Novecojušie. Stāsts par mediju radītu sociālu ārprātu. (Atrodi līdzības ar covidekstāzi!)

Pirms došanās ģimenes pēdējās brīvdienās Evas tētis sadzina viņus visus mašīnā un lika iekārtoties ērtāk. Brauciens varēja ilgt pāris stundu, varbūt vairāk. Viņiem bija našķi, siera popkorns, minerālūdens skārdenes un ceptu kartupeļu čipsi. Evas brālis Lerijs un viņa sēdēja aizmugures sēdeklī kopā ar ģimenes Bostonas terjeru Riskiju. Priekšējā sēdeklī tētis pagrieza atslēgu, lai iedarbinātu motoru. Viņš ieslēdza ventilāciju un atvēra visus elektriskos logus.

Evas nākamā bijusī pamāte Treisija, kas sēdēja blakus viņam, sacīja: “Hei, bērni, klausieties…” Treisija pavicināja valdības brošūru “Emigrēt ir lieliski”. Viņa atšķīra to, saliecot grāmatas vāku muguriņu, un sāka skaļi lasīt. “Jūsu asinis izmanto hemoglobīnu,” viņa lasīja, “lai virzītu skābekļa molekulas no plaušām uz sirds un smadzeņu šūnām.”

Varbūt pirms sešiem mēnešiem ikviens saņēma šādu pat brošūru pa pastu no Galvenā ķirurģijas centra. Treisija noāva sandales un uzlika kāju pirkstus uz paneļa. Joprojām skaļi lasīdama, viņa teica: “Hemoglobīns īstenībā izvēlas savienoties ar tvana gāzi.” Lai viņas balss izklausītos meitenīga, viņa runāja tā, itin kā viņai būtu pārāk liela mēle. Treisija lasīja: “Kad jūs ieelpojat automašīnu izplūdes gāzes, hemoglobīns arvien vairāk sajaucas ar tvana gāzi, kļūstot par hemoglobīna un tvana gāzes savienojumu.”

Lerijs baroja Riskiju ar siera popkornu, nobārstot gaiši oranžo siera pulveri pa visu mašīnas sēdekli starp sevi un Evu. Tētis uzgrieza radio, teikdams: “Kurš vēlas mūziku?” Viņš atpakaļ skata spogulī palūkojās uz Leriju un sacīja: “Tu sabojāsi sunim dūšu.” “Lieliski,” teica Lerijs un iedeva Riskijam vēl vienu gaiši oranžā popkorna gabaliņu. “Pēdējais, ko redzēšu, būs garāžas durvju iekšpuse un pēdējā dziesma, kuru dzirdēšu, būs kaut kāds Carpenters gabals.” Taču nekas nav dzirdams. Radio jau aptuveni nedēļu neskanēja.

Nabaga Lerijs, nabaga gotiskā roka cienītājs Lerijs ar melnu smiņķi, kas uzsmērēts uz balti nopūderētas sejas, nagi viņam bija nolakoti melni un mati arī nokrāsoti melni, salīdzinot ar īstiem cilvēkiem, kuriem putni izknābājuši acis, ar īstiem mirušiem cilvēkiem, kuru lūpas atlobījušās no lielajiem, nedzīvajiem zobiem, salīdzinājumā ar īsto nāvi Lerijs nudien varēja būt tikai klauns ar skumju seju. Nabaga Lerijs, viņš dienām ilgi neizgāja no istabas pēc pēdējā Newsweek raksta. Tā virsraksts, nodrukāts lieliem, trekniem burtiem, bija: “Ir stilīgi būt mirušam!”

Visi tie gadi, kad Lerijs un viņa grupa ģērbās melnā samtā kā zombiji vai vampīri un tīstījās netīros līķautos, caurām naktīm vazādamies pa kapsētām, uzlikuši rožukroņa kaklarotas un ietinušies apmetņos, — visas šīs pūles vējā. Tagad pat mājsmainieces emigrēja. Emigrēja vecās baznīcu tantiņas. Emigrēja juristi, kas nēsāja lietišķus uzvalkus. Pēdējā žurnāla Times izdevumā bija raksts ar nosaukumu: “Nāve ir jaunā dzīvība.” Tagad nabaga Lerijs ir palicis kopā ar Evu, tēti un Treisiju, visa ģimene vienkopus emigrē četru durvju buikā, kas novietots priekšpilsētas pusotra stāva mājas garāžā. Viņi visi elpo tvana gāzi un kopā ar suni grauž siera popkornu. Joprojām lasīdama, Treisija saka: “Kad hemoglobīns, kas nogādā skābekli, sarūk, šūnas sāk smakt un mirst.”

Daži televīzijas kanāli vēl darbojās, taču tie rādīja tikai video, ko no Venēras bija atsūtījusi kosmosa misija. Viss sākās ar stulbo kosmosa programmu. Kosmiskā misija ar cilvēkiem, lai izpētītu planētu Venera. Kosmonauti atsūtīja videomateriālu par planētas virsmu, par Veneras virspusi kā paradīzes dārzu. Pēc tam negadījums notika ne jau tāpēc, ka neizturēja izolācijas slānis vai salūza blīves, vai tāpēc, ka kļūdījās piloti. Tas nebija negadījums. Apkalpe vienkārši izlēma neizmantot nolaišanās izpletņus. Ātri kā meteors ietriecies atmosfērā, viņu kosmosa kuģis uzliesmoja. Statika un — Beigas.

Kā Otrais pasaules karš deva mums lodīšu pildspalvu, tā kosmosa programma bija pierādījusi, ka cilvēka dvēsele ir nemirstīga. Tas, ko visi dēvēja par planētu Zeme, bija tikai apstrādes bāze, caur kuru jāiziet visām dvēselēm. Solis tādā kā attīrīšanas procesā. Tāds kā smalcināšanas tornis, kādu izmanto, lai jēlu naftu pārvērstu benzīnā vai petro-lejā. Kad visas dvēseles uz Zemes būs attīrītas, mēs iemiesosimies uz planētas Venera.

Lielajā cilvēku dvēseļu pilnveidošanas fabrikā Zeme bija tāda kā slīpētava. Tāda pat, kādu cilvēki izmanto akmeņu pulēšanā. Šeit sanāca visas dvēseles, lai, savā starpā beržoties, cita citai noslīpētu asās malas. Ar konfliktiem un visādām sāpēm mums visiem bija jākļūst gludiem. Nopulētiem. Tajā nebija nekā slikta. Tās nebija ciešanas, tā bija erozija. Tas bija kārtējais svarīgais pamat solis attīrīšanas procesā.

Tas, protams, izklausās vājprātīgi, bet bija video, ko atsūtīja kosmosa misija, kas apzināti cieta avāriju. Televīzijā rādīja tikai šo video. Kad misijas nosēšanās modulis riņķoja orbītā arvien zemāk un zemāk, ienirstot mākoņus slāņos, kas sedza planētu, astronauti atsūtīja šo filmu par cilvēkiem un dzīvniekiem, kas dzīvo kā draugi, visi smaida tik plati, ka viņu sejas izskatās mirdzam. Videomateriālā, ko atsūtīja astronauti, visi bija jauni. Planēta bija Ēdenes dārzs. Mežu un okeānu, ziedošu pļavu un augstu kalnu ainava, tur vienmēr valda vasara, teica valdība.

Pēc tam astronauti atteicās izmantot izpletņus. Viņi pa taisno, paf, ietriecās Veneras puķēs un saldūdens ezeros. Palika tikai šis graudainais, neskaidrais, pāris minūšu garais video, ko viņi nosūtīja atpakaļ. Šķita ka tajā uzņemtas modeles, kas zinātniskās fantastikas nākotnē nēsā spīguļojošas tunikas. Vīrieši un garkājainas sievietes, kas, atlaidušās uz marmora tempļa pakāpieniem, ēd vīnogas. Tās bija Debesis, tikai ar seksu, alkoholu un pilnīgu Dieva atļauju. Tā bija pasaule, kur desmit baušļi bija: Līksmojies. Līksmojies. Līksmojies.

“Vispirms ir galvassāpes un nelaba dūša,” Treisija lasa valdības brošūrā, “simptomu skaitā ir paātrināts pulss, kad sirds cenšas nogādāt skābekli mirstošajām smadzenēm.”
Evas brālis Lerijs nekad īsti nepierada pie domas par mūžīgu dzīvi.

Lerijam savulaik bija grupa, kura dēvējās “Nāves izpārdošanas fabrika”. Viņam bija viena grūpija, mauķele, vārdā Džesika. Viņi mēdza tetovēt viens otru ar adatu, kas iemērkta melnā tintē. Viņi bija tik stilīgi, Lerijs un Džesika, stilīgāki par visstilīgākajiem. Tad nāve kļuva par vispārēju modes lietu. Tikai tā vairs nebija pašnāvība. Tagad to dēvēja par “emigrēšanu”. Cilvēku mirušie trūdošie ķermeņi vairs nav līķi. Smirdošās uzpūtušos cilvēku kaudzes, kas bija sakrautas pie visām augstajām ēkām, vai noindēti un atgāzušies cilvēki uz autobusa pieturu soliņiem, tagad līķus dēvēja par “bagāžu”. Vienkārši par atstātu bagāžu.

Kā cilvēki vienmēr ir lūkojušies uz Vecgada vakaru kā uz līniju, kas novilkta smiltīs. Kā uz jaunu sākumu, kas nekad īstenībā nav noticis. Tā cilvēki uzlūkoja emigrēšanu, tikai, ja emigrēja visi. Tas, lūk, bija pierādījums dzīvei pēc nāves. Pēc valdības aplēsēm, nu jau viens miljons septiņsimt sešdesmit tūkstoš četrdesmit divu cilvēku dvēseles bija atbrīvojušās un līksmībā dzīvoja uz planētas Venera. Pārējai cilvēcei būs jāpiedzīvo virkne mūžu un ciešanu, pirms tā būs gana attīrīta, lai emigrētu. Riņķojot un erodējot Lielajā Akmeņu Slīpētavā.

Tad valdībai ienāca prātā spoža ideja. Ja visa cilvēce nomirtu vienlaikus, tad nebūtu dzemdību un nekādas iespējas no jauna iemiesot dvēseles uz Zemes. Ja cilvēce izmirtu, mēs visi emigrētu uz Veneru. Apgaismoti vai ne.

Bet… ja kaut viens pāris, kurš gaida bērnu, paliks, tad bērna piedzimšana var atgriezt dvēseli atpakaļ uz Zemes. Tikai no saujiņas cilvēku viss process var atsākties no gala.
Vēl pirms pāris dienām televīzijā varēja redzēt, kā emigrācijas kustība izrīkojas ar cilvēkiem, kas joprojām nepakļāvās. Varēja vērot, kā atpalikušos iedzīvotājus, kas neiestājās kustībā, piespieda emigrēt Emigrācijas palīdzības nodaļas, baltā ģērbti cilvēki, kas nesa tīrus, baltus ložmetējus. Veseli ciemati ar kliedzošiem cilvēkiem tika nobombardēti līdz ar zemi, lai pārvietotu iedzīvotājus uz nākamo šā procesa pakāpienu. Neviens negrasījās pieļaut, ka bariņš lauķu, kas vicina Bībeli, patur mūs šeit, uz vecās, netīrās planētas Zeme, kas ir pagalam draņķīga, kad mēs visi varētu steigšus pāriet uz nākamo mūsu garīgās evolūcijas pakāpi. Tādēļ lauki tika noindēti, lai glābtu viņus. Āfrikas mežoņus nogalēja ar nervu gāzi. Pret ķīniešu ordām lietoja atom-ieročus. Ja mēs tos piespiedām tīrīt zobus un iemācīties lasīt un rakstīt, tad mēs varējām uzspiest emigrāciju.

Ja kaut viens lauku pāris paliktu pāri, tu varētu kļūt par viņu piedauzīgo, nezinošo atvasi. Ja kaut viens Trešās pasaules rīsu audzētāju pulciņš neemigrēs, tavu dārgo dvēseli var atgriezt dzīvē uz Zemes, kur zem svelmainās Āzijas saules dauzīsi mušas un ēdīsi sabojājušos putru, kas nokaisīta brūnām peļu spirām. Jā, tas, protams, bija risks. Nogādāt visus kopā uz Veneru. Taču tagad, kad nāve bija mirusi, cilvēcei īstenībā nebija ko zaudēt. Tāds bija virsraksts pēdējā New York Times izdevumā: “Nāve ir mirusi.” Usa Today to nodēvēja: “Nāves nāve.” Nāve bija atmaskota. Kā salatētis. Vai zobu feja. Tagad dzīve bija vienīgā izvēle… taču tagad šķita, ka tā ir bezgalīgs… mūžīgs… nepārejošs… slazds.

Lerijs un viņa padauza Džesika plānoja bēgt. Paslēpties. Tagad, kad nāvi bija piesavinājies vairākums, Lerijs un Džesika vēlējās dumpoties, paliekot dzīvi. Viņiem būs bērniņi. Viņi piedrāzīs visas cilvēces garīgo evolūciju. Bet tad Džesikas vecāki bija piebēruši indi viņas brokastu pārslām ar pienu. Beigas.

Pēc tam Lerijs katru dienu devās uz centru, lai pamestās aptiekās meklētu sāpju remdējošus līdzekļus. Lietotu vikodīnu un dauzītu logus — viņam, Lerijs teica, pietiek ar šādu apgaismību. Cauru dienu viņš zaga mašīnas un braukāja pa pamestiem trauku veikaliem, nākdams mājas apdullinājies un noputējis ar balta talka putekļiem, kas izsprāga no šofera vietas gaisa spilveniem.

Lerijs teica, viņš vēlas pārliecināties, ka šī pasaule ir pietiekami labi izmantota, iekams pārceļas uz nākamo. Viņa mazā māšele Eva taica viņam — kļūsti pieaudzis. Viņa sacīja, ka Džesika nav pasaulē pēdējā skuķe, kurai patīk gotiskais roks un kniebšanās. Un Lerijs tikai bija palūkojies uz viņu, apdullinājies lēni mirkšķinādams acis, un teicis: “Jā, Eva. Džesika patiešām bija diezgan…”

Nabaga Lerijs. Tālab, kad tētis lika kāpt mašīnā, Lerijs tikai paraustīja plecus un paklausīja. Viņš ierāpās aizmugures sēdeklī, vildams Riskiju, savu Bostonas terjeru. Viņš nemaz nepūlējās piesprādzēties. Viņi tāpat nekur nebrauks. Vismaz fiziski. Lūk, tas bija “jaunā laikmeta” ekvivalents jebkurai vispārīgai idejai, sākot ar metrisko sistēmu un beidzot ar eiro. Poliomielīta vakcinācijai. Kristietībai… refleksoloģijai… esperanto…

Un varēja pienākt labāki vēstures laiki. Piesārņojums, pārapdzīvotība, slimības, kari, politiskā korupcija, seksuālās perversijas, slepkavības un narkomānija… Varbūt nebija daudz ļaunāk kā agrāk, taču tagad mums bija televīzija, kas to visu nosoda. Pastāvīgi atgādina. Sūdzēšanās kultūra. Gaudas, gaudas, gaudas… Vairums cilvēku nekad to neatzīs, taču viņi ir gaudušies kopš dzimšanas. Tiklīdz viņu galva izspraucās dzemdību palātas spožajā gaismā, nekas nebija kā pienākas. Nekas nebija tik ērti vai nelikās labi.

Pūles, kas nepieciešamas, lai uzturētu savu stulbo fizisko ķermeni pie dzīvības — atrast un pagatavot pārtiku, nomazgāt traukus, sasildīties, nomazgāties un izgulēties, staigāt un iztukšot zarnas, parūpēties par spalvu saknītēm — tas viss sāka kļūt pārāk apgrūtinoši.

Sēžot mašīnā, kur ventilatori pūta viņai sejā izplūdes gāzes, Treisija teica: “Kad sirds pukst arvien ātrāk, acis aizveras. Tu zaudē samaņu un atslēdzies…”

Evas tētis un Treisija iepazinās vingrošanas zālē un sāka nodarboties ar pāru kultūrismu. Viņi uzvarēja kaut kādās sacensībās un apprecējās, lai nosvinētu uzvaru. Vienīgais iemesls, kādēļ viņi neemigrēja jau pirms mēneša, bija tas, ka viņi vēl nebija atguvušies no sacensību ekstāzes. Viņi nekad nebija izskatījušies tik labi, jutušies tik stipri. Viņi bija gaužām apbēdināti, kad uzzināja, ka tad, ja tev ir ķermenis — pat ķermenis ar milzīgiem, skaisti izceltiem muskuļiem, kuros ir tikai divi procenti ķermeņa tauku, — tas ir kā jāt ar mūli, kamēr visa pārējā cilvēce pārvietojas ar reaktīvajām lidmašīnām.

Vairumā dienu Treisija joprojām vienatnē mina stacionārā divriteņa pedāļus sporta zāles milzīgajā aerobikas telpā, mina disko mūzikas ritmā, vienlaikus kliedzieniem uzmundrinot pārējos censoņus, kuru jau tur vairs nebija. Svaru zālē Evas tētis cilāja smagumus, taču aprobežojās ar trenažieriem vai vieglākajām hantelēm, jo neviens viņu nenovēroja. Vēl sliktāk, tētim un Treisijai apkārt nebija neviena, ar ko sacensties. Neviena, kam pozēt. Neviena, ko uzvarēt.

Evas tētis mēdza stāstīt šādu joku: Cik kultūristu vajag, lai ieskrūvētu vienu spuldzi?
Četrus. Vienu, kas ieskrūvē spuldzi. Un trīs, kas vēro un saka: “Nudien, vecīt, tu izskaties milzīgs!” Tētim un Treisijai vajadzēja simtiem cilvēku, kas aplaudē un vēro, kā viņi uz skatuves pozē un lokās. Tomēr nevarēja noliegt, lai cik tas būtu pilnveidots ar vitamīniem, kolagēnu un silikonu, cilvēka ķermenis bija novecojis. Smieklīgi, bet Evas tētis mēdza arī teikt: “Ja visi lēks no tilta, vai arī tu to darīsi?”

Speciālisti paziņoja, ka šis ir vienīgais brīdis vēsturē, kad notikusi masveida emigrācija. Mums vajadzēja kosmosa programmu, kas sniegtu mums pierādījumus par nākamo dzīvi. Mums vajadzēja masu medijus, kas iznēsātu šo pierādījumu pa pasauli. Mums vajadzēja masveida iznīcināšanas ieročus, lai nodrošinātu pilnīgu paklausību. Ja būs vēl nākamās paaudzes, tās nezinās to, ko zinām mēs. Viņiem nebūs instrumentu, lai īstenotu to, ko īstenojam mēs. Viņi dzīvos šausmīgo, nožēlojamo fizisko dzīvi, graužot peļu spiras neziņā par to, ka mēs visi varētu baudīt dzīvi uz Veneras.

Protams, daudzi ļaudis vienkārši pieprasīja, lai nepaklausīgos uzspridzina ar atomieročiem, bet, nosvilinot ikvienu cilšu apdzīvoto saliņu Klusā okeāna dienvidos, mūsu reaktīvo šāviņu krājumi beidzās. Radiācija nepārvietojās tā, kā bija cerēts. Austrālijā kodolziema iestājās tikai uz pāris mēnešiem. Lietus bija, un gāja bojā daudz zivju, taču laika apstākļi un viļņi pavisam nevietā aizvāca visu saindēto masu. Viss šis emigrēšanas potenciāls tika izšķiests, jo Austrālija pirmajā pusgadā bija simtprocentīgi paklausīga.

Visa mūsu nervu gāze un nāvējošie vīrusi, visas mūsu atombumbas un parastie spridzekļi sagādāja vilšanos. Mēs nepavisam nebijām iznīcinājuši cilvēci. Cilvēki slēpās alās. Ļaudis, jājot ar kamieļiem, klīda pa plašiem, tukšiem tuksnešiem. Ikvienam no šiem stulbajiem, atpalikušajiem ļautiņiem varēja būt dzimumattiecības. Sperma satiekas ar olnīcu, un dvēsele tiek iesūkta atpakaļ, lai dzīvotu vēl vienu garlaicīgu mūžu, kura laikā ēst, gulēt un nosauļoties. Uz Zemes: uz sāpju planētas. Uz konfliktu planētas. Uz ciešanu planētas.

Emigrācijas palīdzības nodaļām ar to tīrajiem, baltajiem ložmetējiem A prioritātes mērķi bija nepakļāvīgās sievietes vecumā no četrpadsmit līdz trīsdesmit pieciem gadiem. Pārējās sievietes bija B prioritātes mērķi, jo varēja palīdzēt pirmajām. Visi nepakļāvīgie vīrieši bija C prioritāte. Ja beidzās lodes, baltā tērptā brigāde varēja atstāt dzīvajos visu ciematu, kurā mitinājās vīrieši un sievietes gados, novecot un emigrēt dabiskā ceļā.

Treisija vienmēr uztraucās par to, ka ir A prioritātes mērķis, kuru ceļā uz sporta zāli varēja nošaut ar ložmetēju. Taču vairākums nodaļu darbojās laukos vai kalnos, vietās, kur varēja slēpties atpalikušie cilvēki ar bērniem. Visstulbākie no stulbeņiem varēja pilnībā novirzīt no garīgās evolūcijas. Tas vienkārši nebija godīgi.

Visi pārējie, miljoniem dvēseļu jau līksmojās. Tajā Veneras video varēja manīt slavenību sejas, tie uz Zemes bija gana cietuši, un tiem nebija jāatgriežas uz vēl vienu dzīvi. Varēja redzēt Greisu Keliju un Dzimu Morisonu. Džekiju Kenediju un Džonu Lenonu. Kurtu Kobeinu. Viņus Eva varēja atpazīt. Viņi visi līksmojās, uz mūžīgiem laikiem izskatīdamies jauni un laimīgi. Mirušu slavenību vidū klīda uz Zemes izmiruši dzīvnieki: savvaļas baloži, pīļknābja ūdenskurmji, milzu dronti.

Televīzijas ziņās cildināja slavenības ar skaļiem vārdiem, tiklīdz tās emigrēja. Ja šie cilvēki, kinozvaigznes un rokmūziķi, varēja emigrēt visas cilvēces labad, šie cilvēki, kuriem bija nauda, talants un slava, viss, lai paliktu šeit, ja viņi varēja emigrēt, tad to varēja ikviens. Žurnāla People pēdējā numurā bija raksts ar nosaukumu “Slavenību kruīzs uz nekurieni”. Tūkstošiem vislabāk ģērbto, visskaistāko cilvēku — modes dizaineri un supermodeles, datorprogrammatūras giganti un profesionāli sportisti — iekāpa Queen Mary II un devās jūrā, dzerdami un dejodami kuģoja pa Atlantija okeānu, pilnā ātrumā meklējot aisbergu, kurā ietriekties. Nofraktētas reaktīvās pasažierus lidmašīnas triecās kalnu virsotnēs. Tūristu autobusi gāzās lejā no augstām klintīm pie okeāna.

Šeit, Savienotajās Valstīs, vairums cilvēku devās uz Wal-Mart vai Rite Aid un iegādājās “aiziešanas komplektus”. Pirmās paaudzes komplektos ietilpa barbiturāti, kas bija iesaiņoti galvas lieluma plastmasas maisiņā ar auklu kaklam. Nākamās paaudzes komplekti bija košļājamas cianīda tabletes ar ķiršu garšu. Tik daudzi cilvēki emigrēja turpat veikalā — emigrēja, nesamaksājuši par komplektu, — ka Wal-Mart turēja komplektus aiz kases letes kopā ar cigaretēm un lika vispirms samaksāt, pirms to izsniedza. Ik pēc pāris minūtēm skaļruņos atskanēja paziņojums, lūdzot klientus būt pieklājīgiem un neemigrēt, nesamaksājot par veikala īpašumu… paldies.

Sākumā cilvēki izmantoja tā saukto franču metodi. Ideja bija visus sterilizēt. Vispirms ar ķirurģijas palīdzību, taču tas prasīja pārāk ilgu laiku. Tad pakļaujot cilvēku dzimumorgānus koncentrētai radiācijas devai. Tomēr ap to laiku visi ārsti jau bija emigrējuši. Ārsti bija pirmie, kas devās prom. Jā, tiesa, ārstiem nāve bija ienaidnieks, taču bez tās viņi bija apjukuši. Vīlušies. Bez ārstiem ļaudis ar radiāciju apstaroja sētnieki. Cilvēki guva apdegumus. Energosistēma sabruka. Beigas.

Līdz tam visi skaistie, foršie cilvēki bija emigrējuši greznajās Bon Voyage ballītēs, kur dzēra ar cianīdu sajauktu šampanieti. Viņi sadevās rokās un lēca no debesskrāpju luksusa dzīvokļiem. Cilvēki jau bija mazliet noguruši no pasaules, visas kinozvaigznes, superatlēti un rokmūziķi. Supermodeles un datorprogrammatūru miljardieri, viņi bija miruši jau pirmās nedēļas laikā.

Evas tētis ik dienu nāca mājās un stāstīja, kurš no viņa darba ir nomiris. Kurš no kaimiņiem ir emigrējis? To bija viegli pateikt. Viņu piemājas mauriņš bija pārāk ataudzis. Viņu pasts un laikraksti krājās uz durvju pakāpiena. Aizkari netika atvilkti, gaisma netika ieslēgta, un garāmejot varēja saost kaut kādu salkanu dvesmu, smaržoja pēc kaut kādiem augļiem vai gaļas, kas pūst mājā. Gaisā spietoja melnās mušas. Blakus māja, Frinksu ģimenes nams, bija tāda pati. Tāpat kā māja ielas pretējā pusē. Pirmajās pāris nedēļās bija jautri: Lerijs devās uz centru, lai vienatnē uz Pilsoņu teātra skatuves spēlētu elektrisko ģitāru. Eva bija pieradusi lietot visu lielveikalu kā savu personīgo drēbju skapi. Skolā mācības nenotika, un tās vairs nekad mūžā neatsāksies.

Varēja manīt, ka viņu tētim Treisija jau bija apnikusi. Pēc romantiskā sākuma tētis vairs nekad nebija labs šai ziņā. Normālos laikos tādā situācijā viņš sāka krāpt. Viņš savā birojā atrada kādu spindzeli. Šoreiz viņš ļoti pētīgi vēroja Veneras video televīzijā, ar degunu teju pieskardamies tām vietām, kur varēja saskatīt cilvēkus, to skaisto paraug cilvēku pulciņus, kas kaili drūzmējās vienkopus vai bija sastājušies garā, lieliskā ķēdē. Cits citam no mutes dzerot sarkanu vīnu. Kopojoties bez reproducēšanas, slimībām vai Dieva lāsta. Treisija sastādīja sarakstu ar tām slavenībām, kuras vēlētos par labākajiem draugiem, kad ģimene būs ieradusies. Saraksta augšgalā bija māte Terēza.

Tagad pat steidzinātas mammas pulcināja savus bērnus, aurojot, lai visi pasteidzas, dzer savu saindēto pienu un nogādā savas pakaļas, pie velna, uz nākamo garīgās evolūcijas pakāpi. Tagad pat dzīvība un nāve bija fāzes, kurām steigšus jāiziet cauri, kā skolotāji steidzina bērnus no vienas klases uz nākamo līdz skolas absolvēšanai — vien-alga, cik daudz viņi iemācās vai neiemācās. Liels žurku skrējiens pretī apgaismībai.

Tagad atrodoties mašīnā, Treisija balsī, kas no dūmiem aizsmakusi un kļuvusi dobja, lasa: “Kad sirds vārstuļu šūnas mirst, abas daļas, ko dēvē par kambariem, atslābst un sūknē arvien mazāk asiņu, kas cirkulē pa ķermeni…” Viņa noklepojas un lasa: “Bez asinīm smadzenes pārstāj funkcionēt. Pāris minūšu laikā tu emigrēsi.” Un Treisija aizver brošūru. Beigas. Evas tētis saka: “Ardievu, planēta Zeme.” Un Bostonas terjers Riskijs izvemj siera popkornu uz aizmugures sēdekļa. Suņa vēmekļu smaka un skaņa, ir vēl ļaunāka nekā oglekļa oksīds.

Lerijs palūkojas uz māsu — viņa seja noziesta ar melnu smiņķi, acis lēni mirkšķinās — un saka: “Eva, izved suni pavemt ārā.” Tētis saka, ka gadījumā, ja ģimene būs mirusi, kad viņa atgriezīsies, virtuvē uz letes ir aiziešanas komplekts. Viņš liek Evai pārāk ilgi nekavēties. Viņi gaidīs viņu lielajā baļļukā. Evas nākamā bijusī pamāte saka: “Neturi durvis vaļā un nelaid ārā dūmus.” Treisija saka: “Es vēlos emigrēt, nevis traumēt smadzenes.” “Par vēlu,” Eva saka un izvelk suni pagalmā. Tur joprojām spīd saule. Putni vij ligzdas, būdami pārāk dumji, lai zinātu, ka šī planēta vairs nav modē. Bites ložņā pa rožu ziediem, nezinot, ka visa to īstenība ir novecojusi.

Virtuvē uz letes pie izlietnes guļ aiziešanas komplekts, plastmasas plāksnīte ar cianīda tabletēm. Tai bija jauna garša — citrona. Ģimenes komplekts. Uz kartona aizmugures uzdrukāts neliels zīmējums. Tajā redzams tukšs vēders. Pulksteņa rādītāji skaita trīs minūtes. Un pēc tam tavas dvēseles karikatūra pamodīsies baudas un miera pasaulē. Nākamajā planētā. Pārtapusi.

Eva izvelk vienu spilgti dzeltenu tableti, uz kuras uzdrukāta sarkana smaidīga seja. Nav svarīgi, vai viņi lietojuši to sarkano toksisko krāsvielu. Eva izkrata visas tabletes. Visas astoņas tabletes viņa aiznes uz tualeti un nolaiž podā. Mašīna garāžā joprojām darbojas. Pakāpusies uz mauriņa guļam-krēsla, Eva pa logu var saskatīt galvas, kas iekšpusē noliekušās. Viņas tētis. Viņas nākamā bijusī pamāte. Viņas brālis.

Pagalmā Riskijs ošņājas pie garāžas durvīm, saozdams izplūdes gāzes. Eva viņam saka: nē. Viņa sauc viņu prom no mājas saules-gaismā. Tur, kaimiņos valdot klusumam, vien putniem čivinot un bitēm sanot, pagalms izskatās nekopts un pļaujams. Kad nedun mauriņa pļaujmašīnas, lidmašīna un motocikli, putnu dziedāšana ir tik skaļa, kāda mēdz būt satiksme.

Nogulusies zālē, Eva paceļ krekla apakšu un ļauj saulei sildīt vēderu. Viņa aizver acis un ar vienas rokas pirkstu galiem lēnos apļos berzē nabu. Riskijs ierejas vienreiz, divreiz. Un kāda balss saka: “Hei.”

Pār kaimiņu pagalma žogu parādās seja. Blondi mati un sārtas pūtītes, puika no skolas, vārdā Ādams. No laika, kad skolas vēl nebija slēgtas. Ādama pirksti satver koka žogu augšmalu, un viņš pievelkas, līdz elkoņiem atbalstās uz augšmalas. Zodu ielicis abās rokas, Ādams saka: “Vai dzirdēji par sava brāļa draudzeni?” Eva aizver acis un saka: “Izklausās dīvaini, bet es patiešām skumstu pēc nāves…”

Ādams pārmet kāju pār žogu un saka: “Tavi senči jau emigrē?” Garāžā mašīnas dzinējs noklepojas, un viens cilindrs izlaiž piesitienu. Kambaris atslābis. Aiz loga stikla garāžas gaisā virmo pelēki gāzu mākoņi. Dzinējs vēlreiz izlaiž piesitienu un apklust. Iekšpusē nekas nekustas. Evas ģimene, tagad tā ir atstāta bagāža. Un, atgūlusies saulē, sajūtot, ka āda nostiepjas un apsarkst, Eva saka: “Nabaga Lerijs.” Joprojām vilkdama apļus ap nabu.

Riskijs nostājas pie žoga un skatās augšup, kā Ādams pārliek vienu, tad otru kāju pār žoga augšmalu un pēc tam nolec pagalmā. Ādams pieliecas un paglauda suni. Berzēdams sunim zodu, Ādams teica: “Vai tu pateici senčiem, ka mums būs bērns?” Un Eva klusē. Viņa neatver acis. Ādams saka: “Ja mēs aizsāksim visu cilvēku sugu, mūsu senči būs tik nikni…”

Saule ir teju virs galvas. Tas, kas izklausās pēc automašīnām, ir tikai vējš, kas pūš tukšajā kvartālā. Materiālie īpašumi ir novecojuši. Nauda ir bezjēdzīga. Statusam nav jēgas. Vasara būs vēl trīs mēnešus, un pasaule bija pilna ar konservētu pārtiku. Ja vien Emigrācijas palīdzības nodaļas nenošaus viņu par nepakļaušanos. Viņa bija augstākā A prioritāte. Beigas.

Eva atver acis un mirkli lūkojas uz balto punktiņu pie zilā apvāršņa. Rīta zvaigzne. Venera. “Ja man piedzims bērniņš,” Eva saka, “es ceru, ka tā būs… Treisija.”

Čaks Palanjuks, amerikāņu rakstnieks
/2005/

Informācijas aģentūra
/15.02.2021/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Apkopojums. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.