Žils Verns: Viena diena amerikāņu žurnālista dzīvē 2889.gadā

Žils Verns (1828 – 1905), zinātniskās fantastikas žanra radītājs, bija viens no izglītotākajiem un cienījamākajiem sava laika cilvēkiem, kuram uzmanību centās izrādīt ietekmīgākās tā laika personas. 1885.gadā pie Verna griezās tolaik ietekmīgais ASV medijamagnāts, “New York Herald” īpašnieks Gordons Benets jaunākais ar lūgumu sacerēt stāstu speciāli amerikāņu lasītājiem un attēlot ASV nākotni pēc tūkstoš gadiem.

Lai gan ar divu gadu kavēšanos, bet šo lūgumu Žils Verns tomēr izpildīja. Bet “New York Herald” nezin kāpēc Verna stāstu nepublicēja un tas dienas gaismu ieraudzīja vēl pēc diviem gadiem (1889.gadā) citā amerikāņu žurnālā.

XXIX gadsimtā. Viena diena amerikāņu žurnālista dzīvē 2889.gadā

Šī XXIX gadsimta cilvēki dzīvo kā brīnumainā pasakā, paši pat nenojaušot par to. Pārsātināti ar brīnumiem viņi paliek vienaldzīgi pret to, ko ik dienas dod progress. Ja salīdzina tagadni ar tālu pagātni, tad kļūst skaidrs cik garš ir ceļš, ko cilvēce ir nogājusi. Cik gan daudz skaistākas mūsu laikabiedriem šķiet pilsētas ar pastāvīgu temperatūru, ar ielām 100 metru platumā, mājām 300 metru augstumā un debesīm, kuras ir pārpildītas ar aeiroekipāžām un aeiroomnibusiem!

Kā var salīdzināt pašreizējās pilsētas (kuru iedzīvotāju skaits sniedzas līdz pat 10 miljoniem) ar tiem ciematiņiem un apdzīvotajām vietām, kuras bija 1000 gadus atpakaļ, ar kaut kādu Parīzi, Londonu, Berlīni vai Ņujorku, slikti vēdinātām, netīrām, pa kurām braukāja neveiklas kārbiņas ar iejūgtiem zirgiem – jā! ar zirgiem – pat neticās! …

Ja mūsu laika cilvēki spētu iedomāties paketbotus [seni pasta-pasažieru kuģi] vai dzelzceļu ar to biežajām katastrofām un mazo ātrumu, tad cik gan augstu viņi sāktu vērtēt aerovilcienus un jo īpaši pneimo zemūdens tuneļus, kuri šķērso okeānu un pa kuriem pārvadā pasažierus ar ātrumu pusotrs tūkstotis kilometru stundā.

Un, visbeidzot, vai gan ne pilnīgāk mēs izbaudītu fonotelefotu, atceroties, ka mūsu priekšteči bija spiesti izmantot tādu sensenu aparātu, ko sauca par “telegrāfu”.

Dīvaini! Tik brīnišķīgi uzlabojumi ir balstīti principos, kuri bija labi zināmi jau tālā pagātnē. Tikai gūt labumu no savām zināšanām tie, kuri dzīvoja 1000 gadus pirms mums, tā arī nespēja. Tik tiešām – siltums, tvaiks, elektrība ir veci kā cilvēka dzimums. Vai tad neapgalvoja zinātnieki jau XIX gadsimta beigās, ka vienīgā atšķirība starp fiziskajiem un ķīmiskajiem spēkiem slēpjas ētera daļiņu svārstību īpatnībās.

Šo spēku radniecības atzīšana bija milzīgs solis uz priekšu. Un šķiet neticami, ka bija nepieciešams tik daudz laika, lai noskaidrotu dažādu veidu vibrāciju īpatnības. Un pavisam neticami šķiet, ka paņēmienu, ar kuru vienu vibrāciju pārvērš citā un ar kuru tās var iegūt atsevišķi vienu no otras, atklāja pavisam nesen.

Jā, jā, pavisam nesen, 2790.gadā, simts gadus atpakaļ. Šis atklājums pieder slavenajam Osvaldam Naijeram. Tas ir dižs zinātnieks – īsts cilvēces labdaris!

Viņa skolnieki bija vesela plejāde izgudrotāju, pēdējais no kuriem – mūsu brīnišķīgais Džeims Džeksons. Tieši viņam mēs esam pateicību parādā par jaunajiem akumulatoriem, vieniem, kuri kondensē saules staros esošo enerģiju, otri – zemes dzīlēs sakoncentrēto enerģiju, trešie – enerģiju, kura rodas no jebkura cita avota – ūdenskrituma, vēja, ūdens straumes un tā tālāk.

Tas ir viņš, tas pats Džeims Džeksons, kurš radīja transformatoru, kas, pakļaujoties tikai vienkārša slēdža kustībai, ņem enerģiju no akumulatora un atgriež to telpā siltuma, gaismas, elektrības, mehāniskā spēka veidā, liekot izpildīt jebkuru darbu.

