Pārdomas par Latvijas drošību jeb Vai Latvijas sabiedrība grib karot līdz pēdējam latvietim?

Nopostītā Mariupole

Karš Ukrainā ir izjaucis līdzšinējo starptautiskās drošības sistēmu. Tagad viss ir pavisam savādāk un tuvāko 20 gadu laikā var tikt nopietni apdraudēta jebkuras Krievijas kaimiņvalsts faktiskā drošība. Pie tam reālie draudi var nākt no divām vai vairāk pusēm.

Situācija ir tik nopietna un sarežģīta, ka pat speciālistiem var būt grūti atšķirt iespējamos sabiedrotos no faktiskajiem ienaidniekiem, lai dinamiskajā globālās pretstāves situācijā uz iznīcību vedošo trendu vietā izvēlētos to ļoti šauro taciņu, ejot pa kuru saglabātos cerība izglābt savu tautu, sabiedrību un varbūt pat valsti. Un gandrīz neiespējami to ir saprast mazinformētām kara propagandas apdullinātām masām, kuru noskaņojums var būt izšķirošs.

Tāpēc, neskatoties uz to, ka paust noteiktus viedokļus jau sāk palikt bīstami, gribu izklāstīt savu redzējumu par Latvijas militāri – politiskās drošības jautājumiem, cerot rast dzirdīgas ausis ne tikai speciālistu vidū, bet arī spiestspējīgākajā sabiedrības daļā.

Esmu pārliecināts, ka noteiktas drošības koncepcijas, kuras, kā redzu, sāk mēģināt aktivizēt arī Latvijā, ne tikai nepasargās un neizglābs Latvijas valsti, bet pat ievērojami pasliktinās tās drošības situāciju, radīs apstākļus tās drošības apdraudēšanai un gala beigās izraisīs ne tikai neatgriezenisku Latvijas valsts iznīcināšanu, ne tikai simtus tūkstošus Latvijas iedzīvotāju upurus, ne tikai totālu Latvijas nopostīšanu un milzīgas bēgļu plūsmas, bet arī latviešu tautas vēsturisko galu.

Latvija un latvieši karu nevar uzvarēt pat ar sabiedroto atbalstu. Bet Latvija, nelokāmi ievērojot sabiedroto intereses, var karot tā, ka ne Latvija, ne latvieši vairs pāri nepaliks. Karu latvieši var nepārdzīvot, bet totāls karš ir garantēta valsts un tautas iznīcināšana. Tāpēc cik iespējams jāizvairās no kara, cik iespējas jāizvairās no jebkādām faktiskām provokācijām, kuras ved uz karu, cik iespējams jāmēģina vienoties un deeskalēt situāciju un, ja karš tomēr atnāk, jākaro ir klasiski un cilvēcīgi.

Tagad daudzi jūt līdzi Ukrainai, uzskata, ka ukraiņi karā gūst panākumus, un domā, ka līdzīgi ir jārīkojas arī Latvijas drošības nodrošināšanai. Tā, manuprāt, ir ļoti liela kļūda, kura tik mazai tautai kā latvieši var izrādīties liktenīga.

Ukraina, lai kompensētu Krievijas tehnoloģisko pārsvaru un lai pacenstos sagraut pretinieku informatīvajā karā, izmanto dzīvā vairoga taktiku, kura noved pie lieliem papildus postījumiem un civiliedzīvotāju upuriem. Ukraina izmanto totāla kara metodes, kuras kaitē valstij un sabiedrībai brīžiem pat daudz vairāk nekā iebrucēju darbības. Ukraiņu ir daudz un pēc kara pasaulē noteikti vēl paliks vairāki miljoni ukraiņu, bet latviešu ir pavisam maz, tāpēc viņiem šāda veida karošana būs nāvējoša.

Pirms kara Krievijā mēdza noniecināt Ukrainas armiju, apgalvojot, ka to pat īsti nevar saukt par armiju. ASV speciālisti uzskatīja, ka Krievijas iebrukuma gadījumā Kijeva tiks ieņemta pirmo 4 diennakšu laikā. Spriežot pēc Krievijas prezidenta izteikumiem un rīcības, Kremlī tiešām cerēja, ka karš būs ātrs, ko šķietami apstiprināja KFBS pirmo dienu straujā virzība.

Tomēr viss izrādījās savādāk. Krievijas vadības gaidītais zibenskarš acīmredzami izgāzās, kas nu daudziem liek kļūdaini domāt, ka tā tas notika dēļ ukraiņu varonības un dēļ tā, ka Ukraina izvēlējās pareizo militāro taktiku.

Skaitliskā ziņā visa Krievijas armija nav ievērojami lielāka par Ukrainas armiju. Uz kara sākumu Ukraina varēja operēt ar nedaudz mazāk kā 400 tūkstošiem bruņotu cilvēku, savukārt Krievijas un tās sabiedroto (Donbasa tautu republiku) kopējie spēki nebija skaitliski lielāki par 250 tūkstošiem karavīru.

Individuālā tehniskā aprīkojuma ziņā abu pušu karavīri ir aprīkoti līdzvērtīgi vai iespējams ukraiņi pat nedaudz labāk. Bruņutehnikas un artilērijas ziņā krieviem bija pārsvars, bet ne nospiedošs. Ukrainai arī bija pietiekami vērā ņemama militārā aviācija un pretgaisa aizsardzības sistēmas elementi, kas ukraiņu propagandistiem neilgi pirms kara sākuma deva pamatu paziņot, ka Krievija kara ar Ukrainu gadījumā zaudēs lielāko daļu savas aviācijas. Savukārt raķešu spēku ziņā Krievijai ir nospiedošs pārsvars, neskatoties uz to, ka arī Ukrainas raķešu arsenāls bija pietiekami nopietns.

Spriežot pēc rezultāta, Krievijas iebrukums ukraiņiem bija pilnībā negaidīts un tieši uz tā rēķina relatīvi mazskaitliskie Krievijas armijas spēki kara pirmajās dienās pārvietojās tik strauji. Kā liecina krievu iegūtie dokumenti, pati Ukraina martā gatavoja nopietnu iebrukumu tautu republikās, Donbasā sakoncentrējot apmēram 100 tūkstošus savu labāko spēku (šī grupējuma personālsastāvs esot atlasīts īpaši rūpīgi). No tā var secināt, ka Vladimirs Putins lēmumu par specoperāciju pieņēma situatīvi, bez speciālas iepriekšējas sagatavošanās, kas no vienas puses nodrošināja pārsteiguma momentu, bet no otras puses radīja papildus kļūdas un problēmas.

Kara sākumā Krievija praktiski iznīcināja nozīmīgāko daļu Ukrainas gaisa spēku un pretgaisa aizsardzības sistēmu, iegūstot pilnu kontroli pār Ukrainas gaisa telpu. Tieši to iepriekš bija paredzējis Pentagons un izejot no šī apsvēruma tika dota prognoze, ka Kijeva tiks ieņemta 4 diennakšu laikā. Krievijai tikai atlika veikt jebkuras apdzīvotas vietas, kurā tiek izrādīta nopietna pretestība, masīvu bombardēšanu no gaisa (pilnībā sagraujot un nolīdzinot ar zemi jebkuras ēkas), un karš tad varēja beigties dažu nedēļu laikā, prasot simtu tūkstošu vai miljonu cilvēku dzīvību. Tieši tā karo amerikāņi, kuri pieņem, ka citi, ja viņiem radīsies tāda iespēja, rīkosies tik pat efektīvi un necilvēcīgi. Ja Krievija šādi rīkotos, tad amerikāņi samērā viegli varētu pārliecināt lielu pasaules daļu, ka Putins ir kara noziedznieks, bet KF – noziedzīga valsts.

Tomēr Krievija izvēlējās citu militāro taktiku, būtiski ierobežojot savas armijas priekšrocības un iespējas. Sākotnējais Krievijas vadības uzstādījums bija ne tikai maksimāli saudzēt civilos objektus un civiliedzīvotājus, bet arī iespējami maigi karot ar UBS vienībām. Kā savu galveno ienaidnieku Ukrainā Krievija pasludināja ukraiņu nacionālistu (faktiski – nacistu) vienības, kuru kopējais skaits bija apmēram 70 tūkstoši kaujinieku (bēdīgi slavenākā no tām – “Azov”).

Var pieņemt, ka Kremlī tika uzskatīts apmēram tā: ukraiņu nacisti ir nozīmīgākais militāri – politiskais spēks Ukrainā, kurš vardarbīgi apspiež un iebiedē jebkurus oponentus, tāpēc, ja Ukrainas iedzīvotāji redzēs strauji tuvojamies Krievijas armiju, tad viņi paši sāks aktīvi atbrīvoties no nacistiem. Tāpēc tika cerēts uz masveida pašvaldību administrāciju atbalstu un sadarbību, uz masveida UBS vienību padošanos vai pāriešanu Krievijas pusē, kā arī uz masveida civiliedzīvotāju atbalstu. Ja tā notiktu, tad pietiktu ar relatīvi mazu militāro kontingentu, lai visa Austrumukraina ar minimālām cīņām un zaudējumiem pārietu Krievijas pusē, un tālāk atliktu tikt galā tikai ar Rietumukrainu.

Par nelaimi civiliedzīvotājiem šī Krievijas iecere pilnībā izgāzās. UBS vienības masveidā nepadevās un karoja pietiekami aktīvi. Pašvaldības palika uzticīgas centram un pat okupētajos rajonos visbiežāk minimāli sadarbojās tikai piespiedu kārtā. Bet civiliedzīvotāju vairākums bija dezorientēti un pasīvi, uz kuru fona labi izcēlās ukrainofilu mazākuma aktīvā pretdarbība.

Tā rezultātā Krievijas armija iestiga kaujās un nespēja vairs strauji virzīties uz priekšu. Ieņemtajās aizmugures teritorijās sākās haoss, jo nebija sagatavotas ne aizmugures vienības, ne okupācijas administrācijas, tāpēc KFBS savus minimālos resursus bija spiesta tērēt kārtības nodrošināšanai aizmugurē. Šādā situācijā armijas spēku banāli sāka nepietikt, kam klāt nāca pārmērīgie zaudējumi, kuri, lai gan nav tik fantastiski milzīgi, kā attēlo Ukrainas kara propaganda, tomēr izskatās ir krietni lielāki par plānoto.

Kā Ukrainai tas izdevās? Ļoti vienkārši: intensīva primitīvi apdullinoša propaganda + terors pret jebkuriem nepakļāvīgajiem un citādi domājošajiem. Propaganda sapulcināja un saliedēja aktīvākos un zemiskākos sabiedrības elementus, bet, izmantojot teroristiskas metodes, tika likvidēti valdošā kursa politiskie konkurenti un nāvīgi iebiedēts sabiedrības vairākums. Šāda veida sagatavošanās darbi tika veikti nepilnu astoņu gadu laikā un tie deva fantastiskus rezultātus.

Prokrieviskie politiskie spēki Ukrainā gandrīz nepalika. Tie aktīvisti, kuri neemigrēja pēc 2014.gada, tika nogalināti, apcietināti vai iebiedēti. Terors sāka valdīt ne tikai politiskajā sfērā (pret jebkuru politiķi vai ierēdni varēja nesodīti tikt veiktas vardarbīgas akcijas), bet arī ikdienā (katrs, kurš neievēroja kādu no daudzajiem ārprātīgajiem jaunievedumiem un aizliegumiem, kuri ar katru dienu kļuva jo daudzskaitliskāki un absurdāki, varēja kļūt par izrēķināšanās upuri). Kas pretojās, to nogalināja vai apcietināja. Līdz noteiktam laikam daudziem vēl izdevās emigrēt. Tā visa rezultātā valdošais Ukrainas mazākums ir ideoloģiski konsolidēts un hiperaktīvs, sabiedrības vairākums ideoloģiski dezorientēts, liela daļa Ukrainas sabiedrības pasīva, apātiska un iebiedēta, bet vēl atlikušie opozicionāri marginalizēti un iedzīti pagrīdē.

Šis iekšpolitiskais “panākums” Ukrainas vadībai pamatoti lika cerēt, ka nekāda iekšēja pretestība nevar rasties, tādēļ ir iespējams ne tikai atjaunot kontroli pār Doņeckas un Luganskas separātistu kontrolētajām teritorijām, bet var arī pamēģināt atgriezt Krimu. Šādos apstākļos karš ar Krieviju laikam vairs nešķita tik biedējošs. Vēl jo vairāk tādēļ, ka ASV un visa civilizētā pasaule neapšaubāmi ir ar Ukrainu.

Astoņu gadu laikā ASV un NATO valstis (arī Latvija) intensīvi apmācīja Ukrainas karavīrus. Viņi tika apgādāti ar modernāko personisko bruņojumu (tai skaitā – granātmetējiem). Tika izveidotas sadarbības shēmas, kā Ukraina on-line režīmā var piekļūt NATO operatīvajiem izlūkošanas datiem. Lai palielinātu UBS vienību lojalitāti un kaujas sparu, katra no tām tika nokomplektēta ar noteiktu skaitu nacionālistu (nacistu) “poļitrukiem”, kuru uzdevums ir identificēt ideoloģiski šaubīgus elementus, uzturēt ideoloģiski nokaitētu gaisotni, kā arī piespiest karavīrus aktīvi karot.

Tas bija noteicošais faktors, kādēļ UBS grupējumi nepadevās un karoja brīžiem tik pat aktīvi kā nacionālistu vienības. Ukraiņu karavīri kaut kādu iemeslu dēļ masveidā izvēlējās labāk karot pret krieviem nekā pret nacistiem. Bet, kā rāda Mariupoles pieredze, kad UBS vienībās iefiltrētie nacionālisti tiek izsisti, vienība uzreiz padodas.

Ātrā un negaidītā Mariupoles aplenkšana kļuva par nozīmīgu Krievijas specoperācijas militāro panākumu. Pēc 2014.gada notikumiem nacionālistu bataljoni (pirmkārt “Azov”) pilnībā pārņēma kontroli pār pilsētu, likvidēja tur jebkādu opozīciju un astoņu gadu laikā padarīja par visnocietinātāko vietu Austrumukrainā. Tajā bija sakoncentrētas labākās “Azov” vienības, labākās UBS vienības, kā arī pietiekami daudz ārvalstu leģionāru, starp kuriem bija tik elitāras personas, ka notika daudzi paniski mēģinājumi tās evakuēt. Kopējais Mariupolē iesprostotais kaujinieku skaits bija aptuveni 8 tūkstoši, no kuriem uz šo rindu tapšanas brīdi kaujā bija krituši 4 tūkstoši, bet aktīvu pretestību turpina virs 2 tūkstoši.

Kaujas par Mariupoli uzskatāmi parādīja vēl vienu Ukrainas aizsardzības politikas “veiksmes stāstu” – dzīvā vairoga taktiku. Tā kā Krievijas sabiedroto spēkiem Mariupolē bija visa veida militārais pārākums, tad Ukrainas karotāji nolēma izmantot pretinieka vājo vietu – nevēlēšanos kaitēt civilajiem. Tāpēc civiliedzīvotāji no pilsētām netika izlaisti, tāpēc tika šauts uz tiem, kuri mēģināja izmantot humanitāros koridorus, tāpēc tika aizturēti un nogādāti militāros objektos tie, kuri patstāvīgi mēģināja izlavīties no pilsētas. Un tāpēc militārie objekti un pretestības punkti tika ierīkoti civilos objektos un daudzdzīvokļu māju augšējos stāvos.

Tā visa rezultātā Krievijas spēku virzība Mariupolē tika ievērojami aizkavēta un radās iespēja nodarīt pretiniekam būtiskus zaudējumus. Bet tāpēc arī civiliedzīvotāju upuru skaits Mariupolē bija liels (virs 5 tūkstošiem), tāpat kā postījumi. Bet informatīvā kara ietveros tajā varēja vainot Krieviju un, šai gadījumā, jo vairāk upuru un lielāki postījumi, jo labāk. Tāpat krievus var vainot tajās prātam grūti aptveramajās zvērībās, ko pret civiliedzīvotājiem pastrādāja atsaldētākie Mariupoles aizstāvji, daudziem no kuriem kaujasgars tika uzturēts ar īpašu apreibinošu vielu palīdzību.

Līdzīgu pieeju Ukraina demonstrē arī citās pilsētās. Kā norma kļuva militāro štābu izvietošana skolās, bērnudārzos un pat darbojošās slimnīcās. Kaujas artilērijas izvietošana dzīvojamos rajonos. Plaša un civiliedzīvotāju intereses ignorējoša mīnēšana (tika fiksēts pat bērnu laukumiņa mīnēšanas gadījums). Bet Harkovas un Zaparožjas aizstāvji ne tikai neveicina civiliedzīvotāju evakuāciju, bet cenšas to iespēju robežās kavēt. Tas notiek tādēļ, ka ukraiņu nacistiem civiliedzīvotāji kaujas zonā ir nepieciešami kā vergu darbaspēks, kā dzīvais vairogs, kā izklaides objekti cīņu pārtraukumos, kā krievu okupantu zvērības pierādoši objekti un kā piesegs gadījumā, ja ir jāizlavās no aplenkuma, maskējoties par civiliedzīvotājiem. Ukraiņu (jo īpaši austrumukraiņu) ir daudz, tāpēc viņu nav žēl.

Informatīvais karš ir joma, kur Ukraina ir guvusi un gūst ievērojamus panākumus. Vislielākās cerības Ukraina liek tieši uz uzvaru informatīvajā karā, kā sekas var būt ne tikai pilnīga Krievijas starptautiskā izolācija, bet arī valsts apvērsums Krievijā un tā radītas iekšējas jukas, kas pilnībā nivelētu Krievijas militāro pārākumu un visus ieguvumus. Tāpēc Ukraina izmanto jebkādus līdzekļus Krievijas kā valsts, tās vadības un bruņoto spēku diskreditācijai. Mērķis attaisno līdzekļus. Un vada šo cīņu speciāla Ukrainas drošības dienesta (SBU) struktūra, kuru kā izskatās aktīvi konsultē Lielbritānijas kolēģi, kam šai jomā ir ļoti bagātīga pieredze.

Kā jau minēju, no informatīvā kara skatu punkta noteikta veida karadarbības zaudējumi ir labi. Jebkas, kas var radīt negatīvu iespaidu par pretinieku gan savējo, gan apkārtējo, gan paša pretinieka iedzīvotāju acīs, ir labi. Tāpēc informatīvajā karā cik iespējams ir jāizmanto katra šāda iespēja. Bet ko darīt, ja nelietīgais pretinieks nerada šādas iespējas? Ja nav postījumi, tad tie ir jāveicina. Ja nav pietiekami daudz upuru, tad ir jāizdara, lai tie būtu. Ja nav krievu zvērību, tad tās ir jārada. Tāda ir informatīvā kara cietsirdīgā loģika, pēc kuras vadās Ukraina.

Tāpēc nonāk pat tik tālu, ka Ukraina veic teroristiskus aktus pret saviem civiliedzīvotājiem, mēģinot uzdot to par krievu okupantu darbībām. Un tāpēc ir saprotamas Ukrainas pārstāvju svētās dusmas, kad kāds no sabiedroto pārstāvjiem viņiem palūdz pierādījumus, ka vienu vai otru zvērību ir pastrādājuši tieši krievi, jo viņuprāt pēc noklusējuma ir jābūt saprotamam, ka notiek karš un pretinieka nomelnošanai visi līdzekļi ir pieļaujami, attiecīgi muļķīgus jautājumus uzdot nevajag. Pat vairāk – šādas šaubas viņu sapratnē ir krievu propaganda un noziegums.

Kad ir saprotams viss augstākminētais, kļūst skaidrs, kas notika Ukrainas kaujas laukos un kādi ir krievu iebrukuma pagaidu iestrēgšanas iemesli. Krievi gribēja karot tikai pret radikālajiem nacionālistiem un cerēja, ka visi pārējie ukraiņi viņiem tajā aktīvi palīdzēs (tai skaitā UBS, kas ātri vien padosies), bet tā nenotika. Tāpēc specoperācija pārvērtās par pilna mēroga karu, kuru Krievija nezaudēja, bet kurā tā neguva gaidītos panākumus.

Kā jau teicu, KFBS samērā ātri iznīcināja lielāko daļu Ukrainas aviācijas un pretgaisa aizsardzības sistēmas. Krievi regulāri dod precīzus raķešu triecienus pa Ukrainas militāro infrastruktūru visā valsts teritorijā, tai skaitā bruņutehnikas un personālsastāva koncentrācijas vietām (apmēram 40-80 triecieni dienā). Tā rezultātā UBS tiek nodarīti milzīgi zaudējumi, pirmkārt, materiāli – tehniskai bāzei.

Mēneša laikā ir iznīcināta lielākā daļa Ukrainas bruņutehnikas. Regulāri tiek doti triecieni pa munīcijas noliktavām, tehnikas remonta vietām, smērmateriālu noliktavām un armijas degvielas rezervuāriem. Ir iznīcināta lielākā daļa Ukrainas taktisko raķešu (ar dažām atlikušajām ukraiņi laiku pa laikam mēģina veikt teroristiskus uzbrukumus civiliedzīvotājiem). Krievi palēnām ar raķetēm un aviāciju apšauda Ukrainas armiju un jau ir skaidrs, ka, tā turpinoties, UBS nozīmīgākā daļa var tikt iznīcināta tikai šādu gaisa uzbrukumu rezultātā. Laiks vairāk ir krievu pusē, jo Krievijas ekonomika pat neskatoties uz sankcijām jūtas puslīdz labi, bet Ukrainā neviens vairs nestrādā, tāpēc ekonomiskā aktivitāte ir gandrīz pilnībā pārtraukta.

Dēļ riska jebkurā mirklī tapt likvidētiem no gaisa, Ukrainas karotāji ir spiesti nepārtraukti slēpties un maskēties. Viņi to dara iepriekš izveidotos nocietinājumos un ierakumos, puslīdz lielās pilsētās (jo īpaši civilos objektos un vietās, kur koncentrējas liels daudzums civiliedzīvotāju), kā arī dekoncentrējoties (sadaloties tik mazās grupiņās, lai nebūtu izdevīgi uz katru no tām tērēt pietiekami dārgos lādiņus).

Ukrainas armijai ir ļoti lielas problēmas izvērst savus spēkus un doties vienalga kur kaut cik nozīmīgā attālumā, jo tiklīdz viņi lielā skaitā parādās atklātā vietā, tā ātri vien tiek iznīcināti. Tāpēc vienīgais, ko Ukrainas karotāji var darīt, – aizstāvēt savas pozīcijas nocietinājumos vai lielajās pilsētās, kā arī ar mazām grupām veikt diversiju uzbrukumus. To uzskatāmi parādīja Nikolajevas garnizona episkās neveiksmes, cenšoties atgūt Hersonu, kad katrs pretuzbrukuma mēģinājums beidzās ar pilnīgu sagrāvi un lieliem personālsastāva un tehnikas zaudējumiem.

Tāpēc Ukraina cer uzvarēt šo karu, neļaujot uzvarēt to krieviem. Viņu taktika ir cik iespējams ilgi noturēt pēc iespējas lielāku nocietinājumu skaitu un panākt, lai katra zaudētā pozīcija (pirmkārt, katra lielā pilsēta) prasītu iespējami lielākus postījumus un radītu maksimāli daudz upurus. Tad informatīvā kara ietvaros atbildību par to visu var mēģināt uzvelt Krievijai, ar cerību izolēt Krieviju un/vai radīt tajā iekšējās jukas. Pie tam, šo informatīvo karu pēc tam varēs vest gadu desmitus vai pat simtus.

Izskatās, ka to saprot arī Krievija, tāpēc tās uzdevums pašreiz ir izvilināt no lielajām pilsētām cik iespējams vairāk labākos Ukrainas karotājus, lai tos kompakti varētu likvidēt mazāk apdzīvotos reģionos. Tāpēc Krievija kardināli mainīja savu taktiku un demonstrē nopietna politiskā vājuma pazīmes, kas satrauc Krievijas iedzīvotājus un dod iluzoras cerības ukrainofiliem.

Krievija ir ievērojami mīkstinājusi savu retoriku. Krievija izveda savu armiju no ziemeļu apgabaliem. Krievija nomainīja specoperācijas vadītāju. Krievijas oficiozs ir pieklusis. Un vairs pārāk skaļi netiek runāts par konstatētajām Ukrainas karavīru zvērībām pret krievu karagūstekņiem, ko pat ukraiņus atbalstošie briti klasificēja kā kara noziegumu. Ir iestājies ļoti baiss klusums, kurš Ukrainas karotājiem neko labu nesola. Putina Krievijas pētniekiem būtu vajadzējis prast to jau atpazīt. Tajā labi iekļaujas Krievijas informatīvajā telpā īsu mirkli parādījusies un pēc tam pieklususī informācija par to, ka ar KFBS personālsastāvu tiek veikts īpašs izskaidrošanas darbs, kura ietvaros tiek arī rādīti ukraiņu karavīru nofilmētie videomateriāli, kuros tie izrēķinās ar krievu karagūstekņiem.

Krievija koncentrē savus spēkus ap Donbasa grupējumu, kur labi nocietinātajā frontes līnijā kopš kara sākuma atrodas kaujas spējīgākās UBS vienības, kuru kopskaits pašreiz varētu būt apmēram 60 – 70 tūkstoši karavīru. Krievijas nodoms ir skaidrs – ielenkt un iznīcināt, līdzīgi kā Mariupolē, tikai te tas būs izdarāms vieglāk, jo šie ir mazāk apdzīvoti apgabali, kuros karadarbība ar pārtraukumiem notiek jau astoņus gadus un kurus tāpēc daudzi iedzīvotāji ir pametuši.

Šo nodomu palīdz realizēt Ukrainas cerība noturēt Donbasa pozīcijas un neļaut Krievijai uzvarēt šo kauju, kas Ukrainai nodrošinātu faktisku uzvaru karā. Tāpēc Ukraina koncentrē labākās no atlikušajām UBS daļām (pirmkārt Kijevas garnizonu, kurš palīdzēja apturēt KFBS pie Kijevas) netālu no Donbasa, lai nepieciešamības gadījumā varētu traucēt Donbasa grupējuma ielenkšanu.

Krievija no savas puses pārāk netraucē šai spēku koncentrācijai, tāpat kā Donbasa grupējuma papildināšanai ar svaigiem personālsastāva spēkiem. Pavīd pat ziņas, ka KFBS to apzināti pieļauj. Žurkām atļauj salīst peļu slazdā. Tā rezultātā UBS vienību kopskaits, kurš gatavojas izšķirošajai cīņai, varētu būt aptuveni 100 tūkstoši karavīru.

Manuprāt, šīs kaujas iznākums jau ir priekšnoteikts, tāpat kā visa kara rezultāts. Manuprāt, tikai ar ierobežotu militāro kontingentu un bez masīvām bombardēšanām KFBS pakāpeniski pārmals visus Ukrainas karotājus un apstāsies tur, kur virspavēlnieks pateiks. Un Ukraina rezultātā būs pilnībā nopostīta, desmitiem vai simtiem tūkstoši nogalināti (to skaitā arī lielākā daļa ukraiņu nacistu), bet ap desmit miljoniem ukraiņu bēgļu pārpludinās ES valstis. Tomēr vairums ukrainafilu kara propagandas ietekmē tik tiešām tic, ka Krievija šo karu zaudē un ka gaidāmajā kaujā Ukrainai ir izredzes uzvarēt. Laiks rādīs. Tūlīt mēs to redzēsim.

Ja ir saprastas Ukrainas militāro panākumu receptes, tad var mēģināt novērtēt to pielietošanas sekas mūsu gadījumā. Kas paliks pāri no Latvijas un latviešiem, ja šādi mēģinās karot arī Latvijas aizstāvji?

Rakstā “Latvija drīzumā atgriezīsies Krievijas ietekmes zonā.” es izklāstīju un pamatoju domu, ka tuvāko 20 gadu laikā Latvija atgriezīsies Krievijas ietekmes zonā. Pie tam, tas, manuprāt, notiks neatkarīgi no Latvijas iedzīvotāju vēlmēm, NBS kaujas spējām un NATO kontingenta esamības Latvijas teritorijā. (Kam interesē šī tēma, iesaku iepazīties).

Diemžēl ir liela varbūtība, ka šī atgriešanās notiks kara rezultātā. Tāpēc ļoti svarīgs ir jautājums par Latvijas drošības politiku. Un ne tikai Latvijas valsts aizsardzības kontekstā (kuru, manuprāt, būs grūti saglabāt), bet lielākā mērā tieši Latvijas sabiedrības un latviešu tautas pasargāšanas kontekstā (ko izdarīt ir lietderīgāk un šķiet arī vieglāk).

No plaši zināmās atziņas, ka karš ir diplomātijas turpinājums, izriet, ka viens no galvenajiem valsts aizsardzības mehānismiem ir pirmkārt tieši diplomātijas sfērā. Ar diplomātisku vārdu visbiežāk var panākt daudz vairāk kā ar ieročiem. Tāpēc valsts bruņotie spēki pilda tikai diplomātu pēdējā argumenta funkciju. Kad diplomāti cieš neveiksmi, tad armijai ir jākaro.

Tāpēc pirmais un galvenais Latvijas drošības sistēmas elements ir Latvijas diplomātiskā politika, tās korpuss, tā spēja sarunāt, izprast noteicošāko starptautisko spēlētāju faktiskās intereses un prasme elastīgi pielāgoties tām. Ja Latvijas diplomātija stipri sarežģītajos mūsdienu starptautiskās politikas apstākļos spēs tikt galā ar savām pamatfunkcijām, tad Latvijai kara šausmas ies secen un būs iespējams saglabāt pat Latvijas valstiskumu. Diemžēl pagaidām Latvijas diplomāti demonstrē brēcošu nokompetenci un nav redzamas pazīmes, ka kaut kas varētu mainīties uz labo pusi (lai gan cerība ir iespējama), attiecīgi visticamāk armija būs spiesta karot.

Otrs būtiskākais drošības sistēmas elements ir iekšlietu sistēma ar Valsts drošības dienestu priekšgalā. Tās funkcija ir nodrošināt maksimāli iespējamu iekšpolitisko stabilitāti. Ja šī funkcija tiek pienācīgi realizēta, tad sabiedrība spēj pārdzīvot jebkādas ārējas vētras, iekšienē paliekot stabilai. Tad sabiedrība līdzinās stāvlellei, kura, lai kā to arī negrūstu, vienmēr ieņem vertikālu stāvokli. Un šai gadījumā, ja arī valsts formāli pārstāj eksistēt, saglabājas sabiedrība, kura pat nelabvēlīgos apstākļos materializē savu valstsgribu, ietērpjot to jebkādās iespējamās formās. Līdz šim Latvijas iekšlietu sistēma savas funkcijas pildīja gana apmierinoši, tomēr VDD rīcība Ukrainas sakarā dod pamatu bažām vai mūsu drošības sistēmu nav piemeklējušas kaut kādas ļaundabīgas metamorfozes. Ja ir noticis sliktākais, tad ir nopietni apdraudēta gan Latvijas valsts, gan Latvijas sabiedrība, gan latviešu tauta.

Un tikai kā hierarhiski trešais drošības sistēmas elements ir bruņotie spēki (komplektā ar zemessardzi). Armija ir svarīga, bet tā kļūst pieprasīta tikai tad, ja pārējais ir zaudēts. Tāpēc visbiežāk nepareizs ir uzskats, ka visa valsts drošības sistēma ir jāpakārto armijai. Tas ir diletantisks, primitīvs un savā būtībā dziļi kaitniecisks redzējums. Armijai ir organiski jāiekļaujas kopējā drošības sistēmā, esot gatavai izpildīt savu uzdevumu tikai politiskās vadības pavēles gadījumā.

Armijas uzdevums ir aizsargāt sabiedrību un valsti kā sabiedrības interešu izpausmes mehānismu. Bet tā kā objektīvi armijas darbības pašas par sevi ir sabiedrībai stipri kaitnieciskas, tai ir jārīkojas tikai stingri pēc pavēles. Un tāpēc nereti ir gadījumi, kad apstākļos, kad šķietami vajadzētu sākt karot, pavēle tomēr netiek dota. Tā tam arī ir jābūt, neskatoties uz mazkompetentu militāriski orientētu pilsoņu destruktīvajiem noskaņojumiem. Un armijai ir jābūt gatavai karot nevis tikai ar kādu vienu pretinieku, bet gan ar jebkuru pretinieku. Latvijas gadījumā, piemēram, arī ar Poliju un Lietuvu (šāds scenārijs jaunajos apstākļos ir pietiekami varbūtisks).

Kā redzams arī no Ukrainas piemēra, tad ir ļoti būtiski kāda ir armija. Ir svarīgi kāds ir bruņoto spēku personālsastāva morāli – ētiskais līmenis. Uz ko karavīri ir gatavi cīņas karstumā, bet ko viņi nekad nekādā gadījumā nedarīs. Ja karotājiem ir pietiekami augsts morāli – ētiskais līmenis, tad tāda armija karo cilvēcīgi un tā neizraisa cilvēkos nevajadzīgas negatīvas emocijas. Šādas armijas karavīri, krītot kaujā, kļūst nemirstīgi, jo gaišā atmiņa par viņiem pēc tam dzīvo to cilvēku atmiņās, kuri ar viņiem saskārās un kuri visu to redzēja. Šādus karavīrus ciena un labi atceras arī pretinieki. Tāpēc pat zaudējot šāda armija noteiktā mērā uzvar, nodrošinot un pastiprinot sabiedrības reģenerācijas procesus.

Pagaidām izskatās, ka Latvijai ir šāda armija, tāpēc no vienas puses tas vieš zināmu optimismu, bet tai pat laikā tādēļ nevajadzētu sapriecāties un atslābināties, jo, ja kara propagandas ietekmē sajuks prātā visa sabiedrība, tad tas pats notiks arī ar armiju, un tad aina var kļūt pavisam cita. Vēl jo vairāk, ja sabiedrotie un/vai potenciālais pretinieks to veicinās un rūpīgi piestrādās, lai tā notiktu.

Tuvojošos draudu iespaidā arvien skaļākas top to cilvēku balsis, kuri uzskata, ka Latvijai vajadzētu karot. Šāds uzskats kļūst arvien populārāks. Cilvēki sāk gribēt karot. Tas ir drausmīgi un, ja sabiedrības vairākums to pa īstam sagribēs, tad karu viņi dabūs ar visām tā šausminošajām sekām.

Domāju, ka vairums cilvēku nemaz īsti nezin, kas patiesībā ir karš. Un viņi nezin cik daudz nelaimju un postījumu tas atnes pat vislabvēlīgākos apstākļos.

Ja karš sāksies tuvākajā laikā un Krievijas armiju mēģinās apturēt esošie NBS, kas, manuprāt, karos cilvēcīgi, tad postījumi Latvijai būs lieli. NBS ieņems noteiktas pozīcijas, mēģinās tās noturēt, civiliedzīvotājus, esmu pārliecināts, centīsies evakuēt un saudzēt, zvērības un kara noziegumus neveiks. Šādos apstākļos, jo lielāka būs NBS pretestība, jo lielāki būs infrastruktūras zaudējumi. Tiks nopostītas visas tās pozīcijas, kuras mēģinās noturēt NBS. Un karš tāpat tiks zaudēts, jo NATO kodolkaru dēļ Baltijas valstīm nesāks.

Šī relatīvi pozitīvā scenārija gadījumā būs lieli infrastruktūras postījumi, bet salīdzinoši mazi civiliedzīvotāju upuri (armijas zaudējumi šai gadījumā nav būtiski, jo mirt kaujas laukā ir karavīru liktenis). Liela daļa no Latvijas iedzīvotājiem tad dosies emigrācijā, bet daudzi visdrīzāk varēs atgriezties, ja būs kur. Tad būs jāatjauno viss nopostītais un kļūs aktuāls jautājums, kurš to darīs un vai vispār to izdarīt būs iespējams.

Vai Krievija pēc Latvijas ieņemšanas gribēs visu pilnībā atjaunot? Varbūt jā, bet varbūt nē. Visdrīzāk daļēji. Latgali noteikti atjaunos, bet pārējās teritorijas – neesmu pārliecināts. Un vai vispār būs iespējams atjaunot padomju laiku daudzdzīvokļu namu dzīvojamo fondu? No Latvijas Republikas saimnieciskās vēstures ir labi redzams, ka šāda veida celtnes vismaz tikai ar Latvijas spēkiem uzbūvēt ir pietiekami lielas problēmas. Tāpēc pat relatīvi saudzīga kara rezultāts būs straujš dzīves līmeņa kritums, kurš tāds saglabāsies vēl ilgi pēc kara.

Bet tā kā arī Latvijā sāk parādīties arvien vairāk ukrainofilu, kurus ievērojami pastiprina ukraiņu bēgļi un latviešu mēlē raidošā Ukrainas kara propaganda, tad rodas ļoti nopietns risks, ka gadījumā, ja Krievija neaplaimos Latvijas sabiedrību ar savu agresiju tuvākā gada laikā, tad ilglaicīgā perspektīvā Latvija var sākt sliekties izmantot Ukrainas drošības politikas nostādnes, kuras, kā jau teicu, latviešiem būs nāvējošas.

Tas varētu izskatīties apmēram šādi. Sākumā – Krievijas un krievu dehumanizācija (tas intensīvi jau notiek un tāpēc aizliedza Krievijas medijus). Pēc tam “piektās kolonas”, “putinistu” un krievu aktīvistu vajāšanas – apcietināšana, fiziska iespaidošana, izspiešana no valsts vai nogalināšana. Tad vēršanās pret nepakļāvīgajiem žurnālistiem un jebkuru, kurš nepiekrīt. Pēc tam sabiedrības vairākuma terorizēšana, pieņemot absurdus likumus un nosakot bargus sodus par to neievērošanu. Tas viss, protams, lai sagatavotos atvairīt krievu orku necilvēkus. Tālāk faktiska totalitāra diktatūra, visādu veidu tīrīšanas, tai skaitā armijā, amatos virzot kadrus ar nepietiekamu morāli – ētisko līmeni. Tad var arī sagaidīt nopietnus ierobežojumus iedzīvotājiem izbraukt no valsts (lai viss dzīvais vairogs neaizbēg).

Kā viens no galvenajiem šī scenārija realizācijas nosacījumiem ir informatīvā kupola radīšana, stingri aizliedzot jebkādus alternatīvus informācijas avotus un maksimāli slāpējot cilvēkos kritisko domāšanu. Lai cilvēki noticētu krievu zvērībām, nepieciešams, lai viņiem nebūtu iespēja pilnā mērā saņemt otras puses skaidrojumu, kurā gana pārliecinoši tiek atspēkoti Ukrainas feiki. Tāpat alternatīvas ziņas nedrīkst būt, lai iedzīvotāji nenosodītu savējos un nešaubītos par tiem, kuri cīņas ar pretinieku ietvaros izmanto arī visamorālākās un pretīgākās metodes. Visbeidzot tas nodrošina arī plašas propagandiskas iespējas uzturēt kaujasgaru ar primitīvu melošanu. Ja armija kaujas laukā cieš neveiksmes, kādēļ daudzi sāk domāt par padošanos, tad monoinformatīvās telpas gadījumā ar melīgu kara propagandu šos negatīvos faktorus var pacensties ievērojami mazināt.

Arī tāpēc ir nepieciešams likvidēt jebkuru opozīciju un jebkādus nepakļāvīgos. Un arī tāpēc ir jāterorizē sabiedrība. Mērķis ir panākt, lai neviens neapšauba oficiālā kursa informāciju, lai arī cik melīga un nepatiesa tā arī nebūtu. Vajag lai visi klusētu pat par visbrēcošākajām nebūšanām. Bet tas, ka tādēļ rodas katastrofāla patvaļa, kad bruņotie cilvēki un ar formālo varu apveltītie var nesodīti darīt burtiski visu, kas viņiem ienāk prātā, nevienu neuztrauc. Tai skaitā – laupīt, laupīt, laupīt. Karš taču. Uz karu visu var norakstīt.

Kad teroristisks valsts pārvaldes modelis būs izveidots, tad sāksies kara provocēšana, gan nopietni ķeroties klāt krieviem, gan hiperaktīvi iesaistoties visa veida pretkrieviskās aktivitātēs, gan histēriski pieprasot sabiedrotajiem stingri un aktīvi vērsties pret Krieviju un nodrošināt Latvijas drošību, gan vienalga kā savādāk. Un krievi kaut kad tad atnāks.

Šai gadījumā karš būs pavisam cits. Arī NBS tad piekops dzīvā vairoga taktiku un centīsies radīt kara šausmas, kuras var izmantot informatīvajā karā pret Krieviju. Tad civiliedzīvotājus no karadarbības zonas neviens neevakuēs, tieši otrādi. Tad savējiem nevarēs uzticēties. Tad jebkurš bruņots cilvēks būs potenciāls ienaidnieks un slepkava. Tad būs zvērības. Tad arī krievi nevienu nemēģinās saudzēt. Un, protams, tad būs ļoti lieli infrastruktūras postījumi. Pretestība tad būs ilgāka un Krievijas armijai tiks nodarīti lielāki zaudējumi, bet no Latvijas un latviešiem maz kas paliks pāri. Tad ies bojā simti tūkstoši Latvijas civiliedzīvotāju, bet vairums emigrēs. A Krievijai tad paliks izdedzināta zeme, ar kuru tā tad brīvi rīkosies pēc saviem ieskatiem.

Ja to saprotam, tad kā lai nosauc tos cilvēkus, kuri ved šāda veida scenārija realizācijas virzienā? Un kā lai pret viņiem attiecas?

Kad ir apskatīti galējie gaidāmā kara scenāriji, rodas jautājums, vai vispār ir vērts karot? Vai ir vērts karot tikai tāpēc, ka ir nepatika pret krieviem? Vai ir vērts karot tikai tādēļ, lai ierobežotu krieviem iespēju runāt krieviski? Vai ir vērts karot, lai slēgtu krievu skolas? Vai ir vērts karot, lai padzītu visus krievus? Un vēl, vai ir vērts karot par LGBT vērtībām to agresīvākajās izpausmes formās, kā tas ir ASV demokrātu štatos un Lielbritānijā? Atbilde, manuprāt, ir noteikti nē. Pat otrādi.

Šos jautājumus sev vajadzētu uzdot katram Latvijas iedzīvotājam un pirmkārt ierēdņiem, policistiem un karavīriem. Esmu pārliecināts, ka Latvijas iedzīvotāju noskaņojums šai jautājumā būs izšķirošs. Ja latvijieši tik tiešām negribēs karot, tad būs cerības izvairīties no kara vai arī piedzīvot relatīvi maigā kara scenāriju.

Diemžēl ir tādi, kuri uzskata, ka ir jākaro, un viņu skaits pieaug. Ja vairākums padosies militāristiskiem noskaņojumiem, tad Latvijas sabiedrība dabūs to, ko ir pelnījusi. Kas gribēs karot, karu dabūs. Kas zobenu paņems, no zobena kritīs.

Ivars Prūsis, “Informācijas aģentūras” redaktors
/12.04.2022; 18.04.2022/

Informācijas aģentūra
/21.04.2022/