Eiro ieviešana – Latvijas likvidācija

00299_LEIROcietums2014.gada 1.janvāris ir eiro ieviešanas un otrās Latvijas Republikas likvidācijas datums. Kopš šī brīža Latvijas teritorija ir gandrīz pilnībā pievienota ES un tā faktiski ir kļuvusi par Eiropas Savienības Kapitālistisko Latvijas Republiku. Pilnīga Latvijas integrācija ES vēl nav notikusi, bet paredzams, ka šis process tiks pabeigts tuvāko 2-5 gadu laikā, tomēr galvenie patiesi neatkarīgas valsts atribūti Latvijai vairs nav.

Kopš PSRS un sociālistiskās sistēmas sagrāves Latvijas (kapitālistiskā) Republika jau pašos pirmsākumos bija butaforiska, no ārējiem (galvenokārt Rietumu) spēkiem atkarīga pseidovalstele, tomēr tai bija pietiekami daudzas formāli neatkarīgas valsts pazīmes, kas tās iedzīvotājiem deva teorētiskas un arī praktiskas iespējas izveidot patiesi neatkarīgu valsti.

Ja 1918.-1920.gadā Latvijā atradās pietiekami daudz zinošu un sevi upurēt gatavu cilvēku, kuriem izdevās izveidot savu valsti (tiesa gan, kroplu – kapitālistisku), tad 1990.-2014.gados nepieciešamais skaits noteiktas kvalitātes cilvēku neatradās un izdaudzinātā „neatkarība” palika uz papīra un praktiski izrādījās tikai efektīvs PR sauklis: cilvēku, vispirmāmkārtām krievu, apmuļķošanas līdzeklis. Par pirmo Latviju bija gatavi cīnīties un mirt daudzi latviski runājošie un viņi to arī darīja, bet otrās Latvijas aizstāvībai savas ērtās ikdienības komforta zonas robežas pārkāpa tik retais un arī tikai mazliet. Toties šo faktiskā patriotisma trūkumu aprobežotās un gļēvās latviski runājošo masas jo dikti kompensēja ar jaunajiem saimniekiem tīkamo un viņu visādi atbalstīto Padomju valsts, „krievu” un sociālistiskas sistēmas „tupu” lamāšanu.

„Neatkarīga Latvija” bija viena no galvenajām idejām ar kuru uz lūpām nacistiski orientētas aprindas ar lielu entuziasmu grāva Padomju Savienību. Tagad pēc fakta ir skaidri redzams, ka šis bija viltus sauklis. Prakse parādīja, ka latviski runājošiem nekāda neatkarīga Latvija nav vajadzīga. Prakse parādīja, ka latviski runājošajiem tāda neatkarīga Latvija ir pie vienas vietas. Prakse parādīja, ka latviski runājošajiem ir nospļauties uz neatkarīgu Latviju, ka viņi ir gatavi to apmainīt pret krāšņi iesaiņotas lētas desas šķēli un trulām izpriecām un ka viņi nav gatavi patiesi cīnīties par savu valsti. Toties iestāties vienalga kādos algotņos latviski runājošo vairums gan ir gatavi ar prieku. Pērkamu un aprobežotu bezprincipālu bezmugurkaulnieku bars – tāds ir ļoti bēdīgais eksperimenta „Latvija 1990-2014” secinājums, kurā ļoti gribētos kļūdīties.

Neatkarīga Latvija netika iznīcināta uzreiz. Tas notika lēnām un pakāpeniski. Ja par pirmajiem pēcpadomju gadiem cilvēki vēl var teikt, ka viņi nezināja, ka viņi tika apmānīti utt., tad turpmāk notiekošais ir atklāta un mērķtiecīga valsts iznīcināšana.

Sākumā tik iznīcināts un pa lēto izpārdots viss Padomju laiku  rūpniecības potenciāls (kurš nebija no mazajiem un izmantojot kuru Latvija varēja kļūt par patiešām plaukstošu valsti). Tāpat tika iznīcināti un izsaimniekoti kolhozi, kuri Padomju laikā nodrošināja ar pārtiku gana lielu daļu no Padomju valsts. Vērtīgāko daļu no izpostītā un sazagtā pa lētām naudām uzpirka skandināvu korporācijas un Latvija zaudēja savu ekonomisko neatkarību. Tā Latvijā sāka valdīt skandināvu bankas, mazumtirdzniecības ķēdes, komunikāciju uzņēmumi un citas „lielā brāļa” organizācijas. Un arī masveida Latvijas mežu izciršana turpinās „gādīgo aizbildņu” vadībā.

Drīzumā pēc „neatkarības” atgūšanas Latvijas atjaunoto likumdošanu sāka pielāgot ES standartiem. Par valsts teju galveno mērķi tika pasludināta iestāšanās ES (tas ir tikko „izcīnītās” neatkarības labprātīga atdošana). Sākumā to darīja klusiņām, publiski par to pārāk plaši nerunājot, bet, jo sekmīgāk likumdošana tika pielāgota un jo tuvāk nāca iestāšanās datumus, jo atklātāk par to tika runāts.  Visbeidzot Eiroreferenduma (par Latvijas iestāšanos ES) propagandas kampaņa aizsniedza katru un, neskatoties uz to, ka vairums no teiktā bija maldināšana un meli, galvenā doma par atteikšanos no iepriekš tik izdaudzinātās neatkarības idejas izskanēja pietiekami skaidri un skaļi.

Cilvēki par to nobalsoja. Un, lai gan ir pamats uzskatīt, ka referenduma rezultāti tika brutāli viltoti un reāli Latvija nobalsoja pret iestāšanos ES, tomēr tas, ka neatradās pietiekams cilvēku skaits, kuri būtu gatavi reāli cīnīties par savu valsti, ir neapstrīdams fakts.

Eiropas Savienībā Latvijas neatkarības graušana un visas sabiedrības iznīcināšana turpinājās ar jaunu sparu, arvien vairāk sašaurinot vietējās valsts varas iespējas, samudžinot likumdošanu, izspiežot vietējas izcelsmes produktus, idejas un risinājumus, slāpējot vietējo ražošanu, veicinot depopulāciju un realizējot arvien jaunas ES praktisko standartu ieviešanas reformas. Un to visu darīja (un turpina darīt) nevis iesūtīta ES okupācijas administrācija, bet gan vietējais latviski runājošu fašistu –  kleptomānu birokrātiskais slānis, kurš savas darbības piesedz ar nacionālu, asi antikrievisku un antipadomju retoriku. Kā pēdējais nozīmīgais šo nelietīgo noziedznieku veikums pret Latvijas valstiskumu ir pievienošanās ES fiskālās disciplīnas līgumam un  eiro ieviešana, kas vienlaicīgi ir arī kā pēdējā nagla neatkarīgas Latvijas zārkā.

Eiro ieviešana jo skaidri parādīja, ka Latvijas problēma nav tikai tās zaglīgajā, zemiskajā, stulbajā un nelietīgajā elitē, bet arī vairumā Latvijas cilvēkos un viņu spriestspējā. No vienas puses nacistiski orientēti lāpu gājieni pulcē tūkstošiem cilvēku un nacistiski orientētas partijas iegūst lielu daļu vēlētāju balsu, bet tai pat laikā nav neviena, kas pa īstam aizstāvētu kaut vai tikai savu nacionālo valsti no iznīcināšanas.

Valsts tiek iznīcināta, bet neviens neiziet ielās, neviens nededzina mašīnas, neviens netvarsta un neizrēķinās ar valsts nodevējiem, kuri neslēpjas, visiem ir zināmi un pat no tā nekautrējas. Viņi mierīgi braukā lepnos braucamrīkos un biezā slānī rēgojas TV ekrānos un „privātās dzīves” tipa lapelēs.  Nevienu nemulsina viņu meli. Visi zina, ka viņi melo, visi zina ka viņi ir nelieši un korumpanti, bet nekas nenotiek. Visiem viss ir vienalga, visi „domā pozitīvi” un turpina arvien dziļāk slīgt mēslu dūksnājā.  Un cilvēkus pat nemulsina tas, ka ir iznīcināta izglītības sistēma, ka bērni nepārtraukti un intensīvi tiek apstaroti ar lielām debilizējošas informācijas devām, ka augsti stāvošas pedofilijā pieķertas amatpersonas (tai skaitā 2 bijušie premjerministri !!!) paliek nesodītas un ka masveidā notiek nežēlīgi un ciniski amatpersonu noziegumi pret bērniem. Nākamais, kas mūs sagaida Eiropas Savienībā un kam pamazām pa kluso augsne jau tiek gatavota, ir obligāta bērnu apmācība seksuālās izvirtībās gan skolās, gan arī pat bērnudārzos (pirmā lakstīgala te ir t.s. ”viņķeles grāmatiņa”), prostitūcijas legalizācija, homoseksuālistu „laulību” legalizācija, vārdu „māte” un „tēvs” aizliegšana, aizstājot tos ar vārdiem „vecāks1” un „vecāks2” (lai „nediskriminētu” homoseksuālistu „ģimenes”), kā arī pedofilijas un incesta legalizācija.

Eiro ieviešanu (un Latvijas galīgu iznīcināšanu) veica ne tikai mazskaitlīgā pērkamā elite, bet to praktiski veica ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji, kuri pārprogrammēja programmas un iekārtas, pārlīmēja cenas, veidoja komunikāciju materiālus un veica citus sīkus tehniskus eiro ieviešanas darbiņus. Un neatradās neviens, kurš aicinātu uz pretestību eiro ieviešanai, kurš boikotētu eiro ieviešanu, kurš sabotētu to, kurš dedzinātu jaunos eiro un atteiktos tos izmantot vai kā savādāk pretotos savas valsts iznīcināšanai. Latviski runājošie kā aitas draudzīgā darbībā un bezdarbībā pieņēma pēdējā nozīmīgā savas valsts atribūta iznīcināšanu, tādējādi parādot sevi kā bezmugurkaula kalpa dvēselītes ar kurām var pilnībā nerēķināties.

Tai pat laikā uz iznīcinātās valsts kapa turpinās mēra laika dzīres, visapkārt rīb salūti un pūlis tiek barots ar salkanām pseidopatriotu pseidonacionālām runām, kuras pagaidām vēl tiek teiktas latviešu valodā. Bet cik ilgi vēl?! Ilgi vairs ne, kaut vai tādēļ, ka  šis teātris ir pārāk dārgs, neefektīvs un izšķērdīgs tik nožēlojami mazspēcīgai un mazskaitliskai publikai.

Ivars Prūsis
/03.01.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 16 komentāri

Ietekmīgs ES politiķis asi kritizē Baltijas politikāņu rusafobiju

Migels Anhels Martiness Martiness

Migels Anhels Martiness Martiness

Eiroparlamenta viceprezidents asi izteicās par Baltijas valstu politiku, kura jau sen ir bēdīgi slavena ar fobijām (tai skaitā iracionālām, aprobežotām un bērnišķīgām) attiecībā pret Krieviju.

Baltijas valstu politiķi nepārtraukti činkst un žēlojas par pašu izdomāto „padomju okupācijas” drausmīgo ciešanu slogu un traumējošām bailēm pēc tās. Sākumā šāda „upuru mentalitāte” no ES kaimiņu puses tika uztverta ar līdzcietību un sapratni, tomēr visam ir savs mērs un visam ir savas robežas.  Pēdējā laikā šīs vienveidīgās žēlabas ES politiķus sāk patiesi kaitināt. Galu galā, lai kā arī nebūtu, jau ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai slimīgās traumas būtu sadzijušas, ja vispār tādas bija. Pie tam tas jo īpaši dīvaini izskatās uz ļoti veiksmīgas Baltijas valstu un Krievijas ekonomiskās un kultūras sadarbības fona.

2013.gada beigās Briselē notikušajā Krievijas – ES forumā Eiroparlamenta viceprezidents Migels Anhels Martiness Martiness asi kritizēja Baltijas valstu rusofobijā balstīto iekšpolitiku un ārpolitiku. Jāatzīmē, ka spāņu politiķa biogrāfija neļauj potenciālajiem oponentiem atkratīties no viņa teiktā, izmantojot trīs Baltijas politikāņu iecienītākās standarta klišejas un dežūrfrāzes:  „Maskavas roka”, „Kremļa rupors” un Putina marionete”, jo neviena no šīm birkām Eiroparlamenta vicespīkerim neder.

Vītauts Lansberģis, Inese Vaidere

Vītauts Lansberģis, Inese Vaidere

Jaunībā Martiness patiesi, nevis tikai pagātnes atstāstījumos, cīnījās ar totalitāro Franko režīmu un sēdēja par to cietumā, atšķirībā no tādiem saviem Eiroparlamenta kolēģiem kā Vītauts Lansberģis (Lietuva) vai Inese Vaidere (Latvija), kas bija aktīvi komjaunieši un komunistiskās partijas biedri, bet tagad ar fanātisku dedzību stāda vienlīdzības zīmi starp nacismu un komunismu.

„Kur jūs rakstījāt savas disertācijas? – viņus uzrunāja Martiness. – Vai jūs tās rakstījāt Austrumberlīnē? Vai jūs aizstāvējāt savas disertācijas Maskavas Universitātē? Laika posmā, kuru jūs dēvējat par šausmīgāko laiku vēsturē? Un vai jūs nebijāt daļa no tā briesmīgā režīma, kurš pakļāva sabiedrību tādiem apstākļiem?” Un, patiesi, „apspiestie” nebūt neizskatās tik apspiesti kā tiek stāstīts.

Eiropā pašreiz nav pieņemts izteikties tieši un parasti politiķi izsakās daudznozīmīgi, izmantojot miglainas asociācijas, kas ļauj dažādi interpretēt pateikto. Tāpēc jo vairāk uz šāda ES politiķu uzvedības standarta fona izceļas spāņu politiķa asais tiešums ar ko viņš kritizēja jauno ES dalībnieku uzvedības paradoksus.

Martiness norādīja uz Baltijas valstu politikas neloģiskumu un neracionalitāti, kas jau ir diagnosticējamas kā zemapziņas bailes no realitātes. „Mēs uzskatām, ka būt par eiropieti nozīmē būt racionālam. Nav nekas iracionālāks kā šis [Baltijas valstu] neuzticības veids Krievijai,” savu neizpratni pauda vicespīkers.

Bet tālāk, priekš īpašiem nesaprašām, lai nebūtu izlikšanās, ka teiktais neattiecas uz viņiem, bet gan uz kādu citu, Martiness turpināja: „Tas ir tas, ko es saku latviešiem, lietuviešiem un igauņiem: Kā jūs vērtējat savu nozīmīgumu Eiropas Savienībā?  Vai jūs domājat, ka esat nozīmīgi ar to, ka esat apsēsti ar ideju būt par sava veida cietoksni [krustnešu bruņinieku pilīm Krievzemes pierobežā] un nepārtrauktriem provokatoriem attiecībā pret ļoti lielo un mums ļoti vajadzīgo kaimiņu?!” Aiz šī retoriskā jautājuma ir dzirdama frāze: „Jūs mums traucējat ārpolitikā.”

Eksperti secina, ka šos asos Eiroparlamenta viceprezidenta vārdus var uzskatīt kā oficiālu Briseles atbildi uz „Gributskaites buferi” un specifisko lietuviešu „Austrumu partnerības” interpretāciju, ko Viļņa pus gadu aktīvi lobēja visas savas ES prezidentūras laikā.

Atsevišķi tika pieminēta Lietuvas prezidente – doktore Gribuskaite: „Pirms dažām dienām es teicu Lietuvas prezidentei:  Es saprotu, ka vieglāk ir runāt par ienaidniekiem, par jūsu vēsturi u.tml. Daudz grūtāk ir pateikt: paskatīsimies, kā varam palīdzēt sakārtot attiecības. Citādi neviens ar jums nerēķināsies. Jūs esat vienīgie, kas spēj reāli dot ieguldījumu  tilta radīšanā starp mums. Un mums ir nepieciešams šāds tilts. Jums ir jāizlemj, vai vēlaties būt nozīmīgi ES vai nevēlaties.”

Citiem vārdiem sakot, ir jāpārstāj dzīvot pagātnē [kas ir ļoti raksturīgi daudziem latviski runājošajiem], ir jāpārtrauc antikrieviskā histērija [kas ir ļoti izdevīga uz visas pasaules rēķina parazitējošajiem amerikāņiem] un ir jāpāriet uz šodienu.

Pilns Migela Anhela Martinesa Martinesa runas teksts Krievijas – ES forumā

„Cienījamie konferences dalībnieki!

Es vēršos pie jums ne tikai kā Eiropas Paramenta viceprezidents, bet arī kā Eiropas vēstures nama izveides projekta viceprezidents. Šis nams tiks atklāts nākošgad, Pirmā pasaules kara sākuma 100. gadadienā. Muzeja ēka atrodas parkā blakus Eiropas Parlamenta ēkai. Tas ir aizraujošs, tomēr arī ļoti pretrunīgs projekts. Visbeidzot vēršos pie jums kā Maskavas Valsts Starptautisko attiecību institūta universitātes Goda doktors.

Daži no mums – tie, kuri sevi uzskata par marksistiem, — spēj labāk cits citu saprast. Mēs zinām, ka katra vēstures nodaļa sevī nes iepriekšējās nodaļas nospiedumu, kā arī satur norādes par to, kas gaidāms nākošajā nodaļā. Šobrīd mēs atrodamies tajā vēstures lappusē, kura ietver aukstā kara laika nospiedumu. Tomēr tā satur arī dažus nākošās nodaļas elementus – nodaļas, kas tiks veltīta globalizācijai, kuras gaitā 8-12 globālie spēlētāji uzņemsies atbildību par miera nodrošināšanu un sociālā progresa virzīšanu visā pasaulē.

Pārejot pie nākošās nodaļas, daudziem no mums savā apziņā ir jāiznīcina aukstā kara laika paliekas. Manuprāt, Aukstā kara paliekas mazāk traucē ASV iedzīvotājiem nekā cilvēkiem Eiropā.

Sakot vārdu „Eiropa”, es ar to domāju Eiropas Savienību un Krieviju, kā arī valstis, kuras atrodas starp tām.

Daži no globālajiem spēlētājiem, kuri nākošajā nodaļā uzies uz pasaules vēstures skatuves, jau šobrīd aktīvi piedalās globālajā scenārijā. Tie ir ASV, Ķīna, Krievija un Japāna. Daži dalībnieki iet šajā virzienā. Citi vēl nav sasnieguši tādu attīstības līmeni, kas tiem dotu iespēju dalīt atbildību par pasaules likteņiem. Tas, droši vien, attiecas uz Indiju, Brazīliju, Dienvidāfriku.

Eiropas Savienība nākotnē varētu kļūt par vēl vienu globālo spēlētāju. Tomēr pagaidām mēs vēl neatrodamies uz pasaules skatuves. Eiropas Savienība – un jo īpaši mēs, Eiropas Parlaments, – šobrīd esam izaicinājuma priekšā: kā virzīt attīstības procesu tā, lai patiešām kļūtu par globālu spēlētāju ar visām pilnvarām iejaukties pasaules scenārijā tādā pašā atbildības līmenī, kuru ASV, Krievija, Ķīna un dažas citas valstis varētu sasniegt jau tuvākajā nākotnē.

Tieši šādi es saprotu jautājumu, kuru jūs apspriežat šajā sanāksmē. Tajā ir interesants gan  dalībnieku sastāvs un līmenis, gan piedāvātā problēma: vai Austrumu partnerība ir solis uz Eiropas apvienošanos vai tās sadalīšanos?

Mana atbilde ir: tas ir atkarīgs no ES, no Krievijas, no tām valstīm, kuras ir Austrumu partnerības dalībnieces. Un vēl vairāk tas ir atkarīgs no mūsu spējas iznīdēt aukstā kara paliekas.

Man šķiet acīmredzams tas, ka ES, jo sevišķi Eiropas Parlamentā, krietna daļa politiķu ir tie, kurus mēs saucam par „labējiem spēkiem”. Daudz mazāk mani satrauc tie, kurus sauc par „galēji labējiem”. Vairāk mani uztrauc tie, kurus sauc par „demokrātiski labējiem” vai „civilizēti labējiem”. Jo galēji labējie jau sākotnēji ir neadekvāti politiskās atbildības ziņā. Savukārt labēji centriskie vai mēreni labējie ir nozīmīgs politiskais spēks. Iespējams, visietekmīgākais Eiropas Parlamentā. Un šis spēks praktiski pārstāv tās pašas intereses, kurās darbojas arī gandrīz visi lielie masu mediju nozares monopolisti. Tieši viņi ir tie, kas bieži nosaka attieksmi pret problēmām un to risināšanas veidiem. Tām problēmām, par kurām mēs šeit runājam. Un tieši šie spēki atrodas nepārejošas apsēstības stāvoklī, nepārtraukti uzspiežot mums nodaļu par auksto karu. Viņi joprojām uztver Krieviju kā ienaidnieku, kas, manuprāt, ir kaut kas neracionāls un pat paradoksāls.

Mēs uzskatām, ka būt eiropiešiem nozīmē būt racionāliem. Nav nekā neracionālāka par šo neuzticēšanos Krievijai. Kāds drauds var būt Krievija? Drauds kam? Taču vēl neracionālāk un paradoksālāk ir tas, ka šie konservatīvie spēki, kas pastāvīgi attīsta naidīgumu pret Krieviju, identificē Krieviju ar komunismu. Tai pat laikā, iespējams, nepastāv superkapitālistiskākas sistēmas par to, kas ir uzbūvēta mūsdienu Krievijā. Ir grūti saprast, kā var salīdzināt mūsdienu Krievijas Federāciju ar agrāko padomju sistēmu. Eiropas Parlamentā ir grupa, kuru pamatā veido mūsu kolēģi no Baltijas, kā arī tās sastāvā ietilpst daži ungāri un poļi. Tomēr visagresīvākie no šīs grupas ir Baltijas valstu pārstāvji. Mums ir grūti oponēt viņu pastāvīgajai pretošanās nostājai.

Rezultātā mēs nekustamies. Mēs atrodamies nepārtrauktā savstarpējas cīņas stāvoklī. Viņi pastāvīgi uzspiež vēstures interpretāciju caur komunisma pielīdzināšanu nacismam un apgalvo, ka tie ir paralēli un vienādi. Tā ir dramatiska realitātes falsifikācija. Viņi visu novienkāršo, apgalvojot, ka komunisms – tā ir cēla ideja, kas bieži vien tika īstenota nepienācīgā veidā ar sagrozītiem rezultātiem, savukārt nacisms – tā ir nepareiza ideja, kas vienmēr tika konsekventi realizēta ar nepareiziem rezultātiem.

Patiesība ir tāda, ka daudzos gadījumos gan staļinisms, gan nacisms varēja novest pie nepareiza iznākuma. Tomēr mēs nevaram likt vienādības zīmi. Es vienmēr uzsveru: saskatiet atšķirību! Ir tūkstošiem komunistu, kas nekad nav paveikuši neko nosodāmu. Es pazinu komunistus, kas atdeva savas dzīvības par brīvību, demokrātiju un sociālo progresu. Un es nekad neesmu dzirdējis ne par vienu nacistu, kas atdotu savu dzīvību par sociālo progresu, par solidaritāti vai par jebkuru citu cēlu ideju. Tas ir tas, kas mums nepārtraukti jaatklāj savos iebildumos.

Tāpat arī ir jāsaprot, ka tie, kas ir mūsu pretinieki šajā strīdā, pārsvarā ir cilvēki, kas ir bijuši komunistisko partiju līderi savās valstīs. Un es neesmu pārliecināts par to, vai tas ir viņu psiholoģiskais paņēmiens, lai panāktu piedošanu, vai arī vienkārši tīrs oportūnisms. Mums – tiem, kas nevienam neko nav parādā, – šis strīds ir nepatīkams, tomēr mēs esam spiesti viņus izaicināt un teikt: par ko jūs runājat? Kur jūs rakstījāt savas disertācijas? Vai jūs tās rakstījāt Austrumberlīnē? Vai jūs aizstāvējāt savas disertācijas Maskavas Universitātē? Laika posmā, kuru jūs dēvējat par šausmīgāko laiku vēsturē? Un vai jūs nebijāt daļa no tā briesmīgā režīma, kurš pakļāva sabiedrību tādiem apstākļiem?

Iedomājieties, cik grūti ir dzīvot ar tādu iekšēju spriedzi un pastāvīgā pretcīņā. Tādēļ mēs arī nesperam nevienu soli uz priekšu.

Es atkārtoju: problēma ir Aukstajā karā, kurš turpinās Eiropā, turklāt, abās Eiropas daļās. Ir acīmredzams, ka mēs slikti izprotam pašreizējo Krievijas vadību. Kāda ir tās attieksme pret ES? Tā arī uztver ES kā ienaidnieku, kā draudu! Tas noved pie tā, ka vienas bailes rada citas bailes, un sarežģī uzdevumu tiem, kas vēlas tādā vai citādā veidā panākt progresu.

Ko es varu šajā kontekstā teikt par tām valstīm, kuras ir iesaistītas ES Austrumu partnerībā? Pirmais, kas mums būtu jādara no ES puses, ir jāizrāda vairāk cieņas saviem partneriem. Es uzskatu, ka šīm valstīm ir jābūt iespējai pašām izlemt, vai tās vēlas vai nevēlas būt ES dalībvalstis. Vēsturiski, ģeogrāfiski, politiski tām ir izvēles tiesības. Tāda valsts kā Moldova – tai ir tiesības. Ukrainai ir tiesības. Tām ir tiesības būt ES, ja tās pašas to vēlas. Arī Norvēģijai un Šveicei ir tādas tiesības. Un tās ir brīvi izdarījušas savu izvēli – nepievienoties ES.

Vienīgie, kas var pieņemt lēmumu par to, vai Ukraina, Moldova un Armēnija iesniegs dalības pieteikumu, ir šo valstu iedzīvotāji. Es uzskatu, ka nav pieļaujams tas, ka kāds cits pieņem šo lēmumu viņu vietā. Man ir nepieņemami tas, ja kāds no Krievijas teiks: „Mēs nepieļausim, ka Ukraina vai Armēnija iesniedz dalības pieteikumu.” Jo tā nav Krievijas kompetences joma.

Problēma ir arī tā, ka Eiropas Parlamenta pieeja ir nepareiza. Mēs izturamies pret šīm valstīm kā pasniedzēji-mentori. Eiropiešiem piemīt tendence mācīt, kas un kā jums jādara. Mēs šobrīd runājam par Ukrainu un Armēniju. Es saviem šejienes draugiem skaidroju: Armēnijas pilsoņi var brīvi doties uz Krieviju bez vīzas. Taču, lai aizbrauktu uz jebkuru ES valsti, ir nepieciešami divi mēneši, lai saņemtu vīzu. Ja mēs salīdzinām stipendiju skaitu, ko saņem armēņu jaunieši studijām Krievijā, un to stipendiju skaitu, kuras nodrošina ES, tad pirmais skaitlis ir 10 reizes lielāks par otro. Es saprotu, ka armēņiem jau ir apnikuši eiropieši, kas brauc pie viņiem un tēlo tiesnešus. Tā ir pieeja, kas būtu jāaizvieto ar cieņu.

Esmu pārliecināts, ka debatēs ar Krieviju mums skaidri jānorāda, ka mēs sagaidām no tās neiejaukšanos šo valstu brīvas gribas paušanā. Tas, ko mums nevajadzētu darīt, ir pasludināt, ka, ja tās turpinās sarunas par iestāšanos, tad tās ir labas, savukārt, ja neturpinās, tad tās ir nejaukas un krievi izdara uz tām spiedienu. Šādā pieejā, manuprāt, izpaužas cieņas trūkums.

Un nobeigumam. Manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai Krievija kā globāls spēlētājs un ES kā otrs nozīmīgs spēlētājs attīstītu ciešu sadarbību. Mums ir jāpasaka Krievijai un mums ir jāpasaka Austrumu partnerības valstīm, ka jebkurā gadījumā šo valstu loma var būt ļoti svarīga tiltu radīšanā starp Krieviju un ES.Jo šie ļaudis zina vislabāk, kas ir Krievija un uz ko tā ir spējīga. Jo mums ir nepieciešami cilvēki, kuri pazīst Krieviju kā paši savas identitātes daļu.

Tas ir izaicinājums. Un tas ir tas, ko es saku latviešiem, lietuviešiem un igauņiem: kā jūs vērtējat savu nozīmi Eiropas Savienībā? Vai jūs uzskatāt, ka esat vērtīgi ar to, ka esat apsēsti ar ideju būt par kaut ko līdzīgu cietoksnim, būt par pastāvīgu provokatoru attiecībā uz šo ļoti lielo, ļoti svarīgo un ļoti nepieciešamo kaimiņu? Vai arī jūs būtu vērtīgāki tad, ja pielietotu savas zināšanas un savu specifiku tam, lai padarītu šos kontaktus efektīvākus, vieglākus un noderīgākus cilvēkiem Krievijā un ES?

Kas, jūsuprāt, padarītu jūs vērtīgākus un nozīmīgākus? Pastāvīga provokāciju un konfrontācijas avota statuss? Vai jūs uzskatāt, ka jūsu vērtība ir tajā, ka esat pastāvīgi ES un tās dalībnieku kairinātāji? Labāk padomājiet par to, kāda varētu būt jūsu loma. Es saprotu, ka jūsu pašreizējā loma ir daudz vienkāršāka.

„Pirms dažām dienām es teicu Lietuvas prezidentei:  Es saprotu, ka vieglāk ir runāt par ienaidniekiem, par jūsu vēsturi u.tml. Daudz grūtāk ir pateikt: paskatīsimies, kā varam palīdzēt sakārtot attiecības. Citādi neviens ar jums nerēķināsies. Jūs esat vienīgie, kas spēj reāli dot ieguldījumu  tilta radīšanā starp mums. Un mums ir nepieciešams šāds tilts. Jums ir jāizlemj, vai vēlaties būt nozīmīgi ES vai nevēlaties.”

Kad Spānija pievienojās Eiropas kopienai, mēs sev līdzi atvedām Latīņameriku, kuras līdz šim vispār nebija ES dienas kārtībā. Mēs pateicām: lūk, ir Latīņamerika, un mēs esam tie, kas spēj radīt tiltu uz šo lielo kontinentu visos līmeņos – ekonomiskajā, sociālajā un kulturālajā. Tas padarīja mūs ļoti vērtīgus Eiropas Savienībai. Pretējā gadījumā mēs būtu nepamanāmi piecpadsmit dalībvalstu vidū. Es esmu pilnīgi pārliecināts par šo loģiku.”

Avoti:
http://www.km.ru/world/2013/12/25/evroparlament/728765-rusofobiya-pribaltov-dostala-dazhe-evropeiskikh-politikov
http://imhoclub.lv/lv/material/kadel_komunisms_nav_pielidzinams_nacismam/ctime/12

Informācijas aģentūra
/08.01.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Oriģinālziņa | 1 komentārs

Igaunijas prezidents Ilvess apmeklēja Džordža Sorosa kāzas

00300_Soross225.09.2013. Igaunijā izcēlās skandāls sakarā ar to, ka Latvijas prorietumniecisko politiķu un mēdiju vidū izdaudzinātais Igaunijas valsts prezidents, igauniski runājošais ebrejs Tomass Hendriks Ilvess (Tomas Hendrik Ilves) apmeklējis 83 gadus vecā amerikāņu miljardiera, ungāru izcelsmes ebreja Džordža Sorosa (George Soros) un 42 gadus vecās Tamiko Boltones (Tamiko Bolton) kāzas. Ilvess tobrīd atradās darba vizītē ASV, kur viņam bija jāuzstājas ar runu ANO Ģenerālajā Asamblejā. Plānoto vizīti pie Džordža un Tamiko prezidenta preses dienests bija noklusējis, lai gan uz kāzām Ilvess uzlūgts nevis kā privātpersona, bet gan kā valsts prezidents.

Sorosa kāzas apmeklēja arī Libērijas prezidente Elena Džonsone Serlīfa un Albānijas premjers Sali Berišs. Šai sakarā jāatgādina, ka 2009.gada oktobrī toreizējais Latvijas prezidents Valdis Zatlers (vēlāk, bēdīgi slavenās Zatlera Reformu partijas, tagad Reformu partijas oficiālais dibinātājs), kuru tolaik asi kritizēja ar Sorosa fonda organizācijām saistīti žurnālisti, organizācijas un „eksperti”, mēģināja tikties ar ietekmīgo oligarhu viņa Ņujorkas dzīvoklī pēc kā kritika no šo personāžu puses pret Zatleru personiski un vēlāk pret viņa pārstāvēto partiju momentāni pieklusa.

Avoti:
http://2q.lv/?q=content/ilvess-sorosa-k-z-s
http://nra.lv/latvija/108951-elertes-uzticamibas-personas-parcelas-uz-ltv.htm?cnr=4

Informācijas aģentūra
/08.01.2014/

Posted in Kat.: Notikumi, Reģ.: GEIropa, Veids: Ziņa | Komentēt

Romas pāvests asi kritizē kapitālismu un noliedz pārmetumus „marksismā”

00295_EVANGELII_GAUDIUM

Ar asu kapitālisma un naudas kulta kritiku savā apustuliskajā pamudinājumā (Evangelii Gaudium) uzstājās Romas pāvests Francisks I. 26.11.2013 oficiāli izsludinātajā dokumentā, kurš ir kā rīcības norādījums katoļu baznīcai un ticīgajiem, pāvests saka: «Alkatībai pēc varas un bagātības labumiem nav robežu. Šī sistēma cenšas noslaucīt no sava ceļa jebko, kas traucē palielināt peļņu. Pat tik trauslas lietas kā apkārtējā vide paliek pilnīgi neaizsargātas, kad par vienīgo likumu kļūst pārdievišķotais tirgus.»

Vienā no katoļu baznīcas pamatdokumentiem ir pausta tik skarba kritika pret tirgus ekonomiku un kapitālisma sistēmu, kura pat pārspēj Kārļa Marksa un Vladimira Ļeņina pausto. Pāvests aicina aizlūgt, lai veidotos tāda politisko līderu paaudze, kas spēs pretoties tirgus ekonomikas tirānijai: «Esošo sociālo nelīdzsvarotību ir radījusi ideoloģija, kas aizsargā absolūtu tirgus un finanšu spekulāciju autonomiju. Tā rezultātā tiek noliegtas valstu tiesības, kuru pienākumos ietilpst rūpes par kopējo labumu, izmantot visas kontroles formas. Tādējādi ir radusies jauna tirānija, ārēji nepamanāma un visai bieži pat virtuālā tirānija, kas vienpusēji un bez žēlastības uzspiež savus likumus un spēles noteikumus.»

Fantastiski, bet tieši Romas pāvests, nevis desmitiem Nobela prēmijas laureātu, vērš uzmanību uz problēmu, ka daudzas no tirgus ekonomikas dogmām neiztur zinātnisku pārbaudi, bet ir uzskatāmas par ideoloģiska rakstura apgalvojumiem, kuriem nav pamatojuma faktos: «Daži cilvēki turpina joprojām aizstāvēt teoriju, kas apgalvo, ka labklājība pārplūst no augšas uz leju, ka ekonomiskā izaugsme, kuru balsta brīvais tirgus, neizbēgami nodrošinās lielāku vienlīdzību un visaptverošu līdzdalību visā pasaulē. Šī tēze, kura nekad nav argumentēti pierādīta ar faktiem, izsaka primitīvu un naivu ticību ekonomiskās varas dievišķumam, ticību dominējošo ekonomisko sistēmu sakrālām iespējām.»

Pēc Evangelii Gaudium publiskošanas ietekmīgas ASV konservatoru aprindas to nosauca par „marksistisku”. Atbildot uz to, intervijā avīzei „La Stampa” pāvests uzsvēra, ka savā apustuliskajā pamudinājumā pieminēja tikai vienu no daudzajām ekonomikas teorijām, kam [bieži vien ar reliģisku degsmi] tic ekonomisti: t.s. „trickle-down theory”. Šī teorija sludina, ka lielo monopoluzņēmumu, vidējo un mazo uzņēmumu un patērētāju intereses it kā sakrītot.

„Viņi apgalvo, ka ekonomiskā izaugsme, ko veicinot brīvais tirgus, neizbēgami rada vērtību taisnīgu sadali pasaulē: kad „glāze tiek pārpildīta”, viss liekais „izlīstot” par labu nabagiem. Bet praktiski šī „glāze” katru reizi kļūst arvien lielāka un lielāka un nabagiem reāli nekas netiek,” saka pāvests.

Pēc Franciska teiktā viņš nav ekonomikas eksperts un necentās analizēt pašreizējo globālo finansu sistēmu, bet tikai konstatēja tās netaisnīguma faktu, tādējādi pēc būtības vēlreiz atkārtojot katoļu baznīcas sociālo doktrīnu.

„Tas nenozīmē būt marksistam”, teica pāvests, papildus uzsverot, ka savas dzīves laikā ir saticis daudz marksistu, kuri bija ļoti labi cilvēki, tāpēc viņš neredz neko sliktu šai apzīmējumā.

Avoti:
http://www.km.ru/world/2013/12/15/ekonomicheskaya-situatsiya-v-mire/727783-papa-rimskii-otvetil-na-obvineniya-v-marks
http://nra.lv/viedokli/juris-paiders-3/107220-visu-zemju-ticigie-savienojieties.htm
http://www.vatican.va/holy_father/francesco/apost_exhortations/documents/papa-francesco_esortazione-ap_20131124_evangelii-gaudium_en.html
http://www.catholic.lv/main.php?parent=5965

Informācijas aģentūra
/19.12.2013/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Oriģinālziņa | 5 komentāri

Antropoloģiskā katastrofa un neoapgaismības projekts

00298_idiocracy2Zolitūdes traģēdija lika vērīgāk palūkoties uz cilvēku. Palūkoties uz cilvēku ne tik daudz no cilvēka inteliģences un profesionālās kompetences, politiskās un pilsoniskās stājas viedokļa, bet gan no filosofiskā viedokļa – palūkoties uz cilvēku no viņa ētosa viedokļa. Tātad no cilvēka morāles normu, principu un ideālu viedokļa. Par ētosu sauc morāles normu, principu un ideālu kopumu, kas ir garants cilvēka cilvēciskajai kvalitātei un sociālajai vērtībai.

   Traģiskais notikums atsedza neticami zemu cilvēcisko kvalitāti ne tikai profesionālajā sfērā, bet arī filosofiskajā izpratnē – vispārīgo principu dziļdomīgā prātojumā. Tāpēc rādās urdoši jautājumi, kas ir noticis ar cilvēku un kāpēc cilvēks ir zaudējis savu cilvēcisko veidolu un atklāj sevi drausmīgā kvalitātē.

   Internetā, piemēram, var lasīt mūsu laikabiedru šādus secinājumus.

    Lato Lapsa: „Atzīšos – lai ko es kuro brīdi būtu rakstījis par saviem līdzcilvēkiem, līdz pat vakardienas “pilsoniskajiem pasākumiem” kaut kur manī saistībā ar šiem cilvēkiem mita neliela… nu, teiksim – cerībiņa. Ilūzijiņa. Tāda maziņa, bet tomēr. Šī cerībiņa-ilūzijiņa bija saistīta ar to, ka šie un visi pārējie Latvijas cilvēki ir nupat piedzīvojuši grūti iedomājamu, vienkārši briesmīgu nelaimi, kura gan nav skārusi viņu personisko ādu, toties uzskatāmi parādījusi, ka nāve var atnākt jebkurā brīdī un nevienu nešķiro ne pēc vecuma un dzimuma, ne valodas, tautības un materiālā statusa.[..] Vēl vairāk – varat, protams, smieties, bet manas mazās cerībiņas-ilūzijiņas turpinājums bija: varēja taču gadīties, ka no visiem tiem Latvijas cilvēkiem, kas uzdodas par esošiem un potenciāliem valstsvīriem, atrastos viens vienīgs, kurš atrastu un pateiktu tos pareizos vārdus, kas ļautu uz mirušo kauliem uzbūvēta kārtējā gobzemveidīgo biznesa vietā uz bojāgājušo piemiņas pamata radīt kaut ko, kas ar laiku radītu fundamentu kaut cik vienotai – nu, vismaz dažās svarīgās lietās – Latvijas nācijai. Neatradās neviens – ne aktīvais prezidents vai paldiesvaldis, ne čērčilizētais mērs vai nākamā eirokomisāre, ne Latvijas attīstītājs vai jokainā mūsu vienoto māju solītāja, ne vēl kāds cits. Neviens vienīgs. Ne tikai neatradās – pat nepamēģināja. Visiem viņiem neatliekami bija savas svarīgākas lietas darāmas”.

   Nils Ušakovs: „Esmu politikā jau astoņus gadus. Teikšu godīgi – esmu redzējis daudz. Taču tādu liekulību, divkosību, nelietību un melus kā pašlaik es redzu pirmo reizi. “Vienotībai”, nacionālistiem, reformistiem un vēl dažiem atsevišķiem aktīvistiem izdevies sasniegt jaunu rekordu savās bakhanālijās”.

   Zinot to, kādas destruktīvās izmaiņas ar cilvēku notiek aizvadītajos apmēram 40 gados, novembra šausmīgais notikums un tā pamodinātā notikumu lavīna faktiski nevar būt pārsteigums cilvēka vērtējumā. Zolitūdes traģēdija kalpo kā savdabīgs katalizātors, paātrinot cilvēka destruktīvo izmaiņu uztveri, jo traģēdija sekmē destruktīvo izdarību milzīgu koncentrāciju laikā un telpā. Šī koncentrācija skaudri atklāj cilvēka ētosa niecību.

   Rietumu civilizācijas vārdu krājumā pašlaik ir sastopams jēdziens „antropoloģiskā katastrofa”. Tātad katastrofa attiecās uz cilvēku, un runa ir par cilvēka cilvēciskuma tādu stāvokli, kuru nākas atzīt par katastrofālo stāvokli.

   Rietumu civilizācijas vēsturē tāda attieksme pret cilvēku ir sastopama pirmo reizi. Mūsdienās pirmo reizi tiek lietots jēdziens „antropoloģiskā katastrofa”. Jēdzienu lieto filosofi, zinātnieki, publicisti. Šodien bez jēdziena „antropoloģiskā katastrofa” praktiski nevar iztikt neviens, kas  nodarbojās ar globālo sociālo procesu analītiku. Tagad antropoloģiskā katastrofa ir viena no globālo sociālo procesu galvenajām parādībām. Minētais jēdziens ir mūsdienu zinātniskās un publicistiskās leksikas organisks elements.

   Saprotams, arī agrāk cilvēka vērtējumā bija sastopami dzēlīgi un pat ļoti dzēlīgi izteikumi. Aleksandrs Puškins nevarēja samierināties ar cilvēka „stulbo vienaldzību”. Visos laikmetos bija iespēja „dzīvot un nomirt kā cūkai” jeb „dzīvot un nomirt kā cilvēkam”.  Reliģija tiecās glābt cilvēku no ļaunuma un tāpēc radīja īpašu mācību – soterioloģiju.

   Tomēr agrāk nekad nenācās atzīt antropoloģisko katastrofu – nelaimi un postu ar smagām sekām. Nekad agrāk nebija intelektuālais pieprasījums analītiski aplūkot antropoloģisko katastrofu kā cilvēka esamības stāvokli. Nekad agrāk cilvēks nebija antropoloģiskās katastrofas subjekts, jo antropoloģiskā katastrofa neeksistēja.

   Kāpēc ir radies tāds stāvoklis, ka nākas runāt par antropoloģisko katastrofu? Kas ir noticis ar mūsdienu cilvēku, kura esamībai ir katastrofāls raksturs? Kāds iemesls lika ģeniālajam filosofam Karenam Svasjanam rakstīt šādus satraucošus vārdus: „Mēs esam nonākuši vājprāta laikmetā. Eiropeiskās kultūras liktenis ir novests līdz absolūtai destrukcijai”?

   Cilvēks, protams, vienmēr bija idejisko kolīziju centrā. Katrā laikmetā galvenā cīņa bija par cilvēku, tiecoties analizēt cilvēka garīgo būtību un dzīves jēgu, kā arī tiecoties cilvēku garīgi pakļaut atbilstoši noteiktām morālajām, politiskajām, ekonomiskajām, ideoloģiskajām doktrīnām, mācībām, teorijām, koncepcijām.

   Kad pašlaik runājam par antropoloģisko katastrofu, tad reāli tas nozīmē, ka arī tagad runājam par šo galveno cīņu. Šī cīņa par cilvēku vēsturiski vienmēr pastāvēja un pastāv arī tagad, kaut gan visjaunākajā, neoliberālisma un postmodernisma ezoteriskuma, periodā tiek terminoloģiski dažādi maskēta. Teiksim, tas, ko šodien saucam par liberālo demokrātiju un cilvēka tiesībām, patiesībā ir cīņa par cilvēka pārņemšanu savā varā atbilstoši konkrētai idejiski politiskajai doktrīnai.

   Piemēram, neoliberālisma propagandētais viedokļu plurālisms (cilvēka brīvības aspekts) faktiski ir grandioza kroplība – uzskatu brīvības vulgāra imitācija, jo cilvēkā neveicina tieksmi pēc zināšanām un neveicina pietāti pret aprobētām zināšanām un to autoriem. Veicina vienīgi dabiskās inteliģences bravūrīgu un netaktisku demonstrēšanu, un necieņu pret zināšanu autoriem.

   Labi ir zināms, ka, balstoties uz dabisko inteliģenci un apkārtējās kultūras „troksni”, katram sevi cienošam pārgudram subjektam var būt savs „viedoklis” par jebkuru tēmu. Katrs sevi cienošs pārgudrs subjekts var kaut ko pateikt ne tikai par sportu un politiku, bet arī par kosmonautiku, paleontoloģiju, nanotehnoloģiju, kodolenerģiju, taksonomiju, talasoterapiju, tanatoloģiju, komparatīvistiku, goniometriju, gonadotropiskumu, pirheliometriju, pjezokeramiku, šāberēšanu, šteigeriem un pārējām smalkām tēmām, par kurām viņš ir kaut ko dzirdējis vai arī nav neko dzirdējis. Interneta komentāru stacionārie klasiķi (kretīni) var noteikti viszinīgi un autoru pamācoši komentēt jebkuru tēmu ne tikai no minētā repertuāra.

   Neoliberālisma propagandētais viedokļu plurālisms faktiski veicina kognitīvo stagnāciju un prāta atrofiju, kas šodien uzskatāmi ir konstatējams Interneta komentāros, kā arī šo rindu autoram dažkārt nācās novērot izglītības biznesa firmā, kad garīgi flegmātisko augstākās izglītības „koročkas” pircēju auditorijā gadījās kāds ņiprāks klients, kurā pamodās uzbudinājums pasniedzēju un „studentus” iepriecināt ar savu „viedokli”. 

   Tas ir bēdīgi, ka neoliberālisma (viedokļu plurālisma) propagandas rezultātā Latvijā tagad ir „viedokļu” fanu mēnessērdzīga armija, kuras zombētie zaldāti spēj visgudri un pamācoši izteikties par jebkuru tēmu, jo „viedokļa” spīdināšanas kroplību jaunajos cilvēkos iepotē jau skolā, kad „eiropeiski” apmātais skolotājs no bērniem prasa tikai viņu „viedokli”, bet nevis zināšanas. Atceros, tādi rietumnieciski moderni „viedokļu” fani no vidusskolām uz mūsu institūta pirmo kursu atnāca jau 1990.gadā.

   Smieklīga ir nesapratne, ka cilvēces vēsturē uzskatu brīvība (viedokļu plurālisms) vienmēr ir pastāvējusi. Ja tas tā nebūtu, tad mēs visi būtu, pieņemsim, Falesa kloni un Rietumu civilizācijas idejiskā daudzveidība nemaz neeksistētu. Aizvadītajos apmēram 3 000 gados visi „baltie” būtu mazi falesi – vēsturiski pirmā filosofiskā domātāja kloni.

   Attieksmē pret cilvēku Rietumu civilizācijā vienmēr ir pastāvējuši divi principi. Zinātnieki tos sauc par kulturoloģiski antropoloģiskajiem principiem. Abi principi visos laikos nosacīja Rietumu civilizācijas intelektuālo virzību. Respektīvi, katra vēsturiskā laikmeta galveno cīņu par cilvēku.

   Faktiski abi principi ir zināma dilemma – nepieciešamība izvēlēties vienu no diviem lēmuma variantiem. Jāizvēlās ir sekojošais: kas ir vissvarīgākais – cilvēka dzīvība jeb cilvēka brīvība? Viens princips ir par vissvarīgāko uzskatīt cilvēka dzīvību. Otrs princips ir par vissvarīgāko uzskatīt cilvēka brīvību.

   Rietumu civilizācijā ir bijuši laikmeti, kad dominē kāds no abiem principiem. Taču visbiežāk abi principi kulturā funkcionē līdzvērtīgi.

   Dažkārt pat visu civilizāciju vērtē, ņemot vērā šo principu hierarhiju. Piemēram, sastopams viedoklis, ka cilvēka dzīvība ir visaugstākā vērtība ebreju reliģiskajā filosofijā (ebreju civilizācijā). Savukārt senās Grieķijas filosofijā (hellēnisma civilizācijā)  visaugstākā vērtība bija cilvēka absolūta brīvība.

   Senie grieķi cilvēka dzīvībai nepiešķīra lielu nozīmi. Viņi iznīcināja vārgus un slimus bērnus. Platons pārmeta gūstekņiem, ka viņi nav izdarījuši pašnāvību un padevušies pretiniekam, tādējādi tiecoties saglabāt savu nevērtīgo dzīvību. Aristotelis priekšroku deva nevis cilvēka dzīvei, bet gan tikai cienīgai dzīvei. Viņa ieskatā cilvēka dzīvībai ir kāda jēga tikai tad, ja tā ir bijusi sākums cienīgai dzīvei. Stoiķi visaugstāk vērtēja garīgo brīvību, bet nevis dzīvību.

   Rietumu civilizācijas pieredze liecina, ka katrs sociālais slānis ir savādāk izturējies pret abiem principiem. Sociāli zemākie slāņi tradicionāli priekšroku dod cilvēka dzīvībai kā visaugstākajai vērtībai. Aristokrātija un buržuāzija visvairāk ciena cilvēka brīvību. Kristiānisms par visaugstāko vērtību sludina cilvēka dzīvību, kas šodien izpaužās baznīcas negatīvajā attieksmē pret abortiem un eitanāziju („mercy killing”). Rietumu cilvēku prātus skalojošais neoliberālisms savā demagoģijā centrālo uzmanību velta brīvībai. Savukārt Kārlis Markss centrālo uzmanību veltīja cilvēka dzīvībai. Viņa pieeja praktiski atspoguļojās sociālisma periodā Austrumeiropā, balstoties uz marksisma mācību.

   Mūsdienās antropoloģiskā katastrofa ir tāpēc, ka Rietumu sabiedrībā no XX gadsimta 70. gadiem reāli dominē atsacīšanās no abiem principiem un mūsdienās praktiski nav vairs nekāda vērtība ne cilvēka dzīvībai, ne cilvēka brīvībai. Tāds stāvoklis agrāk nekad nebija. Agrāk nekad nebija tik milzīgs cinisms, nicinoši izturoties pret cilvēka dzīvību un brīvību.

   Abiem principiem ir milzīga nozīme, jo bez ticības dzīvības un brīvības vērtībai cilvēkam nākas dzīvot bez ideāliem, pašupurēšanos, garīguma, vitāla gribasspēka, gara aktivitātēm, vēlēšanos izprast lietu un parādību dziļāko jēgu, kalpot tautai un valstij. Ja nav ticība dzīvības un brīvības vērtībai, tad velti ir gaidīt pasionaritāti no cilvēka un tautas.

   Antropoloģiskās katastrofas rezultātā ir sagrauta Rietumu cilvēka metafiziskā bāze, kas vienmēr eksistēja un vitāli atsaucās uz Rietumu civilizācijas ļaužu dzīvi jebkurā laikmetā. Rietumu cilvēka dzīvei vienmēr bija noteikta metafiziskā bāze – ideāli, mērķi, vērtības, garīgie koncepti, nākotnes sapņi.

   Un nebija svarīgi, vai primārā ir cilvēka dzīvība jeb cilvēka brīvība. Rietumu cilvēks vienmēr varēja pats izvēlēties, kas viņam ir vissvarīgākais. Viņš zināja, ka cilvēka dzīvība un cilvēka brīvība ir visaugstākās vērtības, un šī ticība bija viņa garīgā spēka pamatavots. Tagad šis pamatavots tiek noniecināts un nobīdīts malā kā nevajadzīgs un arhaisks atkritums. Turklāt šis pamatavots tiek izmantots demagoģiskās konstrukcijās, farizejiski tēlojot rūpes par cilvēka brīvību (neoliberālismā) un cilvēka dzīvību (pseidomarksismā).

   Metafiziskās bāzes trūkums veicina uzticības deficītu. Mūsdienu cilvēks nevienam vairs neuzticās. Šajā ziņā slaveni ir politiķi. Taču viņi ne būt nav vienīgie, kuriem Rietumu cilvēks vairs neuzticās. Socioloģiskajos pētījumos (piem., ne tikai supernabadzīgās Latvijas, bet arī superbagātās Norvēģijas) atspoguļojās nenovēršama (fatāla) neuzticība burtiski visiem – politiķiem, garīdzniekiem, inteliģencei, policijai, tiesai, parlamentam, valdībai, medijiem utt.

   Cilvēks vairs netic tam, ka kāds sociāli politiskais spēks un valstiskais institūts  patiesi godīgi rūpējās par viņa brīvības nodrošināšanu un pret cilvēka dzīvību patiesi godīgi izturās kā pret visaugstāko vērtību. Godīguma devalvācija ir novedusi pie tā, ka neviens netic nevienas amatpersonas godīgumam. Uzticības deficīta nesalauzti un domājoši cilvēki ir liels retums, un tāpēc joko, ka viņu vieta ir antropoloģijas muzejā. 

   Nav domājams, ka Latvijā pašlaik būtu daudz cilvēku, kas patiesi ticētu partijas „Vienotība” „vērtību deklarācijā” solītajam: „Mēs veidosim tādu Latviju, kurā katrs cilvēks var piepildīt savus dzīves mērķus, būt brīvs, radošs, veiksmīgs, kur katrs apzinās un uzņemas atbildību par savu izvēli un rīcību, par savu darbu saņemot taisnīgu samaksu. Mēs vēlamies redzēt tādu Latviju, kurā cilvēki sadarbojas, lai sasniegtu kopējus mērķus, kur stiprākais palīdz vājākajam, kur cilvēkus vieno savstarpēja cieņa, iecietība un solidaritāte, kur neviens cilvēks nav pamests nelaimē. Valsts uzdevums ir nodrošināt konkurētspējīgas izglītības, kvalitatīvas veselības aprūpes un taisnīga sociālā atbalsta pieejamību”.

   Reālā dzīve un tajā skaitā Zolitūdes traģēdija nesniedz nekādu uzticamību minētajiem skaistajiem solījumiem. Tiem acīmredzot pašlaik vairs netic arī tā sabiedrības daļa, kurai piemīt izteikts domāšanas kūtrums un kura gatava balsot par jebkuru pirmsvēlēšanu dienās skaisti vāvuļojošo divkāji ar glicerīnu sapuņķotiem matiem.

   Rietumu ideju vēsturē populārs ir uzskats, ka cilvēks laika gaitā nemainās. Tā, piemēram, vēl nesen, XX gadsimta otrajā pusē, sociālā filosofe Hanna Ārendta esejās par holokaustu neatzina progresu cilvēkā.

   Jautājums par to, vai cilvēks mainās vai nemainās, ir diskutabls. Taču viens ir skaidrs – cilvēku var manipulatīvi novirzīt jebkurā virzienā, jo ar cilvēka apziņu var neierobežoti manipulēt un manipulācijai pakļaujas ikviens cilvēks.

   Pats par sevi ir saprotams, ka manipulāciju rezultātā cilvēkā var apzināti noplicināt viņa ētosu, izraisīt uzticības deficītu un sagraut metafizisko bāzi vispār. Manipulāciju rezultātā cilvēka gara un gribas gravitācija kļūst tik niecīga, ka cilvēks vairs nav spējīgs pievērsties kaut kam garīgam, cēlam, ideāli patiesam un godīgam.

   Cilvēku pārņem apātiskums, un viņa eneģija ir spējīga apkalpot tikai savu ķermeni, kas savukārt stimulē mantkārību, alkātību, korupciju, zagšanu, blēdīšanos un dzīvniecisko naidu pret visu patiesi garīgo, cēlo un intelektuāli pilnvērtīgo. Garīgi apātisks un infantils indivīds cenšas nepieļaut nekādas juridiskās un morālās sankcijas pret minēto kriminālo un amorālo rīcību, jo tas perspektīvā apdraud viņa labsajūtu dzīves baudās. Tāpēc mūsdienu valstī pastāv korupcijas, zagšanas un dažādu blēdību nesodīšana un noziegumu brīvība.

   Vārdu sakot, cilvēks ir izmainījies līdz nepazīšanai. Izmainījies līdz tādai pakāpei, ka nākas runāt par antropoloģisko katastrofu. Cilvēka dzīvē centrālo vietu ieņem nauda, manta, baudas. Tas noved pie garīgās nāves, kas arī materiālo dzīvi (biznesu) padara neproduktīvu. Ne velti Austrumeiropas „kreatīvā šķira”, mūsu dārgie reptīļi, nav spējīgi neko lietderīgu izdomāt un radīt. Viņi ir spējīgi tikai visu piesavināties un aprīt, barības sagremošanas laikā neizstrādājot nekādu lietderīgo enerģiju un aiz sevis atstājot tikai tautsaimniecībā nevērtīgu mēslojumu.

   Rietumu civilizācijā vienmēr ir pastāvējusi stigra ticība cilvēkam – ticība cilvēka cilvēciskumam; ticība tam, ka katrā cilvēkā vienmēr ir kaut kas labs. Un, lūk, ja katrā cilvēkā vienmēr ir kaut kas labs, tad viņā jebkuros apstākļos saglabājās zināms cilvēciskums, jo nav iespējams cilvēkā pilnā mērā iznīcināt cilvēciskumu. Cilvēciskuma iznīcināšana ir iespējama tikai vienlaikus ar cilvēka fizisko iznīcināšanu. Tāpēc nenogalinātais cilvēciskums agri vai vēlu var sacīt „Pietiek!” un var sākt meklēt izeju no antropoloģiskās katastrofas. Respektīvi, metafiziskā tukšuma un bezidejiskuma periods ir pārvarāms; uz nākotni var lūkoties optimistiski.

   Izejas meklēšana var būt dažāda. Cilvēku kāda daļa vienmēr ir relatīvi patstāvīgi atradusi izeju no sliktas garīgās situācijas. Vienai daļai (sabiedrības prāvākajai daļai) vienmēr kāds ir palīdzējis atrast izeju.

   Tā tas bija Jaunajos laikos. Rietumu civilizācijā Jaunajos laikos tika akceptēts uzskats, ka kādam ir jāuzņemās palīdzības sniegšana un šim procesam ir vajadzīgs konkrēts projekts.

   Tāds projekts pastāvēja no XVII gadsimta. Rietumu civilizācijā tas ir Apgaismības projekts (vēsturiski visplašākajā izpratnē). Tas samērā konsekventi un produktīvi funkcionēja līdz II Pasaules karam. Pēc kara Apgaismības projekts krita nežēlastībā. Karš atklāja, ka Apgaismība tomēr nav spējusi cilvēkam palīdzēt saglabāt cilvēciskumu. Apgaismības galvenie instrumenti (izglītošana, audzināšana, māksla, reliģija) nav spējuši novērst ne fašismu un totalitārismu, ne genocīdu un holokaustu.

   Tāpēc pēc II Pasaules kara Rietumu civilizācijas elitē strauji progresēja nihilisms, izvairoties un pat publiski atsakoties rūpēties par cilvēka ētosa kvalitāti. Pēc II Pasaules kara Rietumu elite sāka rūpēties tikai par sevi un pārējo sociumu iepina grandiozās elitei materiāli izdevīgās patērēšanas manipulācijās, daudz nedomājot par antropoloģiskajām sekām nākotnē. Proti, nedomājot par antropoloģiskās katastrofas iespējamību, kas faktiski tagad apdraud arī pašas elites labklājību.

   Par neoapgaismības projekta nepieciešamību Rietumu intelektuāļi izsakās jau vairākus gadus. Principā pret to neviens neiebilst. Vienīgi māc šaubas par projekta realizētājiem un apjomu.
   Apgaismības projektu realizēja elite – Rietumu sabiedrības izglītotākie pārstāvji, pašaizliecīgi uzņemoties rūpes par līdzcilvēku garīgo pilnveidošanu. Arī neoapgaismības projektu var īstenot sabiedrības izglītotākā daļa, kuru pie mums tradicionāli dēvē par inteliģenci.

   Ņemot vērā antropoloģisko katastrofu, nepieciešama ir garīgās atdzimšanas inteliģence. Valsts mērogā tātad ir nepieciešama nacionālās atdzimšanas inteliģence.

   Tas it kā būtu saprotams. Vienīgi nav saprotams, kur ņemt nacionālās atdzimšanas inteliģenci. Tiem, kurus pie mums dēvē par inteliģenci, nevar ticēt un uz viņiem nevar paļauties, jo viņu nomācošais vairākums kalpo neoliberālismam un postmodernismam, bet trakākais – adekvāti līdzdarbojās kriminālajā valstiskajā sistēmā. Proti, zog un blēdās. Nav ticams, ka šodienas inteliģence var kalpot savu līdzcilvēku glābšanai no antropoloģiskās katastrofas. Lai patiesi kalpotu tautai, nepieciešama ir tautas mīlestība un nepieciešams ir kalpošanas gars. Bet galvenais – nepieciešama ir inteliģences morālā tīrība un iespēja sabiedrībā būt morālajam paraugam.

   Nākas debatēt par neoapgaismības mērogu. Apgaismības projekts tika realizēts vienas civilizācijas mērogā. Ņemot vērā cilvēces planetārās kopības veidošanos (reālo globalizāciju), acīmredzot neoapgaismības projekts ir jāadresē visai cilvēcei – visām civilizācijām. Tāpēc jaunā ideja, neoapgaismības ideja, iegūst utopisku reputāciju.

   Savas valsts nacionālajā  un arī starptautiskajā mērogā neoapgaismības projektu jau vairākus gadus Krievijā ļoti sekmīgi realizē Sergeja Kurginjana kustība „Laikmeta būtība”. Tā ir unikāla darbība ne tikai Rietumu civilizācijā un sniedz garīgo spēku arī Latvijas iedzīvotāju zināmai grupai.

   Kustības galvenais mērķis ir cīņa par cilvēku, kas šodien reāli nozīmē antropoloģiskās katastrofas pārvarēšanu. Savukārt antropoloģiskās katastrofas pārvarēšana var palīdzēt saglabāt nacionālo valsti un nodrošināt cilvēcisku dzīvi saskaņā ar devīzi „dzīvot kā cilvēkam un nomirt kā cilvēkam”.

   Lai minēto galveno mērķi īstenotu, jāsāk viss no sākuma, radot metafizisko bāzi . Praktiski tas nozīmē cilvēka gara atraisīšanu un nostiprināšanu. Ja cilvēkam ir gars, tad viņam ir arī gribasspēks, un viņš ir gatavs pašaizliedzīgi aizstāvēt savas intereses.

   Taču pirmais uzdevums ir morāles atjaunošana viselementārākajā līmenī (labais-ļaunais, godīgais-negodīgais, taisnīgais-netaisnīgais utt.). Vispirms ir jārada priekšstats par morāli tīru vidi.

   Tas nav viegls uzdevums, jo daudzi nemaz nesaprot, ka viņu dzīves vide ir amorāla. Cilvēki ir pieraduši iztikt bez godīguma, taisnīguma, uzticības. Pie mums cilvēki ir pieraduši dzīvot zādzību un blēdību vidē.

   Tā, piemēram, publicētos dokumentus par operas zilā Žagara grandiozajām mahinācijām ar naudu mūsu dārgajā kriminālajā valstiskajā sistēmā uzaugušie jaunieši komentē šādi: „pilnīgi normāla pasaules prakse. par money raising ir jāmaksā”; „šis cepiens ir pilnīgi nevietā, jo šī ir normāla komisija aģentam (ir vai nav darba līgums – nav nekādas nozīmes) par finansējuma piesaistīšanu jebkurā nozarē, ja tas nav kredīts”.

   Kad ir radīts priekšstats par morāli tīru vidi, pēc tam ir jāpievēršās cilvēka garam; respektīvi, izpratnei par gara kardinālo lomu. Ja cilvēkā ir izdzisis viņa gars, tad nekas vairs nav iespējams un cilvēks pārvēršās bioloģiskā masā. Cilvēka gara sagraušana ir jebkuras nopietnas ideoloģiskās manipulācijas centrālais mērķis. Antropoloģiskā katastrofa lielā mērā ir manipulātoru uzvara, sagraujot garu miljoniem cilvēku un viņus pārvēršot par bioloģisko masu.

   Saruna par cilvēka garu ir samērā abstrakta saruna. Tāda saruna var būt liels retums ģimenē, skolā, augstskolā. Tāda saruna ir raksturīga ideālistiskajā filosofijā, ar kuru Rietumu cilvēks nav izlutināts. Tāda saruna vienīgi nav retums baznīcā, ja mācītājs patiesi rūpējās par baznīcēnu gara pasauli.

   Turpmākā garīgās atdzimšanas shēma ir šāda. Cilvēka gars rada ideālus, ideāli rada mērķus, mērķi rada valodu un komunikāciju, kas nepieciešama mērķu sasniegšanai. Komunikācija nodrošina cilvēka saliedētību ar līdzcilvēkiem, un saliedētība rada alternatīvu neliešu varai, – mūsu variantā kriminālajai valstiskajai sistēmai.

   Tātad ir vajadzīga saliedētība (konsolidācija). Lai pret kaut ko vērstos (piem., Latvijas kriminālo valstisko sistēmu), vispirms ir jāpanākt kādas sabiedrības daļas sociālā saliedētība, kas savukārt ir atkarīga no kopīgā ideāla. Pēc tam ir jārada organizācija, kuras pamatā ir nevis nauda un manta (kā tas visu laiku bija pēcpadomju Latvijā), bet gan kopīgais ideāls (tautai kalpojoša suverēna nacionālā valsts) un tā orientējošais kopīgais mērķis (izveidot tautai kalpojošu suverēnu nacionālo valsti).

   Tai ir jābūt patiesi cēlai organizācijai ar maksimālu uzticību un paļaušanos uz organizācijas vadības pasionaritāti, kalpošanas garu, kompetenci, pašaizliedzību. Organizācijas spēks ir ne tikai tās kopīgajā ideālā un mērķī, bet arī maksimālajā disciplīnā, bez ierunām pakļaujoties organizācijas vairākuma gribai un organizācijas vadītāju rīkojumiem.

   Darbības formas var būt visdažādākās. To realizācija prasa milzīgu spēku un pacietību no garīgajiem līderiem, kā arī prasa milzīgu spēku un pacietību no cilvēkiem, kuri ir izvēlējušies garīgo atdzimšanu.

   Un šajā ziņā, manuprāt, var būt lielas problēmas, bez kuru risināšanas neoapgaismība (īstas valsts izveidošana) vispār nevar notikt, ņemot vērā atsevišku etnosu un sociālo slāņu mentalitātes tādas iezīmes kā antiintelektuālisms, garīguma necienīšana, abstraktās domāšanas un garīgā darba kūtrums, refleksijas neizkoptība, disciplinētības neizpratne, individuālo ambīciju prioritāte, mantkārība, valdonīgums, domāšanas kretīnisms.

   Ne velti Sergejs Kurginjans regulāri norāda par morālās un intelektuālās kopības nepieciešamību organizācijā, momentā atbrīvojoties no to personu līdzdalības, kuri nevēlas un nespēj pakļauties disciplīnai, kā arī atsacīties no savām ambīcijām un kretīniskajām iegribām. Tas ir labi zināms, ka atsevišķu etnosu un sociālo grupu mentalitāte ir ļoti piemērota dzīvei materiālās orientācijas, patērēšanas, dzīves baudīšanas, noziegumu brīvības atmosfērā.

   Kustībā „Laikmeta būtība” visjaunākā darbības forma ir lekcija, kuras laikā tiek skaļi lasīts Gētes „Fausts” un laiku pa laikam komentētas atsevišķas dzejas rindas. Pirmā lekcija [http://eot.su/node/16373 ] ilga vienu stundu, 59 minūtes un 7 sekundes. Otrā lekcija [http://eot.su/node/16424 ] ilga vienu stundu, 43 minūtes un 54 sekundes (lekciju videoierakstu ilgums). Sergejs Kurginjans lasa tekstu un pats laiku pa laikam to komentē.   Viņu klausās pilna zāle ar jauniešiem, no kuriem lielākā daļa ir puiši līdz 30 gadiem. Tā ir jauniešu kārtējā nodarbība ar savu „štata” vadītāju. Tā nav kāda modīga ārzemnieka efektīgā režijā komponēta vieslekcija. Tas ir ikdienišķs pasākums pašmāju gados paveca cilvēka vadībā un mūsdienās aizmirstā un it kā ļoti garlaicīgā formātā.

   Domāju, pie mums daudzi piekritīs, ka tāds formāts no šodienas jauniešiem prasa milzīgu gribēšanu, lai divas stundas mierīgi nosēdētu bez mobīlā telefona, klausītos filosofiska satura dzeju un filosofiski abstraktus komentārus, lektoru nepārtrauktu ar savu „viedokli” un vispār pasākumu nenosauktu par „ veca profesora marasmu”, kā to mīl darīt visaprobežotākā latviešu zinātkārā jaunatne.

   Turklāt citas darbības formas ir līdzīgas. Tās prasa ilgu sēdēšanu un koncentrēšanos, visu laiku ir nepieciešams iedziļināties abstraktos formulējumos un ikdienā (medijos) nelietotā leksikā; laikrakstā „Laikmeta Būtība” tiek publicēti gari jo gari raksti, S.Kurginjana un  viņa kolēģu izdotās grāmatas ir biezi sējumi.

   Iespējams, daudzās zemēs neoapgaismības projekts tā arī paliks skaista utopija. Arī Sergejs Kurginjans nesola uzvaru savā zemē, jo regulāri norāda uz situācijas (antropoloģiskās katastrofas) dramatismu. Globālo sociālo problēmu gudrākie analītiķi vispār atsakās prognozēt kaut ko gaišu un saulainu mūsu dzīvē līdz gadsimta otrajai pusei, kad uz planētas nostabilizēsies demogrāfiskā situācija. Pašlaik planētas iedzīvotāju skaits turpina pieaugt. Ne tik strauji kā līdz 2000.gadam, taču arī ne tik lēni, lai nemitīgi nesagādātu visdažādākā veida pārsteigumus.

Arturs Priedītis
/2013, decembris/
http://www.artursprieditis.lv/
http://stiklakalns.blogspot.com

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 7 komentāri

Diskusija par ASV zemiskās dabas būtību

00296_USA_printempf750-44fb2Interesanta diskusija par ASV ideoloģiski – vēsturisko būtību: Amerikāņu izredzētību (exceptionality), jeb, citiem vārdiem sakot, ASV augstprātības un iedomības idejām, ar ko tās elite ideoloģiski pamato visas agresīvās darbības pasaulē, maskējot ar tām savas patiesās, zemiski merkantilās interesītes.

Krievijas TV raidījuma “Мнение” (25.10.2013) diskusijā piedalījās Moscow Times galvenais redaktors, amerikānis Maikls Bums (Michael Bohm) , krievu žurnālists – amerikofīls Mihails Taratuta, ilgus gadus Amerikā nodzīvojušais žurnālists Konstantīns Sjomins, kā arī politologs un starptautisko notikumu analītiķis Sergejs Kurginjans. Diskusijas iemesls: ASV un Krievijas konfrontācija Sīrijas jautājumā un Krievijas prezidenta Vladimira Putina avīzē The New York Times publicēts raksts (http://www.nytimes.com/2013/09/12/opinion/putin-plea-for-caution-from-russia-on-syria.html?pagewanted=all&_r=0 ), kurā viņš atļāvās apšaubīt amerikāņu izredzētību.

Diskusijā tiek runāts par jebkuru imigrantu  specifisko psiholoģiju, kuras iemesls ir pārrautā saikne ar ierasto vidi.  Šai situācijā kā viens no līdzekļiem šo cilvēku motivācijai un stipri izteikta šādu cilvēku tieksme ir pieķerties kādiem augstākiem ideāliem, kas attaisno viņu ierašanos jaunajā vietā, atrašanos tur un darbības jaunajā mītnes zemē (tāpat viņiem ir traumēta sabiedriskā pašidentifikācija). ASV, kas gandrīz pilnībā ir imigrantu sabiedrība (vietējo iedzīvotāju (t.s.”indiāņu”) skaits, kurus ASV imigranti visnežēlīgākā kārtā iznīcināja, ir pārāk niecīgs, lai tos ņemtu vērā), ir ļoti spēcīgi izteikta imigrantu psiholoģija.

Vēsturiski, kopš pašiem ASV pirmsākumiem, kopš pirmo holandiešu ieceļotāju laikiem, ASV imigranti sevi stiprināja, mierināja un saliedēja ar domu, ka viņi ir izredzētie, kuri ir atbraukuši uz „apsolīto zemi”, uz „Jauno Jeruzalemi”, lai celtu „Pilsētu Kalnā” [tāda, kura paceļas virs citām]. Šī ideja iedvesmoja ASV imigrantus uz visdažādākajām darbībām, tai skaitā uz visnežēlīgākajām un vispretīgākajām, un šāda tipa idejas ir cauraudušas visu ASV sabiedrību un dažādās mutējošās formās ir spēkā joprojām.

ASV izredzētības ideja ir galvenais ASV sabiedrības balsts bez kuras ASV sabiedrība vispār nespēj pastāvēt un no tās izriet arī amerikāņu iedomība un nekaunība, agresīvi uzbāžoties citiem un uzspiežot savu lietu kārtību. Pašreizējā ASV šīs izredzētības idejas ir prasts aizsegs visparastākajam merkantilismam un savu interešu realizēšanai uz visas pārējās pasaules rēķina. Pati ASV ciniski spļauj virsū pašu deklarētajiem demokrātijas, tiesiskuma, taisnīguma  u.c. principiem ar kuriem attaisno savu visdažādāko veidu agresiju pret citiem.

Informācijas aģentūra
/19.12.2013/

Posted in Reg.: Latvija | 2 komentāri

Latvijas okupācija – dogma vai mīts?!

00297_1940_2Dokumentālā filma par politizēto Latvijas „okupācijas” tēmu, kas atšķiras no 2. kapitālistiskās Latvijas (par kuru, pēc eiro ieviešanas, var pilnībā runāt pagātnes formā) oficiozās vēstures. Filmā parādīti aculiecinieku stāstījumi un daudz to laiku dokumentālie kadri, kas katram pašam ļauj izjust toreiz valdošo gaisotni un salīdzināt cik tas saskan ar galma vēsturnieku teikto, un pats galvenais – cik tas saskan ar mūsdienu „saulainā” kapitālisma realitāti, kurā liela daļa iedzīvotāju paniski bēg no valsts, norit straujš un dramatisks kvalitātes krikums visās dzīves jomās, visur valda maziskums, zemiskums, pērkamība un korupcija, cilvēki (jo īpaši jaunatne) kļūst arvien neizglītotāki, nezinošāki un amorālāki un morālā sabiedrības degradācija ir sasniegusi tādu līmeni, ka pietiekami liels cilvēku skaits (ierēdņi, juristi, sociālie darbinieki, psihologi, tiesneši, prokurori, policisti) pelna uz bērnu nelaimju rēķina, kuri vardarbīgi tiek izrauti no ģimenēm, ievietoti bērnunamos (kur bieži vien ir drausmīgi apstākļi) un pat pārdoti adoptējot uz ārzemēm.   

 

Informācijas aģentūra
/19.12.2013/

Posted in Kat.: Vēsture, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 24 komentāri

Korumpantu izrādīšanās triumfs

00291_Korumpantu_triumfsLiekulība, ārišķība, izrādīšanās, formālisms, darbības imitācija, svētulība, uzspēlētība tie, šķiet ir galvenie un maigākie vārdi, kas nāk prātā, vērojot žurnālistu, politiķu, uzņēmēju u.c. elites pārstāvju publisko rosīšanos pēc Zolitūdes Maksimas traģēdijas.  Te vietā, protams, būtu minēt tādus vārdus kā korupcija, bezatbildība, nesodāmības sajūta, cinisms, spļaušana virsū cilvēku vairumam un veselajam saprātam u.c. , bet tā ir būtība, virspusē tas viss tiek maskēts ar maz zinošajām un maz saprotošajām tautas masām paredzētu teātri, kuram šī patiesība ir pēc iespējas vairāk jānoslēpj vai jāizkropļo.

Vispirms par notikušā būtību. Zolitūdes Maksimas traģēdija ir sekas visaptverošai, visu līmeņu (sākot ar pašām augstākajām amatpersonām) korupcijai, kura valda ne tikai būvniecības nozarē, bet visās Latvijas sabiedrības un valsts pārvaldes sfērās.  Visi „dod ķepā” viesiem un visi par to zina, bet katrs šai „krugovajā parokā” iesaistītais izliekas svēts un nevainīgs.

No publiski izskanējušās informācijas vien jau ir noprotams, ka viens no attīstītājiem (ārvalstu investors) tieši un atklāti lobēja (pēc būtības korumpēja) būvniecības normu vienkāršošanu un šai jomā „strādāja” ar augstākajām valsts amatpersonām, tai skaitā premjerministru Valdi Dombrovski. Visdrīzāk tieši šādas lobēšanas rezultātā arī tapa jaunais būvniecības likums, kurš atbildības nosaka tā, ka atbildīgos atrast nevar, kā arī izmaiņas likumdošanā, kuras līdz minimumam samazināja atbildīgo sodu par šādām traģēdijām.

Savukārt bijušais Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Juris Pūce tika pieķerts gandrīz vai tiešā korupcijā. Pasaciņas par to, ka sievas labdarības fonda ziedotāji neietekmējot viņa lēmumus, var stāstīt naiviem nezinātājiem. Prakse izmantot „labdarības” un citus fondus savu īpašumu slēpšanai, nodokļu nomaksas apiešanai, dažādu finansu shēmu realizācijai un citām mahinācijām (tai skaitā, kā redzams, arī naudas iekasēšanai par apšaubāmas legalitātes pakalpojumu sniegšanu) nāk no ASV, kur vienā brīdī Amerikas lielbagātnieki nolēma „noiet no skatuves” un parādīt sabiedrībai, ka viņu ietekme esot samērā niecīga un ka viņiem pārāk lieli īpašumi nemaz nepiederot. Klasisks šāda labdarības fonda piemērs ir Rokfelleru ģimenes „labdarības” fonds.

Dombrovskis ar Pūci atkāpās un tā ir vistīrākā liekulība un „pakazuha”, jo Dombrovska vadībā valsts ir ievesta vēl dziļākā purvā (valsts kā tāda praktiski gandrīz jau pilnībā ir likvidēta) un viņš jau pietiekami sen ir zaudējis lielas iedzīvotāju daļas uzticību (šis gadījums deva iespēju „smuki” aiziet un mazliet uzspodrināt imidžu), bet pret Pūci vajadzēja sākt krimināllietu un viņš būtu jāliek cietumā.

Šie kundziņi nogāja no skatuves, bet daudzi citi palika. Ja izmeklēšanas iestādes uzsāktu īstu operatīvo darbību, tad viņiem būtu jāņem ciet un jāiesēdina liela daļa Rīgas domes ar Ameriku un Ušakovu priekšgalā, vairums uzņēmēju, kontrolējošo institūciju pārstāvju un daudzu politiķu un augstākā līmeņa ierēdņu (tai skaitā Vienotības, NA, ZZS u.c. pārstāvju). Viņi visi ņem (piemēram, pašreizējā Rīgas Domes takse esot 20%). Tā ir sistēma. Ja neiesmērēsi, tad nekas nenotiks. Viņi savā nekaunībā ir aizgājuši pat tik tālu, ka apzināti bremzē jebkādas neapmaksātas iniciatīvas, tai skaitā tās, kuras sabiedriskā kārtā virza sabiedriskā labuma ideju vadīti cilvēki (tas ir – tiek darīts tikai tas, kas ir koruptīvi apmaksāts). Tāpēc Latvijā nekas nenotiek un cilvēki bezizejā paniski bēg prom no šīs pseidovalsteles. Un tāpēc nekas labs te arī nenotiks. Bet aizceļotājiem traģiskākais ir tas, ka pie mums izslavētie un dievu kārtā paceltie Rietumi nav labāki, tur šie sabiedrības pūšanas procesi nebūt nav mazāki un, iespējams, ir pat ievērojami lielāki (pāris gadus atpakaļ, piemēram, skaļā Eiropas Komisijas augstāko pārstāvju korupcijas skandālā tika konstatēts, ka viņu takse ir 40%, tā ka mūsu korumpantiem vēl ir kur augt).

Un zinot vai jūtot šos korupcijas apmērus, ir grūti klausīties politikāņu un žurnālisteļu svētulīgo spriedelēšanu par nepieciešamību „mainīt likumdošanu” vai sodīt kādu atsevišķu vienu vai otru personāžu.

Situācijā, kad koruptīvās ķēdēs tādā vai citādā mērā ir iesaistīti gandrīz visi atbildīgie, parasti mēģina izvairīties no atbildības vispār, slēpjot faktus un pasakot, ka „nekas īpašs nenotika” vai ka vainīgi esot kaut kādi neietekmējami apstākļi, vai arī no visu korumpantu vidus atlasīt pāris grēkāžus, kuri tad kalpo kā zibensnovedēji un saņem sodu par visiem, lai kopējā sistēma varētu turpināt „strādāt”. Tas tad apmēram pašreiz arī notiek – dažādu līmeņu korumpanti mēģina novelt atbildību no sevis un uzvelt to citiem, lai pašiem „nepakļūtu zem riteņiem” un neizrādītos grēkāžu lomā. Tāpēc arī atkāpās Dombrovskis ar Pūci un tāpēc visa latviski runājošo varza tagad draudzīgā frontē brūk virsū saviem korupcijkolēģiem no krieviski runājošo politekonomisko grupu  vidus.

Šis notikums atklāj arī Latvijas izglītības sistēmas kvalitāti. Izrādās uz peļņu orientētās augstskolas laiž laukā „inženierus”, kuri nav spējīgi veikt viselementārākos inženiertehniskos aprēķinus. Augstskolu daudz, konkursu nav, bet valsts augstskolām bez patiesas kvalitātes kontroles tiek maksāts tai skaitā arī par absolventu skaitu (jo vairāk jauno „speciālistu” saštancē, jo vairāk naudas). Ja kas tāds ir iespējams RTU, tad ko gan runāt par citām augstskolām, jo īpaši privātajām. Un šādi „inženieri” projektē, vada, uzrauga, kontrolē un gan jau arī māca un uzstājas kā eksperti, ja ir attiecīgi sakari.

Zīmīgas ir masu saziņas līdzekļu un žurnālistu aktivitātes. Pirmkārt jāatzīmē, ka korupcija Latvijā valda arī mēdiju vidē. Ņem gan īpašnieki, gan redaktori, gan ierindas žurnālisti (pieķertā svētuļa Raudstepa piemērs ir tikai pati aisberga virsotne). Tas ir ierasti un normāli. Katrai politekonomiskai grupai ir savi mēdiji un savi cilvēki tajos ar kuriem ir izveidojusies „vislabākā sadarbība”. Ja uz traģēdijas „karstām pēdām” žurnālistiem vēl bija kaut kāda rīcības brīvība un viņi varēja un iespējams arī kāds vismaz kaut kādā mērā vadījās no savas žurnālistu misijas apziņas, tad tagad, kad politekonomiskās grupas ir noorientējušās un pa lielam sapratušas, kas tad notika, pilnā sparā rit patieso iemeslu (visaptverošas korupcijas) maskēšanas propaganda un dažādu politekonomisko grupu savstarpējais „kompromatu karš”.

Tagad par lietas būtību tiek runāts maz, tikai par atsevišķām fragmentārām lietām. Piemēram, tā arī nesadzirdēju nevienu, kurš vērstu uzmanību uz plaši izmantoto, galēji absurdo un kategoriski nepieņemamo praksi no būvnieku puses dot ēkām 2 gadu garantiju, kas ir mazāka kā ledusskapjiem un pat atsevišķām elektroprecēm (arī te visdrīzāk piemērs ir ņemts no muļķu dievinātās Amerikas, kurā ir plaši izplatīta prakse cilvēkus izmitināt ārēji krāšņās, bet neizturīgās „kartona” kastiņās). Šis apstāklis vien apliecina pašreizējā Latvijas režīma un tā politekonomiskās „elites” bezatbildību, impotenci un idiotismu (Staļina laikā, piemēram, ēku garantija bija 130 gadi un visa Padomju perioda ēkas tika projektētas un celtas ar aprēķinu, lai tās izturētu kodolsprādzienu).

Bet kronis visam ir pašreiz sākušās raganu medības uz oficiāli ekspluatācijā nenodotajiem objektiem. No vienas puses tā ir laba iespēja izrēķināties ar nevēlamiem biznesa konkurentiem un veids kā tiem pašiem korumpantiem izspiest papildus naudiņas no šādus objektus ekspluatējošiem uzņēmējiem. Bet praktiski tā ir arī diletantu darbības imitācija, kuri nespējot (vai negribot) veikt reālas darbības, konstatējot īstus būvniecības brāķus un korupcijas faktus, iet vieglāko ceļu, pielīdzinot formāla papīra esamību (kuru var nopirkt un kurš, korumpantu pārmērīgas apetītes dēļ, var arī nebūt) ēkas kvalitātei. Zolitūdes Maksima taču formāli bija nodota ekspluatācijā, bet „Ķirsona māja”, kuras būvniecību pēc paša vārdiem Ķirsons personiski esot uzraudzījis (šai ziņā, esmu pārliecināts, viņam var ticēt), vēl nebija nodota ekspluatācijā dažādu formālu sīkumu dēļ. Problēma nav ēkas formālā nodošanas/nenodošanas ekspluatācijā faktā, bet gan būvniecības kvalitātē, kuru ir jānodrošina pašiem, uz peļņu un izmaksu minimizāciju vērstajiem būvniekiem, to pasūtītājiem un valsts kontroles institūcijām, kuras de facto līdz kaulam ir korumpētas.

Bet žurnaļugas tas neuztrauc. Ir pasūtījumi, ir publiska interese, tādēļ ir drudžaini jāizrāda darbošanās. Un tas neuztrauc arī politikāņus, uzņēmējus un citus „elites” pārstāvjus. Nu gadījās „šaize”, nu ir jāpārdzīvo tā „vētra”, gan jau muļķa tautiņa nomierināsies un varēs mierīgi „rullēt tālāk”, ….. līdz nākamajam negadījumam.

Ivars Prūsis
/04.12.2013/

Informācijas aģentūra
/07.12.2013/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Korupcija: deputātu un valsts pārvaldes vadības mehānisms

00290_korupcijaDaudzo Latvijā notiekošo nejēdzību labošanai, ierindas pilsonis un masu saziņas līdzekļi apelē pie esošās politiskās sistēmas, politiskajiem spēkiem un vēlētajiem tautas priekšstāvjiem. Plaši tiek un ir izplatīts viedoklis: „gribi kaut ko mainīt, iesaisties kādā partijā vai dibini savu, topi ievēlēts un tad…”. Lai gan vairums cilvēku zina un jūt, ka lielākā daļa politiķu ir nekompetenti nelieši, tomēr patiesos Latvijas (un ne tikai) korumpētības apmērus apzinās retais. Un ir pārāk maz cilvēku, kuri zina, ka visa jaunlaiku kapitālistiskās Latvijas politiskā sistēmā ir pilnībā uz naudisku motivāciju balstīta un absolūti korumpēta. Šo iemidzinošo un reālu rīcību neitralizējošo ilūziju kliedēšanai īsumā aprakstīšu kā tas viss strādā.

Formāli likumus Latvijā pieņem Saeima (valstiskā līmenī) un pašvaldību domes, kas sastāv no cilvēku vēlētiem deputātiem. Ievēlēti var tikt tikai tie deputāti, kuri ir izvirzīti no partiju vidus (izņemot mazās pašvaldības, kur pagaidām vēl ir iespējams dibināt vēlēšanu apvienības). Partiju praktiskai organizēšanai tām ir jāatbilst noteiktiem metodoloģiskiem, kā arī likumā noteiktiem standartiem. Metodoloģiski partijā jābūt noteiktam cilvēku skaitam, kurus vieno kaut kāda ideja un organizatoriska struktūra. Ja tā nav, tad partija pēc būtības principā nepastāv. Savukārt likumā ir noteikts minimālais partijas biedru skaits (200) un virkne formālu prasību.

Jebkuras partijas mērķis ir veikt kaut kādu darbību, kas ietekmē visas sabiedrības dzīvi. Lai šo mērķi sasniegt, partijai ir jāspēj veikt jebkādu darbību vispār un jāspēj tā veikt kaut kādā mērā „labāk” par citām, konkurējošām partijām, kuras pretendē uz politisko varu Saeimā un pašvaldībās.

Tad nu lūk, Latvijā (un ne tikai), diemžēl ir izveidojusies (apzināti izveidota) tāda situācija, ka sabiedrība ir kritusi tik zemu, ka ir gatava veikt kaut kādu darbību tikai tad, ja kāds par to samaksā. Tas ir ļoti sāpīgs un ļoti drausmīgs fakts (gribētos šai ziņā kļūdīties un ceru, ka šī situācija tuvākā vai tālākā perspektīvā tiks kardināli labota).  Izejot no šīs atziņas, ļoti būtisks partijas rīcībspējas rādītājs ir naudas esamība, par kuru tad var noalgot cilvēkus, kas kaut ko darīs.  Attiecīgi partijai ir nepieciešami cilvēki, kuri nosaka tās idejisko saturu un praktisko vadību  (ideologi un menedžeri, kuri  nosaka ko partija reāli vēlas, kā viņa sevi ārēji pozicionē un vada procesu, lai tiktu realizēti partijas mērķi), naudas ieguvēji un praktiskā darba veicēji. Galvenās ir pirmās divas cilvēku grupas, kuras ir niecīgi mazskaitliskas, bet trešās grupas esamība un visa darbība kopumā ir atkarīga no tā kā strādā pirmās divas grupas, kur viens no būtiskākajiem aspektiem ir iegūt pēc iespējas vairāk naudas savas darbības nodrošināšanai. Īsāk sakot – Latvijas (un ne tikai) politiskajā vidē visu izšķir nauda un visas „nopietnās” partijas vadās no šīs atziņas un ir uzbūvētas pēc šāda principa. Partiju finansēšana no valsts budžeta ir tikai maziņš ielāps pilnībā izdilušam maisam, kurš maskē šo drausmīgo faktu un dod iespēju esošajām, šādi strādājošām partijām iegūt vēl papildus „haļavnās” finanses.

Naudu partijām iegūst t.s. „kasieri”. Tie ir cilvēki, kuri no vienas puses atrodas pietiekami tuvu partijas kodolam (cilvēkiem, kuri praktiski nosaka lietu kārtību partijā), bet no otras puses, kuriem ir iespējas iegūt plašu paziņu loku „biznesa” vidē. Kā vienu no „kasiera” piemēriem var minēt Jaunupu jaunāko.

Attiecības starp „kasieri” un partijas kodolu ir apmēram tādas: „kasierim” no partijas vadības puses tiek dots uzdevums iegūt maksimāli daudz naudas (bez tiešiem tekstiem par kādām pretlikumīgām darbībām, jo nevar zināt vai savstarpējās sarunas netiek ierakstītas), savukārt „kasieris”, izpildot uzdevumu, vienojas ar naudas devējiem par summām un to došanas nosacījumiem. „Kasieris” ir tas, kurš tiešā tekstā ar naudas devējiem sarunā, ko tad naudas devējs iegūs, ja ziedos noteiktu summu un partijai izdosies iegūt noteiktas varas pozīcijas. Šajās sarunās tad arī tiek aprunāti ierobežojumi, nosacījumi, notiek vienošanās par garantijām naudas devējam, ka prasība tik tiešām tiks izpildīta un ka viņi netiks „uzmesti”. Līdz partijas kodolam visas šīs detaļas tiešā veidā netiek novadītas pirmkārt paša partijas kodola drošības dēļ. Viņi visu saprot, bet tieši būt informētam par to ir neizdevīgi, tāpēc „kasieris” informē par nosacījumiem „caur puķēm” un ārēji pieņemamu priekšlikumu veidā, piemēram, iekļaut saraksta augšgalā tādu un tādu cilvēku (kuram ir savas, īpašas attiecības ar naudas devēju), iekļaut partijas programmā kādu punktu, apsolīt realizēt konkrētu likumdošanas iniciatīvu utt..  Šāda partijas kodola distancēšanās ļauj tam saglabāt zināmu neatkarību no „kasiera” un nepieciešamības gadījumā to nomainīt.

Gan Latvijā, gan arī citās „demokrātiskās” valstīs ir gan legālā naudas aprite, kura atklāti tiek atspoguļota grāmatvedībā un partiju gadījumā parādās KNAB atskaitēs, gan ir arī t.s. „melnās naudas” aprite, kura ir maskēta vai vispār nav uzskaitīta. Tad nu lūk, sāpīgā patiesība, ko vairums ierindas pilsoņu nezina, ir apstāklī, ka „melnās naudas” kopapjoms partiju darbības nodrošināšanā ievērojami pārsniedz „legālās” naudas (tas ir – oficiāli uzskaitītās) apjomu. Ja esošajām partijām vajadzētu dzīvot tikai no „legālajiem” līdzekļiem, tad viņu darbība būtu ievērojami apgrūtināta.

Kam tad nepieciešama „melnā nauda”? To pakalpojumu saņemšanai, kuri oficiāli nav atļauti vai arī kurus kaut kādu iemeslu dēļ labāk neafišēt, un reizēm arī vienkārši efektīvākai darba organizācijai. No šīs naudas tiek apmaksāti pasūtījumraksti, pasūtījumsižeti un citi aģitācijas materiāli un samaksa te notiek pa tiešo „uz rokas” gan mēdiju īpašniekiem, gan redaktoriem, gan arī ierindas žurnālistiem (šī samaksa ir paralēla oficiālai samaksai par oficiāli apmaksāto vēlēšanu reklāmu). No šīs naudas tiek algoti PR speciālisti, algoti interneta komentētāji, profesionālie mītiņotāji, apsardzes/detektīvfirmas, „savi cilvēki” dažādās iestādēs un organizācijās, „spiegi” un diversanti konkurentu nometnē u.c. kadri un aktivitātes par kuru esamību atklāti runāt neklājas. Un protams šī nauda tiek izmantota arī partijas darbā iesaistīto papildus motivācijai, apmaksājot pietiekami legālus viņu sniegtos pakalpojumus.

Kā notiek „melnās naudas” aprite? Ar „čemodāniņiem” skaidrā naudā (ar vienu tādu savulaik Saeimā tika pieķerts bijušais premjerministrs no ZZS Indulis Emsis), kā arī caur speciāliem, izcelsmi un adresātus maskējošiem instrumentiem (kontiem, fondiem, fiktīvām personām utt.). Ar to visu nodarbojas speciālas personas un pārrauga šīs nelegālās operācijas „kasieris”.  Partijas kodols, savukārt, dod „kasierim” tikai formāli korektus uzdevumus un mērķus, kas ir jāsasniedz, vadoties pēc principa:  „mani neinteresē kā to izdarīsi, bet, ja kas, par sekām atbildēsi pats”.

Kas dod un kas vispār ir spējīgs dot partijām ievērojamas naudas summas gan legālā, gan nelegālā formā? Biznesmeņi, kuriem šāds darbības veids ir ikdiena. Tie ir gan lielie uzņēmumi un uzņēmēji, kuri ar šādām metodēm nodrošina savu darbību (tādā korupcijas pilnībā cauraustā valstī kā Latvija savādāk nemaz nevar), lobē savas intereses, apkaro konkurentus un veic citas biznesa darbības, gan arī biznesmeņi, kuru peļņas avots ir apšaubāmas legalitātes vai nelegālas darbības (kontrabandisti, narkotiku un ieroču tirgotāji, sekss industrijas pārstāvji, bērnu „adoptētāji” u.c. pēc būtības krimināli elementi, kuri pelna ar nelikumīgām un amorālām darbībām). Īpaši daudz naudas dod tieši otrās grupas darboņi, jo viņiem sev labvēlīgu apstākļu (jumta) un likumdošanas radīšana ir īpaši kritiska un viņu rīcībā ir ļoti ievērojami līdzekļi.  Tāpēc nevajag brīnīties, ka pie varas nonākušās partijas pieņem it kā stulbus vai pat atklāti amorālus likumus. Par visu ir samaksāts un gan maksātāji, gan naudas saņēmēji dēļ šīm savām darbībām ir kļuvuši par atsaldētiem neliešiem ar minimālām vai vispār bez jebkādām morāles normām.

Un tagad pats interesantākais. Kā tad praktiski notiek naudas devējiem vajadzīgo lēmumu pieņemšana, jo ne jau „kasieris” vai partijas kodols spiež balsošanas podziņas un ceļ rokas, to dara ierindas deputāteļi. Viņus visus iesaistīt un informēt par katra gadījuma detaļām ir apgrūtinoši, bīstami (informācijas noplūde) un arī nevajadzīgi. Tā vietā ir izveidots un nu jau vairāk kā 20 gadus veiksmīgi strādā universāls deputātu vadības mehānisms. Tā būtība ir sekojoša: katram deputātam maksā par „pareiziem” balsojumiem, bet ja ļoti vajag, tad maksā dubulti, trīskārši utt. (galēja svarīguma gadījumos, kas ir gana reti, deputātiņam tiek piedraudēts „atņemt visu”, ja netiks veikts pareizais balsojums).

To, ka deputātu balsis tiek pirktas, runā gana sen un pietiekami atklāti, un tas nekāds īpašais jaunums nav, bet īstie deputātu balsu pirkšanas apmēri tik tiešām ir šokējoši un par tiem zina retais.

Katram koalīcijas deputātam ir īpaša bankas norēķinu karte bez vārda un uzvārda (visdrīzāk Citadeles bankas) caur kuru viņš saņem naudu par visiem veiktajiem balsojumiem. Nobalsoji standarta darba režīmā kā frakcija liek, malacis, saņem bonusu. Ir kāds īpaši svarīgs vai sāpīgs jautājums, maksa ir pavisam cita. Ja vēl svarīgāks, tad vēl cita. Deputāts vairumā balsojumu drīkst arī nebalsot kā frakcija liek, bet tad naudu viņš nesaņem. Tas ir pieļaujams, jo tādējādi katrs deputāts var taisīt savu personisko „politisko kapitālu” un lielīties, ka lūk šajā principiālajā jautājumā viņš „parādīja mugurkaulu” un „gāja pret straumi”, bet izmainīt neko neizdevās, jo „lūk tie citi…”.  Bet ir jautājumi, kuros šādas izdarības kategoriski netiek pieļautas un deputāti par to tiek atsevišķi informēti. Tajos, atvainojiet, bet „ja partija liek, tad jādara”.

Praktiski visu šo procesu vada partijas frakcijas vadītājs. Tā ir persona, kura nosaka dienas kārtību, kura organizē iekšējās apspriedes un informatīvo apmaiņu, kura sazinās ar partiju un „kasieri”, kura kontrolē kā kurš deputāts balso un piefiksē balsojuma rezultātus (tie savukārt tiek nodoti personām, kuras ieskaita pēc tam katram deputātiņam „nopelnīto” naudas summu), kura „aprunājas” ar deputātiņiem, kuri sāk izrādīt principialitātes vai citādas nevēlamas pazīmes utt. Partijas frakcijas vadītājs ir galvenais cilvēks, kurš nosaka partijas praktisko darbību parlamentā un pašvaldībās. Nauda šīm deputātu vadības izmaksām tiek pilnībā ņemta no „melnās kases”.

Tāpēc ir pilnīgi naivi un neproduktīvi cerēt izmainīt kaut ko, vēršoties pie „saviem deputātiem”, jo viņi visi kopš mirkļa, kad pieņēma bankas maksājumkarti ar „prēmijām”, ir korumpēti, morāli krituši un tāpēc rīcībnespējīgi (un lietas būtību te nemaina apstāklis, ka kāds deputātiņš šo naudu izmanto kādiem sabiedriskiem projektiem, kā to, piemēram, teicās darījis Leopolds Ozoliņš). Lielākais, ko viņi var – parunāt ar frakcijas vadītāju vai partijas vadību, mēģinot pārliecināt pieņemt konkrētu lēmumu (bet jēga no tā maza, jo par visu jau ir samaksāts) vai arī pašiem demonstratīvi balsot „pēc sirdsapziņas”, upurējot savus „bonusus” un izrādoties savu atbalstītāju priekšā. Citu neko ierindas deputāts izdarīt nevar (praktiski, protams, var un ļoti daudz ko, bet tie gļēvās un stulbās niecības ne uz ko tādu nav spējīgi).

Tāda ir Latvijas (un ne tikai) praktiskā politiskā sistēma. Un šādā politiskā sistēmā runāt par kaut kādu korupcijas apkarošanu, vispirms neiesēdinot vadošos politiķus, „kasierus” un uzņēmējus, ir vienkārši smieklīgi. Tā nav cīņa ar korupciju, tā ir izrādīšanās, tukšmuldēšana, visas korumpētās sistēmas piespodrināšana, lai tās koruptīvās pazīmes būtu mazāk redzamas, un cīņa ar politekonomiskajiem konkurentiem.

Bet tas, diemžēl, vēl nav viss. Būtisks ir jautājums, ko tad grib katras partijas kodols. Viņu galvenās vēlmes var izteikt pietiekami universālā formā: viņi vēlas realizēt noteiktu politiku (kura ne vienmēr saskan ar partijas formāli definētajām pamatnostādnēm), pelnīt „atbilstoši savām spējām un vajadzībām” (tas ir pietiekami daudz) un realizēt sevi.

Lai to panāktu, partijai ir „jāpārtiek” ne tikai no pirmsvēlēšanu un konkrētu lēmumu realizācijas maksājumiem, bet arī „jāpelna” ikdienā. Šādi ikdienas ieņēmumi dod darbu un ieņēmumus „savējiem”, ietekmi, saliedē un kalpo kā pašu biedru motivators, kā arī nodrošina zināmu neatkarību no konkrētiem lielākajiem maksātājiem, kuriem, sajūtot savu nozīmīgumu, apetīte mēdz ievērojami pieaugt.

Kā partijas pelna? Saliekot nozīmīgākajos valsts pārvaldes, pašvaldību un valsts un pašvaldību uzņēmumu vadības un lēmumu pieņemšanas amatos savus cilvēkus un/vai ievācot no esošajiem „nodevas”. Tas ir, katram nozīmīgam ierēdnim ir savi „pelēkie” ienākumi. Piemēram, no „točku”, prostitūcijas un citu nelikumību piesegšanas, no būvprojektu saskaņošanas, no dažādu aizliegumu un ierobežojumu apiešanas, no kvotu piešķiršanas, no sociālajiem „pakalpojumiem”, no samaksas par bērnunamos/audžuģimenēs esošajiem bērniem un bērnu adopcijas (tai skaitā arī uz ārzemēm), no visa veidu iestāžu pasūtījumiem un pakalpojumu sniegšanas (medicīnas, izglītības utt.), no visāda veida licenzēm un atļaujām, no „pareizu” tiesu lēmumu apmaksas utt. Šai ziņā partijām ir ļoti plašs darbības un „pelnīšanas” lauks. Un tas ir galvenais strīdus ābols starp dažādām partijām un politekonomiskajiem grupējumiem. Nevienam no viņiem pašu jautājumu būtība nav pirmajā vietā, galvenais ir salikt amatos savējos un savākt attiecīgās jomas koruptīvās naudas krējumu, un pēc tam jau „no darba brīvajā laikā” var arī varbūt mazliet padomāt par lietas būtību.

Un, lūk, tas patiešām ir vairāk kā traģiski, jo tas nozīmē ka korupcija Latvijā ir totāla un ka tai ir fundamentāls raksturs. Tā sekas no vienas puses ir ļoti straujš kompetences kritums visās dzīves sfērās, jo korumpēts ierēdnis pirmkārt pats sāk zaudēt kompetenci (viņš savos lēmumos un darbībās nav brīvs, viņu dzelžaini ierobežo korupcijas ķēdes rāmji), kā arī viņš zaudē apkārtējo autoritāti (gan to, kas ir iesaistīti korupcijas ķēdē, jo viņi to zina, gan to, kuri nav tur tieši iesaistīti dēļ korupcijas rezultātā pieņemtajiem nepareizajiem lēmumiem) un sev apkārt sāk pulcēt cilvēkus, kuri nepamanīs viņa korumpētību un nenosodīs to, bet šādi cilvēki visbiežāk ir nekompetenti. Tomēr pats traģiskākais, ka korumpētie ierēdņi sāk morāli degradēties, vairāk vai mazāk pakāpeniski sākot pārkāpt vienu morālo ierobežojumu pēc otra, jo ja pārkāpi vienu morālo normu, tad morālo robežu iekšējā sajūta zūd un ir viegli un pat prasās sākt pārkāpt citas morāles normas (kā viena no izpausmēm: problēmas personiskajā dzīvē, laulību izjukšana, domstarpības ar radiem un draugiem, no kā savukārt izriet nodošanās uzdzīvei). Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Latvija ir kritusi tik zemu, ka ir pietiekami liels vadošos amatos esošu cilvēku skaits, kuri pelna uz bērnu atņemšanas vecākiem rēķina, tai skaitā pēc tam viņus pārdodot, tai skaitā arī prostitūcijai un „uz orgāniem”.

Ļoti gribētos šo aprakstu nobeigt ar cerīgu noti par to kā „tauta modīsies” un kā liela daļa neliešu tiks salikti cietumos, bet, diemžēl, neredzu pagaidām tam priekšnosacījumus. Viens ir skaidrs – šie maitas ir stulbi (bet arī viltīgi un nekaunīgi), galēji amorāli un viņus var labot tikai ešafots. Tāpēc, lai kā arī situācija neattīstītos, asinis līs, tai skaitā arī šo personāžu, jo bez ārējām dotācijām neizbēgami iestāsies situācija, kad, dēļ neefektīvās koruptīvās sistēmas, resursus kopapjoms arvien straujāk samazināsies un nespēs nodrošināt nepārtraukti augošo korumpantu armiju un tās neizmērojamo apetīti, kā rezultātā sāksies nežēlīgas neliešu savstarpējās cīņas par varu un resursiem uz dzīvību un nāvi, kurā, protams, cietīs visi. Fundamentāli kaut ko te labot var tikai ar Stļinlaiku metodēm.

Informācijas aģentūra
/07.12.2013/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Ierosināta krimināllieta par bērnu tirdzniecību uz ASV

00288_bernu_tirdzniecibaKrievijas Izmeklēšanas komiteja ir ierosinājusi krimināllietu par Krievijas bērnu tirdzniecību uz ASV, 05.12.2013 paziņoja iestādes preses dienests [Izmeklēšanas komiteja ir Krievijas prezidentam tieši pakļauta izmeklēšanas iestāde]. Šāds lēmums tika pieņemts pēc aģentūras Reuters un telekanāla NBC pārraidītās informācijas pārbaudes par Krievijas nepilngadīgo bērnu adopciju.

Pēc izmeklētāju versijas, ļaundari portālos Yahoo un Facebook ir organizējuši savdabīgu biržu, kur var iegādāties bērnus no dažādām valstīm. Pēc izmeklētāju datiem tika veikti nelikumīgi darījumi attiecībā pret 26 nepilngadīgajiem no Krievijas. Tāpat izmeklētājiem ir pierādījumi, ka vairāki no šiem bērniem cieta no seksuālas ekspluatācijas.

Izmeklēšanas komiteja apsolīja detalizēti izmeklēt nepilngadīgo bērnu tirdzniecības faktu un noskaidrot viņu nodošanas amerikāņu adoptētājiem likumību.

Novembra beigās Izmeklēšanas komiteja pieprasīja ASV prokuratūrai pārbaudīt Reuters un NBC žurnālistu izmeklēšanas rezultātus un atsūtīt visu izmeklēšanas dokumentu kopijas, ja izmeklēšana tiks veikta.

Amerikas korespondenti bija noskaidrojuši, ka nezināmas personas organizēja interneta tirdzniecību ar ārvalstu bērniem no Ķīnas, Etiopijas, Ukrainas un Krievijas [iespējams arī no Latvijas]. Pie tam, visbiežāk tika pārdoti bērni, kuru vecākiem bija atņemtas vecāku tiesības [pēc Latvijas analoga:  bāriņtiesu birokrātiski – juridiskā terora upuri]. Pēc žurnālistu sniegtās informācijas piecu gadu laikā tika noslēgti pieci tūkstoši šādu darījumu.

Par stingrākām likumdošanas normām un Krievijas bērnu adopcijas uz ārzemēm kontroles pastiprināšanu iestājas Krievijas prezidenta pilnvarotais bērnu tiesību jautājumos Pāvels Astahovs. Ombudsmens vairākkārtīgi ir izteicis neapmierinātību par Krievijas nepilngadīgo stāvokli ASV. „Pie mums nav tādu pedofilijas, vardarbības un ņirgāšanās par bērniem gadījumu kā ASV”, paziņoja Astahovs. [Krievijas bērniem ir vairāk paveicies, viņiem vismaz ir pie kā griezties un ir vēl valsts institūcijas, kas pēc būtības kaut ko dara, lai novērstu bērnu tirdzniecību un klajus bērnu tiesību pārkāpumus. Latvijā šai jomā situācija ir katastrofāla, jo atbildīgās instances kontrolē ar homoseksuālistu – pedofilu mafiju un bērnu biznesu (tai skaitā tirdzniecību, adoptējot uz ārzemēm) saistītas personas, tāpēc Latvijā šādas izmeklēšanas neveic pēc būtības (tikai formāli, ķeksīša pēc, lai paziņotu, ka nekas tāds nenotiekot), bet cietušo sūdzības tiek ignorētas, formāli uz tām atrakstoties.]

Pašreiz Krievijā ir spēkā likums, saskaņā ar kuru Krievijas bērnus nav tiesības adoptēt ārzemju viendzimuma pāriem. Nepilngadīgos Krievijas bērnus var adoptēt tikai iedzīvotāji no tām valstīm ar kurām ir noslēgtas attiecīgas valstu divpusējas vienošanās.

Avoti:
http://www.km.ru/v-rossii/2013/12/05/sledstvennyi-komitet-rossii/726997-sk-vozbudil-ugolovnoe-delo-po-faktu-torgovli-
http://www.sledcom.ru/actual/367706/

Informācijas aģentūra
/07.12.2013/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Notikumi, Reģ.: Krievija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Ukrainas nemieru organizēšanas tehnoloģija

Prese raksta, ka Ukrainā notiekot tautas nemieri un „cīņa par Eiropu”, bet patiesībā kā parasti notiek kārtējā ASV un Rietumvalstu organizētā „revolūcija”, kurā ļoti aktīva loma šoreiz ir Polijas pārstāvjiem.

Konspektīvu priekšstatu par nemieriem Ukrainā var iegūt no Krievijas TV raidījuma “Maidāna Tehnoloģija (Технология Майдана) 03.12.2013”, kurā ir parādīta gan notikumu attīstības hronoloģija, gan tas, kā tehniski nemieri tika organizēti un ir apskatītas versijas par nemieru iemesliem.

Savukārt raidījumā “Speciālā reportāža” (Специальный репортаж) 02.12.2013” ir parādīts kādā veidā tiek algoti un organizēti mītiņotāji. Žurnālists atsaucās uz vienu no neskaitāmajiem sludinājumiem par piedalīšanos mītiņā, pats tajā piedalījās, saņemot pēc tam par to naudu.

Informācijas aģentūra
/07.12.2013/

Posted in Kat.: Notikumi, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Rail Baltic – nerentabla naudas izšķiešana

00293_rail_logoTrīs četri iekšēji orientēti megaprojekti var izraut Latviju no stagnācijas. Taču – tiksim skaidrībā. Ir projekti, kuri tiek īstenoti Latvijas vai tās kaimiņvalstu teritorijā, taču nespēj dot reālu grūdienu ekonomikas attīstībai. Tādu projektu virknē es, pirmkārt, redzu Rail Baltic, otrkārt, visu, kas saistīts ar šķidrinātās dabasgāzes termināļiem, treškārt, iespējamo Latvijas dalību Visaginas AES projektā. Tas ir minimums miljards, reāli – pusotra divi miljardi, kuri jāizņem no sava budžeta. Ekonomikas attīstībai tas ir garām.

Dzelzceļi – tas ir nāvīgi dārgs prieks. Ielaisties šajā avantūrā nozīmē pateikt saviem pensionāriem, mātēm, bērniem: mēs, mīļie, jūsu nodrošinājuma vietā būvēsim ceļu no nekurienes uz nekurieni. Reiz bija tā sauktais Pēterburgas–Varšavas dzelzceļš. Tas ekonomiski absolūti atmaksājās. Bet Rail Baltic ir savdabīgs surogāts. Gribam izgudrot ko jaunu, taču tam nav ne naudas, ne pamata. Spēlējam spēles, bet cietīs nodokļu maksātāji. Nekādas jēgas no Rail Baltic nebūs.

00293_item_275_bildeEs uzskatu šo projektu par nesaprātīgu utopiju, kura Latvijā ik gadus var noēst trešo daļu no pārdalāmā budžeta. Jo projekts maksās dārgi, bet neatmaksāsies. Padomāsim, ko var vest no Tallinas uz Berlīni. Turklāt runa ir par ātrgaitas dzelzceļu. Jūs esat pasaules praksē sastapies ar kravas konteineru pārvadāšanu pa ātrgaitas dzelzceļa maģistrālēm? Es neesmu. Tātad akcents tiks likts uz pasažieriem. Piedodiet, kādiem? Cik viņu būs? Kā tie nodrošinās rentabilitāti? Ja vien nav paredzēts, ka visi igauņi vienlaikus braukās uz Berlīni turp atpakaļ.

Es uzskatu, ka Latvija šajā projektā iesaistās pārprastas baltiešu solidaritātes dēļ. Solidaritāte ir laba lieta. Taču pastāv vēl tāds jēdziens – maks. Proti, ja solidaritātes dēļ jāvelk nost un jāpārdod bikses, tad, atvainojiet, tā vairs nav gluži solidaritāte. Taču piedāvāts tiek tieši tas.

Lai cik savādi liktos, tas, kas patlaban notiek Latvijā, atgādina to, kas notika Krievijā pirms divdesmit gadiem. Valdības vadītājs Jegors Gaidars uzskatīja, ka galvenais instruments, ar kura palīdzību var atrisināt visas problēmas, ir monetārā vai fiskālā politika. Proti – operējot ar naudas masas apjomu, ieviešot tos vai citus nodokļus, mēs atrisināsim visas problēmas. Taču patlaban šī nostādne pasaules ekonomikā jau ir apliecinājusi savu neefektivitāti.

Ko liecina pēdējā krīze? To, ka vācieši ir racionālāki ekonomisti nekā franči vai angļi. Vācieši, kuru likme bija klasiskā ražošana, proti – reāla prece, kuru var aptaustīt, uzvarēja. Bet tie, kuru likme bija tikai finanšu tirgus, virtuālā ekonomika – zaudēja. Dabiski, es te domāju Londonu. Visas valstis, kuras pasteidzās šķirties no industriālās ekonomikas, nonāca mīnusā. Tāpēc man liekas, ka tām receptēm, kas tiek piedāvātas Latvijai un kas tiek īstenotas Latvijā, ir ierobežots izmantojuma derīgums. Tās varbūt ir labas pārejai uz eirozonu. Bet nacionālās ekonomikas attīstībai tās nav optimālas. Nacionālās ekonomikas attīstībai nepieciešams, lai tiktu atbalstīta rūpniecība, lauksaimniecība…

Es pat sacītu tā – modelis, kuru šodien īsteno Latvija, ir sliktāks par modeli, kuru Latvija īstenoja divdesmitajos trīsdesmitajos gados. Ar visiem saviem trūkumiem tas modelis bija labāks un efektīvāks, daudz vairāk veicināja tautas labklājību.

Nikolajs Meževičs, Santktpēterburgas universitātes Eiropas pētījumu katedras profesors, ekonomikas doktors
/04.12.2013/

Avots:
http://nra.lv/ekonomika/latvija/107242-krievijas-ekonomists-krievijas-ideals-eiropa-kas-attistas-kinas-tempa.htm

Informācijas aģentūra
/07.12.2013/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Attīstības mānija nāves civilizācijā

00292_sodom-01Aizvadītajos dažos gados mūsu politiskajā virtuvē modē ir valsts attīstības tēma. To līdz šim kutināja vienotības vienotie vienotāji. Taču pašlaik atsevišķi notikumi liecina, ka valsts attīstības tēma ir kļuvusi par politiskās cīņas svarīgu instrumentu nākamās Saeimas priekšvēlēšanu burbuļošanā. Tagad smalko tēmu kutina arī latviešu tautas labdaris Repšes kungs. Viss būtu labi, ja pašlaik Latvijā attīstības tēma (ideja) neizskatītos jocīgi un pat bezjēdzīgi, kam ir vismaz trīs iemesli.

Pirmkārt, pie mums par valsts attīstību sāka runāt tikai pēc tam, kad viss jau bija sagrauts, izzagts un iztirgots ārzemniekiem tik lielā mērā, ka par kaut kādu attīstību vairs praktiski nevar būt runa. Runa vienīgi var būt par nepieciešamību sākt visu no sākuma, izveidojot tos mūsu dzīves formātus, kurus mēs vēlamies un esam spējīgi izveidot eksistences nodrošināšanai.

Otrkārt, par valsts attīstību visdedzīgāk runā cilvēki, kuri pēcpadomju gados praktiski visu sagrāva, izzaga un iztirgoja, kā arī likvidēja pēdējo iespēju būt kaut cik valstiski patstāvīgiem un pašiem veidot savu likteni. Pompozā un principā debilā atsacīšanās no savas valūtas likvidēja pēdējo vārgo, bet tomēr diezgan cerīgo iespēju saglabāt patstāvību un patstāvīgi rūpēties par savu attīstību. 1790.gadā M.A.Rotšilds konstatēja: „Atļaujiet man iespiest un kontrolēt valsts naudu un man vairs nebūs svarīgi, kurš valstī raksta likumus”. Protams, pie varas esošais vidusmēra latvietis, kā parasti, zina visu par visiem labāk un slavenā ebreja vārdos nesaskata sev noderīgu gudrību. Tas nekas, ka šī gudrība vēsturiski ir apstiprinājusies pilnā mērā un nekad nezaudēs aktualitāti. Vidusmēra latvietis pats ir visgudrākais un savas naudas lietas brīvprātīgi ar dziesmu uztic kārtot citiem.

Treškārt, attīstības tēmas popularitāte mūsmājās ir jocīga tāpēc, ka Rietumu civilizācijā attīstības ideja nav modē jau no aizvadītā gadsimta 70.gadiem. Turklāt finansu un ekonomiskās krīzes laikā un pie tam situācijā, kad neviens godīgs speciālists neuzdrošinās prognozēt krīzes turpmāko gaitu, par attīstību normāls politiķis izvairās runāt, jo tas būtu ne tikai smieklīgi, bet arī politiski bezatbildīgi. Tautai piedāvāt skaistas ilūzijas apstākļos, kad neredzēti strauji palielinās nabadzība un bezdarbs, var tikai ļoti neaptēsts politiķis. Savukārt pie mums tas ir arī ļoti nelietīgs politiķis, jo skaistas ilūzijas viņš piedāvā paša līdz šim apzagtajai, apsmietajai un pazemotajai tautai.

Nav noliedzams, vispār attīstības ideja ir Rietumu civilizācijas samērā sena intelektuālā kaislība. Šai kaislībai var būt divi varianti – ideālistiskais un mehānistiskais variants.

Pirmajā, ideālistiskajā, variantā attīstība ir visu potenciālo spēju attīstīšana cilvēkā vai kādā objektā, no sākotnēji nerealizētā (implicītā) stāvokļa pārejot uz pilnvērtīgi realizēto (eksplicīto) stāvokli. Piemēram, radošās personības mūžs vienmēr ir noteikts attīstības process, pakāpeniski realizējot, tā teikt, Dieva dotā radošā talanta potenciālu. Šajā variantā attīstība ir noteikta potenciāla ideāla realizācija.

Otrajā, mehānistiskajā, variantā attīstība ir tas pats, kas progress, modernizācija, pilveidošanās, pārbūve, pārkārtošanās, „perestroika” u.tml. Saskaņā ar mehānistisko izpratni, attīstība ir process, lai uzlabotu materiālos un garīgos objektus, kā arī palielinātu to skaitu. Šajā variantā dominē princips kultūrā visu panākt vairāk un labāk. Piemēram, ekonomikā attīstība ir cenšanās panākt produkcijas kvantitātes un kvalitātes pieaugumu.

