Tā kā gan sabiedrībā, gan speciālistu vidū ir aktualizēts jautājums par Policijas akadēmijas atjaunošanu un tā kā tās rezultāts izskatās atkal var būt negatīvs, ir vērts uzskaitīt elementāras iekšējās drošības ābeces patiesības, no kurām izriet, ka Latvijas Policijas akadēmijas (LPA) likvidācija bija liela kļūda (ja ne politisks noziegums, valsts nodevība, diversija) un ka Policijas akadēmija (vienalga ar kādu nosaukumu) obligāti ir jāatjauno.
Iekšlietu sistēma – civilizētas sabiedrības pastāvēšanas un jebkādas formas valstiskuma pamatu pamats (obligāts nosacījums)
Pirmkārt, ir jāsaprot, ka policija ir galvenais (jeb nesošais) iekšējās drošības sistēmas (Iekšlietu sistēmas) elements. Savukārt pati Iekšlietu sistēma ir ja ne ilgtermiņā visbūtiskākā, tad noteikti īstermiņā vissvarīgākā un attiecīgi visvairāk aizsargājamā un kopjamā no visām valsti veidojošajām nozaru sistēmām, jo, ja Iekšlietu sistēma sāk uzrādīt nopietnus darbības traucējumus vai vispār pārstāj funkcionēt, tad viss valsts pārvaldes mehānisms strauji pārstāj darboties.
Cilvēkiem ir tendence nenovērtēt to labo, bez kā viņi nevar iztikt un kas klusiņām pilda savu funkciju. Tā ir arī ar Iekšlietu sistēmu. Papildus tam cilvēkiem pret policiju ir negatīvi aizspriedumi, kam ir vairāki iemesli: policijai ir tiesības sodīt, policisti parasti nav samāksloti laipni un necenšas izdabāt katra individuālajām iegribām, policisti var būt nepatīkami tieši, atklāti un skarbi, policija ne vienmēr spēj izdarīt visu, ko no tās sagaida un bieži vien pilda savas funkcijas nepietiekamā apmērā, policisti reizēm uz cilvēkiem skatās kā uz noziedzniekiem. Un, protams, arī policijā strādā dažādi cilvēki un policistu vidū arī mēdz būt “melnās avis”, kuras ļaunprātīgi izmanto savu dienesta stāvokli. Tomēr, ja personiski tiekam apdraudēti, ir izdarīts smags noziegums vai tiek apdraudēta sabiedriskā kārtība, mēs pēc palīdzības vēršamies policijā, kas iespēju robežās cenšas palīdzēt un visbiežāk arī palīdz.
Izglītības un veselības aizsardzības sistēmas stratēģiski ir sabiedriski nozīmīgākas par Iekšlietu sistēmu, bet, lai būtu vide, kur droši varētu strādāt skolotāji un ārsti, nepārtraukti ir jāstrādā policistiem. Pietiek tikai uz dažām dienām paralizēt Iekšlietu sistēmas darbību un sabiedrību tūlīt pat pārņem mežonīgs un izcili nežēlīgs haoss ar attiecīgiem cilvēku upuriem.
Jebkurā sabiedrībā ir elementi, kuri visdažādāko iemeslu dēļ neieredz esošo lietu kārtību un labprāt to kardināli mainītu, ja vien rastos tāda iespēja. Lielākai daļai no tiem ir egoistiska antisabiedriskā motivācija. Tie ir vienkārši krimināli orientēti indivīdi, kurus ierobežo tikai reāla pretspēka esamība. Šis pretspēks ir policija un visa Iekšlietu sistēma kopumā. Katrs no šiem indivīdiem zin, ka nedrīkst pārkāpt noteiktas robežas, pretējā gadījumā atbrauks policija un … rīkosies pēc apstākļiem kārtības nodrošināšanai. Tāpēc viņi sevi ierobežo paši (ja nesanāk, tad agri vai vēlu saņem, ko pelnījuši) un sabiedrībā tiek uzturēts noteikts kārtības līmenis.
Ja kaut kādu iemeslu dēļ policija tiek paralizēta (politiskā krīze, iekšējas jukas, masu nekārtības, dabas katastrofas, pilsoņu karš, ārvalstu iebrukums, Iekšlietu sistēmas noārdīšana utt.), šie elementi nekavējoties masveidā sāk zagt, laupīt, demolēt, piekaut, izvarot, spīdzināt, nogalināt. Vienīgais, kas tos sākotnēji aptur, ir šaubas par to, ka ir iestājies īstais mirklis un nu policija vairs neatbrauks, tāpēc acīmredzamas policijas darba paralīzes pazīmes uz šo kontingentu iedarbojas mobilizējoši.
Šāds sabiedriskais stāvoklis ir vairāk kā šausmīgs un tas spēj ātri padarīt par nebijušiem agrākos sabiedriskos sasniegumus un likvidēt visus uzkrājumus. Un nepieļauj to Iekšlietu sistēma kopumā, pirmkārt policija un tie policisti, kuri dienu no dienas (ar attiecīgām sekām priekš sevis personīgi) ir spiesti saskarties ar šo kontingentu. Tāpēc nepieciešams, lai šādi cilvēki vispār būtu, nepieciešams viņus atrast, atlasīt, apmācīt, aprīkot un motivēt pildīt šo ļoti smago, bet tik nepieciešamo sabiedrisko pienākumu. Tas ir viens no nacionālās drošības pamatjautājumiem.
Iekšlietu sistēma spēj funkcionēt tikai kā sistēma
Lai gan augstāk aprakstītajam krimināli orientētajam kontingentam pretī stāv policija un konkrēti policisti, to un citus sabiedrībai kaitīgus elementus un tendences nepārtraukti spēj turēt rāmjos tikai Iekšlietu sistēma kopumā, kura darbojas tieši kā sistēma. Ja iestājas melnā X stunda, kad Iekšlietu sistēma pārstāj funkcionēt, tad katrs atsevišķais policists, lai cik spējīgs viņš arī nebūtu, kļūst vai nu jo īpaši apdraudēts (dēļ attiecīgā kontingenta dziļā naida pret visiem policistiem) vai arī ir spiests pielāgoties videi un sākt rīkoties bandītiskām metodēm.
Policistu padara par policistu nevis viņa personiskās īpašības, bet gan apstāklis, ka viņš ir darbojošās Iekšlietu sistēmas sastāvdaļa un pilda tās funkcijas. Tāpēc viena no svarīgākajām Iekšlietu sistēmas funkcijām ir spēja saglabāt un pilnveidot savu darbību tieši kā sistēmai. Bet tas ir atkarīgs no Iekšlietu sistēmas un tās svarīgāko organizatorisko struktūru vadības. Šiem cilvēkiem ir jāzin un jāizprot visa sistēma kopumā. Šādi cilvēki var nākt tikai no Iekšlietu sistēmas (policijas) vides, viņiem ir jāstrādā Iekšlietu sistēmā un viņiem ir jābūt pietiekami lielā skaitā, kas nodrošina sistēmas stabilitāti, ja tās vadībā politisku peripētiju rezultātā nonāk kāds “muļķis” vai kaitnieks. Attiecīgi ir jābūt kādai atsevišķai vietai Iekšlietu sistēmā vai tuvu tai, kur šie cilvēki var iegūt attiecīgas teorētiskās zināšanas, tās papildināt un attīstīt. Arī tas ir nacionālās drošības jautājums.
Izmeklēšana un vainīgo identificēšana – viena no policijas pamatfunkcijām
Pretsabiedriskas aktivitātes un to veicēji mēdz būt dažādi. Ir primitīvs kriminālais kontingents un samērā primitīvi to pastrādātie noziegumi, daudzi no kuriem tiek izdarīti impulsīvi mirkļa iespaidā, un ir gudrāki noziedznieki un noziegumi, kurus nevar uzreiz, ātri un vienkārši atklāt.
Kā iepriekš tika minēts, primitīvie noziegumi un noziedznieki ir vairāk kā bīstami sabiedrības pastāvēšanai, tomēr tos ir samērā viegli identificēt un puslīdz vienkārši turēt paklausībā. Tam nepieciešams tikai nepārtraukti demonstrēt spēku un sodīt katru, kurš tiek noķerts “uz karstām pēdām”.
Bet sarežģītākus un grūtāk atklājamus noziegumus ir jāizmeklē, lai precīzi identificētu gan noziegumu veikšanas apstākļus, gan personas, kas to izdarīja. Te virspusējas un aptuvenas metodes neder un ir vajadzīga precizitāte, kas nav viegli un reizēm šķiet neiespējami. Šajos gadījumos ir svarīgi agri vai vēlu katru noziedznieku tomēr noķert un neaizskart nevainīgus cilvēkus. Tas ir ne mazāk svarīgi, jo arī šie noziedznieki, sajūtoties nesodīti, tikai kāpinās savu noziedzīgo darbību, kas var novest līdz līdzīgām sekām kā iepriekš jau tika aprakstīts, tikai ilgākā laika posmā un ar citādām izpausmēm.
Tāpēc, paralēli kārtības nodrošināšanas funkcijai, izmeklēšana ir viena no policijas pamatfunkcijām, kura ir jāapgūst. Pie tam, ja kārtības nodrošināšanā galvenais ir fiziskais spēks un izturība, speciālās prasmes un iekšējā pārliecība, tad izmeklēšanai nepieciešamas īpašas intelektuālās spējas, iemaņas un zināšanas, kuras var iegūt tikai pietiekami ilgstošas un augsti kvalificētas apmācības rezultātā.
Un tā kā izmeklēšana ir policijas pamatfunkcija, kura kā iemaņa ir nepieciešama gan kārtības nodrošināšanai, gan citu policijas funkciju veikšanai, tad izmeklēšanas pamati ir jāapgūst un jāzin katram policistam. Lūk, ar to Latvijā izskatās ir pietiekami lielas problēmas, kas lēni, bet droši deintelektualizē un noārda policiju un, procesam sasniedzot savu loģisko galapunktu, tam var būt pat valstij letālas sekas.
Operatīvo darbību kopums – nozīmīgākās policista iemaņas
Izmeklēti tiek noziegumi, kuri jau ir pastrādāti. Pie tam noziedznieki parasti cenšas slēpt nozieguma pēdas un, ja tas tiek darīts pietiekami pārdomāti, tad tas viņiem var arī izdoties. Tad noziegums var palikt neatklāts, bet noziedznieki nesodīti.
Lai mazinātu šādu iespējamību un radītu papildus iespējas noziegumu atklāšanā, prognozēšanā un preventīvā novēršanā, Iekšlietu sistēmas rīcībā ir operatīvās darbības metodes, kas to paceļ ievērojami augstākā līmenī par jebkuru subjektu, kura rīcībā nav šo metožu.
Tāpēc katram policistam ir jāapgūst un jāzin arī operatīvās darbības pamati. Tas savukārt prasa ne tikai intelektuālās spējas un zināšanas, bet arī noteiktas morāli – ētiskas īpašības, īpašu uzskaiti un kontroli, kā arī konfidencialitātes režīma garantētu ievērošanu.
Policists nav tikai jurists, policists ir kas vairāk
Rezumējot, ir jānorāda, ka policists nevar būt tikai jurists. Policistam ir jābūt daudz plašākām iemaņām un zināšanām kā juristam, tāpēc tikai juridiskā izglītība policistam ir nepietiekama, attiecīgi obligāti ir jābūt specializētai policistu izglītības sistēmai, kura dod pilnu policistam nepieciešamo zināšanu spektru un, nepieciešamības gadījumā, daļu no tām kā papildinājumu esošajām.
Īsumā uzskaitot, var minēt sekojošas zināšanas un iemaņas, kuras nepieciešamas katram policistam: laba fiziskā sagatavotība, praktiskā psiholoģija, speciālās iemaņas, pozitīvas morāli – ētiskās īpašības, disciplinētība, jurisprudence, praktiskā vadībzinība (spēja organizēt), loģika un izziņas filozofija, praktiskā aktiermāksla, tehniskās zināšanas, operatīvās darbības pamati utt.
Citiem vārdiem sakot, katram policistam ir jābūt cik iespējams universālam un jāizprot visa Iekšlietu sistēma kopumā un sava vieta tajā.
Iekšlietu sistēmas uzbūve
Iekšlietu sistēmu var saprast divējādās nozīmēs – šaurākā jeb aktuāli formālajā un plašākā jeb vēsturiskajā jeb funkcionālajā.
Šaurākā nozīmē Iekšlietu sistēma ir visas Iekšlietu ministrijai pakļautās iestādes. Uz 2019.gada vidu tās ir: Valsts policija (+ Valsts policijas koledža), Valsts drošības dienests, Valsts robežsardze (+Valsts robežsardzes koledža), Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (+ Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledža), Iekšējās drošības birojs, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, Iekšlietu ministrijas Informācijas centrs, Iekšlietu ministrijas veselības un sporta centrs, Iekšlietu ministrijas poliklīnika un Nodrošinājuma valsts aģentūra. Attiecīgi tādas iestādes kā KNAB, VID Nodokļu un muitas policijas pārvalde, Ieslodzījuma vietu pārvalde, pašvaldību policijas, ostu policijas un citas funkcionāli radniecīgas iestādes nav pieskaitāmas Iekšlietu sistēmai, jo formāli nav pakļautas Iekšlietu ministram. Šāda pieeja ir formāli pareiza, bet funkcionāli ierobežota un pat kļūdaina.
Plašākā nozīmē Iekšlietu sistēmā ietilpst pirmkārt policija un slepenpolicija (visplašākajā šo terminu izpratnē) ar visām atbalsta struktūrām, kā arī robežsardze un glābšanas dienests ar savām atbalsta struktūrām.
Ja šo modeli, kura funkcionālā loģika ir pietiekami vienkārša un saprotama, “pārtulko” mūsdienu institucionālajā “valodā”, tad plašākā izpratnē Iekšlietu sistēmā ietilpst sekojošas struktūras: policija (Valsts policija, Iekšējās drošības birojs, KNAB, VID Nodokļu un muitas policijas pārvalde, pašvaldību policijas, ostu policijas, Ieslodzījuma vietu pārvalde, kā arī apsardzes un detektīva pakalpojumu sniedzēji un vēl virkne personu un uzņēmumu ar noteiktu specializāciju), slepenpolicija (VDD un noteiktā mērā SAB), robežsardze (Valsts robežsardze), glābšanas dienests (Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests), kā arī atbalsta struktūras – informatīvā (Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, Iekšlietu ministrijas Informācijas centrs u.c.), sagādes (Nodrošinājuma valsts aģentūra), izglītības (Valsts policijas koledža, Valsts robežsardzes koledža, Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledža un citas mācību iestādes, kuras ir iesaistītas attiecīgo pamatstruktūru darbinieku apmācīšanā) un medicīnas (Iekšlietu ministrijas veselības un sporta centrs, Iekšlietu ministrijas poliklīnika u.c.).
Funkcionālā ziņā ievērojami no citām Iekšlietu sistēmas iestādēm atšķiras glābšanas dienests, tāpēc tam ir jābūt autonomi nodalītam. Mazāk krasi, bet tāpat pietiekami būtiski atšķiras robežsardze. Robežsargi daļēji ir policisti, kuri specializējušies robežas apsargāšanā, bet daļēji – karavīri, kuriem tieša ārēja ienaidnieka iebrukuma gadījumā pirmajiem ir jāuzsāk cīņa. Tāpēc arī robežsardzei Iekšlietu sistēmā ir jābūt autonomai. Paliek tikai policija un tās slepenais atspulgs, kas arī ir Iekšlietu sistēmas galvenais saturs.
Šī modeļa sakarā ir jānorāda, ka Iekšlietu sistēmā principiāli nevar ietilpt armijas struktūras, jo armijai ir pavisam citi uzdevumi un darbības metodes, kas principiāli atšķiras no Iekšlietu sistēmas uzdevumiem un metodēm. Tas attiecas arī uz tādām Iekšlietu sistēmai funkcionāli tuvām iestādēm kā militārā policija (NBS Militārā policija), militārais specdienests (Militārās izlūkošanas un drošības dienests) un militārais apsardzes dienests. Šīs iestādes noteikti var izmantot daļu no Iekšlietu sistēmas kompetencēm, bet tām tās tāpat būs jāpapildina un jāpavērš savai funkcionālajai nepieciešamībai vajadzīgajā virzienā.
Vēl jānorāda, ka viens no iekšējās drošības obligātiem priekšnosacījumiem ir Iekšlietu sistēmas tāda vai cita veida kontrole (gan policijas, gan slepenpolicijas) pār visām armijas struktūrām. Ja šī kontrole zūd un armija iekšpolitikā sāk realizēt savu, neatkarīgu politiku, tad šādu valsti un sabiedrību drīzumā sagaida drūmi laiki, jo armija ir orientēta uz karu un iekšēji ir noskaņota karot vienalga ar ko un tāpēc ka armijas struktūras dēļ savas funkcijas ir vienkāršākas (primitīvākas) un mazintelektuālākas. Tāpēc Iekšlietu sistēma nedrīkst iet militāro struktūru “pavadā” un jo īpaši tas attiecas uz Iekšlietu sistēmas darbinieku apmācību.
Vēsturiskais aspekts
Jebkuru organizatorisku transformāciju gadījumā, lai tās būtu cik iespējams funkcionāli veiksmīgas un efektīvas, jāņem vērā ne tikai esošais stāvoklis, sasniedzamais mērķis un pieejamie resursi, bet arī vēsturiskais aspekts. Tas ir iepriekšējo funkcionālo un organizatorisko izmaiņu vēsture un to rezultāti.
Pareizas vēsturiskā aspekta izpratnes gadījumā ir iespējams panākt visoptimālāko funkcijas nodrošināšanas rezultātu, bet vēsturiskā aspekta neizpratne noved pie kļūdām, kuras var izrādīties smagas un pat letālas. Šāda veida kļūda bija arī Latvijas Policijas akadēmijas likvidācija.
Latvijas Republikas Iekšlietu sistēmas vēsturiskais aspekts ir padomju laiku pieredze. Pat vairāk, visa Iekšlietu sistēma un atsevišķas tās iestādes tādā vai citādā veidā ir “izaugušas” no padomju laiku prakses, balstās tajā un, nu jau bieži pat pašiem neapzinoties, izmanto līdzīgu pieeju un metodes.
Lai gan intensīvas padomju laiku noliegšanas propagandas ietekmē tas var šķist kā negatīvi vērtējams apstāklis, realitāte rāda ko citu. Latvijas Iekšlietu sistēma, neskatoties uz visām tās problēmām, joprojām uzrāda pietiekami labus darbības rādītājus. Pie tam, ne tikai formālus, bet arī praktiskus un katram acīmredzamus. Latvija šai ziņā ir pārāka par daudzām pasaules valstīm, tai skaitā arī atsevišķām lielvalstīm.
Latvijā ir normāli kriminogēnie rādītāji un nav skaļu noziegumu ar lielu upuru skaitu. Un Latvijā cilvēki var mierīgi staigāt pa ielām (tai skaitā vakaros), pārāk daudz neuztraucoties par savu drošību, jo policija strādā, policija ir blakām, policija nepārtraukti patrulē un nav tādu vietu vai rajonu, kuros policija baidītos rādīties. Savukārt pat ASV, Lielbritānijā un Vācijā ir tādas vietas, kur tik augsts drošības līmenis ir kas neiedomājams.
Šāda Latvijas Iekšlietu sistēmas veiktspēja ir loģiska, jo PSRS savulaik bija kā minimums otra varenākā pasaules lielvalsts ar īpašu “ieciklēšanos” uz visu veidu drošību (PSRS mantiniece Krievija joprojām ir starp pasaules līdervalstīm drošības tehnoloģiju un metožu jomā). No PSRS mantotā iekšējās drošības sistēma ir milzīgu resursu koncentrācijas un pūliņu rezultāts, kura, pārveidota un noteiktā mērā deformēta, Latvijā tomēr strādā īpaši labvēlīgā vidē (maza teritorija, mazs iedzīvotāju skaits, daudzu un grūtu “virsuzdevumu” neesamība). Tā ir ļoti liela vērtība, ko cik iespējams jācenšas saglabāt un attīstīt.
Tas, kas apmierinošā apjomā nestrādā, ir sarežģītu un organizētu noziedzīgu grupu (ONG) pastrādātu noziegumu atklāšana, bet tā nav primāri Iekšlietu sistēmas vaina, bet gan visas Latvijas Republikas un tās politiskās sistēmas problēma, kura izriet no Latvijas dažādu veidu pakļautības ārējiem spēkiem. Tieši lai minimizētu šo destruktīvo ietekmi un izdevīgā brīdī pacenstos no tās atbrīvoties, katram policistam ir jābūt maksimāli motivētam, maksimāli universālam un maksimāli zinošam. Tāpēc arī ir vajadzīga Policijas akadēmija. Savukārt ārējiem spēkiem, kuri tieši un caur ONG novājina un ietekmē Latviju, kā reiz ir nepieciešams tieši pretējais – Latvijas Iekšlietu sistēmas deintelektualizācija, kas strauji tika pastiprināta līdz ar LPA likvidāciju.
Rezumējot, jāsecina, ka no padomju laikiem mantotā Iekšlietu sistēma strādā pietiekami apmierinoši un, tas, kas nestrādā kā nākas, nav tieši saistīts ar pašu Iekšlietu sistēmu. Tāpēc nav “jātaisa revolūcija”, nav viss vecais jānojauc, kas nemaz nav iespējams bez Iekšlietu sistēmas paralīzes un attiecīgajām drausmīgajām sekām, bet ir jāpilnveido esošā sistēma, ņemot vērā padomju pieredzi un praksi. Izejot no tā ir jāveido arī Iekšlietu sistēmas apmācību sistēma un tāpēc ir jāatjauno arī “milicijas skola” – Policijas akadēmija.
Konceptuālā ziņojuma “Par tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonu izglītības sistēmas pilnveidi” (2019) analīze
2019.gada martā tika publiskots konceptuāls ziņojums “Par tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonu izglītības sistēmas pilnveidi” (http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40466124), kurš tika sagatavots, izpildot Deklarācijas par Māra Kučinska vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību 87.punktā balstītu uzdevumu (“Atbilstoši mūsdienu sabiedrības prasībām attīstīsim izmeklētāju un operatīvo darbinieku izglītības saturu un veicināsim attiecīgo studiju programmu pilnveidošanu, lai ar kvalificētu personālu nodrošinātu perspektīvā darbības subjektus un iestādes ar kriminālprocesa veikšanas tiesībām, tai skaitā izveidosim Valsts policijas vecāko virsnieku otrā līmeņa augstākās profesionālās izglītības sistēmu atbilstoši jaunizveidotajam profesijas standartam“).
Vispirms jānorāda, ka no ziņojuma teksta izriet, ka LPA likvidēšana bija kļūda, kura “varēja apdraudēt personāla atjaunotni Valsts policijā” un kuras rezultātā ir pasliktinājusies policistu apmācību kvalitāte. Tas ir, Lindas Mūrnieces (partija “Vienotība”(tagad “Jaunā Vienotība”)) pieņemtā politiskā lēmuma rezultātā no apmēram 2011.gada līdz šim mirklim policisti iegūst zemākas kvalitātes izglītību, kuru ziņojuma autori raksturo šādi: “studiju saturs ir atrauts no nozares specifiskajām vajadzībām”, “tas nav tieši orientēts uz policijas darba specifiku un kompetenču attīstīšanu kādā no policijas darba specializācijām”, “studiju programmā nav paredzēti specializāciju moduļi (vairāku specializācijas studiju kursu kopums), kas ļautu amatpersonai iegūt amatam nepieciešamo zināšanu, prasmju un iemaņu kopumu”, “speciālo studiju kursu nepietiekamība atstāja ietekmi uz programmas absolventu dienesta pienākumu izpildes kvalitāti”, “amatos nonāk amatpersonas ar konkrētam amatam (dienestam) nepietiekamu profesionālo kvalifikāciju un zināšanām”. Esošā situācija ar policistu apmācībām tiek raksturota tā: “Šāda situācija pēc savas būtības ir absurda un nevar tikt turpināta, jo birokrātiskas un normatīvu priekšrakstu diktētas procedūras izpilde nav orientēta uz galveno kritēriju–izglītības kvalitāti un stabilitāti.”
Tātad Latvijas Policijas akadēmijas likvidācijas sekas oficiālā līmenī ir konstatētas un uzrādītas. Tas ir labi un par to ziņojuma autoriem liels paldies. (Uzskaitītās sekas liecina par labu versijai, ka LPA likvidācija nebija tikai kļūda, bet gan politisks noziegums un diversija.)
Bet tālāk seko dīvainības. Pirmā no tām – bažas par Valsts policijas koledžas un abu pārējo IeM koledžu likteni. Neapšaubāmi šīs koledžas ir vajadzīgas un to prakse obligāti saglabājama. Konkrēti ar VPK viss ir kārtībā, izņemot apstākli, ka tikai VPK mācību kurss ir daudz par šauru un ir ievērojami papildināms. Bet nav saprotams kādēļ tik nopietnā jautājumā tiek pieļauta tik šauri formāla pieeja. No vienas puses tiek izteikts pēc būtības izskatāms priekšlikums, ka IDA būtu lietderīgi apvienot visas esošās IeM mācību iestādes, bet uzreiz tiek pateikts, ka tādējādi tiks apdraudētas esošās koledžu mācību programmas, jo “saskaņā ar Profesionālās izglītības likuma 16.panta pirmās daļas 4.punktu profesionālās vidējās izglītības un arodizglītības programmas var īstenot arī koledžās, bet augstskolām nav paredzētas tādas tiesības”.
It kā nevarētu mainīt šo likuma normu, it kā nevarētu saglabāt koledžas kā juridiskus subjektus un papildus veidot augstskolu, it kā nevarētu esošās koledžas papildināt ar augstskolu kursiem un it kā nevarētu izdomāt vēl kādu citu risinājumu, kurš ļauj apvienot visas praktiski nepieciešamās pieejas (piemēram, speciālā likumā atrunāta Iekšlietu ministrijas Mācību centra izveide, kurš dēļ savas acīmredzamās specifikas tiktu izcelts “ārpus” citām mācību iestādēm ar augstskolām pielīdzināmu īpašu statusu). Tas viss ir izdarāms, ja dara un, ja vispār grib darīt, nevis tikai atrunāties.
Otrkārt, vairāk kā dīvaini izskatās neadekvāta žēlošanās par IDA izveidošanas dārdzību, kad runa iet par tik fundamentālu un nopietnu valsts iekšējās drošības jautājumu. Šādos gadījumos, kā mēdz teikt, “tirdziņš ir nevietā”.
No vienas puses ziņojumā ir atsauces uz Valsts aizsardzības koncepciju, kura paredz “radīt kvalitatīvu un ilgtspējīgu augstākās izglītības sistēmu” arī “iekšlietu dienestu personālam”. Tiek pat minēta iespējama “iekšējās drošības vājināšanās”. Un skaidri un gaiši ir konstatēts: “Lielākajā skaitā Eiropas Savienības dalībvalstu ir izveidotas policijas akadēmijas, kuru profils ir policijas personāla sagatavošana dienestam dažāda līmeņa pēctecīgās izglītības programmās.”
Un tad sākas….”iecere par jaunas specializētas augstskolas (akadēmijas) izveidi tiesībaizsardzības iestāžu kapacitātes un darbības efektivitātes sekmēšanai pašreizējā sarežģītajā ģeopolitiskajā situācijā VAR ŠĶIST (!!!) tikai par loģisku un jēgpilnu soli valsts iekšējās drošības stiprināšanā”, kas beidzas ar sīkmanīgu un grāmatvedīgu (nevis policejisku) “kapeikošanos” par IDA izveidošanas it kā dārdzību, kuru pastiprina tādi izcili pamatoti “argumenti” kā “neizpildāmas augstskolu likumu prasības” un “pretruna īstenotajām reformām augstākajā izglītībā”. Sliktam dejotājam pat grīda traucē!
Citiem vārdiem sakot, ziņojuma autori no vienas puses faktiski konstatē, ka Latvija ir nepilnvērtīga valsts, jo tajā nav Policijas akadēmijas kā vairumā Eiropas valstu, bet no otras puses piedāvā saglabāt šo nepieļaujamo, aizvainojošo, ideoloģiski vājinošo un vienkārši bīstamo situāciju, balstoties uz sīkmanīgiem un pat smieklīgiem argumentiem.
Runājot par IDA izveidošanas izmaksām vēl jāņem vērā tāda plaši izplatīta parādība kā politiskā bezatbildība, kuru maldinoši mēdz apzīmēt ar politiskās atbildības terminu. Šis kā reiz ir labs gadījums, kad praktiski varētu pamēģināt vismaz kaut cik materializēt reālas politiskās atbildības principu.
IDA ir jāveido no jauna tādēļ, ka savulaik tika likvidēta LPA, attiecīgi par IDA izveidošanas izmaksām ir atbildīgas tās personas, kuras pieņēma šo lēmumu. Tā pirmkārt ir Linda Mūrniece, par kuras politisko lēmumu kolektīvi ir jāatbild arī tās partijai – “Jaunai Vienotībai”. Ejot pa IDA izveidošanas ceļu, papildus var “piestādīt” politisku un iespējams arī tiesisku rēķinu Mūrnieces kundzei. Un ne jau zaudējumu kompensēšanai, kas visdrīzāk nav iespējams, bet gan, lai mazinātu šādu kļūdu ar smagām sekām vai politisko noziegumu atkārtošanās varbūtību nākotnē. Noziedzniekus liek cietumā tai skaitā arī citiem par biedinājumu, līdzīgi Mūrnieces kundze būtu pelnījusi saņemt tiešu savas bezatbildīgās rīcības vērtējumu ar vismaz smagām ekonomiskām sekām priekš sevis personiski. Atklāts paliek jautājums, vai tas maz ir iespējams, kamēr premjerministrs ir “Jaunās Vienotības” pārstāvis? Ja Krišjānis Kariņš vai viņa partija ir spējīgi publiski atzīt savas kļūdas un mēģināt tās labot, tad iespējams, ka jā. Ja nē, tad… nevajag brīnīties un apvainoties, ka Latviju mēdz saukt par “failed state”.
Labi ziņojumā ir noraksturots esošais stāvoklis ar izmeklētājiem. Pirmkārt ziņojumā ir teikts, ka “Valsts policijā nepastāv atsevišķs amats ar nosaukumu “izmeklētājs”.” Un tālāk mēs uzzinām, ka “pirmstiesas izmeklēšanas darbu Valsts policijā īsteno kriminālpolicijas amatpersonas, kuru profesionālā sagatavošana tiek īstenota VPK un RSU”, “formālās izglītības procesam seko praktiskās pieredzes uzkrāšana pirmstiesas izmeklēšanas gaitā un profesionālā pilnveide VPK, Valsts administrācijas skolā un citās izglītības iestādēs Latvijā un ārvalstīs, t.sk. Eiropas Savienības Tiesībaizsardzības apmācības aģentūrā”, “Eiropas Komisija organizē dažādas starptautiskas konferences, kurās noziedzības apkarošanas eksperti var apmainīties ar jaunāko informāciju”, “dažādus apmācību kursus piedāvā arī Interpols un Eiropols”.
No vienas puses ir aprakstīta policijai necienīga knapināšanās ar ļoti svarīgas kompetences iegūšanu un ir jūtama ziņojuma autoru taisnošanās par šādu nepieļaujamu stāvokli. Tai pat laikā ziņojums atklāj vēsturiskos apstākļus, kuri tieši norāda uz problēmas cēloni un kā to atrisināt.
Kādēļ policijā nav atsevišķa amata ar nosaukumu “izmeklētājs”? Tādēļ, ka saskaņā ar padomju iekšlietu tradīciju, par izmeklētāju jāspēj būt jebkurai policijas amatpersonai un tāpēc visiem policistiem ir jādod vismaz attiecīgās kompetences pamati. Protams, ir specializācijas, atlase, kontrole, prakse un dienesta gaita, bet apmācību sistēmas pamat uzstādījums ir, ka jebkurš no dresējamajiem kadetiem ir potenciālais kārtībnieks, apsargs, izmeklētājs, operatīvais darbinieks un jebkuras Iekšlietu sistēmas struktūrvienības jebkura līmeņa vadītājs.
Savulaik milicijas skolā tādas kompetences deva un arī Latvijas Iekšlietu sistēma joprojām lielā mērā balstās uz šādu universālu un vispusīgu sagatavotību ieguvušiem kadriem. Tādu apmācību sistēmu arī vajag atjaunot, pretējā gadījumā Latvijas Iekšlietu sistēmas stāvoklis arvien tikai turpinās pasliktināties un noteiktā brīdī radīs sabiedrībai un valstij kritiskas sekas.
Nopietns trieciens pa šo pārdomāto, labi funkcionējošo un stabilo (var pat teikt – dzīvelīgo) sistēmu bija LPA likvidācija, kā rezultātā tagad “amatos nonāk amatpersonas ar konkrētam amatam (dienestam) nepietiekamu profesionālo kvalifikāciju un zināšanām”, “daudzu izmeklētāju iegūtā izglītība nav saistāma ar policijas izmeklēšanas darbu”.
“Ģenerālprokurors gada atskaišu sanāksmēs un medijos vairākkārtēji ir norādījis uz pirmstiesas izmeklēšanas kvalitātes kritumu, to zināmā mērā saistot arī ar izmeklētāju nepietiekamajām profesionālajām kompetencēm un nenokomplektēto amatu vietu dēļ. Kritika ir attiecināma uz visu pirmstiesas izmeklēšanas iestāžu darbu, bet pamatā uz Valsts policiju, kura ir lielākā pirmstiesas izmeklēšanas iestāde valstī.”
Labi esošo situāciju izmeklēšanas jomā (uz 2016.gadu) ir aprakstījis bijušais prokurors Klementijs Rancāns (raksts pieejams te: https://infoagentura.wordpress.com/2017/02/16/latvijas-ieksejas-drosibas-galvenais-drauds-tadu-izmekletaju-trukums-kuri-prot-veikt-izmeklesanu-un-kuriem-prokurori-un-tiesa-prieksnieciba-to-lauj-darit/ ). Vispārinot un atmetot visu konkrēto un specifisko, galvenā problēma, kuru akcentē Rancāns, ir izmeklēšanas procesa pārmērīgā formalizācija.
Šo problēmu labi ilustrē, piemēram, finanšu policijas kadru politika, kura par galveno nosacījumu izmeklētāju atlasē ir izvēlējusies … kriminālprocesa likuma zināšanas. Attiecīgi formālais tiek uzskatīts par svarīgāku, nekā būtība. Vadoties pēc šādas pieejas, celtniecībā inženierus vajadzētu atlasīt pēc būvniecības likuma zināšanas.
Šāda pieeja, kura rada ilgstoši negatīvas sekas, ir kā rezultāts radikālu juristu invāzijai visās dzīves sfērās, kuri tās formalizē pēc savas teorētiskās un no prakses reizēm pilnīgi atrautās saprašanas. Attiecīgo sfēru speciālisti parasti cenšas neņemt šādus pārveidotājus par pilnu, bet ne vienmēr tas izdodas, vēl jo vairāk tādēļ, ka šādi juristi mēdz būt administratīvi agresīvi ar tieksmi par katru cenu uztiept savu murgaino (pārmērīgi teorētisko, samudžināto, ar realitāti mazsaistīto vai nesaistīto) pieeju.
Iekšlietu sistēmā šī parādība izpaužas mēģinājumā policistus noreducēt, deģenerēt līdz tikai juristiem. Un ir skaidrs arī kāpēc, jo iepriekš aprakstītie policisti ar attiecīgajām universālajām iemaņām ir gan cilvēcīgi, gan profesionāli pārāki par juristiem, kas tiem, protams, nepatīk. Un arī tāpēc, ka tā ir iespēja kā siseņiem apsēst vēl vienu darbības jomu. LPA tādā ziņā bija liels traucēklis un šai varzai pilnīgi noteikti nav nepieciešama IDA vai tamlīdzīgas mācību iestādes izveidošana.
Kā galvenā iestāde, kura tieši un netieši, apzināti un neapzināti lobē šādu jurista profesijas absolutizāciju, protams, ir Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte, ar kuru saistītās personas to un paši sevi uzskata par bezgala elitāriem un slimo ar attiecīgām slimībām (iedomība, pašpārliecinātība, vēlme nepamatoti pacelties virs citiem, kastiskums utt.). (Dēļ tā ka LU JF pat atļaujas kā studentu uzņemšanas kritēriju izmantot apstākli, ka kāds no iestāties gribētāja vecākiem ir beidzis LU JF, šo kantori vajadzētu pamatīgi iztīrīt vai vispār izdzenāt.) Šīm personām, protams, tādi kadri, kuri ir speciāli atlasīti, lai būtu brīvi no iepriekš minētajām negatīvajām īpašībām, un kuriem tās apmācības procesā tiek burtiski izsistas laukā, ir ļoti nepatīkami un neērti.
Zināmā mērā tas ir korporācijas, kura sastāv no rafinētām, smalkām un gudrām personām ar noziedzīgu ievirzi, konflikts ar Iekšlietu sistēmas vissvarīgāko elementu un attiecīgi arī pašu Iekšlietu sistēmu. Sabiedrības un valsts nacionālo interešu un iekšējās drošības vārdā ir jāsaglabā un jāstiprina tā sociālā grupa, kura ir kā pretspēks šāda tipa rafinētām antisociālām grupām. Tāpēc ir jāatjauno Policijas akadēmija.
Visbeidzot, ja apskata ziņojumā rekomendēto labāko risinājumu policistu izglītošanā, kas ir “jaunas struktūrvienības izveide kādā no valsts universitātēm”, tad tas ir nepietiekami efektīvs un mēreni pieņemams knapināšanās risinājums, gadījumā, ja ir nopietni un nekādi nepārvarami šķēršļi speciālas mācību iestādes radīšanai.
Objektīvi, šādu šķēršļu, protams, nav. (Vajadzīgos likumus var pieņemt vai izmainīt, cilvēkus atrast (viņi vēl ir), regālijas piešķirt, bet naudas visādos budžetos (kaut vai aizsardzības) ir pietiekami daudz.) Izņēmums iespējams varētu būt apstākli, ka tie spēki, kuri negrib, lai Latvijas Iekšlietu sistēma būtu ilgtermiņā efektīva, stabila un droša, ir tik spēcīgi, ka to destruktīvās ietekmes rezultātā šādu lēmumu nav iespējams pieņemt un realizēt. Tā būtu fakta atzīšana, ka Latvijas valsts politiku būtiski ietekmē un nosaka ONG līdzīgas grupas. Jeb, citiem vārdiem sakot, tas kārtējo reizi visiem uzskatāmi parādītu, ka Latvijas valsts ir “nozagta”. Bet arī šai gadījumā ir jāizdara mēģinājums, lai negatīva rezultāta gadījumā izgaismotos Latvijas asinis sūcošā “astoņkāja” “taustekļi”.
Speciālas struktūrvienības risinājums nav pietiekami efektīvs, jo tai tāpat būs jārēķinās ar visu mācību iestādi un tās interesēm, kas atstās ierobežojošu un varēs radīt pat negatīvu ietekmi uz mācību organizēšanu un mācību procesu. Ja jau tagad Iekšlietu sistēmas amatpersonas kā nepārvaramu šķērsli tik kritiski svarīgā jautājumā min izglītības likumu, tad šī risinājuma gadījumā par tik pat nepārvaramiem šķēršļiem var kļūt attiecīgās mācību iestādes iekšējie organizatoriskie dokumenti, struktūra un resursu nodrošinājums.
Ļoti būtisks ir Iekšlietu sistēmas mācību iestādes prestižs, kurš ir tieši saistīts ar policista profesijas prestižu gan potenciālo mācīties gribētāju acīs, gan visas sabiedrības acīs. Policista profesijas prestižs ir tieši saistīts ar visas Iekšlietu sistēmas prestižu un tāpēc tas tieši ietekmē valsts iekšējās drošības līmeni. Šī iemesla dēļ Iekšlietu sistēmas mācību iestādei ir jābūt autonomai un vispāratzītai. Savukārt speciālas struktūrvienības risinājums visiem parādīs to, ka policista profesija netiek pienācīgi novērtēta, un tiks nesamērīgi vairots tās mācību iestādes prestižs (RSU vai LU), kura ir spējusi paņemt “zem sevis” pat Iekšlietu sistēmas kadru apmācību. Šādam strukturālajam risinājumam būs permanenti negatīva ietekme uz situāciju valstī.
Galu galā, ne par velti vairumā Eiropas valstu policisti tiek apmācīti Policijas akadēmijās, kuras ir tai skaitā arī deklaratīvi prestižas mācību iestādes. Lai gan tādu pašu vai labāku rezultātu var panākt ar faktisko prestižu, kad mācību iestādei nav “skaļš” nosaukums, tas ir pieticīgs, bet faktiski pats mācību process ir līdzvērtīgs vai pārāks par mācību iestādēm ar “skaļiem” nosaukumiem. Ņemot vērā Latvijas Iekšlietu sistēmas vēsturisko aspektu, tas pat būtu labāks risinājums, lai gan pieņemams ir arī IDA variants.
Prokuroru un policistu institucionālā konfrontācija
Apskatot Iekšlietu sistēmu, ir jāņem vērā vēl viens būtisks apstāklis, kuram ir neviennozīmīgi nozīmīga loma esošās situācijas izveidē. Tas ir nepārtraukts, no attiecīgo iestāžu funkcijām izrietošs prokuratūras un policijas (agrāk – milicijas) konflikts, kuram ir objektīva daba.
Policija ir t.s. ”spēka struktūra”, iestāde, kurai ikdienā sabiedrības interešu vārdā ir tiesības pielietot spēku jeb vardarbību. Kā iepriekš tika parādīts, šīs tiesības policijai ir dotas objektīvu iemeslu dēļ un tai tās ir nepieciešamas, lai izpildītu kritiski svarīgu sabiedrisku funkciju. Tai pat laikā sabiedrības interesēs ir arī stingri kontrolēt kā šis spēks tiek pielietots, pret ko, cik pamatoti, kādos gadījumos utt., jo kategoriski nav pieļaujama nepamatota un pārmērīga spēka pielietošana no institūcijas puses, kurai legāli ir dotas tādas tiesības.
Galvenā policiju kontrolējošā iestāde ir prokuratūra un tā to dara pamatojoties uz likuma spēku un izmantojot likuma burtu. Šāda kontrole, protams, dabīgi rada nepārtrauktas konfliktsituācijas un savstarpēju nepatiku.
Prokuratūras veicamajai kontrolei ir iespējami vairāki rezultāti. Pirmkārt, normāls rezultāts, kad policija darbojas bez pārmērībām likuma un morāli – ētiskās robežās. Otrkārt, policijas darbu bremzējošs un demotivējošs, kad policija dēļ pārmērīgas kontroles sāk nepietiekami pildīt savas funkcijas (šo rezultātu labi raksturo plaši izplatīta atziņa: “policija noziedzniekus ķer, bet prokuratūra tos laiž vaļā”). Treškārt, konfrontējošs, kad policija iespēju robežās pretdarbojas prokuratūras virsvadībai. Ceturtkārt, hierarhiju veidojošs, kad prokuratūra institucionāli pakļauj policiju un policija kļūst par prokuratūras “piedēkli”, ko tā vada un izmanto pēc savas patikas. Visi šie rezultāti var izpausties vienlaicīgi.
Īpaša uzmanība ir jāpievērš ceturtajam apstāklim, jo tādējādi prokuratūra pati sāk pārvērsties par policiju (tikai prokuroriem pašiem personīgi nav tiesību pielietot vardarbību, viņu vietā, pēc viņu rīkojuma to dara policija) un ļoti aktuāls kļūst jautājums par pašas prokuratūras kontroli. Latvijā šī problēma apmierinošā līmenī nav atrisināta un prokurori tiek kontrolēti tikai nosacīti ar pretspēku sistēmas palīdzību, kad to potenciālās patvaļas iespējas netieši ierobežo tiesas, slepenpolicija, policija (“no apakšas” dēļ dziļās nepatikas pret prokuroriem) un mediji.
Vēl jāņem vērā, ka prokuratūra un prokurori ir visai sabiedrībai potenciāli bīstams elements, caur kuru ONG var veikt savu destruktīvo darbību vai pat pilnībā pārņemt kontroli pār policiju un valsti (“valsts nozagšana”). Un tā kā Latvijā ir redzamas “valsts nozagšanas” pazīmes, tad droši var secināt, ka attiecīgās ONG to realizēja un turpina realizēt caur prokuratūru. Tāpēc ir jāstiprina prokuratūras potenciālās destrukcijas ierobežojoši pretspēki, tai skaitā atjaunojot universālu policistu apmācības sistēmu.
Ja apskatam pašreizējo situāciju, tad ir jākonstatē, ka prokurori un visa juristu kasta savā tieksmē kontrolēt un “žmiegt” policistus ir “daspēlējušies” tik tālu, ka nu, izmantojot itāļu streika metodes, viņiem atklāti “liek virsū” un nu prokurori paši ir spiesti veikt izmeklēšanu vai arī riskēt “iesmērēt” tiesai faktiski neizmeklētas lietas, pēc tam mēģinot sarunāt ar tiesnesi sev labvēlīgu rezultātu (plaši tiek darīts gan viens, gan otrs, gan viss kopā un tā rezultātā visa cita starpā cietumā nonāk arī nevainīgi un nepietiekami vainīgi cilvēki).
Pie tam, ja agrāk prokuroru problēma bija kā piespiest policiju (miliciju) strādāt sev vēlamajā veidā un izpildīt to, ko viņi no tiem vēlas, tad tagad tas arvien biežāk kļūst par gandrīz neizpildāmu uzdevumu. Ja iepriekš “miliči” labā līmenī prata veikt izmeklēšanas un operatīvās darbības, tad jaunā ģenerācija bieži vien nepārzin pat elementārākās lietas. Un nepārzin tādēļ, ka nav apmācīti, bet nav apmācīti tādēļ, ka nav vairs skolu (milicijas skolas, LPA), kur to pienācīgā kvalitātē māca.
Tā prokurori papildus ir spiesti kļūt arī par skolotājiem; par sliktiem skolotājiem, jo negrib to darīt un tāpēc, ka paši nemaz to īsti neprot (teorētiski iespējams jā, bet praktiski ne pārāk).
Nu jau labu laiku izmeklēšanas kvalitāte policijā ir nokritusies tik zemu, ka pat prokuroriem tas ir kļuvis neizturami. Tagad bez maz vai katram tas ir acīmredzams un atbildība par katastrofāli slikto izmeklēšanas kvalitāti nu jau tiek prasīta arī no prokuroriem.
Kādēļ policijai ir nepieciešama sava specializēta augstskola?
Rezumējot, īsumā, kādēļ policijai visplašākā šī vārda nozīmē ir nepieciešama sava specializēta mācību iestāde, kura ir pielīdzināma augtskolām?
1. Iekšlietu sistēma ir viena no būtiskākajām un noteiktā mērā arī pati svarīgākā valsts pārvaldes sistēma. Ja nav Iekšlietu sistēmas, tad nav arī valsts un nav civilizētas sabiedrības. Tik lielā mērā, cik Iekšlietu sistēma nepilda savas funkcijas, tik lielā mērā valstij un sabiedrībai ir nopietnas eksistenciālas problēmas.
2. Iekšlietu sistēmai dēļ tās funkcionalitātes ir sava unikāla specifika, kura prasa tās īpašu nodalītību. Iekšlietu sistēmas kadrus nevar apmācīt tāpat kā skolotājus, ārstus, inženierus un citu profesiju pārstāvjus, un pat ne kā karavīrus, jo unikālā specifika prasa unikālu apmācību vidi un procesu.
3. Jāuztur profesijas prestižs gan atbilstošas kvalitātes kadru piesaistei un vēlākai motivēšanai, gan arī visas Iekšlietu sistēmas prestiža uzturēšanai, kas tieši ietekmē tās spēju pildīt savas funkcijas.
4. Jābūt nodrošinātam pilnai un garantētai mācību procesa kontrolei no Iekšlietu sistēmas vadības puses.
5. Pirms apmācību procesa uzsākšanas un apmācību laikā ir jāveic īpaša morāli – ētiskā atlase, audzināšana, pasaulskata un filozofijas “iepotēšana”.
6. Apmācību kvalitātei jābūt garantētai.
7. Apmācību procesā jādod zināšanas, kuras plaši nav afišējamas un kuru nesējiem ir jābūt uzskaitītiem un jātiek īpaši kontrolētiem.
8. Augstskolām pielīdzināta specializēta Iekšlietu sistēmas mācību iestāde ir obligāts patiesi neatkarīgas valsts institūts. Ja valstij nav pašai savas attiecīgas iestādes, tad tā ir spiesta “pārtikt” no citu valstu informatīvām “driskām”, kas ar lielu varbūtību samazina tās Iekšlietu sistēmas kvalitāti un padara to netieši vai ar laiku pat tieši atkarīgu no “donorvalsts”.
9. Iekšlietu sistēmai ir nepieciešama akadēmiska iestāde zinātniskās darbības veikšanai un bāze sarežģītu ar iekšējās drošības problemātiku saistītu kompleksu risinājumu meklēšanai.
10. Iekšlietu sistēmai tās darbības uzturēšanai ir garantēti nepieciešams noteikts skaits noteiktas kvalitātes kadru. Ja Iekšlietu sistēmā masveidā ieplūstošajiem kadriem nav nepieciešamās kvalitātes, tad šai virzienā degradējas arī pati Iekšlietu sistēma, kas var novest pat līdz pilnīgam tās sabrukumam.
11. Iekšlietu sistēmas darbinieku kompetences saglabāšanai un pilnveidošanai ir jāsaglabā to profesijas identitāte. Citiem vārdiem sakot, policista profesiju nedrīkst “izšķīdināt” citās nozarēs un profesijās, jo tad tā vairs nav policista profesija un tad tā vairs nav policija.
Agri vai vēlu Policijas akadēmija būs jāatjauno
Ja atmet sabiedrībai un valstij apokaliptiskus scenārijus, kuri arī var iestāties, tad jāsecina, ka agri vai vēlu izveidosies situācija, kad tādā vai citādā formā Policijas akadēmija būs jāatjauno. Tomēr labāk, lai tas notiek agrāk (tas ir tagad), jo tad sabiedrībai un Iekšlietu sistēmai tiks nodarīts mazāks kaitējums.
Jau uz 2018.gada Saeimas vēlēšanām vairākas politiskās partijas savās programmās ierakstīja solījumu atjaunot Policijas akadēmiju. Par to pirms vēlēšanām izteicās arī pašreizējais Iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens. Ja tas netiks izdarīts tagad, jautājums līdz ar to netiks noņemts no politiskās dienas kārtības un šo spēcinošo karogu arī turpmāk varēs izmantot jebkurš politiskās varas tīkotājs.
Kā nozīmīgs traucēklis Policijas akadēmijas atjaunošanai ir daļas (nospiedoši mazākās daļas) Iekšlietu sistēmas pārstāvju nostāja. Lai gan galvenā atbildīgā par LPA likvidāciju ir Linda Mūrniece, tomēr viņa šai destrukcijā nebija viena un to atbalstīja arī atsevišķas Iekšlietu sistēmas amatpersonas. Mūrniece jau sen kā ir aizgājusi, bet, spiežot pēc augstāk analizētā ziņojuma toņa, kāda no šīm amatpersonām ir palikusi un turpina savu destruktīvo darbību.
Tagad aktuāls ir jautājums, vai parija KPV.LV pildīs savu priekšvēlēšanu solījumu, vai to pildīs Sandis Ģirģens un vai viņi vismaz pamēģinās izlabot šo “Vienotības” radīto Latvijas iekšējās drošības apdraudējumu, kā destruktīvās sekas ir pierādītas un visiem acīmredzamas, vai arī nē? Vai jaunajam Iekšlietu ministram izdosies attīrīt ministriju, Valsts policiju un VPK no personām, kuras piedalījās šai sabotāžā un turpina to darīt joprojām? Laiks rādīs. Un pat, ja neizdosies, problēma nepazudīs un tikai pieņemsies spēkā, kas dos lielāku spēku un izredzes nākamajam mēģinājumam.
Ivars Prūsis
/29.04.2019/
Informācijas aģentūra
/29.04.2019/
Informācijas aģentūra 