Trampisms liberālās diktatūras apstākļos

Trampa sekotāji Amerikā, kā arī daudzi ārvalstu novērotāji, pilnīgi pareizi norāda: kreisi-liberālais apvērsums, kurš pie varas ASV noveda Baidena komandu, ir nevis labēji-konservatīvā rūpnieciskā kapitāla cīņas noslēgums ar kreisi-liberālo transnacionālo oligarhisko finanšu kapitālu, bet gan tikai šīs cīņas sākums. Tā tas ir ne tikai attiecībā uz ASV. Šī cīņa pāris desmitgažu laikā (un varbūt pat ilgāk) noteiks pasaules tendences, līdzīgi kā pēc 1945.gada to noteica padomju un amerikāņu sistēmu pretstāve.

Un atkal, līdzīgi kā 1940-os – 1960-os gados, ASV Krievijai un Ķīnai ir ne tikai politekonomiskais konkurents (kā tas bija starp 1990-o un 2021-o gadu), bet arī ideoloģiskais pretinieks. Krievija un Ķīna ir konservatīvisma un tradicionālisma flagmaņi, kas būvē savu varenību, balstoties uz reālās ekonomikas sektoru, kā arī uz stipru valsti – birokrātisku republiku – likuma valsti, kurā dominē pārvaldes aparāts, kurš nodrošina vienotu likuma piemērošanu visā savā teritorijā un attiecībā uz visām sociālajām grupām.

ASV pirms Trampa bija transnacionālās finansu oligarhijas bastions, kurš ideoloģiski balstījās uz kreisi-liberālo populismu ar tā teroristiskās tolerances (attiecībā pret normu) teoriju, minoritāšu diktatūru un valsts lomas samazināšanu, kura izrādās nespējīga pielietot likumu visā savā teritorijā un attiecībā uz visām sociālajām grupām.

Vieniem drīkst dedzināt mājas, veikalus, policijas iecirkņus, laupīt un slepkavot civiliedzīvotājus, bet citiem nedrīkst pat izteikt neapmierinātību sociālajos tīklos un plašsaziņas līdzekļos. Tramps neveiksmīgi mēģināja cīnīties ar šīm tendencēm. Pēc Trampa Baidena komanda grasās atspēlēt visu atpakaļ un pat pastiprināt minoritāšu teroristisko diktatūru, kas iznīcina amerikāņu valstiskumu un tā vietā rada brīvu medību zonu finansu kapitāla oligarhijai.

Tas ir dabīgi, ka desmitiem miljonu vakardienas Trampa piekritēju nevar samierināties ar situāciju, kad viņi paši savā valstī pēkšņi ir kļuvuši pat ne par trešās šķiras pilsoņiem, bet vienkārši nevēlamiem elementiem, kurus ir jāpāraudzina, jāizolē un perspektīvā jāiznīcina. Daudzi no viņiem vēlas cīnīties un ir gatavi tai skaitā arī uz spēka pielietošanas akcijām. Viņiem ir nepieciešams līderis un viņi mēģina saprast vai Tramps gribēs un varēs būt par šādu līderi.

“Ļevaku” oligarhiskā liberālisma pretinieki pārējā pasaulē ar interesi vēro mazākā mērā Trampa likteni, cik tās sabiedriskās kustības likteni, ko pēdējos gados sāka saukt par trampismu, tas ir uz amerikāņu labēji-konservatīvās pretošanās kustības likteni. No tā, cik šī pretestība būs aktīva, ir atkarīgs vai izdosies baidenītus sasaistīt ar Amerikas iekšējām problēmām un daudzmaz mierīgi attīrīt no “ļevaku” oligarhiskās zarazas pārējo pasauli, ne pārāk pievēršot uzmanību cīniņiem ASV iekšienē.

Vai arī galvenie spēki būs jāvelta, pacificējot amerikāņu provokācijas, kuras būs vērstas uz transnacionālā finansu kapitāla ietekmes paplašināšanos, balstoties uz kreisi-oligarhiskajām liberālajām partijām.

ASV medijos izskanēja ziņa, ka Tramps it kā šaurā lokā esot apspriedis iespēju radīt Patriotisko partiju ar sevi priekšgalā. No tā daļa amerikāņu un ārvalstu ekspertu secināja, ka kreisi-liberālo pučistu gāztais prezidents negrasās padoties un mēģinās kļūt par pretošanās kustības līderi. Tas nebūtu slikti, bet ir šaubīgi momenti.

Pirmkārt, Trampu tik tiešām atbalsta liela daļa “republikāņu” vēlētāju, bet daudzkārt mazāka daļa Republikāniskās partijas esteblišmenta. Ja viņš aizies no partijas, iniciējot tās šķelšanos, nav skaidrs cik daudz vēlētāju aizies līdz ar viņu.

Tādējādi, mēģinājums radīt jaunu partiju novājinās antioligarhiskos labēji-konservatīvos spēkus gan Republikāniskās partijas iekšienē (no kuras aizies radikāli noskaņotākā aktīva daļa), gan arī kopumā ASV, jo labēji-konservatīvais elektorāts tiks sadalīts pa divām (vai pat vairāk) partijām, katra no kurām būs vājāka nekā šodienas Republikāniskā partija.

Vai tas nozīmē, ka ideja izveidot jaunu partiju ir slikta? Nē, tas to nenozīmē. Vienkārši iniciatīvai sašķelt Republikānisko partiju ir jānāk nevis no trampistu vairākuma, bet gan no kreisi-liberālajiem pagrīdniekiem Republikāniskās partijas rindās. Tad viņi (“republikāņi” – nodevēji) būs vainīgi un iespējams pat izdosies no tiem atbrīvoties, izmetot no partijas un neradot jaunu.

Savukārt, ja pēc valsts apvērsuma, “ļevaki” veiks apvērsumu arī Republikāniskajā partijā, tad konservatori būs spiesti radīt jaunu politisku spēku, kura pirmais uzdevums būs apglabāt Republikānisko partiju kā konkurentu, kurš pretendē uz daļu no elektorālā lauka, un tikai pēc tam cīnīties ar baidenītu diktatūru.

Otrkārt, līdz ar Trampa izbraukšanu no Baltā nama viņa impīčmenta draudi nav mazinājušies. “Demokrāti” var censties to pabeigt tieši tādēļ, lai bloķētu gāztā prezidenta politisko aktivitāti. Mēģinājumi samainīt Trampa impīčmentu pret Baidena impīčmentu, ko iniciēja daļa “republikāņu”, nez vai izdosies. Kreisi-liberālais vairākums var bloķēt Baidena impīčmentu ja ne apspriešanas stadijā, tad maksimums balsošanā Pārstāvju palātā, kur “ļevakiem” ir stabils vairākums.

Savukārt Trampam viss izskatās ne tik cerīgi, jo apvērsuma gaitā baidenīti sagrāba ne tikai Balto namu, bet arī kontroli pār Senātu. Protams, viņiem var būt problemātiski savākt 2/3 senatoru balsu, bet, kā rāda prakse, “ļevaki” nesmādē nekādus līdzekļus spiediena izdarīšanai uz oponentiem, bet “republikāņi” nebūt nav gatavi upurēties Trampa labā. Tāpēc Trampam otrais impīčments var izrādīties daudz bīstamāks par pirmo.

Savukārt, ja impīčments izdosies, tad ne par kādu politisko darbību vairs nebūs runa – Tramps vienkārši vairs nevarēs balotēties. Pat vairāk, impīčmenta izdošanās gadījumā pret viņu varēs ierosināt (un visdrīzāk arī ierosinās) krimināllietu. Kā rāda Trampa 2016.gada priekšvēlēšanu štāba pārstāvju notiesājošā prakse, viņu par izdomātiem iemesliem var notiesāt uz gadiem 15 – 20, kas viņa gadījumā būs mūža ieslodzījums. Ja varu sagrābušie baidenīti sajutīs no Trampa briesmas, viņi centīsies iet tieši pa šo ceļu.

Treškārt, pēdējā laikā daudzi smejas par “Baidena mūmiju”, kura ir ienesta Baltajā namā. Baidenam ir 78 gadi. Trampam ir 74 un jūnijā paliks 75. Pēc četriem gadiem, kad viņš teorētiski varēs balotēties (ja varēs), arī viņam paliks 78 gadi un viņš tuvosies savai 79 gadu jubilejai. Tātad konservatoriem jau šodien ir jādomā vai Tramps, ja viņš paliks to līderis, spēs pildīt savu līdera funkciju pēc četriem gadiem. Pie tam ir skaidrs, ka uz to laiku cīņa starp konservatoriem un “ļevakiem” būs pašā karstumā, tāpēc līdera iespējamais vecuma vājums var kļūt par kritisku vājuma vietu visai kustībai.

Tātad ir redzams, ka pret konservatoru ilgtermiņa likmēm uz Trampu ir kā minimums trīs argumenti: iekšpartejiskais, juridiskais (iespējamais impīčments) un vecuma.

Vai tas nozīmē, ka trampistiem pašreiz nevajadzētu atbalstīt Trampu? Nē, tas to nenozīmē. Kā reiz otrādi – viņiem tas ir jādara. Tikai neatkarīgi no Trampa personiskajiem nopelniem un vēlēšanās turpināt cīņu (ja tā viņam būs, jo nevar izslēgt, ka Tramps, paļaujoties uz personiskās drošības garantijām no cīņas atsakās), trampisti nevar likt uzsvaru uz Trampu kā vienīgo prezidenta kandidātu, neatkarīgi no tā vai viņi turpinās darbu Republikāniskās partijas ietvaros vai arī izveidos jaunu Patriotisko partiju.

Viņiem nepieciešams atrast Trampam daudz jaunāku kā viņš un daudz radikālāku līdzgaitnieku un ātri tas jāpopularizē, nostādot vienā līmenī ar Trampu. Ja Tramps izvilks līdz nākamajām vēlēšanām labā veselības stāvoklī, tad viņa līdzgaitnieks ies pie tā par viceprezidentu, bet ja ar Trampu kaut kas notiks, tad viņš izvirzīsies par prezidenta kandidātu.

Šāds cilvēks ir jāmeklē starp labējiem radikāļiem, nekautrējoties no tā radikālisma. Nepieciešamības gadījumā var aizvākt viņa parāk radikālo retoriku (“nomainīt freču uz fraku”), bet idejiski un iekšēji šim cilvēkam ir jābūt gatavam ieņemt daudz radikālāku pozīciju, kādu ieņēma Tramps. Un par to ir jāzin visiem. Tas saturēs “ļevaku” pārāk spēcīgus uzbrukumus Trampam, lai neizlaistu uz scēnas viņa radikālāko pēcnācēju, bet trampistiem tas ļaus aktivizēt galējos labējos.

Labējam centram nevajadzētu kautrēties no savienības ar galējiem labējiem. Tagad jau tāpat fašistizējošie “ļevaki” visus labējos sauc par fašistiem, lai gan lielākais vairums mūsdienu galējo labējo no fašisma ir krietni tālu. Bez tam “ļevaki” jau sen ir noslēguši savienību ar kreisajiem radikāļiem un izmanto to kaujiniekus pret saviem politiskajiem oponentiem. Ja labējais centrs nepievilks galējos labējos pie sevis, tas, pirmkārt, izrādīsies klibs uz abām kājām, bet, otrkārt, agri vai vēlu daļu no tiem savāks “ļevaki”.

Tādējādi trampistu uzdevums nav nostalģēt par Trampu, bet gan kopā ar viņu vai par spīti viņam nostiprināt savas pozīcijas politiskajā centrā, izspiežot no turienes “ļevakus” un cenšoties tos marginalizēt galējajā kreisajā flangā, kā arī izplesties pa labi līdz maksimāli iespējamajām robežām (izslēdzot tikai nu pavisam ekstrēmistiskus radikāļus).

Bet galvenais – paplašināt līderu soliņu, lai nākamreiz (ja viņiem vēlreiz izdosies nonākt pie varas) viņu līderis nebūtu atkarīgs no vecā partejiskā esteblišmenta un varētu paļauties uz spēcīgu domubiedru komandu.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts
/22.01.2021/

Avoti:
https://cont.ws/@ishchenko/1894491
https://ukraina.ru/opinion/20210121/1030308326.html

Informācijas aģentūra
/28.01.2021/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.