Cionists: Ukrainā notika vardarbīga ukrainizācija, tika veikts kultūras genocīds

Žurnālists: Sarunu es gribētu sākt ar Jūsu rakstu. Manuprāt, ļoti interesants raksts. Paradoksāls. Tur tiek izteiktas domas, kuras es iepriekš nebiju dzirdējis. Raksts saucas “Troņu kari: ebreji, esiet uzmanīgi!” Tas ir publicēts arī mūsu, ITON TV, mājas lapā. Bet, kad šauj pa pilsētas centru, tas ir terorisms? Jūs kā cilvēks, kurš dzīvo Izraēlā ilgāk par 50 gadiem, kā uzskatāt? Mums gandrīz katru gadu ir t.s. “saasinājumi”, kad pa mums šauj teroristi. Mēs nekautrējamies viņus saukt par teroristiem. Kādēļ tos, kuri šauj pa Doņeckas centru, nesauc par teroristiem?

Zejevs Ichaks: Tas ir terorisms, pilnīgi viennozīmīgi. Es esmu piedalījies trijos karos, šeit Izraēlā. Es zinu, kas ir karš. Tas ir kaut kas ļoti, ļoti slikts. Savā rakstā es necentos pacelties virs labā un ļaunā, tajā es centos izanalizēt, no kurienes šis ļaunums nāk.

Žurnālists: Es nocitēšu fragmentu no Jūsu raksta. “Manuprāt, līdzīgi kā PSRS 1960-os gados provocēja casus belli [kara sākšanas iemesls] Tuvajos Austrumos, tā NATO tagad izprovocēja Krievijas karu ar Ukrainu, lai leģitimizētu Krievijai smagās, bet arī NATO jaunākajiem partneriem Austrumeiropā nebūt ne vieglās sankcijas. Objektīvā patiesība ir tajā, ka šodien Ukraina, līdzīgi kā Izraēla 1967.gadā, ir upurēta nokaušanai augstākām ģeopolitiskām interesēm.” Kāda ir šo paralēļu, kuras Jūs velkat starp Sešu dienu karu un patreiz notiekošo, būtība?

Zejevs Ichaks: Šo rakstu es rakstīju izraēliešiem, lai viņiem būtu puslīdz saprotams kas notiek. Mums ir konfrontācija, globāls karš starp lieliem starptautiskiem blokiem. Un ir lokāli kari. Kas notika 1967.gadā?

1967.gadā pēc būtības karu neviens negribēja – ne ebreji, ne arābi. Nasars varbūt arī gribēja, bet viņš baidījās. Viņam uz to brīdi jau bija divi zaudēti kari (1948.gada un 1956.gada) un viņam bija nepieciešama Padomju Savienības palīdzība, kas to apsolīja. Tikai Padomju Savienība šo palīdzību apsolīja ar vienu nosacījumu: Izraēlai bija jāuzbrūk pirmajai. Tas ir, bija jārada casus belli.

Padomju Savienība sniedza informāciju, ka Izraēla koncentrē savus spēkus pie Sīrijas robežas un Nasars šo ideju izmantoja. Mēs labi zinām tālākos notikumus, viņš aiztaisīja ciet izejas uz Dienvidu jūrām, līdz ar to radot casus belli.

Tad Izraēlas militārā vadība (ne politiskā) pieņēma lēmumu veikt preventīvu militāru triecienu un tas salauza visu situāciju. Padomju Savienībā cerēja padziļināt savu ietekmi arābu pasaulē ar padomju ieroču slavu, bet nekas nesanāca. Tad Padomju Savienības antiizraēlas propagandas dusmas izvērtās antiebreju propagandā, sasniedzot gandrīz nacistu līmeni, un skāra pat tos ebrejus Padomju Savienībā, kuri tai bija lojāli.

Kas mums notiek pašreiz? Mums ir divas savā starpā cīnošās lielvalstis – ASV ar Eiropu (NATO), kā arī Krievija. Ienaidnieks, protams, ir jānospiež uz ceļiem. Tas vienreiz jau tika izdarīts ar Padomju Savienību, kad tika izraisīta ekonomiskā krīze, radīta bruņošanās sacensība, samazinātas naftas cenas un vājā PSRS ekonomika toreiz to neizturēja.

Kāda situācija tika radīta patreiz? Ko gribēja Putins? Viņš negribēja tālāku NATO izplešanos. Kad sabruka PSRS, tika apsolīts, ka NATO neizpletīsies, bet pēc tam tur iestājās Polija, Baltijas valstis utt. Viņš to negribēja. Tas, ko viņš gribēja, izņemot punktus, par kuriem noteikti varēja rast kompromisa risinājumu, lai tiktu parakstīta vienošanās par Ukrainas neuzņemšanu NATO.

Ukraina ļoti stipri tiecās uz NATO, bet amerikāņi un eiropieši negribēja parakstīt to vienošanos. Pēdējo reizi šis priekšlikums tika izteikts, kādas astoņas dienas pirms kara sākuma. Kremlī vienkārši nesaņēma uz to atbildi.

Ko tālāk Putins varēja darīt? Viņš varēja saņemt diplomātisku pļauku vai arī sākt izmantot spēka metodes, kuras visdrīzāk nerealizējās tā kā sākotnēji tika plānots.

Mums ir jāsaprot, ka visa informācija, kura patreiz ir mūsu rīcībā, ir dezinformācija. Tā ir cenzēta informācija. Un tie ir visdažādākie “feiki”. Mēs te varam paļauties tikai uz loģiku.

Loģika saka, ka operācija neiet pēc plāna, ka Putins cerēja uz zibenskaru un ka ukraiņi ar aplausiem sagaidīs krievu atbrīvotājus kā senajos laikos. Tas neizdevās.

Žurnālists: Nedomāju, ka viņš tā cerēja.

Zejevs Ichaks: Viņš pašā sākumā uz to aicināja. Un man šķiet, ka, jā, ka bija tā. Es, protams, varu kļūdīties. Tā ir mana interpretācija. (…)

Žurnālists: Vēl viens citāts no Jūsu raksta: “Man kā ebrejam – cionistam ir personiski simpātisks veselīgs nacionālisms. Ar to es saprotot savas nacionālās pašapziņas celšanu bez citu tautu nacionālo pašapziņu pazemošanas. Manas emocijas ir to tautu pusē, kuras ir gatavas karot un pretoties.” Te man rodas jautājums, kur ir robeža starp veselīgu un ne pārāk veselīgu nacionālismu? Un vai pašreizējā Ukrainā viņu nacionālā pašapziņa netika stiprināta, kā Jūs rakstāt, pazemojot citas tautas.

Zejevs Ichaks: Jā, tika. Ukrainā bija ļoti liels skaits krieviski runājošo iedzīvotāju. Un tur notika faktiski vardarbīga ukrainizācija, tai skaitā attiecībā uz valodas jautājumu. Te var pieminēt kaut vai tās pašas Donbasas bombardēšanu, par ko Rietumos ļoti maz ir ziņots. Tur gāja bojā tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku. Ukraiņu nacisti sadedzināja krievu cilvēkus Odesā, kuri bija izgājuši uz demonstrāciju. Tas principā saucas kultūras genocīds. Un tas, ko ebreji piedzīvoja Padomju Savienībā, tas arī bija kultūras genocīds, jo mums atņēma tiesības lietot valodu utt. Tas viss Ukrainā ir, es to visu zinu, bet par to nav pieņemts pašreiz runāt, jo Ukraina ir upuris.

Žurnālists: Jūs nesen bijāt Vācijā, kur strādājāt klīnikā. Un laikam tāpēc Jūs savā rakstā uzrakstījāt (pieņēmāt), ka “informatīvā brīvība Rietumvalstīs un Krievijā vairs neatgriezīsies pie iepriekšējām normām”.

Zejevs Ichaks: Jā, es to uzrakstīju, bet zināt to, kas būs neviens nevar. Tādas ir manas sajūtas. Tās man radās vēl pirms šī kara. Tas bija koronavīrusa laikā, divus gadus atpakaļ. Tad tikko bija sācies koronavīruss un es ar mašīnu braucu uz Horvātiju. Caur Vāciju, Šengenas zona, viss ir atvērts. Koronavīrusa esamību man neviens nepārbaudīja, bet visiem jau pārbaudīja pases. Pirms tam agrāk tas nebija (es pirms tam arī biju braucis uz Horvātiju).

Tagad tas viss ir pastiprinājies. Ja es ieslēdzu Vācijas televīziju, tad tur viss ir nobloķēts. Tur tiek dota pilnīgi vienpusēja informācija. Google [Youtube] ir nobloķējusi Krievijas TV kanālus. Godīgi sakot es iepriekš Krievijas TV gandrīz nemaz neskatījos.

Kad es atgriezos Izraēlā un ieslēdzu TV, es redzēju, ka esmu atgriezies brīvā valstī. Saprotiet, es izlemju, ko es gribu skatīties, nevis, kāds manā vietā izlemj, kas man būtu jāskatās. Tā ir manas brīvības apdraudēšana. Un es nezinu, kas būs tālāk. Jo tur runāt to, ko es tagad saku, es nevarētu, mani nemaz līdz ekrānam nelaistu.

Es jau agrāk stāstīju par vienu gadījumu, vēl pirms koronas, vēl pirms visiem šiem notikumiem. Šeit Telavivā viens vācu žurnālists rādīja dokumentālo filmu kā tika sadedzināti krievu cilvēki Odesā. Es piegāju pie viņa un pajautāju skaidrā vācu valodā: “Saki, vai Tu Vācijā vari šo parādīt?”. Viņš atbildēja: “Katra saruna par to nebija ilgāka par trim minūtēm. Nevarēju, jo sabiedrotos nedrīkst attēlot negatīvā gaismā.” Tad kas tā tur ir par brīvību?! Kāda tur ir objektivitāte?!

Žurnālists: Vēl viens citāts: “Mums ebrejiem ir viss jāatceras un ir jāizdara pareizie secinājumi. Neiedziļinoties gadsimtu dzīlēs, izanalizējot tikai pagājušā gadsimta vēsturi rodas ne pārāk labs priekšstats: visas valstis un tautas, kuras patreiz aktīvi piedalās antiputina koalīcijā, ne tikai neizglāba ebreju tautu 2. Pasaules kara laikā, kad mums vēl nebija sava valstiskuma, bet arī visai aktīvi piedalījās manas tautas iznīcināšanā. Mums ir jāzin un jāsaprot, ka Putins ir ebreju tautas draugs un, Krievijas interešu ietvaros, arī Izraēlas draugs. Mums ebrejiem tas ir jāatceras un tas jāsaprot.” Kāpēc Jūsuprāt ne visi izraēlieši un savā vairumā arī krievvalodīgie izraēlieši “neatceras”, “nesaprot” un neizdara “pareizos secinājumus”? Un kādi tad ir tie “pareizie secinājumi”?

Zejevs Ichaks: Pareizie secinājumi ir tie secinājumi, kurus apstiprina vēsture pēc vairākiem gadiem. Par šodienas notikumiem mēs tos nezinām. Tad ir jāskatās perspektīvā. Personiskie secinājumi ir uz katra cilvēka sirdsapziņas, katram ir savs skatījums, savas analītiskās spējas.

Ja mēs skatāmies no ebreju tautas skatu punkta (gan no krievu ebreju, gan no Izraēlas ebreju), tad ir jākonstatē, ka Putina laikā ebrejiem ir pilnīga ebreju dzīves brīvība (gan reliģiska, gan laicīga), ir pilnīga emigrācijas brīvība uz Izraēlu un Krievijas interešu ietvaros Putins neradīja nekādus mākslīgus sarežģījumus Izraēlai. Tas viss ir ļoti jānovērtē. Tas ir ārpus Krievijas attiecībām ar Ukrainu. Tas attiecas tikai uz mums – ebrejiem.

Žurnālists: Vēl viens jautājums. Leonīds Nezvlins, slavenais biznesmenis, viņš nesen, 8.martā, atteicās no Krievijas pilsonības. Viņš publicēja atklātu vēstuli Izraēlas premjerministram Naftali Benetam, kurā aicināja to pievienoties pret Krieviju noteikto sankciju režīmam. Citēju: “Jā, Izraēlai ir intereses Sīrijā un tā noteiktā mērā ir atkarīga no Krievijas labās gribas to aizsardzībā. Es neesmu militārais eksperts, bet, manuprāt, tā ir ļoti šaura mūsu nacionālo drošības interešu interpretācija. Sadzīvot ar Putinu par katru cenu ir vēl viena paradigma, kuru aizsāka Jūsu priekšgājējs Netanjahu un no kuras jau sen ir laiks atbrīvoties.” Kā Jūs kā izraēlietis, kā cilvēks, kurš ir piedalījies trijos karos, vērtējat šāda veida secinājumus?

Zejevs Ichaks: Es uzskatu, ka Nevzlina kungs pārāk pārspīlē Izraēlas kā valsts varenību, nostādot to vienā līmenī ar lielvalstīm. Tas ir viens.

Otrs. Es personiski nezinu Putinu, nekad neesmu ar viņu ticies, līdzīgi kā es nekad neesmu ticies ar Netanjahu. Es viņus personiski nepazīstu. Bet man šķiet, ka konflikts Ukrainā ir sens slāvu savstarpējais konflikts. Šis nav mūsu, ebreju, konflikts.

Mums no šī konflikta ir vienādā mērā jānorobežojas. Mums maksimāli ir jāsniedz humanitāra palīdzība visām pusēm. Pašreiz tā ir pirmkārt Ukraina, bet iespējams rītdien tā būs Krievija. Bet mums nav jāiejaucas viņu strīdā. Šī nav mūsu, ebreju, problēma.

Kad mūsu Ārlietu ministrs paziņo (tas bija vakar vai aizvakar), ka viņš nosoda Krievijas agresiju, tad viņam ir jāpadomā, kas notiks parītdien, kad mūs apšaudīs HAMAS un mēs šausim pretī, un tur būs sagrautas mājas utt., un Krievija paziņos: “Mēs nosodām Izraēlas agresiju.” Un ko tad viņš uz to atbildēs? Nedrīkst būt dubulti standarti, saprotiet. Šāda nostāja pašreiz būtu ļoti liela stratēģiska kļūda.

Es saprotu, ka ir ļoti liels spiediens no Amerikas, ka ir ļoti liels spiediens no iekšienes, bet mēs nedrīkstam pieļaut šādas stratēģiskas kļūdas. Mums ir vienādā mērā jānorobežojas no šī konflikta un ir jābūt gataviem sniegt maksimālu humāno palīdzību abām slāvu tautām.

Žurnālists: Pēdējais jautājums. Vienā no pēdējām mūsu programmām, kad Jakovs Kedmi atbildēja uz skatītāju jautājumiem, tika uzdots jautājums, vai vajag sodīt Izraēlas ārstu, kurš 2014.gadā ārstēja ukraiņu nacistu ar svastikas tetovējumu uz krūtīm. Ko atbildēja Jakovs Kedmi nav būtiski, bet es izlasīju vienu komentāru pie šī raidījuma. Viens cilvēks, kuru es personiski pazīstu, uzrakstīja sekojošu komentāru: “Svastikas tetovējums, protams, ir slikti, bet vajag saprast, vai tie ir muļķīša izlēcieni, vai arī tā ir viņa pārliecība, bet ārstam ir pienākums viņu ārstēt.” Bet drīz pēc tam man patrāpījās publikācija, kurā Minhenes medicīnas centrā atteicās ārstēt onkoloģiski slimus krievu bērnus. Tas notiek patreiz. Kur ir fašisms? Kas ir fašisms?

Zejevs Ichaks: Atbildu. Kopš Hipokrāta laikiem ārsta pienākums ir palīdzēt visiem, neatkarīgi no viņu politiskajiem un citiem uzskatiem, vai prāta spējām. Ko domāja tas nacists, kad viņu Ukrainā kaut kādos vietējos cīniņos sašāva …

Žurnālists: Viņam bija smags ievainojums un viens ebreju oligarhs samaksāja par viņa ārstēšanos Izraēlā (vēl ko ciniskāku grūti iedomāties).

Zejevs Ichaks: Skaidrs. Tad, ko tas nacists domāja, kad viņu pēc sašaušanas atveda ārstēties pie ebreju ārstiem?! Tas jau ir jautājums viņam. Kas attiecas uz minēto gadījumu ar vācu ārstiem, tad es atbildēšu kā ebrejs – ar jautājumu uz jautājumu. Kas notiktu, ja pēc kārtējās Izraēlas sadursmes ar Gaazu, slimnīcas direktors, iespaidojies no bildēm ar raudošām palestīniešu sievietēm ar bērniem (jo tikai to rāda), pateiktu: “Es nepieņemšu ārstēties ebreju bērnus no Izraēlas.” Kas tad šeit pie mums sāktos? Iedomājieties aptuveni to. Kad vācu ārsts pasaka, ka neārstēs ebreju bērnus. Lūk, tā ir atbilde uz šo jautājumu. Es nedomāju, ka te ir vajadzīgi vēl kādi komentāri.

Žurnālists: Tā ir spilgta ilustrācija tam, ka antisemītisms ir vienāds ar mūsdienu rusafobiju.

Zejevs Ichaks: Jā, absolūti.

Zejevs Ichaks, ārsts, sabiedriskais darbinieks, triju Izraēlas karu dalībnieks
/15.03.2022/

Avots:
http://www.isrageo.com/2022/03/21/voypr455/
http://www.iton.tv/mneniya/17622-evrei-budte-bditelny.html

Informācijas aģentūra
/25.03.2022/