Politologs: Ja Ukrainas konfliktā iesaistīsies Polija, Baltijas valstis tiks vienkārši ieņemtas.

Žurnāliste: (…) Jautājums tagad tāds: Ja nolaidīsies dzelzs priekškars, tad kurā tā pusē nonāks Baltijas valstis? Vai arī Baltijas valstis sagaida denacifikācija?

Rostislavs Iščenko: Vispirms jāpasaka, ka dzelzs priekškars jau nolaižas un var pat teikt, ka noteiktā mērā tas jau ir nolaidies. Un var pat teikt, ka šis jaunais dzelzs priekškars ir daudz dzelžaināks kā tas bija 1950-os, 1960-os gados un varbūt pat dzelžaināks kā 1930-os, 1940-os gados, jo tad daži ar Krieviju [Padomju Savienību] uzturēja ekonomiskas attiecības, daži neuzturēja, bet tolaik nevienam neienāca prātā ieviest sankcijas, kurām pieturēties mēģinātu piespiest visu pasauli, kā tas notiek tagad. Tāpēc var apgalvot, ka dzelzs priekškars jau ir nolaidies un Baltijas valstis savu izvēli ir izdarījušas.

Bet to, kurā dzelzs priekškara pusē Baltijas valstis beigās atradīsies, to parādīs tikai laiks, jo militārais konflikts Ukrainā vēl nav beidzies un ASV vēl nav atmetusi cerību iesaistīt šajā konfliktā arī Austrumeiropas valstis. Ja militārajā konfliktā Ukrainā izdosies iesaistīt Austrumeiropas valstis, vismaz Poliju, tad karadarbība izvērtīsies daudz lielākā mērogā un tad tiks izdarīts lielāks spiediens arī uz Baltijas valstīm, lai tās atbalstītu savu sabiedroto. Arī uz Rumāniju tad tiktu izdarīts tāds pats spiediens utt. Ņemot vērā kopējās Eiropas mobilizācijas iespējas un ņemot vērā to, ka šī karadarbība var pārvērsties par permanentu nedzīstošu brūci (jo var uzvarēt armiju pēc armijas, bet Eiropā taču ir daudz valstu), Krievijai var nākties rīkoties vēl daudz ātrāk kā tas bija Ukrainā. Šai gadījumā domāju pat nevajag gaidīt, kamēr viņi visi uzbruks, bet var virkni jautājumu atrisināt preventīvi.

Es atkārtoju vēlreiz, ka tas ir tikai tādā gadījumā, ja ASV izdosies iesaistīt konfliktā kaut vai Poliju. Amerikāņi ļoti intensīvi pašreiz pie tā strādā. Šajā gadījumā, ņemot vērā to, ka Baltijas valstis tiks vienkārši ieņemtas, jautājums par to denacifikāciju un, ja tā var teikt, atgriešanos pie saknēm, arī kļūs aktuāls. Un ir skaidrs, ka šai gadījumā ieņemtās teritorijas varbūt arī tieši nepievienos Krievijai, bet pilnīgi noteikti neatgriezīs atpakaļ ES un NATO. Tāpēc šīs teritorijas kaut kādā veidā vajadzēs kontrolēt un tās kaut kādā veidā būs jāvada, kaut vai ar vietējo elišu starpniecību.

Ir iespējams arī cits variants, kad karadarbība Ukrainā beidzas ātrāk kā ASV uzspēj šajā konfliktā vēl kādu iesaistīt. Tad dzelzs priekškars ir nolaists, kara vairs nav, visiem paldies, visi brīvi, un sākas jauns sarežģītās globālās pretstāves etaps, kurš nav zināms kā izvērtīsies. Šai gadījumā karadarbības vairs nebūs, neviens nevienam neuzbruks, nekādas teritorijas tad netiks ieņemtas un neradīsies nekādu jautājumu par to vadību. Attiecīgi tad ir skaidrs, ka Baltijas valstis kā bija tā arī paliks par ES un NATO sastāvdaļu. Un tad ir skaidrs, ka Baltijas valstis ne tikai pievienojas sankciju mehānismiem, bet pat brīžiem mēģinās skriet vilcienam pa priekšu.

Es iepriekš jau ne reizi vien esmu teicis, ka mēs atrodamies ļoti sarežģītā globālās krīzes situācijā, kura beigsies tikai tad, kad ASV būs spiesta atzīt savu zaudējumu un kad ASV būs spiesta atteikties ne tikai no hegemonijas vispār, bet arī no hegemonijas atgriešanas iespējām. Jo pašreiz ir tā, ka ASV faktiski vairs nav globālais hegemons, bet viņi no tā atteikties negrib, mēģinot vēsturi pārspēlēt vēlreiz. Tikmēr, kamēr amerikāņiem šī vēlme saglabāsies, tikmēr, kamēr šī vēlme noteiks ASV politiku, pilnvērtīgs globālās krīzes noregulējums nav iespējams. Un tikmēr nepārtraukti saglabāsies gan liela Eiropas kara, gan jauna pasaules kara rašanās risks. Jo katrs jauns šāds konflikts (kurš līdzinās Ukrainas konfliktam) varēs pāraugt daudz lielākā konfliktā. Un amerikāņi izraisīs vēl ne vienu vien šāda veida konfliktu. Tāpēc Krievijas uzdevums ir pēc iespējas ātrāk pabeigt esošo konfliktu un radīt apstākļus, kad nav iespējams vai arī ir maksimāli mazvarbūtisks nākamais konflikts.

Tomēr šāda veida krīzes ir ne tikai grūti prognozējamas, bet arī grūti vadāmas. Mēs, piemēram, zinām, ka ir divi veidi kā atrisināt šo krīzi, vai nu pasaules karš vai arī ASV kapitulācija (bez kara), bet mēs nezinām cik etapus šī krīze izies līdz notiks tās atrisinājums vienā no šiem variantiem. Jo pagales ugunskurā var arī mest pa vienai – sākumā Poliju, pēc tam Baltijas valstis, pēc tam Rumāniju, pēc tam vēl kādu citu. Un katrā no šiem etapiem ASV būs iespēja apstāties. Pēc katra jaunā krīzes etapa nav obligāti pāriet uz nākamo krīzes etapu un nav obligāti lietu novest līdz globālai pretstāvei. Bet, vai amerikāņi apstāsies, mēs nezinām.

Tāpat mēs nezinām, ja mēs tagad ātri aizvērsim Ukrainas problēmu, pēc cik ilga laika viņi atvērs, Polijas, Baltijas, Rumānijas utt. problēmu. Vai tas būs pēc gada, pieciem vai septiņiem gadiem, mēs nezinām. To, ka viņi to mēģinās izdarīt un to, ka visdrīzāk tas viņiem izdosies, jo viņi šajās valstīs balstās uz neadekvātām vietējām elitēm, ir skaidrs. Bet tas ir tikai “visdrīzāk”. Tas nenozīmē, ka viņiem tas garantēti izdosies. Nav garantiju, ka ASV tas izdosies un nav garantiju, ka Krievijai izdosies to nepieļaut.

Attiecīgi mēs atrodamies nenoteiktas nākotnes stāvoklī. Šai nenoteiktībai ir vairāki iespējamie attīstības virzieni, katrs no kuriem var realizēties ar noteiktu varbūtības pakāpi. Bet to, kurš no šiem variantiem realizēsies, mēs precīzi nevaram noteikt pat to realizācijas procesā. Uzzināt to mēs varēsim tikai procesa beigās.

Tā, piemēram, mēs precīzi tagad nevaram pateikt kādā veidā tiks pārvaldīta Ukraina pēc kara, kādi šai sakarā tiks pieņemti lēmumi. Mēs to nevaram pateikt tikmēr, kamēr nav beigusies karadarbība, jo daudz kas būs atkarīgs no tā kur un uz kādiem nosacījumiem apstāsies Krievijas armija. Un vai vispār būs kādi nosacījumi. Vai arī esošās Kijevas varasiestādes vienkārši aizmuks uz ārzemēm un kā valdība svešumā pretendēs uz visas Ukrainas teritorijas atgriešanu, ko atbalstīs ASV un Rietumvalstis.

Tad, lūk, pat šajā relatīvi mazajā Ukrainas krīzē, kuru Krievija pietiekami lielā mērā kontrolē, ir nenoteiktība. Šo krīzi Krievija kontrolē, jo tā var brīvi izvēlēties, virzīties uz priekšu vai apstāties, vadoties no saviem ieskatiem, un neviens tam nevar patraucēt. Ja gribam, apstājamies šodien, ja gribam – aizparīt, ja gribam apstājamies pie Ukrainas rietumu robežām, ja gribam – jebkurā starpposmā.

Globālo krīzi Krievija nevar tik brīvi kontrolēt. Globālo krīzi nevar kontrolēt neviens. Visas globālajā krīzē iesaistītās lielvalstis šai ziņā ir savstarpēji atkarīgas, jo vienu lielvalstu lēmumi izraisa citu lielvalstu pretlēmumus. Un pat prognozējot, kādi būs pretlēmumi, dēļ tā, ka mēs atrodamies fatālā globālās krīzes virpulī, bieži vien mēs nemaz nevaram pieņemt citu lēmumu.

Tāpēc, ņemot vērā neiespējamību vadīt pašreizējo krīzi, ņemot vērā pietiekami lielu varbūtību, ka šī krīze sāks attīstīties pati no sevis, ņemot vērā to, ka mēs nezinām, vai mēs spēsim apstādināt šo pašattīstību, vai nespēsim, pašreiz formulēt Ukrainai kādas konkrētas receptes kaut kādos konkrētos termiņos nav iespējams, jo Ukraina ir tikai mazs akmentiņš lielajā globālās krīzes mozaīkā. Bez Ukrainas, protams, globālās krīzes mozaīka ir nepilnīga, bet pati Ukrainas krīze nav visa šī mozaīka. Tāpēc mēs pašreiz nevaram teikt, ka mums ir kaut kāda vispārējas Ukrainas perspektīvu (stabilizācijas, attīstības utt.) sapratne, pirms mums nav vispārēja sapratne par globālās krīzes attīstību.

Mēs zinām, ko mēs darīsim, pēc kā mēs tiecamies. Bet globālā krīze ir karš (aukstais karš, informatīvais karš, ekonomiskais karš, sauciet to kā gribiet). Un karā ir vismaz divas puses, katrai no kurām ir savi plāni, kurus katra puse cenšas realizēt. Un neviena puse nekad pilnībā nerealizē savus plānus, pat otras puses bezierunu kapitulācijas gadījumā. Tāpēc pašreiz mēs varam sekot līdzi notiekošajam, varam to analizēt, varam novērtēt, kādas tendences vairāk sāk izpausties, varam skatīties vai situācija nesāk attīstīties sliktāko scenāriju virzienā, vai arī otrādi – konstatēt, ka pašreizējā etapā ir notikusi situācijas stabilizācija, bet nopietni plānot un prognozēt globālās situācijas attīstību atkarībā no katras reģionālās krīzes atsevišķi mēs diemžēl patreiz nevaram. (…)

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts
/09.03.2022/

Avots:

Informācijas aģentūra
/11.03.2022/