Pasaka: Sniegbaltīte un septiņi rūķīši

Reiz, sensenos laikos pašā ziemas vidū karaliene sēdēja pie loga un izšuva. Sniega pārslas kā spalvu pūkas krita no debesīm. Skatoties pārslās, viņai iedūrās pirkstā adata. Trīs sarkanas asins piles nokrita sniegā. Spilgtais sārtums žilbinošā baltumā izskatījās ļoti skaisti, un karaliene pie sevis nodomāja: “Kaut man piedzimtu skaists bērniņš ar tik baltu ādu kā sniegs, tik sārtām lūpām kā asinis un tik melniem matiem kā ogle!”

Drīz viņai piedzima meitiņa tik baltu ādu kā sniegs, tik sārtām lūpām kā asinis un tik melniem matiem kā ogle. Meitiņu nosauca par Sniegbaltīti; bet karaliene pati drīz pēc tam nomira.

Pēc gada karalis apprecēja citu sievu. Tā bija skaista sieviete, bet ļoti lepna, iedomīga un skaudīga. Jaunā karaliene gribēja būt visskaistākā pasaulē un nespēja iedomāties, ka kāda cita varētu būt skaistāka par viņu. Valdniecei bija brīnumspogulis. Viņa bieži nostājās tā priekšā, aplūkoja sevi un prasīja:
                     – Pateic, spogulīt, man tā:
                     Kura ir visskaistākā?

Un spogulis katru reizi atbildēja:
                     – Strīdu nav, ir zināms droši
                     Jūsu daiļums zied jo koši
                     Jūs esat viskrāšņākā,
                     Vissmukākā, visskaistākā!

Karalieni šāda atbilde apmierināja, jo viņa zināja, ka spogulis saka taisnību.

Pagāja gadi, Sniegbaltīte izauga un skaistumā sāka līdzināties pamātei. Kad karaliene atkal kārtējo reizi prasīja spogulim:
                     – Pateic, spogulīt, man tā:
                     Kura ir visskaistākā? –
tad spogulis atbildēja:
                     – Strīdu nav, ir zināms droši,
                     Jūs joprojām ziedat koši,
                     Tomēr Sniegbaltīte jaukā
                     Skaista ir kā saule laukā.
                     Viņa ir viskrāšņākā,
                     Vissmukākā, visskaistākā!

To izdzirdusi, karaliene no dusmām nobālēja. Tagad karalienes naids auga augumā un nedeva tai miera ne dienu, ne nakti. Ieraugot Sniegbaltīti, viņu pārņēma ļaunuma lēkmes. Beidzot pamāte atsauca mednieku un teica: — Aizved princesi uz mežu un nobendē. Es viņu nevaru izturēt un negribu vairs redzēt.

Mednieks darīja kā likts un ieveda meiteni dziļi mežā. Tur Sniegbaltīte sāka lūgties: — Mīļo medniek, atstāj mani dzīvu, es došos tālāk meža biezoknī un atpakaļ nenākšu!

Medniekam kļuva žēl jauko meiteni un viņš palaida viņu vaļā, neko ļaunu nenodarījis.

Sniegbaltīte palika lielajā mežā pavisam viena un ļoti baidījās. Viņa aplūkoja katru koka lapiņu un meklēja, kur varētu paslēpties. Tad meitene no bailēm sāka skriet uz priekšu un skrēja pāri asiem akmeņiem un cauri ērkšķiem. Bet meža zvēri, kuri gadījās tai ceļā, viņu neaiztika.

Tā Sniegbaltīte skrēja līdz pat vakaram, kamēr izsīka spēki. Tad viņa ieraudzīja mazu mājiņu un iegāja tajā atpūsties. Cik maza bija pati mājiņa, tik sīks un niecīgs arī tās iekārtojums, taču viss patīkams un tīrs.

Istabas vidū stāvēja balti apklāts galdiņš ar septiņiem maziem šķīvīšiem, pie katra šķīvīša karotīte, nazītis, dakšiņa un dzeramais kausiņš. Pie sienas saliktas rindā septiņas mazas gultiņas, pārklātas sniegbaltiem paladziņiem.

Sniegbaltīte bija izsalkusi un izslāpusi, tādēļ viņa paņēma no katra šķīvīša pa druskai salātu un maizes un izdzēra no katra kausiņa pa malciņam dzēriena, jo viņa nevienam negribēja darīt pāri. Vēlāk, kad bija pavisam nogurusi, princese izmēģināja pa kārtai visas gultiņas, bet tās izrādījās viņai nederīgas. Cita bija par garu, cita par īsu, tikai septītā gultiņa rādījās pašā laikā, tajā meitene arī apgūlās un aizmiga.

Kad jau bija pavisam satumsis, pārradās mājiņas saimnieki. Tie bija septiņi rūķīši, kas, meklējot zeltu, sudrabu un dārgakmeņus, kalnos raka rūdu. Viņi aizdedzināja savas septiņas svecītes un uzreiz mājiņā kļuva gaišs. Rūķīši pamanīja, ka te kāds ir bijis, jo nekas vairs nebija tādā kārtībā, kādā viņi bija atstājuši.

— Kas ir sēdējis uz mana krēsliņa? – iesaucās pirmais rūķītis.
— Kas ir ēdis no mana šķīvīša? – prasīja otrais rūķītis.
— Kas ir aizticis manu maizīti? — brīnījās trešais rūķītis.
— Kas ir ēdis manus salātiņus? — jautāja ceturtais rūķītis.
— Kas ir dūris ar manu dakšiņu? — vaicāja piektais rūķītis.
— Kas ir griezis ar manu nazīti? — bilda sestais rūķītis.
— Kas ir dzēris no mana kausiņa? — prātoja septītais rūķītis.

Kad vīriņi sāka apskatīt istabu, pirmais pamanīja, ka gultiņā iegulēta bedrīte, un ieteicās: — Kas te gulējis manā gultiņā? – Piesteidzās arī citi un sauca: — Arī manā gultiņā ir kāds gulējis.

Bet septītais piegāja pie savas gultiņas un ieraudzīja Sniegbaltīti. Rūķīši apstājās viņai apkārt, brīnījās un čukstēja: — Ak tu manu dieniņu! Cik viņa ir skaista! – Visi uzvedās klusi, lai neuzmodinātu viešņu, un ļāva meitenei izgulēties.

Nākamajā rītā Sniegbaltīte pamodās un izbijās. Bet rūķīši izturējās pret viņu ļoti laipni. Princese izstāstīja piedzīvoto un rūķīši piedāvāja Sniegbaltītei palikt dzīvot pie viņiem un palīdzēt ar mājas darbiem.

Norītiem rūķīši gāja uz kalnraktuvēm rakt rūdu un meklēt dārgumus, bet vakaros atgriezās mājās, kur tos gaidīja Sniegbaltītes pagatavotā maltīte. Visu dienu meitene bija mājās viena pati un rūķīši viņu brīdināja: — Tikai piesargies no savas pamātes, viņa drīz dabūs zināt, kur tu esi, tāpēc nelaid nevienu iekšā!

Tikmēr Sniegbaltītes pamāte bija atkal pārliecināta, ka viņa pasaulē ir visskaistākā. Kādu dienu karaliene atkal nostājās spoguļa priekšā un prasīja:
                     – Pateic, spogulīt, man tā:
                     Kura ir visskaistākā? –

Bet spogulis atbildēja:
                     – Strīdu nav, ir zināms droši,
                     Jūs joprojām ziedat koši,
                     Tomēr dziļi mežiņā
                     Čaklo rūķu namiņā
                     Dzīvo Sniegbaltīte jaukā
                     Sijājot kā saule laukā.
                     Viņa ir viskrāšņākā,
                     Vissmukākā, visskaistākā!

Karaliene saprata, ka mednieks nav izpildījis viņas pavēli un nodomāja to bargi sodīt citiem par biedinājumu. Bet vispirms ļaundare sāka prātot, kā atbrīvoties no Sniegbaltītes, lai viņa atkal varētu kļūt par visskaistāko pasaulē.

Šoreiz karaliene nolēma rīkoties pati. Viņa nosmērēja sev seju un pārģērbās par vecu tirgus sievu, tā ka neviens to nevarēja pazīt. Nonākusi pie rūķīšu mājiņas, pamāte pieklauvēja pie durvīm un sauca: — Lēti pārdodu labas preces! Lēti pārdodu labas preces!

Sniegbaltīte paskatījās pa logu un teica: — Labdien, māmiņ! Ko jūs labu pārdodat?

— Lētas un skaistas preces, — neīstā tirgus sieva atbildēja. — Auklas un lentas dažādās krāsās, – un karaliene izņēma no groza raibus dzīparus, visādas zīda auklas un krāšņu jo krāšņu jostu.

Sniegbaltītei iepatikās josta un viņa nodomāja: “Šī sieviņa ir tirgotāja, viņu jau var ielaist, tirgotāji taču neko ļaunu nedara.” Sniegbaltīte atbultēja durvis, ielaida tirgus sievu un nopirka sev skaisto jostu.

— Cik laba izvēle! — svešā paslavēja. — Ļauj, es tev aplikšu jostu.

Sniegbaltīte, briesmas nenojauzdama, ļāva sev aplikt jauno jostu . Bet svešā to savilka tik cieši, ka Sniegbaltītei aizrāvās elpa un viņa kā nedzīva nokrita zemē.

– Nu beidzot būs gals tavam skaistumam! — ļaunā pamāte nopriecājās un steidzās prom.

Drīz mājās pārnāca septiņi rūķīši un ļoti izbijās, kad ieraudzīja Sniegbaltīti guļam uz grīdas. Vīriņi pacēla meiteni un redzēja, ka viņai pārāk cieši savilkta josta. Viņi to pārgrieza. Sniegbaltīte atkal varēja brīvi elpot un pamazām atdzīvojās.

Kad rūķīši dabūja zināt, kas noticis, viņi teica: — Vecā tirgus sieva būs bijusi tava pamāte — karaliene. Turpmāk esi piesardzīgāka un, kad esi viena pati, nelaid nevienu svešinieku mājās iekšā.

Tikmēr ļaunā pamāte apmierināta pārnāca mājās, atkal nostājās spoguļa priekšā un prasīja:
                     – Pateic, spogulīt, man tā:
                     Kura ir visskaistākā? –

Bet spogulis atbildēja:
                     – Strīdu nav, ir zināms droši,
                     Jūs joprojām ziedat koši,
                     Tomēr dziļi mežiņā
                     Čaklo rūķu namiņā
                     Dzīvo Sniegbaltīte jaukā
                     Sijājot kā saule laukā.
                     Viņa ir viskrāšņākā,
                     Vissmukākā, visskaistākā!

To dzirdot, karaliene kļuva vai traka aiz dusmām. Viņa saprata, ka Sniegbaltīte tomēr ir izglābusies un sāka atkal gudrot, ko iesākt, lai meiteni nobendētu. Pamāte saindēja ķemmi un pārģērbās par vecu ubadzi.

Nonākusi pie rūķīšu mājiņas, viltus ubadze pieklauvēja pie durvīm un sauca: — Piedāvāju lētas un labas preces! Piedāvāju lētas un labas preces!

Sniegbaltīte pavērās caur logu un teica: — Es nedrīkstu nevienu ielaist.

— Bet paskatīties jau tu drīksti! – vecene atsauca. Viņa izvilka brīnumjauku ķemmi un parādīja to Sniegbaltītei. Meitenei tā ļoti iepatikās, un viņa nodomāja: “Šī večiņa izskatās tik nabadzīga, viņu jau var ielaist, nabaga večiņas taču neko ļaunu nedara.”

Kad princese atvēra durvis un nopirka ķemmi, neīstā ubadze pieglaimīgā balsī ierosināja: — Ļauj, es tev sakārtošu matus! – Sniegbaltīte, briesmas nenojauzdama, ļāva svešiniecei sevi saķemmēt. Tiklīdz saindētā ķemme skāra galvu, inde iedarbojās un meitene nokrita zemē kā mirusi.

— Tagad tu vairs necelsies! —karaliene ļaunā priekā iesaucās un steidzās projām.

Par laimi, bija jau vakars, un visi septiņi rūķīši drīzumā pārradās mājās. Kad rūķīši ieraudzīja Sniegbaltīti guļam uz grīdas, viņi tūliņ saprata, ka te bijusi ļaunā pamāte, pamatīgi pārmeklēja princesi un izņēma no matiem saindēto ķemmi. Sniegbaltīte uzreiz atdzīvojās un visu izstāstīja. Rūķīši atkal piekodināja meiteni sargāties, nevienu svešinieku mājā iekšā nelaist un neko no nepazīstamiem neņemt.

Bet pamāte tikmēr apmierināta nostājās spoguļa priekšā un prasīja:
                     – Pateic, spogulīt, man tā:
                     Kura ir visskaistākā? –

Un spogulis atkal atbildēja:
                     – Strīdu nav, ir zināms droši,
                     Jūs joprojām ziedat koši,
                     Tomēr dziļi mežiņā
                     Čaklo rūķu namiņā
                     Dzīvo Sniegbaltīte jaukā
                     Sijājot kā saule laukā.
                     Viņa ir viskrāšņākā,
                     Vissmukākā, visskaistākā!

Karaliene, to dzirdot, trīcēja un drebēja no dusmām un kliedza: — Tu nebūsi visskaistākā! Es tevi nobendēšu, lai ko man tas maksātu!

Pēc tam ļaundare iegāja slepenā istabā, kurā nevienam nekad neļāva ieiet, un pagatavoja tur saindētu ābolu. No ārpuses ābols izskatījās tik skaists un gards, ka katram to gribējās nogaršot. Bet, ja kāds tikai kumosiņu nokostu, tam tūliņ būtu jāmirst.

Kad ābols bija gatavs, pamāte nosmērējās un pārģērbās par zemnieci, aizgāja pie rūķīšu mājiņas un pieklauvēja pie durvīm. Sniegbaltīte paskatījās pa logu un teica: — Es nevienu nedrīkstu ielaist.

— Ja negribi, negribi, — neīstā zemniece teica. — Savus gardos ābolus varu pārdot arī citur. Bet vienu es tev dāvinu.

— Nē, es nedrīkstu neko ņemt, — Sniegbaltīte atteica.

Tad pārģērbtā karaliene pārgriez ābolu uz pusēm, nokoda gabaliņu no vienas puses, bet otru pusi pasniedza princesei. Ābols bija apstrādāts tā, ka tikai viena puse bija saindēta, bet otra nekaitīga. To arī pamāte paturēja sev, bet saindēto deva princesei.

Kad Sniegbaltīte redzēja, ka vecā zemniece ēd ābolu, arī viņai uznāca liela kāre pēc skaistā augļa. Viņa izstiepa roku un paņēma to. Bet, tikko Sniegbaltīte pirmo kumosu nokoda, viņa nokrita zemē kā mirusi.

— Nu, šoreiz gan tevi neviens vairs nepiecels, — ļaunā karaliene triumfējoši iesaucās.

Atsteigusies mājās viņa vaicāja spogulim:
                     – Pateic, spogulīt, man tā:
                     Kura ir visskaistākā? –

Nu spogulis beidzot atbildēja:
                     – Strīdu nav, ir zināms droši
                     Jūsu daiļums zied jo koši
                     Jūs esat viskrāšņākā,
                     Vissmukākā, visskaistākā! –
un naida pārņemtā karaliene nomierinājās.

