Ulmaņlaiku lauksaimniecības attīstības pieredze

00409_Ulmanis„Lauku mājas ir tautas šūpulis”. Tas ir Kārlis Ulmanis – valsts un „Zemnieku savienības” (tā, kura tagad saucās „Zaļo un zemnieku savienība”) dibinātājs. Mūsdienu Latvijas politiķi, prezidenti un ministri bieži runā par tautas labklājību, rūpēm par to, bet faktiski „tautas šūpulis” ir nolaists.

Pašreiz zemnieki saņem nelielu kompensāciju, lai neko uz savas zemes nedarītu, un degradē. Degradē uz vietas savā „šūpulī” vai arī brauc projām uz Angliju, Īriju, Zviedriju. „Zeme un darbs ir mūsu labklājības pamats”. Tas atkal ir Ulmanis.

Lūk, kā mēs strādājam uz savas zemes: lauksaimniecības ražošana „attīstības” septiņpadsmitajā gadā [2008.gadā] sasniedza 45,1% no tālā 1990.gada, bet lopkopībā tā vispār sastāda 32%. Katastrofa. Un kas tad notiek? Vienkārši Latvija „reformu” procesā iznīcināja gandrīz visus lielos lauksaimniecības uzņēmumus (kolhozus), bet jauni esošajos apstākļos neradās. Tā rezultātā Latvijas lauksaimniecība kļuva konkurēt nespējīga.

Pašreiz pie mums ir triviāla tirgus situācija – mūsu tirgus ir pārpildīts ar importa produkciju, ar kuru Latvijas zemnieki konkurēt nespēj. Lūk, standarta lauku aina. Cēsu rajons, tikai 100km no Rīgas. Rajonā ir apmēram 3000 zemnieku saimniecību, bet tikai 30 no tām (1% !) ir puslīdz ievērojama ražošana, kura rada produkciju tirgum. Pārējās rada produkciju pārsvarā tikai pašu ģimenes lietošanai.

Šī aina līdzinās tai, kura bija 300 gadus atpakaļ. Un papildus šīs saimniecības saņem kompensācijas par tiem hektāriem, kurus neapstrādā. Šādi slinkzemnieki tiek prēmēti no ES fondiem par to, ka viņi uz savas zemes neko neaudzē un nerada konkurenci Eiropas zemniekiem. Nesen Lauku atbalsta dienests (cik brīnišķīgs nosaukums dienestam, kurš atbalsta zemniekus neko uz savas zemes nedarīt!) sāka izmaksāt kārtējās šāda tipa kompensācijas – sanāk pa 220 Eiro uz cilvēku.

Vislabāk situāciju mūsu lauksaimniecības sektorā parāda tā energopatēriņš – tas ir visintegrālākais parametrs, kurš ietver visu līdz pat visnomaļākajām saimniecībām, kurām vējš jau sen ir nolauzis stabus, pārrāvis elektrolīnijas un kuras tagad dzīvo bez elektrības, jo atjaunošanai naudas nepietiek. Inflācija uz šo rādītāju ietekmi neatstāj un tajā ir iekļauti visi enerģijas un degvielas veidi. 1990.gadā Latvijas lauksaimniecības sektora energopatēriņš bija 6926 gigavatstundas, 2006.gadā – 1293 gigavatstundas. Tātad atlikuši tikai 18,7%. Tas ir darbs, kurš ir pieprasīts šodienas lauksaimniecībā. 220 latu pabalsts uz cilvēku te lietas būtību nemaina. Darbs, par kuru runāja Ulmanis, vairs nav pieprasīts. „Tautas šūpulis” jūk un brūk. Tādos apstākļos nākamās paaudzes laukos vairs nebūs, tā būs Īrijā un varbūt Vācijā. Un ko lai dara?

Ulmaņlaiku pieredze

Līdzīga situācija bija 20.gadsimta 30-ajos gados ekonomiskās krīzes [„lielās depresijas”] laikā. Toreizējā krīze iznīcināja lauksaimniecība s produktu tirgu – bezdarbniekiem nebija naudas, bet ārzemju tirgi lauksaimniekiem bija slēgti. Šajos apstākļos Ulmanis radīja lauksaimniecības sektorā virkni valsts akciju sabiedrību ( «Векоnа ekspots», «Sviesta un siera eksports», «Latvijas centrālais sēklu eksports», «Adu un vilnas centrale»), kuras iepirka no zemniekiem viņu produkciju, veidoja lielas produkcijas partijas un eksportēja tās uz Eiropu. Tas bija to laiku PSRS valsts ārējās tirdzniecības kompānijas Latvijas analogs. Šī pieeja izrādījās ļoti veiksmīga, jo Eiropā tolaik viss bija ieguldīts lielgabalos (lielgabali sviesta vietā!) un bija nepieciešamība pēc sviesta, siera un bekona. Un ulmaņlaiku valsts akciju sabiedrības nodrošināja latviešu zemnieku produkcijas noietu Vācijas tirgū, izglābjot Latvijas lauksaimniecību un palīdzot zemniekiem pārdzīvot krīzi. Badacietēju marši, kādi bija ASV, Latvijā nebija.

Šodien situācija ir mazliet cita, lai gan krīzes draudi atkal ir klāt. Tradicionālā lauksaimniecības produkcija Eiropā ir pāri galvai, Eiropas zemnieku subsīdijas ir četras reizes lielākas nekā mūsu zemniekiem, tāpēc konkurēt ar viņiem nav iespējams. Un Ulmani, kurš zem vienota valsts uzņēmumu jumta savāktu visu zemnieku produkciju, arī Latvijā nemana. Tāpēc mēs lietojam dāņu kartupeļus, holandiešu redīsus, poļu ābolus un lietuviešu piena produktus. Viņi visi ir mums priekšā un mums nav pa spēkam ar viņiem konkurēt. Tā ir valsts problēma: lauksaimniecībā ir nodarbināti 12% iedzīvotāju, bet rada viņi tikai 4% no IKP. Tas ir trīs reizes mazāk nekā vidēji valstī – viņu algas arī ir attiecīgas. Nomira cukurrūpniecība un līdz ar to arī cukurbiešu audzēšana. Drīzumā mūs sagaida arī zivsaimniecības nozares nāve.

Depresīvā lauksaimniecība ir valsts pati lielākā problēma, kura ir jārisina nekavējoties, atceroties K.Ulmaņa pieredzi. Ir jādod darbs lauksaimniekiem. Ir jāatrod viņiem niša, kurā konkurence nav tik asa un kurā pagaidām joprojām vājie zemnieki var nostiprināties. Un ir jārada apstākļi, lai zemnieki šo nišu arī aizpilda, kad tā tiks atrasta, ja tiks. Savādāk pa mūsu nolaistajiem laukiem klejos skumīgi strausi kopā ar saviem saimniekiem nacionālos apģērbos un prātos kādēļ gan tūristi nebrauc pie viņiem fotografēties un nebaro viņus ar čipsiem.

Ernests Buivids, fragments no grāmatas „Latvijas ceļš: pretī jaunai krīzei”
/2008/

Avots:
http://uploadingit.com/file/dq4wkwbsmukg3p4h/Buivids_Latvijas_cels.zip

Informācijas aģentūra
/23.10.2014/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par ķīniešu genocīdu Tibetā

00408_Tibetas_karteKo mēs vispār zinām par Tibetu un genocīdu? Šo jautājumu esmu uzdevis daudziem, un atbildes ir apmēram šādas: „Viss ir skaidrs! Ķīnieši ir okupējuši Tibetu, līdzīgi kā savulaik PSRS – Baltiju. Tur ir „totalitārais komunisms”, kurš veic genocīdu. Kas te var būt nesaprotams?” Lūk, i viss. Tomēr, ja zina vēsturi, tad aina rādās pavisam cita.

Tibetas „okupācijai” ir sena vēsture. XIII gadsimtā Mongolijas impērijas lielhans un Ķīnas imperators Hubilais (1215-1294), kura lielvalsts galvaspilsēta bija tagadējā Pekina un kurš bija Čingishana (1162-1227) mazdēls, pieņēma no tibetiešu mūkiem budismu un pasludināja to par oficiālo lielvalsts reliģiju. Savukārt 1578.gadā Tumetu hans Altanhans (1507-1582) pieņēma no tibetiešu mūka Sonama Gjaco (nākamais Dalailama III) budismu un piešķīra viņam „imperatora skolotāja” (dalailamas) titulu, uzticot pārvaldīt Tibetu . Burtiskā tulkojumā vārds „dalailama” nozīmē „lama ar varu, kura ir tik pat neierobežota kā jūra”. Šī neierobežotā dalailamas vara, kuru praktiski radīja Dalailama V (1617—1682), Tibetā saglabājās daudzus gadsimtus līdz Mao Dzeduna uzvarai pilsoņu karā pār Čan Kaiši 1949.gadā. Tā saglabājās Tibetas praktiskas nepieejamības un nodalītības no ārpasaules dēļ. Šis augstkalnu plato atrodas 4000 metru virs jūras līmeņa, augstāko planētas kalnu (6000-8000 metru) ielenkumā. Kad slavenais Austrumāzijas pētnieks Nikolajs Prževaļskis (1839-1888) XIX gadsimta beigās devās ekspedīcijā uz Tibetu, tad pirmajā ekspedīcijas gadā viņam pa kalniem tā arī neizdevās nokļūt līdz Tibetas galvaspilsētai Lhasai. Ķīniešu revolūciju 1911.gadā, kuras rezultātā pie varas nonāca Gomiņdan [sociāldemokrātiska tipa partija], Tibetā pat nepamanīja. Viņi turpināja mierīgi dzīvot vēl pēc viduslaikos iedibinātās kārtības.

Ķīnas komunisti, pārkārtojot savu milzīgo valsti, nokļuva līdz Tibetai tikai 1951.gadā. Tur viņi atrada viduslaiku teokrātisku valsti, kuru vadīja nu jau Dalailama XIV (1935), kurš skaitījās absolūti neaizskarams. Šī valsts sastāvēja no dalailamas, kurš dzīvoja milzīgā, Maskavas kremlim līdzīgā Potala pilī, 3000 (!) budistu klosteriem, kuri bija mūku pārpildīti, kurus šī valsts uzturēja, un apmēram miljons nabadzīgu zemnieku, kas drīzāk bija vergi, kuri ar savu darbu uzturēja šo valsti. Visa zeme un paši zemnieki bija klosteru īpašums. Dalailamas un 150 tūkstošu mūku (15% iedzīvotāju!) uzturēšanai no atlikušajiem tika iekasēti 1800 (!) dažāda tipa nodokļi. Ar nodokļiem bija aplikts pilnīgi viss, kas metās acīs, pat ausis. Jā, jā, arī ausis. Ja nebija naudas nodokļa samaksai, varēja nogriezt ausis. Ļoti vienkārši un demokrātiski. Tomēr iekasētie nodokļi pietika tikai Dalailamai un mūkiem. Tibetā nebija neviena ceļa – tikai kalnu takas, bet galvaspilsētā bez valdnieka pils bija tikai dažas normālas ēkas. Zinot šo, rodas jautājums par „cilvēktiesību” esamību tolaiku Tibetā, kuras ķīniešu komunisti varētu pārkāpt.

Dalailama XII un Dalailama XIV bērnībā un mūsdienās

Dalailama XIII un Dalailama XIV bērnībā un mūsdienās

1951.gada 23.maijā Pekinā tika parakstīta vienošanās „17 punkti Tibetas mierīgai atbrīvošanai”. Šī vienošanās paredzēja tibetiešu tautas tiesības uz nacionālo autonomiju Ķīnas tautas republikas sastāvā. Aizsardzības un ārpolitikas jautājumi tika nodefinēti kā Pekinas prerogatīva, bet vietējās pārvaldes jautājumi pilnībā tika atstāti Lhasas pārziņā. Tāpat vienošanās paredzēja, ka centrālā vara nemēģinās mainīt Tibetas politisko sistēmu, funkcijas un dalailamas pilnvaras, ar cieņu attieksies pret tibetiešu reliģiskajiem uzskatiem un tradīcijām. Dalailamam pat tika izdomāts kaut kāds komunistiskās Ķīnas valsts amats un viņš oficiāli palika par Tibetas pārvaldnieku. Nekāda „genocīda” vēl nebija. Pat dzimtbūšanu ķīniešu komunisti Tibetā atļāva saglabāt! Mūsdienu „cilvēktiesību aizstāvji” apgalvo, ka it kā bija iznīcināti miljons tibetiešu, lai gan tolaik apmēram tik daudz cilvēku tur arī dzīvoja un tam vispār nebija jēgas (jo visi bija absolūti pakļāvīgi). Sanāk ka visi tibetieši (gan mūki, gan viņu zemnieki) gāja bojā svētajā karā. Līdzīgi kā Brestas cietoksnī! 7000 metru augstumā! Šādi „cilvēktiesību aizstāvji” ir nekas cits kā profesionāli specdienestu dzīlēs radušos leģendu un izdomājumu izplatītāji nezinātāju muļķošanai.

1955.gadā Ķīna izbūvēja kalnos automašīnu ceļu līdz Lhasai, un Tibeta pirmo reizi tika savienota ar ārpasauli. 1955.gadā pa šo jauno ceļu Lhasā ieradās slavenais publicists un starptautisko notikumu eksperts, kurš bija apbraukājis jau visu pasauli, Vsevolods Ovčiņikovs. Viņš bija pirmais šāda mēroga viesis Tibetā. Viņš Tibetā sastapa vēl joprojām neskartu viduslaiku sabiedrību un aprakstīja to. Dalailama joprojām sēdēja savā pilī sarkanā apģērbā un valdīja, pie pils pieķēdēti pie koka klāja gulēja trīs noputējuši tibetieši par kaut kādiem Tibetas likumpārkāpumiem. Lūk, kārtība! Pie mums šādi soda verķi XVII gadsimtā tika izlikti Rīgā, etnogrāfijas muzejā. Vai ir tagad, nezinu, iespējams, ka vairs nav, jo prezidenta vēsturnieku komisija varēja izlabot šo nesmukumu – Latvijā kā zināms genocīds sākas tikai no 1940.gada.

Dalailama uzņēma Ovčiņikovu un pateica viņam sekojošo: „Gribu izmantot Jūsu atbraukšanu, lai nodotu pāris vārdus ārzemju sabiedrībai un budistiem citās valstīs. Mēs, tibetieši, ne tikai ticam Budas mācībai, bet arī mīlam savu dzimteni, kurā tiek cienīta un tiek aizsargāta reliģiskā brīvība. Tibetas un ķīniešu tautas saiknei ir vairāk kā tūkstots gadus ilga vēsture. Kopš tika parakstīta vienošanās par Tibetas mierīgo atbrīvošanu, mūsu tauta ir pametusi ceļu, kurš ved tumsībā, un ir uzsākusi ceļu pretī gaismai…”. Kā redzat, pilnīgi nekāda genocīda, tikai normāli viduslaiki.

Tomēr izmaiņas bija notikušas. Viduslaiki XX gadsimtā nevar pastāvēt. Pēc ceļa uzcelšanas uz lielo Ķīnu, viduslaiku saliņas liktenis bija priekšnosacīts. Ķīnieši attīstīja Tibetu izmantojot ļoti vienkāršu taktiku: „iegūsti draugus ar labiem darbiem”. Ķīna sūtīja uz Tibetu ārstus, veterinārus, agronomus, kuri tur strādāja tikai saziņā ar klosteriem, bet arī tas izraisīja tibetiešu simpātijas un neuzticību klosteriem. Dzīve sāka kļūt citādāka.

1959.gada dumpis

Tibetā joprojām saglabājās faktiska verdzība, tomēr klosteri sāka zaudēt savu ietekmi. Savu unikālo nozīmi zaudēja desmitiem tūkstošu mūku un joprojām eksistējošie 3000 klosteru. Klosteri sāka zaudēt savu ekonomisko bāzi – dzimtzemnieku vergu darbu. No otras puses ASV CIP karoja ar Ķīnu, iesūtot caur Nepālu Tibetā (robeža reljefa specifikas dēļ praktiski netika kontrolēta) „tibetiešu partizānus”, kuri bija izgājuši speciālu apmācību nometnēs Nepālā.

Šādā saspīlētā situācijā 1959.gadā klosteru vadība sadūšojās uzsākt dumpi. Viņiem tas bija nepieciešams. Tajā, līdzīgi kā mūsdienu „Tibetas atbrīvošanas” aktivitātēs, piedalījās tikai mūki. Tolaik viņi to darīja, jo Tibetas tālāka attīstība laupīja viņiem nākotni kā priviliģētam sabiedrības slānim. Ekonomiskā situācija attīstījās tajā virzienā, kad pašiem mūkiem būs jāsāk strādāt. Pirmo reizi tūkstošs gadu laikā! Tas tiešām bija drausmīgi! Un mūki uzsāka dumpi esošās situācijas saglabāšanai, kas jau kopš paša sākuma bija nolemts neveiksmei. Pārējie tibetieši palika savās vietās un mierīgi kā skatītāji noraudzījās uz notiekošo.

Dumpis tika apspiests, bet 20 tūkstoši neveiksmīgo dumpinieku aizbēga uz Indiju, paņemot sev līdzi Dalailamu, kurš nebija dumpja iniciators, bet kurš bija ļoti nepieciešams gan bēgļiem, gan CIP, lai piedotu lielāku svaru šai neveiksminieku grupai. Aukstais karš tolaik ritēja pilnā sparā.

„Tibetiešu tautas genocīds”

Uzsākot dumpi, Tibetas mūki pārkāpa 1951.gada vienošanos, un pēc nemieru likvidēšanas Ķīnas valdība to atcēla un uzsāka reformas. Pirmkārt „Šambalā” beidzot tika pielikts punkts verdzībai. Zemnieki un lopkopji tika atbrīvoti no dzimtbūšanas, kā arī no visiem nodokļiem. Viņiem bezatlīdzībā tika piešķirti zemesgabali, kuri tika atņemti klosteriem, kuri piedalījās dumpī. Pārējiem zemes īpašniekiem tā tika izpirkta. Feodālo attiecību likvidācija palielināja ražošanas spēkus. Kļūstot par saimniekiem, tibetieši katru gadu sāka novākt apmēram 700 tūkstošus tonnu graudu, bet lopu skaits pietuvojās 25 miljoniem. Ļoti labi rādītāji apgabalam, kurā ir tikai apmēram miljons iedzīvotāju. Savukārt mūkiem, kuri nu pazaudēja savus dzimtcilvēkus, vajadzēja sākt strādāt. Patiešām genocīds!

Lūk, šī „genocīda” statistiskie rādītāji. Dzīves ilgums palielinājās no 36 līdz 67 gadiem, bet iedzīvotāju skaits pieauga no 1 līdz 3 miljoniem. Un šis iedzīvotāju pieaugums ir dabisks pašu tibetiešu pieaugums, ķīniešu tur ir zem 90 tūkstošiem, kas ir apmēram 3%. Vēl ķīnieši nepanes augstkalnību.

Tika uzceltas skolas, slimnīcas, veikali, trīs augstskolas un Tibetas universitāte. Tika uzsākta skolotāju, inženieru, ārstu, agronomu, veterināru u.c. sagatavošana. Tika uzcelta moderna dzelzceļa līnija uz Lhasu un lidosta. Tur, kur Prževaļskis nevarēja nokļūt ar ēzeļiem, tagad brauc ar vilcieniem. Vēl ļoti daudz kas tika radīts, kas iepriekš viduslaiku Tibetā nebija.

Visu šo pārmaiņu rezultātā Tibetas IKP salīdzināmās cenās pieauga 60 reizes. 1959.gadā tas bija 142 juaņi uz cilvēku, bet 2007.gadā jau 12109 juaņi uz cilvēku, un tas vēl ņemot vērā trīskāršu iedzīvotāju skaita pieaugumu. Dolāros tas sanāk 6829 dolāri uz iedzīvotāju, kas ir vairāk kā Albānijā, Alžīrā un Ukrainā. Stipri no Tibetas atpaliek tās „brīvā” kaimiņvalsts Nepāla, kurā arī ir kalni, bet IKP ir 4,5 reizes mazāks. Ķīna mērķtiecīgi attīsta atpaliekošos reģionus, un Tibetas radītāji jau ir augstāki par vidējiem Ķīnas rādītājiem. Tikai no 2003. līdz 2007. gadam Ķīna investēja Tibetā 14 miljardus dolāru. Tāds, lūk, Tibetā ir „genocīds”.

Ernests Buivids, fragments no grāmatas „Latvijas ceļš: pretī jaunai krīzei”
/2008.gada aprīlis/

Avots:
http://uploadingit.com/file/dq4wkwbsmukg3p4h/Buivids_Latvijas_cels.zip

Informācijas aģentūra
/23.10.2014/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Ķīna, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Strādnieka goda kodekss

Stradnieka_goda_kodekss_m2

  • Strādājot sabiedrības labā, Tu strādā sev.
  • Darbs ir cilvēku un tautas augstākā laime!
  • Ir par maz tikai būt labam uzdoto uzdevumu izpildītājam, ir jāstrādā radoši, no sirds un ar domu par sabiedrisko labumu.
  • Zināšanas, pieredze un uzlabotu darba paņēmienu ieviešana ir katra uzdevums.
  • Darba minūte – tautas bagātība!
  • Paša radītajam ir jābūt vislabākajam!
  • Brāķis darbā – apkaunojums!
  • Haltūrists un brāķdaris pieviļ darbabiedrus, kolektīvu un sabiedrību.
  • Strādnieka sirdsapziņa ir stingrāka par jebkādu priekšnieku.
  • Nepārtraukti mācies! Mācīšanās – prasmes māte!
  • Proti pats – iemāci citam!
  • Ja atpaliki, pasauc darba biedrus palīgā.
  • Labāk pajautāt, nekā atpalikt!
  • Radi skaistumu darbā un dzīvē!
  • Darbā, ģimenē un biedru vidū atceries, ka esi Strādnieks un tāpēc neapkauno savu godu.
  • Kur ir Strādnieks, tur nav vietas huligāniem, uzdzīvotājiem un sliņķiem!

00407_Stradnieka_goda_kodekss2

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Dienvidkorejas ekonomiskā brīnuma recepte

Paks Čonhi ar meitu Paku Kinhje 1977.gadā

Paks Čonhi ar meitu Paku Kinhje 1977.gadā

Koreja bija Japānas kolonija no 1910.gada līdz 1945.gadam. Kaut ko attīstīt savā kolonijā japāņi nemaz i netaisījās, tās uzdevums bija tikai piegādāt metropolei izejvielas un lauksaimniecības produkciju. Uz 1960-ajiem gadiem Dienvidkoreja bija nabadzīga agrāra valsts ar nacionālo ienākumu 80 dolāri uz iedzīvotāju un 170 vietu pasaulē pēc labklājības līmeņa. Šīs bija tās izejas pozīcijas no, kurām Dienvidkoreja sāka savu augšupeju. [Vēl jāņem vērā Korejas karš 1950. – 1953.gadā, kurā gāja bojā apmēram 1,3 miljoni korejiešu un kura rezultātā Koreja palika sadalīta Ziemeļkorejā un Dienvidkorejā, kur dislocējās ASV karaspēks, kurš tur ir joprojām.]

Pēc 2006.gada ANO datiem Dienvidkoreja ir 26. pasaules labklājīgākā valsts, kuras IKP ir 20500 dolāru uz iedzīvotāju. Latvija šajā pašā reitingā ieņem 45.vietu, bet Krievija ir 65ā. Tā, lūk ir ļoti veiksmīga ekonomiskā attīstība, kuru pasaulē dēvē par „Korejas brīnumu”. Par šo brīnumu runā labēji – liberālās ideoloģijas piekritēji, kuri ekonomikas attīstību atstāj „neredzamajai tirgus rokai” un pacietīgi gaida, kad tā attīstība pati notiksies līdzīgi kā Buratino gaidīja, kad uzdīgs nauda. Dienvidkorejas gadījumā nekāda brīnuma patiesībā nav, tur jau 45 gadus ar ekonomikas attīstību nodarbojas valsts vēl kopš 1962.gada. Bet, lai ko tādu sāktu, valstī tik tiešām ir jābūt gudrai un rīcībspējīgai galvai, nevis tikai stulbi smaidošiem dekoriem.

Dienvidkorejas brīnuma autors

Paks Čonhi

Paks Čonhi

Dienvidkorejas brīnuma autors ir Paks Čonhi (1917 – 1979). Viņš bija ģenerālis, diktators un valsts prezidents. Paks Čonhi nokļuva pie varas 1961.gadā valsts apvērsuma rezultātā, kā tas tolaik Dienvidkorejā bija ierasts. Viņš pilnā savā pārvaldībā ieguva ļoti nabadzīgu valsti un nolēma to sākt labiekārtot. Viss bija jārada no nulles.

Visa to laiku Dienvidkorejas rūpniecība bija dažas šūšanas un automobiļu remonta darbnīcas, kā arī dažas cementa un velosipēdu fabrikas. Tirgus ekonomikas teorētiķi apgalvo, ka nevajag iespringt un pārlieku pārdzīvot. Viss nepieciešamais pakāpeniski pats uzradīsies, tikai nevajag traucēt tirgum – tā „neredzamā roka” visu nokārtos. Tas līdzinās kristiešu svētlaimes solījumiem pēc nāves. Tikai jāpaciešas.

Paks Čonhi savulaik aizrāvās ar Padomju Savienības pieredzi un sekoja tai. Izmantojot to, viņš nolēma izveidot Dienvidkoreju par visas pasaules darbnīcu ar spēcīgu orientāciju uz eksportu un rūpniecību, kura ir spējīga konkurēt pasaules tirgū. Viņš gribēja, lai Dienvidkoreja pelna ar to, uz kā tolaik tur pelnīja Rietumvalstis. Tas bija nopietns pieteikums uz vietu „zelta miljardā”. Pēc to laiku Dienvidkorejas reālijām tā bija fantastiska ideja, ja vien neskaita iepriekš jau realizēto Padomju industrializāciju. Ģenerālis Paks Čonhi izvirzīja uzdevumu veikt Dienvidkorejas industrializāciju.

„Mērķtiecīgas attīstības programma”

Paks Čonhi bija ģenerālis un viņš saprata, ka uzvarai ir nepieciešami kadri un skaidri formulēts uzdevums tiem. To, ka nabadzīgie Dienvidkorejas zemnieki vai velosipēdu fabrikas spēs „brīvajā tirgū” stihiski izaugt par vareniem koncerniem, kuri ir nepieciešami, lai iekarotu Dienvidkorejai pozīcijas pasaules tirgū, Paks Čonhi neticēja. Viņš pats nolēma radīt šādus koncernus un, lai to sasniegtu, rīkojās kā ģenerālim pienākas.

Pirmkārt, Paks Čonhi noteica ekonomiskās nozares, kuras ir jāattīsta, jo visa attīstībai spēku un resursu nepietiek. Tika izvēlētas septiņas nozares: mašīnbūve, elektronika, tekstilrūpniecība, kuģubūve, naftas ķīmija, melnā un krāsainā metalurģija. Arī mūsdienu Latvijā par šo nozaru attīstību vēl joprojām ik pa brīdim pasapņo.

Nākamais jautājums – kadri. Ģenerālis iepazinās ar Korejā strādājošajiem vietējiem uzņēmumiem un viņu īpašniekiem un no tiem atlasīja apmēram trīsdesmit, viņaprāt, visperspektīvākos, kurus varētu cerēt attīstīt līdz nacionāla mēroga koncernu līmenim. Un sāka to darīt. Tā kā viņš bija ģenerālis un diktators, nebija neviena, kurš varētu viņam patraucēt. SVF konsultantu arī nebija un viņi tolaik vēl nemaz nebija sacerējuši savas standarta rekomendācijas. Ģenerāļa izveidotie koncerni ieguva nosaukumu „čeboli”.

Tā radās „Mērķtiecīgas attīstības programma„, kuras darbība tika nodrošināta ar speciālu likumu palīdzību. Nodefinētajām nozarēm un uzņēmumiem tika dota priekšroka apgādē ar resursiem, tiem bija nodokļu atlaides un citas priekšrocības. Valsts tos kreditēja. Finanses un bankas Dienvidkorejā bija nacionalizētas. Čeboli saņēma kredītus ar 3% gadā. Valsts nestādīja uzdevumu pelnīt uz kredītiem, kas tikai rada inflāciju, bet gan veikt industrializāciju. Šis valsts atbalsts savām prioritārajām nozarēm un uzņēmumiem nebija lēts prieks. 1960-ajos gados šis atbalsts bija 15% apmērā no IKP, bet 1980-ajos gados jau 46% no IKP. Salīdzinājumam mūsdienu Latvija atbalsta savas prioritārās nozares 1,5 – 2 % apmērā no IKP. Ir skaidrs, ka tas ir tikai ķeksīša veida naudas tēriņš.

Paralēli tam Dienvidkoreja stingri regulēja konkurenci prioritārajās nozarēs, piespiežot privātās kompānijas apvienoties vai pārtraukt darbību attiecīgajās nozarēs. Mūsdienu Latvija visu laiku dara pilnīgi pretēji, jo tā liek ES, kam nav nepieciešami spēcīgi konkurenti; labāk lai latvieši tikai dzied. Dienvidkorejas varasiestādes nereti pat veica tiešu „izvēlēto eksportētāju” zaudējumu atlīdzināšanu – galvenais attīstīt nozari un tās uzņēmumus. Attīstība maksā naudu, bet liela attīstība maksā lielu naudu.

Lai attīstība notiktu uz jaunāko zinātnisko un tehnisko sasniegumu bāzes, 1966.gadā Ziemeļkorejā tika izveidots Korejas zinātnes un tehnoloģiju institūts, bet nākamajā gadā speciāla Zinātnes un tehnoloģiju ministrija. Līdz pat šodienai Dienvidkorejā zinātnes finansēšanai tiek atvēlēti 3% no IKP, kas procentuāli ir 8 reizes vairāk kā Latvijā, bet naudas izteiksmē uz iedzīvotāju – 25 reizes vairāk nekā pie mums. Jaunākā ražošana maksā dārgi. Tā visa mērķis – plānot un realizēt nacionālos projektus zinātnes un tehnoloģiju sfērā ar mērķi paaugstināt zinātnisko pētījumu un tehnoloģiju izstrādes līmeni, kā arī sagatavot augsti kvalificētu personālu darbam zinātnes un tehnoloģiju jomā. Nopietna pieeja. Mūsdienu Latvijā nekas tāds ne tuvu nenotiek, lai gan arī mēs varētu savai attīstībai izveidot kaut kādu „Latvijas zinātnes un tehnoloģiju institūtu.” Varētu, ja vien gribētu [un spētu. Bet nespējam to pat saprast dēļ idiotiskas apsēstības ar antikrieviskumu un antipadomismu].

Īpaši ir jāatzīmē, ka valsts sniegtās atlaides un līdzdarbība, noveda pie augsta monopolizācijas līmeņa ražošanas struktūras rašanās, jo īpaši eksporta nozarēs. Šāda monopolizēta struktūra arī bija valsts mērķis, jo tikai tāda spēj ielauzties jau aizņemtajā pasaules tirgū un ieņemt tajā pienācīgu vietu. Jau 1980-gadu pirmajā pusē 30 lielāko Dienvidkorejas konglomerātu eksports pārsniedza 50% un tie viegli konkurēja pasaules tirgū. Sīkaļas tur konkurēt nespēj.

Cenu jautājums tika risināts ļoti vienkārši. Tā kā Dienvidkorejā čeboliem konkurentu nebija un visi koncerni bija orientēti uz pasaules tirgu, viņiem bija jānosaka cenas zemākas par pasaules cenām. Ģenerālis personiski sekoja cenām . Viņš vispār ļoti aktīvi pats vadīja korejiešu industrializāciju un rīkoja ikmēneša operatīvās sanāksmes, kurās sekoja līdzi industrializācijas gaitai un risināja visas aktuālās problēmas.

Sacensība: totalitārisms pret brīvo tirgu

Paks Čonhi ar ģimeni

Paks Čonhi ar ģimeni

Ģenerāļa un diktatora Paka Čonhi ekonomiskā politika izrādījās fenomenāli veiksmīga. Dienvidkoreja no vienas no nabadzīgākajām valstīm tikai 15 – 17 gadu laikā pārtapa par augsti tehnoloģisku ekonomisku lielvalsti. Dienvidkorejas ekonomika auga strauji : vidējais IKP ikgada pieaugums laika posmā no 1960. Līdz 1990.gadam bija 6,9%. Šo pieaugumu pārsvarā nodrošināja tikai ģenerāļa izveidotie lielie rūpniecības uzņēmumi „čeboli”, nevis tirdzniecība ar nekustamiem īpašumiem vai cita veida burbuļpūšana. Jau 1985.gadā „čeboli” nodrošināja 53% no Dienvidkorejas IKP. Šo rūpniecisko gigantu nosaukumi ir pazīstami visā pasaulē , arī Latvijā: Samsung, Hyundai, KIA, LG, SK Group, SN Global Co. Tie ir pasaules mēroga uzņēmumi. Piemēram, Samsung koncernā ietilpst 64 meitasuzņēmumi un tā vērtība ir 56 miljardi dolāru. Un radīja šos uzņēmumus valsts praktiski uz līdzenas vietas, izmantojot pārsvarā savus resursus ar mērķi attīstīt pašu ekonomiku.

Paka Kinhje

Paka Kinhje

Paks Čonhi necentās izpārdot savu valsti ārzemju investoriem, lai tie uz tās rēķina pelnītu. Viņš gribēja, lai paši korejieši pelnītu visā pasaulē. Ārzemju investoru daļa „čebolos” ir ne lielāka par 2%, bet pārējais ir korejiešu īpašums. Šādu pieeju var salīdzināt ar Latvijas valdību praksi, kuras rezultātā jau 65-70% Latvijas tautsaimniecības pieder ārvalstniekiem. Un šai daļai ir tendence nepārtraukti pieaugt. Gudrs diktators ir liela nacionālā bagātība.

Pret Paku Čonhi regulāri tika veikti atentāti un 1979.gadā viens no tiem, kuru organizēja viņa paša drošības dienesta vadītājs Kims Jegujs, izrādījās veiksmīgs. Pēc viņa Dienvidkorejā bija citi ģenerāļi un prezidenti [pašreiz Dienvidkorejas prezidente ir Paka Čonhi meita Paka Kinhje (1952)], bija pat nopietna ekonomiskā krīze, tomēr iespaidīgā Dienvidkorejas nacionālā ekonomika, kuru radīja ģenerālis, turpina strādāt un apgādāt pasauli ar kuģiem, elektroniku, sadzīves tehniku, automobiļiem un vēl daudz ko citu par pievilcīgām cenām.

Ernests Buivids, fragments no grāmatas „Latvijas ceļš: pretī jaunai krīzei”
/2007.gada jūnijs/

Avots:
http://uploadingit.com/file/dq4wkwbsmukg3p4h/Buivids_Latvijas_cels.zip

Informācijas aģentūra
/17.10.2014/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Āzija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Par mūsu ierēdņu ekonomiku

_Birokratija

Mūsdienu globalizētajā pasaulē jau labu laiku eksistē starptautiskā darba dalīšana – dažādos pasaules reģionos attīstās tas, kam tur tiek radīti vislabvēlīgākie apstākļi. Savādāk nevar – konkurence.

Arī Latvijā ir produkts, kura radīšanā tā ir guvusi īpašus panākumus. Un tie nebūt nav pelēkie zirņi kā daudziem varētu šķist. Tas ir ierēdnis. Ierēdņi pie mums vairojas un darbojas. Uz viņiem neattiecas nekādi nelabvēlīgi nosacījumi , jo tie viņiem vienkārši neeksistē – ne sausums, ne plūdi, ne vētras un ne krīzes. Ierēdņu populācija Latvijā jebkādu notikumu rezultātā tikai un vienīgi pieaug pēc tam, kad tiek nodibināts kārtējais departaments vai aģentūra. Šai jomā Latvija ir priekšā visiem pārējiem, lai gan citos rādītājos atpaliek. Tā ir bijis vienmēr, izņemot tos nu ļoti, ļoti drausmīgos totalitārisma laikus.

Jau 1930-ajos gados pirmajā Latvijas republikā ierēdņi bija 1,3% no visiem iedzīvotājiem un šai ziņā jauniņā Latvija apsteidza savus kaimiņus. Somijā tolaik bija 0,7% ierēdņu, Lietuvā 0,6% (divreiz mazāk), bet Zviedrijā 1% (par 30% mazāk). Un te jāņem vērā, ka tolaik Latvijā rūpniecībā strādāja 13,5% (256 tūkstoši) cilvēku. Tas ir uz vienu strādājošo bija 10 ierēdņi un pēdējos spēkus nācās atdot šo kundziņu uzturēšanai. Tajā pašā laikā Zviedrijā rūpniecībā strādāja 29,5% – pavisam cita lieta. Kopumā tajā Latvijā ar 1,9 miljoniem iedzīvotāju bija 24,7 tūkstoši ierēdņu.

Tad sekoja „drausmīgie totalitārisma laiki”, kas turpinājās veselus 50 gadus. Šajā laikā iedzīvotāju skaits pieauga par 40% līdz 2,66 miljoniem, strādājošo skaits palielinājās 6 reizes līdz 1,41 miljonam, bet ierēdņu skaits pat samazinājās līdz 21 tūkstotim – 0,79% no iedzīvotāju skaita un 1,49% no strādājošajiem. Un padomājiet tik, cik lielu ierēdņu piepūli prasīja tik nekaunīgi pieblīdusī tautsaimniecība! Drausmas! Izrādās Padomju birokrātija bija vāja. Un vispār totalitārisms bija šausmīgs: ierēdņu štati bija jāapstiprina Maskavā un katru gadu vēl tika pieprasīts viņus samazināt.

1990.gadā Latvija kļuva brīva un neatkarīga un ņēmās visu pārbūvēt. Podus sagāza ne pa jokam: VEFā, piemēram, palika tikai 150 strādājošie, bet kopējais strādājošo skaits samazinājās divas reizes līdz 700 tūkstošiem. Bet tas neattiecās uz ierēdņiem. Viņu populācija tikai sāka uzplaukt. Uz 1995.gadu – pašu dziļāko krīzi, ierēdņu skaits jau bija palielinājies trīs reizes, sastādot 61 tūkstoti. Arī turpmāk ierēdņu skaits tikai un vienīgi pieauga, neskatoties uz straujo iedzīvotāju skaita samazināšanos. 2004.gadā Latvijā bija jau 73 tūkstoši ierēdņu, sasniedzot Lietuvas līmeni, kurā ir divreiz vairāk iedzīvotāju. Latvijā ierēdņi ir 3,14% no visiem iedzīvotājiem, bet Lietuvā 2,26% (par 40% mazāk). Šis ir vienīgais rādītājs, kurā Latvija apsteidz Lietuvu.

Ierēdņi paši vairojas un darbojas, bet dārgi izmaksā

Angļu publicists Sirils Norktons Parkinsons (1909—1993) noformulēja birokratizācijas likumus: „Ierēdņi rada darbu viens otram”, „Ierēdņu skaits pieaug neatkarīgi no darba apjoma.” Tieši tāpēc totalitārisma laikā Maskava, apstiprinot ierēdņu skaitu nākamajam gadam, apstiprināja arī ierēdņu samazināšanas plānu.

Šajos laikos Latvija ātri vien atguva totalitārismā iekavēto. Uz 1998.gadu, kad Latviju piemeklēja „Krievijas krīze”, mūsu ierēdņi atkal bija priekšā visiem kaimiņiem. Latvijas tēriņi ierēdņu uzturēšanai bija 26,3% no IKP, Lietuvai 24,5%, Igaunijai 22,6%, Baltkrievijai 19,5%, bet mūsu aizokeāna ideālam ASV – 15,2% (75% mazāk).

Un tas, ņemot vērā, ka Latvijā ir labēji liberālā ekonomiskā ideoloģija tāpat kā amerikāņiem, kas neprasa birokrātijas esamību, kurai būtu jāiejaucas tautsaimniecības vadībā. Un te Latvija neatbilst ne savam ideālam, ne savai ideoloģijai. Latvijas valdība ir visdārgākā, lai gan valsts ir visnabadzīgākā. Tāpēc arī visnabadzīgākā. Jo, ja Latvija būtu ņēmusi piemēru no sava aizokeāna ideāla un izveidojusi sev tik ekonomisku valdību kā ASV, tad Latvijai citiem izdevumiem šodienas cenās atliktu 966 miljoni latu gadā. Tās ir sešas nacionālās bibliotēkas uzreiz vienā piegājienā! Ja uzceltu tikai vienu, to finansiāli tad pat nepamanītu, bet pensijas un izdevumus medicīnai un izglītībai varētu palielināt par 70%. Bet, nē, ierēdņi Latvijai ir svarīgāki.

Šis process turpina attīstīties. No 2000. līdz 2004.gadam Latvijas IKP pieauga par 33,8%, budžeta izdevumi par 55%, bet ierēdņu uzturēšanas izmaksas par 70%. Tātad ierēdņu algas aug divas reizes ātrāk nekā IKP! Laikam tāpēc, ka ierēdnis ir ļoti maigs un dārgs objekts. Viņa alga vidēji ir par 20-50% lielāka, par viņu vienmēr ir nomaksāti nodokļi, viņš ir nodrošināts ar vislabāko medicīnas polisi, viņš izsit sev visādas kompensācijas par transportu, par dažādu darbu izpildi, prēmijas, par to, ka viņam kaut ko izdevās izdarīt. Un arī pat tad, ja neizdevās izdarīt, jo viņš taču centās. Pie tā vēl pieskaitiet ofisus, automašīnas, kompjūterus, mobilos tālruņus, dažādas programmas utt.

Ko šī ierēdņu armija dara?

Ko tad Latvijas ierēdņi dara? Visa tautsaimniecība taču ir izpārdota un privatizēta, un tiek vadīta patstāvīgi. Viņi neko nedara. Tas nav viņu uzdevums. Ierēdņu uzdevums ir pēc bezgalīgiem pamatojumiem un saskaņojumiem žēlīgi atļaut pārējiem iedzīvotājiem par viņu pašu naudu kaut ko izdarīt. To sauc par licenzēšanu. Tā ir neaizskarama ierēdņu rūpala. Lūk, pat jau ir noteikuši minimālo metru skaitu no vienas aptiekas līdz otrai. Fantastiski!

Amerikāņu rakstnieks Herberts Pročnovs (1897-1998) šai sakarā izteicās: „Ierēdnis ir cilvēks, kurš algo citus, lai tie dara darbu, kam noalgots bija viņš pats.” Tāpēc apkārt ierēdņiem vienmēr ir daudzi visādi SIA, kuri izpilda to, kas nepieciešams ierēdnim. Iepērk zīmuļus un automašīnas, uzkopj ofisus, noskaidro tautas viedokli, sacer visādas analīzes, noformē komandējumus uz Briseli vai Majami, nogādā viņu čemodānus, nodrošina kafijas pauzes… Pat grūti visu uzskaitīt.

Uztur ierēdņus nodokļu maksātāji, kuriem pēc mēnešu vai gadu staigāšanas pa viņu kabinetiem, beidzot izdevās iegūt atļauju kaut ko darīt tautsaimniecībā un nodrošināt to IKP pieaugumu, ar kuru viņi tik ļoti lepojas savās kafijas pauzēs un semināros ar ārvalstu kolēģiem. Kā tas pieaugums rodas, ierēdņiem nav ne jausmas.

Tomēr tirgus ekonomika ierēdņiem ir ļoti iepatikusies. Par visām izziņām, atļaujām, licenzēm utt. ierēdņiem ir jāsamaksā, neskatoties uz to, ka viņu darba laiks jau ir apmaksāts (saskaņā ar 2006.gada budžetu kopsummā 316,6 miljonu latu apmērā; 4337 lati uz katru ierēdni [un tās ir tikai oficiālās naudas summas]). Par algu viņi ir gatavi rīkot tikai kafijas pauzes, par pārējo ir jāmaksā pa virsu.

Ernests Buivids, fragments no grāmatas „Latvijas ceļš: pretī jaunai krīzei”
/2006/

Avots:
http://uploadingit.com/file/dq4wkwbsmukg3p4h/Buivids_Latvijas_cels.zip

Informācijas aģentūra
/17.10.2014/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Latvijas ekonomisko problēmu cēlonis un ieskats plānveida ekonomikā

00400_Padomju_kapitalisma_ekonomikas

Latvija turpina grimt no vienas krīzes citā. Kā mums jau paskaidroja daudzi pasaulē cienījami cilvēki, 2008.gada krīze bija visnopietnākā pēdējo 100 gadu laikā. Regulāras ekonomiskās krīzes ir normāla tās politekonomiskās sistēmas sastāvdaļa, kuru mēs sev izvēlējāmies divdesmit gadus atpakaļ, garlaicīgā un prastā (kā apgalvo M.Frīdmanu salasījušies gudreļi) plānveida sociālisma vietā. Mēs atvadījāmies no plānveida sociālisma un sākām apmāti pašaizliedzīgi būvēt tirgus ekonomiku. Būvējām mēs pārsteidzošu sistēmu, kurai pašai no sevis ar „neredzamās tirgus rokas” palīdzību vajadzētu nemanāmi novērst visas problēmas, un šajā brīnumsistēmā dzīvojošajiem neatliek nekas cits ko darīt, kā tikai uzplaukt.

Šī brīnumsistēma ar savu neredzamo roku aizslaucīja visu to, ko mūsu paaudze ar tādu sajūsmu bija radījusi. Toreiz cēlām ar savu darbu un par saviem līdzekļiem. Bet izrādījās, ka ne tur cēlām, ne tā kā vajag, ne priekš tā kā vajadzētu, ne no tā kā pienāktos un tieši tāpēc viss tas uzceltais arī sabruka. Un ko tālāk? Gan jau redzēsim. Process ir iekustināts un ļoti daudz ko tas jau ir iznīcinājis.

Bet sākās Latvijā tas divdesmit gadus atpakaļ (1988.gadā) ar apvienoto Radošo apvienību un XIX Vissavienības partijas konferences plēnumu, kurš nolēma organizēt visās PSRS republikās „Tautas frontes”, lai atbalstītu Komunistiskās partijas ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova iesākto „pārbūvi”. 2008.gadā Latvijā tika svinēta Latvijas tautas frontes dibināšanas divdesmitā gadskārta. Pāri no tās ir palicis tikai muzejs. Pārējo iznīcināja „tirgus roka”.

Tomēr ir noiets garš ceļš, ir uzceltas daudzas piramīdas, ir sacerēts daudz leģendu, tomēr laimīgo oāzi Latvija tā arī nav sasniegusi – tā izrādījās tikai mirāža. Mēs esam pie sasistas siles un mums regulāri turpina stāstīt pasakas, ka vēl tikai pēc pāris gadiņiem tūlīt, tūlīt sāksies uzplaukums. Bet pagaidām pietrūkst naudas izglītības un medicīnas sistēmai, policistiem un ugunsdzēsējiem. Ir pēdējais laiks tikt skaidrībā par mūsu neveiksmīgajiem pārticības meklēšanas klejojumiem, veikt mērotā ceļa analīzi un saprast, kas tad patiesībā notiek. Kādēļ tad viss jūk un brūk?

Latvijas ekonomika 1990.gadā

Kāda bija Latvijas vieta pasaules ekonomiskajā telpā pirms 20 gadiem, kad tika sākta „pārbūve”? Paskatīsimies uz to gadu ekonomikas statistiku. Lūk, visu mūsu valdību iemīļotais rādītājs – IKP (iekšzemes kopprodukts) , kurš naudas izteiksmē atspoguļo visu, kas valstī saražots. Lūk, šis rādītājs, aprēķināts uz vienu iedzīvotāju un izteikts tā laika ASV dolāros, 1980. gadu beigās(kopš tā laika dolāra vērtību krietni deldējusi inflācija, bet eiro valūtas tolaik vēl nebija): Latvija – 6265 dolāri uz vienu iedzīvotāju; Vācijas Federatīvā republika – 10709 dolāri/iedz.; Itālija – 7425 dolāri/iedz.; mūslaiku sapņu zeme Īrija – 5225 dolāri/iedz. (par 20% mazāk nekā Latvijas PSR).

Bet, lūk, 1988.gada Latvijas ekonomikas struktūra: rūpniecības un celtniecības apjoms 40%, lauksaimniecības un mežu rūpniecība 16%, transporta un sakaru nozare 8%, tirdzniecība un apgāde 9%, citi 27% (salīdzinājumam tā laika Vācija: rūpniecības un celtniecības apjoms 41%, lauksaimniecības un mežu rūpniecība 5%, transporta un sakaru nozare 6%, tirdzniecība un apgāde 15%, citi 33%, kā arī Īrija: rūpniecības un celtniecības apjoms 28%, lauksaimniecības un mežu rūpniecība 15%, transporta un sakaru nozare 6%, tirdzniecība un apgāde 18%, citi 33%). 1988.gada Latvijas ekonomikas struktūra ļoti līdzinās Vācijas ekonomikas struktūrai un tādu, spriežot pēc daudzskaitlisko eksperteļu izteikumiem, mums ļoti gribas šodien sasniegt. Atkal sasniegt to, kas jau bija!

Tolaik Latvijas rūpniecība gada laikā saražoja: 1567 tūkstošus radiouztvērējus, 17000 autobusus, 100000 magnetofonus, 22000 slaukšanas iekārtas, 570000 veļas mazgājamās mašīnas, 107000 tonnas papīra, 175000 mopēdus, 2500 klavieres un piano, 2546 rūpnieciskos robotus, 2,82 miljonus telefona aparātus [VEF bija PSRS Nokia], 539 pasažieru vilcienu vagonus, 6200 dzelzceļa dīzeļus, 80 miljonus pusvadītāju mikroshēmas un iekārtas, 35000 tonnas celulozes un daudz ko citu – arī sarežģītus un augsti tehnoloģiskus izstrādājumus.

Administratīvai pārvaldei un pārvaldes aparāta uzturēšanai tolaik valsts tērēja tikai 8,6% iekšzemes kopprodukta! Par saviem mājokļiem, apkuri un komunālajiem pakalpojumiem iedzīvotāji maksāja tikai vidēji 2,5% savu ienākumu (astoņas reizes mazāk nekā Lielbritānijā un piecas reizes mazāk nekā par tabaku un alkoholiskiem dzērieniem). Toties lauksaimniecības produktu cenu dotācijai valsts no sava budžeta gadā patērēja 861 miljonu rubļu (aptuveni 3 miljardus mūsdienu latu), mājokļu dotācijai – 148,2 miljonus rubļu jeb aptuveni 500 miljonus latu (tolaiku rublis bija līdzvērtīgs aptuveni 3-3,5 mūsdienu latiem).

Pie jau minētā jāpiebilst, ka dabīgais demogrāfiskais pieaugums tolaik bija 1,1 uz 1000 iedzīvotājiem gadā. Latvijas iedzīvotāju vairākums bija ar dzīvi apmierināti un vairojās.

Kā izrādās viss mums Latvijā tolaik bija: „Eiropas” līmeņa ražošanas struktūra, vidēji Eiropas līmeņa ekonomiskie rādītāji un daudz augsti tehnoloģiskas produkcijas. Kā arī daudz, daudz naudas sociālai attīstībai un lauksaimniecības atbalstam.

Bat tas viss dabiski nomira, kolīdz mēs sākām ieviest tirgus ekonomiku. Tagad mēs esam ļoti stipri atpalikuši no Vācijas, Itālijas un pat no Īrijas. Un arī pat no Igaunijas, ar kuru mēs bijām apmēram līdzīgās pozīcijās. Laikam ne tur gājām? Un kurš tad bija mūsu Susaņins [apzināts nepareiza ceļa rādītājs]?

Latvijas iznīcinātāji

Pirmais mūsu „pārbūves” vadītājs bija Ivars Godmanis, kurš valdīja veselus trīs gadus. Ko tad viņš īsti panāca?

Tolaik visiem „pārbūvētājiem” bija skaidrs, ka tā kā bija LPSR, tirgus ekonomikā un kapitālismā nekādi nevarot būt. Bet ne mēs paši to sapratām, mums to „saprast” palīdzēja daudzskaitlīgie „konsultanti” no emigrācijas [ārzemju latviešu] aprindām. Tātad pilnīgi viss ir jāpārtaisa. Un Godmaņa valdība arī ņēmās pārtaisīt. Bet, lai veiksmīgi kaut ko pārtaisītu, ir jāzina kā tas patiesībā darbojas. Vai šī valdība to zināja? Spriediet paši! Pēc sasniegtā rezultāta!

Bet, lūk, jums trīs gadu ilgušās pārkārtošanas, privatizācijas, valdību reformas un uzlabošanas rezultāti. Divas reizes tika veikta naudas reforma (sākumā tika ieviests Latvijas rublis, bet pēc tam lats), atceltas regulējamās un dotējošās cenas, likvidētas plānošanas organizācijas, nomainīta valsts uzņēmumu vadība un tika uzsākta visiekārojamāko uzņēmumu privatizācija. Latvijas tautsaimniecība atdalījās no saviem pircējiem un izejvielu piegādātājiem no bijušām PSRS republikām (NVS) ar muitu, nodevām un dārgu valūtu. Latvija pati labprātīgi aizgāja no saviem noieta tirgiem!!! Tirgus ekonomikas celšanas apstākļos tā ir fantastika, bet konsultanti to visādi atbalstīja, jo šie noieta tirgi bija nepieciešami citiem.

Ražošanas apjomi strauji kritās: 1993.gadā, tikai trīs gadu laikā, no 1990.gada ražošanas apjoma saglabājās: 35% rūpniecības apjoma, 57,4% lauksaimniecības, 38,2% zivjsaimniecības, 12,5% celtniecības, bet no 1990.gada IKP bija atlikuši 49,7%. Daudzi uzņēmumi tika slēgti un darbu zaudēja 325 tūkstoši cilvēku.

Kūdras ieguve samazinājās 5,5 reizes, gaļas apjoms 7 reizes, zivju – 6,7 reizes, saražotie autobusi 4 reizes, telefoni – 40 reizes, radiouztvērēji – 75 reizes, mopēdi – 62 reizes …

Līdz ar dramatisko ražošanas apjoma kritumu valstī sākās hiperinflācija: 1991.gadā cenu pieaugums bija +272% pie 1990.gada cenām, 1992.gadā vēl + 1051% (pie 1991.gada cenām) un 1993.gadā vēl + 209% pie 1992.gada cenām. Trīs gadu laikā cenu pieaugums bija 5974%! Tik straujš rūpniecības iznīcināšanas temps netika tolaik sasniegts nevienā citā bijušā PSRS vai sociālistiskā bloka valstī, kur arī viss tika pārbūvēts.Laikam mūsu „konsultanti” – ASV un Kanādas latvieši – bija savā jonmā visveiksmīgākie, par ko viņiem tika pēc tam sadoti ordeņi.

1993.gadā Latvijas iedzīvotāju mirstība jau pusotru reizi pārsniedza dzimstību. Un vēl trīs gadu laikā 85,6 tūkstoši cilvēku aizbrauca uz ārzemēm labākas dzīves meklējumos. Kā tagad ir tapis skaidrs – aizbrauca mūsu darba spēks. Viņi arī tagad turpina braukt projām. Šai ziņā ļoti „veiksmīgs” izrādījās 2006.gads, kad pēc Latvijas Darba devēju konfederācijas ziņām aizbrauca 110 tūkstoši strādāt spējīgo.

Savukārt valsts pārvaldes birokrātija, neskatoties uz ekonomisko katastrofu, veiksmīgi pieņēmās apmēros. Ierēdņu skaits dubultojās, bet valsts patēriņa daļa pieauga no 8,6% no IKP līdz 22%, tas ir, Latvijas valdība kļuva 2,5 reizes dārgāka [jeb neefektīvāka].Parādījās arī pirmie simts miljonāri. Tāds bija kapitālisma celtniecības sākums Latvijā.

1993.gada vēlēšanās Ivara Godmaņa vadītā „Tautas fronte” cieta smagu sagrāvi un neiekļuva Saeimā, kas ir sava veida valdības „sasniegumu” vērtējums. Tomēr iesāktais process tika turpināts tamlīdzīgā garā.

Lūk, zinātnisks mūsu „pārbūves” vērtējums, ņemts no Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta izdotās ekonomikas doktora un LZA goda locekļa Pētera Guļāna grāmatas „Latvijas ekonomika laikmetu griežos”: „Latvijas ekonomikas sabrukums un ieilgušais tās atjaunošanās periods liecina, ka pārmaiņu laikā īstenotā politika nebija pietiekami adekvāta apstākļiem, kurus diktē globālie tirgi un neatbilda mazas valsts ar atvērtu ekonomiku īpatnībām. Viens no galvenajiem bremzējošajiem faktoriem bija un joprojām paliek vājā sapratne par ekonomisko procesu likumsakarībām un Latvijas interesēm tajās.” Ļoti uzmanīgs un pārgudri maigs formulējums, bet saprast var.

Tātad „bija un joprojām paliek vājā sapratne par ekonomisko procesu likumsakarībām.” Pilnībā apmaldījāmies: uz kurieni mums ir jāiet nezinājām, ejot tur, uz kurieni mūs veda ceļa rādītāji, kuri savus honorārus saņēma no Latvijas konkurentiem. Tieši ārzemju latvieši ir tie [nelietīgie, amorālie, bezprincipiālie] susaņini, kuri mums tādam nolūkam arī tika atsūtīti.

Ekonomiskās katastrofas iemesli

Kāpēc notika ekonomiskā katastrofa, tiklīdz to sāka pārkārtot? Un kāpēc Latvijā tā arī nav izdevies atjaunot ekonomiku, lai gan ir pagājuši jau 20 gadi?

2008.gadā Latvija dziļi, dziļi iekrita jaunā pasaules ekonomiskā krīzē. Iekrita kārtējā krīzē gaidītās vispārējās labklājības vietā. Šī pasaules krīze tiek vērtēta kā visnopietnākā kopš „lielās depresijas” laikiem pagājušā gadsimta 30-ajos gados. Ir pat tāds uzskats, ka šī krīze ir daudz nopietnāka, ka tā ir vislielākā krīze no visām vēsturiskajām ekonomiskajām krīzēm un ka to varot salīdzināt ar XIV gadsimta drūmajiem laikiem. Tirgus ekonomika neattaisnoja lielās cerības. „Finansu tirgu pašregulācijas iespējas izrādījās pārāk pārspīlētas.” Tas ir Džordžs Soross. Visa pasaule sāka nacionalizēt savu stipri deformēto ekonomiku, kā arī lasīt Kārli Marksu. Bet pie mums vēl svaigā atmiņā ir kā mēs 1990. gadā sākām privatizēt un visa ekonomika sabruka mūsu acu priekš. Kāds tad ir iemesls toreizējam sabrukumam?

Šai ziņā ir daudz leģendu. Piedzīvotā ekonomiskā katastrofa satrieca visus tās aculieciniekus un dalībniekus. Daudzi nojauš, ka tās iemesls bija specdiversija, ko kāds ieplānoja un realizēja.

Tik tiešām, galvenais „pārbūves” uzdevums, kuras organizatoru saknes stiepjas pāri okeānam, bija iznīcināt PSRS kara rūpniecības potenciālu – tas bija aukstā kara galvenais mērķis. Un visi daudzskaitliskie konsultanti, kuru lomā bija Latvijā saradušies emigranti, nepārtraukti atkārtoja: „Mums nav vajadzīgi šie padomju monstri.” Bet tās ir tikai tukšas runas to 325 tūkstošu cilvēku psiholoģiskā stresa mazināšanai, kuri dēļ rūpniecības un tautsaimniecības sagrāves, kas notika viņu acu priekšā, zaudēja darbu. Tomēr notiekošā iemesli bija paši dabiskākie un pilnīgi no ekonomikas sfēras – apstākļos, kas rodas „brīvā tirgū”. Lieta tāda, ka ekonomikā nekas nenotiek bez maksas, par visu nākas samaksāt. Bez maksas pat tualeti sakārtot nav iespējams. Un arī „tirgus neredzamā roka” maksā ļoti lielu naudu. Vienkārši pats tirgus kā tāds kļuva par sprāgstvielu, kas sadragāja visu iepriekšējo ekonomisko sistēmu.

Tirgus attiecības ir ļoti „brīnišķīgas” un dārgas. Daudzi naivuļi domā, ka tirgus ir tāda vieta, kur zemnieks var atbraukt ar saviem burkāniem un lēti tos pārdot, un ka vienīgais tirgus defekts ir pārpircēji. Attiecīgi, ja pārpircējus [spekulantus] kaut kādā veidā izdotos neitralizēt, tad viss būtu kārtībā. Regulāri šai ziņā pat mēģināja radīt kaut kādus noteikumus, lai neielaistu kādā tirgū pārpircējus.

Bet tās ir atmiņas par pagātni. Nostaļģija. Tā bija pirms tirgus ekonomikas, kad vēl bija kolhozu tirgi. Tas viss sen jau kā ir iznīcināts. Tagad tirgus ir pilnīgi visur. Saražoto preču nogādāšanu līdz patērētājam veic nevis pats ražotājs, bet gan starpnieki, kuri vairākas reizes uzpērk preci tikai ar vienu mērķi – lai pēc tam to pārdotu par augstāku cenu un iegūtu savu starpniecības peļņu. Standarta šī procesa shēma ir sekojoša:
1. Ražotājs: ražotāja pārdošanas cena X (iepriekšējo etapu summārā cena – 100%);
2. Distributors: + 30 – 60% (130 – 160%);
3. Lielais vairumtirgotājs: + 20 – 40% (156 – 224%);
4. Vidējais vairumtirgotājs: + 10 – 20% (172 – 269%);
5. Mazais reģionālais vairumtirgotājs: + 10 – 20% (190 – 323%);
6. Veikals: + 10 – 40% (209 – 452%).

Mēs redzam, ka šādas tirgus kustības rezultātā prece no ražotāja līdz patērētājam iziet vidēji caur 5 starpniekiem un tās cena tāpēc pieaug 4,5 reizes. Un tās nav spekulantu viltīgās mahinācijas, bet gan objektīva nepieciešamība, ko rada tirgus ekonomika un kas ir saistīta ar šīs tirgus ekonomikas finansēm.

Lieta tāda, ka šodienas uzņēmējiem, kurus mēs vēl pēc veco laiku saprašanas uzskatām par kapitālistiem, patiesībā naudas nav. Visa nauda jau labi sen atrodas pie finanšu elites – banķieriem un investīciju fondos. Un viss, kas pasaulē tiek saražots, jau sen tiek ražots uz kredīta, kurš ir paņemts no šīs finansu elites. Ja pēc Dostojevska, tad no procentniekiem. Bet Raskoļņikova [precentnieces slepkava] kā nav tā nav, viņš tirgū ir samīts. Kredītprocenti aug, kredīti ir jāatdod un pēc iespējas ātrāk. Tāpēc ražotājs nevar kraut savu preci noliktavā un gaidīt, kad pie viņa atnāks „kapitālists” no veikala un nopirks dažus desmitus televizorus. Viņam tikšķ pulkstenis pēc kura skaitās kredīta procenti, ko viņš paņēma, lai šos televizorus saražotu. Tāpēc ražotājs visu saražoto partiju uzreiz pārdod distributoram, bet no iegūtās naudas samaksā procentus un sāk jaunu ražošanas ciklu.

Savukārt distributors, kurm arī ir jāatmaksā kredīts un jānomaksā procenti, pārdod mazliet mazākas produkcijas partijas lielajiem vairumtirgotājiem. Un tā tālāk. Tāds ir tirgus process. Parasti distributors un lielais vairumtirgotājs atrodas ražotāja reģionā, bet vidējais un mazais vairumtirgotājs patērētāja reģionā. Un visi pieci šie starpnieki nav uzdzīvojoši spekulanti, kuri lielāko daļu laika pavada Montekarlo vai citās izpriecās. Viņi ir tirgus ekonomikas „strādnieki”, kuri vaiga sviedros nopelna savu peļņu, vairumu no kuras pēc tam atdod bankām par kredītu. Viņi nav kapitālisti, viņiem nav reāla, skaidra kapitāla, bet tikai kredītsaistības.

Ja šīs standarta tirgus ekonomikas shēmas etapus sadalām ražošanas un pakalpojumu sfērās, tad sanāk ka pirmais etaps – ražotājs, nokļūst ražošanas sfērā, bet pārējie etapi pakalpojumu sfērā. Pēc dotajiem vienkāršotā modeļa cipariem šo sfēru attiecība sanāk sekojoša: pakalpojumi – 77,8%, bet ražošana – 22,2% (viss IKP – 100%).

Mēs iegūstam ainu, kura lielā mērā sakrīt ar vairumu attīstīto tirgus ekonomikas valstu IKP struktūru, kur pakalpojumu īpatsvars ir apmēram 70%. No tā mēs varam izsecināt kas ir tie pakalpojumi, par kuriem mēs maksājam, un kas ir tie lielie apjomi, ar kuriem mēs tā lepojamies, jo tie dod IKP pieaugumu. Faktiski tie ir komerciālie starpnieki, kuri pelna, neko neražojot, un tās nebūt nav pirtis, frizieri un labo pakalpojumu biroji, kā daudzi apmāti prāti domā. Un vai to var nosaukt par efektīvu ekonomiku, kurā tikai 22% kaut ko ražo, bet atlikušie 77% uz šī saražotā „uzvārās”. Par to vecajās vēstures mācību grāmatās bija rakstīts: „Viens ar sausiņu, septiņi ar karotēm” un klāt attiecīga ilustrācija. Tagad šai vienkāršajai patiesībai ir izdomāts jauns termins – „postindustriālā sabiedrība”, bet vēstures grāmatas izlaboja, apgalvojot, ka tas arī ir visas cilvēces sapnis un progress.

Bet kā tad bija tajā sociālismā, kuru mūsu un iepriekšējās paaudzes cēlām 70 gadus un kuru pēc tam ar vieglu roku bez apdomas atmeta? M.Fridmana Čikāgas ekonomiskajā skolā izstažējušies speciālisti pat noteica sociālisma iznīcināšanas laiku, iekļaujot to savas rīcības programmas nosaukumā: „500 dienu programma.” Un jāatzīst, ka šai laikā viņi tik tiešām arī iekļāvās. Šis bija pēdējais PSRS plānveida ekonomikas plāns, kurš tika veiksmīgi izpildīts. Daudzi uzskata, ka 500 dienās bija paredzēts pārvērst visus iedzīvotājus par plaukstošiem buržuā un leģendāro vidusšķiru, bet viņi smagi kļūdījās, jo pavisam nesaprata notiekošā būtību. 500 dienas bija paredzētas tikai un vienīgi sociālisma iznīcināšanai triecientempos, lai paspētu to izdarīt, pirms iznīcināmā sabiedrība neattopas. Un tas maistarīgi arī tika izdarīts. Un tagad paskatīsiemies, ko tad toreiz ar pašu rokām iznīcināja. Paskatīsiemies vismaz tagad, lai saprastu pagātni un iegūtu vismaz kaut kādas nākotnes iespējas un perspektīvas.

Plānveida (plānu) ekonomika

Plānveida ekonomiku sauc arī par administratīvi pavēlošo, direktīvo un vēl citādi, izmantojot tamlīdzīgus epitetus, ar kuriem tiek radīts iespaids, ka par tādu ekonomisko modeli ir ļoti stipri jākaunas „starptautiskās sabiedrības” priekšā. Vienkārši „cilvēktiesības” nepieļauj tik „diktatorisku” ekonomiku.

Plānveida ekonomika tik tiešām bija pavēloša un direktīva, jo darbojās, nosacīti runājot, viena liela uzņēmuma ietvaros par kādu var uzskatīt PSRS. Uzņēmumu iekšienē parlamentārā demokrātija un tirgus ekonomika neeksistē. Jūs varat ko tādu iedomāties, piemēram, Forda automobiļu rūpnīcā Detroitā? Tur viss ir absolūti pavēlošs, direktīvs un plānveida. Tur viss funkcionē pēc administratīvā – dispičeru dienesta plāniem un pavēlēm ar precizitāti līdz pat minūtei. Izpilde ir obligāta. Neizpildīji – laipni lūgts aiz vārtiem. Pat pirtī nebūs siltā ūdens, ja klusi un demokrātiski gaidīsim, kamēr pamodīsies kurinātājs. Dzelžaina apakšnodaļu savstarpējā saistība ir efektīva uzņēmuma ķīla.

Bet pats šis gigantiskais uzņēmums – PSRS, ir šodienas globalizētāju sapnis – pilnīgi neievainojams gigants, salīdzinājumā ar kuru veiksmīgākās šodienas transnacionālās korporācijas ir nožēlojamas tirgus bodeles. Tāpēc viņiem PSRS noteikti bija jāiznīcina, jo konkurēt ar šādu gigantu nebija iespējams.

Kā tas funkcionēja? Plānveida ekonomikā ražotāju un patērētāju saista plānošanas organizācijas. Padomju Savienībā tā bija Valsts plānu komiteja (Gosplans). Valsts plānu komiteja savāca datus par visām vajadzībām valstī visas ražojamās un patērējamās nomenklatūras (sortimenta) ietvaros. Savāktie dati tika apkopoti, apstrādāti un, izejot no tiem, uzņēmumiem tika uzstādīti ražošanas un produkcijas realizācijas plāni. Ražotājs saņēma plānu kas ir jāsaražo un kam tas ir jānosūta.Plāni tika aprēķināti ar rūpnieciskām metodēm, izmantojot skaitļojamo tehniku [milzu „kompjūterus”], un tas kopsummā maz maksāja. Lai kompensētu izmaksas, kuras ir saistītas ar preču apriti, to cenā tika iekļauta tirdzniecības atlaide, kura parasti bija 15% no vairumtirdzniecības cenas. Šie 15% bija tas līdzkļu avots no kura tika finansēta mazumtirdzniecība. Tagad daudzi, kuri ir padzīvojuši tirgus ekonomikā saka: „Nu nevar tā būt, ka mazumtirdzniecības tīkls izmaksāja tikai 15%.” Protams, par 15% nekādi nevar pabarot 5 starpniekus. Bet lūk reālas atskaites skaitļi: 1982.gadā Latvijā visas preču apgrozības izmaksas satādīja 5,72% no kopējā tirdzniecībs apjoma. Tātad no tiem ieplānotajiem 15% vēl izdevās ievērojami ietaupīt. Tādējādi analoga preču nogādes līdz patērētājam shēma, kāda tika aprakstīta tirgus ekonomikai, plānveida ekonomikā izskatās sekojoša:
1. Ražotājs: ražotāja pārdošanas cena X (100%);
2. Plānošana, veikali: + 15% (115%).

Un tagad, ja mēs salīdzinām produkcijas gala cenu tirgus ekonomikā un plānveida ekonomikā, tad mums sanāk 450% no ražotāja cenas pret 115%. Plānveida ekonomikā gala produkcijas cena ir četras reizes (!) lētāka. Tas ir kolosāls darba organizācijas efektivitātes ieguvums.

Dažādi komerciāli pakalpojumi, kuri neko neražo, šādā ekonomikā sastāda tikai 13% no kopapjoma. IKP struktūra plānveida ekonomikas gadījumā sanāk sekojoša: 87% ražošana un 13% pakalpojumi. Ja mēs šiem pakalpojumiem pievienosim vēl citus reālus pakalpojumus (pirtis, frizētavas, autoservisus un remontdarbnīcas utt.) tad iegūsim apmēram 20 – 30%, kas atbilst reālajai PSRS IKP struktūrai. Piemēram, Latvijas PSR 1990.gadā ražošana sfēra bija 79% no IKP, bet pakalpojumi 21%. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē ļoti daudz ko. Tālāk tikai daži varianti, kā varēja izmantot šādu efektu.

Pirmais variants. Pie vienas un tās pašas ražotāja cenas preces veikalos var būt 4 reizes vairāk plānveida ekonomikā nekā tirgus ekonomikā. Tas nozīmē, ka valstis ar tirgus ekonomiku ir pilnīgi konkurēt nespējīgas ar valstīm, kurās ir plānveida ekonomika. Tāpēc ar šādām valstīm cīnījās politiskām metodēm. Savādāk konkurēt vcienkārši nav iespējams. Tāpēc, piemēram, ASV un citās „brīvā tirgus” valstīs preces no PSRS un citām plānveida ekonomikas valstīm tika apliktas ar nodevu 195% vai lielākā apmērā.Tika apgalvots, ka tas ir nepieciešams cilvēktiesību aizsardzībai. Patiesībā viņi vienkārši baidījās bankrotēt. Te arī slēpjas strīdu būtība par to vai atzīt Krieviju par „valsti ar tirgus ekonomiku” vai arī neatzīt jeb, citiem vārdiem sakot, vai no Krievijas joprojām ir jābaidās vai arī vairs nē, jo tās ekonomika ir kļuvusi tik pat nīkulīga kā citiem, tas ir – pārvērtusies par tirgus ekonomiku. ES piekrita atzīt Krieviju par valsti ar tirgus ekonomiku, kurai vairs nav nekādas priekšrocības konkurences cīņā ar ES dalībvalstīm. Savukārt ASV joprojām baidās – Džeksona-Venika likumgrozījumu par papildus nodevām, kurš tika pieņemts 40 gadus atpakaļ, joprojām tikai sola atcelt, bet nekādi tālāk par solījumiem netiek. Nespēj tātad konkurēt pat ar Krievijā palikušajiem lielajiem uzņēmumiem.

Šo sociālistiskās sistēmas augsto konkurētspēju izmantoja Ķīna, kad 1980-ajos gados uzsāka savu atvērtības politiku. Ķīnieši savu produkciju sāka eksportēt un izrādījās, ka konkurēt ar to nav iespējams. Tāpēc ar to cīnījās politiskām metodēm, izmantojot kvotas un muitas tarifus. Eiropas Savienība vispār joprojām eksistē tikai un vienīgi pateicoties šādai politikai. ES no pasaules konkurentiem ir nožogojusies ar tarifiem, kvotām un „eiropas standartiem”. Tīri ekonomiski ES jau sen pasaulē ir konkurēt nespējīga.

Otrais variants. Pie vienas un tās pašas pārdošanas cenas ražotājs plānveida ekonomikā var apmaksāt 4 reizes vairāk izdevumu nekā tirgus ekonomikā. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka plānveida ekonomikā normāli funkcionē tās nozares, kuras tirgus ekonomikā ir nerentablas, kā arī ir iespējama ražošana un cita saimnieciska darbība atsevišķos nerentablos reģionos. Palielinātās transporta izmaksas tiek viegli nosegtas ar to rentabilitātes rezervi, ko dod plānveida ekonomika. Pie tam ražošanai paliek pāri vēl pietiekami daudz līdzekļu attīstībai. Lūk uzskatāms piemērs no mūsu šodienas ikdienas: visa mūsu ekonomika ir koncentrējusies dažos centros, jo tālāk tā jau ir nerentabla. Tuksnešaini nomales reģioni un mirstoša lauksaimniecība, ar kuru kļuva nerentabli nodarboties tālāk par 200km no galvaspilsētas, tas ir neizbēgams tirgus ekonomikas nosacījums, jo visa pievienotā vērtība tiek tirdzniecībai un starpniekiem. Bet inovācijas un ražošana lauku rajonos paliek tikai tukšu sarunu līmenī, jo tam vienkārši nav naudas.

Trešais variants. Visbeidzot, saglabājot ražotāja cenas un augstas pārdošanas cenas, ir iespējams iegūt milzīgu līdzekļu rezervi , ko valsts var izmantot zinātnei, pensijām, bezmaksas izglītībai un veselības aizsardzībai, grūti apgūstamu teritoriju apgūšanai, derīgo izrakteņu izpētei, bezmaksas dzīvokļu celtniecībai utt. Pie tam, tas viss, saglabājot iedzīvotājiem ierasto cenu un darba algas līmeni. Tā ir daudzkārt lietderīgāka milzīgu finansu un cilvēka resursu izmantošana, nekā tirgus ekonomikā, kur šie resursi tiek izmantoti tikai un vienīgi pircēju atrašanai un vairākkārtīgai preču pārdošanai.Piemēram, tagad Ford uzņēmumā ar automobiļu pārdošanu nodarbojas 50 tūkstoši dīleru. Ja pieņemam, ka pie katra dīlera strādā tikai 10 cilvēki, tad kopsummā sanāk pārdevēju armija no 500 tūkstošiem cilvēku, kurus uztur šīs produkcijas pircēji. Un šo dīleru skaitam ir tendence palielināties.

Tātad sanāk, ka preču ražošanas un to sadales pa patērētājiem izmaksas stihiskajā tirgus ekonomikā ir četras reizes lielākas, salīdzinājumā ar plānveida ekonomiku. Tas reāli eksistēja Padomju Savienībā. Un šī efektīvās darba organizācijas starpība ļāva PSRS brīvi uzvarēt ASV aukstā kara sacensībā. PSRS IKP bija 60% no ASV IKP, bet Padomju ieroči bija 4 reizes lētāki. Un, ja PSRS IKP pārvērš „brīvā tirgus” cenās, tad tas izrādīsies ievērojami lielāks par amerikāņu.

Šo produkcijas realizācijas izmaksu starpību var redzēt salīdzinot kapitālieguldījumu struktūru valstīs ar plānveida un tirgus ekonomiku 1980-o gadu beigās. Lūk kapitālieguldījumu struktūra pa nozarēm (procentos no kopējā apjoma):
1. Latvijas PSR: ražošana 32,1%, celtniecība 4,1%, lauksaimniecība 19,1%,transports un sakari 14,5%, tirdzniecība un apgāde 2,5%, citi 27,7%;
2. PSRS: ražošana 27,9%, celtniecība 3,8%, lauksaimniecība 16,8%,transports un sakari 11,5%, tirdzniecība un apgāde 2,1%, citi 29,4%;
3.Lielbritānija: ražošana 24,6%, celtniecība 0,8%, lauksaimniecība 1,5%,transports un sakari 8%, tirdzniecība un apgāde 8,7%, citi 56,4%;
4. ASV: ražošana 24,8%, celtniecība 0,9%, lauksaimniecība 1,6%,transports un sakari 7,9%, tirdzniecība un apgāde 10,3%, citi 61,3%.

Mēs redzam, ka tikai ieguldītie kapitālieguldījumi tirdzniecībā ASV un Lielbritānijā, pie līdzīgiem ieguldījumiem ražošanā, ir veikti 4 reizes lielākā apmērā nekā PSRS un Latvijā. Pie tā vēl pieskaitiet tādu pat attiecību (reāli vairāk) arī apgrozāmajos līdzekļos.

Tomēr Padomju Savienība sabruka. Tie, kuri to paveica, apgalvo, ka PSRS sabruka pati no sevis, sak viņi nav vainīgi, vienkārši pārāk sapuvusi sistēma bija. PSRS sabrukums pēc viņu apgalvojumiem ir galvenais tirgus ekonomikas efektivitātes rādītājs. Labs arguments priekš naivajiem un nezinošajiem!

Kā tika iznīcināta Padomju Savienība (un Latvijas PSR)

Ja lasītājs uzmanīgi izlasīja iepriekš teikto, tad viņam vajadzētu jau saprast, ka iznīcināt PSRS bija nevis tikai vienkārši, bet pat ļoti vienkārši. Lai to izdarītu, vajadzēja tikai un vienīgi likvidēt Valsts plānu komiteju. Un viss!

Kas tad sanāk? Desmitiem tūkstoši uzņēmumi, kuri caur Valsts plāna komiteju bija saistīti vienotā organismā – Padomju Savienībā, kurā viss ir stingri organizēts, plūst produkcijas, materiālu, naudas, tehniskās dokumentācijas plūsmas, pēc Gosplana likvidācijas pārvēršas par nevadāmu pūli, kurā neviens vairs nezina kas tad īsti ir jāražo, kam saražotais ir jāpārdod un kur lai ņem ražošanai nepieciešamās izejvielas.

Lūk, notikušā mēroga ilustrācija. Es biju direktors uzņēmumam, kurš ražoja mikroelektroniku. Uzņēmumam bija 10000 patērētāju, tika izgatavoti 3000 izstrādājumu veidu un tika izmantoti 25000 dažādi izejmateriāli . Un to visu kopā saturēja Gosplans un Gossnabs [Valsts materiāli – tehniskās apgādes komiteja]. Un tas ir tikai viens nopietns uzņēmums. Cik gan daudz laika un pūliņu ir jāpatērē, lai katrs uzņēmums viens pats saviem spēkiem to visu kopā sasaistītu, klīstot pa plašajiem „brīvā” tirgus plašumiem, jautājot garāmgājējiem: „Mikroshēmas nevajag? Ļoti labas, svaigas, tiko saražotas!”, bet pretī dzirdot atbildi: „Optisko kabeļu savienotāji! Optisko kabeļu savienotāji!” Lūk, apmēram tādā situācijā līdz ar Valsts plāna komitejas likvidāciju tika nostādīti Padomju uzņēmumi. Kā austrumu tirgū.

Staļins mēdza teikt – ir jāatrod galvenais posms aiz kura var izvilkt visu ķēdi. Valsts plānu komiteja ir plānveida ekonomikas galvenais posms. Ja šo posmu likvidē, tad plānveida ekonomika mirst. Tad mirst tā „apkaunojošā direktīvā ekonomika” par kuru mūsu gudreļiem vajadzēja kaunēties, kad viņi Čikāgas ekonomikas skolā mācījās tirgus ekonomiku. Viss izrādās ir tik drausmīgi vienkārši: ir jāatlaiž tikai 2000 Valsts plāna komitejas darbinieki un „uz redzēšanos plānveida ekonomika un laipni lūgti tirgū.” Un valsts 280 miljoni iedzīvotāju tādu „sīkumu” pat nepamanīs! Bet tālāk vispār ne par ko nav jādomā, visu noregulēs „tirgus neredzamā roka”. Prieks kur tu rodies, laime kur kavējies! Tik tāds sīkums, ka par šādu „fīču” ir jāmaksā vismaz četras reizes dārgāk kā agrāk.

Tas tika izdarīts 1991.gadā un PSRS pārstāja eksistēt. Smalka un labi nomaskēta operācija. Daudzi naivuļi no uzņēmumos strādājošajiem sākumā pat bija sajūsmā , jo vairs nevajadzēja skaidroties par plāna neizpildi. Īsta demokrātija! Tā beidzās aukstais karš un pēc tam atlika tikai savākt sagrautās plānu ekonomikas atliekas un izpārdot tās pa sastāvdaļām.

Godīga ekonomista vērtējums

Tie, kuri likvidēja Gosplanu, neapšaubāmi bija gudri ekonomisti. Viņi zināja, kur ir PSRS ekonomikas galvenais posms. Bet, lūk, ne tikai gudra, bet arī godīga ekonomista, Nobela prēmijas laureāta par 2001.gadu Džozefa Stiglica vērtējums: „Pāreja uz tirgus ekonomiku Krievijā [vēl jo vairāk – Latvijā] nedeva solītos rezultātus tieši tāpat kā vairumā citu valstu, kuras pārgāja no komunisma uz tirgu. Rietumi iedvesa šīm valstīm, ka jaunai ekonomiskai sistēmai ir jāatnes šīm valstīm nepieredzētu uzplaukumu. Tā vietā šī pāreja atnesa viņiem nepieredzētu nabadzību: daudzējādā ziņā vairumam iedzīvotāju tirgus ekonomika izrādījās pat vēl sliktāka nekā savulaik to viņiem stāstīja komunistiskie līderi. Lielāku kontrastu, kā Krievijas pāreja uz tirgus ekonomiku pēc starptautisko institūtu izstrādātajām receptēm un tādu pat Ķīnas pāreju pēc pašu izstrādātās programmas, ir grūti iedomāties. Ja 1990.gadā Ķīnas IKP bija 60% no Krievijas, tad XX gadsimta beigās šī attiecība kļuva pilnīgi pretēja. Laikā, kad Krievijā notika nepieredzēts nabadzības pieaugums, Ķīna pārdzīvoja nepieredzētu nabadzības samazinājumu. „ Ķīna vienkārši sāka būvēt tirgus ekonomiku paralēli savai valsts plānveida ekonomikai. Ķīnieši neko neiznīcināja un neprivatizēja, viņi tikai papildināja esošo. Un ieguva fantastisku labklājības pieaugumu. Un savu tirgus ekonomiku viņi sauc par sociālistisku un seko tai līdzi, joprojām to vadot pašiem nepieciešamajā virzienā.

Neviena „Čikāgas skolas” konsultanta Ķīnā nebija. Neielaida. Jo tas taču ir ļoti, ļoti stulbi [ko izdarīja latvieši nodevīgi – nelietīgo ārzemju latviešu mudināti] prasīt padomus saviem niknākajiem konkurentiem.

Kāpēc tā arī netika uzcelta puslīdz normāla tirgus ekonomika?

Tad kāpēc Latvijas ekonomika piedzīvoja tik dramatisku kritienu? Dēļ finansējuma trūkuma. Jebkurai pārbūvei ir nepieciešams finansējums. Mēs jau redzējām, ka mūsdienu tirgus ekonomikai tās starpnieki un produkcijas izplatības sistēma izmaksā apmēram 450% no ražotāja cenas. Attiecīgi, lai bijusī plānveida ekonomika veiksmīgi darbotos tirgus ekonomikas apstākļos, kad ir likvidēts Gosplans – Gossnabs, bija nepieciešams radīt šo produkcijas izplatības sistēmu, kam savukārt bija nepieciešams gan attiecīgs finansējums, gan arī laiks. Bija nepieciešami ļoti lieli finansu ieguldījumi. Latvijai, ietverot visu tautsaimniecību, tie bija 21,3 miljardi latu 1995.gada cenās. Fantastiski lieli ieguldījumi! Bet nauda šiem mērķiem vispār netika izdalīta.

Tā vietā, lai pārveidotu ekonomiskās sistēmas vadību tika vienkārši likvidēts administratīvās (direktīvās) ekonomikas cents – Gosplans un Gosnabs. Plānveida ekonomikai tika atslēgts skābeklis un pēc tam pilnībā nevadāmo tautsaimniecību atstāja savā vaļā nobeigties. Tautsaimniecība arī nomira un tā nemaz šādos apstākļos nevarēja nenomirt.

Latvijā nepietika 21,3 miljardi latu (37,3 miljardi dolāru), bet visas Padomju Savienības mērogos tie ir triljoni dolāru! Lai saglabātu Padomju Savienības ekonomikas līmeni pārejā uz tirgus ekonomiku bija nepieciešams ieguldīt 6,5 triljonus dolāru – miljoniem starpnieku finansēšanai. Lūk tāda ir patiesā veiktās „reformas” cena normālai pārejai no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku. Kad ir aprēķināts cik tad tas prieks izmaksā, rodas likumsakarīgs jautājums: „Bet kāpēc vispār šāda pāreja ir nepieciešama?” Atbildē klusums.

Šādas puslīdz normālas ekonomikas transformācijas vietā no Padomju Savienības [arī Latvijas] tika izvestas vērtības triljoniem dolāru vērtībā, bet to vietā atstāts papīra gabals ar uzrakstu „500 dienu programma”. Pilnīgi par velti.

Pēc šādām „reformām” naudas Krievijā pietieka tikai Maskavai un Pēterburgai, kuras patērēja 40% no visas Krievijas mazumtirdzniecības apgrozījuma, lai gan iedzīvotāju skaita ziņā sastādīja tikai 8% no visiem iedzīvotājiem. Mums Latvijā naudas pietika tikai Rīgai, visur citur – tuksnesis.

Lai atkal iedvestu dzīvību visā pārējā Krievijā tirgus ekonomikas apstākļos, tai ir jānopelna šie 6,5 triljoni dolāru un jāiegulda savā ekonomikā. Līdz šim bija nopelnīti tikai 500 miljardi (7,7% no nepieciešamās summas), kurus nākas tērēt jaunu krīžu pārvarēšanai. Pēc krīzes jāsāk krāt no jauna, jo krīze šos ietaupījumus „apēd” un tā ik pēc 8 gadiem.Tādā garā priekšā vēl ir ļoti, ļoti daudz darba un nepieciešama liela pacietība. Bet vai pietiks?!

Savukārt sešmiljardajā pasaulē tagad pietiek līdzekļu tikai vienam „zelta miljardam”. Pārējiem ir jāsūkā ķepa un jāklausās pasakas par to, ka „neredzamā tirgus roka” visu noregulēs. Un tā līdz mirklim, kamēr cilvēki nesapratīs, ka un cik lielā mērā viņi tādējādi tiek muļķoti. Bet jāsaprot ir tikai viens – pasaulē nepietiek līdzekļu, lai tirgus ekonomikas apstākļos nodrošinātu kaut vai iztikas minimumu tam nelaimīgajam miljardam, kurš dzīvo badā uz dzīvības un nāves robežas. Un nekad tādu līdzekļu šādos apstākļos arī nebūs. Vienkārši šī sistēma – tirgus ekonomika, šādiem mērķiem ir pilnīgi nederīga dēļ savas zemās efektivitātes [saujiņai augstāko šādas sistēmas vadoņu tā gan ir ļoti ērta un komfortabla, jo nekas nav jādara un ne par ko nav jāatbild, bet var mierīgi baudīt svešus augļus un izjust pārākumu par stulbajām plebeju un lumpeņu masām, kuras skrien vāveres ritenī pakaļ priekšā pakārtajam burkānam]. Tirgus ekonomika neizbēgami ir iznīcībai nolemta. Lūk kāpēc visā pasaulē atkal sāk lasīt Kārli Marksu un citus sociālistiskos autorus.

Fragments no slavenā latviešu ekonomista Ernesta Buivida grāmatas „Latvijas ceļš: pretī jaunai krīzei” (2009)

***********

Grāmatas „Latvijas ceļš: pretī jaunai krīzei” satura rādītājs

1. Mūsu kapitālisma ekonomiskās problēmas
1.1. Sākums
1.2. Kāpēc notika katastrofāls ekonomisks kritums
1.3. Mūsu kapitālisma ekonomiskās problēmas
1.4. Mūsu ekonomiskās krīzes
1.5. Politiskais strupceļš kopā ar ekonomisko krīzi
1.6. Kur ir izeja no krīzes?
1.7. Kur ir Latvijas perspektīvas?
2. Mūsu pavisam dīvainā politika
2.1. Kurš mums ir valsts galva?
2.2. Izbiedētā paaudze.
2.3. Vai var skaitīt savu gadus no dzimšanas dienas?
2.4. Ko tad jūs privatizējat jau 15 gadus?
2.5. Kas pie mums notiek ar vēsturi?
2.6. Latvijas valsts pret lembergu.
2.7. Ieskaties dziļāk jebkurā revolūcijā un ieraudzīsi ekonomiku.
2.8. Saldie visas tautas sapņi
2.9. Lielās uzvaras jubileja
2.10. Ko privatizē namu pārvaldēs?
2.11. Leģendas par burvju konkurenci.
2.12. Mūsu attīstības strupceļš – korupcija.
2.13. Matemātikas stunda Labklājības ministrijai.
2.14. Palīdzot zaudējumu aprēķināšanas komisijai
2.15. Mūsu pēdējā nacionālā prioritāte.
2.16. Bīstamās un bezjēdzīgās spēles ar vēsturi.
2.17. Grimstošās kolīcijas pēdējais šaviens.
3. Pasaule apkārt mums
3.1. Triju jūru demokrāti – savienojieties!
3.2. Sagaidiet, globalizācija ir atnākusi.
3.3. Divdesmit pasaules bagātākās valstis.
3.4. Cik gan sajūsminošas ir tās ilgtermiņa prognozes.
3.5. Mažeiķu naftas piedzīvojumi
3.6. Ierasta lieta: karš un tā rezultāti.
3.7. Mūsu paaudze dzīvos kapitālismā
3.8. Ardievu čīles brīnum!
3.9. Āzijas ekonomiskais tīģeris – Dienvidkoreja.
3.10. ASV izreklamētais spožums un nabadzība
3.11. Jauna superlielvalsts – Ķīnas tautas republika.
3.12. Savienība, kuru mēs pazaudējām.
3.13. Vientuļas superlielvalsts kara komercija.
3.14. Negaidījāt. Ardievu brīvā tirzniecība.
3.15. Valsts sektors nav balasts, bet gan ekonomikas dzinējspēks.
3.16. Kurš mums gatavo vispasaules krīzi?
3.17. Ekonomisks ceļojums pa Baltkrieviju
3.18. Ekonomisks ceļojums pa Baltkrieviju – 2
3.19. Netaisnīgā Krievijas izvēle.
3.20. Kalpojot bagātai kundzei, sagaidāmi daudz pārsteigumu
3.21. ASV un Tibetas tautas genocīds mainīgajā pasaulē
3.22. Skats no malas
4. Mūsu ikdienas dzīve
4.1. Kamēr raksta papīrus, tikmēr mirst cilvēki
4.2. Jaunā paaudze negrasās dzemdēt bērnus.
4.3. VID melnais saraksts
4.4. Skumīgas domas sēru dienā.
4.5. Neliela palīdzība mūsu jaunajam prezidentam.
4.6. Mūsu dzīves fantastika – viss deg, bet vainīgo nav.

Ernests Buivids(1934-2010) par sevi

Ernests Buivids

Ernests Buivids

Es negrasījos kļūt par žurnālistu vai publicistu. Pēc pamatprofesijas esmu fiziķis, kurš šajā jomā ir nostrādājis visu mūžu – pusvadītāju un mikroelektronikas rūpniecībā. Tas bija šīs nozares rašanās sākums. Kad es uzsāku darbu, tad PSRS bija 7 rūpnīcas, kuras ražoja mikroelektronikas produkciju, bet kad es (un arī PSRS 1990-ajos gados) savu darbu beidzām, tad šādu rūpnīcu bija jau 107, viena no kurām bija mans lolojums. Es to uzcēlu, apgādāju, pielāgoju tehnoloģiskos procesus, palaidu ražošanu un biju tās direktors. Ekonomiku es apguvu realitātē kā augsti tehnoloģiskas nozares ar visaugstāko pievienoto vērtību saimnieciskais vadītājs, kurš centās sasniegt uzdevumus ar minimālu resursu patēriņu.

Mikroelektronikas rūpniecība ir sarežģīta ar ļoti daudziem visdažādākajiem tehnoloģiskajiem procesiem un mikroelektronikas izstrādājums iziet cauri tūkstošiem operāciju pirms kļūst par gatavu produktu. Straujā mikroelektronikas attīstība noveda pie tā, ka tehnoloģijas mainījās ik pēc 5 gadiem, tāpēc tādas ražotnes uzturēšanai bija nepieciešama nepārtraukta rezultātu analīze un operatīvā vadība. Šādas ražotnes struktūrā bija tikai 30-35% strādnieku (operatori), bet pārējie kadri bija dažādu dienestu inženieri, kuri vadīja ražošanu.

Tā kā man ir ilggadīga sarežģītas ražošanas sistēmas vadības pieredze, kurā bija tūkstošiem izpildītāju, regulāri tika ieviesti desmitiem jaunu izstrādājumu un bija ik gadu jāpalielina ražošana par 20-30%, man ir smieklīgi klausīties tirgus ekonomikas teorijas, kuras apgalvo, ka valsti, kura ir vēl sarežģītāks mehānisms un sistēma, var vadīt kaut kāda fantastiska „neredzamā roka” un ka valsts vadības instrumenti ir lieki un pat kaitīgi. Tāpēc tas totālais Latvijas tautsaimniecības sabrukums, kurš notika 1990-o gadu sākumā bija prognozējams un sagaidāms. Sašutumā par to, ka šī ekonomiskā sagrāve tiek pasniegta kā kaut kāds fenomenāls sasniegums, es sāku rakstīt ekonomiskus rakstus un kļuvu par publicistu un ekonomistu.

Avots:
http://uploadingit.com/file/dq4wkwbsmukg3p4h/Buivids_Latvijas_cels.zip

Informācijas aģentūra
/15.10.2014/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 5 komentāri

Par alkohola un cigarešu nāvējošo ietekmi

„Mēreni dzeroša” alkoholiķa un hroniska alkoholiķa smadzenes

„Mēreni dzeroša” alkoholiķa un hroniska alkoholiķa smadzenes

Prezentācijas teksts par alkohola un smēķēšanas nāvējošo ietekmi uz cilvēka veselību. Sastādīts jauniešu un nezinātāju, kādi ir lielākais Latvijas iedzīvotāju vairums, informēšanai.

1. Galvenais īsumā

Alkohols un cigaretes ir INDE (nogalina pakāpeniski). Alkohols un cigaretes ir NARKOTIKAS (rada «dullu» galvu un fizisku/psiholoģisku atkarību). NEDRĪKST LIETOT NEKĀDOS DAUDZUMOS JO ĪPAŠI SIEVIETES.

Alkohols iznīcina smadzeņu šūnas. Alkohols ir galvenais mirstības un kroplu bērnu dzimšanas iemesls. Alkohols izraisa asinsvadu un sirds slimības. Alkohols + cigaretes = daudzkārt kaitīgāk nekā katrs atsevišķi. Smēķēšana izraisa vēzi, asinsvadu nosprostošanos (galējā fāzē gangrēnu un locekļu amputāciju) un vīriešiem IMPOTENCI.

2.Kas ir alkohols?

ALKOHOLS – etilspirtu (C2H5OH) saturoši dzērieni (šņabis, viskijs, konjaks, vīni, šampanietis, alus u.c.).

Etilspirts (spirts) ir nāvējoša inde. Ja cilvēks izlieto vairāk kā 8g/kg, tad viņš mirst. Piemēram, ja 60 kg smags cilvēks izdzer 480g tīra spirta viņš mirst. Etilspirts darbojas kā narkoze (4-6g/kg). Agrāk izmantoja medicīnā, bet no tā atteicās, jo alkoholam ir ļoti šaurs narkotiskais slieksnis (viegli kļūdīties ar devu – līdz noteiktā izdzertam daudzumam vēl sāp, bet pēc iestājas nāve)

3.Kā darbojas alkohols

Cilvēks sastāv no miljardiem šūnu, kuras nepārtraukti atjaunojas. Katra šūna ir pieslēgta asinsvadu sistēmai, pa kuru līdz katrai šūnai tiek nogādāts skābeklis un barības vielas, kā arī aiznestas projām nevajadzīgās vielas (ķīmisko reakciju blakusprodukti). Skābekļa nogādi un CO2 aizvadi veic sarkanie asinsķermenīši – eritrocīti. Eritrocīti satur hemoglobīnu (sarkanu pigmentu, kurš satur dzelzi), kurš piesaista skābekli. Eritrocīti veidojas kaulu smadzenēs – apmēram 2,5 miljoni sekundē un tie dzīvo apmēram 100-120 dienas. Eritrocīti sastāda apmēram 1/4 daļu no visām šūnām. Eritrocītiem nav kodola. Eritrocītu veidošanai nepieciešamās vielas – Fe, Cu, Zn, CO, Mg, vitamīni B12, B6 un B2, folskābe, olbaltumvielas. ASINSRITE – galvenais dzīvību nodrošinošais process.

Iedzerot alkoholu, tas izšķīst asinīs un daļai eritrocītu atņem negatīvo lādiņu, kā rezultātā eritrocīti salīp ķekaros (10-100 eritrocīti katrā ķekarā). Alkohola ietekmē radušies eritrocītu ķekari NOSPROSTO ASINSVADUS !!!

Cilvēka smadzenēs ir 10-20 miljardi (caurmērā 15) neironu (smadzeņu šūnu), kas koordinē un nosaka visu organisma darbu. Cilvēka veselība un spējas pirmkārt atkarīga no smadzenēm (neironudaudzuma, to veiktspējas, saiknes starp neironiem). Katra smadzeņu šūna, līdzīgi kā citas šūnas, ir pieslēgta asinsvadu sistēmai ar mikroasinsvadiem – mikrokapilāriem caur kuriem var iziet tikai viens eritrocīts.

00402_Alkohola_ietekme

Alkohola lietošanas rezultātā radušies eritrocītu ķekari nosprosto smadzeņu šūnas barojošos asinsvadus un nosprostotās smadzeņu šūnas 7 sekunžu laikā, nesaņemot barību, neatgriezeniski mirst. Smadzeņu šūnu iznīcināšanas process arī rada reibuma stāvokli (smadzeņu šūnas neatjaunojas). ALKOHOLS jebkuros daudzumos IZNĪCINA SMADZEŅU ŠŪNAS!!! Jo vairāk un biežāk cilvēks lieto alkoholu, jo stulbāks kļūst!!! Katrs izdzertais alkohola malks padara stulbāku!!!

4.Abstinences sindroms (paģiras, pohas)

Pēc liela alkohola daudzuma lietošanas cilvēka galva ir pilna ar mirušām smadzeņu šūnām, kuras pēc kāda laika sāk pūt, izraisot galvassāpes. Lai nesaindētu smadzenes un visu organismu, organisms izmanto savas šķidruma rezerves, lai aizvadītu un izvadītu mirušās un pūstošās smadzeņu šūnas (tāpēc pēc iedzeršanām arī gribas dzert). Tas, kurš lieto alkoholu, vēlāk burtiskā nozīmē izčurā savas smadzenes!!!

5.Smadzeņu izskats

Alkohola lietošanas rezultātā smadzeņu apjoms samazinās (saraujas un sačokurojas). Pietiekami ievērojami atšķiras vispār nekad alkoholu nelietojuša cilvēka smadzenes no retumis alkoholu lietojuša cilvēka smadzenēm (tās ir apjomā sarāvušās, čūlainas un tajās ir vairāk ūdens), bet hroniska alkoholiķa smadzenes izskatās drausmīgi.

6. Sirds slimības

Pēc līdzīga principa alkohols izraisa sirds slimības, kas ir viens no biežākajiem cilvēku nāves iemesliem. Laika gaitā dažādu iemeslu dēļ (mazkustīgs dzīvesveids, stress, neveselīgs uzturs, smēķēšana un arī alkohola lietošana) «aizsērē» sirds darbībai vitāli nepieciešami asinsvadi. Alkohola ietekmē radušies eritrocītu ķekari var aizsprostot «aizsērējušos» sirds darbībai nepieciešamos asinsvadus, kas var izraisīt pat cilvēka nāvi. Līdzīgā kārtā alkohols izraisa vai saasina arī citas slimības.

7. Alkohols bojā visas šūnas

Etilspirts ir ļoti labs, universāls šķīdinātājs, kurš spēj labi iesūkties, iekļūt citās vielās. Šūnu apvalks (membrāna) sastāv no taukiem (lipīdiem), kas nešķīst ūdenī un sargā šūnu no kaitīgu vielu ietekmes. Etilspirta molekula bojā šūnu apvalku un caur bojāto vietu šūnā var ienākt infekcijas, cita etilspirta molekula, šlakas, citas ķīmiskas vielas, kas var šūnu novājināt, sakropļot vai iznīcināt. Cilvēka organismā ir ļoti daudz šūnu un tās nepārtraukti atjaunojas, tāpēc atsevišķu šūnu bojāeja nebūtu nekas īpašs, BET: *) pārmērīgi šūnas bojājoši/nogalinoši procesi novājina organismu; *) ir šūnas, kuras kategoriski nedrīkst bojāt.

8. Alkohola ietekme uz bērniem

Bērni no vecākiem (viņu dzimumšūnām) manto vecāku un visu viņu senču uzkrāto ģenētisko informāciju, kas nosaka bērna fizioloģiskās īpašības (piemēram, smadzeņu lielumu), kas savukārt nosaka tā spējas, izturību, veselību, noslieces utt.

JO VESELĪGĀKI UN GUDRĀKI VECĀKI, JO BĒRNI SĀKOTNĒJI IR VESELĪGĀKI UN GUDRĀKI!!! JO NEVESELĪGĀKI, SLIMĀKI, DUMJĀKI VECĀKI (tai skaitā arī alkohola lietošanas dēļ), JO BĒRNI SĀKOTNĒJI IR SLIMĪGI UN MAZĀK ATTĪSTĪTI!!! Lietojot alkoholu (pat mazos daudzumos), cilvēks samazina savu nākamo bērnu iedzimto potenciālu!!!

ALKOHOLS BOJĀ ARĪ DZIMUMŠŪNAS (gan sieviešu, gan vīriešu), tas ir šūnas, no kurām rodas bērns (kuras izveido bērnu). Ja kaut viena no divām bērnu izveidojušajām dzimumšūnām ir alkohola sakropļota, tad piedzimst kropls vai nedzīvs bērns.

VĪRIEŠA DZIMUMŠŪNAS ATJAUNOJAS IK DIENAS (Dienā vīrietim veidojas apmēram 250 miljoni spermatozoīdu. Ja vīrietis nav lietojis alkoholu 3 mēnešus, viņa dzimumšūnas nebūs alkohola sakropļotas). Vīrietis, lietojot alkoholu, tikai indē sevi un tādējādi tikai samazina sava nākamā bērna iedzimto potenciālu (smadzeņu apjoms, veselīgums utt.).

SIEVIETES NEDRĪKST LIETOT ALKOHOLU VISPĀR NEKAD UN NEKĀDOS DAUDZUMOS!!! (Sieviešu dzimumšūnas neatjaunojas. Kopš dzimšanas katrai sievietei ir apmēram 1 miljons nenobriedušu olšūnu, kuras, sasniedzot attiecīgo vecumu, nobriest pa vienai.)

9. Sievietes vispār nedrīkst lietot alkoholu!!!

Sievietei kopš dzimšanas uzreiz ir dotas visas dzimumšūnas (olšūnas). Jaunas dzimumšūnas sievietes dzīves laikā nerodas, cik un kādas piedzimstot ir dotas, tādas arī ir. Olšūnas glabājas īpaši aizsargātā apvalkā, kurš aizsargā tās gandrīz pret jebkurām vielām un infekcijām, izņemot …. etilspirtu. Etilspirts kā labs šķīdinātājs spēj izsūkties cauri olšūnu aizsargapvalkam un neatgriezeniski sabojāt olšūnas (ne visas uzreiz, bet tik daudz un tik lielā mērā cik etilspirts ir izsūcies cauri olšūnas aizsargapvalkam).

JO SIEVIETE DZĪVES LAIKĀ SUMMĀRI VAIRĀK IR IZDZĒRUSI ALKOHOLU, JO LIELĀKA VARBŪTĪBA KA VIŅA DZEMDĒS KROPLU VAI NEDZĪVU BĒRNU!!!

Un, iespējams, kad pienāks laiks, tiks apaugļota tieši tā olšūna, kas savulaik tika sabojāta izdzerot «tikai» vienu glāzi šampanieša jaunajā gadā vai «tikai» vienu glāzi vīna tonusam. Šādas bojātas olšūnas apaugļošanas sekas ir nedzīva vai kropla bērna piedzimšana (prāta atpalicība, dažāda veida fiziskās kroplības, sirds defekti, augšanas grūtības u.c.). SIEVIETES KATEGORISKI NEDRĪKST LIETOT ALKOHOLU NEKAD UN NECIK!!!

10. Kādēļ daži nodzeras, bet citi nē? Kādēļ vieni «tur daudz», bet citi gandrīz nemaz?

Jo dažādiem cilvēkiem ir dažāds iedzimtais (ģenētiskais) potenciāls, jeb veselības rezerve. Vieniem cilvēkiem veselības rezerve ir liela un dzerot (vai savādāk aktīvi bojājot veselību) tā tiek tērēta, bet citiem iedzimtā rezerve ir maza un problēmas parādās ātri vai uzreiz. Tie, kuri dzerot, tērē savu iedzimto veselības potenciālu, atņem to saviem nākamajiem bērniem, jo dzerot (vai savādāk bojājot veselību) tā samazinās un bērniem iedzimtības ceļā nododamais veselības potenciāls ir mazāks.

Ir cilvēki, kuriem aknas spēj gandrīz pilnībā neitralizēt uzņemto alkoholu. Šādiem cilvēkiem alkohols kaitē minimāli, neatkarīgi no izdzertā alkohola daudzuma. Viena no šādu cilvēku pazīmēm – nereibšana (daudz dzer, bet nereibst). Mēdz gadīties, kad dēļ pārmērīgas alkohola lietošanas šādu cilvēku aknas zaudē savas spējas un viņi ļoti strauji nodzeras.

11. Kā rodas alkohols?

ALKOHOLS IR RAUGA BAKTĒRIJU IZKĀRNĪJUMI (rauga baktērijas ēd cukuru un izvada no sevis etilspirtu)!!!

Rauga baktērijas spēj pārstrādāt alkoholā JEBKURAS organiskas vielas. Ķīnā, piemēram, alkoholu taisa arī no cilvēku sūdiem un eksportē to.

Kā taisa vīnu? 1. Ielej pudelē vīnogu sulu. 2. Ielaiž vīnogu sulā rauga baktērijas. 3. Aiztaisa korķi un gaida. Rauga baktērijas ēd vīnogu sulā esošo cukuru, vairojas un nokārto savas dabīgās vajadzības, izdalot etilspirtu. Kad etilspirta koncentrācija bijušajā vīnogu sulā sasniedz 11%, rauga baktērijas nosprāgst pašas savos mēslos. Šādu šķidrumu sauc par sauso ordināro vīnu.

Ja «sauso ordināro vīnu» patur ilgāk un nofiltrē rauga baktēriju līķīšus, tad tas ir augstākās klases vīns un to pārdod par lielāku naudu. Ja, kad vēl rauga baktērijas ir dzīvas, tās negaidīti apstaro ar spožu gaismu, rauga baktērijas no pārsteiguma nomirst ar pirmsnāves caureju burbulīšu veidā. Šādu dzērienu sauc par šampanieti.

12. Smēķēšana

Cigaretes satur apmēram 60 (!) indīgu vielu, zināmākās no kurām ir darva un nikotīns. Cigaretes tiek speciāli ražotas, lai tās būtu maksimāli patīkami lietot un lai tās izraisītu maksimālu atkarību (pievieno speciālas aromāt un atkarību izraisošas vielas). Ar cigarešu indīgajiem dūmiem pakāpeniski tiek indēts viss organisms (caur ieelpotajiem dūmiem indīgās vielas nonāk asinīs, kuras aiznes indīgās vielas līdz visām šūnām).

Smēķēšana izraisa: *) Vēzi; *) Asinsvadu vājināšanos, asinsvadu plīsumus; *) Gangrēnu un locekļu amputāciju (galējos asinsvadu nosprostošanās gadījumos); *) Impotenci vīriešiem.

Katrs ieviltais cigarešu dūms izraisa asinsvadu spazmas (raustīšanos). Dēļ regulārām asinsvadu spazmām, smēķētāja asinsvadi kļūst trausli, nespēcīgi, mazāk elastīgi un sāk plīst.

00402_Smekesanas_ietekme

Ar laiku, kad asinsvadi ir kļuvuši neelastīgi un nespēcīgi, asinsvadu spazmu ietekmē asinsvadi nosprostojas (saraujas, bet neatraujas atpakaļ, nespēj atrauties atpakaļ). Ja nosprostais asinsvads atrodas ķermeņa vidusdaļā, tad orgāni parasti necieš, jo asinspievadei tiek atrasti «apvedceļi». Ja asinsvadu nosprostojums ir noticis ķermeņa gala daļā (kājas, rokas, pirksti), tad asinspiegādes «apvedceļš» neizveidojas, šūnām netiek piegādātas barības vielas un skābeklis, tās atmirst, sāk pūt (sākas gangrēna) un daļa no ķermeņa ir jāamputē. Locekļu amputācija ir klasiska ilglaicīgu smēķētāju problēma.

SMĒĶĒŠANA un ALKOHOLS – 10x kaitīgāk.

SIEVIETES KATEGORISKI NEDRĪKST SMĒĶĒT NEKAD UN NECIK!!! Smēķējot, sieviete indē savus nākamos bērnus, jo cigarešu dūmos esošās indes caur asinsvadu sistēmu tiek aizvadītas līdz olšūnām. Ja grūtniecības pirmo mēnešu laikā mirklī, kad bērnam veidojas Centrālā nervu sistēma (CNS), sieviete izsmēķē kaut vai puscigareti, tad bērns piedzimst kropls.

13. Alkoholiķi

ALKOHOLIĶIS – CILVĒKS, KURŠ REGULĀRI LIETO ALKOHOLU!!!

*) MĒRENIE IEDZĒRĀJI (GADĪJUMA DZĒRĀJI) – Dzer mazliet, retumis, «tikai pa svētkiem» utt.;

*) ŽŪPAS – Dzer bieži (vismaz reizi nedēļā) un pietiekami daudz, bet ir vēl pietiekami normāli (spējīgi strādāt, viss vēl nav pakārtots alkoholam);

*) HRONISKI ALKOHOLIĶI – Nožēlojamas, nodzērušās personas ar spēcīgi izteiktu alkohola atkarību. Visa dzīve tiek pakārtota alkoholam. Viss tiek nodzerts. Izskatās nožēlojami. Par hroniskiem alkoholiķiem kļūst apmēram 10% no visiem alkoholiķiem.

SOCIĀLI VISKAITĪGĀKIE IR MĒRENIE IEDZĒRĀJI, jo viņi attaisno dzeršanu, izplata mītus par alkohola lietošanu, iemāca jauno paaudzi lietot alkoholu (hroniskie alkoholiķi ir labs piemērs, kas māca nelietot alkoholu). Mērenie iedzērāji ar savu paraugu un sarunām parasti pieradina bērnus (jau līdz 3 gadu vecumam), ka lietot alkoholu ir labi.

13. Mīti par alkoholu

1) «MĒRENAS IEDZERŠANAS» MĪTS jeb mīts «DZERT IR SLIKTI, BET MAZLIET DRĪKST» (Drīkstot dzert glāzi sarkanvīna (šņabja) dienā; tikai svētkos; šņabja glāzi saaukstēšanās sākumā utt.). Nedrīkst dzert nevienu no alkoholu saturošiem dzērieniem ne cik un nekādos daudzumos, jo tas novājina organismu, pazemina ģenētisko potenciālu, izraisa un saasina virkni slimību, iznīcina smadzeņu šūnas, kropļo dzimumšūnas.

«Mērenas iedzeršanas» mītu, savas produkcijas noieta palašināšanai, radīja un izplata alkohola ražotāji. Šim mītam ir sena vēsture. Piemēram, vēl cariskajā Krievijā 1900ajos gados alkohola ražotāji mēģināja noalgot tā laika slavenākos zinātniekus, lai tie «zinātniski pamato» apgalvojumu, ka ir veselīgi dienā izdzert glāzi šņabja. To laiku zinātnieki ne tikai tam nepiekrita, bet asi pret to iestājās, tai skaitā slavenais krievu zinātnieks, Nobela prēmijas laureāts Ivans Pavlovs, kurš atklāti presē uzstājās pret šādu alkohola tirgotāju amorālu manipulāciju.

Mūsdienu expadomju telpā «mērenas iedzeršanas» mīti tika radīti pēc Staļina nāves PSRS propogandas iespaidā, kad Padomju valdība nolēma «pelnīt» uz savas tautas nodzirdīšanas rēķina un izvērsa visaptverošu alkohola un «mērenas iedzeršanas» tiešu un visvairāk netiešu reklāmu (filmas, dziesmas utt.)

2) ŠŅABIS AUKSTUMĀ SASILDA (Ja ir auksti, jāiedzerot šņabis un tad paliks siltāk). Alkohols, gluži pretēji, veicina ādas poru atvēršanos un organisms alkohola ietekmē straujāk zaudē siltumu. Īslaicīga siltuma izjūta pēc daudzgrādīga alkoholiska dzēriena iedzeršanas ir dēļ tā, ka no ķermeņa straujāk prom plūstošais siltums uzkrājas drēbēs. Vairums ziemā nosalušo cilvēku ir bijuši alkohola reibumā!!!

3) Kaukāzā dzer daudz vīna un ļoti ilgi dzīvo (sarkanvīna lietošana paildzinot dzīvi). Padomju laikā Kaukāzā bija ilgdzīvošanas pētījums, kurā tik tiešām tika konstatēts, ka dažos kalnu rajonos iedzīvotāji vidēji dzīvo ievērojami ilgāk nekā citur. BET TIE BIJA MUSULMAŅU RAJONI, KUR ALKOHOLU NELIETO VISPĀR (Islāms kategoriski aizliedz lietot alkoholu). Savukārt Kaukāza rajonos, kur ir vīna lietošanas tradīcijas, ilgdzīvošanas fenomens netika konstatēts.

4) ALKOHOLS NOŅEM STRESU (UZLABO GARSTĀVOKLI). Alkohols nomāc centrālo nervu sistēmu. Pasaules veselības organizācija alkoholu pieskaita depresantu grupai, kas bieži vien tieši pasliktina garastāvokli. Liela daļa pašnāvību tiek izdarītas tieši alkohola reibumā.

5) ALKOHOLS PALĪDZ SAAUKSTĒŠANĀS SĀKUMPOSMĀ. Alkohols dezinficē, bet tai pat laikā novājina organismu un izsauc citus kaitīgus blakusefektus. Daudz veselīgāks ārstēšanās veids ir kakla skalošana ar sāls (sodā) ūdeni, kumelīšu tējas dzeršana un/vai iešana karstā vannā, kas palielina cirkulējošo asiņu daudzumu.

14. Alkohols nogalina sabiedrību

Sabiedrības alkoholisma līmeņa mērīšana: *) pārvērš visu alkoholisko dzērienu apjomus tīra etilspirta mērvienībā (piemēram, 1l 11% vīna = 0,11l etilspirta); *) summē gada laikā pārdoto visu alkoholisko dzērienu apjomus; *) kopsummu izdala ar iedzīvotāju skaitu; *) Iegūst pārdotā (tātad izdzertā) tīra alkohola daudzumu uz vienu iedzīvotāju (litri uz iedzīvotāju).

Sabiedrības alkohola patēriņa normas (pēc PVO klasifikācijas): *) līdz 3 l/iedz. – zems alkohola patēriņš; *) 4-5 l/iedz. – vidējs alkohola patēriņš; *) virs 8 l/iedz. – rada sabiedrības ģenētisku deģenerāciju (degradāciju).

Daži zīmīgi valstu alkohola patēriņa rādītāji: *) Francija 1895.g.: 23l/iedz.; *) PSRS (60ie gadi): 1-3 l/iedz.; *) PSRS (80ie gadi): 11 l/iedz.; *) Turcija (2000ie gadi): 1,5 l/iedz.; *) Ķīna (2000ie gadi): 5 l/iedz.; *) Krievija un līdzīgi arī Latvija (2000ie gadi): 15-18 l/iedz.

15. Kādēļ ļauj smēķēt, dzert alkoholu un to vēl PLAŠI REKLAMĒ?

1) NAUDA (liela peļņa). Padomju laika 0,5l vodkas (šņabja) cena: – pašizmaksa 15 kapeikas (0,15 rubļi); – cena veikalos 3 rubļi 60 kapeikas (3,6 rubļi); – Peļņa: 24 reizes lielāka (tas ir, ieguldot, piemēram 1Ls, nopelnam 24 Ls)

2) KONKURĒJOŠU SABIEDRISKO GRUPU IZNĪCINĀŠANA. Paši nedzeram, bet citus pārliecinām, lai dzer, indē sevi un vēl maksā par to lielu naudu. Tādējādi apkārtējie tiek novājināti, ir slimi, dumji un nespēcīgi, atbrīvo nedzērājiem dzīves telpu un ļauj viņiem to vidū izcelties.

3) PASAULES PĀRAPDZĪVOTĪBAS PROBLĒMAS RISINĀŠANA. Lai, samazinot cilvēku skaitu uz planētas, mazāks cilvēku skaits būtu tieši jānogalina, viņus apmāna un pārliecina nogalināt pašiem sevi, lietojot alkoholu, cigaretes un vēl veicot daudzas citas stulbas darbības (un atkal: cilvēki, nogalinot paši sevi, vēl par to kārtīgi samaksā).

16. KĀ TIEK REKLAMĒTS ALKOHOLS UN CITI KAITĪGI UN NĀVĒJOŠI IERADUMI?

1. Klasiski, kā apmaksāta reklāma radio, TV, avīzēs, plakātos, kino utt.
2. Kā speciāli pasūtīti «zinātniski» «pētījumi», lekcijas, «speciālistu» slēdzieni par alkohola maz kaitīgumu vai pozitīvo ietekmi.
3. Caur īpaši izveidotām un apmaksātām filmām (multfilmām, izrādēm, grāmatām utt.) un to ainām, kurās tiek lietots alkohols, smēķēts, tiek slavētas un attaisnotas tamlīdzīgas darbības utt.
4. Caur populārām dziesmām (šlāgeriem u.c.) ar lipīgu meldiņu, kuru vārdos slavē alkoholu un tā lietošanu (piem.«Kā man garšo alus»,«Šur tur it nekur, krodziņā zem galda» utt.).
5. Kā slavenību «dzeltenās preses» izreklamēts piemērs (uzvedība un viedoklis). Plaši raksta par dzerstiņiem un dzerstiņos notiekošo, plaši izplata slavenību uzdzīves stāstus, viedokli, kas pamato, attaisno un slavē uzdzīvi, alkohola lietošanu utt.
6. Kā ieradums (tradīcija), ko tās veicēji ( «mērenie iedzērāji») nodod saviem bērniem un ar piemēru, ieteikumiem izplata savu paziņu lokā.
7. Kā masu alkohola lietošanas un tā slavināšanas pasākumi (piemēram, Oktoberfest Vācijā, dažādi koncerti ar alkoholdziesmu repertuāru un masveida lietošanu un arī tie paši Vispārējie latviešu dziesmusvētki, kuros atskaņoja arī dzērājdziesmas).

17. Avoti un papildinformācija

*) RAKSTS (latviski): Alkohols – sabiedrības nogalināšanas tehnoloģija (https://infoagentura.wordpress.com/2013/01/19/1253/);
*) LEKCIJA (krieviski): Vladimira Ždanova (Владимир Жданов) lekcija par alkohola un smēķēšanas kaitīgumu (http://depositfiles.com/files/iw31lui8n (intro: http://www.youtube.com/watch?v=rdDZPNmS0p8 ; http://www.youtube.com/watch?v=556-55l9osE));
*) FILMA (krieviski): «ТЕХНОЛОГИИ СПАИВАНИЯ» (Nodzirdīšanas tehnoloģija ), 2012;
*) GRĀMATA (krieviski): “Народные заблуждения и научная правда об алкоголе” (1924), Тяпугин Николай (Cilvēku maldi un zinātniska patiesība par alkoholu) (http://www.koob.ru/tyapugin/pravda_ob_alkogole);
*) GRĀMATA (latviski): “Dzert vai nedzert?”, Ēvalds Apīnis (http://www.host-a.net/u/fribuuki/dzertvainedzert.zip);
*) GRĀMATA (latviski): “Par alkoholismu” Imants Eglītis un Jānis Strazdiņš (http://uploadingit.com/file/o1nva32nhiwjyqvu/Par_alkaholismu.zip);
*) GRĀMATA (latviski): „Kā viegli atmest smēķēšanu”, Alens Karrs (http://www.host-a.net/u/fribuuki/atmestsmekesanu.zip);
*) ĪSFILMAS (krieviski): 13 alkohola nelietošanas sociālās reklāmas,kuras vienu brīdi rādīja pa Krievijas 1.TV kanālu (http://dfiles.ru/files/ow6ip38ms (DVD) ; http://dfiles.ru/files/lzezyvtgc (flv));
*) GRĀMATA (krieviski): “Алкогольный террор” (2010), Владимир Жданов (Alkohola terors) (http://dfiles.ru/files/xwo2jw08u);
*) FILMA (krieviski, apraksts – latviski): Kas patiesībā ir cigaretēs? Šokējoši! (https://infoagentura.wordpress.com/2012/01/15/kas-patiesiba-ir-cigaretes-sokejosi/);
*) INTERNETA MĀJASLAPA (krieviski): leģendārā krievi ķirurga, absolūtā nedzērāja un cīnītāja pret alkohola lietošanu Fjodora Uglova interneta mājas lapa, kura satur daudz materiālu un grāmatu par veselīgu dzīvesveidu un alkohola kaitīgumu (http://www.uglov.tvereza.info/).

Noformēts prezentācijas fails ar ilustrācijām: http://www.mediafire.com/download/96wlev0rki4id6q/Alkohols_cigaretes.ppt

/2012/

Informācijas aģentūra
/15.10.2014/

Posted in Kat.: Medicīna, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 9 komentāri

„Panorāmas” tauta melnās ēras priekšvakarā

00401_Panoramas_tautaNesenajās parlamenta vēlēšanās apmierināti nobalsojušo elektorātu uz ielas gaidīja laipnas meitenes. Viņas dežurēja pie vēlēšanu iecirkņiem, lai visiem uzdotu vienu jautājumu: „Par ko jūs balsojāt?”. Biju liecinieks apmēram 85-90 gadus veca laulātā pāra atbildei. Vīrs tūlīt pasmaidīja: „Par vienotību”. Viņa sieva (arī ar smaidu) nekavējoties piebilda: „Panorāmā visi aicināja balsot par vienotību”.

Amerikāņu iestādītā demokrātiskā valstī tā mēdz būt. Amerikāņu iestādītā demokrātiskā valstī tautai tiek iestāstīts, ka sabiedrības apmaksātie mediji kalpo sabiedrībai. Tāpēc mūsu tautas zināma daļa joprojām tic, ka LTV ziņu programma „Panorāma” ir sabiedrības īpašums un pārraižu saturu veido sabiedrības labā. Ja „Panorāmā” visi aicina balsot par „Vienotību”, tad tā arī jādara. Tā priekš latviešu tautas ir vislabākā izvēle. Daudzi mūsu pilsoņi nav zaudējuši uzticību valsts algotajiem žurnālistiem un nav zaudējuši arī uzticību valsts amatpersonu godīgumam. Daudzi mūsu pilsoņi joprojām tic, ka amatpersonas visu dara ar sirdi un dvēseli, kā arī kalpo vienīgi patiesībai.

Par laimi mūsu tautas lielākā daļa vairs nav tik naiva un akli neuzticās valsts klerku godīgumam un viņu sludinātās patiesības līmenim. Šī tautas daļa zina, ka valdošās kliķes intereses nebūt nav sabiedrības intereses. Šī tautas daļa saprot, ka valsts institūcijas oportūniski apkalpo valdošo kliķi un sabiedrības finansu līdzekļi (budžets) tiek novirzīti valdošās kliķes vajadzībām. Valsts mediji un tajā skaitā valsts TV nav izņēmums. Žurnālisti strādā saskaņā ar valdošās kliķes varas „partijas” pasūtījumu.

Aizvadītajās parlamenta vēlēšanās sabiedrības algoto žurnālistu kalpošana valdošās kliķes varas „partijai” bija īpaši izteikta, pilnā mērā aizmirstot par žurnālistikas profesionāli sociālo jēgu un misiju, tādējādi pārvēršoties par riebīgi pieglaimīgiem varas „partijas” sulaiņiem. Novērtējot varas „partijas” riebīgi pieglaimīgo sulaiņu centību, Internetā ir sastopams ļoti drūms secinājums: „Turpat pusi no visa ētera laika gan valsts televīzijas, gan valsts radio ziņu un politisko diskusiju raidījumos priekšvēlēšanu aģitācijas laikā dominēja informācija un viedokļi, kas saistāmi ar politiskās partijas Vienotība pārstāvjiem un aktivitātēm. Nacionālajai apvienībai šāda uzmanība bijusi pievērsta piecas reizes mazāk, ZZS – četras reizes mazāk”.

Vakara ziņu raidījumam „Panorāma” latviešu tautā ir maģiska aura. Raidījuma skatīšanās ietilpst ikvakara obligātā rituālā. Latviešu tautas dzīve nav iedomājama bez „Panorāmas” skatīšanās. „Panorāma” ir latviešu tautas informatīvā pamatbāze – informācijas guru. Tātad garīgais audzinātājs.

Raidījumam ir milzīga sociāli psiholoģiskā slodze. Raidījums garantē noteiktu idejisko kvalitāti, noteiktu idejisko pozīciju un noteiktas ideoloģiskās perspektīvas. Raidījums nosaka cilvēku domāšanas tendences, pārdomātā materiāla intelektuālo un emocionālo spriedzi.

Savukārt katra raidījuma konkrētais saturs būtiski ietekmē tās abstrakti mentālās un jutekliski vibrējošās izpausmes, kuras dēvējam par sabiedrisko apziņu un sabiedrisko domu. Raidījuma saturs principiāli ietekmē visdažādāko konkrēto notikumu izpratni un vērtējumu. Bet pats galvenais – raidījuma saturs pārvēršas par konkrēto notikumu objektivitātes un patiesības kritēriju. Daudzi cilvēki ir svēti pārliecināti, ka raidījumā iekļautā konkrētā informācija pilnā mērā atbilst dzīves īstenībai.

Faktiski „Panorāmu” var droši iekļaut latviskuma identitātē. Latviskums nav iedomājams bez „Panorāmas”. Raidījums ietilpst tautas īpatnību kopumā jau vairākas paaudzes. „Panorāmas” vēsture sākās 1958.gadā. Bez „Panorāmas” nav iedomājami latviski specifiskie masu mediju lietošanas paradumi.

Paradums skatīties „Panorāmu” ir tik spēcīgs, ka ieguvis anekdotisku slavu. Vietējo zagļu aprindās it kā esot izplatīts kompetents praktiski pārbaudīts viedoklis, ka Latvijā vispiemērotākais laiks zagšanai esot tad, kad ēterā ir „Panorāma”. Jau krietni pirms pārraides sākuma cilvēki kļūstot uzbudināti un nervozi, tāpēc steigā aizmirstot aizslēgt to visu, ko nepieciešams aizslēgt. Turklāt pie televizora cilvēki tik pamatīgi iedziļinās ziņu saturā, ka pilnīgi zaudē kontaktu ar apkārtējo vidi. Viņu dzirde un acu skatījums ir koncentrēts vienīgi uz ekrānu. Viņi nav spējīgi neko dzirdēt un redzēt, kas notiek pagalmā, kas notiek pie garāžas vai sētā stāvošās mašīnas. Viņiem ir vienalga, kas notiek blakus istabā.

No zagšanas viedokļa ar „Panorāmu” kādreiz (1988.-1993.g.) it kā varēja konkurēt „perestroikas” specarhitektu uzkonstruētā televizijas pārraide „Labvakar”. Tās laikā pilsētu ielas un lauku viensētas burtiski izmira. Sajūta bija satraucoša. Ejot pa tukšajām ielām, kļuva ļoti neomulīgi un prātā nāca visšausmīgākās domas – sācies pasaules karš, gaidāms atombumbas sprādziens u.tml.

Taču faktiski tauta sēdēja pie televizoriem. „Perestroikas” krievu politiskie un krievu specdienestu līderi izvēlējās psiholoģiski visoptimālākos paņēmienus manipulācijās ar sabiedrību. Tajā skaitā izvēlējās tādu ārkārtīgi efektīvu paņēmienu kā nacionālisma psihozes uzkurināšana. Krievu līderi apzināti uzkurināja nacionālisma psihozi, jo viņi sapņoja par Krieviju bez „nacionālajām nomalēm” un „nacionālo republiku liekēžiem”. „Nomalēm” un „liekēžiem” bija noskatīts jauns saimnieks. Saimnieka maiņa tika noformēta kā „neatkarības cīņa”.

Raidījuma „Labvakar” galvenais mērķis bija latviešu nacionālisma uzkurināšana kokteilī ar „valstisko neatkarību”. Skaidrs, ka tolaik tas tautu grandiozi fascinēja. „Labvakar” tematika neatvairāmi pievilka, pilnīgi pārņēma savā varā un apbūra visu tautu. Pie mums, visticamākais, tikai daži cilvēki tolaik zināja „perestroikas” fantastiskās nelietības patiesos mērķus – mūsu laimīgo nākotni amerikāņu „šmucspainī”.

Pēcpadomju gados „Panorāma” strauji zaudēja auditoriju. Tautas iemīļotā raidījuma autoriem socioloģisko aptauju skaitļi nav patīkami. Tā, piemēram, ja 1994.gadā „Panorāmu” skatījās 666 tūkstoši cilvēku, tad 2011.gadā tikai 113 tūkstoši. Nav ticams, ka šogad skatītāju skaits būtu pieaudzis. Gluži pretēji. Vecākās paaudzes apjoms iet strauji mazumā, bet jaunākajās paaudzēs ir niecīga interese par „Panorāmu”. Tas ir noskaidrots iedzīvotāju aptaujās.

Droši var teikt, ka tiekamies ar „Panorāmas” tautas norietu. To nosaka vecākās paaudzes aiziešana mūžībā. „Panorāmas” tautas vietā enerģiski stājās jauna formācija – Interneta tauta.

Pētījumi liecina, ka mūsu jaunatnei ir interese par ziņām. Mūsu jaunatne vēlas uzzināt, kas ir noticis Latvijā, Eiropā, pasaulē.Taču mūsu jaunatnes interesēm par ziņām ir viena amizanta iezīme. Mūsu jaunatne labprāt izmanto Internetā pieejamos ziņu materiālus, bet tas nekāpina mūsu jaunatnes interesi par politiku. Pret politiku mūsu jaunatne izturas vienaldzīgi.

Par ko tas liecina? Tas liecina par vienaldzīgu attieksmi pret savu valsti, sociālajām problēmām un tajā skaitā jaunatnes sociālajām problēmām. Tas vēl liecina, ka mūsu jaunatne pret ziņām izturas kā sava veida izklaidi. Acīmredzot mūsu jaunatne Internetā iepazīstas galvenokārt ar tiem ziņu materiāliem, kuri tiek pasniegti izklaidējošā iepakojumā – bēdīgi slavenā „infotainment” maisījumā.

Neseno parlamenta vēlēšanu rezultāti atsedz kardinālu pavērsienu mūsu dzīvē. Tas ir ļoti nopietns un ļoti drūms pavērsiens. Tas ir pavērsiens, kas prognozē melnās ēras sākumu mūsu zemē. Pavērsiens ievada kardināli jaunu mūsu tautas likteņgaitu, kādu Dievs mums ir novēlējis turpmākajās gaitās zem šīs Saules. Kā saka, Dievs zina, ko dara. Melno ēru mēs tātad esam godīgi nopelnījuši.

Ņemot vērā vēlēšanu rezultātus, faktiski nākas teikt, ka Interneta tautu pareizāk būtu nokristīt par „suņu būdas” tautu. „Suņu būdas” āksta ievēlēšana valsts parlamentā ir ļoti nopietns signāls par mūsu jaunatnes garīgo stāvokli – jaunatnes cilvēciskajiem ideāliem, attieksmi pret valsts pārvaldi un valsts izaugsmes iespējām. Augstskolu kolēģi stāsta, ka studenti ir trakā sajūsmā par „suņu būdu”.

Nav šaubu, ka šī trakā sajūsma atsaucās uz studentu izvēli pie vēlēšanu urnas. Bet tas liecina par spožām perspektīvām visai tautai un visai valstij. Nākotnē „suņu būdas” fanu skaits katrā ziņā ievērojami pieaugs. Pēc vecākās paaudzes aiziešanas Latvijā rosīsies vienīgi „suņu būdas” fani. Valsts dzīvi arvien vairāk un vairāk nosacīs „suņu būdas” debilais fenomens. Jaunās paaudzes var turpmāk visu Latviju pārvērst par „suņu būdu”, jo „suņu būda” atbilst latviešu jauniešu garīgajām prasībām sintezē ar jauno superdebilo modi – „stulbingu”.

Un visi būs apmierināti. Neapmierināti būs vienīgi suņu mīļotāji, kuri suņus uzskata par vissaprātīgākajām dzīvajām radībām dotajā teritorijā. Viņiem jau tagad nepatīk gudro suņu vienādošana ar atsevišķiem debiliem hominīdiem.

Arturs Priedītis
/13.10.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 5 komentāri

Dainis Īvāns nav pelnījis nekādu cieņu un godu

Dainis Īvāns

Dainis Īvāns

Šodien [04.10.2014] deģenerātu zilajos delfos publicēta pūļa elka Daiņa Īvāna aicinājums vēlētājiem. Tekstā var izlasīt šādu viedokli: “Brīnuma nebija, jo brīvību tautām nedāvina. To izkaro ar prātu, drosmi, vienotību. Un brīnumu nebūs. Brīnums nav arī tas, ka zaudētājam – Maskavas čekistu režīmam – pagaidām pietrūkst dūšas un pietiek saprāta atklāti neiebrukt NATO valstī Latvijā. Tomēr neģēlīgu karu, “kura nav”, tas (nevis Krievijas un krievu tauta) izvērsis visās frontēs. Ja ar valodu referendumu Kremlim nav izdevies nodibināt “Saskaņas Tautas Republiku”, to var mēģināt ar šīm Saeimas vēlēšanām.”

Tik aprobežotu viedokli nākas ļoti reti dzirdēt pat no visgaišākajiem latviešiem. Cilvēks jau gandrīz mūžu nodzīvojis, prot lasīt, rakstīt, apieties ar datoru, redzējis pasauli. Cilvēkam skaitās augstākā izglītība. Noteikti bija jāmācās arī Latvijas vēsture. Pat grūti ticēt, ka D.I. nezina Latvijas vēsturi. Nezina, ka latviešiem “brīvība” ir uzdāvināta jau divas reizes. Tātad bijušais LTF līderis neko vēl nav sapratis, kas bija “perestroika” un kāda bija viņa individuālā loma šajā unikālajā afērā.

Vienmēr esmu uzskatījis, ka ar D.I. nestrādāja “kantoris”. Strādāja netieši, gatavojot viņu par pūļa elku tajā situācijā, kad tas būs izdevīgi un vajadzīgi. Tāda situācija pienāca, un “kantora” cilvēks viņu rekomendēja pūļa elka lomai. Saprotams, ja D.I. būtu prāts un viņš būtu spējīgs saprast vēsturi un savu vietu vēsturiskajos notikumos, tad šī izpratne noteikti pāraugtu dziļā traģēdijā – sabruktu visi priekšstati par savu slavu, nopelniem, vajadzētu kaunēties par valsts apbalvojumiem, naudas prēmijām utt.

Tas tagad ir pilnīgi skaidrs, ka Dainis Īvāns nav spējīgs izprast vēsturisko patiesību par Latvijas likteni PSRS sabrukuma kontekstā. Pie tam viņa intelektuālās aprobežotības līmenis ir tik drausmīgs, ka viņš neko nesaprot arī no tagadnes notikumiem. Negribētos ticēt, ka muldēšana par Kremli, saskaņu un citām stulbībām ir viņa tieksme atstrādāt nesen saņemtās summas no tautas nodevēju valdības. Ja tas ir tā, tad aprobežotība ir savijusies ar nekaunīgu un zemisku mentalitāti. Ja tas ir tā, tad pret Daini Īvānu ir jāizturās tāpat kā pret tiem smirdošajiem atkritumiem, no kuriem viņš saņēma naudu. Tā jau vairs nav muļķīša Dainīša čivināšana, bet rūdīta nekauņas Īvāna kunga pielīšana tautas padibenēm, aicinot pūli atkal nodrošināt vienoto debilo neliešu varas saglabāšanos. Mūsu priekšā ir nostājies cilvēks, kas nav pelnījis nekādu cieņu un godu.

Arturs Priedītis
/04.10.2014/

Avoti:
http://blog.artursprieditis.lv/?p=2065
http://www.delfi.lv/news/saeimas-velesanas/viedokli/dainis-ivans-brinumu-nebus.d?id=45053488

Informācijas aģentūra
/15.10.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Visatļautais paņēmiens jeb homoseksuāļu gaviles Latvijas Televīzijā

00399_visatlautais_panemiensPiektdien (06.06.2014), noskatoties LTV1 „Aizliegto paņēmienu”, naktī murgoju. Ne tik daudz nu jau skandālista slavu ieguvušā Saulkrastu mācītāja Ivo Pavloviča, bet gan pētnieciskā un atmaskojošā raidījuma vadītāja Gunta Bojāra dēļ. Man vēl ilgi rādījās viņa agresīvi izstieptā roka, kas draudēja ja ne gāzt mācītājam pa seju, tad vismaz – aizbāzt muti.

Tie, kas redzēja raidījumu (var noskatīties te: http://www.ltv.lv/lv/raksts/06.06.2014-aizliegtais-panjemiens.id30666/), zina, ka tā tēma bija sabiedrības attieksme pret seksuālajām minoritātēm. Sākumā priecājos, ka šai tēmai beidzot kāds pievēršas, bet prieks plaka līdz ar katru raidījuma sekundi, atklājot, ka „Aizliegtais paņēmiens” nepārprotami veidots tā, lai nosodītu un pazemotu katru, kurš nedomā kā gejs, lesbiete vai transseksuālis.

Liela daļa Latvijas sabiedrības neatbalsta homoseksuāļu laulības, tiesības adoptēt bērnus, doties praidā cauri Rīgas centram vai iniciatīvu, ka mācību grāmatās būtu jāizskauž mamma un tētis, tos aizstājot ar „vecāks Nr.1” un „vecāks Nr.2”. Tāpēc gaidīju, ka tik progresīvā raidījumā kā „Aizliegtais paņēmiens” piedalīsies dažādu viedokļu paudēji un beidzot veidosies argumentēta saruna. Bet sagaidīju tendenciozi šķērmu sadošanu majoritātēm – sākot ar pārmetumiem garāmgājējiem, kas domāja, ka vīrietis kleitā nav īsti okei, un beidzot ar studijas viesu izvēli. Lielākā daļa no viņiem (trīs no četriem) bija vienas (citādi orientēto) pozīcijas piekritēji, un nožēlojamākais – viņu vidū arī raidījuma vadītājs.

Ieva Valtere

Ieva Valtere

Jā, iespēja izteikties tika dota arī vienīgajam tradicionāla dzīvesveida piekritēju pārstāvim – mācītājam. Taču jau pirmajās sarunas minūtēs kļuva skaidrs, ka tieši šāds viduslaiku morāli uzturošs luterāņu baznīctēvs (vēlāk sociālajos tīklos diskusijas dalībnieks un gejs Kārlis Streips viņam veltīja epitetu „aptrakots”), kas piesauc dēmonu izdzīšanu, nepārstāv tradicionālo ģimeņu intereses, jo kristieša pārliecība nebūt nav vienīgā pret homoseksualizācijas pamatojuma mēraukla. Neticu, ka raidījuma veidotāji nezināja, uz ko mācītājs Ivo Pavlovičs spējīgs. Tieši tāpēc jau arī aicināja, piemēram, ne inteliģentu un mūsdienīgi domājošu ģimenes tēvu, bet tumsonības periodam atbilstīgu baznīcas pārstāvi, lai tiem, kas domā „tradicionāli”, pateiktu, ka viņi līdzinās šim zināmā mērā komiskajam mācītājam. Mērķis tika sasniegts – raidījuma izskaņā sociālajos tīklos ieplūda secinājumi, „lai Dievs pasarga no šāda draudzes gana”, tātad – arī no homofobiskām domām.

Riebīgi, ka šāda klaja homoseksuālisma propaganda, vedinot izņirgāties par mācītāju un piedēvējot visai homoseksuālisma aktivitātes neatbalstošajai sabiedrībai viņa tumsonības „putnus”, notiek par valsts naudu un sabiedriskajā televīzijā, kam būtu jāpārstāv VISAS sabiedrības (arī manas tradicionālās ģimenes) intereses.

Ieva Valtere, TV skatītāja un žurnāla “Rīgas Viļņi” galvenā redaktore
/10.06.2014/

Avots:
http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/156295/visatlautais-panemiens-jeb-homoseksualu-gaviles-latvijas-televizija

Informācijas aģentūra
/15.10.2014/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 7 komentāri

„Lācis nāk!” jeb skaidrojums par Vēsturi, Ideoloģiju, represijām un nodevējiem

Russian_bearIr Vēsture, tāda, kāda tā ir – notikumu gaita savā pilnībā (kurš gan ir to aptvēris?) un to virzošie spēki, tas Vēstures saturs, kurš ietērpjas notikumos un to gaitā.

Ir Vēstures skatījums notikumu dalībnieku (savas Vēstures daļiņas) acīm un tās pētnieku interešu lokā.

Ir „Vēstures” pielietojums politiskos, ekonomiskos, reliģiskos vai audzinošos mērķos. Karš, tieslietas, diplomātija ir politikas sastāvdaļa, bet politika un ekonomika savukārt izriet no tās reliģijas dabas, kāda ir ieaudzināta Cilvēkā. Cilvēkā ieaudzinātais lietu skatījums caur viņa darbību veido dzīves vidē ienestās izmaiņas un tās ienesto izmaiņu sekas, kuras viņš cenšas saglabāt, kā arī kritērijus, pēc kuriem Cilvēks atlasa saglabājamo. Saglabāšana ir arī šo panākto izmaiņu vērtības skatījuma, kritēriju un atlases spēju tālāk nodošana citiem, kā Vēsturiskajā, tā arī ģeogrāfiskajā telpā. Šo tālāk nodošanu Cilvēki sauc par ideoloģijas izplatīšanu, bet to, ko nodod tālāk – vērtību skatījumu, kritērijus un atlases spēju (pasionaritāti – rīcības enerģiju) par Ideoloģiju.

Katra ideoloģija nes pasionaritāti – rīcības spēju. Tas, kamā nav rīcības spējas, nav ideoloģija. Ir tādas pseidoideoloģijas, kuras Cilvēkiem atņem spēju rīkoties un dzīvot. Katras ideoloģijas Īstumu redzam tās spējā rīkoties – ienest izmaiņas dzīves vidē. Tā ideoloģija, kura ir ienesusi lielākas izmaiņas, ir tuvāka Īstenībai. Divu Ideoloģiju sadursmē Īstākā – lielāku Dzīvības daudzumu un spēku iemiesojoša ir tā, kura šajā cīņā spēj saglabāt un nostiprināt savas vidē ienestās izmaiņas.

Dzīvībai ir divas sejas. Viena ir jauno radošā un veidojošā, bet otra ir esošo noārdošā. Tāpēc mūsu pasaulē ir dažādas ideoloģijas. Ir tālas no Īstenības, ir tuvākas un tāpēc patiesākas, ir radošas, tāpat kā ir postošas ideoloģijas. Ir ideoloģijas, kuras ceļot vienu, noposta visu citu, un ir tādas, kuras meklē un dod sadarbības iespējas vai dod savdabības attīstības impulsu tālu sev apkārt. Jo plašāk izplatās kādas ideoloģijas viļņi un vispusīgāk izpaužas tās sintētiskā daba – spēja dot stimulu esošā labā savdabības uzplaukumam, jo Īstāka un derīgāka, dzīvīgāka un darbības spējīgāka tā ir. Tomēr Īstenībai vistuvākās ir Sintētiskās– tās, kuras, noārdot veco, spēj saglabāt tajā esošo labāko un dot attīstības impulsu jaunam, vēl nebijušam labajam, ar šo labo saprotot kā Cilvēku savstarpējo attiecību kultūru – darba daudzumu, kuru viņi nesavtīgi vai vismaz godīgi velta viens otram darba rezultātu apmaiņā, tā arī Cilvēkam patiesi derīgā darba augļus.

Galvenā Cilvēku raksturojošā iezīme ir taisnīgums. Tie, kuri zaudē taisnīgumu, pārstāj būt Cilvēki un iziet ārpus Cilvēcības un Cilvēcisko attiecību lauka, un tāpēc pārstāj būt interesanti un REĀLI Cilvēkiem, tiem, kuri uz visu raugās caur Taisnīgumu. Tiem viņi pārstāj būt Cilvēki –kļūst par nezālēm – cērmēm – parazītiskām divkājainām būtnēm no citas pasaules – kaut ko pretēju augļu kokiem, sliekām un tam, ko asociē ar dzīvām būtnēm. Tie kļūst par Dzīvības „mazinātājiem” – par pretējo Dzīvības pusi – tumsu Gaismai – nāvi Dzīvībai.

***

Tas ir skata punkts, no kura es, šajos notikumos esošs, gribu paskatīties uz Vēsturi un tās darbību savā dzīvē, kuru pašlaik ietekmē kā pati Vēsture, tā skatījumi un visneciešamākajā veidā tās savtīgie pielietojumi. Ar subjektīvajiem (patika – nepatika, rūgts – salds, viegli – grūti, gribu – negribu, bauda – ciešanas, utt.) un šauri profesionālajās interesēs esošajiem skatījumiem viss ir skaidrs un tur nav ar ko un par ko diskutēt, debatēt vai ielaisties polemikā. Tiem, kuri „brauc pa ceļu ar vienu riteni grāvī”, uz to ir savi iemesli.

Jūrmalas priedes ir zemas un uz vienu pusi vēja pieliektas. Tās nekad nebūs taisnas, slaidas un vertikālas. Cilvēki, kuri pēta „vienu debespusi” vai ir uzkrājuši vienpusīgi sāpīgu piedzīvojumu nastu, vienmēr, izdzirdot vārdus „krievs”, „vācieši” un „amerikāņi” reaģēs tikai tā, kā to viņiem liek viņu uzkrāto piedzīvojumu nasta vai, pareizāk sakot, tas, kā viņi to uztver, kādu nozīmi tai piešķir – kādu lomu viņi sev ir izvēlējušies Vēsturē – būt par Varoņiem vai upuriem – būt par Vēsturi veidojošajiem subjektiem vai Vēstures darbības objektiem.

Šis raksts tiek rakstīts Varoņiem, visiem tiem, kuri upura ciešanu vietā pieņem jaunā veidošanas un veidošanās grūtības, kādas izjūt katra Māte gaidībās un radībās, caur savām sāpēm ienesot pasaulē jauno tā potencēs, iespējās un esamībā. Jaunais vienmēr dzimst ciešanās. Jaunais vienmēr parādās neattīstīts, neveikls un neglīts (tikai savai Mātei skaists, kura tajā redz kā pati sevi, tā arī tā labākās nākotnes tēlus). Jaunais vienmēr sevi piesaka ienesot izmaiņas esošajā, kuras, atkarībā no skatītājā esošās ideoloģijas – viņa vērtību skatījuma, kritērijiem un atlases spējas, kā arī spējas rīkoties atbilstoši apstākļiem (saprātīguma), tiek uztvertas visai atšķirīgi.

Šis raksts noteikti nav tiem, kuri, izdzirdot vārdu „krievs”, tūlīt sevi noliek upura lomā Sibīrijā, Kurzemes katla ierakumos ar karstu ložmetēju pie pleca vai, nezinot, kas ir paši, sāk uzskaitīt savas „kultūras” atšķirību („pārkultūrības” līmeņu starpības) pārākuma zīmes. Tāpat šis raksts noteikti nav tiem, kuri, izdzirdot vārdu „amerikānis”, tūlīt sāk aplaudēt paša izveidotam „bagātā onkuļa” tēlam, pie kura piederas arī „stiprā sarga” vīzija un tagad jau arī cipars algu sarakstā par kalpošanu totalitārās anglosakšu nacistiski – homoseksuālās ideoloģijas uzturēšanai un izplatīšanai. Šis raksts noteikti nav nacistiskās ideoloģijas informatīvā un psiholoģiskā kara ierindniekiem, seržantiem un leitnantiem. Kad viņiem liek, viņi šauj, kad liek nošauties pašiem, tad viņi jautā: „Cik reizes?”

Viņiem galva ir tāpēc, lai būtu kur uzlikt moderno NATO ķiveri (tajā izmantotajās augstajās tehnoloģijās ir ieguldīts (apgūts) daudz budžeta līdzekļu). Augstāko rangu „virsnieki”, iespējams, te rakstīto jau zina vai uzzinās paši, bet viņiem tas ir vienalga – viņos nav iebūvēts tādu parādību analīzes bloks, tāpēc viņi nekad nebūs pilnvērtīgi roboti („joboti”, kā teica kāda maza meitene). Destruktīvās ideoloģijas vispirms vēršas pret savu izpildorgānu pilnvērtību, vispusību un savdabību. Tāpat šis raksts nebūs lasāms un saprotams totalitārās anglosakšu nacistiski – homoseksuālās ideoloģijas garā audzinātajiem – tās sakropļotajiem prātiem un dvēselēm. Viņos tas tikai uzkurinās šīs ideoloģijas galveno virzošo spēku, caur kuru viņi skata pasauli – naidu un vardarbību.

Obama nesen izteicās par Krieviju: „Tā ir reģionāla valsts, kura apdraud tikai savus kaimiņus.” Kaut arī tie ir meli, tomēr tie ļoti labi raksturo pašu meli. ASV nacisti un viņu prezidents valstu lielumu mēra pēc tā apdraudējuma plašuma, kādu paši ienes pasaulē. Apdraudējums, uzbrukums un pakļaušana (resursu sagrābšana) – plēsonīgums ir katras nacistiskās ideoloģijas iekšējā satura trīsvienība. Caur to viņi skata un novērtē pasauli. To viņi pasaulē redz. To viņi pasaulē meklē. To viņi pasaulē sastop. Caur to viņi pasauli saprot. Caur to viņi ar pasauli „komunicē”. Tādu pasauli viņi veido.

Amerikāņu (nacistu) psiholoģijā stiprs Cilvēks ir veiksmīgs Cilvēks. Veiksmīgumam nav nekāda sakara ar Cilvēka labumu (viņa Cilvēcisko Vērtību attīstību, Garīgo dzīvi, principiem, Ideāliem, Īstenības uztveri, Patiesumu vai Gudrību un spēju būt Cilvēkam starp Cilvēkiem – Taisnīgumu). Ja labs Cilvēks nav veiksmīgs (un viņu pasaulē tāds nevar būt), tad tāds viņiem ir nekur nederīgs Cilvēks, un, ja Cilvēkam būt veiksmīgam traucē tas, kas viņu dara par LABU CILVĒKU, tad tāda konkurētspējīga Cilvēka veiksmesspēja būs tajā, cik ātri viņš atbrīvosies no visa, kas piemīt Labam Cilvēkam.

Veiksmīgs (veiksmesspējīgs) Cilvēks viņiem ir konkurētspējīgs Cilvēks. Tas ir Cilvēks, kurš var uzbrukt konkurenta resursiem un tirgiem, kurš var izspiest konkurentu no viņa darbības lauka (atņemt iztikas līdzekļus) un atņemt viņa biznesu (īpašumu). Amerikāņu (nacistu) psiholoģijā veiksme ir saistīta un tieši izriet no agresijas – uzbrukuma konkurentiem (apkārtesošajiem, jo konkurences lauks nav nekādā veidā ierobežots, bet veiksmīgumu mēra ar iespējami lielāku konkurētspēju iespējami plašākā Cilvēka darbības laukā) vai citu Cilvēku resursu iesaistīšanas (izmantošanas) savu personisko plānu (labklājības) realizēšanā. Jo vairāk izkonkurēto – jo vairāk veiksmīgu uzbrukumu, jo amerikāņiem tāds Cilvēks ir veiksmīgāks. Vai tagad saprotat, kāpēc viņi mēra valsts un Cilvēka lielumu ar viņa spēju apdraudēt citus? Vai tagad saprotat, kas Jūs visus sagaida? Vai Jums ir vajadzīgs tāds „veiksminieks” pasaulē, kaimiņos, darba vietā, uz ielas un ģimenē?

Naids un bailes ir centrālā un pamatsajūta, ap kuru rotē visa ASV un NATO rīcību un interešu sfēra. Naids pret to, kas nav NATO un bailes no tā, kas to padara par atšķirīgu no tā, kas ir NATO. ASV, gribēdama būt lielākā visus apdraudošā valsts, to ir spiesta pierādīt katru dienu, bet katru valsti, kuru tām neizdodas iebiedēt, tā uztver kā sava lieluma apdraudētāju. No šejienes arī naids pret visu to, kas nav nopostīts un pārtaisīts par to, kas nevar apdraudēt ASV „lielumu”. Tas ir – ASV ceļ savu lielumu, atņemot izaugsmes spēku un iespēju citiem. Tā ir katra nacisma būtība. Nacisms iznīcina atšķirīgo. Nacisms visu pārvērš konkurencē. Konkurences cīņa ir nacisma iekšējā būtība, un konkurence ir nacismu uzturošais un virzošais spēks. Nacisms ir Dzīvības tumšā – ārdošā seja.

Nacisma klātbūtne visur ir redzama pēc tā apkarojošās cīņas ar citām ideoloģijām un pēc tādas cīņas (ienesto izmaiņu) pēdām vidē. Nacisms visu grib sev. Nacisms ir kapitālisma galējā forma un neizbēgams gala rezultāts. Nacisms grib būt vienīgais visa patērētājs. Tāpēc nacisms iznīcina visu atšķirīgo. Jo lielāka atšķirība, jo lielāku naidu un iznīcināšanas kāri šī atšķirība izraisa.

Vācu nacisti latviešus gribēja atstāt par citu iekaroto tautu vagariem, bet slāvus iznīcināt pilnībā. No tā ir jāizdara secinājums, ka latviešos nacisti redzēja sev līdzīgos – latvieši viņu skatījumā ir pusceļā uz nacismu.

Pavirši, vienkāršoti un tādēļ maldīgi raugoties, nacisma pretmets ir sociāldemokrātija, kuras tīrā ideja ir sociālisms. Sociālisms tīrā veidā nav sastopams, tas ietērpjas demokrātijas vai fašisma formās, kur augstākās demokrātijas izteiksmes pāriet fašismā, jo demokrātija pēc savas būtības ir daudzpusības sadarbības pārvēršana par bezierunu pakļaušanos pārvarīga spēka diktatūrai, kurā nav nozīmes, vai pārvarīgais spēks ir vairākumam piemītošajās idejās vai mazākuma rīcībā esošajos resursos un ietekmes līdzekļos. Sociālisms reālā darba labumu pārdala iespējami vienmērīgi visu darba darītāju labā. Tā kā nacisms ir nacionālsociālisms, tad nacismam un sociālismam ir kā kopīgās, tā arī atšķirīgās daļas. Nacisms (teorētiski) sociālismu atzīst tikai vienas nācijas (tautas, etnosa) ietvaros, bet sociālisms pats, kā tāds, ir brīvs no katra ierobežojuma. Sociālisma pamattriāde ir Sadarbība, Saprašanās un Pilnveidošanās. Sociālisma centrālā ass ir Apveltīšana. Sociālisms savu spēju robežās cenšas izdarīt tā, lai labi būtu visiem.

Tas, kādā veidā to sasniedz, mums norāda gan uz to, kas ir tie „visi”, par kuru „labumu” tiek domāts, gan uz šo sasniegumu kārtību to pretmetos – fašismu (monokrātiju) un liberālismu, un to abu starpformu – demokrātiju.

Tā kā monokrātija ir augsti attīstītu Cilvēku mērķtiecīga pulcēšanās ap viņus vienojošu ideju un tās realizāciju vadošu līderi – Vadoni, bet demokrātija ir domājošu un izglītotu Cilvēku centieni pretoties haosam, sakārtojot savu dzīvi ar pulcēšanos ap savas saprašanas spēju līmenī pašizraudzītu pārvaldes struktūru un tās vadītāju, tad no tā mēs redzam, ka demokrātija ir neattīstīta monokrātija (fašisms). Tā kā fašisms ir monokrātijas forma vai stāvoklis, kādā galējā stāvoklī, tad pagaidām mēs esam spiesti domāt un teikt, ka monokrātija un fašisms ir viens un tas pats, kas monokrātijas pretiniekiem – liberāļiem ļauj monokrātus apsaukāt par fašistiem.

Monokrātijas (augstas sakārtotības) pretmets ir liberālisms (pilnīga haosa brīvlaišana) – katras sakārtotības noliegums, ko propagandē arī anarhisti. Liberāļi un anarhisti pārstāv vienu un to pašu ideoloģiju tās diametrāli pretējās polaritātēs. Liberāļi noliedz kārtību tur, kur šī kārtība darbojas tās pielietojumos – katra personiskajā dzīvē, bet anarhisti cīnās pret kārtību tās kolektīvajā izpausmes formā – valsts struktūru un to funkciju esamībā. Tādā kārtā, kā anarhisti, tā arī liberāļi cīnās pret sabiedrības esamību kā tādu, kur anarhisti noliedz esošas sabiedrības sakārtojošo darbību un tās principu, bet liberāļi sabiedrības eksistenci vispār. Kā anarhisti, tā arī liberāļi katrs savā veidā apkaro Vēsturi virzošo un notikumus vienotā Esamībā sakārtojošo spēku, kuru savukārt izmanto demokrāti un visiem līdzekļiem cenšas pastiprināt monokrāti. Tādā kārtā monokrātija ir Vēstures virzīšana, demokrātija ir esamība Vēsturē, bet liberālisms ir Vēstures apkarošana un cenšanās apturēt Vēstures gaitu.

Ja tagad uz šo mēs projicējam visnotaļ pareizo Nīčes (aizguvumu no Teosofijas) apgalvojumu par Cilvēka, pārCilvēka un zemcilvēka esamību, tad iegūstam to, ka monokrātija piesaista augsti attīstītu Cilvēku (Cilvēku ar izteiktu vajadzību organizēties sabiedrībā, darboties ar to kopīgā vienojošā idejā, kā dēļ tie meklē un atrod šo ideju nesošu un tās realizāciju vadošu līderi) – Pārcilvēku, demokrātija apmierina Cilvēku (Cilvēku, kurš mēģina savienot savu zemcilvēcisko individuālismu ar kolektīvās darbības atnestajām iespējām savu egoistisko mērķu sasniegšanai), bet zemcilvēki vienmēr paliek jebkuru organizēšanos noliedzošā opozīcijā valsts virsvadības un pakļaušanās kārtībai, kas ir liberālisms.

Tādā kārtā liberālisms grauj jebko, kur vien ir vajadzīga un darbojas kāda kārtība – Cilvēciskās attiecības, ģimeni, saimniecisko un politisko darbību, kultūras dzīvi, mākslu, zinātni un Vēstures attīstību. Liberālisms ir lielais Nekas, izspļaujamā remdenība – Cilvēces atkritumu komposts, bet liberāļi ir tur pūstošie Cilvēces atkritumi.

Tiktāl, šķiet, ir skaidrs, kas un kā veido Vēsturi un kādēļ Cilvēks sevi attīsta tiecoties pēc sasniegumiem un zināšanām, tomēr arvien vēl paliek jautājums par to: – Kāpēc šīs Zināšanas, sasniegumi un attīstība, veidojot Vēsturi, tajā ienes radikāli atšķirīgus notikumus? – Kāpēc Vēstures gaitā ir cīņa starp to, kas veido labo un to, kas vairo slikto? – Kāpēc Vēsture, pārvarot zemcilvēku pretestību, savā gaitā uzrāda visai atšķirīgi vērtējamus un vērtētus rezultātus. – Kāpēc, pastāvot Pārcilvēku vienotībai un Cilvēku izstrādātajām metodēm apvaldīt savu individuālismu un pavērst savu egoismu savstarpēji derīgā virzībā, no viņiem nāk tik ļoti atšķirīgi vērtējumi par Vēsturē notiekošo, to virzošo un Vēsturē ierakstīto? – Kā dēļ notiek nemitīga Vēstures pārrakstīšana, noklusēšana un izdomāšana? – Kādēļ tajā tik liela loma ir zemcilvēkiem, kuriem vajadzēja būt pilnīgi ārpus Vēstures plūsmas un redzesloka, ārpus pilnīgi visa, kas paliek Cilvēces atmiņā? – Kādēļ ir tik lielas iespējas sabojāt to, ko Pārcilvēki veido? – Kā gan zemāk organizētie (mazspējīgākie) var sabojāt augstākorganizēto darbu, ja zemākorganizēto metodes un līdzekļi nespēj mēroties ar augstāk organizēto metodēm, līdzekļiem un darba rezultātiem?

Ne valsts, sabiedriskās organizēšanās formu apskats, ne to apvienojums ar Nīčes stāstiem par Pārcilvēka, Cilvēka vai zemCilvēka dabu, vai izglītības iespēju un ražošanā vai politikā pielietoto tehnoloģiju apskats mums tādas atbildes nedod. Vienkārši vērojumi mums nestāsta, kāpēc to, ko viena valsts panāk tikai ar nemitīgiem kariem un ar to izraisīšanu, cita sasniedz par spīti tam, ka tādos karos tiek ierauta. Tādi vērojumi mums nepaskaidro, kāpēc viena Cilvēka darbi ved pie Cilvēku dzīves uzlabojuma, bet cita tāda pat lieluma Cilvēka iejaukšanās to visu noārda un atstāj tikai sāpīgas atmiņas. Tikai skolu liecības, universitāšu diplomi, profesoru ģīmetnes un valstu ģerboņi vien mums nevar paskaidrot, kāpēc vieniem vienmēr iznāk atombumbas, tanki un iekarošanas plāni, bet citiem jaunas augļu koku šķirnes, lauku apsaimniekošanas formas un domas par visu Cilvēku paēdināšanu!

Tādas grūtības mums uzrāda vēl kāda duālisma klātbūtni stingrajā monokrātijas (fašisma), demokrātijas un pūļa varas (anarhijas) neapvaldīto viļņojumu sistēmā. Tādu duālismu pieminējām iepriekš, kad runājām par Dzīvības Sejām – radošo, veidojošo un postošo, noārdošo. Ja ņemam vērā šo Dzīvības duālismu, tad mēs saprotam, ka runājam nevis par vienu piramīdu, kuras virsotnē ir monokrātija, ar liberālismu pamatnē, bet par divām pretējos virzienos vērstām piramīdām, kuru kopīgo pamatni veido liberālisms, bet monokrātija ir centrālā ass, kura savieno šī veidojuma pretējos polus tā virsotnēs un tur parādās tīrā veidā.

Tā, no augšas skaitot, mēs secīgi redzam Monokrātiju (filokrātiju) – melitokrātiju –liberālismu – demokrātiju – fašismu, kur tāda Filokrātiska monokrātija ir visu iedzīvotāju saplūsme radošā dzīvē, kurā viņu zināšanas un spēki ir pielietoti saskaņā ar Dzīvības Radošajiem spēkiem un melitokrātija aug šo spēku apguvē, bet liberālisms ir nespēja atrast savu vietu saskaņai un sadarbībai ar šiem spēkiem, tāpēc Dzīvība un Dzīve tiek veltīgi iztērēta, nopļundurēta un izšķiesta nespējā rīkoties konstruktīvi, kas jau pāriet spēku pielietojumā pretdarbībai radoši orientēto Cilvēku pūlēm, darbiem un dzīvei.

Tālāk jau mēs redzam atklātu kalpību un sadarbību ar destruktīvajiem, egocentriskajiem, savtīgajiem uz pašlabumu vērstajiem spēkiem – demokrātiju un apvienošanos fašismā – galējā saplūsmē Dzīvības ārdošo spēku pielietošanai, destruktīvo ideju realizēšanai tādu savu augsti attīstītu līderu vadībā.

Līdz ar to, ir saprotams kā un kāpēc veidojas aktīva Vēsturiska rīcība, kura nes pretējus Vēsturiskus rezultātus – (esot līdzvērtīgās iespējās) veido atšķirīgu vēsturi. Tāpat tagad ir saprotams, kāpēc ir tik atšķirīgs skatījums uz Vēsturi, tās notikumiem, tās saturu un Varoņiem. Tagad ir redzams pilnīgi pretējais darbības virziens, kur tie paši mērķi un līdzekļi vienmēr noved pie pretējiem rezultātiem, bet uz tiem pašiem mērķiem ved diametrāli pretēji līdzekļi.

Ir saprotams, kāpēc starp pretējo piramīdu elementiem – Cilvēkiem nav iespējama sapratne par savu lomu Vēsturē un skatījumu uz to. Tas, kas radošajā daļā ir Varonība, Taisnīgums un Iespēja, tas ārdošajā daļā ir ciešanas, pāridarījums un spaidi. Tas, kas patiesība ir vienā pusē, tas meli ir otrā. Tas, kas sadarbība ir vienā, tas nodevība ir otrā. Cienījamais vieniem, ir nicināmais otriem. Starp Karsto un Auksto saprašanās un līdzāspastāvēšana nav iespējama. Starp Karsto un Auksto ir nekur nederīgais remdenais.

Tāpēc ir saprotams, kāpēc valstis, veidojot Vēsturi, sakļaujas blokos, centrējas ap līderiem un tiecas uz pretējiem rezultātiem. Tāpēc ir saprotams, kāpēc ir tādas valstis, kuras, pašas nebūdamas spējīgas Vēsturi veidot, pieslienas viņuprāt stiprākajām uzvarētājam vai paliek neitrālas, cerībā iegūt savu daļu labuma no vēstures gaitas. Tāpat ir saprotams, kāpēc liberālisms tiecas izplesties visās dzīves jomās un tur vienpersoniski valdīt – caur liberālismu monokrātijas ass sniedzas no viena sava pola uz otru. Arī liberālismā monokrātija darbojas liberālisma dabai atbilstošā veidā.

Tāpēc, lai vērtētu savu lomu Vēsturē, ar aktīvu pozīciju vien nepietiek. Ar to vien, ka valsts vai Cilvēks ir līderis un Vēstures subjekts, nepietiek. Ir augstākajā mērā svarīgi uz kurieni, uz kādu vietu Vēsturē un kādā Dzīvības dzīvē šī valsts un līderis ved. Ir svarīgi vai viņi ved iznīcībā vai pa nākotnes veidošanas ceļu. Ir svarīgi vai savā gaitā ceļas Cilvēku augstāko radošo spēju sasniegumi, vai zeme pārklājas drupām, vairojas noziegumi, netikumi un ieroči, un to pielietojumu draudi. Ir svarīgi tas, vai Zeme pārklājas dārziem vai tiek atdota jaunu karabāzu veidošanai un karaspēka izvietošanai.

Tāpat ar to vien nepietiek, ja mēs redzam Cilvēku vienotību, pulcēšanos un sadarbības spēju pieaugumu. Ar to vien nepietiek, ka viņi balso par kādu vienu partiju. Tas vien vēl viņus saulītē neievedīs. Tautas vienprātība vēl nav laimīgas dzīves nākotnē garants. Vienprātība Hitlera runu laikā vāciešus noveda pie Vācijas sagrāves 1945.gadā, bet Maršala plāna rezultātā radītā ES ekonomiskā savienība labklājības sasniegšanai ved priekšā stāvošajā pilnīgajā šīs ekonomiskās sistēmas sabrukumā. Ar to, kurā sistēmā un savienībā valstis iestājas, tās pieslienas Vēstures radošajiem vai destruktīvajiem procesiem un līdz ar to nosaka attiecīgo Dzīvības spēku darbību savā zemē. Vienu spēku darbība paceļ zemi un tautu spēkā un labklājībā, bet otri noposta arī to, kas tur ir bijis, izklīdina un vājina esošo.

Ar to vien nepietiek, ka bērni iet skolā, skolas un bērnudārzi pildās, ka aug jaunā Zinātnes maiņa un Zinātne pieņemas spēkā. Ar to vien nepietiek, ka valstī ceļas jaunas pilsētas, sāk darboties jaunas rūpnīcas, tiek pielietotas aizvien modernākas tehnoloģijas un finansiālais atbalsts universitātēs pulcē spējīgākos prātus no visas pasaules. Ar to vien nepietiek, ka valsts uzrāda augstāko dzīves līmeni un lielākās spējas tā kāpināšanas resursu apgūšanā un tā visa militārai nosargāšanai. Ar to nepietiek duālajā Dzīvības darbībā, kurā būtiski ir atbildēt uz jautājumiem: – Kādā ceļā tas ir iegūts? – Kā vārdā tas ir sasniegts? – Kādu mērķu sasniegšanai tas tiks pielietots?

Nepietiek ar to, ka bērns labi mācās. Daudz būtiskāk ir atbildēt uz jautājumu: – Kā viņš pielietos iegūtās zināšanas? Acīmredzot galvenais jautājums ir: – Kurai Dzīvības spēku plūsmai viņš pievienosies?

Tā kā katrai plūsmai ir tās labais, pareizais un derīgais, tad vēlēt viņa iegūtajām zināšanām labu pielietojumu un rezultātu vien ir par maz. Acīmredzot ir vajadzīgs kāds neapgāžams un visiem saprotams, visiem kopīgs kritērijs, kurš neapšaubāmi norādītu uz to, kuram spēku polam pieslienas šis Cilvēks, šī sabiedrība un kādu Vēstures daļu veido šī valsts. Ir vajadzīgs objektīvs rādītājs, pēc kura mēs varam nešaubīgi spriest par to, ko šis Cilvēks nākotnē darīs un kādas pēdas atstās aiz sevis.

Acīmredzot nepietiek ar to vien, ka kāds ir attīstīts, zinošs un varošs. Acīmredzot daudz svarīgāk ir zināt to, cik labi ir šie Cilvēki, sabiedrības un valstis. Tādā kārtā priekšplānā iznāk nevis spēju, bet gan labuma novērtējums un šī labuma saturs. Acīmredzot tieši labuma saturs tad arī ir tas objektīvais vērtējums, ar kuru vērtēt Cilvēka, sabiedrības un valsts gaitu un nākotni, darbības sekas, to, ko mēs katrs esam piedzīvojuši, to, kas mūs iedala cietējos vai Varoņos, to, ko mēs redzam un novērtējam kā būtisku, esot cietēji, Varoņi vai līdzstrādnieki Vēstures veidošanā un kā mēs izraugāmies pieļaujamo vai nepieļaujamo šīs vēstures veidošanai. Tāds visiem redzams, objektīvs un neapšaubāms kritērijs ir atbilde uz jautājumu: – Kā vārdā, kā labklājībai tas notiek?

Ir acīmredzami, ka vieni Cilvēki darbības sāk paši savam labumam, rūpējoties par savu labklājību un uz citu Cilvēku rēķina. Ir redzams, ka vieni šo labklājību ceļ sev tik, cik to samazina citiem. Ir redzams, ka vieniem rūp tikai viņu pašu dzīves ērtības un iespējas iegūt pēc iespējas lielāku kopējo resursu daļu savu ērtību uzturēšanai.

Tāpat ir redzams, ka citi Cilvēki strādā, domājot par to labumu, kuru viņu darbs atnesīs citiem Cilvēkiem. Ir redzams, ka šo Cilvēku dzīves labklājība izriet no viņiem apkārtējo Cilvēku dzīves labklājības pieauguma. Ir redzams, ka ir Cilvēki, kuriem rūp visu citu Cilvēku labklājība un viņi savu derīgumu redz iespējās strādāt citu Cilvēku labā – altruismā. Viņu dzīves apmierinājums ir redzot kā viņu darba rezultātā uzlabojas līdzcilvēku dzīves pilnvērtība. Ir acīmredzams, ka šis visiem redzamais un neapšaubāmais kritērijs ir resursu pārdale savā vai visu dzīvo būtņu labā, un darbības mērķtiecība uz sava vai visiem kopīgā labuma vairošanu.

Ir acīmredzami, ka destruktīvie spēki darbojas tur, kur skan lozungs „lai man būtu labi”. Un tāpat ir redzams, ka Dzīvība rodas tur, kur tās spēki rīkojas – „lai visiem būtu labi”! Tur, kur Cilvēki darbu sāk ar domu, lai labi būtu visiem, tur top Vēsture, kurā ir ierakstīti augšupejas pieminekļi, bet tur, kur domā par savu labumu, tur paliek karu, verdzības un ļaundarību pieraksti. Resursu un vērtību pārdale kopīgam labumam vairo visa dzīvā vienotību, sadarbību un dzīves pilnvērtību – ceļ Dzīvības procesu un rezultātu kvalitāti – vairo Skaistumu, Līdzsvaru un Īstumu. Resursu un produktu egoistiska pārdale savtīgu mērķu labā sašķeļ Dzīvību atsevišķās daļās, vairo pretrunas un konkurences cīņu to vidū, kā rezultātā Dzīvību degradē, padara robustu un vienkāršotu, nelīdzsvarotu un iluzoru. Tāpēc tāds visiem redzams un objektīvs rādītājs par katra Cilvēka (valsts) vietu Dzīvības spēku radošajās vai postošajās plūsmās un Zemes dzīvē, viņa lomu Cilvēces Vēsturē ir Cilvēka (valsts) tieksme uz kopības vairošanu vai sevis izcelšanu, savu vajadzību un tiesību, vai kopīgās dzīves vārdā pieņemto pienākumu stādīšana prioritātēs, un savas vai kopīgās labklājības likšana dzīves un darba mērķos.

Tad, kad mēs Vērtējam Vēsturi un savus piedzīvojumus tajā, tad mums vienmēr ir jārod atbildes uz jautājumiem: – Ko vairoja šis notikums? – No kādām pozīcijām es to apskatu? – Kas man ir jāmaina sevī, lai redzētu tajā citu iekšējo saturu?

Tādā veidā mēs vienmēr nekļūdīgi atradīsim atbildi uz jautājumu: – Kurā pusē esmu es un kurā esi tu?! – Kas mēs esam Vēsturē? – Kas Vēsture ir mums? – Varonības lauks vai ciešanu bedre?

Tāpat ir skaidras atbildes. Ja negribi ciest, tad kļūsti par Varoni! Ja gribi veidot, tad savieno! Ja gribi labu, tad rūpējies par citiem! Ja gribi būt tuvāk Īstenībai, tad meklē savējos! Ja gribi vairot Dzīvību, tad vairo Skaistumu! Ja gribi būt Īsts, tad ieņem savu vietu kopībā!

***

Es varēju piedzimt Latvijā. Es varēju dzīvot pavisam citā pasaulē. Es varēju dzīvot kopā ar saviem vecākiem Rīgā, Pārdaugavā, tur tapt kristīts un iet skolā. Man varēja būt lauki Salaspilī manas vec-vec-vecmāmiņas mājās un Jāņi lielā radu pulkā. Es varēju augt brīvā pasaulē bez „dzelzs aizkariem”, atombumbām un „brīvās pasaules” radio balsīm no „tās puses”. Tā varēja būt, bet tā nebija. Es piedzimu Sibīrijā. Man nebija kur dzīvot. Man nebija „lauku” un vec-vec-vecmāmiņas mājas. Man nekad nav bijis Jāņu radu pulkā.

Es vienmēr zināju, ka pār mani karājas kāda atombumba un „jātur mute”, lai nenokļūtu Sibīrijā. Vidusskolas laikos „čekas” plauktā parādījās mapīte ar manu vārdu. Kad 90.gados apkārt visi „atmodās” un stāstīja, ka nav zinājuši kādā briesmīgā valstī dzīvojuši, tikuši mānīti un „Gulagā” bijuši mocīti, es savukārt sāku uzzināt kāpēc neesmu piedzimis Latvijā, kāpēc mēs „mētājamies pa kaktiem”, kāpēc man nebija „lauku” un kāpēc „mums nav radu”.

Kad „atmodušies” sāka uzrādīt savus upurus, ciešanas, nepamatotās represijas, es viņus nesapratu, tāpēc, ka ļoti daudz ko zināju pavisam no citas puses. Mēs – Mamma, Vecāmamma un es, nekad nebijām upuri. Mēs bijām cīnītāji. Upuri bija vecāmammas māsas Paulīna un Matilde.

Paulīnu kaimiņi – kārtīga latviešu ģimene pēc mammas un Vecāsmammas aresta biedēja ar „čekas interesēšanos” par viņu, un Paulīna, visu iedzīvi atstājusi, no vec-vec-vecmammas mājas aizbēga. Pēc atgriešanās no Sibīrijas redzējām, ka vec-vec-vecmammas mājas vietā bija „pliki pamati”, bet savus „laukus” iebūvētus krietni paplašinātajā „gādīgo” kaimiņu mājā, un savas „miera laika” mēbeles greznojam viņu viesistabu. Es vēl atceros pīto krēslu čirkstēšanu, kas man tā patika, un tādēļ traucēju Mammas un „kārtīgās latviešu ģimenes” sarunas ar sparīgu grozīšanos. Nekas jau tur no tām sarunām neiznāca. Māja bija nojaukta un neko no iedzīves neatdeva. Un nebija jau arī kur likt – savas pastāvīgas dzīves vietas nebija.

Toreiz vēl biju mazs un visu pieņēmu tā, kā tas ir. Es nezināju, ka dzīve varētu būt arī cita. Toreiz man bija Mamma, Vecāmamma un viņas māsas. Toreiz man ar to pietika. Es augu ar viņu sarunām un stāstiem par Sibīriju, „lēģeriem” un to, kā Mamma iepazinās ar manu Tēvu, kurš arī tāpat par bruņotu pretošanos tur bija nonācis no Rietumukrainas. Toreiz vēl nezināju, ka Māte rakstīja vēstules Tēvam uz Sibīriju, kur tās savāca dzīvespriecīga „hohluška” un meta krāsnī. Mans Tēvs bija izskatīgs vīrs, kuru bija noskatījusi pasta „hohluškas” draudzene – arī „īstenā” ukrainiete. Viņuprāt nebija taisnīgi, ka tāds „hlopec” taisās braukt pie kādas tur latvietes un „viņas bērna” – pie manis. Tā es savu Tēvu pirmo reizi redzēju īsi pirms savām kāzām, kad viņš mūs sameklēja caur Vācijas Sarkano Krustu.

Bērnībā es nezināju, ka Stelpīšu Latvijā ir daudz, bet tie mūs nepieņēma mūsu Sibīrijas dēļ. Toreiz es vēl nebiju aizdomājies par to, ka mana Mamma un Vecāmamma darbojas Zemgales LAG (Latvijas Atbrīvošanas Grupējuma) pretošanās kustībā, domājot arī par visiem tiem Stelpīšiem. Viņas domāja (ticēja), ka Amerika nāks palīgā un mēs Latviju atbrīvosim. Viņas nedomāja par sevi – viņas darīja to, ko uzskatīja par pienākumu pret savu tautu un dzimteni, to, ko viņuprāt nācās darīt katram kārtīgam latvietim. Viņas nekad nedomāja, ka ir kaut kas īpašs, ka tas, ko darīja, ir tas, ko sauc par Varonību. Tāpēc es tikai krietni vēlāk sapratu, ka man ir laimējies piedzimt Sibīrijā – tur, kur liktenis bija sapulcinājis daudzus Varonīgus Cilvēkus un tikt divu Varonīgu Sieviešu audzinātam. Toreiz viņas man neko nestāstīja par nodevēju – „īsteno latvieti – Brūno”, kurš „čekai” nodeva visu LAG – vairāk kā 250 Cilvēkus.

Toreiz, vidusskolā, man bija skaidrs, ka latvieši ir „labie”, „čeka” – „sliktā”, bet visi latvieši cīnās par „Brīvu Latviju”. Bija skaidrs, ka jāpulcējas, jāorganizējas un jāmeklē ieroči pretestībai. Vienu tādu „organizēšanās” vēstuli izlasīja kāda „cīņu biedra” māte un aiznesa uz „čeku”. Tā mūsu vārdi sāka greznot personisko lietu vākus „čekā”. Vēl ilgi brīnījāmies, kā esam „tik lēti izsprukuši cauri”, līdz daudz vēlāk uzzinājām, ka viens no „cīņu biedriem” (mans skolasbiedrs) ir izmantojis situāciju un uz tā notikuma bāzes vēlāk uztaisījis karjeru iekšlietu struktūrās kā „čekas” toreiz savervēts aģents, bet mēs kļuvām par piesegu viņa „ieperināšanas” operācijai.

Pēc vidusskolas, darbā un „sabiedriskajā dzīvē” redzēju, ka „labie” nebūt nav latvieši vien, to, ka bieži vien tieši latvieši nav „labie”, bet pionieri un komjaunieši ir tikai bērni un jaunieši ar vai bez ambīcijām, bet šīs organizācijas ir vietas, kurās katrs varēja atrast vērtīgo, tukšo, labo vai slikto pats pēc savas dabas un dvēseles satura. Redzēju no savas pieredzes, kā tās dod iespējas, kuras katrs, kurš nav slinks, var izmantot pēc saviem ieskatiem savu interešu un spēju attīstīšanai. Tās ir tikai „smilšu kastes”, kurās katrs būvē savus ceļus, tiltus vai rok ierakumus, bet kā to izmanto, ir atkarīgs no katra paša, no katra paša dvēseles dabas un satura.

Vēlāk aizvien vairāk pārliecinājos, ka no šīs „smilšu kastes” izkāpj latvieši ar visai atšķirīgu dvēseles un interešu tīrību, un, to, ka netīri latvieši toreizējo padomju sistēmu izmanto savu netīro interešu piesegšanai, bet daudzi, vēlāk par „kauliem” lamātie, tajā pašā sistēmā strādāja ar domu darīt labu saviem līdzcilvēkiem. Vēlāk „atmodas” laikā jau skaidri sapratu, ka padomju varu varēja izmantot dažādi un mēs tajā dzīvojām tā, kā to savās vai citu interesēs veidoja tīri vai netīri visu tautību Cilvēki un tas, kas bija mūsu tā laika dzīve, veidojās šo visai atšķirīgi dzīvojošo un dzīvi veidojošo Cilvēku cīņā.

Pēc „neatkarības atgūšanas”, bet patiesībā nonākšanas ASV verdzībā, bija skaidri redzams, ka Latvijas problēma ir Latviju nodevušie „latvieši” un Latvijai būtu labāk, ja viņi nemaz nebūtu dzimuši. Pēc kārtējām vēlēšanām vienmēr top jo skaidrāks, ka Latvijas posts ir tās vēlētāji, tas, kas notiek viņu dvēselēs, tas, kas virza viņu prātus un tas, pēc kā tiecas viņu rokas. Top skaidrs, ka Latviju ES un ASV vadībā gremdē pašu latviešu rokas. Ka paši latvieši savā zemē uzvedas kā okupanti, okupantu roklaižas un savas zemes nodevēji. Top skaidrs, ka posts nāk no sevi saulītē vaimanām iecēlušo latviešu dvēselēm, ka Latvijai var palīdzēt, nomainot vaimanātāju dvēseles. Latvijas labklājībai vajadzīgi citi vēlētāji.

Es varēju piedzimt Varoņu zemē Latvijā, bet piedzimu nodevēju, ņauduļu, čīkstuļu un labumu rausēju – sevi upuru lomā likušo muguras liecēju zemē! Ko man ar jums darīt?! Kā Latvija var būt Latvija bez Varoņiem Latviešiem? Kas labs var būt pasaulē bez Varoņiem?! Kas ir pasaule bez Varoņiem?! Kam vajadzīga zeme bez Varoņiem?! Vai labumu rausēju zeme var būt brīva?! Vai Varoņu zeme var būt nebrīva?! Visu zemju Varoņi sasauksimies!

Kādreiz man likās, ka visi latvieši ir „labie”…, likās, ka jāpadzen krievi…, likās, ka Latvijas brīvība ir tad, kad tajā nav krievu…, man, tāpat kā manai Mammai un kā Vecaimammai likās, ka Amerika rūpējas par tiem, kam ir grūti un sakauj „sliktos” iekarotājus, likās, ka Amerika cīnās par Taisnību.

Amerika nodeva visus – LAG, Mammu, Vecomammu un Tēvu – visus tos, kuri, „brīvības balsis” saklausījušies, gāja mežā, šuva karogus, šāva „pa krieviem”, līmēja lapiņas un galu galā nonāca „lēģeros” Sibīrijā. Tāpat Sibīrijā nonāca arī daudzi no tiem, kuri neko neklausījās, mežā negāja, nešāva un lapiņas nelīmēja. Sibīrijā nonāca arī tādi, kuri gribēja mierīgi dzīvot savās mājās, „kamēr tas trakums pāriet un tad jau redzēs…”. Viņi līdz šai dienai domā, ka ir nepamatoti represētie. Viņi domā, ka ir represētie.

Viņi nezin („brīvības balsis” to nekad nestāstīja), ka jau 1945.gadā pastāvot reāliem kara draudiem ar ASV, viņi tika evakuēti no iespējamās karadarbības zonas. PSRS toreiz steidzamā piespiedu (to piespieda darīt „labdare” Amerika) kārtā virs pēckara dzīves atjaunošanas grūtībām risināja vēl divas jaunradušās problēmas. ASV rīcībā bija atomieroči, kādu vēl nebija nevienam citam, un ASV tos plānoja reāli pielietot karā pret PSRS. Tie, kuri tam netic vai to noliedz, ir vai nu muļķi, vai tik slinki, ka nevēlas papētīt tagad pieejamos materiālus par tā laika vēsturi, vai arī ir ASV uzpirkti un viņu labā strādājoši meļi.

Toreizējā ASV kara doktrīna paredzēja uzbrukumu PSRS ar mērķi to iznīcināt (ne iekarot), iznīcinot tās iedzīvotājus. Uz Rīgu bija ieplānots nomest trīs atombumbas, kaut pietiktu ar vienu, pa vienai tiktu Jelgavai, Ventspilij, Daugavpilij un Valmierai, bet Liepājai tiktu divas. Pavisam Latvijai „nāktu palīgā” ar deviņām atombumbām…

Tāds pat liktenis piemeklētu visas citas pilsētas Padomju Savienībā. Toreiz nebija citu aizsardzības līdzekļu, kā vien dekoncentrēt katras valsts lielāko vērtību – Dzīvības spēku – Cilvēkus (iedzīvotājus, darbaspēku, bērnus, mātes un tēvus…). Tāpēc lielu daļu iedzīvotāju izsūtīja uz mazapdzīvotiem rajoniem, kuri to mazapdzīvotības dēļ netiktu bombardēti. Protams, ka īstos iemeslus nevienam neatklāja, bet šo izsūtīšanu izmantoja ar to nesaistītu blakus problēmu risināšanai un bieži vien, lai izrēķinātos ar netīkamiem, nepakļāvīgiem vai vienkārši bagātākiem kaimiņiem… Valstij bija vienalga, kuru izsūtīt, bet kuru atstāt, valstij visi bija vienādi – visi bija Dzīvais spēks, strādnieki, mātes un tēvi, bērni – nākošie tēvi un mātes. Valsts glāba kā varēja sevi un savus iedzīvotājus, kādi nu tai tobrīd bija pie rokas. Tāpēc tagad nopeltais Vilis Lācis tā centās deportāciju plānos ierakstīt lielāku izsūtāmo latviešu tūkstošu skaitu. Viņš centās paglābt pēc iespējas vairāk „sēklas materiāla”…

ASV ieplānoto kara sākumu atlika četras reizes. Tāpēc izsūtītie un represētie tagad ir izsūtītie un represētie, cietušie un aizvainotie, krievus neieredzošie. Ja bombardēšana būtu notikusi, tad viņi būtu izdzīvojušie un pateicīgie…

Amerikāņu atombumbas bija reāls un neslēpts drauds.Tāpat steidzamā kārtā bija jārada atbildes ierocis, jo tikai atbildes trieciena draudi varēja apturēt ASV no kara sākšanas, kā tas ir vēl šodien – Eiropā jau sen būtu lielais karš, ja Krievijai nebūtu atomieroču. Lielajā karā Eiropā Amerika atrisinātu daudzas savas problēmas…

Tika atrastas urāna atradnes, būvētas ieguves šahtas un pētniecības laboratorijas, turpat dzīvoja ieguvēji un pētnieki. Bija vajadzīga šo vietu apsardze. Tas viss notika neapgūtās ziemeļu teritorijās, mežos un purvos. Tur nebija labiekārtotu ceļu, tiltu un pilsētu. Tās visas bija pelēkas nometņu barakas.

Protams, ka ASV zināja par to, ka „krievi” gatavo savu bumbu. Protams, ka ASV to negribēja pieļaut. Protams, ka „Lācis” gribēja uztaisīt viņu sargājošo bumbu pēc iespējas ātrāk un zināja, ka ASV novēro katru viņa soli. Toreiz nebija tādu pretgaisa aizsardzības iespēju, un tāpēc lielā augstumā lidojošās izlūklidmašīnas un bumbvedēji varēja netraucēti pārlidot PSRS teritoriju, ko tās arī darīja. Protams, ka ASV sabombardētu katru objektu, kurā tika gatavota bumba, un, protams, ka tādos apstākļos vienīgais, kā to varēja pasargāt, bija šos objektus noslēpt.

Adatu visvieglāk noslēpt redzamā vietā citu adatu vidū. Tāpēc „Lācis” pieņēma lēmumu savus apsargātos objektus, to dzeloņdrātis, sargtorņus un barakas – nometņu iekārtojumu noslēpt starp neskaitāmām citām nometnēm. Nometnēm bija jābūt īstām un pamatotām. Tikai tā vārēja noslēpt īstos atombūves objektus. Tāpēc nometnes bija jāpiepilda, jānodarbina (arī tas bija to radīšanas mērķis) un jāapsargā. Tās piepildīja ar tiem, kuri izrādīja neapmierinātību, pretestību, atkāpās no mobilizācijas ekonomikas disciplīnas, kukuļņēmējiem, liekajiem birokrātiem, nodevējiem, kriminālnoziedzniekiem un disidentiem. „Saslaucīja” visus, ko vien varēja atraut no valsts aizsardzības un ekonomikas. Toreiz tas bija dzīvības un nāves jautājums. Tā radās Gulags.

ASV izpleta Gulaga mērogus, aktualizēja tā pastāvēšanu, kā arī lielā mērā piegādāja Gulaga „saturu”. Jau pirms Otrā pasaules kara bija skaidrs, ka karš būs. Tikai ieviešot mobilizācijas ekonomiku, PSRS varēja pacelt savu potenciālu līdz tādam, kurš nodrošināja uzvaru šajā karā. Tāda dzīve nevarēja būt mīksta un maiga, un pie varas esošie tādi nebija. Un labi, ka nebija.

Hitleram Gulagu būtu vairāk. Tagad smejas par „Lāča” ģenerāļu „neprasmi” un „veltīgajiem” krievu karavīru upuriem. Smējēji acīmredzot nezin, ka ASV savu atombumbu neradīja pati. Atombumbu 1945.gadā pusgatavu izveda no Vācijas ar visiem rasējumiem un „zinātniekiem”. Smējēji acīmredzot nezin, ka Hitleram bija 6 mēneši līdz atombumbai. Smējēji nesaprot, ka tad viņu pašu tagad nebūtu. Nebūtu nekā – pašu vāciešu arī nebūtu – toreiz radioaktivitāte nebija pētīta un neviens nezināja, ka bombardēšanas sekas ir bīstamākas par bombardēšanu…

Tāpēc katrs „nesaudzētais” krievu kareivis kaut par minūti, bet tomēr pirms atomieroča „gatavības” tuvināja Vācijas galu, bet katrs varonīgais Kurzemes cietokšņa aizstāvis, nošaudams kādu tādu „iekarotāju”, kaut par minūti, bet tomēr tuvināja Cilvēces bojāeju vācu atomieroču ugunīs. Kā vieni, tā otri, kā cēlās, tāpat krita, nezinādami ko patiesībā aizstāv ar savu „varonīgo” vai „veltīgo” nāvi. Vieni aizstāvēja vācu atomieroča radīšanu un visa Dzīvā iznīcināšanu uz Zemes, bet otri aizstāvēja visu Dzīvo un Zemi – mūsu dzīvības šūpuli.

Protams, šaujot viens uz otru un mirstot, viņi to nezināja un domāja par daudz piezemētākām, katram pašsaprotamām lietām, bet tomēr, tādā vai citā veidā katrs par savu dzimteni, mājām, sievu, bērniem vai vienkārši par savu dzīvību. Tomēr tas, kurā svaru kausā iegūla katra iegūtā minūte, viņus padarīja par varoņiem vai upuriem. Tie, par kuru dzīvībām ieguva minūtes Dzīvības saglabāšanai, kļuva Varoņi. Tie, kuru izdzēstās dzīvības tuvināja Dzīvības beigas, ar katru tādu minūti kļuva par upuriem.

Tagad, šajos apstākļos sēžot, var atcerēties (kas to ir piedzīvojuši) vai spriedelēt (kas to nav pieredzējuši) par „Staļina asinskārību”, Gulagu, okupāciju, Molotova-Ribentropa paktu, 9.maiju, Anglijas un ASV otro fronti, par savu upuru lomu tajā visā. Tomēr tāda spriedelēšana un upura cilāšana izplēn ar pacelšanos augstāk par personiskajiem pārdzīvojumiem un zināšanu nākšanu par vēsturiskajām reālijām, kuras mīt augstāk par katra paša personisko pārdzīvojumu griestiem. Tad daudzi „Staļina upuri” kļūst par savu „draugu”, kaimiņu un skauģu ļaunprātību, aizvainojumu, atriebības vai vienkāršas cilvēciskas neiejūtības, Cilvēciskās Kultūras un bezjūtības upuriem, bet daudzi tādi „Gulaga upuri” patiesībā ir Cilvēci un Dzīvību glābušie Varoņi, ja vien viņi paši grib atteikties no sava upura tēla un atzīt, ko ar savu klātbūtni Gulagā ir sargājuši visu Dzīvo uz Zemes. Pateicoties viņiem – viņu esamībai tajās barakās, kara nebija. Viņi ir Varoņi, ja vien viņi paši to atzīst. Bet tie, kurus viņi uzskata par saviem sargātājiem – ASV patiesībā ir visa viņu posta cēlonis.

Ja nebūtu lielbagātnieku naida pret PSRS, tad nebūtu viņu radītā Hitlera un tādas Vācijas, tad nebūtu Otrā pasaules kara un visa, kas ar to ir saistīts, arī pirmskara notikumu Krievijā un pasaulē. Tajā laikā līdzīgā veidā izdarījās visas valstis, un nav vēl teikts, kurš te bija upuris un kurš agresors. Tā pati Polija vienlaicīgi ar „Lāci” veda sarunas ar Vāciju par sadarbību un kopīgu uzbrukumu „Lācim”. Krievija vienkārši paguva pabeigt sarunas ātrāk. Polija tīkoja uz visu Eiropu līdz Maskavai. Nezin vai poļu okupācija būtu (ņemot vērā poļu viesstrādnieku izkalpināšanu latviešu saimniecībās) ar jel ko patīkamāka par krievu okupāciju. Patiesībā Krievija (Staļins) pats izprovocēja Vācijas uzbrukumu ar to, ka paziņoja par savu lēmumu nelaist Hitleru caur Afganistānu uz Indiju un Himalajiem. Jo augstāk ģeopolitikā un Garīgās dzīves stāvos kāpjam, jo pavisam citādi tiek redzami pasaules notikumi.

Tagad atkal uzpirkti dimanti, freibergas un rinkēviči brēktin brēc par krievu armijas iebrukumiem, okupācijām un ukraiņu tautas ciešanām, par Latvijas brīvības apdraudējumiem un lielo palīdzību, kādu „mums” tagad sniegšot cēlie amerikāņi ar savu visspēcīgo armiju un kā viņi upurēšoties mūsu labā, kad taču tāds milzu „Lācis nāk”!

Lūk, dimanti brēc par „kara kurināšanu”, „naida un vardarbības propagandēšanu” kad tāds milzu „Lācis” tūlīt, tepat, tagad jau kaut kur brūkot ar savu karu iekšā. Lācis nāk!

Lūk, freibergas pieprasa visiem kā vienam celties cīņai ar Lāci, kurš Eiropu un visu pasauli apdraudot. Lācis nāk! Lūk, rinkēviči Eiropu aktivizē un mobilizē, jo, lūk, – Lācis nāk!

Ko visu laiku Ukrainā darīja Eiropa, mēs visi redzējām. Mēs redzējām, kā Eiropa uzkurināja nemierus Ukrainā, kā noveda situāciju līdz esošās valsts varas vardarbīgai gāšanai un prettiesiskas „valdības” radīšanai, kura tagad sagrauj valsti. Mēs redzējām kā Eiropa iznīcina Ukrainu. Mēs redzējām kā tā tiek okupēta un pakļauta NATO valstu kontrolei. Mēs redzējām kā tika formētas nacistu vienības „cittautiešu” iznīcināšanai un Ukrainas „attīrīšanai” no „moskaļiem”. Mēs dzirdējām un redzējām lozungus „moskaļus uz nažiem”! Mēs neredzējām tādus pat „moskaļu” aicinājumus. Mēs redzējām to, ka to, ko drīkst darīt „labā sektora” nacistiskie trieciennieki un Rietumukrainā viscaur, to nedrīkst darīt Austrumukrainā turienes iedzīvotāji! Mēs redzam, ka savas dzīvības viņi aizstāvēt nedrīkst! Mēs redzam, ka ASV mūs „aizstāvēt” drīkst, bet viņus Krievija aizstāvēt nedrīkst! Mēs redzam, ka tur, kur nekādas okupācijas nav, tur ir „okupācija” un tās „draudi”, bet tur, kur ir reāla okupācija, tur tās „nav”!

Mēs redzam un saprotam, ka katrs freibergu, dimantu un rinkēviču vārds ir jāsaprot otrādi apgriezts. Ja viņi saka, ka „mums uzbrūk”, tad patiesībā uzbrūk viņi. Ja mums saka, ka „Lācis kurina karu un aicina uz vardarbību”, tad patiesībā viņi ir sākuši karu pret „Lāci” un tīko to vardarbīgi vajāt visur, kur vien tāds mīt, un vispirms jau uzkurināt tādu vardarbību tepat Latvijā.

Viņiem par to maksā. Viņi ir nodevēji, tāpat kā tie zihmaņi, kuri mežā aģitēja par cīņu ar „Lāci”, bet paši gāja un pienesa ziņas čekai. Lācis nāk! Un atkal – Amerika mūs aizsargās! Lācis nāk! Lācis nāk! Lācis nāk! Amerika, Amerika, Amerika!

Tagad ir viegli pazīt nodevēju. Paskaties, redz, kur viņš brēc: „Lācis nāk!” Tas ir nodevējs! Latviju neizpostīja krievi. Latviju izpostīja nodevēji. Nodevēji – lieli un mazi. Nodevēji – tie, kuri savam labumam citus iegrūž postā.

„Antiņš” [Pauls Stelps]
/14.04.2014, 22.04.2014, 28.04.2014/
http://philos.lv/Lacis_nak1.html
http://philos.lv/Lacis_nak2.html
http://philos.lv/Lacis_nak3.html

Posted in Kat.: Vēsture, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Kurš pārvalda pasauli

Andrejs Fursovs

Andrejs Fursovs

Gandrīz puse Krievijas tic slepenai pasaules valdībai! Precīzāk – 45%. Tādi ir nesen veiktā Viskrievijas sabiedriskās domas pētījuma centra aptaujas dati. Interesanti, ka ticības līmenis visvarenām, slepenām organizācijām palielinās iedzīvotāju vidū ar augstāku izglītības līmeni. Tiesa gan viedokļi par pašu slepeno organizāciju, kas pārvalda pasauli, stipri atšķiras. Vieni uzskata, ka planētu pārvalda oligarhi, citi norāda uz amerikāņiem, vēl citi uz masoniem, ebrejiem, vārdos nenosauktiem politiķiem vai arī nosaucot konkrēti – Obama, Džordžs Bušs un Lielbritānijas karaliene Elizabete II. Šāda dažādība ir saprotama, jo šī pasaules valdība taču ir slepena. Pasaules valdībai netic apmēram trešdaļa Krievijas iedzīvotāju, bet ceturtdaļa izvēlējās atbilžu variantu „grūti pateikt”. Par to, kurš tad patiesībā valda pār pasauli http://www.kp.ru sarunājas ar slaveno sociologu, vēsturnieku un slepeno organizāciju pētnieku Andreju Fursovu.

Andrejs Fursovs: šiem 45% mūsu līdzpilsoņu pēc būtības ir taisnība, bet viņi kļūdās šīs slepenās varas formas noteikšanā. Tādas formas kā „slepens vispasaules” nav, savukārt slēgtas pārnacionālas saskaņošanas un vadības struktūras gan reāli eksistē. Šīs struktūras bieži uzspiež valdībām savu gribu, tomēr tās nekādā gadījumā nav kāds vienots pasaules elites augstāko slāņu orgāns.

Ž: Kas ir šis pasaules elites augstākais slānis?

Andrejs Fursovs: Pasaules elites augstākais slānis sastāv no daļas monarhu ģimeņu (ne visu, protams), vecās eiropiešu aristokrātijas, baņķieriem un lielrūpniekiem. Viņi visi savā starpā ir cieši saistīti ar darījumu, ģimenes un okultām saitēm, organizēti slēgtās ložās, klubos, komisijās utt. Tas ir tāds sava veida ģimenes – biznesa zirnekļutīkls, kurš pašreizējā veidolā eksistē jau apmēram 150-200 gadus.

Lielbritānijas karaliskā ģimene

Lielbritānijas karaliskā ģimene

Ž: Vai Lielbritānijas karaliene ietilpst šai veidojumā?

Andrejs Fursovs: Protams. Tāpatās kā Nīderlandes karaliskā ģimene, kā arī virkne Itālijas, Vācijas, Austrijas hercogu un grāfu ģimenes. Šīs nebūt nav dekoratīvas figūras un viduslaiku relikti, kā viņus nereti attēlo plašai publikai, bet gan viens no to aprindu segmentiem, ko britu premjers Bendžamins Dizraeli (1804-1881) nosauca par „vēstures saimniekiem”, bet rakstnieks O.Markejevs par „pasaules spēles saimniekiem”.

Ž: Bet Obama?

Kamerons, Obama

Kamerons, Obama

Andrejs Fursovs: Nu beidziet! Ja jau pat Klintons saka, ka vienīgais, kam derīgs Obama, ir pienest viņam ar sievu kafiju gultā [Obama savulaik, līdzīgi kā vairumsAmerikas plebeju, strādāja par oficiantu], tad attiecībā pret pasaules elites augstāko slāni Baraka loma ir naktspodiņu iznešana. Kas vispār Rietumvalstīs ir prezidenti un premjerministri? Augsti stāvoši klerki, kurus pasaules elites augstākais slānis ir noalgojis savu interešu aizstāvēšanai un iesēdinājis augstā krēslā. Pie tam visbiežāk šos klerkus uzrauga kāds šo aprindu specpārstāvis. Kā piemēru var minēt pulkvedi Edvardu Hausu (1854-1938) blakām ASV prezidentam Vudro Vilsonam (1856-1924) un britu premjerministra Loida-Džordža (1836-1945) palīgu Lotianu. Reāli šis prezidents un premjerministrs bija savu „palīgu” štatā. Rets izņēmums ir Bušs vecākais (1924) un viņa neizaugušais dēlēns (1946) kā ASV prezidenti. Buši ir daļa no pasaules elites augšējā slāņa, viņi ir atāli Lielbritānijas karalienes radinieki, vada Jēlā biedrību „Galvaskauss un kauli”, kas ir viens no Iluminātu atzariem. Bet tas ir izņēmums. Parasti prezidenti un premjeri ir cēlušies no vidusšķiras un tāpēc pasaules elites augšējais slānis skatās uz viņiem „kā no augšas”, jo īpaši anglosakšu valstīs.Te kaut vai var atcerēties gadījumu ar Margareti Tečeri (1925-2013), kura publiski nosauca „Kembridžas piecinieka” (augsti stāvoši angļi – Padomju aģenti) piektā dalībnieka Antoni Blanta (1907-1983) vārdu, kurš pēc visa spriežot ir Georga V ārlaulības dēls un attiecīgi arī pašreizējās karalienes tēvocis. Vindzori Tečerei to nepiedeva. Plebejiete (kā viņu toreiz raksturoja cits Maskavā dzīvojušais „džentalmeņu klases” pārstāvis) bija spiesta atkāpties, tai skaitā arī dēļ šāda „uzbrauciena” saimniekiem.

Ž: Bet Bils Geits, viens no Forbs lielbagātnoieku topa līderiem, vai viņš ietilpst pasaules elites augšējā slānī?

Andrejs Fursovs: Protams, ka nē, tāpatās kā citi „jaunās naudas” pārstāvji, ieskaitot arī krievvalodīgos oligarhus.

Ž: Bet kāpēc tad tik noturīgs ir mīts par pasaules valdību?

Andrejs Fursovs: Šīs mīts nav radies uz līdzenas vietas.Par nepieciešamību radīt pasaules valdību vēl XVIII gadsimtā runāja šveiciešu un ebreju baņķieri, kā arī ilumināti. XX gadsimtā par to kā par konkrētu uzdevumu paziņoja tādi pasaules elites augšgala pārstāvji kā Varburgs, N.Rokfellers, mondiālisma ideologs Žaks Atali un daudzi citi. Un, lai gan pasaules valdība nav izveidota, šīs aprindas ir pavirzījušās šajā virzienā.

Ž: Vai viņiem tas izdosies?

Andrejs Fursovs: Domāju, ka nē. Pasaule ir pārāk liela un sarežģīta, lai to varētu pārvaldīt tikai no viena centra. Tas ir pirmkārt. Otrkārt pasaules elites augšgals nav vienots. Klani konkurē viens ar otru un ir jau skaidrs ka postkapitālistiskajā pasaulē visiem līdzšinējajiem klaniem vietas nebūs. Protams, pirmā desmita Ģimenes gan jau ka vienosies. Tomēr pasaules valdības izveidošanai ar to vien nepietiek. Pie tam, viņi sev kā uzdevumu stāda arī ko citu: planētas iedzīvotāju skaita samazināšanu no 7 uz 2 miljardiem [tas ir – 5 miljardu cilvēku slepkavību]; planētas atbrīvošanu ar karu, epidēmiju un bada palīdzību; lielāko daļu atlikušo iedzīvotāju čipizāciju; standartizēt un nonivilēt nacionālās kultūras; iznīcināt esošo izglītības sistēmu un visu veidu identitātes – nacionālo, ģimenes, rasu, dzimuma un pat cilvēku kā sugas (ar pēdējo nodarbojas transhumānisti). Rietumvalstīs identitātes iznīcināšana norit pilnā sparā. Bet ir jau vēl arī Krievija, Ķīna, Indija, Islāma pasaule, Latīņamerika, kur visas šīs lietiņas neies cauri un kur šāda civilizācijas pašnāvība Rietumvalstu garā, kas ar ASV priekšgalā strauji traucas pretī Vēstures bezdibenim, nav iespējama. Šai ziņā ir jāatzīmē, ka aiz pašreizējā Krievijas un ASV-Ukrainas konflikta bez daudz kā cita stāv arī divas nākotnes ainas, divi Projekti, divas pasaules kārtības: cilvēciska un anticilvēciska. Jo tieši Krievijas Federācija ar savu kodolpotenciālu joprojām nodrošina pasaulē noteiktu Līdzsvaru, kas kalpo kā BRIKS valstu militārais vairogs. Bet tā ir atsevišķa tēma.

Ž: Un kā paliek ar t.s.”zelta miljardu?

Andrejs Fursovs: Gadus 30-40 tpakaļ bija doma, ka Ziemeļu (ASV, Rietumeiropas) iedzīvotāji ieslēgsies sava veida cietoksnī „Ziemeļi” (abās okeāna pusēs) un no turienes valdīs pār pasauli. Tomēr neoliberālā kontrrevolūcija 1980.-2000-ajos gados ar savu maniakālo dzīšanos pēc maksimālas peļņas uzlika treknu krustu uz „zelta miljarda” koncepciju tā sākotnējajā iecerē. Dolārs aptumšoja prātu un uz Ziemeļiem, nolūkā iegūt visrspeļņu no lētā darbaspēka ekspluatācijas, palaida Dienvidu ļaužu masas: latīņamerikāņus ASV, afrikāņus, arābus, turkus Rietumeiropā. Pašreiz Dienvidi ir spēcīgi iesakņojušies Ziemeļos, kur tādēļ radās visasākās pretrunas, kas var novest līdz sociālam „sprādzienam”. No vienas puses Rietumos ir novecojusi, ne nebaga, skaitliski mazumā ejoša, dekristianizēta iedzīvotāju grupa, kuras ievērojama daļa ir pagrimusi izvirtībās (narkomānija, homoseksuālisms). No otras puses – jauna, nabadzīga, sociāli saniknota, orientēta uz ģimeniskām vērtībām musulmaņu (Ziemeļamerikā – latīņamerikāņi – katoļi) iedzīvotāju grupa. Agri vai vēlu starp šiem diviem „blokiem” radīsies ļeņiniskais jautājums „kurš kuru” un sāksies „lielās medības”. Un tad no „zelta miljarda” pāri paliks tikai „zelta miljoni”, kuri centīsies dzīvot vai nu nepieejamos peldošos cietokšņos vai nu kalnu cietokšņos vai arī kaut kur citur. „Zelta miljards” kā pasaules elites augstāko slāņu stratēģija jau ir pagātne.

Ž: Citi konspirologi visus pēdējo laiku pasaules notikumus, līdz pat pilsoņu karam Ukrainā, izskaidro ar Rotšildu un Rokfelleru klanu savstarpējo cīņu. Kurš uzvarēšot, tas it kā valdīšot pār pasauli!

Andrejs Fursovs: Tik tiešām pēdējā laikā aktīvi tiek izplatīta „Rotšildu – Rokfelleru” konkurences līnija. Šāda konkurence tik tiešām eksistē un tai bija ļoti liela nozīme XX gadsimtā, kad tā kā sarkans diedziņš caurvija nozīmīgākos notikumus, tai skaitā abus pasaules karus, kuros „uzvarēja” Rokfelleri. Interesanti, ka šī konkurence šādā formā radās Krievijas impērijā – Baku naftas atradnēs. Tur Rokfelleri „sponsorēja” strādnieku streikus Rotšildu ietekmes „zonā”. Bet organizēja šos streikus Ivana Fioļetova (1884-1918) boļševiku grupa, kuras aktīvs dalībnieks bija Koba – Staļins. Krievijas impērija ar tās Baku naftu, precīzāk sakot tās rietumu īpašnieki, XX gadsimta sākumā bija galvenais konkurents Rokfelleru „Standart Oil”. 1917.gada revolūcijas rezultātā „Standart Oil” (jeb precīzāk korporāciju klāsteris, kurās to formāli sadalīja) kļuva par absolūtu līderi. Rotšildi „ienāca” PSRS tikai pēc Staļina nāves, lai gan ar kompānijām, kuras ir cieši saistītas ar tiem (piemēram, Opengeimeru „De Beers”), PSRS uzturēja kontaktus. Ar Rokfelleriem 1930-o gadu pirmajā pusē PSRS strādāja visai aktīvi, tomēr pēc Džona Rokfellera vecākā (1839-1937) nāves šīs sadarbības intensitāte samazinājās. Nopietna otrreizēja Rokfelleru atnākšana uz PSRS (kopā ar Varburgiem) notika 1973.gadā un gandrīz sakrita ar Jurija Andopova (1914-1984) kļūšanu par Politbiroja locekli.

Ž: Interesanti! Bet kā ir ar šodienas Rotšildu un Rokfelleru cīņu?

Andrejs Fursovs: Te viss ir sarežģītāk. Pirmkārt, bez cīņas, eksistē arī sadarbība: šie abi klani ir pārstāvēti gandrīz visās puslīdz nopietnās slēgtajās struktūrās, lai gan, kas attiecas uz jautājumu par vispasaules valūtu, tad šī pretruna viņu starpā uz doto brīdi ir nesamierināma. Otrkārt, pasaules elites augšējais slānis neaprobežojas tikai ar Rotšildiem un Rokfelleriem, ir taču arī Londonas Sitija, Vatikāns, arābu un austrumāzijas „nami”, nerunājot nemaz par klanu, lielvalstu un korporāciju simbiozi, kas ievērojami sarežģīj kopainu. Visbeidzot treškārt, kaut kas man liek domāt, ka līdzīgi kā ar „labējajiem” un „kreisajiem” manipulēja vienas un tās pašas grupas, arī pāris „Rotšildi – Rokfelleri” ir no tās pašas sērijas.

Ž: Varbū to dara kāds, kurš ir bagātāks par viņiem?

Andrejs Fursovs: Šis kāds vai kādi ne obligāti ir bagātāki. Nauda ir tikai varas funkcija, kuras pamatā ir kāda ideju sistēma – vai nu laicīgu, vai, visbiežāk, okultu. Informācija un enerģija ir nozīmīgāka par lietām, un metafizika par fiziku. Sapienti sat [Gudrajam pietiek].

Ž: Daudzi uzskata, ka pasauli pārvalda masoni. Tie ir viņi, kuri it kā nogalināja Pēteri III, organizēja Oktobra revolūciju un pēc tam sagrāva PSRS. Viņi it kā pārvalda pasauli.

Andrejs Fursovs: Nu, ko, masoniem tik tiešām bija nozīmīga loma, jo īpaši XVIII – XIX gadsimtos. „Brīvie mūrnieki” izaudzināja to cilvēcisko materiālu, kuram bija izšķirošā loma revolūciju laikmetā Rietumos 1789. – 1848.gados un kurš nokļuva pie varas. Tomēr masonu valstiskošanās radīja virkni problēmu. Sākot ar XIX gadsimta beigām radās nepieciešamība pēc jaunām pārnacionālo slēgto struktūru formām, kuras ir adekvātas un atbilst jaunā laikmetavispasaules cīņām par varu, informāciju un resursiem. Runa ir par „Grupu” (jeb biedrību „Mēs”), kuru radīja Sesils Rods (1853-1902), bet attīstīja Alfrēds Milners (1854-1925), kā arī citām struktūrām. Masonus neviens neatcēla, viņi turpināja spēlēt nozīmīgu un brīžiem pat izšķirošo lomu, bet viņi pārstāja būt par vienīgo un dominējošo konspiratīvo struktūru. Tā, piemēram, krievu revolūcijas laikā masonu loža „Lielie Francijas Austrumi” darbojās ļoti aktīvi (caur Krievijas pagaidu valdības vadītāju Aleksandru Kerenski (1884-1970), kurš dažu mēnešu laikā pilnībā sagrāva valsti un tās armiju, atstājot saviem pēcnācējiem (boļševikiem) pilnībā sasistu sili), tomēr bija arī citi spēki, kuri bija saistīti ar Lielbritānijas izlūkdienestu, Rokfelleriem, amerikāņiem, Vācijas ģenerālštābu un, protams arī Krievijas impērijas pretizlūkošanas struktūrām, kuras ”lika” uz impēriski noskaņotajiem boļševikiem. Vidējais šo spēku darbības rezultāts ir Oktobra revolūcija Krievijā 1917.gadā. Pēc Otrā pasaules kara radās nepieciešamība jaunā slēgtu struktūru „paaudzē” un tā radās: Martina Bormana (1900-1945) „Ceturtais reihs”, Bilderbergas klubs, Romas klubs, Trīspusējā komisija… Daudzi šo struktūru biedri palika arī masoni, ilumināti, bnaibritieši utt., bet šīs struktūras bija principiāli jaunas, kuras bija orientētas uz jaunajiem uzdevumiem.

Ž: Bet kā ir ar vispasaules ebreju sazvērastību, kam tic pietiekami daudz cilvēku?

Andrejs Fursovs: Leģendas par „vispasaules ebreju sazvērestību” pamatā (šīs leģendas attīstībā liela nozīme bija skotu rituāla masoniem) ir fakts, ka XIX gadsimta vidū ebreji bija ļoti aktīvi finansu sfērā, masu saziņas līdzekļos, zinātnē un lielā mērā ieņēma šajās jomās vadošās pozīcijas. Pat vairāk, tieši ebreju kapitāls XIX – XX gadsimta robežā savienoja Lielbritāniju un ASV, kuras pirms tam simts gadus savā starpā naidojās. Ebreju vispasaules diaspora tik tiešām ir nopietns spēks, bet ne vienīgais. Katram nopietnam spēkam ir savi ilgtermiņa plāni. Šos plānus mēdz saukt par sazvērestību, bet man labāk patīk termins „Projekts”. Pasaules vēsture ir Projektu cīņa, to vidējais rādītājs. Diemžēl Krievijai, izņemot staļinlaikus, nebija sava Projekta.

Ž: Bet slavenais Kominterns? [Komunistiskā internacionāle – starptautiska komunistu organizācija, kuras mērķis bija apvienot strādniekus uz proletāriskā internacionālisma principiem balstītai revolucionārai cīņai par buržuāzijas gāšanu un sociālistiskas sabiedriskas iekārtas nodibināšanu]

Andrejs Fursovs: Kominterns, kuru it kā izformēja 1943.gadā (kopš 1936.gada Staļins uz to virzīja lietas, pārņemot kontroli pār šīs organizācijas aktīviem), nav krievu projekts. Vispār jāsaka, ka „Projektā PSRS” kopš pašiem tā pirmsākumiem tika iemontēti ne mazums sveštautu elementu, kuri realizēja dažādu citu lielvaru un struktūru (vispirmām kārtām slēgtā tipa) intereses. Kā parādīja vēsture, Staļinam izdevās tikai uz laiku apspiest šos elementus, bet pēc viņa nāves tie pakāpeniski reģenerējās. Kopā ar deģenerējušās Padomju nomenklatūras faktoru, tam bija liela nozīme PSRS Projekta likvidācijā (precīzāk sakot Projektu kopuma, kuri tā arī nekļuva par vienotu sistēmu).

Ž: Bet ko Jūs varat pateikt par „reptiļiem”? Šī tēma pašreiz Amerikā ir ļoti populāra, kaut arī pa Krieviju tā arī klīst. Divi nopietni zinātņu doktori mani pilnā nopietnībā gribēja pārliecināt, ka varu uz mūsu planētas ir sagrābuši citplanētieši no planētas Draka vai Nibiru, kuri ir pieņēmuši cilvēcisku veidolu. Visi Rietumu prezidenti esot šādi „reptiļi”. Bet viņus it kā varot atpazīt pēc kaut kādām īpašām pazīmēm. Internets ir pārpildīts ar video par šādiem „reptiļiem” Baltajā namā u.c.

Andrejs Fursovs: Man patīk zinātniskā fantastika un fentezi. Tomēr versiju, ko ir „palaidis” amerikāņu rakstnieks Deivids von Aiks (1952), komentēt es negribu. Domāju, ka šādas versijas tiek izplatītas apzināti, lai novērstu uzmanību no reālām slepenām vadības struktūrām, kā arī lai sakompromitētu pašu slēpto vēsturisko procesu mehānismu meklēšanas procesu kopumā, ieskaitot vissenāko vēsturi un cilvēka rašanos.

Ž: Tad parunāsim par pilnīgi reālām struktūrām, piemēram, Bildenbergas klubu. Daudzi tieši to sauc par reālo pasaules valdību. Reizi gadā augstu stāvošie šī kluba locekļi sanāk kopā kādā no Rokfellera vai Rotšilda viesnīcām un aiz slēgtām durvīm apspriež cilvēces problēmas un pieņem kaut kādus lēmumus.

Andrejs Fursovs: Reālā vara ir slepena vara. Bet Bildenberga klubs ir visu acu priekšā, viņiem tagad pat sava interneta mājas lapa ir parādījusies. Bildenbergas klubs ir pasaules elites augstāko slāņu fasādorganizācija. Klubs tika izveidots 1954.gadā ar mērķi samierināt vecās Eiropas elites: gan to, kura atbalstīja Hitleru („gibelīnu līnija”), gan arī to, kura cīnījas pret hitleriešiem („gvelfu līnija”) kopā ar anglosakšiem. Mērķis – integrēt šos elementus jaunajā Eiropas Savienības Projektā. Šodien „bildenbergi” apspriež tos jautājumus, kuri tiek formulēti reāli slēgtā, bieži neformālā režīmā.

Ž: Decembrī ir gaidāma bēdīga gadskārta: 25 gadi kopš „vēsturiskās” Buša un Gorbačova tikšanās Maltā. Formāli tā kļuva par „aukstā kara” beigām. Faktiski Gorbačovs un viņa komanda pilnībā nodeva Rietumiem PSRS un visu sociālistisko bloku. Pēc tam sabruka PSRS. Nodevības vieta visdrīzāk nebija izvēlēta nejauši: sala, kura bija varenā Maltas ordeņa mītnesvieta. Uz miglainām aizdomām vedina arī divi galvenie XXI gadsimta sākuma bestselleri, kurus vispasaules mērogā ir izreklamējuši pietiekami ietekmīgi spēki. Dena Brauna „Da Viņči kods” stāsta par templiešu ordeni un „Opus Dei”. Džoanas Rolingsas sāga par Hariju Poteru atklāti reklamē hospitāliešu ordeni [Maltas ordenis, pilnā nosaukumā – Neatkarīgais Hospitālais Militārais Svētā Jeruzalemes Jāņa, Rodas un Maltas ordenis, dibināts 1080.gadā Jeruzālemē; vairākus gadsimtus bāzējās Maltas salā no kuras, līdzīgi kā no lielākās daļas Eiropas tika Napaleona padzīts]. Ir tāds uzskats, ka tieši ordeņi, kuri ir dibināti vairākus gadsimtus atpakaļ, slepeni nosaka pasaules attīstību.

Andrejs Fursovs: Nevis virza, bet gan cenšas virzīt. Pie tam, gan konfliktā viens ar otru, gan arī cīņā ar anglosakšiem. Jaunā Romas pāvesta -jezuīta pieņemtais vārds „Francisks” ir sava veida simbolisks samierinošs gājiens starp izseniem pretiniekiem ( jezuītu un franciskāņu oredeņiem) jaunu briesmu (anglosakšu) priekšā. Šo abu ordeņu sabiedrotais ir Maltas ordenis, kura izsena specializācija ir būt par starpnieku starp Vatikānu no vienas puses un anglosakšu specdienestiem (CIP, MI6) no otras puses. Maltas ordenis ir sistēmas „Vatikāns” sastāvdaļa. Jā, sociālistiskās nometnes un PSRS nodošana amerikāņiem un pārnacionālām struktūrām Buša vecākā personā notika Maltā, bet atlidoja Gorbačovs uz Maltu pēc tikšanās ar Romas pāvestu Jāni Pāvilu II, kurš jau bija svētījis šo nodevību. Hierarhija te ir acīmredzama.

PSRS un ASV Maltas tikšanās 1988.gadā

PSRS un ASV Maltas tikšanās 1989.gadā

Mēģinājumi pārliecināt cilvēkus, ka tikai kāda viena slēgtā struktūra – „bildenbergi”, maltieši, masoni, rotšildrokfelleri utt. vieni paši pārvalda pasauli, ved prom no reālo pasaules pārvaldes mehānismu sapratnes. Tādā veidā kopējais vadības Tīkls tiek nomainīts ar kādu vienu tā elementu.

Vēl viens piemērs, veselu struktūru (korporāciju, banku) noslēpšana aiz konkrētām personām vai partijām. Tā nacionāl-sociālismu mums pasniedz kā NSDAP un Hitlera & Co veidojumu. Patiesībā nacionāl-sociālisma un Projekta „Trešais reihs” radītāji bija pirmām kārtām anglo-amerikāņu baņķieri un rūpnieki, „I.G. FarbenindustrieAG” tipa korporācijas. Sīkāk par to kā šīs struktūras radīja pirmo Eiropas Savienības formu var izlasīt interesantā Dmitrija Peretolčina grāmatā „Pasaules kari un pasaules elites” (Дмитрий Перетолчин. Мировые войны и мировые элиты).

Ž: Ko Jūs vēl ieteiktu par šīm tēmām izlasīt?

Andrejs Fursovs: Aleksandra Ševjakina (Александр Шевякин) darbus par to, kā tika sagrauta PSRS, Aleksandru Ostrovski par Staļinu (Александр Островский “Кто стоял за спиной Сталина?”) un Vladimiru Pavļenko (Владимир Павленко) par Romas klubu. Šie trīs autori ir lieliski. Vēl ļoti iesaku Oļega Markejeva (Олег Маркеев) un Aleksandra Geras (Александр Гера) romānus, kuri paplašina redzesloku un noskaidro pasaules kopainu. Starp citu gan Markejevs, gan Gera gāja bojā visai mīklainos apstākļos…

Ž: Visbeidzot pēdējais jautājums: Kas mūs sagaida? Vai pasaules valdības organizētāji uzvarēs?

Diez vai. Ir klanu, etnocivilizācijas un joprojām arī valstu intereses, kuras ir grūti salāgot. Lai ķīnieši vai musulmaņi piekristu pasaules valdībai?! Un krievi arī patiesībā nepiekritīs. Reāla ir slēgto pārnacionālo struktūru skaita samazināšana, katra no kurām kontrolēs savu makroreģionālo bloku. Bet tas ir visai tālu no reālas pasaules valdības. Pie tam apstākļos, kad „pasaule brūk” (un kapitālistiskā pasaule patiešām brūk) glābjas, lai gan ne pa vienam, tomēr baros. Mūs sagaida dažādu šāda veida „baru” savstarpējās cīņas. Gan vecu, pavisam vecu, gan arī salīdzinoši pavisam jaunu. Slepenās organizācijas, reiz radušās, parasti nepazūd, bet gan transformējas. Tas attiecas arī uz veco Tuvo Austrumu priesteru organizācijām, Triādām, templiešiem, masoniem, iluminātiem, anglosakšu klubiem, Kominternu, Ceturto reihu un daudzām citām. Viela (cilvēki), enerģija (nauda) un informācija (idejas) apvienojušās iegūst pārcilvēcisku, pārsociālu kvalitāti un sāk eksistēt pašas par sevi, rūpīgi sargājot sevi, savas robežas un pārliecinot pārējo pasauli, ka viņi kā organizācija patiesībā nepastāv. Cita lieta, ka ar laiku tās transformējas un iegūst jaunas formas („čūska” nomet veco ādu un kož sev astē), veido dīvainas attiecības viena ar otru un ar fasādorganiozācijām. Tomēr pienāk diena, kad krīzes apstākļos tuvojas izšķirošā kauja par Rītdienu, un slēgtās struktūras parādās atklātībā vai arī ļauj sevi manīt. Domāju ar to ir saistīts straujais informācijas pieaugums par slepenām organizācijām. Rītdiena nāk un uzvarēs tas, kurš „paņems” pēc iespējas vairāk „trumpju”.

Īsa Andreja Fursova biogrāfija
Dzimis 1951.gadā Maskavas apgabalā karavīra ģimenē. 1973.gadā pabeidza Maskavas Valsts universitātes Āzijas un Āfrikas valstu institūta vēstures un filozofijas fakultāti. 1997.-2006.gadā vadīja paša izveidoto Krievijas valsts humanitāro universitāti, kā arī „Krievu vēsturisko žurnālu”. Pašreiz ir Maskavas humanitārās universitātes krievu centra pētnieks un Sistēm – stratēģiskās analīzes institūta direktors. 2009.gadā tika izvēlēts par Austrijas Starptautiskās zinātņu akadēmijas locekli un kļuva par starptautiskā analītiskā žurnāla „Ģeopolitika” ekspertu padomes locekli. 2010.gadā ir uzņemts Krievijas rakstnieku savienībā, bet kopš 2012.gada ir Izborskas kluba loceklis. Fursovs ir vairāk kā 400 zinātnisko publikāciju, tai skaitā 11 monogrāfiju, autors un viņš ir lasījis lekcijas ASV, Kanādas, Vācijas, Ungārijas, Indijas, Ķīnas un Japānas universitātēs.

Avots:
http://www.kp.ru/daily/26285.7/3162521/
http://andreyfursov.ru/news/pochti_polovina_rossijan_verit_chto_nami_upravljajut_masony_i_reptiloidy/2014-09-23-367

Informācijas aģentūra
/07.10.2014/

Posted in Kat.: Specdienesti, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ANDREJS FURSOVS | 3 komentāri

Lēnām pār tiltu, draugs!

00397_Baltu_klubsValsts ir Cilvēku sadarbības organizācijas mehānisms, kurā caur tās institūcijām Cilvēki sakārto savas attiecības dažādās dzīves jomās. Kad Cilvēki grib dzīvot kopā savstarpējo attiecību kārtībā, tad to sakārtošanai viņi sanāk kopā un nolemj, ka to darīs noteiktā kārtībā un šīs kārtības uzturēšanai viņi par to arī vienojas, izveido tam attiecīgās institūcijas un deleģē tām savu varu.

Valsts, valsts vara, valsts esamība nāk no Cilvēku gribas tādu valsti radīt, uzturēt un būt tajā. To sauc par tiesībām uz pašnoteikšanos. Šīs pašas tiesības izmanto vīrietis un sieviete, kad paši pēc savas gribas iekārto savu attiecību kārtību tā, ka turpmāk dzīvo kopā, laiž pasaulē bērnus un to sauc par ģimeni. Kā tie divi nolemj, tā, brālīt, viņiem arī ir! Tā ir viņu valsts – tāpēc nevienam nebūs jaukties viņu iekšējās lietās (ko domas – debesis – ir vienojušas, to Cilvēkiem nebūs šķirt). Tātad, valsts nav kaut kas pāri Cilvēkam stāvošs. Valsti veido (arī pārveido, ja vēlas) Cilvēki. Tāpēc ir dabiskas valstis un mākslīgi valstiski veidojumi.

Dabiskas valstis izveidojas vēsturiskās attīstības gaitā, kādā iet kāda tauta vai nācija. Francija ir dabiska valsts. Vācija ir dabiska valsts. Polija ir dabiska valsts. Krievijas impērija bija dabiska valsts, tāpat Ķīna, ASV un daudzas citas.

Mākslīgi veidojumi ir koloniālās teritorijas un valstis, kuru rašanos noteica ārējie politiskie spēki – citi Cilvēki, kuri nav šo valstu iedzīvotāji. Tādas ir gandrīz visas Āfrikas un Balkānu valstis Eiropā, kur to robežas noteica valstis iekarotājas vai valstis uzvarētājas. Arī Ukraina ir tāda – mākslīgi veidota valsts. Šīs valstis neatbilst tautu un valstu vēsturiskajai attīstības gaitai.

Latvijas Republika, brālīt, ir mākslīgs veidojums, kuru pēc Pirmā Pasaules kara savās interesēs Krievijas vājināšanai izveidoja Lielbritānija. Krievijas impērijas graušana (tāpat kā jebkuras spēcīgas valsts vājināšana) ietilpa tālejošos un ilgstošos anglosakšu ārpolitiskajos mērķos. Tāpēc jau 19.gadsimtā tika inspirēta jaunlatviešu kustība, kurā sākās runas par sevišķo latviskumu (tam dieviņus piemeklēja no Simona – Grūnava hronikas, kurus tagad visā nopietnībā aprituālo – par pielūgšanu to pat nevar saukt – „dievturi”). Pēc Pirmā Pasaules kara angļu aģenti savāca aktīvu un iedrošinātu Cilvēku grupu, kuri kopā sanākuši teica: „Mēs esam latvieši. Mēs gribam būt kungi šajā zemē. Mēs gribam savu valsti. Mēs pasludinam, ka mums ir sava valsts!” Un tapa Latvijas valsts. Nekāda referenduma par to nebija. Nevienam citam latvietim šie vīri un sievas neko neprasīja par viņu gribu tādu valsti turēt un tajā dzīvot.

Kuru „Saeimu” vēlēja pirmajās Saeimas vēlēšanās? Trešo, tāpēc, ka pirmo un otro (kas pēc būtības tādas bija, tomēr sauca un tehniski veidoja citādi) neviens nevēlēja. Sanāca kopā paši pēc savas gribas veči un pateica: „Mēs esam „Saeima” un mēs te tagad izdosim likumus, tāpēc, ka gribam būt kungi šajā zemē!” Un sāka izdot likumus, un tie tapa par likumiem tāpēc, ka citi tiem (večiem) klausīja. Nebūtu klausījuši, tie par likumiem nebūtu kļuvuši. Būtu tā vien – uz papīrīša uzrakstīti vārdi. Likums ir likums tikai tad, kad visi tam pakļaujas vai to var ar kādu spēku uzspiest citiem. Anglija varēja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarību uzspiest Krievijai tāpēc, ka tajos apstākļos tā bija pārāk vāja un nevarēja šīs tavas teritorijas aizstāvēt – nosargāt.

Tā kā Latvijas Republiku nedibināja uz plašu tautas masu gribas izpauduma (nebija nekādu aptauju, vēlēšanu vai referendumu, un nevarēja būt tāpēc, ka tajā laikā Latvijā bija tāds iedzīvotāju sastāvs tādos apstākļos, ka lielākā daļa iedzīvotāju būtu bijuši pret tādu pasludinājumu, ko pierādīja vēlākie notikumi, kuros šo pasludinājumu vēl ilgi nācās citiem uzspiest – arī ar angļu ieroču spēku), bet uz Cilvēku grupas iniciatīvas pamata pēc Lielbritānijas pamudinājuma, vadībā un aprūpē, kuru vēlāk atzina un tādas esamību respektēja citas valstis (arī Krievija), tad tādā veidā dibinātai Latvijas valstij vēsturiskās attīstības un mūsdienu tiesiskajā izpratnē nekādas leģitimitātes nav. Tas nav vēsturiski fiksēts tautas pašnoteikšanās akts, bet šīs valsts esamības leģitimitāte ir tās atzīšanas vēsturiskajā tradīcijā – tik, cik citas valstis turpina Latviju atzīt par valsti un cik Latvijas iedzīvotāji turpina domāt par to kā par valsti, un uzskatīt sevi par šai valstij piederīgiem. Tas ir – spēks ir radījis tiesības, ko tik ļoti negrib citos gadījumos atzīt šo spēka varu lietojošie rietumi. Par piederīgiem šai valstij sevi atzīst tie, kuri ievēro tās likumus. Likumpārkāpējs sevi šajā valstī – tai piederīgu sevi neatzīst. Līdz ar to Latvijas Republika ir mākslīgs un tradicionāls spēka tiesību radīts valstisks veidojums.

Tieši tāpēc, ka nav bijis tās vēsturiskās attīstības un tāda attīstības ceļa, mākslīga „valsts” nevar to turpināt un ir marionete citu valstu rokās – neīsta, savu neatkarību realizēt un par īstu valsti kļūt nespējīga attiecību sistēma, kurā Cilvēki nav atraduši saprašanās kopsaucēju – savu tikumisko kārtību.

Katrs apvērsums ir antikonstitucionāla darbība, darbība, kura šai valstij pretdabiskā ceļā „nogalina” iepriekšējo valsti – Cilvēku attiecību kārtību, ar mērķi pārkārtot to citā attiecību sistēmā, kura nebūtu iespējama dabisku, likumīgu pārkārtojumu ceļā. Tāpēc katrs apvērsums ir noziegums un tā izdarīšanas rezultātā pie varas nāk noziedznieki. Tāpēc katra godīga Cilvēka pienākums ir pretoties apvērsumam un pielikt pūles tādas valstiskās kārtības uzturēšanai, kurā nevarētu darboties apvērsumu izdarījušie noziedznieki. Tieši to izdarīja Krimā un to dara Novorosijā – pretojas Ukrainā apvērsumu izdarījušajiem spēkiem.

Tad, kad Kijevā notika antikonstitucionāls apvērsums, iepriekšējā valsts beidza pastāvēt, beidza būt tā kārtība, pie kādas turējās Cilvēki, un visi Cilvēki Ukrainā tajā brīdī atgriezās pie saviem pašnoteikšanās tiesību pamatiem, kad tie, kuri grib veidot kādu savu kārtību, nāk kopā un to dara – taisa referendumus un nosaka tālāko savu dzīves kārtību. Krimā izdarīja tieši to un pret to neko iebilst nevar, bet visas tās runas par „zaļajiem cilvēciņiem” ir tikai Krimu zaudējušo noziedznieku un viņu atbalstītāju propagandiska ņaudēšana.

Pārējiem Ukrainas iedzīvotājiem(izņemot Donbasu) nacistiskais apvērsums ar savu ieroču, propagandas un terora spēku uzspiež šodienas dzīves (ne)kārtību Ukrainā, un tas turpināsies tik ilgi, kamēr Cilvēki paši vai vēsturiskās attīstības gaitas notikumi to nemainīs. Arī „Ukraina” ir mākslīgs, tradicionāls spēka varas veidojums. To mākslīgi vairāku gadsimtu gaitā saviem mērķiem veidojuši dažādi ārējie spēki, bet nekad ne pašā „Ukrainā” tās tautas pašnoteikšanās gribā balstīti notikumi – attīstības ceļš. Tāpēc arī „Ukraina” ir viens no savu neatkarību realizēt nespējīgajiem un vienošanos atrast nevarošajiem, dažādās sistēmās dzīvojošajiem mākslīgajiem valstiskajiem veidojumiem, kurš tiecas sabrukt un sadalīties savos pamatelementos, kuri katrs tiecas atgriezties savā dabiskajā vēsturiskajā ceļā un vidē. Katra vardarbība šo elementu saturēšanai ir to mocīšana un noziegums pret šo Cilvēku gribu – viņu paverdzināšana, jo pārkāpj Lielākā Labuma principu un fundamentālo pamatvērtību – Cilvēka Dzīvība tās Cilvēciskajā labklājībā. Tā kā bez Cilvēciskā dzīves labklājības Cilvēka dzīvībai nav vērtības, tad tās valstis, kuras apkaro un pazemina vai laupa citu tautu cilvēciskās dzīves labklājību, ar to pašu tām atņem Cilvēka dzīvības vērtību un devalvē šo vērtību visā pasaulē. Tas ir noziegums pret Cilvēci. Tas ir noziegums pret Dzīvību.

***

Nesen sarunā par Ukrainas notikumu tiesiskajiem aspektiem kāds jurists norādīja uz to, ka, lai cik tas neliktos dīvaini, bet tagad, pēc apvērsuma, tieši Novorosija ir vienīgais leģitīmais tiesību subjekts, kurš var pārstāvēt Ukrainu, un tautas vara Ukrainā varētu leģitimizēties, tās apgabaliem izejot caur referenduma procedūru un pievienojoties Novorosijai. Paradoksāli, bet tas tā ir!

Apvērsuma laikā tika iznīcināta konstitucionālā kārtība Ukrainā. Konstitūcija ir pārstājusi darboties. Tāpēc visi konstitucionālie veidojumi – Rada un ministrijas, visi to izdotie rīkojumi un darbības ir neleģitīmas. Prezidenta vēlēšanas nebija leģitīmas. Porošenko nav prezidents Ukrainā. Porošenko ir viltvārdis, kurš uzdodas par prezidentu. Tāpēc visi viņa parakstītie dokumenti, kuri attiecas uz valsts pārvaldi un starpvalstu attiecībām, nevar būt un nav spēkā. Porošenko parakstam nav juridiskā – konstitucionālā spēka.

Porošenko ir tikai savu vēlētāju sabiedriskais pārstāvis, kuram nav tiesību (pilnvaru) runāt un darboties Ukrainas valsts un ukraiņu vārdā kā prezidentam, kura esamību un pilnvaras nosaka konstitūcija. Ja viņš šādā situācijā runā kā prezidents – tad viņš ir uzurpējis varu un uzstājas kā diktators attiecībā pret visiem tiem, kuru tiesības izdarot apvērsumu ir likvidētas. Savu gribu viņš tiem uzspiež ar sev paklausīga represīvā aparāta palīdzību. Tātad Ukrainā pilnīgi atklāti darbojas Gejropas nacistu spēka vara. Tas ir – Porošenko kā amerikāņu ieliktenis realizē tiešu ASV pārvaldi Ukrainā.

ASV veiktais valsts apvērsums Ukrainā iznīcināja 1991. gada Ukrainu. Ar to zaudēja Krimu. Odesā sadedzināja Ukrainas vienotību federācijas formā. Ar to zaudēja Ukrainu kā vienotu valsti. Donbasā sašāva iespēju kādreiz sākt runāt par upuru un uzbrucēju kopdzīvi vienā valstī uz jelkādiem iepriekšējās valsts pamatiem. Tagad ir jāmaina pamati. Tagad ir jāveido jauna konstitūcija, jaunas institūcijas un pārvaldes formas, jaunas kopdzīves formas sabiedrībā. Tagad ir jāveido jauna Ukraina, jauna valsts, kādas vēl nav bijis.

1991. gada Ukrainas nav un nebūs tāpēc, ka ir zudusi iepriekšējo attiecību sistēma, bet tās vietā ir parādījusies un jau darbojas cita – Maidans – nacisti – snaiperi – Harkova – Odesa – Donbass, kas izslēdz atgriešanos pie iepriekšējās. Jaunā „Ukraina” var leģitimizēties un veidoties secīgu referendumu gaitā, pievienojoties Novorosijai ar tām vecās „Ukrainas” daļām, kuras tur tiktu pieņemtas pēc to attīrīšanas no fašisma, nacisma un ASV (NATO) ietekmes.

***

ASV visai pasaulei prezentē sevi tā: Nakts. Māja, kurā dzīvo liela ģimene – Sievietes, bērni un vairāki (tam apvidum tradicionāli) bruņoti vīrieši. Amerikāņu karavīri iebrūk mājā, tvarsta sievietes un bērnus, bet vīriešus, kuri cenšas aizstāvēt savas mājas pret iebrucējiem, nošauj. Epizode beidzas ar vārdiem: „Misija ir ļoti veiksmīga – civilie nav cietuši!” Amerikāņuprāt Sievietes un bērni nav cietuši. Amerikāņuprāt tas, ka Sievu, māsu, māšu un bērnu acu priekšā nošauj viņu tēvus, vīrus, brāļus un bērnus, šīm mātēm, māsām, sievām un bērniem nekādas ciešanas nesagādā. Bez apgādniekiem un sargiem palikuši, viņi neesot pakļauti ciešanām!

Tad, kad Krievija sūta uz Lugansku humānās kravas autokolonnu, tad NATO valstu darboņi spriedelēja , ko tās vedīs, kāpēc to tik daudz, kāpēc nav piekrautas līdz malām, ko tās vedīs ārā, bet ne ar vienu vārdu neieminējās par Cilvēkiem pilsētā, kuru apšauda smagā artilērija, kurā nav elektrības, ūdens un pārtikas, par Cilvēkiem, kuri gaida autokolonnu, pārtiku, ūdeni un medikamentus! Ne ar vienu vārdu nepiemin to, ka autokolonna nedēļu (!) stāv pie robežas un gaida ukraiņu muitniekus, kuri tā arī neatbrauca apskatīt autokolonnas saturu! Spriedēji ļāva mirt Cilvēkiem Luganskā, bet spriedelēja par to, kas esot aiz ādas Krievijai. Tādas ir tās alianses valstis – arī Latvija! Un jāizdara secinājums – arī tu, brālīt, esi tāds pats! Ir tādas psihiskas saslimšanas, kuru laikā slimnieki neuztver līdzcilvēku ciešanas.

***

Visam dzīvajam ir jāattīstās. Tauta attīstās savā vēsturiskajā ceļā. Kā kokam ir saknes, tā tautai ir ceļa sākuma – tautas izcelsmes mīts.

Katrai dinastijai, katrai tautai ir tās izcelsmes un labo darbu mīts. Antīkie valdnieki un tautas savos senčos lika Dievus un Varoņus, kuriem gribēja līdzināties. Vakareiropa sevi meklēja karaļa Artūra un viņa varoņu pēctečos. Pirmajai Latvijai mēģināja „piepotēt” Burtnieku un Lāčplēsi. Tagad Lāčplēsis ir alus bundžā, Burtniekam būt nav moderni (ASV smalkais tonis ir būt neizglītotam – būt populāram). Īstais latviešu eposs esot „Straumēni” – būt zemniekam, kura sapņu ceļa galā ir tirgus, baznīca un krogs – tieši tādā secībā. Nopelnīt naudu, izsūdzēt grēkus (samaksāt par grēku atlaidi) un iet atpakaļ grēkot.

„Tautu prātu valdnieki” par tautas izcelsmes mītu ceļ „senos prūšus, leišu un latviešu ciltis” ar tā atraugu (no Simona Grūnava hronikas) – dievturiem. Tas ir mīts par savu izcelsmi, kura idealizētajā kodolā slēpjas vikingi – laupītāji visā savā tiešumā, īstumā un ar neapstrīdamu laupītāju morāli, kam pateicoties latvieši esot kardināli un kvalitatīvi pozitīvi atšķirīgi no slāviem, kaut gan krievu, kuri esot slāvi, izcelsmes mītā arī ir tie paši vikingi, un tāpēc nav saprotams, ar ko latviešus radījušie vikingi ir labāki par krievus radījušajiem.

Tad kas bija slāvi? Protams, ka turēšanās pie šī akulturālā izcelsmes mīta nosaka nespēju izstrādāt un noturēt kopīgu ētisko sadarbības satvaru. Protams, ka laupītāju pēcteču daba dzen svešumā laimi, iztiku un labumus meklēt. Mūsdienu latvietis dara to pašu, ko pirms viņa vienmēr savos sirojumos darīja viņa tālie senči – meklēja pārtikušu zemi, kuras labklājību izmantoja par bāzi savai dzīvei. Viņš nav spējīgs tādu bāzi veidot pats.

Turēšanās pie tāda izcelsmes mīta latviešus nākotnē nolemj šī mīta satura projekcijai un darbībai jaunajos apstākļos. Reālā vēsturiskā izcelsme (noziedzīgā vikingu daba) ir diktējusi vēsturisko sabiedrisko procesu gaitu – pārnovadu ķīviņus, kaimiņu savstarpējos laupīšanas sirojumus un konkurējošu viensētniecību kā resursu apsaimniekošanas, darba un sadzīves formu.Vikingu daba izcelsmes mītā tā pārmantotājus nolemj mūžīgam ārējam un iekšējam konfliktam, vajāšanām (laupītājus apkaro) un radoša darba nespējai – radošs darbs ir sadarbības rezultāts, bet laupītājs nav spējīgs sadarboties nekam citam kā vien opozīcijai – laupīšanas sirojumam, kas nedod sabiedriskās un saimnieciskās dzīves pacelšanu augstākā līmenī, nedod sabiedrības attīstību – dabiskas valsts izveidošanos.

Ar to sirojumu un koloniālās politikas sabiedrības atšķiras no vērtību un darba resursu sabiedrībām un to sadarbības rezultātiem, kas vienmēr paceļ tādu sabiedrību augstākā resursu izmantošanas un darba rezultātu, sabiedrisko attiecību līmenī. Tā pati laupītāju – vērtību ražotāju konfliktsituācija ir pamatā slavenajai latviešu īpašībai – latvietis apkaro latvieti, un latviešu nespējai vienoties produktīvā procesā (kur 3 latvieši, tur 5 partijas). Vikingu dabu nesošais izcelsmes mīts nenes kultūras pamatu. Tāda tajā nav, tāpēc tas ir neauglīgs mūlis – „vēja zieds”.

Kultūras pamats ir vienīgais, kas dod attīstības un radošu attiecību potenciālu. Tāds kultūras pamats un attiecību potenciāls ir pirmsvikingu (pirms „senlatviešu”, pirms „senleišu” un pirms „senprūšu”) kultūrā – laikā pirms m.ē. 5. gadsimta. Tāpēc tie, kuri ir spējīgi atbrīvoties no vikingu dabu nesošā „senlatviešu cilšu” izcelsmes mīta un iekļauties pirmsvikingu laiku – druīdu kultūras izcelsmes mītā, iegūst citu sava vēsturiskā attīstības ceļa gaitu – kultūras pamatu, sadarbību un sadarbības rezultātu – attiecību auglību. Tieši to piedāvā Baltu klubs [http://www.baltuklubs.lv/], kad savos darba uzdevumos un attiecību modelī deklarē: Klubs baltiem Cilvēkiem. Dienas darbu un Saules gaismas Cilvēku tikšanās vieta. Baltu klubs neatdarina senatnes priekšmetus, rituālus un sadzīvi. Baltu klubs ceļ gaismā Baltu Druīdu kultūras tradīciju un Garīgo mantojumu.

Kāds mīts (saknes), tāds koks un tādi arī tā augļi – tāda nākotne. Ja par savu senci ņem laupītāju, tad par tādu taisās pats un to iemāca savam bērnam. Starpība starp laupītāju un meistaru, kuru aplaupa laupītājs, ir tajā, ka meistars var atkal sastrādāt nolaupīto un pilnveidojoties kļūt par ko vien vēlas, bet laupītājs nekad nebūs nekas cits, kā vien laupītājs. Visa laupītāja „attīstība” ir laupāmās teritorijas paplašināšanā, cīņā ar citiem „konkurentiem” un laupīšanas „tehnoloģiju” pārveidē. Laupītājs ir riņķa dancī no viena laupījuma uz citu – lielāku. Nozagt – palielīties – iedzert – nozagt – palielīties – iedzert … uz tirgu – uz baznīcu – uz krogu iedzert…

„Tautu prātu valdnieki” to tagad liek par izcelsmes mīta kodolu, ar nodomu atņemt tautām izaugsmes iespēju – padarīt viņas par mūžīga riņķa danča – „pārdoties, aiznest uz baznīcu, noskalot baznīcu, lai varētu pārdoties” vergiem. Tādam izcelsmes mītam, kurā nav pozitīvās morāles un tikuma, nav nekādu pozitīvu izaugsmes cēloņu, un tādēļ to pieņēmušai tautai nav pozitīvās nākotnes – attīstības, un tādēļ tā ar to pašu tiek nolemta iznīcībai. Tāda iznīcība vienmēr tiek saldināta ar „iemidzinošu tabletīti” – papildus izredzētības un sevišķuma mītu.

Kultūra esot cēlusies Latvijā – gājusi uz Indiju, un tad no Indijas izplatījusies pa visu pasauli – un tādā pat garā visos locījumos un variācijās līdz pat „sevišķajam baltiskumam”, „baltiskuma gēnam” un „pasaulē vienīgajām dainām” – līdz „dainu ziedu vītnēm”, ar kurām esot jādodas uz „Gejropu” un tur ar tām jāpušķo tās netīrā netiklības gulta.

Ukraiņiem visā nopietnībā mēģina iestāstīt, ka piramīdas un sfinksa esot ukraiņu roku darbs! Un vispār – visa pasaules kultūra esot cēlusies Ukrainā, kaut gan tās pirmie īstie kņazi un valdnieki esot atkal tie paši no varjagu zemēm atklīdušie vikingi.

Senie Ukri esot Ukraiņu īstie senči. Ukri esot dibinājuši Troju. Ēģiptieši tieši esot cēlušies no Ukriem. Ukru dievs esot RA. Vēl pirms Persiešu-Grieķu kara esot bijis Ukru-Persiešu karš, kurā persiešus sakāvuši ukri. Ukraiņu valoda esot Sanskrita pamatā u.t.t. un tādā garā.

To pašu „tautu prātu valdnieki” iestāsta krieviem. Visa Eiropa esot viena liela senā Krievija un mūs no Romas impērijas šķirot nedaudzi gadsimti, bet visa 2000 gadu vēsture esot mākslīgos vēstījumos pagarināti nedaudzi gadsimti. Zadornovam pat veselai filmiņai par slaveno vikingu – „krievu senču” laikiem naudu iedevuši un lielum lielos „seno laiku” festivālus ar Gejropas atbalstu rīko, tāpat kā Latvijā te notiek ar „viduslaiku restaurācijas” kulta devīzi.

Un ko tad, kungi un dāmas, apdziedat, glorificējat un restaurējat? Viduslaikus – tumsonības, fanātisma, cilvēknīšanas, karu un brutālas, netīras izdzīvošanas tikumu laiku! Tumsas gadsimtus! Pagrimuma laikmetu. Laiku, kāds iestājās pēc zinātnes, kultūras pamatu un Garīgās tikumības iznīcināšanas.

„Prātu valdnieki” šodienas Ukrainai par „Ukrainas” izcelsmes mītu ielikuši Otrā Pasaules kara zaudētāja Hitlera pakalpiņa Banderas mītu par lielo Ukrainu, aiz kura acīmredzami šūpojas Austroungārijas ēzeļa ausis un anglosakšu āža kāja, bet visam pa virsu uzpūsts hitleriski noformēts žīdiskā pārcilvēciskuma izredzētības pūdercukurs. „Tautu prātu valdnieki” vienmēr un visur atrod tādus, kuri atsaucas uz viņu izredzētības, pārākuma un sevišķuma piedāvājumu, kurš esot jārealizē kādā īpašā kārtā kādā vēsturiskā izredzētības vai atriebes misijā. Tā pasaulē nāk Kārļi Lielie, Hitleri un Porošenkas, kuriem apsolīta visu grēku piedošana un veikta Sirdsapziņas amputācija.

Paskatieties uz tiem, kurus Jūs esat ievēlējuši, kuri tagad stāv Latvijas varas nesējos un kurus Jūs atkal šogad ievēlēsiet! Visi viņi ir „tautu prātu valdnieku” saposti, safrizēti un sačubināti! Palūkojiet tur, kur ir Cilvēka Sirdsapziņa – tur viņiem ir tukšums…

Tāds pats tukšums ir „Maidana varoņos”, kuri nacistu sveicienā uzgavilē saviem Trešā Reiha laiku varoņiem – slepkavām, par kuru zvērībām mulsa pat vācieši. Ar viņiem var līdzināties tikai žīdu bībeles varoņi, kuri esot izkāvuši visus pilsētas iedzīvotājus līdz ar visiem suņiem, aitām, kazām un putniem! (Tas, ko viņi tagad dara Doņeckā un Luganskā!)

To tukšumu Jūs atradīsiet visā „labajā sektorā”, „nacionālajā gvardē”, visos savos ministros un Gejrosavienības līderos. Paskatieties miglaini žulgainajās Merkeles, Barozu, Van Rompeja acīs un tukšajā Kamerona, Rasmusena, Vairiņas, Straujumas un Rinkēviča skatienā. Cilvēki ar amputētu Sirdsapziņu – savu tautu negods un sodība – tie, kas vienlaicīgi ir tautas slimības aina un soģi. Tie, kuri par saviem izcelsmes varoņiem liek slepkavas un laupītājus, tam nolemj sevi. Tie, kuri sava ceļa sākumā liek morāli nepilnvērtīgu mītu, kļūst nepilnvērtīgi, un kā tādi – par svešķermeņiem Dabā un vēsturē, tāpēc tos izspļauj kā viena , tā arī otra.

Trešais Reihs un tā „varoņi” ieveda kapos un vēstures mēslainē visus, kuri to tobrīd bija pelnījuši. Tos, kurus nepiebeidza Hitlera „vadonība”, tos Ukrainā piebeigs Jaroša, Porošenko un citu Maidana „varoņu” un „vadoņu” vadībā, bet Gejropā tādiem noteikti nāks kāds vadonis, kuram būs lemts tos visus savest viņu kara kapiņos… tāpat, kā Latvijā savs. Nu, ko Rinkevič, stāsies priekšgalā vai varbūt ir kāds cits gribētājs? Varbūt Vairiņu palaidīsi priekšā?

***

Ar ko tad vadoņi cīnās Ukrainā un kāpēc viņi cieš tādu sakāvi no „teroristu saujiņas, kuru Doņeckā un Luganskā neviens neieredz” (Ukrainas TV un Latvijas mikrofona varoņu stāstiņi kara sākumā)? Kur viņi ņem ieročus? Kāpēc „taisnīgo tautas dusmu” un „moskaļu nažotāju” armija cieš tādu sakāvi no „krievu armijas” (kā to stāsta tagad, kad karš ir zaudēts)?

ASV, Gejropas, Ukrainas un Latvijas meļi stāsta, ka Krievija esot piegādājusi ieročus un ievedusi savu karaspēku Ukrainā. Vai tā ir? Vai ir citi varianti? Ir, ir citi varianti un vairāki! Ir vēsturiskā pieredze, veselais saprāts un konkrētas darbojošās personas.

Kur ņem ieročus? Ļoti vienkārši.

1. Doņeckas un Luganskas apgabalos, tāpat kā visā Ukrainā bija izvietotas armijas daļas, bāzes un noliktavas. Ieroči no tām nāk divos ceļos.

Pirmais ceļš ir tieša armijas daļu rīcībā esošo krājumu iegūšana šīs bāzes ieņemot zemessardzei vai armijas daļām pārejot zemessardzes pusē. Tādu gadījumu bija pietiekami daudz. Armijas daļās bija pietiekami daudz vietējo iedzīvotāju, kuri, protams, negribēja te redzēt „Maidana varoņus” un „nacionālo gvardi”.

Otrais ceļš ir ukraiņu armijas virsnieki. Jau sen zināms – „ja gribi nopirkt tanku, tad sameklē ukraiņu praporščiku!” Armija vienmēr tirgo ieročus. Čečenijas kara laikā Krievijas armija (arī visaugstākajos līmeņos) bagātīgi apgādāja čečenu kaujiniekus. Arvien no Ukrainas pienāk ziņas, ka nacionālo bataljonu vienību komandieriem tiek prasīts parakstīt melīgus aktus par to, ka viņu rīcībā it kā esot bijuši lieli ieroču, munīcijas un bruņu tehnikas daudzumi, kas zaudēti kaujās vai tur izlietoti. Katrā armijā un valstī vienmēr ir tādi, kuriem ir izdevīgs ilgstošs karš.

Kara laikā vienmēr ir pozitīva vēlēšanu programma. Ukrainā uz šo karu tiek būvēta Radas priekšvēlēšanu kampaņa. Arī Latvijā uz Ukrainas kara (krievi nāk!) tiek būvēta Latvijas nodevēju – Gejropā vedēju un jevro ievēsēju priekšvēlēšanu kampaņa. Ja nebūtu šī kara (krievi nāk), tad „Vienotībai” nebūtu nekādu cerību būt „pie šprices”.

NATO pēc PSRS sagrāves vajadzīgs esamības attaisnojums. Afganistāna pierādīja NATO impotenci un tas vairs negrib kauties ar to, no kā var dabūt pa aci un olām, tāpēc ir jārada kāds ienaidnieks, par kuru ir zināms, ka tas visādi centīsies izvairīties no atklātas konfrontācijas. Arī citu, gan idejisku, gan ekonomisku iemeslu dēļ Krievija ir ideāls „partneris” tādam „sparingam” (divcīņai). NATO, tāpat kā katrai tādai armijai, ir vajadzīgs neliels, ierobežots telpā, bet ilgstošs kariņš.

Karš ir izdevīgs tirgus laukums. Karā trenē armiju, virsniekus un specvienības. Karā pārbauda bruņojumu un taktiku. Karā „pazūd” cilvēki. Uz kara fona iespējamas politiskas spēlītes un politiskā kapitāla pelnīšana. Tāds karš veicina agresora ekonomiku, ja agresors ir stagnācijā un parādos, bet upuris ir kreditors (aizdevējs). Milzīgs Krievijas „stabilizācijas” fonds dolāros, zeltā un ASV valsts obligācijās glabājas (ir spiesta turēt – tāda ir kapitulācijas cena) ASV. ASV meklē iemeslu tā sagrābšanas pasludināšanai (kapitulācijas nodevas legalizācijai), tāpat kā tā vienmēr sagrābj visu „slikto” Cilvēku un valstu kapitālus. Parasti tas ir pirmais, ko tās dara, pārejot pie atklāti agresīvas darbības. Tāpēc jau tiek iesākts „sankciju celiņš”, lai to aizvedinātu līdz visiem Krievijas ārzemju aktīviem un naudas resursiem.

Neatdot parādus ir ASV dzīvības vai nāves jautājums, tāpēc tā iznīcina savus kreditorus. Arī Sarkozī iznīcināja savu kreditoru Muammaru Kadafi. Tā viņi vienmēr dara! Neatdots parāds ir noziedznieka labklājības pamats. Neizdari pakalpojumu un neaizdod bagātajam! Turies tālāk no bagātā!

Karš Ukrainas dienvidos apmierina visus ASV, NATO, Ukrainā un Gejropā. Vienīgie, kas no tā cieš, ir tie, kurus karā nogalina, kas paliek bez pajumtes un tiek padzīti bēgļu gaitās. NATO vajag karu, kuru var paplašināt uz Krieviju tā, lai tajā karotu ar ukraiņu rokām un saviem tankiem. Tāpēc samitā pieņēma lēmumu „piedalīties individuāli”, bet ne NATO formātā, kam viņuprāt jāattur Krieviju dot atbildes triecienu NATO valstu teritorijām. Vienīgie, kurus paredzēts ziedot šajā karā, ir ukraiņi un tie „brīvprātīgie” (propagandas apdauzītie brālīši – brašie „bāleliņi”), kuri dosies aizstāvēt „Rietumu ideālus” un „Latvijas neatkarību un drošību” Ukrainā.

2. Ukraiņu armija, ieņemot apgabalu teritoriju, sev veda līdzi lielu daudzumu ieroču un munīcijas. Daudzas noliktavas un kara tehnika kauju gaitā, nacistiem atkāpjoties, trofeju veidā nonāk zemessardzes rokās. „Kijevieši”, tāpat kā Hitlera vermahts, gāja uz vieglu un ātru karu.

Ne velti kara sākumā dienvidu iedzīvotāji lielījās ar savu neapbruņotību, jo bija saskatījušies (apdauzīti ar ) baltiešu nevardarbīgās pretošanās propagandu. Viņiem likās, ka arī te būs tāds pat Maidans kā Kijevā. Pamītiņos, pavicinās karogus, uzrakstīs savas petīcijas un prasības, kuras Kijeva agri vai vēlu akceptēs. Nu pamētās degpudeles, bet tāpat kā Kijevā Janukovičs nelietoja spēku, tāpat te armija un „nacgvarde” tikai pabraukās gar robežām, bet spēku nelietos. Janukovičs taču spēku nelietoja – Gejropa un Amerika to neļāva. Viņi nesaprata, ka tie te nav berkutieši un tas nav Janukovičs. Te ir ASV, NATO un viņu kara peļņas iespējas. Viņi nesaprata, ka NATO vajag karu par katru cenu un šurp atbraukušie ir atbraukuši viņus šaut nost!

Tomēr izrādījās, ka šis karš nebija ne ātrs, ne viegls. Un tāds tas nebija galvenokārt tāpēc, ka „kijevieši” te nebrauca karot, bet slepkavot. Kad slepkavojamie izrādīja pretošanos, tad kijevieši sāka vaimanāt par smagajiem kara apstākļiem, ūdens un pārtikas trūkumu, smagiem sadzīves apstākļiem un nāvējošu pretuguni – visu to, kādos apstākļos karo arī zemessardze, kura par to nesūdzas. Kijeviešu – latviešu glorificētajiem maidanistiem varonība ir sveša. Tāpat kā visiem gejroproduktiem Latvijā un Gejropā. Viņi ir „varoņi” tikai pret tiem, kas nešauj pretī – kā neapbruņotie „Berkuta” vīri un Odesā sadedzinātie.

Ko tad „kijevieši” bija gaidījuši? Vai viņi domāja, ka sēžot dīvānos un mīkstās čībās, graužot cepešus un dzerot šņabi, komfortabli spaidīs ložmetēju mēlītes, un čupām vien apšaus viņiem priekšā karodziņus vicinošus „kolorādus”? Vai viņi domāja, ka arī te viņiem izdosies tas pats, kas Odesā?

Uz Doņecku bija atklāts „frontes tūrisms”. „Īstenie ukraiņi” veselām ģimenēm brauca pie „nacgvardiem” un par noteiktu maksu varēja izšaut no lielgabala, tanka vai mīnmetēja uz kādu „kolorādu” ciematu vai pat ielenkto pilsētu. Tas taču ir tik aizraujoši – iemest glāzīti, paspaidīt partneres pupus un ietriekt lādiņu „moskaļu” mājās! Lai tie „kolorādi” cepas! Attīrīsim mūsu svēto zemi no šiem zemcilvēkiem! Ukrainā jādzīvo tikai augstākās raudzes ukraiņiem! Viss kā Trešajā Reihā!

Uz nacgvardu ķiverēm un formas tērpiem tiek atklāti nēsāti „SS” vienību simboli un kāškrusti. Kāds vēl nacisma darbības fakts būtu jāmeklē?

No demokrātiskās, ar „Gejropas vērtībām” bagātās Gejropas brauca atpūsties uz „krievu” safari – Cilvēku šaušanu sagatavojušies piedzīvojumu meklētāji. Viņi domāja, ka te sastaps ideālus mērķus – pretoties nespējīgus, lēnīgus zemcilvēkus, bet sastapa fašisma uzvarētāju bērnus.

Kad pēc vēsturiskās loģikas neizbēgamības nacistiem izrādīja pienācīgu pretestību, tad vieglā kara meklētāji bēga no frontes veseliem bataljoniem. Esot tādos pat un vēl smagākos apstākļos (viņu ir mazāk un ar vājāku kara tehnikas bāzi) zemessardze tomēr kijeviešus dauza visur, kur vien var tiem piekļūt tiešai kaujai.

„Kijeviešu” armija bēg visur, kur vien sastop pretestību. Kijeviešu armija ir tipiska ASV un NATO morāles un gara iemiesotāja. „Gejropas vērtību” iemiesojums un produkti. Tā uzlido objektiem, kurus nesargā pretgaisa aizsardzība un izrāda sava bruņojuma varenību vājajiem un neapbruņotajiem, bet aizvācas no turienes, kur sastop nopietnu pretestību. ASV – NATO un kamikadzes – ziedošanās ir neiedomājami un nesavienojami jēdzieni. NATO ir varonības pretmets un noliegums. NATO ir gļēvulības un nodevības apoteoze. NATO kareivis vadīs bezpilota slepkavu no sava datora, sēžot drošā kabinetā. NATO labprāt iet izkauties uz „bērnudārzu”.

3. Nevajag aizmirst, ka karš norisinās arī Ukrainas oligarhu starpā. Doņeckas un Luganskas apgabali ir Doņeckas „grupējuma” un oligarha Renata Ahmetova teritorija, bet Dņepropetrovska ir Kolomoiska citadele. Uzbrukums Dienvidukrainai ir Ahmetova īpašumu – rūpnīcu, šahtu, pilsētu, veikalu un infrastruktūru postīšana. Kolomoiskis ir apbruņojis savus bataljonus un raida tos karā postīt konkurenta īpašumu. Dabiski, ka Ahmetovs apgādā sava īpašuma aizstāvjus ar ieročiem un munīciju.

Kāpēc tad tāda „kijeviešu” sakāve un kāpēc „Krievija ir ievedusi savu karaspēku”? Uz pēdējo ir vienkārša atbilde. Kaut kā taču ir jāizskaidro tāda sakāve. Nevar taču teikt, ka ukraiņu „pārcilvēkus” ir sakāvuši (kā teica Porošenko) „kaut kādi tur nelīdzcilvēki” – „moskaļi” un „kolorādi”, kas nav „īsteno” Cilvēku uzmanības vērti, kas esot tikai dubļi pie „īsteno ukraiņu” kurpēm. Nevar taču atzīt, ka jaunā amerikāniskā ukraiņu (de)ģenerācija nav spējīga karot. Nevar taču teikt taisnību.

Ir kauns zaudēt karā ar „nelīdzcilvēkiem”. Nav kauns zaudēt karā ar lielā un spēcīgā „briesmīgā un agresīvā Lāča” armiju. Tāpēc Ukrainā esot iebrukusi Krievija ar savām tanku divīzijām un kājnieku pulkiem. Tāpēc avīzēs rāda „pierādījumus” – satelītuzņēmumus no attāliem Krievijas rajoniem (Psaki kundze stāstīja, ka 1000 km attālā Astrahaņa turpat Ukrainā vien esot. Psaki kundzei Ukraina jau ir līdz Urāliem un Volga ir izsena ukraiņu upe…) un bildītes no videospēlēm. Krievijas teritorijā izvietotā karaspēka bildītes uzdod par fotogrāfijām no Ukrainas.

Interesanti, kā satelītattēlos Kijevas tankus var atšķirt no tādiem pat zemessardzes tankiem? Abas puses taču karo ar vienādu tehniku! Tai pat laikā, kad valsts departaments Vašingtonā paziņoja, ka ASV nav nekādu drošu pierādījumu (tikai ukraiņu stāsti) par Krievijas armijas klātbūtni Ukrainā, Obama Tallinā blēja dziesmiņu par Krievijas agresiju Ukrainā. Tātad prezidents drīkst visu – arī melot, ko nedrīkst valsts departaments, jo tā izteikumi ir vairāk vai mazāk oficiāli paziņojumi, bet ASV prezidenta runas ir tikai politiķa pļāpāšana – vārdi, no kuriem var arī atteikties nākamajā dienā, kā to izdarīja Olands paziņojumā par „Mistrāliem”.

Tātad, kāpēc pēkšņi tādas radikālas izmaiņas kara gaitā? Kā zināms, tad armijas panākumi ir tās vadības prasmes rezultāts. Armija, kuru nevada, kaujā cieš sakāvi pat tad, ja tā ir labāk bruņota un lielāka skaitā. Tad, lūk – visu „nacgvardes” un armijas daļu kareivji sāka sūdzēties, ka komandieri viņus pametuši likteņa varā. Nepienāk lūgtā palīdzība, bet viņu pozīciju koordinātes nonāk zemessardzes artilēristu rokās. Ģenerāļi sola, bet neko nedara. Armiju pārstāj vadīt… Tam taču, brālīt, ir kāds iemesls? Ir gan… ar svītrām un zvaigznēm!

Kā tev, brālīt, šķiet, kad tu, valsts darbā strādājot, esi „valsts”, bet kad „Cilvēks”? „Valsts” tu esi darba laikā (arī komandējumā), kad izpildi savus amata pienākumus – to, ko tev ir uzticējuši darīt un par ko tev maksā algu. „Cilvēks” tu esi pēc darba laika, kad dari to, kas pašam prātā ienāk un par savu naudu.

Kā tev šķiet, brālīt, vai ģenerāļa un viņa virsnieku atrašanās kādā vietā, savas pavēlniecības un valdības rīkojumu izpilde un armijas komandēšana, par ko viņiem tiek maksāta alga, ir šīs valsts atrašanās tur, kur ir ģenerālis un viņa virsnieki? Vai tas, ka kāds ģenerālis, savas valdības rīkojumus pildot, komandē kādu armiju, norāda uz to, ka šī armija ir ģenerālim rīkojumus dodošās valsts valdības armija? Lietu loģika saka, ka – jā! Tā tas ir. Un tālāk: Vai tas, ka kāds ASV ģenerālis (Ki Rendi Alens) un viņa 180 virsnieki komandē „kijeviešu” armiju Donbasa iedzīvotāju iznīcināšanai nozīmē to, ka tā ir ASV armija un rīkojas ASV valdības uzdevumā un interesēs? Lietu loģika saka, ka – jā! Te tev nu, brālīt, krievu iebrukums Ukrainā!

Bet laiks iet, karā visādi gadās un 29. jūlijā ģenerāļa štāba kolonnai uzbrūk kāda nejauši savās darīšanās garāmejoša specvienība (visādi gadās) un smagi ievaino ģenerāli Ki Rendiju Alenu un nošauj sešus no viņa virsniekiem. Tāpat nejauši gadās, ka šīs pašas vienības snaiperi, neuzmanīgi apejoties ar šaujamieročiem (kam gan negadās), tajā pat nedēļā nošauj vēl 4 ģenerāļa virsniekus (vienu pat peldēšanās laikā Mariupoles pludmalē), bet par šo gadījumu zinošs krievu virsnieks kādā Gejropas valstu tādu pat speciālistu sarīkotā draudzīgā kokteiļvakarā pajoko, ka tāda specvienība mēneša laikā varētu apšaut visus amerikāņu ģenerāļa Ki Rendola Alena virsniekus. Joks ir tas, ka šie 180 ASV virsnieki ir ASV labākie šajā jomā un speciāli apmācīti tādu neoficiālu karu veikšanai svešā teritorijā. Pentagonā pakasīja aiz auss, padomāja, padomāja, un izdomāja…

Un tā – valsts sekretārs Džons Kerijs sarunā ar Maskavu nāk klajā ar paziņojumu, ka „balstoties uz Porošenko miera plānu”, „kijevieši” esot gatavi (gribot) noslēgt pamieru ar Donbasiešiem. Bet kā tu, brālīt, noslēgsi pamieru ar kaut kādiem tur „nelīdzcilvēkiem”, kurus neviens nemīl, un kāpēc tad būtu vajadzīgs pamiers, ja karā viss iet labi un uz priekšu tik vien, uz priekšu tik vien (kā stāsta ukraiņu TV un Latvijas radio)? Tāpēc karš ir jāzaudē! Tāpēc ir jāzaudē karā ar spēcīga pretinieka armiju! Tāpēc notiekot „Krievijas destabilizējoša invāzija” un „agresija” Ukrainā, tāpēc tur esot iebraukušas Krievijas tanku kolonnas! Tāpēc armiju pārstāj vadīt! Pamieru taču nedrīkst prasīt tad, ja frontē viss ir kārtībā! Kaut kā taču tas karš ir jāzaudē, ja tajā šauj nost arī amerikāņu ģenerāļus…

Tas karš pret saujiņu prokrievisku nemiernieku Ukrainā, kuru ASV armija (ASV taču, brālīt!) nevar dažu nedēļu laikā uzvarēt, met ēnu uz ASV vairāk, nekā gadiem ilgs karš Afganistānā. Un šis karš rādījās būt ilgs un pamatīgs. Amerikāņi ar „moskaļiem” nekad vēl nav karojuši…

***

Nu, brālīt, vai galva apskaidrojās? Vai saproti, ka nedrīkst ticēt visam, ko tev TV un radio stāsta, ko politiķi no savām tribīnēm sarunā? Vai saprati, ka rīt viņi var no saviem vārdiem atteikties kā tas jau vairākkārt šovasar ir noticis? Vai saproti, ka nedrīkst kopā ar amerikāni karā iet? Amerikānis tevi nodos vienmēr, tiklīdz viņam pašam briesmas draudēs. Amerikānis par tevi necīnīsies. Amerikānis izdarīs tā, lai tu cīnītos par viņu! Tā, lūk, tās lietiņas stāv! Tāpēc lēmām pār tiltu, draugs! Nepiesakies par kalpu sveša kunga karā! Vēl nav zvanīts, kuros kapos tevi glabās! Nelien pirms laika bedrē! Dzīvo vesels!

P.S.
Tā dzīve, brālīt, ir viena interesanta lieta. Tajā ir visiem acīmredzamais un tas, ko acis un ausis it kā redz, bet prātā tas nekā neiekļaujas un nekā nenonāk līdz roku darbībām. Tas, kas ir pārāk liels tavam prātiņam, tas paliek ārpus Tava sašutuma, dusmām un uzmanības. Tas, kam tavs prātiņš, brālīt, ir par šauru, tevi nesatrauc. Tevi nesatrauc tava prātiņa šaurība, tas, ka ārpus tā paliek tik daudz!

Es tavā vietā (Latvijā), ja būtu tik dezinformēts un slikti zinošs krievu valodu, mazāk satrauktos par to, kāpēc Ukrainā Kijevas šaikas pretinieki paši sadedzinās, paši uzspridzinās, paši apšauda sevi un savas pilsētas, un kāpēc tas notiek tad, kad viņu vietā karo kāds cits, bet palūkotos apkārt un redzētu, ka tu un tava sieviņa pārstājat būt sava „mazuļa” (Cilvēki saka – bērna. Mazuļi ir dzīvniekiem) Tētis un Mamma, bet tiekat pārkvalificēti par sava „mazuļa” aprūpētājiem ar „aprūpes tiesībām”. Jūs tiekat pielīdzināti ikkatram „sociālajam darbiniekam”, kuram tādas tiesības piešķir „pārraudzības institūcija”. Jūs pārstājat būt tie, kuri audzina savu turpinājumu. Jūs tikai „aprūpējat” to, kuru audzina kādi citi savām vajadzībām un savā garā. Jūs esat tikai apaugļojoši, iznēsājoši, ēdinoši, ģērbjoši un sīkumus apgādājoši – „aprūpējoši” organismi, objekti – „aprūpētāji”, kuru vietā var būt citi, un kuri pēc vajadzības var tikt nomainīti ar jebkura skaita un dzimuma citiem aprūpētājiem. Trakākais, ka arī jūsu bērnam to tāpat iemāca tie, kas jūs tā pārkvalificē.

Vai tu esi painteresējies, ko viņi skolās darīs ar tavu bērnu „Cilvēkdrošības programmas” ietvaros? Vai tu tiešām domā, ka dzimumizlaidības iemācīšana nāks par labu tavam bērnam?! Vai tu skaidri zini, kāpēc tavai sieviņai tavam bērnam jāstāsta „ieņemšanas stāsts”? Jūsu bērnus skolās samaitā gan bioloģiski, gan intelektuāli, gan dvēseliski. Ja viņi pieņems to, ko viņiem tur tagad māca, tad viņi nekad nebūs pilnvērtīgi Cilvēki, bet jums par to ne silts, ne auksts! Vai jūs esat normāli?! Un no kurienes nāk tāda darbošanās? Vai no Krievijas? Vai stāsti par Ukrainā notiekošo tevi satrauc vairāk kā tas, kas notiek ar tavu bērnu?

Nu labi, – tev ir vienaldzīga tavu bērnu nākotne, bet tev taču interesē tava miesīgā labklājība. Tu taču katru dienu ne vienu vien reizi ēd. Tev taču nevar būt vienaldzīgs tas, ko tu ēd. No tā ir atkarīga tava fiziskā (un ne tikai, bet arī intelektuālā un emocionālā) labklājība. Tev nevar būt neinteresants tas, ko sauc par pārtikas drošību. Pat suns rūc un kož, ja kāds apdraud viņa bļodiņu.

Pārtikas drošība ir pārtikas trūkuma cēloņu novēršana – tas, ka tev vienmēr būs ko likt galdā. Tā ir krīzes situāciju paredzēšana un apdraudējumu novēršana. Tā ir likumdošana, ar kuru zemi, ražu un pārtikas ražošanas līdzekļus patur valsts un tautas rokās. Tās ir pārtikas rezerves noliktavās un iedzīvotāju mājās, pagrabos, šķūņos un kūtīs – iedzīvotāju spējā apgādāt sevi krīzes situācijā. Tā ir sēklas uzkrājumu radīšana un uzglabāšana pietiekamā krājumā, lai varētu sēt, stādīt un audzēt vairāku neražas gadu laikā. Pārtikas drošība ir spēja sevi pilnībā nodrošināt ar pārtiku un izvairīties no apdraudējumu ietekmes.

ASV ir tāds kantoris, ko sauc par Pentagonu. Pentagons ir kara rīkošanas kantoris. Kari ir dažādi. Ir tādi, kuros šauj, ir tādi, kuros apstulbina tiktāl, ka tētukiem vairs neinteresē viņu bērnu liktenis, ir tādi kari, kuros pretinieku indē vai vienkārši nomērdē badā. Pentagons ir radījis firmas (tai skaitā Monsanto), kuras izpilda ASV plānu pārtikas drošības apdraudējuma frontē. Tādus kā tevi visvieglāk paverdzināt apdraudot viņu bļodiņas. ASV apkaro zemju un valstu pārtikas drošību.

Pasaulē bija divas dabisko augu sēklu bankas. Tajās glabājās sēklas gadījumam, ja notiktu kāda liela mēroga katastrofa un vajadzētu atjaunot augu valsti. Viena banka ir Norvēģijā kalnu ledāju zonā, otra bija Irākā – sausajā tuksneša klimatā. To „tuksneša vētras” operācijas – ASV iebrukuma Irākā laikā iznīcināja koalīcija – ASV, Lielbritānija un Polija. Šīs sēklu bankas iznīcināšana ir īstais iemesls, kādēļ ASV iebruka Irākā – tas bija solis uz pasaules kundzību GMO izplatīšanas ceļā. Ja nav sēklu banku, tad GMO agrāk vai vēlāk iekaro pasauli un padara to atkarīgu no Pentagona izveidotajām firmām. Ja ir sēklu bankas, tad tādas kundzības ieviešana ir apdraudēta. Tāpēc ASV iznīcināja objektu, kurš stāv ceļā ASV plāniem par pasaules kundzību.

ASV algotie iztapoņas pilnām mutēm stāsta par ģenētiski modificēto organismu nekaitīgumu un visādiem labumiem, kādi no tiem nākot, par to, ka ar tiem paēdināšot bada cietējus (tās ir sevišķas biznesa shēmas, caur kurām ASV aplaupa tos pašus bada cietējus) un cik tie esot visādos veidos labi. „Attīstītajās” valstīs ir pārtikas ražošanas pārprodukcija. Līdz 50% saražotā nonāk izgāztuvēs. Tagad pat – Zviedrijā sarīkos „tomātu karu”, lai izšķaidītu lieko tomātu ražu, bet tos nedos tiem, kas dzīvo trūkumā. (Es gribu, lai tie, kas tajā piedalīsies, piedzīvo badu!)

ASV algotņi visiem stāsta, ka ģenētiski modificētie produkti esot nekaitīgi. Tomēr tie izspiež normālos organismus, bet paši ir neauglīgi – to sēklām nav dīgtspējas. Tātad tu uzņem sevī to, kas savā dabā ir neauglīgs – turpinājumu nedodošs.

Kā tevi var turpināt (uzturēt veselībā) tas, kas pats sevi turpināt nevar (kas nav dzīvību turpinošs)? Kas notiks, ja sējas laikā nepienāks tādu sēklu sūtījums? Tu nomirsi badā tāpēc, ka GMO būs izspiedis dabiskos vairoties spējīgos organismus. (GMO ir pretdabiski organismi.) Ar to tev ir atņemta tava pārtikas drošība.

Tev stāsta, ka neesot pētījumu, kuri pierādot GMO kaitīgumu. ASV algotņi tev melo! Tādi pētījumi ir. Tādu pētījumu ir daudz. ASV izmanto savu visaugstāko personu ietekmi (nesen to darīja ASV valsts sekretārs Kerijs), lai piespiestu citu valstu valdības apklusināt zinātniekus, kuri cenšas darīt zināmus savu pētījumu rezultātus. Tādus zinātniekus padzen no darba, izolē no zinātniskās vides un visiem līdzekļiem diskreditē viņus un viņu pētījumus, ja nevar (bet parasti var) noklusēt pētījumu rezultātus par to, ka GMO ir bīstami un kaitīgi. GMO izraisa audzējus, neauglību un jauna veida slimības.

Painteresējies, ko nozīmē termins „margelons” un kas tā par slimību, kuru sauc par „margelozi”, kuru izraisa GMO organismu saskare ar Cilvēka audiem. Tici man, tu negribi ar to slimot! Tādas briesmas rada ASV! ASV uzspiež GMO pasaulei!

Tu to noteikti esi dzirdējis. Ir tādas atomelektrostacijas. Tās esot lētas enerģijas avots, kurš apdraud visu dzīvo. AES ir bīstamas ar savu sprādzienbīstamību (Černobiļa un Fukušima), piesārņojumu un sekundāro starojumu. Pēdējais ir visbīstamākais – to nekā nevar novērst. Tad, kad sāka būvēt tādas stacijas (militāros mērķos – tur ražo atomieroču izejvielas), tad to konstruktori nosprieda, ka gan jau nākotnē nākošo paaudžu zinātnieki atradīs veidu, kā tikt galā ar sekundāro starojumu.

Bez šī starojuma ir arī radioaktīvo atkritumu problēma. ASV ir nolēmušas Ukrainu izmantot savā atombiznesā. ASV ir izvēlējušās Černobiļu par savu radioaktīvo atkritumu noglabāšanas poligonu. Tur virszemes (!) cisternās glabāšoties augsti radioaktīvi materiāli. Vēl nav projekta, vēl nav aprēķinu, bet celtniecības darbi jau sākušies! ASV likumi aizliedz radioaktīvos atkritumus noglabāt ASV teritorijā, bet ASV labprāt eksportē savu kodoldegvielu uz citām pasaules daļām

Ukrainā esot vajadzīga sava enerģētiskā neatkarība (tad tāpēc viņi par tādu neatkarību tagad tur tā kaujas)! Ukrainai ir atomelektrostacijas. Tajās ir vajadzīga kodoldegviela. Šīs AES cēla padomju inženieri, no padomju materiāliem un saskaņā ar padomju kodolprogrammu – tās kodoldegvielas parametriem (tāpēc degvielu tās AES piegādāja Krievija), bet ASV tagad ir piespiedusi Ukrainu pirkt savu kodoldegvielu, kuras atkritumu ieglabāšanai Černobiļā cels atklātu virszemes glabātavu.

ASV kodoldegviela neder Ukrainā un nekur citur, kā vien ASV AES, bet tā kā atomieroču ražošanas intensitāte ASV ir ļoti augsta, tad tur ir milzīga kodoldegvielas pārprodukcija un ASV meklē vietas, kur varētu to izvietot, vienlaicīgi arī atstājot tur tās atkritumus. Somi un čehi jau to izmēģināja un steidzīgi no tās atteicās. Čehi piedzīvoja baisus brīžus, kas tikai laimīga gadījuma dēļ nebeidzās ar jaunu Černobiļu. Tika smagi bojāts izmēģinājuma reaktors. Tā remonts izmaksāja vairākus simtus miljonus dolāru. Bet Ukraina tagad pilnībā pāriešot uz ASV kodoldegvielu. Tad Ukraina būšot enerģētiski neatkarīga! Tagad tai nebūšot jāpērk kodoldegviela no Krievijas! Tagad to pirkšot no ASV! Tagad tā būšot neatkarība!

Pilnīgi iespējams, ka Jaceņuks, Kļičko un citi naciķi ir tik stulbi, ka neko nesaprot no tā, ko krauj AES reaktoros vai arī ir vienkārši ASV piespiesti to darīt, bet visai Gejropai tas draud ar lielām nepatikšanām. Viena pati Zaporožjes AES ir vairāku Černobiļu vērta!

Nupat Kolomoiskis, kuram ASV ir devusi brīvu rīcību Ukrainas dienvidaustrumos, ir izdomājis „vadāmās atomavārijas” projektu. Viņš grib uzspridzināt Dņeprogesa aizsprostu, lai tā ūdensvilnis nogāztu zemāk esošo hidroelektrostaciju dambju kaskādi, Kijevas ūdenskrātuvi, kurā guļ vairāki miljoni tonnu radioaktīvi piesārņotu dūņu kopš Černobiļas laikiem un ar šo ūdensmasu trieciena spēku izsauktu Zaporožjes AES reaktoru „netīro sprādzienu”, kurš pēc viņa domām piesārņotu visu Krieviju līdz pat Urāliem. Tas ir gadījumā, ja vējš pietiekami ilgi pūš uz Ziemeļaustrumiem, bet ja tas maina virzienu, tad radioaktīvais mākonis nosegs visu Eiropu no Islandes līdz Spānijai! Tādi, brālīt, ir tavi mīļie amerikāņi un viņu šakāļi!

Es atceros kādu Vangas paredzējumu, kurā viņa runā par neapdzīvojamo piesārņoto Eiropu „tad, kad Sīrija būs uz ceļiem”. Tagad ASV ir izperinājusi islamistu bandas Lībijā un Irākā, kuru „apkarošanai” tā taisās bombardēt arī Sīriju. Par to es satrauktos, ja būtu par to informēts.

Jau četrus gadus pēc Otrā Pasaules kara beigām – 1945.gadā ASV panāk „Eksporta kontroles komitejas” radīšanu. Tās mērķis ir kontrolēta sociālistisko valstu ekonomiskās dzīves (labklājības) bremzēšana. Komiteja neļāva eksportēt uz sociālistiskajām valstīm jaunākās tehnoloģijas. Tu, brālīt, PSRS-ā dzīvoji (ja tad jau dzīvoji) zemākā labklājībā ne tāpēc, ka PSRS būtu sliktāka, vājāka vai nepilnvērtīgāka (visas transnacionālās korporācijas kopē sociālistiskās nometnes ekonomisko modeli!), ka tajā būtu kādas tai piemītošas un tāpēc to graujošas problēmas, bet tikai tāpēc, ka tajā laikā, kad PSRS dzīvoja pati saviem spēkiem un vēl palīdzēja citiem, „rietumu brīvā pasaule”, laupot visur un visus kur vien kaut kam tika klāt, nepārtraukti rieba, bremzēja un visādi traucēja dzīvot PSRS iedzīvotājiem.

Rietumiem labumi nāca no laupīšanas un banku kredītu burbuļa uzpūšanas (nākotnes izlaupīšana!), bet ne no tā, ka „rietumu brīvā pasaule” būtu kaut kas principiāli pārāks, labāks un ražīgāks. Rietumi ir agresīvi, bezkaunīgi, nežēlīgi un negodīgi. Tur, kur tu strādāji, viņi tevi traucēja un apzaga. Kā to visu zinot, var slavināt ASV? Vai arī Tu to nezināji? Un, ja Tu to nezini, tad kāpēc Tu nāc strīdēties ar mani, kurš to zin?

***

Un pēdējais, ko gribētu tev, brālīt, teikt – tāpat, kā uz katru lietu ir trīs dažādi skatījumi, tāpat arī katra ziņa izraisa trīs atšķirīgas sajūtas. Tur, kur šakāļi vaimanā un hiēnas gaudo, tur Godīgi Cilvēki priecājas, bet tur, kur Cilvēki bēdājas, tur plēsoņām un maitēdājiem ir dzīres. Tāpēc, tad, kad Latvijas labi ģērbtie kungi un kundzītes izjūt bažas un bailes par krievu agresiju un gaida iebrukumu un okupāciju, tad, godīgi Cilvēki saka: „Suns zina, ko ēdis!”, bet tad, kad vairiņas un diktorīši krustpunktos sašutumā deg par krievu tankiem Ukrainā, tad Godīgi Cilvēki saprot, ka „ahā, mūsējie savējiem tomēr palīdz!”

Tad, kad „nacgvardi” brēc par tanku trūkumu un smagajiem zaudējumiem, ģenerāļu nodevību, tad Godīgs Cilvēks saka: „Tā jums maitām vajag! To esat pelnījuši! Tas jums par Odesu! Tas jums par Harkovu! Tas jums par visu! Tas vēl nav viss! Būs vēl un pilnā mērā! Katrs par visu atbildēs! Būs „Berlīnē 1945.!” Būs „Nirnberga” un karātavas! Katram būs un visiem, kuri to pelnījuši! Tā būs! Ne šodien vēl, vēl ne, bet būs!”

Un vēl – ja propaganda spiež, tad var gadīties, ka pārspiež. Pēc tevis, brālīt, var redzēt, ka propaganda ir pārspiedusi. Rupji strādā, bezgaumīgi – nejūt mēru, lauķi, plebeji un iztapoņas. Vienmēr pārcenšas. Uz Godīgiem propaganda neiedarbojas, bet negodīgos pārāk liels propagandas spiediens iedzen niknumā un bailēs. Niknums un bailes ir vājums. Bailes ir negodīgo dabiskā reakcija. „Suns zina, ko ēdis”. Sirdsapziņa grauž… Un labi, ka grauž…Tas nozīmē, ka ir… Vēl ir… Ir labi, ja ir Sirdsapziņa. Sirdsapziņa ir Garīgais Spēks. Garīgais spēks nes uzvaru.

Sākums te: http://philos.lv/Lenam.html ; http://philos.lv/Lenam_1.html

„Antiņš”
/30.09.2014; 06.10.2014/
http://philos.lv/Lenam_2.html
http://philos.lv/Lenam_3.html

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 13 komentāri

Dzeja

00395_Dzeja3

Lai ceļš, ko ejat jūs, pret kalnu nebeidz vīties,
Lai pietiek spēka, gudrības jums nekļūdīties!
Lai skatiens skaidri redz, ja asāks gadās līkums,
Un to, kas īsti liels, lai neizposta sīkums!

Lai jūtas dziļākās ar gadiem neizzustu
Un cilvēks cilvēkā lai ceļa biedru justu
Šis ceļš, ko ejat jūs, pret kalnu nebeigs vīties,
Lai pietiek gudrības un spēka nekļūdīties

Ziedonis Purvs

***

Ja
Ja spēji drosmīgs būt, kad visi citi
Kļūst bailīgi un tavu drosmi peļ,
Ja tici sev, kad netic tev vairs citi,
Tiem atļaujot, lai viņu šaubas zeļ;

Ja spēji paciesties un negurt gaidot
Vai, ja tu apmelots, – pats taisnīgs būt,
Vai, ja tu ienīdēts, – to panest smaidot,
Pie tam ne pārāk maigs un lepns kļūt;

Ja spēji ilgas just, tām liedzot varu,
Ja spēji domāt, nevergojot tām,
Ja spēji panest slavas spožos starus
Un neveiksmi ar jūtām vienādām;

Ja spēji ciest, ka tavi vārdi cēli
Kļūst nelgu mutē naiviem lamatas
Jeb, redzot drupās to, kam ziedoji sirds kvēli,
Ņemt tomēr salabot, kaut gan nav viegli tas;

Ja spēji to, ko ieguvi, it visu
Tad drosmīgi uz vienu kārti likt
Un, pazaudējis sava darba risu,
No gala sākt, un skumīgs nepalikt;

Ja spēji sirdij, nerviem, savam spēkam
Likt kalpot vēl, kaut neder tie nekur,
Vēl izturot, kad tavā miesas ēkā
Vairs tikai griba mīt, kas pavēl: „Jāiztur!”

Ja spēji pūlī sargāt cieņu savu,
Bet, galmā dzīvojot, ar tautu saistīts būt,
Ja naidnieks, draugs skar velti godu tavu
Un to, cik tiešām vērts tu, visi ļaudis jūt;

Ja spēji veikt ik minūtē daudz laba,
Tavs laiks ja tālāk tad ar dārgu kravu trauks, –
Tad Zeme tava būs un viss, ko viņa glabā,
Un vairāk vēl – tu būsi Cilvēks tad, mans draugs!

Radjeds Kiplings (atdzejoja Eižens Mindenbergs)

***

Jaunatnes zvērests
Tev visi zvēram, zeme dzimtā,
Vēl vairāk strādāt kā līdz šim.
Šai lielo darbu gadu simtā
Mēs jaunu tevi uzcelsim!

Mums rokās dimd veseris, āmurs un kalts –
Ik nams, ko mēs ceļam, aug brīvs un stalts!

Ne mirkli kavēties nav laika:
Uz varoņdarbiem zeme sauc.
Lūk, mašīnas jau pilna tvaikā,
Mums paklausot, pār laukiem trauc.

Un traktors un kombains tur palīgā nāk,
Kur jaunatne strādāt un cīnīties māk.

Mēs pulkā aram, pļaujam, sējam,
Mēs ejam šahtās, fabrikās.
Ik dienas vairāk paveikt spējam,
Ik darbs mums jaunu slavu krās.

Nāc, tauta tu brīvā ņem ražu sev,
Līdz pēdējam visu mēs atdodam tev!

Uz Oderas daudz kuģu mastu,
Daudz tvaikoņu peld Baltija.
Mēs aizsargājam miera krastu,
Lai darbs un laime zeļ uz tā!

Vēl laikmets ir cīniņu pilns un bargs,
Ikviens lai ir miera un brīvības sargs!

Trauc baloži pār ielām skvēriem,
Mūs nākotnē sauc cīņu laiks.
Tev, dzimtene, no sirds mēs zvēram:
Turp iesim, kur mūs tauta sauks!

Šis jaunības zvērests mums visiem iet līdz,
Ik dienas lai gaišāks aust darbaļaužu rīts!

Vladislavs Broņevskis (atdzejoja Jāzeps Osmanis)

***

Lauztās priedes
Vējš augstākās priedes nolauza,
Kas kāpās pie jūrmalas stāvēja, —
Pēc tālēm tās skatieniem gribēja sniegt,
Ne slēpties tās spēja, ne muguras liekt:

«Tu lauzi mūs, naidīgā pretvara, —
«Vēl cīņa pret tevi nav nobeigta,
«Vēl ilgās pēc tāles dveš pēdējais vaids,
«Ik zarā pret varu šņāc nerimstošs naids!…»

Un augstākās priedes pēc lauzuma
Par kuģiem iz ūdeņiem iznira —
Pret vētru lepni cilājas krūts,
Pret vētru cīņa no jauna dūc:

«Brāz bangas, tu naidīgā pretvara, —
«Mēs tāles sniegsim, kur laimība!
«Tu vari mūs šķelt, tu vari mūs lauzt —
«Mēs sniegsim tāles, kur saule aust!»

Rainis

***

No sīkām lāsēm strauti krājas , draugs,
No strautiem ezeri un lielas jūras aug.
Jo liela iesākums ir allaž sīks un mazs,
Pa graudam kletī kalni sakrājas.

Mušrifadins Sādi (atdzejoja Jūlijs Vanags)

***

Laime

Man nenovēliet laimi vieglu,
Mums tādas laimes nevajaga.
Ne pieticības dīko smieklu –
Man vēliet laimi, kas ir smaga.

Ko tukšās sirdis nepanestu,
Ko vienaldzīgās nesajustu,
Kas dzedras domas liesmās mestu,
No rokām nevarīgām zustu.

Šī laime neredz tikai sevi.
Un neiesnaužas savrup kaktā –
Tā dod tik daudz, cik citiem devi,
Kā veseris dimd dzīves laktā.

Šī laime patiesā un skarbā,
Gan gļēvajiem mēdz paiet garām,
To grūtās cīņās, mūža darbā
Un arī sāpēs atrast varam.

Sev vieglu laimi nevēlēsim
Ne gados nākamos, ne tagad,
Bet jaunas sirdis iegūt spēsim
Ar laimi, kura liekas smaga.

Mirdza Ķempe

Informācijas aģentūra
/07.10.2014/

Posted in DZEJA, Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par Pagātni, Tagadni un Nākotni…(2.daļa)

Joprojām aktuāla intervija ar Jāni Gulbi – bijušo Augstākās padomes deputātu un Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra direktoru, kur visa cita strapā tiek izgaismota arī „Saskaņas centra”, „LC/LPP” bandas (tagad „Vienoti Latvijai”) un personīgi Nila Ušakova/Aināra Šlesera liekulīgā un nelietīgā daba (Intervijas pirmā daļa: https://infoagentura.wordpress.com/2012/02/08/janis-gulbis-par-pagatni-tagadni-un-nakotni/ ).

Jānis Gulbis

Jānis Gulbis

Redakcija (R). Jūsu intervija laikraksta “Nākotnes Vārdā” iepriekšējā numurā [2009.gada septembrī] izsaukusi paaugstinātu interesi sabiedrībā. Šajā laikā pie varas Rīgā ir nākuši jauni politiskie spēki un sākušās kardinālas pārmaiņas, kas nāvējoši skāra arī Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centru. Kā Jūs raksturotu šo situāciju un notikumus?
Principā vajadzētu būt gandarītam, ka tas, ko esmu prognozējis, viss piepildās. Diemžēl nekāda gandarījuma nav. Nekādu jaunu politisko spēku arī nav. Tie ir tie paši vecie, kuri dažādās kombinācijās, pat nereti stāvot it kā pilnīgi pretējās pozīcijās (teātris pūlim), šodien vienoti kopā ar brīvības izauklētajiem un liberālisma izkropļotajiem, bet aprobežotajiem un destruktīvajiem, jaunajiem censoņiem turpina deviņdesmitajos gados aizsākušos graušanas procesu. Notiek sacensība starp valdību un domi, kurš vairāk var nogriezt un sagraut. Piedevām sevi pasniedzot gandrīz kā glābējus un mocekļus, kuriem, redziet, tagad jāizstrebj tā putra, ko faktiski paši ir ievārījuši. Vēl lielāka nelaime ir tā, ka viņi nemaz nespēj saprast, ka ir nespējīgi kaut ko pārmainīt uz labo pusi, bet gan tikai varonīgā stilā paust tukšu populismu. Ar tūrismu un Lasvegasu jau neatjaunos ražošanu, ja vien prostitūciju nesauc par ražošanu. Īsā laikā valdošā koalīcija pierādīja savu intelektuālo infantilismu un nespēju pieņemt saprātīgus lēmumus. Kā tas ir bijis visās sabiedrībās, kur pie varas nokļūst ambiciozi un valsts pārvaldē vāji orientējošies politiķi, tā vietā, lai uzklausītu profesionāļus un spriest spējīgos intelektuāļus, ar totalitārām metodēm tiek ieviesta diktatūra, kā rezultātā, normāli domājošiem jāatstāj šī valsts.

R. Ir pasaules finanšu krīze, ekonomiskā un morālā krīze, bet vai tikai tā ir tā lielā nelaime?
Protams, ka nē. Galvenā vaina ir mūsos pašos. Pirmkārt, ka nav valstsvīru, kuriem rūp valsts liktenis un kuri spēj prognozēt, analizēt pārdesmit gadus uz priekšu pasaules notikumu kontekstā. Mūsu provinciālā domāšana ir mūs pazudinājusi. Ja nespēj saprast, kas notiek pasaulē, uz kurieni ved globalizācija, liberālisms, konkurence un pasaules mafija ar savu fiktīvas naudas iespiedmašīnu un biržas spekulācijām, tad ir tikai divi varianti – pie varas tiek vai nu muļķīši vai nelieši. Ja vēl šodien nespēj izprast to, ko angļi saprata pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados – ka ne izglītībā, ne veselības aizsardzībā, ne kultūrā nedrīkst tirgu laist pat ne tuvumā, tad šādiem cilvēkiem ir lielas gara problēmas.

R. Jā, bet ir jau tāds teiciens, ka katrai tautai ir tāda vara, kādu tā ir pelnījusi.
Diemžēl Jums ir taisnība, bet neviena tauta to negrib atzīt. Vai tad skolotāji atzīs, ka viņi kā velns no krusta izvairījās iedziļināties politikā? Visbiežāk dzirdēju teicienu: “Es ar politiku nenodarbošos.” Bet ko tad tāds skolotājs varēja skaidrot bērniem un gatavot viņus dzīvei? Cik skolotāju izgāja uz ielām un protestēja, kad “gudrais” izglītības ministrs pieņēma lēmumu, ka skolotājiem nav jānodarbojas ar audzināšanu? Kāda bija saprašana par veselības aizsardzību un medicīnas pakalpojumiem, kad ārsti nobalsoja par privāto medicīnu, bet tagad bēg uz to pašu Angliju, kur ir valsts medicīna, bet algas ir piecas reizes lielākas nekā Latvijā. Vai ir iedomājams, ka Francijā vai Vācijā strādājošajiem varētu samazināt algas par 30-50% un pensijas par 70%? Tas nav iedomājams. Cik ilgi var pakļauties gigantomānijai mūsu mazajā valstī, kas notiek visos virzienos – teritoriālajā iedalījumā, centralizācijā, lielajās slimnīcās, skolās un pat augstskolās. Tā ir elementāra nespēja domāt ar pašu galvām un vēlme tikai kopēt visu no ārzemēm. Šiem cilvēkiem pat nav nojausmas, ka šādi eksperimenti atkal dārgi maksās tautai. Viņiem nav sajēgas par to, ka jebkuros apstākļos var efektīvi strādāt, ja spēj atrast tādu pārvaldes sistēmu, kura šajos apstākļos morāli un efektīvi funkcionē. Šādā sistēmā nevar strādāt nelieši, sliņķi un zemas kvalifikācijas speciālisti. Šāda sistēma ir bīstama tiem, kas šodien ir pie varas. Ne jau velti pasaules gudrie ir uzsvēruši, ka valstij galvenais ir audzināšana un pārvalde, bet es teiktu, ka tās ir cieši saistītas lietas, kas viena otru vai nu uzlabo, vai degradē.

R. Jūs gribat teikt, ka visas šīs drakoniskās reformas ir liekas?
Visā pilnībā. Izdomājiet mūsu valstij un apstākļiem piemērotu pārvaldes sistēmu un samērā ātri viss nostāsies savās vietās, tikai jātur šāviena attālumā ambiciozi politiķi un “gāzes pedāļu minēji”, kuri citu neko arī faktiski neprot, kā taisīt haosu, lai var pēc iespējas vairāk zagt. Šiem cilvēkiem nav un nebūs mēra sajūtas.

R. Jūs esat daudzkārt uzsvēris, ka galvenais šodien ir tirgus ekonomikas radītā morālā krīze. Vai to arī varētu iespaidot valsts pārvaldes sistēma un audzināšana?
Iespaidot, protams, iespaidos, bet neglābs no tālākas morālas degradācijas. Kā es jau minēju, daudzās jomās tirgus attiecības un konkurence, kas ar to saistīta, vispār nav pieļaujama, jo tas ir amorāli pēc savas būtības, un te nekāda kompromisa nevar būt. Tāpat kā nevar būt liberālisma neierobežotā veidā. Tas ir tikpat utopiski, kā šodien sapņot par komunismu, kur katrs saņemtu pēc vajadzības. Vai tad nepietiek ar vienu eksperimentu – ar kredītiem pēc vajadzības? Skaidrs ir viens pasaulē, ka mums priekšā gaidāma formācijas nomaiņa. Kā tā sāksies un kāda tā būs turpmāk? Par to jau ilgstoši diskutē pasaulē un veido arī jaunus modeļus. Arī Ķīnas eksperiments ir viens no šiem modeļiem, Indijas, Venecuēlas un citu Latīņamerikas valstu modeļi. Nedomāju, ka tas būs īss ceļš un vienveidīgs. Neviens radošs darbs nav vienveidīgs. Es gribētu rosināt arī mūs diskutēt par savu nākotni, kurā labi justos nevis ambiciozi egoisti – kanibālu pēcnācēji, bet gan altruisti, kur visiem būtu darbs un drošība, stabilitāte, un būtu cieņā morāli ētiskas normas, kurā jaunie cilvēki cienīs savus vecākus un nepazemos vājākos, kur valsti vadīs nevis kā uzņēmumu, bet gan kā ģimeni, kur izbeigs etnisko naidu savā starpā un cienīs cits citu. Vai tik grūti ir saprast senu patiesību –sāc kādu vajāt, un tas kļūst spēcīgāks, bet vajātājs arvien vājāks. Tikai kopēji varam saglabāt un attīstīt savu valsti un mūsu neatkarību.

R. Bet Jūs nekomentējāt Centra likvidāciju…
Atvainojiet, bet viss iepriekš teiktais jau ir komentārs. Varu tikai vēlreiz piebilst, ka veiklība ir pretstats gudrībai. Centra likvidācijas procesā un pašā likvidācijas būtībā atklājas visā pilnībā šīs koalīcijas amorālā būtība un reizē muļķība. Mūsu Centra ekonomiskais pienesums bija desmitkārtīgi lielāks nekā ieguldītie līdzekļi, kuri faktiski bija smieklīgi tādai pilsētai kā Rīga. Mēs faktiski piesedzām visus šos gadus “pakaļas” (piedodiet par rupjību!) šiem valsts izsaimniekotājiem. Ilgstoši saņēmām savas algas 14% apmērā no domē strādājošo vidējās algas, nekad mums nav bijušas apkopējas, visu uzkopa paši darbinieki. Mūsu izveidotā bērnu aizsardzības sistēma efektīvi darbojās un izgaismoja trūkumus to darbā, kam bija jānodrošina bērniem un ģimenei pienākošās tiesības. Kad jau 1998.gadā atgādināju, ka valstī notiek bērnu tirdzniecība adopcijas veidā, un atbildīgās amatpersonas bija spiestas apstādināt šo adopciju uz ārzemēm, lai sakārtotu likumdošanu tā, lai nepieļautu iedzīvošanos uz bērnu rēķina. 1998.gadā uz ārzemēm adoptēja 194 bērnus – vai nu it kā galīgi slimus, kurus nevar izārstēt mūsu valstī, vai no kuriem it kā atteikušās divas vietējās ģimenes. Centra darbinieki pierādīja, ka notiek faktiski tirdzniecība. Viens ārsts varēja dot slēdzienu par neizārstējamu jebkuru slimību, vārdu sakot, “supermens” diagnostikā, ko nespēj veikt nereti pat diagnostikas centri. Vēl trakāk, divas vietējās ģimenes, kuras tika aplaimotas ar bērniņiem no bērnu nama, varēja parakstīties, ka viņas atteikušās no visiem pārējiem bērniem, kuri adoptējami. Sevišķu “meistarību” šajā darbā izrādīja viens “izcils” advokāts. Jebkurā valstī, kur ir kaut cik godīgi tiesībsargājošie dienesti, šis advokāts sen jau sēdētu aiz restēm, diemžēl šajā valstī par labāku atzina likvidēt mūsu Centru. Visas izmeklēšanas vairāku gadu garumā beigušās vienveidīgi – nav nekādu likuma pārkāpumu, jo nav jau nemaz valstī pieņemts likums, kurš ierobežotu adopcijas starpnieku peļņu. Par saviem pakalpojumiem tie brīvi var paņemt to naudas summu, par ko ir vienojušies ar bērna adoptētāju. Tātad arī te ir pilnīgs brīvais tirgus.

R. Kādi vēl bija faktori, kuru dēļ likvidēja Centru?
Jau 2005.gadā pēc pašvaldību vēlēšanām Centram bija piedāvājums piekrist likvidācijai un atdot telpas, kas bija Ziemeļu rajona Bērnu tiesību aizsardzības komisijas un kustības “Bērns palīdz bērnam, bērns aizsargā bērnu” rīcībā Ausekļa ielā 3. Kustībā piedalās tie altruiskie bērni, kuri vēlas palīdzēt citiem bērniem veidot Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības komisiju “Lielā Serde”. Māja atrodas tā sauktajā “klusajā centrā”, to cēlusi Rīgas dome pirmskara laikā saviem darbiniekiem. Kad es tam nepiekritu, tad mēģināja šīs telpas atņemt, bet, pateicoties bērnu aktivitātēm, tas neizdevās. Tad sekoja neskaitāmas pārbaudes no visām iespējamām kontroles organizācijām, arī tas neko nedeva. Neskatoties uz visu to, ka nevarēja atrast nekādus “kompromatus”, mēģināja Centru likvidēt, pievienojot mūs RD Labklājības departamentam, un noņemt finansējumu. Arī tas neizdevās, jo uzvarēja veselais saprāts. Diemžēl pēc pēdējām pašvaldību vēlēšanām pie varas tika tieši tie, kuri piedāvāja “netīro” darījumu ar telpām un kuri ir bremzējuši valstī sakārtot likumdošanu tā, lai nebūtu iespēja noziedzīgai rīcībai bērnu adopcijas jautājumā. Protams, varas pārstāvji labi saprata, ka gan uzticības telefons, gan pati bērnu aizsardzības sistēma, kur komisijas vada Centra speciālisti, izgaismo trūkumus un mēs saņemam informāciju, kas notiek ne tikai Rīgā, bet arī Latvijā. Bet nekad varai nav bijusi interese par to, kas notiek viņu vadāmajos dienestos, kuriem jānodrošina ģimenēm un bērniem tas, kas tiem pienākas. Civilizētās valstīs tas viss, kas attiecas uz bērniem, ir uzmanības centrā un ir pirmā prioritāte. Bet darbības, kas var kaitēt bērniem, tiek pārbaudītas jau aizdomu stadijā, nevis tad, kad noticis jau noziegums. Jā, protams, tas prasa daudz augstāku kvalifikāciju un darba ieguldījumu, bet citādi nevar, jo katrs bērns ir svarīgs, un viņš nedrīkst kļūt par upuri noziedzniekiem. Mūsu sistēma deva arī iespēju noteikt, kāda tad ir kvalifikācija Bērnu tiesību aizsardzības komisijās iesaistītajiem speciālistiem. Pseidotiesas – bāriņtiesas ar savu subjektīvismu un kvalifikāciju nevar turpināt savu darbu šādā veidā, kā tas ir šodien. Nevar arī turpināties tas, ka tie, kas nodarbojas ar adopciju, paši uzrauga kā tā noris. Pēdējais laiks pastiprināt un paplašināt valsts Tiesībsarga bērnu aizsardzības funkcijas, novirzot Tiesībsargam finansējumu no Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas un Labklājības ministrijas. Tieslietu ministrijai jāveido savā sistēmā specializētas tiesas ģimeņu un nepilngadīgo problēmu risināšanai ar atbilstošu tiesnešu kvalifikāciju un atbildību.

R. Kāds ir bijis masu informācijas līdzekļu atbalsts Centram?
Pārliecinājāmies, ka daudzi masu mediji atrodas korporatīvo grupējumu rokās, sliktākais, ka tas attiecas arī uz t.s. sabiedriskajiem masu medijiem. Darbojas stingra cenzūra. Atsevišķos gadījumos mums vajadzēja mierināt korespondentu, kad viņam kategoriski aizliedza uzņemt un rādīt Rīgas domes nelikumības Centra likvidācijas procesā. Kolektīva publiskais paziņojums un mans iesniegums prezidentam un Saeimas deputātiem pilnībā tika ignorēts. Tāda ir tā preses brīvība. Faktiski lielākajai daļai maz interesē lietas būtība, tikai sensācijas. Zems kompetences līmenis. Daudzi masu mediji strādā t.s. dzeltenās preses līmenī – kā tenku un apmelojumu izplatītāji. Tas gan mums nav nekas svešs, bet tad skatījos uz to “caur pirkstiem”, jo apmelojumi bija vērsti vairāk pret mani personīgi un manu ģimeni. Nevēlējos nolaisties līdz šo cilvēku līmenim. Bet šoreiz ir runa par bērnu drošību, altruiskajiem bērniem un sekmīgi darbojošos Centru un savdabīgo Ušakova – Šlesera darba vietu veidošanu, lobējot kāda korporatīva grupējuma intereses.

R. Kāds ir rezultāts šādai masu mediju darbībai?
Sensācijas un pastāvīgais negatīvisms, kurš tiek savākts no visas pasaules, ir novedis cilvēkus pie vienaldzības, kas notiek apkārt. Ņemot vērā vēl liberālā tirgus liberālismu un konkurenci, ir sasniegts tāds vienaldzīgums, ka zagt un slepkavot var gaišā dienas laikā un jebkurā vietā. Vienlaikus šis pats indivīds svēti tic jebkuriem meliem, ko izplata masu mediji. Parodējot liberālā tirgus masu medijus, A.Roi rakstīja: “Un tā mēs zinām, ka cūkas – tie ir zirgi, meitenes – tie ir zēni, karš – tas ir miers.” Skumji ir tas, ka mūsu retie intelektuāļi sadarbojas ar varu lielāka “kumosa” dēļ. Un viņi arī bagātīgi tiek atalgoti. Tas jau nekas, ka tai pašā laikā lielākajai daļai cilvēku ir problēmas pat normāli paēst. Skatījos bijušā premjera [Ivara Godmaņa] izrādi par Parekss bankas glābšanu, un nāk atmiņā viņa pieminētā informācija par kontiem ārzemju bankās 1993.gadā un beigās saņemto attaisnojumu no kādas Izraēlas firmiņas, kura apgalvoja, ka pārbaudījusi visas bankas pasaulē un nav atradusi nekādus kontus šim izcilajam aktierim, kura priekšā pat Sebris nobāl. Kā lai te nepiemin A.Roi rakstīto. J.Paiders rakstīja par Kazahijā BTA bankas “caurumu” 1,5 miljardu apmērā un Kazahijas varas rīcību – desmit bankas vadošie darbinieki arestēti un ducim uzrādītas apsūdzības, un vēl prasa anulēt auditoru licences tiem blēžiem, kuri parakstīja fiktīvus auditoru ziņojumus gadiem ilgi. Ja valsts un pašvaldības nauda nebūtu pelnījusi miljonus Pareksam, bet gan būtu atradusies valsts un pašvaldības bankās, tad nebūtu bijis jāsatraucas. Protams, tad bijušie partijnieki, kuri lobēja banku, nebūtu tur varējuši sēdēt un saņemt milzu algas. Tagad tas ir jāatpelna.

R. Kā ir ar bērnu tiesību nodrošināšanas uzraudzības neatkarību valstī un pašvaldībās?
Jo tālāk, jo dziļākā bedrē, tāpat kā ar mūsu valsts neatkarību. Pie liberālā tirgus un esošās Satversmes tas nemaz nav iespējams. Pat Tiesībsargs šeit ir atkarīgs no politiķiem. Mūsu Centru, kurš kā vienīgā iestāde Rīgā veica uzraudzību un kontroli, visu laiku centās pakļaut domes priekšsēdētājs un kontrolēt kāda no komitejām, t.i. politiķi, kas nav iedomājams civilizētā, tiesiskā valstī. Kāda var būt uzraudzība, ja tu esi pakļauts tam, kurš jāuzrauga kā viņš nodrošina to, ko sasolījis saviem vēlētājiem. Uz šo aplamību un amorālo situāciju vairākkārt norādījuši gan Cilvēktiesību birojs, gan valsts Tiesībsarga birojs, gan Pašvaldību lietu ministrija. Bet tas netraucēja Rīgas domes valdošās koalīcijas politiķiem un viņu pakļautībā esošiem izpildītājiem, pat juristiem nepārtraukti izplatīt mītu par izpildvaras dublēšanu. Tas būs kārtējais “kauna traips” Latvijai, kad nodosim Centra likvidācijas lietu starptautiskajiem tiesību arbitriem. Ir bezjēdzīgi par to pat runāt, ja redzam, ka sūdzības iesniedzēja par bāriņtiesu vērsusies pie Valsts prezidenta, bet viņa kancelejas padomniece sūdzību nosūta ministrijai, kura uzrauga šīs bāriņtiesas, tālāk ministrija aizsūta sūdzību šai bāriņtiesai, par kuru ir sūdzība, savukārt bāriņtiesa aizsūta savu viedokli atpakaļ ministrijai, kura informē prezidenta kanceleju un iesniedzēju!

Es kā Centra direktors un bijušais Augstākās padomes deputāts, kurš balsoja par mūsu valsts neatkarības atjaunošanu, un Centra kolektīva pārstāve un Rīgas bērnu kustības “Bērns palīdz bērnam, bērns aizsargā bērnam” vadītāja, lūdzām audienci pie Valsts prezidenta. Diemžēl pēc ilga laika mēs saņemam savādu vēstuli no prezidenta padomnieces projektu jautājumos, ka mūsu lūgums nosūtīts Rīgas domes priekšsēdētājam N.Ušakovam. Vai tad N.Ušakovs var lemt par audienci pie prezidenta? Par domes darba tiesiskuma izpratni varētu romānus sarakstīt. Tikai pēdējā – likvidācijas gadījumā uzrakstījām mūsu tiešajam priekšniekam, kura pakļautībā esam – N.Ušakovam, četras vēstules. Pamatā tās bija par to, lai vispār tiktos ar šo kungu un par tiešā kontroliera – Sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētāja L.Kurdjumova prettiesiskajām darbībām. Ilgstoši nesaņēmām nekādu atbildi, beigās uz vienu no vēstulēm saņēmām īsu informāciju no A.Šlesera, ko bija sagatavojis pats L.Kurdjumovs! Kā sacīt, bez komentāriem.

R. Pēc visa teiktā, kādus Jūs prognozējat iepriekšējo Rīgas domes vēlēšanu uzvarētāju panākumus nākamajās Saeimas vēlēšanās?
Katra amorāla sistēma ir pati sev kapracis. Savā dzīvē esmu dzirdējis daudz pasaku, bet tādas tās arī palikušas, dzīvē nerealizējas. Ņemot vērā, kā šajos gados formējušies domes ierēdņi un viņu kvalifikācija, pareizāk būtu pielietot šo pašu metodi, ko viņi pielietoja, izkalpojoties kārtējai varai pret mums, t.i. likvidāciju kopā ar visu domi, tad ievēlēt pilsētas mēru, kurš formētu un atbildētu par pilsētas saimniecību. Mažoritārā veidā ievēlot pilsētas domi maksimāli 15-17 domnieku sastāvā. Esošajiem var nākties atbildēt par sastrādāto ātrāk kā viens otrs domā. Tā tas nevar palikt un nepaliks. Tauta
mostas no letarģiskā miega.

R. Ko jūs teiksiet par tiem 69% darbspējīgo iedzīvotāju, kuri Latvijā paņēmuši kredītus?
Augļotāji nav tikai parazīti, bet noziedznieki, jo ļoti labi zināja, ka tā nav nauda, ko deva, ir fiktīvas parādzīmes par pāris trīs santīmiem gabalā, ar kuru palīdzību iedzen cilvēkus parādos un pelna miljardus, ko pasaulē pievāc šī augļotāju mafija. Diemžēl šie “papīrīši”, ko sauc par naudu, mākslīgi paaugstina visu preču un pakalpojumu cenas, ko apmaksā paši kredītņēmēji, bet traģiskākais un amorālākais ir tas, ka tas dzen nabadzībā visus tos, kuri nav ņēmuši šos fiktīvos “papīrīšus”, bet maksā ar savā darbā nopelnītajiem grašiem. Vai nu tas kādam patīk vai nē, bet kredītu ņēmēji ir dubulti amorāli – gan atbalstot augļotājus, faktiski mafiju, gan iedzenot postā tos, kuri nav ņēmuši kredītus.

R. Tātad faktiski iznāk, ka kredītu ņēmēji dzīvo uz citu cilvēku rēķina?
Tieši tā. Viņi ne tikai dzīvo uz citu cilvēku rēķina, bet nobremzē valsts normālu attīstību uz ilgu laiku. Ar kredītiem radītās vērtības pieder visai tautai.

R. Varbūt Jūs varat tuvāk paskaidrot, kāpēc tiek bremzēta attīstība?
To, pirmkārt, pierādīja savā laikā ANO izveidotā ekspertu komisija, bet praksē šodien katrs pats var redzēt, kāda ir attīstība pašreiz, un kāda tā būs uz priekšu. Bet vēl labāk to var redzēt, kāda attīstība ir bijusi pa šiem gadiem. Cik bezjēdzīgi ir izšķiesti šie kredīti? Vai kredītu ņēmējs ir uzņēmējs? Vai šie “uzņēmēji” vispār kaut ko ir spējīgi attīstīt bez kredītiem? Jūs teiksiet – ir spējīgi. Jā ir, bet ļoti maz, jo viņiem jau nav iespēju konkurēt ar tiem, kuri aizņemas kredītus. Šausmīgi dārgi samaksāsim par šo “Amerikas projektu” – dzīvot uz parāda. Tikai tāds sīkums, Latvijai nav pasaules parādzīmju – dolāru iespiedmašīnas, kas iekasē procentus no visas pasaules. Latvijai ir jāmaksā šie procenti. Tā ir tā ābeces patiesība, ko nevarēja apgūt mūsu “izcilie” prāti Latvijā. Bet lielākās problēmas vēl ir tikai priekšā.

R. Vai Jūs cerat, ka no tā izdarīsim kādus derīgus secinājumus?
Diemžēl neceru, bet dzīve pati piespiedīs samaksāt par visu, tikai tā būs dārga samaksa, tomēr ļoti lietderīga nākotnei.

R. Kādas ir Jūsu domas par bērnu apmācību no sešu gadu vecuma?
Mēs visi pedagogi, psihologi zinām, ka vienā un tai pašā vecumā bērnu attīstība var atšķirties pat par vairākiem gadiem. Tāpēc ir strikti jādiferencē. Varu prognozēt, ka to bērnu skaits, kuri varētu mācības uzsākt no sešu gadu vecuma, būs mazāks nekā to, kuri var sākt mācības no septiņiem vai pat astoņiem gadiem. Galvenais ir atcerēties, ka katrs bērns ir atšķirīgs, un tātad nevar visi vienādi mācīties! Pirmskolas un sākumskolas savienojamība ir svarīgs moments bērna attīstībā. Te ir svarīgi, lai abās pusēs būtu augstas klases pedagogi. Tikai ar metodiskām izstrādēm un programmām nekas labs nesanāks. Svarīgākais vēl ir, vai bērns uzticas pedagogam, jo tā ir viņa drošība, no kā atkarīgs viss pārējais. Sasteigta šī jautājuma risināšana var novest pie nopietnas bērna attīstības deformācijas, par ko vajadzēs nest atbildību reformas autoriem.

R. Kā norit Centra likvidācija?
Pārliecinājāmies, ka “likvidatori” pilnībā attaisno par viņiem daudzās sūdzībās rakstīto, bet katrs jau pats izvēlas savu ceļu un sabiedrību, bet zināms ir tikai viens: “Vai naudas daudz, vai arī trūkst, nāvē visi līdzīgi būs. Vērtēta tiks dvēsele.”

R. Ja nav noslēpums, ko Jūs domājat darīt turpmāk?
Vispirms, es vēl esmu direktors un neesmu saņēmis pats uzteikumu, tā teikt – “izcilo” juristu kārtējais misēklis. Tātad mans pienākums ir rūpēties par bērnu drošību Rīgā. Man nav tiesības stāvēt malā un vienaldzīgi noskatīties, kā iznīcina mūsu valsti, cilvēkus un mūsu sekmīgi darbojošos altruisko bērnu kustību “Bērns palīdz bērnam, bērns aizsargā bērnu”. Šajos apstākļos tikai neordināra rīcība var līdzēt saliedēt Latvijā dzīvojošos, apturēt izbraukšanu un visiem kopā sākt būvēt no pamatiem jaunu Latvijas māju, kur būs cieņā izglītība, zinātne un darbs. Nav tādu šķēršļu, kurus kopā nevar pārvarēt. Tikai vienotībā ir spēks! Saprotu, ka bērnu drošības problēmas Latvijā jārisina ārpus Latvijas. Darba turpināšanai mums ir nepieciešamas nelielas telpas un nedaudz līdzekļu, kas mūsu valstī ir problēma, ja neesi draugs ar oligarhu. Gribu izteikt sirsnīgu pateicību visiem, ar kuriem mēs visus šos gadus strādājām kopā, un it sevišķi altruiskajiem bērniem. Jūs paši sev pierādījāt, ka varat strādāt patstāvīgi un nekad vairs nekļūsiet par egoistu un līderu pakalpiņiem. Jūsu rokās ir nākotne un cilvēces pastāvēšana. Vienmēr būšu ar Jums!

Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra likvidatori

Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra likvidatori

Par Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centra (vienīgās iestādes, kura iestājās prêt bērnu tirdzniecību un kontrolēja kā valsts un pašvaldību institūcijas pilda savus pienākumus pret ģimenēm un bērniem, kā arī sniedza ģimenēm bezmaksas juridisko palīdzību) likvidāciju 15.09.2009 nobalsoja sekojoši deputāti: Jānis Ādamsons (Saskaņas centrs), Viktors Gluhovs (Saskaņas Centrs), Leonīds Kurdjumovs (Saskaņas Centrs), Igors Kuzmuks (Saskaņas Centrs), Ivans Ivanovs (Saskaņas Centrs), Mihails Kameņeckis (Saskaņas Centrs), Igors Solovjovs (Saskaņas Centrs), Raimonds Timma (LPP/LC), Dainis Turlais (LPP/LC), Vjačeslavs Stepaņenko (LPP/LC), Jānis Zaržeckis (LPP/LC), Natālija Mirska (Saskaņas Centrs), Maksims Tolstojs (Saskaņas Centrs), Mihails Gavrilovs (LPP/LC), Andris Ameriks (LPP/LC), Andris Bērziņš (LPP/LC), Vadims Baraņņiks (Saskaņas centrs), Eiženija Aldermane (LPP/LC), Sergejs Dolgopolovs (Saskaņas Centrs), Sergejs Hristoļubovs (Saskaņas Centrs), Ainārs Šlesers (LPP/LC), Andrejs Kozlovs (Saskaņas Centrs), Tatjana Lukina (Saskaņas Centrs), Dmitrijs Pavlovs (LPP/LC), Jefimijs Klementjevs (Saskaņas Centrs), Ruslans Pankratovs (Saskaņas Centrs), Nils Ušakovs, (Saskaņas Centrs), Viktors Fedotovs (Saskaņas Centrs), Viktors Nikolajevs (Saskaņas Centrs), Jānis Šmits (LPP/LC), Natālija Mirska (Saskaņas Centrs), Maksims Tolstojs (Saskaņas Centrs), Mihails Gavrilovs (LPP/LC), Sergejs Zaļetajevs (Saskaņas Centrs), Svetlana Savicka (Saskaņas Centrs), Olga Veidiņa (Saskaņas Centrs), Vadims Frolovs (Saskaņas Centrs), Mihails Kameņeckis (Saskaņas Centrs), Igors Solovjovs (Saskaņas Centrs), Raimonds Timma (LPP/LC), Dainis Turlais (LPP/LC), Vjačeslavs Stepaņenko (LPP/LC), Jānis Zaržeckis (LPP/LC)

Avīzes „Nākotnes vārdā” pēdējais numurs, kurā ir sīki aprakstīts Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centra likvidācijas process, tai skaitā dots Tiesībsarga Romāna Apsīša atzinums kādēļ nedrīkst likvidēt RBTAC un „Saskaņas centra” nelietīgo liekulību pierādoši dokumenti: http://www.mediafire.com/download/58h3dd639v3zu66/Nakotnes_varda_2009_10.pdf

/2009.gada septembris/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Atbilde „patriotam” par nacismu, fašismu un Ukrainu

00388_war2

Latviešu nacionālista Paula Stelpa atbilde ar antikrieviskumu un proamerikānismu sirgstošam „patriotam”. Jautājums visdrīzāk ir viens no daudzajiem informatīvajiem šāviņiem, ko profesionāli amerikāņu komentatori raida pret tiem nedaudzajiem, kuri nepadodas viņu debilizējošajai propagandai, bet šai atbildē autors „patriotam” atbild kā patriotam. Labi ir arī tā, jo propagandas idiotizētu ļaudis ar līdzīgiem uzskatiem Latvijā, diemžēl, ir pietiekami daudz.

“Patriots” 27.08.2014 jautā: „No rakstiem jūsu mājas lapā izriet, ka pie visiem pasaules grēkiem ir vainīgas ASV un Rietumeiropa, bet Krievija ir „svēta” zeme. Konspirācijas teorijas par ASV kā „dēmonu” valsti arvien parādās un izzūd, bet neviena no tām līdz šim tā arī nav pierādīta. Bet cilvēki ASV un Rietumeiropā arvien kā dzīvojuši tā dzīvo pārtikuši, un lielākajai daļai cilvēku no pārējās pasaules tās ir sapņu zemes jeb latiņa, kas vēl nav sasniegta. Kā jau katrai valstij, arī ASV un Eiropai ir tiesības aizstāvēt savas intereses ne tikai savā, bet arī citās zemēs, ja tās to spēj. Un Rietumi to spēj. Savukārt, ja palūkojamies uz Krieviju, tad aina ir visai bēdīga – Putina diktatūra, opozīcijas (veselīgas kritikas) iznīcināšana, vārda brīvības aizliegšana, cilvēktiesību ierobežošana, oligarhu patvaļa un iedzīvošanās uz tautas rēķina. Pāri tam visam alkoholisms kā tautas dzīvesveids. Kā jūs, kas to analizējat, aprakstāt, acīmredzot – par to arī domājat un interesējaties, varat to neņemt vērā? Kā var neņemt vērā Krievijas notriekto Boeingu? Kā var neņemt vērā provokācijas Odesā? Kā var neņemt vērā Krievijas armijas iebrukumu Ukrainā? Kā var neņemt vērā Krimas okupāciju? Kā var neņemt vērā okupācijas draudus Latvijai un visai Eiropai?”

P.Stelpa atbilde: Lēnām pār tiltu, draugs! (09.09.2014)

Jā, brālīt, Krievija ir iekšējā Garīgā spēka zeme, bet ASV vada noziedzīgu (nacistisku) valstu bandu, kurā diemžēl tagad ir arī Latvija.

Acīmredzot Tu, brālīt, esi ASV propagandas produkts – pārskatījies Latvijas TV un pārklausījies „vienmēr pirmo” radio no Doma laukuma „Eiropas kultūras galvaspilsētā”. Tā jau notiek, ja skaties TV, kurā visas filmas ir par (noziedzību) ASV, visi šovi ir ASV produkti latviešu valodā, kurā viss rada iespaidu, ka ASV ir viss, kas ir pasaulē, ka ar to viss sākas un beidzas. Tā jau notiek, ja klausās radio, kurā rada to pašu ainu un uzstājas ļaudis, kuriem maksā algu tad, ja runā ko Vašingtona liek! Tā jau notiek valstī, kurā angļu valoda ir lielākā cieņā, kā sava dzimtā latviešu valoda! Padomā par to, ja Tu to spēj pārtulkot (pats sev) angliski! Ja ne, met mieru – tāpat nesapratīsi „ko es ar to gribēju teikt”…

Ir skaidrs, ka tu esi cietis NATO informatīvajā karā pret Krieviju. Ir klasiska kontūzijas aina. Neesi spējīgs objektīvi uztvert notiekošo un adekvāti reaģēt. Esi iestrēdzis kaut kur starp realitāti un murgiem. Labi, vedīsim Tevi atpakaļ pie prāta.

1. Pēc bruņotā nacistiskā valsts apvērsuma Ukrainā, Cilvēkam ir tikai trīs iespējas – palikt Godīgam Cilvēkam un ar to atteikties būt nacistam, ar to pašu kļūstot „prokrieviskam” vai pieslieties nacistiem un tad iet šaut „prokrieviskos” Cilvēkus, vai būt par divkājaino bēguli, kurš pakļaujas katram, kas viņam nodrošina jumtu, pārtiku un netraucētu vairošanos. Citas iespējas Ukraina nedod.

2. Uz katru notikumu vienmēr ir trīs nesavienojami skatu punkti. Pirmais ir Godīga Cilvēka skatījums, otrais ir noziedzīga Cilvēka skatījums, un trešais ir divkājaina dzīvnieciņa skatījums. Mums ir jēga runāt tikai par pirmajiem diviem.

Godīgs Cilvēks vienmēr skatīsies notikumu kopumā, to būtībā un virzībā – centīsies saskatīt notikuma dalībnieku nodomus un mērķus. Godīgs Cilvēks vienmēr vērtēs tos no Cilvēka pienākuma pozīcijām. Godīgs Cilvēks vienmēr meklēs visplašāko labumu – to, kas ir labi visiem. Tas uzreiz nodala šaurā – savtīgā labuma meklētājus un tā pārstāvjus noziedzīgā skatījuma pozīcijā.

Noziedzīgs Cilvēks vienmēr pievērsīsies notikuma detaļām, puspatiesībām, un ar noklusējumiem centīsies tās iegrozīt sev izdevīgā skaidrojumā, slēps mērķus un nodomus, melos, locīsies un būtībā centīsies attaisnot noziegumu. Noziedzīgs Cilvēks visur piemeklēs kādu formālu likuma burtu, ar kuru pamatot vai aizslēpt savu noziedzīgo rīcību. Būtībā viņš vienmēr tādā vai citādā veidā ir nozieguma līdzdalībnieks un atbalstītājs. Noziedzīgs Cilvēks vienmēr visā meklēs savu šauro labumu. Noziedznieks vienmēr iedziļināsies detaļās, kurās meklēs savu savtīgo interešu piepildījumu. Visbiežāk zaglis, bēgot no zādzības vietas, klaigās: „Ķeriet zagli!” Noziedzīgs Cilvēks savus noziegumus uzkraus citiem un vislabprātāk – godīgajiem.

Un vēl – bagātie turēsies savrup no nabagiem. Bagātais pabūs ar nabago tikai tik daudz, cik tas viņam neko nemaksā un netraucē pelnīt naudu. Ja bagātajam būs jāizvēlas – atzīt patiesību un ar to zaudēt peļņu, vai, saglabājot peļņu, nostāties blakus netaisnajam, tad bagātais vienmēr saglabās peļņu un paliks ar netaisno.

***

Kā katrā valstī esošie likumi, tā arī starptautisko tiesību normas pastāv ar vienu mērķi – organizēt Cilvēku dzīvi tā, lai viņi katrs atsevišķi un visi kopā varētu dzīvot labāk, nekā bez šiem likumiem un normām. Tas ir, – šajās normās ir ietverta izpratne par to, kas Cilvēkiem nāk par labu. Starptautiskās tiesības atspoguļo tās fundamentālās vērtības, par kurām šīs normas ievērojošas valstis var savstarpēji vienoties, vai piespiest ievērot tās nepieņemošās valstis. Līdz ar to, vienā „maisā” nonāk kā godīgie, tā noziedzīgie un tas, kas „normu” veidā valda savstarpējās valstu attiecībās, izriet no četru lielumu – godīgo, netaisno, vienošanās vai piespiešanas īpatsvara. Tad, kad netaisnie ir vāji, viņi meklē vienošanos ar godīgajiem un slēpjas aiz likuma sargājošās daļas. Tad, kad netaisnie ir stipri, viņi visiem uzspiež savas „Eiropas vērtības” un attiecību modeli.

Pašlaik starptautiskajās attiecībās valda princips, ka „stiprais” sliktais no „vājā” labā pieprasa to, ko pats nemaz netaisās ievērot. Katastrofāli zudis godīgums. Ja „to” dara „stiprais” negodīgais, tad „tas” esot labi, bet, ja to pašu dara vājais godīgais, tad „tas” esot slikti un par to tam pienākas visāda veida sankcijas līdz pat pilnīgai iznīcināšanai. Ir acīmredzams pagrimums starptautisko attiecību kultūrā. Tātad, spēku līdzsvars novirzījies uz noziedzīgo un „stipro” pusi, un attiecībās valda piespiešanas elements. „Stipro” attur tikai cits „stiprais” – iespēja „uzrauties uz kaulainas dūres”. Starptautiskās attiecības tagad veidojas uz spēka varas – uz teroru, kādu pasaulei uzspiež negodīgu valstu – laupītāju alianse.

Ir jāatzīst, ka terorisms ir pacelts valsts dzīves līmenī un NATO valstis ir valstis teroristes. NATO ir teroristu banda.

Ja notikuma izpētē mēs nevaram balstīties uz esošo starptautisko attiecību normām to netaisnīguma dēļ, tad mums ir jāmeklē fundamentālākās vērtības, kuras ievērot savā attiecību veidošanā un to vērtēšanā.

Visfundamentālākā vērtība ir Dzīvība tās labklājības apstākļos. Cilvēkam tā ir Cilvēka dzīvība viņa Cilvēciskās labklājības apstākļos, ko dod visu viņa kultūras dzīves (arī tās materiālo izpausmju) vajadzību apmierināšana. Tā kā šī pamatvērtība ir visam dzīvajam un visiem Cilvēkiem piemītoša, tad tas ir Lielākais Labums, uz kuru orientējas katrs Saprātīgs un Godīgs Cilvēks.

Lielākais labums sabiedrībā un Cilvēcē ir tas, kas nodrošina Dzīvību un Cilvēcisko labklājību iespējami lielākam Cilvēku skaitam iespējami plašākā labumu spektrā. Acīmredzot visi godīgie likumi un normas izriet no šīs fundamentālās vērtības – Lielākā Labuma, un tādā vai citādā veidā darbojas šīs vērtības realizēšanai, bet tie, Cilvēki vai likumi, kuri darbojas pret cilvēcisko labklājību, grauj šo fundamentālo pamatvērtību, bet bez tās beidz pastāvēt jebkuru likumu un darbību vērtība un esamības jēga. Mums pagaidām pietiek ar to, lai vērtētu notikumus pasaulē un Ukrainā kā tās atsevišķā gadījumā, tāpat kā Latvijā, Sīrijā, Lībijā, Venecuēlā, Ķīnā, Vjetnamā, Korejā un vispār jebkurā citā pasaules vietā.

Tātad, Cilvēka dzīvība viņa Cilvēciskās labklājības apstākļos un Lielākā labuma princips ir vienīgais, uz ko MĒS balstāmies savos vērtējumos.

Tie, kuri ieņem tādu pat pozīciju, ir GODĪGI Cilvēki, jo pamatvērtību ievērošana uztur Cilvēka Godu. Tie, kuri ieņem jebkādu citu pozīciju, nav Godīgi Cilvēki, te sīkāk neapspriežot, kāpēc un kādi viņi ir.

No Godīgam Cilvēkam piemītošās šīs pamatvērtības ievērošanas vajadzības izriet visi Cilvēka pienākumi.

Līdz ar to, mēs redzam, ka Godīgi Cilvēki pilda pienākumus un viņiem piemīt vajadzība uzturēt spēkā pamatvērtības. Visi citi tātad ir tie, kuri izvairās no pienākumu pildīšanas un nostājas pret pamatvērtību uzturēšanu vai tās grauj.

Tagad pietiek tikai palūkoties, kuras valstis grauj citu valstu un tautu Cilvēcisko labklājību (kultūras dzīves telpu un izpausmes) un pakļauj briesmām Cilvēku dzīvības, lai spriestu par viņu negodu – noziedzību. Tieši tas pats attiecas arī uz atsevišķiem Cilvēkiem viņu rīcības novērtēšanai.

Katra Cilvēka pienākums ir būt likumpaklausīgam (likums ir vērsts uz lielākā labuma uzturēšanu sabiedrībā), ja vien tas nav pretrunā ar likumā neparedzētiem apstākļiem pamatvērtības uzturēšanai. Cilvēks var atteikties (tas ir jādara) no likuma pildīšanas, ja to prasa pamatvērtības sargāšana. Paņemsim dažus piemērus.

Kuģis. Pasažieru uzvedības noteikumi, kuri paredzēti pasažieru ērtību un drošības garantēšanai, aizliedz tiem pārkāpt kuģa robežas – atrasties ārpus „kuģa teritorijas”. Kāds pasažieris pārkrīt pār bortu, bet kāds cits metas viņam pakaļ, lai viņu glābtu. Ar to otrais pasažieris ir pārkāpis uzvedības noteikumus, bet ir izpildījis augstākas pakāpes pienākumu – glābis Cilvēka dzīvību. Kuģa kārtības noteikumu pārkāpējs ir Godīgs Cilvēks. Ja viņš būtu pakļāvies noteikumiem un ļāvis pirmajam noslīkt, tad viņš būtu noziedzīgs – negodīgs Cilvēks. Ir valstis, kurās par to soda – pret to vēršas ar likuma bardzību – palīdzības nesniegšana ir noziegums.

Cita situācija. Robeža. Ir robežas pārejas kārtība, dokumentu noformēšana tādas kārtības ievērošanai un pārejas vietas. Ir divi kaimiņi – katrs savā pusē robežai. Pirmā kaimiņa mājai uzbrukuši noziedznieki, posta māju, slepkavo iedzīvotājus. Otrs kaimiņš pārkāpj likumā noteikto robežas pārejas kārtību un ar savu mājinieku atbalstu un viņu ieroču spēku iet palīgā savam kaimiņam robežas otrā pusē, ar ko izglābj tos no neizbēgamas nāves. Šie robežu un likumpārkāpēji ir Godīgi Cilvēki, tāpēc, ka ir izpildījuši augstāko Cilvēka pienākumu – glābuši Cilvēku dzīvības un viņu mājas – viņu Cilvēciskās labklājības vietu. Ja otrais kaimiņš paliktu savā robežas pusē un neietu palīgā savam kaimiņam, tad viņš būtu ievērojis robežas pārejas likumus, bet būtu noziedznieks, nepalīdzēdams nelaimē nokļuvušam Cilvēkam. Tāpat bagātais, peļņas dēļ palikdams netaisnā pusē, ar to pašu ir negodīgs – zaudējis godu, un ar savu rīcību atbalstījis netaisnību, kas vienmēr ir noziegums.

Otro kaimiņu par to var saukt pie atbildības kā robežpārkāpēju un piemērot sodu par robežas pārejas likumu neievērošanu, tomēr viņš ir Godīgs Cilvēks un izpildījis savu Cilvēka pienākumu, par ko pelna visu Godīgo Cilvēku cieņu un atzinību.

Visi Godīgie Cilvēki jūt līdzi uzbrukumā cietušajiem, kuru dzīvības ir apdraudētas šajos uzbrukumos, un izsaka atbalstu Varonim, kurš, varēdams palikt savā robežas pusē, drošībā un likuma nepiemeklēts, tomēr, nežēlodams pats savu drošību un dzīvību, pārkāpdams zemākas kārtas šo gadījumu neregulējošu likumu, ir paklausījis augstākam principam – savai Sirdsbalsij, kura viņam atgādina Cilvēka pienākumu un pamatvērtību aizsardzību, ir palīdzējis savam kaimiņam un tā nostiprinājis Pamatvērtību uz Zemes.

Tagad paņemsim konkrētu vietu, laiku un notikumu vēsturē. Spānija. 20.gadsimta 30-tie gadi – 1933.gada 17.jūlijā ģenerālis Franko ar citu nacistu un fašistu valstu atbalstu izdara valsts apvērsumu Spānijā. (Es ceru, ka ASV pakalpiņu propagandas apdauzītais latvietis neteiks, ka bruņots valsts apvērsums, kura rezultātā iet bojā Cilvēki, ir kaut kas apsveicams, un ka viņš atbalsta nacismu un fašismu Eiropā, un šī fašisma un nacisma izplatīšanās, izplatīšana un atbalsts ir apsveicams un veicināms, jo tad viņš pats ir nacists un fašists.)

Līdz 1939.gada 1.aprīlim tur notika pilsoņu karš starp fašistiem un republikas atbalstītājiem – tas ir pilsoņu karš, kurā cīnās divu politisko sistēmu piekritēji, kurā fašisti atbalsta fašistus, bet fašisma pretinieki – republikāņus. Arī toreiz abās pusēs Cilvēki cīnījās „par visu labo”, katrs ar to saprotot pretējo, tieši tāpat kā tagad notiek cīņa pret ļaunuma impēriju, no katras frontes puses rādot vienam uz otru. Godīgajiem negodīgie ir ļaunums, tāpat kā noziedzīgie par ļaunumu sauc Godīgos.

Toreiz fašisti, galvenokārt ar nacistiskās Vācijas tiešu militāru atbalstu uzvarēja republikāņus. Tagad NATO „individuālā kārtā” piegādāšot Ukrainai modernu bruņojumu. Šajā karā, neskatoties uz šķēršļiem un aizliegumiem, uz Spāniju cīnīties pret fašistiem brauca Godīgie Cilvēki no visas pasaules. Arī toreiz republikāņu rindās bija daudz krievu, tāpat kā citu zemju brīvprātīgo [arī latviešu].

Varētu likties, ka tas bija karš starp divu politisko sistēmu piekritējiem, kuru „labumu” vai „ļaunumu” nevar vērtēt objektīvi, bet tikai subjektīvi ar „man patīk”, „man iedeva”, „es piekrītu” vai „nepatīk”, „man atņēma”, „nepiekrītu”, ar „par tiem” vai „pret tiem”, kur pasaules vēstures un Cilvēces priekšā abi ir vienādi, un Cilvēcei ir vienalga, kura no karojošajām pusēm uzvarēs, ka Cilvēcei nekas nemainīsies no republikāņu vai fašistu uzvaras Spānijā.

Tomēr tā nav. Ir objektīva mēraukla un atskaites sistēma, pamats vērtējumam. Uz šo pamatu, atskaites sistēmu un objektīvo mērauklu atsaucās katrs brīvprātīgais, kurš devās cīnīties pret fašismu Spānijā. Fašisms samazina Dzīvības daudzumu uz Zemes. Fašisms atzīst vienas šauras Cilvēku grupas interešu piepildījumu uz citu Cilvēku grupu rēķina, pie tam, atzīst Citu Cilvēku grupu iznīcināšanu fašisma interešu piepildīšanai. Tātad, fašistu interešu piepildīšana pārkāpj Lielākā labuma principu un to ļoti būtiski sašaurina – ierobežo līdz šaurai iedzīvotāju grupai uz visu citu grupu Cilvēciskās labklājības un dzīvības rēķina.

Fašisms darbojas pretēji Lielākajam labumam un noliedz pamatvērtības, tātad, ir noziedzīgs. Katra ideoloģija, kura aicina uzlabot savu labklājību uz Citu Cilvēku labklājības vai dzīvības rēķina, ir noziedzīga. Katrs Cilvēks, kurš atbalsta tādas ideoloģijas izplatīšanu vai uzturēšanu, ir noziedznieks, neatkarīgi no tā, ka viņš nepārkāpj kādu konkrēto valstu likumus, vai to ievērošanas vārdā realizē fašismu un nacismu – sašaurina Lielākā labuma principu līdz vienai grupai uz Citu grupu rēķina.

Tieši šī Lielākā labuma principa ievērošana attiecībās ar citiem Cilvēkiem šo attiecību un savas rīcības vērtēšanai nešaubīgi norāda uz Cilvēka Goda esamību, Godīgu Cilvēku un viņa Sirdī esošu Pamatvērtību. Tieši šī Sirds īpašība – spēja atsaukties Pamatvērtības un Lielākā labuma aizsardzības aicinājumam lika daudziem Godīgiem Cilvēkiem no visas pasaules braukt uz Spāniju un tur cīnīties pret Fašismu, pat neskatoties uz to, ka tādā veidā viņi pārkāpj citus likumus, kādus pieņēma tā laika valdības.

Ja propagandas apdauzītais latvietis būs objektīvs – Godīgs Cilvēks un godīgi atzīs, ka runā no šauras grupas pieredzes, vērtējumu un attieksmes pozīcijām (noliekot malā visus stāstus par piedzīvojumiem, ar kādiem ir sastapies savā vai savas grupas dzīvē), tad viņš atzīs, ka vēsturiski Krievijas impērija, PSRS un Krievijas Federācija savos mērķos vienmēr ir orientējusies un darbībā vadījusies uz Lielākā labuma principu. Protams, ka orientācija uz Lielākā labuma principa ievērošanu prasa pašierobežojumus Cilvēciskās labklājības laukā par labu līdzcilvēkiem, ja ir vērojama starpība tā līmeņos, vai izsauc tādu ierobežojumu pielietošanu sabiedrībā pret tiem, kuri paši tos neuzņemas – nav pietiekami Godīgi Cilvēki. (Godīgs Cilvēks orientējas uz Lielākā labuma principu ievērošanu savā rīcībā un savas rīcības vērtējumā).

Protams, ka tādi ierobežojumi izraisa pretestību no to puses, kuros Godīgums vēl nav pietiekami attīstīts un no noziedzīgo puses. It sevišķi asi pret to cīnās visi tie, kuri, pārkāpjot Lielākā labuma principu un realizējot fašismu, savās rokās ir sagrābuši ievērojamu labklājības apjomu vai ir kādu sevišķu labumu baudītāji uz citu Cilvēku dzīves trūkumā rēķina. Ja mēs paskatīsimies, kas ir Krievijas pretinieki, tad redzēsim, ka tās ir valstis – šo valstu bagātnieki, kuri izlaupa, kolonizē un tur nabadzībā pakļauto zemju iedzīvotājus (arī Latvijā).

Ja mūsu propagandas apdauzītais latvietis būs Godīgs, tad viņš būs spiests atzīt, ka latviešu attieksmi pret Krieviju ir radījusi Lielākā labuma principa nepieņemšana un tie notikumi, kurus ir izraisījusi pretošanās šim principam Latvijā un pasaulē. Latvietis būs spiests atzīt, ka labāk samierināsies ar noziedzīga labuma iegūšanas iespējas ilūziju, nekā pievienosies Lielākā labuma principa uzturēšanai savstarpējās attiecībās. Tik ilgi, kamēr tas būs tā, latvietim nav ko sapņot par Brīvību un Neatkarību.

Tikai Lielāka labuma principa realizēšana dod Brīvības stāvokli un neatkarību prāta darbībā un dvēseles dzīvē. Atgādinu, ka labuma gūšanas Godīgums vai noziedzība nav atkarīga no labuma gūšanas vietā tobrīd darbībā esošajiem likumiem, bet no tā, cik tas ir gūts saskaņā ar Lielāka labuma principa ievērošanu vai pret to.

1.turpinājums (22.09.2014)

Kārtēja samitā Lietuvas prezidente paziņoja, ka Ukraina karojot ar Krieviju visas Gejropas vietā, un tāpēc tai tikšot sniegta militārā palīdzība. Arī Latvijas „ārlietas” ir atzinušas, ka Ukrainai pienāk „atsevišķu Gejropas valstu militārais atbalsts”. Tagad katru dienu Borispoles lidostā nosēžas lidmašīnas, kuras Ukrainā ieved NATO bruņojumu un smago tehniku. Tieši tāpat ierodas NATO valstu algotņi, kurus pārvieto uz „pamiera zonu”. Tātad, ar to pašu „Gejropa” ir atzinusies savā nacismā un tās karastāvokļa fakts ar Krieviju ir atzīts – protams, gēbelsiskā formā – Krievija esot kara stāvoklī ar Gejropu. Protams, kara stāvoklis nekad nevar būt vienpusīgs, tāpēc, ja „Krievija ir”, tad „Gejropa arī ir”. Pie tam šajā prezidentes paziņojumā gan izpalika teikums par to, kurš šo karu ir uzsācis, atstājot brīvu vietu propagandai un propagandas apdauzītajiem izdarīt secinājumus katram savas kontūzijas smaguma pakāpē.

Reāli domājošie visu skata notikumu secības kontekstā, tāpēc viņi šo paziņojumu patreizējā notikumu kontekstā uztver kā piespiedu soli, jo tūlīt sakarā ar „Gejropas sakāvi” Ukrainas frontēs nāksies paskaidrot Gejropas valstu – tai skaitā Polijas armijas kontingenta klātbūtni Doņeckas lidostā un Doņeckas apšaudi. Poļi apšauda Doņecku – tas taču kaut kā ir jāpaskaidro – tāpēc ir jālegalizē sava karaspēka klātbūtne Ukrainā. Vēlāk, kad tiks izķerti arī citi, kuri nevarēs vienoties par klusēšanu (izskatās, ka „dažiem” tas laikam ir izdevies) tad viņiem būs vajadzīgs izskaidrojums, ko viņi tur darīja, jo līdz šim taču Krievija esot iebrukusi, tas ir – Ukrainā esot krievu karaspēks, bet citu neesot, un ko tad tur dara „neesošais” Gejropas valstu karaspēks? (Ir ziņas par Kolomoiska sakariem ar poļiem un teritoriālu atlīdzību Polijai par piedalīšanos karā Ukrainā.)

Tāpēc „Gejropa dodas palīgā”. Tātad – Gejropa karo ar Krieviju. Tātad – ir fronte, karojošās puses un notikumu attīstības gaita – vēsture, kura runā pati par sevi bez propagandas piemaisījuma.

Kur ir fronte? Fronte ir diplomātijā, radio, TV, presē, ekonomikā, politikā un Ukrainā. Abās frontes pusēs karo arī brīvprātīgie no visas Eiropas. Fašistu atliekas palīdz fašistiem, antifašistu pēcteči – fašisma pretiniekiem. Nacisms tagad ir ietērpies „Gejropas vērtību” spalvās.

Ukraina ir valsts, kurā tās likumdošanas orgānā Radā nu jau atklāti skan aicinājumi – „politiskie pretinieki ir jānošauj!” Tā ir valsts, kurā ir noticis bruņots nacistisks apvērsums un pie varas ir nacistiska banda.

Tā ir valsts, kuras galvaspilsētas centru rotā nacistiski lozungi, nacistu sveiciens, un kurā ir legalizēti nacistiskie simboli. Tās „nacionālās gvardes” vienības un oligarhu algotajos bataljonos atklāti nēsā hitleriešu kāškrustu un SS karaspēka zīmotnes. Tas ir TAS, ko atbalsta Gejropa – tās nacistiskā elite un visi tie, kuri iestājas pret Krieviju vērstā propagandas karā. Fronte ir tur, kur nacisti atbalsta nacismu Ukrainā, bet Godīgie nostājas pret nacismu un fašismu, lai kur tas parādītos.

Ukraina ir valsts, kurā fiziski iznīcina politiskos pretiniekus. Fronte ir tur, kur nacisti apkaro savus ekonomiskos konkurentus, politiskos un idejiskos pretiniekus. Fronte ir tur, kur noziedzīgi režīmi apkaro Godīgus Cilvēkus.

Kas ir karojošās puses? Kurš ir agresors? Ko rāda vēsture?

Viena karojošā puse ir „Gejropa” – pasaule, kas uzdodas par Eiropu. Tās ir valstis, kurās homoseksuālisms ir norma un normalitātes mērinstruments. Tās ir valstis, kuras savu homoseksualitāti uzspiež visai pasaulei, tās uzskata, ka viņu sūtība ir homoseksuālisma, ko viņas saista ar demokrātiju, izplatīšana. Tās ir valstis, kurās visādos veidos aktīvi apkaro ģimeni, posta Godīgu Cilvēku savstarpējās attiecības laulībā, bērnus nostāda pret vecākiem un vecākiem atņem jebkuru iespēju audzināt savus bērnus. Tās ir valstis, kurās perversija tiek uzspiesta ar likumu, ko tās sauc par demokrātisku izvēli un Gejropas vērtībām.

Ģimene veido personību. Ģimenes likvidēšana likvidē personības attīstību. Tādā kārtā, runājot par personības brīvību, personība kā tāda tiek likvidēta. Tās vietā tiek veidota bezpersoniska manipulējama masa.

Tās ir valstis, kuras ir vedušas koloniālu politiku, kolonizējušas un izlaupījušas katru teritoriju, kuru ir atradušas. Šīs valstis par savu teritoriju ir pasludinājušas katru zemi, kuras esamību ir atradušas – „atklājušas”, neskatoties uz to, ka tajās jau dzīvoja Cilvēki un tiem visiem bija sava dzīve, sabiedrība un ekonomika.

Šo „Gejropu” tagad vada ASV. Tā ir valsts, kura ziedoja 3000 Cilvēkus savos dvīņu torņos, kurus pati uzspridzināja, lai varētu okupēt (ar Latvijas dalību) Afganistānu, no kuras tagad ar kaunu ir jāizvācas. Tā ir valsts, kura rādīja „briesmīgu indīgu vielu” pudelītes, lai pamatotu savu iebrukumu Irākā. Irāku sagrāva. Tur kopš amerikāņu iebrukuma ir gājuši bojā jau vairāk kā 1 000 000 Cilvēku, bet nekādus „briesmīgus ieročus” tur tā arī neatrada. Naftu gan tagad no turienes pumpē.

ASV darbības rezultātā (Irākas, Lībijas iznīcināšana, ASV algotņu karš Sīrijā) tur tagad ir izveidojies ārkārtīgi agresīvs vahabītu režīms, pret kuru ASV atkal pulcē kārtējo koalīciju. ASV nāk ar karu, sēj karu, lai vēlāk šo karu izvērstu vēl plašāk. ASV pasaulē nav ienesusi neko pozitīvu. ASV izlaupa pasauli (dolāra uzspiešana) un karo visā pasaulē ar pašas radītiem „ienaidniekiem”. ASV ir izveidojusi kara un laupīšanas ekonomikas piramīdu.

Tās ir valstis, kuras iznīcināja Lībiju. Tās ir valstis, kuras par normu uzskata organizēt algotņu iebrukumu Sīrijā ar mērķi gāzt leģitīmo valsts valdību un nogalināt valsts galvu. Šo valstu uzturētajā karā Sīrijā jau ir gājuši bojā desmitiem tūkstošu Cilvēku. Pie tam, šo valstu elites nemaz neslēpj savus mērķus un darbības. Tās ir valstis, kuras terorizē visus, kuri tām nevar pretoties. Tās ir valstis, kuras iznīcina katru tautu, valsti un valdību, kura tām nepatīk. Tās ir valstis, kuras atstāj aiz sevis sagrautas pilsētas, tuksnesi un bruņotas bandas, kas apdraud nu jau katru Cilvēku arī Eiropā – painteresējieties, kas notiek Lībijā, Sīrijā un Irākā – kas tur ASV un Gejropas iebrukumu rezultātā tagad notiek! Tātad frontes vienā pusē ir valstu grupa, kura uzbrūk, sagrauj un izlaupa, aiz sevis atstājot tikai iznīcību. Tās ir valstis, kuru labklājība balstās uz citu zemju izlaupīšanu un tautu paverdzināšanu. Tās ir pārtikušas tikai tāpēc, ka laupa.

Turpat ir Ukrainā varu sagrābušās benderiešu – nacistu bandas un viņu neremdināmās alkas atriebties visiem krieviem par fašistiskās Vācijas sakāvi 2.Pasaules karā, tāpat tur ir divi lieli oligarhi – Kolomoiskis un Porošenko, kuri uz šo notikumu fona pārdala – izlaupa tos īpašumus, kādi vēl ir Ukrainā, lai par lētu naudu tos pārdotu valstīm – laupītājām, un pirmām kārtām jau Vācijai un ASV. Viņiem apkārt danco sīkāku oligarhu, pielīdēju, iznireļu un homoseksuāļu šaika, un viņu radītās fašistiskās „nacionālās gvardes” triecienvienības no „labā sektora”.

Frontes otrā pusē ir visa pasaule – visi tie, kuri nav ASV valdošajām aprindām piederoši un tiek uzskatīti par laupīšanai izmantojamo teritoriju. No turienes tiek pieaicināti un pēc izmantošanas tur atpakaļ izmesti kādubrīd bijušie ASV sabiedrotie. Frontes otrā pusē ir visas Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas valstis, tās konkurenti „Gejropā” („sabiedrotie”) un galvenokārt Krievija kā Gara Spēka un vadošā Sirdszeme (pēc Kisindžera doktrīnas klasifikācijas).

Kopš „perestroikas”, kas bija ASV vadīta un Gorbačova izpildīta plānveidīga PSRS sagrāve, Krievija ir zaudējusi savu neatkarību un ir tiešā ASV kontrolē, kuru tā realizē caur saviem ielikteņiem visos valsts pārvaldes līmeņos un struktūrās. Pat jaunajā Krievijas konstitūcijā ir ieliktas Krieviju paverdzinošas normas. To Jeļcina laikos rakstīja ASV emisāru vadībā. Krievija katru gadu maksā ASV milzīgu „pakļautās zemes” nodevu. Krievijas naftas nauda glabājas ASV bankās kā tā saucamais „stabilizācijas fonds”, kas patiesībā ir neatgūstama nodeva ASV. Tas patiešām stabilizē ASV ekonomiku un izlaupa Krieviju. ASV ielikteņu „5.kolonna” savā darbībā ir atbildīga par to bēdīgo stāvokli, kādā tagad ir Krievija. Šī „5.kolonna” veido valsts iekšējo politiku un ekonomiku, izlaupa Krieviju – izved miljardiem dolāru uz ārvalstu un pirmām kārtām ASV bankām. Bet ārpolitikā viņu intrigas ieved Krieviju neizdevīgās pozīcijās.

Kamēr Krievija bija pilnīgi paklausīga (Jeļcina laikos), to lika mierā starptautisko attiecību jomā, bet tai bija jāpiekrīt veselai rindai pazemojošu, atbruņojošu un ekonomiku bremzējošu programmu ieviešanai Krievijā. Taču cīņa par neatkarību nekad nav beigusies, un pieaugot Krievijas pretestībai un izaugsmei, saasinās attiecības kā starptautiskajā telpā, tā arī cīņa ar „5.kolonnu”. Bieži vien tas, ko pieraksta Krievijai, ir ASV „5.kolonnas” saspēle ar saviem saimniekiem ASV.

Visu laiku stāsta, ka Putins esot diktators, bet patiesībā viņš ir atkarīgs no „5.kolonnas” praktiski visos jautājumos. Nesen bija gadījums, kad viņa preses konferenci neparādīja TV tāpēc, ka tajā izskanēja ASV pilnīgi nepieņemamas domas, kuru publiska izteikšana varētu ietekmēt sabiedriskos procesus Krievijā – pacelt Cilvēkus neatkarības atgūšanai. Krievijā darbojas Nacionālās Atbrīvošanās Kustība, kuras vadītājs ir Putins. Šī kustība veic akcijas un rīkojas cīņā ar ASV „5.kolonnu”, bet nekur (izņemot pašas mājas lapas) Krievijā neviens TV vai radio kanāls to neatspoguļo. Prese, radio un TV to noklusē! Krievijas „masu informācijas” sistēmu pārvalda 5.kolonna. Te nu jums ir Putina „visvarenība”!

Tomēr cīņā ar ASV ielikteņiem ir gūti tik lieli panākumi, ka ASV to jau uzskata par „dumpi uz kuģa”, un tagad ASV ir nolēmušas Krieviju iznīcināt kā valsti, kā dēļ ir sākusi to apkarot visiem līdzekļiem un cer to ievilkt atklātā karā (ar Ukrainu sākumā), tāpēc cenšas to izlikt par „slikto” valsti un agresoru, lai varētu ar to attaisnot savu agresiju un graujošo darbību pret to. NATO propagandisti nemitīgi skandina par „Ukrainas un Krievijas konfliktu”, kaut gan tāda nav. Ir NATO izprovocēts pilsoņu karš Ukrainā, ko noliedz propagandisti. ASV ir nolēmušas veikt akciju Krievijas ekonomikas sagraušanai.

Brēka par Krievijas agresiju, tankiem Ukrainā un boinga notriekšanu vienmēr ir pirms samitiem, kuros apspriež sankciju ieviešanu. ASV domāja, ka varēs atstāt Krieviju pakļautās izlaupāmās teritorijas (kolonijas) stāvoklī, bet tagad, kad tā, neskatoties uz valsts pārvaldes struktūras, objektu un cilvēku apziņas totālo piespiedu amerikanizāciju, tomēr atgūst neatkarību, ASV saprot, ka tādu to noturēt savā pakļautībā nevarēs, un tāpēc ir pieņemts lēmums dumpīgo Krieviju iznīcināt, uz ko ir orientēti visi ASV šakāļi un hiēnas visā tās nacistiskās alianses valstu bandā. Sankciju process tiek turpināts pat neskatoties uz „pamiera stāvokli” Ukrainā. Tāpēc ir skaidrs, ka „Ukraina” ir tikai iegansts Krievijas ekonomiskās dzīves bremzēšanai, kura tiktu izdarīta ar jebkuru citu iemeslu jebkuros citos apstākļos.

Neaizmirstiet, brālīt, ka Maidana pēdējie lozungi un ukraiņu nacistu politiskie mērķi ir pārcelt Maidanu uz Maskavu un apsist visus „moskaļus” visā pasaulē! Uz to ir vērsta visa Ukrainas (ASV) darbība attiecībās ar Krieviju un šajā toņkārtā jāapskata visi notikumi Ukrainā, Donbasā un Krievijā.

Tie, kas virza notikumus Ukrainā, tur notiekošo uzskata par ceļu, kā to visu pārcelt uz Krievijas teritoriju, tāpēc tiek izvērsta tāda propaganda un Donbasā notiekošās zvērības, ar kuru palīdzību cer destabilizēt stāvokli Krievijā.

Tie, kuri nezin, nesaprot un nepieņem šo notikumu virzību un gaitu, tie nekad nesapratīs Ukrainā, Donbasā, Krimā, Krievijā un pasaulē notiekošo. Tāpēc tagad pie vēstures.

* Otrā Pasaules kara beigās ASV kopā ar bēgļiem pieņem un pie sevis uzglabā ukraiņu nacismu – benderiešus. ASV atbalsta – uztur ukraiņu nacionāli nacistiskās organizācijas un virza to darbību pret PSRS un visu antifašistisko – tāpēc arī krievisko, kā nacistiskās Vācijas uzvarētāju. ASV izmanto jebkuru opozicionāru kustību, kura iestājas pret Gara spēka Sirdszemi.
* Pēc PSRS sagrāves ASV reintegrē nacismu Ukrainā, ar ko „apaugļo” Ukrainā „savu laiku” gaidošo neiznīcināto benderiešu maskēto pagrīdi. Visu „izglītības” un propagandas mašīnu, radio, TV un preses orgānu vadību un personālu orientē uz naida kurināšanu pret Krieviju un nacisma restaurāciju Ukrainā, uz atklātu fašistiskas morāles un nacistiskas ideoloģijas ieaudzināšanu ukraiņu bērnos un jauniešos (Ukrainā viss kā Latvijā).
* ASV Ukrainā izveidoja nacisma perēkli Eiropā.
* ASV atbalstīja un korumpēja ukraiņu oligarhātu.
* ASV visādi sekmēja ukraiņu tautas nonākšanu oligarhu verdzībā.
* Oligarhi ar ASV atbalstu Ukrainā sarīkoja „oranžo revolūciju”.
* Oligarhi ar ASV un „Gejropas” atbalstu noveda Ukrainu līdz stāvoklim, kad tajā pie varas nāk nacisms.
* ASV un „Gejropa” Ukrainā restaurē nacismu kā triecienspēku karā ar Krieviju.
* „Gejropa” cenšas uzspiest Ukrainai asociācijas līgumu ar ES. Šis līgums paredz pilnīgu Ukrainas ekonomikas sagrāvi un kolonizēšanu. Šā gada pavasarī, kad Janukovičs atsakās to parakstīt, ASV un „Gejropa” ar vietējo oligarhu aktīvu atbalstu izprovocē Maidanu – masu nekārtības Kijevas centrā. Uz turieni intensīvi braukā „Gejropas” valstu līderi un aicina kāpināt cīņu „pret” – visu ko – ko nu katrs grib gāzt. Galvenais – tiek kāpināta agresija.
* Ar aktīvu ASV iejaukšanos tiek bremzēta valsts kārtības sargāšanas dienestu darbība. ASV pati aktīvi finansē Maidanu, bet jau pēc būtības – nacistu dumpi un uz to piespiež arī oligarhātu.
* Ar aktīvu „Gejrosavienības”, bet it sevišķi Polijas, Latvijas un Lietuvas iejaukšanos Ukrainas iekšējās lietās „Gejromaidans” tiek pārveidots par nacistisku un šovinistisku – pretkrievisku spēku apvienības propagandas un darbības centru. Tur Gejrosavienības un ASV piesegā pulcējas, legalizējas un bruņojas benderieši – ukraiņu nacisti.
* Beidzot ASV tieša spiediena uz valdību apstākļos un vadībā (ASV, „Gejropa” un benderieši uzstājas kopējā frontē) notiek nacistisks apvērsums – ASV sagrābj Ukrainu, ko pārvalda vāji maskētā veidā.
* Maidana vadības organizēti snaiperi apšauj kā savējos, tā kārtības sargus – „Berkuta” darbiniekus.
* Varu Kijevā sagrābj nacisti.
* Ukrainu tiešā ceļā sāk vadīt valsts drošības komitejā dislocētie ASV darbinieki.
Jau Maidana laikā Ukrainā ieved Čeinijam piederošās privātās armijas daļas un algotņus no „Gejropas”.
* Notiek aktīva nacionālfašistisku kaujas vienību – „nacionālās gvardes” formēšana un apbruņošana.
* Ukraina tiek sadalīta ASV, Vācijas, Porošenko un Kolomoiska „ietekmes” zonās. Sākas Cilvēku slepkavošana un vajāšana pēc nacionālās piederības un politiskās pārliecības.
* Krimā organizējas referendums, kura rezultātā Krima atkalapvienojas ar Krieviju.
* Vienlaicīgi ar to visu „Gejropā” notiek pretkrieviskās propagandas kāpināšana un Krievijas „nozīmēšana” par vainīgo visā un visur.
* Saasinās Krievijas nomelnošana starptautiskajā telpā, kas pāraug diplomātiskajā, ekonomiskajā karā un bruņota kara provocēšanā ar Krieviju.
* Odesā notiek iepriekšizplānota masu slepkavība, kurā nacisti un nacionālfašisti kolektīvi un organizēti slepkavo – dzīvus sadedzina politiskos pretiniekus – Ukrainas federalizācijas piekritējus.
* Oligarhe Timošenko aicina iznīcināt visus „moskaļus” visā Ukrainā – „apšaut krievus ar atomieročiem”.
* Oligarhs Kolomoiskis izsludina naudas balvu 10 000 $ par katra noslepkavota „moskaļa” galvu.
* Ukrainas dienvidaustrumu teritoriju iedzīvotāji savās dzīves vietās sāk pašaizsardzības pasākumus (formē zemessardzi, veido nocietinājumus un pašpārvaldi) pret nacistu triecienvienību iebrukumu. Porošenko šos Ukrainas iedzīvotājus pieskaita zemcilvēkiem (nelīdzcilvēkiem) un teroristiem, un izsludina „pretterorisma operāciju”.
* ASV ģenerāļa Ki Rendi Alena un viņam pakļauto virsnieku vadībā sākas nacistiskās „nacionālās gvardes” vienību un armijas daļu uzbrukumi šo rajonu iedzīvotājiem, pilsētu un apdzīvoto vietu iznīcināšana, Cilvēku slepkavošana un padzīšana no viņu dzīves vietām.
* Brīvprātīgo vienībās par atalgojumu cīnās algotņi – Kijeva ukraiņiem maksā par „moskaļu” slepkavošanu.
* Brīvprātīgo bataljonos pieņem karam ar „moskaļiem” gatavos kriminālnoziedzniekus, kurus tā dēļ izlaiž no cietumiem.
* Sākas frontes tūrisms – uz karadarbības zonu brauc „ukraiņi”, lai „ģimenes lokā” par noteiktu samaksu izšautu no tanka, lielgabala vai mīnmetēja uz „moskaļu” pilsētu vai ciematu. Apdzīvoto vietu sagrāve tiek pārvērsta par izklaidi.
* Kijevas nacistiem pievienojas „gejropiešu” armijas daļas un algotņi.
* Ieņemtajās teritorijās nošaujamos meklē pēc vēlēšanu sarakstiem.
* Šobrīd ir nogalināti un padzīti no savām dzīves vietām bēgļu gaitās vairāk kā 1 000 000 Cilvēku. Biezi apdzīvotā teritorijā un pret pilsētu kvartāliem, slimnīcām, skolām un rūpniecības uzņēmumiem, kuros nav nekādu zemessardzes objektu, tiek pielietota smagā artilērija, aviācija un konvencionāli aizliegti ieroči – kasešu un fosfora bumbas. Okupētajās teritorijās notiek mierīgo iedzīvotāju terorizēšana. Akcijas mērķis ir izspiest „moskaļus” no dzīves vietām (etniskā tīrīšana), izprovocēt Krieviju, parādīt tās valdības vājumu un sākt karu pret Krieviju.
* Donbasa zemessardzei dodas palīgā brīvprātīgie no Krievijas un Eiropas valstīm, arī Latvijas(!).
* Porošenko paraksta asociācijas līgumu ar ES, pēc kā noteikumiem restitūcijas kārtā Ukraina zaudē tiesības uz Krimu
* Kad ASV – „Gejropas” – Kijevas bandas iecerētais „zibens karš” neizdodas un parādās soda vienību militārais un galvenokārt morālais vājums, Porošenko piesola pārsteigumu.
* Kijevas banda notriec boingu (to izdara triecienlidmašīna SU-25 Kolomoiskim paklausīgo aviodispečeru vadībā), bet „Gejropa” un ASV to bez jebkādas izmeklēšanas uzkrauj Krievijai.
* Krievija piedraud ar visu materiālu publicēšanu par boinga notriekšanas apstākļiem, komandieriem un izpildītājiem. Krievijas apmelošanas kampaņa (izņemot atsevišķu „mikrofona varoņu” izteikumus) tūlīt beidzas.
* Kad vienā nedēļā nošauj 10 soda ekspedīciju vadošos ASV virsniekus un smagi ievaino ģenerāli Ki Rendi Alenu, ASV paziņo, ka ukraiņu nacisti esot gatavi pamieram Ukrainā.
* Tiek pārtraukta karaspēka vadība un apgāde. Pēc ASV vadības rīkojuma virsnieki pamet savas armijas daļas likteņa ziņā.
* Sākas aktīvi zemessardzes uzbrukumi, nacistu sakāves un apvainojumi Krievijai par tās „karaspēka iebrukumu” Ukrainā, ar ko izskaidro zemessardzes straujos kara panākumus.
* Porošenko piedraud ar soda vienības taktikas „pārformatēšanu”.
* Donbasā tiek noslēgts pamiers, kura noslēgšanas laikā Obama visiem spēkiem cenšas ievirzīt Krieviju par karojošo pusi.
* NATO valstis apsola „individuālu” militāru palīdzību.
* Nacisti pamiera laikā pārgrupē karaspēku un pievelk frontes līnijai lielas smagās tehnikas kolonnas.
* Notiek ārvalstu armiju iesaistīšanās karā Donbasā legalizācija.
* Nacisti palaiž „pīli” – Krievija taisoties pielietot atomieročus (?)
* Kolomoiskis piedraud uzspridzināt Dņeprogesu un atomelektrostacijas.
* Nacisti tiek silti uzņemti NATO samitā.
* Nacisti paziņo, ka NATO valstis sniegs tiem militāru atbalstu. NATO valstis to noliedz.
* Nacgvarde apšauda Doņecku un zemessardzes pozīcijas. Nacgvarde un ārzemju algotņi pielieto aizliegtos fosfora ieročus.
* Doņeckā piederīgie saņem nacistu sūtītās paciņas ar gūstā saņemto piederīgo galvām.
* Luganskā nav ūdens. Nemaz!
* Naciķu centrālā banka Ukrainā paziņojusi, ka tā vairs nevar uzturēt stabilu grivnu!
* NATO valstis ieročus tomēr piegādā.
* Latvijas uzplečotie paziņo, ka Ukrainā bojā gājušie stiprinot drošību Latvijā. (Jo vairāk tur – jo drošāk te?!)
* ES paziņo, ka Ukrainas, ES un Krievijas sarunās uz 15 mēnešiem tiek atlikta asociācijas līguma darbība, ka ES atzīst Krievijas pozīcijas pamatotību un Ukraina nav spējīga tik straujām pārmaiņām. Tas nozīmē, ka situācija atgriežas pie tā paša stāvokļa un argumentiem, kad Janukovičs neparakstīja asociācijas līgumu. Tātad Janukovičam bija taisnība!

Tad par ko tas viss – Maidans, asinis un ciešanas? Tagad pats lielais maidanists un Ukrainas maidanizētājs Jaceņuks paziņo, ka Ukraina nav gatava tādām attiecībām ar Gejropu un tai ir vajadzīgs pārkārtošanās laiks (tāda bija Janukoviča pozīcija). Arī ES paziņo, ka Ukrainai jānostiprina ekonomiskās attiecības ar Krieviju, ka ES nevar Ukrainai sniegt tādu ekonomisko atbalstu, ka tai nav vajadzīga tāda pagrimusi Ukraina, ka tā netaisās tajā ieguldīt savu kapitālu.

Tātad Maidanu sarīkoja tikai tāpēc, lai izveidotu un faktiski legalizētu Krievijai naidīgu nacistisku režīmu, to apbruņotu ar NATO ieročiem un virzītu karadarbībā pret Krieviju. Maidans bija vajadzīgs Gejropai, lai tā caur nacismu Ukrainā varētu atklāt pati savu nacistisko seju.

***

3. Tas, kas notiek pasaulē, brālīt, ir viens, bet tas, ko tev par to stāsta vai patur noslēpumā, ir pavisam cits. Tas, ko tev stāsta par notikumiem Ukrainā, ir Maidana klaču līmenī. Arī visi tie maidanizētie Ukrainā un Ukrainas televīziju saskatījušies, ir propagandas apdauzīti un tikpat tālu no īstenības, kā tu te Latvijā sēžot un par to spriedelējot. Tur viņiem (tāpat kā te Latvijā) katru dienu no rīta līdz vakaram bāž galvā pilnīgus murgus un melīgus safabricējumus. Viņi patiešām tic, ka Ukrainā ir iebrucis Krievijas karaspēks. Ukrainas internets ir pilns ar melīgiem viltojumiem un izdomājumiem. Citur nofilmēto uzdod par skatiem no Donbasā notiekošā. Ukrainas runasvīri izplata melīgus paziņojumus.

Par katru notikumu vienmēr ir divi pretrunīgi ziņojumi pat vienā informācijas sistēmā. Kad pēc ASV un Izraēlas pieprasījuma paklausīgajā Krievijā tika organizēta lidmašīnas TU-154 katastrofa Petrozavodskā, par to Krievijā bija diametrāli pretēja informācija. Vieni stāstīja, ka tā nogāzusies vakara tumsā, bet otri, ka no rīta miglā. Šīs lidmašīnas katastrofa tika noorganizēta, lai nogalinātu vadošu Irānas atomfiziķi, kurš lidoja ar šo reisu. Notikumu attīstības loģiku – jaunas lidmašīnas nomaiņu pret vecu TU-154, izlidošanas novilcināšanu līdz tumsai, ekipāžas nomaiņu pret citu, nesagatavotu, nosēšanās skrejceļa uguņu pēkšņo nodzišanu nolaišanās laikā un „nejaušo” lidojuma korekcijas datu neizsniegšanu (augstuma korekcija uz 600 metriem) var saprast tad, ja zin, ka tas notika laikā, kad Izraēlas un ASV specdienesti nolūkā bremzēt Irānas kodoldegvielas programmu īsā laikā nogalināja Irānas vadošos atomfiziķus – 11 Cilvēkus, un viens no viņiem lidoja šajā lidmašīnā!

Kad pēc ASV rīkojuma Kijevas nacisti nogāza boingu Ukrainā, tad bez kādas izmeklēšanas un apstākļu noskaidrošanas Porošenko un avīzes vainu tūlīt caur „zemessardzes darbībām” uzvēla Krievijai, bet pēc tam, kad Krievija piedraudēja publicēt visus viņas rīcībā esošos materiālus, kas atklātu visu par katru, lielā riešana (izņemot dažus sīkaļas, līdz kuriem viņu sīkuma dēļ pavēle nenonāca) tūlīt apklusa un nu jau neviens „valstsvīrs” par to vairs nerunā. Par to „rej mazie sunīši”. Tagad tiek paziņots, ka nekad netikšot publicēti pilotu sarunu ieraksti un (iespējams) nākamgad tikšot pabeigta izmeklēšana un apstākļu noskaidrošana, par ko tikšot publiskoti tehniskie fakti, bet ne slēdzieni. Tad, kad visi, arī tu, brālīt, rēja uz Krieviju, tad visiem viss bija skaidrs!

„Skaidrs” tas, kas tagad „prasa” vairāk kā gadu ilgu izmeklēšanu?! „Skaidrs” tas, ko tagad visiem spēkiem grib noslēpt? Skaidrs taču, ka vainīgos „atrast” negrib!

Turpinājums sekos… te: http://philos.lv/default_philos_menu.html

Avoti:
http://philos.lv/Lenam.html
http://philos.lv/Lenam_1.html

Informācijas aģentūra
/24.09.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 25 komentāri

Par modes manipulatīvo un kaitniecisko dabu

00391_manipulacijaMode ir ļoti ietekmīgs cilvēku ietekmēšanas, manipulācijas un propagandas līdzeklis. Zemāk informatīvi bagāta un koncentrēta TV raidījuma par modes dabu atstāsts, īss ieskats modes kā ietekmēšanas līdzekļa izmantošanā, kā arī modes darboņu – homoseksuālistu uzskaitījums.

Par materiālo lietu un modes ietekmējošo dabu

Katrai ticībai un ideoloģijai ir sava materiāla, tīri lietiska izpausme. Piemēram, krustiņš pie krūtīm, vai piespraudīte vai kāda cita lieta.

Katrai nemateriālās kultūras daļai ir nepieciešama materiāla izpausme. Tādēļ, piemēram, ceļ baznīcas, lai vieglāk būtu „atrast Dievu”. Vai arī tādēļ izplata valsts simbolus, lai, ja ne radītu patriotismu, tad kaut vai to uzsvērtu. Vai arī uzceļ mauzoleju, lai saglabātu atmiņas par veselu sabiedrisko iekārtu [te ir domāts Ļeņina mauzolejs Maskavā]. Jebkuri pieminekļ, ornamenti uz apģērba, emblēmas, pastmarkas un kožļeņu „faņķiki” kalpo šādiem mērķiem.

Ja, piemēram, jums ir nepieciešams iznīcināt kādu kultūru, atņemt cilvēkiem nacionālo identitāti un pašapziņu, aizstājot viņu apziņā to pašu vērtības ar jums nepieciešamajām, tad jums, ja neizdodas sarīkot holokaustu, ir jāiznīcina attiecīgās kultūras materiālie nesēji. Piemēram, mēdiju ziņa: „…neatzītajā Kosovas republikā Balkānos ir nopostīti gandrīz visi kristīgie dievnami…”

Citiem vārdiem sakot, apkārtējie apstākļi tik tiešām nosaka cilvēka apziņu [marksisma tēze]. Hitlers ar visādiem lāpu gājieniem un visiem saviem gēbelsiem spēja pārformatēt veselas tautas apziņu samērā īsā laika posmā. Un kāpēc jūs domājat, ka tieši to pašu nevar izdarīt tagad, tikai bez tāda ceitnota [šaha termins, kurš apzīmē laika ierobežojumu gājiena apdomāšanā], kāds bija fašistiem, un pat bez gēbelsiem, bez demonstrācijām, bez plakātiem un propagandistu runām – tikai un vienīgi ar lietu palīdzību.

„Santa klauss, kurš mūsu kultūrā pamazām nomaina salatēvu, ir Coca-Cola mārketinga nodaļas ilglaicīga darba auglis. Kompānija 80 gadus neatlaidīgi un sistemātiski strādāja, lai sasaistītu „santas” tēlu ar savu produktu un tādējādi audzētu pārdošanas apjomus” (Maikls Blendinks „Coca-Cola – netīrā patiesība”).

Šāda tipa reklāma ir veids, kā var mainīt mūsu kultūru, vērtības un gaumi, neizmantojot sprāgstvielas un gāzes kameras, un kas nes peļņu. Vienkārši ir jākļūst par modes noteicēju, ir jāizceļas ar ekskluzīvu produktu, ir jāpārņem reklāmas aģentūras un tad miljoni domās, kā tieši tev ir nepieciešams.

„Rietumos vairums lielveikalu apmeklētāju vienkārši staigā un skatās uz vitrīnēm, pat negrasoties neko pirkt. Preces vienkārši tiek jau patērētas kā tēls, bez to materiālā iemiesojuma iegādes. (Sergejs Karamurza „Apziņas manipulācija” – http://www.kara-murza.ru/books/manipul/manipul_content.htm )

Ja lietām ir „jēgas slodze” [ja tās pašas par sevi ir informatīvie nesēji], tad kā lai to neizmanto, lai piekļūtu tiem, ko tu gribi pakļaut savai gribai?!

„Lietas nes ziņojumu, kas rada simbolus un tēlus. Ja lietas tiek projektētas, ņemot vērā šo viņu funkciju, tad tās var kļūt par izšķirošo spēku, formējot ierindas cilvēku apziņu.” (Sergejs Karamurza „Apziņas manipulācija”)

„Savulaik Rokfellers teica, ka amerikāņiem , lai iekarotu afrikāņu inteliģences prātus, ir nepieciešamas tikai divas lietas – pildspalvas un apavi. Tos cilvēks aiztiek katru dienu. Rokfellers piedāvāja nežēlot līdzekļus, lai izstrādātu pašu labāko pildspalvu ar viskrāšņāko dizainu. „ (Sergejs Karamurza „Apziņas manipulācija”)

Mēs esam lietu ielenkti, tās ir visapkārt. Iedomājaties, ja katra no šīm lietām ir speciāli „iekodēta”, lai iedarbotos uz cilvēka apziņu. Vai šādā gadījumā jūs maz būsiet tik brīvs un patstāvīgs?!

Par pūļa psiholoģiju ir sarakstīts un pateikts jau pietiekami daudz. Šie pūļa likumi strādā ar visā tajā, kas attiecas uz lietu patērēšanu, jo mēs vai nu atrodam atdarināšanas paraugu vai arī sekojam masu uzvedības tendencēm. Šīs masu uzvedības tendences tiek veidotas tai skaitā arī ar reklāmu.

„Galvenā reklāmas speciālistu kļūda ir, ka viņi projicē pašu personiskos uzstādījumus, gaumi, vērtības reklāmas produkcijā.” (Andrejs Gostevs „Otreizējā tēla psiholoģija” – http://wdoknigia.ru/domovodstvo/lou-21220.html )

Domājat, ka tā ir kļūda?! Nē! Reklāmisti to var darīt arī apzināti [tādējādi propagandējot savus uzskatus, vērtības un tēlus un uzspiežot tos sabiedrībai]. Reklāma mums jau rada mākslīgas vajadzības, lai cilvēks kompleksotu, ja viņam nav noteiktu preču un pakalpojumu, un lai viņš tos vēlētos. Tā reklāma veido mūsu pasaulskatu, lai gan mēs to neatzīstam.

„Apstiprinās prognoze, ka Krievijas reklāmas industrijas specifikas zaudēšanas sekas ir krievu cilvēka apziņas amerikanizācija caur reklāmu. Tā rezultātā krievu cilvēks sajutīsies svešs paša valstī un pārstās būt par krievu” (Andrejs Gostevs „Otreizējā tēla psiholoģija”) [Tas pats attiecas uz citām tautām un arī uz Latviju, kur šis proces ir daudz skaidrāk un uzskatāmāk redzams.]

Vēl mēs esam pakļauti modes ietekmei. Ja runā pēc mācību grāmatas, tad mode ir uzvedības tips un dzīvesstils. Modes pētīšana sākas ar lietu uztveri un t.s. „modes simboliem”. Tajā pašā grāmatā var izlasīt, ka mode bieži vien kalpo kā saziņas regulators, kļūst par masu paradumu un tiek aizsargāta ar sabiedriskā viedokļa spēku. Mode pēc savas iedarbības efektivitātes ir salīdzināma ar mākslu un reliģiju.

Ar modes palīdzību var izskalot smadzenes.Kā piemēru var minēt sieviešu skaistuma etalonus, kas rodas pēc „modernā apģērba” un kuram sievietes tiecas sekot, tādējādi arī mainot vīriešu gaumi. Piemēram pēdējo 25 gadu laikā vidējais jaunas meitenes svars ir samazinājies par 10 – 15 kilogramiem. [Šādā veidā ir nostiprinājies kropls sieviešu skaistuma ideāls – kārna sieviete, kura ir mazpiemērota vai vispār nepiemērota bērnu radīšanai, pretstatā miesās veselīgākām sievietēm.]

„ Šodien ar apģērba palīdzību cilvēkiem tiek veidotas nepieciešamās intereses un pasaulskats. Kostīmu dizains reorganizē sabiedrisko telpu ar ideju un teoriju radīšanu un virzīšanu.” (Svetlanas Komovas disertācija „Kostīma dizains kā masu apziņas vadības un manipulācijas līdzeklis”)

Apģērbi, caur sarežģītiem mehānismiem, kas tiem, kuri nelasa disertācijas, var šķist fantastiski, formē tādas lietas kā tikumību un citus personības elementus. Citiem vārdiem sakot, skolēnu formu ieviesa ne jau tāpat vien. Uzvilki uzvalku, un bez maz vai kā nomainīji imidžu, gan mugura kļūst taisnāka, gan uzvedība cita. Tādā veidā tiek mainītas ne tikai paša cilvēka vajadzības, bet arī apkārtējo viedoklis – estētiskie etaloni, vērtīborientieri utt. Piemēram, ja armijā liktu valkāt pusuzvilktas reperu bikses, tad šādas armijas kaujasspēja ievērojami samazināsies. Tas ir tāds pastulbs, primitīvs piemērs. Patiesība ir sarežģītāka – lietas iedarbojas uz cilvēku caur komplicētu krāsu, dekora, formu, kompozīcijas utt. sistēmu.

„Tieši „širpotreba” dizains kļuva par galveno ASV kultūras vērtību ieviešanas mehānismu masu apziņā. Speciālisti norāda uz to standartizācijas un segmentācijas īpašībām.” (Sergejs Karamurza „Apziņas manipulācija”)

Ja nebaidieties no gariem un sarežģītiem teikumiem, izlasiet Žana Bodrijāra „Lietu sistēmas” (Жан БОДРИЙЯР “СИСТЕМА ВЕЩЕЙ” / „The System of Objects” (1968) http://yanko.lib.ru/books/philosoph/baudrillard-le-systeme-des-objets.htm ), tur viņš iespaidīgi izskaidro kā lietas ietekmē cilvēku apziņu.

„Piemēram, lielie spārni, ar kuriem ilgu laiku izrotāja automašīnas, bija simbols uzvarai pār telpu. Pēc tam no automašīnas un tā vadītāja tika rdīts mīts par kentauru, kurš apvienoja prātu un dzīvniecisko spēku. Pēc tam tika ekspluatēta ideja, ka automašīna ir neitrāla teritorija starp darbu un ģimenes mājām, tas ir – intīma sfēra, un automašīnu reklamētāji sāka izmantot mājas pavarda tēlus. (…)

„Lietas, kuras ērti iegulstas rokā, kuras ir saskanīgas cilvēka anatomijai, ir viņu vairāk pievelkošas. Tas ir cēlonis tai maģiskajai burvībai, kas piemīt maziem priekšmetiem – pulksteņiem, fotoaparātiem utt.” (Žana Bodrijāra „Lietu sistēmas”)

Bodrijārs pat izanalizēja materiālus no kurām lietas taisa. Koks cilvēkam ir vērtīgs, jo viņam ir raksturīgs slēpts siltums. Šis materiāls ir it kā dzīva būtne.

Lietas psiholoģiski var aizstāt dzīvas būtnes un radīt tādu pašu pieķeršanos. Savukārt ar rokām taisītas lietas apbur kā saikne ar agrākajiem ražošanas veidiem un „nosūta” mūs uz bērnības pasauli. Lietas var veikt arī placebo funkciju.

„Psihologi, kuri pētīja slēptās bailes 2.pasaules kara laikā, nonāca līdz secinājumam, ka amerikāņiem ir vajadzīgi priekšmeti, kuri viņiem simbolizētu mieru un drošību. Šo atklājumu vēlāk izmantoja ledusskapju reklāmā.”

Tātad, patērētāja psiholoģiju var radīt un strukturēt.Cilvēka apziņa ir izpētīta pietiekami labi, tās vadības mehānismi ir neredzami un tie jau ir ielauzušie mūsu ikdienā. Bet cilvēki joprojām turpina ticēt lietām un dažas no tām pat veido cilvēka intīmo sfēru. Mums šādas lietas ir dārgas un daži pat tām lūdz palīdzību un aizsardzību. Tā ir lietu mitoloģija, jo mēs taču uztveram sarežģītas ierīces kā kaut ko saprātīgu vai arī runājam ar automašīnu, kad tā noslāpst.

Tagad atcerēsimies par patērētāju sabiedrību, kura balstās tieši uz individuālas ieraušanas principa. Patērēšana jau ir izmainījusi mūsu kultūru, par kuras ievērojamu daļu ir kļuvis „šopings” kā ikdienišķa aktivitāte un pat kā līdzeklis stresa noņemšanai. Šādā sabiedrībā samazinās individuālā atbildība, kā arī intelektuālās un garīgās attīstības nepieciešamība. Tādus cilvēkus ir ļoti viegli vazāt aiz deguna.

„Amerikas kolēģi man paskaidroja, ka viņu vidusmēra skolu un izglītības sistēmas zemais līmenis ir apzināts ASV sasniegums ekonomiskās efektivitātes paaugstināšanai, jo izglītots cilvēks ir slikts pircējs. Izglītotam cilvēkam vajag Mocartu, Šekspīru vai teorēmas. „Dzīves saimnieki” cenšas to nepieļaut, jo kulturālība un izglītotība papildus arī traucē manipulēt ar iedzīvotājiem” (Vladimirs Arnolds, Krievijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis). Darbojas arī apgriezta likumsakarība: labs pircējs kļūst mazāk kulturāls un mazāk izglītots.

Lai lietas paveiktu savu nelietīgo funkciju, patērētāju sabiedrībā ir ieviesta vienas paaudzes lietu nomaiņa uz citas paaudzes lietām. Tā teikt, mode tiek maksimāli forsēta, lai piesātinātu cilvēka dzīvi ar lietām, kurām ir vajadzīgais simboliskais zemteksts. Tāpēc arī cilvēki tiek aicināti maksimāli atbrīvoties no visa vecā.

Esat dzirdējuši par plānoto lietu „novecošanos”? Arī tādā veidā tiek palielināts lietu patēriņš (līdzīgi kā to dara mode, reklāma un kreditēšanas sistēma).

„Detaļa, kura mainās katru gadu, ir tikai maza lietas daļiņa, bet jūs to nevarat vienkārši nopmainīt, jo katrai jaunajai lietas versijai ir savs izmērs.”

Plānotā lietu „novecošanās” ir iekļauta pat kā atsevišķa sadaļa dizaineru un inženieru mācību iestādēs. „Jau 1928.gadā vienā no žurnāliem parādījās brīdinājums, ka prece, kura nenolietojas, ir traģēdija biznesam. „

„Globalizācijas koncepcija vispirmām kārtām paredzēja cilvēces pārvēršanu par vienotu, bezsejainu, pelēku substanci. Cilvēkiem bija jāatņem Dzimtene. Tādēļ visiem bija jāpiedzimst un jānomirst vienādos apstākļos.”

Ir vēl tāda lieta kā geoekonomika, WTO (pasaules tirdzniecības organizācija) un visādi atvērtie tirgi. Es to sakau tādēļ, ka gigantiskais importa „širpatreba” preces atnes svešzemju simbolus un kodējumu, kas ir pilnībā pielīdzināms totālai ideoloģiskai intervencei.

„Modes tehnoloģija” kā politiskas manipulācijas līdzeklis

[Fragments no skandalozā krievu „okultista” Nikolaja Levašova grāmatas „Krievija greizajos spoguļos” («Россия в кривых зеркалах»), kas ir iekļauta ekstrēmistiskās literatūras sarakstā. Tā kā konkrētais fragments izskatās ticams, neskatoties uz teksta autora apšaubāmo darbību un daudzām fantastiska rakstura autora tēzēm, tas tiek piedāvāts zināšanai kā iespējama versija un, pats galvenais, kā joprojām aktuālas manipulatīvas metodes („modes tehnoloģijas”) apraksts. Versijas ticamības pakāpi katrs var novērtēt pats pēc savas dzīves pieredzes un citiem, drošākiem informācijas avotiem.]

„Kad Rietumeiropā nostiprinājās feodālisms, kurā sociāli – ekonomiskās sistēmas pamatu veidoja zemesīpašnieki un zemes apstrādātāji, jūdi, bez savas ierastās prakses par ko minēju iepriekš, sāka izmantot arī dažas jaunas iedzīvoānās metodes. Ienākot kādā valstī, jūdi pirmām kārtām pasniedzabagātīgas dāvanas valdnieka ģimenei. Pie tam šīs dāvanas bija visai specifiskas – krāšņas drēbes un juvelierizstrādājumi.

It kā tajā nav nekas īpašs dot dāvanas valdniekiem, lai radītu par sevi labu iespaidu, iegūtu uzturēšanās un „biznesa” atļauju attiecīgajā zemē. Citiem vārdiem sakot tas ir parasts pielabināšanās kukulis. Šādi rīkojās visu tautu sūtņi un tirgotāji visos laikos, tāpēc rodas jautājums: bet kas tur tāds īpašs? Jūdi nebūtu jūdi, ja pat šādas savas dāvanas nepārvērstu iespējā labi nopelnīt gan netiešā, gan tiešā veidā.

Jūdu dāvātās dāvanas bija no brokāta un zīda, bagātīgi izšūtas ar zeltu un sudrabu, dārgakmeņiem un pērlēm. Interesanti, ka jūdi dāvināja nevis savas nacionālās bagātības, bet gan krāšņuma priekšmetus, kuri bija plaši izplatīti attiecīgās valsts teritorijā, ar „nelielām” izmaiņām. Šīs „nelielās” izmaiņas bija meteriāli, kuri bija pieejami tikai un vienīgi jūdu tirgotājiem, kā arī dārgakmeņi, kurus atkal tirgoja tie paši jūdu tirgoņi.

Tādējādi jūdu dāvanas praktiski izrādījās sava veida „Trojas zirgi” sekojoša iemesla dēļ. Kad valdnieka ģimene parādījās savā galmā jūdu dāvātajās dāvanās, attiecīgās valsts augstmaņi, cenšoties neatpalikt no valdnieka un mēģinot to atdarināt, griezās pie tiem pašiem jūdiem, lai iepirktu arī sev attiecīgas greznumlietas. Un te tad arī tika pieprasīta no aristokrātiem cena, kura daudzkārtīgi pārsniedz reālo. Gandrīz pilnīgs jūdu tirgotāju monopols šādās valstīs ļāva viņiem noteikt saviem izstrādājumiem gandrīz jebkādu cenu, jo reālās cenas neviens nezināja un nevienam citam nebija vajadzīgo materiālu un dārgakmeņu. Pie tam tērpus šuva tie paši jūdi – drēbnieki, bet juvelierizstrādājumus darināja jūdi – juvelieri. Citiem vārdiem sakot, aristokrātiem neatlika nekas cits kā pieņemt „spēli” ar „jau noteiktiem” noteikumiem. Jūdi spēlēja uz aristokrātu pārmērīgo pašvērtējumu un lepnību. Nezaudēt ģimenes godu [pēc šī piemēra – neīstu un iedomātu] aristokrātiem bija brīžam pat svarīgāk par dzīvību. Attiecīgi galma etiķetes ievērošana aristokrātam bija būtisks faktors ģimenes goda uzturēšanai.

[Te gan ir jāņem vērā, ka, ja šādi procesi ir tik neizbēgami, tas pirmkārt liecina, ka attiecīgā sabiedrības daļa ir samaitājusies tik tālu, ka ārējs spožums un tukša izrādīšanās („stikla krelītes”) tai ir būtiskāka par īstām vērtībām. Citiem vārdiem sakot, aristokrātiem laika gaitā zuda sapratne par to, kas patiesībā ir gods un „godu” sāka „mērīt” pēc ārišķīgām pazīmēm, kā rezultātā kā goda kavalieri (aristokrāti) tika sumināti bezgoži ar ārišķīgiem „goda” atribūtiem, kuri izmisīgi pie tiem turējās un neizmērojami ar to lepojās, jo juta vai pat zināja, ka viņiem ar patiesu godu nav nekāda sakara. Šādi procesi ir ne mazāk izplatīti arī mūsdienās un arī šodien sekošana modes tendencēm ir tukšu un stulbu cilvēku pazīme.]

Tādējādi apģērbu un rotaslietu dāvināšana karaliskām personām noveda pie tā, ka attiecīgās valsts augstmaņi pasūtīja jūdiem attiecīgus aksesuārus, daudzkārtīgi pārmaksājot par to. Pie tam jūdi, caur uzpirktiem augstmaņiem, „neuzbāzīgi” mēģināja iedvest valdniekiem, ka apgaismotiem monarhiem ir jāatbalsta māksla, jārīko balles, medības un krāšņi izbraucieni [citiem vārdiem sakot – ir jāizklaidējas un jāuzdzīvo uz nebēdu]. Un kurš gan monarhs negribēja būt slavens kā apgaismots valdnieks?! Ar dažiem retiem izņēmumiem to gribēja lielākā daļa kronēto personu, tāpēc arī viņi sāka rīkot balles un medības, kurās paši parādījās jūdu dāvātajos tērpos un rotaslietās. Sekojot valdnieka piemēram, to pašu darīja arī aristokrāti, kuri pie reizes gribēja „krāšņumā” pārspēt viens otru. Līdzīgā kārtā ārēja krāšņuma ziņā viens otru centās pārspēt monarhi, lai tikai un vienīgi viņam, nevis kaimiņam, tiktu visapgaismotākā valdnieka slava.

It kā tas nebūtu nekas īpašs vēlēties atstāt „pēdas” vēsturē kā apgaismotam valdniekam, atbalstot mākslu… tikai būtiski kā un uz kā rēķina tas tiek panākts. Monarhu balles, aristokrātu greznumlietas maksāja milzu naudu, kas tika ņemta no attiecīgo valdnieku un tā galminieku bagātību krātuvēm un kas tādējādi „pārgāja” jūdu tirgotāju kabatās.

Tad, kad lielākā daļa aristokrātu bija iegādājušies aktuālos apģērbus un rotaslietas gan sev, gan savām sievām un meitām, jūdi dāvināja valdniekam jaunu „dāvanu” – vēl krāšņāku un ar vēl vairāk unikālām sastāvdaļām. Un viss sākās no jauna, un aristokrāti atkal atvēra savus maciņus.Tā kā visam ir savas robežas, aristokrātu bagātības ar laiku izbeidzās, bet tā kā šo „spēli” vairums bija pieņēmuši, neviens negribēja zaudēt „godu”.

Tā kā vecās greznumlietas nekam vairs nederēja, tās nesa pie jūdiem – augļotājiem, kuri maksāja par tām niecīgas summas. Lai iegūtu jaunus līdzekļus „spēles” turpināšanai, tika celti nodokļi, tika ieķīlāti īpašumi un agri vai vēlu gan monarhi, gan aristokrāti caur parādiem nokļuva jūdu varā.

Sasniedzot šādu stāvokli, jūdi saviem parādniekiem piedāvāja vienkāršu izeju no neērtās situācijas. Piemēram, karaļiem tika piedāvāts izdarīt kādu „sīku” pakalpojumu, apmaiņā pret parādu anulēšanu. Piemēram – atļaut jūdu tirgotājiem sekot monarha uzvarošajai armijai un ļaut uzpirkt visu, ko karavīri vēlēsies.

Bet par kādu uzvarošu armiju runā „labie” jūdi?! Jo runa taču ir par parādiem?! Kāds tam ir sakars ar armiju un kādēļ jūdi lūdz atļauju tai sekot un uzpirkt? Armija šādā nozīmē nav uzvaroša savā teritorijā. Līdzīgs gājiens ir iespējams tikai citas valsts teritorijā. Bet tādēļ ir nepieciešams tikai un vienīgi tāds „sīkums” kā uzsākt karu ar vienu vai otru kaimiņvalsti. Tas taču ir tāds „sīkums” tādam drosmīgam monarham, kurš vienmēr ir sapņojis padarīt slavenu savu vārdu ar diženiem darbiem. Un kas gan šai ziņā var būt labāks par karavadoņa slavu! Bet tas, ka valsts kase ir tukša, tas nekas. „Labie” jūdi ir gatavi iedot naudu karam, bet valdnieks norēķināsies ar iegūtajām trofejām. Tādā veidā „drosmīgajam” valdniekam nekas cits neatlika kā uzsākt karu ar kādu no saviem kaimiņiem. Kara iemeslu atrast nav grūti, ja ir vēlēšanās, bet sliktākā gadījumā to var arī izdomāt. Ja „drosmīgais” valdnieks nevēlējās izdarīt „labajiem” jūdiem šādu „sīku” pakalpojumu, tad viņi bija „spiesti” palūgt dzēst parādu, jo viņiem taču bērni arī ir jābaro.

Tādā kārtā „nabaga” valdnieks nokļuva pilnīgā atkarībā no „labajiem” jūdiem, kuri ar šādas šantāžas palīdzību, panāca sev vēlamo rezultātu – kara uzsākšanu, jo katrs karš sola tirgotājam superpeļņu. Superpeļņa rodas gan no piegādēm kara vajadzībām, kas dod plašas iespējas finansu mahinācijām, gan arī no jūdu iegūtām monopoltiesībām uzpirkt kara trofejas, ieskaitot karagūstekņus un sagūstītos civiliedzīvotājus.”

Homoseksuālisti mūsdienu modes industrijā

00391_Dolce_GabanoDaudzi modes dizaineri nemaz neslēpj savu orientāciju un atklāti pauž savu netradicionālo orientāciju.

Franču dizaineris Žans Pols Gotjē, kurš ir slavens ar saviem futūristiskajiem kostīmiem kinofilmām un pirmā līmeņa zvaigznēm, tādām kā Madonna, Merlins Mensons un Milens Farmers, nekad nav slēpis savu homoseksualitāti. Viņš nkādā gadījumā savās modes skatēs nepakatrēsies modeļus – vīriešus apģērbt sieviešu drēbēs (kostīmos un svārkos), kas dod viņam papildus rezonanses slavu.

Britu dizaineris Aleksandrs Makvīns vairakkārt savās intervijās ir paziņojis, ka ir gejs. Par godu savas partnerības noslēgšanai ar režisoru Džordžu Forsintu, viņš Ibicas salā sarīkoja šiku un presē plaši atspoguļotu pasākumu.

Amerikāņu modeljērs Toms Fords kļuva slavens strādājot Gucci modes namā, bet dažus gadus atpakaļ viņš atvēra savu modes namu ar tirgus marku Tom Ford International. Jau vairāk kā 20 gadus Toms dzīvo ar savu partneri Robertu Bakliju, kurš ir žurnālists. Toms grib adoptēt bērnu, bet Baklijs ir pret.

Franču kutjēram Īvam Senlorānam, kurš 21 gada vecumā kļuva par Dior modes nama vadītāju pēc Kristiāna Diora nāves, bet vēlāk nodibināja savu modes namu, bija pastāvīgs partneris un mīļākais Pjērs Beržjē. Beržjē bija blakām gandrīz visas Senlorāna dzīves laikā. 2008.gadā, neilgi pirms dizainera nāves, viņu attiecības tika oficiāli reģistrētas kā pilsoniska partnerība.

Slavenais itāļu dizaineris Džanni Versače nodibināja modes namu Versace. Viņš savu nākamo partneri Antonio Damiko satika 1982.gadā, kad tas strādāja par modeli (vēlāk viņš arī kļuva par dizaineri). Viņu attiecības ilga 15 gadus, līdz 1997.gadā Versači tika nošauts. Slepkava izrādījās maniaks-homoseksuālists, kurš pēc tam izdarīja pašnāvību.

Valentīno, kurš ir slavenas tirgus markas dibinātājs, ir atgājis no lietām kopš savas pēdējās modes kolekcijas izrādīšanas Parīzē 2007.gadā. Viņš ar savu mīļāko Džankarlo Džamati bija tuvs 12 gadu garumā un cītīgi slēpa šo savu sakaru gan no citu acīm, gan arī no savas mātes.

Vislavenākais homoseksuālistu dizaineru pāris ir kopā strādājošie dizaineri Stefano Gabano un Domeniko Dolče, kuriem pieder slavenā tirgus marka Dolce & Gabbana. Tomēr ilgus gadus pāris slēpa savas attiecības no preses.

Vēl ir virkne slavenu dizaineru (Kristiāns Diors, Džons Galjano, Džordžio Armani, Pjērs Kardēns, Karls Lagerfelds), kurus masu informācijas līdzekļi ar lielu varbūtības pakāpi tur aizdomās homoseksuālismā, bet faktoloģisks apstiprinājums tam pagaidām nav.

Lūk, un šādi cilvēki nosaka modes tendences un estētiskos standartus, rada apģērbu un citu aksesuāru ārējos tēlus, un šādi cilvēki caur savu darbību atstāj ietekmi uz milzīgām ļaužu masām. Vai gan tādēļ ir jābrīnās par tik plašu izvirtību un amoralitātes izplatību?!

Avoti:
http://www.kramola.info/vesti/metody-genocida/sovremennaja-moda-ot-iudeev-do-pederastov

Informācijas aģentūra
/24.09.2014/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Kultūra, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Jēzus Kristus un PSRS līdzība

Ivana Glazunova glezna "Sist viņu krustā!" (1994)

Ivana Glazunova glezna “Sist viņu krustā!” (1994)

Reiz runāju ar vienu savu cīņu biedru un viņš pēkšņi salīdzināja PSRS ar Jēzu Kristu, jo pēc viņa domām abi parādīja cilvēcei pareizo ceļu, abus ne tā saprata un abus cilvēki sita krustā. Šādas paralēles tik tiešām ir pietiekami precīzas, bet, ja tajās ieskatās sīkāk, tad ir redzamas vēl citas līdzības, kas varbūt nav tik būtiskas, bet tāpat pietiekami ievērības cienīgas.

Pietiekami plaši ir izplatīts viedoklis, ka Jēzus Kristus nebija ebrejs. Tomēr kanoniskos avotos, kam nebija jānožēlo visi grēki par holokaustu, Jēzus tiek uzskatīts par ebreju. Arī PSRS ilgu laiku tika uzskatīta par ebreju valsti. Pirmkārt tā uzskatīja PSRS ienaidnieki. Piemēram, Ādolfs Hitlers „Manā cīņā” rakstīja: „Gadsimtu laikā Krievija dzīvoja tikai uz vācu kodola rēķina tās augstākajās aprindās. Tagad šis kodols ir pilnībā iznīcināts. Vāciešu vietu ieņēma ebreji. Bet kā krievi pašu spēkiem nevar atbrīvoties no ebreju kundzības, tā arī vieni paši ebreji nav spējīgi uz ilgu laiku turēt savā varā tik milzīgu valsti. Paši ebreji nebūt nav organizētības elements, bet gan drīzāk dezorganizācijas ferments. Šī gigantiskā austrumu valsts ir neizbēgami nolemta bojāejai.” (PSRS sabrukuma sakarā var pabrīnīties par fīrera tālredzību.)

PSRS par ebreju valsti uzskatīja arī nebūt ne PSRS ienaidnieks Henrijs Fords un, ja godīgi, arī visa Eiropa. Un tas tā bija ne jau dēļ īpaši liela ebreju procenta PSRS vadītāju vidū, kuri veda Padomju tautu uz gaišo nākotni, bet gan tādēļ, ka PSRS „vitrīnā” grozījās masa ebreju, kuri „piārēja” sevi kā izcilus poētus, rakstniekus, žurnālistus, zinātniekus utt. Piemēram, kara laikā galvenajā Sarkanās Armijas avīzē „Sarkanā zvaigzne”, kuru vadīja ebrejs D.Ortenbergs, krievus karot ar vāciešiem aicināja O.Knoričs, E.Gehmans, B.Gaļins, ĻevsSlavins, Jakovs Halips, V.Grosmans, A.Šuers, B.Abramovs, B.Lapins, K.Simonovs, J.Sislavskis, Z.Hacrevins, S.Sapigo, G.Šifrins, E.Gabrilovičs, Z.Herencs un citi.

Un ko lai eiropieši tāpēc domā par Sarkano Armiju un PSRS? Vai grūti tāpēc Hitleram un Gēbelsam bija apvienot Eiropu zem cīņas ar ebreju dominanci karogiem? Un vai gan ir jābrīnās, ka eiropieši, kuri negribēja savā valstī redzēt tādu ebreju sakopojumu, gāja vāciešiem palīgā? Tikai SS rindās kā brīvprātīgie iestājās 400 tūkstoši Eiropas okupēto valstu un pat neitrālo valstu pilsoņu, bet kopumā vāciešiem kalpoja 1,8 miljoni cittautiešu. Starp citu tieši tādēļ tolaik PSRS bija spiesta kaut ko darīt šai sakarā un PSRS ebreji masveidā nomainīja savus uzvārdus uz krieviskiem.

Gandrīz atklāta PSRS ebreju „vitrīna” eksistēja līdz pat tās sadalīšanas mirklim. Nesen [domājams 2009.gads] TV ēterā komiķis Mihails Zadornovs pastāstīja kā viņš Padomju laikā kopā ar grupu padomju satīriķu devās pārstāvēt padomju estrādi uz Vācijas Federatīvo republiku [kapitālistisko Vāciju]. Tur katrs no grupas dalībniekiem pēc iepriekšējas savstarpējas norunas, ejot ciemos, nozaga saimniekiem pa litram šņabja. Viesnīcā viņi savāca no citu numuru durvīm neapēstos atlikumus un jautri uzdzīvoja, parādot vāciešiem kas ir „rusiš švain”. Šajā satīriķu grupā bija Žvaņeckis, Širvindta, Vinokurs, Hazanovs un vēl kāds. Pats Zadornovs paskaidroja, ka nokļuva šajā kompānijā tikai tāpēc, ka totalitārajā PSRS bija rīkojums, ka, ja krievu satīriķi brauc uz ārzemēm, tad viņu sastāvā ir jābūt vismaz vienam neebrejam. Īsāk sakot, lai gan pēc būtības PSRS nebija ebreju valsts, tā līdzīgi kā Jēzus Kristus tāda izskatījās.

Kā mēs zinām no Jaunās Derības, Pilāts gribēja Jēzu apžēlot, bet ebreju pūlis auroja: „Sist viņu krustā!” Ar PSRS notika tas pats. Te pat nevajag saukt šo kliedzēju, kuri to turpina darīt joprojām, uzvārdus, ne arī noskaidrot viņu tautību, jo ar PSRS „krustā sišanu” lepojas katrs ebreju rasists. 2007.gada 6.decembrī ziņu aģentūra „Novije reģioni” izplatīja ziņu no Telavivas ar nosaukumu „Izraēlas premjerministrs izteica pateicību padomju ebrejiem par PSRS sagraušanu”: „Uzstājoties trešdien vakarā svinīgā ceremonijā, kura ir veltīta cīņas sākuma par Padomju ebreju tiesībām izceļot uz Izraēlu 40-tai gadadienai, šīs valsts premjerministrs Ehuds Olmerts paziņoja, ka viņu uzvara šai cīņā ir viens no PSRS sabrukuma iemesliem.” Savukārt bijušais ministrs Nātans Šaranskis paziņoja: „…uzvara, ko Padomju ebreji izcīnīja cīņā par tiesībām izceļot, ievērojami veicināja PSRS sabrukumu un tādējādi izmainīja pasaules kārtību.” Kā redzat, Izraēlas vadītāji pilnīgi atklāti lielās, ka 40 gadus atpakaļ izraēliešu lobiji PSRS bija, Hitlera vārdiem runājot, „dezorganizācijas ferments” un tieši viņi veicināja PSRS iznīcināšanas sākšanu. Un gala beigās, ar citu spēku palīdzību, PSRS tika iznīcināts.

Pirms Jēzus krustā sišanas bija Jūdas nodevība, kurš iepriekš bija zvērējis viņam uzticību. PSRS „krustā sišanas” priekšvakarā to nodeva arī uzticību zvērējušie „drošie partijieši-ļeņinieši” , „godam kalpojošie ģenerāļi” un citi (negribu pat mēģināt uzskaitīt šo neliešu uzvārdus). Paralēles acīmredzamas!

[Krievijā pret autoru par šo rakstu, kas ir viņa grāmatas sadaļa, tika ierosināta krimināllieta par ekstrēmismu.]

Jurijs Muhins

Avoti:
http://igpr.ru/news/na_yurija_muhina_zaveli_novoe_ugolovnoe_delo
http://lenta.ru/news/2007/12/06/olmert/

Informācijas aģentūra
/24.09.2014/

Posted in Kat.: Vēsture, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Saeimā iesniegts pret bērnu maitāšanu vērsts likumprojekts

Bērnu maitāšanas atbalstītāji: Arvils Ašeradens (VIENOTĪBA), Dzintars Ābiķis (VIENOTĪBA), Solvita Āboltiņa (VIENOTĪBA), Einārs Cilinskis (VL-TB/LNNK Saeimas frakcijas vadītājs (!)), Ilma Čepāne (VIENOTĪBA), Lolita Čigāne (VIENOTĪBA), Kārlis Eņģelis (RP), Andrejs Judins (VIENOTĪBA), Zanda Kalniņa-Lukaševica (RP), Ojārs Ēriks Kalniņš (VIENOTĪBA), Daina Kazāka (RP), Vilnis Ķirsis (RP), Atis Lejiņš (VIENOTĪBA), Inese Lībiņa-Egnere (RP), Līvija Plavinska (VIENOTĪBA), Elīna Siliņa (RP), Ilze Vergina (VIENOTĪBA), Ilze Viņķele (VIENOTĪBA)

Bērnu maitāšanas atbalstītāji: Arvils Ašeradens (VIENOTĪBA), Dzintars Ābiķis (VIENOTĪBA), Solvita Āboltiņa (VIENOTĪBA), Einārs Cilinskis (VL-TB/LNNK Saeimas frakcijas vadītājs (!)), Ilma Čepāne (VIENOTĪBA), Lolita Čigāne (VIENOTĪBA), Kārlis Eņģelis (RP), Andrejs Judins (VIENOTĪBA), Zanda Kalniņa-Lukaševica (RP), Ojārs Ēriks Kalniņš (VIENOTĪBA), Daina Kazāka (RP), Vilnis Ķirsis (RP), Atis Lejiņš (VIENOTĪBA), Inese Lībiņa-Egnere (RP), Līvija Plavinska (VIENOTĪBA), Elīna Siliņa (RP), Ilze Vergina (VIENOTĪBA), Ilze Viņķele (VIENOTĪBA)

Saeimas deputātu grupa 11.09.2014 iesniedza izskatīšanai likumprojektu, kurš aizliedz bērnu izglītības un mācību iestādēs veikt seksuālo attiecību popularizēšanu, iesaistīt bērnus kā skatītājus un dalībniekus seksuālo attiecību popularizējošos pasākumos, noliedz bērnu iesaisti skaistumkonkursos, kuros vērtē tikai viņu ārējo izskatu un nosaka, ka dzimumaudzināšanai skolās jābalstās uz tradicionālajām ģimenes vērtībām (laulību, kas ir savienība starp sievieti un vīrieti).

Pilns iesniegtā likumprojekta Nr:1240/Lp11 teksts:

„Grozījumi bērnu tiesību aizsardzības likumā

1. Papildināt likuma 47.pantu ar ceturto daļu sekojošā redakcijā:

„(4) Bērnu izglītības un aprūpes iestāžu dzimumaudzināšanai jābalstās uz tradicionālajām ģimenes vērtībām un laulību – savienību starp vīrieti un sievieti. Bērnu izglītības un aprūpes iestādēs seksuālo attiecību popularizēšana un reklāma ir aizliegta.”

2. Izteikt 50. prim 1 panta otru daļu sekojošā redakcijā:

„(2) Bērnu aizliegts iesaistīt skaistuma konkursos vai citos tamlīdzīgos pasākumos, kuru galvenais mērķis ir vienīgi viņa ārējā izskata vērtēšana. Bērnu kā dalībnieku un skatītāju aizliegts iesaistīt pasākumos, kuru mērķis ir seksuālo attiecību popularizēšana un reklāma.” „

Likumprojektu iesniedza deputāti Irina Cvetkova, Inga Bite, Guntars Bilsēns, Inita Bišofa, Gunārs Igaunis, Inga Vanaga un Igors Meļņikovs.

18.09.2014 Saeima izskatīja likumprojektu un balsoja par tā nodošanu komisijām. Ar 47 balsīm PAR, 11 deputātiem atturoties un 18 balsojot PRET, likumprojekts tika nodots komisijai.

Iespējams šī aktivitāte ir tikai priekšvēlēšanu solis, jo likumprojektu līdz šīs Saeimas darbības beigām var neuzspēt izskatīt, bet jaunā Saeima to var vienkārši ignorēt, tomēr noteiktu deputātu pozīciju tas parāda, jo īpaši to, kuri balsoja PRET (jo varēja taču vienkārši atturēties). Par šo likumprojektu nenobalsoja neviens (!) Vienotības/Reformu partijas deputāts, kas kārtējo reizi apliecina, ka partija Vienotība ir „pidarastu partija”.

Bet lūk to neliešu saraksts, kuri nepakautrējās atklāti balsot PRET: Arvils Ašeradens (VIENOTĪBA), Dzintars Ābiķis (VIENOTĪBA), Solvita Āboltiņa (VIENOTĪBA), Einārs Cilinskis (VL-TB/LNNK Saeimas frakcijas vadītājs (!)), Ilma Čepāne (VIENOTĪBA), Lolita Čigāne (VIENOTĪBA), Kārlis Eņģelis (RP), Andrejs Judins (VIENOTĪBA), Zanda Kalniņa-Lukaševica (RP), Ojārs Ēriks Kalniņš (VIENOTĪBA), Daina Kazāka (RP), Vilnis Ķirsis (RP), Atis Lejiņš (VIENOTĪBA), Inese Lībiņa-Egnere (RP), Līvija Plavinska (VIENOTĪBA), Elīna Siliņa (RP), Ilze Vergina (VIENOTĪBA), Ilze Viņķele (VIENOTĪBA)

Avoti:
http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/webSasaiste?OpenView&restricttocategory=1240/Lp11
http://titania.saeima.lv/LIVS11/SaeimaLIVS2_DK.nsf/DK?ReadForm&nr=d395e9fb-bd6d-4bff-bc08-2b3a386e9977
http://titania.saeima.lv/LIVS11/SaeimaLIVS2_DK.nsf/0/D693A90105232C3BC2257D570078DABE?OpenDocument

Informācijas aģentūra
/24.09.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 6 komentāri

Solvita Āboltiņa – bērnu tirgotāja?

Solvita Mellupe, vēlākā Āboltiņa

Solvita Mellupe, vēlākā Āboltiņa

Nesen tika publicēta Kanādā dzīvojušas bijušās Latvijas iedzīvotājas Vikijas Toras atklātā vēstule, kurā viņa tieši apvainoja vairākas Latvijas augsti stāvošas amatpersonas bērnu tirdzniecībā. Minēto personu starpā bija arī Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (Mellupe), kura ilgu laiku strādāja LR Ārlietu ministrijā, ko autore nosauc par vienu no galvenajām bērnu tirdzniecības sistēmas radītājiestādēm (kopā ar Tieslietu ministriju, kuras ministre Āboltiņa arī ilgu laiku bija).

Zemāk tiek pilnībā pārpublicēts Solvitas Mellupes no Jaunā laika uzstāšanās Saeimā 12.12.2002, kurā viņa, iestājoties pret adopciju uz ārzemēm ierobežošanu, lej krokodila asaras par bāreņiem. Tā vietā, lai Latvijā radītu normālu vidi bāreņu aprūpei, kas ir valsts un politiķu viens no virsuzdevumiem, Mellupe nekautrējoties publiski deklarē, ka labāk no viņiem ir atbrīvoties, ja kāds tos ņem pretī, un pilnībā ignorē reālā adopcijas procesa biznesa pusi, kas adopciju (jo īpaši uz ārzemēm) padara par galēji amorālu darbības sfēru. Iespējams, tieši dēļ darbības šai jomā Mellupe savulaik apliecināja savu bezprincipialitāti, parādīja sevi kā cietsirdīgu un spējīgu nelietību realizētāju un tādējādi izkalpojās līdz ministres un valsts otrās amatpersonas līmenim.

„Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamie deputāti! Pagājušās Saeimas pēdējā sēdē tika pieņemts grozījums Civillikuma 162.pantā. Šis grozījums paredz to, ka bērnu var adoptēt tikai tajā gadījumā, ja viņš adoptētāja aprūpē ir atradies vismaz 6 mēnešus, kā arī paredzēja izņēmuma tiesības samazināt šo termiņu līdz 3 mēnešiem. Prezidente uzskatīja, ka šis konkrētais grozījums ierobežo adopciju, un tāpēc atgrieza šo likumu caurlūkošanai.

Šis grozījums pēc būtības jau sen ir pārkāpis tīri juridiskus rāmjus, tāpēc es jūs lūdzu to skatīt ne tikai no juridiskā, bet arī no morāli ētiskā viedokļa, jo šis jautājums, kas mums šodien ir jāizskata, attiecas uz 14 245 bērniem. Tādi ir dati pēc pētījumiem par to, cik daudz bērnu atrodas dažādās iestādēs.

Es pieņemu, ka runātāji pēc manis kāps tribīnē un teiks, ka tā redakcija, kuru ir atbalstījusi Juridiskā komisija, ka šis termiņš ir nosakāms katrā gadījumā atsevišķi un ka šo termiņu varētu noteikt Ministru kabineta noteikumi… ka Juridiskā komisija ar to ir atbalstījusi bērnu tirdzniecību.

Pirms jūs apgalvojat, ka tā tiek atbalstīta bērnu tirdzniecība, padomājiet par šiem 14 245 bērniem! Padomājiet par to, ka Hāgas konvencija nosaka, ka katram bērnam ir tiesības augt ģimenē, mīļuma un aprūpētības gaisotnē. [Šīs tiesības bāriņtiesas plaši pārkāpj, laupot bērniem vecākus un padarot viņus par dzīvu vecāku bāreņiem, bet institūcijas, kam tas ir jākontrolē (pašvaldības un VBTAI) vai nu piesedz bāriņtiesu patvaļu vai arī ir skeptiski vienaldzīgas. Mellupes uzstāšanās laikā šī necilvēcīgā sistēma ierobežotā veidā darbojās tikai Rīgā. Tagad tā mazierobežotās formās ir izplatījusies pa visu Latviju.] Vai šie bērni tādā veidā tiks pie šā mīļuma un pie šīs aprūpētības? Vai viņiem būs iespēja uzaugt ģimenē?

Šo jautājumu mēs varam skatīt arī no naudas viedokļa. Šodien tik daudz tika runāts par naudu, tika aicināts lūkoties nākotnē, nevis tikai domāt par šodienu, tātad domāt par ilgtermiņa pasākumu. Es jums nolasīšu dažus skaitļus: 3615 bērni dzīvo ārpusģimenes aprūpes iestādēs, un to finanšu izlietojums ir 7 783 172 lati; internātskolās – 4296 bērni, un tas valstij izmaksā 5 394 823 latus; ir sešas audžuģimenes – 2021 lats; 9133 aizbildnībā esoši bērni, kur aizbildņu atlīdzība ir 5 044 697 lati. Ieslodzījuma vietās atrodas 392 nepilngadīgie, kas valstij izmaksā 3069 latus gadā katrs, bet kopā sastāda 1 203 302 latus. Tātad visa šī summa kopā sastāda 20 286 553 latus. Tātad tas ir jautājums, kas saistīts arī ar naudu, arī ar šo mūsu tik daudz šodien meklēto naudu.

Pie manas jau nosauktās summas nāk klāt vēl 5 miljoni – atlīdzība aizbildņiem. Turklāt šī problēma, kas saistīta ar bērnu adopciju, ir ļoti sena problēma šajā valstī, un neviens līdz šim to vispār nav vēlējies risināt. Valstij vispār nav programmas, kādā veidā atbalstīt adopciju.

Runātāji, kas debatēs pēc manis, droši vien bildīs arī par to, ka mēs tirgojam bērnus uz ārzemēm un ka šis grozījums, kas bija iestrādāts iepriekšējā redakcijā, kuru Valsts prezidente atgrieza atpakaļ, ir vērsts galvenokārt uz to, lai mēs ierobežotu mūsu bērnu adopciju uz ārzemēm. Un atkal izvirzās šis pats jautājums par šiem 14 000 bērnu, kuriem tātad nav šo tiesību augt ģimenē. Ja valsts neko nedara, lai viņus adoptētu šeit, Latvijā, vai mums ir tiesības viņiem liegt iespēju tikt adoptētiem uz ārzemēm.

Jā, ir zināms šis skaitlis, ka ir 540 ārvalstu gribētāju, kuru pieteikumi stāv Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamentā, un ka 138 ārvalstu adoptētāji vēl pavisam nesen ir iesnieguši šos pieteikumus. Šiem 14 000 bērnu, kad viņi būs izauguši lieli, būs tiesības mūs sūdzēt Strasbūras starptautiskajā tiesā, ka mēs viņiem esam lieguši šo iespēju uzaugt ģimenē.

Jautājums ir arī par starpniekiem un par nopelnīšanu. Un runa ir par to, kādā veidā pārliecināties, vai šie ārvalstu bērni adoptētāji ir godprātīgi. Tas ir pilnīgi cits jautājums! Ticiet man, es esmu strādājusi un redzējusi šīs lietas, kad bērni tiek adoptēti uz ārzemēm. Katrs ārvalstu adoptētājs, kurš pieprasa šeit adoptēt bērnu, vispirms tiek ilgi, dikti un rūpīgi pārbaudīts tajā valstī un tajās valstīs, no kurām viņš šos bērnus vēlas adoptēt. Ticiet man, tur ir sakārtota šī sociālā sistēma un tur šos vecākus pārbauda. Es esmu redzējusi, ka tā ir. Tur līdz pat tapešu krāsai viss tiek aprakstīts, tas, kāda būs tapešu krāsa tajā telpā, kur šis adoptētais bērniņš dzīvos un pagaidām praksē nav bijis tāda gadījuma, ka kāds no šiem uz ārvalstīm adoptētajiem bērniem būtu atgriezts atpakaļ… „

Vēl ir jāpiebilst, ka legāla bērnu tirdzniecība Latvijā var brīvi notikt, jo nemaz nav likuma, kas to ierobežotu. Respektīvi, ja adopcijas noformētāji par saviem „pakalpojumiem” paprasa pasakainas summas un kvītī neuzrāda, ka maksāts tiek par pašu bērnu (ko, protams, neviens nedara), tad juridiski šos morālos kropļus nav iespējams saukt pie atbildības (ja nu vienīgi kādas cietušās ģimenes radinieks izpildīs savu pienākumu). Zviedrijā (un ne tikai) ir speciāls likums, kurš nosaka cik un par ko adopcijas noformētāji drīkst saņemt, pārējais „ienākums” tiek traktēts kā samaksa par bērnu, kas ir kriminālnoziegums. Solvita Āboltiņa zina par to, līdzīgi cietiem šīs sfēras augsti stāvošām amatpersonām (Riekstai-Riekstiņai, Līvijai Liepiņai, Bērnu fonda Andrim Bērziņam no ZZS u.c.), tomēr neviena neko nedara lietas labā, kas kā minimums ir amata pienākumu nepildīšana, kas ir izraisījis ļoti smagas sekas, bet pēc visa spriežot tā ir ļaunprātīga dienesta stāvokļa izmantošana iedzīvošanās nolūkos.

Avoti:
http://www.saeima.lv/steno/2002_8/st_021212/st1212.htm
https://infoagentura.wordpress.com/2014/07/04/cietusi-mamina-nosauc-bernu-tirgotajus/

Informācijas aģentūra
/24.09.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Alberts Bels – tipisks latviešu mietpilsonis

Alberts Bels

Alberts Bels

“Latvijas Avīzē” izlasīju interviju ar Albertu Belu (http://www.la.lv/loti-stingri-nodalama-vara-un-nauda/). Jauna milzīga vilšanās, līdzšinējo ilūziju totāls sabrukums. Labi, ka Vladimirs Kaijaks aizgāja, manī saglabājot ilūziju par viņa domātāja un mākslinieka varenību. Līdz šim tas attiecās arī uz Albertu Belu.

Līdz šim man bija divi latviešu rakstnieki – Bels un Kaijaks. Diemžēl intervijā atklājās tipisks latviešu mietpilsonis ar tipisku vidusmēra latvieša domāšanas un pasaules izpratnes līmeni. Visvairāk pārsteidza primitīvie un idejiski seklie, un trafaretie spriedumi par mūsu politiku un mūsu valsts attīstību. Pārsteidza šodienas pasaules neizpratne, vienpusīgi šovinistiskā attieksme pret Krieviju, Putinu, notikumiem Ukrainā, Latvijas un Krievijas attiecībām. Nav saprotama viņa jūsmīgā čalošana par šodienas latviešu jaunās un vidējās paaudzes pseidoliterārajiem smērējumiem.

Intervijā piedalās zombēts latviešu inteliģents, kura skatījums nesniedzas pāri mūsu pseidonacionālistu stulbajam viedoklim. Nekāda spēja, zināšanas, izpratne notikumus skatīt globāli analītiski, globāli vēsturiski, globāli perspektīvi. Tā vien gribas teikt, ka cilvēks ar gadiem ir kļuvis muļķāks, pelēkāks, viengabalaināks, garīgi tukšāks. Protams, ja tas tā nebūtu, tad viņu neviens latviešu izdevums neaicinātu uz interviju. Turklāt neaicinātu tik odiozs medijs kā “LA” ar savu aprobežoti pliekano tradicionālo intervētāju.

Arturs Priedītis
/11.09.2014/

Avoti:
http://blog.artursprieditis.lv/?p=2028
http://www.la.lv/loti-stingri-nodalama-vara-un-nauda/

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par ko balsot?

00392_Par_ko_balsotPar ko balsot 4. oktobrī? Tāds atkal ir hamletiskais jautājums. Pie mums vārdi no Hamleta monologa „to be, or not to be, that ir the question” vēlēšanu kontekstā atkārtojās ik pēc noteikta laika ar vienu un to pašu emocionālo spriedzi. Tā jau ir stabila tradīcija, ka pilsoņu kāda daļa nezina par ko balsot parlamenta vēlēšanās un ap šo jautājumu saceļ samērā lielu publisko kņadu. Interneta laikmetā šī kņada iegūst īpaši plašu publisko vērienu, jo katrs potenciālais vēlētājs var skaļi uzdot minēto jautājumu un pats to komentēt, iepazīstinot ar savu viedokli visu pasauli.

Patiesībā atbilde uz doto jautājumu ir vienkārša. Obligāti ir jāņem vērā mūsu dzīves reālais stāvoklis. Obligāti ir jāņem vērā tas, ko līdz šim esam sasnieguši parlamenta vēlēšanu rezultātā. Obligāti tātad ir jāapliecina sava attieksme pret tautas deleģēto parlamenta deputātu iepriekšējo veikumu valsts labā.

Un, lūk, mūsu dzīves reālais stāvoklis šodien ir tāds, ka balsot var vienīgi par to politisko spēku, kurš apņemas realizēt 5 valstiski stratēģiskos uzdevumus. Šie 5 valstiski stratēģiskie uzdevumi ir šādi: 1) valsts nacionālās suverenitātes atjaunošana, 2) nacionālās naudas sistēmas atjaunošana, 3) neitralitātes politikas realizācija valsts ārpolitikā, 4) sociāli orientētas valsts iekšpolitikas realizācija, 5) nacionālo nodevēju un valsts izzadzēju sodīšana.

Pašlaik mūsu dzīves reālais stāvoklis ir tāds, ka bez minēto 5 valstiski stratēģisko uzdevumu konsekventas izpildīšanas mūsu nākotne ir ļoti drausmīga. Noteikti turpināsies spējīgāko un enerģiskāko cilvēku aizbraukšana, noteikti turpināsies zagšana un blēdības, noteikti turpināsies visu procesu debilizācija, noteikti turpināsies tautas izmiršana, noteikti turpināsies tautsaimniecības panīkums, noteikti turpināsies sabiedrības krasa noslāņošanās bagātajos un nabagos, noteikti palielināsies nabadzības apjoms, neuzticība inteliģencei, neuzticība politiķiem, neuzticība valstij.

Saprotams, minēto 5 uzdevumu vitālo aktualitāti nenosaka tikai šodienas mūsu dzīves reālais stāvoklis. Nosaka arī tādi ļoti būtiski faktori kā mūsu valsts platība, ģeogrāfiskā (ģeopolitiskā) atrašanās vieta, ekonomiskais potenciāls, tautas lielums un tautas cilvēciskā kvalitāte.

Tāpēc vislielākajā nopietnībā var teikt, ka citi valstiskie uzdevumi mums nemaz nevar būt. Minēto 5 uzdevumu realizācija ir mūsu turpmākās pastāvēšanas garants. Minēto 5 uzdevumu realizācijai ir obligāti jābūt mūsu valstiskās ikdienas prioritātēm. Balsot ir vērts tikai par tādu jaunu politisko spēku, kura programmā ir minētie 5 valstiski stratēģiskie uzdevumi.

Citi varianti nevar būt. Citu variantu propaganda ir viltīga provokācija, cenšoties mūsu valstī neko nemainīt un saglabāt līdzšinējo destruktīvo kārtību un cilvēciskā kapitāla degradāciju. Ja kāds domā savādāk, tad viņam ir pareizāk izvēlēties kādu jautājumu no Hamleta slavenās frāzes parodiju kolekcijas. Hamleta vārdus mēdz parodēt – atdarināt smieklīgā veidā. Eksistē samērā plaša parodiju kolekcija, ko var izmantot mūsu pilsoņi, kuriem nevar būt aktuāls jautājums „Par ko balsot?”, jo viņi neko nevēlās radikāli mainīt mūsu dzīvē. Tādiem pilsoņiem var būt aktuāls jautājums „to beer or not to beer” (dzert alu vai nedzert alu). Pilsoņiem, kuri pareizi neizprotot vai nevēlas pareizi izprast savas tautas un valsts vēsturiskās iespējas un perspektīvas, veselīgāk ir iet un iedzērt kādu aliņu.

Protams, pašlaik ir ļoti grūti ticēt iespējai realizēt minētos 5 valstiski stratēģiskos uzdevumus. Esam pārāk dziļi iestiguši nodevību un nelietību šausmīgajā dūksnājā. Visus pēcpadomju gadus notikumi reāli virzījās bezcerīgi.

Nekādas cerības nevar būt arī tagad. Jau tagad ir skaidrs, ka vispareizāk vēlēšanas ir pārvērst par alus svētkiem. Kandidātu sarakstos nekādi cilvēciskās kvalitātes iepriecinājumi nav konstatējami. Gluži pretēji.Tiecās atgriezties vecie blēži, kuri jau agrāk parādīja savu nelietīgo, savtīgo un debilo iedabu. Pie siles raujas vēl lielāki mežoņi nekā līdzšinējie mežoņi ar grabovskiem priekšgalā no antiglobālistu bara. Uz jaunatni/vidējo paaudzi nav nekādas cerības. Tā ir zombēta ar neoliberālisma un postmodernisma samazgām. Tai patīk pakalpojumu ekonomika, dzīves glamūrīgā baudīšana, amerikāņu dibenu laizīšana. To pilnīgi apmierina izglītošanās iespējas, karjeras iespējas, kreditēšanās iespējas. Tā ir pelēku viduvējību masa, kuras mietpilsoniskās ambīcijas saskan ar šodienas Latvijas dzīves niecīgajām iespējām. Tas tāpēc, ka spējīgākie un enerģiskākie jaunieši ir aizbraukuši.

Tomēr visriebīgākais ir tas, ka mums ir sava melnā specifika. Pie mums specifiski ir tas, ka noziegumu brīvība ir totāla, teorētiski aptverot visu tautu. To var uzskatīt par valdošās kriminālās kliķes lielāko ideoloģisko un politisko panākumu – noziegumu brīvībā iepīt visu tautu.

Pie mums agresīvi nostiprināti ir tādi spēles noteikumi, ka teorētiski visi drīkst nesodīti zagt un blēdīties. Sodīti tiek tikai tie indivīdi, kuri pārkāpj spēles noteikumus. Piemēram, TV pārraidē pēkšņi sāk tēlot “godīgus” cilvēkus.

Pie mums ir radusies “prihvatizācijas” kriminālā elite. Turklāt svarīgi ir tas, ka šajā elitē faktiski teorētiski ir iekļauta visa tauta. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc 20 un vairāk gadu laikā pastāv tāda zagšanas un blēdību paradīze, un parlamentā nav bijis neviens godīgs politiskais spēks.

Tāds spēks praktiski nevar rasties, jo zagšanā un blēdībās teorētiski ir ievilināti visi iedzīvotāji. Neviena grupa no iedzīvotājiem nevar teikt “mēs esam godīgi un mums var uzticēt valsti”. Tāda grupa pie mums teorētiski nevar izveidoties. Bet bez tādas grupas ienākšanas parlamentā nekādas izmaiņas nav gaidāmas. Sagaidāms ir vienīgi zagšanas un blēdību turpinājums, kas iegūs vēl ciniskāku nokrāsu sakarā ar ekonomiskās attīstības apsīkumu sabiedrības novecošanas un emigrācijas rezultātā.

Turklāt zagšanā un blēdībās lieliski adaptējusies tautas daļa nekad neļaus rasties godīgam politiskajam spēkam. Tāds ir latviešu tautas liktenis, kuru tā pati ir radījusi, pateicoties savai mentalitātei.

Vēl ir jāņem vērā, ka “prihvatizācijas” rezultātus šodien vairs nevar koriģēt. Var vienīgi veikt finansiālo analīzi un likt reptiļiem samaksāt kompensāciju par kādreiz gūto iespēju apzagt valsti. Tomēr uzdrošinos šaubīties, vai latvieši ir spējīgi “dzemdēt” tādu politisko spēku, kurš gribēs no reptiļiem pieprasīt kompensācijas. Latvieši jau sen ir visu piedevuši “savējiem” reptiļiem.

Latviešu tauta nav krievu tauta, kura ar privatizācijas noziegumiem nekad nesamierināsies. Krievijā arī ir „prihvatizācijas” kriminālā elite, taču tai neizdevās noziegumu brīvībā teorētiski ievilināt visu tautu. Elite ir spiesta rēķināties ar tautas nesamierināmību un kategorisko atsacīšanos kaut ko piedot sabiedrisko īpašumu laupītājiem. Krievu tautas morālā stāja privatizācijas jautājumā ir sava veida Dāmokla zobens – pastāvīgi draudošas briesmas valsts prezidentam, valdībai. Latvijā tāds Dāmokla zobens neeksistē. Tāpēc valdošā kliķe atklāti uzspļauj tautai, sabiedrības viedoklim, sabiedrības interesēm. Latvijas valdošā kliķe lieliski zina, ka tautieši to nekad neaiztiks, jo tautiešiem pietiek ar to, ka viņi dzīvo „brīvā” valstī un visur teikšana ir „savējiem”.

Arturs Priedītis
/19.09.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 6 komentāri

Atbilde amerikāņu propagandistam

Pauls Stelps

Pauls Stelps

Latviešu nacionālists Pauls Stelps ir publicējis atbildi uz viņam iesūtītu „nevainīgu” jautājumu no it kā ieinteresēta cilvēka no „malas”. Gan atbilde ir laba, gan arī pats fakts labi raksturo noteiktas manipulatīvas metodes, kas plaši tiek izmantotas un ar kurām katrs sabiedriski aktīvs cilvēks saskaras ikdienā.

„Uldis” 25.08.2014 jautā: „Cilvēkiem laika gaitā mēdz mainīties uzskati. Jūs (Pauls Stelps=Antiņš(?)) arī esot ticējis, ka cīnaties par pareizu lietu – Latvijas neatkarību, bet tagad par līdzīgām aktivitātēm nosodāt ukraiņus. Protams, mums bija savādāk – mums viss bija miermīlīgi, ar dziesmām, bet situācija Ukrainā, manuprāt, nemaz tik viennozīmīga nav, un ir daudz sarežģītāka, nekā bija mums toreiz. Zinu, ka daudzi ukraiņi, kas Maidanā piedalījās, no Sirds tic, ka cīnās par taisnību. Un ja viņi vēl piedevām ir jauni un karstasinīgi, kāds tolaik, kad barikādēs aktīvi piedalījāties, droši vien bijāt arī jūs…(Jūs taču nesāksiet pēkšņi nosodīt pats sevi par to, ko kādreiz it kā nepareizi esat darījis, kad paraugāties uz to no šodienas izpratnes “augstumiem”? Jūs visdrīzāk to nosauksiet par mācībām, pieredzes gūšanas skolu, teiksiet, ka “kļūdīties ir cilvēcīgi” utml. Galvenais, ka toreiz un tagad no Sirds ticot, ka darāt pareizi, rīkojaties.). Un ja nu Latvijā no kurnošā vairākuma, kas te ir valdības apk rāpti, i zveidotu aktīvu protestētāju grupu? Vai nebūtu kas līdzīgs Ukrainai? Problēma ir tā, ka nav kam vietā nākt. Demokrātija tomēr parāda tautas vairākuma vēlmes. Viedajiem un inteliģencei pienākums būtu “modināt” un izglītot tautas daļu, kura ir citā garīgās attīstības līmenī un tādēļ vieglāk vadāma, zombējama, jo tai nepiemīt vēl skaidra pašApziņa, izpratne par notikumu būtību, spēja saskatīt cēloņus un paredzēt sekas utt. Mans jautājums, iespējams, ir retorisks. Vai cilvēks, kurš dzīvo “no Sirds”, saprot, ka “no Sirds” nosodot citus, kuri viņaprāt rīkojas nepareizi, slikti, “kā tumsas spēks” utml., viņš nostāda “neaizsargātā” situācijā pats sevi, jo nosodot citus, kuri arī rīkojas “no Sirds” un ticot tam, ko dara, nosoda pats sevi citā situācijā, kurā viņš rīkojās “no Sirds”, bet no šodienas skatījuma – nepareizi?”

Paula Stelpa atbilde: „Kafijas pauze”

Sveiciens „laipnajiem Vašingtonas cilvēciņiem”! Gribat parunāties? Gribat arī te [ http://philos.lv/ ] savu propagandu bīdīt? Kaut gan visu, ko varu un gribu teikt, es saku savos rakstos, kas ir mana pastāvīgā diskusijas tribīne, tomēr „kafijas pauzē” varam ielaisties nelielā flirtā, zinot, ka, neskatoties uz visiem jaukajiem vārdiņiem un „actiņu taisīšanu”, šī saruna nekādā veidā nemainīs nevienu no mums, zinot, ka jums šīs sarunas mērķis nav kopsaucēju, bet pretinieka vājo vietu meklēšana, uz kuru varētu virzīt savus „pazemes tuneļu racējus” – atrast vietu, kur „parakties”. To visu zinot, varam arī parunāt. Nu ko, laižam vaļā!

1. „Cilvēkiem laika gaitā mēdz mainīties uzskati”…

Tad, kad 80-tajos gados ASV ar savu ielikteņu – 5.kolonnas kaitniecisko darbību sagrāva PSRS (praksē tika realizēts jau 60 – tajos gados izstrādātais Andropova plāns), tad tās pārvaldes un saimnieciskās nomenklatūras netīrākā daļa jau bija sagatavota politiskās un ekonomiskās varas sagrābšanai, prihvatizēšanai un par kapeikām pārdošanai iznīcināšanai ārzemniekiem. Arī šajā ziņā Latvijā viss bija tāpat kā Ukrainā, Krievijā, Gruzijā, Armēnijā, Azerbaidžānā un citās PSRS republikās. Misējās tikai Kazahijā un Baltkrievijā, kur varu paņēma „veči no tautas” – Cilvēki ar Ideāliem (visur citur ideālu vietā varas sagrābējiem bija nauda un bauda), tāpēc šakāļi (jūsējie) tos sāka saukāt par diktatoriem.

Lai dzīvo diktatori Lukašenko un Nazarbajevs! Dod Dievs, visiem citiem tādus pat diktatorus! Dod Dievs Latvijai tādu pat kārtīgu vīru – Diktatoru! Lembergu par Diktatoru un galvaspilsētu uz Ventspili! Urā! Urā! Urā!

Tad, kad notika „prihvatizācija”, tad īpašumi pēkšņi nonāca to rokās, kuri to radīšanā neko nebija ieguldījuši, un tāpēc jebkura cena, kuru par tiem maksāja „Europas” maitulijas un ASV šakāļi,viņiem bija milzīga peļņa. Puķu pārdevējam, kurš braucis uz Krieviju ar tulpīšu čemodānu, ādas mētelītis un miljons piedevām (par to, kas maksā miljardus) ir sapņojumu kalngals. Tādam fantāzija tālāk nesniedzas – aiz šīs robežas tiem ir tukšs – balts ekrāns (to interesēs jūs te tagad ar mani koķetējat). Celtniecības tresta direktoram visu sapņu kalngals ir nomainīt „Volgu” pret „Toyota Land Cruiser” un savās „telefontiesībās” dabūt visu Latviju, bet par draugu rajona milicijas priekšnieka vietā pašu iekšlietu ministru. Katrs turpina to, kas viņš ir, gan mērogos, gan saturā.

Toreiz, kad jūsējie šakāļi noziedzīgi sagrāba ekonomisko un politisko varu, kad bija aktuāls jautājums, ka vecie nomenklatūras darbinieki, mainot izkārtnītes pie kabinetu durvīm paliek savos vecajos (piedodiet, iepērk jaunus!) krēslos, tad jūs kladzinājāt lozungu – „Netiesājiet un netapsiet tiesāti!”

Ar tiem, kuri mēģināja „tiesāt” – meklēja taisnību un gribēja, lai viss ir GODĪGI, izrēķinājās, tātad – tas nebija aicinājums, bet brīdinājums – iebiedēšana. Tagad to pašu „veco buku” uzdevumā jūs katru reizi pirms vēlēšanām kladzinat citu lozungu – „Cilvēks var mainīties!” Tas ir jūsu saimnieku lozungs, aiz kura aizsega tie paši vēži vienmēr paliek kur ir, uzšujot sev jaunu partijas, kustības vai „kopā būšanas kulīti”.

Pasakās ir motīvs – „aizej tur – nezin kur, atnes to – nezin ko!”, tagad palaiž „mākonīti” – „sanāciet kopā nezin kas, darīsim nezin ko, iesim kopā nezin kur, bet es jūs visus vedīšu turp, šurp – nezin kurp – es esmu nezin kādas kustības līderis”. („Zvaigžņu fabrika”).

Līderis ir Cilvēks ar nemainīgu pārliecību par savas darbības labdabību, kura pārliecība ir redzama viņa programmas darbībā. Cilvēkam laika gaitā uzskati nemainās. Žurka, hiēna un šakālis nekad nebūs Zirgs, Zilonis vai Briedis. Cilvēks savus uzskatus realizē vidē un apstākļos, kādos tobrīd ir, un ja, mainoties apstākļiem, Cilvēks parāda kādu jaunu savu šķautni, tad tas nozīmē tikai to, ka jaunie apstākļi ļauj darboties tam, kas Cilvēkā ir bijis arī tad, kad to bremzēja iepriekšējie apstākļi. Ja kāds, nonācis citos apstākļos, pārmetas pie savu iepriekšējo domubiedru pretiniekiem, tad tas nozīmē tikai to, ka nodevējs viņā ir sēdējis jau no laika gala un gaidījis izdevību kļūt nodevīgam. Cilvēki nemaina uzskatus. Cilvēki maina metodes, ar kurām realizē tos pašus uzskatus.

Lai Cilvēks (un tikai Cilvēks – ļaudīm un divkājainajiem tas nav pieejams) mainītu uzskatus, viņa acu priekšā ar viņa līdzdalību ir jāsabrūk visai viņa uzskatu radītajai pasaulei. Viņam ir jāpiedzīvo atklāsme par šī sabrukuma īstajiem iemesliem – paša uzskatu kļūdainumu, jāuzdod jautājumi par notikušo un pašam jāatrod Īstenība un Ceļš uz to (tieši tādā secībā – vispirms jāredz Īstenība un pēc tam jāiegūst „šaurais” Ceļš). Tikai pašam sevi novedot pie „sasistas siles”, Cilvēks (!) var atstāties no vecajiem uzskatiem un pieņemt jaunus. Pie tam, vecajiem ir jāsabrūk „tūkstošgadu miera laika”, bet ne cīņā ar pārspēka ienaidnieku.

Tieši tāpēc šodien Ukrainā, lai „zaudējot cepienu”, nezaudētu „ieraugu”, nacistiskās bandas runasvīri un labi ģērbtie kungi un kundzes Latvijā stāsta, ka viņu „armija” ciešot sakāvi no „iebrukušās Krievijas armijas”, bet ne no pašu zemes idejiski pārāko iedzīvotāju zemessardzes un ASV nodevības.

2. „Jūs arī esot ticējis, ka cīnaties par pareizu lietu – Latvijas neatkarību…”

Es nevis „esot”, bet esmu ticējis, un nevis ticēju pagātnē, ka TO daru, bet TO darīju, daru un darīšu!

Es vienmēr esmu iestājies par vienu un to pašu. Es vienmēr esmu bijis zem vieniem karogiem, par TO tajā pat ierindā, starp tiem pašiem biedriem un tāpat kā vienmēr jūtu blakus tos pašus plecus un TO – uz priekšu saucošu! Ar TO arī uzvarēsim!

Tāpat kā tagad, es „dziesmotās” laikā, jaunībā un bērnībā biju par vienu un to pašu (tai skaitā arī Latvijas neatkarību, bez kā nav visa pārējā!) darīju to pašu, zināju to pašu (kas esmu un kādēļ dzīvoju, savu ierindu un karogus, savus biedrus un TO…). Es vienmēr esmu turpinājis sen iesākto un nekad nepārtraukto. Katros apstākļos es esmu darījis to, ko šajos apstākļos varēju darīt, un arī tagad mani ierobežo tikai apstākļi, ar kādiem šakāļi un „Vašingtonas cilvēciņi” mani apkaro, bet ne mani uzskati, „ticējumi” vai jūsu propaganda. Pretēji jūsu propagandai, es apgalvoju, ka Kadafi bija Varens Vīrs – savas tautas Tēvs, bet jūs – šakāļi, esat tikai nožēlojami viņa slepkavas.

Lai dzīvo Muammārs Kadafi! Mūžīga piemiņa viņa dzīvei un darbiem! Pamēģiniet paveikt savas tautas labā to pašu! Es sveikšu katru, kuram tas izdosies!

Katras tautas neatkarība ir tās normālas dzīves pamatā. Tāpēc, tiecoties uz Kultūras vadītu Cilvēku veidotu pasauli, es kā pirmo pakāpienu uz to redzu katras tautas neatkarību – iespēju patstāvīgi, bez ārējo spēku diktāta pieņemt lēmumus un Brīvību, ar Brīvību saprotot tās neierobežotas iespējas darīt labu citām tautām. Mainoties gadiem un pienākot jaunām zināšanām, ir precizējies mērķis, uz kuru tiecos, un tas, kas traucē to sasniegt. Laikam ejot, to aizsedzošais personiskais ir pakāpeniski atgājis malā un devis vietu pārlaicīgajam un pārpersoniskajam – tam, kas ir Vienmēr.

Par mani nevar teikt maldinošo „esot”. Es patiešām tāds ESMU. Es To daru! Jūs varat mani nozākāt, traucēt vai pievienoties. Izvēlieties paši. Jūsu nākotne ir jūsu pašu rokās.

Tomēr izskatās, ka tādas jums nav, jo jūs dzīvojat attālā pagātnē. Ukraina jau 23 gadus, kopš 91.gada beigām, ir neatkarīga. Kaut gan ukraiņi divos referendumos izteicās par palikšanu PSRS sastāvā, Belovežas dzērāji tai tomēr neatkarību iešķieba 91.gada beigās.
Par kādu neatkarību tie neatkarīgie vēl tur cīnās? Skolā nav gājuši, vai?

„Eiropa” rīda Ukrainu uz karu pret Krieviju, bet pati tās preces savā tirgū neielaiž. Krievija bija vienīgā, kura pirka Ukrainā ražoto – kurai tas, ko vēl izlaida padomju laikā celtās rūpnīcas, bija vajadzīgs. Uz Krieviju darbā (…uz Eiropas bordeļiem maukoties) brauc visi tie, kam nav darba Ukrainā. Un tagad „Ukraina” cīnās par tādu „neatkarību” no Krievijas, kurā tiktu apcirstas visas ekonomiskās un sociālās saites ar Krieviju.

Līdzība. Kāds vīrs tirgū citam vīram pārdod kartupeļus (nekā cita viņam nav). Katru gadu un par labu cenu. Tomēr padomājis, viņš atrod, ka ar to pašu ir „atkarīgs” no kartupeļu pircēja, tāpēc izlemj cīnīties par savu neatkarību tā, ka kartupeļus vairs nestādīs, uz tirgu neies, kartupeļus nevienam nepārdos, bet ies dauzīt tirgus būdas.

Tad viņš būs „neatkarīgs” no kartupeļu pircēja! Tā ir tā „Ukrainas neatkarība”, par kādu jūs runājat. To, ko normāli Cilvēki sauc par sadarbību, to jūsu Psaki kundze – par atkarību, bet savstarpējo apkarošanu par neatkarību.

3. „Bet tagad par līdzīgām aktivitātēm nosodāt ukraiņus”.

Nevis ukraiņus, bet noziedzniekus – nacistus, slepkavas un ASV pakalpiņus – šakāļus, žurkas un hiēnas, kam nav nekā kopīga ar ukraiņiem, kas kaitē Ukrainai un ukraiņiem. Un tās nav līdzīgas aktivitātes.

Lai ko es būtu darījis „dziesmotās” laikā, es nekad neesmu izvērsis noziedzīgas darbības. Es nekad neesmu aicinājis uz vardarbīgu valdības apvērsumu (tas nav vajadzīgs – žurkas zin, kad jābēg…), es nekad neesmu slepkavojis, es nekad neesmu postījis ēkas – savas tautas īpašumu, es nekad neesmu vasarā iznīcinājis Cilvēku dzīvojamās ēkas, lai ziemā tiem nebūtu kur dzīvot. Es nekad neesmu bēgļu gaitās izdzinis nu jau 1 000 000 Cilvēku. Es nekad neesmu sadarbojies ar ārvalstu dienestiem. Kad „dziesmotajā” ar mani uzņēma sakarus Lielbritānijas specdienests un piedāvāja „atbalstu” sabiedriskas organizācijas – pacifistu kustības darbībai, es no tā atteicos, un šī kustība tūlīt tika nožņaugta. Savā sabiedriskajā darbā pārtieku no tā, kas ir pa rokai un ko ar to var izdarīt. Viss pašu spēkiem. Labāk mazāk, bet labāk. Tā ir Neatkarība un Brīvība.

Mums Latvijas „dziesmotās” laikā vēl nebija tās pieredzes, kāda ir tagad. Tad „Europa” sevi vēl nebija parādījusi visā savā amoralitātē (par to nebija pieejama tik izsmeļoša informācija) un perversajā „dženderismā”. Tad vēl nebija uz ārzemēm izbraukušo latviešu strādnieku, bezdarba un Latvijas ekonomikas, lauksaimniecības, izglītības un kultūras sagrāves. Toreiz vēl bija ekonomiskā, kultūras un izglītības bāze, ar kuru Austrumeiropa varēja kļūt par vadošo Eiropā visās jomās. Tādēļ Europa to kā pirmo iznīcināja. Toreiz vēl Latvija nebija ASV vaukšķis un nu jau apsmiekls visas Europas acu priekšā.

Ukraiņiem ir redzams, kur noved draudzēšanās ar Europu un ASV. Ukraiņiem tagad ir tas, kā mums nebija – aicinājumi slepkavot savus politiskos pretiniekus („moskaļus”), mums nebija Odesas dzīvi sadedzināto un klintoniskā prieka par to. Mums bija doma par to, ka uz esošā bāzes mēs tālāk attīstīsim to, ko varētu darīt labāk. Mums nebija pieredzes par to, ka Godīgajam satiekoties ar blēdi, vienmēr uzvar blēdis. Mēs gribējām godīgi būvēt godīgu Cilvēku godīgo pasauli. Bet, ja komandā ir blēdis, to izdarīt nevar. Tur vienmēr iznāks blēžu pasaule.

Tāpēc – Atbrīvojieties no blēžiem, bet pielūkojiet, lai šo „atbrīvošanos” nevada paši blēži, jo tad viņi atbrīvosies no godīgo klātbūtnes, kā tas ir noticis Latvijā un pašlaik notiek Ukrainā. Toreiz, tāpat kā tagad ukraiņiem, aiz muguras jau bija notikumi Tbilisi un Baku, kad aiz nemieru maskas (tāpat kā Odesā) „atbrīvojās” no nevēlamajiem elementiem. Latvijā par tādu bija paredzēta „tehnogēnā katastrofa” – Pļaviņu un Rīgas HES dambju „sagrūšana”, kas daļēji appludinātu Rīgu un Jūrmalu, uz kā rēķina pazustu daudzi „nevēlamie”. Toreiz izdevās uzņemt sakarus ar Gorbačova tiešo aģentūru Latvijā un nodot ziņu, ka mēs te Latvijā zinam tam paredzēto mērogu un norises datumu, un viņu plāns neizdosies – lai pat nemēģina to darīt. Plānu atcēla.

Attiecībā uz „Zolitūdi” šodienas Latvijā tādu „aktīvistu” acīmredzot nebija… Nebija neviena, kurš pateiktu ASV sūtnim, ka zina par viņa bezpilotnieku lidojumu mērķiem Latvijā. Plāns nostrādāja, daļēji… Ušakovu gāzt neizdevās, bet tas aizgāja situācijas „iešūpošanai” attiecībās ar Krieviju. Pēc tam bija vēl daži līdzīgu notikumu mēģinājumi, bet tie visi „uzsūcās”. Tātad, kopīgām pūlēm izdodas „dzēst” ASV graujošo darbību Latvijā. Tagad ASV runassieva Āboltiņa stāsta, ka Ždanoka taisīšot „maidanu” Latvijā. Tātad, amerikāņi ir nolēmuši sākt taisīt nemierus Latvijā. Savus šāvējus jau tie te ir ieveduši, tāpat kā Ukrainā. Turieties tālāk no tādām „tautas aktivitātēm”! Tās visas vada no Vašingtonas!

Un visbeidzot – par tām līdzībām. Līdzības ir. Tāpat kā ASV vadībā notiek Ukrainas maidanizēšana – nacisma nostiprināšana Eiropas centrā, tāpat tad, kad notika Latvijas „dziesmotā”, tā bija no augšas, no Maskavas Gorbačova kliķes norežisēta „atbrīvošanās”, kurā Jūs visi bijāt šīs izrādes teātra masu skatu aktieri. Jūs PSKP vadībā „atbrīvojāties” un „neatkarīgojāties”. Jūsu LNNK čekas uzdevumā un kontrolē dibināja Berklavs – PSKP vecbiedrs, kuru šī nodibinājuma izpušķošanai speciāli ieveda Latvijā. Es no tās izstājos (ar oficiālu iesniegumu otrais – pirmais nepaguvu – bija viens ātrāks…), tāpēc, ka sadūros ar faktu, ka LNNK kā organizācija neaizstāv tos savus biedrus, kuri tiek represēti tāpēc, ka seko tās aicinājumiem! Jūsu „tautas fronte” (kuras biedrs nekad neesmu bijis) ir LKP radīta, vadīta un darba „orgāns”, ar kuru tā „ieguva” visu Latviju. Šis orgāns savāca jūsu zeltu un ar to kaut kur „noziedēja”. Kur palika TF ziedotais zelts!? Kura privātā banka par to tika dibināta un pēc tam „bankrotēja”?

Jūs nupat kā jūsmojāt par „Baltijas ceļa” gadadienu. Acīmredzot jūs tā arī nesaprotat, ka tas bija ASV darbiniekiem paklausīgo LKP darbinieku ar Maskavu saskaņots eksperiments masu „aktivitāšu” vadīšanai. Acīmredzot jūs nesaprotat, ka jūsu darbībā iegūtā pieredze vēlāk tika izmantota visās „krāsainajās revolūcijās” visās tajās vietās, kur to laikā un rezultātā tika gāztas valdības, sagrautas valstis un gāja bojā tūkstošiem Cilvēku! Jūs priecājaties, nesaprotot, ka visas tās dzīvības ir arī uz jūsu sirdsapziņas un par tām būs jāatbild ar savām ciešanām!

Jūs acīmredzot domājat, ka esot kaut ko izcīnījuši, kaut gan patiesībā par lēcu virumu esat pārdevuši sevi verdzībā. Ja jūs neko nebūtu darījuši, ja nekādas „dziesmotās” nebūtu, ja visi būtu gulējuši aizkrāsnē, tad rezultāts būtu bijis tas pats, kāds „tika sasniegts „dziesmotās” gaitā”. Jūs neko neizdarījāt. Jūs vienkārši iekļāvāties ASV scenārijā, kuru tā realizēja caur saviem ielikteņiem Maskavā. Pati par sevi organizatoriskā plānā tāda akcija Maskavai nebija nekas jauns. Jaunums bija tās psiholoģiskā motivācija – panākt, lai Cilvēki to dara no brīva prāta – panākt pašorganizēšanās destruktīvo daļu, saglabājot ilūziju par pozitīvu virzību. Tika panākta plaša masu apziņas atsaiste no realitātes. Vēlāk tā tika izmantota visās „krāsainajās revolūcijās” un to skatītājos. Notiek viens, bet skatītāji redz citu.

„Dziesmotās” laikā mums vēl nebija Irākas, Irānas zinātnieku iznīcināšanas, Lībijas, Sīrijas un visu „krāsaino revolūciju” pieredzes. Ukraiņu maidanistiem tā ir. Viņiem bija par to jādomā. Viņus brīdināja arī paši ukraiņi – tie valsts darbinieki, kuri saprata, ka notiek liela Ukrainas īpašumu pārdale, ka oligarhi sagrābj ko vēl var, bet ko nevar, to izpārdod amerikāņiem. Porošenko jau ir pārdevis lielāko daļu savu īpašumu Ukrainā. Vienīgā līdzība starp notiekošo Latvijā un notiekošo Ukrainā ir tā, ka tie iepriekšizstrādāta scenārija ietvaros un ārzemju interesēs tiek vadīti no ārpuses, un šīs ārzemes to visu apmaksā un bauda šo notikumu labumu augļus, bet tautai paliek drupas, mirušie, samazgas un kartupeļu mizas pie sasistas siles un izdauzītiem logiem aukstas ziemas priekšvakarā. Pat bez gāzes ko kurināt… Ukraiņiem ar visu esošo pieredzi vajadzēja un bija iespēja par to domāt.

4. „…daudzi ukraiņi, kas Maidanā piedalījās, no Sirds tic, ka cīnās par taisnību”…

Apžēliņ, kādu taisnību var iegūt, izrādot nežēlību, cietsirdību un asinskāri?!! Kādu taisnību iegūst, dzīvus sadedzinot Cilvēkus Odesā? Par kādu taisnību ievainotajiem un sagūstītajiem „Berkuta” darbiniekiem izdūra acis, nocirta rokas un kājas? Kāda taisnība prasa izsludināt atalgojumu 10 000 $ par noslepkavota „moskaļa” galvu? Par kādu taisnību visā „brīvajā” Ukrainā bez tiesas un izmeklēšanas ir pazuduši un vēl tagad tiek noslepkavoti tūkstošiem cilvēku? Par kādu taisnību Kijevas banda notrieca boingu? Kādu taisnību ar savām dzīvībām nopirka tā 300 pasažieri?! Kāda taisnība prasa Dienvidukrainas pilsētu sagraušanu, iedzīvotāju slepkavošanu un sieviešu publisku izvarošanu?!!! Kas tie par ukraiņiem, kuriem vajadzīga tāda taisnība? Kā vēlāk tādā „taisnībā” var dzīvot? Kā vēlāk varēs saviem bērniem stāstīt, ar ko tāda „taisnība” iegūta? Un kur tie „taisnības cīnītāji” savā slepkavošanā apstāsies? Kā tādā „taisnībā” var mierīgi nakti gulēt? Cik ilgi var tās muļķības gvelzt par „taisnību” un „brīvību”, kura esot snaiperiem uz abām pusēm šaujot jāizšauj? Kam tādu „taisnību” vajag?!

Man tādu „taisnību” nevajag un nevienam, kurš sevi par Cilvēku tur, arī tāda „taisnība” nav vajadzīga. Par tādu „taisnību” cīnoties, zaudē visu, kas pirms tam ir bijis, jo – kādu taisnību var atnest fašisms? Tikai tādu, kādu piedzīvo koncentrācijas nometnēs un Berlīnē 1945. gada… Kas ar asiņainām rokām, par tādu „taisnību” sācis, tas nekad neapstājas. Tas tādā garā to turpina darīt līdz pēdējam ukrainim… [latvietim, amerikānim, krievam, vācietim, francūzim, anglim … Cilvēkam]

5. „Un ja nu Latvijā no kurnošā vairākuma … izveidotu aktīvu protestētāju grupu?”

Saprātīgi Cilvēki katrs savā vietā dara to, ko tajā var darīt un sadarbojas darbības būtībā, nevis pēc kādas sapulces lēmuma, bet tie, kuri grib darbā piedalīties, viņus atrod paši bez kādas „izveidošanas”, un iekļaujas viņu darbā. „Būtu dvēsele – darbs atradīsies katram”. Tie, kuri neko nedara, bet tikai kurn, un kurus šī valdība var „apkrāpt”, nav saprātīgi, un, kopā savākti, tie tūlīt kļūtu šīs pašas valdības „vēlreiz apkrāpti”, vadīti, un uztaisītu tādu pat „maidanu” kā Ukrainā, kas ļautu šai valdībai vēl dziļāk iesēsties savos krēslos, tāpat kā Ukrainas oligarhi apvērsumā nometa pašu izveidoto valdību, lai tagad valdītu tieši. Ar diegiem nav aršana, ar muļķiem nav darba.

Lai viņi iet pie Dittas Rietumas. Tur jau tādi tiek pulcēti. Vai arī pie Sudrabas, vai pie citiem tādiem „kopprogrammu rakstītājiem” un „vienotājiem”. Un visa galā, var jau iet arī uz dievturiem. Viņi tagad pavasarī savā konferencē aprunājās ar baznīckungiem, eirodeputātiem, izglītības ministrijas darbiniekiem un nosprieda, ka viņiem nav nekā pretī pret netiklības ieviešanu skolās. Viņi ir gatavi būt arī netiklīšu turētāji savās rindās (nākotnē), ja vien viņiem ļauj (varbūt, ka pat darba apvienošanas kārtībā) būt vienā skolā ar netiklības uzspiedējiem. Konferences rezolūcijā nav neviena vārda pret netiklības izplatīšanu skolās, kurās taisās darboties dievturīši.

Es „gara acīm redzu Latvijas nākotnes ainu”, kurā zem ozola kuplajiem zariem pulciņā sēž dievturīši un pucē savas stabulītes, bet dievturītes Likteņdārzā vāverītes tracina („Pussy riot”). Kurš grib būt pie varas vai ar to draudzēties, tam ir jāierakstās tās netikļu klubiņā!

Vai esat redzējuši kādas uz vēlēšanām ejošas partijas programmā ierakstu par cīņu pret netiklību un netiklības uzspiešanas kampaņām skolās?! Vai esat redzējuši kādas partijas programmā vārdus par cīņu pret homoseksuālismu un amerikanizāciju?!

Tik daudz to „apkrāpto” pulcinātāju, tik daudz vietu, kur apkrāptajiem pulcēties. Lai katrs atrod sev to, kas viņam tuvāks. Uz trim latviešiem 5 pulcinātāji! Var taču iet pie Sudrabas uz „aizej tur – nezin kur” pulcēšanos. Var iet pie Dittas par sauloru sertificēties. Aktīvam un iniciatīvas bagātam muļķim ir daudz iespēju, kā sist sev pa pirkstiem. Kaifs esot tad, kad aizsit garām… Būtu latviešiem prātiņš, tad jau i’ pulcēšanās sanāktu!

Visas tādas mākslīgi radītas „aktīvo protestētāju” grupas vienmēr ir ārzemju specdienestu emisāru Latvijā (pašmāju „kangarīšu”) radītas, pulcētas un vadītas šo (pie mums un citur pasaulē ASV-CIP) dienestu vajadzībām un ārvalstu labā. Tā tiek pulcēta „lielgabalu gaļa”, kura provocē un virza notikumus saimnieku vadībā uz saimniekiem vajadzīgo, bet pati vēlāk „frontē” sapūst. Donbasas frontē utilizējās savu darbu paveikusī liekā „labā sektora gaļas masa”. Ja Latvijā grib uztaisīt vēl vienu perēkli karam ar Krieviju, tad NATO to sāks ar tādu „aktīvo protestētāju” grupu pulcēšanu. Maidans sākās „par Eiropu”, bet beidzās „pret Krieviju”. Viss mākslīgais ir viltus un meli.

6. „Problēma ir tā, ka nav kam vietā nākt.”

Lūk! Te nu „Vašingtonas cilvēciņi” sevi vienmēr ar to iezīmē! Lai tie, „kas ir” varētu palikt „tur, kur ir”, viņi visiem iestāsta, ka „nav kam vietā nākt”. Tāpēc jau radio un TV vienmēr vieni un tie paši ģīmīši grozās, ka „nav mums citu”. Tāpēc jau pirms vēlēšanām visādas „klaunu partijas” sadibina, lai visi redzētu, ka „nav mums citu”. Visi paverdzinātāji saviem vergiem iestāsta, ka tiem nav izvēles. Cilvēks kļūst par vergu tad, kad atsakās no savas neatkarības – brīvas izvēles iespējas.

Bet es jums teikšu tā: Visi muļķi ir salīduši jūsu-šakāļu barā. Un, ja jūs sakat, ka citu nekur ārpusē vairs nav, tad jau ļoti labi. Tad jau ātri beigsieties, un tie, kas ir ārpusē – kas nav ar jums sapinušies, varēs, jūsu netraucēti, mierīgi dzīvot! Tāpēc katru reizi, kad jūs tur tā raudat, tas manām ausīm ir kā mīlīga mūzika! Es ticu, ka nenovērtējamā Psaki kundze ir jūsu visu saprātīguma etalons. Vairāk tādu jūsu vidū! Vairāk vairiņu, rinkēviču un straujumu! Vairāk! Ātrāk! Tālāk! Tā tik turpiniet! Europa jūs izspļaus, bet Amerika aizmirsīs!

7. „Demokrātija tomēr parāda tautas vairākuma vēlmes”.

Par kādu demokrātiju tad te iet runa? Vai par to, kāda bija Grieķijā, ar kuru vergturi paverdzināja savus vergus? Vai par to, ar kādu latvieši izdemokratizējās uz ārzemēm? Tad jau tā bija tautas vēlme zaudēt darbu un pamest savu dzimteni iztikas meklējumos ārzemēs? Vai par to, kādu ASV, Lielbritānija un Polija (par to ir saņēmusi teritorijas daļu Irākas ziemeļos) ienesa Irākā? Vai par to, ar kuru NATO bombardēja Lībiju? Vai par to, kuras vārdā ASV un „Sīrijas draugi” apbruņo šīs valsts iznīcinātājus – islāmistu teroristus? Vai jūs runājat par demokrātiju, kuras vārdā tiek iznīcinātas valstis un iet bojā veselas tautas? Vai jūs gribat man iestāstīt, ka tāda ir šo „tautu vairākuma vēlme”, vai to, ka tāda ir amerikāņu, europiešu un latviešu vairākuma vēlme – iznīcināt valstis un tautas? Vai par to demokrātiju, kuras vārdā tiek apšaudīti rūpniecības uzņēmumi un šahtas Doņeckā, lai vēlāk tās varētu par kapeikām prihvatizēt? Vai palikt bez pajumtes un kurināmā ziemā, un bez iztikas līdzekļiem (Ukrainai ASV vadībā pienāk defolts) ir šo tautu lielākās daļas griba?

Tad man tāda demokrātija nav pieņemama un vajadzīga, tāpat kā Zemei nav pieņemamas tādas tautas, kurām ir tāda vairākuma griba. Zeme parūpēsies, lai tādas tautas ar tādu vairākuma gribu – demokrātiju ietu mazumā.

Bez tam, ko nozīmē „vairākums”? Vai rūdas vērtību nosaka daži metāla procenti tajā, vai tukšās smilšu masas? Vai attīstības iespēju dod tukšpauru miljoni, vai tie daži, kuri ir saprātīgi? Kam vajadzīga tāda tukšpauru vairākuma griba? Par ko jūs te muldat? Un kur tad ir tā „vairākuma griba”? Tur, kur to uzpērk (korumpē) ar pirmsvēlēšanu solījumiem? Kam vajadzīga korumpētas tautas griba un kas to izmanto? Tā jūsu demokrātija ir kolektīva netikļu bezatbildība un ļaundaru diktatūra. Pelējums uz maizes. Cērmes dabas miesās. Riebeklība Dieva acu priekšā.

Nesen „vienmēr pirmajā” radio kanālā teātraziņi sprieda par to, kāpēc Latvijas teātros vairs neuzved Raiņa lugas. Viena no viedajām beidzot sadūšojās pateikt, ka nav jau latviešiem tādu aktieru, kuri varētu, iznest Lāčplēša, Tota vai Induļa tēlu (nemaz jau nerunājot, ka kāda no mūsdienu skatuves vaļībā pa-laistajām m…m varētu būt Ārija, Laimdota vai Spīdola). „Koku būs pazīt pēc augļiem”. Sabiedrības dzīvē var redzēt, kā pieaug vai sabrūk tās Cilvēciskās Vērtības. Ja mēs redzam tik strauju sabiedrības pagrimumu, tad ir skaidrs, ka tai nav nekādas nākotnes, jo šis pagrimums izpaudīsies ikkatrā Cilvēka darbības jomā. Viss ies uz leju tāpēc, ka pagrimis ir pats iedzīvotājs, tāpēc, ka tā sistēma, kura ir ieviesusies Latvijā, deģenerē un ir deģenerējusi Latvijā visu un visus, kuri ir tai ļāvušies. Ja tāda ir tā jūsu demokrātija, ja tāda ir maksa par to, ja tādi ir tās augļi, tad tas, ko jūs saucat par demokrātiju, ir indīgs un visu iznīcinošs mehānisms. Tādā gadījumā es gribu, lai tāds mehānisms ātrāk beigtu darboties, lai tāds beigtu postīt Latviju un beigtos Cilvēku pagrimums.

8. „Viedajiem un inteliģencei pienākums būtu modināt…”

Piekrītu. Vēl vairāk – tieši pēc šīs darbības var pazīt, kurš ir inteliģents, bet kurš par tādu ļaunprātīgi uzdodas. Un, ja tā paskatamies, tad visi jūsu pucētie „mākslinieki”, „profesori” un „dzejnieki” tikai tādas alus putas vien ir. Sasaukt tautu uz ziņģēm un festivāliem ar alus izdzeršanos, nolikt priekšā apsmērētus audeklus, uzcelt „koncertzāli Vidzemē”, no kuras logiem lieliem burtiem pretī spīd uzraksts „Bohēma”, papļāpāt par kurzemīti – pacelt piezemēto lieluma kārtā, tādā veidā atņemot tautai tās patieso lielo – to jūs protat un atbalstat, bet tiem, kuri tiešām „modina”, tiem jūs aizbāžat mutes.

Tāpēc tie, kuriem jūs dodat vārdu, ļaujat runāt un ceļat godā nav inteliģence, bet inteliģence ir tie, kurus jūs tautai noslēpjat, kuriem aizbāžat mutes, un kurus visādi cenšaties diskreditēt (… arī esot ticējis…).

Patiesā inteliģence vienmēr dara savu darbu – modina un stāsta. Savukārt tautas pienākums būtu inteliģenci uzklausīt, nevis sapulcēties ziņģu, alus un patmīlības glaudīšanas baudīšanai, bet pieredze rāda, ka tauta vienmēr paskatās, paklausās un lustīgi pulcējas pie alus, desiņām un krievu lamāšanas…

Nu, ja jau tāda ir tautas lielākās daļas griba, ja jau tāda ir viņas demokrātija, tad viņa ir izdarījusi savu izvēli un tādas ir viņas brīvās gribas tiesības iedzīt sevi iznīcībā. Nevar aizstāvēt to, kurš sevi neaizstāv pats. Nevienu nevar piespiest būt Saprātīgam, Sadraudzīgam un Varonīgam. Tas, kurš grib būt kāju pamesls, vienmēr atradīs kādu, zem kura kājām pagulties. Tagad tie ir ASV un ES. Pēcāk tā atkal būs tagad lamātā Krievija, kādi arābi, žīdi vai nēģeri.

9. Jūsu jautājums nav retorisks. Tas ir murgains savārstījums, kurš uzrakstīts ar nodomu „izšķobīt” manu mugurkaulu un sajaukt galvu lasītājiem.

Ir rīcība no Sirds. Tās pretstats ir tas, ko jūs saucat par „rīcību no Sirds” – tas ir – paštaisnu un egoistisku, savas muļķības diktētu maldu stāvokli. Rīcība no Sirds ir skaidra un Zinoša, un palielina skaidrību un Zināšanu.

Sirds ievieš skaidrību. Sirds parāda to, ko prāts neredz. Tur, kur ir maldi, tur nav Sirds. Sirds vadīta rīcība apskaidro un stiprina. Rīcība maldu stāvoklī ieved dziļākos maldos. Iekāre un naids padara aklu. Maidanos pulcējas aklie.

Katrs dzīvo savā pasaulē, iet savu ceļu un nonāk citā vietā, neatkarīgi no tā, ko jūs par to domājat un stāstāt savos pulciņos. Ja tajos ir muļķi, kuriem ar skaistiem vārdiem var „aizsmērēt acis”, tad tāda ir šo pulciņu loma – kalpot par muļķu pulcēšanās vietām – miskastēm, kurās sakrīt tie, kuri ķeras uz skaistiem vārdiem. Jūsu kļūda, „Vašingtonas cilvēciņi”, ir tajā, ka jūs domājat, ka visi Cilvēki ir tādi kā jūs.

Jūs domājat, ka es, tāpat kā jūs, sākšu grozīties un mīkstmiesīgi locīties. Jūs nesaprotat to, ka darbība atšķirīgās vidēs izraisa atšķirīgas reakcijas. Tārpi nekad nesapratīs putnus, kuri tos ēd. Viņi nekad nesapratīs kā putni viņus atrod. Tārpi vienmēr centīsies uzzināt, kā paslēpties no putna, bet putns no augšas vienkārši skatās, ko tāds tārps tur dara.

Tas, ka es esmu teicis, ka „ne par to es cīnījos”, nenozīmē to, ka es nožēloju to, ko esmu darījis un domāju, ka esmu kļūdījies. Nebūt nē! Tajos apstākļos es darīju to, ko tajos varēja darīt. Tad, kad tas kļuva bezjēdzīgi, es to darīt pārtraucu un pievērsos citām darbības formām. Tur, kur godīgais saduras ar krāpnieku, vienmēr uzvar krāpnieks, bet tas nenozīmē, ka godīgais ir rīkojies nepareizi. Krāpnieks pārkāpj likumu, kuru godīgais ievēro. Likums ir durvis, kuras gan paver iespējas, gan nošķir divas pasaules. Krāpnieks sevi ierobežo savas krāpšanas žņaugos, bet godīgajam vienmēr ir bezgala daudz citu ceļu kā turpināt savu darbu. Visi, kas atceras, ko es esmu darījis un teicis, tagad paši redz, ka man bija taisnība.

Jā, es biju bezjēdzīgās akcijās, jā, es biju oligarhu sarīkotās „barikādēs”, bet es nekad to nesaucu par savu kļūdu. Daudzās „barikāžu laiku” fotogrāfijās var redzēt „manas klātbūtnes pēdas” – to, kas tika izdarīts kādā ļoti kritiskā brīdī, kas novērsa lielu upuru skaitu. Tāpēc mana klātbūtne tur nav bijusi veltīga – ir palikuši dzīvi Cilvēki un piespiesti mainīts „barikāžu cīņu” scenārijs. Ir mainīta (nepieļauta asiņaina) vēsture.

Jūs domājat, ka jūsu esamība vai neesamība „barikādēs”, vai „Baltijas ceļā” kaut ko mainīja teātrī, kurš saucās „neatkarības iegūšana”. ASV tagad saka: „Mēs esam nolēmuši beigt karošanu Ukrainā, bet jāļauj taču Kijevas bandai vēl mazliet pašaudīt „moskaļus””. Tāpat bija toreiz. Bija nolemts visus „brīvlaist”, bet vajadzēja taču to „brīvlaišanu” ar kaut ko izpušķot, lai vēlāk ir „par ko parunāt”. Tomēr visā tajā biezputrā vienmēr varēja izdarīt arī kaut ko īstu. Tas, kas tagad notiek Latvijā, nav tas sliktākais no visām iespējamībām, kas ar to varēja notikt. Par to man prieks!

Un pat, ja Cilvēks rīkojas, dzīvo tālāk un vēlāk saprot savas rīcības kļūdainumu, tad šī sapratne viņu stiprina. Tagad Cilvēks iegūst lielāku pārliecību par izvēlētā ceļa pareizumu, ja šis ceļš ir uz labo. Ja tas ir bijis uz ļaunu, tad viņš redz vēl vienu ļaunuma vājuma vietu. Kļūdu atzīšana vājina slikto un stiprina labo. Piemēries pie tā, un Tu zināsi, kas esi. Ar to arī beigsim mūsu kafijas pauzi.

No sevis varu piebilst vien to, ka, ja kāds kaut ko tādu par „maidaniešu cīņu par taisnību” sāktu runāt tur, kur ir pabijusi „nacgvarde” un soda ekspedīcijas „pretterorisma akcija”, to Odesas, Doņeckas un Luganskas apgabalu iedzīvotāji nosistu ar kailām rokām. To visu jūs varat runāt te, Latvijā, sēžot pie sava rakstāmgalda un internetā, un tiem, kas paši nav piedzīvojuši to, ko jūs saucat par „taisnību” un „neatkarību”, bet ko viņi ir piedzīvojuši kā fašismu un fašistu soda ekspedīciju savās mājās. Tur viņi to visu izsaka dažos lozungos: Odesu mēs jums nepiedosim! Donbasu mēs jums nepiedosim! To visu mēs jums nepiedosim!

Tāpēc priecājieties, ka jums nav jāsatiek šie Cilvēki vaigu vaigā un tāda benderiešu – nacistu „cīņa par taisnību un neatkarību”! Sveiciens Vašingtonai! Gaidi maidanu!

Avots:
http://philos.lv/Kafijas_pauze.html

Informācijas aģentūra
/17.09.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 8 komentāri

Ukrainas kara ekonomiskie cēloņi jeb kāpēc tiek provocēts pasaules karš (Sergeja Glazjeva uzstāšanās)

Sergejs Glazjevs

Sergejs Glazjevs

Par Ukrainas kara ekonomiskajiem iemesliem īsā, koncentrētā un informatīvi bagātā lekcijā stāsta autoratīvākais un ietekmīgākais Krievijas ekonomists, zinātņu akadēmijas loceklis un prezidenta padomnieks Sergejs Glazjevs (dzimis Ukrainā, tēvs krievs, māte ukrainiete).

Galvenie Ukrainas krīzes, konflikta un kara izraisītāji tomēr ir Kijevā pašreiz valdošais režīms. Šim režīmam jau kopš pašiem tā sākumiem bija neleģitīms raksturs, kas visiem ir acīmredzams, jo tas izveidojās bruņota valsts apvērsuma rezultātā. Sākot ar nelikumību, šis režīms visa sava pus gada ilgās eksistences laikā turpina veikt visdažādākās nelikumības. Nekādas cilvēktiesības, demokrātiskās normas un juridisko tiesību principus Kijevas režīms neievēro un pārkāpj tos gan savā iekšējā, gan ārējā politikā. Tāpēc šis režīms kopš paša sākuma līdz pat šai dienai ir neleģitīms. Šis režīms ir fašistisks visās savās izpausmēs. Pēc būtības tas ir oligarhisks. Vara Ukrainā pašreiz pieder oligarhiem un lielkapitālistiem, kuri turpina gūt peļņu no kara.

Kāds šim režīmam ir sakars ar „Eiropas vērtībām” dēļ kurām Eiropa, Eiropas Savienība to tieši un konsekventi atbalsta? Ja mēs runājam par tiesiskas valsts, demokrātijas, cilvēktiesību vērtībām, tad ir acīmredzams, ka Porašenko, Jaciņuka un Turčinova režīmam nav nekāda sakara ar šīm Eiropas sabiedriskās uzbūves normām un klasiskajām Eiropas vērtībām.

Ir acīmredzams kas cits, ka šim režīmam ir daudz kas kopējs ar postkristīgajām Eiropas vērtībām. Tādām kā ģimenes tiesību pārkāpšana, homoseksuālisma uzplaukums, vairākuma sabiedrības viedokļa ignorēšana, juvenālā justīcija utt. Ar šīm modernās Eiropas tradīcijām Kijevai tik tiešām ir tiešs sakars. Bet, ja mēs runājam par patiesajām Eiropas vērtībām, kas ir saistītas ar cilvēktiesībām, demokrātiju, sociālu valsti, tad šim režīmam nav nekā kopēja ar Eiropu. Bet tas, ka Eiropas līderi šo režīmu konsekventi atbalstīja un turpina atbalstīt ir fakts.

Šis režīms nevarētu rasties, ja nebūtu Eštonas, Barozu, Fulē, Eiropas finansu ministru, Eiropas valstu līderu attiecīga pozīcija. Protams, tā nav pirmā reize vēsturē, kad Eiropas valstu līderi „izaudzē” nacismu un pēc tam arī fašismu. Tā biju arī Minhenes vienošanās laikā 1938.gadā, kad viņi deva svētību Hitleram, un acīmredzot vēsture Eiropas vadītājiem māca tikai to, ka tā neko nemāca.

Tas, ka Porašenko ir nacists un nu arī fašists, tagad vairs nav apšaubāms. Jebkurš objektīvi domājošs cilvēks to atzīs. Porašenko kopā ar Jaceņuku publiski vairākkārtīgi ir teikuši, ka Donbasā dzīvo necilvēki, kopā ar Timošenko viņi aicināja šos necilvēkus iznīcināt, līdz pat masu iznīcināšanas ieroču izmantošanai. Visbeidzot uzstājoties Ukrainas neatkarības dienas pasākumos Porašenko pats paziņoja, ka viņa režīms ir Hitlera nacistu kolaboracionistu režīma, kurš eksistēja tikai dažas dienas, mantinieki. Viņš paziņoja, ka pats Ukraiņu režīms, karogs un citi Ukrainas valstiskuma atribūti sakņojas Ukraiņu Pretošanās armijā. Tādējādi Porašenko pats sava režīma leģitimitāti saista nevis ar Padomju Ukrainu, kas ir Ukrainas leģitīmais sākums, ne no Krievijas impērijas un ne no Kijevas Krievzemes, bet gan no tieši no Hitlera nacistu kolaboracionistiem. Ar šādām savām runām viņš pats apstiprina tiešu Hitlera nacistu kolaboracionistu un esošā Kijevas režīma saistību. Par to ir pateikts un uzrakstīts jau pietiekami daudz, un tas ir redzams arī pēc Ukrainā plaši izmantotās simbolikas, pēc Hitlera līdzdalībnieku slavināšanas. Tāpēc nākas secināt, ka mūs priekšā ir nacistisks un fašistisks režīms, kuru diemžēl atbalsta arī Eiropas līderi.

Rodas jautājums: kādēļ Eiropa vispār to dara? Kad vēl pirms sankciju ieviešanas Berlīnē tikos ar samērā objektīviem Vācijas parlamenta un Ārlietu ministrijas pārstāvjiem , tad viņi man neformāli teica: „Bet Tu taču saproti, tie nemaz neesam mēs, tie ir amerikāņi, kuri mūs piespiež un kuri no mums to pieprasa. Mēs neko nevaram izdarīt.” Kā tas ir, ka suverēnā Vācija neko nevar izdarīt pret amerikāņu spiedienu?! Man atbild: „Jā, tādi ir mūsu politiķi, tāda ir mūsu tradīcija un vispār pie mums ir amerikāņu karabāzes, mēs vispār vēl neesam atbrīvojušies no ASV okupācijas.” Tā neoficiāli vācu politiķi jums pateiks, attaisnojot savu nesaprotamo pozīciju, atbalstot Kijevas neofašistu režīmu.

Nu jau ir acīmredzams (visi fakti par to liecina), ka sākotnēji nacistiskais režīms un Ukrainas fašistiski nacistiskā valsts, formējās un joprojām tiek formēta tiešā ASV vadībā. Precīzāk sakot, ASV specdienestu un ietekmes aģentu vadībā. Reālais Ukrainas prezidents nav Porošenko kungs, bet gan ir ASV vēstnieks Kijevā. Tieši ASV vēstniecībā tika noteikts, kurš būs prezidents, kurš premjerministrs, kurš būs parlamenta vadītājs un kad parlaments ir jāatlaiž. Nevienam nav noslēpums, ka Ukrainas drošības dienests, kurš reāli vada militāro soda ekspedīciju Austrumukrainā, dara to ASV instruktoru vadībā un uzraudzībā, kuri visu šo laiku atrodas Ukrainas drošības dienesta ēkā un pa tiešo vada visu šo operāciju.

Tieši ar to, iespējams, ir arī izskaidrojama šīs militārās operācijas pārmērīgā nežēlība, pilnīga vienaldzība pret cilvēku likteņiem [arī pret savējiem] un cilvēciskā faktora ignorance. Amerikāņi ar svešām rokām, ukraiņu nacistu rokām, izraisa karu Eiropā. Un ja vēl tie būtu tikai nacisti. Šodien jau visa Ukrainas valsts ir kļuvusi par fašistisku valsti, kura veic sistemātisku vardarbību pret saviem iedzīvotājiem, iesauc armijā piespiedu kārtā (bijušas jau trīs mobilizācijas kārtas, masveida to cilvēku aresti, kuri negrib iet armijā) un pilnībā pārkāpj visas likuma normas.

Man pašreiz nav laika analizēt ukraiņu nacisma dabu, pateikšu tikai, ka ukraiņu nacismam bija un ir inducēts (no ārienes iepotēts) raksturs. Pašreiz šī injekcija nāk no Vašingtonas puses [bet radās ukraiņu nacisms Austroungārijas impērijā XIX gs. otrajā pusē].

Ukraina vienmēr bija, ir un būs neatņemama krievu pasaules sastāvdaļa. Tas ir acīmredzams visiem, kuri zina mūsu vēsturi un kultūru, Ukrainas vēsturi un kultūru, mūsu kopdzīves tūkstošgadīgo vēsturi. Daudzu gadsimtu laikā šī Krievijas un Ukrainas vienība no ārējo spēku puses nepārtraukti tika pārbaudīta. Pēc dažām dienām būs pirmā pret krieviem Ukrainā vērstā genocīda gadskārta – rosīnu traģēdija, kad tādi paši nacisti, tikai simts gadus atpakaļ, pirmā pasaules kara laikā Austrija militāristu vadībā veica masu represijas Karpatu Krievijā [no 500000 Karpatu Krievijas iedzīvotājiem tika nogalināti (nošauti vai pakārti) apmēram 60000, bet apmēram 100000 gāja bojā no bada un slimībām]. Gan pirms tam, gan pēc tam krievu pasaules ārējie ienaidnieki centās izmantot ukraiņu nacismu krievu pasaules novājināšanai un sagraušanai. Reizēm, diemžēl, viņiem tas arī izdevās.

Pašreizējo ukraiņu nacisma versiju amerikāņi ilgi un rūpīgi audzēja vēl kopš PSRS laikiem, kad simtiem tūkstošu Hitlera kolaboracionistu bija spiesti bēgt no Padomju varasiestādēm. ASV un Kanāda deva viņiem patvērumu, kur tie varēja attīstīt savus nacistiskos uzskatus. ASV ļoti labi sagatavoja šo nacistisko kolonu, ko desantēja Ukrainā uzreiz pēc PSRS sabrukuma.

Visi pēdējā gada notikumi pārliecinoši parāda, ka ASV vēstniecība kopš paša sākuma bija nacistu kaujinieku noformēšanas un apmācības centrs. Kad ASV valsts sekretāra vietniece atskaitījās Kongresā, ka ir iztērēti 5,2 miljardi dolāru demokrātiskiem institūtiem Ukrainā, tad patiesībā šī nauda tika iztērēta nacistu kaujinieku sagatavošanai. Gan organizācijām, kuras formēja mūsdienu nacisma ideoloģiju, gan kaujinieku militārām nometnēm utt. Pēc metodēm, kas tika izmantotas Eiromaidana laikā, bruņotā valsts apvērsuma laikā un kas tiek izmantotas joprojām, pēc viņu semantikas analīzes, pēc tekstu analīzes utt. ir ļoti labi redzami šo notikumu patiesie autori no Vašingtonas.

Kāpēc amerikāņi vispār to dara? Ja Eiropas Savienībai, Ukrainai un Krievijai notiekošais Donbasā ir drausmīga traģēdija, kurā iet bojā tūkstošiem cilvēku, tad amerikāņiem tas ir kārtējais „labais karš”. Te ir jāpiebilst, ka amerikāņu politologi joprojām savos tekstos un mācību grāmatās sauc Otro pasaules karu, kas prasīja 50 miljonus cilvēku dzīvības, par „labo karu”. Priekš ASV tas bija „labs karš”, kurš tai nodrošināja līderpozīcijas pasaulē. Tāpat viņiem „labs karš” bija arī Pirmais pasaules karš kā rezultātā Amerika kļuva par pasaules mēroga lielvalsti. Amerikai vienmēr kari Eiropā nozīmē kapitāla un „smadzeņu” pieplūdumu, konkurentu novājināšanu, kas dod ekonomisku pacēlumu un ekonomisku veiksmi. Tāpēc amerikāņu politologi nebaidās no kara Eiropā, tāpēc viņi nebaidās no upuriem Eiropā, nebaidās no Eiropas izpostīšanas.

Karu izraisīšana Eiropā ASV vienmēr ir bijis lielu peļņu nesošs pasākums, un jau tagad var droši apgalvot, ka amerikāņi savus kara izdevumus jau ir atpelnījuši. Mēs vairs nezinām, kur atrodas Ukrainas zelta rezerves, kur atrodas Ukrainas mākslas vērtības (ir ziņas, ka tās izveda uz ASV), ir izlemts energoresursu transporta tīkla liktenis, kurš ir apsolīts amerikāņiem, zem Donbasa (no kura ar karu dzen projām iedzīvotājus) atrodas milzīgi sašķidrinātās gāzes krājumi. Tātad, amerikāņu bizness savus izdevumus jau ir atpelnījis un, nerēķinoties pilnīgi ne ar kādiem cilvēciskiem upuriem, ASV specdienesti turpina konflikta eskalāciju.

Bet lieta te nav tikai merkantilās interesēs. Tagad es gribētu palūgt pievērst īpašu uzmanību manis teiktajam, jo pievērsīšos fundamentāliem jautājumiem, kas izskaidro kādēļ ASV šodien ir spiesti izraisīt karu Eiropā.

Pēdējo 300 gadu laikā lieli pasaules kari ir notikuši ekonomiskās attīstības ciklu lejasdaļā. Arī pašreizējais laiks ir raksturojams ar „Kandratjeva lielo ciklu” nomaiņu. Tie ir procesi, kad ekonomikā notiek ļoti nopietnas strukturālas izmaiņas, kad viens tehnoloģiskais līmenis nomaina citu tehnoloģisko līmeni.

Šajā laikā notiek ekonomiskās struktūras salaušana un pirmajā plānā izvirzās jauni ekonomiskie līderi. Valstīm, kuras līdz tam atradās līderpozīcijās, rodas problēmas ar pārmērīgu kapitāla uzkrāšanos tehnoloģiski pārāk novecojušas rūpniecības apstākļos. Lai saglabātu līderpozīcijas, šīs valstis mēģina izmantot politiskas metodes, lai samazinātu konkurentu attīstības tempus, līdz mirklim, kamēr jaunās tehnoloģijas nebūs caursitušas sev ceļu pašu valstī. Tomēr pēdējo 300 gadu vēsture māca, ka ar katru jaunu tehnoloģisko līmeni jaunā ekonomikas izaugsmes periodā izaug jauni līderi, kuri spiež laukā vecos līderus un pārņem pie sevis intelektuālos un globālās līderības monopola resursus.

00385_Glazjevs1

Bildē ir attēlots pēdējo divu tehnoloģisko līmeņu nomaiņas grafiks. Pašreiz sākas jauns tehnoloģiskās attīstības cikls, kura pamatā ir nanotehnoloģijas, biotehnoloģijas un informācijas un komunikāciju tehnoloģijas. Šīs sfēras pieaugums ir apmēram 30-40% gadā. Tā strauji attīstās arī pašreizējās ekonomiski attīstītajās valstīs, bet tai traucē jau izveidojušies institūti un jau izveidojušās tehnoloģiskās struktūras. Vissāpīgāk šis process norit ASV, kurā ir vislielākais pārmērīga kapitāla uzkrāšanās līmenis novecojušās tehnoloģijās.

00385_Glazjevs2

Nākmajā bildē ir attēlota universāla tehnoloģiskā līmeņa dzīves cikla shēma. Iekrāsotā daļa ir periods, kurā mēs pašreiz atrodamies. Šajā laikā „dzimst” jauns tehnoloģiskais līmenis. Šajā laikā notiek kapitāla pārplūšana no tehnoloģiski novecojošām ražotnēm uz ražotnēm ar jaunām tehnoloģijām. Tas ir ļoti sarežģīts process, jo kapitāls ne vienmēr un ne uz reiz atrod jaunas tehnoloģijas. Šo procesu pavada lieli tehnoloģiski riski, tāpēc to vienmēr atbalsta valsts. Tradicionāls šāda atbalsta veids ir militāro izdevumu palielināšana.

Ultraliberālās doktrīnas ietvaros, kas šodienas Rietumos ir vadošā, valsts drīkst iejaukties ekonomikā tikai nacionālās drošības interešu vārdā. Tikai aizsardzības vajadzībām drīkst pieaudzēt militāros izdevumus, ko ASV patiesībā arī dara. Dēļ šī stimulētā pieprasījuma arī rodas jauno tehnoloģiju piedāvājums.

Tas tehnoloģiju līmenis, kas līdz šim nodrošināja ekonomisko pieaugumu, kura pamats ir mikroelektronika, viņš radās aukstā kara laikā („zvaigžņu karu” laikā), kad PSRS un ASV kosmosa militārās izmantošanas sacensība nodrošināja gigantisku līdzekļu pieplūdumu ASV informācijas tehnoloģiju sektoram, kas bija šī procesa līderi. Dēļ šīs kapitāla pārplūšanas un aukstā kara konflikta eskalācijas ASV izvirzījās kārtējā augošā ekonomiskā cikla līderos. Analoģisks tehnoloģisko līmeņu nomaiņu process 1930-ajos – 1940-ajos gados noveda pie Otrā pasaules kara.

Es neattīstīšu tālāk šo tēmu, tikai gribu norādīt, ka raksturīgas šī perioda pazīmes ir energoresursu cenu pieaugums, kapitāla pārplūšana no rūpniecības sfēras uz finansu sektoru (jo rūpniecības sfērā kapitāls nerod peļņu nesošu pielietojumu), finansu piramīdu rašanās un pieņemšanās apmēros, finanšu burbuļu rašanās, turbulence ekonomikā, saspīlējuma pieaugums, militāro izdevumu pieaugums, militāri – politiskā saspīlējuma pieaugums, ekonomiskās konkurences turpināšana citiem līdzekļiem. To visu mēs redzam šodienas pasaulē. Cauri šim periodam mēs šodien virzāmies.

Vai šajā periodā varētu iztikt bez kara? Visdrīzāk varētu, lai gan līdz šim šādus tehnoloģiju līmeņu maiņas periodus ir pavadījuši kari. Jau minēju Otro pasaules karu un jāatzīmē, ka aukstais karš, kurš beidzās ar PSRS sabrukumu, arī bija karš. No ekonomikas skatu punkta raugoties, Aukstais karš, PSRS un ASV konflikts, „bruņojuma sacensība”, jo īpaši kosmosā, tas bija tieši karš (bez ieroču pielietošanas). Tāpēc mēs tagad atrodamies nevis trešā, bet ceturtā pasaules kara priekšvakarā pēc šādas hronoloģijas.

No pasaules kara varētu izvairīties, ja valstis, kuras ir atbildīgas par pasaules mēroga starptautisko politiku, spētu noformulēt kādus kopējus, milzīga mēroga sadarbības projektus, kam būtu globāli uzdevumi un globālu draudu novēršana. Piemēram, draudu no kosmosa novēršana. Varētu piedāvāt un izstrādāt liela mēroga programmu planētas Zeme aizsardzībai no kosmosa draudiem, no ekoloģiskām katastrofām, kas apvienotu pieprasījumu pēc jaunākajām tehnoloģijām un valsts intereses

Tomēr ASV ģeopolitiķi nolēma izmantot vecās metodes, kuras tika izstrādātas vēl 19.gadsimtā: „skaldi un valdi”, rasisma, nacisma un fašisma ideoloģijas propaganda un tā izaudzēšana. Tās ir iecienītas anglosakšu ģeopolitiķu metodes dēļ kurām kontinentālā Eiropa cieš jau vairākus gadsimtus.

Šodienas amerikāņu polittehnologi un politiķi nav savā attīstībā tikuši diez ko tālāk par saviem 19.gadsimta kolēģiem. Tā vietā, lai caur lieliem sadarbības projektiem censtos sadarboties (ekonomiskās sadarbības zonas, vienotas ekonomiskās telpas izveidošana no Lisabonas līdz Vladivastokai, resursu koncentrācija problēmu risināšanai, kas ir būtiska visai cilvēcei, kā to piedāvā prezidents Putins), viņi mums atkal piedāvā karu. Karš priekš viņiem ir pierasta lieta, jo īpaši karš ar citu rokām.

00385_glazjevs3
Nākamajā bildē ir attēlota problēma, kas ASV pašreiz ir ļoti kritiska – ASV valsts parāda eksponenciāls pieaugums. ASV ir nepieciešams karš, lai atbrīvotos no savām parādsaistībām (norakstītu parādus). Tātad no vienas puses, karš ir nepieciešams, lai stimulētu jaunu tehnoloģiju attīstību caur ekonomikas militarizāciju, bet no otras puses karš ir nepieciešams, lai atbrīvotos no savām saistībām. Kā saka – „karš visu norakstīs” un pasaules finanses nav izņēmums. Gan Otrais pasaules karš „visu norakstīja”, gan arī sociālistiskās sistēmas sabrukums norakstīja daudzus parādus. Parādu „norakstīšanai” seko jaunas „telpas” atbrīvošana lielkapitāla attīstībai [tā kā nav parādu, var sākt tos no jauna veidot], tāpēc arī šis ir būtisks mūsu ļoti bīstamā laikmeta apstāklis.

00385_glazjevs4

Jaunajam tehnoloģiskajam līmenim ir humanitārs raksturs. Es gribētu īpaši uzsvērt šo apstākli, jo varētu neuzsākt militarizācijas sacensību, neuzsākt karu, bet iet pa humanitāru starptautisko programmu radīšanas ceļu, jo nākamā tehnoloģiskā līmeņa produkcijas patērētāji ir izglītība, veselības aizsardzība un zinātne. Jaunajā ekonomiskās augšupejas vilnī puse no ekonomikas būs humanitāras sfēras. Ņemot to vērā, militāro izdevumu palielināšana, nedod ekonomikas izaugsmei vajadzīgo impulsu, kādu deva iepriekš. Ja šis brīdis tiks palaists garām, tad, neskatoties uz parādu norakstīšanu, neskatoties uz militāro izdevumu eskalāciju, jaunais tehnoloģiskais līmenis ļoti ilgi un mokoši mēģinās izsist sev ceļu. Karš šai gadījumā nez vai palīdzēs ekonomikas izaugsmei. Tie polittehnologi, kuri pauž lielkapitāla intereses un domā, ka ar kara palīdzību viņi „nonullēs” izdevumus un izrausies līdz jaunām tehnoloģiskām iespējām, patiesībā kļūdās. Bet, kā jau teicu, ASV ģeopolitika dzīvo 19.gadsimta uzskatu līmenī, kurā karam bija izšķirošā nozīme.

00385_glazjevs5

Nākamā bildē ir parādīts, ka bez garajiem ekonomikas attīstības viļņiem pasaule pašreiz pārdzīvo gadsimta uzkrāšanās ciklu maiņu. Pēdējie trīssimts gadi uzrāda ne tikai 6 ekonomiskās attīstības ciklus, bet arī 3 uzkrāšanās ciklus: Genujas, Holandes un Anglijas. Pašreiz mēs pārdzīvojam ceturto amerikāņu bagātību uzkrāšanas ciklu, kurā līderi ir ASV, ap kuru koncentrējas pasaules ekonomikas pašatražošanās spēki. Šajās likumsakarībās līdz šim nav bijuši izņēmumu.

Uzkrāšanās ciklu nomaiņas cēlonis ir apstāklī, ka valstis, kuras noteica pasaules ekonomikas kārtību, ar laiku dēļ ekonomiskās izaugsmes iespēju izsmelšanas un dēļ parādu griestu sasniegšanas bija spiestas atdot līderības stafeti citām valstīm. Šodien notiek pārejas process no gadsimtu ilgušā amerikāņu uzkrāšanās cikla uz Āzijas – Klusā okeāna uzkrāšanās ciklu, kur par līderiem kļūst Japāna un Ķīna.

Šis ir ļoti sāpīgs process, kuru vienmēr pavada militāri-politiskie konflikti. Tā brīža pasaules līdervalstis cenšas noturēt savu līderību par katru cenu. Tieši šī iemesla dēļ ASV mūsu acu priekšā cenšas izraisīt karu Eiropā.

Kāda ASV lielkapitāla interese no kara Eiropā? Pirmkārt novājinās pati Eiropa, kas ir ļoti svarīgs placdarms amerikocentriskam kapitālam. Amerikāņi cenšas uzspiest Eiropas Savienībai viņiem ļoti neizdevīgu brīvās tirdzniecības zonu. Novājinot Eiropu amerikāņi novājina viņu iespējas un pārrunu pozīcijas, apspiež Eiropu ekonomiski un „izgriežot rokas”, piespiež parakstīt transatlantisko brīvās tirdzniecības līgumu.

Šis karš pēc amerikāņu aprēķiniem novedīs pie visas krievu pasaules krišanas. Ukrainas okupāciju amerikāņi jau ir paveikuši. Nākamais, ko viņi plāno, ir Krievijas sadalīšana, kurā noteicošā loma atkal tiek piešķirta nacismam, radikālo nacistu kustību atbalstīšanai Krievijā un haosa paplašināšanai.

Ukraina šai ziņā ir izvēlēta apzināti, jo karš Ukrainā ļauj amerikāņiem sagraut visu Eirāziju, jo Ukraina Krievijai nevar būt ienaidnieks. Ukraina Krievijai nekad nav bijusi un nevar būt par ienaidnieku. Mēs nevaram Ukrainā pielietot nekādus nopietnus ieroču veidus, jo tas būtu tas pats kā pielietot tos pašiem pret sevi. Tāpēc Amerikas stratēģi ļoti labi saprot, ka, izaudzējot ukraiņu nacismu, izveidojot fašistisku Ukrainas valsti, kas ir orientēta pret Krieviju, viņi faktiski nostāda Krieviju kara neiespējamības situācijā. Tieši tāpēc tik ciniski tiek veikta šī operācija [ukraiņu nacistu spēku iebrukums un terors Austrumukrainā].

Tūkstošiem cilvēku iet bojā tikai tāpēc, lai izprovocētu Krieviju uz karu, jo galvenais nodoms ir piespiest Krievijas armiju sākt karot ar Ukrainas armiju, lai šāds karš kļūtu pilnīgi visiem neapšaubāms un acīmredzams. Tas ir nepieciešams, lai iesaistītu karā Eiropu. Pagaidām amerikāņiem nepietiek argumentu, lai piespiestu Eiropas partnerus iesaistīties reālā karadarbībā. Tam ir nepieciešams atklāts militārs konflikts.

Lai to panāktu, tiek veiktas visdrausmīgākās provokācijas, sākot no cilvēku sadedzināšanas Odesā un beidzot ar Eiropas partneru pasažieru lidmašīnu notriekšanu. Amerikāņu specdienesti un viņu ukraiņu aģentūra iet uz jebkādiem noziegumiem, lai pārliecinātu Eiropu iesaistīties karā pret Krieviju. Bet, lai tas izdotos, ir jāizprovocē Krievija ievest savu karaspēku Ukrainā. Tāda ir amerikāņu ģeopolitiķu loģika.

00385_glazjevs6

Mēs esam ļoti nopietnas problēmas priekšā, kuru nevar atrisināt viegli un ātri (tā ir attēlota nākamajā bildē). Mēs redzam, ka šī sarkanā zona, kurā mēs pašreiz atrodamies [laika posms 2014 – 2018], ir trīs dažāda tipu ekonomisko krīžu sakrišanas laiks. Mēs pašreiz atrodamies 100 gadīgo, 50 gadīgo un 25 gadīgo ekonomisko ciklu krīzes rezonanses zonā. Tas nozīmē, ka ekonomiskā sistēma, kuras centrs pašreiz ir ASV, pārdzīvo drausmīgi lielu transformāciju pēc savām sociālajām, politiskajām un finansu sekām. Šī turbulence turpināsies vēl dažus gadus. Un visu šo laiku būs motivācija izraisīt pasaules karu.

Pēc, rupji izsakoties, „atsaldētas” amerikāņu „spīkeru” pozīcijas var saprast, ka viņi nopietni nemaz neko negrasās apspriest. Daudzi domā, ka tā ir amerikāņu viedokļa paudēju klīniska muļķība, kad viņi uz balts saka melns, uz melnu – balts, uz daudziem jautājumiem vispār neatbild, uz daudziem atbild neadekvāti utt. Bet tā ir tikai ārišķīga muļķība, kas liecina, ka viņi nemaz negrasās par kaut ko sākt nopietni runāt.

Tā kā galvenā darbojošās persona ir nevis ukraiņu nacisti, ne Porašenko, ne citi ASV ietekmes aģenti, bet gan karā ieinteresētās aprindas no pašas ASV, kuras atrodas ārpus kritikas iespējamības robežām un ārpus sabiedriski – politiskās telpas, tāpēc viņi arī tālāk turpinās provocēt karu. Viņi provocēs karu ar ukraiņu nacistu rokām, pārvēršot Ukrainu par fašistisku valsti. [Šo ir būtiski saprast arī latviešiem, jo amerikāņi, nepieciešamības gadījumā spiedīs latviešvalodīgos idiotus iesaistīties konflikta eskalācijā un kalpot par lielgabalgaļu amerikāņu ģeopolitiskajām un biznesa interesēm.]

Ko ar to visu darīt, kā mums izvairīties no šiem draudiem, kā mums izvairīties no kara un kā, kas ir pats galvenais, mums šajā karā nezaudēt, kā izglābt krievu pasauli, kuras vēsturiskais un garīgais centrs ir Ukraina, ir mūsu apspriedes uzdevums. Lai mums veicas šo ļoti sarežģītu un maz kam saprotamo problēmu atrisināšanā!

Sergejs Glazjevs
/29.08.2014; Jalta/

Sergejs Glazjevs (1961) ir ietekmīgs Krievijas ekonomists un politiķis, Krievijas zinātņu akadēmijas loceklis, Krievijas prezidenta Vladimira Putina padomnieks reģionu ekonomiskās integrācijas jautājumos. Bijis Krievijas parlamenta vairāku sasaukumu deputāts un Krievijas prezidenta amata kandidāts. Dzimis Zaparožjā, Ukrainas PSR, māte ukrainiete, tēvs – krievs.

Avots:

Informācijas aģentūra
/16.09.2014/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Par propagandu (krievu, vācu, amerikāņu)

00386_PropagandaPropaganda sākotnējā sapratnē ir savas uzskatu sistēmas izplatīšana. Pēc pasaules kariem šis propagandas redzējums mainījās un propaganda sāka asociēties ar sabiedrības ietekmēšanu un manipulēšanu.

Kas ir propaganda?

Termins propaganda ir cēlies no latīņu valodas vārda “propaganda” (burtiskā tulkojumā “izplatāma ticība”), kurš savukārt ir cēlies no latīņu vārda “propago”(izplatu). Termins radās no 1622.gadā izveidotās katoļu organizācijas “Congregatio de propaganda fide” (Ticības izplatības kongregācija).

Lielā Padomju enciklopēdija propagandu definē sekojoši: “Propaganda – politisko, filozofisko, zinātnisko, māksliniecisko u.c. ideju un uzskatu izplatīšana nolūkā iesakņot tos sabiedrības apziņā un ietekmēt masu praktisko darbību. Galvenie propagandas procesa elementi ir: 1) propagandas subjekts (šķira, partija, atsevišķs indivīds, kurš veic propagandas darbu un kura intereses propaganda atspoguļo; 2) propagandas saturs (uzskatu, ideju, teoriju kopums); 3) propagandas līdzekļi, formas un metodes (prese, radio, TV, politiski izglītojoša sistēma, lekcijas); 4) propagandas objekts (auditorija, cilvēku kopība, kam propaganda adresēta).

Ar jēdzienu propaganda saprot arī idejiski politisko uzskatu izplatīšanu nolūkā veidot tādu pasaules uzskatu un cilvēku darbības veidu, kas atbilst propagandas subjekta sociālajām interesēm. Politiskās propagandas pamatā vienmēr ir attiecīgās šķiras ideoloģija un ar to saistītā politika. Mūsdienu apstākļos pastāv divi pretēji propagandas tipi: buržuāziskā un komunistiskā propaganda.

Buržuāziskie ideologi nereti noliedz propagandas šķirisko raksturu, cenšas raksturot propagandu kā universālu masu apziņas manipulācijas (ietekmēšanas) līdzekli attiecīgo sociālo grupu interesēs. Buržuāziskā propaganda manipulē ar sabiedrības apziņu, neatsakoties no īstenības sagrozījumiem, insinuācijām, meliem utt.”

Britānikas enciklopēdija dod sekojošu propagandas definīciju: “Propaganda – informācijas izplatīšana (faktu, argumentu, baumu, puspatiesību vai melu), lai ietekmētu sabiedrisko domu. Propaganda ir lielākā vai mazākā mērā sistemātiska darbība manipulācijā ar citu cilvēku uzskatiem, attieksmēm vai darbībām, izmantojot simbolus (vardus, žestus, plakātus, monumentus, mūziku, apģērbu, atšķirības zīmes, frizūru stilus, zīmējumus uz monētām un markām utt.). Apzinātība un salīdzinoši liels uzsvars uz manipulāciju atšķir propagandu no parastas sarunas vai brīvas ideju apmaiņas. Propagandistam ir konkrēts mērķis vai mērķu kopums. Lai tos saniegtu, propagandists apzināti veic faktu, argumentu un simbolu atlasi, lai sasniegtu vislielāko efektu. Lai maksimizētu efektu, viņš var izlaist būtiskus faktus vai arī tos ievērojami izkropļot, kā arī var novērst auditorijas uzmanību no citiem informācijas avotiem.”

Pēc franču filozofa Žaka Ellula ieskatiem propaganda ir abstraktu simbolu un to struktūru kopums, kas atstāj ietekmi uz cilvēka uztveri un uzvedību, tādējādi tā tiek pielīdzināta mūsdienās populārajam terminam „publiskās attiecības” ( „sabiedriskās attiecības”, „PR”). Citiem vārdiem sakot „piāristi” ir primitivizēti propagandisti.

No mūsdienu propagandas veidiem un tehnoloģijām var izdalīt krievu, vācu nacistu un amerikāņu (angloamerikāņu, Rietumu) propagandu. Izdalīšanas vērta noteikti vēl ir arī ķīniešu propaganda (populārajam vārdu salikumam “smadzeņu skalošana” ir ķīniska izcelsme), ko neapskatu, jo minimāli esmu saskāries ar tās propagandas produktiem.

Krievu propaganda

Ir divi krievu propagandas virzieni. Pirmā pamatlicējs ir PSRS dibinātājs Vladimirs Ļeņins, kurš uzskatīja, ka „masām ir jāsaka taisnība” un kurš, izmantojot šo metodi, realizēja sociālistisko revolūciju un lika pamatus Padomju Savienībai. Šī metode balstās uz ticību cilvēku vairākuma spriestspējai un pārliecību, ka meli agri vai vēlu pašiem melotājiem negatīvi atspēlēsies. Pēc šīs metodes galvenais propagandā ir uzzināt patiesību un visiem to saprotami pastāstīt.

Otras krievu propagandas metodes autors ir ilggadīgais PSRS Valsts drošības komitejas priekšnieks Jurijs Andropovs, kura darbības laikā Padomju nomenklatūra bija nodzīvojusies tik tālu, ka pilnībā teikt cilvēkiem taisnību vairs nespēja (paši, kā saka, nebija bez grēka). Andropovs saviem padotajiem stingri noteica, ka katrā izplatāmajā ziņā vismaz 85% ir jābūt patiesībai. Attiecīgi „Andropova skola” paredz, ka propagandas ziņas nedrīkst saturēt vairāk par 15% dezinformācijas un melu, bet labāk, lai visa ziņa būtu patiesa, bet propaganda izpaustos tikai interpretācijā. Tā kā mūsdienu Krievijas vadība (ieskaitot Putinu) ir „Andropova skolas” pārstāvji, šis lielā mērā ir arī pašreizējās Krievijas propagandas stils.

Nacistiskās Vācijas propaganda

Nacistiskās Vācijas galvenais propagandists Jozefs Gēbelss teica: „Meli, kuri tiek pateikti simts reizes, kļūst par patiesību. Mēs cenšamies panākt nevis patiesību, bet gan efektu. Kur ir propagandas noslēpums: tie, kurus ir jāpārliecina, ir pilnībā „jāiegremdē” šīs propagandas idejās, lai viņi pat nepamanītu, ka ir pārņemti ar šo propagandu… Galu galā visievērojamākos panākumus sabiedrības ietekmēšanā gūs tas, kurš ir spējīgs noreducēt problēmas līdz visvienkāršākajiem apgalvojumiem un kuram pietiks drosmes nepārtraukti atkārtot šos apgalvojumus, neskatoties uz intelektuāļu iebildumiem.„

Saskaņā ar vācu nacistu ieskatiem realitātei nav pārāk liela nozīmē, galvenais ir paša ziņojuma noformējums, piedodot tam vienkāršību, emocionalitāti un ticamību. Vācu nacistu propagandisti cilvēku vairumu uzskata par nezinošiem muļķiem, kuri nespēj saprast lietu būtību un kurus ar meliem ir viegli vazāt aiz deguna. Kā šīs propagandas piemēru var minēt nacistu Vācijas ziņojumus par kara veiksmēm laikā, kad Vācijas armija tika sakauta vienā kaujā pie otras un nepārtraukti atkāpās. Šo propagandas veidu izmanto arī pašreizējā nacistiskā Ukraina.

Amerikāņu (angloamerikāņu, Rietumu) propaganda

Amerikāņi ir daļēji vācu nacistu propagandas mantinieki. Pēc Vācijas sagrāves 2.pasaules karā, nacistu intelektuālā elite, tai skaitā psihologi un polittehnologi, pārvācās uz ASV un sāka strādāt amerikāņu labā (specdienestu, biznesa, akadēmisko aprindu).

Amerikāņi pilnveidoja vācu nacistu propagandiskās metodes, iekļaujot tajā fantāzijas un fentezi elementus, kā arī pilnveidojot metodes, kas ziņojumu padara ticamāku. ASV propagandas un vispār darba organizācijas pamatā ir postmodernistu filozofu atziņa, ka patiesība īstenībā neeksistē, bet eksistē tikai sava veida ilozori-informatīvi veidojumi, ko ļaudis pieņem par patiesību. No tā izriet, ka nav jārēķinās ar realitāti, bet ir jārēķinās ar to, kā cilvēki (mērķauditorija) uztvers informatīvos kairinājumus. Tā rezultātā amerikāņu propaganda pilnībā nerēķinās ar patiesību, bet lielu vērību cenšas pievērst mērķauditorijai – tās gaumei, uztveres spējām un kritērijiem, pēc kuriem tā tic vai netic kādām ziņām. Attiecīgi nozīmīga daļa no ASV propagandas ir mistifikācijas un falsifikācijas.

Amerikāņu propagandistu ieskatā ir jākoncentrējas nevis uz patiesību, bet gan uz metožu apgūšanu, kas palīdz radīt vislabākos „patiesības redzējumus” un visplašāk tos izplatīt. Tātad nav būtiski, kas notiek īstenībā, bet būtiski, kas un kā tiek paziņots/parādīts. Izšķirošais ir spēja radīt un maksimāli plaši izplatīt tādu materiālu, kuram cilvēki notic un kurš var arī pilnībā neatbilst patiesībai. Tā kā tādu materiālu radīt nav nemaz tik vienkārši, tad visdrošākais veids, kā plaši izmantot šo pieeju, ir likvidēt vai ievērojami ierobežot informācijas avotus, kas runā pretī vajadzīgajai „ patiesības” versijai, vai arī padarīt cilvēkus par nespējīgiem atšķirt patiesību no izdomājumiem un meliem. Šī citu viedokļu un redzējumu slāpēšana Rietumvalstīs tiek maskēta ar daudzu ārēji šķietami neatkarīgu mediakompāniju esamību, kuras praktiski ziņo vienu un to pašu mazliet pamainītos formātos (katrs pats var pamonitorēt kaut vai lielākos Latvijas ziņu portālus, avīzes un TV un konstatēt, ka ziņots tiek viens un tas pats ar dažiem maznozīmīgiem izņēmumiem).

Kura propaganda labāka?

Salīdzinot dažādas propagandas, patiesībā bāzēta propaganda no vienas puses ir efektīvāka un tai ir tendence izplatīties pašai no sevis, jo propagandista pusē ir patiesība, ko katrs to saskatīt spējīgais redz. Bet šīs pieejas izmantošana prasa augstus morālos un profesionālos standartus, pie tam bieži vien patiesība ir „neērta” un „kož acīs”, jo īpaši, ja mērķi nav tīri un darbības amorālas, kā tas bija nacistiem un kā tas bieži ir amerikāņiem. Savukārt maldināt, melot un stāstīt, ko gribi, ir vienkāršāk un necienīgu mērķu gadījumā tas ir gandrīz vai vienīgais risinājums.

„Memi” – propagandas pamatu pamats

Nozīmīgākā jebkuras propagandas sastāvdaļa ir maksimāla tās apgalvojumu uztveramība, tāpēc propagandiskai sistēmai (izplatāmo ideju kopumam vai ideoloģijai) ir jāsatur vai arī tā ir jāpārvērš vienkāršos, visiem saprotamos un viegli uztveramos terminos, frāzēs, izteicienos, „idejās”, tēlos un simbolos. Šādas lipīgas informatīvas vienības mēdz saukt arī par „memiem” (atvasinājums no sengrieķu vārda, kura burtiskais tulkojums ir „imitēt”, „imitēta lieta”).

„Memam” bez vieglas uztveramības ir jābūt arī auditorijai atbilstošam (mentalitātei, esošiem uzskatiem un informatīvajam fonam, vēsturiskajiem priekšstatiem, morāles un saprātīguma līmenim), maksimāli informatīvi piesātinātam un ar spēju iespējami dziļāk iespiesties cilvēka uzskatu sistēmā. Piemēram, termins „fašists” ir plaši izplatīts, saprotams un pieņemams krieviskā vidē, bet latviskā vidē tas tiek atgrūsts.

Cilvēki ar nekritisku domāšanas veidu, neinformēti ļaudis un primāti viegli pieņem „memus” (notic to patiesumam) un kļūst no tiem atkarīgi. Ja „mems” ir implementēts cilvēka apziņā, tad, balstoties uz to, ir iespējams cilvēku motivēt, pārliecināt, izraisīt noteiktu tā rīcību un prognozēt viņa darbības noteiktās situācijās. Piemēram, ja cilvēks ir noticējis „memam” „krievi – okupanti”, tad viņam samērā vienkārši (un neatkarīgi no patiesajiem apstākļiem) ir iespējams iestāstīt jebko sliktu par krieviem, izraisīt viņā negatīvu nostāju pret noteiktiem notikumiem, cilvēkiem un parādībām, asociējot tās ar krieviem, nomierināt, aizbildinoties ar krievu draudiem, un izraisīt rīcību, biedējot ar krieviem.

„Memu” ietekme var pat būt tik liela, ka spēj pilnībā pārvērst cilvēku. „Mems” spēj paralizēt cilvēka loģisko domāšanu un spriestspēju. Piemēram, nosvērts un ikdienišķi saprātīgs cilvēks, saskaroties ar kādu viņa „memu” apšaubošu informāciju vai „mema” aktivizācijas dēļ, var pilnībā pārvērsties, nokļūt afekta stāvoklī, zaudēt savaldīšanos, veselo saprātu un pat sastrādāt muļķības, kas ne tikai nav racionāli pamatotas, bet kas ir pilnīgi pretējas paša cilvēka interesēm (tas notika ar latviešiem t.s.”atmodas” laikā un notiek joprojām). Ar „memu” inficēts pūlis var veikt visdrausmīgākos noziegumus, bet caur „memiem” uz darbību aktivizētas ļaužu masas var novest visu sabiedrību līdz ārprāta stāvoklim, kā spilgtākais piemērs ir nacistu laiku vācu tauta.

Propaganda tātad rada „memus”, cenšas maksimāli plaši tos implementēt cilvēku apziņā, kas pēc tam dod iespēju samērā viegli vadīt un izmantot šos cilvēkus. Lai cilvēks neatskurbtu, visu laiku ir jāuztur noteikts propagandisks līmenis, kurš lieku reizi apliecina cilvēkam, ka „mems”, kam viņš tic, ir patiess, un maksimāli jāslāpē viss, kas apšauba galvenos „memus”. Zāles pret „memiem” ir loģiskā domāšana, veselais saprāts, paškritika un/vai citi „memi”. Savukārt cilvēku neinformētība, neizglītotība, aprobežotība, apgrūtinoša spriestspēja un virspusējība ir tās universālās īpašības, kas nepieciešamas ar jebkādu propagandu viegli vadāmas sabiedrības izveidošanai.

Visvieglāk „memu” ietekmei padodas bērni un jaunieši, kuru personība tikai vēl veidojas un kuri kāri uzsūc ārējā vidē cirkulējušo informāciju.

Propagandas struktūra un iekšējā loģika

Atsevišķi „memi” var pārņemt noteiktu sociālo grupu prātus, bet, lai pilnvērtīgi vadītu sabiedrību, propagandai ir jābūt strukturētai. Atkarībā no situācijas, mērķauditorijas, nepieciešamā rezultāta, izmantotajām metodēm, reālās situācijas, informatīvā fona, kontrpropagandas un citiem apstākļiem ir jābūt saviem „memiem” un savām „memu” izmantošanas, slāpēšanas un aktivizācijas metodēm.

Propagandas „memiem” ir jābūt savstarpēji saistītiem, viens otru papildinošiem un bez vai ar minimālām iekšējām pretrunām. Ja tā nav, tad „labā roka, nezina, ko dara kreisā” un viens propagandas „mems” neitralizē citu. Tāpēc, lai gūtu panākumus propagandas laukā, pie tā ir jāstrādā augstākās klases speciālistiem filozofijā, psiholoģijā un socioloģijā (reāli tā arī notiek).

Terminu daudznozīmība

Viens no propagandas trūkumiem un draudiem ir propagandas radīts pašapmāns. Nereti gadās tā, ka propagandas radītāji un izplatītāji paši notic savai propagandai, atraujas no realitātes, kā rezultātā sāk pieņemt nepareizus lēmumus un sāk neadekvāti rīkoties, kas var novest līdz pat pilnīgai propagandistiskā subjekta iznīcināšanai.

Lai tā nenotiktu vai arī lai to maksimāli novērstu (gadījumā, ja propagandisti maldina un melo), tiek izmantotas nodalītas propagandiskas sistēmas (muļķojamajām masām maldinoša propaganda, „izredzētajiem” patiesība) un/vai daudznozīmju kārtveidīgas propagandiskas sistēmas, kurās atsevišķiem propagandas elementiem („memiem”) ir vairākas nozīmes, kuras dažādi cilvēki saprot dažādi atkarībā no spriestspējas, zināšanu un/vai „iesvētības” pakāpes. Šis princips tiek plaši izmantots arī specdienestos un dažādās slepenās biedrībās („neredzamās frontes” darboņi tiek arī pamatīgi propagandiski apstrādāti un pēc tam, atkarībā no paklausības un spēju pakāpes, tiek virzīti pa dzelžainas hierarhijas kāpnēm uz augšu, vienas muļķošanas konstrukcijas nomainot ar citām, kas apmātajam tiek pozicionētas kā „gudrākas” un „ekskluzīvākas”).

Terminiem vienlaicīgi var būt gan propagandiska („mema”) nozīme, tie var raksturot noteiktu objektīvo realitāti un tos var izmantot pēc nepieciešamības kā simbolus vai sociālpolitiskās kriptogrāfijas elementus. Tādējādi var tikt radīta speciāla valoda, kura vienlaicīgi gan maldina plašas ļaužu masas, radot tām nepatiesu priekšstatu par realitāti, gan objektīvi raksturo realitāti (tiem, kuri saprot attiecīgā termina īsto nozīmi), gan tiek izmantota, lai vieni noteikta tipa darboņi publiski nosūtītu kriptētus ziņojumus citiem tāda paša tipa darboņiem citā vietā un/vai laikā. Šāda sistēma ļauj panākt efektu, kad pasakot vienu tekstu (politiķu, augstāko ierēdņu uzstāšanās, paziņojumi utt.), vienlaicīgi tiek maldināta publika, raksturota realitāte (tie, kuri saprot izmantoto terminu patieso nozīmi) un nosūtīti dažādi kriptēti ziņojumi.

Piemēram termina „starptautiskā sabiedrība” propagandiskā jēga ir noteiktu valstu vai visas pasaules iedzīvotāji vai to vairākums, bet patiesā – maz skaitliska oligarhisku struktūru grupa, kura reāli pieņem nozīmīgākos starptautiskā un nacionālā līmeņa lēmumus. Termina „ietekmes aģents” jēga ir parādīt masām nevēlamu personu vai personu grupu kā „ienaidnieka aģentus”, bet tā reālā nozīme ir cilvēki, kas labprātīgi bez ārējiem stimuliem izplata noteiktu uzskatu sistēmu. „Demokrātija” nozīmē nevis vairākuma viedokļa ņemšanu vērā un ievērošanu, bet gan noteiktu standartu ārišķīgas „demokrātiskas procedūras”. „Pilsoniskā sabiedrība” ir nevis visi pilsoņi un pat ne aktīvākie pilsoņi, kā tas tiek pasniegts pūlim, bet gan „savējie” (mazskaitliskas “pareizās” sabiedriskās organizācijas un to pārstāvji), kuri nodarbojas ar noteiktas formas sabiedriskām aktivitātēm. Ja dzirdat kādu no politiķiem runājam par „turbulenci”, tad ziniet, ka viņš runā par juku un nestabilitātes laikiem.

Gatavojot PSRS sabrukumu, Rietumu propagandisti solījās Padomju pusei „reformēt” Padomju sistēmu, ar to radot iespaidu, ka tā rezultātā Padomju iedzīvotāji saņems viņiem tik ļoti kārotos tā laika Rietumu sabiedrības labumus. Vienam elitāram Rietumu pārstāvim to atgādināja pēc PSRS sagrāves, kad bija acīmredzams milzīgais posts, ko šīs „reformas” ir nodarījušas. Viņš atbildēja: „Mēs runājām par jūsu elites reformēšanu, par tās efektivizēšanu” ar to domājot Padomju elites pārveidošanu pēc Rietumu parauga, lai tā „efektīvāk” krāptu un mānītu iedzīvotāju vairākumu.

Pat termins „propaganda” ir daudznozīmīgs. Kad kāds angažēts angloamerikānis tiek iedzīts stūrī, tad pēdējais viņa pretarguments parasti ir: „Tā ir propaganda”. Šādi viegli un bez domāšanas tiek „neitralizēts” jebkurš arguments. Šī ir viena no pazīmēm, pēc kuras var virspusēji un netieši spriest par cilvēka piederību angloamerikāņu specaprindām.

Ar „vārda brīvību” tiek saprasta, pirmkārt, preses „redakcionālās politikas” brīvība jeb, citiem vārdiem sakot, preses izdevumu redaktoru brīvība ziņot, kas ienāk prātā noteiktos ietvaros. Pēdējā laikā arī šie ietvari tiek apšaubīti un runa vairs nav par visiem redaktoriem, bet gan tikai par „pareizajiem”, „savējiem” redaktoriem. Ja kāda redaktora izdevums, piemēram, sāks kritizēt amerikāņus, homoseksuālistus vai ebrejus, tad viņam ir jārēķinās, ka uz viņu vienā brīdī „vārda brīvība” vairs neattieksies (sākumā draudēs, bet pēc tam atradīs iespēju, kā nomainīt redaktoru vai likvidēt attiecīgo preses izdevumu).

Cilvēku vairākums „vārda brīvības” koncepta ietvaros Latvijā var runāt gandrīz ko grib. Šai ziņā vārda brīvība eksistē, tai pat laikā jēga no tā ir visai maza, izņemot apmierinājumu par pašizpausmi un pašizlādi, jo klausītāju loks ir visai ierobežots. Bet arī šo iespēju jau sāk ierobežot, gan noliedzot apšaubīt „okupācijas” „memu”, gan arī ir liela varbūtība, ka arī Latvijā kaut kad tiks ieviests „naida runas” termins un tad ardievu arī šī vārda brīvība (daudzās Rietumvalstīs tas jau ir izdarīts).

„Brīvība” ir īpašs „mems” ar kuru nezinošais pūlis tiek apstulbināts dziļi un pamatīgi. Visi grib brīvību un maz kuram patīk tapt ierobežotam. Katram gribas darīt, ko grib, un reti kurš saprot, ka patiesas brīvības vārdā sevi ir jāierobežo un jālaupa sev zināma brīvība darīt nesaprātīgas un kaitīgas lietas. Tāpat reti kurš saprot, ka civilizācija un normāla sabiedrība vispār nav iespējama bez zināmas brīvības ierobežošanas. Pat vairāk, nevar izaudzināt cilvēku, neierobežojot viņa brīvību ļauties zemākajām tieksmēm (attiecīgi viens no veidiem, kā degradēt cilvēkus, ir dot tiem brīvību ļauties zemiskajam un pat uzspiest „brīvību” bērnu audzināšanā, kā tas plaši pašreiz arī notiek).

Tātad, kad tiek runāts par „brīvību”, būtiski ir saprast, par kādu brīvību un par brīvību kam ir runa. Par humānas sabiedrības brīvību iedzīvotāju vairākumam dzīvot saskaņā ar cilvēcības principiem un netapt apkrāptiem un nekļūt par neliešu agresijas upuriem? Tas ir par tādu brīvību, kas ierobežo cilvēku netikumus un indivīdus, kam tie piemīt. Vai arī runa ir par brīvību katram darīt ko grib, tai skaitā krāpt un blēdīt lētticīgus muļķus un sevi aizsargāt nespējīgos? Tas ir par brīvību neliešiem. Tad nu, lūk, Amerikas propagandētā „brīvība” ir brīvība neliešiem, ļaujot tiem veikt savas nelietības formalizētu likumu ietvaros (ASV ir legalizēta pat korupcija, saucot to par lobēšanu) un atstājot likteņa varā un nolemjot iznīcībai visus sevi neaizsargāt spējīgos. Tas ir sociālais darvinisms vistīrākā formā. Protams, neko tādu nav iespējams iebarot iedzīvotāju vairākumam, neizmantojot manipulatīvu maldināšanu un melus, jo īpaši, ja ir pieredzēta pavisam uz citiem principiem bāzēta sabiedriskā iekārta un brīvība tās ietvaros.

Kad neliela konservatoru grupiņa sprieda, ko darīt „viņķeles grāmatiņas” sakarā, viens tās dalībnieks vērsa pārējo uzmanību uz „Ķīļa reformām” un apgalvoja ka „nav ļaunuma bez labuma” (ļaunums „viņķeles grāmatiņa”, labums „Ķīļa reformas”) un kad citi tam negribēja piekrist, jo „viņķeles grāmatiņa” ir pārāk liels ļaunums, viņš dedzīgi apelēja pie pseidobrīvības „mema”: „Bet jūs taču gribējāt brīvību! Lūk, viņa ir!”

Šādai pseidobrīvībai, jeb visatļautībai amerikāņu propagandisti parasti manipulatīvi pretnostata totālu apspiestību, diktatūru un verdzību (veidojot pseidoizvēli – vai nu, vai nu), pilnībā ignorējot zelta vidusceļu un veselīgo brīvības izpratni.

“Rietumu vērtību” vai “Eiropas vērtību” patiesā mūsdienu nozīme ir neliešu brīvība, mazaprobežota brīvība grēkot, homoseksuālisma un citu izvirtību uzspiešana, vairākuma sabiedrības viedokļa ignorance apvienojumā ar formālu demokrātisko institūtu esamību, pataloģiska komfortorientētība, no morāles atrauts absolutizēts formāls tiesiskums, kā arī ārišķīgs korektums un pozitīvisms apvienojumā ar galēji cietsirdīgu nežēlību, cinismu un vienaldzību.

Mūsdienu Rietumu propagandas daudznozīmības (dubultdomas) principus labi savā darbā „1984” aprakstīja Džordžs Orvels.

Cīņa par sabiedrību vienojošo galveno prioritāti

Nozīmīgs propagandas mērķis un uzdevums ir noteikt cilvēku un visas sabiedrības prioritātes. Sabiedrība sastāv no ļoti dažādiem cilvēkiem, ļoti dažādām sociālām grupām. Šāda sabiedrība kaut kādā pakāpē ir jāvieno kaut kādām darbībām. Tas ir grūts uzdevums, kurš propagandai ir jāatrisina.

Vienot cilvēkus ar dažādiem uzskatiem var vai nu kaut kāda uzdevuma veikšanai, idejas realizācijai, ko atbalsta visa grupa vai vairums tās, kā arī vienot var izmantojot kopējā ienaidnieka tēlu. Kā darbā „Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki” secina par klasiķi uzskatītais sers Karls Poppers, tad vislabākais sabiedrības apvienošanas veids ir izmantot kopēja ienaidnieka tēlu. Tas ir – apvienot ļoti dažādus cilvēkus un dažādas sociālās grupas, kas bieži vien ļoti neieredz viens otru (piemēram, nēģeri un baltie ASV), kaut kādas darbības veikšanai pret kopēju ienaidnieku.

It kā ļoti vienkārši un saprotami, bet vairums cilvēku tomēr līdz galam neizprot, ko tas patiesībā nozīmē. Pirmkārt, šo recepti deva t.s. ”atvērtās sabiedrības” ideologs, aprakstot šo atvērto sabiedrību, kas liek domāt, ka Rietumu sabiedrība nemaz nespēj funkcionēt bez kaut kāda ārēja ienaidnieka. Ja tai šāda ienaidnieka nav, tad viņa ir vienkārši spiesta to izdomāt. Agrāk šo funkciju pildīja PSRS, tad mistiskie teroristi, kurus viņi paši radīja un finansēja, bet tagad Krievija. To vienkārši ir jāņem vērā, lai kaut cik pareizi novērtētu Rietumu ziņu avotu informācijas ticamību par Krieviju.

Otrkārt, pie šādas pieejas nozīme ir tikai tam, kurš tiek pasludināts par „ienaidnieku Nr1”, jo pret to tiks vērsti kopējie apvienotie pūliņi, savukārt zemākas prioritātes „ienaidniekiem” ir sekundāra nozīme vai pat tā nav vispār, jo pret tiem vienotības nav. Ko tas praktiski nozīmē? Ilustrēšu to ar konkrētu un ļoti aktuālu piemēru.

Dažus gadus atpakaļ biju liecinieks vienai sarunai starp diviem pietiekami elitāriem cerams nacionālistiem. Viens jaunākais prasa pieredzes bagātākajam, ko darīt „praida” sakarā. Tas ir, iet kopā ar krieviem protestēt pret „praidu” vai neiet. Sak, vai sākumā kopā tiekam galā ar zilajiem un tikai pēc tam ar krieviem vai kā savādāk. Šo jautājumu var pārformulēt savādāk. Kurš ir bīstamāks un ļaunāks, ar homoseksuālismu slims latvietis, kurš grib normalizēt un izplatīt savu slimību, vai vienalga kāds krievs, tai skaitā normāls? Jeb vēl savādāk. Kurš ir latviešu „ienaidnieks Nr1” – homoseksuālisti vai krievi? Atklāti protams šādi jautājumi netiek stādīti, bet polittehnoloģiskās prakses būtība ir tieši tāda.

Ja atbilde uz šo jautājumu ir krievi, tad visa sabiedrība tiek konsolidēta un apvienota cīņai pret krieviem, bet pārējie iespējamie ienaidnieki kļūst sekundāri, tai skaitā zagļi, blēži, pedofili, nelieši, mantrauši, diletanti utt. (viens prominents “nacionālists” man stāstīja, ka ņemot darbā tikai latviešus, lai gan viņi pēc paša pieredzes ir dranķīgi strādnieki). Protams var notikt arī cīņa pret citiem “ienaidniekiem”, bet tikai lokāli un tikai līdz mirklim, kamēr šai cīņā neiejaucas „krievu faktors”. Kad tas notiek, cīņa nekavējoties tiek pārtraukta vai ievērojami slāpēta. Lieki teikt, ka rafinētākie nelieši to izmanto un katru sevis apdraudošo faktoru mēģina saistīt ar krieviem. Tika pieķerti prominenti pedofili? Nekas, to var apklusināt aizbildinoties ar „krievu provokāciju”. Sabiedrībā ir ar kaut ko neapmierināta? Nekas, vajag aktualizēt kādu krievu jautājumu. Vajag legalizēt homoseksuālistu „laulības”? Droši, uzkurinām antikrieviskumu un uz priekšu. Galu galā krievi ir pret to, tad jau tas var nebūt nekas slikts. Tiek izpostītas ģimenes un izņemti bērni? Arī nekas. Rietumos tā ir, bet protestē taču pārsvarā krievi. Par zagļiem, korupciju un Latvijas izpostīšanu nemaz nerunāsim…

Šāda amorāla un stulba prakse Latviju ir novedusi postā un turpina iznīcināt, jo ar šādu pieeju notiek kadru negatīvā atlase, kā rezultātā sabiedrībā vislielāko ietekmi iegūst lielākie nelieši un muļķi, kas ne tikai slāpē jebkādu konstruktīvu darbību, bet bieži pat traucē tai un tiek veikta tieša un atklāta destrukcija. Tā visa rezultātā sabiedrības veikstspēja, intelekta pakāpe un morālais līmenis iet uz leju un sabiedrība mirst.

Paskatoties mazliet no citas puses, ja kāda sabiedrības daļa mēģina konsolidēties, piemēram, cīņai par tradicionālām vērtībām, par ģimenes aizsardzību, pret izvirtību normalizāciju, homoseksuālisma propagandu utt., tad loģiska un likumsakarīga homoseksuālistu – pedofilu grupas pārstāvja (vienalga slēpta vai atklāta) rīcība ir prioritizēt citu vienojošo faktoru, jeb citu „ienaidnieku”, kas Latvijas gadījumā ir „krievu faktors”. Šāds cilvēks tad, ārēji piekrītot citu problēmu esamībai un citiem vienojošajiem faktoriem, sāks cilāt nacionālisma un patriotisma tematiku, ievirzot to antikrieviskuma gultnē. Viņš norādīs, ka „tas arī ir svarīgi” un tieši vai netieši vedīs uz to, ka „tas ir vissvarīgāk”, bet visa homoseksuālistu-pedofilu grupa, mēģinot neitralizēt sev nevēlamās aktivitātes, pastiprinās antikrieviskuma propagandu un uzstāsies ar ļoti skaļiem, krievus provocējošiem „nacionālistiskiem” paziņojumiem. Vēl citiem vārdiem sakot, viņi var neteikt: „Necīnamies par tradicionālām vērtībām, necīnāmies pret izvirtībām, necīnāmies par ģimeni”, bet tā vietā viņi var sākt stāstīt par krievu „draudiem” un nepieciešamību pret to vērsties „vienotā frontē”, tādējādi panākot, ka reālā cīņa par tradicionālām vērtībām tiek pārtraukta vai ievērojami traucēta.

Ņemot vērā pašreizējo globālo stāvokli, cilvēkam ar tradicionālām vērtībām ir vienkārši absurdi un pašiznīcinoši pieņemt antikrieviskus uzskatus, pat, ja viņam krievi pārāk nepatīk un ir kādas vēsturiskas pretenzijas, jo Krievijas prezidents Putins ir gandrīz vienīgais globālais līderis, kurš vairākkārtīgi ir paziņojis (apliecinot to arī ar noteiktu rīcību), ka viņš un Krievija stingri iestājas par tradicionālām vērtībām, kas visdrīzāk ir arī galvenais iemesls, kādēļ viņa tēls tik intensīvi tiek dēmonizēts. Pretstatā ASV prezidents Baraks Obama cīņu par “seksuālo minoritāšu tiesībām” ir pasludinājis pat par vienu no svarīgākajām (!) savas prezidentūras prioritātēm. Ko tad reāli atbalsta tie, kuri iestājas pret Krieviju un/vai atbalsta ASV?!

Propagandas uzdevums tātad, ko tā mēģina veikt, ir radīt cilvēku apziņā uzskatus (implementēt „memus”), uz kuru pamata var veikt sabiedrības apvienošanu kaut kādai darbībai un šai ziņā ļoti būtiska ir šo vienojošo faktoru prioritāte, jeb kurš ir galvenais un prioritārākais vienojošais faktors. To ir būtiski izprast, jo bieži vien par prioritizāciju rit galvenās propagandiskās cīņas, kurās tiek pieļautas daudzas atkāpes no ierastās ideoloģiskās līnijas, bet saglabātas vai pat pastiprinātas galvenās.

Propagandas intensitāte un pseidodažādība

Būtiska propagandas panākumu atslēga ir tās intensitāte. Tas ir, cik bieži propagandiskās idejas tiek atkārtotas. Pēc Gēbelsa tās ir jāatkārto nepārtraukti: jo vairāk, jo labāk. Tomēr prakse rāda, ja vienu un to pašu ziņu atkārto visu laiku, tad cilvēkiem tā sāk apnikt un tas pat var izraisīt pretēju efektu, ka cilvēki sāk aizdomāties par ziņojuma patiesumu.

00386_ASV_butibaŠo problēmu spīdoši atrisināja amerikāņu propaganda. Viņi iemācījās vienu un to pašu domu atkārtot dažādos formātos. Tas ir, katrs konkrēts „mems” tiek apaudzēts ar dažādām ārējām formām, kuras tad tiek nepārtraukti translētas, nomainot viena otru (to var darīt ļoti ilgi, jo ārējo formu variācijas ir bezgalīgi daudz). Tā kā pūlis ar apziņu uztver tikai ārējo formu, tas šādu propagandu pat nepamana, kas ļauj Rietumiem runāt par ideoloģijas nāvi un pozicionēt savu propagandu kā kaut ko objektīvu un nepropagandisku. Pats dīvainākais, ka daudzi Rietumu propagandisti paši patiesi tic šai domai un neredz savu apmātību.

Cita Rietumu propagandistu veiksme ir iluzora informācijas avotu dažādība. Rietumos ir daudz informācijas avotu, kuri specializējas dažādos novirzienos un konkurē savā starpā. Liela daļa šādu avotu (izklaides industrija) pat vispār sevi pozicionē kā kaut ko apolitisku, kas pilnībā neatbilst patiesībai. Lielākajai daļai Rietumu informācijas avotu ir ļoti līdzīga vai pat vienāda propagandiskā ievirze (tie satur vienādus „memus”). Un pat it kā „opozīcijas” („undergraund”) viedoklis bieži vien satur tos pašus „memus”, ko „mainstrīms”. Tiesa gan šai ziņā Rietumu propaganda degradējas, jo pēdējā laikā pietiekami strauji samazinās nozīmīgāko informācijas avotu skaits un sāk zust pat to ārējas formas atšķirības. Tas, visdrīzāk, ir saistīts ar vidusmēra Rietumu pilsoņa strauju intelekta un veselā saprāta līmeņa pazemināšanos, kādēļ to muļķošanai var pielikt mazāk pūles un izmantot mazāku resursu daudzumu. Efektivizācija, tā teikt.

Dažas maldinošas propagandas metodes

Maldinoša propaganda izmanto dažādas metodes, kā apmānīt cilvēku, radīt viņā sev nepieciešamo noskaņu, attieksmi un likt noticēt tam, kas neatbilst patiesībai. Īsumā par dažām no tām.

1) Neiedziļināšanās, virspusējība, sagrozīšana, maldinoša pārstāstīšana
Ja ir kāds notikums, cilvēks vai parādība, kas propagandistam šķiet nevēlams, tad to var parādīt sev vēlamajā negatīvajā gaismā, pašam virspusēji to aprakstot, apzināti neiedziļinoties būtībā un veicot apzinātus, sev vēlamus aprakstāmās parādības izkropļojumus. Ja to veic pietiekami profesionāli, tad lielākais, ko pret šādu metodi var iebilst, ka autors nav sapratis būtību vai ka ir muļķis. Mūsdienu amerikāņu propagandisti gan vairs pārāk nepiepūlas un strādā arvien primitīvāk, nevis vienkārši sagrozot pamatparādību, bet jau vienkārši prasti melojot par to.

2) Izraušana no konteksta
Pietiekami labi zināma metode. Izraujam no konteksta kādu izteikumu, kura doma atsevišķi kardināli mainās nekā kopā ar kontekstu. Tādējādi konkrētam autoram var piedēvēt tādas domas, ko viņš reāli nav paudis, izmantojot viņa paša vārdus. Ciniska un zemiska metode, ko žurnaļugas pietiekami plaši izmanto.

Ļoti labi šo metodi raksturo plaši zināms un jau par leģendāru kļuvis aforisms par to, ka Padomju Savienībā neesot seksa. Tas radās 1980-o gadu beigās vienā no PSRS-ASV „TV-tiltiem”, kurā tika runāts arī par sabiedrības tikumību. Viena no diskusijas dalībniecēm zālē, aizstāvot PSRS morāli – tikumisko pārākumu, salīdzinājumā ar ASV izplatīto izvirtības kultu, teica sekojošo: „Padomju Savienībā nav seksa, bet ir mīlestība”. Pēc pirmās frāzes daļa zāle sāka skaļi smieties. Bet „pārbūves” propagandisti TV ēterā parādīja versiju, kurā tika izmontēta frāze „bet ir mīlestība”. Tādējādi dāma kļuva par apsmieklu visai pasaulei, bet viņas domas pirmā daļa par plaši zināmu „memu” PSRS izkariķēšanai. Un velti šī dāma pēc tam staigāja pa redakcijām un rakstīja sūdzības, lai taču parāda visu viņas teikto pilnībā. „Demokrātiskajiem” cīnītājiem pret „totalitārismu” un par „vārda brīvību” tas i prātā nenāca.

Cits piemērs – Pavļiks Morozovs. Agrāk viņš tika izmantots kā apzinīga jaunieša simbols, bet tagad kā „totalitāras” propagandas apmāta upura simbols, kurš nodod savu ģimeni. Bet reti kurš zina, ka Morozova tēvs, kuru tas it kā nodeva varasiestādēm, bija zaglis un dzērājs, kurš regulāri piekāva gan sievu, kura bija ļoti labsirdīga, gan arī bērnus, ieskaitot pašu Pāvelu. Par to plaši nerunā. Noteikti fakti sagrozītā un greizi interpretētā veidā tiek izrauti no konteksta un aina kļūst pavisam cita.

Kā izraušanas no vēsturiskā konteksta piemēru var minēt anglosakšu propagandas iemīļotu “memu” par Krievijas caru Ivanu Bargo kā par asiņainu varmāku. Šis “mems” ir viens no daudzu vēsturisko “memu” virknes, kas Krieviju parāda kā nežēlīgu tirānu zemi.

Ivans Bargais nebija svētais, viņš varēja būt ļoti nežēlīgs un viņā garīga slimība sadzīvoja ar intelektuālo apdāvinātību. Pēc dēla nāves, ko viņš uztvēra kā Dieva sodu par saviem nodarījumiem, Ivans Bargais lika visās baznīcās aizlūgt par tiem, ko viņš bija licis nogalināt – kopsummā virs 4000 cilvēku (tādējādi ir zināmi visi viņa tiešo upuru vārdi). Neskatoties uz to, Ivans Bargais uz citu sava laika monarhu fona bija pietiekami nevarmācīgs valdnieks. Eiropā tolaik plosījās ticības kari, noritēja sākotnējā kapitāla uzkrāšanas fāze, kas bija nekas cits kā brutāla laupīšana, tika dedzināti ķeceri un raganas (protestanti, starp citu, upuru skaita un nežēlības ziņā ievērojami pārspēja katoļus), konfiscējot to īpašumus, un ar monarhu svētību tika veiktas masu slepkavības. Piemēram, ir pat uzskats, ka vāciešiem ir maz skaistu sieviešu, jo šai laikā viņi lielāko daļu skaistās sievietes kā raganas sadedzināja, tādējādi iznīcinot vairumu labākos sieviešu gēnus. Kad anglosakšu propaganda stāsta par Ivana Bargā nežēlību, pārspīlējot viņa noziegumus un upuru skaitu, šo vēsturisko fonu tā protams nepiemin.

Vēl cits vēsturisks piemērs. Amerikāņu propaganda, kritizējot Padomju Savienības kolektivizāciju, noklusē tajā pat laikā notikušās ASV Lielās depresijas izraisītās ekonomiskās krīzes upurus, kad boja gāja apmēram 2 miljoni cilvēku vai pat vairāk, tai skaitā no bada un apstākļos, kad valstī bija graudu pārprodukcija un zemnieki tos burtiski izkurināja krāsnīs.

3) No balta uz pelēku un melnu, un otrādi
Grūtups kādā no senākām intervijām izlielījās, ka viņš savā profesionālā darbībā ne vienmēr varot baltu pataisīt par melnu un otrādi, bet viņš vienmēr var baltu vai melnu pataisīt par pelēku. Šī nav Grūtupa metode, tā ir universāla maldināšanas metode, kas ļoti plaši tiek izmantota arī propagandā (un kas labi parāda šo metodi izmantojošo darboņu morālo stāju).

Tas nozīmē, ka pēc nepieciešamības, pat vispozitīvākās lietas var nomelnot, sākumā ieviešot šaubas par to „pozitīvismu” un pēc tam, izejot no apstākļiem, iespējams arī noliegt vispār. Un otrādi, pat vislielākās un visneiedomājamākās nelietības var attaisnot vai vismaz apšaubīt to pārmērīgo nelietību. Ilglaicīgā propagandā šo metodi labi aprakstīja Džozefs Overtons savos „Overtona logos”. Šo un citas manipulatīvas propagandiskas metodes plaši izmanto arī advokāti un juristi (arī ierēdņi), tikai ar to starpību, ka viņiem ir šaura un specifiska mērķauditorija (galvenokārt tiesneši, tiesu auditorija un viņu dokumentu lasītāji) un noteikti juridiski rāmji.

4) Darvas piliena princips nomelnojot
Ja nepieciešams nomelnot kādu parādību (cilvēku, notikumu) un parādīt to negatīvā gaismā, tad ziņojumā par to nepieciešams koncentrēties uz negatīvo un maksimāli visu interpretēt negatīvi. Pie tam labāks efekts būs tad, ja tas netiks darīts tieši, bet it kā starp citu, kad, pasakot kaut ko maznozīmīgi pozitīvu, uzreiz pēc tam tiek pateikts kaut kas ievērojami negatīvs. Var pat būt tā, ka viss ziņojums ir it kā pozitīvs, bet tas tiek nobeigts ar it kā nenozīmīgu piebildi, kurā tiek paziņots kaut kas būtiski negatīvs. Reizēm negatīvais tiek pateikts varbūtības formā, kas no propagandas viedokļa maz maina lietas būtību, jo pūlis šo niansi nespēs izšķirt.

Grūtāk ir, ja nomelnojamā parādība ir pārlieku pozitīva, tad nākas meklēt „darvas pilienu”, ko iepilināt „medus mucā”. Šai gadījumā ziņojumā koncentrācija notiek tikai uz negatīvo aspektu, pilnībā ignorējot visu pozitīvo. Ja nevar atrast pat negatīvo, tad bieži vien to vienkārši izdomā.

Šī metode plaši tiek izmantota arī dažādos strīdos un diskusijās un visur tur, kur ir darīšana ar vairākiem vai daudziem argumentiem (arī tiesās un valsts pārvaldē). Nevajadzīgie argumenti šajos gadījumos tiek ignorēti, bet tiek runāts un koncentrēta uzmanība tikai uz vienu „darvas pilienu” (vai vairākiem, ja tādi ir), pārspīlējot tā nozīmi.

Piemēram, nomelnojot Padomju periodu, Rietumu propagandistu galvenais „mems” ir „Staļina represijas”. Kāpēc tās tika veiktas, cik pamatoti, cik lielā mērā konkrētie cietušie bija vainīgi, cik liela ir paša Staļina personiskā vaina, cik liels mērogs tām bija un kāds bija to efekts, tas viss sākotnēji netiek apskatīts. Ar „Staļina represiju” „memu” tiek pārsvītroti pilnīgi visi PSRS sasniegumi, ignorējot līdzīga un pat lielāka mēroga Rietumu noziegumus. Un tikai tad, ja ar šo „darvas pilienu” neizdodas „atbruņot” pretinieku, tad sākas padziļināti meli par „asinskāro Staļinu” un 60 miljoniem upuru (reāli pēc dažādiem datiem 0,5-2 miljoni no 1921.gada līdz 1954.gadam) vai arī tiek apelēts pie citiem antipadomisma „memiem”.

5) Pozitīvā izcelšanas princips attaisnojot
Ja vajag attaisnot kādu nelietību, tad parasti tiek izmantota tā pati „darvas piliena” pieeja, tikai otrādi. Tas ir, tiek meklēts viss pozitīvais un koncentrēta uzmanība tikai uz to. Nav būtiski cik daudz ir negatīvu argumentu, pietiek tikai ar kaut vienu pozitīvo, lai propagandists uz to koncentrētos un uz tā pamata izdarītu pozitīvus secinājumus, ignorējot visus negatīvos argumentus. Piemēram, pēdējo 20 gadu Latvijas izvarošanas un izlaupīšanas faktu latviešvalodīgā amerikāņu propaganda mēģina attaisnot ar pseidopozitīvismu, izceļot maznozīmīgas pozitīvas parādības vai pat uzspēlētus pseidopozitīvus notikumus.

6) Manipulācijas ar informācijas avotiem
Ja melnajam propagandistam ir nepieciešams kāds izdomāts un melīgs „arguments”, tad viņš to var pats izdomāt un lietot, bet tas nav droši, jo var rasties nepieciešamība pamatot izmantotos apgalvojumus (kāds var atmaskot šos melus un to var izmantot kontrpropaganda). Tāpēc parasti šādos gadījumos tiek sagatavots kaut kāds pamatojums melīgajam „argumentam”.

Ja melīgo „argumentu” plāno izmantot ilglaicīgi (piemēram „memu” par alkohola „samērīgas” lietošanas pieļaujamību un pat veselīgumu), tad to var pamatot ar pērkamu zinātnieku „zinātniskiem pētījumiem”. Var pasūtīt arī vairākus tādus „pētījumus” un laika gaitā radīt arvien jaunus. Tāpat, pieejot šādām manipulācijām nopietni, var pasūtīt grāmatas par konkrētām interesējošām tēmām, kuras pamato vienu vai otru maldinošu „memu” vai „memu” grupu. Šo pieeju aukstā kara laikā plaši izmantoja amerikāņi, ideoloģiski izrēķinoties ar gandrīz visiem Padomju ideoloģiskajiem balstiem un iztērējot tam kopsummā daudzus desmitus vai pat simtus miljardus tolaiku dolāru. Katram nozīmīgam Padomju ideoloģijas elementam („memam”) un vēsturiskam notikumam amerikāņi radīja vienu vai vairākas grāmatas, kas „pamatoja” viņu kontrpropagandas tēzes. Pēc tam šos „memus” pēc Gēbelsa metodēm plaši izplatīja, bet saujiņu sašaubījušos inteliģentu pasūtīja tērēt laiku studēt biezos un visbiežāk melīgos pirmavotus.

Pietiekami plaši melīgu „argumentu” pamatošanai izmanto arī pasūtītas „socialoģiskās aptaujas”. Tie, kuri nezina – socialoģisko aptauju rezultāti tiek brīvi pirkti un pārdoti un reālas aptaujas tiek veiktas tikai pēc atsevišķa pasūtījuma un arī to patiesums ir apšaubāms, jo uzņēmējiem vieglāk ir nevis reāli veikt socioloģisko aptauju, bet gan to no zila gaisa uztaisīt (mazāki pūliņi, mazākas izmaksas, ietaupīts laiks, lielāka efektivitāte un peļņa).

Ja nav daudz resursu vai ja arī grāmatas („pētījuma”) autoram nepieciešams uz kaut ko atsaukties, tad vai nu tiek publicēts kāds raksts presē vai arī izveidots speciāls maztirāžas izdevums, kurā publicē visapšaubāmākās lietas, bet pēc tam pēc nepieciešamības atsaucas uz to kā pirmavotu un plaši izplata kā faktu. Šī bija iecienīta angloamerikāņu specdienestu propagandistu aukstā kara metode. Šodien šai ziņā ir plašākas iespējas, jo ir internets un „sociālie tīkli”, uz kā ziņojumiem (Facebook un Twitter) tik ļoti mīl atsaukties prese.

Savukārt, ja ir nepieciešams kaut ko fundamentāli apšaubīt, tad viena no iespējām ir apšaubīt visu informācijas avotu. Piemēram, konkrētu preses izdevumu, konkrētu interneta mājas lapu vai, kā to ir iecienījuši darīt amerikāņu propagandisti – visus Krievijas informācijas avotus (tas pats „krievu propagandas” „arguments”). Galvenais mērķis, lai cilvēki vispār neizmanto konkrēto informācijas avotu, bet, ja kāds arī izmanto, tad lai maksimāli apšauba tur teiktā patiesumu.

Cits universāls, viegli lietojams noliegšanas „mems”, ko plaši izmanto proamerikāniskie adepti, ir „sazvērestības teorija”. Tas tiek lietots pret oficiozām versijām vērstas teorijas fundamentālai un visbiežāk neargumentētai apšaubīšanai. Tas gan netraucē pašiem Rietumu propagandistiem nepieciešamības gadījumā izmantot sazvērestības teorijām līdzīgas konstrukcijas.

7) Apelēšana pie pierādījumiem
Nozīmīgs ikdienišķās propagandas (jo īpaši interneta komentāru un interneta sarakstēs) līdzeklis ir manipulatīva apelēšana pie pierādījumiem. Tas ir, puse, kurai ir vairāk informatīvās sagataves (vai augstāks intelekta un informētības līmenis), saskaroties ar mazāk sagatavotu diskutētāju vai parastu interesentu, prasa, lai tiek uzrādīti noteiktu tēžu pierādījumi. Vispār tas ir pareizi, bet manipulācija izpaužas apstāklī, ka manipulējamo neinteresē pierādījumi, bet manipulējamajam ir apgrūtinoši tos uzrādīt. Piemēram, ja ir lasīts kāds raksts, grāmata vai redzēta kāda TV pārraide, tad uzrādīt konkrētas atsauces uz to var prasīt pietiekami daudz laika vai pat reizēm to praktiski nav iespējams izdarīt.

Manipulators var arī prasīt tikai argumentēt, kas arī pats par sevi nav nekas īpašs un kopumā tā ir pareiza nostādne. Manipulācija izpaužas apstāklī, ka manipulators ar samērā īsiem jautājumiem un frāzēm „nodarbina” un „nogurdina” savu upuri, kas var beigties ar to, ka, konstatējis noteiktu viņa neinformētības vai pierādīt nespējas līmeni (vai arī to, ka cilvēks argumentētspēju trūkuma dēļ ir sapinies savos apgalvojumos), propagandists „piebeidz” savu upuri ar kādu atklāsmi vai „pierādījumu”. Šo manipulāciju var atpazīt pēc daudziem jautājumiem un pēc jau uzrādīto argumentu un pierādījumu ignorēšanas (oponents it kā nedzird jūsu teikto, jo īpaši galveno no tā, bet visu laiku meklē vājāko vietu un piesienas tai, kas bieži vien ir sekundāra vai maznozīmīga).

Propaganda izpaužas arī apstāklī, ka manipulatoram nav būtiska patiesība, bet ir būtiski vienkārši „uzvarēt” diskusijā, kas primitīvākos gadījumos izpaužas kā ārišķīga oponenta apklusināšana, bet smalkākos un profesionālākos kā oponenta pārliecināšana (par savu apgalvojumu patiesumu, par oponenta apgalvojumu nepatiesumu, oponenta sašaubīšana). Ir arī gadījumi, kad propagandists vēlas izvilināt maksimāli daudz oponenta argumentus, lai pilnveidotu savu propagandu un tās pasniegšanas veidus. Šis ir viens no iemesliem, kādēļ amerikāņi pieļauj internetā vārda brīvību.

8) Pseidoizvēles
Plaši izplatīta manipulācijas metode ir pseidoizvēļu radīšana, kad daudzu iespējamu izvēļu vietā uzmanība tiek koncentrēta tikai uz dažām (parsti divām), liekot izvēlēties vienu no tām, bet pārējās iespējas tiek noklusētas un netiek vispār izskatītas.

Ar pseidoizvēli var maldināt, izslēdzot no pūļa redzesloka noteiktas realitātes vai teorētisko iespēju daļas, kā arī ieviešot maldinošas vai nepatiesas. Ar pseidoizvēles palīdzību var likt izvēlēties tikai starp galējiem variantiem, ignorējot samērīgos un mērenos. Var likt izvēlēties tikai starp propagandistam vēlamiem izvēļu variantiem (lai ko arī neizvēlies, rezultāts ir viens un tas pats un/vai manipulators sasniedz savu mērķi neatkarīgi no tā, kurš pseidoizvēles variants tiek pieņemts), bet var arī izveidot tādus izvēļu variantus, kad ir tikai viena reāla “izvēle”, bet pārējās ir acīmredzami nepieņemamas (šajā gadījumā ir tikai izvēles ilūzija, bet reālas izvēles nav).

Ar šīs metodes palīdzību bieži vien tiek panākts efekts, kad neatkarīgi no izvēlētā varianta, manipulators sasniedz savu mērķi. Tas ir, pūļa uzmanība tiek koncentrēta tikai uz propagandistiem pieņemamiem variantiem. Visplašāk zināmais pseidoizvēles modelis ir ASV divpartiju sistēma: lai ko arī amerikāņu mietpilsonis neizvēlētos, valsts politikas pamatvirzieni paliek tie paši.

Latvijā šis princips tiek realizēts, sadalot partijas latviešu un krievu. Ja “pareizās” latviešvalodīgās biznespartijas ir vairākas, tad “pareizā” krievvalodīgā ilgu laiku bija “Saskaņas centrs”. Jebkurš, kurš kaut kādā mērā novirzījās no latviešvalodīgo neliešu deklamācijām, tika ierakstīts tieši “saskaniešos” un plaši notika biedēšana ar “saskaņu”, asociējot to ar “krieviem” (“saskaņa” nav krievi, tā ir krieviem pietiekami naidīga krievvalodīgo ebreju partija). Tādējādi “Saskaņas centrs” tiek reklamēts, jebkura opozīcija tiek grūsta “savējā ienaidnieka” pusē un tiek radīta pseidoizvēle starp latviešvalodīgiem neliešiem un krievvalodīgiem neliešiem, ārpus izvēles iespējām atstājot citus spēkus.

Plaši tiek izmantota arī pseidoizvēle Rietumi vai Krievija, jeb kā tas bija pirms iestāšanās ES: vai nu Latvijai jāiestājas ES vai arī to pakļaus “ļaunā Krievija”. Citas alternatīvas (neiestāšanās ES un patiešām neatkarīga valsts) netika apskatītas un tika izslēgtas no masu apziņas. Šai gadījumā pseidoizvēles mērķis bija, lai tiktu izvēlēts viens konkrēts variants – ES (Rietumu). Šodienas reālijas gan ir tādas, ka bez viena vai cita veida tuvošanās Krievijai, Latvijas sabiedrība visdrīzāk ir nolemta iznīcībai.

9) Vēstures viltošana, izmantojot „vēsturiskās” kinofilmas
Ietekmīga un plaši izmantota propagandas metode ir „vēsturiskas kinofilmas”. Šo metodi visvairāk izmanto Rietumu propaganda. Ja Padomju propaganda savās vēsturiskajās filmās centās vēsturiskos notikumus attēlot maksimāli patiesi (piemēram, filmas „Sūtņu sazvērestība” (1965) un „6.jūlijs”(1968) tika uzņemtas, cenšoties rekonstruēt notikušo līdz pat sīkākajām detaļām), tad Rietumu propaganda šo žanru, tāpat kā citus, izmanto maldināšanai, savu ideoloģisko pretinieku noniecināšanai un sevis pacelšanai, neņemot vērā realitāti, bet vadoties tikai no propagandiskās nepieciešamības. Par nozīmīgākajiem vēsturiskajiem notikumiem un angloamerikāņu personāžiem tiek uzņemta sava filma, kurā tiek uzkonstruēta propagandiski nepieciešamā vēstures aina. Kā dažus piemērus var minēt tādas filmas kā „Melnais Vanags notriekts”, „Pērlhārbora”, „Dzelzs lēdija”, bet no amerikanizētās latviešvalodīgās kino propagandas – „Baiga vasara”, „Rīgas sargi”. Tā kā lielākā pūļa daļa slikti pārzina vēsturi vai nezin to vispār, tad no „vēsturiskām” filmām tiek spriests par vēsturi un, pēc šādu produktu lietošanas, nezinošie indivīdi sajūtas ļoti kompetenti attiecīgajos jautājumos.

„Vēsturisko” kinofilmu papildus priekšrocība ir apstāklī, ka paši filmu veidotāji nemaz neslēpj, ka brīvi traktē un maina vēsturiskos notikumus, bet auditorija tāpat savā vairumā to uztver kā patiesību.

Galvenie angloamerikāņu (Holivudas) vēsturiskie ienaidnieki ir spāņi, vācieši, franči, japāņi, latīņamerikāņi un krievi (arī arābi un ķīnieši), kā arī sociālisti un komunisti, tādēļ Holivuda pietiekami plaši tos izkariķē, izkropļo un dēmonizē (rada un izplata negatīvus „memus”, negativizē to kultūrvēsturiskos simbolus pūļa apziņā) . Tiesa gan atkarībā no globālās politekonomiskās situācijas angloamerikāņu galvenie ienaidnieki mainās, attiecīgi cīņai pret aktuālo ienaidnieku, kaut kādā apjomā un uz noteiktu laiku tiek reabilitēts kāds no agrākajiem ienaidniekiem (nu gluži kā Orvela romānā „1984”). Tomēr galvenā tendence paliek nemainīga. Līdzīgā kārtā vēsture tiek viltota un tiek izplatīti negatīvie „memi”, izmantojot „vēsturiskas” grāmatas, vēsturiskos romānus un daiļliteratūru.

10) Vienādošana caur līdzīgām īpašībām
Ja nepieciešams kaut ko diskreditēt, tad propagandistiski to var izdarīt, pielīdzinot kaut kam neapšaubāmi negatīvam (sabiedrībā plaši izplatītam negatīvi vērtētam “memam”). Primitīvākās propagandiskās konstrukcijās to panāk ar vienkāršām asociācijām, nepamatojot tās (t.s. “birku piekabināšana”). Attīstītākās propagandiskās sistēmās abos salīdzināmos objektos tiek sameklētas vienādas vai līdzīgas īpašības un, pamatojoties uz tām, tiek paziņots, ka abi objekti ir vienādi vai ļoti līdzīgi, pat neskatoties uz to, ka citas īpašības atšķiras un ka paši objekti pēc savas dabas ir kardināli atšķirīgi.

Ar šīs metodes palīdzību nacisms tiek pielīdzināts komunismam, kas ir absurdi, jo vienā gadījumā runa ir par rīkošanos sabiedrības vairākuma interesēs, bet otrā gadījumā tikai atsevišķas nācijas labklājības vārdā (pie tam, pietiekami šauras tās grupas interesēs). Šīs fundamentālās atšķirības tiek manipulatīvi ignorētas dēļ abām sabiedriskajām iekārtām pierakstītām darba organizācijas metodēm, kas labskanīgumam un negatīvas nokrāsas piedošanai tiek apzīmēta ar “memu” “totalitārisms”.

Nacisma un komunisma pielīdzināšanas mērķis, pirmkārt, bija diskriditēt komunismu, izmantojot nacisma “memu”, kuram visā pasaulē jau bija izteikti negatīva nokrāsa. Bet, otrkārt, tādējādi tika ievērojami pacelta nacisma ideoloģija, jo nacismu sagrāva komunistiskā PSRS, kam tolaik bija pasaules progresīvākās valsts slava. Ja jau komunisms ir līdzvērtīgs nacismam, tad jau nacisms nav nemaz tik briesmīgs, jo īpaši ņemot vērā neapstrīdami pozitīvās komunisma ideoloģijas tēzes (tās tiek neitralizētas ar citu noliedzošu „memu” – „utopija”).

Šo metodi var izmantot arī pretēji, noliedzot divu līdzīgu objektu tuvību, izmantojot vismaz vienu to atšķirīgu īpašību.

11) Veselā sadalīšana caur atšķirībām
Ja nepieciešams sadalīt kaut kādu daudzdabīgu veselumu, tad to var izdarīt koncentrējoties un izceļot vienotā veselumā dažādo elementu atšķirības. Šo metodi specaprindas ļoti plaši izmanto praktiskajos sabiedrības pārvaldes procesos ar “skaldi un valdi” metodi sašķeļot dažādas sociālās grupas. Ar šīs metodes palīdzību var sašķelt arī tautas, panākot kādas tautas daļas atšķelšanu no pamattautas un tās izveidošanu par jaunu tautu.

Piemēram, ukraiņu tauta tika radīta Austroungārijas impērijā XIX gs. otrajā pusē uz krieviem ļoti radniecīgo malarosu bāzes (tik radniecīgu, ka joprojām nerimst strīdi vai malarosi ir krieviem ļoti radnieciska tauta vai krievu valodas dialekts). Malarosi dzīvoja gan Krievijas impērijas teritorijā (lielākā daļa), gan Austroungārijas impērijas teritorijā (Galīcijā). Sākumā šaurās specaprindās malarosi tika definēti kā tauta, kuri „nav krievi”, kas ātri vien tika transformēts uz „ir antikrievi” (jauno tautu nosauca par ukraiņiem). Malarosu rakstība un valoda tika izkropļota, ieviešot tajā maksimums nekrieviskus elementus, tai skaitā daudzus poļu un vācu valodas vārdus. Tika radīta speciāla jaunās tautas vēsture, kurā galvenais elements bija ukraiņu identitātes nostiprināšana, kā centrālais elements bija antagonisms krieviskajam un Krievijai („memi” – „ukraiņi nav krievi” un „krievi – ukraiņu lielākie ienaidnieki”). Pēc tam sekoja plaša un intensīva jaunās tautas propaganda, kas sasniedza pat tādus apmērus, ka ar Galīcijas malarosiem un krieviem, kuri negribēja kļūt par ukraiņiem, vienkārši izrēķinājās (līdz pat ieslodzīšanai koncentrācijas nometnēs un nogalināšanai 1.pasaules kara laikā).

Pašreiz šādu procesu iezīmes sākotnējā stadijā ir redzamas vairākos Krievijas reģionos, kur atkal krievus grib mākslīgi sašķelt un radīt jaunas tautas (pomorus, kazakus, sibīriešus u.c.). Latvijā šāda tipa process ir vērojams izmirušo tautu, piemēram, prūšu, „atdzīvināšanā” un dažādu cilšu etnokultūras atjaunošanas tendencēs. Un latviešu valodnieki nezin kāpēc arī viskvēlāk cīnās tieši pret rusicismiem, bet gandrīz nemaz necīnās pret ģermānismiem un pievērš par maz uzmanības šodien aktuālajiem anglicismiem.

12) Manipulācijas ar cēloņiem un sekām
Plaši izmantota metode, kuru reizēm ir ļoti grūti identificēt gadījumos, kad ir apgrūtinoši noteikt cēloņus (piemēram, gadījums ar vistu un olu). Katrai darbībai ir sekas un katrai parādībai ir savi cēloņi, bet noteikt tos bieži vien ir grūti vai reizēm pat gandrīz neiespējami. Manipulatīvie propagandisti šai ziņā īpaši nepiepūlas un piedāvā savas cēloņsakarību ķēdes, kurās cēloņi ar sekām tiek apmainīti vietām, tiek piedomātas neesošas sekas, esošas sekas tiek noklusētas vai noliegtas, noteiktām sekām tiek izdomāti neesoši cēloņi un noteikti cēloņi tiek noliegti.

Piemēram, tiek noliegta un noklusēta alkohola lietošanas milzīgā nozīme tautas deģenerācijā (jo alkohols iznīcina smadzeņu šūnas, samazina ģenētisko potenciālu un ir galvenais cēlonis kroplu bērnu dzimšanai).

Tiek apgalvots, ka “seksuālā izglītošana” samazina nevēlamas grūtniecības un saslimstību skaitu ar seksuāli transmisīvām slimībām, lai gan tieši pāragra un neatbilstoša informēšana par šīm parādībām veicina to izplatīšanos jauniešu vidū, jo kalpo kā sava veida reklāma pieaugt gribošajiem, bet vēl nenobriedušajiem prātiem.

Informatīvā karā pret Krieviju, kā virknes negatīvu procesu cēloņu tiek izdomātas, “aiz matiem pievilktas” vai pārspīlētas Krievijas aktivitātes (visas negācijas tiek skaidrotas ar „Maskavas roku”, „Krievijas specdienestiem” utt.). Pie tam tas tiek darīts ne tikai tad, kad tam ir kaut kāds pamats (jo reāli eksistē gan Krievijas intereses, gan dažādas struktūras, kas tās realizē, gan arī Krievijas specdienesti), bet bieži vien tad, kad tāda pamata vispār nav vai arī, kad gluži pretēji, nelaimju cēloņi meklējami Krievijas ienaidnieku darbībās, kā tas ir visās Rietumu kapitāla kolonizētajās un visās postpadomju zemēs (šai gadījumā zaglis sauc „ķeriet zagli”).

13) Manipulācijas ar prioritātēm
Tā kā nav iespējams izdarīt visu uzreiz un koncentrēties uz visu, tad ir būtiski noteikt prioritātes. Tāpat reāli eksistē daudz būtiskākas lietas un parādības par citām, kas ir izdalāmas un prioritizējamas savas lielākās ietekmes uz procesiem un lielākā svara dēļ. Manipulācija izpaužas propagandista uzburtajā ainā, kurā būtiskām lietām netiek pievērsta pienācīga vērība, bet nebūtiskām vai pat kaitīgām tiek (tās pat tiek pasludinātas par visprioritārākajām).

Klasisks un vienmēr aktuāls piemērs ir cilvēcības un tikumības prioritātes pazemināšana attiecība uz kādām propagandas vērtībām, ko tā mākslīgi grib paaugstināt. Piemēram, nacismā nācija tiek stādīta augstāk par cilvēcību. Mūsdienu sabiedrībā augstāk par cilvēcību tiek stādītas materiālās vērtības (nauda), formāla likumu ievērošana un dažu agresīvu minoritāru grupu pseidotiesības.

Ko tas nozīmē praksē? To, ka attiecīgu vērtību vārdā tiks veiktas tai skaita arī necilvēciskas darbības, jo, ja, piemēram, nācija ir pati augstākā vērtība (pacelta virs tikumības un cilvēcības), tad netieši no tā izriet, ka nācijas vārdā drīkst tai skaitā arī nogalināt gan citu nāciju pārstāvjus, gan arī savējos, kas tā neuzskata. Vai arī, ja visaugstākā prioritāte ir pelnīt naudu, tad šī mērķa sasniegšanai ir pieļaujamas jebkādas darbības. Ja visaugstākā vērtība ir formālais likums, kā to plaši propagandē juristiem, tad ir pieļaujams viss, ko tas neierobežo, un nevis likuma izpratnē pēc būtības, bet gan formālo likumu praktiskajā realizācijā (tas ir, viss, ko spēj panākt, piemēram, uzpērkot ierēdņus, prokurorus, tiesnešus, no absolutizēta tiesiskuma viedokļa ir pieļaujams, ar nosacījumu, ka netiec pieķerts un juridiski saukts par to pie atbildības). Rafinēti augstākās klases ideologi un propagandisti parasti pasaka tikai pirmo daļu (nosaka augstāko prioritāti), atlikušo, no pirmās izrietošo, daļu formulēšanu un izpildi atstājot aprobežotāku un primitīvāku personāžu ziņā, jo par šāda tipa darbībām agri vai vēlu, tādā vai citādā veidā tomēr nākas atbildēt.

14) Stikla krellīšu metode jeb „rijamā” solījumu apmaiņa pret fundamentālām pamatvērtībām, jeb bezmaksas siers peļu slazdā
Nozīmīga apmuļķošanas propagandas metode ir pārliecināt cilvēkus atteikties no augstākās prioritātes vērtībām apmaiņā pret zemākām vai pat zemām. Klasiskajā, visplašāk izplatītajā un visiedarbīgākajā versijā tā ir visprastākā cilvēku masu „uzpirkšana”, solot viņiem labāku dzīvi, labklājību, pārticību, „brīvību” grēkot (netikumu brīvību) utt., apmaiņā pret padevību, atteikšanos no augstākiem ideāliem (sociālā vienlīdzība, taisnīgums, masu reāla izglītošana, zinātniski – tehniskais progress utt.) un iespējas pašiem noteikt savu likteni.

Tieši izmantojot šo metodi, tika sagrauta Padomju Savienība, pārliecinot tās iedzīvotāju vairākumu atteikties no komunistiskās idejas un pēc tam ar šīs metodes palīdzību jaunradušos valstu iedzīvotāji (tādu kā Latvija) tika pārliecināti atteikties no neatkarības idejas un iekļauties jaunā, daudz sliktākā savienībā, pat neskatoties uz to, ka tikai dažus gadus iepriekš neatkarības ideja bija pati galvenā kā vārdā tika sagrauta iepriekšējā valsts un sabiedriskā iekārta. Tādas lietas netiek piedotas un par to nākas ļoti dārgi maksāt, kas labi ir redzams arī Latvijas gadījumā. Reliģijā šo parādību sauc par „rijamā apmaiņu pret pirmdzimtību”, bet plašākai publikai tā asociējas ar stikla krellītēm, kuras izmantojot eiropieši apmuļķoja, pakļāva un pēc tam gandrīz pilnībā iznīcināja Amerikas indiāņus.

Šīs parādības dzelžains likums ir, ka kritušais muļķis, kurš apmaina „rijamo pret pirmdzimtību” (jeb atdod vērtīgas lietas par stikla krellītēm) zaudē ne tikai jebkādu cieņu apkārtējo acīs un papildus vērtības, bet arī tiesības uz „rijamo”, par ko viņš atdeva „pirmdzimtību”. Veicot šādu apmaiņu cilvēks vai cilvēku grupa apliecina, ka ir stulbi, amorāli un rīcībnespējīgi, kā arī to, ka pilnībā nodod sevi bez nosacījumiem manipulatora varā. Formāli nosacījumi parasti ir, bet praktiski to nav (to izpilde ir atkarīga tikai no manipulatora ieskatiem un godaprāta), jo šādi muļķi neatstāj sev nekādu ideālistisku ideju, ko varētu praktiski izmantot kaut kādas konstruktīvas darbības veikšanai, autonomai eksistencei un gala beigās otras puses piespiešanai vismaz kaut kādā mērā izpildīt vienošanās nosacījumus. „Rijamā apmaiņa pret pirmdzimtību” ir viens no smagākajiem pilnīgas kapitulācijas veidiem. Izpirkt to var, pirmkārt, ar smagām ciešanām, dziļu un patiesu notikušā sapratni un nožēlu, kā arī ar cīņu uz dzīvību un nāvi par „pirmdzimtības” (savu vērtību, sava goda, savas patības) atgūšanu. Tieši tāpēc sabiedrības novešana līdz šādam stāvoklim un tās uzturēšana tajā ir viens no galvenajiem manipulatīvas un pakļaujošas propagandas mērķiem un uzdevumiem.

15) Iesaiste samaitājoši uzpērkot
Parasti kopā ar „rijamā apmaiņu pret pirmdzimtību” liela sabiedrības daļa tiek samaitāta un uzpirkta, iesaistot to amorālās darbībās: piešķirot nelielas privilēģijas pār citiem, piešķirot salīdzinošās priekšrocības, piešķirot augstāku statusu. Tādējādi no visas kritušās sabiedrības tiek izdalīti uz nelietībām tendētākie muļķi, kuri kļūst par tās jauno valdnieku (to kuri „nopirka pirmdzimtību”) sociālo bāzi un uzticīgiem, padevīgiem, pret pārējo sabiedrības daļu (bezdarbīgajiem, vienaldzīgajiem, tikai apmuļķotajiem) nežēlīgiem, viegli vadāmiem un viegli nomaināmiem kalpiem un bieži vien pat vergiem.

Latvijā šādi iesaistīja un samaitāja lielāko daļu latviešus un daudzus cittautiešus, netaisnīgi sadalot cilvēkus pilsoņos un nepilsoņos un piešķirot pilsoņiem privilēģijas. Bija cilvēki, kuri tam nepiekrita, un publiski iestājās pret šādu netaisnību un pat atteicās kļūt par pilsoņiem, lai gan bija uz to visas „tiesības”.

Pēc tam daudzi no pilsoņiem tika „uzpirkti”, iesaistīti un vēl vairāk samaitāti, kad piekrita denacionalizācijai. Taču patīkami un pat sākumā komfortabli ir neparko saņemt kaut ko par senču bijušajiem īpašumiem. Par kapitālisma plēsonisko dabu, protams, tai mirkli neviens neaizdomājas (un to, ka šīs dabas dēļ lielai daļai iesaistīto šie īpašumi tādā vai citādā veidā pēc tam tāpat tiks rekvizēti), bet neaizdomājās arī par to, ka ir daudzi citi, kuri nedabū neko un tas ir netaisnīgi, kā arī neaizdomājās, ka šāda īpašumu „atgūšana” visbiežāk ir nepelnīta, jo šos īpašumus ilgu laiku apsaimniekoja un kopa citi cilvēki, nerunājot nemaz par to, ka daudzos gadījumos tie kalpoja sabiedriskiem mērķiem. Tas viss maziskam mietpilsonim ir nieki, galvenais ieraust ko vari.

Vēl kā samaitājošas iesaistes piemēru var minēt vispārēju privatizāciju par sertifikātiem, kad lielāko daļu valsts kopīpašuma sagrābās saujiņa kleptomānu, bet pārējiem atmeta nožēlojamas paliekas, kas norisinājās uz masveida atlaišanu un cilvēku izlikšanas uz ielas fona.

Visbeidzot šodien joprojām stabils un efektīvs samaitājošas iesaistes veids ir darbs lielajos uzņēmumos, kā arī valsts pārvaldes un pašvaldības iestādēs, kur štati ir pārmērīgi uzpūsti (salīdzinājumā ar Padomju laikiem vismaz 5 reizes un tas neskatoties uz tehnisko progresu), ir iespējams maz ko darīt, saņemt pelēkus blakus ienākumus, kā arī izmantot personiskām vajadzībām dienesta stāvokli.

Ierēdniecība ir esošā režīma visdrošākais balsts, kuras akla suniska uzticība ir nopirkta tieši ar samaitājošās iesaistes metodi (tur arī plaši tiek iekārtoti radinieki, draugi, paziņas). Viņiem personiski viss ir ļoti labi un nospļauties uz to, ka vairumam iedzīvotāju ne tuvu tā nav. Bet to, ka liela daļa no viņiem var drīzumā tik izmesti uz ielas (jo šāda sistēma ir pārāk neefektīva, saimniekiem tas ir par dārgu, nav iemesla lieki tērēt ierobežotos resursus amorālu neliešu bara uzturēšanai, vēl jo vairāk tādēļ, ka savairojoties šādi kadri ļoti nopietni apdraud arī pašu saimnieku eksistenci), vairums no viņiem nesaprot. Šādas pesimistiskas domas viņi visādi atgaiņā, „domāt pozitīvi”, „bauda dzīvi”, kamēr vēl var, cer, ka viņus personiski kārtējā tīrīšana neskars, un nereti jau gatavo augsni kā sliktākā gadījumā „pagrūst zem riteņiem” tuvāko.

Visbeidzot kā atsevišķs samaitājošās iesaistes aktuāls piemērs ir t.s. „homoseksuālistu tiesības”. Sabiedrības vieglākas (ērtākas) kontroles un iedzīvotāju skaita samazināšanas dēļ, lai sagrautu tradicionālo sabiedrības struktūru , homoseksuālistiem un visai sabiedrībai tiek propagandēts, ka homoseksuālisti ir īpaši un ka viņiem pienākas īpašas tiesības un privilēģijas. Tādējādi tiek konsolidēti ar homoseksuālismu slimie, noskaņojot viņus pret ar šo kaiti neslimojošajiem (un otrādi).

Homoseksuālisti, kas tam notic, tiek iesaistīti samaitājot (viņi uzpērkas uz „tiesībām”, privilēģijām un komforta priekš sevis uz citu rēķina, neskatoties uz to, ka sabiedrībā tas rada nāvīgas sekas) un zaudē gan izveseļošanās iespējas, gan arī iespēju patiesi kalpot sabiedrībai. Notic ļoti daudzi, ja ne gandrīz visi un ar to nolemj sevi mazaprobežotai hedoniskai degradācijai (pedofilija ir tikai viena no tās likumsakarīgām stadijām) un kalpošanu ļaunumam ar visām no tā izrietošajām sekām.

Šī procesa iniciatori ir salīdzinoši neliels skaits augsti stāvošu, galēji amorālu un izvirtušu homoseksuālistu– pedofilu (de Sada tipa ļautiņi), kas ar „homoseksuālistu tiesībām” „uzpērk” un samaitājoši iesaista gandrīz visus homoseksuālistus, padarot tos par varas instrumentu savās rokās un sava veida valdošo šķiru.

Un atkal, to visu var panākt tikai un vienīgi ar maldinošu un manipulatīvu propagandu.

16) Realitātes aizstāšana ar saldiem vārdiem
Leģendārais sociologs un padomju disidents Aleksandrs Zinovjevs, kurš vairāk kā 20 gadus nodzīvoja Rietumvalstīs, publicēja tur visus savus darbus, daudzi no kuriem kļuva par bestselleriem un kurš piedalījās spec projektos, kuri bija vērsti uz Padomju ideoloģijas sagrāvi, šādi raksturoja Rietumu propagandu un maldinošu propagandu vispār (to saka augstākās klases speciālists, kurš labi zina par ko runā): „Kad jūs klausāties Rietumu elites pārstāvjus, viss izskatās tik ļoti tīrs, cēlsirdīgs un caurstrāvots ar cieņu pret cilvēku. Runājot viņi pielieto klasisko propagandas pamatprincipu: aizstāt realitāti ar saldiem vārdiem. Tomēr pietiek ieslēgt televizoru, aiziet uz kino, atvērt bestselleru vai paklausīties kādu populāru mūzikas hītu, lai pārliecinātos par pretējo: par bezprecidenta nežēlības, seksa un naudas kulta izplatību. Šīm elitāriju cēlsirdīgajām runām ir jāmaskē šos trīs totalitārās demokrātijas balstus (ir arī citi).”

17) Utt.
Pie propagandas metodēm vēl var minēt neērto faktu un argumentu noklusēšanu, nesaprotamu terminu un svešvārdu izmantošanu, atsaukšanos uz apšaubāmām autoritātēm, nepareizas, nekorektas un maldinošas analoģijas un salīdzinājumus, loģiskas kļūdas, minējumu un viedokļu pasniegšanu faktu formā, necienīgu personāžu iecelšanu varoņu kārtā un patiesu varoņu noniecināšanu, puspatiesību lietošanu, terminu pārdefinēšanu un jēgas nomaiņu, speciālu anekdošu un dažādu joku radīšanu, baumu radīšanu un izplatīšanu utt. Papildus par manipulācijas paņēmieniem var palasīt, piemēram, te: http://host-a.net/gramataselektroniski/psihotriki.rtf ; http://smadzenuskalosana.wordpress.com/ ; https://infoagentura.wordpress.com/2011/12/09/10-cilveku-manipulacijas-strategijas/ ; http://www.lib.ru/POLITOLOG/karamurza.txt

Kā atpazīt maldīgu un manipulatīvu propagandu

Jebkura propaganda cenšas tādā vai citādā veidā sevi parādīt kā kaut ko pozitīvu. Un pat gadījumos, kad atklāti tiek propagandētas negatīvas un nāvīgas parādības, pat tad tas tiek pasniegts „pozitīvisma” mērcē, mīkstinot negatīvo un neitralizējot pozitīvo ar „utopijas” tipa „memiem”. Sak, jā, mēs propagandējam egocentrismu un alkatību, kas nav labi, bet tāda ir cilvēka daba un tas ir vienīgais reālais sabiedrības vadības mehānisms. Sak, izmantosim slikto, lai radītu kaut ko labu, liksim velnam stiept akmeņus baznīcai (nekas, ka tā pēc tam būs „velna baznīca”) utt.

Citiem vārdiem sakot, jebkura propaganda sevi parāda pozitīvā gaismā. Tai pat laikā propagandas pretinieki un ienaidnieki tiek attēloti negatīvi. Un te rodas problēma, kā lai cilvēks atpazīst propagandu vispār, kā lai viņš identificē maldināšanu un melus, kā lai viņš uzzina, kā ir patiesībā, un kā lai viņš atpazīst priekš sevis un visas sabiedrības labdabīgu propagandu un ļaundabīgas un sabiedrībai nāvīgas propagandas? Tas nav vienkārši, bet iespējams.

Es, piemēram, līdzīgi kā vairums latviešu ilgu laiku ticēju amerikazētai latviešvalodīgo propagandai, ticēju presei, ticēju politiķu runām utt. un nemaz neaizdomājos par to lietu patieso būtību, kas plaši tiek ziņots. Tā tas bija līdz mirklim, kad oficiozā propaganda nonāca pilnīgā pretrunā ar pašu iepriekš propagandēto. Kad sākās iestāšanās ES propaganda, man tas bija pilnīgi nesaprotami, jo tikai neilgu laiku iepriekš tika plaši stāstīts par neatkarību un to cik slikti ir būt savienībā. Un te pēkšņi ES ir laba. Bet PSRS joprojām slikta. Sāku domāt, interesēties un konstatēju, ka pa TV man un visai Latvijai atklāti un nekautrējoties apzināti melo. Pie tam melo visi – žurnālisti, politiķi, ierēdņi. Un kā pēc tā vispār kādam no viņiem var ticēt? Nevar, jo tas ir tāds stils, tāda pārliecība, ka cilvēku masas ir stulbas, ka tās ir jāmāna, ka viņi tāpat pēc tam samierināsies un centīsies visu skatīt gaišās krāsās.

Jau vēlāk konstatēju, ka melots tiek arī ļaunprātīgi (nevis, lai sasniegtu kaut ko labu savā sapratnē, bet apzinoties, ka ar to tiek nodarīta liela kaitniecība un ļaunums). Vairums latviešvalodīgo šos melus norija, tāpat kā norija daudzus melus iepriekš un daudzus pēc tam, un turpina norīt viskautko joprojām, kas ir galvenais iemesls gan mūsu tagadējām un nākotnes nelaimēm, gan arī šāda propagandas stila izmantošanai vispār (jo tas iedarbojas pietiekami labi).

1) Pirmā maldinošas propagandas atpazīšanas metode ir tās apgalvojumu iekšējās pretrunas (tiek ziņots, ka A=B un B=C, bet nezinkāpēc A>C vai A<C), nekonsekvence (vieniem drīkst, citiem pilnīgi to pašu nedrīkst; dubultie standarti; vienus kritizējam, citus nē, bet vēl citus precīzi tajā pašā atbalstām), kardināls apgalvojumu mainīgums (šodien balts, rīt jau melns, parīt pelēks, aizparīt atkal balts), manipulācijas ar terminiem (pārspīlēti uzmācīga, nepareiza un neadekvāta pielietošana). Pie tam tas attiecas nevis uz kādām atsevišķām ziņām, jo tās tiešām var būt pretrunīgas cilvēku dažādības un muļķības dēļ, bet gan uz neapšaubāmu ģenerālo līniju, kad šīs parādības ir novērojamas visos vai daudzos propagandas mašinērijas elementos.

Lai to identificētu, ir jābūt labai atmiņai (jāatceras, kas tika ziņots iepriekš, kā bija agrāk, ko kurš teica pagātnē utt.) un loģiskai domāšanai. Diemžēl dažādu iemeslu dēļ ar to daudziem ir lielas problēmas

2) Ziņotā neatbilstība realitātei. Tiek teikts tas, kas īstenībā neeksistē, vai arī tiek apzināti mēģināts radīt tādu iespaidu.

To var konstatēt, ja cilvēks precīzi zina kaut kādas realitātes daļu (ir attiecīgas jomas speciālists, ir personiski saskāries ar noteiktām parādībām, pazīsti cilvēkus, kas ir speciālisti vai ir saskārušies ar noteiktām parādībām utt.) par kuru tiek ziņota nepatiesība. Vai arī, iepazīstoties ar alternatīviem informācijas avotiem, salīdzinot tos un identificējot neapšaubāmus melus vai maldināšanu.

Realitāte ir arī redzama vienkārši apskatoties apkārt (mazais cilvēku skaits ielās, drūmais noskaņojums, aizaugušie lauki, pamestās mazpilsētas utt.) un analizējot tikai faktus bez propagandiskiem skaidrojumiem (piemēram, Latvijas rūpniecība un lauksaimniecība ir reāli iznīcināta, tas ir fakts, tāpat kā demogrāfiskā katastrofa). Ja propaganda saka vai teica ko citu, mēģina vai mēģināja to pietušēt, tātad šāda propaganda kā minimums maldina.

Maldinot un melojot propagandisti cenšas maksimāli samazināt to cilvēku skaitu, kuri precīzi varētu zināt, ka tiek radīts mānīgs iespaids un pēc iespējas ietērpt savas ziņas tādos terminos, lai nepieciešamības gadījumā var pateikt, ka domāts bija kaut kas cits un/vai ka katra atsevišķa melu vai maldināšanas epizode ir tikai viens tāds atsevišķs gadījums (sak, varbūt arī šai vienā gadījumā kļūdījāmies, kam negadās). Doma sekojoša, tā kā vairums iedzīvotāju ir kaut kādā jomā speciālisti, kādu pazīst utt., tad viņi noteikti agri vai vēlu konstatēs vismaz vienu gadījumu, kad mēdiji maldina un melo, tāpēc nepieciešams panākt, lai cilvēki nepievērš tam uzmanību un domā, ka tas tikai tā nejauši sanāca. Respektīvi maldinošā propaganda cenšas panākt, lai cilvēki nenonāk pie sapratnes, ka maldināšana un meli ir apzināta mēdiju politika, un ka ticēt mēdiju ziņotajam nedrīkst principā un pašos pamatos ir jāapšauba viss, ko tie saka. Bieži pat darbojas princips, ka realitāte ir diametrāli pretēja tam, kā mēdiji to attēlo. Ja mēdiji par kādu saka melns, tad ir liela varbūtība, ka tas ir balts, un otrādi.

3) Neticēšana melos un manipulācijās pieķertajiem. Ja kāds tiek pieķerts maldinot vai melojot, tad tam vairs ticēt nedrīkst un viss, ko tas saka, ir jāapšauba (tas ir, ja neesmu pārbaudījis un pārliecinājies, ka tiek teikta taisnība, tad ir jāpieņem, ka nezinām, kā ir īstenībā, vai arī ka ziņa ir maldinoša). Ja latvieši vadītos no šī principa, viņiem sen vairs nevajadzētu ticēt pašreizējajiem politiķiem, ierēdņiem un mēdijiem.

4) Ārišķības un formālisms. Maldinoša propaganda parasti lielu vērību pievērš ārišķībām un ārējiem efektiem, un tai nav būtiska lietas būtība un patiesība. Tas ir pamanāms. Tāpat gadījumos, kad tiek darīts kas nepieņemams vai neatļauts, attaisnojoties nereti tiek izmantoti tīri formāli argumenti. Ja formālais likums vai sabiedriskā doma ir propagandista pusē, tad tas mēģina propagandiskos oponentus parādīt kā formālistus, bet, kad ir jāattaisnojas pašiem un nav nekādu citu argumentu, tad formālus argumentus izmanto paši manipulatori. Visplašāk izmantotā formālā atruna ir „likums”, sak, tas esot jāievēro (vai arī – „ko es varu izdarīt, likums tā nosaka”), lai gan plaši tam tiek spļauts virsū un tiek masveidā pieņemti galēji amorāli, nepārdomāti un vienkārši stulbi likumi.

5) Intensīva manipulatīvu metožu izmantošana. Tas liecina gan par manipulāciju kā tādu, gan arī par to, ka propagandists neciena vai baidās no patiesības, tātad viņam nevar ticēt un tā mērķi var būt apšaubāmi.

6) Patiesības slēpšana un mēģinājumi ierobežot izziņas iespējas. Tā ir droša ļaunprātīgu maldinātāju un meļu pazīme. Ja godīgi cilvēki visbiežāk neliks šķēršļus patiesības noskaidrošanai, tad ļaunprāši tam traucēs un centīsies vispār lietas iekārtot tā, ka to uzzināt ir apgrūtinoši vai pat neiespējami. Propagandā tas izpaužas jau pieminētajā intensīvā manipulatīvo metožu izmantošanā, gan regulārā alternatīvu un kontrpropagandas informācijas avotu diskreditēšanā. Ja propagandists, kurš balstās uz īstenību, nebaidās no patiesības un izmanto to, tad maldinošam propagandistam tā ir nāvīga, tāpēc tas to cenšas visādi noslēpt (visbiežāk noklusējot, bet nereti arī diskreditējot un apmelojot).

Visbeidzot ļoti būtiski ir precīzi noteikt propagandas labdabību, kas ir galvenais kritērijs propagandas novērtēšanai, jo varbūt cilvēki tiek maldināti viņu pašu labā, lai viņiem būtu labi, un varbūt maldinātāji ir gudri un labi cilvēki. Par to var pārliecināties, gan personiski iepazīstoties ar propagandistiem (ir gadījumi, kad tikai izskats vien jau daudz ko pasaka), gan personiski pārbaudot propagandējamās sistēmas labdabību, gan novērtējot objektīvo realitāti, tās rādītājus un kopējo ietekmi uz sabiedrību.

Tomēr visdrošākais un visvieglākais veids, kā novērtēt propagandas labdabību, ir izanalizēt pašu propagandas saturu, precīzi nosakot, ko tad patiesībā propaganda māca un kādas ir tās iedarbības sekas. Piemēram, kādas ir sekas „uzņēmēju” un biznesa orientētības reklamēšanai (tas ir, kas notiks, ja visi gribēs „pelnīt” un dzīsies pēc peļņas)? Kādas ir sekas vardarbības propagandai, kas notiek caur filmām, grāmatām un popkultūru? Kādas ir sekas gandrīz visa noreducēšanai līdz zemjostasvietas jautājumiem? Kādas ir sekas plašajai alkohola un tabakas reklāmai, un šo produktu plašai pieejamībai? Jau godīgi atbildot tikai uz šiem jautājumiem, ir skaidrs, ka amerikāņu propaganda ir amorāla un sabiedrības vairākumam nāvīga, bet tādu elementu tajā ir daudz. Nelaime tikai tā, ka, pirmkārt, cilvēki to nepamana, jo viņiem ir izskalotas smadzenes (viņi ir „iegremdēti propagandā”, kā mācīja Gēbelss), kā arī tāpēc, ka viņi nezina un nesaprot šo metodi, kura ir vienkārša, bet tāpat tā tomēr ir jāapgūst.

Tā kā jau sen un daudzkārtīgi esmu pārliecinājies, ka latviešvalodīgie mēdiji daudz melo un maldina, noklusē svarīgāko un primitivizē, ka latviešu žurnālistiem ir zems profesionālisma un godaprāta līmenis, kā arī tāpēc, ka latviešvalodīgajā informatīvajā mēdiju vidē ir maz noderīgu, pamācošu un informatīvi piesātinātu materiālu, tos vairs gandrīz nelietoju (televizoru neskatos, latviešvalodīgās ziņas nelietoju, Latvijas radio neklausos, latviešvalodīgās avīzes nelasu, tikai internetā caurskatu Letas virsrakstus, lai zinātu galvenos propagandas virzienus, ar ko amerikāņi mūs aplaimo, un caurskatu kādu atsevišķu ieinteresējušas ziņas tekstu). Tiem, kuri negrib vairs tikt debilizēti un tiem, kuri grib uzlabot pašsajūtu, ieteiktu darīt līdzīgi. Internetā ir ļoti daudz ziņu avotu, daudzkārt kvalitatīvāku par latviešvalodīgajām informatīvajām samazgām. Es lietoju krievu, jo tajā ir daudz kvalitatīvu, informatīvi piesātinātu un savā ziņā unikālu materiālu, bet ir arī citi, arī angliski, kuri atšķirs no angloamerikāņu propagandiskā „meinstrīma”.

Propaganda mūsdienu Latvijā

Latvijas teritorijā jau vairāk kā divdesmit gadus tiek propagandēts antikrieviskums, antipadomisms, anitisociālisms, egocentrisms, ambiciozitāte, visa un visu pērkamība (biznesorientētība), alkatība un izvirtība. Un tas viss tiek pasniegts pseidolatviskuma un pseidonaciālisma ietērpā. Citiem vārdiem sakot, Latvijā tiek propagandētas amerikāņu vērtības mazliet pieskaņotas latviskai mentalitātei. Šī propaganda ir maldīga, melīga un amorāla, par ko var pārliecināties katrs, novērtējot sausus faktus.

Šodien ir 2014.gads. PSRS tika sagrauta un Latvija ieguva „neatkarību” 1991.gadā. Ir pagājuši 23 gadi. Kādi ir reāli, taustāmi un neapstrīdami šī laika sasniegumi? Salīdzinājumam, piemēram, pēc Pirmā pasaules kara Latvija bija pilnībā nopostīta, jo Latvijas teritorijā noritēja intensīva karadarbība. Pirmā Latvijas kapitālistiskā republika pietiekami augstā līmenī atjaunoja Latviju un tās rūpniecību 10-20 gadu laikā. Protams nepilnīgi, protams varēja izdarīt daudz vairāk, protams bija daudz netaisnību, bet rūpnīcas reāli tika atjaunotas, radītas jaunas, tika celtas mājas utt. Tas bija taustāms, visiem redzams un neapstrīdams rezultāts.

Pēc otrā pasaules kara Latvijas PSR, kura atkal bija karā izpostīta, ne tikai tika atjaunota 10-20 gadu laikā, bet tika ļoti ievērojami pārsniegts pirmskara rūpnieciskais un infrastruktūras līmenis (vairums mūsdienu skolu un slimnīcu, kuras mūslaiku „brīvā” Latvijā slēdz, tika uzceltas Padomju laikā). Par sociālo nodrošinātību nemaz nerunāsim. Arī tas ir fakts, lai kā tas nepatiktu antipadomistiem. Ar šo faktu var iepazīties katrs, kaut vai paskatoties uz dzīvojamajām ēkām un infrastruktūras objektiem, kuri stāv un kalpo sabiedrībai vēl joprojām.

Kādi ir otrās kapitālistiskās Latvijas neapstrīdamie sasniegumi?! Gaismas pils, Dienvidu tilts, Saulkrastu apvedceļš un… Nu jā, visdrīzāk arī viss, ja neskaita vēl dažas ofisēkas, pārsvarā zemas kvalitātes dzīvojamās ēkas, kā arī „kartona” privātmājas un lielveikalus. Ja Padomju laikā cēla droši un pamatīgi, tā lai ēku nesošā konstrukcija spētu izturēt pat kodoltriecienu, tad mūsdienu Latvijā vairums ēkas tika celtas taupot un halturējot. Tām ātri vajag remontus, tajās plaisā sienas, iebrūk jumti un, kā izrādās, tās pilnībā arī pašas sabrūk. Par to, ka otrajā kapitālistiskajā Latvijā jaunuzceltajām ēkām ir divu gadu garantija (tagad iespējams jau piecu), varētu pasmieties, ja vien tas nebūtu tik traģiski un tik uzskatāmi neliecinātu par dramatisku Latvijas degradāciju, salīdzinājumā ar „drausmīgo”, „totalitāro” un „okupēto” Latvijas PSR.

Cits neapstrīdams fakts: Latvijas PSR rūpniecības lielākā daļa ir nopostīta. Rīga cariskajā Krievijā bija trešā lielākā pilsēta pēc rūpniecības apmēriem visā impērijā. Līdzīgs stāvoklis bija Latvijas PSR Padomju Savienībā. Kāda ir situācija tagad? Nekāda. Latvijā gandrīz rūpniecības vairs vispār nav. Un pat to, kas brīnumainā kārtā saglabājās, cītīgi mēģina likvidēt. Pēdējie piemēri – Rīgas vagonu rūpnīca un Liepājas Metalurgs.

Zinātne. PSRS laikā Latvijas zinātne bija trešā attīstītākā visā Savienībā (aiz Krievijas un Ukrainas). Šodien no zinātnes Latvijā gandrīz nekas pāri nav palicis. Latvijas zinātnieki paši atdeva jaunajiem saimniekiem visas Padomju iestrādnes un daudzi aizbrauca strādāt uz Rietumvalstīm. Bet palikušie nožēlojami veģetē, pārsvarā nodarbojas ar zinātniskā darba imitāciju, kā arī finansējuma meklēšanu un „izsišanu”. Ja Latvijas PSR bija daudz laboratoriju un zinātniski pētniecisko centru, tad „brīvajā” Latvijā šīs „padomju atliekas” likvidēja. Un kā gan var pastāvēt zinātne, ja nav ne laboratoriju, ne zinātniski – pētniecisko centru, ne arī ražošanas, kurā gala beigās ir jāiedzīvina jaunākie zinātniskie sasniegumi?!

Vēl cits fakts: ir iznīcināti Latvijas lauki (tie paši, kuri ir latviskuma pamats un nācijas spēka avots). Ja Padomju Latvijā bija kolhozi un sovhozi, kuri apsaimniekoja visas Latvijas lauksaimniecības zemes (tai skaitā ierīkoja un uzturēja meliorācijas sistēmas), deva darbu lauciniekiem, uzturēja lauku dzīves tradīciju un laukos kūsāja dzīvība, tad mūsdienu Latvijā lauki ir izmiruši. Daudzas zemes netiek apstrādātas, meliorācijas sistēmas ir nolaistas, meži pārņem lauksaimniecības zemes, bet cilvēki nīkuļo, nodzeras un brauc prom.

Un kas pēdējos 20 gados ir noticis ar Latvijas mežiem? Pareizi, tie ir masveidā izcirsti. Tas, kas Padomju laikā tika rūpīgi kopts, ir izcirsts. Tam ir arī citas, tālejošākas sekas. Tā kā Latvijā ir daudz skujukoku, tad tas rada labvēlīgus klimatiskus apstākļus (vēja ierobežojums un labāks gaiss visu gadu). Izcērtot skujukokus un neatjaunojot tos, šie apstākļi mainās, kā viena no sekām ir gaisa kvalitātes pasliktināšanās. Zviedriem un angļiem, protams, uz to ir nospļauties. Ja stulbie latvieši ļauj izcirst savus mežus, tad kāpēc gan ne.

Ja par mežiem runā, tad pirmajā kapitālistiskā Latvijā bija stingri noliegts iet privātos mežos un par to pienācās bargi sodi. Tieši Padomju Latvija praktiski iedzīvināja vēl joprojām sabiedrības apziņā mītošo ideju, ka mežs pieder visiem un ka katrs var brīvi izmanto tā labumus (sēnes un ogas). Mūsdienu Latvijas kapitālisti, protams, arī šo „padomju atlieku” ļoti labprāt likvidētu, bet cilvēki ir pārāk pie tā pieraduši.

Skolas. „Neatkarīgā” Latvijā skolas slēdz. Padomju laikā skolas cēla, pie tam ļoti labas un plašas. Kurš netic, var aizbraukt un apskatīties, šīs ēkas stāv vēl joprojām. Pie tam skolās tik tiešām centās kaut ko iemācīt. Viss bija orientēts uz to, lai iemācītu. Padomju izglītības sistēma bija labākā pasaulē un daudzus no tās elementiem savās elitārās skolās ieviesa arī amerikāņi. Amerikāņu propaganda, protams saka ka tā nebija. Kā to var noteikt? Ļoti vienkārši. Salīdzinot pagātnes skolniekus ar mūsdienu skolniekiem un novērtējot tendenci (citiem vārdiem sakot, ir jānovērtē dažādu paaudžu cilvēku intelekta, zināšanu un veselā saprāta līmenis). Šī tendence nav iepriecinoša, lai neteiktu vairāk.

Ja ir vairāk informācijas, tad var mēģināt paanalizēt tos izglītības sistēmas elementus, kuri vēl šodien ir salīdzinoši veiksmīgi. Ja to izdarītu godīgi, tad tiktu konstatēts, ka vairumā šādu vietu lielā mērā ir saglabāta Padomju prakse un tradīcijas.

Vēl katrs var sameklēt Padomju laiku mācību grāmatas un salīdzināt tās ar mūsdienu mācību materiāliem, un aiz šausmām saķert galvu, cik dramatisks ir izglītības kvalitātes kritums. Par mikroklimatu skolās nemaz nerunāsim. Ja Padomju laikā audzināšana bija obligāts skolas un skolotāju uzdevums, tad „brīvās” Latvijas stulbeņi to izmeta no skolotāju pienākumiem un skolotāju apmācības programmām. Tagad skolotājs pat nedrīkst nodarboties ar audzināšanu, tas formāli ir noliegts, kas ir viens no iemesliem, kādēļ skolās ir tāds mikroklimats kāds ir.

Par grāmatām runājot, var salīdzināt kādas grāmatas tika izdotas un izplatīts Padomju laikā un kādas drazas mūslaikos (tālu nav jāiet, tik līdz tuvākai grāmatnīcai).

Padomju laikā bija veselības aizsardzība. Tā bija pārdomāta sistēma, kura maksimāli centās rūpēties par visu pilsoņu veselības uzturēšanu. Arī šī sistēma skaitījās viena no labākajām pasaulē. Tagad veselības aizsardzības sistēmas Latvijā nav, bet ir medicīnas industrija, kurā var saņemt „medicīnas pakalpojumus”. Šī industrija ir saglabājusi atsevišķus Padomju sistēmas elementus, bet kopumā tā ir vērsta uz vienu – ienākumu gūšanu. Veselības aizsardzības sistēmā galvenais ir, lai cilvēki būtu veseli. Kas ir galvenais medicīnas industrijā? Pareizi, lai medicīnas industrijai būtu darbs un lai ar to varētu maksimāli nopelnīt. Kas tādēļ ir nepieciešams? Pareizi, maksātspējīgi slimnieki vai slimnieki, par kuriem kāds ir spējīgs samaksāt (valsts, piemēram). Citiem vārdiem sakot, veselības aizsardzības sistēma cenšas radīt veselus cilvēkus, bet medicīnas industrijai ir nepieciešami slimnieki.

Pseidopatriotu ļoti iemīļots un iecienīts temats ir valoda. Esot jāaizsargā latviešu valoda. Labi. Kādas valodas mūziku pārsvarā klausās Latvijas jaunieši? Pareizi, tā nav latviska mūzika. Kādā valodā Latvijas ierēdņi sarakstās ar ES institūcijām? Varētu latviski, jo latviešu valoda ir oficiāla ES valoda. Bet nē – viņi to dara citās valodās (ātrāk, ērtāk, pieglaimīgāk). Un jaunie ES dokumenti arī pārsvarā ir citvalodās, lai gan daļa no tiem tiek tulkoti. Vienkārši tulkošana prasa laiku, tulkotais saturs daudz ko pazaudē no oriģināla, dokumentu ikdienā ir tik daudz, ka tos visus ir stipri apgrūtinoši iztulkot, visbeidzot iztulkotais vēl ir jāspēj atrast. Tādējādi ir izveidojusies tāda savdabīga proantilatviska valodas kultūra (ārišķīgi prolatviska, pēc būtības un darbībā antilatviska), kas ieviešas arī iekšējās pašpārvaldes un citās sabiedriskās dzīves sfērās.

Kā latviešu jauniešiem ir ar latviešu valodas pareizrakstību un latviešu literatūras zināšanām? Un kāds ir šis līmenis, salīdzinājumā ar Padomju laiku? Pareizi, šis līmenis ir drausmīgi zems. „Okupantu” laikā latviešu valodas pareizrakstību iedresēja un tāpēc bija rezultāti, bet šodien tā ir katra personiskā darīšana un beigās izrādās, ka nevienam tas nav vajadzīgs, arī tiem, kas dēvē sevi par nacionālistiem.

Rietumos ir daudz visādu teoriju. Tā kā latviešvalodīgie savā vairākumā, jo īpaši elite, ir apmāti ar Rietumiem, viņi kāri ņem pretī visu, kas nāk no turienes. Bet tie materiāli nav latviski. Tam nevajadzētu būt šķērslim, iepazīstamies, saprotam, pārtulkojam un izmantojam, kāpēc ne?! Nē! Tas ir grūti, ilgi, sarežģīti. Tad ir patiešām jāstrādā! Ja ir materiāls angliski, tad visi taču to saprot, vai ne?! Kāpēc gan lai viņu vēl speciāli tulkotu?! Daudzi privātie lektori šādām muļķībām savu ļoti dārgo personisko laiku vairs netērē. Un šī iemesla dēļ latviešvalodīgās akadēmiskās aprindas gudro, kā lai ievieš Latvijas augstskolās apmācības angļu valodā. Vienkārši paši vairs nespēj un pat negrib radīt latviešvalodīgus materiālus. Vieglāk ir paņemt jau sagatavotus angļu materiālus un aicināt uz šejieni lētākos angliski runājošos lektorus. Šī iemesla dēļ ļoti daudzi rakstiski materiāli un instrukcijas gan ikdienā, gan korporatīvā līmenī netiek tulkoti. Tādējādi reāli angļu valoda izspiež latviešu valodu gan no sadzīves, gan no valsts pārvaldes un korporatīvās vides, gan no izglītības sfēras. Tas vēl ir procesā, bet tendence ir skaidri redzama un perspektīvas latviešu valodai ir vairāk kā bēdīgas (un tieši dēļ angļu valodas ekspansijas, nevis krievu, kā melīgā amerikāņu propaganda nepārtraukti liek noprast). Galvenais tā cēlonis, protams, ir pašu latviešu vājums, aprobežotība un bezprincipialitāte.

Visbeidzot cits neapstrīdams fakts: 1991.gadā Latvijā dzīvoja apmēram 2,7 miljoni iedzīvotāju, bet 2012.gadā pēc oficiozās statistikas datiem 2 miljoni. Iedzīvotāju skaita samazinājums par ceturtdaļu pēdējo 20 gadu laikā! Bet, ja ņemam vērā apstākli, ka oficiozā statistika dod tādus rādītājus, kādus tai prasa un ka visdrīzāk iedzīvotāju skaits ir vēl mazāks (manuprāt, apmēram 1,5 miljons vai mazāk; samazinājums par 44%), tad aina kļūst pavisam bēdīga. Pie šī fakta var minēt arī masveida iedzīvotāju, galvenokārt latviešu, aizceļošanu no „savas Latvijas” un to, ka vairākus gadus Latvija bija pirmajās vietās pašnāvību skaita ziņā, kur joprojām ir „topā”.

Ļoti uzskatāmi visas sabiedrības stāvokli raksturo arī jaundzimušo skaits uz 1000 iedzīvotājiem ((jaundzimušie / iedzīvotāju skaitu)*1000). Ja 1990.gadā tas bija 14,2 jaundzimušie uz 1000 iedzīvotājiem (37918 jaundzimušie), tad turpmāk „brīvās” Latvijas laikā šis rādītājs tikai samazinājās, neskatoties uz iedzīvotāju skaita samazināšos un latviešu īpatsvara pieaugumu. 1998.gadā tas nokritās līdz 7,8 bērniem uz 1000 iedzīvotājiem (18410 jaundzimušie), bet 2012.gadā tas bija 9,73 (19897 jaundzimušie) ; 2013.gadā – 10,18 (20596 jaundzimušie).

Un vēl: Latvija iedzīvotāju vecuma ziņā ir viena no visvecākajām pasaules valstīm, kurā ir vislielākais vecu cilvēku un vismazākais bērnu un jauniešu īpatsvars.

Tātad cilvēkiem „brīvajā”, kapitālistiskajā Latvijā klājas tik „labi”, ka viņi masveidā taisa pašnāvības, brauc prom un negrib radīt bērnus. Par ko tas liecina?!

Tie ir neapstrīdami fakti. Ir vēl daudzi citi, mazāk neapstrīdami, sīkāka mēroga utt. , bet tendence ir skaidri redzama. Un ko par to saka latviešvalodīgā amerikāņu propaganda?! Pareizi, tā maldina un melo, mēģinot iestāstīt, ka viss ir kārtībā un ka viss ir labi, nekas cits tai arī neatliek, jo realitāte tai nav labvēlīga. Un kā lai nosauc tos, kuri to neredz (tas ir – vairumu latviešu)?! Nu ne jau par ļoti gudriem un attapīgiem taču? Un kas ir tie, kuri apzināti negrib to redzēt?! Latvijas patrioti, nacionālisti un vispār labi cilvēki?! Nē, tie ir maitas, nelieši un nodevēji, kuriem ir nospļauties uz cilvēkiem un kuriem nacionālā retorika ir tikai savu nelietību un maziskuma piesegs.

Kā radās amerikanizētie Latvijas propagandas līdzekļi?

Ļoti nozīmīga loma latviešvalodīgās amerikāņu propagandas institūtu radīšanā ir ar homoseksuālismu slimajam latviešu izcelsmes amerikānim Streipam, kurš ir pietiekami cieši saistīts ar ASV specaprindām.

Streips 1990-ajos gados radīja topošo privāto TV ziņu dienestu (kas vēlāk pārtapa par LNT ziņu dienestu), viņš strādāja un strādā augstskolā par žurnālistikas pasniedzēju (un ir skaidrs kādus “žurnālistus” viņš gatavo), viņa ietekmē radās Latvijas Radio ziņu dienests, viņam bija un ir tieša ietekme uz Latvijas Radio un Latvijas TV notiekošajiem procesiem kā vienam no raidījumu veidotājiem un, visdrīzāk, pēdējo laiku Latvijas TV ziņu dienesta pārvērtības (tā glamurizācija) ir saistītas ar Streipa aktivitātēm.

Ne mazsvarīga nozīme Streipa kaitnieciskā darbībā ir viņa homoseksuālisma slimībai. Pirmkārt tāpēc, ka angloamerikāņu specaprindu tradīcijā homoseksuālistiem ir īpaša un noteicoša loma (tādēļ arī viņi visiem uzspiež homoseksuālisma normalizācijas normas). Bet otrs, ne mazāk būtisks faktors ir apstāklis, ka jau Padomju Latvijas beigu posmā homoseksuālistu – pedofīlu aprindām bija ievērojama teikšana un daudzi šo aprindu pārstāvji bija žurnālisti.

Diemžēl palama, ka Latvija ir “pidarastu un idiotu valsts” nav tikai nikna aizvainojuma auglis un tam ir pamats, tāpat kā ir pamats dziesmai “Vienmēr zili” un tam, kādēļ tā ir neatņemama Dziesmusvētku sastāvdaļa.

Streips dēļ savas slimības un savām aprindām raksturīgā specifiskā hedonisma dzīvesveida atrada kopēju valodu ar Padomju Latvijas homoseksuālistiem, kas deva viņam ļoti plašas iespējas ieviest Latvijā Amerikas žurnālistikas un propagandas praksi (aiz Streipa, protams, stāvēja un stāv ASV struktūras, bet bez viņa tās nebūtu guvušas tik grandiozus panākumus). Papildus to veicināja toreizējā latviešu apmātība, pacilātība un idiotiska ticība visam un visiem, kas nāk no Rietumiem. Streips to visu pilnā mērā izmantoja un latviešu mēdijus pārtaisīja par amerikāņu, bet pašus latviešus sāka debilizēt līdzīgā kārtā, kā tiek debilizēti amerikāņi.

Visbeidzot katrs trīs reizes var minēt, kādi studenti gūst labākas sekmes pie Streipa, kuri pēc tam dabū darbu prestižākos mēdijos un kuriem pēc tam ir labākas karjeras izaugsmes?!

Mazliet par homoseksuālisma propagandas saknēm

Tā kā Rietumu propagandas nozīmīgākais elements ir dažādu izvirtību un pataloģiju (pirmkārt homoseksuālisma) propaganda, tad ir vērts īsumā ieskatīties tā nesenākajā vēsturē.

1928.gada Vācijas nacionālsociālistiskās partijas programmā bija rakstīts: „Tie, kuri pieļauj „mīlestību” starp vīriešiem vai „mīlestību” starp sievietēm ir mūsu ienaidnieki, jo tas novājina nāciju un atņem tai vīrišķību.” SS vadītājs Henrihs Himlers uzskatīja vīriešu homoseksuālitāti par mirstošu tautu simptomu. Pēc viņa vārdiem homoseksuālu vīriešu nepiedalīšanās nācijas reprodukcijā var novest pie nācijas nāves 200 gadu laikā.

Tai pat laikā nacistiskās Vācijas demogrāfiskā politika okupētajās teritorijās paredzēja: „Abortu un kontracepcijas līdzekļi ir jāpiedāvā publiski. Iestādēm un personām, kuras veic abortus, nevajadzētu traucēt. Homoseksuālisms vienmēr ir jāpasludina par legālu„. Seksuālo aktivitāti iekarotajās zemēs vācu nacisti nemaz nedomāja ierobežot, jo vispārējas izvirtības apstākļos „neāriešiem” atkrita nepieciešamība veidot ģimenes. Vācu nacisti apzināti pārpludināja Austrumeiropu ar pornogrāfiju, lai samaitātu tās kultūru un iznīcinātu to gan politiski, gan garīgi. Mūsdienās tas notiek globālā mērogā.

Veselais saprāts, loģika un paškritika – vienīgā imunitāte pret maldinoši manipulatīvu propagandu

Var pietiekami sīki aprakstīt propagandas veidus un metodes, bet, ja cilvēkam nav veselā saprāta, tad pat šāds apraksts viņam nepalīdzēs un pat to varēs izmantot cilvēku muļķošanai. Piemēram, noteikti atradīsies kāds gudrinieks, kurš par šo aprakstu pateiks, ka tajā ir kāda laba un noderīga doma, tikai žēl, ka autoram „kremļa propaganda” ir „izskalojusi smadzenes” vai pats autors ir „kremļa propagandists”.

Autors nav Kremļa propagandists, bet krievu, Padomju un sociālisma propagandists gan. Autors apzināti necenšas „būt objektīvs”, melno pielīdzinot baltajam un apskatot visu bezkrāsainā garā. Autors apraksta universālas metodes, kā cilvēki tiek muļķoti viņiem pašiem par ļaunu, cerībā un pārliecībā, ka ir ļaudis, kuri gan spēj saprast šīs metodes, gan arī to, ka melīgi – kaitnieciska propaganda ir pavisam kas cits, nekā vienkārši propaganda. Autors pastāsta, kā ir, un piedāvā katram pašam par to padomāt un pārliecināties.

Proamerikāņiem un antikrieviem, protams, tas viss ir vienalga un viņi sarakstīs gan primitīvas atsauksmes, gan daudzi no viņiem nespēs visu izlasīt līdz galam. Gudrākie, iespējams, pat norādīs, ka autors ir aprakstījis metodes, kuras pats izmanto. Bet tas nav būtiski, jo nelieši vienmēr darīs savu, bet savu muļķību neredzošajiem palīdzēt nav iespējams.

Izšķirošā nozīme ir cilvēku spējai loģiski domāt, saskatīt realitāti un augsts veselā saprāta līmenis. Ja tas ir, tad pastāv gan iespējas izrauties no maldinoši manipulatīvas propagandas valgiem, gan neiekrist jaunos. Ja nav, tad ir pavisam bēdīgi…

Bet, lai saglabātu veselo saprātu, cilvēkam ir jāsaglabā cilvēcība un augsts morāli – tikumiskais līmenis, pretējā gadījumā viņš kļūst iedomīgs un aprobežots, pat neskatoties uz enciklopēdiskām zināšanām, kaudzi naudas, prestižiem tituliem un ietekmīgiem amatiem. Kā saka, „ja Dievs kādu grib sodīt, tad atņem viņam prātu”. Pret to palīdz sirdsapziņa un paškritika, lai cik nepatīkami, nekomfortabli un ļoti sāpīgi tas reizēm arī nebūtu.

Ivars Prūsis
/15.09.2014/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri