Audzināšana un valsts pārvaldīšana

Jānis Gulbis

Jānis Gulbis

Vācu filozofs Imanuēls Kants ir secinājis to, ko pirms viņa pasaules gudrie tā vai savādāk bija izteikuši, ka cilvēka attīstībā ir divas visgrūtākās funkcijas – audzināšana un valsts pārvaldīšana. Lielāko mūža daļu esmu pētījis un praksē piedalījies šo funkciju realizēšanā. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados kā valsts ierēdņu atestācijas komisijas priekšsēdētājs praktiski iepazinos ar mūsu valsts ministriju ierēdņu sastāvu, dažādu Eiropas un pasaules valstu pārvaldes sistēmām. Kā pasniedzējs strādāju vairāk kā 30 gadus ne tikai ētikas, augstākās nervu sistēmas fizioloģijas, psiholoģijas, tai skaitā sociālās psiholoģijas, bet arī ģimenes psiholoģijas un audzināšanas jomā. Bija laiks, kad šīs zināšanas bija vajadzīgas, kamēr pūlis nebija ieguvis brīvību saviem apspiestajiem instinktiem un egoismam.

Miljoniem gadu dzīvās būtnes, cita ar citu konkurējot, cīnījās par savu dzīvību un izdzīvoja agresīvākie, kas nostiprinājās baros. Cilvēce ir nogājusi garu spirālveida attīstības ceļu, un zinātnieki strīdas par to, cik civilizācijas ir šo ceļu gājušas un kāds būs mūsu civilizācijas tālākais ceļš. Tas ir atkarīgs tikai no mums pašiem. Man ir bijusi iespēja satikt cilvēkus, kuriem tas rūp. Cilvēces attīstības vēsturē katrs progress nes sev līdz regresu, kas beidzas ar civilizācijas nomaiņu. Vai mēs spēsim izprast cilvēces attīstības gudrākos prātus, kuri radījuši tās klasiskās vērtības, kuras pieņemot var turpināties šī civilizācija? Ja piedalīsimies noziedzīgo prātu izspēlētajās spēlītēs un vadīsimies no pūļa psiholoģijas, tad mūsu ceļš būs tāds pats kā iepriekšējām civilizācijām.

Pēdējā laika notikumi Latvijā, Eiropā un pasaulē beidzot piespieduši sabiedrību, zinātniekus, psihologus un psihiatrus nopietni pievērsties vardarbības tēmai. Tomēr visi pūliņi, vismaz līdz šim, ir bijuši bez panākumiem. Satraucoši notikumi risinās [2008.gads] kādā Velsas mazpilsētā, kur viens pēc otra īsā laikā pakārušies jau 17 jaunieši. Šajā Lielbritānijas mazpilsētā valda pagrimums, kā rezultātā zeļ alkoholisms, narkomānija, ģimenes skandāli, jauniešu uzdzīve un dialekti, kurus kulturālā sabiedrībā vispār nelieto. Policijas priekšnieks secina: “Izskatās, ka dzīves izbeigšana šiem jaunajiem cilvēkiem ir kļuvusi par pieņemamu variantu, kā risināt problēmas, ar kurām viņi saskārās.” Šis fenomens ir kļuvis unikāls visas pasaules mērogā un atcerēsimies, ka Lielbritānija bija pirmā kapitālistiskā valsts pasaulē, bet pašreizējie notikumi šai valstī ir piespieduši tajos iesaistīties arī šīs valsts politiķus. Tas viss liecina, ka vardarbība sabiedrībā kopumā ir sasniegusi tādu pakāpi, ka tā bez jautājuma aktualizēšanas visos politikas līmeņos nebūs novēršama.

Aktualizējot šo jautājumu, mēs jauiepriekš paredzējām, ka saskarsimies ar nopietnām grūtībām, pretestību, izpratnes trūkumu un nevēlēšanos praktiski risināt šo problēmu. Šis jautājums nav risināms, nodarbojoties tikai ar seku likvidēšanu, ko jau visdažādākajos veidos bez panākumiem esam praktizējuši. Bet ir pienācis laiks, kad jārunā par iemesliem, jo citādi var būt jau par vēlu.

Kā man izteicās viens atbildīgs ierēdnis no vecās Eiropas valsts izglītības ministrijas, ka viņi ne tikai ir pazaudējuši šo paaudzi, bet arī nav vairs pedagogu, kuri varētu audzināt jauno paaudzi to klasisko vērtību garā, kam ir nākotne. Turpinot aizsākto diskusiju par audzināšanu, vēlos piedāvāt analīzei par kultūras iespaidu uz mūsu uzvedību – kā kultūra formē dažādas vērtības mūsu sabiedrībā un kā tās izpaužas dzīvē.

Mēs zinām, ka viens no kritērijiem ir, ar ko kultūras atšķiras, kādas vērtības izvirza priekšplānā – vai tā būs individuālā paškontrole un personīgie sasniegumi vai sabiedrības solidaritātes pienākums. Tātad: Individuālisms vai kolektīvisms (egoisms vai altruisms).

Rietumu galvenā vērtība ir individuālisms, kur katrs cīnās par savu interešu apmierināšanu ar jebkuriem līdzekļiem. Austrumu un trešās pasaules valstu kultūrā galvenā vērtība ir kolektīvisms. Tur prioritāte ir ģimenei, klaniem, darba kolektīviem. Līdz ar to Rietumi attīsta egoismu, bet Austrumi un trešās pasaules valstis – altruismu.

Izraēlas zinātnieki snieguši informāciju, ka ir atklāts arī altruisma gēns. Jau senajā Grieķijā tās filozofi pavēstīja, ka cilvēces nākotne ir altruisms nevis egoisms, kuram pieder pagātne. Tas ir ceļš atpakaļ pie senčiem jeb precīzāk – uz šīs civilizācija iznīcību. Domājams gan, ka tas nenotiks. 1995.gadā, kad Japānā Kobes pilsēta pieredzēja šausmīgu zemestrīci, Rietumu žurnālisti bija pārsteigti par to, ka tur nebija izlaupīšanas un par kārtību, kas tur valdīja, kad iedzīvotāji stāvēja rindās, lai saņemtu pašu nepieciešamāko izdzīvošanai, tā, it kā viņi gaidītu pieturā autobusu. Pie mums arī tad ir grūti ievērot rindu, tāpat kā uz ielām vienmēr ir liels daudzums “izcilu individuālistu” – autobraucēju, kuri uzskata sevi par citas raudzes cilvēkiem nekā pārējie.

Individuālisms un kolektīvisms atstāj vislielāko iespaidu uz sociālajām savstarpējām attiecībām un bērnu audzināšanu. Individuālists ignorē ne tikai savu ģimeni, draugus, darba kolektīvu un valsti. Individuālists jūt tiesības tos visus pamest, lai meklētu savu personīgo laimi jebkurā citā vietā pasaulē, kur cilvēki ir radījuši ko labāku, jo pats viņš nepalīdzēs to darīt savā ģimenē, mājā, pilsētā, valstī. Šādā sabiedrībā jau no agras bērnības māca, ka viņš ir svarīgākais, pašpārliecinātību un savu izredzētību šai pasaulē, ka visiem jābūt līderiem un biznesmeņiem. Viens otrs jau “plīst” no savas pašpārliecinātības, bet šīs kultūras pārstāvji turpina viņus vēl stimulēt tādā pašā garā – izjūti sevi, pieņem sevi, uzticies tikai sev, apgūsti karatē, neesi atkarīgs no mīlestībai vai draudzībai nepiemērotiem partneriem. Nesen [2008.g.] kāds 4.klases meitenes vectēvs bija ieradies skolā un ne tikai morāli, psiholoģiski pazemoja bērnu, bet arī fiziski spēra ar kāju par to, ka meitene draudzējas ar viņa mazmeitu un nav tās cienīga.

Lūk, kā psihoterapeits F. Perls raksturo Rietumu individuālisma psiholoģiju: “Es nodarbojos ar sevi, bet jūs ar sevi. Es šai pasaulē neesmu tādēļ, lai apmierinātu jūsu gaidīto. Bet jūs – ne priekš tam, lai apmierinātu manas vajadzības”.

Kolektīvisma kultūrās, kur vispirms ciena grupu solidaritāti, tādi vārdi ir retums. Šajās kultūrās tieši sabiedrības attiecības un sakari nosaka cilvēka uzvedību un palīdz noteikt, kas viņš ir. Un uzvārdu raksta pirmo, lai pasvītrotu piederību savai ģimenei. Individuālistiem svarīgi ir viņu vārds, nevis uzvārds. Patstāvība kolektīvisma kultūrā nozīmē nevis “darīt savu”, bet “būt atbildīgam”. Individuālisti jau no dzimšanas savus bērnus māca visu darīt patstāvīgi un neatkarīgi no vecākiem, pēc iespējas ātrāk aiziet no ģimenes, kas arī jaunajiem patīk. Vecāki savu dzīves nogali aizvien biežāk pavada pansionātos, kur arī visi dzīvo neatkarīgi cits no cita.

Kolektīvisti savus bērnus māca kolektīvisma vērtību garā, savstarpējas palīdzības un mīlestības garā, māca noteikt šīs vērtības un pēc tām dzīvot. Sabiedrība palīdz rūpēties par visiem ģimenes locekļiem un par saviem vecākiem, slimajiem un invalīdiem, kā arī bērnu audzināšanas jautājumos. Tā Japānā katrs bērns ir arī mans bērns nevis vārdos, bet darbos. Katrs atbild par šo bērnu, lai arī kur viņš būtu, kas pat nav iedomājams individuālisma kultūrā. Kolektīvisma kultūrā var būt pat attiecības ar mazāku cilvēku loku, bet šīs attiecības ir daudz dziļākas un ilgstošākas.

Rietumu kultūrā lepnība ir vadošā, bet kolektīvisma kultūrā svarīgākas ir draudzības jūtas. Kolektīvisma kultūrā pat attiecības starp darba devēju un ņēmēju ir savstarpēji lojālas, ciena sociālo solidaritāti, cilvēki cenšas uzturēt harmoniju, demonstrē cieņu un ļauj otram “saglabāt sevi”. Maksimāli cenšas iztikt bez konfrontācijas, atturas no liekas atklātības un sevis slavināšanas. Cenšas apiet “asos stūrus” un rēķinās ar otru, ir pieticīgi un miermīlīgi. Cilvēki viens otram palīdz un cenšas atcerēties tos, kuri viņiem ir palīdzējuši. Kolektīvismā neviens cilvēks nav “sala”. Neatkarības vietā viņiem ir savstarpēja atkarība. “Es” ir mazāk nozīmīgs kā “mēs”. Tieši kolektīvisma dēļ šajās valstīs ir problēma ar tirgus ekonomiku, liberālismu un konkurenci, kas paši par sevi ir pretrunā ar kolektīvismu, tāpēc arī neredz nākotni ne tirgum, ne liberālismam, ne konkurencei šajās zemēs, jo šīs zemes ir ļoti atšķirīgas ar dziļām, vēsturiskām saknēm savās kultūrās, un arī tie domātāji, kuri analizējuši cilvēces attīstību un nākotni, uzskata šo kultūru par cilvēces nākotni.

Individuālisms, pēc viņu uzskatiem, ved uz cilvēces iznīcību nevis attīstību, un nelīdzēs te ne atomieroči, ne pasaules lāsts – nauda, kas ved tikai uz mantkārību un nelietību un iznīcina cilvēku garīgās vērtības. Individuālisti cilvēku uzvedību skaidro ar to individuālām īpatnībām. Piemēram, agresivitāti pret kādu tie skaidro ar tā “slikto raksturu” vai kādām īpatnībām nevis kā konfliktu savstarpējās attiecībās vai konkurenci. Kā tad dzīvot sabiedrībā, kur ir abu šo kultūru pārstāvji? Vajadzētu katram no savas kultūras izvirzīt noteikumus, lai varētu mierīgi līdzās pastāvēt. Individuālistiem: izvairīties no konfrontācijas; kultivēt ilgstošas savstarpējās attiecības, negaidot ātru satuvināšanos; pieticīgāk pasniegt sevi; censties ievērot visas grupas intereses utt.

Cik reāli šādu rīcību var sagaidīt no egoista tirgus ekonomikas, liberālisma un konkurences apstākļos?

Kolektīvistiem, nokļuvušiem individuālistu sabiedrībā, tirgus ekonomikas, liberālisma un konkurences apstākļos vajadzētu: vairāk kritizēt kā parasti; pāriet ātrāk pie lietas bez liekiem ievadiem; demonstrēt savu māku un zināšanas; izcelt sarunu biedra personīgās īpašības.

Kas sagaida kolektīvistu pie šādas vardarbības pret sevi? Individuālisti par savu identitāti maksā ar vientulību, izšķirtām laulībām, slepkavībām  un stresu. Individuālists arī no laulības gaida vairāk savu apmierinājumu nevis gatavs ko dot otram. Kā norāda pētnieks un klīnicists Martins Seligmans, tad izteikts individuālisms ir galvenais iemesls krasam depresijas pieaugumam Rietumos, kas izpaužas kā “bezmērķīga” eksistence, kas rodas no tā, ka Jums nav vairs piesaistes kam lielākam, kā Jūs pats.

Tirgus un liberālie individuālisti, redzot kādā purvā ir iegājuši ar savu bērnu audzināšanu un kāds ir rezultāts no 1960.gadu  (“Dari visu pēc sava prāta”), 1970.gadu (“Es – desmitgade”) un 1980.gadu (“Mantkārība – tas ir labi”), kā arī no neierobežotās personas brīvības, tagad saka, ka tas viss ir sagrāvis viņu kultūru un neierobežotā biznesa brīvība sabojājusi mūsu apkārtējo vidi. Neskatoties uz šiem rezultātiem, individuālisms Rietumos turpina pieņemties spēkā un aizvien izteiktāk sabiedrībā izpaužas sociālā atsvešinātība un zūd sabiedrības vispārējās vērtības.

Lūk, kā izmainījusies no 1960.gada ASV sociālā situācija: šķiršanās palielinājusies divas reizes; pusaudžu pašnāvības pieaugušas trīs reizes; fiksētie izvarošanas gadījumi palielinājušies četras reizes; ziņojumi par vardarbību pret bērniem palielinājušies piecas reizes; bērnu skaits, kuri dzimuši nepilnās ģimenēs, palielinājies sešas reizes un tikpat pieaugusi noziedzība starp pusaudžiem.

Altruisms (no lat.val. alter – cits) kā antonīms egoismam, nesavtīgas rūpes par citiem cilvēkiem plašā diapazonā – no atbalsta līdz pašupurēšanai ģenētiski (V.Eframsons) un socializācijas ceļā. Altruistiskā uzvedība atkarīga no vērtību sistēmas sabiedrībā, kas nosaka cilvēku attiecības vienam ar otru, valsti, pasauli. Altruistiskā motivācija lēmumiem veidojas atkarībā no tā, kādā veidā bērns apgūst garīgās vērtības jūtu līmenī. Svarīgi te ir gan emocionālās atsaucības veidošanās sakarā ar citu cilvēku, bērnu pārdzīvojumiem, kā arī attiecībās ar dzīvniekiem.

Izteiktā inflācija valstī ir skārusi ļoti daudzas ģimenes un, neapšaubāmi, tas nav tikai materiālā ziņā. Sabiedrībā, kur noteicošais ir nauda, tās pirktspējas krass samazinājums un neadekvātās cenas gan precēm, gan nekustamajiem īpašumiem, gan pakalpojumiem ir arī krasi saasinājušas visas tās problēmas, kuras jau pastāvēja līdz šim, un viņas vienkārši nav vairs iespējams noslēpt. Bērns ir atkarīgs no pieaugušajiem un savas ģimenes locekļiem. Katrs notikums, kas rada līdzsvara zudumu ģimenes sistēmā, bērnu traumē un izraisa stresu, kas var kļūt par iemeslu nopietnai krīzei. Smagas sekas var izraisīt vecāku šķiršanās, vardarbība ģimenē, kāda tuva cilvēka nāve, izlikšana no dzīvokļa, vecāku darba zaudēšana, vecāku atkarības problēma un nespēja saglabāt savu sociālo statusu.

Ģimene bērna dzīvē ir svarīgākais atbalsta un stabilitātes faktors. Svarīgi, vai iepriekšminētie iemesli nedarbojas vienlaikus, un arī tas, cik ilgi tie darbojas. Vienlaikus visam tam bērnam ikdienā jāsaskaras ar mūsu valstī pastāvošo konkurenci un pārprasto brīvība, kura sen jau pārgājusi visatļautībā. Šajā situācijā svarīgu lomu spēlē katrs pedagogs un it sevišķi klases audzinātājs. Kā izveidot veselīgi funkcionējošu kolektīvu no bērniem ar ļoti dažādu emocionālo slieksni un zinātkāri, ļoti dažādu sociālo statusu, audzināšanu un visām tām problēmām, kuras ikdienā ir jārisina šiem bērniem savā ģimenē? Tam vajadzīga ne tikai augsta profesionalitāte, bet arī emocionāla inteliģence un sirds siltums. Klases audzinātājs – ir liels gods un liela atbildība. Tā ir svarīgāka persona kā direktors.

Mums ir jādara viss neiespējamais, lai nepieļautu situācijas pasliktināšanos un rastu izeju tās uzlabošanai. Vienlaikus aicinu visus vecākus, tāpat kā pedagogus, pievērst daudz lielāku vērību bērna emocionālajām izpausmēm, kas ir katra bērna vēstījums mums, pieaugušajiem. Šīs izpausmes ļauj mums spriest par to, kas notiek ar bērnu.

Neizliksimies vienaldzīgi par to, kas notiek ar mūsu bērniem, kādas ir viņu savstarpējās attiecības, par neveselīgu mikroklimatu klasē, arī skolā. Ņirgāšanās nedod pozitīvas izjūtas ne tiem, par ko ņirgājas, ne tiem, kuri ņirgājas. Šīs negatīvās īpašības var izpausties turpmāk dzīvē. Cietušie paši var kļūst par varmākām, bet varmākas var nonākt izolācijā ar vēl smagākām sekām. Jebkuras vardarbības atkārtota pielietošana vieglāk kļūst izpildāma un pats varmāka kļūst aizvien agresīvāks. Tāpēc katrs šāds gadījums ir nopietnas analīzes vērts jebkurā skolā un ikvienā klasē, kas liecina par trūkumiem audzināšanā. Ikviens pedagogs un klases audzinātājs labi zina, ka audzināšanas pamats ir attieksmju un uzvedības vienību veidošana.

Mēģināsim atbrīvoties mūsu sabiedrībā no dažāda veida aizspriedumiem, jo tieši šie aizspriedumu bieži kļūst par pamatu  mūsu bērnu uzvedībai. Viņi par tiem nerunās tikai neklātienē, bet realizēs dzīvē un daudz asāk nekā saklausījuši savu vecāku sarunās. Viņi šīs sarunas uztver kā atļauju citus pazemot, kas neatbilst viņu sociālajam statusam. Tas noved līdz dziļai amorālai rīcībai, jo šie varmākas kļūst ar katru dienu amorālāki, garīgi invalīdi, kuru rīcības sekas izjūt ne tikai citi bērni, bet izjūt jau visa sabiedrība un arī paši vecāki, kuri izaudzinājuši šos bērnus. Izjutīs arī pedagogi, kuri laikus nav saskatījuši un centušies novērst iemeslus, lai labotu situāciju, bet nereti pat, pateicoties šo bērnu vecāku sociālajam statusam, veicinājuši šo varmāku tālāku degradāciju.

Raksturu bērnam visvairāk ietekmē tās darbības, ko viņš dara, kad viņam liekas, ka neviens nezina vai neredz, ka tas ir viņš, tā ir viņa anonīmā darbība. Tas attiecas ne tikai uz bērniem, bet arī uz pieaugušajiem, tāpēc jebkura anonimitāte, ja tā nav nepieciešama personas aizsardzībai, nav veicināma atbildīgas sabiedrības veidošanā.

Svarīgi atcerēties, ka ar varu uzspiestas normas slikti darbojas. Tikai apzināti pieņemtas normas darbojas, tāpēc iekšējās kārtības noteikumi izglītības iestādēs, ko nav pieņēmuši paši bērni, nedos cerētos rezultātus. Iekšējās kārtības noteikumi ir ļoti nopietns instruments audzināšanas darbā, tāpēc tajā iestrādātās normas var veicināt to vērtību veidošanos, kuras mums nepieciešamas gaišākai nākotnei. Pēc noteikumu pieņemšanas tie iegūst likumu spēku. Daudzi ievērojami filozofi bez kādām pūlēm pierādījuši, ka demokrātiskās idejas nokļuvušas pilnīgā nesaskaņā ar psiholoģijas un pieredzes datiem, bet šodien aizskart vai apšaubīt demokrātijas dogmatus it tikpat grūti kā senāk aizskart baznīcas dogmatus. Bet gan jau izslimosim šo slimību. Tomēr jau tagad jāsaprot, ka izglītība cilvēku nepadara ne tikumiskāku, ne laimīgāku un nemaina ne viņa instinktus, iedzimtās dziņas, bet dažreiz pat, ja nepareizi ievirzīta, – rada vairāk ļauna nekā laba.

Maldīgi ir domāt, ka, “iekaļot” galvā skolas grāmatas, attīstās prāts. Atmiņa ir zemākās psihiskās darbības forma, un tā ir labi attīstīta gan šizofrēniķiem, gan zemas raudzes cilvēkiem, un nav nekas fenomenāls. Pie iekalšanas netiek vingrinātas un attīstītas ne spriešanas spējas, ne ierosme, ne iniciatīva. Šāda sistēma bērnus tikai noniecina un padara nespējīgus, nevarīgus. Pašreizējā sistēma iedveš ne vienam vien jaunietim nepatiku pret viņa vecāku sabiedrisko stāvokli, un zemnieka dēls vai meita vairs negrib palikt par zemniekiem, strādnieka dēls par strādnieku, un sīkpilsonis sava dēla vai meitas karjeru iedomājas tikai valsts amatu dabūšanā un pēc iespējas augstāku, kuri pēc tam savu nespēju un kļūdas pārmetīs valdībai, kura ir šīs sistēmas gala produkts. Tieši tāda sistēma Rietumus ir novedusi pie tā, ka visi grib būt “augšā”, visi grib būt līderi, bet vienkāršo darbu, kas ir dzīves pamats, nav vairs kas dara, un šiem darbiem ieved darbaspēku no trešās pasaules valstīm, un nu vaimanā par viņu vairošanos un ka kundziņi paliek mazākumā.

Bet vislielākā traģēdija ir tā, ka reizē ar šo sistēmu novērojams morālisko īpašību pagrimums. Mūsu liktenis izšķirsies, vai spēsim savus bērnus audzināt tā, lai tie būtu derīgi praktiskā dzīvē un ar augstām morāles īpašībām. Prāts attīstās, rosinot interesi praktiskā darbībā, ko var iegūt tīrumā, darbnīcā, tiesā, slimnīcā, pie saviem darba rīkiem, materiāliem, jebkurā darbā klientu klātbūtnē un kopā ar citiem strādājošajiem. Tieši tur rodas ierosme taupībai, uzlabojumiem, izgudrojumiem un attīstās spriešanas spējas. Vai mūsu izglītības sistēma nodrošina, lai katrs bērns atrastu sev vietu dzīvē atbilstoši savai attīstībai un iedzimtām spējām, vai dzenamies pēc “ģēniju” un līderu ražošanas, kas rada neveiksminiekus un vairo tikai neapmierinātos ar savu dzīvi? Vai mēs vairojam vai atņemam dzīvei nepieciešamās spējas un īpašības?

Un, tomēr pie visa teiktā, ņemot vērā, ka pēdējā laikā krasi ir izmainījusies sociālā situācija daudzās ģimenēs, un tā rezultātā palielinājusies spriedze šajās ģimenēs, kas nevar palikt bez rezultātiem bērnu uzvedībā, tad jāatceras, ja bērnam skolā radušās problēmas, ja bērns nespēj iekļauties klases kolektīvā, jo viņu apceļ vai “atstumj”, tad klases audzinātājs ir pirmais, kuram intuitīvi ir jājūt šāds nelabvēlīgs klimats klasē, un tas jānovērš. Visos gadsimtos ģimenei ir bijusi vajadzība saņemt atbalstu un zināšanas savu bērnu audzināšanā. Jo dziļāka plaisa starp paaudzēm, jo vairāk būs vecāku vajadzība saņemt kvalificētu palīdzību savu bērnu audzināšanā. Sevišķi tas ir mūsu sabiedrībā, kad konkurence, dinamiskums, konfliktsituācijas, nenoteiktība par to, kas ir labi vai slikti, noved pie tā, ka praktiski vairs nav tādu ģimeņu, kuras justos aizsargātas un drošas.

Jā, bērnu audzināšana ir viens no atbildīgākajiem ģimenes sociālajiem pienākumiem. Novirzes bērnu un jauniešu uzvedībā bieži liecina par nopietniem traucējumiem ģimenes dzīvē. Bet neaizmirsīsim arī sabiedrības socializācijas lomu, kura rada ne tikai psihes izmaiņas, bet arī ievērojami ietekmē personības formēšanos.

Par iejūtību un cieņu pret citiem cilvēkiem mums vispirms ir jādomā pašiem pieaugušajiem. Kā to veicina neskaitāmo partiju konkurence un sabiedrības sašķeltība? Tie ir tie sarežģītie jautājumi, kuri beidzot jāsāk apspriest un jāmeklē ceļi, kā to izskaust. Jo tā ir viena liela bezjēdzība, kura nav nekādā veidā attaisnojama un saprātīgā veidā ir ne tikai samazināma, bet arī izskaužama.

Un vēl, vecāku noraidoša nostāja un jebkāda netaisnība dzīvē, ar ko bērns sakaras ikdienā, veicina agresivitāti, nepaklausību, melīgumu un tieksmi uz zagšanu, antisociālu uzvedību. Galvenais ir un paliks audzināšana.

********************************************

Aktualizējot sarunu par valsts galvenajām funkcijām – audzināšanu un valsts pārvaldīšanu, es uzsvēru, ka šīs funkcijas ir tik cieši savstarpēji saistītas, ka nav iespējams tās risināt atsevišķi un tāpēc jārisina vienlaikus. Iepriekš es vairāk runāju par audzināšanas problēmām, tad šoreiz, turpināšu pamatā par valsts pārvaldīšanu.

Vispirms es centīšos runāt par tiem risinājumiem, ar kuriem uzlabot situāciju pie esošās sistēmas, t.i., tirgus apstākļos un pie partiju sistēmas. Pēc tam pievērsīsimies nākotnei – kādas perspektīvas ir šai sistēmai un kādas iestrādes pasaulē ir jaunas sistēmas izveidei.

Lielu cilvēku daļu neapmierina mūsu valsts pārvaldes rezultāts un to vairs nevar noslēpt ne ar kādiem līdzekļiem. Viena daļa nespēj apmierināt pat viselementārākās fizioloģiskās vajadzības, lai būtu paēduši un jumts virs galvas, bet tie, kas ir paēduši un arī jumts ir virs galvas, nejūtas droši, cik ilgi tas tā būs un reti kāds vairs var justies droši pat fiziski, jo dažāda veida vardarbība ir kļuvusi par mūsu dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Un nevajag jau nez kādu izglītību, lai konstatētu, ka strauji pieaug morālā degradācija, kas apdraud mūsu pašu pastāvēšanu. Varam jau turpināt pūst ziepju burbuļus, paaugstināt dažādus sodus un pat atjaunot nāvessodu, bet tas jau morālo degradāciju neapturēs. Mēģināt visu koriģēt ar tiesību normām, ir tikai grimšana vēl dziļākā muklājā, jo morāle darbojas bez tiesību normām. Morāli nevar arī atjaunot tikai audzināšanas ceļā, jo audzināšana nav atraujama no visa socializācijas procesa valstī, pasaulē. Socializācijai ir ļoti liels spēks un nereti tā būtiski pārmaina cilvēka iedzimtos faktorus! Tieši tāpēc, risinot audzināšanas jautājumus atrauti no visa socializācijas procesa, mēs pozitīvus rezultātus neiegūsim.

Kā savienot bioloģiskos faktorus ar socializāciju audzināšanas procesā – tā ir tikai viena medaļas puse. Otra puse, un es teiktu būtiska, ir socializācijas saturs, ko tieši nosaka valsts pārvalde un globalizācijas procesi pasaulē. Vecāki un skolotāji ir atbildīgi par bērna personības attīstību kopumā. Bērna personība, tāpat kā jebkura pieaugušā personība, attīstās un pilnveidojas vai regresē un “noplicinās” mijiedarbībā ar apkārtējo sabiedrību. Varbūt, ka mēs ikdienā nepietiekami novērtējam šīs mijiedarbības nozīmi personības attīstībā. Daudzi no mums lasa ne tikai pedagoģiska satura grāmatas, rakstus, bet arī psiholoģisko literatūru, klausās pārraides, lekcijas, bet diemžēl, kā rāda testi, nav nemaz tik daudz to cilvēku, kuriem ir augstas iedzimtas spējas visu to pielietot praksē. Zinātnieki vienmēr cenšas visu salikt pa plauktiņiem un klasificēt, balstoties uz vairākuma gadījumu izpēti, aizmirstot tos gadījumus, kurus šajos plauktiņos neizdodas ielikt un kuri runā pat pretī viņu klasifikācijai. Diemžēl dzīvē šie gadījumi eksistē un tie mums jārisina ikdienā bez izcilo zinātnieku risinājumiem, jo kurš izcils zinātnieks gan ies pētīt atsevišķa gadījuma norises, kaut arī nereti tieši šie atsevišķie gadījumi ir saistīti ar cilvēka attīstību mūsu sabiedrības nākotnes nozīmē.

Aiz katra šāda gadījuma stāv dzīvs cilvēkbērns, kurš izsauc neapmierinātību ar to vien, ka tas neiederas nevienā aprakstītajā plauktiņā vai savā attīstībā aizsteidzies priekšā citiem. Praktiķim nereti tikai  intuīcija pasaka pareizo ceļu uz šī bērna vai pieaugušā sirdi. Savā praksē varu teikt, ka arī, tā sauktie, “baltie zvirbuļi” bieži vien ir tie, kuri neiekļaujas zinātnieku standartos un arī pūļa standartos, tāpēc darbā ar viņiem vajadzīgas nestandarta metodes.

Mēs zinām, ka personības pamati tiek ielikti agrā bērnībā, t.i., no dzimšanas brīža (un agrāk) līdz pusotra gada vecumam, kad veidojas bērna uzticēšanās vai neuzticēšanās apkārtējai videi, saviem vecākiem, kas ir galvenā bioloģiskā drošība un atstāj dziļu iespaidu uz visu mūžu. Te svarīgākais ir vecāku mīlestība, uzmanība, nepārtraukta saskarsme un attiecību veidošana. To neviens cits nespēj aizvietot! Tā veidojas optimisms un cerīgums šai pasaulē. Bet tagad padomāsim, kā valsts pārvaldē strādājošie un vecāki, kuri radījuši šo bērnu, var veidot šādu situāciju, ja viņiem pat nav nojautas par šo bērna būtiski svarīgo posmu. Pirmkārt, vai katram bērnam šai laikā ir abi vecāki, jo viens nespēj kvalitatīvi veikt šādu atbildīgu darbu. Pat dzīvnieku pasaulē līdz zināmam vecumam abi vecāki rūpējas par savu mazuli. Tātad, vai mēs saprotam, ka bērns var dzimt tikai stabilā ģimenē, kura spēj uzņemties atbildību par bērna audzināšanu, uzturēšanu un kura ir izglītota šai visatbildīgākajā darbā. Vai mēs vispār vairs spējam saprast savā morālajā degradācijā, ka jāizbeidz eksperimenti laba sekspartnera meklēšanā, kā rezultātā rodas bērns, kurš nereti nevienam no šī eksperimenta dalībniekiem nav vajadzīgs. Vienīgā frāze: “Tā sanāca!”. Vecākus nespēj aizvietot neviens, pat lieliskākā aukle, jo eksistē garīgajā pasaulē tāda lieta, kā zemapziņas bioloģiskā saite starp māti, tēvu un bērnu, kas  visstiprāk ir izteikta šajā vecumā.

Vai drīkst būt politiķis vai valsts pārvaldes ierēdnis, kurš lemj par svarīgāko mikrosavienību mūsu sabiedrībā – ģimeni, ja viņam nav attiecīgās zināšanas. Vai šādi cilvēki vispār mēģinās izglītot sabiedrību par šiem jautājumiem?

Vecumā apmēram no pusotra gada līdz trijiem gadiem, vai pat agrāk, bērns, gribēdams būt patstāvīgs, cenšas iegūt šo patstāvību, tā attīstot paškontroli, ko drīkst un ko nedrīkst darīt, bet šis posms ir cieši saistīts ar iepriekšējo posmu par uzticēšanos un neuzticēšanos. Ja bērnam ir normāli izveidojušās uzticēšanās un patstāvības izjūtas, viņš jau no trīs līdz piecu gadu vecumam spēj diezgan patstāvīgi realizēt savu ziņkāri. Tieši šajā procesā attīstās sirdsapziņa. Svarīgas šai laikā ir rotaļas, kurās tiek risinātas tās morāli ētiskās problēmas, kuras ir svarīgas cilvēkam sabiedrībā. Vecāki vai skolotāji, pārāk bieži bremzējot iniciatīvu, var izaudzināt nedrošus un neuzņēmīgus bērnus, bet, iebilstot pārāk reti, var izaudzināt bērnu ar vāji izkoptu sirdsapziņu. Atļaujot darīt visu, ko vien vēlas, var izaugt arī bez sirdsapziņas. Te mēs bieži aizmirstam ne tikai iedzimtos faktorus, bet arī iepriekšējās kļūdas un atkal gribam visus audzināt pēc vienas mērauklas, kas ir lielākais absurds.

Ļoti svarīga šai posmā ir pareiza rotaļlietu izvēle, ko tās dos bērna attīstībā. Visā bērnības posmā strikti ir jāievēro individuālā pieeja! Vienam būs jāatgādina par viņa pienākumiem katru dienu un varbūt vairākas reizes, otram tikai retu reizi, bet dzimst arī bērni, kuriem jau ir sirdsapziņa un neviens nevar viņus degradēt.

No piecu gadu vecuma līdz divpadsmit gadiem bērnam jāmāca daudz ko darīt labi un ļoti labi, lai viņš var saprast, ka ar darbu var visu ko panākt. Tad viņā neattīstīsies mazvērtība un nevarība. Gan  vecākiem, gan skolotājiem jācenšas katram bērnam radīt labvēlīgu pieredzi, lai neveidotos nepilnvērtības komplekss. Tas prasa no mums zināšanas par bērna spējām, temperamentu un jāskatās arī, kādas iespējas ir šim bērnam. Tieši šis posms ir tas, kad var iegūt pārliecību, ka ar dzīves problēmām var tikt galā, bet var arī iegūt mazvērtību, neticību sev. Es neturpināšu šo patiesību izklāstu, bet gribu vērst uzmanību uz to, cik viegli mēs varam izaudzināt personību, kura tālāk pati attīstās un cik viegli varam arī pazaudēt cilvēku, ja nevēlamies iedziļināties un izprast katru no bērniem.

Vēl lielāka neskaidrība ir izpratnē par morāles veidošanos. Arī šajā cilvēces svarīgajā attīstības posmā ir diezgan abstrakti zinātnieku pētījumi un bezprecedenta apgalvojumi. Nereti apbrīnoju šo cilvēku bezatbildību, lai izdabātu politiķiem un juristiem, stādot rīcības taisnīgumu saskaņā tikai ar likuma normām, neskatoties uz to, kas šos likumus pieņēma un kāds bijis to mērķis. Morāle ir vēsturiska parādība. Tā radusies reizē ar cilvēku sabiedrības veidošanos un ir viena no sabiedriskās apziņas formām, kuras funkcijas ir cilvēku izturēšanās regulēšana itin visās sabiedriskās dzīves sfērās bez rakstītiem likumiem.

Morāle ir bezpersoniska jābūtība, visiem vienlīdz obligāta, bet bez nevienas izteiktas pavēles formas. No vienkāršas paražas vai tradīcijas tā atšķiras ar savu idejisko pamatojumu, priekšstatiem par to, kā cilvēkam jādzīvo un jārīkojas. Morāles normas jāapgūst audzināšanas procesā ģimenē un skolā no agras bērnības, bet tās nenostiprināsies, ja sabiedrība dzīvos pēc citām normām.

Morāles pamatā ir īpašas atzīšanas un nosodīšanas jūtas, ar kuru palīdzību cilvēki novērtē notikumus un izvēlas savas izturēšanās līniju. Diemžēl vēl pietiekami neskaidri ir morāles apziņas izveidošanās likumi. Viens gan ir skaidrs, ka morāli grauj tādas tiesību normas, kas ir pretrunā ar to vai netaisnīgas pēc savas būtības. Tātad, faktiski mēs esam nonākuši pie mūsu sabiedrības morāles degradācijas iemesliem – tā ir mūsu valsts politika un pārvalde, t.i., tie, kas veido, pieņem un realizē tiesību normas. Ja šīs normas ir pretrunā ar morāli vai pretrunā pēc būtības, tad arī morāle tiek grauta, jo šīs normas tiek realizētas juridiskā ceļā un ar likumu un lēmumu spēku, bet tās nav pieņemamas tiem, pret kuriem tās ir netaisnīgas, izsaucot attiecīgu rīcību atkarībā no daudziem faktoriem – bioloģiskiem, sociāliem, psiholoģiskiem.

Atkarībā no temperamenta, audzināšanas un socializācijas, reakcija uz jebkuru netaisnību izpaudīsies atšķirīgi. Bieži tā būs agresija vardarbības veidā un diemžēl ne vienmēr pret vainīgajiem. Pieaugot netaisnībai, neizbēgami pieaugs arī vardarbība. Mēģinot šo patiesību slēpt, tā var pāraugt masu neapmierinātībā un pat vardarbībā. Netaisnība, kura ietekmē cilvēku personīgi, vienmēr agri vai vēlu izsauks šī cilvēka reakciju, kura tādā vai citādā veidā agri vai vēlu sasniegs netaisnības īstenotāju!

Un, tātad, paanalizēsim, kas tad notiek mūsu valstī, tās pārvaldē. Vispirms jau jāteic, ka mums ir ļoti maza pieredze, kā pašiem pārvaldīt savu valsti, nerunājot jau par Valstisko apziņu, kura veidojas paaudzēs pašos pilsoņos. Kalps vienmēr meklēja sev labāku kungu un, ja to atrada, tad vairāk viņam neko nevajadzēja. Diemžēl arī mēs nespējām patstāvīgi saimniekot pēc neatkarības atjaunošanas.

Faktiski bijušie valsts varas noteicēji kopā ar tiem, kuri alka atriebības par nacionalizētajiem īpašumiem un represijām, privatizēja varu valstī. Bija un ir rīvēšanās šo grupējumu starpā, bet nevienam no tiem neinteresē pārējās tautas liktenis. Faktiski šie grupējumi ļoti organizēti ieplūst jebkurā partijā un nosaka attieksmi pret pārējo sabiedrību. Vai spēsim no tā tikt vaļā vai nē, būs atkarīgs no spējas patstāvīgi spriest un pieņemt lēmumus valsts interesēs.

Ne nodevība, ne atriebība nav labākais padomdevējs taisnīgas valsts pārvaldes izveidē. Tieši tā mēs esam radījuši jaunu netaisnību gūzmu ar morāles degradāciju un nopietniem apdraudējumiem tautas turpmākajai attīstībai. Es neanalizēšu dažādus valsts pārvaldes modeļus, bet tikai mūsu – parlamentārās valsts modeli. Ja mums tiešām būtu bijusi vēlme veidot daudzpartiju modeli, tad arī vajadzēja sagatavot metodisko materiālu tautai par nostādnēm, ar kurām dažādas partijas klasiskajos variantos atšķiras un priekšstatu par, tā saukto, labo spārnu, centru un kreiso spārnu. Tālāk par šiem jautājumiem bija jāizglīto skolotāji, kuri neatkarīgi dod šīs zināšanas skolā, kā tas notiek kulturālā pasaulē. Nekas tāds netika darīts un ļaudis kā analfabēti politikā gāja uz vēlēšanām, balsojot par partijām ar skaistajiem un nacionālistiskajiem nosaukumiem, kuras nekādi un nemaz nedomāja attaisnot šos nosaukumus, kur nu vēl pildīt skaisti uzrakstītās populistiskās programmas. Šajā politiskajā analfabētismā izcilākais sasniegums visā Eiropā ir uzskats, ka kreisais spārns ir krievi un labais – latvieši. Primitīvi, kā tas var būt tikai pūlī.

Automātiski atjaunojot Satversmi, lai tikai atgūtu denacionalizētos īpašumus, atjaunoja arī vēlēšanu sistēmu pēc partiju sarakstiem, kura nedod nekādu iespēju atsaukt deputātus, ja tie nepilda savus solījumus. Nu kā lai tādā situācijā nesola tautai debesmannu no debesīm! Tieši šīs bezatbildības dēļ K.Ulmanis Saeimu 1934.gadā vienkārši padzina, bez nekāda tautas protesta. Nenodrošinot partiju finansējumu no valsts, jau pašos pamatos tika ielikta politiķu atkarība no naudas maisiem, kuri pieder varas privatizētājiem.

Valdot patvaļai vēlēšanās un masu informācijas līdzekļu alkatībai, kuri arī pieder tiem pašiem varas privatizētājiem, skaidrs ir arī iznākums jebkurās vēlēšanās. Kā tas var atbilst Satversmei? Kā tauta var realizēt savu varu, ja viņa nevar vispār izvirzīt savus kandidātus un tai jābalso par šiem partiju sarakstiem – privatizētās varas ekonomisko grupējumu lobijiem?

Valdību sastāda no ievēlētajiem deputātiem – politiķiem. Tā ir politiķu, nevis profesionāļu valdība un līdz ar to valdību vada politiķu vadoņi, un mēs brīnāmies, ka valdība, nevis parlaments komandē parādi valstī. Smieklīgākais ir tas, ka mēs gaidām no politiskajiem ministriem profesionālu vadību savā nozarē! Ja ir politiskā valdība, tad par profesionālo darbību pilnībā atbild valsts sekretārs, ko nevar iecelt un atcelt politiskās valdības maiņas rezultātā, bet gan tikai profesionālās mazspējas dēļ, diemžēl tikai ne pie mums.

Padomju varas ēras beigās mēs kritizējām uzblīdušo birokrātiju un centralizāciju, bet šodienas birokrātija un centralizācija ir kā murgs dienas laikā, diemžēl to var salīdzināt tikai vidējā un vecā paaudze. Šī birokrātija strādā tikai uz sevi un rūpējas, lai viņu rūpals nekad neizsīktu. Diemžēl tieši visa šī mašīna novedusi mūs pie morāla un ekonomiska bankrota, kā rezultātā radies retoriskais jautājums: “Ko darīt?”

Vispirms jādomā par to, kā var pārgriezt privatizētās varas nabassaiti. Viens no paņēmieniem varētu būt – mažoritārā vēlēšanu sistēma, kāda, piemēram, ir Austrālijā. Tad Latvija tiek sadalīta Saeimas vēlēšanās nevis 5, bet 100 vēlēšanu apgabalos. Vēlēšanas ilgst līdz brīdim, kad apgabalā kandidāts iegūst 51% balsu. Tātad tā būs kompromisa figūra starp abiem spārniem un atkritīs radikālas balamutes. Deputāts pārstāv savu apgabalu, regulāri atskaitās par savu darbu un nedēļas nogalē strādā apgabalā, uzklausa vēlētājus. Šāda sistēma dod iespēju deputātu atsaukt, ja viņš nepilda savu programmu, par ko regulāri Saeima informēvēlētājus. Tad arī abpusēji sāks iedziļināties programmas saturā.

Nopietni būtu jāizvērtē, kas var izvirzīt kandidātus – iedzīvotāji (cik), darba kolektīvi, partijas? Tālāk jānosaka vienādi noteikumi visiem kandidātiem savai reklāmai un valsts finansējums vēlēšanās. Maksimāli samazināt birokrātisko aparātu un vienkāršot pārvaldi. Pārskatīt visu likumdošanu tādā veidā, lai izteiktās tiesību normas būtu saprotamas katram valsts iedzīvotājam un juristi nevarētu tās traktēt katrs pēc sava prāta un klienta naudas maka lieluma!

Kā piespiest ierēdni strādāt klienta labā? Daļēji pieredzi var ņemt no Anglijas. Sadalot ierēdņus 12 kategorijās (arī pie mums), jānosaka, ka neviens ierēdnis nevar pārlēkt nevienu kategoriju. Lai pārietu uz augstāku amatu, jāizpilda noteikti kritēriji. Katram ierēdnim ir sava kvalifikācijas kartīte, kur atspoguļo viņa sasniegumus. Vienam no svarīgākajiem kritērijiem ir jābūt, cik priekšlikumus un kādus viņš ir iesniedzis sava darba uzlabošanai un klientu problēmu risināšanai. Ja ierēdnis sastopas ar  problēmu, kura nav aprakstīta likumos, ierēdnim ir pienākums sniegt priekšlikumu likumdevējam, kā to risināt. Tas ir mehānisms, kas liek ierēdnim kalpot tautai, nevis priekšniekam.

Neviens no varas privatizētājiem šādiem priekšlikumiem nepiekritīs. Arī tautas referendumu par tiem neviens nefinansēs, jo, kā teicis A.Šopenhauers, lai dibinātu pilnvērtīgu valsti, vispirms vajag radīt tādas būtnes, kuras pieļauj, ka viņas savu labklājību ziedos sabiedrības labā. Šajā situācijā, kurā mēs atrodamies, svarīgākais nav tas, ka nezinām ko darīt, bet gan tas, lai kārtējo reizi nenoticētu kādam mītam, jo tieši tie ir vislielākā nelaime pasaulē. Tāpēc, ņemot vērā pēdējā laika notikumus, mazliet esmu spiests tos izgaismot, jo, neorientējoties, kas notiek pasaulē, grūti būtu izvēlēties pareizos risinājumus.

Kā apgalvo daudzi autori, tad pašreizējam kapitālismam par savu eksistenci jāpateicas sociālismam, kas spēja no sociālisma pārnest atsevišķas sociālās palīdzības formas, bet tā pastāvēšanu vairāk kā nekad apdraud ne finansu un ekonomiskā krīze, pat ne globalizācija, bet gan morālā degradācija, kura kļuvusi par nopietnu draudu pašai civilizācijai. Personīgā labklājība, visu vēlmju apmierināšana pāraugusi alkatībā un skaudībā, kura nav vairs kontrolējama. Tā var kļūt arī par šīs sistēmas kapraci. No situācijas ar mazākiem zaudējumiem izies tās valstis, kuras spēs mobilizēt savus iedzīvotājus un rast izeju, kuriem vilšanās par demokrātisma ideālumu neaizmiglos acis un prātu, bet kuri atcerēsies grieķu filozofa Sokrāta skolnieku secinājumus pēc viņa nāves (nāves sodu Sokrātam piesprieda demokrātiskajā balsošanā), ka demokrātija nav iespējama tuvākajā nākotnē un diez vai tā vispār varētu būt, jo tas atkarīgs no tautas garīgās attīstības un morāles līmeņa, nevis otrādi, t.i., demokrātija kā tāda to nemaz nevar veicināt. Jau sen pasaulē pārliecinājušies par tautas vēlēto “kalpu” kvalitāti un morāli, bet brīvā tirgus ekonomiskos rezultātus mēs varam jau baudīt pēc pasaules afēristu finanšu piramīdas grūšanas procesa, kuram neizbēgami sekos ekonomiskā krīze ar neprognozējamām sekām.

Pat sociālisma graušanas ideologs Z.Bžezinskis ir spiests atzīt, ka šai situācijā kapitālisms izrādījies ne sevišķi pievilcīgs un vajagot jaunas idejas, ko pats gan nespēj izvirzīt, bet tikai secina, ka “nevienlīdzība kļūst arvien mazāk paciešama un tā kļūst par atslēgas problēmu 21.gadsimta politikā.

Franču sociologs Alens Turens, kurš ir viens no postindustriālās sabiedrības koncepcijas pamatlicējiem, šaubās, vai mēs varēsim dzīvot kopā? Uz ko dod arī savu atbildi – lai izdzīvotu uz planētas, cilvēkiem ir jārada un jāīsteno jaunas formas gan personīgai, gan kolektīvai dzīvei. Nopietnu analīzi par stāvokli pasaulē ir devis bijušais ASV prezidenta Bila Klintona ekonomisko padomnieku grupas vadītājs, Nobela prēmijas laureāts ekonomikā, Pasaules Bankas viceprezidents Džozefs Stiglics savā grāmatā “Globalizācija: bīstamas tendences”, kur autors norāda, ka nepieciešamas vispasaules kolektīvas darbības, lai šo procesu varētu vadīt. “Ja procesi arī turpmāk attīstīsies kā līdz šim un mēs neizdarīsim secinājumus no savām kļūdām, tad globalizācija ne tikai neveicinās attīstību, bet radīs vēl lielāku nabadzību un nestabilitāti.” Jābrīnās tikai par to ekonomistu prāta spējām, kuri iesaka vēl šodien konkurēt mūsu zemniekam, kuram ir problēmas izaudzēt vienu ražu, ar zemniekiem, kuri gadā ievāc 2 vai 3 ražas!?

Vēl asāk savus secinājumus dod jau 2003.gadā amerikāņu sociologs Emanuels Vallerstains savā grāmatā “Amerikāņu varenības kritums: ASV haotiskā pasaulē.” Autors secina: “Rietumi iegājuši masīvas krīzes joslā, ne tikai ekonomiskā, bet arī fundamentālā politikā un sociālā.” Pasaules  kapitālisms atrodas krīzē kā sociāla sistēma… Mums vienīgā izeja ir jauna sabiedriskā sistēma ar humānismu.

Savukārt Francijas prezidents Nikolā Sarkozī izteicās vēl skarbāk: “Globalizācijas ideja tuvojas noslēgumam ar finansiālā kapitālisma beigām, kurš uzspieda savu loģiku visai ekonomikai un veicināja tās izviršanu. Ideja, ka tirgus absolūto varu nedrīkst ierobežot ne ar vienu likumu, ne ar kādu politisku iejaukšanos, bija ārprātīga ideja. Doma, ka tirgum vienmēr ir taisnība, bija traka.”

Varu minēt vēl veselu rindu autoru ar pasaules vārdu, kuri jau sen brīdināja par bezizeju pašreizējai sabiedriskajai sistēmai, kas apdraud civilizāciju, un par nepieciešamību pēc jaunas taisnīgas un humānas sistēmas, kur izdzīvošanas problēmas un cilvēka attīstības problēmas uz globālo draudu fona iegūst prioritāti pār konkurējošo grupu egoistiskajām interesēm. Pretējā gadījumā pašreizējā sistēma ar savu neierobežoto egoismu sabruks un apraks zem savām drupām pašu civilizāciju. Un šie autori nebūt nav kaut kādi pesimisti vai komunisti, tieši otrādi, viņi ir analizētspējīgi un tāpēc redz daudz labāk un tālāk, nekā tie, kuri to nespēj vai sava egoisma, alkatības un ambiciozitātes dēļ to vispār nevēlas ne redzēt ne dzirdēt, cerot uz pašu izvirzīto mītu varenību. Tāds kapitālisms, kuram ir sveša morāle, kur valda afēristi un spekulanti, kur gudro tikai, kā otru pēc iespējas vairāk piekrāpt, ir pienācis gals, bet tam, kas to nespēj saredzēt, tā ir viņa paša problēma.

Nākotne pieder altruistiskiem cilvēkiem un tā ir arī mūsu bērnu nākotne, tāpēc arī strādājam ar altruistiskiem bērniem, kuriem arī gribas labi dzīvot, bet kuri nespēj justies labi, ja citiem ir slikti. Tā ir visas cilvēces nākotne un vienīgais civilizācijas ceļš, ko atzinuši tie cilvēki pasaulē, kuri cīnās par civilizācijas saglabāšanu un attīstību garīgā virzienā. Vadoties no teiktā, mums arī audzināšanas darbs jāatgriež pie klasiskajām cilvēces vērtībām, kuras gadsimtos veidotas. To pamatā ir pilnvērtīga ģimene un Skolotāji, kuri spēj atgriezt savu prestižu un audzināt bērnus par personībām, vispilnīgāk izmantojot viņu bioloģiskos faktorus un psiholoģiskās, pedagoģiskās iespējas. Katram no mums jāieslēdz savi radošie potenciāli un saprātīgi jāieslēdzas ražošanas procesā, nenolaižot rokas. Mēs daudz vairāk spējam, nekā dažreiz liekas, vajag tikai gribēt. Kļūdas jālabo pašiem un nevaram visu uzlikt uz bērnu pleciem, tikai sadarbībā jaunajiem ar pieredzi ir gūstami panākumi.

Vispirms katrā darba vietā ir nopietni jāpārskata veicamās funkcijas nozīmīgums un dažādu administratīvo sarežģījumu likvidācija un birokrātijas vienkāršošana. Jāizskata visas iespējas darba algas paaugstināšanai atbilstoši tam, lai vienā darba vietā cilvēks var ne tikai eksistēt, bet arī attīstīties un nodrošināt vajadzīgo demogrāfisko pieaugumu. Ar nodokļiem neapliekamais algas minimums nevar būt zemāks par, tā saukto, reālo iztikas minimumu. Nevar būt runas par zemās un vidējās algas kaut kādu iesaldēšanu, jo tā mēs iesaldējam arī pašvaldību budžetus, kuru ienākumu pamats ir no algas ieturētais iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Iesaldējot algas, mēs iesaldējam arī pirktspēju un līdz ar to arī uzņēmējdarbību. Tādas muļķības krīzē nedara tās attīstītās valstis, kas to izprot (Japāna).

Nevajag klausīties arī mītus par to, ka mūsu algu paaugstināšana izsauks tālāku inflāciju. No 1997. līdz 2007.gadam valsts kopproduktā algas palielinājums ir tikai 0,1% . Mūsu algas atpaliek no vecās Eiropas valstu algām piecas reizes un tās vēl ilgi inflāciju neiespaidos, kā tas var būt vecajā Eiropā. Jāierobežo visa veida patēriņa kredīti, nevis jāiesaldē algas! Tie uzņēmēji, kuri runā, ka algas var paaugstināt, tikai paaugstinot produktivitāti, lai vispirms izlasa teoriju par produktivitāti un lai iegulda naudu jaunās tehnoloģijās, nevis savās luksus izpriecās un dzīvē. Produktivitāti varēs prasīt no strādājošā tad, kad tas saņems atbilstošu algu, kāda ir Eiropā, nevis spiedīs strādājošo pirkt preci no uzņēmējiem par Eiropas cenām, bet algu maksās piecas reizes mazāk. Tāds netaisnīgums nevar ilgi pastāvēt.

Valsts, kura pati sagrāva savu ražošanu un tā vietā ieviesa spekulatīvo ekonomiku, iedzenot tautu strupceļā, būs spiesta nest par to atbildību, un vienīgais ceļš ir atjaunot šo ražošanu. Nekavējoši ir jāpieņem likums, kas ierobežo tirgotāju un starpnieku patvaļu, tas ir, jānosaka, cik var pelnīt uzņēmējs, cik starpnieks un cik tirgotājs, kā tas ir daudzās Eiropas valstīs. Tā ir ābece krīzes apstākļos, lai krīzi neizmantotu iedzīvošanās nolūkos uz citu cilvēku nelaimes rēķina.

ASV prezidenta vēlēšanas spilgti pierādīja, cik tālu Buša reakcionārā politika, kurai visos aspektos sekoja mūsu elite, noveda savu tautu, kura nobalsoja par Obamas sociāldemokrātisku programmu ekonomikā, tas ir, lielāki nodokļi uzņēmējiem. Lielāks ienākuma nodoklis tām mājsaimniecībām, kas gadā pelna vairāk par 250 000 dolāru. Nodokļu atvieglojumi tiem, kuri pelna mazāk. Pilnībā atbrīvot no nodokļiem cilvēkus, kas vecāki par 65 gadiem un pelna mazāk par 50 000 gadā. Faktiski paaugstinājums attiecas uz tiem 5% ASV iedzīvotāju, kam šodien rokās ir galvenās bagātības valstī. Bušs panācis to, ko vismazāk gribēja, t.i., tauta spēja vienoties, ignorējot etniskās domstarpības, lai kaut daļēji ierobežotu reakcionāro alkatību, ko radījis liberālais brīvais tirgus un nekontrolējamā spekulatīvā ekonomika, kas apdraud šīs tautas eksistenci.

Bez elementāra taisnīguma ieviešanas šajā laikā nav iespējams apstādināt morāles tālāku degradāciju, ierobežot vardarbību, noziedzību un atgriezt normālu ražošanu, jo spekulatīvajai ekonomikai ir pienācis gals un cilvēki elementāri būs spiesti atteikties no daudziem pakalpojumiem, pārkārtojoties uz  sabiedrībai nepieciešamo preču ražošanu. To visu mēs paveiksim. Katrā cilvēkā ir gan labais, gan ļaunais, bet sabiedriskā sistēma, kura nosaka savstarpējās attiecības, nosaka arī to, kas izvirzīs cilvēkā prioritāti. Veicinot kolektīvo sabiedrību un izbeidzot etniskos konfliktus, veicinās arī morāles atgriešanos un šo attiecību regulēšanu bez striktiem likumiem un instrukcijām.

Cita ceļa nav. Valstij un pašvaldībām, kā arī uzņēmējiem, jādomā par darbu visiem cilvēkiem, lai nebūtu jāmeklē darbs svešumā. Ne jau tikai ievēlētā vara radīja visas tās problēmas, pateicoties kurām, mēs esam tur, kur esam. Šo varu vairākkārt vēlēja un atbalstīja paši pilsoņi, kuri gāja balsot, tāpat kā tie, kuri stāvēja malā (vienaldzība ir labākā augsne noziedzībai). Izcilu artavu ir ieguldījuši mūsu “brīvie” un “neatkarīgie” masu informācija līdzekļi, kuri sevišķi cītīgi ir izplatījuši mītus par brīvā tirgus visvarenību. Varbūt arī pedagogi uzņemsies daļu savas atbildību ne tikai par bērnu izglītošanu, bet arī audzināšanu, t.sk., izglītošanu politikā.

Varbūt, ka cilvēkiem tomēr bija arī tiesības zināt par ASV radīto spekulatīvo finanšu piramīdu, kuru veidoja jau no pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, kura balstījās tikai uz naudas iespiešanas mašīnas radītajiem dolāriem bez kāda ekonomiska seguma un viss radītais spožums ir uz parāda, kas nenormāli ir paaugstinājis cenas visā pasaulē un ir pārvērties par murgu tiem, kuri nebarojās no šiem kredītiem. Pilnībā kārtējo reizi apstiprinās Sokrāta teiktais, ka cilvēki visdārgāk maksā par savu muļķību. Bez politisko, ekonomisko un sociālo jautājumu risināšanas nav iespējama morālo vērtību atgriešana un audzināšanas darba uzlabošana.

Jānis Gulbis, Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra direktors
Nākotnes vārdā (2008.gada jūnijs): http://www.bernutiesibas.lv/downloads/pdf/nv/nv_0608.pdf

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Par mūsdienu audzināšanas problēmām

00242_audzinasanaAudzināšana ir joma, kurā katrs sabiedrības loceklis jūtas kompetents (tāpat kā medicīnā) un visu slaveno pedagogu atziņas uzskata par atrauto no dzīves teorētisko muldēšanu. Tie visi Pestaloci un Ušinskis u.c. – ūdenslējēji vien bija! Tagad citi laiki, cits dzīves ritms un pavisam citi bērni. Bet parasti aizmirst piebilst, ka cilvēka daba, viņa būtība (it īpaši bioloģiskā) tā pati vien paliek – ar saviem instinktiem, emocijām un jūtām. Grandiozais (no vēsturiskā skata) sociālais projekts, kurš tika īstenots 20. gadsimtā (vismaz to mēģināja īstenot uz 1/6 planētas Zeme teritorijas), cieta sakāvi tieši šo iemeslu dēļ. Valsts mēģināja katram bērnam nodrošināt vienādas starta pozīcijas – mācību programmas un mācību grāmatas bija vienādas absolūti visās skolās. Medicīniskā patronāža bija bezmaksas un visaptveroša. Audzināšanas principi balstījās uz kristīgas morāles principiem un gadsimtu slaveno pedagogu atziņām. Viss bija skaisti pārdomāts un izplānots. Nenovērtēja vienīgi izpildītāju cilvēcisko, garīgo kvalitāti kopā ar iedzimtības faktoriem un ģimenes audzināšanu kopā ar tradīcijām.

Daudzi cilvēki tajā laikā palikuši par liekuļiem, jo skolā un pulciņos mācīja būt draudzīgiem, atvērtiem, izpalīdzīgiem, žēlsirdīgiem utt. (gatavoja taču jauno garīgo eliti), bet mājās no vecākiem un vecvecākiem bieži bērns dzirdēja pavisam citas pamācības – neesi lempis, savu nedod citam, gardumus apēd aiz stūra, ja nebūsi “gudrs” (sadzīviski tas nozīmē viltīgs), tad pazudīsi utt. Daudziem bērniem mācīja izlikties par tiem, kas viņi nemaz nav. Joprojām es bieži dzirdu no vecākiem un vecvecākiem atziņas, ka bērni tagad atraisīti, uzvedas brīvi, ar obligāto, nosodošo piebildi: “Mūsu laikos tā nebija, visi bija stīvi, neveikli.” Dzirdot tādas runas, man gribas pasmaidīt par cilvēku nespēju analizēt un ticēt tam, kam viņi vienkārši grib ticēt…

Jā, ar diezgan daudziem bērniem, it īpaši no laukiem, tā bija, jo tajos laikos bija pavisam citas prasības visās jomās, ne tikai uzvedības kultūrā. Ne radio, ne televīzijā nevarēja uzstāties šļupstošie, primitīvie indivīdi, ar neskaidru skaņu artikulāciju, kas norija vārdiem galotnes un paši sevi pārtrauca ar “debiliem” smiekliem. Darbojās mākslinieciskās padomes, kas visu to pārbaudīja un bezgaumīgas lietas aizliedza. “Vaiga sviedros” vajadzēja strādāt, it īpaši māksliniekiem, aktieriem, rakstniekiem, līdz viņiem tika dota iespēja uzstāties tautas priekšā. Jā, jā, tā bija cenzūra, man nav bail izrunāt šo vārdu! Man tā gribas viņu sagaidīt, darbojamies visos televīzijas kanālos!

Jūs varat iedomāties cilvēku, kurš mājās parasti ēd no pannas vai bļodiņas, bet nejauši nokļūst prominentā sabiedrībā, kur galdi servēti atbilstoši augsta ranga etiķetei – daudz galda instrumentu katram viesim. Kā viņš uzvedīsies? Rotaļīgi nepiespiesti, brīvi, šarmanti? Vai stīvi un neveikli? Tāpat bija ar bērniem. Mājās ģimenes kultūra bija diezgan zema, bet sabiedrības prasības un etaloni diezgan augsti.

Kas nekaiš mūsu laikos! ASV, kura noliedza eiropeisko kultūru, valsts, kuru praktiski izveidoja eiropeiskās kultūras noliedzēji, mums kalpo par kultūras Meku, mēs gribam atdarināt viņas pilsoņu frivolas, nekoordinētas kustības, trulās, maskām līdzīgās sejas, kurās reti pamanāma gudrības ēna… Kas mēs esam? Kur mūsu prāts? Kāpēc mēs nemīlam savus bērnus, ja ļaujam to visu atdarināt un priecājamies, ka viņi nav stīvi… No viņiem lien ārā neapturētie dzīvnieciskie instinkti, kurus viņi bravurīgi mums eksponē. Šie jaunie lumpeņi pārbauda mūsu pacietību, jo liekas, ka mēs jau esam mazākumā un viņi gaida, kad mēs “noiesim no skatuves”.

Mēs – cilvēki, kuri lasīja (un lasa joprojām) klasisko literatūru, klausās (un mīl) klasisko mūziku, redz daudzo lietu sakarības, pārdzīvo par cilvēces nākotni, tic labestībai, taisnībai, žēlsirdībai un mīlestībai. Viņi pilsētas centrā, stāvot ietves vidū, skaļi rēc, dzer alu no pudelēm un turpat uz vietas kārto savas “mazās” fizioloģiskās vajadzības (paldies, ka vēl nekārto “lielās”). Viņi nesaprot, kas tas ir “romantiskā fāze” attiecībās, viņi uzskata, ka sekss nozīmē mīlestību, viņiem tukšas acis, bet sirds vietā naida un agresijas kamols. Viņi sapņo par naudu un trako, kad tās par maz, lai nopirktu nepieciešamās sev izpriecas. Tādi cilvēkveidīgie dzīvnieki mums blakus. Tad kurš kuru? Jo blakuspastāvēšana kā vieniem, tā otriem paliek problemātiska.

Viņi uz mums skatās kā uz aizvēsturiskām, nožēlojamām cilvēces kļūdām, mēs uz viņiem… Lēciens uz civilizācijas pirmsākumiem? Atmaksa par cilvēces grēkiem? Tādus jaunus cilvēkus mums piegādā visi sociālie slāņi, ne tikai sociālā riska ģimenes.

Diemžēl no 20. gadsimta lielā sociālā projekta mēs saņēmām prātam grūti izskaidrojamu mantojumu. Es runāju par tā saucamo inteliģenci. Es zinu, ka Latvijā noteikti ir inteliģenti cilvēki. Ļoti maz, bet ir. Diemžēl viņus neredzam. Tagad viņiem ir grūti laiki, jo visur un visu nosaka pūlis. Lielai pūļa daļai ir augstākā izglītība, mēdz būt divas vai pat trīs. Ievērojamākie lepojas ar zinātniskiem grādiem – maģistra, doktora, akadēmiķa. Bet inteliģences mums nav. Žēl, ka latviešu valodā nav tāda apzīmējuma kā krievu valodā – obrazovanščina (no vārda obrazovatj – izglītot). Padomju gados kļūdaini uzskatīja, ja esi saņēmis augstāko izglītību, tad uzreiz kļuvi par inteliģentu. Tā bija ļoti liela kļūda. Jo viena lieta, ka cilvēks ir apguvis kādu zināšanu apjomu, cita lieta, kā viņš ir audzināts, cik bagāta ir viņa emocionālā pasaule, vai viņam piemīt sirdsapziņas paškontrole, taisnības izjūta, rakstura cēlums, godaprāts, plašs redzesloks, mīlestība pret cilvēci, augstsirdība, vienkāršība (nevis prastums, primitīvisms), vai viņam piemīt noliedzoša attieksme pret mietpilsoniskumu.Uzzīmējot savā prātā šo vērtību skalu, izanalizēsim pēc tās visu līmeņu vadītājus un godīgi atzīsim – apkārt mums krēslos sēž pārāk daudz viltus inteliģences (obrazovanščinas) pārstāvji… Diemžēl viņi strādā arī skolās.

Bērni kā švamme visu uzsūc, grib ņemt piemēru. Bet no kā? Vieniem paveicās, bet pārējiem? Mājās tā pati aina, sirdsgudru cilvēku trūkums. Ir zemapziņas mājiens, ka tā nevajadzētu būt, bet to nevar ielikt vārdos un … sākas destruktīvas darbības – pret apkārtējiem, pret sevi. Kurš un kādā veidā pārraus šo apburto loku?

Gadījumi no manas prakses. Karīnai 12 gadi. Dzīvo ar mammu. Tēvs sen dzīvo ārzemēs, par bijušo sievu un meitu neko negrib dzirdēt. Viņam ir jauna ģimene. Karīnas mamma strādā divos darbos, labi pelna, bet laika un naudas vienmēr pietrūkst. Ļoti grib atrast vīru (nezinu, pa kuru laiku viņa meklē). Mātei ar Karīnu attiecības samākslotas, vēsas, trauslas (jebkurā brīdī var pajukt un palikt naidīgas). Meitene jūt, ka viņa mātei kā akmens, ka māte viņu nemīl. Karīna simpātiska, stilīga meitene, ar “odziņu”, tikai dažreiz acis šaudās kā ievainotam dzīvnieciņam. Vienīgā meitenes cerība – vecvecāki (mātes vecāki). Viņiem ir plašs dzīvoklis un vasarnīca pie ezera. Vectēvs, bijušais zinātnieks, pārsvarā dzīvo vasarnīcā – rok dīķus, lasa grāmatas, raksta memuārus. Vecmāmiņa – kolorīta dāma. Viņai 74 gadi, bet vēl strādā un piestrādā. Pēc izglītības ārste, bijusi docente. Agrā bērnībā, atbraucot no laukiem, bija iekārtojusies par kalponi bagātā stomatologa ģimenē. No turienes nāk viņas manieres, gaume, pasaules redzējums, dzīves prioritātes. Tajā vērtību skalā mazmeitai vietas nav. Ēdamistabā divas vitrīnas ir pilnas ar sudraba traukiem (kurus vecmāmiņa joprojām kolekcionē), istabu grīdas rota Pekinas paklāji un lielas zilas vāzes (apgleznotas ar rokām) un citi dārgumi. Sudrablietiņām tiek atdots sirds siltums, uzmanība un nauda, jo kolekcija papildinās. Karīna nevar iziet no depresijas, jūtas vientuļa, atstumta, nevienam nevajadzīga. Starp citu, vecmāmiņu bieži aicina skolās lasīt lekcijas par veselīgu dzīvesveidu un saskarsmi.

Otrs gadījums. Māte daba mīl rotaļāties ar gēnu kombinācijām. Šoreiz viņai gribējās izveidot kaut ko skaistu. Tā piedzima Andrēa. Uzreiz pēc dzemdībām atlidoja eņģelis un nobučoja mazo – tā rezultātā uz vaidziņiem parādījās bedrītes (tā izskaidro bedrīšu rašanos senas teikas). Otru tik skaistu un šarmantu meitenīti domāju nav iespējams atrast. Kad es ar viņu tikos, viņai bija astoņi gadi. (Paziņas māte strādāja par skolotāju nelielā sākumskoliņā. Viņa mani uzaicināja uz skolu.) Meitenīte nāk no pārtikušas ģimenes – tēvs strādā ārzemēs ļoti labi apmaksātā specialitātē. Mātei arī ir labs darbs ar ļoti labu algu tepat Rīgā. Tēva vecāki, Andrēas vecvecāki, speciālisti ar ļoti labu izglītību un savā laikā ļoti labi noorientējās un atradās pareizā vietā un pareizā laikā, ar to nodrošinot sev bezbēdīgas vecumdienas (varbūt pat ne Latvijā, bet siltākos apvidos). Vēroju meitenīti stundu laikā. Gudrs, attapīgs bērns, prot strādāt komandā, sabiedrisks, atraisīts, bet ar vienu nosacījumu: kad telpā atrodas kāds no pieaugušajiem. Pēc stundām šis eņģelītis pārtop par niķīgu, kaprīzu nejaucēni, kura sevi uzskata par pasaules nabu, izsmej un pazemo nabadzīgi ģērbtas klases meitenes. Kā īsta bandas vadone Andrēa izrīko klases puikas, un tie pārtop par viņas rokaspuišiem, kuri par saldumiem un spīdīgām Ķīnā ražotām lētām mantiņām izdarīs visu, ko liks pavēlniece un izrīkotāja – apspļaudīs, iedunkās, pagrūdīs, iesitīs, saspers ar kājām.

Mēģinājām runāt ar māti (protams, pēc sarunām ar meitenīti, kura no sākuma visu noliedza). Ieraugot māti, pirmā doma bija – modele. Tieviņa, ar garām kājām, pēc solārija, ar stilīgu frizūru. Nekad nepateiksi, ka viņas meitai var būt astoņi gadi. Tāpat kā meita, bija dārgi un stilīgi ģērbusies. Tas viss it kā varēja sagādāt pat estētisku, ja ne baudu, tad patiku. Līdz momentam, kad viņa atvēra muti – augsts, nepatīkams balss tembrs, nabadzīga valoda (daudz laika pavadīts pie datora nevis lasot grāmatas), mietpilsoniski spriedelējumi, aprobežotība, nekādu mājienu uz šarmu – uz to, ko krievu valodā nozīmē “obajaņije”. Vai tāds moderns eksemplārs ar vistas smadzenēm un nekādu emocionālo un garīgo pasauli spēs izaudzināt normālu sievieti, savu meitu? Par kādu inteliģenci te var runāt? Bet ir diploms par augstāko izglītību un maģistra grāds. Mūsu laikos tā nav problēma. Ja cilvēkam ir nauda, viņš var mierīgi apmaksāt studijas, iet uz nodarbībām reizi nedēļā, materiālus referātiem, kursa darbiem un pat diplomdarbam norakstīt no interneta, pēc noteiktiem gadiem saņemt diplomu un ar vieglu sirdi pierakstīt sevi pie inteliģences. Slava? Gods? Prece…? Es nebrīnīšos, ka pēc dažiem gadiem mamma Andrēu aizvedīs uz kādu modeļu aģentūru. Ar tādu ārieni, ar tādām ambīcijām tur un tikai tur ir viņas vieta.

Divu veidu meitenes (ja tā var teikt) iet uz tām aģentūrām (pārsvarā mammas un tēvi ved). Pirmkārt, meitenes no slikti situētām, pat nabadzīgām ģimenēm. Visa ģimene tic brīnumam, ka meitene ar savām ārējām dotībām izvilks visu ģimeni – saņems lielu naudu par modes skatēm, iekļūs bagātnieku sabiedrībā un veiksmīgi apprecēsies. Tad pie tās uguntiņas sildīsies arī vecāki. Un vēl tā slava un gods – spīdēt televīzijā un žurnālu vākos! Žurnālisti ņems intervijas arī no vecākiem, radi un kaimiņi taču nomirs aiz skaudības! Augsti, augsti var uzlidot ar meitas palīdzību! Pašiem dzīve iznāca tāda pelēka, neizteiksmīga… Bet tā gribas, lai būtu neparasti, svinīgi, laimīgi. Apkārtējiem pagaidām izgudrosim pasaku, ka meitai vajag stāju pielabot, iemācīt graciozi kustēties, nu, tādu sievišķību veidot, komunikatīvas spējas attīstīt. Un ved vecāki savus lolojumus pie nopietniem onkuļiem, kuri nozaru apvienošanas kārtībā kalpo gan modei, gan izklaidei. Jo tur, augšā, kur sēž uz troņa lielā nauda (kopā ar lieliem īpašumiem), miera nav, ir mūžīga cīņa, stress; vilku likumus pildīt nav viegli. Viens otram var rīkli pārkost jebkurā momentā, tāpēc ir nepieciešamība, pat tiesības bieži relaksēties. Un “precei” jābūt pirmā svaiguma un augstākā labuma. Jo jaunāka miesa, jo svaigāka. Gan jau tie lūzeri, tur, apakšā, spēs piegādāt “preci”. Un viņus var uzpirkt par lētu naudu, viņi ir pieticīgi.

Tie, kas “priecājas” ar pusaudzēm, skaitās konservatīvi, atpalikuši. Tos, ar lielo pieredzi, tas vairs neuzbudina. Viņi meklē jaunus, nervu kutinošus gājienus, piemēram, sekss ar pavisam maziem bērniem. Pirms dažiem gadiem vienu nelielu Eiropas valsti satrieca ziņa, kad kaimiņi pa lodžijas logu ieraudzīja, kā vīrietis no blakus dzīvokļa nodarbojas ar orālo seksu ar 10 mēnešus veco puisīti, adoptētu no Austrumeiropas. Kur ir robeža cilvēku perversai fantāzijai? Kur sākums? Varbūt tās slēpjas pāragrā, uzspiestā seksuālā “apgaismošanā”, bet, ja lietas sauksim pareizajos vārdos, vienkārši seksuālo  instinktu brutālā, piespiedu modināšanā, kā tas bieži notiek skolās ar brīvprātīgo funkcionāru aktivitāšu palīdzību? Man nekas nav pret papardi kā augu, bet tās ziedi atnesa Latvijas jauniešiem nopietnas psiholoģiskas problēmas.

Modeļu otrā grupa – meitenes no materiāli nodrošinātām ģimenēm un arī no bagātām ģimenēm. Ko šīs te meklē? Pašapziņu gribas pacelt vēl. Esmu labi situēta (bagāta), bet vai ar manu ārieni viss kārībā? Kā apkārtējie mani uztver? Pusaudži ir ļoti kritiski pret savu ārieni. Skatoties spogulī, viņi redz citādāku ainu nekā mēs, pieaugušie. Tajā laikā jaunam cilvēkam ļoti svarīgs viņa interešu grupas vērtējums un skaistuma etaloni. Starp citu, daudzas sievietes šajā ziņā tā arī palikušas infantilas, ar pusaudzes domāšanu. Uz katra stūra viņas kliedz par mīlestību pret sevi, bet domā tikai par mīlestību pret savu ķermeni nevis kā pret personu, indivīdu. Viņas nav pašpietiekamas, seko tam, ko pateiks citi. Tik daudz laika un spēka patērē, lai kaut ko pierādītu citiem. Piemēram, ka viņām ir izcila vielmaiņa un tāpēc viņas nepieņemas svarā. Leģendas, protams, skaistas, bet izglītotie cilvēki nenoticēs. Aiz tā visa stāv dažādas diētas, atslodzes dienas un ļoti, ļoti bieži (dažām pat radinieki nezina) pēc ēšanas kuņģa saturs tiek izvemts. Mēles kārpiņas saņēma savu prieku no ēdiena garšas, smadzenes arī savu svētlaimi (uz īsu laiku), un tagad skriesim atbrīvot kuņģi. Viens ļoti pieredzējis psihiatrs, kurš ilgus gadus ir ārstējis anoreksijas un bulīmijas slimniekus, savā zinātniskajā rakstā atklāja vēl vienu noslēpumu sakarā ar notievēšanu. Izrādās, ka, atbrīvojoties no kuņģa satura, daudzas sievietes izjūt orgasmu. Tātad var uzreiz divus zaķus nošaut!

Un vēl viens problēmas aspekts. Kāpēc mēs nevaram atklāti runāt par to, ka, tāpat kā eksistē vīrieši ekshibicionisti (mēteļu virinātāji), eksistē arī sievietes ekshibicionistes. Pateicoties viņām, striptīza dejotājas profesija ir nemirstīga. Stieņa veterānes noteikti būs pensiju saņēmēju vidū! Bet, kamēr viņas vēl pavisam jauniņas, tad skrien uz modeļu aģentūrām un kopā ar vecākiem veido apkārt tam romantikas un izsmalcinātības oreolu! Daži jaunbagātnieki sūta uz turieni savas meitas. Daži no augsta ranga valstsvīriem arī to dara, jo var padižoties pūļa priekšā, ka meita ir skaista un topā. Ar to skaistumu, protams, kā ir, tā ir.

Mūsu laiki ar to arī slaveni, ka uz melno saka – balts, vulgāro uzskata par pievilcīgo, perverso ar seksīgo. Tabu jēdziens pazudis vispār un, lai sevi “uzkarsētu” un novestu līdz vajadzīgam stāvoklim, cilvēki izgudro pretīgas, perversas lietas. Tagad pēc sievietēm invalīdēm (atvainojiet – ar īpašām vajadzībām) no Austrumeiropas ir ļoti liels pieprasījums. Piemēram, ar vienu kāju vai vispār bez kājām, jo tas darbojas tik uzbudinoši. Ko var zināt par izvirtību piedāvājumiem, nevaram ielīst tajā ādā… Vai tikai mēs, normālie cilvēki, arī šajā jomā nepaliksim mazākumā…

Cik nožēlojama un mietpilsoniska ir mūsu sabiedrība, kļuva skaidrs, kad Latvijā sāka rīkot mis un misis konkursus. Vissmukākā. Ar kādu mērauklu to mērīja? Un kādā veidā? Pulcināja visas Latvijas meitenes un sievietes (protams, noteiktā vecumā)? Katram cilvēkam taču sava skaistuma izjūta. Vienīgi pasildīja pašapziņu dažiem naudas maisiem, ka viņu sieva kādreiz bija tā mis vai misis, jo vīri labi nosponsorēja pasākumu un pasākuma organizatorus. Toties gatava jau ģimenes sāga, ka māte, pēc gadiem vecāmāte un vēl pēc gadiem vecvecmāmiņa utt. bija skaistuma karaliene. Lieta tāda, kā izrādās, tikai ar naudu ir par maz, lai justos apmierināts un laimīgs. Vēl vajadzīgs pūļa apbrīns, skaudība un dievināšana.Vieglāk ir tiem bagātniekiem, kam pietika ar to, ko galma švīkotājs uzmālēja viņus romiešu togā ar lauru vainagu galvā – tad cilvēki arī aizmirsa grūto un nabadzīgo padomisko bērnību un sarada ar domu, ka reinkarnējas romiešu imperatorā. Ne vairāk un ne mazāk! Zeme, atveries!

Un par kādu bērnu motivāciju mācībām, izglītībai mēs varam te runāt?! Vai viņi visi ir akli? Un vēl vecāki pie vakariņu galda aizrautīgi stāsta, cik pa dienu varoņdarbu paveica – kuru apšmauca, kuru “apčakarēja” un uz nākamo dienu tādus pašus plānus kaļ. Daudziem mūsu sabiedrības locekļiem tā ir pārliecība – nepašmauksi – neizdzīvosi. Bet dzīvot gribas labi, pārticīgi. Bet mēs visi esam cieši saistīti kopā, visi atkarīgi viens no otra. Un pastāv taču bumeranga likums. Viss atgriezīsies pie tevis. Protams, no citas puses, no kuras negaidi un citā laikā, kuru nevari pārredzēt.

Nepiesātināmi rīkļu rāvēji arī atrodas zem Dieva pēdas, bet viņi laikam nebaidās un dzīvo pēc tāda principa: dzīve ir ļoti īsa, jāpaspēj visu, visu izbaudīt. Šeit un tagad. Tādiem cilvēkiem nav iespējams kaut ko pierādīt, tāpēc arī viņi grib par jebkuru cenu saglabāt jaunību. Viņi maina savus slimos orgānus pret nogalināto mazu bērnu un jaunu cilvēku orgāniem un grib paildzināt savu ķermeņa nevis dvēseles dzīvi, jo nezina un nesaprot, kas tā dvēsele ir. Un pēc visa tā viņus var nosaukt par cilvēkiem? Un kā normāliem cilvēkiem, cilvēkiem ar sirdsapziņu un atbildības sajūtu pret saviem tāliem un ne tik tāliem senčiem izdzīvot un sevi saglabāt? Jo dažiem (diemžēl nedaudziem) vēl pastāv tāds jēdziens, kā dzimtas gods. Visos laikos tā manta bija dārgāka par materiālajiem dārgumiem. Cilvēki gāja uz drošu nāvi, aizstāvot savu godu. Pat mūsu laikos, kad var nopirkt par naudu jebkuru muižniecības titulu, godu un gadsimtos garīgi izveidoto aristokrātisko pašcieņu nopirkt nevar.

Ne skola, ne ģimene nerunā ar bērniem par tām lietām, jo gan skolā, gan mājās noteicēja ir  “obrazovanščik”, kādu specialitāti apguvuši emocionāli, garīgi neizglītoti cilvēki. Gaišo, izprotošo cilvēku ir maz, lai mainītu sabiedrību. Līdz skolas vecumam vecākiem būtu veicams galvenais darbs attiecībā uz bērnu audzināšanu – jāizveido vērtību matrica. Jēdzienu un morāla ceļveža tabulas, kur skaidrā un saprotamā valodā jāieraksta, kas ir labs un kas ir slikts. Šī tabula paliek bērnam uz visu mūžu, pēc tās viņš salīdzinās savas domas, savu un citu cilvēku rīcību. Un tagad paskatīsimies apkārt, cik daudz vecāku un vecvecāku var sastādīt bērnam morālo un 21.gadsimta cienīgu audzināšanas tabulu? Pie tādas morālas situācijas mūsu valstī kā tagad, skolai it kā būtu jāsāk pāraudzināšanas darbs, bet kurš to darīs un ar kādām metodēm? Ar pārrunām tālu netiksim (tas jau pārbaudīts). Lai reanimētu Makarenko pieredzi ar darba terapiju, būs par maz, jo bez idejiskas sastāvdaļas darba terapija nelīdzēs. Tad darbs būs sods.

Pašreiz skolas ir pārņemtas ar ideju visus skolēnus izaudzināt par līderiem. Pat sākumskolas skolēni prasa skolas psihologam dot nopietnas rekomendācijas, lai viņi visi kļūtu par līderiem. Psiholoģei ir nojauta, ka šo interesi bērnos uztur arī ģimenes. Tātad katra ģimene cer, kas tieši viņas bērns ies pa dzīvi kā līderis. Nevienu neinteresē, kāda izskatīsies mūsu sabiedrības dzīve, ja visi jutīsies un uzvedīsies kā līderi. Un, ja vēl atcerēsimies, cik liels mūsu valstī ir nesekmīgo skolēnu skaits, tad viss šis pasākums izskatās traģikomiski. Nesekmīgais līderis un, ja vēl pieliekam uzvedības traucējumus, tad mazgadīgais noziedznieks ir gatavs.

Zinoši, analizēt spējīgie cilvēki jau pirms gadiem pamanīja, cik daudz mums neirastēnisko jauno cilvēku. Padomāsim: kāpēc? Sāksim ar to, ko nozīmē būt līderim? Par tādu var kļūt tikai tāds cilvēks, kam no dabas doti priekšnoteikumi – atbilstošs temperaments, stipra nervu sistēma, teicamas analītiskās spējas un vēl viena lieta, kuru vārdos grūti definēt – harizma. Tā ir Dieva dota dāvana pavisam nelielam cilvēku skaitam, kaut kas līdzīgs personas šarmam. Ja cilvēks grib pats notēlot, ka viņam ir harizma, viņš izskatās smieklīgi.

Un vēl līderim ļoti vajadzīga spēja uzņemties atbildību. Daudzi no mūsu jauniešu vidus mēģināja un mēģina notēlot līderi, izvaro savu būtību, savu raksturu un vai nu paliek par neirastēniķi vai slimo ar somatiskām slimībām. Un vispār, mums jau pietiekošā apjomā tika saražoti viltus līderi – nekauņas, plēsoņas ar zemu attīstības līmeni (šauras pierītes).

Gribas biežāk satikt sirdsgudros, vienkāršos (nevis prastus, primitīvus) cilvēkus, bet īstus (jo ir tādi, kuri cenšas notēlot tās īpašības), lai atkal noticētu, ka kādreiz visa šī visatļautības balle beigsies, atkal uz pilsētas ielām atgriezīsies apgarotas cilvēciskas sejas, cilvēki biežāk smaidīs viens otram, sadzīviskās nebūšanas neliksies tik nozīmīgas un traucējošas, jo cilvēkiem priekšā stāvēs lielāki mērķi, cilvēces cienīgi, jo Radītājs taču ne velti izveidoja tik skaistu planētu ar sarežģītu floru un faunu, kuras mirst un atdzīvinās. Bet cilvēku viņš izveidoja ar kādu īpašu nolūku. Gadsimtiem ilgi cilvēki nevar atminēt šo mīklu. Varbūt kādam izdosies? Tikai jāpaliek par cilvēkiem nevis par ķīmisko vielu īpatnējo savienojumu ar dīvainu rīcību un darbībām. Bet tiem cilvēkiem, kas sevi uzskata par prātīgām būtnēm, jāpadomā, kā sevī saglabāt dievišķo dzirksteli.

Ludmila Gulbe, RBTAC
Nākotnes vārdā (2008.gada jūnijs)
http://www.bernutiesibas.lv/downloads/pdf/nv/nv_0608.pdf

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Izglītība, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Pedofilijas legalizācijas pirmie soļi Latvijā

00245_SexprosvetArī Latvijā pamazām sāk ieviest centralizētu mazgadīgu bērnu maitāšanu mācību iestādēs, jeb t.s. „sexprosvetu”.  Jau pietiekami ilgi Latvijā darbojas „Papardes zieds”, kas braukā pa skolām un traumē bērnu psihi, stāstot viņiem par seksu un izsargāšanās līdzekļiem. Tāpat jau ilgi Latvijas bērni tiek maitāti ar informatīvās vides palīdzību, kura ir pārpildīta ar vardarbību un līdz nejēdzībai seksualizēta un kurā viņi brīvi var piekļūt jebkuriem materiāliem. Tomēr pēdējā laikā, sakarā ar vispasaules homoseksuālistu-pedofīlu mafijas aktivitātēm savu „tiesību” legalizācijā un nostiprināšanā, bērnu maitāšana sāk uzņemt kvalitatīvi pavisam citus apgriezienus.

Latvijā kā viens no plašu rezonansi guvušajiem šādiem soļiem bija pagājušā gadā valdībā apstiprinātais metodiskais materiāls pedagogiem «Pirmsskolas, kurās ir vieta PepijPrinčiem un PirātPrincesēm». Neskatoties uz to, ka šī aktivitāte izsauca vētrainu sabiedrības neizpratni un sašutumu, valdība savu lēmumu nemainīja, bet lēmuma publiskā virzītāja Ilze Viņķele mierīgi palika savā vietā un ar viņu nekas slikts joprojām vēl nav noticis.  Te jāpiemin ka šāda tipa grāmatas jau ir plaši izmantota prakse tādās  totāli nojukušās valstīs kā Norvēģija, Dānija, Zviedrija u.c. Šī prakse tiek ieviesta arī Vācijā un tā caur ES struktūrvienībām tiek centralizēti virzīta uz realizāciju arī visā Eiropā.

Tad nu lūk, arī līdz Latvijai ir atnākusi cita Eiropas homoseksuālistu-pedofilu iniciatīva bērnu maitāšanā – Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva „Par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu.” Nezinošiem cilvēkiem šis nosaukums varētu šķist ļoti labs un pozitīvs, tāpat kā 16.jūlija Latvijas presē parādījusies ziņa, ka valdība ir apstiprinājusi vairākus likumprojektus šīs direktīvas realizācijas nodrošināšanai. Lūk fragments no šīs ziņas.

„Valdība 16. jūlijā atbalstīja vairāku likumu grozījumu projektus, lai Latvijas nacionālajos normatīvajos aktos ieviestu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu.

Direktīvas mērķis ir izveidot samērīgu dalībvalstu krimināltiesisko regulējumu seksuālas vardarbības un bērnu seksuālas izmantošanas jomā, kā arī veicināt šādu nodarījumu novēršanu un nodrošināt efektīvu cietušo bērnu tiesību aizsardzību

Direktīva paredz precīzi noteiktas sankcijas atbilstoši katra konkrētā nodarījuma smagumam. Tāpat direktīvā ir ietverti jauni nodarījumu sastāvi – nodarījumi informācijas tehnoloģiju vidē, uzmākšanās bērnam seksuālos nolūkos un citi. Līdz ar krimināltiesisko regulējumu direktīvā ir paredzēti arī preventīvi pasākumi – speciālistu apmācības, informēšanas kampaņas, bērnu izglītošana, kā arī pasākumi pret tīmekļa vietnēm, kurās ir bērnu pornogrāfija vai caur kurām to izplata.

Lai ieviestu direktīvu, paredzēts veikt grozījumus Krimināllikumā (KL), Kriminālprocesa likumā (KPL) Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, Bērnu tiesību aizsardzības likumā (BTAL), Pornogrāfijas ierobežošanas likumā, Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā, likumā “Par valsts kompensāciju cietušajiem”, Ārstniecības likumā, likumā “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, kā arī attiecīgajos Ministru kabineta noteikumos.
……….. „

Visdrīzāk ar šīm aktivitātēm tiks veiktas vairākas kaitnieciskas darbības, bet pašreiz vērsīšu uzmanību tikai uz vienu – preventīvo pasākumu „izglītojot” bērnus. Neiedziļinoties šī aktivitāte var nešķist nekas īpašs un var pat likties, ka tā arī vajag, bet iedziļinoties un zinot citu ES valstu pieredzi tas ne tuvu tā nav.

Tātad, lūk, loģiskā ķēdīte, kas parāda skaisti apsaukto darbību patieso jēgu un mērķi.
Ir bērnu seksuāla izmantošana, kas ir drausmīgi un pret ko patiesi ir jācīnās. Tas tad tiek ņemts par karogu un deklaratīvi paziņots, ka pret šo parādību notiks cīņa, uzskaitot darāmo. Kā viena no veicamajām darbībām tiek minēta preventīva bērnu informēšana par draudošajām briesmām. It kā loģiski, ir briesmas un kā viens no veidiem kā pasargāt upurus ir informēt viņus par draudošajām briesmām.

Kuri tad par to ir jāinformē? Protams visi iespējamie upuri, tas ir visi bērni, tai skaitā arī mazgadīgie.

Par ko viņi jāinformē? Par seksuālās vardarbības briesmām. Bet tas savukārt nozīmē, ka viņi ir jāinformē arī par seksu kā tādu un seksuālo vardarbību, jo bez tā viņi nesapratīs kas ir seksuālās vardarbības briesmas.

Nu i viss, tātad, lai it kā cīnītos ar seksuālo vardarbību mums ir jāinformē visi bērni (tai skaitā mazgadīgie) par seksu kā tādu, kas pats par sevi ir absurds. Un ja mēs šo jautājumu skatam kopā ar ES ieviešamo genderisma ideoloģiju, kas nosaka, ka bērni var izvēlēties dzimumu un ka ne tikai homoseksuālisms, bet arī citas izvirtības ir norma, tad maitāšana ir pilnīga.

Tālāk, ja jau vis bērni, tai skaitā jaunākā vecuma, zina par seksu, tad ar viņiem par to ir vieglāk runāt un zinot to, ka bērniem ir raksturīgi vēlēties ātrāk pieaugt un atdarināt pieaugušos, pedofiliem tā kā reiz ir priekšrocība. Pie tam pieķerti pedofili pēc tam var teikt ka bērni jau bija informēti un paši to gribēja. Un te jau ir tikai daži soļi līdz pedofilijas legalizācijai, jo ja bērns par to zina un pats to it kā vēlas (netiek konstatēta fiziska piespiešana), tad kāpēc gan ne. Atliek tikai sākt/turpināt samazināt vecumu no kura bērns drīkst stāties dzimumattiecībās un samazināt sodus par šiem pārkāpumiem, līdz vispār to atcelt, jo tāpat jau visi visu zina un visi visu grib.

Tā, lūk, aizsedzoties ar ļoti cēlu un pareizu saukli par cīņu ar bērnu seksuālo izmantošanu Rietumus pārvaldošā homoseksuālistu –pedofilu mafija organizē centralizētu un obligātu bērnu maitāšanu skolās, atvieglojot pedofiliem bērnu pavešanu, nodrošina tiem papildus piekļuvi bērniem (jo kādam taču tas būs jāmāca) un nodrošinot nākotnē vieglāku pedofilijas legalizāciju. Tādas, lūk, ir Rietumu vērtības un tādi, lūk, mums ir tie Rietumu „draugi” un visādi aprobežoti pamuļķi vēl stāsta, ka mums ir jāseko Norvēģijas, Zviedrijas, Dānijas un citu jau deģenerējušos valstu paraugam.

Avoti:
http://www.aprinkis.lv/latvija/item/11027-ar-es-direktivu-centisies-apkarot-seksualo-vardarbibu-pret-berniem
http://www.apollo.lv/zinas/par-dzimumu-identitati-graujosu-bernu-gramatu-izplatisanu-pieprasa-vinkeles-demisiju/532620

Informācijas aģentūra
/07.08.2013/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Pedofilijas skandāls Igaunijā: kāda prominenta pedofila biogrāfija

Kaurs Hansons

Kaurs Hansons

2009.gada 9.decembrī Igaunijas plašsaziņas līdzekļos (www.ekspress.ee)  parādījās ziņa, ka valstī slavenais bērnu aizstāvis un politiķis Kaurs Hansons ir notiesāts uz 10 gadiem par bērnu izvarošanu un bērnu pornogrāfijas izgatavošanu. Upuru skaits netika minēts, bet tika pateikts, ka ir cietuši bērni no visas Igaunijas.

Tiesa notika slēgtā sēdē, apsūdzētais savu vainu atzina un viņam tika piespriests par 5 gadiem mazāks sods kā prokurors prasīja. Interesanti, ka neskatoties uz to, ka Hansons tika arestēts jau 2009.gada 11.martā un viņš bija publiski plaši zināma persona, informācija presē parādījās tikai pēc tiesas sprieduma un arī tikai īslaicīgi, garāmejot bez tēmas sīkāka iztirzājuma.

Kaurs Hansons (1969) bija aktīvs „atmodas” dalībnieks,  Igaunijas vecāku savienības vadītājs, viens no partijas „Tēvijas vienotība – Res Publica” vadošajiem aktīvistiem, Igaunijas reklāmas aģentūras ZOOM vadītājs, savas partijas reklāmas kampaņas veidotājs, pateicoties kurai tā iekļuva parlamentā, informatīvās kampaņas „Nesit bērnu!” veidotājs, viens no Igaunijas iestāšanās ES informatīvās kampaņas veidotājiem. [Šai ziņā var vilkt paralēles ar Latvijas ZOOM, visiem zināmu attiecīgas expolitiskās partijas līderi, kā arī virkni dedzīgu eirofīlu un t.s.  „atmodas” aktīvistu]

Tomass (Līvi) Meola

Tomass (Līvi) Meola

Hansons ir precējies ar sievu Sirli, viņiem ir dēls, kurš ir iespējamo upuru skaitā (zēns vēlāk atsauca liecības par seksuālu izmantošanu). Hansonam bija ļoti maz tuvu draugu, pārsvarā tikai kolēģi un paziņas. Viņa tuvākais draugs bija Tomass (Līvi) Meola (1969), kurš pats pāris gadus pirms Hansona tika notiesāts par zēnu izvarošanu.

2000.gadā Hansons piedalījās bērnu nometnes Remnikū darbā un izraisīja nometnes vadības aizdomas, tomēr aizdomām neizdevās iegūt apstiprinājumu un Hansona īstā seja tobrīd palika neatklāta.

2003.gadā Hansona paziņas ievēroja problēmas viņa ģimenē. Hansona sieva Sirli ieslēdzās virtuvē un nenāca ārā tikmēr, kamēr ciemiņi nebija aizgājuši. Sirli bija problēmas ar garīgo veselību un viņa lietoja antidepresantus, tomēr neskatoties uz to paziņas apskauda Sirliju, jo viņai ir tāds gādīgs vīrs, kurš tik aizrautīgi un cītīgi rūpējas par viņu dēlu. Vēlāk Sirli atzina, ka ir zinājusi par vīra „gaumi” un ka viņš pats viņu kopdzīves sākumā vēl studiju gados atzinies viņai, ka viņam patīk mazi zēni.  „Man izvēle bija tāda, vai nu es izdodu savu vīru un viņš uz ilgu laiku nonāk cietumā vai arī klusēju”, stāsta sieviete, piebilstot, ka viņa ir gribējusi aizsūtīt viņu ārstēties, bet tas nav izdevies un nav izdevies viņai atrast kādu izeju no situācijas.

Pēc preses ziņojuma par tiesas spriedumu partijas „Tēvijas vienotība – Res Publica” vadība paziņoja par Hansona izslēgšanu no tās.

Kaura Hansona biogrāfija īsumā:

1987.gadā Hansons pabeidz vidusskolu un iestājas Tartu Universitātē studēt žurnālistiku, kur iepazīstas ar Tomasu (Līvi) Meolu.

1988. – 1990. gadā aktīvi piedalās Igaunijas „dziesmotajā revolūcijā”, interesējas par izglītības jautājumiem, publicē presē rakstus par Igaunijas nācijas nākotni. Laikrakstā Lodestar publicē seksam veltītu rakstu sēriju „Liels noslēpums”. Propogandē homoseksuālismu.  Hansons raksta, ka esot grūti būt normālam un ka katrs kaut reizi esot ļāvies kādai zemapziņas vēlmei un ka seksuāla tieksme pēc sava dzimuma pārstāvjiem neesot nekas pretdabisks. Kopā ar Tomasu Līvi veic žurnālistu izmeklēšanu par seksuālo vardarbību Murastes bērnunamā, kur īsā laika posmā no seksuālas vardarbības cieta 8 zēni.

1992.gadā kļūst par bēdīgi slavenas firmas Comex mārketinga vadītāju. Pēc Comex bankrota strādā Igaunijas patērētāju biedrībā.

1995.gadā sāk strādāt reklāmas aģentūrā ZOOM. Kopā ar Tomasu Līvi izveido reklāmas kampaņu „Nesit bērnu!„ , kura ilgst piecus gadus. Strādājot reklāmas aģentūrā viņa klienti ir Igaunijas korporatīvā elite no tādiem uzņēmumiem kā Sampo, Micro Link, ESS, Eesti Telefon u.c.

2002.-2003.gads. No daudzām sabiedriskām organizācijām tiek izveidota partija  Res Publica, Hansons kļūst par tās locekli, ir tās priekšvēlēšanu kampaņas autors, kas beidzas ar triumfu – Res Publica iegūst 24,6% vēlētāju balsu un tās priekšsēdētājs Juhans Parts kļūst par premjerministru.

00243_Kaur_Hanson22004. gadā vada informatīvo kampaņu par Igaunijas iestāšanos Eiropas Savienībā „Res Publica saka Jā Eiropai”, kur viens no saukļiem ir „Vairāk seksīgu vīriešu”. Piedalās bērnu aizsardzības likuma izveidošanā.

2005.gadā kļūst par Igaunijas vecāku savienības priekšsēdētāju.  Pieprasa ES finansējumu un saņem atteikumu.

2006.- 2007.gads. Res Publica kopā ar citām partijām izveido savienību  „Tēvijas vienotība – Res Publica”,  Hansons kļūst par jaunās partijas biedru un vada tās priekšvēlēšanu kampaņu, kas beidzas ar 19 vietu iegūšanu parlamentā. Hansona draugs un līdzgaitnieks Tomass Līvi tiek notiesāts uz 3 gadiem un 4 mēnešiem par zēnu izvarošanu. Līvi cietumā apprecas un maina uzvārdu uz Meola.

Šis gadījums ir pamācošs, jo uzskatāmi parāda homoseksuālistu – pedofilu mafijas dalībnieku psiholoģisko, sabiedrisko un politisko portretu un darbības metodes. Atšķirībā no Latvijas un dažām citām valstīm Igaunijas homoseksuālistu-pedofilu organizācijai neizdevās atbrīvot savu biedru no soda, tomēr, tas, ka pirms tam Hansona līdzgaitnieks Līvi saņēma tik niecīgu sodu un tas, ka informācija par šo gadījumu neguva plašu sabiedrisko rezonansi, liecina par to, ka arī Igaunijā homoseksuālistu-pedofīlu mafijas pozīcijas ir pietiekami spēcīgas. Latvijas situācija ir daudz traģiskāka, Latvijā homoseksuālistu-pedofīlu mafijas pārstāvji ir katrā politiskā partijā, viņiem ir liela politiskā un ekonomiskā ietekme un viņi kontrolē vairumu plašsaziņas līdzekļu un nosaka internetportālu saturu (Latvija pa lielam ir homoseksuālistu-pedofīlu pārvaldīta valsts), kamdēļ Latvijā par šādām lietām publiski praktiski netiek ziņots un, ja tiek, tad tikai maksimāli par labu homoseksuālistiem-pedofīliem.

Avoti:
http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/13905/igaunijas-bronzas-kareivi-parvietojusas-partijas-biedrs-izradijies-pedofils?news_offset=0
http://www.ekspress.ee/news/paevauudised/eestiuudised/pedofiil-kaur-hanson-laheb-kumneks-aastaks-vangi.d?id=27693711
http://www.ekspress.ee/news/paevauudised/eestiuudised/lastesober-kaur-hansonit-suudistatakse-pedofiilias-taispikk-lugu.d?id=27693357
http://et.wikipedia.org/wiki/Kaur_Hanson
http://et.wikipedia.org/wiki/Riigikogu
http://lenta.ru/news/2009/12/09/jail/
http://svpressa.ru/world/article/18142/

Informācijas aģentūra
/07.08.2013/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Notikumi, Reģ.: GEIropa, Veids: Oriģinālziņa | 1 komentārs

Spoki.lv – deģenerātu portāls

spoki_lvNeskatoties uz to, ka Latvijas un latviešu valodas internetmēdiju vidē valda intelektuālā nabadzība, aprobežotība un perversitāte, ir viens interneta portāls, kurš šai ziņā īpaši izceļas un kurā ir sevišķi daudz amorāls, pretīgs, sātanistiski orientēts saturs.  Šis portāls ir SIA “Nerealitāte” radītais un SIA “TV Net” (pieder skandināvu mēdiju grupai “Schibsted”) piederošais spoki.lv. Vistraģiskākais, ka šī portāla mērķauditorija ir jaunieši un tas ir apmeklētākais šāda tipa portāls Latvijā (pēc “Gemius” 2012.gada novembra pētījuma rezultātiem – 229 935 lietotāju)

Portāla saturu it kā veidojot paši lietotāji, liekot tajā savus materiālus. „It kā” tādēļ, ka no vairāk kā pusotra gada šī portāla lietošanas pieredzes secinu, ka portāla saturs nav nejaušs un tajā eksistē organizēta priviliģētu lietotāju grupa, kura nosaka portāla saturu gan ar saviem materiāliem, kuru izplatībā tai ir īpašas priekšrocības, gan ar administratīviem rīkiem, ierobežojot cita veida satura izplatību portālā.

Portālā eksistē lietotāja līmeņu un punktu sistēma. Katram līmenim ir savas iespējas un tas tiek piešķirts saņemot noteiktu punktu skaitu, kas tiek pelnīti visdažādākajos veidos, tai skaitā par ievietotajiem rakstiem, to skatījumu skaitu, pozitīvajiem vērtējumiem, komentāriem, komentāru vērtējumiem u.c. No funkcionālā un organizatoriskā viedokļa līmeņu un punktu sistēma ir ļoti pārdomāta un labi izveidota.

Spoki.lv ir sātanisks (absolūta ļaunuma ) portāls, kurš propogandē nāves kultu (pretstatu visam dzīvajam). Vārdu sātanisks lietoju ne tikai tīri kristīgā izpratnē (lai gan to var saprast arī tā), bet gan kā visplašāk zināmo apzīmējumu absolūtam ļaunumam, kas ir pretrunā visam dzīvajam.

Pati spoki.lv pamatideja balstās uz nāves kultu, par ko liecina portāla nosaukums (spoki.lv – tātad spoku portāls, tātad nedzīvo portāls) un visdažādākie miroņu pasaules tēli, kas tiek izmantoti apzīmējot lietotāju līmeņus, iespējas u.c. funkcionalitāti. Paši vizuālie tēli un to nosaukumu tiesa gan ir gaumīgi un labsirdīgi, kas varētu būt viens no iemesliem portāla lielajai popularitātei, bet tas nekādi neatceļ nāves kulta koncepcijas kaitīgo ietekmi, pat vairāk, tieši spociņu arējais pievilcīgais izskats darbojas kā lietotāju pievilinātājs un ir kā ēsma uz nāves ideju izplatīšanas āķa.

Tomēr pašreizējais (2013.gada jūlijs) portāla spoki.lv stāvoklis ir tāds, ka nevainīgie spociņi no portāla pamatfiunkcionalitātes tēlu galerijas nobālā tā neizsakāmi pretīgā kontenta priekšā, ko satur šis portāls.

Zemāk dažas bildes (ekrānšāviņi) no portāla galvenās lapas 15.07.2013 (ar sarkanu ierāmēju vai pasvītroju acīmredzami kaitīgos tēlus un tekstus).

00239_spoki1507_11 00239_spoki1507_10 00239_spoki1507_9 00239_spoki1507_8 00239_spoki1507_7 00239_spoki1507_6 00239_spoki1507_5 00239_spoki1507_4 00239_spoki1507_3

Šāda tipa saturs tā ir ikdienas spoki.lv parādība. Apmēram šādu saturu ik dienas lieto daudzi tūkstoši Latvijas jauniešu. Kādu gan Latviju var uzcelt šādas preteklības saskatījušies un salasījušies jaunieši?! Nekādu, protams ka. Šāds saturs audzina un rada deģenerātus (morālā attīstībā atpalikušas, atpakaļejošas personas), kuri neko skaistu radīt nav spējīgi un pārsvarā nav spējīgi radīt neko vispār.

Tiem, kas līdz galam neizprot vai vispār nesaprot, kas tad tur tāds – paskaidroju. Informācija (tai skaitā vizuālie tēli) ir galvenais cilvēka rīcību nosakošais faktors. Kāda cilvēka rīcībā ir informācija, tā viņš arī rīkojas. Pat pieaugušus cilvēkus, kuriem ir nostabilizējušies uzskati un dzīves pieredze (iekšējie informācijas avoti), spēj ietekmēt ārēji informācijas avoti (reklāma, masu saziņas līdzekļu propoganda utt.), bet daudz lielākā mērā tas attiecas uz bērniem un jauniešiem, kuriem uzskati un personība nav vēl noformējusies un kuri, formējot to, kāri uzsūc no apkārtējās vides jebkuru informāciju. Tad nu lūk, mūsu jauniešu attīstību ietekmē šāda veida preteklības. Tad kādi gan būs viņu uzskati un rīcība pēc 5 – 10 gadiem, kāda izveidosies viņu skaistumu izjūta, kāda viņiem būs ētika un kādus viņi izaudzinās savus bērnus, ja vispār gribēs tādus radīt, atrodoties šādā informatīvā ietekmē?! Atbilde, diemžēl nav pārāk iepriecinoša. Šāda veida informatīvā vide veido tikai aprobežotus deģenerātus.

Tātad, ja esi deģenerāts vai vēlies par tādu kļūt, tad esi laipni aicināts uz http://spoki.tvnet.lv/ . – šis ir portāls tieši Tev.

Savukārt vecākiem, kuri kaut cik vēlas pasargāt savus bērnus no kaitīgas informatīvās vides ietekmes, šo portālu vajadzētu izslēgt no bērnam pieejamo un atļaujamo resursu loka.

Avoti:
http://spoki.tvnet.lv
http://spoki.tvnet.lv/tribine/TVnetlv-noperk-portalu-Spokilv/613052

Informācijas aģentūra
/07.08.2013/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Sadzīve, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Dostojevska Lielinkvizitors

00241_GrandInquisitorLielinkvizitors ir stāsts, kurā trāpīgi ir aprakstīta to cilvēku filozofija un uzskati, kuri pietiekami lielā mērā noteica un joprojām nosaka globālās politikas virzienus un vispasaules lietu kārtību.

Šis stāsts ir fragments no Fjodora Dostojevska (1821-1881) romāna “Brāļi Karamazovi” (1879). Romāna sižetā ir divu brāļu – pareizticīgā Aļošas un ateista Ivana filozofiskas sarunas. Šim stāstam līdzīgas domas darbā “Dons Karloss” (1788), kurā viena no darbības personām ir spāņu lielinkvizitors, atspoguļoja Frīdrihs Šillers (1759-1805).

“—   Es cītīgi klausos, — atteica Aļoša.

—   Mana poēma saucas «Lielinkvizitors», neveikls ražojums, bet man gribas tev to pavēstīt.

— Arī te taču nav iespējams iztikt bez ievada, tas ir, bez literārā ievada, tfu, — iesmējās Ivans, — bet kas nu es par sacerētāju! Redzi, darbība man notiek sešpadsmitajā gadsimtā, bet tad — tas gan tev jāzina jau no skolas laikiem, — taisni tad bija paradums dzejas darbos novest zemes virsū visaugstākos spēkus. Par Danti es nemaz nerunāšu. Francijā tiesu kleriķi, tāpat klosteros mūki deva veselas izrādes, kurās uzveda uz skatuves Madonnu, eņģeļus, svētos, Kristu un pašu dievu. Toreiz tas viss iznāca ļoti vientiesīgi. Viktora Igo romānā «Notre-Dame de Paris» par godu Francijas dofina piedzimšanai Ludviķa XI laikā Parīzē, rātsnama zālē, sarīko tautai par velti pamācošu izrādi ar nosaukumu «Le bon jugement de la trus sainte et gracieuse Vierge Marie», kurā ierodas viņa pati un izteic savu bon jugement. Pie mums Maskavā priekš Pētera laikiem palaikam arī uzveda gandrīz tādas pašas dramatiskas izrādes, sevišķi no Vecās derības; bet arī bez dramatiskajām izrādēm toreiz visu pasauli apstaigāja daudz nostāstu un «pantu», kur darbojās pēc vajadzības svētie, eņģeļi un visi debesu gari. Arī pie mums klosteros nodarbojās ar tādu poēmu tulkošanu, norakstīšanu un pat sacerēšanu un kad vēl — tatāru laikos. Ir, piemēram, tāda klosteru poēmiņa (zināms, no grieķu valodas): Dievmātes moku ceļš ar tīri dantisku iedvesmu un gleznainību. Dievmāte apmeklē elli, un viņu vadā pa «moku ceļu» erceņģelis Miķelis. Viņa redz grēciniekus un to mocības. Tur, starp citu, ir kāda ļoti pievilcīga grēcinieku šķira degošā ezerā, kuri iegrimst tik dziļi, ka vairs nevar izpeldēt malā, «tos jau dievs aizmirsis» — ārkārtīgi dziļš un spēcīgs izteiciens.

Un, lūk, satriektā un raudošā dievmāte krīt ceļos dieva troņa priekšā un lūdz apžēlot visus elles iemītniekus, visus, kurus viņa tur redzējusi, bez izšķirības. Viņas saruna ar dievu ir kolosāli interesanta. Viņa lūgšus lūdzas, viņa neiet projām, un, kad dievs viņai norāda uz viņas dēla naglu caururbtajām rokām un kājām un jautā: kā lai piedodu viņa mocītājiem, — tad viņa liek visiem svētajiem, visiem mocekļiem, visiem eņģeļiem un erceņģeļiem krist ceļos līdz ar viņu un lūgt apžēlošanu visiem bez izšķirības. Tas beidzas tā, ka viņa izlūdzas dievam mocību pārtraukšanu katru gadu no Lielās piektdienas līdz Vasarsvētkiem, bet grēcinieki no elles tūlīt pateic dievam un sauc uz to: «Tev ir taisnība, kungs, ka tādu tiesu spriedi.»

Nu, lūk, arī mana poēmiņa būtu tādā garā, ja būtu radusies tai laikā. Man uz skatuves parādās viņš pats; tiesa, viņš gan poēmā nekā nerunā, tikai parādās un noiet garām. Piecpadsmit gadsimti jau pagājuši, kamēr viņš devis solījumu nākt ar savu valstību, piecpadsmit gadsimti, kamēr viņa pravietis rakstījis: «Es nākšu drīz.» «Bet to dienu un stundu nezina pat dēls, zina tikai mans debesu tēvs,» kā viņš pats sacīja vēl zemes virsū. Bet cilvēce viņu gaida ar agrāko ticību un agrāko aizgrābtību. Ak, pat vēl lielākā ticībā, jo piecpadsmit gadsimti pagājuši no tā laika, kad pārtrauktas drošības zīmes no debess cilvēkam.

“Tici tam, ko sirds tev saka,
Mēma debess pāri tev.
Un vienīgi ticība tam, ko saka sirds! “

Tiesa, toreiz bija arī daudz brīnumu. Bija svētie, kas izdarīja brīnumainas dziedināšanas; pie dažiem taisnīgajiem, pēc viņu dzīves aprakstiem, ir nonākusi pati debesu valdniece. Bet sātans nesnauž, un cilvēce jau sākusi šaubīties par to, vai šie brīnumi ir patiesi. Un taisni tai laikā ziemeļos, Vācijā, parādījās jauna briesmīga viltus mācība. Milzīga zvaigzne, «līdzīga lukturim» (tas ir, baznīcas), «krita uz ūdens avotiem, un tie kļuva rūgti». Šīs viltus mācības sāka zaimojošā kārtā noliegt brīnumus. Bet jo dedzīgāk tic tie, kas palikuši stipri ticībā. Cilvēces asaras kāpj uz viņu tāpat kā agrāk, gaida viņu, mīl viņu, cer uz viņu, alkst ciest un mirt par viņu tāpat kā agrāk. .. Un, lūk, tik daudz gadsimtu cilvēce ir ticīgi un dedzīgi lūgusi: «Parādies, ak kungs!» — tik daudz gadsimtu piesaukusi viņu, ka savā neizmērojamā līdzcietībā viņš beidzot ir nolēmis nonākt pie lūdzējiem. Jau līdz tam viņš ir nonācis un apmeklējis dažus taisnīgos, mocekļus un svētos vientuļus vēl zemes virsū, kā arī ir aprakstīts viņu «dzīves gājumos». Mūsu Tjutčevs, kas dziļi ticēja savu vārdu patiesībai, pasludināja, ka

“Salīcis zem krusta nastas,
Visu tevi, dzimtā zeme,
Verga skatā Debess Valdnieks
Pārstaigāja svētīdams.”

Ka katrā ziņā tā arī ir bijis, to es tev pastāstīšu. Un, lūk, viņš nolēmis kaut acumirkli parādīties tautai — tautai, kas grēku smirdoņā cieš un mokās, bet bērnišķi viņu mīl. Darbība man notiek Spānijā, Seviljā, visbriesmīgākajā inkvizīcijas laikā, kad dievam par godu visā zemē katru dienu dega sārti.

“Un dedzināja ķecerus
Autodafē svinīgā.”

Ak vai, tā, zināms, nebija tā atnākšana, kurā viņš parādīsies, kā pats solījies, laiku beigās visā savā debesu godībā, kura būs piepeša «kā zibens, kas atspīd no austrumiem līdz rietumiem». Nē, viņš gribēja kaut uz acumirkli apmeklēt savus bērnus un taisni tur, kur pašreiz sāka sprakšķēt ķeceru sārti. Savā neizmērojamā žēlsirdībā viņš vēlreiz iziet cauri ļaužu baram tai pašā cilvēka izskatā, kurā trīsdesmit trīs gadus staigājis ļaužu vidū priekš piecpadsmit gadsimtiem.

Viņš nonāk pie «karstajiem laukumiem» dienvidu pilsētā, taisni tajā, kur vēl vakar «autodafē svinīgā», karalim, galmam, bruņiniekiem, kardināliem un brīnum jaukām galma dāmām klātesot, milzīgi lieliem Seviljas ļaužu bariem redzot, kardināls lielinkvizitors licis sadedzināt gandrīz vai veselu simtu ķeceru “ad majorem gloriam Dei” [lielākai Dieva godībai; jezuītu devīze].

Viņš ieradies klusi, nemanāmi, bet visi — cik tas savādi — pazīst viņu. Tā varētu būt viena no vislabākajām vietām poēmā, — tas ir, kāpēc īsti viņu pazīst. Ļaudis ar nepārvaramu spēku laužas viņam klāt, ielenc viņu, aug kā mūris tam apkārt, seko viņam. Viņš klusēdams iziet starp viņiem, smaidīdams klusu bezgalīgas līdzcietības smaidu. Mīlestības saule deg viņa sirdī, no viņa acīm līst Gaismas, Gudrības un Spēka stari un, izplūzdami pār ļaudīm, liek arī viņu sirdīm iekvēloties mīlestībā.

Viņš izstiepj rokas pret tiem, svētī tos, un no pieskāršanās viņam, pat tikai viņa drēbēm, rodas dziedinošs spēks. Te pūlī iesaucas kāds vecītis, kas akls jau no bērna dienām: «Ak kungs, dziedini mani, lai arī es tevi ieraugu!» — un tūlīt kā zvīņas nokrīt no tā acīm, un aklais viņu redz. Tauta raud un skūpsta zemi, pa kuru viņš staigā. Bērni kaisa puķes viņa priekšā, dzied un sauc viņam: «Ozianna!» — «Tas ir viņš, tas ir viņš pats,» visi atkārto, «tam ir jābūt viņam, tas nav cits kā viņš.»

Viņš apstājas uz Seviljas katedrāles pakāpieniem taisni tajā brīdī, kad raudādami baznīcā ienes baltu, atvērtu bērna šķirstiņu: tajā ir septiņus gadus veca meitiņa, kāda dižciltīga pilsoņa vienīgais bērns. Mirušais bērniņš guļ vienās puķēs. «Viņš uzcels no miroņiem tavu bērnu,» sauc no pūļa raudošajai mātei. Katedrāles paters, kas iznācis šķirstam pretī, raugās apmulsis un sarauc uzacis. Bet te atskan mirušā bērniņa mātes vaimanas. Viņa krīt zemē pie viņa kājām: «Ja tu tas esi, tad piecel no miroņiem manu bērnu!» iesaucas viņa, stiepdama viņam pretī rokas. Gājiens apstājas, šķirstiņu nolaiž zemē pie viņa kājām. Viņš līdzcietīgi raugās, un viņa lūpas klusi vēlreiz nočukst: «Talifa, kum!» — «Meitiņ, celies augšā!» Meitiņa paceļas šķirstā, sēž un skatās sev visapkārt, smaidīdama brīnu pilnām, atvērtām acīm. Viņai rokā baltu rožu pušķis, ar kuru tā gulējusi šķirstā.

Ļaudīs apjukums, kliedzieni, skaļas raudas, un, lūk, taisni šajā brīdī pēkšņi gar katedrāli pa laukumu iet pats kardināls lielinkvizitors. Tas ir gandrīz deviņdesmit gadus vecs sirmgalvis, garš un taisns, ar izkaltušu seju, iekritušām acīm, no kurām tomēr kā ugunīga dzirkstele vēl izplūst mirdzums. Viņš nav ģērbies savā krāšņajā kardināla tērpā, kādā dižojās vakar ļaužu priekšā, kad sadedzināja Romas ticības ienaidniekus, — nē, šobrīd viņš ir tikai savos vecajos, rupjajos mūka svārkos. Viņam pakaļ noteiktā attālumā seko viņa drūmie palīgi un vergi, un «svētā» sardze. Viņš apstājas pūļa priekšā un pa gabalu novēro. Viņš visu redz, viņš ir redzējis, kā nolika šķirstu pie viņa kājām, redzējis, kā pieceļas meitiņa, un viņa seja kļūst drūma. Viņš rauc sirmās, biezās uzacis, un viņa skatienā zib ļaunu vēstoša uguns. Viņš izstiepj pirkstu un liek sargiem ņemt viņu ciet.

Un, lūk, tik liels ir viņa spēks un ļaudis tik tālu pieradināti, padevīgi un drebās viņam paklausīgi, ka pūlis tūlīt pašķir ceļu sargiem, bet sargi kapa klusumā, kas pēkšņi iestājies, uzliek viņam rokas un aizved viņu. Pūlis acumirklī visi kā viens cilvēks noliec galvas līdz zemei sirmgalvja inkvizitora priekšā, tas klusēdams svētī ļaudis un paiet garām. Sardze aizved gūstekni šaurā un drūmā velvju cietumā Svētās Tiesas senajā celtnē un ieslēdz tur.

Paiet diena, uznāk tumšā, karstā un smacīgā Seviljas nakts. Gaiss «lauru un citronu smaržas pilns». Dziļā tumsā pēkšņi atveras cietuma dzelzs durvis, un pats vecais lielinkvizitors ar eļļas lampiņu rokā lēnām ieiet cietumā. Viņš ir viens, durvis aiz viņa tūlīt aizveras. Viņš paliek stāvot pie ieejas un ilgi, minūti vai divas, cieši raugās gūsteknim sejā. Beidzot klusi pieiet klāt, noliek eļļas lampiņu uz galda un saka viņam:

«Tas esi tu? Tu?» Bet, nesaņēmis atbildi, ātri piebilst: «Neatbildi, ciet klusu! Un ko gan tu varētu sacīt? Es pārāk labi zinu, ko tu teiksi. Un tev arī nav tiesību kaut vārdu piebilst pie tā, ko tu jau agrāk esi sacījis. Kādēļ tad tu nāci mūs traucēt? Jo tu esi atnācis mūs traucēt, un to tu pats zini. Bet vai zini, kas notiks rīt? Es nezinu, kas tu esi, un negribu zināt: vai tu esi viņš vai tikai viņa līdzība, bet jau rīt es tevi notiesāšu un sadedzināšu sārtā kā visjaunāko ķeceri, un tā pati tauta, kas šodien skūpstīja tavas kājas, jau rīt pēc viena vienīga mana mājiena metīsies pieraust ogles tavam sārtam, vai tu to zini? Jā, tu varbūt to zini,» viņš piebilda pārliecības pilnās pārdomās, ne mirkli nenovērsdams skatienu no sava gūstekņa.

—   Es ne visai labi saprotu, Ivan, ko tas nozīmē, — Aļoša, kas visu laiku bija klausījies klusēdams, pasmaidīja. — Vai nu tā ir neierobežota fantazija, vai šī sirmgalvja kļūdīšanās, kaut kāds neiespējams qui pro quo [juceklis, pārpratums; “viens otra vietā”].

—   Paliec kaut pie beidzamā, — iesmējās Ivans, — ja jau tevi šolaiku reālisms tā izlutinājis un tu nevari panest nekā fantastiska, — ja gribi qui pro quo, tad lai tā paliek. Ir jau tiesa, — viņš atkal pasmējās, — vecim ir deviņdesmit gadu, un viņš jau sen varēja zaudēt prātu no savas idejas. Bet gūsteknis viņu varēja pārsteigt ar savu ārieni. Beidzot, tie varēja būt tikai murgi, parādība deviņdesmitgadīgajam sirmgalvim priekš nāves, kurš turklāt vēl iekarsis no vakardienas autodafē ar simt sadedzinātajiem ķeceriem. Bet vai mums abiem nav vienalga, vai qui pro quo vai neierobežota fantāzija? Te tikai tas svarīgi, ka sirmgalvim vajag izteikties, ka beidzot pa visiem deviņdesmit gadiem viņš izsakās un skaļi pasaka to, par ko visus deviņdesmit gadus klusējis.

—   Un arī gūsteknis cieš klusu? Skatās viņā un nerunā ne vārda?

—   Taisni tā tam jābūt un pat visos gadījumos, — atkal iesmējās Ivans. — Pats sirmgalvis viņam saka, ka tam nemaz neesot tiesību piebilst jebko pie tā, kas jau agrāk teikts. Ja vēlies, tad tā arī ir pati galvenā Romas katolicisma pazīme, mazākais pēc manām domām: «Tu esi visu nodevis pāvestam, un tātad viss tagad ir pie pāvesta, bet tu vari nenākt tagad nemaz, netraucē kādu laiku vismaz.» Tādā garā viņi ne vien runā, bet arī raksta, mazākais jezuīti. To es pats esmu lasījis viņu teologu rakstos. «Vai tev ir tiesības atklāt mums jele vienu noslēpumu no tās pasaules, no kuras tu atnāci?» jautā viņam mans sirmgalvis un tūlīt pats atbild viņa vietā: «Nē, nav tiesību, lai nebūtu jāpapildina tas, kas jau agrāk ir sacīts, un lai cilvēkiem nebūtu jāatņem brīvība, kuru tu tā aizstāvēji, kad biji zemes virsū. Viss, ko tu atkal pasludināsi, būs mēģinājums laupīt cilvēkiem ticības brīvību, jo parādīsies kā brīnums, bet viņu ticības brīvība tev bija par visu dārgāka jau tad, priekš pusotra tūkstoša gadu. Vai tu tik bieži tad nesacīji: «Es gribu jūs darīt brīvus.» Un, lūk, tagad tu redzēji šos «brīvos» cilvēkus,» pēkšņi piebilst sirmgalvis, domīgi smaidīdams. «Jā, šī lieta mums dārgi maksājusi,» viņš turpina, bargi viņā skatīdamies, «bet beidzot mēs šo darbu esam veikuši tavā vārdā. Piecpadsmit gadsimtus mēs esam mocījušies ar šo brīvību, bet nu tas ir nobeigts un nobeigts galīgi. Vai tu netici, ka nobeigts galīgi? Tu raugies manī bikli un pat savas dusmas neizgāz pār mani? Tad zini, ka tagad un taisni pašreiz šie ļaudis ir pārliecināti vairāk nekā jebkad, ka viņi ir pilnīgi brīvi, lai gan viņi paši ir atnesuši mums savu brīvību un pazemīgi to nolikuši mums pie kājām. Un to esam veikuši mēs, bet vai to tu esi gribējis, tādu brīvību?»

—   Es atkal nesaprotu, — pārtrauca Aļoša, — vai viņš ironizē, smejas?

—   Nemaz. Viņš taisni to uzskata par savu un savējo nopelnu, ka beidzot viņi ir uzveikuši brīvību un darījuši to tādēļ, lai vērstu ļaudis laimīgus. «Jo tagad (zināms, viņš to saka par inkvizīciju) pirmo reizi ir kļuvis iespējams domāt par cilvēku laimi. Cilvēks bija radīts kā dumpinieks; vai tad dumpinieki var būt laimīgi? Tevi brīdināja,» viņš saka tam, «tu diezgan dzirdēji brīdinājumu un norādījumu, bet tu neievēroji brīdinājumu, tu atraidīji vienīgo ceļu, kā varētu ļaudis darīt; laimīgus, bet, par laimi, aiziedams tu atstāji to mūsu rokās. Tu solīji, tu apstiprināji ar savu vārdu, tu devi mums tiesības saistīt un atraisīt, un, saprotams, tev nedrīkst ne prātā nākt tagad šīs tiesības mums atņemt. Kādēļ tad tu nāci mūs traucēt?»

—   Bet ko nozīmē: tu diez gan dzirdēji brīdinājumu un norādījumu? — jautāja Aļoša.

—   Tas jau ir pats galvenais, kas sirmgalvim jāizteic.

—   «Briesmīgs un gudrs gars, pašiznīcināšanās un nebūtības gars [miris gars, nāves gars], » turpina sirmgalvis, «dižens gars runāja ar tevi tuksnesī, un mums ir atstāstīts grāmatās, it kā viņš tevi «kārdinājis». Vai tas ir tā? Un vai varēja pateikt jele ko patiesāku par to, ko viņš izteica tev trijos jautājumos un ko tu noraidīji, un kas grāmatās nosaukts par «kārdināšanām»? Bet, ja jebkad ir noticis zemes virsū pilnīgi īsts satriecošs brīnums, tad vienīgi tanī dienā, tanī triju kārdināšanu dienā. Un taisni tas, ka šie trīs jautājumi varēja rasties, arī bija brīnums. Un, ja vien varētu iedomāties, vienīgi izmēģinājuma un piemēra dēļ, ka šie trīs briesmīgā gara jautājumi bez pēdām izzuduši no grāmatām un ka tie ir jāatjauno, atkal jāizdomā un jāsacerē, lai tos no jauna ierakstītu grāmatās, un ja šai nolūkā sapulcinātu visus pasaules gudros — valdniekus, virspriesterus, zinātniekus, filozofus, dzejniekus — un dotu tiem uzdevumu: izdomājiet, saceriet trīs jautājumus, bet tādus, kas ne vien atbilstu notikuma svarīgumam, bet turklāt trīs vārdos, trīs cilvēciskos teikumos izteiktu visu nākamo pasaules un cilvēces vēsturi, — vai tad tu domā, ka visas pasaules gudrība, savienojusies kopā, spētu izdomāt jele kaut ko līdzīgu spēkā un dziļumā šiem trim jautājumiem, kurus tiešām toreiz tev uzdeva varenais un gudrais gars tuksnesī? Jau vienīgi no šiem jautājumiem un no brīnuma, ka tādi varēja rasties, var saprast, ka mums darīšana nevis ar ikdienišķu cilvēka prātu, bet ar mūžīgu un absolūtu. Jo šais trīs jautājumos ir it kā sakopota vienā veselā un pasludināta visa tālākā cilvēces vēsture un radīti trīs veidoli, kuros saplūdīs visas neatrisināmās cilvēka dabas vēsturiskās pretrunas visā zemes virsū. Toreiz tas vēl nevarēja būt tik skaidri redzams, jo nākamais bija nenojaušams, bet tagad, kad pagājuši piecpadsmit gadsimti, mēs redzam, ka viss šais trijos jautājumos ir tā uzminēts un pareģots un tā piepildījies, ka tiem vairs nekas nav ne pieliekams, ne atņemams.

Tad izlem pats, kam bija taisnība: tev vai tam, kurš toreiz tev jautāja? Atceries pirmo jautājumu; lai gan ne burtiski, bet tā jēga ir šāda: «Tu gribi iet pasaulē un ej ar tukšām rokām, ar nezin kādu brīvības solījumu, kuru viņi savā vientiesībā un iedzimtajā nekrietnībā nemaz nevar izprast, no kura tie baidās un kurš tos šausmina, — jo cilvēkam un cilvēku sabiedrībai nekad nekas nav bijis neciešamāks par brīvību! Bet vai redzi šos akmeņus kailā un sakaitētā tuksnesī? Pārvērt tos maizē, un tev pakaļ skries cilvēce kā ganāmpulks, pateicīga un paklausīga, kaut arī mūžīgās bailēs, ka tu atrausi savu roku un viņiem pietrūks tavas maizes. Bet tu negribēji atņemt cilvēkam brīvību un noraidīji šo priekšlikumu, jo kas gan tā par brīvību, tu spriedi, ja paklausība pirkta ar maizi? Tu atteici, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet vai tu zini, ka šīs pašas zemes maizes vārdā pret tevi sacelsies zemes gars un cīnīsies ar tevi, un uzvarēs tevi, un visi ies tam pakaļ, saukdami: «Kas var līdzināties šim zvēram, viņš devis mums uguni no debesīm!» Vai tu zini, ka paies gadsimti un cilvēce pasludinās savas lielās gudrības un zinātnes vārdā, ka nozieguma nav un tātad nav arī grēka, bet ir tikai izsalkušie. «Paēdini un tikai tad prasi no viņiem tikumu!» — lūk, ko rakstīs karogā, kuru pacels pret tevi un ar kuru sagraus tavu templi.

Tava tempļa vietā uzcels jaunu ēku, uzcels atkal briesmīgu Bābeles torni, un, kaut arī tas netiks pabeigts tāpat kā pirmais, tad tomēr tu varētu iztikt bez šī jaunā torņa un par tūkstoš gadiem saīsināt ļaužu ciešanas, — jo pie mums taču viņi nāks, tūkstoš gadus izmocījušies ar savu torni! Tad atkal viņi meklēs mūs zem zemes, katakombās noslēpušos (jo mēs atkal būsim vajāti un mocīti), atradīs mūs un brēks: «Paēdiniet mūs, jo tie, kas mums apsolīja uguni no debesīm, nedeva to.» Un tad nu mēs nobeigsim viņu torni, jo nobeigs tas, kas paēdinās, bet paēdināsim vienīgi mēs tavā vārdā un samelosim, ka tavā vārdā. Ak, nekad, nekad bez mums viņi nepaēdinās sevi! Nekāda zinība nedos tiem maizes, kamēr viņi būs brīvi, bet beigsies tā, ka viņi atnesīs savu brīvību mums pie kājām un sacīs mums: «Labāk verdziniet mūs, bet paēdiniet mūs!» Viņi beidzot paši sapratīs, ka papilnam brīvības un maizes ikvienam ir neiespējama lieta, jo nekad, nekad viņi nepratīs izdalīties savā starpā! Pārliecināsies arī, ka nekad nevar būt brīvi, jo ir nespēcīgi, netikumīgi, niecīgi un dumpinieki.

Tu viņiem apsolīji debess maizi, bet, atkārtošu vēl, vai nevarīgās, mūžam netikumīgās un mūžam nekrietnās ļaužu cilts acīs tā var līdzināties zemes maizei? Ja tev pakaļ debesu maizes vārdā iet tūkstoši un desmiti tūkstošu, tad kas notiks ar miljoniem un ar desmitiem tūkstošu miljonu būtņu, kuru spēkos nebūs nonievāt zemes maizi pret debesu maizi? Vai tad tev ir dārgi tikai desmit tūkstoši lielo un spēcīgo, bet pārējie miljoni, kuru tik daudz kā smilšu jūrmalā, kuri ir vāji, bet mīl tevi, — vai tiem jābūt tikai par materiālu lielajiem un spēcīgajiem? Nē, mums ir mīļi arī vājie. Viņi ir netikli un dumpinieki, bet beidzot arī viņi kļūs paklausīgi. Viņi brīnīsies par mums un turēs mūs par dieviem par to, ka mēs, nostādamies viņiem priekšgalā, esam uzņēmušies iznest brīvību, no kuras viņi izbijās, un pār viņiem valdīt, — tik šausmīgi smagi viņiem beidzot kļūs brīviem būt! Bet mēs teiksim, ka esam paklausīgi tev un valdām tavā vārdā. Mēs viņus atkal piemānīsim, jo tevi mēs vairs nelaidīsim sev klāt. Un šai viltībā būs mūsu ciešanas, jo mums būs jāmelo.

Lūk, ko nozīmē šis pirmais jautājums tuksnesī, un, lūk, ko tu noraidīji brīvības vārdā, brīvības, kuru tu nostādīji par visu augstāk. Bet taisni šai jautājumā bija ietverts šīs pasaules lielais noslēpums. Pieņēmis «maizi», tu atbildētu vispārējām un mūžīgajām cilvēces skumjām, kā katrai būtnei par sevi, tā visai cilvēcei kopā: «Kā priekšā locīt ceļus?» Nav cilvēkam nemitīgāku un mocošāku rūpju kā tad, kad viņš kļuvis brīvs, drīzāk atrast to, kura priekšā locīt ceļus. Bet cilvēks grib pielūgt to, kas jau ir neapstrīdams, tik neapstrīdams, ka visi ļaudis uzreiz būtu ar mieru kopīgi zemoties viņa priekšā. Jo šiem nožēlojamiem radījumiem rūpes sagādā ne vien tas, kā atrast to, kā priekšā man vai citam locīt ceļus, bet tādu atrast, lai visi ticētu tam un locītos viņa priekšā — un katrā ziņā visi kopīgi. Šī vajadzība pēc kopīgas pielūgšanas ir vislielākās mocības kā katram cilvēkam par sevi, tā visai cilvēcei no laika gala. Šīs kopīgās pielūgšanas dēļ viņi ir iznīcinājuši cits citu ar zobenu. Viņi ir radījuši dievus un saukuši cits citam: «Atmetiet savus dievus un nāciet pielūgt mūsējos, citādi nāve jums un jūsu dievam!» Un tā būs līdz pasaules galam, pat tad, kad izzudīs no pasaules dievi, vienalga — kritīs ceļos elku priekšā. Tu zināji, tu nevarēji nezināt šo cilvēku dabas pamata noslēpumu, bet tu noraidīji vienīgo absolūto karogu, kuru tev piedāvāja, lai liktu visiem locīties tavā priekšā bez pretrunām, — zemes maizes karogu tu atraidīji brīvības un debess maizes vārdā.

Tad paraugies, ko tu izdarīji tālāk. Un joprojām brīvības vārdā. Saku tev, ka nav cilvēkam mocošāku rūpju kā atrast to, kam drīzāk varētu atdot to brīvības dāvanu, ar ko šis nelaimīgais radījums piedzimst. Bet cilvēku brīvību sagrābs rokās tikai tas, kas nomierinās viņu sirdsapziņu. Ar maizi tev tika dots neapstrīdams karogs: ja dosi maizi, cilvēks locīs ceļus, jo nav nekā neapstrīdamāka par maizi, bet, ja tai pašā laikā kāds cits iegūs varu pār viņa sirdsapziņu, bez tevis, — ai, tad viņš pats pametīs tavu maizi un ies pakaļ tam, kas apmās viņa sirdsapziņu. Tur tev bija taisnība. Jo cilvēka esamības noslēpums nav tas, lai tikai dzīvotu, bet tas, kādēļ viņam dzīvot. Bez stingras pārliecības sevī, kādēļ viņam dzīvot, cilvēks nebūs ar mieru dzīvot un drīzāk sevi iznīcinās, nekā paliks zemes virsū, kaut arī maize viņam būtu visapkārt. Tas ir tā, bet kas tad iznāca: tu nevis pārņēmi cilvēku brīvību, bet tu to darīji viņiem vēl plašāku! Vai tad tu aizmirsi, ka miers un pat nāve cilvēkam dārgāki par brīvu izvēli laba un ļauna atzīšanā? Nav cilvēkam nekā kārdinošāka kā viņa sirdsapziņas brīvība, bet nav arī nekā mokošāka. Un, lūk, stipru pamatu vietā cilvēku sirdsapziņas nomierināšanai uz laiku laikiem tu ņēmi visu, kas vien ir neparasts, mīklains un nenoteikts, ņēmi visu, kas nebija ļaužu spēkos, un tā tu rīkojies, it kā nemaz nemīlēdams viņus, — un kas to darīja: tas, kurš nāca atdot par viņiem savu dzīvību! Kur tev vajadzēja valdīt pār ļaužu brīvību, tu to paplašināji un apgrūtināji ar tās mocībām cilvēka dvēseles dzīvi uz mūžīgiem laikiem.

Tu vēlējies iegūt cilvēka brīvo, mīlestību, lai tas brīvi ietu tev pakaļ, tevis valdzināts un sagūstīts. Senlaiku stingrā likuma vietā cilvēkam turpmāk no brīvas sirds bija pašam jāizlemj, kas ir labs, kas ļauns, un par ceļa vadoni viņa priekšā bija tikai tavs tēls, — bet vai tiešām tev neienāca prātā, ka beidzot viņš taču noraidīs un apstrīdēs pat tavu tēlu un tavu patiesību, ja viņu nomāks tik briesmīgs jūgs kā izvēles brīvība? Viņi brēks beidzot, ka taisnība nav tevī, jo nebija iespējams viņus atstāt lielākā apjukumā un mokās, kā tu to esi darījis, atstādams viņiem tik daudz rūpju un neatrisināmu uzdevumu. Tādā kārtā tu pats esi licis pamatus savas valstības sagraušanai un turpmāk vairs nevienu šai lietā nevaino. Bet neba tas tev tika piedāvāts.

Ir trīs spēki, vienīgie trīs spēki zemes virsū, kas spēj uz mūžiem uzvarēt šos nevarīgos dumpiniekus un apburt viņu sirdsapziņu viņu pašu laimei, — šie spēki ir: brīnums, noslēpums un autoritāte. Tu noraidīji ir vienu, ir otru, ir trešo un pats tam devi paraugu. Kad briesmīgais un visugudrais gars uzcēla tevi uz dievnama jumta un sacīja tev: «Ja gribi zināt, vai tu esi dieva dēls, tad meties zemē, jo stāv rakstīts, ka eņģeļi uzķers un nonesīs viņu un viņš nekritīs un nenositīsies, un tad tu dabūsi zināt, vai tu esi dieva dēls, un tad tu pierādīsi, cik liela ir tava ticība tavam tēvam,» — bet tu, to uzklausījis, noraidīji priekšlikumu un nepadevies, un nemeties zemē. Tu to darīji lepni un lieliski, kā dievs, bet šie ļaudis, šī nespēcīgā dumpīgā cilts, — vai tie ir dievi? Ai, tad tu saprati, ka, paspēris tikai soli, izdarījis tikai kustību mesties lejup, tu tūlīt būtu kārdinājis dievu un zaudējis visu ticību uz viņu, un būtu sasities pret zemi, kuru nāci glābt, un priecātos gudrais gars, kas tevi kārdināja. Bet, atkārtoju, vai daudz ir tādu kā tu? Un vai tiešām tu varēji kaut brītiņu domāt, ka arī cilvēku spēkos būs tāds kārdinājums? Vai tā radīta cilvēka daba, lai tas noraidītu brīnumu un tik šausmīgos dzīves brīžos, visšausmīgāko un mocošāko dvēseles pamata jautājumu brīžos, paliktu tikai pie sirds brīvā lēmuma? Ai, tu zināji, ka tavu varoņdarbu uzglabās grāmatās, ka tas aizsniegs laiku dziļumus un zemes beidzamās robežas, un tu cerēji, ka, sekodams tev, arī cilvēks paliks pie dieva un viņam nevajadzēs brīnuma. Bet tu nezināji, ka, kolīdz cilvēks noraidīs brīnumu, tūlīt noraidīs arī dievu, jo cilvēks nemeklē tik daudz dievu kā brīnumu. Un, tā kā cilvēka spēkos nav palikt bez brīnuma, tas radīs sev jaunus brīnumus, jau savus paša brīnumus, un locīsies nu jau pūšļotāju brīnuma, veceņu burvestību priekšā — un kaut arī viņš simtkārt būtu dumpinieks, ķeceris un bezdievis.

Tu nenokāpi no krusta, kad tev brēca, zaimodami un kaitinādami tevi:-«Nokāp no krusta, un mēs ticēsim, ka tu tas esi.» Tu nenokāpi tāpēc, ka joprojām negribēji pakļaut cilvēku ar brīnumu, bet alki brīvas ticības, nevis brīnumainas. Alki brīvas mīlestības, nevis gūstekņa verdziskās sajūsmas par varenību, kas reizi par visām reizēm tam iedvesīs šausmas. Bet arī te tu spriedi par cilvēkiem pārāk augstu, jo, saprotams, viņi ir gūstekņi, kaut arī radīti par dumpiniekiem. Apskaties un spried, nu ir pagājuši piecpadsmit gadsimti, ej un paveries viņos: ko tu esi pacēlis sev blakus? Zvēru, — cilvēks ir radīts vājāks un zemāks, nekā tu par viņu domāji! Vai viņš var, vai var izpildīt to pašu, ko tu? Tā, viņu cienīdams, tu rīkojies, it kā vairs nejustu pret viņu līdzcietības, jo par daudz tu no viņa esi prasījis, — un kas to darījis, — tas, kurš viņu iemīlējis vairāk par sevi! Cienīdams viņu mazāk, mazāk arī prasītu no viņa, bet tas būtu tuvāk mīlestībai, jo viņa jūgs būtu vieglāks. Viņš ir nevarīgs un nekrietns. Kas par to, ka viņš tagad visur dumpojas pret mūsu varu un lepojas ar to, ka dumpojas? Tā ir bērna un skolnieka lepnība. Tie ir mazi bērni, kas sadumpojušies klasē un padzinuši skolotāju. Bet pienāks gals arī bērneļu sajūsmai, tā viņiem dārgi maksās. Viņi sagraus dievnamus un asinīm slacīs zemi. Bet beigās viņi atģidīs, muļķa bērni, ka viņi, kaut arī dumpinieki, tomēr ir nevarīgi dumpinieki, kas nevar izturēt paši sava dumpja. Pārplūzdami savām muļķīgajām asarām, viņi beidzot atzīs, ka tas, kas viņus radījis par dumpiniekiem, bez šaubām, gribējis par viņiem pasmieties. To viņi sacīs izmisumā, un šie viņu vārdi būs dieva zaimošana, no kuras viņi kļūs vēl nelaimīgāki, jo cilvēka daba nevar paciest dieva zaimošanu un galu galā vienmēr pati sev par to atriebsies.

Un tā nemiers, apjukums un nelaime — tā ir tagadējā ļaužu tiesa pēc tam, kad tu tik daudz esi cietis par viņu brīvību! Tavs lielais pravietis parādībā un līdzībā saka, ka esot redzējis visus pirmās augšāmcelšanās dalībniekus un ka viņu bijis no katras cilts pa divpadsmit tūkstošu. Bet, ja viņu bija tik, tad arī viņi nebija vis kā cilvēki, bet kā dievi. Viņi ir izcietuši tavu krustu, viņi izcietuši gadu desmitus tukšā bada tuksnesī, pārtikdami no siseņiem un saknēm, — un tad, zināms, tu ar lepnumu vari norādīt uz šiem brīvības, brīvās mīlestības bērniem, viņu brīvās un lieliskās ziedošanās pēc tavā vārdā. Bet atceries, ka pavisam viņu bija tikai daži tūkstoši, un tie paši bija dievi, bet citi? Un kāpēc vainīgi pārējie, vājie ļaudis, kas nespēja izciest to, ko varenie? Kāpēc ir vainīga nespēcīga dvēsele, ka viņas spēkos nav rast sevī vietas tik šausmīgām balvām? Vai arī patiešām tu esi nācis tikai pie izredzētiem un izredzēto dēļ? Bet, ja tā, tad tas ir noslēpums un mums to neizprast. Un, ja noslēpums, tad arī mums bija tiesības sludināt noslēpumu un mācīt viņiem, ka nevis viņu sirds brīvais lēmums ir svarīgs un nevis mīlestība, bet noslēpums, kuram viņiem ir akli jāpadodas, pat aizmirstot sirdsapziņu. Tā mēs arī darījām. Mēs izlabojām tavu varoņdarbu un pamatojām to ar brīnumu, noslēpumu un autoritāti. Un ļaudis kļuva priecīgi, ka viņus atkal ved kā ganāmpulku un ka beidzot viņu sirds atbrīvota no tik briesmīgas balvas, kas viņiem sagādājusi tik daudz ciešanu.

Vai mums nebija taisnība, kad mēs tā mācījām un darījām, saki! Vai tad mēs neesam mīlējuši cilvēci, tik pazemīgi atzīdami tās nespēku, ar mīlestību atvieglinādami tās nastu un atpestīdami tās vājo dabu, kaut arī no grēka, bet ar mūsu atļauju? Kādēļ tad tagad tu nāc mūs traucēt? Un ko tu klusēdams un tik dziļdomīgi raugies manī ar savām lēnīgajām acīm? Dusmojies, es negribu tavas mīlestības, jo es pats tevi nemīlu. Un ko man slēpt no tevis? Vai tad es nezinu, ar ko runāju? Kas man tev sakāms, viss tev jau zināms, to es redzu no tavām acīm. Un vai tad es apslēpšu no tevis mūsu noslēpumu? Varbūt tu taisni gribi dzirdēt to no manām lūpām, tad klausies: mēs neesam ar tevi, bet ar viņu, lūk, mūsu noslēpums!

Jau sen mēs neesam ar tevi, bet ar viņu, jau astoņus gadsimtus. Taisni priekš astoņiem gadsimtiem mēs pieņēmām no viņa to, ko tu ar nicināšanu noraidīji, to beidzamo balvu, ko viņš tev solīja, parādīdams tev visas zemes valstības; mēs paņēmām no viņa Romu un Cēzara zobenu un pasludinājām tikai sevi par zemes valdiniekiem, par vienīgajiem valdiniekiem, lai gan vēl līdz šim neesam paspējuši novest mūsu lietu pilnīgi galā. Bet kas tur vainīgs? Ak jā, šī lieta līdz šim tikai sākumā, bet tā ir sākusies. Vēl ilgi jāgaida, kamēr tā būs nobeigta, un daudz vēl jāizcieš zemei, bet mēs panāksim savu un būsim cēzari, un tad mēs padomāsim par cilvēku vispasaules laimi. Bet tu jau toreiz varēji saņemt Cēzara zobenu. Kādēļ tu noraidīji šo pēdējo balvu?

Pieņemdams šo trešo varenā gara padomu, tu piepildītu visu, ko cilvēks meklē zemes virsū, tas ir, kā priekšā locīties, kam uzticēt sirdsapziņu un kādā kārtā visiem beidzot vienoties neapstrīdamā kopīgā un saticīgā skudru pūznī, jo vajadzība pēc pasaules vienotības ir trešā un beidzamā cilvēku mocība. Vienmēr cilvēce visumā ir centusies iekārtoties katrā ziņā pasaules mērogā. Daudz ir bijis slavenu tautu ar slavenu vēsturi, bet, jo augstāk stāvēja šīs tautas, jo nelaimīgākas tās bija, jo stiprāk par citām jūtām juta vajadzību pēc cilvēku vispasaules apvienības. Lielie iekarotāji, Timuri un Čingishani, pārskrēja kā viesuļi pār zemi, cenzdamies iekarot pasauli, bet arī tie, lai gan neapzinīgi, izpauda to pašu lielo cilvēces vajadzību pēc vispasaules un vispārējas vienības. Pieņēmis pasauli un Cēzara purpura mēteli, tu nodibinātu pasaules valsti un dotu pasaulei mieru. Jo kam gan citam valdīt pār cilvēkiem, ja ne tiem, kuri valda pār viņu sirdsapziņu un kuru rokās ir viņu maize. Mēs arī paņēmām Cēzara zobenu un, paņēmuši to, zināms, atkritām no tevis un gājām pakaļ viņam.

Ai, vēl paies brīvā prāta nekrietnību, viņu zinātnes un antropofāgijas gadsimti, jo, iesākuši celt savu Bābeles torni bez mums, viņi beigs ar antropofāgiju. Bet taisni tad pie mums pielīdīs zvērs un laizīs mūsu kājas, un apslacinās tās ar savu acu asiņainajām asarām. Un mēs sēdīsimies šim zvēram mugurā un pacelsim biķeri, un uz tā būs rakstīts: «Noslēpums!» Bet tad un tikai tad iestāsies ļaudīm miera un laimes valstība. Tu lepojies ar saviem izredzētiem, taču tev ir tikai izredzētie, bet mēs nomierināsim visus. Un vēl kas: cik daudz no šiem izredzētiem, no varenajiem, kuri varētu kļūt par izredzētiem, beidzot ir noguruši, tevi gaidīdami, un ir nesuši un vēl nesīs sava gara spēkus un savas sirds dedzību citā druvā un nobeigs ar to, ka taisni pret tevi pacels savu brīvo karogu. Bet tu pats būsi pacēlis šo karogu. Turpretim pie mums visi būs laimīgi un nedumposies vairs, nedz iznīcinās viens otru, kā notiek tavā brīvībā visur kur. O, mēs viņus pārliecināsim, ka viņi tikai tad kļūs brīvi, kad atteiksies no savas brīvības mums par labu un pakļausies mums.

Un vai tad mums būs taisnība vai arī mēs būsim samelojuši? Viņi paši pārliecināsies, ka taisnība mums, jo atcerēsies, cik dziļi verdzības un apjukuma šausmās viņus iegrūda tava brīvība. Brīvība, brīvais prāts un zinātne novedīs viņus tādā biezoknī un nostādīs viņus tādu brīnumu un neatrisināmu noslēpumu priekšā, ka vieni no viņiem, nepadevīgie un niknie, iznīcinās paši sevi, citi, nepadevīgie, bet nevarīgie, iznīcinās cits citu, bet trešie, pāri palikušie nevarīgie un nelaimīgie, līdīs pie mūsu kājām un brēks uz mums: «Jā, jums bija taisnība, jums vienīgajiem bija zināms viņa noslēpums, un mēs atgriezīsimies pie jums, glābiet mūs no mums pašiem!» Saņemdami no mums maizi, viņi, zināms, skaidri redzēs, ka mēs viņu maizi, viņu pašu rokām pelnīto, ņemam no viņiem, lai viņiem pašiem izdalītu, bez kāda brīnuma, viņi redzēs, ka mēs neesam pārvērtuši akmeņus maizē, bet patiesi vairāk nekā par pašu maizi viņi būs priecīgi par to, ka saņem to no mūsu rokām! Jo pārāk labi atcerēsies, ka agrāk bez mums tā pati viņu rokām iegūtā maize pārvērtās viņu rokās tikai akmeņos, bet, kad viņi atgriezās pie mums, tad paši akmeņi viņu rokās pārvērtās maizē. Ļoti ļoti augstu viņi novērtēs, ko nozīmē pakļauties reiz un uz visiem laikiem! Un, kamēr ļaudis to nesapratīs, viņi būs nelaimīgi.

Kas visvairāk veicināja šo nesaprašanu, saki man! Kas sašķēla ganāmpulku un izklīdināja to nezināmos ceļos? Bet ganāmpulks atkal sapulcēsies un atkal būs padevīgs — un nu jau uz visiem laikiem. Tad mēs viņiem piešķirsim kluso, pazemīgo laimi kā nevarīgiem radījumiem, par kādiem viņi arī ir radīti. Ai, mēs beidzot viņus pārliecināsim nelepoties, jo tu viņus paaugstināji un ar to iemācīji lepoties; pierādīsim viņiem, ka viņi ir nevarīgi, ka viņi ir tikai nožēlojami bērni, bet ka bērnu laime ir saldāka par visu. Viņi kļūs bikli un skatīsies uz mums, un spiedīsies mums klāt bailēs kā cālīši perētājai. Viņi brīnīsies un trūcināsies par mums, un leposies ar to, ka mēs esam tik vareni un tik gudri, ka varējām nomierināt tik mežonīgu tūkstoš miljonu ganāmpulku. Viņi nevarībā drebēs no mūsu dusmām, viņu prāti zaudēs drosmi, viņu acis kļūs asarainas kā bērniem un sievietēm, bet tikpat viegli pēc mūsu mājiena viņi pāries uz jautrību un smiekliem, gaišiem priekiem un laimīgu bērnu dziesmiņu.

Jā, mēs tiem liksim strādāt, bet brīvajās stundās mēs viņiem sagādāsim dzīvi kā bērnu rotaļu, ar bērnu dziesmām, kori, ar nevainīgām dejām. O, mēs viņiem atļausim arī grēku, viņi ir vāji un nevarīgi, un viņi mūs mīlēs kā bērni, tāpēc ka mēs viņiem ļausim grēkot. Mēs viņiem pateiksim, ka katrs grēks tiks izpirkts, ja tas būs nodarīts ar mūsu atļauju; mēs ļaujam tiem grēkot tāpēc, ka tos mīlam, un sodu par šiem grēkiem, lai tā notiek, uzņemsimies paši. Uzņemsimies paši, un viņi mūs dievinās kā labdarus, kas atbild par viņu grēkiem dieva priekšā. Un viņiem nebūs nekādu noslēpumu no mums. Mēs viņiem atļausim vai aizliegsim dzīvot ar viņu sievām un mīļākām, radīt vai neradīt bērnus, visu atkarībā no viņu paklausības, — un viņi mums pakļausies jautri un priecīgi. Vismokošākos viņu sirdsapziņas noslēpumus visu, visu viņi mums atklās, un mēs visu izšķirsim, un viņi noticēs mūsu lēmumam ar prieku, jo tas viņus paglābs no lielām rūpēm un briesmīgajām tagadējām mokām, kas ceļas no personīga un brīva lēmuma. Un visi būs laimīgi, visi būtņu miljoni, izņemot simt tūkstošus, kas viņus vadīs. Jo tikai mēs, mēs, noslēpuma glabātāji, mēs būsim nelaimīgi.

Būs tūkstošiem miljonu laimīgu bērnu un simt tūkstošu cietēju, kas uzņēmušies laba un ļauna atzīšanas lāstu. Klusu viņi nomirs, klusu izdzisīs tavā vārdā un aiz kapa iemantos tikai nāvi. Bet mēs glabāsim noslēpumu un viņu pašu laimei mānīsim viņus ar mūžīgo atmaksu debesīs. Jo, ja kaut kas arī būtu viņā saulē tad, saprotams, ne tādiem, kādi ir viņi. Runā un pareģo, ka tu nākšot un atkal uzvarēšot, nākšot ar saviem izredzētiem, ar saviem lepnajiem un varenajiem, bet mēs teiksim, ka viņi ir izglābuši tikai paši sevi, bet mēs izglābsim visus. Runā, ka kritīs kaunā netikle, kas sēdēs zvēram mugurā un turēs savās rokās noslēpumu, ka atkal sadumposies nevarīgie, saplēsīs viņas purpura mēteli un atsegs viņas «riebīgo» miesu. Bet tad piecelšos es un norādīšu tev uz tūkstošiem miljonu laimīgu bērnu, kas nav pazinuši grēka. Un mēs, kas esam uzņēmušies viņu grēkus viņu laimes labā, mēs nostāsimies tavā priekšā un teiksim: «Tiesā mūs, ja vari un drīksti.» Zini, ka es nebīstos no tevis. Zini, ka arī es esmu bijis tuksnesī, arī es esmu pārticis no siseņiem un saknēm, ka arī es svētīju brīvību, ar ko tu svētīji ļaudis, arī es – taisījos iestāties tavu izredzēto pulkā, vareno un spēcīgo pulkā, alkdams «vairot skaitu». Bet es atmodos un negribēju vairs kalpot neprātam. Es atgriezos un pieslējos to pulkam, kas izlaboja tavu varoņdarbu. Es aizgāju no lepnajiem un pievērsos lēnprātīgajiem šo lēnprātīgo laimes labā. Tas, ko es tev saku, piepildīsies, un mūsu valsts pacelsies. Es tev atkārtoju, jau rīt tu redzēsi šo paklausīgo ganāmpulku, kas pēc mana pirmā mājiena steigšus rausīs karstas ogles tavam sārtam, kurā es tevi sadedzināšu par to, ka tu esi atnācis mūs traucēt. Jo, ja ir kāds bijis, kas par visiem citiem vairāk pelnījis mūsu sārtu, tad tas esi tu. Rīt tevi sadedzināšu. Dixi. [Esmu runājis]»

Ivans apstājās. Viņš bija iekarsis runādams un runāja aizrautībā; bet, kad beidza, pēkšņi pasmaidīja.

Aļoša, kas visu laiku klusēdams viņā klausījās un uz beigām ārkārtīgi uztraukts vairākkārt gribēja pārtraukt brāļa runu, bet acīm redzot savaldījās, pēkšņi kā dzelts uztrūkās:

— Bet… tā ir aplamība! — viņš sarkdams iesaucās. — Tava poēma ir Jēzus slavinājums, nevis nopaļājums… kā tu gribēji. Un kas tev ticēs par to brīvību? Vai šādi, vai šādi tā jāsaprot? Un pareizticībā par to ir cits jēdziens … Tā ir Roma un pat ne visa Roma, tas nav tiesa, — tie ir sliktākie no katolicisma, inkvizitori, jezuīti!… Un nemaz nevar būt tādas fantastiskas personības kā tavs inkvizitors. Kas tie par cilvēku grēkiem, ko viņš uzņēmies? Kas tie par noslēpumu glabātājiem, kas uzņēmušies nezin kādu lāstu, lai ļaudis būtu laimīgi? Kur tādi redzēti? Mēs pazīstam jezuītus, par viņiem runā sliktu, bet vai tad viņi ir tādi kā tev? Viņi nepavisam nav tādi, gluži citādi… Tā vienkārši ir romiešu armija nākamajai pasaules valstij, ar ķeizaru — Romas pāvestu priekšgalā … Tas ir viņu ideāls, bet bez kāda noslēpuma un pacilātām skumjām … Visparastākā tieksme pēc varas, pēc netīrajiem zemes labumiem, verdzināšanas …. nākamās dzimtbūšanas garā, cerībā, ka viņi kļūs par muižniekiem …. Varbūt viņi pat netic dievam. Tavs cietējs inkvizitors ir tikai fantāzija …

—  Jel pagaidi, pagaidi, — iesmējās Ivans, — kā tu esi iekarsis. Tu saki, ka fantāzija, — lai! Zināms, ka fantāzija. Un tomēr: vai tiešām tu domā, ka visa šī beidzamo gadsimtu katolicisma kustība ir tikai tieksme pēc varas, lai gūtu netīros zemes labumus? Vai tikai Paisija tēvs tev tā nemāca?

—   Nē, nē, gluži otrādi, Paisija tēvs kādreiz runāja ko neko gandrīz vai tavā garā … bet, zināms, ne jau to, pavisam citu, — Aļoša pēkšņi apķērās.

—   Tomēr ļoti vērtīga ziņa, neraugoties uz tavu «pavisam citu». Es jau tev tieši jautāju, kādēļ tavi jezuīti un inkvizitori apvienojušies tikai nešķīsto materiālo labumu iegūšanai. Kādēļ viņu starpā nevar gadīties neviens cietējs, kas ciestu lielas bēdas un mīlētu cilvēci? Redzi: iedomājies, ka gadītos kaut tikai viens no visiem šiem materiālo un netīro labumu meklētājiem — kaut tikai viens tāds kā mans vecais inkvizitors, kas pats ēdis saknes tuksnesī un plosījies mokās, nokaudams savu miesu, lai darītu sevi brīvu un pilnīgu, bet kas tomēr visu savu mūžu mīlējis cilvēci un pēkšņi tapis redzīgs un ieraudzījis, ka tā nav necik liela tikumiska svētlaime — sasniegt gribas pilnību, lai tai pašā laikā pārliecinātos, ka miljoniem citu dieva radību ir palikuši tādi paši, kā apsmieklam radīti, ka nekad nebūs viņu spēkos tikt galā ar savu brīvību, ka no nožēlojamiem dumpiniekiem nekad neiznāks milži, kas nobeigtu torņa celšanu, ka ne tādām zosīm lielais ideālists sapņojis par savu harmoniju. Visu to sapratis, viņš atgriezās un pieslējās … gudriem cilvēkiem. Vai tiešām tas nevarēja notikt?

—Kam pieslējās, kādiem gudriem cilvēkiem? — gandrīz azartā iesaucās Aļoša. — Viņiem nav nekāda tāda prāta un nav nekādu tādu noslēpumu … Varbūt tikai viena bezdievība — tas ir viss viņu noslēpums. Tavs inkvizitors netic dievam, tas ir viss viņa noslēpums!

—   Lai arī tā! Beidzot tu atģidies. Un tiešām tā ir, tiešām, tas vien jau ir viss noslēpums, bet vai tad tās nav ciešanas, sevišķi tādam cilvēkam kā viņš, kas visu savu mūžu ziedojis varoņdarbam tuksnesī un nav izdziedinājies no mīlestības pret cilvēci? Savā mūža vakarā viņš nāk pie skaidras pārliecības, ka tikai lielā, briesmīgā gara padomi spētu kaut cik apmierināt nevarīgos dumpiniekus, «nepabeigtās izmēģinājuma būtnes, radītas izsmieklam». Un, lūk, pārliecinājies par to, viņš redz, ka ir jāseko gudrā gara, briesmīgā nāves un iznīcības gara norādījumiem un ka tādēļ vajag ņemt palīgā melus un viltu un vest cilvēkus jau apzināti pretim nāvei un iznīcībai, un turklāt maldināt viņus visu laiku, lai viņi kaut kā nenoģistu, kurp viņus ved, lai kaut jele ceļā šie nožēlojamie neredzīgie uzskatītu sevi par laimīgiem. Un ievēro viltu tā vārdā, kura ideāliem sirmgalvis tik karsti ticējis visu savu mūžu! Vai tā nav nelaime? Un, ja tikai viens tāds atrastos priekšgalā visai šai armijai, «kas alkst pēc varas, lai gūtu tikai netīrus labumus», — vai tad tiešām nepietiek ar vienu tādu, lai iznāktu traģēdija? Vēl vairāk: pietiek ar vienu tādu priekšgalā, lai beidzot atklātos vadošā ideja visai Romas cīņai, ar visām tās armijām un jezuītiem, šīs cīņas augstākā ideja. Es tev skaidri pasaku, ka es nelokāmi ticu, ka šis vienīgais cilvēks nekad nav paguris starp tiem, kuri stāv šīs kustības priekšgalā. Kas var zināt, varbūt arī starp Romas virspriesteriem ir atgadījušies šādi vieninieki. Kas var zināt, varbūt šis nolādētais sirmgalvis, kas tik ietiepīgi un īpatnēji mīlēja cilvēci, dzīvo arī tagad veselā pulkā tādu vieninieku sirmgalvju — un nevis gadījuma pēc, bet pastāv kā saskaņa, kā slepena savienība, kas jau sen nodibināta, lai sargātu noslēpumu, lai sargātu to no nelaimīgajiem un nespēcīgajiem cilvēkiem nolūkā darīt viņus laimīgus. Katrā ziņā tā ir, un tam tā arī jābūt. Man liekas, ka pat brīvmūrniekiem viņu pamatnoteikumos ir kas līdzīgs šādam noslēpumam un ka tādēļ katoļi tā neieredz brīvmūrniekus, ka redz viņos konkurentus un idejas vienības skaldītājus, bet vajag būt vienam ganāmpulkam un vienam ganam … Tomēr, aizstāvēdams savu domu, es izskatos pēc sacerētāja, kas neiztur tavu kritiku. Diezgan par to.

—   Varbūt tu pats esi brīvmūrnieks! — Aļošam pēkšņi paspruka. — Tu netici dievam, — viņš piebilda, bet nu jau dziļās skumjās. Turklāt viņam likās, ka brālis viņā raugās ar izsmieklu. — Kā tad beidzās tava poēma? — viņš pēkšņi jautāja, nodūris acis. — Vai varbūt tai jau beigas?

—    Es to gribēju nobeigt tā: kad inkvizitors apklust, viņš kādu laiku gaida, ka gūsteknis viņam atbildēs. Viņam grūti paciest tā klusēšanu. Viņš redzēja, ka gūsteknis visu laiku klausījās viņā, domīgi un klusi viņam taisni acīs skatīdamies un acīm redzot nevēlēdamies neko iebilst. Sirmgalvim gribētos, lai tas viņam ko neko pateiktu, kaut arī rūgtu, briesmīgu. Bet pēkšņi viņš klusēdams pienāk sirmgalvim klāt un klusi noskūpsta viņu uz deviņdesmitgadīgajām bālajām lūpām. Tā ir visa atbilde. Sirmgalvis nodreb. Kaut kas sakustas viņa lūpu kaktiņos; viņš iet pie durvīm, atver tās un saka gūsteknim: «Ej un vairs nenāc.. . nemaz nenāc … nekad, nekad!» Un izlaiž viņu «pilsētas tumšajos laukumos». Gūsteknis aiziet.”

Informācijas aģentūra
/07.08.2013/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Perversā glamūra vergi

Vadošie perversā glamūra portāli Latvijā

Vadošie perversā glamūra portāli Latvijā

Katrā vēsturiskajā laikmetā tautas garīgais un morālais potenciāls atklājās jaunā veidā. Par to uzskatāmi liecina katras tautas kultūras vēsture. Arī latviešu tautas kultūras vēsture. Mūsu tautas garīgais un morālais potenciāls ir atklājies jaunā veidā, mainoties sociāli ekonomiskajai formācijai un tam visam, kas tradicionāli ietilpst attiecīgā laikmeta specifiskajā kopainā.

Tā, piemēram, cara valdīšanas laikmetā XIX gadsimta otrajā pusē atklājās mūsu tautas liriski poētiskā apdāvinātība un inteliģences morāli cēlā velme pašaizliedzīgi un nesavtīgi darboties tautas labā. No šī laikmeta mantojumā esam saņēmuši izcilākos vārda māksliniekus – dzejniekus, prozaiķus, dramaturgus, literatūras kritiķus. Šajā laikmetā par tautu rūpējās mūsu izcilākie un godīgākie sabiedriskie darbinieki un politiskās domas analītiķi. Viņu praktisko rīcību caurstrāvoja morāli patiesi un dziļi motīvi kalpot sabiedrībai. Tā bija inteliģence šī vārda viscēlākajā nozīmē.

Savukārt XX gadsimta pirmajā pusē un tajā skaitā brīvvalsts laikmetā atklājās mūsu tautas potenciāls tēlotājas mākslā. No šī laikmeta vērtīgākā mantojuma mēs varam lepoties ar daudziem stilistiski savdabīgiem un spilgtiem gleznotājiem un tēlniekiem.

Padomju laikmetā atklājās mūsu tautas gudrāko un talantīgāko personību izcilās spējas dabaszinātnēs un atsevišķos mākslas veidos – fotomākslā, mākslas keramikā, tekstilmākslā, koru dziedāšanas mākslā, gūstot pasaules mēroga atzinību.

Grūtāk ir pateikt, kādā pozitīvā jaunā veidā mūsu tautas garīgais un morālais potenciāls ir atklājies pēcpadomju laikmetā. Rīgas Lomonosova ielā izauklētā žurnālistu paaudze ir parūpējusies par to, lai sabiedrību informētu tikai par negatīvām garīgajām un morālajām izpausmēm. Pēcpadomju gados galvaspilsētas masu informācijas līdzekļos dominēja un arī šodien dominē tikai sliktās ziņas. Tā rezultātā sabiedrība ir labāk informēta par saviem muļķiem, zagļiem un blēžiem nekā par zinātnieku, mākslinieku vai kādas citas kreatīvās darbības panākumiem.

Pēcpadomju laikmetā vieglāk ir fiksēt garīgā un morālā potenciāla drūmās izpausmes. Nekļūdīgi ir skaidrs, ka nespējam sevi veiksmīgi realizēt politikā, izglītībā, zinātnē. Politiskajā sfērā gadu desmitiem ilgi nespējam novērst „veikalnieku” (Rainis) un ne visai saprātīgu cilvēku iekļūšanu visdažādākajās valsts struktūrās. Mācību iestādēs masveidā jauniešos iepotējām mežonīgu naidu pret vecāku un vecvecāku dzīves pieredzi, kā arī nacionālo naidu pret dažiem etnosiem. Augstāko izglītību vispār novedām līdz katastrofai. Atsevišķu alkātīgu un sociāli bezatbildīgu tipu izveidotajās privātajās augstskolās nav pat fakultātes un katedras. Tādējādi ar saviem unikāli kroplajiem rekordiem piegādājam smieklīgu materiālu Ginesa varoņdarbu kolekcijai. Pēcpadomju laikā ne tikai iznīcinājām savu zinātnes grandiozo potenciālu, bet arī iemanījāmies jauno paaudzi orientēt nevis uz intelektuālo darbību un vērtībām, bet uz naudas pelnīšanu un patērēšanas baudīšanu. Mūsu tautas antiintelektuālisms ir griezīgi atklājies pēcpadomju laikmetā. Par mūsu pseidointelektuālismu savā laikā pamatoti sūdzējās filoloģijas zinātņu doktore Ingrīda Sokolova. Saprotams, daudzi prātvēderi viņai pārmeta neobjektivitāti.

Lasot, klausoties un skatoties  mūsu medijus, gribot negribot ir radies priekšstats, ka neoliberālā kapitālisma laikmetā mūsu tautas garīgais un morālais potenciāls visapjomīgāk ir atklājies zagšanā un blēdībās. Savukārt starptautiskā mērogā mūsu lielākais panākums acīmredzot ir materiāli ļoti augsti attīstītas republikas novešana līdz pilnīgai nabadzībai – Eiropas nabadzīgākajai valstij.

Pēdējā laikā kļūst skaidrs, ka mēs gūsim slavu vēl vienā jomā – perversā glamūra radīšanā. Mēs izskolojām ideoloģiski un profesionāli infantilus žurnālistus. Tagad viņi mums par to pateicīgi atmaksā, dāsni propagandējot negodīgumu, stulbumu un primitīvas kaislības. Runa ir par jauna tipa glamūra radīšanu un dievināšanu Interneta lielākajos ziņu portālos – „Delfi”, „Apollo” un „TvNet”.

Vēsturiski mainās ne tikai tautas garīgā un morālā potenciāla realizācija. Vēsturiski mainās arī kultūras formas. Aizvadītajos dažos gadsimtos kardināli ir izmainījusies arī tāda kultūras forma kā glamūrs.

Intensīvas izmaiņas glamūrā ir konstatējamas kopš XX gadsimta 80. gadiem. Tolaik iestājās postmodernisma laikmets un sākās „balto” cilvēku vispārējā intelektuālā un morālā lejupslīde. Rietumos un kopš 90. gadiem arī Austrumeiropā šī lejupslīde ir tik šausmīga un visaptveroša, ka ojektīvākie apzīmējumi ir tādi jēdzieni kā „degradācija” un „deģenerācija”.  Šie jēdzieni globālo procesu analītikā tagad ir tik pat ikdienišķi kā pie mums vārdi „zagt” un „blēdīties”.

Kulturologi glamūra pirmsākumus saskata Francijā XVIII gadsimtā Versaļas pilī un tās saimnieces franču slavenās dāmas Marie-Antoinette izsmalcinātajos pasākumos. Tolaik glamūrs bija estētiski smalka spēle. Tā bija tāda pati poētiskā rotaļa kā daiļliteratūrā parodija, epigrāfs, anagramma, apokrifs, tautogramma. Glamūra uzdevums bija provocēt intelektuāli komplicētas asociācijas un alūzijas. Glamūrs bija adresēts inteliģentai un erudētai auditorijai. Glamūrs ietilpa aristokrātijas garīgi izsmalcinātās dzīves telpā. Tātad sabiedrības izglītotākās daļas dzīves telpā. Tā reizē bija arī t.s. gara aristokrātijas dzīves telpa.

XIX gadsimtā aristokrātijas glamūru nomainīja buržuāzijas dendisms un mietpilsoņiem adresētā dzīves izskaistināšana Balzaka, Valtera Skota un citu prozaiķu romānos. Dendiji kļuva par specifisku sociālo un garīgās kultūras tipu. Tā galvenās iezīmes – izsmalcināts apģērbs un vārdu krājums. Faktiski dendiji bija vidusšķiras pārstāvji, kuri tēloja aristokrātus.

Glamūra sākotnējā estētiski izsmalcinātā būtība lielā mērā saglabājās līdz II Pasaules karam. Manāmi izmainījās vienīgi glamūra cienītāji. Aristokrātiju nomainīja buržuāzija. Tā kļuva arvien bagātāka. Tāpēc otrās un trešās paaudzes buržuji varēja atļauties dažādas dārgas „estētiskās rotaļas”. Bet galvenais – joprojām vēlējās atdarināt aristokrātiju.

Līdz II Pasaules karam Rietumeiropas valstīs un ASV glamūra „rotaļām” lielā mērā pievērsās mākslinieciskās personības – labi atalgoti kinoaktieri, režisori, scenāristi. Rietumu kultūrā ir sastopams jēdziens „Glamour of Hollywood„. XX gadsimta 30. gadu Holivudas glamūra simbols ir tāda izcila aktrise un dziedātāja kā Marlēna Dītriha.

Pasaules kara un pēckara gados glamūram, saprotams, neviens nepievērsās. Stāvoklis sāka mainīties 80.gados reizē ar postmodernisma, kā arī t.s. finansu kapitālisma straujo uzplaukumu. Finansu operāciju liberalizācijas rezultātā Rietumos radās jaunbagātnieku slānis. To galvenokārt veidoja ne visai skaidras izcelsmes gados jauni cilvēki. Viņi ļoti ātri tika pie prāvām naudas summām dažādu finansu spekulāciju rezultātā.

Kā zināms, tas ir slānis, kas „uzpūta” visdažādākos finansu „burbuļus” un pasauli noveda līdz globālai finansu un ekonomiskajai krīzei. Tas ir slānis, par kura mahinācijām un negodīgi iegūtās naudas slēptuvēm (ofšoriem) pirms neilga laika sprieda G-8 sammitā Ziemeļīrijā. Šī slāņa pārstāvji atdarina visus – gan aristokrātus, gan buržuāzijas īstos pagātniekus – Rotšildu, Rokfelleru, Baruhu līmeņa bagātniekus.

Tagad tāds slānis ir izveidojies arī Austrumeiropā. Tā ir mūsu slavenā pašizslavētā „elite” un „kreatīvā šķira”. Šis sociālais slānis ir galvenais (patiesībā – vienīgais) glamūra produkcijas patērētājs. Ja kādreiz glamūrs bija saistīts ar sociuma intelektuāli un radoši vērtīgāko daļu, tad visjaunākajos laikos glamūrs ir saistīts ar pavisam pretējas cilvēciskās kvalitātes sociuma daļu – dažāda tipa kriminālajiem elementiem, pusizglītotiem un pusinteliģentiem iznireļiem – „jaunbagātniekiem”.

Pret viņiem normālās valstīs tagad izturās kā pret sociālo sērgu, kuru nepieciešams pēc iespējas ātrāk likvidēt. Atsevišķās kaimiņu zemēs, kur ir saglabājies normālu cilvēku prāvs kontingents un tas ir  uzsācis bezkompromisa patriotisku cīņu ar „perestroikas” ievazāto neoliberālismu un  postmodernismu, parazītiskajai „elitei” pieprasa nekavējoties aizvākties no valsts ar visu savu netīro naudu. Tā tas pašlaik notiek Krievijā, kur vispārējās garīgās un morālās atveseļošanās process pēc „eiropeizācijas” dumjās eiforijas ar katru dienu iegūst iepriecinošāku vērienu.

Atkārtoju: kopš XX gadsimta 80.gadiem glamūrs ir pamatīgi izmainījies. Tas ir sagrozījis galvas daudziem paviršākiem pētniekiem. Tāpēc speciālajā literatūrā glamūra definīcijās parasti atspoguļojās visjaunākā perioda iezīmes. Tāpēc ne visai precīzi tiek skaidrots, ka visos laikmetos glamūrs ir bijis baudīšanas (hēdonisma) platforma. Par glamūru hēdonisma filosofijas aspektā (protams, sākot ar Platonu) tiek rakstītas pat disertācijas. Ne visai precīzajās definīcijās pret glamūru izturās kā pret ēdienu, dzērienu, apģērba, mēbeļu, rotaslietu u.c. baudu. Bet to var attiecināt tikai uz glamūra izdarībām aizvadītajos dažos gadu desmitos, kad glamūra saimnieki kļuva dažāda kalibra afēristi un iznireļi.

Precīzāks ir viedoklis, saistot glamūru ar dzīves stilu. Glamūra dzīves stilā kādreiz ietilpa mode un izklaide. Visjaunākajā laikā glamūra vēsturiski tradicionālos elementus papildina patērēšana, jaunbagātniekiem adresēta reklāma, sociālā prezentācija un sociālās ambīcijas – pārākuma apziņa. Vērtējot šodienas „kreatīvās šķiras” glamūra izpausmes un glamurizācijas māniju, par visprecīzāko uzskata šādu definīciju: „Jebkura meitene var būt glamūra. Viss, kas viņai ir jādara, ir tas, ka jāstāv uz vietas un jāizskatās kā muļķei”.

Tamlīdzīgus izsmējīgus vārdus nosaka šodienas glamūra stratēģiskie mērķi. Vispirms un galvenokārt glamūra izmantošana sabiedrības apmuļķošanai un zombēšanai, šizofrēniskas eiforijas un optimisma stimulēšanai,  intelektuālo un estētisko izsmalcinātību aizstājot ar āriškīgu izrādīšanos un sava materiālā pārākuma nekaunīgu demonstrāciju. Tā vienmēr visos laikmetos ir bijusi sabiedrības atkritumu „kompetence”. Šodienas glamūra akcijās aprobežoti, bet izmanīgi „biznesmeņi” mākslas darbus pārvērš balagānā, rupji devalvējot mākslas jēgu un estētisko misiju vispār.

Mūsdienās glamūrs ir „specializējies” vairākos atzaros. Piemēram, var runāt par glamūra žurnālistiku un tās tipoloģisko satelītu glancēto formātu. Latvijā glamūra žurnālistika ir sastopama, balstoties uz „labāko aprindu” primitīvu un vulgāru aptrallināšanu.

Šajā ziņā manuprāt viens no riebīgākajiem paraugiem ir vietējais žurnāls „ЖЗЛ». Tā nosaukumā tiek ciniski izmantota slavenās grāmatu sērijas abreviatūra – Жизнь замечательных людей. Grāmatu sērija bija veltīta pasaules izcilākajiem cilvēkiem.  Ap kāda līmeņa tipiem siekalojās glamūra žurnāls „ЖЗЛ” nav grūti iedomāties. Nav grūti iedomāties, kāda morālā un intelektuālā līmeņa cilvēki izdeva žurnālu. Viņiem peļņas iegūšanā nekas nav svēts un dārgs.

Mūsdienu glamūra atsevišķs atzars ir politiskais glamūrs. Tā svaigs piemērs ir Briselē nesen izdomātā politiskā rotaļa – “Pieķerts lasot” (Get Caught Reading).  Lielisks nosaukums lasīšanas veicināšanai bezbēdībā „kaifojošajiem” izmirstošajiem “baltajiem”  cilvēkiem. Pieķerts melojot, pieķerts zogot, pieķerts špikojot, pieķerts dzerot. Tagad – pieķerts lasot. Pareizi, – lasīšana taču tagad ir kauns un negods. Nekādā gadījumā lasīšana nav prestiža lieta. Mums ir paaudze, kura spēj izlasīt tikai 140 zīmes un dzīvē jūtas ļoti pašapmierināta.

Interesanti, par ko domā pasākuma organizātori, lasīšanu sasaistot ar kaut ko tādu, kurā var “pieķert”. Cita lieta, pieķerts lasot glancēto žurnālu, pieķerts lasot dzelteno presi, pieķerts lasot pornogrāfisko žurnālu, pieķerts lasot darba laikā – parlamentā, valdības sēdē utt. Bet te, lūk, pieķerts lasot vispār.

Lai vērtīgo glamūra pasākumu ievirzītu pareizajās sliedēs, Internetā jau ir ievietotas lasīšanā pieķertu sabiedrībā plaši pazīstamu politiķu fotogrāfijas. Lasīšanā jau ir pieķerti un nofotogrāfēti tādi mūsu dārgās ES virsvadītāji kā izcilie elementārā intelektuālismā dažkārt pieķērtie intelektuāļi José Manuel Barroso un Herman Van Rompuy. Lasīšanā ir pieķerta un nofotogrāfēta arī mūsu izsmalcinātā “uz visām pusēm” (Pietuka Krustiņš) erudētā kultūras ministre. Internets lepojās ar politiskā glamūra akcijas pirmajām pamācošajām fotogrāfijām. Pēdējais laiks mūsu valdošajai kliķei sekot piemēriem un fotogrāfiem atļaut sevi “pieķert lasot”. Tās noteikti būs amizantas bildes.

Glamūra jaunu atzaru – perverso glamūru – jau labu laiku sekmīgi inovē mūsu kreatīvie žurnālisti minētajos Interneta ziņu portālos.

Kas ir perversais glamūrs? Perversais glamūrs ir perversijas iekļaušana dzīves stilā. Perversais glamūrs propagandē dzīves stilu, kurā pretdabiskas un slimīgi izkropļotas izdarības tiek slavētas un ieteiktas kā modernas un “šikas” atdarināšanas cienīgas izpausmes. Tematiski perversais glamūrs priekšroku dod slimīgai tieksmei seksuālā jomā. Tā tagad “balto” cilvēku inteliģencei ir dzīves aktuālākā joma.

Mūsējo oriģinalitāte ir daļēja. Saturiskais materiāls (foto, video, teksts) lielā mērā (80-90%) tiek ņemts no citu valstu Interneta saitiem. Labprāt izmantojam ienīstās Krievijas elektroniskos medijus.

Mūsējo novatorisms izpaužās formāta ziņā. Citās zemēs perversajam glamūram noderīgi materiāli nav ievietoti solīdos ziņu portālos. Citās zemēs solīdos ziņu portālos ir tikai ziņas un nav prasti izklaidējoša rakstura materiāli. Citās zemēs solīdos ziņu portālos glamūrs nav vispār.
Nav pat politiskais glamūrs. Turpretī mūsējie solīdie ziņu portāli pēdējā laikā ziņas arvien vairāk un vairāk piesārņo ar glamūru un tajā skaitā to, ko nākas dēvēt par perverso glamūru. Tā ir mūsējo solīdo ziņu portālu ģeniāli oriģinālā kreatīvā izdoma. Ar to mūsējie atšķiras no normāliem solīdiem ziņu portāliem.

No minētajiem trim portāliem ilustrācijai izrakstīju virsrakstus. Lieta ir tā, ka virsraksti uzskatāmi atspoguļo portāla veidotāju orientāciju. Izmantotais materiāls var būt aizgūts no ārzemniekiem, taču virsraksti ir mūsējie. Tāpēc tiem ir vērtība pašiem par sevi.

Lūk, niecīga daļa no mūsu perversā glamūra jaunākajiem virsrakstiem solīdajos portālos (pēdiņas nelietoju, taču visi nosaukumi ir citāti): mazgadīgās dejo striptīzu; Ķesteris un Doveika Vērmanes dārzā meņģojas pa gultu; Latvijas erotiskākās mākslinieces vīrs atklāj “Preses pīli”; “Trīs blondīnes” šovasar izvēlas seksīgus apavus un tērpus; koncerta laikā Rita Ora un Kara Delavinja nododas erotiskai dejai; Oho! Leons Zviedris pornokreklā pārsteidz Eiroparlamenta deputāti Vaideri; Tulisa zaudē seksa ieraksta tiesas sēdē; Duglass uzskata, ka orālais sekss veicinājis vēzi; Kellija Osborna baidās, ka viņas vagina kļūs pārāk liela; “Blue” dalībnieks atraida vīrieti; Džeims Artūrs izmanto prostitūtu pakalpojumus; Pink: “Es biju palaistuve”; Bainsa no dziedātāja Drake pieprasa seksu; Valda Kalnozola meita pozējusi kaila; Amanda Seifrīda: “Man pietrūkst manu lielo krūšu!”; Norkross pārgulējis ar 1000 sievietēm; Keša izklaidējās geju bārā; Čanings Tatums vēlētos seksu ar Džordžu Klūniju; dizainere Kristīne Deimon kailās krūtis piesedz ar patronām; DJ Ella homoseksuāļu šovā atklāj intīmas detaļas; Ivars Kļaviņš vēlas sevi dāvināt sievietēm; Keša ar māti uzrakstījusi dziesmu savai vagīnai; Rita Lasmane par to, kuram gultā jābūt galvenajam; 8 īpašības, kuras raksturo ļoti seksuālu sievieti; kādiem vīriešiem piemīt milzīga seksuālā enerģija; “Princese” par seksu ar sievieti gados un gudru vīriešu seksuālo enerģiju; vīrieša kāju garums norāda seksualitāti; precētās dāmas izrāda seksīgos augumus; smuka blondīne atrāda savas jaunās krūtis; Kombuļu Ineses padomi tvirtu krūšu iegūšanai; Ieva Adamss pozē kā puskaila dieviete; Jelgavas “Tonusā” ļaudis izklaidējās ar dildo; “Akvarium” koncertā fanes dejo kailām krūtīm; “Coyote Fly” noticis jauks medmāsiņu šovs; Kellija Brūka sauļojas pavisam plikiņa.

Pietiks! Taču tas nebūt nav viss! Turklāt neesmu pārliecināts, ka atlasīju perversāko. Neesmu pārliecināts, ka izvēlējos to, ar ko portālu redakcija lepojas visvairāk no sava ieguldījuma sociuma debilizācijā. Neslēpšu – pacietība pietika tikai dažām “lappusēm” no katra portāla.

Bet tagad par galveno. Kā to izskaidrot? Tamlīdzīgām perversām parādībām izskaidrojumi jau sen ir zināmi. Izskaidrojumu klasikā ietilpst trīs varianti. Z.Freida visiem labi zināmais izskaidrojums par seksuālo instinktu lomu cilvēku dzīvē. Otrais izskaidrojums balstās uz novērojumu, ka perversas noslieksmes parasti ir homoseksuāļiem. Šajā gadījumā portālu redaktoriem. Trešais izskaidrojums ir vēsturiski visjaunākais. Tas balstās uz mūsdienu demogrāfiskās situācijas analīzi. “Baltie” cilvēki izmirst un tāpēc dzīvo saskaņā ar principu “dzīres mēra laikā”. Šajās dzīrēs var bezatbildīgi izpausties arī perversa dzīves stila prezentācija. Sabiedrība jau ir tik lielā mērā garīgi un morāli sagrauta, ka nav spējīga pretoties un publiski nosodīt perversās tendences.
Bet tādā gadījumā žurnālisti nav pārāk vainīgi. Viņi izpilda sabiedrības zināmas daļas mentālo un morālo pasūtījumu. Tādu pasūtījumu viskategoriskāk var formulēt mūsu lepnums – New Barbarians paaudze. Taču viņi nav vienīgie. Arī sociuma citas grupas ir pārņēmusi vispārējā degradācija un deģenerācija.

Žurnālistu vaina ir viņu ideoloģiskajā aklumā, verdziski paklausīgi izpatīkot attiecīgās publikas slimīgajām velmēm. Domājams, viņi ne visai apzinās, ka ideoloģiskās sūtības izpratne ir žurnālista profesijas pamats. Žurnālistu ideoloģiskā sūtība ir palīdzēt atveseļoties slimajai publikai, bet nevis kopā ar to dziedāt vienā korī.

Arturs Priedītis
/2013, jūnijs/
http://www.artursprieditis.lv/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Bāriņtiesas un VBTAI patvaļa Bauskā/Vecumniekos. Rasmas Madzules gadījums.

Esam krituši jau tik tālu, ka mātes ar miesīgiem bērniem jau vajā policija. Viena no neskaitāmajām  bāriņtiesu un VBTAI pavaļām Bauskā un Vecumniekos nonāca līdz tam, ka Rasma Madzule, kurai tika atņemts bērns un kuru, pretēji bērna vēlmēm, nelaida atpakaļ pie mātes, bija spiesta „nolaupīt” savu bērnu un viņa kopā ar dēlu Nauri tika izsludināta meklēšanā kā bezvēsts pazuduši. Pēdējā pile šādai radikālai mātes rīcībai bija vardarbība pret bērnu Pestīšanas armijas Skangaļu bērnunamā no bērnunama vadītāja Normunda Simsona puses un seksuāla uzmākšanās puikam no personāla puses.

Šis gadījums ir nozīmīgs arī ar to, ka tas parāda, ka bāriņtiesu un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas patvaļa un nelietības var skart pilnīgi jebkuru cilvēku, tai skaitā materiāli nodrošinātus, inteliģentus, ar labu sabiedrisko stāvokli un sakariem. Rasmas Madzules gadījums ir klasisks politiskās izrēķināšanās piemērs.

Lūk Naura un Rasmas videoliecības par notikušo:

Konflikta priekšvēsture

Rasmas Madzules nedienas sākās 2008.gadā. Pēc profesijas Rasma ir juriste un viņa strādāja Valsts ieņēmumu dienestā par Bauskas nodokļu inspekcijas priekšnieci.  Sakarā ar nodokļu pārrēķiniem pie Rasmas pēc „palīdzības” griezās vietējie Bauskas uzņēmēji. „Sarunāt” neko neizdevās un uz Rasmu tika izdarīts spiediens, bet arī tas nedeva vēlamo rezultātu. Tad spiediens tika izdarīts caur Rasmas dēlu Nauri, kurš tobrīd mācījās 2.klasē. Viņam sākās problēmas ar konfliktā ar mammu iesaistīto vecāku bērniem. Nauris tika terorizēts, bet viņa klases audzinātāja neiedrošinājās neko iebilst, jo vainīgie bija skolas „zelta jaunatne”, kuru vecāki tai skaitā arī materiāli atbalstīja skolu. Kārtējā Naura apcelšana beidzās ar to, ka 2.klases skolnieks, aizstāvoties pret 6. un 8. (!) klases skolnieču agresiju, draudēja viņām ar šķērēm.

Šis gadījums tika izmantots, lai pataisītu Nauri par agresīvu un nelīdzsvarotu. Konfliktā nekavējoties tika iesaistīta Bauskas bāriņtiesa un uz Bausku „noregulēt” konfliktu personiski izbrauca vienlaicīgi divas Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas direktores  (!) – Valentīna Gluščenko un Inga Millere  (lieki teikt, ka tāda līmeņa amatpersonas tāpat vien nekur personiski nebrauc, jo īpaši, ja ir runa par sīkām, ikdienišķām konfliktsituācijām). Apstākļi tika „noskaidroti”, mātei tika atņemts bērns, kurš tika nosūtīts uz psihiatrisko slimnīcu (kopš šā gadījuma Nauri un vēlāk arī pašu Rasmu nemitīgi mēģina pataisīt par „psihiem” un šai sakarā ir saģenerēts lērums fiktīvu papīru kaudzes).

Tālāk notikumi attīstījās dramatiski. Rasma noalgoja labu juristu ar labiem sakariem. Noalgoja apsardzes firmu, kura atgrieza mātei bērnu, izņemot to no policijas (!) automašīnas. Vienu brīdi cīņas karstumā pati Rasma tika ievietota psihiatriskajā slimnīcā. Gala beigās ar ļoti lielām grūtībām Rasmai izdevās atgūt dēlu. Tomēr Rasmas nedienas ar to nebeidzās un viņa regulāri un sistemātiski tika vajāta vairāku gadu garumā. Skolu bērnam atrast vairs neizdevās, nevienā tuvējā Bauskas skolā Nauri vairs neuzņēma. Bet, lai izvairītos no pašvaldību sociālo dienestu un bāriņtiesu juridiskā terora, Rasma sistemātiski mainīja pieraksta vietas, kas deva tikai īslaicīgu rezultātu, jo uz katru nākamo pašvaldību, kur pierakstījās Rasma, tika nosūtītas materiālu kaudzes ar lūgumu „uzsākt sociālo darbu”, kā izpildi īpaši kontrolēja nenogurstošās VBTAI direktrises (lūk te uzskatāms piemērs kā tas tiek darīts: http://www.tvnet.lv/zinas/kriminalzinas/360757-barintiesas_vaditajas_bezdarbiba_apdraudejusi_bernu_dzivibu ).

Decembra incidents

Ilggadīga Bauskas bāriņtiesas priekšsēdētāja Anda Smiltiņa-Plūdone

Ilggadīga Bauskas bāriņtiesas priekšsēdētāja Anda Smiltiņa-Plūdone

2012.gada 17.decebrī agri no rīta kā parasti Rasma veda dēlu uz skolu Rīgā. Pa ceļam auto apstādināja policija un paziņoja, ka Naurim ir nekavējoties jābrauc uz psihiatrisko ekspertīzi. Šāds lēmums tika pieņemts kārtējās ierosinātās lietas ietvaros un to pieņēma Bauskas policijas inspektore Linda Zubāne. Pati Zubāne arī organizēja bērna piespiedu nogādāšanu uz ekspertīzi. Klāt bija arī Bauskas bāriņtiesas priekšsēdētāja Anda Smiltiņa- Plūdone.

Rasmas auto policijas pavadībā tika nogādāts Bauskā, kur jau gaidīja policijas konvojs. Rasmai ar dēlu tika pavēlēts kāpt policijas busiņā, ko viņi atteicās darīt. Nauris mēģināja bēgt, bet tika noķerts. Gan Rasma, gan Nauris brutāli ar varu tika iesēdināti policijas busā un vesti uz Rīgu. Visu procesu vadīja un sarunas veda Zubāne (par pretošanos policijai Rasmai tika uzlikts administratīvs sods).

Linda Zubāne

Linda Zubāne

Pa ceļam Naurim kļuva slikti, sāpēja vēders. Māte pieprasīja Zubānei aizvest dēlu pie ārsta uz ko netika reaģēts un tika apgalvots, ka puika simulējot. Pēc tam, kad zēns policijas mašīnā sāka vemt, viņš tomēr tika aizvests uz Bauskas slimnīcu, kur pārbaudi veica tikai pēc kategoriskiem mātes pieprasījumiem. Savukārt Zubāne traucēja pārbaudei, skubinot ārstus ātrāk beigt, lai varētu braukt uz ekspertīzi. Viss beidzās ar to, ka ekspertīze tomēr netika veikta, bet Lindas Zubānes lēmums par ekspertīzes veikšanu tika atzīts par prettiesisku un par tā piemērošanu viņai tika piespriests disciplinārsods (http://www.mediafire.com/download/859b0b5da4rldyk/2013_04_25_VP_IDB_Par_iesnieguma_izskatisanas_rezultatiem.pdf ). Slēdzienā visa cita starpā ir konstatēts, ka Linda Zubāne ir melojusi, apgalvojot, ka māte ar dēlu uz ekspertīzi devās labprātīgi.

Ģimenes konflikts, bēgšana no mājām un dēla atņemšana mātei.

2013.gada 25.februāra vakarā Rasmai ar Nauri izcēlās ģimenes strīds. Māte neļāva dēlam sist galda tenisa bumbiņu pret sienu (bija vēls), lika dzert nomierinošu tēju un iet gulēt. Strīda laikā māte pateica, ka, ja viņš negrib viņu klausīt, tad var dzīvot arī pie tēva. (Tēvs bija sitis māti, tai skaitā dēla klātbūtnē, kopš šķiršanās nebija licies par dēlu ne zinis, bet pēc 2008.gada tika izmantots no varmāku puses. Šķiršanās procesā Rasma attiesāja bijušajam vīram ievērojamu naudas summu.)

Nauris ieslēdzās vannasistabā, izkāpa pa logu un pidžamā, ar mājas čībām devās Bauskas virzienā, kur viņu aizturēja policija. Nomierinājies, Nauris prasījās mājās pie mātes. To zēns pateica policistei Lindai Zubānei, kura atbildēja, ka viņš nevis braukšot uz mājām, bet gan uz „Gaiļezeru” pēc kā Nauris izšļāca viņas  virzienā karstas tējas krūzes saturu. Šī epizode nekavējoties tika iedokumentēta un Nauris tika nosūtīts uz psihiatrisko slimnīcu, neskatoties uz to, ka ilgstošā pastaiga aukstā ziemas laikā bija atstājusi iespaidu uz zēna veselību (drudzis, kaklasāpes uc.).

Pret māti tika ierosināta krimināllieta (zēns bija pateicis, ka māte esot iekodusi viņam kājā) un sākumā ar Bauskas, bet pēc tam ar Vecumnieku (Rasmas un Naura oficiālā pieraksta vieta) bāriņtiesas lēmumiem mātei bērns tika atņemts un Rasmai tika noteikts saskarsmes aizliegums ar dēlu. Vēlāk tika noteikts arī aizliegums zēnam kontaktēties ar pārējiem tuviniekiem (!) (vecomāti no mātes puses un mātes brāli).

Rasma Madzule nepakļāvās aizliegumiem, pieprasīja informāciju par dēlu, meklēja viņu, apciemoja, neskatoties uz visiem šķēršļiem un aizliegumiem, rakstīja iesniegumus visām iespējamajām institūcijām, bet Vecumnieku bāriņtiesa un VBTAI centās visādi patraucēt mātes un dēla kontaktiem. Rasma par bāriņtiesas lēmumu iesniedza prasību administratīvā tiesā, bet pirmā tiesas sēde sākotnēji tika nolikta uz septembri (!) (tas ir pusgadu pēc iesnieguma uzrakstīšanas un tas neskatoties uz to, ka likumā ir noteikts, ka ar bērniem saistītām tiesvedībām ir jābūt prioritārām un jānotiek ārpus kārtas).

Pēc uzturēšanās Zantes ģimenes krīzes centrā (Kandavas novads; http://www.zanteberniem.lv/ ) Nauris tika pārvests uz Skangaļu muižas bērnu atbalsta un sociālās aprūpes centru (netālu no Cēsīm; http://www.pestisanasarmija.lv/kaut-kas/skangalu-muizas-bernu-atbalsta-un-socialas-aprupes-centrs ), kas ir viena no Pestīšanas armijas organizācijām. Te gribu vērst uzmanību uz to, ka bērns tika nosūtīts uz no vecāku dzīvesvietas attāliem bērnunamiem (lai maksimāli apgrūtinātu vecāku tikšanos ar bērniem), kas ir ierasta bāriņtiesu un inspekcijas prakse. Pēc incidenta Skangaļos, piemēram, Nauri bija paredzēts pārvest uz bērnunamu Ventspilī (!).

Lūk daži dokumenti, kas parāda ierēdņu cinismu un nelietību:
– Vecumnieku novada bāriņtiesas priekšsēdētājas Initas Sproģes vēstule Ģintermuižas galvenajam ārstam, kurā viņa pieprasa “bērna vislabākajās interesēs” aizliegt tikties dēlam ar māti un arī ar pārējiem tuviniekiem:
http://www.mediafire.com/download/yth243nm6acnt7h/2013_03_07_Vecumnieku_barintiesa_Gintermuizas_galvenajam_arstam.pdf
– I.Sproģes vēstule, kurā tiek teikts, ka “Bāriņtiesa nekad nav ņirgājusies par bērniem” un “vienmēr pieņem lēmumus, kuri ir tikai un vienīgi bērna interesēs”:
http://www.mediafire.com/download/ywss5ysaa5agnib/2013_03_22_Vecumnieku_barintiesa_par_informacijas_sniegsanu.pdf
– I.Sproģes vēstule, kurā mātei tiek skaidrots, ka “Jums ir pārtrauktas aizgādnības tiesības, tas nozīmē, ka Jūs juridiski nepārstāviet bērnu, bet gan Bāriņtiesa.”
http://www.mediafire.com/download/xzrdakj8vwt8a2d/2013_04_03_Vecumnieku_barintiesa_par_informacijas_sniegsanu.pdf
– Rasmas Madzules vēstule Vecumnieku novada domes deputātiem:
http://www.mediafire.com/download/o0p8eonooenc35b/2013_05_21_Vestule_Vecumnieku_deputatiem.pdf

Rihards Melgailis

Rihards Melgailis

– Vecumnieku novada domes priekšsēdētāja Riharda Melgaiļa (Reģionu alianse/ agrāk Šlesera reformu partija/LC / vēl agrāk Tautas partija) atbilde Rasmai Madzulei: http://www.mediafire.com/download/qzzdgzp75nqx737/2013_04_15_Vecumnieku_domes_atbilde.pdf

Vardarbība un seksuāla uzmākšanās Skangaļu bērnunamā

Skangaļu bērnunamā Nauris neiedzīvojās (pretstatā Liepas pamatskolai, kur pa dienu notika mācības). Skangaļos, tās vadītāja Normunda Simsona uzdevumā,  viņš tika īpaši uzmanīts un izsekots (lai nesazinātos ar māti), tai skaitā no citu, Simsonam pietuvinātu bērnu puses.

Mātei tika liegta iespēja tikties ar dēlu un personāls tika speciāli piekodināts neļaut Rasmai ar Nauri satikties. Kā viens no Rasmas Madzules pārmetumiem atbildīgajām institūcijām par Skangaļu bērnunamu bija apstāklis, ka tā ir Pestīšanas armijas organizācija, kurā ikdienā tiek praktizēti attiecīgās organizācijas reliģiskie rituāli, bet viņas dēls nav kristietis un kura reliģiskās brīvības tiesības tādējādi tiek pārkāptas (tur ievietotajiem bērniem nav nekādu izvēles iespēju, tādējādi viņiem tiek uzspiests attiecīgs reliģisks un, kā izriet no Naura piedzīvotā, ne tikai reliģisks, novirziens). Uz Rasmas iesnieguma pamata VBTAI nosūtīja uz Skangaļiem pārbaudi, kas stipri satrauca Simsonu.

Pašu Normundu Simsonu Rasma Madzule  raksturoja kā nervozu, viegli uzbudināmu un kopumā nepatīkamu personu.

Zīmīga ir Naura izstāstītā epizode par seksuālo uzmākšanos viņam no „klavierskolotāja” puses, kurš „Dieva aicināts” bija tur pa ceļam iegriezies. Viņš, zēnam ieejot savā istabā, negaidīti uzklupa viņam no muguras un „samīļoja”, kas tika pārtraukts pēc kategoriskas Naura negatīvas reakcijas. Par notikušo zēns informēja Simsonu, bet nekāda reakcija uz to nesekoja. Šādi minētā personā esot izrīkojusies arī vismaz ar vienu citu bērnu.

Viens no kārtējiem konfliktiem starp Nauri un citiem bērniem beidzās ar to, ka Nauris meta viņiem ar akmeņiem un viņš atkal tika nosūtīts uz „Gaiļerzeru”, bet no turienes drīz vien viņš tika izrakstīts. Pakaļ Naurim atbrauca Normunds Simsons un pēc tam, kad Nauris atteicās iet uz mašīnu, spēcīgi satverdams vilka viņu aiz rokas, tādējādi traumējot to (sākotnējā medicīniskās apskates slēdziens bija kaula plīsums un vēlāk vēl divas nedēļas pēc notikušā zēnam uz rokas bija zilums). Atpakaļceļā Simsons draudēja Naurim, ka viņš parasti nepaklausīgus bērnus uz „Gaiļezeru” sūtot trīs reizes, bet viņa limits ir tikai divas reizes un pēc tam viņš tiks nosūtīts uz Ainažiem (acīmredzot tika domāta šī iestāde: http://www.ainazuslimnica.lv/par_mums/ ). Te vēl jāpiebilst, ka nepaklausīgo bērnu (tai skaitā aizbēgušo vai bēgt mēģinājušo) nosūtīšana uz psihiatriskām slimnīcām ir ierasta un plaši izplatīta prakse.

Vienā no nākamajām dienām Rasma Madzule ieradās Liepas pamatskolā (šādi apciemot dēlu viņai bija izdevies jau iepriekš) un uzzinājusi par notikušo un ka savainotā roka viņam vēl sāp, aizveda Nauri uz Cēsu policiju un pēc tam uz Cēsu slimnīcu, kur sākotnēji arī tika dots slēdziens par kaula plīsumu. Tās pašas dienas vakarā slimnīcā ieradās arī Normunds Simsons un gan medicīnas personāla, gan policijas attieksme kardināli mainījās. Nākamajā dienā daktere teica, ka nekas traks rokai noticis neesot, policiste nopratināšanā stāstīja, ka bērnunamā esot atrasta Naura zīmīte, kurā viņš soloties veikt pašnāvību „trijās priedēs” (Nauris noliedz, ka būtu tādu rakstījis, bet viņa liecības par to inspektore nefiksēja), visbeidzot mātei tika paziņots, ka drīzumā viņai pakaļ braukšot Vecumnieku bāriņtiesas priekšsēdētāja I.Sproģe un vedīšot bērnu atpakaļ uz Skangaļiem (patiesībā bija plānots Nauri pārvest uz Ventspili). Tad arī Rasma ar Nauri izšķīrās par bēgšanu.

Bēgšana no Cēsīm

Bēgšana notika 16.05.2013 vakarā. Rasma ar Nauri piezvanīja un palūdza viņus aizvest no Cēsīm. Viņi izgāja no slimnīcas pastaigāt pa pilsētu (tika piekodināti, ka jābūt atpakaļ 19:00)  un uzturējās puslīdz nomaļā vietā. Bēgļu meklēšana sākās ļoti operatīvi jau uzreiz pēc 19:00, kad tika zvanīts Rasmas advokātei un tika jautāts, kur viņa varētu būt devusies.  Pirms 20:00, piebraucot pie Cēsīm, Rasma pa telefonu paziņoja savu aptuveno atrašanās vietu un tika sarunāts aptuveni tajā rajonā arī satikties. Riņķojot pa to rajonu ieraudzīju Rasmu ar Nauri, kuri ašā solī, raugoties apkārt devās kaut kur. Izrādās vietā, kur viņi līdz šim atradās, viņus jau meklēja policija, pie tam no divām pusēm. Viena no meklētājām bija inspektore, kura izmeklēja lietu par vardarbību pret Nauri. Laimīgas sagadīšanās rezultātā policija bēgļus nepamanīja, bet viņi pamanīja policistus un devās prom. Un tik pat laimīgas sagadīšanās rezultātā uzreiz viņus arī satiku un aizvedu.

Nobraucām klusā vietiņā, Rasma ar Nauri izstāstīja notikušo, novērtēju iespējamos izbraukšanas ceļus un devāmies taisni pa pirmo zemes ceļu. Braucot taisni iebraucām tupikā. Vēlreiz apskatījāmies kartē un devāmies atpakaļ un pie tuvējā lielākā zemes ceļu krustojuma konstatējām, ka mūs neuzkrītoši mēģina izsekot netrafarēts auto. Turpinājām ceļu, iebraucām un apstājāmies iebraukātā meža nostūrī. Rasma pazvanīja uz slimnīcu un paziņoja, ka dēls ir ar viņu un atpakaļ neatgriezīsies. Pēc tam izslēdzām mobilos telefonus un izņēmām akumulatorus. Nogaidījām vēl mazliet un braucām atpakaļ. Izsekotāja vairs nebija. Turpmāk dažas stundas riņķojām pa zemes ceļiem, daži no kuriem bija uz neizbraukšanas robežas. Satumstot nonācām uz normāla zemes ceļa, bet vēlāk arī uz lielās šosejas, kur mierīgi pabraucām garām policijas postenim (viens parasts vieglais policijas auto un viens policijas busiņš – vairāku cilvēku transportēšanai).

Nākamās dienas (piektdienas)  vakarā lielāko portālu galvenās lapas rotāja ziņa, ka policija meklē bez vēsts pazudušos Nauri un Rasmu Madzuļus. Būtu labi, ja policija tik pat operatīvi un ar tādām pat operatīvām metodēm, meklētu arī noziedzniekus un korumpantus, bet tas laikam ir pārāk daudz prasīts, jo ne tas acīmredzot ir mūsdienu policijas galvenais uzdevums (kas ir mēģinājuši panākt policijas iesaistīšanos pazudušu personu meklēšanā zina, ka parasti ir jāpieliek lieli pūliņi, lai iekustinātu viņus kaut ko darīt un ka standarta atbilde uz ko viņi uzstāj ir – pagaidiet dažas dienas, gan jau atradīsies un atgriezīsies).  Pie tam piektdien pa dienu Rasma Madzule piezvanīja Cēsu policijas inspektorei un informēja par notikušo, bet tas nekādi neietekmēja lēmumu uzsākt Rasmas un Naura vislatvijas vajāšanu.

Rasmas un Naura raksturojums

Galvenais, kas jāsaka par Nauri, ka viņš intelektuāli ir galvastiesu pārāks par saviem vienaudžiem. Nauris ļoti labi glezno, labi peld, labi dzied, viņam ir dabiska termoizturība. Naurim tāpat ir arī dažas negatīvas īpašības, kas kopā ar pozitīvajām darbojas kā katalizators, kas rada viņam problēmas iekļauties kolektīvos, kuros valda ambiciozitāte, stingra hierarhija un „ģedovšina”. Nauris ir neizsakāmi spītīgs un asi reaģē uz jebkuriem mēģinājumiem no spēka pozīcijām viņu piespiest darīt vai nedarīt kaut ko. Bet tas nav iemesls, lai bērnu šādi vajātu, jo virkne Naurim raksturīgo īpašību lielākā apjomā un bez viņa plusiem ir raksturīga lielai daļai mūsu izlutinātās „zelta jaunatnes” kā pārstāvji arī sāka Nauri vajāt Bauskā un turpina to darīt joprojām (viena šāda meitene, kurai tagad ir jau 18 gadi, ieraugot Rasmu ar Nauri Rīgā, burtiski skrēja viņiem pakaļ, lai varētu nodot viņus policijai).

Rasma savukārt ir mierīga, nosvērta daudz cietusi sieviete ar pietiekami lielām iekšējā spēka rezervēm. Var tikai apskaust viņas spēju izturēt 5 gadu nemitīgas birokrātiski –juridsikas vajāšanas, kad nemirkli nevari justies drošībā un virs tavs galvas karājas vietējās mafijas, bāriņtiesu un VBTAI melu, tenku un tendenciozitātes dēmakla zobens. Ja Rasmai būtu bijis kaut nelielas psihiskās pataloģijas iezīmes, tad tā noteikti sen jau būtu izpaudusies, bet tā tas nav pat pēc visiem pārbaudījumiem.

Rasmai var pārmest pārāk lielu pieķeršanos dēlam, pārāk lielas rūpes par viņa spēju attīstību un iespējams vēl kādas citas audzināšanas darba nepilnības, un iespējams, ka kāds no pārmetumiem zināmā mērā būtu pamatots, bet atkal, tas nav iemesls, lai šādi vajātu māti un atņemtu viņai bērnu, jo tad mēs bērnus varam droši atņemt lielākai daļai iedzīvotāju, ko nepārprotami arī vēlas aiz „bāriņtiesu sistēmas” stāvošie homoseksuālistu-pedofīlu lobiji (un viņi to jau dara un turpmāk darīs vēl lielākos apmēros, ja kāds viņus neapstādinās). Pie tam vietējās pašvaldību mafijas (bāriņtiesas, sociālie darbinieki, vietējie uzņēmēji, pašvaldību darbinieki utt.) nemaz nav spējīgas šādos smalkos un delikātos gadījumos palīdzēt sava profesionālā analfabētisma dēļ un visbiežāk palīdzība audzināšanas darbā lielākā mērā ir vajadzīga viņiem pašiem un viņu bērniem, ko viņi savas aprobežotības dēļ pat nav spējīgi apjēgt, kur nu vēl atzīt.

Nobeigumam

Naurim pašreiz ir 13 gadi, viņš jau ir sasniedzis to vecumu, kad pēc likuma viņa viedoklis obligāti ir jāņem vērā, tomēr visos šajos notikumos Naura viedoklis par savu likteni tika klaji ignorēts un viņa vietā, viņa „vislabākajās interesēs” lēmumus pieņēma apšaubāmas kompetences un morālās kvalitātes kundzītes, kuras visiem spēkiem cenšas viņu šķirt no tuviniekiem un padarīt par dzīvu vecāku un radinieku bāreni  (lūk Naura viedoklis rakstiskā iesnieguma formā: http://www.mediafire.com/download/cus1lkjknk8ymxk/2013_05_20_Naura_iesniegums.pdf ). Naurim ir paveicies, jo viņam ir pietiekami spēcīga, izglītota un sevi aizstāvēt spējīga mamma, bet ļoti daudziem citiem Latvijas bērniem (jo īpaši mazgadīgajiem) nav tā paveicies un viņi ir spiesti nīkt bērnunamos no kurienes viņi var tikt pārdoti adopcijā uz ārzemēm, neskatoties uz to, ka te viņiem ir vecāki un radinieki, kuri ir spējīgi par viņiem parūpēties, bet, kuri nav spējīgi pretoties bāriņtiesu un VBTAI plaši izvērstajam birokrātiski-juridiskajam teroram.

 

[ 04.11.2014 Bauskas novada bāriņtiesa atgrieza mātei aizgādības tiesības.]

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 12 komentāri

Par bērnu tiesību aizsardzību un jaunākajām izmaiņām Bērnu tiesību aizsardzības likumā

00235_juvenile-jesus-latPēc informācijas no Saeimas preses dienesta – 25.04.2013 otrajā lasījumā Saeimas darba kārtībā bija grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā, lai pilnveidotu tā normas atbilstoši ANO Konvencijai par bērnu tiesībām. Realitāte gan ir pavisam cita. Likumprojekts paredz arīdzan paplašināt fiziskās vardarbības terminu, iekļaujot tajā arī bērna pakļaušanu kaitīgu faktoru, tai skaitā tabakas dūmu, iedarbībai. Dokuments Nr.2170 ar 37 priekšlikumiem. Iesniedzējs – Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija. Saeimas deputātu balsojums: 82 par, 0 pret, 0 atturas. Sēde sākās pulksten 9:00, beidzās pulksten 10:15. Šai laikā tika “izskatīti” 27 jautājumi (attiecīgā likuma izmaiņu priekšlikumi). Debates nebija (neviens neuzstājās). Pašu dokumentu var apskatīt te: http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/webSasaiste?OpenView&restricttocategory=271/Lp11

Vispārējais iespaids –no lielās ierēdņu un politiķu armijas tiek demonstrēta kaut kāda darbība “bērna labākajās interesēs” ar pilnīgi pretēju rezultātu, dodot ierēdņiem vēl lielāku iespēju izrēķināties ar viņiem nevēlamajām ģimenēm. Arvien vairāk izpaužas egoistisko, ambiciozo cilvēku, kam pietrūkst intelekta, vieglākie risinājumi – sodīšanas prieks. Valsts varas vardarbība pret ģimeni un bērniem ir sasniegusi sarkano līniju un ir pēdējais laiks apdomāties uz kurieni tad mēs īstenībā ejam.

Kādas tik mums nav likuma normas uz papīra. Pats likumdevējs – Saeima pārkāpj pašu ratificētos starptautiskos tiesību aktus bērnu un ģimenes tiesību aizsardzībā. Latvijā bez tiesas lēmuma masveidā – tūkstošiem  bērnu tiek izņemti no ģimenēm. Šo atbildīgo aktu pārvērš par visrupjāko vardarbību pret ģimeni un bērniem, kas ir valsts politikas un ierēdņu bezatbildīgas noziedzīgas darbības rezultāts daudzu gadu garumā un ko veic pašvaldību aizbildnības un aizgādnības iestādes. Šīs iestādes fiktīvi, lai maldinātu cilvēkus, ir nosauktas par “bāriņtiesām”. Šajās iestādēs nav tiesnešu un tajās nereti strādā mazkvalificēti ierēdņi darbu apvienošanas kārtībā un tās darbojas valsts sociālās, nevis tieslietu sistēmas ietvaros.

Tā ir aplama sistēma, kad tiem, kam jānodrošina aizbildnība un aizgādnība, paši izņem bērnus no ģimenēm un paši sevi uzrauga, pie tam vienas politiskas (Labklājības) ministrijas pārraudzībā (atrodoties attiecīgi zem valdošās koalīcijas politiskā jumta). Tas ir ne tikai absurdi demokrātiskā sistēmā, bet arī noziedzīgi, jo dod iespēju vietējai varas mafijai izdarīt visdažādākā veida noziegumus pret ģimeni un bērniem – patvaļīgi izrēķināties ar nevēlamu politisku pretinieku, kārtot personiskus rēķinus, iedzīvoties uz bērnu tirdzniecības rēķina, nolaidīgi pildīt savus pienākumus.

Šīs fiktīvās pašvaldības iestādes dēļ visvarenības un nesodāmības apziņas praksē uz līdzenas vietas izņem bērnus no ģimenes pat minūšu laikā kā tas bija Pilsētnieces gadījumā Siguldā. Un tās lēmumus var atcelt administratīvā tiesa, ja vien vecāki ir spējīgi uzsākt šo nevienlīdzīgo cīņu mūsu slavenajā tiesu sistēmā, kur tiesneši nav specializējušies šādu lietu izskatīšanai, un samaksāt advokātiem, kurus nereti viegli pārpērk bērnu tirgotāju advokāti, kas aizstāv bēriņtiesas safabricētos lēmumus.

Te runāt par kaut kādu nevainības prezumpciju ir pilnīgi lieki, tāpat lieki ir gaidīt kaut kādu objektivitāti, jo pēc būtības nekas netiek pārbaudīts, bet labākajā gadījumā skata tikai fiktīvo bāriņtiesu, sociālo dienestu un policijas safabricēto papīru grēdas. Šādā greizā, neadekvātā sistēmā pat vislabākie un godīgākie cilvēki ar laiku var aiziet neceļos un tos viegli var piespiest izpildīt valdošās valsts un pašvaldības varas jebkuras pavēles, jo viņi ir atkarīgi tikai no šīs politiskās varas.

Daudzu gadu prakse rāda, ka par nodokļu maksātāju naudu mēs uzturam lielu birokrātisku monstru – Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju Labklājības ministrijas (ministre Ilze Viņķele, Vienotība) paspārnē. Tā ir izpildvara, kurai būtu jānodrošina tas, ko politiķi sasolījuši vēlēšanās, bet kas faktiski sedz un pat veicina nepamatotu bērnu izņemšanu no ģimenes. Šis monstrs veikli uztaisīts ne tikai par valsts sistēmas kontrolieri, bet arī par kaklakungu pašvaldībām un faktiski ir politiska inspekcija.

Tai pašā laikā Tiesībsargam, kam ir jābūt neatkarīgam no politiskās varas,  šī politiskā valsts vara samazināja finansējumu 60% apmērā tādējādi faktiski likvidējot tā bērnu tiesību aizsardzības nodaļu, kurā izsmieklam tika atstāti trīs darbinieki uz visu valsti.

Pašvaldībās, kur tieši parādās tas rezultāts, kā valsts un pašvaldības politiķi veic savas funkcijas attiecībā pret ģimeni un bērniem, no šiem politiķiem neatkarīga uzraudzība vispār Latvijā nav. Vienīgā šāda institūcija bija Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centrs, ko veiksmīgi likvidēja N.Ušakovs ar A.Šleseru. Kā saka – “roka roku mazgā, abas baltas.”

Par administratīvās tiesas darba kvalitāti ir cits stāsts. Lietu skatīšana ārpus kārtas par ģimeni un bērniem labi var redzēt tai pašā Siguldas (Ž.Pilsētnieces) gadījumā, kad pirmā tiesas sēde faktiski notika pēc pus gada ar 0 rezultātu un turpinās vēl šodien un nav vēl zināms, kad beigsies.

Kas notiek bērnu aprūpes vai t.s. rehabilitācijas iestādēs un privātās struktūrās, kur tiek ievietoti no ģimenēm izņemtie bērni, vispār maz kas ir zināms, jo Tiesībsargam nav nekādu efektīvu iespēju tās ietekmēt, bet uz viņa rekomendācijām politiskai varai ir nospļauties. Viņiem ir savs birokrātiskais monstrs, kurš sedz visas viņu izdarības un kam vienmēr priekš atrakstīšanās ir gatavas standarta atbildes uz iesniegtajām sūdzībām. Bet pats galvenais, lai tas viss notiktu lielā slepenībā, lai cilvēku vairums neuzzinātu kādas šausmu lietas šai jomā ik dienas notiek.

Ja izsekotu pieņemtos grozījumus ģimeņu un bērnu aizsardzības jautājumos Latvijas tiesību aktos, tad atklātos īstā valsts politika attiecībā pret ģimeni – juridiskais infantilisms, bērnu tirgotāju lobisms, to nekaunība, īstenība par viesģimenēm ārzemēs un daudzi citi nepatīkami fakti. Tas būtu ļoti svētīgs darbs, ja to godīgi veiktu, tomēr šodien būtu vieglāk uzrakstīt likumus no jauna, nevis labot esošos. Arī pēdējos grozījumos nekas nav mainījies uz labo pusi, tieši otrādi.

Pasaules tirgū pieprasījums pēc bērniem strauji pieaug, sevišķi pēc Krievijas atteikšanās tos pārdot uz ASV. Tagad šī atteikšanās var skart arī ES valstis, kuras ir atzinušas homoseksuāļu un lesbiešu laulības. Tāpēc Latvijā dažāda veida lobisti strādā maksimālos apgriezienos, ambiciozi, šizofrēniski neadekvāti. Redzama gan klaja nekaunība, gan reizē arī muļķība. Jāsaka gan, ka lobistu nekaunība iet cauri tur, kur trūkst kompetences nolikt šos neliešus savās vietās.

Tātad, mīļie vecāki, jums jāapgūst labi šie grozījumi, jo citādi variet viegli pazaudēt savus bērnus. Piemēram, vardarbība pret bērnu nu vairs nebūs tikai „visu veidu fiziska vai emocionāla cietsirdība, seksuāla vardarbība, nolaidība”, bet arī „cita veida izturēšanās, kas apdraud vai var apdraudēt bērna veselību, dzīvību, attīstību vai pašcieņu”.

Bez tā vēl ir papildinājums, ka „fiziska vardarbība – bērna veselībai vai dzīvībai bīstams apzināts spēka pielietojums saskarsmē ar bērnu vai apzināta bērna pakļaušana kaitīgu faktoru, tai skaitā tabakas dūmu iedarbībai”.

Tagad studējiet, cik kaitīgie faktori ir zināmi bāriņtiesu, sociālo dienestu un policijas izcilajiem “speciālistiem”. Vai vispār bērni var iziet uz ielas? Ko viņi ēdīs? Un vai tikai tabakas dūmi ir kaitīgi?

Interesanti ir 5’1 un 5’2 papildinājumi, kur skaidri izpaužas grozījumu sagatavotāju zemais kompetences līmenis. Vai tiešām 5’1 papildinājumā bija grūti dot īsu formulējumu, kam tad ir nepieciešamas speciālas zināšanas tieši bērnu un ģimenes psiholoģijā un pedagoģijā, kas ir pats galvenais! Tā vietā tika nevajadzīgi gari izplūsts par „subjektiem, kuriem nepieciešamas speciālas zināšanas” sausā, maz ko izsakošā un dažādi interpretējamā „bērnu tiesību aizsardzības jomā”.

Savukārt 5’2 papildinājumu diez vai kāds no psihologiem ir lasījis un diez vai grozījumu sagatavotāji un vēl jo vairāk apstiprinātāji saprot, ko īstenībā nozīmē metodes un testi psihologa darbā un to rezultātu izsniegšana kādam ārpus psihologa kabineta.  Vairums nemaz nezina, ka metodes un testi ir tikai kā papildus, ierobežotas izmantošanas līdzeklis darbā ar standarta bērniem, ko nereti ar grūtībām spēj interpretēt tikai speciālists. Bet tagad likumā būs reglamentēta informācijas par šo testu izsniegšana pilnīgi svešiem, nekompetentiem cilvēkiem, nerunājot nemaz par to, ka no ģimenēm izņemtie bērni visbiežāk ir īpaši un neatbilst definētajiem standartiem un attiecīgi viņu pārbaudes rezultāti ar standartizēto testu un metožu palīdzību būs kļūdaini. Tieši tāpēc psiholoģijā ir augstākā mērā neētiski un bezatbildīgi dot jelkādus negatīvus slēdzienus ārpus psihologa kabineta. Diemžēl Latvijā tas tiek klaji ignorēts.

Vienīgais, ko psihologiem ir jāveicina – atjaunot pēc iespējas ātrāk bērna un vecāku garīgo un fizisko saskarsmi bez kuras nav iespējama ne bērna , ne vecāku pilnvērtīga turpmākā dzīve.

Tai pašā laikā tika skatīts 20.pants – „Ar bērna tiesību aizsardzību saistīto lietu izskatīšana” un tajā netika ieviesta skaidrība par to, kas tad ir tā “attiecīgā institūcija”, kura var juridiski pārstāvēt no ģimenes izņemtu bērnu, lai nebūtu tā, kā tas ir Siguldas gadījumā, kad bērnu tiesā juridiski pārstāv Inspekcijas departamenta direktore, kura nodarbojas ar lietas pārbaudi, atreferē bērna it kā teikto pēc lietas materiāliem, kaut ar pašu bērnu nebija tikusies un runājusi.

Praksē pierādās, ka bāriņtiesas bez kāda pamatojuma izvairās nodot bērnu aizbildņiem pie tuvākajiem radiniekiem vai audžuģimenē, bet cenšas bērnu ielikt bērnu aprūpes iestādē. Tagad šajos likuma grozījumos tiek prioretizēta aizbildnība un audžuģimenes –  27.pantā ar papildinājumu 3’1 daļu – „Ārpusģimenes aprūpi bērnu aprūpes iestādē nodrošina, ja aprūpe pie aizbildņa vai audžuģimenē nav piemērota konkrētam bērnam.” Interesanta pretimnākšana par ko nav pamats priecāties, jo nav vēl zināms kādām audžuģimenēm un aizbildņiem tie bērni tiks nodoti.

Vecākiem ir svarīgi zināt 30.panta (2) sadaļā formulēto, ka maksa par ārpusģimenes aprūpes pakalpojumiem „pēc tam atgūstama no vecākiem Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā, pamatojoties uz iestādes izpildrīkojumu.” Diemžēl nekas tāds nav paredzēts attiecībā uz ierēdni, kurš pieņēmis nekompetentu lēmumu.

Tik pat interesants ir 30.panta (3) sadaļas 5) apakšpunkts. No samaksas var atbrīvot, ja „pašvaldības sociālais dienests ir sniedzis motivētu atzinumu par vecāka iesaistīšanos savu problēmu risināšanā.” Viss ir ļoti skaisti līdz nesaskaramies ar praksē notiekošo, kad bērns tiek izņemts no ģimenes nepamatoti šo pašu sociālo dienestu atbildīgo darbinieku un bāriņtiesu kopējas sadarbības rezultātā, kā arī tad, kā tas bieži ir pašvaldībās, kad cilvēks ir konflikta situācijā ar sociālajiem darbiniekiem.

Praksē rupji tiek pārkāpts ētikas princips, ka klients izvēlas ar ko viņš sadarbosies un ar ko nē un cilvēki tiek spiesti „norīt krupi” un „sadarboties” ar pret sevi nelabvēlīgi noskaņotiem ierēdņiem. Lieki teikt, ka tādas pašas tiesības ir arī bērnam.

Šis princips attiecas arī uz psihologiem un viņi to labi zina, bet saslēgtie līgumi ar bāriņtiesām un sociālajiem dienestiem ir noteiktu ienākumu garantija, kamdēļ morāle tiek ignorēta. Šādus materiāli ieinteresētus „psihologus” nedrīkst laist bērnu un vecāku tuvumā par ko liecina arī viņu „ieteikumi” praksē. Tādējādi tiek aizmirsts pats galvenais, ka uzspiesti padomi neko labu nedod un ka neviens labāk par vecākiem nepazīst savu bērnu.

Tāpat bieži tiek ignorētas etniskās īpatnības un kultūra, audzināšana ģimenē, kas arī ir pārkāpums no sociālo darbinieku puses. Bieži šie sociālie “speciālisti” pat neko jēdzīgu nespēj formulēt vecākiem, kas tad viņiem būtu jādara, jo nereti vecāku intelekts un izglītība ir augstāka kā šim “speciālistam”, kuram ir iedota nenormāla vara.

30.panta (3) sadaļas 6) apakšpunkts ir kronis visam – aprūpes iestādes rēķins nav jāatmaksā, ja „bērna vecāks devis rakstveida piekrišanu adopcijai”. Vienkārši trūkst vārdu, lai komentētu šo punktu un nav pat īsti skaidrs kas te vairāk ir – korupcija vai muļķība. Tagad, ja pat vecākiem izdosies no bāriņtiesas atgūt bērnu, viņus pēcāk varēs terorizēt ar neapmaksātiem rēķiniem, piedāvājot arī vienkāršu izeju – piekrist bērna adopcijai. Tāpat tas stipri atvieglos adopcijas biznesmeņu darbu iegūt to vecāku piekrišanu adopcijai, kuriem savu bērnu atgūt neizdevās, jo līdz šim viņi nebija motivēti tādu dot.

Aicinu visus vecākus ļoti nopietni iedziļināties, kāds juridiski – birokrātiskais mehānisms ir vērsts pret ģimeni un kāds ir esošais un sagaidāmais rezultāts. Negaidiet, kad šis mehānisms skars jūs personiski, jo tad jau būs par vēlu. Notikumi Siguldas, Ikšķiles, Viesītes, Krustpils, Bauskas, Vecumnieku, Talsu u.c. novados liecina par nopietnām problēmām ar “gudrajām” galvām Saeimā un novados. Vietējās pašvaldību mafijas nav mazāk bīstamas par mafiju valstī un pasaulē.

Ģimene nav iebraucamā sēta, kur jebkurā laikā var iebrukt viens sievu bars un rakņāties par viņu mantām, ledusskapjiem un izkliegt savas emancipētās pretenzijas un pavēles. Vispirms šīs pašas bāriņtiesu un sociālo dienestu dāmas pašas ir jāpārbauda ar testiem, kas tiek piemēroti citiem, un ir jāpārbauda viņus pašu ģimenes, cik tad tās ir ideālas un cik bērnus viņas pašas audzina, liedzot iespēju šais dienestos strādāt vecmeitām, bezbērnu sievietēm un kašķīgām sievām. Un ir beidzot jāsāk arī pildīt sociālo hartu un jāsāk maksāt adekvātu algu par padarīto darbu, lai cilvēkiem būtu no kā uzturēt ģimenes.

Aizsargājot ģimeni, mēs aizsargājam bērnus, jo nekas nav labāks bērnam kā viņa bioloģiskā ģimene. Ja mēs to sapratīsim un strādāsim šai virzienā, tad mums ir nākotne. Pie šāda secinājuma nonāca arī Starptautiskās konferences „Bērnu aizsardzības 100 gadi – rekomendācijas nākotnei” (Amsterdamā 2005.gadā) speciālisti, kurā, izņemot divus speciālistus no Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra, neviens cits no Latvijas nepiedalījās.

Jānis Gulbis, bijušais Augstākās padomes deputāts un Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra direktors
/08.05.2013/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Sazvērestības un nesazvērestības teorijas

Andreas Popps

Andreas Popps

Šodienas ātro pārmaiņu pasaulē, arvien retāk sastopama konkrēta un lietišķa komunikācija, arī sarunā par elementārām lietām. Kā gan mēs varam panākt, lai mūsu kopējie rati pilnībā nenogrimtu aplamās sistēmas purvā, ja mēs vairs neprotam viens ar otru skaidri un konstruktīvi sarunāties?

Personas, kuras šķietami pieņem lēmumus gan zinātnē, gan politikā, liekas nav ieinteresētas skaidri izteikties, nepieļaujot savu izteikumu dažādas interpretācijas. Tieši otrādi, izsakoties skaidri, tie ieņemtu konkrētas pozīcijas. Tas nav viņu interesēs, jo izsakoties nekonkrēti, tie atstāj sev visas iespējas iepriekš teikto atkarībā no vēlamās situācijas interpretēt.

Lietu un terminu eksakta definēšana ir neatņemama lietišķas komunikācijas sastāvdaļa. Pretēji tam, termini bieži tiek apzināti deformēti, aplipināti ar garīgiem vīrusiem, lai apmiglotu to patieso nozīmi. Šis salīdzinājums ir ņemts no MEM-pētniecības[ii]. Ar to tiek apzīmēta terminu un vārdu nepareiza lietošana, vai pat to (sākotnējās vai pamat-) nozīmes, jēgas izmainīšana. Izmantojot tādu deformētu leksiku, var šķietami saprātīgus vārdus un apzīmējumus izmantot kā garīgus vīrusus un infiltrēt tos tā sabiedrībā, ka tie ne tikai deformē pateiktā jēgu, bet var pat radīt sabiedrībā noraidošu reakciju.

Pārāk bieži novērojams, ka runāšanas izrādēs (talkshow), parlamentā, mēdijos, pat alternatīvajos interneta blogos, u.t.t pastāvīgi tiek pielietoti šie vārdiskie ieroči, lai diskreditētu citādi domājošos.

Šodien es vēlos savu uzmanību veltīt kādam modernam vārdam, kas ir klasisks piemērs, kā deformēt brīvi domājošus cilvēkus. Es pievēršos vārdam sazvērestības teorija (Verschwoerungstheorie).

Nesen es runāju kādas lietpratīgas publikas priekšā Ziemeļreinā-Vestfālenē, kura sastāvēja no panākumiem bagātiem menedžeriem, zinātniekiem un politiķiem. Mani parasti ļoti apdomāti izvēlētie vārdi radīja arī tur klausītājos jautājumus. Par to es ļoti priecājos, jo tādējādi es varu paskaidrot savus izvēlētos vārdus. Šeit būtu nevietā domāt, ka es sevi paceļu visu vārdu definētāja lomā. Bet es varu sevi ierobežot tikai tos vārdus savās runās izmantot, kurus es varu paskaidrot. Kas ne vienmēr izdodas.

Savas runas laikā es nosaucu vairākas zīmes, kas norāda uz Eiropas Savienības lobiju. Kad kāds klausītājs manus izteikumus apzīmēja par sazvērestības teoriju, es priecājos un pateicos par konstruktīvo piezīmi. Kad es pamanīju nelielu viņa apjukumu, nolēmu šo terminu – sazvērestības teorija – tuvāk paskaidrot.

Tas ir no diviem vārdiem salikts lietvārds (vācu valodā), “sazvērestība un teorija”. Leksikonos un vārdnīcās var atrast vārda “sazvērestība” nozīmi, “sadarbība kādā slepenā, nelegālā vai neleģitīmā nolūkā”. Piemēram, vecāku sazvērestība pret maziem bērniem, kad tie savus bērnus māna par Ziemassvētku vecīti. Šeit protams nav nelegāla vai neleģitīma nolūka, bet ir vecāku kopēja sadarbība bērna maldināšanā, tātad sazvērestība. Īstenībā visa mūsu dzīve ir caurvīta ar slepenām norunām un sazvērestībām, ar kurām tiek mēģināts mānīt citus cilvēkus. Mazliet tik jāpadomā, lai saprastu. Piemēram, starp firmām un konkurentiem, kā arī privātajās attiecībās, kad draugi iepriekš pārrunā savu nostāju, pirms tie tiekas ar citiem (“draugiem”).

Otro vārdu “teorija”, var definēt kā “realitātes modelis, kas pamatojas uz novērojumiem, zīmēm vai prognozēm”. Turpinot Ziemassvētku vecīša piemēru, noteikti ir bērni, kuri nojauš vecāku kopējo norunāto slepeno rīcību, tātad, nojauš sazvērestību. Šie bērni saskata šajā ziņā kādu realitātes modeli, izvirza teoriju. Pēc definīcijas šos vērīgākos bērnus varētu slavēt un nosaukt par sazvērestības teorētiķiem. Bet kādēļ šis jēdziens “sazvērestības teorija” rada mūsos negatīvas asociācijas? Acīm redzot te ir darīšana ar MEMētisku lietvārdu, tātad gara vīrusu, par ko bija sākumā runa.

Mūsu pasaule ir pilna ar redzamiem un neredzamiem MEMiem, kas mūsu komunikāciju (un sadarbību; tulka papildinājums) stipri apgrūtina. Sazvērestības teorijas iespējai vajadzētu būt par pamatu katram nopietnam zinātniskam pētījumam. Varētu taču būt, ka šķietami pierādīti apgalvojumi ir noteiktu lobiju interesēs radušies, kuri tādējādi vēlas attīstīt jaunus tirgus. Kā nekā, mūsu ekonomikas sistēma pakļaujas pastāvīgam izaugsmes spiedienam, par kuru mēs vienmēr no jauna atgādinām.

Ikdienā es pazīstu daudzus sazvērestības teorētiķus, kuri sevi par tādiem neuzskata. Piemēram, kad īsi pirms brīvdienām visas benzīna uzpildes stacijas vienlaicīgi paaugstina savas cenas, naftas koncerniem tiek piedēvēta slepena cenu noruna nelegālā nolūkā. Tātad sazvērestība. Šāds uz zīmēm un pieņēmumiem (novērojumiem) balstīts apgalvojums bez pierādījumiem ir tikai teorija. Tātad arī šeit runa ir par sazvērestības teoriju. Un to ir viegli noskaidrot uzdodot jautājumu: cui bono (kam tas ir izdevīgi).

Atliek secināt, ka tas, kurš nav sazvērestības teorētiķis tic, ka Ziemassvētku vecītis reāli īstenībā eksistē, un naftas koncerni neizmanto visas iespējas, lai īstenotu savas komerciālās intereses. Tāds tātad tic visam, ko viņam stāsta. Jo viņš nepieļauj sazvērestību iespējamību kā tādu.

Iesim vēl vienu soli tālāk un paskatīsimies, ko rada tāda nevīžīga vārdu pielietošana. Piemēram, 9/11 (11. sep. 2001. g. ASV) ASV administrācijas neslēguma ziņojums par terora aktu ir zīmju un daļēju pierādījumu apkopojums, kuram jāpierāda Usama Bin Ladina un dažādu līdzdalībnieku sazvērestību. Saskaņā ar neskaidrajiem pierādījumiem šis ziņojums, protams, uzskatāms par teoriju. Kopumā šeit ir runa par valdības un mēdiju radītu un izplatītu sazvērestības teoriju.

Pretēji tam pastāv arī citas lietpratīgas personas, kā piemēram vairāk nekā tūkstotis arhitektu un inženieru apvienība (Architects & Engineers for 9/11 Truth, www.ae911truth.org), kuri pēc zīmju un daļēju pierādījumu analīzes nonākuši pie pavisam atšķirīgām sazvērestības teorijām. Svarīgi saprast, ka bieži vairākas teorijas sazvērestībā konkurē. Rūgtumu rada tas, ka vieni dod sev pilnvaras otrus, nosaucot par sazvērestības teorētiķiem, deformēt. Jo šis termins nevietā rada negatīvas emocijas. Šeit vajadzētu šaubīties par oficiālo valsts orgānu nopietnību, kuri paši savu sazvērestības teoriju neuzskata par sazvērestības teoriju, bet citu teorijas gan. Šādas varas elites reakcija stiprina aizdomas, ka tā nav ieinteresēta lietišķā notikumu atainošanā, bet gan noteiktu dogmu ieviešanā un uzturēšanā. Jā un šī, protams, atkal ir kārtējā sazvērestības teorija.

Blakus sazvērestības teorētiķiem pastāv arī vesela sazvērestības noliedzēju nozare. Sazvērestības noliegšana definējama kā “apgalvojums, ka notikums nav kādas sazvērestības rezultāts”. Pierādīt, ka kaut kas nepastāv ir praktiski neiespējami. Šī nozare attīstījās mainstream žurnalisma ietvaros. Tā neveicina lietišķu notikumu izpratni, bet gan enerģētiski uztur maldu sveces.

Starp citu, tas, kurš pārliecināts, ka lielie mēdiju koncerni objektīvi informē masas, un ignorē komerciālo izdevību, ka tie tikai patiesībai kalpo, drīkst sevi mierīgi saukt par ne-sazvērstības teorētiķi (teorija par pasauli bez slepenām norunām). Tas pats attiecas uz visiem pilsoņiem, kuri uzskata, ka deputāti pārstāv tikai tautas intereses un iestājas par tautas labklājību, un nekad nepadodas nekādām slepenām norunām savos kabinetos, kādu citu (piemēram, savu) interešu nolūkā, par kurām tie nav pārliecināti.

Aizdomas un pētīšanu par slepenu norunu eksistenci agrāk sauca par investigatīvu publicistiku. Tai vajadzētu atgriezt reputāciju. Pretējā gadījumā mēs atņemam sav lielu daļu domu procesu un ierobežojam sev labāko iespēju atrast patiesību.

Sazvērestības teorijas priekšrocības ir tās, ka teorijas vienmēr var uzlabot vai atspēkot, rodoties jaunām atziņām. Mums vajadzētu ļoti apdomīgi un mierīgi izturēties pret šo jēdzienu, katru reizi, kad mēs to dzirdam. Jo sazvērestības teorētiķis varētu izrādīties daudz nopietnāks domātājs, nekā tas, kurš šo jēdzienu izmanto kā ieroci, lai apklusinātu domātāju. Šeit mēs redzam, cik svarīgi ir izmantot jēdzienus pareizi, lai nediskreditētu citus cilvēkus. Ir ļoti daudz modernu jēdzienu, kurus vajadzētu definēt: antisemītisms, ekstrēmisms, brīvība, humānisms, nacionālisms, reģionālisms, pacifisms, radikalitāte, rasisms, suverenitāte, patiesība, u.t.t.

Kā gan mēs citādi spēsim konstruktīvi sarunāties? Varbūt tas pat nav vēlams? O, te atkal rodas jauna sazvērestības teorija. Es atzīstu sevi par sazvērestības teorētiķi. Visu citu es uzskatu par naivu (ne-sazvērestības teorētiķi) vai par augstprātību (kā sazvērestības noliedzēji).

Ja es vēlos pētīt bez aizspriedumiem, tad man ļoti saudzīgi jāizturas pret vārdu “patiesība”. Jo es zinu, ka es nekad nevaru zināt visus pierādījumus un visas zīmes, kuras mani novedušas pie maniem uzskatiem. Piemēram, mana pieredze ļauj man uzskatīt, ka mēs pilsoņi tiekam politiski manipulēti caur cilvēkiem, kuri nerāda savas identitātes lielajos mēdijos, bet gan sazvērestīgi aiz muguras lemj. Kā piemērs tam ir skumjā tā dēvētā finanšu krīze, kura patiesībā ir sistēmas dilemma (tulk.: Slēdziens, kas satur divas premisas, kuras izslēdz viena otru) par ko mēs zināšanu manufaktūrā bieži rakstam. Lielās mēdiju kompānijas neļauj saskatīt to, ka tās vēlas izgaismot īstos krīzes cēloņus. Drīzāk tās apraksta simptomu ārstēšanu, kas ar matemātisku precizitāti nevar tikt aprakstīts. Daudzas gudras galvas, arī zinātnieki atkal un atkal pierāda, ka uzņemtais ceļš ved tikai uz nabadzību. Man ir aizdomas par sazvērestību, ka valdošie varas pārstāvji nevēlas pieļaut, ka cilvēku interesēm kalpojoši modeļi, alternatīvas idejas, nonāk mainstream (galvenajā plūsmā) publicistikā. To, protams, nav iespējams pierādīt, neizvirzot iepriekš sazvērestības teoriju.

Varbūt tā ir paš-cenzūra, kā plurālisma ignorances sekas? Tas noved pie tā, ka plāns B, kuru piedāvā zinību manufaktūra, sabiedrības informatīvajā laukā vispār netiek diskutēts. Ja mēs neuzdosim jautājumu par varu, bet darbosimies naivi tikai sistēmas ietvaros, mēs maz sasniegsim. Tie, kuri nespēj iztēloties varas kāras personas, kuras slepenās norunās pieļauj pieņemt cilvēkiem kaitīgus lēmumus, tie nav arī spējīgi ievadīt mērķtiecīgas izmaiņas.

Ja kāds uzdrīkstas kādu nojaustu vai izmeklētu sazvērestību nosaukt vārdā, tad tā cilvēka reputāciju centrāli organizēti demontē sazvērestību noliedzēji. Tikmēr pilsoņu masa visu notiekošo vienkārši ignorē. Mūsu hektiskā pasaule pārslogo ļoti daudzus cilvēkus. Slimības kā burn-out un depresijas ir kļuvušas par masu slimībām. Lielākā daļa veselo cilvēku ir pieķērušies uzburtajai pasaules bildei, jo arī viņi ir uz savu (tulk. piez.: fizisko un garīgo) spēju robežām. Vai tas varētu būt par iemeslu agresīviem sazvērestību noliedzējiem apsaukāt cilvēkus par sazvērestības teorētiķiem, kā dažus gadsimtus iepriekš apsukāja citādi domājošus par ķeceriem? (“Ķeceris ir tas, kas apšauba vispārpieņemtus pasaules uzskatus” (apšauba “pareizo” pasauli)). Varbūt tas ir dabisks paš-iedomātās “pareizās” pasaules aizsardzības instinkts, bailes, ka ierastais sabruks, neatkarīgi no tā cik spēcīgi ir pret-argumenti?

Normāli būtu, ja sazvērestības teorijas tiktu sabiedrībā diskutētas. Tādējādi daudzas aizdomas izzustu.

[ii] Apziņas saturs, kurš komunikācijas laikā tiek tālāk nodots un pavairots. Teorijas pamatlicējs ir evolūcijas biologs Rikards Davkins 1976 gadā.

Andreas Popps, starptautiski atzīts ekonomikas eksperts,  viens no Institut fuer Wirtschaftsforschung un Geselschaftspolitik (Ekonomikas pētniecības un sabiedrības politikas institūts) dibinātajiem.
Tulkojusi „Alma Kopa” no videomateriāla vācu valodā (http://www.wissensmanufaktur.net/verschwoerungstheorie )

/27.04.2013/

Avots: http://www.suverenssuverens.org/andreas-popp-sazv-rest-bas-un-nesazv-rest-bas-teorijas.php

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Jaunizdota grāmata: Kārlis Balodis “Ievads tautsaimniecībā un ekonomiskā politika”

00236_Balodis_1vaksKopš maija lielākajās Latvijas grāmatnīcās ir pieejama slavenā latviešu ekonomista Kārļa Baloža grāmata “Ievads tautsaimniecībā un ekonomiskā politika”. Grāmatā ir apkopoti K.Baloža darbi „Ievads tautsaimniecībā” (1924.g.), “Ekonomiskā politika” (1923.g.), “Latvijas saimniecība pie spējīgas un pie nespējīgas valdības” (1928.g.), “Latvijas izveidošana. Individuālā un sociālā Latvija” (1919.g.), kā arī viņa fundamentālā pasaulslavenā  darba „Nākotnes valsts” apraksts.

Kārlis Balodis (1864-1931) ir pasaules līmeņa ekonomists, demogrāfs un statistiķis, kurš Latvijā vienmēr ir bijis un joprojām paliek ideoloģiski neērts.

Kārlis Balodis ieguva Krievijas Zinātņu akadēmijas augstāko balvu par pētījumiem demogrāfijā, bijis Berlīnes Universitātes profesors un ķeizariskās Vācijas valdības statistiķis un ekonomiskais padomnieks. Pamatojoties uz Baloža aprēķiniem un ieteikumiem, Vācija Pirmā pasaules kara laikā ieviesa pārtikas kartīšu sistēmu, tādējādi paglābjot tautu no bada.

Balodis bija pirmais, kurš zinātniski pierādīja ne tikai to, ka sociālisms ir iespējams, bet arī to, ka sociālisms ir efektīvāks par kapitālismu. Kārļa Baloža grāmata «Nākotnes valsts» kalpoja par paraugu pirmajam tautsaimniecības plānam Padomju Savienībā un lika pamatus plānveida ekonomikai. Baloža plāni tika realizēti gan Padomju Savienībā,  gan daļēji arī Ulmaņlaiku Latvijā. Balodi tāpat var uzskatīt gan par Japānas, gan Kanādas ekonomisko brīnumu vienu no garīgajiem tēviem, un viņa pieeja lielā mērā ir ES ekonomiskās politikas pamatā.
 
«Tas ir gudrākais un taisnīgākais latviešu vidū,» par Balodi savulaik teicis Rainis. Balodis ekonomiku apskata ciešā sasaistē ar ētiku un cilvēces attīstību vispārējas labklājības virzienā, kas šodien, kad egocentriskie kapitālisti peļņas gūšanas vārdā arvien vairāk atsakās no sociālā taisnīguma principiem, ir jo īpaši aktuāli.

Grāmata ir mīkstos, laminētos vākos, A5 (210×148) formātā, 560lpp bieza. To ieteicams izlasīt gan ekonomikas un finanšu jomā strādājošajiem, gan ikvienam, kurš vēlas izprast ekonomikas un valsts pārvaldes būtību.

Lekcijas par Kārli Balodi:


Grāmatas “Ievads tautsaimniecībā un ekonomiskā politika” bezmaksas elektroniskā versija:
http://www.mediafire.com/view/?3nqowbikzkssdtg

Grāmatas iegāde internetā: https://drukatava.lv/gramatu-e-veikals/humanitaras-zinatnes/ekonomika/ievads-tautsaimnieciba-un-ekonomiska-politika

Posted in Kat.: Izglītība, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | Komentēt

„Jezuītu pavasaris” Vatikānā. Franciska I ievēlēšana par Romas pāvestu

Jezuītisms satur sevī gan farizejiskumu (liekulību), gan vienlaicīgi arī indiferentismu (relatīvismu) un fanātismu, tāpēc tas ir viens no lielākajiem tikumiskajiem ļaunumiem.

Kā „aizgāja” pāvests Benedikts XVI

Pāvesta Benedikta XVI atkāpšanās notika pēc bezprecidenta spiediena uz viņu no virsnacionālo finanšu klanu puses, kuri jau sen bija ieplānojuši Vatikāna pārbūvi. Šos uzbrukumus pāvestam aprakstīju rakstā „Par Benedikta XVI atkāpšanos„[1], tomēr kopš tā laika ir nākuši gaismā jauni fakti, kas ievieš lielāku skaidrību par notikušo.

Kass Sansteins

Kass Sansteins

Februāra beigās no Veina Medsena (Wayne Madsen/ Уэйн Мэдсен) publikācijas Intrepid Report[2]  kļuva zināms, ka aiz 2012.gada marta „Vatiliks”( The Vatileaks/ Ватиликс) skandāla stāv Kass Sansteins (Cass Robert Sunstein/ Касс Санстейн )– Baltā nama Informācijas un regulējamo jautājumu nodaļas priekšnieks (līdz 2012.gada augustam), kurš tika uzskatīts par galveno Obamas padomnieku juridiskajos jautājumos. „Vatiliks” tika popularizēts pēc līdzīgas shēmas kā „WikiLeaks” projekts, kura realizācijā Sansteinam bija ievērojama loma.

[„Vatiliks” – notikumu virkne, kura ir saistīta ar pāvesta Benedikta XVI kamerdinera (virssulaiņa) Paulo Gabrieles Vatikāna slepenu dokumentu zādzību un to nodošanu žurnālistam Džanluidži Nucci, kurš publicēja dažus no saņemtajiem dokumentiem un 2012.gada maijā izdeva grāmatu „Viņa svētība: Benedikta XVI slepenās vēstules”, kurā autors stāsta par korupciju un seksuāliem skandāliem Vatikānā. ]

Kad „WikiLeaks”, kura sākotnējais mērķis bija Ķīna, nesen kā tika nodibināts (2006.g.), tieši Sansteins nodrošināja tā sākotnējo nokļūšanu vadošajos ASV plašsaziņas līdzekļos. Savā personiskajā „Washington post” slejā viņš toreiz ierakstīja: „WikiLeaks.org, ko nodibināja Ķīnas disidenti, ir apņēmības pilni ievietot internetā arī citu valstu valdību dokumentus un aizsargāt šīs valstis no cenzūras ar „maigā kara” metodēm.” Tas pats Sansteins 2008.gada janvārī savā darbā par sazvērestības teorijām, kas tika sagatavots Hārvardas juridiskajai koledžai, uzstāja uz to, ka ASV valdībai ir jāizmanto slepenie aģenti vai pseidoneatkarīgi ietekmes aģenti, infiltrējot tos „ekstrēmistiskās grupās”, ar tām, pēc Sansteina skaidrojuma, saprotot, organizācijas, internetportālus un individuālus aktīvistus, kuri brīvi interpretē „falšās sazvērastību teorijas”. Šāda infiltrācija nepieciešama, lai novērstu plašu sabiedrības masu uzmanību no domām un publiskām diskusijām par ekonomiskās politikas negatīvajām sekām un par  mūsdienu pasaules nepieciešamību atbrīvoties no globālo oligarhu varas.[3]

Un tā 2012.gada pavasarī pienāca Vatikāna kārta. Kā izriet no jau minētās Veina Medsena publikācijas, labi informēts avots Romā ziņo, ka šī gada maijā Sansteins saviem tuvākajiem līdzgaitniekiem esot paziņojis, ka „pēc „arābu pavasara” mums būs „Vatikāna pavasaris””[4]. Būtisks šāda lēmuma iemesls, pēc ziņotāja teiktā, esot toreizējais Vatikāna atbalsts BRICS valstu (Brazil, Russia, India, China, South Africa ) iniciatīvai par pasaules finanšu sistēmas reorganizāciju, kas ļautu tām izveidot savu kopējo finanšu sistēmu, kurai varētu pievienoties arī Latīņamerikas un arābu valstis. Tieši, lai nepieļautu jebkādu neatkarīgu finansu institūtu eksistenci, arī tika sākts „Vatiliks” skandāls, kurā kā galvenais vaininieks tika parādīts nelaimīgais pāvesta virssulainis Paolo Gabriele, bet kā reālie organizatori bija ar ASV Valsts departamentu saistītas nevalstiskās organizācijas un plašsaziņas līdzekļi.  [Vatikāna banka visa cita starpā līdz šim ir bijusi no globālām pārvaldes sistēmām neatkarīga banka, jo tā no vienas puses juridiski ir komercbanka, uz kuru neattiecas valstu centrālās bankas reglamentējošie mehānismi, bet no otras puses to aizsargā Vatikāna kā valsts un kā garīgas organizācijas augstais statuss un reputācija, kas to ievērojami izceļ pārējo komercbanku vidū (Vatikāna banka tādēļ varēja atļauties nepildīt daudzas prasības, ko neuzdrošinājās neviena cita komercbanka) un tāpēc Vatikāna banka reāli bija viens no drošākajiem „ofšoriem” un visdažādāko slepeno darījumu veikšanas vieta.]

Marsels Degollado

Marsels Degollado

Skandāla priekšvēstneši bija vairākas paraugakcijas: sākumā J.P.Morgan finanšu holdings Milānā slēdza Vatikāna bankas kontu, aizbildinoties ar informācijas trūkumu, bet drīz pēc tam ASV pirmo reizi iekļāva Vatikānu to valstu sarakstā, kurās ir naudas atmazgāšanai labvēlīga vide [reāli Vatikāna banka ir viena no drošākajām un prestižākajām naudas atmazgāšanas un citu nelegālu darījumu veikšanas vietām, un visi noteiktās aprindās par to zina]. Tas viss tika veikts pēc Sansteina un viņa kolēģu no ASV finanšu ministrijas rīkojuma. Līdzīgā kārtā arī tika uzsākta un vadīta informatīvā kampaņa, kas ir saistīta ar 1983.gadā pazudušās Emanuēlas Orlandi, kura bija Vatikāna bankas pietiekami informēta darbinieka meita, līķa meklēšanu. Šīs informatīvās kampaņas lozungs un galvenā tēze bija –„Emanuēla Orlandi bija nolaupīta seksuālām izklaidēm Vatikānā”. Tika aktualizēts arī homoseksuālais skandāls Vatikānā, plašsaziņas līdzekļiem izplatot informāciju par slepenu ziņojumu pāvestam par daudzu augstāko katoļu garīdznieku netradicionālo seksuālo orientāciju. Te gan jāsaka, ka diez vai pāvestu varēja pārsteigt „svēto tēvu” morālā stāja, viņš par to bija gana labi informēts jau iepriekš. Te kā piemēru var minēt Vatikāna pūliņus slāpēt skandālu ap Marseļa Degollado (Maciel Degollado) homoseksualitāti, kurš bija konservatīvākās kongregācijas „Kristus Leģionāri” dibinātājs un vadītājs un viens no galvenajiem Benedikta XVI balstiem. Tikai pēc viņa nāves (2008.gada decembrī) tika paziņots, ka viņš bija veicis darbības, kuras nav savienojamas ar katolicisko morāli, un tika sākta „Kristus Leģionāru” darbības izmeklēšana visā pasaulē. Tāpēc droši var apgalvot, ka pārsteigt pāvestu ar viņa līdzgaitnieku morālo stāju nebija iespējams, toties kādam tieši tobrīd bija nepieciešams to plaši izpropogandēt pa visu pasauli.

Tādējādi pret Vatikānu tika vests visaptverošs informatīvs karš, kurš aptvēra visas tā darbības sfēras – finansu, administratīvo, politisko un reliģisko. Un mērķis tam bija viens – parādīt Vatikāna vadības nespēju vadīt baznīcu, kurai ir nepieciešamas kardinālas izmaiņas (pārbūve).

2013.gada sākumā globālās finansu aprindas uzsāka pēdējo „Vatikāna pavasara” stadiju. 1.janvārī tika apturētas visu Vatikāna teritorijā notiekošo banku maksājuma karšu un elektronisko norēķinu operāciju apstrāde. Iemesls – starptautisko noteikumu par naudas atmazgāšanu neievērošana pilnā apjomā no Vatikāna puses. Mēneša laikā Vatikāns šādi esot zaudējis (ar maksājuma kartēm notiek muzeju biļešu un suvenīru iegāde) 1,7 miljonus eiro.[5]

Maltas ordeņa bruņinieku gājiens Vatikānā

Maltas ordeņa bruņinieku gājiens Vatikānā

Pēc šī gadījuma procesā iesaistījās galvenie katoļu pārrunu procesa speciālisti – Maltas ordeņa bruņinieki. 9.februārī, par godu ordeņa dibināšanai 1113.gada februārī, Svētā Pētera katedrālē Vatikānā notika svinības, uz kurām ieradās vairāk kā 1000 Maltas ordeņa bruņinieku un lēdiju, lai iegūtu Benedikta XVI svētību. Ar maltiešiem pāvests runāja vairākas stundas, bet jau 11.februārī paziņoja par savu plānoto atkāpšanos. Un uzreiz nākamajā dienā tika atjaunota maksājuma karšu darbība Vatikāna teritorijā, bet 15.februārī (tieši Maltas ordeņa dibināšanas dienā) pāvests pieņem savu pēdējo nozīmīgo lēmumu: par Vatikāna bankas direktoru (šis amats bija vakants kopš 2012.gada maija) tiek iecelts maltas ordeņa dalībnieks, vācu jurists un finansists Ernsts fon Freibergs (Эрнст фон Фрайберг/ Ernst von Freyberg), kurš ir speciālists finansu saplūšanas un pārņemšanas biznesā.

Ernsts fon Freibergs

Ernsts fon Freibergs

Jāatgādina, ka Maltas ordenis, kas ir valstisks veidojums ar savu konstitūciju, ir viens no ietekmīgākajiem katoļu ordeņiem. Maltas ordenis ir cieši saistīts ar lielākajām masonu ložām un tam ir savi atzari visdažādākajās sfērās: tirdzniecībā, politikā, banku sektorā, specdienestos, armijā, izglītības sistēmā utt. Daudzi Maltas ordeņa bruņinieki ir Starptautisko attiecību padomes un citu virsnacionālu ēnorganizāciju biedri, un viņi atbalsta spēkus, kuri aktīvi strādā Jaunās pasaules kārtības labā un ir orientēti Vatikāna virzienā. Pietiek kaut vai atcerēties tādus Maltas ordeņa bruņiniekus kā bijušais CIP direktors Viljams Keisijs (George William Casey /Уильям Кейси), viņa vietnieks Vernons Volters (Верной Уолтер) un ASV valsts sekretārs Aleksandrs Heigs (Alexander Haig/ Александр Хэйг).

Ņemot vērā Maltas ordeņa nozīmi un lomu, fon Freiberga iecelšana par Vatikāna bankas vadītāju var uzskatīt kā augsnes sagatavošanu Vatikāna finanšu sistēmas pārvešanai zem tiešas globālo finanšu klanu kontroles. Interesanti, ka Benedikts XVI nekad nav ticies ar jauno direktoru, bet viņa kandidatūru piedāvāja starptautiskā top-menedžeru atlases firma Spencer & Stuart. Acīmredzot šāda pāvestam neraksturīga distancēšanās no tik svarīga lēmuma pieņemšanas ir viens no vienošanās ar maltiešiem nosacījums.

Andželo Skola

Andželo Skola

Ar pāvesta atkāpšanos noslēdzās pirmais „Vatikāna pavasara” etaps un 12.martā ar konklāva darba usākšanu sākās šī procesa otrs posms. Lai gan izteikta līdera uz pāvesta amatu nebija, itāļu eksperti (konkrēti Marko Tozatti) par galveno pretendentu uzskatīja Milānas arhibīskapu Andželo Skola (Angelo Scola /Анджело Скола). Tomēr šķietami it kā nesaistītu notikumu virkne parādīja, ka tiek izdarīts spēcīgs spiediens, lai netiktu ievēlēts itāļu kandidāts.

2013.gada marta sākumā Milānas tiesa visnotaļ ietekmīgai Itālijas biznesa figūrai Silvio Berluskoni piesprieda 1 gadu cietumsoda par līdzdalību konfidenciālas informācijas atklāšanā sakarā ar apdrošināšanas grupas Unipol iegādi. Gandrīz tajā pašā laikā no sava kabineta loga izlēca Itālijas vecākās bankas Monte dei Paschi di Siena preses sekretārs Deivids Rossi. 2013.gada janvārī izcēlās skandāls, kad kļuva zināms, ka šī banka ir slēpusi no regulatora informāciju par saviem zaudējumiem. Pēc tam visa Monte dei Paschi di Siena vadība tika atlaista, bet prokuratūra uzsāka izmeklēšanu. Kā norāda eksperti, par „grēkāzi” izvēlētā Rossi nāve visdrīzāk aiz sevis slēpj virkni notikumu, kas saistīti ar pasaules finanšu sistēmas pārkārtošanu, kas interesantā kārtā saskan ar notikumiem Vatikānā.

Pāvests – latīņamerikānis

Franciskss I jeb Horhe Mario Bergoljo

Franciskss I jeb Horhe Mario Bergoljo

13.martā par jauno pāvestu tika ievēlēts Buenosairesas (Argentīna) arhebīskaps Horhe Mario Bergoljo (Jorge Mario Bergoglio /Хорхе Марио Бергольо), kurš pieņēma Franciska vārdu. Lai gan viņa vārds netika minēts konklāva favarītu vidū, 2005.gada konklāvā viņš palika otrais aiz Jozefa Raicingera (Benedikta XVI), tā ka Bergoljo ievēlēšanu nevar uzskatīt par nejaušību. Ņemot vērā konklāva darbības rekordīso laiku, jautājums par jauno pāvestu bija izlemts jau iepriekš. Ievērības cienīgi ir fakti, ka Bergoljo ir pirmais pāvests – latīņamerikānis un pirmais pāvests – jezuīts.

Pirmais fakts (pāvests – latīņamerikānis) liecina par to, ka straujās katolicisma nozīmes mazināšanās Eiropā dēļ pieaug Latīņamerikas baznīcas loma. Tomēr šai ziņā nevajag lolot liekas ilūzijas. Visaptverošais kristietības izstumšanas process notiek arī Latīņamerikā, ieskaitot Argentīnu. Šai ziņā zīmīgi, ka Argentīna, kurā ir pasludināta pilnīga reliģiskā brīvība, ir vienīgā Latīņamerikas valsts, kurā ir legalizētas viendzimuma „laulības” (tas notika 2010.gada jūlijā). Bijušais Palensijas bīskaps Nikolas Kasteljanos atzina, ka, saskaņā ar Svētās Marijas biedrības pētījumiem, Latīņamerikas jaunieši neuzticas katoļu baznīcai.[7]  Daudzi reālo lietu stāvokli zinoši mācītāji apgalvo, ka Vatikānam Latīņamerikas katoļu vidū nav autoritātes un ka maz cilvēku tic Vatikānam. Tāpēc pāvesta – latīņamerikāņa ievēlēšana mazāk liecina par Latīņamerikas katolicisma spēku, bet gan vairāk par pretējo – Vatikāna vēlmi stiprināt savu autoritāti šai reģionā.

Īpaši simboliski, ka tas notika gandrīz vienlaicīgi ar Ugo Čavesa nāvi, kurš bija antiglobālistiskās Latīņamerikas simbols. Kā zināms pats Čavess uzskatīja, ka viņa saslimstība ar vēzi ir mākslīgi izraisīta, līdzīgi kā citiem Latīņamerikas kreisajiem politiķiem (piemēram, Argentīnas prezidentes Kristīnes Fernandesas), kuri cīnās par ciešāku Dienvidamerikas integrāciju pretstatā ASV dominancei.[8]

Kas attiecas uz Čavesa attiecībām ar baznīcu, tad tās bija tik saspringtas, ka nebija izslēgta pilnīga attiecību saraušana starp Venecuēlu un Vatikānu, kurš atbalstīja prezidenta opozīciju. Tā vienā no savām runām Čavess par katoļu garīdzniekiem pateica sekojošo: „Viņi joprojām vēl domā, ka ir noteicošais spēks valstī. Aizmirstiet par to, alu cilvēki!” Tāpat ir zināms, ka Venecuēlas prezidents kā pretspēku Vatikānam atbalstīja [pēc citiem avotiem – izveidoja] „Venecuēlas reformēto katoļu baznīcu”, kura simpatizēja Čavesa realizētai politikai. Šīs baznīcas garīdzniekiem bija noteikts kalpošanas aizliegums par dažādiem kanoniskiem pārkāpumiem: viņi iestājās pret obligātu celibātu, neuzskatīja homoseksuālismu par grēku un pieļāva šķiršanos.

Tāpēc pāvesta – latīņamerikāņa atnākšanai, acīmredzot, ir jāsimbolizē Čavesa ēras „norietu”, kad „tautas prezidents” nodod stafeti „tautas baznīcai”. Un ne velti tobrīd Venecuēlas prezidenta pienākumu izpildītājs Nikolass Maduro pat atļāvās paziņot sekojošo: „ Mēs zinām, ka mūsu komandante ir sasniedzis šos augstumus, viņš atrodas blakām Kristum. Viņš izdarīja kaut ko tādu, lai par pāvestu kļūtu latīņamerikānis… un Kristus tad teica – ir pienācis Latīņamerikas laiks.”[9]

Bet faktiski runa ir par to, lai katoļu baznīca pārņemtu nacionāli domājošo politiķu sociālos lozungus un dotu tiem tādu saturu, kas padarītu tos globālai elitei nekaitīgus.

Pāvests – jezuīts
00230_Jezuitu_ietekme
Ziņas par pirmo pāvestu – latīņamerikāni sensacionālais raksturs tomēr ir mazāk nozīmīgs  kā fakts, ka par pāvestu pirmo reizi ir kļuvis Jēzus Biedrības (Jezuītu) biedrs. Tā ir pati ietekmīgākā, varenākā, aktīvākā un vislabāk strukturētā katoļu organizācija, kura atbild par vadītāju elites, kas ir spējīga efektīvi rīkoties jaunās globālās pasaules kārtības apstākļos, apziņas formēšanu.

Būdams izveidots Reformācijas kulminācijas brīdī (1534.gads), faktiski, lai glābtu pāvesta varu, jezuītu ordenis no citiem atšķiras ar to, ka parastajiem trim mūku svētsolījumiem (paklausībai, šķīstībai, nabadzībai) tas pievienoja bezierunu paklausības un uzticīgas kalpošanas pāvestam svētsolījumu (sevis pilnīga nodošana pāvesta rīcībā). Tam ir raksturīga stingra, pusmilitāra disciplīna, noslīpēta pārvaldes sistēma un bezierunu paklausība priekšniecībai. Ne velti ordeņa ģenerālpārzini (ģenerālpriekšnieku) sauc par „ģenerāli” vai par „melno pāvestu” (pēc sutanas krāsas).

Ignacijs Lojola

Ignacijs Lojola

Galvenā katram jezuītam izvirzītā prasība ir absolūta paklausība. Lūk, ko par to savā darbā „Garīgie vingrinājumi” raksta ordeņa dibinātājs Ignācijs Lojola: jezuītam „ir jāskatās uz savu vecāko kā uz pašu Kristu, viņam ir jāpakļaujas vecākajam kā līķim, kuru var pārvietot jebkurā virzienā, kā nūjai, kura pakļaujas jebkurām kustībām, kā vaska bumbai, kuru var pārveidot un izstiept visos virzienos.” Šī jezuītu pilnīgas personības paklausības panākšanas tehnika visnotaļ ieinteresēja arī nacistiskās Vācijas vadību. Pēc Valtera Šelenberga teiktā, SS dienestu vadītāji veidoja savu organizāciju, vadoties tieši pēc jezuītu principiem. Savukārt par SS vadītāju Himleru Hitlers teica: „Es viņā redzu mūsu Ignāciju Lojolu.” Jezuītu ordenis tāpat ir bijis kā paraugs un pamats, dibinot arī citus specdienestus.

Henrijs Himlers un Ādolfs Hitlers

Henrijs Himlers un Ādolfs Hitlers

Kopš saviem pirmsākumiem ordenis koncentrēja savu darbību trijos virzienos, kuri arī šodien nosaka tā ietekmi: izglītība, misionāru darbība un grēksūdzes. Attiecīgi jezuīti bija un joprojām ir slaveni kā skolotāji, misionāri un garīdznieki, vienlaikus pildot arī Vatikāna aģentu un specdienesta lomu. Jezuītu ļoti veiksmīgās misionārās darbības pamatā ir unikāla, tikai viņiem raksturīga kultūradaptācijas un mīmikrijas (imitējošas uzvedības) metode, kas ļauj viņiem iekļūt jebkurā reliģiskā organizācijā un piemēroties jebkuriem sociālkultūras apstākļiem.

Tieši jezuīti izstrādāja viselastīgāko metodi darbam ar Pareizticīgo baznīcu (un ne tikai). Īpaši šai ziņā slavens ir franču jezuīts Mišels Derbiņi (Михаил д’Эрбиньи), kurš vadīja 1925.gadā pie Austrumu baznīcas kongregācijas izveidoto komisiju Pro Russia, kuras uzdevums bija Padomju Krievijai piemērotu garīdznieku sagatavošana. Pie tam īpaša uzmanība tika pievērsta t.s. kriptokatolicismam (slēptajam katolicismam), kura galamērķī tika plānots panākt, ka par Krievijas patriarhu kļūst bīskaps, kurš ir devis uzticības zvērestu pāvestam (tas ir – slepeni pārgājis katoļticībā). Kriptokatolicisms šai ziņā ir ļoti ērts, jo neprasa saraut formālās saites ar Pareizticīgo (vai jebkuru citu) baznīcu un tā pieņēmējs var turpināt tajā kalpot, pakāpeniski veicinot draudzē simpātijas pret pāvestu un katoļu baznīcu.

Lai nodrošinātu jezuītu darbības efektivitāti, ordeņa brāļiem ir atļauts laicīgs dzīvesveids, viņi var neafišēt dalību organizācijā, tiem ir plašas privilēģijas un viņi par savām darbībām atbild tikai priekšniecībai. Tādējādi viņi ļoti viegli iekļūst gan masonu, gan citās okultās struktūrās.

Par sava veida ordeņa vizītkarti ir kļuvusi slavenā jezuītu morāle, kuras pamatā ir pielāgošanās teoloģija, kura ļauj patvaļīgi interpretēt galvenās reliģiski-tikumiskās prasības un pielāgoties jebkura laika un teritorijas cilvēku pasaulskatam un tikumiem, kā arī attaisnot jebkuras netikumiskas darbības, ja tās nav darbības mērķis (tas ir slavenais „mērķis attaisno līdzekļus” princips). Tieši jezuītu „tikumiskās teoloģijas” sistēma, kura izaudzināja veselas katoliciskās (un ne tikai) Eiropas elites paaudzes, lika pamatus tai dubultajai morālei, kas kļuva par Rietumu diplomātijas galveno principu un ļoti ērtu ieroci, aizstāvot Rietumu valdošo aprindu intereses pasaules politikā. Tieši tāpēc vārds „jezuīts”, vismaz Krievijā, ir ieguvis pārnestu, izteikti negatīvu nozīmi.

Galvenā jezuītu darbības sfēra ir izglītība, kurā tie ir guvuši ievērojamus panākumus, pateicoties kam viņi kontrolē valstu augstākā un vidējā līmeņa intelektuālo eliti. Jezuīti šodien izdod vairāk kā 1100 žurnālus, kurus lasa vairāk kā 40 miljoni cilvēku. Viņu pārziņā ir 195 universitātes visā pasaulē[10], tai skaitā Pāvesta Gregoriāņu universitāte Romā, Sentluizas, Fordhemas un Džordžtaunas universitātes ASV (pēdējā ir vienīgā ASV diplomātu universitāte) un daudzas citas. Tas ļauj viņiem izvirzīt savus cilvēkus nozīmīgākajos valsts pārvaldes amatos ne tikai Eiropā, bet arī ASV. Te der atgādināt, ka privātās jezuītu universitātes ir pabeiguši virkne bijušo CIP vadītāju – V.Keisi (Fordhemas universitāte), D.Tenets (Džordžtaunas universitāte), R.Geits (Džordžtaunas universitāte), L.E.Panetta (Sv.Klāras universitāte). Savukārt Fordhemas universitāti ir pabeidzis pašreizējais CIP direktors Džons Brennans (John Owen Brennan /Джон Бреннан).

Augustīns Bea

Augustīns Bea

Šādi nostiprinātas ordeņa un tā ģenerāļa pozīcijas, kas tika uzskatīts par ietekmīgāko Vatikāna instrumentu, ar laiku ļāva ordenim panākt maksimālu autonomiju un sākt kontrolēt gan pašu Svēto Krēslu, gan arī pāvesta lēmuma izpildi par iekļūšanu dažādu valstu pārvaldes struktūrās un virsnacionālās ēnorganizācijās, lai, aizsedzoties ar katolicisma pielāgošanu reālai dzīvei, piedalītos jaunas vienotas pasaules reliģijas formēšanā. Te ir jāatgādina, ka tieši jezuītu kardinālam Augustīnam Bea (Augustin Bea/ Августин Беа), kurš bija viens no tuvākajiem pāvesta padomniekiem un t.s. progresistu grupas līderis, bija izšķirošā loma Otrā Vatikāna koncilā (1962-1965) notikušajā ekumēniskajā apvērsumā. [Ekumēnisms – 1. Dažādu kristīgo konfesiju savstarpējais dialogs; 2.Kustība par visu konfesiju apvienošanu vienā baznīcā; 3.Mācība par visu reliģiju apvienošanu vienā reliģijā.] Tieši pateicoties šī ļoti ietekmīgā masona un teologa-modernista plašajiem personiskajiem sakariem (viņš vadīja jezuītu Pāvesta Gregoriāņu universitātes Starptautisko pētījumu centru), notika Vatikāna un jūdaistu organizāciju (Vispasaules ebreju kongress, Bnai Brit) tuvināšanās, kas beidzās ar katoļu pilnīgu kapitulāciju, piekrītot pamatnostādnēm par to, ka ebreji ir Dieva izredzētā tauta, kas pilnībā maina visu kristietības mācību un praktiski pārvērš kristietību par jūdaisma piedēkli.

Par Jezuītu ordeņa darbības tumšajām pusēm Pāvila VI un Jāņa Pāvila II laikā ir izdoti vairāki darbi, ko ir sarakstījuši bijušais jezuīts Alberts Rivera (Альберт Ривера) un bijušais bīskaps Žerārs Buffaroms (Жерар Буффаром), kurš 6 gadus bija atbildīgs par saraksti starp pāvestu un jezuītu vadītājiem, un nosauca ordeni par jaunās pasaules kārtības „garīgo kontrolieri”, kurš strādā, lai izveidotu tīklveida transnacionālu valdību. Kaut kas līdzīgs ir teikts tādu autoru kā Bila Hjūza (Бил Хьюз)  darbos „Atmaskotais ienaidnieks”,  „Teroristu noslēpums” un Ērika Džona Felpa (Eric Jon Phelps /Эрик Джон Фелпс) darbā „Vatikāna slepkavas”. [11] Te gan ir jāņem vērā, ka šie darbi ir rakstīti no protestantu redzes viedokļa un ņemot vērā viņu intereses, tomēr tajos ļoti labi ir parādīti jezuītu mērķi un metodes, kas ļauj tiem ļoti efektīvi izpildīt globālās oligarhijas pasūtījumus.

Jaunā pāvesta misija.

Benedikts XVI un Adolfo Nikolass

Benedikts XVI un Adolfo Nikolass

Pāvesta-jezuīta ievēlēšana pierāda, ka iepriekš paveiktais titāniskais darbs, lai panāktu Benedikta XVI atkāpšanos, nebija veltīgs. Pārmaiņas katoļu baznīcā ir sākušās un to būtība ir sekojoša. Ja agrāk nozīmīgākie katoļu ordeņi, kuri nodrošināja sakarus ar visdažādākajiem pasaules valdošās šķiras pārstāvjiem, darbojās ēnā (slēpti, netieši), tad tagad viņi tieši un atklāti pārņem Vatikāna vadību ar attiecīgi sekojošo funkciju pārdali, kas ļaus visefektīvāk implementēt katoļu baznīcu jaunveidojamajā globālās pasaules kārtības sistēmā. Vatikāna finanses nonāca maltas ordeņa rokās (viņi uzņēmās „visnetīrāko” darbu – „attīrīt” finanses), bet pašu Svēto Krēslu pa tiešo kontrolē jezuīti, kuri tagad pilnībā spēs koncentrēties savai „misionāru” darbībai.

Jezuīti

Jezuīti

Jēzus Biedrības ģenerālis (Adolfo Nikolass) ir pakļauts tieši pāvestam. Bet kļūstot par pāvestu, Bergoljo palika ordeņa biedrs, tāpēc viņa rīcība būs atkarīga no faktiskajām attiecībām ar jezuītu vadību, kuri būs viņa reālie „palīgi”. Franciska personā notika ordeņa un baznīcas varas faktiska saplūšana, tāpēc pāvesta patstāvība ir visai nosacīta, un likumsakarīgs kļūst jautājums: Kurš pāvests reāli valdīs – „baltais” vai „melnais”? Pats Nikolass uzsvēra, ka ordenim ir raksturīga „īpaša vienotība” ar pāvestu, ar kuru jezuītus saista „mīlestības un kalpošanas saites” un ka Bergoljo ievēlēšana „atver Baznīcai jaunu, cerības pilnu etapu.”[12]

Galvenie ordeņa pūliņi tiks sakoncentrēti, lai pārveidotu Vatikāna pārvaldes sistēmu, mazinot veco iekšējo baznīcas klanu ietekmi, kuri nespēj adekvāti reaģēt uz pasaules pārmaiņu vējiem. Jezuītu plānos ietilpst Romas kūrijas reformēšana. Reformu būtība – varas decentralizācija un augstākās vadības internacionalizācija, kas joprojām tiek uzskatīta par „pārāk romisku”. Visdrīzāk kūrija tiks samazināta, bet tās struktūra vienkāršota (un izveidots kaut kas līdzīgs Ministru kabinetam), kas savukārt vienkāršos piekļuvi pāvestam. Tas, neapšaubāmi, veicinās zemāko katoļu organizāciju, kuras lielā mērā kontrolē jezuīti, neatkarību un pozīciju nostiprināšanos. Te jāņem vērā, ka 2011.gadā notika paša jezuītu ordeņa kūrijas pārveidošana, kā rezultātā tika nodibināti trīs galvenie sekretariāti, kuri atbild par mācību, justīciju un sadarbību ar citiem dienestiem, un sekretariāts, kurš atbild par jezuītu īpašās apustuliskās darbības formas atbalstīšanu un izglītību.

Horhe Mario Bergoljo sinagogā

Horhe Mario Bergoljo sinagogā

Savukārt galvenais jaunās vadības uzdevums ir paātrināt „jauno evaņģelizāciju”. Šim smukajam nosaukumam ir vecu vecais saturs, kura būtība ir ekumēnistiskā atvērtība un starpreliģiozais dialogs, kā mērķis ir tālāka kristīgās ētikas un kristīgās dogmatikas izšķīdināšana kopējā „vienotā vispasaules reliģijā” Romas pāvesta vadībā, kuru pašu kontrolē „vecākais brālis” [jūdaisms].

Ronalds Lauders

Ronalds Lauders

Šai ziņā zīmīgi, cik labvēlīgi jaunā pāvesta ievēlēšanu uzņēma Vispasaules ebreju kongress (VEK), kura prezidents Ronalds Lauders paziņoja, ka viņi pazīst Francisku, kurš vairākkārtīgi ir apmeklējis VEK organizētās starpkonfesionālās tikšanās, un  uzsvēra, ka jaunais pāvests ir vienmēr atvērts dialogam un ir spējīgs radīt sapratnes tiltu starp katoļu un citām reliģijām, kas liek viņam cerēt, ka pāvests pieņems mērus pret tiem garīdzniekiem, kuri noliedz holokaustu un nostiprinās attiecības starp Vatikānu un Izraēlu. Cits jūds, pāvesta draugs Baruhs Tembaums izteicās par viņu vēl labāk: „Viņš ir ļoti vienkāršs, ļoti pieticīgs un garīgs cilvēks. Kā neviens cits viņš piedalījās visās starpreliģiozās tikšanās. Viņam ir daudz draugu rabīnu vidū, ar kuriem kopā viņš ir publicējis savas grāmatas. Viņš ir apmeklējis daudz sinagogu. Es saku tā nevis tāpēc, ka esmu jūds, bet gan tāpēc, ka esmu cilvēks, kurš ir dziļas cieņas iedvesmots pret visām personībām, kurām ir tiesības būt citādām”[13] Labāk i nepateiksi.

Te nedrīkst aizmirst, ka jezuītu būtība ir viņu farizejiskums (liekulība), viņu pielāgošanās morāle, kura māca ticīgos tikumības likumu izpildes vārdā pēc būtības pārkāpt tos pašiem, bieži vien pat nenojaušo to. Ja Pareizticība tiecas saglabāt mūžīgo mūsu nepilnīgajā un niecīgajā pasaulē, tad jezuītisms šo mūžīgo piemēro pasaulei, tādējādi izkropļojot to. Kā rakstīja Jurijs Samarins (Юрий Фёдорович Самарин), jezuītu ordenis ir noslēdzis milzu „globālu darījumu”, izveidojot „ūniju starp patiesību un meliem, labo un ļauno, Dievišķo patiesību un cilvēcisko nepatiesību.”

Adolfo Nikolass

Adolfo Nikolass

Šai ziņā uzskatāma ir pašreizējā „melnā pāvesta”, spāņa Adolfo Nikolasa saruna Sibīrijas katoļu telekanāla studijā, kur viņš stāsta par jezuītu kalpošanas būtību mūsdienu laicīgajā sabiedrībā. [14] Nikolass vairākus gadus strādāja Japānā un ir aktīvs dažādu kultūru, jo īpaši Austrumu, tuvināšanās pieejas piekritējs. Sarunā viņš ne reizi nepieminēja Kristus vārdu, toties uzsvēra nepieciešamību „kontekstualizēt” un „inkulturēt” labo vēsti (evanģēliju), kas ir galvenās formas, kuras veicina dažādu kultūru dialogu. Un tikai šai dialogā tiek „meklēta pilnīga patiesība”, uz ko aicina Romas pāvests. Nikolass pieminēja arī nepieciešamību liecināt (sludināt) un ticēt, tikai jāliecina ir par to, ka „mūsu dzīve ir dzīves realitāte”, bet jātic ir „iespējai saglabāt cilvēka dzīves pilnīgumu”.Un, visbeidzot, tā kā izšķirošais pašreiz ir fakts, ka mēs dzīvojam globalizētā, daudzveidīgā un savstarpēji saistītā vidē, pasaulei, Nikolasa prāt, ir nepieciešama tāda pārvaldes sistēma, kura būtu efektīva jau šodien.

Tieši šie elastīgie uzskati radīja grūtības jezuītu un Benedikta XVI attiecībās, kurš nolēma balstīties uz konservatīvo kongregāciju „Kristus Leģionāri” un „Opus Dei”. Jezuīti savukārt palika otrajā plānā. Ir kļuvis zināms, ka tika pat sastādīts 250 jezuītu teologu „melnais saraksts”, kuriem tika plānots aizliegt pasniegt daļā augstskolu.[15] Un tikai „Kristus Leģionāru” autoritātes kritums ( ziņu par tās vadītāja homoseksualitāti dēļ) un pieaugošā „Opus Dei” noslēgtība veicināja jezuītu daļēju pozīciju atjaunošanu, kā izpausmes piemērs ir jezuīta un Vatikāna radio direktora Frederiko Lombardi (Federico Lombardi / Фредерико Ломбарди) iecelšana par Svētā Krēsla preses sekretāru 2006.gadā. Tomēr, kā atzina daži jezuīti, viņi tāpat „nejutās kā šveices gvarde”un nebija noskaņoti savu uzticības pāvestam svētsolījumu uzskatīt kā sinonīmu aklai paklausībai.

Franciskss I

Franciskss I

Ar Franciska ievēlēšanu ordenis ne tikai revanšējās, bet guva spīdošu uzvaru. Jaunais pāvests, kā elastīgs jezuīts ir ideāli piemērots ekumēniskai misijai.

„Atvērtību” dialogam ar visiem jaunais pāvests labi nodemonstrēja svinībās par godu savai inaugurācijai. Viņš pastāvīgi atcerējās Otrā Vatikāna koncila mantojumu, nepārtraukti citēja modernistisko pāvestu Jāni XXIII, slavējot pontifikālās padomes lēmumus starpreliģiozā dialoga padziļināšanas virzienā. Kā izteicās Lombardi, runa ir par „dialoga attīstību visos virzienos – gan ar citām kristīgām baznīcām, gan ar jūdaistiem, musulmaņiem un jebkuru cilvēku, kurš atrodas labā, skaistā un patiesas meklēšanas ceļā”.[16] Pāvesta viesi minētajā pieņemšanā bija pārstāvji no dažādām jūdaistu organizācijām, musulmaņu kopienām (itāļu, bulgāru un serbu) un budistiem (ir zināms, ka jezuīti finansiāli atbalsta Tibetas lamas).

Tomēr īpaša uzmanība tika pievērsta Pareizticīgo baznīcai. Un ne velti pirmo reizi kristietības vēsturē pāvesta inaugurācijā piedalījās slavenais ekumēnists, Konstantinopoles patriarhs Bartolomejs, kurš sēdēja pa labi no pāvesta tādā pat krēslā kā viņš (kas tāds nav noticis ne tikai pēc 1054.gada, kad kristīgā baznīca sadalījās katoļos un pareizticīgajos, bet arī pirms tam). Un ne par velti pāvests daudz laika veltīja sarunām ar Krievijas Pareizticīgo baznīcas Ārējo baznīcas sakaru nodaļas vadītāju metropolītu Ilarionu, kurš uzskata, ka galvenais šķērslis, lai varētu notikt Krievijas Pareizticīgo baznīcas patriarha un pāvesta tikšanās, ir neatrisinātās problēmas ar ukrainas uniātiem. [Ukrainas grieķu katoļu baznīca – Pareizticīgo Kijevas metropolija, kura 1596.gadā atzina pāvesta virsvadību, pie nosacījuma, ka draudzēs tiek saglabāta to laiku pareizticīgo tradīcijas un rituāli.] Un, atkal, ne velti jaunais pāvests, vēl būdams Buenosairesas arhibīskaps, bija austrumu katoļu ordinārijs, attiecīgi viņš labi pārzina pareizticīgo tradīcijas un viņam ir labas attiecības ar Ukrainas grieķu katoļu baznīcas vadītāju Ševčuku.[17]

Tā kā galvenā sfēra, ar kuras palīdzību katoļiem un pareizticīgajiem ir visvieglāk tuvināties, ir palīdzība nabagiem un nelaimē nonākušajiem, īpaši tiek uzsvērta tieši pāvesta vienkāršība. Tomēr šis jaunais pāvesta uzvedības stils, kurš tā sajūsmina plašsaziņas līdzekļus, un ļoti atgādina bēdīgi slavenā „pārbūvētāja” Mihaila Gorbačova ārišķīgo pieticību, demokrātiskumu un neoficiālumu, ir neraksturīgi pāvestam un līdzinās jezuītu metodikai, kura paredz maksimālu piemērošanos un „iegrimšanu” apkārtējā sociālajā vidē. [Analoģija ar PSRS, kuras vadītāja M.Gorbačova apzinātas kaitnieciskās darbības rezultātā valsts tika sagrauta, ir vairāk kā vietā, jo PSRS „pārbūvi” un turpmāko tās sagraušanu plānoja padomju slepenpolicija – Valsts drošības komiteja (VDK) ar Juriju Andropovu priekšgalā, kurš arī nodrošināja Gorbačova, Jakovļeva u.c. „pārbūvētāju” izvirzīšanos vadošajos amatos. Neilgi pirms PSRS likvidācijas pēdējā posma pats Andropovs personīgi kļuva par Komunistiskās partijas vadītāju (augstākais amats PSRS), līdzīgi kā tagad par katoļu augstāko vadītāju ir kļuvis Vatikāna specdienesta – jezuītu  pārstāvis.] Francisks Svētajā Krēslā ir „mīkstais spēks” (soft power; slepena tipa struktūru māņu un manipulatīvo metožu kopums) jezuītu stilā.

Apstākļos, kad  pieaugošās nabadzības un masveida sociālo apstākļu pasliktināšanās dēļ briest sociālais sprādziens, šīs pasaules varenajiem ir ļoti nepieciešams „nabadzīgs pāvests”, kurš varētu pastiprināt ticīgo tikumisko apziņu [lai izmisumā iedzītie cilvēki nesāktu bruņotu cīņu ar viņus nelaimē iedzinušajiem neliešiem un viņu līdzskrējējiem]. Savukārt jezuītu galvenais uzdevums ir nostiprināt transnacionālās kungu šķiras varu, radot ilūziju par pāvesta brīnumaino pārtapšanu cilvēces glābējā. Un kamēr pāvests veidos „nabadzīgo baznīcu”, globālie lielbagātnieki pabeigs pasaules tautu aplaupīšanu, lai pēcāk nodibinātu totālu savu kundzību pār visu pasauli.

[1] http://reosh.ru/index.php?option=com_content&view=article&id=392:-vi&catid=1:jdiscms&Itemid=22
[2] http://www.intrepidreport.com/archives/6202 ; http://perevodika.ru/articles/22600.html
[3] http://www.narpolit.com/po_suti_dela/vikiliks_i_cvetnye_revoliucii__17-55-15.htm
[4] http://www.intrepidreport.com/archives/6202
[5] http://www.catholique-sedevacantiste.com/categorie-10478482.html
[7]  http://m.newsru.com/arch/religy/03mar2011/castelyanos.html
[8] http://www.fondsk.ru/news/2012/01/10/rakovye-eksperimenty-cru-na-prezidentah-latinskoj-ameriki-12174.html
[9] http://www.ntv.ru/novosti/518796
[10] http://www.gazeta.ru/social/2013/03/14/5057333.shtml
[11] http://revelation2013.canalblog.com/archives/2012/12/12/25830595.html
[12] http://ru.radiovaticana.va/news/
[13] http://www.catholique-sedevacantiste.com/categorie-10478482.html
[14] https://www.youtube.com/watch?v=YFWLKazIvsM
[15] http://www.elmostrador.cl/noticias/pais/2013/03/14/la-venganza-de-los-jesuitas/
[16] http://www.la-croix.com/Religion/Actualite/Le-pape-Francois-maintient-le-cap-de-l-aecumenisme-_NG_-2013-03-20-923008
[17] http://podrobnosti.ua/society/2013/03/14/893408.html

Olga Četverikova, vēsturniece
/22.03.2013/

Avoti:
http://ruskline.ru/analitika/2013/03/22/iezuitskaya_vesna_v_vatikane/
http://www.reosh.ru/index.php?option=com_contact&view=contact&id=2%3A2012-03-27-13-37-42&catid=4%3A2012-03-26-19-54-04&Itemid=3

Informācijas aģentūra
/24.04.2013/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Bostonas sprādziens – teatrāla imitācija

Bostonas sprādziens ir teatrāla specdienestu imitācija, liecina notikumu vietas fotogrāfiju un video analīze. Sprādziens notika maratona beigu daļā, kad finišēja atpalicēji, vietā, kur nezin kāpēc bija pulcējies paprāvs cilvēku skaits  un sprādziena mirklis tika nofilmēts ar vairākām kamerām. Uzreiz pēc sprādziena uz notikuma vietu devās interesentu pūļi, kuri tai skaitā filmēja un fotografēja. Internetā izliktie sprādziena video un fotogrāfijas deva iespēju precīzi noteikt, ka šis notikums ir nekas vairāk kā teatrāla imitācija un ka šai notikumā redzamie „upuri” ir savu lomu tēlojoši aktieri .
00231_Boston00
Skatoties notikuma video uzreiz krīt acīs tas, ka sprādziena stiprums neatbilst tā sekām. Bija dzirdams neliels blīkšķis un redzams daudz dūmu. Daudzi policisti, kas stāvēja gar maratona norises vietas perimetru pat nesadzirdēja sprādziena troksni. Pēc sprādziena bija redzami desmitiem prom skrejoši cilvēki un uz viņu fona pēkšņi nokrīt tikai divi.
00231_Boston2
Ja būtu sprāgusi bumba ar metāla bumbiņu un naglu pildījumu, kā tas tika paziņots, tad „noslaucīti” tiktu visi noteiktā rādiusā, bet nekas tāds nenotika.

Nākamā nesakritība, kas redzama katram speciālistam ar neapbruņotu aci, ir „cietušo upuru” sejas. Šādi neizskatās cilvēki, kuri tik tikko ir guvuši traumas un pārdzīvojuši šoku
00231_Boston300231_Boston4

Kadri ar cilvēku invalīdkrēslā, kuram tikko sprādziena rezultātā ir norautas abas kājas, ir vispārliecinošākie pierādījumi tam, kas viss Bostonas notikums ir viena vienīga falsifikācija.

Pirmkārt cilvēkam ar šādu traumu, ja viņam nesniedz palīdzību 2 minūšu laikā, būtu bijis jau jābūt mirušam no asiņu zuduma, jo asinīm šādos gadījumos būtu jāplūst strūklām, kas pilnībā neatbilst notikušajam. Otrkārt šādu cietušo nekādā gadījumā nedrīkst transportēt ratiņ krēslā kā tas tiek darīts, bet gan jātransportē guļus ar kājām uz augšu (lai mazinātu asins zudumus). Tas viss kā redzams nenotiek. Visbeidzot cilvēks, kurš tikko sprādziena rezultātā ir zaudējis abas kājas izskatās visnotaļ omulīgi, nerunājot nemaz par to, ka nekur nav redzamas aumaļām plūstošās asinis.
00231_Boston5
Bet tas vēl nav viss, pameklējot internetā, prasmīgi ļaudis atrada mūsu „cietušo”, kurš ļoti līdzinās ASV karavīram Nikam Vorgam, kurš 2011.gadā Afganistānā zaudēja abas kājas.
00231_Boston6
Visbeidzot caurskatot video ir redzams kādā veidā „cietušajam” bezkājim  uzreiz pēc sprādziena tika noņemtas protēzes un to vietā uzlikta butaforija.
00231_Boston7
Sprādziens tātad notika augšējā labajā stūrī. Ar zilu apvilkts „cietušais” bezkājis, ar zaļu – nēģeriete, kas maina viņam protēzes un kura vēlāk pati gulēs ratiņos kā cietusī, bet ar balto kvadrātu apvilktais nēģeris kapucē aizsedz skatu kamēr tiek mainītas kājas.
00231_Boston8
Te vēl var minēt tādus „sīkumus” kā – pilnīgi nevienmērīgs upuru, ievainojumu, bojājumu un asiņu sadalījums. Īsta sprādziena gadījumā nevarētu būt tā, ka vienam ir atrautas kājas, bet blakusesošais ir sveiks un vesels un pat nenosmērējies ar asinīm, kad visapkārt ir asiņu peļķes. Un foto redzamais reklāmas plakāts tā arī palika pilnībā neskarts un nenosmērēts.  Šādu nianšu internetaktīvisti  ir atraduši daudz. Zemāk tikai dažas bildes.
00231_Boston900231_Boston1000231_Boston1200231_Boston13
Vēl šai sakarā var pieminēt nelaimīgo jaunāko Carnajevu, kuram ar brāli ir atvēlēta nepateicīgā grēkāžu un teroristu loma šai izrādē. Viņu turēja aizdomās it kā tādēļ, ka viņš tika redzēts sprādziena vietā ar somu. Un lūk bilde, kurā viņš ir redzams ar šo somu uzreiz pēc sprādziena.
00231_Boston14
Un lūk bilde no CNN ziņām, kurā redzams tikko  aizturētais Džohars Carnajevs, kurš ir izģērbts pliks, lai pārliecinātos, ka viņam nav sprāgstvielas. Šīs ziņas video vairs nav pieejams, bet pats Carnajevs izrādās ticis nošauts ne ta aizturot, ne ta to izdarīja jaunākais brālis.
00231_Boston15
Un lūk pati sprādziena vieta neilgi pirms sprādziena  un 30 sekundes pēc tam, kad vēl nav paspējis sarasties ne vajadzīgais „cietušo” daudzums, ne „salīt” lielais asiņu daudzums.
00231_Boston1600231_Boston17

Video labi ir redzams kā uzreiz pēc sprādziena vīri zaļos kostīmos maksimāli cenšas pasargāt notikuma vietu no lieciniekiem:

Avoti:
http://www.fondsk.ru/news/2013/04/22/mnenie-bostonskij-terakt-ne-bolee-chem-teatralnaja-postanovka-20173.html
http://vvv-ig.livejournal.com/441799.html
http://earth-chronicles.ru/news/2013-04-21-42631
http://www.infowars.com/fbi-ignores-men-with-backpacks-at-scene-of-boston-bombings/

Posted in Kat.: Specdienesti, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 33 komentāri

Cilvēki tiek maldināti: bāriņtiesas nav tiesas

Uz 2012.g. 1.jūniju Latvijā bija 8101 bērns, kuru vecākiem ir atņemtas aprūpes tiesības. Tā vienā 2011.gadā aprūpes tiesības tika atņemtas 1961 vecākiem par 2300 bērniem, bet tai pat gadā aprūpes tiesības tika atjaunotas tikai 618 vecākiem ar 883 bērniem. 2011.gadā  830 gadījumos tiesa lēmusi par aizgādnības (tas ir vecāku) tiesību atņemšanu vecākiem.

Vēršu uzmanību , ka valsts vara ilgstoši dezinformē tautu par tā saucamajām bāriņtiesām. Tām nav nekāds sakars ar tiesu. Bāriņtiesas ir pašvaldības aizbildnības un aizgādnības iestādes tās sociālās aprūpes sistēmā ar attiecīgi šai sistēmai piemērotu darbinieku kvalifikāciju.

Tiesa ir valsts iestāde, kura ir neatkarīga un darbojas saskaņā ar likumu “Par tiesu varu” tieslietu sistēmas ietvaros. To vada tiesnesis ar juridisku izglītību, vismaz 5 gadu darbastāžu, ne mazāk kā 30 gadus vecs un ar nokārtotiem eksāmeniem un stažēšanos. Tiesnesi izvirza tieslietu ministrs pamatojoties uz tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas atzinumu un apstiprina Saeima uz 3 gadiem. Tiesneša atbildību nosaka speciāls likums.

Pēc starptautiskiem aktiem vecākiem aprūpes un aizgādības tiesības var atņemt tikai ar tiesas lēmumu.

Pašreizējā kritiskā situācijā ir jāatjauno tiesībsargam finansējums, lai var izveidot normālu bērnu un ģimenes aizsardzību pašreizējo 3 darbinieku vietā, paņemot finansējumu no inspekcijas, kas faktiski ir Labklājības ministrijas politiskais ierocis un faktiski sen jau darbojas kā ģimenes grāvējs t.s. „jaunās pasaules kārtības” nevis mūsu valsts interesēs.

Jānis Gulbis

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Birokrātijas virtuālās rotaļas augstākajā izglītībā

00232_augstskola_izglitiba2013.gada 3.janvārī valdība akceptēja Izglītības un zinātnes ministrijas informatīvo ziņojumu par turpmāko rīcību zinātnes un augstākās izglītības reformēšanā. Internetā pieejamā ziņojuma apjoms ir 28 lapas, un to papildina pielikums uz 8 lapām. Minētais respektējamais apjoms (36 lapas) var liecināt, ka valdības sēdē tika rūpīgi izskatīts un godprātīgi apstiprināts pamatīgs un detalizēti izvērsts dokuments. Tā saturs acīmredzot var sniegt atbildes uz visiem aktuālajiem jautājumiem par mūsu valsts zinātnes un augstākās izglītības turpmāko likteni.

Valstiskās neatkarības gados ir sakrājušies ļoti daudzi sāpīgi jautājumi. Zinātnes un izglītības finansēšanā mūsu valsts regulāri ieņem pēdējo vai gandrīz pēdējo vietu Eiropā. Aizvadītajos mēnešos presē tika publicēti kritiski materiāli par nepatīkamo stāvokli zinātnē un augstākajā izglītībā. Piemēram, par rektoru grandiozajām algām un studiju programmu akreditācijas bēdīgajiem rezultātiem. Turklāt Internetā var lasīt ne tikai par sliktajām programmām, bet arī par blēdībām un naudas ( 1 001 495 latu) nelietderīgo izšķērdēšanu studiju programmu pārbaudē. Šajā procesā atklājās daudzas nekaunīgas izdarības. Latvijas Mākslas akadēmijas 7 studiju programmas lieliski atalgotā un valstiski apzinīgā komisija izvērtēja apmēram divās stundās, un tie paši universiāli kvalificētie eksperti tajā pašā dienā paspēja pārbaudīt vēl 3 augstskolu programmas. Savukārt viena supermobila ekspertu grupa vienā dienā paspēja izvērtēt programmas gan Rēzeknes Augstskolā, gan Liepājas Universitātē.

Tātad aizvadītajā laikā apkaunojošo jautājumu klāsts turpināja papildināties. Tomēr atbilde uz sāpīgajiem jautājumiem pagaidām tā pa īstam nav sniegta sabiedrībai. Nepārprotami zināms ir tikai tas, ka augstākajā izglītībā un zinātnē ir izveidojies katastrofāls stāvoklis un no tā var izkļūt tikai radikālu reformu veidā. Tajā pašā laikā nepārprotami zināms ir arī tas, ka valdošā kliķe nav spējīga neko būtiski izmainīt. Proti, Latvijas sabiedrības veselākā daļa netic konstruktīvām pārmaiņām zinātnē un augstākajā izglītībā. Mums nebūs ne labas augstskolas, ne zinātne.

Zinātnes un augstākās izglītības jautājumos neapšaubāmi katram ir savas intereses. Savas intereses ir valdošajai kliķei un birokrātijai. Savas intereses ir studentiem un viņu vecākiem. Savas intereses noteikti ir mūsu ģeniālajiem zinātniekiem un ne mazāk ģeniālajiem zinātnes organizatoriem – rektoriem. Savas klusi pieticīgas intereses ir ierindas zinātniekiem un pasniedzējiem.

Valdošo kliķi, protams, visvairāk kārdina budžeta tērēšanas partejiskuma princips, pie siles pielaižot tikai savējos. Birokrātiju kā parasti visvairāk nodarbina nepieciešamība skaisti un gludi visu noformēt uz papīra, daudz nerūpējoties par sameistarotā teksta atbilstību dzīves realitātei. Arī studenti un viņu vecāki domā par naudu. No viņiem kāda daļa domā par kvalitāti un augstākās izglītības smieklīgo prestižu mūsu gaišajā teritorijā. Katrā ziņā nauda pirmajā vietā ir rektoriem. Zinot viņu sev izkārtotās summas (pat vairāk kā 100 tūkstoši latu gadā), tas ir līdzjūtīgi saprotams. Starp citu, rektoru algu sarakstā un viņu zinātnisko nopelnu sarakstā ir konstatējama stingra likumsakarība: jo lielāka alga, jo mazāki nopelni zinātnē. Neticīgie to var viegli pārbaudīt Internetā publicētajos materiālos par rektoru dzīves gājumu un darbību zinātnē. Par naudu ir nobažījušies arī ierindas zinātnieki un pasniedzēji. Tikai viņiem jēdziens „nauda” ir vitāli savijies ar jēdzieniem „ekspluatācija” un „pazemošana”. Piemēram, kādā ministrijas dokumentā var patīkami uzzināt, ka vismazākās algas ir pētniekiem (svārstās no 126.- Ls līdz 513.- Ls mēnesī). Tātad mūsu pētnieki izjūt vislielākos pazemojumus. Tas ir arī godīgo rektoru nopelns.

Savas intereses ir šo rindu autoram. Tās var iedalīt divās grupās. Pirmajā grupā izredzes nopelnīt iztikas līdzekļus bez ekspluatācijas un pazemojumiem, kā arī naiva velme strādāt tāpat kā strādā draugi Amerikas un Izraēlas universitātēs. Otrajā grupā cēlas zinātniskās intereses no globālo procesu analītikas viedokļa (gudri izsakoties, augstākās izglītības transformācijas demogrāfiskās pārejas un globalizācijas laikmetā).

Ņemot vērā savas (droši zinu – arī kolēģu) intereses, ministrijas  informatīvajā ziņojumā gribētos saņemt atbildi uz vairākiem jautājumiem. Cik drosmīgi tiks pārveidota līdzšinējā mūsu kultūrai neadekvātā likumdošana? Vai valsts beidzot sāks kontrolēt augstskolas un tajā skaitā mūsu drausmīgāko sērgu – privātās izglītības firmas? Kas tiks darīts zinātnes labā, bez kā nevar pastāvēt augstākā izglītība? Vai tiks pārtraukta mūsu morālajam un sociālās atbildības līmenim nepiemērotā māžošanās ar augstskolu autonomiju un akadēmisko brīvību? Kādi pasākumi tiks veikti, lai likvidētu privāto augstskolu mežonīgos studiju izkropļojumus, totāli ignorējot zinātni un pazemojoši ekspluatējot pasniedzējus? Vai tiks reglamentēts kontaktstundu skaits, kā trūkums tagad studijas un pasniedzēju atalgojumu ir pārvērtis par farsu? Vai tiks stingri nosodīta izglītības biznesmeņu atklātā ņirgāšanās par valsti, ministriju un studentiem, kā to nesen klaji demonstrēja Baltijas starptautiskās akadēmijas saimnieks biedrs Buka? Vai ministrija ierosinās papildināt krimināllikumu sakarā ar noziegumiem izglītības biznesā? Interesanti būtu oficiāli uzzināt, vai pieteiktais reformu kurss ir viena cilvēka fantāzijas jeb intelektuāli kolektīvs produkts, ko, teiksim, izstrādājis Latvijas Universitātes Izglītības pētniecības institūts? Šajā ziņā gribu tūlīt priecīgi paziņot sekojošo. Ministrijas ziņojumā ir oficiāli norādīts tikai viens reformu iniciators – R.Ķīlis.

Taču pirmais un galvenais jautājums ir cits. Pirmais un galvenais jautājums ir par to, cik dziļi un pareizi ministrija ir gribējusi un reāli spējusi izprast problēmu būtību. Respektīvi, viss būs atkarīgs no tā, cik objektīvi un profesionāli perfekti ir izanalizēts un novērtēts patreizējais katastrofālais stāvoklis. Lai uzsāktu reformas, vispirms ir precīzi jāfiksē anomāliju galvenie avoti. Katram ir skaidra triviālā atziņa: mūsu ārstēšanās augstākajā izglītībā un zinātnē būs atkarīga no diagnozes pareizības. Institucionāli praktiski tas nozīmē – no ministrijas kompetences un valdošās kliķes politiskās gribas.

Ministrijas informatīvajā ziņojumā ir formulētas sešas galvenās problēmas. Lai novērtētu dokumenta sastādītāju domāšanas veidu un leksiku, citēju: „1. Neatbilstoša vajadzībām nozaru struktūra; 2. Pārāk plašs un nestrukturēts AII (augstākās izglītības iestāžu – A.P.) tīkls; 3. Vājas augstākā līmeņa studijas; 4. Nepietiekama starptautiskā konkurētspēja; 5. Nepietiekams finansējums; 6. Neefektīva pārvaldība”.

Principā iebildumu nav. Diagnoze ir pareiza. Tiesa, dokumentā lietotā leksika dažreiz ir divdomīga. Tāpēc var būt pārpratumi. Pārpratumi nevarētu būt par 2., 3. un 5. problēmu. Augstskolu skaits ir nenormāli liels (2.). Augstākā līmeņa studijas ir vājas (3.). Par atpalicību finansējumā jau tika minēts (5.). Šajā ziņā ir ideāla vienprātība. 1. problēma, liekas, attiecas uz nevajadzīgu speciālistu gatavošanu. Ja tas tā ir domāts, tad iebildumu nav. 4. problēmas korektais formulējums it kā var iepriecināt. Tātad mūsu augstskolas vispār ir starptautiski konkurētspējīgas. Enerģisko reformātoru neapmierina vienīgi reitingos ieņemtās vietas. Protams, par 4.problēmu var diskutēt līdz pasaules galam. Tajā skaitā diskusijā ietverot attieksmi pret reitingiem vispār. Normāliem cilvēkiem jau sen ir savs viedoklis par šo postmodernistisko ākstīšanos, glīti nomaskējot komerciāli savtīgas intereses un saskaņā ar pasūtījumu „piarējot” noteiktas ideoloģiskās konstrukcijas.

Īpaša uzmanība pievēršama 6. problēmai. Labi būtu, ja ar vārdu „pārvaldība” ir domāts politiski valstisko un administratīvi birokrātisko resursu viss komplekts – valsts prezidenta, valdošās kliķes politiskā kompetence un griba, likumi, noteikumi, parlamenta un valdības kontrole, ministrijas funkcionēšana. Ja tas ir tā domāts, tad diagnoze ir pareiza. Bet varbūt ir domāta tikai augstskolu „neefektīvā pārvaldība”? Ziņojumā paredzētie pasākumi diemžēl liecina par paškritikas trūkumu, un 6.problēma ir adresēta augstskolām. Par to liecina arī tas, ka problēmu hierarhijā tā ir pēdējā vietā.

Tas ir visvairāk žēl. Tāda pieeja apstiprina drūmās aizdomas par kārtējā valstvīra patrokšņošanu un birokrātijas parotaļāšanos. Drīz atkal būs jauns ministrs, viss iepriekšējais tiks aizmirsts un sāksies jauns troksnis un jaunas rotaļas. Kā parasti, viss būs atkarīgs no tā cilvēka ambīcijām un intelektuālajām mānijām, kuru uz kādu laiku iesēdinās ministra krēslā.

Ja pieeja būtu kompetenta un valstiski atbildīga, apliecinot veselīgi saprātīgu vēlēšanos izrauties no katastrofālā stāvokļa, tad problēmu hierarhijā pirmajā vietā būtu paškritiska atzīšanās par aplamo likumdošanu un pārsteidzoši vājo valsts kontroli. Pirmajā vietā būtu atzīšanās par pieļautajām rupjajām kļūdām jau pēcpadomju pirmo valdību laikā. Jau pirmajos gados sākās augstskolu autonomijas un akadēmiskās brīvības tēlošana, slimīgās kaislības ar universitātes statusa iegūšanu, rektoru riebīgā alkātība, Latgales un dažu citu reģionu priekšnieku apmātība atvērt augstskolu katrā sādžā, atļauja dibināt privāto augstskolu un nodarboties ar izglītības biznesu jebkuram cilvēkam un tajā skaitā cilvēkam bez augstākās izglītības, pasniedzēju slodzes un atalgojuma, studiju kontaktstudu normatīvu „optimizācija”, izglītības un zinātnes finansējuma apcirpšana utt. Jau no paša sākuma valsts neapdomīgi atsacījās no kontroles funkcijas un reālās iespējas, kā teikts ziņojumā, „pārvaldīt” zinātnes un augstākās izglītības attīstību.

Faktiski ministrija nemaz netiecās reformas sākt ar galveno – operatīvu un kardinālu likumdošanas normalizēšanu un kontroles tiesību ieguvi. Var redzēt, ka ministrijai ir kaut kādas fatālas bailes no privātajām izglītības firmām. Tās vispār netiek pieminētas. Tātad katastrofas galvenais cēlonis tiek vispār noklusēts. Tā vietā, lai izveidotu juridiski stabilu placdarmu, ministrija faktiski jēli vāvuļo par sīkumiem un absurdām idejām – Eiropas valodu ieviešanu, studentu piesaistīšanu no ASV, Eiropas, Latiņamerikas, ārzemnieku akreditācijas faniem u.c. Informatīvajā ziņojumā ministrija paredz tikai līdz 2014.gada 1.oktobrim sagatavot Augstākās izglītības un zinātnes likuma projektu. No mūsdienu pasaules visdažādāko procesu fantastiski straujās dinamikas viedokļa tas ir smieklīgi. Divi gadi šodien ir milzīgi ilgs laiks. Neviens neuzņemsies prognozēt, kas mūsdienu pasaulē var notikt divu gadu laikā. Pie tam no Latvijas jautrās politiskās kņadas viedokļa divu gadu laikā mums var mainīties vismaz 4-5 valdības, tik pat daudz izglītības un zinātnes ministru u.tml.

Informatīvais ziņojums negarantē ticību reālām izmaiņām vēl viena iemesla dēļ. Ministrija atbildību tendenciozi uzveļ tādam mūsu intelektuālajam kokteilim kā Augstākās izglītības padome (AIP). Izrādās, ministrija AIP ir uzdevusi sagatavot „Latvijas augstākās izglītības un augstskolu attīstības nacionālo koncepciju 2013.-2020.gadam”. Informatīvajā ziņojumā ministrija žēlojās, ka API nav savlaicīgi izpildījusi rīkojumu.

Informatīvajā ziņojumā odiozs ir ministrijas solījums līdz 2014.gadam izstrādāt un ieviest (!?) „efektīvu un vienotu pārvaldības un likumdošanas modeli augstākajā izglītībā un zinātnē”.  Minēto solījumu nav iespējams komentēt. Nav pietiekama skaidrība par vārda „modelis” jēgu dotajā tekstā. Mentāli normālā situācijā ar jēdzienu „modelis” un „modelēšana” saprot izziņas procesu, kad izmanto t.s. aizstājobjektus, pirmmetus, palīgsistēmas, pamazinātus un vienkāršotus kāda priekšmeta atveidojumus. Piemēram, traktora modelis. Katram ir saprotams, ka ar traktora modeli nevar art zemi.

Uzmundrinošo odiozo solījumu nav iespējams komentēt arī tāpēc, ka tas ir pretrunā ar tik tikko minēto ministrijas solījumu līdz 2014.gada 1.oktobrim sagatavot Augstākās izglītības un zinātnes likuma projektu. Turklāt informatīvajā ziņojumā ir uzskaitīti vēl daudzi Eiropas Savienības un Latvijas suverēnās valdības direktīvie dokumenti. Tie nav atcelti, un ministrijai tie ir jāpilda. Tie attiecas uz augstāko izglītību un zinātni. Ministrija tos nedrīkst ignorēt. Tas nekas, ka tie katrs velk uz savu pusi un ir savstarpēji nesabalansēti. Birokrātijas virtuālajās rotaļās citādi nemēdz būt. Tāpēc informatīvā ziņojuma uzcītīgās veidotājas (ministrijas divas darbinieces) ir lietprātīgi atgādinājušas par vadošo institūciju visiem spēkā esošajiem dokumentiem. Viņas tādējādi gribot negribot birokrātijas radošajos tīklos ir amizanti iepinušas reformu dūšīgo iniciātoru. Turklāt tas ir izdarīts tādā mērā, ka viņu patiesībā var glābt vienīgi valdības kārtējā maiņa. Ja mainās valdība, tad ministram ir pasakaini objektīvs arguments dārgajai tautai aizbildināties par savām nerealizētajām fantāzijām.

Informatīvajā ziņojumā ir arī citi solījumi. Citēju: „2013.gadā ministrija izvirzīs un noteiks jaunus zinātnes prioritāros virzienus 2014.-2020.gadam, lai nodrošinātu fundamentālo un lietišķo pētījumu izstrādi un valsts pētījumu programmu finansēšanu saskaņā ar prioritāšu principu”. Bet tas vēl nav viss. Ministrija gatavo arī „Izglītības attīstības pamatnostādnes 2014.-2020.gadam”.
Ziņojuma pamattekstā ir kreatīvi apcerēti jauni augstskolu formāti: „1. Zinātnes (nacionālā) universitāte: zinātnes attīstībai; 2. Tehnoloģiju universitāte: inovāciju attīstībai; 3. Reģionālā universitāte: ierobežota līmeņa konkurences uzturēšanai un augstākā līmeņa studiju pieejamībai Latgalē; 4. Akadēmijas (universitātes): izcilu profesionāļu sagatavošanai; 5.Reģionālās augstskolas un koledžas: profesionālo kompetenču attīstībai un augstākās izglītības pieejamībai„. Diemžēl pielikumā („reformu īstenošanas rīcības plānā 2013.-2014.gadam”) tik tikko citētās domu sēnalas nav ietvertas. Toties pielikums sākās ar orģināli uzbrūvētu apdullinājumu:  „Plānā noteiktais mērķis: Pasaules salīdzinājumā kvalitatīva augstākā izglītība, savienota ar augstas raudzes zinātni efektīvi pārvaldītās institūcijās ar konsolidētiem resursiem”.

Rektori, biedrs Buka, pie siles trekni briestošās augstskolu un zinātnes intelektuālo kokteiļu izejvielas, eksperti un akreditācijas lielmeistari var mierīgi gulēt. Nekas nemainīsies. Tas nav kapitālais remonts. Tas nav pat kosmētiskais remonts. Tā ir tukša vāvuļošana, kas bija konstatējama jau stratēģiskajā komisijā. Nav šaubu – minētās morālās izcilības to zināja jau no paša sākuma. Mums nav darīšana ar muļķiem. Gluži pretēji. Tā ir ļoti saliedēta un solidāra masa, kas lieliski prot aizstāvēt savas intereses. Turklāt ar vienu kungu viņiem nav grūti tikt galā bez lielas piepūles. Slavenās pretīgi vulgārās un glumās vienotības vienoti vienotās vienotības koalīcija reformātora kungu neaizstāvēs, ja tas nepatīkami atsauksies uz mūsu patriotu galvenajām vērtībām – varu un naudu.

Arturs Priedītis
/2013, aprīlis /
Avots: http://www.artursprieditis.lv/

Posted in Kat.: Izglītība, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Vecāku vainīguma prezumpcija

Vecākiem arvien vairāk pilnīgi nepamatoti tiek atņemti bērni. Šie procesi ļoti strauji pieņemas spēkā gan pasaulē (jo īpaši Lielbritānijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Kanādā, Vācijā, Francijā un citās t.s.”attīstītajās” valstīs), gan arī Latvijā. Bāriņtiesu un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) patvaļa kļūst arvien nekaunīgāka un masveidīgāka, bet ar to nav gana, un Labklājības ministrija virza arvien jaunas izmaiņas likumos, lai ievērojami palielinātu bāriņtiesu pilnvaras atņemt bērnus un samazinātu vecāku juridiskās un praktiskās iespējas tam pretoties. Un tas viss tik viegli ir iespējams arī tāpēc, ka Latvijā un daudz kur citur pasaulē praktiski arvien vairāk izpaužas vecāku vainīguma prezumpcija – princips, kurš pēc noklusējuma vecākus uzskata par vainīgiem, ja vien viņi paši nepierāda pretējo.

Kā tas darbojas? Viens no galvenajiem, ja ne pats galvenais humānas un taisnīgas tiesību sistēmas pamatprincipiem, ir cilvēku nevainīguma prezumpcija. Tas nozīmē, ka līdz mirklim, kamēr nav pierādīta cilvēka vaina, viņš pēc noklusējuma tiek uzskatīts par nevainīgu. Šis princips praktiskā sistēmiskā līmenī vispamatīgāk ir realizēts krimināltiesību sistēmā.

Krimināltiesību sistēma sastāv no:
1) izmeklēšanas iestādēm (izmeklētājiem), kuras veic operatīvās darbības (vāc, apstrādā, analizē un dokumentē informāciju), lai pierādītu konkrētu personu vainu;
2) prokuratūras (prokuroriem), kura uzrauga izmeklēšanu, pārliecinās, ka ir savākts pietiekami daudz pierādījumu, un uztur apsūdzību tiesā;
3) tiesām (tiesnešiem), kam ir nodrošināta maksimāla neatkarība un kas, iepazīstoties ar izmeklēšanas materiāliem (pierādījumiem), prokurora un aizstāvja argumentiem, pieņem galīgo lēmumu par personas vainīgumu. Pie tam tiesas spriedumu var pārsūdzēt.

Gan izmeklētājiem, gan prokuroriem, gan tiesnešiem ir jābūt noteiktas kvalifikācijas un, kas pats galvenais, viņiem ir noteikta atbildība, tai skaitā arī par pierādījumu viltošanu un lietu safabricēšanu.

Praksē, protams, notiek dažādi, ir gadījumi, kad lietas tiek fabricētas, plaši tiek pirkti gan tiesneši, gan prokurori, tiek notiesāti nevainīgi cilvēki, vainīgie tiek attaisnoti, tiesu spriedumi sarunāti utt. Viss tā ir, un visi par to zina, tomēr pati sistēma (tās sistēmiskās īpašības) aizsargā nevainīgus cilvēkus. Safabricēt lietu pret nevainīgu cilvēku krimināltiesību sistēmā prasa specifiskas zināšanas, organizatoriskās spējas un resursus. Pat, ja vairums šai sistēmā strādājošie ir pērkami, tas ir pietiekami darbietilpīgi, dārgi un ilgi.

Mazliet cita situācija ar nevainīguma prezumpcijas ievērošanu ir administratīvā procesa iestādēs un administratīvajās tiesās. Tur nevainīguma prezumpcijas princips nav sistēmiski nostiprināts, kas dod iespēju samērā viegli to pārkāpt.

Lēmumu vecākiem atņemt bērnus var pieņemt pašvaldības aizbildnības un aizgādnības iestādes – bāriņtiesas, kurām šajā jomā ir piešķirtas ļoti plašas pilnvaras. Bāriņtiesu lēmums likumā ir noteikts kā administratīvs akts, kuru ir tiesības pārsūdzēt administratīvā tiesā (pie tam, tikai ierobežotā termiņā – 30 dienu laikā).

Ko tas praktiski nozīmē? To, ka pašvaldības aizbildnības un aizgādnības iestādes, kurām ir dotas plašas pilnvaras bērnu izņemšanai no ģimenēm, vienlaicīgi pilda gan izmeklētāja, gan prokurora, gan tiesneša lomu, un tās lēmumu var atcelt tikai administratīvā tiesa (ja lēmums tiek pārsūdzēts attiecīgā termiņā) vai arī viņa pati. Tas nozīmē, ka bāriņtiesas, kā iestādes ar milzīgu varu ietvaros nevainīguma prezumpcija sistēmiskā līmenī nedarbojas, jo nevainīguma prezumpcijas izpildi sistēmiski nodrošina izmeklēšanas, apsūdzības un tiesas spriešanas lomu nošķirtība. Tādējādi tiek pārkāpts arī objektivitātes princips. Ja bāriņtiesā strādā gudri un godīgi cilvēki, tad viss ir kārtībā, bet, ja tur strādā nekompetentas, negodprātīgas un likuma būtību ignorējošas amatpersonas, kā tas pietiekami bieži mēdz būt, tad tā ir pateicīga vieta nekontrolētai un nesodītai patvaļai.

Pie tam bāriņtiesu darbiniekiem nav noteikta speciāla atbildība par lietu fabricēšanu, melošanu, nepamatotu lēmumu pieņemšanu, kā tas ir krimināltiesību sistēmā strādājošajiem, kuru kontrolei ir izveidoti speciāli iekšējās kontroles mehānismi. Bāriņtiesas darbiniekus var tikai atlaist, ko var izdarīt pašvaldība pašas pēc savas iniciatīvas vai pēc Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas ierosinājuma. Kas attiecas uz Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju, kurai pēc likuma ir jākontrolē bāriņtiesu darbs, tad tā praktiski to nedara un rīkojas pavisam pretēji – piesedz un pat veicina nepamatotu bērnu izņemšanu. Tā vietā, lai sūdzību gadījumā (un ne tikai) pārbaudītu faktus, VBTAI tikai izskata bāriņtiesas radītos (bieži safabricētos) dokumentus un formāli atrakstās. Un nav brīnums, ka tā, jo Inspekcija, kura ir pakļauta Labklājības ministrijai, atbild vienlaicīgi gan par bāriņtiesu darba un metodisko vadību, gan arī par to kontroli, kas pats par sevi ir absurds. Šo kontroles darbu būtu jāveic, pirmkārt, citai institūcijai  un, otrkārt, no politiskās varas neatkarīgai struktūrai (piemēram, Tiesībsargam).

Vecākiem, kuriem bāriņtiesa atņēma bērnu un kuri nav ar to mierā, ir jāiesniedz prasība administratīvajā tiesā atcelt bāriņtiesas izdoto administratīvo aktu (tas ir, bāriņtiesas lēmumu) un šī prasība ir jāpamato (jāpierāda). Attiecīgi, ja bāriņtiesa, kā tas bieži mēdz būt, safabricē pret kādu lietu vai izņem bērnu kļūdas pēc, tad vecākiem praktiski ir jāpierāda, ka viņi nav vainīgi. Ja bāriņtiesa savos dokumentos ir uzrakstījusi, ka cilvēks, piemēram, ir kamielis, tad viņš juridiski kļūst par kamieli līdz mirklim, kamēr tiesā netiek pierādīts pretējais. Protams, arī administratīvajā tiesā var izmantot nevainīguma prezumpcijas principu, protams, var norādīt uz pierādījumu trūkumu bāriņtiesu lēmumos utt. un bieži tas līdz, bet praktiski administratīvajā tiesā tas pats no sevis nedarbojas. Pie tam, praksē tiesvedība ir ilgstoša, neskatoties uz to, ka likumā ir noteikts, ka ar bērniem saistītās lietas ir jāizskata maksimāli ātri.

Administratīvajā tiesā liela nozīme ir citam papildus principam – tas, kurš izvirza apgalvojumu, tam šis apgalvojums arī ir jāpierāda. Attiecīgi, ja cietušie vecāki apgalvo, ka viņi nav vainīgi, kā rakstīts bāriņtiesu dokumentos, vai ka šie dokumenti ir melīgi, tad šie apgalvojumi ir jāpierāda. Bāriņtiesām kā atbildīgām institūcijām saskaņā ar labticības principu ir praktiska iespēja izvirzīt vienalga kādus apgalvojumus, kas pēc noklusējuma tiek pieņemti par patiesiem līdz mirklim, kamēr netiek pierādīts pretējais, ja kāds vispār to mēģina darīt (visbiežāk pat nemēģina). Un to visu pastiprina gan daudzu tiesnešu nepietiekamā kvalifikācija ģimenes tiesībās, pedagoģijā, ģimenes un bērnu psiholoģijā, gan arī VBTAI formālie slēdzieni, ka bāriņtiesu darbībā nekas pretlikumīgs neesot konstatēts. Kopumā tāpēc administratīvās tiesas tiesneši visbiežāk ir noskaņoti par labu bāriņtiesu viedoklim un lēmumiem.

Administratīvā tiesvedība ir sarežģīts, laikietilpīgs, darbietilpīgs un visbiežāk pietiekami daudz līdzekļus prasošs process. Un cik gan ir vecāku, kuriem atņem bērnus un kuri ir spējīgi visas šīs lietas pat saprast, kur nu vēl vest juridiskas cīņas un algot advokātus?! Attiecīgi lielākā daļa vecāku (un arī audžuģimenes) bāriņtiesu priekšā ir beztiesiski un bezspēcīgi. Un šādām iestādēm Labklājības ministrija grib dot vēl vairāk varas un pilnvaru!

Pie tam, pārsūdzot bāriņtiesas lēmumu, tas netiek atcelts. Tas nozīmē, ka, ja vecākiem ir nepamatoti atņemts bērns un viņi pārsūdz lēmumu, bērns tiks turēts šķirti no ģimenes visu tiesvedības laiku, kas var vilkties mēnešiem un pat gadiem. Un nevienu no atbildīgajiem ierēdņiem neuztrauc, kāds šoks tas ir bērnam un kāda psiholoģiskā vardarbība pret bērniem tādējādi tiek pastrādāta, kas visbiežāk rada drausmīgas sekas (iedragāta vecāku autoritāte, frustrācija, deprivācija) turpmākai bērna veselīgai attīstībai.

Kādēļ tas tā tiek darīts ir atsevišķs jautājums (ir globāli spēki, kuri vēlas pilnībā iznīcināt ģimeni kā sabiedrisku institūtu), bet piesegtas šīs darbības tiek ne ar ko citu kā ar …… rūpēm par bērnu drošību, attīstītu un „bērna vislabākajām interesēm” (šo frāzi, atrauti no realitātes, birokrāti skandē kā mantru, pamatojot ar to jebkuras savas darbības). Plaši tiek stāstīts, ka esot daudz nelabvēlīgu ģimeņu, alkoholiķu, varmāku utt., kuri sit un seksuāli izmanto savus bērnus, tāpēc ir kaut kas jādara, jāpieņem stingri mēri utt.. Tiek rādīta drausmīga statistika (cik tā ir patiesa un pamatota, ir cits stāsts) un no tā visa izdarīts praktisks secinājums – vecāki un ģimene pēc noklusējuma ir slikti. Lai it kā glābtu tos bērnus, kuri atrodas nelabvēlīgās ģimenēs, ir radīta nekontrolēta represīva sistēma, kas reāli apdraud pilnīgi visas ģimenes un visus bērnus. Turklāt tiek ignorēts fakts, ka t.s. ārpusģimenes aprūpe ir daudzkārt drausmīgāka parādība, kuras totāli kroplos vaibstus Rietumos vairs nav iespējams noslēpt. Bērni, izņemti no ģimenēm, tiek gan mētāti no vienas ārpusģimenes aprūpes vietas uz citu, gan kļūst par iedzīvošanās, dažādu vardarbības veidu un tirdzniecības objektiem.

Juridiski-tehnokrātiskie birokrāti, it kā rūpējoties par bērnu interesēm, ignorē gadu tūkstošu laikā pārbaudītu faktu, ka miesīgi vecāki ir daudzkārt spējīgāki un ieinteresētāki bērnu vislabāko interešu aizstāvji nekā sveši cilvēki. Birokrāti ignorē faktu, ka bērnam nav nekas svarīgāks par paša vecākiem un ka bērna attīstībai ir nepieciešama stabila vide, un ka kategoriski nedrīkst mētāt bērnus no vienas vietas uz citu, kas plaši tiek praktizēts Rietumos un ko ar audžuģimeņu sistēmas nostiprināšanu tik pat plaši sāks praktizēt arī Latvijā. Gan politiķi, gan birokrāti ignorē faktu, ka miesīgai, normālai ģimenei kā jaunu sabiedrības locekļu radīšanas institūcijai nav pilnīgi nekādu līdzvērtīgu alternatīvu, tāpēc jebkuras problēmas ģimenē ir jārisina, palīdzot un stiprinot ģimenes, nevis radot birokrātiski-tehnokrātiskas institūcijas, kuras nav un nekad nebūs spējīgas rūpēties par bērniem ne tuvu tik labi kā pašu miesīgie vecāki. Protams, attiecīgas orientācijas darboņiem, kuriem ir totāli izkropļota sapratne par sabiedrību un par ģimeni, gan pedofiliem, gan bezprincipiāliem, amorāliem neliešiem, kuriem ir vienalga, uz ko pelnīt, šādu birokrātiski-tehnokrātisku bērnu „aizsardzības un aprūpes” institūciju radīšana un nostiprināšana ir izdevīga, jo tas nodrošina brīvu piekļuvi bērniem un brīvu rīcību ar tiem.

Tā visa rezultātā jautājumā, kas ir saistīts ar pašu svarīgāko valsts un cilvēku dzīvē –bērniem, nevainīguma prezumpcija Latvijā praktiski nestrādā un reāli darbojas pretējs princips – vecāku vainīguma prezumpcija. Un tas ir drausmīgi! Un tas ir jāmaina jebkuriem līdzekļiem!!!

Ivars Prūsis
/16.04.2013/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Valsts kā ģimene

gimeneŠajos gados mani neatstāj doma par to, kāpēc tik neaizsargāts tieši mūsu valstī ir cilvēks un it sevišķi bērns. Parasti tas tā ir lielās impērijās vai kolonijās. Visi, kas nokļuvuši zem pašu izvēlētās varas riteņiem – pasīvi pakļaujas dažādām komandām, pat līdz pašiznīcināšanai, it kā būtu apmāti vai arī pazaudējuši veselo saprātu. Šī drausmīgā vienaldzība pret visu notiekošo un otra cilvēka likteni vienkārši ir satriecoša. Tiesa šodien daudziem ir noplacis optimisms par gaišo nākotni un viens otrs jau sācis ne tikai izprast, cik morāla ir bijusi kredītņēmēju rīcība attiecībā pret citiem cilvēkiem ar saviem izņemtajiem miljardiem, kurus paši nav nopelnījuši, bet saprast pat to, ka paši šie kredītņēmēji rok kapu ne tikai pārējiem, bet arī sev, savai ģimenei, bērniem un padara arvien varenākus tos, kuru rokās ir šīs papīrīšu, ko sauc par naudu, iespiešanas mašīnas. 100 dolāru naudas zīmes iespiešana
izmaksā apmēram 30 santīmus, tā arī ir viņas īstā vērtība, kuras dēļ cilvēki sevi paverdzina 20 – 30 pat 40 gadus, padarot šos augļotājus superbagātus.

Tai pašā laikā skolotājs vēlas lielāku algu un ne tikai viņš. Jaunie skolotāji vēlas, lai laukos viņiem būtu dzīvoklis, prasmīga ievadīšana darbā, sadzīvē, ko sauc par dzīvi. Lai būtu pat centri ar nosaukumu – skolotāja dzīves, laimes un gudrības skola. Skolotājs grib tur strādāt, grib tur dzīvot un laimīgs būt. Vēlme tīri cilvēciska un diez vai kāds atteiktos no tādas iespējas. Ir tikai viena “sīka” nianse, kas tad to paradīzi pie mums radīs, ja ne mēs paši un kas tad ir mācījuši un audzinājuši tos politiķus un ierēdņus un galu galā visus vecākus.

Man pirms 30 gadiem bija interesanta saruna ar tā laika Vispasaules veselības aizsardzības organizācijas prezidentu, ļoti erudītu personību, kurš pastāstīja interesantu gadījumu no savas darba pieredzes. Vienā bijušajā kolonijā, kur organizācija pētīja veselības aizsardzību, šīs valsts prezidents neoficiālā sarunā uzdeva jautājumu, ko viņš īstenībā domā par šīs valsts veselības aizsardzību. Uz ko sekoja atbilde, ka tāda viņa valstī vispār neeksistē, ka tur tikai izredzētie var nopirkt medicīniskos pakalpojumus. Uz nākamo jautājumu, ko tad vajadzētu darīt, sekoja atbilde, ka vajadzētu nomainīt valstī skolotājus, bet tā kā tas nav iespējams, tad grūti pateikt, cik paaudzes būs nepieciešamas, lai izveidotu valsti ar veselības aizsardzību, ja viņi vispār sapratīs, ka tas ir jādara.

Kāpēc es par to runāju? Tāpēc,  ka tikai aklais un kurlais vairs var nesaprast, ka tieši ar skolotāju, izglītību un audzināšanu arī mūsu valstī nav viss kārtībā un ka ŠĪ PROBLĒMA IR GALVENĀ. Bet tā nav atrisināma vienā rāvienā, pat ne vienas paaudzes laikā.

Svarīgākais ir to saprast visai sabiedrībai. Vismaz mēs nedrīkstam pieļaut tālāku degradāciju, kas jau var apdraudēt mūsu pastāvēšanu. Izglītībai ir pakārtots viss pārējais, gan veselības aizsardzība, ko drīz jau būsim pieveikuši, gan ekonomika, kura nodrošina ražošanas attīstību nevis pakalpiņu ražošanu, gan sociālais taisnīgums un vienādas iespējas visiem bērniem mācīties nevis to tikai deklarēt.

Kur mēs bijām visus šos gadus, ka neuzcēlām nevienu īres namu, kamēr mūsu kaimiņi to turpināja darīt. Mēs izlikām desmitiem tūkstošu ģimeņu uz ielas. Bērnu skaits līdz 14 gadu vecumam 2005.gadā jau bija samazinājies par 265854 jeb 43,8% salīdzinājumā ar 1990.gadu. Vai mēs esam pievērsuši uzmanību, cik nomākti un depresijā ir šo ģimeņu bērni, kuri, izņemot “humpalas”, neko citu nevalkā. Kā viņi jūtas katru dienu lepni ģērbto bērnu vidū? Cik atstumti bērni ir skolā, pat bērnu dārzā. Kad mēs par to runājam, tad daudziem tas pat nepatīk, jo viņi savā tuvredzībā un savas mietpilsonības saglabāšanas dēļ par to pat dzirdēt negrib, kur nu vēl redzēt. Mūsu problēmas ir pārāk samilzušas un būsim spiesti tās risināt. Daudz sliktāk būs, kad tās pašas sāks risināties.

Pie apaļā galda jāsēžas tiem, kas ne tikai grib, bet arī spēj risināt samilzušās problēmas, neraugoties uz partiju piederību.  Jāizbeidz stāvēt malā vai kārtot tikai savas lietas, jo vairāk par visu ir vajadzīga saprātīga rīcība un spējīgi cilvēki, profesionāļi savās jomās nevis kliedzēji un “visu zinātāji”. Ir jāveido valsts, kur visi tie, kuriem tiek uzticēta vara, ir atbildīgi par to tautas priekšā nevis kādas partijas vai oligarha priekšā un nav finansiāli atkarīgi no viņiem. Ir pietiekama pieredze pasaulē un nav divritenis jāizgudro no jauna.

Gribu padalīties ar informāciju, ko ieguvu šajā [2007.g.] vasarā, iepazīstoties ar dažādu ES valstu demokrātijas modeļiem uz vietas un sarunās ne tikai ar atbildīgiem valsts ierēdņiem un politiķiem, no kuriem vairāki ne tikai pabijuši pie mums, bet pat sava darba pienākuma dēļ ir iedziļinājušies mūsu valsts dzīvē. Viņi labi saprot, kā pie viņiem tā pie mums mīl un neieredz, pārdzīvo, tiecas pēc labākas dzīves, bet saprot arī to, ar ko tad mēs atšķiramies – tā ir audzināšana un sistēma, kura mūsu apziņā un zemapziņā rada dažādus priekšstatus par dzīvi, par to, kas ir labi un kas ir slikti. Pacietību un neiecietību.

Protams, zīmogu uz mums atstāj mūsu valsts lielums un iedzīvotāju skaits, etniskais sastāvs. Bet jāsaka, ka arī daudzas lietas mazā valstī ir vieglāk risināmas nekā lielā valstī.  Parlamentārā valstī nevar sekmīgi strādāt, ja nav savstarpējās uzticības starp pilsoņiem un ievēlēto varu. Ja vara neredz savos pilsoņos partnerus, ar kuriem jāsadarbojas un kopā jāveido cienīga un vienlīdzīga sabiedrība, tad nekas labs nevar sanākt. Vēl sliktāk ir, ja arī paši pilsoņi nevēlas ņemt dalību tādas sabiedrības veidošanā.

Ir jautājums, vai mēs iemācīsimies argumentēti strīdēties par lietu un tai pašā laikā palikt par draugiem, no tā ir atkarīgs parlamentāras valsts liktenis. Mums jāiemācās būt atbildīgiem ne tikai par sevi, savu ģimeni, bet arī par saviem līdzcilvēkiem un savu valsti. Tikai tad ielās mēs neredzēsim tā sauktos ielas bērnus, vecus cilvēkus, invalīdus ubagojam, jo tie ir jautājumi, kuri jārisina visai tautai. Viņus šokē tas, ka mēs neesam apmierināti ar saviem politiķiem, varu, ar to, kas notiek valstī, bet par visu to runājam tikai virtuvē. Kāpēc savas tiesības neaizstāvam organizēti un atklāti? Esot dažādas atbildes uz to, ka baidoties, ka nav laika, cits vienkārši neticot, ka varot ko izmanīt uz labo pusi utt.

Ko tad šie ārzemnieki domā par mums? Ka ar šādiem uzskatiem mums vienkārši pat nav tiesības uz cienīgu dzīvi. Neviens mums, kā jāsaka, pēc līdakas pavēles skaistu dzīvi neuzcelšot. Tas mums jādarot pašiem ar savām rokām, savām galvām, savām sirdīm un nerviem, nevis jābrauc uz citām valstīm laimi meklēt. Kādas mums esot tiesības, stāvot malā, prasīt skaistu dzīvi? Kuriem tā ir jāveido? Pie viņiem tā neattiecoties pret savu dzīvi. Viņi visi esot politiski aktīvi. Neviens tā vienkārši netiekot ievēlēts. Mēs uzticam savu pilsētu, valsti labākajiem no labākajiem, un , ja kaut reizi viņus kāds piemāna vai neizpilda to, ko solījis, viņi uz visiem laikiem zaudē uzticību un varu. Pie viņiem ir izglītota tauta politikā un šo darbu veic skolā. Ne vienreiz vien politiķi, lai paliktu vēl pie varas, piedāvājuši samazināt nodokļus, jo straujāk attīstīšoties ekonomika. Var jau būt, ka mēs to uzņemtu ar sajūsmu, bet pie viņiem tas tā nenotiek. Pie viņiem no politiķiem tiek prasīts, no kā tad tiks uzturēta viņu vairāku paaudžu laikā sakārtotā sistēma, ja sabiedriskā kasē ienākumi samazināsies. Viņi domā cits par citu, par saviem vecajiem cilvēkiem, par savu nākotni – bērniem. Viņi ir viena ģimene un viņu pienākums ir domāt par katru tās locekli. Samazināti nodokļi – tas nozīmē aizvērt bezmaksas pansionātus vecajiem cilvēkiem, skolas, bērnudārzus, slimnīcas utt.

Politiķi piedāvā mums mazāk maksāt sabiedrības kasē, bet pēc tam katram pašam vajadzēs apmaksāt savu ārstēšanu, skolu un citus sociālos pakalpojumus. Tas šos cilvēkus neapmierina, jo viņi ir citādi audzināti – domāt par visiem. Pateicoties tieši augstajiem nodokļiem un ienākumiem sabiedrības kasē valstī un pašvaldībās, katrs, kurš strādā šai sistēmā, saņem pietiekamu algu un labu pensiju, tāpēc nav vērts ņemt kukuļus, slikti pildīt savus pienākumus, jo tad var zaudēt ne tikai darbu un savu īpašumu, bet arī pensiju.

Varbūt mums nenāktu par sliktu iedziļināties, piemēram, Dānijas tiesu darbā. Dānija ir atzīta ES kā valsts bez korupcijas. Dānijā pirmā konstitūcija tika pieņemta jau 1864.gadā, tajā tika formulētas demokrātijas pamatnostādnes ar konstitucionālām garantijām, bet paši demokrātijas pirmsākumi bija fiksēti jau 1100.gadā, kad tika noteikts ar likumu “Iyske Lov” atsevišķu pilsoņu pilsoniskās tiesības, kuru pārkāpšanas gadījumā varēja griezties tiesā un tiesa jau tad bija neatkarīga. Tieši šis likums ir kalpojis kā pamats konstitūcijai. Arī Dānijā, kā pie mums, ir trīspakāpju tiesu sistēma. Katrs dāņu tiesnesis gadā izskata līdz 200 krimināllietu vai civillietu. Tas ir daudz, bet ir liela atšķirība starp pārkāpumiem un sodiem Dānijā un pie mums. Gadā Dānijā ar 5 miljoniem iedzīvotāju notiek ne vairāk kā 30 slepkavības. Galvenais motīvs – greizsirdība vai ceļu satiksmes negadījumi, jo nav iemeslu ekonomiskām un politiskām slepkavībām, jo cilvēki saņem cienīgu algu par savu darbu. Nav cilvēku, kuriem būtu jābadojas vai nebūtu jumta virs galvas.

Politiķus ārstē demokrātija. Jā, savādi to dzirdēt, bet tā tas ir, kad ir labi pārdomāta un atstrādāta vēlēšanu sistēma, izglītota tauta. Sīkie kriminālpārkāpumi – zagšana veikalos, kautiņi diskotēkās, mašīnas vadīšana alkohola reibumā. Cietumi ir civilizēti saskaņā ar ES prasībām, jo galvenais ir brīvības ierobežojums un iespēja laboties. Bieži tiesas sēdes apmeklē skolotāji ar skolēniem, lai mācītos no bērnības, kas ir slikti un kas ir labi.

Katru nedēļu izdod profesionālu žurnālu, kur tiek aprakstīti visi lēmumi ar tiesnešu uzvārdiem. Plaši internetā tiek atspoguļotas tiesu lietas un lēmumi visās instancēs. Tiesas sistēma ir caurspīdīga. Sabiedrības rezonanse var būt par iemeslu lēmuma caurskatīšanai augstākās tiesas instancē. Sabiedrības spiediena rezultātā legalizēja agrāk aizliegtās ekstrēmās organizācijas, un tas ir attaisnojies. Labāk tās turēt atklāti un kontrolēt likuma rāmjos nevis, ka tās darbojas pagrīdē.

Valstī nav iespējams nevienu cilvēku atstāt bez jumta virs galvas. Pat gadījumā, ja privātīpašnieks nespēj atmaksāt kredītu laikā, viņam ir jāpiešķir sociālais dzīvoklis. Ja viņš to nespēj atmaksāt, viņam piešķir dotāciju. Uz ielas neviens nedzīvo, jo valsts garantē apdzīvojamo platību ikvienam. Apdzīvojamā platība dalās privātā un sociālā. Tiesnesim nav tiesības pieņemt lēmumu, kurš vērsts pret cilvēku un pārkāpt viņa tiesības. Tiesības uz dzīvokli, darbu, adekvātu darba apmaksu, veselības aizsardzību, izglītību…, tās ir starptautiskās cilvēktiesības un vienādas visām Eiropas valstīm, un, ja tās tiek pārkāptas, tad tāds tiesnesis nav cienīgs starptautiskās sabiedrības priekšā.

Alga pirmās instances tiesnesim ir 100 000 eiro gadā, otrās instances tiesnesim – 120 000 eiro un augstākās tiesas tiesnešiem – 150 000 eiro. Otrajā līmenī (saruna notika ar otrā līmeņa tiesnesi) lietas tiek gatavotas skatīšanai ļoti rūpīgi, vajadzības gadījumā atkārto ekspertīzes, uzaicina papildus lieciniekus un uzklausa tos, jo tiesas atbildība ir ļoti augsta. Sabiedrībā noziegumi vairojas, ja nav kārtīgas un uzticamas tiesas. Diemžēl tikai no savas pieredzes vien varu teikt, ka tādas garantijas pie mums pašreiz nav.

Varbūt mums vajadzētu mēģināt attīstīt savu prātu, analīzes spējas un pievērsties negatīvo parādību cēloņiem nevis vaimanāt par šīm parādībām. Vēl vairāk, nespēlēt mazā cilvēciņa lomu un apgalvot, ka viens neko nevar izdarīt, kas ir iemīļota taisnošanās tiem, kas neko negrib darīt un pie pirmās izdevības paši citus apspiedīs un muļķos, nesaprazdami, ka tas ir strupceļš. Cik ētiska ir skolotāja vai ārsta rīcība, risinot savas algas palielināšanu uz citu rēķina, izdarot politisku spiedienu uz politiķiem, ja gadiem pats neesi apguvis politikas ābeci, neesi pat papūlējies noskaidrot, kāpēc vecajās Eiropas valstīs ne tikai skolotājs un ārsts saņem cilvēka cienīgu algu par savu darbu. Neesi to skaidrojis ne bērniem, kas ir skolotāja pienākums, ne arī viņu vecākiem. Vēl vairāk, neviens vien skolotājs man ir skaidrojis, ka viņam politika neinteresē. Senajā Grieķijā, demokrātijas laikā šādus cilvēkus izraidīja ārpus pilsētas sienām un tā bija droša nāve.

Aicinu ikvienu sabiedrības locekli padomāt, kā uzlabot audzināšanas darbu mūsu valstī, jo tieši tā uzdevums ir veidot un attīstīt cilvēkā sirdsapziņu, bet sirdsapziņa ir sabiedrības balss cilvēkā. Jauno paaudzi audzina ne tikai pedagogi un vecāki, bet visa sabiedrība. Padomāsim, kādu personīgo paraugu mēs rādām saviem bērniem, cik esam ar viņiem kopā. Katram cilvēkam ir jāzina un jāizprot tās likumsakarības, kas nosaka personības veidošanos par prasmīgu, godprātīgu un atbildīgu pilsoni.

Mums ir jāveic krass pagrieziens audzināšanas darbā! Visas kļūdas un nelaimes ir kā nepareizas audzināšanas sekas. Tā morāles krīze, kura vērojama mūsu valstī, nozīmē, ka audzināšana ar savu uzdevumu nav tikusi galā. Par to liecina arī tas, ka arvien biežāk un spēcīgāk parādās tādas atavisma instinktu dziņas no dzīvnieku valsts kā vardarbība, mocīšanas un postīšanas dziņas, kas nav savienojamas ar kultūras cilvēka dzīvi. Ja mēs neprotam agrā bērnībā veidot cilvēciskās vajadzības un intereses, tad attīstās un kļūst par noteicošām atavisko instinktu dziņas, kuras šiem cilvēkiem sagādā apmierinājumu un
pat baudu arī seksuālajā dzīvē. Šīs dziņas izpaužas arī varas pārstāvjiem, kuriem nereti šis atavisma instinkts ir ļoti izteikts un viņiem tas sagādā baudu valdīt pār citiem, lai tikai citiem sagādātu ciešanas.

Vara bieži pāraug despotismā, ja nav kontroles pār to. Sevišķi bīstama šo instinktu izpausme ir tādās varas struktūrās, kuras atbild par tiesību un taisnīguma nodrošinājumu un reizē ierobežojumu – policijā, prokuratūrā, tiesās… Ataviskās dziņas jāizskauž jau agrā bērnībā, jo vēlāk var būt par vēlu. Tieši cilvēcisko vajadzību un intereses veidošana un attīstīšana agrā bērnībā palīdz ar to tikt galā, nosakot sociālos pienākumus un psiholoģiskās prasības pret līdzcilvēkiem. Tā veidojas audzināšanas saturs. Sabiedrībai pašai jānosaka šie pienākumi un prasības, jo no tā veidojas arī sabiedrības morāle.

Katram bērnam jāiemāca strādāt un pildīt savu pienākumu pašam pret sevi, savu apkārtni, ģimeni, skolu un sabiedrību, valsti. Pats galvenais bērna darbs ir mācības, kas nav rotaļa, un ne tikai jāsaprot, bet arī jāiemācās darīt to, kas nav tik interesanti, jāiemācās pārvarēt grūtības.

Ticu, ka mēs spēsim mobilizēties un panākt izmaiņas uz labo pusi. Par to liecina to bērnu un jauniešu aktivitāte kustībā “Bērns palīdz bērnam, bērns aizsargā bērnu”, kuri altruiski palīdz saviem vienaudžiem gan apgūt savus pienākumus, gan izprast savas tiesības.

Jānis Gulbis
/2007.gada novembris/
Avots: http://www.bernutiesibas.lv/downloads/pdf/nv/NV1106.pdf

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Saulainās demokrātijas simulakri

00229_Democracy   Faktiski demokrātija nav saulaina izpausme. Demokrātija nav patīkami gaiša un spoža sociālā parādība. Demokrātijā nav nekas patiesi cēls un pilnvērtīgs, patiesi godīgs un taisnīgs. Faktiski demokrātija ir melna un drūma izpausme, kas cilvēkos nestimulē saulainu uzticību un gaišas emocijas. Demokrātija nav izteikti pozitīva vērtība. Gluži pretēji. Demokrātija asociējās ar cilvēka dvēseles tumšākajiem slāņiem un melnākajiem instinktiem. Turklāt nākas teikt: jo tuvāk šodienai, jo nepatīkamāk demokrātija kalpo cilvēku destruktīvajām psiholoģiskajām velmēm.

Taču visriebīgākais ir tas, ka demokrātijas jēdziens šodien ir politiskās demagoģijas un dogmātikas galvenais instruments. Tas attiecas uz Rietumu zemēm. Tas attiecas arī uz šodienas Latviju. Publiska saruna par demokrātiju ir iespējama tikai no demokrātijas izkropļotāju tribīnes. Par demokrātiju šodien nevar būt objektīvs diskurss. Jebkura objektīva saruna par demokrātiju prasa noteiktu drosmi un gatavību izbaudīt publisku nopēlumu un vajāšanu.

Demokrātija nav neintrāls koncepts. Demokrātija šodien ir Rietumu politisko režīmu un valdošo (ne reti kriminālo) kliķu vērtību sistēmas un politiskās pastāvēšanas garants. Tāpēc Rietumu civilizācijā demokrātija tagad ir visdažādāko mītu un mitoloģisko kultu platforma. Tā ir ideoloģiski ļoti strikti orientēta un maksimāli cenzēta platforma. Netiek pieļauta nekāda demokrātijas koncepta kritika. Rietumos atzīst tikai tās valstis un tos cilvēkus, kuri akceptē Rietumu demokrātijas jaunākos mītus un kultus. Tas, kurš uzdrošinās izteikties par demokrātijas politisko angažētību, tiek nekavējoties publiski nolādēts un viņa nolādēšanā tiek ignorētas Rietumu farizejiski lipīgā politkorektuma jebkuras normas. Neticīgajiem var ieteikt pamēģināt publicēt objektīvu materiālu par demokrātiju tādos mūsu paklausīgos izdevumos kā „Diena”, „Latvijas Avīze”, „Neatkarīgā Rīta Avīze”, „Ir”. Arī pie mums demokrātijas jēdziena liktenis ir atkarīgs no valdošās kriminālās kliķes politiskās akreditācijas. Objektivitātei un zinātniskumam nav nekādas izredzes. Galvenais – politiskā akreditācija atbilstoši jaunākajiem ideoloģiskajiem mītiem un kultiem.

Tiesa, par demokrātiju ir grūti runāt bez kaislībām. Tas ir godīgi jāatzīst. Jebkurā sarunā par demokrātiju agri vai vēlu izpaužās noteikta idejiskā tendenciozitāte. Demokrātiju var salīdzināt ar nacionālismu. Arī sarunā par nacionālismu ir grūti izvairīties no kaislībām. Nacionālisms principā ir pozitīvāka parādība nekā demokrātija. Nacionālisms vispār ir svēta lieta. Taču arī diskursā par nacionālismu ātri ielavās kaislības. Galvenokārt tas notiek tad, ja savā neizdarībā un bezjēdzībā sākam vainot citas tautas.

Kā zināms, kaislības visbiežāk noved grāvī. Kaislības riteņus velk uz vienu pusi. Sabiedrībā vienpusību drīkst atļauties tikai margināls domātājs. Personība ar margināla domātāja statusu drīkst demokrātijā vienpusīgi saskatīt tikai visu slikto vai visu labo. Sabiedrība to piedod marginālam domātājam. Piemēram, Raiņa un Čaadajeva tipa personībām, kuras nebaidījās sastrīdēties ar visu tautu un nāciju.

Un, lūk, interesanti ir tas, ka demokrātijas koncepta vēsturē jau no vissenākajiem laikiem dominē margināli domātāji. Proti, demokrātijas vienpusīga interpretācija, saskatot vai nu vienīgi visu labo vai tikai visu slikto. Vidusceļa nav. Eksistē tikai noliedzoša kritika vai apoloģētika.

Protams, tas attiecas tikai uz demokrātijas analītiski objektīvu skaidrojumu. Runa nav par demokrātiju kā politiskās demagoģijas un dogmātikas instrumentu. No ideoloģiskajām pozīcijām, saprotams, var būt tikai vienpusīgs skaidrojums, apmāti kaislīgi dziedot slavas dziesmu demokrātijai. Eiropā slavas dziesmu dziedāšana sākās Atdzimšanas laikmetā un ietilpst t.s. buržuāziski demokrātisko revolūciju retorikā. XIX gs. bija klusums,  ja neņem vērā Aleksa de Tokvila vēsturiski politisko traktātu „Demokrātija Amerikā” (1.d.-1835, 2.d.-1840). Traktātā ir apliecināta autora vilšanās. Amerikā strauji nostiprinājās bagātnieku elite, iznīcinot brīvību un sabiedrībā veicinot politisko indiferentumu, kā arī vidusmēra cilvēku uzstājību viņus aprūpēt un apkalpot. Tokvils amerikāņu demokrātiju apsaukāja par „vairākuma tirāniju”.

Manipulatīvs troksnis ap demokrātiju uzvirmoja XIX gs. nogalē un turpinās arī tagad. Karens Svasjans ne velti saka: „Mūsdienu eiropeiskā demokrātija ir eiropeiskā totalitārisma vēstures nodaļa”. Starp citu, viņš uzskata, ka demokrātijas demagoģiskās spēles ar dēmosu pazudināja Romas impēriju. Pēc Karakalla edikta 212.gadā, piešķirot pilsonību visiem impērijas iedzīvotājiem, sākās varenās Romas noriets – pasaules kloāka (cloaca mundi). Viņaprāt demokrātijas vēsturē neglābjams apjukums iestājās tad, kad demokrātijas koncepta interpretācijā sāka diskutēt nevis par vairākuma diktatūru, bet arī par mazākuma un galu galā katra indivīda interešu aizstāvību.

Demokrātijas koncepta vēsturē ir interesants vēl viens moments. Demokrātija nekad nav uzskatīta par saulainu izpausmi. Demokrātija nekad nav pa īstam cienīta un lolota. Demokrātija nekad nav bijusi gudru cilvēku ideāls. Demokrātija nekad nav bijusi gudru politiķu un valstsvīru ideāls. Gudri politiķi un valstsvīri vienmēr ir perfekti izpratuši demokrātijas patieso iedabu un reālās iespējas. Gudru cilvēku sarkastiskos aforismus par demokrātiju var lasīt ar patiesu baudu. Čerčils: „Demokrātija ir vissliktākais valdīšanas veids, neskaitot visus pārējos veidus”. Žirinovskis: „Diktatūra – aizcietējums. Demokrātija – caureja. Izvēlieties, kas jums vislabāk patīk”.

Politiskajos tekstos var just, ka arī demokrātijas ideoloģiskie apoloģēti pa īstam nemīl un neciena savas apoloģētikas priekšmetu. Iemesls tādai attieksmei pret demokrātiju ir zināms. Tikai par to vienmēr ir bijis neērti runāt. Par to vienmēr bija neērti runāt arī gudriem politiķiem un gudriem valstsvīriem. Publiskajā diskursā viņi drīzāk klusēja nekā skaļi formulēja savu patieso attieksmi.

Iemesls ir saistīts ar demogrāfiju un tās nosacīto cilvēcisko kvalitāti. Jebkuram saprātīgam indivīdam ir saprotama likumsakarība: jo lielāks iedzīvotāju skaits, jo niecīgākas iespējas ir demokrātiskajai pārvaldes sistēmai. Tas, pirmkārt.

Otrkārt, jo lielāks iedzīvotāju skaits, jo asāka kļūst cilvēciskās kvalitātes problemātika. Atšķirība starp demokrātijas reālajām iespējām valstī ar dažiem tūkstošiem iedzīvotāju (Atēnas, Sparta, Delfi) un valstī ar pusotru miljardu lielu iedzīvotāju skaitu (Ķīna, Indija) jebkuram ir saprotama.

Kas attiecas uz kvalitāti, tad ir nepieciešams atgādināt sekojošo. Demokrātijas jēdzienu parasti saista ar tautu. Demokrātija esot tautas vara. Tātad saista ar etnosu un etnisko aspektu. Tas ir nepareizi, un arī šajā ziņā izpaužas noteikta manipulācija demokrātijas politiskajā demagoģijā un dogmātikā. Jēdziens „tauta” faktiski kalpo kā eifēmisms – smalks vārds, ko lieto kāda nepiedienīga vārda vietā. Demokrātijas jēdziena dzimtenē senās Grieķijas pilsētās-valstīs vārdu „dēmoss” attiecināja nevis uz etnosu/tautu, bet gan uz brīvajiem iedzīvotājiem. Tātad noteiktā teritorijā dzīvojošajiem cilvēkiem. Pirmajā vietā bija teritoriālās piederības princips, bet nevis etniskā un lingvistiskā identitāte, kultūras un valodas kopība.

Tādējādi demokrātija ir nevis tautas, bet gan iedzīvotāju vara. Turklāt dēmosa jēdziena konotācija (šajā gadījumā emocionāli ekspresīvā nokrāsa) stimulē pievērsties iedzīvotāju cilvēciskajai kvalitātei. Senās Grieķijas intelektuāļi Fukidids, Aristotelis, Platons, Sokrāts, Ksenofonts, Isokrāts kritizēja demokrātiju. Viņi nelietoja eifēmismus. Viņi runāja par „pūļa varu”, „plebeju varu”, „ohlokrātijas varu”, „nabagu varu”, „padibeņu varu”, „milzīga zvēra varu”. Viņu ieskatā dēmosam nevar uzticēties. Dēmoss ir acumirklīgo vajadzību un emociju pakļauts viegli manipulējams kontingents ar piesardzīgi vērtējamu cilvēcisko kvalitāti. Senās Grieķijas intelektuāļi pievērsa uzmanību tam, ka demokrātija nerūpējās par savu vadoņu profesionālo un cilvēcisko kvalitāti. Dēmosam ir tikai viens kritērijs: valda tas, kurš izpatīk pūlim. Jau tolaik saprata, ka demokrātija audzina sofistus, manipulētājus un (kā mēs šodien teiktu) public speech glumos spīdekļus. Demokrātija negarantē taisnīgumu. Vara tiek nejaušā izlozē vai pieglaimojoties pūlim.

Arī šodien starp jēdzieniem „tauta” un „iedzīvotāji” eksistē kvalitatīvā pakārtotība. Mēs ļoti labi apzināmies, vai drīkstam teikt, piemēram, „mūsu tauta ir muļķe” jeb korektāk ir teikt „mūsu iedzīvotāji ir muļķi”. „Tauta” ir ļoti patmīlīga un tūlīt apvainosies. „Iedzīvotāji” minētajam vērtējumam var nepievērst uzmanību vispār. To pie mums labi atcerās spilgtā vērtējuma „muļķu tauta” autors veiksmīgais latviešu basketbolists un neveiksmīgais „politiķis” Krištopāna kungs.

No iedzīvotāju skaita viss ir atkarīgs. Iedzīvotāju skaits nosaka cilvēku dzīves visus segmentus. Demogrāfija ir mūsu vislielākā valdniece. Demogrāfijas determinisma diktatūra ir totāla.

Demogrāfija ietekmē arī diskursu par demokrātiju. Precīzāk – demokrātijas izmantošanu politiskajos nolūkos. Vēl precīzāk – likumsakarības vēsturisko konsekvenci: jo lielāks iedzīvotāju skaits, jo plašākas un intensīvākas kļūst manipulācijas ar demokrātiju.

Šodien manipulāciju apjoms atbilst ne tikai Rietumu civilizācijas „zelta miljarda” mentalitātei, jo manipulētāji cenšās savos ideoloģiskajos tīklos iepīt arī planētas pārējo sešu un vairāk miljardu garīgos procesus. Nākotnē centīsies apgūt visus 12 miljardus (mūsu gadsimta otrajā pusē). Neapšaubāmi sastopās ar pretestību. Taču planētas „demokratizācijas process” turpinās. Vietējie mediji nepārtraukti informē par spožiem panākumiem.

Patiesībā demokrātijai ir iespējamas relevantas un efektīvas alternatīvas. Rietumu mūsdienu politiskā demagoģija un dogmātika to negrib pieļaut. Esot tikai viens labs variants – demokrātija. Tas, kas ir bez demokrātijas, nekur neder un pakļauts iznīcināšanai. Asiņainais „arābu pavasaris” – uzskatāmākais piemērs visjaunākajā periodā.

Demokrātijas politiskās demagoģijas un dogmātikas suģestija ir atkarīga no daudziem apstākļiem. Tajā skaitā no cilvēku intelektuālās patstāvības līmeņa. Šajā ziņā valda zināmi novērojumi. Tiek atzīts, ka to cilvēku skaits, kuri automātiski bez intelektuālās patstāvības akceptē to, par ko jūsmo vairākums vai pat visi, kļūst arvien lielāks. Raiņi un čaadajevi ir sastopami. Taču viņu skaits strauji samazinās. Sociumu satraucoši pārklāj konformisma biezā migla. Garīgi brīvs cilvēks ir liels retums. Visapkārt lepni grozās bezprincipialitāte, nekritiska un pasīva pakļautība valdošajai kārtībai un uzskatiem. Konformitāte ir pāraugusi brīvprātīgā verdzībā. Verdzības dzemdētais un izauklētais verdziskais intelekts un ētoss atspoguļojās visos garīgajos un sociālajos procesos. Vergs arī brīvību pārvērtīs verdzībā vai labākajā gadījumā cūcībā. Garīgi brīvs cilvēks nesāks akli slavināt demokrātiju tikai tāpēc, ka patoloģiskie tiesiskuma pederasti maizīši var viņu nosūdzēt ģeopolitiskā vergtura vēstniekam. Brīvība nav demokrātiska, bet gan aristokrātiska. Šie vārdi pieder Nikolajam Berdjajevam. Vēl viņš rakstīja, ka brīvība nav interesanta un vajadzīga masu cilvēkiem, jo viņi nevar izturēt brīvības slogu.

Demokrātija nav evidenta (acīmredzama, uzskatāma, pilnīgi skaidra) sociālā parādība. Demokrātija nebija evidenta sociālā parādība jau no mums zināmā sākuma 6.gs.p.m.ē.- seno grieķu eklēsijās, agorās, apellās un citās pilntiesīgo iedzīvotāju (pilsoņu) sapulcēs. Tas tiek izmantots ideoloģiskajās manipulācijās. Ar to mēs katru dienu sastopamies publiskajā telpā. Šodien demokrātijas jēdziena pielietojums ir tik raibs, ka visas variācijas nav iespējams apkopot un analizēt. Lūk, daži piemēri.

ASV aizsardzības ministrs Ramsfelds neilgi pirms iebrukuma Irakā 2003.gadā teica: „Mēs nesāksim staigāt ar savu karaspēku pa pasauli un censties ļaudīm atņemt naftu. Demokrātija tā nerīkojās”. Frāzes no Interneta latviešu valodā: „Masu mediju demokrātiskums Latvijā”; „Demokrātiskums nozīmē apspriešanu. Ko tad, ja man pašai ir viedoklis?”; „Naktsdzīves demokrātiskums” (par naktsklubu „Kabata” – A.P.); „Demokrātiskums – īsteno savstarpējā cieņā balstītu cilvēku kopdarbību, ievērojot pieņemtās vienošanās”; „Tikai ar brīvības palīdzību var sagatavot brīvībai, tikai ar sadarbības palīdzību var sagatavot sociālai harmonijai un sadarbībai, tikai ar demokrātijas palīdzību var sagatavot demokrātijai”; „Skolas pamatprincipi ir cilvēcīgums un demokrātiskums (katra skolas kolektīva locekļa iniciatīva un personīga atbildība par skolas labo vārdu, personīgo un sabiedrisko interešu saskaņošana skolas autoritātes paaugstināšanai)”; „Viens no demokrātiskā režīma raksturojošiem lielumiem ir tas, ka valsts varu nevar iegūt patvaļīgi”; „Demokrātiskais vadīšanas stils”; „Pārsteidza prinča Čarlza demokrātiskums un vienkāršība – viņā nav nekādas iedomības”; „Mūsdienās aizvien skaidrāk iezīmējas demokrātijas un totalitārisma ciešā saistība — ne nosaukumu, bet reāliju līmenī”; „Demokrātija nepavisam nenozīmē tautas varu, kā to nereti naivi iedomājas. Modernā demokrātija ietver vismaz piecus formālus principus: sabiedrības pašpārvaldi, vairākuma, cilvēktiesību, tiesiskas un sociālas valsts principu”; „Demokrātija nepavisam nav tikai piedalīšanās vēlēšanās. Būtībā demokrātija ir dzīvesveids, tā paredz ikviena sabiedrības locekļa iesaistīšanos”; „ Demokrātija paredz zinošu un turīgu cilvēku, kuram turklāt vēl ir gana brīvā laika”.

Mērķis ir sasniegts. Osvalda Špenglera „baltā revolūcija” (neoliberālisma ekspansija) triumfē. Demokrātijas politiskās demagoģijas un dogmātikas manipulācijas ir izraisījušas pilnīgu haosu daudzu cilvēku smadzenēs. Demokrātijas jēdziena prakse ir bezgalīgi izplūdusi un neglābjami zaudējusi demokrātijas koncepta sākotnējos adekvātos terminoloģiskos parametrus. Demokrātijas jēdziena profanācija ir kļuvusi ikdienišķa parādība, simulējoši veidojot visdažādākos simulakrus. Daudziem cilvēkiem nav nekādas jēgas par dotā jēdziena pareizu izmantošanu. Viņi to izmanto jebkurā dzīves situācijā. Visbiežāk – demagoģiski pamatojot sava viedokļa pareizību.

Šodien demokrātija nav saulaina izpausme ne tikai ideoloģisko viltību dēļ, bet arī indivīdu savtīgās veiklības dēļ. Aiz demokrātijas jēdziena slēpjās ne tikai valstu politiskie režīmi, bet arī atsevišķi „tautas” pārstāvji savās personiskajās interesēs. Demokrātijas jēdzienu kompromitē ne tikai valstis, bet arī atsevišķi indivīdi. Un liekas, visi ir laimīgi. Laimīgi atbilstoši ķīniešu parunai: „Kad nezini, uz kurieni dodies, katrs solis liekas pareizs”. Savukārt Einšteins mēdza ironizēt: „Katram laikmetam ir savas brilles, un katrs laikmets mūs apgādā ar jaunām brillēm”.
Tautas masās ir iepotēts viedoklis, ka demokrātija it kā ierobežo patvaļu un ļaunprātīgu varas izmantošanu. Atliek tikai atsaukties uz maģisko demokrātiju un tūlīt izbeigsies visas ļaunprātības un diskriminācija. Tas ir naivs viedoklis. Neklājās aizmirst, ka pat demokrātijas paraugtelpā senajā Grieķijā valdīja izteikta nevienlīdzība un diskriminācija, jo sociumā tika radikāli nošķirti vergi, pieaugušie vīrieši, sievietes. Pastāvēja mantas stāvokļa cenzs un citi ierobežojumi piedalīties valsts pārvaldē. Parlamentārisma un buržuāziskās demokrātijas simbolā Anglijā sievietes balstiesības ieguva tikai 1928.gadā.

Kāda XIX gadsimta revolucionāra rakstnieka populārs romāns un XX gadsimta politikas teorijas klasiķa slavena grāmata saucās „Ko darīt?”. Jautājums „ko darīt?” ir aktuāls arī mūsu gadsimtā. Ko darīt ar kriminālo valdošo kliķi, ko darīt ar jauniešu infantīlismu, ko darīt ar postcilvēku ultrastraujo ģenēzi, ko darīt ar homoseksuālistu agresiju, ko darīt ar privāto kroplo augstskolu biznesu, ko darīt ar korupciju, likumīgi „pareizām” banku afērām, ko darīt ar pērkamo un savtīgo varu utt.

Varas pārstāvju un varas formas izvēle un funkcionēšana ir organiski vienota ar attiecīgās tautas mentalitāti. Tajā nākas iekļaut gan morālos priekšstatus un iekšējo inteliģenci, gan prāta spriešanas spējas un loģiku, gan tiesiskuma un taisnīguma izpratnes un  realizācijas līmeni. Ne velti tiek uzskatīts, ka politiķi ir tikai zināmas kolektīvās gribas izpildītāji.

Kolektīvās gribas rezultāts ir arī varas formas izvēle. Tautas ir dažādas. Tāpēc tagad arī speciālistu sastādītā varas formu klasifikācija ir ļoti daudzveidīga. Šajā klasifikācijā ir fiksēti daudzi demokrātijas varianti, kuriem var pieskaitīt arī savējo pašmāju produktu – „moderno demokrātiju”.

Protams, nav noslēpums, ka kolektīvo gribu formē ne jau „visi”, bet tikai „daži”. Taču to, kas ir šie daži un cik liels ir viņu skaits, arī nosaka kolektīvā griba. Diemžēl kolektīvā griba var būt vāja, pasīva, sekla. Kolektīvo gribu var pārklāt pelēcības patina. Kolektīvā griba var degradēties. Parasti vispirms degradē ideālie tipi (inteliģence, intelektuāļi). Pēc tam t.s. vidusmēra cilvēki. To uztver un operatīvi ņem vērā politiķi. Atkārtoju: politiķi ir tikai zināmas kolektīvās gribas izpildītāji. Jo ātrāk un precīzāk viņi uztver un realizē kolektīvo gribu, jo augstāka ir viņu reputācija un autoritāte. Politiķi realizē kolektīvi diktētos politiskos un ideoloģiskos scenārijus pat nenojaušot par to, ka patiesībā izpilda kolektīvo pasūtījumu. Ja pasūtījumi ir bāli un vārgi, tad arī politiķu darbība ir bāla un vārga. Ja pasūtījumi ir bāli un vārgi, tad pasūtītāji zaudē cieņu un pietāti politiķu aprindās. Politiķi sāk ignorēt kolektīvo gribu un domāt tikai par sevi. Politiķi sāk apzināti novājināt kolektīvo gribu. Ģeopolitikā ir stabila tēze: tas, kurš kontrolē Eirāziju, kontrolē visu pasauli. Tagad daudzās teritorijās kolektīvā griba ir noslīdējusi līdz tādai pakāpei, ka politiķi ciniski pārfrāzē minēto tēzi: tas, kurš kontrolē simulakru fabrīku, kontrolē visu cilvēci.

Jautājums vienmēr ir bijis lakonisks: kuriem ir jāvalda valstī? Arī atbilde vienmēr ir bijusi lakoniska. Nekādā gadījumā nedrīkst valdīt pūlis, dēmoss, daudzi. Jāvalda ir vai nu vislabākajam jeb vairākiem vislabākajiem. Atbilstoši tam tiek veidota pārvaldes sistēma.

Gudrais Karls Popers jautājumu formulēja savādāk: kā jāveido valsts, lai tā varētu atbrīvoties no muļķiem valdniekiem bez spēka pielietošanas un asinsizliešanas. Viņaprāt valsts pārvaldes formas izvēle ir tehniska rakstura problēma, bet nevis politiska un ideoloģiska rakstura problēma.

Arturs Priedītis
/2013, marts/
Avots: http://www.artursprieditis.lv/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Geju pāris izvaro adoptētos bērnus

United We StandASV geju pārim ir celta apsūdzība 3 no viņu 9 adoptēto bērnu izvarošanā.  2011.gadā tika arestēti 49 gadīgais Džordžs Harass (George Harasz) un 45 gadīgais Duglass Virtzs (Douglas Wirth) pamatojoties uz divu viņu adoptēto bērnu sniegtajām ziņām par izvarošanu. Ziņotāji bija 5 un 15 gadus veci. Papildus viņi tika apvainoti cietsirdīgā izturēšanās pret bērniem. Pārējie bērni tobrīd apgalvoja, ka pret viņiem nav veiktas seksuālas darbības, savukārt viens no bērniem aizstāvēja varmākas un apgalvoja, ka viņa brāļi melo, ka izvaroti viņi tikuši iepriekšējā ģimenē  un ka „sliktā un slimā zēna vārdi ir izjaukuši viņu ģimeni”.

Džordžs Harass (George Harasz) un Duglass Virtzs (Douglas Wirth)

Džordžs Harass (George Harasz) un Duglass Virtzs (Douglas Wirth)

Harass un Virtzs nodarbojās ar šķiras suņu audzēšanu. 2000.gadā viņi adoptēja 3 pārus (kopā sešus) brāļus un pēc tam adoptēja vēl trīs bērnus.

Harfordas augstākai tiesai bija jāizskata lieta 2013.gada aprīļa sākumā, apstiprinot pušu (apsūdzības un aizstāvības) vienošanos, saskaņā ar kuru apsūdzētie daļēji atzīst savu vainu un saņem nosacītu sodu (tas ir – praktiski paliek nesodīti). Tomēr tiesas sēde tika atcelta, jo viens no bērniem, kurš iepriekš bija apliecinājis, ka nav seksuāli izmantots, mainīja savas liecības un pastāstīja, ka ir seksuāli izmantots kopš sešu gadu vecuma. Jauno apstākļu ietekmē, kad par seksuālu izmantošanu liecina jau trīs  bērni, pušu vienošanās ir pārtraukta un vainīgie riskē saņemt reālu cietumsodu.

Avoti:
http://www.nydailynews.com/news/crime/gay-conn-couple-accused-rape-face-trial-article-1.1310010
http://russian.rt.com/article/6930

Informācijas aģentūra
/14.04.2013/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa | Komentēt

Krievi nemīl homoseksuālistus

00227_Getty_031212_NoGayPrideRussiaKrievijā ir pieaugusi iedzīvotāju nepatika pret homoseksuālistiem, liecina jaunākais socioloģiskais pētījums, ko speciālisti skaidro ar homoseksuālisma propagandas pastiprināšanos plašsaziņas līdzekļos un publiskajā telpā.  

Tā par 7% ir samazinājies to cilvēku skaits, kas uzskata, ka geji un lesbietes ir jāliek mierā un „jāatstāj pašiem sev”, par 5% ir palielinājies to iedzīvotāju skaits, kuri uzskata, ka homoseksuālisti ir jāārstē, bet par 4% ir pieaudzis to skaits, kuri uzskata, ka homoseksuālisti ir jāizolē no sabiedrības.  Tāpat par 7% (no 14% uz 5%) ir samazinājies to cilvēku skaits, kuri atbalsta homoseksuālistu „laulību” legalizāciju.

Galvenie pētījuma rezultāti :
- 85% Krievijas iedzīvotāju ir pret homoseksuālu „laulību” legalizāciju (atbalsta – 5%)
- 87% Krievijas iedzīvotāju ir pret gejparādēm (atbalsta -6%)
- 80% Krievijas iedzīvotāju ir pret iespēju homoseksuālistiem adoptēt bērnus
- 27% Krievijas iedzīvotāju uzskata, ka homoseksuālistiem ir jāsniedz psihiatriska palīdzība
- 16% Krievijas iedzīvotāju uzskata, ka homoseksuālisti ir jāizolē no sabiedrības
- 22% Krievijas iedzīvotāju uzskata, ka homoseksuālisti ir jāārstē piespiedu kārtā
- 5% Krievijas iedzīvotāju uzskata, ka homoseksuālisti ir jālikvidē

Atbildot uz jautājumu: „Kāda ir jūsu personiskā attieksme pret homoseksuālistiem un lesbietēm?”, 50% respondentu atbildēja, ka izjūt nepatiku pret homoseksuālistiem, 18% attieksme ir piesardzīga, 23% attieksme ir „mierīga un bez emocijām”, savukārt 4% respondentu ir pozitīva attieksme.

Pētījumu veica analītiskais centrs „Levada-centr” (http://www.levada.ru/  ), tajā piedalījās 1600 respondentu no 45 Krievijas reģioniem un 130 apdzīvotām vietām.

Avoti:
http://www.interfax.ru/russia/news.asp?id=294961
http://www.russia.ru/news/society/2013/3/12/9147.html

Informācijas aģentūra
/14.04.2013/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Ziņa | 1 komentārs

Viesģimenes – atvieglotas bērnu pārdošanas, adoptējot uz ārzemēm, instruments

00228_banner_bti3Lai veiklāk apietu rindu adopcijā uz ārzemēm un veicinātu bērnu piegādi uz „laimes” zemēm rietumos, tika izgudrotas viesģimenes, kuras tagad ir kļuvušas par bērnu atlases lieliskiem variantiem. To, ka bērnu adopcija rietumos ir bizness, neviens neslēpj. Darbojas vesela rinda bērnu tirgotāju aģentūras, kuras preci atlasa un novērtē, kā tas biznesā pieņemts. Cena tiek noteikta pēc preces kvalitātes. Labklājības ministrija, inspekcija, pseidotiesas – bāriņtiesas gadiem rupji pārkāpj likumus un nekas. Ja kāds iebilst – ar to tūlīt izrēķinās pēc labākajiem mafijas paraugiem – organizēti.  Sevišķi smagi ir pašreiz, kad Krievija aizliedza adoptēt savus bērnus uz ASV un cenas aug griezdamās.

Lūk, kas rakstīts Bērnu tiesību aizsardzības likumā par  viesģimeni: tā ir „laulātie vai persona, kas uz laiku uzņem savā dzīvesvietā bērnu no aprūpes iestādē ievietotu bērnu vai bērnu aprūpes iestādē kontaktējas ar tur ievietotu bērnu”.  Cik „sakarīgs” punkts. Bet arī tas tiek ignorēts, jo masveidā tiek atlasīti bērni no audžuģimenēm. Kāds visam tam ir rezultāts, labāk var pastāstīt pašas audžuģimenes un arī to, kas notiek, ja kāds tam nepiekrīt.

Un viss tas tiek veikts pēc „izcilo profesionāļu” pavēles no inspekcijas. Pienācis laiks nopietni izvērtēt šīs valsts birokrātiskās institūcijas īstos darbības mērķus un intereses. Tikpat svarīgi ir izgaismot bērnu tirgotāju mafijas lobijus varas struktūrās. Ceru, ka arī Viesītes, Krustpils, Siguldas, Ikšķiles, Bauskas, Vecumnieku un pārējo novadu vēlētāji pašvaldību vēlēšanās nopietni izvērtēs, cik viņu novadu „gudrās” galvas ir spējīgas izprast gan valsts likumus, gan starptautiskās tiesību normas ģimenes un bērnu aizsardzībā. Vai arī tomēr turpmāk ļausim viņiem ar savu bezdarbību iznīcināt valsts nākotni?!

Jānis Gulbis
/09.04.2013/

Avoti:
http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/8719-komentars-viesgimenes-%E2%80%93-atvieglotas-bernu-pardosanas-adoptejot-uz-arzemem-instruments

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Pētījums par homoseksuālās „ģimenēs” uzaugušiem bērniem

Marks Regnerus

Marks Regnerus

Kādi izaug bērni, kurus uzaudzina homoseksuālisti? Atbilde uz šo jautājumu jau vairākus gadus interesē visus.  Viendzimuma attiecību piekritēji kvēli apgalvo, ka bērniem ir pilnīgi vienalga vai viņiem ir mamma un tētis vai arī viņus audzina divi vīrieši (vai divas sievietes). Savukārt ģimenes vērtību aizstāvji, reliģiskās organizācijas, kā arī daudzi psihologi ceļ trauksmi un saka, ka bērni, kuri uzauguši homoseksuālu attiecību atmosfērā, ir psiholoģiski traumēti un dzīvē nepilnvērtīgi.

Tā kā viendzimuma partnerattiecību un vēl jo vairāk „laulību” legalizācija dažās valstīs sāka notikt salīdzinoši nesen, līdz šim nebija iespējams izdarīt no socioloģijas viedokļa objektīvus, zinātniski pamatotus slēdzienus, jo nebija vēl izauguši tādi bērni.

2010.gadā Teksasas universitātes (Ostina, ASV) socioloģijas doktors Marks Regnerus sāka savu nu jau slaveno zinātnisko pētījumu „Ar ko atšķiras izaugušie bērni, kuru vecākiem ir viendzimuma attiecības.” Savu darbu zinātnieks pabeidza pusotra gada laikā – 2012.gadā. Šī darba analīze turpinās joprojām, jo, pateicoties Mičigānas universitātei , šis darbs ir pieejams katram interesentam (http://ac.els-cdn.com/S0049089X12000610/1-s2.0-S0049089X12000610-main.pdf?_tid=b9f27086-9b96-11e2-9ebf-00000aab0f26&acdnat=1364908424_06e4aa24c5399777ab9cef8ee795a920 )

Šokējošās sekas

Pētījumā piedalījās 3000 pilngadīgi respondenti, kuru vecākiem bija viendzimuma seksuālās attiecības. Lai gan iegūtie dati bija šokējoši, kā tas arī bija sagaidāms, tomēr pirmo reizi kaut ko tamlīdzīgu pierādīja autoritatīvs zinātnieks no autoritatīvas universitātes un pats pētījums tika publicēts ne mazāk autoritatīvā izdevumā „Social Science Research”
00222_Homo_berni_petijums2
Augsts venērisko saslimstību līmenis. Saskaņā ar publicētā pētījuma datiem 25% respondentu dēļ specifiska dzīvesveida ir vai ir bijusi saslimstība ar venēriskām slimībām. Salīdzinājumam normālu ģimeņu bērniem šis rādītājs ir 8%.

Nespēja būt uzticīgiem vienam dzīvesdraugam. Un lūk arī iemesls tik augstam venērisko slimību līmenim. 40% no homoseksuālistu audzinātajiem bērniem ir iecietīgi pret laulāto neuzticību. Analoģisks rādītājs normālās ģimenēs uzaugušajiem ir 13%.

Psiholoģiskas problēmas. Lūk cits šokējošs fakts – 24% viendzimuma pāru izaudzināto bērnu nesen bija plānojuši padarīt sev galu. Salīdzinājumam līdzīgas noskaņas ir 5% heteroseksuālu vecāku uzaudzinātiem bērniem.  Tāpat jāatzīmē, ka homoseksuālistu uzaudzinātie bērni biežāk griežas pēc palīdzības pie psihologa – 19% pret 8% normālās ģimenēs uzaugušie.

Seksuāla vardarbība. 31% uzaugušo ar mammu-lesbieti un 25% uzaugušo ar tēvu-homoseksuālistu  ir bērnībā tikuši piespiesti nodarboties ar seksu pret savu gribu (tai skaitā arī ar vecākiem). Heteroseksuālo vecāku gadījumā šis skaitlis ir 8%.

Traumēta seksuālā pašidentitāte. Visbeidzot rādītājs, kas apgāž mītu par to, ka viendzimuma pāru audzināšana neietekmējot seksuālo orientāciju.  Tikai 60-70% respondentu sevi atzina par pilnībā heteroseksuāliem un tas ir pretstatā 90% normālās ģimenēs uzaugušo.

Regnerusu mēģina apklusināt

Interesant, ka tad, kad Regnerus vēl tikai gatavoja publikāciju, pret viņu tika uzsākta agresīva informatīva kampaņa. LGBT aktīvisti kategoriski pieprasīja nepieļaut pētījuma rezultātu publicēšanu. Aizgāja pat tik tālu, ka Regnerusu sāka apmelot un pieprasīja viņu atlaist no darba Teksasas universitātē. Pret Regnerusu nostājās arī vairāki viņa kolēģi.

Pēc tik agresīvas informatīvas kampaņas Teksasas universitāte izmeklēja pret viņu izvirzītās apsūdzības un rūpīgi pārbaudīja Regnerusa pētījuma datus. Papildus tika veikta pētījuma metodikas pārbaude. Gala rezultātā tika secināts, ka Regnerusa pētījums ir visaugstākās kvalitātes un atbilst visām akadēmiskajām prasībām.

Lūk Marka Regnerusa atbildes uz internetavīzes «Все Новости» uzdotajiem jautājumiem:

Kurš un kādēļ apšaubīja Jūsu pētījumu? Kurš veica izmeklēšanu un līdz kādiem slēdzieniem nonāca izmeklēšanas komisija?

Cik sapratu, Jūs interesē šeit, Teksasas universitātē veiktā izmeklēšana attiecībā uz zinātniskās ētikas ievērošanu no manas puses. Šāds lēmums tika pieņemts pēc tam, kad viens Ņujorkas sabiedriskais aktīvists un blogeris iesniedza sūdzību, apgalvojot, ka es esot pārkāpis zinātnisko ētiku.  Universitātes zinātniski – pētnieciskā nodaļa veica izmeklēšanu un secināja, ka nav pierādījumu tam, ka es kaut kādā mērā būtu pārkāpis zinātnisko ētiku.

Kā Jūs skaidrojat LGBT aktīvistu uzstājīgos mēģinājumus panākt Jūsu atbrīvošanu no darba universitātē un aizliegt publikāciju?

Lieta tāda, ka ASV seksuālo minoritāšu tiesības un cīņa par viendzimuma „laulību” atzīšanu ir visai jūtīgs temats. Tieši tāpēc visi mana pētījuma tapšanas etapi bija caurspīdīgi. Bija piesaistīta arī plašsaziņas līdzekļu uzmanība. Gan es, gan darba tapšanas process bija kā zem mikroskopa.  Es jau esmu atbildējis uz mana darba kritiku žurnāla «Social Science Research» 2012.gada novembra numurā.  Visi ieinteresētie nozares speciālisti var analizēt pētījuma rezultātus un izdarīt savus secinājumus. Bet, kas attiecas uz pašiem pētījuma datiem, ko mēs publicējām, tad tie ir precīzi.

Vēl jāpiebilst, ka Regnerusa pētījumam tika veltīts viens liels raksts avīzē The New York Times. Tādējādi pasaules sabiedrība bez maz vai pirmo reizi ir ieguvusi autoritatīvus zinātnisku pētījumu datus, kas parāda to bērnu traģiskos likteņus, kurus audzina vecāki, kuriem ir homoseksuāli sakari.

Avoti:
http://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0049089X12000610
http://ruskline.ru/opp/2013/2/25/opublikovany_nauchnye_fakty_o_detyah_vyrosshih_v_semyah_gomoseksualistov/
http://ac.els-cdn.com/S0049089X12000610/1-s2.0-S0049089X12000610-main.pdf?_tid=b9f27086-9b96-11e2-9ebf-00000aab0f26&acdnat=1364908424_06e4aa24c5399777ab9cef8ee795a920
http://archive.imfcanada.org/default.aspx?go=article&aid=1855&tid=1

Saistītie raksti:
Homoseksuālisms ir patoloģija: https://infoagentura.wordpress.com/2013/03/10/homoseksualisms-ir-patalogija/
Norvēģija – pedofilu zeme: https://infoagentura.wordpress.com/2013/04/02/norvegija-pedofilu-zeme/

Informācijas aģentūra
/07.04.2013/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Medicīna, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 6 komentāri

Bērnu gulags Kvebekā

00221_DFJ_emblemaKvebekas provincē (7,5 miljoni iedzīvotāju) juvenālās tiesvedības [juvenālās justīcijas] iestādes no ģimenēm gadā izņēma 30 000 bērnus un ievietoja aprūpes centros, vai nodeva piespiedu adopcijā. Vairums no šiem bērniem, kuri ir šķirti no vecākiem un radiniekiem, bieži tiek pakļauti fiziskai, seksuālai un emocionālai vardarbībai.

Slepenība un bezatbildība birokrātu un tiesvedības vidē ir radījuši pārliecību par nesodāmību. 100 000 bērniem un ģimenēm ir izpostītas dzīves.  Tiem, kas tam izgājuši cauri, ar cietuma draudiem ir aizliegts atklāt korupciju un ļaunprātības. Bizness ar bērniem Kvebekā ir strauji augoša industrija. Vesels miljards dolāru gadā tiek tērēts birokrātu, tiesnešu, juristu, sociālo darbinieku, psihologu un citu darbinieku apmaksai.

Nevienā valstī rietumu pasaulē vecākiem neatņem tik daudz bērnu, kā Kvebekā. Rēķinot uz vienu iedzīvotāju, Kvebekā atņem 2,5 reizes vairāk bērnu, kā Zviedrijā, 6 reizes vairāk kā Anglijā, un 17 reizes vairāk Spānijā.

Protestus par korupciju un ļaunprātībām bērnu aprūpē Kvebekas valdība apklusina. Bez kādām publiskām debatēm valdība palielina DPJ (Departament de la Protection de la Jeunesse) pilnvaras attiecībā uz izrīcībām ar bērniem.

Vairāk nekā 12 000 DPJ sociālie darbinieki lemj par 70.000 bērnu likteņiem gadā. Caurmērā DPJ darbinieki ir sievietes, kurām pašām nav bērnu. Vairumam nav attiecīgas kvalifikācijas sociālajā darbā vai bērnu aprūpē. Vidusskolas izglītība ir vienīgais nepieciešamais priekšnoteikums. Jaunie darbinieki pēc sešām apmācību dienām saņem mandātu un pilnvaras atņemt bērnus. Datoru programmatūra ir sastādīta tā, lai sagatavotu standarta ziņojumus tiesām. Ir izveidots plašs informētāju tīkls šis mašīnas barošanai. Tas jau ir ziņojis dažādām represīvām iestādēm par vairāk nekā 70 000 bērniem un viņu vecākiem. Skolas nokavēšana, slimība, nobrāzumi vai skrambas, netīri trauki, neizmazgāta veļa, politnekorektas grāmatas, žurnāli vai attēli tiek uzskatīti par norādēm uz bērnu aprūpes pārkāpumiem. Bērnus var atņemt arī vienkārši bez pierādījumiem, uz aizdomu pamata par emocionālu vai fiziska vardarbību. DPJ birokrāti cieši sadarbojas ar korumpēto tiesu sistēmu, lai uzbruktu šīs sistēmas pretiniekiem un tos apklusinātu, kā arī, lai palielinātu finansējumu no budžeta.

Atņemamie bērni tiek izraudzīti no tādiem vecākiem, kas uzskatāmi par neaizsargātiem vai lētticīgiem – tie vismazāk spēj pretoties. Vecāki, kuri ir cietuši nelaimes gadījumos vai slimībās, šķiršanās procesā, tie, kuriem ir margināls dzīvesveids ir vēlami mērķi. (Marathon case details) http://respectetdroitsdelafamille.com/amelia.htm

DPJ darbinieki, policijas pavadīti, ierodas mājās vai skolās, lai aizvestu bērnus. Vecākiem, kuriem pavēsta, ka bērnus paņem tikai uz laiku stāvokļa izvērtēšanai, tos vairs neatdod. Bērnu atņemšanas orderus štancē bez jebkādiem pierādījumiem. Daudzos gadījumos bērni ir atņemti pat bez orderiem, izmantojot viltotus dokumentus un parakstus.

Vecāki, kuri pretojas savu bērnu atņemšanai, tiek sodīti par uzbrukšanu varas pārstāvjiem. Tad tas tiesā kalpo kā pierādījums viņu nepiemērotībai būt par vecākiem. Bet vecāki, kuri nepretojas, tiek vērtēti kā tādi, kas ir vienaldzīgi pret bērnu likteni, nemīloši un tātad emocionāli nepiemēroti bērnu audzināšanai.

Kad bērni ir nokļuvuši valsts apcietinājumā, bieži vien izolatoros http://www.cbc.ca/fifth/judgeruffo.html, sākas inkvizīcijas process – vecāku demonizēšana slepenajās (huit Clos) tiesās.

Bez vainas pierādījumiem, ar pilnīgas nesodamības pārliecību viņi uzsāk vecāku psiholoģisko spīdzināšanu, to ciešanas un stress tiek izmantoti, lai pamatotu bērnu turpmāku aizturēšanu. Lielākā daļa bērnu nekad vairs netiek atdoti vecākiem.

Kad bērni atrodas DPJ apcietinājumā, tiesiskie un finansiālie resursi tiek izmantoto nolūkā saraut ģimenes saites, atņemot vecāku varu, un paralizējot emocionālas un finansiālās vecāku un bērnu aizsargspējas. Sistēma un taktika apzināti paredz provocēt emocionālās un fiziskās reakcijas gan bērniem, gan vecākiem, ko pēc tam izmanto, lai attaisnotu DPJ iejaukšanos.

Finansiālās subsīdijas, no kurām ir atkarīgas vairums Kvebekas ģimeņu, nekavējoties tiek nogrieztas, liekot vecākiem pārcelties uz mazāku un lētāku dzīvesvietu. Vecāki tad tiek attēloti kā nestabili un nespējīgi nodrošināt adekvātu pajumti bērniem.

Kad bērns apcietinājumā ir vairāk nekā 30 dienas (gaidot tiesu, utt.), vai arī ir sākusies skola, DPJ apgalvo, ka bērns ir stabilizējies un tāpēc nav jāatdod vecākiem.

Bieži pielietota taktika ir liegt vecākiem jebkādus kontaktus ar bērniem mēnešiem vai pat gadiem ilgi. Jebkurš kontakts ar izmisumā esošajiem bērniem tiek uzskatīts kā nepaklausība tiesai vai DPJ un ir izmantojams par pamatu tālākai sodīšanai un bērnu šķiršanai no vecākiem.

Tiesu sēdēs, kad pēc mēnešiem ilga laika, kad bijuši liegti kontakti vecākiem ar bērniem, DPJ darbinieki nostājas starp vecākiem un viņu bērniem, aizliedzot tuvoties un pat iespēju sarunāties. Emocionālās reakcijas uz šādām provokācijām tiek pasniegtas kā pierādījumi par vecāku nepiemērotību. Vecākus, kuri ievēro noteikumus, raksturo kā tādus, kam trūkst emociju, un kas negrib rūpēties par saviem bērniem. Ja bērni paklausīgi uzvedas apcietinājuma laikā, DPJ apgalvos, ka viņi šeit ir apmierināti un tos patur apcietinājumā. Ja bērni emocionālā stresa dēļ pretojas, tiem jāpaliek “ārstēšanā”. Piespiedu kārtā “labot” bērnu emocionālo stāvokli, nozīmējot tiem spēcīgas iedarbības medikamentus, ir standarta prakse.

Vecāki un arī arī tie nedaudzie godīgie darbinieki, kuri strādā sistēmā, kas tam pretojas, atklāj korupciju, vai mēģina sūdzēties, tiek iebiedēti, apklusināti, un pakļauti juridiskām un birokrātiskām represijām. Interview Andrée Ruffo (Fr) Corrupt courts controlled by DPJ bureaucrats. http://www.carrefourfamilles.com/index.php?action=rechercher&option=recherche&affichage=true&AffUnArtc=true&noArticle=4140

Klaji pārkāpjot fundamentālos tiesvedības principus, tiesneši ir ciešā kontaktā ar DPJ ārpus tiesas zāles. Tiesneši, kuri atsakās no DPJ birokrātiem pieņemt pasūtījumus, pakļauti spiedienam un apsūdzībām. (Piem. tiesneses Andree Ruffo atlaišana, sk. augstāk).

Tiesu stenogrammas tiek labotas vai dzēstas, lai slēptu korumpētību. Draudot ar cietumu, vecākiem un bērniem ir aizliegts atklāt slepeno tiesas sēžu norisi.  Aizbildinoties ar iemeslu aizsargāt bērnus, aizklāto tiesu sistēma (huit Clos) kalpo, lai paslēptu korupciju un DPJ, advokātu un tiesnešu ļaunprātības.

Kad bērni atstāj sistēmu, DPJ faili, dokumenti un piezīmes tiek iznīcināti, lai traucētu viņu ļaunprātību izmeklēšanu un bloķētu iespējamās civilprasības.

Dažas norādes attiecībā uz Kvebekas DPJ:
Children Threatened by DPJ, Families Flee http://www.nationalpost.com/news/story.html?id=98ae22a3-a4e1-4286-bb21-2d42127c47a6&k=78372

Diabetic Children Seized from PhD Parentshttp://www.nationalpost.com/news/story.html?id=828ef15e-a2c0-4729-b708-ba3116fa0fdd&k=85191&p=5

Corruption & Kidnapping of Children – Parents rage against DPJ (Fr) http://www.lejacquescartier.com/article-171652-Des-parents-en-furie-contre-le-DPJ.html

Canada Court Watch Registry of corrupt judges, lawyers and social workers http://www.canadacourtwatch.com/

Rights Commission condemns child prison (Fr) http://www.canoe.com/archives/lcn/infos/national/2000/09/20000919-133450.html

Torture, Abuse & Coverups 50,000 victims. http://www.arcticbeacon.com/articles/26-Feb-2006.html

Experiments on Children http://www.ctka.net/pr300-mkultra.html
Quebec Home Schooled Children Seized in Raid; Mother Charged with Assault for Resisting http://www.familyaid.org/html/0134.html

Materiāli no vietnes http://assezdudpj.webcov.com/content/sos-qu%C3%A9bec-english

Saistītie raksti: http://pretspars.wordpress.com/bernu-nolaupisana/

Nikomēds
/27.03.2013/
http://www.diena.lv/blogi/bernu-gulags-kvebeka-14000686

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Bērnu adopcija… bez glazūras

Atsevišķu speciālistu iebildumi, ka bērnu adopcija uz ārzemēm paver ceļu arī nelikumībām un ne vienmēr viss notiek tik skaisti kā uz papīra, līdz šim [2009.g.] nav uzklausīti. Arī medijos parasti publicē smaidīgas bērnu bildes, kas beidzot atraduši savus vecākus un laimīgi var dzīvot ģimenēs. Tomēr vai patiesi vienmēr notiek tik nevainojami?

Arī mūsu stāsts liek jautāt, vai patiesi vienmēr pirmajā vietā ir bērna izjūtas un intereses, ne adoptētāju vēlmes? Jau trīs gadus Māras [Juškevičas] ģimenei piešķirts audžuģimenes statuss. Šajā ģimenē nonāk bērni, kas drošības dēļ šķirti no bioloģiskajiem vecākiem. Gadu bērni uzturas audžuģimenē, un šai laikā tiek gaidīts, lai bioloģiskie vecāki sakārtotu savu dzīvi un bērni varētu atgriezties pie viņiem. Ja tas nenotiek, bērniem meklē adoptētāju ģimenes vispirms Latvijā, taču, ja tās atrast neizdodas, – ari ārzemēs. Bērni, kas nonāca pie Māras, līdz šim visi atgriezās savās ģimenēs. Nesen viņa pirmoreiz saskārās ar situāciju, kad vienam no bērniem tika sākts adopcijas process uz ārzemēm.

Nevērība pret bērnu

11 gadus vecā Ilze ģimenē nonāca pirms gandrīz diviem gadiem. Meitenīti atveda bāriņtiesa, jo bērns jau trīs gadus uzsāka mācības 1. klasē. Viņai trūka vecāku aprūpes, skolu meitenīte apmeklēja neregulāri, mātei par vienaldzību pret bērnu bija atņemtas aprūpes tiesības. «Meitenīte mums stāstīja, ka bija izkritusi pa ceturtā stāva logu. Taču māte to no ārstiem un sociālajiem darbiniekiem bija rūpīgi slēpusi. Ilzei uz nervu pamata bija veselības problēmas, tomēr tās izdevās atrisināt, Ilze mūs ātri pieņēma, sekmīgi pabeidza  1. klasi, sāka mācīties 2. klasē. Tikmēr bāriņtiesa izvērtēja mātes paveikto, lai atgūtu meitenīti, un secināja, ka darīts nav nekas,» stāstu sāk Māra. «Tiesā mātei atņēma aizgādības tiesības, tāpēc meitenei sāka meklēt adoptētājus. Pati par adoptētāju nepieteicos, par vienu no iemesliem minot savu vecumu, meitenes mammai nebija 30 gadu, man jau drīz 50. Ilzītei sacīju, ka viņa noteikti nonāks labā ģimenē, jo bērnus taču neņem cilvēki, kas viņus negrib. Ņemot vērā meitenītes vecumu, Latvijas adoptētāji par Ilzīti interesi neizrādīja. Tad man piezvanīja no bāriņtiesas un sacīja, ka Ilzītei būs adoptētāji no Itālijas.»

Bērna vēlme – neuzklausīta

«Vienu dienu itāļu pāris atbrauca. Bažas radīja viņu vecums – vīrietim: 65 gadi, bet sievai: 56. Vai tiešām jānogaida tik ilgi, lai saprastu, ka pāris vēlas bērnus? Domigu darīja ari apstāklis, ka Itālijā pirmās instances tiesa uzskatīja, ka pārim liedzamas tiesības adoptēt bērnus. So lēmumu gan itāļi bija pārsūdzējuši un nākamās tiesu instances lēmums \iņiem bija pozitīvs, tomēr rodas jautājums, kāpēc Itālijā pirmās instances tiesai bija radušās šaubas? Kad meitene piekrita tuvāk iepazīties ar iespējamajiem vecākiem, bāriņtiesa izdeva lēmumu, un itāļu ģimene atbrauca pēc Ilzes. Viņi devās uz Rīgā īrēto dzīvokli, kur bija paredzēts pavadīt 14 dienas, lai sadraudzētos.

Jāpiebilst, ka klāt bija tulks – ļoti simpātiska meitene, kas radīja bērnam drošības izjūtu. Ari itāli stāstīja, ka dzīvo skaistā salā, viņiem piederot septiņas mājas pie jūras, ziemas tur neesot visu cauru gadu. Bija vienošanās: ja Ilzei kas nepatiks, viņa varēs atgriezties pie mums, un pēc laika tiks meklēti citi adoptētāji.

Iespējams, tā notika valodas barjeras dēļ, bet bērns jau nākamajā dienā zvanīja, histēriski raudāja un lūdza, lai vedu viņu mājās – blakus nebija tulka, meitene neko nesaprata no itāļu teiktā, itāļi palika neiecietīgi, pacēla balsi. Var jau teikt, ka itāļiem ir cita mentalitāte, cits temperaments. Bet vai to var izprast bērns? Ilzīte pie mums nekad nav raudājusi, viņa vispār ir gaišs bērns. Protams, ka satraucos. Tomēr pati uz savu roku neko nevaru iesākt, jo meiteni pārstāv attiecīgā rajona bāriņtiesa.

Par meitenītes zvanu ziņoju bāriņtiesas priekšsēdētājai, ari viņa apstiprināja, ka Ilze ir satraukta. Ģimenes pārstāve Ilzei bija apsolījusi, ka viesošanās tiks pārtraukta un viņa varēs atgriezties mājās. Tomēr tas tika atlikts no dienas uz dienu. Man pārmeta, ka satraucu bērnu, lai gan meitenei nezvanīju, viņa zvanīja un lūdza palīdzību man. Zvanīju Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministrijas Adopcijas nodaļai (pašlaik šī ministrija ir likvidēta un Adopcijas nodaļa pievienota Labklājības ministrijai – Aut.), taču ari tā atrunājās, ka ir tikai novērotāju statusā – lēmējtiesības ir bāriņtiesai. Tad zvanīju Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, jo uzskatu, ka tā nav normāla parādība, ka bērnu pret paša gribu atstāj ar svešiem cilvēkiem bez iespējām atgriezties mājās. Gandrīz visās iestādēs, kur vērsos, saņēmu gandrīz identisku pārmetumu, ka es bērnu emocionāli ietekmēju. Vēlāk uzzināju, ka bāriņtiesas pārstāve bija runājusi ar Ilzīti un viņai teikusi, ka viņai ir izvēles iespējas: vai nu meitene brauc uz Itāliju pie sastaptajiem cilvēkiem un viņa dzīvos valstī, kur vienmēr ir saule un aug saldas vīnogas, vai ari paliks Latvijā, kur, viņai pieaugot, tiks piešķirts dzīvoklis blakus bomžu un narkomānu mitekļiem, un ar laiku viņa kļūs tāda pati kā viņi.

Kā vienpadsmitgadīgs bērns var izvēlēties, ja viņam pieaugušais iestāsta, ka pastāv tikai šīs divas alternatīvas ? Vēlāk bāriņtiesas pārstāve taisnojās, ka nebija tā domājusi, ka viņa ar meiteni runājusi kā ar pieaugušu cilvēku. Bet Ilzei ir tikai vienpadsmit gadi, turklāt viņa dzīvojusi kopā ar māti, kas bija alkoholiķe! Bērnu ietekmēt ir ļoti viegli.»

Papīri jau sagatavoti

«Tā bērns nodzīvoja visas četrpadsmit dienas pie itāļiem. Dienu pirms viesošanās laika beigām ar bērnu runāja psihologs, kas ieteica viesošanos pagarināt. Man paziņoja, ka būs sēde, uz kuru ieradīsies itāļu ģimene ar meiteni, un tajā tiks izlemts jautājums, vai meitene brauks uz Itāliju, vai paliks tepat. Es ar Ilzīti nesazinājos, jo biju nogurusi uzklausīt nepatiesos pārmetumus par viņas ietekmēšanu. Pēc sēdes man piezvanīja bāriņtiesas priekšsēdētāja un paziņoja, ka meitene sēdē raudādama lūdza ļaut atgriezties pie mums. Viņa savu viedokli izteica, bet iedomājieties, ko tas prasīja no bērna!

Vai bija prātīgi gaidīt šīs četrpadsmit dienas un domāt vēl par uzturēšanās laika pagarināšanu pie adoptētājiem, ja bērns jau trešajā dienā pateica – nē ? Turklāt nav normāli, ka no maza bērna prasa, lai viņš desmit dienās izlemtu, vai viņš vēlas palikt kopā ar cilvēkiem, kas viņu vēlas adoptēt, vai ne. Bērns pie mums atgriezās smaidīgs un laimīgs.

Itāļi, iebraucot mājas pagalmā, pat nesasveicinājās. Tulkam kļuva neērti viņu vietā. Pēc tam atklājās, ka itāļi bija atņēmuši lielāko daļu no meitenei uzdāvinātajām dāvanām. Par kādu uzticēšanos te var runāt? Bāriņtiesā iesniegtie itāļu papīri gan pilnībā bija sagatavoti bērna izvešanai, par to liecināja ari viņu pārliecība un nespēja samierināties ar neplānoto iznākumu. Dažkārt domāju par to, cik viegli mūsu bērnus ir adoptēt ārzemniekiem. Kad adoptēju vienu meitenīti, kas manā ģimenē bija jau nodzīvojusi piecus gadus, vēl pusgadu mums noteica pirmsadopcijas aprūpes laiku. Uz itāļiem šī norma netika attiecināta. Tātad, lai redzētu, vai bērns un iespējamie vecāki sapratīsies, pietiks ar četrpadsmit dienām.

Var jau saprast, ka valstī ir grūti laiki, tie ir lieli izdevumi – maksāt audžuģimenēm bēmu uzturēšanas naudu, bet aiz tām atrodas dzīvs bērns. Varam runāt par Hāgas konvenciju, par bērna interesēm, bet bieži šīs frāzes paliek tikai uz papīra. Ir tik daudz jautājumu, uz kuriem nav atbilžu. Vai mums jāpieņem itāļu noteikumi, ka bērns, aizbraucot uz Itāliju, Latvijā vairs atgriezties nevar? Vai četrpadsmit dienas ir laiks, kurā bērns var izvērtēt realitāti, kā būs tur – svešā valsti ar svešiem cilvēkiem, svešu valodu, kad atpakaļceļa nav? Ministrijas Adopcijas nodaļā man apgalvoja, ka pēc gada brauks ģimeni apsekot. Bet kā līdz tam? Un vai pie bērna varēs aizbraukt krīzes laikos? Skarba ir šī mana pieredze adopcijas lietā.

Vai kāds domājis par to, kas nodarīts bērnam? Vai viņa spēs uzticēties cilvēkiem? Viņai taču jau ir pieredze, kad tika solīts – ja iespējamie vecāki nepatiks, viņa varēs atgriezties pie audžuvecākiem jebkurā laikā. Kad viņa to lūdza, tas nenotika. Pašlaik bāriņtiesa aicina Ilzi satikties ar jau nākamo itāļu ģimeni. Un neviens nav pacenties noskaidrot, vai bērns tik ātri psiholoģiski ir gatavs mēģināt atkal.

Mūsu ģimenē bērni ir uz laiku. Turpmāk bērnu dzīve nedrīkst būt sliktāka, tikai labāka. Tikai tad ir jēga mūsu darbam. Ļoti ceru, ka Ilzītei būs jauka, silta ģimene, kurā viņa būs mīlēts bērns,» tā Māra. Taisnības labad jāatzīst, ka Māras ģimenē aug vairāki audžubērni un. tās summas, ko valsts un pagasti maksā par šo bērnu uzturēšanu, nudien ir nelielas, tāpēc Mārai pārmest materiālu ieinteresētību būtu nepamatoti. Jāpiebilst, ka stāstā minētā bāriņtiesas vadītāja no komentāriem atteicās, vien piebilda, ka visu darījusi bērna interesēs un meitenes audžumāte notikušo pārspīlē. Ja reiz meitenei dzīvošana pie itāļiem būtu bijusi tik traumatiska, viņa nebūtu piekritusi tikties ar jau nākamo itāļu ģimeni. Kopējo situāciju, kas skar adopcijas jautājumus Latvijā, lūdzām skaidrot citas bāriņtiesas priekšsēdētājai.

Viedokļi.

Viesītes pilsētas ar lauku teritoriju bāriņtiesas priekšsēdētāja SANDRA GRIGORJEVA:
«Pašlaik liela problēma ir tā, ka vecāku, kuriem ir atņemtas aizgādības tiesības, kļūst arvien vairāk, bet jauno ģimeņu, kas spētu pieņemt un audzināt šos bērnus, nav tik daudz. Tomēr nepiekritu apgalvojumam, ka krīze atvieglos adopciju ārzemniekiem. Adopcijas procedūru Latvijā regulē Latvijas Republikas Civillikums un Ministru kabineta noteikumi.

Saskaņā ar noteikumiem, bērna adopcija uz ārvalstīm pieļaujama, ja Latvijā nav iespējams nodrošināt bērna audzināšanu un aprūpi ģimenē. Tādējādi arī 2008. gadā saglabājās tendence nedaudz pieaugt laika periodam, kāds ārvalstu adoptētājiem jāgaida, līdz tiek saņemta informāciju par adoptējamo bērnu. Ārvalstu adoptētājiem šis laika periods ilgst līdz diviem gadiem, ja vēlas adoptēt bērnu bez būtiskiem veselības traucējumiem līdz 9 gadu vecumam, vai pat 5 gadiem, ja vēlas adoptēt pirmskolas vecuma bērnu. Ņemot vērā šīs tendences, ministrija no 2008. gada 1. marta pieņēma tikai tādas ārvalstu adopcijas lietas, kurās adoptētāji pauduši vēlmi adoptēt bērnus, kam ir grūti atrast adoptētājus: trīs un vairāk vienas ģimenes bērnus (brāļus/ māsas); bērnus, kas ir vecāki par 9 gadiem; bērnus, kas ir smagi slimi vai ar būtiskiem veselības (garīgās/fiziskās attīstības) traucējumiem; bērnus, saistībā ar kuriem bāriņtiesa pieņēmusi lēmumu par adopciju uz ārvalstīm un kam nav izdevies atrast ārvalstu adoptētājus (atbilstoši ministrijā jau iesniegtajiem adopcijas pieteikumiem) un par kuriem sniegta informācija ministrijas mājaslapā. Šāds nosacījums ir noteikts līdz 2009. gada 31. decembrim, tādēļ paredzams, ka arī 2009. gadā samazināsies ministrijā saņemto ārvalstu adoptētāju pieteikumu skaits, kā ari arvien biežāk ārvalstu adoptētāji atteiksies no adopcijas Latvijā, ņemot vērā, ka ar katru gadu pieaug laika periods, kāds jāgaida, līdz tiek saņemta informācija par adoptējamo bērnu. Ja bērns nejūtas droši un neveidojas saikne ar jaunajiem vecākiem, pret bērna gribu netiek pieņemti lēmumi. Tieši tāpēc vienmēr nepieciešams laiks, lai izvērtētu savstarpējās attiecības».

Problēma – pārspīlēta
Labklājības ministrijas Adopcijas nodaļas vadītājs JĀNIS VEINBERGS [pašreiz 2013.g. viens no bērnu tirgotājiem -ASV adopcijas aģentūras “World Links International Adoptiofn Agency” pārstāvis Latvijā] :
«Ja bērns saka: man pie iespējamajiem adoptētājiem nepatīk, es nejūtos labi, bāriņtiesa jau tajā pašā dienā ir tiesīga lemt pārtraukt aprūpes jautājuma tālāko kārtošanu. Potenciālajiem adoptētājiem parasti nosaka divas, trīs nedēļas, lai viņi tuvāk iepazītu viens otru. Šajā laikā bāriņtiesas pārstāvji vairākas reizes ierodas adoptētāju mājās un fiksē, kā bērns jūras, vai veidojas abpusēja emocionāla piesaiste. Ja bāriņtiesas pārstāvji redz, ka bērns izrāda pieķeršanos, tiek izskatīts lēmums, vai adopcija atbilst bērna interesēm.

Negribu piekrist, ka ārzemniekiem mūsu bērnus ir vieglāk adoptēt nekā vietējiem iedzīvotājiem. Atšķirība ir tikai tā, ka ārzemnieki nāk jau ar gatavu dokumentu paketi, tā nav jākārto Latvijā. Tomēr atzinumi, kas apliecina, ka adoptētāji atbilst visām prasībām, tiek pārbaudīti. Negribu piekrist izskanējušajam apgalvojumam, ka krīzes dēļ būs jāatvieglo bērnu adopcija un viņi būs jāsūta prom uz ārzemēm. »

Pastāv bērnu tirdzniecība
Rīgas Bērnu Tiesību Aizsardzības centra [ar Nila Ušakova pūliņiem likvidēts 2009.gada beigās] direktors JĀNIS GULBIS:
«Šī ir viena no smagākajām tēmām, jo adopcija, kas ārēji izskatās likumīga, var slēpt bērnu tirdzniecību. Bērnu adopciju būtu jāuzrauga ļoti pamatīgi un tas būtu jādara neatkarīgam dienestam, kas nav nevienas ministrijas pakļautībā un kas būtu ārpus politiskās ietekmes. Citviet pasaulē ar adopciju saistītos jautājumus izlemj prezidenta pārraudzībā esošas institūcijas līmenī.

Nebūsim naivi – bērnu tirdzniecība pastāv, un šis tikls aptver visu pasauli Papīros viss izskatās skaisti, ka ārzemniekiem ir dažādi apgrūtinājumi adoptēt bērnus Latvijā, ka viss notiek ar pašu bērnu piekrišanu. Taču, ja viss ir tik ideāli, kāpēc Latvijā tiek kavēta dažu likumu pieņemšana, kas nākotnē apgrūtinātu bērnu tirdzniecību uz ārzemēm ?

Piemēram, joprojām nav pieņemts likums, kas regulētu starpniecības pakalpojumus adopciju lietās. Tas nozīmē, ka, piemēram, par kāda dokumenta sagatavošanu vai bērna nogādāšanu citā pilsētā cilvēks var saņemt vairākus tūkstošus latu! Bet policijai nav absolūti nekāda iemesla to cilvēku saukt pie atbildības. Jo brīvajā tirgū katrs par pakalpojumu var prasīt, cik grib! Taču jāsaprot, ka cilvēki, kas nodarbojas ar bērnu tirdzniecību, darbojas tikai kā starpnieki un pakalpojumu sniedzēji, pretējā gadījumā viņi ātri varētu nokļūt aiz restēm. Mēs nevaram gaidīt, ka ministrija kritizēs bāriņtiesu darbu, kas ir tās pārraudzībā esošas iestādes.

Agrāk bija vēl trakāk – visus ar adopciju saistītos jautājumus varēja izlemt jebkura bāriņtiesa, un ērtāk to bija darīt Rīgas bāriņtiesai. Mēs vismaz panācām, ka to var izdarīt tikai konkrētā novada bāriņtiesa. Taču jāsaprot, ka adopcija jebkurā gadījumā nav norma un tā noteikti nav bērna interesēs. Bāriņtiesām, sociālajiem dienestiem būtu jārīkojas, lai normalizētu apstākļus ģimenēs un bērni varētu atgriezties pie saviem bioloģiskajiem vecākiem. Kad Latvijā bija ieradies Birmingemas universitātes profesors Kevins Brauns, viņš no tribīnes paziņoja, ja vecākiem dod tikai pusgadu laika, lai viņi sakārtotu savu dzīvi, un pēc tam tiek lemts par aizgādības tiesību pārtraukšanu, tas ir kriminālnoziegums pret bērnu! Pašlaik šī norma ir pagarināta līdz gadam.

Jau pats par sevi rādītājs ir fakts, ka 2006. gadā Latvija bija pirmajā vietā pēc to bērnu skaita, kas, rēķinot uz desmit tūkstošiem iedzīvotāju, izņemti no bioloģiskajām ģimenēm. Nedomāju, ka šie dati pašlaik būtu īpaši mainījušies. Tas vien liecina, ka Latvijā ģimene nav aizsargāta! šeit nav pietiekamas atbalsta sistēmas. Piemēram. Vācijā pie sociāli nelabvēlīgajām ģimenēm sociālie darbinieki ierodas ik dienas, bērnus aiz rociņas aizved uz skolu, vecāki – akoholiķi par valsts naudu tiek ārstēti. Kas notiek pie mums?

Ministrija biedē bāriņtiesas, ja neizņems laukā bērnus no sociāli nelabvēlīgajām ģimenēm, un kaut kas notiks, viņi maksās ar savu « krēslu ». Jau pavisam drīz situācija pasliktināsies vēl vairāk. Samazinot budžetu, iespējams, būs jāsamazina sociālo darbinieku skaits, tāpēc jau tā pārslogotie darbinieki kļūs vēl vairāk noslogoti. Tad kādu rezultātu gan mēs gaidām? »

Avoti:
Žurnāls „Marta”, 2009.gada 29. (jūlija) numurs
http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/6197/bernu-adopcija-bez-glazuras

Saistītie raksti:
Bāriņtiesas un VBTAI patvaļa Viesītē. Māras Juškevičas gadījums (+ video stāstījums): https://infoagentura.wordpress.com/2013/01/31/barintiesas-un-vbtai-patvala-viesite-maras-juskevicas-gadijums-video-stastijums/
Par bērnu tirdzniecību: https://infoagentura.wordpress.com/2012/12/05/par-bernu-tirdzniecibu/
TV raidījums par bērnu tirdzniecību: https://infoagentura.wordpress.com/2013/02/07/tv-raidijums-par-bernu-tirdzniecibu/

Informācijas aģentūra
/07.04.2013/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Atklāti par bērnu izlaupīšanu no ģimenēm

Par jaunākajām aktualitātēm bērnu tiesību aizsardzības jomā Latvijā 15.03.2013 Latvijas Kristīgā radio raidījumā “Atklāti par patiesību” stāsta bērnu tiesību eksperts Jānis Gulbis. Raidījumu vada LKR prezidents Tālivaldis Tālbergs un tajā piedalās arī Rīgas apriņķa portāla „Apriņķis.lv ” žurnāliste Līga Greiškane un bērnu industrijas darbone, VBTAI Bērnu Tiesību Aizsardzības Departamenta direktore Inga Millere.

Pilns raidījuma videoieraksts:

Inga Millere raidījumā stāsta par izmaiņām likumdošanā, kas visa cita starpā dos bāriņtiesām un VBTAI vēl vienu instrumentu kā izrēķināties ar sev nevēlamām personām. Tas ir, tagad būs likumiska iespēja liegt varmākām atrasties ģimenē.
Kā parasti, šīs iniciatīvas tiek maskētas ar labiem mērķiem un “bērna vislabākajām interesēm”.

Millere informē, ka 2011.gadā ar bāriņtiesu lēmumiem 1961 vecākam atņemtas aprūpes tiesības par 2300 bērniem. 2010.gadā aprūpes tiesības tika atņemtas 1645 vecākiem par 1953 bērniem. 2011.gadā par 127 ģimenēm bāriņtiesa papildus ir informējusi tiesībsargājošās institūcijas. 618 vecākiem par 883 bērniem  2011.gadā aprūpes tiesības tika atjaunotas.

Uz Tālbergs jautājumu par iemesliem kādēļ no ģimenēm ir izņemti tik daudz bērni, Millere kā parasti mēģināja stāstīt ierastās pasakas par vardarbību ģimenēs, bet tad aprāvās, jo pati dažas minūtes iepriekš minēja, ka par nopietnu vardarbību var runāt tikai 127 gadījumos. Atlikušie iemesli tad esot: pamešana novārtā, emocionālā vardarbība, neatbilstoši dzīves apstākļi, un to visu nosaka un novērtē bāriņtiesa kopā ar sociāliem darbiniekiem, ģimenes ārstiem utt. Īsāk sakot patiešām nopietni iemesli bērnu atņemšanai ir ievērojami mazāk nekā reāli atņemtie bērni.

Tāpat Millere paziņoja, ka VBTAI visvairāk “bažījas” par zīdaiņiem un vismazākā vecuma bērniem un cenšas tam pievērst īpašu uzmanību [šāda vecuma bērni ir visejošākie un visdārgākie bērnu tirdzniecībā].

Tika runāts arī par finansējumu ārpusģemenes aprūpes iestādēm, kurš ir visai ievērojams un tika konstatēts, ka tiek piešķirta ļoti liela nauda ārpusģimenes aprūpes iestādēm, bet palīdzībai ģimenēm šādas naudas nav, un daudzos gadījumos veidojas absurda situācija, kad bērns no pašu vecākiem tiek šķirts vecāku materiālo apstākļu dēļ, vecāki uz materiālo palīdzību cerēt nevar un bērns tiek ievietots ārpusģimenes aprūpē, kas saņem ievērojamu valstisku finansējumu, ko pēc būtības būtu primāri jātērē, lai palīdzētu vecākiem. Šai jautājumā Millere plātīja rokas bezspēcībā un neatrada pat argumentus kā atrunāties.

Līga Greiškane pastāstīja par Žannas Pilsētnieces gadījumu, kuram portāls “Apriņķis.lv” seko līdzi un par kuru regulāri raksta, un iepazīstoties ar kuru kļūst stipri apšaubāmi apgalvojumi, ka bērni no ģimenēm tiek izņemti pamatoti un ka ir pamats runāt par pavisam cita veida darbībām un interesēm.

Par šo pašu gadījumu izsakās arī Jānis Gulbis, norādot, ka atbildīgie dienesti, pārbaudot šo gadījumu, vadās tikai pēc papīriem un nepārbauda faktus, bet faktu pārbaudes rezultātā ir konstatēts, ka lieta pret Žannu Pilsētnieci ir safabricēta. Bet neskatoties uz to VBTAI un citi kontroles dienesti spiež cietušo ģimeni sadarboties ar varmākām no bāriņtiesas un sociālā dienesta, kas to ir izdarījuši.

Par esošajām un plānotajām izmaiņām likumdošanā Gulbis norādīja, ka tie ir  piemēri, kad idejiski labas lietas, kaut kādu iemeslu dēļ tiek nepareizi praktiski realizētas, kas noved pie drausmīgām sekām – iespējas nepamatoti vēl vieglāk un vēl vairāk izņemt bērnus no ģimenēm, iespējas vietējai varai izrēķināties ar sev nevēlamām personām un iespējas pielietot selektīvo pieeju bērnu atņemšanā. Kā pēdējais šāds piemērs – plānotās izmaiņas likumdošanā, pielīdzinot smēķēšanu bērna klātbūtnē fiziskai vardarbībai par ko draud kriminālsods (tas ir – ja vecāki smēķē bērna klātbūtnē vai kāds uzraksta papīrus, ka viņi tā darot, tad tiek ierosināta krimināllieta un vecākiem atņemts bērns).

Tāpat Gulbis norāda, ka Latvija jau ilgstoši pārkāpj Bērnu tiesību aizsardzības konvenciju, kurā ir teikts, ka bērnu no ģimenes var izņemt tikai ar tiesas lēmumu. Latvijā tas tā nenotiek. Latvijas valsts māna gan starptautiskās organizācijas, gan sabiedrību, pozicionējot pašvaldības apgādības iestādes ar nosaukumu “bāriņtiesa” par tiesām, lai gan bāriņtiesas nav tiesas (tās neatrodas tieslietu sistēmā un neatbilst tieslietu sistēmas prasībām) un to darbiniekiem nav tādas kvalifikācijas un atbildības, kā tiesām.

Runājot par arvien pieaugušo Latvijas bērnu adopciju uz ārzemēm, Jānis Gulbis norāda, ka pa tiešo naudu par bērniem neviens nesaņem (ja saņemtu, tad tādi cilvēki būtu momentāni jāliek cietumā), bet tas tiek apiets, prasot no bērnu adoptētājiem samaksu par pakalpojumiem, kas ir neadekvāti milzīga. Tādējādi formāli tiek apiets likums un tiek realizēta praktiska bērnu tirdzniecība, nesaņemot par to nekādu sodu. Ar šīm lietām nodarbojas speciālas bērnu adopcijas aģentūras.

Gulbis norāda, ka saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības konvenciju, adopcija uz ārzemēm ir pats galējākais solis, kad ir izsmeltas pilnīgi visas citas bērnu aprūpes iespējas pašu valstī. Latvijā arī tas praktiski netiek pildīts. Agrāk adopciju uz ārzemēm varēja apstiprināt jebkura bāriņtiesa un to visos gadījumos darīja Rīgas bāriņtiesa. Šo sistēmu izdevās pārtraukt, uz laiku apturēt jebkuru adopciju uz ārzemēm un panākt, ka par adopciju lemj attiecīgā rajona bāriņtiesa. Šāda sistēma no bērnu adoptētājiem prasa organizēt plašāku tīklu, bet nu var apgalvot, ka viņiem veidot šādus tīklus izdodas visai veiksmīgi.

Kā viens no bērnu adopcijas uz ārzemēm iemesliem tiek minēti smagi slimie bērni, kurus nevar izārstēt Latvijā. Saskaņā ar konvenciju, šādi bērni ir nevis jāadoptē uz ārzemēm, bet gan jāārstē, ja nepieciešams, kaut vai ārzemēs, bet par valsts līdzekļiem. Kā labu piemēru Gulbis min vienu gadījumu Lielbritānijā, kad ģimene, kurai bija labs advokāts, veica smagu operāciju privātā klīnikā par lielu naudu un pēc tam, pamatojoties uz starptautiskiem dokumentiem, piestādīja rēķinu valstij. Lielbritānija tiesu zaudēja un bija spiesta atmaksāt operācijas izdevumus.

Jānis Gulbis min arī iemeslus, kādēļ kategoriski bērnus nedrīkst adoptēt uz ārzemēm, jo bērniem tā ir dziļa un smaga psiholoģiska trauma, jo viņi zaudē dzimteni, tiek izrauti no savas valodas vides, zaudē draugus un paziņas un zaudē pat savu identitāti (tiek mainīts gan uzvārds, gan arī vārds). “Ārzemju adopcija praktiski pārkāpj visas bērna pamattiesības, tā ir visrupjākā vardarbība pret bērnu”, uzsver Gulbis.

Adoptēt uz ārzemēm nedrīkst arī dēļ nepietiekamas uzraudzības par bērnu tālāko likteni. Te, kā ļoti uzskatāmu piemēru Gulbis min gadījumu ASV vairākus gadus atpakaļ, kad ASV tika konstatēta adoptēto bērnu uzturēšana necilvēcīgos apstākļos mazos krātiņos un kad, komentējot šo gadījumu, ASV sociālais darbinieks TV sižetā atklāti pasaka, ka ASV pār adoptētajiem bērniem nav nekāda uzraudzība. ASV nav pievienojusies bērnu tiesību aizsardzības konvencijai un ASV pašreiz vitāli ir nepieciešami baltie bērni.

Tāpat tiek runāts par Norvēģiju un t.s. “juvenālo justīcuju”, kura Latvijā pilnā mērā jau ir ieviesta, kā tādu. Atbildot uz jautājumu, kādēļ tas tā notiek, Jānis Gulbis atbild, ka tas ir saistīts ar to, ka Rietumvalstīs, dēļ pārmērīgas e-vielu lietošanas un citiem iemesliem ir strauji pieaugusi cilvēku (gan vīriešu, gan sieviešu) neauglība, bet bērni ir nepieciešami, tādēļ arī visdažādākajos veidos viņi mēģina tikt pie svešiem bērniem.

Tāpat iemesls ir vispārējā Rietumu sabiedrības degradācija. Vēl 1970-gados, sociālajos dienestos bija stingra kadru atlases politika, tur varēja strādāt tikai cilvēki, kuri ir precējušies un kuriem pašiem ir bērni (nevarēja strādāt šķirteņi un cilvēki bez bērniem, kā tas plaši ir tagad).

Visos dienestos, kas strādā ar bērniem un ģimeni obligāti vajadzētu būt speciālām psiholoģiskām un pedagoģiskām zināšanām.

Vēl Gulbis norāda uz interesantu faktu, ka Rietumvalstsi kategoriski neļauj savus bērnus adoptēt uz ārzemēm.

Avoti:
http://www.lkr.lv/lat/arhivs/?doc=430

Informācijas aģentūra
/07.04.2013/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri