Par mūsdienu lasīt/rakstīt prasmes problēmām un videouztveres degradējošo dabu

Sākumā bija vārds. Beigās būs video. Burtu cilvēks strauji kļūst par digitālo cilvēku. Tas ir mēs ar jums kļūstam digitāli, lai gan bioloģiski pagaidām vēl puslīdz esam cilvēki. Bilde pakāpeniski nogalina tekstu. Vai mūsdienu pasaulē vispār vēl ir nepieciešama rakstīt prasme (es te nemaz nerunāju par prasmi rakstīt “bez kļūdām”)? Un vai ir nepieciešama prasme lasīt un sakarīgi runāt? Kādēļ mums ir nepieciešami burti un vārdi, ja visu var parādīt un paskatīties ar gadžetu palīdzību?

Pēdējā laikā civilizācijas salauztība kaut kā jūtas īpaši stipri. Pasaulē ir pēc visu iepriekšējo laikmetu mērauklām neiedomājami liels informācijas daudzums. Tā nepadara mūs gudrākus, neizskaidro, bet gan aizmiglo reālās problēmas. Un arvien vairāk šī informācija nonāk mūsos caur jautrām (vai ne pārāk) bildītēm un video rullīšiem, kuri aizstāj burtus un vārdus. Grāmata un bloknots, dienasgrāmata un personiskā bibliotēka ir pārvērtusies par smartfonu līdzīgi kā lapsa pārvērtās par pīli tagad jau aizmirstā krievu rakstnieka Mamina-Sibirjaka pasakā. Problēma ir apstāklī, ka parādīt ne vienmēr nozīmē izstāstīt. Un ļoti bieži nenozīmē redzēt un saprast.

Vismaz 15 gadus pasaulē notiek pieaugošs totāls vizuālā uzbrukums tekstuālajam. Prezentācijas ar bildītēm, storiji un video rulīši aizstāj ar sevi sakarīgus tekstus, nonullējot cilvēku spēju formulēt savas domas mutiskā un rakstītā runā. Liekas, ka veselais saprāts praktiski visā pasaulē ir aizgājis “udaļonkā” un negrasās atgriezties. Ja noguri no bildītēm, tad podkāsts tev ausīs. Redze atpūšas, strādā dzirde, bet lasīt tāpat nevajag.

Ne vienam tekstam pasaulē, ieskaitot Bībeli, Korānu vai grāmatas par Hariju Poteru nav tik daudz lasījumu, cik ir skatījumu, piemēram, dienvidkorejiešu bojbenda BTS klipiem YouTubē.

Starp citu, vai maz kāds atceras, ka YouTube sākotnēji tika iecerēts kā iepazīšanās internetā portāls? Tagad tas ir vienlaicīgi visu novirzienu masu informācijas līdzeklis – lektorijs, muzikālais serviss, vispasaules mākslinieciskās pašdarbības pulciņš, politiskā tribūne un videomiskaste.

Mācīti vīri mums skaidro, ka cilvēkiem tagad ir “klipveida apziņa”. Un viss tikai tādēļ, ka dzīve redziet ir paātrinājusies un cilvēkiem nu galīgi vairs nav vaļas lasīt un koncentrēt uzmanību. Mēs esam nu tik aizņemti. Mums visu laiku nekam nav laika.

Bet individuālā apziņa nevar būt klipveida. Lai apziņa parādītos, nepieciešams laiks un personiskā piepūle. Klipveida var būt tikai kolektīvā bezapziņa, kopējais haips un psihoze.

Nesakarīgas bildītes ar biedējošu ātrumu patraucas garām neko nesaprotošā, no nepārtrauktās videorindas apdulušā mietpilsoņa tukšajām acīm. Paliek raibs gar acīm.

Brīnumainā kārtā izdzīvojušajiem burtiņiem vārdu formā, vārdiem teikumu formā un teikumiem tekstu formā ir parādījušies līdz šim neredzēti parametri un vērtēšanas kritēriji: apskates dziļums (jo mēs taču tekstus vairāk nelasām, mēs viņus “skatām”!) un lasīšanas laiks.

Cilvēki ir sākuši vērtēt tekstus laika un telpas kategorijās, un nevis metafiziski, bet burtiski. Ne mūžības un bezgalības kategorijās, bet tupi metros un sekundēs.

Mēs reāli pilnā nopietnībā ar tiem pašiem digitālajiem algoritmiem mērām, “līdz kurienei” katrs cilvēks ir apskatījis to vai citu tekstu. Atvainojos, meloju, ne cilvēks, protams. Nekādi cilvēki pašreiz neko nelasa un neskatās. Cilvēku nav, ir tikai “lietotāji”.

Daudzi saiti un tekstu agregatori tieši zem katra teksta raksta: “2 minūtes lasīšanai”, “1 minūte lasīšanai”. Bet tekstu ar uzrakstu “15 minūtes lasīšanai” jūs tāda veida saitos praktiski neatradīsiet. Pārāk ilgi. Kā gan var iztērēt 15 minūtes lasīšanai, kad visapkārt ir salikti tik daudz interesantu video, un vēl pašiem vajag kādu video ielikt, lai nepazustu šajā blogeru un influenceru pasaulē?

