Latvijas mēdiju tendenciozitāte: NRA „aptaujas” gadījums

00319_nralvLatvijas mēdiji ir galēji tendenciozi, kas jo īpaši izpaužas Ukrainas notikumu atspoguļošanā. Viens sīks, bet uzskatāms šīs tendenciozitātes piemērs 10.03.2014 bija redzams konservatīvākās Latvijas avīzes – NRA portālā www.nra.lv .

Latvijas mēdiju maziskums un melīgums sen jau ir zināms, kādēļ to produkciju gandrīz nelietoju, tikai, lai saprastu galvenos režīma propagandas virzienus, pārskatu dažu portālu un ziņu aģentūru galvenos virsrakstus, tai skaitā NRA. Ja tendenciozitātes ziņā veiktu pilnu latviešvalodīgo mēdiju analīzi, tad nešaubos ka tendenciozitātes topa pirmās vietas ieņemtu LNT ziņas, Panorāma, Latvijas radio ziņas, Latvijas avīze, IR un TVNET, bet atlikušie mēdiji stipri no līderiem neatpaliktu.

10.03.2014 NRA portālā bija redzama „aptauja”, kurā pietiekami primitīvā veidā ir doti atbilžu varianti tikai ukraiņu nacistus atbalstošiem atbildētājiem. Uz jautājumu „Vai sakarā ar notikumiem Ukrainā būtu jāaizliedz Krievijas TV kanālu retranslācija Latvijā?” bija iespējami tikai sekojoši atbilžu varianti:  1. „Viennozīmīgi – jā. Tas bija jāizdara jau sen. Suverēnā valstī šāda smadzeņu skalošana ir nepieļaujama, jo Latvijas attiecības ar Krieviju nav tās draudzīgākās.”;  2. „Drīzāk – jā. Krievijas klajā propoganda ir neciešama.”; 3. „Drīzāk – nē. Katram ir sava galva uz pleciem. Lai rastos viedoklis ir jādzird visas iesaistītās puses.”; 4. „Nekādā gadījumā. Cenzūra lai paliek Krievijai. Latvijā cilvēki ir pietiekoši gudri, lai paši izdarītu secinājumus.”

00319_NRAobjektivitate

Piemēram savu variantu: tikai „Nekādā gadījumā” vai „Nekādā gadījumā. Tikai primitīvā antikrieviskā un proamerikāniskā smadzeņu skalošana ir nepieļaujama” tā arī neatradu, bet apmēram šāds viedoklis ir vismaz trešdaļai Latvijas iedzīvotāju, ja ne visai pusei.

Šī antikrieviskā amerikāņus un viņu aizbilstamos ukraiņu nacistus slavējošā propaganda ir tik primitīva ka nelabi paliek par šo pseidovalsteli, tās pārvaldes aparātu un latviski runājošajiem kā tās kodolu. Kā latvietim visbēdīgāk man ir par latviski runājošajiem, jo tik zems propagandas līmenis parāda arī gauži zemo pašu latviešu līmeni. Ja tas tāds nebūtu tad amerikāņiem & co nebūtu izdevies tik pamatīgi izvarot Latviju, noskaņojot upurus par labu varmākām un pret tiem, kuri upuriem varētu palīdzēt. Un ja latviski runājošie nebūtu tik aprobežoti, tad tāda primitīva propaganda viņus vienkārši atbaidītu, bet …

Šī aptauja ir sīkums. Tā ir konkrēta atbildīgā personāža pārliekas centības un stulbuma izpausme. Tāpat ne jau NRA ir tendenciozākais Latvijas mēdijs. Vienkārši šis viegli piefiksētais sīkums ļoti labi un uzskatāmi raksturo visu latviešu valodas informatīvās telpas mēdiju vidi. Apmēram šādā primātu līmenī ir latviešvalodīgā žurnālistika un tās „objektivitāte”.

Un kas no tā? Nekas. Vienkārši fakta konstatācija priekš tiem svārstīgajiem vēl patstāvīgi domāt spējīgajiem cilvēkiem, kuri naivi uzskata, ka Latvijā ir „brīvā prese”. Nav. Ir tikai pērkamu žurnālistu varza ar izteiktāku proamerikānisku orientāciju. Gribas tomēr cerēt ka latviešvalodīgie savā vairumā tomēr pagaidām vēl ir gudrāki par lielāko daļu ASV tautas, kas sabiedriskā ziņā ir bezgala stulbi un kuru zemajam intelekta līmenim arī ir paredzēta tik primitīva un nekvalitatīva propaganda.

Avots:
http://nra.lv/aptaujas/622-aptauja.htm#comments

Informācijas aģentūra
/19.03.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 1 komentārs

Eiropas “vērtības”. Drīz arī Latvijā

Attīstoties demokrātijai, ne vien likumdevējiem un valstu valdībām, bet arī vienkāršajiem pilsoņiem kļuvis iespējams izvirzīt apspriešanai dažādas likumdošanas iniciatīvas. 2013. gada nogalē beidzās termiņš, kurā pirmo astoņu Eiropas pilsoņu iniciatīvu (EPI) organizatoriem bija jāiegūst līdzpilsoņu atbalsts. Nepieciešamo minimālo vienu miljonu parakstu vismaz septiņās Eiropas Savienības dalībvalstīs savāca trīs grupas – „Right2Water”, kas uzskata, ka ūdens ir sabiedrisks labums, nevis prece; „One of Us”, kas vēlas, lai ES izbeigtu finansēt darbības, kurās pieļauta cilvēka embriju iznīcināšana, un „Stop Vivisection”, kas vēlas pārtraukt eksperimentus ar dzīviem dzīvniekiem. Arī Latvijas iedzīvotāji aktīvi piedalījās parakstu vākšanā par iniciatīvu „Viens no mums” („One of Us”), kopumā savācot 9132 derīgus parakstus.

Institūcijām dots pusgads, lai validētu (pārbaudītu un apstiprinātu) parakstus, izvērtētu iniciatīvu tiesiskos, morālos un citus aspektus, un izlemtu, kā rīkoties tālāk. Speciāli izveidota komisija tiksies ar iniciatīvu organizatoriem, dodot iespēju sīkāk izskaidrot iniciatīvās izvirzītos jautājumus, uzklausīšana notiks arī Eiropas Parlamentā. Tad komisija pieņems gala lēmumu, kurā izklāstīs savus secinājumus par katru no iniciatīvām un to, kas notiks tālāk. Kāda izrādīsies šī jaunā demokrātiskā procesa patiesā vērtība un vai pilsoņu iniciatīvas tiks ņemtas vērā arī Eiropas likumdošanā – to redzēsim nākotnē.

Pēdējos gados arī Latvijā vērojama līdzīga pilsoņu aktivitāte. Daudz ierosinājumu par izmaiņām likumos var izlasīt un par tiem nobalsot sabiedrības iniciatīvu platformas „Mana balss” interneta vietnē. Daži no šiem priekšlikumiem šķiet atsevišķu cilvēku vai cilvēku grupas šauru interešu diktēti, taču ir arī visai sabiedrībai patiešām svarīgas un nepieciešamas iniciatīvas, par kurām varētu tikt sarīkota tautas nobalsošana. Diemžēl mūsu likumdevēji, nosakot neadekvāti augstu referenduma sarīkošanai nepieciešamo parakstu kvotu no 2015. gada, ir parūpējušies, lai šādas pilsoņu iniciatīvas realizēt tikpat kā nebūtu iespējams. Un tomēr – kamēr vēl jaunā likuma norma nav stājusies spēkā, mums ir iespēja iestāties par savu bērnu un līdz ar to visas sabiedrības nākotni.

2013. gada rudenī biedrība „Sargāsim mūsu bērnus!” nāca klajā ar iniciatīvu sarīkot tautas nobalsošanu par Bērnu tiesību aizsardzības likuma atsevišķu normu grozīšanu. 8. oktobrī ierosinājums tika iesniegts Centrālajai vēlēšanu komisijai. Pret šādu grozījumu veikšanu iebilda teju visas ieinteresētās valsts institūcijas – gan Tieslietu ministrija Jāņa Bordāna personā, gan Labklājības ministrija Ilzes Viņķeles personā, gan Tiesībsarga birojs Jura Jansona personā. Pamatojums – grozījumi esot pretrunā Eiropas vērtībām. Tomēr CVK, neskatoties uz politisko presingu, 27. novembrī nobalsoja par likumprojekta „Grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā” reģistrēšanu un parakstu vākšanas sākšanu. Kopš 2013. gada 9. decembra parakstu vākšana ir sākusies.

Par ko tad īsti ir runa? Kas tās par Eiropas vērtībām, kuras it kā pārkāpj šie grozījumi? Lūk, ko piedāvā biedrība „Sargāsim mūsu bērnus!”:

• Bērnu tiesību aizsardzības likuma 47. pantu papildināt ar šādu normu:
„Bērnu izglītības un aprūpes iestādēs dzimumaudzināšanai jābūt balstītai uz LR Satversmes 110. pantu. Bērnu izglītības un aprūpes iestādēs viendzimuma personu seksuālo un laulības attiecību popularizēšana un reklāma ir aizliegta.”

Paskaidrojums: LR Satversmes 110. pants definē laulību kā „savienību starp vīrieti un sievieti”.

• Bērnu tiesību aizsardzības likuma 50.1 panta 2. daļu papildināt ar sekojošo:
„Bērnu aizliegts iesaistīt skaistuma konkursos vai citos tamlīdzīgos pasākumos, kuru galvenais mērķis ir vienīgi viņa ārējā izskata vērtēšana. Bērnu kā dalībnieku vai skatītāju aizliegts iesaistīt pasākumos, kuru mērķis ir viendzimuma personu seksuālo un laulības attiecību popularizēšana un reklāma.”

Lūk, kā! Izrādās, Eiropas vērtības, kuras tiks sagrautas, ja likuma grozījumus pieņems, ir… homoseksuālisma netraucēta propagandēšana izglītības iestādēs un bērnu iesaistīšana seksuāla rakstura pasākumos! Pārsteigums? Tomēr izbrīnam nav pamata. Daudzās Eiropas un pasaules valstīs bērnu seksuālā „apgaismošana” jau ir ikdiena. Tagad to cenšas uzspiest arī mums. Ministriju kabinetos slepeni tiek gatavota vesela likumdošanas pakete, kas tuvākajos gados arī Latvijā paredz legalizēt visu to ārprātu, kāds jau šodien vērojams Rietumeiropā un ASV. Kāpēc slepeni? Tāpēc, ka Latvijas sabiedrības lielākā daļa joprojām ir tradicionālo ģimenes vērtību atbalstītāji jeb, kā to nosaukusi kāda mūsu ministre – „tumsoņas”. 

Lasīšana, rakstīšana, seksuālā apmācība - jau no 1. klases!

Lasīšana, rakstīšana, seksuālā apmācība – jau no 1. klases!

Lai saprastu, kā pasaule nonākusi šādu ačgārnu „vērtību” varā, atskatīsimies nedaudz pagātnē. Līdz 20. gadsimta vidum bērnu dzimumaudzināšana balstījās pārsvarā uz kristīgo vērtību pamata. Par galveno uzskatīja iemācīt bērnam tikumiskās pamatnostādnes, morāles normas, tradicionālās ģimenes vērtības, dzimumdzīves šķīstību. Savukārt padomju gados dzimumaudzināšana tika balstīta uz vecāku, pedagogu, medicīnas darbinieku vienotu pieeju un diferencēta atkarībā no bērna dzimuma, vecuma un sagatavotības pakāpes. Dzimumaudzināšanas metodika tika ieviesta skolu vecākajās klasēs un bija kā turpinājums ģimenē ielikto tikumisko pamatu nostiprināšanai. Stundās neapskatīja tikai fizioloģiskās nianses vien, bet runāja arī par mīlestību un cieņu pret pretējo dzimumu, tikumisko un morāles normu ievērošanu.

Taču Rietumu sabiedrībā jau kopš 20. gadsimta 60. gadiem notika strauja atkāpšanās no tikumiskās audzināšanas par labu fizioloģiski orientētai dzimumaudzināšanai. Jauno mācību standartu pamatā tika likti Alfrēda Kinsija (1894. – 1956.) pētījumi, kuros viņš eksperimentāli noteica, ka jebkura vecuma bērns ir spējīgs reaģēt uz seksuāliem kairinājumiem un sasniegt orgasmu. Ievērojiet – „eksperimentāli noteica” un „jebkura vecuma bērns”. Citiem vārdiem sakot – Alfrēds Kinsijs bija pedofils. Viņš uzskatīja, ka sabiedrība pedofilus nepareizi saprot un ir netaisnīgi viņus sodīt, jo katram bērnam piemītot erotisks potenciāls, ko varot attīstīt, ja vien dod bērnam seksuālo brīvību un iespēju sevi iepazīt. Un, jo agrāk to dara, jo labāk.

Kaut arī Kinsija secinājumi tika asi kritizēti un pedofilija Eiropā joprojām ir krimināli sodāms noziegums, tomēr paradoksāli, ka tieši šīs atziņas kļuvušas par Eiropas un ASV skolu seksuālās izglītības standarta pamatu. Kinsija ideju sekotāji, izmantojot starptautiskās organizācijas, ievieš bērnu un jauniešu agrīnās seksualizācijas programmas visā pasaulē. Tā Amerikas Seksuālās informācijas un izglītības padome (SIECUS) izveidojusi īpašas programmas ANO bērnu fondam UNICEF. Šī organizācija kopā ar Vispasaules veselības organizāciju (WHO) un ANO iedzīvotāju fondu (UNFPA) aktīvi virza dažādas programmas bērnu seksuālai izglītošanai, veicina tā saukto bērnu aizsardzību no vecāku „vardarbības”, atbalsta speciālu sociālo dienestu tīkla radīšanu, kas terorizē ģimenes un atņem tām bērnus, aizbildinoties ar sekundāriem vai pat izdomātiem iemesliem (Juvenālā justīcija).
 
Jaunākās ANO direktīvas mudina uz bērnu, kas jaunāki par pieciem gadiem,
ekstensīvu (paplašinātu) seksuālu apmācību.

Jaunākās ANO direktīvas mudina uz bērnu, kas jaunāki par pieciem gadiem, ekstensīvu (paplašinātu) seksuālu apmācību.

Jaunākās ANO direktīvas mudina uz bērnu, kas jaunāki par pieciem gadiem,
ekstensīvu (paplašinātu) seksuālu apmācību.

Brīdī, kad Latvija pievienojās Eiropas Savienībai, arī mēs nokļuvām šīs seksuālās „brīvības” lamatās, un ne vien pieaugušie, bet arī bērni, kuru personība vēl tikai veidojas, kā dēļ ar tiem viegli manipulēt. 2007. gadā pieņemtā Eiropas Padomes konvencija ar jauko, bet maldinošo nosaukumu „Par bērnu aizsardzību pret seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību”, cita starpā paredz nostiprināt arī bērnu tiesības uz seksuālo orientāciju, obligātu seksuālās „apgaismības” ieviešanu sākumskolās un vidusskolās, bērnu līdzdalību seksuālās „apgaismības” programmu izstrādē. Konvencija paredz arī dažādu fondu finansētu organizāciju izveidi, kas risinātu bērnu seksuālās problēmas un nepieciešamības gadījumā kopā ar sociālajiem dienestiem aizsargātu tos no „tumsonīgajiem” vecākiem.

Šādas nostādnes jau nesušas postošās sekas visā Eiropā. Lielbritānijā vecāko klašu skolēni stundās apspriež speciāli tiem sagatavotus pornogrāfiska satura sižetus un mācās atšķirt apgraizītu dzimumlocekli no neapgraizīta. Nereti pēc šādām „apgaismības” stundām zēni paziņo, ka ir geji, bet meitenes sāk uzskatīt sevi par lesbietēm. Skolēnu vidū saasinājusies agrīnas grūtniecības  un abortu problēma. Savukārt Vācijā jau sākumskolā bērniem stāsta par masturbāciju, orgasmu un patīkamām sajūtām homoseksuālu attiecību laikā. Dažus bērnus gan vēl šokē mācību materiālu naturālistiskās bildes, tomēr vācu bērni jau šobrīd var brīvi izvēlēties gan savu seksuālo orientāciju, gan to, kas viņi vēlas būt – vīrieši vai sievietes, neatkarīgi no viņu patiesā dzimuma. 

“Rotaļlietas” mūsu bērniem. Drīz būs pieejamas arī Latvijas skolās un bērnudārzos.

“Rotaļlietas” mūsu bērniem. Drīz būs pieejamas arī Latvijas skolās un bērnudārzos.

Vācijā seksuālās „apgaismības” procesa ietvaros obligāta ir arī dzemdību procesa izskaidrošana ar naturālu bilžu palīdzību, kuras jaunāko klašu meitenēm nereti rada šoku. Jājautā, vai šādas „apgaismošanas” dēļ bērniem nevar izveidoties nepatika pret normālām seksuālām attiecībām ar pretējo dzimumu un nevēlēšanās radīt bērnus? Tomēr pēc Vācijas likumiem vecākiem nav tiesību atteikties no bērnu seksuālās apmācības skolā. Ja bērns neapmeklē šīs stundas, sākumā vecākus soda administratīvi, bet nepakļaušanās gadījumā var arī apcietināt. Savukārt vietējais sociālais dienests ir tiesīgs izņemt bērnu no ģimenes, sodot vecākus par „pārāk tradicionāliem uzskatiem bērnu audzināšanā”.

Citviet seksuālā „apgaismība” sākas jau bērnudārzā. Piemēram, labklājīgās Šveices bērnudārzos starp rotaļlietām atrodas arī spēļu dzimumorgāni, ar kuriem bērni var veikt sev erotisku stimulāciju. Līdzīga situācija ir arī Austrijā. Skandināvijas zemēs dažos bērnudārzos ir lelles bez dzimumpazīmēm, bet jaunāko klašu skolēnus māca kā pareizi apieties ar prezervatīviem. Tāpat bērniem tiek skaidrots, kas ir incests, jo Skandināvijā seksuālas attiecības tuvu radinieku starpā ir sociāla tradīcija. Savukārt Beļģijas skolās pat ir īpaši norādītas vietas, kurās… nedrīkst (!) nodarboties ar seksu. Tātad citur drīkst?! Un, patiesi – daudzviet Eiropā bērniem ir atļauts savā starpā brīvi nodarboties ar seksuāla rakstura darbībām. Arī pieaugušie var bērnu izmantot morāli apšaubāmās nodarbēs, piemēram, erotiskās ainās kinofilmās un teātru izrādēs, ja vien viņš pats tam piekrīt.
 

“Kas jāzina puisīšiem/meitiņām” rotaļlietas bērnudārzos Eiropā jau ir ikdiena. Vai drīz arī Latvijā?

“Kas jāzina puisīšiem/meitiņām” rotaļlietas bērnudārzos Eiropā jau ir ikdiena. Vai drīz arī Latvijā?

Daudzās valstīs bērniem ir atļauts glabāt pornogrāfiska satura materiālus sākot no tā sauktā piekrišanas vecuma, kas dažādās valstīs ir atšķirīgs. Tas ir vecums, pēc kura pieaugušo seksuāls kontakts ar nepilngadīgo vairs netiek uzskatīts par krimināli sodāmu, ja pats pusaudzis tam labprātīgi piekritis. Legālas seksuālas piekrišanas vecums Spānijā ir 13 gadi, Vācijā, Austrijā, Bulgārijā, Itālijā, Portugālē, Serbijā, Maķedonijā, Horvātijā, Melnkalnē, Bosnijā un Hercogovinā, Albānijā, Ungārijā un Igaunijā – 14 gadi, citās Eiropas valstīs 15 – 16 gadi. Agrīnas bērnu seksualizācijas programmu dēļ „piekrišanas” vecuma cenzu nepārtraukti cenšas samazināt, jo pēc homoseksuāļu lobija domām bērniem ir tiesības izbaudīt seksuālo brīvību, par kuru tiem stāsta bērnudārzā un skolā. Bet vairākas Eiropas nevalstiskās organizācijas un politiķi uzskata, ka piekrišanas vecuma ierobežojumi būtu jāatceļ vispār. Daži politiķi pauž atklātu atbalstu incesta, pedofilijas un narkotiku legalizēšanai. Bet Amerikas psihiatru asociācija jau gatavojas izslēgt pedofiliju no seksuālo perversiju saraksta un aicina būt tolerantiem pret pedofiliem kā seksuāli normālu orientāciju.

Likumdošanā tiek nostiprināta arī tāda prātam grūti aptverama koncepcija kā genderisms. Saskaņā ar to bērns pats izvēlas savu dzimumu jeb, kā tagad pieņemts teikt – genderu. Līdz nesenam laikam cilvēka dzimuma apzīmēšanai lietoja sinonīmus „gender” un „sex”. Kinsija pedofiliskie eksperimenti ļāva viņa murgaino ideju atbalstītājiem sadalīt dzimumu bioloģiskajā dzimumā (gender) un „iegūtajā” dzimumā (sex). Tagad vairs nav svarīgi, vai bērns piedzimst kā zēns vai kā meitene – viņam pašam ir tiesības izlemt, kas viņš ir. Sabiedrības apziņā cenšas nostiprināt domu par „sociālo dzimumu”, kuru iespējams mainīt. Tas ļautu par šādu „sociālu dzimumu” pasludināt, piemēram, homoseksuālismu, biseksuālismu, citas perversijas, un padarīt tās par normu.

Varētu jautāt, kā gan normāli domājošam bērnam galvā var ienākt doma, ka viņš ir pretējā dzimuma persona? Arī par to parūpēsies seksuālā „apgaismošana”. Atcerēsimies kaut vai bēdīgi slavenos labklājības ministres Ilzes Viņķeles lobētos pirmsskolas audzināšanas iestāžu mācību līdzekļus „Diena, kad Kārlis bija Karlīna” un „Diena, kad Rūta bija Rihards”. Bet Francijā, Korsikas reģionā jau izmēģināta programma „ABCDE vienlīdzība”, kuras mērķis ir cīnīties ar „stereotipiem par meiteņu un zēnu dzimumidentitāti”. Programma tika ieviesta bērnudārzu vecākajās grupiņās  un sākumskolās. Šis eksperiments tiks izmantots kā paraugs programmas ieviešanai visā Francijā no 2014. gada. Francijas izglītības ministrs to komentējis tā: „Valsts mērķis ir izraut audzēkni no visām noteiktībām”, bet Francijas tieslietu ministrs uzskata: „Mūsu vērtības – izraut bērnus no sociāliem un reliģioziem determinismiem un padarītu viņus par brīviem pilsoņiem”.

Ar bērna piekrišanu viņa seksuāla izmantošana pēc noteiktā vecuma sasniegšanas daudzviet Eiropā ir teju neierobežota un vecākiem nav nekādu iespēju to ietekmēt. Jau minētajā Eiropas Padomes konvencijā vecāku tiesības seksuālo aizliegumu kontekstā vispār nav pieminētas. Drīzāk pretēji – bērnus māca apšaubīt savas ģimenes tradicionālās vērtības, ignorēt vecākus un pat nepakļauties tiem. Tikumiskā audzināšana tiek aizstāta ar klaju fizioloģiju. Tas veicina agrīnas seksuālās attiecības un nereti arī dzimumidentitātes maiņu, kas galu galā novedīs pie vēl lielāka laulību un ģimenes institūcijas nolieguma, netiklu attiecību pieauguma un pagaidu partnerattiecību uzplaukuma. Jaunajā Eiropas seksuālās audzināšanas koncepcijā ģimene ir nobīdīta malā, piešķirot tai izmirstoša relikta lomu.

Kāds varbūt teiks, ka rakstā pārāk sabiezinātas krāsas un Latvijā nekas tāds nav iespējams. Taču šie ir tikai daži piemēri no plašā informācijas klāsta par šo tēmu, kāds pieejams globālajā tīmeklī. Internets ir pārpilns ar rakstiem, diskusijām un satriekto vecāku palīgā saucieniem. Tādi mums pagaidām eksotiski jēdzieni kā „genderisms”, „pēcdzemdību aborts” (jau piedzimušu fiziski vai mentāli nepilnvērtīgu bērnu eitanāzija līdz divu gadu vecumam), „seksuālā apgaismība”, „Juvenālā justīcija” rietumeiropiešiem un amerikāņiem ir līdz mielēm pazīstami. Taču šķiet, ka vietumis cilvēki vairs nav gatavi samierināties ar šādu ārprātu.

Tā 2013. gada nogalē Bādenes – Virtembergas federālās zemes iedzīvotāji Vācijā savāca vairāk nekā 65 000 parakstus zem pieprasījuma reģionālajam parlamentam atteikties no ieceres, kas paredzēja uzlikt skolotājiem par pienākumu stāstīt bērniem par dažādiem ģimenes modeļiem, mudinot tos akceptēt „seksuālo dažādību”. Arī Horvātijā, apejot vecākus un pedagogus, tika mēģināts ieviest bērnu seksualizācijas programmu. Tomēr 2013. gada maijā Horvātijas Konstitucionālā tiesa aizliedza seksuālo „apgaismošanu” skolās. Milzīgs spiediens bērnu seksualizācijas un homoseksuāļu „tiesību” jomā tiek izdarīts uz Krieviju, taču tur šādu normu ieviešana sastop sīvu sabiedrības pretestību. Likumi, kas aizliedz bērnu agrīnu „seksualizāciju” un homoseksuālisma propagandu skolās pieņemti vai tiek izskatīti arī Ukrainā, Moldovā, Ungārijā un citur.
 
Tādam, pēc daudzu Eiropas politiķu domām, vajadzētu izskatīties skolēna piederumu komplektam – rotaļu lācītis, rakstāmlietas un… prezervatīvi!

Tādam, pēc daudzu Eiropas politiķu domām, vajadzētu izskatīties skolēna piederumu komplektam - rotaļu lācītis, rakstāmlietas un… prezervatīvi!

Tādam, pēc daudzu Eiropas politiķu domām, vajadzētu izskatīties skolēna piederumu komplektam – rotaļu lācītis, rakstāmlietas un… prezervatīvi!

Eiropas sabiedrības apņēmība vairs nepadoties savu bērnu morālai degradācijai pamatīgi nokaitinājusi homoseksuāļu lobiju. 2013. gada vasarā notikušajā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas sesijā tika skatīts Rezolūcijas projekts Nr. 1728, kurā pausts satraukums par jauninājumiem valstu likumdošanā, kas aizliedz homoseksuālisma propagandu. Rezolūcija aicina nekavējoties pieņemt likumus, kas pasargātu lesbietes, gejus, biseksuālus un transseksuāļus (LGBT) no diskriminācijas (kas īsti slēpjas zem jēdziena ‘diskriminācija’? – Red.). Tāpat tiek aicināts izstrādāt un pieņemt nacionālus darbības plānus LGBT aizstāvēšanai, strikti reglamentēt valsts dienestu darbības attiecībā pret LGBT, radīt apstākļus LGBT kopienām, lai tās varētu līdzdarboties politikā un likumu izstrādāšanā, ieviest kriminālatbildību par noziegumiem pret LGBT (par kādiem noziegumiem īsti tiek runāts? – Red.). Parlamentārā asambleja aicina arī organizēt sabiedriskas kampaņas par LGBT tiesībām, realizēt skolēniem, skolotājiem un skolu personālam domātus apmācības projektus par LGBT, apmācīt policijas darbiniekus, tiesu iestādes un administrāciju cīņai ar homofobiju.

Sīvas debates Eiroparlamentā izraisīja LGTB lobistes, Portugāles deputātes Edītes Estrellas sagatavotā rezolūcija „Seksuālā un reproduktīvā veselība un tiesības”, kurā cita starpā bija arī paredzēts bērniem līdz četru gadu vecumam izskaidrot, kas ir masturbācija un kāda bauda ir darboties ap saviem dzimumorgāniem. Pretēji citām līdzīgām rezolūcijām, šī izrādījās pārāk radikāla un netika apstiprināta. Saistībā ar šo rezolūciju tika savākti vairāk nekā 100 000 Eiropas Savienības iedzīvotāju protesta paziņojumi. Arī sociālajos tīklos rezolūcijas pretinieku lapas saņēma milzu atbalstu, īsā laikā savācot lielu sekotāju skaitu. Protesta akcija notika arī pie Eiroparlamenta ēkas Strasbūrā. Tomēr LGTB lobijs padoties nedomā. Viņi uzbrūk ar jaunu – atklātas lesbietes, Austrijas eiroparlamentārietes, LGBT kopienas dalībnieku tiesību Intergrupas līdzprezidentes Ulrikas Lunacekas ziņojumu. Šī dokumenta mērķis ir cīnīties ar „homofobiju un diskrimināciju” attiecībā pret seksuālo orientāciju un dzimumidentitāti (gender identity).

Cīņa par mūsu bērnu sirdīm un prātiem notiek ik dienu un plašā frontē. Popkultūra un televīzija bagātīgi sniedz seksuāla rakstura paraugus atdarināšanai. Par modes vārdu kļuvis jēdziens „seksīgs”. Pat reklāmas vairs reti var ieraudzīt informāciju par preces funkcionālajām īpašībām, bet gan „seksīgu” sieviešu un vīriešu tēlus. Bērnu TV kanāli un žurnāli par sevi nepārliecinātiem bērniem kā vienīgo izeju piedāvā savas seksualitātes ekspluatēšanu. Meitenes pieradina pie domas, ka viņu dzīves jēga ir patikt vīriešiem. Bērnu skaistumkonkursi kļuvusi par ikdienišķu parādību. Eiropas „vērtību” standarti, pieņemtās konvencijas un līgumi vecāku vietā nosaka, kas bērnam nepieciešams un kas nav. Dzimumaudzināšana pārvērtusies par vienu vienīgu fizioloģiski seksuālu „apgaismošanu”.

Latvijā robežšķirtne šādas likumdošanas ieviešanai varētu būt 2015. gads, kad Rīgā paredzēts homoseksuāļu „Eiropraids”. Diez vai kāda no Saeimā esošajām partijām būs tik izlēmīga, ka nostāsies pret šo pasākumu, jo baidīsies tikt apvainota „homofobijā”. Vienīgā cerība ir uz plašu sabiedrības aktivitāti, uz tradicionālo vērtību un veselīgas ģimenes atbalstītājiem, kādu Latvijā pagaidām vēl ir vairākums. Aicinot veikt grozījumus Bērnu tiesību aizsardzības likumā, biedrība „Sargāsim mūsu bērnus!” nenostājas pret homoseksuāļiem kā cilvēkiem, bet viendzimuma seksuālo attiecību propagandēšanu. Biedrība uzskata, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības uz personīgo dzīvi, taču ir kategoriski pret to, lai cilvēku grupa ar īpašu seksuālu gaumi metodiski un agresīvi uzspiestu savu izvēli visai sabiedrībai, tostarp bērniem.
 

Vai ko tādu vēlamies redzēt arī Rīgas ielās?

Vai ko tādu vēlamies redzēt arī Rīgas ielās?

Pagaidām par izmaiņām Bērnu aizsardzības likumā parakstās galvenokārt Latvijas krievvalodīgie iedzīvotāji. Diemžēl latviešu pilsoniskā sirdsapziņa joprojām snauž. Iespējams, latviešus attur biedrības „Sargāsim mūsu bērnus!” vadītāju un sabiedriskās iniciatīvas organizētāju personības – neviennozīmīgi vērtētie Edvīns Puķe, Kaspars Dimiters un bēdīgi slavenais Vladimirs Lindermans. Tomēr šajā gadījumā tam nav nozīmes. Ne jau zem Puķes, Dimitera un Lindermana politiskajiem vai reliģiskajiem uzskatiem mūs aicina likt savu parakstu, bet par vecāku tiesībām audzināt savus bērnus atbilstoši gadsimtos izveidotajām tautas morālajām un tikumiskajām vērtībām. Šeit nav nozīmes – krievs vai latvietis, mēs visi esam šīs valsts pilsoņi, mums visiem rūp mūsu bērnu un sabiedrības nākotne.

Ceru, ka arī latviešiem nav vienalga, kādā valstī dzims, augs, skolosies, dzīvos viņu bērni, mazbērni, krustbērni. Tāpēc „Laikmeta zīmes” pievienojas biedrības „Sargāsim mūsu bērnus!” iniciatīvai un aicina visus, kam nav vienaldzīga mūsu bērnu nākotne, atbalstīt šo iniciatīvu, parakstoties par tautas nobalsošanas sarīkošanu jautājumā par grozījumiem Bērnu aizsardzības likumā (par to, kur un kā parakstīties, lasiet ŠEIT: http://www.laikmetazimes.lv/login/balsis-par-bernu-tiesibu-aizsardzibu/ ; Notāru saraksts te: http://www.notary.lv/lv/notary/profiles/ ). Kopā mums jāsavāc 30 000 paraksti, lai CVK varētu izsludināt parakstu vākšanas otro kārtu. Parakstīties iespējams pie jebkura zvērināta notāra. Ejiet paši un aiciniet to darīt savus radus, draugus un paziņas. Kopā mēs to varam paveikt! Izpildīsim savu pilsoņa pienākumu pret sabiedrību un valsti. Fokusā – mūsu bērnu nākotne!

Ervīns Jākobsons
/27.01.2014/

Avots:
http://www.laikmetazimes.lv/2014/01/27/eiropas-vertibas-driz-ari-latvija/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Pareizticīgo patriarhs: viendzimuma „laulību” legalizācija apdraud cilvēci

Pareizticīgo patriarhs Kirils

Pareizticīgo patriarhs Kirils

Likumi par homoseksuālistu „laulībām” apdraud cilvēku civilizāciju, 09.02.1014 pēc liturģijas Maskavā paziņoja pareizticīgo baznīcas patriarhs Kirils.

Pēc patriarha teiktā homoseksuālistu „laulību” atbalstītāji „piedāvā ar likuma spēku attaisnot cilvēku dzīves grēcīgu izniekošanu. … Nekad vēl valsts likumi nav izmantoti, lai attaisnotu grēku. Pat pagāniem tas tā nebija, lai gan pagānu grēka jēdziens bija visai nenoteikts.”

„Laulība ir savstarpējā mīlestībā un sapratnē balstīta savienība starp vīrieti un sievieti bērnu radīšanai, ” atgādināja patriarhs Kirils.

Viņš uzsvēra, ka „Dievs ir devis cilvēkiem arī tādus likumus, kuru pārkāpšanas sekas ir cilvēces civilizācijas bojāeja. … Un, ja mēs gribam dzīvot kā tauta, kā sabiedrība, kā vispārcilvēciska civilizācija, mēs nevaram apšaubīt dievišķos cilvēciskās esības pamatlikumus.”

Savukārt vēl 2013.gada jūnijā patriarhs Kirils paziņoja, ka „mazākuma uzspiestie likumi … ir ļoti bīstams apokaliptisks simptoms” un tāpēc viņš aicināja darīt visu iespējamo, lai „grēks nekad netiktu apstiprināts ar valsts likumiem, tāpēc, ka tas nozīmē ka tāda tauta (sabiedrība) nostājas uz pašiznīcināšanas ceļa.”

Pie tam, patriarhs uzsvēra, ka ar likumdošanu tikai nepietiek: „Mēs zinām, ka nekāds, pat visideālākais likums nespēj novērst noziedzību, korupciju, melus, konfrontāciju. To var novērst tikai paši cilvēki, kuri brīvās gribas izpausmes rezultātā ir izvēlējušies labo.”

Jāatgādina, ka Pareizticīgo baznīca ir viena no nedaudzajām liela mēroga pasaules reliģiskām organizācijām, kura tieši, atklāti un principiāli aizstāv vispārcilvēciskas vērtības pret homoseksuālistu-pedofilu arvien pieaugošāko agresiju. Pretstatā tam, piemēram, Romas katoļu baznīcas pāvests Francisks I šai sakarā retoriski paziņoja: „Ja cilvēks ir gejs un vēlas vērsties pie Dieva, un dara to no laba prāta – kas gan es esmu, lai viņu nosodītu?”, kas pēc būtības līdzinās kapitulēšanai šo izvirtību priekšā un reāli ir oficiāls paziņojums par atteikšanos cīnīties ar izvirtībā (jeb, citiem vārdiem sakot, tā ir pat ne mazā pirkstiņa, bet visas rokas došana Nelabajam). Šāda nostāja no Romas katoļu baznīcas augstākās vadības puses de facto jau tiek realizēta.

Savukārt nozīmīgākās jūdaisma organizācijas jau ir akceptējušas viendzimuma „laulības” un to dažādā mērā ir paveikušas virkne protestantu draudžu, tai skaitā Vācijas, Dānijas, Islandes, Zviedrijas, ASV, Kanādas evaņģēliski – luteriskās baznīcas.

2013.gada jūnijā Krievijā tika pieņemts likums par homoseksuālisma propagandas aizliegšanu nepilngadīgo vidū. Dokumenta kritika izraisīja asu visu Rietumvalstu kritikas vilni pret Krieviju un personīgi Vladimiru Putinu, kas saglabājas joprojām, radot iespaidu, ka  homoseksuālistu – pedofilu „tiesības” ir pati svarīgākā un galvenā pašreiz mirstošās Rietumvalstu (ASV, ES) sabiedrības vērtība.

Šo drausmīgo patiesību apstiprina virkne citu notikumu, tai skaitā neadekvāti pārspīlēta sabiedrības seksualizācija, genderteorijā balstītas prakses ieviešana („viņķelgrāmatiņu” tipa), bērnu izviršanas programmu („Papardes zieds” veida) ieviešana skolās, to perversiācijas līmeņa palielināšana un obligātas apguves vecuma samazināšana līdz pat bērnudārza vecumam, sodu par pedofiliju samazināšana un pašas pedofilijas definīcijas izmainīšana, pieļaujot pieaugušo seksuālas attiecības ar bērniem, augsti stāvošu pedofilu attaisnošana (līdzīgi kā savulaik Latvijā, Lietuvā un Norvēģijā) un visbeidzot incesta legalizācija, ko jau pilnā nopietnībā plāno izvirtuļu Mekā – Nīderlandē, Dānijā un citās morālo padibeņu valstīs.

Avoti:
http://www.newsru.com/religy/09feb2014/cyrillgombraki.html
http://www.km.ru/v-rossii/2014/02/09/seksologiya-i-problemy-seksualnogo-prosveshcheniya/731842-patriarkh-kirill-uvide

Informācijas aģentūra
/24.02.2014/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

„Papardes zieds” maitā un deģenerē bērnus

00315_Papardes_Zieds

Nesen ES parlaments pieņēma dokumentu (t.s. „Estrellas rezolūcija) saskaņā ar kuru plānots obligātā kārtā apmācīt visjaunākā vecuma bērnus dažādās izvirtības, tai skaitā apmācīt viņus masturbēt (šāda tipa darbības ir daļa no pedofilijas legalizācijas programmas, kas paredz sākumā samaitāt bērnus, bet pēc tam paziņot ka viņiem ir tādas pat tiesības uz „sexu” kā pieaugušajiem, tai skaitā ar pieaugušajiem un tai skaitā ar vecākiem).

Latvijā šai virzienā ļoti aktīvi strādā tāda organizācija kā „Papardes zieds” (www.papardeszieds.lv ). Šī organizācija jau trīs gadus atpakaļ ir izdevusi grāmatiņu (http://www.papardeszieds.lv/attachments/004_PZ_Tiesi_tev.pdf ), kura visa cita starpā arī netieši mudina bērnus nodarboties ar masturbāciju (skat. bildi), un šādas grāmatiņas aktīvi tiek izplatītas nepilngadīgo vidū, protams vecākus par to neinformējot.  Tā ka totāli prātā sajukušie un nojūgušies Rietumi (ES ar Beļģiju un Holandi priekšgalā, Lielbritānija, Skandināvijas valstis, ASV, Kanāda, Izraēla u.c.) ar savām pidarastiskām un miesiskās izvirtībās centrētajām „vērtībām”  turpina savu ceļu uz nekurieni un rauj šajā bezdibenī līdzi arī Latvijas iedzīvotājus.

Avots:
http://www.nebruks.lv/?p=2162

Informācijas aģentūra
/24.02.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Izglītība, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Žurnāls „Mans mazais” publicē incesta elementus saturošu fotogrāfiju

00314_Pretiga_bilde_Vizma_Meiksane

Populārais vecākiem domātais žurnāls „Mans mazais” (http://www.mansmazais.lv/ ) 2014.gada februāra numurā publicēja divdomīgu un šai divdomībā pretīgu fotogrāfiju, kurā pediatre un neiroloģe Vizma Meikšāne ir nofotografēta sēžot klēpī savam pieaugušajam dēlam. Pie tam fotogrāfijas tēls ir tāds, ka, ja uz tās nebūtu rakstīts, ka tā ir māte ar dēlu, tad var rasties pavisam cits iespaids. Lai kā arī nebūtu patiesībā, bet pati fotogrāfija ir incesta elementus saturošs tēls, tāpēc jo satraucošāk, ka šādas preteklības parādās tik populārā vecākiem domātā žurnālā.

Šai sakarā ir jāpiemin, ka pašreiz Rietumu pasaulē, tai skaitā ES jo plaši notiek dažāda veida izvirtību popularizēšana un legalizācija, tai skaita arī pedofīlijas un incesta, tāpēc šāda tipa netiešās reklāmas – sabiedriskās reakcijas testēšanas materiāla parādīšanās arī Latvijas presē savā ziņā ir likumsakarīga un nav nejauša kāda morāli-estētisku robežu izjūtas zaudējuša indivīda slimās apziņas izpausme . Apmēram ar šāda tipa mākslinieciskiem tēliem tika panāktas ievērojamas izmaiņas sabiedrības attieksmē pret homoseksuālismu un šīs pašas metodes tiek izmantotas, lai turpinātu sabiedrību pieradināt pie citām preteklībām.

Kā vispār kas tāds varēja notikt? Pirmkārt, šāda “atraktivitāte”  visdrīzāk nebija Meikšānes un dēla ideja, bet gan “Mans mazais”  štata fotogrāfa “ radošuma” izpausme. Latvijā tagad ir pilns ar atsaldētiem fotogrāfiem, kuri  intensīvi  ekspluatē “sexy”  tēmu, mudinot fotografējamos “atbrīvoties” un ieņemt visādas ķēmīgas pozas. Diemžēl pietiekami liela daļa Latvijas publikas to nemaz nepamana un ļaujas šādai sevis izkropļošanai.

00314_Mans_mazais_komanda

Otrkārt tāda preteklība nevarēja parādīties žurnālā bez galvenās redaktores ziņas, kas nozīmē, ka viņa ir vai nu stipri aprobežota būtne vai arī to uzskata par “funny”. Jebkurā gadījumā tāda cilvēka atrašanās tik atbildīgā amatā ir vairāk kā nepieļaujama. Ir vairāk kā skaidrs, ka, ja te var parādīties šāds nonsenss, tad citiem šai žurnālā publicējamiem materiāliem ir stipri apšaubāma ticamības pakāpe, jo nevar zināt, kur ir kārtējā muļķība, bet kur apzināta ļaunprātība. Un to, ka šis žurnāls, līdzīgi ka daudzi citi masmēdiji nodarbojas ar apzināti kaitniecisku cilvēku dezinformēšanu, liecina arī tas, ka šajā pašā numurā plaši tiek reklamēta daudzām sievietēm aiz nezināšanas tik tīkamā tēvu piedalīšanās dzemdībās, kas uz normālu vīrieti var atstāt visnotaļ bēdīgu psiholoģisku rezultātu.

Informācijas aģentūra
/24.02.2014/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 14 komentāri

Par kodolieročiem, kodollīdzsvara būtību un to, kāpēc ASV (NATO) pretraķešu aizsardzības sistēma apdraud visu pasauli

00311_kodolspradziensVidēji statistiskais pilsonis vispār neko nesaprot kodolieroču jautājumā un jezgas būtībā ap kodolbruņojuma samazināšanu un pretraķešu aizsardzības sistēmām. [Šie jautājumi ir regulārs ASV, NATO un Rietumvalstu no vienas puses un Krievijas no otras puses dažādu publisku izteikumu un darbību iemesls.]

Ļoti plaši ir izplatīts tāds, atvainojiet par nepolitkorektu izteikumu, idiotisks un kretīnisks uzskats, ka: „Priekš kam vispār nepieciešamas tik daudz kodolraķetes?!”;  „Jums ko, par maz, ka varat palaist 10 kodolraķetes un pilnībā iznīcināt ASV vai visu pasauli?!”; „Kāpēc Jums vajag spēt viņus iznīcināt 60 reizes?!”

Paskaidroju. Visa kodollīdzsvara koncepcija balstās ne jau uz to cik reizes ko kurš var iznīcināt.  Un runa te vispār nav par kodolkaru, bet gan par to kā garantēti nodrošināt mieru. Runājot par kodolieročiem, visi domā tikai par mieru [jo neviens negrib kodolkaru, kurā var tikt iznīcināts].

Kodolieroči vispār ir tāda interesanta parādība – tie no vienas puses ir galvenais cilvēces pastāvēšanas drauds, bet no otras puses tie ir kļuvuši par galveno globāla miera nodrošināšanas (garantijas) līdzekli. To esamība pēc fakta novērš stratēģiskus pasaules karus. Un tas tā ir tādēļ, ka katrs baidās, ka viņu var pilnībā iznīcināt līdz galam, jeb, runājot militāros terminos, ka viņam var nodarīt nepieļaujamus (vai neatjaunojamus) zaudējumus.

Kāda ir nepieciešamā un pietiekamā kodollīdzsvara koncepcija šodien? Tā ir sekojoša: pretinieks negaidīti, bez brīdinājuma, ar visiem spēkiem pēc maksimuma pirmais veic pret jums kodoluzbrukumu. Veicot to, pretinieks uzspēj iznīcināt jums noteiktu daudzumu kodollādiņu. Ja pie šādiem apstākļiem jūs garantēti varat dot pretiniekam atbildes triecienu un viņu iznīcināt, tad jūs atrodaties drošībā un pretinieks garantēti kodoluzbrukumu neveiks. Saprotat?! Tātad, jūs [visa pasaule] esat drošībā nevis tad, ja varat pirmais veikt kodoluzbrukumu un iznīcināt pretinieku, bet gan tad, ja pēc pilna pretinieka kodoluzbrukuma spējat garantēti iznīcināt pretinieku. Lūk šai gadījumā jūs esat drošībā un valda kodollīdzsvars, un visi aprēķini tiek veikti, izejot no šīs idejas.  [Citiem vārdiem sakot, kodollīdzsvara koncepcija paredz, ka nevienai no valstīm nav spēja dot tādu pirmo kodoltriecienu, kas pilnībā iznīcinātu otras valsts spēju dot iznīcinošu prettriecienu.]

Kas ietilpst šajos aprēķinos? Ļoti daudz kas. Cik daudz kodolraķešu šahtas var tikt iznīcinātas pie viena vai cita veida ASV tehnoloģiskā pārākuma? Ja šahtas tiks iznīcinātas ne kodoluzbrukuma rezultātā, bet kaut kā savādāk, tas nemaina lietas būtību. Cik daudz un kādas kodolraķetes var tikt palaistas pret mums? Kādas cita veida iedarbības uz mūsu [Krievijas] bruņoto spēku kaujasspējām tiks pielietotas? Piemēram, augstākās pakāpes radiolokācijas uzbrukumi vai kādi citi supertehnoloģiski ieroči. Cik daudz ko pie mums iznīcinās? Kas mums ir jāizdara, lai pēc tam, kad mēs esam kļuvuši par kodoluzbrukuma upuri, mums tomēr izdotos saglabāt pietiekamu daudzumu rīcībspējīgu bruņoto spēku, lai iznīcinātu pretinieku? Ja mums tas izdodas, tad pretinieks neveiks kodoluzbrukumu. Tas ir pirmkārt.

Tātad, ja pretinieks paaugstina savas kaujasspējas (nav pat obligāti ka tās ir saistītas ar kodolieročiem) un var iznīcināt jau nevis 80%, bet gan 90%, tad mums jau vajadzētu sākt palielināt kodollādiņu skaitu. Vai arī tad ir jāpalielina esošo kodollādiņu aizsardzības pakāpe, kas, starp citu, nemaz nav tik vienkārši izdarāms.

Tagad otrkārt. Jūs devāt atbildes kodoltriecienu. Vai pretinieks var kaut ko ar to izdarīt? Ja pretinieks garantēti var to apturēt, iznīcināt tās raķetes gaisā, tad viņš ir drošībā. Un tad, viņš droši, nebaidoties par savu drošību, var pirmais dot kodoltriecienu [un anglosakši garantēti to arī darīs; viņiem šai ziņā nav nekādu morālu šķēršļu, viņi to jau ir darījuši (Hirosima un Nagasaki Japānā) un ir nopietni gatavojušies to darīt (pret PSRS pirms kodolieroču iegūšanas)]. Tas ir pretraķešu aizsardzības faktors.

Tātad, pirmais kodollīdzsvara faktors – ar ko pa mums „sitīs” šodien un pēc 10 gadiem? Otrs faktors – kāda ir pretraķešu aizsardzības sistēma? Un tikai no šiem diviem faktoriem izriet cik daudz kodolraķetes un kādas mums ir nepieciešamas, lai neviens mums neuzbruktu? Un, ja neviens mums neuzbruks, tad būs globāls miers visā pasaulē. Kā saka, valdīs miers un  draudzība, un visi varēs mierīgi „tusēt”, iet uz diskotēkām, skatīties „prikolīgas” filmiņas, ēst saldējumus, dzert kokteilīšus un vispār ne par ko neuztraukties. Viss tad būs „ok”. Tas, protams, līdz tam mirklim, kad Dievs tas Kungs neapvainosies uz cilvēci, kura tikai „tusē”, „kaifo”, rij, „drā*as” un neko citu nedara, un neiznīcinās to. Bet tas būs pēc tam (joks).

Bet tā, ja mums [Krievijai] neuzbruks, viss visiem būs labi. Bet, lai visiem viss būtu labi, kategoriski nedrīkst pieļaut, lai teorētiski kļūtu iespējams iznīcināt mūs pirmajā kodoluzbrukumā. Un, lūk, ar to nodarbojas mūsu garlaicīgās profesijas pārstāvji. Viņi veic kodolbruņošanās sacensības aprēķinus, lai nodrošinātu, kad pa tevi dos triecienu ar jaunākajiem ieročiem, tu ar savu novecojušo atlikumu viņiem pretī iespļautu tā ka to nevarētu nosegt viņu pretraķešu aizsardzība. Jo, ja pretinieks spēs nosegt tavu atbildes triecienu ar pretraķešu aizsardzības sistēmu, tad pretinieks būs drošībā. Un tikai izrēķinot, ka viņš garantēti ir drošībā, pretinieks veiks kodoluzbrukumu.

Un, lūk, te arī rodas draudi. Mēs nespējām panākt, lai ASV atteiktos no pretraķešu aizsardzības sistēmas. Amerikāņi, tātad, turpinās to attīstīt. Mēs, tiesa gan, panācām, ka Stratēģiskā bruņojuma samazināšanas līguma (START) [parakstīts 2010.gada aprīlī] preambulā ir pieminēts, ka tas tomēr nav labi. Bet arī no mūsu [Krievijas] puses tur ir teksts, ka gadījumā, ja pretraķešu aizsardzības sistēma rada mums draudus, mēs izstājamies no līguma. Tomēr līgumā nav ne vārda par augsti tehnoloģiskajiem ieročiem. Mēs, tātad, nepieminam augsti tehnoloģiskos ieročus un nevedam uzskaiti par jūras spēkos bāzētajām spārnotajām raķetēm, kā to vajadzētu darīt. Tādējādi mēs atļaujam pretiniekam sameklēt „robus” šai līgumā, lai viņš varētu pietuvoties stāvoklim, kad varēs mūs iznīcināt tā, ka mēs neatbildēsim. Šai jomā pretinieks [ASV] ir pavirzījies vēl tālāk uz priekšu.

Tomēr, ja ASV tehniski sāks mūs arvien vairāk apsteigt, bet mēs regresēsim atpakaļ, tad tas ir neizbēgami! Šādā gadījumā tas tāpat agri vai vēlu notiks!

Runājot par kodolieročiem, gribu izskaidrot vēl vienu problēmu – t.s. „pasauli bez kodolieročiem”. Paskaidroju pirmkārt tiem „īpaši apdāvinātajiem”, kuri, atvainojos par kārtējo nepolitkorekto iztreicienu, muld par šo tēmu, paši absolūti neko tajā nesaprotot. Tad, nu, lūk, tiklīdz pasaule paliks „bez kodolieročiem”, sāksies pasaules karš. Tas ir pirmkārt.

Otrkārt, ASV šai gadījumā iegūs pār visu pārējo cilvēci nospiedošu pārsvaru.

Un, visbeidzot, treškārt, nekas tāds [„pasaule bez kodolieročiem”] vispār reāli nav iespējams. ”Tas nevar būt tāpēc, ka tas nevar būt nekad.” Pat, ja Krievija un ASV pilnībā atbruņosies un iznīcinās visus savus kodolarsenālus, tad to nekādi negribēs darīt ne Izraēla, ne Francija, ne Ķīna, ne Indija, ne Pakistāna, ne daudzas citas valstis. Un ja mēs [Krievija un ASV] tagad vienkārši likvidēsim savu nospiedošo kodolpārākumu pār citām pasaules lielvalstīm, tad mēs pasauli padarīsim par daudzpolāru kodolpasauli. Un tad katrs šāds daudzpolārās pasaules poliņš varēs mierīgi „uzsist” pa citu poliņu. Pasaule šādā gadījumā dotos sekojošā virzienā: sākumā mazas intensitātes kodolkaru virzienā, bet pēc tam arī vidējas intensitātes kodolkaru virzienā. Tāpēc šī „pasaules bez kodolieročiem” utopija, kā jebkuri „labie nodomi” [domāts teiciens: „ar labiem nodomi ir bruģēts ceļš uz elli”], var atvērt vārtus uz elli, iemīt ceļu uz turieni.

Tāpēc nevajag utopijas, bet gan ir droši jāskatās realitātei acīs un ir jādara viss, lai šī realitāte nebūtu drausmīga un šausmīga.

Sergejs Kurginjans, politologs, analītiķis
/2010.gada maijs/

Avots:
http://www.kurginyan.ru/publ.shtml?cmd=add&cat=2&id=50

Informācijas aģentūra
/29.01.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Perversiju legalizācijas tehnoloģija („Overtona logs” sociālo izmaiņu modelis)

00310_Overtona_logs_modelis

Informācijas telpu lielajos medijos pārņēmušie streipi, cihanovičas, kažokas un citi perversiju atbalstītāji mums gandrīz vai ik dienas stāsta, ka visa progresīvā cilvēce pavisam dabiskā veidā esot pieņēmusi geju subkultūru, viņu tiesības stāties laulībā, adoptēt bērnus un izplatīt savas seksuālās orientācijas propagandu skolās un pat bērnudārzos. Mums stāsta, ka tas viss pieder pie lietu dabiskās gaitas. Mums melo.

Amerikāņu sociologs Džozefs Overtons (Joseph P. Overton (1960-2003)) aprakstīja tehnoloģiju, ar kuru soli pa solim var mainīt sabiedrības attieksmi pret tās pamatprincipiem [ t.s. „Overtona logs” – vairāku pakāpju sociālo izmaiņu modelis sabiedrībā kategoriski nepieņemamu parādību normalizācijai un praktiskai ieviešanai]. Viņš atklāj kā pilnīgi nepieņemamas idejas tiek izvilktas no visnicināmākās kloākas, nomazgātas un tad iestrādātas tiesību aktos.

Tā ir nevis vienkārša smadzeņu skalošana, bet izsmalcinātāka tehnoloģija. Efektīvu un iedarbīgu to padara konsekventā un sistemātiskā tās piemērošana, ļaužu vairumam to pat nepamanot. Bet cilvēku sabiedrību iznīcināšanā šādas tehnoloģijas var būt efektīvākas par kodollādiņu.

Overtons rāda, ka sabiedrībā katrai idejai vai problēmai ir tā sauktais iespēju logs. Tas ietver sevī tādu politisko ideju loku, kurā tās uzskatāmas par pieņemamām, pamatojoties uz pašreizējo sabiedrības viedokli un attieksmi, kas politiķiem stingri jāievēro, lai tos nevainotu pārmērīgā radikālismā un ekstrēmismā. Loga pārbīde notiek, nevis mainoties politiķu idejām, bet gan tad, kad idejas jau mainījušas sabiedrību, kura balso par šiem politiķiem.

Pirmais posms – “No neiedomājamā uz radikālo”

Mērķis: noņemt parādībai apspriešanas tabu, paust parādību pēc iespējas plašākam cilvēku lokam, diskusijas par parādību pārvērst par parastu lietu, tad piešķirt šīm diskusijām svarīgumu. Ar šo nolūku parādību ieved informācijas laukā kā izaicinoši radikālu. Tas piesaista uzmanību. Diskusijas par tēmu kļūst organizētas – kā vērā ņemama problēma sabiedriskos un akadēmiskos forumos.

Otrais posms – “No radikālā uz pieņemamo”

Mērķis: jēdzienu aizstāšana, nomainot emocionāli nepieņemamus terminus uz emocionāli neitrāliem. Šajā posmā tiek ieviesti jauni jēdzieni, kuri apzīmē parādības tādas citas puses, kuras sabiedrības apziņā vairs neraisa sašutuma uzplūdus.

Trešais posms – “No pieņemamā uz saprātīgo”

Mērķis: ieviest ideju par apskatāmās parādības dabiskumu. Tiek izmantoti gan zinātniski, gan pseidozinātniski fakti un skaidrojumi, kas parādībai klātpiezīmē it kā dabisku raksturu. Šis ir lūzuma posms, kad absolūti margināla parādība kļūst sabiedrībai saprotama. Parādības adepti parasti ir tie, kas savai pašrealizācijai meklē oriģinālas formas.

Ceturtais posms – “No saprātīgā uz populāro”

Mērķis: masu apziņā ieviest domu par parādības it kā esošu izplatību sabiedrībā. Asociēt parādību ar konkrētām populārām personām, kuras izraisa patīkamu iespaidu.

Piektais posms – “No populārā uz politisko”

Mērķis: parādība kļūst par politiski svarīgu jautājumu. Parādības noraidījums nu ir cilvēktiesību pārkāpums. Tiek ieviesta negatīva attieksme pret jebkādu parādības nosodījumu. Nepaklausīgo savaldīšanai tiek izveidoti jauni krimināllikuma panti.

Tādējādi, īstenojot pēc kārtas piecus informācijas tehnoloģijas ziņā visai vienkāršus soļus, kāda sociāli bīstama parādība var tikt sabiedrības acīs pārveidota par normālu, būtiski nepieciešamu un ar likumu aizsargājamu.

Šādā veidā Rietumos tika legalizēts homoseksuālisms un viendzimuma laulības. Uzskatamības pēc šajā shēmā varētu modulēt arī ko citu. Ņemsim ko pilnīgi neiedomājamu – kanibālismu un ideju legalizēt „cilvēku tiesības” apēst vienam otru. Pietiekami šaušalīgs piemērs.

Protams, tagad – 2014. gadā nebūtu ne mazākās iespējas propagandēt kanibālismu – sabiedrības sašutums būtu neizmērojams. Šī situācija nozīmē, ka pašlaik iespēju logā jautājums par kanibālisma legalizāciju ir nulles stadijā, ko saskaņā ar Overtona teoriju sauc par “Neiespējamo” [neiedomājamo]. Tagad modelēsim, kā “Neiespējamais” tiktu īstenots, izejot caur visām iespēju loga stadijām.

Kanibālisma tēma sabiedrībā joprojām ir bezgala pretīga un absolūti nepieņemama. Šo tēmu pagaidām neapspriež presē, tā ir neiedomājama, absurda un pilnīgi tabuizēta. Tātad – pirmā Overtona loga kustībai jābūt kanibālisma tēmas pārvietošanai no neiedomājamas  uz radikālu.

Mums taču ir vārda brīvība. Nu, kāpēc tad neparunāt par kanibālismu? Zinātnieki var runāt par visu – zinātniekiem nekas nav tabu, tie pēta visu. Un, ja tā, tad var, piemēram, sasaukt etnoloģijas simpoziju par tēmu “Polinēzijas cilšu eksotiskie rituāli”. Apspriest tēmas vēsturi, iegūt faktus un autoritatīvus zinātniskus ziņojumus par kanibālismu.

Lūk, par kanibālismu, izrādās, var parunāt un nepārkāpt zinātniskā loka robežas.

Vienlaicīgi ar zinātnisko diskusiju uzrodas radikālie kanibāli, kurus noteikti pamana plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos. Tie tad ir “sliktie kanibāli”, kuriem pretnostāda citu biedu – galēji neiecietīgos, „kuri aicina sadedzināt sārtos tos, kas nav tādi kā viņi”.

Overtona logs ir pārvietots. Nodrošināta pāreja no bezkompromisa negatīvas attieksmes pret jau nedaudz pozitīvāku. Raisās sarunas – ko par cilvēka gaļas ēšanu domā britu zinātnieki, ko pagaidām vēl par deģenerātiem dēvētie radikāļi.

Pirmā etapa mērķi – noņemt tabu un piesaistīt plašāku auditoriju – ir sasniegti.

Nākamais Overtona loga solis virza kanibālisma tēmu no radikālās jomas uz iespējamības zonu.

Šajā posmā turpinās zinātnieku sacītā citēšana. Nedrīkst taču novērsties no zinībām. Tie, kuri atsakās apspriest šo parādību, tiek nodēvēti par fanātiķiem un liekuļiem.

Un, nosodot fanātismu, šai parādībai jāpiešķir elegants un zinātnisks nosaukums – antropofagija. Kanibālisms nu vairs nepastāv.

Bet arī šo terminu drīz atzīs par aizvainojošu un nomainīs.

Jaunu nosaukumu konstruēšanas mērķis ir nošķirt problēmas būtību no tās nosaukuma, atraut vārda formu no satura, nogriezt ideoloģiskajiem pretiniekiem mēli. Kanibālisms vispirms tiek pārsaukts par antropofāgiju, tad par antropofīliju. Līdzīgi kā noziedznieki nomaina uzvārdus un pases.

Līdztekus spēlei ar nosaukumiem notiek precedentu – vēsturisku, mitoloģisku, aktuālu vai vienkārši izdomātu meklēšana:

– “Atcerieties leģendu par sevi ziedojošo māti, kura dzirdīja savus izslāpušos bērnus ar savām asinīm?”
– “Seno dievu vēsture, kur visi ēda visus – tāda romiešu uztverē bija lietu kārtība.”
– “Nu, bet mums tuvāk esošajiem kristiešiem ar antropofiliju viss ok, tie joprojām rituāli dzer sava Dieva asinis un ēd tā miesu.”
– “Pirms spāņu konkistoru iebrukuma Amerikā pastāvēja veselas antropofilu civilizācijas ar bagātu kultūru.”

Galvenais mērķis šajā posmā – vismaz daļēji pasargāt cilvēkēdājus no kriminālvajāšanas. Vismaz attiecībā uz kādu vēsturisku posmu.

Pēc tam, kad radies kāds leģitimizācijas precedents, ir iespējams pārvietot Overtona logu no pieņemamā uz saprātīgo:

– “Vēlme ēst cilvēkus ir ģenētiski noteikta cilvēka dabā”;
– “Dažreiz nākas cilvēku apēst, ja ir pārliecinoši iemesli”;
– “Ir cilvēki, kuri vēlas, lai tos apēd”;
– “Aizliegtais auglis vienmēr ir salds”;
– “Brīvam cilvēkam ir tiesības izlemt, ko viņš ēd”;
– “Neslēpiet informāciju un ļaujiet katram saprast, kas viņš ir – antropofils vai antropofobs”;
– “Vai tad antropofilija nodara kādu kaitējumu?”

Sabiedrības apziņā tiek mākslīgi radīts “cīņas lauks” par šo problēmu. Abās pusēs parādās biedējoši tēli – kanibālisma radikālie atbalstītāji un radikālie pretinieki.

Reālos pretiniekus – normālos cilvēkus, kuri nevēlas būt vienaldzīgi pret šo problēmu, mēģina identificēt kā radikālus nīdējus. Tos iztēlo par radikāliem psihopātiem, agresīviem fašistiem, kanibālu nīdējiem, kas aicina likvidēt visus antropofilus, ebrejus, komunistus un nēģerus.

Šādā scenārijā tie, kas sauc sevi par antropofiliem, paliek it kā pa vidu, “prāta teritorijā”, kur ar lielu patosu, ar “veselo saprātu un cilvēcību” nosoda visu veidu radikālos ekstrēmistus.

“Zinātnieki” un žurnālisti šajā posmā pauž, ka cilvēki visā to vēsturē reizēm ēdot viens otru, un tas esot jauki. Tagad antropofili tēmu var pārnest “No saprātīgā uz populāro”. Overtona logs virzās tālāk.

Antropofilija iekļūst masu medijos, ziņās un tolkšovos. Cilvēkus ēd filmās un dziesmās.

– “Vai jūs zināt, ka slavenais komponists X ir antropofils?”
– “Un tas labi pazīstamais rakstnieks Y visu mūžu bijis antropofils un par to pat ticis vajāts”;
– „Starp citu, kā jums patīk Lady Gagas klips «Eat me, baby”?”;
– “Tie ir radoši cilvēki. Nu, apēda savu sievu, nu un tad?”;
– “Viņi patiesi mīl savus upurus. Apēst – tas nozīmē mīlestību!”
– “Antropofiliem ir paaugstināts IQ un viņi ievēro stingru morāli”;
– “Antropofili ir paši cietuši, viņus dzīve ir piespiedusi”;
– “ Antropofili  ir tik izglītoti”;
– “Atpakaļrāpulīgajiem antropofilu nīdējiem nav nekādas tiesības ložņāt pa svešām ēdienkartēm”;
– “Mēs jums pastāstīsim traģisku mīlas stāstu! Viņš gribēja viņu apēst! Un viņa gribēja tikt apēsta! Kas gan mēs esam, lai viņus nosodītu? Varbūt tā ir mīlestība? Kas jūs tādi esat, lai stātos ceļā mīlestībai?!”

Overtona loga piektais posms. Sākas likumdošanas aktus sagatavošana. Lobiju grupas konsolidējas un iznāk gaismā. Tiek publicētas viltotas aptaujas, kas rāda, ka liela tautas daļa it kā atbalsta kanibālisma legalizāciju. Sabiedrības apziņā ieviesta jauna dogma: “Aizliegts aizliegt ēst cilvēku gaļu.” Nepakļāvīgajiem draud kriminālatbildība par “naida runu” un citiem “naida noziegumiem”.

Sabiedrība ir salauzta. Tās dzīvīgākā daļa vēl kaut kā pretosies. Bet kopumā sabiedrība jau samierinājusies ar savu sakāvi. Likumi ir pieņemti, cilvēciskas esamības normas sagrautas un pārveidotas.

Tā mēs Overtona logos varam iemodelēt jebkādu riebeklību un preteklību. Tas nebūs daudz sarežģītāk, kā paspēlēties ar grāmatu „Izkrāso pats”. Vispār lietderīga nodarbe, kas rosina pārskatīt t.s. „tolerances” dehumanizējošās dogmas, stiprināt imunitāti, iepazīt ienaidnieku un laikus sagatavoties uzbrukumiem. Tēmu izvēle ir milzīga – pedofilija, zoofilija, incests, nekrofilija, bērnu eitanāzija utt. Erotiski orientēto deviaciju jeb parafiliju saīsinātu uzskaiti var apskatīt Vikipēdijā:  http://en.wikipedia.org/wiki/List_of_paraphilias

Bet kur tad vēl neskaitāmais daudzums cita veida briesmu! Pastāv taču grupas, kas uzskata, ka pilnībā jāiznīcina baltā rase. Radikālu feministu kopas kliedz par vīriešu iznīcināšanu. Radikālu environmentālistu grupējumi aicina iznīcināt visu cilvēci kā “planētas parazītu”. Radikālie zoocentristi brēc pēc cilvēktiesībām dzīvniekiem. Un tā tālāk. Būtu tikai pietiekoši daudz līdzekļu un tās lietas sāktos [un viņas noteikti sāksies, ja šos nenormālos slimniekus kāds neapturēs; pēc homoseksuālisma normalizācijas sekos citu perversiju legalizācija, kam savukārt sekos slepkavību un visdažādāko sadisma formu legalizācija].

Šķiet, ka šobrīd vistuvāk esam gaidāmajam pedofilijas uzbrukumam, kas jau ir iemājojis Overtona pirmajā logā. Lūk, materiāli no kādas konferences:

– “Pedofilus sabiedrība negodīgi stigmatizē un demonizē”.
– “Mums nav nepieciešams iejaukties vai kavēt mūsu bērna seksualitāti.”
– “Bērni ir spējīgi piekrist seksam ar pieaugušo.”
– “Pieaugušo vēlme nodarboties ar seksu ar bērniem ir normatīva.”
– “Sabiedrībā ir jāpalielina individuālā brīvība. … Mums ir ļoti morālistiska sabiedrība, tas nav savienojams ar brīvību.”
– “Pedofiliem ir mīlestības un romantikas jūtas pret bērniem, tāpat kā pieaugušiemheteroseksuāļiem un homoseksuāļiem ir romantiskas jūtas vienam pret otru.”
– “Pedofilu vairums ir maigi un racionāli.”
(Avots: http://www.dakotavoice.com/2011/08/time-to-normalize-pedophilia-firsthand-report-on-b4u-act-conference/  )

Cilvēki, esiet modri! [Un gatavojieties bezkompromisa  cīņai uz dzīvību un nāvi ar šiem perversantiem, jo šādā sabiedrībā neizdzīvos neviens kaut cik normāls cilvēks un šādu pretekļu pārņemta sabiedrība gala beigās iznīcinās pati sevi. Ļoti rūgti maldās tie, kuri domā, ka šīs parādības uz viņiem neattiecas, un ka viņi personiski varēs „maliņā” „atsēdēsies” un ka šis modernais sociālais mēris viņus neskars. Tas jau skar visus strauji pieaugošu ekonomisko krīžu, sociālās nevienlīdzības, pārvaldes institūtu un ierēdņu savu funkciju nepildīšanas, korupcijas, cinisma un patvaļas izskatā (jo sabiedrību jau tagad pārvalda šāda tipa morālie kropļi)  un, pieņemoties sabiedrības perversiācijai spēkā, tas skars katru ar jo lielāku spēku un ar jo mazskaitliskākiem izņēmumiem. Nelīdzēs te vairs ne katra personīgie līdzekļi, prestižs, sakari, dienesta stāvoklis, elitārums – šie slimie un amorālie pretekļi, iegūstot drošu teikšanu, aizslaucīs un iznīcinās visu normālo.]

„Nikomēds”
/20.01.2014/
http://www.pietiek.com/raksti/izkraso_pats
http://www.nebruks.lv/?p=1701
http://glurl.co/dwv

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 16 komentāri

Viesstrādnieka piezīmes par darbu un dzīvi Francijā

00308_Imigranti_Francija Par spīti TV radītajam iespaidam, apmēram 90% nelegālo imigrantu Francijā ierodas nevis kontrabandas ceļā, bet gan oficiāli ar Šengenas vīzām un tikai pēc ierašanās valstī „pazūd” Eiropas Savienības plašumos.  Visreālāk ātri dabūt darbu Francijā var, kļūstot par algotu lauksatrādnieku. Es par to pārliecinājos vēl tālajā 1999.gadā, bet šogad [2013.gadā] nolēmu atkārtoti izstaigāt pagātnes takas un apskatīties, kas pa šo laiku tur ir mainījies.

Odesas kolhozu viesstrādāšanas pieredze

Tā kā interesanti ir salīdzināt piedzīvoto viesstrādāšanas pieredzi Odesas kolhozos un viesstrādnieku nodarbinātību Francijā, sākšu ar īsu un koncentrētu savas Padomju laiku pieredzes atstāstu.

Pie mums Odesā, atšķirībā no centrālās Krievijas rajoniem, piepilsētas apdzīvotās vietas bija bagātas un tajās dzīvoja daudz cilvēku.  To specializācija – tomāti un vīnogas. Tomēr tās daudzskaitliskās reizes, kad es kā mūsu zinātniski pētnieciskā institūta (ZPI) darbinieks biju šajos lauksaimniecības uzņēmumos [Padomju laikā bija plaši izplatīta prakse, piesaistīt uz dažām dienām dažādiem lauksaimniecības darbiem cilvēkus no citiem uzņēmumiem; tā bija gan palīdzība kolhoziem, gan arī sava veida apstākļu maiņas pasākums kolektīviem] nevienu vietējo vīrieti uz lauka strādājam es neredzēju. Sievietes laukos gan bija – ražaš novākšanas laikā tika piesaistīta vietējā grāmatvedība un redzēju arī meitenes no Rietumukrainas. Vietējās meitenes un skolnieces uz lauka arī nemanīju. [Jāņem vērā, ka stāstīts tiek par Odesu, kas  ir bijis īpašs robežreģions ar  salīdzinoši lielu ebreju koncentrāciju.]

Šo ciematu vīrieši pārsvarā strādāja uz kuģiem un patstāvīgi peldēja „ārzemju komandējumos” [kas tajos laikos bija ekskluzīva,  prestiža un arī ienesīga nodarbe]. Viņi Odesas piepilsētas ciematos tikai atpūtās pēc reisiem un darbs uz lauka viņiem bija ļoti zema prestiža un necienīga nodarbe.

Tie, kuriem nepaveicās un kuri netika uz kuģiem, tie varēja strādāt par šoferiem. Viens tāds mums, zinātniekiem, kas atbrauca palīdzēt, teica: „Džeki, vai tiešām jūs mācījāties, ieguvāt augstāko izglītību, lai šeit šādi uz lauka strādātu? Es, strādājot par šoferi, saņemu 80 rubļus [Padomju laikiem ne pārāk liela, bet pietiekama summa], bet man papildus vēl ir kravas auto, ko es varu izmantot izvadājot visu ko katram vajag, un beigās pat ļoti labi sanāk…”

Citi, ar alkohola traumētu psihi, nāca pie mums sadzērušies un kliedza: „Zinātnieki – baltrocīši, maitas atbraukuši! Kapli rokās un lūk jums!Tā ir jūsu īstā vieta, parazīti!…”

Pa vakariem reizēm nāca vietējie puiši ar nūjām. Viņiem mūsu meitenes bija vajadzīgas. Tad bija arī kautiņi.

Kad mēs jautājām, kādēļ ražas novākšanas individuālā norma ir tik maz atmaksāta un kāpēc to vispār nav iespējams izpildīt [papildus sabiedriskai motivācijai bija arī atalgojuma motivācija, kura bija atkarīga no darba izpildes normām, piemēram, novāktais ražas daudzums (bija gan individuālas, gan kolektīvas normas)], tad mums brigadieri un priekšsēdētāji atbildēja: „Mums ir akorda-prēmiju darba samaksas sistēma. Par vienu normu vai mazāk jūs knapi mums nosegsiet savas ēdināšanas un izmitināšanas izmaksas. Ja izpildīsiet divas normas – sāksies akordu sistēmas samaksa. Bet, ja trīs izpildīsiet, tad tik tiešām var kaut ko normāli nopelnīt! Bij mums viena viesstrādniece, trīs normas regulāri izpildīja. Bet jūs esat vārguļi, pilsētnieki, līkas rokas jums ir, tāpēc pat vienu normu izpildīt nevarat.” Pēc tam brigadieris veltīja mums piecas minūtes, lai parādītu kā pareizi un ātri ir jāsavāc tomāti, un tad aizbrauca kaut kur pa savām darīšanām.

Papildus mums vēl arī atgādināja par Pāvelu Korčaginu [Padomju laika kulta darba „Kā rūdījās tērauds” galvenais varonis] un par to, ka nav labi strādāt tikai, domājot par „lielo rubli” un ka šie izbraukumi mums ir sava veida veselīga pastaiga svaigā gaisā.

Odesas konservu rūpnīcā palīgus sūtīja strādāt tos darbus, ko vienkārši baidījās veikt pats personāls. Darbinieku tehniskās drošības normu pārkāpumi šai rūpnīcā bija drausmīgi.

Septembra beigās kolhozu barakās gulējām gultās pa diviem, lai siltāk, jo visiem nepietika silto segu. Ja neviens nesekoja mums dodamās pārtikas normām, tad drīz vien sākās „taupība” no kolhoza pavāru puses.

Viens mans biedrs reiz aizgāja uz toleti šādā speciāli priekš tomātu novācējiem uzceltā barakā, kur kāds bija „ietaupījis” uz betona rēķina grīdai. Viņš iegāzās bedrē līdz jostasvietai un betona šķautne sadragāja viņam iekšas, vienu traumēto nieri viņam nācās izgriezt.

Cits mans darbabiedrs izgāja ātro kombainiera „apmācības kursu” no vietējo „vecāko” biedru puses. Kaut ko viņš nebija sapratis vai neizdarīja darba aizsardzības jomā un viņam acī trāpīja skabargveidīgs priekšmets. Slimnīcā aci izglābt izdevās, bet redz ar to viņš kopš tā laika slikti.

Vienu otrā kursa studenti no citas viesstrādnieku grupas, sportisti, kura formas uzturēšanai skrēja pa apkārtni, uz lauka izvaroja un nogalināja. Slepkavu no vietējo vidus atrada.

Citu viesstrādnieci no Rietumukrainas tehnikuma vietējie izvaroja. Lietu apklusināja, bet visu grupu, tai skaitā cietušo meiteni, piespieda līdz galam visu atstrādāt. Es ar viņu kopā tai laikā strādāju un tēju dzēru.

Viens Vjetnamas viesstrādnieks, kurš vēl puika būdams kā partizānis karoja ar amerikāņiem, mācījās pie mums universitātē un arī viņam kopā ar visiem bija jādodas baudīt Odesas kolhozu „romantiku”. Ekonomijas nolūkos viņus pārvadāja smagā kravas auto kravaskastē [tādā, kurā granti pārvadā].  Kravaskaste izrādās bija bojāta un pa ceļam, brauciena laikā atvērās. Visi kravaskastē esošie pasažieri tika sveikā cauri ar izbīli un zilumiem, bet vjetnamietis bija uz vietas beigts.

Man darbs Odesas kolhozos atgādināja  XIX gadsimta klaušas ar atbilstošu darba ražīgumu.

Vispārīgs Francijas laukstrādnieku darba apstākļu apraksts

Ja salīdzina Odesas un Francijas viesstrādāšanas pieredzi, tad, neskatoties uz visu Francijas lauksaimniecības marasmātisko praksi par kuru tālāk pastāstīšu sīkāk, Francijā, salīdzinājumā ar Odesu, ir divi milzīgi plusi.

Pirmkārt, pašā ražas novākšanas sezonas „karstumā”, visi franču saimnieki kopā ar sievām, bērniem un radiniekiem personiski strādā laukā kopā ar viesstrādniekiem un visiem par to arī normāli samaksā. Šai ziņā atceros vienu prestižu franču fermeri ar kuru runāju par darba uzsākšanu, kad viņš, rādot paraugu citiem, atradās kokā, novācot ražu.

Otrkārt, pārsteidzoša ir ļoti laipnā saimnieku attieksme pret laukstrādniekiem, jo īpaši, labi strādājošajiem. Reizēm laukstrādnieki ēd kopā ar saimnieka ģimeni pie viena galda. Dzīvošana laukstrādniekiem ir atsevišķās, speciāli uzceltās „akmens” mājiņās. Bija gadījumi, kad dzīvošanas apstākļi bija mzliet sliktāki un mums piedāvāja ēst gatavot pašiem, nodrošinot plīti, traukus, speciāli vadāja uz lielveikalu un nodrošināja arī televizoru un videoatskaņotāju.  Visas sadzīviskās prasības tika izpildītas momentāni, piemēram, kad es pateicu, ka man saulē apdeg seja, jau pēc divām stundām man atveda pretapdeguma krēmu.

Visbeidzot, Francijā visbiežāk tiek izmantota stundu apmaksas sistēma, tas ir tā saucamā SMIC (salaire minimum de croissance – jeb minimālā darba samaksa). Apstākļos kad faktiski gandrīz puse no pieauguājiem iedzīvotājiem sēž bez darba (ja esat dzirdējis pasaciņas par 10% bezdarbu Francijā, tad aizmirstiet par to), mazāk maksāt nedrīkst, bet vairāk nemaz nav nepieciešams. SMIC saņem visa īstā darba tauta – celtbieki, pārdevēji, oficianti, ražu novācēji utt. Un tikai šaurs un mazskaitlisks grūti aizstājamu speciālistu slānis var cerēt saņemt kaut ko vairāk.

Tiek praktizēta arī samaksa pēc izpildītā, tomēr reti.

Kad pirmo reizi gatavojos braucienam uz Franciju, baidījos par to, kādas viņiem tur ir darba samaksas normas un vai es tās varēšu izpildīt, jo mums nepārtraukti stāstīja cik mēs esam slikti strādnieki ar „līkām rokām”. Toreiz bažījos vai spēšu strādāt tādā pašā līmenī kā strādā citi viesstrādnieki.

Tad, nu lūk, varu pateikt, ka Francijā darbu samaksas normas ir orientētas nevis uz triecienstrādnieci, kurai ir rokas kā grābekļi, par kuru visi ir dzirdējuši un neviens nav redzējis, bet gan uz normālu vidēji statistisko strādājošo. Mans pirmais darbs Francijā savulaik bija ķirši. Toreiz pirmajā dienā es izpildīju 80% no normas. Normu, kas atbilda SMIC, es sāku izpildīt sākot no trešās dienas, savukārt beidzot darbus ar ķiršiem es izpildīju 120% no normas. Tas pats bija arī ar tomātiem. Savukārt fantastisko Odesas kolhozu apmaksas sistēmu izdomāja, visdrīzāk, speciāli, lai viesstrādniekiem vispār gandrīz neko nemaksātu.

Francijā sezonas laukstrādnieka darbs ir likumīgs un pilnvērtīgs darbs ar sociālajiem atskaitījumiem un iekļaušanu darba stāžā. Eksistē arī profesionāli sezonas laukstrādnieki, bieži vien veselas ģimenes, kuras, sākot no zemeņu sezonas sākuma Spānijā, pakāpeniski pārvietojas savā mašīnā pakaļ ienākošajai ražai; un tā katru gadu visu dzīvi.

Laukstrādnieku amats tiek uzskatīta par darbu ar paaugstinātu traumatisma risku. Viens no vīnogulāju saimniekiem nekādi nereaģēja, kad uzzināja, ka man nav oficiālas darba atļaujas, toties painteresējās vai man ir veselības apdrošināšana. Un tas ir pareizi, jo uz vīnogulājiem sagriezt pirkstus līdz pat kaulam ir ļoti viegli, bet kādam par šuvju uzlikšanu pēc tam būs jāmaksā.

Kā atrast darbu bezdarba epidēmijas pārņemtajā Francijā

Lielākā daļa vietu, kur darbā tiek ņemti laukstrādnieki, tiek rezervētas jau ilgi pirms darbu sākuma. Saimnieku adreses mutiski tiek nodotas draugiem un no tēviem tā tiek nodota dēliem. Es vienā vietā redzēju saimniekam albumu ar darbinieku fotogrāfijām un aprakstiem, ko viņš bija saņēmis uz sludinājumu avīzē; kuru ņemt un kuru neņemt saimnieks izvēlējās pēc fotogrāfijām. Jauniņiem, kuriem nav sakaru, blata vai pieredzes,  dabūt laukstrādnieka darbu Francijā ir ļoti grūti. Visās saimniecībās šāds cilvēks dzirdēs tikai vienu vārdu „complet”, tas ir – visas vietas aizņemtas. Zinu to ne pēc nostāstiem, pats to izbaudīju, tikai es esmu pārāk pieredzējis un rafinēts, lai mani tas apstādinātu.

Galvenais, kas nepieciešams imigrantam Francijā, lai viņš atrastu darbu, ir lai viņš būtu „ieciklējies” uz darba atrašanu. Ir jādomā tikai par darbu, jādraudzējas un jāsaietas ir tikai ar cilvēkiem, kuri meklē darbu, jārunā ir tikai par to kā atrast darbu. Darbs ir jāmeklē nepārtraukti gan pa dienu, gan pa nakti, tai skaitā jāpiekrīt gan vienreizējiem darbiem, gan darbiem tikai uz dažām stundām, jebkurā diennakts laikā un nedrīkst smādēt vienalga cik netīrus un grūtus darbus. Ir pilnībā jānorobežojas no visa, kas nav saistīts ar darbu, un ir jāaizmirst par izklaidēm, alu, kafejnīcām un sievietēm.  Ir jāparādās tādai subjektīvai sajūtai, kad tu kā izsalcis vilks tundrā ziemas laikā meklē medījumu un, ja to neatradīsi dažu dienu laikā, tad ar tevi ir cauri. Tikai ar šādu noskaņojumu var izsisties drausmīgi lielajā darba meklētāju konkurencē.

Mani priekšteči agrāk strādāja kā laukstrādnieki Krievijas impērijas dienvidos, tā ka nekas jauns tas mūsu dzimtā nav. Vēstures rats mazliet pagriezās un pagājušā gadsimta divdesmitajos gados mani senči kļuva par vadošajiem inženieriem un citiem tāda līmeņa kadriem.  Vēstures rats atkal pagriezās un mēs atkal tikām atmesti „melnstrādnieku”, „bidlas” un „padomju pabiru” kategorijā un atjauninām dzimtas laukstrādnieciskuma tradīcijas.

Darbam Francijā man ir nopietnas priekšrocības. Pirmkārt  valodas zināšanas; franču valoda ir gandrīz vai kā otra mana dzimtā valoda. Otrkārt es esmu ļoti labā fiziskā formā. Treškārt man palīdz specifiskas bijušā uzņēmēja veiklības, iniciatīvas un „ķēriena” iemaņas.

Francijas laukstrdniekam nepieciešami sekojoši priekšmeti:  mugursoma, telts, guļammaiss un darba drēbes.

Pārtika. Brokastīs: maize (bagets) un ūdens no krāna. Pusdienas: baltmaize, marokas šprotu bundža, litrs piena, šokolādes tāfelīte un apelsīns. Vakariņas: lēti cepumi. Papildus visam – labi kompleksie vitamīni tabletēs.

Ja kāds būs dzirdējis par bezmaksas ēstuvēm nabagajiem, tad tiem gribu retoriski pajautāt vai viņi ir atbraukuši, lai strādātu un naudu pelnītu vai arī lai kļūtu svešā zemē par bomžiem?! Vai nu atbraucējs teŗē visus spēkus un laiku, lai meklētu darbu un pēc tam, lai strādātu, vai arī viņš tos tērē, lai meklētu bezmaksas „labumus”, jeb „haļavu”.

Darba meklēšana Korsikā

Šajā [2013.g.] sezonā es nolēmu pastrādāt Korsikā.

Vīnogu ražas novākšanas sākumā ierodoties vienā Korsikas ciemā, man izdodas atrast drošu uzglabāšanas vietu manai ceļasomai. Tā ir liela veiksme un es [bez smagas un traucējošas mugursomas] metodiski apstaigāju apmēram trīsdesmit tuvējās saimniecības. „Vīna ražotnes kooperatīva”, kurā tiek nodotas vīnogas, atšķirībā no visas pārējās kontinentālās Francijas, šeit nav. Tas apgrūtina darba meklējumus.  Visas saimniecības jau ir nokomplektējušas savu štatu. Viss ir „complet” gan tagad, gan mēnesi, divus iepriekš. Par strādniekiem ir gana daudz itāļu un spāņu.

Vispār eiropieši ir palaidušies drausmīgā slinkumā. Kamēr Maskavas „inteliģence” gadu desmitiem ņirgājas par apzīmējumu „sapuvušie Rietumi”, tikmēr Rietumi tik tiešām ir sapuvuši galīgi „līdz kaulam” un tas te ir ļoti labi redzams. Visa eiropiešu jaunās paaudzes audzināšanas sistēma ir tendēta uz liekēžu, bezdarbnieku, nespējnieku un idiotu radīšanu.

Lūk, viens labs piemērs no novērotā, kas labi raksturo eiropiešu stāvokli. Jauns spānis caur savu draudzeni (viņa tulko) sarunājas ar saimnieku.  Spānim galvā ir otrādi aplikta „kepka”, deģenerāta tipa dežūrsmaids, vārga miesasbūve, tetovējums uz labās kājas potītes un turpat blakām apsieta kaut kāda lentīte.

Saruna: „Jūs kādreiz dzīvē esat strādājis? Neesat? Un ko, Jums ES dalībvalsts personapliecinoša dokumenta arī nav? Nepieciešams, lai Jums ātri atsūtītu personapliecinošu dokumentu kopijas, kaut vai pa faksu…”. Man saimnieka kļuva žēl.

Cita vieta: vakantu vietu nav, bet jaunieši interesējas par darba apstākļiem. Viņi meklē tikai piecu stundu darbadienu no 07:00-12:00 ar attiecīgu samaksu. „Strādnieki” nevēlas strādāt karstumā un svētdienu grib brīvu.

Visi franču fermu saimnieki zina: gribi atrast labus strādniekus – meklē arābus. Tiek uzskatīts, ka vislabāk strādā marokāņi, mazliet sliktāk tunisieši, vēl mazliet slinkāki ir alžīrieši. Bet viņi visi ir daudz apzinīgāki strādnieki par jebkuru eiropieti.

Es uzvedos mazliet nekaunīgi kā arī pieklājas laukstrādniekam, kurš apzinās savu vērtīgumu. Legālas darba atļaujas man nav. Es meklēju vietu, kur var strādāt „nereģistrējies”, tas ir nelegāli. Nelegālā nodarbinātība ir stingri aizliegta un par to pienākas bargi sodi, ja pieķer, protams. Toties manā rīcībā ir dzelžains un neapgāžams  arguments: „mesjē, lai gan esmu eiropietis, strādāt protu ne sliktāk par marokāni”.

Beidzot atrodu, ko gribēju. Astoņu stundu darba diena bez brīvdienām, ņem arī nelegāli un ir lielas vīnogulāju plantācijas – garantēti pietiks darba nedēļām trijām. Protams, tik „drausmīgos” apstākļos tur strādā tikai marokāņi un alžīrieši. Un es, krievs, vienīgais eiropietis. Esot vienā brigādē ar arābiem, man nāksies strādāt uz „pilnu klapi”.

Nodarbinātība Korsikā un Francijā

Kāpēc nelegālam darbam Francijā es izvēlējos tieši Korsiku?

Vēl samērā nesen šī sala skaitījās ļoti nabadzīga. Ģimenēs bija daudz bērnu un apmēram 80% no jaunatnes brauca projām uz kontinentu. Šodien viss ir mainījies. Tūrisms. Sezona ilgst pus gadu, pie tam atbrauc visai turīgi cilvēki, tāpēc Korsika pašreiz ir pat bagātāka par kontinentālās Francijas reģioniem. Kā man stāstīja, katru gadu uz miljonu Korsikas iedzīvotājiem atbrauc septiņi miljoni tūristu.

Korsikā ir pietiekami aktīvs vietējais separātisms un ir pat veikti daži daži teroristiskie akti.

No Korsikas Parīze ir ļoti tālu. Par „nedeklarētu nodarbinātību” šeit neviens īpaši neuztraucas.  Kontinentālajā Francijā saimniekam, kurš ir pieķerts (parasti pēc kaimiņu vai konkurentu ziņojuma) nelegāli nodarbinot kādu (kas var obligāti arī nebūt migrants), uzliks lielus naudassodus. Bet migrantu šādā situācijā var pat uz īsu laiku ielikt cietumā. Korsikā viss ir daudz liberālāk.

Man stāstīja pat, ka netālu esošās piejūras pilsētiņas mērs kādā 2000.gadā vispār deva vietējiem žandarmiem rīkojumu neaiztikt personas, kuras atrodas „nenoregulētā situācijā”, kā šeit oficiāli sauc migrantus: „Uz migrantiem turas visa krāsošana, remonti, uzkopšana pilsētā. Ja viņus tagad kāds izķertu, tad tūrisma sezona pie mums būtu apdraudēta.”

Pēc tam, kad par Francijas iekšlietu ministru kļuva Sarkozī un kad viņš vēlāk kļuva par prezidentu, skrūvītes tika pievilktas. Pēc Fransua Olanda nākšanas pie varas atkal iestājās „atkusnis”.

Francijā policija un žandarmērija ir mazskaitliska, cietumos ir maz vietu un līdzekļu to uzturēšanai nav. Francijā ir spēkā ļoti liels daudzums likumu, daži pat kopš Napaleona laikiem un ievērot viņus visus vienkārši nav iespējams, tāpēc to, par kuru likumu neievērošanu cilvēkus sodīs un par kuriem liks mierā, lemj pati policija. Lemjot policija vadās no tekošās politiskās situācijas, neformāliem priekšniecības rīkojumiem un t.s. „telefonu tiesībām”. Pašreiz, visdrīzāk, Francijas policijai ir dots neformāls rīkojums visus spēkus veltīt narkodīleriem un slepkavām.

Darbs arābu migrantu brigādē

Strādāju kalnu pakājē un novācu vīnogas. Vairāki plantāciju apgabali, visdrīzāk tika iepirkti dažādos laikos no dažādiem saimniekiem. Attālums starp dažādām plantācijām ir līdz pat 15 kilometriem pa zemes ceļiem. Vīnogu stādījumi ir sliktā stāvoklī, veci, vīnogu šķirnes dažādas. Vīnogu piesiešanai dzelzbetona kolonu vietā, kā pie mums Odesā, tiek izmantotas dzelzs un pat koka mieti, daži no kuriem ir jau nolauzti. Abi lielsaimniecības traktori ir ļoti veci un stipri dūmo. Viens no viņiem no akumulatora „pielec” viegli, bet otru iedarbināt ir ļoti grūti, tādēļ motors tam visu laiku ir ieslēgts. Mikroautobusu ar kuru mūs pārvadā vispār bez iestumšanas iedarbināt nevar, tāpēc mēs visi draudzīgi parasti to iestumjam.

Pavisam savādāk izskatās mazais vīna cehs, kurš ir pilnībā automatizēts, strādā bez jebkādām problēmām un kuru apkalpo tikai viens cilvēks – Alžīru izcelsmes arābs Ali, kurš ražas novākšanas laikā strādā nepārtraukti no rīta līdz vēlam vakaram.Ali ir legalizējies migrants un strādā oficiāli, saskaņā ar līgumu. Viņš šeit ir kopš 2000.gada ar trīs gadu pārtraukumu, kad bija atgriezies Alžīrā.

Cits pastāvīgs un legāls darbinieks ir Nadirs, viņš arī ir arābs. Nadirs ir mūsu – vīnogu vācēju vadītājs . Mēs esam septiņi cilvēki. Visi no Marokas vai Alžīras, izņemot, protams, mani. Lielākai daļai ir vairāk kā trīsdesmit gadu (miesāsās raženi, veselīgi vīri), bet ir arī divi vecāka gadagājuma strādnieki. Kāds šeit ir pirmo reizi, bet ir tādi, kuri novāc ražu katru sezonu.

Visi arābi, ieskaitot pilsētniekus, strādā ātri. Tomēr, izmantojot to, ka šai saimniecībā saimnieki paši personiski nekontrolē ražas novākšanas procesu, un ir to uzticējuši Nadiram, mums ir pārāk lielas atpūtas pauzes un mēs dienā novācam tikai četras traktora piekabes, lai gan īpaši nepārpūloties  varētu novākt arī sešas. Bet kāda jēga steigties, ja maksā mums nevis par izdarītā apjomu, bet gan par nostrādātajām stundām?!

Savā starpā visi arābi sarunājas magriba dialekta arābu valodā, bet ar mani franciski – katrs pēc savas franču valodas prasmes pakāpes, kas ir pietiekami dažāda. Ievēroju, ka arābi nekad neizmanto vārdu „mesjē” (kungs), bet vienmēr lieto vārdu „komrat” (biedrs). Sāku pamazām saprast atsevišķus arābu vārdus un frāzes. Kolektīva mikroklimats un attiecības tajā ir labas.

Daži no mums dzīvo noliktavā, daži koka mājiņā, bet daži kaut kā labiekārtotā konteinerā. Ir gāzesplīts. Nomazgāties var svaigā gaisā pa tiešo no šļūtenes – dienā temperatūra ir ap 30 grādiem pēc celsija. Ēst gatavojam sev paši, saimnieks dod tikai svaigu gaļu. Pārējos produktus var iepirkt 3 kilometru attālumā esošajā lielveikalā.

Visi vīnogu vācēji ir „legalizējušies”, tas ir, visiem viņiem ir dzīvošanas atļaujas Francijā, bet ne visi ir oficiāli deklarējušies kā strādājošie.

Mani darbabiedri sevi raksturo kā „mērenus musulmaņus”. Tas nozīmē, ka cūkgaļu neēd, bet vīna glāzi vakarā izdzert gan var un nekādus paklājiņus ikdienas lūgšanu skaitīšanai arī es neredzēju.

Savukārt viens saimnieka biznesa partneri par arābiem izteicās sekojoši: „Es neesmu rasists, bet arābi rada problēmas. Saprotiet, pēdējā laikā viņu jaunatnē kaut kas notiek. Norit strauja islāma radikalizācija. Tradicionālais arābu Magriba islāms nav tāds. Tās ir Persijas jūras līča valstis, kuras pie mums Francijā „duļķo ūdeni”.”

Kā arābi „legalizējas” Francijā? Lūk, Ahmeda no Alžīrijas stāsts: „Es nelegālā statusā nodzīvoju Francijā 10 gadus. Šeit, Korsikā, bija mierīgi un problēmu man nebija. Francijā ir likums, kurš nosaka, ka tie, kuri te ir nodzīvojuši desmit gadus un negrasās braukt projām, automātiski saņem pilsonību. Nepieciešams tikai pierādīt, ka visus šos desmit gadus tik tiešām esi dzīvojis valstī , piemēram, uzrādīt ārsta apmeklējuma vai tamlīdzīgas kvītis un uzziņas. Pašreiz es strādāju Bastijā (otra lielākā pilsēta Korsikā), firmā, kura nodarbojas ar krāsošanu un apdari. Uzņēmuma saimnieks, itālis, līdz oktobra vidum ir apstādinājis tās darbību, uz sava rēķina palaidis visus atvaļinājumā un pats aizbrauca pie sevis uz Itāliju. Pēc tam pazvanīja paziņa un pateica, ka ir iespēja piepelnīties, novācot vīnogas un, lūk, es esmu te.”

Bet, lūk, Ali stāsts par nelegālo imigrantu ķeršanu: „Jā, tā ir taisnība, ka imigrantus ķer, izmantojot ziņojumus. Man ir paziņa, kuru varasiestādēm „nosūdzēja” paša miesīgā tante. Viņas bērni ir kriminālnoziedznieki un viņai skauda, ka viņam viss rit pietiekami veiksmīgi. Uz ziņojuma pamata viņu noķēra un deportēja un tas beigās izrādījās uz labu. Tā vietā, lai blandītos pa franciju un piehalturētu sīkos, neprestižos darbiņos, viņš iekārtojās darbā pēc specialitātes (naftas ķīmija) Lībijā. Pašreiz viņš strādā amerikāņu korporācijā „Chevron” un viņš jau sev ir nopelnījis labai mājai Alžīrā.

Ražas novākšanas darbs lai gan ir pagaidu, tormēr Francijā tiek turēts godā. Faktiski puse valsts iedzīvotāju ir bez darba (šis rādītājs tiek maskēts ar dažādiem viltīgiem paņēmieniem). Daudzu sīku, „kakta” kantoru darbība ir viens no galvenajiem nodarbinātības avotiem, tiem ir sezonāls raksturs, tie atrodas pastāvīgā krīzē, tajos ir regulāra algu neizmaksāšana. Savukārt ražas novākšanā, ja zini kur un kā kas notiek, tad lieta ir droša: atnāci, strādā, saņem naudu. Pilsētā, savukārt, var gadiem nodzīvot bez darba un bez naudas.

Vakarā pie tējas krūzes arābi iepazīstina mani ar vietējām niansēm: „Novembrī sākas kivi novākšanas sezona, kura ilgst līdz gada beigām. Lauksaimniecības centrs Korsikā ir pilsētiņa Alevija salas austrumu piekrastē, tieši uz turieni ir īstajā laikā ir jādodas. Un nekādas policijas kontroles par nelegālo nodarbinātību te nav.”

Vairākkārtīgi kā viesstrādnieks strādājot Eiropā es atkal un atkal dzīvē novēroju parādību, ko man pasen Briselē viens eiropiešu dzīves pazinējs, nēģeris no Zairas vārdā Fajs  nosauca par „āfrikāņu solidaritāti”. Tā attiecas uz visiem legālajiem un nelegālajiem migrantiem. Francijā mierīgi var pieiet pie jebkuras arābu grupas (kurus viegli var atšķirt pēc ārējā izskata) un bez liekām ievadceremonijām pajautāt kur tuvumā ir kāds darbs ražas novākšanas jomā un vai tur ir spēcīga nelegālās nodarbinātības  kontrole no policijas puses. Ja pat šie arābi sen jau kā ir legalizējušies, izskatās „respektabli”, sen kā ir „izsitušies cilvēkos”, viņi tāpat to zina. Francūži, savukārt, visbiežāk nezina neko un, izdzirdot šādu jautājumu, apjukuši domā ko lai atbild. Savulaik šī „afrikāņu solidaritāte” izpaudās tā, ka  citi migranti mani, krievu, pa ceļam aizveda kur vajag, deva vērtīgus padomus un ņēma līdzi uz saviem maziņajiem, vienreizējajiem darbiņiem. Migrants migrantam, lai arī kāda viņam ir tautība, te vienmēr ir draugs, biedrs un brālis.

Kūrorta romāns

Vakarā pēc darba pie mums uz saimniecību pie Halala atbrauca viņa mīļākā.  Viņi iepazinās vienā piejūras pilsētiņā, kur abi strādāja. Izrādās viņa ir krieviete no Talinas, tāds ņiprs bābietis. Halals ir pajauns arābu vīrs, kurš, lai gan nav diez cik skaists, tomēr ir dzīvības un optimisma pilns. Viņš līdzinās klasiskiem padomju filmu personāžiem par traktoristiem- triecieniekiem.  Viņa izskatu bojā divu priekšējo zobu (augšējā un apakšējā) trūkums.

Meiteņu grupu darbam Korsikā Talinā noalgoja kaut kāda vietējā viņu starpniekfirma. Šādi nodarbinātie te uz vietas no šiem starpniekiem saņem divas trešdaļas no tās samaksas, ko viņiem būtu jāsaņem, saskaņā ar Francijas likumiem. Savukārt viesnīcas īpašnieks starpniekfirmai pārskaita ne tikai viņu atrunāto starpniecības samaksu, bet arī visu darbinieku algu pilnā apmērā. Par dīvainajiem paradumiem, ko šie starpnieki ir ieviesuši pats saimnieks nesaprot kā vispār kaut kas tāds ir iespējams. Papildus tam, starpniekfirmas uzraugs, kurš atrodas te, Korsikā, uz savu galvu no katras strādājošās pieprasa vēl papildus 100 eiro katru mēnesi. Uz sezonas beigām meitenes beidzot saprata, ka viņš naudiņu no viņām iekasē tāpat vien priekš sevis. Viņas piedraudēja griezties policijā, un uzraugs „atšuvās”.

Starp citu, franču policijas pārstāvji vietējā presē apgalvo, ka izslavētā krievu mafija ir Holivudas mīts. Reālā krievu mafija ir nespēcīga un nožēlojama un izskatās apmēram šādi – krievu vīrelis no Igaunijas, kurš, ķerot uz muļķi, iekasē virsmaksu no glupām krievu „aitiņām”.

Var rasties jautājums, kāpēc gan bagāts hotelis, kurā numura cena sākas no 300 eiro diennaktī un kurš ir paredzēts bagātiem norvēģiem un citiem turīgiem ārzemniekiem, ņem par apkalpojošo personālu tieši krievietes no Igaunijas, kuras pat franču valodu nezina? Es vēlāk redzēju visas šīs meitenes bariņā, pavēroju viņas, ieskatījos un sapratu kāpēc tā: tas vis dēļ viņu „krutuma” sajūtas, jo viņas ir cēlušās no ģimenēm, kur mātes nebūt nestrādāja par viesnīcu apkopējām.  Patiesu krievu pašapziņu viņas ir pazaudējušas. Normālas specialitātes, kas kādreiz bija gandrīz visiem Igaunijā dzīvojošajiem krieviem, viņām nav. Daudzas elementāras politiskas un sabiedriskas lietas viņas nezin. Runā viņas, pārfrazējot slavenu franču izteicienu, „krieviski ar mazajiem burtiem”, piemēram, krievu vārda „zeks” vietā Halala draudzene tai pašā nozīmē lieto vārdu „cietumnieks”.  Viņās īsta, krieviska satura vairāk nav, toties ir palikusi ārēja čauliņa iekšējas, ar neko nenosegtas „krutuma” sajūtas formā. Lūk, par to arī viņas ņem kā apkalpotājas sakopt un saklāt eiropas kundziņu gultas. Fenomens, kad pārtikušās mājās par kalpotājām ņem meitenes „ar manierēm”, ir zināms un to ir labi aprakstījuši vēl pirms revolūcijas krievu rakstnieki, tā ka nav nekā jauna šai pasaulē.

Par Francijas lauksaimniecību

Krievu tautas pasakās līdzās tādiem tēliem kā Vasilisa Gudrā un Baba Jiga ir vēl tāds folkloras personāžs kā Rūpīgais Saimnieks, kuram „sirds sāp par savu darāmo”. Viņš ir saprātīgs un racionāls strādnieks utt.

Simtiem gadu kamēr galvenais lauksaimniecības darbarīks bija koka arkls un nekas šai jomā nemainījās, balstoties uz šī tēla tika audzināti bērni. PSRS beigu posmā šis tēls atkal sāka „ceļot” pa avīžu lappusēm un TV ekrāniem. Tas veiksmīgi ir pārmeties arī uz pašreizējās Krievijas propogandas mašinēriju, kura tādā veidā cenšas „pierādīt” pri(h)vātās lauksaimniecības priekšrocības.

Reālā Francijas lauksaimniecība ir pilna ar dažādiem marasmiem. Tur ir ļoti daudz pamestu, aizlaistu un neapstrādātu zemju [tāpat kā kapitālistiskajā Latvijā, kur nu valda tikai vienas vienīgas privātsaimniecības]. Ir pamesti un aizlaisti apūdeņošanas kanāli [Latvijā ir nu jau neatgriezeniski aizlaista Padomju laikos izbūvētā un koptā meleorācijas sistēma, kā rezultātā liels daudzums agrāk sakoptas un ražīgas lauksaimniecības zemes nu bez ievērojamu pūliņu pielikšanas vairs nav izmantojamas]. Saimniecības, kuru lauki ir sadalīti un izmētāti pa lieliem attālumiem (dēļ tā, ka ir iegādāti dažādos laikos), kas prasa daudz un lielas pūles tehnikas, darbaspēka un kravu pārvietošanai. Saimniecību tehniskais nodrošinājums pa lielam ir ne pārāk augstā līmenī, bet salīdzināt to ar mūsdienu Baltkrieviju, kur tas ir ievērojami augstāks, vispār nevar [šis apstāklis vidēji statsistikasm kapitālistiskās Latvijas mietpilsonim, kurš svēti tic ikdienas „panorāmu”, „lnt”, „tv3u”, „dienu” utt. propogandai, tas var būt visšokējošākais jaunums, ka „labā”, kapitālistiskā, „pārtikusī”, „demokrātiskā” un „attīstītā” Francija lauksaimniecības tehnikas līmeņa ziņā ievērojami atpaliek no „diktatoriskās”, „atpalikušās”, „sovietizētās”, „sociālistiskās” Baltkrievijas; pēc apraktiem spriežot, tehniskā nodrošinājuma ziņā franču lauksaimnieki ievērojami atpaliek arī no Latvijas lielsaimniekiem, bet šī aina, visdrīzāk, rādītos pavisam cita, ja šādi salīdzinātu Francijas un Latvijas saimniecību kredītsaistības un kopējo bilanci].

Tomēr vistraģiskākais privāto saimniecību sistēmā ir jautājums par mantiniekiem un mantojumu kā tādu. Man ir nācies strādāt tādā saimniecībā, kuras formālais īpašnieks bija hronisks alkoholiķis pēdējā stadijā, bet visas saimniecības lietas kārtoja viņa ģimene un it kā formālā sieva. Citā vietā, kur strādāju, gan pats saimnieks, gan viņa brālis bija psihiski nenormāli un attiecīgi viņi vadīja arī saimniecību. Citā vietā potenciālie mantinieki kā hiēnas vārda burtiskā nozīmē ķērās viens otram pie rīklēm vairāk kā piecdesmit strādnieku (arī manā) klātbūtnē un iemesls tam bija strīds par vēl dzīva, vesala un omulīga večuka mantojuma sadali. Vadītāja maiņa uz tādu, kurš neprot saimniekot, pietiekami nesāpīgi var notikt kolektīvas saimniekošanas gadījumā, bet privātsaimniecību gadījumā tas vienkārši nav iespējams.

Saimniecībā, kurā es tagad strādāju, ir acīmredzams ka tehnika tiek izmantota pēc minimuma, salīdzinājumā ar to kā to varētu darīt praktiskas saimniekošanas gadījumā. Vietējās izgāztuvēs mētājas daudzas no ierindas izgājušas lauksaimniecības mašīnas un iekārtas, kuras ar nelieliem ieguldījumiem un pūliņiem varētu salabot. Šī ir Francijai raksturīga problēma.

Mūsu saimnieks kā vadītājs viennozīmīgi neprot apieties ar savu nelielo kolektīvu. Savu abu pastāvīgo darbinieku cieņu viņš nav iemantojis. Šāda tipa motīvs par saimnieku un veiklo kalpu arī ir labi zināms no krievu [un ne tikai] literatūras klasikas. Viņu uzvedība ir pietiekami nekaunīga, bet saimnieks to pat neievēro un tas neskatoties uz drausmīgo Francijas bezdarbu.

Reiz pēc darbiem pie manis pienāca divi puišeļi, viens apmēram trīspadsmit gadus vecs, otrs jaunāks. Izrādās tie bija saimnieka dēli. Viņi atnāca apskatīties uz neredzētu eksotiku, uz īstu krievu, tas ir uz mani. Vecākais puika skolā mācās ķīniešu valodu. Puikas patīkami, bet sarunāties ar mazpazīstamiem cilvēkim viņi galīgi neprot, tāpat kā viņu tēvs.

Saimniecība, kurā valda pilnīgs bezsaimnieciskums, turas uz viena patiešām lieliska elementa – šeit ražo patiešām labu vīnu. Saimnieka sieva ir diplomēts degustators. Vīnogulāju cukura līmenis dēļ izteikta subtropiskā klimata ir augsts. Pie degustācijas kabineta sienas ir daudzu dažādu konkursu apbalvojumi. Neņemos spriest cik autoratīvi ir šie konkursi. Iespējams tie nav par masveida ražošanu, bet gan par mazām partijām speciāli šādu konkuras diplomu iegūšanai.

Kā man pstāstīja Ali, lai Korsikā iegūtu marķējumu «appellation controlee» („markas” vīns), vīna cukura līmenim jābūt tādam, lai iegūtu 13 grādu stiprumu (turēšanas ilgums šai gadījumā var pat būt mazāks par gadu). Daudzgadīgos vīnus viņi arī prot gatavot, bet pašreiz pēc tā neesot pieprasījums. Tātad pēc PSRS standartiem šāds vīns ar tik mazu stāvēšanas ilgumu tiktu ierindots ordināro (tas ir zemākās šķiras) vīnu kategorijā. Tehnoloģijas te tiek saglabātas. Korsika nav Božolē, kuras vīnus, kā zināms visai Francijai, pārdod pa visu pasauli tikai pateicoties agresīvām reklāmas kampaņām. Blakām mūsu saimniecības ražotnei atrodas piejūras pilsētiņa no kuras arī aicina uz degustāciju, kuras laikā lielu iespaidu atstāj arī šī godalgām pārpilnā siena. Daži no degustējošajiem tūristiem beigās var arī izrādīties saistīti ar vairumtirdzniecības ķēdēm vai šai jomā nodarbināto radinieki.

Jebkurā gadījumā ar pilnu atbildību apliecinu: šeit tik tiešām ražo labu vīnu, neatkarīgi no tā kādā kategorijā formāli tam jāskaitās. Un vīna pārdošanas ieņēmumi finansiāli „izvelk” visus racionālas saimniekošanas grēkus. Pagaidām vēl „izvelk”.

Samaksa

Pirmā diena pēc darbu beigām. Aizgāju nopeldēties uz piejūras tūristu pilsētiņu, iepriekš to saskaņojot ar Nadiru vai no rīta nekas nav paredzēts. Atgriežos kājām ejot ap pusdienslaiku un redzu pretim braucot saimnieces mašīnu. Izrādās, visiem negaidot, viņa atbrauca un sāka visiem naudu izdāvāt – algas izmaksas diena tātad. Mēs gandrīz izmainījāmies. Saņemu 60 eiro par vienu 8 stundu darba dienu. Mūsu strīdā ar Ahmedu par SMIC lielumu man izrādās taisnība.

Kāpēc viss tik negaidīti? Darīšanas, izrādās. Bet tagad viņa steidzami brauc atpakaļ, lai uzspētu aizvest vecāko dēlu uz baseinu. Šovakar paredzētajās svinībās par godu ražas novākšanas beigām viņa nepiedalīsies. Prasu e-pasta vai telefona adresi, gadījumam ja nu vēl kādu reizi sadomāju atbraukt. „Ak, jā, pavisam aizmirsu Jums tos iedot, pierakstiet, atbrauciet, protams, ja būs tāda iespēja”. Domāju, ka ar tādu attieksmi šī saimniecība atkal nākamgad ražas novākšanas sākumā sāks paniski meklēt darbiniekus.

Manuprāt,  puikam tā vietā, lai tagad dotos uz baseinu, šovakar vajadzēja pasēdēt mūsu „korporatīvajā pasākumā” kopā ar arābiem un pakomunicēt ar viņiem, lai pēc pāris gadiem viņš neskatītos ar lielām acīm uz katru, kurš nāks pie viņa pieteikties darbā. Un bez ķīniešu valodas viņam tā kā derētu iemācīties vismaz dažus simtus arābu magriba dialekta vārdus, pretējā gadījumā šim mantiniekam nākotnē var rasties arī pietiekami lielas problēmas.

Svinības bija blāvas. Daudz ceptas gaļas, biskvīti, saldējums. Tā tradicionālā franču ražas novākšanas svētku „uguntiņa”, ko es sajutu Božolē un Elzasā, šeit nebija. Halals, kurš „aizgāja pagrīdē” pēc tam, kad paklīda baumas par iespējamu policijas reidu, atnāca, bet trīs draugi no Bastijas nebija. Saliedēt stabilu kolektīvu un pateikt tam uz atvadām pāris labus vārdus saimnieksa arī neprot.

Naudas tērēšana

Francijas iedzīvotāji, gan vietējie, gan arī nelegālie migranti, dzīvo kā zvirbuļi pēc principa ieknābu te,  atlauzu gabaliņu citur, kaut kur mazliet noblēdīju utt.. Trīs nedēļas uz vīnogām, mēnesis vācot olīves, pēc tam kivi, tad citrusaugi un tad melnstrādnieks kādas villas celtniecībā… Tas, kurš Francijā ilgāku laiku gadā stabilā darbā nostrādā vismaz astoņus mēnešus, var tikt uzskatīts gan par veiksminieku, gan par strādīgu, gan arī par pārtikušu cilvēku. Un pret šādiem cilvēkiem Francija pagriežas ar savu simpātisko un demokrātisko pusi.

Sātīgi un garšīgi paēst ne pārāk dārgā Parizes ēstuvē: desmitā daļa no dienas izpeļņas. Pēc minimuma (vīns un uzkodas) pasēdēt vakarā brazīliešu folkloras restorāniņā ar brīnišķīgu izklaides programmu izmaksā tikai trešdaļu no ikdienas izpeļņas. Gribat noskatīties slaveno „Mulenrūžas” šovu „pasaulē slavenākajā kabarē” (pēc minimuma atkal, protams)? Tas prasīs tik vien kā divarpus dienu izpeļņu.

Ielikt zobam plombi pie laba privātārsta bez veselības apdrošināšanas polises? Nepilna dienas izpeļņa. „Saprotiet, veselības apdrošināšanas man nav, dokumentu arī. Un arī adreses man nav, lai norādītu Jūsu prasītajā anketā – dzīvoju teltī lauka vidū. Toties man ir nauda, maksāju skaidrā naudā, tā ka šai ziņā esiet mierīgs.” Zobārts saprotoši smaida un ir skaidrs, ka es viņam tāds nebūt neesmu pirmais.

Nadirs, komentējot manus plānus aizbraukt uz Aičo apskatīties Napoleona muzeju, saka: „Tās taču ir izklaides bagātniekiem. Vai Tu esi bagāts? „

Dzīve pagrīdē

Lētā lauku viesnīciņā Korsikā pasi man vispār neprasīja. Savukārt lētās, hosteļa tipa Parīzes viesnīcās pasi prasīja, bet sen iztecējušās Šengenas vīzas termiņš viņus pārāk neuztrauca. Es pat speciāli par to pajautāju uz ko saņēmu atbildi: „Tā ir policijas, nevis mūsu darīšana”. Pastāvīgai dzīvoānai nelegālis cenšas sev sarunāt kādu kambarīti pie saimnieka, kur viņš stabili strādā kādu laiku. Pat tad, ja tur nav apkures.

Galvenais no kā nelegālajam migrantam Francijā jāuzmanās ir no braukšanas sabiedriskajā transportā bez biļetes. Nelegālajam migrantam sabiedriskajā transportā biļete ir obligāti jāpērk vienmēr, pat ja viņš brauc tikai vienu pieturu. Tieši dēļ šī pārkāpuma noķer lielāko daļu nelegālos migrantus. Un tas, neskatoties uz to, ka vietējie francūži nekautrējoties un daudzskaitliski regulāri braukā bez biļetēm.

Francijā policija ir mazskaitliska un nelegālus noķer tikai, ja ir bijusi kāda sūdzība, vai arī viņi ir veikuši kādu nepārprotamu un acīmredzamu likumpārkāpumu. Policijai arī bez migrantiem tāpat ir daudz ko darīt.

Un kad algu saņēmušais nelegālais migrants sēž svaigā gaisā pie restorāna galdiņa un skatās brazīliešu karstasinīgo dejotāju šovu, viņš aiz nožogojuma var ievērot vietējos francūžus, kas no ārpuses dara to pašu, bet kuriem naudas nepietiek, lai ienāktu un apsēstos pie galdiņa.

Kad mēs netālu no mūsu saimniecības braucām garām vienam tipam, kurš acīmredzami meditēja, es komentējot tā izskatu pateicu: „budists”. Blakus esošie arābi uzreiz nicinoši ieņurdējās.

Mazliet uzposušies, ar kaut kādu naudu kabatā, arābi – nelegāļi iziet pastaigāties pa bulvāri. Viņi ir gandrīz nedzeroši, fiziski veseli, atšķirībā no vairuma vietējo nīkulīgo mīkstmiešu, strādāt griboši un protoši, tāpēc vietējās franču sievietes viņos ieskatās.

Francijā šodien ir lielas un ļoti dziļas sociālas problēmas. Arvien vairāk un vairāk parādās vietējo francūžu, kuri klaiņo pa valsti ar ubaga tarbu pat nesaprotot kādas tieši darbības ir jāveic, lai saņemtu sociālo palīdzību. Savukārt uz migrantiem – gan legālajiem, gan nelegālajiem vārda burtiskā nozīmē turas visa Francijas ekonomika.  Piemēram, 90% no ceļu būvniecībā nodarbinātajiem ir migranti. Pie tam, jo migrants ir „mežonīgāks”, jo mazāk viņš saprot franču valodu un jo mazāk skatās debilizējošos franču TV raidījumus ar visām tā glamūra un marasma tendencēm – jo vairāk viņā ir cilvēciskums, tradicionālā strādātspēja un citas iemaņas. [Latvijas televīzijas, prese un internet portāli sabiedrības deģenerēšanas ziņā nebūt neatpaliek.]Un jo tā, jo vairāk labuma gala beigās šis „mežonis” dod Francijas tautsaimniecībai.

Francijas sabiedrība, tāpat kā visas Eiropas sabiedrība [arī Latvijas, kas strauji tuvojas Eiropas idiotisma līmenim]  ir smagi slima. Un migranti ir nevis šīs slimības cēlonis, bet gan tikai sekas.

P.S.
Viss aprakstītais ir reāli piedzīvots. Saimnieku un reģionu vārdi apzināti nav minēti, bet arābu strādnieku vārdi daļēji mainīti. Neviens nezināja, ka papildus esmu žurnālist, kurš savas gaitas grasās aprakstīt un publicēt.  Papildus gribu brīdināt, ka jebkuri mēģinājumi atkārtot manu veikumu, visdrīzāk, būs neveiksmīgi. Šķietamais vieglums ar kādu atradu darbu drausmīga bezdarba nomocītajā Francijā ir maldinošs un tas ir saistīts ar manu lielo pieredzi, zināšanām un praktiskajām iemaņām. Migrants, kurš mēģina atrast darbu ārzemēs un kuram nav bagātīgas pieredzes un/vai labu sakaru, ir nolemts cīņai par izdzīvošanu visgalējākajās tās izpausmēs.  Jebkuri stāsti un  publikācijas dažādos glamūrveidīgos žurnāleļos, kas apgalvo pretējo, ir tukša lielīšanās un cilvēku mānīšana.

Aleksandrs Sivovs
/2013.gada novembris, decembris/

Avoti:
http://svoim.info/201401/?01_4_1
http://svoim.info/201352/?52_4_2
http://svoim.info/201346/?46_4_2

Informācijas aģentūra
/29.01.2014/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Ģeokrātiskais valstiskums

00312_geopoliticsCilvēces kultūra mainās. Ar laiku mainās katrs kultūras segments un tajā sastopamās kultūras formas. Mainās arī tāda forma kā valstiskums. Respektīvi, mainās valsts forma.

Kultūra mainās dažādi. Mainības dažādību nosaka izmaiņu ātrums. No šī viedokļa kultūrā ir daudz kas tāds, kas mainās lēni un zināmas izmaiņas var konstatēt tikai pēc ilga laika. Tā ir kultūras statiskā daļa. Taču ir arī kultūras dinamiskā daļa, apliecinot regulāras un radikālas izmaiņas.

Valsts forma ietilpst kultūras statiskajā daļā. Cilvēces vēsturē līdz šim ir bijušas tikai divas valsts formas – monokrātija un polikrātija.

Monokrātija ir valsts forma, kad vara pieder vienai personai, vienai valsts vai reliģiskajai institūcijai. Monokrātijas pamatā ir vienvaldības princips. Parasti vara pieder vienai personai – monarham. Ja vara pieder vienai personai, tad valsti dēvē par monarhiju. Savukārt monarhu var dēvēt dažādi (ķeizars, karalis, cars, emīrs, cēzars, hans, imperātors, fīrers) atkarībā no attiecīgajā valstī (valodā) lietotās terminoloģijas.

Monokrātiskā valsts forma ir arī tad, ja valstī visu nosaka, piemēram, valsts prezidents vai viena politiskā partija (kā tas bija PSRS), kā arī reliģiskā organizācija (piemēram, Irānā). Tādā gadījumā valstī pastāv ideoloģiskais monisms, vienpartiju sistēma, teokrātiskais totalitārisms.

Polikrātijas pamatā ir varas dalīšanas princips. Polikrātiskā valstī vara pieder vairākiem institūtiem – parlamentam, prezidentam, valdībai, konstitucionālās kontroles orgāniem.

Polikrātiskā valsts forma ir vēsturiski jaunāka nekā monokrātiskā valsts forma. Masveidā to izmanto no XIX gadsimta. No tā laika daudzās zemēs varu ieguva jaunā sociālā šķira – buržuāzija, kurai vissimpātiskākais ir varas dalīšanas princips.

Varas ambīcijas piemīt katrai šķirai, taču buržuāzija cilvēces vēsturē ir pirmā šķira, kuras varas ambīcijas praktiski realizējās planetāri globālā mērogā. Par pasaules iekarošanu sapņoja tāda šķira kā proletariāts un daudzi monarhi. Vēsturiski visjaunākais piemērs ir fīrera Hitlera sapnis un reālā asiņainā darbība. To, ko neizdevās panākt proletariātam un vācu fīreram, XX gadsimtā izdevās panākt Rietumu (anglosakšu) buržuāzijai, savā kontrolē pārņemot dzīvi gandrīz uz visas planētas un savas varas ambīcijas reāli īstenojot planetāri globālā mērogā.

Rietumu buržuāzijas planetāri globālās kontroles galvenais politiskais instruments ir ģeopolitika. Tā radās XX gadsimtā un ļoti ātri palīdzēja Rietumu buržuāzijai panākt to, ko pirms tam nespēja panākt neviena sociālā šķira un neviens monarhs.

Panākumus nodrošina ģeopolitikas spēja radīt jaunu, vēsturiski trešo, valsts formu. Uz valstiskuma formu atsaucās dažādi faktori – politiskie, ekonomiskie, vēsturiskie. No XX gadsimta uz valstiskuma formu kardināli atsaucās ģeopolitiskais faktors. Mūsdienās valstiskums ir atkarīgs no ģeopolitiskā faktora daudz vairāk nekā no politiskā, ekonomiskā un vēsturiskā faktora.

Tāpēc XX gadsimtā radās jauna valsts forma, kuru ieteicams dēvēt par ģeokrātiju. Ja agrāk uz Zemes dominēja monokrātija un polikrātija, tad mūsdienās (pēc II Pasaules kara) dominē ģeokrātija, kas acīmredzami saglabāsies turpmāk XXI gadsimtā.

Arī LR ir ģeokrātiskā valsts forma. Bez sarunas par LR ģeokrātisko valsts formu nav iespējama optimāla atbilde uz šodien ļoti aktuālo jautājumu „Ko darīt?”.

Ģeopolitikas izveidi var uzskatīt par Rietumu zinātniskās domas vienu no visspožākajiem panākumiem sociālajās zinātnēs. Ar ģeopolitikas teorētisko un praktisko amplitūdu var sacensties vienīgi socioloģija un ekonomika. Literatūrā nākas sastapties ar zinātniekiem, kuri ģeopolitiku uzskata par sociālo zinātņu karalieni.

Ilgu laiku pret ģeopolitiku izturējās ne tikai kā pret vāciešu, bet kā pret fašistu zinātni. Tāpēc ģeopolitika tika noklusēta. Tā tas bija ne tikai sociālisma zemēs, bet arī Rietumos. PSRS sociāli politiskajā leksikā vārds „ģeopolitika” neeksistēja.

Starp citu, par PSRS sabrukuma būtisku cēloni atzīst komunistu līderu ģeopolitisko analfabētismu. PSRS līderu smadzenes bija vienpusīgi aizņemtas tikai ar šķiru cīņas organizēšanu un proletariāta diktatūras nodibināšanu uz planētas.  PSRS līderi, salīdzinot ar ASV, Lielbritānijas, Francijas varas eliti, bija ģeopolitiski nekompetenti, tāpēc viņu ārpolitika bija šaura un bez ģeopolitiskajām perspektīvām. Rietumu lielvalstis savukārt rūpējās par ģeopolitiskās kontroles nodibināšanu un beigu beigās svinēja spožu uzvaru.

Ģeopolitika radās un pirmajā laikā attīstījās vācu un ģermanofilu (zviedru, angļu) intelektuālajās aprindās. Jēdzienu „ģeopolitika” 1899.gadā ieviesa zviedrs Rūdolfs Čellens, ietekmējoties no vācu ģeogrāfa Fridriha Ratcela 1897.gadā izdotās grāmatas „Politische Geographie”. Taču jēdziens kļuva populārs tikai pēc 1916.gada, kad vācu valodā iznāca R.Čellena grāmata „Valsts kā organisms”.

Pirmskara Vācijā ģeopolitikai pievērsa ļoti lielu vērību. Augstskolās gandrīz visās studiju programmās bija obligāts lekciju kurss ģeopolitikā. Tā tas bija arī pēc 1933.gada, kad pie varas nāca Hitlers. Fašistu varaskārajā mentalitātē ģeopolitiskajām konstrukcijām bija milzīga loma.
Faktiski vāciešiem vienmēr bija apziņa, ka Dievs ir viņus „apbižojis” un nav devis viņiem pietiekami lielu dzīves telpu. Tāpēc vāciešiem pašiem ir jāpaplašina savai lielajai tautai nepieciešamā dzīves telpa. Tamlīdzīgas teritoriālās apetītes vadīti viņi savā laikā pakļāva baltu un somugru zemes.

Pēcpadomju gados par ģeopolitiku (valsts ģeogrāfisko prātu, mācību par ietekmes sfērām un teritoriju kontroli) ir informēta arī Latvijas iedzīvotāju kāda daļa. Latvijā ir iznākušas zinātniskās grāmatas par ģeopolitiku. Publicēta ir ģeopolitikas klasiķu darbu antoloģija. Augstskolās ir attiecīgie studiju kursi. Savukārt citās zemēs ģeopolitikas zinātne strauji attīstās, izvēršoties plašā un vispusīgā zinātniskajā diskursā par ģeoekonomiku, ģeofilosofiju un visjaunākajā periodā arī par kiberģeopolitiku, jo t.s. kibertelpa kļūst par starptautiskās politikas sastāvdaļu.

Esmu bieži dzirdējis studentu jautājumu, vai tādai mazai (citā variantā – neattīstītai) valstij kā Latvija arī var būt sava ģeopolitika. Atbilde ir apstiprinoša. Pie tam ar piebildi: ne tikai var būt, bet ir obligāti (citā variantā – normālos apstākļos) nepieciešama.

Katrai valstij piemīt noteikts ģeopolitiskais stāvoklis. Tas var būt stāvoklis visas planētas mērogā (makrostāvoklis), reģionāli kontinentālā mērogā (mezostāvoklis) un stāvoklis valsts atsevišķu robežas daļu izdevīguma mērogā (mikrostāvoklis).

Latvijas teritorijas stāvoklis ir ģeopolitiski nozīmīgs visos trijos mērogos. Latvijas teritorija ietilpst tajā planētas daļā, kurai ģeopolitikas pamatlicēji piešķīra visaugstāko ģeopolitisko statusu.

Runa, saprotams, ir par ģeopolitikā slaveno jēdzienu „Heartland ” (sirdsveidīgā zeme, viduszeme). Tā sauc ģeopolitiski īpaši svarīgu teritoriju Eirāzijā – apmēram Krievijas impērijas un PSRS teritoriju. Tie, kuri kontrolē „Heartland ”, var kontrolēt dzīvi uz visas planētas. Ne velti Hitlers vispirms centās izveidot ģeopolitisko asi Vācija – Krievija – Japāna, lai pēc tam pārvarētu ASV un Lielbritānijas pretestību. Ne velti aizvadītajos gados un arī šajās dienās notiek sīva cīņa par Krieviju, Ukrainu, pret ideju dibināt Eirāzijas Savienību.

Latvijas teritorija un tās robežas atsevišķas daļas ir  ļoti svarīgas visai „Heartland ”, jo nodrošina pieeju Baltijas jūrai un izeju uz Atlantijas okeānu. Latvijas teritoriju var ģeopolitiski interpretēt kā buferzonu starp Rietumiem un Austrumiem, Vāciju un PSRS, NATO un Krievijas Federāciju, Eiropas Savienību un Eirāzijas Savienību. Latvijas teritorijai ir milzīga stratēģiskā nozīmība.

Protams, valstu ģeopolitisko ambīciju vēriens var būt atšķirīgs. Ģeopolitikas teorijā (to tagad daži zinātnieki ir nokristījuši par ģeopolitoloģiju) joprojām ir aktuāls fundamentālā duālisma likums: sauszemes varenība (piem., Krievijas impērijas) vai jūras varenība (piem., Lielbritānijas). Tomēr jebkurā gadījumā viss ir atkarīgs no valsts spēka, kuru formē konkrēti priekšnoteikumi.

Katras valsts ģeopolitiskās ambīcijas un reālo ģeopolitisko autoritāti nosaka tādi priekšnoteikumi kā valsts teritorijas reljefs, robežas veids (jūras vai sauszemes), iedzīvotāju skaits, derīgo izrakteņu resursi, ekonomiskā un tehnoloģiskā attīstība, militārā varenība, finansu stāvoklis, etniskās viendabības pakāpe, sociālās integrācijas līmenis, politiskā stabilitāte, nacionālais gars, tautas mentalitāte. Atkarībā no minēto priekšnoteikumu konkrētā apjoma katra valsts formē savu ģeopolitiku kā ārpolitikas analītisko un stratēģisko komponentu. Tiesa, hitleriskās Vācijas ģeopolitiskā metafizika balstījās arī uz misticisma krietnu porciju; proti, vācu zemju reljefs un robežas ir Dieva dāvana, un vācu āriešu rasei ir īpaša misija un izredzētība uz Zemes.

Taču minētie priekšnoteikumi mainās. XX gadsimtā notika lielas izmaiņas, kas pavēra jaunas ģeopolitiskās perspektīvas. Ģeopolitiskajai domāšanai ir jāņem vērā kara ieroču un kara organizācijas inovācijas. Grandiozas izmaiņas veicināja atomieroču radīšana, transporta un informācijas tehnoloģiju attīstība, paverot ceļu ātri pārvietoties pa visu planētu un uzturēt teicamus sakarus ar jebkuru vietu uz Zemes.

Klasiskās ģeopolitikas revīzijai pirmie operatīvi pievērsās amerikāņi ar savu 32. prezidentu Franklinu Rūzveltu priekšgalā. Viņš sapņoja par amerikāņu kundzību visā pasaulē. Rūzvelts dedzīgi vērsās pret amerikāņu izolacionismu – velmi rūpēties tikai par dzīvi savās mājās un daudz nedomāt par valsts aizsardzību, jo valsti no abām pusēm lieliski aizsargā okeānu plašumi.

Jau Rūzvelta varas laikā (1933-1945) kļuva skaidrs, ka okeānu plašums amerikāņus neglābs, piemēram, no vāciešu agresijas. Ģeopolitikas fundamentālā duālisma likums lielā mērā bija zaudējis aktualitāti. Vairs nebija tik svarīgi, vai valsts spēks ir saistīts ar tās sauszemes, vai jūras dominanti. Antihitleriskajā koalīcijā bija gan tipiskas sauszemes valstis, gan tipiskas jūras valstis.

Rūzvelts tāpat saprata, ka amerikāņiem ir jāuzņemās gādība par visas cilvēces aizsardzību. Cilvēce ir ieinteresēta, lai būtu viens centrs (spēka pols), kas realizē balansējošu un stabilizējošu kontroli. ASV ir jākļūst par planetāri globālo arbitru. Tā bija prezidenta Rūzvelta ideja.

Rūzvelta vadībā tika izstrādāta ASV globālā ģeopolitiskā stratēģija, kas šodien principā tiek turpināta un balstās uz intervences ģeopolitisko teoriju. Tiek atklāti deklarēts, ka pasaules valstīm ir nepieciešama amerikāņu protekcija. Pasaules valstis ir ar mieru daļēji atsacīties no savas suverenitātes, jo to spēka faktori ir nepietiekami patstāvīgas ģeopolitikas realizācijai.

ASV globālās hegemonijas laikmets reāli sākās pēc II Pasaules kara, kad amerikāņi savā kontrolē pārņēma Rietumeiropu, Japānu un ar laiku arī plašas teritorijas Dienvidamerikā, Āfrikā, Āzijā. Pēc sociālisma sistēmas sabrukuma gandrīz visās „sarkanajās” zemēs sāka saimniekot amerikāņi.

Hegemoniskās ietekmes instrumenti ir visdažādākie. Jo tuvāk šodienai, jo tie kļūst rafinētāki un zinātniski piesātinātāki. Pašlaik modē ir vadāmā haosa tehnoloģijas, kiberkontroles un tīkla struktūru veidošanas un vadības zinātniski pamatotās prasmes.

Tiek darīts viss, lai pasaules sabiedrības acīs hegemonija izskatītos likumīga (leģitīma), jo neviens, lūk, netiek piespiests ar spēku atsacīties no suverenitātes un pakļauties amerikāņu ģeopolitiskajai pārvaldīšanai. Turklāt, un tas ir ļoti svarīgi, hegemonija balstās uz vietējās politiskās elites piekrišanu un atbalstu. XX gadsimtā amerikāņi lieliski iemācījās atrast, sagatavot, uzpirkt un izmantot vietējos kadrus, kas gatavi uzticīgi kalpot amerikāņu interesēm un un tajā pašā laikā zemiski tēlot savas dzimtenes patriotus.

Interesants ir viens moments. Izrādās, polikrātija (daudzi valda) ir ļoti piemērota ģeopolitisko (hegemonisko) interešu realizācijai, jo viegli ir ietekmēt vajadzīgos cilvēkus. Monokrātijā, valdot vienam cilvēkam, ietekmēt monarhu nav tik viegli un visbiežāk ir neiespējami. Par to liecina pasaules vēsture. Turpretī polikrātijā pie varas ir simtiem un tūkstošiem cilvēku, starp kuriem atrast „uzticības personas” ir nesalīdzināmi vieglāk nekā „apstrādāt” vienu karali vai emīru.

XX gadsimtā amerikāņi kļuva arī izcili ideologi un propagandisti. Viņu vadībā daudzās valstīs lokālā nacionālā ideoloģija tiek brīvprātīgi un pat ar entuziasmu aizstāta ar kosmopolītiski bezsejaino neoliberālisma ideoloģiju, kas amerikāņiem izdevīgi zombē vietējo sabiedrību. Neoliberālisma elements „Vašingtonas konsenss” ātri kļuva par vietējās varas rokasgrāmatu, saskaņā ar amerikāņu it kā vērtīgām un konstruktīvām receptēm pilnā mērā sagraujot savas valsts ekonomisko un finansiālo patstāvību un dažās bijušajās sociālisma zemēs sagraujot savas valsts ekonomiku un finanses vispār, kā tas notika Latvijā.

Tā visa rezultātā XX gadsimtā radās jauna valsts forma – ģeokrātija. Ģeokrātijā valsts nacionālajai suverenitātei ir margināla loma jeb tā vispār eksistē tikai uz papīra. Ģeokrātijā visus valstiskos procesus diktē ģeopolitika. Pie tam nevis savas valsts ģeopolitika, bet gan citas valsts ģeopolitika. Savas valsts ģeopolitika ir aktuāla tikai tajās zemēs, kuras šodien var uzskatīt par zināmiem spēka poliem uz planētas (ASV, Ķīna, relatīvi Indija, Krievija, Brazīlija, Irāna). Šīs valstis realizē savu ģeopolitiku. Šo valstu ārpolitikas un arī iekšpolitikas kodols ir ģeopolitika. Tāpēc arī šīs valstis savā būtībā ir ģeokrātiskās valstis.

Latvijas Republika ģeokrātiskā valsts kļuva XX gadsimta 30.gados. Nākas atcerēties, LR radās Antantes gribas rezultātā. Taču šo gribu nevar uzskatīt par ģeopolitisko gribu. Antante sadalīja I Pasaules kara mantojumu, neparedzot ģeopolitiski kontrolēt un tādējādi ierobežot LR nacionāli valstisko suverenitāti. Pie mums vēsturnieki nav konstatējuši kādas ārvalsts ģeopolitisko diktātu 20.gados.

Daudzi pasaules ģeopolitiķi par pirmo relatīvi globālo ģeopolitisko mahināciju uzskata t.s. Ribentropa-Molotova paktu. Vācija un PSRS to parakstīja 1939.gada 23.augustā. Paktam tika pievienots slepens protokols un karte, kurā bija fiksētas abu valstu ģeopolitiskās ietekmes zonas. Latvijas Republika nonāca PSRS ģeopolitiskās ietekmes zonā.

Par Latvijas nonākšanu ASV ģeopolitiskās ietekmes zonā pēc PSRS sabrukuma pagaidām nekādi pakti un to pielikumi nav atrasti un publicēti. Zināms ir vienīgi tas, ka ģeopolitiskā „andele” noteikti bija starp Gorbačovu un ASV prezidentu. Iespējams, tā bija 1989.gadā. Iespējams, tirgošanās (patiesībā Gorbačovs netirgojās, bet visu dāvināja) notika mutiski un uz papīra nekas netika fiksēts. Tāds viedoklis ir sastopams speciālistu aprindās. Iespējams, pēc kāda laika kādā arhivā tomēr atradīsies Ribentropa-Molotova pakts 2.0.

Taču mums no tā vieglāk nekļūs. Mēs jau esam uz savas ādas izjutuši ģeokrātijas, kā saka, pilnu programmu. Pēcpadomju periodā LR valsts forma ir ģeokrātija. Un, protams, tā nav ASV vai Ķīnas tipa ģeokrātija. Tā nav mūsu pašu intelektuāli radīta ģeokrātija, jo pie mums par savu ģeopolitiku vispār netiek runāts. Pie mums tiek vienīgi runāts, kā sekmīgāk izpildīt ASV ģeopolitiskos rīkojumus. Pie mums valdošās kliķes svaigi „uzmests” ļoti nekaunīgs un aprobežots „premjerministra kandidāts” var nedzirdēti nelietīgi gvelzt: „Kad stājāmies Eiropas Savienībā, daudzi man teica: “mēs tagad zaudēsim savu neatkarību”. Tieši pretēji – varu jums garantēt, ka Latvijas suverenitāte pieauga tieši pēc iestāšanās ES, jo mūsu ietekme pasaulē palielinājās”.

Bet tagad par atbildi uz jautājumu „Ko darīt?”. Atbilde ir lakoniska. To var formulēt vienā teikumā. Vispirms ir jāorganizē sarunas ar ģeopolitiskajiem spēka poliem, lai tie akceptētu mūsu velmi radikāli izmainīt dzīvi LR – atļautu nesaudzīgi likvidēt nebūšanu cēloņus un beidzot izveidot normālu valsti.

Latvijas turpmāko likteni var izlemt tikai ģeopolitiskā veidā, panākot atbalstu no galvenajiem ģeopolitiskajiem līderiem – Krievijas un ASV. Ja ģeopolitisko līderu interesēs būs turpmāk mums nodrošināt cilvēkiem cienīgu dzīvi, ierobežot destrukciju un degradāciju, bet pats galvenais – apturēt latviešu tautas ļoti straujo un no kulturoloģisko likumsakarību viedokļa neglābjamo bojāeju, tad mūsu dzīve var izmainīties uz labo pusi. Tikai pēc ģeopolitisko līderu atļaujas saņemšanas varēs aizvākt nacionālos nodevējus, neliešus, muļķus, jaunbagātnieku reptīļus un sākt dzīvi no jauna.

Mēs dzīvojam ģeokrātiskā valstiskuma laikmetā, kad pastāv specifiski adekvāts valstisko problēmu risināšanas veids. Un tas ir noteikti jāņem vērā. Naivi un stratēģiski aplami ir cerēt uz kaut ko citu. Tajā skaitā  – paļāvību pašiem uz sevi. Lai varētu elementāri paļauties pašiem uz sevi, Latvijas tautai līdz šim bija jādzīvo savādāk, bet nevis jāļauj neierobežota vaļa tautas nodevējiem.

Latvijas tautas līdzšinējā dzīve noteikti ir nepieņemama. Tā nevar izpelnīties elementāru cieņu. Vienīgi var izpelnīties nosodījumu un nicinājumu. Bet tas var ietekmēt ģeopolitisko līderu lēmumu par mūsu turpmāko likteni, ja kādam politiskajam spēkam veiksmīgi izdotos iekļaut šo jautājumu ASV un Krievijas ģeopolitikas kopīgajā dienaskārtībā. Lielvalstu līderiem ir stingrs pamats atrunai: „Bet kurš jums lika nemitīgi zagt un blēdīties, par kukuļiem visu atdot un izpārdot ārzemniekiem? Kurš jums lika amatos bīdīt tikai neglābjamus kolaboracionistus, negodīgus un muļķus cilvēkus? Kāpēc latvieši balso tikai par vidusmēra cilvēkiem un neļauj darboties gudriem un godīgiem cilvēkiem?”.

Lielvalstu līderiem ir neapšaubāms iegansts kaunināt Latvijas tautu, kā to savas valdības uzdevumā darīja ASV vēstniece Katrīna Toda Beilija runā Latvijas Universitātē 2007.gada 16.oktobrī. Lielvalstu līderi var atcerēties vēstnieces runu un jautāt, kāpēc mēs neizdarījām nekādus secinājumus un turpinājām visas nelietības un bezjēdzības pa vecam, it kā nebūtu izteikta sakaitināta kritika un nekas nebūtu nepārprotami aizrādīts.

Lielvalstu līderi mūsējo delegācijai vēl varētu paskaidrot, ka ģeokrātija nebūt nenozīmē simtprocentīgu atsacīšanos no nacionālās suverenitātes. Ģeopolitiskās protekcijas pastāvēšana nebūt neprasa atsacīšanos no savas nacionālās valūtas, verdzisku klanīšanos un pašcieņas zaudēšanu.

Ar ģeopolitisko protekciju šodien sadzīvo gandrīz katra pasaules valsts. Viss ir atkarīgs no tā, kā valsts prot šo protekciju izmantot savās nacionālajās interesēs. Valsts līderiem ir jāprot ģeokrātijas laikmetā savas nācijas intereses smalki saskaņot ar protektorāta interesēm. Tā ir liela māksla, un tai piemēru netrūkst. Pie tam vistuvāko kaimiņu zemēs.

Arturs Priedītis
/2014.g.janvāris/
http://blog.artursprieditis.lv/
http://stiklakalns.blogspot.com/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

„Bāriņtiesas” vardarbība Somijā

00309_Somija1Gada sākumā (04.01.2014) internetā tika publiskots šokējošs video, kurā redzams kā demokrātiskās Somijas policija un vietējā „bāriņtiesa” (Lastensuojelu), aizstāvot „bērnu vislabākās intereses” vardarbīgi, bērniem izmisīgi pretojoties un kliedzot, izņem tos no ģimenes. Video paskaidrojošajā tekstā ir teikts, ka konkrētā gadījumā esot bijušas aizdomas par vardarbību, ko vecāki un paši bērni noliedz, un kas neesot apstiprinājušās. Jebkurā gadījumā video ir redzama vardarbība pret bērniem tieši no zaldafoniska tipa policaju puses, kuri tupa izpilda amorālus „augstākstāvošo” norādījumus [kara laikā šādi nelietīgi idioti „pildot pavēles” veic visdrausmīgākos noziegumus] un cilvēcību zaudējušās Oulu pilsētiņas „bāriņtiesas” pārstāves puses. Video vēl redzams kā policists, nezinot kur likt kliedzošo un nesaģērbto bērnu, tur to ārā ziemas aukstumā.

Šis ir kārtējais piemērs, kurš parāda pie kādām nelietībām un preteklībām ved un noved birokrātiskais formālisms, likuma burta absolutizācija, atrauti no to būtības un morāles/ētikas normām, kas jo plaši no nelietīgu un korumpētu ierēdņu, prokuroru, tiesnešu, politiķu un juristu puses tiek praktizēts arī pseidotiesiskajā Latvijā.

Lūk, video:

Avots:
https://www.facebook.com/groups/lastensuojeluhuolestuttaa/

Informācijas aģentūra
/29.01.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Notikumi, Reģ.: GEIropa, Veids: Oriģinālziņa | 1 komentārs

Par bērnu nolaupīšanu Rīgas domes bāriņtiesas aizsegā

00307_G1_45Jau tika ziņots, ka Rīgas bāriņtiesa uz izdomātu „faktu” pamata 2013.gada pavasarī atņēma aizgādības tiesības Aleksejam un Svetlanai, ievietojot trīs atņemtās meitenes bērnunamā „Marsa gatve”, kurā pret tām tika veikta regulāra fiziska un psiholoģiska vardarbība.

Iepriekš jau tika publicēti divi vecāku dokumenti, kuros tie uzskatāmi parāda kādā veidā pret viņiem no nekā ir safabricēta lieta un kas atklāj birokrātiski – juridiskā terora metodes, kuras tiek praktizētas pret daudzām Latvijas ģimenēm (https://infoagentura.wordpress.com/2014/01/08/rigas-barintiesa-apmelo-vecakus-un-veic-nezeligu-agresiju-pret-berniem/ ).

Šoreiz pilnībā tiek publicēts cits, apjoma ziņā ievērojami lielāks (107as A4 formāta lappuses) vecāku dokuments, kurš satur arī liecinieku liecības Administratīvajā tiesā un kurā tiek uzskatāmi parādīta Administratīvās tiesas tiesneses Aijas Reitupes iesaistītība noziegumos pret bērniem (tai skaitā arī Latvijā plaši izmantotā prakse sagrozīt tiesu sēžu protokolus). To, ka Administratīvā tiesa un tās tiesneši ir viens svarīgs posms, kurš piesedz noziegumus pret bērniem un piedod tiem likumiskāku statusu, liecina arī citi gadījumi.

Interesentiem, kuri nav iepazinušies ar iepriekš publicētajiem dokumentiem, vispirms ieteicams izlasīt tos vai vismaz pirmo no tiem (http://www.mediafire.com/view/o5zv8v61363g7h7/Rigas_barintiesas_patvala_Lautas_sudziba_05112013.doc ; http://www.mediafire.com/view/82i13tgv5y8698q/Rigas_barintiesas_patvala_Lautas_sudziba_13112013.doc )

Iesniegums „Par bērnu nolaupīšanu Rīgas domes bāriņtiesas aizsegā”:
http://www.mediafire.com/download/biwyltw47gn7a11/iesn20130909_LATVI_prok.doc  vai http://www.mediafire.com/view/biwyltw47gn7a11/iesn20130909_LATVI_prok.doc

Jaunpublicējamā dokumenta saturs:
„1. Ievads
1.1. Kidnepinga definīcija.
1.2. Prokuroram
1.3. Bērnu  nolaupīšanas  procesa apraksts
2. Lautas – Usa ģimenes vispusīgs raksturojums no liecinieku liecībām Administratīvajā rajona tiesā un iesniegumiem, kurus rakstījuši cilvēki, kas šo  ģimenei pazīst ilgus gadus
2.1. Klases audzinātāja L.Polozova.
2.1.1. L.Polozovas liecība Adm. rajona tiesā.
2.1.2. L.Polozovas iesniegums Adm. tiesai.
2.1.3. L.Polozovas iesniegums, kas uzrakstīts pie S.Melderes.
2.2. Klases audzinātāja Т.Ziguļa.
2.2.1. T.Ziguļas iesniegums, kas uzrakstīts pie S.Melderes.
2.3. Lieciniece J.Dmitrijeva
2.1.1. J.Dmitrijevas liecība Adm. rajona tiesā.
2.1.2. J.Dmitrijevas iesniegums Adm. tiesai.
2.4. Liecinieks  Oļegs Žukovs
2.4.1. Oļega Žukova liecība Adm. rajona tiesā.
3. Darbības, kas tika veiktas, lai bērni nonāktu bāriņtiesā, nevis policijā
3.1. А.Minajeva
3.2. М.Vančenko
3.3. S.Meldere
4. Darbības, kas tika veiktas ziņu savākšanas posmā,  lai bāriņtiesa varētu pieņemt lēmumu par bērnu neatdošanu ģimenei
4.1. А.Minajeva
4.2. М.Vančenko
4.3. S.Meldere
5. Psiholoģes O. Vlasenko „psiholoģiskā atzinuma” melīgums
5.1. MELI sadaļā “Klīniskās sarunas rezultātā..”
5.2. MELI sadaļā  par Roksalanu
5.3. Meli sadaļā par Oļesju
5.4. MELI sadaļā par Snežanu
6. Bāriņtiesas sēdes protokols – viltojuma un krāpšanas paraugs.
7. Bāriņtiesas lēmums – pamatojums «kā neatdot bērnus».
8. BĀRIŅTIESAS lēmuma REZULTĀTS – KAITĒJUMS BĒRNU fiziskajai un psihoemocionālajai VESELĪBAI
8.1. Kaitējums bērnu fiziskajai veselībai
8.2. Kaitējums bērnu psihoemocionālajai veselībai.   Bērnu iesniegumi Adm. tiesai, vēstules un liecības par vardarbību, kurai tiek pakļauti šobrīd.
8.2.1 Roksolanas dienasgrāmata, vēstules  un iesniegumi tiesai.
8.2.2.Olesjas vēstules un iesniegumi tiesai.
8.2.3.Sņežanas vēstules un iesniegumi tiesai.
8.2.4. Meiteņu videovēstījumi:  www.kidnep.veles.lv
9. Administratīvā tiesa  – parodija par godīgu tiesu
9.1. Tiesneses Reitupes pārkāpumi.
9.2. Tiesneses Reitupes apmelojošais lēmums.
9.3. Pilnais Adm.tiesas sēdes (I daļa) protokols, 06.08.2013
9.4. Pilnais Adm.tiesas sēdes (II daļa) protokols, 12.08.2013
10. A.Krasnogolova atbildība.”

Ātram papildus priekšstatam par notikušo piedāvāju citātu no ierēdņu vardarbības cietušās meitenes klases audzinātājas L.Pozlovas liecības Administratīvajā tiesā, kurš labi raksturo ne tikai apsūdzību vecākiem nepamatotību, bet arī pret meitenēm veiktās vardarbības faktu pēc izņemšanas no ģimenes:  „Nē, Oļesja vienmēr regulāri apmeklēja skolu. Un slimoja ārkārtīgi reti. Es vēl gribētu piebilst. Es biju pārsteigta …Bērniem 3.klases beigās ir eksāmens. Taču nākamajā dienā [pēc izņemšanas] bērnu uz skolu vēl atveda, bet pateica, ka vairāk nevedīs, ka viņiem tas ir pārāk tālu – vadāt. Un sociālā darbiniece pavēlēja: „Izlieciet vidējo atzīmi!” Var būt, ka tā ir arī pareizi… Bet, ja mēs te iestājamies par bērna interesēm, tad iznāk, ka bērns izlaistu klases nobeiguma svētkus. Bet uz eksāmenu viņu jau atveda ar salauztu roku. Vaicāju: „Oļesja, kas notika?” Viņa saka: „Mani nogrūda.” Tātad, bērns jau ar salauztu rociņu atnāca rakstīt  eksāmena darbu – 3.klasei jākārto eksāmens. Kā – nogrūda? Kāpēc nogrūda? Kur šajā laikā bija audzinātāji? PIRMS TAM BĒRNS BIJA ABSOLŪTI VESELS, BET ATGRIEZĀS SLIMS! Es biju pie viņām Ādažos. Meitenīte jau staigā ar pampersiem, sākusi čurāties. Es tur biju! Bērni raud, prasās uz mājām. Es arī par viņiem uztraucos.  Oļesja tagad ir pavisam cits bērns. Absolūti.”

Bet, lūk, Rīgas domes tiešā pakļautībā esošās Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētāja Aivara Krasnogolova izteikumi avīzē МКЛатвия, №30, 2013, kurā viņš atklāti paziņo, ka no ģimenēm vajag izņemt vairāk bērnus: ” Pirms diviem gadiem mēs izņēmām 300 bērnus gadā, bet tagad izņemam 400… Un mūsu skrūvītes ir jēga pievilkt vēl stingrāk.”

Dokumenta nobeigumā vecāki raksta: „Viss augstākminētais ļauj domāt, ka Latvijā eksistē  bērnu tirdzniecības bizness. Tikai tā iespējams izskaidrot  tos daudzos likumparkāpumus, kas  tika izdarīti, lai no labas ģimenes izņemtu veselus, laimīgus bērnus – bez jebkāda pamata un iemesla.” Un šai ziņā viņiem ir pilnīga taisnība, ko apstiprina citi šāda tipa gadījumi.

Informācijas aģentūra
/16.01.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 5 komentāri

Kāpēc tiek iznīcināti sabiedrības ideāli

Sergejs Kurginjans

Sergejs Kurginjans

Subjekts un tehnoloģijas ir tāda polittehnoloģiska un politiska problēma, kas atklāj milzīgo starpību starp polittehnoloģijām un politiku. Ir jāsaprot, ka neeksistē tikai viens pats subjekts pats par sevi [subjekti analītikā ir cilvēki vai organizētas cilvēku kopas, kuras spēj apzināti un mērķtiecīgi izmainīt apkārtējo realitāti; pretstatā objekts nav spējīgs izmainīt apkārt notiekošo, jeb spēj to tik minimālos apmēros, salīdzinājumā ar subjektu, ka to var neņemt vērā].

Tātad ir subjekts:  tas ir tas, kurš veic darbību (tas, kurš dara). Ir tehnoloģija: tas ir, kā tiek veikta darbība. Ir resursi: tas ir tas, ar kā palīdzību tiek veikta darbība. Un, visbeidzot, ir mērķi, dēļ kuriem vispār arī tiek veikta darbība. Šīs četras sastāvdaļas (pats subjekts, viņa izmantotās tehnoloģijas, viņa resursi un viņa mērķi) veido nedalāmu četrvienību. Grafiskā prezentāciju tipa skatā tas ir tāds kvadrātiņš, kura katrā stūrī ir viens no šiem elementiem. Tas viss eksistē kopā un jebkurai darbībai ir nepieciešami visi šie četri elementi.

Kādēļ mums [Krievijai; Latvijai arī] ir tādas problēmas ar stratēģiskiem subjektiem?!  Tāpēc, ka darbībai apzinātību un mērķtiecību dod stratēģiskie mērķi; tas ir viens no tiem četriem kvadrātiņa elementiem.

Sistēma ir elementu kopums, kas ir savstarpēji saistīti ar vienotu mērķi [ko kopā satur vienoti mērķi].  Atsevišķu sistēmas elementu saistība ar mērķi padara sistēmu par kaut ko vairāk nekā vienkārša šo elementu summa. Antuāns de Sent-Ekziperī  šai ziņā izteicās daudz smukāk, ka baznīca nav tikai akmeņu kaudze. Tieši mērķis (arhitekta skices) piedod akmeņu kaudzei jēgu baznīcas formā un tad katrs tā akmens kļūst par kaut ko daudz nozīmīgāku nekā tas būtu, ja atsevišķi mētātos kāda lauka malā. Varbūt šāds akmens arī būs „ brīvs”  no citiem akmeņiem, tikai viņam [tā eksistencei] nekādas jēgas nebūs. Tādam akmenim nav gandrīz nekādas vērtības. Cita lieta, ja tas atrodas, piemēram, Parīzes Dievmātes katedrālē.

Tātad galvenais te ir mērķis. Bet mērķiem ir vajadzīgi ideāli. Ja apziņā ir traumēts viss ideālais  kā tāds, tad tāda apziņa nav spējīga formulēt un izvirzīt stratēģiskos mērķus. T.s. „perestroikas”  [jeb „ pārbūves” , Latvijā plaši zināma kā ” atmoda” ] viens no mērķiem bija maksimāli traumēt sociālistiskās sistēmas iedzīvotāju ideāluma apziņu.  Graujot sociālistisko sistēmu, ideoloģiskie triecieni tika doti nevis tikai pa konkrētiem Padomju un komunistiskiem ideāliem, bet arī pa visu ideālo kā tādu.

Tā rezultātā ideālais apziņā tika traumēts, bet, ja ideālais apziņā ir traumēts, tad apziņa nav spējīga izvirzīt lielus stratēģiskos mērķus. Savukārt, ja šo mērķu nav, tad sāk grūt visa iepriekš minētā subjekta, sabiedriskā projekta, mērķu un tehnoloģiju nedalāmā vienība.  Ja nav mērķu, tad kas gan apvieno subjektu [dažādus individuālus subjekta elementus]?! 

Kā veidojas subjekts?! Jebkurš subjekts veidojas jēgu [ideālu, garīguma] „laukā”  [telpā, plaknē]. Jēgas [ideāli] rada mērķus. Tātad mums vairs nav tas jēgu „ lauks” , nav tas „magnētiskais lauks” , kas savelk vienā centrā tos „diedziņus” aiz kā raustīt. Mums vairs nav tās „arhitekta skices” . Kāds gan te var būt subjekts?! Viņa vienkārši nav.

Tālāk rodas jautājums par resursiem. Nemateriālie resursi ir saistīti ar jēgām [ideāliem], tātad runa te var būt tikai par materiāliem resursiem. Par „ piķi”  tātad.  Runa tātad ir par naudu, kas dod iespēju manipulēt un par tehnoloģijām, ar kurām manipulatori manipulē.

Bet apskatot šo jautājumu tālāk, noskaidrojas, ka šādi manipulēt var tikai, ja sabiedrība tiek nepārtraukti degradēta, disociēta, kā viņi paši saka, jeb dekompozēta [pretējā gadījumā sabiedrība atpazīst manipulācijas un nepadodas tām]. Tehnoloģiju absolutizācija ir klasisks postmodernistu paņēmiens, bet sabiedrība, uz kuru savus paņēmienus izmēģina postmodernisti, vienkārši pārstāj eksistēt. Šāda sabiedrība sadalās vissīkākajos elementos, jo sabiedrība nevar eksistēt bez ideāliem, bez grupām, bez struktūrām. Šāda sabiedrība sadalās un pārvēršas par amorfu gļotveidīgu masu. Un kopā ar šo gļotveidīgo masu sāk krist arī paši pie varas esošie.

Gļotveidīga sabiedrība nav spējīga gāzt pārvaldes aparātu, tā nav spējīga uztaisīt revolūciju, tā paklausīgi vienmēr ievelēs vienus un tos pašus neliešus, lai ko arī tie nedarītu. Jo amorfāka būs šī gļotveidīgā substance, jo tā būs paklausīgāka, tikai atbalstīties uz šādu sabiedrību nav iespējams. Varu nevar noturēt ne tikai, balstoties uz durkļiem, bet arī uz gļotveidīgu masu.

Tehnoloģiju absolutizācija rada arvien gļotveidīgāku masu. Sākumā tādā veidā tika radīta šāda sabiedriskā substance, bet pēc tam tai jākļūst arvien gļotainākai, arvien bezsaturiskākai. Tāda sabiedrība pati alkst progresēt šai virzienā. Tātad, tā ir vēl vairāk jāiznīcina. Gala beigās uz šīs gļotveidīgās substances vispār nav iespējams nostāvēt. Jūs tādā veidā sev zem kājām radāt purvu un pēc tam ar skaļiem kliedzieniem šai purvā grimstat. Pie varas esošie grimst, viņus neviens nenomet, viņi nogrimst šai bezformīguma un bezsaturiskuma purvā.

Attiecīgi polittehnoloģiskie paņēmieni ir pagaidu varas noturēšanas paņēmieni uz pašu pārvaldītās sabiedrības iznīcināšanas rēķina. Tādēļ arī tehnoloģijas tiek absolutizētas. Tas notiek tādēļ, ka cilvēkiem, kuri absolutizē tehnoloģijas, nav nekādi ideāli, ideāluma apgabals viņu apziņā vispār nefunkcionē. Viņi nav spējīgi runāt par ideāliem, jo viņos pašos nekas tāds nav [viņi to pat nesaprot] un tāpēc viņos nemaz nevar rasties nekādi stratēģiski mērķi. Nu i viss. Nav mērķu – nav jēgas. Nav jēgu – nav struktūru. Ja nav struktūru, kas gan tad atliek?! Pārvaldīt gļotveidīgu masu.

Kā var pārvaldīt gļotveidīgu masu?! Arvien vairāk palielinot tās amorfuma (haotiskuma, bezstruktūrības) līmeni. Noteikts delta A (vara) tiek pirkta uz noteikta delta B (sabiedrības amorfuma līmeņa) rēķina. Tādos gadījumos valsts varas spējas krītas eksponenciāli.  Realitātē tā arī krīt. Un vienā brīdī šādi tiek šķērsota sarkanā līnija, kad šīs gļotveidīgās sabiedrības noturīgums kļūst tik mazs, ka tā nav spējīga noturēt valsti. Valsts tad pati sabrūk.

Šis ir tipisks posmodernistu paņēmiens, kurš visbiežāk tiek pielietots attiecībā pret svešām valstīm. Savās teritorijās to pielieto daudz retāk.

Papildus, līdzīga tipa sabiedrības iznīcināšanas paņēmiens ir atkārtota arhaizācija. Arī šī ir postmodernistu iecienīta metode, kura ir nepieciešama tādēļ, ka ne jau visi cilvēki ir gatavi pārvērsties par bezprincipālām un bezgribas cilvēkveidīgām būtnēm. Tādēļ ir cita grupa, kura atgriež noteiktai sabiedrības daļai fundamentālistiskas surogātvērtības [nevis pašas fundamentālās vērtības, bet gan to surogātus] un paceļ sabiedrības nozīmīguma apziņā noteiktu „tradīciju” (visbiežāk ar lielo burtu), kas patiesībā ir nekas cits kā to pašu postmodernistu izgudrots fentezi. Šo ideoloģiski-reliģisko plūsmu pārņemti cilvēki eksistē noteiktu ideālu pseidolaukos, ko to autori var pārslēgt uz citām idejiskām struktūrām, pievienot tām, deaktivizēt, aktivizēt utt.

Principā tas ir rītdienas pasaules modelis. Pasaulē tiek radīta gļotveidīga masa. Pašai grupai, kura šo masu radīja, ir sava ideoloģija, par kuru ir jārunā atsevišķi. Šī cilvēku grupa ir pavisam šaura un, domāju, ka viņu ideoloģija ir galēji  iznīcinoša. Aiz šīs mazskaitliskās grupas tātad iet šī daudzskaitlīgā gļotveida sabiedrības substance, kas ir ļoti viegli pārvaldāma, bet tai savukārt seko speciāli izveidotas arhaiskas struktūras. Tas, lūk, ir oranž-fundamentālisms, ko mēs redzam Ēģiptē.

Tie „globiki” ar kompjūteriem un citām tehnogēnajām rotaļlietām ir šī gļotveida substance [cilvēki bez gribas un bez vērtībām, kuri nav spējīgi reāli cīnīties un ir viegli pērkami par naudu, ērtībām,  iluzoru drošumu un spožām „stikla krellītēm”], bet viņiem seko lūk šī arhaika. Šī kompozīcija man ļoti atgādina Mao Dzeduna teoriju par „vispasaules pilsētu” un „vispasaules laukiem”. Mūsdienās tas ir „zelta miljards”, kur liela daļa sabiedrības jau ir pārvērsta par gļotveida masu,  un visa pārējā arhaizētā pasaule, daļā no kuras jau pilnībā ir atteikušies no jebkādas attīstības.

Manuprāt tas, ko mēs novērojam Ēģiptē, Lībijā, Tunisā u.c. [tagad Sīrijā] ir tikai pirmie soļi apmēram tamlīdzīgu sabiedrisko projektu realizācijā. Bet tā visa pamatā protams ir tas, ka mērķu vispār nav. Bet kad cilvēkiem nav mērķu, tad viņi runā par tehnoloģijām, jo runāt vairāk nav par ko.

Mājā, kurā kāds ir pakāries, nerunā par virvi. Kādēļ gan runāt par ideāliem, stratēģiskiem mērķiem, jēgām, ideālu laukiem, struktūrām un tamlīdzīgām lietām to cilvēku klātbūtnē, kuros nefunkcionē vairs nekas no ideālā. Cita lieta – tehnoloģijas. Ātrāk jāiegūst tehnoloģijas! Bet kā gan savādāk?! Savādāk neizdzīvosi.

Sergejs Kurginjans, politologs, analītiķis
/18.03.2011/

Avots:
http://www.kurginyan.ru/publ.shtml?cmd=add&cat=2&id=142

Informācijas aģentūra
/16.01.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Kapitālisma sociālistiskā nākotne

00305_Da_zdravstujet_solnce

Planētas civilizācija meklē jaunas iespējas un empīriski iegūst jaunus vaibstus, lai dzīvotu jaunajos demogrāfiskajos apstākļos, – visticamākais, 12 miljardu kolektīvā. Jaunas iespējas meklē arī civilizācijas sociāli ekonomiskā kārtība, kuru ar mīļu iedvesmu saucam par kapitālismu.

   Nepārtraukti dzirdam, ka kapitālisma kodols ir ekonomika. Bet savukārt ekonomika ir dzīves kodols. Bez ekonomikas mūsu dzīvei neesot nekāda jēga.

   Faktiski tā ir laipna ideoloģiskā manipulācija, lai novērstu cilvēku uzmanību no dzīves būtības un traucētu izprast dzīves būtību. Cilvēku dzīvi nosaka nevis ekonomika, bet dažādu (ideoloģisko, politisko, zinātnisko, māksliniecisko, reliģisko, morālo, pedagoģisko, sabiedrisko, filosofisko u.c.) parametru komplekss, ko var dēvēt par sociālo organizāciju. Turklāt sociālās organizācijas kompleksā var ietilpt savstarpēji nesaderīgi parametri. Tie balstās uz atšķirīgiem uzskatiem, priekšstatiem, vērtību sistēmu, tradīcijām, mentalitātes modifikācijām. Jo tuvāk mūsdienām, jo kapitālismā arvien vairāk un vairāk atklājās savstarpēji nesaderīgi parametri.

   Mūsdienu kapitālisms ir ļoti pretrunīga un komplicēta sociālā organizācija. Komplicētību veicina postindustriālisma atribūti: informācijas un zināšanu loma, digitālo un kognitīvo risinājumu prioritāte, pakalpojumu ekonomikas un finansu kapitāla popularitāte, tehnoloģiskais progress un garīgās kultūras arhaizācija.

   Piemēram, jau labu laiku Rietumos tiek musināts komplicēts (pretrunīgs) viedoklis, ka rūpniecība var pastāvēt bez finansu varenības; proti, patreizējā finansu varenība var pastāvēt bez rūpniecības.

   Skolā vienmēr mācīja, ka vārdi „kapitālisms” un „rūpniecība” ir gandrīz sinonīmi. Bet tagad, lūk, mums māca, ka galvenais ir finanses, bet nevis rūpniecība. Verdziski paklausīgie un ne visai gudrie latvieši šo mācību stingri ievēro jau krietnu laiku. Pie tam sevi neapgrūtina arī ar finansu lietām un tās uztic ārzemju baņķieriem.

   Komplicētību veicina tas, ka aizvadītajos apmēram 30 gados Zemes bagāto cilvēku skaits ir pieaudzis apmēram 10 reizes. Tas ir panākts nevis ar godīgu darbu, bet ar kreditēšanas stimulēšanu, dolāru drukāšanu, finansu mahinācijām.

   Turklāt tas ir panākts, strādājošā cilvēka ekspluatāciju apvienojot ar strādājošā cilvēka savdabīgu zombēšanu. Ja agrāk kapitālisms rūpējās, lai cilvēks cītīgāk un vairāk strādātu, un tādējādi dotu lielāku peļņu, tad tagad kapitālismam vairs ne tik daudz rūp strādājošā cilvēka ražošanas kompetence. Tagad kapitālisms galvenokārt rūpējās par strādājošā cilvēka brīvā laika pavadīšanu, patērēšanu, privāto dzīvi, apziņas kaislībām, fobijām, hobijiem, emocionalitāti, iracionalitāti, dzīves baudīšanu, ķermeņa komfortu. Tas ļoti uzskatāmi atspoguļojās puskapitālistiskās Latvijas masu un subkultūru komunikācijā, medijos klusējot par ražošanas kompetences jautājumiem.

   Visjaunākajā periodā kapitālisma komplicētību veicina materiālās nevienlīdzības fantastiskais pieaugums. Mūsdienu pasaulē valda prātam neaptverama materiālā nevienlīdzība. Vislielākā nevienlīdzība ir starp pasaules valstīm. Nevienlīdzība starp valsts iedzīvotājiem arī daudzviet ir ļoti liela. Turklāt izpaužās neloģiska likumsakarība: jo nabadzīgāka valsts, jo lielāka ir tās iedzīvotāju materiālā nevienlīdzība. Piemēri nav vajadzīgi.

   1988.-2008. gadā 1% pasaules pašiem bagātākajiem cilvēkiem ienākumi pieauga par 60%, taču 5% pasaules pašiem nabadzīgākajiem cilvēkiem ienākumi nemainījās. Planētas 8% iedzīvotāju pieder 50% no visiem ienākumiem pasaulē. Uz planētas visnabadzīgāk dzīvo āfrikāņi, latiņamerikāņi un bijušo sociālisma zemju iedzīvotāji Austrumeiropā (no ANO materiāliem).

   Savukārt kapitālisma pretrunīgumu veicina feodālais vadības princips: vadības struktūru stingra vertikāle. Pie tam šī feodālistiskā stingrā vertikāle ir jocīgi sapīta ar feodālismā neiespējamo vadības moto „Mana vasaļa vasalis nav mans vasalis”. Tāds moto ir iespējams vienīgi kriminālajā kapitālismā, kad katrs jaunbagātnieks formē savu un tikai viņam paklausīgu indivīdu (vasaļu) „komandu”.

   Pretrunīgumu veicina arī elites ģimeniskās (ģints) attiecības, jo dzīves procesu virzība ir atkarīga no pirmatnējai kopienai tipiskā valdīšanas formāta. Pretrunīgumu veicina īpašumu ieguves veidi, – visu izšķir zagšana, korupcija un krāpšanās, bet nevis godīgā darbā iegūtie līdzekļi.

   Uz tik tikko minētā fona pretrunīgumu veicina nemitīgā kladzināšana par kapitālisma demokrātiskumu un brīvo konkurenci. Bez valsts paternālisma (aizbildniecības) un monopolizēšanas kapitālisms vispār nevar pastāvēt. Bet tas, saprotams, visiem nav jāzina.

   Kapitālisma vēsturē ir ne mazums intriģējošu notikumu. Kapitālisma ģenēze ir sižetiski bagāts dēku romāns. Tā, piemēram, kapitālisma vēstures pētnieki ir konstatējuši, ka Eiropa jau no XI gadsimta bija psiholoģiski gatava kapitālismam. Visu netieši izšķīra Romas pāvesta revolucionārie lēmumi agrīnajos viduslaikos, pakāpeniski izmainot eiropiešu tiesiskos priekšstatus un mentalitāti.

   Pirmo revolucionāro lēmumu pieņēma Romas pāvests Grigorijs Lielais jau VI gadsimtā. Viņš radikāli izmainīja ģimenes attiecības, aizliedzot tuvu radinieku laulības, bērnu adoptēšanu, kopdzīvi bez laulības, ārpuslaulības sakarus. Tā rezultātā pakāpeniski izmainījās mantojuma kārtība, un ar laiku sintezējās tas, ko pazīstam ar tīkamo nosaukumu „individuālisms”.

   Nav noslēpums, ka individuālisms ir kapitālisma garīgi morālais balsts un lielākais sociāli psiholoģiskais lepnums. Tīkamā individuālisma iesmērēšana sabiedriskajā apziņā turpinās arī tagad, kaut gan ar cinisma piedevu, jo, lūk, turpmāk cilvēka dzīvē viss būšot atkarīgs tikai no viņa paša. Turpmāk cilvēkam neviens vairs nepalīdzēs, – ne valsts ar savām sociālajām programmām, ne starptautiskās organizācijas, ne bagātie ziedotāji. Jaunie zombiji un intelektuālie pederasti, protams, ekstāzē lēkā par tāda burvīga individuālisma perspektīvām. Cinisma uztvere, kā arī sociālo programmu humānisma izpratne prasa zināmu intelektu, ar ko jaunie zombiji un intelektuālie pederasti nevar lepoties.

   Otro revolucionāro lēmumu 1075. gadā pieņēma Romas pāvests Grigorijs Septītais. Viņš paziņoja, ka baznīcas vara ir augstāka par laicīgo varu. Baznīca enerģiski sāka formēt savu tiesisko infrastruktūru, kas ietekmēja oriģināla tipa ekonomisko un tiesisko institūtu rašanos. Liela nozīme bija Vatikāna sagatavotajam „tirgotāju likumam” (Eiropā vēsturiski slavenajam „lex mercatoria”), juridiskajiem noteikumiem vekseļu izmantošanā, komerciālajā kreditēšanā, bankrota noformēšanā.

   Sižetiski bagātajā dēku romānā noteikti iederas arī mūsdienu notikumi. Proti, tas, ka ekonomisko modernizāciju (ar kapitālisma dziļām iezīmēm) var veikt bez Rietumu pamācošajām rekomendācijām, balstoties uz savu kultūru. Tā tas notiek Ķīnā, Indijā, Japānā.

   Kārļa Marksa noniecinātais „aziātiskais ražošanas veids” (viņa vārdi) pārsteidzoši neilgā laikā ir pārvērties par augstas raudzes kapitālismu ar konfuciānisma seju. Izrādās, maldīgi bija apsaukāt konfuciānismu par feodālisma ideoloģiju. Konfuciānisms lieliski sadzīvo ar kapitālisma un socialisma ideoloģiju. Ķīnas „agrārā proletāriešu nācija” (tā savu tautu dēvēja Mao Dzeduns) ir spējīga droši spēkoties ar Rietumu ārprātīgajā specializācijā iedzīto proletariātu un nepatīkami ambiciozo „kreatīvo šķiru”. Nākas atcerēties, ka slavenais profesors Ārons Reimonds (industriālisma un postindustriālisma teorijas līdzautors) dedzīgi noliedza kapitālisma un sociālisma konverģenci. Dedzīgi noliedza to, kas no 1978.gada strauji tuvinās Ķīnā.

   Nākas atcerēties arī to, ka pēckara Vācijas „ekonomiskajā brīnumā” ļoti liela loma bija politekonomijas teorētiķim Alfredam Milleram-Armakam. Viņš ir jēdziena „sociālā tirgus ekonomika” autors. Viņš piedāvāja trešo ceļu, kas radīsies, apvienojot liberālo kapitālismu ar sociālismu. Viņa pārliecībā valsts darbībā ļoti svarīga ir sociālā izlīdzināšana. Tas patiesībā ir valsts pirmais un galvenais uzdevums – panākt, lai visi valsts pilsoņi dzīvotu vienlīdzīgos sociālajos apstākļos. Valstij tāpēc ir jānosaka minimālā alga, jāsniedz pabalsti, jāievieš progresīvā nodokļu skala, jāīsteno dzīvokļu un sociālās apdrošināšanas programma, strādniekiem jāļauj piedalīties privāto firmu pārvaldē. Viņa priekšlikumus ekonomikas ministrs un federālais kanclers Ludvigs Erhards praktiski pārvērta „vācu ekonomiskajā brīnumā”. Ludvigs Erhards savā grāmatā „Labklājība visiem” rakstīja, ka privātās intereses ir attaisnojamas vienīgi tad, ja tās kalpo visai sabiedrībai, bet nevis tikai privātīpašniekam.

   Jozefs Šumpēters ekonomiskās izmaiņas skaidroja ar izmaiņām sabiedrības dzīvē (kultūrā). Ekonomisko procesu centrā ir adaptācija noteiktos dzīves apstākļos. Tātad noteiktā dzīves vidē. Šajā vidē var būt tā saucamie ekonomiskie elementi, kuri ietekmē ekonomikas attīstību.
   Jozefs Šumpēters fiksēja piecus ekonomiskos elementus: 1) iedzīvotāju skaita pieaugums, 2) kapitāla pieaugums, 3) ražošanas metožu attīstība, 4) ekonomikas organizācijas pilveidošanās, 5) cilvēku vajadzību attīstība.

   Minēto ekonomisko elementu ietekme šodien izraisa pārdomas; faktiski – neticību. Jozefs Šumpēters, bet pirms viņa Kārlis Markss, uzskatīja, ka iedzīvotāju skaita pieaugumu nosaka kapitāla uzkrājumi. Viņuprāt kapitāla uzkrājumi stimulē dzimstību. Markss šajā sakarā rakstīja: „Iedzīvotāji, pateicoties kapitālismam, izaug kā no zemes”.

   Pārdomas (neticību) mudina mūsdienu demogrāfiskās pārejas specifika. Vislielākā dzimstība ir nekapitālistiskajās zemēs un dzimstības straujajam pieaugumam, pieņemsim, Āfrikā nav nekā kopēja ar kapitāla uzkrājumiem, jo minētajā kontinentā (vislielākās dzimstības valstīs) mutuļo šausmīga nabadzība.

   Mūsdienu dzīves kontekstā pārdomas (neticību) izraisa arī piektais elements – cilvēku vajadzību attīstība. Aizvadītajos gadu desmitos kapitālisms apzināti stimulēja (kreditēja, reklamēja) vajadzības un šajā ziņā ir nonācis līdz kritiskai robežai. Vajadzību mākslīgā stimulēšana noveda līdz finansu katastrofai 2008.gadā.

   Rietumos no 1981.gada funkcionē t.s. reiganomika: vajadzību nemitīga kreditēšana. Ja līdz 1981.gadam amerikāņu mājsaimniecību parādi bija 60-65% no gada ienākumiem  un ietaupījumi bija 10% no gada ienākumiem, tad 2008.gadā šie skaitļi bija attiecīgi 130% un mīnuss 5-7%. No 1981.gada kredītu drīkstēja dzēst ar jaunu kredītu, kas būtībā ir absurda pieeja. Samazinājās kredīta izmaksas: 1980.gadā bija 18%, 2008.gadā – 0% (no amerikāņu zinātnieku materiāliem).

   Interesanti momenti ir arī analītiski projektējošajā sarunā par kapitālisma nākotni. Piemēram, prognozējot pašpietiekamās ekonomiskās telpas turpmāko likteni.

   Zinātnē par pašpietiekamo ekonomisko telpu sauc tādu vietu, kura pastāv kā relatīvi noslēgta teritorija un kuras iedzīvotāji paši sevi apkalpo – ražo visu nepieciešamo savai dzīvei. Senos laikos Latvijas teritorija noteikti bija pašpietiekama ekonomiskā telpa. Tajā dzīvojošās ciltis neko neimportēja un paši prata izgatavot dzīvei visu nepieciešamo. Skaudri apzināmies, ka šodien ir pilnīgi pretējs stāvoklis. Rupji sakot, paši ražojam tikai maizi, bet pavalgu iepērkam  no kaimiņiem.

   Uz Zemes vēl ir sastopamas pašpietiekamās ekonomiskās telpas. Tās nav skārusi transnacionālā darba dalīšana, kad, teiksim, viena tauta ražo naglas, otra tauta ražo āmurus, trešā tauta ražo zāģus, ceturtā tauta ražo dēļus un katra tauta no citām tautām iepērk to, ko pati neražo, lai sev uzceltu māju. Laiku pa laikam Dienvidamerikas džungļos atrod kādu izolēti eksistējošo cilti. Taču Rietumu civilizācijā jau daudzus gadsimtus pašpietiekamā ekonomiskā telpa ir liels retums. Arī turpmāk noteikti būs liels retums, bet tikai ar vienu pikantu un interesantu piebildi.

   Cilvēces esamībā vitāla loma ir jauna tipa pašpietiekamajām ekonomiskajām telpām. Runa ir par tā dēvētajām tehnoloģiskajām zonām. Tajās apvienojās atsevišķas suverenas valstis ar kopīgu zinātniski tehnoloģisko, ekonomisko, tirdzniecības, valūtas, muitas politiku. Tehnoloģiskās zonas formējās sīvā ģeopolitiskajā un ģeoekonomiskajā cīņā, jo no šīm zonām ir atkarīga cilvēku labklājība un nākotnē šī atkarība acīmredzot būs vēl lielāka.

   Tehnoloģisko zonu jēga ir samērā specifiska un vēsturiski nepierasta. Centrā ir jaunas produkcijas izstrāde un realizācijas tirgus.

   Laiku pa laikam vietējos medijos lasām informāciju par kādas ārzemju firmas ieguldītajiem milzīgajiem līdzekļiem jaunas produkcijas izstrādē. Tagad ir labi zināms, ka jaunas produkcijas izstrāde ir dārgs prieks; jo zinātniski un tehnoloģiski modernāka izstrāde, jo tā ir dārgāka. Jaunas produkcijas izstrāde atmaksājās tikai tad, ja ir pietiekami liels tirgus.

   ASV zinātnieki jau XX gs. 70. gados sāka pētīt minēto izmaksu atkarību no realizācijas tirgus apjoma. Speciālajā literatūrā ir sastopami aprēķini, cik cilvēku liels tirgus ir nepieciešams, lai atmaksātos jaunas produkcijas izstrāde.

   Tiek nosaukti dažādi skaitļi, taču samērā vienprātīgs viedoklis ir šāds. XX gs. sākumā pietika ar 100 tūkst. cilvēku lielu tirgu, 70.gados jau vajadzēja 300 milj. cilvēku liels tirgus, XXI gs. sākumā – 400 – 500 milj. cilvēku liels tirgus.

   XXI gs. otrajā pusē skaitlis būs ievērojami lielāks par 500 miljoniem, ja netiks saprātīgi piebremzēta maniakālā jaunu produkcijas veidu izstrāde un patērēšanas mānija netiks radikāli apvaldīta un pieskaņota cilvēka reālajām vajadzībām. Tā ir ļoti aktuāla un konceptuāli pretrunīga tēma, tāpēc šajā tekstā varam fiksēt vienīgi šīs tēmas ievirzi.

   Vēl noteikti ir jāpiebilst sekojošais. Gandrīz neviens netic, ka cilvēkos izdosies piebremzēt, apvaldīt un pieskaņot viņu materiālistiskās vājības. Tāpat globālo sociālo problēmu analītiķu lielākā daļa uzskata, ka mūsdienu kapitālisms var pastāvēt tikai tad, ja nemitīgi paplašina noieta tirgu, kā arī nemitīgi palielinās darba dalīšana.

   Situācija nav vienkārša. Ticami izklausās arī to speciālistu viedoklis, kuri neatzīst zinātniski tehniskā progresa bezgalīgo turpināšanos, jo ierobežots ir tirgus – tikai planēta Zeme. Kapitāla efektivitāte mazinās, ja tirgus ir nepietiekams. Sākās krīze. To saprata K.Markss, bet F.Engelss pats to piedzīvoja.

   Iespējams (un tas ir ļoti interesanti), pamatota ir hipotēze, ka XIX gs. sociālisma (komunisma) koncepcija tika izstrādāta tādēļ, lai cilvēkos saglabātu optimistisko ticību savai nākotnei. Kārlis Markss un viņa domubiedri rūpējās par cilvēku dzīves metafizisko motivāciju. Viņu teorētiskajai darbībai bija ļoti humāns raksturs. Sociālisma koncepcija deva cerības dzīvei pēc kapitālisma sabrukuma, kad tirgus trūkuma dēļ pilnīgi apsīks kapitāla efektivitāte un zinātniski tehniskais progress.  Ka tas tā agrāk vai vēlāk var notikt, saprata jau XIX gadsimta sociālie filosofi.

   ASV zinātnieku atziņas par jaunas produkcijas izstrādes izmaksām un nepieciešamo tirgus apjomu ņem vērā politiķi un stratēģiski domājoši biznesmeņi. Tā, piemēram, Eiropas Savienības paplašināšanu aktivizē minētie aprēķini – vēlēšanās panākt 400 milj. cilvēku un vēl lielāku tirgu. 1992.gada decembrī ASV izveidoja „Northen American Free Trade Area” (NAFTA). Tajā ietilpst ASV, Kanāda, Meksika, radot apmēram 465 milj. cilvēku lielu tirgu. 1999.gada novembrī „Association of South East Asian Nations” (ACEAN) nolēma 2015.gadā radīt vienotu tirgu no 500 milj. cilvēku. Starp citu, PSRS tirgus bija apmēram 300 milj. liels.

   Šodien modē ir atgādināt, ka tirgus mehānismi savā būtībā ir vienkārši. Mūsdienās tie ir apkarināti ar pārgudru zinātnisko terminoloģiju un tāpēc liekas komplicēti.

   Patiesībā kapitālisma (jebkura) tirgus funkcionēšana nav sarežģīta parādība. Preces ražo, atbilstoši pieprasījumam. Pieprasījumu nosaka tirgus. Par pieprasījuma izpildi cilvēki saņem naudu (algu). Ja ir pieprasījums, tad cilvēkiem ir nauda. Ja nav pieprasījums, tad nauda nav. Ja cilvēkiem nav nauda, viņi neko nepērk. Ja cilvēki neko nepērk, tad apstājās pieprasījums. Ja apstājās pieprasījums, tad apstājās ražošana, algu izmaksa, ienākumi, pirktspēja. Viss riņķo pa apli. Šo apli treknāku dara papildus pieprasījums, papildus lēts darbaspēks, papildus lētu resursu izmantošana, cilvēku skaita pieaugums.

   Zinot par demogrāfisko pāreju, kapitālismu var iedvesmot turpmākajiem varoņdarbiem galvenokārt tikai planētas iedzīvotāju skaita pieaugums. Un patīkams pieaugums saglabāsies līdz gadsimta vidum. Tas ir patīkami, jo lēta darbaspēka ēra Ķīnā izbeidzās, lētos resursus nacionalizē patriotiskās valdības. Nav vairs iespējams palielināt tirgu uz sagrauto sociālisma valstu rēķina, piepludinot „sarkanās” zemes ar Rietumu precēm.

   Viena no tehnoloģiskajām zonām ir Eirāzijas Savienība. Tajā noteikti atrastos pārtikusi un prestiža vieta arī LR iedzīvotājiem, ja mūsu etnosa sociāli politiskā apziņa būtu intelektuāli kaut nedaudz vērtīgāka un spētu reālistiski rūpēties par savu nākotni. Mums tad būtu īsta valstiskā suverenitāte, bet nevis tagadējā suverenitātes butaforija. Mūsu valsts noteikti ātri iekļūtu ekonomiski visattīstītāko valstu grupā. Mums būtu konkrētas funkcijas darba dalīšanā. Mūsu ļaudīm būtu darbs dzimtenē, būtu labas algas un cilvēka cienīga labklājība.

   Tajā tehnoloģiskajā zonā, kurā mūs iebīdīja ģeopolitiskie kombinatori, pārtikusi un prestiža dzīve mums nekad nav bijusi un arī turpmāk nekad nebūs. Tā nav pašsaprotama aksioma, kurai nav vajadzīgi pierādījumi. Tā ir skaudra patiesība, kurai ir rūgtu pierādījumu jūra. Visjaunākais rūgtais pierādījums ir ES algoto mediju jaungada dāvana – vairākās valodās uz Zemes izplatītā informācija, ka Latvija ir eirozonas visnabadzīgākā valsts!

   ES darba dalīšanas projektos mums jau sen ir ierādīta nacionāli pazemojoša vieta (patiesībā nav ierādīta nekāda vieta), par kuru nekaunās vienīgi mūsu dūšīgie intelektuālie pederasti, zombiji, rusofobi un pašpārliecinātie deģenerāti – „politiķi” un citi nacionālie nodevēji.

   Drīz arī maizi ievedīsim no citām zemēm. Noteikti nebūs ilgi jāgaida, kad Latvijas lielāko maizes ceptuvju un dzirnavu ārzemju īpašniekiem (somiem, lietuviešiem, igauņiem) savas ražotnes vajadzēs pārcelt uz citu valsti, jo skaistajos Daugavas krastos dzīvos tikai noplukuši pensionāri un vietējais darbaspēks būs pilnīgi aizklīdis uz Rietumeiropas (ne tikai Norvēģijas) atkritumu savācēju dienestiem. Iespējams, tādu nākotni ir pelnījusi dumja tauta, kura pat savas maizes ceptuves (pārtikas ražošanu vispār) ir iztirgojusi svešzemniekiem.

   Kapitālisma nākotnes projektos ir viens ļoti intriģējošs moments. Nemitīgi pilnveidojot informācijas apstrādes tehniku, kapitālisms gribot negribot ir pats sevi novirzījis uz sociālismu; konkrēti – materiālās dzīves (ražošanas, finansu, patērēšanas) perfektu plānošanu, ko sociālismā organizē valsts. Tātad kapitālisma rītdiena ir valsts plānošana tāpat kā tas bija, piemēram, PSRS un citās sociālisma zemēs.

   Neapšaubāmi centralizēta plānošana jau sen ir sastopama arī kapitālismā. ES praktizē pie mums kādreiz apdziedātās un apdzejotās „septiņgades”, visu plānojot septiņgadīgos ciklos. Tāda kapitālistiskā lielvalsts kā Krievija nupat pieņēma likumu par „Valsts stratēģisko plānošanu”. Likums stājās spēkā 2014.gada 1.janvārī.

   Tādā puskapitālistiskā valstī kā Latvija arī ir daudzpakāpju centralizētā plānošana. Pie mums plānu sameistarošana ir trekns papildus ienākumu avots kādai savējo grupai ar apburošo stratēģi Ķīļa kungu priekšgalā. Pie mums par plānu saturu kaut ko negribīgi un pavirši zina tikai niecīgs ierēdņu skaits, kura pienākumos ietilpst atvērt Ķīļa kunga vadībā sagatavotos vizuāli gaumīgi noformētos foliantus.

   Cita kapitālistiskā lielvalsts, ASV, centralizētai plānošanai aktīvi pievērsās jau XX gs. pirmajā pusē. Vispirms tas notika sakarā ar grandiozo elektroenerģētisko projektu Tenesijas upes baseinā, izveidojot „Tennessi Valley Authority”. Pēc tam tas vēl plašākā valstiskā mērogā notika sakarā ar bēdīgi slaveno Manhatanas projektu – atombumbu izgatavošanu. Pa visu valsti izkaisītām rūpnīcām (to skaits sniedzās vairākos simtos) vajadzēja slepeni un saskaņoti kaut ko ražot saskaņā ar ne visai tolaik skaidri saprotamu federālā centra pasūtījumu. Bez stingras centralizētas plānošanas unikālo pasūtījumu nevarēja izpildīt.

   PSRS lepojās ar savu „gosplānu”- PSRS Ministru Padomes Valsts plāna komiteju. Šodien par šo iestādi var ironizēt vienīgi latviešu jaunie zombiji un rusofobi. Pat amerikāņi nekautrējās atzīt, ka savā laikā (pirms II Pasaules kara) ar skaudību lūkojās uz PSRS plānošanas panākumiem. Centralizētā plānošana nodrošināja it kā apsēstas agrārās valsts industrializāciju ļoti īsā periodā, nodrošināja rūpniecības evakuāciju kara laikā, kara rūpniecības un atoma rūpniecības izveidošanu, kosmosa „iekarošanu”.

   Zemes civilizācijas attīstības viens no vektoriem ir jauna tipa sociālisms. Jau tagad tehniski ir iespējams valstiskais menedžments saskaņā ar stingri noteiktu plānu. Informācijas tehnoloģiju iespējas vadīt no viena centra valsts saimniecisko dzīvi jau radās aizvadītā gadsimta 90.gados. Jau tā laika datoru darbības ātrums un jauda ļāva veikt vajadzīgos aprēķinus. Rietumos bija vairāki pētījumi, kas to apstiprināja.

   Process ir sācies, kā mīlēja atkārtot Gorbačovs. Jau tagad var nepārprotami konstatēt, ka plānošanas ekonomika nomaina tirgus ekonomiku un līdz šīs desmitgades beigām tas var vaiņagoties ar spožu uzvaru. Krievijas jaunais likums par valsts plānošanu ir pieņemts vismodernāko zinātniski tehnisko iespēju kontekstā,  jo var veikt perfektus aprēķinus.

   Tehniskās iespējas kļūst unikālas. Problēma ir tikai tā, vai unikālas kļūst arī cilvēka iespējas. Šajā ziņā jau pasen ir sastopami skeptiski novērojumi, jo cilvēka domāšana manāmi atpaliek no datora „domāšanas”.

   Kas attiecas uz plānošanu, tad gudrākajiem jau sen bija saprotams, ka „tirgus neredzamā roka” tikai slāpē tirgu. Neoliberālisma ekonomikai nebija izdevīgi to atzīt un popularizēt. Lai iegūtu lētu darbaspēku, lētus resursus, paplašinātu tirgu savai produkcijai, Rietumu neoliberālisms izplatīja dažādas muļķības. Ļoti daudzi „politiķi” muļķībām noticēja, brīvprātīgi, ātri un lēti izpārdodot un likvidējot ražotnes, pilnā mērā sagraujot savas tautas saimniecisko dzīvi. Atkal piemēri nav vajadzīgi.

   Pašlaik godīgi ekonomisti neslēpj no sabiedrības, ka plānota ekonomika vairākas reizes efektīvāk nekā tirgus ekonomika izmanto dabas un intelektuālos resursus. Planotā ekonomikā palielinās inovāciju ieviešanas ātrums, kā arī operatīvas reaģēšanas ātrums, tiekoties ar kļūmēm un neveiksmēm. Plānotā ekonomikā produkcijas pašizmaksa ir mazāka. Turklāt plānot var arī cilvēku vajadzības un šo vajadzību optimālākos risinājumus visai sabiedrībai.

   Nākas atcerēties, ka sociālisms jau pašā sākumā balstījās uz cilvēciskā prāta un zinātnes pielietošanu. Tagad šajā ziņā ir sasniegts jauns līmenis un eksistē pavisam citas iespējas, salīdzinot ar XIX un XX gadsimtu. Cilvēce noteikti pratīs izmantot jaunās iespējas. Vismaz līdz šim tā tas vienmēr bija cilvēces vēsturē.  
  
Arturs Priedītis
/2014.g. janvāris/
http://www.artursprieditis.lv/
http://stiklakalns.blogspot.com/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Dziesmas par izpostīto Latviju

00306_Posterbildes_2_29

Kaspara Dimitera dziesmas par izvirtuļu proamerikāniskā eirokapitālisma izpostīto Latviju (dziesmu video + vārdi).

1. Nacionālais gejs (priekšsvētku častuška)

kad miljons galvas dzīvo TV kastēs
Viss spēks ne krūtīs mīt bet ieritinās astēs
bars gaida labāko no labiem miljonāriem
un tāds tiks visiem apmuļķoties kāriem

oi naida daudz – vai tūkstoš piecās kārtās
un krāsās dažādās – zilzaļās brūnās sārtās
ir bars vien muca miljons izpūtējiem
kas purkšķ uz savējiem un četrreiz četriem vējiem

rūks bara izpūtēji purkšķinās un drebēs
un nobalsos lai bosiem veicas rebēs
lai vēl ko patīra no Tēvzemes un ķešām
lai bada atlikums tiek bosu bandām svešām

uz mirkli izslēdz purkšķu mucu masa
kad tautas kalpi svētku runas lasa
kad gludi frizēti un drānās stērķelēti
tie baru raudina kā allaž – tizli lēti

nāk masa laupītāju korim talkā
ceļ lāpas karogus un himnu valkā
lai brašāk skan lai norit asariņa
lai atkal šķiet: vēl dzīva brīves dziņa

ai bara asaras
ai sentimenta slienas
tas karavīram sen pie vietas vienas

kad himnu pavalkās kad bosu runas gaisīs
kad vecos mēslus tie pa vecam taisīs
bars atkal ieslēgs veco purkšķu rores
un bosus lamās: tauta jums pie šņores!

bet bosi ieņirgs savā treknā vaigā
un kodēs baru lai pie urnām staigā
lai balso tā kā programmēti burti
ar laimes programmām kam tikai 300 burti

tā bara dziņa – lai tā prātus duļķo
lai jaunas partijas no jauna baru muļķo
lai galva teļļukā un pakaļa pie beņķa
lai klausa visam kas no Pirmā Jeņķa

lai prembulas auž peļ blēžus ostā
lai bērnus pazudina amorālā postā
lai naidu ģenerē lai izprovocē ķildu
ar krieviem kaimiņos tā apkaunojot Mildu

kur vērtības? vien megabodes preces…
kur varoņi? vien piemiņa un sveces…
kur patrioti? tikai dziesmas shēmas
kā baru noturēt lai purkšķ pie katras tēmas

ai bara asaras
ai sentimenta slienas
tas karavīram sen pie vietas vienas

un tauta dziest līdz nāvei skumdināta
tās prātu viļ lai nenāktu pie prāta
lai neturētos tā pie Čaka Raiņa
lai pauros perverss sekss un dzimummaiņa

lai indē pārtika un blīvi gandēts gaiss
lai bendē bērnus Mozaīka ‘spaiss’
lai tēvu nav – vien bomži biznesmeņi
lai viss tai līmenī kur petenes un peņi

jau vilnis devītais maļ skaidru dziesmu Rojā
maļ arī Saulkrastos: iet mūsu tauta bojā
jo bērnus nemīlam jo gļēvi esam vīri
par dvēs’lēm nedegam vien nodokļiem un īri

un tā mēs izmirsim vēl padurstīs kāds muslims
un pelnīti jo gars mums slims, ne pusslims
būs Latve zona negodās kur dzeju
bet kaklakangarus un nacionālo geju

ai bara asaras
ai sentimenta slienas
tas karavīram sen pie vietas vienas

kas grib būt muļķots – piedalās lai spēlē
lai muļķo to – kā ierasts – latvju mēlē
ikvienu, kas ar bendēm svētkus svinēs
to mana miņa turpmāk nepieminēs

bet rīt būs miers rims purkšķu muca mirkli
ik karogs kļūs par brīves laivas irkli
un mirkli dziesmu rūks ik izpūtējs ar baudu
bet parīt atkal ‘prrr’ ar pilnu jaudu

ai bara asaras
ai sentimenta slienas
tas karavīram sen pie vietas vienas

/17.11.2013/

*********************

2. Balāde zilbei: veltījums Lata piemiņai
(Balāde veltīta Latvijas okupācijas režīma latviešu iznīcinātajam latam)

Kam mums zārku, kapu platu?
Arī izvadītājs lieks…
Eiro kloākā laiž LATU –
Vāks tai pāri – pieclatnieks.

Kas ir “LATvietis” – vien skaņa?
Kļūs nu “vietis” – kam ta kas?
Tāpat notruls “vietim” maņa,
Kas viņš tāds uz planētas.

Kas ir “LATvija”? Vien burti?
Paliks “vija” – vēl tak skan!
Sadegs LATI gunī kurti,
Kurā degt būs tev un man.

LATS ir zilbe – LATS nav nauda.
Izčuksti! Vai jūti pats?
Tavas latvietības jauda
Vienā zilbē tverta – “LATS”.

Arī eiro nauda nebūs –
To kā spožas važas kals.
Latvju mūžu krusts un rēbuss –
Mirt vai dziedāt, kad lūzt balss.

Nemirsi – tā vēl tik tūska.
Vēl ne nāve sirdī lod…
Gudrība kā Dieva čūska
Tev pa zilbei zīmes dod.

Noglabā ar viedu ziņu
Vienu LATU sev zem sirds.
Dainu lūgsnu dzīpariņu
Dievup laid, lai irdz un irdz.

Tos, kas nodeva, tos gandēs.
Dieva vārds kā zobens dzels.
Pāri mūdžu pīšļiem skandēs
LATA sudrabs – Mildas dzelzs.

LATS ir zilbe – LATS nav nauda.
Izdziedu… Ai, krūtis plēš.
Man nav bail no eiro drauda.
Būšu LATS, kaut mani dzēš.

Būšu mirga, rēgs vai ēna,
Būšu dzīvs, kaut sacīs: beigts.
Būšu LATS – kā nāve lēna,
Vārds ar lūpām nepateikts.

Kliegs tie: naids tur viņu varā!
Neticiet, ja zvēr kāds pat.
Šajā mīlestības karā
“Vietis” būšu es un “LAT”.

LATS ir zilbe – LATS nav nauda,
LATS nu kaklā kamoliņš…
Latvi Dievs kā segu auda…
Neirs tā! LATS – es, tu, viņš.

/24.12.2013/

*********************

3. Страна которую опустили… [Valsts, kuru izpostīja…]

На полях не лучится солома.
Чахнут нивы — здесь нечего красть.
Всё сжирает, как тело саркома, —
Кровожадная хищная власть, —

Нацепили овечие шкуры,
Под «фанеру» поют соловьём, —
Нет бездарней и злей диктатуры, —
С каждым днём мы её познаём…

Как скоты, бродят пьяные урки,
Распальцовкой пугая народ.
А бомжи рыщут в урнах окурки,
И помойки трясут до испод…

Прип:
Кое-где ещё теплятся хаты,
Зреет гречка, пшеница и рожь,
Отойдут латыши в резерваты,
Как индейцы. И их не найдёшь…

Пьют детишки заразное пиво,
Не скрываясь, под пьяный галдёж.
Пьёт-гуляет, дымит горделиво
Закумаренная молодёжь…

Нитки дёргает радостный Сорос,
Расслюнявив щербатую пасть, —
ВСЁ горит, и, в огонь этот хворост
Тащит, с песней, продажная власть…

Сигареты куют из махорки —
Захимичены запах и вкус.
Люди мрут, как букашки от хлорки.
Здесь бы умер воскресший Иисус!..

Прип:
Кое-где ещё теплятся хаты,
Зреет гречка, пшеница и рожь,
Отойдут латыши в резерваты,
Как индейцы. И их не найдёшь…

Заграница пихает продукты;
Пиво, водка — из той же бадьи.
Захимичено ВСЁ, — даже фрукты —
Дело «фруктов» из властной ладьи…

На полях не лучится солома.
Поросли сенокосы быльём.
Что народу найти против лома?
Как покончить с продажным жульём?…

Собирая скупые пожитки,
Убегая туда, где светло, —
Пообтрясаны люди, до нитки.
Кровью харкая, гаснет село…

Прип:
Кое-где ещё теплятся хаты,
Зреет гречка, пшеница и рожь,
Отойдут латыши в резерваты,
Как индейцы. И их не найдёшь…

/18.11.2013/

*********************

4. Война за детские души  [Karš par bērnu dvēselēm]

Борьба это когда нет воды
Но ты продолжаешь пить
Борьба это когда нет жизни
Но ты продолжаешь жить

Борьба это когда нет хлеба
Но в глазах еще осталась соль
Борьба это последняя радость
Побеждающая боль

Борьба это когда нет уже света
Но ты все видишь и целишь взор
Враги когда целятся в спину
Но ты попадаешь в упор

Всем воинам время сблизить плечи
Кресты горят как мечи или свечи
Ей, мужики из моря и суши
Идет война за детские души
Уродует дьявол народ
Идет война – война за род

Борьба это когда тебя ненавидят
Но ты продолжаешь любить
Когда кончились силы
Но ты продолжаешь бить

Борьба это когда дух твой ломают
Но в бою невредим ты и цел
Когда ты уже в коме
Но не опускаешь прицел

Борьба это когда тебя уже сбили
Но ты встаешь и дерешься как псих
Когда теряешь память
Но никогда не забываешь своих

Борьба это когда даже мертвый
Ты поднимаешь свой меч
Борьба это вставать всегда первым
И всегда последним лечь

Всем воинам время сблизить плечи
Кресты горят как мечи или свечи
Ей, мужики из моря и суши
Идет война за детские души
Уродует дьявол народ
Идет война – война за род
Всем воинам время сблизить плечи
Кресты горят как мечи или свечи
Ей, мужики из моря и суши
Идет война за детские души
Уродует дьявол народ

/11.11.2013/

*********************

5. Zilā pasaka
[Lirikas pamatā ir 1990-o gadu sākumā ASV geju žurnālā publicētās K.Streipa vēstules par piedzīvojumiem toreiz „tumsonīgajā” Latvijā]

piedzimst Maigons Amerikā
demokrātijā kur var
būt par tikumības sargu
un par izvirtības ar

psiholoģijā tēvs doktors
grāmatās tik dziļš tā skats
ka nemaz ar nepamana
cik no dēla tāls jau pats

citātiem viņš dēlu māca
citātiem viņš dēlu bar
tomēr pilngadības dienā
Maigons uzsauc: pietiks ar

iejūsmots par patstāvību
Maigonis pie jūras trauc –
kāpu ēnā divi vīri
mīļvārdos viens otru sauc

Maigons aizbāž pirkstiem ausis
skatu debess klajos ceļ –
mākonis kā pūkains dibens
mīksti zilo zilgmi šķeļ

augstskolā  jau Maigons studē
būdams pamatīgi zils
izdod žurnālu priekš gejiem
‘Kaligulas seksa stils’

reiz sr draugu tēva mājās
Maigons vārda dienu svin:
redzi tēt – mans mīļais draudziņš
tētis atbild: velns viņ’ zin

izskolojies Maigons augsti
jūt ka senču balss to sauc
ne vien ezeri kur zili –
cerams arī zilo daudz

Rīgā atmoda jau valda
taču zilie šķiet vēl dus
Maigons medīdams sev draugu
studē ielās dibenus

kādai partijai ir kongress
Maigons tajā ielūgts ar
saņem dūšu prasa vienam:
kur te zilos sastapt var?

pasmaida tam svešais maigi
kā vien zilie smaidīt mēdz:
mums kopš komunistu laikiem
viss joprojām konspirēts

partijai kad saiets galā
Maigoni sauc priekšsēdis:
man par jums jau pastāstīja
stundu vēl un būs jums viss

kādā dzīvoklī kā pilī
Maigons beidzot atvests tiek…
ai kāds gods – pats Domes spīkers
viņam bikses novilkt liek

plikām pakaļām un dejā
apspriež vīri karjeru:
izpalīdzi TV šefam –
redaktors rīt būsi tu

Maigons nav no Malēnijas
TV šefs vēl labs paties:
sveiciens tev no Amerikas
un ja vari pieliecies

debesis no ziliem zilas
Rīgā gaiss no ziliem zils
maigoņiem no malu malām
acu galā Rīgas pils

iekļūst Maigons deputātos
zilu miglu tautai pūš:
ja par prezidentu mani
vēlēsiet – būs vieglāks mūžs

tauta kā jau allaž kļūdās
maigoņus par kungiem vēl
zilo gājiens iziet ielās
muļķiem svētki – Dievam žēl

jau pēc gada tradīcijas
latvju tautā mainās ar
vīriets vīrieti drīkst precēt
un ja grib tad suni ar

visiem Rīgas pieminekļiem
atkailināts dibens tiek
un pat sēdošajam Rainim
Maigons pozu mainīt liek

zilie savā zilo zemē
ielās kopojas un dzied:
dibens mūsu laika seja!
tādi laiki – piedodiet!

paiet paaudzes vēl sešas
latvju tautas nav vairs te
Daugavu līdz pašai jūrai
migranti sauc Zilupe

ko šī pasaka tev māca –
to ka labāks būtu stils
radīt pēcnācējus tautai
un pēc tam var palikt zils
 
zili manas zemes lini
vai tu arī? ej nu zini

/1996/

*********************

6. Brīvība

ko meitene vijoli čīgā?
ko lūku pastalas min?
tie sapņi vairs nav tajā Rīgā
kur bagātie brīvību svin

uz tavām ak meitene stīgām
velk meldiju pusmēness loks
bet stacijas krātiņš Origo
ir templis kur dvēseles zog

ir mārketi brīvība baram
kur visi par zaldātiem taps
man – dumpīgā gūstekņa garam
šis rietumu standarts ir kaps

ak čīgā kaut dzejniekam vienam
kas dzēris lien pavārtē ciest
sen tautai laiks rāpot pa sienām
bet mēdiju melos tā dziest

viss cerētais liekas vien spoki
kam brīvdabas muzejā mist
nāk senču vijoļu loki
kā pātagas savējos sist

sit vienam – bet trāpa tik blusai
sit otram – bet tarakāns krīt
no tautiešiem palikusi
vien siekala rūgta ko rīt

no vienādo neliešu varas
no sūdiem ko reklamē
laiks atmodas vaiņagā karas
un spēka nav pateikt vairs ‘nē’

ak meitene vijoli spēlē
šī daina – vēl mijkrēšļa kakts…
pār Latviju svešādās mēlēs
nāk vervelēt mūdžu nakts

brīvība – mana cerētā lolotā
brīvība – svešu teologu skolotā

/2012/

*********************

7. Atgūsim mēs mīļoto [Par nolaupīto valsti]

bij atmoda, bij ugunskurs, bij silti
ceļš vaļā bij, bij aizām pāri tilti
nu tilti deg, to ugunī tu salsti
tev nolaupīja tavu mīļo valsti

nolaupīja mīļoto

tev tavā mēlē melus pierādīja
ka labi būs, ka agrāk slikti bija
nu nabags tu, vien sapņu mieles smalsti
tev nolaupīja tavu mīļo valsti

nolaupīja mīļoto

ne zemes tev, ne bērnu sejās smaidi
bet tu kā muļķītis – vēl gaidi, gaidi
tik ugunīgi sāp – līdz kaulam kalsti
tev nolaupīja tavu mīļo valsti

nolaupīja mīļoto

pret cilvēcību un pret tavu gribu
zog Latviju, sit krustā mīlestību
ja cilvēki viens otram būtu balsti
neviens mums nenozagtu mīļo valsti

nenozagtu mīļoto

pat zvēri draudzīgi top ugunsgrēkā
tie nāk pie upes, kopā smeļ pēc spēka
ko sirdi gļēvs kā dubļu piku valsti
vien kopā atgūsim mēs mīļo valsti

atgūsim mēs mīļoto

/29.01.2012/

*********************

8. Ai, LatvijЯ
http://www.youtube.com/watch?v=3pCV41Pzego
(Vakar klaiņoju pa sava mitekļa apkaimes romantiskajām ieliņām un bildēju neparasto. Atgriezies pie saviem un Krišjāņa Barona vārtiem, pamanīju pretējā pusē pienākam bomzīgi košā svīterī un kājām skaļi bradājam metāla dzērienu bundžiņas. Garām čāpoja kāds “kolēģu” pārītis, arī bomzīši. Tie piestāja un arī parakājās konteinerī. Kādā pudēlē vēl bija palicis kāds padzēriens. Bomzīte to piebeidza un pavaicāja košajam svīterim, ko viņš tik skaļi tās bundžiņas bradā. Košais svīteris atbildēja, ka tagad šamo metālu kilogramā pieņem par tik un tik. Bomzīte pateicās par padomu un teica, ka “mūžam neaizmirsīs”. Saruna notika Latvijas Izmirātu valsts valodā, kas, kā zināms, ir bomziešu valoda.

Visu šo košo tikšanos trāpījos iemūžināt telefonā. Fiksētajam apakšā paklāju savu “Ai, LatvijЯ” country versiju. Manuprāt, sanāca koši un trāpīgi. Jo šis režīms mūs visus aizvien vairāk stūrē mēslu konteineru vai prombēgšanas virzienā. K.Dimiters)

Uz lēģeriem mūs komunisti dzina,
un varmācīgi ņēmās pārkrievot,
Nu pašu zemē brāļi iznīcina,
kas amatus un naudu nozagt prot.

Kas brīvība, spriest bezdarbniekam grūti,
 lai kartupelis, ūdens malks lai spirgts,
No tribīnes, kas auro pilnu krūti,
nav brālis mums, bet svešķermenis ir.

Ai Latvija, tu manā sirdī rēta,
ai mana tauta, jāta čakarēta,
Ja gribi brīvību, to točkās tirgo kannām,
ja gribi aizmirsties, no Jāņiem dzer līdz Annām.

Par bāreņiem lai paceļam šo kausu,
Par pensionāriem, izmisums ko grauž,
Ne varenajiem acu ir, ne ausu,
no mūsu nelaimes tie savu laimi auž.

Cik bezgalīgas sāpju kausam dzīles,
to nodzērusies, māte pastāstīs,
Es mīlu Latviju, bet vai tā mani mīlēs,
vai varas nozagta, vēl bezcerībā dzīs.

Ai Latvija, tu manā sirdī rēta,
ai mana tauta, jāta čakarēta,
Ja gribi brīvību, to točkās tirgo kannām,
ja gribi aizmirsties, no Jāņiem dzer līdz Annām.

Lai dzīvo ubagi un pazemoto kārta,
lai dzīvo pakritušie dzimtās grāvmalēs,
Mums latvju zemes dubļi sejas vārta,
 jo sirdsapziņai dubļi esam mēs.

Kā akli sikspārņi mēs tumsā zinām ceļu,
kaut spirts un kartupels vien galdā celts,
Mums pieder Latvija, ne saujai treknu meļu,
un laimes pīšļi reiz būs mūsu zelts.

Ai Latvija, tu manā sirdī rēta,
ai mana tauta, jāta čakarēta,
Ja gribi brīvību, to točkās tirgo kannām,
ja gribi aizmirsties, no Jāņiem dzer līdz Annām.

*********************

9. Сияет над банком табло [Staro virs bankas tablo]
http://www.youtube.com/watch?v=Ih1hpoLinFg
Человек ты, зверь или птица,
Маршрут нам всем — заграница
Гражданин или призрак — не важно

В царстве нашем бумажном

Латыш ты, грузин или русский
Свернем с базара в путь узкий
Путь широкий — лбами об стену
Друзьям своим шлемы надену

Беги если больно что врали
Что кинули, обокрали
Не можем систему ослабить
Обречена всех она грабить

Во свете иностранных лезвий
Нельзя все снести если трезвый
Водка, наркотики, петли…
Стоит об этом петь ли?

На фоне геноцида чисты
В парламенте только гашисты
Проиграли мы День победы
Не плачьте в могилах, деды

Любить страну небезопасно
Свободных накажут — нам ясно
Баранов режима творили
В электорат из людей превратили

Банкстерам выгодны войны,
Рубить на повал край наш хвойный
Детей чтобы тут не рожали,
Папуль как зверей чтоб сажали

Пиджаки над железными телами
Не народными заняты делами
Все банкстеры тут полиглоты
Зеркало гикнуло “кто ты?”

Кто я — ангелы знают…
На родном политики лают
Говорю: надо жить всем дружно
Они: нам это не нужно

Refr.1
Сияет над банком табло
“Меняем народ на бабло”
Беженец — неизбежность народа
В системе свободы сброда

Refr.2
Волею народа как танком
Разнесем это табло над банком

/07.03.2012/

*********************

10. Parkeris par 600 latiem

bankas prezidenta parkerī par 600 latiem
var pakārt sirmgalvi aiz sudrabainiem matiem
un viņa klibo suni pakārt līdz
pie sevis svinīgi tiem čukstot: dies’ palīdz

var viņa šlipsē iesiet invalīdu greizu
ar visiem ratiņiem kā lieku nepareizu
kas neko nelūdz vairs – tik mēmi trīc
kā sauju drupačas tam sviežot: dies’ palīdz

var viņa kurpē stūķēt bārenīti dažu
un Lētas upē prom tos pludināt bez bažu
caur miglu kas tos maigi tīs kā zīds
vien pakaļ laižot saldu: dies’ palīdz

var viņa limuzīnu bezgaldārgu smalku
aiz līdzjūtības ņemt par katafalku
un bomžu mirušo, kas plasta maisā tīts
uz kapiem aizgādāt ar drēgnu: dies’ palīdz

bet var lūk tā – ņemt prezidentu gūstā
un iesiet balonā līdz galam nepiepūstā
un zemu laist pār ļaužu graustiem drūmiem
pār viņu likteņiem un izmisuma dūmiem

trīs dienu laist trīs mēnešu trīs gadu
līdz beigs tas iemiesot starp savējiem de Sadu
līdz gaisu izlaidīs ar gaisa pūsli kopā
un raudot atzīsies ka savtīgs bijis lopā

bet vai kas mainīsies? nu nemainīsies taču
vai maz ir vēsturē tik pamācošu traču?
tas dārgo parkeri varbūt kam uzdāvinās
un atkal dies’ palīdz’ un atkal: veči tinās

/2000/

Avots:
http://www.nebruks.lv/

Informācijas aģentūra
/16.01.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Rīgas bāriņtiesa apmelo vecākus un veic nežēlīgu agresiju pret bērniem

Aivars Krasnogolovs, Arnis Kauķis, Sandra Meldere

Aivars Krasnogolovs, Arnis Kauķis, Sandra Meldere

Rīgas bāriņtiesa (priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs) uz izdomātu „faktu” pamata 2013.gada pavasarī atņēma aizgādības tiesības Aleksejam un Svetlanai, kuri vairākkārtīgi tika atzīti par savu bērnu klašu labākajiem vecākiem un kuru kārtīgumu apliecina daudzi liecinieki (par to pārliecinājos arī pats personīgi, tiekoties ar viņiem). Alekseja un Svetlanas bērni (trīs meitenes: 6, 8 un 11 gadi) tika aizvesti no skolas un tika ievietoti bērnunamā „Marsa gatve” ( http://www.marsagatve.lv/ ; vadītājs – Arnis Kauķis), kur tos regulāri piekauj, terorizē un kur vienai no meitenēm pat ir bijusi salauzta roka. Neviena institūcija uz šiem ārprātīgajiem faktiem nereaģē un bērnu, kuri ģimenē bija mīlēti, pilnīgi nodrošināti, laimīgi un nepazina bēdu, mocības turpinās. Pēc izņemšanas no ģimenes  ļaunprātīgie ierēdņi (Rīgas Bāriņtiesas locekle Sandra Meldere (p.k.290975-11738) un „Marsa gatves” psiholoģe Olga Vlasenko ( Latvijas profesionālo psihologu asociācijas Informācijas koordinators; http://lppapsihologi.lv/lv/reg/102-vlasenkoru )) draudēja bērniem ielikt vecākus cietumā, ja bērni neapstiprinās, ka viņus vecāki esot situši.

Šāda veida apzinātas preteklības no sociālo dienestu un bāriņtiesu puses nav nekas jauns, šāda prakse ir plaši izplatīta Latvijā un valsts institūcijas (pirmkārt Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija un prokuratūra) apzināti piever uz to acis un piesedz tās, ignorējot cietušo sūdzības un formāli uz tām atrakstoties, tomēr šis gadījums ir īpaši cinisks un nekaunīgs, jo vecāki vārda burtiskā nozīmē ir gandrīz ideāli un nevainojami. Lielākai daļai vecāku, kuri krīt par bāriņtiesu juridiski-birokrātiskā terora upuriem tomēr ir kāds, kaut vai neliels trūkums (kas ne mazākā mērā neattaisno patvaļu, bet kas tiek izmantota par sliktu vecākiem) un viņu aizsardzības spējas pret ļaunprātīgu ierēdņu patvaļu ir ierobežotas. Šai gadījumā par ļaunprāšu patvaļas upuri krita nevainojami, cīnīties spējīgi vecāki.

Parasti, pirms publicēt kādus materiālus par bāriņtiesu zvērībām, nākas tērēt gana daudz laika, lai iepazītos ar notikumu apstākļiem, izlasītu, izanalizētu un daļēji pārbaudītu pieejamos lietas dokumentus un ne vienmēr, dažādu iemeslu dēļ, šādus gadījumus var publicēt. Iepazīties ar šādu lietu materiāliem ir gana grūti un darbietilpīgi, jo dokumentu ir daudz, tie nav sistematizēti, cietušie vecāki nespēj skaidri un viegli saprotami izklāstīt notikušo un ir grūti atšķirt, kur dokumentos ir meli, kur tendenciozi sagrozījumi, bet kur kāds patiesības grauds. Šai gadījumā vecāki šo problēmu ir atrisinājuši un paši sagatavoja dokumentus, kur tas viss skaidri, gaiši un jebkuram saprotamā veidā ir aprakstīts. Daļu no šiem materiāliem (iesniegumus policijai par krimināllietas ierosināšanu pret ierēdņiem) publicēju 1:1.

1. Iesniegums „par kriminālprocesa uzsākšanu sakarā ar Rīgas bāriņtiesas lēmuma Nr.1-6/1311 administratīvajā lietā Nr.3-5/212-2013 viltošanu”:
http://www.mediafire.com/download/o5zv8v61363g7h7/Rigas_barintiesas_patvala_Lautas_sudziba_05112013.doc

2. Iesniegums „par kriminālprocesa uzsākšanu sakarā ar Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētāja A.Krasnogolova “Paskaidrojumu Nr.BT-13-8792-nd  no 16.07.2013” viltojuma faktu administratīvajā lietā Nr.A420409313”:
http://www.mediafire.com/download/82i13tgv5y8698q/Rigas_barintiesas_patvala_Lautas_sudziba_13112013.doc

Ar šiem dokumentu saturu obligāti vajadzētu iepazīties katram vecākam, katram, kuram ir vai var būt problēmas ar sociālajiem dienestiem un bāriņtiesām un katram, kurš vēlas izprast kādā veidā Latvijā tiek realizēts birokrātiski-juridiskais terors pret ģimenēm un bērniem. Šajos dokumentos vecākiem ir izdevies ļoti uzskatāmi parādīt sociālo dienestu un bāriņtiesu darbības metodes (to ka tieši tā arī notiek zinu pēc vairākiem citiem gadījumiem ar ko esmu iepazinies), saprotami atspēkojot tendenciozitāti, pārspīlējumus, izdomājumus un melus un tādēļ šis ir labs un efektīvs metedoloģisks paraugs, kā pretoties šādai agresijai un kā atmaskot to.

Man ir grūti lasīt šāda tipa dokumentus, jo roka neviļus pēc pistoles sniedzas. Kas gan tie ir par cilvēkiem un vai maz viņus par cilvēkiem var nosaukt?! Kādiem gan morāliem kropļiem ir jābūt, lai šādi izrīkotos ar bērniem?! Zvēri! Lopi! Deģenerāti! Un diemžēl šādi indivīdi Latvijas sociālajos dienestos, bāriņtiesās, psihologu – psihiatru vidū, prokuratūrā, tiesās un politiskajās aprindās (arī starp žurnālistiem) ir gana daudz.  Un viņiem ir dotas ļoti plašas pilnvaras izrēķināties ar cilvēkiem un nav nevienas institūcijas, kas reāli viņus kontrolētu un ierobežotu, pat vairāk, visas institūcijas, kam formāli jākontrolē un jācīnās pret šādām parādībām, piesedz šīs necilvēcības. Neviļus rodas jautājums: Vai tiešām vienīgais veids kā aizsargāt ģimeni un bērnus pret ierēdņu patvaļu šai pērkamo neliešu pseidotiesiskajā valstī ir sākt personiskās asinsatriebības un sabiedriskā kārtā izrēķināties ar šiem personāžiem un tiem, kas viņus piesedz?!

Informācijas aģentūra
/08.01.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 19 komentāri

Par valsts informatīvās telpas tehnoloģisko aizsardzību

00301_csKatrai patiesi neatkarīgai valstij ir nepieciešamas iekārtas un pakalpojumi aizsargātai interneta izmantošanai. Tas ir, nepieciešams dot iespēju cilvēkiem iegādāties telefonus, datorus un citas komunikāciju iekārtas, kuras garantēti ne uz kurieni datus nesūtītu. [Pašreizējās ASV un to ietekmes sfērā esošu korporāciju projektētās un ražotās komunikāciju iekārtas un programmas satur lietotājam slēptus moduļus, kas ļauj trešajām personām ar speclīdzekļiem tām pieslēgties, piekļūt visiem datiem, pārsūtīt tos un kuras regulāri, lietotājam nezinot, automātiski nosūta informāciju par iekārtas statusu, atrašanās vietu, saturu un satura izmaiņām]. Nepieciešams, lai amerikāņi [jeb jebkādi ārēji spēki] garantēti nevarētu iegūt datus no iekārtas, bet vietējie specdienesti to varētu izdarīt tikai ar lielām grūtībām.

Patiesi neatkarīgas valsts uzdevums ir pārvērst valsti par melno caurumu priekš ASV Nacionālās Drošības Aģentūras (NSA), [kura veic centralizētu datu savākšanu (tai skaitā visu e-pastu, sociālo tīklu informācijas, mobilo telefonsarunu, internetsatura u.c. “kontentu”) no visas pasaules, kā arī to analīzi un izmantošanu, nepieciešamības gadījumā (protams tikai un vienīgi nacionālajās ASV un tās homoseksuālistu-pedofilu elites interesēs)].

Lai to panāktu, kā minimums nepieciešami operētājsistēmu kontroles līdzekļi un ugunsmūri, kuri pēc noklusējuma uzskata, ka sistēma ir slikta. Pašreiz ugunsmūri uzskata, ka pielikumi, iespējams, ir slikti, bet pati sistēma pilnīgi noteikti ir laba. Bet Snoudens pierādīja, ka tas tā nav un ka pati sistēma ir slikta.

Kādam ir jāpasaka ražotājiem un jāizkontrolē, lai uz iekārtām, kuras tiek izplatītas valstī, tiktu uzstādītu aizsarg moduļi, kuri bloķē datu nosūtīšanu. Tikai ar sertifikāciju šo problēmu atrisināt nav iespējams. Piemēram, ir organizācijas, kuras nodarbojas ar Windows, kuram ir 100 miljoni programmas teksta rindu, analīzi. Viņas to vien dara un par to saņem lielu naudu – caurmērā 100 miljonus dolāru gadā. It kā ļoti liela nauda, bet tas ir tikai 1 dolārs par koda rindiņu un par šādu naudu atrast pat tiešas spiegkomandrindas nav iespējams, kur nu vēl netiešas, kuras aktivizējas kompelektā ar citiem ārējas iedarbības faktoriem. Šādas lietas atsekot un sertificēt vienkārši nav iespējams.

Cits piemērs – BYOD (bring your own device) iekārtu esamība aizsargātā perimetrā. Korporācijām tā ir ļoti liela galvassāpes. Ir grūti nodrošināt informatīvo aizsardzību, ja katrs darbinieks var atnest uz darbu savu smartfonu un planšetdatoru. Šo problēmu risina dažādi, tai skaitā arī, liekot darbiniekiem likt uz saviem smartfoniem aizsarg programmas.

Valsts līmenī darbojas tieši tas pats princips. Mums pašreiz visur ir BYOD. Valstī tiek ievestas dažādas ierīces, kuras sertificē kas vien pagadās. Piemēram, saskaņā ar likumu skolu interneta trafiks tiek filtrēts, bet, tai pat laikā, smartfonā, ko bērns ņem līdzi uz skolu nekas filtrēts netiek.

Ja mēs gribam patiesi neatkarīgu valsti, tad mums ir nepieciešamas pašiem savas procesoru rūpnīcas, datoru operētājsistēmas, mobilo tālruņu operētājsistēmas, maršrutētāji (rūteri), interneta pārlūkprogrammas, ofistipa programmads utt. No vienas puses tas var šķist muļķīgi un neracionāli globālas darba dalīšanas apstākļos, bet prakse, diemžēl, rāda, ka tiem, ar kuriem mēs šo darbu „dalām”, ir savas intereses un ka viņi izmanto šīs tehnoloģiskās priekšrocības visas pārējās pasaules izspiegošanā. Prakse, diemžēl, ir parādījusi, ka viņiem nevar uzticēties un katram ir vajadzīga sava informācijas aizsardzības sistēma. Paskatieties, piemēram, uz ķīniešiem. Ne par velti ķīnieši ražo visu paši. Informatīvās telpas tehnoloģiskā aizsardzība ir ļoti sarežģīts un grūts uzdevums un, lai to realizētu, nepieciešams veikt līdzīgu izrāvienu kā Staļina laikā veiktā industrializācija.

Igors Ašmanovs, mākslīgā intelekta, programmēšanas un IT projektu vadības speciālists

Avoti:
http://d-russia.ru/igor-ashmanov-prevratit-vnutrennee-prostranstvo-strany-v-chernoe-pyatno-dlya-anb-da-eto-gosudarstvennaya-zadacha.html
http://nstarikov.ru/blog/35575

Informācijas aģentūra
/08.01.2014/

Posted in Kat.: Specdienesti, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Eiro ieviešana – Latvijas likvidācija

00299_LEIROcietums2014.gada 1.janvāris ir eiro ieviešanas un otrās Latvijas Republikas likvidācijas datums. Kopš šī brīža Latvijas teritorija ir gandrīz pilnībā pievienota ES un tā faktiski ir kļuvusi par Eiropas Savienības Kapitālistisko Latvijas Republiku. Pilnīga Latvijas integrācija ES vēl nav notikusi, bet paredzams, ka šis process tiks pabeigts tuvāko 2-5 gadu laikā, tomēr galvenie patiesi neatkarīgas valsts atribūti Latvijai vairs nav.

Kopš PSRS un sociālistiskās sistēmas sagrāves Latvijas (kapitālistiskā) Republika jau pašos pirmsākumos bija butaforiska, no ārējiem (galvenokārt Rietumu) spēkiem atkarīga pseidovalstele, tomēr tai bija pietiekami daudzas formāli neatkarīgas valsts pazīmes, kas tās iedzīvotājiem deva teorētiskas un arī praktiskas iespējas izveidot patiesi neatkarīgu valsti.

Ja 1918.-1920.gadā Latvijā atradās pietiekami daudz zinošu un sevi upurēt gatavu cilvēku, kuriem izdevās izveidot savu valsti (tiesa gan, kroplu – kapitālistisku), tad 1990.-2014.gados nepieciešamais skaits noteiktas kvalitātes cilvēku neatradās un izdaudzinātā „neatkarība” palika uz papīra un praktiski izrādījās tikai efektīvs PR sauklis: cilvēku, vispirmāmkārtām krievu, apmuļķošanas līdzeklis. Par pirmo Latviju bija gatavi cīnīties un mirt daudzi latviski runājošie un viņi to arī darīja, bet otrās Latvijas aizstāvībai savas ērtās ikdienības komforta zonas robežas pārkāpa tik retais un arī tikai mazliet. Toties šo faktiskā patriotisma trūkumu aprobežotās un gļēvās latviski runājošo masas jo dikti kompensēja ar jaunajiem saimniekiem tīkamo un viņu visādi atbalstīto Padomju valsts, „krievu” un sociālistiskas sistēmas „tupu” lamāšanu.

„Neatkarīga Latvija” bija viena no galvenajām idejām ar kuru uz lūpām nacistiski orientētas aprindas ar lielu entuziasmu grāva Padomju Savienību. Tagad pēc fakta ir skaidri redzams, ka šis bija viltus sauklis. Prakse parādīja, ka latviski runājošiem nekāda neatkarīga Latvija nav vajadzīga. Prakse parādīja, ka latviski runājošajiem tāda neatkarīga Latvija ir pie vienas vietas. Prakse parādīja, ka latviski runājošajiem ir nospļauties uz neatkarīgu Latviju, ka viņi ir gatavi to apmainīt pret krāšņi iesaiņotas lētas desas šķēli un trulām izpriecām un ka viņi nav gatavi patiesi cīnīties par savu valsti. Toties iestāties vienalga kādos algotņos latviski runājošo vairums gan ir gatavi ar prieku. Pērkamu un aprobežotu bezprincipālu bezmugurkaulnieku bars – tāds ir ļoti bēdīgais eksperimenta „Latvija 1990-2014” secinājums, kurā ļoti gribētos kļūdīties.

Neatkarīga Latvija netika iznīcināta uzreiz. Tas notika lēnām un pakāpeniski. Ja par pirmajiem pēcpadomju gadiem cilvēki vēl var teikt, ka viņi nezināja, ka viņi tika apmānīti utt., tad turpmāk notiekošais ir atklāta un mērķtiecīga valsts iznīcināšana.

Sākumā tik iznīcināts un pa lēto izpārdots viss Padomju laiku  rūpniecības potenciāls (kurš nebija no mazajiem un izmantojot kuru Latvija varēja kļūt par patiešām plaukstošu valsti). Tāpat tika iznīcināti un izsaimniekoti kolhozi, kuri Padomju laikā nodrošināja ar pārtiku gana lielu daļu no Padomju valsts. Vērtīgāko daļu no izpostītā un sazagtā pa lētām naudām uzpirka skandināvu korporācijas un Latvija zaudēja savu ekonomisko neatkarību. Tā Latvijā sāka valdīt skandināvu bankas, mazumtirdzniecības ķēdes, komunikāciju uzņēmumi un citas „lielā brāļa” organizācijas. Un arī masveida Latvijas mežu izciršana turpinās „gādīgo aizbildņu” vadībā.

Drīzumā pēc „neatkarības” atgūšanas Latvijas atjaunoto likumdošanu sāka pielāgot ES standartiem. Par valsts teju galveno mērķi tika pasludināta iestāšanās ES (tas ir tikko „izcīnītās” neatkarības labprātīga atdošana). Sākumā to darīja klusiņām, publiski par to pārāk plaši nerunājot, bet, jo sekmīgāk likumdošana tika pielāgota un jo tuvāk nāca iestāšanās datumus, jo atklātāk par to tika runāts.  Visbeidzot Eiroreferenduma (par Latvijas iestāšanos ES) propagandas kampaņa aizsniedza katru un, neskatoties uz to, ka vairums no teiktā bija maldināšana un meli, galvenā doma par atteikšanos no iepriekš tik izdaudzinātās neatkarības idejas izskanēja pietiekami skaidri un skaļi.

Cilvēki par to nobalsoja. Un, lai gan ir pamats uzskatīt, ka referenduma rezultāti tika brutāli viltoti un reāli Latvija nobalsoja pret iestāšanos ES, tomēr tas, ka neatradās pietiekams cilvēku skaits, kuri būtu gatavi reāli cīnīties par savu valsti, ir neapstrīdams fakts.

Eiropas Savienībā Latvijas neatkarības graušana un visas sabiedrības iznīcināšana turpinājās ar jaunu sparu, arvien vairāk sašaurinot vietējās valsts varas iespējas, samudžinot likumdošanu, izspiežot vietējas izcelsmes produktus, idejas un risinājumus, slāpējot vietējo ražošanu, veicinot depopulāciju un realizējot arvien jaunas ES praktisko standartu ieviešanas reformas. Un to visu darīja (un turpina darīt) nevis iesūtīta ES okupācijas administrācija, bet gan vietējais latviski runājošu fašistu –  kleptomānu birokrātiskais slānis, kurš savas darbības piesedz ar nacionālu, asi antikrievisku un antipadomju retoriku. Kā pēdējais nozīmīgais šo nelietīgo noziedznieku veikums pret Latvijas valstiskumu ir pievienošanās ES fiskālās disciplīnas līgumam un  eiro ieviešana, kas vienlaicīgi ir arī kā pēdējā nagla neatkarīgas Latvijas zārkā.

Eiro ieviešana jo skaidri parādīja, ka Latvijas problēma nav tikai tās zaglīgajā, zemiskajā, stulbajā un nelietīgajā elitē, bet arī vairumā Latvijas cilvēkos un viņu spriestspējā. No vienas puses nacistiski orientēti lāpu gājieni pulcē tūkstošiem cilvēku un nacistiski orientētas partijas iegūst lielu daļu vēlētāju balsu, bet tai pat laikā nav neviena, kas pa īstam aizstāvētu kaut vai tikai savu nacionālo valsti no iznīcināšanas.

Valsts tiek iznīcināta, bet neviens neiziet ielās, neviens nededzina mašīnas, neviens netvarsta un neizrēķinās ar valsts nodevējiem, kuri neslēpjas, visiem ir zināmi un pat no tā nekautrējas. Viņi mierīgi braukā lepnos braucamrīkos un biezā slānī rēgojas TV ekrānos un „privātās dzīves” tipa lapelēs.  Nevienu nemulsina viņu meli. Visi zina, ka viņi melo, visi zina ka viņi ir nelieši un korumpanti, bet nekas nenotiek. Visiem viss ir vienalga, visi „domā pozitīvi” un turpina arvien dziļāk slīgt mēslu dūksnājā.  Un cilvēkus pat nemulsina tas, ka ir iznīcināta izglītības sistēma, ka bērni nepārtraukti un intensīvi tiek apstaroti ar lielām debilizējošas informācijas devām, ka augsti stāvošas pedofilijā pieķertas amatpersonas (tai skaitā 2 bijušie premjerministri !!!) paliek nesodītas un ka masveidā notiek nežēlīgi un ciniski amatpersonu noziegumi pret bērniem. Nākamais, kas mūs sagaida Eiropas Savienībā un kam pamazām pa kluso augsne jau tiek gatavota, ir obligāta bērnu apmācība seksuālās izvirtībās gan skolās, gan arī pat bērnudārzos (pirmā lakstīgala te ir t.s. ”viņķeles grāmatiņa”), prostitūcijas legalizācija, homoseksuālistu „laulību” legalizācija, vārdu „māte” un „tēvs” aizliegšana, aizstājot tos ar vārdiem „vecāks1” un „vecāks2” (lai „nediskriminētu” homoseksuālistu „ģimenes”), kā arī pedofilijas un incesta legalizācija.

Eiro ieviešanu (un Latvijas galīgu iznīcināšanu) veica ne tikai mazskaitlīgā pērkamā elite, bet to praktiski veica ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji, kuri pārprogrammēja programmas un iekārtas, pārlīmēja cenas, veidoja komunikāciju materiālus un veica citus sīkus tehniskus eiro ieviešanas darbiņus. Un neatradās neviens, kurš aicinātu uz pretestību eiro ieviešanai, kurš boikotētu eiro ieviešanu, kurš sabotētu to, kurš dedzinātu jaunos eiro un atteiktos tos izmantot vai kā savādāk pretotos savas valsts iznīcināšanai. Latviski runājošie kā aitas draudzīgā darbībā un bezdarbībā pieņēma pēdējā nozīmīgā savas valsts atribūta iznīcināšanu, tādējādi parādot sevi kā bezmugurkaula kalpa dvēselītes ar kurām var pilnībā nerēķināties.

Tai pat laikā uz iznīcinātās valsts kapa turpinās mēra laika dzīres, visapkārt rīb salūti un pūlis tiek barots ar salkanām pseidopatriotu pseidonacionālām runām, kuras pagaidām vēl tiek teiktas latviešu valodā. Bet cik ilgi vēl?! Ilgi vairs ne, kaut vai tādēļ, ka  šis teātris ir pārāk dārgs, neefektīvs un izšķērdīgs tik nožēlojami mazspēcīgai un mazskaitliskai publikai.

Ivars Prūsis
/03.01.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 16 komentāri

Ietekmīgs ES politiķis asi kritizē Baltijas politikāņu rusafobiju

Migels Anhels Martiness Martiness

Migels Anhels Martiness Martiness

Eiroparlamenta viceprezidents asi izteicās par Baltijas valstu politiku, kura jau sen ir bēdīgi slavena ar fobijām (tai skaitā iracionālām, aprobežotām un bērnišķīgām) attiecībā pret Krieviju.

Baltijas valstu politiķi nepārtraukti činkst un žēlojas par pašu izdomāto „padomju okupācijas” drausmīgo ciešanu slogu un traumējošām bailēm pēc tās. Sākumā šāda „upuru mentalitāte” no ES kaimiņu puses tika uztverta ar līdzcietību un sapratni, tomēr visam ir savs mērs un visam ir savas robežas.  Pēdējā laikā šīs vienveidīgās žēlabas ES politiķus sāk patiesi kaitināt. Galu galā, lai kā arī nebūtu, jau ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai slimīgās traumas būtu sadzijušas, ja vispār tādas bija. Pie tam tas jo īpaši dīvaini izskatās uz ļoti veiksmīgas Baltijas valstu un Krievijas ekonomiskās un kultūras sadarbības fona.

2013.gada beigās Briselē notikušajā Krievijas – ES forumā Eiroparlamenta viceprezidents Migels Anhels Martiness Martiness asi kritizēja Baltijas valstu rusofobijā balstīto iekšpolitiku un ārpolitiku. Jāatzīmē, ka spāņu politiķa biogrāfija neļauj potenciālajiem oponentiem atkratīties no viņa teiktā, izmantojot trīs Baltijas politikāņu iecienītākās standarta klišejas un dežūrfrāzes:  „Maskavas roka”, „Kremļa rupors” un Putina marionete”, jo neviena no šīm birkām Eiroparlamenta vicespīkerim neder.

Vītauts Lansberģis, Inese Vaidere

Vītauts Lansberģis, Inese Vaidere

Jaunībā Martiness patiesi, nevis tikai pagātnes atstāstījumos, cīnījās ar totalitāro Franko režīmu un sēdēja par to cietumā, atšķirībā no tādiem saviem Eiroparlamenta kolēģiem kā Vītauts Lansberģis (Lietuva) vai Inese Vaidere (Latvija), kas bija aktīvi komjaunieši un komunistiskās partijas biedri, bet tagad ar fanātisku dedzību stāda vienlīdzības zīmi starp nacismu un komunismu.

„Kur jūs rakstījāt savas disertācijas? – viņus uzrunāja Martiness. – Vai jūs tās rakstījāt Austrumberlīnē? Vai jūs aizstāvējāt savas disertācijas Maskavas Universitātē? Laika posmā, kuru jūs dēvējat par šausmīgāko laiku vēsturē? Un vai jūs nebijāt daļa no tā briesmīgā režīma, kurš pakļāva sabiedrību tādiem apstākļiem?” Un, patiesi, „apspiestie” nebūt neizskatās tik apspiesti kā tiek stāstīts.

Eiropā pašreiz nav pieņemts izteikties tieši un parasti politiķi izsakās daudznozīmīgi, izmantojot miglainas asociācijas, kas ļauj dažādi interpretēt pateikto. Tāpēc jo vairāk uz šāda ES politiķu uzvedības standarta fona izceļas spāņu politiķa asais tiešums ar ko viņš kritizēja jauno ES dalībnieku uzvedības paradoksus.

Martiness norādīja uz Baltijas valstu politikas neloģiskumu un neracionalitāti, kas jau ir diagnosticējamas kā zemapziņas bailes no realitātes. „Mēs uzskatām, ka būt par eiropieti nozīmē būt racionālam. Nav nekas iracionālāks kā šis [Baltijas valstu] neuzticības veids Krievijai,” savu neizpratni pauda vicespīkers.

Bet tālāk, priekš īpašiem nesaprašām, lai nebūtu izlikšanās, ka teiktais neattiecas uz viņiem, bet gan uz kādu citu, Martiness turpināja: „Tas ir tas, ko es saku latviešiem, lietuviešiem un igauņiem: Kā jūs vērtējat savu nozīmīgumu Eiropas Savienībā?  Vai jūs domājat, ka esat nozīmīgi ar to, ka esat apsēsti ar ideju būt par sava veida cietoksni [krustnešu bruņinieku pilīm Krievzemes pierobežā] un nepārtrauktriem provokatoriem attiecībā pret ļoti lielo un mums ļoti vajadzīgo kaimiņu?!” Aiz šī retoriskā jautājuma ir dzirdama frāze: „Jūs mums traucējat ārpolitikā.”

Eksperti secina, ka šos asos Eiroparlamenta viceprezidenta vārdus var uzskatīt kā oficiālu Briseles atbildi uz „Gributskaites buferi” un specifisko lietuviešu „Austrumu partnerības” interpretāciju, ko Viļņa pus gadu aktīvi lobēja visas savas ES prezidentūras laikā.

Atsevišķi tika pieminēta Lietuvas prezidente – doktore Gribuskaite: „Pirms dažām dienām es teicu Lietuvas prezidentei:  Es saprotu, ka vieglāk ir runāt par ienaidniekiem, par jūsu vēsturi u.tml. Daudz grūtāk ir pateikt: paskatīsimies, kā varam palīdzēt sakārtot attiecības. Citādi neviens ar jums nerēķināsies. Jūs esat vienīgie, kas spēj reāli dot ieguldījumu  tilta radīšanā starp mums. Un mums ir nepieciešams šāds tilts. Jums ir jāizlemj, vai vēlaties būt nozīmīgi ES vai nevēlaties.”

Citiem vārdiem sakot, ir jāpārstāj dzīvot pagātnē [kas ir ļoti raksturīgi daudziem latviski runājošajiem], ir jāpārtrauc antikrieviskā histērija [kas ir ļoti izdevīga uz visas pasaules rēķina parazitējošajiem amerikāņiem] un ir jāpāriet uz šodienu.

Pilns Migela Anhela Martinesa Martinesa runas teksts Krievijas – ES forumā

„Cienījamie konferences dalībnieki!

Es vēršos pie jums ne tikai kā Eiropas Paramenta viceprezidents, bet arī kā Eiropas vēstures nama izveides projekta viceprezidents. Šis nams tiks atklāts nākošgad, Pirmā pasaules kara sākuma 100. gadadienā. Muzeja ēka atrodas parkā blakus Eiropas Parlamenta ēkai. Tas ir aizraujošs, tomēr arī ļoti pretrunīgs projekts. Visbeidzot vēršos pie jums kā Maskavas Valsts Starptautisko attiecību institūta universitātes Goda doktors.

Daži no mums – tie, kuri sevi uzskata par marksistiem, — spēj labāk cits citu saprast. Mēs zinām, ka katra vēstures nodaļa sevī nes iepriekšējās nodaļas nospiedumu, kā arī satur norādes par to, kas gaidāms nākošajā nodaļā. Šobrīd mēs atrodamies tajā vēstures lappusē, kura ietver aukstā kara laika nospiedumu. Tomēr tā satur arī dažus nākošās nodaļas elementus – nodaļas, kas tiks veltīta globalizācijai, kuras gaitā 8-12 globālie spēlētāji uzņemsies atbildību par miera nodrošināšanu un sociālā progresa virzīšanu visā pasaulē.

Pārejot pie nākošās nodaļas, daudziem no mums savā apziņā ir jāiznīcina aukstā kara laika paliekas. Manuprāt, Aukstā kara paliekas mazāk traucē ASV iedzīvotājiem nekā cilvēkiem Eiropā.

Sakot vārdu „Eiropa”, es ar to domāju Eiropas Savienību un Krieviju, kā arī valstis, kuras atrodas starp tām.

Daži no globālajiem spēlētājiem, kuri nākošajā nodaļā uzies uz pasaules vēstures skatuves, jau šobrīd aktīvi piedalās globālajā scenārijā. Tie ir ASV, Ķīna, Krievija un Japāna. Daži dalībnieki iet šajā virzienā. Citi vēl nav sasnieguši tādu attīstības līmeni, kas tiem dotu iespēju dalīt atbildību par pasaules likteņiem. Tas, droši vien, attiecas uz Indiju, Brazīliju, Dienvidāfriku.

Eiropas Savienība nākotnē varētu kļūt par vēl vienu globālo spēlētāju. Tomēr pagaidām mēs vēl neatrodamies uz pasaules skatuves. Eiropas Savienība – un jo īpaši mēs, Eiropas Parlaments, – šobrīd esam izaicinājuma priekšā: kā virzīt attīstības procesu tā, lai patiešām kļūtu par globālu spēlētāju ar visām pilnvarām iejaukties pasaules scenārijā tādā pašā atbildības līmenī, kuru ASV, Krievija, Ķīna un dažas citas valstis varētu sasniegt jau tuvākajā nākotnē.

Tieši šādi es saprotu jautājumu, kuru jūs apspriežat šajā sanāksmē. Tajā ir interesants gan  dalībnieku sastāvs un līmenis, gan piedāvātā problēma: vai Austrumu partnerība ir solis uz Eiropas apvienošanos vai tās sadalīšanos?

Mana atbilde ir: tas ir atkarīgs no ES, no Krievijas, no tām valstīm, kuras ir Austrumu partnerības dalībnieces. Un vēl vairāk tas ir atkarīgs no mūsu spējas iznīdēt aukstā kara paliekas.

Man šķiet acīmredzams tas, ka ES, jo sevišķi Eiropas Parlamentā, krietna daļa politiķu ir tie, kurus mēs saucam par „labējiem spēkiem”. Daudz mazāk mani satrauc tie, kurus sauc par „galēji labējiem”. Vairāk mani uztrauc tie, kurus sauc par „demokrātiski labējiem” vai „civilizēti labējiem”. Jo galēji labējie jau sākotnēji ir neadekvāti politiskās atbildības ziņā. Savukārt labēji centriskie vai mēreni labējie ir nozīmīgs politiskais spēks. Iespējams, visietekmīgākais Eiropas Parlamentā. Un šis spēks praktiski pārstāv tās pašas intereses, kurās darbojas arī gandrīz visi lielie masu mediju nozares monopolisti. Tieši viņi ir tie, kas bieži nosaka attieksmi pret problēmām un to risināšanas veidiem. Tām problēmām, par kurām mēs šeit runājam. Un tieši šie spēki atrodas nepārejošas apsēstības stāvoklī, nepārtraukti uzspiežot mums nodaļu par auksto karu. Viņi joprojām uztver Krieviju kā ienaidnieku, kas, manuprāt, ir kaut kas neracionāls un pat paradoksāls.

Mēs uzskatām, ka būt eiropiešiem nozīmē būt racionāliem. Nav nekā neracionālāka par šo neuzticēšanos Krievijai. Kāds drauds var būt Krievija? Drauds kam? Taču vēl neracionālāk un paradoksālāk ir tas, ka šie konservatīvie spēki, kas pastāvīgi attīsta naidīgumu pret Krieviju, identificē Krieviju ar komunismu. Tai pat laikā, iespējams, nepastāv superkapitālistiskākas sistēmas par to, kas ir uzbūvēta mūsdienu Krievijā. Ir grūti saprast, kā var salīdzināt mūsdienu Krievijas Federāciju ar agrāko padomju sistēmu. Eiropas Parlamentā ir grupa, kuru pamatā veido mūsu kolēģi no Baltijas, kā arī tās sastāvā ietilpst daži ungāri un poļi. Tomēr visagresīvākie no šīs grupas ir Baltijas valstu pārstāvji. Mums ir grūti oponēt viņu pastāvīgajai pretošanās nostājai.

Rezultātā mēs nekustamies. Mēs atrodamies nepārtrauktā savstarpējas cīņas stāvoklī. Viņi pastāvīgi uzspiež vēstures interpretāciju caur komunisma pielīdzināšanu nacismam un apgalvo, ka tie ir paralēli un vienādi. Tā ir dramatiska realitātes falsifikācija. Viņi visu novienkāršo, apgalvojot, ka komunisms – tā ir cēla ideja, kas bieži vien tika īstenota nepienācīgā veidā ar sagrozītiem rezultātiem, savukārt nacisms – tā ir nepareiza ideja, kas vienmēr tika konsekventi realizēta ar nepareiziem rezultātiem.

Patiesība ir tāda, ka daudzos gadījumos gan staļinisms, gan nacisms varēja novest pie nepareiza iznākuma. Tomēr mēs nevaram likt vienādības zīmi. Es vienmēr uzsveru: saskatiet atšķirību! Ir tūkstošiem komunistu, kas nekad nav paveikuši neko nosodāmu. Es pazinu komunistus, kas atdeva savas dzīvības par brīvību, demokrātiju un sociālo progresu. Un es nekad neesmu dzirdējis ne par vienu nacistu, kas atdotu savu dzīvību par sociālo progresu, par solidaritāti vai par jebkuru citu cēlu ideju. Tas ir tas, kas mums nepārtraukti jaatklāj savos iebildumos.

Tāpat arī ir jāsaprot, ka tie, kas ir mūsu pretinieki šajā strīdā, pārsvarā ir cilvēki, kas ir bijuši komunistisko partiju līderi savās valstīs. Un es neesmu pārliecināts par to, vai tas ir viņu psiholoģiskais paņēmiens, lai panāktu piedošanu, vai arī vienkārši tīrs oportūnisms. Mums – tiem, kas nevienam neko nav parādā, – šis strīds ir nepatīkams, tomēr mēs esam spiesti viņus izaicināt un teikt: par ko jūs runājat? Kur jūs rakstījāt savas disertācijas? Vai jūs tās rakstījāt Austrumberlīnē? Vai jūs aizstāvējāt savas disertācijas Maskavas Universitātē? Laika posmā, kuru jūs dēvējat par šausmīgāko laiku vēsturē? Un vai jūs nebijāt daļa no tā briesmīgā režīma, kurš pakļāva sabiedrību tādiem apstākļiem?

Iedomājieties, cik grūti ir dzīvot ar tādu iekšēju spriedzi un pastāvīgā pretcīņā. Tādēļ mēs arī nesperam nevienu soli uz priekšu.

Es atkārtoju: problēma ir Aukstajā karā, kurš turpinās Eiropā, turklāt, abās Eiropas daļās. Ir acīmredzams, ka mēs slikti izprotam pašreizējo Krievijas vadību. Kāda ir tās attieksme pret ES? Tā arī uztver ES kā ienaidnieku, kā draudu! Tas noved pie tā, ka vienas bailes rada citas bailes, un sarežģī uzdevumu tiem, kas vēlas tādā vai citādā veidā panākt progresu.

Ko es varu šajā kontekstā teikt par tām valstīm, kuras ir iesaistītas ES Austrumu partnerībā? Pirmais, kas mums būtu jādara no ES puses, ir jāizrāda vairāk cieņas saviem partneriem. Es uzskatu, ka šīm valstīm ir jābūt iespējai pašām izlemt, vai tās vēlas vai nevēlas būt ES dalībvalstis. Vēsturiski, ģeogrāfiski, politiski tām ir izvēles tiesības. Tāda valsts kā Moldova – tai ir tiesības. Ukrainai ir tiesības. Tām ir tiesības būt ES, ja tās pašas to vēlas. Arī Norvēģijai un Šveicei ir tādas tiesības. Un tās ir brīvi izdarījušas savu izvēli – nepievienoties ES.

Vienīgie, kas var pieņemt lēmumu par to, vai Ukraina, Moldova un Armēnija iesniegs dalības pieteikumu, ir šo valstu iedzīvotāji. Es uzskatu, ka nav pieļaujams tas, ka kāds cits pieņem šo lēmumu viņu vietā. Man ir nepieņemami tas, ja kāds no Krievijas teiks: „Mēs nepieļausim, ka Ukraina vai Armēnija iesniedz dalības pieteikumu.” Jo tā nav Krievijas kompetences joma.

Problēma ir arī tā, ka Eiropas Parlamenta pieeja ir nepareiza. Mēs izturamies pret šīm valstīm kā pasniedzēji-mentori. Eiropiešiem piemīt tendence mācīt, kas un kā jums jādara. Mēs šobrīd runājam par Ukrainu un Armēniju. Es saviem šejienes draugiem skaidroju: Armēnijas pilsoņi var brīvi doties uz Krieviju bez vīzas. Taču, lai aizbrauktu uz jebkuru ES valsti, ir nepieciešami divi mēneši, lai saņemtu vīzu. Ja mēs salīdzinām stipendiju skaitu, ko saņem armēņu jaunieši studijām Krievijā, un to stipendiju skaitu, kuras nodrošina ES, tad pirmais skaitlis ir 10 reizes lielāks par otro. Es saprotu, ka armēņiem jau ir apnikuši eiropieši, kas brauc pie viņiem un tēlo tiesnešus. Tā ir pieeja, kas būtu jāaizvieto ar cieņu.

Esmu pārliecināts, ka debatēs ar Krieviju mums skaidri jānorāda, ka mēs sagaidām no tās neiejaukšanos šo valstu brīvas gribas paušanā. Tas, ko mums nevajadzētu darīt, ir pasludināt, ka, ja tās turpinās sarunas par iestāšanos, tad tās ir labas, savukārt, ja neturpinās, tad tās ir nejaukas un krievi izdara uz tām spiedienu. Šādā pieejā, manuprāt, izpaužas cieņas trūkums.

Un nobeigumam. Manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai Krievija kā globāls spēlētājs un ES kā otrs nozīmīgs spēlētājs attīstītu ciešu sadarbību. Mums ir jāpasaka Krievijai un mums ir jāpasaka Austrumu partnerības valstīm, ka jebkurā gadījumā šo valstu loma var būt ļoti svarīga tiltu radīšanā starp Krieviju un ES.Jo šie ļaudis zina vislabāk, kas ir Krievija un uz ko tā ir spējīga. Jo mums ir nepieciešami cilvēki, kuri pazīst Krieviju kā paši savas identitātes daļu.

Tas ir izaicinājums. Un tas ir tas, ko es saku latviešiem, lietuviešiem un igauņiem: kā jūs vērtējat savu nozīmi Eiropas Savienībā? Vai jūs uzskatāt, ka esat vērtīgi ar to, ka esat apsēsti ar ideju būt par kaut ko līdzīgu cietoksnim, būt par pastāvīgu provokatoru attiecībā uz šo ļoti lielo, ļoti svarīgo un ļoti nepieciešamo kaimiņu? Vai arī jūs būtu vērtīgāki tad, ja pielietotu savas zināšanas un savu specifiku tam, lai padarītu šos kontaktus efektīvākus, vieglākus un noderīgākus cilvēkiem Krievijā un ES?

Kas, jūsuprāt, padarītu jūs vērtīgākus un nozīmīgākus? Pastāvīga provokāciju un konfrontācijas avota statuss? Vai jūs uzskatāt, ka jūsu vērtība ir tajā, ka esat pastāvīgi ES un tās dalībnieku kairinātāji? Labāk padomājiet par to, kāda varētu būt jūsu loma. Es saprotu, ka jūsu pašreizējā loma ir daudz vienkāršāka.

„Pirms dažām dienām es teicu Lietuvas prezidentei:  Es saprotu, ka vieglāk ir runāt par ienaidniekiem, par jūsu vēsturi u.tml. Daudz grūtāk ir pateikt: paskatīsimies, kā varam palīdzēt sakārtot attiecības. Citādi neviens ar jums nerēķināsies. Jūs esat vienīgie, kas spēj reāli dot ieguldījumu  tilta radīšanā starp mums. Un mums ir nepieciešams šāds tilts. Jums ir jāizlemj, vai vēlaties būt nozīmīgi ES vai nevēlaties.”

Kad Spānija pievienojās Eiropas kopienai, mēs sev līdzi atvedām Latīņameriku, kuras līdz šim vispār nebija ES dienas kārtībā. Mēs pateicām: lūk, ir Latīņamerika, un mēs esam tie, kas spēj radīt tiltu uz šo lielo kontinentu visos līmeņos – ekonomiskajā, sociālajā un kulturālajā. Tas padarīja mūs ļoti vērtīgus Eiropas Savienībai. Pretējā gadījumā mēs būtu nepamanāmi piecpadsmit dalībvalstu vidū. Es esmu pilnīgi pārliecināts par šo loģiku.”

Avoti:
http://www.km.ru/world/2013/12/25/evroparlament/728765-rusofobiya-pribaltov-dostala-dazhe-evropeiskikh-politikov
http://imhoclub.lv/lv/material/kadel_komunisms_nav_pielidzinams_nacismam/ctime/12

Informācijas aģentūra
/08.01.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Oriģinālziņa | 1 komentārs

Igaunijas prezidents Ilvess apmeklēja Džordža Sorosa kāzas

00300_Soross225.09.2013. Igaunijā izcēlās skandāls sakarā ar to, ka Latvijas prorietumniecisko politiķu un mēdiju vidū izdaudzinātais Igaunijas valsts prezidents, igauniski runājošais ebrejs Tomass Hendriks Ilvess (Tomas Hendrik Ilves) apmeklējis 83 gadus vecā amerikāņu miljardiera, ungāru izcelsmes ebreja Džordža Sorosa (George Soros) un 42 gadus vecās Tamiko Boltones (Tamiko Bolton) kāzas. Ilvess tobrīd atradās darba vizītē ASV, kur viņam bija jāuzstājas ar runu ANO Ģenerālajā Asamblejā. Plānoto vizīti pie Džordža un Tamiko prezidenta preses dienests bija noklusējis, lai gan uz kāzām Ilvess uzlūgts nevis kā privātpersona, bet gan kā valsts prezidents.

Sorosa kāzas apmeklēja arī Libērijas prezidente Elena Džonsone Serlīfa un Albānijas premjers Sali Berišs. Šai sakarā jāatgādina, ka 2009.gada oktobrī toreizējais Latvijas prezidents Valdis Zatlers (vēlāk, bēdīgi slavenās Zatlera Reformu partijas, tagad Reformu partijas oficiālais dibinātājs), kuru tolaik asi kritizēja ar Sorosa fonda organizācijām saistīti žurnālisti, organizācijas un „eksperti”, mēģināja tikties ar ietekmīgo oligarhu viņa Ņujorkas dzīvoklī pēc kā kritika no šo personāžu puses pret Zatleru personiski un vēlāk pret viņa pārstāvēto partiju momentāni pieklusa.

Avoti:
http://2q.lv/?q=content/ilvess-sorosa-k-z-s
http://nra.lv/latvija/108951-elertes-uzticamibas-personas-parcelas-uz-ltv.htm?cnr=4

Informācijas aģentūra
/08.01.2014/

Posted in Kat.: Notikumi, Reģ.: GEIropa, Veids: Ziņa | Komentēt

Romas pāvests asi kritizē kapitālismu un noliedz pārmetumus „marksismā”

00295_EVANGELII_GAUDIUM

Ar asu kapitālisma un naudas kulta kritiku savā apustuliskajā pamudinājumā (Evangelii Gaudium) uzstājās Romas pāvests Francisks I. 26.11.2013 oficiāli izsludinātajā dokumentā, kurš ir kā rīcības norādījums katoļu baznīcai un ticīgajiem, pāvests saka: «Alkatībai pēc varas un bagātības labumiem nav robežu. Šī sistēma cenšas noslaucīt no sava ceļa jebko, kas traucē palielināt peļņu. Pat tik trauslas lietas kā apkārtējā vide paliek pilnīgi neaizsargātas, kad par vienīgo likumu kļūst pārdievišķotais tirgus.»

Vienā no katoļu baznīcas pamatdokumentiem ir pausta tik skarba kritika pret tirgus ekonomiku un kapitālisma sistēmu, kura pat pārspēj Kārļa Marksa un Vladimira Ļeņina pausto. Pāvests aicina aizlūgt, lai veidotos tāda politisko līderu paaudze, kas spēs pretoties tirgus ekonomikas tirānijai: «Esošo sociālo nelīdzsvarotību ir radījusi ideoloģija, kas aizsargā absolūtu tirgus un finanšu spekulāciju autonomiju. Tā rezultātā tiek noliegtas valstu tiesības, kuru pienākumos ietilpst rūpes par kopējo labumu, izmantot visas kontroles formas. Tādējādi ir radusies jauna tirānija, ārēji nepamanāma un visai bieži pat virtuālā tirānija, kas vienpusēji un bez žēlastības uzspiež savus likumus un spēles noteikumus.»

Fantastiski, bet tieši Romas pāvests, nevis desmitiem Nobela prēmijas laureātu, vērš uzmanību uz problēmu, ka daudzas no tirgus ekonomikas dogmām neiztur zinātnisku pārbaudi, bet ir uzskatāmas par ideoloģiska rakstura apgalvojumiem, kuriem nav pamatojuma faktos: «Daži cilvēki turpina joprojām aizstāvēt teoriju, kas apgalvo, ka labklājība pārplūst no augšas uz leju, ka ekonomiskā izaugsme, kuru balsta brīvais tirgus, neizbēgami nodrošinās lielāku vienlīdzību un visaptverošu līdzdalību visā pasaulē. Šī tēze, kura nekad nav argumentēti pierādīta ar faktiem, izsaka primitīvu un naivu ticību ekonomiskās varas dievišķumam, ticību dominējošo ekonomisko sistēmu sakrālām iespējām.»

Pēc Evangelii Gaudium publiskošanas ietekmīgas ASV konservatoru aprindas to nosauca par „marksistisku”. Atbildot uz to, intervijā avīzei „La Stampa” pāvests uzsvēra, ka savā apustuliskajā pamudinājumā pieminēja tikai vienu no daudzajām ekonomikas teorijām, kam [bieži vien ar reliģisku degsmi] tic ekonomisti: t.s. „trickle-down theory”. Šī teorija sludina, ka lielo monopoluzņēmumu, vidējo un mazo uzņēmumu un patērētāju intereses it kā sakrītot.

„Viņi apgalvo, ka ekonomiskā izaugsme, ko veicinot brīvais tirgus, neizbēgami rada vērtību taisnīgu sadali pasaulē: kad „glāze tiek pārpildīta”, viss liekais „izlīstot” par labu nabagiem. Bet praktiski šī „glāze” katru reizi kļūst arvien lielāka un lielāka un nabagiem reāli nekas netiek,” saka pāvests.

Pēc Franciska teiktā viņš nav ekonomikas eksperts un necentās analizēt pašreizējo globālo finansu sistēmu, bet tikai konstatēja tās netaisnīguma faktu, tādējādi pēc būtības vēlreiz atkārtojot katoļu baznīcas sociālo doktrīnu.

„Tas nenozīmē būt marksistam”, teica pāvests, papildus uzsverot, ka savas dzīves laikā ir saticis daudz marksistu, kuri bija ļoti labi cilvēki, tāpēc viņš neredz neko sliktu šai apzīmējumā.

Avoti:
http://www.km.ru/world/2013/12/15/ekonomicheskaya-situatsiya-v-mire/727783-papa-rimskii-otvetil-na-obvineniya-v-marks
http://nra.lv/viedokli/juris-paiders-3/107220-visu-zemju-ticigie-savienojieties.htm
http://www.vatican.va/holy_father/francesco/apost_exhortations/documents/papa-francesco_esortazione-ap_20131124_evangelii-gaudium_en.html
http://www.catholic.lv/main.php?parent=5965

Informācijas aģentūra
/19.12.2013/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Oriģinālziņa | 5 komentāri

Antropoloģiskā katastrofa un neoapgaismības projekts

00298_idiocracy2Zolitūdes traģēdija lika vērīgāk palūkoties uz cilvēku. Palūkoties uz cilvēku ne tik daudz no cilvēka inteliģences un profesionālās kompetences, politiskās un pilsoniskās stājas viedokļa, bet gan no filosofiskā viedokļa – palūkoties uz cilvēku no viņa ētosa viedokļa. Tātad no cilvēka morāles normu, principu un ideālu viedokļa. Par ētosu sauc morāles normu, principu un ideālu kopumu, kas ir garants cilvēka cilvēciskajai kvalitātei un sociālajai vērtībai.

   Traģiskais notikums atsedza neticami zemu cilvēcisko kvalitāti ne tikai profesionālajā sfērā, bet arī filosofiskajā izpratnē – vispārīgo principu dziļdomīgā prātojumā. Tāpēc rādās urdoši jautājumi, kas ir noticis ar cilvēku un kāpēc cilvēks ir zaudējis savu cilvēcisko veidolu un atklāj sevi drausmīgā kvalitātē.

   Internetā, piemēram, var lasīt mūsu laikabiedru šādus secinājumus.

    Lato Lapsa: „Atzīšos – lai ko es kuro brīdi būtu rakstījis par saviem līdzcilvēkiem, līdz pat vakardienas “pilsoniskajiem pasākumiem” kaut kur manī saistībā ar šiem cilvēkiem mita neliela… nu, teiksim – cerībiņa. Ilūzijiņa. Tāda maziņa, bet tomēr. Šī cerībiņa-ilūzijiņa bija saistīta ar to, ka šie un visi pārējie Latvijas cilvēki ir nupat piedzīvojuši grūti iedomājamu, vienkārši briesmīgu nelaimi, kura gan nav skārusi viņu personisko ādu, toties uzskatāmi parādījusi, ka nāve var atnākt jebkurā brīdī un nevienu nešķiro ne pēc vecuma un dzimuma, ne valodas, tautības un materiālā statusa.[..] Vēl vairāk – varat, protams, smieties, bet manas mazās cerībiņas-ilūzijiņas turpinājums bija: varēja taču gadīties, ka no visiem tiem Latvijas cilvēkiem, kas uzdodas par esošiem un potenciāliem valstsvīriem, atrastos viens vienīgs, kurš atrastu un pateiktu tos pareizos vārdus, kas ļautu uz mirušo kauliem uzbūvēta kārtējā gobzemveidīgo biznesa vietā uz bojāgājušo piemiņas pamata radīt kaut ko, kas ar laiku radītu fundamentu kaut cik vienotai – nu, vismaz dažās svarīgās lietās – Latvijas nācijai. Neatradās neviens – ne aktīvais prezidents vai paldiesvaldis, ne čērčilizētais mērs vai nākamā eirokomisāre, ne Latvijas attīstītājs vai jokainā mūsu vienoto māju solītāja, ne vēl kāds cits. Neviens vienīgs. Ne tikai neatradās – pat nepamēģināja. Visiem viņiem neatliekami bija savas svarīgākas lietas darāmas”.

   Nils Ušakovs: „Esmu politikā jau astoņus gadus. Teikšu godīgi – esmu redzējis daudz. Taču tādu liekulību, divkosību, nelietību un melus kā pašlaik es redzu pirmo reizi. “Vienotībai”, nacionālistiem, reformistiem un vēl dažiem atsevišķiem aktīvistiem izdevies sasniegt jaunu rekordu savās bakhanālijās”.

   Zinot to, kādas destruktīvās izmaiņas ar cilvēku notiek aizvadītajos apmēram 40 gados, novembra šausmīgais notikums un tā pamodinātā notikumu lavīna faktiski nevar būt pārsteigums cilvēka vērtējumā. Zolitūdes traģēdija kalpo kā savdabīgs katalizātors, paātrinot cilvēka destruktīvo izmaiņu uztveri, jo traģēdija sekmē destruktīvo izdarību milzīgu koncentrāciju laikā un telpā. Šī koncentrācija skaudri atklāj cilvēka ētosa niecību.

   Rietumu civilizācijas vārdu krājumā pašlaik ir sastopams jēdziens „antropoloģiskā katastrofa”. Tātad katastrofa attiecās uz cilvēku, un runa ir par cilvēka cilvēciskuma tādu stāvokli, kuru nākas atzīt par katastrofālo stāvokli.

   Rietumu civilizācijas vēsturē tāda attieksme pret cilvēku ir sastopama pirmo reizi. Mūsdienās pirmo reizi tiek lietots jēdziens „antropoloģiskā katastrofa”. Jēdzienu lieto filosofi, zinātnieki, publicisti. Šodien bez jēdziena „antropoloģiskā katastrofa” praktiski nevar iztikt neviens, kas  nodarbojās ar globālo sociālo procesu analītiku. Tagad antropoloģiskā katastrofa ir viena no globālo sociālo procesu galvenajām parādībām. Minētais jēdziens ir mūsdienu zinātniskās un publicistiskās leksikas organisks elements.

   Saprotams, arī agrāk cilvēka vērtējumā bija sastopami dzēlīgi un pat ļoti dzēlīgi izteikumi. Aleksandrs Puškins nevarēja samierināties ar cilvēka „stulbo vienaldzību”. Visos laikmetos bija iespēja „dzīvot un nomirt kā cūkai” jeb „dzīvot un nomirt kā cilvēkam”.  Reliģija tiecās glābt cilvēku no ļaunuma un tāpēc radīja īpašu mācību – soterioloģiju.

   Tomēr agrāk nekad nenācās atzīt antropoloģisko katastrofu – nelaimi un postu ar smagām sekām. Nekad agrāk nebija intelektuālais pieprasījums analītiski aplūkot antropoloģisko katastrofu kā cilvēka esamības stāvokli. Nekad agrāk cilvēks nebija antropoloģiskās katastrofas subjekts, jo antropoloģiskā katastrofa neeksistēja.

   Kāpēc ir radies tāds stāvoklis, ka nākas runāt par antropoloģisko katastrofu? Kas ir noticis ar mūsdienu cilvēku, kura esamībai ir katastrofāls raksturs? Kāds iemesls lika ģeniālajam filosofam Karenam Svasjanam rakstīt šādus satraucošus vārdus: „Mēs esam nonākuši vājprāta laikmetā. Eiropeiskās kultūras liktenis ir novests līdz absolūtai destrukcijai”?

   Cilvēks, protams, vienmēr bija idejisko kolīziju centrā. Katrā laikmetā galvenā cīņa bija par cilvēku, tiecoties analizēt cilvēka garīgo būtību un dzīves jēgu, kā arī tiecoties cilvēku garīgi pakļaut atbilstoši noteiktām morālajām, politiskajām, ekonomiskajām, ideoloģiskajām doktrīnām, mācībām, teorijām, koncepcijām.

   Kad pašlaik runājam par antropoloģisko katastrofu, tad reāli tas nozīmē, ka arī tagad runājam par šo galveno cīņu. Šī cīņa par cilvēku vēsturiski vienmēr pastāvēja un pastāv arī tagad, kaut gan visjaunākajā, neoliberālisma un postmodernisma ezoteriskuma, periodā tiek terminoloģiski dažādi maskēta. Teiksim, tas, ko šodien saucam par liberālo demokrātiju un cilvēka tiesībām, patiesībā ir cīņa par cilvēka pārņemšanu savā varā atbilstoši konkrētai idejiski politiskajai doktrīnai.

   Piemēram, neoliberālisma propagandētais viedokļu plurālisms (cilvēka brīvības aspekts) faktiski ir grandioza kroplība – uzskatu brīvības vulgāra imitācija, jo cilvēkā neveicina tieksmi pēc zināšanām un neveicina pietāti pret aprobētām zināšanām un to autoriem. Veicina vienīgi dabiskās inteliģences bravūrīgu un netaktisku demonstrēšanu, un necieņu pret zināšanu autoriem.

   Labi ir zināms, ka, balstoties uz dabisko inteliģenci un apkārtējās kultūras „troksni”, katram sevi cienošam pārgudram subjektam var būt savs „viedoklis” par jebkuru tēmu. Katrs sevi cienošs pārgudrs subjekts var kaut ko pateikt ne tikai par sportu un politiku, bet arī par kosmonautiku, paleontoloģiju, nanotehnoloģiju, kodolenerģiju, taksonomiju, talasoterapiju, tanatoloģiju, komparatīvistiku, goniometriju, gonadotropiskumu, pirheliometriju, pjezokeramiku, šāberēšanu, šteigeriem un pārējām smalkām tēmām, par kurām viņš ir kaut ko dzirdējis vai arī nav neko dzirdējis. Interneta komentāru stacionārie klasiķi (kretīni) var noteikti viszinīgi un autoru pamācoši komentēt jebkuru tēmu ne tikai no minētā repertuāra.

   Neoliberālisma propagandētais viedokļu plurālisms faktiski veicina kognitīvo stagnāciju un prāta atrofiju, kas šodien uzskatāmi ir konstatējams Interneta komentāros, kā arī šo rindu autoram dažkārt nācās novērot izglītības biznesa firmā, kad garīgi flegmātisko augstākās izglītības „koročkas” pircēju auditorijā gadījās kāds ņiprāks klients, kurā pamodās uzbudinājums pasniedzēju un „studentus” iepriecināt ar savu „viedokli”. 

   Tas ir bēdīgi, ka neoliberālisma (viedokļu plurālisma) propagandas rezultātā Latvijā tagad ir „viedokļu” fanu mēnessērdzīga armija, kuras zombētie zaldāti spēj visgudri un pamācoši izteikties par jebkuru tēmu, jo „viedokļa” spīdināšanas kroplību jaunajos cilvēkos iepotē jau skolā, kad „eiropeiski” apmātais skolotājs no bērniem prasa tikai viņu „viedokli”, bet nevis zināšanas. Atceros, tādi rietumnieciski moderni „viedokļu” fani no vidusskolām uz mūsu institūta pirmo kursu atnāca jau 1990.gadā.

   Smieklīga ir nesapratne, ka cilvēces vēsturē uzskatu brīvība (viedokļu plurālisms) vienmēr ir pastāvējusi. Ja tas tā nebūtu, tad mēs visi būtu, pieņemsim, Falesa kloni un Rietumu civilizācijas idejiskā daudzveidība nemaz neeksistētu. Aizvadītajos apmēram 3 000 gados visi „baltie” būtu mazi falesi – vēsturiski pirmā filosofiskā domātāja kloni.

   Attieksmē pret cilvēku Rietumu civilizācijā vienmēr ir pastāvējuši divi principi. Zinātnieki tos sauc par kulturoloģiski antropoloģiskajiem principiem. Abi principi visos laikos nosacīja Rietumu civilizācijas intelektuālo virzību. Respektīvi, katra vēsturiskā laikmeta galveno cīņu par cilvēku.

   Faktiski abi principi ir zināma dilemma – nepieciešamība izvēlēties vienu no diviem lēmuma variantiem. Jāizvēlās ir sekojošais: kas ir vissvarīgākais – cilvēka dzīvība jeb cilvēka brīvība? Viens princips ir par vissvarīgāko uzskatīt cilvēka dzīvību. Otrs princips ir par vissvarīgāko uzskatīt cilvēka brīvību.

   Rietumu civilizācijā ir bijuši laikmeti, kad dominē kāds no abiem principiem. Taču visbiežāk abi principi kulturā funkcionē līdzvērtīgi.

   Dažkārt pat visu civilizāciju vērtē, ņemot vērā šo principu hierarhiju. Piemēram, sastopams viedoklis, ka cilvēka dzīvība ir visaugstākā vērtība ebreju reliģiskajā filosofijā (ebreju civilizācijā). Savukārt senās Grieķijas filosofijā (hellēnisma civilizācijā)  visaugstākā vērtība bija cilvēka absolūta brīvība.

   Senie grieķi cilvēka dzīvībai nepiešķīra lielu nozīmi. Viņi iznīcināja vārgus un slimus bērnus. Platons pārmeta gūstekņiem, ka viņi nav izdarījuši pašnāvību un padevušies pretiniekam, tādējādi tiecoties saglabāt savu nevērtīgo dzīvību. Aristotelis priekšroku deva nevis cilvēka dzīvei, bet gan tikai cienīgai dzīvei. Viņa ieskatā cilvēka dzīvībai ir kāda jēga tikai tad, ja tā ir bijusi sākums cienīgai dzīvei. Stoiķi visaugstāk vērtēja garīgo brīvību, bet nevis dzīvību.

   Rietumu civilizācijas pieredze liecina, ka katrs sociālais slānis ir savādāk izturējies pret abiem principiem. Sociāli zemākie slāņi tradicionāli priekšroku dod cilvēka dzīvībai kā visaugstākajai vērtībai. Aristokrātija un buržuāzija visvairāk ciena cilvēka brīvību. Kristiānisms par visaugstāko vērtību sludina cilvēka dzīvību, kas šodien izpaužās baznīcas negatīvajā attieksmē pret abortiem un eitanāziju („mercy killing”). Rietumu cilvēku prātus skalojošais neoliberālisms savā demagoģijā centrālo uzmanību velta brīvībai. Savukārt Kārlis Markss centrālo uzmanību veltīja cilvēka dzīvībai. Viņa pieeja praktiski atspoguļojās sociālisma periodā Austrumeiropā, balstoties uz marksisma mācību.

   Mūsdienās antropoloģiskā katastrofa ir tāpēc, ka Rietumu sabiedrībā no XX gadsimta 70. gadiem reāli dominē atsacīšanās no abiem principiem un mūsdienās praktiski nav vairs nekāda vērtība ne cilvēka dzīvībai, ne cilvēka brīvībai. Tāds stāvoklis agrāk nekad nebija. Agrāk nekad nebija tik milzīgs cinisms, nicinoši izturoties pret cilvēka dzīvību un brīvību.

   Abiem principiem ir milzīga nozīme, jo bez ticības dzīvības un brīvības vērtībai cilvēkam nākas dzīvot bez ideāliem, pašupurēšanos, garīguma, vitāla gribasspēka, gara aktivitātēm, vēlēšanos izprast lietu un parādību dziļāko jēgu, kalpot tautai un valstij. Ja nav ticība dzīvības un brīvības vērtībai, tad velti ir gaidīt pasionaritāti no cilvēka un tautas.

   Antropoloģiskās katastrofas rezultātā ir sagrauta Rietumu cilvēka metafiziskā bāze, kas vienmēr eksistēja un vitāli atsaucās uz Rietumu civilizācijas ļaužu dzīvi jebkurā laikmetā. Rietumu cilvēka dzīvei vienmēr bija noteikta metafiziskā bāze – ideāli, mērķi, vērtības, garīgie koncepti, nākotnes sapņi.

   Un nebija svarīgi, vai primārā ir cilvēka dzīvība jeb cilvēka brīvība. Rietumu cilvēks vienmēr varēja pats izvēlēties, kas viņam ir vissvarīgākais. Viņš zināja, ka cilvēka dzīvība un cilvēka brīvība ir visaugstākās vērtības, un šī ticība bija viņa garīgā spēka pamatavots. Tagad šis pamatavots tiek noniecināts un nobīdīts malā kā nevajadzīgs un arhaisks atkritums. Turklāt šis pamatavots tiek izmantots demagoģiskās konstrukcijās, farizejiski tēlojot rūpes par cilvēka brīvību (neoliberālismā) un cilvēka dzīvību (pseidomarksismā).

   Metafiziskās bāzes trūkums veicina uzticības deficītu. Mūsdienu cilvēks nevienam vairs neuzticās. Šajā ziņā slaveni ir politiķi. Taču viņi ne būt nav vienīgie, kuriem Rietumu cilvēks vairs neuzticās. Socioloģiskajos pētījumos (piem., ne tikai supernabadzīgās Latvijas, bet arī superbagātās Norvēģijas) atspoguļojās nenovēršama (fatāla) neuzticība burtiski visiem – politiķiem, garīdzniekiem, inteliģencei, policijai, tiesai, parlamentam, valdībai, medijiem utt.

   Cilvēks vairs netic tam, ka kāds sociāli politiskais spēks un valstiskais institūts  patiesi godīgi rūpējās par viņa brīvības nodrošināšanu un pret cilvēka dzīvību patiesi godīgi izturās kā pret visaugstāko vērtību. Godīguma devalvācija ir novedusi pie tā, ka neviens netic nevienas amatpersonas godīgumam. Uzticības deficīta nesalauzti un domājoši cilvēki ir liels retums, un tāpēc joko, ka viņu vieta ir antropoloģijas muzejā. 

   Nav domājams, ka Latvijā pašlaik būtu daudz cilvēku, kas patiesi ticētu partijas „Vienotība” „vērtību deklarācijā” solītajam: „Mēs veidosim tādu Latviju, kurā katrs cilvēks var piepildīt savus dzīves mērķus, būt brīvs, radošs, veiksmīgs, kur katrs apzinās un uzņemas atbildību par savu izvēli un rīcību, par savu darbu saņemot taisnīgu samaksu. Mēs vēlamies redzēt tādu Latviju, kurā cilvēki sadarbojas, lai sasniegtu kopējus mērķus, kur stiprākais palīdz vājākajam, kur cilvēkus vieno savstarpēja cieņa, iecietība un solidaritāte, kur neviens cilvēks nav pamests nelaimē. Valsts uzdevums ir nodrošināt konkurētspējīgas izglītības, kvalitatīvas veselības aprūpes un taisnīga sociālā atbalsta pieejamību”.

   Reālā dzīve un tajā skaitā Zolitūdes traģēdija nesniedz nekādu uzticamību minētajiem skaistajiem solījumiem. Tiem acīmredzot pašlaik vairs netic arī tā sabiedrības daļa, kurai piemīt izteikts domāšanas kūtrums un kura gatava balsot par jebkuru pirmsvēlēšanu dienās skaisti vāvuļojošo divkāji ar glicerīnu sapuņķotiem matiem.

   Rietumu ideju vēsturē populārs ir uzskats, ka cilvēks laika gaitā nemainās. Tā, piemēram, vēl nesen, XX gadsimta otrajā pusē, sociālā filosofe Hanna Ārendta esejās par holokaustu neatzina progresu cilvēkā.

   Jautājums par to, vai cilvēks mainās vai nemainās, ir diskutabls. Taču viens ir skaidrs – cilvēku var manipulatīvi novirzīt jebkurā virzienā, jo ar cilvēka apziņu var neierobežoti manipulēt un manipulācijai pakļaujas ikviens cilvēks.

   Pats par sevi ir saprotams, ka manipulāciju rezultātā cilvēkā var apzināti noplicināt viņa ētosu, izraisīt uzticības deficītu un sagraut metafizisko bāzi vispār. Manipulāciju rezultātā cilvēka gara un gribas gravitācija kļūst tik niecīga, ka cilvēks vairs nav spējīgs pievērsties kaut kam garīgam, cēlam, ideāli patiesam un godīgam.

   Cilvēku pārņem apātiskums, un viņa eneģija ir spējīga apkalpot tikai savu ķermeni, kas savukārt stimulē mantkārību, alkātību, korupciju, zagšanu, blēdīšanos un dzīvniecisko naidu pret visu patiesi garīgo, cēlo un intelektuāli pilnvērtīgo. Garīgi apātisks un infantils indivīds cenšas nepieļaut nekādas juridiskās un morālās sankcijas pret minēto kriminālo un amorālo rīcību, jo tas perspektīvā apdraud viņa labsajūtu dzīves baudās. Tāpēc mūsdienu valstī pastāv korupcijas, zagšanas un dažādu blēdību nesodīšana un noziegumu brīvība.

   Vārdu sakot, cilvēks ir izmainījies līdz nepazīšanai. Izmainījies līdz tādai pakāpei, ka nākas runāt par antropoloģisko katastrofu. Cilvēka dzīvē centrālo vietu ieņem nauda, manta, baudas. Tas noved pie garīgās nāves, kas arī materiālo dzīvi (biznesu) padara neproduktīvu. Ne velti Austrumeiropas „kreatīvā šķira”, mūsu dārgie reptīļi, nav spējīgi neko lietderīgu izdomāt un radīt. Viņi ir spējīgi tikai visu piesavināties un aprīt, barības sagremošanas laikā neizstrādājot nekādu lietderīgo enerģiju un aiz sevis atstājot tikai tautsaimniecībā nevērtīgu mēslojumu.

   Rietumu civilizācijā vienmēr ir pastāvējusi stigra ticība cilvēkam – ticība cilvēka cilvēciskumam; ticība tam, ka katrā cilvēkā vienmēr ir kaut kas labs. Un, lūk, ja katrā cilvēkā vienmēr ir kaut kas labs, tad viņā jebkuros apstākļos saglabājās zināms cilvēciskums, jo nav iespējams cilvēkā pilnā mērā iznīcināt cilvēciskumu. Cilvēciskuma iznīcināšana ir iespējama tikai vienlaikus ar cilvēka fizisko iznīcināšanu. Tāpēc nenogalinātais cilvēciskums agri vai vēlu var sacīt „Pietiek!” un var sākt meklēt izeju no antropoloģiskās katastrofas. Respektīvi, metafiziskā tukšuma un bezidejiskuma periods ir pārvarāms; uz nākotni var lūkoties optimistiski.

   Izejas meklēšana var būt dažāda. Cilvēku kāda daļa vienmēr ir relatīvi patstāvīgi atradusi izeju no sliktas garīgās situācijas. Vienai daļai (sabiedrības prāvākajai daļai) vienmēr kāds ir palīdzējis atrast izeju.

   Tā tas bija Jaunajos laikos. Rietumu civilizācijā Jaunajos laikos tika akceptēts uzskats, ka kādam ir jāuzņemās palīdzības sniegšana un šim procesam ir vajadzīgs konkrēts projekts.

   Tāds projekts pastāvēja no XVII gadsimta. Rietumu civilizācijā tas ir Apgaismības projekts (vēsturiski visplašākajā izpratnē). Tas samērā konsekventi un produktīvi funkcionēja līdz II Pasaules karam. Pēc kara Apgaismības projekts krita nežēlastībā. Karš atklāja, ka Apgaismība tomēr nav spējusi cilvēkam palīdzēt saglabāt cilvēciskumu. Apgaismības galvenie instrumenti (izglītošana, audzināšana, māksla, reliģija) nav spējuši novērst ne fašismu un totalitārismu, ne genocīdu un holokaustu.

   Tāpēc pēc II Pasaules kara Rietumu civilizācijas elitē strauji progresēja nihilisms, izvairoties un pat publiski atsakoties rūpēties par cilvēka ētosa kvalitāti. Pēc II Pasaules kara Rietumu elite sāka rūpēties tikai par sevi un pārējo sociumu iepina grandiozās elitei materiāli izdevīgās patērēšanas manipulācijās, daudz nedomājot par antropoloģiskajām sekām nākotnē. Proti, nedomājot par antropoloģiskās katastrofas iespējamību, kas faktiski tagad apdraud arī pašas elites labklājību.

   Par neoapgaismības projekta nepieciešamību Rietumu intelektuāļi izsakās jau vairākus gadus. Principā pret to neviens neiebilst. Vienīgi māc šaubas par projekta realizētājiem un apjomu.
   Apgaismības projektu realizēja elite – Rietumu sabiedrības izglītotākie pārstāvji, pašaizliecīgi uzņemoties rūpes par līdzcilvēku garīgo pilnveidošanu. Arī neoapgaismības projektu var īstenot sabiedrības izglītotākā daļa, kuru pie mums tradicionāli dēvē par inteliģenci.

   Ņemot vērā antropoloģisko katastrofu, nepieciešama ir garīgās atdzimšanas inteliģence. Valsts mērogā tātad ir nepieciešama nacionālās atdzimšanas inteliģence.

   Tas it kā būtu saprotams. Vienīgi nav saprotams, kur ņemt nacionālās atdzimšanas inteliģenci. Tiem, kurus pie mums dēvē par inteliģenci, nevar ticēt un uz viņiem nevar paļauties, jo viņu nomācošais vairākums kalpo neoliberālismam un postmodernismam, bet trakākais – adekvāti līdzdarbojās kriminālajā valstiskajā sistēmā. Proti, zog un blēdās. Nav ticams, ka šodienas inteliģence var kalpot savu līdzcilvēku glābšanai no antropoloģiskās katastrofas. Lai patiesi kalpotu tautai, nepieciešama ir tautas mīlestība un nepieciešams ir kalpošanas gars. Bet galvenais – nepieciešama ir inteliģences morālā tīrība un iespēja sabiedrībā būt morālajam paraugam.

   Nākas debatēt par neoapgaismības mērogu. Apgaismības projekts tika realizēts vienas civilizācijas mērogā. Ņemot vērā cilvēces planetārās kopības veidošanos (reālo globalizāciju), acīmredzot neoapgaismības projekts ir jāadresē visai cilvēcei – visām civilizācijām. Tāpēc jaunā ideja, neoapgaismības ideja, iegūst utopisku reputāciju.

   Savas valsts nacionālajā  un arī starptautiskajā mērogā neoapgaismības projektu jau vairākus gadus Krievijā ļoti sekmīgi realizē Sergeja Kurginjana kustība „Laikmeta būtība”. Tā ir unikāla darbība ne tikai Rietumu civilizācijā un sniedz garīgo spēku arī Latvijas iedzīvotāju zināmai grupai.

   Kustības galvenais mērķis ir cīņa par cilvēku, kas šodien reāli nozīmē antropoloģiskās katastrofas pārvarēšanu. Savukārt antropoloģiskās katastrofas pārvarēšana var palīdzēt saglabāt nacionālo valsti un nodrošināt cilvēcisku dzīvi saskaņā ar devīzi „dzīvot kā cilvēkam un nomirt kā cilvēkam”.

   Lai minēto galveno mērķi īstenotu, jāsāk viss no sākuma, radot metafizisko bāzi . Praktiski tas nozīmē cilvēka gara atraisīšanu un nostiprināšanu. Ja cilvēkam ir gars, tad viņam ir arī gribasspēks, un viņš ir gatavs pašaizliedzīgi aizstāvēt savas intereses.

   Taču pirmais uzdevums ir morāles atjaunošana viselementārākajā līmenī (labais-ļaunais, godīgais-negodīgais, taisnīgais-netaisnīgais utt.). Vispirms ir jārada priekšstats par morāli tīru vidi.

   Tas nav viegls uzdevums, jo daudzi nemaz nesaprot, ka viņu dzīves vide ir amorāla. Cilvēki ir pieraduši iztikt bez godīguma, taisnīguma, uzticības. Pie mums cilvēki ir pieraduši dzīvot zādzību un blēdību vidē.

   Tā, piemēram, publicētos dokumentus par operas zilā Žagara grandiozajām mahinācijām ar naudu mūsu dārgajā kriminālajā valstiskajā sistēmā uzaugušie jaunieši komentē šādi: „pilnīgi normāla pasaules prakse. par money raising ir jāmaksā”; „šis cepiens ir pilnīgi nevietā, jo šī ir normāla komisija aģentam (ir vai nav darba līgums – nav nekādas nozīmes) par finansējuma piesaistīšanu jebkurā nozarē, ja tas nav kredīts”.

   Kad ir radīts priekšstats par morāli tīru vidi, pēc tam ir jāpievēršās cilvēka garam; respektīvi, izpratnei par gara kardinālo lomu. Ja cilvēkā ir izdzisis viņa gars, tad nekas vairs nav iespējams un cilvēks pārvēršās bioloģiskā masā. Cilvēka gara sagraušana ir jebkuras nopietnas ideoloģiskās manipulācijas centrālais mērķis. Antropoloģiskā katastrofa lielā mērā ir manipulātoru uzvara, sagraujot garu miljoniem cilvēku un viņus pārvēršot par bioloģisko masu.

   Saruna par cilvēka garu ir samērā abstrakta saruna. Tāda saruna var būt liels retums ģimenē, skolā, augstskolā. Tāda saruna ir raksturīga ideālistiskajā filosofijā, ar kuru Rietumu cilvēks nav izlutināts. Tāda saruna vienīgi nav retums baznīcā, ja mācītājs patiesi rūpējās par baznīcēnu gara pasauli.

   Turpmākā garīgās atdzimšanas shēma ir šāda. Cilvēka gars rada ideālus, ideāli rada mērķus, mērķi rada valodu un komunikāciju, kas nepieciešama mērķu sasniegšanai. Komunikācija nodrošina cilvēka saliedētību ar līdzcilvēkiem, un saliedētība rada alternatīvu neliešu varai, – mūsu variantā kriminālajai valstiskajai sistēmai.

   Tātad ir vajadzīga saliedētība (konsolidācija). Lai pret kaut ko vērstos (piem., Latvijas kriminālo valstisko sistēmu), vispirms ir jāpanākt kādas sabiedrības daļas sociālā saliedētība, kas savukārt ir atkarīga no kopīgā ideāla. Pēc tam ir jārada organizācija, kuras pamatā ir nevis nauda un manta (kā tas visu laiku bija pēcpadomju Latvijā), bet gan kopīgais ideāls (tautai kalpojoša suverēna nacionālā valsts) un tā orientējošais kopīgais mērķis (izveidot tautai kalpojošu suverēnu nacionālo valsti).

   Tai ir jābūt patiesi cēlai organizācijai ar maksimālu uzticību un paļaušanos uz organizācijas vadības pasionaritāti, kalpošanas garu, kompetenci, pašaizliedzību. Organizācijas spēks ir ne tikai tās kopīgajā ideālā un mērķī, bet arī maksimālajā disciplīnā, bez ierunām pakļaujoties organizācijas vairākuma gribai un organizācijas vadītāju rīkojumiem.

   Darbības formas var būt visdažādākās. To realizācija prasa milzīgu spēku un pacietību no garīgajiem līderiem, kā arī prasa milzīgu spēku un pacietību no cilvēkiem, kuri ir izvēlējušies garīgo atdzimšanu.

   Un šajā ziņā, manuprāt, var būt lielas problēmas, bez kuru risināšanas neoapgaismība (īstas valsts izveidošana) vispār nevar notikt, ņemot vērā atsevišku etnosu un sociālo slāņu mentalitātes tādas iezīmes kā antiintelektuālisms, garīguma necienīšana, abstraktās domāšanas un garīgā darba kūtrums, refleksijas neizkoptība, disciplinētības neizpratne, individuālo ambīciju prioritāte, mantkārība, valdonīgums, domāšanas kretīnisms.

   Ne velti Sergejs Kurginjans regulāri norāda par morālās un intelektuālās kopības nepieciešamību organizācijā, momentā atbrīvojoties no to personu līdzdalības, kuri nevēlas un nespēj pakļauties disciplīnai, kā arī atsacīties no savām ambīcijām un kretīniskajām iegribām. Tas ir labi zināms, ka atsevišķu etnosu un sociālo grupu mentalitāte ir ļoti piemērota dzīvei materiālās orientācijas, patērēšanas, dzīves baudīšanas, noziegumu brīvības atmosfērā.

   Kustībā „Laikmeta būtība” visjaunākā darbības forma ir lekcija, kuras laikā tiek skaļi lasīts Gētes „Fausts” un laiku pa laikam komentētas atsevišķas dzejas rindas. Pirmā lekcija [http://eot.su/node/16373 ] ilga vienu stundu, 59 minūtes un 7 sekundes. Otrā lekcija [http://eot.su/node/16424 ] ilga vienu stundu, 43 minūtes un 54 sekundes (lekciju videoierakstu ilgums). Sergejs Kurginjans lasa tekstu un pats laiku pa laikam to komentē.   Viņu klausās pilna zāle ar jauniešiem, no kuriem lielākā daļa ir puiši līdz 30 gadiem. Tā ir jauniešu kārtējā nodarbība ar savu „štata” vadītāju. Tā nav kāda modīga ārzemnieka efektīgā režijā komponēta vieslekcija. Tas ir ikdienišķs pasākums pašmāju gados paveca cilvēka vadībā un mūsdienās aizmirstā un it kā ļoti garlaicīgā formātā.

   Domāju, pie mums daudzi piekritīs, ka tāds formāts no šodienas jauniešiem prasa milzīgu gribēšanu, lai divas stundas mierīgi nosēdētu bez mobīlā telefona, klausītos filosofiska satura dzeju un filosofiski abstraktus komentārus, lektoru nepārtrauktu ar savu „viedokli” un vispār pasākumu nenosauktu par „ veca profesora marasmu”, kā to mīl darīt visaprobežotākā latviešu zinātkārā jaunatne.

   Turklāt citas darbības formas ir līdzīgas. Tās prasa ilgu sēdēšanu un koncentrēšanos, visu laiku ir nepieciešams iedziļināties abstraktos formulējumos un ikdienā (medijos) nelietotā leksikā; laikrakstā „Laikmeta Būtība” tiek publicēti gari jo gari raksti, S.Kurginjana un  viņa kolēģu izdotās grāmatas ir biezi sējumi.

   Iespējams, daudzās zemēs neoapgaismības projekts tā arī paliks skaista utopija. Arī Sergejs Kurginjans nesola uzvaru savā zemē, jo regulāri norāda uz situācijas (antropoloģiskās katastrofas) dramatismu. Globālo sociālo problēmu gudrākie analītiķi vispār atsakās prognozēt kaut ko gaišu un saulainu mūsu dzīvē līdz gadsimta otrajai pusei, kad uz planētas nostabilizēsies demogrāfiskā situācija. Pašlaik planētas iedzīvotāju skaits turpina pieaugt. Ne tik strauji kā līdz 2000.gadam, taču arī ne tik lēni, lai nemitīgi nesagādātu visdažādākā veida pārsteigumus.

Arturs Priedītis
/2013, decembris/
http://www.artursprieditis.lv/
http://stiklakalns.blogspot.com

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 7 komentāri

Diskusija par ASV zemiskās dabas būtību

00296_USA_printempf750-44fb2Interesanta diskusija par ASV ideoloģiski – vēsturisko būtību: Amerikāņu izredzētību (exceptionality), jeb, citiem vārdiem sakot, ASV augstprātības un iedomības idejām, ar ko tās elite ideoloģiski pamato visas agresīvās darbības pasaulē, maskējot ar tām savas patiesās, zemiski merkantilās interesītes.

Krievijas TV raidījuma “Мнение” (25.10.2013) diskusijā piedalījās Moscow Times galvenais redaktors, amerikānis Maikls Bums (Michael Bohm) , krievu žurnālists – amerikofīls Mihails Taratuta, ilgus gadus Amerikā nodzīvojušais žurnālists Konstantīns Sjomins, kā arī politologs un starptautisko notikumu analītiķis Sergejs Kurginjans. Diskusijas iemesls: ASV un Krievijas konfrontācija Sīrijas jautājumā un Krievijas prezidenta Vladimira Putina avīzē The New York Times publicēts raksts (http://www.nytimes.com/2013/09/12/opinion/putin-plea-for-caution-from-russia-on-syria.html?pagewanted=all&_r=0 ), kurā viņš atļāvās apšaubīt amerikāņu izredzētību.

Diskusijā tiek runāts par jebkuru imigrantu  specifisko psiholoģiju, kuras iemesls ir pārrautā saikne ar ierasto vidi.  Šai situācijā kā viens no līdzekļiem šo cilvēku motivācijai un stipri izteikta šādu cilvēku tieksme ir pieķerties kādiem augstākiem ideāliem, kas attaisno viņu ierašanos jaunajā vietā, atrašanos tur un darbības jaunajā mītnes zemē (tāpat viņiem ir traumēta sabiedriskā pašidentifikācija). ASV, kas gandrīz pilnībā ir imigrantu sabiedrība (vietējo iedzīvotāju (t.s.”indiāņu”) skaits, kurus ASV imigranti visnežēlīgākā kārtā iznīcināja, ir pārāk niecīgs, lai tos ņemtu vērā), ir ļoti spēcīgi izteikta imigrantu psiholoģija.

Vēsturiski, kopš pašiem ASV pirmsākumiem, kopš pirmo holandiešu ieceļotāju laikiem, ASV imigranti sevi stiprināja, mierināja un saliedēja ar domu, ka viņi ir izredzētie, kuri ir atbraukuši uz „apsolīto zemi”, uz „Jauno Jeruzalemi”, lai celtu „Pilsētu Kalnā” [tāda, kura paceļas virs citām]. Šī ideja iedvesmoja ASV imigrantus uz visdažādākajām darbībām, tai skaitā uz visnežēlīgākajām un vispretīgākajām, un šāda tipa idejas ir cauraudušas visu ASV sabiedrību un dažādās mutējošās formās ir spēkā joprojām.

ASV izredzētības ideja ir galvenais ASV sabiedrības balsts bez kuras ASV sabiedrība vispār nespēj pastāvēt un no tās izriet arī amerikāņu iedomība un nekaunība, agresīvi uzbāžoties citiem un uzspiežot savu lietu kārtību. Pašreizējā ASV šīs izredzētības idejas ir prasts aizsegs visparastākajam merkantilismam un savu interešu realizēšanai uz visas pārējās pasaules rēķina. Pati ASV ciniski spļauj virsū pašu deklarētajiem demokrātijas, tiesiskuma, taisnīguma  u.c. principiem ar kuriem attaisno savu visdažādāko veidu agresiju pret citiem.

Informācijas aģentūra
/19.12.2013/

Posted in Reg.: Latvija | 2 komentāri

Latvijas okupācija – dogma vai mīts?!

00297_1940_2Dokumentālā filma par politizēto Latvijas „okupācijas” tēmu, kas atšķiras no 2. kapitālistiskās Latvijas (par kuru, pēc eiro ieviešanas, var pilnībā runāt pagātnes formā) oficiozās vēstures. Filmā parādīti aculiecinieku stāstījumi un daudz to laiku dokumentālie kadri, kas katram pašam ļauj izjust toreiz valdošo gaisotni un salīdzināt cik tas saskan ar galma vēsturnieku teikto, un pats galvenais – cik tas saskan ar mūsdienu „saulainā” kapitālisma realitāti, kurā liela daļa iedzīvotāju paniski bēg no valsts, norit straujš un dramatisks kvalitātes krikums visās dzīves jomās, visur valda maziskums, zemiskums, pērkamība un korupcija, cilvēki (jo īpaši jaunatne) kļūst arvien neizglītotāki, nezinošāki un amorālāki un morālā sabiedrības degradācija ir sasniegusi tādu līmeni, ka pietiekami liels cilvēku skaits (ierēdņi, juristi, sociālie darbinieki, psihologi, tiesneši, prokurori, policisti) pelna uz bērnu nelaimju rēķina, kuri vardarbīgi tiek izrauti no ģimenēm, ievietoti bērnunamos (kur bieži vien ir drausmīgi apstākļi) un pat pārdoti adoptējot uz ārzemēm.   

 

Informācijas aģentūra
/19.12.2013/

Posted in Kat.: Vēsture, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 24 komentāri

Korumpantu izrādīšanās triumfs

00291_Korumpantu_triumfsLiekulība, ārišķība, izrādīšanās, formālisms, darbības imitācija, svētulība, uzspēlētība tie, šķiet ir galvenie un maigākie vārdi, kas nāk prātā, vērojot žurnālistu, politiķu, uzņēmēju u.c. elites pārstāvju publisko rosīšanos pēc Zolitūdes Maksimas traģēdijas.  Te vietā, protams, būtu minēt tādus vārdus kā korupcija, bezatbildība, nesodāmības sajūta, cinisms, spļaušana virsū cilvēku vairumam un veselajam saprātam u.c. , bet tā ir būtība, virspusē tas viss tiek maskēts ar maz zinošajām un maz saprotošajām tautas masām paredzētu teātri, kuram šī patiesība ir pēc iespējas vairāk jānoslēpj vai jāizkropļo.

Vispirms par notikušā būtību. Zolitūdes Maksimas traģēdija ir sekas visaptverošai, visu līmeņu (sākot ar pašām augstākajām amatpersonām) korupcijai, kura valda ne tikai būvniecības nozarē, bet visās Latvijas sabiedrības un valsts pārvaldes sfērās.  Visi „dod ķepā” viesiem un visi par to zina, bet katrs šai „krugovajā parokā” iesaistītais izliekas svēts un nevainīgs.

No publiski izskanējušās informācijas vien jau ir noprotams, ka viens no attīstītājiem (ārvalstu investors) tieši un atklāti lobēja (pēc būtības korumpēja) būvniecības normu vienkāršošanu un šai jomā „strādāja” ar augstākajām valsts amatpersonām, tai skaitā premjerministru Valdi Dombrovski. Visdrīzāk tieši šādas lobēšanas rezultātā arī tapa jaunais būvniecības likums, kurš atbildības nosaka tā, ka atbildīgos atrast nevar, kā arī izmaiņas likumdošanā, kuras līdz minimumam samazināja atbildīgo sodu par šādām traģēdijām.

Savukārt bijušais Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Juris Pūce tika pieķerts gandrīz vai tiešā korupcijā. Pasaciņas par to, ka sievas labdarības fonda ziedotāji neietekmējot viņa lēmumus, var stāstīt naiviem nezinātājiem. Prakse izmantot „labdarības” un citus fondus savu īpašumu slēpšanai, nodokļu nomaksas apiešanai, dažādu finansu shēmu realizācijai un citām mahinācijām (tai skaitā, kā redzams, arī naudas iekasēšanai par apšaubāmas legalitātes pakalpojumu sniegšanu) nāk no ASV, kur vienā brīdī Amerikas lielbagātnieki nolēma „noiet no skatuves” un parādīt sabiedrībai, ka viņu ietekme esot samērā niecīga un ka viņiem pārāk lieli īpašumi nemaz nepiederot. Klasisks šāda labdarības fonda piemērs ir Rokfelleru ģimenes „labdarības” fonds.

Dombrovskis ar Pūci atkāpās un tā ir vistīrākā liekulība un „pakazuha”, jo Dombrovska vadībā valsts ir ievesta vēl dziļākā purvā (valsts kā tāda praktiski gandrīz jau pilnībā ir likvidēta) un viņš jau pietiekami sen ir zaudējis lielas iedzīvotāju daļas uzticību (šis gadījums deva iespēju „smuki” aiziet un mazliet uzspodrināt imidžu), bet pret Pūci vajadzēja sākt krimināllietu un viņš būtu jāliek cietumā.

Šie kundziņi nogāja no skatuves, bet daudzi citi palika. Ja izmeklēšanas iestādes uzsāktu īstu operatīvo darbību, tad viņiem būtu jāņem ciet un jāiesēdina liela daļa Rīgas domes ar Ameriku un Ušakovu priekšgalā, vairums uzņēmēju, kontrolējošo institūciju pārstāvju un daudzu politiķu un augstākā līmeņa ierēdņu (tai skaitā Vienotības, NA, ZZS u.c. pārstāvju). Viņi visi ņem (piemēram, pašreizējā Rīgas Domes takse esot 20%). Tā ir sistēma. Ja neiesmērēsi, tad nekas nenotiks. Viņi savā nekaunībā ir aizgājuši pat tik tālu, ka apzināti bremzē jebkādas neapmaksātas iniciatīvas, tai skaitā tās, kuras sabiedriskā kārtā virza sabiedriskā labuma ideju vadīti cilvēki (tas ir – tiek darīts tikai tas, kas ir koruptīvi apmaksāts). Tāpēc Latvijā nekas nenotiek un cilvēki bezizejā paniski bēg prom no šīs pseidovalsteles. Un tāpēc nekas labs te arī nenotiks. Bet aizceļotājiem traģiskākais ir tas, ka pie mums izslavētie un dievu kārtā paceltie Rietumi nav labāki, tur šie sabiedrības pūšanas procesi nebūt nav mazāki un, iespējams, ir pat ievērojami lielāki (pāris gadus atpakaļ, piemēram, skaļā Eiropas Komisijas augstāko pārstāvju korupcijas skandālā tika konstatēts, ka viņu takse ir 40%, tā ka mūsu korumpantiem vēl ir kur augt).

Un zinot vai jūtot šos korupcijas apmērus, ir grūti klausīties politikāņu un žurnālisteļu svētulīgo spriedelēšanu par nepieciešamību „mainīt likumdošanu” vai sodīt kādu atsevišķu vienu vai otru personāžu.

Situācijā, kad koruptīvās ķēdēs tādā vai citādā mērā ir iesaistīti gandrīz visi atbildīgie, parasti mēģina izvairīties no atbildības vispār, slēpjot faktus un pasakot, ka „nekas īpašs nenotika” vai ka vainīgi esot kaut kādi neietekmējami apstākļi, vai arī no visu korumpantu vidus atlasīt pāris grēkāžus, kuri tad kalpo kā zibensnovedēji un saņem sodu par visiem, lai kopējā sistēma varētu turpināt „strādāt”. Tas tad apmēram pašreiz arī notiek – dažādu līmeņu korumpanti mēģina novelt atbildību no sevis un uzvelt to citiem, lai pašiem „nepakļūtu zem riteņiem” un neizrādītos grēkāžu lomā. Tāpēc arī atkāpās Dombrovskis ar Pūci un tāpēc visa latviski runājošo varza tagad draudzīgā frontē brūk virsū saviem korupcijkolēģiem no krieviski runājošo politekonomisko grupu  vidus.

Šis notikums atklāj arī Latvijas izglītības sistēmas kvalitāti. Izrādās uz peļņu orientētās augstskolas laiž laukā „inženierus”, kuri nav spējīgi veikt viselementārākos inženiertehniskos aprēķinus. Augstskolu daudz, konkursu nav, bet valsts augstskolām bez patiesas kvalitātes kontroles tiek maksāts tai skaitā arī par absolventu skaitu (jo vairāk jauno „speciālistu” saštancē, jo vairāk naudas). Ja kas tāds ir iespējams RTU, tad ko gan runāt par citām augstskolām, jo īpaši privātajām. Un šādi „inženieri” projektē, vada, uzrauga, kontrolē un gan jau arī māca un uzstājas kā eksperti, ja ir attiecīgi sakari.

Zīmīgas ir masu saziņas līdzekļu un žurnālistu aktivitātes. Pirmkārt jāatzīmē, ka korupcija Latvijā valda arī mēdiju vidē. Ņem gan īpašnieki, gan redaktori, gan ierindas žurnālisti (pieķertā svētuļa Raudstepa piemērs ir tikai pati aisberga virsotne). Tas ir ierasti un normāli. Katrai politekonomiskai grupai ir savi mēdiji un savi cilvēki tajos ar kuriem ir izveidojusies „vislabākā sadarbība”. Ja uz traģēdijas „karstām pēdām” žurnālistiem vēl bija kaut kāda rīcības brīvība un viņi varēja un iespējams arī kāds vismaz kaut kādā mērā vadījās no savas žurnālistu misijas apziņas, tad tagad, kad politekonomiskās grupas ir noorientējušās un pa lielam sapratušas, kas tad notika, pilnā sparā rit patieso iemeslu (visaptverošas korupcijas) maskēšanas propaganda un dažādu politekonomisko grupu savstarpējais „kompromatu karš”.

Tagad par lietas būtību tiek runāts maz, tikai par atsevišķām fragmentārām lietām. Piemēram, tā arī nesadzirdēju nevienu, kurš vērstu uzmanību uz plaši izmantoto, galēji absurdo un kategoriski nepieņemamo praksi no būvnieku puses dot ēkām 2 gadu garantiju, kas ir mazāka kā ledusskapjiem un pat atsevišķām elektroprecēm (arī te visdrīzāk piemērs ir ņemts no muļķu dievinātās Amerikas, kurā ir plaši izplatīta prakse cilvēkus izmitināt ārēji krāšņās, bet neizturīgās „kartona” kastiņās). Šis apstāklis vien apliecina pašreizējā Latvijas režīma un tā politekonomiskās „elites” bezatbildību, impotenci un idiotismu (Staļina laikā, piemēram, ēku garantija bija 130 gadi un visa Padomju perioda ēkas tika projektētas un celtas ar aprēķinu, lai tās izturētu kodolsprādzienu).

Bet kronis visam ir pašreiz sākušās raganu medības uz oficiāli ekspluatācijā nenodotajiem objektiem. No vienas puses tā ir laba iespēja izrēķināties ar nevēlamiem biznesa konkurentiem un veids kā tiem pašiem korumpantiem izspiest papildus naudiņas no šādus objektus ekspluatējošiem uzņēmējiem. Bet praktiski tā ir arī diletantu darbības imitācija, kuri nespējot (vai negribot) veikt reālas darbības, konstatējot īstus būvniecības brāķus un korupcijas faktus, iet vieglāko ceļu, pielīdzinot formāla papīra esamību (kuru var nopirkt un kurš, korumpantu pārmērīgas apetītes dēļ, var arī nebūt) ēkas kvalitātei. Zolitūdes Maksima taču formāli bija nodota ekspluatācijā, bet „Ķirsona māja”, kuras būvniecību pēc paša vārdiem Ķirsons personiski esot uzraudzījis (šai ziņā, esmu pārliecināts, viņam var ticēt), vēl nebija nodota ekspluatācijā dažādu formālu sīkumu dēļ. Problēma nav ēkas formālā nodošanas/nenodošanas ekspluatācijā faktā, bet gan būvniecības kvalitātē, kuru ir jānodrošina pašiem, uz peļņu un izmaksu minimizāciju vērstajiem būvniekiem, to pasūtītājiem un valsts kontroles institūcijām, kuras de facto līdz kaulam ir korumpētas.

Bet žurnaļugas tas neuztrauc. Ir pasūtījumi, ir publiska interese, tādēļ ir drudžaini jāizrāda darbošanās. Un tas neuztrauc arī politikāņus, uzņēmējus un citus „elites” pārstāvjus. Nu gadījās „šaize”, nu ir jāpārdzīvo tā „vētra”, gan jau muļķa tautiņa nomierināsies un varēs mierīgi „rullēt tālāk”, ….. līdz nākamajam negadījumam.

Ivars Prūsis
/04.12.2013/

Informācijas aģentūra
/07.12.2013/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Korupcija: deputātu un valsts pārvaldes vadības mehānisms

00290_korupcijaDaudzo Latvijā notiekošo nejēdzību labošanai, ierindas pilsonis un masu saziņas līdzekļi apelē pie esošās politiskās sistēmas, politiskajiem spēkiem un vēlētajiem tautas priekšstāvjiem. Plaši tiek un ir izplatīts viedoklis: „gribi kaut ko mainīt, iesaisties kādā partijā vai dibini savu, topi ievēlēts un tad…”. Lai gan vairums cilvēku zina un jūt, ka lielākā daļa politiķu ir nekompetenti nelieši, tomēr patiesos Latvijas (un ne tikai) korumpētības apmērus apzinās retais. Un ir pārāk maz cilvēku, kuri zina, ka visa jaunlaiku kapitālistiskās Latvijas politiskā sistēmā ir pilnībā uz naudisku motivāciju balstīta un absolūti korumpēta. Šo iemidzinošo un reālu rīcību neitralizējošo ilūziju kliedēšanai īsumā aprakstīšu kā tas viss strādā.

Formāli likumus Latvijā pieņem Saeima (valstiskā līmenī) un pašvaldību domes, kas sastāv no cilvēku vēlētiem deputātiem. Ievēlēti var tikt tikai tie deputāti, kuri ir izvirzīti no partiju vidus (izņemot mazās pašvaldības, kur pagaidām vēl ir iespējams dibināt vēlēšanu apvienības). Partiju praktiskai organizēšanai tām ir jāatbilst noteiktiem metodoloģiskiem, kā arī likumā noteiktiem standartiem. Metodoloģiski partijā jābūt noteiktam cilvēku skaitam, kurus vieno kaut kāda ideja un organizatoriska struktūra. Ja tā nav, tad partija pēc būtības principā nepastāv. Savukārt likumā ir noteikts minimālais partijas biedru skaits (200) un virkne formālu prasību.

Jebkuras partijas mērķis ir veikt kaut kādu darbību, kas ietekmē visas sabiedrības dzīvi. Lai šo mērķi sasniegt, partijai ir jāspēj veikt jebkādu darbību vispār un jāspēj tā veikt kaut kādā mērā „labāk” par citām, konkurējošām partijām, kuras pretendē uz politisko varu Saeimā un pašvaldībās.

Tad nu lūk, Latvijā (un ne tikai), diemžēl ir izveidojusies (apzināti izveidota) tāda situācija, ka sabiedrība ir kritusi tik zemu, ka ir gatava veikt kaut kādu darbību tikai tad, ja kāds par to samaksā. Tas ir ļoti sāpīgs un ļoti drausmīgs fakts (gribētos šai ziņā kļūdīties un ceru, ka šī situācija tuvākā vai tālākā perspektīvā tiks kardināli labota).  Izejot no šīs atziņas, ļoti būtisks partijas rīcībspējas rādītājs ir naudas esamība, par kuru tad var noalgot cilvēkus, kas kaut ko darīs.  Attiecīgi partijai ir nepieciešami cilvēki, kuri nosaka tās idejisko saturu un praktisko vadību  (ideologi un menedžeri, kuri  nosaka ko partija reāli vēlas, kā viņa sevi ārēji pozicionē un vada procesu, lai tiktu realizēti partijas mērķi), naudas ieguvēji un praktiskā darba veicēji. Galvenās ir pirmās divas cilvēku grupas, kuras ir niecīgi mazskaitliskas, bet trešās grupas esamība un visa darbība kopumā ir atkarīga no tā kā strādā pirmās divas grupas, kur viens no būtiskākajiem aspektiem ir iegūt pēc iespējas vairāk naudas savas darbības nodrošināšanai. Īsāk sakot – Latvijas (un ne tikai) politiskajā vidē visu izšķir nauda un visas „nopietnās” partijas vadās no šīs atziņas un ir uzbūvētas pēc šāda principa. Partiju finansēšana no valsts budžeta ir tikai maziņš ielāps pilnībā izdilušam maisam, kurš maskē šo drausmīgo faktu un dod iespēju esošajām, šādi strādājošām partijām iegūt vēl papildus „haļavnās” finanses.

Naudu partijām iegūst t.s. „kasieri”. Tie ir cilvēki, kuri no vienas puses atrodas pietiekami tuvu partijas kodolam (cilvēkiem, kuri praktiski nosaka lietu kārtību partijā), bet no otras puses, kuriem ir iespējas iegūt plašu paziņu loku „biznesa” vidē. Kā vienu no „kasiera” piemēriem var minēt Jaunupu jaunāko.

Attiecības starp „kasieri” un partijas kodolu ir apmēram tādas: „kasierim” no partijas vadības puses tiek dots uzdevums iegūt maksimāli daudz naudas (bez tiešiem tekstiem par kādām pretlikumīgām darbībām, jo nevar zināt vai savstarpējās sarunas netiek ierakstītas), savukārt „kasieris”, izpildot uzdevumu, vienojas ar naudas devējiem par summām un to došanas nosacījumiem. „Kasieris” ir tas, kurš tiešā tekstā ar naudas devējiem sarunā, ko tad naudas devējs iegūs, ja ziedos noteiktu summu un partijai izdosies iegūt noteiktas varas pozīcijas. Šajās sarunās tad arī tiek aprunāti ierobežojumi, nosacījumi, notiek vienošanās par garantijām naudas devējam, ka prasība tik tiešām tiks izpildīta un ka viņi netiks „uzmesti”. Līdz partijas kodolam visas šīs detaļas tiešā veidā netiek novadītas pirmkārt paša partijas kodola drošības dēļ. Viņi visu saprot, bet tieši būt informētam par to ir neizdevīgi, tāpēc „kasieris” informē par nosacījumiem „caur puķēm” un ārēji pieņemamu priekšlikumu veidā, piemēram, iekļaut saraksta augšgalā tādu un tādu cilvēku (kuram ir savas, īpašas attiecības ar naudas devēju), iekļaut partijas programmā kādu punktu, apsolīt realizēt konkrētu likumdošanas iniciatīvu utt..  Šāda partijas kodola distancēšanās ļauj tam saglabāt zināmu neatkarību no „kasiera” un nepieciešamības gadījumā to nomainīt.

Gan Latvijā, gan arī citās „demokrātiskās” valstīs ir gan legālā naudas aprite, kura atklāti tiek atspoguļota grāmatvedībā un partiju gadījumā parādās KNAB atskaitēs, gan ir arī t.s. „melnās naudas” aprite, kura ir maskēta vai vispār nav uzskaitīta. Tad nu lūk, sāpīgā patiesība, ko vairums ierindas pilsoņu nezina, ir apstāklī, ka „melnās naudas” kopapjoms partiju darbības nodrošināšanā ievērojami pārsniedz „legālās” naudas (tas ir – oficiāli uzskaitītās) apjomu. Ja esošajām partijām vajadzētu dzīvot tikai no „legālajiem” līdzekļiem, tad viņu darbība būtu ievērojami apgrūtināta.

Kam tad nepieciešama „melnā nauda”? To pakalpojumu saņemšanai, kuri oficiāli nav atļauti vai arī kurus kaut kādu iemeslu dēļ labāk neafišēt, un reizēm arī vienkārši efektīvākai darba organizācijai. No šīs naudas tiek apmaksāti pasūtījumraksti, pasūtījumsižeti un citi aģitācijas materiāli un samaksa te notiek pa tiešo „uz rokas” gan mēdiju īpašniekiem, gan redaktoriem, gan arī ierindas žurnālistiem (šī samaksa ir paralēla oficiālai samaksai par oficiāli apmaksāto vēlēšanu reklāmu). No šīs naudas tiek algoti PR speciālisti, algoti interneta komentētāji, profesionālie mītiņotāji, apsardzes/detektīvfirmas, „savi cilvēki” dažādās iestādēs un organizācijās, „spiegi” un diversanti konkurentu nometnē u.c. kadri un aktivitātes par kuru esamību atklāti runāt neklājas. Un protams šī nauda tiek izmantota arī partijas darbā iesaistīto papildus motivācijai, apmaksājot pietiekami legālus viņu sniegtos pakalpojumus.

Kā notiek „melnās naudas” aprite? Ar „čemodāniņiem” skaidrā naudā (ar vienu tādu savulaik Saeimā tika pieķerts bijušais premjerministrs no ZZS Indulis Emsis), kā arī caur speciāliem, izcelsmi un adresātus maskējošiem instrumentiem (kontiem, fondiem, fiktīvām personām utt.). Ar to visu nodarbojas speciālas personas un pārrauga šīs nelegālās operācijas „kasieris”.  Partijas kodols, savukārt, dod „kasierim” tikai formāli korektus uzdevumus un mērķus, kas ir jāsasniedz, vadoties pēc principa:  „mani neinteresē kā to izdarīsi, bet, ja kas, par sekām atbildēsi pats”.

Kas dod un kas vispār ir spējīgs dot partijām ievērojamas naudas summas gan legālā, gan nelegālā formā? Biznesmeņi, kuriem šāds darbības veids ir ikdiena. Tie ir gan lielie uzņēmumi un uzņēmēji, kuri ar šādām metodēm nodrošina savu darbību (tādā korupcijas pilnībā cauraustā valstī kā Latvija savādāk nemaz nevar), lobē savas intereses, apkaro konkurentus un veic citas biznesa darbības, gan arī biznesmeņi, kuru peļņas avots ir apšaubāmas legalitātes vai nelegālas darbības (kontrabandisti, narkotiku un ieroču tirgotāji, sekss industrijas pārstāvji, bērnu „adoptētāji” u.c. pēc būtības krimināli elementi, kuri pelna ar nelikumīgām un amorālām darbībām). Īpaši daudz naudas dod tieši otrās grupas darboņi, jo viņiem sev labvēlīgu apstākļu (jumta) un likumdošanas radīšana ir īpaši kritiska un viņu rīcībā ir ļoti ievērojami līdzekļi.  Tāpēc nevajag brīnīties, ka pie varas nonākušās partijas pieņem it kā stulbus vai pat atklāti amorālus likumus. Par visu ir samaksāts un gan maksātāji, gan naudas saņēmēji dēļ šīm savām darbībām ir kļuvuši par atsaldētiem neliešiem ar minimālām vai vispār bez jebkādām morāles normām.

Un tagad pats interesantākais. Kā tad praktiski notiek naudas devējiem vajadzīgo lēmumu pieņemšana, jo ne jau „kasieris” vai partijas kodols spiež balsošanas podziņas un ceļ rokas, to dara ierindas deputāteļi. Viņus visus iesaistīt un informēt par katra gadījuma detaļām ir apgrūtinoši, bīstami (informācijas noplūde) un arī nevajadzīgi. Tā vietā ir izveidots un nu jau vairāk kā 20 gadus veiksmīgi strādā universāls deputātu vadības mehānisms. Tā būtība ir sekojoša: katram deputātam maksā par „pareiziem” balsojumiem, bet ja ļoti vajag, tad maksā dubulti, trīskārši utt. (galēja svarīguma gadījumos, kas ir gana reti, deputātiņam tiek piedraudēts „atņemt visu”, ja netiks veikts pareizais balsojums).

To, ka deputātu balsis tiek pirktas, runā gana sen un pietiekami atklāti, un tas nekāds īpašais jaunums nav, bet īstie deputātu balsu pirkšanas apmēri tik tiešām ir šokējoši un par tiem zina retais.

Katram koalīcijas deputātam ir īpaša bankas norēķinu karte bez vārda un uzvārda (visdrīzāk Citadeles bankas) caur kuru viņš saņem naudu par visiem veiktajiem balsojumiem. Nobalsoji standarta darba režīmā kā frakcija liek, malacis, saņem bonusu. Ir kāds īpaši svarīgs vai sāpīgs jautājums, maksa ir pavisam cita. Ja vēl svarīgāks, tad vēl cita. Deputāts vairumā balsojumu drīkst arī nebalsot kā frakcija liek, bet tad naudu viņš nesaņem. Tas ir pieļaujams, jo tādējādi katrs deputāts var taisīt savu personisko „politisko kapitālu” un lielīties, ka lūk šajā principiālajā jautājumā viņš „parādīja mugurkaulu” un „gāja pret straumi”, bet izmainīt neko neizdevās, jo „lūk tie citi…”.  Bet ir jautājumi, kuros šādas izdarības kategoriski netiek pieļautas un deputāti par to tiek atsevišķi informēti. Tajos, atvainojiet, bet „ja partija liek, tad jādara”.

Praktiski visu šo procesu vada partijas frakcijas vadītājs. Tā ir persona, kura nosaka dienas kārtību, kura organizē iekšējās apspriedes un informatīvo apmaiņu, kura sazinās ar partiju un „kasieri”, kura kontrolē kā kurš deputāts balso un piefiksē balsojuma rezultātus (tie savukārt tiek nodoti personām, kuras ieskaita pēc tam katram deputātiņam „nopelnīto” naudas summu), kura „aprunājas” ar deputātiņiem, kuri sāk izrādīt principialitātes vai citādas nevēlamas pazīmes utt. Partijas frakcijas vadītājs ir galvenais cilvēks, kurš nosaka partijas praktisko darbību parlamentā un pašvaldībās. Nauda šīm deputātu vadības izmaksām tiek pilnībā ņemta no „melnās kases”.

Tāpēc ir pilnīgi naivi un neproduktīvi cerēt izmainīt kaut ko, vēršoties pie „saviem deputātiem”, jo viņi visi kopš mirkļa, kad pieņēma bankas maksājumkarti ar „prēmijām”, ir korumpēti, morāli krituši un tāpēc rīcībnespējīgi (un lietas būtību te nemaina apstāklis, ka kāds deputātiņš šo naudu izmanto kādiem sabiedriskiem projektiem, kā to, piemēram, teicās darījis Leopolds Ozoliņš). Lielākais, ko viņi var – parunāt ar frakcijas vadītāju vai partijas vadību, mēģinot pārliecināt pieņemt konkrētu lēmumu (bet jēga no tā maza, jo par visu jau ir samaksāts) vai arī pašiem demonstratīvi balsot „pēc sirdsapziņas”, upurējot savus „bonusus” un izrādoties savu atbalstītāju priekšā. Citu neko ierindas deputāts izdarīt nevar (praktiski, protams, var un ļoti daudz ko, bet tie gļēvās un stulbās niecības ne uz ko tādu nav spējīgi).

Tāda ir Latvijas (un ne tikai) praktiskā politiskā sistēma. Un šādā politiskā sistēmā runāt par kaut kādu korupcijas apkarošanu, vispirms neiesēdinot vadošos politiķus, „kasierus” un uzņēmējus, ir vienkārši smieklīgi. Tā nav cīņa ar korupciju, tā ir izrādīšanās, tukšmuldēšana, visas korumpētās sistēmas piespodrināšana, lai tās koruptīvās pazīmes būtu mazāk redzamas, un cīņa ar politekonomiskajiem konkurentiem.

Bet tas, diemžēl, vēl nav viss. Būtisks ir jautājums, ko tad grib katras partijas kodols. Viņu galvenās vēlmes var izteikt pietiekami universālā formā: viņi vēlas realizēt noteiktu politiku (kura ne vienmēr saskan ar partijas formāli definētajām pamatnostādnēm), pelnīt „atbilstoši savām spējām un vajadzībām” (tas ir pietiekami daudz) un realizēt sevi.

Lai to panāktu, partijai ir „jāpārtiek” ne tikai no pirmsvēlēšanu un konkrētu lēmumu realizācijas maksājumiem, bet arī „jāpelna” ikdienā. Šādi ikdienas ieņēmumi dod darbu un ieņēmumus „savējiem”, ietekmi, saliedē un kalpo kā pašu biedru motivators, kā arī nodrošina zināmu neatkarību no konkrētiem lielākajiem maksātājiem, kuriem, sajūtot savu nozīmīgumu, apetīte mēdz ievērojami pieaugt.

Kā partijas pelna? Saliekot nozīmīgākajos valsts pārvaldes, pašvaldību un valsts un pašvaldību uzņēmumu vadības un lēmumu pieņemšanas amatos savus cilvēkus un/vai ievācot no esošajiem „nodevas”. Tas ir, katram nozīmīgam ierēdnim ir savi „pelēkie” ienākumi. Piemēram, no „točku”, prostitūcijas un citu nelikumību piesegšanas, no būvprojektu saskaņošanas, no dažādu aizliegumu un ierobežojumu apiešanas, no kvotu piešķiršanas, no sociālajiem „pakalpojumiem”, no samaksas par bērnunamos/audžuģimenēs esošajiem bērniem un bērnu adopcijas (tai skaitā arī uz ārzemēm), no visa veidu iestāžu pasūtījumiem un pakalpojumu sniegšanas (medicīnas, izglītības utt.), no visāda veida licenzēm un atļaujām, no „pareizu” tiesu lēmumu apmaksas utt. Šai ziņā partijām ir ļoti plašs darbības un „pelnīšanas” lauks. Un tas ir galvenais strīdus ābols starp dažādām partijām un politekonomiskajiem grupējumiem. Nevienam no viņiem pašu jautājumu būtība nav pirmajā vietā, galvenais ir salikt amatos savējos un savākt attiecīgās jomas koruptīvās naudas krējumu, un pēc tam jau „no darba brīvajā laikā” var arī varbūt mazliet padomāt par lietas būtību.

Un, lūk, tas patiešām ir vairāk kā traģiski, jo tas nozīmē ka korupcija Latvijā ir totāla un ka tai ir fundamentāls raksturs. Tā sekas no vienas puses ir ļoti straujš kompetences kritums visās dzīves sfērās, jo korumpēts ierēdnis pirmkārt pats sāk zaudēt kompetenci (viņš savos lēmumos un darbībās nav brīvs, viņu dzelžaini ierobežo korupcijas ķēdes rāmji), kā arī viņš zaudē apkārtējo autoritāti (gan to, kas ir iesaistīti korupcijas ķēdē, jo viņi to zina, gan to, kuri nav tur tieši iesaistīti dēļ korupcijas rezultātā pieņemtajiem nepareizajiem lēmumiem) un sev apkārt sāk pulcēt cilvēkus, kuri nepamanīs viņa korumpētību un nenosodīs to, bet šādi cilvēki visbiežāk ir nekompetenti. Tomēr pats traģiskākais, ka korumpētie ierēdņi sāk morāli degradēties, vairāk vai mazāk pakāpeniski sākot pārkāpt vienu morālo ierobežojumu pēc otra, jo ja pārkāpi vienu morālo normu, tad morālo robežu iekšējā sajūta zūd un ir viegli un pat prasās sākt pārkāpt citas morāles normas (kā viena no izpausmēm: problēmas personiskajā dzīvē, laulību izjukšana, domstarpības ar radiem un draugiem, no kā savukārt izriet nodošanās uzdzīvei). Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Latvija ir kritusi tik zemu, ka ir pietiekami liels vadošos amatos esošu cilvēku skaits, kuri pelna uz bērnu atņemšanas vecākiem rēķina, tai skaitā pēc tam viņus pārdodot, tai skaitā arī prostitūcijai un „uz orgāniem”.

Ļoti gribētos šo aprakstu nobeigt ar cerīgu noti par to kā „tauta modīsies” un kā liela daļa neliešu tiks salikti cietumos, bet, diemžēl, neredzu pagaidām tam priekšnosacījumus. Viens ir skaidrs – šie maitas ir stulbi (bet arī viltīgi un nekaunīgi), galēji amorāli un viņus var labot tikai ešafots. Tāpēc, lai kā arī situācija neattīstītos, asinis līs, tai skaitā arī šo personāžu, jo bez ārējām dotācijām neizbēgami iestāsies situācija, kad, dēļ neefektīvās koruptīvās sistēmas, resursus kopapjoms arvien straujāk samazināsies un nespēs nodrošināt nepārtraukti augošo korumpantu armiju un tās neizmērojamo apetīti, kā rezultātā sāksies nežēlīgas neliešu savstarpējās cīņas par varu un resursiem uz dzīvību un nāvi, kurā, protams, cietīs visi. Fundamentāli kaut ko te labot var tikai ar Stļinlaiku metodēm.

Informācijas aģentūra
/07.12.2013/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri