Vecs rīkļu rāvējs, rūdīts blēdis –
Vilks, daudzas aitiņas kas ēdis,
Par visu vari cenšas mukt,
Bet ielenkts tiek un tā, ka neizsprukt.
Par visām reizēm nu tam spriedums būs,
Vairs sveikā blēdis neizkļūs,
Jo skaidras liecības
Dod visas tiesas gaita:
Tur nokosts Teļš, tur saplosīta Aita:
Pat nogāzsts kumeļš mazs…
Sen pierādīts, ka noziegumu tam bez skaita,
Bet tiesa gaida vēl, ko slepkava pats sacīs:
“Kā zināms mums,” vilks sāk ar dusmām acīs,
“No laika gala jau it visi vilkus nīst
Un izplata par tiem daudz baumu nepatiesu:
No ganiem miegainiem ja Aita projām klīst
Vai pazūd govs, tad vilkus sauc uz tiesu,
Bet vilki faktiski sen jērus neatzīst,
Uz asinīm i paskatīties nevar
Un pārtiek tik no siena un no graudiem vien.
Tiem gaļas vietā sen jau zaļbarības devas.
Bet, ja nu kādreiz notiek brīnums dabā,
Ja kādu jēru saplēšam mēs gan,
Tad tikai pašu aizsardzības labā…
Es ceru objektīvs būs spriedums man!…”
Un tiesas lēmums skan:
Ja vilku suga neēdot vairs gaļu –
Tam jāizteic rājienu un jādod vaļu.
Ir pagājuši daudzi gadi,
Kopš spriedums dots,
Joprojām vilki tikai lopus kož
Un jūtas labi.
Sergejs Mihalkovs
Atdzejoja Jānis Breicis
/1945/
Avoti:
https://pritchi.ru/id_5531
Informācijas aģentūra
/12.02.2019/