Mehānistiskajā variantā attīstības ideja ir saaugusi ar progresu – attīstību no zemākā uz augstāko, no sliktākā uz labāko. Tāda pieeja (attīstību sinonīmiski saistot ar progresu) Rietumu civilizācijā aizsākās XVII un XVIII gs. mijā, kad veidojās progresa teorija. Jaunā teorija ātri pārauga progresa (attīstības) mānijā, kas bija raksturīga Rietumu civilizācijai līdz XX gs. 70.gadiem.

Tā, piemēram, progresa mānija veicināja eiropocentrisma nostiprināšanos. Tas notika tāpēc, ka progresu sāka attiecināt uz kultūru hierarhiju. Piemēram, veidojot pakārtotību starp progresīvām kultūrām un neprogresīvām kultūrām. Eiropocentrisms, saprotams, atzina tikai Rietumeiropas kultūru progresivitāti. Pārējās, arī Austrumeiropas, kultūras tika uzskatītas par atpalikušām un neprogresīvām kultūrām.

Eiropocentrismam iebilda kultūru daudzveidības slavinātāji, kuri arī izmantoja progresa ideju. Viņi sludināja, ka katrai kultūrai ir savs progresa ceļš. Katra kultūra attīstās savādāk, jo var atšķirties progresa dinamika. Dažas kultūras progresē ātrāk, citas – lēnāk.

Progresa teorijas triumfs bija XIX gs. beigās un XX gs. sākumā. Tolaik cilvēkus priecēja atziņa, ka zinātnes un tehnikas progress var garantēt dzīves labklājības nemitīgu uzlabošanos. Arī Latvijas iedzīvotāji tolaik piedzīvoja progresa labumus. Grandiozi attīstījās rūpniecība, radās mūsu slavenie brendi, tika uzcelta jaunā Rīga. Pamats ir uzskatīt, ka tolaik apmēram 25 gadi bija visprogresīvākais posms mūsu zemes vēsturē. To var salīdzināt ar padomju laikā radītā rūpnieciskā un zinātniskā potenciāla progresivitāti.

Tomēr vispārējo prieku par progresa varenību XIX gs. nogalē sāka aptumšot atsevišķu intelektuāļu bažas. Viņi bažījās par to, ka progress nevar mūžīgi turpināties un progresam noteikti ir kaut kāds gals. Kā zināms, O.Špenglera tēze par kultūras (garīguma prioritātes) degradējošo pāreju civilizācijā (materiālisma prioritātē) balstās uz progresa teorijas skaudru kritiku. Vācu slavenais kultūras filosofs pret progresu izturējās ļoti skeptiski. Viņam progresa mānija bija Rietumu kultūras bojāejas iemesls. Tiecoties pēc nemitīgas materiālās labklājības pieauguma, Rietumu cilvēki zaudē mēra sajūtu un savās materiālistiskajās tiekmēs vairs nespēj apstāties un nomierināties. Ar ko tas var beigties, pašlaik neviens nezina. Zina tikai to, ka labi tas nebeigsies.

XX gs. drūmie notikumi (abi Pasaules kari, fašisms, holokausts) ievērojami mazināja Rietumu sabiedrības ticību attīstībai, progresam. No 70.gadiem attīstības, progresa problemātikas vietā modē nāca modernizācijas un globalizācijas problemātika.

Politiskajā filosofijā sāka dominēt atziņa, ka nākotnes solījumi nozīmē papildus uzņemties atbildību par tagadni un tās sekām. Šī atziņa nevarēja iepriecināt politiķus. Politiķi saprata, ka viņiem ir izdevīgāk klusēt par nākotni. Ja viņi sola nākotnē kaut ko lielu un varenu, tad sabiedrība sāk ievērojami piekasīgāk sekot viņu darbībai tagadnē.

Pie tam no 70. gadiem kļuva skaidrs, ka dzīves labumi visiem nepietiks un masveidīgas labklājības solījumi ir liekulība. Sabiedrība nav akla un ļoti labi saprot tamlīdzīgu solījumu farizejiskumu.

Bagātas un saulainas nākotnes solījumu totālā bezjēdzība iestājās mūsu gadsimtā. Tamlīdzīgus solījumus tagad uztver kā personisko apvainojumu.

Tā, piemēram, nav grūti iztēloties, kāds efekts var būt solījumam stratēģiskajā dokumentā „Latvija 2030”: „2030.gadā Latvija būs plaukstoša aktīvu un atbildīgu pilsoņu valsts. Ikviens varēs justies drošs un piederīgs Latvijai, šeit katrs varēs īstenot savus mērķus. Nācijas stiprums sakņosies mantotajās, iepazītajās un jaunradītajās kultūras un garīgajās vērtībās, latviešu valodas bagātībā un citu valodu zināšanās. Tas vienos sabiedrību jaunu, daudzveidīgu un neatkārtojamu vērtību radīšanai ekonomikā, zinātnē un kultūrā, kuras novērtēs, pazīs un cienīs arī ārpus Latvijas. Rīga būs nozīmīgs kultūras, tūrisma un biznesa centrs Eiropā. Pilsētu un lauku partnerība nodrošinās augstu dzīves kvalitāti visā Latvijas teritorijā. Latvija – mūsu mājas – zaļa un sakopta, radoša un ērti sasniedzama vieta pasaules telpā, par kuras ilgtspējīgu attīstību mēs esam atbildīgi nākamo paaudžu priekšā”.

Skeptiskās izmaiņas attieksmē pret attīstību, progresu atsaucās uz ideoloģiju. Ja Rietumos līdz aizvadītā gadsimta 70.gadiem liela loma bija attīstības ideoloģijai,  kuru spēcināja ASV un Rietumeiropas valstu ekonomiskie panākumi, tad XX gs. nogalē priekšplānā tika izvirzīta demokratizācijas un postmodernisma ideoloģija. Rietumu civilizācijā sākās pasionārais pagrimums, jo tika izprasta demogrāfiskās pārejas katastrofālā būtība priekš eiropeīdu rases. Par attīstību, progresu politiskajai elitei kļuva neērti runāt, tāpēc reālās attīstības trūkumu sāka ideoloģiski nomaskēt ar demokratizāciju un postmodernismu.

Tajā pašā laikā kļuva pilnīgi skaidrs, ka demokratizācija un postmodernisms neko nedod ekonomiskajai, zinātniskajai un cita veida attīstībai. Pēcpadomju laikā atsevišķas Austrumeiropas zemes lieliskā demokratizācija un postmodernisms neaizsargāja no deindustrializācijas un pagrimuma kultūras visos segmentos. Krievija, Latvija ir spilgti piemēri.

No 70.gadiem Rietumu civilizācija sāka strauji zaudēt enerģiju realizēt savu misiju – sniegt cilvēkiem dzīves metafizisko jēgu. Dzīves garīgo ideālu, vērtību un mērķu vietā nostājās fizioloģiskām baudām apsmērēta veģetēšana. Iestājās civilizācijas nakts – dekadence. Rietumu civilizācija sāka pārvērties par nāves civilizāciju, jo neglābjami samazinājās dzimstība. Dekadences un nāves civilizācijā attīstība, progress ir tikai elites privilēģija. Par tautu neviens reāli nerūpējās un neviens tā pa īstam necenšās apturēt rases novecošanu un izmiršanu.

Attīstība, progress nav iespējams bez darba. Taču demokratizācija un postmodernisms neveicina ļaužu masās priekšstatu par darba svētīgo misiju, darba godīgumu un apzinīgumu. Demokratizācija un postmodernisms veicina naudas kultu, kad liberāli demokrātiskā tirgus un postmodernisma plurālisma iekārtā naudas pelnīšana kļūst par nacionālo ideju un atsevišķu indivīdu dzīves galveno mērķi. Naudas kultu nekautrējās slavināt, jo tas nenovedot pie totalitārisma, ko mums cenšās iestāstīt demokratizācijas un postmodernisma apoloģēti. Saprotams, naudas kults ir kriminālās valsts un regresa godāšana.

Līdz šim Rietumu civilizācijā attīstības (progresa) motors bija nācija un tās gribas realizētāja nacionālā valsts. Nacionālās valsts institucionālais pienākums ir rūpēties par nācijas attīstību. Nav nacionālā valsts, nav nācijas attīstība. Nācija vienlaikus ir gan attīstības subjekts, gan attīstības rezultāts, uzlabojoties tās dzīves kvalitātei.

Nācijai valsts ir sava veida apgādnieks, kuram ir nemitīgi jārūpējās par cilvēku labklājību. Rūpes par labklājību vienmēr ir rūpes ne tikai par tagadni, bet arī par nākotni – nācijas rītdienu. Tāpēc valsts funkcijās ietilpst attīstības plānošana, ko valsts realizē racionāli saprātīgā un sistēmiskā formā.

Tā tas daļēji ir arī Latvijā. Tikai pie mums attīstības problemātika sistēmisku pieeju izpelnījās nesen un ne visai apliecina saprātīgi racionālu pieeju. Attīstības plānošanas sistēmas likums darbojās tikai no 2009.gada 1. janvāra.

Pašlaik Latvijas nākotnes plānošanas dokumentu pamatkolekcijā ietilpst 1) Saeimas konceptuālais dokuments „Latvijas izaugsmes modelis. Cilvēks pirmajā vietā” (apstiprināts 2005.g.26.X), 2) Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija „Latvija 2030” (apstiprināta 2010.g.10.VI), 3) Nacionālā reformu programma stratēģijas „ES 2020” īstenošanai (sagatavota 2011.g. aprīlī), 4) Nacionālās attīstības plāns 2014.-2020.gadam (apstiprināts 2012.g.20.XII).

Manuprāt, lai orientētos minētajos (un arī neminētajos) plānošanas dokumentos, ir vajadzīga samērā augsta intelektuālā kapacitāte, klerku domāšanas izjūta, stabilas terminoloģiskās zināšanas, kā arī ir jābūt lietas kursā par mūsu starojošās ES priekšniecības enerģisko darbību dažādu „papīru” lielražošanā.

Ar to gribu teikt, ka minētie dokumenti nevar kalpot sabiedrības sociāli komunikatīvajā un ideoloģiskajā sfērā. Bet tas ir liels trūkums, jo valsts attīstības dokumentiem parasti ir milzīgas sociāli komunikatīvās un ideoloģiskās potences. Cilvēki grib lasīt un uzzināt, kas viņus gaida turpmāk. Patstāvīgi izlasītais un uzzinātais atstāj dziļu iespaidu uz cilvēka apziņu. Gudras valstis to saprot un izmanto, lai savai politikai iegūtu sabiedrības masu atbalstu. Padomju laikā valsts plānošanas materiālus propagandēja prese, par tiem skolotāji stāstīja skolēniem, tos studēja pasniedzēji un studenti, dažādās sanāksmēs apsprieda strādnieki un kolhoznieki.

Mūsu vēlā atmoda valsts attīstības plānošanā ir paškritiski fiksēta minētajā Saeimas konceptuālajā dokumentā: „Taču paveikts ir tikai pats neatliekamākais, kopumā valsts attīstība ir bijusi nepietiekami konsekventa un koordinēta. Valdības biežās maiņas ir kavējušas stratēģisku ilgtermiņa mērķu izvirzīšanu, to pārmantojamību un īstenošanu. Dažādu nozaru programmās un koncepcijās paredzētie pasākumi nav savstarpēji saistīti, sabalansēti un koordinēti, tāpēc īstenojot tie nav izrādījušies pietiekami efektīvi. Latvija virknē Eiropas Savienības (ES) valstu klasificējumu ierindojas vienā no pēdējām vietām”.

Minētajos materiālos, domājams, lielu gandarījumu varētu gūt mūsu pseidointelektuālās juvenilās aprindas, kurām kairinošu baudu sagādā terminoloģiski manierīga un moderna leksika un visdažādāko konceptu absurda eklektika. Citiem vārdiem sakot, pārgudri vārdi un pārgudru domu haotisks virknējums.

Piemēram, Saeimas izstrādātajā „Latvijas izaugsmes modelī” var lasīt šādas veldzējoši pārgudras rindas: „Izaugsmes stratēģijas pamatprincips – darbību vienotība. Modeli īstenojot, cilvēka dzīves kvalitātes paaugstināšanai ir jāpilnveido visi augstāk minētie aspekti; kopējais līmenis ir kritiski atkarīgs no nepietiekami attīstītajiem aspektiem. Ir stingri jāievēro visu darbību vienotības, koordinētības un samērīguma principi. Tikai un vienīgi tad, ja tiek vienmērīgi un līdzsvaroti pilnveidoti visi aspekti, optimāla uzlabojas dzīves kvalitāte. Nevienu aspektu nedrīkst atstāt bez uzmanības pat atsevišķos izaugsmes posmos. Ļoti maz kopējās dzīves kvalitātes uzlabošanai dod arī resursu ieguldīšana kāda aspekta pārliekā attīstībā.Visas veicamās darbības un to lietderība jāizvērtē ne tikai pēc to ietekmes uz tiešo mērķa aspektu; tām ir jādod pozitīvs iespaids arī uz citiem aspektiem, panākot sinerģijas efektu. Jāveido saskaņotas un atbalstošas darbības arī saistītajos aspektos, nepieļaujot pretrunu veidošanos. Neviena aspekta attīstība nevar notikt uz citu rēķina vai pat pasliktinot citus. Latvijas izaugsmes modelis jāīsteno pasaules valstu tīklā. Kā izolēta valsts Latvija iespēs maz, objektīvos globālos procesus maza valsts praktiski neietekmēs. Par Latvijas galveno principu sadarbībā ar partnervalstīm jāuzskata mūsu stipro pušu un radušos iespēju izmantošana, vienlaikus minimizējot draudus un riskus. Arī katra atsevišķa darbība jāizvērtē globālā kontekstā, panākot saskaņu ar radniecīgām darbībām partnervalstīs. Kopumā valsts izaugsme iekļaujas izteiktā tīklveida modelī: visu aspektu un darbību vienotība un savstarpēja sasaiste valsts iekšienē, Latvijas kā valsts iekļaušanās globālajā valstu tīklā, katras aktivitātes sasaiste ar sev līdzīgām citās valstīs.Šajā situācijā panākumu gūšanai nav pieļaujama noslēgtība savas nozares ietvaros un Latvijas robežās. Mums ikviena darbība jāizvērš arī ārpus attiecīgā dzīves kvalitātes aspekta ietvariem, pāri sava sektora un nozares rāmjiem, pāri valsts formālajām robežām. Tīklveida sadarbības modelī jāīsteno stratēģiskais robežu paplašināšanas princips un jāizmanto tādi to atbalstošie instrumenti kā zināšanu izplatīšana ārpus institūcijas, nozares, valsts rāmjiem, ietvariem un robežām, starpnozaru sadarbība un koordinācija, tai skaitā neformālie partnerattiecību mehānismi. Kopumā tas nozīmē visu darbību vienotību, aktīvas sadarbības principa īstenošanu, mainot pašu ietvaru un robežu būtību, padarot tās mīkstākas, caurspīdīgas un porainas, paaugstinot darbību intensitāti tieši robežrajonos. Darbības dažādās vidēs, dažādās sabiedrības daļās, dažādās sistēmās, kultūrās un valodās iegūst izšķirošu nozīmi izaugsmes sekmēšanā”.

Attīstības plānošanas sistēmā ietilpst arī reģionu un novadu nākotnes ieceres, kā arī atsevišķu nozaru nākotnes scenāriji.  Nesen veiktajā Valsts kancelejas pasūtītajā pētījumā “Politikas plānošanas sistēmas attīstības pamatnostādņu un attīstības plānošanas sistēmas ietekmes novērtējums” atklājās vienaldzīga un formālistiska attieksme pret reģionu un novadu attīstības plānošanu.

Tādu attieksmi noteikti veicina mūsu dzīves patiesā vērtība, respektīvi, nevērtība un fatālās ticības trūkums labākai nākotnei. Latvijas attīstības plānošanas dokumentos acīmredzamā atrautība no reālās dzīves nevar palikt bez sekām. Minētais pētījums to apstiprina. Nākas secināt, ka daļa pašvaldību (deputāti un darbinieki) neizprot plānošanas dokumentu būtību un nesaredz nepieciešamību tos izstrādāt. Š.g. 27.oktobrī medijos publicētajā informācijā par pētījumu teikts: „Nesaredzot jēgu šādu plānošanas dokumentu izstrādāšanai, intervijās ar plānošanas reģionu pārstāvjiem noskaidrojies, ka daļa pašvaldību pārstāvju nav pieraduši stratēģiski domāt un plānot savu darbību, līdz ar to plānošanas dokumentus viņi izstrādā tikai tāpēc, ka tā likumā ir noteikts, tāpēc šie dokumenti ir domāti tikai “plauktiņam” un “ķeksīša pēc””.

Latvijas attīstības plānošanas tekstos atklājās jocīga aina. No vienas puses nepārtraukti tiek runāts par izglītotu un gudru iedzīvotāju kontingentu, „cilvēkkapitāla produktivitāti”, „kvalitatīvu izglītību”, „kontekstuālo izglītību”, „lietotāju virzītu inovāciju”, „atvērtu inovāciju praksi”, „inovatīvu uzņēmējdarbību”, „plašu jaunrades kultūru”, „skolu kā sociālā tīklojuma centru”, „iedzīvotāju zināšanām un gudrību”, „valsts iedzīvotāju uzkrāto zināšanu potenciālu”. Taču no otras puses tekstu sastādītāji pret cilvēkiem (tekstu lasītājiem) izturās kā pret primitīviem un aprobežotiem radījumiem. Tā, piemēram, 2014.- 2020.g. nacionālā attīstības plāna trīs prioritātes ir šādi formulētas: „Cilvēka drošumspēja. Tautas saimniecības izaugsme. Izaugsmi atbalstošas teritorijas”. Savukārt prioritāšu „vadmotīvs” esot „labklājības pieaugums”.

Skaidrs, ka paši par sevi saprotamie jebkuras valsts nākotnes nosacījumi un tukšie formulējumi neizraisa nekādu uzticību un cieņu. Tie ir adresēti kaut kādiem bezsmadzeņu radījumiem. Tomēr laikam pareizāk būtu teikt, ka tos ir sacepuši ne visai adekvāti radījumi.

Bet vispār plānošanas tekstu autori ir ļoti kreatīvi jaunieši. Viņi nepārtraukti bagātina mūsu dārgo latviešu valodu. Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā nav sastopami tādi viņu jaunradījumi kā, piemēram, „cilvēkkapitāls”, „drošumspēja”, „ilgtspējīga” [attīstība], „energoefektivitāte”, „ekoefektīva” [ekonomika], „e-skola”, „e-pārvaldība”.

Interesanti bija papētīt, kas tiek apzīmēts ar jaunvārdu „drošumspēja”. Izrādās, drošumspēja nozīmē veselu jūru visdažādākās izpausmes: „Cilvēka drošumspēja (resilience) ir starptautiski zināms koncepts par cilvēka adaptācijas spēju strauji mainīgā vidē – personīgā iniciatīva, spēja sadarboties – pastāvīgi identificējot cilvēka šķēršļus attīstībai. Galvenie darbības virzieni šajā prioritātē: Pietiekami, spējām atbilstoši ienākumi un nodarbinātība; Nevienlīdzības mazināšana un saliedētība; Izglītība mūža garumā; Vesels cilvēks; Demogrāfiskās situācijas risināšana; Radošs un pasaules norises izprotošs cilvēks”.

Maz ticams, ka no gudro plānotāju iecerētās drošumspējas kādam varētu kļūt drošāk dzīvot, nemaz nerunājot par nākotnes drošumspēju.

Pašlaik rūpēs par latviešu nākotni visprogresīvākais neapšaubāmi ir Repšes kungs. Viņš aicina tautu pāriet uz attīstības domāšanu vispār. Tautai nevajag domāt par šodienas iztikas minimumu, cenu kāpumu pirms un pēc jaunās valūtas ieviešanas un citiem ikdienišķajiem sīkumiem. Tautai vajag domāt tikai par savu attīstību. Tautas domāšanas galvenajam veidam ir jābūt attīstības domāšanai.

Lai ātrāk ieviestu jauno domāšanas veidu un ar tā retorisko apdzirdīšanu startētu Saeimas vēlēšanās, Repšes kunga biedrība „Latvijas attīstībai” šā gada aprīlī izsludināja eseju konkursu “Attīstības domāšana – labklājīgas valsts pamats”. Konkursā, kas noslēdzās augusta vidū, kopumā tika saņemti 16 darbi.

Š.g. 16.septembrī tika publicēta konkursa uzvarētāja eseja. Tajā ir šādi spriedumi: „Latvijas gadījumā jāņem vērā divi apstākļi – pirmais, Latvija ir liberāla demokrātija un, otrais, Latvijas politikā trūkst skaidru ideoloģisku norāžu no vadošo partiju puses. Iztirzājot pirmo apstākli, jāņem vērā, ka sagaidīt valsts varas virzītu iniciatīvu nevainojamu izpildi ir problemātiski, tādēļ par reformējamiem objektiem būtu pareizāk izvirzīt pašas valsts institūcijas vai vispārēju noteikumu noteikšanu kādā tautsaimniecības nozarē, nevis pašas tautsaimniecības nozares kā tādas reformēšanu. Tieši institūciju reformēšanai būtu jākļūst par valsts galveno uzdevumu, jo šādā veidā tiktu nodrošināta vide, kurā katrs indivīds var attīstīt savus talantus, panākt savu iniciatīvu izpildi un nodoties radošai domāšanai (kurai tad arī būtu jākalpo par pamatu tālākai attīstības domāšanai)”.

Godalgotajā esejā noteikti atspoguļojās Repšes kunga pozīcija Latvijas nākotnes plānošanā. Repšes kungs nav tik politiski gudrs un patriotisks, lai apbalvotu teicami sagatavotu, bet viņa idejisko konkurentu vai pretinieku darbu. Repšes kunga bezizmēra patriotiskumam noteikti ir stingra robeža. Jauno talantu atbalstīšana bez noteikta privātā labuma neietilpst viņa bezizmēra patriotisma stingri norobežotajā zonā. Par to liecina kunga „kurkulis”.

Ieteicams pievērst uzmanību tam, ka saskaņā ar doto pozīciju nav paredzēta nevienas „tautsaimniecības nozares” attīstīšana, reformēšana u.tml. Paredzēta ir tikai „valsts institūciju” izvirzīšana par „reformējamiem objektiem” – „tieši institūciju reformēšanai būtu jākļūst par valsts galveno uzdevumu”.

Tātad atkal tiek paredzētas valsts aparāta ierēdņu, birokrātijas, politiķu, oligarhu rotaļas, kuras mūs ir nepārtraukti mocījušas visus pēcpadomju gadus un novedušas līdz pilnīgam pagrimumam – „vienā no pēdējām vietām” visos iespējamajos dzīves rādītajos.

Neesmu pārliecināts, taču esejā varbūt neredzēti oriģināla ir doma, ka ar valsts institūciju reformēšanu „tiktu nodrošināta vide, kurā katrs indivīds var attīstīt savus talantus, panākt savu iniciatīvu izpildi un nodoties radošai domāšanai”.

Ja pareizi saprotu, tad valsts institūciju reformēšana man var palīdzēt katru nedēļu sacerēt rakstu saitam „Pietiek” un vispār var palīdzēt katram cilvēkam attīstīt savu talantu un nodoties radošajai domāšanai. Katrā ziņā interesanti būtu uzzināt, ko par to teiktu Pikaso, Džoiss, Tolstojs, Kants, Svasjans, Djušans, Hersts, Rotko, Rainis, Poruks, Pinnis, Padegs, Mauriņa, Raudive un patiesībā ikviena radošā personība uz Zemes. Ja šī doma patiešām ir dzīvotspējīga un nav nedzirdēta dumjība, tad Repšes kungu būtu vēlams laist pie varas jau šodien, jo viņa programma māk katru latvieti uztaisīt par Pikaso, Džoisu, Tolstoju, Kantu, bet Latviju uzburbēt par radošo personību apdzīvotu unikālu valsti, kurā vienīgā hominīdu suga ir radošās personības. Tā būtu valsts, kurā simtprocentīgi dzīvo tikai rakstnieki, dzejnieki, gleznotāji, filosofi, kulturologi, antropologi ar Ķīļa kungu priekšgalā un pakaļgalā.

Kauns ir teikt, bet būtu vismaz kaut kāds labums, ja valdošās kliķes rotaļas būtu daudzmaz profesionāli kompetentas, bagātas ar vērtīgām politiskajām idejām, saskanētu ar pasaules virzības tendencēm, balstītos uz vispusīgām un pamatīgām teorētiskajām un globālo procesu analītikas zināšanām, nebūtu fantastiski atrautas no politiskās dzīves aktuālajiem notikumiem pasaulē. Diemžēl ir labi redzama un jau sen apnikusi šo rotaļu intelektuālā un politoloģiskā nevērtība, kas ne reti robežojās ar garīgās atpalicības relatīvi vieglākām vai smagākām formām.

Mūsu ilgtspējīgās attīstības plāni nesola neko jaunu, un sola vienīgi seklo un banālo politisko rotaļu turpināšanos. Diemžēl nav manāms politiskais spēks, kas šo valstisko tukšgaitu gribētu likvidēt.

Arturs Priedītis
/2013, oktobris/
http://www.artursprieditis.lv/
http://stiklakalns.blogspot.com

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Psihoterapeite par dzimumidentitātes lomu maiņu bērnudārzā

00289_Dzimumidentitates_lomu_mainaLabklājības ministrijas  atbalstītās un virzītās grāmatas, kas paredzētas Latvijas bērniem,  ir nopietna, konkrēta satura informācijas nodošana, kas var negatīvi iespaidot bērna individuālā Es, priekšstata par sevi attīstību.

Grāmatas «Diena, kad Kārlis bija Karlīna» un «Diena, kad Rūta bija Rihards», kā metodiskais līdzeklis darbam ar dzimumlomām un līdztiesību Latvijas bērnudārza vecuma bērniem nav pieļaujama, jo grāmatās atspoguļotais materiāls, kas bērniem māca līdztiesības jautājumus, skarta arī bērnu dzimumidentitātes lomu maiņa – ja bērns vēlas spēlēties ar pretējā dzimuma bērniem, tad viņam jāpārtop, jāiejūtas pretējā dzimuma identitātē.

Līdztiesība jāmāca, ņemot vērā, respektējot dzimumidentitāti – bērns var spēlēties pretējā dzimuma rotaļlaukumā vai arī veikt ikvienu nodarbi, saglabājot konkrēto dzimumidentitāti.

Grāmatā atspoguļotais materiāls:  Kārlis tiek nosaukts par Karlīnu. Kārlis, kad spēlējas ar meitenēm, viņam parasti neļauj būt nekam vairāk par suni. Rūta tiek nosaukta par Rihardu. Bērnudārza audzinātājs arī nezina kā sauc Rūtu, nosauc viņu par Rihardu. Alberts tiek nosaukts par Anci.

ALĀ:   Rūta saka, ka visu dienu tika saukta par Rihardu, un viņa gandrīz ir pieradusi pie tā. Kārlis saka, ka viņu sauca Karlīna. Vārdi vēl tiek mainīti uz UNO un DUO.

Metodiskajā līdzeklī «Pirmskolās, kurās ir vieta PepijPrinčiem un Pirātprincesēm ir teikts:  Dažādība – šī metodiskā līdzekļa kontekstā ir domāta dažādība viena dzimuma ietvaros. Atšķirībā no priekšstata, ka bērnam ir dzimums kā konstants un nemainīgs lielums, mēs dzimumumlomas iegūšanu uzlūkojam kā procesu, kas norisinās ilgākā laikā un principā var vest daudzos virzienos. Nav vienas galīgās patiesības par to, kādiem jābūt zēniem un kādām – meitenēm. Šādu patiesību ir daudz, un tās ir mainīgas.

Bērnudārza vecuma bērni – īpaši nozīmīgs vecumposms dzimumidentitātes apzinātībā un nostiprināšanā, kas veicina veselīgas personības attīstību.

Bērniem no 1 līdz 6 gadu vecumam ir jāvelta vislielākā uzmanība, jo tas ir vecumposms, kad attīstās bērna personības galvenās kvalitātes – viena no tām,  ES koncepcija – indivīda zināšanas par sevi.  2-3 gadu vecumā  bērna runā parādās ES. 3-5 gadu vecumā bērns apgūst dzimumlomu, tā nostiprinās.

Psiholoģijā jēdzienu «Es» – identitāte, ieviesa psihoanalītiķis Ēriks Ēriksons (Erikson, 1950).  Identitāte nodrošina to elementu vienotību, balstoties uz kuriem, Es iepazīstu sevi, atšķiru tos, kas nav man līdzīgi, un nosaka, kas es esmu un par ko gribu kļūt. Tā nodrošina stabilu sevis apziņu un sniedz drošību, pieņemot sev būtiskus lēmumus.

 Ē.Ēriksons uzskata, ka socializācijas procesā svarīgākais ir fokusēties uz striktu personisko Ego identitāti, tad tālāk pats indivīds tiks galā ar iekšējām un ārējām grūtībām. Cilvēks apzināsies sevi kā unikālu personību  un izvēlēsies tieši sev atbilstošu vietu sabiedrības sociālās stratifikācijas (statusu un lomu) sistēmā.

Psiholoģijā identitāte ir viena no cilvēka pamata psiholoģiskajām vajadzībām, tā ir sevis izjūta.

Filosofijā šis jautājums saistās ar katru no mums un mūsu cilvēciskās esamības veidolu. Parasti tiek uzdots jautājums: «Kas es esmu?», «Kur es sākos?»

Apzinoties sevi, savu identitāti – tas ir sākums otra cilvēka atzīšanai. Noteikta robeža starp sevi un otru cilvēku, lai spētu pieņemt kā sevi tā arī otru. Tas ir pamats spējai veidot attiecības.

Bērnībā gūtajām ietekmēm (pieaugušo attieksmei, uzvedībai, stāstiem, zināšanām ko nodod bērniem) ir paliekoša nozīme bērna personības attīstībā.

Kāpēc tieši bērnībā?   Psiholoģijā viens no skaidrojumiem ir saistīts ar smadzeņu attīstību – tā kā smadzeņu šūnas bērnībā atrodas nepārtrauktā attīstības procesā, tad tās ir uzņēmīgākas pret ietekmēm. Saņemtie kairinājumi netiek diferencēti un atlasīti jeb selektēti (kurus paturēt un kurus nē), visi tiek uzņemti.

Piedzīvotais bērnībā tiek saglabāts atmiņā.

Atmiņa – smadzeņu īpašība, kas saglabā un reproducē ierosas impulsu pēdas un impulsos kodēto informāciju.  Atmiņa – nezūdoša informācija, kas ieprotokolē visu, kas ir noticis. Psihes biogrāfiskais apgabals ir piepildīts ar atmiņām – viss ko cilvēks piedzīvo, saglabājas atmiņā. Atmiņa tiek aplūkota kā veids, kur pagātnes pieredze iezīmē tagadni un nākotnes perspektīvu.

Grāmatā bērnam liek identificēties ar pretējo dzimumu. Un ne tikai pretējo, bet grāmatas beigās alā bērni tiek nosaukti vārdos UNO un DUO – bezdzimuma/viendzimuma būtnes. Smadzenēs tiek saglabāta šī identifikācija, informācija tiek noglabāta atmiņā – jūtās, tēlos, emocijās.

Atmiņas, kas aizsniedzas līdz bērnības periodam, saskaras ar neparasti spēcīgu jūtu pārdzīvojumiem un fiziskajām sajūtām.

Bērnam pieaugot, no psihes dziļumiem var uzpeldēt procesi un attēli – piemēram, meitenei -ja vēlos būt par autobusa šoferi, man jātop par vīrieti. Zēns – vēlos būt bērnudārza audzinātājs – jātop par sievieti. Ja vēlos draudzēties ar sievieti, vīrietim jājūtas kā sievietei un otrādi.  Atmiņas, kas saistās ar bērnībā piedzīvoto var arī neuzrādīt konkrētas piedzīvotās situācijas, bet impulsi, kas uzpeld no zemapziņas dzīlēm var radīt  iekšēju apmulsumu un konfliktu – es vēlos būt par autobusa šoferi, bet rodas grūtības vēlēšanos realizēt (konflikts – sieviete nevēlas pārtapt par vīrieti, lai strādātu konkrētajā profesijā). Tas var apgrūtināt savstarpējās partnerattiecības un ieņemt dažādas lomas sabiedrībā.

Prāts un ķermenis kā viens veselums

Prāts un ķermenis ir viens veselums. Prāta un ķermeņa mijiedarbība – savstarpējo attiecību daba.

Zinātnieks, ārsts Ričards Gerbers runā par domas, enerģijas lauka un fiziskā ķermeņa savstarpējo attiecību nozīmi.

Dāvids Boms (David Bohm) – Londonas universitātes fiziķis, kas bija Einšteina protežē un viens no visatzītākajiem kvantu  fiziķiem, saka, ka  katra darbība iesākas ar iesaistītās sakārtotības nodomu.  Iztēle vien jau ir formas radīšana – tai jau piemīt nodoms un visu to kustību iedīgļi, kādi ir nepieciešami, lai to īstenotu  – un tas ietekmē ķermeni. Tādējādi, ja kādā no liegākajiem iesaistītās sakārtotības līmeņiem notiek radīšana; tā dodas cauri šiem līmeņiem, līdz sevi manifestē ārējā sakārtotībā. Citiem vārdiem,  iztēle un realitāte ir neatšķiramas lietas, tātad, tas mums vairs nebūs nekāds pārsteigums, ka attēli prātā arī sevi paši var izteikt kā ķermenī notiekošo realitāti.

Fiziskajā ķermenī un domu līmenī radītie pretējo dzimumu vārdi, drēbes, izveidotā vide var veidot  ritmus un  rakstus ( uzvedības modeļus, angl. pattern) domās un uztverē par sevi – tas var manifestēties, tas var pieņemt ārējas realitātes formu. Te runa nav par to, ka meitene vai zēns, pieaugot, medicīniski mainīs dzimumu.  Te runa iet par paliekošu iekšējo izjūtu par sevi – meitene vai zēns, sieviete vai vīrietis. Veidojas iekšējs konflikts sevī, kas var radīt psiholoģisko un  fizioloģisko diskomfortu un veicināt neirotiskos un pat psihotiskos simptomus  – droša sava ES izjūta mijiedarbībā ar sabiedrību.

Bērns ir uztvēris informāciju caur ķermeni un vārdu. Psihes un ķermeņa mijiedarbība – tiek traucēta kā viens veselums. Dzimumidentitātes lomu maiņa bērnudārzā (bērns bioloģiski neapzināti izjūt sevi kā konkrēto dzimumu, bet bērnam  liek mainīt savu vārdu uz  pretējā dzimuma vārdu, gan arī tērpties pretējā dzimuma drēbēs) var radīt bērnā iekšēju apmulsumu un  konfliktu.

Beigu beigās – KAS ES ESMU?

Kas es esmu – Kārlis vai Karlīna, Rūta vai Rihards  vai UNO vai DUO …..vai kā viņu tur sauc?????

Tas var iespaidot cilvēka psihi, kurai ir svarīga loma emocionālo un psihosomatisko problēmu psihoģenēzē.

Vēl, kāpēc tik ļoti nozīmīga ir dzimumidentitātes apzināšanās un nostiprināšanās bērnībā – tas ir saistīts ar konkrētās dzimuma lomas attīstību, kad cilvēkam pieaugot, pienāk laiks radīt pēcnācējus un atbildēt par viņu audzināšanu.

Pre- un perinatālās psiholoģijas speciālisti ir atzinuši, ka grūtniecība un dzemdības  – tas ir posms pilnvērtīgi attīstītas sievietes dzīvē. Sievietes bioloģiskā un sociālā pieredze agrā bērnībā un jaunībā veido pamatu psihiskai un fiziskai veselībai, kas veicina mātes instinkta attīstību un spēju pildīt mātes lomu. Savukārt zēni, izaugot par pieaugušiem vīriešiem, spēj uzņemties tēva lomu un funkcijas (protams, te lomu spēlē arī audzināšana ģimenē un citi traumējoši dzīves faktori, kas var radīt grūtības pildīt mātes un tēva lomu).

Tomēr, sievišķās un vīrišķās identitātes formēšanās un labvēlīga attīstība ir ļoti būtisks faktors, kas veicina tēva un mātes lomas pieņemšanu sevī un to realizāciju dzīvē.

Konkrētās dzimumidentitātes izjūta, nostiprināšanās, bērnam pieaugot, veicinās meitenēm būt sievišķīgām un zēniem vīrišķīgiem, viņi spēs veidot harmoniskas partnerattiecības (pieņemot sevi, spēs pieņemt otru), radīt pēcnācējus un uzņemties atbildību par viņu audzināšanu, sniegs drošību darboties izvēlētajā profesijā.

Tā ir stabilitātes un drošības izjūta mūža garumā.

NOBEIGUMĀ

Katram cilvēkam ir konkrēts dzimums ar bioloģiskām funkcijām, orgāniem un hormoniem, kas ir sievietēm un vīriešiem.  Un ļoti liela nozīme bērna dzimumidentitātes apzinātībā un nostiprināšanā ir  vides ietekmei, audzināšanai, sociālai mācīšanai.

Dzimumu līdztiesība nenozīmē arī gluži vienādību vai nestabilu dzimuma identitāti.

Grāmatā «Diena, kad Kārlis bija Karlīna» un «Diena, kad Rūta bija Rihards», tiek mācīts cits modelis – lai pieņemtu otru, ir jātop par otru.

Par līdztiesības jautājumiem vajadzētu sākt diskutēt pieaugušo vidē, un grāmatu kā metodisko līdzekli bērnudārza vecuma bērniem būtu nepieciešams izstrādāt atbilstoši Latvijas kultūrai, videi, ņemot vērā mūsu tautai raksturīgos psiholoģiskos faktorus, neskarot dzimumidentitātes lomu maiņu [te jāpiebilst, ka šādu murgu virzītājiem absolūti neinteresē pašu deklarētā „tolerance” un „līdztiesība”, bet gan cilvēku un bērnu sakropļošana un/vai karjera un sava amata saglabāšana].

Izmantotie avoti:
1..Apine,E.&Roga,V. Nacionālā identitāte un sociālā cilvēkdrošība http://www.nacionalaidentitate.lv/wp-content/uploads/2010/12/klienta_identitates_transformacija_apine_roga.pdf
2. Dobdons.Dž. Zēnu audzināšana, Atklāsme, 2003
3. Grofs., S. Nākotnes psiholoģija, RaKa,2006
4. Karpova Ā. Personība. Teorijas un to rādītāji, Apgāds Zvaigzne ABC,1998
5.Reņģe V., Sociālā psiholoģija, Apgāds Zvaigzne ABC, 2002
6.Svence, G., Personības attīstības psiholoģija. Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola, 1998
7. Talbots, M. Hologrāfiskais visums Jumava, , 2009
8. Mūsdienu feministiskās teorijas – antoloģija, Jumava, 2001
9. Marida Hollos, Brown University&Laura Bernardi University of Lausanne POST-SOCIALIST UNCERTAINTY:CHILDBEARING DECISIONS IN HUNGARY
10. Katie Gentile, Ph.D, What About the Baby? The New Cult of Domesticity and Media Images of Pregnancy (John Jay College of Criminal Justice)  Studies in Gender and Sexuality,, 2011
11. Richard Adler, Welcome to the Future of Aging, Journal of the American Society on Aging Fall, 2010
12. E.V. Gol’tsova and Ia.A. Leshchenko Factors of the Social Environment as Determinants of Marriage and Birthrates Sociological Research, 2011

Ģimenes izglītības un attīstības fonda «ĀBEĻZIEDS» valde:
Indra Tretjakova – Mg. Psych., psiholoģijas doktorante, perinatālā psiholoģe, psihoterapeite, Eiropas psihoterapeita sertifikāts
Ilona Šime – pedagoģijas maģistre, psihoorganiskās analīzes psihoterapeite
Anna Krumpāne – ārsts-ginekologs, dzemdību speciāliste, perinatālā psiholoģe
/22.10.2012/

Avots:
http://www.apollo.lv/zinas/psihoterapeite-par-dzimumidentitates-lomu-mainu-bernudarza/536706

[Diemžēl ne speciālistu, ne sabiedrības viedoklis netika ņemts vērā. Ilze Viņķele (Vienotība) un visa Dombrovska valdība ciniski spļāva tam virsū un atstāja spēkā šos metodiskos norādījumus, kurus atsevišķos bērnudārzos (piemēram, Kuldīgā) paklusām jau pielieto (vecākiem, protams, neko nesakot). Ja bērnudārzā ejošs bērns pēkšņi sāk stāstīt, ka viņš ir pretējā dzimuma, tad ziniet, ka viņam bērnudārzā ir bijušas apmēram šāda veida „lomu spēles”]

Informācijas aģentūra
/07.12.2013/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Izglītība, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Homoseksuāļu agresīvās orģijas Argentīnā

00287_Argentina1Ar katru dienu arvien uzskatāmāka kļūst perversantu (homoseksuālistu, jeb t.s. LGBT (lesbiešu, geju, biseksuāļu, transvestītu)) agresivitāte pret normāliem cilvēkiem un arvien uzskatamāk kļūst redzams, ka homoseksualitāte un citas seksuālas izvirtības tomēr ir nopietna pataloģija (psihiska slimība). Nepolitizētiem un zinošiem psihiatriem un psihologiem tas vienmēr ir bijis skaidrs, bet Rietumos valdošās jūdaismorientētās  homoseksuālistu – pedofilu mafijas propagandas ietekmē daudziem ierindas pilsoņiem, diemžēl, par to sāka rasties šaubas. Pēdējā laikā notiekošais kliedē šīs šaubas katram, kurš ir saglabājis veselo saprātu un drosmi, lai paskatītos patiesībai acīs.

Kārtējais šī fakta apliecinājums notika 24.11.2013 Argentīnā, kur vairāku tūkstošu (apm.7000) LGBT aktīvistu izņirgājās par apmēram 1500 katoļiem, kuri, izveidoja dzīvo ķēdi, lai aizsargātu no vandālisma aktiem savu baznīcu. Katoļi mierīgi lūdzas, bet LGBT lopi par viņiem ņirgājas. Tāda ir šo slimnieku, kuru priviliģētās un slimās „tiesības” visai pasaulei uzspiež ASV, Rietumeiropa un citas izvirtuļvalstis, patiesā seja, kura tiek slēpta aiz „tolerances” termina un masīvas šādu parādību propagandas. Lūk video:

Avots:
http://www.liveleak.com/view?i=3d9_1385992514

Informācijas aģentūra
/07.12.2013/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Notikumi, Reģ.: Latīņamerika, Veids: Oriģinālziņa | 1 komentārs

Romas pāvests iekļauts „50 gada ebreju” sarakstā

Romas pāvests H.M.Bergoljo un rabīns Ābrams Skorka

Romas pāvests H.M.Bergoljo un rabīns Ābrams Skorka

„Bergoljo efektam”, kā žurnālisti nodēvējuši jaunā Romas pāvesta neizmērojamo atvērtību „laicīgai pasaulei”, ir tāds spēks, ka ASV liberālā jūdaisma žurnāls „Jewish Daily Forward” nolēma iekļaut pāvestu 2013 gada izcilāko ebreju sarakstā. Pēc šī saraksta veidošanas noteikumiem, divi no 50 sarakstā iekļautajiem var nebūt ebreji un viņi tiek atlasīti no to cilvēku loka, kuri ebreju kultūrai ir parādījuši īpašu cieņu un sapratni.

Šādu „godu” pāvests izpelnījās par to, ka „tikai 8 mēnešu laikā pārvērta jautājumu par attiecību uzlabošanu ar jūdaisma pasauli par vienu no katoļu pamatuzdevumiem”. Tāpat viņš nepalaida garām nevienu izdevību, lai nosodītu antisemītismu, un uz nākamo [2014.] gadu ieplānoja vizīti Izraēlā.

rabīns Serhio Bergšams

rabīns Serhio Bergšams

Un ,patiesi, Horhe Mario Berguljo vienmēr ir pievērsis īpašu uzmanību attiecībām ar ebrejiem.  Kopā ar slaveno rabīnu Ābramu Skorku (Abraham Skorka) viņš sarakstīja grāmatu – dialogu „Debesīs un virs zemes” (Sobre el Cielo y la Tierra). Tāpat viņš uzrakstīja priekšvārdu cita rabīna (Serhio Bergšama (Sergio Bergman)) grāmatai un nosauca viņu par vienu no saviem skolotājiem.  Berguljo ir vairākkārtīgi apmeklējis Buenosairesas sinagogu, svinējis jūdaistu svētkus, aizdedzis sveces Hanukas svinībās [8 dienas gari ebreju svētki decembrī par godu Jeruzalemes tempļa atgūšanai no hellēnistiem 2.gs.p.m.ē.] un neatradās neviens katolis, kurš atgādinātu pāvestam kristiešu Svēto Apustuļu noteikumus [viens no pirmajiem kristiešu noteikumu krājumiem, kuru autorība tiek piedēvēta Apustuļiem (Kristus mācekļiem) un kuru Apustulisko autoritāti atzīst gan Pareizticīgo, gan katoļu, gan daļa protestantu baznīcu] (70. noteikums: Ja kāds bīskaps, prezbiteris vai diakons, vai kāds no klēra saraksta esošiem gavē ar jūdiem vai ar viņiem svin vai pieņem no tiem viņu svētku dāvanas, piemēram, neraudzētās maizes vai ko līdzīgu, lai tiek izraidīts (izmests). Ja to dara pasaulnieks, lai tiek nošķirts. 71. noteikums: Ja kāds kristietis atnesis eļļu uz pagānu dievnamu vai jūdu sinagogu viņu svētku dienās vai aizdedzinās sveci, lai tiek nošķirts no Baznīcas kopības (sadraudzes)).

H.M.Bergoljo aizdedzina svecītes sinagogā

H.M.Bergoljo aizdedzina svecītes sinagogā

Klaudio Epelmans un H.M.Bergoljo

Klaudio Epelmans un H.M.Bergoljo

Berguljo vairāku gadu garumā aktīvi sadarbojās ar Latīņamerikas ebreju kongresu (LEK), organizējot tikšanās ar ebreju jaunatni, kuri piedalās programmā „Jaunā Paaudze”. Tā ka nav brīnums, ka LEK vadītājs Klaudio Epelmans (Claudio Epelman) pozitīvi vērtēja jaunā pāvesta ievēlēšanu, izsakoties: „Mums nav nekādu šaubu, ka viņš lieliski strādās, vadot katoļu baznīcu.” Ar lielu prieku Berguljo ievēlēšanu par pāvestu uzņēma arī Bnai Brit (B’nai-B’rith International) [viena no slavenākajām ebreju sabiedriskajām organizācijām] vadība. Savukārt pats pāvests savā ievēlēšanas dienā atlicināja laiku, lai uzrakstītu vēstuli jūdaistu sabiedrībai, kurā bija teikts arī sekojošais: „Es kvēli ceru, ka man izdosies veicināt progresu, kurš jūdaistu-katoļu attiecībās aizsākās kopš Vatikāna otrā koncila,  atjauninātas sadarbības garā” [Vatikāna otrais koncils (1962. – 1965) atzina ka ebreji ir Dieva izredzētā tauta, kas ir pretrunā kristietības būtībai,  pilnībā maina visu kristietības mācību un praktiski pārvērš to par jūdaisma piedēkli].

2013.gada 2.septembrī, pirms ebreju jaunā gada, pāvests pieņēma pie sevis Vatikānā Vispasaules  ebreju kongresa (VEK) delegāciju, kuru aicināja pastiprināt dialogu starp reliģiskām kopienām, ko viņš nosauca par „atslēgu kopējas nākotnes celtniecībai”. Atgādinot paša vēl jūlijā teiktos vārdus, ka „kristietis nevar būt antisemīts”, pāvests piebilda: „labam kristietim ir jāsaprot ebreju vēsture un tradīcijas”, jo „jūdaismam un kristietībai ir vienas un tās pašas saknes”. Un atkal, neatradās neviens katolis, kurš, saprotot ebreju vēsturi un zinot patiesās jūdaisma saknes, atgādinātu pāvestam Franciskam paša Jēzus Kristus vārdus, ko viņš teica jūdiem: „Ja Dievs būtu jūsu Tēvs, jūs Mani mīlētu, jo Es esmu izgājis un nāku no Dieva. Jo ne no Sevis esmu nācis, bet Viņš Mani sūtījis. Kādēļ jūs Manu runu nesaprotat? Tāpēc, ka jūs neesat spējīgi klausīties Manos vārdos. Jūs esat no sava tēva – velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs. „ (Jāņa 8:42-44)

Vispasaules  ebreju kongresa (VEK) delegācija Vatikānā

Vispasaules ebreju kongresa (VEK) delegācija Vatikānā

Šo vārdu vietā tikšanās laikā izskanēja pavisam citi vārdi, ko teica VEK prezidents S.Lauders: „Vēl nekad, sākot no 2000.gada, attiecības starp katoļu baznīcu un ebreju tautu nav bijušas tik labas. Pēdējo piecu desmitgažu laikā bijušo pāvestu darbība veicināja daudzu aizspriedumu pārvarēšanu. Tas mums tagad ļauj strādāt kopā, aizstāvot reliģisko brīvību visur, kur tā ir apdraudēta, vienalga par kādu sociālo kopu nebūtu runa.”

Tai pat mēnesī (septembrī) itāļu avīze „La Repubblica” publicēja pāvesta vēstuli, kurā viņš kārtējo reizi apstiprināja katoļu un jūdaistu tuvību, uzsverot, ka „ebreji joprojām priekš mums paliek kā svētas saknes no kurām izauga Kristus” un ka „Dievs nekad nav pārkāpis savu derību [vienošanos] ar Izraēlu”. Savukārt savā nesenā uzrunā jūdiem pāvests, kā tas ir pieņemts kopš Jāņa XXIII laikiem, nosauca viņus par „vecāko brāli”.

2006.gada decembrī katoļu pāvesta „vecākais brālis” konservatīvā jūdaisma augstākā likumdevēj orgāna personā, kas ir centrālais vispasaules jūdaisma novirziens, nobalsoja par homoseksuālistu iesvētīšanu rabīnu kārtā  un par atļauju veidot viendzimuma savienības. Citā (reformistu) jūdaisma novirzienā, kas ir plaši izplatīts ASV, lēmums par viendzimuma „laulību” legalizāciju un homoseksuālistu iesvētīšanu rabīnos tika pieņemts vēl agrāk – 2000.gada martā. Izraēlā viendzimuma pāriem ir tiesības adoptēt bērnus, tai skaitā arī tos, kuri nav kāda no homoseksuālista bioloģiskiem radiniekiem. 2010.gada augustā Telavivas municipalitātes izglītības komisija vienbalsīgi pieņēma lēmumu iekļaut visās pašvaldības skolās (no 2011.gada) obligātu mācību kursu, kurā jāiepazīstina skolēni ar „gej sabiedrību”. Visbeidzot Izraēlā tiek rīkotas vismasveidīgākās un viskrāšņākās gejparādes, kurās piedalās arī ASV vēstnieks [līdzīgs pasākums pēc līdzīgas shēmas ar izvirtuļvalstu diplomātu piedalīšanos notika arī Rīgā]. Telaviva tūrisma ceļvežos ir kļuvusi par „gejiem” visdraudzīgāko pilsētu, šai „godā” apdzenot Amsterdamu un Sanfrancisko.

Izvirtuļu parāde Izraēlā

Izvirtuļu parāde Izraēlā

„Vecākais brālis” rāda piemēru, un, lūk, jau 2013.gada jūlijā Romas pāvests paziņo, ka homoseksuāla orientācija nav grēcīga un iestājas pret „geju” nosodīšanu un diskrimināciju, uzsverot, ka viņiem ir jāpalīdz integrēties sabiedrībā. Savukārt oktobrī Vatikāns izsūtīja katoļu garīdzniekiem pa visu pasauli socioloģisko aptauju, kas sastāvēja no 39 punktiem, kas saturēja jautājumus par ģimeni, atkārtotām laulībām, abortiem, viendzimuma „laulībām”, iespēju viendzimuma pāriem adoptēt bērnus, bērnu audzināšanu netradicionālās ģimenēs. Jautājumos aprakstītās situācijas nekādi neiekļaujas esošajā katoļu doktrīnā, kas radīja plašsaziņas līdzekļos minējumus, ka aptaujas rezultātā var tikt mainīti katoļu baznīcas noteikumi, ko netieši apstiprināja arī Vatikāna pārstāvis, paziņojot, ka, ja arī izmaiņas tiks veiktas, tad tikai pakāpeniski (tā, starpcitu, ir jezuītiem, kuri nemīl straujas kustības, raksturīga taktika). Aptaujas rezultāti tiks izskatīti Sinodē, bet ko ar tiem darīt tālāk izlems personiski pats pāvests Francisks, kurš savu nostāju jau pauda: „Ja cilvēks ir gejs un ir apveltīts ar labu gribu un tiecas pēc Dieva, tad kas gan es esmu, lai viņu nosodītu? „ Šo frāzi presē jau nosauca par „vieniem no iejūtīgākajiem un revolucionārākajiem vārdiem, ko Romas pāvests ir veltījis homoseksuālistiem”. Tikpat revolucionārs ir Romas pāvesta paziņojums, vēršoties pie sabiedrības, lai veiktu izmaiņas baznīcas noteikumos. Pie tam ir pilnīgi skaidrs, ka tik demokrātiskas procedūras pielietošana vien un jautājumi paši par sevi jau ietekmē katoļu prātus: ja jau pats pāvests jautā par nepieņemamo cik lielā mērā tas ir pieņemams, tad tas nozīmē, ka tas tomēr nav nepieņemams un ir pieņemams.

Šai ziņā arvien aktuālāks  kļūst jautājums [pirmkārt pareizticīgajiem un citiem normāliem un normālorientētiem kristiešiem]: par kādu vienotību ar Vatikānu kristīgo vērtību saglabāšanas vārdā var būt runa, ja katoļu pāvests, ejot pa „vecākā brāļa” ceļu, mēģina samierināt katoļus ar sodomītu antibaznīcu?

Olga Četverikova
/25.11.2013/

Avoti:
http://ruskline.ru/analitika/2013/11/25/papa_rimskij_vklyuchyon_v_spisok_50_evreev_goda/
http://pagez.ru/lsn/0002.php
http://vaticaninsider.lastampa.it/es/en-el-mundo/dettagliospain/articolo/francesco-francis-francisco-ebrei-jews-judios-29683/
http://bridiskadklustunteikt.blogspot.com/2011/05/sveto-apustulu-noteikumi_11.html

Informācijas aģentūra
/30.11.2013/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

„Lielā Izraēla” anglosakšu ģeopolitikas aizsegā

00262_vecizraelas_karte30 gadus atpakaļ amerikāņu stratēģi ieviesa terminu „Lielie Tuvie Austrumi” (The Greater Middle East/ Большой Ближний Восток) ar to apzīmējot teritoriju no Magribas [viduslaiku arābu ģeogrāfu nosaukums, kurš apzīmē Āfrikas ziemeļu daļu rietumos no Ēģiptes  (pašreizējā Tunisija, Alžīra, Lībija, Maroka un Mauritānija)]   līdz Bangladešai un paziņoja, ka šī teritorija ir ASV prioritāro interešu zona.  2006.gadā amerikāņu dominantes programma šai teritorijā tika atjaunināta un konkretizēta: toreizējā ASV valsts sekretāre Kondolisa Raisa ieviesa tādu terminu kā „Jaunie Tuvie Austrumi”, norādot uz plāniem pārkārtot Tuvo Austrumu valstu robežas no Libānas līdz Sīrijai, Irākai, Irānai un pat Afganistānai.  Tas viss tika nosaukts par „konstruktīvā haosa” stratēģiju.

"Jauno Tuvo Austrumu" karte

“Jauno Tuvo Austrumu” karte

Tai pat 2006.gadā amerikāņu žurnālā „Armed Forces Journal” tika publicēta „Jauno Tuvo Austrumu” karte, ko sastādīja pulkvedis Ralfs Peters un kura cirkulēja valdībvas, poilitiskās un militārās aprindās, sagatavojot sabiedrisko domu gaidāmajām pārmaiņām Tuvajos Austrumos. [1]

Līdz ar „arābu pavasara” uzsākšanu [2010.gada decembrī]  amerikāņi sāka ģeopolitisku reģiona pārkārtošanu, kas likumsakarīgi radīja jautājumus par Izraēlas likteni. Kopš tā laika šis jautājums joprojām ir aktuāls. Tomēr, lai arī kādā formā tas netiktu formulēts, tas tiek apskatīts tikai no viena skatu punkta: Izraēlu vienmēr attēlo kā upuri. Tā, piemēram, 2011.gada pavasarī, Lībijas kara karstumā, kad Palestīnas autonomija pacēla jautājumu par savu dalību ANO, Rietumu masu saziņas līdzekļi draudzīgā korī sāka „kliegt” par Vašingtonas nodevību, kas ir „atdevusi” ebreju valsti islāmistiem.  Šodien, kad šādu apgalvojumu absurdums ir acīmredzams, akcents tiek likts uz nāvīgām briesmām Izraēlai no Irānas puses, kas it kā kļūstot lielākas, saasinoties situācijai Sīrijā.

Tai pat laikā paliek ēnā vai apzināti tiek noklusēts  pats galvenais: dziļa Izraēlas ieinteresētība tās apkaimē esošo arābu-musulnmaņu pasaules valstu destabilizācijā un kara Sīrijā veicināšanā.

Ābrams Šmulevičs

Ābrams Šmulevičs

Par šādas ieinteresētības iemesliem vēl 2011.gadā savā intervijā pietiekami atklāti izstāstīja rabīns Ābrams Šmulevičs (Авраам Шмулевич), kurš ir viens no Izraēlas elites aprindās ietekmīgās „hipersionisma” doktrīnas radītājiem. „Arābu pavasari” viņš novērtēja kā Izraēlai labvēlīgu parādību. „Musulmaņu pasaule, – raksta Šmulevičs, – nonāks haosa stāvoklī un tas ebrejiem būs pozitīvs faktors. Haoss ir labākais laiks, kad pārņemt situācijas kontroli un iedarbināt ebreju civilizācijas sistēmu. Pašreiz notiek cīņa par to, kurš būs cilvēces garīgais līderis – Roma (Rietumi) vai Izraēla… Tagad mums ir jāpārņem pilna kontrole savās rokās … Mēs ne tikai vienkārši nopirksim arābu eliti, bet paši to barosim no rokas un audzināsim… Cilvēkam, kurš ir saņēmis brīvību, vienlaicīgi ir jāsaņem instrukcija kā šo brīvību izmantot. Un šo instrukciju cilvēcei uzrakstīsim mēs – ebreji… Ebrejības uzplaukums nāk ar arābu revolūciju uguni. [2]

Runājot par Izraēlas ārpolitikas mērķiem, Šmulevičs uzsvēra nepieciešamību ieņemt „Toras noteiktās dabīgās robežas no Nīlas līdz Eifratai”, pēc kā ir jāseko ekspansijas otram vilnim, izplatot Izraēlas hegemoniju visā Tuvo Austrumu teritorijā. Arī šai jautājumā Šmulevičs ir pietiekami atklāts: „Paralēli Tuvajos Austrumos sāksies sabrukumu un pārformatēšanas procesu ķēdes reakcija. Asads, kurš pašreiz slīcina revolucionāros procesus asinīs, tāpat ilgāk par gadu, diviem neizvilks. Sāksies revolūcija Jordānijā. Celsies kurdi un Kaukāzs kā neatņemama Tuvo Austrumu daļa…” Tam visam ir jāizskatās kā vienai lielai Irākai un Afganistānai.

Šmuleviču varētu uzskatīt par margināli, ja vien viņš neatkārtotu  galvenās 1980-o gadu Izraēlas vadības stratēģijas domas. Publiski šī stratēģija ir zināma kā „Jinonas plāns” (Yinon Plan/План Инона).  Šis plāns, kura mērķis ir panākt Izraēlas reģionālo pārākumu, destabilizējot un „balkanizējot” (tas ir sadalot) blakus esošās arābu valstis, ir pilnībā reproducēts Kondolizas Raisas un pulkveža Ralfa Petersa izklāstītajā projektā „Jaunie Tuvie Austrumi”.

Odeds Jinona

Odeds Jinona

Runa ir par plānu „Izrēlas stratēģija 1980-ajos gados”, kuru sagatavoja Izraēlas ārlietu ministrijai piekomandētais žurnālists Odeds Jinona (Oded Yinon). Plāns pirmo reizi tika publicēts 1982.gada februārī  (ivritā) žurnālā „Kivunim” (Кивуним) (Ceļi), kas ir Vispasaules cionistu organizācijas informācijas nodaļas izdevums. Tai pat gadā Arābu – Amerikāņu asociācijas universitāte publicēja šī teksta tulkojumu, ko veica slavenais Izraēlas publicists Izraēls Šahaks (1933-2001) [poļu ebrejs, slavens ar jūdaisma un Izraēlas valsts politikas attiecībā pret neebrejiem kritiku; Šahaka kritiķi ir apsaukuši viņu par antisemītu], kurš tulkojumā iekļāva savus komentārus. 2013.gada oktobrī I.Šakaha raksts tika publicēts M.Hosudovska saitā Global Research [3].

„Publicējamais dokuments, – raksta M.Hosudovskis savā priekšvārdā rakstam, – attiecas uz „Lielās Izraēlas” izveidošanu, kas ir ietekmīgas cionistu kustības stūrakmens. Šo kustību  valdībā pašreiz pārstāv Benjamins Netanjahu (partijas Likud frakcija) un tā ir izplatīta Izraēlas militārajā un intelektuālajā elitē… Karš Irākā, Libānā 2006.gadā, Lībijā 2011.gadā, pašreizējais karš Sīrijā, režīmu maiņas Ēģiptē šodien ir jāapskata kā daļa no cionistu plāna attiecībā uz Tuvajiem Austrumiem”.

Šis plāns balstās uz divām pamatdomām, kuras nosaka Izraēlas izdzīvošanas nosacījumus arābu ielenkumā:  1) Izraēlai ir jākļūst par reģionālu impērisku [tas ir – daudznacionālu] lielvalsti; 2) Izraēlai ir jāpanāk visu tai kaimiņos esošo teritoriju sadalīšanu sīkās daļās, sagraujot esošās arābu valstis. Nākotnes valstiņu izmērs būs atkarīgs no to etniskā vai reliģiozā sastāva. Pie tam, jaunu, uz reliģiskiem pamatiem balstītu valstu radīšana kalpotu kā ebreju valsts morālas leģitimizācijas apstāklis.

Izraēls Šahaks

Izraēls Šahaks

Pati arābu pasaules sadalīšanas ideja nav jauna, tā cionistu stratēģiskajā domā ir sastopama jau sen, tomēr Jinona publikācija, kā vēl 1982.gadā norāda I.Šahaks, ir „precīzs un detalizēts pašreizējā cionistu režīma (Šārona un Eitāna) plāns Tuvajiem Austrumiem, kurš balstās uz domu likvidēt visas esošās arābu valstis un sadalīt šo teritoriju sīkās valstiņās”.

Šahaks pievērš uzmanību diviem apstākļiem:  1) Izraēlas stratēģiskajā domā atkal un atkal rodas idejas, ka arābu valstīm ir jātiek sadalītām sīkos gabaliņos; 2) Krīt acīs saistība ar neokonservatīvo domu ASV, kurā ir ideja „aizsargāt Rietumus”, tomēr šī saistība ir formāla, jo plāna autoru reālais mērķis ir radīt Izraēlas impēriju un pārvērst to par pasaules lielvalsti („cietiem vārdiem sakot, – komentē I.Šahaks, – Šarona mērķis ir apmānīt amerikāņus pēc tam, kad viņš (Šarons) būs apmānījis visus pārējos”).

Galvenās domas no kurām iziet un uz kurām balstās Odeds Jinona ir pieņēmums, ka pasaule atrodas jaunas vēsturiskas ēras pašā sākumā, kuras būtība ir „racionalitātes un humānisma, kas ir Rietumu civilizācijas sasniegumu (kopš Renesanses laikiem) stūrakmeņi un sabiedrības dzīvību uzturoši elementi,  sabrukums”.

Tālāk Jinona izklāsta „Romas kluba” idejas par nepietiekamo resursu daudzumu uz Zemes un to neatbilstību cilvēces ekonomiskām vajadzībām un demogrāfiskai situācijai.  „Pasaulē, kurā dzīvo 4 miljardi cilvēlkveidīgas būtnes, bet ekonomiskie un enerģētiskie resursi nepalielinās proporcionāli, lai apmierinātu cilvēces vajadzības, būtu nereālistiski gaidīt galvenās Rietumu sabiedrības prasības (tieksmi pēc bezgalīga patēriņa) piepildīšanos. Uzskats, saskaņā ar kuru cilvēka rīcības izvēle ir atkarīga nevis no ētikas, bet drīzāk no materiālām vajadzībām,  kļūst aizvien izplatītāks. Tādējādi mēs redzam pasauli, kurā izzūd gandrīz jebkādas vērtības. Mēs zaudējam spēju novērtēt viselementārākās lietas, jo īpaši, ja tas attiecas uz tādiem vienkāršiem jautājumiem kā to, kas ir Labs un kas ir Ļauns”.

Pasaule virzās globāla kara par resursiem virzienā un tas pirmkārt attiecas uz Persijas līča reģionu. Vērtējot šai ziņā arābu – musulmaņu pasaules stāvokli, Odeds Jinona raksta: „Gala beigās šī pasaule [arābu-musulmaņu] nespēs eksistēt savā pašreizējā struktūrā reģionos apkārt mums un nesaskarties ar nepieciešamību iziet cauri revolucionārām pārmaiņām.  Musulmaņu arābu pasaule ir uzbūvēta kā pagaidu kāršu namiņš, ko kopā ir salikuši ārzemnieki (Francija un Lielbritānija XX gadsimta 20-tajos gados). Pie tam tās iedzīvotāji nemaz netiecas, lai viņus vispār ņemtu vērā.  Musulmaņu arābu pasaule tika nosacīti sadalīta 19 valstīs katra no kurām sastāv no etniskām un cita veida mazākumgrupām, kuras ir naidīgi noskaņotas viena pret otru. Tā ka katra arābu musulmaņu valsts pašreiz saskaras ar etniskām un sociālām problēmām, kas grauj to no iekšpuses, bet dažās no tām jau tagad  rit pilsoņu karš.”

Aprakstot arābu un nearābu dažādo pasaules ainu,  Jinons secina: „Šis nacionāli etniskais mazākumgrupu stāvoklis no Marokas un Somālijas līdz pat Turcijai norāda uz stabilitātes trūkumu un ātru deģenerāciju visā reģionā. Ja apskatot šo stāvokli mēs ņemam vērā arī ekonomisko situāciju, mēs redzam, ka viss reģions ir uzbūvēts kā kāršu namiņš, kurš nav spējīgs izturēt nopietnus pārbaudījumus.” Un, lūk,  te Jinons apraksta „jaunās iespējas pilnīgai situācijas maiņai”, ko Izraēlai ir jārealizē tuvākajās desmitgadēs.

Attiecībā uz Sinajas pussalu [pašreiz Ēģiptes teritorija]: jāatjauno kontrole pār to  kā stratēģisku, ekonomisku un enerģētisku rezervi ilgtermiņa perspektīvā. „Ēģipte ar tās pašreizējo [1982.g.] iekšpolitisko situāciju jau tagad ir līķis, jo īpaši ņemot vērā augošās musulmaņu un kristiešu pretrunas un konfliktus. Ēģiptes teritoriāla sadalīšana pa dažādiem ģeogrāfiskiem reģioniem ir 80-o gadu Izraēlas politiskais mērķis tās rietumu frontē.”

Par sarežģītāko Izraēlas austrumu fronti Jinons raksta: „Pilnīga Libānas sadalīšanās piecās provincēs kalpos kā precedents visai arābu pasaulei, tai skaitā Ēģiptei, Sīrijai, Irākai un Arābijas pussalai, un viss virzās tieši šai virzienā. Vēlāka Sīrijas un Irākas sadalīšanās unikālos etniskos vai reliģiskos apgabalos, līdzīgi kā Lībānā, ir galvenais Izraēlas uzdevums austrumu frontē ilglaicīgā perspektīvā, savukārt šo valstu militārās varenības vājināšana ir īstermiņa uzdevums. Sīrija , līdzīgi kā Libāna, sadalīsies vairākās mazās valstiņās saskaņā ar savu etnisko un reliģisko struktūru. Tur būs šiītu – alavītu valsts Alepo rajonā, sunītu valsts Damaskā, kura naidosies ar savu ziemeļu kaimiņu, drūzi izveidos savu valsti, iespējams ka pat mūsu Golānas augstienēs un, protams, Hauranā (Hauran) un Ziemeļjordānijā” [te jāpiebilst, ka 2013.gada rudenī panāktā vienošanās par Sīrijas ķīmisko ieroču iznīcināšanu kā reiz ir Jinonas plāna īstermiņa uzdevuma izpilde, jo Sīrijas ķīmiskie ieroči bija paredzēti balansa nodrošināšanai kā pretspēks  Izraēlai, kurai ir gan ķīmiskie, gan kodolieroči].

„Irāka, kurai no vienas puses ir naftas bagātības, bet kuru no otras puses plosa iekšējās pretrunas un konflikti, garantēti ir kandidāts Izraēlas mērķu sasniegšanai. Tās sadalīšana priekš mums ir svarīgāks uzdevums nekā Sīrijas likvidācija  … Jebkuri arābu savstarpējie konflikti palīdzēs mums īslaicīgā perspektīvā un ļaus saglabāt virzību uz daudz svarīgfāka mērķa izpildi – Irākas sadalīšanu vairākās daļās līdzīgi kā Sīrijā un Libānā. Irākā iespējama sadalīšana provincēs pēc etniskā un reliģiskā principa līdzīgi kā Sīrijā Osmaņu impērijas laikā. Un tā trīs (vai pat vairāk) valstiņas eksistēs ap trim lielajām pilsētām: Basru, Bagdādi un Mosulu, un šiītu rajoni dienvidos atdalīsies no sunītu un kurdu ziemeļiem” [Kaut kas līdzīgs praktiski jau ir realizēts, Irāka pašreiz (2013) reāli de facto ir sadalījusies trīs daļās – šiītu, kurā ir ļoti liela Irānas ietekme, kurdu un arābu – sunītu, kurš ir radikālo islāmistu bandu perēklis].

Visa Arābijas pussala dēļ iekšējā un ārējā spiediena ir dabisks kandidāts uz sadalīšanos un tas ir neizbēgami, jo īpaši Saūdu Arābijā, neatkarīgi no tā saglabās tā savu ekonomisko varenību, kura balstās uz naftas resursiem vai arī šī ekonomiskā varenība ilglaicīgā perspektīvā mazināsies. Iekšējās plaisas te ir pietiekami skaidras un dabiskas attīstības rezultāts pašreizējās politiskās struktūras dēļ.

Jordānija ir stratēģisks mērķis tikai īstermiņa, nevis ilgtermiņa periodā, jo ilglaicīgā periodā tā neradīs reālus draudus pēc tam, kad savu ilglaicīgo valdīšanu beigs karalis Huseins un vara īslaicīgi pāries palestīniešu rokās. Nav nekādu izredžu, ka Jordānija ilglaicīgi spēs eksistēt savā līdzšinējajā izskatā un Izraēlas politikai gan kara laikā, gan miera periodos ir jābūt vērstai uz Jordānijas un tās līdzšinējā režīma likvidāciju un varas npodošanu palestīniešu vairākumam. Režīma izzušana austrumos no Jordānas novedīs pie tā, ka zudīs arī blīvi apdzīvoto teritoriju problēma rietumos no Jordānas… Īsta līdzāspastāvēšana un miers virs zemes iestāsies tikai tad, kad arābi sapratīs, ka bez ebreju valsts starp Jordānu un jūru viņi nespēs eksistēt un justies drošībā. Savu valsti un drošību viņi varēs iegūt tikai Jordānijā.”

Tālāk Jinons izklāsta iekšējos stratēģiskos mērķus un to sasniegšanas ceļus, uzsverot nepieciešamību pēc nopietnām izmaiņām pasaulē. „Iedzīvotāju pārcelšana un izmitināšana ir augstākās svarīguma pakāpes iekšējās stratēģijas mērķis, savādāk mēs pārstāsim eksistēt jebkādās robežās. Jūdeja, Samārija un Galileja ir mūsu vienīgā garantija uz nacionālu eksistenci… Mūsu mērķu sasniegšana austrumu frontē pirmkārt ir atkarīga no šī iekšējā stratēģiskā mērķa realizācijas. Politiskās un ekonomiskās struktūras transformācija, lai padarītu iespējamu šo stratēģisko mērķu realizāciju, ir atslēguzdevums, lai panāktu visas mums nepieciešamās izmaiņas. Mums ir jāpāriet no centralizētas ekonomikas, kurā valdība aktīvi piedalās, uz atvērtu un brīvu tirgu, kā arī jānomaina atkarība no amerikāņu nodokļumaksātājiem uz produktīvu pašu ekonomiskās infrastruktūras attīstību. Ja mēs nespēsim panākt šīs izmaiņas brīvi un labprātīgi, tad mēs būsim spiesti to izdarīt, izmantojot notikumu attīstību pasaulē, jo īpaši ekonomikā, enerģētikā, politikā un mūsu pašu augošas izolācijas apstākļos.”

„Ātras izmaiņs pasaulē tāpat novedīs pie pasaules ebrejības apstākļu maiņas, kuriem Izraēla  kļūs ne tikai par pēdējo cerību, bet arī par pēdējo izvēli.”

Vērtējot šo plānu, var izdarīt sekojošus secinājumus. Pirmkārt, tā kā te ir izklāstīti stratēģiskie mērķi, tad tas ir plānots ilglaicīgā perspektīvā un ir īpaši aktuāls šodien [apmēram 30 gadus pēc plāna radīšanas]. Otrkārt, iespēja realizēt aprakstīto ārējo stratēģiju ir saistīta ar nopietnām izmaiņām gan pašas Izraēlas stāvoklī, gan vispasaules mērogā. Tas arī sāka notikt 1980-o gadu vidū.

Līdz ar pasaules valdošās šķiras pāreju uz neoliberālo stratēģiju, Izrēlā notika dziļas pārmaiņas, kā rezultātā valsts nokļuva 18 bagātāko ģimeņu kontrolē un Izraēlas kapitāls sāka veikt aktīvus ieguldījumus ārvalstīs, tai pt laikā Izraēlas tirgus tika plaši atvērts ārvalstu kapitļam. Šādas aktīvas valsts „integrēšanas” pasaules ekonomiskajā sistēmā rezultātā Izraēlas kapitāls tik lielā mērā saplūda ar transnacionālo kapitālu, ka termins „Izraēlas nacionālā ekonomika” zaudēja jēgu. Šādos apstākļos Izraēlai arī kļuva iespējams pāriet uz aktīvu ekspanciju, kura izpaužas ne obligāti militārā kontrolē, bet gan vairāk intelektuālā un  ekonomiskā ietekmē, izmantojot iespiešanās metodi. Te pats galvenais ir iekļaut teritoriju tai laukā, kuras centrs ir Izraēla. Par to arī runā Šmulevičs,kad norāda, ka jūdaisma bauslis ir „būt par spēku, kurš virza cilvēces civilizāciju, kurš dod standartus cilvēces civilizācijai”.

Tādas arābu –izraēlas vienības piemērs ir, piemēram, investīciju fonda Markets Credit Opportunity (EMCO) rašanās ar kopējo apjomu 1 miljards dolāru, ko radīja šveices banku grupa Credit Suissе AG kā trim lielākajiem akcionāriem piedaloties Izraēlas biznesa grupai IDB Groupe, valsts investīciju fondam Катара Qatar Investment Authority, kā arī privātai Saūdu Arābijas investīciju kompānijai Olayan Group. Vēl uzskatāmāks šādas saliedēšanās piemērs ir apstāklī, ka Saūdu Arābija uzticēja vecākai Izraēlas apsardzes firmai G4S nodrošināt svētceļotāju drošību Mekā svētku laikā (drošības perimetri no lidostas Dubajā un Džidi rajonā). G4S Saūdu Arābijas filiāle slepeni strādā jau kopš 2010.gada un tai ir iespēja ievākt personisku informāciju ne tikai par svētceļotājiem, bet arī par pasažieriem, kuri lido caur Dubaju. [G4S sakarā jāatzīmē, ka tā ieņem nozīmīgu stāvokli ne tikai Latvijas, bet arī Zviedrijas, Lielbritānijas un ASV apsardzes pakalpojumu sniegšanas tirgū ar attiecīgām praktiskām operatīvas informācijas iegūšanas un operatīvu darbību veikšanas iespējām].

[1] Карта «Нового Ближнего Востока» http://www.geopolitica.ru/Maps/2
[2] После арабских революций Великий Израиль будет управлять Ближним Востоком? // http://www.chechenews.com/world-news/worldwide/3555-1.html
[3] http://www.globalresearch.ca/greater-israel-the-zionist-plan-for-the-middle-east

Olga Četverikova
/06.11.2013/

Avoti:
http://ruskline.ru/opp/2013/11/05/v_teni_amerikanskoj_geopolitiki_ili_ewyo_raz_o_velikom_izraile_i/
http://ruskline.ru/opp/2013/11/06/v_teni_amerikanskoj_geopolitiki_ili_ewyo_raz_o_velikom_izraile_ii/
http://www.fondsk.ru/authors/olga-chetverikova-57.html

Informācijas aģentūra
/30.11.2013/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Tuvie Austrumi, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Ēku garantijai jābūt vismaz 25 gadi

maximaLatvijā notiek daudz absurdu lietu, arī būvniecībā, bet viena no visbrēcošākajiem,  uzskatāmākajiem un prātam neaptveramākajiem absurdiem ir apstāklī, ka būvnieki jaunuzbūvētajām ēkām dod 2 (!) gadu garantiju. Piemēram, tik ļoti peltajos Staļina laikos ēku garantija bija 130 gadi un, patiesi, tās ēkas joprojām funkcionē un pārdzīvos vēl gana daudzas pēdējo divdesmit gadu laikā uz ātru roku ekonomējot (lai vairāk nopelnītu) salipinātās būvītes. Ledusskapju garantija ir 7 gadi, daudzu elektropreču garantija ir virs 2 gadiem, tāpēc 2 gadu garantija ēkām ir galējs absurds, kas labi parāda pie mums valdošo nejēdzību, korupcijas un politekonomisko aprindu  visaugstākā mērā idiotisma apmērus.

Zolitūdes Maksimas traģēdija ir šīs vispārējā politiķu, uzņēmēju un visu līmeņu ierēdņu bezatbildības, korumpētības un galēja stulbuma apliecinājums, tāpēc paralēli skaļām frāzēm un uz publiku vērstai ārišķīgai darbības imitācijai, kas šādos gadījumos notiek plašā slāni, būtu labi izdarīt arī kaut ko reāli un viena no tādām lietām varētu būt beidzot noteikt normālus, neapejamus un izpildei obligātus ēku garantijas termiņus.

Šai ziņā piedāvāju veikt sekojošas (vai tamlīdzīgas) izmaiņas nesen pieņemtajā būvniecības likumā (pats jaunais būvniecības likums ir dabūjams te: http://www.mediafire.com/download/3adtarjqap4l8u8/Buvniecibas_likums.doc  ), kura mērķis starp citu likumā ir noteikts kā „kvalitatīvas dzīves vides radīšana, nosakot efektīvu būvniecības procesa regulējumu, lai nodrošinātu ilgtspējīgu valsts ekonomisko un sociālo attīstību”.

Būvniecības likuma nr.2013/146.1 izmaiņu projekts IP01

Papildināt likuma 1.pantu „1.pants. Likumā lietotie termini”:
„14) būves būvniecības veicējs ir atbildīgais par būves radīšanu tādā kvalitātē, ka tā funkcionē sākotnējā kvalitātē visu būves garantijas laiku;
15)  būves garantija ir būves būvniecības veicēja atbildīgs apliecinājums, ka būve noteiktu laiku kopš nodošanas ekspluatācijā pildīs savas funkcijas sākotnējā kvalitātē.„

Papildināt likumu ar jaunu pantu:
„5.1. pants.  Obligātie minimālie būvju garantijas laiki
(1) Minimālais ēku garantijas laiks ir 25 gadi.
(2) Daudzstāvu daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku, valsts un pašvaldību iestāžu pasūtītu sabiedriskām vajadzībām paredzētu ēku, valsts un pašvaldību iestādēm paredzētu ēku minimālais būves garantijas laiks ir 50 gadi.
(3) Autoceļu un ielu minimālais būves garantijas laiks ir 15 gadi.”

Informācijas aģentūra
/30.11.2013/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Lekcija par redzes atgūšanu un briļļu kaitīgumu

11.11.2013 Rīgā notika slavenā krievu mācībspēka Vladimira Ždanova (Владимир Жданов) lekciju-nodarbību kurss par redzes atgūšanu, veicot acu vingrinājumus. Pirmās ievadlekcijas video pieejams te:

Ievadlekcijā V.Ždanovs dod īsu, viegli saprotamu teorētisku pamatojumu kādēļ un kā brilles nopietni bojā (kropļo) redzi un kādā veidā iespējams atgūt redzi tādā apmērā, ka brilles vairs nav nepieciešamas, izmantojot acu vingrinājumus. Šī metode balstās uz noklusētu amerikāņu zinātnieka Viljama Beitsa (William Horatio Bates, 1860–1931) teoriju, saskaņā ar kuru cilvēka redzi ietekmē sešu ārējo acs muskuļu darbība un, ka redzes traucējumi ir saistīti ar kāda no šo muskuļu darbības traucējumiem. Plaša briļļu lietošana, savukārt balstās uz Hermaņa Helmholca (1821-1894) teoriju, kas tiek plaši popularizēta un, kas redzes traucējumus skaidro ar problēmām acs iekšienē esošās lēcas muskuļos (attiecīgi to nevar nekādi novērst kā tikai lietojot brilles). Lekcijā uzskatāmi tiek izskaidrots kādēļ un kādā veidā brilles kropļo redzi (atrofē ārējos acs muskuļus un padara acis mazkustīgas), jo īpaši bērniem (redzes traucējumu gadījumā nekādā gadījumā nedrīkst sākt lietot brilles, jo tas tikai redzi pasliktinās).

Visu, līdzīgu V.Ždanova 6 lekciju ciklu var lejupielādēt te:  http://depositfiles.com/files/7kal5le4p ; http://depositfiles.com/files/lyyab3ibq ; http://depositfiles.com/files/skytkj3g6 ; http://depositfiles.com/files/aza05y317 ; http://depositfiles.com/files/copihftwi ; http://depositfiles.com/files/2scsjxg74

Orlena Sorensena grāmata “Atjauno savu redzi” latviski: http://gramataselektroniski.blog.com/2011/12/03/atjauno-savu-redzi-orlins-sorensens/

Informācijas aģentūra
/30.11.2013/

Posted in Kat.: Medicīna, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

„Bagātības (uzplaukuma) teoloģija” un kristietības gals Rietumos

00280_Jesus-Serious-About-MoneyKā zināms, protestantisms radās vēlīnajos viduslaikos [1529.g.] reformācijas rezultātā atdaloties no katolicisma. Ar vācu sociologa Maksa Vēbera (1864-1920) vieglu roku protestantisms ieguva kapitālisma „radītāja” slavu. Savā grāmatā „Protestantu ētika un kapitālisma gars” Vēbers paziņoja, ka tikai pateicoties protestantismam (galvenokārt kalvinismam un puritānismam) vispār radās kapitālisms. Protams, šī tēze ir stipri pārspīlēta. Mēs jau rakstījām *[1] par realitātes kropļojumiem šajā darbā un par iemesliem kādēļ šo vairāk kā gadsimtu veco kapitālisma rašanās versiju daudzi joprojām uztver kā patiesību pēdējā instancē [tādēļ, lai saistītu kapitālismu ar kaut kādu kristīgu ētiku un lai maskētu jūdaismu kā kapitālisma galveno cēloni].

No otras puses mēs nevaram apgalvot, ka protestantismam  nebija nekādas nozīmes kapitālisma rašanās procesā. Šī protestantisma loma nav kaut kāda savdabīga saimnieciska protestantisma ētika, kuras noslēpumus atklāja Vēbers. Protestantisma loma ir cita: protestantisms kļuva par sava veida „caurumu” dažādu ierobežojumu un aizliegumu „aizsprostā”, ko  daudzu gadsimtu laikā bija radījusi kristīgā baznīca. Bet radīja baznīca šo „aizsprostu” tādēļ, lai pasargātu savu ganāmpulku no to kaislību un grēku summas, ko Vēbers nosauca par „kapitālisma garu”. Šo grēku (kaislību) saraksts ir iespaidīgs: naudaskāre, mantkārība, izspiešana , skaudība, varaskāre, baudkāre, godkāre u.c. Šī saraksta pirmajā vietā ir naudaskāre, kas ir „kapitālisma gara” būtība un kam seko pārējie grēki un kaislības. Ne velti apustulis Pāvils teica, ka „visa ļaunuma sakne ir mantas kārība” (1. Tim. 6:10). No kristiešu Svēto mācības par grēku skatu punkta „kapitālisma gars” ir nekas cits kā garīgās „infernālās [elles] pasaules” izpausme. Protestanti izsita „caurumu” šai kristiešu radītajā „aizsprostā” un caur šo „caurumu” „infernālās pasaules” gari ar joni ielauzās kristiešu dzīvēs un sarīkoja cilvēku dvēselēs un sabiedrībā kopumā visīstāko grautiņu. Protestanti apzināti vai neapzināti (visdrīzāk neapzināti) veica garīgu aizsargbarjeru iznīcināšanas aktu, bet neko jaunradošu (kā apgalvo Vēbers) viņi neveica.

Pats interesantākais, ka protrestanti, veicot garīgo aizsargbarjeru iznīcināšanu un tādējādi dodot antikristīgas sabiedriskās iekārtas ar nosaukumu „kapitālisms” formēšanās impulsu, paši turpmāk pārstāja atbilst jaunizveidojušās sabiedrības standartiem.  Protestantisms kļuva vecmodīgs, konservatīvs un piesātināts ar pārāk lieliem patiesās kristietības „traipiem” (askētisms, dogma par darbu kā kalpošanu Dievam, ticība aizkapa dzīvei un cerība uz dvēseles glābšanu utt.). Protestantisms tādējādi sāka strauji atpalikt no uzvarošā kapitālisma un vispirmām kārtām tas attiecas uz tādu konservatīvu protestantisma novirzienu kā luterānisms. Tomēr līdzīgā situācijā ir arī kādreiz radikālais kalvinisms, vecmodīgais puritānisms, „racionālais” metodisms utt.

Kristietības ekonomiskās ētikas speciālists E. Orlanskis par kādreiz revolucionāro, bet pašreiz „atpalikušo” kalvinismu raksta: „… pat kalvinisma ētika satur elementus, kas nav pieņemami mūsdienu tirgus ekonomikai. Pat Vēbers atzīmē, ka kalvinismā Dieva izredzētības rādītājs ir „nenogurstoša darbība savas profesijas ietvaros. Tā un tikai tā aizdzen reliģiska rakstura šaubas un dod pārliecību par savu izredzētību”… Tomēr ir milzīga starpība starp „nenogurstošu darbību savas profesijas ietvaros” un iedzīvoties kāri.” Bez tam Orlanskis vērš uzmanību uz vēl vienu ļoti būtisku protestantisma „trūkumu”: „… pat radikālais protestantisms nesatur patērēšanas kultu, kurš ir mūsdienu tirgus ekonomikas neatņemama sastāvdaļa” *[2].

Maksa Vēbera daiļrades pētnieks V.Kravčenko tāpat uzskata, ka „Kalvinam profesija ir kalpošana Dievam, tā ir vērtība pati par sevi, nevis kaut kādu laicīgu labumu sasniegšanas līdzeklis. Tāpēc profesionālo pienākumu veikšanā galvenie ir morāles faktori: disciplīna, godīgums, atbildība, izpildīgums, rūpīgums” *[3]. Attiecīgi arī kalvinismam ar tā predestinācijas (iepriekšnolemtības) ideju galvenais ekonomiskajā darbībā ir nevis iedzīvošanās [peļņa] kā rezultāts, bet gan pats darba darīšanas process  no morāli – ētiskā skatu punkta. Savukārt kapitālisms pēc Vēbera „neapšaubāmi ir tieksme pēc peļņas nepārtraukti strādājošā racionālā kapitālistiskā uzņēmumā” *[4].

Mūsdienu kapitālisma apstākļos „konkurētspējīgi” ir izrādījušies tie ideoloģiskie un reliģiskie strāvojumi, kuri pilnībā ir sarāvuši saites ar kristietības „aizspriedumiem” (vai arī kuri ar tiem nekad nav bijuši saistīti). Vispirmāmkārtām tā ir ateisma ideoloģija, kam ir neskaitāms daudzums dažādu modifikāciju (atkarībā no ateista filozofijas un politiskām simpātijām) *[5]. Kas attiecas uz reliģioziem (vai kvazireliģioziem) ieskatiem ar spilgti izteiktu kapitālistisku orientāciju, tad te ir jāmin talmudiskais jūdaisms, okultisms, kabala, masonisms un dažāda veida (gan tiešs, gan maskēts) sātanisms.

„Bagātības (uzplaukuma) teoloģija” kā protestantisma adaptācijas izpausme mūsdienu kapitālismam

Protestantisms, protams, savā gandrīz 5 gadsimtu pastāvēšanas vēsturē nestāv uz vietas. Ir notikusi tā sadalīšanās pa dažādiem novirzieniem un kongregācijām, ir „koriģēta” tā dogmatika, ētiskās normas ir pielāgotas „laikmeta garam”. Mūsu uzdevums šai darbā nav pat īsumā ieskicēt protestantisma vēsturi. Atzīmēsim tikai, ka tas protestantisms, ko pagājušā gadsimta sākumā ieskicēja Makss Vēbers, mūsdienās jau sen neeksistē (un, iespējams pat nekad nav eksistējis – daudzi Vēbera pētnieki uzskata, ka viņš agrīnā protestantisma dogmatiku un ētiku ir attēlojis stipri izkropļotā veidā).

Kopējais protestantu skaits 21.gadsimta sākumā tiek lēsts no 400 līdz 700 miljoniem cilvēku, kas sastāda apmēram trešdaļu no visām reliģijām un konfesijām, kuras var ierindot „kristietības” kategorijā.

Pēdējos 20 – 30 gados protestantismā ir notikušas nepieredzēti lielas izmaiņas. Galvenais šo fundamentālo izmaiņu cēlonis ir vispārēja liberalizācija, kas sākās pagājušā gadsimta beigās un tādā vai citādā mērā pārņēma visu pasauli. Nozīmīgākais šo izmaiņu rezultāts ir īpašas protestantu doktrīnas rašanās , kuru visbiežāk sauc par „bagātības teoloģiju” (citi šī fenomena nosaukumi: „uzplaukuma teoloģija”, „uzplaukuma evaņģēlijs” [Prosperity theology / The prosperity gospel  / The gospel of success / The health and wealth gospel ]). Šo doktrīnu mēs apskatīsim detalizētāk.

„Bagātības teoloģija” ir pietiekami detalizēti izstrādāta uzskatu sistēma, kura attaisno un veicina cilvēka tieksmi pēc bagātības, veiksmes un labsajūtas no naudas tēriņa un patēriņa vispār un kura neatlaidīgi tiek ieviesta (iepotēta; plaši propogandēta) sabiedrības apziņā. Šī doktrīna radās un attīstās protestantu baznīcas klēpī ASV. Te ir jāatzīmē, ka Amerikas Savienotās valstis ir spilgti izteikta protestantiska valsts. Pēc Hardfordas institūta datiem ASV 21.gadsimta sākumā bija apmēram 335 tūkstoši reliģisku kongregāciju no kurām 300 tūkstoši bija protestantu, 22 tūkstoši katoļu un pareizticīgo, bet 12 tūkstoši nekristiešu *[6]. Reliģiju pētnieki apgalvo, ka „uzplaukuma teoloģiju” pirmo reizi Amerikas baznīcās sāka plaši sludināt t.s. „piecdesmitnieku” baznīcā 20.gadsimta 80-ajos gados, bet pēc tam to sāka izmantot evaņģēlisti, harizmāti, metodisti un citas protestantu kongregācijas.

„Uzplaukuma teoloģijas” teorētiskos pamatus vēl 20.gadsimta pirmajā pusē ielika mācītājs – evaņģēlists E.Kenjons (E. W. Kenyon) (1867–1948) savos „Ticības vārdos” («Word of Faith»). Viņš ir šodienas Amerikā ļoti populāras frāzes („Kam es ticu, tas man arī ir”) autors. Kenjona sekotājs ir K.Hagins (Kenneth Hagen) (1917–2003). Viņš attīstīja šo mācību un uzsāka tās praktisku realizāciju.  Galvenā „uzplaukuma teoloģijas” tēze ir: „Dievs vēl visiem ticīgajiem finansu uzplaukumu un apbalvo tos naudiskā izteiksmē atkarībā no katra ticības lieluma.” Pie tam „uzplaukuma teoloģijas” ideologi un sludinātāji speciāli atlasa viņiem derīgos citātus par materiālo bagātību no Bībeles (lielākā daļa no Vecās derības). Kas attiecas par citātiem no Jaunās derības, tad te notiek pat atklāta falsifikācija. Tā, piemēram, Jaunajā derībā pietiekami bieži tiek minēts  vārds „dāvana”, bet runa te ir par garīgām dāvanām, Svētā gara dāvanām, nevis par materiālām bagātībām, kuras Dievs it kā solot un dāvinot saviem sekotājiem.

Šodien daudzas protestantu megabaznīcas (virs 2000 ticīgo; lielākās no tām sasniedz 50000) pozicionē sevi kā „uzplaukuma evaņģēlija” sekotājas. 2011.gadā megabaznīcu skaits Amerikā bija sasniedzis 1210, kas ir divas reizes vairāk kā vēl pirms pieciem gadiem. Daļēji tik liels ASV iedzīvotāju „reliģiozitātes” pieaugums ir izskaidrojams arī ar strauju „bagātības teoloģijas” izplatību. Šī doktrīna izrādījās ļoti saskanīga daudzu vienkāršo amerikāņu gaidām. Žurnāls „Times” veica amerikāņu, kuri sevi uzskata par kristiešiem, aptauju. Tajā 17% aptaujāto atbildēja, ka ir apzināti „uzplaukuma evaņģēlija” sekotāji. 61%  aptaujāto piekrita apgalvojumam: „Dievs grib, lai cilvēki [materiālā ziņā] uzplauktu.” 31% aptaujāto piekrita apgalvojumam, ka, ja cilvēks dod Dievam naudu, tad Dievs svētīj cilvēku ar vēl lielāku naudas daudzumu *[7].

Pat ja daudzas protestantu baznīcas sevi formāli nepieskaita „uzplaukuma teoloģijas” sludinātāju kategorijai, šī doktrīna netieši ietekmē arī to dalībnieku apziņu. Amerikāņu teologs Dž.Karpenters savā darbā „Contemporary Evangelicalism and Mammon” raksta: „Lai gan liela daļa reliģisko līderu nekad neasociēs sevi ar „uzplaukuma evaņģēliju”, viņi ir dziļi iesaistīti amerikāņu kapitālistiskās kultūras Evanģēlija sapratnē: Dievs mēra panākums skaitliski, vairāk naudas nozīmē lielāku kalpošanu un attiecīgi lielākus panākumus Debesu valstībai” *[8].

Šodien arvien populārāka kļūts viena no „bagātības teoloģijas” doktrīnas versijām „uzplaukums light” [„vieglā versija”, līdzīgi kā „vieglās” cigaretes]. Lai kļūtu par „uzplaukuma light” sekotāju nav nepieciešama pilnīgi nekāda fiziska, prāta vai garīga piepūle, jo šīs idejas ir pilnā saskaņā ar vidēji statistiskā amerikāņa iekšējo stāvokli un viņam tās ir pat ļoti komfortablas. „Uzplaukuma light” lozungi ir ļoti vienkārši un viegli prātā paliekoši: „Dievs grib, lai Tu būtu bagāts!”, „Kristus ir produkts, kuram nav nepieciešama reklāma”, „Nabadzība ir personiska muļķība”, „Lūdzies par finansu veiksmes dāvāšanu” utt.

„Uzplaukuma teoloģija” visās tās modifikācijās ir tendēta uz pozitīvu emociju radīšanu, uz „pozitīvas domāšanas” un „konstruktīvu darbību” formēšanu trīs cilvēka dzīves sfērās: 1) finanses; 2) veselība; 3) attieksme pret apkārtējiem. Protams, finansu labklājība te ir pirmajā vietā. Būs nauda, būs gan veselība, gan arī labas attiecības ar tuviem un ne tik tuviem cilvēkiem.

Visas negatīvās dzīves puses sludinātāju runās netiek pieminētas (tās tiek noklusētas). Pats galvenais, ka no baznīcas dzīves ir aizgājuši tādi tradicionāli termini  kā grēks, nemirstīgā dvēsele, paradīze un elle, dvēseles izglābšana utt. (un nav vairs pat sapratnes par šo terminu nozīmi un būtību). Liberālais mācītājs B.Maklorens raksta: „Viens no vispievilcīgākajiem „uzplaukuma teoloģijas” elementiem ir aiziešana no tradicionālajām kristietības tēmām – grēka, izpirkuma, paradīzes, Pastarās tiesas – un tieksme dot atbildes uz jautājumiem, kuri uztrauc cilvēkus šeit un tagad, vēl šajā dzīvē.” *[6].

„Uzplaukuma teoloģija” un patērēšanas kults

Iepriekš jau minējām, ka būtisks naudas reliģijas mērķis ir attīstīt sabiedrībā ne tikai alkatību, bet arī patērēšanas garu. Alkatība un patēriņš ir vienas medaļas ar noaukumu „kapitālisms” divas puses. Tās ir „kapitālisma gara” divas galvas. Jebkurš ekonomists jums pateiks, ka tirgus ekonomikas „visšaurākā” vieta ir maksātspējīgs pieprasījums.  Tas ir nevis pieprasījums kā tāds, bet tieši maksātspējīgs pieprasījums; pieprasījums, kurš ir pastiprināts ar naudu. Attiecīgi, lai kapitālistiskā ekonomika stabili funkcionētu un dotu kapitālistiem peļņu, nepieciešams stimulēt maksātspējīgu pieprasījumu. Tam, savukārt, nepieciešams: a) stimulēt vēlmi patērēt; b) nodrošināt cilvēkus ar naudu tādai patērēšanai.

Patērēšanas gara (vēlmes patērēt) kultivēšana sākās vēl ilgi pirms „uzplaukuma teoloģijas” rašanās. Protestantisms ar savu „askēzes” dogmatiku (izpriecu, greznības un pat komforta nepieņemšana), kā jau iepriekš minējām, kļuva par savdabīgu kapitālisma attīstības „bremzi”. „Uzplaukuma teoloģija” atteicās no šīs dogmas, aizstājot to ar patērēšanas dogmu.  Tās būtība ir visai vienkārša: Dievs grib, lai visi būtu laimīgi, bet laime vispirmāmkārtām ir augsts dažādu preču un pakalpojumu patēriņa līmenis. Paaugstinot savas vajadzības un cenšoties tās maksimāli apmierināt, cilvēks „izpilda Dieva gribu”. Pie tam ir pieļaujams ne tikai dzīvei nepieciešamo labumu patēriņš, bet arī izpriecas, greznības un komfortu nodrošinošs patēriņš.

Protams, arī pirms „uzplaukuma teoloģijas” tika piedāvāti dažādi patērēšanas kulta pamatojumi, tomēr tie bija „filozofiski” un „zinātniski”, nevis „teoloģiski”. Patēriņa kulta filozofiskā pamatojuma pamatlicējs bija anglis Jeremijs Bentams (1748-1832). Viņš ir utilitārisma teorijas radītājs. Tās būtība ir vienkārša: cilvēka dzīve ir tieksme pēc baudām un vēlme izvairīties no ciešanām. Pie tam, gan tieksme pēc baudām, gan vēlme izvairīties no ciešanām tiek panākta ar darbībām, ko var nosaukt par sabiedrībai noderīgām. Protams, katrs cilvēks rīkojas izolēti, vadoties tikai no personiskās tieksmes pēc baudām un paša ciešanu nepieļaušanas, tomēr saprātīga valsts ir spējīga harmonizēt šīs individuālās tieksmes, nodrošinot sabiedrībā maksimumu baudas un minimumu ciešanu.

20.gadsimtā šī „saprātīgā valsts”, saskaņā ar Bentama ieteikumiem, sāka visādi veicināt sabiedrībā baudītkāres pieaugumu  un izplatot patērēšanas kultu. Privātais kapitāls to sāka darīt vēl agrāk, uzspiežot sabiedrībai savas preces un pakalpojumus ar reklāmas un dažādu izsmalcinātu mārketinga tehnoloģiju palīdzību. Pēc dažu sociologu domām „patērēšanas bums” Rietumos sākās pēc otrā pasaules kara (to nosauca par „patērēšanas revolūciju”). Savukārt „profesionāli” filozofi un citi „zinātnieki” pat radīja „patērētāju sabiedrības” teoriju.

Attīstot cilvēkos neremdināmu patērēšanas kāri, kapitālistiem izdevās pārvērst algotos darbiniekus par „dzīviem robotiem”, „darbaholiķiem”, kuri ir gatavi strādāt dienu un nakti, lai nopelnītu naudu un apmierinātu šīs neremdināmās kāres. Ja 19.gadsimta darbinieki varēja rīkot streikus un dumpjus, tad „dzīvie roboti” kapitālistiem nav bīstami. Viņu enerģija sublimējas nevis šķiru cīņas, bet gan patērēšanas sfērā.

Tomēr pat visintensīvākais darbs nespēj nodrošināt darbiniekam pietiekami daudz naudas, lai apmierinātu baudkāres slāpes. Šis process līdzinās bezgalīgam skrējienam pakaļ savai ēnai. Rietumu valstīs algoto darbinieku darba algas īpatsvars iekšzemes kopproduktā, neskatoties uz visiem „dzīvo robotu” pūliņiem, nevis pieaug, bet gan pēdējā laikā vērojama tā samazināšanās tendence.

Šādos apstākļos izeju maksātspējīga pieprasījuma palielināšanai kapitālisti atrada kredītu izsniegšanā darbiniekiem. „Dzīvie roboti” sāka ņemt patēriņa kredītus un iekrita parādu lamatās. Daudzi mietpilsoņi Amerikā šodien dzīvo ārēji spožās mājās, viņiem ģimenē ir vairākas mašīnas un viņu mitekļi ir aprīkoti ar sadzīves tehniku utt., bet tai pat laikā viņiem pilnīgi nekas no tā nepieder, jo viņu „mājsaimniecības” parādu summa (kopā ar procentiem) pārsniedz visas tās mantības, ko viņi lieto, kopējo summu. Tā ir parādu verdzība vistīrākajā formā. Par visu to var izlasīt dažādās kapitālisma ekonomikas un socioloģijas grāmatās.

Tādējādi mūsdienu kapitālisms balstās uz trīs savstarpēji saistītām pamatkaislībām: a) bagātības kāri; b) patērēšanas kāri; c) kredītu kāri. Attiecīgi cilvēks tiek paverdzināts ar bagātību, lietām (mantu) un kredītiem.

Te mēs par to atcerējāmies tādēļ, ka tagad šī patērēšanas mānija ir guvusi ne tikai „zinātnisku”, bet arī „teoloģisku” „pamatojumu”. Agrāk mietpilsonim patērēšanas kaislība tika iepotēta caur reklāmu, izglītību, laicīgo literatūru un popkultūru. Tagad tas tiek uzspiests arī svētdienās, kad viņš atnāk uz dievkalpojumu. Baznīcas, kas sludina šādu „teoloģiju”, saņem pilnu atbalstu (morālu, politisku un finansu) no rūpniecības, tirdzniecības un banku kapitālistiem. Pamatojoties uz „uzplaukuma teoloģiju” notiek pilnīga biznesa un baznīcas saaugšana. „Uzplaukuma teoloģijā” bāzēta reliģija ir uz doto brīdi vispilnīgākā un vispabeigtākā naudas reliģijas forma.

Pēdējo kristietības pazīmju zudums

Formāli „uzplaukuma teoloģijā” ir palikuši daži kristīgās baznīcas atribūti, tomēr to saturs ir izmainīts (tas ir kļuvis pavisam cits).

Pirmkārt te ir jāmin lūgšana. „Modernizētās” lūgšanas līdzinās mantrām vai autotreiningiem: tās bieži tiek adresētas nevis Dievam, bet gan pašam sev vai vēl kādam citam neredzamam subjektam. To formulas ir apmēram tādas: „Nepārtraukti saki sev: ar mani šodien notiks kaut kas ļoti labs!”; „Šodien ir pats labākais šīs pasaules rīts!”; „Šis ir pats labākais gads manā dzīvē!” utt. Šiem iedvesmas (precīzāk sakot – pašiedvesmas) seansiem ir „teoloģisks pamatojums”: Dievs radīja Visumu ar Vārdu. Cilvēks kā Dieva radība arī ir apveltīts ar vārda dāvanu. Ja cilvēks izteiks vārdus ar „stipru ticību”, tad tiem parādīsies „enerģētika”, tie kļūs „uzlādēti”, ar to palīdzībvu cilvēks spēs radīt bagātību, atjaunot veselību, ģimeni, labas attiecības ar apkārtējiem.

Liela uzmanība tiek pievērsta ziedojumiem. Galvenais princips te ir: „Jo vairāk Tu atdod Dievam, jo vairāk Tu no viņa saņem.” Šai sakarā ir divas nianses. Pirmkārt, ar atdošanu un saņemšanu tiek saprasta pirmkārt un galvenokārt nauda un bagātība (par „garīgām” Dieva dāvanām netiek runāts – tas ir pārāk sarežģīti vidēji statistiskam „uzplaukuma evaņģēlija” sekotājam). Otrkārt, naudas dāvanas Dieva vārdā pieņem baznīcas organizācija. Formula te ir apmēram šāda: „Ir jāpierāda Dievam sava ticība, tāpēc ir jādod daudz un pats dārgākais; desmitā tiesa un vēl vairāk, dārgi apģērbi, mašīnas utt.; tas viss vēlāk atgriezīsies ar uzviju.” Dēļ praktiskas šīs formulas realizācijas daudzas protestantu baznīcas ir pārvērtušās par plaukstošām komerckorporācijām.

„Laikmeta gars” ir novedis pat pie tradicionālās baznīcas terminoloģijas izmaiņām: bieži vārdu „ziedot Dievam” vietā ir sākuši teikt „investēt Dievā”. Pašu baznīcu sāk saukt par „ekskluzīvu klubu”, bet attiecības baznīcas iekšienē par „kristiešu tirgu”.

Dažu Amerikas baznīcu sprediķi ir pārvērtušies savdabīgās lekcijās, kurās sludinātāji dod savai draudzei padomus kā pelnīt naudu. Sprediķi var tikt pastiprināti ar speciālām nodarbībām (kaut kas līdzīgs biznesa skolām). Piemēram, melnādainais protestantu mācītājs (bīskapa ranga) Džordans organizēja saviem sekotājiem Manhetenā divas skolas – „Pravieša skolu” un „Kosmiskās ekonomikas skolu”. Tur viņš pasniedz profitoloģiju. Šīs „zinātnes” nosaukums ir atvasināts uzreiz no diviem angļu valodas vārdiem ar gandrīz vienādu skanējumu: Prophet [profit] – pravietis un Profit [profit]- peļņa.

Džordans apsola saviem klausītājiem, ka viņi vienlaicīgi „noķers divus zaķus”: 1) pietuvosies Dievam un kļūs par praviešiem; 2) pateicoties pirmajam apstāklim gūs lielu peļņu.

Bīskaps Džordans sludina: „Profetoloģija ir logs uz paradīzi. Ekonomikas skola ir materializācijas brīnums. Jūsu domas nosaka jūsu naudu. Nauda ir jūsu draugs.” Bīskaps Džordans aicina nodarboties ar uzņēmējdarbību. „Bībele Tev saka, ka Tev ir jābūt galvai, nevis astei. Tu nekad nekļūsi bagāts, ja strādāsi kāda cita labā.” Nauda ir pats galvenais atslēgtermins viņa mācībā.

„Uzplaukuma teoloģijas” sludinātāji kļuva par „plaukstošiem” cilvēkiem. Viņi no tā nekaunās. Pat vairāk, viņi sevi reklamē, stāda sevi kā atdarināšanas paraugu. Uz apvainojumiem bagātības un greznības mīlestībā viņi ar lepnumu atbild: „Mūsu bagātība ir apliecinājums tam, ka mēs jums sakām taisnību un Dievs rūpējas par mums; tas ir pierādījums, ka mēs mācām jums patiesību. Lūk, jaunā paaudze, redzot, ka var kļūt bagāts, sludinot „Dieva vārdu” un ticot Dievam, tiecas nopelnīt tik pat daudz kā popzvaigznes un sportisti. Jo vairāk jūs ziedojat, jo vairāk jūs saņemat no Dieva pretī. Jūs esat paša ekskluzīvākā kluba pasaulē biedri! Jums ir labi jāpavada laiks ar Dievu. Viņš ir jūsu draugs!” *[6]

Sakarā ar „baznīcas biznesa” uzplaukumu Amerikā nāk prātā K.Marksa vārdi, ko viņš savā darbā „Par ebreju jautājumu” izteica 1843.gadā. Atgādinu, ka šai darbā viņš runā par ebrejību ne etniskā nozīmē, bet gan kā par „tirgoņu garu”. Viņaprāt pirmie šī gara nesēji bija Izraēla dēli, bet kapitālismā šis „tirgoņu gars” pārņēma kristiešu tautas. Markss raksta: „Savu praktisko kundzību pār kristiešu pasauli ebrejība panāca Ziemeļamerikā [ASV], kur tā ieguva savu nepārprotamu, pilnīgu un galīgu izpausmi, kad evaņģēlija sludināšana, viens no svētākajiem kristīgās ticības elementiem, ir kļuvusi par preci un kad visparastākais tirgonis sāk pārtikt no evaņģēlija, savukārt turību ieguvis mācītājs sāk nodarboties ar tirdzniecības mahinācijām” *[9]. Tā ka protestantu baznīcas „komercializācija” nesākās 20.gadsimta beigās un pat ne pēc otrā pasaules kara (kā uzskata daudzi šī jautājuma pētnieki). „Tirgoņa gars” stingri nosēdēs protestantu baznīcā jau 19.gadsimta pirmajā pusē, bet visdrīzāk šis gars tur jau bija kopš protestantisma rašanās pirmsākumiem. Ja protestantu mācītājs sludina bagātības labdabību vai gan nav loģiski ka viņš pats pēc tās tieksies?!

[Šai ziņā zīmīgs ir cits citāts no jau minētā Marksa darba, kur viņš citē pulkvedi Hamiltonu (Aleksandrs Hamiltons (1755-1804) – ASV valstsvīrs un militārs darbinieks, viens no ASV valstiskuma pamatlicējiem un ASV konstitūcijas autoriem) : „ „Dievbijīgs un politiski brīvs Jaunās Anglijas [ASV] iemītnieks”, saka, piemēram, pulkvedis Hamiltons, „ir sava veida lords Laokons [sengrieķu mitioloģijas personāžas, Apollona virspriesteris, ko aprija čūskas] , kurš neveic ne mazāko piepūli, lai atbrīvotos no viņu apvijušajām čūskām. Mammons [naudas dievs sensīrijas mitioloģijā, pieminēts Jaunajā derībā] ir viņu elks, viņi to godina ne tikai vārdos, bet arī ar visiem sava ķermeņa un dvēseles spēkiem. Viņu acīs visa pasaule ir nekas cits kā birža un viņi ir pārliecināti, ka viņiem nav nekāda cita dzīves mērķa kā kļūt bagātākiem par saviem kaimiņiem. Tirgoņa gars ir pārņēmis visus viņu nolūkus un vienu tirddzniecības priekšmetu nomaiņa ar citiem ir viņu atpūta. Ceļojot, viņi ņem līdzi savu kantori un nerunā ne par ko citu kā tikai par procentiem un peļņu. Un ja arī viņi kaut uz mirkli novērsīsies no saviem darījumiem, tad tikai tāpēc, lai izokšķerētu kā šai ziņā sokas citiem.” ”]

Amerikāņiem, kuri tiek aicināti pievienoties „bagātības teoloģijas” kustībai, tās sludinātāji un mācītāji cenšas neafišēt tās visnotaļ  laicīgas dabas nepatikšanas ar ko ir jāsastopas gan mācītājiem, gan arī viņu sekotājiem. Mācītājus viņu darbība bieži vien noved līdz tiesvedībai ar apvainojumiem krāpšanā un izspiešanā. Tā 2007.gadā senators Čaks Graslijs sāka sešu slavenu, „uzplaukuma evaņģēlija” kustību pārstāvošu TV sludinātāju finanšu darbības izmeklēšanu. Ierindas sekotājiem sekas var būt daudz  nopietnākas.  Un te nav runa par to naudu, ko viņi labprātīgi atdod savam mācītājam. Runa ir par to, ka „uzplaukuma teoloģijas” mācītāji savus sekotājus „ieprogrammē” uz nepārtrauktu veiksmi, bet realitātē nepārtraukta veiksme nepastāv. Tāpēc saskarsme ar jebkādu neveiksmi var novest viņus līdz ļoti nopietnai depresijai. Psihologi apgalvo, ka šādi „ieprogrammēta” cilvēka apziņa paaugstina viņa suicidālo risku [pašnāvības izdarīšanas iespēju], saskaroties pat ar nenozīmīgām grūtībām. Uz „uzplaukuma teoloģijas” fona ir labi redzams, ka patiesās kristietības garā audzinātam cilvēkam strauji paaugstinās spēja pretoties grūtībām un ļauj viņam pareizi uztvert un pārvarēt neveiksmes.

„Uzplaukuma teoloģija” ir pilnībā zaudējusi jebkādu saikni ar kristietību. Tas pat nav tas protestantisms, ko Makss Vēbers aprakstīja savā grāmatā „Protestantu ētika un kapitālisma gars” ar kapitālisma „pirmgājēju” askētismu un savā sapratnē fanātisko cīņu par „dvēseles izglābšanu”. Jaunākajā protestantisma versijā vispār nekas vairs nav palicis ne no „dvēseles”, ne arī no „izglābšanās”. Palicis ir tikai „brends” vārdā „Kristus” – „brends, kuram nav vajadzīga reklāma”. Aiz šī „brenda” faktiski stāv Kristus antipods – mamons. Mamons pat neslēpjas un reklamē sevi. Par šo antipodu Jēzus 2000 gadus atpakaļ teica: „Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai [mamonam]” (Mat. 6:24). Jēzus runā par mūžīgo dzīvību, bet mamons tikai par laicīgo zemes dzīvi. Jēzus aicina cīnīties ar grēku, bet mamons – izbaudīt grēku. Jēzus aicina nest viņa krustu [uzņemties grūtības, kuras uzņēmās viņš], bet mamons – „nest naudas maisu”. Tādējādi „uzplaukuma teoloģija” ir tieša kristietības noliegšana, attiecīgi tā ir antikrista teoloģija.

Ar „uzplaukuma teoloģiju” kristietība Rietumos izbeidz savu gandrīz 2000 gadus ilgās eksistences vēsturi. Šodien uz kristietības miršanas fona formējas galējā antikrista reliģija – sātanisms.  Virknē Rietumvalstu oficiāli ir reģistrētas sātana baznīcas. Pēc dažiem datiem ASV ir apmēram 100 tūkstoši šādu baznīcu sekotāju. Jaunlaiku sātanisma vēsmas ir daļēji pārņēmušas Amerikas valdību, lielākās korporācijas. Tā, piemēram, 1990.gada 1.martā vienā no Fila Donahjū TV šoviem uzstājās korporācijas Procter & Gamble vadītāji. Viņi paziņoja TV skatītājiem, ka ir sātana baznīcas sekotāji un ziedo tai daļu savas peļņas. Uz Donahjū jautājumu vai viņi nebaidās ar šādu atzīšanos nodarīt kaitējumu savas korporācijas biznesam, viņi atbildēja: „Amerikas Savienotajās valstīs nav tik daudz kristiešu [domāti patiesi īsti kristieši], lai mums kaitētu.”

Atsauces:
*[1] Капитализм. История и идеология «денежной цивилизацииии». Часть 2.Глава 1. Макс Вебер и «протестантский капитализм» // http://www.rusinst.ru/docs/books/V.Yu.Katasonov-Kapitalizm.pdf
*[2] Е.А.Орлянский. Генезис современной рыночной экономики: традиционные и альтернативные подходы // Проблемы современной экономики.№2(30), 2009.
*[3] От Лютера до Вайцзеккера: Великие протестантские мыслители Германии (Очерки).М.: Раритет, 1994.С.85
*[4] Макс Вебер. Протестантская этика и дух капитализма //М. Вебер.Избранные произведения.Пер.снем.М.: Прогресс, 1990.С.48
*[5] skat. Л. А. Тихомиров.Религиозно-философские основы истории. М.: Москва, 1997 (Отдел девятый: «Воскресение языческой мистики и экономический материализм»)
*[6] Е.Иванова. Торжество Мамоны // Крестьянка, сентябрь 2008
*[7] Time.10.09.2006
*[8] Joel A. Carpenter, chap.Contemporary Evangelicalism and Mammon: Some Thoughts //More Money, More Ministry: Money and Evangelicals in Recent North American History.Larry Eskridge and Mark A.Noll, eds.Grand Rapids, Mich.William B.Eerdmans Publishing, 2000
*[9] К.Маркс. К еврейскому вопросу // К. Маркс, Ф. Энгельс.Собр.соч., 2-еизд.Т.1 // latviski te: https://infoagentura.wordpress.com/2013/09/05/karlis-markss-par-ebreju-jautajumu-fragments/

Fragments no ekonomikas zinātņu doktora, sabiedriskā darbinieka, bijušā Krievijas Centrālās bankas darbinieka un praktizējoša pareizticīgā Valentīna Katasonova grāmatas „Kapitālisms. „Naudas civilizācijas” vēsture un ideoloģija” (Капитализм. История и идеология «денежной цивилизацииии»)

Avoti:
http://www.rusinst.ru/docs/books/V.Yu.Katasonov-Kapitalizm.pdf
http://politologija2.wordpress.com/2013/08/20/gramata-par-kapitalisma-uzbuvi-butibu-attistibu-un-vesturi/
https://infoagentura.wordpress.com/2013/10/09/kapitalisms-ka-naudas-religija-musdienu-zelta-tela-jeb-mamona-baznica/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 5 komentāri

Cilvēkēdāju režīms, jeb kapitālisma mutācijas drūmās perspektīvas

00283_Udensviru_valstiKapitālismu mēdz saukt arī par cilvēkēdāju sabiedrisko iekārtu. Vairumam cilvēku šāds apzīmējums var šķist stipri pārspīlēts, tomēr, diemžēl, savā būtībā tā tas nav.

Pirmkārt tādēļ, ka kapitālisma ideoloģiskais balsts un galvenā vērtība ir ambicioza egocentrisma attaisnojums, dodot tam lielu rīcības brīvību, bet tas savukārt, pilnībā atbrīvots, ir spējīgs uz visdažādākām necilvēcībām. Ambiciozam egocentrismam nav sirdsapziņas un, savu mērķu sasniegšanai, tie ir spējīgi izdarīt jebkurus noziegumus.

Otrkārt, kapitālismam jau esošajā attīstības fāzē ir skaidri izteiktas antihumānisma (cilvēku nīšanas, jeb „cilvēkēdāju”) pazīmes. Piemēram, plašu cilvēku masu apziņā ir nostiprinājies uzskats, ka no vienas puses iegūt sabiedriskos labumus var par naudu, bet no otras puses, ka ir normāli atlaist cilvēkus no darba (piemēram, mistiskas „efektivizācijas” dēļ, kuras mērķis ir iegūt vairāk naudas īpašniekiem), atstājot tos bez iztikas līdzekļiem, kas var ievērojami pasliktināt dzīves apstākļus vai pat novest līdz cilvēku slimībām un nāvēm, ja pietiekamus iztikas līdzekļus tā arī neizdodas iegūt, kā tas bieži notiek regulāro, ciklisko kapitālistisko krīžu laikā. Esam nonākuši pat tik tālu, ka it kā normāli un saprātīgi cilvēki neaizdomājas par to, ka nedrīkst izmest cilvēkus uz ielas (tas ir atlaist) tikai tādēļ, ka kādam ambiciozam egocentriķim gribas „izpildīt mērķus” vai nopelnīt sev vai kompānijai vairāk naudas. Ir pat tik traģiski, ka par normu kļūst cilvēku izlikšana no dzīvokļiem, atstājot tos bez pajumtes, bērnu atņemšana vecākiem un pelnīšana uz to rēķina, tai skaitā arī pārdodot. Visinteresantākais, ka vairums cilvēku, kuri pasīvi atbalsta šīs kapitālistiskās sistēmas necilvēcības, paši gala beigās no tām arī cieš.

Treškārt kapitālistiskās konkurences rezultātā resursus sagrābjas izveicīgākie, viltīgākie un nežēlīgākie no ambiciozajiem egocentriķiem. Viņi veido kapitālistiskās sabiedrības kodolu un viņiem ir visai nežēlīgs, galēji slims nākotnes redzējums.

Šo redzējumu ļoti labi savā darbā „Ūdensvīru valstī” (te var vilkt paralēles ar t.s. „ūdensvīra laikmetu”) aprakstīja japāņu rakstnieks Akutagava Rjūnoske (1892-1927). Zemāk fragments no šī darba, kurā ir parādīta slimi „efektīva” nākotnes sabiedriskā iekārta.

Kad dzirdat, ka kāds no top menedžeriem, politiķiem, baņķieriem vai lielkapitālistiem runā par efektivitātes lielo nozīmi, tad ziniet, ka efektivitāte viņiem ir vajadzīga, lai tuvotos šāda tipa sabiedriskai iekārtai. Un pats galvenais padomājiet, vai jūs ko tādu gribat? Ja nē, tad neatbalstiet viņus, neefektivizējieties, dariet pretēji kā labējās (tas ir egocentriskās) partijas, politiķi un uzņēmēji saka.

Lūk, fragments no Akutagavas Rjūnoskes darba „Ūdensvīru valstī”:

„Ar Gera rekomendācijas vēstuli es apmeklēju dažādus uzņēmumus, kuri piederēja Geram vai personām, kas bija saistīti ar viņa draugiem. Starp šiem dažādajiem uzņēmumiem mani īpaši ieinteresēja grāmatizdevniecības fabrika. Kad es kopā ar jauno inženieri – ūdensvīru nokļuvu cehā un ieraudzīju milzīgas mašīnas, kuras strādāja, izmantojot hidroenerģiju, mani atkal sajūsmināja šīs valsts augstais tehniskais līmenis. Izrādījās, ka fabrika izgatavo līdz septiņiem miljoniem eksemplāru gadā. Bet pārsteidza mani ne jau izgatavojamo eksemplāru skaits. Dīvaini bija tas, ka grāmatu izgatavošanai te nebija nepieciešams ne vismazākais darba apjoms. Izrādās, lai radītu grāmatas, nepieciešams ievietot speciālā piltuvveidīgā uztvērējā papīru, tinti un kaut kādu pelēcīgu pulverveidīgu vielu. Pēc tam nepaiet i piecas minūtes kā no mašīnas dzīlēm bezgalīgā plūdumā sāk nākt laukā dažādu formātu grāmatas (viena astotā, viena divpadsmitā, viena ceturtā daļas drukājamās lapas).

Skatoties uz grāmatu plūdiem, kas nāca no mašīnas, es pajautāju inženierim, kas ir tas pelēcīgais pulveris, ko ieber piltuvē. Nekustīgi stāvot pie mašīnas, inženieris izklaidīgi atbildēja:

„Pelēkais pulveris? Tās ir ēzeļa smadzenes. Tās izžāvē un pēc tam saberž pulverī, tas arī viss. Pašreiz to var nopirkt pa divām – trim senām par tonnu [sena – sīka naudasvienība]”

Šādi tehniskie brīnumi ir ne tikai grāmatizdevniecības kompānijās. Līdzīgas metodes izmanto gleznu un mūzikas radīšanas kompānijas. Pēc Gera teiktā šai valstī katru mēnesi tiek izgudroti no septiņsimts līdz astoņsimt jaunu mehānismu, bet masveida ražošana lieliski iztiek bez darba rokām. Tā rezultātā visos uzņēmumos kopumā atlaiž ne mazāk kā četrdesmit – piecdesmit tūkstošus strādnieku. Tai pat laikā avīzēs, kuras cītīgi katru rītu caurskatīju, es ne reizi nesastapu tādu vārdu kā „bezdarbs”. Tas man likās ļoti dīvaini un vienreiz, kad mēs ar Bepu un Čaku bijām uzaicināti uz kārtējo Geras banketu, es palūdzu viņam izskaidrot šo paradoksu.

„Atlaistos pie mums apēd”, nevērīgi atbildēja Gera, kūpinot pēcpusdienu cigāru. „Visus šos atlaistos darbiniekus nogalina un viņu gaļa tiek izmantota pārtikā. Lūk, apskaties avīzē. Šomēnes tika atlaisti 64869 strādnieki un attiecīgi arī pazeminājās gaļas cena.”

„Un viņi tik vienkārši ļauj sevi nogalināt?”

„Bet kas gan cits viņiem atliek?! Viss ir tiesiski un likumīgi. Tāpēc jau eksistē likums par darbinieku nogalināšanu. Tas krasi uzlabo mirstības rādītājus. Tādā veidā valsts samazina no bada un pašnāvībām mirušo skaitu. Viss notiek mierīgi, bez naida un agresijas. Tas viņiem nerada nekādas mocības. Atlaistajiem tikai iedod mazliet paelpot indīgu gāzi.” „

Avoti:
http://gazeta.eot.su/article/plot-meduzy-dlya-chelovechestva-0
http://lib.aldebaran.ru/author/akutagava_ryunoskye/akutagava_ryunoskye_v_strane_vodyanyh/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

„Finansu maitu liju” bizness, „tiesvedības koloniālisms” un Argentīnas precedents

00281_WS_judge„Finansu maitu lijas” ir dažādi fondi (Vulture Funds) un kompānijas, kuras specializējas vērtspapīru un citu finansu un nefinansu aktīvu iegādē par visminimālāko cenu ar mērķi pārdot tos vēlāk par ievērojami lielākām cenām. Peļņu tie gūst, veicot dažādas apšaubāmas mahinācijas ar vērtspapīriem un to emitentiem (kompānijām un valstīm, kas izlaida vērtspapīrus tirgū). „Finansu maitu liju” agresīvā darbība izraisa reālā ekonomikas sektora (ražošanas) iznīcināšanu, saasina sociālās problēmas un grauj nacionālo valstu suverenitāti. „Maitu lijas” apdraud finansu stabilitāti un rada priekšnosacījumus ekonomiskām krīzēm. „Finansu maitu lijas” dara pilnīgi pretējo tam, ko, kā savu mērķi, deklarē starptautiskas organizācijas: panākt starptautiskās finansu sistēmas stabilitāti. „Finansu maitu lijas” rīkojas nežēlīgi, viņu rīcība ir „lipīga” un viņi piespiež citus tirgus dalībniekus, izdzīvošanas tieksmju dzītus, ņemt no sevis piemēru. „Finansu maitu lijas” nekaunīgi izjauc jebkurus valstu un starptautisko organizāciju plānus ekonomikas stabilizācijai.

„Finansu maitu lijas” pārvērš ekonomikas subjektus par saviem upuriem. Viņu bizness pa lielam sastāv no sekojošām darbībām:
1. Novest noskatīto upuri līdz bankrotam/defoltam;
2. Nopirkrt objektu (aktīvus, vērtspapīrus) par visminimālāko cenu;
3. Aktīvu cenas paaugstināšana un tā pārdošana par vismaksimālāko cenu;
4. Novest noskatīto upuri līdz bankrotam/defoltam un tā līdz bezgalībai…

„Maitu liju” panākumus lielā mērā nodrošina valsts institūciju atbalsts – gan finansu, gan tiesvedības. Finansu atbalsts izpaužas attiecīgo fondu un kompāniju kreditēšanā aktīvu iegādei vai arī naudas iepumpēšanā spekulācijas objektā (lai paaugstinātu biznesa kapitalizāciju). Par to, kā „maitu lijas” izrīkojas ar kompānijām ir pateikts jau pietiekami daudz  un apzīmēts tas tiek ar tādu labskanīgu terminu kā „merges & acquisitions” (saplūšana un pārņemšana). Patiesībā 99% gadījumu runa ir par pārņemšanu. „Maitu lijas” izmanto dažādas viltīgas shēmas, kas ir uz likumības robežas (piemēram, nodokļu „spraugas”) vai arī ārpus tās (piemēram, dubultā grāmatvedība). Šī shēmošana tiek piesegta ar vēl vienu skanīgu terminu – finansu inženierija.

Amerikāņu „maitu liju kapitālisms”

„Maitu liju” fondiem var būt dažādi nosaukumi: hedžfondi, tiešo investīciju fondi, stratēģisko investīciju fondi, riska fondi utt. „Maitu liju” fondus visbiežāk rada investīciju bankas un tie atrodas to orbītā. Lai gan reizēm arī pašas investīciju bankas (investīciju brokeri) paši pa tiešo uzstājas „maitu liju” lomā. Īpaši daudz „maitu liju” fondu atrodas ASV, kur ir koncentrējies lielākais vairums investīciju banku. Te jāatzīmē, ka Amerikas banku sektora lielākā daļa iesaistījās „maitu liju” biznesā pēc tam, kad pagājušā gadsimta beigās ASV tika atcelts Glāsa-Stigola likums (Glass-Steagall Act), kurš aizliedza depozītu-kredīt organizācijām [tas ir bankām] nodarboties ar investīcijām fondu tirgū. Pēc ši likuma atcelšanas banku kredītu-augļošanas operācijas sāka izskatīties vecmodīgas un neaktuālas, un bankas ar pilnu jaudu sāka nodarboties ar vērtspapīru spekulācijām.

„Maitu lijas” meklē savus upurus gan Amerikā, gan arī pa visu pasauli. ASV pat ir parādījies tāds termins kā „maitu liju kapitālisms”. Šo terminu apgrozībā laida ultrakonservatīvais republikānis, Teksasas gubernators Riks Peri (Richard Perry), kritizējot investīciju kompāniju Bain Capital, kura piederēja galvenajam republikāņu 2012.gada prezidenta vēlēšanu kandidātam Mitam Romnijam. Romnijs, kurš ir pieredzējis investīciju brokeris, apvainojies paziņoja, ka šāda kritika (par bagātību un biznesa veiksmi) nav amerikāniska. Sak, ir pie mums kapitālisms vai nav?! Tomēr Peri neatkāpās: „Es nedomāju, ka Amerika tiecas uz to, lai tiešo investīciju fondi saplosītu uzņēmumus, bet cilvēki zaudētu darbu. Es ceru, ka republikāņu partija nav par to.” Cits republikāņu prezidenta amata kandidāts Ņūts Gingričs (Newton Gingrich) paziņoja, ka Bain Capital meklē „viltīgus paņēmienus kā likumīgi aplaupīt biznesus” un nosauca to par „Volstrītas modeli”, kur „jūs varat atņem uzņēmumam visu naudu, „uzmetot”darbiniekus… Ja kāds atnāk, izņem visu naudu no jūsu kompānijas un pēc tam jūs paliekat bankrotējis, bet viņš pats aiziet kā milijonārs, tad tas vairs nav tradicionālais kapitālisms.”

Šodien vairs nav nekāds noslēpums, ka finanšu krīzi Amerikā radīja tieši „maitu lijas”. Tomēr līdz pat šim brīdim neviens no viņiem nav stājies tiesas priekšā. Lai gan tas nav nekāds brīnums, jo „maitu lijas” strādāja (un strādā joprojām) ciešā kopdarbībā ar ASV valdības ierēdņiem [„sadarbība” ar valsts ierēdņiem un tiesnešiem ir galvenais „maitu liju” biznesa panākumu priekšnosacījums].

Valstis kā „finansu maitu liju” potenciālie upuri

Par „finansu maitu liju” agresijas mērķi kļūst ne tikai dažādu valstu un nozaru kompānijas, bet arī pašas valstis. Šāda interese ir saistīta ar to, ka pēdējo desmitgažu laikā valstis kļuva par vienu no nozīmīgākajiem starptautisko finansu tirgu dalībniekiem – visbiežāk kā naudas aizņēmēji, kuri piesaista finansu līdzekļus, izlaižot parādzīmes (obligācijas). Valstis vienmēr ir aizņēmušās un uz to pārsvarā iedzīvojās augļotāji. Tagad uz valsts aizņēmumu rēķina iedzīvojas ne tikai augļotāji, bet arī „finansu maitu lijas”.

„Maitu liju” bizness šai ziņā ir visnotaļ vienkāršs: viņi pelna uz valstu defoltu (bankrotu) rēķina. Daudzas valstis ar laiku izrādās nespējīgas izpildīt savas finansu saistības un pziņo par defoltu. Tad sākas parāda restrukturizācija, kas paredz obligāciju (valsts parādzīmju) turētāju piekrišanu daļas parāda norakstīšanai un atlikušās parāda summas atmaksas grafika pārskatīšanai (bieži vien pagarinot to). Pēc defolta paziņošanas, daļu attiecīgās valsts vērtspapīru „finansu maitu lijas” uzpērk par īpaši zemām cenām (piemēram, par 20% no nominālvērtības) un pēc tam kategoriski pieprasa no valstīm izpirkt visus „maitu liju” rīcībā esošos vērtspapīrus pilnā apjomā.

Šai gadījumā „maitu liju” biznesa princips ir sekojošs: a) valsts defolts (bankrots); b) parāda restrukturizācija (daļēja pamatsummas norakstīšana un atmaksas termiņa pagarināšana); c) vērtspapīru uzpirkšana par viszemākajām cenām; d) pieprasīšana veikt vērtspapīru izpirkšanu pilnā (100%) apjomā.

Pols Singers

Pols Singers

Par „maitu liju” fondu, kuri specializējas uz valstu parādiem, pirmdibinātāju tiek uzskatīts amerikāņu miljardieris no Ņujorkas Pols Singers (Paul Singer): 1977.gadā viņš nodibināja investīciju fondu Elliott Associates, kuram izdevās aplaupīt vairākas nabadzīgās valstis. Pēc SVF un Pasaules bankas ziņojuma datiem par „finansu maitu liju” upuriem ir kļuvušas 11 attīstības valstis, bet uz doto brīdi tiesās atrodas vismaz 40 „maitu liju” fondu presības pret kapitālisma perifērijas valstīm.

1996.gadā Pols Singers par 11 miljoniem dolāru izpirka Peru valsts parādzīmes par summu 20 miljoni dolāru. Pēc tam, caur saviem lobistiem un tiesu, viņš sāka izdarīt spiedienu uz Limu, draudot to novest līdz bankrotam, ja tā nesamaksās visu parādu pilnā apjomā, ieskaitot procentus. Nevēloties sabojāt savu reputāciju, Peru valdība 2000.gadā samaksāja Singeram prasītos 20 miljonus dolārus plus 38 miljonus dolārus procentmaksājumus. Ieskaitot tiesvedības izmaksas, amerikāņu miljardieris šai darījumā no katra dolāra ieguva papildus 3 dolārus tīrā peļņā. Šis bizness izrādās ir, lai gan raižpilns, tomēr ļoti ienesīgs.

Cita attīstības valsts – Zambija, kļuva par amerikāņu investīciju fonda Donegal International (reģistrēts Britu Virdžīniju salās) upuri. Šim stāstam bija plaša rezonanse. 2008.gadā šis fonds caur Londonas tiesu pieprasīja no Zimbabves valdības 55 miljonus dolāru par gandrīz 30 gadus vecu parādu. Sākotnējais Zambijas valdības kreditors bija nevis Donegal International, bet gan Rumānijas valdība, kas 1979.gadā kreditēja Zambiju lauksaimniecības tehnikas iegādei. 1990.gadā āfrikāņu ekonomiskais stāvoklis bija ievērojami pasliktinājies, bet kopējā parāda summa (kopā ar procentiem) bija izaugusi līdz 30 miljoniem dolāru. Zambija lūdza Rumāniju restrukturizēt parādu, samazinot to 10-15 reizes (līdz 2 – 2,5 miljoniem dolāru). Tieši šai mirklī uz skatuves parādījās amerikāņu fonds, kurš piedāvāja Rumānijas valdībai par parādu 3,3 miljonus dolāru un tā piekrita to pārdot (Rumānijas ekonomiskais stāvoklis tai mirklī nebija vairs diez cik spīdošs). Tādējādi „maitu liju” fonds nopirka tiesības „slaukt” šo Āfrikas valsti.

2003.gadā Zambijas parāds fomdam (kopā ar procentiem) pieauga līdz 44 miljoniem dolāru. Toreiz valdība parakstīju vienošanos, apsolot samaksāt tuvāko 3 gadu laikā (veicot maksājumus ik mēnesi) 15 miljonus dolāru. Valdība arī piekrita lielām sodanaudām maksājuma grafika neievērošanas gadījumā un atrisināt vēl strīdīgos jautājumus tiesas ceļā. Tika veikti daži ikmēneša maksājumi pēc kuriem Zambija paziņoja par defoltu. Sākās tiesvedība, kas beidzās ar Londonas tiesas lēmumu parādniekam (Zambijas valdībai) samaksāt amerikāņu fondam 15,5 miljonus dolāru. Šai gadījumā „finansu maitu lija” neguva pilnīgu uzvaru, bet tāpat kopumā palika plusos (parādu ieguva par 3,3 miljoniem, bet tiesvedībā iztērēja vēl 3,3 miljonus dolāru). Šāds marodierisms īpaši krīt acīs uz Zambijas iedzīvotāju drausmīgās nabadzības fona. Zambijā vidējais dzīves ilgums ir 38 gadi, 70% iedzīvotāju atrodas zem nabadzības sliekšņa, bet vidējais iedzīvotāju ienākums tikai mazliet pārsniedz 1 dolāru dienā.

Būtiska „maitu liju” biznesa sastāvdaļa ir tiesvedību vešana pret valstīm – parādniecēm. Zīmīgi, ka „maitu lijas” gandrīz vienmēr balstās uz ASV vai Lielbritānijas tiesām, kur viņiem ir labas pozīcijas un kur tie gandrīz vienmēr gūst sev vēlamu rezultātu. Masu saziņas līdzekļos dēļ „maitu liju” fondu darbības ir iegājies jauns termins – „tiesvedības koloniālisms”.

„Maitu lijas” Latīņamerikā

Tiek uzskatīts, ka finansu marodierisma tehnoloģija, izmantojot valstu defoltus, tika atstrādāta Latīņamerikā. Par „finansu maitu liju” upuriem 1990-o gadu beigās kļuva Peru (par to jau augstāk minējām) un Brazīlija.

Kenets Darts

Kenets Darts

Brazīlijas aplaupīšanu organizēja slavenais spekulants – „maitu lija” Kenets Darts (Kenneth Dart). 1992.gadā Dārts sāka uzpirkt Brazīlijas parādzīmes par 25-40% no to nominālvērtības. Uzpircis 4% no 35 miljardu lielā parāda par 375 miljoniem dolāru, Dārts kļuva par lielāko privāto Brazīlijas kreditoru. Valdība sākumā nesaprata ar ko viņiem ir darīšana un uztvēra šo finansistu bez maz vai kā labdari. Tomēr pēc gada, kad sākās pārrunas ar investoriem par parāda restrukturizāciju, Dārts parādīja savu plēsēja dabu. Parāda restrukturizācijai piekrita visi investori, izņemot Dartu. Viņš bija vienīgā privātpersona, kurai izdevās šantažēt veselu valsti, jo bez viņa piekrišanas parāda restrukturizācija notikt nevarēja. Viņu centās pierunāt Citicorp, Citibank, Banco di Brasil un citi investori, tomēr bez panākumiem. Citicorp valdes priekšsēdētājs Viljams Rods (William Rhodes) slepeni tikās ar Dārtu vienā no Ņujorkas privātajiem airodromiem un mēģināja pierunāt likt Brazīliju mierā. Tāpat nekas nelīdzēja. Visbeidzot Brazīlijas valdība bija spiesta piekāpties Dartam un slepeni piedāvāja viņam īpaši izdevīgus nosacījumus. „Maitu lija” savukārt, sajutis piekāpšanos, uzreiz pieprasīja vēl vairāk. Beizdzās viss ar to, ka Brazīlija tomēr ignorēja Dartu un restrukturizēja parādu bez viņa piekrišanas. Pēc būtības Darts jau tāpatvien labi nopelnīja, jo restrukturizācijas ietvaros ieguva vairāk nekā bija iztērējis uzpērkot vērtspapīrus. Tomēr Darts iesūdzēja Brazīliju tiesā un pieprasīja no tās 1,4 miljardus dolāru lielu kompensāciju. Tiesvedība ilga divus gadus un 1996.gadā viņš ieguva kompensāciju, lai gan ievērojami mazāku nekā sākotnēji prasīja. Pašreiz Darta mērķis esot Ekvadora.

Argentīnas notikumu hronoloģija

Domingo Kovalo

Domingo Kovalo

Uz šo brīdi visskaļākā „finansu maitu liju” operācija ir vērsta pret Argentīnu. 1990-ajos gados SVF un pasaules masu saziņas līdzekļi stādīja Argentīnu kā atdarināšanas paraugu. Argentīna bija liberāla ekonomiskā modeļa, ko izstrādāja SVF un aktīvi dzīvē ieviesa Argentīnas ekonomikas ministrs Domingo Kovalo (Domingo Cavallo), paraugs. 1998.gada beigās Argentīnas ekonomikā sākās lejupslīdes fāze. Pasaules banka un ASV valsts kase, apmaiņā pret virkni nepopulāru mēru, tai skaitā valsts budžeta samazināšanu un nodokļu paaugstināšanu, piešķīra Argentīnai vairākus kredītus. Tomēr ekonomiskā krīze padziļinājās, sākās pilna mēroga finansu panika, notika sociālais sprādziens un radās 2001.-2002. gada politiskā krīze. Valsts ekonomika bija novesta līdz bezizejai, ārējais parāds sasniedza rekordlielu līmeni (132 miljardi dolāri; 166% no IKP) un apkalpot to [maksāt procentus] valdība bija spējīga tikai izmantojot jaunus ārējos kredītus.

2001.gada beigās SVF noboķēja kārtējā kredīta piešķiršanu un Argentīnas valdībai nekas cits neatlika kā paziņot par defoltu obligācijām ar summāro vērtību 95 miljardi dolāru (t.s. priviliģētos kredītmaksājumus starptautiskām finansu organizācijām Argentīna turpināja maksāt). 2005. un 2010.gadā notika šo Argentīnas parādzīmju restrukturizācija. Vecās parādzīmes tika apmainītas pret jaunām ar 70 procentu diskauntu (30 centi par dolāru). Parādzīmju turētāji ieguva pēc IKP indeksētas obligācijas: jo straujāk auga IKP, jo vairāk kreditori saņēma. Veco obligāciju apmaiņai pret jaunajām piekrita lielākā daļa to īpašnieku, bet ne visi. Daļa pārdeva obligācijas par pazeminātām cenām „maitu liju” fondiem. Daži pieredzes bagāti spekulanti, pirmkārt jau minētais Pola Singera hedžfonds Elliott Management, te saskatīja iespēju nopelnīt uz valsts rēķina. Viņi uzpirka obligācijas par īpaši zemām cenām un pieprasīja no Argentīnas valdības dzēst parādu 100 centu apmērā par katru dolāru. Viens no blogeriem asprātīgi izteicās, ka „hedžfondi uzvedas kā kaprīza meita, kura nopirka džemperi ar 70% atlaidi, bet pēc tam pieprasa veikalam atgriezt tā pilnu vērtību.„ Argentīna nonāca tai pašā situācija, kurā pirms tam bija nonākušas Brazīlija, Peru un virkne Āfrikas valstu. Argentīnas varasiestādes parādīja stingru nostāju, nepadevās šantāžai un atteicās ņemt vērā “maitu liju” pretenzijas. Vēl 2005.gadā, kad tika veikta pirmā parāda restrukturizācija, pret Argentīnu tika ierosinātas simtiem tiesas prāvu, tomēr valsts bija pārliecināta, ka ir aizsargāta, jo mazie kreditori reti uzvar tiesā un vēl jo vairāk spēj panākt valsts īpašumu arestus.

Nepanākot vienošanos ar Argentīnu par 100% sākotnējā parāda atmaksu, amerikāņu „maitu liju” fondi (NML Capital un Elliott Management) iesniedza prasību Ņujorkas tiesā. Amerikāņu „vistaisnīgākā tiesa” pasaulē 2012.gada novembrī nolēma, ka Argentīnai ir jāsamaksā parādzīmju uzpircējiem 1,33 miljardi dolāru. Pie tam, pirms parāda samaksas „maitu lijām”, visi pārējie maksājumi, saskaņā ar tiesas lēmumu, ir jāaptur. Uz tiesas sprieduma mirkli Argentīnas parāds par restrukturizētajām obligācijām bija 24 miljardi dolāru (45% no IKP). Līdz 2012.gada 15.decembrim Argentīnai bija jāsamaksā par savām saistībām 3 miljardi dolāri. Tādējādi ar tiesas lēmumu tika diskriminēti restrukturizēto parādzīmju īpašnieki. Pēc ekspertu vērtējuma 1,33 miljardi ir aisberga redzamā daļa, jo kopējā obligāciju summa, kuras īpašnieki nepiekrita restrukturizācijai, ir apmēram 10 miljardi dolāru.

„Tiesvedības koloniālisms”

Ņujorkas tiesas lēmums Argentīnai bija ļoti sāpīgs trieciens. Visi tās investīciju un kredītu reitingi pēc šī lēmuma strauji kritās. 2012.gada beigās visiem kļuva skaidrs, ka ASV vispasaules hegemonijas ieroči ir ne tikai raķetes un aviokuģi [un neierobežoti drukājamie dolāri], bet arī Amerikas tiesas, kuras ir izpletušas savu jurisdikciju pa visu pasauli. Argentīnā šāds ASV tiesas lēmums tika nosaukts par „tiesvedības koloniālismu” (judicial colonialism). Argentīna atteicās pakļauties tiesas lēmumam un iesniedza ASV tiesu instancēs apelāciju.

Kristīna Kiršnere

Kristīna Kiršnere

„Finansu maitu lijām” ir liela ietekme ne tikai uz tiesām. Tas pats Pols Singlers ir starp galvenajiem ASV republikāņu partijas sponsoriem. Izmantojot šāda veida ietekmi, viņi tiecas organizēt Argentīnas ekonomisko blokādi, pat neizmantojot likumdevēju lēmumu par sankciju ieviešanu un balstoties tikai uz tiesu lēmumiem. Jau vairākkārtīgi notika mēģinājumi arestēt Argentīnas īpašumus ārvalstīs. Te vispirmāmkārtām ir runa par valsts gaisa un jūras transportlīdzekļiem (kuģiem un lidmašīnām). Piemēram, Argentīnas prezidente Kristīna Kiršnere nevar lidot uz Rietumiem ar savu prezidenta lidmašīnu, jo to tur pēc rīkojuma no Vašingtonas var arestēt.

Šogad ASV apelācijas tiesa pieņēma Argentīnas sūdzību un 2013.gada augustā pieņēma savu, iespējams vēsturisku lēmumu, kurš atceļ suverēnu valstu tiesības patstāvīgi lemt par savām parādsaistībām. Argentīna restruktizēja savu parādu vairākus gadus atpakaļ un tagad, neskatoties uz defoltu, kurš tika pasludināts saskaņā ar visiem noteikumiem un ar investoriem parakstītām vienošanām, tai būs jāizmaksā amerikāņu spekulantiem, kuri uzpirka obligācija pa lēto, visu parāda summu pilnā apmērā it kā nekāda defolta nebūtu bijis.

Šis strīds vēl nav pabeigts, Argentīna vēl var pārsūdzēt šo lēmumu ASV augstākajā tiesā.

ASV tiesa var pārvērst visas valstis par „parādu kolonijām”

Ja Argentīna samaksās saskaņā ar tiesas lēmumu, tad būs radīts ļoti bīstams precedents. Tad arī tie obligčiju turētāji, kuri piekrita parāda restrukturizācijai (uz viņiem attiecas 97% no sākotnējās summas), pieprasīs atgriezt visu parādu. Attiecīgi Argentīna atkal tiks iedzīta situācijā, kurā tā bija 2001.gadā pirms defolta.

Kā teica Nobela prēmijas laureāts, amerikāņu ekonomists Džozefs Stiglics, tiesvedības precedents par Argentīnas valsts parādu kardināli maina priekšstatus par valsts parādu tirgu un pārvērš amerikāņu investorus par priviliģētu pasaules finansu sistēmas „dievu” kastu, parādi kuriem ir bez nosacījumiem un neatceļami. Savu nesapratni par šo tiesvedības precedentu izteica arī Starptautiskais valūtas fonds. Šis lēmums liedz SVF iespēju ieteikt valstīm restrukturizēt parādu un iedzen „trešās pasaules” valstis parādu bedrē, neatstājot tām nekādu izeju.

2012.gada novembrī (uzreiz pēc Ņujorkas tiesas lēmuma) avīzē The Guardian tika publicēts raksts „Kā atbrīvot Grieķiju un Argentīnu – jaunās parādu kolonijas?” Raksts ir veltīts nāciju tiesībām uz bankrotu un satur priekšlikumus starptautisko defoltu regulēšanai. Raksta autors ir korejiešu ekonomists Ha-Džun Čangs (Ha-Joon Chang), viens no vadošajiem pasaules speciālistiem par attīstības ekonomiskām (pašreiz pasniedzējs Kembridžā). Viņa apskatītais jautājums: vai mazs hedžfonds var izraisīt vienas vai pat divu valstu bankrotus? Šī ir milzīga ekonomiskas un ētiskas dabas problēma, kuras risinājuma priekšā starptautiskā sabiedrība pašreiz atrodas.  Galu galā šo bankrotu cena var būt ļoti augsta – jauns vispasaules krīzes vilnis [un vēl lielāks uzticības zudums ASV, Rietumiem un starptautiskām finanšu institūcijām]. Problēma vēl ir apstāklī, ka pārrunas ar kreditoriem var ilgt gadiem, ievelkot parādniekvalsts ekonomiku arvien dziļāk krīzes spirālē.

Notikumiem ap Argentīnu cītīgi seko ES. Ja Argentīna samaksās saskaņā ar tiesas lēmumu, tad ES valstīm būs radīts bīstams precedents. Atgādināsim, ka 2012.gadā tika veikta Eiropā (un, šķiet, arī pasaulē) lielākā parāda restrukturizācija. Runa ir par Grieķijas valsts parādu. Lielākā daļa Grieķijas parādzīmju īpašnieku piekrita restrukturizācijas noteikumiem. Pirmkārt par 53% tika samazināta parādzīmju nominālvērtība. Otrkārt tika pārskatīti parāda dzēšanas termiņi un procentu likme. Kopumā visas Grieķijas parādsaistības tika samzinātas par 70-75%. Tikai nominālvērtības samazināšanas rezultātā Grieķijas parāds tika samazināts par 107 miljardiem. Viss būtu bijis labi, bet, ak, neveiksme: neliela parādzīmju turētāju daļa (apmēram 3-4%) nepiekrita restrukturizācijai. Daļa no viņiem griezās tiesā. Argentīnas precedents var palielināt viņu izredzes uzvarēt. Un, ja viņi uzvarēs, tad var tikt revidēta visa Grieķijas parāda restrukturizācija. Un tad sāksies vispasaules finansu haoss, kura sekas ir grūti paredzēt.

2013.gada februārīArgentīnas ekonomikas ministrs Ernans Lorensino paziņoja, ka lēmums par labu 7% defolta obligāciju īpašniekiem, kuri pieprasa nomaksu pilnā apmērā, ir netaisnīgs attiecībā pret 93%, kuri piekrita restrukturizācijai. Pēc viņa vārdiem „jautājums ir par parādu restrukturizācijas nākotni ar ko var nākties saskarties arī citām pasaules valstīm”.

Ir vajadzīgi starptautiski parādu strīdu noregulēšanas mehānismi

Līdz šim defolta briesmu vai fakta gadījumos tika piemērots kolektīvās rīcības princips (Collective action clauses, САС). Parādnieks piedāvā parāda restrukturizācijas nosacījumus. Jautājums tiek likts uz balsošanu. Ja vairākums parādzīmju turētāju (parasti divas trešdaļas vai trīs ceturtdaļas) piekrīt piedāvātajiem restrukturizācijas nosacījumiem, tad saistības pildīt panāktās vienošanās un pieturēties pie jaunā maksājumu grafikam tiek attiecinātas uz visiem kreditoriem. Pēdējo 10 gadu laikā praktiski visas valstis ir izlaidušas obligācijas, kuras paredz CAC. Tā ir kļuvusi par normu. Tomēr CAC noteikumus sākuši torpedēt (apstrīdēt tiesās) „finansu maitu lijas”.

Vēl 1990-o gados gaisā virmoja ideja radīt starptautisku institūciju, kura ļautu noregulēt nebūt ne vienkāršos valstu parādu strīdus. Pēc Argentīnas krīzes tika veikts mēģinājums izveidot vienotu starptautisku mehānismu  taisnīgai prādu restrukturizācijai, bet Džordža Buša administrācija uzlika veto šim projektam.

Valstu bankrotu vadības mehānismā ir jāievieš korporatīvo tiesību tradīcijas, uzskata Ha-Džun Čangs. Ir jāatgriežas pie jau minētā kolektīvās rīcības principa, noslēdzot attiecīgus starptautiskus līgumus (konvencijas). Korejas ekonomists šādā uzskatā nav vientuļš: arvien vairāk analītiķu sliecas uzskatīt, ka parādu koloniālisma riski ir pārāk augsti un ka tie apdraud visu pasaules ekonomiku.

Par Amerikas tiesas lēmumu izteicās arī slavenais ekonomists Nuriels Rubini (Nouriel Roubini), kuru prese ir apsaukusi par „ekonomisko pravieti”. Viņš pievērsa uzmanību apstāklim, ka kopš 1990-o gadu beigām pasaulē pakāpeniski formējās valstu kontrolējamo defoltu sistēma. Vienu no tādiem pagājušā gada martā pārdzīvoja Grieķija. Rubini atzīmēja, ka Ņujorkas tiesas lēmums var iznīcināt visu šo sistēmu, lai gan to ir tikai jāpilnveido. Rubini ir pārliecināts, ka Ņujorkas tiesas lēmums ir ļoti bīstams precedents un pirmkārt jau Grieķijai. Tai nepieciešamā otrā restrukturizācija tādēļ var vienkārši nenotikt. Tāpat Rubini atzīmēja, ka Grieķijas oficiālo kreditoru „troika” (Eiropas Savienība (ES), Eiropas Centrālā banka (ECB), Starptautiskais valūtas fonds (SVF)) ne ar ko nav labāki par „maitu liju” fondiem, jo valstu kontrolējamo defoltu sistēmā šiem kreditoriem ir priviliģēts raksturs, un viņiem ir jāatdod viss parāds 100% apmērā. Rubini uzskata, ka SVF pašreiz var un tam ir jānoregulē strīdīgie jautājumi defolta draudu un iestāšanās gadījumā, tomēr SVF ar to nenodarbojas un tikai klusējoši noskatās uz ASV tiesas nelikumīgo lēmumu.

Argentīna pret „finansu maitu lijām”

Tātad Argentīna centīsies apstrīdēt iepriekšējos tiesas lēmumus ASV augstākajā tiesā. Šai gadījumā šis stāsts var ieilgt līdz 2015.gada vidum. Argentīnas pārstāvji jau tagad atklāti paziņoja, ka, ja tiesa lems ne viņiem par labu, tad valsts vienkārši atteiksies maksāt piespriesto summu. „Mēs pārstāvam valdību, – uzsvēra advokāts Džonatans Blekmens. – Bet valdībai nevar likt darīt to, kas ir pretrunā tās fundamentāliem principiem.” Ja agrāk valsts iekšējās lietās iejaucās SVF, tad tagad to dara ASV tiesa.

Ja defolts tomēr tiks pasludināts, tas var novest līdz Argentīnas valsts obligāciju cenu kritumam, kas dos triecienu vietējām bankām, kurām ir lieli to krājumi. Tomēr lielākā daļa ekspertu uzskata, ka defolts neatgriezīs valsti iepriekšējā krīzes situācijā, jo eksportētāji ārējās tirdzniecības nodrošināšanai vairs nav tik stipri atkarīgi no kredītiem, kā tas bija 2001.gadā.

Visbeidzot vēl viens apstāklis: pēc Venecuēlas prezidenta Ugo Čavesa nāves Kristīna Kiršnere šķiet ir viskonsekventākā kontinentālās Latīņamerikas cīnītāja ar amerikāņu imperiālismu. Viņa figurē „finansu internacionāles” [sīkāk par to ir runa citā autora rakstā: http://www.fondsk.ru/news/2013/02/10/parallelnyj-finansovyj-mir-i-19070.html
] „melnajos sarakstos” kopā ar Fidelu Kastro. Lai gan īpašā „finansu internacionāles” uzmanības lokā ir ne tikai Argentīnas prezidente, bet arī visa valsts. Tā kā Argentīnai nebija iespējas izmantot starptautiskos finansu tirgus naudaslīdzekļu piesaistei, tā iemācījās dzīvot bez ārējiem aizņēmumiem, uzturot pozitīvu ārējās tirdzniecības saldo. Tas ir, Argentīna šodien nevis aizņemas naudu, bet gan to pelna. 2011.gadā Aregntīnas pozitīvais saldo bija 13,3 miljardu dolāru apmērā, 2012.gadā – 12,6 miljardi dolāru.

Argentīna šodien saskaras ar daudzām sociāli – ekonomiskām problēmām, tomēr tās ekonomiskā attīstība ir augstāka nekā valstīm, kuras paklausīgi seko SVF rekomendācijām un pilda ASV tiesu lēmumus.

Valentīns Katasonovs, ekonomikas zinātņu doktors
/20.09.2013/

Avoti:
http://www.fondsk.ru/news/2013/09/20/finansovye-stervjatniki-tema-kotoraja-ostalas-za-kadrom-g20-22932.html
http://www.fondsk.ru/news/2013/09/20/finansovye-stervjatniki-tema-kotoraja-ostalas-za-kadrom-g20-22932.html
http://www.fondsk.ru/news/2013/02/10/parallelnyj-finansovyj-mir-i-19070.html

Informācijas aģentūra
/07.11.2013/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Latīņamerika, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Patiesība par “perestroiku” (video)

Stāstījums par t.s. “perestroiku”, jeb “pārbūvi”:

Raksta formātā pieejams te: https://infoagentura.wordpress.com/2013/10/09/patiesiba-par-perestroiku-jeb-vesturisko-mitu-magma/

Informācijas aģentūra
/07.11.2013/

Posted in Kat.: Vēsture, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Valdošās kliķes vēsturiskie meli (Lietuvas un Latvijas gadījums)

00278_Vilna199104.10.2013 Pirmā Baltijas kanāla (PBK) raidījumā „Cilvēks un likums” tika pārraidīts sižets par 1991.gada janvāra notikumiem Lietuvā, parādot, ka tolaik uz demonstrantiem šāva nevis Padomju armijas karavīri, bet gan paši lietuvieši ar mērķi diskreditēt Padomju Savienību un Padomju armiju. Šī versija nav jauna un tā sen kā ir aprakstīta gan pašā Lietuvā, gan Krievijā. Tas, kas ir interesanti, ka pirmkārt šī versija tika parādīta pa centrālo Krievijas TV kanālu un pats galvenais, ka šī parādīšana izsauca Lietuvas un daļēji arī Latvijas valdošajās aprindās panisku histēriju, brutāli aizliedzot (tas ir – primitīvi cenzējot) PBK retranslāciju Lietuvā un izskatot tādu iespēju Latvijā.

Vispirmām kārtām jāsaka, ka, ja pārraidītais sižets saturētu melus, kā to mēģina pasniegt, tas nekādā gadījumā netiktu aizliegts, bet gan tiktu izmantots, lai vēl vairāk uzkurinātu antikrieviskos un antipadomju noskaņojumu, izveidojot savus raidījumus, kuros atmaskotu „slikto krievu” melus un propagandu, vienlaicīgi saglabājot puslīdz ticamā veidolā mītu par „vārda brīvību”.  Aizliegums sekoja tādēļ, ka tie nav meli un ka Lietuvas sabiedrība sāk atskurbt un arvien mazāk klausās un tic 20 gadus valstī valdošajiem amorālajiem neliešiem, bet viņi savukārt arvien vairāk spļauj virsū deklarētajām „vārda brīvības”, „demokrātijas” un citām iluzorajām normām ar kurām tika un daļēji tiek joprojām muļķoti cilvēki.

Par to, kas patiesībā notika t.s. „perestroikas” (Latvijā – t.s. „atmodas”) laikā, Krievijā ir pietiekami sīki aprakstīts. Versiju ir daudz un tās ir gana pretrunīgas, bet galvenie notikumu attīstības virzieni ir skaidri, atšķiras tikai nianses. Krieviski lasoši interesenti, kuri nebaidās sapīties mistiskās „krievu propagandas” valgos, ar to var iepazīties – internetā vien ir pietiekami daudz materiālu. Diemžēl liela daļa latviski runājošās publikas ir tik lielā mērā nozombēta, ka nekam krieviskam pat virsū neskatās, un tam ir attiecīgas sekas – Latvijas katastrofālā situācija, kura dēļ Latviju pārvaldošās elites un iedzīvotāju vairuma intelektuālās mazspējas tikai pasliktināsies. Šis latviski runājošajiem raksturīgais stulbums izpaužas arī jautājumā par „atmodas” laiku patieso vēsturi.

Ja vidusmēra latviski runājošais pilsonis zinātu kas, kādā veidā un kāpēc radīja t.s. „atmodu”, tad viņš pietiekami precīzi zinātu kopējo šodienas politekonomisko konjunktūru (jo vairumam mūsdienu aktīvāko politekonomisko subjektu redzamo formu saknes ir meklējamas tieši tajos laikos) un viņu nevarētu tik viegli vazāt aiz deguna par viselementārākajiem jautājumiem, un viņam būtu daudz lielākas iespējas kaut ko patiesi izdarīt valsts labā. Bet, tā kā vidusmēra latviski runājošais pilsonis to nezin, tad viņu jebkurš zinātājs var muļķot uz velna paraušanu, kas praktiski arī notiek jau ilgāk kā 20 gadus, un viņš neko izdarīt nespēj, jo saprašanas nav. Līdzīga situācija ir gan Lietuvā, gan Igaunijā, gan citās pēcpadomju valstīs. Starp citu viens no Krievijas atdzimšanas iemesliem ir apstāklī, ka krievi pa lielam ir tikuši ar šo problēmu galā.

Kas pa lielam tad notika „perestroikas”, jeb „atmodas” laikā? PSRS vadība vārda burtiskā nozīmē nodeva savas valsts iedzīvotājus. Tieši PSRS un komunistiskās partijas augstākās amatpersonas un izslavētā čeka (VDK) apzināti un mērķtiecīgi sagrāva Padomju valsti (nevis, kā tiek melots, ka tā sabruka pati no sevis) un ieviesa kapitālismu, kas arī bija vairuma nodevēju galvenais mērķis (jo tas ļāva brīvi un atklāti uzkundzēties citiem un baudīt savu priviliģēto stāvokli, kas sociālisma apstākļos tādos milzīgos apmēros nebija iespējams).

Jurijs Andropovs

Jurijs Andropovs

Par PSRS sagrāves no iekšienes projekta galveno konstruktoru kļuva ilggadīgais Valsts drošības komitejas (VDK) vadītājs Jurijs Andropovs (1914-1984; VDK priekšnieks: 1967-1982; no 1982.gada PSRS komunistiskās partijas CK ģenerālsekretārs), bet pati čeka (VDK) kļuva par galveno šī projekta realizācijas instrumentu. Praktiskais mehānisms kā tas tika izdarīts ir pietiekami niansēts un to aprakstot var sarakstīt ne vienu vien grāmatu, bet būtiskākais ir saprast, ka čeka kopš noteikta brīža reāli darbojās pret Padomju valsti, sabotējot to un ka līdzīgā kārtā „strādāja” arī liela daļa komunistiskās partijas nomenklatūras (apmēram 70% no postpadomju valstu elites ir bijušie komunistiskās partijas un čekas funkcionāri). Šī sabotāžas ietekmē vismaz kopš 1970ajiem gadiem apzināti tika pieņemti PSRS valstiskai iekārtai kaitīgi un bieži vien klaji stulbi lēmumi un visos līmeņos tika virzīti neatbilstošas kvalifikācijas un morāles kadri. Tika darīts viss, lai sagrautu Padomju tautas ticību sociālismam un savai valstij, tai skaitā, kas nav tas mazsvarīgākais, VDK dzīlēs tika sacerētas profesionālas antipadomju anekdotes, stāstiņi un mīti, kas tika izplatīti pa visiem neformālajiem čekas kanāliem.

Kā tas viss tika darīts? Pirmkārt atlasot „savējos” (tas ir iedzīvoties un uz citu rēķina dzīvot kārus neliešus), iesaistot un virzot tos nozīmīgākajos amatos. Padomju laikā VDK bija pietiekami daudz iespēju neapstiprināt vai noņemt no amata gandrīz jebkuru amatpersonu un ieteikt to vietā savus kandidātus. Tas arī tika darīts. Tādā kārtā uz t.s. „atmodas” laiku vairumā būtiskākajos amatos bija VDK kuratoru atlasīti un viņiem paklausīgi cilvēki, kuri darīja to, ko viņiem liek (un pats galvenais – viņi nekur nav pazuduši un dara to joprojām, bet nu jau kapitālistiskos apstākļos). Tieši tāpēc „atmodas” „varoņi” tik droši devās „cīņā”, nebaidoties no visuvarenās, visuzinošās un visuresošās VDK. Tagad šie „varoņi” to pasniedz kā lielu drosmi un uzdrīkstēšanos, bet patiesībā viņi ir gļēvi, zemiski un konformistiski provokatoriņi, kuri krīt drausmīgā panikā pie pirmo reālo briesmu varbūtības (kā tas bija 1991.gada augustā). Pēdējo 20 gadu laikā šie kadri ir pilnībā sevi parādījuši un ļoti uzskatāmi ir redzamas arī viņu darbošanās sekas.

Guntis Indriksons

Guntis Indriksons

Otrkārt čeka jau Padomju laikā izveidoja neformālas domubiedru grupas, kuras pārklāja pilnīgi visu reliģisko un ideoloģisko spektru. Ar to nodarbojās VDK 5.nodaļa, kuras atbildība bija cīņa ar partijas ideoloģiskajiem pretiniekiem (Latvijā visplašāk zināmais šīs nodaļas darbinieks ir Skonto grupas un vietējo „nacionāļu” saimnieks Guntis Indriksons). Formāli aizsedzoties ar šo funkciju, 5.nodaļa identificēja attiecīgus cilvēkus, nodibināja ar viņiem kontaktus, savervēja, organizēja viņus, atbalstīja attiecīgajā ideoloģiskajā izstrādē un, kas ir pats būtiskākais – „atmodas” laikā palīdzēja nodibināt legālas attiecīga novirziena organizācijas.   Zinot šo čekas darbības mehānismu, pilnīgi droši var teikt, ka VISU (!) „atmodas” un pirmos „neatkarības” gados radīto organizāciju (jo īpaši veiksmīgo un plaši zināmo) kodolu veidoja ar VDK saistīti kadri. Citiem vārdiem sakot – vairuma mūsdienu Latvijas organizāciju pamatus (sabiedrisko organizāciju, partiju, baznīcu, valsts iestāžu, komercstruktūru utt.) lika čeka un pēc tam gan viņi, gan viņu uzraugi no komunistiskās partijas pārgāja strādāt šajās struktūrās. Kas attiecas uz t.s. ”čekas maisiem”, tad tie domāti nezinīšiem un publikas mānīšanai, jo vērtīgākā aģentūra tur nav atrodama. Piemēram, 2007.gadā bijušais Latvijas PSR VDK štata darbinieks Boriss Karpičkovs, kurš tobrīd kalpoja bēdīgi slavenajam Borisam Berezovskim, publiski apliecināja ka liela daļa no toreizējiem Latvijas Saeimas deputātiem bija saistīti ar VDK.

Augstāk minētais attiecas arī uz tādām organizācijām kā Vides aizsardzības klubs, Helsinki86, Pilsoņu kongress, LNNK, Tēvzemei un brīvībai un pats galvenais – Latvijas Tautas fronti, kurā pēc tās nodibināšanas ar Latvijas PSR Komunistiskās partijas Centrālās komitejas 3.sekretāra Anatolija Gorbunova atbalstu  masveidā iestājās liela daļa komunistiskās partijas nomenklatūras.

Juris Rozenvalds, Ivars Godmanis, Sarmīte Ēlerte

Juris Rozenvalds, Ivars Godmanis, Sarmīte Ēlerte

Te jāatzīmē vairāki svarīgi apstākļi par ko šodien praktiski netiek runāts. Vispirms: VDK pakļāvās komunistiskai partijai, kura to uzraudzīja un kūrēja (tas ir – vadīja). Praksē šis mehānisms bija sarežģītāks, jo, izmantojot VDK iespējas, pa partijas karjeras kāpnēm tika virzīti vienam vai otram čekistam uzticīgi kadri, tomēr pa lielam tas strādāja. Uz vietām VDK bija daļēja divvaldība. No vienas puses eksistēja čekas iekšēji – organizatoriskā varas vertikāle, kura noslēdzās ar VDK priekšnieku Maskavā, bet no otras puses, katra reģiona VDK priekšnieks (republikas, rajonu, pilsētu utt.) noteiktos jautājumos pakļāvās un sadarbojās ar attiecīgā reģiona (republikas, rajonu, pilsētu utt.) partijas ideoloģisko (trešo) sekretāru. Attiecīgi Latvijas PSR Komunistiskās partijas trešais sekretārs Anatolijs Gorbunovs formāli un lielā mērā arī praktiski noteica Latvijas PSR VDK darbību. Un tā tas reāli arī bija, tieši Gorbunovs bija augstākais no tehniskajiem „atmodas” izpildītājiem, kuri veica Latvijas sabiedrības transformāciju no sociālisma uz kapitālismu, tieši viņš vadīja visai saspringto tehnisko likumdošanas maiņas procesu. Ivars Godmanis, kuram kā valdības vadītājam bija līdzīga tehniskas izpildes loma, salīdzinājumā ar Gorbunovu ir bandinieks. Starp citu, Godmani, līdzīgi kā Sarmīti Ēlerti un vairākus citus aktīvus „nopelniem” bagātus „atmodas” darboņus uz LTF atveda un viņu darbības lauku noteica pašreizējais Latvijas sociālo zinātņu kurētājs Juris Rozenvalds.

Anatolijs Gorbunovs, Sergejs Dolgopolovs, Ojārs Skudra

Anatolijs Gorbunovs, Sergejs Dolgopolovs, Ojārs Skudra

Ja kāds interesents iepazīsies ar LTF sēžu protokolu oriģināliem, viņš konstatēs, ka tajos ir fiksēts, ka sēdē piedalās dalībnieki, kuri vārdā netiek nosaukti. Pašreiz tas īpaši vairs netiek slēpts un internetā ir publicētas versijas, kur arī viņu vārdi ir minēti, bet tiem laikiem tas bija būtisks apstāklis. Šie dalībnieki ir toreizējais Latvijas PSR Komunistiskās partijas CK Valsts un nevalstisko organizāciju sektora vadītājs Sergejs Dolgopolovs (pakļauts CK 3.sekretāram) un viņa vietnieks Ojārs Skudra (nāca pārsvarā Skudra, bet reizēm ieradās arī pats Dolgopolovs).  Viņi tolaik bija augstākie LTF tehniskās tapšanas procesa uzraugi. Dolgopolovs vēlāk iekārtojās Rīgas izpildkomitejā (Rīgas Domes analogs) un, izmantojot mainīgos laikus, salika tur savus cilvēkus. Pa lielam  visus šos laikus līdz pat šodienai Rīgas domes kadru vairums ir Dolgopolova cilvēki, pašreiz nozīmīgākais no kuriem ir bijušais komjaunatnes sekretārs Andris Ameriks, kurš aizsedzoties ar masās populāro Ušakova izkārtni, reāli vada Rīgu (te vēl var minēt joprojām aktīvu eksčekistu Juri Ābeltiņu – bijušo Latvijas Universitātes uzraugu un pēdējo Rīgas pilsētas VDK priekšnieku).
00278_Ameriks_Usakovs 00278_Usakovs_Ameriks2

Skudra savukārt kļuva par politologu. Te jāatzīmē, ka Padomju laikā bija sagatavoti daudzi marksisma-ļeņinisma un partijas vēstures speciālisti, kuri jaunajos laikos kļuva pilnīgi nevajadzīgi un vairums no viņiem kā pēc burvju mājiena kļuva par politologiem vai arī „atrada Dievu” un pievērsās reliģijās bāzētam organizatoriskam darbam (tas ir kļuva par mācītājiem vai reliģiskiem „guru”). Kolorītākā Latvijas „politoloģijas” pārstāve ir aktīva partijas funkcionāre, pašreiz Stradiņa universitātes politikas zinātnes katedras vadītāja  – Ilga Kreituse.

Andris Bērziņš (ZZS; LBF)

Andris Bērziņš (ZZS; LBF)

Kā vienas citas transformācijas piemēru var minēt bijušās Latvijas PSR Augstākās padomes prezidija sekretāres Valentīnas Klibiķes piemēru. Pēc „neatkarības” „atgūšanas” uz V.Ļeņina vārdā nosauktās bērnu organizācijas bāzes tika izveidots Latvijas bērnu fonds (LBF) un Klibiķe kļuva par šī fonda vadītāja vietnieci. Par LBF vadītāju kļuva Andris Bērziņš (pašreiz Saeimas deputāts no ZZS un viena no lielākajām „autoritātēm” bērnu tiesību aizsardzības jomā), bet to reāli vadīja Klibiķe. Tieši viņas praktiskā vadībā tika izveidota pašreiz funkcionējošā bērnu industrija un tieši  Valentīna Klibiķe ir viena no galvenajām virsatbildīgajām par tām šausmām kas pašreiz notiek ar bērniem saistītajā jomā (Šleseri, Baštiks un Rieksta-Riekstiņa ir augsta, bet tomēr zemāka līmeņa tehniski izpildītāji).

Šādi varētu apskatīt gandrīz katru jomu un izrādītos, ka katrai no tām pamatus ir licis un joprojām, paliekot ēnā, vada kāds no bijušajiem čekas vai partijas funkcionāriem. Visas šīs struktūras strādā joprojām un to darbību lielā mērā nosaka vēsturiskās saknes, vēsturiski izveidojusies struktūra un pašu šo cilvēku apziņa. Tāpēc cilvēks, kurš naivi tic pasakām par „atmodu”, kurā tika izcīnīta neatkarība un kurš nezina šo priekšvēsturi kaut vai tik elementāri vispārīgā līmenī (nerunājot nemaz par konkrētu informāciju) ir šo struktūru priekšā pilnībā bezspēcīgs. Šāds cilvēks šīm struktūrām ir apaļa nulle ar kuru var manipulēt pēc sirds patikas.  Tā kā vairums latviski runājošie iedzīvotāji ir no šīs kategorijas, tad viņiem nav nekādu izredžu kaut ko reāli mainīt šai valstī bez pašu šajās struktūrās darbojošos pārstāvju ziņas.

Cits būtisks VDK praktiskas darbības apstāklis, kurš ir atstājis graujošu iespaidu uz esošo sabiedrības pārvaldes mehānismu: VDK štata darbinieku morālā stāja un viņu izmantotie kadri. VDK darbiniekiem dēļ savu funkciju specifikas, apmācības un darba vides un vienā brīdī arī dēļ atlases nosacījumiem kopumā ir  raksturīga ciniska dzīves uztvere un morālu vērtību nonivelēšana. No tā savukārt izriet tendence izmantot jebkurus līdzekļus savu mērķu sasniegšanā, kā spilgta izpausme ir plaši izmantotā prakse VDK aģentūru formēt no sabiedrības padibenēm – noziedzniekiem un amorālām personībām no kurām īpaši izceļami homoseksuālisti un ļoti vieglas uzvedības sievietes. Tieši šīs pēdējās divas grupas VDK štata darbinieki visvairāk un visaktīvāk izmantoja savā darbībā, tai skaitā virzīja pa karjeras kāpnēm.  Katrs no viņiem bija viegli kontrolējams, jo Padomju savienībā maucība nebija atļauta, bet pederastijas akta veikšana bija krimināli sodāma darbība. Tieši tāpēc jaunajos laikos pēcpadomju telpā pie varas nokļuva amorāli tipi, noziedznieki un izvirtuļi (un viņi tur ir joprojām). Visdrausmīgākais, ka tā visa rezultātā noformējās un nostiprinājās homoseksuālistu-pedofilu mafija, kam liela ietekme bija jau vēlīnajos padomju laikos. Gorbunovs, Panteļejevs, Dolgopolovs, Ameriks, Gailis, Apinis, Požarnovs, Ēlerte, Ārgalis, Gardovskis, Cilinskis, bērnu fonda Bērziņs, Šlesers, Baštiks, Ušakovs, Loskutovs, Kristovskis, Garda … ir homoseksuālisti, par pedofilijā pieķerto Birkavu nemaz nerunājot.

„Atmodas” priekšvakarā vadošos amatus ieņemošie PSRS nodevēji nokļuva nepatīkamā situācijā, ka no vienas puses viņiem vajadzēja pabeigt valsts sagrāvi un pēc tam pilnībā noliegt visu Padomju sociālistisko praksi, bet no otras puses vajadzēja paspēt ieņemt labākās un siltākās vietas jaunajā kapitālistiskajā kārtībā. Lai to izdarītu, vajadzēja sākt lamāt Padomju varasiestādes, bet par cik paši tās kontrolēja, tas nozīmēja ka jālamā pēc būtības ir pašiem sevi. Tāpēc, lai veiktu šo pāreju, bija vajadzīgs „atmodas” teātris , kura laikā tika radīts jauno kapitālistisko struktūru pamats un kura laikā „savējie” kompartijas un čekas kadri pārmigrēja no formāli sociālistiskām struktūrām uz jaunkapitālistiskām struktūrām.  Tas nenotika tikai Latvijā, tas notika visā PSRS un sociālisma blokā. Un kā šī teātra viena no fāzēm bija bruņoti konflikti un bruņotas cīņas imitācija. Lietuvā tā bija TV torņa „aizstāvēšana”, Latvijā tās bija barikādes (reāli tām nebija nekādas praktiskas nozīmes, jo jebkuru no aizbarikādētajām iestādēm dažu minūšu laikā spēja ieņemt pat mazskaitliskas Padomju armijas spec daļas) un apšaude pie toreizējās Iekšlietu ministrijas, kurā gāja bojā vairāki cilvēki, tai skaitā operatori no slavenā kinorežisora Jura Podnieka grupas.

Rita Aksenoka, Aivars Aksenoks

Rita Aksenoka, Aivars Aksenoks

Un arī Latvijā, līdzīgi kā Lietuvā, šāvēji bija trešā puse (šauts tika no Bastejkalna). Tam bija neapgāžami pierādījumi: cilvēki tika nošauti ar ieročiem, kuri nebija abu apšaudē piedalījušos pušu rīcībā un šautās brūces (lodes trajektorija) norādīja uz trešā apšaudes subjekta esamību (daži upuri bija nošauti no muguras). Par to, lai šie pierādījumi negūtu plašu publicitāti un pazustu parūpējās prokurore Rita Aksenoka, kuras dēls Aivars Aksenoks vēlāk kļuva par Rīgas mēru.

Te vēl jāpiemin, ka prokuratūra ir īpaša iestāde, kurai gan Padomju laikā, gan pašreiz ir milzīga vara un kas ir ļoti nozīmīgs saistelements starp izmeklēšanas iestādēm, tiesām, specdienestiem un citām valsts institūcijām. Tieši no prokuratūras un prokuroriem vislielākā mērā ir atkarīga likumdošanas praktiska pielietošana, no viņu interpretācijas ir atkarīgas reāli veicamās tiesībsargājošo institūciju darbības (vai bezdarbība). Un otrādi, ja nepieciešams piesegt kādu patvaļu, tad tam ir nepieciešams prokuratūras atbalsts (vajag „savu” prokuroru). Latvijā prokuratūra bija un ir viens no lielākajiem neliešu midzeņiem, kas veido pērkamās Latvijas tieslietu sistēmas pamatu (par prokuratūras patvaļu un tās mehānismiem pilnīgi pareizi izsakās cits kompartijas funkcionārs,  pēc būtības miljardieris un Ventspils novada reālais saimnieks Aivars Lembergs). Un tieši prokuratūra piesedza un piesedz visas pēdējo 20 gadu nelikumības – valsts mantas izzagšanu, korupciju un pat pedofiliju.

Andris Grūtups, Anita Rektiņa

Andris Grūtups, Anita Rektiņa

Iespējams, ka ir kādi ļoti reti izņēmumi, bet pietiekami droši var apgalvot, ka prokurors (vai bijušais prokurors) = rafinēts nelietis, kurš tādā vai citādā veidā ir iesaistīts amorālās un nelikumīgās darbībās. Kā spilgtākos Latvijas prokuratūras darbinieku tipāžus var minēt bērnu lietu „speciālisti” Anitu Rektiņu un slaveno galma antisemītu Andri Grūtupu, pateicoties kuram visa cita starpā ārzemēs dzīvojošie ebreji ar visminimālāko piepūli atguva savus īpašumus (tas bija iespējams pat pašiem personiski neierodoties Latvijā).

Līdzīga situācija ir arī Lietuvā (un arī citās pēcpadomju valstīs). Tikai Lietuvā valdošajiem neliešiem ir lielākas problēmas. Pirmkārt lietuvieši kā tauta ir kareivīgāki, saprātīgāki, racionālāki un dzīvāki, attiecīgi viņus ir grūtāk apmānīt. Otrkārt Lietuvā ir ievērojami spēcīgāka sociālistiskā opozīcija (pie tam lietuviskas, nevis krievvalodīgas izcelsmes), kas visa cita starpā arī atmasko t.s. „atmodas” laika mītus un melus (Lietuvā ir arī gana spēcīga opozīcija homoseksuālistu – pedofilu mafijai). Treškārt lietuvieši pēdējos laikos ir spējuši būt pietiekami izdarīgi un racionāli, lai izmantotu valdošo konjunktūru savā labā. Visbeidzot Lietuva no Padomju laika ir guvusi vislielāko ieguvumu, kurš pat paviršam Lietuvas situācijas  zinātājam, nerada šaubas, attiecīgi Lietuvā ievērojami mazāku efektu dod pasakas par drausmīgajiem Padomju laikiem.

Latvijā kapitālistiskie nelieši guva tik lielus panākumus pirmkārt dēļ latviešiem iepotētās nepatikas pret krieviem (tālāk pret visu padomisko, lai gan liela daļa no padomiskā ir pietiekami cieši saistīta ar latvisko). Veikli manipulējot ar šo nepatiku var attaisnot jebko un darīt visu, kas ienāk prātā, un tas pēdējos 20 gadus tiek darīts un tiks darīts vēl vienalga cik ilgi līdz cilvēki pieņemsies prātā.

Lietuvā situācija ir cita. Lietuvā nav tik daudz krieviski runājošo. Lietuva pirms iekļaušanās PSRS bija samērā atpalikusi valsts ar mazattīstītu rūpniecību. Ja, salīdzinot Padomju Latvijas un 1.kapitālistiskās Latvijas rūpniecību, starpība ir milzīga par labu Padomju periodam, tad veicot tādu pat salīdzinājumu Lietuvā, tā ir daudzkārt lielāka. Ja 1.kapitālistiskajā Latvijā bija pietiekami labi attīstīta rūpniecība, tad Lietuvā nekas tāds nebija un lielākā daļa tautsaimniecības un infrastruktūra tika radīta Padomju periodā. Visbeidzot Lietuva ar iekļaušanos PSRS atguva Viļņas apgabalu, ko nelietīgā kārtā bija okupējusi Polija. Attiecīgi saprātīgam un patriotiskam lietuvietim nav nekāda racionāla iemesla izjust nepatiku pret krieviem un Padomju periodu, bet ir daudz un uzskatāmi iemesli izjust pret šo laiku simpātijas. Lielā mērā tieši tāpēc „perestroikas” mistifikatoriem vajadzēja asiņaino teātri Lietuvā, tieši tāpēc melu propagandai Lietuvā ir tik nokaitēts raksturs un tieši tāpēc patiesības parādīšana par to laiku notikumiem ir nāvīgi bīstama Lietuvā valdošajai neliešu bandai (protams tajā, līdzīgi kā jebkurā antikrieviskā un antipadomiskā aktivitātē, jo ļoti ir ieinteresēti ASV un Rietumu „draugi” un tur valdošās homoseksuālistu-pedofīlu aprindas).

Lūk skandalozais PBK sižets un citi materiāli (jebkuram patiesam patriotam, neatkarīgi no uzskatiem, vajadzētu to noskatīties):


http://www.1tv.ru/sprojects_edition/si21/fi26234
http://www.specnaz.ru/articles/196/1/1771.htm
http://www.e-reading.mobi/chapter.php/1015408/11/Shved_-_Kak_razvalit_Rossiyu%3F_Litovskiy_variant.html
http://www.diary.ru/~katerina-0906/p184761219.htm?oam
http://www.moskvam.ru/publications/read/?publication=887
http://telegrafua.com/world/12677/
http://www.stoletie.ru/territoriya_istorii/vilnusskaja_tragedija__91_chast_1_2011-01-13.htm

Kāpēc šī patiesība ir bīstama (gan Lietuvā, gan arī Latvijā)?  Tāpēc, ka melīgie „atmodas” vēstures mīti ir esošā režīma, valstī valdošo neliešu varzas varas pamats, tās stūrakmens. Nebūs šī mīta, nebūs vairs varas. Tad uzreiz būs pilnīgi skaidrs, ka vara valstī pieder amorāliem neliešiem un pats galvenais – būs skaidrs, kas ir jādara, lai atjaunotu normālu sabiedrisko kārtību. Bet jādara ir tas, ko šie nelieši tik ļoti kritizē un no kā tik ļoti baidās – patiesi jārealizē sociālistiskie principi, kuri vistuvāk pilnībai tika iedzīvināti Staļina laiku Padomju Savienībā.

Informācijas aģentūra
/24.10.2013/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Vēsture, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 8 komentāri

Islande: revolūcija baņķieru ietekmē

00275_Che-flag-Iceland1Masu saziņas līdzekļos nereti nākas dzirdēt viedokli, ka tā saucamais Islandes precedents [atsakoties no valsts budžeta samaksāt bankrotējušo banku ārvalstu noguldītājiem] esot veiksmīgs piemērs cīņai ar globālo pasaules finanšu oligarhiju. Šāda veida spriedumos ir būtiski atsijāt graudus no pelavām. Diemžēl „Islandes precedents” ir no pelavu sērijas.

Notikumus mazajā saliņā, ko amerikāņu ekonomists, Nobela prēmijas laureāts Pols Krugmans nosauca par revolūciju, īsumā var noreducēt līdz tam, ka dēļ enerģiska vietējo iedzīvotāju spiediena Islandes varas iestādes atteicās maksāt 2008.gadā bankrotējušo Islandes banku parādus. Konkrēti runa ir par ārzemju depozītnoguldījumiem. Šī akcija tika nosaukta par drosmīgu mazas, brīvību mīlošas tautas izaicinājumu pasaules finansu oligarhijai. Sajūsminātie „Islandes revolūcijas” piekritēji sāka runāt par to, ka pasaules plašsaziņas līdzekļi apzināti noklusē notikumus „vikingu salā”, lai „revolūcijas vīruss” neizplatītos pārējā pasaulē. Un patiesi, plašsaziņas līdzekļi tik tiešām maz ziņo par šiem notikumiem.

Šis stāsts sākās apmēram desmit gadus atpakaļ, kad Islande uzsāka visas savas ekonomikas liberalizāciju. Tika privatizētas Islandes bankas, pilnībā tika liberalizēta starptautiskā kapitāla kustība, ārzemju investoriem tika noteiktas nodokļu preferences [priekšrocības]. Ārzemju spekulanti tolaik Islandi pat sauca par vienu lielu „hedžfondu”. Par Islandes ekonomikas kodolu ātri vien kļuva bankas, kuras sāka nodarboties ar spekulatīvām operācijām pasaules finansu tirgos un sāka piesaistīt ne tikai vietējo iedzīvotāju līdzekļus, bet galvenokārt ārzemju klientu (pārsvarā fizisku personu no Lielbritānijas, Nīderlandes, Vācijas) naudu, solot dāsnus procentus. Tādējādi izveidojās pastāvīgi augoša parādu piramīda, kura radīja mazajā salā „ekonomiskā brīnuma” efektu. Ja 2003.gadā Islandes banku sektora aktīvi sastādīja 200% no Islandes IKP [iekšzemes kopprodukta], tad 2007.gadā tie sastādīja jau 900% no IKP. No Islandes banku „bajāru galda” pēc skaita mazajam salas iedzīvotāju skaitam (320 tūkstoši) atleca ne tikai drupačas, bet pat pietiekami trekni kumosi. Pirms finanšu krīzes Islandi reklamēja kā augstākā mērā veiksmīgu Rietumu valsti. 2007.gadā ANO atzina Islandi par labāko valsti dzīvošanai. Universitātēs pat lasīja lekcijas par Islandes „ekonomisko brīnumu”.

Finansu krīze: „vikingu salas” pamošanās

Tomēr pirmo krīzes pazīmju iespaidā Islandes „ekonomiskais brīnums” izčabēja. Parādu piramīda pārstāja augt un 2008.gadā Islandes bankas pasludināja defoltu [maksātnespēju] pa kopējām parādsaistībām 85 miljardu dolāru apmērā. Te radās jautājums par lielu summu samaksu ārzemju depozītnoguldītājiem. Islandes varasiestādes sākumā rīkojās pēc shēmām, ko rekomendē ekonomiskā liberālisma adepti: a) valstij uzņemties banku saistības pret ārvalstu klientiem; b) pasludināt suverēno defoltu; c) griezties Starptautiskajā valūtas fondā (SVF) pēc palīdzības; d) uzņemties visas saistības un nosacījumus, ko diktēs SVF un citi „glābēji”. 2009.gada beigās pēc pašu iniciatīvas Islandes parlamentā tika sagatavots likumprojekts par zaudējumu atlīdzināšanu ārvalstu noguldītājiem, bet ar Lielbritānijas un Nīderlandes varasiestādēm tika vestas sarunas par parādu nomaksas grafiku un nosacījumiem. Tomēr drīz vien no Islandes varasiestāžu puses tika veikts nestandarta darbības. Formāli tās it kā diktēja „tautas” griba, kas nu pēkšņi „pamodās”, izgāja ielās un sāka pieprasīt atteikties segt baņķieru parādus. Bet pašus baņķierus pieprasīja tiesāt un iesēdināt cietumā. 2010.gada martā tika sarīkots referendums, kurā 93% iedzīvotāju nobalsoja pret to, lai valsts maksātu par augļotāju grēkiem. Rezumējot, Islandes varasiestāžu algoritms bija sekojošs: a) atteikšanās samaksāt Islandes banku parādus ārvalstu depozītnoguldītājiem; b) banku nacionalizācija; c) atteikšanās no suverēnā defolta.

Kas tad notika patiesībā?

Jā, tik tiešām bija valdības atteikšanās nomaksāt banku parādus par kopējo summu 5,3 miljardi dolāru 340 tūkstošiem depozītnoguldītājiem no Lielbritānijas un Nīderlandes. Te gan jāņem vērā, ka pirms banku bankrota eksistējošā noguldījumu apdrošināšanas sistēma attiecās tikai uz rezidentiem (tas ir islandiešiem). Un jāņem vērā, ka Islandes bankām bija ofšoru banku pazīmes, bet ofšoru bankās parasti  nekādas ārvalstu noguldītāju apdrošināšanas sistēmas neeksistē. Attiecīgi sākotnējais Islandes varasiestāžu mēģinājums uzkraut banku parādus nodokļu maksātājiem bija nelikumīgs. Ja tas notiktu, tad strauji pieaugtu Islandes valsts parāds tik lielā mērā, ka valdība nebūtu spējīga segt pat tekošos parāda apkalpošanas maksājumus (tas ir procentmaksājumus). Tad būtu jāpasludina suverēnais defolts. Un tad tas tiešām būtu bijis „Islandes precedents”, kas varēja novest līdz tam, ka Eiropa sabrūk kā kāršu namiņš vēl pagājušā desmitgadē. No diviem iespējamajiem ļaunumiem pasaules baņķieri izvēlējās mazāko.

Nekādas salas blokādes no SVF un citu starptautisko ekonomisko un finansu institūciju puses nebija. 2008.gada 24.oktobrī Islande griezās SVF ar lūgumu izsniegt kredītu. 2008.gada 17.novembrī valsts saņēma 5,1 miljardu dolāru lielu (30% no IKP) kredītu valsts budžeta deficīta segšanai. Apmaiņā pret kredītu valsts apņēmās samazināt budžeta deficītu un atjaunot finansu sektora darbību. 2009.gada jūlijā Islandes valdība paziņoja par triju lielāko banku (izveidotas uz veco paliekām) rekapitalizāciju 2,1 miljarda dolāru (12% no IKP) apmērā, izlaižot valsts parādzīmes. Kas attiecas uz banku nacionalizāciju, tad šis paņēmiens tika izmantots ne tikai Islandē, bet arī ASV, Lielbritānijā un daudzās citās Eiropas valstīs [arī Latvijā]. Tā ir tīri tehniska nacionalizācija, kuras mērķis ir izglābt banku, izmantojot valsts kases līdzekļus. Parasti pēc tam valsts klusiņām iziet no banku kapitāla un banka atkal kļūst privāta. Starp citu paši Islandes banku ārvalstu noguldītāji tomēr necieta, jo saņēma kompensācijas no savu valstu valdībām.

Mīts par Islandes „suverēno defoltu”

Vēl viens svarīgs apstāklis – Islandes valdībai bija saistības valsts parāda sakarā. Valsts parāds bija liels, bet ne rekordliels. 2007.gadā Islandes valsts parāds bija 29,1% no IKP, 2008.gadā tas pieauga līdz 70,3% no IKP, bet 2009.gadā līdz 88,2% no IKP. Šie rādītāji bija līdzvērtīgi to laiku Īrijas un Grieķijas rādītājiem. Un neskatoties uz to Islande nekādu „suverēno defoltu” nepasludināja. Bet pasaules masu saziņas līdzekļi pēkšņi klusiņām kā par lielu noslēpumu paziņoja par kaut kādu „Islandes precedentu”, kura būtība ir apstāklī, ka salas varasiestādes ir pasludinājušas suverēno defoltu. Patiesībā nekas tāds nenotika. Jā, patiešām bija nepatīkams moments Islandes varasiestāžu un Starptautiskā valūtas fonda attiecībās 2009.gadā, kura būtība ir apstāklī, ka „vikingi” ieminējās, ka neapkalpos SVF parādu (tas ir nemaksās procentus), bet nevis tāpēc, ka to negribētu, bet vienkārši tāpēc, ka nav par ko. Tad arī SVF deva mājienu, ka viņi ir priviliģēts kreditors, bet Islandes banku noguldītāji var arī pagaidīt.

Bet kāpēc bija nepieciešamas pasakas par Islandes suverēno defoltu? Iespējams, tādēļ, lai uz līdzīgu soli iedvesmotu Grieķiju, Spāniju, Portugāli un citas ES valstis. Vēl 2012.gada janvārī Sergejs Golubickis publicēja rakstu ar zīmīgu nosaukumu: „Kāpēc Islandē nav revolūcijas. Vai Islandes „pīli” sagatavoja ASV baņķieri?” («Почему в Исландии нет революции. Исландскую «утку» приготовили банкиры США?»: http://argumentua.com/stati/pochemu-v-islandii-net-revolyutsii-islandskuyu-utku-prigotovili-bankiry-ssha ), kurā labi parādīja, ka: a) nekāda „revolūcija” Islandē nenotika; b) notikumus, kurus kļūdas [vai maldināšanas] pēc sauc par „revolūciju”, savš interesēs organizēja Volstrītas bankas. Visas kaislības uz „vikingu salas” notika tādēļ, ka Volstrītas un Londonas Sitijas bankas (Goldman Sachs, J.P. Morgan, Morgan Stanley, Barclays) bija izlaidušas milzīgu daudzumu atvasinātos finansu instrumentus, ko mēdz saukt par „kredītu defoltu svopiem”(CDS). Šie svopi ir sava veida apdrošināšana no dažāda veida defoltiem, par ko savu parādu sakarā var paziņot kompānijas un valstis. Bankas – kreditori un Eiropas valstu parādzīmju turētāji sapirkās šos svopus simtiem miljardu dolāru vērtībā. To vidū bija arī svopi par Islandes valsts parādu. Un šīs bankas nobijās, ka Islande kā Eiropas ekonomikas vājākais posms var radīt suverēnā defolta precedentu ar visām no tā izrietošajām sekām priekš Volstrītas augļotājiem [būtu lieli zaudējumi]. Savukārt, kā atzīmē Golubickis, cita banku un kompāniju daļa [tā saucamie „maitu lijas” jeb „šakāļi” (Vulture Funds), kuri pēc defolta pa lēto uzpērk parādzīmes un pēc tam panāk to segšanu pilnā vai pilnākā apmērā], kura sapirkās CDS, gluži pretēji pelna uz defoltu rēķina un tieši tas viņiem arī bija vajadzīgs.

Pakāpeniska ieslīgšana krīzes purvā pasaules augļotāju vadībā

Pašreiz Islande ne ar ko īpašu neatšķiras no citām Eiropas valstīm. Tā līdzīgi kā tās ES kaimiņi lēnītiņām slīgst arvien dziļāk parādu krīzes purvā. Apskatīsim Eirozonas kopējā parāda dinamiku (% no IKP): 2007.g. – 66, 2011.g. – 88, 2012.g. – 93. Tekošajā 2013.gadā pēc Eirokomisijas prognozēm šis rādītājs pārsniegs 95%. Iepriekš mēs jau minējām, ka 2009.gadā Islandes parāds bija 88,2% no IKP, bet 2012.gadā tas jau sastādīja 118,9%. Un nekādas pretrunas, kā reizēm raksta, starp SVF un Islandi nav. Šī mazā un „nepakļāvīgā” valsts pagājušajā [2012] gadā pat saņēma SVF uzslavu par veiksmīgiem parādmaksājumiem un „pareizu” politiku cīņā ar parādu krīzi.

Johanna Sigurdardotira

Johanna Sigurdardotira

No ilūzijām reizēm ir grūti atbrīvoties. Islande drīzāk ir labs piemērs kā pasaules globālie baņķieri pamanījās novirzīt sabiedriskā protesta enerģiju sev vajadzīgajā virzienā. Viņi tik tiešām ir prasmīgi tādu realitātes šovu un izrāžu kā „revolūcijas”, „opozīcijas protesti”, „tautas sacelšanās” organizētāji. Pat grūti iedomāties kādas sekotu akcijas, ja Islandes tauta patiešām uzstātos pret t.s. „finansu internacionāles” interesēm. Un pati Islandes premjerministra figūra, kuru daži žurnālisti pat apsauca par „nacionālo līderi”, ir vairāk kā apšaubāma. Šī sieviete – Johanna Sigurdardotira (Jóhanna Sigurðardóttir), kura bija valdības vadītāja no 2009.gada pavasara līdz 2013.gadam, slavena kļuva nevis ar cīņu pret „finansu internacionāli”, bet gan ar to, ka kļuva par pirmo „atklāto” homoseksuālistu, kurš vada valdību. Viņa tāpat ir pirmā valsts vadītāja pasaulē, kas ir stājusies viendzimuma „laulībās” [Islande ir starp tām valstī, kurās ir legalizētas viendzimuma „laulības”]. Pat smieklīgi runāt par to, ka mazā saliņa, kura pilnībā atbilst mūsdienu liberāli –sodomistiskās sabiedrības standartiem, spētu sākt patiesi īstu nacionālu atbrīvošanās revolūciju pret finansu oligarhiju. Tai pat laikā šodienas pasaulē tik tiešām ir precedenti, kuri ir vērsti pret „finansu internacionāles” varu, bet par šiem precedentiem pasaules masu saziņas līdzekļi patiešām neko nesaka.

Valentīns Katasonovs, ekonomikas zinātņu doktors
/29.09.2013/

Avoti:
http://www.fondsk.ru/news/2013/09/29/islandia-revolucia-pod-diktovku-bankirov-23106.html
http://argumentua.com/stati/pochemu-v-islandii-net-revolyutsii-islandskuyu-utku-prigotovili-bankiry-ssha

Informācijas aģentūra
/24.10.2013/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs