Vladislavs Surkovs
Neviena sistēma nesatur sevī pašas patiesuma pierādījumu. Jebkura sistēma sevī satur sevis noliegšanas un sevis iznīcināšanas elementus. Tā vai apmēram tā runāja Hēgelis un Gēdels (Гёдель). Abi, katrs pa savam, viens matemātiski, bet otrs filozofiskā valodā, norādot uz cilvēciskās loģikas nesaderībām, caur kurām nepārtraukti un neapturami notiek harmonijas un jēgpilnības aizplūšana no mūsu ikdienišķās esības.
To pašu, bet tikai attiecībā uz fizikas procesiem, apgalvo daudzskaitliskie otrā termodinamikas likuma līdzautori. Vulgārs šī likuma atstāstījums, kurš ir kļuvis par īstu popzinātnes megahītu, skan sekojoši: entropija slēgtā sistēmā tikai pieaug. Citiem vārdiem sakot, haoss (nekārtība) nekad nesamazinās. Tieši otrādi, haosa praktiski vienmēr kļūst tikai vairāk. Un attiecīgi visur ir vērojams hronisks kārtības un stabilitātes samazinājums uz progresējoša turbulences un sabrukuma pieauguma fona.
Otrais termodinamikas likums, prognozējot neizbēgamo “Visuma siltuma nāvi” un haosa galīgo uzvaru, pārvērš pesimismu no “slikta noskaņojuma” par zinātniski pamatotu doktrīnu. Un atstāj lielu ietekmi uz skumstošo cilvēces daļu, apsteidzot šai ziņā ne tikai grāmatu “Eklestiass” (Екклесиаст), bet arī klasisko kapteiņa Ļebjadkina sentenci: “Samovars vārījās kopš astotās stundas un … nodzisa… kā viss šai pasaulē. Un runā, ka arī saule kaut kad nodzisīšot…”
Tomēr ne visi ir tik nīkulīgi noskaņoti. Sociālā fizika un politiskā dinamika piedāvā savas receptes pasaules kārtības ieviešanai un uzturēšanai – spēcīgu valsti. Jā, tieši valsts, lai kā mēs arī to neapsauktu (par vardarbības aparātu vai sabiedrisko līgumu, mīlošo tēvzemi vai birokrātu baru), pirmkārt ir instruments sociālās entropijas samazināšanai. Pie tam, otro termodinamikas likumu neviens nav atcēlis – jebkura valsts agri vai vēlu nolietojas un iet bojā cīņā ar pašas pilsoņu neskaitāmajiem “gribu”. Tomēr kādu laiku un bieži vien pietiekami ilgu laiku valsts var būt efektīva.
Tā XXI gadsimta sākumā Krievijas varas sistēma apstādināja sociālā haosa lavīnu un izvilka traumēto valsti no “pārbūves” gruvešiem. Divdesmit gadi stabilitātes, kuras pietrūka Stolipinam, Krievijai tagad ir. Un vēl būs. Varas vertikāle, kārtība un saturēšana ir garantēta. Šos gadus tik tiešām kaut kad atcerēsies kā zelta laikmetu. Bet.
Ja otrais termodinamikas likums ir patiess (un viņš ir patiess) un entropija nevar samazināties un pazust, tad rodas jautājums (ļoti satraucošs jautājums) – kur viņa šai gadījumā ir palikusi? Kad kārtība ir ieviesta, kur ir palikusi nekārtība? Kur ir palicis haoss, kuru it kā vairs nemana? Kur tas pašreiz atrodas? Kurā vietā tagad pieaug haoss (jo saskaņā ar “likumu” viņam ir jāpieaug)?
Vēl nesen haosa mājvieta un brīvības kanalizācija bija internets. To slavēja kā brīnišķīgu anarhiju ne no šīs pasaules, kur viss ir atļauts un kur visiem no visatļautības ir labi. Nezin kāpēc tad kaut kā piemirsās, ka interneta pasūtītājs un izstrādātājs ir Pentagons. Un būtu dīvaini gaidīt, ka šī pietiekami militarizētā organizācija, kura savā būtībā ir paredzēta disciplīnas un kontroles uzspiešanai, izmantojot visas iespējamās metodes, līdz pat masu slepkavībām, pēkšņi sagribēja radīt produktu “mūsu un jūsu brīvībai”. Viņi nemaz to nebija sagribējuši. Ja runājam par brīvību, vienlīdzību un brālību, tad internets nav no šīs produktu līnijas, bet gan no citas, pantagoniskās: MQ-9, Stuxnet, F-35 utt. Rezultātā uz Tīklu ir atnākuši visu pasaules valstu policisti un jūzeru kliedzieni “tas nebiju es, bet gan mana avatarka” netiek ņemti vērā. Un iluzorās virtuālās brīvības ieskices pārsteigtās publikas acu priekšā sāk pieņemt stingras un noteiktas digitālās koncentrācijas nometnes formas.
Metodiski no abām realitātēm (materiālās un virtuālās) izspiežamais haoss aiziet uz sabiedriskās dzīves aklajām zonām. Tas stimulē stihisku un neafišētu kolektīvu praktiku izplatīšanos, kuras nav vērstas pret meinstrīmu, bet gan paralēli tam. Cilvēki negrib būt pret. Cilvēki grib būt paralēli, bez īpašas nepieciešamības nešķērsojot sistēmai ceļu. Šāda masu dispolitizācija atstāj esteblišmentu vienatnē pašu ar sevi.
Paralēlajiem cilvēkiem aiziet uz vēlēšanām vai pastāvēt ar pareizo plakātu ir nekas cits kā ātri “dot ķeizaram to, kas ķeizaram pienākas”, lai pēc tam atgrieztos savā personiskajā vispasaulē, kur viņi mīt pilnīgā nesaskaņā ar šī plakāta burtu un būtību. Ļoti plaša šādas lojalitātes un vienreizējā patriotisma izplatība nozīmē to, ka pēc skata monolītajā sabiedriskajā struktūrā veidojas aizvien vairāk lakūnas un iedobumi, kuri aizpildās nezin ar ko.
Kad pareizie vārdi no pārāk biežas lietošanas pakāpeniski zaudē savu nozīmi, no tiem pazūd patiesums, un ticības simboli pārvēršas par banālu paroli, lai piekļūtu amatu un privilēģiju sadales sistēmai. Un tad kļūst svarīgi nevis tas, par ko cilvēki runā, bet gan tas, par ko cilvēki klusē. Valdošais diskurss tad zaudē savas pārliecināšanas spējas un tam arvien biežāk ir nepieciešams spēka atbalsts. Bet laicīgi nepateiktas domas, idejas un šaubas piepilda klusēšanu ar apburošu daudznozīmīgumu. Kaut kādā ziņā klusēšana kļūst par alternatīvu ideoloģiju. Un arī tas ir iregularitātes uzkrāšanās simtoms.
Klusēšanas un paralēlās sabiedrības režīmā pārgājusī nekārtība nerada tiešus draudus ieviestajai kārtībai. Sistēma, paldies Dievam, ir spēcīgāka kā nekad agrāk, un haoss tai nav problēma. Galopējoša centralizācija joprojām paliek par ģenerālo trendu. Pielietojot vēsturiskās atmiņas, novecojušas morāles, administratīvi – garīgo vērtību un citus sociālās konservācijas ekstraktus neierobežotos apjomos tiek panākts nepieciešamais vēlamās stabilitātes efekts.
Un tomēr ignorēt “neproblēmu” ir nesaprātīgi. Klusēšanas ideoloģija ar to arī ir nepatīkama, ka nav izrunāta, ir tumša un nesakarīga. Ja, kaut vai ne drīzumā, pienāks tās laiks, tad tā tupa “noklās” visu esošo lietu kārtību, nemaz neformulējot sakarīgus mērķus. Kad 1980-o gadu beigās klusējošo vairākumu izmānīja uz politiskās arēnas, neviens tā arī nespēja saprast, ko tad šis vairākums patiesībā grib – “kā lai tevi saprot, ja tu neko nesaki?” Bet kad tautu mēģināja padarīt “runājošāku”, tad saklausījās tādus brīnumus, ka gala beigās saputrojās. Rezultātā apjukusī Padomju Savienības vadība sāka “šaut” pa “visiem štābiem” un jebkādu kārtību. Un viss aizgāja pavisam ne tā kā bija ieplānots. Jo CK un Valsts plāna degungalā klusējoši bija nobriedusi kaut kāda neieplānota, nesaprotama, nepadomju un negaidīti bezšabašaina sabiedrība, kura mazāko iespēju gadījumā bija gatava bezjēdzīgi un nežēlīgi krist visos grēkos. Ar ko tas beidzās, ir labi zināms.
To, ka, saskaņā ar teoriju, entropijai ir raksturīgi pieaugt tieši slēgtās sistēmās, it kā saka priekšā vienkāršu problēmas risinājumu – atvērt sistēmu, “nolaist tvaiku”, un haoss atkāpsies. Bet šī vienkāršība ir mānīga. Veikt liberālos eksperimentus iekšpolitiskos blokos ir ļoti bīstami. Pašreiz labi strādājošā “sociālā reaktora” hermetizācijas zudums var radīt nekontrolējamus pilsoniskās neapmierinātības izmešus, kas var izraisīt neatgriezenisku destabilizāciju (skat. piemērus no 1980-ajiem un 1990-ajiem gadiem).
Sociālā entropija ir ļoti toksiska. Strādāt ar to mūsu mājas apstākļos nav ieteicams. To nepieciešams iznest kaut kur ārpusē. Sociālā entropija ir jāeksportē un jāutilizē svešā teritorijā.
Haosa eksports nav nekas jauns. “Skaldi un valdi” ir sena recepte. Skaldīšana tas ir sinonīms haotizācijai. Apvieno savējos un sadali svešos, tad varēsi valdīt gan pār vieniem, gan otriem. Tā ir iekšējās spriedzes izlāde (ko Ļevs Gumiļevs nosauca par pasionārumu) caur ārējo ekspansiju. Romieši darīja tieši to. To dara visas impērijas. Daudzu gadsimtu laikā Krievijas valsts ar tās skarbo un mazmainīgo politisko interjeru spēja saglabāties tikai dēļ nepārtrauktas tiekšanās ārpus savām robežām. Tā sen vairs neprot vai visdrīzāk nekad arī nav pratusi izdzīvot, izmantojot citas metodes. Krievijai nepārtraukta izplešanās ir nevis vienkārši ideja, bet gan tās vēsturiskā eksistenciālistiskā būtība.
Impēriskās tehnoloģijas ir efektīvas arī šodien, kad impērijas ir pārsauktas par lielvalstīm. Krimas konsensuss ir spilgts piemērs savas sabiedrības konsolidācijai uz blakus valsts haotizācijas rēķina. Briseles un Vašingtonas žēlošanās par Maskavas iejaukšanos, neiespējamība noregulēt daudzus nozīmīgus konfliktus uz planētas bez Krievijas līdzdalības, nozīmē, ka Krievija nav zaudējusi impēriskos instinktus.
Tai pat laikā lielākais visdažādāko nekārtību piegādātājs pasaules politiskajam tirgum ir ASV. Ir jānorāda (kas ir pārsteidzoši), ka klasiskā amerikāņu nestabilitāte ir ļoti rentabla un pēc tās ir fenomenāls pieprasījums. Savu sureālistisko budžeta disbalansu Štati kompensē ar iracionālu dolāru emisiju, kas sen jau mazākā mērā ir nauda, bet lielākā mērā ir finansu entropijas mērvienības, haosa vīruss, kas izplata pa pasauli ekonomisko burbuļu, disbalansa un disproporciju pandēmiju.
“Krāsaino” revolūciju un audzinošo karu eksports, kas it kā ir aprimis, momentāni tiks atsākts tiklīdz potenciālie importētāji kaut nedaudz atslābs. Eksperimentālā “made in USA” ētika kā vētra nesas pār afrikāņu, aziātu un mūsu eirāziešu galvām, satricinot netrenētos tradicionālistu prātus. Daļēji uzspēlētais sašutums, ar kuru pie mums to sagaida, izskatās pēc izjustas izbaudīšanas un tikai apstiprina, ka šī parādība ir lipīga un ar spēcīgu deformējošo efektu.
Ķīniešu savaldība maskē gigantiskas haosa rezerves, kuras ir uzkrājusi disciplinēta nācija. Ja pielikt ausi pie Lielās Sienas, var sadzirdēt, ka tur viss vārās. Kad Zemdebesijas iekšējās pretrunas sāks līt pāri malām, tad tā kļūs par lielāko entropijas emitentu, arī šai ziņā apstrīdot amerikāņu līderību. Pekina arvien augstāk paceļas virs pārējās pasaules un ģeopolitiskā situācija daudzām tautām sāk atgādināt dzīvi Vezuva rajonā: viss ir labi, bet, kad sāksies Ķīnas izvirdums, tad kurš kļūs par Pompejām?
Eiropas Savienība, kura atrodas tādā dīvainā kvantu stāvoklī, vai nu vēl tapšanas stadijā vai jau sabrukuma stadijā, perspektīvā var kļūt gan par haosa avotu, gan arī par tā absorbētāju. Ticamāks ir otrais variants, vismaz tuvākajā laikā, dēļ vājās un nesakarīgās eirokrātu pārvaldes sistēmas struktūras. Ja tā turpināsies, tad Eiropas Savienība kļūs par plaukstošu politisko atkritumu utilizācijas poligonu, kur visas planētas salašņas un špioni pār pārēm savedīs pūdējošos šķiru un rasu naida elementus.
Vairuma valstu politisko sistēmu sociālās entropijas izmeši līdzinās oglekļa dioksīda izmešiem ekonomikā. Principā tos var kontrolēt. Bet cik lielām ir jābūt klimata izmaiņām, lai nācijas pa īstam vienotos, ko darīt ar siltumnīcas efektu izraisošajām gāzēm? Un līdz kādā pakāpei ir jāsaasinās ģeopolitiskām domstarpībām, lai lielvalstis izstrādātu jaunu līdzāspastāvēšanas kārtību? Vēsturiskie precidenti nav diez ko mierinoši: gan Mjunsteras vienošanās (Мюнстерские договоренности), gan Vīnes kongress (Венский конгресс), gan Jaltas konference (Ялтинская конференция) kļuva iespējamas un veiksmīgas tikai pēc tam, kad haoss sasniedza elles līmeni. Lai kā arī nebūtu, ir nepieciešams kārtējais ietekmes sfēru dalījums. Un agri vai vēlu, formāli vai neformāli, atklāti vai slēpti, tas obligāti notiks. Jautājums tikai, kāda būs tā cena.
No sociālās fizikas skatu punkta ietekmes sfēra ir ar līgumu ierobežota telpa, kur izkliedēt un utilizēt haosu, kurš tiek izstumts no stabilas politiskās sistēmas. Ja vienošanos nav, tad turbulences plūsmas, ko rada lielvalstis, rada savstarpējas sadursmes un pārvēršas postošās ģeopolitiskās vētrās. Lai izvairītos no šādām sadursmēm, katra plūsma ir jānovirza atsevišķā gultnē.
Pagaidām pasaule izbauda savu daudzpolārumu, pēcpadomju nacionālismu parādes un suverenitātes. Tomēr nākošajā vēsturiskajā ciklā pašreiz piemirstā globalizācija un internacionalizācija atgriezīsies un noklās šo miglaino daudzpolārumu. Un Krievija saņems savu daļu no jaunās vispasaules zemju (telpu) dalīšanas, apstiprinot savu viena no nedaudzo globalizatoru statusiem kā tas bija Trešās Romas vai Trešās Internacionāles laikmetos.
Krievija paplašināsies ne tāpēc, ka tas ir labi, un ne tāpēc, ka tas ir slikti, bet gan tāpēc, ka tā ir fizika.
Vladislavs Surkovs, bijušais Krievijas Federācijas prezidenta palīgs
/20.11.2021/
Avots:
https://actualcomment.ru/kuda-delsya-khaos-raspakovka-stabilnosti-2111201336.html
Informācijas aģentūra
/28.02.2022/
Informācijas aģentūra 