Homoseksuālisms ir patoloģija

00216_izvirtuli2Propagandējot homoseksuālismu, viņi nestāsta, ka homoseksuāļi mirst vidēji par 20 – 30 gadiem agrāk kā normāli cilvēki. Viņi aktīvi propagandē savu dzīvesveidu, tiecoties palielināt savu skaitu uz naivu un nezinošu pusaudžu rēķina. Viņi nestāsta par homoseksuālistu vientuļajām un nelaimīgajām vecumdienām. Vecs homoseksuālists pilnīgi nevienam nav vajadzīgs. Viņi runā par brīvību, bet, pielīdzinot pataloģiju normai, praktiski liedz apmānītajiem un maldinātajiem bērniem izvēles brīvību.

Mums mēģina iestāstīt, ka vecāki var būt arī viendzimuma pāri. Ja cilvēkiem patīk viendzimuma seksuālās attiecības, tad kādēļ gan viņiem nedot arī audzināt bērnus, jo viņi taču ir tādi pat cilvēki, bet bērniem šis apstāklis esot vienaldzīgs. Fakti gan saka ko citu.

Marks Regnerus

Marks Regnerus

Teksasas universitātes profesors Marks Regnerus 2010.gadā veica pētījumus  saskaņā ar kuriem 25% bērniem, kuri ir izauguši viendzimuma „ģimenēs”, ir suicidālas tieksmes. 60% šādu bērnu ir problēmas noteikt savu seksuālo identitāti. Visbeidzot trešdaļu viendzimuma pāru „ģimenēs” augušo bērnu tika seksuāli izmantoti no savu „vecāku” puses. Tieši tāpēc homoseksuālisti tik aktīvi un tik neatlaidīgi iestājas par viendzimuma pāru bērnu adopcijas atļaušanu, jo viņiem ir nepieciešami bērni savu seksuālo vēlmju apmierināšanai.

50% pedofilu ir homoseksuālisti. ASV eksistē „boyloveru” asociācija (NAMBLA; http://www.nambla.org/ ), kura iestājas par pedofilijas legalizāciju. ASV līdzīgi kā citur pasaulē homoseksuālistu īpatsvars ir apmēram 3%, bet tieši viņi veic 30% noziegumu pret bērniem.

Pēc zinātnieku pētījumiem, veikt izmaiņas galvas smadzeņu daļā, kura atbild par seksuālo orientāciju, ir daudz vienkāršāk nekā izārstēt alkoholismu.  Bet homoseksuālisti negrib ārstēties, viņi melo, ka viņu slimība ir neārstējama un ka viņi ir normāli.

Nezinātājam var šķist, ka homoseksuālistu skaits ir lielāks kāds tas patiesībā ir, jo plašsaziņas līdzekļos un publiskās profesijās ir liels homoseksuālistu īpatsvars. Tādēļ arī viņu ietekme ir liela. Viņi saka, ka viņu tiesības tiekot ierobežotas, tai pat laikā nepārtraukti visdažādākos veidos notiek homoseksuālisma popularizācija un propaganda.

50% no AIDS slimniekiem ir homoseksuālisti. Inficēties ar AIDS no homoseksuālista ir 4500 reizes lielāka varbūtība nekā no normāla cilvēka.
00216_izvirtuli
Pirms pieņemt jau novecojušos apgalvojumus par to, ka tolerance pret izvirtībām ir neatņemama jaunās, progresīvās pasaules sastāvdaļa, padomājiet vai jūs gribētu, lai jūsu bērni nonāk homoseksuālistu ietekmē. Vai jūs gribat, lai mūsu sabiedrība kļūtu tik „civilizēta” un „progresīva”, ka legalizētu pedofiliju un zoofīliju? Homoseksuālims absolutizē miesaskāri, padarot to par dzīves jēgu. Dabas dotu dzīvības turpināšanas funkciju viņi pataisa par sevis pašapmierināšanas līdzekli, kam viņu izvirtusī fantāzija izdomā visdāžadākās formas un veidus. Vai šādām „vērtībām” jākļūst par mūsu sabiedrības stūrakmeni?!  Aizdomājies par to , kamēr vēl nav par vēlu! Homoseksuālisms nav norma, HOMOSEKSUĀLISMS IR PATOLOĢIJA!!!

P.S.
Raksta pamatā ir Krievijas sabiedriskās kustības „Veselīgi pēcnācēji – veselīga Krievija” video klips „Homoseksuālisms nav norma„.

Valdības atbalsts „Viņķeles grāmatiņai”, liels daudzums  preteklības plašsaziņas līdzekļu saturā, truli amorālais „kultūras” iestāžu repertuārs, virzītās likumdošanas izmaiņas par „naida runu”, kas paredz kriminālatbildību par homoseksuālistu kritizēšanu, plašā, visaugstāko politisko aprindu atbalstītā bērnu tirdzniecība un daudzas citas pazīmes liecina, ka sabiedrība nespēs izdzīvot, ja šiem slimniekiem paliks tik pat liela vai lielāka teikšana kā tagad, jo viņi iznīcina normālus cilvēkus un sabiedrību kopumā.

Avoti:
http://kungurov.livejournal.com/55418.html
http://vimeo.com/61200051

Informācijas aģentūra
/10.03.2013/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 26 komentāri

Pedofīlijas skandāls Lietuvā

Drasjus Kedis

Drasjus Kedis

2009.gada oktobrī Lietuvu pāršalca pedofīlijas skandāls, kad ar četriem šāvieniem tika nogalināts Kauņas apgabala tiesas Krimināllietu nodaļas tiesnesis Jons Furmanavičs, bet tās pašas dienas pēcpusdienā tika atrasta nošauta kāda sieviete – Violeta Naruševičiene. Slepkavību izdarīja Drasjums Kedis (Drasius Kedys), vainojot nogalinātos un vēl virkni personu savas mazgadīgās meitas seksuālā izmantošanā un Lietuvas tiesībsargājošās iestādes apzinātā nevēlēšanās izmeklēt šo lietu.

Meitenītes vecāki dzīvoja atsevišķi, jo ģimenes dzīve abiem tā arī neizveidojās. Meitenītes mammai Laimutei Stankūnaitei bija tikai 16 gadi, kad bērns tika ieņemts, bet tēvam Drasjum Kedim (Drasius Kedys) – 29. Bērns pārmaiņus dzīvoja pie abiem, līdz tēvs un viņa radi, runājot ar toreiz četrgadīgo bērnu par to, ko viņa darījusi ar māti, saklausīja bīstamas lietas. Meitenīte atklāti stāstīja par seksuālajiem pakalpojumiem, kuros mamma bērnu iesaistīja. Meitenīte arī atpazina regulāros pakalpojumu sniedzējus un pārstāstīja seksuālās izmantošanas detaļas.

Tēva ģimene vērsās tiesībsargājošās iestādēs, bet guva iespaidu, ka lieta tālāk nevirzīsies, jo neesot pietiekami daudz pierādījumu. Bērna tēvs nofilmēja meitas stāstu par seksuālajām orģijām un publiski izplatīja videoklipu, cerot, ka tas ietekmēs lietas gaitu. Tajā meitene no liela daudzuma fotogrāfiju izvēlas „klientus” un nosauc tos vārdā. To vidū bija arī Kauņas apgabala tiesas tiesnesis Jons Furmanavičs. Tiesībsargājošās iestādes savukārt apvainoja meitenes ģimeni gausā sadarbībā un pārsteidzīgos spriedumos.

Laimute Stankūnaite, Jons Furmanavičs, Andrus Ūsu

Laimute Stankūnaite, Jons Furmanavičs, Andrus Ūsu

Tēvs, pārliecināts par savu taisnību, nolēma rīkoties tā kā būtu jārīkojas īstam normālam vīrietim un nogalināja divus lietā iesaistītos cilvēkus – minēto tiesnesi un meitas mātes māsu Violetu Naruševičieni, kura, viņaprāt, kopā ar māsu (meitenes māti) organizējusi pedofilu biznesu. Viņš bija nobriedis nogalināt arī pārējos pedofilus, kuru skaitā tika minēts arī pazīstamais Kauņas politiķis un uzņēmējs Andrus Ūsu, taču pazuda. Policija viņu nespēja atrast un sūdzējās, ka Kedi atbalsta grūti izdibināms radinieku tīkls.

Drasjus Kedis tika atrasts miris Kauņas pievārtē 2010.gada aprīlī  īsu brīdi, pirms tiesai bija jālemj par meitenes aizgādniecību. Kamēr tēvs bija meklēšanā, meitenīte dzīvoja pie tēva māsas, kas viņu sargāja no mātes ietekmes. Tēva atrašana mainīja tiesas gaitu – viņa radi vairs nebija pilnvarotās personas, bet gan tālākas pakāpes radinieki. Tiesa lēma, ka bērnam jādzīvo ar bioloģisko vecāku. Bērnu tiesību kontroliere pēc lēmuma atzina, ka tik mazam bērnam viedoklis ir nepatstāvīgs, tāpēc priekšroka dodama radniecības saitēm. Uz jautājumu, vai meitenīte pie mātes būs drošībā no pedofilu tieksmēm, viņa atbildēja, ka par to jārūpējas citām tiesībsargājošām insitūcijām.

Tikmēr klīst baumas, ka Drasjus Kedis ir ticis turēts slepenā apcietinājumā un ticis nogalināts, lai viņa ģimenei atņemtu bērnu kā liecinieku un līdz ar māti izvestu no valsts un līdz ar to apklusinātu skandālu.

Kedis atbalstītāji

Kedis atbalstītāji

Lietuvas pseidointelektuāļi (bet visdrīzāk papildus arī kaut kas cits), raugoties uz ļoti plašo sabiedrisko rezonansi, vīzdegunīgi spriedelē par pūļa efektu un mediju publikācijās saskata mediju varas izmantošanas un kontroles piemēru no meitenes tēva radu puses. Savukārt Lietuvas prezidente ir aicinājusi ņemt vērā meitenītes “intereses” (domājot viņas atgriešanu mātei), ar ko saniknojusi daudzos Keža atbalstītājus.

Jāatgādina, ka 2000.gadā liela mēroga pedofīlijas epizodes tika atklātas arī Latvijā, kurās bija iesaistītas vairākas sabiedrībā pazīstamas un augstus amatus ieņemošas personas. Publiski tika nosauktas trīs – toreizējais premjerministrs Andris Šķēle, toreizējais Tieslietu ministrs Valdis Birkavs un toreizējais Valsts ieņēmumu dienesta vadītājs Andrejs Soņčiks.

Pēc toreizējās prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas iejaukšanās, kurai tika doti mājieni par viņas dēla Kārļa Freiberga homuseksualitātes fakta publiskošanu un piesaisti šai lietai, un vairāku cilvēku slepkavībām un mīklainām nāvēm, lietas aktīva izmeklēšana tika apturēta, izmeklēšanas materiālos esošie video un fotogrāfijas “pazuda” (šai lietā personīgi bija iesaistīts arī toreizējais ģenerālprokurors Jānis Skrastiņs), daudzi liecinieki “mainīja” liecības vai mira un visi šīs lietas aktīvisti un liecinieki, tai skaitā vairāk nekā 60 liecības devušie bērni, tika nosaukti par meļiem, bet vainīgie tika sveikā cauri un turpināja Latvijā ieņemt vadošo sabiedrisko stāvokli. Un viņi turpina to ieņemt joprojām. Tāpēc nav jābrīnās, ka Latvijā valda pilnīga amoralitāte un panīkums, nekas nenotiek, nav nekādas perspektīvas un regulāri no valdošo aprindu puses tiek pastrādāti visdažādākie noziegumi, tai skaitā tiek veikta vērienīga un “legāla” bērnu tirdzniecība.

Pilnīgs tiesiskais un morālais valsts struktūru nihilisms kāds valda gan Lietuvā, gan Latvijā, rāda, ka Keža izvēlētām metodēm nav alternatīvu un, lai gan viņam neizdevās līdz galam īstenot iecerēto, apstāklis, ka Lietuvā atradās vismaz viens šāds cilvēks un ka viņam ir daudz aktīvu piekritēju, neļauj Lietuvas izdzimteņiem izvērsties tik plaši un atklāti kā tas ir Latvijā. Latvijā diemžēl kā rādās ir lielas problēmas ar pēc būtības īstiem karavīriem un vīriešiem, tāpēc te valda pedofili, homoseksuālisti un sievietes.

Avoti:
http://www.bizness.lv/blog/aivita-putnina/id/141
http://www.delfi.lv/news/world/baltics/kauna-nosauts-tiesnesis.d?id=27221299
http://www.diena.lv/dienas-zurnali/sestdiena/cina-pret-pedofilu-mafiju-skel-lietuvas-sabiedribu-13956417
http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/20188/pavasara-talkas-laika-atrod-pedofilu-slepkavas-liki

Informācijas aģentūra
/10.03.2013/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Ziņa | 1 komentārs

ANO ziņojums: Sintētiskas ķīmiskas vielas – bērnu invaliditātes, vīriešu impotences un sieviešu neauglības iemesls.

ANO_gerbonis2013.gada sākumā atklātībā parādījās šokējošs ANO ziņojums par cilvēku endokrīno (iekšējās sekrēcijas, t.i. dziedzeru) sistēmu graujošām ķīmiskām vielām. (State of the Science of Endocrine Disrupting Chemicals, 2012).

Ziņojumā teikts, ka  “mākslīgās ķīmiskās vielas ikdienas lietošanas produktos ir cēlonis iedzimto kropļu, vēža un psihisko slimību slimnieku skaita ļoti straujam pieaugumam.” Saīsinājumā šīs ķīmiskās vielas sauc par EDC, jeb disraptoriem (http://en.wikipedia.org/wiki/Endocrine_disruptor_chemical ). Tās ir vielas, kuras iejaucas endokrīnās sistēmas (tas ir – dziedzeru) darbībā un rada hormonveidīgu ietekmi – visbiežāk negatīvu.

Kā disraporu darbības sekas tiek minēta spermotozoīdu skaita samazināšanās uz pusi mūsdienu vīriešu spermā, salīdzinājumā ar pirms kara (2.pasaules kara) vīriešiem. Tas nozīmē, ka , saskaņā ar ziņojumu, mūsdienu vīrieši, salīdzinājumā ar vīriešiem, kuri dzīvoja līdz 1941.gadam, ir pusimpotenti.

Tāpat disrapori izraisa sieviešu neauglību, tie tiek minēti kā cēlonis vairāku dzīvnieku sugu izzušanai, kā arī straujam, 40 gadus atpakaļ vēl nezināmu bērnu vēža slimību veidu pieaugumam. Ziņojumu sastādījušie zinātnieki disraporus un vispār visas sintētiskās vielas (jo tās gandrīz visas ir disrapori) sauc par globāliem draudiem.

Visvairāk izplatītos un attiecīgi visbīstamākos disraporus satur visu veidu plastmasas izstrādājumi.

Ftalāti ir bezkrāsaini šķidrumi, bez smaržas, galvenokārt tiek izmantoti polivinilhlorīda (PVH) un citu plastmasas savienojumu mīkstināšanai. Aptuveni desmitā daļa ftalātu tiek izmantoti personīgās higiēnas produktos, lai nodrošinātu to elastību, radītu eļļaini mitrinošo kārtiņu un palīdzētu šķīdināt un sasaistīt citas kosmētikas sastāvdaļas. Ftalāti plaši tiek izmantoti bērnu rotaļlietu, kosmētikas un dezodarantu ražošanā.

Bisfenols A (BPA) tiek izmantots vairāku produktu ražošanā: ne tikai kā komponents polikarbonāta plastmasas izgatavošanai, bet arī epoksīdsveķu un citu plastiku izgatavošanā (atšķirībā no ftalātiem, tas tiek izmantots kā plastmasas cietinātājs). Bisfenols ir sastopams visos pārtikas konteineros un iesaiņojumos, tai skaitā polietilēna. Polikarbonātu lieto mazuļu barošanas pudeļu, ūdens pudeļu, pārtikas kārbu, saldētavu sastatņu, mikroviļņu krāsns siltumizturīgu trauku, galda piederumu, briļļu stiklu, medicīniskā aprīkojuma, CD un DVD, mobilo telefonu, elektronisko ierīču, sporta aprīkojuma un auto detaļu izgatavošanai. Epoksīdsveķus lieto ar inženieriju saistītās jomās: grīdas segumiem, maisījumiem, krāsojumiem, līmēšanai u.c. Bisfenola A izmantošana neaprobežojas tikai ar plastmasas un epoksīdsveķu ražošanā – kā iekšējais ingredients (sastāvdaļa) tas tiek izmantots arī pesticīdos, antioksidantos, gumijas ķimikālijās un kā polivinilhlorīda (PVC) stabilizētājs. Ziņojuma eksperti uzskata, ka disrapori brīvi absorbējas no iepakojuma pārtikas produktos.

Šie ir tikai divi disrapori, bet ziņojumā ir minēts par simtiem tūkstošu izmantojamo disraporu.

“Disraporiem ir liela nozīme tādu slimību epidēmijās kā krūts un prostatas vēzis, diabēts, astma, aptaukošanās, sirds un asinsvadu slimības, insulti, Alcheimera un Parkinsona slimības. Bērni, kuri saskārās ar disraporiem grūtniecības periodā, ir ar paaugstinātu šo slimību risku nākotnē un bērnībā viņiem ir nervu sistēmas attīstības kavējumi, “ teikts ziņojumā. Šādu bērnu kopsummā sastāda apmēram 5-10% no visiem bērniem (tas ir – katrs desmitais)

Kā galvenā problēma tiek minēta, ka ražotāji atsakās identificēt ķīmiskās komponentes, strādājot slepenībā un stādot savas personīgās intereses augstāk par sabiedriskajām, kas diemžēl tiek pieļauts.

Ziņojuma sastādītāji apgalvo, ka ziņojumā konstatētais ir tikai “aizsberga virspuse” un disraporu patiesais kaitīgums ir daudz lielāks, jo to kaitīgā ietekme tika novērtēta katram elementam atsevišķi, bet dzīvē eksistē daudzu disraporu mijiedarbība, kas vairākkārtīgi pastiprina kaitīgo ietekmi.

Avoti:
http://vseneobichnoe.livejournal.com/1103409.html
http://www.who.int/ceh/publications/endocrine/en/index.html
http://www.unep.org/hazardoussubstances/Portals/9/EDC/SOS%20of%20EDCs%202012%20Summary%20for%20DMs.pdf
http://en.wikipedia.org/wiki/Endocrine_disruptor_chemical
http://en.wikipedia.org/wiki/Phthalate
http://www.videsvestis.lv/content.asp?ID=69&what=33
http://en.wikipedia.org/wiki/Bisphenol_A
http://www.zb-zeme.lv/home/21-uncategorised/207-bisfenols-a

Informācijas aģentūra
/10.03.2013/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Medicīna, Reģ.: Vispasaules, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Kā radīt masveida sabiedrisku kustību

Sergejs Kurginjans

Sergejs Kurginjans

Par masveida sabiedrisku kustību radīšanu stāsta Krievijas politologs, režisors, rakstnieks, analītiķis, zinātnieks un politiķis Sergejs Kurginjans – sabiedriskās kustības „Laikmeta būtība” (Суть времени) līderis.

Sabiedriskas kustības radīšanas pamatprincipi

Es nestāstīšu visu mūsu pieredzi sabiedrisko kustību radīšanā, bet dažus galvenos aspektus gan minēšu. Kad mēs tik tikko sākām veidot sabiedrisko kustību „Laikmeta būtība”, viens aktīvists man teica par meiteni, kura mūsu rindās sāka destruktīvi rīkoties, ka viņa savulaik esot sagrāvusi citu kustību. Uz to es viņam atbildēju, ka neviena meitene nav spējīga ko tādu izdarīt, jo kustību var sagraut tikai pats tās līderis. Ja kāds grib radīt sabiedrisku kustību, par to ir jāmaksā ļoti dārga cena, par to ir jāmaksā ar sevi. Ir pilnībā jāziedo sevi kustībai, ir regulāri jābraukā uz reģioniem, ir jāguļ cietās gultās, ir jāēd apšaubāmas izcelsmes pārtika, ar ko Tevi cienā, un ir jāstrādā 12-14 stundas diennaktī bez brīvdienām. Tas ir pirmais īstas sabiedriskas kustības radīšanas priekšnosacījums. Ja topošās kustības līderi ir gatavi šādiem upuriem, tad kaut kas būs, ja ne, tad no tā pilnīgi noteikti nekas nesanāks.

Otrkārt, jums jau ir jābūt noformētam tuvāko līdzgaitnieku lokam, savādāk masveida sabiedrisko kustību radīt neizdosies.

Treškārt, ir jābūt analītiskai un psiholoģiskai pieredzei, lai radītu kadru atlases mehānismu, kurš atsijā destruktīvos elementus.

Ja ir visi trīs šie priekšnosacījumi, tad tie kopsummā var dot pozitīvu rezultātu vienā gadījumā no desmit (jo ir vēl citi nepieciešamie faktori). Savukārt, ja nekas no tā nav, tad labāk pat nesākt.

Pilnīgi noteikti varu pateikt, ka sabiedriskas kustības radīšanai nav nepieciešami ne sponsori, ne nauda, bet visi nezin kāpēc mēģina sākt ar to. Tas nav vajadzīgs, tas pat ir ļoti kaitīgi. Nauda – tas ir strīdu iemesls. Kad sāku veidot „Laikmeta būtību”, es kategoriski pateicu, ka darīsim to bez zelta teļa (naudas) un „raikomu” (formālisma) principiem. Nauda nav vajadzīga, vajadzīga ir dvēsele.

Vēl protams ir vajadzīgs politiskais mērķis, programma, kustības trajektorija. Ir pareizi sevi jāpozicionē, jāizvēlas pareizie rīcības modeļi un jāveido procesi.

Kopumā tas viss nav nekāds noslēpums, tikai, manuprāt, mūsdienās neviens vairs negrib ziedoties un maksāt ar sevi. Kā teikts vienā klasiķa darbā: „Kas jādara?” „Redzi krustu tai kalnā?! Ej un pakarājies pie tā”, tā arī ir visa recepte. Par sabiedriskas kustības radīšanu ir jāmaksā ar sevi.

Sabiedrisko struktūru radīšanas pieredze un plāni

Mēs radīsim sabiedriskas struktūras, vadoties no Antonio Gramši definētajiem principiem. Mēs radīsim organizētu sabiedrisko pretestību rūpniecības, lauksaimniecības, armijas, ģimenes utt. iznīcināšanai. Un tā visa rezultātā realizēsies sabiedrības reālas vienotības ideja.

Sākotnēji mēs plānojām sabiedriskās struktūras sākt veidot 2015.gadā, bet 2014.gadā izveidot īstu un pilnvērtīgu partiju un mācību iestādi kadru sagatavošanai. Noformēt un apmācīt 1000-2000 vadoņus, lai viņi iet tautās. Un kad mēs noformētu 20-30 tūkstošu cilvēku organizāciju, tad tā tiešām kļūtu par dzelžainu politisku struktūru, ko var iesaiņot visdažādākajos elastīgu sabiedrisko organizāciju iesaiņojumos.

Līdz šim tika uzskatīts, ka sabiedriskās un politiskās struktūras ir divi dažādi, bet savā starpā cieši saistīti līmeņi. Protams, politiskais līmenis kaut kādā veidā grib paturēt kontroli pār sabiedrisko, bet tai pašā laikā tas neuzstāj, lai, piemēram, katrs vecāks, kurš protestē pret nepamatotu bērnu atņemšanu, obligātu zinātu par Maksu Vēberu un lasītu Kurginjanu.

Sabiedriskais līmenis ir daudz plašāka sfēra, kurā ietilpst arī vienkārši atbalstītāji un patriotiski noskaņoti cilvēki. Bet mēs esam koncentrēts partijas kodols. Tas ir kodola un perifērijas princips, ko savā sistēmteorijā nodefinēja Antonio Gramši.  Šo pašu principu realizēja arī boļševiki un šo principu izmanto visā pasaulē, kaut vai tie paši „Brāļi musulmaņi”, kuri man nekādā ziņā nav tuvi. Tā ir universāla prakse, ko mēs vēlamies izmantot, lai radītu īstu partiju un par partiju daudz lielāku un masveidīgāku sabiedrisko kustību.

Ja mums būs šādi instrumenti, tad mēs varēsim uzsākt reālu politisko darbību, balstoties uz t.s. „aktīvo tiesību” principa. Mēs aktīvi un masveidā protestēsim, rīkosim konferences, „apaļos galdus”, „prāta vētras”, radīsim visdažādākās institūcijas, drukātos izdevumus utt. un, pamatojoties uz to visu, radīsim alternatīvu likumdošanu, kas nodrošinās to, ko mēs patiesībā arī vēlamies – kardinālu valsts stratēģiskā attīstības virziena maiņu.

Īsāk sakot, mēs veidojam kaut ko īstu un pilnvērtīgu, un to nevar izveidot dažu mēnešu laikā. „Laikmeta būtībai” jau ir divi gadi, un pa šo laiku cilvēki nav „atdzisuši”, attiecīgi valstī ir liels skaits jauniešu, kuri ir gatavi uz nesavtīgu un pašaizliedzīgu darbību. Pie tam, tie ir cilvēki, kuru dzīves līmenis ir zem vidējā.

Interesanti, ka divu gadu laikā mūsu cilvēki ir stipri mainījušies, ir iemācījušies domāt, organizēti rīkoties, pārvarēt bailes veikt sabiedrisko darbību. Man vairs nav bažas par to, ka viņi varētu „atdzist”, jau ir redzams, ka mūsu kustība arvien uzņem apgriezienus.

Vai ir kaut kāds potenciāls mazākām sabiedriskās organizācijas formām?

Man ļoti gribētos, lai valstī veidotos virkne mazāku, bet īstu un dzīvu sabiedrisko struktūru. Es viņas saucu par katakombām, tas ir, par tādām sabiedriskām struktūrām, kuras strikti norobežojās no apkārt valdošā regresa, pagrimuma un amoralitātes.  Es, piemēram, ļoti daudz ko būtu gatavs atdot, lai valstī izveidotos patriotiska teātra kustība vai kaut kas tamlīdzīgs.

Bet vispār, godīgi sakot, pašreizējos apstākļos spēcīgiem un patriotiskiem aktīvistiem nav nekādu problēmu izcelties, ir taču internets. Tomēr tie jaunieši, kuri šādā veidā izceļas, meklē uzreiz savu personīgo labumu vai arī nezina, pie kā īsti ķerties un kursē no viena grāvja uz otru. Katrā gadījumā es neredzu spilgtu figūru izkristalizēšanas sistēmu, lai gan ļoti gribētu to ieraudzīt.

Vispār spēka avots ir darbs. Piemēram, tas pats Prohanovs avīzē „Zavtra” izveidoja veiksmīgu darba kolektīvu, kurš ir spējīgs uz sistemātisku darbu. Un viņi raksta, daudz raksta un ir rezultāts. Bet tādu kolektīvu diemžēl ir ļoti maz.

Kad cilvēku grupas ar vienotu mērķi sāk kļūt par pilnvērtīgu sabiedrisku kustību?

Tam nepieciešams magnētisms, kas rada uguni. Cilvēkiem ir sapnis, mērķis, ideāls. Viņiem ir kaislība. Kad viņi iedegas šai kaislībā un redz, ka līdzīgi ir iedegušies apkārtējie, tad viņi ap sevi sāk radīt jaunu dzīvību. Kad cilvēki saprot, ka kopā viņi ir spējīgi šādi degt ilgi, viņi kļūst par pievilkšanas punktu visiem pārējiem. Bet tālāk viss ir atkarīgs no tā, kā viņi ir spējīgi organizēt tos, kuri tiecas pie viņiem…

Jebkura partija pēc būtības var sastāvēt tikai no diviem cilvēkiem – ideologa un organizatora. Un varbūt vēl no politiķa, kurš tos apvieno. Šie divi virzieni ir obligāti, un primārais no tiem ir ideoloģija, jo bez tās pilnīgi noteikti nekas nesanāks.

Pie manis ir centušies iekārtoties daudzi mūsdienu elites pārstāvju bērni. Viens no viņiem gribēja būt mans palīgs. Es viņam un viņa tēvam teicu: „Netērējiet velti laiku, no tā tāpat nekas nesanāks”. Viņš bija simpātisks jaunais cilvēks, bet tāds siltumnīcas auga tipa, tāpēc ar’ teicu, ka nekas nesanāks. Sākumā uz mani pat apvainojās. Bet jauneklis tāpat turpināja nākt uz visiem mūsu pasākumiem, strādāja, staipīja smagas kastes ar vēstulēm utt. Viņš varēja izvēlēties jebkuru citu nodarbošanos, viņam visur citur durvis ir plaši atvērtas, bet viņš izvēlējās tieši mūsu kustību. Un pēc kāda laika viņā sāka parādīties stingruma un rūdījuma pazīmes. Tāds ir iekšējās uguns transformējošais spēks.

Ir jāaizstāv sabiedrības vairākums

Mūsu sabiedrībā pastāv problēma ar sabiedrības vairākuma gribas izpausmi un tā aizsardzību. Diemžēl jāatzīst, ka vēsturiski sabiedrības vairākums nekad pēc noklusējuma nav spēcīgāks par labi organizēto mazākumu, drīzāk ir pat otrādi.

Mūsu mazākumam diemžēl, atšķirībā no tās pašas Lielās franču revolūcijas mazākuma, nav pilnīgi nekādas valstiskuma idejas. Viņiem ir nulles pozitīvais potenciāls, tādēļ arī rezultāts ir tāds, kāds ir. Tāpēc viņi arī nav spējīgi, kā savulaik Ļeņins, tikt līdz tautas masu apziņai, un tāpēc valsts varas palikšana šī mazākuma rokās nozīmē valsts un sabiedrības galu.

Savukārt, ja sabiedrības vairākums spēs pašorganizēties, kas vēsturē ir ļoti reti sastopama parādība, tad valstij un sabiedrībai ir izredzes izdzīvot. Bet tam ir nepieciešama plaša tautas demokrātija, pilsoniskā demokrātija. Mums ir jāieliek jauna jēga vārdā „pilsoniskā”, jo klasiskā buržuāziskā demokrātija paredz valdošās šķiras dominēšanu. Bet mums ir nepieciešama tieša pilsoniska demokrātija. Cilvēkiem ir jābūt spējīgiem tagad un tūlīt ietekmēt savu likteni. Tas ir demokrātijas pamatprincips. Tā būtība ir atziņā, ka statistiski vidējais ierindas cilvēks ir kompetents to jautājumu izlemšanā, kas nosaka viņa likteni, un ka viņš šajos jautājumos pieņem pareizos lēmumus. Ja šī atziņa netiek atzīta, tad tā vairs nav demokrātija, tad ir nepieciešama ekspertu pārvalde. Bet tad lai sākumā tie „eksperti” pierāda, ka viņi tik tiešām ir eksperti, nevis savu nekompetenci un antisabiedriskus mērķus maskējoši pseidoeksperti.

Avots:
http://www.odnako.org/magazine/material/show_23902/

Informācijas aģentūra
/10.03.2013/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Kriminālā paradigma

criminalVispirms sakārtosim zināšanas par virsrakstā minētajiem jēdzieniem.

Sāksim ar vispazīstamāko jēdzienu. Katrs saprot, ka no latīņu valodas pārņemtais vārds „krimināls” apliecina saistību ar noziegumiem. Piemēram, zagšana visiem asociējās ar kriminālu noziegumu. Zagšana ir noziegums, un zaglis ir stingri jāsoda, – zagļa vieta ir cietumā.

Taču ar vārdu „krimināls” apzīmē arī kriminālu izpausmi. Piemēram, ne reti sakām: „Tam ir krimināls raksturs”. Tādējādi apzīmē kriminālu izpausmi. Krimināla izpausme nav tas pats, kas krimināls noziegums. Kriminālai izpausmei mēdz būt abstrakta iedaba. Kriminālās izpausmes var konstatēt gan atsevišķiem indivīdiem, gan atsevišķai sabiedrības daļai. Par kriminālām izpausmēm nevar nonākt cietumā. Par kriminālām izpausmēm var izteikt morālu nosodījumu.

Mūsdienu sabiedrībā visi saprot, kas ir krimināllikums, kriminālpolicija, kriminālprocess, krimināllieta. Ļoti daudzi saprot, kas ir kriminālistika, kriminālists, krimināltiesības. Daudzi zina, ko apzīmē jēdzieni „kriminalitāte”, „kriminogēns”, „kriminoloģija”. Savukārt tiem, kuri ir lasījuši mūsu krimināllikumu, ir priekšstats par noziedzīgu nodarījumu divām grupām: kriminālpārkāpumiem un noziegumiem. Noziegumi iedalās trijās grupās: mazāk smagi noziegumi, smagi noziegumi un sevišķi smagi noziegumi. Par kriminālpārkāpumiem sods nav tik bārgs kā par noziegumiem.

Jebkurā kultūrā un tās autoru sabiedrībā principiāli svarīgs ir jautājums par noziedzīgu nodarījumu uzskaitījumu/nomenklatūru. Viss ir atkarīgs no tā, ko attiecīgās zemes sabiedrība atzīst par noziedzīgu nodarījumu un to fiksē krimināllikumā. Attiecīgajā valstī noziedzīgs nodarījums ir tikai tas nodarījums, kas paredzēts krimināllikumā un par kura izdarīšanu draud kriminālsods.

Tā, piemēram, vēl nesen Rietumu krimināllikumos bija paredzēts sods par homoseksuālismu. Tagad izmirstošā un bezbēdīgā „baltā” rase jau ir tik neglābjami jautri degradējusies, ka homoseksuālismu uzskata par normālu parādību. Dažviet pat vīsdegunīgi lepojās ar saviem pederastiem, kuri gadiem ilgi piesārņo publisko telpu ar šausmīgi neliterāru un plebejiski kroplu valodu, kā arī pederasta mentalitāti informācijas traktējumā.

Noziedzīgu nodarījumu nomenklatūrai tāpat kā kultūras visiem fenomeniem piemīt dinamiskums. Atsevišķi nodarījumi zaudē aktualitāti. Turpretī citi kļūst aktuāli un ar tiem ir nepieciešams papildināt krimināllikumu.

Latvijā tagad ir nepieciešams papildināt krimināllikumu ar noziedzīgiem nodarījumiem augstākajā izglītībā. Pazīstu cilvēkus, kuri vēlas iesūdzēt tiesā Baltijas Starptautisko akadēmiju. Viņi vēlas atgūt par nevērtīgajām studijām samaksāto naudu. Runa ir par BSA studiju programmu „Sabiedriskās attiecības”. Tā ir debīla un dzīvē pilnīgi nederīga programma, jo vienu cilvēku nesaprātīgi cenšas izskolot gan par mācītāju Rīgas Doma baznīcā, gan par Rīgas Centrālā tirgus direktoru.

Diemžēl mūsu krimināllikumā pašlaik nav fiksēti noziedzīgi nodarījumi izglītībā. BSA debīlās programmas gaiši nekompetentais un cītīgais direktors sev pierastajā metodoloģijas metodikas metodoloģiskā metodologa kreatīvi metodoloģiskajā garā var nesodīti turpināt izkropļot „studiju” gaitu. Izglītības bizness iekārtots alkātīgi savtīgās interesēs un pārvērsts noziedzīgā rīcībā. Turklāt BSA apzināti turpina realizēt debīlo programmu, kaut gan visi (saimnieki, rektors, pasniedzēji) lieliski saprot un atklāti atzīst tās milzīgo aplamību un atpalicību. Debīlās programmas milzīgo aplamību un atpalicību nespēj saskatīt un novērst vienīgi mūsu neuzpērkamie un dārgie studiju programmu „akreditēji”.

Saprotams, jēdziens „paradigma” nav tik populārs kā jēdziens „krimināls”.   Vecākās paaudzes humanitārā inteliģence nav aizmirsusi jēdziena „paradigma” modīgumu aizvadītā gadsimta 70.gados. Paradigmas jēdziena manierīgs kults sākās pēc amerikāņu zinātnes filosofa Tomasa Kūna grāmatas „Zinātnisko revolūciju struktūra” izdošanas krievu valodā 1975.gadā (angļu valodā iznāca 1962.g.).

Monogrāfijā jēdzienam „paradigma” ir centrālā loma. Ar jēdzienu „paradigma” autors apzīmē zināšanu sistēmu noteiktā vēstures posmā. Paradigmu maiņa liecina par zinātnisko revolūciju. Ja zināšanu sistēma papildinās ar jaunām atziņām un atklājumiem, tad agri vai vēlu izmainās visa paradigma – zināšanu sistēma.

Paradigmas jēdzienu pirms un pēc T.Kūna lieto ne tikai zinātnes vēsturē. Ar jēdzienu „paradigma” var universiāli apzīmēt jebkuru konceptuālo pamatsistēmu, kā arī visdažādāko problēmu modeli. Tātad problēmu fiksēšanas, definēšanas un analīzes paraugu.

Pats galvenais ir hronoloģiskais aspekts. Respektīvi, ar jēdzienu „paradigma” pieņemts raksturot konceptuālo pamatsistēmu vai problēmu modeli noteiktā vēsturiskā posmā. Piemēram, varam runāt par Latvijas izglītības paradigmu, ideoloģisko paradigmu, valsts teritoriālā mārketinga paradigmu, valsts institūciju menedžmenta paradigmu XXI gadsimta sākumā.

Ar jēdzienu „paradigma” tiek lakoniski atspoguļota kultūras attiecīgā fenomena iekšējā būtība, specifika, idejiskā stratēģija. Tādējādi terminoloģiski skopi apliecina sabiedrībā dominējošās konceptuālās zināšanas, ideoloģiskos priekšstatus, vērtību orientāciju.

Šodien planetārā mērogā nākas runāt par kriminālo paradigmu kā politisko un ekonomisko procesu kopsaucēju. Tāds viedoklis ir sastopams ne tikai globālo procesu analītikā, bet arī visplašāko masu sabiedriskajā domā. Tiek uzskatīts, ka mūsu dzīvē arvien satraucošākā apjomā nostiprinās kriminalitāte. Visa mūsu šodienas dzīve balstās uz krimināliem pamatiem. Kriminālie nodarījumi ir sastopami ne tikai politikā un biznesā. Bez krimināliem nodarījumiem nav ne izglītība, ne medicīna, ne māksla un literatūra. Krimināla aura var būt valsts prezidentam, ministriem, parlamenta deputātiem, pašvaldību priekšniekiem, operu un teātru direktoriem, augstskolu rektoriem. Protams, uzskaitījumu var turpināt.

Tam ir dažādi iemesli. Viens iemesls ir anomija – sabiedrībā ierastās tiesiskās un tikumiskās kārtības nefunkcionēšana.  Anomijas laikā valda nelikumība, nesodamība, morāles normu sabrukums. Viena no anomijas izpausmēm ir kriminalitāte – noziegumu daudzums attiecīgajā zemē un laikā.

Arī pie mums kādreiz, teiksim, kabatzādzība bija ārkārtējs notikums. Pret kriminālo pasauli visi izturējās ļoti nosodoši. Šodien daudziem iedzīvotajiem kriminālās izpausmes ir socializācijas efektīvs instruments. Tas, lūk, liecinot par cilvēka spēju „labāk iekārtoties dzīvē”. Ne reti nākas dzirdēt it kā cienījamu cilvēku atrunu: „Man nav žēl, ja viņš tādā veidā prot tikt pie naudas”. Valsts un pašvaldību budžeta, „Eiropas naudas”, dažādu fondu veikla izzakšana sabiedriskajā domā ne reti tiek samiernieciski akceptēta un pat atklāti apskausta. Tā rezultātā nostiprinās kriminogēniskums – noziegumus atbalstoši sociāli psiholoģiskie apstākļi. Minimāli kriminalizēta sabiedrība tādējādi pārvēršās par totāli kriminālu sabiedrību.

Totāli kriminālās sabiedrības statuss tiek sasniegts tad, kad likumdošana un valsts attiecīgo struktūru (policijas, drošības dienestu, tieslietu u.c.) darbība ir pakārtota noziegumu nomaskēšanai. Piemēru netrūkst. Jau daudzus gadus citē Gorbačova laika iekšlietu ministra profesionālo pamācību: „Visus var aiztikt, izņemot tos, kuri darbojās kooperatīvos un jaunatnes iniciatīvu centros”. Kā zināms, kooperatīvus un jaunatnes iniciatīvu centrus padomju vara „perestroikas” ārprāta gados pasludināja par „brīvās sociālistiskās ekonomikas” fundamentu. Partija un valdība faktiski slepus stimulēja kriminālo slāni veidot neaizskaramus kriminālos klanus un organizētās noziedzības mafijas.

Pēcpadomju gados Krievijā un citās bijušajās padomju republikās tas ir novedis pie kriminālās buržuāzijas izveidošanos, kriminālā biznesa legalizēšanos un saplūšanu ar valsts politiku iekšējā un ārējā ekonomikā, starptautiskajā tirdzniecībā u.c. Ne velti gudrais un godīgais blogers Mr.Parker savā valstī nesen saskaitīja 13 gadījumus tikai vienas nedēļas laikā, kad tika atklāti deputātu pastrādātie noziegumi. Savukārt pamatīgi apzagtais citas tautas ziņģu karalis aizvadītajās dienās bija spiests žēloties: „350 miljoni no bankas ir nozagti, un tagad ir juridiski noformulēts, ka viss ir pareizi izdarīts. Tā kā zādzība ir pilnīgi pareiza”.

Postpadomju zemēs viskriminalizētākās sfēras pašlaik ir nekustāmo īpašumu darījumi, finanses, banku darbība, tirdzniecība, ārējā ekonomiskā darbība, valūtas operācijas. Augsts ir „ēnu ekonomikas” kopējais procentuālais īpatsvars postpadomju valstu saimnieciskajā apritē.
Amerika jau sen ir atklāta. Tik tiko uzrakstītajos teikumos netiek atklāta Amerika. Mērķis ir atgādināt visiem labi zināmās drūmās norises. Tā būs priecīgāk domāt par mūsu sociāli morālo rītdienu un tikumiskajām izredzēm nākotnē.

Skaidrs ir tas, ka totāla kriminālā sabiedrība un kriminālā paradigma nevar izveidoties tad, ja ir augsts tautas tiesiskās apziņas līmenis un taisnīguma augsta izpratne. Turpretī tādā gadījumā, ja tautas deleģētie vadoņi oficiāli atzīst aizmugurisku tiesāšanu, gadu desmitiem sabiedrība kategoriski nevēršās pret kriminālo noziegumu nesodīšanu un dažāda kalibra blēžu pasūtīto likumu pieņemšanu, zagšana un krāpšanās tiek uzskatīta par normālu un apskaužamu izdarību, cilvēki fatāli samierinās ar noziedzīgo „prihvatizāciju”, nevajadzētu brīnīties par svaigo sociālo statusu – totāla kriminālā sabiedrība. Tāds statuss nav atsevišķu indivīdu izdomājums, bet ir godam nopelnīts pasaules sabiedrības sastādītajā reitingā.

Tiesa, analītiķi izsakās par kriminālās pasaules „bumu” planetārā mērogā. Par to liecina politiskās slepkavības, mafiozo grupu savstarpējie kari, globālās finansu afēras, vispasaules kriminālo aprindu kontrolētās ekonomikas neaptverami milzīgais potenciāls. Taču nevienam tas nevar kalpot kā mierinājums un attaisnojums.

Par kriminālo pasauli var filosofiski spriedelēt. Tā esot pasaule, kas cilvēkam sola brīvību bez verdzības. Nekriminālajā pasaulē cilvēka brīvība ir relatīva. Kriminālajā pasaulē katrs cilvēks ir absolūti brīvs un nevienam nevergo.

Tiek uzkatīts, ka šo „filosofiju” pēc II Pasaules kara sāka ciniski izmantot Rietumu drošības dienesti. Tos rūpīgi kontrolēja parlaments. Smalki kontrolēja piešķirtā budžeta izlietošanu. Drošības dienestiem tas nepatika. Lai iegūtu nekontrolējamus līdzekļus („brīvību”), drošības dienesti savā ziņā pārņēma narkotiku un ieroču melno tirgu. Saprotams, viņiem šajā ziņā vajadzēja izmantot kriminālo lielmeistaru pakalpojumus. Saprotams, tas kļuva zināms parlamentāriešiem. Saprotams, viņi sāka tēlot nezinīšus. Saprotams, viņus piespieda tēlot nezinīšus, un nav noslēpums, kas viņus piespieda to darīt.

Faktiski valdošās elites kriminālais farizejisms ir novedis pie tā, ar ko Rietumi pašlaik var lielīgi lepoties. Melnais tirgus ir radījis grandiozu melno kriminālo kapitālu, balstoties uz organizēto noziedzību ar saviem likumiem – „melno kodeksu”. Kriminālo grupējumu barveži kopā ar drošības dienestu komandieriem daudzās teritorijās ir galvenie dzīves noteicēji, un valsts politisko partiju un ierēdniecības funkcija ir piesegt šos barvežus.

Kriminālās struktūras nav tas pats, kas lielceļu laupītāju banda. Kriminālā ekspansija filigrāni aptver civilizācijas esamības visus segmentus. Noziedzība tagad visbiežāk ir politizēta parādība.

Starp citu, arī Latvijā neviena partija netiek organizēta idejisko apsvērumu un ideālisma gaisotnē. Tikai uz papīra un elektorātam adresētajos mitoloģiskajos murgos partijas kalpo tautai un darbojās sabiedrības interesēs. Patiesībā īstais nolūks ir kādam ar dažiem draugiem pielavīties pie siles – budžeta un citu līdzekļu izkrāpšanas, īpašumu sagrābšanas, valsts un pašvaldību pasūtījumu izpildīšanas, valsts garantēto kredītu saņemšanas u.tml. Lai tiktu pie treknākās siles (valdības apsaimniekotā valsts budžeta), ušakovieši pat publiski atsacījās no savas mātes un tēva, piekrītot mūsu visnekaunīgākajam politiskajam mītam.

Taču izņēmumi ir sastopami. Kā parasti, tie garīgi veldzinoši rotā mūsu trulo eksistenci. Bet izņēmumu nav daudz. Visticamākais tikai viens. Visiem saprātīgajiem tas ir zināms. Jā, pareizi! Tas ir Alfrēds Rubiks, kura politisko darbību nosaka ideāli un ideālisms.

Latvijai ir divas apskaužamas priekšrocības kriminālās paradigmas ģenēzē.

Pirmkārt, tituletnosa tiesiskās apziņas trūkums, ko reglamentē vispārējās attīstības pakāpe.

Otrkārt, atrašanās Krievijas kriminālās impērijas zonā.

Krievijas kriminālā impērija ir unikāla parādība. Uz planētas kriminālās aprindas nekur nav tik ļauns, drūms un politiski bīstams spēks kā Krievijā. Tādas krimināli slavenas valstis kā ASV, Itālija, Meksika šajā ziņā nobāl Krievijas kontekstā.

Tā tas ir ne tikai tagad. Jau caru laikos Krievijā kriminālās aprindas ir izveidoja daudzgalvainu monstru. To vispusīgi analizēt pa spēkam ir tikai lielam zinātniskajam institūtam. Tajā būtu plašs darbalauks daudziem sektoriem. Institūta personāls varētu specializēti pievērsties Krievijas kriminālās impērijas vēsturei, cietumnieku valodai, tradīcijām, vērtībām, nerakstītajiem likumiem, „likumīgo zagļu” globāli unikālajam fenomenam, „zeku” dzīves stilam, sakariem ar politisko varu, drošības dienestiem, cietuma administrāciju, cietumnieku iekšējās organizācijas struktūrai un tās kastu morāles kodeksiem, dzīvei pēc iznākšanas no cietuma, uzvedībai un taktikai kriminālprocesa laikā, ārējās un iekšējās komunikācijas līdzekļiem, tetovējumu simbolikai, bēgšanas tehnoloģijām, konspirācijas paņēmieniem utt.

Kriminālajai impērijai liela loma bija arī padomju laikā. Īpaši divos vēstures periodos – „jaunās ekonomiskās politikas” gados pēc Pilsoņu kara un odiozās „perestroikas” laikā pavisam nesen.

Šodien „perestroika” mūsu dzīvē atbaidoši un pretīgi atbalsojās. Tēlaini izsakoties, „perestroika” cilvēkos iedarbināja ļaunuma mašīnu. Apzināti krimināli organizētais kapitāla sākotnējās uzkrāšanas process ir izraisījis haosu, nacionālo bagātību izlaupīšanu un izpostīšanu, kriminālās valdošās kliķes izveidošanos, iedzīvotāju vairākuma nonākšanu katastrofālā nabadzībā,  paaudžu konfliktu, tautas cilvēciskā kapitāla vērtīgākās daļas izklīšanu pa visu zemeslodi.

Vēl nesen Internetā bija lasāma sāpīga socioloģiskā informācija. Gandrīz 50% no mūsu darbaspējīgajiem cilvēkiem visdrīzākajā laikā noteikti aizbrauks no Latvijas. Tādējādi visticamākais tiks pārspēti īru un norvēģu „pasaules rekordi”. No viņiem XX gs. sākumā gandrīz puse aizbrauca uz ASV. Īru tauta un norvēģu tauta ir gudras un pasionāras tautas. Īrija un Norvēģija tagad ir bagātas valstis un palīdz izdzīvot ļoti daudziem latviešiem.

Pašlaik nekas neliecina, ka latvieši kādreiz spēs novākt savu aprobežoto un kriminālo valdošo kliķi un pēc 50-70 gadiem arī Latvija būs bagāta valsts. Drīzāk viss strikti liecina, ka latviešus gaida brāļu prūšu skumjais liktenis.

Palicēji Latvijā atstāj jocīgu iespaidu. Viņi nevieš nekādas cerības. Nav konstatējama ne mazākā patriotiskuma un valstiskuma izpratne. Par pseidopatriotiskuma un pseidovalstiskuma demontratīvajiem plūdiem nerunāsim. Buržuāzijai valstiskums vienmēr bija kolosāla vērtība. Tā varonīgi un pašaizliedzīgi sargāja nacionālo suverenitāti. To darīja vēl dedzīgāk nekā aizsargāja savu ģimeni un īpašumu. Šodienas kriminālajai buržuāzijai valstiskums nav nekāda vērtība.

No palicējiem aizgrābjoši infantīlā „new stupid” paaudze spēj vienīgi nemitīgi blenzt uz mobīlo telefonu, piemēslot Internetu ar 140 zīmēm, kretīniskajiem komentāriem un fotokarikatūrām.

Vidējā paaudze ir enerģiski aizņemta ar savu bezjēdzīgo „projektu taisīšanu” un to popularizēšanu, piesārņojot vidi ar sadzīves vulgārajā leksikā samocītajiem idiotiskajiem reklāmas saukļiem. Vidējā paaudzē nav manāms kolektīvisms, altruisms, kautrība, gara spēks, intelektuālisms un inteliģence, elementāra pašapziņa un vēsturiskā pašcieņa, bez kā nav iespējama savas valsts saglabāšana. Viņu ideoloģija visbiežāk ir neoliberālisma papuasu ideoloģija, bez izpratnes atgremojot dzirdētas jaunlaiku muļķības.

Vecākā paaudze ar asarām acīs ir padevīgi gatava visu piedot blēžiem un zagļiem, jo tie taču ir savējie blēži un zagļi. Tas nekas, ka viņi apzog bērnus un mazbērnus. Tas nekas, ka viņi apzog pensionārus. Konkrētas pretestības un dziļa nosodījuma vietā dominē siekalīga brāļošanās. Tas nekas, ka prezidente ir „parastā latviete” un prezidents ir „parastais latvietis”. Galvenais, lai neatgrieztos „krievi”, plīvotu savējais karogs un radio skanētu savējā himna. Tādēļ esam gatavi paciest katastrofālo nabadzību, pazemojošo un apkaunojošo dzīvi, tautas un valsts reputācijas un autoritātes deficītu.

Mūsu spožo mediju saturs palicējus Latvijā ļauj iedalīt divās grupās. Vienā grupā zagļus un krāpniekus. Par viņiem informācijas līdzekļos tiek izvērsti stāstīts burtiski katru dienu no rīta līdz vakaram. Otrā grupā zagļu un krāpnieku varoņdarbu literāri tēlainos aprakstītājus „papīra” izdevumos un saitos. Šajā grupā iederas arī TV un radio impozanti vāvuļojošie diktori, dziļdomīgi pārgudrie komentētāji un mēnessērdzīgi talantīgie divdesmitgadīgie eksperti. Zagļu un krāpnieku varoņdarbi viņus acīmredzot erotiski uzbudina. Viņi tādā veidā laikam izbauda surogāta orgasmu, apmierinot savas nepiepildītās velmes naudas pelnīšanā un dzīves izbaudīšanā. Citādāk nav izskaidrojama viņu maniakālā apsēstība nepārtraukti kladzināt par tēvzemes padibenēm.

Taču atkal ir iespējams it kā sevi attaisnot un mierināt. Varam glābjoši atsaukties uz diskursu par meritokrātiju. Tas tagad ir starptautiski aktuāls diskurss.

Par meritokrātiju dēvē pie varas esošo cienīgo cilvēku kontingentu. Meritokrātija ir tāda valdošās elites daļa, kura ir cienīga ieņemt augstos amatus.

Protams, lasot šos teikumus, kārtīgs latvietis tūlīt histēriski bļauj: „Pie mums arī ir meritokrātija. Mūsu latviski patriotiskais elektorāts izvēlās un ievēl tikai tos pašus cienīgākos no visiem cienīgajiem partiju kandidātu sarakstos”.

Atkārtoju: saruna par meritokrātiju ir starptautiski aktuāls diskurss. Cienīgāko iespējas nonākt pie varas ir liela problēma daudzās zemēs. Viens no ieganstiem – kriminālās paradigmas izplatība. Respektējams iegansts – cilvēku pilsoniskās apātijas pieaugums. Ja cilvēki redz, ka vienus necienīgos nomaina citi necienīgie, tad ātri sabrūk ticība valdošā slāņa cienīgumam vispār. Sabrūk ticība reālajai iespējai deleģēt cienīgākos. Kad šī neticība aptver sociuma kritisku masu, tad iestājās varas leģitimitātes krīze. Totālās kriminālās sabiedrībās leģitimitātes krīze vairs nevienu nesatrauc. Ne pilsoņus, ne valdošo kliķi, kura tādējādi ir ieguvusi neierobežotas pilnvaras savām manipulācijām.

Izmaiņas ir prātam neaptveramas. Meritokrātijas problemātikas speciālisti atcerās iepriekšējos laikmetus. Platons ar Sokrātu visaugstākajos krēslos sēdināja tikai cienījama vecuma cilvēkus. Viņi savus pienākumus veiks godīgi un bez idejiskajiem un morālajiem kompromisiem. Jauni cilvēki uz visu lūkojās no savas karjeras un sava izdevīguma viedokļa. Cienījama vecuma cilvēkiem tas vairs nerūp. Viduslaikos pie varas nonāca tā sauktie tikumības virtuozi. Tiek uzkatīts, ka arī PSRS visaugstākajā līmenī pārvaldīja tikumiski ideāli vīri. Zemākajos līmeņos valdīja „trijnieku diktatūra”. Meritokrātijas amerikāņu speciālisti ir vislepnākie. Meritokrātijas princips ASV tiekot realizēts pilnā mērā. Vadošos amatus ieņem vispējīgākie neatkarīgi no viņu finansiālā un sociālā stāvokļa. Tā ir taisnība. Amerikāņi fanātiski ciena izglītotus un gudrus cilvēkus.

Arturs Priedītis
/2013, marts/
http://www.artursprieditis.lv/
http://www.pietiek.com/raksti/kriminala_paradigma

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Nodibināta vecāku sabiedriskā organizācija cīņai pret nepamatotu bērnu atņemšanu

00213_Vecaku_kongress09.02.2013 Maskavā notika viskrievijas vecāku kongress, kurā tika nodibināta sabiedriska organizācija  „Viskrievijas  vecāku pretestība”.  Kongresā piedalījās pārstāvji no vairāk kā 60 reģionālām Krievijas vecāku organizācijām.

Organizācija tika izveidota kā atbilde uz t.s. ”juvenālās justīcijas” (Ювенальная Юстиция ) ieviešanas mēģinājumiem Krievijā.  „Juvenālā justīcija” paredz:
– nostiprināt likumdošanā koncepciju, kas ļauj brīvi atņemt vecākiem bērnus un nodot tos trešajām personām;
– mainīt likumdošanu, nosakot ļoti plašus un brīvi interpretējamus iemeslus bērnu izņemšanai no ģimenēm;
– radīt valsts institūciju sistēmu, kura kontrolēs vecākus (tai skaitā mudinot bērnus ziņot par vecāku „pārkāpumiem”) un veiks bērnu izņemšanu no ģimenēm;
– praksē ieviest pārspīlētus bērnu tiesību standartus, to ievērošanas kontroles metodiku un sodus par neizpildi, atņemot bērnus. Piemēram, ietverot jēdzienā vardarbība pret bērnu tādus absurdus sīkumus kā pēriens un balss pacelšana vai arī sīki reglamentējot kādiem produktiem ir jābūt vecāku ledusskapī.

Organizācijas pārstāvji uzskata, ka „juvenālās justīcijas” sistēma konceptuāli un praktiski grauj ģimenes institūtu kā tādu, ka tā pilnībā neatbilst Krievijas tradīcijām un ka šī sistēma praksē nestrādā pat likumpakalusīgajā Rietumeiropā, tāpēc tās ieviešana Krievijā ar tās pašreizējo korumpēto ierēdniecību nodarīs lielu ļaunumu sabiedrībai.

Jau iepriekš jaundibināmā organizācija bija savākusi vairāk kā 200000 iedzīvotāju fizisku parakstu pret konkrētiem „juvenālās justīcijas” likumiem, kas jau bija sagatavoti pieņemšanai. Pēc 140000 parakstu iesniegšanas Krievijas prezidentam konkrēto likumu pieņemšana tika atlikta uz pus gadu. Viens no organizācijas dibināšanas iemesliem – atkārtots mēģinājums steidzamības kārtā pieņemt atliktos likumus, pārsaucot likumu tekstā „juvenālās justīcijas” terminus,  saskaņojot šos likumus ar maz skaitlisku kabatas „vecāku sabiedrisko organizāciju”, kura tiek pozicionēta kā visu Krievijas vecāku pārstāve, un praktiska „juvenālās justīcijas” principu ieviešana reģionu līmenī.

Tāpat „Viskrievijas  vecāku pretestība”  atbalsta t.s. „Dimas Jakovļeva likumu”, iestājas pret bērnu adopciju uz ārzemēm un iestājas pret jauno Krievijas literatūras mācību programmas projektu, kurā vairs nav sastopami virknes Krievijas klasiķu darbi, bet to vietā ir parādījušies „moderni”, mazkvalitatīvi un amorāli „daiļdarbi”.

Sergejs Kurginjans

Sergejs Kurginjans

Pasākuma organizators ir kustības „Laikmeta būtība” līderis Sergejs Kurginjans, kurš pagājušā gada janvāri iniciēja „antioranžistu” mītiņu Poklonajas kalnā, kurā, neskatoties uz -20 grādu salu, piedalījās vairāk kā 140000 cilvēku, kas bija lūzuma punkts ASV neveiksmīgajā  mēģinājumā nepieļaut Vladimira Putina kļūšanu par prezidentu , organizējot „revolūciju” Krievijā.

Pats Kurginjans sevi pozicionē kā Vladimira Putina realizētās politikas pretinieku, kurš situatīvi  kā mazāko ļaunumu atbalsta Putinu un Krievijas valdošās aprindas gadījumos, ja pret tiem vēršas Krievijas ārējie ienaidnieki un vietējie nodevēji ar mērķi sadalīt, aplaupīt un iznīcināt Krieviju un vairumu Krievijas iedzīvotāju.

Savā stundu garajā atklāšanas runā Kurginjans kā galveno Krievijas politisko problēmu minēja sabiedrības šķelšanos „vietējajos”, kas ir iedzīvotāju vairākums un kas grib dzīvot saskaņā ar savām tradīcijām un „tamējajos”, kuri dziļi neieredz visu vietējo, saucot to par tumsonību, atpalicību utt.  un akli paļaujas uz visu, kas nāk no ārzemēm.  „Tamējie” ir nospiedošs mazākums ar elitārām pretenzijām un vēlmi par katru cenu iegūt/saglabāt savu elitāro stāvokli. Vieni „tamējie” to saprot un apzināti kaitē valstij un apzināti cenšas nodarīt pēc iespējas lielāku ļaunumu pēc iespējas lielākam skaitam „vietējajiem”, gūstot no tā sava veida sadistisku prieku un gandarījumu.  Citi „tamējie” to neapzinās un kaitē sabiedrībai akli pieņemot un mēģinot ieviest dzīvē nepiemērotas un bieži vien pat kaitīgas ārzemju koncepcijas un metodes, kas izsauc likumsakarīgu iedzīvotāju vairākuma sašutumu.

Kā „tamējo” cilvēku muļķošanas piemēru Kurginjans minēja argumentu, ko Krievijas neoliberāļi izmanto kritizējot  „Dimas Jakovļeva likumu” , kurš aizliedz Krievijas bērnu adopciju uz ASV. Krievijas neoliberāļi , norāda uz faktu, ka Krievijā, pēc IeM datiem gadā ir reģistrēti 100000 vardarbības gadījumu pret bērniem (katras 5 minūtes notiekot vardarbība pret kādu bērnu), kas ir ļoti drausmīgi kādēļ kaut kas ir jādara – jāievieš „juvenālā justīcija” un kaut vai jāadoptē bērni uz ārzemēm un jo īpaši uz vislabāko no ārvalstīm – ASV.  Tai pat laikā neoliberāļi noklusē, ka tikai 5% no šiem vardarbības gadījumiem notiek ģimenēs un ka Amerikā pēc tik pat oficiāliem ASV datiem ir konstatēts 3,2 miljoni vardarbības gadījumu pret bērniem (attiecīgi ASV vardarbība pret bērniem notiek nevis katras 5 minūtes, bet katras 5 sekundes).

Cits piemērs, lai gan Krievijā mēģina ieviest Francijā praktizētās „juvenālās justīcijas” variantu, tai pat laikā tiek noklusēts, ka pašā Francijā nesen oficiāli ir atzīts, ka 1 miljona bērnu izņemšanas no ģimenēm gadījumos atbildīgie dienesti ir kļūdījušies un bērnus izņēmuši nepamatoti. Kopumā Francijā no ģimenēm ir izņemti 6 miljoni bērnu, kas pats par sevi jau ir milzu skaitlis. Tāpat tiek noklusēts, ka ES institūcijas ir pārpildītas ar sūdzībām par sociālo dienestu patvaļu izņemot bērnus no ģimenēm.

Uz kongresa sākumu bija ieradies arī Krievijas prezidenta administrācijas vadītājs Sergejs  Ivanovs, bet vēlāk kongresu neplānoti apmeklēja arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kurš sanākušajiem apliecināja, ka viņu viedoklis noteikti tikšot ņemts vērā.

00213_Putins_vecaku_kongresa„Praktiski visām Krievijas tautām eksistē senas lielu ģimeņu tradīcijas, kas apvieno vairāku paaudžu radiniekus. Rūpes par sirmgalvjiem, rūpes par bērniem vienmēr ir bijusi pirmajā vietā. Tieši šīs tradīcijas mums ir jāatjauno un jāstiprina,” paziņoja Putins. „Un tieši pretēji vajag izvairīties no ārvalstu pieredzes aklas kopēšanas. Tai skaitā arī tādēļ, ka nav viennozīmīgi vērtējami  attiecīgo sabiedrisko  sfēru procesi tajās valstīs, kurās visplašāk pielieto t.s.”juvenālo justīciju” .

Šai sistēmai ir plusi, bet ir arī ļoti daudz mīnusu. Un Krievijas sabiedrība ļoti labi zina par šiem mīnusiem no krievu ģimeņu pieredzes ārvalstīs. Ir ne mazums piemēru, kad vecāku tiesības tiek atņemtas normāliem, mīlošiem un strādājošiem vecākiem. Ir gadījumi, kad iejaukšanās ģimenē ir vienkārši absurda un tiek veikta kā atklāta ņirgāšanās par vecākiem. Nepārdomāta tādu mehānismu ieviešana pēc būtības pārkāpj ģimenes suverēnās tiesības un var izprovocēt neuzticēšanās gaisotni starp vecākiem un bērniem, kā arī tiešu korupciju un atsevišķu negodprātīgu ierēdņu parazitēšanu uz šo problēmu rēķina.”

Zīmīgi, ka pasākums noritēja prestižajā „Padomju nama” (Dom sovetov) galvenajā zālē, kur Padomju laikā notika nozīmīgākie valsts pasākumi.

Pilnu kongresa norises video var noskatīties te: http://eot.su/rvs-video

Šis pasākums, kuru Latvijas plašsaziņas līdzekļi pilnībā noklusē, ir būtisks arī Latvijai, jo dod cerību mainīt arī esošo amorālo un korumpēto Latvijas sociālo sfēru. T.s. „juvenālā justīcija” Latvijā ir pilnībā ieviesta pie tam daudz sliktākā izpildījumā kā tas ir realizēts Rietumeiropas valstīs. Latvijā „juvenālās justīcijas” izpildītāji ir bāriņtiesas, kuru darbību praktiski koordinē Labklājības ministrijai pakļautā Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI).  Likums bāriņtiesām dod ļoti plašas brīvi interpretējamas pilnvaras, ko daudzas no tām izmanto negodprātīgi gan izrēķinoties ar saviem personīgajiem nelabvēļiem, vietējiem politiskajiem konkurentiem, gan arī vienkārši pelnot uz citu nelaimes rēķina. Latvijā ar augstākā līmeņa politiķu līdzdalību un atbalstu ir izveidojusies bērnu industrija, kura iedzīvojas uz bērnunamu un  audžuģimeņu  finansējuma rēķina, ar bērniem saistītajiem konfliktiem, kā arī uz bērnu pārdošanu, adoptējot tos uz ārzemēm.

Latvijas situācijas traģisms ir apstāklī, ka dēļ Krievijas „bērnu tirgus” aizvēršanās un dēļ augošā pieprasījuma pēc baltajiem bērniem,  bērnu cenas pasaules tirgū aug un vietējie bērnu tirgotāji grasās izmantot šo „biznesa iespēju”. Jau pašreiz VBTAI un bērnu tirdzniecības tīklā iesaistīto bāriņtiesu aktivitātes ir kļuvušās īpaši nekaunīgas, bet papildus ar VBTAI aktīvu līdzdalību ir sagatavotas un Saeimā tiek skatītas izmaiņas Bērnu tiesību aizsardzības likumā, kas bāriņtiesām dos papildus iespējas daudz lielākos apjomos izņemt bērnus no ģimenēm. Pēc šī likuma pieņemšanas un pēc pašvaldību vēlēšanām, kurās bērnu tirgotāji centīsies nostiprināt un pastiprināt savas pozīcijas pašvaldībās, paredzama vēl nepieredzēti plaša bērnu izņemšana no ģimenēm un pēcāka to pārdošana, adoptējot uz ārzemēm.

Avoti:
http://eot.su/rvs-video
http://news.kremlin.ru/news/17469
http://ruskline.ru/opp/2013/2/11/vserossijskij_roditelskij_sezd_vlast_nachala_govorit_s_bolshinstvom_menshinstva_v_shoke/

Informācijas aģentūra
/14.02.2013/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Oriģinālziņa | 2 komentāri

Latvijas katastrofa

00212_GraustsPaskatoties uz šodienas situāciju neviļus gribas raudāt. No 2,7 miljoniem iedzīvotāju Latvijā 1987. gadā 2011. gadā reģistrēti vairs tikai 1,9 miljoni [ii]. Tā ir iedzīvotāju skaita samazināšanās par 30 procentiem 24 gadu laikā, neskaitot dabisko pieaugumu. Ja tiks turpināta Latvijas politika tādā pašā virzienā, tad vēl pēc apmēram 25 gadiem Latvijā būs vairs 1,5 miljoni iedzīvotāji.

Visi demogrāfiskie rādītāji Latvijas teritorijā ir katastrofāli: iedzīvotāju skaita strauja samazināšanās, strauja emigrācija, strauja dzimstības samazināšanās, strauja vidējā mirstības vecuma samazināšanās.

Šeit salīdzinājumam norādīšu, ka kopš 1940. gada Latvijas iedzīvotāju skaits pastāvīgi ir pieaudzis [iii]. No 1886 tūkst. 1940.g., 2093 tūkst. 1959.g., 2364 tūkst. 1970.g. un 2521 tūkst. 1979. g. uz gandrīz 2,7 milj. 1987. gadā. Zināms pieaugums bija saistīts ar darba imigrāciju no citām padomu republikām. Bet arī pašu latviešu un vietējo cittautiešu iedzīvotāju pieaugums bija straujākais 20. gs.

Visaugstākais dabiskais cilvēku pieaugums Latvijā novērojams 1960. gadā, kad tas sasniedzis vidēji 6,7 cilvēku. Šajā gadā uz 1000 iedzīvotājiem dzimuši 16,7, bet miruši 10 cilvēki. 1985. g. uz 1000 iedzīvotājiem dzimuši 15,2, bet miruši 13,1. Dabiskais pieaugums bijis tātad vidēji 2,1 cilvēku uz 1000 iedzīvotājiem. 2011. g. uz 1000 iedzīvotājiem dzimuši 5,6, bet miruši 13,9 cilvēku. Tātad te nevar runāt par dabisko pieaugumu, bet gan par dabisko (vai arī politiski radīto) sarukumu par -8,3 cilvēkiem. 2011. gads nav izņēmums. Šāds process ir novērojams jau otro desmitgadi. Tā ir demogrāfiskā katastrofa.

2011. gadā iedzīvotāju skaits Latvijā samazinājies par apmēram 33 tūkst., 2010. gadā par 44 tūkst., tā varētu turpināt katru iepriekšējo gadu, un tie ir oficiālie dati. Turklāt ne visi emigrējušie cilvēki tiek reģistrēti.

Valsts iedzīvotāji ir jebkuras valsts leģitimitātes un nepieciešamības pamats. Valsts iedzīvotāji ir galvenais valsts elements blakus valsts teritorijai un valsts varai. Bez iedzīvotājiem nevienai politiskai vienībai jebkurā teritorijā nav nekādas nozīmes. Cilvēks ir galvenais valsts pastāvēšanas pamats un resurss. Pat ja kāda teritorija ir bagāta ar citiem dabas resursiem, bet tai nav savu iedzīvotāju, tai tad arī nav nepieciešama ne Saeima, parlaments, ne pārvalde. Šādu teritoriju nesauc par valsti.

Vērojot politiski aktīvo personu rīcību, kā arī valdības lēmumus, situācija nākotnē drīzāk strauji progresēs Latvijai un Latvijas sabiedrībai nevēlamā virzienā. Tas ir pilnīgas valsts un tās sabiedrības iznīcināšanas virzienā.

Kādi ir pamat iemesli demogrāfiskai katastrofai Latvijā? Cilvēks, kā dabas sastāvdaļa spēj pastāvēt un dzīvot tikai tam piemērotos apstākļos. Tas nozīmē, ka tam ir nepieciešama stabila un droša mītne, veselīga un pietiekošā apjomā pārtika un citi draudzīgi un uz sadarbību orientēti cilvēki, jo cilvēks ir sabiedriska būtne. No laika gala cilvēks ir radis pats rūpēties par šīm pamatvērtībām un pamatnepieciešamībām un tās organizēt un dalīt tā, lai tās apmierinātu paša un kopienas vajadzības un intereses.

Šodien mēs nedzīvojam pirmatnējās kopienas iekārtā. Darba dalīšana un cilvēka šaurā specializācijas procesā mēs esam organizējušies valstīs ar nolūku atvieglot savas tautas kopā turēšanos un kopēju attīstību atbilstoši mūsu vēsturiskajai kultūrai, tradīcijām, saimniekošanas principiem un tikumam. Sabiedrībai un valsts pārvaldei šajā procesā ir dažādi uzdevumi un funkcijas.

Kādi uzdevumi, funkcijas un pienākumi ir sabiedrībai un kādi uzdevumi, funkcijas un pienākumi ir valsts valdībai darba dalīšanas procesā valsts mērogā? Valsts leģitimitāte ir vērtējama kā līgums sabiedrībai ar valsts varu. Valsts, vai precīzāk, valdība rūpējas par valsts iedzīvotāju drošību šajā valstī, šajā teritorijā. Rūpējas arī par apkārtējās vides saglabāšanu nākamajām paaudzēm. Izpildot šo līgumu, valsts vara iegūst savu leģitimitāti sabiedrības kā valsts suverēna priekšā.

Tātad valdība garantē sabiedrībai drošību, bet sabiedrība savukārt garantē valdībai atbalstu, lojalitāti un nodokļu godīgu maksāšanu. Cilvēks turklāt šādā modernā sabiedrībā ir valsts suverēns. Tas nozīmē, ka tieši visu cilvēku kopums, tā vairākums demokrātiskā sistēmā, šādā sabiedrībā nosaka valsts politikas virzienu, kā arī sabiedrības iekārtu vai sistēmu pēc kuras tas vēlas dzīvot.

Kā tieši izpaužas cilvēka drošība kādā teritorijā, kas ļautu viņam šajā teritorijā justies droši, dzīvot, dibināt ģimenes, radīt bērnus un attīstīties? Kas ir tie faktori, kas noveduši Latviju demogrāfiskajā katastrofā?

Mūsdienu cilvēkam mūsdienu sabiedrībā tas nozīmē, ka viņam ir nepieciešams darbs, kas dos tam drošu iespēju iegādāties vai izīrēt drošu un stabilu mītni, un kas tam dos iespēju iegādāties veselīgu pārtiku nepieciešamajā daudzumā. Turklāt darbam ir jābūt nekaitīgam un atbilstošam cilvēka spējām, interesēm un iemaņām. Darbs nedrīkst aizņemt arī nesamērīgi lielu daļa cilvēka laika. Cilvēkam kā sabiedriskai būtne ir jābūt pietiekoši daudz laikam kopt attiecības ar citiem cilvēkiem, radiem un draugiem. Tāpat kā pamatnepieciešamība modernajā pasaulē vērtējama arī izglītība, kas ir piemērota darba viens no priekšnoteikumiem, kā arī slimības un vecuma aprūpe un nodrošinājums.

Iekšējā drošības garantija ir cieši saistīta arī ar valsts pienākumu celt sabiedrības labklājību. Tas nozīmē, ka valsts , t.i. valdības pienākums ir rūpēties, lai laika gaitā cilvēku dzīve šajā teritorijā no gada uz gadu uzlabotos, kļūtu vieglāka, patīkamāka un ērtāka. Tas nozīmē, ka valsts 100 priekšstāvjiem ir jārūpējas par tādiem likumiem, kas liktu cilvēkiem arvien mazāk strādāt, lai radītu arvien vairāk brīvo laiku sabiedrības attīstībai un cilvēka gara plaukumam, lai slimības un vecuma aprūpe kļūtu arvien labāku un lētāka, lai izglītība kļūtu arvien kvalificētāka un pieejama arvien lielākai sabiedrības daļai, lai izsīktu pēdējie netiesiskuma un korupcijas iedīgļi. Tas viss ir iespējams attīstoties jaunām tehnoloģijām un pie IKP tikumīgas sadales.

Sekojošie salīdzinājumi liecina par to, ka ne Saeima izdodot likumus, ne valdība, un ne valsts ne komunālā pārvalde nav radījusi Latvijas iedzīvotājam iespēju dzīvot un radīt savā tēvzemē. Latvijas iedzīvotājs acīm redzot nav spējīgs pastāvēt tik kaitīgā vidē, kāda šodien ir Latvija.

Ekonomiskie parametri.

Industrijas mērķtiecīga šokveida iznīcināšana, lauksaimniecības iznīcināšana, jauno tehnoloģiju ignorēšana, inovāciju mērķtiecīga bloķēšana, bezdarba plānveida radīšana.

Paskatoties statisku [iv] lauksaimniecībā mēs redzam, ka 2011. gadā Latvijā bija 164 tūkstoši slaucamas govis, 375 tūkstoši cūkas, bet 1985. gadā Latvijā bija 563 tūkstoši govis, kas ir 3,4 reizes vairāk un 1721 tūkstoši cūkas, kas ir 4,5 reizes vairāk nekā 2011.g. 1960. gadā, t.i. 15 gadus pēc Otrā Pasaules kara, Latvijā bija 552 tūkstoši govis un 1051 tūkstoši cūkas. Tātad mēs varam droši teikt, ka šodien Latvija ir zem pēckara rādītājiem lopsaimniecībā. Un tieši tāds pats secinājums izdarāms salīdzinot citu lopu skaitu. Pat zirgi nebrīvajā Latvijā 1985.g. bija trīs reizes vairāk nekā 2011. gada brīvajā Latvijā (1985.g. 33 tūkstoši, 2011.g. 11 tūkstoši, bet 1960.g. 141 tūkstoši).

Paskatoties galveno lopkopības produktu ražošanu, jāsecina, ka 2011.g. gaļa (kautsvarā) bija 79,4 tūkstotis tonnas. 1985. gadā gaļa (kautsvarā) sastādīja 324,0 tūkst. tonnas. Tas ir tieši četras reizes vairāk. 1970.g. gaļa (kautsvarā) sastādīja 204,5 tūkstotis tonnas.

2011.g. bija saražots 845,2 tūkstotis tonnas piena, bet 1985. g. 1956,9 tūkst. tonnas, kas ir 2,3 reizes vairāk. 1970. gadā tika izslaukts 1712,8 tūkstotis tonnas piena.

2011.g. tika saražotas 665,4 miljoni olas, bet 1985.g. 880,3 milj. olas. Šeit kritums nav pārāk liels, tas ir tikai par 24 procentiem. Turklāt 1970. g. tika izdētas tikai 500 milj. olas, kas ir mazāk nekā 2011. g. Tātad olu produkcijā kritums ir attiecībā pret 1985.g., bet ne pret 1970.g. Te vēl ir iespējama racionalizācija.

2011.g. tika saražots 133 tonnas vilna, 2010.g. 66 tonnas. 1985 g. tās bija 437 tonnas, kas ir 6,6 reizes mazāk nekā 2010 g. Visvairāk vilnas tika saražots 1970. gadā, proti, 678 tonnas.

Sējumu platība kopā Latvijā 2011.g. ieņēma 1086,7 tūkst. hektāru, 1985.g. 1653 tūkst. hektāru, 1940.g. tātad pirms kara 1964 tūkst. hektāru, bet 15 gadus pēc kara, 1960.g. 1534 tūkst. hektāru. Tātad šodien Latvija kopumā izmanto mazāk zemi sējumiem, nekā pēc un pirms kara. Iedzīvotāju skits gan attiecībā uz šo laiku nav būtiski mainījies, kas nozīmē, ka mēs varētu vairāk sēt, pabarot sevi un arī citus, kuriem nav tik auglīga zeme, ja valdība rūpētos par attiecīgu politiku tautsaimniecībā. Šodien diemžēl Latvijas lauksaimniecības preces veikalā jāmeklē ar lupu.

Ar graudaugiem 2011.g. tika apsēti 526,6 tūkst. hektāru, 1985.g. 725 tūkst. hektāru, 1940. g. 1132 tūkst. hektāru, bet 1960.g. 564 tūkst. hektāru. Latvija šodien gandrīz sasniegusi 1960. gada līmeni graudaugu sējumiem.

Rapsis, kā zemes noplicinātājs toreiz netika sēts, toties tagad rapša apsējamā platība no gada uz gadu pieaug. 2011.g ar rapsi tika apsēti 121,3 tūkst. hektāru.

2011.g. 29,7 tūkst. hektāru tika apsēti ar kartupeļiem un 8,1 tūkst. hektāru ar dārzeņiem, tātad kopā 37,8 tūkst. hektāru. 1985.g. ar kartupeļiem un dārzeņiem tika apsēti 107 tūkst. hektāru, kas ir 2,8 reizes vairāk. 1940.g. šis rādītājs bija 148 tūkst. hektāru, bet 1960.g. 175 tūkst. hektāru. Izrādās, ka Latvijas iedzīvotāji vismaz trīs reizes mazāk ēd šos Latvijai tradicionālos produktus, nekā iepriekš, vai arī mums vairs negaršo vietējie kartupeļi un dārzeņi. Iespējams, mums tie ir apnikuši un mēs priekšroku tagad labprātāk dodam Polijas un citu valstu lauksaimniecības precēm. Noteikti tālais transporta ceļš tiem piedod īpaši pikantu garšu.

Sabiedrības gara dzīves rādītāji (kultūra).

Vietējās kultūras padarīšana par tūrisma objektu vai biznesu, kā arī svešas mazvērtīgas kultūras, izvirtības un demoralizācijas propaganda.

1985.g. Latvijas teritorijā bija 77 muzeji, 1940.g. 30, bet 2011.g 107, 2009.g. 127. Tātad muzeju skaits Latvijā salīdzinājumā ar padomju laikiem ir pieaudzis.

Laikā no 2009.g. Līdz 2011.g. Latvijā bija 9 teātri, bet no 1970.g. līdz 1985.g. 10. Teātru apmeklētāju skaits uz 1000 iedzīvotājiem 2011.g. bija 462 cilvēki, bet 1984.g. 1000, tas ir vairāk kā divas reizes lielāks apmeklējumu skaits. Grūti šeit secināt iemeslus, tie var būt dažādi; gan kvalitātes, gan finanšu, kā arī citi.

Sociālie rādītāji.

Piemēram, skolu, bibliotēku, slimnīcu, ārstu skaita straujā samazināšana, izglītības sistēmas orientācija uz svešu, Latvijas sabiedrībai netradicionālu vērtību virzienu, Latvijai netradicionālu zema līmeņa pedagoģijas metožu pārņemšana un ieviešana, sabiedrības morāles pagrimums

2009. gadā beigās Latvijā pavisam bija 843 bibliotēkas, 2007. gada beigās to skaits vēl sasniedza 864. 1985.g. Latvijā bija 1336 bibliotēkas. 1960. gadā to bija visvairāk, proti, 1999, bet 1940.g. 175.

Latvijā 2011.g. beigās bija 70 slimnīcas ar 12 tūkst. gultām, 2009.g. bija 69 slimnīcas ar 14,4 tūkst. gultām, 1985.g. bija 184 slimnīcas ar 36,4 tūkst. gultām, bet 1960.g. 269 slimnīcas ar ar 23 tūkst. gultām. Salīdzinājumā ar 1985.g. šodien mums ir 2,6 reizes mazāk slimnīcu, tas nozīmē apgrūtinātāku pieejamību iedzīvotājiem slimnīcām. 2011.g. slimnīcās strādāja gandrīz 8000 speciālistu, bet 1985.g. to skaits pārsniedza 12,5 tūkstotošus.

Visu veidu vispārizglītojošo skolu skaits Latvijā 2011/12.g. bija 839 ar 218 tūkst. skolnieku, 1940/41.g. 1626 ar 241,8 tūkst. skolnieku, 1975/76.g. 1055 skolas ar 375,2 tūkst. skolnieku. Skolu skaita samazināšana valstī neliecina par labklājības celšanos, bet gluži otrādi. Tas liecina par to, ka ceļš uz skolu skolniekiem ir garāks, vai arī, ka klases vai skolas ir lielākas.

Tādēļ pietiek melot sev un visai pasaulei, it kā Latvija būtu pārvarējusi krīzi. Mēs atrodamies dziļi dibenā, ja salīdzina, kāda plaukstoša un dziedoša zeme Latvija bija 80-jos gados. Bet visbēdīgākais ir tas, ka mēs varam krist vēl daudz dziļāk. Vēl var izbraukt gandrīz divi miljoni Latvijas iedzīvotāju, uz ko aktīvi aicina Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš. Es nezinu otru tādu valsti ES, kur, aicinot tautu izbraukt, valsts prezidents būtu noturējies savā amatā kaut vel vienu dienu!

Padomju laikos mēs nedrīkstējām brīvi ceļot un nedrīkstējām valdību kritizēt, bet mēs drīkstējām būt saimnieki, drīkstējām ražot, drīkstējām attīstīties. Izglītības līmenis, bibliotēku un kultūras namu skaits visā Latvijas teritorijā pieauga no gada uz gadu. Latvijas māksla un kultūra plauka. Tagad pēc statistikas datiem vidēji gandrīz katrs pilngadīgs cilvēks Latvijā ir parādnieks. Bieži parādā par to dzīvokli, kuru viņš pats, vai viņa vecāki 70-jos gados cēla. Toreiz mēs bijām vairāk brīvi nekā mēs jutāmies. Šodien mēs esam mazāk brīvi nekā domājam.

[ii] Pēc ekonomikas prof. M. Hazana aprēķiniem, pēc CSB oficiālajiem datiem: 2,0 milj.

[iii] 1913. gadā Latvijā dzīvoja 2,5 milj. Iedzīvotāju, dati ņemti no Latvijas PSR tautas saimniecība 1986.

[iv] Latvijas Statistika http://www.csb.gov.lv un Latvijas PSR tautas saimniecība 1986.

Suverēns suverēns
/26.01.2013/
http://www.diena.lv/blogi/kadel-jasaglaba-lats-1-13990187

Posted in Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 4 komentāri

Žagaru terapija – jauna depresiju, fobiju, alkoholisma, narkomānijas ārstēšanas metode

00210_Zagaru_terapijaVienā no Novosibirskas klīnikām ir parādījies jauns terapijas veids. Visiem, kuri sirgst ar depresiju, fobijām un nepārvaramiem kaitīgiem ieradumiem, tiek piedāvāts apgulties uz dīvāna, kur viņus kārtīgi izpērs ar žagariem.

„Tas bija sāpīgi. Pēc pirmā seansa ļoti grūti bija saņemties uz nākamo. Tomēr pirmo reizi pēc ilgāka laika es varu normāli parunāt ar apkārtējiem un man  ir parādījušās kaut kādas vēlēšanās”, par saviem iespaidiem stāsta depresijas slimniece Ludmila. Seanss sastāv no vairākiem etapiem, 20 sekundes katrs. Sāpes stimulē smadzenes izdalīt t.s. „laimes hormonus”, kas atbrīvo slimniekus no nomācošā psihes stāvokļa un bloķē kaitīgas tieksmes.

„Žagaru terapija domāta intelektuāļiem, lai palīdzētu viņiem saglabāt veselo saprātu un domu skaidrību. Pēršana ar žagariem ļauj paskatīties uz savu dzīvi savādāk un pārvērtēt to”, stāsta šo metodi izmantojošie ārsti.  Pašreiz uz Novosibirskas klīniku brauc pacienti no visas Krievijas un pat arī slimnieki no ASV.

Avoti:
http://moya-semya.ru/index.php?option=com_content&view=article&id=2545:2013-01-24-12-36-12&catid=71:2011-03-21-21-16-22&Itemid=137
http://samopoznanie.ru/schools/rozgoterapiya/

Informācijas aģentūra
/14.02.2013/

Posted in Kat.: Medicīna, Reģ.: Krievija, Veids: Ziņa | 2 komentāri

Lekciju cikls „Laikmeta gravitācija”

Videolekciju cikls „Laikmeta gravitācija” ir veltīts mūsu laikmeta globālo procesu analītikai, cenšoties transcendentāli kosmoloģiskās, demogrāfiskās, ekonomiskās, sociālās, mentālās, intelektuālās, morāli tikumiskās  parādības atspoguļot vispārējā mijiedarbībā un savstarpējā vienotībā. Mēs dzīvojam unikālā periodā. Zinātne ir noskaidrojusi, ka pašlaik ir konstatējama planētas globāli cikliskā transformācija. Pārejas procesa aktivizācija sākās XX gs. 60.gadu vidū, intensīvu fāzi sasniedzot 90. gadu beigās. Intensīvā fāze turpināsies līdz XXI gs. pirmajai trešdaļai. Šajā fāzē ļoti strauji pieaug planētas iedzīvotāju skaits. Tāpat, piemēram, notiek Zemes orbītas novirze, planētas orbitālā ātruma samazināšanās.  Tā rezultātā var būt neredzētas kataklizmas un tiek atsegtas visdažādākās anomālās pretrunas. Cilvēki ģenētiski zaudē garīgās, intelektuālās, imūnās potences. Sociālajā sfērā saasinās masu apziņas bioloģizācija un primitivizācija. Formējās jauns hominīdu tips – postcilvēks. Postcilvēku kontrolē jau ir nonākušas planētas atsevišķas teritorijas. Pieaugošais gravitācijas spiediens pazemina cilvēkā abstraktās domāšanas spējas, veseluma un harmoniskuma uztveri, radošo motivāciju. Kultūrā iestājās krīze. Tās tipiskākās izpausmes ir ideālu, morāles, humānisma deficīts, hēdonisma evolūcija, egocentriskums, neiecietība, vandālisms, vardarbība, masu slimības, histēriska konfliktēšana. Videolekcijās tiek aplūkoti galvenie notikumi pasaulē un tajā skaitā Latvijā kopš XX gs. 60.gadiem. Videolekcijas ir adresētas tiem interesentiem, kuriem ir tieksme lokālo dzīves praksi analītiski skatīt relatīvi globālā mērogā.

Videolektors – prof.Arturs Priedītis. Lekciju ciklā plānotas 9 lekcijas. Pirmās trīs video lekcijas:

Visas lekcijas būs pieejamas mājaslapā http://laikmetagravitacija.wordpress.com/

Informācijas aģentūra
/14.02.2013/

Posted in Kat.: Izglītība, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

TV raidījums par bērnu tirdzniecību

00209_Bernu_tirdznieciba29.01.2013 Krievijas TV pārraidīja raidījumu par bērnu tirdzniecību, adoptējot tos uz ārzemēm. Raidījums tika rādīts sakarā ar Krievijā un pasaulē plašu rezonansi guvušo t.s. „Dimas Jakovļeva” likumu, saskaņā ar kuru tiek aizliegts adoptēt Krievijas bērnus uz ASV. Raidījums ir ļoti noderīgs un pamācošs arī Latvijas iedzīvotājiem, jo līdzīgā kārtā tiek pārdoti uz ārzemēm arī Latvijas bērni. Pat vairāk, tā kā Latvijas bērnu tirgotājiem pārdodamie bērni sāk pietrūkt, tie, aizsedzoties ar formāliem iemesliem un pat jau atklāti fabricējot dokumentus, sāk izņemt bērnus no normālām ģimenēm.

Visu raidījumu var noskatīties te:

Būtiskākā raidījumā paustā informācija īsumā.

ASV audžuvecākus māca, ka adopcija uz ārzemēm bērniem ir liela trauma, tādēļ viņi būs nepaklausīgi un neieredzēs savus audžuvecākus. Tādēļ adoptējamie bērni ir „jāārstē” pat, ja viņi neizrāda ārējas nepaklausības un agresijas pazīmes, pretējā gadījumā bērnam uzkrāšoties negatīvā enerģija un, kad viņš izaugs, viņš var kļūt par sērijveida slepkavu.

Filmā tiek rādīti fragmenti, kuros redzama viena no šādām „ārstēšanas” metodēm (t.s.piesaistes terapija/ attachment therapy/ терапия привязанности), kura ASV ir  plaši izplatīta. Saskaņā ar to pret bērnu tiek veikts intensīva emocionāla (kliedzot) un fiziska (satinot segā un turot) agresija. Terapija ilgst 2 stundas katru dienu 8-10 nedēļas. Saskaņā ar šīs metodes teorētiskajām nostādnēm bērnam nedrīkst ļaut pašam ņemt pārtiku, nepieciešams, lai pārtiku bērns saņemtu tikai no vecāku rokām. Šādas metodes plaši tiek praktizētas ļoti daudzajās ASV totalitārajās sektās, un šī metode no ASV tiek importēta arī uz Krieviju [Latviju arī].

Kopš 1990-o gadu vidus viena no Krievijas žurnālistu ASV ikdienišķām parādībām ir piedalīšanās neskaitāmos tiesas procesos, kuros tiek tiesāti audžuvecāki, kuri ir vainojami savu no Krievijas adoptēto audžubērnu nāvē.

Viens no daudzajiem tiesas procesiem pret adoptēto bērnu nāves vaininiekiem: Brenda un Bobs Metjū ieslēdza pa nakti ledaini aukstā kambarī savu audžubērnu no Krievijas Viķu Tuļimovu, aizlīmējot ar līmlenti viņam muti. Bērns kambarī nomira, bet abi „vecāki” līdz pat pēdējam mirklim nespēja noticēt, ka viņus patiešām notiesās (17 gadi bez tiesībām uz pirmstermiņa atbrīvošanu). Metjū ģimene bija t.s. ”piecdesmitnieku” sektas locekļi, kurā piesaistes terapija ir atzīts bērnu audzināšanas paņēmiens (šai sektai ASV ir 12 miljonu sekotāju). Filmā tiek rādīti kadri no šīs sektas „dievkalpojuma”.

Raidījuma veidotāji rakstiski vērsās pie daudziem audžuvecākiem, kuri atrodas cietumā par savu Krievijas audžubērnu nāves izraisīšanu. Atbildēja tikai Pegija Hilta, kura atrodas cietumā par Viktorijas Boženovas slepkavību. Lūk, citāts no viņas atbildes vēstules: „Es neesmu monstrs, es esmu māte, māsa, mazmeita, sieva, draugs un galu galā arī upuris. Es esmu sieviete, kura vēlējās atkal kļūt par māti un tiku salauzta, saplosīta gabalos, tiku iznīcināta un novesta līdz prāta aptumsumam, ko paveica adopcijas sistēma, kura sastāv no vienām vienīgam blēdībām un korupcijas. Mūsu adopcijas sistēma ir vieni vienīgi meli, bērni tiek pirkti un pārdoti, tiek izmantoti kā ēsma. Es nevaru atgriezt Viku, un tas mani mocīs visu atlikušo dzīvi, un tas ir daudz briesmīgāk par jebkuru cietumsodu.”

Cits agresijas pret Krievijas audžubērnu piemērs. 5 gadus maniaks Metjū Mankuzo turēja pie sevis mazo Mašu Jesenkovu – Alen. Mankuzo regulāri izvaroja Mašu un izlika fotogrāfijas internetā. Kad FBI arestēja maniaku, Maša tika nodota citai ģimenei un vēlāk pat uzstājās televīzijā un kongresā. Kongress pat pieņēma speciālu, Mašas vārdā nosauktu likumu cīņai ar bērnu pornogrāfiju. Tai pat laikā ASV kongress nav pieņēmis nevienu likumu, kurš regulētu starptautiskās adopcijas, un nemaz negrasās to darīt, jo runa nav par ASV bērniem. [Pašā Amerikā ir gandrīz pusmilijons bāreņu, kurus neviens neadoptē gan viņu ādaskrāsas (apmēram 60% no viņiem ir nēģeri), gan arī ļoti stingro adopcijas un vēlākās kontroles noteikumu dēļ.]

Bērnu adopcija ASV ir bizness, bet bizness tas Amerikā ir labi, biznesam ir jāpalīdz, bet par to atklāti neviens nerunā. Bērnu bizness ASV sākās pēc Korejas kara (1950.-1953.), kad Amerikāņi masveidā sāka vest mājās korejiešu bērnus. Līdzīga prakse turpinājās citos ASV karos. Tomēr īsts adopciju bums sākās tieši 1990-os gados pēc PSRS sabrukuma.

Viens pozitīvs adopcijas piemērs. Atvaļināts ASV virsnieks Bils Flemings adoptēja divas meitenes – Svetas no bijušās PSRS. Lūk, ko viņš stāsta par adopcijas procesu: „Adopcijas aģentūras direktore jautāja, vai mēs negribam adoptēt meiteni. Es atbildēju, ka mēs taču esam pārāk veci, neatbilstam nepieciešamajiem kritērijiem, uz ko viņa atbildēja, ka uz ASV bērnu adopcijām tā tas ir, bet starptautisku adopciju gadījumā viss ir iespējams.” Jautāts par adopcijas aģentūrām, Bils atbild: „Nē, tur nav nekas nekomerciāls. Tās aģentūras taču no kaut kā dzīvo. Viņi kaut ko dara un saņem par to naudu, tā viņi nopelna sev algu. „

„Rasei ir liela nozīme. Mēs joprojām dzīvojam sabiedrībā, kurā ir rasu aizspriedumi”, saka viens no ASV ekspertiem. „Tā protams ir industrija, adopcijas industrija. Ļoti bīstami ir tas, ka mēs šādi bērnus sākam vērtēt kā preci, mēs pielīdzinām bērnu precei, un šī parādība plešas plašumā. Ja jau sievietes var kā prostitūtas pārdoties, tad arī bērnus var pārdot.”

Elizabete Keisa saka: „No Amerikāņu viedokļa katrs var pirkt to, ko viņš vēlas. Daudzi Amerikāņi vēlas balto bērnu no Krievijas, bet atklāti jums to maz kurš pateiks. Ja godīgi, mums gribējās blondīni ar zilām acīm. Tas bija mans sapnis.” 1999.gadā Elizabete kopā ar vīru nolēma iegādāties bērnu no Krievijas un no speciālām videokasetēm ar uzfilmētiem bērniem izvēlējās mazo Kirilu Petrovu no Permas. 

„Mēs aizsūtījām šo video dakterim no Ņujorkas, viņš apskatījās un teica, ka ir pāris aizdomīgu simptomu, bet kopumā nav pamats uztraukties”. Galvenais, no kā baidījās Keisi, ir alkohola ietekmē radušās novirzes, viss pārējais pēc aģentūras teiktā ir labojams ar labo Amerikāņu pārtiku, labo Amerikas klimatu un labajiem Amerikas ārstiem. Adopcijas aģentūra par saviem pakalpojumiem piestādīja rēķinu, kurā bija uzrādītas summas par noformēšanu, par pārskaitījumu, par piedalīšanos programmā, par piedalīšanos starptautiskā programmā, par personisko datu pārbaudi, bāriņu nodeva, maksa par lidojumu un viesnīcu un samaksa par bērna apskati pie ārsta, kopā 28000$. Saskaņā ar aģentūras instrukciju 1200$ vajadzēja samaksāt skaidrā naudā Dmitrijam Krutovam Šerementjevas lidostā, bet 6000$ Genādijam Vasiļčenkovam Permā.

Keisu ģimene pati aizbrauca pakaļ bērnam, bet vājās krievu valodas zināšanas dēļ nesaprata, ka izņem bērnu no speciālas iestādes bērniem ar centrālās nervu sistēmas traucējumiem. Visu bērna ņemšanas procesu Keisi uzfilmēja ar slēpto kameru, un materiālā ir labi redzams, kā iestādes darbinieki, saprotot, ka klienti ļoti vāji saprot krieviski, atklāti stāsta par bērna slimībām. Beidzās viss ar to, ka pa ceļam uz Ameriku mazais Kirils jaunās audžumātes rokās nomira.

Elizabete Keisa saka: „Viss norisinājās ļoti lietišķi, tā bija tāda pat ļoti bezdvēseliska procedūra, tas bija bizness, sauciet to kā gribat, bet mēs atvedām naudu, lai pretī saņemtu mazu bērnu.”

Krievijā 2006.gadā oficiāli bija reģistrēti 700000 bāreņu.

Raidījumā ir sižets par Dimas Jakovļeva radiniekiem (vecomāti un māsu). Dima Jakovļevs tika adoptēts uz ārzemēm, neskatoties uz to, ka viņam ir vecāmāte un māsa. Vecaimātei bērnu nedeva, jo viņš jau bija sagatavots adopcijai uz ārzemēm. [Līdzīgi gadījumi ir plaši izplatīti arī Latvijā, piemēram, Sergeju Solovjovu adoptēja uz ASV, neskatoties uz to, ka viņam ir māsa, vecāmāte un tēvs, un māsa kategoriski iebilda pret adopciju]. Amerikā 4 gadus veco Dimu Jakovļevu viņa audžutēvs atstāja dienvidos karstā laikā ieslēgtu mašīnā, kur viņš no pārkaršanas nomira.

Krievijas prezidenta padomnieks bērnu tiesību jautājumos Pāvels Astahovs stāsta, ka ārzemnieki viņam visu laiku pārmet, ka tiek lietots termins „bērnu tirdzniecība”, jo bērniem tiekot par naudu palīdzēts. Tā tas nav, jo adopcijas industrija ir visīstākais bizness, kurš pie tam nopietni traucē normāli attīstīt audžuģimenes un bērnu aprūpi kā tādu Krievijā [arī Latvijā]. Šai industrijai ir izdevīgi, lai pēc iespējas lielāks bērnu skaits tiktu izņemtas no ģimenēm, jo bērni šai industrijai ir prece.

Vjačelavs Nikonovs, Krievijas domes deputāts: „Zināt, kādēļ nevar aizstāvēt bērnu tiesības Amerikā? Tāpēc, ka Amerika ir viena no divām pasaules valstīm, kura nav ratificējusi Bērnu tiesību aizsardzības konvenciju. Otra valsts, kura to nav izdarījusi, ir Somālija.

Zināt, cik Amerikā ir bāreņu? 400000. Krievijā ir apmēram 650000 bāreņu, bet 500000 no viņiem atrodas t.s. „patronātģimenēs”. Un te var uzdot jautājumu, kādēļ Amerikāņi grib tieši Krievijas bērnus. Atbilde jau izskanēja – tiem 400000 visbiežāk ir ne tā ādas krāsa. Amerikāņi grib tieši baltos bērnus. Balto bērnu cena pašreiz ir apmēram 150000$„

Kāpēc ASV neratificē Bērnu tiesību aizsardzības konvenciju? Tāpēc, ka viņi uzskata, ka starptautiski tiesību akti nedrīkst būt ar augstāku juridisku spēku kā nacionālie tiesību akti. Ar to viņi tai skaitā aizstāv sektu, kuru Amerikā ir ļoti daudz, dalībnieku tiesības audzināt bērnus saskaņā ar saviem ieskatiem (arī ar tām drausmīgajām metodēm, kā parādīts videosižetā).

Dažas valstis, kurās ir aizliegta bērnu adopcija uz ārzemēm: Kanāda, Austrālija, Lielbritānija, Itālija, Zviedrija, Norvēģija, Francija, Beļģija.

Amerikā ir ļoti daudz bāreņu, īpaši nabadzīgajos štatos. Bet Amerikānim adoptēt Amerikas bērnu ir ļoti grūti, jo saskaņā ar viņu likumdošanu, bērna bioloģiskie vecāki, neatkarīgi, cik ilgs laiks ir pagājis kopš adopcijas, var atgūt savu bērnu. Tāpēc daudzi amerikāņi negrib adoptēt Amerikas bērnus, bet labāk samaksā naudu par ārzemju bērnu.

Vai Amerikā ir bērnunami? Kā viņi risina bāreņu problēmu? Kādreiz Amerikā bija bērnunami, bet 60ajos gados viņi pakāpeniski sāka no šīs sistēmas atteikties, pārejot uz t.s. „foster care” sistēmu (tas ir patronātģimenes, kuras saņem naudu (algu) par to, ka pie tām dzīvo bērni). Lielākais šīs sistēmas trūkums, par ko ļoti plaši runā pašā Amerikā , ir tas, ka saskaņā ar to bērni tiek „mētāti” no vienas ģimenes uz citu. Tā pati Maša Jesenkova – Alen, kad viņa tika izņemta no maniaka, tika nodota citai ģimenei, bet vēlāk jau pēc tam kad jau bija kļuvusi slavena, tika izņemta no toreizējās ģimenes, jo arī tā izrādās pret viņu slikti izturējās un nespēja nodrošināt. Daži bērni tādā kārtā nomaina pat 10-20 ģimenes.

Pāvels Astahovs pastāstīja par t.s. „bērnu raņčo”, kur tie audžuvecāki, kuri ir sapratuši, ka negrib vairs audžubērnu, var viņu tur nodot. Ja ģimene, kas ir sapratusi, ka ir kļūdījusies  ar adopciju, atteiksies no bērna, tai būs visu mūžu jāmaksā par viņu lieli alimenti.  Savukārt. nodot bērnu t.s. „bērnu raņčo” un maksājot par viņa uzturēšanos tur mēnesī apmēram 3000$, kopējie izdevumi ir daudzkārt mazāki. Šāda prakse Amerikā ir plaši izplatīta, ir pat speciāli „bērnu raņčo” aģenti – childbrokeri, kuri  braukā pa ģimenēm, kurās ir audžubērni, un piedāvā „bērnu raņčo” pakalpojumus. Vietējās varas iestādes zina, ka šādos raņčo notiek dažādas nelikumības (gan finansu mahinācijas, gan bērnu ekspluatācija, gan cietsirdīga apiešanās ar bērniem), bet neko nevar izdarīt, jo daudzas no tām pieder reliģiskām organizācijām, kurām ASV ir plašas tiesības un ietekme.

Jekaterina Lahova, Krievijas domes deputāte, „Dimas Jakovļeva” likuma viena no autorēm: „Likums, ko mēs pieņēmām, ir pareizs, jo amerikāņi praktizē cietsirdīgu attieksmi pat pret pašu bērniem. Amerikā ir 3 reizes lielāka vardarbība ģimenēs pret bērniem nekā Krievijā, bet nāves gadījumu ir 2 reizes vairāk.

Un kad runājam par Krievijas bāreņiem, tad, pirmkārt, ir jārunā par korupciju visos Krievijas valsts pārvaldes un sociālo dienestu posmos. Pašreizējai Krievijas bērnu aprūpes sistēmai ir izdevīgi, lai katru gadu tajā ieplūstu arvien jauni bērni. [Pilnīgi tas pats ir arī Latvijā.] Kurš vecākiem atņem vecāku tiesības? Tiesnesis, prokurors un aprūpes dienests [Latvijā – bāriņtiesa]. Šīs institūcijas tā vietā, lai strādātu ar nelabvēlīgo ģimeni, palīdzētu tai, uz laiku ierobežotu vecāku tiesības, bērnus tiem vienkārši atņem”

Pāvels Astahovs savulaik esot palūdzis savam ASV dzīvojošam paziņam pazvanīt uz ASV kompāniju, kura nodarbojas ar bērnu adopciju, un pajautāt, cik maksā adoptēt bērnu no Krievijas. Viņam paskaidroja, ka vidējā standarta cena esot apmēram 50000-70000$, bet  tolaik Krievijā izsludinātā moratorija adopcijai uz ASV dēļ tas visdrīzāk maksāšot nu jau 150000$. [Krievijas „bērnu tirgus” aizvēršanās dēļ strauji pieaug balto bērnu cenas, kā rezultātā šo pieprasījumu mēģina un mēģinās apmierināt uz citu „baltās Āfrikas” valstu rēķina, piemēram, tādu kā Latvija, kas savukārt nozīmē, ka bāriņtiesu un VBTAI patvaļa, izņemot bērnus no ģimenēm, tikai pieaugs.]

Citi raksti par šo tēmu:
Par bērnu tirdzniecību – https://infoagentura.wordpress.com/2012/12/05/par-bernu-tirdzniecibu/
Valmieras gadījums -http://m.aculiecinieks.delfi.lv/article.php?id=35831277
Žannas Pilsētnieces gadījums – http://www.aprinkis.lv/tema/229-izmisiga-cina-par-bernu-vai-vecaki-atgus-savu-meitu
Māras Juškevičas gadījums – https://infoagentura.wordpress.com/2013/01/31/barintiesas-un-vbtai-patvala-viesite-maras-juskevicas-gadijums-video-stastijums/

Informācijas aģentūra
/07.02.2013/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Ekonomika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 6 komentāri

Bāriņtiesas un VBTAI patvaļa Viesītē. Māras Juškevičas gadījums (+ video stāstījums)

Jau labu laiku Latvijā notiek bezprecedenta Bāriņtiesu un VBTAI patvaļa pret daudziem vecākiem un bērniem, ko visprecīzāk varētu raksturot ar vārdu salikumu birokrātiski juridiskais terors. Diemžēl nekompetences, neiejūtības un cietsirdības simbioze ar naudas, birokrātisko un politisko varu ir radījis tādu mehānismu, kuram nav pagaidām pretspēka un kuram pagaidām neviens neko nevar padarīt, kas šos augstprātīgos neliešus iedrošina uz vēl klajākiem un ciniskākiem noziegumiem. Viens no daudziem šādiem Bāriņtiesas un VBTAI patvaļas gadījumiem notika un joprojām notiek Viesītē pret Māru Juškeviču un trijām viņas audžumeitām.

Māras Juškevičas gadījums presē jau ir aprakstīts (http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=367945:britiesa-pret-auduimeni&Itemid=436 ).

Sandra Grigorjeva

Sandra Grigorjeva

Īsumā lietas būtība ir sekojoša: Mārai bija konflikts ar vietējās bāriņtiesas priekšsēdētāju Sandru Grigorjevu, kura, izmantojot vienas Juškevičas audžumeitenes (Lauras) neizdarības, sāka fabricēt lietu pret Juškeviču ģimeni.  Lietas pamatā ir S.Grigorjevas protokolētais it kā Lauras stāstījumus (pati Grigorjeva savulaik lielījās, ka protot uzdot jautājumus un vest sarunu tā, ka saņems viņai vajadzīgās atbildes), kas pēc tam tika apaudzēts ar citiem „faktiem”. Lasot sastādītos dokumentus rodas patiesi baiss priekšstats par Māru Juškeviču, ka nevar būt šaubu, ka šādiem cilvēkiem dot audzināt bērnus nedrīkst. Bet jau no telefonsarunas ar Māru vien, vēl jo vairāk aizbraucot uz vietas, parunājot un izpētot apstākļus top skaidrs, ka dokumenti ir safabricēti un pilnībā atrauti no realitātes.

Lūk, Māras Juškevičas video stāstījums par notikušo:

Pateicoties talantīgam advokātam Raimondam Briedim, kurš Juškeviču ģimeni aizstāv bez maksas, Kurzemes rajona administratīvā tiesa atcēla bāriņtiesas lēmumu. Bāriņtiesa šo lēmumu pārsūdzēja un pat speciāli šim gadījumam noalgoja advokātu. Lai gan tiesvedība turpinās, dēļ VBTAI spiediena un Viesītes bāriņtiesas negatīvā slēdziena, Krustpils novada bāriņtiesa 31.01.2013 grasās pieņemt lēmumu par trīs atlikušo Juškeviču ģimenes audžubērnu (māsu Megijas, Kikijas un Viktorijas) izņemšanu no viņas ģimenes. Bērni, kuri Juškeviču ģimenē ir 5 gadus, ļoti grib tur palikt, jo īpaši vecākā no māsām – gandrīz 13 gadīgā Megija.

Megija piekrita kameras priekšā pastāstīt par notikušo no sava viedokļa un uzrakstīja aizkustinošu vēstuli amatpersonām no kurām ir atkarīgs viņas un viņas māsiņu liktenis, ar lūgumu atstāt viņas pie Juškeviču ģimenes.

Vēstules ieskenētā versija: http://www.mediafire.com/?w5dtouo64xu9fae

Vēstule adresēta Viesītes novada domes priekšsēdētājam J.Līcim, Viesītes novada bāriņtiesas priekšsēdētājai S.Grigorjevai, Krustpils novada domes priekšsēdētājam K.Pabērzam, Krustpils novada domes bāriņtiesas priekšsēdētājai M.Grunšteinei un VBTAI priekšniecei L.Riekstai-Riekstiņai. Vēstules pilns teksts: „Ar šo vēstuli lūdzu jums man palīdzēt. Palīdziet man ar māsiņām palikt aizbildniecībā Viesītē pie Juškeviču ģimenes. Tā ir mūsu ģimene jau 5 gadus. Te visi par mums rūpējas, te ir mūsu mājas. Mazās māsiņas ir slimas, tāpēc viņas neņem neviena ģimene. Mums visām būs jādzīvo bērnu namā, bet mums te ir tik laba ģimene, te ir mani draugi, mana skola un skolotāji. Mums jāizņem, jo Viesītes bāriņtiesa nepiekrīt, ka mēs te paliekam. Lūdzu neļaujiet otrreiz mums atņemt ģimeni un mājas. Tikko viesojāmies Amerikā un zinu, ka tur manas māsiņas pēra, tāpēc negribu, lai māsiņas tiktu vestas uz Ameriku. Arī pati vairs nebraukšu, jo arī man tur darīja pāri. Es gribu dzīvot Latvijā, gribu arī lai zinātu vai manām māsiņām nedara pāri, kā tas bija Amerikā. Mani un manas māsiņas jau tā dzīve nekad nav lutinājusi, tādēļ lūdzu nedariet mums vēl vairāk pāri, esiet cilvēcīgi, aizstāviet mūs, un neļaujiet atņemt tiem, kuri mums palīdz un mīl. Cerot uz sapratni un palīdzību! Megija Zariņa”

Ļoti interesants un pamācošs ir Megijas stāstītais par Ameriku. Megija vairākkārtīgi ir bijusi Amerikā un pēdējā braucienā uz ASV devās arī abas viņas māsas. Viena māsa Amerikā tika sista, otra māsiņa, kura ļoti gribēja uz turieni braukt un gaidīja braucienu, atbrauca pilnīgi satriekta, bet pret pašu Megiju izturējās slikti, jo īpaši tad, kad ASV ģimene, kurā Megija ciemojās, saņēma Megijas atteikumu piekrist adopcijai uz ārzemēm. No Megijas stāstītā var noprast, ka Amerikas ģimene ir jau samaksājusi naudu par Megijas adopciju un atlicis tikai nokārtot formalitātes, pie kurām viņi pieskaitīja arī pašas Megijas piekrišanu adopcijai.

Lūk, video ar Megijas stāstījumu:

VBTAI un Bāriņtiesas savas neizdarības un  apzināto kaitniecību pret bērniem un ģimenēm slēpj ar konfidencialitāti. Bērnu dati, lūk, esot konfidenciāli, tādēļ nevienam viņiem nekas nav jāsaka un neviens pat nedrīksto publicēt šos viņu patvaļas gadījumus. Tai pat laikā Amerikas „sadraudzības” organizācijas pilnīgi atklāti un jebkuram pieejami izplata informāciju par bērniem un piedāvā viņus kā visparastākajā tirgū (tiesa gan maskējoties aiz labdarības – šiem bērniem, lūk, esot nepieciešama palīdzība, un tādējādi tiek meklēti cilvēki, kuri viņiem palīdzēšot). Kā piemēru var minēt divus portālus, kur izdevās atrast gan Juškeviču ģimenes bijušo audžumeitu Lauru, kura pašreiz ir atdota mātei, gan pašu Megiju, gan arī viņas māsu Kitiju. Lūk, šo portālu adreses (1. http://openheartsandhomes.org/  – https://www.facebook.com/OpenHeartsandHomes/photos_albums  ; 2. http://www.newhorizonsforchildren.org/  – https://www.facebook.com/Orphanhosting/photos_albums  )

00208_Laura

00208_Kitija

Megija un ģimene, pie kuras pēdējo reizi ciemojās ASV

Megija un ģimene, pie kuras pēdējo reizi ciemojās ASV

Visbeidzot, par cik Bāriņtiesa, fabricējot lietu, ķērās pie iecienītajiem argumentiem par sliktajiem sadzīves apstākļiem un par cik pats pārliecinājos, ka tas ir pilnīgs blefs un ka būtu grūti atrast labāku vietu bērniem gan nodrošinājuma, gan ģimeniskas atmosfēras ziņā, nofilmēju arī Māras Juškevičas mājokli. Lūk, video:

Atgādinājumam cits Bāriņtiesas patvaļas gadījums Siguldā (http://www.aprinkis.lv/tema/229-izmisiga-cina-par-bernu-vai-vecaki-atgus-savu-meitu ) un apraksts par bērnu tirdzniecību (https://infoagentura.wordpress.com/2012/12/05/par-bernu-tirdzniecibu/ ).

Informācijas aģentūra
/31.01.2013/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 7 komentāri

Ir izdevīgi nepalīdzēt vecākiem īslaicīgu problēmu risināšanā

Es, Inta Biezā, pievienojos tiem cilvēkiem, kuri pieprasa nekavējoši atdot astoņus gadus veco Alīnu Pilsētnieci viņas vecākiem un māsiņai.

Sekoju informācijai par Alīnu jau sen. Tas ir tipveida gadījums. Manī dziļu sašutumu izraisa šie “bērnu likteņu lēmēji”. Daļa no viņiem ir aukstasinīgi, augsta līmeņa korumpēti nelieši, daļa lētticīgi neprofesionāli nelgas, kuri pagodināti un laimīgi pat par atmesto “kaulu”. (Pa vidu jau ir arī kāds retais – godīgais.) Vairāk nekā 13 gadus nostrādāju bērnu tiesību aizsardzības jomā, pietiekoši daudz dažādu gadījumu, iestāžu organizētu nelietību pārdzīvoju (bāriņtiesa, sociālais dienests, policija, bērnu nami u. c.), lai tā drīkstētu teikt.

Starpinstitucionālā sapulcē var nolemt vienu, bet pēc stundas izdarīt tieši pretējo. Ne viens vien bērns grūtā brīdī tika atņemts vecākiem un pazuda pasaules plašumos ar nomainītu vārdu un uzvārdu, pazaudētu Dieva doto identitāti. Gluži vai traks vari palikt, kad nevari cilvēkiem palīdzēt, nevari to nelietības sistēmu pušu dabūt. Tieši kā tagad – neviens jau tiem vecākiem nepalīdz pārvarēt īslaicīgi-ilglaicīgās sociālās grūtības, tikai zākājas.

Kāpēc gan palīdzēt, ja radies tāds “izdevīgs” kumosiņš? Labāk nošķirt un nelaist klāt. Un tad – prom. Vienīgā iespēja ir celt skaļu, ļoti skaļu troksni caur masu medijiem. Bet to izdarīt ir grūti, jo žurnālisti lielākoties baidās vai arī viņu uzrakstītais neiziet mūsdienu cenzūrai cauri, vai arī iesaistīti kopējā ķēdē.

Lai man neviens nesaka, ka pie varas esošajiem rūp Latvijas bērni.

Cilvēki jau netiek informēti par lietām, kuras “varenie” negrib, ka tauta uzzina. Izmantojot gadījumu, pastāstīšu. Jau vairākus gadus vairāk nekā simts Latvijas bērnu pāris uzraugu pavadīti jau decembra vidū (kad skolas mācību pusgads vēl nav beidzies) ar Labklājības ministrijas un tās pakļautībā esošo iestāžu “gādību” tiek aizvesti uz citām valstīm – potenciālajiem ārzemju adoptētājiem “noskatīšanai”, atvērt bērniem “jaunus horizontus”. Vedot arī vasarās. Agrāk tā “Laimes zeme” bija Francija, tad modē nāca Itālija, bet tagad baigos apmēros tā ir ASV. Šogad uz to pasaules “citedeli”, kura pat nav pievienojusies ANO Konvencijai par bērna tiesībām, vairākos “piegājienos” tika aizvesti 160 Latvijas bērni (gan pusaudži, gan mazuļi).

Aizbraucu uz Rīgas lidostu dienā, kad pulksten 12.55 vienu “porciju” no Čikāgas caur Frankfurti veda atpakaļ (aiz Čikāgas bērni bijuši sadalīti vēl dziļāk valsts vidienē). Tie bija ap četrdesmit (īsti saskaitīt nevarēju) pārguruši bērni, kurus uz laiku nodeva atpakaļ Latvijas audžumammām vai veda uz viņu bērnu namiem. Varu droši apgalvot: acis priekā bērniem nestaroja. Cits gaidot stāvēja, cits sēdēja uz grīdas, kāds mazs puisītis (3-4 gadiņi) aizmiga turpat uz sola.

Sēdēju un ar nožēlu šo ainu vēroju. Apmēram pēc stundas caur Amsterdamu atlidoja nākošā “porcija”, bet vēl pēc laiciņa kāda trešā grupa. Pati pirmā bija ielidojusi jau pussešos no rīta. Kādēļ šiem likteņa pabērniem tā jāklīst pa pasauli? Daudzi no viņiem jau gadiem normāli dzīvo audžuģimenēs. Un neviens man neiestāstīs, ka bērns nevar uzaugt arī bērnu namā, ja lietas skārto normāli. Nožēlojami!

Inta Biezā, bijušā Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centra Uzticības tālruņa sektora vadītāja
/29.01.2013/

http://www.aprinkis.lv/viedokli/item/7337-viedoklis-ir-izdevigi-nepalidzet-vecakiem-islaicigu-problemu-risinasana

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika | Komentēt

Katastrofas trajektorija

Vēsture neatstāj pēdas. Tā vienīgi atstāj sekas, kas nav
līdzīgas to izraisošajiem apstākļiem.
Aleksandrs Zinovjevs

   Runa ir par pārejas laikmetu. Par mūsu pārejas laikmetu, kurā mums ir gods dzīvot no pagājušā gadsimta 70.gadiem.

Dzīve pārejas laikmetos nav viegla. Tā ir ļoti smaga gan psiholoģiski, gan materiāli. To šodien izjūtam ik brīdi. Īpaši dzēlīgi to izjūt šī pārejas laikmeta veterāni. Viņi dzīvo pārejas laikmetā no paša sākuma – 70.gadiem. Aizvadītajos gadu desmitos pāreja uz jauna tipa dzīvi notiek ļoti strauji un negaidīti sāpīgi. Ne velti Austrumu kultūrās lielākais lāsts ir novēlējums dzīvot pārejas laikmetā. Ja Austrumu cilvēks grib otram cilvēkam novēlēt vissliktāko, tad viņš novēl dzīvot pārejas laikmetā.

Tamlīdzīga šausminoša attieksme pret pārejas laikmetu līdz šim bija raksturīga tikai Austrumu kultūrās. Rietumu kultūrās pret pārejas laikmetu līdz šim bija savādāka attieksme. Kopumā – ne tik šausminoša. Rietumu kultūrās pārejas laikmetu emocionāli fiksē kā triviālu faktu. Tas notiek tādā pašā intonācijā, kādā tiek fiksēts jebkurš vēsturiski ikdienišķs notikums – valdnieku maiņa, karagājiens, katedrāles uzcelšana, valsts izveidošana u.tml. Rietumu sabiedriskajā apziņā pārejas laikmets līdz šim neasociējās ar kaut ko izteikti negatīvu.

Rietumu kultūrās pret pārejas laikmetu galvenokārt emocionāli sakāpināti izturās zinātnieki. Rietumu zinātnieki ar neslēptu interesi mīl nodoties pārejas laikmeta analīzei. Viņi pārejas laikmetā saskata intelektuāli vilinošu un idejiski piesātinātu materiālu savām studijām. Zinātniskajās konstrukcijās pārejas laikmets tiek pretstatīts relatīvi stabiliem un stagnatīviem vēstures posmiem.

Tas ir objektīvi pamatoti. Rietumu kultūrās pārejas laikmetā tik tiešām dominē pasionāra enerģija mākslā, literatūrā, filosofijā, zinātnē. Tā, piemēram, pārejas laikmetā no XIX gs. 80. gadiem līdz I Pasaules karam darbojās vesela plejāde izcilu personību, radot slaveno modernisma mantojumu. Arī šo rindu autors apmēram divdesmit gadus ar dziļu sajūsmu un kreatīvu degsmi pievērsās šī pārejas laikmeta izpratnei. Rietumu un tajā skaitā latviešu kultūrā šis vēsturiskais posms ir atstājis apskaužāmi vērtīgu mantojumu. Tolaik paradigmas mainījās kultūras visos segmentos.

Interesanti (ja vien tas var būt interesanti), ka Rietumos tagad pirmo reizi uzvirmo šausminoša attieksme pret pārejas laikmetu; respektīvi, pret šodienas dzīvi. Turklāt šodienas dzīves negatīvajā raksturojumā visizplatītākais jēdziens ir „katastrofa”. Amerikāņu, eiropiešu un īpaši Austrumeiropiešu intelektuāļi atzīst šodienas dzīves katastrofiskumu. Tātad priekš Rietumu civilizācijas pārejas laikmeta rezultāts ir katastrofa – liela nelaime un posts atsevišķiem cilvēkiem un sociumam.

Agrāk tā tas nebija. Eiropiešu civilizācijā iepriekšējie pārejas laikmeti solīja gaišu nākotni – materiālās labklājības uzplaukumu, sociālā un garīgā komforta pieaugumu.

Tas, piemēram, attiecas uz Apgaismības laikmetu, kas faktiski bija tipisks pārejas laikmets. Tas attiecas uz t.s. sudraba laikmetu – pārejas laikmetu XIX/XX gs. mijā. Abu pārejas laikmetu raksturojumā nevienam nav neienācis prātā lietot vārdu „katastrofa”. Gluži pretēji. Kā jau minēju, intelektuālajās aprindās gan tolaik, gan pēcāk dominē optimistisks skatījums un prieks par attiecīgā pārejas laikmeta idejisko un radošo piesātinātību un perspektivitāti.

Piemēram, pozitīvi ir vērtējama mimētiskās metodes nomaiņa mākslā. Mimētiskās jeb atdarināšanas metodes vietā modernismā stājās mākslas jauna izpratne. Modernismā pret mākslu izturās kā pret patstāvīgu kognitīvo sfēru. Modernismā māksla palīdz izzināt cilvēku un dzīves īstenību. Modernismā nostiprinās atziņa, ka mākslai nav jāatdarina dabas procesi. Modernismā māksla iegūst pilnīgu brīvību un kļūst neatkarīga no dažādām konvencionālām prasībām. Tas katrā ziņā bija pozitīvs pavērsiens mākslas vēsturē. Ne velti modernisma māksla joprojām sniedz estētisko baudu miljoniem cilvēku. Īpaši tagad, kad mūs arvien šņaudzošāk un smacējošāk aplenc postmodernisma viepļi.

Taču šodien ir savādāk. Šodien ir skaidrs, ka Rietumu civilizācija ir iekļuvusi katastrofas trajektorijā. Mūsdienu pārejas laikmets nesola neko labu Rietumu civilizācijai. Rietumu civilizācijas nākotne ir apdraudēta.

Iemesls ir zināms,- iemesls ir patreizējā pārejas laikmeta fantastiski grandiozais vēriens.

Jebkura pārejas laikmeta galvenais faktors ir iedzīvotāju skaita pieaugums. Viss ir atkarīgs no cilvēku skaita un nepieciešamības nodrošināt attiecīgajam cilvēku skaitam eksistences līdzekļus. Lielās līnijās izsakoties, pārejas laikmeta loģika principā ir vienkārša: demogrāfija + eksistences nodrošināšana.

Pārejas laikmets sākās tad, kad pamatīgi izmainās iedzīvotāju skaits un tā rezultātā automātiski rodas inovāciju bums. Lai nodrošinātu eksistenci, nepieciešams inovatīvi radīt jaunus eksistences līdzekļus. To efektivitātei ir jāatbilst jaunajām eksistenciālajām vajadzībām. Nav grūti saprast, ka 12 miljardu eksistences nodrošināšanai ir vajadzīgi pavisam citi līdzekļi nekā viena miljarda iedzīvotāju eksistences nodrošināšanai.

Pārejas laikmetā mainās visa kultūra. Mainās gan kultūras materiālā bāze, gan garīgā bāze. Marksistiskajā terminoloģijā tādā gadījumā runā par bāzes un virsbūves attiecībām. Ar jēdzienu „bāze” apzīmē ekonomiski saimniecisko sfēru: ražošanas veidu, ražošanas spēkus, ražošanas līdzekļus, ražošanas attiecības, īpašuma tiesības uz ražošanas līdzekļiem. Ar jēdzienu „virsbūve” apzīmē garīgo sfēru – mitoloģiju, reliģiju, zinātni, mākslu, morāli, ideoloģiju, tiesības. Pārejas laikmetā mainās abas sfēras, starp kurām pastāv sistēmiski strukturālas sakarības.

Pārejas laikmetu no XIX gs. 80.gadiem līdz I Pasaules karam izraisīja neredzēti straujš eiropiešu dzimstības pieaugums. XIX gadsimtā, tātad simts gadu laikā, eiropiešu skaits palielinājās trīs reizes. Lai visus apgādātu, attīstījās industrializācija. Industrializācija ir mašinizētas lielražošanas izveidošanās un nostiprināšanās. Industrializācijā saimnieciskās darbības galvenā forma ir rūpnieciskā ražošana. Tā ir nepieciešama tad, kad ir milzīgs iedzīvotāju skaits ar noteiktām materiālās labklājības ambīcijām. Kā zināms, „baltie” cilvēki šajā ziņā apsteidz planētas pārējos iedzīvotājus. „Baltie” cilvēki vēlas visu arvien vairāk un labāk. Tiesa, šodien viņiem ir patmīlīgi konkurenti – ķīnieši. Arī ķīnieši tagad tiek ideoloģiski un praktiski pieradināti visu vēlēties arvien vairāk un labāk.

Eiropā nepieciešamība apgādāt milzīgo iedzīvotāju skaitu sekmēja jauna tipa produkcijas rašanos. Ja agrāk dominēja individuālā produkcija, tad XIX gs. otrajā pusē nostiprinājās masu produkcija. Unikālu tikai vienā eksemplārā izgatavotu produkciju nomainīja lielā skaitā tiražēta vienveida produkcija.

Stāsta, ka to vissāpīgāk pārdzīvoja sievietes. Sievietes šokēja, ja uz ielas pretīm nāca tādā pašā kleitā un kurpēs ietērpta otra sieviete. Ne tikai sievietēm, bet visiem  individuālās produkcijas faniem XIX gs. nogalē pašaizliedzīgi centās palīdzēt jūgendstils. Jūgendstila mākslinieki enerģiski vērsās pret masu produkcijas nomācošo vienveidību. Viņuprāt produkcijas vienveidība agri vai vēlu izraisīs cilvēku dvēselisko vienveidību (hipotēze apstiprinājās). Piemēram, angļu jūgendstila entuziasti rūpniecībai izstrādāja tūkstošiem dizainiskās skices produkcijas ārējā veidola variēšanai. Rezultāts bija bēdīgs. Jūgendstils zaudēja cīņu pret masu produkciju.

Taču „sudraba laikmeta” portrets neatspoguļojās tikai bāzes (materiālās dzīves) formātā.  „Sudraba laikmetā” radās tādi fenomeni kā masu sabiedrība, masu kultūra, masu māksla, masu literatūra, masu kultūras produkcijas industrija, masu komunikācija, masu komunikācijas līdzekļi, masu manipulācijas.

Liels iedzīvotāju skaits sekmē adekvātas garīgās kultūras formēšanos, apkalpojot viņu mentālās prasības atbilstoši viņu līmenim. Bet liela iedzīvotāju skaita garīgais līmenis nevar būt augsts. Tā ir cilvēces likumsakarība: jo lielāks iedzīvotāju skaits, jo zemāks iedzīvotāju vidējais garīgais līmenis.

Mēs tagad XXI gadsimta sākumā pret masu fenomeniem izturamies kā pret mūsu dzīves klasisku sastāvdaļu. Bez masu fenomeniem nav iedomājama mūsu ikdiena. Savādāk bija XX gadsimta pirmajā pusē. Masu fenomeni satrauca domājošus cilvēkus. Masu fenomenu analīzei aktīvi pievērsās zinātne un filosofija.

Zīmīgi, ka interese par masu fenomeniem ieguva adekvātu vērienu – kļuva masveidīga. Par masu fenomeniem sāka interesēties ne tikai zinātnieki un filosofi, bet arī politiķi, biznesmeņi, mediju stratēģi, militāristi, specdienesti, valsts ierēdņi, rakstnieki, mākslinieki. Viņi saprata, ka cilvēces vēsturē ir radusies jauna visaptveroša sociālā parādība, kuras spēks organiski ietekmē dzīves īstenību.

Bet tas vēl nav galvenais. Galvenais ir tas, ka pārejas laikmetā uz vēstures skatuves uznāk jauna tipa cilvēks, ieņemot sociuma turpmākajā virzībā centrālo vietu. Un, lūk, šis moments manuprāt izskaidro jēdziena „katastrofa” popularitāti. Par katastrofu visskaudrāk liecina cilvēka ģenēze mūsdienās.

Apgaismības laikmets radīja cilvēku, kuru joprojām dēvējam par liberāli. Liberālis ir inteliģents, atklāts un atvērts cilvēks. Liberālis ir cilvēks, kurš par visu augstāk vērtē brīvību, demokrātiju, cilvēktiesības, sociālo atbildību, brīvu konkurenci, privāto iniciatīvu, tirgus ekonomiku, vēlēšanu tiesību vienlīdzību, rases, reliģisko un etnisko toleranci. Liberālis saprot un ciena mākslas un zinātnes lomu sabiedrībā. Liberālis ciena savu kultūru un ar patiesu cieņu izturās pret citām kultūrām.

Apgaismības laikmetā liberāļi spēlēja galveno lomu. Tā, piemēram, pateicoties viņu darbībai, atsevišķās zemēs tika veicināta vietējo cilšu konsolidācija. Tā rezultātā radās jaunas tautas. Tajā skaitā arī latviešu tauta. Liberāļi nesavtīgi pielika milzīgas pūles, lai jaunās tautas izveidotu par kultūras tautām. Atkal latviešu tauta var būt uzskatāms piemērs.

„Sudraba laikmets” radīja masu cilvēku. Masu cilvēks tāpat kā liberālis ir vēsturiski jauns tips. Rietumos masu cilvēku maigi sauc par vidusmēra cilvēku. XX gadsimtā masu cilvēks bija galvenais varonis. Pie tam ne tikai skaitliskajā ziņā, bet arī reālajos sociālajos procesos. Masu cilvēku auklēja un apmīļoja gan kapitālisti buržuāziskajās valstīs, gan komunisti sociālistiskajās valstīs.

Masu cilvēkam visvairāk pieglaimojās un izpatika politiķi un radošā inteliģence. Pirmajiem masu cilvēki bija elektorāts, otrajiem – honorāri. Tos garantēja masu kultūras produkcijas industrijas ienākumi.

Tas turpinās arī šodien. Turklāt šodien nākas konstatēt masu fenomenu segmentāciju (masu fenomenu segmentācijas koncepcijai esmu veltījis speciālu darbu; skat. manā mājas lapā). Masu fenomenu segmentācijā masu cilvēkiem ir prioritārs stāvoklis. Viņi ir galvenie noteicēji visos dzīves segmentos.

Mūsu pārejas laikmetā atkal rodas jauna tipa cilvēks. Tikai tagad tas ir bioloģisks radījums, kuru negribās saukt par cilvēku. Mūsdienās rodas jauna tipa hominīds – postcilvēks. Un tas, lūk, psiholoģiski vispamatīgāk veicina katastrofas apziņu.

Postcilvēka ģenēze ir cilvēces katastrofas kvintesence. Cilvēkiem līdzās sāk tumši mutuļot postcilvēki, un neviens nevar prognozēt cilvēku apdraudētības pakāpi. Postcilvēki ir vairākumā. Viņi ir savstarpēji saliedēti un apdāvināti ar fatālu destruktīvo enerģiju. Postcilvēku darbība ir bezprātīga un regresīva. Postcilvēki ir ļaunuma iemiesojums – antimesijas.

Starp masu cilvēku un postcilvēku ir stindzinoša plaisa. Teiksim, masu cilvēks lasa. Masu cilvēks spēj izlasīt biezas grāmatas. Masu cilvēks lasa ne tikai masu literatūru (detektīvus, vēsturiskos romānus). Masu cilvēks lasa populārzinātnisko literatūru, sabiedriski politiskos žurnālus. Masu cilvēks mācās un studē. Masu cilvēka izglītība balstās uz mācīšanos skolā un studēšanu augstskolā.

Postcilvēks nelasa un nekad savā dzīvē nelasīs. Postcilvēks ir bioloģiski spējīgs izlasīt tikai maksimālais 140 zīmes „tviterā”. Postcilvēka izglītība balstās uz skolotāju paviršu klausīšanos skolā un pasniedzēju vēl paviršāku klausīšanos „augšējās” izglītības pakalpojuma firmās. Postcilvēks nesaprot jēdzienu „mācīties” un „studēt” atšķirības un nozīmi vispār. Postcilvēks nesaskata nekādu atšķirību starp vārdiem „skola” un „augstskola/universitāte/akadēmija”. Gandrīz desmit gadus strādāju „augšējās” izglītības pakalpojuma firmā, kuras visi klienti (100%) lieto vārdu „skola”. Viņi saka „Es esmu skolā”, „Es rīt nebūšu skolā” u.tml. Uz jautājumu, kāpēc tā notiek, nav nekāda atbilde. Atbilde nevar būt. Lai atbildētu, vajadzīga elementāra kompetence. Klientiem pietrūkst jautājuma būtības izpratne.

Par postcilvēku uzvaras gājienu mūsu pārejas laikmetā liecina fizionomiskās transformācijas. Tās sejas, kādas XX gs. 70. gados bija tipiskas nemītīgās paģirās sadrūmušajiem kolhozu un sovhozu traktoristiem, atslēdzniekiem, kombainieriem, slaucējām un cūkkopējām, tagad ir sastopamas premjerministriem, parlamenta spīkeriem, deputātiem,  ministriem, valsts kontrolieriem, profesoriem, akadēmiķiem.

Par mūsdienu pārejas laikmeta fantastiski grandiozo vērienu liecina vairāki fakti.

Pirmkārt, demogrāfiskā specifika. Mūsdienās (no XX gs. 50.gadiem) nenormāli strauji pieaug planētas iedzīvotāju skaits. Tā tas turpināsies līdz mūsu gadsimta vidum. Specifiskais ir tas, ka iedzīvotāju skaits pieaug tikai citām rasēm. „Baltie” cilvēki noveco un izmirst. Protams, tā ir katastrofa.

Otrkārt, eiropeīdi uz planētas strauji kļūst izteikta minoritāte. 2050.gadā „baltie” cilvēki būs tikai viena desmitā daļa no planētas iedzīvotājiem. Tādējādi „baltā” rase zaudē hegemona pozīciju, kas tai bija gadu tūkstošiem. Protams, tā ir katastrofa.

Treškārt, „baltā” rase pilnā mērā apzinās savu galu un tāpēc kopš XX gs. 70.gadiem dzīvo saskaņā ar loģiku „dzīres mēra laikā”. „Baltā” rase ir pārstājusi domāt par nākotni un rūpēties par jauno paaudzi. „Baltā” rase nododas tikai dzīves baudīšanai. Lai nodotos baudām un izpriecām, „baltie” cilvēki jau labu laiku dzīvo uz parāda. Viņi tērē vairāk nekā nopelna. Modernisma vietā viņi radīja postmodernismu, kas atbilst viņu perversajai mentalitātei. Bet tā ir pašiznīcināšanās mānija un strauja degradācija. Cilvēciskā kapitāla kvalitāte šodien ir noslīdējusi kritiski zemu, un, protams, tā ir katastrofa.

Protams, to slēpj no tautas. Tautai nav jāzina par katastrofu. Tautai ir jāzina par mūsu kultūras nemitīgo progresu. Par katastrofu publiski bažījās vienīgi intelektuāļi – globālo procesu analītiķi. Tauta tiek intensīvi barota ar skaistiem mītiem. Lai skaistie mīti visiem patiktu, tautai tiek apzināti atņemts gars un prāts. Postcilvēku rašanās nav tikai dabisks genotipisks process.

Katastrofa aptver visus „baltos” cilvēkus. Katastrofas trajektorijā ietilpst gan tā saucamā kapitālistiskā nometne, gan sociālistiskā nometne. Katastrofa sākās jau tad, kad abas minētās nometnes dzīvoja šķirti un sociālistiskā nometne formāli vēl nebija sagrauta un pēc tam saplūdusi ar kapitālistisko nometni.

Ne velti saku „formāli vēl nebija sagrauta”. Lieta ir tā, ka cilvēciski eksistenciālās esamības fundamentālākajā būtībā starp abām nometnēm faktiski nepastāvēja nekāda atšķirība. Atšķirība bija ārēja – etiķetes noformējumā. Vienai nometnei bija etiķete „kapitālistiskā nometne”. Otrai – „sociālistiskā nometne”. Taču cilvēciskās tieksmes, cilvēciskie instinkti, cilvēciskās vajadzības, cilvēciskās eksistences būtība bija identiska. Gan vienā, gan otrā nometnē cilvēki sapņoja par vienu un to pašu. Viņi sapņoja par savas labklājības palielināšanu, kas bija viņu dzīves vitālākais jautājums un dzīves jēga vispār.

Abās nometnēs vienlaicīgi sākās „dzīres mēra laikā”. Tās sākās XX gs. 70. gados. Tolaik sākās ekonomiskais un morālais pagrimums. Tolaik sākās dzīve bez ideāliem, dzīve bez cēliem un augstiem mērķiem, dzīve bez pašpilnveidošanās ideoloģijas, dzīve bez kalpošanas sabiedrībai, tautas un valsts interesēm, dzīve bez sociālajiem projektiem un sociālās atbildības, dzīve bez pienākuma apziņas. Tā vietā strauji nostiprinājās cinisms, atsvešinātība, antihumānisms, hēdonisms, iracionālisms, debilizācija, neofašistiskā bezprāta pārņemtās „globalizācijas” kundzība kā ar „Soft power”, tā ar „Hard power” un „Smart power” palīdzību. Pieprasītākā profesija kļuva vadāmā haosa tehnologi. Sakrālais morāles kodekss tika nomainīts ar hēdonisma morāles kodeksu. Sakrālais dzīves saturs tika aizstāts ar profāno dzīves saturu. Ideoloģiskā disciplīna un idejiskā vīrišķība izplēnēja bezidejiskā avantūrismā un veselajam saprātam neatbilstošās stulbībās. Sociuma likteni sāka totāli kontrolēt kosmopolītiskas birokrātijas konglomerāts. Tas sāka atklāti ņirgāties par valsts nacionālo suverenitāti. Šim konglomerātam alkst pievienoties visdažādākie valdošie politiskie deģenerāti, uzspļaujot savas tautas un valsts nacionālajām interesēm un suverenitātei.

Tagad ir detalizēti izpētīta garīgā lejupslīde no 70. gadiem Rietumos, kā arī Brežņeva laikā pie mums. Identiska ir turpmākā virzība XX gs. beigās un mūsu gadsimta sākumā. Citādāk tas nemaz nevarēja būt. Demogrāfiskais imperatīvs atsaucās uz visiem vienādā mērā un nometnes karogu krāsai nav nekāda nozīme.

Uzskatāms piemērs ir „finansu kapitālisms” viņā pusē un „perestroika” mūsu pusē.

Tas, ko tagad saucam par finansu kapitālismu, sākās pagājušā gadsimta 80.gados. Finansu kapitālismam ir otrs nosaukums – „reiganomika”. Prezidenta Reigana laikā sākās dzīve uz parāda. Ja 1980.gadā amerikāņu mājsaimniecību parādi bija vidēji 65% no ienākumiem, tad 2008.gadā – 130%. Ne velti tagad neviens nezina, kā izkļūt no parādiem. Zina vienīgi to, ka „tauta” ir jātur stingri savās rokās, lai nesāktos revolūcija.

Finansu kapitālisma centrā, saprotams, ir nauda. Tikai nauda ir ieguvusi jaunu pielietojumu. Nauda vairs nekalpo kā ekvivalents preču apmaiņā, bet kalpo kā līdzeklis pašas naudas vairošanai. Finansu kapitālismā nauda ražo naudu. Turklāt dolāri tiek nepārtraukti drukāti bez jebkāda seguma.

Finansu kapitālismā nostiprinās alkātība, spekulācijas, mahinācijas, kuru spožākais panākums līdz šim ir „melnā trešdiena”. 1992.gada 16.septembrī Lielbritānija vienā dienā („melnajā trešdienā”) zaudēja 3,5 miljardus sterliņu mārciņas. Talantīgais Dž.Soross nopelnīja 1,1 miljardu sterliņu mārciņas.

Finansu kapitālismā visu pārklāj iracionāla mentalitāte: doma tikai par šodienas izdevīgumu bez jebkādām rūpēm par nākotni un bez rūpēm par cilvēcisko un dabas resursu taupīšanu un racionālu izmantojumu. Finansu kapitālismā tiek masveidā izsniegti kredīti bez seguma, lai veicinātu nepārtrauktu un apjomīgu patērēšanu. Patērēšana tiek pārvērsta par dzīves galveno vērtību. Otra galvenā vērtība kļūst dzīves izbaudīšana. Tas viss rada ilūziju par labklājības pieaugumu. Taču faktiski tās ir „dzīres mēra laikā”. Tā ir nemitīga dzīve uz parāda. Tā ir aptaukojusies un glamūrīga labklājība, kas nevar nenoslēgties  ar katastrofu – postcilvēku ģenēzi, ģeopolitisko haosu, ekonomisko un finansiālo kolapsu.

„Perestroika” un „finansu kapitālisms” ir tipoloģiski līdzīgi pasākumi. Arī „perestroikas” kardinālais mērķis bija treknas un glamūrīgas labklājības sasniegšana – velme dzīvot tāpat kā „viņi” dzīvo Rietumos.

Ko 1990.gadā darīja „perestroikas” celmlauži latviešu rektori, prorektori, dekāni, profesori, docenti, pasniedzēji divos lielos autobusos pēc iebraukšanas Minsteres Latviešu ģimnāzijā? Viņi vēlējās vairākas dienas kopā ar vāciešiem apspriest izglītības politiku demokrātiskajā sociālismā. Atbilde ir īsa. Aizgāja uz tualeti un pēc desmit minūtēm visi abos autobusos aizbrauca uz „šķūņiem”. Tur uz svara (?!) pārdeva Rietumos ražotu mazlietotu un lēti nocenotu specifiski smaržojošu apģērbu. No autobusu pasažieriem ģimnāzijā palika tikai viens cilvēks.

Starp citu, mums ir konsekventi izveidojusies viena cilvēka poētika, kad tikai viens cilvēks nostājās pret visu pārējo vienaldzību, aplamību, stulbību, nekaunību, alkātību, cinismu. Atcerēsimies, savā laikā tikai viens cilvēks, Dainis Īvāns, no LTF deputātiem balsoja pret nelietīgo pilsonības likumu, nicinoši piekrāpjot savus vēlētājus. Tā ir latviešu nelietība, kuru cittautieši nekad nepiedos un neaizmirsīs. Pret to iestājās tikai viens cilvēks. Konservatīvi lojālo cilvēku skaits pie mums nevar būt liels. Mūsu etnoss pieder tiem etnosiem, kuri nemīl konservatīvi lojālos indivīdus. Tas nekas, ka konservatīvi lojālie indivīdi vienmēr izrādās visgodīgākie savas zemes patrioti. Viņi nekad neatsakās no sociālo procesu objektīvi patiesas diagnozes. Tas viņuprāt būtu noziegums.

„Perestroika” cilvēces vēsturē noteikti ir  viena no fascionējošākajām manipulatīvajām politiskajām akcijām (tagad ar to var sacensties 11.septembra akcija). Pie tam „perestroika” ir apskaužāmi rezultatīva akcija, apmuļķojot miljoniem cilvēku.

Tai bija skaisti saukļi. Pirmajā etapā valdzināja „antialkoholisms”, „cīņa pret korupciju”, „cīņa pret nelikumīgiem ienākumiem”. Otrajā etapā triumfēja „demokrātiskais sociālisms”, „atklātība”, „jaunā domāšana”, „cilvēka cienīga dzīve”. Trešajā etapā „piarēja” arī Rietumu cilvēkiem saprotamus un patīkamus saukļus „tirgus ekonomika”, „antikomunisms”, „suverenitāte”.

Saprotams, neviens neatklāja patieso mērķi. Patieso mērķi zināja tikai padomju elites niecīga grupa. Patiesais mērķis bija sagraut „nerentablo impēriju”, atmest nacionālās republikas un Krieviju pārveidot par bagātu valsti, lai dzīvotu tik pat pārticīgi un grezni kā kapitālisma elite. Himerisko pavērsienu apdomāja jau Staļina laikā un tam sāka reāli gatavoties krietni pirms 1987.gada janvāra, kad partija oficiāli pasludināja „perestroikas” kursu.

Sociālai sistēmai nepiemīt pašiznīcināšanās potenciāls. Sociālo sistēmu var sagraut tikai ar speciāli organizētu darbību. Tagad ir pieejami daudzi pārliecinoši argumenti par PSRS un sociālisma sistēmas dzīvotspēju. Arī Rietumi negatavojās sagraut PSRS vismaz līdz XXI gadsimta vidum. Labi ir zināms, ka Rietumu eliti sākumā ļoti pārsteidza PSRS līderu brīvprātīgais pašiznīcināšanās patoss. Saprotams, Rietumi tūlīt pieņēma dāvanu. Īpaši pateicīgi bija par ģeopolitisko dāvanu. ASV savā pārziņā ieguva plašu un ģeopolitiski svarīgu teritoriju ar Baltiju priekšgalā.

Tāpat nebija slikti tas, ka Gorbačova specdienestu rūpīgi atlasītais „perestroikas” celmlaužu morālais līmenis izrādījās piemērots arī amerikāņu gaumei. Tautas frontes politiskie korifeji uz Vašingtonu pēc instrukcijām brauca tikpat verdziski padevīgi un izkalpīgi kā pirms tam brauca uz Maskavu pēc svaigiem rīkojumiem. Viņiem nebija nekāds nacionālais lepnums, no viena saimnieka tūlīt nonākot otra saimnieka rokās. Viņus nesatrauca, ka it kā neatkarīgas valsts likumus nodiktē citas valsts emisāri.

Vismaz pirmajā laikā kadru radikāla nomaiņa nebija vajadzīga. Vajadzēja izolēt vienīgi ideālistus un īstos savas zemes patriotus. Gorbačovam bija daudz grūtāk. Viņam vajadzēja atbrīvoties no augstākā līmeņa intrigās norūdītās nomenklatūras. Enerģiskajam ģenerālsekretāram tas spoži izdevās, jo viņam bija perfekti izstrādāta taktika un optimāli organizatoriskie institūti.

Visefektīvākais organizatoriskais institūts bija Tautas frontes. „Perestroikas” līderu uzdevumā tās gandrīz visās republikās izveidoja specdienesti, balstoties uz saviem ārštata līdzstrādniekiem. Tautas frontes kontrolēja arī Rietumu specdienesti. Tas jau sen vairs nav noslēpums, un par to var izlasīt daudzās publikācijās. Tā, piemēram, par to ir teikts amerikāņu vēstnieka Dž.Metloka 1991.gada 15.marta intervijā avīzei „ Рабочая трибуна». Tā paša gada novembrī M.Tečere kādā konferencē ironizēja, ka Tautas frontes finansēšana nebija dārga. Naudu vajadzēja tikai kseroksiem un funkcionāriem. Savukārt B.Klintons 1995.gada 25.oktobrī armijas štabu priekšnieku slēgtā sanāksmē priecājās, ka par iztērēto naudu amerikāņi ieguva izejvielas.

Taču mīts par Tautas frontes svētīgo lomu neatkarības atgūšanā daudzviet saglabājās. Viss ir atkarīgs no pašu „tautfrontiešu” morālā līmeņa. Proti, morālās gribas tēlot nacionālos varoņus, saņemt ordeņus, rakstīt aizgrābjošus memuārus, sniegt superpatriotiskas intervijas.

Saskarsmē ar šo mītu jāņem vērā vairāki momenti. Pirmkārt un galvenokārt ir jāņem vērā tas, kas sākas jau pirms PSRS likvidēšanas un kas turpinājās vēl trakākā apjomā pēc PSRS likvidēšanas un „neatkarības” pasludināšanas.

Par to nav ērti izteikties. Atsevišķas tēmas vispār ir aizliegtas. Aizliegumu sistēma – tabu – attiecas uz kriminālo un noziedzīgo privatizāciju un valsts izpārdošanu ārzemniekiem. Aizliegta tēma ir valdošās kliķes maniakālā atdošanās citiem saimniekiem.

Par atsevišķiem momentiem ir nepolitkorekti izteikties. Tiesa, Dainis Īvāns to neņēma vērā. Viņš jau 1994.gada 29. aprīlī kādā laikrakstā žēlojās, ka varu sagrāba muļķi un nelieši. Nākas tikai piebilst, ka liela nacionālā gudrība un apziņa nebija arī tautas masām, paklausīgi sekojot jebkura muļķa un nelieša aicinājumam.

Zināms „mierinājums” mums tomēr ir pieejams. Gudrākie un vērīgākie analītiķi uzskata, ka 80.gadu nogalē visā sociālisma nometnē pamodās zvērs. Cilvēku masas pārņēma destruktīva enerģija. Tika atmestas morāles normas. Masveidīga kļuva vēlēšanās visu ņemt gatavu bez darba – garīgās un fiziskās piepūles. Sabruka darba disciplīna un cilvēku pašcieņa. Šausmīgi bija tas, ka neviens nespēja morāli pretoties Rietumu  „šmotku” invāzijai. Inteliģence sapņoja tikai par ārzemju braucieniem. Atsevišķu nacionālo republiku elite, PSRS kaprači, ambiciozi sapņoja par neatkarību no Maskavas un neierobežotas varas iegūšanu savās rokās, lai varētu nesodīti zagt un dzīvot greznībā. Ļoti daudzi kļuva mantkārīgi, alkātīgi, blēdīgi. Savas tautas un valsts intereses pastāvēja tikai uz papīra. Dumjākie politiķi sāka publiski muldēt par nepieciešamību ignorēt sabiedrības intereses, jo „tauta”, lūk, esot muļķe un ar „tautu” nav jārēķinās. Par „prihvatizācijas” ārprātu vispār nav vērts atgādināt. Privatizācija nekādā gadījumā nebija privātīpašuma institūta izveide, konkurences tirgus izveide, privātās iniciatīvas stimulēšana. Privatizācija bija vissmagākās pakāpes noziegums.

Tamlīdzīgu sociālo inversiju neviens neparedzēja. Paredzēja nacionālisma un šovinisma atdzimšanu, bet tādu padomju tautas garīgo vājumu neviens neparedzēja.

Manuprāt, neparedzēja tāpēc, ka tolaik pat zinātnieki bija ļoti maz informēti par demogrāfisko sprādzienu, cilvēces un īpaši „baltās” rases dzīvi unikālā pārejas laikmetā. Domāju, neko nezināja par jauno situāciju – „dzīrēm mēra laikā” un šī procesa fatālo iedabu. Šodien mēs esam nesalīdzināmi kompetentāki. Šodien mēs izprotam un apzināmies mūsu katastrofālo stāvokli demogrāfiskā imperatīva aspektā.

Tik tikko minēto obligāti nākas precizēt. Tiesa, par demogrāfisko imperatīvu intelektuālajās aprindās saruna sākās tikai 90.gadu beigās. Taču jau 80.gadu vidū bija gudri cilvēki, kuri prognozēja „perestroikas” izgāšanos. Piemēram, Aleksandrs Zinovjevs (viņš pats to atcerās) jau otrā dienā pēc slavenā PSKP CK 1987.gada janvāra plēnuma esot izdomājis vārdu „katastroika”. Vēlāk viņš ierosināja jēdzienu „postsovjetisms”, kas ir komunisms + rietumnieciskums + feodālisms. Viņš interesanti sprieda par krievu tautas nespēju būt hegemonam uz planētas. Turpretī vācieši to spētu, ja viņu būtu 150 miljoni. Ja viņu būtu tikpat daudz kā krievu, tad vācieši tagad pārvaldītu planētu.

1990.gadā Sergejs Kurginjans kopā ar četriem kolēģiem izdeva grāmatu „Постперестройка». Grāmatai bija milzīga rezonanse. Tā nav joprojām novecojusi. Tajā ir kritiski raksturota „perestroikas” patiesā loma, izraisot antropoloģisko un ģeopolitisko katastrofu. Šodien varam piebilst – arī ģeostratēģisko katastrofu, Eirāzijā izjaucot etnokonfesionālo līdzsvaru. Tāpēc šodien nākas spriest par globālo destabilizāciju vispār, lai sāktu III Pasaules karu.

Tik tikko nosauktajā grāmatā ir drosmīgi iztirzāti pārkārtošanās faktiskie „sasniegumi”. Tā, piemēram, „perestroikas” definētā vārda brīvība („гласность”) izvērtās melu, izdomājumu, muļķību plūdos – postmodernistiskās visatļautības un bezatbildības verbālajā caurejā.

„Perestroika” izauklēja kriminālo buržuāziju – visu nelaimju avotu. Tā radīja totāli korumpētu valsti. Nacionālā kriminālā buržuāzija un tās mafiozais totalitārisms radās jau 1988.gadā. No kooperatīvu vadītajiem 20% bija kriminālā pagātne. Kapitāla sākotnējā uzkrāšana izvērtās noziegumā pret tautu. Kriminālā buržuāzija vēlas integrēties Rietumos, un sava valsts tai neinteresē. Naudas kults veicina garīgo nāvi, kas arī materiālo dzīvi padara neproduktīvu, sekmējot atslābumu ekonomikā.

„Perestroika” atsedza tautas kvalitāti – cilvēciskā kapitāla kvalitāti. Tā bija tik slikta un tautas spēki bija tik dažādi un iekšēji pretrunīgi, ka pārkārtošanās process kļuva nevadāms. Pilnīgi izzuda attīstības ideja – cilvēka, tautas, valsts.

Saskarsmē ar mītu par Tautas frontēm noteikti ir jāņem vērā sekojošais. TF kadri brīvību apmainīja pret iespēju sev „prihvatizēt” tautas īpašumus, tādējādi nododot tautu, valsti, savus vecākus un vecvecākus, kuri sapņoja par brīvību. Noziedzīgā privatizācija ir antikomunistiskās revolūcijas pirmais lielākais grēks. Barbariskā, sociāli amorālā un ekonomiski bezjēdzīgā privatizācija sagrāva tautas ticību. Tas, pirmkārt.

Otrkārt, TF bez ierunām valsti atdeva amerikāņiem, tautu atkal novedot pazemojošā kalpībā svešzemniekiem.  Tas ir otrs lielākais grēks.

Nesodot nodevējus un nenožēlojot grēkus, tauta nekad neatgūs cilvēcisko stāju. Tā ir universiāla vēsturiskā likumsakarība. Bez nodevēju sodīšanas un grēku nožēlošanas vēl nekur nav sākusies patiesa un neviltota atdzimšana. Tiem, kas to ignorē un neizdara, nav nākotne. Šajā gadījumā pat tā nākotne, kas ir iespējama „balto” rases katastrofas apstākļos.

Arturs Priedītis
/2013, janvāris/

http://www.artursprieditis.lv/

Posted in Kat.: Vēsture, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Janvāra barikāžu vēsturiskā nozīme

00207_Barikades1991. gada janvāra barikāžu nozīmi Latvijā arvien vērtē ļoti šauri, ideoloģizēti un mitoloģizēti, bez kādas tajā laikā notiekošo procesu dziļākas analīzes, un pilnīgi noklusējot ne tikai iesaistīto pušu ģeopolitiskās intereses, bet pat nenosaucot pašas ieinteresētās puses. Barikāžu notikumi tiek attēloti gandrīz kā tādas brīvības cīņas, kuru gaitā vienotā latviešu tauta ar plikām rokām uzvarēja gan pašmāju interfrontistus, gan pašu Maskavijas impēriju ar visiem tās drošības dienestiem, omoniešiem, karaspēka daļām un desantniekiem.

Faktiski Janvāra barikādes arvien kalpo par mītu. Par mītu, kas legalizē to režīmu, ko daži sauc par 4. maija režīmu.

Mēģināsim uz tā laika notikumiem paraudzīties plašāk un šo mītu dekonstruēt. Tas svarīgi tāpēc, ka tieši 1991. gada janvārī I. Godmaņa kabinets atbrīvoja cenas, proti, sāka īstenot Rietumu institūciju pieprasīto šoka terapiju un pārējās t.s. tirgus reformas, kuras mūsdienās sauc par „Vašingtonas konsensa” nosacījumiem, un kuru rezultātā Latvija kļuvusi tāda, kāda tā tagad ir – Rietumu kolonija.

Šādu prettautisku reformu īstenošanai Godmaņa kabinetam bija nepieciešams plašs sabiedrības atbalsts, un šo atbalstu aiz Godmaņa kabineta stāvošās aprindas panāca, izmantojot krāsainās revolūcijas metodes, kuras Latvijā īstenojās kā Janvāra barikādes. Atgādināšu vienu populāru barikāžu lozungu: „Par godu un Godmani!

Lai radītu intrigu un vienā mirklī apgāztu mītu par „naidīgo Maskavu”, atgādināšu vēl vienu populāru barikāžu lozungu: „PSRS nē, Krievijai jā!”. Ja aplūkosiet barikāžu fotogrāfijas, tajās atradīsiet arī plīvojošus Krievijas karogus. Un tieši barikāžu pirmajā naktī Tallinā LR AP priekšsēdētājs A. Gorbunovs ar Krievijas prezidentu B. Jeļcinu parakstīja līgumu „Par Latvijas Republikas un Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas starpvalstu attiecību pamatiem”, kurā Latvija un Krievija jau 1991. gada 13. janvāri faktiski atzina viena otras neatkarību, kā arī kopīgi nosodīja PSRS prezidenta M. Gorbačova vardarbīgo politiku Lietuvā, Latvijā un citos PSRS reģionos. (Starp citu, LR Augstāko Padomi šo līgumu piespieda steigā ratificēt bez izlasīšanas un debatēm, lai gan tajā Latvijas puse bija apņēmusies īstenot pilsonības nulles variantu.) Un tā nav nejaušība, ka dažus mēnešus pirms barikādēm Jeļcins neoficiāli viesojās Latvijā, bet dažus gadus pēc – tieši B. Jeļcinam nolēma piešķirt pirmās šķiras Triju zvaigžņu ordeni ar ķēdi.

Mihails Gorbačovs vairs nekontrolēja stāvokli valstī

Janvāra barikādes ir viens no tiem mītos ietītajiem notikumiem, kurš tā arī paliek līdz galam neizmeklēts. Gluži kā Džona Kenedija vai Olafa Palmes slepkavības. Tā arī nav noskaidrots, tieši kas 1991. gada 20. janvārī nošāva kinooperatoru Andri Slapiņu, Gvido Zvaigzni un vairākus miličus. Bet vai nav interesanti, ka dažus mēnešus vēlāk inscenētā augusta puča notikumi Maskavā tika veidoti pēc tā paša scenārija, pēc kura Rīgas barikādes? Tāda pati histērija par nelikumīgu varas pārņemšanu, mānošas baumas par desantnieku un karaspēka daļu tuvošanos Maskavai, tādas pašas barikādes ap Maskavas „Balto namu” un noslēgumā arī līdzīgs skaits upuru. Līdz ar to Jeļcinam izdevās pilnīgi atstumt Gorbačovu no varas un vēl pēc dažiem mēnešiem likvidēt PSRS. Vēl vēlāk – 1993. gada 4. oktobrī – tas Jeļcinam netraucēja to pašu „Balto namu” (Krievijas parlamentu) apšaut ar tankiem un smagajiem ložmetējiem, bet parlamenta aizstāvjus sadzīt stadionā, piekaut, spīdzināt, iesēdināt cietumos. Un visi Rietumu politiķi un mēdiji šai parlamenta apšaušanai uzgavilēja kā „demokrātijas uzvarai”. Jo Jeļcins Krievijā ieviesa tādas pašas „tirgus reformas”, kādas Latvijā ieviesa tautas nosargātā Godmaņa administrācija. Ar tikpat graujošām sekām. Tieši tāds bija arī janvāra barikāžu patiesais mērķis un rezultāts Latvijā.

Tādi dīvaini un noslēpumos tīti notikumi PSRS teritorijā bija iespējami pateicoties tikai tam, ka Maskavā norisinājās nāvīga cīņa par varu starp PSRS prezidenta M. Gorbačova un Krievijas prezidenta B. Jeļcina frakcijām. Faktiski Gorbačovs vairs nekontrolēja stāvokli, un arī spēka struktūrās bija daudz Jeļcina piekritēju, kuri Gorbačova rīkojumiem nepakļāvās, vai arī tos izpildīja tā, lai visas pasaules priekšā nomelnotu pašu Gorbačovu. Ne Tbilisi, ne Viļņas, ne Rīgas asiņainie notikumi tā arī netika līdz galam izmeklēti, bet visa vaina uzvelta uz nomināli Gorbačovam pakļautajām spēka struktūrām. Šo notikumu oficiālā versija tiek sargāta ļoti agresīvi un neiecietīgi. Piemēram, Lietuvā nesen tika notiesāts sabiedriskais aktīvists Aļģirdas Paļeckas, kurš uzdrīkstējās publiski apšaubīt 1991. gada janvāra notikumu oficiālo versiju Viļņā.

Protams, abi šie līderi – gan Gorbačovs, gan Jeļcins – bija prorietumnieciski, bet tieši Jeļcinā Rietumi atrada īpaši avantūristisku, neparasti alkatīgu, korumpējamu un nekaunīgu savas gribas izpildītāju – Krievijas Pinočetu kvadrātā, kurš prata veikli pārtrumpot neizlēmīgo Gorbačovu. Viņš bija lielākais Krievijas izpostītājs un Krievijas oligarhu tēvs, kurš gandrīz pilnīgi pazudināja Krieviju. Tātad ļoti radniecīga dvēsele Latvijas izpostītājiem.

Ieinteresētās puses un to ieguvumi

Janvāra notikumu kontekstā daudz tiek runāts par naidīgajām interfrontes aktivitātēm. Ja atmetam ideoloģisko iekrāsojumu, interfrontes ierindnieki bija nekas cits kā parasti rūpniecisko uzņēmumu strādnieki un kolektīvi. Kā redzam, šie cilvēki nebija un nav pārāk aktīvi. Uz protesta mītiņiem viņus varēja izvest tikai tāpēc, ka Godmaņa valdība sāka atbrīvot un uzskrūvēt cenas, proti, sākt šoka terapiju un deindustrializāciju. Viņu bažas bija pamatotas, jo patiešām jau pēc pus gada tika likvidēta rūpniecības ministrija, sākās piespiedu privatizācija, algu neizmaksāšana, parādi un masveida deindustrializācija. Rūpnīcu strādnieki ne tikai zaudēja darbu un iztiku, bet vēlāk liela daļa arī pilsoņu tiesības. Lai ko mēs domātu par šiem cilvēkiem, viņi tiešām bija zaudētāji. Atšķirībā no latviešiem, kuri arī kļuva par zaudētājiem, rūpnīcu kolektīvi vismaz mēģināja cīnīties par savām tiesībām. Bet Latvija kļuvusi par atpalikušu zemi bez savas rūpniecības.

Nākamā ieinteresētā puse ir tie cilvēki, kuri stāvēja uz barikādēm vai tās citādi atbalstīja. Tātad pārsvarā – latviešu tauta. Wikipēdijā lasām: „LTF Dome izsludina Vislatvijas tautas manifestāciju 13. janvārī, lai atbalstītu likumīgi ievēlēto valdību, un pieņem lēmumu apsargāt stratēģiski svarīgos objektus.” Bet Wikipēdija nesaka, ka atbalstīja ne tikai valdību, bet faktiski tās iesākto liberālo reformu kursu. Barikopēdija šai tēmai mazliet pieskaras ar šādiem ierakstiem:
„3. janvārī — Latvijas Republikas Ministru Padome pieņem lēmumu paaugstināt pārtikas produktu mazumtirdzniecības cenas.”
„Ražošanas apvienības „Radiotehnika” ģenerāldirektors V. Martinsons laikrakstā Latvijas jaunatne paziņo: Streikot ir amorāli.”

Tas par interfronti, kura tiešām gribēja streikot. Bet latvieši devās Godmaņa politiku aizstāvēt pret šiem „amorālajiem streikotājiem”. Sen likvidēta Martinsona pārstāvētā „Radiotehnika”. Likvidētas arī lauku lielsaimniecības, kuras uz Rīgu barikādēm sūtīja savu smago tehniku. Tāpēc tagad Latvijā ir iztukšojušies tieši latviskākie novadi un mazpilsētas. No kartes pazuduši vairāk nekā 500 pagastu, latvieši izmirst, bet pēc barikādēm dzimušie nepārtrauktā straumē spiesti atstāt dzimteni, jo šeit viņiem nav ne darba, ne iztikas. Viņi ir vislielākie zaudētāji.

Nākamā ieinteresētā puse bija Jeļcina administrācija, kura steidzās nosodīt Gorbačovu, atzīt Latvijas neatkarību un sniedza pagaidām neizpētītu atbalstu Godmaņa administrācijai. Jeļcina cilvēki Rīgā apguva barikāžu organizēšanas un scenārija sastādīšanas iemaņas, kas tiem vēlāk noderēja Maskavā, lai iegūtu pilnīgu varu. Ja raugāmies īsā periodā, Jeļcins ieguva, bet Gorbačovs zaudēja. Bet zaudēja visa Krievija. Tās tauta Jeļcina reformatorus lielākoties nolād.

Ja tālāk palasīsiet Barikopēdiju, tad ievērosiet lielu Rietumu valdību ieinteresētību un aktivitāti janvāra notikumu periodā. Un kā gan nē, jo PSRS gan bija vājināta, bet ne pilnīgi sagrauta un iekarota. Pat krāsaino revolūciju tehnoloģiju izstrādājis speciāls ASV institūts Džīna Šārpa (Gene Sharp) vadībā. Pēc Šārpa instrukcijām LTF, Godmaņa valdība un dažādi palīgdienesti organizēja visus dramatiskos janvāra notikumus. Unikāli tas, cik lēti šī operācija izmaksāja Rietumu specdienestiem, jo informatīvo atbalstu barikādēm taču sniedza PSRS kompartijai piederošie mēdiji. Pat LTF laikrakstu „Atmoda” drukāja kompartijai piederoša tipogrāfija. Vienīgi par 20. janvāra notikumu tiešo translāciju pasaules mērogā bija jāparūpējas rietumu žurnālistiem. Un cik apbrīnojami precīzi viņi zināja, tieši kurā vietā un laikā notiks upuru nošaušana!

Rietumi tiešām ir vislielākie ieguvēji no Janvāra barikādēm: tie ģeopolitiski nostiprinājās Baltijas reģionā, un viņu investori ir sekmīgi kolonizējuši šo valstu ekonomiku. Ejiet, kur gribiet – uz banku, lielveikalu, benzīntanku, apdrošināšanas sabiedrību, vai ieslēdziet televīziju – tas viss pieder Rietumu „investoriem”. Latvija ir sekmīgi iekarota un kolonizēta bez neviena šāviena. Pēc tam šo krāsainās revolūcijas tehnoloģiju, ko noslīpēja Rīgā, Rietumi izmantoja ļoti daudzās citās valstīs.

Nākamā puse ir vietējās aprindas, kuras stāvēja aiz Godmaņa režīma. Viņiem izdevās spoži, bez neviena nopietna streika vai pretestības, Latvijā īstenot Rietumu pieprasītās reformas. Var teikt – ar pašas tautas atbalstu. Līdz ar to Latvijā nostiprinājies tipisks kompradoru slānis, kas darbojas ārvalstu kapitāla interesēs un sevi dēvē par „politisko eliti”. Latvija atkal sekmīgi integrēta jaunā savienībā, ne vienu dienu nepagūstot būt neatkarīga. Miljonāru skaits Latvijā jau pārsniedzis tūkstoti. Lai viņiem sagādātu šos godīgā darbā nepelnītos miljonus, simtiem tūkstošiem latviešu bija jāzaudē darbs, jāzaudē savi iekrājumi, jādzīvo badā, jāaizbrauc no dzimtenes. Vai tas daudz vai maz?
Bet fantastiskākais tas, ka liela daļa izdzīvojušo latviešu vēl arvien minēto kompradoru slāni uzskata par savu „likumīgo valdību” un lepojas ar to, ka „lielā vienotībā stāvējuši uz barikādēm”. Un uzradies ļoti daudz censoņu, kuri apgalvo, ka tieši viņi šīs barikādes organizējuši. Tas atgādina anekdotisku atgadījumu bijušās Padomju Savienības vēsturē, kad vienā periodā pieteikušies ļoti daudz cilvēku, kuri apgalvoja, ka tieši viņi pirmajā komunistiskajā sestdienas talkā (subotņikā) kopā ar Ļeņinu nesuši vienu baļķi.

Jānis Kučinskis
/30.01.2013/

http://www.diena.lv/blogi/janvara-barikazu-vesturiska-nozime-13990959?

Posted in Kat.: Vēsture, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par Sergeju Magņicki, t.s.”Magņicka sarakstu” un t.s. “Magņicka likumu”

rususa Jau labu laiku plašu starptautisko rezonansi ir ieguvusi Sergeja Magņicka lieta; par to runā politiķi, tas ir Krievijas no vienas puses un ASV un Rietumu no otras puses savstarpēju pārmetumu iemesls, un tās dēļ ASV ir pieņēmusi speciālu likumu, uz ko Krievija ir atbildējusi līdzīgi ar t.s.”Dimas Jakovļeva” likumu. Īsāk sakot – Magņicka lieta ir kaut kas būtisks, kas nozīmīgi ietekmē pasaules politekonomisko situāciju, bet, kas tieši šai lietā ir būtisks un kāpēc, īsti nav skaidrs.

Plaši ir zināmas divas ar Magņicki saistītu notikumu versijas, zemāk ļoti īss to izklāsts.

1. Sergejs Magņickis – upuris un varonīgs pretkorupcijas cīnītājs

Šī versija plaši ir (tiek) izplatīta ASV, Rietumos (arī Latvijā) un Krievijas neoliberālajās aprindās. Saskaņā ar to Sergejs Magņickis cīnījās pret korupciju Krievijā, tika vajāts no autoritārā putiniskā režīma korumpētajiem Krievijas ierēdņiem, iespējams cietumā tika spīdzināts un neskaidros apstākļos mira, kas liek domāt, ka korumpētie Krievijas ierēdņi, lai slēptu pēdas, Magņicki nogalināja. Magņicka mantojums – viņa dienasgrāmata, kurā ir saraksts ar apmēram 60 korumpētām Krievijas amatpersonām, pret kurām viņš vērsās un kuras visdrīzāk ir vainojamas viņa vajāšanā un nāvē.

Sergejs Magņickis

Sergejs Magņickis

Savukārt ASV, vēršoties pret “Magņicka sarakstā” esošajām personām, atbalsta likumību un taisnības cīnītājus, vēršas pret korupciju Krievijā, kas ir sasniegusi valstiskus mērogus. Tā kā Magņicka lieta ir uzskatāmi parādījusi korupcijas apmērus Krievijā, ASV, kā pienākas brīvības, tiesiskuma un taisnīguma citadelei, ir pieņēmusi speciālu likumu (t.s.”Magņicka likums”), kas ļaus vērsties pret Krievijas amatpersonām un ne tikai, kuras tur aizdomās par korupciju un cilvēktiesību pārkāpumiem.

2. Godīgie izmeklētāji & Magņickis – noziedznieks

Otru versiju izplata Krievijas oficiālās varasiestādes un Putinu atbalstošie spēki. Saskaņā ar šo versiju Sergejs Magņickis ir noziedznieks, kurš tika apcietināts un apcietinājumā mira (tā gadās, cilvēki mēdz mirt, īpaši cietumos, kur nav tie labākie dzīves apstākļi). Savukārt ASV un Rietumu kritika šai sakarā ir nepamatota, bet t.s.“Magņicka likums” ir pilnībā nepamatots, klaji naidīgs solis pret Krieviju kā valsti.

3. Kas notika patiesībā

Diemžēl abas šīs versijas ir visai tālu no patiesības. Vēl jo mazāk no tām var saprast, kāpēc šis jautājums vispār ir tik būtisks un kāpēc politiķi un mēdiji tik daudz par to runā.

Magņicka lietas pirmsākumi ir meklējami 1990-o gadu vidū, kad pilnā sparā ritēja Krievijas legāla izlaupīšana un izpārdošana.

Viljams Brauders

Viljams Brauders

1996. gadā starptautisks finansu magnāts Viljams Brauders (1964) kopā ar tāda paša tipa darboni un bankas Republic National Bank of New York dibinātāju un līdzīpašnieku Edmondu Safru (1932-1999) nodibināja investīciju fondu Hermitage Capital Management; par fonda ģenerāldirektoru kļuva Brauders. Fonds ieguldīja naudu Krievijā un guva no tā ļoti lielus ienākumus. Pēc The Washington post ziņām fonda ieguldītā nauda 1996.gada laikā pieauga 24 reizes, un šis pieaugums bija divreiz lielāks nekā Krievijas biržai.

Fonda nauda tika ieguldīta spekulatīvos darījumos galvenokārt ar Krievijas valsts kases parādzīmēm (GKO), kas tika izdotas 1996.gadā, lai finansētu Borisa Jeļcina priekšvēlēšanu kampaņu. Tobrīd GKO nodrošināja 60% pieaugumu gadā.

Hermitage spekulēja arī biržā ar Krievijas uzņēmumu akcijām, kuru vērtība tolaik bija daudzkārtīgi nenovērtētas.

Lai gan šīs darbības pēc būtības bija Krievijas aplaupīšana [līdzīgi laupīja arī Latviju], formāli tas viss bija likumīgi, un ar to pašu nodarbojās daudzi, tai skaitā visas Krievijas oligarhiskās bankas.

Tolaik ASV publiski izskanēja aizdomas par to, ka Edmonda Safras banka Republic National Bank of New York nodarbojas ar naudas atmazgāšanu, ka Safra saņem no Krievijas nezināmas izcelsmes naudu un caur Hermitage iegulda to atpakaļ Krievijā.

1998.gadā Krievijas ekonomiskā situācija krasi pasliktinājās. Lai to uzlabotu un lai Krievija varētu pildīt savas parādsaistības, Krievijai tika piešķirts SVF stabilizējošs kredīts 4,8 miljardu dolāru vērtībā. Šī nauda tika pārskaitīta no Federālo Rezervju sistēmas konta uz Krievijas Centrālās bankas kontu Safras bankā Republic National Bank of New York. Šīs pārskaitījums notika dienu pirms t.s. “Krievijas defolta”, kad Krievija oficiāli paziņoja, ka nespēj pildīt savas īstermiņa saistības. Mistiskā kārtā visi pārskaitītie 4,8 miljardi dolāru vienkārši pazuda, ko Itāļu laikraksts Republica nosauca par gadsimta zādzību (1999.gada rudenī rakstu sērījā “Kā piekrāpa SVF” Republica samērā detalizēti aprakstīja šos notikumus). Zīmīgi, ka pazudušās naudas pēdas tā arī netika atrastas, neskatoties uz SWIFT sistēmu, pēc kuras to pilnīgi noteikti var izdarīt.

Pēc Krievijas defolta, Safra, nobijies par saviem darījumiem Krievijā un viņa bankā pazudušo naudu, sāk sniegt liecības FIB par t.s. “krievu naudu” un darīja to apmēram gadu.

Edmonds Safra

Edmonds Safra

1999.gadā Edmonds Safra mīklainos apstākļos iet bojā ugunsgrēkā paša Montekarlo bunkurā, uz kuru kaut kādu iemeslu dēļ viņš bija pārvācies dzīvot. Pēc oficiālās izmeklēšanas versijas ugunsgrēku izraisīja Safras sanitārs, kurš vēlējies gūt nopelnus viņa acīs un viņu pēc tam izglābt, bet nav paspējis to izdarīt – Safra nosmaka dūmos.

Viljams Brauders

Viljams Brauders

Viljams Brauders liecības FIB nesniedza un dūmos nenosmaka, un pēc Safras nāves veic daudzkārt intensīvāku investicionālo darbību Krievijā nekā iepriekš. Pastāv oficiāli neapstiprinātas aizdomas par to, ka tieši Brauders ir viens no afēras ar SVF realizētājiem, kurš izmantoja šo nozagto naudu, lai investētu to atkal Krievijā un uzpirktu krīzes dēļ daudzkārt lētākas kļuvušas Krievijas uzņēmumu akcijas.

Pēcdefolta periodā Brauders Krievijā ieguva tādu ietekmi, ka ar viņu rēķinājās un veda oficiālas sarunas pat Krievijas prezidenta Putina administrācija, un laikā, kad Rietumos jau sāka Putinu kritizēt (2006.g.), Brauders publiski izteicās par labu Krievijas biznesa klimatam.

Viens no Braudera biznesa virzieniem Krievijā, kur tika ieguldīta viņa fonda nauda, bija Krievijas lielo valsts uzņēmumu, kurus saskaņā vēl ar Jeļcina rīkojumu ārzemju kompānijām pārdot bija aizliegts, emitēto akciju iepirkšana un konsolidācija. Tādējādi Braudera kontrolēti sīkuzņēmumi kļuva par tādu Krievijas gigantu kā Gazprom, Surgutņeftegaz, Sberbank, Rosņeft, RAO EES [Krievijas Latvenergo] u.c. mazākumakcionāru, kas tam deva iespēju ne tikai nākotnē piedalīties to privatizācijā, bet arī jau uzreiz ietekmēt uzņēmumu darbību un korporatīvo stratēģiju, izmantojot t.s. “greenmailing” pieeju.

Lai apstākļos, kad ārzemju kompānijām juridiski ir aizliegts iepirkt interesējušo valsts uzņēmumu akcijas, to tomēr izdarītu, nepieciešams veikt noteiktas darbības un izveidot noteiktus mehānismus, un tas būtu: 1. jāizveido fiktīvas Krievijas firmiņas, no kuru vārda iepirkt to uzņēmumu akcijas, kuras ārzemniekiem pārdot nedrīkst; 2. jāizveido biznesa shēma un mehānisms, kas ļauj nopirktās akcijas pārvest uz ārzemēm; 3. jāizveido t.s.”jumts” visos attiecīgajos Krievijas varas līmeņos, kas ļaus firmiņām pildīt savas funkcijas un darboties attiecīgajam mehānismam.

Lai nodrošinātu fiktīvo Krievijas firmu radīšanu un izveidotu attiecīgu akciju pārvešanas mehānismu, arī bija nepieciešams tāds cilvēks kā advokātu biroja Firestone Duncan jurists Sergejs Magņickis.

Lūk, citāts no viena Magņicka sastādīta dokumenta, kuru izmeklētāji atrada viņa datorā un kurš, sākoties savstarpējam informatīvam karam, vēlāk tika publicēts: “Ir speciāli jāizveido uzņēmumi, katrs no kuriem sastāv no diviem Krievijā reģistrētiem uzņēmumiem. Pie tam Krievijas uzņēmumiem ir jābūt reģistrētiem Kalmikijas ofšoru zonā. Bet vēl viens uzņēmums ir jāreģistrē Kiprā. Kipras uzņēmumam ir jāpieder 49% Krievijas uzņēmuma Nr2 daļu, savukārt uzņēmumam Nr2 ir jāpieder 51% uzņēmuma Nr1 daļu. Savukārt uzņēmumam Nr1 ir jāpieder 51% uzņēmuma Nr2 daļu. Kipras uzņēmumam abos Krievijas uzņēmumos ir jābūt priviliģētām akcijām. Kompānijās Nr1 un Nr2 katrā ir jābūt pa 3 darbiniekiem. Ģenerāldirektoru amatos ir jābūt investora Krievijas kompāniju personālam. Pārējiem darbiniekiem ir jābūt no Kalmikijas un invalīdiem.“

Šīs Magņicka izstrādātās shēmas rezultātā tika apiets toreizējais Krievijas likums, kas aizliedza ārvalstu kompānijām iegādāties valsts uzņēmumu akcijas, kā arī ļāva septiņkārtīgi samazinātu nodokļos samaksājamo summu. Pēc toreizējiem Krievijas likumiem katram uzņēmumam bija jāmaksā 11% nodoklis Federālajā budžetā, 19% vietējā federācijas subjekta budžetā un 5% municipālajā budžetā. Kalmikijas ofšora zonā pēdējie divi nodokļi nebija jāmaksā, ja uzņēmums veica investīcijas Kalmikijā. Savukārt kompānijām, kurās vairāk kā puse darbinieku bija invalīdi, Federālajā budžetā bija jāmaksā tikai puse no nodokļu summas. Tādējādi Magņicka shēmas ļāva nodokļos maksāt nevis 35%, bet tikai 5,5%.

Kā vienas šāda tipa fiktīvas firmas piemēru var minēt kompāniju Saturn investments. Tajā darbā par finansu analītiķi tika pieņemts cilvēks vārdā Odns Bukajevs ar tikai  vidusskolas izglītību un psihiatriskās slimnīcas izziņa par garīgu atpalicību, kas viņam deva invalīda statusu. No internetā publicētajiem Bukajeva video ir skaidri redzams, ka Bukajevs nav spējīgs veikt nekādu garīga tipa darbu. Tāds pats ieraksts ir publicēts arī par citu līdzīgu “finansu analītiķi” Badikovu. Bukajeva darbā pieņemšanas papīrus bija aizpildījis Sergejs Magņickis (izmeklēšanas ekspertīze atzina rokrakstu saderību, un pats Magņickis to nemaz nenoliedza), bet parakstīja tos pats Brauders.

Te gan ir jāpasaka, ka Braudera un Magņicka darbības, lai gan ir nelikumīgas, tomēr nav nekas īpašs, jo līdzīgi strādā arī citu Krievijas oligarhisko grupējumu struktūras.

Lai šāda shēma strādātu jeb, precīzāk sakot, lai šādai shēmai ļautu strādāt (jo tas ir skaidri redzams likumpārkāpums), obligāts nosacījums ir t.s.“jumta” esamība nepieciešamajās iestādēs. Un šis “jumsts” Brauderam bija pietiekami labs, kurš labi sevi parādīja 2004.-2005.gadā, kad Krievijā patiešām nopietni sākās cīņa pret nodokļu nemaksāšanu, izmantojot šāda tipa shēmas. Šai laika posmā pret Braudera firmiņām Kalmikijā krimināllietu atvēra un tūlīt pat aizvēra 8 reizes. Devītajā reizē krimināllietu atvēra un, nevis aizvēra, bet nodeva visu lietu materiālus izskatīšanai uz Maskavu, kur tā palika karājoties gaisā līdz 2007.gadam, kad patiešām sākās reāla šīs lietas izmeklēšana. Šai laikā situācija jau bija mainījusies, un Magņickis un Brauders bija radījuši jau jaunas nodokļu samaksu apejošas shēmas, bet ne tas bija iemesls, kādēļ tika uzsākta reāla izmeklēšana.

Turpinot palielināt Gazprom akciju daļu (pašreiz tā sastāda apmēram 7%), Brauders sāka aktīvi nodarboties ar t.s.”greenmailingu”. Viņš sāka iejaukties kompānijas korporatīvajā stratēģijā, tai skaitā cenu noteikšanā eksportam uz Ukrainu un Baltkrieviju, gāzes cenu noteikšanā vispār utt. Līdzīgi viņš rīkojās arī ar citiem lielajiem uzņēmumiem (Rosņeft, Sberbank, Surgutņeftegaz, ), kuru akcijas pietiekamā apjomā Hermitage bija konsolidējis. Šāda veida iejaukšanās aizskāra citu Krievijas oligarhisko grupējumu intereses, kas arī radīja zināmas sekas.

2005.gadā Viljamam Brauderam tika atņemta vīza iebraukšanai Krievijā, taču tas viņam netraucēja vadīt Hermitage no Lielbritānijas un darīt to pašu, ko viņš darīja līdz tam. Taču 2007.gadā pret viņa kārtējo firmiņu tika ierosinātā kārtējā krimināllieta par izvairīšanos no nodokļu nomaksas.

2007.gada 4.jūnijā Hermitage un viņa auditora Firestone Duncan, kurā patiesībā strādāja Magņickis, birojos notika kratīšana un tika izņemti dokumenti un vairāku citu firmiņu zīmogi. Savukārt nākamajā dienā visi Hermitage darbinieki steidzamā kārtā pameta Krieviju un devās uz Lielbritāniju. Vienīgais Braudera pārstāvis un lietu kārtotājs Krievijā palika Sergejs Magņickis, un šāda lietu kārtība saglabājās apmēram gadu.

Izmeklēšanas rezultātā noskaidrojās, ka nodokļu apiešanas shēmā Brauderam bija izveidotas apmēram 20 firmiņu. Tajā pašā laikā notika skaļi skandāli ar Brauderam piederošajām firmiņām. Sergejs Magņickis paziņoja, ka, izmantojot  kratīšanas laikā izņemtos zīmogus, firmiņas tika vienkārši nozagtas un izmantotas, lai pieprasītu no budžeta atmaksāt 230 miljonus dolāru fiktīvu nodokļu pārmaksu. Tas, ka šāda afēra bija, ir fakts, bet tas nekādā mērā neatceļ citus kriminālus faktus saistībā ar Magņicka un Braudera darbību.

2008.gada 24.novembrī Sergeju Magņicki arestēja un sāka nopratināt, lai noskaidrotu, kā darbojās Hermitage firmiņu shēmas, kā arī, lai noskaidrotu, kurš kļuva par lielāko Krievijas uzņēmumu akciju patiesajiem īpašniekiem, un iespējams arī, lai pārtrauktu šāda apjoma nodokļu maksāšanas apiešanas shēmu. Tieši no šī brīža Krievijā un starptautiskajā presē sāka briest ar Magņicka vārdu saistīts skandāls par firmiņu nozagšanu Brauderam un afēru ar mēģinājumu izkrāpt naudu no Krievijas budžeta.

2009.gada 16.novembrī Maskavas cietumā “Matroskaja Tjišina” Sergejs Magņicks nomira. Tad arī pasaules plašsaziņas līdzekļos sāka parādīties un kļūt arvien skaļāki Braudera inscinēti “atmaskojumi” par Krievijas tiesībsargājošo institūciju necilvēcisko attieksmi pret Magņicki.

Vai Magņickis cietumā tika nogalināts, vai arī mira dabīgā nāvē, precīzi nav zināms. Tomēr ir liela varbūtība, ka viņš tik tiešām tika nogalināts, un tas ir pilnīgi reāli iespējams, tomēr, meklējot vainīgo pēc principa, kuram viņa nāve ir visizdevīgākā, neizbēgami nākas nonākt pie Magņicka paša darba devēja Viljama Braudera, jo tikai viņam bija izdevīga Magņicka nāve, kurš uz to brīdi jau bija piekritis sadarboties ar izmeklēšanu un sāka sniegt liecības. Magņiska nāve ļāva Brauderam ne tikai atbrīvoties no ļoti daudz zinoša liecinieka, bet arī padarīt viņu par svētu mocekli un apvainot viņa nāvē tos, kuri pret viņu vēršas.

Izmeklēšanas laikā Magņickis, mēģinot izbēgt no soda, kā pašaizsardzības līdzekli izmantoja uzbrukumu un sāka dažādos pārkāpumos vainot tos, kuri vērsās pret viņu. Tā arī radās t.s.”Magņicka saraksts” – viens korumpants un noziedznieks apsūdz tos, kuru dēļ viņš tika atmaskots. Vai tie citi ir vainīgi, nav zināms, iespējams ir, bet iespējams nav, bet ir zināms pilnīgi noteikti, ka Sergejs Magņickis ir vainīgs, viņa vaina izmeklēšanas rezultātā tika pierādīta.

Lielbritānijas Iekšlietu ministre Terēza Meija un Lielbritānijas Ārlietu ministrs Viljams Heigs

Lielbritānijas Iekšlietu ministre Terēza Meija un Lielbritānijas Ārlietu ministrs Viljams Heigs

Jāatzīmē, ka Krievijas ģenerālprokuratūra, veicot izmeklēšanu Braudera firmu lietā, četras reizes griezās pēc palīdzības Lielbritānijas ģenerālprokuratūrā un visas četras reizes saņēma atteikumu, kurš tika pamatots ar apgalvojumu, ka izmeklēšanas sākšana var apdraudēt Lielbritānijas nacionālo drošību. Ir aizdomas, ka šāds atteikums ir saistīts ar bažām par to, ka, sākot izmeklēšanu,  tiktu konstatēta vairāku Lielbritānijas augsti stāvošu amatpersonu saistību ar šo lietu un konkrēti Lielbritānijas Iekšlietu ministres Terēzas Meijas un Ārlietu ministra Viljama Heiga.

Stīvens Dženingss

Stīvens Dženingss

Vēl jāpiebilst, ka korporatīvais grupējums, kurš padzina Brauderu no Krievijas, ir tādas pat transnacionālas dabas kā paša Braudera grupējums. Vēl 2009.gada jūlijā, kad Magņickis vēl bija dzīvs, Viljams Brauders iesniedza prasību Ņujorkas tiesā pret sava konkurenta Stīvena Dženingsa uzņēmumu Renaissance Capital, kurš arī ļoti aktīvi darbojas Krievijā. Ar šīs prasības palīdzību Brauders gribēja iegūt dokumentus par viņa firmiņu Krievijā zādzību un naudas pieprasīšanas afēru no Krievijas budžeta. Zīmīgi, ka pie šīs prasības pārstāvji tiesā bija divi bijušie ģenerālprokurori – gan Krievijas (Jurijs Skuratovs), gan ASV (Džons Eškrofts). Tiesas pieteikumā Brauders raksta, ka viņam nozagto firmiņu pēdas ir jāmeklē tieši Renaissance Capital, kurš ir galvenais šī notikuma pierādījumu glabātājs. No tā izriet, ka Magņicka lieta ir ne tikai Braudera transnacionālā noziedzīgā grupējuma cīņa ar noziedzīgām Krievijas korporatīvām grupām, bet tā ir divu noziedzīgu transnacionālo grupējumu savstarpējā cīņa.

Sakarā ar Magņicka nāvi un visas Magņicka lietas atspoguļojumu starptautiskajā presē visvairāk duras acīs tas, ka Magņickis, ignorējot viņa nelikumīgo darbību, kura ir pierādīta, tiek tēlots kā varonis un cīnītājs pret korupciju. Šai ziņā var uzdot retorisku jautājumu: kas pašā ASV būtu noticis ar cilvēku, kurš veidoja nelikumīgas, nodokļu samaksu apejošas shēmas, līdzīgi kā to darīja Sergejs Magņickis?! Viņš, protams, tiktu apcietināts un ielikts cietumā, līdzīgi kā par nodokļu nemaksāšanu apcietināja un ielika cietumā Alam Kaponem līdzīgus gangsterus un viņu finanšu konsultantus. ASV tā ir ierasta prakse, joprojām viens no ASV cietumu kontingentiem ir Magņickim līdzīgi finansu un juridisko shēmu veidotāji.

Tālāk nav saprotams, kādēļ viena cilvēka nāve cietumā ir izraisījusi tik milzīgu ažiotāžu. Vai nāve cietumos vispār ir kaut kas īpašs un nedzirdēts? Vai tajā pašā ASV cilvēki cietumos nemirst? Mirst. Pēc ASV Justīcijas departamenta datiem par 2001.- 2006.gada periodu, ieslodzīto skaitam paliekot aptuveni nemainīgam, ASV ieslodzīto mirstība ir tikai pieaugusi – 3841 mirušo 2001.gadā un 4233  mirušo 2006.gadā. Salīdzinājumam Krievijā 2010.gadā cietumos mira 4423 cilvēku.

Te var minēt citu interesantu faktu: pēc ASV bāzētā politisko pētījumu centra datiem 2008.gadā ASV bija valsts ar pasaulē vislielāko ieslodzīto skaitu – 2,18 miljoni ieslodzīto. Ķīna, kurā ir piecreiz vairāk iedzīvotāju, kopumā bija 1,55 miljoni ieslodzīto, savukārt Krievijā – 0,87 miljoni ieslodzīto.

Tātad kādēļ tāda ņemšanās ap viena cilvēka nāvi cietumā? ASV prese uzsver, ka tādēļ, ka Hermitage ieguldītās naudas īpašnieki ir nobažījušies par savu ļoti daudzo miljardus vērto īpašumu likteni Krievijā. Pie tā var piebilst, ka šos īpašumu liktenis vislielākā mērā ir atkarīgs no tā, vai izmeklēšanas rezultātā netiks konstatēts, ka šie īpašumi ir iegūti nelikumīgi un ir attiecīgi konfiscējami. Tieši šie investori savu miljardu saglabāšanas vārdā ir spiesti par katru cenu parādīt Sergeju Magņicki kā cēlu antikorupcijas cīnītāju, bet Krievijas varasiestādes kā nelietīgas un korumpētas. 

Un šai ziņā Braudera un viņa investoru intereses saskan ar ļoti ietekmīgu ASV un Rietumu elitāro grupu interesēm, kuru mērķis ir par katru cenu nomainīt Putinu, panākt Krievijas sadalīšanu un vēl lielāku aplaupīšanu, kā arī ar pašas Krievijas neoliberālo aprindu interesēm, kuras par katru cenu grib saglabāt un palielināt savu kundzību pār pašu dziļi nīsto un nicināto “tumšo” krievu tautu.

Šo dažādo grupu interešu sakrišanas rezultātā Magņicka lieta ir ieguvusi visplašāko starptautisko rezonansi, un, pamatojoties uz to, ir izstrādāts un pieņemts t.s. “Magņicka likums”, saskaņā ar kuru personas, kuras tur aizdomās par korupciju un cilvēktiesību pārkāpumiem, nevarēs iebraukt ASV (pēc kāda laika arī citās Rietumu valstīs) un viņu līdzekļi Rietumos tiks iesaldēti (savukārt īpašumi praktiski konfiscēti, jo, ja nav iespējams samaksāt, piemēram, nekustamā īpašuma nodokļus, tad īpašums Rietumos tiek konfiscēts ļoti ātros tempos).

Jāuzsver, ka “Magņicka likums” pēc būtības nav vērsts pret korupciju (ja būtu vēlēšanās apkarot korumpantus, tad to varēja izdarīt jau sen un pavisam savādāk), bet gan ka šis likums ir instruments, ar kura palīdzību šantažēt Krievijas eliti, lai panāktu pašreizējā Krievijas prezidenta Vladimira Putina nomaiņu un vēlāk piespiestu to pildīt citus norādījumus. Doma sekojoša, ja konkrēti Krievijas ierēdņi, oligarhi un citas personas nedarīs to, ko viņiem liek, tad pret šīm personām vērsīsies saskaņā ar “Magņicka likumu”. Savukārt paklausīgajiem būs indulģence.

Krievijas elitei “Magņicka likums” ir ļoti sāpīgs tādēļ, ka vairums no viņiem patiesi jūsmo par Rietumu vērtībām, Rietumu dzīvi, Rietumu lietu kārtību, kādēļ viņi savus līdzekļus glabā Rietumos, ir sapirkuši īpašumus Rietumos un daudzi ir pārcēluši ģimenes uz Rietumiem. Iekļūstot “slikto” sarakstā, viņi var pazaudēt visu.

Te vēl jāatzīmē, ka vairums Krievijas elites nav nekādi jēriņi un patiesi ir korumpanti, likumpārkāpēji un daudz kas vēl, un ka savus kapitālus un īpašumus viņi ir ieguvuši, prasti runājot, brutāli apzogot un aplaupot savu valsti un iedzīvotājus [līdzīgi pie turības ir tikuši arī Latvijas oligarhiņi un bagātnieki], bet ASV un Rietumus tas pārāk neuztrauc, jo viņi paši ir augstākās klases laupītāji, kuri jau vairākus gadsimtus dzīvo nosacītā labklājībā uz citās zemēs salaupītā rēķina.

Īsumā rezumējot, “Magņicka likums”ir instruments, ar kā palīdzību tiek gatavots otrs Krievijas “krāsainās” “revolūcijas” piegājiens un ar kā palīdzību pēc tam Krievija tiks sadalīta un vēl daudzkārt vairāk aplaupīta. Vai tas izdosies, laiks rādīs, katrā ziņā gan no morāli-ētiskā un cilvēciskā viedokļa, gan arī no Latvijas ilgtermiņa interešu viedokļa Latvijai Krievijas bojāeja ir tāda pat katastrofa kā Krievijas tautām, jo tad pat līdz pašreizējajam zemajam līmenim nolaistā un butaforiskā Latvija Rietumiem vairs nebūs vajadzīga, un viņa kopā ar visu pilnībā izlaupīto Krievijas teritoriju tiks pilnībā atdota totāla haosa pārziņā.

Avoti:

http://bnn.lv/asv-turpmak-liegs-vizas-cilvektiesibu-parkapumos-iesaistitam-krievijas-amatpersonam-95260
http://www.delfi.lv/news/world/other/mediji-ari-londona-apstiprina-magnicka-sarakstu-ar-60-krievijas-amatpersonam.d?id=40947987
http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%91%D1%80%D0%B0%D1%83%D0%B4%D0%B5%D1%80,_%D0%A3%D0%B8%D0%BB%D1%8C%D1%8F%D0%BC
http://en.wikipedia.org/wiki/Edmond_Safra

Informācijas aģentūra
/29.01.2013/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Krievijā grasās aizliegt homoseksuālisma propagandu

00202_homono25.01.2013 Krievijas valsts dome pirmajā lasījumā pieņēma likumprojektu, kurš aizliedz homoseksuālisma propagandu bērnu un pusaudžu vidū. Par likuma pārkāpumu paredzēts administratīvs sods: pilsoņiem no 4000-5000 rubļu (apm. 70 -87,5Ls), amatpersonām no 40000-50000 rubļu, bet organizācijām no 400000-500000 rubļu. Lai likums stātos spēkā, tas parlamentā ir jāpieņem vēl 2. un 3. lasījumā, kā arī to jāapstiprina Federācijas padomei un prezidentam.

Līdzīgs likums Krievijā jau tika pieņemts 2012.gada maijā reģionālā līmenī – Sanktpēterburgā, kuras pašvaldība aizliedza homoseksuālisma propagandu bērnu un jauniešu vidū savā teritorijā. 

Izvirtības izplatības un aizstāvības citadele ASV nekavējoties nosodīja šādu Krievijas parlamenta rīcību. ASV valsts departamenta pārstāve Viktorija Nulanda paziņoja, ka likumprojekts ir pretrunā saistībām, ko ir uzņēmusies Krievija cilvēktiesību aizsardzības jomā. Šis likums “stingri ierobežo viedokļu izteiksmes un pulcēšanās brīvību” kādēļ tas ietekmēs visus Krievijas iedzīvotājus.

Atgādinām, ka ASV prezidents Baraks Obama vēl savas pirmās prezidentūras noslēgumā paziņoja, ka viens no viņa mērķiem ir viendzimuma laulību ieviešana ASV federālā līmenī, ko viņš apstiprināja arī runā pēc stāšanās amatā uz otru termiņu. Pie tam pēdējā runā viendzimuma laulībām bija atvēlēta tik nozīmīga vieta, ka neviļus radās iespaids, ka viendzimuma laulības ir bez maz vai galvenais Obamas uzdevums nākamajam prezidentūras termiņam.

Homoseksuālisms ir antisociāla parādība, ko izraisa atsevišķu indivīdu psihiska slimība (neiroze) vai izlaidība, kas grauj sabiedrības pamatus un ir viens no sabiedrības degradācijas līmeņa rādītājiem. Jo lielāks homoseksuālistu skaits un jo izplatītākas ir homoseksuālas parādības, jo sabiedrība ir degradētāka.  Pēc 20.gadsimta 60-os gados veiktajiem pētījumiem 85% gadījumu homoseksuālismu ir iespējams izārstēt.

Neiroze ir funkcionāli augstākās nervu sistēmas darbības traucējumi, kas radušies pārsvarā no psih. pārdzīvojumiem. Neirozes var izraisīt gan vienreizēji ļoti spēcīgi kairinātāji — akūtas psihotraumas, gan arī vājāki, bet ilgstoši negatīvi kairinātāji — psihotraumējoša situācija. Visbiežāk psihotraumējošie faktori ir negaidīta satraucoša ziņa, informāmācija, kas cilvēkam rada iekšējus konfliktus, situācija, kas liek izšķirties par tālāko rīcību. Pēc Ivana Pavlova datiem, neirozes pamatā ir ierosas un kavēšanas procesu pārslodze.

20.gs.70.gados homoseksuālisma lobija brutāla spiediena ietekmē  homoseksuālisms tika svītrots no psiholoģisko slimību saraksta un kopš tā laika speciālistu, kas atklāti nepiekrīt šim uzstādījumam, profesionālā darbība ir apdraudēta.

Avoti:
http://www.rg.ru/2013/01/25/propaganda-site.html
http://www.rosbalt.ru/main/2013/01/26/1086029.html
http://nstarikov.ru/blog/23178
http://gramataselektroniski.blog.com/2012/06/03/psihiatrija-imants-eglitis/

Informācijas aģentūra
/29.01.2013/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Izglītības metafizika jeb intelektuālā kapitāla teritorija

Cilvēces reālais progress ir ne tik daudz atkarīgs
no prāta radošuma kā no prāta apzinīguma.
Alberts Einšteins
Cilvēka dzīves galvenā  jēga ir nevis vajadzību palielināšana,
bet gan labi pārdomāta savu velmju ierobežošana.
Udo Ulbergs
Запад-омерзительный свинарник.
Александр Дугин

   Mūsdienu analītika ir enerģiska un daudzpusīga. Analīzes tematika nav iesprostota informācijas geto. Tā tas mēdz būt relatīvi stagnatīvos posmos. Tad informācijas antropoloģiju pārklāj strikti konceptuālie kanoni, pārvēršot analītiku par savu intelektuālo gūstekni. Par laimi mūsdienās analītika nejūtās sagūstīta, un tā nevar žēloties par idejisko infantīlismu.

   Tiesa, Rietumu „vecajās” valstīs analītiķiem uzmācās politkorektuma farizeji. Viņi nekaunīgi spēj izrēķināties ar drosmīgiem Nobela prēmijas laureātiem, nacionālo banku vadītājiem. Nav aizmirstami aizvadītajos gados spilgtākie gadījumi – Dž.Vatsona un T.Saracina publicētā skaudrā patiesība un izrēķināšanās ar viņiem.

   Rietumu „jaunajās” valstīs ne visur eksistē analītiskā doma un valda liela tumsonība. Publiskā telpa tiek piemēslota ar vietējā kriminālā (zagļu un blēžu) glamūra vulgārajām cūcībām un „elites” dzīves baudīšanas dzīvnieciskajām kaislībām. Bet ja analītiskā doma tomēr eksistē, tad tiek speciāli noklusēta, lai izpatiktu jaunajiem saimniekiem – koloniālajiem demokrātiem no okeāna otrā krasta. Latvijiešu debilizācijā spējīgākie ir „Diena”, „Delfi.lv”, „NRA”, „Ir”, „Latvijas Avīze”, prese krievu valodā. 

   Mēs dzīvojam pārejas laikmetā. Pie tam nevis vēsturiski kārtējā un „ikdienišķā” pārejas laikmetā. Mums ir gods dzīvot ultra-unikālā pārejas laikmetā. Tagad daudz kas notiek pirmo reizi cilvēces vēsturē. Turklāt pastiprinātā un pārmērīgā veidā. Tātad – ultra-veidā.

   Labi ir zināma pārejas laikmetu problemātiskā daudzpusība. Ultra-unikālā laikmetā problemātiskajai daudzpusībai ir grandiozs vēriens un idejiskā spriedze. Tas šodien ir labi redzams, un tas pilnā mērā attiecas uz mūsdienu dzīves visu segmentu analītiku. Tajā skaitā – izglītības. Arī izglītībā ir konstatējamas  sevišķi unikālas pārmaiņas. Tās var analizēt no visdažādākajiem aspektiem.

   Izglītība ir tikai viens no kultūras komponentiem. Pārmaiņas izglītībā ir organiski vienotas ar pārmaiņām kultūras citos komponentos. Izglītības saturu un formu diktē kultūras visi komponenti. Protams, ne visi komponenti vienādā mērā. Taču izglītībai savus „spēles noteikumus” diktē kultūras katrs komponents. Tāpēc pilnīgi aplami ir izglītības sistēmu veidot atrautībā no visas kultūras. Ja tas tomēr tā notiek, tad agri vai vēlu iestājās kultūras erozija. Kultūrā sāk dominēt iekšējā nelīdzsvarotība un pretrunība. Entropija kļūst par sairstošās kultūras spožāko „bagātību”.

   Izpratne par izglītības organisko vienotību ar visu kultūru nav pārāk sena. Šī izpratne sāka prevalēt tikai pirms simts gadiem – XX gs. sākumā. Diemžēl šī izpratne ne visās zemēs ir pārsvarā. Joprojām ir sastopamas zemes, kuru izglītības politikā dominē šauri utilitāra pieeja.

   Taču visnožēlojamākais stāvoklis ir postcilvēku pārņemtajās zemēs. Tajās viss notiek iracionāli un absurdi, nerīkojoties saskaņā ar veselo saprātu. Lūk, cilvēkiem pilnīgi nesaprotams piemērs no postcilvēku augstākās izglītības „diskursa”: „Mērķis: pasaules salīdzinājumā kvalitatīva augtākā izglītība, savienota ar augstas raudzes zinātni efektīvi pārvaldītās institūcijās ar konsolidētiem resursiem” (izm.gov.lv).

   Nākas ņemt vērā, ka postcilvēku triumfs (iespēja kontrolēt kultūras procesus un tajā skaitā izglītību) ietilpst to parādību grupā, ar kurām cilvēce sastopas pirmo reizi.

   Pirmajā brīdī varētu domāt, ka kapitālisma izglītības metafizikā – būtiskāko jautājumu traktējumā – valda šaura pieeja, mācības un studijas pakļaujot kapitāla interesēm. Patiesībā tā tas nav. Kapitālismā nostiprinās kultūras determinisms, un izglītības sistēma netiek vienpusīgi uzskatīta par peļņas kalponi.

   Tomēr mūsdienu laikmets stingri nosaka radikālas korekcijas kapitālisma izglītības metafizikā, un atsevišķa analīzes tēma var būt zināšanu loma jaunajos apstākļos.

   Jau savā laikā Jozefs Šumpēters saprata, ka peļņa ir atkarīga no zināšanām. Viņš analizēja uzņēmējdarbību. Tā viņa koncepcijā sastāv no divām daļām: zināšanām un vadības. Arī Ludvigs fon Mizess atzina, ka uzņēmējdarbībā peļņu garantē pareiza prognoze. Tātad – domāšana, zināšanas, intuīcija.

   Bagātības avots ir zināšanas. Tagad tas ir truisms. Tagad katrs biznesmenis gudri izprot zināšanu nepieciešamību menedžmentā.

   Pats jaunākais kapitālisma izglītības metafizikā ir atziņa par zināšanu „ražošanu”. Pašlaik tiek uzskatīts, ka vislielāko bagātību iegūst jaunu zināšanu „ražotāji”. Procesam ir jābalstās uz kognitīvām spējām, izglītību, zinātni.

   Tātad galvenais ir cilvēciskais potenciāls un tam piederošais intelektuālais kapitāls. Intelektuālā kapitāla elementi ir kulturoloģiskā kompetence, profesionālā kvalifikācija, zināšanu izmantošanas prasme. Bet vērtīgākais – darbības prasme un iemaņas. Lieta ir tā, ka šodien prioritāte ir zināšanām, kas reizē ir darbības pamats un palīdz darboties.

   Mēs tādējādi dzīvojam intelektuālā kapitāla uzkundzēšanās jeb imperiālisma laikmetā. Intelektuālo kapitālu cementē jaunu zināšanu „ražošana”. Savukārt ar jaunām zināšanām apveltītais intelektuālais kapitāls imperiālistiski izplata savu ietekmi uz visiem dzīves segmentiem. Tas tagad drastiski notiek planetārā mērogā. No intelektuālā kapitāla efektivitātes ir atkarīgi dzīves panākumi, reputācija, autoritāte. Tas attiecas gan uz atsevišķiem indivīdiem, gan  valstīm un civilizācijām.

   Arī tā ir pilnīgi jauna situācija cilvēces vēsturē. Nekad agrāk atsevišķa indivīda, valsts un civilizācijas garīgais un materiālais komforts nebija tik lielā mērā atkarīgs no konkurences jaunu zināšanu „ražošanā”. Šī procesa analītikā tagad modīgi izmanto tādus jēdzienus kā „inovācija”, „kreativitāte”, „modernizācija”.

   Faktiski tagad inovāciju „ražošana” ir ieguvusi maniakālu vērienu, liekot nervozēt gan atsevišķiem indivīdiem, gan valstīm un civilizācijām. Mūsu ultra-unikālajā laikmetā ir radies jauns stereotips: it kā bez inovācijām nevienam nevar būt cilvēciski pilnvērtīga dzīve, it kā bez inovācijām nav pilnvērtīga nākotne ne atsevišķiem indivīdiem, ne valstīm un civilizācijām.

   Neapšaubāmi, tā ir mūsdienu sociuma savdabīga mānija un neiroze (skat. vēlreiz epigrāfus). Bet no tās ir grūti atbrīvoties. Par to, piemēram, liecina Krievijas valsts un musulmaņu civilizācijas nervozēšana, baidoties atpalikt no inovāciju līderiem. Lai neatpaliktu inovāciju jomā, tiek kaismīgi izdomāti visatraktīvākie modernizācijas scenāriji. Amizanti ir tas, ka no šiem scenārijiem inovācijas gaida jau nākamajā rītā uz brokastu laiku.

   Tagad nav runa par zināšanām zināšanu dēļ. Vērtība ir tikai tām zināšanām, kuras var pārvērst darbībā. Un darboties mums liek objektīvie apstākļi. Pirmkārt un galvenokārt mūsu ultra-unikālā laikmeta centrālā doktrīna – demogrāfiskais imperatīvs.

   Ne kapitālisms, ne sociālisms (Ķīna) nevar ignorēt iedzīvotāju skaita straujo pieaugumu un ar to saistīto cilvēku intelektuālo stratifikāciju un intelektuālās stratifikācijas jaunās proporcijas. Šajā stratifikācijā akūta izpausme ir postcilvēku ģenēze un sociāli funkcionālās perspektīvas. Ar bioloģisko tipu Homo Sapiens sāk konkurēt jauns bioloģiskais tips – „Posthomo Postsapiens”.

   Ja vēlamies, tad varam atcerēties neandertāliešu un Homo Sapiens konkurenci. Taču attīstības stadiju maiņas ātrums šodien ir cits. Šodien attīstības dinamika ir ļoti ļoti strauja. Neandertālieši neko nav atstājuši: ne ornamentus, ne tekstus. Nav zināms, vai viņi prata runāt. Viņi bija mednieki. Dzīvoja nelielās (15-25) grupās. Pasaulē bija apmēram 30 000 neandertāliešu. Viņi bija izkaisīti pa visu Eirāziju. Populācija pastāvēja 200-300 tūkst. gadus. Viņus izkonkurēja cits bioloģiskais tips – Homo Sapiens, kas parādījās pirms 40-50 tūkst. gadiem. Šodienas attīstības superintensīvā dinamika liecina, ka Homo Sapiens nenoturēsies uz planētas tik ilgi kā neandertālieši – 200-300 tūkst. gadus.

   Nenoliedzami, ka intelektuālā kapitāla teritorija ir cilvēka dzīve tās reālajā vispusībā. Dzīvē zināšanas tiek mērķtiecīgi pielietotas un tiek gūts noteikts labums no zināšanu pielietošanas. Izglītības sistēma un tās sniegtās iespējas ir atsevišķa šīs teritorijas daļa. Neapšaubāmi svarīga daļa. No tās ir atkarīga cilvēciskā potenciāla profesionālā kvalitāte un intelektuālā kapacitāte. No izglītības sistēmas ir atkarīgi intelektuālā kapitāla resursi.

   No izglītības sistēmas lielā mērā ir atkarīga kreatīvu cilvēku klātbūtne. Tādu cilvēku klātbūtne kultūrā, kas spēj izgudrot, uzgleznot, uzrakstīt kaut ko jaunu.

   Arī inovācijas ir atkarīgas no izglītības sistēmas. Inovācija,- tā ir jau esošo artefaktu atjaunošana, uzlabošana, ja etimoloģiski balstāmies uz latīņu „novatio” + „in”, kas būtu „innovatio” = virzībā uz izmaiņām.

   Šodien populārais  jēdziens „inovācija” patiesībā nemaz nav tik moderns. To lietoja jau minētais Jozefs Šumpēters. Ar inovācijas jēdzienu viņš raksturoja izmaiņas ekonomiskajā sistēmā. Inovācija ir tāds priekšlikums, kas būtiski izmaina/uzlabo jau esošo fenomenu. Inovāciju mērķis ir ekonomiskuma, efektivitātes un dzīves kvalitātes uzlabošana. Inovācijas jēdziena sinonīmi ir vārdi „izgudrojums”, „pilnveidošana”, „izmaiņas”.

   Globālo procesu analītikā tagad tiek diskutēts ne tikai par zināšanu „ražošanu”, bet arī par cilvēku resursu „tirgu”. Daudzi autori abus vārdus lieto bez pēdiņām sarunā par globālajām tendencēm XXI gadsimtā. Jaunākiem cilvēkiem tas nesagādā grūtības.

   Tā, piemēram, tiek uzskatīts, ka finansu un dabas bagātību tirgu mūsu gadsimtā nomaina pārtikas rūpniecības un cilvēku resursu „tirgus”. Mainās zināšanu ieguves formas. Izmaiņas vispamatīgāk sekmē Internets un korporatīvās izglītības nostiprināšanās. Tagad korporācijas pašas nodarbojās ar nepieciešamo speciālistu sagatavošanu un pārkvalifikāciju. Profesionālie un transprofesionālie tīkli spēj nodrošināt zināšanu ātru un efektīvu apriti.

   Svarīgi ir ne tikai iemācīt, bet arī ļaut pilnvērtīgi strādāt, lai cilvēciskais resurss pārvērstos par kapitālu un dotu peļņu. Cilvēciskā resursa kapitalizācija var realizēties tikai tad, ja speciālists var normāli strādāt un viņš tiek iesaistīts intelektuāli ietilpīgos projektos. Pašlaik pasaulē apmēram divi miljardi cilvēku atrodas kustībā, brīvi mainot dzīvesvietu un darbavietu. Tāpēc nepieciešams pielikt zināmas pūles, lai saglabātu savējos speciālistus un piesaistītu labākos no citām zemēm.

   Bet šajā ziņā nākas respektēt vienu interesantu momentu. Izglītības sfēra pati par sevi ir tikai apakšsistēma daudz plašākā zināšanu radīšanas, aprites un izmantošanas sistēmā. Izglītības kvalitāte, zināšanu aprite un izmantošana ir organiski vienota ar attiecīgās vides kvalitāti. Ja attiecīgajā vidē, piemēram, visu nosaka idioti, zagļi, blēži un jaunā biomasa postcilvēki, tad par labu speciālistu sagatavošanu, saglabāšanu un piesaistīšanu pat nav ko sapņot. Naivi ir cerēt, ka radīsies „spēcīgs signāls investoriem par pozitīvām izmaiņām un kvalitatīvu ekonomiskās aktivitātes vidi” (izm.gov.lv). Postcilvēku invāzija un idiotisma klasteru veidošanās šodien piespiež cilvēkus pamest savu dzimteni. Arī tā ir jauna parādība cilvēces vēsturē.

   Gudrās valstīs jau sen, bet mazāk gudrās, taču pašmācībā centīgās valstīs pašlaik tiek atzīta sekojošā tēze: ar universitātes izglītību nepietiek, lai strādātu reālos apstākļos. Tāpēc darbavieta pati iemāca to, kas tai ir nepieciešams. Universitātes jēga ir sagatavot jaunieti nevis reālam darbam, bet gan attīstīt viņa domāšanu, personības īpašības un viņam dot to, ko tagad sauc par kulturoloģisko kompetenci.

   Praktiski tas izpaužās sekojoši. Bakalaura līmenī netiek apgūta specialitāte darbam kādā nozarē. Bakalaura studiju uzdevums ir analītiskās un sintētiskās domāšanas nostiprināšana, kritiskās pieejas audzināšana. Dominē tādas garīgās darbības formas kā lasīšana, vērošana, pārdomāšana, pārvērtēšana, eseju rakstīšana, diskusijas. Liela uzmanība tiek veltīta jauniešu prasmei diskutēt, argumentēti pamatot un aizstāvēt savu viedokli. Īpaši svarīgi studentus pieradināt pie tā, lai viņi diskusijā balstītos uz zināšanām, bet nevis dabisko inteliģenci. Piemēram, neizmantotu debīlo skaidrojumu „es doto darbu neesmu lasījis, taču to uzskatu par…”.

   Bakalaura, maģistra un doktora studiju līmenī augstu tiek vērtēta studenta vispusība. Piemēram, students bakalaura līmenī priekšmetu izvēli var koncentrēt ap fiziku, maģistra līmenī – literatūru, bet doktora grādu iegūt filosofijā. Rietumos vispusīgiem cilvēkiem ir vieglāk atrast labu darbu. Firmas un korporācijas ciena vispusīgi domājošus un zinošus cilvēkus.

   Mūsdienu pasaulē intelektuālo kapitālu joprojām lielā mērā formē tā saucamā liberālā izglītība. Liberālās izglītības pamatā ir noteikts apziņas un prāta tips, kļūstot par brīvības, vienlīdzības, līdzsvarotības, mērenības, harmoniskuma un gudrības iemiesojumu. Liberālā izglītība balstās uz racionālisma, garīguma, saprātīguma, humānisma prioritāti sociuma ētosā.

   Šodien intelektuāli jūtīgākie analītiķi izsakās par cita ētosa uzbrukumu: iracionālisma, alkātības, sociālā cinisma, haotizācijas, debilizācijas, masu fenomenu ētosa uzbrukumu. Tā rezultātā joprojām tiek apspriesta šauras un agrīnas specializācijas un profesionālās standartizācijas vajadzība.

   Liberālās izglītības fundamentu negatīvi koriģē industrializācijas aplamā izpratne. Izpaužās maniakāla tieksme izglītību pakļaut darba dalīšanas apstākļiem, izvēršot šauru profesionālo specializāciju kopsolī ar darba dalīšanas specializāciju.

   Populāri ir aprobežotie centieni visu komercializēt. Liberālās izglītības formētais apziņas un prāta tips tāpēc tiek manāmi traumēts: „Augstskolu uzņēmējdarbības veicināšana. Mērķis: veicināt pētniecības ražīgumu jeb pētniecības rezultātu komercializāciju” (izm.gov.lv).

   Lasot tamlīdzīgas frāzes, tā vien liekas, ka konceptuālistiem un metodologiem, analītiķiem un ekspertiem, pilsoniskās sabiedrības līderiem un sociālajiem aģentiem ir totāli iznīkusi morālā un intelektuālā neiecietība pret izglītības komercializāciju, primitivizāciju, vulgarizāciju, haotizāciju, debilizāciju. Var novērot mazdūšīgu samierināšanos ar tik tikko uzskaitītajiem slimīgajiem recidīviem. Ja nebūtu šī mazdūšīgā samierināšanās, tad haotisku un absurdu „Aktuālo skaidrojumu” sociālā akreditācija sastaptos ar dzelžainu pretestību un vispār nebūtu iespējama valsts izglītības sistēmas inventarizācijā.

   Rietumu zemēs izglītības un zinātnes komercializācijai vilinošs pamudinājums kļuva ASV 1980.gadā pieņemtais t.s. Beja-Doula likums. Universitātes ieguva tiesības uz izgudrojumiem, kas tika veikti par valsts naudu. No tā laika sākās komercializācijas bums. Universitātēs iemanījās cienīt tikai tos darbiniekus, kuru zinātniskos rezultātus var pārdod. Neapšaubāmi, ASV nav muļķu zeme. Tajā nav zaudēta mēra sajūta izglītības un zinātnes komercializācijas jautājumos. ASV federālās nomenklatūras augsts ierēdnis nekad neiedrošināsies publiski aicināt komercializēt izglītību un zinātni. Tas ir iespējams vienīgi muļķu zemē.

   Mūsdienu pasaule nav viendabīga. Saglabājās teritoriālā specifika, un tai ir vēsturiski avoti. Tas attiecās arī uz gudrajiem un godīgajiem latvijiešiem. Teiksim, PSRS laikā izglītības sistēma bija konkurētspējīga. Pēcpadomju gados (pirmajos 10-15 gados) šī padomju sistēma turpināja „ražot” konkurētspējīgu „produkciju”. Turklāt ļoti lētu „produkciju”, dodot iespēju labi pelnīt biznesam. Bizness varēja neieguldīt naudu izglītībā. Tagad tas ir beidzies, un šodienas izglītības līmenis nav spējīgs pozitīvi ietekmēt intelektuālo kapitālu. Turklāt biznesam nepietiek līdzekļu augstskolu absolventu pārkvalificēšanai un savas korporatīvās izglītības sistēmas izveidošanai. Nav tik viegli iekļauties transnacionālajās struktūrās.

   Tomēr bēdīgākais ir izpratnes trūkums. Netiek izprasts tas, ka augstskolai nav satrakoti jādzenās pakaļ ekonomikai un zinātniski tehniskajai sfērai. Augstskolas misija ir cita. Lakoniski izsakoties, augstskolas misija ir sagatavot kritiski domājošu cilvēku. Turklāt šodien visas augstskolas nemaz nespēj panākt ekonomiku un zinātniski tehnisko sfēru. Visdažādāko evristisko procesu superintensīvā dinamika ir pārāk strauja.

   Protams, tik tikko teiktais neattiecas uz pētnieciskajām universitātēm, kas funkcionē ārzemēs. Tas ir labi zināms, ka pētnieciskās universitātes ir atklājumu un izgudrojumu autori. Pētniecisko universitāšu misija ir zinātniskā darbība.

   Pie mums par pētniecisko universitāšu izveidošanu neviens nerunā. Netiek runāts par augstskolu stratifikāciju vispār. Izpratnes trūkuma dēļ pie mums saglabājās arhaiskā retorika par izglītības atpalicību no ekonomikas. Tāpēc pie mums Internetā var lasīt jocīgus „Aktuālos skaidrojumus”: „Mērķis: Augstākās izglītības kvalitātes celšana. Stingrāka akreditācijas kārtība: tiek noteikti izmērami kritēriji un metodika; līdzsvarots komisijas sastāvs, iekļauj vairāk darba devējus” (izm.gov.lv).

   Nelaime parasti nenāk viena. Izglītības sistēmu nelabvēlīgi ietekmē paaudžu konflikts, kas mūsdienās ir relatīvi globāla kolīzija. Paaudžu konflikts ir tipiski rietumniecisks trends. Tajās teritorijās, kurās „vienā naktī” kardināli mainījās sociāli ekonomiskā formācija un kolonizatori ļāva varu sagrābt padibenēm, paaudžu konflikts īpaši destruktīvi atsaucās uz kultūras virzību. Traģiski ir sadragāta kultūras vitālai attīstībai nepieciešamā paaudžu kontinuitāte. Kultūra normāli funkcionē tikai tad, ja pastāv trīs paaudžu (vecvecāku – vecāku – bērnu) koalīcija – sadarbība, tradīciju turpināšana, savstarpējā garīgā bagātināšanās, abpusējā cieņa, kopīgi formulētas stratēģiskās iniciatīvas, kopīgas vērtības un normas.

   Latvijiešu zemē pēcpadomju laikā šī ideālā konstrukcija neeksitē. Piemēram, publiskajā telpā regulāri atspoguļojās „jauno stulbeņu” (starptautiskā leksika) naidīgie izteikumi par mūsu augstskolu „vecajiem marasmātiķiem” (vietējā leksika). Neticīgie var palasīt mežonībā  cēlās „Dienas” apčubinātos „čivinātājus” un citus jaunos prātvēderus.

   Bet tas vēl nav viss. Vara, budžeta nauda un lielā mērā bizness nonāca tādu tipu rokās, kuriem ir alerģija pret mākslu, zinātni, izglītību, sociālajām programmām. Vara, budžeta nauda un bizness nonāca tāda sociālā strata rokās, kas ir spējīgs domāt un rūpēties tikai par savas patoloģiskās alkātības apmierināšanu. Šī sociālā strata pārstāvji pēc nonākšanas pie siles nespēj stratēģiski, patriotiski, valstiski, nacionāli, profesionāli rīkoties.

   Zem šo niecību lietussarga tūlīt iztapīgi iekārtojās sulaiņu klasiķe inteliģence, pseidonacionālisti un pseidopolitiķi ar savu ekonomisko stulbumu un stratēģisko idiotismu, intelektuāli un morāli neapdāvināto etnosu iedzenot vēl šausmīgākā postā.

   Ne velti tajās zemēs, kuras beidzot ir atmodušās no „prihvatizācijas” un „valsts izzagšanas” eiforijas, pašlaik ir pasludināti jauni ideāli – demogrāfija, garīgums, patriotisms. Vienīgi pagaidām nav skaidrs, ko darīt ar 20 gados ģenerēto monstru – „kreatīvo šķiru”. To nevar likvidēt, sasēdināt kuģos un aizvest uz Vāciju, izsūtīt uz Sibīriju, Kalnciema akmeņlauztuvēm, Liepājas cietumu. Monstru nevarēs pāraudzināt. Varbūt tikai niecīgu daļu. Traki ir tas, ka viņu sazagtie miljardi glabājās ārzemēs, un ārzemnieki šo naudu nekad neatdos. Latvijā ir cilvēki, kuri ir sastādījuši tautas nodevēju precīzu sarakstu. Iespējams, kāds ir saskaitījis arī sazagtās un Rietumu bankās glabātās summas.

   Šodienas sabiedriskajā apziņā virmo tas, ko var dēvēt par globālo neapmierinātību. Dzīvē nav apstiprinājušās vairākas hipotēzes. Tas atsaucās uz cilvēku garīgo atmosfēru. Tajā skaitā uz velmi mācīties, studēt, domāt par savu gaišo nākotni.

   Pirmkārt, nabadzības pieaugumu nevar likvidēt ar demokrātiskuma lozungiem. Mēs, latvijieši, to labi zinām. Saprotams, daudzi (visvairāk „jaunie stulbeņi”) joprojām tic amerikāņu demagoģijai par demokrātijas ekonomiskajiem brīnumiem.

   Otrkārt, tā saucamais finansu kapitālisms nevar palielināt vidusslāni. Gluži pretēji – vidusslānis strauji izzūd pat finansu kapitālisma oāzē ASV. Arī Gorbačova mēnessērdzīgo tautfrontiešu sapnis par latviešu spēcīgu vidusšķiru izčurkstēja embrionālajā pakāpē.

   Treškārt, „balto” civilizācijas lielie labklājības svētki tuvojās beigām. 200 gadus ilgā labklājība un tās nemitīgais kāpums Rietumu industriāli attīstītajās valstīs ir beidzies. Nav vairs nekādu cerību un nākotnes ilūziju. Vienīgi atliek ne par ko nedomāt un nodoties tagadnes izbaudīšanai.

   Ne velti Pitirims Sorokins saskatīja sabiedrības attīstības trīs stadijas. Pirmā ir ideacionā stadija. Tajā pastāv stingrs režīms un stingra dzīves kārtība. Otrā ir ideālistiskā stadija. Tajā pastāv brīvība un demokrātija. Trešā ir jutekliskā stadija. Tajā pastāv bauda, komforts, atslābums un vispārējā degradācija. No XX gs. 70.gadiem „baltie” ir pašapmierināti iesoļojuši trešajā stadijā.

   Pitirims Sorokins nebūt nav vienīgais, kas brīdināja par katastrofas tuvošanos. XX gs. vidū Ernsts Fridrihs Šūmahers emocionāli rakstīja par zinātnes un tehnikas nesamērīgo lomu. Ar sajūsmu nākas vērot, kā zinātne un tehnika iztaisno savus varenos plecus. Taču diemžēl mūsdienu cilvēks konstruē ražošanas sistēmu, kas plosa dabu un sabiedrību, kroplo cilvēku. Cilvēki maldīgi domā, ka var visu: ražot, patērēt, izmantot dabas resursus. Tomēr nav aizmirstama „cilvēka ļaunprātība”. Cilvēks vairs nevēlās būt dabas sastāvdaļa, bet vēlās valdīt pār dabu. Ekonomiskā gudrība ir nākotnes nodrošināšana. Patērēšanas kultivēšana ir gudrības noliegšana. Katra jauna patērēšana palielina atkarību no ārējiem apstākļiem. Bet galvenais – palielina bailes par savu eksistenci. Tātad – rada agresiju. Mēs šodien ar agresiju tiekamies katru dienu.

   Vēl viena nepatīkama tendence. Kā saka, tauta kļūst dumjāka. Universitātes neko nelīdz. ASV fiziķis J.Hubners aprēķināja inovāciju vēsturisko dinamiku. Visaugstākais inovāciju līmenis bija 1873.gadā. Pēc tam inovāciju skaits nemitīgi samazinās. Pašlaik vidēji uz vienu miljardu iedzīvotājiem gadā ir tikai 7 svarīgi tehniskie izgudrojumi. Tāds līmenis esot bijis 1600.gadā. Nav grūti iedomāties, kas gūst labumu no šiem 7 izgudrojumiem. Nabadzīgo zemju kolekcija aug ātrāk nekā to zemju skaits, kas veiksmīgi adaptējās jaunajos apstākļos – globālajā ģeoekonomiskajā konfigurācijā.

    Par inovāciju māniju jau tika minēts. Bez inovācijām vairs neprotam dzīvot. Pašlaik vienīgā cerība – planetārā kooperācija eksistences nodrošināšanai. Globalizācijas dziļākajā līmenī amerikāņi atkal maršē visiem pa priekšu. Viņi savās mājās vairs neražo zeķes un sirdsmīļos televīzorus. Amerikāņi izmanto planetāro kooperāciju – iepērkās citās valstīs.

   Taču „baltos” cilvēkus, protams, neviens un nekas nespēs atgriezt saprātīgajā senatnē, kad patērēja tikai to, ko ražoja, un ražoja tikai to, ko varēja patērēt. Turklāt tādai dzīvei nav vajadzīga Kembridža, Harvarda, Oksforda, „Viška”, BSA, „Turība”.

   Pasaulē strauji palielinās iedzīvotāju skaits. Pasaule tāpēc strauji pāriet uz jaunu dzīves standartu. Saprotams, pasaule strauji pāriet arī uz jaunu izglītības standartu. To nosaka saimnieciskās dzīves straujās pārmaiņas. Tātad tas veids, kādā cilvēki sev nodrošina eksistences līdzekļus un apstākļus. Un mēs redzam, ka šis veids ir ļoti atšķirīgs no tā veida, kas eksistēja gadu tūkstošiem.

   Šodien dominē pārprodukcija. Produkcijas un pārprodukcijas realizācijai tika izveidota t.s. pakalpojumu ekonomika. Tai ir savi izglītības virzieni. Pakalpojumu ekonomikas un tai pieskaņotās izglītības misija ir cilvēkus ievilināt nemitīgā un faktiski nesaprātīgā patērēšanā.

   Pakalpojumu ekonomika strādā efektīvi, manipulatīvi izmantojot cilvēku vājības. Cilvēki paši sevi ir iedzinuši nesaprātīgas patērēšanas slazdā. Cilvēciskā eksistence ir atkarīga no nesaprātīgās patērēšanas. Apstājās nesaprātīgā patērēšana un apstājās visa dzīve. Arī izglītība pieskaņojās odiozajiem dzīves apstākļiem.

   Cilvēces vēsturē augstākā izglītība pirmo reizi ir kļuvusi masveidīga. To pieprasa pakalpojumu ekonomika. Masveidība greizi izpaužās atsevišķās teritorijās, kur sociāli ekonomiskajā virzībā ir konstatējamas zināmas anomālijas. Taču studentu skaits ir ievērojami pieaudzis daudzās zemēs.

   Atkārtojam – iemesls ir noskaidrots. Augstāko izglītību pieprasa pakalpojumu ekonomika, kuras apjoms nemitīgi palielinās. Tā, piemēram, Vācijas 82 miljonus „apkalpo” 326 universitātes, ASV 311 miljonus – 4352 augstskolas, Brazīlijas 192 miljonus – 2000 augstskolas. Dažās zemēs nesaprotami sapņo par augstskolu likvidēšanu: „Augstākās izglītības sektora konsolidācija. Rezultatīvie rādītāji: valsts dibināto augstskolu un koledžu skaita samazināšana uz pusi” (izm.gov.lv).

   Interesanti tas, ka augstākā izglītība ir kļuvusi mentalitātes problēma. Pakalpojumu ekonomika ir darbs ar cilvēkiem. Darba devēji vienprātīgi visās zemēs uzskata, ka ar cilvēkiem var strādāt tikai darbinieki ar augstāko izglītību. Tāpēc augstākā izglītība kļūst par mentalitātes problēmu – inteliģenta un kulturāla cilvēka mentalitātes garantu. Automātiski tiek pieņemts, ka augstākās izglītības dokuments ir inteliģenta un kulturāla cilvēka formālā akreditācija. Tā dod iespēju strādāt ar cilvēkiem.

   Pakalpojumu ekonomikas darbinieki ir vēsturiski jauns masu darbinieku stereotips. Ja vēl nesen tāds stereotips bija strādnieks ar pamatizglītību, tad tagad tāds stereotips ir darbinieks ar augstākās izglītības dokumentu. Ja agrāk rūpnieciskā ražošana nemitīgi pieprasīja strādniekus, tad tagad pakalpojumu ekonomika nemitīgi pieprasa darbiniekus ar „augšējo” izglītību. Kā vienmēr, ekonomiskais pieprasījums tiek cītīgi apmierināts. Prevalē materiālā ieinteresētība.

   Augstskolas pārvēršās par kadru gatavošanas fabrikām jeb supermārketiem. Univerity.edu nomaina University.com. Kvalitāti izspiež kvantitāte. Pētniecisko garu nomaina gatavu rezultātu atstāstījums. Akadēmiskās efektivitātes vietā ar augstu paceltu galvu stājās ekonomiskā efektivitāte. Studentu vietā klienti, kuru novērtēšanai admission tutor nav vajadzīgi. Dārgos radošos docētājus nomaina lētie multiplikatori no „jauno stulbeņu” aprindām. Par to, kā tas praktiski notiek, jautājiet BSA, „Turībā” un citur ne tikai latvijiešu pieelpotajā telpā.

   Ekonomiskās efektivitātes čempioni ir distanču izglītības organizatori, saviem klientiem iesmērējot standarta atvieglotas bezpersoniskas informācijas modeļus, kurus var apgūt jebkurš cilvēks. Tāpēc izmainās sabiedrības attieksme pret augstskolu. Pietātes, cieņas un godbijības vietā stājās vienaldzīga un augstprātīga attieksme kā pret jebkuru pakalpojumu sfēru. Augstskola ne ar ko neatšķiras no pirts un veļas mazgātuves.

   Masu pircējs (vecāki vai bērni) pērk tikai to, kas lētāks. Vislētākā ir izglītība bez zinātnes, kuru piedāvā augstskolas bez zinātnes. Atkal variet painteresēties BSA un citur.

   Masu augstākā izglītība, saprotams, tūlīt sāk funkcionēt saskaņā ar masu fenomenu funkcionēšanas drūmajām likumsakarībām. Piemēram, masu izglītība nozīmē, ka studentu adekvātuma vidējais līmenis ievērojami samazinās. Augstskolā var nopirkt pakalpojumu tie, kuri bioloģiski nav piemēroti augstākās izglītības intelektuālajam līmenim. Docētājs, kā parasti, orientējās uz vājākajiem. Nav grūti iedomāties, ko tas nozīmē. Lai studētu, labākajiem ir jādodas uz citām zemēm.

   Ultra-unikālā laikmetā ļoti bīstami ir izvēlēties aplamus orientierus. Traucē novecojuši uzskati un domāšanas formas. Tautu un valstu uzplaukuma vai panīkšanas faktors ir izpratnes un domāšanas tehnoloģijas, cilvēkiem palīdzot vai traucējot novērtēt savu vietu pasaulē.

   Attīstība mēdz būt nevienmērīga. Attīstība veicina daudzveidību. No tās varam baidīties, jo neprotam izmantot daudzveidību. Daudzveidība var radīt bagātības. Var radīt arī nabadzību.

   Katra attīstība sevī iemieso krīzes potenciālu, tāpēc attīstību nevar simtprocentīgi prognozēt. Tas rada neskaidrību, bet neskaidrība veicina bailes. Kā jau minējām, bailes transformējās agresivitātē.

   Diemžēl sabalansēta attīstība nav paredzama tuvākajā laikā. Nav noprotams, kad pasaule atbrīvosies no turbulentuma. Sociālā apātija nemazināsies. Nemazināsies cinisms, nihilisms, agresivitāte pret sevi un citiem. Noteikti ir nepieciešams jauns attīstības modelis.

   Jaunā attīstības modeļa izveide nav iedomājama bez jaunas pieejas. Par laimi šajā ziņā ir lielāka skaidrība. Turpmāk pret kapitālu būs jāizturās kā pret garīgās kultūras, politikas, organizātorisko, tehnoloģisko, cilvēcisko, infrastruktūras, finansu, rūpniecisko, intelektuālo, morāli tikumisko resursu vienotu veselumu.

   Jaunu formātu iegūs strukturālās sakarības starp valsti, teritoriju un bagātību. Nacionālās valsts formāts atmirst. Tā vietā rodas kosmopolītiski postnacionālistisks formāts. Tāpēc nepieciešama ir ģeoekonomiskā domāšana. Iespējams, viens no tās variantiem: „Atļautas studiju programmas visās ES valodās” (izm.gov.lv).

Arturs Priedītis
/2012, decembris/
http://www.artursprieditis.lv/

Posted in Kat.: Izglītība, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Nežēlīga izturēšanas pret bērniem ASV

00203_Nezeliba_pret_bernuInternetā ir publiskots 2010.gadā uzņemts video, kurā redzams kā Kalifornijas (ASV) bērnu nometnē 4 instruktori veic nežēlīgu psiholoģiski emocionālu teroru pret vienu no nometnes dalībniekiem. 4 instruktori, ielenkuši bērnu no visām pusēm nežēlīgi un intensīvi kliedz uz viņu, mēģinot viņu piespiest pateikt, ka viņš mīl savu seržantu. Viens no instruktoriem – McFarlands ir bijušais karavīrs, Irākas kara dalībnieks, bet cits pašreiz dien ASV jūras kājniekos.

Citā video redzams, kā tai pašā nometnē bērniem liek dzert “ūdeni”, kas izraisa vemšanu.

Avoti:

http://www.pasadenastarnews.com/ci_19201990
http://ruskline.ru/news_rl/2013/01/25/video_vospitanie_detej_v_ssha/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Notikumi, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Kā cilvēki dzīvo Amerikā (ASV)

00200_USAIntervija par vienkāršo cilvēku dzīvi ASV, skats no iekšienes, stāsta ASV, Krievijā un nu jau pasaulē slavenā rakstniece un svaigēšanas speciāliste Viktorija Butenko (Виктория Бутенко ;  http://www.doktorzelen.com/ ), kura ASV ir nodzīvojusi vairāk kā 20 gadus.

I: Jūs kā cilvēks, kas ilgu laiku ir dzīvojis gan Padomju Savienībā, gan Krievijā, gan arī ASV, Jūs varat salīdzināt dzīvi vienā valstī ar dzīvi citā valstī un pastāstīt, kas tad īsti notiek Amerikā. Cik ilgi Jūs jau dzīvojat ASV?

V.B.: Man pašreiz ir 57 gadi, un es esmu nodzīvojusi ASV 23 gadus, bet pārējo laiku PSRS (Krievijā). Un interesanti, ka pusi dzīves laika Padomju Savienībā es nodzīvoju perifērijā – Sahalīnā, bet otru pusi Maskavā, un līdzīgi arī Amerikā, pusi laika nodzīvoju Kolorado megapolē Denverā, bet pusi laika ļoti mazā Amerikas pilsētiņā, tāpēc man ir ar ko salīdzināt.

I: Kā Jūs vispār nokļuvāt Amerikā? Kāpēc Jūs tur palikāt?

V.B.: Kad sākās Pārbūve [jeb Perestroika – t.s. PSRS “atkusnis”, 1985-1990.g.], es atvēru vienu no pirmajiem piemaskavas kooperatīviem, saucās “Tēvi un bērni”, kurš bija ļoti populārs, par to tika daudz avīzēs rakstīts. Es piedalījos skolēnu kooperācijas izveidē, un pie mums Balašihā, kur es tolaik dzīvoju, daudzas ģimenes piedalījās šī kooperatīva darbībā. Kopā piedalījās apmēram 1000 bērnu.

Ideja bija sekojoša: katrā mājā ir šujmašīna, zēni un meitenes ņem pie mums materiālus. Mēs materiālu ņēmām no tuvējās fabrikas, tas bija tikai mazliet brāķis. Bērni kopā ar vecākiem no šī materiāla šuva apģērbus, ko mēs pārdevām caur savu veikalu tīklu, kurš bija pa visu Padomju Savienību. Tādā veidā bērni toreiz pelnīja bieži vien vairāk nekā viņu vecāki inženieri.

Es tāpat piedalījos PSRS konstitūcijas labošanas procesā, lai atļautu bērniem strādāt un saņemt par to samaksu, jo agrāk tas bija aizliegts.

Un tātad 1990-o gadu sākumā mums sāka “uzbraukt” Balašihas mafija un pieprasīt naudu, lielu naudu, kuras, pirmkārt, mums nebija, bet, otrkārt, es viņiem uzreiz pateicu nē, jo tā ir bērnu nauda un es nevaru viņiem to atdot, jo mums nebija pārāk liela peļņa. Mums tas kooperatīvs bija vairāk patriotisks pasākums, nekā bizness.

Viņi nenoticēja un turpināja nākt un, kad viņi saprata, ka es viņiem tik tiešām neko nedošu, viņi sašāva kooperatīva izkārtni, sāka mest lielus akmeņus logos. Mums bija autobuss, ar kuru mēs vadājām bērnus. Šo autobusu, kurš stāvēja mūsu pagalmā, viņi ar lauzņiem visu acu priekšā pilnībā izdemolēja. Arī otru mašīnu izdemolēja. Nonāca pat tik tālu, ka es biju spiesta slēpt savus bērnus pie paziņas un baidījos pat atgriezties mājās.

Tad mums iesaldēja bankas kontu ar mērķi, lai mēs neizmaksātu bērniem algu un būtu skandāls. Es aizņēmos naudu uz lieliem procentiem un algu tomēr izmaksāju. Pēc tam mums atņēma telpas, kas atradās pagrabā un kuras mēs bijām izremontējuši.  Pēc tam es uzrakstīju rakstu, ko nopublicēja “Komsomoļskaja pravda”, raksts saucās “Pazemes bērni”. Šo rakstu gan man vairs nepiedeva un atklāti pateica, ka ilgi vairs man nav atlicis dzīvot.

Un šai laikā es tiku uzaicināta strādāt par Kolorādo universitātes profesoru un es ar lielu prieku piekritu braukt uz turieni strādāt. Un tā mēs arī aizbraucām uz Ameriku. Mēs domājām, ka aizbraucam tikai uz 6 mēnešiem, domājām tikai pārlaist sliktos laikus. Pie tam toreiz visi veikali bija aizvērušies, nebija ēdamā, mums bija divi mazi bērni, vecākajam bija 14 gadi un viņš mācījās skolā, bet Serjožam bija 4 gadi, Vaļai – 2 gadi un ar ēdamo bija ļoti slikti.

I: Bet kāpēc tad Jūs palikāt Amerikā, kādēļ neatgriezāties?

Viktorija Butenko

Viktorija Butenko

V.B.: Pēc 6 mēnešiem es vienkārši pazaudēju darbu universitātē nu ļoti stulba iemesla dēļ. Es vienkārši nezināju, ka ir jāuzraksta iesniegums, ja es gribu palikt uz vēl vienu semestri. Tas bija jādara katru semestri. Attiecīgi es šo iesniegumu neiesniedzu un paliku bez darba un bez naudas. Man nebija naudas atpakaļceļam, man bija iztecējis vīzas termiņš, man nebija naudas vīzai un dzīvojām mēs teltī viena pazīstama čeha mājas pagalmā. Te jautājums vairs nebija, kur atgriezties, bet gan kā vispār izdzīvot. Mēs bijām bez darba atļaujām, bez vīzas un bez naudas. Bet tomēr izdzīvojām. Un ar trim bērniem. Un ar vīru, kurš nerunāja angliski. Mēs atradām arbūzu lauku, sarunājām tur novākt ražu un pārdevām arbūzus.

I: Bet tagad Jūs esat Amerikā (pat pasaulē) pazīstams speciālists par svaigēšanu un tāpat dzīvojat ASV?

V.B.: Jā, es dzīvoju ASV, es tur pavadu apmēram 3 – 4 mēnešus gadā. Visu pārējo laiku es braukāju pa pasauli, vismaz pēdējos 2 – 3 gadus.

I: Šai ziņā būtu ļoti interesanti dzirdēt no Jums kā tad īsti cilvēki dzīvo ASV, jo mums jau kopš 1990-o gadu sākuma ASV tiek stādīts kā tāds paraugs, kā paraugzeme, laimeszeme, viss tur viņiem ir kārtībā, i demokrātija, i vārda brīvība, i nauda, i viss cits, salīdzinājumā ar to kā pie mums viss ir slikti,  un ļoti daudzi gribēja un joprojām grib uz turieni doties. Kāda tad īsti ir reālā dzīve Amerikā?

V.B.: Kā ar jebkuru sabiedrību, lai to saprastu, viņā ir samērā ilgi jāpadzīvo. ASV ir vairākas kārtas, slāņi. Pirmais iespaids ir ļoti krāšņs, viss ir tīrs, viss spīd, ir ļoti labi ceļi, ar veikaliem viss ir kārtībā un arī mājas no ārpuses izskatās ļoti labi. Tiesa gan tās pašas mājas ir taisītas vai nu no finiera vai koka izstrādājumu plāksnēm (ДСП). Tas ir, mājas pēc izskata ir ļoti labi noformētas, bet uzceltas tās ir no neizturīga un toksiska materiāla.

Cilvēki ASV patiesībā nedzīvo labklājīgāk(pārtikušāk?) kā cilvēki Krievijā, vienīgi viņus atšķir tas, ka viņi nežēlojas. Viņi paši uzskata, ka dzīvo vislabāk pasaulē. Ļoti daudziem amerikāņiem vispār nav mašīnas vai arī tā ir ļoti veca, un  visiem tiem, kuriem ir mašīna, tā ir uz kredīta.

I: Bet pie mums ir tāds ieskats, ka amerikāņiem ir vairākas glaunas mašīnas uz ģimeni, katram sava.

V.B.: Tas varbūt lielpilsētās tā ir, kaut arī lielpilsētās cilvēkiem nav izdevīgi braukāt ar mašīnu, jo ir ļoti dārga samaksa par stāvvietu. Piemēram, Ņujorkā ir tāda stāvvieta, kura maksā 50$ par 2 stundām. Kad es lasīju lekciju Ņujorkā, tad cilvēki par lekciju man maksāja 25$, bet par stāvvietu 50$. Tāpēc domāju, ka arī lielajās pilsētās tas tā gluži nav. Daudziem maniem draugiem ir vienkārši velosipēds.

Ir daudz lietotu mašīnu, nu gadās, ka ir arī jaunas, ir viena, divas mašīnas ģimenē, bet ne katrā. Un visas šīs mašīnas ir nopirktas uz kredīta. Es nepazīstu nevienu, kurš būtu nopircis mašīnu par skaidru naudu. Tādus cilvēkus es nepazīstu, viņu vienkārši nav. Viņi nopērk mašīnu uz kredīta, pabraukā pāris gadus un tad nopērk atkal un atkal uz kredīta. Tāda tur ir sistēma.

Bet ir starpība, ko esmu ievērojusi cilvēku uzvedībā. Piemēram, Krievijā braucu taksometrā, šoferis žēlojas, cik grūta dzīve, cik viss ir slikti, kā mūs izputināja, lamā kādu, bet tai pašā laikā ir labi apģērbts, smēķē dārgas cigaretes. Un es skatos uz viņu un domāju, nu kādēļ viņš žēlojas, lūk, arī es viņam tūliņ labu naudu samaksāšu, ka viņš mani uz lidostu ir aizvedis. Bet Amerikā tas nav pieņemts, tur cilvēki nežēlojas, neskatoties uz to, ka dzīvo nabadzīgāk. Pie tam Amerikā dzīve ir dārga.

I: Pag, pag, Jūs tagad pavisam tādas īpatnējas lietas stāstāt, tas ir kā – Amerikā cilvēki dzīvo nabadzīgāk kā Krievijā?

V.B.: Tieši tā, daudzi cilvēki dzīvo nabadzīgāk. Es, piemēram, nezinu daudz cilvēku, kuri Amerikā dzīvotu bagāti. Viņiem ir ļoti dārgi mājokļi.

Pirmkārt, Amerikā ir ļoti maz cilvēku, kuri strādātu kaut kādā savā specialitātē. Ir ļoti grūti dabūt darbu pēc specialitātes ar augstāko izglītību. Es zinu daudzus cilvēkus, kuriem ir vairāki (2-3) maģistra grādi, bet kuri strādā par oficiantiem, kasieriem vai McDonaldā par minimālo algu. Tas ir tipiski Amerikai. Man tālu piemēri nav jāmeklē. Mana vidējā dēla draudzenei ir divi maģistra grādi, bet viņa strādā par oficianti veikalā. Mana vecākā dēla sieva pēc izglītības ir dizaina maģistrs, viņai ir ļoti laba izglītība, bet tūlīt viņa sāks strādāt veikalā par pārdevēju. Vairākus gadus viņa nestrādāja, jo viņai bija divi mazi bērni, un viņa nevar atrast darbu pēc specialitātes.

Es domāju, ka tā ir speciāli izstrādāta sistēma un amerikāņi ir vienkārši spiesti tā dzīvot. Tas izveidojas sekojoši. Bērnam paliek 18 gadi. Amerikāņu vecāki saka bērnam, ka viss, es Tevi izaudzināju, bet tagad Tev ir jādzīvo pašam patstāvīgi – ej, kur gribi, dzīvo, kur gribi, strādā, kur gribi. Un tas jau viņiem tiek stāstīts jau iepriekš, no kādiem gadiem 14, ka sasniedzot 18 gadu vecumu, Tev būs jāatstāj māja, un tas, kā Tu dzīvosi, būs atkarīgs no Tevis. Un, ja bērniem ir vajadzīga nauda, tad viņi to var no vecākiem aizņemties uz procentiem, ar līgumu, caur juristu. Gadās, ka bērni speciāli negrib aizņemties no vecākiem un aizņemas kaut kur citur. Pie manis strādāja puisis vārdā Džeimss, kurš aizņēmās no vecākiem naudu mācībām un maksāja viņiem procentus. Savukārt viņa māsa negribēja aizņemties no vecākiem naudu, jo bija ar viņiem sastrīdējusies, un tā vietā aizgāja armijā, lai tā samaksā; un gāja bojā. Viņš armijā pazaudēja māsu, lūk, tā.

Tātad 18 gadus vecumā amerikāņu bērnus nostāda šādā situācijā, ka viņiem ir jāpamet vecāku māja. Kāda gan viņiem te var būt izvēle?! Un te ļoti pakalpīgi atnāk baņķieris un saka, paņemiet speciālu mācību kredītu, mācīsieties 6 gadus un pa šo laiku gan jau tiksiet skaidrībā, kā jums dzīvot. Tie ir apmēram 65000$. Atmaksāt protams vajadzēs 300% lielāku summu, tas ir kādas 3 reizes vairāk, kādus 210 -215 tūkstošus. Bet tas ir kaut kad, nezin kad. Bet pašreiz amerikānim tiek piedāvāta nauda, tiks samaksātas mācības, tiks apmaksātas mācību grāmatas, tiks apmaksāta dzīvesvieta un pat tiks dota nauda pārtikai.

Lielākā daļa amerikāņu iet uz to pat tad, ja viņi negrib mācīties, pat tad, ja viņiem nav vajadzīga tā izglītība. Un kad viņi iet uz to universitāti vai koledžu, viņi vēl nemaz nezina, kas būs, un katrus sešus mēnešu pārdomā; ASV izglītības sistēma to atļauj. Tas ir, viņi atnāk uz institūtu un sāk ņemt vispārizglītojošus priekšmetus, bet, lai iegūtu, piemēram, dizainera izglītību, tik un tik stundas filozofijā, tik un tik un tik stundas zīmēšanā, tik un tik stundas fizkultūrā, bet izvēlēties atkal var no vairākiem variantiem. Fizkultūras ir dažādas, dizaini ir dažādi utt. Un katru semestri viņi dodas pie t.s. kanclera – speciāla skolotāja, kurš viņus konsultē šajos jautājumos, parunā ar viņiem, paskaidro, kur viņiem labāk tālāk iet.

Abi mani bērni, Serjoža un Vaļa, pabeidza universitāti, un viņi arī gāja pie tā kanclera katru semestri, un viņš viņiem teica – ej uz turieni, ej uz turieni utt. Skolēns pats visu izlemj, bet viņš bieži vien nemaz nezina, kas viņš grib būt. Piemēram, kad mana meita iestājās universitātē viņa domāja, ka grib būt vienkārši māksliniece, bet galu galā viņa ieguva diplomu keramikas mākslā, bet otrā papildus līmeņa izglītība viņai ir psihologs. Tāda, lūk, dīvaina kombinācija. Bet mans dēls beidza pēc specialitātes sabiedrisko attiecību psiholoģija, bet papildus izglītība ir teātra māksla.

Un tā sešus gadus amerikāņi mācās. Dara to viņi ne pārāk aktīvi, ļoti daudzi izlaiž nodarbības, bieži vien vakaros dzer vīnus, kokteiļus, iet uz dejām, sapazīstas, tusējas, smēķē marihuānu un pēc tam no rīta ar ne pārāk svaigu galvu iet uz nodarbībām. Kaut kādā veidā viņi noliek tos eksāmenus un saņem savu diplomus. Lielākajā daļā augstskolu konkursu praktiski nav. Konkursi ir tikai slavenākajās un prestižākajās augstskolās tādās kā Harvarda, Stenforda, Losandželosas LSII utt.

Un kad viņi pabeidz universitāti, viņi sāk dzīvot savu dzīvi un saskaras ar nākamo realitāti – viņiem ir jāsāk atmaksāt kredīts, bet, lai to atmaksātu, ir jābūt tik tiešām labiem ienākumiem. Un viņi iet strādāt tur, kur viņi patiešām var atrast darbu, piemēram, par oficiantu, jo Amerikā ir daudz restorānu un kafejnīcu. Un to 1500-2000$ viņiem nepietiek.

I: Bet kāpēc viņi neiet strādāt savā specialitātē?

V.B.: Savā specialitātē darba nav. Dabūt darbu savā specialitātē ir ļoti, ļoti grūti. Var pat teikt, ka praktiski neiespējami, kā amerikāņi saka „next to nothing”. Viņi varētu vēl  uzsākt savu biznesu, bet to viņiem skolā nemaz nemācīja. Tad nu viņi ir izvēles priekšā, vai nu ņemt atkal kredītu un mācīties, tas ir, iet uz „otru termiņu”, vai arī strādāt McDonaldā un tamlīdzīgās vietās, vai arī dzīvot pavisam nabadzīgi, vai arī dzīvot no bezdarbnieku pabalsta. Ļoti daudziem sākas depresija. Daudzi bezizejas dzīti iet uz otru termiņu. Daudzi iestājas armijā, jo viņiem apsola atmaksāt, bet ar to arī ir problēmas, jo maksā ne līdz galam, jo tur arī sākuši taupīt. Tādējādi visa jaunatne kaut kur mācās un pēc tam kad ir izmācījušies sāk „to putru strebt”, tai skaitā arī bēg no nodokļu inspekcijas, slēpj savus ienākumus utt. Praktiski visi amerikāņi ir kabalas (parādu) verdzībā.

I: Tātad sanāk, ka tā ir bieža parādība, kad amerikāņi slēpj savus ienākumus un bēg no nodokļu inspekcijas?

V.B.: Es nezinu, cik šī parādība ir izplatīta kopumā, bet zinu, ka daudzi mani paziņas slēpj savus ienākumus. Un viņi neuzskata sevi par žuļikiem, jo viņiem ir uzskats, ka, ja viņi maksās nodokļus, tad nauda tiks tērēta karam Irākā, Irānā utt., tāpēc, nemaksājot nodokļus, cilvēki iestājas pret karu. Tāpēc viņus sirdsapziņa šai sakarā nemoka.

Bet tas, ka visi amerikāņi dzīvo parādos, tas ir pilnīgi noteikti. Varbūt kāds 1% – 2% ir pamanījušies nenokļūt parādu gūstā, bet pārējie dzīvo uz parāda. Es (tas ir mūsu ģimene), piemēram, maksāju kredītu par trim mašīnām. Savukārt māju šī iemesla dēļ mēs nolēmām nepirkt, bet tikai īrēt. Mēs izrēķinājām, ka īrēt māju sanāk lētāk nekā nopirkt un uzturēt to. Mājas īre man izmaksā 1600$ mēnesī, tā ir divistabu māja ar savu dārzu. Ja kaut kas saplīst, tad atnāk mans „lendlords”, tas ir saimnieks, un salabo uz sava rēķina. Un pats galvenais, es nemaksāju nekādus nodokļus par privātīpašumu. Savukārt tad, kad man bija pašai sava māja (es biju mājas īpašniece 3 gadus), tad es maksāju ļoti lielus nodokļus. Nodokļos vien man aizgāja 6000$ gadā un papildus es maksāju bankai par kredītu vairāk kā 1000$ un, ja kaut kas saplīsa, man pašai bija jālabo.

Mājas Amerikā par skaidru naudu neviens nepērk, izņemot vienīgi krievu (un iespējams citu tautību) imigrantus. Visi mājas pērk uz kredīta. Pat vairāk, ja arī kāds nopērk māju, maksājot skaidrā naudā, tad viņu ieved īpašā uzskaitē un sāk sekot šim cilvēkam, jo tas ir ļoti aizdomīgi. Iespējams šis cilvēks atmazgā naudu, jo no kurienes gan viņam ir tik daudz skaidras naudas. Amerikā tā nevar būt, jo visi izmanto banku kartes, čekus utt. Un vēl jautājums ir, vai šis cilvēks ir samaksājis nodokļus par šo naudu, par kuru viņš pērk māju.

Un visi dzīvo uz kredīta. Piemēram, mans vecākais dēls strādā vienā lielā korporācijā par vadošo inženieri un saņem 7000$ mēnesī, kas it kā ir pat ļoti laba nauda, bet… 3500$ viņš samaksā par 3 kredītiem, 1600$ viņš maksā par māju, par diviem labiem bērnudārziem 600$ un vēl kredīts par mašīnu un viss, paliek pāri kādi 800$ pārtikai, apģērbam un visiem citiem izdevumiem, tai skaitā neparedzētiem, ja kaut kas saplīst. Attiecīgi viņš ir spiests plānot un rēķināt katru kapeiku un, ja viņam gadās kādi neparedzēti tēriņi, viņš nāk pie manis un prasa, vai nevar aizņemties. Lūk, viena reāla situācija, un tie ir 7000$ mēnesī. Un tie 3500$, ko viņš maksā bankai, tur viņš neatmaksā pašu kredītu, tam viņam nauda nepietiek, viņš atmaksā tikai kredīta procentus.

Un par 800$ mēnesī pabarot Amerikā 4 cilvēkus ir ļoti grūti, jo ar 20$ uz veikalu var neiet, jo par tādu naudu tur neko nopirkt nevar. Kad es tagad (2012.g.) braucu prom, pie mums gurķis maksāja 2$ gabalā, ābols (ekoloģiski tīrs) arī 2$ gabalā. Cenas ir ļoti augstas. Var protams dzīvot uz makaroniem un zupām, ko daudzi arī dara, bet no tā cieš veselība.

I: Bet atgriežoties pie mājas…..

V.B.: Tas bija Kolorado. Mēs iemaksājām 35000$ un maksājām kādus 1100$ mēnesī un galu galā mēs tāpat šo māju pazaudējām. Vienkārši pienāca tāds mirklis, kad mums vairs nebija naudas, lai par to māju samaksātu. Un pēc divām dienām mums atnāca drausmīga draudu vēstule, ko mums piestiprināja pie durvīm, ka juridiski pret mums kaut kas ir ierosināts un, ja mēs 48 stundu laikā nesamaksāsim, tad mums tiks piespriesti dažādi sodi un maksājamā summa bez maz vai divkāršosies vai pat trīskāršosies. Un tā arī notika, viņa divkāršojās, trīskāršojās un tā tālāk un pēc tam atnāca policists un pateica, ka nekavējoties ir jāizvācas, jo pēc 24 stundām buldozers jauks nost jūsu māju. Es saku: „Kā tā, bet mums taču ir mazi bērni, mantas utt.” Viņš saka: „Neko nezinu, jūsu māja ir pārdota.”

I: Bet bankai kāds labums nojaukt māju, varbūt labāk būtu bijis pārdot?

V.B.: Tur viņiem bija savi plāni uz šo māju, viņi grasījās to māju nojaukt un pārdot kā apbūvējamu zemes gabalu.

I: Tātad, rezumējot, ASV izdevīgāk ir mājokli īrēt nekā pirkt?

V.B.: Skatoties, kur, skatoties, kurā štatā. Gadās, ka īrēt ir ļoti dārgi, bet es kaut kā pielāgojos un atrodu variantus. Es uzskatu, ka īrēt tomēr ir izdevīgāk. Pie tam, kad es īrēju, es īrēju no cilvēka, jo ar cilvēku var cilvēcīgi sarunāt. Pie cilvēka var atnākt un pateikt: „Zini, man nauda būs tikai pēc piecām dienām, ja gribi es Tev iedošu kādus 100$ pa virsu”, bet ar banku kaut ko sarunāt nav iespējams. Banka uzreiz sāk Tevi nogalināt. Es vienreiz caur to jau esmu izgājusi, trauma un stress ir vienkārši neiedomājami. Un toreiz es vēl biju ar maziem bērniem. Mēs vienkārši sakrāvām visas mantas automašīnā un aizbraucām. Mums vienkārši nebija citur, kur palikt. Tas bija vēls rudens. Vīrs prasa: „Un kur brauksim”, bet es saku – uz dienvidiem, jo vienkārši bija auksti. Un mēs vienkārši braucām pa automaģistrāli uz priekšu un viss. Mums kabatā bija tikai kādi 300$, vairāk nekā nebija. Visas mēbeles, visas sadzīvotās mantas, visu atstājām.

Vispār šādi gadījumi ASV nav nekas īpašs, bet mēs protams savā ziņā bijām īpaši, jo mēs bijām stūrgalvīgi, nepakļāvīgi krievu imigranti, kuri nesaprata, ka tas tāpat neizbēgami notiks, ceroši uz kaut kādu cilvēcisku sapratni un vēl ar Padomju audzināšanas atliekām, ka nu nevar tik traki būt, ka valstij vienkārši ir par mums jāparūpējas. Bet Amerikā nevienam priekš citiem nekas tāpat vien nav jādara. Visi uz mums skatījās, raustīja plecu un teica: „Oi, cik žēl” („It’s a shame”), un viss. Mēs sapratām, ka katrs tikai pats par sevi, un ka slīkstošo glābšana ir tikai un vienīgi pašu slīkstošo darīšana. Es savā ziņā esmu priecīga, ka ar mums kas tāds notika; tās bija sava veida uguns kristības. Pēc šī gadījuma es nekad vairs neesmu pilnībā paļāvusies uz kādu citu, bet tikai pati uz sevi.

Bet amerikāņi par šīm lietām ļoti labi zina, un tas ir viens no iemesliem, kādēļ viņi nekrāj mantas. Amerikāņiem ir minimums mantu, viņi nekad nepērk neko lieku. Ja viņiem parādās kaut kas dubultā, piemēram, fotoaparāts, tad viņi tūlīt pat to pārdod internetā, tirgū vai kur citur. Viņiem nav grāmatu, viņiem nav lieka apģērba, viņiem nav lieku drēbju, viņiem viss ir tieši tik daudz, cik viņi izmanto.

I: No vienas puses tas taču ir labi. Bet no otras puses ir plaši zināms, ka ASV patērē 50% no visas pasaules kopprodukta. Kur tad tas viss paliek, ja viņiem ir maz mantu?

V.B.: Viņiem patīk jaunas mantas. Viņi mantas nekad nelabo, neremontē. Visu salūzušo viņi izmet. Tādēļ, ka Amerikā daudz izmanto 3.pasaules valstu lēto darbaspēku, Amerikā vairums mantas ir ļoti lētas.  Tādas īsti kvalitatīvas nē, bet ir ļoti daudz lētas un nekvalitatīvas, tādas vienreizējas lietošanas mantas. Man ir gadījies vest atkritumus uz Amerikas izgāztuvi, un es redzēju, kā cilvēki izmet televizorus, magnetafonus utt. Kā manta pārstāj darboties, tā viņa vairs pilnīgi neko nemaksā, jo neviens to nelabo, tāpēc ka salabot to maksā tikpat dārgi, kā nopirkt jaunu. Tāpēc visas šīs mantas tiek izmestas un uz kredīta pirktas jaunas. Tu vari vispār neko neiemaksāt, bet sākt maksāt tikai pēc 6 mēnešiem, un tas viss ir ļoti kārdinoši, un cilvēki uz to uzķeras. Un pēc tam visi šie kredīti summējas un par tiem ir jāmaksā, un, ja cilvēki nevar samaksāt, tad viņi vai nu slēpjas, vai nu nokļūst kādā parādu procesijā, kur caur tiesu ar viņiem kaut kā sarunā, ko, kad un cik maksās, katrs dara, kā var un sanāk. Es arī esmu bijusi šādās situācijās.

I: Tātad sanāk, ka visi amerikāņi dzīvo uz parāda?

V.B.: Jā, visi amerikāņi dzīvo uz parāda, un izņēmumu te ir ļoti maz.

I: Un kāpēc ir tāda situācija, ka darba vietas specialitātēs nav, bet ir tikai zemākā apkalpojoša līmeņa vakances? Kā tā sanāk? Tie paši psihologi it kā Amerikā tomēr ir ļoti daudz.

V.B.: Jā, Amerikā ir daudz psihologu. Es domāju, ka Amerikā nevar iekārtoties darbā pēc specialitātes tādēļ, ka izglītības sistēmā ir ļoti slikta plānošana (netiek vai nepietiekami tiek ņemti vērā dati par nepieciešamajām darbavietām). Un izglītība Amerikā arī ir sava veida bizness, ko atbalsta bankas. Bet bankas pelna uz kredītu rēķina, un viņas tos piedāvā tā, uz tādiem nosacījumiem, ka ir ļoti kārdinoši tos paņemt. Un jaunieši, kuriem nav pieredzes, iet uz to. Tāpēc ir ļoti daudz cilvēku, kam ir augstākā izglītība, bet kuri strādā attiecīgās vietās.

Daudzi kļūst par nekustamo īpašumu mākleriem. Viņu ir nu ļoti, ļoti daudz, tur viņiem ir stipra konkurence. Tas ir tāpēc, ka amerikāņi pastāvīgi pārvācas no vienas mājas uz citu, cenas te kāpj, te krītas un tāpēc arī viņiem ir darbs. Daļa šo cilvēku atver savu biznesu, bet es redzu, ka jaunatnes vidū tas nav populāri. Tā kā maniem abiem jaunākajiem bērniem ir 24 un 27 gadi, es daudz kontaktējos ar jauniešiem. Un es redzu, ka jaunieši paši neprot organizēt biznesu, viņi nesaprot, kā tas tiek darīts un viņiem ir bail no tā. Viņiem ir tāda izpratne, ka jāiet kaut kur strādāt. Es, piemēram, savus bērnus tā virzīju, lai viņi uzsāk darbību savā biznesā, lai viņi nekad nestrādātu kādam citam. Kad dzīvoju Krievijā, gan skolā strādāju, gan institūtā, gan bērnudārzā par naktssargu, un, kad man bija kooperatīvs, es sapratu, kāda ir starpība, kad Tu strādā sev.

Man ir bijuši daudz biznesu Amerikā, un man patīk, ka es pati sev piederu un viss ir atkarīgs tikai no manis. Un es tādā pat garā arī audzināju savus bērnus. Tad, lūk, viņiem viņu draugi visu laiku teica, ka savs bizness tas ir ļoti bīstami, ka viņiem ir jāpārtrauc kaut kādi savi projekti, ka viņiem ir nekavējoties jāsāk taisīt karjeru. Bet kā karjeru taisa?! Sākumā vairākus gadus ir jānostrādā kādā zemā amatā. Lūk, tāda Amerikas jauniešiem ir stereotipiska domāšana.

Mani bērni panikoja: „Mums visi saka, ka mums ir jāiet un jāveido karjera”. Bet tas, ka es tur sēžu un rakstu grāmatu ir tukšs laika tēriņš, vai Vaļa saka: „Tas, ka es gleznoju gleznu, tas nevienam nav vajadzīgs.” Bet pēc tam es viņiem jautāju: „Kad jūs ejat uz kafejnīcu, kurš maksā rēķinu? „ Viņi atbild: „Mēs maksājam.”. Un es saku: „Tad kur ir problēma?! Tā arī pasakiet, ka mums mūsu projekti dod tikpat daudz naudas vai pat vairāk un tāpēc lieciet šai ziņā mums mieru.”

Tā dažus gadus viņi dzīvoja tādā nepārtrauktā satraukumā. Viņus visu laiku visi kaunināja: „Kā jūs varat tā – nestrādāt”. Beidzot viņi visi nomierinājās un redzēja, ka Serjožam ar Vaļu ir laba un stabila pozīcija, viņiem ir iznākušas 3 grāmatas, kuras kļuva par bestselleriem, viņiem ir uzņemtas daudzas filmas, viņiem ir daudzi hīti youtube utt. un tādēļ pārstāja viņus aiztikt. Bet ir tāds stereotips, ka jaunam cilvēkam ir jāiet strādāt zemā, maz atalgota amatā.

I: Varbūt tas tādēļ, lai viņi dzīvi redzētu. Pie mums tāds priekšstats ir, ka, redz, visi veiksmīgie amerikāņi ir sākuši no apakšas utt., bet tas izrādās nevis tādēļ, ka viņiem tā gribējās un ir tāda pārliecība, bet tādēļ, ka nav citur, kur likties…

V.B.: Jā, varbūt tādēļ, varbūt tādēļ….. Es sākumā domāju, ka varbūt pat tas ir labi, ka varbūt tas viņus norūda, bet vismaz es neredzu, ka tas viņus norūdītu. Ļoti daudzi no viņiem salūzt, daudzi sāk lietot narkotikas, daudzi krīt depresijā, ļoti daudzi jaunieši Amerikā lieto antidepresantus, nu ļoti daudzi. Visas tās apšaudes, kas te ir, tas jau nav no tāpat vien. Visi šie jaunieši, kuri ir piedalījušies apšaudē, bija lietojuši psihotropos līdzekļus. Bija veikta izmeklēšana par vairākiem gadījumiem un rezultāti izlikti internetā, un tika konstatēts, ka viņi bija lietojuši antidepresantus.

I: Bet, ja viņi bija lietojuši antidepresantus, tad jau viņiem tieši otrādi vajadzēja būt mierīgiem?

V.B.: Antidepresantiem, tādiem kā Prozac (fluoksetīns) un Xanax (alprazolams), ir blakusparādība, ka cilvēkam ar laiku pārmērīgi lietojot rodas psihoze, kas izpaužas kā dažādu nekontrolētu neracionālu darbību veikšana. Tad nu, lūk, šīs apšaudes tad arī bija viņu neracionālās darbības.

I: Tātad ļoti daudzi amerikāņi lieto psihotropās vielas ar šādu blakusietekmi?

V.B.: Jā. Lūk, viens šo parādību labi raksturojošs cipars, ko zinu. Bērnu skaits Amerikā un Austrālijā, kuri lieto antidepresantus, katru gadu palielinās par 13%. Tas ir ļoti daudz.

I: Pats fakts, ka cilvēki lieto zāles, kurām ir tāda blakusparādība, pats par sevi jau nav labi.

V.B.: Es personiski zinu ļoti daudzus cilvēkus, kuri šīs zāles lieto. Es zinu, ka mani tālie amerikāņu radinieki (dēla sievas radinieki), kad iet pie ārsta un saka, ka viņš slikti guļ, ārsts saka: „Labi, tad es jums izrakstīšu antidepresantus.” Un tie ārsti sāk viņus pierunāt lietot antidepresantus, un viņi knapi knapi kaut kā atrunājas, ka nu viņi kaut kā paši tiks galā ar to, ka pastaigāsies pirms gulētiešanas, ka vēl kaut ko darīs utt.

I: Kā, vai tad viņi nevar pateik: „Nē, es nelietošu antidepresantus.”?

V.B.: Nē, nu protams, ka viņi var tā pateikt, bet ārsts uzreiz izdara spiedienu uz viņiem, sāk viņus biedēt, sāk visādi pierunāt, sāk stāstīt, cik tas ir labi, ka tas nav kaitīgi utt. Tas tādēļ, ka ārsts ir materiāli ieinteresēts izrakstīt zāles.

I: Kādēļ? Lai pārdotu zāles?

V.B.: Jā, protams, lai pārdotu zāles. Katrs ārsts saņem procentu, samērā lielu procentu no zāļu pārdošanas.

I: Tātad cik ārsts izrakstīja, tik viņam arī kaut cik atgriežas atpakaļ?

V.B.: Jā. Katrs ārsts strādā uz kādu no farmācijas uzņēmumiem, viņiem ir līgums un katrs ārsts saņem apmēram 30% no pārdoto zāļu cenas. Un bieži vien par to maksā apdrošināšanas kompānija, nevis pats pacients. Man ir vairāki pazīstami ārsti, kuri man stāstīja, ka reizi nedēļā atnāk šis farmācijas kompānijas pārstāvis (salesrap) un dod aploksnē čeku par samērā lielu summu, kas ļoti būtiski ietekmē viņu kopējo ienākuma apjomu.

I: Tas viss ir oficiāli?

V.B.: Jā, tas viss ir pilnīgi likumīgi un oficiāli. Ārstiem ir izdevīgi izrakstīt pēc iespējas vairāk zāles, un tāpēc visi amerikāņi lieto ļoti daudz medikamentu. Ik pa laikam es saņemu telefonaptaujas zvanu, kurā man jautā, vai pie mums mājās lieto zāles vismaz par 300$. Un kad es vai mana meita atbild, ka, nē, ka pie mums mājās vispār neviens medikamentus nelieto, tad viņi vēlreiz atkārto jautājumu, domājot, ka mēs nesapratām, ko mums prasa, jo 300$ par zālēm ir ļoti maza summa. Un pēc tam, ka mēs vēlreiz sakām nē, mums ir bijis, ka pasaka,  cik gan mēs tad esam laimīgi un kā mums ir paveicies.

Amerikāņi medikamentus lieto, rupji sakot, saujām. Visi mani radinieki, ko es tur tagad esmu ieguvusi caur savu vecāko dēlu, viņi visi regulāri lieto zāles saujām. Sākumā lieto zāles, pēc tam zāles no zāļu blakusefektiem, pēc tam vēl un vēl, tad no galvassāpēm, zāles, lai aizmigtu, zāles, lai pamostos, zāles, lai normāli varētu strādāt utt.

I: Bet tad sanāk, ka Tevi iesūc arvien dziļāk un dziļāk tai zāļu purvā un cilvēks bez tā vairs nevar dzīvot.

V.B.: Jā, bet par cik tā dara visi, tad tā ir vispārpieņemta norma. Pie tam viņi saprot, ka tas ir slikti un runā par to, bet ko darīt un kā iztikt bez zālēm un tās nelietot amerikāņi nezin. Pašreiz ASV ir radusies salīdzinoši liela veselīga dzīvesveida sabiedriska kustība. Pašreiz daudzi amerikāņi mēģina izkļūt no šī stāvokļa un piebiedrojas šai kustībai, kļūst par svaigēdājiem, veģetāriešiem, meklē dažādus garīgus ceļus, nodarbojas ar jogu, viņi sāk dzīvot pavisam savādāk, sāk staigāt, piemēram, basām kājām vai valkāt tikai apģērbu no dabiska materiāla, vai arī sāk celt ekonoloģiki tīras mājas utt. Ir parādījusies tāda kustība, tomēr tā salīdzinājumā ar visu pārējo Ameriku tomēr vēl ir salīdzinoši ļoti maza. Lielākā daļa ASV bērnu un pieaugušo lieto ļoti daudz medikamentu. Ir pat tāda problēma, ka dzeramais ūdens satur pārāk daudz visdažādāko medikamentu, jo tie nokļūst kanalizācijā, no turienes pazemes ūdeņos, bet no turienes dzeramā ūdens rezervuāros.

Bet kas attiecas uz mītu, ka Amerikā cilvēki labi dzīvo, jāatceras, ka ir taču Holivuda. Amerikā visi ļoti labi saprot, ka Holivudas filmas patiesībā nemaz neatspoguļo ASV realitāti. Diemžēl cilvēki, kuri nedzīvo ASV un nezina kas te notiek, domā, ka Holivuda tā arī ir Amerika. Un kad viņi skatās Holivudas filmas, kurās visi ir glaunās drēbēs, ar veselīgu sejas krāsu, ar labām, modernām frizūrām, visi labi izskatās, visiem ir balti zobi, kā viņi visi smaida, kādi viņiem ir labi bērni utt. , tad viņi domā, ka viss te ASV tā arī ir. Bet īstenībā ir savādāk.

Lielajās pilsētās cilvēki tik tiešām seko sev līdzi, bet, ja jūs aizbrauksiet uz mazpilsētu un aiziesiet, piemēram, uz vietējo supermārketu, jūs ieraudzīsiet, ka cilvēki staigā istabas čībās, treniņtērpos utt. Tur cilvēks mierīgi var atnākt uz banku ar krāsu nosmērētās drēbēs. Tur tā ir pilnīgi normāla parādība.

Cilvēki Amerikā ģērbjas vienkārši, daudzi lieto „second hand” apģērbu. Vēl ir tāda teorija, ka valkāt „second hand” apģērbu ir goda lieta (t.s.zaļi), jo tas samazina kopējo resursu patēriņu. Bet cilvēki kopumā dzīvo nebagāti, neviens „nešiko”.

I: Tad sanāk, ka te var vilkt kaut kādas paralēles starp Holivudu un Padomju kino, jo arī Padomju kino neko sliktu nerādīja.

V.B.: Vispār ir liela starpība starp Padomju kino un Hulivudu. Zināt kāda? Padomju kino ir māksla, bet Holivuda pilnīgi oficiāli ir „entertainment”, tas ir – izklaide. Tā ir pavisam cita kategorija.

I: Pie mums Krievijā vispār arī tas tagad tā ir….

V.B.: Jā, un diemžēl ka tā, diemžēl. Un es vispār brīnos, ka Krievijā Holivudas filmas ir tik populāras, šķiet, ka viņas Krievijā ir populārākas kā pašā Amerikā. Bet vispār par to, kā radās ASV kinoindustrija palasiet Iļfa un Petrova („12 krēsli” un „Zelta teļš” autori) darbā (Одноэтажная Америка (Ильф И., Петров Е.)). Viņi tur bija, viņi bija Holivudā un tika skaidrībā, kas tur notiek, viņi bija ļoti gudri, viņi aprakstīja, kā baņķieri pārņēma savā kontrolē, jeb citiem vārdiem sakot – nopirka visu Holivudu, un kā viņi mainīja Holivudas tendenci no kinomākslas uz izklaides industriju. Tas tika izdarīts apzināti. Tika speciāli nokauta jebkāda veida vēlēšanās veidot klasiskus darbus, drāmas utt. un tika pateikts, ka tā vietā būs sex un fun. Tas notika kaut kur 1932.-1934.gadā. Pašreiz ir talantīgi režisori, kuri mēģina tikt no tā ārā, bet nu pamatideja saglabājas tāda.

I: Tātad sanāk tā, ka Amerikāņi vidēji dzīvo nebagāti, naudas nav, parādos, lieto daudz psihotropo vielu un medikamentu. Sanāk bez maz vai sliktāk kā pie mums?

V.B.: Es domāju, ka nekur nav ne labāk, ne sliktāk, bet noteikti ne tika labi, kā no ārpuses tas izskatās. Tas, ka viņiem ir labi ceļi un ārēji smukas mājas, tas vēl nav pietiekami, lai būtu laimīgiem. Ar to vēl nepietiek, lai dzīve būtu pilnvērtīga. Amerikā ir ļoti daudz mīnusu. Viens no tādiem ir ēdiena kvalitāte. Ēdiena kvalitāte ASV (tas, kas nopērkams veikalos) ir viena no sliktākajām pasaulē. Es tā saku ne tikai tādēļ, ka es nodarbojos ar svaigēšanu un veģetārismu, bet gan tādēļ, ka tā kvalitāte patiešām ir drausmīga. Piemēram, apmēram 80% visu ASV produktu satur MSJ, tas ir monosodija glutamāts. Tas ir konservants (t.s.”E viela”), viela, kas izraisa pieradumu, viela, kas pastiprina garšu.

I: Citiem vārdiem sakot, tas ir nātrija glutamāts?

V.B.: Jā, nātrija glutamāts.

I: Pie mums arī viņu jau visur liek klāt.

V.B.: Tas ir ļoti slikti. Bet nu Amerikā monosodija glutamāts (=nātrija glutamāts) ir visur. Ja kādu laiku regulāri lietot uzturā šīs vielas, tad tas izraisa nekontrolējamu aptaukošanos. Peles, kuras eksperimentiem vajag pataisīt resnas, tiek mēneša laikā barotas ar monosodija glutamātu, un viņas pēc tam kļūst resnas. Tas pats notiek ar cilvēkiem. Piemēram, McDonalds un tamlīdzīgi iestādījumi visi izmanto monosodija glutamātu.Tas ir tikai viens piemērs.

Cits piemērs, glutēns. Tas ir ķīmiskā ceļā no kviešiem izdalīts lipeklis, ko balta pulverīša veidā Amerikā pievieno ļoti, ļoti daudziem produktiem. Te viņu nesauc par glutēnu, bet gan lieto ļoti smuku nosaukumu – plant based protein (augu izcelsmes olbaltumviela). Glutēns ir ļoti labs biezinātājs, kuram nav ne smaržas, ne garšas, balts pie tam vēl, un brīnišķīgs konservants. Viņš ir tik indīgs, ka pat pelējums nemetas šajos produktos. Un visos piena, jogurtu, saldējumu, šokolādes, cīsiņu, desu, siera veidos un daudzos citos produktos ir glutēns. Glutēns uzkrājas organismā, tas nešķīst ne taukos, ne ūdenī, un viņš nosēžas uz tievās zarnas bārkstiņām. Pēc 30 šādas lietošanas gadiem vai pat agrāk cilvēkam parādās tāda neārstējam slimība kā celiakija.

Celiakijai ir ļoti daudz simptomu līdz pat depresijai un augstam asinsspiedienam.

Cilvēks atnāk pie ārsta, viņam tiek uzstādīta diagnoze un pēc tam tiek pateikts – tagad neēdiet vairāk maizi. Viņam nesaka, ka viņš nedrīkt arī ēst jogurtu, dzert pienu, ēst saldējumu, sieru utt., tāpēc, ka tad viņam vienkārši nebūs ko ēst. Viss, kas tiek pārdots ASV supermārketos, viss satur glutēnu, ieskaitot arī šokolādi, čipsus utt. Šīs divas pārtikas piedevas (t.s.E vielas) aptver visus Amerikā nopērkamos produktus. Bet es nemaz nepastāstīju par mākslīgajiem taukiem, visādām kancerogēnām vielām, konservantiem utt.

Būtu ļoti labi, ja Krievijas iedzīvotāji saprastu šo visu un neietu pa ASV jau noieto ceļu. Vajag ņemt no amerikāņiem kaut ko labu (viņiem ir labas lietas, kur no viņiem var mācīties), bet neņemtu no viņiem slikto. Bet pamācīties, manuprāt, var amerikāņu attieksmē pret dzīvi, kad ir skaidrs, ka dzīve nav pārāk izdevusies, bet cilvēki tāpat nežēlojas un redz viņā kaut ko labu. Jo paši amerikāņi jau nav vainīgi, ka ar viņiem šādi izrīkojas tās pašas medicīnas iestādes vai bankas.

Vienkāršie cilvēki ir visur vienkāršie cilvēki, viņi pārsvarā ir līdzīgi. Žēl viņus ir, viņi nav informēti, viņi nezin. Viņiem nav naudas, lai ceļotu, viņi nekur nav bijuši. Viņiem skolās nemāca citu tautu literatūru un, starp citu, viņi pat nezin paši savu, amerikāņu literatūras klasiku. Viņu apmācība ir ļoti šaura, īpaši attiecībā uz visu ārvalstu, tāpēc viņi nezina to, kas viņiem ir liegts. Bet viņi ir ļoti labsirdīgi.

Piemēram, viens tāds gadījums, ko zinu. Ērglis nokļuva kādā starpgadījumā un zaudēja knābja daļu. Un viss ciems sanāca kopā un domāja, ko ar to ērgli darīt. Un beidzot viņi visi savāca naudu, samaksāja zobārstam, lai viņš uztaisa ērglim knābja protēzi. Un tagad tas ērglis lido viņiem ciemā ar mākslīgo knābi, viņi par viņu filmu uzņēma, izlika youtube, šī filma ir pat populāra, visi skatās. Viņi ir tādi sentimentāli, viņi mīl dzīvniekus, viņi nekad nemet akmeņus pa kaķiem vai vāverēm.

Tātad kaut ko labu no viņiem varētu pamācīties. Bet šo valsts un biznesa pārvaldes sistēmu mācīties nevajag. Tas ir pilnīga strupceļa variants, kas, esmu pārliecināta, agri vai vēlu izpaudīsies pilnā mērā.

I: Jūs sakāt, ka Amerika sāk brukt. Kā tas izpaužas?

V.B.: Es redzu, ka cilvēki Amerikā ir ļoti slimi, īpaši centrālajos štatos (Nebraska, Ilinoisa, Ohaijo). Es redzu, ka cilvēki ir ļoti noskumuši, ļoti noskumuši. Ir ļoti daudz skumju pārpilnu bērnu, ļoti daudziem bērniem ir jau brilles. Bērni neizskatās laimīgi, viņu acīs ir skumjas un kaut kāda bezcerība. Viņi nezini, kā būt, kā dzīvot, viņiem ir slimības, viņiem sāp mugura, viņiem sāp galva, sāp kājas, sāp ceļi, sāp locītavas, moka vēdersāpes, ir paaugstināts asinsspiediens un viņi nezina, ko darīt. Tādēļ, ka viņi slikti jūtas, viņi nevar strādāt, viņiem nepietiek naudas, viņiem ir depresija. Daudzas amerikāņu ģimenes ir pazaudējušas savas mājas. Veikalos ceļas cenas, ekoloģiski tīras pārtikas praktiski nav, ēdiens ir tāds, ka to ir šaušulīgi ēst. Ļoti daudzas mātes nevar barot bērnu ar krūti, tiek pārdota zīdaiņiem paredzēta pārtika, kuru neuzglabā pat ledusskapī. Tas ir kaut kāds pulveris, ko sajauc ar ūdeni un dod jaundzimušajiem.

Es papētīju bērniem domātās pārtikas sastāvu. Viņiem ir tāda sistēma, ka tas, kas produktā ir visvairāk, tas ir norādīts pirmais. Tad nu, lūk, bērnu produktos visvairāk ir cukurs. Iedomājaties, ja bērns jau kopš mazotnes uzturā saņem daudz cukura, tad viņš kopš mazotnes sāk nepareizi attīstīties un viņam izstrādājas liela nosliece uz smēķēšanu, uz alkoholu, uz narkotikām un uz daudz ko citu. Un kāds gan liktenis var pēc tam būt šim bērnam.

Ļoti daudzi ASV bērni iziet narkotiku lietošanas etapu, un amerikāņiem pret to ir tāda “nekas traks” attieksme, sak, uz 30 gadiem gan jau apdomāsies, kad pienāks laiks precēties un veidot ģimeni. Un tas gan notiek, ap 30 gadiem tik tiešām daudzi no viņiem pārstāj šādi dzīvot, sāk veselīgāk ēst, izveido ģimeni. Bet daudzi tomēr to nespēj izdarīt un paliek šādā stāvoklī, turpina dzert vai arī lietot narkotikas. Notiek visdažādākās lietas, dzimst bērni, kuri ir vēl daudzkārt slimāki. Un , ja runājam par ASV sabrukšanu, tad tā brūk tādēļ, ka Amerika ir ļoti slima. Pat ASV veselības ministrs teica, ka pašreizējā Amerikas bērnu paaudze ir pirmā, kura dzīvos mazāk nekā viņu vecāki. Tas, ka Amerikas nācijas veselība ir ļoti stipri apdraudēta, ir jau pilnīgi oficiāli atzīts fakts.

Otrs faktors. Ir ļoti daudz bezdarbnieku un ir ļoti daudz bezpajumtnieku. Mūsu mazajā pilsētiņā, kurā ir 20000 iedzīvotāju, es redzu daudz ubagojošu cilvēku. Tur ir gan jaunieši, gan veci cilvēki, gan simpātiski ļaudis, gan inteliģenti, no kuriem ir redzams, ka viņi ir strādājuši par skolotāju vai kādā tamlīdzīgā profesijā. Ubago arī cilvēki ar bērniem, ir tādi, kuri ar suni kopā sēž. Un ne vienmēr viņi naudu prasa. Bieži vien viņiem ir uzraksts – strādāšu par pārtiku. Un te ir skaidrs, ka te nav nekāda ubagu mafija vai kas tamlīdzīgs, bet gan bezizejā nonākuši cilvēki. Es reizes divas esmu piedāvājusi šādiem cilvēkiem darbu, viņi man palīdzēja, pateicās, es viņiem devu kaut kādu naudu, viņi pirka sev pārtiku utt. Es redzu, ka tas notiek. Es redzu, ka nomāktība ir cilvēkos. Bet pat ar visu nomāktību viņi nepadodas, viņi nežēlojas, viņi turpina cerēt uz kaut ko.

Es domāju, ka paši amerikāņi nemaz īsti neapzinās, cik patiesībā viņiem ir smaga situācija. To īpaši var redzēt, kad atbrauc no ārzemēm, nu jau pat tad, kad atbrauc pat no Meksikas. Pagājušogad biju Meksikā. Tur cilvēki ir jautri, viņi ar visu ģimeni iet dabā, spēlē ģitāras, dzied, peldas vai vienkārši pusdieno zālienā. Bet, kad atbrauc uz Ameriku, visiem ir tādas drūmas sejas.

I: Bet mums stāsta, ka Amerikā viss ir kārtībā, visi smaida.

V.B.: Jā, tik tiešām, Amerikā visi viens otram smaida, bet acīs viņiem ir skumjas.

I: Tātad tas smaids ir tikai maska?

V.B.: Tā ir tāda audzināšana, ka nedrīkst žēloties, ka ir jāatrod labais pilnīgi visā.

I: Ir vēl kādi iemesli, kādēļ ASV brūk?

V.B.: Pilnīga neizglītotība. Lasīt neprot, nelasa. Pēc statistikas katrs ceturtais amerikānis prot lasīt tikai pa zilbēm. Anglijā, starp citu, ir tāpat. Es domāju, ka šis skaitlis patiesībā ir lielāks.

I: Un kā ir ar izslavētajām ASV universitātēm?

V.B.: Man tas ir noslēpums. Kad es redzu, ka ASV universitātes starptautiskos reitingos ieņem pirmās vietas pasaulē, tad man tas ir noslēpums. Es domāju, ka kādas divas trīs ASV universitātes varētu strādāt pēc kaut kādas citas shēmas, bet realitātē….. Es daudz braukāju, esmu bijusi ar lekcijām visos ASV štatos, tiekos ar cilvēkiem, daudz ar viņiem runāju un man ir e-pasta apziņošanas sistēma, ko saņem kādi 30000 cilvēku. Savus bērnus es apmācīju pati, viņi gandrīz negāja ASV skolā. Kā jau teicu, statistiski katrs ceturtais amerikāņu bērns prot lasīt tikai pa zilbēm. Un realitātē es esmu redzējusi, ka ļoti daudzi amerikāņu jauniešu, kuriem ir 27 gadi, 28 gadi, savā dzīvē ir izlasījuši tikai vienu grāmatu. Vienam tā bija “Bagātību sala”, citam cita, manas meitas paziņam vienīgā viņa izlasītā grāmata bija “Mazais princis”. Varētu it kā teikt, ka Krievijā arī tagad nelasa, bet klausās audiogrāmatas, bet amerikāņi arī audiogrāmatas neklausās. Kaut kādu iemeslu dēļ amerikāņiem literatūra ir apslēpta. Ļoti daudzi amerikāņi pat nav dzirdējuši, ka ir tāds Daniels Defo, viņi nezin Džeku Londonu, nezina Tekelija “Liekulības tirgu”, nezina Dreizera “Amerikāņu traģēdiju”, Dreizeru vispār nezina.

Pagājušogad sanāca tā, ka es, regulāri runājot ar cilvēkiem, viņiem prasīju: “Vai Jūs esat lasījuši “Liekulības tirgu”? Vai Jūs esat lasījuši “Amerikāņu traģēdiju”?” utt. Un neviens nebija dzirdējis par tādiem darbiem un prasa man, kas tas tāds ir. Viņi pat nav dzirdējuši par Mainu Rīdu un Fenimoru Kuperu, viņi nezina tādus uzvārdus. Tad es prasu viņiem, kas ir klasika. Klasika viņu izpratnē ir Šekspīrs un vēl Folkners. Citu klasiku viņi nezina.

Tad es nolēmu veikt eksperimentu. Es visam savam 30000 cilvēku sarakstam, kas ir manā mailinglistē (tie ir pārsvarā cilvēki no Amerikas), nosūtīju testu un izpildes gadījumā balvā piesolīju grāmatas no manas mājas lapas 100$ vērtībā. Testā bija 5 tiešām klasisku un labi zināmu ASV autoru darbu anotācijas (pati sarakstīju) un bija jāatmin grāmatu autors un nosaukums. Tur bija Marka Tvena “Suņa stāsts”, Teodora Dreizera “Amerikāņu traģēdija”, Rokvela Kenta “Salamina”, Džeka Londona “Baltais Ilknis” un O’Henri “Sarkanādaino virsaitis”. Anotācija bija apmēram tāda: “Divi bandīti nozaga puiku no bagātas ģimenes, lai iegūtu izpirkuma naudu, bet puika izrādījās tik liels razbainieks, ka bandītiem nācās samaksāt, lai atgriestu viņu atpakaļ, un knapi pašiem aizmukt, lai sveikā tiktu cauri.” Un no šādas anotācijas bija jāpasaka grāmatas autors un nosaukums.

Tātad es uztaisīju 5 šādas anotācijas un nosūtīju 30000 cilvēkiem. Un kā jūs domājāt, cik cilvēki man visu atminēja? Neviens. Pie tam es saņēmu daudz atsauksmes no skolotājiem, Amerikas literatūras profesoriem, kuri bija ļoti sarūgtināti un kuriem bija kauns, ka viņi nevarēja  nosaukt šīs grāmatas. Bija gadījumi, kad viņi uzminēja kādu vienu grāmatu, jo viņi bija redzējuši filmu. Google meklēt nedrīkstēja, bet tai pat laikā anotācijas bij tādas, ka neko īpaši daudz tur sameklēt nevarēja.

Par šo testu es saņēmu arī dažas negatīvas atbildes no sērijas: “Kā jūs uzdrošināties spriest par mūsu izglītotību! Kas jūs tāda esat! Pie jums Krievijā veikalos pat tualetes papīru nopirkt nevar. “ Iespējams šāda tipa kritikai ir pat savs pamats, bet nu faktu es konstatēju, ka kaut kādu iemeslu dēļ ASV iedzīvotāji skolās neiemācās paši savu literatūru. Papildus es iegāju lielākajā pasaules tiešsaistes grāmatu veikalā – Amazone.com un mēģināju sameklēt amerikāņu klasisko literatūru, un tur es ar lielām grūtībām atradu dažas vecas, second hand klasiķu grāmatas (papīra formāta). Dažas grāmatas tur ir, bet daudzu vispār nav.

Kad aizej uz Pēterbugras grāmatu veikalu, piemēram, Bukvajed, tad tur ir izlikta un visiem pieejama visa krievu literatūras klasika, Puškins, Ļermontovs, Dostojevskis, Tjutčevs, viss tur ir. Bet Amerikā kaut kādu iemeslu dēļ tā nav. Es domāju, ka tas tā ir izdarīts speciāli. Nevar tas taču tā būt, ka šāds vakuums ir radies nejauši. Tāpēc tagad es strādāju pie grāmatas par šo tēmu – “Kā bestsellers nogalināja klasiku”.

Viens no maniem pieņēmumiem ir tāds, ka ar bestselleru sistēmas palīdzību ir devalvēta klasika. Saskaņā ar vārdnīcas definīciju klasika ir darbs, ko ir uzrakstījuši labākie cilvēki, tā ir garīga literatūra, ko lasa gadsimtiem, bet bestsellers ir tas, ko visvairāk pērk, tā ir izklaidējoša literatūra, kāds detektīvs, šaušana, stāsts par briesmonīšiem utt., kam ar garīgumu ir visai mazs sakars.

Kas attiecas uz citiem mākslas veidiem, tad, piemēram, ļoti daudzi amerikāņi uzskata, ka pašas labākās filmas pasaulē ir Holivudas filmas, un viņiem patīk viss, ko ražo Holivuda. Esmu satikusi cilvēkus, kuriem patīk pat 3. un 4. kategorijas Holivudas filmas un kuri nekad vai labi ja vienreiz mūžā ir redzējuši ārzemju filmas. Vispār ārzemju filmas un tikai pašas, pašas labākās, tās, kuras ir saņēmušas kādas starptautiskas balvas, var paņemt noskatīties tikai vienā vietā (Blockbuster). Tur var dabūt ierobežot skaitu itāļu, franču, krievu filmu. Parasti tur ir tikai viena kopija, jo cilvēki viņas reti ņem, bet pārsvarā tiek propagandēta Holivuda.

Kas attiecas uz bērnu grāmatām, tad te situācija ir  ļoti kritiska. Es zinu, ka Krievijā vēl ir valsts subsīdijas bērnu grāmatām, lai Puškina pasakas tiktu izdotas, lai tautas pasakas tiktu izdotas utt. ASV sistēma ir pavisam cita. Te grāmatas ar Holivudas multfilmu varoņiem izdod šo pašu multfilmu ražotāji, kas tādā veidā vairāk nopelna. Mākslinieku zīmētas grāmatas praktiski gandrīz nav vai arī, ja ir kāda, tad ļoti primitīvi uztaisīta, jo kam vairāk vienkārši nav naudas. Es pati šogad par savu naudu izdevu 5 grāmatas bērniem angļu valodā. Pati maksāju māksliniekiem, pati maksāju tipogrāfijai un zinu, ka tas ir neizdevīgi, jo grāmata ir krāsaina, izdruka ir dārga, bet jāpārdod ir divreiz lētāk kā pieaugušo grāmatu. Ja pieaugušo grāmata maksā apmēram 15$, tad bērnu grāmata jāpārdod par 7$, bet nodrukāt pieaugušo grāmatu izmaksā 1,5$, savukārt bērnu grāmatu – 3,5$, jo tā ir krāsaina. Attiecīgi tas sanāk pavisam neizdevīgi.

Es izdevu šīs grāmatas, viņas man slikti pērk un es pati uz savas ādas pārliecinājos, ka te ir kāda sistēma, kas neatbalsta tos, kuri grib kaut ko labu bērniem izdarīt.

I: Bet kā tā, vai tad ir kādi ierobežojumi?

V.B.: Nē, vienkārši neviens man viņas nepirks par 15$, jo Holivudas grāmatas maksā 3,5$. Manās grāmatās ir ieliktas veselīgas idejas, un no pieredzes varu pateikt, ka nav Amerikā atbalsts kaut kam labam un veselīgam, bet izklaidējošam – lūdzu, sponsori atradīsies. Pie manis arī bija un teica, ka, ja es savās grāmatās ielikšu vienu populāru brūnganu dzērienu un grāmatā varoņi vismaz trīs reizes ar to rokās parādīsies, tad viņi man ir gatavi atmaksāt visu tirāžu un palīdzēt izplatīt. Tā, ka vispār jau var atrast sponsoru, ja, piemēram, galveno bērnu grāmatas varoni ar konkrētas markas cigareti rokās attēlotu pie konkrēta restorāna un konkrēta kinoteātra utt., bet es negribu neko tādu darīt. Bet savādāk nekādi nesanāk.

Es kaut kā mēģināšu cilvēkiem paskaidrot, cik tas ir būtiski kopš mazotnes ieaudzināt bērniem interesi par savu veselību. Bērns veidojas līdz 6 gadu vecumam, viņa attieksme pret dzīvi, viņa zemapziņa utt. Tieši tāpēc ir tik daudz tieši bērnu reklāmas, kurās saka, kādi tieši jogurti ir jālieto, kādas putriņas, čipsi utt. Ir pat statistiskie dati, saskaņā ar kuriem amerikāņu bērni apmēram 12 stundas nedēļā noklausās dažādas šāda veida reklāmas. Un es gribu, lai tam visam būtu vismaz kaut kāda alternatīva un kaut kas tam pretī stāvētu.

Man ir grāmata 2 –3 gadus veciem bērniem, kurā ir attēlots, ka begemotiņš mīl zaļumus, ka govs ēd zāli, ka pat tīģeris ēd zāli, ka kukaiņi, putniņi, visi ēd zāli. Un pēdējā lappusē ir puika, kurš arī mīl zaļumus. Tādas labas, labsirdīgas grāmatas, kas bērniem nāk par labu, ir patīkamas un labi uztaisītas (īstu mākslinieku veidotas). Un pasakas, kuras stāsta bērnam, ka viņš pats var parūpēties par savu veselību.

************************

V.B.: Amerikā ir tāda maz zināma parādībā kā trafikings. Savulaik amerikāņi demontēja visus savus dzelzceļus, tos nopirka Fords par 1 miljardu dolāru. Fords dzelzceļus demontēja, pārkausēja un paziņoja, ka Amerikā visu pārvadās ar fūrēm (angliski truck). Tāpēc tika izveidots ļoti labu automaģistrāļu tīkls krustām šķērsām pa visu Ameriku. Un visu tagad pārvadā ar šīm furēm, ar šiem truckiem.

I: Dzelzceļu tātad Amerikā nav?

V.B.: Nē, dzelzceļu Amerikā gandrīz nav. Ir palikuši tādi mazi dzelzceļa atzariņi, braukt pa kuriem sanāk dārgāk nekā ar lidmašīnu. Cilvēki ar dzelzceļu brauc tikai atpūtas braucienos, sava veida ekskursijās.

Pēdējos gados ASV ir attīstījusies tāda parādība kā trafikings. Dažas personības, dažas nelegālas organizācijas nozog mazas (12-14 gadus vecas) meitenes, pieradina pie narkotikām un pēc tam, draudot ar piekaušanu un narkotiku nedošanu, sūta uz šo fūru (tracku) stāvvietām.

Fūres pēc likuma nedrīkst braukt pa nakti, šoferiem obligāti ir 8 stundas jāatpūšas. Tāpēc gar ASV automaģistrālēm ir speciālu stāvvietu tīkls, kur var apstāties 200-300 mašīnas, kur ir savi nakts restorāni un kur fūru šoferi guļ un atpūšas.

Tad, lūk, šīs meitenes sūta uz šīm stāvvietām un viņas iet no vienas mašīnas uz otru un piedāvā sevi. Bet šoferi nezina, ka šīs meitenes ir piespiestas nākt, viņi domā, ka viņas nāk pēc pašu vēlēšanās un ka viņām ir stipras materiālas grūtības, kas piespieda izšķirties par šādu galēju soli. Un tā viņas izmanto. Amerikā ir cilvēki, kuri cīnās ar šo parādību, viņi ir uzņēmuši filmas un izlikuši internetā. Šādu meiteņu – verdzeņu Amerikā ir apmēram 100000. Oficiāli viņas ir bez vēsts pazudušas, bet reāli kaut kur nodarbojas, lūk, ar šādām lietām.

I: Bet kā, vai tad viņas nevar atrast, ja jau ir bez vēsts pazudušas. Jāizlīmē fotogrāfijas. Vēl jo vairāk, ja viņas staigā pa stāvvietām, kur ir daudz cilvēku.

V.B.: Līmē fotogrāfijas, bet viņas aizved pavisam uz citu vietu un citu štatu, un viņas neatrod. Tādas dzīves rezultātā viņām stipri mainās izskats, viņas baidās, ir iebiedētas. Ir meitenes, kurām izdevās kaut kā noklīst, aizbēgt un kuras ir devušas intervijas, šīs intervijas arī internetā ir pieejamas. Šo informāciju izplata arī tādēļ, lai fūru vadītāji zinātu, kas tās ir par meitenēm, un arī paši kaut kā cīnītos ar šo parādību. Tomēr pašreiz šī parādība plaukst un zeļ, tas ir bizness. Tādā brīvā valstī kā Amerika ir arī šāda parādība.

I: Jūs teicāt, ka daudzi ir pazaudējuši savas mājas. Kur šie cilvēki palika?

V.B.: Kur palika cilvēki?! Es redzēju Floridā un Teksasā grandiozas telšu pilsētiņas. Kad cilvēki zaudē māju, viņi cenšas pārvākties uz zemākas kvalitātes dzīvokļiem(apartamentiem), bet ne vienmēr tas ir iespējams. Ja, piemēram, ģimenē, ir 4 cilvēki, viņiem neviens neizīrēs 1 istabu apartamentus, viņiem tad ir jāīrē 2 vai 3 istabu apartamentus. Un, ja viņiem tas kaut kādu iemeslu dēļ neizdodas, tad viņi pārvācas uz telšu pilsētiņu un dzīvo teltīs tikmēr, kamēr neatradīs kādu darbu.

Es esmu redzējusi lielas telšu pilsētiņas. Ir tāda pilsēta Juma, tuksnesī, pašos Dienvidos, tur ir milzīga telšu pilsētiņa. Tie ir bezmaksas kempingi. Pēc likuma bezmaksas kempingā drīkst dzīvot 14 dienas. Pēc tam cilvēkam ir jādodas uz citu bezmaksas kempingu, bet bezmaksas kempingu Amerikā ir daudz. Un cilvēki pārvietojas no viena kempinga uz citu un kaut kā dzīvo.

I: Bet jebkur, kur gribu, telti nevar uzcelt?

V.B.: Ņujorkas centrā laikam noteikti nevar. Var uz kāda lauka, ja tas nav privātīpašumā, un, ja tā ir, tad visdrīzāk tas ir ļoti tālu no pārtikas avotiem un automaģistrālēm. Tas ir nereāli. Kempingi ir gar ceļiem, tāpēc tur var gan naudu prasīt, gan uz veikalu aiziet, vai uz izgāztuvi.

Amerikā ir tāda parādība ko sauc par dumpster diving. Tas ir tad, kad cilvēki pārtiek no izgāztuvē atrastas pārtikas. Lieta tāda, ka Amerikā ir aizliegts pārdot pārtiku, kurai ir iztecējis derīguma termiņš. Šāda pārtika ir jāmet laukā. Attiecīgi tādā veidā tiek izmests arī daudz vēl lietojamas pārtikas (tas ir pilnībā ēdama, neatvērtos iepakojumos). Un cilvēki tātad sameklē izgāztuvēs šādu pārtiku un ēd.

Veikali tagad ir sākuši cīnīties ar šo parādību. Viņi uzstāda kompaktorus, kuros tiek izmesta pārtika un sapresēta, lai neviens to vairs nevarētu lietot. Tomēr daudzās vietās tas vēl nav izdarīts un šāda parādība ir. Un telšu pilsētiņās arī šādi cilvēki pārtiek. Un tās izgāztuves ir visai tīras, tur pat labi smaržo, bet nu tāpat, tā ir izgāztuve.

I: Nesen es dzirdēju, ka Amerikā ir sākusies masu čipizācija. Ka cilvēki atnāk pie ārsta, kur viņam saka: “Lai Tev palīdzētu, mums būs Tev jāuzstāda čips. “ Un bez tā palīdzību nesniedzot. Ir tādas lietas patiesībā?

V.B.: Es neesmu dzirdējusi, ka cilvēki atnāktu pie ārsta un viņiem uzstādītu čipu. Bet saruna par to, ka būs čipizācija, norit nepārtraukti. Ir ļoti daudz sarunu par to, ka čipizācija būs. Par cik šī informācija ir no sazvērestības teoriju sērijas un man nav droša informācijas avota, es ko tādu nevaru apgalvot. Es ceru, ka nekas tāds nebūs, jo, ja būs čipizācija, vismaz es personiski mukšu prom.

Es esmu dzirdējusi no cilvēkiem un lasījusi internetā, ka čipus ir sākuši pievienot zālēm. It kā tādēļ, lai ārsts varētu kontrolēt vai pacients dzer zāles.

I: Viens amerikānis, ko pazīstu, man pastāstīja, ka Amerikā pašreiz praktiski ir policejiska valsts un ka kaut kādas tiesības un brīvības paliek arvien mazāk un mazāk. Vai tas tiešām tā ir?

V.B.: Jā, es domāju, ka tas tik tiešām tā ir. Tas tā ir pat tik lielā mērā, ka es baidos par to pārāk detalizēti runāt.

Es gribētu, lai Krievijas pilsoņi [tas attiecas arī uz Latvijas iedzīvotājiem]  būtu gudri un saprātīgi un necenstos iet pa ASV attīstības ceļu. Ir tāda grāmatiņa, Pinokio, kur visi grib nokļūt Muļķu zemē, bet rezultātā pārvērtās par ēzeļiem.  Šai grāmatā vienkārši ģeniāli ir aprakstīta šāda veida parādība. Ir tādas ģeniālas pasakas kā Zelta zivtiņa, Neglītaios pīlēns un, lūk, arī Pinokio ir no šīs sērijas.

Ar to es negribu teikt, ka Amerikā dzīvo muļķi, bet valsts, kura tur ir aprakstīta, gan atgādina Ameriku: ārēji viss izskatās lieliski, bet tur dzīvojošo cilvēku gan ir žēl. Viņi paši nesaprot, kas viņiem ir atņemts.

Vēl Amerikā, jo īpaši dažos štatos, cilvēku paverdzināšanai plaši tiek izmantota reliģija. Ļoti dogmatiska reliģija, kuru bieži vien viņi pat nav izvēlējušies, bet kopš dzimšanas uzsūkuši. Viņi tos visus reliģiskos tekstus saprot nu ļoti burtiski. Un kad es savās lekcijās saku, ka vissenākie atrastie cilvēku kauli datēti kā 3,6 miljonus gadu veci, viņi saka, ka tas nevar būt, jo Dievs mūs ir radījis tikai 6000 gadus atpakaļ. Es saku, ka tie ir zinātnes dati, bet viņi, ka tas nevarot tā būt un kā vispār es uzdrošinos kaut ko tādu teikt.

Viņiem ir tik liela ticība tam kanonam, tai dogmai, ka viņi nepieļauj, ka kaut kas var būt arī savādāk.

I: Bet šie cilvēki taču skolā mācījās?

V.B.: Jā, viņi mācījās skolā, bet, kā viņi mācījās, es nezinu. Viņiem ir ļoti aprobežota pasaules uztvere. Bībeli jau vispār arī var interpretēt ļoti dažādi. Un kad es saku, ka braukāju pa visu pasauli un satieku dažādus cilvēkus, gan hinduistus, gan musulmaņus, gan sufijus, katrs no viņiem uzskata, ka tieši viņu reliģija ir tā pareizā. Un ka reliģiju dēļ ir bijuši daudz asiņainu karu. Bet tāpat, viņi pilnīgi nevēlas neko par to dzirdēt.

Piemēram, sarunājos ar vienu amerikāņu ģimeni. Prasu viņai, kur ir viņas vīrs. Viņa atbild, ka vīrs ir karā. Bombardē Bagdādi. Tad es prasu, bet kā gan ir ar bausli “Tev nebūs nokaut”. Viņa atbild, ka valdība un valdnieks ir jāklausa, jo viņš ir Dieva iecelts. Tā pilnīgi visu var vienalga kā pārvērst un pārinterpretēt.

Un, kad es redzu, ka Krievijā visur ir šie amerikāņu misionāri, man paliek baisi. Ko gan viņi spēj labu Krievijas cilvēkiem iemācīt?! [arī Latvijā ļoti aktīvi darbojas visdažādākie ASV “misionāri” un reliģiskas organizācijas, kuras ir cieši saistītas ar ASV] Nedrīkst pārāk dziļi iegrimt reliģijā, nedrīkst pieradināt pie reliģijas kopš bērnības.

Bailes, ko reliģija iedveš bērnam, panāks to, ka bērns nekad nevarēs būt laimīgs. Reliģija ir jāizvēlas apzinīgā vecumā ap 16-20 gadiem, kad cilvēks jau ir padzīvojis un pats sāk meklēt savu garīgo ceļu. Kad viņš saprot, ka viņš ir ne tikai fiziskais ķermenis, bet ka viņam ir arī gars. Un tad viņš pats skatās, kam ticēt. Tā ir jābūt. Nedrīkst kopš bērnības teikt, ka debesīs ir onkulis, kurš ir pats galvenais un no kura ir jābaidās. Šāda pieradināšana atņem bērnam brīvību un laimi. Un Amerikā es redzu, ka tas notiek.

I: Kā ir ar Amerikas brīvībām?

V.B.: Kad es atbraucu uz Ameriku, tad tur brīvību bija vairāk, vismaz tādas ir manas izjūtas.

Amerikā es varēju izdarīt daudz ko, ko nevarēju izdarīt Padomju Savienībā, piemēram, es varēju iziet uz ielas vienalga kādā izskatā un neviens man neteiktu, ka tā ģērbties nedrīkst. Amerikā varēja atvērt biznesu un vēlēties nopelnīt daudz, daudz naudas. Amerikā varēja stāvēt uz ielas ar visdažādākajiem plakātiem un lozungiem.

Kad es atbraucu uz Ameriku (tas ir 1990.gads), tur bija tāda ļoti laba klientu apkalpošana. Nekur nebija rindu, ja es atnācu uz banku, visi man centās palīdzēt un apkalpot, ja es atnācu uz pastu, nebija jāstāv rindā, un tā bija tāda ļoti liela starpība salīdzinājumā ar to laiku Padomju realitāti. Atceros kā 2 stundas stāvēju rindā un pārdevēja uz aizrādījumu no rindas teica: “Jūs esat daudz, bet es esmu viena.”

Bet tagad Amerikā laikam trūkst naudas, un pie mums slēdza bibliotēku. Bibliotēka, kas atrodas tādā senā skaistā ēkā, kādreiz strādāja katru dienu, bet tagad tikai pa sestdienām un tikai no 12 līdz 15. Tas ir, bibliotēka strādā 3 stundas nedēļā un tas ir uz visiem, gan uz bērniem, gan uz studentiem, gan uz pārējiem lasītājiem. No 4 pamatskolām slēdza 3 pamatskolas, un bērni sākuši nemācīties katru dienu. Tagad ir bieža parādība, ka ir “skolotāju dienas”, “konferenču dienas” utt., kad bērni uz skolu neiet.

Man ir divi mazbērni, un man bieži zvana viņu vecāki un prasa, vai es nevaru ar viņiem pasēdēt, jo viņiem atkal skola ir slēgta. Tātad uz šo ekonomē. Pastā ik dienas strādāja četri klerki. Tagad trīs logi ir aizvērti un strādā tikai viens klerks. Un tagad pastā mūsu pilsētā ir gara, gara rinda, kas iziet arī uz ielas. Krēslu nav, visi stāv kājās, tai skaitā ar smagām pakām. Un kad klerks ar kādu sarunājas un viņam no rindas aizrāda, tad viņš atbild kaut ko no sērijas: “Jūsu ir daudz, bet es esmu viens”, un tas man ļoti atgādina Padomju Savienību pirms sabrukšanas.

Es dzirdu sarunas par absurdiem arestiem. Piemēram, vienu cilvēku arestēja par to, ka viņš vāca lietus ūdeni pie sevīm. Tiesa gan viņš to savāca ļoti daudz, veselu baseinu. Viņam pateica, ka šis ūdens pieder valstij un ka viņš nedrīkst to vākt savā zemesgabalā. Viņu arestēja, ielika cietumā, ļoti ilgu laiku neuzrādīja apsūdzību un neļāva pazvanīt.

Vienu citu vīrieti apcietināja par to, ka viņš izvadāja svaigu, nevārītu pienu. Viņš pat neslauca to govi, viņš tikai izvadāja svaigu pienu. Tur ir likums, kurš ir vērsts pret tiem, kuriem ir savas govis un kuri kādam pārdod svaigu pienu. Pēc likuma ir aizliegts pārdot svaigu pienu. Lūk, viņš izvadāja svaigu pienu un viņu par to ielika cietumā. Intervija ar šo cilvēku ir nopublicēta internetā. Viņam ir 60 gadu, viņu turēja apcietinājumā 30 dienas, neuzstādīja apsūdzību, viņš paprasīja ēst un dzert un viņam teica, lai dzer krāna ūdeni, bet ēst nedeva divas diennaktis.

Es, piemēram, domāju, ka ja cilvēkam ir sava govs, tad viņam ir tiesības izlemt, vārīt to pienu vai nevārīt. Un, ja kāds no viņa radiniekiem vai draugiem grib to pienu padzert, tad kā tas var būt, ka viņam obligāti pa priekšu tas piens ir jāuzvāra. Pie tam esmu pilnīgi pārliecināta, ka svaigs piens ir veselīgāks un garšīgāks, bet vārīts piens ir kaitīgs. Man šāds likums šķiet absurds.Un es biju sašutusi līdz sirds dziļumiem, kad skatījos to videomateriālu un uzzināju, ka viņu arestēja tikai par to, ka viņš atveda to pienu (viņu paprasīja tikai atvest). Un vēl tas, cik rupji ar pret viņu izturējās.

Bet vairāk par šādām lietām es gan negribētu runāt, jo vienkārši baidos. Cik pateicu, tik pateicu. Tas tādēļ, lai jūs ne pārāk uz to Amerikas pusi rautos.

I: Kāpēc cilvēki pret to neiestājas, ja jau 20 gadu laikā ir noticis tik krass pasliktinājums valsts dzīvē?

V.B.: Pirmkārt, tas ir noticis pakāpeniski un cilvēki daļēji pie tā jau ir pieraduši. Otrkārt, viņi ir neapmierināti, viņi runā savā starpā par to, bet ko viņi var izdarīt? Tā reāli ņemot, ko viņi var izdarīt? Piemēram, tagad būs ASV prezidenta vēlēšanas, ir divi prezidenta amata kandidāti, un es dzirdu cilvēkus runājam, ka viņiem neviens no viņiem nepatīk. Un ko lai tādā situācijā dara? Vēl citi saka, ka abi kandidāti ir lielkapitāla marionetes. Un ko lai dara, kur lai iet? Un ir jāiet uz darbu, ir savas lietas, laika nav.

Bet kaut kā tas viss noteikti attīstīsies un kaut kas noteikti notiks, jo visi amerikāņi bruņojas. Amerikā brīvi var nopirkt ieročus, un cilvēkiem ir pistoles (īsti kaujas ieroči). Mans dēls man saka, ka viņa draugiem visiem jau ir pa diviem ieročiem katram. Un tas ir tā dīvaini, ka visi visapkārt ir ar ieročiem. Mazums, kas var notikt, jaunieši iedzer, lieto narkotikas, bet viņiem ir pistoles.

I: Un tas viss ir likumīgi?

V.B.: Jā, tas viss ir likumīgi. Arī es varu aiziet un nopirkt sev ieroci.

I: Un tagad pēdējais jautājums, vai ir vērts tagad braukt uz Ameriku?

V.B.: Aizbraukt noteikti ir vērts, lai apskatītos, bet uz dzīvi, es nezinu. Katram pašam tas ir jāizlemj, katram ir savs ceļš. Tas, ko noteikti vajag darīt, tas ir ceļot pa pasauli.

I: Lai ceļotu vajag naudu.

V.B.: Ja trūkst naudas, tad ir jāizdomā kāds projekts un tā nauda jānopelna. Ja, piemēram, man vajag kaut ko nopirkt, es paņemu kādu vakara darbu. Vienkārši ņemu un daru kādu kaut vai mehānisku darbu un nopelnu, pie tam izdaru to ļoti labi, lai man vēl kādreiz to uzticētu.

I: Jūs esat pavisam cits gadījums. Tas, kā Jūs darbu pamanāties atrast Amerikā, kur, kā Jūs sakāt, viņa nav, ir savādāk. Jums ir vieglāk, jo Jūs esat pasaulslavena rakstniece. Vienkāršiem cilvēkiem ir savādāk.

V.B.: Zināt, ir tāds ļoti interesants paradokss, ka darba nav, cilvēki nevar atrast darbu, bet patiešām labu darbinieku atrast ir ļoti grūti, gandrīz vai neiespējami. Jums to var apstiprināt jebkurš darba devējs. Tā, lūk, un tas tā ir visā pasaulē. Es, piemēram, Amerikā nevaru sev atrast labus darbiniekus, tāpēc visu esmu spiesta darīt viena pati. Visiem ir bezdarbs, bet es nevaru nevienu atrast un daru visu viena.

I: Bet kāpēc tas tā ir?

V.B.: Tāpēc, ka cilvēki nav spējīgi apzinīgi pieiet lietai. Mans darbs nav viņu. Atrast tādu, kurš tik tiešām visu sapratīs un varēs kaut uz laiku paņemt kādu daļu no mana darāmā un darīs to kā paša lietu, tas ir ļoti liels retums. Tas ir retums jebkurā valstī. Nav darba ētikas.

I: Nu ja, darbs ir lai pelnītu, lai naudu saņemtu. Cilvēkam galvenais ir naudu saņemt, bet viss pārējais, nu tā.

V.B.: Ja patiešām labi strādā, tad ir daudz vieglāk darbu atrast. Neskatoties uz to, ka ir bezdarbs, es zinu, ja man vajadzēs, es darbu pilnīgi noteikti atrast varēšu. Un tas notiks pat tad, ja viņi nezinās, ka esmu pasaulslavena rakstniece. Es zinu, ka es noteikti atradīšu darbu un tur es strādāšu tik labi, ka viņi vienkārši nespēs no manis atteikties. Viņi pajautās, vai es protu šo, un es atbildēšu, ka, ja neprotu, tad iemācīšos.

Es dzīvē esmu visu mantību  zaudējusi vismaz trīs reizes. Un pēc tam sāku atkal no nulles, un neko…

Avoti:

http://nstarikov.ru/blog/22843

Informācijas aģentūra
/19.01.2013/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 13 komentāri

Alkohols – sabiedrības nogalināšanas tehnoloģija

Alkohola patēriņš 2004.gadā

Alkohola patēriņš 2004.gadā

Cilvēka organismā nav neviena orgāna, neviena auda, nevienas tā sastāvdaļas, uz kuru neiedarbotos alkohola iznīcinošā ietekme. Alkohols ir galvenais smadzeņu asinsizplūdumu iemesls. Alkohola ietekmē sirds muskuļi aptaukojas un kļūst vārgi.

Pirmkārt, alkohols ietekmē smadzenes. Daudzi šīs ietekmes (reibuma  stāvokļa) dēļ, arī lieto alkoholu. Kad alkohols nokļūst asinīs, tas noņem tauku slāni no sarkano asinsķermenīšu (eritrocītu) virsmas un viņi tek nevis atsevišķi, bet salipuši kopā. Līdz ko šādi ķekaros salipuši eritrocīti sasniedz noteiktus galvas smadzeņu asinsvadus, eritrocītu ķekars nosprosto asinsvadu un asinis netek tālāk kā rezultātā attiecīgās galvas smadzeņu šūnas pēc kāda laika atmirst no skābekļa trūkuma. Reibuma stāvokli iedzēris cilvēks izjūt tad, kad sākas atsevišķu galvas smadzeņu šūnu atmiršana. Smadzeņu šūnu iznīcināšana ir neizbēgama, lietojot alkoholu pat nelielās devās. Ir zinātniski pierādīts, ka pat mazas alkohola devas samazina prāta spējas.

Alkohols, ko vīrietis izdzer 3 mēnešus pirms bērna ieņemšanas, atstāj stipri negatīvu iespaidu uz jaunā bērna fizisko un jo īpaši psihisko veselību. Tomēr, ja vīrietis ir pārstājis lietot alkoholu, tad trīs mēnešu laikā notiek pilnīga spermotozīdu nomaiņa.

Savukārt sievietes, kurām var vēl būt bērni, vispār nedrīkst lietot alkoholu nekādos daudzumos un tas ir zināms jau sen. Tas ir tādēļ, ka sievietes olnīcās atrodas visai viņas dzīvei paredzētās olšūnu rezerves. Atšķirībā no vīrieša, sievietes dzimumšūnas veidojas iekšķīgi vēl pirms viņas dzimšanas [un dzīves laikā neatjaunojas; tas ir – cik un kādas piedzimstot tiek dotas, tādas arī paliek visu mūžu]. Olšūnas ir visilgāk dzīvojušās sievietes organisma daļas.

Olnīcu sieniņas droši sargā olšūnas gandrīz no jebkuru negatīvu faktoru ietekmes, izņemot……. etilspirtu, kurš, būdams ļoti labs šķīdinātājs, spēj izsūkties cauri olnīcu sieniņām un traumēt daļu no olšūnām, no kurām nākotnē iespējams var rasties bērniņš. Un ar katru alkohola glāzi, ko izdzer sieviete, traumēto olšūnu skaits pieaug, un var gadīties tā, ka pēc pāris gadiem apaugļosies tieši tā olšūna, kura tika saindēta ar to pašu šampanieša glāzi Jaunajā gadā vai „tikai vienu” vīna glāzi kādā no jubilejām. Šīs šampanieša (vai vīna, vai alus utt.) glāzes ietekmes rezultātā  dzīvība var tikt dota bērnam ar nopietniem fiziskās vai garīgās attīstības traucējumiem.

Mīti par alkoholu

Mīts: Kaukāzā dzer daudz vīna un dzīvo vairāk kā 100 gadus ilgi

Ilgdzīvošanas parādība Kaukāzā tik tiešām tika konstatēta. Tās bija trīs mazas musulmaņu apdzīvotās vietas augstu, augstu kalnos. Tīrs gaiss, tīrs avota ūdens un musulmaņiem raksturīgais atturībnieku dzīvesveids [Islāms kategoriski aizliedz lietot alkoholu] veicināja ilgdzīvošanu. Savukārt Gruzijā un Armēnijā, kur ir alkohola lietošanas tradīcijas, ilgdzīvotāju apdzīvotas vietas konstatētas netika.

Mīts: Šņabis ziemā sasilda

Alkohols, nonākot organismā, veicina ādas poru atvēršanos (asinsvadu paplašināšanos) un organisms tieši zaudē siltumu, kurš uzkrājas zem apģērba, izraisot cilvēkā siltuma sajūtu. Alkohola ietekmē ātrāk iestājas iekšējo orgānu apsaldēšana. Iedzēris cilvēks nosalst daudz ātrāk nekā alkoholu nelietojušais, lai gan viņš jūtas siltumā. Kad atrod no sala mirušus cilvēkus, tad lielākai daļai no viņiem sekcijas laikā organismā konstatē alkoholu.

Mīts: Sarkanvīns paildzina dzīvi

Savulaik statistiķi konstatēja īpatnēju parādību, ka, ja paņemt trīs cilvēku kategorijas – alkoholiķus, mērenus iedzērājus un atturībniekus, tad izrādās ka vidēji visilgāk dzīvo mēreni dzerošie, atturībnieki mazliet mazāk, bet alkoholiķi pavisam maz. Rodas likumsakarīgs jautājums – kāpēc mēreni dzerošais dzīvo ilgāk par nedzērāju?! Jo no šīs statistikas tad sanāk, ka mērenas alkohola devās nāk par labu. Pētot šo parādību sīkāk, tika konstatēts, ka viss noslēpums ir nedzērāju grupā, kurā tika ieskaitīti pilnīgi visi nedzērāji, tai skaitā arī bijušie alkoholiķi un nedzerošie sliktā veselības stāvokļa dēļ (iedzimtas hroniskas slimības, piemēram, sirdskaite, dzīves laikā, tai skaitā alkohola lietošanas rezultātā, iegūtas slimības, piemēram, aknu ciroze, utt.). Tātad atturībnieku skaitā tika ieskaitīts pietiekami liels daudzums slimu cilvēku, kas arī pasliktināja vidējo rādītāju, bet, ja paņem īstus un pārliecinātus atturībniekus, tad viņi dzīvo daudz ilgāk nekā kulturāli dzerošie.

Tā, piemēram, savā mūžā vispār alkoholu nelietojušais pasaulslavenais ķirurgs Fjodors Uglovs  (1904—2008) nodzīvoja 103 gadus. Viņš bija pirmais, kurš Padomju Savienībā veica virkni vissarežģītāko operāciju ( barības vadā, aizkuņģa dziedzerī, plaušās, sirdī uc.). 100 gadu vecumā viņš vēl vadīja automašīnu, peldēja, varēja noskaitīt no galvas savas iemīļotās Puškina poēmas. Pēdējo operāciju Uglovs veica neilgi pirms savas 100 gadu jubilejas Ginesa rekordu grāmatas pārstāvju klātbūtnē.

Mīts: Alkohols noņem stresu

Pasaules Veselības organizācija un zinātnieki viennozīmīgi alkoholu pieskaita depresantu grupai. Neskatoties uz plaši izplatīto uzskatu, ka alkohols noņem stresu, tas līdzīgi kā barbiturāti, anestētiķi, opiāti nomāc centrālo nervu sistēmu. Tieši tāpēc lielākā daļa pašnāvību, sadzīves konfliktu ar letālu iznākumu notiek alkohola ietekmē.

Līdzīgi ir apgāžami arī citi kulturālas dzeršanas mīti par to, ka noteiktos gadījumos alkohols var būt nekaitīgs vai pat nāk par labu. Alkohols pat ļoti mazos daudzumos iedarbojas uz cilvēku tikai un vienīgi negatīvi.

Kulturālās dzeršanas mīti ir radīti un tiek plaši izplatīti tikai tādēļ, lai piespiestu mūs labprātīgi tērēt savu naudu par pašu veselības un pašu nākamo bērnu veselības graušanu. Mēs nogalinām savas smadzenes un labprātīgi atdodam savu naudu tiem, kuri to iztērēs alkohola propagandai – esošo mītu uzturēšanai un jaunu radīšanai.

Mērenas un kulturālas dzeršanas mīts

1950-o gadu beigās Padomju pilsoņiem plaši sāka stāstīt par vienu, it kā zinātnisku teoriju – kulturālas iedzeršanas teoriju. Šīs teorijas piekritēji apgalvoja, ka viņu mērķis ir iemācīt cilvēku dzert alkoholiskus dzērienus, bet nenodzerties.  Prakse gan parādīja ko citu – tikai 20 gadu laikā kopš šīs teorijas nostiprināšanās cilvēku apziņā alkoholiķu skaits Padomju Savienībā palielinājās 11 reizes, un tas nav nekas neparasts, jo jau vairāk kā 100 gadus atpakaļ zinātnieki konstatēja, ka etilspirts ir narkotiska viela [kura izraisa atkarību], tāpēc ir neizbēgami, ka noteikta daļa cilvēku, kuri ir sākuši lietot šo legālo narkotiku [kulturāli un mēreni iedzert], pēc kāda laika kļūs par dzērājiem un alkoholiķiem. Pie tam no paaudzes uz paaudzi alkoholiķu procentuālais īpatsvars arvien tikai pieaug.

Kulturālas iedzeršanas teorija praksē tikai pieradina lietot alkoholu tos cilvēkus, kuri vēl nedzer, pirmkārt – bērnus.

Cilvēku pieradināšana pie alkohola sākas jau no agras mazotnes. Bērni bērnudārzā no vecāku piemēra jau ir iemācīti un zina, kā pēc pieaugušo modes vajag svinēt svētkus [dzerot un šķindinot glāzes]. Un kad viņi izaug un jūtas pieauguši, sāk lietot alkoholu pēc tā parauga, ko redzējuši mājas svinībās, filmās un savā apkārtnē. Beidzot pamatskolu vairāk kā 90% Krievijas [līdzīgi ir arī Latvijā] jauniešu  jau ir pietiekami nopietna alkohola lietošanas pieredze.

Bērniem jau kopš bērnības praktiski gandrīz nav brīvas izvēles alkohola lietošanas ziņā, tā vietā praktiski piedāvājot pseidoizvēli.

Pseidoizvēle ir psihologiem labi zināma tehnika, kuru var izmantot arī bērnu audzināšanā. Piemēram, ja ir nepieciešams, lai bērns palīdzētu uzkopt māju, tad viņam netiek dota izvēle palīdzēt uzkopt māju vai arī nepalīdzēt, bet tiek dota pseidoizvēle – noslaucīt putekļus vai arī izmazgāt grīdu.

Līdzīga pseidoizvēle tiek piedāvāta arī alkohola lietošanas jomā. Mūs kopš bērnības pārliecina, ka alkoholu lietot drīkst tikai pieaugušie, un bērna acīs alkohola lietošana izskatās kā sava veida pieaugušajiem pieejama privilēģija. Un kad bērns izaug, viņam visapkārt praktiski ir tikai divu veidu attieksmes, kādas var būt pret alkoholu : 1)Nenormāla, kad cilvēks ir dzērājs vai alkoholiķis; 2) Normāla, „tāda kā visiem”, mērena, kulturāla iedzērāja attieksme, kad alkohols tiek lietots reti un salīdzinoši maz tikai īpašās svētku reizēs. Bet patiesībā ir trešais, tik tiešām normāls un dabisks variants, par kuru praktiski neviens nerunā un pret kuru pat mērenie iedzērāju attiecas ar skepsi un reizēm pat ar zināmu neiecietību – tā ir pilnīga atturība no alkohola lietošanas (tas ir, nelietot necik un nekad).

Vēlreiz par to, kā alkohols iedarbojas uz cilvēka organismu

Lūk, ko par alkoholu raksta akadēmiķis  Fjodors Uglovs: “Alkohols nekādā ziņā nav mazāks ļaunums kā jebkura cita narkotika. Jebkura alkohola deva nosprosto galvas smadzeņu asinsvadus.  Eritrocīti nespēj vairs piekļūt galvas smadzeņu šūnām, un tās pēc kāda laika iet bojā. Tā rezultātā pat pēc nelielas alkohola devas lietošanas cilvēka smadzenēs paliek vesela kapsēta bojāgājušu smadzeņu šūnu. Un pēc dažiem gadiem cilvēka smadzenes saraujas, samazinās to fiziskais izmērs. Alkohols ir visīstākā inde.”

Maskavas psihiatriskās slimnīcas vadītājs Nikolajs Tepugins savā grāmatā “Zinātniska patiesība un tautas maldi par alkoholu“ (Народные заблуждения и научная правда об алкоголе), kura iznāca 1926.gadā, raksta:  “Zinātniski ir pierādīts un ar dzīves pieredzi apstiprināts, ka spirts jeb alkohols ir inde, kas iznīcinoši iedarbojas uz katru šūnu. Vispirms iznīcinošā iedarbība skar galvas smadzenes: cilvēks reibst tādēļ, ka alkohols saindē smadzenes. Alkohola ietekmē pamazām iestājas pastāvīgas slimīgas izmaiņas galvas smadzeņu šūnās, kas tās ievērojami atšķir no alkoholu vispār nelietojošu cilvēku smadzenēm. Alkoholu lietojošā cilvēka smadzenes apvalki ir duļķaini, smadzenēs ir daudz ūdens, smadzeņu rievas ir šaurākas kā parasti. Šāda veida izmaiņu dēļ cilvēka prāta spējas alkohola lietošanas ietekmē ievērojami samazinās.

Dzīves laikā mēreni dzērušu cilvēku sekcijas rezultātā tika konstatētas visas alkoholisma ietekmē radušās izmaiņas cilvēka orgānos. Mērenas alkohola lietošanas bīstamība ir vēl arī apstāklī, ka no mēreni iedzerošajiem rodas alkoholiķi. Dzerošam cilvēkam rodas nepārvarama tieksme pēc alkohola, jo nervu sistēma pierod pie saindēšanās un pieprasa arvien jaunus kairinājumus.”

Informatīvā blokāde

Interesanti, ka šī 1926.gadā izdotā Tepugina  grāmata tā arī netika pārizdota, bet plašākai auditorijai nejauši kļuva pieejama tikai tagad ar interneta starpniecību. Faktiski jau ilgu laiku cilvēki atrodas informatīvā blokādē. Televīzija, prese, skolu programmas – visi noklusē patiesību par alkoholu un vedina cilvēkus melīgās kulturālās dzeršanas teorijas virzienā. Mūsu pašreizējais stāvoklis līdzinās gadsimta sākuma neizglītoto zemnieku stāvoklim, tikai starpība ir tā, ka viņi tolaik izdzēra litru uz iedzīvotāju, bet mēs pašreiz ievērojami daudzkārt vairāk.

Mūsu informatīvā telpa ir pārpildīta ar visādām pasaciņām  par stipri apšaubāmiem draudiem  (kā piemēru var minēt ažiotāžu ap putnu gripu vai „atipisko pneimoniju” ), toties par reāliem draudiem, no kā jau vairāk kā 30 gadus mirst vairāki tūkstoši cilvēki dienā, prese klusē.

2009.gadā Krievijas TV Pirmajā kanālā tika uzsākta antialkoholisks raidījumu cikls „Kopējā lieta” [ Krievijā atšķirībā no Latvijas ir cilvēki, kas ir spējīgi par to runāt publiski; Latvija ir kritusi tik zemu, ka neviens par to publiski nerunā un Latvijas iedzīvotāji un latvieši nodzeras un izmirst klusējot]. Pēc divu informatīvo filmu pārraidīšanas ( „Par bērnu alkoholismu” un „Iedzersim!”) raidījumu cikls, kuram bija augsti reitingi, neskaidru iemeslu dēļ un bez jebkādiem paskaidrojumiem tika slēgts, bet TV ekrānos turpina stāstīt pasaciņas, ka alkohola lietošana ir nacionāla tradīcija.

Alkohola patēriņa vēsture

Vēsturiski Krievija [arī Latvija] nav izcēlusies ar alkahola pārmērīgu lietošanu. T.s. „krievu” šņabis nav nemaz krievu izgudrojums. 14.gs. Dženovas tirgotāji pirmo reizi ieveda Krievijā vīnu un bija ļoti pārsteigti, kad krievi ekskluzīvo ārvalstu dzērienu atzina par uzturā nelietojamu. Gandrīz pēc pusgadsimta ārzemnieki ieveda šņabi Maskavijā, jaunā Vasīlija Otrā galmā, un atkal krievi neatzina jaunievedumu, atzīmējot, ka to var izmantot tikai zāļu uzlējumiem un arī tikai atšķaidītu un ierobežotos daudzumos.

Līdz 18.gs. sākumam Krievijā alkohols vienkāršajiem cilvēkiem tika pārdots tikai krogos, kuru bija ļoti maz (1 uz pilsētu) un tikai dažās svētku dienās. Par alkohola lietošanu citās dienās draudēja miesassodi vai pat cietums. Sabiedrībā alkohola lietošana tika uzskatīta par lielu kaunu.

Iedzeršanas modi Krievijā no Eiropas ieveda cars – reformators Pēteris I. Kopš Pētera I laikiem dzeršana Krievijā kļuva par neatņemamu valsts politikas sastāvdaļu.

19.gs. beigās zinātnieki veica pētījumus lielākajās Eiropas valstīs un ASV par izdzertā alkohola daudzumu uz iedzīvotāju. Krievija šai sarakstā ieņēma pirmspēdējo vietu, atstājot sev stipri priekšā Franciju, Angliju, Vāciju, ASV un citas valstis.

Alkohola patēriņa rādītājs tiek aprēķināts sekojoši. Tiek saskaitīts pilnīgi viss gada laikā valstī pārdotais alkohola daudzums; šī summa tiek pārvērsta 100% spirta mērvienībā, kas tiek dalīta ar valsts iedzīvotāju skaitu. Tādējādi tiek iegūts izdzertā 100% spirta daudzums vidēji uz vienu  valsts iedzīvotāju gadā.

Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem alkohola patēriņa rādītājs līdz 3 litriem uz iedzīvotāju tiek uzskatīts par zemu rādītāju; 4-5 litri – vidējs patēriņš; patēriņš virs 8 litriem uz iedzīvotāju rada nācijas ģenētisku degradāciju.

20.gadsimta sākumā (1900.g.)  Krievijā alkohola patēriņa līmenis bija 3l/iedz.;  95% jauniešu vecumā līdz 18 gadiem, 90% sieviešu un 47% vīriešu vispār nelietoja alkoholu (tas ir – bija absolūti atturībnieki). Uz 1913.gadu alkohola patēriņš sasniedza 5l/iedz. Šai laikā presē un tautā valsts budžetu sauca par „dzērāju budžetu”, bet valsts iestādes vainoja tautas nodzirdīšanā. Tajā pašā laikā valstī sākās plaša antialkoholisma kampaņa, kurā iesaistījās arī imperatora ģimenes locekļi un tiem tuvas aprindas; izvērtās ļoti plaša antialkohola organizāciju dibināšana.

Savukārt alkohola ražotāji vēlējās saglabāt vai palielināt alkohola patēriņu. Piemēram, ebreju izcelsmes baņķieris un zeltrūpnieks barons Ginsburgs  (Rotšildu attāls radinieks) atklāti izteicās, ka no alkohola pārdošanas viņš gūst lielākus ieņēmumus nekā no zelta ieguves, tādēļ alkohola lietošanu sabiedrības acīs par katru cenu ir jāattaisno un pēc iespējas jāveicina.

Alkohola magnāti mēģināja „zinātniski pierādīt”, ka vienas glāzes šņabja izdzeršana dienā ir nekaitīga cilvēka veselībai. Tomēr mēģinājumi piesaistīt šādiem „pētījumiem” autoratīvus zinātniekus cieta neveiksmi. Piemēram, akadēmiķis un Nobela prēmijas laureāts  Ivans Pavlovs  uz šādu piedāvājumu atbildēja ar atklātu vēstuli, kurā apgalvoja, ka šādi pētījumi pēc būtības nav saucami par zinātniskiem.

Pretalkoholisma kampaņas rezultātā Krievijas impērijas pašvaldībām tika dotas tiesības ierobežot alkohola ražošanu un izplatību savā teritorijā, kas plaši arī tika darīts. Tā rezultātā 1915.gadā alkohola patēriņš Krievijas impērijā samazinājās līdz 0,2l/iedz.

Alkohola aizliegumi saglabājās līdz 26.08.1923, kad tos pilnībā atcēla jaunā Padomju vara. Neskatoties uz atceltajiem ierobežojumiem, 1925.gadā alkohola patēriņš PSRS bija 1l/iedz. Desmit gadu laikā bija izaugusi pilnīgu nedzērāju paaudze, kura neredzēja jēgu lietot alkoholu jebkādos apmēros. 1940.gadā alkohola patēriņš PSRS bija 2l/iedz. Tik zems alkohola patēriņa līmenis un attiecīga veselība un izturība ir viens no apstākļiem, kas ļāva Padomju karavīriem izturēt pārcilvēciskās grūtības un uzvarēt 2.pasaules karā (viņi bija veselīgāki un izturīgāki par saviem pretiniekiem).

1950-os gados alkohola patēriņš Padomju Savienībā joprojām bija zems. Padomju cilvēks dzēra 3x mazāk kā anglis, 7x mazāk kā amerikānis un 10x mazāk kā francūzis. Vēl 1960.gadā PSRS alkohola patēriņš bija 3l/cilv.

Tai pašā Francijā, ko PSRS pozicionēja kā kulturālas dzeršanas paraugvalsti, 19.gs. beigās stāvoklis alkohola patēriņa ziņā bija kritisks (1895.gadā – 23l/iedz.), bet visa 20.gadsimta laikā tā ieņēma vadošās vietas Eiropā alkohola patēriņa un alkoholisma ziņā. Un šodien Francijai ir ļoti nopietnas demogrāfiskas problēmas, kas tai rada papildus arī citas nepatikšanas – izmirstošo francūžu vietā nāk citi cilvēki (imigranti), kuri sāk ieviest savu kārtību.

Kā Padomju Savienība sāka nodzirdīt savus pilsoņus

50-o gadu vidū valsts sāka plānot budžetā t.s. “dzeršanas naudu”. Lai realizētu šo “dzērāju budžetu”, tika būvētas jaunas alkohola rūpnīcas, un līdz ar rūpnīcu celtniecību sākās alkoholisko dzērienu reklāma Padomju Savienībā. Alkohols sāka parādīties arī TV un Padomju filmās. Tā visa rezultātā 1965.gadā alkohola patēriņš pieauga līdz 5l/iedz., bet 1980.gadā šis rādītājs jau bija 11l/iedz.

Budžeta ieņēmumi no alkohola tirdzniecības bija grandiozi. Vienas vodkas pudeles pašizmaksa bija 15-20 kapeikas, bet pārdota tā tika par 3 rubļiem un 60 kapeikām. 80-o gadu sākumā PSRS budžeta ienākumi no alkohola tirdzniecības bija 56 miljardi rubļu.

Tomēr aiz šiem ieņēmumiem nepamanīja [vai negribēja pamanīt], kā pieauga “alkoholiskā” noziedzība, palielinājās iedzīvotāju mirstība un saslimstība, samazinājās darba ražīgums, radās “alkoholiskie” darba kavējumi un “alkoholiskais” traumatisms, notiesāto skaits par noziegumiem alkohola reibumā, alkoholiķu ārstēšanās izdevumi, “alkoholiskie” ugunsgrēki, alkoholiķiem atņemto bērnu uzturēšana. Pēc ekonomistu aprēķiniem tiešie un netiešie alkoholisma seku izdevumi pārsniedza budžeta ieņēmumus no alkohola pārdošanas vismaz 3 reizes.

1960-ajā gadā Padomju Savienībā narkologu uzskaitē bija 0,5 miljoni alkoholiķu, bet 1980ajā gadā – 5,5 miljoni. (20 gadu laikā alkoholiķu skaits palielinājās 20 reižu). Pēc statistikas oficiālā uzskaitē tolaik bija tikai viens no 3 alkoholiķiem. 1980-ajos gados apmēram katrs piektais Padomju pilsonis bija vai nu alkoholiķis vai dzērājs [pirmsalkoholisma stadija]. Šai laikā PSRS tieši no alkoholiskās saindēšanās mira apmēram 50000 cilvēku gadā. Kopējais alkoholisma seku rezultātā bojāgājušo cilvēku skaits bija apmēram 700000 cilvēku gadā. Šajā skaitlī ietilpst tie, kuri alkohola ietekmes rezultātā nosala, noslīka, nokrita no balkona, sadega, cieta autokatastrofā, un arī tie, kas alkohola lietošanas rezultātā sabojāja iekšējo orgānu veselību un nomira darbaspējīgā vecumā.

1980ajos gados noskaidrojās, ka 3,5% bērnu ir smagi fiziskas un garīgas dabas attīstības traucējumi. 13% ir vidēja rakstura garīgi traucējumi. Tas ir, katrs sestais bērns bija nenormāls (pilnībā precīzi dati joprojām ir slepeni). Šo tendenci labi raksturo garīgi atpalikušo skolu skaits dažādos laikos dažādos PSRS reģionos. Omskas apgabals: 2 garīgi atpalikušo skolas 1960.gadā; 1980.g. – 19. Doņeckas apgabals: 1960.g. – 4; 1980.g. – 38. Latvija: 1960.g. – 12; 1980.g. – 56. Hakasu republika: 1960.g. – 1; 1980.g. – 9. Padomju Savienības iedzīvotāji sāka pārvērsties par garīgi atpalikušu nāciju.

Sausā likuma brīnumainās sekas Padomju Savienībā

1985.gadā PSRS tika uzsākta cīņa pret dzeršanu un alkoholismu (tautā šo pasākumu kompleksu iesauca par “sauso likumu”). Gada laikā (1986.g.) alkohola patēriņš PSRS samazinājās līdz 4l/iedz., kas uzreiz atspoguļojās arī uz demogrāfiskajiem rādītājiem. Neskatoties uz to, ka bija pieaugusi surogātalkohola lietošana, kopējā mirstība no alkohola samazinājās par 56%, mirstība no nelaimes gadījumiem un vardarbības par 36%, pašnāvību skaits samazinājās par 41%. Antialkoholisma kampaņa 1986.gadā spēja novērst apmēram pusmilijona nāves gadījumu. “Sausā likuma” darbības laikā tika piedzīvots nepieredzēts dzimstības pieaugums; no 1985. līdz 1988.gadam PSRS piedzima par 1,5 miljoniem bērnu vairāk nekā iepriekšējos gados, kas ir absolūts rekords 30 gadu periodā.

Krievijas [arī Latvijas] nodzirdīšana

Rietumu analītiķus ieinteresēja PSRS notiekošais. ASV ekonomisti ziņo ASV prezidentam Ronaldam Reiganam, ka PSRS ekonomikai ir nopietnas problēmas milzu tēriņu „bruņošanās sacensībai” dēļ un tā ļoti stipri ir atkarīga no naftas cenas. Kara analītiķi ziņo, ka PSRS ir iestrēgusi Afganistānā. ASV pārliecina Saūdu Arābiju, apmaiņā pret vismodernāko ieroču piegādi, ievērojami palielināt naftas ieguvi, tādējādi samazinot naftas cenas pasaules tirgū. 5 mēnešu laikā uz 1986.gada pavasari naftas cena krītas no 30 uz 12 dolāriem par barelu. PSRS, kas bija plānojusi savu budžetu, ņemot vērā augstas naftas cenas, saskārās ar nopietnām problēmām. Valstī sākas preču deficīts, zelta rezerves samazinās, sociologi ziņo par iedzīvotāju neapmierinātību. Gorbačovam tiek iesniegts priekšlikums, kurš it kā varētu nomierināt ar tukšajiem veikalu plauktiem neapmierinātos iedzīvotājus un daļēji papildināt tukšo valsts budžetu. 1988.gadā valdības pārstāvji nolēma papildināt budžeta ieņēmumus uz savu iedzīvotāju nodzirdīšanas rēķina.

Pēc PSRS sabrukuma un Jeļcina nākšanas pie varas Krievijā [arī Latvijā] apdzirdītās tautas acu priekšā valsts uzņēmumi tika nodoti privātās rokās, tai skaitā arī alkohola ražošanas uzņēmumi. Alkohols ar jaunu spēku pārpludināja veikalu plauktus un televīziju. Ar alkohola reklāmas, filmu ar alkohola lietošanas scēnām [dziesmām (t.s. šlāgerdziesmas) par alkohola lietošanu un žūpošanu] cilvēkiem tika iestāstīts, ka alkohola lietošana ir tradīcija un dzīves norma.

1996.gadā alkohola patēriņš Krievijā sasniedza 16l/iedz., radās miljoniem bezpajumtnieku, bērnu, kuri ir aizbēguši no vecākiem – alkoholiķiem. Vēl lielāks bērnu skaits palika bez jebkādas pieskatīšanas un aprūpes – vecākiem, kuri nodzērās, nebija daļas pat līdz pašu bērniem. 1990-o gadu vidū bērnu – toksikomānu skaits palielinājās 3 reizes, bet bērnu narkomānu skaits – 17 reizes. Vidējais dzīves ilgums vīriešiem nokritās līdz 57 gadiem. 90% nāves gadījumu vīriešu vecuma grupā līdz 50 gadiem nāves iemesls bija alkohols.

Katru gadu Krievijā dzimst apmēram 100000 bērnu ar attīstības traucējumiem; apmēram 14-20% no tiem iet bojā pirmās dzīves nedēļas laikā. 25% mazuļu piedzimst ar sirds darbības traucējumiem. Apmēram 200000 grūtniecību beidzas ar spontāno abortu. Varbūtība dzemdēt neveselu bērnu ir tieši proporcionāla visa sievietes dzīves laikā izdzertā alkohola daudzumam [jo vairāk alkohola kopsumā sieviete ir izdzērusi savas dzīves laikā, jo lielāka varbūtība, ka tās bērns būs ar nopietniem veselības traucējumiem].

Pēc statistikas 1990-o gadu beigās 7 miljoniem sieviešu nebija vīriešu un viņām bija liegta ģimenes dzīve, kā rezultātā strauji kritās arī dzimstība. Kopš 1990-o gadu sākuma Krievija [arī Latvija] sāka izmirt – mirstība pārsniedza dzimstību. 1992.gadā Krievijā nomira par 300000 vairāk cilvēku kā piedzima, 1993.g. – 700000 un tālāk pa miljonam katru gadu. Šis process joprojām turpinās; mūs kļūst arvien mazāk.

Parādās jauni pretendenti uz Krievijas [arī Latvijas] zemi. Turcija:  alkohola patēriņš 1,5l/iedz., iedzīvotāju pieaugums 900000 gadā; Vidusāzijas valstis: 2,6l/iedz., 585000 iedz./gadā; Ķīna: 5l/iedz., 6 miljoni iedz./gadā. Salīdzinājumam Krievija: 15-18 l/iedz. un vidējais iedzīvotāju samazinājums katru gadu kopš 1994.gada – 774649 cilvēku.

Nākotnes perspektīvas

Padomju bērni savulaik ieņēma pirmās vietas pasaulē matemātikas olimpiādēs, bet pēc tam izauga un bija vieni no visas pasaules zinātnes virzītājiem – projektēja kosmosa kuģus, radīja daudzus grandiozus objektus, kuri tiek izmantoti līdz pat mūsdienām. Skolotājs un pārliecināts atturībnieks Konstantīns Cialkovskis (1857-1935)  20.gadsimta sākumā ( ilgi pirms pirmās raķetes palaišanas), dibināja Padomju Savienībā jaunu zinātnes nozari – kosmonautiku. 1957.gadā Padomju Savienība pirmā pasaulē palaida mākslīgo zemes pavadoni, bet 1961.gada 12.aprīlī kosmosā pirmo reizi tika sūtīts cilvēks.

Pašreiz Ķīnas skolnieki, kuriem ir sliktāka izglītības sistēmas kvalitāte nekā bija savulaik Padomju Savienībā, bet kur alkohola patēriņš ir mazs, ieņem pirmās vietas pasaulē fizikas un matemātikas olimpiādēs.

40 alkoholizācijas gadu laikā Krievija no pasaules līdervalsts ir pārvērtusies par trešās pasaules valsti [ko līdzīgu var teikt arī par Latviju]. Savukārt tās pašas trešās pasaules valstis, kas gandrīz nemaz nelieto alkoholu, kļūst par pasaules līderēm gan ekonomiski, gan demogrāfiski. Nākotnē mūsu planētu apdzīvos tikai pašreiz nedzerošu tautu pēcnācēji.

Rietumi un Krievija ir daudz izdarījuši visas cilvēces attīstībai, tomēr mēs esam jautājuma priekšā, vai Krievijas un Eiropas civilizācija vispār nākotnē pastāvēs. Viss ir atkarīgs no tā, ko mēs izvēlēsimies – dzeršanu vai dzīvību.

Jautājumu „Dzert vai izdzīvot?” katram ir jāuzdod sev pašam. Ir jāsaprot, ka katrs no mums var dot pietiekami lielu triecienu pa labi atstrādāto nodzirdīšanas sistēmu. Personīgi izvēloties nelietot alkoholu vispār nekad un nekādos daudzumos, mēs pārtraucam naudas pieplūdi šai industrijā un rādām personisku piemēru citiem.

P.S.
Raksta pamatā ir 2012.gada Krievijas ražojuma dokumentālās filmas „Nodzirdīšanas tehnoloģija” mazliet koriģētu fragmentu salikums.

Avoti:

http://www.uglov.tvereza.info/

http://www.host-a.net/u/fribuuki/dzertvainedzert.zip

http://pravdu.ru/lessons/jdanov/

http://www.koob.ru/tyapugin/pravda_ob_alkogole

Informācijas aģentūra
/19.01.2013/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 14 komentāri

Šveicē konstatēts algotu interneta komentētāju izmantošanas gadījums

China Online Video2013.gada 3.martā šveiciešiem būs jāiet pie referenduma urnām, lai balsotu par t.s. „Mindera iniciatīvu”, kas paredz ierobežot  augstāko vadītāju algas un piemaksas. Domas par minētās iniciatīvas lietderību sabiedrībā  dalās un notiek sīva viedokļu sadursme.

29.12.2012 avīze Tages-Anzeiger publicēja materiālu par žurnālistu rokās nonākušu informāciju un dokumentiem, kas liecina, ka rekrutēšanas aģentūra Poolside AG vervēja algotņus, kuri par samaksu rakstīja politiski angažētus komentārus šveiciešu iecienītajās tīmekļa vietnēs un blogos, slēpjoties aiz „vienkārša cilvēka” maskas un cenšoties noniecināt pretēji domājošo argumentus.

Īsumā „Šveices gadījuma”  kopsavilkums izskatās šādi:

·    Tiek atlasīti pieci studenti, tās valodas nesēji, kādā būs jāraksta komentārus;
·    Studentu pienākumos ietilpst veikt lielāko un populārāko izdevumu e-versiju monitoringu un reaģēt (argumentēti komentēt) uz katru publikāciju par izvēlēto tēmu;
·    Slēpjot pēdas katrs komentētājs reģistrē 8-10 elektroniskā pasta adreses bezmaksas pasta servisos izvēloties plaši sastopamus vārdus;
·    Komentētājiem jāraksta aktīvi, vadoties pēc pirmā impulsa,  argumentēti, jādiskutē ar citiem, jāmeklē pretargumentus;
·    Slodze: 30-60 min dienā, ne mazāk par 5 komentāriem, pierādījumam saglabājot ekrāna attēlus;
·    Atalgojums aptuveni  15 Ls/st (25 CHF/h);

Ko no tā visa mēs varam  mācīties:

1.    Ņemot vērā samērā niecīgas izmaksas, personas, kuras ir ieinteresētas kāda viedokļa izplatīšanā,   var viegli uzburt virtuālu atbalstu jebkādai idejai.  Sākotnēji neitrālais lasītāju vairākums pakļaujoties pūļa instinktam dosies norādītajā virzienā;
2.    Maksas komentāru sērga strauji izplatās [arī Latvijā], kas veicina  domājošo dalībnieku „aiziešanu” no atklātām diskusiju vietnēm, bet  manipulatīvās operācijas forumos pamazām zaudēs  efektivitāti. Ziņu komentārus delfos jau sen neviens normāls cilvēks  nelasa [Latvijā katram puslīdz ievērojamam politiskam un ekonomiskam spēkam ir savi komentāru rakstītāji – gan algoti, gan arī no pašu grupējuma dalībnieku vidus (ierēdņi, deputātu palīgi, pašu aktīvisti utt.), kuri arī ģenerē lielāko daļu no Latvijas informatīvās telpas komentāriem];
3.    Aizplūstot no ziņu forumiem  lasītāji vairāk  pievērsīsies Interneta dienasgrāmatām, jo autori tās rūpīgāk uzrauga [bet tas problēmu pēc būtības neatrisina, jo spējīgākie „algotņi” var iefiltrēties arī tur, tāpat kā viņi „iefiltrējas” sociālajos portālos, radot sev daudzas un dažādas „personības”, aktīvi dzīvojot šo personību virtuālo dzīvi un propagandējot savas grupas/ sava darba devēja viedokli];
4.    Gan blogu turētājiem, gan lasītājiem jācenšas  identificēt algotņus (IP-adreses) un liegt viņiem iespēju dirst (pardon my french) komentāros [ko ir puslīdz vienkārši izdarīt primitīvākos gadījumos, bet, kas ir apgrūtinoši saskaroties ar pieredzējušiem un kvalificētiem kadriem];
5.    Jācenšas iemācīties izvairīties no slazdos izlīktajām informācijas ēsmām  un  jāspēj saskatīt t.s. „trollinga”  pazīmes, neņemot par pilnu katru komentāru.

Avoti:

http://varabungas.wordpress.com/2013/01/12/informacijas-purva-bridejiem/

http://www.tagesanzeiger.ch/schweiz/standard/Wie-Gegner-der-Abzockerinitiative-die-Debatte-manipulieren/story/22791059

http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A2%D1%80%D0%BE%D0%BB%D0%BB%D0%B8%D0%BD%D0%B3

Informācijas aģentūra
/19.01.2013/

Posted in Kat.: Specdienesti, Reģ.: GEIropa, Veids: Ziņa | Komentēt

Latvijas bērnu nabadzības rādītāji (UNICEF pētījums)

Saskaņā ar starptautiskās organizācijas UNICEF (Apvienoto Nāciju Starptautiskais Bērnu fonds) pētījuma datiem par ekonomiski attīstītajām valstīm, Latvijai ir vieni no sliktākajiem rādītājiem. Pētījums tika publicēts 2012.gada maijā.
00195_UNICEF_dati1
Bērnu pamatvajadzību apmierināšanas (deprivation) ziņā Latvija ieņem 4.vietu. 31,8% Latvijas bērnu nav nodrošinātas divas vai vairāk (2+) no UNICEF definētajām pamatvajadzībām. Ungārijai šis skaitlis ir 31,9%, Bulgārijai 56,6%, bet Rumānijai 72,6%. Ar trim vai vairāk (3+) pamatvajadzībām nav nodrošināti 25,2% Latvijas bērnu, 4+  –  20,7%, bet 5+  – 15,9%.

UNICEF definētajās pamatvajadzības:  1. Trīs ēdienreizes dienā. 2. Vismaz viena ēdienreize dienā ar gaļu, vistu vai zivīm (vai arī veģetāru ekvivalentu). 3. Svaigi augļi un dārzeņi katru dienu. 4.Bērna vecumam un zināšanu līmenim piemērotu grāmatu esamība (neskaitot skolas mācību grāmatas). 5.Āra aktivitāšu aprīkojuma esamība (velosipēds, skrituļslidas utt.). 6.Regulāras brīvā laika aktivitātes (peldēšana, sportošana, instrumenta spēle, dalība pulciņos, jauniešu organizācijās utt.). 7.Iekstelpu spēļu esamība (vismaz viena uz bērnu, tai skaitā izglītojošas rotaļlietas, galdaspēles, datorspēles uc.). 8.Nauda, lai piedalītos skolas pasākumos un ekskursijās. 9.Klusa, pietiekami plaša un apgaismota telpa mājasdarbu izpildei. 10.Interneta pieslēgums. 11.Kaut vai dažas jaunas drēbes (tas ir, lai visas nebūtu otrreizējas lietošanas). 12.Divi pāri vajadzīgā izmēra apavu (tai skaitā vismaz viens pāris – piemērots jebkuram gadalaikam). 13.Iespēja laiku pa laikam aicināt mājās draugus (paspēlēties, uz pusdienām). 14. Iespēja svinēt svētkus (piemēram, dzimšanas dienas, vārdadienas, reliģiskos svētkus utt.).
00195_UNICEF_dati2
Bērnu nabadzības līmeņa  ziņā Latvija ieņem 3. vietu.  18,8% Latvijas bērnu dzīvo ģimenēs, kuru ienākums ir zem 50% no vidējā ienākuma valstī. Zīmīgi, ka otrajā vietā ir ne viens cits kā izdaudzinātā  un citus pamācošā „laimeszeme” ASV – 23,1% ASV bērnu dzīvo ģimenēs, kuru ienākums ir mazāk nekā puse no vidējā ASV iedzīvotāju ienākuma.  Bet pirmo vietu bērnu nabadzības līmeņa ziņā ar 25,5% ieņem Rumānija.

Viss pētījums ir pieejams te: http://www.unicef-irc.org/publications/pdf/rc10_eng.pdf

Avoti:
http://www.unicef-irc.org/publications/pdf/rc10_eng.pdf http://rankingamerica.wordpress.com/2012/10/05/the-u-s-ranks-2nd-in-child-poverty-2/

http://perevodika.ru/articles/22427.html

http://gilljan.livejournal.com/192831.html

Informācijas aģentūra
/19.01.2013/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Sīrijas prezidenta Bašara al Asada uzruna (fragmentu apkopojums)

Sīrijas prezidents Bašars al Assads

Sīrijas prezidents Bašars al Assads

06.01.2013 Sīrijas prezidents Bašars al Asads Damaskas operas zālē uzstājās ar uzrunu Sīrijas sabiedrībai.

„Tas, ko pašreiz pārdzīvo Sīrija, līdzinās negaisa mākoņiem.  Tikai ar plikām emocijām neizdosies atgriezt bojāgājušos, pabarot izsalkušos , atjaunot stabilitāti un drošību valstī. Cerība rodas ciešanās pretojoties kurām nobriest svarīgākie un nozīmīgākie lēmumi. Kad beigsies negaiss, spēcīgs lietus attīrīs visu un aiznesīs projām visu slikto.

Nevar runāt par  Sīrijas problēmas atrisināšanu, neņemot vērā  vietējos, reģionālos un starptautiskos faktorus. Šodien mūsu Tēvzeme  un tās tauta stāv pretī ienaidniekam un bandītiem, kuru noziegumi ir destabilizējuši situāciju valstī kā sekas ir arī pārtikas, degvielas un elektroenerģijas trūkums. Sīrijā iekļuvušie bandīti nogalina nacionālos kadrus un iznīcina infrastruktūras objektus, tāpēc to nekādi nevar saukt par revolūciju vai cīņu par varu. Tā ir tieša agresija pret Sīrijas tautu. Šīs agresijas mērķis ir sabiedrības sašķelšana un Sīrijas sadalīšana.

Islāmisma radikāļi un Al-kaidas biedri, kuri ieradušies Sīrijā no visām pasaules malām, pielieto teroristisko aktu un slepkavību taktiku.  Viņu ideoloģija, kas ir importēta no ārzemēm, ir sveša Sīrijas sabiedrībai.

Sīrijas krīzi ir izraisījuši gan iekšējie, gan reģionālie faktori, jo ir valstis, kuras vēlas sadalīt Sīriju un mazināt tās nozīmību reģionā. Tie, kuri apbruņo un finansē teroristus vēlas sasniegt tieši šo mērķi. Tomēr Sīrijas tautas apzinīgums izrādījās spēcīgāks par nelabvēļu sazvērestībām.  Sīrija ir, bija un paliks brīva valsts, kura neatzīst rupja spēka un diktāta politiku, kas rada lielu Rietumvalstu neapmierinātību, jo viņi cerēja izmantot Sīrijas iekšējās problēmas, lai mūs pakļautu.

Rietumi tā nebūt nav visa starptautiskā sabiedrība. Ir vēl pietiekami daudz citu valstu, tādas kā Krievija, Ķīna, BRIC valstis, kuras noraida iejaukšanos suverēnu valstu iekšējās lietās. Tai pat laikā nevar runāt par Sīrijas krīzes noregulēšanu neņemot vērā reģionālos un starptautiskos faktorus.

Attīstītās sabiedrības domstarpības starp valdošās varas pretiniekiem un piekritējiem noved pie optimālas valsts attīstības nevis pie tās sagraušanas un iznīcināšanas.  Tamlīdzīgas domstarpības attīstītās sabiedrībās tiek atrisinātas sabiedrības iekšienē, neapdraudot valsts drošību un stabilitāti.

Sīrijā ir tautas un ārvalstu aģentu konflikts, kas no Sīrijas sabiedrības prasa visu sabiedrisko slāņu konsolidāciju.

Šai karā var uzvarēt tikai aizstāvot Dzimteni un realizējot ieplānotās reformas. Nedrošības apstākļos nav iespējams veikt reformas. Visi, kas vaino mūs, ka mēs uzsvaru liekam tikai uz bruņotu spēku, kļūdās, jo jau kopš konflikta paša sākuma valsts vadības prioritāte bija politiski risinājumi un dialogs. Mēs esam gatavi uzklausīt jebkuru, kuram ir Sīrijas attīstības pa progresa un uzplaukuma ceļu programma. Tomēr kā vēlāk izrādījās, mums nemaz nav sarunu partnera ar ko runāt. Nevaram taču mēs mēģināt kaut ko sarunāt ar ekstrēmistiem, kuri saprot tikai vardarbības , slepkavību un terora valodu.  Vai arī ar bandītiem, kuri saņem norādījumus no ārvalstīm. Jārunā ir ar patstāvīgiem spēlētājiem, nevis ar viņu marionetēm, ar saimnieku, nevis ar viņa kalpu. Rietumvalstis nevēlas runāt, jo tās ir pieradušas tikai pavēlēt, bet sīrieši ir lepna un brīvību mīloša tauta, kura nav pieradusi izpildīt pavēles un pakļauties diktātam. Par to Rietumiem nevajadzētu aizmirst.

Ir iespējams sekojošs Sīrijas krīzes politisks risinājums.

Pirmajā etapā starptautiskās un reģionālās valstis pārstāj finansēt, apbruņot un atbalstīt teroristus, bet viņi savukārt pārtrauc veikt savus noziegumus.  Tā tiks radīti apstākļi, lai Sīrijas bēgļi varētu atgriezties mājās.  Tikai pēc šo nosacījumu izpildes armija pārtrauks savas operācijas, saglabājot tiesības atbildēt uz agresiju.

Nepieciešams mehānisms, kurš kontrolētu kā konfliktā iesaistītās puses pilda šos nosacījumus.

Pēc tam līdzšinējā valdība sāks tiešas un atklātas diskusijas ar visiem sabiedrības slāņiem, lai sagatavotu un sasauktu nacionālā dialoga konferenci, kurā piedalīsies visi sabiedriskie spēki, kuri ir ieinteresēti mierīgā krīzes pārvarēšanā. Konferencē būs jāizstrādā un jāapstiprina nacionālā hartija, kurai ir jānostiprina Sīrijas suverenitāti, teritoriālo vienotību, ārvalstu iejaukšanās nepieņemamību un vardarbības pārtraukšanu. Šis dokuments ieskicēs Sīrijas nākotni, tās konstitucionālo un juridisko sistēmu, ekonomisko attīstību, jaunus likumus par partijām un vēlēšanu likumu. Hartija tiks apstiprināta referendumā pēc kura tiks izveidota paplašināta valdība, kura varēs to realizēt.

Nākamais etaps – jaunas konstitūcijas apstiprināšana referendumā. Pēc tam paplašinātā valdība pieņems nacionālās dialoga konferences apstiprinātus  likumus, tai skaitā vēlēšanu likumu, saskaņā ar kuru tiks ievēlēts jauns parlaments. Saskaņā ar jauno konstitūciju tiks izveidota jauna valdība, izsludināta amnestija visiem konflikta dalībniekiem, atjaunota sagrautā infrastruktūra un izmaksāta kompensācijas cietušajiem.

Jebkurai mierīga noregulējuma iniciatīvai ir jābūt visu sīriešu interesēs, tai pat laikā tās nedrīkst lemt to vietā.  Sīrijas pilsoņiem nav pieņemama ārvalstu iejaukšanās. Jebkuram priekšlikumam ir jābalstās uz Sīrijas suverenitātes principa. Sīrija ir gatava pieņemt palīdzību, bet nekad nepieņems diktātu.

Kad Sīrija būs uzvarējusi šai karā, tā neaizmirsīs tos, kuri upurēja sevi un lēja asinis tās labā.

Tie, kuri liek likmes uz Sīrijas iekšēju novājināšanos, stipri kļūdās.”

Zīmīgi, ka gan pirms, gan pēc Bašara al Asada uzstāšanās sanākušie iedvesmoti skandēja atbalstošus saukļus. Pēc Asada uzstāšanā sajūsminātā publika mēģināja tikt līdz prezidentam, izsaucot drūzmēšanos.

Avoti:

Informācijas aģentūra
/19.01.2013/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Tuvie Austrumi, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Hominīdu varianti: postcilvēku priekšteči

00199_PosthumanSaruna par postcilvēku vēršās plašumā. Postcilvēku klātbūtne ir kļuvusi ikdienišķa parādība. Ar postcilvēku klātbūtni nākas samierināties tāpat kā ar jebkuru ikdienišķo elementu – gaismu, sniegu, vēju, maizi, ūdeni, darbu, karoti, nazi, dakšiņu, škīvi, galdu, krēslu, datoru, telefonu, zīmuli, pildspalvu, uzvalku, kleitu, mēteli, kreklu, cepuri. Ikdienišķo elementu uzskaitījums, protams, var būt ļoti garš. Bet tas nav galvenais. Galvenais ir tas, ka ikdienišķo elemetu nomenklatūrā tagad ietilpst arī postcilvēki – jauna varianta hominīdi.

Viņu detalizēts portrets ir sastopams sociālajā filosofijā, antropoloģiskajā esejistikā, analītiskajā futuroloģijā, sinerģiskajā antropoloģijā, globālo procesu analītikā un gudrās zemēs pat intelektuālajā publicistikā un žurnālistikā.

Lai iepazītos ar postcilvēka literāro portretu, Interneta „meklētājā” jāievada tikai viens vārds -postcilvēks. Bez atbildes nepaliks arī lasītājs latviešu valodā. Latviešiem Interneta „meklētājs” vispirms norāda dzejoli. To „Kungs rakstīja 2008-05-06”.  Iespējams,  propagandējam postcilvēka dzeju, bet tas nekas. Lūk, citāts:

postcilvēks
viņai ir acis kā zaprudierim
un mute kā heroīns
viņa grib lai es esmu
perfekts kā Kenedijs
tas nav dievs, tas nav dievs
dievs ir tikai statistika
dievs ir tikai statistika
saki,
“parādi man beigtās zvaigznes,
viņas visas dzied!”
šis ir dumpis
reliģiozs un tīrs
dievs ir skaitlis līdz kuram tu nevari aizskaitīt
tu esi postcilvēks un nepārrakstāms
viņa ir piligrims un pagāns
pavalkāta un sociāla
visos viņas sapņos
viņa ir svēta kā Džekijs-O
tas nav dievs, tas nav dievs
dievs ir tikai statistika

Taču Internets nav vajadzīgs. Postcilvēki ir mums līdzās uz ielas, ofisā, tramvajā, kafejnīcā, ministrijā, parlamentā, universitātē, operā, teātrī, muzejā, bibliotēkā, baznīcā un visur citur, ko tradicionāli dēvējam par sabiedrisko telpu. Pelēko zonu (apzināti haotizēto un haosam nolemto teritoriju) sociumā dominē postcilvēki. Viņi visur ir pārsvarā un daudzās vietās -vienīgie. Postcilvēki vienīgie ir tajās sabiedriskajās vietās, kuras ir pametuši cilvēki. Haosam nolemtajās teritorijās cilvēki ir pametuši burtiski visas sabiedriskās sfēras.

Eseja nav veltīta postcilvēkiem. Eseja ir veltīta postcilvēku priekštečiem. Turklāt postcilvēku priekšteču vērtīgākajai daļai – ļoti izcilām personībām. Pie tam tādām personībām, kuras pašaizliedzīgi pretojās postcilvēku ģenēzei un dominēšanai.

Tātad runa būs par postcilvēku vislielākajiem ienaidniekiem; proti, tām personībām, kuras varonīgi un dramatiski cīnās pret postcilvēku antropoloģisko iespējamību un savā dzīvē dara visu, lai nerastos hominīdu jaunais variants – postcilvēki. Saprotams, postcilvēki apsveiktu cilvēku anihilāciju – pilnīgu izzušanu. Tomēr cilvēkiem vēl nedraud neandertāliešu liktenis. Tas iepriecina, kaut gan vieglāk dzīvot nekļūst.

Dažas no esejā pieminētajām personībām šo cīņu pašaizliedzīgi turpina arī šodien, saglabājot gaišo cerību apturēt postcilvēku invāziju vismaz kādā planētas daļā. Postcilvēku dominēšanai vēl nav totāls vēriens, un turklāt vēl nav pilnā mērā zaudētas  cerības saglabāt arī cilvēku populāciju. Protams, paralēli postcilvēku populācijai, kad cilvēku populācija kļūst par marginālu fenomenu un eksistē saskaņā ar geto principu. Tāpēc ir vērts iepazīties ar šo cīņu; precīzāk – ar šīs cīņas atsevišķiem piemēriem.

Bet vispirms par dažiem jēdzieniem un konceptiem.

Jēdziens „postcilvēks” radās un kļuva strauji populārs XX gs. beigās. Par postcilvēka iezīmēm valda diezgan liela vienprātība. To veicina materiāla uzskatāmība. Mums ir lieliska bāze salīdzinājumiem. Postcilvēka īpašību salīdzinājums ar cilvēka īpašībām viegli izdarāms no tā viedokļa, ka mēs labi zinām cilvēka īpašības. Sevišķi labi zinām tā cilvēka īpašības, kas ietilpst gradācijā “personība“.

Lūk, personības galvenās īpašības: veselais saprāts, garīgums, brīvdomība, praktiskums, brīvības cieņa, grēka neatzīšana, izsmalcināta reliģiozitāte, sadzīves oportūnisms, dziļa domāšanas kultūra, intelektuālās augstprātības trūkums, spēja brīnīties un priecāties, spēja atzīt savu nekompetenci. Bez šaubām antipoda – postcilvēka – īpašību kompleksā ir pretējā rakstura izpausmes.

Tiek uzskatīts, ka Austrumeiropā jēdzienu “postkultūra” pirmais lietoja estētikas speciālists Krievijas Zinātņu akadēmijas Filosofijas institūra Estētikas sektora vadītājs filosofijas zinātņu doktors profesors Viktors Bičkovs. Viņaprāt no XX gs. vidus eiroamerikāņu civilizācijā sākās lavīnveidīga pāreja no kultūras uz kaut ko principiāli savādāku, ko vispiemērotāk ir dēvēt par postkultūru. Postkultūra izaug no kultūras, maskējās kā kultūra, taču tajā pašā laikā ņirgājās par garīgo kultūru un izstumj to no cilvēku dzīves.

Postcilvēku ģenēze nav marsiešu veikums, bet gan cilvēku darbības, turklāt apzinātas darbības, rezultāts. Tā, piemēram, liekot pavalstniekiem ticēt iracionālām un iekšēji pretrunīgām dogmām, attiecīgajā sociumā tiek iegūta cilvēku liela masa, kurai ir katastrofāli zema cilvēciskā kvalitāte.

Tamlīdzīgas dogmas jauno laiku vēsturē ir bijušas vairākas: protestantu darba fetišisms, komunistiskais un  nacionālsociālistiskais patriotisms, sociālā prestīža kults, patērēšanas kults. Dogmu sekas noved pie tā, ka cilvēki vairs nespēj adekvāti uztvert realitāti un viņiem ir pilnā mērā zudusi vērtību orientācija. Cilvēki faktiski tiek “nogriezti” no savas sugas pagātnes, kultūras vēstures, cilvēciskās darbības, uzvedības un komunikācijas līdzšinējām formām un normām. Cilvēki pārvēršas par postcilvēkiem, kuri ir spējīgi eksistēt tikai postkultūrā. Un postkultūrā nekas nenotiek atbilstoši cilvēku veselajam saprātam. Tagad jebkurš Latvijas, tipiskas pelēkās zonas, iedzīvotājs jums to apstiprinās.

Postkultūrā izglītība ir bez audzināšanas. Tātad bez morāli tikumiskā satvara. Postkultūrā sabiedrība dzīvo bez garīgajām autoritātēm. Reliģija ir bez ticības, tiesības – bez valsts, māksla – bez kategorijas “skaistais”, zinātne – bez atklājumiem un izgudrojumiem (Latvijā jau tagad dominē postcilvēku „projektu zinātne”, kad CV „zinātnisko” darbību atspoguļo „projektu bibliogrāfija”). Postkultūrā nav vispāratzītas normas estētikā, morālē, dzīves panākumos, sociālajos procesos. Postkultūrā nekas nebalstās uz tradīcijām, ideāliem, simboliem. Garīgās vērtības neeksistē. Viss garīgais ir pilnā mērā likvidēts. Postcilvēks ir biomasa ar attiecīgajām fizioloģiskajām kaislībām un rituāliem.

Civilizācijas relatīvi radikālas transformācijas bija sastopamas arī agrāk. Taču agrāk vienmēr bija konstatējama zināma ideju un vērtību pārmantojamība. Teiksim, Platona atziņas tika pārmantotas apm. 2,5 tūkst. gadus. Pārejā no kultūras uz postkultūru vēsturiskā kontinuitāte nepastāv. Postkultūrā viss sākās no jauna, un postkultūra ar to lepojās. Šodien mums visapkārt ir cilvēki, kuri nekautrējās par kultūras mantojuma nezināšanu. Iepriekšējo paaudžu pieredze viņu izpratnē ir nevajadzīgs materiāls un lieka bagāža.

Izšķirošā loma ir demogrāfiskajām pārejām, kas sagrāva iespēju virzīt un kontrolēt cilvēku socializāciju un kultūras attīstību vispār. „Baltajai” rasei tā ir demogrāfiskā pāreja XIX gadsimtā, kad eiropeīdu skaits negaidīti palielinājās trīs reizes un tā rūgtais iznākums ir masu sabiedrība, masu kultūra, masu komunikācija. Citām rasēm visu izšķir patreizējā (1960-2050) demogrāfiskā pāreja.

Demogrāfiskā buma ietekmē kultūra un sociālie strati degradējās. Tas attiecas arī uz eliti. Tātad uz tiem, kuri nepieder masu cilvēku kategorijai. Elites degradācijas etalons XX gs. beigās ir Rietumu „finansu elite” un Austrumeiropas kriminālā „jaunburžuāzija” ar savu plikadīdām tipisko alkātību, spekulācijām, sociālo cinismu, fizioloģiskajām kaislībām un rituāliem, darbošanos vienas dienas interesēs, garīguma deficītu, glamūru utt.

Postcilvēku bioloģiskajā evolūcijā noteikti iederas viena likumsakarība: jo lielāks iedzīvotāju skaits, jo zemāka cilvēciskā kvalitāte; proti, cilvēciskās kvalitātes vidējais līmenis. Tagad uz planētas dzīvo 7 un vairāk miljardi. Taču Platons un Aristotelis savas sociāli politiskās konstrukcijas plānoja tikai dažiem tūkstošiem iedzīvotāju. Pie tam cilvēkus automātiski nodalot divās daļās -brīvajos cilvēkos un vergos. Vergi tika ignorēti jebkurā diskursā kā totāli nevērtīgs cilvēciskais materiāls. Platons uzskatīja, ka ideālā valstī nedrīkst būt vairāk kā 5040 brīvo pilsoņu. Vīriešiem bērni drīkst būt tikai 30-55 gadu vecumā, kad viņi ir sanieguši zināmu garīgo un fizisko briedumu.

Aristotelis rakstīja par sociālās harmonijas saistību ar valsts iedzīvotāju skaitu. Valstī sociālā harmonija nav iespējama, ja pārāk liels iedzīvotāju skaits. Pārāk liels iedzīvotāju skaits izraisa noziedzību un nabadzību. Viņš atzina nepieciešamību likvidēt slimos bērnus un „liekos” jaunpiedzimušos.

Skaidrs, ka miljardos skaitāmais iedzīvotāju daudzums ļoti būtiski atsaucās gan uz cilvēcisko kvalitāti, gan sociālās organizācijas formām. Rezultāts ir pašlaik zināms – postcilvēki un postkultūra. Varam pieļaut, ka 12 miljardu sasniegšanas laikā XXI gs. otrajā pusē vajadzēs citus jēdzienus – pospostcilvēki un postpostkultūra.

Grāmatu par postkultūru un postcilvēkiem nesen izdeva ģeniālais krievu filosofs un sociologs Aleksandrs Dugins. Viņa formulētais postcilvēka portrets ir sekojošais. Modernisms pret cilvēku izturējās kā pret individualitāti – autonomi eksistējošu atomāri nedalāmu būtni. Modernismā cilvēks ir visaugstākā vērtība un centrālais aktors jebkurā procesā. Realitātes centrā ir cilvēks. Modernismā antropocentrisms ir totāls. Cilvēks ir nedalāma vienotība tāpat kā Dievs ir nedalāma vienotība monoteistiskajās reliģijās. Postmodernismā (postkultūrā) cilvēka vienotība un centriskums vairs nav aktuāls un vispār neeksistē. Tas nozīmē – cilvēks vairs neeksistē. Tā vietā ir dažādu impulsu mistrojums, biostratēģiju nejaušas aglomerācijas, velmju mehānismi.

Postcilvēks principā ir diverģents (dalāms). Postcilvēks var brīvprātīgi pārkārtot savu psiholoģisko un fizioloģisko identitāti, mainot raksturu, pārliecību, orgānus un dzimumu. Postcilvēkā nav nekā konstanta, – tā ir sakomplektēta konstrukcija, kurā daudzus elementus var nomainīt ar citiem elementiem.

Postcilvēku var klonēt. Tagad tas notiek virtuāli datorspēlēs, Interneta „čatos”, sociālajos servisos. Nākotnē tas notiks fiziski. Tātad – „oficiāli”.

Postcilvēks ir spējīgs adoptēties jebkurā profesijā, būt menedžeris jebkurā sfērā. Postcilvēks var pārdot zivis, konsultēt politiskās partijas, vadīt akadēmisko institūtu, taksometru. Gēnu inženierija paver iespēju cilvēku kā nevajadzīgu konstrukciju nomainīt ar klonētiem radījumiem, kiborgiem, mutantiem. Tā ir postkultūras nākotne, kuru Rietumos jau labu laiku apskata posthumānisma/transhumānisma koncepcijas adepti.

Speciālajā literatūrā jēdziena „postcilvēks” definīcijās nav grūti uztvert vienu momentu. Definīcijās raksturotie postcilvēki patiesībā ir dzīvojuši arī agrāk, un viņu ģenēze nav saistāma tikai ar XX gadsimta nogali. Postcilvēku priekšteči lielā mērā ir tā dēvētie masu cilvēki. Viņi cilvēces vēsturē ir eksistējuši vienmēr.

Postkultūrai un postcilvēkiem piemītošais morālo un intelektuālo normu primitīvisms neradās vienā dienā. Postkultūras autoru -postcilvēku -ģenēze ir masu cilvēku ģenēze. Tā ir masu cilvēku sociāli  psiholoģiskā vēsture un masu fenomenu segmentācijas vēsture. F.Nīče masā saskatīja patērēšanas instinktus. To ņem vērā bizness, veicinot maniakālu patērēšanu un kultūras kvalitāti aktīvi novedot līdz postkultūras līmenim.

Taču tajā pašā laikā pastāv zināmas atšķirības. Proti, nevar runāt par masu cilvēku līnijisku transformāciju postcilvēkos. Lieta ir tā, ka postcilvēku ģenēze nav tikai masu cilvēku „izaugsme” līdz postcilvēku statusam. Šodien postcilvēku statusā nonāk arī tie cilvēki, uz kuriem vēsturiski vēl nesen neattiecināja jēdzienu „masu cilvēki”. Gluži pretēji. Viņus dēvēja par eliti.

Tas, piemēram, attiecas uz cilvēkiem ar augstāko izglītību (un pat ar zinātniskajiem grādiem). Vēsturiski vēl nesen cilvēkiem ar augstāko izglītību tika piemērots personības statuss. Taču tagad, teiksim, haotizētajās teritorijās ir cilvēki ar augstāko izglītību un zinātniskajiem grādiem, kuru morālā un intelektuālā „produkcija” atbilst vienīgi postkultūras kritērijiem.

Tas pats attiecas uz dažādām profesionālajām sfērām – politiķiem, deputātiem, valsts prezidentiem, ministriem, dažādu institūciju vadītājiem un citiem, kuri agrāk tradicionāli tika iekļauti elitē. Tagad elites kontingents ir ļoti sašaurinājies. Iespējams, elites kontingenta sašaurināšanās pārsteidza vērīgākos domātājus un emocionāli stimulēja diskursu par postcilvēkiem un postkultūru. XX gs. nogalē nācās pārskatīt elites kritērijus un sacerēt jaunu elites definīciju.

XX gs. nogalē tika saprasts, ka ir izveidojies hominīdu jauns variants – postcilvēki. Pie tam postcilvēku izveidošanās nepatīkami pārsteidza. Ar masu cilvēku klātbūtni esam apraduši. Taču postcilvēku klātbūtne tracina. Tāpēc tūlīt radās postcilvēku dzēlīgi apsaukājumi. Postcilvēku apsaukājumu kolekcija nemitīgi papildinās. Tas notiek galvenokārt tāpēc, ka postcilvēki patiesībā ir mūsu dzīves noteicēji. No viņiem ir atkarīga mūsu dzīve un mūsu bērnu liktenis. Tas mums nepatīk. Pret to esam bezspēcīgi. Varam tikai apsaukāties.

Masu cilvēki vienmēr zināja savu vietu un visbiežāk no viņiem mūsu dzīve nebija atkarīga. Viņi dažkārt varēja traucēt, taču kopumā viņu ietekmei nebija sociāli konstruktīvs un stratēģisks raksturs.  Masu cilvēki nekad nebija „dzīves saimnieki”. Tagad postcilvēki ir „dzīves saimnieki”, un tas ir ļoti drūmi un nepatīkami. Turklāt tam ir fatāls raksturs, – postcilvēkiem pieder nākotne. Par to nav jāšaubās. Runa var būt tikai par apjomu; respektīvi, par to, cik liela teritorija nonāks postcilvēku rokās.

No postcilvēku vērtīgākajiem priekštečiem pēc Aleksandra Dugina vispirms gribās atcerēties Pēteri Čaadajevu. Viņš polemizēja ar eliti. Čaadajeva radošā biogrāfija ir ļoti spilgts piemērs gara aristokrātijas idejiskajām kolīzijām. Tolaik publisko telpu piepildīja diskusijas starp intelektuāļiem – gara aristokrātiem. Tātad – gudriem un inteliģentiem cilvēkiem. Tāda situācija mums ir sveša, jo mūsu smadzeņu enerģija ir koncentrēta gandrīz tikai pret filistru pseidogudrībām un tagad arī pret postcilvēku anomālijām – kvazizinātni, kvazipolitiku, kvaziestētiku, kvazimorāli, kvazipolitekonomiju u.tml. Mūsu intelektuālie un morālie spēki tiek koncentrēti savas pašcieņas saglabāšanai „antroposu” idiotisma sagandētajā dzīvē (postcilvēkus par „antroposiem” apsaukā Sergejs Kurginjans). Skaidri un gaiši sakot, mūsu publisko telpu piepilda diskusijas ar muļķiem un diskusijas starp muļķiem. Čaadajeva laikā tā nebija. Viņš diskutēja ar sev līdzvērtīgām personībām – Puškinu u.c.

Čaadajevam piemīt personības specifiska aura. Saista nevis viņa idejas un uzskati, bet gan viņa personības ekspresivitāte – radikālais aristokrātisms. Protams, runa nav par piederību attiecīgajam sociālajam stratam. Runa ir par gara radikālo aristokrātismu.

Čaadajevam piemīt lieliska prasme nekad nesaplūst ar apkārtējo sabiedrību. Viņš nekad neintegrējās apkārtējā cilvēciskajā vidē. Viņa runas veids, valoda un pat viņa klātbūtne fascinējoši atsaucās uz citiem, kuri tūlīt sāka lūkoties uz viņu kā galveno personu attiecīgajā vietā. Čaadajeva klātbūtnē neērti bija runāt par sadzīvi, dzīves dažādiem sīkumiem un ikdienas banalitātēm. Neērti bija runāt runāšanas dēļ.

Čaadajevs atzina tikai intelektuālās draudzības kultu – garīgo saplūsmi. Viņš atsacījās no tā laika aristokrātijā pieņemtā dzīves veida. Viņa ideāls bija mistisks – cilvēces saplūsme ar Dievu, cilvēces izšķīšana dievišķajā.

Čaadajeva personības traģēdija bija tā, ka viņš nespēja mīlēt dzimteni ar aizsietām acīm. Viņš drosmīgi un nesaudzīgi kritizēja Krievijas trūkumus. Viņš atklāti izteica savus skaudros ieskatus par vēsturi, tautu, reliģiju, garīgo kultūru. Viņu tāpēc daudzi apsmēja, nicināja, varas institūcijas vajāja. Viņš ir lieliska aforisma autors: „Прекрасная вещь – любовь к отечеству, но есть еще нечто более прекрасное – это любовь к истине».

Krievijas izcilāko intelektuāļu plejādē Pēterim Čaadajevam līdzās iederās Aleksandrs Zinovjevs. Viņš mīlēja teikt: „Es nekad nenoguru no darba. Noguru no bezdarbības un atpūtas”. Viņa garīgais mantojums ir ne tikai ļoti idejiski vērtīgs, bet arī ļoti daudzpusīgs. Zinovjevs pievērsās loģikai, filosofijai, socioloģijai, sacerēja prozu un dzeju, zīmēja.

Zinovjevs tāpat kā Čaadajevs vienmēr bija kaitinoši patiess. Dzīvē tā mēdz būt. Patiesība var kaitināt ne tikai kretīnus. Zinovjeva sociālie vērtējumi un prognozes bija tik patiesas un nekļūdīgas, ka kaitināja ne tikai filistrus, bet pat kolēģus intelektuāļus.

Tas turpinās arī pēc viņa nāves. Zinovjeva prognozes simtprocentīgi piepildās, un tas daudziem ļoti nepatīk. Daudzi viņu apskauda par ģeniālajām analītiskajām spējām. Daudzi viņu turpina apskauzt par precīzi fiksētajām sociāli politiskajām, morālajām, antropoloģiskajām, ģeopolitiskajām tendencēm XXI gadsimtā.

Zinovjevu joprojām cenšās noklusēt. Tiesa, tagad skauģiem traucē Internets. Viņa mantojumam ir veltīti daudzi bagāti saiti.

Zinovjevs jau 1985.gadā viens no pirmajiem pievērsa uzmanību „perestroikas” viltīgajiem mērķiem. „Perestroiku” viņš nosauca par katastrofu, bet Gorbačovu par valsts un partijas nodevēju. Tagad tā ir vispārzināma patiesība. Diemžēl to joprojām nespēj saprast vai negrib atzīt mūsu „tautas frontes” bezgodīgie fani, uzburot ap sevi valstiskās neatkarības cīnītāju oreolu. Tas ir kārtējais nacionālistiskais mīts. Tagad ir labi zināms, ka „frontes” bija Gorbačova nelietīgā plāna organiska sastāvdaļa  un partijas uzraudzībā „frontes” visur izveidoja speciālie dienesti. Saprotams, tā tagad ir kaitinoša patiesība. Ļoti kaitinoša, jo liecina par attiecīgo „nacionālo varoņu” dziļo morālo pagrimumu un stulbumu.

Savā pēdējā grāmatā „Izpratnes faktors” Zinovjevs pievērsās visdrausmīgākajai problēmai – cilvēces bojāejai, kas notiek pašas cilvēces muļķību dēļ. Viņš prognozē ekonomikas, izglītības, ekoloģijas sabrukumu, virtuālās sfēras pārspīlēšanu un racionalitātes zaudēšanu. Viņš atklāti izsakās par cilvēciskā materiāla kvalitāti Rietumos un PSRS. Viņš atzīst krievu tautas nespēju sevi apzināties pasaules valdnieku lomā. Ja vācieši būtu 150 miljoni, tad viņi pārvaldītu pasauli. Turpretī krievu tauta nav spējīga to darīt. Krievu tauta rada izcilu literatūru, taču nav piemērota planetārai hegemonijai.

Zinovjeva ieskatā Rietumu elites intelektuālais līmenis nekad nav bijis pārāk augsts. Rietumi negribēja sagraut PSRS vismaz līdz XXI gadsimta vidum. Gorbačovs pats to piedāvāja, un Rietumi nespēja atsacīties no vilinošā piedāvājuma. Faktiski pēc PSRS sabrukuma sākās Rietumu evolūcijas straujš apsīkums un kultūras degradācija. Vienpolārās pasaules izveidošanās amerikāņu gaumē ir liels trieciens krievu civilizācijai. Taču tas ir vēl lielāks trieciens Rietumu civilizācijai. Papildināsim: liels trieciens arī mazām un ne visai gudrām atsevišķām  Austrumeiropas tautām.

Zinovjevs interesanti atbild uz jautājumu par iespēju sagraut amerikāņu hegemoniju. Viņš neizslēdz tādu iespēju. Pastāv noteikta likumsakarība: jo komplicētāka un stiprāka kļūst sociālā sistēma, jo tā kļūst jūtīgāka un neaizsargātāka. Tomēr sistēmas vājās vietas nav tik viegli saskatīt. Taču principā vājās vietas var analītiski konstatēt un tām dot triecienu, lai rezultātā sagrautu sistēmu.

Saprotams, tāda vēriena domātājs kā Zinovjevs nevarēja nerespektēt demogrāfiskās pārejas problemātiku. Par to viņš izsakās „nepolitkorekti”, analītiski dziļi un patiesi. Viņš ir pārliecināts, ka Rietumi jau sen mākslīgi ierobežo dzimstību uz planētas, izplatot dažādas infekcijas. Planētas iedzīvotāju skaita pieaugumā Rietumi saskata sev draudus. Savukārt Ķīna agrāk vai vēlāk tiks saskaldīta mazās valstiņās, jo 1,5 miljardi iedzīvotāji izjauc, kā viņš saka, sociuma biosocioloģisko optimumu.

No mūsu tēmas viedokļa svarīgas ir vairākas Zinovjeva atziņas. Cilvēces kāda daļa noteikti saglabās cilvēka kvalitāti. Šī cilvēku daļa nekad nevienam neatdos kontroli un vadību. Lai cilvēce eksistētu, nepieciešams gatavot vismaz 100 miljonus detaļu priekš dažādiem izstrādājumiem. Tāpēc ir nepieciešamas vismaz 100 tūkstoši augsti kvalificētas profesijas un vēl vismaz 100 tūkstoši mazāk kvalificētas profesijas. Šajās profesijās var strādāt vienīgi cilvēki. Biotehnoloģijas palīdzēs samazināt planētas iedzīvotāju skaitu un likvidēt nevajadzīgās tautas. Taču cilvēces centrā vienmēr paliks cilvēks, lai kas arī nenotiktu.

Par postcilvēka problemātiku interesējās jaunas filosofiskās disciplīnas „sinerģiskās antropoloģijas” izveidotājs Sergejs Horužijs -neparasti oriģināls domātājs, isihisma pētnieks, „Ulisa” tulkotājs. Viņš tiecas papildināt klasiskās antropoloģijas ieskatus par cilvēku.

Klasiskā antropoloģija neievēroja izmaiņas cilvēkā. Klasiskā antropoloģija pret cilvēku izturējās kā pret konstantu lielumu. Taču cilvēks mainās. Postmodernistiskās dekontrukcijas prakse cilvēkā veicina milzīgas izmaiņas. Tās ir tik lielas, ka runa vairs nav par cilvēku, bet gan par postcilvēku.

Eiropeiskās klasiskās antropoloģijas cilvēka modelis sastāv no trim komponentiem -būtības, substances un subjekta. To pamatoja Aristotelis, Dekarts, Kants. Piemēram, Kants optimistiski lūkojās uz cilvēku. Viņš apgalvoja, ka cilvēks saskaņā ar savu dabu ir tendēts sasniegt garīgās virsotnes. Cilvēks nepārtraukti tiecās pēc garīgām vērtībām. Taču mūsdienās tamlīdzīgs koncepts vairs „nedarbojās”. Kā paskaidro Horužijs, pēc II Pasaules kara cilvēks ir būtiski izmainījies. Visjaunāko laiku cilvēka garīgā prakse ir radikāli izmainījusies. No garīgās prakses viedokļa tas ir pavisam cits cilvēks nekā agrāk.

Cilvēces glābšanas misiju ir pašaizliedzīgi uzņēmies jau minētais Sergejs Kurginjans. Viņu var uzskatīt par mūsdienu ģeniālāko „baltās” rases pārstāvi. Viņa analītiskais prāts, milzīgā erudīcija, oratora dotības, spožais literārais talants, organizātora un pedagoga spējas atstāj fascinējošu iespaidu. Viņa personība ir ļoti reta parādība. Vienā personībā tiekamies ar mākslinieku, oratoru, organizatoru, sociālo filosofu, globālo procesu analītiķi, Rietumu un arābu kultūras speciālistu, teātra režisoru, aktieri, ideoloģisko un ģeopolitisko stratēģiju autoru.

Sergejs Kurginjans pirms neilga laika izveidoja kustību „Суть времени”. Tās misija un reālā darbība ir glābt un saglabāt Krieviju, kas reizē nozīmē visas „baltās” rases glābšanu no totālas degradācijas. Sergejam Kurginjanam un viņa vadītajai kustībai nesen izdevās apturēt amerikāņu organizēto „balto lenšu revolūciju” Krievijā. Sergeja Kurginjana kustībai Internetā ir vairāki saiti. Kustības kodolu veido jaunieši. Galvenokārt jauni inteliģenti puiši. Nesen sāka iznākt laikraksts, kura 16 lpp. katrā ir vērtīgs teksts.

Internetā var apskatīties videoierakstu, kurā Kurginjans latviešus aicina nākt pie prāta un godīgi atzīt savu pazemojošo stāvokli. Ja PSRS laikā Latvija bija augsti attīstīta zeme, tika cienīta un ļoti augstu vērtēta, tad amerikāņu kolonijas ES laikā Latvija dzīvo nabagu pagrabstāvā un tai uztic vienīgi Rietumos slaucīt ielas un novākt atkritumus. Kurginjanam ir taisnība, un tā atkal ir kaitinoša patiesība. Latvijas „saimnieki” pret latviešiem izturās kā sociālās utilizācijas materiālu.

Starp citu, Sergejs Kurginjans ļoti labi zina, kas Gorbačova „perestroikas” gados izveidoja „tautas frontes”, kas organizēja savējo šaušanu Viļņā un citur. Viņš tolaik speciālā uzdevumā apmeklēja visas padomju republikas. Par to var lasīt viņa grāmatās un skatīties videoierakstos. Kurginjans tādējādi var būt neaizstājams liecinieks dažādu nacionālistisko mītu „tiesas procesos”.

„Суть времени” kustības mērķis ir atgriezt cilvēkiem dzīves garīgo jēgu un tikumību. Gorbačova „perestroika” sagrāva dzīves jēgu. Radās agrāk nepiedzīvots eksistenciālais vakuums un metafiziskā katastrofa. Ieviesās kriminālais kapitālisms, kas vēl vairāk stimulē cilvēciskuma devalvāciju. Kriminālā kapitālisma monstrs izraisa sociālā substrāta pūšanu. Kriminālā noziedzīgā kasta ir ļaundabīgs augonis, kas aprij valsti. Metastāzes pārņem varas struktūras, un tās vairs nespēj realizēt savu galveno uzdevumu – kalpot sabiedrībai.

Sergejs Kurginjans galveno uzmanību pašlaik pievērš garīguma izpratnes restaurācijai. Pēcpadomju laikā garīgums nebija vajadzīgs, un daudziem ir zuduši elementāri priekšstati par garīguma metafizisko jēgu cilvēku dzīvē. Lai saglabātu cilvēciskumu, savu valsti, kultūru, identitātes suverenitāti, nepietiek ar garīgo opozīciju. Tā ir vajadzīga, bet ar to ir par maz. Nepieciešams vispusīgi izpētīt gara problēmu, lai cilvēkiem palīdzētu politiski mobilizēties. Nākas atzīt gara spēku, bez kura nevar atjaunot valsti. „Gars nostiprinās cīņas laikā”, – Kurginjana ieskatā tā ir romantiska patētika. Gara spēkam ir jābūt pirms cīņas.

Turklāt nepieciešams ir jauns vēsturiskais mesiānisms, kas reizē ir jauns vēsturiskais projekts. Sergejs Kurginjans godīgi atzīst stāvokļa nopietnību. Diemžēl nav nekāda garantija, ka šodienas smagajos apstākļos izdosies realizēt tik ambiciozu projektu. Pie tam no Rietumiem virzās jauns globālais fašisms, kas atklāti vai slepus ir noslēdzis visparadoksālākās vienošanās ar tādām ļaunuma kvintesencēm kā juvenālā politika, ultraradikālās musulmaņu organizācijas. Pašlaik Eiropa ir zaudējusi vēsturisko spēku. Vēl ir cilvēku grupa, kas ciena tradicionālās vērtības un spēj vērsties pret ekspluatāciju. Bet tas ir viss, jo šīs grupas pasionaritāte ir par mazu, lai realizētu jaunu vēsturisko projektu.

Savukārt Rietumu buržuāzija ir sapratusi sekojošo. Lai saglabātu savu hegemoniju, tai ir jāatsakās no klasiskā buržuāziskā humānisma. Lozungs „Brīvība, līdztiesība, brālība” ir jāatmet. Tā vietā ir jāizvērš informatīvi psiholoģiskais, ideoloģiskais, metafiziskais karš pret klasiskā buržuāziskā humānisma laikmetā nostiprinātajām idejiskajām, morālajām, estētiskajām normām, vērtībām, ticības simboliem, kultūras kodolu.

Buržuāzijai īpaši ir „jāstrādā” ar jaunatni. Jaunatnei ir jāiestāsta atsacīties no vecāku viedokļa, vēstures satura, mākslas un literatūras mantojuma. Jaunatnei ir jāiedvesmo, ka idejas un vērtības vispār nav vajadzīgas. Jaunatnei ir jāatbrīvojās  no garīguma, jo tikai tādā ceļā var sasniegt pilnīgu brīvību. Buržuāzijas jaunākais sapnis un ideāls ir postcilvēks – kontrolējama un vadāma biomasa.

Arturs Priedītis
/2012, decembris/

Avots:

http://www.artursprieditis.lv/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Facebuks un faceblefs

00194_FacebookKamēr Latvijas iedzīvotāji aizrautīgi baudīja Ziemassvētku un Jaungada brīvdienas, viņi, iespējams, pat nepamanīja, ka pašās decembra beigās Latvija piedzīvoja kārtējo okupāciju. Ja ticam globāli ietekmīga IT blogera Vincenzo Cosenza blogā ievietotai informācijai, Latviju gluži kā zibenskarā ir okupējusi «Cukerberga armija».

Vēl 2012. gada jūnijā pasaules dominējošo sociālo tīklu kartē Latvija bija kā tāda vientuļa sala un mūsu pašu vietējais draugiem.lv bija viens no nedaudzajiem sociālajiem tīkliem, kas kartē bija īpaši izdalīts. Tagad itāļu blogera kartē vietne draugiem.lv jau ir izdzēsta no pasaules kartes. Atbilstoši kartei draugiem.lv ir sīks nenozīmīgs punduris, kuru no Latvijas teritorijas jau izrullēja miljardiera Marka Cukerberga kontrolētais Facebook buldozers.

«Cukerberga armija» tiecas pēc globālas okupācijas, ja ticama Cosenza publicētajam, tad pret Facebook okupāciju 2012. gada nogalē vēl turas tikai Krievija, Baltkrievija un Ukraina, kurās dominē sociālais tīkls Vkontakte (šis tīkls pieder uzņēmumam, kas bija viens no Facebook agrīniem investoriem), bezcerīgā Moldova, spītīgā Ķīna un visai pasaulei bailes un šausmas raisošā Irāna, ka arī plašas no interneta brīvās teritorijas Grenlandē un Āfrikas nabadzīgākajās valstīs. Ak, jā, vēl papuasi ir izvairījušies no Facebook ķetnām, bet tos nav ko žēlot. Viņi taču ir cilvēkēdāji.

Morāle ir viena. Ja negribat līdzināties Irānas ajatollām un Grenlandes eskimosiem, tad aizmirstiet par saviem draugiem.lv un pievienojieties globālajai Facebook saimei.

Ir tikai viens sīkums – lai kādas pasakas par Latvijas IT vides procesiem rakstītu visi itāļu blogeri kopā, starp 2012. gada jūniju un 2012. gada decembri es savā apkārtnē, kas ietver arī vairākus simtus augstskolas studentu un pasniedzēju, nenovēroju nedz masveida atteikšanos no draugiem, nedz masveida padošanos «Cukerberga armijai» – iesaistoties Facebook. Neatkarīgi mērījumi Latvijā (Gemius) īpaši neatšķiras no maniem novērojumiem. No tā izriet, ka ziņas par Latvijas okupāciju ir tīrākais blefs. Turklāt, ja 2012. gada jūnija dati (kuros Latvijā pirmajā vietā ir sociālais tīkls draugiem.lv) tika balstīti uz to, kādu sociālo tīklu uzrāda google, tad 2012. gada decembra dati ir iegūti, rēķinot, kuru sociālo tīklu izmanto Latvijā visai nepazīstamas aplikācijas Alexa lietotāji. Starp Tiem, kas Latvijā izmanto Alexa aplikāciju, vairumā izmantojot arī Facebook, un no tā ir secināms, ka Latvijas teritorijā Cukerberga produkts ir izkonkurējis draugiem.lv!

Jautājums, kas rodas, vērojot šādu epopeju, vai patiešām respektablai kompānijai ir vajadzīgi viegli atmaskojami blefi un faktu manipulācija, lai pamatotu savus panākumus? Ja dati par Latviju ir liels Facebook panākumu blefs, tad ir jājautā, vai ziņas par Facebook globāliem panākumiem nav tāda paša mēroga blefs kā ziņas par panākumiem Latvijā?

00194_Facebook_effectZināmu atbildi uz šo jautājumu var atrast tikko latviski pārtulkotajā Deivida Kērkpatrika grāmatā Facebook efekts, kuru tikko ir laidusi klajā izdevniecība Zvaigzne ABC.

Grāmata ir aizraujoši un talantīgi uzrakstīta. To izlasīt vajadzētu ikvienam, kurš vēlas saprast, kā darbojas riska kapitāls un kādas alkatīgas un plēsonīgas haizivis patiesībā ir tā saucamie biznesa eņģeļi.

Lai gan autors apskata arī netīkamas Facebook vēstures lappuses (grāmatas notikumi apraujas 2009. gadā, tāpēc mahinācijas ar Facebook publisko akciju piedāvājumu, par kuru ASV vērtspapīru uzraugi sākuši oficiālu izmeklēšanu, šeit vēl nav atrodamas), visas epizodēs Marks Cukerbergs tiek attaisnots.

Viens piemērs. 2009. gadā februārī nevis Cukerbergs (Cukerbergs vispār ir tukša vieta uzņēmumā, kad notiek kas nepopulārs), bet gan ļaunie no Facebook Juridiskā departamenta ieviesa jauninājumu, kas izraisīja protestus. Jau līdz 2009. gada februārim visas tiesības uz jebkuru Facebook tīklā ievietotu informāciju ieguva Facebook. Citēsim noteikumu punktu: «Ar šo jūs piešķirat Facebook neatsaucamas, mūžīgas, neekskluzīvas, citiem nododamas, pilnībā apmaksātas pasaules mēroga tiesības (ar apakšlicences tiesībām) (..) izmantot, pavairot, publicēt, straumēt, glabāt, saglabāt, publiski atskaņot vai izvietot…» (338. lpp.)

Tomēr līdz 2009. gada februārim visas tiesības piederēja Facebook tikai līdz brīdim, kamēr lietotājs šo informāciju no sava profila dzēsa. No 2009. gada februāra arī tad, ja lietotājs kaut ko no saviem datiem, sarakstes vai attēliem vēlējās dzēst, Facebook palika visas tiesības izdzēsto pārdot trešajām personām (338. lpp.).

Vai arī cits piemērs. Par jebkuriem pasākumiem, kas ierobežoja informācijas plūsmu ārpus Facebook vietnes, autors sliecas apgalvo, ka šādi aizliegumi ir pieņemti «nejauši» (361. lpp.) utt.

Dažkārt varam pasmaidīt par autora atziņām, kas izskatās kā no reklāmas bukletiem smeltas: «Pirms Facebook parādīšanās publiskajā internetā nebija gandrīz nevienas vietas, kurā vajadzēja darboties ar savu īsto vārdu.» (321. lpp.)

Kad Facebook spēra savus pirmos soļus, Latvijā jau bija simtiem tādu vietņu, bet, iespējams, mēs vienīgie bijām planētas priekšgalā šajā jomā. Otrs piemērs ir autora atbilde uz jautājumu, kāpēc uzņēmumu vadība ierobežo Facebook lietošanu darbavietās? Kērkpatriks atbild: «Facebook kā plašsaziņas līdzeklis līdz šim ir attīstījies pārāk strauji, lai lielākā daļa vadītāju spētu saprast, ko tas vispār nozīmē.» (328. lpp.)

Kā ir jārīkojas supermārketa vadībai, ja darba laikā kasiere tā vietā, lai apkalpotu pircējus, klikšķina pa Facebook profiliem? Vispār darba laikā darba vietā ir jāstrādā, nevis jāpelna Facebook kredīti!

Vēl viena jauka atziņa: «2008. gada aprīlī Dānijas premjerministram Andersam Fogam Rasmusenam viņa Facebook lappusē bija 12 000 atbalstītāju, un viņš pats personiski atbildēja uz katru komentāru.» (308. lpp.)

Ja katrs fans reizi nedēļā atsūtīs vienu komentāru un ja viena komentāra izlasīšanai ir vajadzīga viena minūte, tad nabaga Rasmusenam bija vajadzīgas 200 stundas nedēļā, lai tikai izlasītu visus savu fanu komentārus. Nedēļā nav tik daudz stundu! Iespējams, bijušā dāņu premjera fani reģistrējās, bet komentārus nerakstīja vispār.

Paliek iespaids, ka grāmatas autoram tagad ir jauna reliģija – Facebook, bet Marks Cukerbergs ir šīs reliģijas pravietis. Turklāt Cukerbergam vienmēr ir taisnība. Nepatikšanas notiek tikai tāpēc, ka kāds cits kaut ko izdara nejauši vai saputro. Facebook plāni ir grandiozi. Tiks emitēta tīkla nauda – «Facebook kredīti» (289. lpp.), un Facebook ir gatavs valdību vietā izsniegt pases (360. lpp.).

No vienas puses, Marks Cukerbergs varētu kļūt par izcilu amerikāņu sapņa reālu iemiesojumu. Vienkāršs zēns no kurpju tīrītāja kļūst par miljonāru. Paraugs, kā, izmantojot savu paša un savu studiju biedru ģenialitāti (tik ģeniāli, ka programmēšana Facebook izveidei apgūta no grāmatiņas programmētājiem iesācējiem), 4 gados ikviens var kļūt par miljardieri. Taisnības labad jāsaka, ka Hārvardā studējošie nav tādi vienkārši amerikāņu studenti. Tā ir ļoti elitāra augstskola, kurā pat bagātu ļaužu atvasēm iekļūt nav viegli.

Grāmatā līdz nelabumam tiek apgalvots, ka Cukerbergs visu panācis pats un tikai pats (varbūt tikai nedaudz nozogot biznesa ideju no citiem studiju biedriem). Cukerbergs ir labais altruists – goda bruņinieks, kam riebjas reklāmas, bet rūp tikai un vienīgi lietotāju ērtības. Tikai pasakām par miljardiera Cukerberga ģenialitāti un bezgalīgu altruismu ne visas šuves ir gludi sašūtas.

Lai to saprastu, pamēģiniet iztēloties biznesa vidi tūkstošgades mijā. Es šajā laikā, strādādams vienā transnacionālā korporācijā, biju Latvijas pārstāvis Eiropas Biznesa preses federācijā. Izdevēji bija satraukti par nākotnes biznesa modeli, jo nebija skaidrs, kā turpmāk segmentēt reklāmas sūtījumus. Kādas diskusijas laikā neliels valsts izdevējs atklāja reklāmas kampaņas detaļas. Reklāmas kampaņas laikā tika izsūtītas 600 000 vēstules. Atdeve bija 0,2%. Kopējie izdevumi bija aptuveni miljons eiro mūsdienu izteiksmē. Diskusijā tika norādīts – ja varētu precīzi zināt tos 1200 klientu, kas veica pirkumu, tad vajadzētu nosūtīt tikai 1200 vēstules un mārketinga kampaņa izmaksātu tikai 2000 eiro. Nosūtot 1200 meilu uz pareizām adresēm, varētu iztērēt vēl mazāk. Ar minimāliem resursiem, bet zinot pareizos saņēmējus, kampaņas rezultāti būtu tādi paši kā ar lieliem tēriņiem. Kopējās biznesa intereses tika formulētas, ka ir nepieciešams jaunam laikmetam atbilstošs rīks – adrešu kolekcija, kas ļautu precīzi segmentēt tirgu, būtiski samazinot reklāmas izdevumus. Kad Microsoft un tamlīdzīgi biznesa giganti mēģināja no lietotājiem iegūt privātu informāciju, kas ļautu segmentēt reklāmas plūsmas, tad ļaudis vienkārši atteicās uzticēt savus privātos datus alkatīgiem peļņas kāriem biznesa uzņēmumiem.

Lai iegūtu datus tirgu segmentācijai, biznesa gigantu platforma nederēja. Bija vajadzīgs kāds tēls – reklāmas nīdošs altruists, kam rūp tikai konektēt cilvēkus. Mīts par Cukerbergu – altruistu – bija instruments, kā, neko nemaksājot, iegūt pieeju lietotāju privātiem datiem. To, ko ļaudis atteicās atklāt biznesa haizivīm, tie atklāja uzticamajam kopmītņu čomam – Cukerbergam. Tas arī notika: «…Facebook lietotāji izpalīdzīgi sagādā precīzus datus par sevi, jo ir pārliecināti, ka tos redzēs vienīgi tie, kurus paši apstiprinājuši par draugiem.» (292. lpp.) «Facebook lietotāji patiešām brīvprātīgi iesniedz milzīgu daudzumu datu par sevi un vēl lielāku apjomu datu apjomu rada ar to, ko dara vietnē, grupās un lapās, mijiedarbojoties ar citiem lietotājiem.» (293. lpp.)

Cita starpā viens no gigantiem – Microsoft – visu laiku bija līdzās Cukerberga impērijai, pat kādu brīdi garantējot pusi no operatīvajiem ienākumiem…

Pāris reizes Cukerbergs gandrīz pazaudēja savu altruista masku – Beacon incidents (272. lpp.), Madrides incidents (313. lpp.) u.c. Kamēr Cukerbergs lietotājiem sprauda batonus, ka ienīst reklāmas, viss notika. Rezultāts ir fascinējošs. Deivids Kērkpatriks: «Facebook nodrošina reklāmdevējiem vairāk mērķēšanas iespēju nekā lielākā daļa citu vietņu, jo cilvēki atklāti un labprātīgi tajā ievietoja milzīgu daudzumu informācijas par sevi.» (288. lpp.) «Šobrīd Facebook atrodas tieši fundamentāla kapitālisma pārkārtojuma centrā.» (289. lpp.)

Protams, ne visi reklāmdevēji, iegūstot privātpersonu informāciju no Facebook, spēj tikpat eleganti kā Cukerbergs nomaskēt savus patiesos nolūkus. D. Kērkpatriks: «Facebook lietošanas dažādība turpina pieaugt, uzņēmumam kļūst arvien grūtāk uzmanīt, kā tiek izmantoti lietotāju dati, un kļūdu skaits noteikti turpinās pieaugt.» (295. lpp.)

Tikai nevajag veltīgi protestēt. Pirms akceptēt dalību šajā vietnē, ikvienam bija iespēja izlasīt uzņēmuma brīdinājumu: «Mēs nevaram un negrasāmies garantēt, ka Lietotāja Datus, ko esat publicējuši Vietnē, bez jūsu atļaujas nevarēs aplūkot citas personas.» (225. lpp.) Lai nevienam biznesam neienāktu prātā konfliktēt ar Facebook, D. Kērkpatriks brīdina: «Facebook var nospiest slēdzi un jūs atslēgt. Jebkuru. Jebkurā brīdī.» (259. lpp.)

Lai ko mēs domātu par Facebook, tā ir realitāte. Ir radīts izcils instruments, ar kuru globālais bizness cer nodrošināt peļņas pieaugumu. Tagad beidzot ir ar ko aizvietot uzpūtīgo televīziju, ierādīt TV īsto vietu, jo TV reklāmu atdeve nemitīgi samazinās. Ir jāsaprot, ka Facebook pirmām kārtām ir instruments, kura mērķis ir padarīt bagātus un ietekmīgus uzņēmuma īpašniekus un klientus. Tikai mēģiniet saprast, kas ir Facebook klienti. Facebook lietotāji nav klienti. Atbilstoši Facebook noteikumiem lietotāju ievietotā informācija ir Facebook īpašums, tāpēc lietotāji ir Facebook vērtība (aktīvs). Lietotāji nav klienti. Facebook klienti ir reklāmdevēji un privāto datu plūsmas pircēji.

Juris Paiders
/08.01.2013/

Avoti:

http://nra.lv/viedokli/juris-paiders-3/86768-facebuks-un-faceblefs.htm

http://vincos.it/2012/12/31/la-mappa-dei-social-network-nel-mondo-dicembre-2012/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt