Jakovs Kedmi
Žurnālists: Kā Jūs vērtējat Krievijas specoperāciju Ukrainā? Kā attīstās situācija? Kā Jūs vērtējat amerikāņu komentārus, kuri saka, lūk, Krievija esot “aizrijusies”. Un Ukraina kliedz, ka, viss, krievi, mēs tūlīt jūs sāksim uzvarēt un ka jums viss ir slikti?
Jakovs Kedmi: Es jau teicu, ka Ukrainas propagandas rupori man ļoti atgādina arābu propagandas ruporus pirmajās Sešu dienu kara dienās: uzvaras paziņojumi, viss, Telaviva ir ugunīs, Haifa – ugunīs, tanki tuvojas no visām pusēm, Izraēlas gaisa spēki ir iznīcināti, Izraēlas tanku daļas ir iznīcinātas, izraēlieši masveidā padodas gūstā, viss ir labi. Bet vakarā izrādījās, ka viss ir diametrāli pretēji.
[1967. gada Arābu-Izraēlas karš jeb Sešu dienu karš tika izcīnīts starp Izraēlu un tās arābu kaimiņvalstīm — Ēģiptes Arābu Republiku, Jordānijas Hāšimītu Karalisti un Sīrijas Arābu Republiku — ilga no 5. līdz 10. jūnijam (132 stundas). 1967. gada 5. jūnijā Izraēla sāka preventīvu uzbrukumu arābu valstīm, kas bija izteikušas nepārprotamus draudus Izraēlai. Izraēlas karaspēks guva strauju un pārliecinošu uzvaru, sešās dienās sakāva Ēģiptes, Jordānijas un Sīrijas spēkus un okupēja Sīnāja pussalu, Gazas joslu, Rietumkrastu, kā arī Golānas augstienes.]
Starp citu, tas, kas toreiz notika Ēģiptē: Ēģiptes vadītājs Nasars saņēma tieši tādas pat ziņas no saviem komandieriem. Un tad Saddats, kurš vienīgais zināja, kas patiesībā notiek, atbrauca pie viņa un uzaicināja uz ģenerālštābu. Kad viņi tur atbrauca un viņš uzzināja reālo situāciju, viņu piemeklēja sirdstrieka. Viņš ieraudzīja, kas patiesībā notiek. Šī situācija man nedaudz atgādina to, kas notiek no Ukrainas puses.
Krievija uztur informatīvo miglu. Ziņo minimumu. Tas ir ļoti pareizi militāras operācijas laikā. Jā, iedzīvotāji pamatoti grib zināt, kas notiek, bet operāciju veikšanai ir nepieciešams, lai pretinieks pēc iespējas mazāk zinātu, tāpēc, ka galvenais, kas pietrūkst, tas ir pareizs situācijas novērtējums. Un visi šie oficiālie ziņojumi vienmēr palīdz pareizi novērtēt situāciju. Tāpēc labāk, lai pretinieks mazāk zin. Pat uz tā rēķina, ka netiek apmierināta taisnīga iedzīvotāju vēlme būt lietas kursā par notiekošo.
Ja apskatāmies to, kas notiek, tikai faktus, tad ir notikusi vai tuvākajā laikā notiks pilnīga Ukrainas armijas Donbasā aplenkšana. Kad armija ir ielenkta, tad tālāk viss attīstās pavisam savādāk. Pirmkārt, tad ir jāņem vērā karavīru un virsnieku morālais stāvoklis. Viņi ir nogriezti, viņi ir ielenkti un, ja vēl ir bloķēti sakari, un, ja vēl pēc tam, kā parasti dara, ielenktos sāk sadalīt pa vēl mazākām grupām, lai pēc tam strādātu atsevišķi.
Tāpēc ielenkumā, kad valda nezināmais un bailes, jo ir pazudusi vadība un jebkādas cerības, armijas kaujas spējas ļoti ievērojami samazinās. Šī ir galvenā problēma, kuru Krievijas armija ir radījusi Ukrainas armijai.
Pie tam, kā es saprotu Krievijas armijas mērķus, tad atšķirībā no citām armijām un citiem kariem, tai skaitā mūsu [Izraēlas] kariem, Krievijas armijai nav dots uzdevums iznīcināt Ukrainas militāros grupējumus. Nē. Atbruņot, jā. Neitralizēt, jā. Tāpēc Krievijas armija izmanto tieši tādu pašu taktiku, kā Sīrijā. Es jau par to iepriekš stāstīju. Tas ir, pretiniekam tiek pateikts: “Atbruņojieties un ejiet prom, ejiet uz mājām.”
Krievijas armija negrasās nodarboties ar Ukrainas armijas iznīcināšanu, jo tiklīdz Ukrainas armija pārstāj būt par kaujas vienību, tā lielu nozīmi vairs nespēlē. Bet tālākais vairs nav karavīru lieta. Armijai ir jākaro. Ja militārais grupējums ir atbruņots, tas pārstāja būt par kaujas vienību un viss. Tālāk strādā militārā policija, pretizlūkošana utt. Un var iet mājās. Vienīgais, kas tiešām interesē, tas ir tie brīvprātīgie nacistu grupējumi, kuri gan vairāk karo, gan izdara spiedienu uz savu armiju.
Nu ar Donbasu viss ir labi. Mariupoli sāk aizsargāt. Un viņu attīrīs, tas arī ir skaidrs. (…) Kijevā tūlīt, tūlīt ieies, lai attīrītu Kijevu. (…) Viņi ieies Kijevā. Un es nezinu, vai viņus sagaidīs tur ar puķēm, bet tas, ka pret viņiem izturēsies ar cieņu, to var sagaidīt, līdzīgi kā tas ir noticis citur, kur viņi ir parādījušies. Es pat domāju, ka ja Krievijas karavīri aizies līdz Ļvovai, arī tur pret viņiem izturēsies ar lielu cieņu.
Žurnālists: Bet vai līdz Ļvovai aizies vai arī, kā pagaidām izskatās, nav dots uzdevums ieņemt Rietumukrainu?
Jakovs Kedmi: Es nezinu. Varbūt. Tas ir politisks lēmums. (…) Ļvova, tas ir politisks lēmums. Ja Ukrainas armijas aplenkšana Donbasā ir tīri militārs jautājums, ja tas, kā tikko dzirdēju, apšaudīja Izmailu, arī ir militārs jautājums. Jo tas liecina par kādu militāra trieciena virzienu. Vienmēr, kad kaut ko bombardē, tas liecina, ka tas ir nākamais militāro spēku kustības virziens. Konkrētā gadījumā Izmailai ir ļoti liela nozīme, jo tā ir gan robeža ar Piedņestru, tā ir gan robeža ar Moldāviju, ceļš uz Izmailu iet caur Odesu, tas nozīmē, ka Melnās jūras piekraste tiek nogriezta. Ja ir taisnība tiem ziņojumiem, ka krievu militārā kolona ir apgājusi Nikolajevu un virzās Odesas virzienā, tad praktiski visi stratēģiski svarīgie punkti tiek atbrīvoti no benderoviešu Ukrainas un tur ienāk Krievijas armija.
Un tā taktika, kura ir izvēlēta, līdzīgi kā tas bija Sīrijā, ir ļoti profesionāla. Sākotnēji visus atstāj savās vietās, ierēdņi turpina strādāt, policija turpina strādāt. Pirmā attīrīšana notiek no teroristiskiem un pronacistiskiem elementiem. Un, pirmkārt, skatoties no drošības viedokļa. Bet viss pārējais turpina strādāt kā līdz šim. Jo tam vairs nav nekāda sakara ar armiju. Ar tālāko ne jau armija nodarbosies. Tie būs vietējie pašpārvaldes orgāni, tie vai šitie utt.
Bet no militārā skatu punkta, ja šie militārie virzieni ir tādi kādi viņi ir, tad uz nākamās nedēļas vidu vēl formāli eksistējošām Ukrainas varasiestādēm vairs nepaliks nekādu stratēģisku militāru objektu, kā arī Bruņoto Spēku, kurus tie varētu kaut kā izmantot. Tas ir gandrīz jau noticis. Viss tālākais, kā jau teicu, ir politisks jautājums. Ieiet Ļvovā vai neieiet Ļvovā? Tas attiecas uz problēmu, ko darīt ar Galīciju, ko darīt ar Karpatu apgabaliem? Tur ir savas problēmas, sarežģītas problēmas, gan nacionālas, gan tradicionālas.
Žurnālists: Amerikāņi [Pentagona pārstāvis admirālis Kirbi], kurus žurnālisti gribēja uzvedināt uz izteikumu, kas viss ir labi, tā skumji atbildēja, ka vispār krievi vēl savus galvenos militāros spēkus nemaz nav izmantojuši.
Jakovs Kedmi: Tas ir tas, ko plašas cilvēku masas nesaprot un nezin. Kad operācija beigsies, tad kļūs zināms, cik daudz karaspēka tika ievests. Ir ievestas un izmantotas ļoti mazskaitliskas armijas daļas. Pat specoperāciju spēkus [t.s.desantu] arī izmanto ierobežotā apjomā. Tiek izmantota mazliet artilērija. Pietiekami nenozīmīga daļa tanku un bruņutehnikas daļas. Tur tiek izmantots daudz mazāks šo spēku daudzums, nekā parasti tur stāvēja pie Ukrainas robežas. Visa šī kliegšana, ka Krievija ir sakoncentrējusi milzīgus spēkus, lai iebruktu Ukrainā, ir nepatiesa. Krievija ir izmantojusi tikai mazu daļu no tiem spēkiem, kuri tur pierobežā atradās visu laiku.
Žurnālists: Admirālim Kirbi bija tik skumja sejas izteiksme, kad viņš par to pateica…
Jakovs Kedmi: Jā. Militārie speciālisti taču to zin. Karavīri to zin. Pie tam, visi klausās, ko ziņo Ukrainas masu saziņas līdzekļi. Nu tie, kas tos lieto. Bet neviens nedzird armijas slēgtos sakaru kanālus, ko runā ielenktie virsnieki un karavīri. Lūgumi pēc palīdzības. Kādas pavēles tiek dotas. Pavēļu trūkumus. Tas bardaks, kurš sākas nogrieztos un aplenktos militāros grupējumos. Tās pretrunīgās pavēles, kuras tiek dotas. Amerikāņu militārie eksperti to visu dzird. Un, protams, ir skaidrs, ka to dzird arī Krievijas militārā izlūkošana. Lūk, tas raksturo patieso lietu stāvokli. Un amerikāņi to dzird.
Žurnālists: Izskatās, ka amerikāņi ir nolēmuši pakarot ar visas pasaules salašņām, kurus var savākt. Divi ārvalstu leģioni. Viņiem it kā dodot 90 PSRS ražojuma lidmašīnas, kuras mēģina savākt pa visu Eiropu…
Jakovs Kedmi: Tā vairāk ir tukša ārišķība (“pakazuha”), jo kam tur var iedot kādas lidmašīnas? Gaisa spēku tur vairs nav. Uz kurieni tās lidmašīnas lidos? Lidmašīna nav vienkārši lidmašīna. Tā ir jāapkalpo. Sauszemes lidmašīnu apkopes sistēmai ir daudz lielāka nozīme nekā pašai lidmašīnai.
Žurnālists: Bāzēšanās lidlauki būšot Poļu, bet viss pārējais…
Jakovs Kedmi: Nevar būt poļu bāzēšanas lidlauki, jo, ja viņi izlidos uz operācijām no Polijas lidlaukiem, tad šie lidlauki tiks iznīcināti.
Žurnālists: Tad tas būs karš ar NATO…
Jakovs Kedmi: Nē, tad tas būs NATO karš. Ja NATO saka, ka lidmašīnas no mūsu [NATO] teritorijas, kas pieder mums (šīs lidmašīnas taču ir NATO lidmašīnas, pat ja uz tām uzzīmē Ukrainas ģerboni), tad… Ja tehnika iesaistās cīņā no vienas vai otras valsts teritorijas, tātad šī valsts sāk karu. Tad Krievijai ir ne tikai tiesības, bet pat pienākums iznīcināt šos lidlaukus kopā ar tur esošo tehniku. Ne jau notriekt šīs lidmašīnas tikai tad, kad tās šķērsos Ukrainas robežu, bet gan notriekt tās tad, kad tās paceļas gaisā. S400 to var ļoti vienkārši izdarīt. Tāpēc šīs lidmašīnas tiks iznīcinātas tad, kad tās pacelsies gaisā un, ja tiks pieņemts tāds lēmums, tiks iznīcināti šie lidlauki kopā ar visu tehniku. Jo tas ir militārs lidlauks, no kura tiek veikta karadarbība. Es nedomāju, ka līdz tam nonāks. Es nedomāju, ka kāds no militāriem speciālistiem to nesaprot.
Un vēl… labi savācāt bataljonu vai brigādi ar algotņiem. Un ko tālāk. Kur jūs viņus dzīsiet? Jebkurā armijā tiek veidotas militāras vienības. To izveidošana un organizēšana prasa laiku. Un vēl ir jāveic vismaz kaut kāda apmācība. Nu atbrauca un tika savākti salašņas no visas pasaules, kuriem ir militāras darbības pieredze. Tad šo masu ir jāpārvērš par militāru vienību. Sākot ar tādu vienkāršu lietu, kādā valodā viņi visi runās. Kādas viņiem visiem būs kopējas komandas? Ko viņi prot darīt visi kopā? Armija tas nav cilvēks ar ieroci, armija tas ir militāras vienības – rotas, daļas. Kā var izveidot rotu no algotņiem, kuri ir sabraukuši no 15 valstīm? Ar dažādu militāro pieredzi vai bez militāras pieredzes?
Žurnālists: Tad jau labāk uzreiz būtu ņemt Privātas Militāras Kompānijas (PMK), kur tas viss jau ir atstrādāts…
Jakovs Kedmi: PMK ir jāņem organiski. Ja tā ir franču PMK, tad tas ir viens, ja tā ir kāda cita PMK, tad tas ir kaut kas cits. Bet PMK uz šādas bāzes nozīmē attiecīgas valsts iesaistīšanos karadarbībā. Un kā viņi nokļūs līdz karadarbības zonai? Un kur viņi atnāks? Viņi ko, atbrauks uz Ungāriju un ungāri atvērs viņiem robežu? Vai arī viņi atbrauks uz Poliju un poļi tiem atvērs robežu? Tad viņus sagaidīs uz robežas ar lielu salūtu.
Ko viņi var darīt? Ko var izdarīt viens bataljons, ja viņš nav daļa no daudz lielāka un sarežģītāka grupējuma, kurš tiek komandēts un kuram var dot militārus uzdevumus?
Armija, pretēji tam, ko domā vairums civiliedzīvotāju, ir pirmkārt loģistika, vēlreiz loģistika un vēlreiz loģistika. Cik daudz lietu karavīrs var paņemt sev līdzi cīņā?
Žurnālists: Nu 50 kilogramus…
Jakovs Kedmi: Cik ilgam laikam tas pietiks? Mums [Izraēlas armijai] kaujas laikā jau vakarā bija nepieciešama munīcija. Mums bija nepieciešama degviela. Smērmateriāli. Tanki nevar iztikt bez smērmateriāliem, pretējā gadījumā tie pārstāj darboties. Ir jāpiegādā ļoti daudz kas. Tagad standarti ir mazliet augstāki, bet agrāk bija, ka desantnieki nevar noturēties ilgāk par 24 stundām, ja viņi netiek nodrošināti ar piegādi, jo viņiem nepietiek munīcijas. Un, ja cīņas ir intensīvas, tad tas laiks ir vēl mazāks. Nu beidzās patronas un viss. Lādiņi, ja tur ir neliela artilērija.
Un ko nozīmē PMK? Tā nav militāra grupa. Viņiem ir daudz nopietnāki ieroči kā automāti, vieglie ložmetēji, kaut kāda artilērija, kaut kādi mīnmetēji, kaut kādi pārvietošanās līdzekļi. Kad viss tas ir, tad ir nepieciešama loģistika. Ir nepieciešami sakari. Tas viss ar tiem ārvalstu leģioniem ir strādāšana uz publiku, jo tas laiks, cik ir atlicis Kijevas varasiestādēm, ir pārāk mazs. Šie ārzemju leģionāri pat nepaspēs aiziet līdz Polijas robežai.
Tāpēc reāla nozīme tam nav, bet propagandiska nozīme tam gan ir – dot cerību aplenktajiem karavīriem. Lūk, tūlīt, tūlīt atnāks ārzemju leģions. Tur viss notiek tieši tāpat kā Hitleram – tūlīt, tūlīt parādīsies brīnumierocis vai mēs tūlīt izveidosiem folksturmu, zemessardzi ar 15 gadīgiem puikām un karavīriem, kuri karoja vēl pirms 1.pasaules kara, un tad mēs apstādināsim krievus un liksim viņiem bēgt.
[Sižets par Doņeckas Tautas Republikas armijas ieņemtu teritoriju.]
Jakovs Kedmi: Tas nav nejauši, ka šīs cīņas, par kurām bija sižets, veic Doņeckas un Luganskas Republiku korpusi. Tā ir viņu zeme. Viņi tur ir saimnieki. Ja Krievijas armija ieiet Harkovā, tā nepasludina Harkovu par Krievijas pilsētu. Bet viņi ir atnākuši uz mājām. Tā ir jaunā vara šajos rajonos. Ar visu politisko nozīmi.
Ja Doņeckas Tautas Republika atdalījās no Ukrainas, tad Mariupole ir tās sastāvdaļa. Tātad, visas šīs teritorijas jau ir viss. Tās vairs nepieder tai Ukrainas valstij, kura bija.
Vispār tā Ukrainas valsts, kura bija uz 24.02.2022, šādas Ukrainas valsts vairs nav. Kāda tur būs valsts, kādās robežās, tas ir nākotnes jautājums. Bet tā valsts, kura tur bija uz 24.02.2022 un kuras pārstāvji tur kaut kur vēl sēž un ar kuras pārstāvjiem tur vēl auklējas uz Polijas – Baltkrievijas robežas, tā valsts vairs nav. Viss. No Maidana līdz 24.02.2022 Ukrainas vēsture ir beigusies. Viss.
Tagad ir jautājums par Ukrainas attīrīšanu no Maidana varasiestādēm, no pronacistiskajiem neliešiem un tālāk – pašattīrīšanās denacifikācijas ietvaros. Tas ir tas, kas notiks šajā telpā, kuru kādreiz sauca par Ukrainu. Kāda tur būs politiskā struktūra, kādas struktūras, cik tās būs patstāvīgas un kā tās mainīsies, tas ir nākotnes jautājums, par ko tiks runāts pēc tam, kad līdz galam tiks atbrīvota visa Ukraina no Maidana neliešiem un varasiestādēm. Tad par to lems.
Bet pagaidām, kamēr notiek karadarbība, par to runāt ir bezjēdzīgi. Pie tam arī Ukrainas iedzīvotāji tagad nekamā nevar piedalīties. Es domāju civiliedzīvotājus. Viņi sēž mājās un viss.
Pie tam, es vēl gribu atgādināt cilvēkiem to, par ko jau esmu teicis. Vai šī Ukraina atceras pilsoņu kara laikus 20.gadsimta sākumā? Kas tolaik pilsoņu kara laikā notika? Civiliedzīvotāji mierīgi atradās savās dzīvesvietās. Izlien laukā no hatas un paskatās, kuri šodien ir ieņēmuši pilsētu. Tā, zaļie, labi. Tad izvelk laukā emblēmu, kur rakstīts “anarhija – kārtības māte”. Pilsētā ienāca baltie, tad izvelk Krievijas karodziņus. Ja ienāca sarkanie, tad izvelk sarkanos karodziņus. Civiliedzīvotājiem bija visi simboli. Kurš ieņēma pilsētu, tam viņi arī piemērojās. Cilvēki, civilie, viņi nekad neies karot. Par ko viņi tur karos? Tā nav Doņecka, kur cilvēki tankus ar plikām rokām apstādināja. Tur ir pavisam citi cilvēki. Tā ir Ukraina kāda tā bija pilsoņu kara laikā, kad pilsētas regulāri pārgāja no vieniem pie otriem, no vienas bandas pie citas bandas. Tagad tas viss ir beidzies. Tagad Ukraina tiks aizsargāta no visiem tiem nešķīsteņiem, kas tur bija sakoncentrējušies.
Bet attiecībā uz to, kas būs. Ja Polija pārvērtīsies par izgāztuvi dēļ tiem nešķīsteņiem, kas tagad aizvāksies no Ukrainas, tad lai Polija arī pārvēršas par Ukrainas izgāztuvi. [Tas attiecas arī uz Latviju un arī uz visu Eiropas Savienību.] Lai viņi tur sēž. Tā ir viņu darīšana. Galvenais, lai Ukraina tiktu gan attīrīta, gan pašattīrītos. Un tas vēl tikai notiks.
Žurnālists: Tātad tu esi optimists?
Jakovs Kedmi: Tas nav mana optimisma vai pesimisma jautājums. Es esmu reālists. Es skatos uz reāli notiekošo. Ukrainas armija ir ielenkta? Ir ielenkta. (…) Es esmu reālists. Galvenais Maidana varasiestāžu militārais spēks ir ielenkts un praktiski zaudē kaujasspējas. Un jau vistuvākajā laikā šis spēks vispār pārstās eksistēt. Ne fiziski, bet kā militāra vienība. Tas notiks neatkarīgi no tā vai es esmu optimists vai pesimists. Tā būs papildus viena vai divas dienas, tas nav svarīgi.
Visus stratēģiskos militāros virzienus kontrolē Krievijas armija vai arī Krievijas armija drīzumā tos pārņems savā kontrolē. Gan Kijevas rajonā, gan Nikolajevas rajonā, gan Izmailas rajonā, gan Odesas rajonā. Visas pārējās vietas, kurām nav stratēģiskas nozīmes, kā, piemēram, Dņepropetrovska, par tām nekas nav dzirdams. Dņepropetrovskai šobrīd nav nekādas nozīmes, lai Krievijas armija varētu izpildīt operatīvus vai taktiskus uzdevumus. Nikolajevai ir tāda nozīme, bet Dņepropetrovskai nav. Tāpēc Krievijas armija aizgāja uz Nikolajevu, bet ar Dņepropetrovsku nodarbosies pēc tam, pēc Harkovas. Pabeigs Harkovā un ķersis klāt Dņepropetrovskai.
Krievijas armija nenodarbojas ar to, kas tieši neietilpst militārajā uzdevumā. Uzdūrās pretestībai vai kādai problēmai, tad vienkārši apiet to un virzās tālāk. Nu labi, ja kādu punktu vajag neitralizēt, tad tas tiek darīts, lai tas netraucētu karaspēka kustībai uz tiem stratēģiskajiem punktiem, kuri ir svarīgi no militārā skatu punkta. Šis nav karš, kurā nepieciešams noteiktā laikā pacelt savu karogu virs vienas vai otras pilsētas. Nē. Militārie uzdevumi tur ir pavisam citi – nodrošināt armijas spēku nonākšanu tajās pozīcijās, kuras tika noteiktas pirms operācijas sākuma.
Katra pavēle armijā, vienalga kurā līmenī, nosaka militārās vienības darbības robežas un kaujas uzdevumu. Tas ir operācijas beigās ir jāiziet uz tādiem un tādiem punktiem, kā arī ir jāneitralizē (tas ir šīs operācijas gadījumā, mūsu [Izraēlas] gadījumā bija – jāiznīcina) tie un tie pretinieka spēki, kas tur atrodas. Viss. Pārējais – pēc tam. Un Krievijas armija to metodiski realizē.
Kāpēc tas aizņem tik daudz laika cik aizņem? Tas atkarīgs no militārās situācijas. Vienmēr ir kādi neparedzēti apstākļi. Salīdzināt var tikai pavēli kopā ar mērķiem, kas tika uzstādīti un resursiem, kuri tika piešķirti, ar to, cik lielā mērā tas ir izpildīts tajos termiņos, kuri tika doti, ar tiem resursiem, kuri tika doti un ar cik lieliem zaudējumiem. Tas arī viss. Ja visi šie parametri atbilst pavēlei, tad viss ir kārtībā. Bet tas, kad tiks ieņemta Odesa, šovakar vai aizparīt vakarā – kāda starpība?! Tīri no militāra skatu punkta tam nav nekādas nozīmes. Vienmēr tam ir nozīme no politiskā skatu punkta. Bet, ja no politiskās puses netiek doti konkrēti termiņi un tiek teikts, ka “atrisiniet visu šo problēmu līdz tādam un tādam datumam”, tad armija rīkojas pēc apstākļiem, ņemot vērā to, lai būtu pēc iespējas mazāki zaudējumi, tai skaitā arī pēc iespējas mazāki upuri civiliedzīvotāju vidū.
Žurnālists: Tātad mēs [Krievija] rīkojamies ne tā kā amerikāņi, kuri visu nobombardē. Kad amerikāņi tūlīt palaidīs fotogrāfijas, cik drausmīgi visu dara krievi, tad vajadzētu ņemt un apskatīties, ko amerikāņi sastrādāja Irākā un Afganistānā, un Sīrijā un salīdzinātu kā strādā Krievijas armija.
Jakovs Kedmi: Ja salīdzinām kā rīkojās amerikāņu armija un rīkojās Krievijas armija Sīrijā, es gribu pajautāt, kur ir Mosula? Kur ir Rakka? Gadu vēl Rakkā zem drupām trūdēja līķi. Gadu tās drupas nevarēja attīrīt un līķu smaka turējās visā pilsētā. Nobombardēja to pilsētu un viss. Tikko kaut kas, tā uguns no gaisa, kurš iznīcina visu.
Tā, ka amerikāņi ir pēdējie, kuriem ir morālas tiesības kaut ko pārmest par nehumānu attieksmi vai apzinātu nehumānu attieksmi, veicot karadarbību un bombardējot civiliedzīvotājus. Amerikāņi to ir darījuši visos karos. Piemēram, Vjetnamas karā. Piemēram, amerikāņu kara varonis, amerikāņu tautas varonis Makkeins. Viņš pēc būtības ir kara noziedznieks. Ko viņš kā kara lidotājs Hanojā bombardēja? Cik cilvēku dzīvības viņš Hanojā paņēma? Un ko viņš vispār Hanojā meklēja? Tā ka, tas cik daudz postījumus ir atnesuši amerikāņi dēļ savas kara vešanas metodikas, atņem viņiem jebkādas morālas tiesības kaut ko pārmest jebkurai citai armijai.
Jakovs Kedmi, drošības eksperts, bijušais militārais izlūks 1973.gada arābu – Izraēlas kara laikā, bijušais Izraēlas specdienesta “Native” vadītājs
/01.03.2022/
Avots:
Informācijas aģentūra
/03.03.2022/
Informācijas aģentūra 
Smieklīgi lasīt šo militāro “ekspertu” nedēļu vēlāk 😂😂😂😂😂😂
Slava Ukrainai!!!!