Kad rūķīši vakarā pārnāca mājās, viņi atrada Sniegbaltīti guļam zemē. Tie meiteni piecēla, pārmeklēja, vai neatradīs atkal ko saindētu, atraisīja jostiņu, izsukāja matus, nomazgāja ūdenī, bet tas nekā nelīdzēja — Sniegbaltīte neatdzīvojās un palika guļam kā mirusi. Rūķīši to uzlika uz bēru nestuvēm, nosēdās visi septiņi apkārt un raudāja. Tā viņi apraudāja Sniegbaltīti trīs dienas no vietas.

— Sniegbaltīte joprojām ir tik skaista. Viņa izskatās tik dzīva, kā aizmigusi! Mēs taču nevaram viņu aprakt zemē, — rūķīši sprieda un pagatavoja stikla zārku, lai viņu vienmēr varētu redzēt, ielika princesi zārkā un uz vāka zelta burtiem uzrakstīja viņas vārdu un atzīmēja, ka tā ir karaļmeita. Tad uznesa zārku pašā kalna galā un tur atstāja ķēdēs pakārtu. Viens no rūķīšiem visu laiku atradās Sniegbaltītei blakām un sargāja to. Princesi apraudzīt nāca arī meža zvēri. Atlaidās pūce, tad krauklis un arī balodītis.

Sniegbaltīte gulēja zārkā ilgi, bet palika tik pat skaista kā bijusi un izskatījās kā dzīva, tikai aizmigusi. Gadījās reiz, ka karaļdēls jāja pa mežu un ieraudzīja kalna galā zārku. Uzkāpis kalnā, viņš ieraudzīja Sniegbaltīti un iemīlējās viņā. Princis noņēma zārka vāku un noskūpstīja meiteni. Zārks nokrita no ķēdes un saindētā ābola kumoss izkrita no mutes. Sniegbaltīte atdzīvojās un pārsteigta jautāja: — Manu dieniņ, kur es esmu?

Atsteidzās rūķīši un izstāstīja viņai visu, kas bija noticis, bet princis teica: — Sniegbaltīt, Tu man esi mīļāka par visu pasaulē! Nāc man līdzi uz tēva pili un kļūsti par manu sievu!

Arī Sniegbaltītei patika karaļdēls, un viņa gāja tam līdzi, un abiem tika sarīkotas spožas un greznas kāzas. Kāzās bija ielūgta arī Sniegbaltītes nelietīgā pamāte. Uzvilkusi greznas svētku drānas, viņa nostājās pie spoguļa un prasīja:
                     – Pateic, spogulīt, man tā:
                     Kura ir visskaistākā? –

Spogulis tūliņ atbildēja:
                     – Strīdu nav, ir zināms droši,
                     Jūs vairs neziedat tik koši,
                     Prinča līgaviņa jaukā
                     Skaista ir kā saule laukā.
                     Viņa ir viskrāšņākā,
                     Vissmukākā, visskaistākā!

To izdzirdusi, ļaunā pamāte briesmīgi noskaitās un metās apskatīt prinča līgavu. Ieraudzījusi, ka tā ir Sniegbaltīte, viņa bez maz vai pārsprāga aiz dusmām un naida. Tā kā ļaundare neko nevarēja padarīt, viņa bija spiesta noskatīties kā princis laimīgi apprec Sniegbaltīti, kas viņai bija tik mokoši kā dejot nokarsētās dzels tupelēs. Dēļ nerimstošā naida un skaudības ļaunā karaliene drīz vien smagi saslima un nomira. Bet princis ar Sniegbaltīti dzīvoja ilgi un laimīgi, un viņiem bija daudz, daudz jauku bērniņu, kurus tie izaudzināja par labiem un krietniem cilvēkiem.

Informācijas aģentūra
/20.12.2018/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Izglītība, PASAKAS, Reg.: Latvija, Veids: Apkopojums. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.