Epifānija par burbuļiem

[Noteiktās aprindās mēdz lietot tādu vārdu kā “burbuļpūtēji”. Tālāk ir stāsts par “burbuļiem”, ko “burbuļpūtēji” sapūš un mēs visi lietojam. Tas ir tēlains un kamuflēts propagandas apraksts, kurš pašreiz ir aktuālāks nekā iepriekš.]

***

Pirmais sāk burbuļot putns aiz loga. Zīlīte. Es skaidri redzu, kā viņa izčiepst mazus burbulīšus, tie pa vienam un virknē skrien zaros, atsitas un saplīst. Strazds, melnais patvāris, burbulē saulē, spīdošo krūti grozīdams. Es lēnām mostos.

Ieburbulējas radio. Tik laimīgi burbulē, it kā tas nebūtu nemaz mašīna, bet kāds dubļu geizers.

Radiatori ir pilni ieslodzītiem burbuļiem. Es pagriežu krānu, un krāns pietriec pilnu vannas istabu burbuļu ķekariem. Pa nakti viņš ēd ziepes un no rīta pūš krāsainus burbuļus. Katra mazgāšanās no rītiem ir lielu cilvēku rotaļa – ar vienu burbuli izberz asis, divus iebāz ausīs. Notrin zobus gar burbuļiem! Izburbulē rīkli!

Kādus desmit burbuļus vajag norīt pirms ēšanas. Es noriju katru rītu četrus, un tad man gribas dejot. Burbuļi sakāpj galvā. Ja jums nav laika rīta vingrošanai, rijiet burbuļus! Un pāris burbuļu paglabājiet zem mēles – ja nu ievajagas, var notikties, ka jums uzguļas akmens vai telefons, vai tramvajs uz sirds, tad jūs norijat pāris rezerves burbuļu un uzdzirkstījat kā Pērses dzirkstošais (nez kur palicis?). O, Esentuki dzīvošana! Vai Karpati, kur priedes burbuļo!

Katliņš arī jau burbuļo, drīz būs olas gatavas. Nekādi Soči nav vajadzīgi! Kad es netieku ne uz Roju, ne Kalteni, es izkaisu skuju miltus istabā, aplaistu kaktusu ar rožūdeni un palaižu ventilatoru galda kalendārītī. Lai lido lapas! Stundas, dienas! Februāris sajūk ar marta sauli, un maijs atskrien atpakaļ lāstekās! Aiz pirmā sniega uzreiz zied rudzi, bet aizsitas šķērsām lapiņa, un februārī vilks gaudo, ķepu laizīdams. Māju skursteņi burbuļo putenī. Vienu zvaigzni vējš iemet sniegā Brāļu kapos, un tā burbuļo kā jaundzimusi sirds. Vai jums ir ventilators? Tad grūdiet to kalendārā, tā lai lapas skrien, krustām plīsdamas.

Olas ir izvārījušās, mēs dzeram kafiju. Mazi burbulīši kāpj augšup no kāju pirkstu galiem, skrien kā mazi zobeni pa dzīslām, un, kad nonāks sirds tuvumā, es izspļaušu durvis no eņģēm.

Nav jau tik traki, tikai pildspalvā burbuļo tinte. Aiziešu līdz ūdenskritumam, iesviedīšu savu mēli kā pludiņu putu malā – varbūt ka var izmakšķerēt, vienalga, kurkuli vai krokodili, šorīt tāds burbuļu rīts – varbūt ka ķeras.

Paceļu cepuri kā burbuli un eju, burbuļus sveicinādams. Pirmo satieku Burbuļmāti.

Saule kā burbulis karājas salmiņa galā, un koki tā līgojas, it kā viņi augtu uz burbuļiem.

Imants Ziedonis
/1974/

Informācijas aģentūra
/03.04.2019/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Apkopojums, W: IMANTS ZIEDONIS. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.