Jā! Progress sākās tikai tad, kad tika izgudrotas šīs divas ierīces. Tās deva cilvēcei gandrīz neierobežotu varenību. Pat grūti uzskaitīt to pielietošanas gadījumus! Mīkstinot ziemas aukstumu un atgriežot lieko vasaras karstumu, tās radīja apvērsumu lauksaimniecībā. Aprīkojot aviācijas aparātus ar dzinēju spēku, tie radīja līdz šim nepieredzētu kāpumu tirdzniecībā. Šīm divām ierīcēm mēs varam pateikties tam, ka ir iespējams iegūt elektroenerģiju bez bateriju un mašīnu palīdzības, gaismu – bez uguns un sadegšanas un, visbeidzot, tam, ka dēļ neizsīkstoša enerģijas avota esamības tika ievērojami paplašināta rūpnieciskā ražošana.

***

Tad, lūk! Visu šo brīnumu komplektu mēs tūlīt ieraudzīsim, ielūkojoties neparastā mājā – pilī “Irt Herald”, kas nesen tika uzcelta 16823.avēnijā.

Ko gan teiktu avīzes “New York Herald” dibinātājs Gordons Benets vecākais, ja varētu piecelties no kapa un ieraudzīt krāšņo pili no zelta un marmora, kas pieder viņa ievērojamajam pēctecim Frensisam Benetam? Trīsdesmit paaudzes nomainīja viena otru, bet “New York Herald” palika Benetu ģimenes valdījumā.

Divdesmit gadus atpakaļ, kad Savienoto Valstu valdība pārvācās no Vašingtonas uz Centrapolisu, avīze sekoja valdībai, bet iespējams valdība sekoja avīzei, kura tad arī sāka saukties par “Irt Herald”.

Nepadomājiet, ka avīzes lietas sāka iet sliktāk Frensisa Beneta vadībā. Nē! Jaunais direktors iepludināja savā izdevumā ne ar ko nesalīdzināmu dzīvības spēku, kļūstot par radītāju jauna tipa žurnālistikai – “avīze pa telefonu”.

Šī sistēma ir labi zināma. Tā kļuva praktiski realizējama līdz ar nepieredzētu telefonijas izplatību. Katru rītu, tā vietā, lai izdotos drukātā formā, kā tas bija senāk, “Irt Herald” tiek izdota balss formā. No dzīvas sarunas ar reportieri, politiķi vai zinātnieku abonenti var uzzināt visu, par ko interesējas. Savukārt tie, kuri pērk tikai atsevišķus numurus, par dažiem centiem var iepazīties ar šīs dienas izdevuma saturu, ieejot vienā no neskaitāmajām fonogrāfiskajām kabīnēm.

Frensisa Beneta jaunievedums atdzīvināja veco avīzi. Dažu mēnešu laikā viņa klientūra pieauga līdz astoņdesmit pieciem miljoniem abonentu, bet īpašumu apjoms pamazām palielinājās līdz trīsdesmit miljardiem – skaitlim, kurš nu jau ir ievērojami pārsniegts.

Esot tik iespaidīga kapitāla īpašnieks, Frensis Benets uzcēla jaunu ēku – kolosālu celtni, kuras katra no četrām fasādēm ir trīs kilometru garumā. Uz ēkas jumta plīvo karogs, kuru izdaiļo septiņdesmit piecas Konfederācijas zvaigznes.

Pašreiz Frensis Benets ir avīžu karalis un iespējams varētu kļūt arī par abu Ameriku karali, ja vien amerikāņi gribētu ievēlēt sev karali.

Jūs par to šaubāties? Bet visu valstu pilnvarotie pārstāvji, pat mūsu ministri, drūzmējas pie viņa durvīm, lūdzoties padomu, atzinību un atbalstu. Pamēģiniet saskaitīt zinātniekus, kurus viņš atbalsta, māksliniekus, kurus viņš uztur, izgudrotājus, kuru darbu finansē…

Mūsu karalim ir spēkus izsmeļošs diženums: darbs bez minūtes atpūtas. Iepriekšējo laiku cilvēks neizturētu tādu ikdienas un ikstundas slodzi. Mūsdienu cilvēki par laimi ir izturīgāki. Par to viņi var pateikties higiēnai un gimnastikai, kas palielināja dzīves ilgumu no 37 gadiem līdz 68, kā arī aseptisko ēdienu pagatavošanai. Tuvākais atklājums, kuru gaida ar nepacietību, ir pārtikas gaiss: tas dos iespēju ēst… vienkārši elpojot.

Bet tagad, ja jūs gribat zināt ar ko ir aizpildīta “Irt Herald” direktora diena, nepaslinkojiet izsekot viņa nodarbēm šodien 2889.gada 25.jūlijā.

***

Frensis Benets pamodās sliktā noskaņojumā. Un tam bija savs iemesls. Jau nedēļu magnāta sieva atradās Francijā un viņu sāka mocīt vientulība. Ticiet vai ne, bet pirmo reizi desmit gadus ilgās kopdzīves laikā misis Edina Beneta, kura ieguva ne vienu vien balvu skaistumkonkursos, atradās ārpus mājas tik ilgu laiku! Parasti viņai pietika ar divām – trim dienām, lai aizbrauktu līdz Eiropai, galvenokārt Parīzei, nopirkt cepures.

Pamodies Benets vispirms ieslēdza fonotelefotu, lai pa vadiem sazinātos ar viņam piederošo pili Elizejas laukos.

Telefons, papildināts ar telefoto, ir vēl viens mūsu laiku ieguvums! Ja balss pārraide ar elektrības palīdzību eksistē jau sen, tad attēla pārraide ir pēdējo laiku atklājums. Vērtīgs izgudrojums, par kuru, skatoties uz sievu fonotelefota spogulī, Frensis Benets domās slavēja izgudrotāju.

Salds skats! Mazliet nogurusi pēc vakardienas balles vai teātra, misis Beneta vēl bija gultā. Lai gan tur, Parīzē, bija jau pusdienslaiks, viņa vēl guļ, ievīstījusi savu smuko ģīmīti spilvenos.

Un, lūk, Edīte sakustējās… noraustījās lūpa… Viņa laikam kaut ko sapņo? … O,jā… No lūpām atskan vārds: “Frensis… Mans mīļais Frensis!”

Vārds, kurš tika pateikts tik maigā balsī, uzreiz uzlaboja Beneta noskaņojumu. Nevēloties modināt sievu, viņš ātri izkāpj no gultas un dodas mehanizētās vannas istabas virzienā.

Pēc divām minūtēm, lai gan viņš neizmantoja kamerdinera palīdzību, mašīna aiznesa viņu pie kabineta durvīm – nomazgātu, saķemmētu, apautu, saģērbtu un aizpogātu ar visām pogām. Tūlīt sāksies ikdienas apgaita.

Vispirms direktors dodas uz zāli, kur strādā romānu – feļetonu autori.

Milzīgu halli klāj liels spīdīgs kupols. Stūrī – dažādi telefona aparāti, pa kuriem simts literāti, kuri kalpo “Irt Herald”, lasa no nepacietības uzbudinātai publikai simts nodaļas no simts romāniem.

Pieejot pie viena no tiem, kurš jau grasījās izmantot piecminūšu pauzi, Frensis Benets teica: “Ļoti labi, mans dārgais! Jūsu pēdējā nodaļa ir ļoti veiksmīga. Scēna, kurā jaunā lauciniece sarunā ar mīļoto skar transcendentālās filozofijas problēmas, liecina par Jūsu izsmalcināto novērošanas spēju. Nekad vēl tik veiksmīgi nav attēloti lauku tikumi! Turpiniet dārgais Arčibad! Vēlu veiksmi. Mums kopš vakardienas ir vēl desmit tūkstoši jaunu abonentu, un tas pateicoties Jums!”

“Mister Džon Last,” – viņš vērsās pie cita darbinieka, – “ar Jums es esmu mazāk apmierināts. Jūsu romāns… kā lai to labāk pasaka… Tajā nav jūtami īsti pārdzīvojumi. Un ar atrisinājumu pārāk steidzaties. Ir jāatklāj pamati. Ne ar spalvu mūsdienās ir jāraksta, bet ar skalpeli. Katra darbība reālajā dzīvē ir gan mirkļa, gan ilgi lolotu domu rezultāts. Tās tad arī ir rūpīgi jāapskata, lai radītu dzīvu tēlu. Tas nav nemaz tik sarežģīti, ja ir iespēja izmantot elektrisko hipnozi, kura dubulto cilvēka personību! Aizdomājieties par savu dzīvi, mans dārgais Džon Last. Sekojiet sava kolēģa pēdās, kuru es tikko paslavēju. Aizejiet uz hipnozi… Kā? Jūs jau to izdarījāt? … Tātad nepietiekami, nepietiekami…”

Direktors turpina apskati. Viņš ienāk reportāžu zālē. Pusotrs tūkstotis reportieru, sēžot pie pusotra tūkstoša telefona aparātu, paziņo abonentiem jaunumus, kuri ir saņemti pagājušajā naktī no visām pasaules malām. Šī vienreizējā reportāžu biroja darba organizācija ir jau ne reizi vien aprakstīta. Katra reportiera priekšā ir vairāki komutatori, kas dod iespēju sazināties ar to vai citu telefona līniju. Abonenti tādējādi ne tikai dzird, bet arī redz reportāžu. Savukārt, kad runa iet par “notikumiem”, kuri jau ir beigušies, tad galvenās epizodes tiek ilustrētas ar izteiksmīgām fotogrāfijām.

Frensis Benets pasauca vienu no desmit astronomijas nodaļas reportieriem. Šo nodaļu ir paredzēts paplašināt sakarā ar pēdējiem atklājumiem zvaigžņu pasaulē.

“Nu kā, Keč? Ko dabūjāt?”

“Fototelegrammas no Merkura, Venēras un Marsa, ser.”

“Vai no Marsa ir kaut kas interesants?”

“Kā nu ne! Revolūcija Centrālajā impērijā – reakcionārie liberāļi uzvarēja republikāniskos konservatorus.”

“Tas pats, kas pie mums… Un no Jupitera?”

“Pagaidām nekas. Nav skaidra viņu signalizācija! Varbūt mūsējā līdz viņiem neaiziet?”

“Tieciet skaidrībā, mister Keč. Visu atbildību es uzlieku uz Jums,” – asi atbildēja Frensis Benets un, būdams neapmierināts, devās uz zinātniskās reportāžas biroju.

Trīsdesmit zinātnieki bija noliekušies pār skaitļojamajām mašīnām. Vieni bija iegrimuši deviņdesmit piektās pakāpes vienādojumā, citi, it kā spēlējoties, algebriskās bezgalības un četrdimensiju telpas formulās, un atgādināja sākumskolas skolēnus, kuri rēķina četru darbību aritmētikas uzdevumus.

Priekšnieka parādīšanās zālē radīja uzsprāgušas bumbas efektu.

“Kas par lietu, kungi?” – iesaucās Benets. – “Vai tiešām līdz šim nav saņemta atbilde no Jupitera? … Tātad viss pa vecam? … Paklausieties, Korlej! Jau divdesmit gadus jūs ņematies ar šo planētu… It kā liekas…”

“Neko darīt,” – atbildēja zinātnieks. – “Mūsu optika varēja būt labāka, un pat ar trīskilometru teleskopiem…”

“Jūs dzirdat, Pir!” – direktors viņu pārtrauca, griežoties pie Korleja kolēģa. – “Ja ne no Jupitera, tad vismaz no Mēness ziņas ir?”

“Nē, mister Benet!”

“Un ko, atkal vainosiet optiku? Bet Mēness ir sešsimts reizes tuvāk mums nekā Marss. Ar Marsu mums ir regulāri sakari. Ne teleskopos tā lieta…”

“… Lieta ir iedzīvotāju trūkumā!” – atbildēja Korlejs ar daudznozīmīgu zinātnieka smaidu.

“Jūs uzdrošināties apgalvot, ka Mēness ir neapdzīvots?”

“Katrā gadījumā, mister Benet, tajā pusē, kura ir pavērsta pret mums, iedzīvotāju nav. Kas zin, varbūt pretējā pusē…”

“Nu ko, Kornej, to ļoti vienkārši var pārbaudīt.”

“Kādā veidā?…”

“Ir jāpagriež Mēness.”

Un kopš šīs dienas Beneta uzņēmuma zinātnieki sāka pētīt mehāniskus paņēmienus, ar kuru palīdzību būtu iespējams pagriezt Mēnesi.

Kopumā Frensis Benets varēja būt apmierināts ar “Irt Herald” lietām. Vienam no viņa astronomiem izdevās noteikt jaunās planētas Gandinī īpašības. Tās orbītas apkārt saulei ceļš bija divpadsmit triljoni astoņsimt četrdesmit viens biljons trīssimt četrdesmit astoņi miljoni divi simti astoņdesmit četri tūkstoši seši simti divdesmit trīs metri un septiņi decimetri, ko tā veic pieci simti septiņdesmit divu gadu simtu deviņdesmit četru dienu četrdesmit trīs minūšu un deviņas astotdaļas sekunžu laikā. Direktors bija sajūsmā par tādu precizitāti.

“Lieliski!” – viņš iesaucās. – “Pasteidzieties to paziņot reportāžu birojam. Un lai dod uzreiz numurā. Jums taču ir zināms, ar kādu drausmīgu interesi publika attiecas pret astronomijas problemātiku.”

Pametot reportāžu zāli, Benets ielūkojās tur, kur strādā intervētāji, un vērsās pie viena no tiem, kuram parasti uztic intervijas ar dažādām slavenībām.

“Jūs runājāt ar prezidentu Uliksu?”

“Jā, direktora kungs, un es šodien pat paziņošu informācijas birojam, ka viņa slimība ir noteikta. Viņam ir kuņģa paplašināšanās un nepieciešams veikt rūpīgu mazgāšanu ar īpašu zarnu palīdzību.”

“Lieliski! Bet Čapmena slepkavu lieta?… Nointervējāt žūrijas zvērinātos piesēdētājus?”

“Jā. Viņi visi ir pārliecināti par Čapmena vainu, un lieta netiks nodota viņu izskatīšanai. Apsūdzētajam izpildīs nāvessodu vēl pirms sprieduma…”

“Lieliski!… Lieliski!…”

Blakus telpa bija liela galerija, kopumā puskilometru garumā – tā pilnībā ir nodota reklāmas nodaļai, bet kāda loma avīzē “Irt Herald” bija reklāmai, nav grūti iedomāties. Sludinājumi tai dod vidēji trīs miljonus dolāru dienā un tie tiek izplatīti pavisam jaunā veidā. Šīs metodes patents tika iegādāts par trim dolāriem no nabadzīga izgudrotāja, kurš, starpcitu, drīzumā nomira no bada. Tātad tie ir gigantiski plakāti, kuru atspulgs ir redzams debesīs no ļoti liela attāluma. No šīs pašas galerijas tūkstošiem prožektoru nepārtraukti sūta gaismu debesīs.

Bet šodien, ieejot nodaļā, Frensis Benets redz, ka mehāniķi stāv rokas klēpī salikuši pie nestrādājošiem prožektoriem. Viņš steidz uzzināt, kas par lietu. Atbildes vietā viņam rāda uz skaidrajām debesīm.

“Jā… Skaidras debesis,” – sarūgtināts čukst Benets. – “Projicēt gaisa sludinājumus vienkārši nav uz kā. Kāda ir izeja. Lietusgāzes, ja tās ir nepieciešamas, var radīt… Bet nav vajadzīgs lietus… Ir vajadzīgi mākoņi…”

“Jā, labi, balti mākoņi,” – apstiprina galvenais mehāniķis.

“ Tad, lūk! Jums, mister Semuel Mark, ir jāgriežas zinātniskās redakcijas meteoroloģijas dienestā. Nododiet manā vārdā, ka nepieciešams sākt nodarboties ar mākslīgo mākoņu jautājumu. Tik tiešām, nedrīkstam taču būt atkarīgi no laika apstākļiem!”

***

Pabeidzis visu avīzes nodaļu apgaitu, Frensis Benets devās uz pieņemšanas telpu, kur viņu gaidīja vēstnieki un pilnvarotie pārstāvji, kurus ir akreditējusi Amerikas valdība. Šie kungi bija atnākuši pie visuvarenā direktora pēc padoma.

“Ar ko varu Jums palīdzēt,ser? …” – vērsās Benets pie Anglijas konsula.

“”Irt Herald” var mums ļoti palīdzēt,” – atbildēja anglis. – “Vai Jūsu avīze nevarētu sākt kampaņu mūsu aizsardzībai?”

“Tas ir?”

“Jūs vienkārši varētu izteikt protestu pret Lielbritānijas aneksiju, ko veica Savienotās Valstis…”

“Vienkārši!” – iesaucās direktors, raustot plecus. – “Aneksija tika veikta simt piecdesmit gadus atpakaļ! Vai tiešām angļu kungi nekad nesamierināsies ar to, ka dēļ likumsakarīgas lietu kārtības zemes virsū viņu valsts ir kļuvusi par amerikāņu koloniju? Kā jūsu valdība varēja pat pieļaut, ka es piedalīšos tik antipatriotiskā kampaņā? Tas būtu vistīrākais neprāts!”

“Mister Benet! Saskaņā ar Monro doktrīnu “Amerika – amerikāņiem”, tiem jāpieder ir Amerikai un nekam vairāk.”

“Tomēr Anglija ir tikai mūsu kolonija, cienītais; viena no brīnišķīgākajām kolonijām! Neceriet, ka mēs kādreiz piekritīsim to atdot.”

“Jūs atsakāties?”

“Atsakos! Bet, ja uzstāsiet, mēs varam radīt casus belli [kara iemesls] uz viena no mūsu reportieru intervijas pamata.”

“Tātad beigas!” – čukstēja izmisušais konsuls. – “Apvienotā Karaliste, Kanāda un Jaunbritānija pieder amerikāņiem, Austrālija un Jaunzēlande ir neatkarīgas… Kas gan ir palicis no tā, kas kādreiz bija Anglija?… Nekas!…”

”Kā, nekas?” – sašutumā iesaucās Benets. – “Nu gan jaunumi! Bet Gibrialtāra? ”

[Gibrialtāra – Stratēģiski svarīga vieta Gibrialtāra jūras šaurumā, kas savieno Vidussjūru ar Atlantijas okeānu. Apstrīdama teritorija, kura de facto atrodas Lielbritānijas pārvaldībā, bet uz kuru pretendē arī Spānijas Karaliste. Lielbritānija okupēja Gibrialtāru 1704.gadā.]

***

Pulkstenis noskandināja divpadsmito stundu. “Irt Herald” direktors deva mājienu, kas nozīmēja, ka audience ir beigusies, izgāja no zāles un, iesēdies savā braucamkrēslā, pēc dažām minūtēm bija jau ēdamistabā, kas atradās kilometra attālumā ēkas otrā galā.

Galds ir uzklāts; Frensis Benets ieņem savu vietu. Miljardierim pie rokām ir vairāki krāni, bet tieši pretī – fonotelefota spogulis, kurā pašreiz ir redzama ēdamistaba Parīzē. Neskatoties uz laika starpību, misters un misis Beneti sarunāja brokastot vienā un tajā pašā laikā. Kas gan var būt patīkamāks kā atrasties divatā vienam ar otru, neskatoties uz attālumu, un sarunāties ar fonotelefota palīdzību? Tomēr Parīzes ēdamistaba bija tukša.

“Edita laikam kavē,” – teica sev Benets. – “O, sieviešu punktualitāte! Visur progress. Tikai ne te!” Diemžēl, vai gan var apstrīdēt šo patiesību?

Direktors pagriež vienu no krāniem. Līdzīgi kā visi turīgie mūsu laika cilvēki, Benets, atsakoties no mājas virtuves, kļuva par solīdas sabiedrības “Ēdiens mājās” abonentu. Pa sarežģītu pneimatisko trubu tīklu sabiedrība nogādāja saviem klientiem visdažādākos ēdienus. Šī sistēma, protams, nebija lēta, toties ēdiens bija lielisks, bet galvenais varēja atbrīvoties no neciešamās mājas pavāru pasugas.

Un tā magnāts bija spiests brokastot vienatnē, kas viņu nedaudz sarūgtināja. Viņš jau beidza dzert kafiju, kad misis Beneta, atgriezusies mājās, parādījās spogulī.

“No kurienes Tu, dārgā Edita?” – painteresējās Benets.

“Kā?” – brīnījās sieva. – “Tu jau pabrokastoji? Bet es patiešo no modistes. Cepures šajā sezonā ir vienkārši lieliskas! Es laikam mazliet aizkavējos…”

“Jā, dārgā, mazliet.”

“Tad ej, mans draugs… Atgriezies pie savām lietām. Man priekšā ir vēl viena vizīte – pie drēbnieka.”

Drēbnieks bija neviens cits kā slavenais Vormspairs, tas pats, kurš asprātīgi atzīmēja: “Sieviete ir tikai formas jautājums.”

Noskūpstījis misis Benetu uz reflektorā attēlotā vaiga, “Irt Herald” direktors devās pie loga. Tur viņu gaidīja aerokars.

“Kur pavēlēsiet, ser?” – jautāja vadītājs.

“Ļaujiet padomāt… Es laikam uzspēšu…” – aizdomājās Frensis. – “Lūk ko – uz akumulatoru fabriku, uz Niagāru!”

Airokārs, brīnišķīga mašīna, kura ir smagāka par gaisu, devās uz priekšu ar ātrumu sešsimt kilometri stundā. Lejā panesās garām pilsētas ar to kustīgajiem trotuāriem, ciemati un lauki, pārklāti ar samudžinātu elektrisko vadu tīklu.

Pēc pusstundas Frensis Benets bija aizlidojis līdz savai Niagāras fabrikai, no kuras, izmantojot ūdenskrituma spēku, pārdeva enerģiju dažādiem patērētājiem. Pabeidzis apskati, caur Filadelfiju, Bostonu un Ņujorku magnāts atgriezās Centropolisā, kur airokars viņu izsēdināja ap pulkstens pieciem.

***

“Irt Herald” pieņemamajā telpā bija drūzmēšanās: ierastajā stundā Benetu gaidīja cilvēki. Te bija izgudrotāji, kuri sapņoja saņemt nepieciešamās subsīdijas, mākleri, kuri piedāvāja bagātniekam ļoti, ļoti izdevīgas darījumu kombinācijas, tā viņi paši vismaz teica. Ir jāprot izdarīt izvēle šajā visā piedāvājumu masā – atmest nederīgos, izskatīt šaubīgos un pieņemt izdevīgos un veiksmīgos.

Direktors ātri vien izvadīja ārā tos, kuru nodomi viņam likās neīstenojami vai bezjēdzīgi. Viens no apmeklētājiem, piemēram, piedāvāja ne vairāk un ne mazāk kā atjaunot glezniecību – mākslu, kura ir nonākusi tik tālu, ka Millē “Andželos” [Žans Fransuā Millē “L’Angelous”, 1859] nesen tika pārdota par 15 frankiem. Un tas viss pateicoties krāsainajai fotogrāfijai, kuru XX gadsimta beigās izgudroja japānis Arucisva Rioči Nikome Sanjukomacs Kio Baski Ku; viņa vārds tagad bija plaši pazīstams.

Cits prasītājs ļoti lepojās ar biogēnā baciļa atklāšanu, kurai cilvēks esot jāpadara nemirstīgs. Trešais, pēc profesijas ķīmiķis, lielījās, ka ir atklājis jaunu vielu, Nihiliumu. “Grams šīs vielas maksās tik vien kā trīs miljonus dolāru.” Kaut kāds ārsts apgalvoja – vai gan tam var ticēt? – ka viņam ir iesnu izārstēšanas līdzeklis! No tamlīdzīgiem fantazētājiem magnāts ātri vien tika vaļā, lai nezaudētu laiku.

Daži citi apmeklētāji saņēma draudzīgāku uzņemšanu, jo īpaši viens jaunais cilvēks, kura augstā piere liecināja par izcilām prāta spējām.

“Ser,” – viņš griezās pie Frensisa Beneta, – “ja kādreiz uzskatīja, ka eksistē septiņdesmit pieci vienkārši ķermeņi [ķīmiskie elementi; Mendeļejeva tabulā ir 105 ķīmiskie elementi], tad mūsu laikos to skaits ir noreducēts līdz trim. Jums tas ir zināms?”

“Protams,” – atbildēja magnāts.

“Tad, lūk, kungs, es esmu spējīgs tos noreducēt līdz vienam. Ja man būtu nauda, es jau pēc dažām nedēļām gūtu panākumus.”

“Un tad?…”

“Un tad atradīšu absolūtu! [Pirmcēloni]”

“Ko tas nozīmē praktiski?”

“Tad viegli varēs iegūt jebkuru vielu – akmeni, koku, metālu, fibrīnu…”

“Gadījumā Jūs neuzskatāt sevi par spējīgu radīt cilvēcisku būtni?”

“Neapšaubāmi!… Tikai viņam nebūs dvēseles.”

“Tāds sīkums?” – ironiski piebilda Frensis Benets, bet tomēr nosūtīja ķīmiķi uz avīzes zinātnisko redakciju.

Cits izgudrotājs, balstoties uz veciem eksperimentiem, kuri tika veikti vēl XIX gadsimtā un kopš tā laika ne reizi vien bija atkārtoti, nēsājās apkārt ar domu pārvietot no vienas vietas uz citu veselu pilsētu. Runa bija vispirmām kārtām par Saafu, kura atradās piecpadsmit jūdzes no jūras. Izgudrotājs plānoja padarīt to par kūrortpilsētu, pievelkot pa sliedēm pie jūras. Protams, šai gadījumā ievērojami pieaugs cena zemesgabaliem, ne tikai apbūvētajiem, bet arī būvniecībai piemērotajiem. Benetu iekārdināja tāda perspektīva un viņš piekrita piedalīties projektā vienādās daļās ar izgudrotāju.

“Jums, protams, ir zināms, ser,” – sāka trešais kandidāts, – “ka pateicoties mūsu akumulatoriem, kā arī saules un zemes transformatoriem, ir izdevies izlīdzināt gadalaikus. Es esmu apņēmies sasniegt vairāk! Pārvērst daļu enerģijas par siltumu un nosūtīt to uz polārvalstīm, lai izkausētu ledājus.”

“Atstājiet savu projektu,” – atbildēja direktors, – “un ienāciet pēc nedēļas.”

Visbeidzot ceturtais zinātnieks paziņoja, ka viens no jautājumiem, kurš uztrauc pasauli, tiks pilnībā noskaidrots tieši šovakar.

Ir zināms, ka simts gadus atpakaļ drosmīgs eksperiments, ko veica doktors Nataniēls Fetberns, piesaistīja sev plašu aprindu uzmanību. Dziļi pārliecināts par “cilvēka ziemas miega” iespējamību – citiem vārdiem sakot iespējamību apstādināt organisma dzīvības funkcijas un pēc tam atjaunot tās – doktors Fetberns nolēma pārbaudīt paša piedāvāto metodi uz sevis.

Sastādījis testamentu, kurš satur precīzu darbību uzskaitījumu, kuras jāveic viņa atgriešanai pie dzīvības pēc simts gadiem (precīzi dienu dienā) – viņš tika iesaldēts 172 grādu temperatūrā. Pārvērsts par kaut ko līdzīgu mūmijai, viņš tika nolaists kapā.

Šodien, 1889.gada 25.jūlijā desmitos vakarā beidzas noteiktais termiņš un pēdējais apmeklētājs ieradās ar priekšlikumu veikt šo sensacionālo atdzīvināšanu vienā no “Irt Herald” telpām. Tādējādi publiku varēs nepārtraukti turēt lietas kursā. Priekšlikums tika pieņemts.

Bet tā kā līdz desmitiem vakarā bija vēl laiks, Benets apgūlās viesistabā uz dīvāna. Pastiepis roku, viņš nospieda pogu un savienojās ar Centrālo Koncertzāli. Kādu baudu pēc nogurdinošas dienas guva direktors, klausoties labāko komponistu apburošo mūziku, kas balstās, kā ir labi zināms, harmonijas algebrisko formulu virknē.

Satumsa. Iegrimis sapņainā snaudā, magnāts ne uzreiz pamanīja, ka ir atvērušās durvis.

“Kas tur ir?” – viņš iesaucās un izslēdza mūziku. Tai pat mirklī gaiss ētera elektrisko svārstību ietekmē iemirdzējās.

“Ā, tas esat Jūs, dakter?”

“Es pats, personīgi!” – atbildēja doktors Sems. Katru dienu viņš nāca apraudzīt savu pacientu (gada abonements). – “Kā jūtamies?”

“Labi.”

“Jo labāk… Mēli…” Un viņš ar mikroskopa palīdzību apskatīja mēli.

“Tīra… Un pulss?” Ārsts pielika pie rokas pulsogrāfu – aparātu, kurš ir līdzīgs tam, kurš mēra augsnes svārstības.

“Lielisks… Apetīte?”

“Nu tā.”

“Jā… Vēders… Kaut kas ar to nav kārtībā… Laikam paliek vecs… Nāksies ielikt Jums jaunu.”

“Paskatīsimies!” – atbildēja Benets. – “Bet pagaidām – papusdienojiet ar mani, doktor.”

Tūlīt pat tika veikts fonotelefotiskais savienojums ar Parīzi. Šoreiz sieva sēdēja pie sevis aiz galda un pusdienas, kurām doktora Sema joki piedeva lielu dzīvīguma spēku, noritēja patīkamā gaisotnē.

“Kad esat nolēmusi atgriezties Centrapolisā, dārgā Edita?” – jautāja Benets.

“Kā reiz taisos ceļā.”

“Pa ūdens tuneli vai ar aerovilcienu?”

“Pa tuneli.”

“Tad Tu būsi šeit…”

“… vienpadsmitos piecdesmit deviņās vakarā.”

“Pēc Parīzes laika?”

“Nē! Nē!… Pēc Centrapolisa laika.”

“Tad uz drīzu tikšanos. Skaties, nenokavē uz staciju.”

Šie ūdens tuneļi, pa kuriem var atbraukt no Eiropas pa divsimts deviņdesmit piecām minūtēm, tik tiešām ir daudz ērtāki par aerovilcieniem, kuri lido ar kaut kādiem tur tūkstošs kilometriem stundā.

***

Doktors aizgāja, bet apsolīja atgriezties uz sava kolēģa augšāmcelšanos no kapa. Benets savukārt, nolēmis pārbaudīt šīs dienas rēķinus, devās uz kabinetu. Runa iet par uzņēmumu, kura ikdienas tēriņi sastāda astoņsimts tūkstošus dolāru! Par laimi panākumi skaitļošanas laukā atviegloja aprēķinus. Ar elektroskaitļojamo klavieru palīdzību direktors ātri tika galā ar savu uzdevumu. Un bija ar pēdējais laiks! Viņš nepaspēja beidzamo reizi nospiest taustiņus, kad to izsauca uz zāli, kur norisinājās eksperiments.

Tur Benetu gaidīja vesels zinātnieku spiets, kuram jau bija pievienojies arī doktors Sems. Nataniēla Fetberna ķermenis atradās turpat zārkā, kurš bija novietots uz paaugstinājuma zāles vidū. Tika ieslēgts fonotelefots, lai visa pasaule var sekot līdzi katrai operācijas fāzei.

Un, lūk, tiek atvērts zārks… No tā tiek izņemts Nataniēls Fetberns… Viņš joprojām līdzinās mūmijai – dzeltens, ciets, sauss… Padauzot ķermenis skan cieti kā koks… Viņš tiek apstrādāts ar siltumu… elektrību… Rezultāta nav… Nekas nevar viņu izvest no virskatalektiskā stāvokļa.

“Kā ir, doktor Sem?” – jautā Benets.

Doktors noliecas pār kolēģa ķermeni, ļoti uzmanīgi ieskatās viņā, ievada zem ādas dažas piles braun-sekara šķīdumu, kurš joprojām ir modē. [Braun-sekara šķīdums – medicīnisks līdzeklis organisma dzīvības tonusa paaugstināšanai, kuru 1889.gadā piedāvāja izmantot slavenais franču fiziologs Brauns – Sekars.] Mūmija joprojām paliek par mūmiju.

“Man šķiet,” – domīgi saka doktors Sems, – “ziemas miegs ir pārāk ievilcies.”

“Ak, vai! Ak, vai!”

“Izskatās, ka Nataniēls Fetberns ir miris.”

“Kā-ā?”

“Tā! Mirušāks vairs nevar būt!”

“Un kad tad viņš nomira?” – kāds pajautāja.

“Gadus simts atpakaļ,” – bezkaislīgi paziņoja doktors Sems, – “kad kolēģis realizēja savu pārgalvīgo ideju un, aiz mīlestības pret zinātni, ļāvās mumificēties…”

“Ko padarīsi,” – filozofiski piebilda Frensis Benets. – “Acīmredzot šī metode ir jāpilnveido.”

““Pilnveidošana” ir vispiemērotākais vārds,” – atbildēja doktors, bet “ziemas miega” izpētes zinātniskā komisija devās prom ar šo bēdīgo nastu.

***

Frensis Benets doktora Sema pavadībā atgriezās pie sevis. Pēc smagās dienas direktors šķita mazliet noguris un doktors ieteica viņam pirms gulētiešanas ieiet vannā.

“Jums taisnība, vanna mani atsvaidzinās…”

“Noteikti, mister Benet. Ja gribat, es došu rīkojumu…”

“Priekš kam, doktor! Mājā vienmēr ir gatava vanna, man pat nevajag iziet no istabas… Redziet šo pogu? Pietiek to nospiest un parādīsies vanna pilna ar ūdeni, kurš ir uzsildīts līdz trīsdesmit septiņiem grādiem.”

Frensis Benets nospieda pogu. Tālumā atskanēja klusa skaņa, kura pamazām pieņēmās spēkā, tuvojās… Pēc tam atvērās vienas no durvīm un parādījās pa sliedēm slīdoša vanna…

Bet kas tad tas? No vannas atskan izsaucieni, kuri izsaka kautrīgu izbīli. Doktors Sems ātri pieliek rokas sejai priekšā.

Vannā guļ misis Beneta, kura pusstundu atpakaļ atgriezās mājās pa pneimatisko zemūdens trubu.

***

Nākamajā dienā, 2889.gada 26.jūlijā “Irt Herald” direktors atkal devās 20 kilometrus garajā reisā caur visām savas avīzes nodaļām. Kad totalizators [skaitļojamā mašīna] beidza aprēķinus, pagājušās dienas peļņa sastādīja divsimt piecdesmit tūkstošus dolāru – par piecdesmit tūkstošiem vairāk nekā dienu iepriekš! Cik gan izdevīga nodarbošanās ir žurnālistika XXIX gadsimta beigās!

Žils Verns, franču rakstnieks
/1889/

Avots:
https://www.e-reading.club/book.php?book=96435

Informācijas aģentūra
/04.10.2019/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Kultūra, Reģ.: Vispasaules, Veids: Apkopojums. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

2 Responses to Žils Verns: Viena diena amerikāņu žurnālista dzīvē 2889.gadā

  1. Atpakaļ ziņojums: Jules Verne: The Day of an American Journalist in 2889 | Basic Rules of Life

  2. Paldies! Mūsdienīgs dzīves apraksts. I.V.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.