Romas pāvests iekļauts „50 gada ebreju” sarakstā

Romas pāvests H.M.Bergoljo un rabīns Ābrams Skorka

Romas pāvests H.M.Bergoljo un rabīns Ābrams Skorka

„Bergoljo efektam”, kā žurnālisti nodēvējuši jaunā Romas pāvesta neizmērojamo atvērtību „laicīgai pasaulei”, ir tāds spēks, ka ASV liberālā jūdaisma žurnāls „Jewish Daily Forward” nolēma iekļaut pāvestu 2013 gada izcilāko ebreju sarakstā. Pēc šī saraksta veidošanas noteikumiem, divi no 50 sarakstā iekļautajiem var nebūt ebreji un viņi tiek atlasīti no to cilvēku loka, kuri ebreju kultūrai ir parādījuši īpašu cieņu un sapratni.

Šādu „godu” pāvests izpelnījās par to, ka „tikai 8 mēnešu laikā pārvērta jautājumu par attiecību uzlabošanu ar jūdaisma pasauli par vienu no katoļu pamatuzdevumiem”. Tāpat viņš nepalaida garām nevienu izdevību, lai nosodītu antisemītismu, un uz nākamo [2014.] gadu ieplānoja vizīti Izraēlā.

rabīns Serhio Bergšams

rabīns Serhio Bergšams

Un ,patiesi, Horhe Mario Berguljo vienmēr ir pievērsis īpašu uzmanību attiecībām ar ebrejiem.  Kopā ar slaveno rabīnu Ābramu Skorku (Abraham Skorka) viņš sarakstīja grāmatu – dialogu „Debesīs un virs zemes” (Sobre el Cielo y la Tierra). Tāpat viņš uzrakstīja priekšvārdu cita rabīna (Serhio Bergšama (Sergio Bergman)) grāmatai un nosauca viņu par vienu no saviem skolotājiem.  Berguljo ir vairākkārtīgi apmeklējis Buenosairesas sinagogu, svinējis jūdaistu svētkus, aizdedzis sveces Hanukas svinībās [8 dienas gari ebreju svētki decembrī par godu Jeruzalemes tempļa atgūšanai no hellēnistiem 2.gs.p.m.ē.] un neatradās neviens katolis, kurš atgādinātu pāvestam kristiešu Svēto Apustuļu noteikumus [viens no pirmajiem kristiešu noteikumu krājumiem, kuru autorība tiek piedēvēta Apustuļiem (Kristus mācekļiem) un kuru Apustulisko autoritāti atzīst gan Pareizticīgo, gan katoļu, gan daļa protestantu baznīcu] (70. noteikums: Ja kāds bīskaps, prezbiteris vai diakons, vai kāds no klēra saraksta esošiem gavē ar jūdiem vai ar viņiem svin vai pieņem no tiem viņu svētku dāvanas, piemēram, neraudzētās maizes vai ko līdzīgu, lai tiek izraidīts (izmests). Ja to dara pasaulnieks, lai tiek nošķirts. 71. noteikums: Ja kāds kristietis atnesis eļļu uz pagānu dievnamu vai jūdu sinagogu viņu svētku dienās vai aizdedzinās sveci, lai tiek nošķirts no Baznīcas kopības (sadraudzes)).

H.M.Bergoljo aizdedzina svecītes sinagogā

H.M.Bergoljo aizdedzina svecītes sinagogā

Klaudio Epelmans un H.M.Bergoljo

Klaudio Epelmans un H.M.Bergoljo

Berguljo vairāku gadu garumā aktīvi sadarbojās ar Latīņamerikas ebreju kongresu (LEK), organizējot tikšanās ar ebreju jaunatni, kuri piedalās programmā „Jaunā Paaudze”. Tā ka nav brīnums, ka LEK vadītājs Klaudio Epelmans (Claudio Epelman) pozitīvi vērtēja jaunā pāvesta ievēlēšanu, izsakoties: „Mums nav nekādu šaubu, ka viņš lieliski strādās, vadot katoļu baznīcu.” Ar lielu prieku Berguljo ievēlēšanu par pāvestu uzņēma arī Bnai Brit (B’nai-B’rith International) [viena no slavenākajām ebreju sabiedriskajām organizācijām] vadība. Savukārt pats pāvests savā ievēlēšanas dienā atlicināja laiku, lai uzrakstītu vēstuli jūdaistu sabiedrībai, kurā bija teikts arī sekojošais: „Es kvēli ceru, ka man izdosies veicināt progresu, kurš jūdaistu-katoļu attiecībās aizsākās kopš Vatikāna otrā koncila,  atjauninātas sadarbības garā” [Vatikāna otrais koncils (1962. – 1965) atzina ka ebreji ir Dieva izredzētā tauta, kas ir pretrunā kristietības būtībai,  pilnībā maina visu kristietības mācību un praktiski pārvērš to par jūdaisma piedēkli].

2013.gada 2.septembrī, pirms ebreju jaunā gada, pāvests pieņēma pie sevis Vatikānā Vispasaules  ebreju kongresa (VEK) delegāciju, kuru aicināja pastiprināt dialogu starp reliģiskām kopienām, ko viņš nosauca par „atslēgu kopējas nākotnes celtniecībai”. Atgādinot paša vēl jūlijā teiktos vārdus, ka „kristietis nevar būt antisemīts”, pāvests piebilda: „labam kristietim ir jāsaprot ebreju vēsture un tradīcijas”, jo „jūdaismam un kristietībai ir vienas un tās pašas saknes”. Un atkal, neatradās neviens katolis, kurš, saprotot ebreju vēsturi un zinot patiesās jūdaisma saknes, atgādinātu pāvestam Franciskam paša Jēzus Kristus vārdus, ko viņš teica jūdiem: „Ja Dievs būtu jūsu Tēvs, jūs Mani mīlētu, jo Es esmu izgājis un nāku no Dieva. Jo ne no Sevis esmu nācis, bet Viņš Mani sūtījis. Kādēļ jūs Manu runu nesaprotat? Tāpēc, ka jūs neesat spējīgi klausīties Manos vārdos. Jūs esat no sava tēva – velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs. „ (Jāņa 8:42-44)

Vispasaules  ebreju kongresa (VEK) delegācija Vatikānā

Vispasaules ebreju kongresa (VEK) delegācija Vatikānā

Šo vārdu vietā tikšanās laikā izskanēja pavisam citi vārdi, ko teica VEK prezidents S.Lauders: „Vēl nekad, sākot no 2000.gada, attiecības starp katoļu baznīcu un ebreju tautu nav bijušas tik labas. Pēdējo piecu desmitgažu laikā bijušo pāvestu darbība veicināja daudzu aizspriedumu pārvarēšanu. Tas mums tagad ļauj strādāt kopā, aizstāvot reliģisko brīvību visur, kur tā ir apdraudēta, vienalga par kādu sociālo kopu nebūtu runa.”

Tai pat mēnesī (septembrī) itāļu avīze „La Repubblica” publicēja pāvesta vēstuli, kurā viņš kārtējo reizi apstiprināja katoļu un jūdaistu tuvību, uzsverot, ka „ebreji joprojām priekš mums paliek kā svētas saknes no kurām izauga Kristus” un ka „Dievs nekad nav pārkāpis savu derību [vienošanos] ar Izraēlu”. Savukārt savā nesenā uzrunā jūdiem pāvests, kā tas ir pieņemts kopš Jāņa XXIII laikiem, nosauca viņus par „vecāko brāli”.

2006.gada decembrī katoļu pāvesta „vecākais brālis” konservatīvā jūdaisma augstākā likumdevēj orgāna personā, kas ir centrālais vispasaules jūdaisma novirziens, nobalsoja par homoseksuālistu iesvētīšanu rabīnu kārtā  un par atļauju veidot viendzimuma savienības. Citā (reformistu) jūdaisma novirzienā, kas ir plaši izplatīts ASV, lēmums par viendzimuma „laulību” legalizāciju un homoseksuālistu iesvētīšanu rabīnos tika pieņemts vēl agrāk – 2000.gada martā. Izraēlā viendzimuma pāriem ir tiesības adoptēt bērnus, tai skaitā arī tos, kuri nav kāda no homoseksuālista bioloģiskiem radiniekiem. 2010.gada augustā Telavivas municipalitātes izglītības komisija vienbalsīgi pieņēma lēmumu iekļaut visās pašvaldības skolās (no 2011.gada) obligātu mācību kursu, kurā jāiepazīstina skolēni ar „gej sabiedrību”. Visbeidzot Izraēlā tiek rīkotas vismasveidīgākās un viskrāšņākās gejparādes, kurās piedalās arī ASV vēstnieks [līdzīgs pasākums pēc līdzīgas shēmas ar izvirtuļvalstu diplomātu piedalīšanos notika arī Rīgā]. Telaviva tūrisma ceļvežos ir kļuvusi par „gejiem” visdraudzīgāko pilsētu, šai „godā” apdzenot Amsterdamu un Sanfrancisko.

Izvirtuļu parāde Izraēlā

Izvirtuļu parāde Izraēlā

„Vecākais brālis” rāda piemēru, un, lūk, jau 2013.gada jūlijā Romas pāvests paziņo, ka homoseksuāla orientācija nav grēcīga un iestājas pret „geju” nosodīšanu un diskrimināciju, uzsverot, ka viņiem ir jāpalīdz integrēties sabiedrībā. Savukārt oktobrī Vatikāns izsūtīja katoļu garīdzniekiem pa visu pasauli socioloģisko aptauju, kas sastāvēja no 39 punktiem, kas saturēja jautājumus par ģimeni, atkārtotām laulībām, abortiem, viendzimuma „laulībām”, iespēju viendzimuma pāriem adoptēt bērnus, bērnu audzināšanu netradicionālās ģimenēs. Jautājumos aprakstītās situācijas nekādi neiekļaujas esošajā katoļu doktrīnā, kas radīja plašsaziņas līdzekļos minējumus, ka aptaujas rezultātā var tikt mainīti katoļu baznīcas noteikumi, ko netieši apstiprināja arī Vatikāna pārstāvis, paziņojot, ka, ja arī izmaiņas tiks veiktas, tad tikai pakāpeniski (tā, starpcitu, ir jezuītiem, kuri nemīl straujas kustības, raksturīga taktika). Aptaujas rezultāti tiks izskatīti Sinodē, bet ko ar tiem darīt tālāk izlems personiski pats pāvests Francisks, kurš savu nostāju jau pauda: „Ja cilvēks ir gejs un ir apveltīts ar labu gribu un tiecas pēc Dieva, tad kas gan es esmu, lai viņu nosodītu? „ Šo frāzi presē jau nosauca par „vieniem no iejūtīgākajiem un revolucionārākajiem vārdiem, ko Romas pāvests ir veltījis homoseksuālistiem”. Tikpat revolucionārs ir Romas pāvesta paziņojums, vēršoties pie sabiedrības, lai veiktu izmaiņas baznīcas noteikumos. Pie tam ir pilnīgi skaidrs, ka tik demokrātiskas procedūras pielietošana vien un jautājumi paši par sevi jau ietekmē katoļu prātus: ja jau pats pāvests jautā par nepieņemamo cik lielā mērā tas ir pieņemams, tad tas nozīmē, ka tas tomēr nav nepieņemams un ir pieņemams.

Šai ziņā arvien aktuālāks  kļūst jautājums [pirmkārt pareizticīgajiem un citiem normāliem un normālorientētiem kristiešiem]: par kādu vienotību ar Vatikānu kristīgo vērtību saglabāšanas vārdā var būt runa, ja katoļu pāvests, ejot pa „vecākā brāļa” ceļu, mēģina samierināt katoļus ar sodomītu antibaznīcu?

Olga Četverikova
/25.11.2013/

Avoti:
http://ruskline.ru/analitika/2013/11/25/papa_rimskij_vklyuchyon_v_spisok_50_evreev_goda/
http://pagez.ru/lsn/0002.php
http://vaticaninsider.lastampa.it/es/en-el-mundo/dettagliospain/articolo/francesco-francis-francisco-ebrei-jews-judios-29683/
http://bridiskadklustunteikt.blogspot.com/2011/05/sveto-apustulu-noteikumi_11.html

Informācijas aģentūra
/30.11.2013/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

„Lielā Izraēla” anglosakšu ģeopolitikas aizsegā

00262_vecizraelas_karte30 gadus atpakaļ amerikāņu stratēģi ieviesa terminu „Lielie Tuvie Austrumi” (The Greater Middle East/ Большой Ближний Восток) ar to apzīmējot teritoriju no Magribas [viduslaiku arābu ģeogrāfu nosaukums, kurš apzīmē Āfrikas ziemeļu daļu rietumos no Ēģiptes  (pašreizējā Tunisija, Alžīra, Lībija, Maroka un Mauritānija)]   līdz Bangladešai un paziņoja, ka šī teritorija ir ASV prioritāro interešu zona.  2006.gadā amerikāņu dominantes programma šai teritorijā tika atjaunināta un konkretizēta: toreizējā ASV valsts sekretāre Kondolisa Raisa ieviesa tādu terminu kā „Jaunie Tuvie Austrumi”, norādot uz plāniem pārkārtot Tuvo Austrumu valstu robežas no Libānas līdz Sīrijai, Irākai, Irānai un pat Afganistānai.  Tas viss tika nosaukts par „konstruktīvā haosa” stratēģiju.

"Jauno Tuvo Austrumu" karte

“Jauno Tuvo Austrumu” karte

Tai pat 2006.gadā amerikāņu žurnālā „Armed Forces Journal” tika publicēta „Jauno Tuvo Austrumu” karte, ko sastādīja pulkvedis Ralfs Peters un kura cirkulēja valdībvas, poilitiskās un militārās aprindās, sagatavojot sabiedrisko domu gaidāmajām pārmaiņām Tuvajos Austrumos. [1]

Līdz ar „arābu pavasara” uzsākšanu [2010.gada decembrī]  amerikāņi sāka ģeopolitisku reģiona pārkārtošanu, kas likumsakarīgi radīja jautājumus par Izraēlas likteni. Kopš tā laika šis jautājums joprojām ir aktuāls. Tomēr, lai arī kādā formā tas netiktu formulēts, tas tiek apskatīts tikai no viena skatu punkta: Izraēlu vienmēr attēlo kā upuri. Tā, piemēram, 2011.gada pavasarī, Lībijas kara karstumā, kad Palestīnas autonomija pacēla jautājumu par savu dalību ANO, Rietumu masu saziņas līdzekļi draudzīgā korī sāka „kliegt” par Vašingtonas nodevību, kas ir „atdevusi” ebreju valsti islāmistiem.  Šodien, kad šādu apgalvojumu absurdums ir acīmredzams, akcents tiek likts uz nāvīgām briesmām Izraēlai no Irānas puses, kas it kā kļūstot lielākas, saasinoties situācijai Sīrijā.

Tai pat laikā paliek ēnā vai apzināti tiek noklusēts  pats galvenais: dziļa Izraēlas ieinteresētība tās apkaimē esošo arābu-musulnmaņu pasaules valstu destabilizācijā un kara Sīrijā veicināšanā.

Ābrams Šmulevičs

Ābrams Šmulevičs

Par šādas ieinteresētības iemesliem vēl 2011.gadā savā intervijā pietiekami atklāti izstāstīja rabīns Ābrams Šmulevičs (Авраам Шмулевич), kurš ir viens no Izraēlas elites aprindās ietekmīgās „hipersionisma” doktrīnas radītājiem. „Arābu pavasari” viņš novērtēja kā Izraēlai labvēlīgu parādību. „Musulmaņu pasaule, – raksta Šmulevičs, – nonāks haosa stāvoklī un tas ebrejiem būs pozitīvs faktors. Haoss ir labākais laiks, kad pārņemt situācijas kontroli un iedarbināt ebreju civilizācijas sistēmu. Pašreiz notiek cīņa par to, kurš būs cilvēces garīgais līderis – Roma (Rietumi) vai Izraēla… Tagad mums ir jāpārņem pilna kontrole savās rokās … Mēs ne tikai vienkārši nopirksim arābu eliti, bet paši to barosim no rokas un audzināsim… Cilvēkam, kurš ir saņēmis brīvību, vienlaicīgi ir jāsaņem instrukcija kā šo brīvību izmantot. Un šo instrukciju cilvēcei uzrakstīsim mēs – ebreji… Ebrejības uzplaukums nāk ar arābu revolūciju uguni. [2]

Runājot par Izraēlas ārpolitikas mērķiem, Šmulevičs uzsvēra nepieciešamību ieņemt „Toras noteiktās dabīgās robežas no Nīlas līdz Eifratai”, pēc kā ir jāseko ekspansijas otram vilnim, izplatot Izraēlas hegemoniju visā Tuvo Austrumu teritorijā. Arī šai jautājumā Šmulevičs ir pietiekami atklāts: „Paralēli Tuvajos Austrumos sāksies sabrukumu un pārformatēšanas procesu ķēdes reakcija. Asads, kurš pašreiz slīcina revolucionāros procesus asinīs, tāpat ilgāk par gadu, diviem neizvilks. Sāksies revolūcija Jordānijā. Celsies kurdi un Kaukāzs kā neatņemama Tuvo Austrumu daļa…” Tam visam ir jāizskatās kā vienai lielai Irākai un Afganistānai.

Šmuleviču varētu uzskatīt par margināli, ja vien viņš neatkārtotu  galvenās 1980-o gadu Izraēlas vadības stratēģijas domas. Publiski šī stratēģija ir zināma kā „Jinonas plāns” (Yinon Plan/План Инона).  Šis plāns, kura mērķis ir panākt Izraēlas reģionālo pārākumu, destabilizējot un „balkanizējot” (tas ir sadalot) blakus esošās arābu valstis, ir pilnībā reproducēts Kondolizas Raisas un pulkveža Ralfa Petersa izklāstītajā projektā „Jaunie Tuvie Austrumi”.

Odeds Jinona

Odeds Jinona

Runa ir par plānu „Izrēlas stratēģija 1980-ajos gados”, kuru sagatavoja Izraēlas ārlietu ministrijai piekomandētais žurnālists Odeds Jinona (Oded Yinon). Plāns pirmo reizi tika publicēts 1982.gada februārī  (ivritā) žurnālā „Kivunim” (Кивуним) (Ceļi), kas ir Vispasaules cionistu organizācijas informācijas nodaļas izdevums. Tai pat gadā Arābu – Amerikāņu asociācijas universitāte publicēja šī teksta tulkojumu, ko veica slavenais Izraēlas publicists Izraēls Šahaks (1933-2001) [poļu ebrejs, slavens ar jūdaisma un Izraēlas valsts politikas attiecībā pret neebrejiem kritiku; Šahaka kritiķi ir apsaukuši viņu par antisemītu], kurš tulkojumā iekļāva savus komentārus. 2013.gada oktobrī I.Šakaha raksts tika publicēts M.Hosudovska saitā Global Research [3].

„Publicējamais dokuments, – raksta M.Hosudovskis savā priekšvārdā rakstam, – attiecas uz „Lielās Izraēlas” izveidošanu, kas ir ietekmīgas cionistu kustības stūrakmens. Šo kustību  valdībā pašreiz pārstāv Benjamins Netanjahu (partijas Likud frakcija) un tā ir izplatīta Izraēlas militārajā un intelektuālajā elitē… Karš Irākā, Libānā 2006.gadā, Lībijā 2011.gadā, pašreizējais karš Sīrijā, režīmu maiņas Ēģiptē šodien ir jāapskata kā daļa no cionistu plāna attiecībā uz Tuvajiem Austrumiem”.

Šis plāns balstās uz divām pamatdomām, kuras nosaka Izraēlas izdzīvošanas nosacījumus arābu ielenkumā:  1) Izraēlai ir jākļūst par reģionālu impērisku [tas ir – daudznacionālu] lielvalsti; 2) Izraēlai ir jāpanāk visu tai kaimiņos esošo teritoriju sadalīšanu sīkās daļās, sagraujot esošās arābu valstis. Nākotnes valstiņu izmērs būs atkarīgs no to etniskā vai reliģiozā sastāva. Pie tam, jaunu, uz reliģiskiem pamatiem balstītu valstu radīšana kalpotu kā ebreju valsts morālas leģitimizācijas apstāklis.

Izraēls Šahaks

Izraēls Šahaks

Pati arābu pasaules sadalīšanas ideja nav jauna, tā cionistu stratēģiskajā domā ir sastopama jau sen, tomēr Jinona publikācija, kā vēl 1982.gadā norāda I.Šahaks, ir „precīzs un detalizēts pašreizējā cionistu režīma (Šārona un Eitāna) plāns Tuvajiem Austrumiem, kurš balstās uz domu likvidēt visas esošās arābu valstis un sadalīt šo teritoriju sīkās valstiņās”.

Šahaks pievērš uzmanību diviem apstākļiem:  1) Izraēlas stratēģiskajā domā atkal un atkal rodas idejas, ka arābu valstīm ir jātiek sadalītām sīkos gabaliņos; 2) Krīt acīs saistība ar neokonservatīvo domu ASV, kurā ir ideja „aizsargāt Rietumus”, tomēr šī saistība ir formāla, jo plāna autoru reālais mērķis ir radīt Izraēlas impēriju un pārvērst to par pasaules lielvalsti („cietiem vārdiem sakot, – komentē I.Šahaks, – Šarona mērķis ir apmānīt amerikāņus pēc tam, kad viņš (Šarons) būs apmānījis visus pārējos”).

Galvenās domas no kurām iziet un uz kurām balstās Odeds Jinona ir pieņēmums, ka pasaule atrodas jaunas vēsturiskas ēras pašā sākumā, kuras būtība ir „racionalitātes un humānisma, kas ir Rietumu civilizācijas sasniegumu (kopš Renesanses laikiem) stūrakmeņi un sabiedrības dzīvību uzturoši elementi,  sabrukums”.

Tālāk Jinona izklāsta „Romas kluba” idejas par nepietiekamo resursu daudzumu uz Zemes un to neatbilstību cilvēces ekonomiskām vajadzībām un demogrāfiskai situācijai.  „Pasaulē, kurā dzīvo 4 miljardi cilvēlkveidīgas būtnes, bet ekonomiskie un enerģētiskie resursi nepalielinās proporcionāli, lai apmierinātu cilvēces vajadzības, būtu nereālistiski gaidīt galvenās Rietumu sabiedrības prasības (tieksmi pēc bezgalīga patēriņa) piepildīšanos. Uzskats, saskaņā ar kuru cilvēka rīcības izvēle ir atkarīga nevis no ētikas, bet drīzāk no materiālām vajadzībām,  kļūst aizvien izplatītāks. Tādējādi mēs redzam pasauli, kurā izzūd gandrīz jebkādas vērtības. Mēs zaudējam spēju novērtēt viselementārākās lietas, jo īpaši, ja tas attiecas uz tādiem vienkāršiem jautājumiem kā to, kas ir Labs un kas ir Ļauns”.

Pasaule virzās globāla kara par resursiem virzienā un tas pirmkārt attiecas uz Persijas līča reģionu. Vērtējot šai ziņā arābu – musulmaņu pasaules stāvokli, Odeds Jinona raksta: „Gala beigās šī pasaule [arābu-musulmaņu] nespēs eksistēt savā pašreizējā struktūrā reģionos apkārt mums un nesaskarties ar nepieciešamību iziet cauri revolucionārām pārmaiņām.  Musulmaņu arābu pasaule ir uzbūvēta kā pagaidu kāršu namiņš, ko kopā ir salikuši ārzemnieki (Francija un Lielbritānija XX gadsimta 20-tajos gados). Pie tam tās iedzīvotāji nemaz netiecas, lai viņus vispār ņemtu vērā.  Musulmaņu arābu pasaule tika nosacīti sadalīta 19 valstīs katra no kurām sastāv no etniskām un cita veida mazākumgrupām, kuras ir naidīgi noskaņotas viena pret otru. Tā ka katra arābu musulmaņu valsts pašreiz saskaras ar etniskām un sociālām problēmām, kas grauj to no iekšpuses, bet dažās no tām jau tagad  rit pilsoņu karš.”

Aprakstot arābu un nearābu dažādo pasaules ainu,  Jinons secina: „Šis nacionāli etniskais mazākumgrupu stāvoklis no Marokas un Somālijas līdz pat Turcijai norāda uz stabilitātes trūkumu un ātru deģenerāciju visā reģionā. Ja apskatot šo stāvokli mēs ņemam vērā arī ekonomisko situāciju, mēs redzam, ka viss reģions ir uzbūvēts kā kāršu namiņš, kurš nav spējīgs izturēt nopietnus pārbaudījumus.” Un, lūk,  te Jinons apraksta „jaunās iespējas pilnīgai situācijas maiņai”, ko Izraēlai ir jārealizē tuvākajās desmitgadēs.

Attiecībā uz Sinajas pussalu [pašreiz Ēģiptes teritorija]: jāatjauno kontrole pār to  kā stratēģisku, ekonomisku un enerģētisku rezervi ilgtermiņa perspektīvā. „Ēģipte ar tās pašreizējo [1982.g.] iekšpolitisko situāciju jau tagad ir līķis, jo īpaši ņemot vērā augošās musulmaņu un kristiešu pretrunas un konfliktus. Ēģiptes teritoriāla sadalīšana pa dažādiem ģeogrāfiskiem reģioniem ir 80-o gadu Izraēlas politiskais mērķis tās rietumu frontē.”

Par sarežģītāko Izraēlas austrumu fronti Jinons raksta: „Pilnīga Libānas sadalīšanās piecās provincēs kalpos kā precedents visai arābu pasaulei, tai skaitā Ēģiptei, Sīrijai, Irākai un Arābijas pussalai, un viss virzās tieši šai virzienā. Vēlāka Sīrijas un Irākas sadalīšanās unikālos etniskos vai reliģiskos apgabalos, līdzīgi kā Lībānā, ir galvenais Izraēlas uzdevums austrumu frontē ilglaicīgā perspektīvā, savukārt šo valstu militārās varenības vājināšana ir īstermiņa uzdevums. Sīrija , līdzīgi kā Libāna, sadalīsies vairākās mazās valstiņās saskaņā ar savu etnisko un reliģisko struktūru. Tur būs šiītu – alavītu valsts Alepo rajonā, sunītu valsts Damaskā, kura naidosies ar savu ziemeļu kaimiņu, drūzi izveidos savu valsti, iespējams ka pat mūsu Golānas augstienēs un, protams, Hauranā (Hauran) un Ziemeļjordānijā” [te jāpiebilst, ka 2013.gada rudenī panāktā vienošanās par Sīrijas ķīmisko ieroču iznīcināšanu kā reiz ir Jinonas plāna īstermiņa uzdevuma izpilde, jo Sīrijas ķīmiskie ieroči bija paredzēti balansa nodrošināšanai kā pretspēks  Izraēlai, kurai ir gan ķīmiskie, gan kodolieroči].

„Irāka, kurai no vienas puses ir naftas bagātības, bet kuru no otras puses plosa iekšējās pretrunas un konflikti, garantēti ir kandidāts Izraēlas mērķu sasniegšanai. Tās sadalīšana priekš mums ir svarīgāks uzdevums nekā Sīrijas likvidācija  … Jebkuri arābu savstarpējie konflikti palīdzēs mums īslaicīgā perspektīvā un ļaus saglabāt virzību uz daudz svarīgfāka mērķa izpildi – Irākas sadalīšanu vairākās daļās līdzīgi kā Sīrijā un Libānā. Irākā iespējama sadalīšana provincēs pēc etniskā un reliģiskā principa līdzīgi kā Sīrijā Osmaņu impērijas laikā. Un tā trīs (vai pat vairāk) valstiņas eksistēs ap trim lielajām pilsētām: Basru, Bagdādi un Mosulu, un šiītu rajoni dienvidos atdalīsies no sunītu un kurdu ziemeļiem” [Kaut kas līdzīgs praktiski jau ir realizēts, Irāka pašreiz (2013) reāli de facto ir sadalījusies trīs daļās – šiītu, kurā ir ļoti liela Irānas ietekme, kurdu un arābu – sunītu, kurš ir radikālo islāmistu bandu perēklis].

Visa Arābijas pussala dēļ iekšējā un ārējā spiediena ir dabisks kandidāts uz sadalīšanos un tas ir neizbēgami, jo īpaši Saūdu Arābijā, neatkarīgi no tā saglabās tā savu ekonomisko varenību, kura balstās uz naftas resursiem vai arī šī ekonomiskā varenība ilglaicīgā perspektīvā mazināsies. Iekšējās plaisas te ir pietiekami skaidras un dabiskas attīstības rezultāts pašreizējās politiskās struktūras dēļ.

Jordānija ir stratēģisks mērķis tikai īstermiņa, nevis ilgtermiņa periodā, jo ilglaicīgā periodā tā neradīs reālus draudus pēc tam, kad savu ilglaicīgo valdīšanu beigs karalis Huseins un vara īslaicīgi pāries palestīniešu rokās. Nav nekādu izredžu, ka Jordānija ilglaicīgi spēs eksistēt savā līdzšinējajā izskatā un Izraēlas politikai gan kara laikā, gan miera periodos ir jābūt vērstai uz Jordānijas un tās līdzšinējā režīma likvidāciju un varas npodošanu palestīniešu vairākumam. Režīma izzušana austrumos no Jordānas novedīs pie tā, ka zudīs arī blīvi apdzīvoto teritoriju problēma rietumos no Jordānas… Īsta līdzāspastāvēšana un miers virs zemes iestāsies tikai tad, kad arābi sapratīs, ka bez ebreju valsts starp Jordānu un jūru viņi nespēs eksistēt un justies drošībā. Savu valsti un drošību viņi varēs iegūt tikai Jordānijā.”

Tālāk Jinons izklāsta iekšējos stratēģiskos mērķus un to sasniegšanas ceļus, uzsverot nepieciešamību pēc nopietnām izmaiņām pasaulē. „Iedzīvotāju pārcelšana un izmitināšana ir augstākās svarīguma pakāpes iekšējās stratēģijas mērķis, savādāk mēs pārstāsim eksistēt jebkādās robežās. Jūdeja, Samārija un Galileja ir mūsu vienīgā garantija uz nacionālu eksistenci… Mūsu mērķu sasniegšana austrumu frontē pirmkārt ir atkarīga no šī iekšējā stratēģiskā mērķa realizācijas. Politiskās un ekonomiskās struktūras transformācija, lai padarītu iespējamu šo stratēģisko mērķu realizāciju, ir atslēguzdevums, lai panāktu visas mums nepieciešamās izmaiņas. Mums ir jāpāriet no centralizētas ekonomikas, kurā valdība aktīvi piedalās, uz atvērtu un brīvu tirgu, kā arī jānomaina atkarība no amerikāņu nodokļumaksātājiem uz produktīvu pašu ekonomiskās infrastruktūras attīstību. Ja mēs nespēsim panākt šīs izmaiņas brīvi un labprātīgi, tad mēs būsim spiesti to izdarīt, izmantojot notikumu attīstību pasaulē, jo īpaši ekonomikā, enerģētikā, politikā un mūsu pašu augošas izolācijas apstākļos.”

„Ātras izmaiņs pasaulē tāpat novedīs pie pasaules ebrejības apstākļu maiņas, kuriem Izraēla  kļūs ne tikai par pēdējo cerību, bet arī par pēdējo izvēli.”

Vērtējot šo plānu, var izdarīt sekojošus secinājumus. Pirmkārt, tā kā te ir izklāstīti stratēģiskie mērķi, tad tas ir plānots ilglaicīgā perspektīvā un ir īpaši aktuāls šodien [apmēram 30 gadus pēc plāna radīšanas]. Otrkārt, iespēja realizēt aprakstīto ārējo stratēģiju ir saistīta ar nopietnām izmaiņām gan pašas Izraēlas stāvoklī, gan vispasaules mērogā. Tas arī sāka notikt 1980-o gadu vidū.

Līdz ar pasaules valdošās šķiras pāreju uz neoliberālo stratēģiju, Izrēlā notika dziļas pārmaiņas, kā rezultātā valsts nokļuva 18 bagātāko ģimeņu kontrolē un Izraēlas kapitāls sāka veikt aktīvus ieguldījumus ārvalstīs, tai pt laikā Izraēlas tirgus tika plaši atvērts ārvalstu kapitļam. Šādas aktīvas valsts „integrēšanas” pasaules ekonomiskajā sistēmā rezultātā Izraēlas kapitāls tik lielā mērā saplūda ar transnacionālo kapitālu, ka termins „Izraēlas nacionālā ekonomika” zaudēja jēgu. Šādos apstākļos Izraēlai arī kļuva iespējams pāriet uz aktīvu ekspanciju, kura izpaužas ne obligāti militārā kontrolē, bet gan vairāk intelektuālā un  ekonomiskā ietekmē, izmantojot iespiešanās metodi. Te pats galvenais ir iekļaut teritoriju tai laukā, kuras centrs ir Izraēla. Par to arī runā Šmulevičs,kad norāda, ka jūdaisma bauslis ir „būt par spēku, kurš virza cilvēces civilizāciju, kurš dod standartus cilvēces civilizācijai”.

Tādas arābu –izraēlas vienības piemērs ir, piemēram, investīciju fonda Markets Credit Opportunity (EMCO) rašanās ar kopējo apjomu 1 miljards dolāru, ko radīja šveices banku grupa Credit Suissе AG kā trim lielākajiem akcionāriem piedaloties Izraēlas biznesa grupai IDB Groupe, valsts investīciju fondam Катара Qatar Investment Authority, kā arī privātai Saūdu Arābijas investīciju kompānijai Olayan Group. Vēl uzskatāmāks šādas saliedēšanās piemērs ir apstāklī, ka Saūdu Arābija uzticēja vecākai Izraēlas apsardzes firmai G4S nodrošināt svētceļotāju drošību Mekā svētku laikā (drošības perimetri no lidostas Dubajā un Džidi rajonā). G4S Saūdu Arābijas filiāle slepeni strādā jau kopš 2010.gada un tai ir iespēja ievākt personisku informāciju ne tikai par svētceļotājiem, bet arī par pasažieriem, kuri lido caur Dubaju. [G4S sakarā jāatzīmē, ka tā ieņem nozīmīgu stāvokli ne tikai Latvijas, bet arī Zviedrijas, Lielbritānijas un ASV apsardzes pakalpojumu sniegšanas tirgū ar attiecīgām praktiskām operatīvas informācijas iegūšanas un operatīvu darbību veikšanas iespējām].

[1] Карта «Нового Ближнего Востока» http://www.geopolitica.ru/Maps/2
[2] После арабских революций Великий Израиль будет управлять Ближним Востоком? // http://www.chechenews.com/world-news/worldwide/3555-1.html
[3] http://www.globalresearch.ca/greater-israel-the-zionist-plan-for-the-middle-east

Olga Četverikova
/06.11.2013/

Avoti:
http://ruskline.ru/opp/2013/11/05/v_teni_amerikanskoj_geopolitiki_ili_ewyo_raz_o_velikom_izraile_i/
http://ruskline.ru/opp/2013/11/06/v_teni_amerikanskoj_geopolitiki_ili_ewyo_raz_o_velikom_izraile_ii/
http://www.fondsk.ru/authors/olga-chetverikova-57.html

Informācijas aģentūra
/30.11.2013/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Tuvie Austrumi, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Ēku garantijai jābūt vismaz 25 gadi

maximaLatvijā notiek daudz absurdu lietu, arī būvniecībā, bet viena no visbrēcošākajiem,  uzskatāmākajiem un prātam neaptveramākajiem absurdiem ir apstāklī, ka būvnieki jaunuzbūvētajām ēkām dod 2 (!) gadu garantiju. Piemēram, tik ļoti peltajos Staļina laikos ēku garantija bija 130 gadi un, patiesi, tās ēkas joprojām funkcionē un pārdzīvos vēl gana daudzas pēdējo divdesmit gadu laikā uz ātru roku ekonomējot (lai vairāk nopelnītu) salipinātās būvītes. Ledusskapju garantija ir 7 gadi, daudzu elektropreču garantija ir virs 2 gadiem, tāpēc 2 gadu garantija ēkām ir galējs absurds, kas labi parāda pie mums valdošo nejēdzību, korupcijas un politekonomisko aprindu  visaugstākā mērā idiotisma apmērus.

Zolitūdes Maksimas traģēdija ir šīs vispārējā politiķu, uzņēmēju un visu līmeņu ierēdņu bezatbildības, korumpētības un galēja stulbuma apliecinājums, tāpēc paralēli skaļām frāzēm un uz publiku vērstai ārišķīgai darbības imitācijai, kas šādos gadījumos notiek plašā slāni, būtu labi izdarīt arī kaut ko reāli un viena no tādām lietām varētu būt beidzot noteikt normālus, neapejamus un izpildei obligātus ēku garantijas termiņus.

Šai ziņā piedāvāju veikt sekojošas (vai tamlīdzīgas) izmaiņas nesen pieņemtajā būvniecības likumā (pats jaunais būvniecības likums ir dabūjams te: http://www.mediafire.com/download/3adtarjqap4l8u8/Buvniecibas_likums.doc  ), kura mērķis starp citu likumā ir noteikts kā „kvalitatīvas dzīves vides radīšana, nosakot efektīvu būvniecības procesa regulējumu, lai nodrošinātu ilgtspējīgu valsts ekonomisko un sociālo attīstību”.

Būvniecības likuma nr.2013/146.1 izmaiņu projekts IP01

Papildināt likuma 1.pantu „1.pants. Likumā lietotie termini”:
„14) būves būvniecības veicējs ir atbildīgais par būves radīšanu tādā kvalitātē, ka tā funkcionē sākotnējā kvalitātē visu būves garantijas laiku;
15)  būves garantija ir būves būvniecības veicēja atbildīgs apliecinājums, ka būve noteiktu laiku kopš nodošanas ekspluatācijā pildīs savas funkcijas sākotnējā kvalitātē.„

Papildināt likumu ar jaunu pantu:
„5.1. pants.  Obligātie minimālie būvju garantijas laiki
(1) Minimālais ēku garantijas laiks ir 25 gadi.
(2) Daudzstāvu daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku, valsts un pašvaldību iestāžu pasūtītu sabiedriskām vajadzībām paredzētu ēku, valsts un pašvaldību iestādēm paredzētu ēku minimālais būves garantijas laiks ir 50 gadi.
(3) Autoceļu un ielu minimālais būves garantijas laiks ir 15 gadi.”

Informācijas aģentūra
/30.11.2013/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Lekcija par redzes atgūšanu un briļļu kaitīgumu

11.11.2013 Rīgā notika slavenā krievu mācībspēka Vladimira Ždanova (Владимир Жданов) lekciju-nodarbību kurss par redzes atgūšanu, veicot acu vingrinājumus. Pirmās ievadlekcijas video pieejams te:

Ievadlekcijā V.Ždanovs dod īsu, viegli saprotamu teorētisku pamatojumu kādēļ un kā brilles nopietni bojā (kropļo) redzi un kādā veidā iespējams atgūt redzi tādā apmērā, ka brilles vairs nav nepieciešamas, izmantojot acu vingrinājumus. Šī metode balstās uz noklusētu amerikāņu zinātnieka Viljama Beitsa (William Horatio Bates, 1860–1931) teoriju, saskaņā ar kuru cilvēka redzi ietekmē sešu ārējo acs muskuļu darbība un, ka redzes traucējumi ir saistīti ar kāda no šo muskuļu darbības traucējumiem. Plaša briļļu lietošana, savukārt balstās uz Hermaņa Helmholca (1821-1894) teoriju, kas tiek plaši popularizēta un, kas redzes traucējumus skaidro ar problēmām acs iekšienē esošās lēcas muskuļos (attiecīgi to nevar nekādi novērst kā tikai lietojot brilles). Lekcijā uzskatāmi tiek izskaidrots kādēļ un kādā veidā brilles kropļo redzi (atrofē ārējos acs muskuļus un padara acis mazkustīgas), jo īpaši bērniem (redzes traucējumu gadījumā nekādā gadījumā nedrīkst sākt lietot brilles, jo tas tikai redzi pasliktinās).

Visu, līdzīgu V.Ždanova 6 lekciju ciklu var lejupielādēt te:  http://depositfiles.com/files/7kal5le4p ; http://depositfiles.com/files/lyyab3ibq ; http://depositfiles.com/files/skytkj3g6 ; http://depositfiles.com/files/aza05y317 ; http://depositfiles.com/files/copihftwi ; http://depositfiles.com/files/2scsjxg74

Orlena Sorensena grāmata “Atjauno savu redzi” latviski: http://gramataselektroniski.blog.com/2011/12/03/atjauno-savu-redzi-orlins-sorensens/

Informācijas aģentūra
/30.11.2013/

Posted in Kat.: Medicīna, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

„Bagātības (uzplaukuma) teoloģija” un kristietības gals Rietumos

00280_Jesus-Serious-About-MoneyKā zināms, protestantisms radās vēlīnajos viduslaikos [1529.g.] reformācijas rezultātā atdaloties no katolicisma. Ar vācu sociologa Maksa Vēbera (1864-1920) vieglu roku protestantisms ieguva kapitālisma „radītāja” slavu. Savā grāmatā „Protestantu ētika un kapitālisma gars” Vēbers paziņoja, ka tikai pateicoties protestantismam (galvenokārt kalvinismam un puritānismam) vispār radās kapitālisms. Protams, šī tēze ir stipri pārspīlēta. Mēs jau rakstījām *[1] par realitātes kropļojumiem šajā darbā un par iemesliem kādēļ šo vairāk kā gadsimtu veco kapitālisma rašanās versiju daudzi joprojām uztver kā patiesību pēdējā instancē [tādēļ, lai saistītu kapitālismu ar kaut kādu kristīgu ētiku un lai maskētu jūdaismu kā kapitālisma galveno cēloni].

No otras puses mēs nevaram apgalvot, ka protestantismam  nebija nekādas nozīmes kapitālisma rašanās procesā. Šī protestantisma loma nav kaut kāda savdabīga saimnieciska protestantisma ētika, kuras noslēpumus atklāja Vēbers. Protestantisma loma ir cita: protestantisms kļuva par sava veida „caurumu” dažādu ierobežojumu un aizliegumu „aizsprostā”, ko  daudzu gadsimtu laikā bija radījusi kristīgā baznīca. Bet radīja baznīca šo „aizsprostu” tādēļ, lai pasargātu savu ganāmpulku no to kaislību un grēku summas, ko Vēbers nosauca par „kapitālisma garu”. Šo grēku (kaislību) saraksts ir iespaidīgs: naudaskāre, mantkārība, izspiešana , skaudība, varaskāre, baudkāre, godkāre u.c. Šī saraksta pirmajā vietā ir naudaskāre, kas ir „kapitālisma gara” būtība un kam seko pārējie grēki un kaislības. Ne velti apustulis Pāvils teica, ka „visa ļaunuma sakne ir mantas kārība” (1. Tim. 6:10). No kristiešu Svēto mācības par grēku skatu punkta „kapitālisma gars” ir nekas cits kā garīgās „infernālās [elles] pasaules” izpausme. Protestanti izsita „caurumu” šai kristiešu radītajā „aizsprostā” un caur šo „caurumu” „infernālās pasaules” gari ar joni ielauzās kristiešu dzīvēs un sarīkoja cilvēku dvēselēs un sabiedrībā kopumā visīstāko grautiņu. Protestanti apzināti vai neapzināti (visdrīzāk neapzināti) veica garīgu aizsargbarjeru iznīcināšanas aktu, bet neko jaunradošu (kā apgalvo Vēbers) viņi neveica.

Pats interesantākais, ka protrestanti, veicot garīgo aizsargbarjeru iznīcināšanu un tādējādi dodot antikristīgas sabiedriskās iekārtas ar nosaukumu „kapitālisms” formēšanās impulsu, paši turpmāk pārstāja atbilst jaunizveidojušās sabiedrības standartiem.  Protestantisms kļuva vecmodīgs, konservatīvs un piesātināts ar pārāk lieliem patiesās kristietības „traipiem” (askētisms, dogma par darbu kā kalpošanu Dievam, ticība aizkapa dzīvei un cerība uz dvēseles glābšanu utt.). Protestantisms tādējādi sāka strauji atpalikt no uzvarošā kapitālisma un vispirmām kārtām tas attiecas uz tādu konservatīvu protestantisma novirzienu kā luterānisms. Tomēr līdzīgā situācijā ir arī kādreiz radikālais kalvinisms, vecmodīgais puritānisms, „racionālais” metodisms utt.

Kristietības ekonomiskās ētikas speciālists E. Orlanskis par kādreiz revolucionāro, bet pašreiz „atpalikušo” kalvinismu raksta: „… pat kalvinisma ētika satur elementus, kas nav pieņemami mūsdienu tirgus ekonomikai. Pat Vēbers atzīmē, ka kalvinismā Dieva izredzētības rādītājs ir „nenogurstoša darbība savas profesijas ietvaros. Tā un tikai tā aizdzen reliģiska rakstura šaubas un dod pārliecību par savu izredzētību”… Tomēr ir milzīga starpība starp „nenogurstošu darbību savas profesijas ietvaros” un iedzīvoties kāri.” Bez tam Orlanskis vērš uzmanību uz vēl vienu ļoti būtisku protestantisma „trūkumu”: „… pat radikālais protestantisms nesatur patērēšanas kultu, kurš ir mūsdienu tirgus ekonomikas neatņemama sastāvdaļa” *[2].

Maksa Vēbera daiļrades pētnieks V.Kravčenko tāpat uzskata, ka „Kalvinam profesija ir kalpošana Dievam, tā ir vērtība pati par sevi, nevis kaut kādu laicīgu labumu sasniegšanas līdzeklis. Tāpēc profesionālo pienākumu veikšanā galvenie ir morāles faktori: disciplīna, godīgums, atbildība, izpildīgums, rūpīgums” *[3]. Attiecīgi arī kalvinismam ar tā predestinācijas (iepriekšnolemtības) ideju galvenais ekonomiskajā darbībā ir nevis iedzīvošanās [peļņa] kā rezultāts, bet gan pats darba darīšanas process  no morāli – ētiskā skatu punkta. Savukārt kapitālisms pēc Vēbera „neapšaubāmi ir tieksme pēc peļņas nepārtraukti strādājošā racionālā kapitālistiskā uzņēmumā” *[4].

Mūsdienu kapitālisma apstākļos „konkurētspējīgi” ir izrādījušies tie ideoloģiskie un reliģiskie strāvojumi, kuri pilnībā ir sarāvuši saites ar kristietības „aizspriedumiem” (vai arī kuri ar tiem nekad nav bijuši saistīti). Vispirmāmkārtām tā ir ateisma ideoloģija, kam ir neskaitāms daudzums dažādu modifikāciju (atkarībā no ateista filozofijas un politiskām simpātijām) *[5]. Kas attiecas uz reliģioziem (vai kvazireliģioziem) ieskatiem ar spilgti izteiktu kapitālistisku orientāciju, tad te ir jāmin talmudiskais jūdaisms, okultisms, kabala, masonisms un dažāda veida (gan tiešs, gan maskēts) sātanisms.

„Bagātības (uzplaukuma) teoloģija” kā protestantisma adaptācijas izpausme mūsdienu kapitālismam

Protestantisms, protams, savā gandrīz 5 gadsimtu pastāvēšanas vēsturē nestāv uz vietas. Ir notikusi tā sadalīšanās pa dažādiem novirzieniem un kongregācijām, ir „koriģēta” tā dogmatika, ētiskās normas ir pielāgotas „laikmeta garam”. Mūsu uzdevums šai darbā nav pat īsumā ieskicēt protestantisma vēsturi. Atzīmēsim tikai, ka tas protestantisms, ko pagājušā gadsimta sākumā ieskicēja Makss Vēbers, mūsdienās jau sen neeksistē (un, iespējams pat nekad nav eksistējis – daudzi Vēbera pētnieki uzskata, ka viņš agrīnā protestantisma dogmatiku un ētiku ir attēlojis stipri izkropļotā veidā).

Kopējais protestantu skaits 21.gadsimta sākumā tiek lēsts no 400 līdz 700 miljoniem cilvēku, kas sastāda apmēram trešdaļu no visām reliģijām un konfesijām, kuras var ierindot „kristietības” kategorijā.

Pēdējos 20 – 30 gados protestantismā ir notikušas nepieredzēti lielas izmaiņas. Galvenais šo fundamentālo izmaiņu cēlonis ir vispārēja liberalizācija, kas sākās pagājušā gadsimta beigās un tādā vai citādā mērā pārņēma visu pasauli. Nozīmīgākais šo izmaiņu rezultāts ir īpašas protestantu doktrīnas rašanās , kuru visbiežāk sauc par „bagātības teoloģiju” (citi šī fenomena nosaukumi: „uzplaukuma teoloģija”, „uzplaukuma evaņģēlijs” [Prosperity theology / The prosperity gospel  / The gospel of success / The health and wealth gospel ]). Šo doktrīnu mēs apskatīsim detalizētāk.

„Bagātības teoloģija” ir pietiekami detalizēti izstrādāta uzskatu sistēma, kura attaisno un veicina cilvēka tieksmi pēc bagātības, veiksmes un labsajūtas no naudas tēriņa un patēriņa vispār un kura neatlaidīgi tiek ieviesta (iepotēta; plaši propogandēta) sabiedrības apziņā. Šī doktrīna radās un attīstās protestantu baznīcas klēpī ASV. Te ir jāatzīmē, ka Amerikas Savienotās valstis ir spilgti izteikta protestantiska valsts. Pēc Hardfordas institūta datiem ASV 21.gadsimta sākumā bija apmēram 335 tūkstoši reliģisku kongregāciju no kurām 300 tūkstoši bija protestantu, 22 tūkstoši katoļu un pareizticīgo, bet 12 tūkstoši nekristiešu *[6]. Reliģiju pētnieki apgalvo, ka „uzplaukuma teoloģiju” pirmo reizi Amerikas baznīcās sāka plaši sludināt t.s. „piecdesmitnieku” baznīcā 20.gadsimta 80-ajos gados, bet pēc tam to sāka izmantot evaņģēlisti, harizmāti, metodisti un citas protestantu kongregācijas.

„Uzplaukuma teoloģijas” teorētiskos pamatus vēl 20.gadsimta pirmajā pusē ielika mācītājs – evaņģēlists E.Kenjons (E. W. Kenyon) (1867–1948) savos „Ticības vārdos” («Word of Faith»). Viņš ir šodienas Amerikā ļoti populāras frāzes („Kam es ticu, tas man arī ir”) autors. Kenjona sekotājs ir K.Hagins (Kenneth Hagen) (1917–2003). Viņš attīstīja šo mācību un uzsāka tās praktisku realizāciju.  Galvenā „uzplaukuma teoloģijas” tēze ir: „Dievs vēl visiem ticīgajiem finansu uzplaukumu un apbalvo tos naudiskā izteiksmē atkarībā no katra ticības lieluma.” Pie tam „uzplaukuma teoloģijas” ideologi un sludinātāji speciāli atlasa viņiem derīgos citātus par materiālo bagātību no Bībeles (lielākā daļa no Vecās derības). Kas attiecas par citātiem no Jaunās derības, tad te notiek pat atklāta falsifikācija. Tā, piemēram, Jaunajā derībā pietiekami bieži tiek minēts  vārds „dāvana”, bet runa te ir par garīgām dāvanām, Svētā gara dāvanām, nevis par materiālām bagātībām, kuras Dievs it kā solot un dāvinot saviem sekotājiem.

Šodien daudzas protestantu megabaznīcas (virs 2000 ticīgo; lielākās no tām sasniedz 50000) pozicionē sevi kā „uzplaukuma evaņģēlija” sekotājas. 2011.gadā megabaznīcu skaits Amerikā bija sasniedzis 1210, kas ir divas reizes vairāk kā vēl pirms pieciem gadiem. Daļēji tik liels ASV iedzīvotāju „reliģiozitātes” pieaugums ir izskaidrojams arī ar strauju „bagātības teoloģijas” izplatību. Šī doktrīna izrādījās ļoti saskanīga daudzu vienkāršo amerikāņu gaidām. Žurnāls „Times” veica amerikāņu, kuri sevi uzskata par kristiešiem, aptauju. Tajā 17% aptaujāto atbildēja, ka ir apzināti „uzplaukuma evaņģēlija” sekotāji. 61%  aptaujāto piekrita apgalvojumam: „Dievs grib, lai cilvēki [materiālā ziņā] uzplauktu.” 31% aptaujāto piekrita apgalvojumam, ka, ja cilvēks dod Dievam naudu, tad Dievs svētīj cilvēku ar vēl lielāku naudas daudzumu *[7].

Pat ja daudzas protestantu baznīcas sevi formāli nepieskaita „uzplaukuma teoloģijas” sludinātāju kategorijai, šī doktrīna netieši ietekmē arī to dalībnieku apziņu. Amerikāņu teologs Dž.Karpenters savā darbā „Contemporary Evangelicalism and Mammon” raksta: „Lai gan liela daļa reliģisko līderu nekad neasociēs sevi ar „uzplaukuma evaņģēliju”, viņi ir dziļi iesaistīti amerikāņu kapitālistiskās kultūras Evanģēlija sapratnē: Dievs mēra panākums skaitliski, vairāk naudas nozīmē lielāku kalpošanu un attiecīgi lielākus panākumus Debesu valstībai” *[8].

Šodien arvien populārāka kļūts viena no „bagātības teoloģijas” doktrīnas versijām „uzplaukums light” [„vieglā versija”, līdzīgi kā „vieglās” cigaretes]. Lai kļūtu par „uzplaukuma light” sekotāju nav nepieciešama pilnīgi nekāda fiziska, prāta vai garīga piepūle, jo šīs idejas ir pilnā saskaņā ar vidēji statistiskā amerikāņa iekšējo stāvokli un viņam tās ir pat ļoti komfortablas. „Uzplaukuma light” lozungi ir ļoti vienkārši un viegli prātā paliekoši: „Dievs grib, lai Tu būtu bagāts!”, „Kristus ir produkts, kuram nav nepieciešama reklāma”, „Nabadzība ir personiska muļķība”, „Lūdzies par finansu veiksmes dāvāšanu” utt.

„Uzplaukuma teoloģija” visās tās modifikācijās ir tendēta uz pozitīvu emociju radīšanu, uz „pozitīvas domāšanas” un „konstruktīvu darbību” formēšanu trīs cilvēka dzīves sfērās: 1) finanses; 2) veselība; 3) attieksme pret apkārtējiem. Protams, finansu labklājība te ir pirmajā vietā. Būs nauda, būs gan veselība, gan arī labas attiecības ar tuviem un ne tik tuviem cilvēkiem.

Visas negatīvās dzīves puses sludinātāju runās netiek pieminētas (tās tiek noklusētas). Pats galvenais, ka no baznīcas dzīves ir aizgājuši tādi tradicionāli termini  kā grēks, nemirstīgā dvēsele, paradīze un elle, dvēseles izglābšana utt. (un nav vairs pat sapratnes par šo terminu nozīmi un būtību). Liberālais mācītājs B.Maklorens raksta: „Viens no vispievilcīgākajiem „uzplaukuma teoloģijas” elementiem ir aiziešana no tradicionālajām kristietības tēmām – grēka, izpirkuma, paradīzes, Pastarās tiesas – un tieksme dot atbildes uz jautājumiem, kuri uztrauc cilvēkus šeit un tagad, vēl šajā dzīvē.” *[6].

„Uzplaukuma teoloģija” un patērēšanas kults

Iepriekš jau minējām, ka būtisks naudas reliģijas mērķis ir attīstīt sabiedrībā ne tikai alkatību, bet arī patērēšanas garu. Alkatība un patēriņš ir vienas medaļas ar noaukumu „kapitālisms” divas puses. Tās ir „kapitālisma gara” divas galvas. Jebkurš ekonomists jums pateiks, ka tirgus ekonomikas „visšaurākā” vieta ir maksātspējīgs pieprasījums.  Tas ir nevis pieprasījums kā tāds, bet tieši maksātspējīgs pieprasījums; pieprasījums, kurš ir pastiprināts ar naudu. Attiecīgi, lai kapitālistiskā ekonomika stabili funkcionētu un dotu kapitālistiem peļņu, nepieciešams stimulēt maksātspējīgu pieprasījumu. Tam, savukārt, nepieciešams: a) stimulēt vēlmi patērēt; b) nodrošināt cilvēkus ar naudu tādai patērēšanai.

Patērēšanas gara (vēlmes patērēt) kultivēšana sākās vēl ilgi pirms „uzplaukuma teoloģijas” rašanās. Protestantisms ar savu „askēzes” dogmatiku (izpriecu, greznības un pat komforta nepieņemšana), kā jau iepriekš minējām, kļuva par savdabīgu kapitālisma attīstības „bremzi”. „Uzplaukuma teoloģija” atteicās no šīs dogmas, aizstājot to ar patērēšanas dogmu.  Tās būtība ir visai vienkārša: Dievs grib, lai visi būtu laimīgi, bet laime vispirmāmkārtām ir augsts dažādu preču un pakalpojumu patēriņa līmenis. Paaugstinot savas vajadzības un cenšoties tās maksimāli apmierināt, cilvēks „izpilda Dieva gribu”. Pie tam ir pieļaujams ne tikai dzīvei nepieciešamo labumu patēriņš, bet arī izpriecas, greznības un komfortu nodrošinošs patēriņš.

Protams, arī pirms „uzplaukuma teoloģijas” tika piedāvāti dažādi patērēšanas kulta pamatojumi, tomēr tie bija „filozofiski” un „zinātniski”, nevis „teoloģiski”. Patēriņa kulta filozofiskā pamatojuma pamatlicējs bija anglis Jeremijs Bentams (1748-1832). Viņš ir utilitārisma teorijas radītājs. Tās būtība ir vienkārša: cilvēka dzīve ir tieksme pēc baudām un vēlme izvairīties no ciešanām. Pie tam, gan tieksme pēc baudām, gan vēlme izvairīties no ciešanām tiek panākta ar darbībām, ko var nosaukt par sabiedrībai noderīgām. Protams, katrs cilvēks rīkojas izolēti, vadoties tikai no personiskās tieksmes pēc baudām un paša ciešanu nepieļaušanas, tomēr saprātīga valsts ir spējīga harmonizēt šīs individuālās tieksmes, nodrošinot sabiedrībā maksimumu baudas un minimumu ciešanu.

20.gadsimtā šī „saprātīgā valsts”, saskaņā ar Bentama ieteikumiem, sāka visādi veicināt sabiedrībā baudītkāres pieaugumu  un izplatot patērēšanas kultu. Privātais kapitāls to sāka darīt vēl agrāk, uzspiežot sabiedrībai savas preces un pakalpojumus ar reklāmas un dažādu izsmalcinātu mārketinga tehnoloģiju palīdzību. Pēc dažu sociologu domām „patērēšanas bums” Rietumos sākās pēc otrā pasaules kara (to nosauca par „patērēšanas revolūciju”). Savukārt „profesionāli” filozofi un citi „zinātnieki” pat radīja „patērētāju sabiedrības” teoriju.

Attīstot cilvēkos neremdināmu patērēšanas kāri, kapitālistiem izdevās pārvērst algotos darbiniekus par „dzīviem robotiem”, „darbaholiķiem”, kuri ir gatavi strādāt dienu un nakti, lai nopelnītu naudu un apmierinātu šīs neremdināmās kāres. Ja 19.gadsimta darbinieki varēja rīkot streikus un dumpjus, tad „dzīvie roboti” kapitālistiem nav bīstami. Viņu enerģija sublimējas nevis šķiru cīņas, bet gan patērēšanas sfērā.

Tomēr pat visintensīvākais darbs nespēj nodrošināt darbiniekam pietiekami daudz naudas, lai apmierinātu baudkāres slāpes. Šis process līdzinās bezgalīgam skrējienam pakaļ savai ēnai. Rietumu valstīs algoto darbinieku darba algas īpatsvars iekšzemes kopproduktā, neskatoties uz visiem „dzīvo robotu” pūliņiem, nevis pieaug, bet gan pēdējā laikā vērojama tā samazināšanās tendence.

Šādos apstākļos izeju maksātspējīga pieprasījuma palielināšanai kapitālisti atrada kredītu izsniegšanā darbiniekiem. „Dzīvie roboti” sāka ņemt patēriņa kredītus un iekrita parādu lamatās. Daudzi mietpilsoņi Amerikā šodien dzīvo ārēji spožās mājās, viņiem ģimenē ir vairākas mašīnas un viņu mitekļi ir aprīkoti ar sadzīves tehniku utt., bet tai pat laikā viņiem pilnīgi nekas no tā nepieder, jo viņu „mājsaimniecības” parādu summa (kopā ar procentiem) pārsniedz visas tās mantības, ko viņi lieto, kopējo summu. Tā ir parādu verdzība vistīrākajā formā. Par visu to var izlasīt dažādās kapitālisma ekonomikas un socioloģijas grāmatās.

Tādējādi mūsdienu kapitālisms balstās uz trīs savstarpēji saistītām pamatkaislībām: a) bagātības kāri; b) patērēšanas kāri; c) kredītu kāri. Attiecīgi cilvēks tiek paverdzināts ar bagātību, lietām (mantu) un kredītiem.

Te mēs par to atcerējāmies tādēļ, ka tagad šī patērēšanas mānija ir guvusi ne tikai „zinātnisku”, bet arī „teoloģisku” „pamatojumu”. Agrāk mietpilsonim patērēšanas kaislība tika iepotēta caur reklāmu, izglītību, laicīgo literatūru un popkultūru. Tagad tas tiek uzspiests arī svētdienās, kad viņš atnāk uz dievkalpojumu. Baznīcas, kas sludina šādu „teoloģiju”, saņem pilnu atbalstu (morālu, politisku un finansu) no rūpniecības, tirdzniecības un banku kapitālistiem. Pamatojoties uz „uzplaukuma teoloģiju” notiek pilnīga biznesa un baznīcas saaugšana. „Uzplaukuma teoloģijā” bāzēta reliģija ir uz doto brīdi vispilnīgākā un vispabeigtākā naudas reliģijas forma.

Pēdējo kristietības pazīmju zudums

Formāli „uzplaukuma teoloģijā” ir palikuši daži kristīgās baznīcas atribūti, tomēr to saturs ir izmainīts (tas ir kļuvis pavisam cits).

Pirmkārt te ir jāmin lūgšana. „Modernizētās” lūgšanas līdzinās mantrām vai autotreiningiem: tās bieži tiek adresētas nevis Dievam, bet gan pašam sev vai vēl kādam citam neredzamam subjektam. To formulas ir apmēram tādas: „Nepārtraukti saki sev: ar mani šodien notiks kaut kas ļoti labs!”; „Šodien ir pats labākais šīs pasaules rīts!”; „Šis ir pats labākais gads manā dzīvē!” utt. Šiem iedvesmas (precīzāk sakot – pašiedvesmas) seansiem ir „teoloģisks pamatojums”: Dievs radīja Visumu ar Vārdu. Cilvēks kā Dieva radība arī ir apveltīts ar vārda dāvanu. Ja cilvēks izteiks vārdus ar „stipru ticību”, tad tiem parādīsies „enerģētika”, tie kļūs „uzlādēti”, ar to palīdzībvu cilvēks spēs radīt bagātību, atjaunot veselību, ģimeni, labas attiecības ar apkārtējiem.

Liela uzmanība tiek pievērsta ziedojumiem. Galvenais princips te ir: „Jo vairāk Tu atdod Dievam, jo vairāk Tu no viņa saņem.” Šai sakarā ir divas nianses. Pirmkārt, ar atdošanu un saņemšanu tiek saprasta pirmkārt un galvenokārt nauda un bagātība (par „garīgām” Dieva dāvanām netiek runāts – tas ir pārāk sarežģīti vidēji statistiskam „uzplaukuma evaņģēlija” sekotājam). Otrkārt, naudas dāvanas Dieva vārdā pieņem baznīcas organizācija. Formula te ir apmēram šāda: „Ir jāpierāda Dievam sava ticība, tāpēc ir jādod daudz un pats dārgākais; desmitā tiesa un vēl vairāk, dārgi apģērbi, mašīnas utt.; tas viss vēlāk atgriezīsies ar uzviju.” Dēļ praktiskas šīs formulas realizācijas daudzas protestantu baznīcas ir pārvērtušās par plaukstošām komerckorporācijām.

„Laikmeta gars” ir novedis pat pie tradicionālās baznīcas terminoloģijas izmaiņām: bieži vārdu „ziedot Dievam” vietā ir sākuši teikt „investēt Dievā”. Pašu baznīcu sāk saukt par „ekskluzīvu klubu”, bet attiecības baznīcas iekšienē par „kristiešu tirgu”.

Dažu Amerikas baznīcu sprediķi ir pārvērtušies savdabīgās lekcijās, kurās sludinātāji dod savai draudzei padomus kā pelnīt naudu. Sprediķi var tikt pastiprināti ar speciālām nodarbībām (kaut kas līdzīgs biznesa skolām). Piemēram, melnādainais protestantu mācītājs (bīskapa ranga) Džordans organizēja saviem sekotājiem Manhetenā divas skolas – „Pravieša skolu” un „Kosmiskās ekonomikas skolu”. Tur viņš pasniedz profitoloģiju. Šīs „zinātnes” nosaukums ir atvasināts uzreiz no diviem angļu valodas vārdiem ar gandrīz vienādu skanējumu: Prophet [profit] – pravietis un Profit [profit]- peļņa.

Džordans apsola saviem klausītājiem, ka viņi vienlaicīgi „noķers divus zaķus”: 1) pietuvosies Dievam un kļūs par praviešiem; 2) pateicoties pirmajam apstāklim gūs lielu peļņu.

Bīskaps Džordans sludina: „Profetoloģija ir logs uz paradīzi. Ekonomikas skola ir materializācijas brīnums. Jūsu domas nosaka jūsu naudu. Nauda ir jūsu draugs.” Bīskaps Džordans aicina nodarboties ar uzņēmējdarbību. „Bībele Tev saka, ka Tev ir jābūt galvai, nevis astei. Tu nekad nekļūsi bagāts, ja strādāsi kāda cita labā.” Nauda ir pats galvenais atslēgtermins viņa mācībā.

„Uzplaukuma teoloģijas” sludinātāji kļuva par „plaukstošiem” cilvēkiem. Viņi no tā nekaunās. Pat vairāk, viņi sevi reklamē, stāda sevi kā atdarināšanas paraugu. Uz apvainojumiem bagātības un greznības mīlestībā viņi ar lepnumu atbild: „Mūsu bagātība ir apliecinājums tam, ka mēs jums sakām taisnību un Dievs rūpējas par mums; tas ir pierādījums, ka mēs mācām jums patiesību. Lūk, jaunā paaudze, redzot, ka var kļūt bagāts, sludinot „Dieva vārdu” un ticot Dievam, tiecas nopelnīt tik pat daudz kā popzvaigznes un sportisti. Jo vairāk jūs ziedojat, jo vairāk jūs saņemat no Dieva pretī. Jūs esat paša ekskluzīvākā kluba pasaulē biedri! Jums ir labi jāpavada laiks ar Dievu. Viņš ir jūsu draugs!” *[6]

Sakarā ar „baznīcas biznesa” uzplaukumu Amerikā nāk prātā K.Marksa vārdi, ko viņš savā darbā „Par ebreju jautājumu” izteica 1843.gadā. Atgādinu, ka šai darbā viņš runā par ebrejību ne etniskā nozīmē, bet gan kā par „tirgoņu garu”. Viņaprāt pirmie šī gara nesēji bija Izraēla dēli, bet kapitālismā šis „tirgoņu gars” pārņēma kristiešu tautas. Markss raksta: „Savu praktisko kundzību pār kristiešu pasauli ebrejība panāca Ziemeļamerikā [ASV], kur tā ieguva savu nepārprotamu, pilnīgu un galīgu izpausmi, kad evaņģēlija sludināšana, viens no svētākajiem kristīgās ticības elementiem, ir kļuvusi par preci un kad visparastākais tirgonis sāk pārtikt no evaņģēlija, savukārt turību ieguvis mācītājs sāk nodarboties ar tirdzniecības mahinācijām” *[9]. Tā ka protestantu baznīcas „komercializācija” nesākās 20.gadsimta beigās un pat ne pēc otrā pasaules kara (kā uzskata daudzi šī jautājuma pētnieki). „Tirgoņa gars” stingri nosēdēs protestantu baznīcā jau 19.gadsimta pirmajā pusē, bet visdrīzāk šis gars tur jau bija kopš protestantisma rašanās pirmsākumiem. Ja protestantu mācītājs sludina bagātības labdabību vai gan nav loģiski ka viņš pats pēc tās tieksies?!

[Šai ziņā zīmīgs ir cits citāts no jau minētā Marksa darba, kur viņš citē pulkvedi Hamiltonu (Aleksandrs Hamiltons (1755-1804) – ASV valstsvīrs un militārs darbinieks, viens no ASV valstiskuma pamatlicējiem un ASV konstitūcijas autoriem) : „ „Dievbijīgs un politiski brīvs Jaunās Anglijas [ASV] iemītnieks”, saka, piemēram, pulkvedis Hamiltons, „ir sava veida lords Laokons [sengrieķu mitioloģijas personāžas, Apollona virspriesteris, ko aprija čūskas] , kurš neveic ne mazāko piepūli, lai atbrīvotos no viņu apvijušajām čūskām. Mammons [naudas dievs sensīrijas mitioloģijā, pieminēts Jaunajā derībā] ir viņu elks, viņi to godina ne tikai vārdos, bet arī ar visiem sava ķermeņa un dvēseles spēkiem. Viņu acīs visa pasaule ir nekas cits kā birža un viņi ir pārliecināti, ka viņiem nav nekāda cita dzīves mērķa kā kļūt bagātākiem par saviem kaimiņiem. Tirgoņa gars ir pārņēmis visus viņu nolūkus un vienu tirddzniecības priekšmetu nomaiņa ar citiem ir viņu atpūta. Ceļojot, viņi ņem līdzi savu kantori un nerunā ne par ko citu kā tikai par procentiem un peļņu. Un ja arī viņi kaut uz mirkli novērsīsies no saviem darījumiem, tad tikai tāpēc, lai izokšķerētu kā šai ziņā sokas citiem.” ”]

Amerikāņiem, kuri tiek aicināti pievienoties „bagātības teoloģijas” kustībai, tās sludinātāji un mācītāji cenšas neafišēt tās visnotaļ  laicīgas dabas nepatikšanas ar ko ir jāsastopas gan mācītājiem, gan arī viņu sekotājiem. Mācītājus viņu darbība bieži vien noved līdz tiesvedībai ar apvainojumiem krāpšanā un izspiešanā. Tā 2007.gadā senators Čaks Graslijs sāka sešu slavenu, „uzplaukuma evaņģēlija” kustību pārstāvošu TV sludinātāju finanšu darbības izmeklēšanu. Ierindas sekotājiem sekas var būt daudz  nopietnākas.  Un te nav runa par to naudu, ko viņi labprātīgi atdod savam mācītājam. Runa ir par to, ka „uzplaukuma teoloģijas” mācītāji savus sekotājus „ieprogrammē” uz nepārtrauktu veiksmi, bet realitātē nepārtraukta veiksme nepastāv. Tāpēc saskarsme ar jebkādu neveiksmi var novest viņus līdz ļoti nopietnai depresijai. Psihologi apgalvo, ka šādi „ieprogrammēta” cilvēka apziņa paaugstina viņa suicidālo risku [pašnāvības izdarīšanas iespēju], saskaroties pat ar nenozīmīgām grūtībām. Uz „uzplaukuma teoloģijas” fona ir labi redzams, ka patiesās kristietības garā audzinātam cilvēkam strauji paaugstinās spēja pretoties grūtībām un ļauj viņam pareizi uztvert un pārvarēt neveiksmes.

„Uzplaukuma teoloģija” ir pilnībā zaudējusi jebkādu saikni ar kristietību. Tas pat nav tas protestantisms, ko Makss Vēbers aprakstīja savā grāmatā „Protestantu ētika un kapitālisma gars” ar kapitālisma „pirmgājēju” askētismu un savā sapratnē fanātisko cīņu par „dvēseles izglābšanu”. Jaunākajā protestantisma versijā vispār nekas vairs nav palicis ne no „dvēseles”, ne arī no „izglābšanās”. Palicis ir tikai „brends” vārdā „Kristus” – „brends, kuram nav vajadzīga reklāma”. Aiz šī „brenda” faktiski stāv Kristus antipods – mamons. Mamons pat neslēpjas un reklamē sevi. Par šo antipodu Jēzus 2000 gadus atpakaļ teica: „Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai [mamonam]” (Mat. 6:24). Jēzus runā par mūžīgo dzīvību, bet mamons tikai par laicīgo zemes dzīvi. Jēzus aicina cīnīties ar grēku, bet mamons – izbaudīt grēku. Jēzus aicina nest viņa krustu [uzņemties grūtības, kuras uzņēmās viņš], bet mamons – „nest naudas maisu”. Tādējādi „uzplaukuma teoloģija” ir tieša kristietības noliegšana, attiecīgi tā ir antikrista teoloģija.

Ar „uzplaukuma teoloģiju” kristietība Rietumos izbeidz savu gandrīz 2000 gadus ilgās eksistences vēsturi. Šodien uz kristietības miršanas fona formējas galējā antikrista reliģija – sātanisms.  Virknē Rietumvalstu oficiāli ir reģistrētas sātana baznīcas. Pēc dažiem datiem ASV ir apmēram 100 tūkstoši šādu baznīcu sekotāju. Jaunlaiku sātanisma vēsmas ir daļēji pārņēmušas Amerikas valdību, lielākās korporācijas. Tā, piemēram, 1990.gada 1.martā vienā no Fila Donahjū TV šoviem uzstājās korporācijas Procter & Gamble vadītāji. Viņi paziņoja TV skatītājiem, ka ir sātana baznīcas sekotāji un ziedo tai daļu savas peļņas. Uz Donahjū jautājumu vai viņi nebaidās ar šādu atzīšanos nodarīt kaitējumu savas korporācijas biznesam, viņi atbildēja: „Amerikas Savienotajās valstīs nav tik daudz kristiešu [domāti patiesi īsti kristieši], lai mums kaitētu.”

Atsauces:
*[1] Капитализм. История и идеология «денежной цивилизацииии». Часть 2.Глава 1. Макс Вебер и «протестантский капитализм» // http://www.rusinst.ru/docs/books/V.Yu.Katasonov-Kapitalizm.pdf
*[2] Е.А.Орлянский. Генезис современной рыночной экономики: традиционные и альтернативные подходы // Проблемы современной экономики.№2(30), 2009.
*[3] От Лютера до Вайцзеккера: Великие протестантские мыслители Германии (Очерки).М.: Раритет, 1994.С.85
*[4] Макс Вебер. Протестантская этика и дух капитализма //М. Вебер.Избранные произведения.Пер.снем.М.: Прогресс, 1990.С.48
*[5] skat. Л. А. Тихомиров.Религиозно-философские основы истории. М.: Москва, 1997 (Отдел девятый: «Воскресение языческой мистики и экономический материализм»)
*[6] Е.Иванова. Торжество Мамоны // Крестьянка, сентябрь 2008
*[7] Time.10.09.2006
*[8] Joel A. Carpenter, chap.Contemporary Evangelicalism and Mammon: Some Thoughts //More Money, More Ministry: Money and Evangelicals in Recent North American History.Larry Eskridge and Mark A.Noll, eds.Grand Rapids, Mich.William B.Eerdmans Publishing, 2000
*[9] К.Маркс. К еврейскому вопросу // К. Маркс, Ф. Энгельс.Собр.соч., 2-еизд.Т.1 // latviski te: https://infoagentura.wordpress.com/2013/09/05/karlis-markss-par-ebreju-jautajumu-fragments/

Fragments no ekonomikas zinātņu doktora, sabiedriskā darbinieka, bijušā Krievijas Centrālās bankas darbinieka un praktizējoša pareizticīgā Valentīna Katasonova grāmatas „Kapitālisms. „Naudas civilizācijas” vēsture un ideoloģija” (Капитализм. История и идеология «денежной цивилизацииии»)

Avoti:
http://www.rusinst.ru/docs/books/V.Yu.Katasonov-Kapitalizm.pdf
http://politologija2.wordpress.com/2013/08/20/gramata-par-kapitalisma-uzbuvi-butibu-attistibu-un-vesturi/
https://infoagentura.wordpress.com/2013/10/09/kapitalisms-ka-naudas-religija-musdienu-zelta-tela-jeb-mamona-baznica/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 4 komentāri

Cilvēkēdāju režīms, jeb kapitālisma mutācijas drūmās perspektīvas

00283_Udensviru_valstiKapitālismu mēdz saukt arī par cilvēkēdāju sabiedrisko iekārtu. Vairumam cilvēku šāds apzīmējums var šķist stipri pārspīlēts, tomēr, diemžēl, savā būtībā tā tas nav.

Pirmkārt tādēļ, ka kapitālisma ideoloģiskais balsts un galvenā vērtība ir ambicioza egocentrisma attaisnojums, dodot tam lielu rīcības brīvību, bet tas savukārt, pilnībā atbrīvots, ir spējīgs uz visdažādākām necilvēcībām. Ambiciozam egocentrismam nav sirdsapziņas un, savu mērķu sasniegšanai, tie ir spējīgi izdarīt jebkurus noziegumus.

Otrkārt, kapitālismam jau esošajā attīstības fāzē ir skaidri izteiktas antihumānisma (cilvēku nīšanas, jeb „cilvēkēdāju”) pazīmes. Piemēram, plašu cilvēku masu apziņā ir nostiprinājies uzskats, ka no vienas puses iegūt sabiedriskos labumus var par naudu, bet no otras puses, ka ir normāli atlaist cilvēkus no darba (piemēram, mistiskas „efektivizācijas” dēļ, kuras mērķis ir iegūt vairāk naudas īpašniekiem), atstājot tos bez iztikas līdzekļiem, kas var ievērojami pasliktināt dzīves apstākļus vai pat novest līdz cilvēku slimībām un nāvēm, ja pietiekamus iztikas līdzekļus tā arī neizdodas iegūt, kā tas bieži notiek regulāro, ciklisko kapitālistisko krīžu laikā. Esam nonākuši pat tik tālu, ka it kā normāli un saprātīgi cilvēki neaizdomājas par to, ka nedrīkst izmest cilvēkus uz ielas (tas ir atlaist) tikai tādēļ, ka kādam ambiciozam egocentriķim gribas „izpildīt mērķus” vai nopelnīt sev vai kompānijai vairāk naudas. Ir pat tik traģiski, ka par normu kļūst cilvēku izlikšana no dzīvokļiem, atstājot tos bez pajumtes, bērnu atņemšana vecākiem un pelnīšana uz to rēķina, tai skaitā arī pārdodot. Visinteresantākais, ka vairums cilvēku, kuri pasīvi atbalsta šīs kapitālistiskās sistēmas necilvēcības, paši gala beigās no tām arī cieš.

Treškārt kapitālistiskās konkurences rezultātā resursus sagrābjas izveicīgākie, viltīgākie un nežēlīgākie no ambiciozajiem egocentriķiem. Viņi veido kapitālistiskās sabiedrības kodolu un viņiem ir visai nežēlīgs, galēji slims nākotnes redzējums.

Šo redzējumu ļoti labi savā darbā „Ūdensvīru valstī” (te var vilkt paralēles ar t.s. „ūdensvīra laikmetu”) aprakstīja japāņu rakstnieks Akutagava Rjūnoske (1892-1927). Zemāk fragments no šī darba, kurā ir parādīta slimi „efektīva” nākotnes sabiedriskā iekārta.

Kad dzirdat, ka kāds no top menedžeriem, politiķiem, baņķieriem vai lielkapitālistiem runā par efektivitātes lielo nozīmi, tad ziniet, ka efektivitāte viņiem ir vajadzīga, lai tuvotos šāda tipa sabiedriskai iekārtai. Un pats galvenais padomājiet, vai jūs ko tādu gribat? Ja nē, tad neatbalstiet viņus, neefektivizējieties, dariet pretēji kā labējās (tas ir egocentriskās) partijas, politiķi un uzņēmēji saka.

Lūk, fragments no Akutagavas Rjūnoskes darba „Ūdensvīru valstī”:

„Ar Gera rekomendācijas vēstuli es apmeklēju dažādus uzņēmumus, kuri piederēja Geram vai personām, kas bija saistīti ar viņa draugiem. Starp šiem dažādajiem uzņēmumiem mani īpaši ieinteresēja grāmatizdevniecības fabrika. Kad es kopā ar jauno inženieri – ūdensvīru nokļuvu cehā un ieraudzīju milzīgas mašīnas, kuras strādāja, izmantojot hidroenerģiju, mani atkal sajūsmināja šīs valsts augstais tehniskais līmenis. Izrādījās, ka fabrika izgatavo līdz septiņiem miljoniem eksemplāru gadā. Bet pārsteidza mani ne jau izgatavojamo eksemplāru skaits. Dīvaini bija tas, ka grāmatu izgatavošanai te nebija nepieciešams ne vismazākais darba apjoms. Izrādās, lai radītu grāmatas, nepieciešams ievietot speciālā piltuvveidīgā uztvērējā papīru, tinti un kaut kādu pelēcīgu pulverveidīgu vielu. Pēc tam nepaiet i piecas minūtes kā no mašīnas dzīlēm bezgalīgā plūdumā sāk nākt laukā dažādu formātu grāmatas (viena astotā, viena divpadsmitā, viena ceturtā daļas drukājamās lapas).

Skatoties uz grāmatu plūdiem, kas nāca no mašīnas, es pajautāju inženierim, kas ir tas pelēcīgais pulveris, ko ieber piltuvē. Nekustīgi stāvot pie mašīnas, inženieris izklaidīgi atbildēja:

„Pelēkais pulveris? Tās ir ēzeļa smadzenes. Tās izžāvē un pēc tam saberž pulverī, tas arī viss. Pašreiz to var nopirkt pa divām – trim senām par tonnu [sena – sīka naudasvienība]”

Šādi tehniskie brīnumi ir ne tikai grāmatizdevniecības kompānijās. Līdzīgas metodes izmanto gleznu un mūzikas radīšanas kompānijas. Pēc Gera teiktā šai valstī katru mēnesi tiek izgudroti no septiņsimts līdz astoņsimt jaunu mehānismu, bet masveida ražošana lieliski iztiek bez darba rokām. Tā rezultātā visos uzņēmumos kopumā atlaiž ne mazāk kā četrdesmit – piecdesmit tūkstošus strādnieku. Tai pat laikā avīzēs, kuras cītīgi katru rītu caurskatīju, es ne reizi nesastapu tādu vārdu kā „bezdarbs”. Tas man likās ļoti dīvaini un vienreiz, kad mēs ar Bepu un Čaku bijām uzaicināti uz kārtējo Geras banketu, es palūdzu viņam izskaidrot šo paradoksu.

„Atlaistos pie mums apēd”, nevērīgi atbildēja Gera, kūpinot pēcpusdienu cigāru. „Visus šos atlaistos darbiniekus nogalina un viņu gaļa tiek izmantota pārtikā. Lūk, apskaties avīzē. Šomēnes tika atlaisti 64869 strādnieki un attiecīgi arī pazeminājās gaļas cena.”

„Un viņi tik vienkārši ļauj sevi nogalināt?”

„Bet kas gan cits viņiem atliek?! Viss ir tiesiski un likumīgi. Tāpēc jau eksistē likums par darbinieku nogalināšanu. Tas krasi uzlabo mirstības rādītājus. Tādā veidā valsts samazina no bada un pašnāvībām mirušo skaitu. Viss notiek mierīgi, bez naida un agresijas. Tas viņiem nerada nekādas mocības. Atlaistajiem tikai iedod mazliet paelpot indīgu gāzi.” „

Avoti:
http://gazeta.eot.su/article/plot-meduzy-dlya-chelovechestva-0
http://lib.aldebaran.ru/author/akutagava_ryunoskye/akutagava_ryunoskye_v_strane_vodyanyh/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

„Finansu maitu liju” bizness, „tiesvedības koloniālisms” un Argentīnas precedents

00281_WS_judge„Finansu maitu lijas” ir dažādi fondi (Vulture Funds) un kompānijas, kuras specializējas vērtspapīru un citu finansu un nefinansu aktīvu iegādē par visminimālāko cenu ar mērķi pārdot tos vēlāk par ievērojami lielākām cenām. Peļņu tie gūst, veicot dažādas apšaubāmas mahinācijas ar vērtspapīriem un to emitentiem (kompānijām un valstīm, kas izlaida vērtspapīrus tirgū). „Finansu maitu liju” agresīvā darbība izraisa reālā ekonomikas sektora (ražošanas) iznīcināšanu, saasina sociālās problēmas un grauj nacionālo valstu suverenitāti. „Maitu lijas” apdraud finansu stabilitāti un rada priekšnosacījumus ekonomiskām krīzēm. „Finansu maitu lijas” dara pilnīgi pretējo tam, ko, kā savu mērķi, deklarē starptautiskas organizācijas: panākt starptautiskās finansu sistēmas stabilitāti. „Finansu maitu lijas” rīkojas nežēlīgi, viņu rīcība ir „lipīga” un viņi piespiež citus tirgus dalībniekus, izdzīvošanas tieksmju dzītus, ņemt no sevis piemēru. „Finansu maitu lijas” nekaunīgi izjauc jebkurus valstu un starptautisko organizāciju plānus ekonomikas stabilizācijai.

„Finansu maitu lijas” pārvērš ekonomikas subjektus par saviem upuriem. Viņu bizness pa lielam sastāv no sekojošām darbībām:
1. Novest noskatīto upuri līdz bankrotam/defoltam;
2. Nopirkrt objektu (aktīvus, vērtspapīrus) par visminimālāko cenu;
3. Aktīvu cenas paaugstināšana un tā pārdošana par vismaksimālāko cenu;
4. Novest noskatīto upuri līdz bankrotam/defoltam un tā līdz bezgalībai…

„Maitu liju” panākumus lielā mērā nodrošina valsts institūciju atbalsts – gan finansu, gan tiesvedības. Finansu atbalsts izpaužas attiecīgo fondu un kompāniju kreditēšanā aktīvu iegādei vai arī naudas iepumpēšanā spekulācijas objektā (lai paaugstinātu biznesa kapitalizāciju). Par to, kā „maitu lijas” izrīkojas ar kompānijām ir pateikts jau pietiekami daudz  un apzīmēts tas tiek ar tādu labskanīgu terminu kā „merges & acquisitions” (saplūšana un pārņemšana). Patiesībā 99% gadījumu runa ir par pārņemšanu. „Maitu lijas” izmanto dažādas viltīgas shēmas, kas ir uz likumības robežas (piemēram, nodokļu „spraugas”) vai arī ārpus tās (piemēram, dubultā grāmatvedība). Šī shēmošana tiek piesegta ar vēl vienu skanīgu terminu – finansu inženierija.

Amerikāņu „maitu liju kapitālisms”

„Maitu liju” fondiem var būt dažādi nosaukumi: hedžfondi, tiešo investīciju fondi, stratēģisko investīciju fondi, riska fondi utt. „Maitu liju” fondus visbiežāk rada investīciju bankas un tie atrodas to orbītā. Lai gan reizēm arī pašas investīciju bankas (investīciju brokeri) paši pa tiešo uzstājas „maitu liju” lomā. Īpaši daudz „maitu liju” fondu atrodas ASV, kur ir koncentrējies lielākais vairums investīciju banku. Te jāatzīmē, ka Amerikas banku sektora lielākā daļa iesaistījās „maitu liju” biznesā pēc tam, kad pagājušā gadsimta beigās ASV tika atcelts Glāsa-Stigola likums (Glass-Steagall Act), kurš aizliedza depozītu-kredīt organizācijām [tas ir bankām] nodarboties ar investīcijām fondu tirgū. Pēc ši likuma atcelšanas banku kredītu-augļošanas operācijas sāka izskatīties vecmodīgas un neaktuālas, un bankas ar pilnu jaudu sāka nodarboties ar vērtspapīru spekulācijām.

„Maitu lijas” meklē savus upurus gan Amerikā, gan arī pa visu pasauli. ASV pat ir parādījies tāds termins kā „maitu liju kapitālisms”. Šo terminu apgrozībā laida ultrakonservatīvais republikānis, Teksasas gubernators Riks Peri (Richard Perry), kritizējot investīciju kompāniju Bain Capital, kura piederēja galvenajam republikāņu 2012.gada prezidenta vēlēšanu kandidātam Mitam Romnijam. Romnijs, kurš ir pieredzējis investīciju brokeris, apvainojies paziņoja, ka šāda kritika (par bagātību un biznesa veiksmi) nav amerikāniska. Sak, ir pie mums kapitālisms vai nav?! Tomēr Peri neatkāpās: „Es nedomāju, ka Amerika tiecas uz to, lai tiešo investīciju fondi saplosītu uzņēmumus, bet cilvēki zaudētu darbu. Es ceru, ka republikāņu partija nav par to.” Cits republikāņu prezidenta amata kandidāts Ņūts Gingričs (Newton Gingrich) paziņoja, ka Bain Capital meklē „viltīgus paņēmienus kā likumīgi aplaupīt biznesus” un nosauca to par „Volstrītas modeli”, kur „jūs varat atņem uzņēmumam visu naudu, „uzmetot”darbiniekus… Ja kāds atnāk, izņem visu naudu no jūsu kompānijas un pēc tam jūs paliekat bankrotējis, bet viņš pats aiziet kā milijonārs, tad tas vairs nav tradicionālais kapitālisms.”

Šodien vairs nav nekāds noslēpums, ka finanšu krīzi Amerikā radīja tieši „maitu lijas”. Tomēr līdz pat šim brīdim neviens no viņiem nav stājies tiesas priekšā. Lai gan tas nav nekāds brīnums, jo „maitu lijas” strādāja (un strādā joprojām) ciešā kopdarbībā ar ASV valdības ierēdņiem [„sadarbība” ar valsts ierēdņiem un tiesnešiem ir galvenais „maitu liju” biznesa panākumu priekšnosacījums].

Valstis kā „finansu maitu liju” potenciālie upuri

Par „finansu maitu liju” agresijas mērķi kļūst ne tikai dažādu valstu un nozaru kompānijas, bet arī pašas valstis. Šāda interese ir saistīta ar to, ka pēdējo desmitgažu laikā valstis kļuva par vienu no nozīmīgākajiem starptautisko finansu tirgu dalībniekiem – visbiežāk kā naudas aizņēmēji, kuri piesaista finansu līdzekļus, izlaižot parādzīmes (obligācijas). Valstis vienmēr ir aizņēmušās un uz to pārsvarā iedzīvojās augļotāji. Tagad uz valsts aizņēmumu rēķina iedzīvojas ne tikai augļotāji, bet arī „finansu maitu lijas”.

„Maitu liju” bizness šai ziņā ir visnotaļ vienkāršs: viņi pelna uz valstu defoltu (bankrotu) rēķina. Daudzas valstis ar laiku izrādās nespējīgas izpildīt savas finansu saistības un pziņo par defoltu. Tad sākas parāda restrukturizācija, kas paredz obligāciju (valsts parādzīmju) turētāju piekrišanu daļas parāda norakstīšanai un atlikušās parāda summas atmaksas grafika pārskatīšanai (bieži vien pagarinot to). Pēc defolta paziņošanas, daļu attiecīgās valsts vērtspapīru „finansu maitu lijas” uzpērk par īpaši zemām cenām (piemēram, par 20% no nominālvērtības) un pēc tam kategoriski pieprasa no valstīm izpirkt visus „maitu liju” rīcībā esošos vērtspapīrus pilnā apjomā.

Šai gadījumā „maitu liju” biznesa princips ir sekojošs: a) valsts defolts (bankrots); b) parāda restrukturizācija (daļēja pamatsummas norakstīšana un atmaksas termiņa pagarināšana); c) vērtspapīru uzpirkšana par viszemākajām cenām; d) pieprasīšana veikt vērtspapīru izpirkšanu pilnā (100%) apjomā.

Pols Singers

Pols Singers

Par „maitu liju” fondu, kuri specializējas uz valstu parādiem, pirmdibinātāju tiek uzskatīts amerikāņu miljardieris no Ņujorkas Pols Singers (Paul Singer): 1977.gadā viņš nodibināja investīciju fondu Elliott Associates, kuram izdevās aplaupīt vairākas nabadzīgās valstis. Pēc SVF un Pasaules bankas ziņojuma datiem par „finansu maitu liju” upuriem ir kļuvušas 11 attīstības valstis, bet uz doto brīdi tiesās atrodas vismaz 40 „maitu liju” fondu presības pret kapitālisma perifērijas valstīm.

1996.gadā Pols Singers par 11 miljoniem dolāru izpirka Peru valsts parādzīmes par summu 20 miljoni dolāru. Pēc tam, caur saviem lobistiem un tiesu, viņš sāka izdarīt spiedienu uz Limu, draudot to novest līdz bankrotam, ja tā nesamaksās visu parādu pilnā apjomā, ieskaitot procentus. Nevēloties sabojāt savu reputāciju, Peru valdība 2000.gadā samaksāja Singeram prasītos 20 miljonus dolārus plus 38 miljonus dolārus procentmaksājumus. Ieskaitot tiesvedības izmaksas, amerikāņu miljardieris šai darījumā no katra dolāra ieguva papildus 3 dolārus tīrā peļņā. Šis bizness izrādās ir, lai gan raižpilns, tomēr ļoti ienesīgs.

Cita attīstības valsts – Zambija, kļuva par amerikāņu investīciju fonda Donegal International (reģistrēts Britu Virdžīniju salās) upuri. Šim stāstam bija plaša rezonanse. 2008.gadā šis fonds caur Londonas tiesu pieprasīja no Zimbabves valdības 55 miljonus dolāru par gandrīz 30 gadus vecu parādu. Sākotnējais Zambijas valdības kreditors bija nevis Donegal International, bet gan Rumānijas valdība, kas 1979.gadā kreditēja Zambiju lauksaimniecības tehnikas iegādei. 1990.gadā āfrikāņu ekonomiskais stāvoklis bija ievērojami pasliktinājies, bet kopējā parāda summa (kopā ar procentiem) bija izaugusi līdz 30 miljoniem dolāru. Zambija lūdza Rumāniju restrukturizēt parādu, samazinot to 10-15 reizes (līdz 2 – 2,5 miljoniem dolāru). Tieši šai mirklī uz skatuves parādījās amerikāņu fonds, kurš piedāvāja Rumānijas valdībai par parādu 3,3 miljonus dolāru un tā piekrita to pārdot (Rumānijas ekonomiskais stāvoklis tai mirklī nebija vairs diez cik spīdošs). Tādējādi „maitu liju” fonds nopirka tiesības „slaukt” šo Āfrikas valsti.

2003.gadā Zambijas parāds fomdam (kopā ar procentiem) pieauga līdz 44 miljoniem dolāru. Toreiz valdība parakstīju vienošanos, apsolot samaksāt tuvāko 3 gadu laikā (veicot maksājumus ik mēnesi) 15 miljonus dolāru. Valdība arī piekrita lielām sodanaudām maksājuma grafika neievērošanas gadījumā un atrisināt vēl strīdīgos jautājumus tiesas ceļā. Tika veikti daži ikmēneša maksājumi pēc kuriem Zambija paziņoja par defoltu. Sākās tiesvedība, kas beidzās ar Londonas tiesas lēmumu parādniekam (Zambijas valdībai) samaksāt amerikāņu fondam 15,5 miljonus dolāru. Šai gadījumā „finansu maitu lija” neguva pilnīgu uzvaru, bet tāpat kopumā palika plusos (parādu ieguva par 3,3 miljoniem, bet tiesvedībā iztērēja vēl 3,3 miljonus dolāru). Šāds marodierisms īpaši krīt acīs uz Zambijas iedzīvotāju drausmīgās nabadzības fona. Zambijā vidējais dzīves ilgums ir 38 gadi, 70% iedzīvotāju atrodas zem nabadzības sliekšņa, bet vidējais iedzīvotāju ienākums tikai mazliet pārsniedz 1 dolāru dienā.

Būtiska „maitu liju” biznesa sastāvdaļa ir tiesvedību vešana pret valstīm – parādniecēm. Zīmīgi, ka „maitu lijas” gandrīz vienmēr balstās uz ASV vai Lielbritānijas tiesām, kur viņiem ir labas pozīcijas un kur tie gandrīz vienmēr gūst sev vēlamu rezultātu. Masu saziņas līdzekļos dēļ „maitu liju” fondu darbības ir iegājies jauns termins – „tiesvedības koloniālisms”.

„Maitu lijas” Latīņamerikā

Tiek uzskatīts, ka finansu marodierisma tehnoloģija, izmantojot valstu defoltus, tika atstrādāta Latīņamerikā. Par „finansu maitu liju” upuriem 1990-o gadu beigās kļuva Peru (par to jau augstāk minējām) un Brazīlija.

Kenets Darts

Kenets Darts

Brazīlijas aplaupīšanu organizēja slavenais spekulants – „maitu lija” Kenets Darts (Kenneth Dart). 1992.gadā Dārts sāka uzpirkt Brazīlijas parādzīmes par 25-40% no to nominālvērtības. Uzpircis 4% no 35 miljardu lielā parāda par 375 miljoniem dolāru, Dārts kļuva par lielāko privāto Brazīlijas kreditoru. Valdība sākumā nesaprata ar ko viņiem ir darīšana un uztvēra šo finansistu bez maz vai kā labdari. Tomēr pēc gada, kad sākās pārrunas ar investoriem par parāda restrukturizāciju, Dārts parādīja savu plēsēja dabu. Parāda restrukturizācijai piekrita visi investori, izņemot Dartu. Viņš bija vienīgā privātpersona, kurai izdevās šantažēt veselu valsti, jo bez viņa piekrišanas parāda restrukturizācija notikt nevarēja. Viņu centās pierunāt Citicorp, Citibank, Banco di Brasil un citi investori, tomēr bez panākumiem. Citicorp valdes priekšsēdētājs Viljams Rods (William Rhodes) slepeni tikās ar Dārtu vienā no Ņujorkas privātajiem airodromiem un mēģināja pierunāt likt Brazīliju mierā. Tāpat nekas nelīdzēja. Visbeidzot Brazīlijas valdība bija spiesta piekāpties Dartam un slepeni piedāvāja viņam īpaši izdevīgus nosacījumus. „Maitu lija” savukārt, sajutis piekāpšanos, uzreiz pieprasīja vēl vairāk. Beizdzās viss ar to, ka Brazīlija tomēr ignorēja Dartu un restrukturizēja parādu bez viņa piekrišanas. Pēc būtības Darts jau tāpatvien labi nopelnīja, jo restrukturizācijas ietvaros ieguva vairāk nekā bija iztērējis uzpērkot vērtspapīrus. Tomēr Darts iesūdzēja Brazīliju tiesā un pieprasīja no tās 1,4 miljardus dolāru lielu kompensāciju. Tiesvedība ilga divus gadus un 1996.gadā viņš ieguva kompensāciju, lai gan ievērojami mazāku nekā sākotnēji prasīja. Pašreiz Darta mērķis esot Ekvadora.

Argentīnas notikumu hronoloģija

Domingo Kovalo

Domingo Kovalo

Uz šo brīdi visskaļākā „finansu maitu liju” operācija ir vērsta pret Argentīnu. 1990-ajos gados SVF un pasaules masu saziņas līdzekļi stādīja Argentīnu kā atdarināšanas paraugu. Argentīna bija liberāla ekonomiskā modeļa, ko izstrādāja SVF un aktīvi dzīvē ieviesa Argentīnas ekonomikas ministrs Domingo Kovalo (Domingo Cavallo), paraugs. 1998.gada beigās Argentīnas ekonomikā sākās lejupslīdes fāze. Pasaules banka un ASV valsts kase, apmaiņā pret virkni nepopulāru mēru, tai skaitā valsts budžeta samazināšanu un nodokļu paaugstināšanu, piešķīra Argentīnai vairākus kredītus. Tomēr ekonomiskā krīze padziļinājās, sākās pilna mēroga finansu panika, notika sociālais sprādziens un radās 2001.-2002. gada politiskā krīze. Valsts ekonomika bija novesta līdz bezizejai, ārējais parāds sasniedza rekordlielu līmeni (132 miljardi dolāri; 166% no IKP) un apkalpot to [maksāt procentus] valdība bija spējīga tikai izmantojot jaunus ārējos kredītus.

2001.gada beigās SVF noboķēja kārtējā kredīta piešķiršanu un Argentīnas valdībai nekas cits neatlika kā paziņot par defoltu obligācijām ar summāro vērtību 95 miljardi dolāru (t.s. priviliģētos kredītmaksājumus starptautiskām finansu organizācijām Argentīna turpināja maksāt). 2005. un 2010.gadā notika šo Argentīnas parādzīmju restrukturizācija. Vecās parādzīmes tika apmainītas pret jaunām ar 70 procentu diskauntu (30 centi par dolāru). Parādzīmju turētāji ieguva pēc IKP indeksētas obligācijas: jo straujāk auga IKP, jo vairāk kreditori saņēma. Veco obligāciju apmaiņai pret jaunajām piekrita lielākā daļa to īpašnieku, bet ne visi. Daļa pārdeva obligācijas par pazeminātām cenām „maitu liju” fondiem. Daži pieredzes bagāti spekulanti, pirmkārt jau minētais Pola Singera hedžfonds Elliott Management, te saskatīja iespēju nopelnīt uz valsts rēķina. Viņi uzpirka obligācijas par īpaši zemām cenām un pieprasīja no Argentīnas valdības dzēst parādu 100 centu apmērā par katru dolāru. Viens no blogeriem asprātīgi izteicās, ka „hedžfondi uzvedas kā kaprīza meita, kura nopirka džemperi ar 70% atlaidi, bet pēc tam pieprasa veikalam atgriezt tā pilnu vērtību.„ Argentīna nonāca tai pašā situācija, kurā pirms tam bija nonākušas Brazīlija, Peru un virkne Āfrikas valstu. Argentīnas varasiestādes parādīja stingru nostāju, nepadevās šantāžai un atteicās ņemt vērā “maitu liju” pretenzijas. Vēl 2005.gadā, kad tika veikta pirmā parāda restrukturizācija, pret Argentīnu tika ierosinātas simtiem tiesas prāvu, tomēr valsts bija pārliecināta, ka ir aizsargāta, jo mazie kreditori reti uzvar tiesā un vēl jo vairāk spēj panākt valsts īpašumu arestus.

Nepanākot vienošanos ar Argentīnu par 100% sākotnējā parāda atmaksu, amerikāņu „maitu liju” fondi (NML Capital un Elliott Management) iesniedza prasību Ņujorkas tiesā. Amerikāņu „vistaisnīgākā tiesa” pasaulē 2012.gada novembrī nolēma, ka Argentīnai ir jāsamaksā parādzīmju uzpircējiem 1,33 miljardi dolāru. Pie tam, pirms parāda samaksas „maitu lijām”, visi pārējie maksājumi, saskaņā ar tiesas lēmumu, ir jāaptur. Uz tiesas sprieduma mirkli Argentīnas parāds par restrukturizētajām obligācijām bija 24 miljardi dolāru (45% no IKP). Līdz 2012.gada 15.decembrim Argentīnai bija jāsamaksā par savām saistībām 3 miljardi dolāri. Tādējādi ar tiesas lēmumu tika diskriminēti restrukturizēto parādzīmju īpašnieki. Pēc ekspertu vērtējuma 1,33 miljardi ir aisberga redzamā daļa, jo kopējā obligāciju summa, kuras īpašnieki nepiekrita restrukturizācijai, ir apmēram 10 miljardi dolāru.

„Tiesvedības koloniālisms”

Ņujorkas tiesas lēmums Argentīnai bija ļoti sāpīgs trieciens. Visi tās investīciju un kredītu reitingi pēc šī lēmuma strauji kritās. 2012.gada beigās visiem kļuva skaidrs, ka ASV vispasaules hegemonijas ieroči ir ne tikai raķetes un aviokuģi [un neierobežoti drukājamie dolāri], bet arī Amerikas tiesas, kuras ir izpletušas savu jurisdikciju pa visu pasauli. Argentīnā šāds ASV tiesas lēmums tika nosaukts par „tiesvedības koloniālismu” (judicial colonialism). Argentīna atteicās pakļauties tiesas lēmumam un iesniedza ASV tiesu instancēs apelāciju.

Kristīna Kiršnere

Kristīna Kiršnere

„Finansu maitu lijām” ir liela ietekme ne tikai uz tiesām. Tas pats Pols Singlers ir starp galvenajiem ASV republikāņu partijas sponsoriem. Izmantojot šāda veida ietekmi, viņi tiecas organizēt Argentīnas ekonomisko blokādi, pat neizmantojot likumdevēju lēmumu par sankciju ieviešanu un balstoties tikai uz tiesu lēmumiem. Jau vairākkārtīgi notika mēģinājumi arestēt Argentīnas īpašumus ārvalstīs. Te vispirmāmkārtām ir runa par valsts gaisa un jūras transportlīdzekļiem (kuģiem un lidmašīnām). Piemēram, Argentīnas prezidente Kristīna Kiršnere nevar lidot uz Rietumiem ar savu prezidenta lidmašīnu, jo to tur pēc rīkojuma no Vašingtonas var arestēt.

Šogad ASV apelācijas tiesa pieņēma Argentīnas sūdzību un 2013.gada augustā pieņēma savu, iespējams vēsturisku lēmumu, kurš atceļ suverēnu valstu tiesības patstāvīgi lemt par savām parādsaistībām. Argentīna restruktizēja savu parādu vairākus gadus atpakaļ un tagad, neskatoties uz defoltu, kurš tika pasludināts saskaņā ar visiem noteikumiem un ar investoriem parakstītām vienošanām, tai būs jāizmaksā amerikāņu spekulantiem, kuri uzpirka obligācija pa lēto, visu parāda summu pilnā apmērā it kā nekāda defolta nebūtu bijis.

Šis strīds vēl nav pabeigts, Argentīna vēl var pārsūdzēt šo lēmumu ASV augstākajā tiesā.

ASV tiesa var pārvērst visas valstis par „parādu kolonijām”

Ja Argentīna samaksās saskaņā ar tiesas lēmumu, tad būs radīts ļoti bīstams precedents. Tad arī tie obligčiju turētāji, kuri piekrita parāda restrukturizācijai (uz viņiem attiecas 97% no sākotnējās summas), pieprasīs atgriezt visu parādu. Attiecīgi Argentīna atkal tiks iedzīta situācijā, kurā tā bija 2001.gadā pirms defolta.

Kā teica Nobela prēmijas laureāts, amerikāņu ekonomists Džozefs Stiglics, tiesvedības precedents par Argentīnas valsts parādu kardināli maina priekšstatus par valsts parādu tirgu un pārvērš amerikāņu investorus par priviliģētu pasaules finansu sistēmas „dievu” kastu, parādi kuriem ir bez nosacījumiem un neatceļami. Savu nesapratni par šo tiesvedības precedentu izteica arī Starptautiskais valūtas fonds. Šis lēmums liedz SVF iespēju ieteikt valstīm restrukturizēt parādu un iedzen „trešās pasaules” valstis parādu bedrē, neatstājot tām nekādu izeju.

2012.gada novembrī (uzreiz pēc Ņujorkas tiesas lēmuma) avīzē The Guardian tika publicēts raksts „Kā atbrīvot Grieķiju un Argentīnu – jaunās parādu kolonijas?” Raksts ir veltīts nāciju tiesībām uz bankrotu un satur priekšlikumus starptautisko defoltu regulēšanai. Raksta autors ir korejiešu ekonomists Ha-Džun Čangs (Ha-Joon Chang), viens no vadošajiem pasaules speciālistiem par attīstības ekonomiskām (pašreiz pasniedzējs Kembridžā). Viņa apskatītais jautājums: vai mazs hedžfonds var izraisīt vienas vai pat divu valstu bankrotus? Šī ir milzīga ekonomiskas un ētiskas dabas problēma, kuras risinājuma priekšā starptautiskā sabiedrība pašreiz atrodas.  Galu galā šo bankrotu cena var būt ļoti augsta – jauns vispasaules krīzes vilnis [un vēl lielāks uzticības zudums ASV, Rietumiem un starptautiskām finanšu institūcijām]. Problēma vēl ir apstāklī, ka pārrunas ar kreditoriem var ilgt gadiem, ievelkot parādniekvalsts ekonomiku arvien dziļāk krīzes spirālē.

Notikumiem ap Argentīnu cītīgi seko ES. Ja Argentīna samaksās saskaņā ar tiesas lēmumu, tad ES valstīm būs radīts bīstams precedents. Atgādināsim, ka 2012.gadā tika veikta Eiropā (un, šķiet, arī pasaulē) lielākā parāda restrukturizācija. Runa ir par Grieķijas valsts parādu. Lielākā daļa Grieķijas parādzīmju īpašnieku piekrita restrukturizācijas noteikumiem. Pirmkārt par 53% tika samazināta parādzīmju nominālvērtība. Otrkārt tika pārskatīti parāda dzēšanas termiņi un procentu likme. Kopumā visas Grieķijas parādsaistības tika samzinātas par 70-75%. Tikai nominālvērtības samazināšanas rezultātā Grieķijas parāds tika samazināts par 107 miljardiem. Viss būtu bijis labi, bet, ak, neveiksme: neliela parādzīmju turētāju daļa (apmēram 3-4%) nepiekrita restrukturizācijai. Daļa no viņiem griezās tiesā. Argentīnas precedents var palielināt viņu izredzes uzvarēt. Un, ja viņi uzvarēs, tad var tikt revidēta visa Grieķijas parāda restrukturizācija. Un tad sāksies vispasaules finansu haoss, kura sekas ir grūti paredzēt.

2013.gada februārīArgentīnas ekonomikas ministrs Ernans Lorensino paziņoja, ka lēmums par labu 7% defolta obligāciju īpašniekiem, kuri pieprasa nomaksu pilnā apmērā, ir netaisnīgs attiecībā pret 93%, kuri piekrita restrukturizācijai. Pēc viņa vārdiem „jautājums ir par parādu restrukturizācijas nākotni ar ko var nākties saskarties arī citām pasaules valstīm”.

Ir vajadzīgi starptautiski parādu strīdu noregulēšanas mehānismi

Līdz šim defolta briesmu vai fakta gadījumos tika piemērots kolektīvās rīcības princips (Collective action clauses, САС). Parādnieks piedāvā parāda restrukturizācijas nosacījumus. Jautājums tiek likts uz balsošanu. Ja vairākums parādzīmju turētāju (parasti divas trešdaļas vai trīs ceturtdaļas) piekrīt piedāvātajiem restrukturizācijas nosacījumiem, tad saistības pildīt panāktās vienošanās un pieturēties pie jaunā maksājumu grafikam tiek attiecinātas uz visiem kreditoriem. Pēdējo 10 gadu laikā praktiski visas valstis ir izlaidušas obligācijas, kuras paredz CAC. Tā ir kļuvusi par normu. Tomēr CAC noteikumus sākuši torpedēt (apstrīdēt tiesās) „finansu maitu lijas”.

Vēl 1990-o gados gaisā virmoja ideja radīt starptautisku institūciju, kura ļautu noregulēt nebūt ne vienkāršos valstu parādu strīdus. Pēc Argentīnas krīzes tika veikts mēģinājums izveidot vienotu starptautisku mehānismu  taisnīgai prādu restrukturizācijai, bet Džordža Buša administrācija uzlika veto šim projektam.

Valstu bankrotu vadības mehānismā ir jāievieš korporatīvo tiesību tradīcijas, uzskata Ha-Džun Čangs. Ir jāatgriežas pie jau minētā kolektīvās rīcības principa, noslēdzot attiecīgus starptautiskus līgumus (konvencijas). Korejas ekonomists šādā uzskatā nav vientuļš: arvien vairāk analītiķu sliecas uzskatīt, ka parādu koloniālisma riski ir pārāk augsti un ka tie apdraud visu pasaules ekonomiku.

Par Amerikas tiesas lēmumu izteicās arī slavenais ekonomists Nuriels Rubini (Nouriel Roubini), kuru prese ir apsaukusi par „ekonomisko pravieti”. Viņš pievērsa uzmanību apstāklim, ka kopš 1990-o gadu beigām pasaulē pakāpeniski formējās valstu kontrolējamo defoltu sistēma. Vienu no tādiem pagājušā gada martā pārdzīvoja Grieķija. Rubini atzīmēja, ka Ņujorkas tiesas lēmums var iznīcināt visu šo sistēmu, lai gan to ir tikai jāpilnveido. Rubini ir pārliecināts, ka Ņujorkas tiesas lēmums ir ļoti bīstams precedents un pirmkārt jau Grieķijai. Tai nepieciešamā otrā restrukturizācija tādēļ var vienkārši nenotikt. Tāpat Rubini atzīmēja, ka Grieķijas oficiālo kreditoru „troika” (Eiropas Savienība (ES), Eiropas Centrālā banka (ECB), Starptautiskais valūtas fonds (SVF)) ne ar ko nav labāki par „maitu liju” fondiem, jo valstu kontrolējamo defoltu sistēmā šiem kreditoriem ir priviliģēts raksturs, un viņiem ir jāatdod viss parāds 100% apmērā. Rubini uzskata, ka SVF pašreiz var un tam ir jānoregulē strīdīgie jautājumi defolta draudu un iestāšanās gadījumā, tomēr SVF ar to nenodarbojas un tikai klusējoši noskatās uz ASV tiesas nelikumīgo lēmumu.

Argentīna pret „finansu maitu lijām”

Tātad Argentīna centīsies apstrīdēt iepriekšējos tiesas lēmumus ASV augstākajā tiesā. Šai gadījumā šis stāsts var ieilgt līdz 2015.gada vidum. Argentīnas pārstāvji jau tagad atklāti paziņoja, ka, ja tiesa lems ne viņiem par labu, tad valsts vienkārši atteiksies maksāt piespriesto summu. „Mēs pārstāvam valdību, – uzsvēra advokāts Džonatans Blekmens. – Bet valdībai nevar likt darīt to, kas ir pretrunā tās fundamentāliem principiem.” Ja agrāk valsts iekšējās lietās iejaucās SVF, tad tagad to dara ASV tiesa.

Ja defolts tomēr tiks pasludināts, tas var novest līdz Argentīnas valsts obligāciju cenu kritumam, kas dos triecienu vietējām bankām, kurām ir lieli to krājumi. Tomēr lielākā daļa ekspertu uzskata, ka defolts neatgriezīs valsti iepriekšējā krīzes situācijā, jo eksportētāji ārējās tirdzniecības nodrošināšanai vairs nav tik stipri atkarīgi no kredītiem, kā tas bija 2001.gadā.

Visbeidzot vēl viens apstāklis: pēc Venecuēlas prezidenta Ugo Čavesa nāves Kristīna Kiršnere šķiet ir viskonsekventākā kontinentālās Latīņamerikas cīnītāja ar amerikāņu imperiālismu. Viņa figurē „finansu internacionāles” [sīkāk par to ir runa citā autora rakstā: http://www.fondsk.ru/news/2013/02/10/parallelnyj-finansovyj-mir-i-19070.html
] „melnajos sarakstos” kopā ar Fidelu Kastro. Lai gan īpašā „finansu internacionāles” uzmanības lokā ir ne tikai Argentīnas prezidente, bet arī visa valsts. Tā kā Argentīnai nebija iespējas izmantot starptautiskos finansu tirgus naudaslīdzekļu piesaistei, tā iemācījās dzīvot bez ārējiem aizņēmumiem, uzturot pozitīvu ārējās tirdzniecības saldo. Tas ir, Argentīna šodien nevis aizņemas naudu, bet gan to pelna. 2011.gadā Aregntīnas pozitīvais saldo bija 13,3 miljardu dolāru apmērā, 2012.gadā – 12,6 miljardi dolāru.

Argentīna šodien saskaras ar daudzām sociāli – ekonomiskām problēmām, tomēr tās ekonomiskā attīstība ir augstāka nekā valstīm, kuras paklausīgi seko SVF rekomendācijām un pilda ASV tiesu lēmumus.

Valentīns Katasonovs, ekonomikas zinātņu doktors
/20.09.2013/

Avoti:
http://www.fondsk.ru/news/2013/09/20/finansovye-stervjatniki-tema-kotoraja-ostalas-za-kadrom-g20-22932.html
http://www.fondsk.ru/news/2013/09/20/finansovye-stervjatniki-tema-kotoraja-ostalas-za-kadrom-g20-22932.html
http://www.fondsk.ru/news/2013/02/10/parallelnyj-finansovyj-mir-i-19070.html

Informācijas aģentūra
/07.11.2013/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Latīņamerika, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Patiesība par “perestroiku” (video)

Stāstījums par t.s. “perestroiku”, jeb “pārbūvi”:

Raksta formātā pieejams te: https://infoagentura.wordpress.com/2013/10/09/patiesiba-par-perestroiku-jeb-vesturisko-mitu-magma/

Informācijas aģentūra
/07.11.2013/

Posted in Kat.: Vēsture, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Valdošās kliķes vēsturiskie meli (Lietuvas un Latvijas gadījums)

00278_Vilna199104.10.2013 Pirmā Baltijas kanāla (PBK) raidījumā „Cilvēks un likums” tika pārraidīts sižets par 1991.gada janvāra notikumiem Lietuvā, parādot, ka tolaik uz demonstrantiem šāva nevis Padomju armijas karavīri, bet gan paši lietuvieši ar mērķi diskreditēt Padomju Savienību un Padomju armiju. Šī versija nav jauna un tā sen kā ir aprakstīta gan pašā Lietuvā, gan Krievijā. Tas, kas ir interesanti, ka pirmkārt šī versija tika parādīta pa centrālo Krievijas TV kanālu un pats galvenais, ka šī parādīšana izsauca Lietuvas un daļēji arī Latvijas valdošajās aprindās panisku histēriju, brutāli aizliedzot (tas ir – primitīvi cenzējot) PBK retranslāciju Lietuvā un izskatot tādu iespēju Latvijā.

Vispirmām kārtām jāsaka, ka, ja pārraidītais sižets saturētu melus, kā to mēģina pasniegt, tas nekādā gadījumā netiktu aizliegts, bet gan tiktu izmantots, lai vēl vairāk uzkurinātu antikrieviskos un antipadomju noskaņojumu, izveidojot savus raidījumus, kuros atmaskotu „slikto krievu” melus un propagandu, vienlaicīgi saglabājot puslīdz ticamā veidolā mītu par „vārda brīvību”.  Aizliegums sekoja tādēļ, ka tie nav meli un ka Lietuvas sabiedrība sāk atskurbt un arvien mazāk klausās un tic 20 gadus valstī valdošajiem amorālajiem neliešiem, bet viņi savukārt arvien vairāk spļauj virsū deklarētajām „vārda brīvības”, „demokrātijas” un citām iluzorajām normām ar kurām tika un daļēji tiek joprojām muļķoti cilvēki.

Par to, kas patiesībā notika t.s. „perestroikas” (Latvijā – t.s. „atmodas”) laikā, Krievijā ir pietiekami sīki aprakstīts. Versiju ir daudz un tās ir gana pretrunīgas, bet galvenie notikumu attīstības virzieni ir skaidri, atšķiras tikai nianses. Krieviski lasoši interesenti, kuri nebaidās sapīties mistiskās „krievu propagandas” valgos, ar to var iepazīties – internetā vien ir pietiekami daudz materiālu. Diemžēl liela daļa latviski runājošās publikas ir tik lielā mērā nozombēta, ka nekam krieviskam pat virsū neskatās, un tam ir attiecīgas sekas – Latvijas katastrofālā situācija, kura dēļ Latviju pārvaldošās elites un iedzīvotāju vairuma intelektuālās mazspējas tikai pasliktināsies. Šis latviski runājošajiem raksturīgais stulbums izpaužas arī jautājumā par „atmodas” laiku patieso vēsturi.

Ja vidusmēra latviski runājošais pilsonis zinātu kas, kādā veidā un kāpēc radīja t.s. „atmodu”, tad viņš pietiekami precīzi zinātu kopējo šodienas politekonomisko konjunktūru (jo vairumam mūsdienu aktīvāko politekonomisko subjektu redzamo formu saknes ir meklējamas tieši tajos laikos) un viņu nevarētu tik viegli vazāt aiz deguna par viselementārākajiem jautājumiem, un viņam būtu daudz lielākas iespējas kaut ko patiesi izdarīt valsts labā. Bet, tā kā vidusmēra latviski runājošais pilsonis to nezin, tad viņu jebkurš zinātājs var muļķot uz velna paraušanu, kas praktiski arī notiek jau ilgāk kā 20 gadus, un viņš neko izdarīt nespēj, jo saprašanas nav. Līdzīga situācija ir gan Lietuvā, gan Igaunijā, gan citās pēcpadomju valstīs. Starp citu viens no Krievijas atdzimšanas iemesliem ir apstāklī, ka krievi pa lielam ir tikuši ar šo problēmu galā.

Kas pa lielam tad notika „perestroikas”, jeb „atmodas” laikā? PSRS vadība vārda burtiskā nozīmē nodeva savas valsts iedzīvotājus. Tieši PSRS un komunistiskās partijas augstākās amatpersonas un izslavētā čeka (VDK) apzināti un mērķtiecīgi sagrāva Padomju valsti (nevis, kā tiek melots, ka tā sabruka pati no sevis) un ieviesa kapitālismu, kas arī bija vairuma nodevēju galvenais mērķis (jo tas ļāva brīvi un atklāti uzkundzēties citiem un baudīt savu priviliģēto stāvokli, kas sociālisma apstākļos tādos milzīgos apmēros nebija iespējams).

Jurijs Andropovs

Jurijs Andropovs

Par PSRS sagrāves no iekšienes projekta galveno konstruktoru kļuva ilggadīgais Valsts drošības komitejas (VDK) vadītājs Jurijs Andropovs (1914-1984; VDK priekšnieks: 1967-1982; no 1982.gada PSRS komunistiskās partijas CK ģenerālsekretārs), bet pati čeka (VDK) kļuva par galveno šī projekta realizācijas instrumentu. Praktiskais mehānisms kā tas tika izdarīts ir pietiekami niansēts un to aprakstot var sarakstīt ne vienu vien grāmatu, bet būtiskākais ir saprast, ka čeka kopš noteikta brīža reāli darbojās pret Padomju valsti, sabotējot to un ka līdzīgā kārtā „strādāja” arī liela daļa komunistiskās partijas nomenklatūras (apmēram 70% no postpadomju valstu elites ir bijušie komunistiskās partijas un čekas funkcionāri). Šī sabotāžas ietekmē vismaz kopš 1970ajiem gadiem apzināti tika pieņemti PSRS valstiskai iekārtai kaitīgi un bieži vien klaji stulbi lēmumi un visos līmeņos tika virzīti neatbilstošas kvalifikācijas un morāles kadri. Tika darīts viss, lai sagrautu Padomju tautas ticību sociālismam un savai valstij, tai skaitā, kas nav tas mazsvarīgākais, VDK dzīlēs tika sacerētas profesionālas antipadomju anekdotes, stāstiņi un mīti, kas tika izplatīti pa visiem neformālajiem čekas kanāliem.

Kā tas viss tika darīts? Pirmkārt atlasot „savējos” (tas ir iedzīvoties un uz citu rēķina dzīvot kārus neliešus), iesaistot un virzot tos nozīmīgākajos amatos. Padomju laikā VDK bija pietiekami daudz iespēju neapstiprināt vai noņemt no amata gandrīz jebkuru amatpersonu un ieteikt to vietā savus kandidātus. Tas arī tika darīts. Tādā kārtā uz t.s. „atmodas” laiku vairumā būtiskākajos amatos bija VDK kuratoru atlasīti un viņiem paklausīgi cilvēki, kuri darīja to, ko viņiem liek (un pats galvenais – viņi nekur nav pazuduši un dara to joprojām, bet nu jau kapitālistiskos apstākļos). Tieši tāpēc „atmodas” „varoņi” tik droši devās „cīņā”, nebaidoties no visuvarenās, visuzinošās un visuresošās VDK. Tagad šie „varoņi” to pasniedz kā lielu drosmi un uzdrīkstēšanos, bet patiesībā viņi ir gļēvi, zemiski un konformistiski provokatoriņi, kuri krīt drausmīgā panikā pie pirmo reālo briesmu varbūtības (kā tas bija 1991.gada augustā). Pēdējo 20 gadu laikā šie kadri ir pilnībā sevi parādījuši un ļoti uzskatāmi ir redzamas arī viņu darbošanās sekas.

Guntis Indriksons

Guntis Indriksons

Otrkārt čeka jau Padomju laikā izveidoja neformālas domubiedru grupas, kuras pārklāja pilnīgi visu reliģisko un ideoloģisko spektru. Ar to nodarbojās VDK 5.nodaļa, kuras atbildība bija cīņa ar partijas ideoloģiskajiem pretiniekiem (Latvijā visplašāk zināmais šīs nodaļas darbinieks ir Skonto grupas un vietējo „nacionāļu” saimnieks Guntis Indriksons). Formāli aizsedzoties ar šo funkciju, 5.nodaļa identificēja attiecīgus cilvēkus, nodibināja ar viņiem kontaktus, savervēja, organizēja viņus, atbalstīja attiecīgajā ideoloģiskajā izstrādē un, kas ir pats būtiskākais – „atmodas” laikā palīdzēja nodibināt legālas attiecīga novirziena organizācijas.   Zinot šo čekas darbības mehānismu, pilnīgi droši var teikt, ka VISU (!) „atmodas” un pirmos „neatkarības” gados radīto organizāciju (jo īpaši veiksmīgo un plaši zināmo) kodolu veidoja ar VDK saistīti kadri. Citiem vārdiem sakot – vairuma mūsdienu Latvijas organizāciju pamatus (sabiedrisko organizāciju, partiju, baznīcu, valsts iestāžu, komercstruktūru utt.) lika čeka un pēc tam gan viņi, gan viņu uzraugi no komunistiskās partijas pārgāja strādāt šajās struktūrās. Kas attiecas uz t.s. ”čekas maisiem”, tad tie domāti nezinīšiem un publikas mānīšanai, jo vērtīgākā aģentūra tur nav atrodama. Piemēram, 2007.gadā bijušais Latvijas PSR VDK štata darbinieks Boriss Karpičkovs, kurš tobrīd kalpoja bēdīgi slavenajam Borisam Berezovskim, publiski apliecināja ka liela daļa no toreizējiem Latvijas Saeimas deputātiem bija saistīti ar VDK.

Augstāk minētais attiecas arī uz tādām organizācijām kā Vides aizsardzības klubs, Helsinki86, Pilsoņu kongress, LNNK, Tēvzemei un brīvībai un pats galvenais – Latvijas Tautas fronti, kurā pēc tās nodibināšanas ar Latvijas PSR Komunistiskās partijas Centrālās komitejas 3.sekretāra Anatolija Gorbunova atbalstu  masveidā iestājās liela daļa komunistiskās partijas nomenklatūras.

Juris Rozenvalds, Ivars Godmanis, Sarmīte Ēlerte

Juris Rozenvalds, Ivars Godmanis, Sarmīte Ēlerte

Te jāatzīmē vairāki svarīgi apstākļi par ko šodien praktiski netiek runāts. Vispirms: VDK pakļāvās komunistiskai partijai, kura to uzraudzīja un kūrēja (tas ir – vadīja). Praksē šis mehānisms bija sarežģītāks, jo, izmantojot VDK iespējas, pa partijas karjeras kāpnēm tika virzīti vienam vai otram čekistam uzticīgi kadri, tomēr pa lielam tas strādāja. Uz vietām VDK bija daļēja divvaldība. No vienas puses eksistēja čekas iekšēji – organizatoriskā varas vertikāle, kura noslēdzās ar VDK priekšnieku Maskavā, bet no otras puses, katra reģiona VDK priekšnieks (republikas, rajonu, pilsētu utt.) noteiktos jautājumos pakļāvās un sadarbojās ar attiecīgā reģiona (republikas, rajonu, pilsētu utt.) partijas ideoloģisko (trešo) sekretāru. Attiecīgi Latvijas PSR Komunistiskās partijas trešais sekretārs Anatolijs Gorbunovs formāli un lielā mērā arī praktiski noteica Latvijas PSR VDK darbību. Un tā tas reāli arī bija, tieši Gorbunovs bija augstākais no tehniskajiem „atmodas” izpildītājiem, kuri veica Latvijas sabiedrības transformāciju no sociālisma uz kapitālismu, tieši viņš vadīja visai saspringto tehnisko likumdošanas maiņas procesu. Ivars Godmanis, kuram kā valdības vadītājam bija līdzīga tehniskas izpildes loma, salīdzinājumā ar Gorbunovu ir bandinieks. Starp citu, Godmani, līdzīgi kā Sarmīti Ēlerti un vairākus citus aktīvus „nopelniem” bagātus „atmodas” darboņus uz LTF atveda un viņu darbības lauku noteica pašreizējais Latvijas sociālo zinātņu kurētājs Juris Rozenvalds.

Anatolijs Gorbunovs, Sergejs Dolgopolovs, Ojārs Skudra

Anatolijs Gorbunovs, Sergejs Dolgopolovs, Ojārs Skudra

Ja kāds interesents iepazīsies ar LTF sēžu protokolu oriģināliem, viņš konstatēs, ka tajos ir fiksēts, ka sēdē piedalās dalībnieki, kuri vārdā netiek nosaukti. Pašreiz tas īpaši vairs netiek slēpts un internetā ir publicētas versijas, kur arī viņu vārdi ir minēti, bet tiem laikiem tas bija būtisks apstāklis. Šie dalībnieki ir toreizējais Latvijas PSR Komunistiskās partijas CK Valsts un nevalstisko organizāciju sektora vadītājs Sergejs Dolgopolovs (pakļauts CK 3.sekretāram) un viņa vietnieks Ojārs Skudra (nāca pārsvarā Skudra, bet reizēm ieradās arī pats Dolgopolovs).  Viņi tolaik bija augstākie LTF tehniskās tapšanas procesa uzraugi. Dolgopolovs vēlāk iekārtojās Rīgas izpildkomitejā (Rīgas Domes analogs) un, izmantojot mainīgos laikus, salika tur savus cilvēkus. Pa lielam  visus šos laikus līdz pat šodienai Rīgas domes kadru vairums ir Dolgopolova cilvēki, pašreiz nozīmīgākais no kuriem ir bijušais komjaunatnes sekretārs Andris Ameriks, kurš aizsedzoties ar masās populāro Ušakova izkārtni, reāli vada Rīgu (te vēl var minēt joprojām aktīvu eksčekistu Juri Ābeltiņu – bijušo Latvijas Universitātes uzraugu un pēdējo Rīgas pilsētas VDK priekšnieku).
00278_Ameriks_Usakovs 00278_Usakovs_Ameriks2

Skudra savukārt kļuva par politologu. Te jāatzīmē, ka Padomju laikā bija sagatavoti daudzi marksisma-ļeņinisma un partijas vēstures speciālisti, kuri jaunajos laikos kļuva pilnīgi nevajadzīgi un vairums no viņiem kā pēc burvju mājiena kļuva par politologiem vai arī „atrada Dievu” un pievērsās reliģijās bāzētam organizatoriskam darbam (tas ir kļuva par mācītājiem vai reliģiskiem „guru”). Kolorītākā Latvijas „politoloģijas” pārstāve ir aktīva partijas funkcionāre, pašreiz Stradiņa universitātes politikas zinātnes katedras vadītāja  – Ilga Kreituse.

Andris Bērziņš (ZZS; LBF)

Andris Bērziņš (ZZS; LBF)

Kā vienas citas transformācijas piemēru var minēt bijušās Latvijas PSR Augstākās padomes prezidija sekretāres Valentīnas Klibiķes piemēru. Pēc „neatkarības” „atgūšanas” uz V.Ļeņina vārdā nosauktās bērnu organizācijas bāzes tika izveidots Latvijas bērnu fonds (LBF) un Klibiķe kļuva par šī fonda vadītāja vietnieci. Par LBF vadītāju kļuva Andris Bērziņš (pašreiz Saeimas deputāts no ZZS un viena no lielākajām „autoritātēm” bērnu tiesību aizsardzības jomā), bet to reāli vadīja Klibiķe. Tieši viņas praktiskā vadībā tika izveidota pašreiz funkcionējošā bērnu industrija un tieši  Valentīna Klibiķe ir viena no galvenajām virsatbildīgajām par tām šausmām kas pašreiz notiek ar bērniem saistītajā jomā (Šleseri, Baštiks un Rieksta-Riekstiņa ir augsta, bet tomēr zemāka līmeņa tehniski izpildītāji).

Šādi varētu apskatīt gandrīz katru jomu un izrādītos, ka katrai no tām pamatus ir licis un joprojām, paliekot ēnā, vada kāds no bijušajiem čekas vai partijas funkcionāriem. Visas šīs struktūras strādā joprojām un to darbību lielā mērā nosaka vēsturiskās saknes, vēsturiski izveidojusies struktūra un pašu šo cilvēku apziņa. Tāpēc cilvēks, kurš naivi tic pasakām par „atmodu”, kurā tika izcīnīta neatkarība un kurš nezina šo priekšvēsturi kaut vai tik elementāri vispārīgā līmenī (nerunājot nemaz par konkrētu informāciju) ir šo struktūru priekšā pilnībā bezspēcīgs. Šāds cilvēks šīm struktūrām ir apaļa nulle ar kuru var manipulēt pēc sirds patikas.  Tā kā vairums latviski runājošie iedzīvotāji ir no šīs kategorijas, tad viņiem nav nekādu izredžu kaut ko reāli mainīt šai valstī bez pašu šajās struktūrās darbojošos pārstāvju ziņas.

Cits būtisks VDK praktiskas darbības apstāklis, kurš ir atstājis graujošu iespaidu uz esošo sabiedrības pārvaldes mehānismu: VDK štata darbinieku morālā stāja un viņu izmantotie kadri. VDK darbiniekiem dēļ savu funkciju specifikas, apmācības un darba vides un vienā brīdī arī dēļ atlases nosacījumiem kopumā ir  raksturīga ciniska dzīves uztvere un morālu vērtību nonivelēšana. No tā savukārt izriet tendence izmantot jebkurus līdzekļus savu mērķu sasniegšanā, kā spilgta izpausme ir plaši izmantotā prakse VDK aģentūru formēt no sabiedrības padibenēm – noziedzniekiem un amorālām personībām no kurām īpaši izceļami homoseksuālisti un ļoti vieglas uzvedības sievietes. Tieši šīs pēdējās divas grupas VDK štata darbinieki visvairāk un visaktīvāk izmantoja savā darbībā, tai skaitā virzīja pa karjeras kāpnēm.  Katrs no viņiem bija viegli kontrolējams, jo Padomju savienībā maucība nebija atļauta, bet pederastijas akta veikšana bija krimināli sodāma darbība. Tieši tāpēc jaunajos laikos pēcpadomju telpā pie varas nokļuva amorāli tipi, noziedznieki un izvirtuļi (un viņi tur ir joprojām). Visdrausmīgākais, ka tā visa rezultātā noformējās un nostiprinājās homoseksuālistu-pedofilu mafija, kam liela ietekme bija jau vēlīnajos padomju laikos. Gorbunovs, Panteļejevs, Dolgopolovs, Ameriks, Gailis, Apinis, Požarnovs, Ēlerte, Ārgalis, Gardovskis, Cilinskis, bērnu fonda Bērziņs, Šlesers, Baštiks, Ušakovs, Loskutovs, Kristovskis, Garda … ir homoseksuālisti, par pedofilijā pieķerto Birkavu nemaz nerunājot.

„Atmodas” priekšvakarā vadošos amatus ieņemošie PSRS nodevēji nokļuva nepatīkamā situācijā, ka no vienas puses viņiem vajadzēja pabeigt valsts sagrāvi un pēc tam pilnībā noliegt visu Padomju sociālistisko praksi, bet no otras puses vajadzēja paspēt ieņemt labākās un siltākās vietas jaunajā kapitālistiskajā kārtībā. Lai to izdarītu, vajadzēja sākt lamāt Padomju varasiestādes, bet par cik paši tās kontrolēja, tas nozīmēja ka jālamā pēc būtības ir pašiem sevi. Tāpēc, lai veiktu šo pāreju, bija vajadzīgs „atmodas” teātris , kura laikā tika radīts jauno kapitālistisko struktūru pamats un kura laikā „savējie” kompartijas un čekas kadri pārmigrēja no formāli sociālistiskām struktūrām uz jaunkapitālistiskām struktūrām.  Tas nenotika tikai Latvijā, tas notika visā PSRS un sociālisma blokā. Un kā šī teātra viena no fāzēm bija bruņoti konflikti un bruņotas cīņas imitācija. Lietuvā tā bija TV torņa „aizstāvēšana”, Latvijā tās bija barikādes (reāli tām nebija nekādas praktiskas nozīmes, jo jebkuru no aizbarikādētajām iestādēm dažu minūšu laikā spēja ieņemt pat mazskaitliskas Padomju armijas spec daļas) un apšaude pie toreizējās Iekšlietu ministrijas, kurā gāja bojā vairāki cilvēki, tai skaitā operatori no slavenā kinorežisora Jura Podnieka grupas.

Rita Aksenoka, Aivars Aksenoks

Rita Aksenoka, Aivars Aksenoks

Un arī Latvijā, līdzīgi kā Lietuvā, šāvēji bija trešā puse (šauts tika no Bastejkalna). Tam bija neapgāžami pierādījumi: cilvēki tika nošauti ar ieročiem, kuri nebija abu apšaudē piedalījušos pušu rīcībā un šautās brūces (lodes trajektorija) norādīja uz trešā apšaudes subjekta esamību (daži upuri bija nošauti no muguras). Par to, lai šie pierādījumi negūtu plašu publicitāti un pazustu parūpējās prokurore Rita Aksenoka, kuras dēls Aivars Aksenoks vēlāk kļuva par Rīgas mēru.

Te vēl jāpiemin, ka prokuratūra ir īpaša iestāde, kurai gan Padomju laikā, gan pašreiz ir milzīga vara un kas ir ļoti nozīmīgs saistelements starp izmeklēšanas iestādēm, tiesām, specdienestiem un citām valsts institūcijām. Tieši no prokuratūras un prokuroriem vislielākā mērā ir atkarīga likumdošanas praktiska pielietošana, no viņu interpretācijas ir atkarīgas reāli veicamās tiesībsargājošo institūciju darbības (vai bezdarbība). Un otrādi, ja nepieciešams piesegt kādu patvaļu, tad tam ir nepieciešams prokuratūras atbalsts (vajag „savu” prokuroru). Latvijā prokuratūra bija un ir viens no lielākajiem neliešu midzeņiem, kas veido pērkamās Latvijas tieslietu sistēmas pamatu (par prokuratūras patvaļu un tās mehānismiem pilnīgi pareizi izsakās cits kompartijas funkcionārs,  pēc būtības miljardieris un Ventspils novada reālais saimnieks Aivars Lembergs). Un tieši prokuratūra piesedza un piesedz visas pēdējo 20 gadu nelikumības – valsts mantas izzagšanu, korupciju un pat pedofiliju.

Andris Grūtups, Anita Rektiņa

Andris Grūtups, Anita Rektiņa

Iespējams, ka ir kādi ļoti reti izņēmumi, bet pietiekami droši var apgalvot, ka prokurors (vai bijušais prokurors) = rafinēts nelietis, kurš tādā vai citādā veidā ir iesaistīts amorālās un nelikumīgās darbībās. Kā spilgtākos Latvijas prokuratūras darbinieku tipāžus var minēt bērnu lietu „speciālisti” Anitu Rektiņu un slaveno galma antisemītu Andri Grūtupu, pateicoties kuram visa cita starpā ārzemēs dzīvojošie ebreji ar visminimālāko piepūli atguva savus īpašumus (tas bija iespējams pat pašiem personiski neierodoties Latvijā).

Līdzīga situācija ir arī Lietuvā (un arī citās pēcpadomju valstīs). Tikai Lietuvā valdošajiem neliešiem ir lielākas problēmas. Pirmkārt lietuvieši kā tauta ir kareivīgāki, saprātīgāki, racionālāki un dzīvāki, attiecīgi viņus ir grūtāk apmānīt. Otrkārt Lietuvā ir ievērojami spēcīgāka sociālistiskā opozīcija (pie tam lietuviskas, nevis krievvalodīgas izcelsmes), kas visa cita starpā arī atmasko t.s. „atmodas” laika mītus un melus (Lietuvā ir arī gana spēcīga opozīcija homoseksuālistu – pedofilu mafijai). Treškārt lietuvieši pēdējos laikos ir spējuši būt pietiekami izdarīgi un racionāli, lai izmantotu valdošo konjunktūru savā labā. Visbeidzot Lietuva no Padomju laika ir guvusi vislielāko ieguvumu, kurš pat paviršam Lietuvas situācijas  zinātājam, nerada šaubas, attiecīgi Lietuvā ievērojami mazāku efektu dod pasakas par drausmīgajiem Padomju laikiem.

Latvijā kapitālistiskie nelieši guva tik lielus panākumus pirmkārt dēļ latviešiem iepotētās nepatikas pret krieviem (tālāk pret visu padomisko, lai gan liela daļa no padomiskā ir pietiekami cieši saistīta ar latvisko). Veikli manipulējot ar šo nepatiku var attaisnot jebko un darīt visu, kas ienāk prātā, un tas pēdējos 20 gadus tiek darīts un tiks darīts vēl vienalga cik ilgi līdz cilvēki pieņemsies prātā.

Lietuvā situācija ir cita. Lietuvā nav tik daudz krieviski runājošo. Lietuva pirms iekļaušanās PSRS bija samērā atpalikusi valsts ar mazattīstītu rūpniecību. Ja, salīdzinot Padomju Latvijas un 1.kapitālistiskās Latvijas rūpniecību, starpība ir milzīga par labu Padomju periodam, tad veicot tādu pat salīdzinājumu Lietuvā, tā ir daudzkārt lielāka. Ja 1.kapitālistiskajā Latvijā bija pietiekami labi attīstīta rūpniecība, tad Lietuvā nekas tāds nebija un lielākā daļa tautsaimniecības un infrastruktūra tika radīta Padomju periodā. Visbeidzot Lietuva ar iekļaušanos PSRS atguva Viļņas apgabalu, ko nelietīgā kārtā bija okupējusi Polija. Attiecīgi saprātīgam un patriotiskam lietuvietim nav nekāda racionāla iemesla izjust nepatiku pret krieviem un Padomju periodu, bet ir daudz un uzskatāmi iemesli izjust pret šo laiku simpātijas. Lielā mērā tieši tāpēc „perestroikas” mistifikatoriem vajadzēja asiņaino teātri Lietuvā, tieši tāpēc melu propagandai Lietuvā ir tik nokaitēts raksturs un tieši tāpēc patiesības parādīšana par to laiku notikumiem ir nāvīgi bīstama Lietuvā valdošajai neliešu bandai (protams tajā, līdzīgi kā jebkurā antikrieviskā un antipadomiskā aktivitātē, jo ļoti ir ieinteresēti ASV un Rietumu „draugi” un tur valdošās homoseksuālistu-pedofīlu aprindas).

Lūk skandalozais PBK sižets un citi materiāli (jebkuram patiesam patriotam, neatkarīgi no uzskatiem, vajadzētu to noskatīties):


http://www.1tv.ru/sprojects_edition/si21/fi26234
http://www.specnaz.ru/articles/196/1/1771.htm
http://www.e-reading.mobi/chapter.php/1015408/11/Shved_-_Kak_razvalit_Rossiyu%3F_Litovskiy_variant.html
http://www.diary.ru/~katerina-0906/p184761219.htm?oam
http://www.moskvam.ru/publications/read/?publication=887
http://telegrafua.com/world/12677/
http://www.stoletie.ru/territoriya_istorii/vilnusskaja_tragedija__91_chast_1_2011-01-13.htm

Kāpēc šī patiesība ir bīstama (gan Lietuvā, gan arī Latvijā)?  Tāpēc, ka melīgie „atmodas” vēstures mīti ir esošā režīma, valstī valdošo neliešu varzas varas pamats, tās stūrakmens. Nebūs šī mīta, nebūs vairs varas. Tad uzreiz būs pilnīgi skaidrs, ka vara valstī pieder amorāliem neliešiem un pats galvenais – būs skaidrs, kas ir jādara, lai atjaunotu normālu sabiedrisko kārtību. Bet jādara ir tas, ko šie nelieši tik ļoti kritizē un no kā tik ļoti baidās – patiesi jārealizē sociālistiskie principi, kuri vistuvāk pilnībai tika iedzīvināti Staļina laiku Padomju Savienībā.

Informācijas aģentūra
/24.10.2013/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Vēsture, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 8 komentāri

Islande: revolūcija baņķieru ietekmē

00275_Che-flag-Iceland1Masu saziņas līdzekļos nereti nākas dzirdēt viedokli, ka tā saucamais Islandes precedents [atsakoties no valsts budžeta samaksāt bankrotējušo banku ārvalstu noguldītājiem] esot veiksmīgs piemērs cīņai ar globālo pasaules finanšu oligarhiju. Šāda veida spriedumos ir būtiski atsijāt graudus no pelavām. Diemžēl „Islandes precedents” ir no pelavu sērijas.

Notikumus mazajā saliņā, ko amerikāņu ekonomists, Nobela prēmijas laureāts Pols Krugmans nosauca par revolūciju, īsumā var noreducēt līdz tam, ka dēļ enerģiska vietējo iedzīvotāju spiediena Islandes varas iestādes atteicās maksāt 2008.gadā bankrotējušo Islandes banku parādus. Konkrēti runa ir par ārzemju depozītnoguldījumiem. Šī akcija tika nosaukta par drosmīgu mazas, brīvību mīlošas tautas izaicinājumu pasaules finansu oligarhijai. Sajūsminātie „Islandes revolūcijas” piekritēji sāka runāt par to, ka pasaules plašsaziņas līdzekļi apzināti noklusē notikumus „vikingu salā”, lai „revolūcijas vīruss” neizplatītos pārējā pasaulē. Un patiesi, plašsaziņas līdzekļi tik tiešām maz ziņo par šiem notikumiem.

Šis stāsts sākās apmēram desmit gadus atpakaļ, kad Islande uzsāka visas savas ekonomikas liberalizāciju. Tika privatizētas Islandes bankas, pilnībā tika liberalizēta starptautiskā kapitāla kustība, ārzemju investoriem tika noteiktas nodokļu preferences [priekšrocības]. Ārzemju spekulanti tolaik Islandi pat sauca par vienu lielu „hedžfondu”. Par Islandes ekonomikas kodolu ātri vien kļuva bankas, kuras sāka nodarboties ar spekulatīvām operācijām pasaules finansu tirgos un sāka piesaistīt ne tikai vietējo iedzīvotāju līdzekļus, bet galvenokārt ārzemju klientu (pārsvarā fizisku personu no Lielbritānijas, Nīderlandes, Vācijas) naudu, solot dāsnus procentus. Tādējādi izveidojās pastāvīgi augoša parādu piramīda, kura radīja mazajā salā „ekonomiskā brīnuma” efektu. Ja 2003.gadā Islandes banku sektora aktīvi sastādīja 200% no Islandes IKP [iekšzemes kopprodukta], tad 2007.gadā tie sastādīja jau 900% no IKP. No Islandes banku „bajāru galda” pēc skaita mazajam salas iedzīvotāju skaitam (320 tūkstoši) atleca ne tikai drupačas, bet pat pietiekami trekni kumosi. Pirms finanšu krīzes Islandi reklamēja kā augstākā mērā veiksmīgu Rietumu valsti. 2007.gadā ANO atzina Islandi par labāko valsti dzīvošanai. Universitātēs pat lasīja lekcijas par Islandes „ekonomisko brīnumu”.

Finansu krīze: „vikingu salas” pamošanās

Tomēr pirmo krīzes pazīmju iespaidā Islandes „ekonomiskais brīnums” izčabēja. Parādu piramīda pārstāja augt un 2008.gadā Islandes bankas pasludināja defoltu [maksātnespēju] pa kopējām parādsaistībām 85 miljardu dolāru apmērā. Te radās jautājums par lielu summu samaksu ārzemju depozītnoguldītājiem. Islandes varasiestādes sākumā rīkojās pēc shēmām, ko rekomendē ekonomiskā liberālisma adepti: a) valstij uzņemties banku saistības pret ārvalstu klientiem; b) pasludināt suverēno defoltu; c) griezties Starptautiskajā valūtas fondā (SVF) pēc palīdzības; d) uzņemties visas saistības un nosacījumus, ko diktēs SVF un citi „glābēji”. 2009.gada beigās pēc pašu iniciatīvas Islandes parlamentā tika sagatavots likumprojekts par zaudējumu atlīdzināšanu ārvalstu noguldītājiem, bet ar Lielbritānijas un Nīderlandes varasiestādēm tika vestas sarunas par parādu nomaksas grafiku un nosacījumiem. Tomēr drīz vien no Islandes varasiestāžu puses tika veikts nestandarta darbības. Formāli tās it kā diktēja „tautas” griba, kas nu pēkšņi „pamodās”, izgāja ielās un sāka pieprasīt atteikties segt baņķieru parādus. Bet pašus baņķierus pieprasīja tiesāt un iesēdināt cietumā. 2010.gada martā tika sarīkots referendums, kurā 93% iedzīvotāju nobalsoja pret to, lai valsts maksātu par augļotāju grēkiem. Rezumējot, Islandes varasiestāžu algoritms bija sekojošs: a) atteikšanās samaksāt Islandes banku parādus ārvalstu depozītnoguldītājiem; b) banku nacionalizācija; c) atteikšanās no suverēnā defolta.

Kas tad notika patiesībā?

Jā, tik tiešām bija valdības atteikšanās nomaksāt banku parādus par kopējo summu 5,3 miljardi dolāru 340 tūkstošiem depozītnoguldītājiem no Lielbritānijas un Nīderlandes. Te gan jāņem vērā, ka pirms banku bankrota eksistējošā noguldījumu apdrošināšanas sistēma attiecās tikai uz rezidentiem (tas ir islandiešiem). Un jāņem vērā, ka Islandes bankām bija ofšoru banku pazīmes, bet ofšoru bankās parasti  nekādas ārvalstu noguldītāju apdrošināšanas sistēmas neeksistē. Attiecīgi sākotnējais Islandes varasiestāžu mēģinājums uzkraut banku parādus nodokļu maksātājiem bija nelikumīgs. Ja tas notiktu, tad strauji pieaugtu Islandes valsts parāds tik lielā mērā, ka valdība nebūtu spējīga segt pat tekošos parāda apkalpošanas maksājumus (tas ir procentmaksājumus). Tad būtu jāpasludina suverēnais defolts. Un tad tas tiešām būtu bijis „Islandes precedents”, kas varēja novest līdz tam, ka Eiropa sabrūk kā kāršu namiņš vēl pagājušā desmitgadē. No diviem iespējamajiem ļaunumiem pasaules baņķieri izvēlējās mazāko.

Nekādas salas blokādes no SVF un citu starptautisko ekonomisko un finansu institūciju puses nebija. 2008.gada 24.oktobrī Islande griezās SVF ar lūgumu izsniegt kredītu. 2008.gada 17.novembrī valsts saņēma 5,1 miljardu dolāru lielu (30% no IKP) kredītu valsts budžeta deficīta segšanai. Apmaiņā pret kredītu valsts apņēmās samazināt budžeta deficītu un atjaunot finansu sektora darbību. 2009.gada jūlijā Islandes valdība paziņoja par triju lielāko banku (izveidotas uz veco paliekām) rekapitalizāciju 2,1 miljarda dolāru (12% no IKP) apmērā, izlaižot valsts parādzīmes. Kas attiecas uz banku nacionalizāciju, tad šis paņēmiens tika izmantots ne tikai Islandē, bet arī ASV, Lielbritānijā un daudzās citās Eiropas valstīs [arī Latvijā]. Tā ir tīri tehniska nacionalizācija, kuras mērķis ir izglābt banku, izmantojot valsts kases līdzekļus. Parasti pēc tam valsts klusiņām iziet no banku kapitāla un banka atkal kļūst privāta. Starp citu paši Islandes banku ārvalstu noguldītāji tomēr necieta, jo saņēma kompensācijas no savu valstu valdībām.

Mīts par Islandes „suverēno defoltu”

Vēl viens svarīgs apstāklis – Islandes valdībai bija saistības valsts parāda sakarā. Valsts parāds bija liels, bet ne rekordliels. 2007.gadā Islandes valsts parāds bija 29,1% no IKP, 2008.gadā tas pieauga līdz 70,3% no IKP, bet 2009.gadā līdz 88,2% no IKP. Šie rādītāji bija līdzvērtīgi to laiku Īrijas un Grieķijas rādītājiem. Un neskatoties uz to Islande nekādu „suverēno defoltu” nepasludināja. Bet pasaules masu saziņas līdzekļi pēkšņi klusiņām kā par lielu noslēpumu paziņoja par kaut kādu „Islandes precedentu”, kura būtība ir apstāklī, ka salas varasiestādes ir pasludinājušas suverēno defoltu. Patiesībā nekas tāds nenotika. Jā, patiešām bija nepatīkams moments Islandes varasiestāžu un Starptautiskā valūtas fonda attiecībās 2009.gadā, kura būtība ir apstāklī, ka „vikingi” ieminējās, ka neapkalpos SVF parādu (tas ir nemaksās procentus), bet nevis tāpēc, ka to negribētu, bet vienkārši tāpēc, ka nav par ko. Tad arī SVF deva mājienu, ka viņi ir priviliģēts kreditors, bet Islandes banku noguldītāji var arī pagaidīt.

Bet kāpēc bija nepieciešamas pasakas par Islandes suverēno defoltu? Iespējams, tādēļ, lai uz līdzīgu soli iedvesmotu Grieķiju, Spāniju, Portugāli un citas ES valstis. Vēl 2012.gada janvārī Sergejs Golubickis publicēja rakstu ar zīmīgu nosaukumu: „Kāpēc Islandē nav revolūcijas. Vai Islandes „pīli” sagatavoja ASV baņķieri?” («Почему в Исландии нет революции. Исландскую «утку» приготовили банкиры США?»: http://argumentua.com/stati/pochemu-v-islandii-net-revolyutsii-islandskuyu-utku-prigotovili-bankiry-ssha ), kurā labi parādīja, ka: a) nekāda „revolūcija” Islandē nenotika; b) notikumus, kurus kļūdas [vai maldināšanas] pēc sauc par „revolūciju”, savš interesēs organizēja Volstrītas bankas. Visas kaislības uz „vikingu salas” notika tādēļ, ka Volstrītas un Londonas Sitijas bankas (Goldman Sachs, J.P. Morgan, Morgan Stanley, Barclays) bija izlaidušas milzīgu daudzumu atvasinātos finansu instrumentus, ko mēdz saukt par „kredītu defoltu svopiem”(CDS). Šie svopi ir sava veida apdrošināšana no dažāda veida defoltiem, par ko savu parādu sakarā var paziņot kompānijas un valstis. Bankas – kreditori un Eiropas valstu parādzīmju turētāji sapirkās šos svopus simtiem miljardu dolāru vērtībā. To vidū bija arī svopi par Islandes valsts parādu. Un šīs bankas nobijās, ka Islande kā Eiropas ekonomikas vājākais posms var radīt suverēnā defolta precedentu ar visām no tā izrietošajām sekām priekš Volstrītas augļotājiem [būtu lieli zaudējumi]. Savukārt, kā atzīmē Golubickis, cita banku un kompāniju daļa [tā saucamie „maitu lijas” jeb „šakāļi” (Vulture Funds), kuri pēc defolta pa lēto uzpērk parādzīmes un pēc tam panāk to segšanu pilnā vai pilnākā apmērā], kura sapirkās CDS, gluži pretēji pelna uz defoltu rēķina un tieši tas viņiem arī bija vajadzīgs.

Pakāpeniska ieslīgšana krīzes purvā pasaules augļotāju vadībā

Pašreiz Islande ne ar ko īpašu neatšķiras no citām Eiropas valstīm. Tā līdzīgi kā tās ES kaimiņi lēnītiņām slīgst arvien dziļāk parādu krīzes purvā. Apskatīsim Eirozonas kopējā parāda dinamiku (% no IKP): 2007.g. – 66, 2011.g. – 88, 2012.g. – 93. Tekošajā 2013.gadā pēc Eirokomisijas prognozēm šis rādītājs pārsniegs 95%. Iepriekš mēs jau minējām, ka 2009.gadā Islandes parāds bija 88,2% no IKP, bet 2012.gadā tas jau sastādīja 118,9%. Un nekādas pretrunas, kā reizēm raksta, starp SVF un Islandi nav. Šī mazā un „nepakļāvīgā” valsts pagājušajā [2012] gadā pat saņēma SVF uzslavu par veiksmīgiem parādmaksājumiem un „pareizu” politiku cīņā ar parādu krīzi.

Johanna Sigurdardotira

Johanna Sigurdardotira

No ilūzijām reizēm ir grūti atbrīvoties. Islande drīzāk ir labs piemērs kā pasaules globālie baņķieri pamanījās novirzīt sabiedriskā protesta enerģiju sev vajadzīgajā virzienā. Viņi tik tiešām ir prasmīgi tādu realitātes šovu un izrāžu kā „revolūcijas”, „opozīcijas protesti”, „tautas sacelšanās” organizētāji. Pat grūti iedomāties kādas sekotu akcijas, ja Islandes tauta patiešām uzstātos pret t.s. „finansu internacionāles” interesēm. Un pati Islandes premjerministra figūra, kuru daži žurnālisti pat apsauca par „nacionālo līderi”, ir vairāk kā apšaubāma. Šī sieviete – Johanna Sigurdardotira (Jóhanna Sigurðardóttir), kura bija valdības vadītāja no 2009.gada pavasara līdz 2013.gadam, slavena kļuva nevis ar cīņu pret „finansu internacionāli”, bet gan ar to, ka kļuva par pirmo „atklāto” homoseksuālistu, kurš vada valdību. Viņa tāpat ir pirmā valsts vadītāja pasaulē, kas ir stājusies viendzimuma „laulībās” [Islande ir starp tām valstī, kurās ir legalizētas viendzimuma „laulības”]. Pat smieklīgi runāt par to, ka mazā saliņa, kura pilnībā atbilst mūsdienu liberāli –sodomistiskās sabiedrības standartiem, spētu sākt patiesi īstu nacionālu atbrīvošanās revolūciju pret finansu oligarhiju. Tai pat laikā šodienas pasaulē tik tiešām ir precedenti, kuri ir vērsti pret „finansu internacionāles” varu, bet par šiem precedentiem pasaules masu saziņas līdzekļi patiešām neko nesaka.

Valentīns Katasonovs, ekonomikas zinātņu doktors
/29.09.2013/

Avoti:
http://www.fondsk.ru/news/2013/09/29/islandia-revolucia-pod-diktovku-bankirov-23106.html
http://argumentua.com/stati/pochemu-v-islandii-net-revolyutsii-islandskuyu-utku-prigotovili-bankiry-ssha

Informācijas aģentūra
/24.10.2013/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Vladimira Putina uzruna par tradicionālo tikumisko vērtību aizsardzību

00273_Putis_Valdaja

Krievijas prezidenta Vladimira Putina runa Valdajas konferencē (19.09.2013), kurā viņš apliecināja, ka Krievija aizstāvēs tradicionālās tikumiskās vērtības. Šī uzruna ir nozīmīga ar to, ka Putins ir bez maz vai vienīgais pasaules valstu vadītājs, kurš uz visaptverošas, mērķtiecīgas sabiedrības maitāšanas, homoseksualizācijas un perversizācijas fona oficiāli paziņo, ka aizstāvēs tradicionālās tikumiskās vērtības. Visa cita starpā šī Putina runa ir pamācoša un vairāk kā aktuāla arī Latvijai pilnā apjomā.

„Labdien, cienījamie draugi! Dāmas un kungi!

(…) Es pacentīšos ilgi jūs nenogurdināt, tomēr atļaušos izteikt dažus savus spriedumus par tēmām, kuras jūs apspriedāt šo tikšanos laikā. Runa ir ne tikai par Krievijas vēsturisko, kultūras un valstiskuma pieredzes analīzi. Pirmkārt es te domāju vispārīgu sarunu par nākotni, par stratēģiju un vērtībām, par mūsu valsts attīstības pamatā esošām vērtībām, par to, kā globālie procesi ietekmēs mūsu nacionālo identitāti, par to, kādu mēs vēlamies redzēt pasauli XXI gadsimtā un to, ko pasaulei kopā ar mūsu partneriem var dot Krievija.

Šodien ar nepieciešamību meklēt jaunu stratēģiju un savas identitātes saglabāšanu kardināli mainīgajā pasaulē (pasaulē, kura ir atvērtāka, caurspīdīgāka, savstarpēji saistītāka) tajā vai citā formā saskaras gandrīz visas valstis un tautas: gan krievi, gan Eiropas tautas, gan ķīnieši, gan amerikāņi, gan praktiski visu citu pasaules valstu sabiedrības. Un mēs, tais skaitā šeit Valdajā, cenšamies saprast kā uz šiem izaicinājumiem mēģina atbildēt mūsu partneri. Jā, mēs te tiekamies ar spicei\ālistiem Krievijas jautājumā, bet mēs izejam no tā, ka mūsu cienījamie viesi izsaka savu viedokli sadarbības jautājumā, balstoties uz Krievijas un savu valstu sadarbības iespējām.

Krievijai un tās iedzīvotājiem jautājumi „Kas mēs esam?”, „Kas mēs vēlamies būt?” mūsu sabiedrībā skan arvien skaļāk un skaļāk. Mēs esam aizgājuši no Padomju ideoloģijas un atgriezt to nav iespējams. Fundamentālā konservatīvisma piekritēji, kuri idealizē pirmsrevolūcijas Krieviju (līdz 1917.gadam), izskatās, ir tikpat tāli no realitātes cik Rietumu ultraliberālisma piekritēji. Ir acīmredzams, ka mūsu virzība uz priekšu nav iespējama bez garīgas, kultūras un nacionālās pašnoteikšanās, pretējā gadījumā mēs nespēsim atbildēt uz ārējiem un iekšējiem izaicinājumiem, nespēsim gūt panākumus globālās konkurences apstākļos. Bet šodien mēs redzam šīs konkurences saasināšanos.

Mūsdienu konkurences galvenie virzieni ir ekonomiski – tehnoloģiskie un idejiski – informatīvie. Saasinās arī militāri – politiskās problēmas un militāri – politiskās situācijas. Pasaule kļūst arvien nežēlīgāka, brīžiem tiek atmestas ne tikai starptautisko tiesību normas, bet pat viselementārākā piedienība. Ir jābūt stipriem militārā, tehniskā, ekonomiskā ziņā, bet pats galkvenais, kas noteiks panākumu esamību ir cilvēku kvalitāte, sabiedrības intelektuālā, garīgā un morālā kvalitāte. Galu galā gan ekonomiskā izaugsme, gan labklājības līmenis, gan ģeopolitiskā ietekme izriet no sabiedrības kvalitatīvā stāvopkļa, no tā cik lielā mērā vienas vai otras valsts pilsoņi izjūt sevi kā vienotu veselumu, kā vienu tautu, no tā cik viņos tas ir vēsturiski iesakņojies, no vērtībām un tradīcijām un no tā vai viņus apvieno kopēji mērķi un atbildība. Šai ziņā jautājums par nacionālās identitātes iegūšanu un nostiprināšanu Krievijai patiesi ir fundamentāls raksturs.

Bez tam šodien Krieviju ietekmē ne tikai objektīvais globalizācijas spiediens uz pašas identitāti, bet arī XX gadsimta nacionālo katastrofu sekas, kad divreiz tika piedzīvots pilnīgs valsts sabrukums. Tā rezultātā ir iegūts spēcīgs trieciens pa nācijas kultūras un garīguma kodu, tāpēc esam saskārušies ar vēstures vienības un tradīciju pārtrauktību, ar sabiedrības demoralizāciju, ar savstarpējās uzticības un atbildības deficītu. Tieši te ir meklējami daudzu problēmu, ar kurām mēs šodien saskaramies, pirmcēloņi. Jo jautājums par atbildību likuma, sabiedrības un savā priekšā ir viens no pašiem galvenajiem ne tikai tieslietu izpratnē, bet sadzīvē vispār.

Pēc 1991.gada bija ilūzija, ka jauna nacionālā ideoloģija, attīstības ideoloģija, radīsies it kā pati no sevis. Valsts, valsts varas pārstāvji, intelektuālā un politiskā šķira praktiski pašdistancējās no šī darba, vēl jo vairāk, ka iepriekšējā oficiozā ideoloģija atstāja smagu pēcgaršu. Un patiesībā visi vienkārši baidījās pat tikai pieskarties šai tēmai. Bez tam nacionālās idejas, kas balstās nacionālā identitātē, neesamība bija izdevīga tai kvazikoloniālai elites daļai, kura devu priekšroku zagšanai un kapitālu izvešanai, un nesaistīja savu  nākotni ar valsti, kurā šie kapitāli ir nopelnīti.

Prakse ir pierādījusi, ka jauna nacionālā ideja nerodas un neattīstās pēc tirgus likumiem. Valsts un sabiedrības pašdistancēšanās nenostrādāja, tāpat kā nenostrādāja mehāniska citu pieredzes kopēšana. Šādi rupji pakaļdarinājumi, mēģinājumi no ārpuses civilizēt Krieviju nav guvuši absolūta sabiedrības vairākuma atbalstu, tāpēc ka tieksme pēc pašnoteikšanās, pēc garīgas, ideoloģiskas, ārpolitiskas suverenitātes ir neatņemama mūsu nacionālā rakstura īpašība. Visa cita starpā jāpasaka, ka šāda pieeja nestrādā arī daudzās citās valstīs. Ir pagājuši tie laiki, kad gatavus dzīves kārtības modeļus varēja uzstādīt citā valstīs tikpat vienkārši kā uzstāda kompjūter programmas.

Mēs tāpat saprotam, ka identitāte, nacionālā ideja nevar tikt uzspiesta no augšas, ka tā nevar tikt izveidota uz ideoloģiska monopola pamatiem. Šāda konstrukcija ir nestabila un ļoti neaizsargāta, mēs to zinām pēc pašu pieredzes, mūsdienu pasaulē šādai pieejai nav nākotnes. Nepieciešama vēsturiska jaunrade, labākās nacionālās pieredzes un ideju sintēze, mūsu kultūras, garīguma un politiskās tradīcijas izpratne, apskatot to no dažādiem skatu punktiem un saprotot, ka tas nav kaut kas sastindzis un mūzām nemainīgs, bet gan ir kā dzīvs organisms. Tikai tad mūsu identitātei būs stingrs pamats un tā būs vērsta uz nākotni, nevis pagātni. Tas ir galvenais arguments par labu tam, lai ideoloģijas attīstības jautājumi obligāti tiktu apspriesti ar cilvēkiem, kam ir dažādi uzskati un kam ir dažādi viedokļi par to, kas ir jādara vienu vai otru problēmu risināšanas sakarā. Mums visiem: gan tā saucamajiem neoslavofīliem, gan neorietumniekiem, gan valstiskuma idejas piekritējiem, gan t.s. liberāļiem – visai sabiedrībai ir jāveic kopējs darbs formējot kopējus attīstības mērķus. Vajag atbrīvoties no paraduma dzirdēt tikai idejiskos domubiedrus un neiedziļinoties, naidīgi vai pat ar naidu noraidīt jebkuru citu viedokli. Ar valsts nākotnes jautājumiem nedrīkst apieties kā ar futbolbumbu, kas ir nokļuvusi galēja nihilisma, patērētājmānijas, visa un visu kritikas vai bezperspektīva pesimisma dubļos. Tas nozīmē, ka liberāļiem ir jāiemācās sarunāties ar kreisu uzskatu pārstāvjiem un otrādi; nacionālistiem ir jāatceras, ka Krievija kopš savas rašanās ir veidojusies kā daudznacionāla un daudzkonfesionāla valsts un, sākot ekspluatēt krievu, tatāru, Kaukāza, Sibīrijas un vienalga kā vēl nacionālismu un separātismu, mēs sākam iet pa sava ģenētiskā koda iznīcināšanas ceļu. Darot tā, mēs pēc būtības sākam iznīcināt paši sevi.

Krievijas suverenitāte, patstāvība un nedalāmība ir neapšaubāmas aksiomas. Tās ir sarkanās līnijas aiz kurām nevienam nav brīv atrasties. Lai cik arī dažādi nebūtu mūsu uzskati, diskusija par identitāti, nacionālo nākotni nav iespējama bez visu tās dalībnieku patriotisma. Patriotisma, protams, pašā labākajā šī vārda izpratnē. Pārk bieži savā nacionālajā vēsturē mēs esam saskārušies nevis ar opozīciju valsts varai, bet gan ar opozīciju pašai valstij, opozīciju Krievijai kā tādai. Es jau par to minēju. Puškins par to runāja. Un mēs zinām ar ko tas parasti beidzas – ar valsts kā tādas iznīcināšanu. Mums praktiski nav tādas ģimenes, kuru nebūtu piemeklējušas pagājušā gadsimta nelaimes. Vienu vai otru vēsturisko notikumu vērtējums joprojām šķeļ valsti un sabiedrību. Mums ir jāsadziedē šīs brūces, mums ir jāatjauno vēstures „audu” viengabalainība. Nedrīkst vairs mānīt pašiem sevi, izstrīpojot no vēstures nesmukas vai ideoloģiski neērtas lappuses, saraujot starppaaudžu saiknes, metoties galējībās, radot vai nopulgojot kumirus. Laiks beigt ievērot vēstur’;e tikai un vienīgi slikto un lamāt sevi vairāk kā to darītu mūsu nelabvēļi. Kritika ir vajadzīga. Bet bez pašcieņas, bez Tēvzemes mīlestības šāda kritika ir pazemojoša un neproduktīva.

Mums ir jālepojas ar savu vēsturi un mums ir ar ko lepoties. Visai mūsu vēsturei, bez kādu tās daļu izņemšanas no tās vai izkropļošanas, ir jākļūst par daļu no mūsu identitātes. Bez šī apstākļa atdzīsānas nav iespējama savstarpējā uzticība un sabiedrības virzība uz priekšu.

Vēl viens nopietns krieviskās identitātes izaicinājums ir saistīts ar pasaulē notiekošiem notikumiem. Te ir gan ārpolitiski, gan morāli aspekti. Mēs redzam kā daudzas eiroatlantiskas valstis ir aizgājušas pa ceļu, kurš noliedz viņu pašu saknes, tai skaitā arī kristīgas vērtības, kas ir Rietumu civilizācijas pamats. Tiek noliegts tikumiskais pirmsākums un jebkura tradicionāla identitāte: nacionāla, kultūras, reliģiska un pat dzimumidentitāte. Tiek realizēta politika, kas vienā līmenī pielīdzina daudzbŗnu ģimeni ar viendzimuma partnerību, ticību Dievam ar ticību sātanam. Politkorektuma ekscesi ir nonākuši pat tik tālu, ka pilnā nopietnībā tiek runāts par partijas reģistrēšanu, kura par savu mērķi pasludina pedofilijas propogandu. Cilvēki daudzās pasaules valstīs kaunas un baidās runāt par savu reliģisko piederību. Pat tiek atcelti svētki vai arī tiem tiek doti citi nosaukumi, kaunīgi slēpjot šo svētku pamatjēgu, šo svētku tikumisko pamatu. Esmu pārliecināts, ka tas ir vistaisnākais ceļš uz degradāciju un primitivizāciju, uz dziļu demogrāfisku un morālu krīzi.

Kas gan vēl vairāk var liecināt par cilvēces sociuma morālo krīzi kā sevis pašatjaunošanās spēju zudums. Šodien gandrīz visas attīstītās valstis vairs nespēj pašatjaunoties, pie tam, tās to nespēj pat izmantojot migrāciju. Bez kristietībā un citās pasaules reliģijās ieliktajām vērtībām, bez tūkstošiem gadu laikā izkristalizētām morāles un tikumības normām cilvēki neizbēgami zaudēs savu cilvēcisko cieņu. Un mēs uzskatām ka tas ir dabiski un pareizi šīs vērtības atstāt. Ir jāciena jebkuras mazākumgrupas tiesības būt atšķirīgiem, tai pat laikā vairākuma tiesības arī nedrīkst tapt apšaubītas.

Vienlaicīgi mēs redzam centienus tādā vai citādā veidā reanimēt vienpolāru unificētu pasaules modeli un starptautisko tiesību institūta un nacionālo suverenitāšu vājināšanu. Tādai vienpolārai, unificētai pasaulei nav nepieciešamas suverēnas valstis, tai ir nepieciešami vasaļi [uzticami kungu kalpi]. Vēsturiskā nozīmē tā ir atteikšanās no savas būtības, no Dieva, dabas dotās pasaules daudzveidības.

Krievija ir kopā ar tiem, kuri uzskata, ka lēmumi ir jāpieņem kolektīvi, nevis tikai pēc dažu vai grupas valstu ieskatiem vai to interešu vārdā, un ka reāli ir jādarbojas starptautisko tiesību normām, nevis stiprākā tiesībām, nevis kulaku tiesībām. Katra tauta nav ekskluzīva, bet unikāla un savdabīga, un katrai tautai ir tādas pat tiesības kā citām, tai skaitā tiesības uz patstāvīgu savas attīstības ceļa izvēli. Tāds ir mūsu konceptuāls skatījums, kurš izriet no mūsu pašu vēsturiskā likteņa un Krievijas lomas pasaules politikā. Mūsu pašreizējai pozīcijai ir dziļas vēsturiskas saknes. Pati Krievija ir attīstījusies, pamatojoties uz daudzveidību, harmoniju un balansu, un ienesa šo balansu apkārtējā pasaulē. Gribu atgādināt, ka Vīnes kongress 1815.gadā un Jaltas vienošanās 1945.gadā, kas tika pieņemti aktīvi līdzdarbojoties Krievijai, atnesa ilgus miera gadus. Krievijas spēks, uzvarētāja spēks šajos pagriezienpunktos izpaudās cēlā un taisnīgā rīcībā. Un atcerēsimies arī Versaļu [miera līgums pēc 1.pasaules kara], kas tika noslēgta bez Krievijas līdzdalības. Daudzi speciālisti, un es viņiem pilnībā piekrītu, uzskata, ka tieši Versaļā tika ielikti 2.pasaules kara pamati. Jo Versaļas līgums bija netaisnīgs pret vācu tautu un uzlika tai tādus ierobežojumus un pienākumus ar kuriem normālos apstākļos tas tikt galā nevarēja pat simts gadus uz priekšu, un tas bija vairāk kā skaidrs.

Gribu vērst uzmanību uz vēl vienu principiālu Eiropas, kā arī citu valstu aspektu – uz tā saucamo multikulturālismu, kurš kā sabiedrības modelis pa lielam tika ieviests no augšas un kurš pašreiz saprotamu iesmelsu dēļ tiek apšaubīts. Tas tādēļ, ka tā pamatā ir sava veida samaksa par koloniālo pagātni. Ne velti mūsdienu Eiropas politiķi un sabiedriskie darbinieki arvien biežķ runā par multikulturālisma krahu, par to, ka multikulturālisms nespēj nodrošināt citas valodas un citas kultūras elementu integrāciju sabiedrībā.

Krievijā, kurai savulaik centās piekabināt „tautu cietuma” birku, gadsimtu laikā nav izzudis neviens mazais etnoss. Tie visi ir saglabājuši ne tikai savu iekšējo patstāvību un kultūras identitāti, bet arī savu vēsturisko telpu. Ziniet, es ar interesi uzzināju (vienkārši nezināju iepriekš), ka Padomju laikā katram šādam mazam etnosam bija savs iespiedizdevums, tika atbalstīta valoda un nacionālā literatūra [Padomju Latvijā tika izdots liels daudzums kvalitatīvu grāmatu un augstas kvalitātes klasikas tulkojumi, kuri i klāt nestāv mūsdienu „brīvajā” „Latvijā” izdodamajām saturiskā ziņā gaužām zemas kvalitātes grāmatām]. Starp citu, daudz ko no šai sfērā iepriekš darītā mums ir jāatgriež. Pie tam mums ir uzkrāta unikāla dažādu kultūru savstarpējās ietekmes, bagātināšanās un cieņas pieredze. Šis polikulturālisms, polietniskums dzīvo mūsu vēsturiskajā apziņā, mūsu garā, mūsu vēsturiskajā kodā. Uz šī dabiskā pamata tūkstošiem gadu laikā arī tika būvēts mūsu valstiskums.

Krievija, kā tēlaini izteicās filozofs Konstantīns Leontjevs, vienmēr ir attīstījusies kā „ziedoša sarežģītība”, kā valsts – civilizācija, kura kopā tika saistīta ar krievu tautu, krievu valodu un krievu kultūru, Krievijas pareizticīgo baznīcu un citām tradicionālajām Krievijas reliģijām. Tieši no valsts – civilizācijas modeļa izriet mūsu valsts iekārtas īpatnības. Tā vienmēr centās elastīgi ņemt vērā to vai citu teritoriju nacionālo, reliģisko specifiku, nodrošinot dažādību vienotībā. Kristietība, islāms, budisms, jūdaisms un citas reliģijas ir neatņemama Krievijas identitātes un vēsturiskā mantojuma, tās pilsoņu igdienas dzīvē, sastāvdaļa. Galvenais valsts uzdevums, kurš ir nostiprināts arī Konstitūcijā – nodrošināt vienādas tiesības tradicionālo reliģiju pārstāvjiem un ateistiem, nodrošināt sirdsapziņas brīvības tiesības visiem valsts pilsoņiem.

Tomēr identifikācija tikai caur etnosu, reliģiju lielākajā valstī ar polietnisku iedzīvotāju sastāvu, protams, nav iespējama. Tieši pilsoņu identitātes veidošana, balstoties uz kopējām vērtībām, patriotisko apziņu, pilsonisko atbildību un solidaritāti, cieņu pret likumu, līdzdalība Dzimtenes likteņa noteikšanā bez savu etnisko un reliģisko sakņu zuduma, ir galvenais nosacījums vienotas valsts saglabāšanai. Tieši kādā veidā politiski, idejiski, konceptuāli tiks noformēta nacionālās attīstības ideoloģija ir plašu diskusiju objekts, tai skaitā arī ar jūsu līdzdalību. Tomēr esmu dziļi pārliecināts, ka mūsu filozofijas kodolā ir jābūt cilvēka attīstībai – morālai, intelektuālai un fiziskai. Vēl 90-o gadu sākumā Solžeņicins runāja par tautas saglabāšanu pēc XX gadsimta satricinājumiem kā par galveno nacionālo uzdevumu. Šodien ir jāatzīst, ka pilnībā pārvarēt negatīvās demogrāfiskās tendences arī mums nav izdevies, mēs tikai nedaudz esam atkāpušies no bīstamās nacionālā potenciāla pazaudēšanas robežas [proamerikāniskā ES province Latvija šai ziņā atrodas ievērojami sliktākā stāvoklī].

Diemžēl mūsu vēstures gaitā atsevišķu cilvēku dzīvība bieži vien netika augstu vērtēta.  Pārāk bieži cilvēki bija tikai attīstības līdzeklis, nevis tās mērķis un misija. Mums vairs nav ne tikai tiesību, bet arī iespēju mest miljoniem cilvēku attīstības dzinēja katlā. Jāsaudzē ir katrs. Tieši izglītoti, radoši, fiziski un garīgi veseli cilvēki, nevis dabas resursi vai kodolieroči, būs galvenais Krievijas spēks šajā un nākamajos gadsimtos.

Izglītībā īpaši svarīgi ir tas, ka personības un patriota radīšanai mums ir jāatjauno lielās krievu kultūras un literatūras nozīme. Tam ir jābūt pilsoņu pašnoteikšanās fundamentam, savdabības avotam un pamatam nacionālās idejas sapratnei. Te ļoti daudz kas ir atkarīgs no pedagogu sabiedrības, kas bija un paliek kā svarīgākie vispārnacionālo vērtību, ideju un uzstādījumu glabātāji. Šī sabiedrība runā vienā valodā – zinātnes, zināšanu un audzināšanas valodā. Un tas ir milzīgā teritorijā no Kaļiņingradas līdz Vladivostokai. Un ar to vien šī sabiedrība (tas ir pedagogu sabiedrība) stiprina un vieno valsti. Un šīs sabiedrības atbalstīšana ir viens no svarīgākajiem soļiem ceļ\ā uz stipru un plaukstošu Krieviju.

Vēlreiz uzsveru, ka nekoncentrējot mūsu spēkus uz cilvēku izglītību un veselību, uz savstarpējas valsts un katra pilsoņa atbildības sajūtas  veidošanos un, visbeidzot, neatjaunojot sabiedrībā uzticību, mēs zaudēsim vēsturiskajā konkurencē. Krievijas pilsoņiem ir jāsajūt sevi kā atbildīgiem savas valsts, sava apgabala, savas mazās dzimtenes, sava īpašuma, savas dzīves saimniekiem.

Pilsonis ir tas, kurš ir spējīgs patstāvīgi tikt galā ar savām lietām, brīvi sadarbojoties ar sev līdzīgajiem. Bet pilsonības labākā skola ir vietējās pašvaldības un pašu pilsoņu veidotas organizācijas. Te protams es domāju nekomerciāla rakstura organizācijas. Starp citu viena no labākajām Krievijas politiskajām tradīcijām – zemstes tradīcija tāpat tika veidota pēc pašvaldību principa. Tikai no efektīviem pašvaldību mehānismiem var rasties īsta pilsoniska sabiedrība un patiesi nacionāla elite, ieskaitot, protams, arī opozīciju ar savu ideoloģiju, vērtībām, pašu labā un sliktā mēru, pašu, nevis masau saziņas līdzekļu vai vēl jo vairāk ārzemju uzspiestu. Valsts ir gatava un ticēs pašaktīvām, sevi pārvaldošām struktūrām, bet mums ir jāzin, kam mēs uzticamies. Un tā ir pilnīgi normāla pasaules prakse, kas paaugstina nevalstisko organizāciju caurspīdību.

Runājot par jebkādām reformām ir svarīgi neaizmirst, ka mūsu valsts ir ne tikai Maskava un Pēterburga. Attīstot krievisko federālismu, mums ir jābalstās pašu vēsturiskajā pieredzē, izmantojot elastīgus un daudzveidīgus modeļus. Krieviskajā federālisma modeļa konstrukcijā ir ielikts ļoti liels potenciāls. Mums ir jāiemācās saprātīgi to izmantot, neaizmirstot galveno: reģionu attīstībai, to patstāvībai ir jāstrādā uz vienlīdzīgu iespēju radīšanu visiem valsts iedzīvotājiem neatkarīgi no to dzīvesvietas; uz ekonomiskās un sociālās attīstības disbalansu likvidāciju Krievijas teritorijā, attiecīgi arī uz valsts vienotības nostiprināšanu. Protams, tas ir sarežģīts uzdevums, jo desmitiem un pat simtiem gadu laikā šīs teritorijas attīstījās, protams, nevienmērīgi.

Gribētu skart vēl vienu tēmu.

XXI gadsimts solās būt lielu pārmaiņu gadsimts, lielu ģeopolitisku kontinentu (finansu – ekonomisku, kultūras, civilizācijas, militāri-politisku) formēšanās laikmets. Tāpēc absolūta mūsu prioritāte ir cieša integrācija ar kaimiņiem. Nākamā Eirāzijas ekonomiskā savienība par kuru mēs pziņojām, par kuru mēs daudz runājam pēdējā laikā, ir ne tikai savstarpēji izdevīgu līgumu kopa. Eirāzijas savienība ir Eirāzijas vēsturiskajā telpā esošo tautu identitātes saglabāšanas projekts jaunajā gadsimtā un jaunajā pasaulē. Eirāzijas projekts ir izdevība visai pēcpadomju telpai kļūt par patstāvīgu globālās attīstības centru, nevis tikai par Eiropas vai Āzijas perifēriju. Gribu uzsvērt, ka Eirāzijas integrācija tāpat tiks veidota uz daudzveidības principa pamatiem. Tā ir apvienība, kur katrs saglabās savu pašcieņu, savu savdabību un savu politisko subjektumu. Kopā ar partneriem soli pa solim pakāpeniski realizēsim šo projektu. Un mēs ceram, ka tas būs mūsu ieguldījums pasaules daudzveidības un stabilas attīstības saglabāšanā.

Cienījamie kolēģi!

Laiku pēc 1991.gada ir pieņemts saukt par pēcpadomju periodu. Mēs esam pārdzīvojuši un pārvarējuši šo straujo un dramatisko laika posmu. Krievija, kā tas ne reizi vien vēsturē jau ir bijis, izejot cauri grūtībām un pārbaudījumiem, atgriežas pati pie sevis, atgriežas pie savas vēstures.

Nostiprinot savu nacionālo savdabību, nostiprinot savas saknes, paliekot atvērtiem un uzņēmīgiem pret labākajām Austrumu un Rietumu idejām un praksēm, mums ir jāiet un mēs iesim uz priekšu.

Liels paldies par uzmanību.”

Avoti:
http://www.rg.ru/2013/09/19/stenogramma-site.html
http://www.kremlin.ru/news/19243

Informācijas aģentūra
/24.10.2013/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Bērnu nogalināšanas ideoloģijas iedīgļi jeb „pēcdzemdību aborts”

00276_infanticide_after-birth_abortionViens no apliecinājums tam cik lielā mērā ir nojūgusies homoseksuālistu – pedofilu mafijas pārvaldītā Rietumu pasaule ir 2012.gadā medicīnas ētikas žurnālā (Journal of Medical Ethics) publicēts raksts, kurš pauž atziņas, kas pamato bērnu nogalināšanu. Rakstā tiek apgalvots, ka jaundzimušais faktiski vēl nevar tikt uzskatīts par personību un viņam vēl nav morālas tiesības uz dzīvību. Autori apgalvo, ka, ja pēc dzimšanas izrādījies, ka viņu bērni piedzimuši kā invalīdi, vecākiem ir jādod iespēja tos nonāvēt.

Rakstu ar nosaukumu “Postnatālais aborts. Vai bērnu vērts atstāt dzīvu?” uzrakstījuši divi bijušie Oksfordas universitātes profesora un žurnāla redaktora Džuliāna Savuleski asistenti – Alberto Džiubilini un Frančesko Minerva, kas mēģina pierādīt, ka “jaundzimušā morālais statuss embriona statusam ir ekvivalents tajā nozīmē, ka gan vienam, gan otram trūkst to īpašību, kas attaisnotu tiesību uz dzīvību piešķiršanu.”

Džuliāns Savuleski,  Frančesko Minerva, Alberto Džiubilini

Džuliāns Savuleski, Frančesko Minerva, Alberto Džiubilini

Jaundzimušais nav “pilnvērtīga persona”, drīzāk “potenciāla persona”. Autori skaidro: “Tas, ka gan auglis, gan jaundzimušais ir cilvēciskas būtnes un potenciālas personas, ir acīmredzami, taču tie nekādi nav personas “subjekta morālo tiesību uz dzīvību” nozīmē.

“Mēs sakām ‘persona’, lai apzīmētu indivīdu, kas savu esamību spējīgs identificēt – vismaz tādā bāzes vērtību līmenī, lai eksistēšanas tiesību liegšana viņam nozīmētu zaudējumu.

Autori turpina, ka “nav iespējams nodarīt atbilstošu morālu kaitējumu jaundzimušajam, liedzot tā potenciāla attīstību, kā rezultātā viņš vēl tikai kļūtu par personību.”

Autori secina, ka “tas, ko mēs dēvējam par postnatālo abortu (jaundzimušā nogalināšanu), ir jāatļauj tādos pat gadījumos, kādos tiek atļauti aborti, ieskaitot arī gadījumus, kad jaundzimušais nav invalīds.”

Bet gadījumā, ja vecāki līdz bērna dzimšanai nav zinājuši par to, ka bērns būs invalīds, autori iesaka, ka vecākiem ir jādod iespēja savu nepilnvērtīgo bērnu nonāvēt. Kā piemēru viņi min faktu, ka “tikai 64% gadījumos Dauna sindromu Eiropā diagnosticē prenatālā periodā.” Tāpēc, ja tāds bērns piedzimst, “vecākiem nav citas izvēles, kā tikai bērna pamešana” – raksta autori. “Tāda bērna audzināšana var kļūt par nepanesamu nastu kā ģimenei, tā sabiedrībai, ņemot arī vērā to, ka ekonomiski šo aprūpi nodrošina (lieki tērējas) valsts.”

Autori vēl apgalvo, ka vienu jaundzimušo nogalināšana ir vairāk pieļaujama, kā citu, jo no morālā viedokļa tiem nav tikpat kā nekādas atšķirības starp abortā likvidētajiem, un aborti taču jau tiek praktizēti.

Autori termina “bērna nogalināšana” vietā iesaka nesatraucošāku terminu “postnatālais aborts”, nomierinot slepkavību atbalstošos vecākus, “ka nogalinātā jaundzimušā morālais statuss ir salīdzināms ar embriona statusu.”

Kāda ranga un domas vērienu augstumos un plašumos radušās šīs idejas, liecina tas, ka gan Minerva, tā Džiubilini ir pazīstami ar profesoru Džulianu Savulesku jau no Oksfordas laikiem. Minerva bija zinātniskais līdzstrādnieks Oksfordas Seuhiro praktiskās ētikas Centrā, kur tika studēti Idzutaro Suehiro u.c. darbi, kuru pozīcija ir tuva marksistiskajai izpratnei par tiesību socioloģiju. Pagājušā gada jūnijā Minerva pārcēlās strādāt uz lietišķās filozofijas un sabiedriskās ētikas Centru Melburnas Universitātē.

Džiubilini, kurš, vēl būdams Kembridžas universitātes students, Oksfordas Martina skolā, kurā profesors Savulesku arī ir direktors un kuras paspārnē darbojas nākamo paaudžu Komisija, tika uzaicināts uzstāties ar priekšlasījumu “Kas ir eitanāzijas problēma?”.

Profesors Savulesku līdz pārbraukšanai 2002.gadā uz Oksfordu, darbojies arī Monašas un Melburnas universitātēs.

Aizstāvot lēmumu par šī raksta pubilcēšanu Britu medicinās žurnāla blogā profesors Savulesku pavēstīja, ka argumenti par labu jaundzimušo nogalināšanai “lielā mērā vairs nav jauni.” To, ko Minerva un Džiubilini izdarīja, bija vien šo argumentu pielietojums, “rēķinoties ar mātes un ģimenes interesēm.”

Atzīstot, ka daudzi nepiekritīs viņu argumentiem, Savulesku rakstīja: “Medicīnas ētikas žurnāla mērķis ir ne jau vienīgās patiesības pārstāvēšana vai atbalsts kādiem vieniem morāliem priekšstatiem. Mērķis ir celt priekšā pamatotus argumentus, kas balstīti jau vispāratzītos viedokļos.”

Intervijā laikrakstam The Daily Telegraph profesors vēl piebilda: “Šīs ‘debates’ bija raganu medību piemērs – kāda ļaužu grupa zina, kas uzskatāma par raganu, tā mēģina to atrast un sadedzināt. Tā ir viena no cilvēku bīstamākajām nosliecēm. Tas noved pie linčošanas un genocīda. Tā vietā, lai strīdētos un cīnītos par ideju, parādās tieksme piespiest apklust un, ārkārtas gadījumā, nogalināt, balstoties uz viņu personīgajiem morālajiem pieņēmumiem. Tā nav tā sabiedrība, kādā mums ir jādzīvo.”[ Smitiem miljonu nogalināšana abortos jau netiek uzskatīta par genocīdu, “profesori” gatavo nogalināšanai arī jaundzimušos, kuru miljonu nogalināšana, tātad, arī netiks uzskatīta par genocīdu, taču kritiku savu kolēģu virzienā “profesors” dusmīgi sauc par raganu medībām, no kā varot izaugt linčošana un genocīds.]

Svētās Marijas Universitātes koledžas medicīnas ētikas fakultātes direktors Doktors Trevors Štammers it kā cilvēcīgi vēl saka: “Ja māte savu bērnu nosmacēs segā un mēs teiksim „tam nav nozīmes, viņa taču var piedzemdēt vēl vienu”, – vai to mēs gribam?” Taču tūlīt pat apliecina, ka “tas, ko izklāstījuši šie jaunie kolēģi, nav nekas jauns. Tās ir idejas, ka jau ilgāku laiku tiek ASV un Austrālijas ētikas filozofu aizstāvētas, un tas ir garā ceļa neizbēgamais galējais punkts.”

Avoti:
http://www.nebruks.lv/?p=423
http://www.telegraph.co.uk/health/healthnews/9113394/Killing-babies-no-different-from-abortion-experts-say.html
http://jme.bmj.com/content/early/2012/03/01/medethics-2011-100411.full
http://blog.jonolan.net/ethics-morality/an-ethical-quandary/

Informācijas aģentūra
/24.10.2013/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Medicīna, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa | 1 komentārs

Tests 12 gadīgiem bērniem Vācijā

Šokēts Vācijā dzīvojošs 4 bērnu tēvs izlika internetā viņa rīcībā nonākušu skolas testu bildes 12 gadīgiem bērniem, kuras normālam cilvēkam ir vairāk kā šokējošas. Un kursu, kurā bija jāpilda šis tests pasniedza speciāli pieaicināti homoseksuālisti. Tāda, lūk, ir viena no Rietumu izvēles grimasēm  un tas nebūt nav tas ļaunākais no tā ārprāta, kas tur notiek un kas gana strauji nāk arī Latvijas virzienā. Lūk pilns šokētā tēva ieraksta tulkojums:

„Būdams no vienas puses tolerants cilvēks, bet no otras puses četru bērnu tēvs, kurš ir nodzīvojis Rietumos ceturtdaļgadsimtu, es, protams, esmu daudz ko piedzīvojis. Tomēr notikums, kurš atgadījās vakar (21.06.2013), pat mani šokēja. Mana kolēģe atnesa uz redakciju testu, kurš bija jāaizpilda viņas 12 gadīgajam dēlam. Un, lai gan formāli viss notika ar vecāku piekrišanu, jo runa bija par venērisko slimību profilaksi, pats tests, ko bērns atnesa mājās, visus patiesi šokēja. Lūk šis tests:
00277_test2 00277_test1
Kur ir tā robeža starp maitāšanu un apgaismošanu? Situācijas cinisms slēpjas vēl apstāklī, ka nedēļu garajam semināram skola kā „instruktorus” piesaistīja lesbieti un homoseksuālistu. Ja tas ir liberālisms, tad kas gan ir libertināža (marķīza de Sada termins) un pilnīga seksuāla visatļautība???”

Avots:
http://nikwerner.livejournal.com/941.html

Informācijas aģentūra
/24.10.2013/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Notikumi, Reģ.: GEIropa, Veids: Oriģinālziņa | 2 komentāri

Noziegumu brīvība

egypt_freedom_1148215Aizvadītajos apmēram divdesmit gados ir radīts jauns sociālais produkts, kuru ieteicams dēvēt par noziegumu brīvību. To radīja Rietumu civilizācija. Tāpēc jaunā sociālā produkta lietotāji ir „baltie” cilvēki. Viņi to lieto ar baudu katru gadu arvien vairāk un vairāk. Atsevišķās zemēs jaunais sociālais produkts ir valstiski politiskās dzīves pamats. Ja šajās zemēs pārtrauktu izmantot jauno sociālo produktu, tad sāktos jauna valstiski politiskā dzīve un noziegumu brīvības likvidācija atgādinātu revolūciju. Mūsdienu Latvijā noziegumu brīvības prakse attiecas uz katru iedzīvotāju. Ja mūsdienu Latvijā tiktu likvidēta noziegumu brīvība, tad katram godīgam pilsonim un nepilsonim sāktos cilvēka cienīga dzīve.

Runa ir par visdažādākā veida noziegumu brīvību. Cilvēku dzīvē ir ļoti liela noziegumu daudzveidība. Var būt morālie noziegumi, tikumiskie noziegumi, politiskie noziegumi, ekonomiskie noziegumi, reliģiskie noziegumi, ideoloģiskie noziegumi, psiholoģiskie noziegumi, profesionālie noziegumi, kriminālie noziegumi, nacionālie noziegumi, noziegumi pret cilvēci, tautu, nāciju, valsti, atsevišķiem indivīdiem, dzīvniekiem, dabu.

Jaunajā sociālajā produktā principā runa var būt par jebkura veida noziegumu. Arī kriminālajiem noziegumiem, par kuriem likumdošanā paredzēts sods. Tajās zemēs, kurās jaunais sociālais produkts ir valstiski politiskās dzīves pamats, galvenokārt runa ir par kriminālajiem noziegumiem un noziegumiem pret tautu un nāciju. Masveidā noziegumu brīvība attiecās uz ideoloģiskajiem, politiskajiem un morālajiem noziegumiem, par kuriem likumdošanā nav paredzēts sods.

Jaunajā sociālajā produktā brīvības jēdziens tiek lietots mūsdienās tradicionālajā izpratnē. Proti, dziļākajā būtībā brīvība ir izvēles tiesības. Ja nav izvēles tiesības, tad nav brīvība. Brīvība ir organiski saistīta ar cilvēka gribu. Konkrēti: cilvēka gribas brīvu izpausmi, kad cilvēks var brīvi rīkoties saskaņā ar savu gribu. Ja cilvēks nevar brīvi rīkoties saskaņā ar savu gribu, tad brīvība nepastāv un cilvēka brīvās gribas izvēle ir liegta. Cilvēks savu gribu ir spiests pakļaut kaut kādiem ierobežojošiem noteikumiem. Tādā gadījumā cilvēka gribas brīvo izvēli reglamentē ierobežojošie noteikumi. Respektīvi, nebrīvība.

Jaunajā sociālajā produktā brīvības jēdziens tiek lietots saistībā ar atbildības jēdzienu. Cilvēka gribas brīva izvēle nosaka atbildību par attiecīgo izvēli. Brīvība un atbildība ir savstarpēji vienoti fenomeni. Tie noris blakus, līdztekus, paralēli. Zinātnē tādus jēdzienus dēvē par kolaterāliem jēdzieniem. Tā teikt, tie viens bez otra nevar dzīvot. Jo lielāka brīvība, jo lielāka atbildība. Jo mazāka brīvība, jo mazāka atbildība. Cilvēks parasti nejūt pārāk lielu atbildību par to, ko dara cita cilvēka gribas ietekmē, izpildot cita cilvēka pavēli, rīkojumu, norādījumu u.tml. Ja cilvēks rīkojās saskaņā ar savas brīvās gribas izvēli, tad viņa atbildības sajūta var būt maksimāla. Atbildība liecina, ka cilvēkā ir pienākuma apziņa un sirdsapziņa. Cilvēks spēj sevi kontrolēt un vadīt.

Cilvēku dzīvē ir ne tikai noziegumu liela daudzveidība. Liela ir arī brīvības daudzveidība, jo vēsturiskajā procesā notiek brīvības savdabīga specializācija, kad atsevišķs brīvības veids iegūst relatīvi autonomu raksturu un sociālo popularitāti kādā noteiktā laika periodā. Veidojās nosacīti norobežotu brīvību kolekcija.

Piemēram, cilvēktiesību garantētā brīvība kā brīvības autonoma specializācija radās vēsturiski nesen – XX gadsimta vidū pēc Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas 1948.gadā. Savukārt noziegumu brīvība kā brīvības savdabīga specializācija, kā jau tika minēts, radās pirms apmēram 20 gadiem. Rietumu sabiedrības debilākajā daļā pašlaik aktīvi uzbriest vēl viens jauns brīvības veids – „dženderiskā” brīvība. Respektīvi, iespēja brīvi izvēlēties savu dzimumu. Jau tagad izdzimteņiem ir plaša izvēle ne tikai starp vīrieti vai sievieti, bet arī starp tādiem „dzimumiem” kā heteroseksuāls, homoseksuāls vai transseksuāls.

Pašlaik cilvēki var izmantot vārda brīvību, uzskatu brīvību, dzīves vietas izvēles brīvību, ticības brīvību, tirdzniecības brīvību, politisko brīvību, pārvietošanās brīvību, ekonomisko brīvību, seksuālo brīvību, mākslinieciskās jaunrades brīvību, akadēmisko brīvību, cilvēka tiesību brīvību, sociālo brīvību. Minēto brīvību kolekciju visjaunākajā laikā ir stabili papildinājusi noziegumu brīvība.

Brīvības daudzveidību veicina tas, ka brīvības izpratne ir vēsturiski mainīgs  koncepts. Laika gaitā priekštati par brīvību mainās. Cilvēki vienmēr ir domājuši par brīvību. Cilvēku pārdomās brīvības izpratne vienmēr ir ieņēmusi centrālo vietu. To acīmredzot vislabāk zina filosofi. Viņi uzskata, ka filosofijas vēsture ir brīvības izpratnes vēsture. Antīkajā filosofijā brīvība ir cilvēka eksistences jēga un mērķis. Viduslaikos brīvības izpratne bija spiesta ņemt vērā reliģiskos dogmatus. Jaunajos laikos brīvība ir cilvēka dabisks stāvoklis, ceļš uz sociālo līdztiesību un taisnīgumu.

Brīvības izpratne ir kultūras elements, bet kultūra ir sistēmiska un dinamiska parādība. Kultūra nestāv uz vietas. Mainās kultūra un reizē mainās arī brīvības izpratne. Izmaiņas diktē kultūras pārējie elementi. Citiem vārdiem sakot, dzīves apstākļi. Rietumu civilizācijā pirms apmēram 20 gadiem radās tādi dzīves apstākļi, kad kļuva aktuāls jauns brīvības veids – noziegumu brīvība.
Bet tagad par to, kas ir noziegumu brīvība un kā tā reali izpaužās mūsu dzīvē.

Noziegumu brīvības pamatā ir iespēja (brīvība) nesodīti pastrādāt tādus noziegumus, kurus vēl nesen neviens normāls cilvēks neuzdrošinājās pastrādāt un  par kuru pastrādāšanu agrāk vienmēr tika saņemts sods – tiesā formulēts sods vai sabiedriskais sods. Tas varēja būt publiski atklāts, nepārprotams un nesaudzīgs sabiedrības nopēlums, kā arī kaut kāds sods attiecīgajā profesionālajā vidē – atbrīvošana no darba, profesijas licences anulēšana, darbavietas ētikas komisijas nosodījums u.tml. Tas, pirmkārt.

Otrkārt, noziegumu brīvība izpaužās nekaunīgā tendencē juridiski aizliegt tādas izpausmes, kuras par juridiski sodāmu noziegumu atzīst tikai viena sabiedrības daļa, bet otra daļa tādējādi to izjūt kā savas brīvības tendenciozu ierobežošanu. Praktiski tas nozīmē, ka tiek pieņemti likumi, kuri ir izdevīgi tikai vienai sabiedrības daļai. Turklāt skaitliski niecīgai sabiedrības daļai un pie tam tādai sabiedrības daļai, kura ar juridiskajiem aizliegumiem cenšās izvairīties no soda par saviem pastrādātajiem noziegumiem. Tādējādi notiek noziegumu leģitimācija – atzīšana par likumīgu. Principā visi zina, ka ir pastrādāts noziegums. Taču tajā pašā laikā juridiski tiek fiksēts, ka tas nav noziegums un to ir aizliegts interpretēt kā noziegumu.

Uz visiem brīvības veidiem un tajā skaitā arī uz noziegumu brīvību lielā mērā atsaucās vārda brīvība – tiesības brīvi izteikt savus uzskatus. Vārda brīvību garantē starptautiskie dokumenti un valstu konstitūcija. Arī LR Satversme.

No vārda brīvības lielā mērā ir atkarīgas citas brīvības. Arī noziegumu brīvība ir atkarīga no vārda brīvības.

Noziegumu brīvība tāpat kā vārda brīvība ir saistīta ar patiesības noskaidrošanu – iespēju vai aizliegumu runāt patiesību. Dodot vārda brīvību, nav iespējams noslēpt to, ko kāds vēlās noslēpt savās personiskajās interesēs, valdošās kliķes interesēs, noziedznieku interesēs. Ierobežojot vārda brīvību sarunā par noziegumiem, ar likumu tiek garantēta visādu noziegumu pastāvēšana.
Rietumu civilizācijā pašlaik sastopamos noziegumu brīvības praktiskos gadījumus var iedalīt četrās grupās: 1) militārās sfēras, 2) finansu sfēras, 3) ekonomiskās politikas sfēras un 4) ideoloģiskās sfēras.

Militārajā sfērā noziegumu brīvība izpaužās tajos gadījumos, kad kāda valsts vai valstu grupa (NATO) okupē vai bombardē citu valsti un tas notiek bez ANO Drošības padomes atļaujas, kā arī demagoģiski aizbildinoties ar kaut kādiem abstraktiem iemesliem – demokrātijas ieviešanu, cilvēktiesību aizsardzību u.tml. Šajā sfērā noziegumu brīvība sākās ar Irakas okupāciju 2003.gada 20.martā, par ko visiem ir labi zināms.

Aizvadītajos gados militārajā sfērā noziegumu brīvība ir turpinājusies un sabiedriskajā apziņā sāk nostiprināties kā ikdienišķa norma. Tiesa, vēršoties pret ASV gatavošanos iebrukt Irakā, 2003.gada 15. februārī Rietumeiropā un arī Austrumeiropā (Polijā, Krievijā, Serbijā, Slovēnijā, Ukrainā, Horvātijā, Čehijā) gandrīz visi iedzīvotāji izgāja uz ielas protesta akcijās. Tiek uzskatīts, ka tas bija masveidīgākais protests cilvēces vēsturē. Internetā ir publicēts valstu saraksts, kuru iedzīvotāji protestēja pret amerikāņu agresiju. Latvija nav minēta šajā sarakstā. Par to var lepoties vietējie deģenerāti.

Noziegumu brīvība finansu sfērā atspoguļojās pasaules finansu krīzē, kuras briesmīgākās sekas vēl tikai gaidāmas tuvākajā nākotnē. Krīzes galvenais iemesls ir finansistu noziedzīgā darbība, kura savlaicīgi netika apturēta, sodīta un kurai tika regulāri konstruēta juridiskā leģitimācija, lai krāpšanās un afēras izskatītos kā milzīgas rūpes par sabiedrības labklājību.

Stāstot par krīzi studentiem, parasti rādīju amerikāņu filmu „Wall Street: Money Never Sleeps”(2010). Tajā krīzes noziedzīgā izcelsme ir atklāta mākslinieciski ļoti izteiksmīgi. Redzot finansistu visjaunākos noziegumus, no cietuma nesen atbrīvotais baņķieris Gordons Gekko sevi uzskata par eņģeli. Viņa pastrādātais finansu noziegums bija sīkums, salīdzinot ar šodienas nesodītajiem finansu noziegumiem. Filma faktiski ir veltīta noziegumu brīvībai finansu sfērā.

Ekonomiskās politikas sfērā noziegumu brīvība Rietumu civilizācijā vispamatīgāk izpaužās Austrumeiropā bijušajās sociālisma zemēs. To ekonomiskā politika no 1989.gada (sociālisma sistēmas sabrukuma sākuma) ir noziedzīga. Tiek pastrādāts noziegums pret tautu un nāciju.

Saprotams, tas attiecās uz privatizāciju. To, ka privatizācija patiesībā ir krimināls noziegums, zina visa pasaule un ne tikai Austrumeiropas iedzīvotāji. Ļoti daudzi saprot, ka šis kriminālais noziegums ir sociālisma bijušo zemju valstiski politiskās dzīves pamats. Ļoti daudzi saprot, ka „prihvatizācijas” rezultātu anulēšana un noziedznieku sodīšana būtu sava veida revolūcija – valstiski politiskās iekārtas radikāla transformācija.

Pasaules sabiedrība revolūciju gaidīja 2000. gada sākumā. 1999.gada 31.decembrī par Krievijas prezidentu kļuva V.Putins. Pasaules sabiedrība cerēja, ka viņš veiks „prihvatizācijas” rezultātu pārskatīšanu. Taču jaunā prezidenta viens no pirmajiem „mesidžiem” pavalstniekiem un pasaules sabiedrībai bija kategoriskais paziņojums, ka „privatizācijas rezultāti netiks pārskatīti”.

Globālo procesu kompetenti analītiķi raksta, ka „pasaules valdnieki” necenstos Putinam traucēt pārskatīt privatizācijas rezultātus Krievijā. „Pasaules valdnieki” lieliski saprot, ka krievu kriminālā privatizācija ļoti drūmi atsaucās ne tikai uz Krievijas nāciju, bet arī uz Rietumu sabiedrību. „Prihvatizācijas” rezultātā ir radies jauns sociālais slānis, kas faktiski apdraud visus pārējos sociālos slāņus ne tikai Krievijā. Apdraud arī pie mums Latvijā. Krievijas kriminālie „jaunbagātnieki” saimnieko Latvijā kā savās mājās un laiku pa laikam savā Baltijas galvaspilsētā Jūrmalā demonstratīvi sarīko šausmīgu fizionomiju glamūrīgas parādes, ap kurām pakalpīgi luncinās arī latviešu bāleliņu plikadīdas ar bijušo Valsts prezidentu Zatleru priekšgalā.

Jaunais sociālais slānis ir monstrs, kura funkcionēšanas galvenais veids ir parazītiskā rīšana, nespējot neko radīt un spējot tikai visu aprīt savas eksistences vidē. Jauno sociālo slāni veido reptiļi ar labiem zobiem, redzīgām acīm, spēcīgu nervu sistēmu, kas palīdz saskatīt un sagrābt to, ko var tūlīt aprīt, pārvēršot rīšanu par savas eksistences vienīgo formu. Protams, reptiļi atdarina cilvēkus un tiecas ar cilvēkiem iet kopsolī, lai nomaskētu savu bezjēdzīgo sūtību (skat. ilustrācijā).

Jaunākā informācija medijos liecina par rīšanas procesa turpināšanos. Par to 2013.gada 15.oktobrī publicēja rakstu Saeimas deputāts A.Elksniņš. Viņa raksts saucās „Privatizācijas otrais cēliens”. Tajā ir teikts: „Ir pagājuši tikai pāris mēneši kopš šā gada jūnija, kad Ministru kabinets uzdeva visām ministrijām sagatavot priekšlikumus turpmākai rīcībai ar to pārziņā esošajām kapitālsabiedrībām un par to, kurās kapitālsabiedrībās turpmāk būtu izbeidzama valsts līdzdalība. Būtiskais slēpjas detaļās, un šajā gadījumā tas ir termiņš, līdz kuram šī reforma īstenojama – 2014.gada 30.septembris – nedēļu pirms nākamās Saeimas vēlēšanām. Darbs pie reformas, kuru droši var nostādīt vienā rindā ar privatizāciju un denacionalizāciju un kura dos iespēju “nopelnīt” daudziem, sācies visai raiti. Valsts dalība 251 kapitālsabiedrībā tika izvērtēta, secinot, ka valsts līdzdalība būtu saglabājama 71 no tām. Faktiski, valdība ir ieplānojusi atsavināt valstij piederošās daļas 180 kapitālsabiedrībās. Bija izskanējis arī finanšu ministra kluss priekšlikums iegūtos līdzekļus izlietot ne tikai valsts parāda mazināšanai, bet arī kādai “sakarīgai idejai”, protams, ja tāda būs un ja vispār kaut kas paliks pāri, jo atsavināšana, kā zināms, ir iespējama divos veidos – kapitāldaļas pārdodot vai tās privatizējot. “Privatizēt par sertifikātiem” – sabiedrība jau ir piemirsusi, kā tas bija, daļa nemaz nezina, kas tas tāds ir. Savu pirmo uzvaras gājienu Latvijā privatizācija piedzīvoja deviņdesmitajos un uzreiz ieguva noturīgu piegaršu – “prihvatizācija” . Tad pie varas esošie ļāva sagrābt visu, par ko vien varēja kaut ko “noraut”. Un izskatās, ka premjers Valdis Dombrovskis arī sev ir paredzējis vietu Latvijas izsaimniekošanas vēsturē”.

Tālāk raksta autors stāsta par konkrētām juridiskajām mahinācijām, lai jaunajā „prihvatizācijā” varētu piedalīties tikai savējie. Latvijas likumdošana ir tā noorganizēta, ka Ministru kabinets un tātad valdošā kliķe nosaka tos uzņēmumus, kuros valstij piederošo kapitāldaļu atsavināšanā privatizācija drīkst notikt par sertifikātiem un kuros – par reālu naudu. Noslēgumā autors secina: „Valdim Dombrovskim personīgi ir jāuzņemas atbildība un jānoņem valdības uzliktais slepenības plīvurs attiecībā uz iecerēm par valstij piederošo kapitāldaļu atsavināšanu. Nav pieļaujams, ka ar valsts mantu rīkojas kā ar savējo, ignorējot sabiedrības intereses un veicinot korupciju”.

Kādēļ „pasaules valdnieki” būtu atbalstījuši „prihvatizācijas” pārskatīšanu? Tādēļ, ka viņi pareizi apzinās „prihvatizācijas” morāli psiholoģisko ļaunumu visas cilvēces mērogā. Par to savā laikā jau uztraucās vārda brīvības slavenais teorētiķis Džons Mills. Viņa pārliecībā patiesības un sociālā taisnīguma trūkums morāli noplicina cilvēci, un cilvēki zaudē morālo imunitāti. Bijušās sociālisma zemes ar savu noziedzīgo privatizāciju turpmāk vienmēr būs sociālo konfliktu avots, apdraudot visu pasauli. Noziegumi pret tautām un nācijām uz mūžu mūžiem saglabāsies sociuma vēsturiskajā atmiņā, jebkurā situācijā kļūstot par sociālā naida un nesaskaņu avotu. Noziegumi pret tautām un nācijām nekad netiks piedoti un aizmirsti. Sociuma apziņā noziegumi vienmēr latenti funkcionēs kā vulkāns, kura lava var pārklāt sabiedrības dzīvi jebkurā brīdī.

To noteikti saprot arī reptiļu un „politiķu” kāda daļa. Iespējams, to saprot arī kāds no mūsu aprobežotajiem dombrovskiem – mūsu un ārzemju (Krievijas) reptiļu sulaiņiem. Taču diemžēl noziegumu brīvība jau ir krietni ielaista slimība. Turklāt garīgi vājāko etnosu vēsturisko atmiņu sāk aptumšot prāta gangrēna. Tās pārvarēšana prasa milzīgu politisko gribu un cilvēcisko pasionaritāti. Jautājums nav „Ko darīt?”, bet gan „Kas darīs?”. Latviešiem tas ir dzīvības un nāves jautājums.

Noziegumu brīvība ideoloģiskajā sfērā ir saistīta ar attieksmi pret fašismu, holokaustu, komunistisko partiju un PSRS, „perestroikas” notikumiem.

Pret fašismu un holokaustu Rietumu civilizācijas sabiedriskajā apziņā valda vienprātīgi nosodoša attieksme. Tomēr mēdz būt izņēmumi, kad atsevišķās valstīs vai kādā sabiedrības daļā fašismam tiek publiski demonstrēta zināma cieņa un tiek noliegts holokausts. Rietumu civilizācijā holokausta noliegšana visbiežāk ir individuāls gadījums, kad kāds fanātisks antisemīts noraida ebreju masveida iznīcināšanas faktus.

Nevienam nav noslēpums, ka Latvijā fašismam tiek izrādīta zināma cieņa, valdošajai kliķei atļaujot organizēt ar fašisma vēsturi saistītus pasākumus un pašiem tajos piedaloties. Latvijas sabiedrībā ir izplatīts viedoklis, ka valsts vairāk rūpējās par bijušajiem fašistu armijas karavīriem nekā padomju armijas kara veterāniem. Tādējādi izpaužās ne tikai noziegumu brīvība, bet arī prātam neaptverams paradokss. Latviešu trimdas vēsturnieki jau pirms laba laika Vācijas arhīvā ir noskaidrojuši, ka vācu fašisti pēc uzvaras II Pasaules karā paredzēja latviešus iznīcināt kā nevērtīgu tautu. Ja karā būtu uzvarējuši vācieši un padomju armija nebūtu atbrīvojusi vāciešu okupēto Latviju, tad šodien latviešu tauta neeksistētu. Taču šodienas latvieši to ignorē un savas potenciālās slepkavas ciena krietni vairāk nekā savus glābējus no totālās iznīcības – latviešu holokausta. Grūti ir pateikt, vai kāds no pasaules sociālajiem psihologiem uzņemsies izskaidrot šo neticami tumsonisko izpausmi.

Ja attieksmē pret fašismu un holokaustu noziegumu brīvība izpaužās relatīvi niecīgā mērogā un drīzāk liecina par individuālo un etnisko patoloģiju, tad attieksmē pret komunistisko partiju un PSRS, kā arī „perestroikas” notikumiem jaunā sociālā produkta klātbūtne ir manāmi plašāka un noziegumu brīvības morāli un psiholoģiski graujošā rezonanse sabiedriskajā apziņā ir manāmi dziļāka.

Bijušajās sociālisma zemēs ļaudis ne tik daudz satrauc kompartijas un PSRS simbolikas aizliegšana, kā tieksme sociālistisko valstu dzīvi pielīdzināt nacistiskās Vācijas dzīvei. Tātad sociālismu pielīdzināt fašismam. Šajā tieksmē mežonīgi izpaužās ciniskā visatļautība – noziegumu brīvība ideoloģiskajā sfērā.

Tendence sociālismu pielīdzināt fašismam sākās jau „aukstā kara” laikā. Piemēram, par to daudz rakstīja ASV specdienestu noorganizēto fondu dāsni finansētā Hanna Ārendta, Ernsts Nolte, Huans Lincs, Karls Fridrihs, Ludvigs fon Mizess.

Taču minētā tendence īpaši uzplauka aizvadītajos apmēram 10 gados. Politiskajā analītikā ir sastopams viedoklis, ka tā nav eiropiešu iniciatīva. Tā atkal tāpat kā „aukstajā karā” ir amerikāņu iniciatīva. Ar „mīksto” spēku vēršoties pret „Putina Krievijas” reputāciju, amerikāņi atkal ir sākuši izmantot „aukstā kara” tēmu. Ar sociālisma un fašisma pielīdzināšanu tiek stimulēta savstarpējā neuzticība starp Krievijas (Austrumeiropas) un Rietumeiropas iedzīvotājiem. Tagad šī tendence ir iekļauta vadāmā haosa tehnoloģiju arsenālā.

Noziegumu brīvība „perestroikas” kontekstā pašlaik par laimi izpaužās tikai atsevišķās pēcpadomju zemēs. Bet tas nenozīmē, ka ir pielikts punkts šai riebīgajai izpausmei. Nelietīgie precedenti var pievilināt arī citu zemju padibenes, cenšoties izvairīties no kriminālā soda. Čaugani attīstītiem indivīdiem un zombijiem sliktais pielīp ātrāk nekā labais, tāpēc mums ir tik biezs antisemītu un rusofobu slānis. Šim slānim, iespējams, nav liela interese par noziegumu brīvības vietējo grēku atmaskošanu un sodīšanu. Apmātajās galvās noziegumi tiek apvārīti kā antisemītisma un rusofobijas spīdoši varoņdarbi, jo viss taču, mīļie latvieši, bija vērsts pret „krieviem” un „žīdiem”. Tāpēc tie nav noziegumi, bet ir varoņdarbi. Un tas nekas, ka tauta aulekšiem  iet bojā.

„Perestroikas” vadītāji savu mērķu sasniegšanā bija gatavi pieļaut cilvēku upurus. Lai realizētu savus plānus, „perestroikas” virsdiriģents Gorbačovs atsevišķās padomju republikās organizēja speciālas akcijas, kuru laikā īpaši apmācīti speciālo dienestu darbinieki (snaiperi) apzināti nogalināja civiliedzīvotājus. Ar TV un preses starpniecību nevainīgo cilvēku nogalināšana pasaules sabiedrībai tika pasniegta kā padomju armijas un čekistu zvērības. Pasaules sabiedrībai nebija jāzina patiesība. Pasaules sabiedrībai bija jāsaprot, ka padomju armija un čekisti ir mierīgo iedzīvotāju nežēlīgas slepkavas. Pasaules sabiedrība nedrīkstēja zināt, ka faktiski savējos nošāva savējie, noziedzīgi iesaistoties Maskavas neliešu projektā.

Gorbačova organizētajās asiņainajās akcijās līdzdarbojās vietējie kadri – vietējās tautas frontes līderi. Saprotams, viņi nekad nebūs ieinteresēti patiesības atklāšanā. Viņi nevēlās tautu informēt par patiesību. Tātad godīgi atzīt savu līdzdalību nevainīgu tautiešu nogalināšanā. Daudzi no viņiem joprojām ir pie varas un var ietekmēt savas valsts likumdošanu.

Lai tauta neuzzinātu patiesību, atsevišķās bijušajās padomju republikās ir pieņemti speciāli likumi. Ar likumu ir aizliegts publiski teikt patiesību par „perestroikas” manipulatīvajām asiņainajām akcijām. Ja kāds to tomēr uzdrošinās darīt, tad pret drosminieku tiek ierosināta krimāllieta un tiesas spriedumā tiek pasludināts sods. Tādi tiesas procesi ir bijuši un pie tam pavisam nesen.

Citās zemēs sastopamā patiesības un noziegumu slēpšanas mānija atbalsojās arī Latvijā. Par to ir runa š.g. oktobrī publicētajā L.Lapsas rakstā „Mūsu cūka un arī druva mūsu!”. Autors ironiski aicina „izveidot sarakstu ar tām mūsu valstiskajām patiesībām un vērtībām, kuras nav apstrīdamas un vispār aiztiekamas”, „oficiālo valstisko svētumu un pareizo nostādņu sarakstu”. Mūsu medijos dominējošajiem dubultajiem standartiem ir veltīts š.g. oktobrī publicētais A.Lemberga raksts „NEPLP prasības medijiem Latvijā un Lietuvā – krasi atšķirīgas”. Tajā var lasīt: „Gan Latvijas Republikas likumi (Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 24.4.pants), gan pašu sabiedrisko mediju izstrādātie un pieņemtie profesionālās darbības kodeksi (Latvijas Radio Rīcības kodeksa 5.1.-5.3.punkts) akcentē vairākus žurnālistu profesionālās darbības kritērijus, kas respektējami raidījumu veidošanā, piemēram, objektivitāte un viedokļu daudzveidība. Diemžēl šīs likuma normas vai profesionālās darbības standarti Latvijā netiek ievēroti, turklāt nevis vienā vai divos gadījumos, bet gan sistemātiski”.

Kā izskaidrot jaunā sociālā produkta – noziegumu brīvības – rašanos un nostiprināšanos aizvadītajos 20 gados? Vēl nesen tāda noziedzīga visatļautība nebija iespējama. Nobela miera prēmiju agrāk nepiešķīra armijas virspavēlniekam, kura bruņotie spēki ir iebrukuši vairākās valstīs. Uz šodienas noziegumu fona ne tikai Gordons Gekko ir eņģelis. Eņģeļi ir arī gangsteru vēstures simboli Vito Karleone, Als Kapone, Čarlzs („Lucky”) Lučiano. Uz Gorbačova nozieguma fona minētie gangsteri ir erceņģeļi.

Tiecoties formulēt atbildi uz minēto jautājumu, noteikti ir jāņem vērā sekojošais. Jaunais sociālais produkts vienādā mērā attiecas uz visu Rietumu civilizāciju. Noziegumu brīvība vienādā mērā attiecas uz visu Rietumu sociumu. Un nav svarīgi, ka Rietumu sociuma vienā daļā prevalē noziegumi militārajā un finansu sfērā (ASV un Rietumeiropā), bet otrajā daļā pārsvarā ir noziegumi ekonomiskās politikas un ideoloģiskajā sfērā (Austrumeiropā). Vienādi garīgi slimas ir abas daļas.

Rietumu sabiedrības liktenis ir visiem kopīgs. Tāpēc atbildi nosaka pats galvenais notikums Rietumu sabiedrības visiem kopīgajā liktenī. Proti, demogrāfiskā pāreja. Tātad „balto” cilvēku izmiršana un šīs izmiršanas diktētā dzīves iracionālā loģika. Tā ir loģika, kas ir spējīga veicināt vienīgi destruktīvas izpausmes. Noziegumu brīvība ir tipiska destruktīvā izpausme. Tā progresē, jo citādāk nemaz nevar būt. Mēs turpinām izmirt un turpinām iracionāli ārdīties. Tāpēc mēs ar katru dienu kļūstam sociāli apātiskāki un ciniskāki. Sociālās apātijas un cinisma progresa dienaskārtībā nevar ietilpt noziegumu brīvības ierobežošana un likvidācija. Tas ir saprotams visiem, kuri vēl ir spējīgi kaut ko saprast. Tāpēc mums nākas adaptēties noziegumu brīvības vidē.

Arturs Priedītis
/2013, oktobris /
http://www.artursprieditis.lv/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Tautas mocību terapija jeb „nākotnes atslēga”

00274_Posterbildes_2_29Sabiedrībā vienmēr ir rosījušies cilvēki, kuriem patīk nodarboties ar nākotnes paredzēšanu. Tie ir stratēģiski domājoši cilvēki, kuriem patīk tagadnes norisēs intuitīvi uztaustīt tādus momentus, kuriem var būt spīdoša loma nākotnē.

Nākotnes paredzēšanas cilvēcisko kaislību interesanti skaidro lieliskais austriešu beletrists un esejists Roberts Muzils. Viņš saka, ka nākotnes parādību izvēle var sagādāt daudz lielāku emocionālo gandarījumu nekā tagadnē sastopamās parādības, jo nākotnes iespējas ir daudz vilinošākas nekā tagadnes iespējas. Tāda kaislība nevar būt katram cilvēkam. Nākotnes paredzēšana ir harismātisku cilvēku prioritāte.

Ļaudis ļoti labi zina, ka bez skaidra priekšstata par nākotni nav iespējama sociālo procesu vadība – sociāli politiskais menedžments. Valsts nav normāla valsts, ja tai nav nākotnes vīzija. Bez skaidra priekštata par nākotni nav iespējama ne sociālo kolektīvu (tautu, nāciju, civilizāciju) vadība, ne indivīdu iespējas dzīvot saskaņā ar noteiktu dzīves mērķi. Ja nav nākotnes vīzija, tad valsts vai indivīds ir nožēlojams un nīkuļojošs subjekts.

Ar nākotnes paredzēšanu nodarbojās arī mūsmājās. Internetā ir pieejami trīs svaigi risinājumi.

Fragments no pirmā risinājuma ir šāds: „Sekojot līdzi norisēm Latvijas sabiedrībā, vērojamas vairākas satraucošas pazīmes, kas apliecina nepieciešamību aktualizēt un rosināt diskusiju par būtiskiem, bet novārtā pamestiem identitātes jautājumiem. Pamati un vērtības, kas valsti un nāciju veido par vienu veselu, ir jautājumi, par kuriem pilnvērtīgi var diskutēt tikai tad, ja par tiem ikdienā domā ne vien daži intelektuāļi, bet visa sabiedrība. Tieši intelektuāļu pienākums ir sarunu aizsākt, mediju – izvērst un turpināt. Strāvojumos, kas pārņem tagadnes pasauli, ir nepieciešama tālredzība, gudra vēstures atmiņa un skaidrs, pārliecināts skats nākotnē, lai dažādos vējos mēs nepazaudētu savu valsti. Saruna un diskusija par nacionālisma saturu ir sarežģīta, tomēr svarīgi būtu vienoties par galvenajiem pieturpunktiem, vērtībām un idejām laikā, kad sabiedrību pārņēmušas šaubas un apjukums. Dažādas manipulācijas un centieni iedvest pārliecību par latviskumu kā iluzoru un neeksistējošu parādību nebūtu iespējamas, ja latvieši atgūto brīvību būtu lietpratīgāk un ar nešaubīgāku pārliecību izmantojuši valsts veidošanai un attīstīšanai, ko savukārt nevar izdarīt bez nacionālās pašapziņas, latviskās kultūras un valodas prestiža nostiprināšanas. Kopš 1991. gada savu valsti latviešu sabiedrība īsti padomiskā garā joprojām neuzskata par vērtību, nespēj adekvāti novērtēt valsts esamības nozīmi. Tās ir abpusēji saistītas lietas: valsti nevar attīstīt, ja trūkst nacionālās pašapziņas, un pašapziņas nav, ja valsti neuztver kā vērtību.Kas un kāds mūsdienu realitātē ir latviskums un ar kādu saturu mēs piepildām latviskas Latvijas ideju, ir jautājumi, par kuriem mums jādomā un jārunā. Ar šo rakstu aicinām ikvienu interesentu iesaistīties sarunā, kuras sākumpunktam piedāvājam liberālnacionālisma ideju. Mūsuprāt, ir jāatjauno izpratne par nacionālismu kā valstiskuma sastāvdaļu, skaidri izprotot to kā latviskās pašapziņas ideoloģiju” (publicēts 2013.gada 7.augustā).

Otrais risinājums (un tā citētais fragments) velk uz citu, pretējo, pusi: „Viena no pa īstam fundamentālajām Latvijas problēmām ir adekvāta kreisā piedāvājuma trūkums. Demokrātiskas, kvalitatīvas un, pats galvenais, vietējiem apstākļiem pielāgotas kreisās doktrīnas izstrāde un likšana galdā vēlētājiem pavisam noteikti neatgriezeniski mainītu mūsu politisko vidi un radītu ideju konkurenci. Jo, būsim godīgi, Saskaņas centram, kas sevi pozicionē kā sociāldemokrātisku spēku, ar patiesu kreisumu sakara ir visai maz, bet citas vērā ņemamas alternatīvas mūsu valstī nav. Jā, protams, ik pa laikam kaut ko kreisu nostrādā gan Nacionālā apvienība, gan Vienotība, gan visi pārējie, tomēr tie vairāk ir mirkļa vājumi, nevis plānveidīga rīcība. Turklāt, pareizi iesaiņotām, šāda veida idejām Latvijā būtu arī pieprasījums – SKDS aptauja rāda, ka par kreisajiem uzskatāmi aptuveni 55% vēlētāju (tiesa, šizofrēniskā kārtā sevi par tādiem atzīst tikai 15%)” (publicēts 2013.gada 7.oktobrī).

Trešais risinājums aicina sākt visu no gala. Lūk, fragments no tā: „Gaidītās un sasniegtās brīvības īstenais līdzsvars ir atbildība. Atbildība par to, kas jau paveikts. Par to, kāda būs šī zeme, tauta un valsts, par saviem līdzcilvēkiem, bet galvenais – atbildība katram par saviem dzīves lēmumiem. Tieši tādēļ atbildības veidotājs, tātad – izglītība un apgaismība, ir Latvijas nākotnes atslēga” (publicēts 2013.gada 5.oktobrī).

Pirmos divus risinājumus piedāvā harismātiski jaunieši. Trešo risinājumu, „nākotnes atslēgu”, piedāvā cilvēks nopietnā vecumā. Par viņa harismu nekas nav zināms. Trešā risinājuma autors ir Valsts prezidents Bērziņa kungs. Par „nākotnes atslēgu” viņš izsacījās savā spīčā.

Priecājos, ka Valsts prezidentam spīčus raksta pagasta skolotāja Krustiņa Petaka (ar iesauku Pietuka Krustiņš) līmeņa „spīčraiters”. Pietuka Krustiņš ir latviešu inteliģences visburvīgākais simbols. Viņš burvīgi iemieso pseidointelektuālismu kā latviešu inteliģences tipisku un konstantu īpašību.

„Spīčraiteram” ir jāizjūt bosa intelekta kapacitāte. Viņam ir jāzina, kādas idejas un kādi vārdi piestāv bosam. Tas ietilpst viņa profesionālajā kompetencē. Informācija medijos liecina, ka Valsts prezidentam ir ļoti kompetenti un tāpēc dāsni apmaksāti darbinieki. Tātad kompetentais „spīčraiters” zina par Valsts prezidenta dzīves uztveres un izpratnes atbilstību Pietuka Krustiņa dzīves uztverei un izpratnei. „Spīčraiters” zina, ka Valsts prezidents domā tāpat kā Pietuka Krustiņš un abiem ir identisks viedoklis par latviešu sabiedrību jeb kā tagad pie mums ir idiotiski jāsaka – kopīga „domāšanas platforma” (kopīgas smadzenes!?).

Pietuka Krustiņš jau XIX gs. vidū apsviedīgi konstatēja: „Lai arī cik karsti nebūtu šie mūsu sviedri priekš savas tautas apgaismošanas, tad tomēr ir vēl attīstītas publikas trūkums ik dienas sāpīgi sajūtams”. Patīkami, ka Valsts prezidents tāpat kā Pietuka Krustiņš spīčo par „izglītības un apgaismības” nepieciešamību mūsu labākai nākotnei. No minētajiem trim risinājumiem Valsts prezidenta risinājums noteikti ir visprātīgākais un visaktuālākais. Valsts prezidenta „nākotnes atslēga” var atmūķēt durvis uz latviešu saulaino tāli un palīdzēt uzjāt Stikla kalnā.

Bez izglītības un apgaismības ir grūti dzīvot jebkurai tautai. Latviešiem neklātos kāri cerēt, ka viņi būs izņēmums. Petaka kungs un Bērziņa kungs to lieliski apzinās, aicinot tautu pievērsties izglītībai un apgaismībai. Pirms apmēram 150 gadiem Petaka kunga saskatītais „attīstītas publikas trūkums” joprojām ir milzīgs trūkums. Ja tas tā nebūtu, tad šodien viņa virtuālais draugs Valsts prezidents par to nerunātu. Tas ir loģiski.

Savukārt mūsu domājošās jaunatnes risinājumi ir tipiski lokālā mēroga priekšlikumi. Tie pilnā mērā atbilst caurmēra latvieša pasaules redzējumam, izglītotībai, ierastajiem retoriskajiem štampiem. Abi risinājumi atbilst situācijai, kad var konstatēt „satraucošas pazīmes” etniskajā pašapziņā. Tautai nav skaidri priekšstati par savu identitāti.

Cita lieta, kā minētie risinājumi sasaucās ar pārējo „balto” cilvēku futuroloģiskajiem risinājumiem nacionālisma, liberālisma, sociālisma un bēdīgi slavenās identitātes meklēšanas kontekstā. Nav ticama latviešu iespēja nākotnē ideoloģiski norobežoties no pārējās civilizācijas. Patoloģiskā mānija redzēt visu no sava kaktiņa pozīcijām jau tagad ir viens no ieganstiem, kāpēc Bērziņa kungam vajadzēja spīčot par izglītības un apgaismības „nākotnes atslēgu”.

Labi, ka jauniešus neapmierina latviešu garīgās veselības pakāpe, kas var atspoguļoties pat „šizofrēniskā kārtā”. Taču jaunieši vēl nesaprot, ka bez labas garīgās veselības nav iespējama ne nacionālisma, ne „vietējiem apstākļiem pielāgotas kreisās doktrīnas izstrāde”. Vispirms ir vajadzīga laba garīgā veselība, jo pretējā gadījumā tūlīt izgāzīsies ikviena piedāvātā intelektuālā konstrukcija. Tāds liktenis paredzams arī harismātisko jauniešu piedāvājumiem. ”Šizofrēniskā kārta” tūlīt visu sacūkos.

Jaunieši aicina latviešos atdzīvināt nacionālismu. Ja mums būtu laba garīgā veselība un nebūtu „šizofrēniskā kārta”, tad tāds aicinājums būtu apsveicams. Nacionālisms ir ļoti laba un vajadzīga izpausme. Nacionālisms ir katras tautas pašapziņas ideoloģija. Naivi un smieklīgi ir nacionālismu attiecināt tikai uz vienu tautu. Šajā ziņā jaunieši ir pieļāvuši baigo misēkli. Viņi uzskata, ka Dievs nacionālismu ir atvēlējis tikai mums kā „latviskās pašapziņas ideoloģiju”.

Nacionālisms ir domāts savas tautas aizstāvēšanai, un tāpēc nacionālisms ir laba un vajadzīga izpausme. Taču nacionālisms ir laba un vajadzīga izpausme tikai tad, ja valda paškritiskums, aizstāvot savu tautu. Tas nozīmē, ka tauta visās savās likstās vaino pati sevi, bet nevis citas tautas. Tauta ir tik lielā mērā pašapzinīga, ka spēj uz sevi palūkoties paškritiski, bet nevis meklēt vainīgos svešā sētā. Nacionālisma vērtības kritērijs ir paškritiskums. Tautai nacionālisms var būt laba un vajadzīga izpausme tikai tad, ja tautai piemīt paškritiskums. Respektīvi, tauta jau ir apguvusi „nākotnes atslēgas” piedāvātos garīgos labumus – izglītības un apgaismības programmas.

Nacionālisma starptautiskā pieredze liecina, ka ne vienmēr tautas un tajā skaitā latviešu tauta ir spējusi paškritiski izturēties. Ne reti paškritikas vietā mēs savās likstās vainojam citus. Bet tad beidzās konstruktīvais nacionālisms un sākās destruktīvais nacionālisms jeb šovinisms.

Šovinisms ir nelaba izpausme. Ar šovinismu neko prātīgu dzīvē nevar panākt. Var tikai visu sabojāt. Šovinisms ir galējais nacionālisms – slims nacionālisms. Šovinisms liecina par šovinistu cilvēciskās kvalitātes ļoti zemo pakāpi – garīgās veselības problēmām.

Vārds „šovinists” ir ļoti nepatīkams lamu vārds. To var attiecināt gan uz tautu, gan uz indivīdiem. Pašlaik šajā tekstā nevēlos ne uzdot jautājumu, ne atbildēt uz jautājumu, vai latviešu tautai ir šovinistiskas tautas reputācija. Taču uzdrošinos dot patētisku padomu. Proti, ieteicams katram pašam godīgi atbildēt uz šo jautājumu, šovinisma aspektā izvērtējot savu etnopolitisko diskursu ar ģimenes locekļiem, draugiem, darba biedriem, visu tautu un latviešu valodu saprotošo cilvēces daļu aizvadītajos gadu desmitos un savā mūžā vispār. Vispirms šovinisma aspektā nākas atcerēties, ko mēs katrs esam runājuši mājās, ofisā, uz ielas vai rakstījuši medijos. Tāda godīga izvērtējuma individuālo rezultātu summa tad arī būs atbilde uz jautājumu par mūsu kolektīvo šovinismu.

Valsts prezidenta vārdus par izglītības un apgaismības nepieciešamību, kā arī nacionālismu kā „latviskās pašapziņas ideoloģiju”, dažas dienas vēlāk (2013.gada 8.oktobrī) tipoloģiski veiksmīgi apstiprināja vietējā cilvēkbērna ieraksts Internetā kāda raksta komentāros. Citāts (tas ir saglabāts bez kļūdu labojuma) ļoti labi atsedz mūsu izglītotības un apgaismības līmeni, priekšstatus par nacionālismu, kā arī „kreisā piedāvājuma” perspektīvas: „Barbaros mus parverta PSRS ideologija, kas bija balstita uz meliem – melo un zodz un labi dzivosi. 50 gadu ik dienas meli ir veidojusi barbarismu. Tapat kaa, ja bernu tur sunubudaa kopaa ar suni, vins arii uzvedisies kaa suns. Visa vara 23 gadu garumaa Latvijaa bija komunistu nomenklatura, kas turpina valdit ar barbarisma metodem. Latviesi, kas nostajas pret latviesu valodu, kaa tas tikko notika ar Vienotibu, kura pat bernudarzos nedomaa ieviest latviesu valodu, tad kur vairs talak?! Sii vara ir pelnijusi iznicinasanu, jo vini ir atnemusi musu berniem nakotni dzivot savaa zemee un valstii runajot latviski. Pat tikko lasu begli atsakas macities latviesu valodu! Vara, ir paradijusi, ka latviesu valodai var uzsplaut jebkurs, taa arii jebkurs splauj”.

Minētais citāts ir tipisks piemērs mūsu garīgās veselības stāvoklim. Tādi piemēri ir „miljoniem”. Tautas paškritiskums ir noslīdējis zem nulles. Ar to mēs esam starptautiski slaveni. Tāpēc kreatīvajiem jauniešiem faktiski vajadzēja rūpēties nevis par nacionālisma atdzīvināšanu un turklāt to nedarīt latviski sentimentālā formā, bet vajadzēja rūpēties par latviešu sabiedrības garīgās veselības uzlabošanu. Nacionālisma ideoloģijas vietā vajadzēja ieteikt izstrādāt izglītības un apgaismības ideoloģiju, par ko netieši izsakās Valsts prezidents. Tātad sākt visu no gala tautas veidošanā par „kultūras tautu”, lietojot Raiņa iemīļoto epitetu tautas raksturojumā. Tāpēc Valsts prezidenta spīčā teiktais ir visprātīgākais un visaktuālākais risinājums. Mums vispirms un galvenokārt pašlaik ir vajadzīga „nākotnes atslēga”.

Atkārtoju: nacionālisms ir laba un vajadzīga izpausme, jo domāta tautas aizstāvēšanai. Taču tā vēl nav visa patiesība par nacionālisma būtību. Pie tam tā nav galvenā patiesība par nacionālisma būtību.

Galvenais ir tas, ka nacionālisms ir nacionālās valsts veidošanas ideoloģija. Nacionālisms kalpo nacionālās valsts izveidei. Kalpo tam visam, kas var tautu mobilizēt savas valsts izveidošanai. Pateicoties nacionālisma ideoloģijai, tiek nodibināta valsts, atbrīvojoties no koloniālās metropoles vai apvienojot vienā lielā valstī mazas valstiņas.

Galvenais ir izveidot savu valsti. Nacionālisma ideoloģija ir virzošais garīgais spēks valsts izveidošanā. Taču, kad valsts ir izveidota, nacionālisms zaudē aktualitāti un var pat traucēt valsts turpmākajā dzīvē. Pēc valsts izveidošanas nacionālisms ir izpildījis savu misiju un atkāpjās trešajā, ceturtajā, piektajā plānā.

Kad ir izveidota valsts, tās nācija („titulnācija” + citttautieši) ir jāmobilizē valsts celtniecībai. Nacionālisms nav valsts celtniecības ideoloģija. Valsts celtniecības ideoloģijas galvenais uzdevums ir mobilizēt cilvēkus darbam – reālam un konkrētam garīgajam un fiziskajam darbam. Nacionālisms nemobilizē tautu tādam darbam. Nacionālisms mobilizē tautu cīņai. Visbiežāk cīņai ar ārējiem spēkiem, kuri pretojās valsts izveidošanai. Kad ārējie spēki cīņā ir uzvarēti un nacionālā valsts ir izveidota, cīņa ir beigusies un sākās darbs. Nacionālisms nav darba ideoloģija. Darba ideoloģija ir citādāka nekā nacionālisma ideoloģija. Darba ideoloģijas misija radikāli atšķiras no valsts izveidošanas ideoloģijas misijas. Arī tas ir loģiski tāpat kā Pietuku Krustiņa teiktais par „attīstītas publikas trūkumu” un Valsts prezidenta teiktais par „nākotnes atslēgu”.

Latvijā vēsturiski pēdējo reizi tipiska darba ideoloģija bija „perestroikas” ideoloģija. Šajā gadījumā nav svarīgi, kāds patiesībā bija tās mērķis un rezultāts. Svarīgi ir tas, ka „perestroika” publiskajā versijā bija tipiska darba ideoloģija, vēloties mobilizēt padomju tautu kardināliem darba uzlabojumiem. Krievija nesen centās ieviest modernizācijas ideoloģiju. Arī tā ir darba ideoloģija. Pie mums pēcpadomju laikā nekāda darba ideoloģija nav manīta. Pie mums visu laiku bija zagšanas un blēdību ideoloģija, kā arī tumsonības ideoloģija, „elitei” sagraujot zinātni un augstāko izglītību, bet Rozentāla, Purvīša, Valtera, Matveja, Kluča, Drēviņa iedibināto ģeniālo mākslu pārvēršot par postmodernisma smirdoņu, ko var baudīt tikai etniskais cūkmaisījums.

Kāpēc pie mums sociāli garīgajos procesos saglabājās  nacionālisms un kreatīvie jaunieši pat aicina to nostiprināt un pārvērst par nākotnes ideoloģiju? Kāpēc viņi nepiedāvā valsts celtniecības ideoloģiju – darba ideoloģiju? Kāpēc viņi nolaižās līdz nacionālisma ābeces pirmajam burtam – tautas identitātes noskaidrošanai? Kāpēc šodien pie mums ir aktuāli nacionālisma viselementārākie jautājumi?

Iemesli ir divi. Vismaz divi iemesli izšķir ļoti daudz.

Pirmkārt, pie mums ar politiku un tātad automātiski arī ideoloģiju nodarbojās inteliģences visaprobežotākā daļa – masu jeb vidusmēra cilvēki. No viņiem liela daļa ir postcilvēki. Izņēmumu vairs nemēdz būt. Šajā ziņā mēs esam tik zemu krituši, ka izņēmumu vairs nemēdz būt. Neaprobežotam cilvēkam mūsu politikā nav vietas.

Inteliģences visaprobežotākā daļa nav spējīga ģenerēt ne politiskās idejas, ne konstruktīvu ideoloģiju. Mūsu gadījumā valsts celtniecības ideoloģiju – darba ideoloģiju. Ne velti mūsu politikā nav sastopamas politiskās idejas, bet ir tikai politiskā reakcija uz visdažādākajiem notikumiem.

Mūsu politikā kreativitātes vietā ir interpretācija. Jaunu ideju izdomāšanas vietā ir notikumu komentēšana. Mūsu „politiķu” politiskās aktivitātes ir komentētāju aktivitātes. Nekas vairāk. Atšķirība ir grandioza. Viens ir izdomāt jaunas politiskās idejas. Pavisam kaut kas cits ir komentēt citu cilvēku izdomātās idejas un to izraisītos notikumus ekonomikā, finansu sfērā, izglītībā, biznesā, valsts un pašvaldību administratīvajā darbībā, sociālajā aizsardzībā, medicīnā u.c.

Aprobežots cilvēks nav spējīgs neko jaunu radīt. Viņš ir spējīgs vienīgi cita cilvēka kreatīvos panākumus pasludināt par saviem panākumiem vai vispār neļaut pilnvērtīgi dzīvot radošajiem cilvēkiem, kas pēcpadomju Latvijā ir  kultūras norma.

Otrkārt un acīmredzot galvenokārt, mums nav izveidota sava neatkarīga un suverēna valsts. Mums ir tikai valsts fikcija. Tāpēc mēs turpinām mocīties. Mūsu mocībās ietilpst gan identitātes nemitīgie meklējumi, gan nacionālismam tipiskie aicinājumi uz cīņu, pilsonības, uzturēšanās atļauju problemātika utt.

Mēs turpinām mocīties, un tāpēc pie mums nacionālisma ideoloģija principā var būt aktuāla. Ja mums būtu izveidota neatkarīga un suverēna valsts, tad mēs pārstātu mocīties ar nacionālisma tēmu. Mums tai neatliktu laika, jo mūsu enerģija būtu pievērsta galvenajam mērķim – valsts celtniecībai. Mūsu prātu un dvēseli aizņemtu tikai viena tēma – garīgā un fiziskā darba tēma. Turpretī tagad mēs saprotam, ka mūsu cīņa par savu valsti nebūt nav beigusies un mēs mocāmies. Mēs mocāmies  tādēļ, ka jūtamies apkrāpti. Mums melo par mūsu valstiskumu, mūsu „politiķi” mūs apzog un par mums ciniski ņirgājās.

Arī kreatīvie jaunieši mokās. Tāpēc izstrādāja savu risinājumu nacionālisma nostiprināšanai. Protams, viņi nesaprot vai baidās teikt svarīgāko. Viņi nerunā par nepieciešamību izveidot īstu neatkarīgo un suverēno valsti. Jauniešu proponētais nacionālisms tāpēc pārvēršās latviski sentimentālu frāžu kolekcijā, atgādinot jaunlatviešu publicistiku.

Ja nav sava valsts, tad nacionālisma ideoloģijas pastāvēšana attaisnojās. No vienas puses jauniešiem ir taisnība – mums ir nepieciešama konstruktīvā nacionālisma ideoloģija. Taču no otras puses bēdīgi ir tas, ka tautas garīgās veselības stāvoklis ir ļoti slikts. Tas var manāmi traucēt konstruktīvā nacionālisma realizāciju, jo nav adekvāta sabiedriskā apziņa. Sabiedriskās apziņas pakāpei ir jābūt tik augstai, lai nepieļautu šovinismu. Ja sabiedriskā apziņa ir neadekvāta konstruktīvajam nacionālismam, tad tūlīt sākās šovinisma murgi. Mūsu situācijā primārā varētu būt „izglītība un apgaismība” un tikai pēc tam nacionālisms, ja tauta tomēr nolems cīnīties par īstas valsts izveidošanu.

Par nacionālismu vairs nevar runāt XIX gadsimta līmenī. Tagad labi ir zināms, ka nacionālismam ir divi varianti – etniskais nacionālisms un pilsoniskais nacionālisms. XX-XXI gs. mijā radās citi relatīvi nosacīti varianti – planetāra nacionālisma varianti.

Nacionālisma liktenis vienmēr ir bijis atkarīgs no pilsonības teorijas jeb, citiem vārdiem sakot, attieksmes pret attiecīgās valsts iedzīvotāju politisko statusu. Tātad no tā, kas tiek uzskatīti par pilsoņiem un kas netiek uzskatīti par pilsoņiem.

Nacionālisms var aizstāvēt tikai „savējos” un tikai „savējiem” piešķirt pilsonības statusu. Nacionālisms var patoloģiski kaismīgi sekot, lai pilsonību neiegūtu „svešie”. Tādējādi pilsonības jautājums nacionālismam var būt vissvarīgākais jautājums, aizēnojot citus jautājumus. Piemēram, jautājumu par savas tautas morālo un intelektuālo kvalitāti, reputāciju un tiesībām izlemt citu etnisko minoritāšu likteni vispār. Nacionālisms var tā aizrauties, ka aizmirst apstāties un padomāt, vai „titulnācija” vispār ir cienīga izlemt citu tautu pārstāvju politisko statusu.

Kā zināms, pilsonības teorija ir vēsturiski mainīgs fenomens. XIX gs. dominēja uzskats, ka naturalizācija un denaturalizācija ir valsts prerogatīva, un valsts var piešķirt vai atņemt pilsonību bez saskaņošanas ar attiecīgo indivīdu. XX gs. sāka dominēt liberālistiskā izpratne; proti, nostiprinājās viedoklis, ka bez attiecīgā cilvēka gribas nedrīkst izlemt jautājumu par viņa pilsonību. Turklāt populāra kļuva tēze, ka katrs cilvēks ir tiesīgs saņemt pilsonību.

XX gs. uz pilsonības teoriju un tātad arī uz nacionālismu lielu ietekmi sāka atstāt migrācija – nepieciešamība izlemt jautājumu par migrantu politisko statusu. Pie tam migrācijas rezultātā valstis kļuva etniski arvien neviendabīgākas, un tas kļuva zināms pārbaudījums ne tikai nacionālismam, bet tautas kultūrai vispār. Tas kļuva pārbaudījums tautas kultūras formētajai mentalitātei, tolerancei, t.s. politiskajai kultūrai, racionālisma un saprātīguma līmenim.

Nākas atcerēties, katra kultūra izstrādā savu pozīciju saskarsmē ar „svešajiem”. Katrai kultūrai ir sava nostāja jautājumā par „svešo” iespējām dzīvot līdzās un integrēties „mūsu” dzīves telpā.

Šajā ziņā var būt paradoksi. Tā, piemēram, Zviedrija, Norvēģija, Somija mūsdienās neizceļas ar iedzīvotāju polietnisko raibumu. Skandināvijas valstīs (tām nosacīti pieskaitīsim arī Somiju) iedzīvotāju kontingents ir etniski samērā viendabīgs, teiksim, salīdzinot ar Ķīnu, kura ir izteikti polietniska valsts. Taču Skandināvijas valstīs interese par multikulturālismu, interkulturālo izglītību, interkulturālo menedžmentu un interkulturālo komunikāciju ir daudz plašāka nekā Ķīnā. Skandināvijas universitātes ar neviltotu entuziasmu pievēršās multikulturālisma, interkulturālās izglītības, menedžmenta un komunikācijas problemātikai.

Izrādās, ka arī mūsu universitātes pievēršās minētajai problemātikai. Ja speciāli parakņājās Internetā, tad izrādās, ka arī latvieši pašlaik ir dedzīgi multikulturālisma un interkulturālās izglītības pētnieki. „Eiropa” un dažādi fondi minētās problemātikas pētniecībai atvēl milzīgas summas. Kāda daļa no tām tiek sadalīta arī pie mums. Tikai sabiedrībai par mūsu pētnieku tēmām nekas nav jāzina. Tiek uzskatīts, ka minētā tematika latviešiem ir kaitīga un nepatīk mūsu ļaudīm. Iespējams, tā nepatīk arī mūsu augstskolu kadriem, un neviltots entuziasms pie mums nepastāv. Mēs neesam skandināvi. Austrumeiropā multikulturālisma pētniecībai veltīto pirmo un vienīgo zinātnisko iestādi „Multikulturālisma centrs” (Latvijā darbojās no 1993.gada 1.aprīļa) latvieši veiksmīgi sagrāva 2003.gadā. Mēs neesam skandināvi, un mūsu kultūras telpā multikulturālisma pētniecība nav vajadzīga. Mums vienīgi ir vajadzīgs prātīgi izmantot saldo iespēju ar saviem slepenajiem multikulturālisma un interkulturālās izglītības projektiem tikt pie „Eiropas” un fondu naudiņas un naudiņu klusu sadalīt savā starpā. Augstskolu dāmas (projektos vīriešus neesmu sastapis) ir iemanījušās lieliski piepelnīties.

Mūsu nacionālisma projektos ir jāņem vērā, ka globalizācijas apstākļos notiek nacionālās valsts erozija. Nacionālā valsts zaudē suverenitāti, kļūst atklāta telpa starptautiskajai tirdzniecībai un ražošanai, kā arī darbaspēka tirgus globālajām transformācijām. Turklāt nacionālo valstu elites ir materiāli ieinteresētas globalizācijas attīstībā. Nacionālo valstu elites vairs netiecās sociāli un politiski saliedēt savu zemju iedzīvotājus un veicināt savu valstu labklājības pieaugumu. Mēs zinām, kā tas praktiski notiek Latvijā.

XX gs. radās jauna tipa nacionālisms – ģeopolitiskais fundamentālisms. To izstrādāja valstis, kuras vēlās kļūt par noteiktu spēka polu uz planētas. Mūsu šodienas saimnieku ASV nacionālisms ir tipisks ģeopolitiskais fundamentālisms.

XX gs. aizsākās saruna par ekonomisko nacionālismu, intelektuālo nacionālismu, transnacionālo nacionālismu, ģeopolitisko nacionālismu. Tajā pašā laikā nav precīzi zināms, vai nacionālisms ir ideoloģiska doktrīna, politiska programma jeb emocionālo pārdzīvojumu izpausme. Zinātnē par to turpinās diskusijas.

Nacionalisma izpratne ir vienota ar etniskuma izpratni. Arī par etniskumu nav precīzi zināms, vai tas ir politiskās manipulācijas veids, iedzimta piederības apziņa par saistību ar noteiktu cilvēku grupu jeb psiholoģiski komforta identitāte. Francijā nācija ir brīvu indivīdu sabiedrisks kopums, Vācijā – asinsradniecisks kopums, Latvijā – latviešu (asinsradniecisks) kopums.

Latvijā daudzi latvieši uzskata, ka vārds „nācija” attiecas tikai uz latviešiem, un nav viegli visus pieradināt, ka tas ir aplams viedoklis. Ja būtu sava īsta valsts, tad latviešus būtu vieglāk pieradināt pareizi vērtēt daudzas nostādnes. Ja būtu sava īsta valsts, tad, prasti sakot, neatliktu laika visādām muļķībām. Visiem būtu jāstrādā. Kā zināms, darbs sagādā prieku. Ja būtu sava īsta valsts, tad darbs mums sagādātu prieku, bet nevis prieku sagādātu visādas muļkības – šovinistiskā apsaukāšanās un nepaškritiskā vājība visās likstās vainot „krievus” un Krieviju (PSRS).

Arturs Priedītis
/2013, oktobris/
http://www.artursprieditis.lv/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Filmas par globālās pasaules problēmām prezentācija (Konstantīna Sjomina preses konference Rīgā)

Konstantīns Sjomins

Konstantīns Sjomins

14.10.2013 notika filmas par globālām pasaules problēmām prezentācija. Filmas autors ir konservatīvas ievirzes Krievijas TV žurnālists Konstantīns Sjomins (1980), kurš vairākus gadus nodzīvojis ASV, bijis tur Krievijas TV speciālkorespondents, ieguvis maģistra grādu  Ņujorkas universitātes dokumentālistikas fakultātē.  Slavenākie Sjomina darbi – „Labestības impērija” («Империя добра»:  http://www.youtube.com/watch?v=D6je5k_GDHg ) par ASV iekarošanas kariem, aizsedzoties ar cēliem mērķiem un „Mamma Amerika” («Мама Америка»:  http://www.youtube.com/watch?v=q6XdF239uq8 ) par bērnu tirdzniecības biznesu.

Filma „Planēta Babilona. Lielās recesijas hronika”( Планета Вавилон. Хроники великой рецессии.) stāsta par globālo ekonomisko un morālo krīzi. Pilnu filmas versiju var noskatīties autora mājas lapā:  http://konstantinsyomin.com/2013/02/04/planet-of-babel/

Filmas prezentācijas sākumā tika demonstrēta tās  saīsinātā versija, bet pēc tam Konstantīns Sjomins atbildēja uz interesentu jautājumiem. Lūk, pilns tikšanās videoieraksts: http://www.youtube.com/watch?v=lv5Vh4kaCPM&

Avoti:
http://www.format-a3.ru/events/event-129/
http://www.format-a3.ru/announces/116.html
http://konstantinsyomin.com/2013/02/04/planet-of-babel/

Informācijas aģentūra
/24.10.2013/

Posted in Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Kapitālisms kā naudas reliģija: mūsdienu zelta teļa jeb mamona baznīca

00267_mamvalKapitālismam ir visas reliģijas pazīmes, ko arī šai rakstā pamatosim. Vispirms atgādināšu, ko nozīmē termins reliģija: „Reliģija (no latīņu religio – dievbijība, dievticība, svētvieta, kulta priekšmets) – pasaulskats un pasaules izjūta, kā arī attiecīga uzvedība un specifiskas darbības (kults), kas pamatojas ticībā dievu (viena vai vairāku), „svētuma” ( tāda vai citāda pārdabiskuma) eksistencei” *[1]. Attiecīgi katrai reliģijai ir piecas pamatpazīmes:
1) pasaulskats;
2) pasaules izjūta;
3) attiecīga uzvedība;
4) specifiskas darbības (kults);
5) ticība dievu (viena vai vairāku)  eksistencei un pārdabiskajam („svētajam”) – ticība, kas ir pirmo četru pazīmju pamats.

Kapitālismam ir visas piecas augstāk minētās pazīmēs, attiecīgi bez kādiem pārspīlējumiem to var nosaukt par reliģiju. Nekādi nevar piekrist tiem, kuri, vērojot pakāpenisko tradicionālo reliģiju „nāvi” mūsdienu pasaulē, secina, ka kapitālisms pārvēršas par ateistisku sabiedrību.

Pati galvenā jebkurā reliģijā ir piektā pazīme. Kapitālisms kā reliģija šai ziņā nav nekāds izņēmums. Tas balstās ticībā mamonam – bagātības (naudas) dievam un viņa brīnumainajam spēkam. Atsevišķi autori, vēršot uzmanību kapitālismam kā garīgai parādībai, izmanto terminus, kuri ir saistīti ar šī dieva nosaukumu: „naudas reliģija”, „mamona reliģija”, „mamonizms” *[2]. Arī mēs izmantosim šos alternatīvos terminus.

Svarīgs kapitālisma kā reliģijas eksistences apstāklis ir, ka šī ir neoficiāla reliģija, kura eksistē de-facto. Tā ir ērtāk, skatoties no jebkura skatu punkta. Vairuma pasaules valstu likumdošanas paredz striktu robežu starp reliģiozo un laicīgo (pilsonisko) sabiedrības dzīvi. Naudas reliģijas nelegālais statuss ļauj tai viegli iekļūt visos pilsoniskās sabiedrības institūtos, izmantojot tos savu mēŗķu sasniegšanai un pakļaujot tos. Pat vairāk, šāds statuss tai ļauj efektīvi iefiltrēties citu reliģiju baznīcas institūtos, darboties citu reliģiju aizsegā, tādējādi radot neredzamu un neatgriezenisku citu reliģiju mutāciju, novedot tās līdz pilnīgai degradācijai. Runājot mūsdienīgos terminos, naudas reliģija ir daudzkārt „konkurētspējīgāka” par tradicionālām reliģijām.

Kā piemēru var minēt katolicisma situāciju Spānijā. Lūk, ko par to raksta protoirejs Oļegs Steņajevs (Олег Стеняев): „Viens mans paziņa – garīdznieks nesen bija Spānijā, kura vēl nesen tika uzskatīta par reliģiozāko valsti Eiropā. Kad viņš sāka izprašņāt par to spāņus, tad viņam atbildēja, ka viņu Dievs ir privātīpašums. Viņš to dzirdēja no vairākiem cilvēkiem un saprata, ka tas ir sabiedrībā nostiprinājies viedoklis par tās dzīves prioritātēm” *[3].

Vēl jāatzīmē, ka bez reliģijas pamatpazīmēm kapitālismam ir citas būtiskas reliģijas pazīmes, kuras augstākminētajā sarakstā nav norādītas. Piemēram, baznīcas organizācijas esamība (protams, naudas reliģijas ietvaros tā eksistē de-facto, nevis de-jure un par „baznīcu” nemēdz sevi saukt).

Sākumā apskatīsim pirmo no naudas reliģijas pazīmēm – pasaulskatu, ar mērķi salīdzināt to ar kristietību. Jebkuras noformējušās reliģijas pasaulskats izpaužas īsos un konkrētos apgalvojumos – dogmās. Atgādināsim, ka „reliģiskās dogmas (no grieķu dógma, ģenetīvā dógmatos – viedoklis, mācība, rezolūcija) ir augstāko baznīcas institūciju apstiprināti konkrētas mācības apgalvojumi, ko attiecīgā baznīca pasniedz kā nemainīgu, neapšaubāmu un nekritizējamu patiesību” *[4].

Naudas reliģijā ir daudz tādu dogmu. Kā neapšaubāmas patiesības un aksiomas tās eksistē jau vairākus simtus gadu un ir fiksētas dažādās teorijās, partiju programmās, politiskos dokumentos, konstitūcijās un likumos. Par katru no šīm dogmām eksistē daudzi skaidrojumi un komentāri „zinātnisku” monogrāfiju un mācību līdzekļu formā. Daudzskaitlīgas valsts un nevalstiskas organizācijas seko, lai naudas reliģijas dogmas saglabātu savu „tīrību” un lai neviens savā personiskajā vai sabiedriskajā dzīvē nevarētu izvairīties no to ievērošanas. Visi, kuri Rietumos neatzīst šīs dogmas, kļūst par izstumtajiem un par margināļiem, kuriem ne tikai nav sociālā statusa, bet kuri tiek pat vajāti.

Sīkāk apskatīsim četras naudas reliģijas dogmas:
1. Bagātību (kapitāla) uzkrāšana – cilvēka galvenais dzīves mērķis un dzīves jēga.
2. Augstākminēto mērķi drīkst realizēt, izmantojot jebkuras metodes („mērķis attaisno līdzekļus”).
3. Privātīpašuma „svētums”.
4. Individuālisms kā privātās dzīves princips.

Pirmā naudas reliģijas dogma: Bagātība kā dzīves mērķis un jēga

Atslēgvārds šai dogmā ir „bagātība”. Tāpēc ir nepieciešams noteikt šī termina nozīmi. Visas daudzās „bagātības” definīcijas var noreducēt līdz divām:
a) cilvēka rīcībā esošu labumu skaits, kas pārsniedz viņa dabiskās vajadzības (bagātība šaurā nozīmē);
b) cilvēka rīcībā esošu labumu skaits, kas pārsniedz citu cilvēku rīcībā esošu labumu skaitu (bagātība plašā nozīmē).

Kā redzams, „bagātība” ir relatīvs termins. No pareizticības skatu punkta jebkura bagātība ir viena vai otra grēka vai vairāku grēku vienlaicīgi izpausme. Ir acīmredzams, ka galvenais no šiem grēkiem ir naudas kāres grēks (tuvu tam ir mantkārības grēks). Apustulis Pāvils par to teica: „Jo visa ļaunuma sakne ir mantas kārība” (1. Tim. 6:10). Naudaskārei seko virkne citu grēku un kaislību. Kā teica Jānis Zeltamute (Hrīzostoms) (347 – 407): „bagātnieka dvēsele ir samaitāta ar visiem ļaunumiem: lepnību, iedomību, neskaitāmām iegribām, dusmām, niknumu, mantkārību, nepatiesību un tamlīdzīgi„*[5]. Kristīgās baznīcas Svētie nepārtraukti atgādināja par tām garīgajām briesmām, kuras kristietim [un jebkuram cilvēkam] slēpj sevī bagātība (vēlme būt bagātam), un pretstatīja tam nabadzību (tai skaitā labprātīgu); tā pat kristietībā kā bagātības pretstats ir definēta labklājība, tas ir tāds labumu daudzums, kurš ir pietiekams cilvēka dzīvei nepieciešamo vajadzību apmierināšanai. Kristieša izvēle starp nabadzību un labklājību ir atkarīga no viņa garīgās sagatavotības un izaugsmes līmeņa. Bez šaubām arī nabadzība satur sevī riskus garīgai izaugsmei un dvēseles glābiņam, tomēr Svētie tēvi uzskatīja, ka nabadzība ir labāka par bagātību.

Bagātība šaurā nozīmē ir dažādu miesīgu kaislību izpausme. Cilvēkam, kuru moka šīs kaislības, nepietiek ar dabisko vajadzību (pārtikas, apģērba, mājokļa, siltuma utt.) apmierināšanu. Viņam ir nepieciešami papildus līdzekļi, lai nodotos rijībai, alkoholismam, izvirtībai vai arī vienkātrši slinkumam un kūtrumam un dažādām izpriecām, kas ir vienlaicīgi vairāku grēku izpausme. Visdrīzāk par šo bagātības veidu gandrīz divus tūkstošus gadus atpakaļ runāja apustulis Pāvils: „Bet, kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā” (1. Tim. 6:9). Par bagātību šaurā nozīmē spilgti tiek runāts evaņģēliju pastāstos par bagātnieku un Lācaru. Bagātnieks, kurš bija novācis no lauka labu ražu, cerēja gūt vairāku gadu garumā miesīgas baudas. Lūk, viņa vārdi: „un sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies” (Lūk. 12:19).

Tomēr mūsdienās par daudzkārt nopietnāku garīgu problēmu ir kļuvusi bagātība plašākā nozīmē. Tieši šī bagātības forma ir kļuvusi par mūsdienu kapitālisma mērķi un virzošo spēku (atšķirībā no bagātības šaurā nozīmē, kas bija izplatīta Antīkajā pasaulē un Viduslaikos). Tāpēc šo bagātības veidu var saukt arī par kapitālistisko bagātību. Tā ir (no pareizticības viedokļa) ļoti drausmīga grēka – lepnības – izpausme [pastāv uzskats, ka lepnība ir primgrēks, jeb grēku grēks, no kura izriet visi citi grēki, jo tikai cilvēks, kurš sevi kaut kādā ziņā ir iedomājies pārāku par citiem, padodas citu grēku kārdinājumam]. Kapitālistiskā bagātība ir savdabīgs paņēmiens, kā lepnības dēmona mocītais cilvēks paaugstina sevi virs pārējiem. Lielākā daļa šāda iedomīga cilvēka īpašumi ir praktiski maz vajadzīgi (skatoties no cilvēka pamatvajadzību redzes viedokļa) priekšmeti – savrupmājas un pilis, šiki limuzīni, jahtas, privātas mākslas priekšmetu kolekcijas utt. Pie tam saimniekam te ir svarīgas ne tikai priekšmeta īpašības (ekskluzivitāte, pārmērīga greznība, dārdzība, ekstravagantums, gigantiski izmēri utt.), bet arī to kvantitatīvā puse. Ar laiku kvantitāte (nuļļu skaits ciparā, kurš raksturo bagātību) sāk dominēt pār bagātības dabiski – materiālo kvalitāti. Tieši šī bagātības forma kļuva par atsperi, kas pārvērta īpašumu kapitālā, kurš nepazīst izaugsmes robežas ( t.s. „nelabā bezgalība”).

Līdz kapitālismam pārsvarā bija bagātība šaurā izpratnē. Tad bagātība kaut kādā veidā tomēr kalpoja cilvēkam (neskatoties uz visu šīs „kalpības” neizmērojamo kaitīgumu cilvēka personībai). Kapitālismā viss kļuva otrādi: cilvēks sāka kalpot bagātībai. Šim apstāklim pievērsa uzmanību slavenais sociologs Makss Vēbers (1864-1920): „Šīs [protestantu] ētikas summamum bonum [augstākais labums (lat.)] ir alkatīga iedzīvošanās kāre, pilnībā atsakoties no baudām, ko dāvā naudas esamība, no visiem eidemoniskiem [eidemonisms – antīkās filozofijas un ētikas novirziens, kurš par cilvēka uzvedības un laimes sajūtas galveno faktoru uzskata tikumiskos kritērijus] un  hedoniskiem [hedonisms – ētiska mācība saskaņā ar kuru bauda ir augstākais dzīves mērķis un jēga] momentiem; šī iedzīvošanās kāre tik lielā mērā ir pasludināta par pašmērķi, ka kļūst par kaut ko transedentālu un vienkārši iracionālu salīdzinājumā ar atsevišķa cilvēka „laimi” un „noderīgumu”. Tagad jau ne mantrausības spēja kalpo cilvēkam kā viņa materiālo vajadzību apmierināšanas līdzeklis, bet gan visa cilvēka būtība ir tendēta uz mantrausību, kas kļūst par viņa dzīves mērķi”*[6]. Kapitālisms ir pieradis lielīties ar savu racionalitāti, pragmatismu, dzelžaino loģiku un metodoloģisko pieeju problēmu risināšanā. Bet te pat kapitālismam simpatizējošais M.Vēbers pilnīgi pareizi norāda uz būtisku tā īpatnību – iracionalitāti. Mūsdienu cilvēkam (īpaši, ja viņam ir augstākā izglītība vai ja viņš „apgrozās” biznesa vidē) skats uz kapitālismu ir „aptumšots”, viņš vairs neievēro šo iracionalitāti. Bet gadsimta laikā, kas ir pagājis kopš M.Vēbera grāmatas iznākšanas, kapitālisma iracionalitāte ir tikai pastiprinājusies, bet cilvēka garīgā redze ir vēl vairāk aptumšojusies. Šis iracionālisms ir kā viens no pierādījumiem, ka kapitālisms ir ne tikai ekonomika, bet pirmkārt – reliģija. Jo jebkura reliģija balstās ticībā, nevis pozitīvās zināšanās vai loģikā, attiecīgi tā vienmēr ir lielākā vai mazākā mērā iracionāla. Uzskatām, ka iracionalitātes un ticības lieluma ziņā kapitālisms ir ievērojami pārāks par daudzām tradicionālām reliģijām.

Tātad lepnība ir kaislība, kura nezina robežu, un pilnībā paverdzina cilvēku. Sākumā iedomīgs cilvēks grib pacelties virs citiem, mēģinot panākt viņu apbrīnu un godbijību. Bet ar to izrādās nav gana: nemanāmi lepnības kaislība pārvēršas par varaskāres kaislību. Un cilvēks sāk rāpties augšā pa garajām varas kāpnēm, izplatot savu varu pār arvien lielāku cilvēku skaitu (robeža te ir vara pār visu pasauli), kā arī pārejot no ekonomiskās varas uz politisko, un pēc tam uz garīgo varu. Bet, lai piedalītos šajās nepārtrauktajās sacīkstēs par varu, nepieciešams arvien vairāk naudas. Tādējādi tiek aktivizēta papildus kapitāla uzkrāšanas „atspere”.

Ja kapitālismu apskatām sociāli – ekonomisko terminu koordinātēs, tad bagātības  un tās pieauguma kāre un kaislība ir kā cilvēka gala mērķis. Bet, ja to apskata no garīga redzes punkta, tad bagātība (kapitāls) ir tikai līdzeklis. Līdzeklis, lai apmierinātu grēcīgas vēlmes – miesīgas kaislības, lepnības kaislību un varaskāres pār citiem kaislību. Bet kristīgi cilvēki zina, ka visu šo kaislību avots ir tas, kurš iet pret Dievu un mēģina ar viņu cīnīties.

Tie, kuriem nācās mācīties kapitālisma politekonomisku (obligāts priekšmets visās PSRS augstskolās), atceras galvenā kapitālisma ekonomiskā likuma formulējumu, kurā tika atspoguļots kapitālistiskās ekonomikas mērķis un tā sasniegšanas līdzekļi („pievienotās vērtības iegūšana, ekspluatējot algoto darbaspēku”). Šai mācībā pietiekami pareizi tika atspoguļots kapitālisma ekonomiskās darbības mērķis („pievienotās vērtības iegūšana”, jeb citiem vārdiem sakot kapitāla uzkrāšana). Tai pat laikā toreizējais materiālistiskais skats uz kapitālismu neļāva izskaidrot šī mērķa garīgo izcelsmi, kā arī ieraudzīt, ka kapitāla uzkrāšana nav gala mērķis, bet gan ir tikai kā līdzeklis cilvēku kaislību apmierināšanai. Padomju politekonomkas mācību grāmatas, protams, var tikt izmantotas kā atbalst mūsdienu kapitālisma dabas apguvei, tomēr to vulgāri – materiālistiskās metodoloģijas dēļ tās dod „plakanu”, „divdimensiju” kapitālistiskās sabiedriskās dzīves uzbūves bildi.

„Daudzdimensiju” bildi iegūt var palīdzēt Evanģēliji. Atcerēsimies, piemēram, Jēzus kārdināšanu tuksnesī no nelabā puses. Viņš izmantoja trīs visspēcīgākos un visvairāk iedegt spējīgos kārdinājumus:
1) miesīgo kaislību (piedāvājums pārvērst akmeņus par maizi);
2) lepnības kaislību būt pārākam pār citiem (piedāvājums mesties lejā no Jeruzalemes tempļa, parādot citiem brīnumu un izsaucot vispārēju apbrīnu);
3) varaskāri pār visu pasauli ( piedāvājums iegūt varu pār visas pasaules valstīm apmaiņā pret paklanīšanos nelabajam).

Šai stāstā kārdinājumu spēka secība ir pieaugoša – sākot no vienkāršākā un beidzot ar visspēcīgāko. Evanģēlisti, aprakstot kārdinājuma scēnu, it kā jau iepriekš brīdina cilvēci un katru atsevišķu cilvēku, ka ikvienam dzīvē var nākties sastapties ar vismaz vienu no šiem kārdinājumiem, bet varbūt pat ar visiem trim. Nelabais ir piedāvājis cilvēcei „naudas reliģiju”, kas dod brīvu iespēju attīstīties visām trim šīm kaislībām. Naudas reliģiju atzīstošie faktiski klanās tam, kam divus tūkstošus gadus atpakaļ atteicās paklanīties Jēzus. To dara visi: gan tie, kurus parasti pieņemts saukt par „kapitālistiem”, gan arī tie, kurus šie kapitālisti ekspluatē. Naudas reliģijai ir dažāds, diferencēts, segmentēts raksturs:
– „plebejiem” (algotajiem vergiem jeb algotajiem darbiniekiem) tā koncentrējas un veicina pārsvarā miesīgas kaislības;
– tiem, kuri sevi uzskata par „buržuāziju” [uzņēmēji] (vasaļi), tā attīsta lepnības kaislību;
– „elitei” (senjoriem) tā piedāvā visspēcīgāko narkotiku – kaislīgu vēlmi pēc vispasaules varas.

Tādējādi kapitālisms kā garīga parādība ir pretstats kristietībai, kas šīs kaislības ir definējusi kā briesmīgus draudus cilvēka dvēseles izglābšanas iespējai. „Jauniņie” „kapitālisma gara” nesēji aprobežojas tikai ar miesīgām baudām (vai arī ar sapņiem par tām). Viņi ir „īsto”, „advancēto” „kapitālisma gara” nesēju sociālā bāze. Pēdējie ir ne tikai dažādu jomu (tirdzniecības un rūpniecības) uzņēmēji un baņķieri, kuri gūst peļņu un palielina savas bagātības. Galvenais – viņi grib būt „kā dievi”, paaugstinoties virs cilvēkiem un nosakot viņu likteni. Un tā vairs nav vienkārša novirzīšanās no kristietības, tas ir atklāts pretdieviskums, kas vienā brīdī neslēpjoties sevi pozicionē kā antikrista reliģiju.

Otrā naudas reliģijas dogma: Mērķis attaisno jebkurus līdzekļus

Kapitālisms no ekonomiskā skatu punkta ir tāds sabiedrības modelis, kurš ir ieprogrammēts nevis uz vērtību radīšanu, bet gan uz to pārdali (vērtību radīšana kapitālismā var būt, bet pēc peļņas rādītāju kritērijiem tas nav pats efektīavākais iedzīvošanās veids; pārdalīšana ir daudzkārt efektīvāka). Termins „pārdalīšana” ir politkorekts un „zinātnisks” monogrāfiju un mācību grāmatu termins. Īstenībā runa ir par banālu laupīšanu, ko veic neliels cilvēku skaits (kapitālisti) attiecībā pret pārējiem sabiedrības locekļiem. Laupīšanā izmantotie līdzekļi iedalās divās daļās:
a) līdzekļi, kuri balstās uz tiešu (fizisku) vardarbību;
b) nevardarbīgie līdzekļi (precīzāk sakot pastarpinātas, netiešas vardarbības līdzekļi).

Kapitālisma rašanās laikmetā pārsvarā tika izmantoti tiešas vardarbības līdzekļi. Vēstures un ekonomikas grāmatās tas saucās „sākotnējā kapitāla uzkrāšana”.  Lūk, konkrēti šādas „uzkrāšanas” līdzekļi:
– zemnieku zemju „iežogošana”, tas ir varmācīga zemnieku padzīšana no viņu zemēm un to pārvēršana par pauperiem [a pauper (angl.) – nabags, ubags] un lumpeņiem (nākamo „proletariātu”);
– koloniālā politika („lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmets”), kas izpaudās kā apgūstamo koloniju vietējo iedzīvotāju aplaupīšana (īpaša interese bija par zeltu un sudrabu), vietējo iedzīvotāju pārvēršana par vergiem, plašu teritoriju un to dabas resursu  sagrābšana utt.;
– baznīcas zemju un citu baznīcas īpašumu konfiskācija.

Beidzoties sākotnējā kapitāla uzkrāšanas procesam galvenais uzsvars tika likts uz pastarpināto vardarbības metožu izmantošanu. Šo metožu būtība ir vienkārša – algoto darbinieku ekspluatācija, tas ir lielas daļas viņu radīto augļu iegūšana. Protams, ekspluatācija bija un paliek vardarbība, bet bez ieroču pielietošanas un cilvēku slepkavošanas. Šādu vardarbību nosacīti var nosaukt par ekonomisko vardarbību. Kaut gan ekonomiskā vardarbība obligāti paredz iespēju pielietot tiešo vardarbību, pretējā gadījumā algotie darbinieki atteiksies strādāt kapitālista labā. Pietiekami bieži tiešas vardarbības draudi tiek arī realizēti (cīņa ar algoto darbinieku streikiem un demonstrācijām, izmantojot policiju vai pat armiju).

„Vēlīnā” (mūslaiku XXI gadsimta) kapitālisma apstākļos atkal pieaug tiešas vardarbības loma. Piemēram, pieaug tiešas (fiziskas) verdzības apmēri pasaulē. Daudzās Rietumu valstīs (īpaši ASV) ievērojamu lomu iekšējā ekonomikā sāk ieņemt tā saucamā „cietumu” verdzība (ieslodzīto darbaspēka bezmaksas izmantošana). Pastiprinās Rietumu militārā agresija pret valstīm, kurām ir bagātīgi dabas resursi, ar mērķi pārņemt tiešu kontroli pār šiem resursiem utt..

Atgriežoties pie pastarpinātām vardarbības metodēm, ir jānorāda sekojoši algoto darbinieku ekspluatācijas [aplaupīšanas] veidi:
– ražošanas procesā (lielas daļas darbinieku darba produktu ekspropriācija (konfiskācija) no kapitālistu puses);
– preču apgrozības un naudas sfērā (daļas palikušā darba produkta atņemšana, izmantojot monopolistiskas cenas uz patēriņa priekšmetiem un pakalpojumiem, kā arī izmantojot patēriņa kredītus, ieturot kredītprocentu utt.)
– caur nodokļu sistēmu (ienākuma un virknes citu nodokļu ieturēšana, kas nonāk budžetā un kur liela daļa no šiem līdzekļiem tiek pārdalīti par labu kapitālistiem).

Īpaši der apskatīt  tādu „nevardarbīgu” laupīšanas metodi kā procenta ieturēšana no aizdevumiem un kredītiem, tas ir augļošanu. Kristietība vienmēr ir īpaši negatīvi izturējusies pret augļošanu kā pret vienu no pretīgākajām naudas kāres formām. Jāatzīmē, ka vieni no pirmajiem „kapitālisma gara” nesējiem bija tieši augļotāji. Pirmā kapitāla forma, kas radās vēl ilgi pirms kristietības (Šumera, Babilona), bija tieši augļotāju kapitāls. „Augļošanas vīruss”, kristietības pārvēršanās par valsts baznīcu dēļ, daudzu gadsimtu laikā tika apspiests, pateicoties stingrai baznīcas pozīcijai.

Galu galā visu kapitāla uzkrāšanas metožu  izmantošana (visu bez izņēmumiem!) nozīmē galveno kristietības baušļu pārkāpšanu. Un pirmām kārtām jau bausli – „Tev nebūs zagt”. Slavenajam XIX gadsimta franču sociālistam Pjēram Prudonam (1809-1865) pieder slavenā formula: „Privātīpašums – zagšana”. Šo frāzi zina katrs izglītots cilvēks. Visa cita starpā ļoti līdzīgus vārdus pusotra tūkstoti gadu pirms Prudona izteica svētais Vasīlijs Lielais (330-379): „Personiskais īpašums ir zagšana”*[7]. Pārfrazējot augstākminētos izteicienus, varam teikt: „Kapitāla uzkrāšana ir zagšana”.

Tur, kur kapitāls tiek uzkrāts, izmantojot tiešu vardarbību, tiek pārkāpts cits bauslis – „Tev nebūs nokaut”. Šis bauslis tiek pārkāpts arī gadījumos, kad tiek izmantotas ekonomiskās kapitāla uzkrāšanas metodes: kapitālists, atņemot strādniekam lielu tā darba augļu daļu, bieži vien rada apstākļus, kad strādniekam un viņa ģimenes locekļiem nav pietiekami līdzekļu, lai apmierinātu dzīvībai nepieciešamās vajadzības, bet tas rada slimības un priekšlaicīgas nāves. Kaut arī bieži vien tā rezultātā notiek nevis priekšlaicīga, bet gan momentāla darbinieka nāve. Tiecoties samazināt savas izmaksas, kapitālisti paaugstina ražošanas un transportēšanas avāriju, tehnoloģisko katastrofu risku (jo īpaši enerģētikas jomā), kam parasti ir liels skaits cilvēku upuru.

Tirdzniecības un kredītu ekonomiskās ekspluatācijas metožu pamatā ir cits nāves grēks – melošana. Vēl lielākā mērā melošana zeļ un plaukst finansu tirgos, kur kā „spēlmaņi” piedalās gan kapitālisti, gan arī algotie darbinieki.

Kapitālistiskās ekonomikas mehāniskā uzbūve ir tāda, ka viens no nopietnākajiem neierobežotas uzkrāšanas ierobežojumiem ir maksātspējīgs sabiedrības pieprasījums. Galvenie saražoto preču un pakalpojumu patērētāji nav kapitālisti, kuru skaits uz visas sabiedrības fona ir ļoti neliels. Kā galvenie patērētāji var būt sabiedrības vairākumu sastādošie ierindas pilsoņi – algotie darbinieki, bet viņu ienākumi ir stipri ierobežoti un „apcirpti” no pašu kapitālistu puses.

Lai pārvarētu šo pretrunu, tiek mākslīgi stimulēts maksātspējīgs iedzīvotāju pieprasījums. Kādā veidā? No vienas puses visos sabiedrības slāņos notiek mākslīga patērēšanas kaislības uzkurināšana. Šī kaislība nozīmē radīt cilvēkā vajadzības, kuras nav dabiskas. Tās ir liekas (nevajadzīgas) vajadzības daudzas no kurām ir pretdabiskas un kaitīgas (ne tikai dvēselei, bet arī ķermenim). Dabiskām vajadzībām ir konkrētas robežas un tās rada noteiktu, ierobežotu pieprasījumu. Savukārt pretdabiskās vajadzības ir patiesi neierobežotas un tās var radīt tik pat neierobežotu pieprasījumu. Tas liek kapitālistiem kultivēt sabiedrībā grēku un amoralitāti: izvirtības, tieksmi pēc greznības, narkomāniju utt. Tādējādi pieprasījuma struktūrā notiek izmaiņas par labu tām precēm un pakalpojumiem, kas apmierina grēcīgas (tas ir pretdabiskas) vajadzības. Grēks un amoralitāte tādējādi kļūst par ekonomikas dzinējspēku. [Un uz kurieni gan var aizdzīt tāds dzinējspēks?!]

Patērēšanas kaislība pat vienkāršos cilvēkos rada naudaskāri. Tas liek viņiem strādāt vēl intensīvāk. Bez tam viņiem vēl tiek piedāvāti kredīti, cilvēkus māca dzīvot uz parāda, iedzen parādu lamatās un parādu verdzībā. Visbeidzot, cilvēkus māca iegūt naudu nepelnīti ar metodēm, kas neprasa darbu, iegādājoties vērtspapīrus un spēlējot finansu tirgos. Atrodoties tādas finansu un pats galvenais garīguma nebrīves tīklos cilvēks pilnībā aizmirst par garīgām vērtībām un savas dvēseles glābšanu. (Tas, cik lielā mērā viss augstākminētais kapitālistiem palīdz [ilgtermiņā nepalīdz] pārvarēt fundamentālo maksātspējīgā pieprasījuma problēmu, ir atsevišķs jautājums)

Tātad naudaskāre un patērēšanas kāre (mantrausība un baudkārība) ir vienas medaļas, ko dēvē par „kapitālismu”, divas puses. Mūsdienās šīs divas kaislības pavada cilvēku neatkarīgi no tā, kādā sociālās hierarhijas līmenī tas arī neatrastos. F.Korelins (1925-1992) vēl padomju laikos brīdināja par kapitālisma briesmām ar tā iekāres grēku divās galvenajās izpausmēs:  „… kapitālistiskajam ekonomiskās ražošanas veidam ir nepieciešams grēks (uzņēmēju alkatība un izvirtis patēriņš)”*[8].

Kā zināms, Dievs radīja cilvēku pēc savas līdzības. Viena no galvenajām Dieva īpašībām ir apstāklī, ka viņš ir Radītājs. Attiecīgi arī cilvēku Dievs radīja kā radošu būtni (tas ir – radīt spējīgu). Tas nozīmē, ka saimnieciskā sfērā cilvēkam ir jāstrādā un jārada materiāli un nemateriāli labumi, atklājot un attīstot tādējādi visus tos talantus, ko viņš ir saņēmis no Dieva. Caur radošu darbu cilvēks līdzinās Dievam kā Radītājam. Radošs darbs – tas ir kristiešu bauslis un dzīves ideāls. Un te mēs redzam pretstatu cīņu starp kristietību ar tās radošo un kopējo labumu nesošo ideālu un naudas reliģiju, kura cilvēkus orientē, pirmkārt, uz vērtību pārdalīšanu un patērēšanu. Kapitālisma apstākļos darbs ir neizbēgams, bet tam nav nekāds sakars ar kristiešu [un vispār garīga tipa] darba ideālu:
1) tas nav brīvs un ir piespiedu;
2) liela daļa mūsdienu kapitālistiskās ekonomikas darba aktivitātes nav saistītas ar dzīvībai nepieciešamu labumu radīšanu (cilvēki ir nodarbināti pārdales sfērā – tirdzniecībā, finansu – kredītu sektorā, ieroču ražošanā, apšaubāma rakstura pakalpojumu sniegšanā utt.);
3) tāds darbs nav radošs.

Šeit mēs detalizēti neiegrimsim to metožu izpētē, ar kuru palīdzību kapitālisti veic savu bagātību uzkrāšanu. Mūsu uzdevums pagaidām ir parādīt, ka visas šīs metodes neizbēgami paredz pārkāpt kristīgos baušļus un ir grēku izpausme, tai skaitā arī nāves grēku izpausme. [Katoļu definētie septiņi nāves grēki – lepnība, iekāre (miesaskāre, baudkārība), negausība (nesātība, rijība), mantkārība (alkatība, naudaskāre), slinkums, dusmas, skaudība. Pareizticībā ir definētas astoņas nāves kaislības, kas daļēji saskan ar katoļu nāves grēkiem – pareizticīgiem nav atsevišķi izdalīts slinkums un skaudība, bet kā nāves kaislības ir definētas iedomība, skumjas un mazdūšība (gļēvums)]. Evaņģēlijā šādi iegūta bagātība tiek saukta par „netaisnīgu bagātību” („netaisnās bagātības” garīgā būtība labi ir parādīta stāstā par negodīgo pārvaldnieku –  Lūk. 16:1-15).

Trešā naudas reliģijas dogma: Privātīpašuma „svētums”

Pa lielam šī dogma izriet no pirmās naudas reliģijas dogmas: bagātība kā dzīves mērķis un jēga. Tieksme pēc bagātības ieguves ir nepieciešams, bet nepietiekams kapitālistiskās kārtības eksistences nosacījums. Šī bagātība ir jāaizsargā no citu sabiedrības locekļu tīkojumiem. Pirmāmām kārtām jau no t.s. „plebeju” (algoto darbinieku) puses. Tāpat iespējamas situācijas, kad uz viena kapitālista bagātību pretendē cits kapitālists.

Galvenā šodienas mūsdienu valsts funkcija ir kapitālistiskās bagātības aizsardzība. Tā tiek aizsargāta, izmantojot speciāli izveidotu likumu sistēmu, tieslietu iestādes, policiju un armiju, cietumus utt.. Faktiski kapitālistiskā sabiedrībā eksistē valsts-tieslietu sistēma, kura likumisko (legalizē) kapitālista veiktās ekspropriācijas (apkārtējo aplaupīšanu). Šai ziņā vēlreiz atgādināsim Prudona formulu: „Jebkurš īpašums – zādzība”.

Reizēm saka, ka kristietības ekonomiskā un tiesiskā doktrīna neizslēdz (un pat pamato) privātīpašuma eksistenci. Te ir jāpaskaidro, ka kristietībā ar privātīpašumu ir domāts tāds cilvēka īpašums, kurš ir paša cilvēka darba augļu rezultāts un kurš netiek izmantots peļņas gūšanai. Šādu īpašumu precīzāk būtu nosaukt par personisko īpašumu vai par darba īpašumu. Šāds īpašums ir pilnībā likumīgs un tā aizsardzībai ir jābūt vienai no valsts funkcijām.

Lai gan, protams, kristīgā dzīvesveida sociālais ideāls ir sabiedriskais īpašums – tas ir visu kristīgās kopienas locekļu kopējas īpašumtiesības uz visu kopienas mantu. Šī doma izriet no visu kristīgo Svēto vienādas sapratnes par to, ka vienīgais visas pasaules vērtību īpašnieks ir Dievs. Starpcitu, vārds Dievs (krieviski «Бог») ir sanskrita izcelsmes un nozīmē „tas, kuram pieder visas bagātības”. Visi cilvēki bez izņēmuma ir tikai īpašuma lietotāji, kuriem ir vienādas īpašuma lietošanas tiesības. Iestājoties par kopēju valdījumu pār lietām (faktiski par atteikšanos pat no personiskā īpašuma, protams, labprātīga) kā kristietības ideāla, Jānis Hrīzostoms (Zeltamute) kā paraugu (etalonu) apskatīja apustuļu vadīto pirmo kristiešu kopienu Jeruzālemē*[9]. Protams, mūsdienu cilvēkiem tik augsts kristietības garīguma līmenis nav pa spēkam, tāpēc arī tiek pieļauts personiskais (individuālā darba) īpašums.

Kristiešu ekonomiskā doktrīna arī pieļauj individuālā darba un kolektīvā darba īpašumu kombinācijas (tas ir līdzāspastāvēšanu). Reālā dzīvē kolektīvā darba īpašumam var būt dažādas modifikācijas: kooperatīva, kopienas, arteļa, utt.. Šī ir ļoti svarīga un daudzšķautnaina problēma, kas iziet ārpus šī darba temata. Nocitēšu vēl tikai Jāni Hrīzostomu (Zeltamuti):  „… Laikā, kad Dievs no visurienes apkopo mūs, mēs ar īpašu uzcītību cenšamies norobežoties viens no otra, veidojot privātos valdījumus un sakot šos aukstos vārdus: „tas ir Tavs, bet tas ir mans”. No tā rodas strīdi un sarūgtinājums. Bet tur, kur kas tāds izpaliek, nerodas ne strīdi, ne domstarpības. Attiecīgi mums, valdot pār lietām, vairāk domāts ir kopējais, un tas ir vairāk saskanīgs ar pašu dabu [tas ir dabiski]” *[10].

Sabiedrības saimnieciskajā dzīvē ir jāizšķir divu veidu materiālie priekšmeti:
a) tie, kurus ir radījis cilvēks un kuri ir viņa darba augļu rezultāts (lauksaimniecības produkti, dažādi ieguves un apstrādes saimniecības produkti, celtniecība);
b) tie, ko cilvēkiem ir devis Dievs un kuros pagaidām vēl nav ieguldīts cilvēka darbs (dabas resursi).

Par pirmā veida priekšmetu statusu jau tika dots īss izklāsts (tam ir jābūt individuāla vai kolektīva darba īpašumam). Attiecībā uz otra veida objektiem kristietības pozīcija ir viennozīmīga – tā ir kopēja bagātība, kopējs cilvēku mantojums; tādi objekti var atrasties tikai kopējā (visas tautas) īpašumā, un to privatizācija (pārvēršana par privātīpašumu) ir nepieļaujama.

Vēl var izdalīt trešo objektu veidu, kuri objektīvu ekonomisku, sociālu un politisku iemeslu dēļ var atrasties tikai kopējā lietošanā; mēģinājumi nodot šos īpašumus privātā valdījumā var radīt draudus valsts un sabiedrības pastāvēšanai. Tie ir ekonomiskās un sociālās infrastruktūras objekti, militārais īpašums, valsts pārvaldes institūciju īpašums utt..

Ļoti būtiski ir saprast, ka pie šī trešā īpašumu veida pieder arī nauda. Naudas kā preču maiņas un maksāšanas līdzekļa privatizācija, ar mērķi pārvērst to par kapitālu, grauj normālas ekonomikas attīstību un sabiedrības eksistences svarīgākos pamatus. Un tieši naudas privatizācija un to funkcijas izkropļošana ir svarīgākā mūsdienu kapitālisma īpašība, kas pēc būtības ir pacelta par vienu no naudas reliģijas dogmatiskajiem stūrakmeņiem. Šīs ļoti svarīgās un patstāvīgās naudas reliģijas dogmas apskatīšana iziet ārpus šī darba robežām. Atzīmēsim tikai, ka naudas un naudas apgrozības privatizācija palika ārpus pat visacīgāko kristīgo kapitālisma kritiķu redzes loka.

Trešā tipa objekti var būt tikai kā sabiedriskais (visas tautas) īpašums.  Lūk, ko, piemēram, vēl tūkstots gadus atpakaļ rakstīja Simeāns Jaunais Teologs (949-1022): „Pasaulē eksistējošā nauda un īpašumi ir kopīgi visiem līdzīgi kā gaisma un gaiss, ko mēs elpojam; līdzīgi kā nesaprātīgo dzīvnieku ganības uz laukiem, kalnos un pa visu zemi. Tādā pat kārtā viss ir kopīgs visiem un ir paredzēts tikai, lai izmantotu tā augļus, bet kundzības kārtā nevienam tas nepieder”*[11]. Baznīcas Svētie vēl kristietības pirmajos gadsimtos nepārtraukti runāja par to, ka zeme un dabas resursi pieder Dievam un nevar tikt nodoti privātīpašumā. Savukārt uz naudas privatizācijas draudiem neviens līdz Simeānam Jaunajam Teologam uzmanību nepievērsa.

Rezumējot, atzīmēsim, ka privātīpašuma institūcija ir pretīga kristietībai vismaz divu iemeslu dēļ:
a) tas faktiski nozīmē kapitālistu veikto laupīšanu un zagšanu legalizāciju;
b) tā ir individuālisma izpausme, kas ir pretstats kolektīvismam kā kristietības ideālam

Ceturtā naudas reliģijas dogma: Individuālisms kā dzīvesveids

Iepriekš mēs jau atzīmējām, ka viena no kapitālisma individuālisma izpausmēm ir privātīpašuma „svētums”. Individuālisms lielā mērā ir identisks terminam „egoisms” un tas pārņem visas personiskās un sabiedriskās dzīves puses. Ir labi zināms, ka cilvēks ir sabiedriska būtne. Kristietībā šī sabiedriskā būtne, līdzinoties savam Radītājam, attiecas pret apkārtējiem cilvēkiem ar mīlestību un žēlsirdību; brāļu mīlestība saliedē cilvēkus vienā veselumā (ģimenē, komūnā, kopienā utt.). Saimnieciski – ekonomiskajā sfērā šīs attiecības izpaužas kā savstarpēja palīdzība, sadarbība, kolektīvās (kopīgās) īpašuma, ražošanas, sadales formās, kas balstās uz taisnīguma, godīguma un sociāli – ekonomiskās vienlīdzības principiem.

Kapitālismā viss ir otrādi. Kapitālismā notiek cilvēku sadalīšana [atomizācija], tiek sarautas mīlestības un sadarbības saites, cilvēks uztver apkārtējos kā „svešiniekus”, ievērojami attīstās egoisms (ego) [kļūstot par egocentrismu]. Atgādināsim, ka individuālisms ir cēlies no vārda „indivīds”, kurš ir cēlies no latīņu vārda individum, kas nozīmē „nedalāmais”. Ar to ir domāts, ka vissīkākā, nedalāmākā sabiedrības daļiņa (sociuma atoms) ir cilvēks (filozofi to formulēja pēc analoģijas ar fizisko priekšmetu pasauli; vēl salīdzinoši nesen tika uzskatīts, ka atoms ir visuma „nedalāms” elements). Tādējādi pāreja no kolektīvisma uz individuālismu var tikt aprakstīta kā noteikti fizisko priekšmetu pasaules procesi: kā veselu materiālo priekšmetu sabrukšana [sadalīšanās, trūdēšana] sākumā līdz molekulāram līmenim, bet pēc tam, molekulām pārvēršoties par atomiem. Molekulas analogs sabiedrībā ir ģimene.

Cilvēks – individuālists sāk uztvert apkārtējos cilvēkus kā savus ienaidniekus. Sabiedrībā sāk valdīt princips homo homini lupus est (cilvēks cilvēkam vilks).

Pētot tāda protestantisma veida kā puritānisma dogmatiku un ētiku, Makss Vēbers pievērš uzmanību, ka cilvēks šai reliģijā tiek tendēts kalpot Dievam un tikai un vienīgi Dievam (par to, kā izpaužas šī kalpošana Dievam mēs jau iepriekš apskatījām: nenogurstoši un nepārtraukti strādājot, uzkrājot mantu uzkrāšanas pēc un nepatērējot to), pilnībā aizmirstot savu tuvāko. Tā rezultātā, saka Vēbers, rodas „līdz šim nepiedzīvota atsevišķā indivīda iekšējās vientulības sajūta. Reformācijas laikmeta cilvēkam svarīgākā dzīves problēmā – mūžīgā svētlaimībā – viņš bija nolemts vientuļi brist pa savu ceļu pretī savam laikmeta noliktajam liktenim” *[12]. Kā raksta Andrejs Vadžra, „… protestantu Dievs kļuva par kurlu un nepārvaramu sienu starp cilvēkiem, sējot viņu dvēselēs dziļi nostiprinājušos neuzticību „tuvākajam”, brīdinot par briesmām paļauties uz citu palīdzību un uz draudzību starp cilvēkiem” *[13]. Starpcitu, protestantu un jo īpaši puritāņu garīdznieki mīl atsaukties uz pravieša Jeremijas vārdiem: „Nolādēts ir, kas paļaujas uz cilvēkiem” (Jer. 17:5). Rietumu cilvēka ego attīstība ir atstājusi uz viņa prātu un psiholoģiju neizdzēšamu iespaidu tādu rakstura īpašību izskatā kā „emocionāla notrulinātība, hipertrofēts (stipri pārspīlēts) racionālisms un jebkādas ilūzijas nesaturošs, pesimistisks individuālisms, kas robežojas ar egoismu un egocentrismu” *[13].

Egoisma otra puse ir vientulības izjūta, kas rada bezcerību un izmisumu. Slavenais vācu filozofs un kulturologs Osvalds Špenglers (1880-1936) parādīja Rietumu cilvēka vientulību uz slavenu rakstnieku literatūras darbu piemēriem: „Šekspīra drāmas ir viens vienīgs monologs. Un pat dialogi, pat grupu scēnas dod izjust drausmīgu personāžu iekšējo distanci, kas atdala šos cilvēkus, katrs no kuriem runā tikai pats ar sevi. Neviens nav spējīgs likvidēt šo dvēselisko atsvešinātību” *[14].

Īpaši attīstīts ego ir kapitālistiem. Savā darbā „Kristietība un sociālisms” teologs Sergejs Bulgakovs (1871-1944) rakstīja: „Kapitālisms ir organizēts egoisms” *[15]. Uzņēmējdarbības sfērā individuālisms vispirmāmkārtām izpaužas pilnīgas vai daļējas personiskās intereses veidā. Tirgoņa (vai baņķiera) interese vienmēr ir augstāka par visas sabiedrības interesēm, kuras teorētiski vajadzētu aizstāvēt valstij. Tirgoņa (vai baņķiera) intereses var tikt ierobežotas, bet tas notiek tikai tajos gadījumos, kad ir parādījies cits, spēcīgāks tirgonis (vai baņķieris), kuram pirmais tirgonis (vai baņķieris) traucē taisīt naudu. Pie tam otrs tirgonis (vai baņķieris) var izmantot priekš tam [sava konkurenta ierobežošanai] valsts palīdzību.

Šī privātās intereses dominēšana pār valsts interesēm un valsts izmantošana privāto interešu realizācijai pilnā mērā izpaudās jau pirmajā Eiropas kapitālistiskajā valstī – Holandē. Slavenais ekonomikas Fernāns Brodels (1902-1985) tā rakstīja par XVII gadsimta Holandi: „Tas, ko holandiešu politika un dzīvesveids nepārstāja aizsargāt…, bija tirdzniecības interešu komplekss. Šīs intereses izmantoja un nomāca visu… Lieta bija tāda, ka tur valdīja tirgotājs, un tirdzniecības intereses kļuva par valsts interesēm” *[16]. Savu tēžu apstiprināšanai Brodels, līdzās citiem pierādījumiem, citē viena to laiku francūža viedokli par Holandes kapitālismu: „Holandē valsts interese tirdzniecībā sastāv no privātpersonu interesēm, tās iet kopsolī. Tirdzniecība ir absolūti brīva. Tirgotājiem pilnīgi neviens nepavēl, viņiem nav nekādu noteikumu, kam būtu jāseko, izņemot viņu pašu interesei: tā ir noteikta maksima [galēja vērtība, galējs lietu stāvoklis], ko valsts uzskata priekš sevis par pašu galveno. Tādējādi tad, kad privātpersona dara savas komercijas labā ko tādu, kas ir pretrunā valsts interesēm, valsts piever uz to acis un izliekas to nemanām…”*[16]. Ir labi zināms, ka jaunradītās Nīderlandes republikas valsts aparāts tika izmantots, lai virzītu jaunizcepto oligarhu intereses pasaules arēnā: lai organizētu pirātisku svešu kuģu sagrābšanu, konkurentu izspiešanai no koloniāliem valdījumiem, karu izraisīšanai Eiropā utt. (Pats galvenais to laiku Holandes valsts pārvaldes aparātā bija kara flote, kas nodrošināja tās oligarhijai dominēšanu pasaules tirgos un kolonijās: „XVII gadsimta vidū Holandes flote, kas bija tās tirdznieciski – finansu un militāri – politiskās varenības pamats, gandrīz divas reizes pārsniedza Anglijas un Francijas flotes kopā ņemtas”*[17]).

Pagāja divi – trīs gadsimti un kapitālismam labpatikās parādīt sevi daudz cēlākā izskatā. Pēc oligarhu pasūtījumiem sākās kapitālisma vēstures pārrakstīšana, parādījās dažāda tipa teorijas par „sociālu valsti”, „vispārējās labklājības valsti”, biznesa „sociālo atbildību” utt.. Biznesa „sociālā atbildības” teorija, piemēram, apgalvo, ka mūsdienu kapitālists [uzņēmējs] pilnībā atšķiras no tiem kapitālistiskajiem laupītājiem, kuri agrāk laupīja, slepkavoja, nodarbojās ar vergu tirdzniecību. Mūsdienu kapitālists it kā „strādājot sabiedrībai”: pirmkārt, nodrošinot sabiedrību ar tai nepieciešamajām precēm un pakalpojumiem; otrkārt, nodrošinot pilsoņiem darba vietas; treškārt, nodrošinot sabiedrību ar naudu, kas nodokļu veidā ienāk valsts budžetā. Neskatoties un tamlīdzīgu demagoģiju par biznesa „sociālo atbildību”, kapitālista personiskā interese vienmēr ir pirmajā vietā. Kad izrādās, ka narkotiku ražošana ir peļņu nesošāka par desas ražošanu, kapitālists nekavējoties sāk ražot narkotikas [to dara, protams tie, kuri to spēj – nīkulīgākie ierāvēji turpina ražot tikai desas]. Kad izrādās, ka darba spēks Āfrikā ir gandrīz bezmaksas, kapitālists nešauboties aizver savu ražotni Vācijā un pārceļ to uz kaut kādu Namībiju. Jā, Namībijā parādīsies jaunas „darba vietas”, bet tas vairs nebūs algotās verdzības variants, bet gan līdzināsies īstai klasiskai verdzībai. Bet, kas attiecas uz nodokļiem, tad advancētie kapitālisti jau pietiekami sen izmanto dažādus ofšorus un valsts kasē gandrīz neko nemaksā.

Vienu brīdi modē bija lozungi: „Kas ir izdevīgi „General Motors”, tas ir izdevīgi arī Amerikai”, „Bagāti pilsoņi – bagāta valsts”, „Kļūstot bagāts pats – kļūst bagāta sabiedrība” utt.. Šodien kapitālistiskās sabiedrības sociāli-mantiskā polarizācija ir nonākusi tik tālu, ka tamlīdzīgas teorijas un lozungi vairs netiek izmantoti. Visu pārējo sabiedrības locekļu intereses kapitālists apskata tikai kā savu personisko interešu kaitinošus un nevajadzīgus ierobežojumus.

Reizēm, tiesa gan, kapitālisti spēj demonstrēt „kolektīvismu”. Piemēram, vienojoties par monopolcenām tirgū (karteļu savienības) vai arī apvienojoties konsorcijos un sindikātos jaunu tirgu sagrābšanai vai valsts budžeta kolektīvai sadalei (valsts „pasūtījumu” izskatā). Tas ir, šis „kolektīvisms”, ir mērķēts uz sagrābšanu un laupīšanu („šakāļu bara solidaritāte”).

Kapitālista individuālisms atstāj nopietnu iespaidu uz viņa psiholoģisko citu cilvēku uztveri. Cilvēkus viņš vērtē no to iespējamās lietderības sava biznesa attīstībai. Cilvēki, kuri šādu labumu nespēj dot, kapitālistu maz interesē, visbiežāk tos viņš nemaz nepamana (līdzīgi kā laternas uz ielām).

Paradoksāli, bet acīmredzama patiesība, ko pirmajos gadsimtos izdibināja kristīgie domātāji, šodien tiek „zinātniski pārbaudīta”. Mūsdienu sociologi un psihologi „atklāj” jau sen atklāto. Amerikāņu psihologs un sociologs Dačers Keltners no Kalifornijas universitātes Berklijā kopā ar kolēģiem patērēja ievērojamu laika daudzumu, lai izpētītu bagātnieku raksturu, un nonāca līdz secinājumam, ka neatkarīgi no audzināšanas un izglītības nospiedošā daļa miljonāru un miljardieru interesējas tikai par sevi. Tas ir, tie, kuriem ir vislielākās iespējas palīdzēt citiem, praktiski ir vismazāk altruistiski. Keltnera komentārs par šo pētījumu: „Es izmērīju viņu līdzjūtības spēju citiem, bet visu laiku ieguvu vienu un to pašu rezultātu. Interesanti, ka viņu spīdošā izglītība, īpašais sabiedriskais statuss, varenība un prestižs deva viņiem tikai vienu brīvību – domāt tikai par pašiem sevi”*[18].

Cilvēkus, kas biznesā ir kā ekspluatācijas objekts (ražošanas, apmaiņas, kredītu sfērās), kapitālists uzskata par „svešiem” un pat kā otrās šķiras cilvēkiem (puscilvēkiem, necilvēkiem, dzīviem priekšmetiem); pie savādākas uztveres kapitālists vienkārši nespētu būt „efektīvs” un „konkurētspējīgs” uzņēmējs. Tādējādi rodas savdabīgs „sociālais rasisms” kā efektīvas kapitālistiskās uzkrāšanas nosacījums. Apzināta vai neapzināta citu cilvēku uzskatīšana par „dzīvu preci” likvidē kapitālistam jebkādus morālos ierobežojumus:
– pirmkārt, viņš uztver algotā darbaspēka izmantošanu (ar tā atsvešināšanu no daļas gala produkta par labu sev) kā kaut ko pašu par sevi saprotamu, kas pilnībā atbilst „dabisko tiesību” normām;
– otrkārt, „ekonomiskās lietderības” gadījumā viņš ir gatavs no algotā darbaspēka ekspluatācijas pāriet pie ekspluatācijas, izmantojot tiešu (klasisko) verdzību. Starp citu, kapitālisma rašanās stadijā tiešā verdzība bija pārsvarā pār algotā darbaspēka izmantošanu (atcerēsimies kaut vai kapitālistisko Ameriku, kurā līdz pilsoņu karam 1860-ajos gados verdzība bija ļoti plaši izplatīta). Šodien, XXI gadsimtā ir iezīmējusies globāla tendence atgriezties pie tiešas (fiziskās) verdzības.

Ar laiku ego un individuālisms kļūst par pašu kapitālistiskās ekspluatācijas objektu dzīves normu. Kapitālisti ir tajā ieinteresēti un veicina cilvēku pārvēršanos par individuālistiem, jo tas atvieglo ekspluatāciju un likvidē darba ņēmēju spēju kolektīvi pretoties kapitālistiem.

Savstarpējas palīdzības un sadarbības vietā cilvēku attiecībās nāk savstarpējā konkurence. Ar konkurenci ir piesūkusies visa kapitālistiskā sabiedrība: konkurence starp valstīm, konkurence starp kompānijām vienas nozares ietvaros, konkurence par preču un pakalpojumu pircēju rubli (dolāru, eiro, latu utt.) starp dažādu nozaru kompānijām utt. Ne mazāk asa ir konkurence starp strādājošajiem darba vietā. Algoto darbinieku sašķeltība noved pie tā, ka arodbiedrības reāli nespēj pretoties monopoliem pārkāpt un samazināt darbinieku tiesības. Ekonomiskā konkurence izplatās arī politiskajā sfērā (parādās pat tādi termini kā „politiskā tirgus konkurence”). Citiem vārdiem sakot, reāli eksistē „visu karš pret visiem” (XVII gadsimta angļu filozofa Tomasa Hobsa (1588-1679) frāze). Garīgā ziņā konkurence ir cilvēka tieksme pacelties virs pārējiem cilvēkiem, kas rada lepnības kaislību [vai kuras pamatā ir lepnības grēks – galvenais no nāves grēkiem]. Konkurence ekonomikā ir neapvaldīta lepnības kaislība, pareizināta ar naudaskāres kaislību un pārmērīgu individuālismu. Lai attaisnotu un pamatotu „visu karu pret visiem” ekonomikā, sociologi un ekonomisti izdomā visādas „teorijas” par konkurenci kā „progresa virzītājspēku”, par tās „labvēlīgo ietekmi uz ražošanas efektivitāti”, par tās „ieguldījumu” zinātnes un tehnikas attīstībā utt.. Patiesībā visas šīs „teorijas” ir viena vienīga mitoloģija. To sīkāka apskate un kritika iziet ārpus šī darba rāmjiem (mūs pirmkārt interesē jautājuma garīgā puse). Ir acīmredzams, ka cilvēka atrašanās pastāvīgā kara stāvoklī ar saviem konkurentiem attīsta viņā zvēram līdzīgas īpašības.

Tātad ir acīmredzams, ka individuālisms kā kapitālistiskās dzīves princips ir diametrāli pretējs kristiešu uzskatiem par cilvēku un sabiedrības uzbūvi.

Kapitālisms un kristietība – divi garīgi pretpoli

Īsumā apkoposim iepriekš teikto. Maksa Vēbera simts gadus atpakaļ atklātais „kapitālisma gars” vispirmkārt ir nevis protestantisma reliģijas produkts, bet gan izriet no naudas reliģijas. Protestantisms ir tikai vaina no daudzām šīs globālās naudas reliģijas izpausmēm. Tas, ka kapitālisma garīgajā pamatā ir īpaša reliģija, nav nekādu šaubu.  Pie tāda secinājuma nonāk daudzi kapitālisma pētnieki (var atšķirties tikai šīs reliģijas nosaukumi: „naudas reliģija”, „zelta teļa reliģija”, „mamona reliģija” utt.). Piemēram, aprakstot notikumus XVI gadsimta Holandē, A.Vadžra lieto terminu „zelta teļa reliģija”: „… nauda zaudē savu sākotnējo preču apmaiņas līdzekļa nozīmi un pārvēršas par tiešas kulta pielūgsmes objektu, kad visa „zelta teļa” reliģijas adeptu dzīve ir pakārtota attiecīgiem ikdienas rituāliem. Ar laiku šī reliģija pilnībā pārņēma Rietumu sabiedrību, pakļaujot sev visas sabiedrības dzīves sfēras, degradējot cilvēkus līdz tādu būtņu līmenim, kas ar maniakālu neatlaidību tiecas pēc galvenā savas eksistences mērķa – maksimālas bagātības iegūšanas”*[19].

Īss mūsu „naudas reliģijas”dogmu apskats un to salīdzinājums ar kristietību parādīja, ka:
– „naudas reliģijā” galvenā „ekonomiskā dogma” ir uzstādījums cilvēkam saraust, uzkrāt šīssaules bagātības; kristietībā galvenais uzstādījums ir labklājība (dažos gadījumos – labprātīga nabadzība); kapitālistiskās ieraušanas garīgais avots ir daudzās cilvēku kaislības [t.s. nāves grēki]; kristietības orientācija uz nabadzību vai labklājību izriet no cilvēka garīgās glābšanas uzdevuma;
– „naudas reliģijā” galvenā uzdevuma (bagātības uzkrāšanai) sasniegšanai ir atļauts izmantot jebkurus līdzekļus un „visefektīvākie” no tiem izrādās tie, kuri balstās uz cilvēcisko kaislību un netikumu izmantošanu (naudaskāri, lepnību, miesaskāri, patērēšanas kāri, maldināšanu, slepkavībām, dažādām garīgi – tikumiskās vardarbības formām utt.); kristietībā ekonomiskā darbība ne tikai izslēdz cilvēka kaislību un netikumu izmantošanu, bet arī tiek uzskatīta par cilvēka garīgās glābšanas līdzekli (caur darbu kā radošu darbību);
– „naudas reliģijā” neapšaubāma dogma ir privātīpašuma „svētums”; kristietībā sociālais ideāls ir kolektīvā darba un sabiedriskais īpašums;
– „naudas reliģijā”cilvēka dzīves sociāli-ekonomiskās uzbūves ideāls ir individuālisms, cilvēku sašķelšana (atomizācija) un to savstarpējā cīņa (ekonomikas sfērā – konkurence); kristietībā ideāls ir kolektīvisms un kopienas dzīves formas (ekonomikas sfērā – sadarbība un savstarpējā palīdzība).

Kristietības saimnieciskajā ētikā galvenais princips ir cilvēka cīņa ar grēku un kaislībām kā galvenais personiskā glābiņa nosacījums un tāda saimnieciskā organizācija, kas atvieglos izglābšanos visiem (mīlestības baušļa realizācija). Kapitālisma ekonomiskajā ētikā uzsvars vienmēr tika likts uz cilvēka grēcīgās dabas izmantošanu un viņa kaislību ekspluatāciju. Agrāk no kapitālisma ideologu puses bija mēģinājumi paaugstināt kapitālisma pozitīvas uztveres līmeni, parādot to kā dažu kristietības „ideālu” nesēju (protams, izkropļojot šos ideālus līdz nepazīšanai). Mūsuprāt tieši tāpēc tik populāra bija Maksa Vēbera grāmata „Protestantu ētika un kapitālisma gars”, jo šai darbā autors mēģināja parādīt, ka „kapitālisma gara” nesēji tomēr vadījās pēc kaut kādām kristīgām normām, vienkārši šīs normas atšķīrās no tolaik vispārpieņemtajām. Šai Vēbera darbā ir vērojama sava veida pirmo kapitālistu [pēc būtības – visaugstākās raudzes bezprincipālu neliešu] heroizācija (pacelšana varoņu kārtā). Tātad Vēbera grāmata satur acīmredzamu ideoloģisko piejaukumu (neskatoties uz to akadēmiskās aprindās šo darbu pieņemts uzskatīt par nepārspējamu „objektīvās” socioloģijas zinātnes paraugu).

Šodien maskas jau ir atmestas: Rietumos ekonomisti, sociologi un filozofi jau ir nolaidušies līdz netikumu, kaislību un egoisma, kā galveno ekonomikas un progresa dzinējspēku, „zinātniskajam pamatojumam”.

Lūk, tikai viens piemērs. 1999.gadā krievu valodā iznāca viena vācu autora grāmata „Ētiskās ekonomikas principi” *[20]. Viena no grāmatas nodaļām saucās: „Private Vices – Public Benefits (Personiskie trūkumi sabiedrības labā (angļ.)) – labais kā ārējs efekts”. Šīs nodaļas nosaukumā ir definēta galvenā Rietumu „pētnieku” tēze. Tā ir absurda un neprātīga ideja: mēģināt celt stipru un bagātu sabiedrību uz grēcīgiem un netikumiskiem pamatiem.

Tādējādi kapitālismam kā „naudas reliģijai” un kristietībai ne tikai nesaskan cilvēka un sabiedrības sapratne, bet tās ir diametrāli pretējas viena otrai un ir viena otru izslēdzošas pasaulskatu koncepcijas. Par to rakstīja agrīno laiku kristiešu Svētie, jo īpaši Jānis Hrīzostoms (Zeltamute) un Simeāns Jaunais Teologs. Lai gan tolaik kapitālisma kā sabiedriskās iekārtas vēl nebija, tomēr „kapitālisma vīruss” cilvēku dvēselēs jau eksistēja un jau tolaik apdraudēja sabiedrību. Lūk, Jāņa Hrīzostoma (Zeltamutes) vārdi: „Naudaskāre satricināja visu pasauli, visu noveda līdz haosam, tā novērš mūs no svētīgās kalpošanas Kristum, jo nevar, saka viņš, kalpot Dievam un mamonam, jo mamons pieprasa pilnīgi pretējas lietas kā Kristus. Kristus saka: iedod trūkumcietējiem, bet mamons saka: atņem trūkumcietējiem. Kristus saka: esi humāns (cilvēkmīlestības pilns) un labvēlīgs, bet mamons saka: esi cietsirdīgs un necilvēcīgs un neņem vērā nabagu asaras” *[21].

Vēlreiz uzsveru: Jānis Hrīzostoms (Zeltamute) pamanīja kristietības un „naudas reliģijas” principiālu nesaderību vēl tolaik, kad kapitālisms atradās „snaudoša vīrusa” stāvoklī. Vai patiesi šodien, kad kapitālisms ir pilnībā uzplaucis un parādījis savu pretīgo dabu, mums vēl nav redzama šī nesaderība?! Kaut arī, nav izslēgts, ka tiešām tas nav redzams, jo kristietības gars sāka strauji pamest mūsu dzīvi un cilvēki pārstāja pat saprast, kas kristietība patiesībā ir. „Kapitālisma gars” [tas ir egocentrisma, mantrausības, baudkāres utt. gars] daudziem ir kļuvis tuvāks un saprotamāks.

Par naudas „dievišķo” dabu: īss ievads naudas teoloģijā jeb galvenā naudas reliģijas dogma

Iepriekš mēs apskatījām virkni būtisku kapitālisma reliģijas dogmu. Tomēr galvenā šīs reliģijas dogma ir par naudas „dievišķo” dabu, tāpēc apskatīsim to sīkāk.

Vispirms maza atkāpe. Mācību grāmatas un monogrāfijas ar nosaukumiem „Naudas teoloģija”, „Naudas reliģija” utt. grāmatveikalos, bibliotēkās un internetā atrast nevar. Bet tas nenozīmē, ka nav naudas reliģijas, ka nav naudas teoloģija, nav dogmas par naudas „dievišķo” dabu. Visu šo parādību eksistence loģiski izriet no fakta, ka naudas reliģija ir ezotēriska [ezotērika – (no sengrieķu valodas burtiskā tulkojumā „iekšējs”) no apkārtējiem, neiesvētītajiem slēptas kādas mācības pamatatziņas; slēpts mācības kodols]. Tas ir, naudas reliģijai (kā naudas teoloģijas sistemātiski izklāstītu un pamatotu dogmu kopums) ir divas versijas: viena – „izredzētajiem”, „iesvētītajiem”, „augstākai kastai”, bet otra versija „profāniem”, „plebejiem”, „zemākajām kastām”. Abas šīs versijas eksistē zem dažādiem nosaukumiem un dažādām izkārtnēm. Kapitālisma ideologi ļoti labi saprot, ka „uzsēdināt” cilvēku uz naudas reliģijas „opiuma” („adatas”) ir vieglāk, ja viņam nesaka, ka tas ir opiums un narkotika, bet gan nosauc to, piemēram, par „garšīgu konfekti” (pie tam iepriekš iesaiņojot šo opiumu ļoti smukā un krāšņā papīrītī).

Šodien mūsu grāmatu veikalos ir plašs šādu „konfekšu” asortiments ar dažādiem spožiem „iepakojumiem”. Uz iepakojumiem ir rakstīts: „Ekonomika”, „Ekonomikas teorija”, „Nauda”, „Banku lietas”, „Finanses”, „Socioloģija”, „Filozofija” utt. Bet gandrīz visas šīs konfektes satur vienu sastāvdaļu – naudas reliģijas „opiumu”. Šāda veida grāmatas (mācību un monogrāfijas) ir sarakstītas t.s. „putnu” valodā [tas ir kodēta, šifrēta valoda], kas ir izstrādāta speciāli „plebejiem”, „neiesvētītajiem”, „profāniem”. Šāda valoda ļauj ātri un efektīvi ieviest „profānu” apziņā (precīzāk sakot – zemapziņā) naudas reliģijas dogmas un pārvērst tos par pārliecinātiem šīs reliģijas piekritējiem vai pat fanātiķiem.

„Iesvētīto” naudas teoloģija tiek slēpta no „profāniem” aiz septiņām atslēgām. Bet mēs spēsim saprast kapitālisma garīgo būtību tikai tad, ja ieraudzīsim abas tās „monētas” puses, ko sauc par naudas reliģiju. Lai piekļūtu naudas reliģijas „slepenajām zināšanām”, nebūt obligāti nav jāmeklē slēptos seifos kādi „Cionas gudro protokolu” tipa rokraksti un grāmatas un nav jāvervē savi aģenti masonu ložās, un nav pašam, riskējot ar savu dzīvību, jāiefiltrējas „izredzēto” slepenajās biedrībās. Šos noslēpumus var saprast, lasot Kristīgās Baznīcas Svēto rakstu darbus. Tā kā viņiem bija „garīgā redze”, viņi spēja iepazīt „slepeno zināšanu” noslēpumus un atklāt naudas reliģijas „tēvu-dibinātāju” plānus.  Pamatojoties uz kristiešu Svēto gudrajiem padomiem un ieteikumiem, iespējams iemācīties saprast mūsdienu „zinātniskās”un „mācību” literatūras „putnu valodas” slēpto nozīmi un atšifrēt naudas reliģijas ezotēriskās dogmas.

Ievadpiezīme par naudas teoloģiju

Nauda kapitālismā ir bagātības koncentrēta izpausme. Atšķirībā no rupjas fiziskās bagātības zemes, mežu, derīgo dabas izrakteņu, ēku, fabriku, mašīnu, mākslas priekšmetu utt. formā, kas ir cieši „piesieta” pie materiālās pasaules, nauda „atraujas” no nicinātās „matērijas” un pārvēršas sava veida ideālā būtībā. Šī ideālā būtība līdzīgi spogulim spēj pietiekami precīzi atspoguļot materiālo pasauli, pie nosacījuma, ka nauda sabiedrībā ir tikai preču apmaiņas un maksāšanas līdzeklis, jeb citiem vārdiem sakot, ja nauda pilda tikai tīri tehniskas funkcija. Uzliekot naudai papildus funkcijas, kas iziet ārpus tīri tehniskām, noved pie tā, ka „naudas spogulis” sāk atspoguļot mantisko pasauli izkropļotā veidā. (Pie šīm liekajām funkcijām pirmkārt ir pieskaitāma kapitāla un bagātību uzkrāšanas funkcija. Vēlāk naudai parādījās dažādas „neekonomiskās” funkcijas, tādas kā politiskās varas sagrābšanas un nostiprināšanas līdzeklis u.c.). Šodien naudas pasaule ir gandrīz pilnībā „emancipējusies” (atbrīvojusies) no materiālās pasaules un ir uzsākusi patstāvīgu dzīvi. Tāda, mūsdienās gandrīz pilnīga, naudas sfēras autonomija no reālās ekonomikas rada priekšnoteikumus, lai cilvēki uztvertu naudu kā kaut ko „ne no šīs pasaules” un pat kā kaut ko „garīgu”, no kā ir atkarīga atsevišķu cilvēku un visas sabiedrības šīssaules dzīve. Mūsdienu nobriedušajā naudas civilizācijas laikmetā, vidēji statistiskais cilvēks ir tendēts naudā redzēt „dievišķo” un aktīvi to pielūdz. Tā ir naudas reliģijas būtība.

Ir acīmredzams, ka nobriedušajā naudas civilizācijā pie varas esošie ne tikai nemēģina cīnīties ar naudas reliģijas „opiumu”, bet pat tiecas uz šīs „narkotikas” „uzsēdināt” visu cilvēci. Tāpēc viņi visādi veicina naudas pagānu „reliģiskās” jūtas, bet naudas reliģijas teologi nopūlas, lai pamatotu naudas „dievišķo” dabu.

Nauda – pasaules dievs. Trīs naudas dieva izpausmes (hipostāzes)

To, ka nauda ir ne tikai sociāli-ekonomiskās dzīves parādība, bet arī garīgās dzīves parādība, ir zināms jau tūkstošiem gadu. Par to pietiekami dziļi rakstīja un stāstīja pirmo gadsimtu kristiešu Svētie. Viņus var citēt līdz bezgalībai*[22]. Interesanti, ka pat Kārlis Markss, kuru pieņemts uzskatīt par pārliecinātu materiālistu, rakstīja ne tikai par naudas ekonomisko funkciju, bet arī par to, ka nauda kapitālismā ir kļuvusi par visīstāko dievu, pie tam par tādu dievu, kurš izkonkurē citus dievus un iegūst vispasaules dieva statusu: „Nauda ir greizsirdīgs Izraēlas dievs, kurš necieš sev blakām nevienu citu dievu. Nauda nogāž no to augstumiem visus citus cilvēku dievus un pārvērš tos par preci. … . Ebreja dievs pārvērtās pasaulīgā dievā un tādējādi kļuva par pasaules dievu” *[23]. Naudai šai ziņā nav izņēmumu arī Dievam ar lielo buru – Kristum. Pat vairāk, tā mēģina vispirmām kārtām gāzt tieši Kristu, jo Viņš un tikai Viņš traucē naudai (precīzāk sakot – naudas saimniekiem) nodibināt vispasaules kundzību.

Augstāk citētie Marksa vārdi tika uzrakstīti 1843.gadā. Ja jau tolaik, pēc Marksa domām, nauda bija pasaules dievs, tad ko lai saka par mūsdienām?! Interesanti, ka šodien par naudas garīgi-reliģiozo dabu runā gan kvēli kapitālisma pretinieki, gan arī konsekventi mamona baznīcas adepti. Neviena reliģija nespēj eksistēt bez dieva. Tai skaitā arī naudas reliģija. Tāpēc vajadzētu sīkāk apskatīt šo dievu.

Mēs zinām, ka kristietībā galvenā ir dogma par Dievu kā Svēto Trīsvienību, ko nebūt nav tik vienkārši saprast. Līdzīgi arī dogmas par naudas „dievišķo dabu” sapratne prasa pietiekami lielu intelektuālu piepūli, jo naudas dievam ir vairākas garīgas izpausmes (hipostāzes [hipostāze – unikāla eksistēšanas forma]). Šādas izpausmes (hipostāzes) ir trīs un savā visu šo daļu vienībā un nedalāmībā tas arī ir „greizsirdīgais Izraēlas dievs”.

Īpaši vēlamies uzsvērt, ka naudas reliģija ir eksistējusi vienmēr, arī vissenākajos laikos. Tikai tad tā atradās „katakombu” [neatzītā, apspiestā, pagrīdes] stāvoklī; ja tā netika vajāta, tad vismaz netika atzīta kā oficiāla valstiska reliģija (tiesa gan atsevišķās valstīs, atsevišķos laika posmos naudas reliģija izgāja no pagrīdes un kļuva par oficiālu valsts reliģiju un tad sabiedrība kļuva par kapitālistisku un te kā piemērus var minēt Babilonu, Grieķiju, Romu u.c.). Īsāk sakot, tā eksistēja kā margināla, slepena sekta. Mūsdienās naudas reliģija ir kļuvusi par globālu reliģiju.

Lūk, kā „naudas reliģijas” pārvēršanās procesu par globālu, visaptverošu reliģiju apraksta Nikolajs Somins (1947): „… visos laikos bagātība ievilināja cilvēkus nāvīgās lamatās. Tomēr mūsdienās notiek pavisam kas prātam neaptverams. Labumu un bagātību iegūšanas kaisle ir sasniegusi tādus apmērus, ka ir pārvērtusies par veselu reliģiju – naudas reliģiju. Pie tam par totālu reliģiju, visas tautas reliģiju. Naudaskāre ir pārņēmusi visus – jaunus un vecus, vīriešus un sievietes, strādājošos un dīkdieņus. Agrāk, slikti vai labi, bet valsts tomēr centās kalpot kārtībai un taisnībai, māksla – skaistumam, zinātne – patiesībai, sports attīstīja ķermeni, medicīna ārstēja, literatūra mācīja labo un tikumisko, elite tiecās pēc valsts varenības, armija aizsargāja Dzimteni, masu saziņas līdzekļi attainoja sabiedrībā notiekošo, visbeidzot ekonomika visus apģērba un paēdināja. Šodien tas viss ir palicis, tikai kājām gaisā apgrieztā veidā – viss, pilnīgi viss kalpo kā naudas ieguves, sevis bagātināšanas līdzeklis naudiskā formā. Bet pašas darbības labums, sabiedriskais labums izpaužas nejauši, kā iedzīvošanās procesa blakusprodukts. Mamons visus ir nopircis un padarījis no sevis atkarīgus. Mūsdienās jo īpaši skaidri ir redzams šo apustuļu vārdu patiesums: „visa ļaunuma sakne ir mantas kārība”(1. Tim. 6:10)” *[24].

Tātad naudas reliģija ir ļoti praktiska, visur viegli iekļūt spējīga reliģija.

Pirmkārt, no tās savā praktiskajā dzīvē vadās cilvēki no visiem sabiedrības slāņiem (algotie darbinieki un darba devēji, jaunie un vecie, kristieši un visu citu, bez izņēmumiem, oficiālo reliģiju pārstāvji, slimie un veselie, vīrieši un sievietes utt.). Un pat ļoti slinki un bezrūpīgi cilvēki ir kļuvuši par centīgiem „naudas reliģijas” sekotājiem (kas netika un netiek novērots oficiālajās tradicionālajās reliģijās).

Otrkārt, „naudas reliģijas” „baušļus” cilvēki stingri ievēro visās dzīves sfērās: rūpniecībā, tirdzniecībā, kultūrā, sportā, mākslā, politikā, masu saziņas līdzekļos, skolā (sākumskolā, vidusskolā, augstskolā), zinātnē, armijā, tiesībsargājošās iestādēs, valsts iestādēs utt. Dīvaini, bet „naudas reliģijas” „baušļuš” sākuši paklausīgi ievērot pat baznīcu iekšienē (gan katoļu, gan protestantu, gan musulmaņu, gan jūdaistu un pat pareizticīgo).

„Naudas reliģijas” baušļi ir ļoti vienkārši un ir visiem zināmi: slepkavo, maldini, melo, skaud, neieredzi, zodz utt. Nav obligāti afišēt savu „ticību”, fanātisku piederību mamonam. Šos baušļus var izpildīt slepus, lai apkārtējie pat nespētu iedomāties par cilvēka uzticību mamonam. Ar to vien cilvēks izpildīs bausli: maldini. Pats galvenais „naudas reliģijas” bauslis ir, ka nedrīkst būt neviena cita dieva, izņemot mamonu [tas ir – pilnīgi viss ir jāpakārto naudai]. Mamons ir ļoti greizsirdīgs dievs un nepiedod „flirtēšanu” ar citiem dieviem (kaut vai daļēju kalpošanu kādam citam). Jo īpaši tas attiecas uz Kristu. N.Somins raksta: „Mamons uzcītīgi seko sevis godināšanai un tiem, kas to viscītīgāk dara, dod bagātību. Un otrādi, tiem, kas to negrib darīt, viņš atņem izdzīvošanai nepieciešamos līdzekļus, izstumj no sociuma, atstāj nomirt bada nāvē” *[24].

Kas tad šis mamons ir par dievību?

Pirmā „naudas dieva” izpausme (hipostāze): Nauda kā būtne vārdā „mamons”, ko cilvēki pielūdz, ciena un vienlaicīgi arī no kura baidās.

Vēsturnieki apgalvo, ka mamons ir cēlies no senās Sīrijas un pēc tam to sāka pielūgt senie ebreji. „Mamons” aramiešu (sensīriešu) valodā nozīmē „dārgumi”. Šis vārds (nosaukums) kļuva izplatīts un bez tulkojuma vispārsaprotams tajās valstīs, kur plaši izplatījās kristietība. Kristiešiem un visiem izglītotiem cilvēkiem ir labi zināmi Jēzus Kristus vārdi: „Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai” ( Lūk. 16:13). Vārds „mamons” ir pieminēts vairākās Jaunās Derības vietās – Mat. 6:24; Lūk. 16: 9, 16:13 [latviskā tulkojumā vārds „mamons” ir iztulkots kā „manta”, tulkojot pēc krievu tulkojuma analoģijas, Lūk. 16:13 tulkojums būtu: „Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonam”].

Jāatzīmē, ka katrai tautai bija savs bagātības un naudas dievs. Pirmskristiešu laikmeta bagātības dievam bija visdažādākie nosaukumi. Piemēram, sengrieķu panteonā bagātības dievs bija Plutoss (no šejienes arī radies vārds „plutokrātija” – bagāto vara). Visdrīzāk sākotnēji tas bija neatdalāms no pazemes valstības dieva Plutona, kura pārziņā bija zemes dzīļu bagātības. Viens no grieķu Olimpa iemītniekiem bija Hermess. Viņš bija tirgotāju aizbildnis un deva bagātību. No sengrieķu mitioloģijas ir zināms, ka Hermesam piemita daiļrunība, izveicīga attapība un viltība, kā arī viņš bieži mēdza maldināt un zagt.

Senajiem romiešiem tirdzniecības, peļņas un mantiskās bagātināšanās dievs bija Merkūrijas, kuram bija liela līdzība ar Hermesu. Viņa vārds ir cēlies no vārda, kas tulkojumā nozīmē „prece”, „tirgot” (no šejienes arī radušies mūsdienu vārdi „merkantils”, „merkantilisms”). Merkurija tempļa aizsardzībā senajā Romā bija tirgotāju ģilde. Merkūrijs nodrošināja tirgotājiem peļņu un tā atribūts bija maks. Šis dievs, saskaņā ar romiešu ticējumiem, palīdzēja atrast dārgumus.

Romiešu dievu panteonā īpašu vietu ieņēma Junona Monēta – naudas lietu aizbildne (Romā šīs dievietes tamplī tika kalta metāla nauda, kuru sāka saukt par „monētām”).

Senajiem slāviem viens no galvenajiem pagānu dieviem bija Veless. Viņš bija lopu, bagātības, zelta, tirgotāju, lopkopju, zemnieku un mednieku dievs, un viņam pakļāvās visi zemākstāvošie gari.

Ķīnā un citās Austrumu zemēs, dievu skaits, kuri atbild par bagātību, naudu, tirdzniecību un darījumu veiksmi, skaitās desmitos, ja ne simtos.

Vārds „mamons” ir labi zināms pašreizējajiem jūdaisma sekotājiem, jo tas ir sastopams Talmudā. Attieksme pret „mamonu” Talmudā ir visnotaļ pozitīva. Protams jūdaismā kā monotoetiskā [viendievīgā] reliģijā „mamons” nav dievs, bet tiek apskatīts kā sava veida garīgais pirmsākums, kurš tuvina ebreju Dievam. Par „mamonu” runā mūsdienu ebreju kabalisti. Viņi vērš uzmanību uz apstākli, ka hematrijā (numeroloģijā) vārdu „mamons” (bagātība, naudas pārpilnība) un „sulojam” (kāpnes) skaitliskās nozīmes sakrīt. Viņi pie tam atceras tās kāpnes, kuras ir pieminētas Torā (Genesis jeb 1.Mozus grāmatā) un kuras Jēkaba (Izraēla 12 cilšu ciltstēva) pravietiskajā sapnī stiepās no zemes līdz pat debesīm. Viņiem tas ir pietiekams pierādījums uzskatam, ka tiekšanās pēc bagātības un naudas ir „visaugstākā svētība”. Uz šo slēpto vārda „mamons” nozīmi vērš uzmanību rabīns Bendžamins Blehs: „Nauda var kļūt par tām kāpnēm, kas cilvēkam ļauj sasniegt viscēlākos mērķus. Par naudu var uzcelt templi dievkalpojumiem, skolas bērnu apmācībai, mājas nabagiem un bezpajumtniekiem, slimnīcas slimajiem, patversmes vajātajiem. Ne priekš mums, ebrejiem, ir rakstīts, ka it kā vieglāk ir kamielim iziet caur adatas caurumu, nekā bagātniekam ieiet pa debesu vārtiem. Ja bagātnieks saprātīgi izlieto savu bagātību, tad nauda var nodrošināt viņam un citiem mūžīgu svētību” *[25]. [Pie šā var piebilst, ka nauda var kļūt par kāpnēm uz augšu, bet var arī nekļūt…. un var arī kļūt par kāpnēm uz leju, kā tas visbiežāk arī notiek.]

Mūsdienu postkristiānisma laikmetā visizplatītākais bagātību dieva vārds ir – „mamons”. To bieži izmanto, lai apzīmētu naudas reliģiju: šo reliģiju sauc par „mamona reliģiju” vai vienkārši par „mamonismu”. Terminu „mamonisms” zinātniskajā un politiskajā literatūrā pirmo reizi ieviesa Vācijā pēc Pirmā pasaules kara tādi autori kā Rūdolfs Jungs (1882-1945) un Gotfrīds Feders (1883-1941). Šie autori un viņu sekotāji vārdā „mamonisms” ielika dažādu jēgu: sākot ar noteiktu kapitālistiskās ekonomikas modeli un beidzot ar sabiedrības reliģiski – garīgo stāvokli, kāds izveidojās Rietumos XX gadsimta sākumā (mamonisms tika apskatīts kā reliģija, kura noliedz un iznīcina kristietību).

Mūsdienu [reliģiski pārliecinātie] mamonisma pētnieki pietiekami vienbalsīgi atzīst, ka mamons ir neredzama būtne, kura ir pieskaitāma neredzamajai kritušo (nešķīsto) garu (dēmonu) pasaulei – tā saucamajai „infernālajai pasaulei” [infernus –elle]. Tur mamons ieņem noteiktu vietu dēmonu hierarhijā (ar šīs hierarhijas pētniecību nodarbojas speciāla zinātne – demonoloģija). Viņš, protams, šai hierarhijā nav pirmā persona, bet, kā apgalvo demonoloģijas speciālisti, tas ir viens no septiņiem galvenajiem dēmoniem (katrs no šiem dēmoniem atbilst vienam no septiņiem nāves grēkiem [šīs koncepcijas autors ir vācu teologs (katolis, dedzīgs antiprotestantists) Peters Binsfelds (1540-1598)]). Mamons ir daudzsejaina būtne. Tas ir bagātības, naudas, mantrausības dievs. Atsevišķos gadījumos viņš var būt rijības dievs (agrāk Krievijā par mamonu sauca vēderu, kuņģi, „iekšas”). Tai pat laikā, kā apgalvo speciālisti dēmonu jomā, mamons ir labs kārdinātājs un pavedinātājs.

Jāatzīmē, ka dziļas zināšanas par dēmona vārdā „mamons” garīgo dabu ir zināmas tikai šauram „izredzēto” un „iesvētīto” lokam no mamona baznīcas. Šie „iesvētītie” savās slepenajās tikšanās vietās apzināti pielūdz mamonu, izmantojot speciālus rituālus. Visa cita starpā, mamonas figūras vietā šajās slepenajās sapulcēs var tikt izmantota paša tā priekšnieka – Sātana figūra (Masonu biedrībās pielūgsmes figūra ir Bafometa galva. Šī  būtne (puscilvēks – pusāzis) kļuva par galveno Sātana pielūgsmes simbolu vēl kopš Templiešu ordeņa laikiem (1119/1129-1312). Templieši lūdzās Bafometa galvas priekšā bagātību. Salīdzinoši īsā laika posmā šis ordenis kļuva pasakaini bagāts un tas bija savu laiku visietekmīgākais ordenis [savukārt Senprūsijas un Livonijas teritorijas pakļāvušais un mūsdienās joprojām eksistējošais Teitoņu ordenis 1198.gadā tika izveidots pēc Templiešu ordeņa modeļa un parauga]).

Kas attiecas uz mamona baznīcas ierindniekiem, „profāniem”, tad viņu priekšstats par mamona dabu ir visai miglains. Un neizglītotības dēļ pats mamona vārds viņiem pat var būt nezināms. Viņi dod priekšroku citiem vārdiem un nosaukumiem: „veiksme”, „laime”, „fortūna” utt. , kurus izmantojot tie nodod mamonam savus lūgumus, lūgšanas un tostus. Bet ko konkrēti mamona pielūdzēji (gan apzinīgie, gan tie, kas to dara neapzināti) vēlas no sava dieva? „Svētlaimi”. Viņiem mamons ir „svētlaimes” avots, kas ir otrā naudas dieva izpausme (hipostāze).

Otrā „naudas dieva” izpausme (hipostāze): Nauda kā „svētlaime”, kuras avots ir dievs mamons.  Arī šī „svētlaime” ir pietiekami grūti izskaidrojama parādība. Tā ir nemateriāla, kas līdzinās no debesīm uz mamona pielūdzēja galvu nonākušam „garam”, „enerģijai”. Reizēm šo „svētlaimi” arī sauc par „bagātību”. Bagātība ir ne tikai cilvēka īpašumā esošu lietu kopsumma. Tā, pirmkārt, ir cilvēka garīgā pašsajūta. Mamona „svētlaimes” ietekmē cilvēkam noteikti ir jāizjūt savs pārākums pār citiem. Un materiālā īpašuma daudzumam te ir sekundāra loma, galvenais ir šī pārākuma (sevis pacelšanas virs citiem) sajūta. Šī „svētlaime” piepilda cilvēku ar neaprakstāmu prieku, kas var novest cilvēku sava veida reliģiskās ekstāzes stāvoklī.

Tiesa gan šīs naudas dieva hipostāzes īpatnība ir tāda, ka šim „garam” ir jānāk nepārtraukti [bet tas nozīmē, ka vajag ne tikai vēl un vēl bagātības, bet vajag vēl un vēl apkārtējo, virs kuriem pacelties, pretējā gadījumā prieka un ekstāzes nav]. Antīkais filozofs Seneka Jaunākais (4.g. pirms Kr. – 65.g. pēc Kr.) teica: „Ir divi īstas bagātības nosacījumi: lai būtu viss nepieciešamais un lai būtu apmierinājums ar to”.  Un paskaidrojot šo domu, viņš saka: „Ne tas ir nabags, kuram ir maz, bet gan tas, kurš grib, lai viņam būtu vairāk” [tas ir īsts (garīgs) bagātnieks ir tas, kuram pietiek ar to, kas viņam ir, bet īsts nabags (arī garā nabags) ir tas, kuram vajag arvien vairāk]. Bet, ja nav apmierinājuma ar bagātību, tad „svētlaime” pārstāj būt par „svētlaimi”. Un, ja „svētlaimes” plūsma samazinās, tad tas tiek uztverts kā pakāpeniska mamona labvēlības zaudēšana. Cilvēks tādējādi var palielināt savā īpašumā (valdījumā) esošo lietu skaitu, bet tai pat laikā justies kā pēdējais nabags. Tādi ir grūtie, var pat teikt, ka viltīgie mamona sekotāju garīgās dzīves likumi. Eiforijas stāvoklis beidzas un tā vietā nāk nemiers. Ja „svētlaimes” straume tiek pārtraukta, tad tas tiek uzskatīts par drausmīgu „sodu” no mamona puses. Uztraukums un nemiers pāraug histērijā, dusmās un ārprātā. Pašnāvība var kļūt par šāda veida „reliģiskas histērijas” finālu.

Vēlreiz gribu uzsvērt, ka šai „svētlaimei” nav ne vismazākā sakara ar mūsu materiālo pasauli. Tā ir sava veida abstrakcija, kam ir skaitliska (matemātiska) izteiksme. Piemēram, mēs varam uzzināt, ka uz kaut kādu datumu oligarha N bagātība ir 10 miljardi dolāru. Fondu indeksa kritiena rezultātā šī bagātība samazinās, piemēram, par 50%. Savukārt visa materiālā pasaule (rūpnīcas, viesnīcas, restorāni u.c. kustamā un nekustamā manta) tai pat laikā nekādi nav cietusi. Tomēr nemateriālā „svētlaimes” izteiksme ir samazinājusies par 5 miljardiem dolāru.

Vai, lūk, cits piemērs. Tā paša oligarha N īpašums gada laikā ir palielinājies no 10 līdz 20 miljardiem dolāru. Tas ir – 2 reizes. Vai var uzskatīt, ka viņš ir kļuvis bagātāks? Grūti pateikt. Ja tai pat laikā viņa konkurenta (oligarha X) īpašums palielinājās 3 reizes, tad droši var teikt, ka oligarhs N sāka justies nabagāks; viņš sajuta, ka momons viņu ir pametis.

Mamona piekritēji baidās no šīs dievības dusmām, jo tā var jebkurā mirklī atņemt katram no viņiem „dzīvinošo” „svētlaimi” neatkarīgi no viņu sociālā statusa. Izņēmums ir tikai „iesvētītie” baznīcas pārstāvji, kuru skaits ir ļoti neliels. Pēc savas dabas tie ir puscilvēki-pusdievi [viņi tā uzskata]. Viņiem ne tikai nevar tikt atņemta „svētlaime”, bet viņi paši aktīvi palīdz mamonam sadalīt šo „svētlaimi” starp ierindas („neiesvētītajiem”) ticīgajiem.

Mamona nežēlestībā var krist gan fabrikas īpašnieks, gan algots darbinieks, gan mazas tirgotavas saimnieks, gan lielas korporācijas top menedžeris, gan „labklājīgo” Rietumu iedzīvotājs, gan mežonis no kādas Āfrikas valsts. Tās ir „dieva dusmas”, kuras tur briesmīgā nervu sasprindzinājumā mamona baznīcas ierindas ticīgos. Bez mamona „svētlaimes” (vai vismaz bez cerības uz to) ierindas ticīgā dzīve zaudē jēgu un viņam atliek tikai līst cilpā vai mesties zemē no debesskrāpja.

Par to, kas patiesībā ir mamona „svētlaime”, ļoti labi zina kristieši no Evanģēlija un kristiešu Svēto darbiem. To viltīgais mamons arī visādos veidos sūta cilvēkiem kā saldu kārdinājumu, kas var iedegt viņā dažādas kaislības [tai skaitā nāves kaislības jeb nāves grēkus]. Visbiežāk viss sākas ar mantkārību un naudaskāri.

Mamons vienmēr „strādā” „komandā” un viņa infernālie [elles] „partneri” palīdz viņam iedegt upurī arī citas kaislības: rijību, godkāri, varaskāri, skaudību, izspiešanu, baudkāri u.c. Bet beidzas viss ar skumjām, izmisumu, dusmām un reizēm ar labprātīgu aiziešanu no dzīves. Kristiešiem ir labi zināms, ka mamons ir tāds pats cilvēku slepkava kā viņa priekšnieks Sātans.

Trešā „naudas dieva” izpausme (hipostāze): Nauda to taustāmajā-materiālajā formā. Tā ir redzamā un juteklis uztveramā „greizsirdīgā Izraēlas dieva” daļa. Caur to mamona baznīcas adepts pakāpeniski nonāk līdz naudas dieva sapratnei visā tā pilnībā, visās trīs viņa izpausmēs (hipostāzēs). Agrāk, vēl pirms masveida cilvēces pāriešanas mamona baznīcā, nauda bija materiāla, pietiekami labi pildīja vērtību mēra funkciju, bija maksāšanas un maiņas līdzeklis un tai sabiedrībā bija pieticīga „kalpa” statuss. Tomēr pat šai „tehniskai” naudai cilvēki pierakstīja kaut kādu mistisku spēku.

Interesanti, ka vēsturiskā materiālisma laikmetā [domāts Padomju periods] politekonomiskas mācību grāmatās tika rakstīts par „naudas fetišismu” – parādību, kad cilvēki materiālo naudu uztver kā kaut ko mistisku un noslēpumainu. „Naudas fetišisms – naudas pielūgsme, tās dievišķošana privātā īpašumā balstītas rūpniecības spontanitātes un anarhisma apstākļos, kad attiecības starp cilvēkiem neizbēgami pieņem mantiski (preču apmaiņas) orientētu formu” *[26]. Jāpiezīmē, ka naudas fetišisms ir tikai viena no fetišisma formām („fetišisms – reliģisku ticējumu kopums, kas izpaužas kā nedzīvu dabas objektu (fetišu) pielūgsme un to apveltīšana ar pārdabiskām spējām*[27]).

Visizplatītākā un „vispilnīgākā” materiālās naudas forma vienmēr ir bijusi (un šodien joprojām paliek) zelts. Zelta esamība īpašumā (vai tieksme pēc zelta iegūšanas) ir iracionāla: šis dzeltenīgais metāls ir maz piemērots cilvēka dabisko vajadzību apmierināšanai. Neskatoties uz visu savu materiālistiskumu, zeltam ir ļoti dziļa un līdz galam neizzināta reliģiska jēga. Tas ir bagātības dieva materiālais simbols. Mamona baznīcas biedriem zelts ir ne tikai īpašumā, bet tas ir arī viņu reliģiskās pielūgsmes objekts. „Zelta teļš” ir mamona kā garīgas būtnes augstākais materiālais simbols. „Zelta teļš – zelta (vai zeltīts) buļļa elks Vecajā derībā, ko pielūdza kā paša Dieva iemiesojumu. Pārnestā nozīmē – naudas un bagātības personifikācija” *[28].

Sīkāk zelta teļš ir aprakstīts Vecajā derībā 2.Mozus grāmatā (32.nodaļā). Šo pagānu elku izgatavoja Ārons (Mozus, kurš izveda ebrejus no senās Ēģiptes, brālis) pēc Izraēla dēlu kategoriskiem pieprasījumiem; šie dēli ilgās Mozus prombūtnes Sinajā dēļ (kur tas runāja ar Dievu), vēlējās, lai viņiem uz vietas būtu kaut kāds redzams dievības  attēlojums. Visdrīzāk šis elks tika uztaisīts seno ēģiptiešu svētā buļļa Apisa vai baltā buļļa Mnevisa formā.

No Bībeles ir zināms, kāds stingrs sods piemeklēja zelta teļa pielūdzējus un pašu elku. No jauna zelta teļa kults senajiem ebrejiem radās ķēniņa Jerobeāma laikā [skat. Bībeles 1.Ķēniņu grāmatu 10.-16. nodaļu], kad vienotā izraēliešu valsts sadalījās ziemeļu valstī jeb Izraēlā un un dienvidu valstī jeb Jūdejā. Ķēniņš Jerobeāms centās atturēt savus (ziemeļu valsts) pavalstniekus no Jeruzalemes tempļa, kurš atradās dienvidu valstī, apmeklēšanas. Tādēļ viņš lika vecajās Betelas un Danas svētnīcās uzstādīt zelta teļus un teica: „Lūk, Israēl, tavi dievi, kas tevi izveduši no Ēģiptes zemes!”(1.Ķēn.12:28).

Pēdējā gadsimta laikā ir vērojama strauja naudas dematerializācija, kas sākumā izpaudās kā zelta naudas aizstāšana ar papīra naudu, bet pēc tam kā papīra naudas aizstāšana ar bezskaidru [elektronisko, virtuālo] naudu. Mūsdienās tikai nenozīmīga daļa no kopējā naudas daudzuma ir papīra banknošu un metāla monētu veidā. Protams, ka šī nauda nav pilnvērtīga preču nauda, bet ir tikai naudas zīmes(banknotes), tomēr tai piemīt vismaz kaut kāds „materiālistiskums”. Protams naudaszīmes izpilda tādas „šīszemes” funkcijas kā maksāšanas un kapitāla uzkrāšanas līdzeklis, bet tai pat laikā tie ir reliģiskas pielūgsmes materiāli priekšmeti. Pēc būtības tās ir sava veida „svētbildes” („ikonas”), kas naudaszīmju īpašniekiem pastāvīgi atgādina par „augstāko pasauli”, kurā mīt dievs mamons.

„Naudas kabala” un infernālā [elles] pasaule

Kopumā nauda mūsu materiālajā pasaulē strauji zaudē savu rupjo materialitāti. 95% no visas naudas ir bezskaidra (nemateriāla) forma, tie ir tikai ieraksti magnētiskos datu nesējos (datorā). Tādas naudas skaits (masa) strauji aug un šodien jau ievērojami pārsniedz kopējo apgrozībā esošo preču un pakalpojumu daudzumu. Kopējais naudas daudzums ir vairākas reizes lielāks nekā visas pasaules bagātības kopā ņemtas.

Kapitālismā pirmajā vietā no naudas funkcijām ierindojas kapitāla uzkrāšanas funkcija (no tā arī nosaukums – „kapitālisms”). Tātad arī kapitāls kļūst virtuāls. Drīz, turpinoties šādam attīstības virzienam, visa kapitālistiskā civilizācija kļūs virtuāla.

Reāli notiek spēle ar skaitļiem. Bet tā nav vienkārši kāda kāršu vai domino spēle. „Iesvētītajiem” tā ir apzināta mistiska darbība, ko tie veic saskaņā ar „naudas kabalas” noteikumiem [kabala – 1) pirkšanas-pārdošanas līgums; 2) smaga personīgās atkarības forma; 3) ezotēriska tipa mācība jūdaismā]. Atgādinām, ka kabala ir metafiziskas zināšanas, kuras ir tikai dažām „izredzētām” personām. Kabala, pirmkārt, ir paredzēta, lai atklātu pasaules (visuma, sabiedrības) „noslēpumus” un pareģotu to nākotni caur dažādu zīmju, simbolu un ciparu (skaitļu) izpratni. Šo slepeno zināšanu nesēju virsuzdevums ir pārvaldīt pasauli, manipulējot ar zīmēm un cipariem (skaitļiem).

Mamona reliģijā, kā jau teicām, arī ir „izredzētie”. Viņi pieņēma un sāka izmantot kabalu un guva lielus panākumus, vadot sabiedrību ar virtuālas naudas palīdzību, kas pēc būtības ir gandrīz „nemateriāli” skaitļu ieraksti magnētiskos datu nesējos. Tikai ar dažu kompjūtera taustiņu nospiešanu šādi naudas kabalisti spēj izraisīt ekonomisko krīzi ar pilnībā taustāmām „materiālām” sekām: uzņēmumu darbības apstāšanos, darbinieku atlaišanu, reāla preču patēriņa samazināšanos, pašnāvību skaita pieaugumu utt. Ja ir vēlēšanās, šādi kabalisti var izraisīt karu, revolūciju un jebkādas nekārtības.

„Naudas maģija” palielina mamona baznīcas „izredzēto”, „iesvētīto” varu pār tās „ierindas” biedriem, „profāniem”. Mēs jau teicām, ka „iesvētītie” mamona baznīcā ir puscilvēki – pusdievi. Pēc tam, kad „iesvētītie” pilnībā apguva un pilnveidoja „naudas kabalas” tehnoloģijas, viņi sāka justie jau gandrīz kā dievi un debesu iemītnieki. Viņi pilnībā ar sevi jau ir aizstājuši to pagānisko dieviņu, kurš dažus tūkstošus gadus atpakaļ bija Sīrijā. Tiesa gan no teoloģiskā skatu punkta, izmantot vārdu „aizstājuši” ir nekorekti. Vienkārši mamons ir atnācis uz zemi un iemājojis „izredzēto” dvēselēs. „Izredzētie” ir tas pats mamons, tikai fiziskā cilvēciskā ķermeņa apvalkā.

Bet kāpēc mamons ir atnācis uz zemi? Jo viņš taču ir infernālās pasaules iemītnieks. Tāpēc, ka zemes dzīve jau gandrīz vairs neatšķiras no infernālās pasaules dzīves.

Tātad nauda, kapitāls, bagātība mūsu acu priekšā strauji kļūst virtuāli. Tā ir „garīga svētlaime” vistīrākajā veidā (bez kādām „grēcīgās” matērijas piedevām), kas pēdējā laikā aug ģeometriskā progresijā. Virtuālās naudas uzkrāšanas iracionālais raksturs liecina par visu mamona baznīcas locekļu (gan „profānu”, gan „iesvētīto”) „garīguma” pieaugumu. Viņi arvien vairāk „emancipējas” no materiālās pasaules ar tās rupjajiem materiālajiem priekšmetiem un arvien vairāk ieslīgst infernālās pasaules „garīgajā atmosfērā”, kurā mīt neredzamais un nesaprotamais mamons.

Mamona baznīca

Augstāk mēs apskatījām tādu mūsdienu dzīves fenomenu kā naudas reliģija (kapitālisma reliģija). Galvenā uzmanība tika veltīta tās dogmatikai, īpaši izdalot dogmu par naudas „dievišķo” dabu. Tālāk mēs apskatīsim ne mazāk svarīgu naudas reliģijas aspektu kā tās reliģisko (baznīcas) organizāciju. Mamona baznīcai ir visas reliģiskās organizācijas pazīmes.

Vairums reliģiju eksistē noteiktos organizatoriskos rāmjos, ko sauc par baznīcām. Tādēļ rodas jautājums, vai naudas reliģijai ir sava baznīcas organizācija. Vēlreiz ieskatīsimies enciklopēdijā: „baznīca [krieviski – церковь]  (no grieķu kyriake (oikía) – dieva nams) – īpašas reliģiskās organizācijas tips, tā vai cita reliģiska novirziena sekotāju apvienība uz kopējas ticībā balstītas mācības (doktrīnas) un kulta pamatiem; galvenās baznīcas pazīmes ir: vairāk vai mazāk izstrādātas dogmatiskās un kulta sistēmas esamība; hierarhisks raksturs, centralizēta vadība; visu baznīcai piederošo sadalīšana profesionālos kulta kalpotājos (garīdzniecība) un ierindas ticīgajos (laicīgie)” *[29].

Tātad visnozīmīgākās ir sekojošas baznīcas pazīmes:
1. Cilvēku kopums, apvienots ar ticībā balstītu mācību (doktrīnu), kas ir vairāk vai mzāk izstrādāta sistēma.
2. Kulta esamība, kas arī ir vairāk vai mazāk izstrādāta sistēma.
3. Ticībā balstītas mācības un kulta sekotāju apvienošanās organizācijā, kurai ir hierarhisks raksturs un centralizēta vadība.
4. Visu augstākminētai organizācijai piederošo sadalīšana profesionālos kulta kalpotājos (garīdzniecībā) un ierindas ticīgajos (laicīgajos).

Ne katra reliģija eksistē baznīcas organizācijas ietvaros. Tā, piemēram, pašreizējās Krievijas teritorijā, līdz kņaza Vladimira veiktai kristīšanai, plauka dažādu modifikāciju pagānisms, kuram nebija savas baznīcas (vispirmkārt tāpēc, ka nebija hierarhiskas organizācijas un centralizētas vadības). Jau iepriekš pateiksim, ka naudas reliģijai ir visas minētās baznīcas (reliģiskas organizācijas) pazīmes. Apskatīsim sīkāk katru no minētajām četrām pazīmēm.

Pirmā baznīcas organizācijas pazīme: ticībā balstītas mācības sistēmas esamība

Iepriekš mēs jau runājām par to, ka naudas reliģijai ir sava ticībā balstīta mācība, kas ir fiksēta galvenajās tās dogmās. Galvenā no tām ir dogma par naudu kā daudz hipostāsisku garīgu kategoriju. Cilvēku skaits, kas tic augstākminētajām naudas reliģijas dogmām, šodien ir skaitāms simtos miljonos un miljardos. Tā ir liela planētas iedzīvotāju daļa. Protams vairumam no viņiem nav skaidras sapratnes par šīs mācības dogmām. Ja, piemēram, veiktu aptauju, tad 99,99% aptaujāto visdrīzāk ne tikai nespētu nosaukt nevienu naudas reliģijas dogmu, bet pat nesaprastu, par ko ir runa un kas tā tāda vispār par reliģiju, jo par to nekas nav minēts nevienā katalogā, enciklopēdijā vai mācību grāmatā.  Tai pat laikā šo pašu cilvēku pasaulskats un sociālā uzvedība rāda, ka neapzināti, intuitīvā (zenmapziņas) līmenī viņi visi (ar retiem izņēmumiem) vadās pēc naudas reliģijas postulātiem (dogmām).

Jāpiebilst, ka plašas tautas masas nezina visus naudas teoloģijas smalkumus arī tādēļ, ka šīs zināšanas ir daļēji ezotēriskas. Tātad šāda „reliģiska analfabētisma” iemesls ir nevis tāpēc, ka cilvēki ir slinki un ar neattīstītām prāta spējām, bet gan tādēļ, ka pēc mamona baznīcas „augšu” ieskatiem, „plebejiem” ne tikai viss nav jāzina, bet tas ir arī kaitīgi. Šiem „profāniem” ir domāta tā mācības daļa, kura orientējas uz cilvēka zemapziņu un padara to par paklausīgu un „kārtīgu” mamona baznīcas locekli.

Tikai niecīgai naudas reliģijas sekotāju daļai ir apzināts un skaidrs priekšstats par mācību, tai skaitā par tās apslēpto daļu. Tie ir „iesvētītie” – augšējais baznīcas hierarhijas slānis. Viņiem ir ne tikai skaidrs priekšstats par naudas reliģiju, bet viņi to rada un attīsta. Šai ziņā viņiem palīdz vesela „profesionālu teologu” armija.

Otrā baznīcas organizācijas pazīme: izstrādātas kulta sistēmas esamība

Mamona baznīcā ir arī savs kults, kam seko tās sekotāji. Kas ir reliģiskās sfēras kults? „Reliģisks kults (no latīņu cultus – godināšana, pielūgsme, kas ir no latīņu colo – audzēt, kopt, kultivēt, godāt) – kaut kādu priekšmetu, reālu vai fantastisku būtņu, kam tiek piedēvētas pārdabiskas īpašības, reliģiska godāšana. Plašākā nozīmē – vēsturiski izveidojies reliģisko attiecību tips. Galvenās kulta sastāvdaļas ir reliģiski – maģiskas darbības (rituāli, lūgšanas) un ar to saistīti priekšmeti (sakrālie attēli, tempļi, svētnīcas utt.)” *[30].

Tātad reliģiskā kulta pazīmes ir:
1) reliģiskas godāšanas objektu eksistence: priekšmeti un reālas vai fantastiskas būtnes, kam tiek piedēvētas pārdabiskas īpašības;
2) sakrālu attēlu, tempļu, svētnīcu utt. esība starp godināšanas priekšmetiem;
3) reliģiski – mistiskas darbības: rituāli, lūgšanas.

Naudas baznīcā mēs redzam visas šīs pazīmes. Vispirmām kārtām eksistē tādu „sakrālu” priekšmetu kā zelta un naudaszīmju (papīra naudaszīmes, monētas, ieraksti uz papīra un magnētiskiem datu nesējiem) godināšana.

Nauda, kura var būt arī virtuāla (ierakstu veidā uz magnētiskiem datu nesējiem), šai gadījumā arī līdzinās „fantastiskai būtnei, kam tiek piedēvētas pārdabiskas spējas”. Te mēs sastopamies ar ciparu un skaitļu  mistiku, kam mamona baznīcā ir sakrāla jēga.

Ir arī savi „sakrālie attēli”. Vispirmāmkārtām tie ir attēli uz ASV Federālo rezervju sistēmas drukātajām papīra banknotēm. Pēc būtības tās ir „ikonas” savu mistiski izsmalcināto (okulti-masonisko) simboliku. Šādu „ikonu” skaits, kuras ir apgrozībā daudzās pasaules valstīs, ir mērāms miljardos. Cilvēki ar plašu redzesloku un izzinātkāru prātu šajās „ikonās” var rast atbildes uz daudziem jautājumiem. Šīs „ikonas” palīdz tiem, kuri ir vēl tikai „ceļā uz ticību” mamonam. Īpaši šīs „ikonas” sajūsmina tos, kuri no visas sirds neieredz kristietību.

Mamona baznīcas sekotāji, uztverot „svētos” priekšmetus (ar redzi, tausti utt.), domās „paceļas” līdz pirmtēlam, kas ir pats mamons un zelta teļš. Kā raksta A.Vadžra, „… nauda zaudē savu sākotnējo nozīmi (maiņas līdzeklis) un pārvēršas par tiešas kulta pielūgsmes objektu, kad visa zelta teļa reliģijas adepta dzīve tiek pārvērsta par ikdienišķu rituālu” *[19].

Starp naudas baznīcas pielūgsmes objektiem svarīgu vietu ieņem tempļi un svētnīcas. Tās ir bankas, precīzāk tie ofisi, kuros ir izvietotas banku iestādes. Tādu tempļu skaits pa visu pasauli ir mērāms simtos tūkstošos un tas pārsniedz jebkuras citas tradicionālas reliģijas tempļu skaitu. Šos tempļus apmeklē naudas reliģijas dievs mamons un notiek „brīnums”: pār banku nāk „svētlaime” un tā kapitāli sāk augt. Ja kaut kādu iemeslu dēļ mamons pamet templi, tad notiek cits „brīnums” – kapitāli no bankas pazūd (šis brīnums saucās banku krīze, izputēšana, bankrots). Iemesli, kādēļ mamons pamet templi, ir pilnībā izskaidrojami no naudas reliģijas teoloģijas viedokļa: baņķieri nebija pietiekami alkatīgi, izrādījās ne pārāk izveicīgi savu klientu apmānīšanā, neprata laicīgi kādu piekukuļot, „nepasūtīja” savu konkurentu, neviltoja bilanci vai kādu citu dokumentu, atteicās „atmazgāt” „netīro naudu”, neatvēra ofšoros kompāniju savas peļņas slēpšanai, neizrādīja vajadzīgo degsmi sadarbībā ar narkodīleriem un tamlīdzīgiem elementiem utt. Stingrais un taisnīgais mamons tādus nopietnus pārkāpumus nepiedod.  Jebkurš pieredzējis baņķieris zina, ka pilnīga mamona „svētlaime” tiek dota tikai tiem, kuri bez vilcināšanās ir gatavi paveikt jebkuru noziegumu.

Tāpat eksistē arī reliģiozi – mistiskas darbības. Visa banku darbība ir viena vienīga mistika. Naudas reliģijas adepti skatās, piemēram, uz banku depozītu operācijām, kas dod procentus, kā uz kaut kādu brīnumu: rodas iespaids, ka nauda pati rada naudu. Vai cits piemērs: banku emitētā nauda. To tāpāt bez pārspīlējuma var nosaukt par noslēpumainu, reliģiski – mistisku darbību. Naudas rašanās noslēpumi paliek pilnībā nesaprotami 99,99% vienkāršo cilvēku (0,1% – baņķieriem un naudas baznīcas priesteriem, protams, tur nekāda noslēpuma nav, bet viņi šīs zināšanas rūpīgi sargā no „profāniem”).

Pietiekami plaši ir zināma frāze, ka „bankas taisa naudu ne plika gaisa”, tas ir „ne no kā”.  Šai ziņā nāk prātā, ka Dievs radīja mūsu pasauli no „nekā” un ka šī darbība cilvēka prātam ir neaptverama. Lūk, arī baņķieri nolēma „kļūt kā dievi”, radot naudu no „nekā”. Uz kapitālisma konveijera nokļuvušais mūsdienu cilvēks pārstāj uzdot sev jautājumu gan par pasaules rašanos, gan arī par to, kā patiesībā rodas nauda. Ja pasaules rašanās tik tiešām ir prātam neaptverama, tad naudas izcelsmes „noslēpumu” nesapratne ir cilvēka mežonības un truluma rezultāts, kāds tas ir kļuvis dēļ sekošanas naudas reliģijai.

Par lūgšanām. Ir labi zināms, ka lūgšanas var tikt izteiktas gan skaļi, gan arī domās pie sevis. Simtiem miljonu naudas baznīcas sekotāju katru dienu pie sevis domās griežas pie mamona ar lūgšanām pēc naudas un bagātības.

Naudas baznīca neliedz saviem sekotājiem paralēli atrasties arī citās baznīcās (bet reizēm pat to veicina). Esot citās baznīcās, šādi cilvēki arī tur lūdzas par naudu. Tad nu rodas jautājums: pie kāda dieva šādi „ticīgie” griežas ar savām lūgšanām?! Atbilde te, domājams, ir skaidra un acīmredzama.

Lielākajā daļā baznīcu viena no galvenajām reliģiozi-mistiskajām darbībām ir upurēšana. Mamona baznīca nav izņēmums. Te upurēšana var būt dažāda: gan redzama, gan neredzama, gan labprātīga, gan piespiedu, gan naudas izteiksmē, gan t.s. „natūrā”. Pie tam naudas reliģijas sekotāju upurēšanas rituālu forma ir atkarīga no tā, kādā baznīcas hierarhijas līmenī tie atrodas.

Mamona baznīcas ierindas ticīgo (laicīgo) upurēšanas rituālu būtība izpaužas apstāklī, ka viņi rada materiālos un nemateriālos labumus, kas labprātīgā – piespiedu kārtā tiek izņemti un tiek padoti „uz augšu”. Ekonomikas un socioloģijas valodā tas saucās par algotā darba spēka ekspluatāciju un viņu atsvešināšana no pašu radītā produkta. Ekspropirācija (tas ir, upurēšana labprātīgā – piespiedu kārtā) laiku pa laikam tiek veikta arī attiecībā pret tirdzniecības un rūpniecības kapitālistiem. Šādi savāktie upurēšanas „ziedojumi” arī nonāk līdz „augšām” „garīdznieku” rīcībā.

Interesanti, ka mūsdienu Amerikā starp dažādiem protestantisma novirzieniem arvien lielāku izplatību iegūst t.s. „uzplaukuma teoloģija” (jeb „bagātības teoloģija”), ar kuras idejām ir pārņemti miljoniem ierindas amerikāņu. Saskaņā ar šo doktrīnu, Dievs gribot, lai visi būtu bagāti. Cita svarīga „uzplaukuma teoloģijas” doma īsumā ir sekojoša: ja cilvēks Dievam dod naudu, tad Dievs cilvēkam atlīdzina ar vēl lielāku naudu. Šai gadījumā jau runa ir par tiešu un pilnīgi brīvprātīgu naudas upurēšanu. Pateicoties šai doktrīnai, Amerikas protestantu baznīcas gandrīz pilnībā ir pārvērtušās par komerciālām korporācijām. Amerikāņu žurnāls „Times” nesen veica iedzīvotāju, kuri sevi uzskata par kristiešiem, aptauju. 61% atbildēja, ka patiešām tic, ka Dievs vēlas, lai cilvēki būtu bagāti. 31% piekrita apgalvojumam, ka, ja cilvēks dod Dievam naudu, tad Dievs to atlīdzina ar vēl lielāku naudu*[31].

Uz doto brīdi [2013.g.sākums] ASV ir 1210 megabaznīcu (baznīcas ar vairāk kā 2000 biedriem; dažās megabaznīcās ir pat vairāk kā 50000 biedru). Tas ir divas reizes vairāk kā vēl tikai 5 gadus atpakaļ. Baznīcas korporācijas, pateicoties „uzplaukuma teoloģijai”, tik tiešām sāka uzplaukt.

Upurēšana tiek prasīta arī no garīdzniekiem, bīskapiem un augstākajiem priesteriem (tiem, kas atrodas vidējā un augstākajā mamona baznīcas līmenī). Tikai te upurēts tiek nevis īpašums, bet cilvēku dzīvības. Mamons, līdzīgi kā slavenais pagānu dievs Baāls vai Moluhs  prasa ne jau eļļu, maizi, teļa gaļu un asinis, bet gan cilvēku upurus. Un mamona priesteri dod šos upurus, pie tam arvien pieaugošos mērogos, jo, kā jau atzīmējām, priesteri ļoti baidās no mamona dusmām, viņi ļoti baidās, ka mamona „svētlaimes” plūsma varētu apsīkt.

Kas tad tie ir par upuriem? Tie ir miljoniem cilvēku, ko šādi priesteri iegrūž kara peklē. Tie ir miljoniem cilvēku, kuri nomirst badā. Tie ir miljoniem cilvēku, kuri nomirst no slimībām un necilvēcīgiem dzīves apstākļiem. Tie ir miljoniem cilvēku, kuri iet bojā dažādās rūpniecības, transporta, enerģētikas avārijās un katastrofās utt.. Mūsdienās cilvēki reti mirst dabīgu iemeslu dēļ. Viņi kļūst par upurēšanas objektiem.

Tomēr visvērtīgākais mamonam ir nevis cilvēka miesas upuris, bet gan viņam atnestā un upurētā cilvēka dvēsele. Pats par sevi saprotams, ka tīras un dzīvas dvēseles viņam nav vajadzīgas. Viņam ir vajadzīgas mirušas dvēseles – tie, kuri garīgi ir mirusī vēl pirms savas fiziskās nāves, pilnībā saindējoties ar nāvīgām kaislībām un grēkiem, tādiem kā naudaskāre, mantkārība, izspiešana, lepnība, iedomība, varaskāre, ļaunums, skaudība utt. Acīmredzot vispatīkamākais upuris mamonam ir paši naudas reliģijas priesteri: tāpēc viņi arī kļuva par priesteriem, jo spēja sevī attīstīt tos grēkus un kaislības, kas mamonam ir vispatīkamākie.

Papildus trim, augstāk minētajām naudas reliģijas kulta pazīmēm ir jāmin vēl viens – brīnumi. Protams, tie nav obligāts kulta atribūts, tomēr to esamība pastiprina baznīcā veicamo reliģiski – mistisko darbību efektu. Mamona baznīcā brīnumu ir pār pārēm. Protams, pats galvenais brīnums ir naudas radīšana no „nekā”. Vairums cilvēku pat nepamana šos „brīnumus”. Tomēr vērīgākie tos redz un reizēm pastāsta par tiem arī citiem. Starp šādiem vērīgajiem ir arī tādi, kuri sevi formāli pieskaita ateistiem [uzskata, ka Dievs neeksistē] vai agnostiķiem [nepieņem uzskatu, ka Dievs eksistē, un nepieņem arī uzskatu, ka Dievs neeksistē]. Tāds bija arī padomju valsts pārvaldes un politiskais darbinieks Kristiāns Rakovskis (1873-1941).

Rakovskis ir dzimis Bulgārijā. Piedalījās revolucionārās kustībās Balkānos, Francijā, Vācijā, Krievijā. Bija Ukrainas tautas komisāru padomes priekšsēdētājs no 1919. līdz 1923. gadam. 1937.gadā tika arestēts un viņam tika piespriests 20 gadu cietumsods. Pēc aresta tika ilgstoši pratināts un pati pratināšana tika protokolēta (pratināšanās Rakosovskis atbildēja franciski). 1941.gada septembrī nošauts.

Rakasovska pratināšanas protokoli kaut kādā veidā nokļuva ārvalstīs, tika iztulkoti un publicēti grāmatā ar nosaukumu „Sarkanā simfonija. Revolūcijas rengens.” (spāņu valodā). No šiem protokoliem izriet, ka Rakovskis, ilgstoši dzīvodams Rietumeiropā un būdams tuvs augstākajām masonu aprindām, ļoti labi saprata Rietumu ekonomiskās un politiskā dzīves aizkulises.

Lūk, ko saka Rakovskis par „brīnumiem”, kas valda mamona baznīcas tempļos – bankās: „Vai tad nav brīnums, ka visparastākais sols pārvēršas par Templi? [ Domāta vārda „banka” izcelsme, kas nozīmē „sols” un apzīmē solu, uz kādiem savas operācijas veica viduslaiku itāļu augļotāji.] Un tamlīdzīgus brīnumus cilvēki redz nepārtraukti, bet pat acīs nepamirkšķina, lai pabrīnītos. Agrāk taču naudasmijēji sēdēja uz naudas soliem, bet tagad Viņi (mamona baznīcas garīdzniecība. – V.K.) sēž tērauda Tempļos – debesskrāpjos. Un cilvēki nezin kāpēc tic Viņiem un pielūdz Viņus, nes Viņiem savu nopelnīto naudu, pasniedz Viņiem savus iekrājumus un tie liek šos svešo mantību tērauda seifos un tā kļūst par Viņu mantību. Un izmantojot šo mantību, Viņi paplašina savu bagātību un varu līdz bezgalībai. Vai tad tā nav visīstākā reliģija?” *[32]

Trešā baznīcas organizācijas pazīme: hierarhija un centralizēta vadība; garīdzniecības un laicīgo ticīgo esamība

Naudas reliģijas sekotājus vada organizācija, kurai ir hierarhisks raksturs un centralizēta vadība. Mamona baznīcā tās locekļi ir sadalīti profesionālos kulta kalpotājos (garīdzniekos), kas ir neviens cits kā baņķieri (augļotāji)  un ierindas biedros (ticīgajos) – visos pārējajos.

Pie „visiem pārējiem” pirmkārt ir pieskaitāmi tie, kuri tieši mijiedarbojas ar banku, tas ir banku klienti. Viņi regulāri veic upura ziedojumus mamonam (naudas ielikšana depozītos, mantas nodošana trasta pārvaldībā utt.), cerot uz to, ka panāks mamona labvēlību un viņiem tiks dota mamona „svētlaime” depozīta procentu, investīciju ienākumu u.c. veidā.

Otrkārt, pie „visiem pārējiem” pieder tie, kuri upurē mamonam netieši.

Var izdalīt trīs principiālus naudas baznīcas hierarhijas līmeņus:
1. Augstākais līmenis (baznīcas vadība).  Līmenis, kurā notiek no mamona sūtītās „svētlaimes” „materializācija” (radīšana un „nosūtīšana” „ticīgajiem”). Pašreiz galvenais šī institūta līmenis ir ASV Federālo rezervju sistēma (FRS), kurā notiek „noslēpumainā” naudas („ASV” dolāru formā ) „dzimšana”. FRS un banku, kuri tajā ietilpst, vadītāji (viņi arī saimnieki) – augstākie mamona baznīcas priesteri. Tā ir mamona baznīcu vadošā Sinode [Svētā Sinode – augstākais varas institūts pareizticīgo baznīcā].
2. Vidējais līmenis. Šai līmenī notiek otršķirīga „svētlaimes” „izdalīšana” bezskaidras naudas (pārsvarā kredītu) emisijas veidā. Ar to nodarbojas „pārējās bankas” (tas ir tās, kuras neietilpst FRS sastāvā). Lielākā daļa visu „profesionālo kulta kalpotāju” – baņķieru atrodas vidējā līmenī.  Tie ir mamona baznīcas ierindas priesteri. Vidējam līmenim tāpat ir sava hierarhija. Šīs „pārējās bankas” ir apvienotas savdabīgos „apgabalos” jeb „bīskapijās” – atsevišķu valstu banku sistēmās, kuru kodols ir valstu centrālās bankas. Šīs „bīskapijas” vada mamona baznīcai īpaši uzticīgi ierindas priesteri, kurus var nosaukt par priesteriem – pārvaldniekiem. Caur viņiem tiek realizēti augstākās baznīcas vadības (Sinodes) lēmumi konkrētās „bīskapijas” teritorijā. Vidējā līmeņa pašā apakša atrodas lielākā daļa visu banku, kurs nontrolē centrālās bankas. Šajās „ierindas” bankās kalpo zemākā līmeņa priesteri, kuri apkalpo ierindas ticīgos – klientus savas „draudzes” ietvaros.
3. Zemākais līmenis. Šai līmenī atrodas vairums naudas reliģijas sekotāju (ierindas ticīgie), tas ir 99,99% mamona baznīcas „draudžu” locekļu. Katrs ierindas ticīgais ir pierakstīts vienā vai otrā „draudzē” un atrodas attiecīgu zemākā līmeņa priesteru uzraudzībā. Viņi visi savu spēku un mantības ietvaros kalpo mamonam.

Par stingras hierarhijas esamību mamona baznīcas priesteru vidū zina daudzi labi informēti ekonomisti un politiķi. Viens no tādiem zinātājiem bija mūsu jau minētais Kristiāns Rakovskis.

Arī viņš stāsta par priesteru iedalīšanu „augstākajos” un „visos pārējajos” (mēs viņus nosaucām par „ierindas priesteriem”). Mēs teicām, ka „augstākie” priesteri veido Sinodi, bet Rakovskis izmanto citu terminoloģiju: „finansu internacionāle” (viņš akcentē, ka „augstāko” priesteru grupā ietilpst dažādu valstu pārstāvji). Pie tam, pat ļoti labi informētais Rakovskis nezina „augstāko” priesteru uzvārdus – tik dziļā „pagrīdē” („ēnā”) viņi atrodas. Lūk, ko viņš saka: „Atceraties, es visu laiku runāju par Finansu internacionāli, bet, runājot sīkāk, es saku Viņi un neko vairāk. Es zinu tikai faktus, bet nezinu uzvārdus. Domāju, es nekļūdīšos, apgalvojot, ka neviens no viņiem neieņem kādu amatu Pasaules Bankā [te acīmredzot ir domāta Starptautisko norēķinu banka, kura tika izveidota Bāzelē 1930.gadā]… Viņi [„augstākie” priesteri] ieceļ politiskos un finansu amatos tikai starpposma tipa cilvēkus. Protams, tie ir viņiem lojāli un uzticīgi cilvēki, kurus tie spēj kontrolē, izmantojot tūkstošiem paņēmienu. Tādējādi te ir jāizšķir vieni baņķieri no citiem baņķieriem; tos, kuri taisa naudu no tīra gaisa, un tos, kuri par baņķieriem tikai skaitās, bet patiesībā ir augstus amatus ieņemoši klerki” *[32].

Naudas baznīcas pārvalde ir stingri centralizēta. Šis ir īpašas sarunas temats. Īsumā atzīmēsim, ka augstākā līmenī esošās „bīskapijas” pieņem lēmumus „kadru jautājumos” (par vidējā „profesionālo kulta kalpotāju” norīkošanu amatos vai atlaišanu). „Bīskapijas” arī dod attiecīgus „vadības signālus” „vidējā līmeņa” baņķieriem, kuri savukārt, izmantojot savus rituāli – mistiskos līdzekļus (daudzi no tiem līdzinās mežonīgo samaņu buramvārdiem ) , iedarbojas uz „zemāko līmeni”, tas ir uz „ierindas ticīgajiem”. Šie mamona baznīcas „ierindas ticīgie” pēc viena tipa baņķiera rokas mājiena momentāni var saņemt ilgi gaidīto „svētlaimi”; savukārt pēc cita tipa baņķiera rokas mājiena viņi tikpat ātri (un kā īsti ticīgie – pazemīgi) atdod visu savu kustamo un nekustamo mantu kā upuri savam dievam – mamonam.

Mamona baznīcas organizācijas apraksts būs nepilnīgs, nepieminot daudzskaitliskos šīs baznīcas „palīgus” – „misionārus”, „sludinātājus”, „teologus”, „amatā neiesvētītos garīdzniekus” utt. Viņi pakalpo gan augstākajam, gan arī vidējam baznīcas līmenim. Šajā grupā ietilpst:
– baņķieru intereses lobējošie politiķi;
– „profesionālie ekonomisti” un citi „zinātnieki”, kuri formulē naudas reliģijas dogmas un interpretē tās;
– universitāšu profesori, kuri audzina jaunatni mamona reliģijas garā;
– masu saziņas līdzekļu un kultūras iestāžu darbinieki, kuri nodarbojas ar „profānu” „garīgi-reliģiozo apgaismību” [citiem vārdiem sakot – naudas reliģijas propagandu].

Visa šī dažādā „palīgu” grupa palīdz garīdznieku – augļotāju kalpošanai, mamona ticīgo un draudžu locekļu, kuri apmeklē tempļus – bankas, skaita palielināšanai un mamona baznīcas nostiprināšanai.

Par mamona baznīcas ierindas ticīgajiem

Tagad mazliet sīkāk par ierindas ticīgajiem. Šajā līmenī ir sava sociāli – mantiskā hierarhija: te ir gan bagātie, gan nabagie; gan kapitālisti (tirdzniecības un ražošanas), gan algotie darbinieki; gan ekonomiski attīstītāko valstu iedzīvotāji, gan visatpalikušāko „trešās pasaules” reģionu pārstāvji utt. Bez tam ierindas ticīgie var būt gan individuālas (fiziskas) personas, gan arī kolektīvi veidojumi (juridiskas personas). Bet aiz kolektīvajiem veidojumiem vienmēr stāv dzīvi cilvēki ar savu „ticību” un savām „šaubām”, saviem mērķiem un savām kaislībām. Tomēr no savu pienākumu un tiesību viedokļa visi zemākā līmeņa ticīgie (bez izņēmumiem) ir vienādi, ieņem vienu vietu baznīcā un visi kalpo mamonam. Tas, visdrīzāk, uz viņiem attiecas buržuāzisko revolūciju lozungs „brīvība, vienlīdzība, brālība”.

Lūk, ko par ierindas ticīgajiem raksta Vjačeslavs Makarcevs (1956): „Nav pilnīgi nekāda nozīme … mamona kalpotāja tautībai… Sociālais stāvoklis arī ir nenozīmīgs: strādnieks, uzņēmējs, šīs pasaules varenais, mazs vai liels – mamons pieņem visus sev par kalpiem. Viņš ar atplestām rokām pieņem jebkurai reliģijai piederīgo un jebkura ranga ticīgo” *[33].

Kādas tad ir mamona ticīgo tiesības un pienākumi?

Galvenā no tiesībām – iegūt dieva mamona „svētlaimi”. Šai „svētlaimei” var būt dažādas formas: depozītnoguldījumu procenti, akciju dividendes, rente, obligāciju ienākumi (no fiksētās vai „peldošās” procentu likmes), apdrošināšanas maksa, uzvara loterijā, granti, atbrīvošana no nodokļu nomaksas, atlaides utt. Visi šie „svētlaimes” veidi ir pietiekami detalizēti aprakstīti dažādos mamona „katehismos” [katehisms – īss, ierindas ticīgajiem domāts kristīgās mācības izklāsts] un mācību grāmatās (to nosaukumi ir apmēram šādi: „Banku lietas”, „Nauda un kredīts”, „Finanses” utt.).

Bet viena lieta ir tiesības saņemt „svētlaimi”, bet pavisam cita lieta ir tik tiešām to saņemt. Šai gadījumā starp vēlamo un reālo, kā saka Odesā, „ir ļoti liela starpība”.

Sākumā ierindas mamona baznīcas ticīgais tik tiešām var saņemt kaut kādu „svētlaimi”, bet jau vairākas „ticīgo” paaudzes ir ievērojušas, ka ar laiku šī „svētlaime” nezin kāpēc apsīkst. Un ir gadījumi, kad tā pazūd momentāni. Mamona teoloģijas mācību grāmatās tādus gadījumus sauc par „krīzēm” – ekonomikas, finansu, banku. Protams, tādi gadījumi daudzus ticīgos noved līdz nopietniem garīgiem satricinājumiem un pat līdz šaubām par dāsnā bagātības dieva eksistenci. Tomēr mamona baznīcas priesteri (un tiem palīdzošie daudzie palīgi un teologi) pārliecinoši paskaidro šādu „dievpamestību” ar nepietiekamu ticību mamonam.

Un kā gan izpaužas šī nepietiekami spēcīgā ticība? Apstāklī, ka ierindas ticīgais nepietiekami cītīgi pilda savus pienākumus. Mamona baznīcā visi ir iedalīti izredzētajos un dieva atstumtajos. Tie, kuriem bankas kontā esošā summa pieaug ir izredzētais, bet tie, kuriem aug tikai zaudējumi un parādi – dieva pamestie. Par dieva pamesto var kļūt jebkurš cilvēks neatkarīgi no viņa labklājības līmeņa, nacionalitātes, tradicionālās konfesijas vai profesijas. Vjačeslavs Makarcevs precīzi šādus dieva pamestos nosauca par „kapitālisma gojiem” (gojs – pazemojošs neebreja apzīmējums jidišā un ivritā). „… kapitālisma gojs ir neveiksminieks, tas ir cilvēks, kurš nav guvis panākumus, kalpojot mamonam un nav nozīme, kāda ir viņa tautība: ebrejs, krievs, vācietis, anglis…”*[33]. Pēdējā laikā šādi cilvēki ir ieguvuši citu palamu – „lūzeri” (no angļu valodas vārda loser – zaudētājs, neveiksminieks).

Galvenais ierindas ticīgo pienākums ir regulāri nest mamonam upurēšanas ziedojumus. Ierindas ticīgos varētu salīdzināt ar tradicionālo draudžu locekļiem, kuri nāk uz baznīcu un nes ziedojumus, bet tas būtu neprecīzi, jo šodien kompjūteru laikmetā naudas reliģijas ticīgie var fiziski uz savu templi (banku) nenākt un veikt upurēšanu, izmantojot elektrosakaru tīklus. Un pat, ja viņš atnāk uz templi (banku), tad galvenā jēga vienmēr ir viena – veikt ziedojumus mamonam. Šie ziedojumi var būt dažādi, lūk, daži no tiem:
1) naudas iemaksa bankas depozītu kontos;
2) naudas, vērtspapīru un cita veida īpašumu nodošana bankai trasta (pilnvarotā) pārvaldībā (tas ir rituāls, ko veic ierindas priesteris, kā mērķis ir panākt dieva mamona labvēlību pret konkrēto ticīgo);
3) naudas atdošana bankai apmaiņā pret papīra amuletiem (reliģiozas pielūgsmes objektiem) ar nosaukumu „vērtspapīri” (akcijas un obligācijas), kuras banka žēlīgi izdāļā visiem ticīgajiem;

Protams dodamā upura lielums ir atkarīgs no katra upurdevēja iespējām. Upura došanas rituāls ir atstrādāts līdz vissmalkākajām detaļām. Nosauksim dažas no tām.

Pirmkārt, ierindas ticīgais var dot upurus tikai sava apgabala templī. Upura formu (depozīts, vērtspapīri, trasts utt.) ticīgais var izvēlēties pats. Tas ir līdzīgi kā Kristus laikā Jeruzālemes templī jūdi varēja brīvi izvēlēties, ko upurēt (liellopus, aitas vai putnus); Jehova bija gatavs pieņemt jebkurus upurus. Šodienas templī-bankā katram tiek piedāvāta liela upuru došanas izvēle, kas profesionālu mamona garīdznieku valodā saucās par „finansu produktu katalogu”. Finansu produktus nevajadzētu jaukt ar reālām lietām, jo tie ir tikai papīrīši un ieraksti uz magnētiskiem datu nesējiem. Mamonam pa lielam ir pilnīgi vienalga, kādus finansu produktus ticīgais izvēlēsies, viņam pats galvenais, ka cilvēks ir atnesis uz templi nevis kaut kādus papīrīšus, bet gan skaidru (tas ir – īstu) naudu vai reālu īpašumu (ja runa ir par tā nodošanu trasta pārvaldībā). Tālāk upurdāvanu zemākā līmeņa garīdznieki nodod garīdzniekiem – vadītājiem, kas tos pasniedz augstākajiem priesteriem. Kas notiek tālāk, ir noslēpuma miglā tīts; par to zina tikai augstākie priesteri un pats mamons. Ezotērika, kā nekā.

Otrkārt, upuri parasti tiek ziedoti labprātīgi (bieži vien ar prieku un azartu). Tomēr mamona sekotāju vidū var būt atsevišķi neapzinīgi ticīgie, kuri ne pārāk mīl savu dievu un ne pārāk tic viņa „svētlaimei”. Šī ir mazticīgo jeb svārstīgo kategorija. Pret šādiem naudas reliģijas sekotājiem tiek pielietoti īpaši ietekmēšanas paņēmieni un viņi galu galā tomēr dod upurus brīvprātīgā – piespiedu kārtā. Piemēram, neapzinīgam baznīcas loceklim var tikt atņemts īpašums, ja viņš neveic regulāru upurēšanu kredīta atmaksas un procentmaksājumu veidā. Ir vēl daudz citu situāciju, kad upuri tiek ievākti brīvprātīgā – piespiedu kārtā. Pie tam ierindas ticīgais visbiežāk pat nenojauš, ka viņš tiek piespiests dot upurēšanas dāvānu; viņa vietā lēmumu pieņem garīdznieks – kurators un tā daudzie palīgi. Piemēram, apmaksā ierindas ticīgais reķinu par komunālajiem pakalpojumiem par summu 4000 rubļu un pat nenojauš, ka no tiem 2000 rubļu ir kredīta procentu maksājums par apsaimniekotāja kredītu bankā. Šie 2000 rubļu tad arī ir brīvprātīgs – piespiedu (un pats galvenais – neapzināts) upuris mamonam.

Treškārt, dzelžains mamona baznīcas likums ir, ka katrs ierindas ticīgais agri vai vēlu būs spiests atdot mamonam kā upuri visu savu īpašumu. Tiesa gan par šo dzelžaino un neizbēgamo likumu mamona baznīcas priesteri un teologi parasti klusē un neko ierindas ticīgajiem nesaka (tas visdrīzāk ir apskatīts naudas reliģijas ezotēriskajā daļā, kas mums, „plebejiem” nav pieejama). Es, piemēram, šo priesteru un teologu vietā no saviem īpašumiem emancipētajiem pilsoņiem teiktu apmēram šādus mierinājuma un uzslavas vārdus: „Jūs, brāļi, esat īsti mamona baznīcas pirmrindnieki, jo jūs ziedojāt savam dievam visdārgāko, kas jums ir – savu īpašumu, pie tam visu bez atlikuma. Jūs, brāļi, esat patiesi svēti cilvēki … (utt.)”. Lai gan, ja uz to skatamies no kristietības viedokļa, tad īpašuma zaudēšana nebūt nav nekāda traģēdija. Dažiem mamona baznīcas sekotājiem, pēc emancipācijas no īpašuma, atgriežas veselais saprāts, rodas apskaidrība un arī pilnīga emancipācija no naudas reliģijas (kam nereti seko patiesa atnākšana/atgriešanās kristīgajā baznīcā).

Mamona baznīca kā totalitāra sekta

Tātad, mēs pārliecinājāmies, ka naudas reliģijas sekotāji ir ne tikai pa pasauli izkaisīti dieva mamona pielūdzēji, bet gan pilnībā noformējusies cilvēku kopība, kurai ir sava reliģiska organizācija – naudas baznīca. Protams šai baznīcai ir virkne īpatnību, kas to atšķir no citām (pirmkārt tradicionālām) reliģijām. Lasītājs varbūt jau pamanīja, ka naudas baznīcas vadība ir ļoti stingra, ka tajā ir drakoniska disciplīna un ka vispār tajā darbojas princips: „ieeja – rublis, izeja – desmit” [krievu sakāmvārds ar kuru raksturo specdienesta (masonu) tipa organizāciju metodi, kas paredz iestāšanos, bet praktiski neparedz izstāšanos dzīvam esot]. Jums neko tas neatgādina? Man – totalitāru sektu.

Noskaidrosim terminu: „totalitāra sekta – organizācija, kura ir bīstama pilsoņu dzīvībai un veselībai un kura, savu dažāda veida pretlikumīgo darbību piesegšanai, bieži vien eksistē reliģisko, sabiedrisko, komerciālo, izglītības vai veselības organizāciju formā” *[34].

Mūsuprāt naudas baznīcai ir visas galvenās totalitāras sektas pazīmes: tā nodarbojas ar „pretlikumīgu darbību” un „ir bīstama pilsoņu dzīvībai un veselībai”. Pie tam tā darbojas, aizsedzoties aiz visdažādāko piesegorganizāciju maskas. Kādu? Īstenībā visu, kuras ir uzskaitītas totalitārās sektas definīcijā (reliģisko, sabiedrisko, komerciālo, izglītības, veselības); kā arī to, kuras tur nav uzskaitītas (masu saziņas līdzekļi, valsts iestādes, kultūras organizācijas utt.).

Īpaši pievērsīsim uzmanību reliģiskām organizācijām. Piemēram, protestantu baznīcas jau kopš pašiem tās pirmsākumiem aktīvi sludināja naudas reliģiju. Pēdējā laikā naudas reliģiju un „kapitālisma garu” jau tieši sludina arī katoļu baznīca. Lielākā vai mazākā mērā visu pasaules reliģiju baznīcu organizācijas ir kļuvušas par „ietekmes aģentiem”, kuri strādā naudas reliģijas labā.

Var rasties jautājums, kādēļ gan naudas reliģijas baznīca neeksistē oficiāli, bet darbojas kā pagrīdes sekta? Uz šo jautājumu mēs faktiski jau esam atbildējuši. Pirmkārt, tādēļ, ka tās darbība „ir bīstama pilsoņu dzīvībai un veselībai”. Pie tā piebildīsim, ka šī bīstamība dzīvībai un veselībai ir ne tikai fiziska, bet arī garīga [kas ir daudzkārt būtiskāk]. Otrkārt, nelegālais, neformālais statuss tai ievērojami atvieglo izmantot savu mērķu un plānu sasniegšanai visus esošos (bez izņēmumiem) sabiedriskos institūtus.

Par mamona baznīcas neredzamo daļu

Kā zināms no kristīgās mācības par tās baznīcu, mūsu pareizticīgo baznīca ir ne tikai tās redzamā organizācija, kas apvieno ticīgos. Viņai ir turpinājums citā, neredzamā pasaulē un tās galva ir Kristus. Ja šo tēzi vispārina, tad var teikt, ka baznīcai ir divi līmeņi: zemes (zemākais) un debesu (augstākais). Tādējādi kristīgā baznīca ir zemes baznīcas (redzamā daļa) un debesu baznīcas (neredzamā daļa) organiska vienība. Šādu baznīcu vada nevis garīdznieki, bīskapi un patriarhi, bet gan pats Dievs.

Līdzīga hierarhija ir arī mamona baznīcā: tai ir redzamā (lai gan maskēta) zemes daļa un cita daļa, kas ir neredzama un atrodas ārpus mūsu šīszemes esības.

Pasaulē ir daudz kas tāds, ko cilvēks ne vienmēr redz un sajūt, bet kas var apdraudēt viņa veselību un dzīvību. Piemēram, neredzamā radiācija, kura īsā laika posmā var cilvēku nonāvēt. Vai, piemēram, gripas vīruss, kas, ja ne nonāvē cilvēku, tad gana kaitē tā veselībai. Un pie šāda tipa neredzamām parādībām ir minams arī Svētajos rakstos aprakstītā smalkā neredzamā pasaule, tai skaitā infernālā pasaule – kritušo eņģeļu, dēmonu pasaule. Viņi (kritušie eņģeļi, dēmoni) apdraud cilvēku ne mazākā mērā kā radiācija un pilnīgi noteikti daudzkārt vairāk kā gripas vīruss.

Bet atgriezīsimies pie mamona baznīcas. Arī tai ir šīszemes un „debesu” daļas. Līdz šim mēs runājām tikai par mamona baznīcas šīszemes daļu, kuras īpatnība ir apstāklī, ka tā (atšķirībā no citām baznīcām) ir neredzama. Līdzīgi infernālās pasaules subjektiem, mamonu baznīca prasmīgi pārvalda mīmikrijas, falsifikācijas un mistifikācijas mākslu. Tā labi prot slēpties aiz spožām un pievilcīgām (un reizēm arī pietiekami cēliem) dažādu oficiālo baznīcu, labdarības organizāciju, zinātnisku biedrību, kultūras iestāžu, masu informācijas līdzekļu, komercstruktūru utt. izkārtnēm. Bet pati mamona baznīca mīl palikt ēnā un tumsā. Attiecīgi tā baidās no gaismas, ne no fiziskās gaismas, protams, bet gan no Patiesības gaismas.

Tāpēc arī neviens nekad nav redzējis tādus uzrakstus kā „Naudas baznīca” vai „Mamona baznīca” ( lai gan šī baznīca reāli eksistē), jo to ir grūti „izskaitļot”. Tā atzinīgi vērtē un aktīvi atbalsta ateistisku un materiālistisku cilvēces „apgaismību”, ko var noreducēt līdz principam: „eksistē tikai tas, kas ir redzams”. Kristiešu Svētie un garīdznieki saka, ka, kārdinot cilvēkus, dēmoni vispirmām kārtām mēģina tos pārliecināt, ka viņu (dēmonu) nemaz nav un nevar būt. Līdzīgi arī mamona baznīcas garīdznieki, sekojot šim viltīgajam dēmonu bauslim, dara visu, lai parādītu, ka tādas mamona baznīcas nemaz nav un nevar būt.

Šīszemes mamona baznīca ir neredzamās kritušo eņģeļu (dēmonu) pasaules turpinājums. Uz šo baznīcu pilnībā var attiecināt terminu no Jāņa Atklāsmes grāmatas: „sātana sinagoga” (Atkl. 2:9). Mamona baznīcas profesionālie kulta kalpotāji ir tikai „karavīri”, kurus komandē šie neredzamie, citas pasaules priekšnieki un „kuratori”.

Dēmonam ar nosaukumu mamons infernālajā pasaulē ir īpaša vieta. Formāli tieši viņš ir šīszemes mamona baznīcas „kurators”. Tieši viņš veic noteiktas „pārstāvniecības” funkcijas, kuras parādās cilvēkiem visdažādākajās formās. Mamons ir subjekts, kurš prot izlikties par pietiekami nevainīgu un simpātisku. Viņš pat var radīt ispaidu, ka palīdz cilvēkam grūtā brīdī un glābj viņu. Vieniem viņš apsola slavu, otriem –  varu, citiem ilgu mūžu un pat nemirstību. Mamons ir lielisks aktieris. Tomēr viņa galvenā funkcija ir un paliek cilvēka dvēseļu noķeršana. Viņa uzdevums ir iemānīt cilvēku tumšā un nomaļā sānielā, kur to gaida liels daudzums niknu un pavisam nesimpātisku būtņu, kuru vārds ir leģions [norāde uz Marka 5:9]. Viņu uzdevums savukārt ir nogalināt mamona noķerto dvēseli. Šīs būtnes arī ir dēmoni, katram no kuriem ir sava „specializācija” pēc cilvēkā iedegošo kaislību veidiem: iedomība, mantkārība, naudaskāre, alkatība, varaskāre, miesaskāre, alkoholisms, rijība, dīkdienība, cietsirdība, skopums, liekulība, naids, ļaunatminība utt. Lai gan šie subjekti ir neredzami un slēpjas pa tumšiem stūriem, tie ir daudzkārt bīstamāki par to pašu radiāciju un gripas vīrusu, kuri sliktākajā gadījumā var atņemt cilvēkam šīszemes dzīvi. Dēmoni savukārt var atņemt mūžīgo dzīvi.

Tādējādi kapitālisms kā garīgi – reliģiska parādība ir nekas cits kā sātanisms. N.Somins saka: „visbriesmīgākais naudas reliģijā ir tā dēmonisms. Tā ir patiesi sātaniska reliģija, kura nevis apvieno cilvēku, bet gan sašķeļ, padara nevienlīdzīgus, naudaskārus, ļaunus, egoistiskus un vienkārši iznīcina viņos visu cilvēcīgo. Mamons ir tas pats sātans, tikai ar plastikāta norēķinu karti” *[24].

Atsauces:
*[1] Большая советская энциклопедия, статья«Религия»
*[2] kā vienu no tādiem aotoriem varu minēt Dmitriju Neviģimovu (Дмитрий Невидимов), jo īpaši viņa darbu «Религияденег»:  http://malchish.org/lib/politics/newedimov/  ; ļoti iesaku iepazīties ar to
*[3] Протоиерей Олег Стеняев о богатстве как препятствиик спасению души//  http://ruskline.ru/news_rl/2011/08/15/bogatyj_spasaetsya_obniwaniem/
*[4] «Большая советская энциклопедия», статья«Догматы»
*[5] Иоанн Златоу ст.Собрание  сочинений в двенадцати томах. СПб.: Изд-во С.-Петербургской Духовной Академии, 1894–1911.ТомIX
*[6] М.Вебер. Протестантская этика и дух капитализма// М.Вебер.Избранные произведения.М.: Прогресс, 1990.С.75.
*[7] Василий Великий.Творения, том2, 1911.С.529
*[8] Ф. В. Карелин.Теологический манифест(1987 г.) // http://www.chri-soc.narod.ru/teolog_manifest.htm
*[9] Иоанн Златоуст. Собрание сочинений.  ТомIII.С.257–258
*[10] Иоанн Златоуст. Собрание сочинений .ТомIX.С.704
*[11] Диакон Владимир Василик. Социальные взгляды преп.Симеона Нового Богослова // http://chri-soc.narod.ru/vasil_socialnie_vzgladi_Simeona.htm
*[12] М.Вебер.Избранные произведения.М.: Прогресс, 1990.С.142
*[13] А.Ваджра.Путь зла.Запад: матрицаглобальнойгегемонии.М.: АСТ: Астрель, 2007.С.83
*[14] О.Шпенглер. Закат Европы.Том1.Гештальт и действительность.М.: Мысль, 1993.С.508
*[15] С. Н. Булгаков.Христианскийсоциализм.Новосибирск, 1991.С.225
*[16] Ф.Бродель.Времямира: Материальнаяцивилизация, экономикаикапитализм, XV–XVIII вв.М.: Прогресс, 1992.С.204
*[16] Ф.Бродель.Времямира: Материальнаяцивилизация, экономикаикапитализм, XV–XVIII вв.М.: Прогресс, 1992.С.204
*[17] А. Ваджра. Путь зла. Запад: матрица глобальной гегемонии. М.: АСТ: Астрель, 2007.С.92–93
*[18] Американский социолог: богатым людям плевать на чувства бедных // Русская народная линия новостей, 15.08.2011
*[19] А.Ваджра. Путь зла. Запад: матрица глобальной гегемонии. М.: АСТ: Астрель, 2007.С.82
*[20] Этическая экономия: Исследования по этике, культуре и философии хозяйства; вып.7.СПб.: Экономическая школа, 1999
*[21] Иоанн Златоуст. Собрание сочинений  ТомVIII.С.273
*[22] Skat. pareizticības Svēto izteikumu izlasi: Православное отношениек деньгам. М.: Даръ, 2006.
*[23] К. Маркс.К еврейскому вопросу//К.Маркс, Ф.Энгельс.Собр.соч., 2-еизд.Том1. //latviski te: https://infoagentura.wordpress.com/2013/09/05/karlis-markss-par-ebreju-jautajumu-fragments/
*[24] Н. В. Сомин. Капиталофилия .// http://chri-soc.narod.ru/kapitalofilia.htm
*[25] П. Люкимсон. Бизнеспо-еврейски.Евреи и деньги. Ростов-на-Дону: Феникс, 2007.С. 41; Раввин Бенджамин Блех. История и культура евреев. Полное руководство.М.: АСТ, Астрель, 2005
*[26] Большая советская энциклопедия. Статья«Денежныйфетишизм»
*[27] «Словарь  по общественным наукам», статья «Фетишизм»// http://www.glossary.ru/cgi-bin/gl_sch2.cgi?Rfn:,lxyiu
*[28] Большой Энциклопедический словарь. 2000. // http://dic.academic.ru/dic.nsf/enc3p/134226
*[29] Большая советская энциклопедия.Статья«Церковь»
*[30] Большая советская энциклопедия.Статья« Кулульт»
*[31] Does God Want You to Be Rich? // // Time, September 10, 2006
*[32] И.И.Ландовский. Красная симфония. Революция под рентгеном. М.: Вестник, 1996 // http://rus-sky.com/history/library/landovsky.htm
*[33] Вячеслав Макарцев. Капитализм – это грехопадение христианского мира // http://chri-soc.narod.ru/mak_kapitalizm_eto_grehopadenie.htm
*[34] Тоталитарная  секта // http://ru.wikipedia.org/wiki/Тоталитарная_секта

Fragments no ekonomikas zinātņu doktora, sabiedriskā darbinieka, bijušā Krievijas Centrālās bankas darbinieka un praktizējoša pareizticīgā Valentīna Katasonova grāmatas „Kapitālisms. „Naudas civilizācijas” vēsture un ideoloģija” (Капитализм. История и идеология «денежной цивилизацииии»)

[P.S.
Šai rakstā un grāmatā paustās atziņas apstiprina ikdienas kapitālstiskās sabiedrības dzīvē (arī Latvijas), kurā viss tiek pakārtots naudai un kurā tik tiešām ļoti daudzi sabiedrības locekļi tālāk par naudiskiem pasaules vērtējumiem redzēt nav spējīgi. Šai sabiedrībā neeksistē vairs nekas svēts – tikai un vienīgi nauda un tas, ko par to var iegādāties. To, ka šāda sabiedrība neizbēgami ir nolemta drausmīgai bojāejai ar naudas iegūšanu pārņemtie cilvēki saprast nav spējīgi. Katrs no viņiem naivi cer, ka nu viņš personiski noteikti kaut kā izķepurosies un ka sabiedrības pirmsnāves konvulsijas un pats krahs uz viņu personiski iespaidu neatstās. Katrs cer ka viņš tiks sveikā cauri un, redzot apkārt notiekošās drausmas un netaisnības, māna sevi ar speciāli kultivētām pseidopozitīvisma domām. Un, pat, ja skarbā realitāte caursit ilūziju miglu, tad ierindas mietpilsonis gļēvi noplāta rokas bezspēcībā, sak, „es jau neko tāpat nevaru izdarīt”, un amorāli – noziedzīgi neiejaucas, lai neizjauktu savu pagaidām vēl puslīdz komfortablo dzīvīti un lai tik viņu pašu tagad un tūlīt neviens neaiztiktu. Bet tas savukārt paātrina vispārējos procesus, kas iznīcina arvien lielāku skaitu gļēvo mietpilsoņu minipasaulītes. Kad pienāk kārtējā šāda mietpilsoņa kārta tapt iznīcinātam no nelietīgās naudaskāres sistēmas puses, tad viņš to priekšā ir pilnībā bezspēcīgs: nepalīdz ne pseidopozitīvisma baušļi, ne apkārtējie, kuri ir līdzīgu „pozitīvisma” ideju, baiļu un  naudaskāres pārņemti.

Grāmatā aprakstītās parādības ir labi atspoguļotas arī mūsdienu izklaides industrijā. Viens no tādiem uzskatāmiem piemēriem ir Olivera Stouna kinofilma „Volstrīta: Nauda nekad neguļ”( Wall Street: Money never sleeps; http://kinozal.tv/details.php?id=689740 ), kurā labi ir attēloti dažādi naudas reliģijas adeptu psiholoģiskie portreti (filmā tādi ir gan „pozitīvie”, gan negatīvie tēli) un viņu savstarpējo attiecību nianses. Filmas scenārija autors ir Alans Lēbs (Allan Loeb) – azartspēlmanis, kurš visticamāk nāk no slavenās Lēbu ģimenes (ietekmīgi ASV finansisti, vieni no Lehmans Brothers līdzīpašniekiem).]

Avoti:
http://www.rusinst.ru/docs/books/V.Yu.Katasonov-Kapitalizm.pdf
http://www.bibele.lv/bibele/bibele.php
http://politologija2.wordpress.com/2013/08/20/gramata-par-kapitalisma-uzbuvi-butibu-attistibu-un-vesturi/

Informācijas aģentūra
/09.10.2013/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Gaidāmais ASV bankrots un tā sekas

00270_default-usa_2011_2012_economyPasaule ir milzīgu satricinājumu priekšā dēļ gaidāmā un neizbēgamā ASV bankrota. Par to, ka pašreizējā ASV un pasaules finanšu sistēma sevi ir pilnībā izsmēlusi, neviens speciālists vairs nešaubās. Jautājums ir – ko darīt, kā iziet no šīs situācijas un kā to izdarīt ar pēc iespējas mazākiem zaudējumiem vai ar pēc iespējas lielākiem ieguvumiem. Tieši jautājums par zaudējumiem un ieguvumiem ir izšķirošais, meklējot risinājumus. Nevis vairuma cilvēku ieguvumiem un zaudējumiem, bet gan starptautisko politekonomisko mafiozo grupu ieguvumiem un zaudējumiem.

Šādas pasaules mērogā ietekmīgas grupas uz doto brīdi ir apmēram 14 un tās cīnās par globālo varu uz dzīvību un nāvi. Skatot jautājumu rupjāk, var izdalīt divas lielas grupas, kuras var identificēt  ar Rokfelleru klana un Rotšildu ģimenes vārdiem. Šo grupu (gan precizētākā, gan rupjākā skatījumā) savstarpējā cīņa arī nosaka pašreizējo ASV un starptautiskās politikas dienas kārtību.

Ir jāprecizē, ka ASV bankrots ir neizbēgams un par to zinošas aprindas speciālā, pārsvarā tikai šajās aprindās saprotamā valodā runā jau sen.  Tā neizbēgamība ir saistīta ar ASV nespēju (negribēšanu) dzīvot pēc līdzekļiem un ar matemātiskiem ierobežojumiem palielināt ārējo parādu, saglabājot vismaz kaut kādu ticamību savai maksātspējai. Pēc būtības ASV ir bankrotējusi jau sen, bet līdz šim, izmantojot plašu metožu klāstu, tai skaitā brutālu spiedienu, šantāžu, karus un pat pašiem savas naudas viltošanu gigantiskos apmēros, ir izdevies atlikt vispārējo kolapsu. Bet nu strauji tuvojas tas brīdis, kad to vairs nebūs iespējams izdarīt.

Pašreiz ir izkristalizējušās divas koncepcijas izejai no krīzes. Pirmā, aiz kuras stāv nosacītais Rokfelleru klans, ir pasaules karš. Ideja sekojoša – ir jāizraisa pasaules karš un uz tā rēķina jānoraksta vairums parādu, bet pēc kara varēs atkal no jauna sākt veidot parādu piramīdu. Ar šīs grupas pūliņiem tika eskalēta situācija Sīrijā un tieši viņi par visām varītēm vēlējās, lai ASV dod triecienus Sīrijai, lai karā iesaistās Irāna, pēc tam Turcija, Izraēla un pēc tam, lai viss sāktos pēc pilnas programmas.

Nosacītajai Rotšildu grupai ir cits redzējums. Viņi ir pret pasaules karu (visdrīzāk arī tāpēc, ka tas mūsdienās gana viegli var pāraugt atomkarā, kurš var izrādīties pēdējais karš cilvēces vēsturē) un risinājumu redz reālas daudzpolāras pasaules izveidošanā, kurā ir vairākas neatkarīgas un līdzvērtīgas finanšu piramīdas, kuras saista zelta standarts, kura cenu ar t.s. „fiksingiem” nosaka tieši Rotšildi. Šai sistēmā Rotšildi būtu kā naudas mijēji starp daudzpolārajiem centriem un, vienas piramīdas sabrukuma gadījumā (šīs naudas piramīdas nevar agri vai vēlu nesabrukt, tāda ir viņu daba), paliek citas; tādējādi pasaule it kā kļūšot stabilāka un drošāka. Lai pārietu uz šo modeli, ir jāsagatavo alternatīvi globāli naudas emisijas centri un pēc tam jālikvidē ASV kā globāla supervara, tai skaitā arī viņu finansu sistēma un dolārs kā vienīgā pašreizējā vispasaules valūta (citas valūtas ir butaforijas, jo viņas visas ir nodrošinātas ar t.s. „valūtas grozu”, kurā galvenā loma ir dolāram, vairumā pasaules tirgu norēķini notiek dolāros un valstu centrālās bankas tiek spiestas pirkt ASV valsts parādzīmes, kaut arī ir zināms, ka šie parādi nekad netiks atdoti un ka ASV vispār nav spējīga tos atdot) .

Mēģinājumu uzsākt karu izdevās izjaukt (vismaz uz kādu laiku) un tā ir nopietna Rotšildu grupas uzvara. Tagad rit ļoti sīva cīņa par ASV budžetu un ASV kongresa noteikto oficiāli atļautā ASV parāda sliekšņa palielināšanu (reālais ASV parāds jau sen daudzkārtīgi pārsniedz oficiāli atļauto). Šī pēc būtības ir cīņa starp prezidentu Obamu un viņa oponentiem. Lai to saprastu, ir jāprecizē, ka Obama ir Rotšildu grupas cilvēks (viņu ASV politikā ieveda bēdīgi slavenais Džordžs Soross, kurš ir saistīts ciešām finansiālām (un visdrīzāk ne tikai) saitēm ar Rotšildu ģimeni).

Obamas lielākais grēks ir tas, ka viņš neizpildīja t.s. „ASV ērgļu” (militāra kompleksa grupējuma, kā intereses pašreiz pilnībā saskan ar Rokfelleru klanu) kategorisku prasību uzsākt karu Sīrijā. Obama visādi lavierēja, vilka laiku, spēlēja demokrātiju utt. un rezultātā kara situāciju izdevās pārvarēt. Šādas lietas nepiedod.

Strīda objekts kongresā ir ASV valsts budžets un konkrēti ASV medicīnas sistēmas reforma. Šī reforma prasa milzīgus līdzekļus un tas ir viens no Obamas priekšvēlēšanu programmas punktiem.  Pie Latvijas politiķu meliem pieradušajam vēlētājam tas varētu šķist dīvaini kādēļ kāds tik nopietni uztver savus priekšvēlēšanu solījumus, jo Latvijā tā ir parasta lieta solīt vēlētājiem vienu, bet darīt pavisam ko citu. ASV tā nav un tur par vēlēšanu solījumu nepildīšanu var nākties ļoti dārgi samaksāt.

Šīs mehānisms ir sekojošs. Lai kļūtu par prezidentu, ir nepieciešama nauda priekšvēlēšanu kampaņai, ļoti liela nauda. Naudu dod korporācijas, katrai no kurām ir savas biznesa intereses. Katra no tām noformulē ko tā saņems no nākamā prezidenta viņa ievēlēšanas gadījumā. Šīs kopējās sponsoru vēlmes tad prezidents savas priekšvēlēšanu kampaņas laikā pasniedz ļoti vienkāršā, populistiskā veidā saviem vēlētājiem. Ar šādu pieeju ASV tiek nodrošināta sava veida biznesa interešu un plašu tautas masu savdabīga vienība.

Tad nu lūk, ASV prezidents nevar nepildīt savus solījumus saviem sponsoriem, pretējā gadījumā viņš visai drīz ne tikai var nebūt prezidents, bet var samaksāt par to ar savu dzīvību. Tieši to arī vēlas panākt Obamas pretinieki Kongresā, neapstiprinot budžetu, kurš nodrošinātu viņa priekšvēlēšanu solījumu izpildi.  Atļautā ASV parāda sliekšņa pacelšana ir tikai formāls iemesls, lai nepieļautu Obamas saistību izpildi, un pārvilinātu Obamas pretinieku pusē ASV medicīnas industrijas oligarhus.

ASV grupējumu iekšējā cīņa ir ļoti sīva un tajā sāk izmantot jau bruņotas metodes. Plaši par tām netiek rakstīts, bet par to var nojaust pēc mēdiju ziņām par vairākām, miglā tītām apšaudēm Vašingtonā.

17.09.2013 Vašingtonā, ASV jūras spēku kara bāzē  notika apšaude, kurā pēc oficiālām ziņām gāja bojā 12 cilvēki. Pēc sākotnēji paziņotā apšaudi izraisīja 3 cilvēki, bet pēc tam šī ziņa tika atsaukta un tika pateikts, ka to izdarīja viens cilvēks. Tātad,  tas notika militārā kara bāzē, kura ir labi apsargāta, kurā ir pilns nevis ar kaut kādiem karavīriem, bet ar ASV jūras spēku kājniekiem, kas ir sava veida elites vienības un tas viss notiek galvaspilsētā. Pēc preses ziņotā ir grūti pateikt, kas īsti tur notika, bet skaidrs ir viens, ka tur notika kaut kas pietiekami nopietns, ka šāvēji bija profesionāļi un ka viņi bija vairāk kā viens (vismaz 3, bet visdrīzāk tur strādāja nopietnāka grupa).  Savukārt 3.oktobrī apšaude jau notika ASV kongresa apkaimē un noslēdzās pie tā.

Galvenais, kas jāsaprot, ka strīdam ap ASV budžetu ir daudz dziļāki un nopietnāki iemesli un neviens no iesaistītajiem tāpat vien nepadosies un iespējas gadījumā izmantos visas cīņas metodes, tai skaitā slepkavības un bruņotu apvērsumu organizēšanas metodes.

Pie kā šī cīņa jau ir novedusi? Pie tā, ka ASV ir sācies jauns budžeta gads, bet budžets nav pieņemts un ka publiski, pa visu pasauli ir izplatīta informācija par ASV valsts iestāžu finansēšanas apturēšanu. Šāda situācija un šādas informācijas plaša izplatība vien jau ir drausmīgs trieciens ASV prestižam. Pat Latvijā valdošie idioti ar šādām problēmām spēj daudz labāk tikt galā nekā amerikāņi. Tas patiešām ir apkaunojoši.

Kaut kādu risinājumu kā apkalpot ASV saistības bez pieņemta budžeta tomēr izdevās atrast. Bet šīs iespējas ir ierobežotas un pēc ASV finanšu ministra Džeikoba Lū prognozēm šīs iespējas būs izsmeltas 17.10.2013, kad ASV  ar šiem līdzekļiem vairs nespēs turpmāk apmaksāt savas saistības un notiks t.s. „tehniskais defolts”, jeb bankrots.

Iespējams, ka tas vēl nenotiks, iespējams, ka Kongresā par kaut ko vienosies, iespējams, ka izdosies atrast vēl kādus veidus kā turpināt apkalpot ASV saistības bez pieņemta budžeta utt. Bet vairāk kā skaidrs ir viens:  ASV bankrota  iespējamība  ir vairāk kā reāla.

Parasti pirms visiem milzīga mēroga notikumiem, kas prasa lielu skaitu cilvēku upuru, ļaužu vairākums ir gana bezrūpīgi un līdz galam nesaprot kādas briesmas tuvojas. Līdzīgi ir arī ASV bankrota sakarā. Ko tas patiesībā nozīmē? To, ka samērā īsā laikā vārda burtiskā nozīmē var pilnībā sabrukt visa pašreizējā finanšu sistēma. T.s. „vērtspapīru” un dolāru vērtība ļoti īsā laika posmā var zaudēt lielu daļu savas vērtības vai ,sliktākā scenārija gadījumā, pārvērsties par vienkāršiem, nevienam nevajadzīgiem papīrīšiem.  Savukārt tas nozīmē banku bankrotus, uztura līdzekļu zaudēšanu un visas saimnieciskās dzīves apstāšanos vismaz uz kaut kādu laiku. Savukārt nopietnākā saimnieciskās dzīves apstāšanās izpausme ir preču pieplūduma veikaliem apstāšanas. Visu preču, tai skaitā pārtikas preču. Un te ir aktuāls jautājums – cik ilgam laikam pietiek Latvijā esošo pārtikas preču rezerves? Domāju ka nedēļai, varbūt divām, bet iztukšoti tie tiks dažu dienu laikā kopš brīža, kad cilvēki sapratīs kas patiesībā ir noticis. Un kas sekos pēc tam? Pārtikas trūkums, dramatisks noziedzības pieaugums, visu iestāžu praktisks darbības pārtraukums, bandu un vardarbības uzplaukums un, protams, bads. Lūk tādas perspektīvas mūs var sagaidīt jau vistuvākajā laikā. Vai kāds par to publiski runā, vai kāds tam organizēti, valstiskā līmenī gatavojas? Nē, lai gan vajadzētu, pie tam ļoti nopietni.

Lai gan vēl precīzi nav zināms, vai realizēsies negatīvie scenāriji, ieteikums cilvēkiem tomēr būtu paļauties uz saviem spēkiem (jo šāda veida kolapss agri vai vēlu tomēr būs) un veidot pašiem savas pārtikas rezerves 1-3 mēnešiem, ja ir nauda, nopirkt visu nepieciešamo, un neturēt pārāk lielas naudas summas bankās, pārvēršot tās taustāmās vērtībās. Nevajadzētu ticēt politiķu un finanšu institūciju/ „ekspertu” teiktajam, jo viņi jau sen sevi ir pierādījuši kā amorālus meļus, kuri šādās situācijās vai nu klusē vai arī saka visu pilnīgi pretēji tam kā patiesībā ir. Visbeidzot pats galvenais – cilvēkiem vajadzētu apzināt pašorganizācijas iespējas uzņēmumos un dzīvesvietās kārtības nodrošināšanai un ieviešanai galēji ekstremālos apstākļos saviem spēkiem bez valsts institūciju palīdzības.

Avoti:
http://www.vestifinance.ru/articles/33691
http://www.vestifinance.ru/articles/33649
http://lenta.ru/news/2013/09/25/outofmoney/
http://eot.su/node/16047
http://www.tvnet.lv/zinas/arvalstis/481270-pie_asv_kapitolija_apsaude_cietis_policists_savejs_aizturets
http://nra.lv/pasaule/102445-asv-sero-par-kartejas-apsaudes-upuriem.htm
http://www.apollo.lv/zinas/obama-pasaule-baidas-no-asv-maksatnespejas/615373
https://infoagentura.wordpress.com/2012/07/14/asv-valdiba-vilto-dolarus-milzigos-apmeros/

Informācijas aģentūra
/09.10.2013/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Patiesība par „perestroiku” jeb vēsturisko mītu magma

perestroika1Latvijā šodien par „perestroiku” [“pārbūvi”, jeb Latvijā par t.s. “atmodu”] ir divas patiesības – objektīvā patiesība un oficiālā patiesība. Tas ir tāpēc, ka objektīvā patiesība tiek slēpta no tautas. To zina tikai tie, kuri vēlas kaut ko zināt un vēlas zināt patiesību par vēsturi. Pastāvošā politiskā vara akceptē un izplata tikai savu oficiālo patiesību. Tā kardināli atšķiras no objektīvās patiesības.

Tā tas ir ne visās pēcpadomju zemēs un mūsdienu pasaulē vispār. Mūsdienu pasaule ir sapratusi, kas patiesībā bija „perestroika”. Taču oficiālā Latvija neko nevēlas vai nav spējīga saprast. Tāpēc sabiedrības liela daļa dzīvo pasakaini skaistās ilūzijās, un šīs sabiedrības daļas priekšstati balstās uz vēsturiskajiem mītiem, neiedomājami kropli skaidrojot reālo īstenību. Pie mums daudzi nezina, ka mūsu nacionālie varoņi faktiski ir mūsu nacionālie nodevēji un viņu varoņdarbi faktiski ir nacionālās nodevības.

Neziņai ir noteikts iemesls. Patiesība par „perestroiku” ir ļoti rūgta patiesība. Tā ir nepatīkama patiesība. Mūsu sabiedrības kāda daļa noteikti negrib pieļaut patiesības izplatīšanos par „perestroiku”. Pirmkārt un galvenokārt tas attiecas uz valdošo kliķi un „perestroikas” varoņiem. Viņiem nav izdevīga patiesība par „perestroiku”, jo tad atklāsies īstenība un viņu nepievilcīgā loma vēsturiskajā īstenībā. Savu interešu aizstāvībā viņi ir gatavi cīnīties uz dzīvību un nāvi. Viņi uzspļauj tam, ka divu patiesību esamība uz sabiedrības morālo klimatu atsaucās vēl ļaunāk nekā nācijas grupēšanās divās kopienās ar divkopienas sabiedrības visām klasiskajām izpausmēm. Viņiem pirmajā vietā ir savas intereses. Sabiedrības intereses viņiem ir pilnīgi svešas. Viņi ciniski smejas par sabiedrību.

Patiesība ļoti nepatīkama ir vecākās paaudzes inteliģencei, bet īpaši radošajai inteliģencei. Principā tas jau pirms laba laika tika saprasts, ka inteliģence mūs nodeva „perestroikas” laikā un pēcpadomju gados, neaizstāvot ne suverenitāti, ne tautas cilvēcisko kapitālu, ne tautas mantu un tautas garīgo kultūru. Bija vienīgi pavēļu centīga izpildīšana, glumji pieglaimīga kalpošana varai, demagoģiska muldēšana par patriotiskumu, valstiskumu, suverenitāti, ar baudu ļaujot sevi izvarot neoliberālisma un postmodernisma satrapiem un ar baudu zogot tautas mantu un neizzagto atlikumu iztirgojot svešzemniekiem.

Cilvēces pieredze liecina, ka ar patiesību nedrīkst rotaļāties. Tādas rotaļas var slikti beigties. Tas attiecas uz patiesību par „perestroiku”. Ja padomā, tad mūsu tautai patiesību nemaz nedrīkst teikt. Rīt no rīta uz brokastu laiku dārgās Latvijas dzīvē reāli ieviesta patiesība par „perestroiku” var būt sociāli bīstams pasākums. Napoleons cilvēku dzīvi, kas balstās uz ilūzijām, dēvēja par „tautas laimi”. Napoleona pārliecībā tautas laimi nedrīkst izpostīt. Ilūzijas par „perestroiku” var būt mūsu tautas laime. Tikai viss būtu labi, ja šodien tauta būtu laimīga. Ja tauta šodien būtu laimīga, tad varētu ņemt vērā Napoleona rekomendāciju neizpostīt tautas laimi.

Tomēr varbūt nedrīkst teikt patiesību. Patiesība var pilnā mērā sagraut valdošās kliķes ideoloģiju. Tas savukārt var atsaukties uz politisko stabilitāti – patreizējās politiskās varas (iekārtas) pastāvēšanu vispār. Dzīvē reāli ieviestā patiesība nebūs adekvāta pastāvošajai iekārtai un neapliecinās valdošās kliķes leģitimitāti. Patiesība atklās, ka mums varēja būt īsta un neatkarīga valsts, un cilvēku cienīga dzīve, kāda tā ir citās pēcpadomju zemēs.

Ja reāli dzīvē tiktu ieviesta patiesība, tad sabiedrības attieksme pret pastāvošo iekārtu un valdošo kliķi būtu pilnīgi savādāka. Iespējams, sabiedrība vairs dumji nesmaidītu: „Nekas, nekas! Mēs varam visu paciest! Lai tikai nebūtu karš un neatgrieztos krievi!”.

Negribētos ticēt, ka mūsu tautai trūkst elementāras pašcieņas. Elementāras pašcieņas trūkums piestāv mežonīgiem barbariem. Nevar būt patriots un savas valsts pilnvērtīgs pilsonis bez elementāras pašcieņas. Ja nav pašcieņa, tad nav arī tauta kā dzīvotspējīgs sociālais organisms. Tauta neeksistē, un pa Latvijas ārēm klunkuro bars, pūlis, masa, mežonīga cilts. Ja etnosam nav elementāra pašcieņa, tad tāds cūkmaisījums ir pelnījis, ka to smirdoši kuiļi gadiem ilgi vazā aiz deguna.

Patiesība par „perestroiku” var atklāt, ka dzīvojam melu un vēsturisko izkropļojumu sameistarotā valstī. Var atklāties mūsu valstiskuma farizejiskā imitācija. Var atklāties, ka pie mums neatkarība nekad netika atjaunota, jo „perestroikas” rezultātā mūsu sētā mainījās saimnieks. Iepriekšējais saimnieks mūs bez mūsu ziņas atdeva (pārdeva) jaunajam saimniekam. Mūsu inteliģence tādu lēmumu apsveica un aktīvi palīdzēja izpildīt. Mūsu inteliģence nemaz necentās aizstāvēt LR tiesības uz īstu neatkarību un valstisko suverenitāti. Mūsu inteliģence neorganizēja tautas cīņu neatkarības un suverenitātes atjaunošanai.  Mūsu inteliģencei savas kabatas un godkārības intereses bija pirmajā vietā. Mūsu inteliģence neko nedarīja, lai Latvija būtu patiesi brīva un neatkarīga.

Turklāt dzīve pie jaunā saimnieka ir dzīve degradācijas apstākļos. Jaunais saimnieks nav ieinteresēts mūs garīgi un materiāli bagātināt. Mēs faktiski esam viņa sargsuņi, sargājot saimnieka Eiropas plantācijas austrumu robežu. Tas neko nedod, ka jaunais saimnieks mums atļauj bērnišķīgi tīksmināties ar mūsu karogu, himnu, Saeimu, Valsts prezidenta troni, valsts ģērboni. Vienalga tā ir dzīve, kas pārvērtusies nacionālajā katastrofā – tautas bojāejā. Mūsu esamība ir fundamentāli izkropļota un destruktīva. Tas viss ir „perestroikas” melnais nopelns. Tas viss ir mūsu pašu kompradoru, bet nevis „krievu” nopelns. Tas ir latviešu neliešu nopelns.

Cilvēku dzīvē mēdz būt gadījumi, kad ir labāk nezināt patiesību. Arī patiesība par „perestroiku” var būt psiholoģiski kaitīga. Īpaši vidējai un jaunajai paaudzei. Tā uzzinās, ka ir negodīgi maldināta skolā, augstskolā, medijos, partijā, darbavietā, varbūt arī ģimenē. Cilvēkos radīsies vispārējā neticība. Viņi nevienam vairs neticēs, turpinot dzīvot zem šīs Saules. Totāla neticība veicina agresivitāti un garīgo pagrimumu. Iespējams, patiesība par „perestroiku” ir tipisks gadījums, kad labāk nezināt patiesību. Būs arī tādi cilvēki, kuri histēriski dusmosies uz tiem, kuri stāsta patiesību. Tādu cilvēku histēriskā patmīlība negribēs samierināties ar domu, ka viņi ir ilgu laiku muļķoti. Viņiem līdz šim likās, ka viņi visu zina vislabāk, salīdzinot ar pārējiem. Bet tagad tiek atsegta viņu muļķīgā nekompetence. Ar to ne visi spēj samierināties, un pirmie un galvenie vainīgie būs patiesības stāstītāji.

Par laimi vai nelaimi patiesība par „perestroiku” mūsu sabiedrības vienai daļai jau ir zināma. Latviešu valodā ir pieejama samērā plaša literatūra par to, kas patiesībā notika PSRS beigu periodā un ar ko tas viss beidzās. Nesalīdzināmi lielāks literatūras klāsts ir krievu valodā. Turklāt visi sabiedrības pārstāvji ir vairāk vai mazāk informēti par „perestroiku”, jo uz savas ādas ir izjutuši un izjūt „perestroikas” rezultātu. Un nav svarīgi, kādas ir šīs izjūtas, sagādājot sarūgtinājumu (godīgajiem) vai gandarījumu (zagļiem un kukuļņēmējiem). Jebkura veida izjūtas asociējās ar „perestroiku” un tādējādi nosaka morāli tikumisko klimatu sabiedrībā. „Perestroika” ir šodienas dzīves organiska sastāvdaļa tāpat kā citi radikāli pavērsieni mūsu pagātnē.

Sabiedrības viena daļa ir pareizi informēta. Diemžēl valdošās kliķes izturēšanās nav godīga, cenšoties saglabāt vēsturiskos melus. Savukārt nomenklatūras vēsturnieki savu darbu veic  profesionāli amorālā veidā, jo viņu devums patiesības atspoguļošanā nav manāms.

Patiesība par „perestroiku” ir mūsu vēstures sastāvdaļa. Kā zināms, vēsture ir jocīga parādība. Tā nekad un nekur nevar lepoties ar savu idejisko konsekvenci un saturisko uzticamību.

Sabiedrībā vēsture var funkcionēt dažādi. Visizplatītākie ir trīs varianti: 1) vēsture kā zinātne, 2) vēsture kā mīts un 3) vēsture kā ideoloģija.

Vislielākā autoritāte ir vēsturei kā zinātnei,  objektīvi un zinātniski precīzi atspoguļojot pagātnes notikumus. Taču vēstures zinātne ne reti kalpo valdošajai iekārtai. Tātad tās formētajai politikai un ideoloģijai.

Latvijā pirms II Pasaules kara un pēc 1991.gada vēsture kalpo nacionālajām interesēm tāpat kā padomju laikā kalpoja komunistiskās partijas interesēm. Tāda kalpošana nevar notikt bez noklusēšanas, falsifikācijas, vienpusīgas interpretācijas. Ne velti mūsu pakalpīgākajiem vēsturniekiem dažas valstis neļauj izmantot savus arhīvus, jo pēc tam sākās briesmīgu melu plūdi.

Uzvarētāji vienmēr pārraksta vēsturi. Arī pie mums „perestroika” neiztika bez uzvarētājiem un zaudētājiem. Latvijas jaunajai paaudzei, protams, māca uzvarētāju sacerēto vēsturi. Tā ir mūsu oficiālā vēsture izglītībai, žurnālistiem, valsts ierēdņiem, valsts propagandai ārzemēs utt.

Oficiālā vēsture parasti ir optimistiska vēsture. Tā atklāj uzvarētāju spožos varoņdarbus. Optimistiskajā vēsturē trūkumus un zaudējumus noklusē. Jo pieļauti lielāki trūkumi un zaudējumi, jo cītīgāk tos noklusē.

Taču, kā parasti, viss ir atkarīgs no cilvēku godīguma un atbildības sajūtas. Gan morāli tikumiskās atbildības sajūtas, gan vēsturiskās atbildības sajūtas. Vispirms tas attiecas uz zinātniekiem. Tas attiecas arī uz politiķiem un valsts vadītājiem. Daudz kas ir atkarīgs no viņu godīguma un atbildības sajūtas, pieļaujot vai nepieļaujot vēstures viltošanu.

„Perestroika” ir vienota ar Eirāzijas vairākām šodienas valstīm. Katrā zemē vēsturiskajam izklāstam par „perestroiku” ir lokālās nianses. Tam tā ir jābūt, jo „perestroikas” kopējā procesā uzskatāmi izpaudās vietējā specifika. Tagad katrā valstī ir savs viedoklis par „perestroikas” sekām – ieguvumiem un zaudējumiem. Ieguvumu un zaudējumu raksturu diktē vietējās nācijas cilvēciskā kvalitāte un pagātnes mantojums, kultūras attīstības īpatnības, nacionālās intereses un mērķi, kā arī ģeopolitiskās ambīcijas.

Tā, piemēram, Krievija („perestroikas” prāts un dvēsele) drīzāk izsakās par trūkumiem un zaudējumiem nekā ieguvumiem. Krievijai „perestroika” nekā laba nedeva. Valsts prezidents V.Putins „perestroiku” uzskata par Krievijas ģeopolitisko katastrofu. Viņa padomnieks ekonomists akadēmiķis Sergejs Glazjevs šovasar „perestroikas” sekas apkopoja ļoti drūmos vārdos. Garīgie un materiālie zaudējumi esot lielāki nekā Pilsoņu karā un vācu fašistu iebrukuma laikā. Tautas izmiršana un garīgais apsīkums, nabadzības rašanās, kriminālā privatizācija un rūpniecības iznīcināšana, kapitāla izvešana no valsts, nacionālās kontroles trūkums saimnieciskajā darbībā, valūtas glabāšana ārzemēs par maziem procentiem un ārzemju investīciju izmantošana par lieliem procentiem, firmu reģistrācija „ofšoros” un nepakļaušanās valsts likumiem ir tikai daļa no fantastiskajiem zaudējumiem.

Krievijā daudzi intelektuāļi „perestroikas” katastrofālo un noziedzīgo būtību saskatīja jau pašā sākumā. Piemēram, par to memuāros raksta izcilais zinātnieks un rakstnieks Aleksandrs Zinovjevs. Viņš jau otrajā dienā pēc „perestroikas” pasludināšanas esot izdomājis vārdu „katastroika”, paredzot kompartijas jaunās kampaņas izgāšanos. Vēlāk viņš ieviesa jēdzienu „postsovjetisms”. Tā apzīmēja dzīvi 90.gados, kad Krievijas sabiedrībai tika uzspiesta komunisma, rietumnieciskuma un feodālisma idiotiskā sintēze.

Jau 1990.gadā krievu ģeniālais analītiķis un politiskās izlūkošanas speciālists Sergejs Kurginjans kopā ar pieciem domubiedriem izdeva grāmatu „Postperestroika”. Tajā vispusīgi un argumentēti tika raksturota „perestroikas” graujošā loma Krievijas attīstībā. Grāmatā ir plaši apskatīts kriminālais bezprāts, kas sākās jau no 1987. gada, kad tika izsludināta vispārējā „perestroika”.

Par „perestroikas” nodarīto ļaunumu ir rakstījuši un turpina rakstīt daudzi krievu un cittautu zinātnieki un dažādu nozaru speciālisti, rakstnieki un publicisti, bijušie valstsvīri un ģenerāļi. Bet pats svarīgākais – Krievijas valdība atzīst „perestroikas” ļoti negatīvo lomu. Tas ir godīgi un apsveicami, jo Krievijas tautas dzīve pēcpadomju laikā principā ir bijusi tāda pati kā, teiksim, Latvijas tautas dzīve. Krievijas tauta (arī Latvijas tauta) ir pelnījusi zināt patiesību, bet nevis savtīgi liekulīgos melus. To apzinās krievu nelaimīgā tauta, un to apzinās tās politiskie priekšstāvji. Nākas pieņemt, ka to apzinās arī Latvijas nelaimīgā tauta. Droši var apgalvot, ka to nav spējīgi apzināties mūsu gaišie politiskie priekšstāvji, kuri turpina melot tautai.

Bet tagad par mūsu ideoloģiskajiem dārgumiem – oficiālo aprindu iedvestajiem svētajiem mītiem, kuri ļoti dziļi kropļo sabiedrisko apziņu.

Svēts ir mīts par to, ka PSRS sabruka pati, kā arī Rietumu speciālo dienestu graujošās darbības rezultātā.

Tā nav taisnība. Ar skaitļiem ir pierādīts pretējais. PSRS saimnieciskā darbība no 70.gadiem izjuta krīzi, taču tā nebija tik grandioza, lai sabruktu valsts. PSRS varēja turpināt pastāvēt tāpat kā citas sociālisma valstis – Kuba, Ķīna. Par ķīniešu kolosālajiem panākumiem zina visi.

Kas attiecas uz Rietumu speciālo dienestu graujošo darbību, tad šī darbība, saprotams, pastāvēja. ASV ārpolitika no 1947.gada marta balstījās uz PSRS „stratēģiskās atturēšanas” koncepciju, kuru 1946.gadā ieteica ASV vēstnieks Maskavā Džordžs Kennans slavenajā „garajā telegrammā” valdībai. Taču stratēģiskās atturēšanas jeb graujošās darbības rezultāti nebija tik lieli, lai sagrautu PSRS. Rietumi gribēja un cerēja sagraut PSRS. Bet tāds iznākums tika prognozēts XXI gs. otrajā pusē, ņemot vērā demogrāfisko pāreju. Krievu tautas dzimstība ievērojami samazinājās, un minētajā laikā krievu īpatsvars PSRS nacionālajā sastāvā jau būtu ļoti niecīgs. Tāpēc lielā padomju impērija sabruktu, sadaloties atsevišķās nacionālajās valstīs.

Amerikāņus interesē tikai viens jautājums: lai Krievija būtu vāja. Amerikāņus neinteresē Krievijas valsts iekārta. Viņiem ir vienalga, vai Krievijā ir monarhija, kapitālisms vai komunisms. Amerikāņu elite uz pasauli raugās no biznesa projekta aprēķina. Biznesā ir ekonomika un ideoloģija. Konkurents nav vajadzīgs. Krievija ir milzīgs konkurents. To var likvidēt, panākot Krievijas sadalīšanos sīkās valstiskajās vienībās. Gorbačovs (vēlāk arī Jeļcins) pats saskaldīja Krieviju. Taču tā joprojām ir spēcīgs konkurents. Tāpēc amerikāņi Krieviju ar savu 5.kolonnu cenšās atkal saskaldīt gabalos. Krievijā tagad ir „perestroika-2”. Amerikāņi vēlas Krieviju redzēt tikai Maskavas kņazistes robežās.

Patiesība par PSRS sabrukumu faktiski ir neticams un sirreālistisks sižets. PSRS sabrukumam grūti atrast precedentu cilvēces pagātnē. Sabrukušas ir daudzas impērijas. Bet tas vienmēr notika ārējo spēku ietekmē. Turpretī PSRS sagrāva tās elite, realizējot fantasmagorisku futuroloģisko projektu un noorganizējot unikāli rafinētu specoperāciju – „perestroiku”.

Jau Staļina laikā II Pasaules kara gados un vēlāk padomju valdošajās aprindās tika slepeni diskutēts par PSRS turpmāko likteni. Bija priekšlikums savā kontrolē pārņemt visu Eiropu, neļaujot pēc kara amerikāņiem nostiprināties Eiropā. Pēc kara bija priekšlikums izdevīgi atbrīvoties no Austrumeiropas sociālisma valstīm, izveidojot spēcīgu koalīciju ar Vāciju un Franciju, lai piespiestu amerikāņus vākties uz mājām. Bija variants likvidēt PSRS un izveidot jaunu pareizticīgo impēriju. Tajā iekļautu krievus, ukraiņus, baltkrievus, moldāvus, armēņus, gruzīnus. Krievija tādējādi atbrīvotos no nevajadzīgajām zemēm – Baltijas un Vidusāzijas dažām teritorijām.

Bija variants (jau tuvāk mūsdienām) atbrīvoties no „nomalēm” jeb „liekēžiem” (nacionālajām republikām) un veidot ekonomiski modernu un spēcīgu, demokrātisku un eiropeisku Krieviju, lai dzīvotu tādā pašā materiālajā labklājībā, kādā dzīvoja Rietumeiropas iedzīvotāji.

Par šī varianta autoru uzskata PSRS VDK ilggadējo priekšsēdētāju Jūriju Andropovu. Viņš savu futuroloģisko projektu sāka konkrēti realizēt pēc tam, kad kļuva PSKP ģenerālsekretārs (1982 XI – 1984 II) [plaši izplatīts ir uzskats, ka Andropovs visu sagatavošanās darbu paveica būdams VDK priekšsēdētājs un kļūšana par ģenerālsekretāru ir tikai specoperācijas noslēdzošā fāze]. Viņš mira 1984.gada 9.februārī. Viņa projektu turpināja realizēt Gorbačovs ar vairākiem šī projekta fanātiskajiem atbalstītājiem. No tiem parasti nosauc A.Jakovļevu un E.Ševardnadzi. Taču noteikti bija arī citi projekta izstrādātāji un atbalstītāji galvenokārt VDK struktūrās.

Par šo projektu ir maz zināms. Gorbačovs joprojām dzied veco dziesmu, kuru patīk klausīties ārzemniekiem. Piemēram, 1999.gadā Stambulā amerikāņu universitātē viņš lielījās par savas dzīves galveno mērķi iznīcināt komunismu. Lai sagrautu komunismu, vajadzēja nomainīt varu partijā un valdībā, kā arī nacionālajās republikās. Viņš, saprotams, noklusē galveno. Tāpēc liekulīgi saka, ka esot vēlējies saglabāt PSRS tās robežās, bet ar citu valsts nosaukumu. Tas viņam neesot izdevies. Neapšaubāmi, sentimentālā paškritika var patikt tikai tiem, kuri nezina par viņa patieso nodomu sagraut PSRS.

Aleksandrs Jakovļevs memuāros ir nepārprotami atklājis, kas patiesībā bija „perestroika”. Viņš skaidro, ka uz papīra nekas netika fiksēts. Projekts pastāvēja verbālā formā un tā autoru smadzenēs. Krievijā nostiprinājies viedoklis, ka projekta nosaukums bija „Zvezda”.

Patiesība ir briesmīga. Milzīgo padomju impēriju sagrāva paši tās vadītāji, noorganizējot speciālu valsts sagraušanas operāciju un tās realizācijā ļoti viltīgi iemānot radošo inteliģenci, ierindas partijas biedrus, armiju, speciālos dienestus.

„Perestroikas” arhitekti rīkojās ļoti liekulīgi. Viņi paši vēlējās palikt svēti, un tāpēc visi nelietīgie darbi tika veikti ar citu rokām un šausmīgas demagoģijas aizsegā: „inteliģence vēlās”, „tauta vēlās”, „nacionālās republikas pieprasa”, „sabiedrības interesēs”, „pasaules sabiedrība mūs nesapratīs un nosodīs” u.tml. Valsts sagraušanas procesam bija tā jāizskatās, it kā tas notiek saskaņā ar neatvairāmu valsts iekšējā sociālā spēka objektīvi pamatotu pieprasījumu. Partija, lūk, nedrīkstot noraidīt šo pieprasījumu un tāpēc tas ir jāizpilda.

„Perestroika” faktiski apmuļķoja visu cilvēci. Visa pasaule tolaik noticēja, ka tiek realizētas progresīvas reformas. To rezultātā būtiski izmainīsies PSRS sociāli politiskā seja. Neviens nedomāja, ka patiesais mērķis ir ļoti triviāls – gūt iespēju ēst 50 desas šķirnes, baudīt greznu dzīvi Rietumu kurortos un peldēties glamūra vannā. Bet elites ambiciozākais sapnis bija kopā ar rokfelleriem un rotšildiem apspriest pasaules pārvaldīšanas jautājumus. No tā nekas nesanāca, jo Rietumi atsacījās kopā ar Krievijas eliti apspriest globālā biznesa projektus. Rietumi to skaidri un nepārprotami Krievijas elitei lika saprast 2005.gada rudenī. Krievijai ir slēgts ceļš uz Eiropu, NATO, pasaules pārvaldīšanu.

Mūsu zemes otrs svēts mīts ir par neatkarības izcīnīšanu „perestroikas” gados. Proti, mīts par to, ka LTF vadībā tika izcīnīta neatkarība un atjaunota suverenā valsts.

Šis mīts ir ne tikai pilnīgi nepatiess, bet arī morāli ļoti nepatīkams. To visiem spēkiem cenšās saglabāt cilvēki, kuriem tas ir ļoti izdevīgi. Viņi ir gatavi uz jebkuru noziegumu un svaigiem meliem, lai saglabātu mītu par savu varonīgo ieguldījumu valsts atjaunošanā. Viņi ir gatavi darīt visu, lai nebūtu jāatdot nepelnīti saņemtie ordeņi un citas regālijas. Viņiem arī pēc 25 gadiem nav kauns tēlot varoņus, kad visa pasaule jau ir sapratusi „perestroikas” unikāli noziedzīgo un afēristisko būtību, kā arī zina par mūsu suverenitātes fikciju. Tautas padibenes pēc 25 gadiem drīkst vienīgi svinēt savu jubileju veiksmīgajai nacionālo bagātību izzagšanai un izpārdošanai, tautas novešanai līdz pilnīgai nabadzībai, tautas gara likvidēšanai un vispārējā sociālā truluma radīšanai, sabiedrībai nespējot pretoties noziegumiem pret tautu. Atmodas vietā ir letarģiska pasivitāte, tautas prāta aptumšojums un tautas gara apsīkums.

Šis mīts ir morāli ļoti nepatīkams tāpēc, ka ievadīja tautas kolosālo pagrimumu. Patiesībā sākās nevis atmoda, bet riebīga degradācija cilvēku dzīves visos aspektos. Šo degradāciju izraisīja LTF vadības hipernoziedzīgā rīcība, rūpējoties tikai par savām ambīcijām, materiālo labklājību un pilnīgi ignorējot tautas intereses. Tā bija deģenerātu darbība, kas ir pelnījusi tautas vislielāko nosodījumu un kriminālo atbildību par nodevību pret tautu. Pirms 25 gadiem dibinātās LTF  kompartijas un specdienestu atlasītā spice patiesībā ir vainīga katastrofā, kas sākās demogrāfijā, sociālajā nevienlīdzībā, tautas aizceļošanā, zinātnē, ekonomikā, mākslā, izglītībā, paaudžu attiecībās, etnisko grupu attiecībās, valsts suverenitātes zaudēšanā, starptautiskās reputācijas zudumā, pataisot latviešus par kukuļņēmēju un zagļu tautu, bet Latviju par visatpalikušāko zemi Eiropā.

Šī mīta kontekstā patiesība ir tikai tas, ka PSRS elite (īstenībā tikai viena niecīga daļa) patiešām gribēja atbrīvoties no „nomalēm” jeb „liekēžiem” – nacionālajām republikām. Taču Gorbačovs ar biedriem baidījās atklāti dot neatkarību nacionālajām republikām; t.i., atklāti atbrīvoties no „nomalēm” un „liekēžiem”. Viņu pozīcija PSRS elitē un sabiedrībā nebija tik varena, lai atklāti realizētu minēto projektu. Tāpēc tika imitēta nacionālās atbrīvošanās kustība, kompromitējot šīs kustības potenciālos apspiedējus – padomju armiju ar tankiem un VDK.

Mūsu pusē visšausmīgākā un visasiņainākā kompromitēšanas akcija notika Viļņā 1991.gadā 12. janvāra vakarā. Lai kompromitētu padomju armiju un VDK, pie TV ēkas tika speciāli saaicināti cilvēki, lai šautu uz viņiem. Saprotams, pasaulei tika stāstīts, ka šāvēji bija padomju armijas karavīri un čekisti. Aizvadītajos gados nelietīgās akcijas organizētāji (piem., Butkjevičus – viens no galvenajiem organizātoriem) ir izpļāpājušies, ka cilvēkus apzināti nošāva pašu lietuviešu snaiperi no apkārtējo māju jumtiem, bet nevis padomju karavīri. Butkjevičus pat lepojās, jo, lūk, upuri nebija veltīgi. Visa pasaule uzzināja par padomju armijas un VDK asiņaino izrēķināšanos ar brīvības cīnītājiem (gāja bojā 13 cilvēki). 2010.gadā grāmatu izdeva lietuviešu valstsvīrs Romualds Ozols. Arī viņš stāsta patiesību. Lietuvieši zināja, ka uz amerikāņiem un  citiem Rietumu iedzīvotājiem iedarbojās tikai viens arguments – nevainīgu cilvēku nogalināšana, ko parāda televīzijā. Tāpēc tika sapulcēti iedzīvotāji, lai viņi stātos pretī padomju armijas tankiem un to visu filmētu Rietumu žurnālisti.

Latvijas (Baltijas) liktenis, visticamākais, tika izlemts tādā pašā formā, kādā savā laikā to izlēma Molotovs un Ribentrops savas valdības uzdevumā. Acīmredzot bija ģeopolitiskās ietekmes sfēru jauns sadalījums starp PSRS (Krieviju) un ASV. Mūsu jaunāko laiku vēsturē bija divi Molotova-Ribentropa pakti.

Par to pagaidām nav daudz zināms. Zināms ir vienīgi tas, kas ir reālis noticis. Respektīvi, mēs nonācām amerikāņu ģeopolitiskajā apsaimniekošanā. Maskavas vietā stājās Vašingtona, uz kuru tūlīt lidoja mūsu barveži pēc vērtīgām pavēlēm. Gorbačovs mūs atdeva amerikāņiem. Varbūt par naudu. Gorbačovs ar biedriem noteikti zināja, ka mūs var izdevīgi pārdot. Viņiem jau bija patīkama pieredze tautu tirdzniecībā. 1988.gada jūnijā Ķelnē parakstīja vienošanos par VDR pievienošanos VFR. Par to PSRS no Rietumiem saņēma dāvanu – 350 miljardus dolāru. Iespējams, dāvanu saņēma arī par Latviju (Baltiju). 1989.gada maijā Maskavā ieradās ASV valsts sekretārs Džeims Beikers valsts prezidenta Dž.Buša uzdevumā. Viņš tikās ar Gorbačovu, Ševardnadzi. Iespējams, toreiz tika pārrunāti galvenie biznesa jautājumi par PSRS atsevišķu teritoriju likteni.

Nekāda cīņa par neatkarību nenotika. Mūsu lāčplēši darīja tikai to, ko viņiem Maskava (Vašingtona) lika darīt. Nekāda vietējā iniciatīva nepastāvēja. Viss tika stingri izpildīts saskaņā ar pavēli un stingri kontrolēts, lai viss notiktu attiecīgās pavēles ietvaros. Saprotams, tolaik uzplaiksnīja milzīga sabiedrības pašiniciatīva, vēloties pasteidzināt „atbrīvošanās cīņu”. LTF līderi sabiedrības pašiniciatīvu prata meistariski ( ne reti rupji uzkliedzot) apklusināt vai novirzīt attiecīgo pavēļu gultnē. Sastopoties ar iniciatīvas slāpēšanu, domājoši cilvēki jau toreiz saprata, ka „atbrīvošanās cīņā” kaut kas nav kārtībā. Tā drīzāk ir „cīņas” imitēšana. Vietējo notikumu loģika nesaskanēja ar Maskavas štaba pavēļu loģiku.

„Perestroikas” process bija viltīgi centrēts. Viss notika pakāpeniski, soli pa solim kompromitējot partiju, armiju, valsti. Viss notika partijas un tās speciālo dienestu stingrā vadībā. Ne velti pēcpadomju gados daudzi ģenerāļi skaidroja reālo situāciju. Ja PSRS vadība gribētu, tad tā varēja jebkuru nacionālās atbrīvošanās kustību apspiest momentā. Turklāt VDK jau pirmajās dienās spēja izsekot jebkuras opozīcijas vai pretošanās kustības aizsākumu, izmantojot no aģentiem saņemto informāciju. Tāpēc grotesks ir fakts, ka pati kompartija un tās speciālie dienesti ne tikai dzemdēja nacionālās atbrīvošanās kustības, bet arī auklēja un vajadzīgajā virzienā tās skoloja. Turklāt pieaicinot palīgā amerikāņu speciālistus. Viļņā pie televīzijas torņa bija amerikāņu instruktori. To 1991.gada 15.martā apstiprināja ASV vēstnieks Dž.Metloks intervijā laikrakstam „Рабочая трибуна”. Baltijas ceļa akciju (1989.gada 23. augustā) izdomāja slavenais Džīns Šarps, kurš arī pašlaik publiski lepojās ar savu atjautīgo ierosinājumu.

Diemžēl tolaik grotesko faktu izprata nedaudzi. Vairākums ticēja Gorbačova skaistajiem vārdiem. Par „perestroikas” patieso mērķi zināja ļoti ļoti niecīgs cilvēku skaits. Gorbačovs ar biedriem savu projektu turēja milzīgā slepenībā un, domājams, no nacionālo republiku visaugstākās vadības gandrīz nevienam neuzticējās.

Reformu atbalstīšanas avangardam tika mobilizēta radošā inteliģence, kuru dievināja sabiedrība. PSRS ideoloģija izmantoja mākslu un literatūru kā galveno mehānismu vajadzīgo sociālistisko normu un vērtību nostiprināšanā sabiedriskajā apziņā. Tāpēc garīgās inteliģences pārstāvji tika grandiozi „uzpiārēti”, lai viņu idejiski dziļos darbus un viņus pašus mīlētu tauta. Ne tikai radošā inteliģence, bet visa valsts inteliģence ar sirdi un dvēseli sevi tūlīt ziedoja PSRS reformēšanai. Par kaut kādu neatkarību nevarēja būt runas. Runa bija par cīņu ar novecojošo domāšanu, vecajiem partijas un padomju kadriem – stagnātiem jeb gerontokrātiju (vecu cilvēku varu).

Tikai tad, kad „perestroikas” projekta vadītāji atzina par vajadzīgu, no augšas tika dota komanda aktivizēt nacionālās atbrīvošanās tematiku. Pie mums tas notika 1988.gada septembrī, kad tika saņemts rīkojums „perestroikā” akcentēt „nacionālo komponentu”. Lai rīkojumu izpildītu, partijas un speciālo dienestu stingrā virsvadībā un uzraudzībā 1988.gada rudenī tika veidotas tautas frontes. Tās vadīja speciāli atlasīti cilvēki. Tautas frontes galvenais uzdevums bija PSRS republikās pārņemt varu, lai ar svaigiem politiskajiem spēkiem turpinātu reformas. Bija jānogaida, kad pienāks īstais brīdis „izstāties” no PSRS. Padomju impērijas sagraušana notika rūpīgi izdomātā pēctecībā. Pastāvēja smalka metodoloģiskā pieeja.

Samērā atklāti par šo pēctecību raksta Aleksandrs Jakovļevs. Memuāros viņš pēctecību raksturo lielās līnijās. Vispirms sāka noliegt sociālisma idejiskos pamatus: ar Ļeņinu kritizēja Staļinu, ar Buharinu kritizēja Ļeņinu, ar demokrātisko sociālismu kritizēja Ļeņinu un beigās ar kapitālismu kritizēja demokrātisko sociālismu. Tādas pakāpeniskas kritiskās darbības rezultātā uzvar kapitālisms, un sabiedriskā doma tiek secīgi pārskaņota par labu kapitālisma neoliberālajai mācībai. Jakovļevs šo pēctecību dēvē par „sitienu sēriju”. Nedrīkstēja tūlīt pāriet uz neoliberālisma propagandu. Vajadzēja pakāpeniski sagatavot sabiedrisko domu neoliberālisma akceptēšanai.

„Sitienu sērijas” metodoloģija tika pielietota ne tikai padomju tautas ideoloģiskajā pāraudzināšanā. Uz „sitienu sēriju” balstījās visa „perestroika”, padomju impēriju pakāpeniski novedot līdz sabrukumam tādā veidā, lai tas izskatītos kā dabisks iekšējās evolūcijas process, kuru diktēja pati sabiedrība, bet nevis elite. Visam vajadzēja izskatīties nevainīgi; nevis elite un tās globālās ambīcijas apzināti noveda valsti līdz sabrukumam, bet pati sabiedrība to izdarīja. Un tas nekas, ka sabiedrība negribēja sagraut valsti. 1991.gada martā referendumā 71,37% balsoja par PSRS saglabāšanu. Savukārt 2001.gada decembrī 76% Krievijas iedzīvotāji nožēloja PSRS likvidēšanu.

Attiecinot „sitienu sēriju” uz mums, arī veidojās pretrunīga aina. Iznāk tā, it kā pati tauta ir visu radījusi un tās līderi nav vainīgi. Pie mums var jocīgi secināt, ka tauta, kura faktiski sapņoja par patiesu brīvību un īstu valstisko neatkarību, ir pati brīvprātīgi izvēlējusies šodienas verdzību, koloniālo atkarību, Eiropas atkritumu bedres reputāciju. Arī pie mums var secināt, ka pati tauta, bet nevis LTF līderi, brīvību nomainīja ar „prihvatizāciju” un „eiropeizāciju”. Var secināt, ka pati tauta, bet nevis LTF līderi, visu noveda līdz tam ārprātam, kad godīgam un strādīgam cilvēkam nav vietas šajā zemē – zagļu un blēžu paradīzē. Var secināt, ka pati tauta ir vainīga lielākajos antikomunistiskās revolūcijas grēkos – privatizācijā un nonākšanā ASV kalpībā.

„Perestroika” ir prātam neaptverama mahinācija. Tāpēc nav jābrīnās, ka LTF spices kāda daļa joprojām neko nav sapratusi un dzīvo vēsturisko mītu gaisotnē. Tāpēc nav jābrīnās, ka valdošajai kliķei tik viegli izdodās saglabāt mītus. Lai tiktu vaļā no mītu ietekmes un uzzinātu patiesību, nepieciešams pamatīgi iedziļināties speciālajā literatūrā, lasīt notikumu aculiecinieku memuārus, intelektuāļu analītiskos darbus utt. Ļoti daudziem mūsu iedzīvotājiem tas nav iespējams, jo jādomā par iztikas līdzekļu sagādāšanu, bērnu apģērbšanu un paēdināšanu, darba atrašanu, rēķinu apmaksāšanu, kredītu atdošanu.

2012.gada 3.maijā „Dienas Rītā” viesojās Godmaņa kungs. Viņu uz interviju sakarā ar neatkarības deklarācijas pasludināšanu 1990.gada 4.maijā bija uzaicinājis Panteļējeva kungs (žurnālista lomā). Viņš redakcijas viesim gudri jautāja: „Ar kādiem sentimentiem atceraties 4.maiju?”. Godmaņa kungs, kā jau izcili prātīgs valstsvīrs, savilka pieri intelektuālās mokās un ieturēja aizdomīgi garu pauzi. Pēc kāda brīža Smoktunovska līmeņa skatuviskās pauzes lielmeistars ģeniāli atbildēja: „Tikai pozitīvi!” un tūlīt fiksi jo fiksi filosofiski dziļdomīgi atgādināja par cilvēka nespēju pilnā mērā visu atcerēties. Tāpēc arī viņam esot grūti visu atcerēties.

Faktiski abu kungu sarunas videoierakstu bija kauns skatīties un klausīties. Tiecoties pārvarēt neveiklības sajūtu par mūsu slavenajiem „politiķiem”, centos sevi mierināt ar domu, ka viņi abi tēlo pilnīgus muļķus un tāpēc apliecina kolosāli aprobežotu izpratni gan par pagātni, gan notikumiem mūsdienu pasaulē. Abi kungi joprojām lieliski tēlo lomu, kuru viņiem savā laikā uzticēja „perestroikas” specprojekta arhitekti. Kolosāli aprobežoto izpratni savādāk iztulkot būtu grēks. Ja  tomēr iztulkojam savādāk, tad mums nākas godīgi atzīt, ka sēžam „politiķu” urīna pamatīgā peļķē. Ar tik aprobežotiem politiskajiem kadriem tauta veselīgajā peļķē var plunčāties līdz pasaules galam.

Arturs Priedītis  
/2013, oktobris/
http://www.artursprieditis.lv/

Posted in Kat.: Vēsture, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Latvijas leļļu teātris – izvirtuļu midzenis jeb „pidarastu banda”

Latvijas leļļu teātris jau labu laiku pilnīgi atklāti sācis reklamēt izvirtības. Kopš 17.05.2013 leļļu teātris sācis izrādīt pusaudžiem paredzētu perversas dabas izrādi „Pavasara atmoda”, kurā tai skaitā ir iekļauti homoseksuālistiskas dabas elementi. Izrāde tiek pamatota ar it kā nepieciešamību pusaudzim pastāstīt par pubertetātes periodu, it kā ar visapkārt valdošo superpārspīlēto seksualitāti un izvirtības visaptverošu propogandu nepietiek. Oficiālajā izrādes aprakstā teikts, ka „izrāde ir iecerēta kā mūsdienīga pasaka tīņiem un viņu vecākiem, kā stāsts par pasaules un sevis izzināšanu, sevis un līdzcilvēku iepazīšanu, sevis un līdzcilvēku iepazīšanu. Pavasaris ir laiks, kad mostas daba, līdz ar to arī cilvēks- izrādes galvenie varoņi ir tīņu vecumā- savā „dzīves pavasarī”, kad viņi atplaukst, viņos mostas dziņas, kas varbūt vakar vēl bija svešas.”
00269_Pavasara_atmoda
Izrādes režisors un scenārija autors ir Ivars Lūsis, kurš jau ir kļuvis slavens ar citu tāda tipa izrādi “Neaiztiec mani”.

Ivars Lūsis

Ivars Lūsis

Šai ziņā ir vērts atgādināt, ka vēl vēlīnajā Padomju laikā slavenais igauņu režisors Reinu Āgurs nosauca Rīgas leļļu teātri par pidarastu bandu. Kā rādās kopš tiem laikiem nekas nav mainījies.

Reinu Āgurs

Reinu Āgurs

Lūk, fragments no slavenās krievu psiholoģes Irinas Medvedevas intervijas, kurā viņa stāsta par Padomju laikā Rīgā notikušu leļļu teātru festivālu:
“Šai sakarā [tiek jautāts par homoseksuālismu] es atceros vienu atgadījumu, kas ar mani notika padsmit gadus atpakaļ. Es toreiz nodarbojos ar bērnu dramaturģiju, nebija man vēl tik daudz un tik neatliekami citi darbi. Toreiz vēl nebija tik milzīgs bērnu – neirotiķu skaits, ar kuriem kā psihologs es pašreiz strādāju. Es atbraucu uz leļļu teātra izrāžu festivālu Rīgā, kura  toreiz bija Padomju Latvijas galvaspilsēta [1986. gadā Rīgā notika VII Baltijas valstu un Baltkrievijas PSR leļļu teātru festivāls].  Festivāla saimnieki – Rīgas leļļu teātris, rādīja tādas no vienas puses interesantas, neparastas, neikdienišķas, formāli pieņemamas izrādes ar daudziem krāšņiem, izdomātiem elementiem, bet pašu izrāžu būtība bija ne tikai slikta, bet tajās bija pat kaut kas pretīgs, bet kas tieši, nebija iespējams pat tā īsti noformulēt un pateikt. Tad nu, lūk, es ļoti labi atceros, ka kārtējā šī festivāla rītā satiku toreiz slaveno igauņu režisoru Reinu Āguru (Рейн Агур). Es viņu labi pazinu un mums bija labas attiecības, tādēļ klusītiņām, lai neviens nedzird, viņam pajautājumu: „Kāpēc viņiem tās izrādes ir tik pretīgas? It kā interesanti, bet tai pašā laikā ir tāda riebīga sajūta. „  Uz to viņš man atbildēja: „Tas tāpēc, ka te ir pidarastu banda.” Es, protams, biju pilnīgi satriekta par šādu tiešu un parupju atbildi. Tā kā es arī toreiz uzskatīju, ka tas, ko cilvēks dara guļamistabā, ir viņa personiskā lieta un uz citiem tas neattiecas, ar lepnumu pateicu to Reinu Āguram. Viņš man uz to atbildēja sekojošo: „Dumiķīte! Tas ietekmē visu – gan mākslu, gan arī visu dzīvi kopumā. Kādreiz Jūs to sapratīsiet. „” (visa intervija pieejama te:
https://infoagentura.wordpress.com/2012/11/06/par-musdienu-draudiem-dveselei-un-kermenim/ )
00269_viriesi-bernu-darzos
Avoti:
http://www.nebruks.lv/?p=335
http://www.lelluteatris.lv/lv/138-pavasara-atmoda
https://infoagentura.wordpress.com/2012/11/06/par-musdienu-draudiem-dveselei-un-kermenim/
http://www.lelluteatris.lv/lv/134-neaiztiec-mani

Informācijas aģentūra
/09.10.2013/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Par bērnu tirgu Itālijā

Fraņčesko Morkavallo (Francesco Morcavallo)

Fraņčesko Morkavallo (Francesco Morcavallo)

Par bērnu tirgu Itālijā šokējošas atziņas TV „Canale5” raidījuma „Mattina Cinquе” ēterā izteica Boloņas pilsētas nepilngadīgo lietu tiesas tiesnesis Fraņčesko Morkavallo (Francesco Morcavallo) [Itālijas nepilngadīgo lietu tiesa ir Latvijas bāriņtiesu analogs, tikai Itālijā tā patiešām ir tiesa, atšķirībā no bāriņtiesas, kas ir parasta pašvaldības iestāde un par kuras būtību cilvēki tiek maldināti ar tās nosaukumu].

„No ģimenes izrautie bērni. Vai šie lēmumi patiesi tiek pieņemti bērnu interesēs?” Zem šāda virsraksta sākas šokējošā intervija, kuras unikalitāte vēl ir tajā, ka par vardarbīgu bērnu izlaupīšanu no ģimenēm stāsta oficiāla amatpersona no tām aprindām, kas pieņem šos lēmumus. Šī intervija ir sava veida „skats no iekšpuses”.

Lūk, pašas intervijas video (itāliski): http://www.dailymotion.com/video/x119u74_dichiarazioni-shock_people

Bet, lūk, intervijas scenogramma-tulkojums:

Raidījuma vadītāja Federika Panikuči (F.P.): Tiesnesi Morkavallo, vai es pareizi Jūs sapratu? Tas esat Jūs, kas dod pavēles izņemt bērnus no ģimenēm?

Tiesnesis Morkavallo: Diemžēl, diemžēl daudzi tiesneši to dara, lielākā daļa, un vispirmām kārtām nepilngadīgo lietu tiesneši, bez pamatojuma, nelikumīgi. Bērns vispār nedrīkst kļūt par sagrābšanas objektu. Arī gadījumos, kad ir radusies konfliktsituācija starp bērna vecākiem.

F.P.: Paskaidrojiet lūdzu. Jūs pavēlat izņemt bērnus no ģimenēm?

Tiesnesis Morkavallo: Lielākā daļa tiesnešu dod tādas pavēles, bet faktiski nav nekāda likumīga pamata, kas to attaisnotu bērna izņemšanu no ģimenes pret paša bērna gribu.

F.P.: Bet Jūs tak to darāt. Nesaprotu. Kaut kāds paradokss. Nav likumīga pamata, bet Jūs to darāt.

Tiesnesis Morkavallo: Tas ir paradoksāli. Paradoksalitāte ir apstāklī, ka smagā situācijā, gan sociālā, gan ekonomiskā tiek pielietoti autoritāri instrumenti, kas līdzinās totalitāriem.

F.P.: Atvainojiet, bet man gribas jautāt vai kas tāds civilizētā valstī maz ir iespējams?

Tiesnesis Morkavallo: Taisnība… bet ir noteikti iemesli, ir noteikti iemesli.

F.P.: Kas tie ir par iemesliem, paskaidrojiet lūdzu mums tos, mēs visi tos vēlamies uzzināt

Tiesnesis Morkavallo: Tie ir ekonomiska rakstura iemesli, kā arī sociālās kontroles. Bērni, kuri varmācīgi tiek izņemti no ģimenēm, nonāk tirgū – apgādības tirgū, adoptēšanas tirgū.

F.P.: Pagaidiet, pagaidiet. Jūs pašreiz izsakāt ļoti nopietnu apgalvojumu. Jūs sakāt, ka eksistē tirgus.

Tiesnesis Morkavallo: Apgādības tirgus.

F.P.: Un tātad, ko tas nozīmē? Sanāk, ka ir kāds aizmugurisks mehānisms, pateicoties kuram eksistē interese, kas stāv augstāk par bērna interesēm?

Tiesnesis Morkavallo: Eksistē milzīga ekonomiska rakstura interese, kuru tikai par Itāliju gada laikā var izteikt pusotra, divu miljardu eiro apmērā.

F.P.: Ko Jūs ar to domājat, tiesnesi? Runājiet lūdzu precīzāk, kam ir tā interese?

Tiesnesis Morkavallo: Es runāju par privātām organizācijām un reliģiskiem internātiem, kuri vada tā saucamās kopienas, bet patiesībā, kas ir internāti, kur tiek ievietoti vardarbīgi no ģimenēm izņemtie bērni un kuriem tiek maksāta valsts budžeta nauda. Katram internātam, par katru bērnu, par katru tur pavadīto dienu.

F.P.: Tātad, paskaidrosim. Jūs sakāt, ka šos bērnus tik vienkārši izņem no ģimenēm tādēļ, ka viņi nonāk vietās, kurām tas ir ekonomiski ļoti izdevīgi. To Jūs domājat?

Tiesnesis Morkavallo: Viss ir pareizi. Un pats drausmīgākais, ka tas viss notiek ar valsts struktūru līdzdalību, tas ir aprūpes dienestu [Latvijas gadījumā: bāriņtiesas un sociālie dienesti] un tieslietu sistēmas [Latvijas gadījumā: bāriņtiesas, administratīvās tiesas u.c. „tiesībsargājošās” institūcijas], kas ir ļoti smagi inficētas… ar tāda veida interesi  [Morkavallo pasaka, ka Itāļu tieslietu sistēma ir korumpēta. Grūti novērtēt šādas korupcijas apmērus Itālijā, bet Latvijā tā ir tik pilnīga, ka ir grūti atrast nekorumpētu tiesnesi vai prokuroru; Latvijā korupcija ir visaugstākā līmenī, bet valsts institūciju vardarbību pret ģimeni un bērniem centralizēti vada Bērnu inspekcija, tajā ir un tiek iesaistīti sociālie dienesti, bāriņtiesas, psihologi, vietējie „tiesībsargi”, kā arī advokāti, kuri bieži aizstāv cietušos par labu varmākām, un tas viss tiek piesegts no preses, tai skaitā arī  daudzu slavenu žurnālistu un mēdiju redaktoru puses]

F.P.:  … Bet tai pat laikā tieši tiesnesis norīko psihologu, sociālos darbiniekus, teiksim visus tos, kuri pēc tam pieņem lēmumus, taisa ekspertīzes, raksta atskaites, kuri pēc tam nāk pie Jums, tiesneša kungs. Tātad tas esat Jūs, kurš ir pēdējais ķēdes loceklis, tas esat Jūs, kurš pieņem lēmumu izņemt bērnu no ģimenes. Pareizi? [Te tiek aprakstīta Itālijas bērnu tiesību aizsardzības sistēma, kas teorētiski ir daudz pareizāka kā Latvijā, kur visu nosaka un lemj mazizglītoti pašvaldību ierēdņi, kuriem nav paredzēta pilnīgi nekāda atbildība par kļūdām, nerunājot nemaz par apzinātu nelietību. Ja Itālijā, kurā pati sistēma ir teorētiski pareizāka, notiek tādas lietas, tad Latvijas situācija ir daudzkārt katastrofālāka]

Tiesnesis Morkavallo: Viss ir pareizi. Tieši tāpēc es runāju par tieslietu institūciju, kā arī to palīgorganizāciju, „saslimšanu”. Piemēram Augstākā maģistratūras padome, kura zina par šo situāciju, ne reizi nav aktivizējusies, lai darītu kaut ko pilsoņu labā, pat otrādi, viņi aizstāvēja tiesnešus, kuri tika apvainoti, ka ir „iesaistīti” šajā bīstamajā sistēmā. Tā ir ļoti bīstama sistēma, kura atstāj dziļu ietekmi uz sabiedrību. Un mēs te nerunājam par kādiem retiem izņēmuma gadīujumiem, kad tiek no ģimenēm izņemti nepilngadīgie; Itālijā gadā tas sastāda 35 tūkstošus.

F.P.:   Piedodiet, lūdzu, cik?

Tiesnesis Morkavallo: 35 tūkstoši.

F.P.:   Tas ir no ģimenēm izņemtie nepilngadīgie? Nepamatoti izņemtie?

Tiesnesis Morkavallo: Lielākajā daļā gadījumu nepamatoti izņemtie. Skatieties paši, 99% gadījumu lēmums netiek balstīts uz faktiem, bet gan uz personības novērtējumu vai nu paša nepilngadīgā vai arī vecāku. Vecāku atsvešināšanās sindroms ir viens no attaisnojumiem, kas rada šo falšo novērtējumu tipoloģiju, kas tiek pamatotas tikai ar aizdomām [Latvijā ir tas pats, tikai sliktāk].

F.P.:   … Lūk, ir divi konkrēti bērni, kurus izņēma no ģimenēm, lai gan eksistē liels daudzums radinieku, kuri varētu šiem bērniem palīdzēt. Tā tik tiešām ir problēma – ir māsa, pie tam vienai no māsām pašai ir piecgadīgs puika, tātad viņa pati jau ir māte…

Tiesnesis Morkavallo: Te ir divas problēmas. Pirmkārt, kā Jūs pati par to jau minējāt, tiek pieņemti lēmumi, nevienam neko neprasot un nevienu no radiniekiem neaptaujājot. Otra: lēmums uzticēt aprūpi tantei nedos nevienam peļņu. Es nezinu vai konkrētajā gadījumā otrais apstāklis bija izšķirošais, bet vairumā gadījumu tas ir tieši tā.”

Avoti:
http://loralory.livejournal.com/19925.html
http://www.antijujuagency.org/2013/09/blog-post_10.html

https://m.facebook.com/story.php?story_fbid=592153044148579&id=132708116769471&refid=54&_rdr

Informācijas aģentūra
/09.10.2013/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Ziņa | Komentēt

Policija izlaupa bērnu mātei. Rasmas Madzules gadījums (turpinājums)

00264_BarintiesaDramatisku turpinājumu ieguva Rasmas Madzules cīņa par savu bērnu, kad policija 24.09.2013 ielauzās viņas dzīvoklī un ar varu, pret bērna gribu un viņam pretojoties, aizveda to uz Bauskas policijas iecirkni, bet pēc tam ar ātrās palīdzības mašīnu (policijas konvoja pavadībā) mātei nezināmā virzienā.

Jāatgādina, ka Rasmas Madzules problēmas sākās pirms nepilniem sešiem gadiem pēc viņas nesaskaņām ar ietekmīgiem Bauskas uzņēmējiem, kuras tika risinātas, izmantojot viņas toreiz mazgadīgo (2.klase) dēlu Nauri, kurš, aizstāvoties pret kārtējo vecāko klašu skolnieču (8.klase) agresiju, draudēja tām ar šķērēm. Personiski iesaistoties augstu stāvošām VBTAI amatpersonām, bērns no ģimenes tika izņemts un uzsākās mātes nepārtraukta cīņa par savu bērnu 5 gadu garumā, kuras pēdējais cēliens (2013.gada vasarā) bija mātes un dēla nesankcionēta aiziešana no slimnīcas (dēļ vardarbības Skangaļu bērnu namā) un viņu izsludināšana policijas meklēšanā.  Sīkāk par to ir aprakstīts te: https://infoagentura.wordpress.com/2013/05/28/barintiesas-un-vbtai-patvala-bauskavecumniekos-rasmas-madzules-gadijums/

Laila Rieksta-Riekstiņa

Laila Rieksta-Riekstiņa

Rasma ar Nauri no policijas slēpās apmēram mēnesi, kad, atstājot dēlu drošā vietā, māte pati pieteicās policijā. Atbildīgajām institūcijām tika rakstīti paskaidrojumi un iesniegumi, tai skaitā paša Naura, ka viņš vēlas palikt pie mātes, bet uz tiem pēc būtības netika reaģēts. VBTAI direktore Laila Rieksta-Riekstiņa, atbildot uz Naura iesniegumu, tikai formāli atrakstījās, ka māte it kā zinot, kas viņai esot jāizdara, lai viņš oficiāli varētu atgriezties mājās (http://www.mediafire.com/download/60bt36wihv7m4tz/2013_06_04_VBTAI_atbilde.pdf ) Un, lūk, Vecumnieku bāriņtiesas atbilde Naura iesniegumam par vēlmi atgriezties legāli pie mātes: http://www.mediafire.com/download/8nae2bs27je3aas/2013_06_06_Vecumnieku_barintiesas_atbilde_Naurim.pdf

Mārtiņš Birkmanis

Mārtiņš Birkmanis

Tiesas sēdē, kas notika 28.06.2013 (bāriņtiesas lēmuma par bērna izņemšanu pārsūdzība), vispār netika runāts pēc būtības. Te jāatgādina, ka lēmums par aprūpes tiesību atņemšanu tika pieņemts pēc tam, kad, pēc mātes un dēla strīda, bērns aizbēga no mājām un tika pamatots ar to, ka māte vardarbīgi ietekmējot bērnu. Vēlāk Nauris šo savu rīcību nožēloja un vairākkārtīgi gan mutiskā formā, gan rakstiski, gan video vēstījumā, gan ar savu praktisko darbību, vairākkārtīgi bēgot no iestādēm, kurās viņš praktiski bija ieslodzīts, apstiprināja vēlēšanos dzīvot mājās ar mammu. Tiesas sēdē par konkrētās lietas apstākļiem praktiski netika runāts. Tiesa līdzinājās sava veida tirgum, kur četras Bauskas un Vecumnieku institūciju sievas attiecīgā līmenī „runāja” par konflikta priekšvēsturi un par to cik „nelikumīgi” no mātes puses bija aizvest miesīgo bērnu bez bāriņtiesas ziņas.  Tiesneša Mārtiņa Birkmaņa spriedums bija mātei negatīvs, ko tā pārsūdzēja. Nākamo tiesas sēdi, neskatoties uz likuma burtu, garu un mātes apelācijām pie cilvēcības (jo bērnam jāiet skolā), Latvijas „humānā un taisnīgā” tieslietu sistēma nolika pēc pus gada uz novembri.

Papildus pret māti mēģināja ierosināt krimināllietu par bērna nolaupīšanu. Sākotnēji Cēsu policija atteicās to darīt, neierasti korekti pamatojot savu lēmumu. (lūk, Cēsu policijas atbilde, kurā visa cita starpā, pamatojoties uz Cēsu slimnīcas sākotnējiem dokumentiem, tiek apstiprināts vardarbības fakts pret bērnu: http://www.mediafire.com/download/emi9ozm82j2b62w/2013_05_30_Lemums_par_atteiksanos_uzsakt_kriminalprocesu.zip ). Tomēr Cēsu prokuratūras uzraugošā prokurore Anita Goldšteina atcēla šo izmeklētājas lēmumu un lietu turpina izmeklēt, piemērojot mātei aizdomās turamās statusu.

Anita Goldšteine

Anita Goldšteine

Par cik formāli aprūpes tiesības atņēma Vecumnieku bāriņtiesa (praktiski aiz tā stāv Bauskas amatpersonas un VBTAI direktores, kuras visu šo laiku koordinē un dod neformālus rīkojumus mātes vajāšanai), Rasma Madzule ar dēlu vairākkārtīgi griezās pie Vecumnieku bāriņtiesas priekšsēdētājas Initas Sproģes ar lūgumu pieņemt lēmumu par aprūpes tiesību atgriešanu. Ar Sproģi telefoniski sazinājās arī pats Nauris un izteica vēlēšanos būt kopā ar māti. Viņas atbilde ir normālam cilvēkam prātam neaptverama – Sproģesprāt viņa (tas ir jebkura iestāde) var darīt visu, kas ienāk prātā, tai skaitā nelietīgi šķirt bērnus no ģimenēm, ja vien spēj pamatot to ar kādu likuma pantu. Diemžēl šāds cinisks un amorāls uzskats ir plaši izplatīts bāriņtiesās un sociālajos dienestos un tādēļ šie dienesti veic tās necilvēcības, kuras veic, un turpinās to darīt ar vēl lielāku sparu, ja kāds tos neapstādinās. Lūk, Naura un Initas Sproģes sarunas audioieraksts, kurā Sproģe tieši un atklāti ignorē bērna viedokli:  http://www.mediafire.com/download/gbuwad1ajkvpe3o/Nauris_Inita_Sproge_02092013.wma

Un, lūk, Initas Sproģes paskaidrojumi tiesai, kurā viņa visā vaino māti, tai skaitā „nesadarbībā” (mātei acīmredzot šo dienestuprāt ir jāpadodas, pazemīgi jāklanās kundziņiem un tad varbūt viņiem labpatiksies ko pozitīvu izlemt), kārtējo reizi pasaka, ka šāda ilgstoša un sistemātiska vardarbība pret bērnu ir „bērna vislabākajās interesēs” un paziņo, ka „nevar atjaunot pārtrauktās bērna aizgādības tiesības tikai tādēļ, ka to vēlas bērns un māte” (tas ir – vecāki un bērni ir beztiesiski): http://www.mediafire.com/download/u3jzxs974xu3319/2013_09_05_Vecumnieku_barintiesas_paskaidrojums.pdf
Šāda bāriņtiesu un sociālo dienestu attieksme pret cilvēkiem Latvijā ir plaši izplatīta un cilvēkiem pēc būtības nav jau kur griezties – gan mēdiji, gan VBTAI, gan citas institūcijas piesedz visas nelikumības un necilvēcības, noklusējot vai maksimāli mīkstinot iestādēm par labu.

Vecumnieku bāriņtiesas un citu institūciju rīcība šai gadījumā jau tikai no morālā viedokļa ir drausmīga, bet, lūk, tikai divi  likuma panti, kuri visrupjākā veidā tiek pārkāpti – Konvencijas par bērnu tiesībām 12.pants: “1. Dalībvalstis nodrošina bērnam, kas spējīgs formulēt savus uzskatus, tiesības brīvi paust šos uzskatus visos jautājumos, kas skar bērnu, pie tam bērna uzskatiem tiek veltīta pienācīga uzmanība atbilstoši bērna vecumam un brieduma pakāpei. 2. Šai nolūkā bērnam tiek arī dota iespēja tikt uzklausītam jebkādas ar bērnu saistītas iztiesāšanas vai administratīvās izmeklēšanas gaitā…”. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 26.pants: “Ģimene ir dabiska bērna attīstības un augšanas vide, un katram bērnam ir neatņemamas tiesības uzaugt ģimenē. Valsts un pašvaldība atbalsta ģimeni… pašvaldība palīdz ģimenei, nodrošinot psihologa, sociālā pedagoga vai cita speciālista konsultāciju, izraugās bērnam atbalsta ģimeni vai uzticības personu, kura palīdz noregulēt bērna un vecāku savstarpējās attiecības.”

Gundega Kozlova

Gundega Kozlova

Šai lietā labi atklājas plaši izplatītā prakse psihologiem un bērnu juridiskajiem pārstāvjiem pilnībā nostāties bāriņtiesu pusē (neatkarīgi no lietas apstākļiem) un melot. Konkrētā gadījumā Naura sevišķā pārstāve psiholoģe Gundega Kozlova (RPIVA lektore, kurai ir līgums par psihologa pakalpojumu sniegšanu ar Vecumnieku pašvaldību līdz 30.12.2013 par summu 10920Ls) oficiāli tiesā bērna vārdā pauda viņa uzskatiem pretēju viedokli (pie tam tikusies ar bērnu bija tikai vienu reizi) un, tieši prasīta par to, nekautrējoties meloja, ka tā neesot darījusi. Lūk, Gundegas Kozlovas un Naura telefonsarunas ieraksts, kurā viņš arī kārtējo reizi pauž savu viedokli: http://www.mediafire.com/download/tbc4yvjttqcji6u/Nauris_Gundega_Kozlova_17092013.wma
Bet, lūk, Gundegas Kozlovas paskaidrojumi tiesai: http://www.mediafire.com/download/w8lxato9st8l134/Gundegas_Kozlovas_paskaidrojumi.pdf

Pēdējā laikā Nauris dzīvoja mājās pie mātes – Bauskā. Uzvedās klusi – lasīja, zīmēja. Bērns tika pieteikts skolā, neklātienē, un mācījās caur internetu (Naurim esošās skolas programmas nav problēma – viņš tās apsteidz vienkārši izlasot mācību grāmatas). Neviens, kurš klauvēja pie durvīm, iekšā laists netika.

Policija Rasmas Madzules dzīvesvietu apmeklēja vairākkārtīgi, bet durvis viņiem atvērtas netika. Māte ar dēlu norunāja signālu sistēmu un rīcību ielaušanās gadījumā. To neizdevās realizēt, jo aizturēšana notika kā kriminālfilmās aiztur noziedzniekus.

Policistu grupa no vismaz pieciem cilvēkiem (grupā bija divi Rīgas kriminālpolicisti (A.Volkovs, V.Ruško) un divi Bauskas ceļu policisti (V.Barelis, Ē.Pomerancevs )) ap 08:00 no rīta piebrauca tuvējā apkaimē un pārsēdās netrafaretos auto. Pēc tam klusām pielavījās pie mājas un dežūrēja pie Rasmas Madzules dzīvokļa durvīm. Noteikti iepriekš tika veiktas operatīvās izsekošanas darbības, kurās tika noskaidrots, ka bērns atrodas dzīvoklī, un izpētīti ģimenes ieradumi (vislabākajās latviešu stučīšanas tradīcijās policijai aktīvi palīdzēja vairāki kaimiņi, ziņojot policistiem par novērotajām Rasmas aktivitātēm). Viens no šādiem paradumiem bija regulāra lauku piena pirkšana no tuvējā zemnieka. Kad ap 10:00 Rasma Madzule vēra dzīvokļa durvis, lai kā parasti dotos pēc piena, policisti ielauzās dzīvoklī. Nauris vēl gulēja un brutāli tika piecelts. Šai ziņā ar īpašu agresivitāti, prastumu un cinismu izcēlās A.Volkovs (pēc LETA ziņām A.Volkovs bija personu grupā, kas tika apsūdzēti kukuļņemšanā, kukuļa piesavināšanās, kukuļdošanā Rīgas Galvenās policijas pārvaldes ceļu policijas nodaļas priekšnieka Guntara Levicka lietā). Kad zēnam vajadzēja doties projām, viņš atteicās to darīt, un četri policisti, laužot viņam rokas, burtiski iznesa viņu no dzīvokļa un iegrūda policijas mašīnā. Lūk, Rasmas Madzules stāstījums par notikušo:

Tāda, lūk, Latvijā ir „tieslietu” sistēma, tā tiek realizētas „bērnu vislabākās intereses”, tā strādā Latvijas tiesībsargi un tādas ir kriminālpolicijas prioritātes – 13 gadīga puikas, kurš kategoriski pastāv uz savām dabiskām un juridiskām tiesībām dzīvot ar miesīgo māti, izsekošana un aizturēšana. Šāda valsts institūciju un policijas rīcība būtu smieklīga, ja nebūtu tik zemiski pretīga.

Avoti:
https://infoagentura.wordpress.com/2013/05/28/barintiesas-un-vbtai-patvala-bauskavecumniekos-rasmas-madzules-gadijums/
http://www.rpiva.lv/index.php?mh=izgl_soc_psih
http://www.egocentrs.lv/korporativas-macibas/
http://www.vecumnieki.lv/index.php?option=com_content&task=view&id=3204&Itemid=352
http://www.diena.lv/arhivs/nelauj-vilcinat-kukulosanas-lietu-13389721
http://www.leta.lv/archive/search/?patern=A.Volkovs&item=A612A117-F0C8-48B4-96FD-C2EBBEC9A513&date=0,1379970000&mode=stem

Informācijas aģentūra
/29.09.2013/

[ 04.11.2014 Bauskas novada bāriņtiesa atgrieza mātei aizgādības tiesības.]

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 6 komentāri

Padomju laiku plakāti

Padomju plakāti ir mākslinieciskās estētikas un arī patiesības iemiesojums un tie šodien ir jo īpaši aktuāli. Tā droši var teikt, vērojot mūsdienu mežonīgā kapitālisma orģijas gan Latvijā, gan pasaulē, tā arvien straujāku mutāciju uz galējo fašismu un tos slimu apziņu veidojumus, ko mūsdienās pilnīgi nevietā sauc par mākslu. Padomju (vislielākā mērā Staļina laiku) plakāts pirmkārt ir estētiski skaists un cilvēcīgs; tā tēli, pat ļaunie un iedomu, ir reālisma pārpilni. Pēc rezultāta var redzēt, ka Padomju plakātu autori bija normāli cilvēki (vērojot mūsdienu „mākslinieku” darbus, rodas lielas šaubas par viņu normālumu un garīgo veselību). Pavisam citā gaismā šodien parādās arī Padomju plakātu saturs. Vairāk kā 20 gadus postpadomju telpā viss padomiskais tika pārspīlēts, apmelots un apliets ar samazgām, bet kapitālisms tika celts debesīs, bet nu jo skaudrāk ir redzams, ka Padomju propoganda ne tikai nemeloja par kapitālisma būtību (patiesais kapitālisms izrādījās drausmīgāks par Padomju laiku propagandas attēlojumiem), bet arī nebūt pārāk stipri nepiepušķoja Padomju realitāti. Visbeidzot daudzi Padomju plakāti šodien ir jo īpaši aktuāli, labi raksturojot mūslaikus un saturot atslēgidejas izejai no pašreizējās katastrofas. Par visu to katrs var pārliecināties pats.

Padomju Savienībā: no 1951.-1955.gadam pilsētu un lauku skolu celtniecība palielinājās par 70% salīdzinājumā ar pagājušo piecgadi; ASV: Skola slēgta; izglītības finansējums sastāda 1% no budžeta, pretstatā 74% bruņojumam; ASV ir apmēram 10 miljoni lasītnepratēju; apmēram trešdaļa skolas vecuma bērnu nemācās [šīs ir jo īpaši sāpīgs un aktuāls plakāts, jo Padomju laikā tik tiešām tika uzceltas vairums šodienas skolu, bet kapitālistiskās, proamerikāniskās Latvijas laikā šīs skolas masveidā tiek slēgtas un izglītības kvalitāte ir ļoti strauji pasliktinājusies]

Padomju Savienībā: no 1951.-1955.gadam pilsētu un lauku skolu celtniecība palielinājās par 70% salīdzinājumā ar pagājušo piecgadi; ASV: Skola slēgta; izglītības finansējums sastāda 1% no budžeta, pretstatā 74% bruņojumam; ASV ir apmēram 10 miljoni lasītnepratēju; apmēram trešdaļa skolas vecuma bērnu nemācās [šīs ir jo īpaši sāpīgs un aktuāls plakāts, jo Padomju laikā tik tiešām tika uzceltas vairums šodienas skolu, bet kapitālistiskās, proamerikāniskās Latvijas laikā šīs skolas masveidā tiek slēgtas un izglītības kvalitāte ir ļoti strauji pasliktinājusies]

„Mīliet grāmatu – zināšanu avotu” M.Gorkijs [šodienas jaunatnes debilizēšanas un lasītnegribēšanas apstākļos - ļoti aktuāls sauklis]

„Mīliet grāmatu – zināšanu avotu” M.Gorkijs [šodienas jaunatnes debilizēšanas un lasītnegribēšanas apstākļos – ļoti aktuāls sauklis]

Priecīgu ievākšanos! [Domāta ievākšanās jaunos mājokļos, kas ļoti plašos apmēros plānveidīgi tika celti visā Padomju Savienībā, arī Latvijā. Pārsvarā PSRS laikā uzceltās dzīvojamās mājas un sociālā infrastruktūra ir viena no atlikušajām, vēl nesagrautajām Latvijas bagātībām, pateicoties kurām dzīve Latvijā ir gana ciešama, neskatoties uz drausmīgo sociālekonomisko, morālo, un demogrāfisko kritienu.]

Priecīgu ievākšanos! [Domāta ievākšanās jaunos mājokļos, kas ļoti plašos apmēros plānveidīgi tika celti visā Padomju Savienībā, arī Latvijā. Pārsvarā PSRS laikā uzceltās dzīvojamās mājas un sociālā infrastruktūra ir viena no atlikušajām, vēl nesagrautajām Latvijas bagātībām, pateicoties kurām dzīve Latvijā ir gana ciešama, neskatoties uz drausmīgo sociālekonomisko, morālo, un demogrāfisko kritienu.]

Visur gaišus un skaistus Bērnudārzus mēs atvērsim Lai jautri un laimīgi Augtu padomju bērni! [Padomju laikā tika uzcelts arī pietiekams daudzums bērnudārzu un to kvalitāte bija patiešām augsta (šīs kvalitātes atspulgs ir jūtams vēl joprojām). Savukārt atjaunotā kapitālisma sākumposmā alkatīgie un stulbie jaunkapitālisti pusi bērnudārzu (valsts uzņēmumiem piederošos) slēdza. Rezultātā jau visai drīz bērnudārzu sāka trūkt un trūkst joprojām, neskatoties uz dramatisko dzimstības samazinājumu.]

Visur gaišus un skaistus
Bērnudārzus mēs atvērsim
Lai jautri un laimīgi
Augtu padomju bērni!
[Padomju laikā tika uzcelts arī pietiekams daudzums bērnudārzu un to kvalitāte bija patiešām augsta (šīs kvalitātes atspulgs ir jūtams vēl joprojām). Savukārt atjaunotā kapitālisma sākumposmā alkatīgie un stulbie jaunkapitālisti pusi bērnudārzu (valsts uzņēmumiem piederošos) slēdza. Rezultātā jau visai drīz bērnudārzu sāka trūkt un trūkst joprojām, neskatoties uz dramatisko dzimstības samazinājumu.]

Strādājošajiem – veselīgu atpūtu!

Strādājošajiem – veselīgu atpūtu!

Jaunatne – uz stadioniem!

Jaunatne – uz stadioniem!

Atjaunosim godam! [Ar šādu saukli derētu apbruņoties arī izpostītās Latvijas iedzīvotājiem. Kapitālisma apstākļos, protams, tas nav iespējams.]

Atjaunosim godam! [Ar šādu saukli derētu apbruņoties arī izpostītās Latvijas iedzīvotājiem. Kapitālisma apstākļos, protams, tas nav iespējams.]

Fašisms – kultūras ienaidnieks. [ Šī tēze ir aktuāla un tās patiesums ir redzams visā mūsdienu Rietumu pasaulē, kur kultūras vietu gandrīz pilnībā ir aizņēmusi slimu apziņu murgaini tēli un veidojumi.]

Fašisms – kultūras ienaidnieks. [ Šī tēze ir aktuāla un tās patiesums ir redzams visā mūsdienu Rietumu pasaulē, kur kultūras vietu gandrīz pilnībā ir aizņēmusi slimu apziņu murgaini tēli un veidojumi.]

Dzimtene – māte sauc! [Latvija atrodas nepārtraukta nepieteikta kara stāvoklī no Rietumu kapitālistu un vietējo neliešu puses, tikai māte Latvija nesaprot ka ir un tiek joprojām izvarota, bet tās labāko dēlu vairums ir vienaldzīgi apmāti un apmuļķoti, un viņi turpina klanīties mātes Latvijas  izvarotājiem un stāv viņu sardzē.]

Dzimtene – māte sauc! [Latvija atrodas nepārtraukta nepieteikta kara stāvoklī no Rietumu kapitālistu un vietējo neliešu puses, tikai māte Latvija nesaprot ka ir un tiek joprojām izvarota, bet tās labāko dēlu vairums ir vienaldzīgi apmāti un apmuļķoti, un viņi turpina klanīties mātes Latvijas izvarotājiem un stāv viņu sardzē.]

No tautas dusmām ienaidniekam neizsprukt! [Arī šis lozungs ir Latvijā īpaši aktuāls un tas attiecas uz visu kapitālistiskās Latvijas „esteblišmentu” un nav tālu tas laiks kad pietiekami liela daļa no tā samaksās par pēdējos 20 gados pastrādātajām nelietībām.]

No tautas dusmām ienaidniekam neizsprukt! [Arī šis lozungs ir Latvijā īpaši aktuāls un tas attiecas uz visu kapitālistiskās Latvijas „esteblišmentu” un nav tālu tas laiks kad pietiekami liela daļa no tā samaksās par pēdējos 20 gados pastrādātajām nelietībām.]

Sagrausim fašistiskos uzbrucējus! [Latvijas glābšanai ir jāizdara tas pats, tikai, salīdzinājumā ar tiem laikiem, ienaidnieks ir spēcīgāks, mainījis taktiku, aizslēpies aiz visiem iespējamajiem pozitīvajiem tēliem un saukļiem, bet cilvēki ir kļuvuši vājāki un muļķāki.]

Sagrausim fašistiskos uzbrucējus! [Latvijas glābšanai ir jāizdara tas pats, tikai, salīdzinājumā ar tiem laikiem, ienaidnieks ir spēcīgāks, mainījis taktiku, aizslēpies aiz visiem iespējamajiem pozitīvajiem tēliem un saukļiem, bet cilvēki ir kļuvuši vājāki un muļķāki.]

Par Dzimteni, par godu un par brīvību! [Ar visu šo kapitālistiskā Latvijā ir milzīgas problēmas, cilvēki ir kļuvuši par bezgožiem (nesaprot vairs kas tas gods tāds ir), viņiem brīvība vairs nav vajadzīga un viņi nav gatavi par to cīnīties pat ar minimāliem pūliņiem, nerunājot nemaz par bruņotu cīņu un savas dzīvības upurēšanu; Zelta teļš ir kļuvis par viņu elku un verga maizesbļoda ar izpriecām par galveno vajadzību.]

Par Dzimteni, par godu un par brīvību! [Ar visu šo kapitālistiskā Latvijā ir milzīgas problēmas, cilvēki ir kļuvuši par bezgožiem (nesaprot vairs kas tas gods tāds ir), viņiem brīvība vairs nav vajadzīga un viņi nav gatavi par to cīnīties pat ar minimāliem pūliņiem, nerunājot nemaz par bruņotu cīņu un savas dzīvības upurēšanu; Zelta teļš ir kļuvis par viņu elku un verga maizesbļoda ar izpriecām par galveno vajadzību.]

Karavīr, atbrīvo no fašistu jūga!  [Arī aktuāls lozungs, tikai šis jūgs mūsdienās pirmkārt ir garīgs un informatīvs, kas liedz apspiestajiem pat saprast kurš un kā viņus apspiež.]

Karavīr, atbrīvo no fašistu jūga! [Arī aktuāls lozungs, tikai šis jūgs mūsdienās pirmkārt ir garīgs un informatīvs, kas liedz apspiestajiem pat saprast kurš un kā viņus apspiež.]

Tauta un armija ir vienoti

Tauta un armija ir vienoti

velesanas2

Divas pasaules – divi plāni. Mēs [PSRS] radām dzīvi! Viņi [kapitālistiskā pasaule] sēj nāvi!

Divas pasaules – divi plāni. Mēs [PSRS] radām dzīvi! Viņi [kapitālistiskā pasaule] sēj nāvi!

Nāciju līga. Visu valstu kapitālisti – apvienojieties.

Nāciju līga. Visu valstu kapitālisti – apvienojieties.

Kapital

Brīvību ir pelnījis tikai tas Kurš ar šauteni rokās par to gatavs cīnīties iet

Brīvību ir pelnījis tikai tas
Kurš ar šauteni rokās par to gatavs cīnīties iet

Vladika_mira_kapital

Neizglītotais ir tas pats aklais, visur viņu gaida neveiksmes un nelaimes [šo vajadzētu saprast pie dīkdienības pieradušajai un lasīt, mācīties negribošajai jaunajai paaudzei]

Neizglītotais ir tas pats aklais, visur viņu gaida neveiksmes un nelaimes [šo vajadzētu saprast pie dīkdienības pieradušajai un lasīt, mācīties negribošajai jaunajai paaudzei]

Maizes zirneklis. Kulaks – pasaules mierrīma. „Bet kāda man daļa par badacietējiem?”

Maizes zirneklis. Kulaks – pasaules mierrīma.
„Bet kāda man daļa par badacietējiem?”

Ar darba vareno spēku iznīcināsim posta ķēdes. [Lūk iznīcinātās Latvijas atjaunošanas formula. Tikai aktuāls ir jautājums vai un cik daudz kapitālisma izpostītajā Latvijā ir cilvēki, kas to ir spējīgi saprast un paši ir gatavi realizēt.]

Ar darba vareno spēku iznīcināsim posta ķēdes. [Lūk iznīcinātās Latvijas atjaunošanas formula. Tikai aktuāls ir jautājums vai un cik daudz kapitālisma izpostītajā Latvijā ir cilvēki, kas to ir spējīgi saprast un paši ir gatavi realizēt.]

Revolūcijas uzvara ir strādnieku un zemnieku sadarbībā.  Ierindā plecu pie pleca pilsētu un lauku strādājošie iet pret visas pasaules zemsaimnieku un fabrikantu dzelzs ķēdēm.

Revolūcijas uzvara ir strādnieku un zemnieku sadarbībā. Ierindā plecu pie pleca pilsētu un lauku strādājošie iet pret visas pasaules zemsaimnieku un fabrikantu dzelzs ķēdēm.

Atceries par badacietējiem.

Atceries par badacietējiem.

Lai dzīvo strādnieku – zemnieku padomju vara! Jeb kapitāla nāve. ; Visu varu kapitālistiem! Nāvi strādniekiem un zemniekiem. Jeb nāve kapitāla kundzības [ambiciozitātes, alkatības, stulbuma, amoralitātes un nežēlības summas] rezultātā. [Depopulētā, degradētā un izmirstošā kapitālistiskā Latvija ir spilgts piemērs šī plakāta patiesumam.]

Lai dzīvo strādnieku – zemnieku padomju vara! Jeb kapitāla nāve. ; Visu varu kapitālistiem! Nāvi strādniekiem un zemniekiem. Jeb nāve kapitāla kundzības [ambiciozitātes, alkatības, stulbuma, amoralitātes un nežēlības summas] rezultātā. [Depopulētā, degradētā un izmirstošā kapitālistiskā Latvija ir spilgts piemērs šī plakāta patiesumam.]

Kapitālistu piramīda

Kapitālistu piramīda

Antanta, slēpjoties aiz miera maskas [Šis plakāts labi attēlo Rietumu ārpolitiku, kuras pēdējā visiem redzamā izpausme ir kara situācijas radīšana Sīrijā, mēģinot pataisīt upuri par agresoru, un pašiem uzmetoties par miera (tas ir civiliedzīvotāju) aizstāvjiem.]

Antanta, slēpjoties aiz miera maskas [Šis plakāts labi attēlo Rietumu ārpolitiku, kuras pēdējā visiem redzamā izpausme ir kara situācijas radīšana Sīrijā, mēģinot pataisīt upuri par agresoru, un pašiem uzmetoties par miera (tas ir civiliedzīvotāju) aizstāvjiem.]

Visu zemju proletārieši [strādnieki] – savienojieties. Gads proletariāta diktatūrai.

Visu zemju proletārieši [strādnieki] – savienojieties. Gads proletariāta diktatūrai.

Lai dzīvo saule un izgaist tumsa.

Lai dzīvo saule un izgaist tumsa.

Nāvi pasaules imperiālismam.

Nāvi pasaules imperiālismam.

Pret kulaku gaudošanu draudzīgā, kolektīvā frontē uz sēju. Nabadzīgie un mazturīgie, palieliniet sējas platību, ieviesiet tehniskās kultūras, stipriniet savu saimniecību.

Pret kulaku gaudošanu draudzīgā, kolektīvā frontē uz sēju. Nabadzīgie un mazturīgie, palieliniet sējas platību, ieviesiet tehniskās kultūras, stipriniet savu saimniecību.

Nāc, biedri, pie mums uz kolhozu.

Nāc, biedri, pie mums uz kolhozu.

Nevienu hektāru neapsētas zemes [Savukārt pašreizējā kapitālistiskā Latvija ir pārbagāta ar neapsētām zemēm.]

Nevienu hektāru neapsētas zemes [Savukārt pašreizējā kapitālistiskā Latvija ir pārbagāta ar neapsētām zemēm.]

Izveidosim darba triecienvienības un triecienbrigādes

Izveidosim darba triecienvienības un triecienbrigādes

Ar sociālistisko uzbrukumu pārvarēsim šķiru ienaidnieka pretestību, grūtības un pavairosim sasniegumus.

Ar sociālistisko uzbrukumu pārvarēsim šķiru ienaidnieka pretestību, grūtības un pavairosim sasniegumus.

Lai dzīvo strādnieku un zemnieku savienība – Padomju varas pamats

Lai dzīvo strādnieku un zemnieku savienība – Padomju varas pamats

Ražas trieciennovākšanu.

Ražas trieciennovākšanu.

Par katru no mums kremlī rūpējas Staļins.

Par katru no mums kremlī rūpējas Staļins.

Par sociālistisko Dzimteni, par laimīgu dzīvi balso pilntiesīgā padomju sieviete.

Par sociālistisko Dzimteni, par laimīgu dzīvi balso pilntiesīgā padomju sieviete.

Jaunā, cietā [reāli nodrošinātā] nauda nostiprinās pilsētu un lauku saimniecību. Buržuj, atvadies no jautrās [nenodrošinātās] naudas. Piebeigsim līdz galam ar cieto naudu.

Jaunā, cietā [reāli nodrošinātā] nauda nostiprinās pilsētu un lauku saimniecību. Buržuj, atvadies no jautrās [nenodrošinātās] naudas. Piebeigsim līdz galam ar cieto naudu.

Valsts akts par mūžīgu zemes lietošanu kolhoziem. PSRS – pasaulē vislielākās sociālistiskās lauksaimniecības zeme.

Valsts akts par mūžīgu zemes lietošanu kolhoziem. PSRS – pasaulē vislielākās sociālistiskās lauksaimniecības zeme.

Esi modrs! Atmasko zem jebkuras maskas slēpjošos ienaidnieku.

Esi modrs! Atmasko zem jebkuras maskas slēpjošos ienaidnieku.

„Mēs, boļševiki, noteikti pacentīsimies, lai katram kolhozniekam pie mums būtu pa govij” J.Staļins. Tagad arī man būs govs.

„Mēs, boļševiki, noteikti pacentīsimies, lai katram kolhozniekam pie mums būtu pa govij” J.Staļins. Tagad arī man būs govs.

Labāk nekā bērnus sist Grāmatiņu tiem nopirkt

Labāk nekā bērnus sist
Grāmatiņu tiem nopirkt

Mātes, neatstājiet savus bērnus! Ejiet uz sociālās palīdzības padomēm. Tur jums palīdzēs. [Šodienas kapitālistiskajā Latvijā viss ir otrādi, plaši tiek reklamētas t.s. „glābējsilītes”, mātes veicina pamest bērnus, bet sociālie dienesti cilvēkiem nepalīdz un labākajā gadījumā ir tikai auksti vienaldzīgi, bet sliktākajā gadījumā kopā ar bāriņtiesām vajā vecākus un atņem tiem bērnus.]

Mātes, neatstājiet savus bērnus! Ejiet uz sociālās palīdzības padomēm. Tur jums palīdzēs. [Šodienas kapitālistiskajā Latvijā viss ir otrādi, plaši tiek reklamētas t.s. „glābējsilītes”, mātes veicina pamest bērnus, bet sociālie dienesti cilvēkiem nepalīdz un labākajā gadījumā ir tikai auksti vienaldzīgi, bet sliktākajā gadījumā kopā ar bāriņtiesām vajā vecākus un atņem tiem bērnus.]

Nesit bērnu! Tas aiztur viņa attīstību un maitā raksturu.

Nesit bērnu! Tas aiztur viņa attīstību un maitā raksturu.

Par priecīgu, ziedošu bērnību! Par lielu un laimīgu ģimeni! [Šodienas kapitālistiskajā Latvijā, līdzīgi kā visā Rietumu pasaulē, ģimene tiek sistemātiski iznīcināta un izkropļota, pārvēršot to par izvirtuļu kopbūšanas juridiski fiksētu institūtu.]

Par priecīgu, ziedošu bērnību! Par lielu un laimīgu ģimeni! [Šodienas kapitālistiskajā Latvijā, līdzīgi kā visā Rietumu pasaulē, ģimene tiek sistemātiski iznīcināta un izkropļota, pārvēršot to par izvirtuļu kopbūšanas juridiski fiksētu institūtu.]

Paldies mīļotajam Staļinam par laimīgo bērnību!

Paldies mīļotajam Staļinam par laimīgo bērnību!

Vissavienības studentu spartakiāde.

Vissavienības studentu spartakiāde.

Esi gatavs darbam un aizsardzībai!

Esi gatavs darbam un aizsardzībai!

Laimīgie dzimst zem Padomju zvaigznes.

Laimīgie dzimst zem Padomju zvaigznes.

Biedrs Ļeņins attīra zemi no nešķīsteņiem.

Biedrs Ļeņins attīra zemi no nešķīsteņiem.

Fašisms tas ir bads; Fašisms tas ir terors; Fašisms tas ir karš!

Fašisms tas ir bads; Fašisms tas ir terors; Fašisms tas ir karš!

Strādniek! Tikai saraujot tumsības saites nonāksi līdz sociālismam.

Strādniek! Tikai saraujot tumsības saites nonāksi līdz sociālismam.

Nepļāpā! Esi modrs šajos laikos; Pat sienām ir ausis; Nav tālu no pļāpāšanas un baumām; Līdz nodevībai.

Nepļāpā! Esi modrs šajos laikos; Pat sienām ir ausis; Nav tālu no pļāpāšanas un baumām; Līdz nodevībai.

Novākt ražu līdz pat pēdējam graudam

Novākt ražu līdz pat pēdējam graudam

Patiesība ir mūsu pusē, uzvara būs mūsu.

Patiesība ir mūsu pusē, uzvara būs mūsu.

Sit stiprāk, dēliņ!

Sit stiprāk, dēliņ!

Karavīr, atlīdzini Dzimtenei ar uzvaru!

Karavīr, atlīdzini Dzimtenei ar uzvaru!

Fashist

Sarkanās armijas karavīr! Tu neatdosi savu mīļoto kaunam un bezgodam hitleriešu karavīriem.

Sarkanās armijas karavīr! Tu neatdosi savu mīļoto kaunam un bezgodam hitleriešu karavīriem.

Atrieb!

Atrieb!

Dēls mans! Redzi manu daļu… Sagrauj fašistus Svētajā cīņā!

Dēls mans! Redzi manu daļu… Sagrauj fašistus Svētajā cīņā!

Sities uz nāvi!

Sities uz nāvi!

Katra robeža ir izšķirošā.

Katra robeža ir izšķirošā.

Friču pārvērtības.   Kas tur? Zvēri skaļi kaucot Devās straumē vētrainā? Nē, tur Hitlers rind aiz rindas Fričus dzen uz austrumiem Te, kur karavīrs aiz katra loga Te kur nāve krūmos glūn Te svešu zemi nobaudot Friči nolemtie Kapa krustos pārvēršas Vācu maitu bojāeja Nav nekāda burvestība Tik vien kā Padomju armijas Kaujas varenība!

Friču pārvērtības.
Kas tur? Zvēri skaļi kaucot
Devās straumē vētrainā?
Nē, tur Hitlers rind aiz rindas
Fričus dzen uz austrumiem
Te, kur karavīrs aiz katra loga
Te kur nāve krūmos glūn
Te svešu zemi nobaudot
Friči nolemtie
Kapa krustos pārvēršas
Vācu maitu bojāeja
Nav nekāda burvestība
Tik vien kā Padomju armijas
Kaujas varenība!

Uzbruka priecīgi, atkāpās raudoši…

Uzbruka priecīgi, atkāpās raudoši…

Slava karavīram – atbrīvotājam!

Slava karavīram – atbrīvotājam!

Atrieb tautas bēdas!

Atrieb tautas bēdas!

Tu atgriezi mums dzīvi!

Tu atgriezi mums dzīvi!

Tu dzīvosi laimīgi!

Tu dzīvosi laimīgi!

Ar jaunām uzvarām padarīsim slavenus mūsu kaujas karogus.

Ar jaunām uzvarām padarīsim slavenus mūsu kaujas karogus.

Padomju gūstekņi dienu un nakti gaida Tevi, karavīr!

Padomju gūstekņi dienu un nakti gaida Tevi, karavīr!

Lai dzīvo Dzimtene – māte!

Lai dzīvo Dzimtene – māte!

Ienaidnieks ir viltīgs, esi modrs.

Ienaidnieks ir viltīgs, esi modrs.

Uzaudzināsim komunisma idejām pilnībā uzticīgu paaudzi. [Šis sauklis praksē tā arī netika realizēts, kas ir viens no iemesliem kādēļ fašistiem – kapitālistiem izdevās sagraut Padomju Savienību.]

Uzaudzināsim komunisma idejām pilnībā uzticīgu paaudzi. [Šis sauklis praksē tā arī netika realizēts, kas ir viens no iemesliem kādēļ fašistiem – kapitālistiem izdevās sagraut Padomju Savienību.]

Jaunie komunisma cēlāji! Uz priekšu pretī jauniem panākumiem darbā un mācībās!

Jaunie komunisma cēlāji! Uz priekšu pretī jauniem panākumiem darbā un mācībās!

Labi strādāsi, maize vairosies.

Labi strādāsi, maize vairosies.

Būsi meistars!

Būsi meistars!

Mēs [PSRS] pārvēršam tuksnešus par plaukstošām vietām. Viņi [kapitālisti] pārvērš pilsētas un ciemus par tuksnešiem. [Šī padomju propogandiskā tēze kapitālistiskajā Latvijā ir pilnībā apstiprinājusies. Latvija ir depopulizēta, lauki ir izmiruši un turpina izmirt arvien straujāk. Valsts tiešām pārvēršas par tuksnesi.]

Mēs [PSRS] pārvēršam tuksnešus par plaukstošām vietām. Viņi [kapitālisti] pārvērš pilsētas un ciemus par tuksnešiem. [Šī padomju propogandiskā tēze kapitālistiskajā Latvijā ir pilnībā apstiprinājusies. Latvija ir depopulizēta, lauki ir izmiruši un turpina izmirt arvien straujāk. Valsts tiešām pārvēršas par tuksnesi.]

Talanta liktenis kapitālistiskās valstīs. Sociālistiskās valstīs: ceļu talantiem!

Talanta liktenis kapitālistiskās valstīs. Sociālistiskās valstīs: ceļu talantiem!

Par laimīgu jaunību balso Padomju jaunieši!

Par laimīgu jaunību balso Padomju jaunieši!

Lai dzīvo varonīgā padomju sieviete!

Lai dzīvo varonīgā padomju sieviete!

Esi fizkultūriete

Esi fizkultūriete

Skaties kas te dzied un dejo Visa plašā Padomj valsts Nekas gaišāks, krāšņāks nav par Tevi Mūsu sarkano pavasari!

Skaties kas te dzied un dejo
Visa plašā Padomj valsts
Nekas gaišāks, krāšņāks nav par Tevi
Mūsu sarkano pavasari!

„Sievietes kolhozos ir liels spēks” J.Staļins

„Sievietes kolhozos ir liels spēks” J.Staļins

Deputāts – tautas kalps. [Šis apgalvojums, attiecināms uz mūsdienām, līdzinās ļaunam, ciniskam izsmieklam.]

Deputāts – tautas kalps. [Šis apgalvojums, attiecināms uz mūsdienām, līdzinās ļaunam, ciniskam izsmieklam.]

Izvēlēsim cienīgākos! [Pēc būtības mūsdienās aktuāls sauklis, kuru pašreizējajā politiskajā sistēmā par mazpiemērotu padara gana labi atstrādātā prakse ar visdažādākajiem paņēmieniem nepielaist cienīgākos līdz vēlēšanām kā rezultātā vienkārši nav cienīgāko ko  izvēlēties – tikai vieni vienīgi „savējie” maitas.]

Izvēlēsim cienīgākos! [Pēc būtības mūsdienās aktuāls sauklis, kuru pašreizējajā politiskajā sistēmā par mazpiemērotu padara gana labi atstrādātā prakse ar visdažādākajiem paņēmieniem nepielaist cienīgākos līdz vēlēšanām kā rezultātā vienkārši nav cienīgāko ko izvēlēties – tikai vieni vienīgi „savējie” maitas.]

Iestājies sarkanā krusta un sarkanā pusmēneša biedrību rindās!

Iestājies sarkanā krusta un sarkanā pusmēneša biedrību rindās!

Neblēņojies!

Neblēņojies!

„Mēs nevaram gaidīt žēlsirdības dāvanas no dabas. Paņemt tās ir mūsu pienākums” I.Mičurins [1855-1935; slavens krievu-padomju biologs]. Zinātnes un darba savienība – augstu ražu priekšnosacījums!

„Mēs nevaram gaidīt žēlsirdības dāvanas no dabas. Paņemt tās ir mūsu pienākums” I.Mičurins [1855-1935; slavens krievu-padomju biologs]. Zinātnes un darba savienība – augstu ražu priekšnosacījums!

No paaudzes uz paaudzi stiprinās tautu draudzība Padomju Savienībā!

No paaudzes uz paaudzi stiprinās tautu draudzība Padomju Savienībā!

Amerikas ekonomika. Krīze. Padomju ekonomika.  Amerikas cipars: -22% [acīmredzot domāts IKP pieaugums] liecina par sākušos ekonomisko krīzi ASV un līdz ar to par krīzi, kas pieņemas spēkā visās kapitālistiskajās valstīs. Padomju cipars: +20%  liecina par joprojām spēcīgu Padomju ekonomikas pieaugumu. Vieni gadi, dažādi laiki!

Amerikas ekonomika. Krīze. Padomju ekonomika. Amerikas cipars: -22% [acīmredzot domāts IKP pieaugums] liecina par sākušos ekonomisko krīzi ASV un līdz ar to par krīzi, kas pieņemas spēkā visās kapitālistiskajās valstīs. Padomju cipars: +20% liecina par joprojām spēcīgu Padomju ekonomikas pieaugumu. Vieni gadi, dažādi laiki!

Mīliet Dzimteni!

Mīliet Dzimteni!

„Tādas sievietes nebija un nemaz nevarēja būt vecajos laikos” J.Staļins

„Tādas sievietes nebija un nemaz nevarēja būt vecajos laikos” J.Staļins

Apgūstiet Ļeņina-Staļina partijas dižo ceļu! [Arī ļoti aktuāls sauklis kaut vai tikai dēļ neliešu bandu gāšanas teorētiskajām tehnoloģijām un prakses (bet arī, protams, dēļ humānas, uz cilvēku attīstību vērstas sabiedrības radīšanas metodoloģijas dēļ). Latvijā šis svētīgais sauklis visdrīzāk vēl kādu laiku paliks gana nepopulārs dēļ cilvēkos iesēdušās dziļās nesapratnes par Ļeņina un Staļina teorijas un prakses pozitīvo nozīmi normālas sabiedriskās iekārtas sistēmas izveidē. ]

Apgūstiet Ļeņina-Staļina partijas dižo ceļu! [Arī ļoti aktuāls sauklis kaut vai tikai dēļ neliešu bandu gāšanas teorētiskajām tehnoloģijām un prakses (bet arī, protams, dēļ humānas, uz cilvēku attīstību vērstas sabiedrības radīšanas metodoloģijas dēļ). Latvijā šis svētīgais sauklis visdrīzāk vēl kādu laiku paliks gana nepopulārs dēļ cilvēkos iesēdušās dziļās nesapratnes par Ļeņina un Staļina teorijas un prakses pozitīvo nozīmi normālas sabiedriskās iekārtas sistēmas izveidē. ]

Komunisma vārdā!

Komunisma vārdā!

Dižās komunisma celtnes. Mūsu uzvaras, viņu zaudējums!

Dižās komunisma celtnes. Mūsu uzvaras, viņu zaudējums!

Mieru pasaulei!

Mieru pasaulei!

Ar katru dienu dzīvot kļūst priecīgāk!

Ar katru dienu dzīvot kļūst priecīgāk!

Eiropas sadraudzība.  „Skaidra katram Tādas „sadraudzības” cena Smaids uz sejas Balzams mutē Domās meli Rokās aiz muguras – naži!” A.Bezimenskis  [Precīzi atspoguļots Eiropas Savienības un kopumā visas kapitālistiskās pasaules sadarbības princips]

Eiropas sadraudzība.
„Skaidra katram
Tādas „sadraudzības” cena
Smaids uz sejas
Balzams mutē
Domās meli
Rokās aiz muguras – naži!”
A.Bezimenskis
[Precīzi atspoguļots Eiropas Savienības un kopumā visas kapitālistiskās pasaules sadarbības princips]

Mieru tautām! „Miers tiks saglabāts un nostiprināts, ja tautas ņems savās rokās miera saglabāšanas lietu savās rokās un aizstāvēs to līdz galam” J.Staļins

Mieru tautām! „Miers tiks saglabāts un nostiprināts, ja tautas ņems savās rokās miera saglabāšanas lietu savās rokās un aizstāvēs to līdz galam” J.Staļins

Kolhoznieki, apgūstiet zinātni, esiet augstu ražu meistari!

Kolhoznieki, apgūstiet zinātni, esiet augstu ražu meistari!

Audzinām laimei un mieram!

Audzinām laimei un mieram!

Vairāk augļu un dārzeņu Padomju pilsētām un rūpniecības centriem!

Vairāk augļu un dārzeņu Padomju pilsētām un rūpniecības centriem!

Lai dzīvo Padomju tauta – varenas aviācijas radītāja!

Lai dzīvo Padomju tauta – varenas aviācijas radītāja!

Lai dzīvo miers!

Lai dzīvo miers!

No pirmajiem dižā oktobra direktoriem līdz sociālistiskās lauksaimniecības uzplaukumam!

No pirmajiem dižā oktobra direktoriem līdz sociālistiskās lauksaimniecības uzplaukumam!

Sestajā piecgadē, salīdzinājumā ar piekto, palielināsim uzcelto skolu skaitu apmēram divas reizes! Realizēsim vispārēju vidējo izglītību, attīstīsim politehnisko izglītību, attīstīsim jaunajā paaudzē komunistisku attieksmi pret darbu.

Sestajā piecgadē, salīdzinājumā ar piekto, palielināsim uzcelto skolu skaitu apmēram divas reizes! Realizēsim vispārēju vidējo izglītību, attīstīsim politehnisko izglītību, attīstīsim jaunajā paaudzē komunistisku attieksmi pret darbu.

Ne okeāni un ne Pamirs Nesasķels mūs Mēs kopā cīnāmies par mieru Par skanošiem bērneļu smiekliem

Ne okeāni un ne Pamirs
Nesasķels mūs
Mēs kopā cīnāmies par mieru
Par skanošiem bērneļu smiekliem

Izpēti savu valsti – nodarbojies ar tūrismu!

Izpēti savu valsti – nodarbojies ar tūrismu!

Izaudzēsim katru!

Izaudzēsim katru!

Uz priekšu pretī komunisma uzvarai!

Uz priekšu pretī komunisma uzvarai!

Miers pasaules bērniem!

Miers pasaules bērniem!

DOSAAF pulciņi katrā skolā! [DOSAAF tulkojums – labprātīga līdzdalības armijai, aviācijai un flotei biedrība]

DOSAAF pulciņi katrā skolā! [DOSAAF tulkojums – labprātīga līdzdalības armijai, aviācijai un flotei biedrība]

Garā spēcīgi Draudzībā uzticīgi Varenās Padomju Valsts bērni

Garā spēcīgi
Draudzībā uzticīgi
Varenās Padomju
Valsts bērni

Cīņā par Padomju varu, sociālismu, mūsu Padomju Dzimteni, komunismu: Tauta un partija ir vienoti!

Cīņā par Padomju varu, sociālismu, mūsu Padomju Dzimteni, komunismu: Tauta un partija ir vienoti!

Kam tiek nacionālais ienākums? Padomju Savienībā – tautai. Kapitālistiskajās valstīs lielākā daļa – ekspluatatoriem. [Ne ko pielikt, ne atņemt, tā arī ir, pat attiecībā uz PSRS ar tās pēcstaļina laiku izdzimušo un pārmutējošo partijas un specdienestu nomenklatūru. Staļinlaiku izveidotajā valsts pārvaldes sistēmā šie maitas tā arī nespēja pilnībā izvērsties, tāpēc arī tiecās atjaunot kapitālismu un kļūt par kapitālistiem, kas viņiem arī izdevās (apmēram 80% no pēcpadomju jaunkapitālistiskās elites ir bijušie partijnieki, čekisti un ar viņiem cieši saistītas personas).]

Kam tiek nacionālais ienākums? Padomju Savienībā – tautai. Kapitālistiskajās valstīs lielākā daļa – ekspluatatoriem. [Ne ko pielikt, ne atņemt, tā arī ir, pat attiecībā uz PSRS ar tās pēcstaļina laiku izdzimušo un pārmutējošo partijas un specdienestu nomenklatūru. Staļinlaiku izveidotajā valsts pārvaldes sistēmā šie maitas tā arī nespēja pilnībā izvērsties, tāpēc arī tiecās atjaunot kapitālismu un kļūt par kapitālistiem, kas viņiem arī izdevās (apmēram 80% no pēcpadomju jaunkapitālistiskās elites ir bijušie partijnieki, čekisti un ar viņiem cieši saistītas personas).]

Brīvība Amerikas garā.

Brīvība Amerikas garā.

Jo vairāk tiks attīstīta paškritika un kritika no apakšas, jo vairāk izpaudīsies mūsu tautas radošie spēki un enerģija, un jo spēcīgāk tautā augs un nostiprināsies valsts saimnieka apziņa.  Droši un nebaidoties kritizējiet trūkumus darbā!

Jo vairāk tiks attīstīta paškritika un kritika no apakšas, jo vairāk izpaudīsies mūsu tautas radošie spēki un enerģija, un jo spēcīgāk tautā augs un nostiprināsies valsts saimnieka apziņa. Droši un nebaidoties kritizējiet trūkumus darbā!

Nonāksim līdz pārpilnībai!

Nonāksim līdz pārpilnībai!

Iesēsim laikā! Novāksim ražu bez zudumiem! Izpildīsim savu pienākumu Dzimtenes priekšā! Par godīgu darbu pilsoņus sagaida pārticība, slava un cieņa! Mazo kolhozu nostiprināšana – ceļš uz turpmāku sociālistiskās lauksaimniecības uzplaukumu!

Iesēsim laikā! Novāksim ražu bez zudumiem! Izpildīsim savu pienākumu Dzimtenes priekšā! Par godīgu darbu pilsoņus sagaida pārticība, slava un cieņa! Mazo kolhozu nostiprināšana – ceļš uz turpmāku sociālistiskās lauksaimniecības uzplaukumu!

Ziemeļatlantiskais pakts. „Pasaules tautas negrib kara posta atkārtošanos” J.Staļins

Ziemeļatlantiskais pakts. „Pasaules tautas negrib kara posta atkārtošanos” J.Staļins

Esi modrs, stāvot sardzē!

Esi modrs, stāvot sardzē!

Ir piepildījušies tautas sapņi!

Ir piepildījušies tautas sapņi!

Bet kā Tu šodien strādāji!

Bet kā Tu šodien strādāji!

NATO

NATO

Saimnieko prasmīgi!

Saimnieko prasmīgi!

Vēl pastrādāsim!

Vēl pastrādāsim!

Humānas attiecības un savstarpēja cieņa starp cilvēkiem: Cilvēks cilvēkam – draugs, biedrs un brālis! [Kapitālisms balstās uz citu principu: homo homini lupus est (cilvēks cilvēkam vilks)]

Humānas attiecības un savstarpēja cieņa starp cilvēkiem: Cilvēks cilvēkam – draugs, biedrs un brālis! [Kapitālisms balstās uz citu principu: homo homini lupus est (cilvēks cilvēkam vilks)]

Demokrātijas iluzorie labumi kā dūmi Štatos sāk izzust; likumdevēji tur ievieš policejisku, „rungu” režīmu.

Demokrātijas iluzorie labumi kā dūmi Štatos sāk izzust; likumdevēji tur ievieš policejisku, „rungu” režīmu.

NATO

NATO

Lai vienmēr ir debesis Lai vienmēr ir saule Lai vienmēr ir mamma Lai vienmēr esmu es [vārdi no populāras padomjlaiku dziesmas; noklausīties var te: http://www.youtube.com/watch?v=goUtPmR6FUE ]

Lai vienmēr ir debesis
Lai vienmēr ir saule
Lai vienmēr ir mamma
Lai vienmēr esmu es
[vārdi no populāras padomjlaiku dziesmas; noklausīties var te: http://www.youtube.com/watch?v=goUtPmR6FUE ]

Ienaidnieks neguļ. Esi modrs!

Ienaidnieks neguļ. Esi modrs!

Amerikāņu brīvība atrodas tautas žņaudzēju rokās.

Amerikāņu brīvība atrodas tautas žņaudzēju rokās.

Cilvēki, esiet modri!

Cilvēki, esiet modri!

Nevajag karu!

Nevajag karu!

Maizi Dzimtenei!

Maizi Dzimtenei!

Nedzeršu!

Nedzeršu!

Avots:
http://sovposters.ru
http://www.mediafire.com/download/fpym2zzha3m5g15/00266_Padomju_plakati.zip

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 5 komentāri

Metaforu fabrikas salkanā radiācija

00265_RadiationMetaforu radīšana ir goda lieta. Tāpat kā goda lieta ir sociālo mītu radīšana. Metaforas var izmantot sociālajos mītos. Reizē ar jaunu metaforu izdomāšanu var rasties jauni sociālie mīti. Tāpēc sociālo konstrukciju radiācijā ne vienmēr ir novelkama stingra robeža starp metaforu un mītu. Metaforas starojums ir radniecīgs mīta starojumam. Gan metaforas, gan mīta radiācijas enerģija sekmē vienu un to pašu rezultātu – sabiedriskās apziņas transformāciju.

Metaforu radīšana ir vajadzīga darbība. Pat kaut kādā ziņā obligāta darbība, jo ietilpst kultūras sociālajā terapijā. Bez šīs darbības sabiedrības mentālais komforts nav sasniedzams. Sabiedrība sāk garīgi nīkuļot, ja savlaicīgi nesaņem jaunu metaforu porciju. Šo nīkuļošanu dēvē dažādi. Vēsturē ir sastopami tādi sabiedrības garīgās nīkuļošanas apzīmējumi kā bezidejiskuma laiks, stagnācijas periods, mietpilsoniskās snaudoņas gadi, degradācijas laikmets.

Ideologi zina par nepieciešamību regulāri atsvaidzināt metaforu kolekciju, apsūbējošās metaforas bez žēlastības nosūtot uz aizmirstības noliktavu. To vietā tiek radītas jaunas metaforas vai parodiski restaurēta senāka metafora no aizmirstības noliktavas. Bet tas prasa īpašu meistarību. Senāku metaforu parodiskā restaurācija prasa no ideologiem lielu talantu, atjautīgu izdomu un smalku poētisko izjūtu. Parodijas poētika nav pa spēkam katram literātam. Parodijas ģēniju ir ļoti maz pasaules literatūras vēsturē. Parodijas idejiskā struktūra nav pa spēkam katram ideologam.

Ideologi nevar nezināt par metaforu fabrikas specifiku. Šīs zināšanas ir viņu eksistenciālās būtības fundaments. Ideologu nepieciešamības un pastāvēšanas ikdienišķā jēga ir metaforu fabrikas radošā un organizātoriskā vadība. Ideologi ir gan kreatīvie kadri, gan savas kreatīvās produkcijas menedžeri un mārketologi, jo vislabāk orientējās savas produkcijas noietā.

Visjaunākajos laikos atsevišķās pēcpadomju zemēs (bet ne tikai pēcpadomju zemēs) ideologiem ir nadzīgi uzpeldējuši sīvi konkurenti – tā sauktie politiķi. Tā ir universiāli plikšķējoša vaislinieku grupa. Galvenokārt sastāv no masu jeb vidusmēra cilvēkiem. Tātad prāta ziņā ierobežotiem, bet viltīgiem un nekaunīgiem cilvēkiem. Masu cilvēku portretā ir maz patīkamu īpašību. Atklāti sakot, šī pelēkā fenomena pētnieki (no XIX gadsimta līdz mūsdienām) savās publikācijās nevienu labu īpašību nenosauc. Masu cilvēks ir visa pelēkā un nelabā iemiesojums. Bet tas vispaužās vienīgi tad, ja masu cilvēkā pārsvaru gūst viņa patmīlība, godkāre un uzdrīkstēšanās tēlot savam reālajam cilvēciskajam potenciālam neatbilstošu lomu. Dzīvē ne ar visiem masu cilvēkiem tā notiek. Ļoti daudzi dzīvo klusu un mierīgi, un ir patīkami laikabiedri. Lielākais ļaunums ir ambiciozi agresīvie masu cilvēki. Viņi ir morāli gatavi uz visu. Kā saka, pat māti pārdot. Ja neticiet, lūdzu, pajautājiet urbanovičušakoviešiem, par  kuriem balso dumjie latvieši un cittautieši.

Šā laika „politiķi” perfekti orientējās kultūras visos segmentos. Ja ikviens parastais mirstīgais latvietis perfekti orientējās nacionālajā jautājumā un hokejā, tad ikviens neparastais nemirstīgais „politiķis” perfekti orientējās visos jautājumos. Bet īpaši garīgās kultūras „nozarēs” (kā mežonīgi vulgāri saka bijusī kultūras ministre). „Politiķi” paši ir apņēmības pilni gan radīt metaforas, gan vadīt to realizāciju kultūras procesos. Viņiem ideologi nav vajadzīgi. Viņi paši ir ideologi.

Saprotams, tas mūs ir novedis pie tā, pie kā tas nekļūdīgi varēja novest. Tas mūs ir novedis pie aizas, pie kuras tradicionāli noved jebkura neprofesionāla, diletantiska, pašapzinīga un visbiežāk intelektuāli neadekvāta darbība. Sulīgāk sakot, tas ir sabiedrību novedis pie muļķību un idiotisma naktspoda, pie kā parasti noved nesaprātīgi, bet šķebinoši pašpārliecināti ne visai gudri un visbiežāk pavisam negudri kopgalda izrīkotāji, nemākulīgi gatavojot veselībai kaitīgu sakodienu.

Muļķību un  idiotisma naktspodu daži mūsu zinātāji ir pareizi nosaukuši par „sociālpolitisku šizofrēniju”. Internetā var lasīt: „Liela daļa Latvijas iedzīvotāju dzīvo savdabīgā greizo spoguļu karaļvalstī, ko atsevišķi eksperti pat skarbi dēvē par sociālpolitisku šizofrēniju”. Runa ir par sabiedrības masveida dezorientāciju. Tā attiecas uz jēdzienu un vērtību neizpratni, sociālpolitisko orientāciju, pasaules attīstības tendenču neizpratni.  Bet galvenais – savas valsts jēgas un nākotnes neizpratni.

Tā, piemēram, kādā no mūsu medijiem nesen bija teikts: „Par to, ka liela sabiedrības daļa ir dezorientēta izpratnē par to, ko nozīmē “nacionāls” un “nacionālistisks”, var pārliecināties diskusijās sociālajos tīklos un portālu komentāros. Daļa no Latvijas 30-gadnieku paaudzes uzskata, ka “nacionāls” ir teju vai sinonīms vārdam “nacistisks”, bet 21. gadsimta “nacionālisma” galējo izpausmi iemieso norvēģu masu slepkava Breivīks. [..] Esam aicinājuši cittautiešus pievienoties latviskai Latvijai, kuras ideju ne vien pietiekami neizprotam, bet kas mums bieži nemaz īsti nav rūpējusi”.

Par iedzīvotāju sociālpolitisko šizofrēniju liecina socioloģisko aptauju rezultāti. To rezumējums ir drausmīgs: „Plašā pētījumā par Latvijas sabiedrības izvēlēm politikā, ekonomikā un izglītībā ir secināts, ka mēs joprojām dzīvojam ne vien ar padomju mantojumu, bet vēl trakāk – mēs sevi uzskatām par tiem, kas nemaz neesam, proti, sakām vienu, domājam otru, bet darām vēl pavisam ko citu jeb, īsāk sakot, – dzīvojam pilnīgā greizo spoguļu karaļvalstī”. Protams, ka „greizo spoguļu karaļvalsts” ir šizofrēniska karaļvalsts. Tas ir mūsu debili universiālo „politiķu” sālījums. Viņu lielākais sasniegums pēcpadomju gados. Tautas elitārās reputācijas sagraušana, nabadzība, masveida aizceļošana un šizofrēniskā sabiedriskā apziņa, – tie ir mūsu „politiķu” lielākie sasniegumi LR gados. Par šo sasniegumu autoriem līdz 2011.gadam ir sastādīts vērtīgs dokuments. Cerot piedzīvot lustrāciju un tautas tribunāla izpriecas, tajā ir teikts: „Augstākie lēmēji Latvijā 20 gadu laikā ir bijuši kopskaitā 606 cilvēki (ieskaitot Augstāko Padomi, kopā ar Interfrontes frakciju). Pēc protokoliem Saeimas arhīvā ir iespējams noskaidrot katra devumu”.
Kāds varbūt gribēs aizbildināties: „Mēs nonācām amerikāņu apsaimniekošanā un paši neko nevaram izlemt”. Vēl kāds cits varbūt gribēs argumentēt: „Tauta ir muļķe, un tāpēc tā ir sapinusies sociālpolitiskajā šizofrēnijā”. Abas skabargas ir viegli izraujamas. Pirmajā gadījumā pietiek ar triviālo atsaukšanos uz dārgajiem kaimiņiem lietuviešiem. Ar viņiem mums XX un XXI gadsimtā ir kopīgi saimnieki. Taču lietuviešiem saimnieku vara nekad netraucēja dzīvot patstāvīgāk un labāk. Ja padomju gados pēc desas braucām uz Lietuvas veikaliem, tad tagad lietuviešu desu pērkam lietuviešu sabūvētajos lielveikalos Latvijā. Lietuviešu progress ir prātam neaptverams un pilnā mērā demonstrē mūsu saļimtību, kaut gan saimnieks un tā atvēlētā pašnoteikšanās brīvība mums ar lietuviešiem ir kopīga.

Tautas ir dažādas. Čarlzs Darvins tautas iedalīja civilizētajās un barbaru tautās. Zinātnē ir sastopami dažādi tautu grupējumi, ņemot vērā cilvēcisko kvalitāti un kultūras potenciālu. Zinātnē ir izstrādāti civilizētas un barbaru tautas kritēriji. Tādi bija jau Darvinam. Ja arī pieļaujam, ka ar latviešu tautu (precīzāk – Latvijā palikušo daļu) ir saldenskābas problēmas, tad tas šajā gadījumā (sarunā par šizofrēnisko sabiedrisko apziņu) nav galvenais. Galvenais ir tas, ka politiķu uzdevums un pienākums bija nepieļaut šizofrēniskās sabiedriskās apziņas burbuļojumu. Par tautas garīgo veselību ir kādam konsekventi un atbildīgi jārūpējās tāpat kā par fizisko veselību. Tā ir tāda pati triviāla tēze kā atgādinājums par lietuviešu desas sakām latviešu ēdienkartē. Turpinot triviālos atgādinājumus, vēl var atgādināt par ideoloģisko metaforu svētīgo ietekmi uz sociuma garīgo līdzsvaru. Ja ir labas metaforas un tās tiek regulāri atsvaidzinātas, tad sabiedriskā apziņa nevar pārvērsties sālsūdenī un sabiedrība nesāk velties aizā.

Mūsu „politiķi” jau pašā sākumā bija tik aprobežoti, ka neko nemācījās no „perestroikas” tehnoloģijām ideoloģiskajā darbā un tajā skaitā metaforu izdomāšanā. Viņi nespēja nosacīti atjaunotajam valstiskumam neko ideoloģiski piedāvāt, lai attiecīgi formētu sabiedrisko apziņu. Viņi bija pārāk aizņemti ar zagšanu un blēdībām, kā arī pielīšanu saimniekiem. Netika tālredzīgi saprasts pat tas, ka vārds „perestroika” bija lieliska metafora. Tā veica kolosālu darbu, radikāli izmainot (atsvaidzinot, uzmundrinot, iedvesmojot) sabiedrisko apziņu. Viens metaforiski lietots vārds faktiski asociējās ar dzīves pārkārtojumu uz visas planētas. „Perestroikas” rezultātā kardināli izmainījās pasaules ģeopolitiskā kārtība – tā dēvētā pasaules polu sistēma. Divpolārās pasaules (sociālisma un kapitālisma) vietā izveidojās vienpolārā pasaule. XX gs. beigās pret to neviens krasi neiebilda. Tagad ir savādāk. Tagad tiek runāts par daudzpolāro pasauli, un vienpolārās pasaules „piarēšana” tiek uzskatīta par amerikāņu klasiskās „izredzētības” -American exceptionalism- sindromu.

Starp citu, „izredzētība” ir amerikāņu galvenā metafora no XX gadsimta sākuma. To izmanto ļoti uzmanīgi, ar galvu domājot, lai metafora amerikāņiem neapniktu. Amerikāņiem metafora nav apnikusi. Tā ir apnikusi pārējiem planētas iedzīvotājiem. Bet tas ir cits jautājums.

Nav noliedzams, mūsu metaforai „tautas atmoda” bija sakramentāla iedarbība. Taču tā bija restaurēta metafora. To pirmo reizi lietoja XX gadsimta sākumā. Turklāt vēsturnieki atgādināja, ka tautas mošanās mums ir bijusi arī XIX gadsimtā. „Perestroikas” kontekstā mūsu dedzīgā mošanās esot jau trešā tautas atmoda. Sabiedrībā sākās smīnēšana: „Kad mēs beidzot atmodīsimies pa īstam?”, „Vai vispār esam spējīgi atmosties?”. Metaforas „tautas atmoda” īslaicīgo likteni nosacīja tās dziļā tuvība vienīgi latviešu tautai. Latvijas polietniskajā sabiedrībā metafora ne visai iederējās. Atceros, citu etnosu pārstāvji nesaprata, kāpēc pie mums tik daudz runā par atmodu. Pēc paskaidrojuma noklausīšanās cittautieši atbildēja, ka uz viņiem tas neattiecas, jo viņi jau sen esot atmodušies.

Vārdi paši par sevi vēl neko neizsaka. Izsaka intelektuālā konstrukcija, kuru attiecīgais vārds raksturo. Ja vārdu lieto metaforiski, tad vārda raksturotā intelektuālā konstrukcija iegūst patiesi dziļu ideoloģisko auru un sabiedrības apziņā asociējās ar daudzveidīgu parādību kompleksu. Metafora „perestroika” asociējās ar globālu kompleksu – visas sociālisma sistēmas pārbūvēšanu.

„Perestroikas” ideologi bija ļoti gudri cilvēki. Viņi sistemātiski atsvaidzināja savas ideoloģijas metaforisko kolekciju. Sabiedrība tika turēta nepārtrauktā enerģētiskajā sasprindzinājumā. Vispirms 1985.gadā bija metafora „paātrinājums”. To attiecināja uz padomju valsts attīstības paātrināšanu. 1987.gada janvārī sākās metaforas „perestroika” triumfa ēra. Vēlāk metaforu „perestroika” vajadzīgajā brīdī (ņemot vērā sabiedrības uzmanības noguruma pakāpi) papildināja citas metaforas: „atvērtība”, „sociālisms ar cilvēcisku seju”, „vispārcilvēciskās vērtības”, „demokrātiskais sociālisms”, „jaunā domāšana”. Cilvēkiem sākumā pat patika „privatizācija”. Viņi domāja, ka viss notiks tāpat kā kapitālistiskajās valstīs, bet nevis kriminālās „prihvatizācijas” formā.

Metafora ir tas pats, kas izziņas procesā ir koncepts – vispārīgs priekšstats. Tātad noteiktas jēgas konstrukcija, kas ir domāšanas organizācijas līdzeklis. Ar metaforas/koncepta palīdzību cilvēks skatās uz pasauli un vērtē pasauli. Metaforas tāpat kā konceptus rada. Metaforām tāpat kā konceptiem var ticēt. Taču var arī neticēt. Lai ticētu, metaforas manipulatīvi iemieso cilvēku domāšanā. Tiek veikta intelektuālā ietekmēšana, panākot vēlamās izmaiņas domāšanā. Lai veiktu intelektuālo ietekmēšanu, jālieto speciālas metodes. Tām ir jāatbilst cilvēka domāšanas formātiem. Jāņem vērā, ka cilvēks vienmēr dzīvo 1) reālajā pasaulē un 2) tēlaini nosacītajā pasaulē – tēlu un simbolu pasaulē.

Vispirms ir jāatbild uz jautājumu, kā cilvēks domā. Atbilde ir šāda: cilvēks domā ar jēdzieniem un tēliem, tos izsakot savā valodā. Valodā domas tiek izteiktas jēdzienos. Domāšanā tiek izmantoti tēli no mākslas un literatūras. Visbiežāk tiek izmantotas mākslinieku un rakstnieku izdomātās metaforas.

Lai būtiski ietekmētu domāšanu, jāpiedāvā ir jauni jēdzieni un jēdzienu konstrukcijas, kā arī jauni tēli, jauni žesti, jauni uzvedības stili. „Perestroika” bija gan jauns jēdziens, gan jauna metafora. Tāpēc ideoloģiskais efekts jau pirmajā momentā bija kolosāls. Jaunā metafora tūlīt iefiltrējās ne tikai padomju cilvēku domāšanā, bet arī pārējās cilvēces domāšanā.

Kādas jaunas metaforas piedāvāja mūsu „politiķi” no 1990.gada? Vai viņi vispār tiecās kardināli pieskaņot sabiedrisko apziņu jaunajiem vēsturiskajiem apstākļiem? Vai varēja būt pietiekama ideoloģiskā slodze telpiskajai metaforai „atgriešanās Eiropā”? Mēs jau padomju laikā lepojāmies, ka dzīvojam viseiropeiskākajā padomju republikā. Augstas amatpersonas par to priecājās presē. Padomju cilvēku ikdienas sarunās tā bija vispārpieņemta attieksme.

Pie tam pirms II Pasaules kara, kad it kā mēs jau būtu dzīvojuši Eiropā, eiropiešu apziņā vēl neeksistēja mīts par Eiropas vienotību un kaut kādu kopīgu konfederāciju ar tās mistisko „eiropeiskumu”. Ideja par nepieciešamību apvienoties eksistēja tikai aristokrātu intelektuāļu šaurā lokā. Viņi tautai par to nestāstīja. Mūžam nesaticīgo eiropiešu konsolidējošo biznesa projektu (ES izveidi) amerikāņi sāka tikai pēc II Pasaules kara. Viņi nolēma Eiropu pārņemt savā stingrajā koloniālajā uzraudzībā, lai nebūtu jābrauc karot pāri okeānam trešo reizi. Amerikāņi beidzot saprata, ka Eiropai ir vajadzīgs nikns sargsuns. Pēc I Pasaules kara dzīvi palikušie amerikāņi ar savām bisēm aizbrauca uz mājām, atstājot kašķīgos eiropiešus savvaļā. Tā bija politiskā, militārā un ģeopolitiskā kļūda, kuru amerikāņi rūpīgi izlaboja pēc II Pasaules kara. Pēc II Pasaules kara viņi palika Eiropā. Uzbūvēja karabāzes un sāka simtprocentīgi kontrolēt visus politiskos, ekonomiskos, militāros, garīgās kultūras procesus. Bez amerikāņu ziņas Eiropā nekas nenotiek.

Eiropieši vienmēr ir dzīvojuši ļoti nesaticīgi. Turklāt barbaru tautas, kuras neietilpa Romas impērijā un kristietību pieņēma apmēram 1000 gadus vēlāk, eiropieši  vispār neņēma un arī tagad klusībā pie sevis neņem nopietni. Jautājums par mūsu „atgriešanos Eiropā” tādējādi ir ļoti kutelīgs un vēsturiski pretrunīgs jautājums.

Tie, kuri bija studējuši, labi zināja jēdzienu „tirgus ekonomika”, „demokrātija”, „liberālisms” lomu kapitālistiskajā iekārtā. Arī šie jēdzieni nevarēja būtiski izmainīt sabiedrisko apziņu LR pašaizliedzīgai celtniecībai.

Drīzāk smieklīgu jēgu ieguva politiskajās aprindās trafaretā tēze (metafora) par mūsu „garīgo spēku” kā galveno vērtību un priekšrocību. Ar to domāja mūsu tautas augsto izglītotību, radošo dabu, prasmi zinātni un tehniku papildināt ar izgudrojumiem. Mūsu tautai nevar būt liels militārais spēks. Taču mums var būt liels garīgais spēks. Savu garīgo spēku varam pretstatīt jebkuram agresoram. Mēs varam visus uzvarēt ar savu garīgo spēku. Latviešu „garīgais spēks” kļuva kaut kas līdzīgs amerikāņu „izredzētībai”. Proti, Dievs latviešus ir izraudzījis par garīgā spēka izredzētajiem. Smieklīgi tas bija tāpēc, ka pirmais izglītības un zinātnes ministrs biedrs Piebalgs vēl pirms oficiālās iecelšanas jaunajā amatā kopā ar tautfrontiešu komisāriem (tipiskiem boļševiku komisāru kloniem) dedzīgi apsprieda jautājumu par Zinātņu akadēmijas likvidēšanu, zinātņu kandidātu un doktoru pasūtīšanu uz vienu vietu, „veco” profesoru un „veco” ierēdņu nostumšanu malā un pasūtīšanu uz to pašu vietu. Tika bravūrīgi spriests arī par citām skaistām iespējām svaigi atjaunotajā Latvijas Republikā, kurā spoža rītdiena pavērās paģirainām plikadīdām un kraupainiem sāndzimumiem.

Šo rindu autors bija liecinieks šausmīgajām diskusijām Minsteres latviešu ģimnāzijā, kas notika tūlīt pēc LTF uzvaras Augstākās padomes vēlēšanās. Diskusiju galvenā tēma bija, kā pēc iespējas ātrāk sagraut to, kas konstruktīvi varēja kalpot kā „garīgā spēka” placdarms. Turklāt tautfrontiešu komisāri neslēpa, ka viņi paši būs „garīgā spēka” placdarms. Nav nepieciešams paskaidrot, kas no tā ir realizējies dzīvē.

Tos cilvēkus, kuri uz pasauli lūkojās ar saprātīgām acīm un lieliski saprata mūsu neapskaužamo stāvokli, tādi jēdzieni kā „valstiskā suverenitāte” un „neatkarīgā valsts” varēja kaitināt. Reālajos politiskajos apstākļos muldēt par valstisko suverenitāti un neatkarīgo valsti, saprotams, ir farizejiski arī pašlaik.

Savukārt jēdziens „plurālisms” spēja iedvesmot vienīgi murgotājus no visdažādākajiem sociālajiem slāņiem. „Plurālisms” balamutēm atvēra durvis viņu „viedoklim” par visu, kas vien ienāk prātā bez minimālākās pietātes pret tādu faktoru publiskajā diskursā kā elementāru zināšanu nepieciešamība. „Plurālisma” dievinātājiem zināšanas nav vajadzīgas. „Plurālisma” fani iegūva verbālās caurejas leģitimitāti. Mūsu jaunā paaudze ir uzaugusi un skolojusies šajā verbālajā caurejā. „Plurālisms” tūlīt kļuva sinonīms tādiem skaistiem vārdiem latviešu valodā kā „muldēšana”, „plātīšanās”, „vaukšķēšana”, „spiegšana”, „sprauslāšana”, „sprediķošana”, „žvadzēšana”, „žņerkstēšana”, „žūžošana”, „žilbēšana”, „tarkšķēšana”, „taukšķēšana”, „tikšķēšana”, „tirkšķēšana”, „trallināšana”, „sprēgāšana” u.c.

Ja izskanētu jautājums, kādas jaunas metaforas piedāvā nesen dibinātā partija „Vienotība”, tad atbilde būtu īsa – nekādas! Šaubos, vai kāds saprātīgs cilvēks gribēs nopietni izturēties pret metaforu par Latvijas „veiksmes stāstu”. Domājams, paši „Vienotības” šarmantie daudzdarītāji pažobelē smīkņā par savu „veiksmes stāstu”.

Taču man nākas atvainoties. „Vienotība” ir radījusi lielisku metaforu. Par lielisku metaforu mūsmāju „politiķu” patoloģiskajai liekulībai var uzskatīt „Vienotības” pašidentifikāciju – „centriski labēja” partija. Tā noteikti ir gracioza metafora. Šie divi vārdi („centriski labēja”) ir metaforisks summējums mūsu „politiķu” liekulībai, politiskajai neizglītotībai, glumajai svētulībai, nekaunīgajai tendencei visiem siekalīgi izdabāt. Tā ir metafora, kuru var attiecināt arī uz citām partijām un mūsu politisko mazgātuvi vispār. Tādas divdabīgas kropli šķielējošas „centriski labējas”, „centriski kreisas”, „centriski nacionālas”, „centriski demokrātiskas” Jānusa partijas ir bijušas vienmēr šajā zemē. Pašlaik spilgtākā ir „Vienotība”.

Farizejisks ir partijas galvenais mērķis veidot „nacionālu, eiropeisku un demokrātisku valsti”. Visiem ir skaidrs, ko šajā faķīriskajā salaidumā nozīmē vārds „nacionālu” valsti. Tā ir klaji samākslota pielīšana latviešu elektorātam. Tajā pašā laikā partijai noder arī citu etnosu atbalsts. Tāpēc ir skaistais tautoloģiskais saaugums „eiropeiskā un demokrātiskā” valsts. Kas ir domāts ar ultramoderno identifikāciju „eiropeiska valsts”, nav īsti skaidrs nevienam ne tikai Latvijā. Nav taču domāta valsts atrašanās Eiropā. Tas būtu pārāk muļķīgi pat priekš „Vienotības”.

Farizejiskums pāraug haotiskā un fatāli nekompetentā vervelējumā, saistībrakstā solot „nodrošināt līdzsvaru starp Eiropas liberālajām, konservatīvajām un sociālajām vēstībām”. Vienotībnieku izklātais saulsargs „ietver gan tirgus konkurenci, gan spēcīgas vidusšķiras izveidošanu un solidāru sociālā atbalsta sistēmu”. „Vienotības” sacepumu sablīvētajā sabārtuvē vēl sagumst „Pieci sasniedzami mērķi Latvijas izaugsmei: 1) ražošanas atjaunošana Latvijā, 2) finansu patstāvība, 3) iekļaušanās eirozonā, 4) budžets ar pārpalikumu, 5) atbalsts eksportam”.

Neapšaubāmi, neviens no sanošajiem signālpīkstieniem nevar kļūt par metaforu un novest tautas apziņu līdz sarkankvēlei. Drīzāk pretēji. Var nokaitināt līdz sarkankvēlei, sabiedriskajā apziņā stimulējot sardonisku uzliesmojumu. Sīkbūtņu, sausiņu un sārtvaidžu sasālītās saslaukas atjaunot ražošanu, finansu patstāvību, budžeta pārpalikumu un eksportu drīzāk skan kā hameleonu ņirgāšanās par nodevīgi zaudēto ražošanu, finansu patstāvību, eksportu. Par budžeta pārpalikumu vispār negribas runāt. Šajā ziņā „Vienotība” ir pārvērtusi Latviju par pasaules godīgo ekonomistu izsmiekla objektu. Tāda pazemojuma gadījumos latvieši saka: „Kauns iziet uz ielas!”.

Mūsu vietējās metaforu fabrikas sakabe ar citu valstu metaforu fabrikām izpaužās vienā interesantā momentā. Var novērot jaunu tendenci Rietumu kultūrās. Valstiskajā ideoloģijā vairs netiek plaši izmantotas mākslas un literatūras metaforas. Tāpēc pašlaik sabiedrības attieksme pret daiļliteratūru un mākslu ir ļoti pavirša. Vissāpīgāk to pārdzīvo radošā inteliģence. Tā nemitīgi sūdzās par literatūras un mākslas izmiršanu. Sūdzības ir pamatotas visā Rietumu civilizācijā.

Tajā laikā, kad Rietumu un sociālisma zemēs māksla un literatūra bija valsts ideoloģijas organiskā sastāvdaļa, sabiedrība gribot negribot bija cieši savīta ar garīgo kultūru. Valsts pastiprināti rūpējās par šī savijuma stiprumu. Ja tas netiktu darīts, tad mākslinieciskajām metaforām nebūtu nekāda ideoloģiskā jēga. Valsts to lieliski apzinājās un speciāli gādāja, lai tautai ne brīdi neapsīktu interese par mākslu un literatūru. Valsts iespējas šajā ziņā ir neaprakstāmas. Vēl nesen cilvēki stāvēja garā rindā pēc daiļliteratūras grāmatām. Arī Latvijas PSR. Tagad valsts politika literatūras un mākslas jautājumos ir labākajā gadījumā vienaldzīga. Sliktākajā gadījumā, mākslu un literatūru ciniski aicinot pelnīt pašiem un dzīvot saskaņā ar brīvā tirgus principiem. No XVII gadsimta dominējošais uzskats, ka māksla norāda cilvēkiem pareizo dzīves ceļu, tagad tiek strauji aizmirsts un ignorēts. Ja kāds saka, ka māksla ir spējīga izmainīt pasauli, tad par viņu gardi smejas. Tagad garīgā kultūra tiek orientēta uz fizioloģisko – baudu, emocijām, izjūtām,  ķermeņa komfortu. Augstās kultūras marginalizācija ir acīmredzama.

Vēl nesen bija pilnīgi citādāk. Māksla un literatūra bija valsts ideoloģijas galvenā bāze. Tā, piemēram, PSRS trekni uzturēja un īpaši popularizēja ideologu (specdienestu) noskatītās radošās personības. Ar viņu muti valsts īstie ideologi, stūra mājās noslēpušies, uzrunāja sabiedrību. Speciāli pasūtītās un daiļradē makslinieciski iepītās metaforas kalpoja kā valstiski ideoloģiskās metaforas. Pie tam kompartijas līderi nebaidījās no dzejnieku, prozaiķu, gleznotāju, kinorežisoru milzīgās popularitātes sabiedrībā. Kompartijas līderi pat apzināti turējās ēnā. Ja kāds kompartijas boss stulbi tiecās pēc tautas mīlestības, tad viņu savlaicīgi apturēja un kārtīgi sabāra. Atšķirība starp kompartijas līderiem un šodienas „politiķiem” šajā ziņā ir fantastiska. Kā zināms, mūslaiku „politiķis” sapņo vienīgi par publicitāti. Tautai jau agrāk bija iepotēts dulls priekšstats: jo atpazīstamāks cilvēks, jo vērtīgāks cilvēks. Pašlaik šo dullo priekšstatu visvairāk ekspluatē „politiķi”.

Šovasar interesanti pētījumi tika publicēti par brāļu Strugacku un Mihaila Bahtina lomu PSRS ideoloģiskajā stratēģijā. Jau agrāk bija lasīts, ka pūļa elks dzejnieks Vozņesenskis drīkstēja PSRS VDK priekšniekam Andropovam zvanīt jebkurā diennakts stundā, lai konsultētos par kārtējo kantora uzdevumu. Medijos pieejama informācija par Landsberģa kandidatūras apspriešanu „Sajudis” līdera amatam. 1988.gada rudenī Lietuvas PSR VDK priekšsēdētājs ģenerālis Eduards Eismutis Lietuvas KP CK birojā visaugstākajam amatam lietuviešu tautas frontē rekomendēja sabiedrībā pazīstamo muzikologu Landsberģi. Partijas vadība atbalstīja ģenerāļa rekomendēto kandidatūru. Saprotams, pie mums tādā pašā garā notika pazīstamā žurnālista Daiņa Īvāna izvēle LTF priekšsēdētāja godam. Sabiedriskā apziņa bija savlaicīgi profesionāli sagatavota. Dainis Īvāns sabiedrībā bija atpazīstama personība un pilnā mērā piemērota tautas atmodas simboliskajai stūrēšanai „auseklīšiem” izraibinātā džemperī. Ja nemaldos, LTF 1. kongresā ģenerāļu un LKP CK biroja izvēli pasludināja biedrs Peters. Kongresa dalībnieki tūlīt visu pareizi uztvēra un nobalsoja par biedru Īvānu Daini.

Pie mums par šīm specoperācijām var retrospektīvi smalkāk atmiņās padalīties Petera kungs. Jau agrāk viņa publikācijās nešpetni ielavījās viens otrs kara noslēpums par radošās inteliģences un padomju ideologu (specdienestu) sadarbību. Teiksim, kara noslēpums par to, kas ar kuru staigāja pa parku, apspriežot radošās inteliģences kampaņas „perestroikas” atbalstīšanai.  Petera kungam materiālu netrūkst kutinoši patīkamajām atmiņām par literātu ziedu laikiem un savu ietekmīgumu. Diemžēl dzīvo liecinieku kļūst arvien mazāk. Nupat viņā saulē aizgāja Ziedoņa kungs. Viņš arī noteikti varēja daudz pastāstīt par ideoloģijas druvā dūcošajiem pseidodzejnieku kombainiem.

„Perestroika” balstījās uz mākslinieciski radošo inteliģenci. T.s. tehniskā inteliģence tika mazāk izmantota. Tāpēc Stradiņa kungs  LTF 1. kongresa atklāšanas dienā, nomaskējies necilās zemnieka drānās, skaudīgi ložņāja ap Kongresu namu un nemierīgi šķielēja uz svaigā gaisā iznākušajiem „perestroikas” arhitektu izraudzītajiem dzejniekiem, rakstniekiem, dramaturgiem, literatūras kritiķiem, mākslas zinātniekiem, komponistiem, muzikologiem, gleznotājiem, žurnālistiem, kinorežisoriem, kinooperātoriem, kino kritiķiem, augstskolu pasniedzējiem, aktieriem, teātru režisoriem, TV skaistajām diktorēm. Stradiņa kunga ložņāšanai bija cēls motīvs. Tolaik neziņa bija liela. Vēl nevarēja īsti saprast, cik droši vai nedroši ir atbalstīt Latvijas Tautas fronti. Varēja nokavēt īsto brīdi sākt klanīties jaunajam politiskajam spēkam. Stradiņa kungs to nedrīkstēja pieļaut.

Tagad ir citi laiki. Tagad galvenie ideologi ir „politiķi”. Viņi paši tēlo ideologus, paši izdomā metaforas, paši tās izkarina publiskajā telpā. Viņiem pelēkie kardināli nav vajadzīgi. Viņi paši ir pelēkie kardināli, jo viņu gaišredzība nepazīst nekādus ierobežojumus. Tāds gaudens pavērsiens jaunajos laikos ir skaidrojams ar politiķu profesijas masveidību. Masveidība automātiski atsaucās uz kvalitāti. Politikā ienāk masu cilvēki. Viņi nav visai gudri. Viņiem piemīt mazvērtības komplekss. Viņi zina, ka ideologi ir gudri cilvēki. Masu cilvēkam gudrs cilvēks izraisa alerģiju. Masu cilvēks tāpēc paniski un histēriski izvairās no gudriem cilvēkiem. Tajā skaitā ideologiem. Masu cilvēks pats sāk atdarināt ideologu. Masu cilvēks tādējādi pats it kā nonāk gudra cilvēka statusā. Tas viņam sagādā saldu gņudoņu vēderā.

Lai ideoloģijā izmantotu radošo personību, tā ir speciāli „jāuzpiarē” sabiedrībā. Radošā personība kļūst slavenāka par politiķi. Īsti politiķi par to pasmaida. Viņus neuztrauc, ja radošā personība ir slavenāka par politiķi. Īsts politiķis par to priecājās. Īsts politiķis tādu stāvokli prot lieliski izmantot ideoloģijā, diplomātijā, politikā. Īsti politiķi ir sastopami Krievijā, ASV, Lielbritānijā, Francijā, Skandināvijas valstīs, Vācijā, Spānijā, Itālijā un noteikti arī citās īstās valstīs. Tiek uzskatīts, ka Rietumu civilizācijā pašlaik vislielākā tipiski izteiktu masu cilvēku koncentrācija ir ES politiskajās struktūrās. Tajās dominē „plastmasas” (t.i., neīsti) politiķi un šovmeni. Tāda terminoloģija ir sastopama ārzemju medijos.

Pseidopolitiķi nav spējīgi pieļaut, ka, teiksim, kāds dzejnieciņš ir slavenāks par viņiem. Pseidopolitiķi vēlas būt visslavenākie. Tāpēc viņi paši ar savu ūdensgalvu moca ideoloģiju. Tāpēc, pasvītroju, mūsu dzīve ir tik politizēta. Visa mūsu esamība riņķo ap „politiķiem” un viņu māžošanos. „Politiķis” ar savu „politiku” visur ir centrā – Doma baznīcā, 15.augusta manifestācijā Aglonā, operā, teātrī, izstādē, koncertā, sporta sacensībās, dziesmu svētkos, gadatirgū, augstskolā, zinātniskajā institūtā, jaunu tiltu, lielveikalu, daudzdzīvokļu namu, restorānu, peldēšanās sezonas, alus svētku atklāšanā. Ja kādam ir jubileja vai kaut kādi svētki, tad kāzu ģenerālis tagad ir „politiķis”. Nekas vairs nenotiek bez „politiķiem”. Visur un vienmēr „politiķis” ir centrālā figūra.

Par šo gaudeno pavērsienu Rietumu valstīs ir sarakstītas grāmatas. Internetā katru dienu var lasīt daudzus rakstus. Politikas, politiķu, ideoloģijas kvalitātes nenormālais noslīdējums ir ļoti aktuāla tēma. Tēma ir aktuāla, jo tā ir ļoti vitāla tēma. No ideoloģijas kvalitātes ir atkarīga cilvēciskā kapitāla kvalitāte. Ja gribam pienācīgā līmenī saglabāt cilvēciskā kapitāla kvalitāti, tad noteikti ir jāpanāk ideoloģijas adekvāta kvalitāte. Par kultūras sociālo terapiju ir jārūpējās katru dienu.

Arturs Priedītis
/2013, septembris/
http://www.artursprieditis.lv/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Operas nozīme kapitālistiskā sabiedrībā

Metropolitan opera, 1937.g.

Metropolitan opera, 1937.g.

Dēļ plaši presē atspoguļotajām kaislībām ap Latvijas nacionālo operu un tās vadības nomaiņu, operai ir pievērsta īpaša sabiedrības uzmanība. Tai pat laikā reti kurš zina operas patieso nozīmi „tirgus ekonomikas” apstākļos (Latvijā, piemēram, opera ir pacelta tādā līmenī, ka speciāli operai eksistē atsevišķs likums, kurš reglamentē tās darbu). Ļoti labi liekulīgo un pilnībā izkropļoto operas lomu (kam ir mazs sakars ar kultūru) kapitālistiskā sabiedrībā savā dokumentālā (uz patiesiem faktiem balstītā) stāstījumā „Bads pārpilnībā” attēloja Frīdrihs Elarts. Lai gan šis darbs ir nacistiskās Vācijas antiamerikāniskās propogandas produkts (grāmata iznāca 1944.gadā), viss tajā aprakstītais ir patiesība (propoganda izpaužas ļoti vienkāršajā, lielām tautas masām viegli saprotamā aprakstīšanas stilā un plašā grāmatas izplatībā (Ostlandē latviski tā iznāca 7000 eksemplāru metienā)), par ko katrs var pārliecināties salīdzinot aprakstīto to laiku Ameriku ar šodienas ASV un šodienas proamerikānisko Latviju. Rakstīts par tiem laikiem, bet reāli aprakstīti arī šie laiki. Visa grāmata elektroniskā versijā ir pieejama te: http://gramataselektroniski.blog.com/2013/02/17/bads-parpilniba-fridrihs-elarts/  , bet zemāk ir grāmatas fragments, kas veltīts operai un labi parāda kam patiesībā tā ir paredzēta.

„Svētlaimīgās gavilēs plūst skaņas caur telpu. Kā burvīgas vītnes tās vijas ap balkona kolonnām; brāzmainos akordos aizplūst līdz augstajiem griestiem, pēkšņi apslāpētā kaislībā atkrīt atpakaļ orķestrī un metas kustīgā maiņu spēlē pretim dziedātājiem, kas augšā dziļajā, krāšņajā skatuvē uzsāk spēli par mīlu, laimi un nāvi.

Novembris. „Metropolitan Opera House” uzsāk jauno sezonu. No ārpuses diezgan neglītā teātra dzeltenā ķieģeļu ēka atrodas pie Brodvejas un „Great White Way” – „Lielā baltā ceļa” – Ņujorkas nakts dzīves centra. „Metropolitan” starp citu ir vienīgā pastāvīgā opera Savienotajās valstīs…

Tagad vairāk nekā 3000 vietu lielais nams ir izpārdots.

Sezonas sākums.

Orķestrī ar ministru algām kopā savākti zemes lielākie mūziķi.

Slavens Eiropas diriģents vada takts zizli; nekad vēl nedzirdēta skaistuma skaņas izvilina viņa slaidās, nervozās rokas no balsīm un instrumentiem.

Daudz mēnešus operas aģenti ir apbraukājuši labākos Eiropas teātrus, savākdami skaistākās balsis, solīdami dziedātājām un dziedoņiem vilinošākos līgumus par vienu viesizrādi Metropolitānā.

Mākslinieku izpildījums ir vislabākais, arī orķestris un diriģents pieliek visas pūles…

Svinīgs, bijīgs klusums valda pār svinīgi noskaņotiem klausītājiem, pavada pirmo cēlienu un seko lielās, cēlās mākslas risinājumam.

Iesākas otrais cēliens.

Diriģents klusina vijoļu saldo dziedājumu līdz maigākajam pianissimo, aizkustinoši tam pāri lidinājas daiļskanīgā visā pasaulē slavenās, simtiem tūkstošu godinātās sievietes balss.

Bauc – – nebēdīgā sviedienā aizsitas kādas durvis.

Valdzinājums ir izbeidzies. Trīstūkstoš kaklu izstiepjas pret pirmā balkona trešo ložu. Trīstūkstoš binokļu pavēršas uz augšu, no augšējiem balkoniem uz leju. Seši tūkstoši kāju švīkoņa; apslāpēti čuksti, nemiers visā namā…

Diriģents, orķestris un dziedoņi ir izspēlējuši. Māksla atstāj savu vietu – tā noder tikai vēl kā patīkams fons, skaņu kulises, panorāma mirdzošai zvaigznei, kas stājas viņas vietā.

Līdz šim tukšajā balkona trešajā ložā ir parādījusies Ive Saimingtona.

Viņas garlaikotais skatiens pārslīd satraukto publiku. Tikai mirkli viņu saista kaislīgā, reibinošā skatuves norise.

Tad viņa atzveļas krēslā, kas apvilkts ar dārgu, ļoti vērtīgu brokātu un iegūts kāda nabadzībā nonākuša franču hercoga pilī. Čalodama viņa pievēršas kavalieriem, – mēmai, elegantai miesas sardzei frakās – kas viņai sekoja ložā. Rībinot viņi steidzīgi piebīda savus krēslus. Katrs cenšas nokļūt skaistās sievietes tuvumā.

Ive va ir skaista, apburoši skaista. Cik veca viņa varētu būt? Grūti pateikt. No parketa raugoties, viņai var dot tikai divdesmit – tikai daži intimi draugi zina, ka viņa jau sen pāri trīsdesmito gadu robežai. Divas, trīs stundas notiek ik dienas skaistuma kopšana. Ar katru aizjūras kuģi pienāk franču ādas, smaržūdeņu, pūdera, sejas masku jaunie sūtījumi, un pelde, ko viņa ik rītus liek sagatavot no svaigi plūktām mētrām, maksā skaidrus 60 dolarus. [tiem laikiem ļoti liela nauda; salīdzinājumam vidējā alga – 15$]

Ziemā vēl vairāk, jo tad jāaudzē mētras īpašās siltumnīcās.

Starp citu viņas apkalpotāja nejauši arī saņem 60 dolarus skaidras mēnešalgas. Pie tam blakus grūtajam darbam viņai jāpacieš savas kundzes nepanesamie untumi, kad tā labprāt meitai iedur ar nagu griezītēm.

Parketā čuksti.

„Džibsona gerla… nē, tā nav viņa… viņas māte…”

Par Saimingtonas tēvu nerunā. Viņš dzīvo kaut kur kā Merijlendas valsts savienības senātors, un bez tam viņa uzdevums ir financēt Ives dārgo, vērtīgo dzīvību. Tas viņam kā savienības galvas pilsētas Vašingtonas bagātākajam vīram nenākas grūti.

Citādi viņš nekādu lomu nespēlē.

Bet māti pazīst visa Amerika, arī krietna vecās pasaules daļa.

Gibson Girl

Gibson Girl

Jo viņa taču bija pirmā… Džibsona gerla! [par to laiku ASV sievietes skaistuma etalonu uzskatīti ASV sieviešu portreti]

Miljonu attēlos, sienas izgreznojumos, cigarešu kastītēs, desu reklāmās, kā arī lētās pasta kartītēs viņas seja apceļoja visu zemes lodi. Viņa bija tā skaistuma ideāla paraugs, kuru veikalnieciskais zīmētājs Čarls Dana Džibsons [Čarls Dana Džibsons (1867 – 1944) Amerikāņu mākslinieks, grafiķis, t.s. “Džibsona meitenes”, kas tiek uzskatīts par sava laika ASV sievietes skaistuma etalonu, radītājs] bija radījis amerikānietes glorificēšanai.

Liela, slaida, mazliet patīkami atlētiska, retu reizi erotiski kairinoša sieviete eņģeļa seju, bet atraidošām, vēsi apsverošām acīm.

Džibsona gerla.

Un Ives Saimingonas māte bija Džibsona pirmais modelis, pēc kura viņš pastāvīgi radīja attēlus tūkstoškārtējās variācijās, bet tomēr vienmēr līdzīgus.

Ilgu laiku Ņujorkas sabiedrības dāmas sīvi cīnījās pēc goda kļūt par Džibsona pirmo modeli, bet Saimingtona kundze neatdeva to nevienam. Niknā cīņā viņa to aizstāvēja.

Kādreiz pozēt Džibsona mazākai skicei, pirms pasaules kara nozīmēja iegūt labāko ieteikšanu, kas atvēra visus vārtus un garantēja laulības ar dolarmiljonāru…

Džibsona gerla… dziesmās viņu apdziedāja, viņai par godu rakstīja teātra lugas, neskaitāmās dzejās viņu slavināja, sumināja, lielīja un cēla debesīs – Amerika savu Džibsona gerlu…

Tad nu tagad Džibsona gerlas meita sēž Metropolitānā pirmā balkona trešajā ložā – viņa smejas, čalo, flirtē, iesit jaunajam Vanderbiltam, kas pārdroši nolūkojas viņas tiešām diezgan dziļajā tērpa izgriezumā, ar vēdekli, kas ir darināts no simtiem kolibrīspalvām.

Laika pa laikam viņa paceļ zelta lorneti, kuras stikli ietverti tās pašas krāsas dārgakmeņu ielokā, un gurdenu skatu aplūko skatuvi. Ivei ir ārkārtīgi veselas acis, bet šinī sezonā uzskata par šiku būt tuvredzīgam.

Izrāde par mīlu un bēdām turpinājas. Diriģenta un mākslinieku pienākums ir neievērot traucējumu pirmajā balkonā. Vai tur augšā ar troksni aizkrīt kādas durvis, kāda meita gaiši iesmejas un vīriešu smieklu koris tai atbild – tas te pieder pie izrādes, tāpat kā orķestra mūzika.

Un vai tam māksliniekam, kas, sava uzdevuma apgarots, celtu kādus iebildumus!

Ir daudz līdzekļu apklusināt viņu uz visiem laikiem, samaitāt viņa karjēru un mākslinieka vārdu…

Parketā izkaisīti sēž lielo lapu reportieri. Nekautrīgi tie aplūko ložas, kuras tagad sāk pildīties. Katru tērpu, katru seju, rokas, plecus, rotas, cepures viņi notausta ar saviem binokļiem. Uzcītīgi viņi raksta piezīmes, un rītu visi ņujorkieši lasīs: „Zelta pakavs darīja savam nosaukumam godu. Viss mirdzēja un laistījās, tā kā pat sultāns varētu skaudībā nobālēt, kad viņš iedomātos sava paša nabadzīgo dārglietu krātuvi…”

Kāds cits dzejo: „Ive Saimingtona, mūsu neaizmirstamā Džibsona gerlas brīnumskaistā meita, valkāja Lionas zīda tirkiza zilumā tērpu, brīnišķīgi saskaņotu krāsā ar viņas sarkanblondajiem matiem – jeb tie bija krāsoti tērpa krāsā? – galvā tādas pašas krāsas cepure ar paradīzes putniem, kurus saturēja zelta sprādzes – Tiffany u. Co., mūsu nesalīdzināmie juvelieri 37. ielā zinās to cenu. Ives marmora vēsuma plecus sildīja sudrablapsu apmetnis…”

Tagad viņa nolika kažoku pār ložas malu. Sniega baltumā viz viņas pleci pustumsā. Kailajās rokās un rožaini nopūderētajā kaklā laistās rotas, ar kurām kādreiz Saimingtona tēvs apbēra savu Džibsona gerlu un tagad Ivi.

„Šodien viņai vairāk mugurā”, blakus ložā iečukst, savam ņirdzošajam kaimiņam, garlaikoti uzpūtīga izskata jauneklim, „vairāk nekā viņreiz… redzēju viņu „Zilā pāvā” – tu taču pazīsti jauno klubu Haustona ielā? Nē? Nu tad pēc tam aiziesim… turp iet tikai gluži smalki cilvēki… jā, tur Ive nesen uzstājās… kaila… nu jā – īsā zīda naktskrekliņā – aiz viņas prožektori, tas tikpat kā nekas… dziedāja dažas jaukas dziesmiņas… korāļi, draudziņ, kādus dzied Trīsvienības baznīcā, tie gan nebija… redzēsim, varbūt viņa šodien atkal dziedās… viņa katru vakaru tur, pa lielākai daļai ar mazo bokseri Herringu…”

Skaistā Ive, kas tik labprāt Ievas lomā dzied grēcīgas dziesmiņas, nupat sveicina, kūtri mājot ar roku uz pretējo ložu.

Arī tur durvju vēršana, pļāpāšana, smiekli.

„Zelta pakavs” – labāk tiešām tautas mutē nevarēja nosaukt Metropolitāna operas pirmo balkonu – pildījās. Ieradās Ņujorkas „augstākais četrsimts”. Laikā ierasties uz uvertīru, pēc viņu ieskatiem nav smalki – to dara vienkāršā tauta, kas, protams, arī frakās tērpta, šinī vakarā dabūja vietu pēdējās parketa rindās, maksājot „melnajam” biļešu pārdevējam 30 līdz 50 dolaru.

Kad priekškars pirmo reizi paveras, viņi vēl sēž Delmonikā, dārgākajā Ņujorkas restorānā pie 5. avenijas vai arī Savarinā pie Brodveja, Placa viesnīcas persu restorānā, jeb, varbūt, pie „Šerija”, kādā ļoti mazā lokālā ar nedaudz galdiņiem un sālītām cenām.

Tikai otram cēlienam sākoties, viņi ierodas: Volstrīta dolaru ķēniņi. Trestu valdnieki. Polītiskā veikala lielie organizātori. Pilsētas pārvaldes aukliņu vilcēji. Biržas spekulanti. Vīri, kas visiem spēkiem cenšas iznest cauri senča – trapera atstāto mantojumu, un tomēr redz to ik dienas augam. Tad vīri, kas pēkšņi kļūst miljonāri, nevienam nezinot, kur šī bagātība tik ātri rodas.

Kā miesas sardze tos ielenc sievietes, kas ieņēmušas ložas pirmo rindu.

Skaistas, jaunas sievietes ar daudz rotām un lielu dekoltē.

Mazāk skaistas, vecākas dāmas ar vēl vairāk rotām un vēl lielāku dekoltē.

Sievietes, kas vienaldzīgā lepnumā rāda savu draugu bagātību, un sievietes vecākajā ģimenes rotā vienmēr vēl izskatīdamās kā viņu vecās mātes, kas devās kādreiz ceļa ratos uz rietumiem.

Balti viz krēslā rokas un pleci. Zelts mirdz un laistās. Pērles dus kā smagi, tumši pilieni uz rožainās ādas. Skaistākie pasaules dārgakmeņi, bagātīgi ietverti zeltā, sidrabā un platīnā, mirgo kā dzirkstošas zvaigznes. Smagi auskari, aizskardami pūderētos plecus, skan klusā kustībā. Zīds čaukst un šalc, dārgāko Aļaskas, Sibirijas un Dienvidamerikas ādu mēteļi nevērīgi pārmesti krēsliem.

Dienvidjūrā pēc šīm pērlēm nira malaji, līdz kādu dienu asiņainas putas uzpeldēja kā tērauds zilā ūdens virsū – „Haizivs”, čukstēja tad biedri smailajā laivā. Pēc vienas stundas arī viņi atkal laidās dibenā, jo vajadzēja taču kaut ko nopelnīt sev, sievai, bērniem.

Kalifornijā, Austrālijā, Dienvidafrikā visu rašu vīrieši kāri vandīja kvēlošās smiltīs, meklēdami zeltu, kuru iegūstot, apdomīgi vīri pārvērtās bestijās, sievietes pārdeva savu godu, un sirmgalvji bez apdoma slepkavoja.

Indiešu kuliji, baltie „strādnieki”, kuriem neklājas labāk kā vergiem, ķīnieši, katras rases un krāsas jaukteņi dzina visās pasaules daļās kapli un lāpstu dimantu lauku stingušajā zemā – par nedaudziem feniņiem dienas algas.

Un zvēru mednieki, droši, pārgalvīgi vīri, bija izstaigājuši ziemeļu ledus tuksnešus, dzīvojuši gadiem ilgi trūcīgās Aļaskas blokmājās, vieni, tālu no lielajām pilsētām, mēnešiem ilgi bez saules gaismas, lai iegūtu ādas, kuras šīs sievietes rītu nevērīgi atdāvinās – jo lūk, cauna patlaban „izgājusi no modes”…

Visi viņi dienu no dienas lika dzīvības uz spēli par trūcīgu algu, kura viņiem tomēr bija vajadzīga, lai vilktu šo nabadzīgo dzīvi.

Visi viņi bija sūri strādājuši, badojušies un saluši, pārcietuši briesmas un cīņas, dzīvojuši vientuļi un miruši vientuļi – lai „Zelta pakavs” varētu zaigot un mirdzēt zeltā, pērlēs un dārgakmeņos.

Veselas valsts bagātību skate notiek Ņujorkas Metropolitāna operas pirmajā balkonā.

Ko tas gan lielu nozīmē, ka Mimī, diloņa, drudža kratīta, Rūdolfa trūcīgajā istabiņā atvadās no mīlas, ziedoņa un dzīves?

Ko gan lielu nozīmē šīs zūdošās, dziļi aizgrābjošās skaņas, kas mūs uz mirkli liekas novedam uz šaurā tilta starp dzīvību un nāvi?

Ko gan nozīmē augstākās pilnības māksla pret jautājumu, vai ledijai Etelei Landis – viņas gandrīz 40 gadus vecākais vīrs nopelnīja spekulācijā milzu bagātību Elektro akcijās – šodien platīnblondajos matos bija īstā diadēma vai tikai – arī grēcīgi dārgs – atdarinājums, un īstā diadēma glabājas mājas seifā divu bruņotu detektīvu apsardzībā?

Vai arī pret ne mazāk svarīgo jautājumu, ko uzstāda sev publika: Vai mazliet četrstūrainais, padruknais vīrs Gūldu ložā bija lūgts viesis vai tikai nolīgts detektīvs dāmu rotu uzmanīšanai?

Pa to starpu var Mimī mierīgi nomirt. Nav jau tik svarīgi…

Šo citu zināt ir daudz svarīgāk…

Visi viņi ir šeit, kuru vārdus dienu no dienas var lasīt lielo laikrakstu slejās; ja reportieri viņus pietiekami bieži nepiemin, par to gādā viņu augsti atalgotie „Publicity” aģenti [personiskām vajadzībām algotie PR, jeb sabiedrisko attiecību speciālisti].

Astori – viens dēls pirms nedaudz nedēļām sabrauca kādu sievieti, aizliegtā ātrumā drāzdamies caur Džersī sitiju. Vakarā pēc savas – pats par sevi saprotams – attaisnošanas, viņš savai pašreizējai draudzenei Brodveja Gaietī teātra melnsprogainajai Sisijai ielika viņas zeķturī USA prezidenta gada algu – 75.000 dolarus.

Gūldi – ģimenes vecākais nekad nemēdz dot vairāk par desmit centiem dzeramnaudas; audzinošos nolūkos, kā viņš labprāt uzsver – arī viņš esot kādreiz iesācis no mazumiņa.

Vanderbilti, kuru bagātība cēlusies no spekulācijām ar veselā kuģniecības sabiedrībām un dzelzceļlīnijām.

Barbara Vulvorta Hatona

Barbara Vulvorta Hatona

Vulvorta preču nams reprezentējas ar sava dibinātāja mazmeitu, septiņpadsmitgadīgo Barbaru Hetonu [Barbara Vulvorta Hatona (1912 – 1979) – ASV lielveikalu tīkla Woolworth (pašreiz Foot Locker, Inc.) dibinātāja Frenka Vulvorta (1852 – 1919) meita. Septiņas reizes precējusies, tikusi vairākkārt izmantota no savu vīru un draugu puses. Mūža beigās bija zaudējusi lielāko daļu savu bagātību] – visa Ņujorka vēl runā par svētkiem, kas notika nesen, kad viņu ieveda sabiedrībā. Tie izmaksāja pāri par 60.000 dolaru, un, to slavēdams, šī laikmeta chronists varēja vēstīt: „viesnīcu īpašnieki, puķu pārdevēji un modes saloni svētīja Vulvorta vārdu”.

Šodien „Princess Five and Tev” – „princese 5 un 10”, kā tautā viņu ir iesaukuši pēc Vulvorta lētajām cenām, kas tomēr viņai dod vairāk simts miljonu bagātību – parādās ar savu jauno pielūdzēju pulku: tur ir Džimijs Blekelijs un Tonijs Bidles, viņas brālēns Džimijs Donahūs un Fils Plānts, kas reiz mantos sava tēva, admirāļa Nortona Plānta 20 miljonu bagātību. Viņš ne bez iemesla skaitās par šo aprindu Kasanovu [Džakomo Kazanova (1725 – 1798) – rakstnieks un avantūrists. Dzimis Venēcijā, aktieru ģimenē. Studējis Padujas universitātē, vēlējies kļūt par mācītāju, taču skandalozu mīlas romānu dēļ tas nav bijis iespējams. Kļuva par tiesību doktoru. Rakstīja lugas, dzeju, pamfletus, viņa pazīstamākais darbs ir autobiogrāfija “Manas dzīves vēsture”. Bija slavens ar neskaitāmām mīlas dēkām, dēļ kā viņa uzvārds kļuva par sinonīmu vārdiem meitumednieks, bruņčumednieks utt.]. Pie tam ar šo slavu viņš panācis tik lielu iespaidu uz Barbaru, ka vecāki pa galvu pa kaklu sūtīs viņu Eiropas ceļojumā ar negaidītu rezultātu – viņa no šī izbraukuma pārvedīs mājās savu nākamo (pagaidām pirmo) vīru, princi Aleksi Mdivāni, kura šūpulis kārts kaut kur Kaukāzā.

Herberts Henrijs Lehmans , Fēlikss Moriss Varburgs, Edvīns Seligmans

Herberts Henrijs Lehmans , Fēlikss Moriss Varburgs, Edvīns Seligmans

Tālāk redzami – neiespējami visus uzskaitīt – Herberts Lēmanis [Herberts Henrijs Lehmans (1878-1963) – Ņujorkas gubernators no 1933 līdz 1942. gadam un Ņujorkas štata ASV senators no 1950. līdz 1957.gadam. Viens no „Lehman Brothers” līdzpartneriem], kas vēlāk kā gubernātors būs Ņujorkas valsts visvarenākais valdnieks; viņa draugi žīdi Vārburgs [Fēlikss Moriss Varburgs (1871 – 1937) – ietekmīgs Amerikas baņķieris, viens no galvenajiem Federālo rezervju sistēmas izveidošanas aizstāvjiem. Dzimis Vācijā, ietekmīgu baņķieru ģimenē, viņa vectēvs Mozus Markus Varburgs ir viens no 1798.gadā dibinātās un joprojām darbojošās bankas „M.M.Warburg” dibinātājiem. 1895.gadā apprecējās ar investīciju bankas „Kuhn, Loeb and Company” vadītāja Džeikoba Henrija Šifta (1847-1920) meitu Terēzu; ģimenē piedzima pieci bērni – Frederiks Markuss, Džeralds Fēlikss, Pauls Fēlikss, Edvards Mortimers Moriss un meita Karola], Zēligmanis [Edvīns Seligmans (1861-1939)  – ASV ekonomists, baņķiera Jozefa Seligmana dēls] un Levinsons, 3 miljonu smagi baņķieri, tup sarunājoties viņa ložā.

Džeims Džozefs Hains

Džeims Džozefs Hains

Uz ceturtdaļstundu parādās arī mūžīgi ņirdzošā Džemsa J. Heinesa [Džeims Džozefs Hains (1876-1957) – ASV Demokrātu partijas politiķis, visietekmīgākais Tāmmani Holas priekšnieks] treknā seja; viņam nav ne cieņas, ne amata, viņš ir tikai Temeni Holla [Tāmmani Hola jeb Sv.Tāmmani sabiedrība jeb Sv.Tāmmani dēli jeb Kolumbijas ordenis – 1789.gadā dibināta politiska organizācija Ņujorkas pilsētā (sākotnēji – „īsto amerikāņu” klubs), kas kļuva par vienu no galvenajiem Demokrātu partijas organizatoriskajiem balstiem Ņujorkā. Nosaukta indiāņu virsaiša vārdā, kuram ir nopelni miermīlīgā sadzīvošanā ar angļu kolonistiem] USA demokratu vēlēšanas organizācijas „boss” – un kļūst pie tam par bagātu vīru.

Protams – pēc 10 gadiem kāda zvērināto žūrija viņu apvainos korupcijā un kukuļošanā, un kāda tiesa ieliks viņu cietumā.

Pēdējās skaņas ir izskanējušas. Nošalc priekškars. Atskan aplausi. Labu tiesu tie ir domāti vīriešiem un sievietēm pirmajā balkonā, kas tagad čalodami, vaļīgi ieglauzdamies dārgajos kažokos virzās uz izeju.

Ārā gaida rinda mašīnu. Piebrauc Amerikas dārgākie, ekstravagantākie luksusautomobiļi. Šoferi – starp viņiem ir smalki kungi – noņem cepures, atrauj durtiņas. Džordžijs Erets vēl nesen savā pastāvīgi apmeklētā Centrālā parka kazīno žēlojās, ka šoferis viņam uzteicis par to, ka viņš negribējis tam pirkt kažoku par 8000 dolariem.

Daži nabaga velni, kas stāvēja blenžošā pūlī, pielec klāt, lai atvērtu durvis; varbūt viņi cer, ka atlēks kāds pusdolars dzeramnaudas. Ir grūti laiki; „Melnā piektdiena” arī viņiem atņēma „job”.

Bet tikpat ātri pieskrien arī daži policisti. Brutāliem tvērieniem tie atrauj vīrus, spērieniem un stipriem nūju sitieniem tos ietriec pūlī.

Tad, uzslavu gaidīdami, viņi ieņem stāju mašīnas priekšā, izgludina uniformu, iztaisno cepuri.

„Bravo, officer”, nomurmina kāds, kas tikko ieslīdējis mīkstajos spilvenos. Pārējie notikumam nav veltījuši ne skata.

Viņi aizbrauc. Savās pilīs. 5. avenijas luksusviesnīcās, kur viņi ar saviem kalpotājiem noīrējuši veselus stāvus. Delmonikā vai Savarinā. Naktslokālos. Čukstu krodziņos – jo vēl mēs atrodamies prohibicijas svētītā valstī.

Un Ive Saimingtona brauc ar saviem draugiem – kuri lielāko tiesu ir krietni vecāki par viņu – uz „Zilo pāvu” – Haustona ielas jaunāko bāru. Tur pēc pusnakts slēgtā sabiedrībā sniedz katru, bet tiesām katru nekaunību.

Tur viņa atkal ar savu pašreizējo draugu, kādu jaunu bokseri, tikmēr dzers raibi mirdzošus šņabjus, līdz piedzērušajiem viesiem gavilējot, uzrāpsies uz mazā podija.

Tērpta nepietiekamā krekliņā, viņa tad nodziedās dažas no tām mazajām nepārprotamajām dziesmiņām, kurām tik maz līdzības ar korāļiem, kurus viņa katru svētdienu dzied Trīsvienības baznīcā.

Jo – kā katrs no augstākā Četrsimta – viņa nepalaiž garām ne vienu sprediķi miljonāru baznīcā, kas lielākas ērtības labā atrodas pašā Volstrīta tuvumā.”

Avots:
http://gramataselektroniski.blog.com/2013/02/17/bads-parpilniba-fridrihs-elarts/

Informācijas aģentūra
/29.09.2013/

Posted in Kat.: Kultūra, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt