Dēļ Korejas krīzes ar vien pieaugošas sakāpinātības, kura drīzumā var pārtapt tāda vai cita veida katastrofā, dēļ plaši izplatāmās anglo-amerikāņiem ierastās kara propagandas un dēļ Latvijas ārpolitikas un publiskās telpas darboņu zemā profesionālā līmeņa, ir vērts apskatīt šīs krīzes cēloņus un izejas virzienus no tās.
Korejas krīze (karš) – aukstā kara sākums Austrumāzijā: https://infoagentura.wordpress.com/2015/03/06/korejas-krize-kars-auksta-kara-sakums-austrumazija/
Par Ziemeļkoreju – valsti ar vienu no spēcīgākajām armijām pasaulē: https://infoagentura.wordpress.com/2017/05/17/par-ziemelkoreju-valsti-ar-vienu-no-specigakajam-armijam-pasaule/
Kā Ziemeļkoreja tika pie balistisko raķešu tehnoloģijām?: https://infoagentura.wordpress.com/2017/09/11/ziemelkoreja-ir-ieguvusi-ukraina-razoto-balistisko-rakesu-tehnologijas/
Vai ASV var iznīcināt Ziemeļkoreju?: https://infoagentura.wordpress.com/2017/09/26/vai-asv-var-iznicinat-ziemelkoreju/
Korejas krīze – divu dažādu krīžu summa
Vispirms ir jākonstatē, ka t.s. “Korejas krīze”, ņemot vērā tās cēloņus, nav viens politekonomisko notikumu kopu veselums, bet gan sastāv no divām dažādām krīzēm, katrai no kurām ir dažādi iemesli un dažādi risināšanas virzieni.
Pašreizējā Korejas krīze sastāv no Korejas sadalītības problēmas un no kodolieroču izplatības problēmas. Lai gan Korejas krīzē šīs problēmas asi izpaužas vienlaicīgi, to risināšanu var veikt atsevišķi pa daļām, nesaistot vienas problēmas atrisināšanu ar otru. Pie tam labāk sākt ar Korejas sadalītības problēmu, jo tā izraisa un saasina kodolieroču izplatības problēmu un tā vismaz teorētiski ir vieglāk atrisināma.
Korejas sadalītības problēma
Korejas sadalītības problēma radās uzreiz pēc 2.pasaules kara, kad Koreju no japāņu okupantiem, kuri tur nežēlīgi saimniekoja vairāk kā 30 gadus, atbrīvoja vienlaicīgi gan Padomju armija, gan ASV armija un kad Koreja tika sadalīta Padomju okupācijas zonā un ASV okupācijas zonā. Sākoties t.s. “Aukstajam karam”, katrā okupācijas zonā tika izveidota sava Koreja, kura katra pretendēja uz visu Korejas teritoriju.
1950.gadā abu Koreju starpā izcēlās asiņains un izcili nežēlīgs karš, kura rezultātā gāja bojā vairāki miljoni cilvēku (pārsvarā korejiešu). Dienvidkorejas pusē karā tieši un atklāti iesaistījās ASV, savukārt Ziemeļkoreja formāli karoja viena pati, bet neformāli un netieši to atbalstīja Ķīna un PSRS.
Korejas karš beidzās 1953.gadā ar pagaidu pamiera noslēgšanu, kurš iesaldēja Korejas sadalītības problēmu uz nenoteiktu laiku, un šādā stāvoklī šī problēma ir saglabājusies līdz mūsdienām.
Kas no augstākminētā izriet?
1. Ziemeļkoreja neatzīst Dienvidkoreju kā valsti, neatzīst tās pastāvēšanas tiesības un uzskata Dienvidkorejas teritorijas par ASV okupētām teritorijām. Līdzīgi Dienvidkoreja neatzīst Ziemeļkoreju kā valsti, neatzīst Ziemeļkorejas pastāvēšanas tiesības un uzskata Ziemeļkoreju par “separātistiem” (nelikumīgiem nemierniekiem, kuri noteiktā teritorijā nelikumīgi ir sagrābuši varu).
2. Ziemeļkoreja un Dienvidkoreja jau gandrīz 70 gadus atrodas savstarpējā kara stāvoklī.
3. Ziemeļkoreja jau gandrīz 70 gadus atrodas kara stāvoklī arī ar vienu brīdi otro, bet vienu brīdi ar visspēcīgāko pasaules lielvalsti – ASV. Tas ir, Ziemeļkoreja jau vairāk kā 70 gadus dzīvo tādos apstākļos un tādā atmosfērā, kad jebkurā brīdī pirmā vai otrā spēcīgākā pasaules lielvalsts var atjaunot karadarbību un veikt iebrukumu.
Korejas sadalītības problēmas risinājumu koncepcijas
Kā teorētiski var atrisināt Korejas sadalītības problēmu? 1. Ja viena puse uzvar otru pusi. 2. Ja abas puses vienojas apvienoties. 3. Ja abas puses vienojas atzīt viena otru un pārtrauc savstarpēji iznīcinošu konfrontāciju. Citu risinājuma koncepciju nav, izņemot dažādas to variācijas (piemēram, piesegam deklaratīvi tiek izmantota viena koncepcija, bet praktiski tiek realizēta cita).
ASV, NATO bloks kopumā un visas ASV vasaļvalsteles (tai skaitā Latvija) uzsvaru liek uz pirmo variantu un mēģina atrisināt Korejas sadalītības problēmu, panākot Dienvidkorejas uzvaru pār Ziemeļkoreju. Šai ziņā kā pozitīvs piemērs kalpo Vācijas precedents, kad Vācijas sadalītības problēma tika atrisināta Rietumvācijai (VFR) uzvarot Austrumvāciju (VDR), kas bija PSRS zaudējuma “Aukstajā karā” (un PSRS nelietīgas nodevības) sekas.
Šis variants var šķist pieņemams un perspektīvs arī tādēļ, ka Ziemeļkoreja ir faktiski viena pati pret “visu pasauli” un tai nav neviena ideoloģiskā sabiedrotā (izņemot varbūt Kubu, kura ir maza, tālu un atrodas līdzīgā situācijā). Pat valstīs, kuras var tikt uzskatītas par nopietnākajiem Ziemeļkorejas draugiem (Ķīnā un Krievijā), jau vairākus gadu desmitus valda kapitālisms, tāpēc nav neviena globāla spēka, kurš virzītu risinājuma variantu, kurā komunistiskā Ziemeļkoreja uzvar Dienvidkoreju, attiecīgi nav pienācīga globāla pretspēka ASV – NATO izvēlētajam risinājumam. Tomēr ne viss ir tik vienkārši un prakse rāda, ka ASV – NATO risinājums ir ļoti grūti realizējams vai pat vispār nerealizējams.
Kāpēc ASV – Dienvidkoreja nespēj uzvarēt Ziemeļkoreju?
1. Ziemeļkorejai ir pietiekami senas un dziļas “separātisma” tradīcijas un korejiešiem atkalapvienošanās jautājums nav tik sāpīgs un tik kritisks kā tas bija vāciešiem. Citiem vārdiem sakot, korejieši nemaz tik ļoti nealkst pēc apvienošanās, lai būtu gatavi par to maksāt jebkādu cenu.
2. Ziemeļkoreja ir adaptējusies un pieradusi dzīvot nepārtraukta kara stāvoklī pret “visu pasauli”, ko visuzskatāmāk pierādīja laika posmā neilgi pirms un pēc PSRS sabrukuma, kad tā izturēja gigantisku spiedienu (tai skaitā blokādes rezultātā radušos badu) un saglabāja savu sabiedrisko iekārtu. Ziemeļkoreja bija un ir gatava iznīcinošam karam uz dzīvību un nāvi, kurš var sākties jebkurā mirklī, attiecīgi Ziemeļkoreju militāri uzvarēt ir gandrīz neiespējami un šāda uzvara var prasīt milzīgus upurus.
3. Ziemeļkorejai ir ļoti sakāpināta misijas apziņa, ka tā ir pēdējā patiesi komunistiskā valsts pasaulē, kuru mēģina iznīcināt imperiālistiskie ļaunuma spēki, kas ir pakļāvuši visu pasauli. Ziemeļkorejieši patiešām tam tic un tam ir pietiekami nopietns pamats.
4. Ķīnai un Krievijai nav izdevīgi, lai Dienvidkoreja uzvar Ziemeļkoreju un ASV vēl vairāk palielina savu ietekmi reģionā, tāpēc gan Ķīna, gan Krievija jebkura nopietna konflikta gadījumā atbalstīs Ziemeļkoreju tās pašaizsardzības darbībās (šis atbalsts visdrīzāk būs netiešs, bet pie noteiktiem nosacījumiem Ķīna var sniegt atbalstu arī tieši un atklāti).
Ņemot vērā augstāk minēto, pietiekami droši var apgalvot, ka ir nereāli, ka tuvākajā laikā Dienvidkoreja varētu uzvarēt Ziemeļkoreju un attiecīgi nav reāls Korejas sadalītības problēmas risinājuma variants, kad viena puse uzvar otru pusi, attiecīgi no šādas risinājuma koncepcijas ir jāatsakās kā no nerealizējamas.
Korejas sadalītības problēmas risinājums – abu pušu savstarpēja atzīšana un ieilgušā kara pārtraukšana
Kā cits nerealizējams Korejas sadalītības problēmas konceptuāls risinājums jāmin labprātīga abu Koreju apvienošanās. Šo virzienu publiski atbalstīja bijušais Ziemeļkorejas vadītājs Kims Čenirs (pašreizējā Ziemeļkorejas vadītāja Kima Čonina tēvs). No tā nekas nesanāca un nemaz nevar sanākt tik lielā abpusēja naida un savstarpējās neuzticības gaisotnē.
Attiecīgi kā vienīgais puslīdz reālais Korejas sadalītības problēmas risinājums ir abu pušu savstarpēja atzīšana un kara pārtraukšana, noslēdzot miera līgumu. Šis risinājums ir labs ne tikai ar to, ka ievērojami samazina spriedzi Korejas pussalā, bet arī ar to, ka tas var būt tikai pirmais solis, lai nākotnē tiktu realizēts kāds no iepriekš minētajiem risinājumiem (viena puses uzvar otru vai labprātīga abu pušu apvienošanās).
Komunistiskā Ķīna, lai integrētu sevī Honkongu, kuru 100 gadus bija okupējusi Lielbritānija, izstrādāja koncepciju “viena tautas – divas sistēmas”. Līdzīga koncepcija ir jāizstrādā un jāpieņem uz realizāciju abām Korejām. Mazliet modificējot tās būtību varētu izteikt sekojoši: “Viena tauta – divi attīstības ceļi – divas valstis”.
Korejas sadalītības problēmas risinājums
1. Koncepcijas “Viena tauta – divi attīstības ceļi – divas valstis” izveidošana
2. Koncepcijas “Viena tauta – divi attīstības ceļi – divas valstis” oficiāla atzīšana no Dienvidkorejas un Ziemeļkorejas puses
3. Dienvidkoreja un Ziemeļkoreja oficiāli atzīst viena otru
4. Dienvidkoreja un Ziemeļkoreja nodibina diplomātiskas attiecības
X. Nozīmīgāko starpvalstu līgumu un vienošanos noslēgšana starp Dienvidkoreju un Ziemeļkoreju.
Z. Dienvidkoreja un Ziemeļkoreja noslēdz miera līgumu.
Kādēļ Ziemeļkorejai nepieciešami kodolieroči?
Masu mēdīji, jo īpaši anglo – amerikāņu propagandisti Ziemeļkoreju attēlo kā Korejas krīzes galveno vaininieci, jo tā redziet vēlas sev iegūt kodolieročus un tālas darbības nesējraķetes, bet nekas netiek teikts par to kādēļ Ziemeļkorejai tas ir nepieciešams. Patiesībā Ziemeļkorejas vēlmes un rīcība šai ziņā ir loģiska un saprotama.
Ziemeļkoreja jau vairāk kā 70 gadus atrodas kara stāvoklī ar ASV un šim karam nav redzams gals. ASV ir kodolvalsts, kura kara laikā ir pielietojusi kodolieročus (pret Japānu) un ir nopietni plānojusi to darīt uzbrukuma karā (pret PSRS). ASV ir valsts, kura regulāri uzbrūk citām valstīm. ASV ir valsts, kura nepārtraukti ar savu rīcību un izteikumiem apstiprina, ka akceptē tikai un vienīgi stiprākā tiesības. Šādos apstākļos ir tikai loģiski, ka Ziemeļkoreja cenšas iegūt pēc iespējas nopietnākas savas drošības garantijas.
Kādas var būt drošības garantijas pret pirmo vai otro spēcīgāko pasaules lielvalsti, kuras rīcībā ir liels kodolieroču arsenāls? Radīt aptuveni līdzvērtīgu kodolarsenālu tādā kvalitatīvā un kvantitatīvā apjomā, kurš garantē drošu iznīcinošu atbildes kodoltriecienu pa ASV, ja tā pirmā dod masīvu kodoltriecienu pa Ziemeļkoreju. Šīs ir vislielākās drošības garantijas un uz šo mērķi Ziemeļkoreja iet diezgan straujiem soļiem par spīti visam. Kā saka “viņi drīzāk ēdīs zāli, nekā atteiksies no kodolprogrammas”. Un pats galvenais, viņiem pēc būtības ir taisnība, jo ASV patiešām ir vislielākais jebkuras neatkarīgas valsts drošības drauds, vēl jo vairāk tādas valsts, ar kuru tā gadu desmitiem atrodas kara stāvoklī.
Kā tāds nosacīts “sīkums” jāpiemin, ka pat neliela apjoma kodolieroču esamība ir pietiekami labs drošības garants gan no naidīgām un nelabvēlīgām kaimiņvalstīm, gan arī no ASV. Ja apskata pēdējo gadu desmitu ASV upurvalstis, tad nevienai no tām nebija kodolieroču. Signāls starptautiskai sabiedrībai ir pietiekami skaidrs – gribat, lai amerikāņi jums neuzbrūk, tad radiet savus kodolieročus, pretējā gadījumā nepalīdzēs ne ciešā draudzība ar amerikāņiem (Irāka), ne piekāpšanās tiem (Irāka, Lībija), ne starptautiskās tiesības (Dienvidslāvija, Irāka, Lībija), ne plašs draugu loks Rietumvalstīs (Sīrija).
Rezumējot, Ziemeļkorejai ir nepieciešami kodolieroči, lai nostiprinātu savu neatkarību un lai iegūtu dzelžainas savas valsts drošības garantijas. Šī paša iemesla dēļ kodolieročus vēlas daudzas citas valstis un no tiem nekad neatteiksies ne Lielbritānija, ne Francija, ne Izraēla, ne Indija, ne Pakistāna, ne Saūdu Arābija un ne Irāna. Un šī iemesla dēļ jebkura valsts, kura sasniegs noteiktu attīstības līmeni, obligāti sāks vēlēties savā rīcībā iegūt kodolieročus. Saprotot to, kļūst skaidrs, ka kodolieroču izplatības problēma ir viena no visaktuālākajām un visgrūtāk atrisināmajām globālajām problēmām, kuras cēloņi nekādi nav saistīti ar to valstu labdabību vai nelabdabību, kuras vēlas iegūt kodolieročus.
Kodolieroču izplatības problēmas risinājums
Kodolieroču izplatības problēmas risinājums no vienas puses ir ļoti vienkārš, no otras puses revolucionārs un grūti sasniedzams. Lai neizplatītos kodolieroči, pasaulē ir jārada tādi apstākļi, ka neviens (neviena valsts) tos nevēlas iegūt. Tas nozīmē, ka ir jārada tāda starptautisko tiesību un prakses sistēma, kura visām valstīm dzelžaini garantē to drošību, kādēļ šīs valstis netieksies pēc kodolieročiem (papildus drošības garantijām šai sistēmā var būt ļoti bargas sankcijas par kodolieroču izplatību).
No šodienas pozīcijām raugoties šādas sistēmas izveides galvenais sķērslis ir ASV egocentriskā, impotentā, primitīvā un bieži vien pat idiotiskā ārpolitika, kas nevis garantē mieru un drošību pasaulē, bet to apdraud un rada labvēlīgu augsni plašai kodolieroču izplatībai.
Kādēļ ASV ar savu vienpolārās pasaules koncepciju nespēj nodrošināt kodolieroču neizplatību?
1. Pietrūkst organizatoriskā, finanšu un militārā spēka, lai adekvāti reaģētu uz daudzajām kodolaktivitātēm visā pasaulē.
2. Pietrūkst gudrības, morālās tīrības un bieži pat veselā saprāta, lai izstrādātu un realizētu adekvātu politiku, kura maksimāli minimizē kodolieroču izplatīšanās tendences.
Citiem vārdiem sakot, amerikāņi ir pārāk vāji, pārāk stulbi un arī pārāk egoistiski, lai tiktu galā ar smagajiem vienpolārās pasaules globālā hegemona pienākumiem. Un kā jebkurš egoistisks stulbenis, arī amerikāņi paši to nesaprot, tāpēc paniski ir iekrampējušies savas globālās varas grožos un ne par ko tos negrib laist vaļā, vainojot savās kļūdās un nespēkā citus, tikai ne sevi. Globālā hegemona varas cepure amerikāņiem ir izrādījusies par smagu.
Daudzpolāra pasaules koncepcija – drošāks kodolieroču neizplatības problēmas risinājums
Ja amerikāņi vieni paši netika galā ar visas pasaules adekvātas pārvaldīšanas problēmu, tad no tā var pietiekami droši izsecināt, ka ar to visdrīzāk netiks galā arī citas valstis (Ķīna, Krievija utt.), attiecīgi ir jāatmet kā nederīga vienpolāras pasaules koncepcija un tās vietā ir jāveido daudzpolāra pasaule (divpolāra (ASV – Krievija), trīspolāra (ASV – Krievija – Ķīna) vai četrpolāra (ASV – Krievija – Ķīna – Indija) utt.).
Šīs koncepcijas ietvaros tad katrs “pols” garantē noteiktu valstu drošību un atbild par to, ka tās nemēģinās iegūt kodolieročus. Līdzīgā kārtā var tikt risināti citi nozīmīgākie konflikti. Un tas viss paralēli esošajai ANO kārtībai.
Nobeigumam
Pēc būtības pašreizējā Korejas krīze ir tikai sekas vienpolāras pasaules transformācijai par pagaidām trīspolāru pasauli, kurā vecais vienpolārais hegemons (ASV) izmisīgi pretojas un negrib pieņemt jauno realitāti, kurā viņam pasaule ir jāpārvalda solidāri ar diviem citiem globālā spēka centriem (Krieviju un Ķīnu). Šis saasinājums pašreiz notiek Korejā. Pirms tam tas izpaudās Sīrijā un Ukrainā. Ja tiktu ievēlēta Hilarija Klintone, tad visdrīzāk tas asi izpaustos arī Baltijā (tad arī latviešu idiotiem būtu tas gods kļūt par lielgabalgaļu ASV karā par pasaules kundzību).
Korejas krīze nav vajadzīga ne Krievijai un ne Ķīnai, bet Korejas krīze ir vajadzīga ASV gan iekšpolitisko, gan ārpolitisko problēmu risināšanai (tai skaitā savas pretraķešu aizsardzības sistēmas attīstībai). ASV ir izdevīga Korejas sadalītības problēma, jo tā ļauj kontrolēt un turēt paklausībā lielu daļu klusā okeāna reģiona (pirmkārt Dienvidkoreju un Japānu) un tā dod pamatojumu ASV militārai klātbūtnei šajā reģionā, tāpēc Korejas sadalītības problēmas atrisināšana nav ASV interesēs. Un tā kā Dienvidkoreja ir faktiski ASV okupēta valsts, kurā lielā skaitā atrodas ASV karaspēks, var droši prognozēt, ka, ja pat dienvidkorejieši sagribētu atrisināt Korejas sadalītības problēmu, vienojoties ar Ziemeļkoreju, tad amerikāņi viņiem to vienkārši neļautu.
Tas savukārt liecina, ka Korejas sadalītības problēma, līdzīgi kā kodolieroču izplatības problēma un līdzīgi kā daudzas citas globālās krīzes un problēmas ir saistītas ar ASV apzinātu un cinisku nevēlēšanos pēc būtības risināt šos jautājumus. Attiecīgi Korejas krīzi pilnā tās apjomā var atrisināt tikai un vienīgi saucot pie kārtības un noliekot pie vietas ASV. Jācer, ka to izdosies panākt diplomātiskā ceļā.
Informācijas aģentūra 