Līdz kādam ekrānam jūs aizskrullējāt Tolstoja romānu “Karš un miers” (starp citu, kuru no viņiem, jo to ir tik daudz)? Vai jums ir izdevies 5 minūtēs izlasīt brošūru “Viss Kants 5 minūtēs?” Un, ja jā, vai var teikt, ka jūs tagad vismaz kaut ko zināt par Kanta idejām, par zvaigžņotām debesīm virs galvas un morālo likumu iekš mums? Neprasiet kādēļ. Buzovas šķiršanās no Davas ir daudz interesantāk.

Bezmaz vai par galveno mūsdienu brīnišķīgās jaunās pasaules rakstītās runas radīšanas un uzglabāšanas vietu ir kļuvis Facebook. Tajā vēl var atrast šos garos ugunīgos tekstus bez rindkopām. (Kurš slikti uzvedīsies, tas lai par sodu paskaita rindkopu skaitu Džoisa “Finegana vāķēšanā”). Ak, šie retumis liesmas metošie un asprātīgie, bet visbiežāk ar tupu naidu un pilnīgu atteikšanos saprast uzrakstīto sākuma tekstā, strīdi komentāros. Šie mēģinājumi vismaz kaut kā saprast mirgojošās dzīves bildītes. Mēģinājumi attiecībā uz to izveidot, bail pat teikt, personisko attieksmi mazliet plašāk kā ar izsaucienu vai smaidiņu.

Dzīvu komunikāciju – galveno padomju cilvēku izklaidi virtuvēs – mūsdienās mums aizstāj mesendžeri. Tajos mēs slīpējam savu dialogisko rakstisko runu. Bet arī tur mēs varam sevi neapgrūtināt ar burtu rakstību uz klavieres (tas taču ir smags fizisks darbs, ne tikai garīgs) un vienkārši atsūtīt balss ziņu vai vienu no daudzajām tik tiešām mīļajām un izteiksmīgajām emociju kartiņām katrai dzīves situācijai.

Kādēļ vispār ir nepieciešami teksti, ja labāk ir vienreiz redzēt, nekā simts reizes dzirdēt un vienu reizi izlasīt? Tādēļ, lai mēs paliktu par cilvēkiem. Tas ir, nevis par vienkārši dzīvniekiem, bet gan apzinīgiem dzīvniekiem. Rakstīt un lasīt ir svarīgi, tāpēc ka tas nozīmē prasmi formulēt domas un izteikt attieksmi pret lietām, priekšmetiem un parādībām.

Dekarta formula cogito ergo sum, “domāju, tātad esmu”, padara cilvēku par cilvēku. Protams, domāt var arī mākslinieciskos tēlos, bildītēs. Tikai šīs “bildītes” gleznošanā, teātrī, kino vai pat mākslinieciskajā fotogrāfijā no to autoru puses tiek radītas izmantojot tos pašus fundamentālos pamatus, kuri ir tekstam. Tā nav burtiska, mehāniska, tehnoloģiska apkārtējās pasaules attēlošana, bet vienmēr cilvēka personiskais skatījums. Vai arī izdomāts virtuāls tēls, kurš realitātē nepastāv.

Pat tīri fiziski uzrakstīt tekstu ar roku un uz elektroniskā gadžeta klaviatūras nav viens un tas pats. Mēs vienmēr ne tikai rakstām tekstu, bet arī izrunājam to domās teksta uzrakstīšanas brīdī vai īsi pirms tā. Jebkurš teksts nāk no mūsu iekšienes. Jebkurš video ir ārēja attiecībā pret mums realitāte, pat ja tā ir papildināta ar mūsu refleksiju.

Starp mākslinieka autoportretu un selfiju aifonā ir gigantiska jēgas starpība. Mākslinieka autoportrets ir tas kā cilvēks redz sevi. Pašbilde caur smartfonu ir tas kā cilvēks redz gadžetu, uz kura pogu tas spiež, turot šo sakrālo priekšmetu sev priekšā izstieptā rokā vai uz selfinūjas.

Mēs daudz ko varam pateikt ar bildītēm. Reizēm pat ne mazāk kā ar vārdiem. Bet mēs nevaram domāt ar bildītēm. Domājam mēs tikai ar vārdiem, sasaistot šīs bildītes kaut kādā mūsu tīri personiskā priekšstatā par visu esošo. Spēja rakstīt un runāt arī ir spēja domāt. Mēs varam, kā to izdarīja Rodēns, attēlot domātāju skulptūras veidā, bet tā tāpat nenodos mums pašu šo procesu un vēl jo vairāk konkrētā cilvēka domāšanas rezultātu. Mēs tā arī neuzzināsim, ko viņš tur gala beigās izdomāja.

Pārstājot lasīt un rakstīt sakarīgus, apzinīgus tekstus, mēs pakāpeniski, pašiem sev nemanot, pārvēršamies par pavisam citām bioloģiskām būtnēm. Skaitīt galvā, piemēram, mēs gandrīz jau esam atraduši – un priekš kam, ja kalkulatori pašreiz jebkuros daudzumos ir pieejami gan paši par sevi, gan katrā telefonā un notbukā.

Var uzdot jautājumu, vai mēs bildīšu pasaulē būsim labāki vai sliktāki. Bet citādi, pilnīgi noteikti. Un ir ļoti liels jautājums vai tas ir progress vai degradācija.

Semjons Novoprudskis, žurnālists
/29.01.2021/

Avots:
https://www.gazeta.ru/comments/column/novoprudsky/13458890.shtml

Informācijas aģentūra
/04.02.2021/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Izglītība, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.