Cenzūra Ukrainā: tiek aizliegts ziņu kanāls Euronews

00463_no_euronews

Pēc nacistu nākšanas pie varas Ukrainā tiek realizēta arī drakoniska cenzūra un vārda brīvības ierobežojumi, kas deklaratīvi tiek uzskatītas par vienu no “civilizētās” Rietumu sabiedrības pamatvērtībām (savādāk nevar, jo ukrainas nacistu zvērības un patvaļa ir pietiekami drausmīgas). Līdz šim ar Rietumvalstu klusējoši – pamudinošu atbalstu tas galvenokārt tika vērsts pret Krievijas presi un TV, kura Ukrainā ir aizliegta. Ukrainā ir gājuši pat tik tālu, ka oficiāli ir aizliegtas arī Krievijas kinofilmas. Tagad par Ukrainas cenzūras upuri ir kļuvusi Rietumeiropas mēdiju kompānija Euronews.

Ukrainas Nacionālās televīzijas un radio padomes vadītājs Jurijs Artemenko paziņoja, ka kanālam Euronews tiek atņemta licence, jo tā saturs neatbilstot Ukrainas vajadzībām. Tāpat Artemenko pastāstīja, ka ar kanālu tiek vestas pārrunas par 5 miljonu eiro lielu parādu, ko Ukrainas puse ir parādā Euronews.

Jāatzīmē, ka 12.01.2015 nacistiskās Ukrainas premjerministrs Arsēnijs Jaceņuks parakstīja rīkojumu “Par ukraiņu valodas Euronews versijas darbības pārtraukšanu”, kurš darbu bija uzsācis 2011.gada rudenī. Savukārt 2014.gada septembrī Ukrainā tika atslēgta Euronews krievvalodīgā versija.

Avoti:
http://112.ua/obshchestvo/nacteleradio-lishil-licenzii-ukrainskuyu-versiyu-kanala-euronews-207023.html
http://www.euractiv.com/sections/global-europe/ukraine-bans-euronews-313112
http://www.ridus.ru/news/181110
http://www.ukrinform.ua/ukr/news/ukraiinskiy_euronews_pozbavili_litsenziii_2034238

Informācijas aģentūra
/26.03.2015/

Publicēts iekš Kat.: Notikumi, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Ziņa | Komentēt

Par Austrumeiropas brīvību

ASV_ietekmeEs negribu likt vienādības zīmi starp ASV un t.s. ”veco Eiropu”, kurā pirmkārt ietilpst tādas valstis kā Vācija un Francija. Protams, “vecā Eiropa” centīsies aizstāvēt savas intereses, kuras ir pretrunā ASV interesēm. Un atšķirībā no t.s. “jaunās Eiropas” jeb Austrumeiropas, “vecā Eiropa” centīsies atbrīvoties no ASV virsvadības.

Kas attiecas uz Austrumeiropu, tad tā ir neizmērojami laimīga, ka to aš pati ASV vada, tādējādi parādot savu patieso dabu, kas ir ļoti tāla no tā, ko var nosaukt par “brīvības mīlestību” (tagad ir uzskatāmi redzama “brīvā Polija”, “brīvā Somija”, “brīvā Čehija”, “brīvā Ukraina” [ arī “brīvā Latvija”]). Tagad ir labi redzams, ka Austrumeiropas “brīvības mīlestības” būtība bija kalpa vēlmē nomainīt saimnieku, lai taptu izkalpinātam no “pareizā” saimnieka. Pie tam Austrumeiropas padotības un izkalpināšanas pakāpe pašreiz ir ievērojami lielāka kā iepriekšējā saimnieka [PSRS] laikā.

Sergejs Kurginjans
/12.03.2015/

Avots:
http://gazeta.eot.su/article/pravo-na-kislorod-okonchanie

Informācijas aģentūra
/26.03.2015/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: SERGEJS KURGINJANS | Komentēt

Turpinās BRIKS “Attīstības bankas” veidošana

00461_BRICS

Ir izveidota globāla finansu institūcija, kura teorētiski var apdraudēt ASV vispasaules hegemoniju. BRIKS valstis (Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna, Dienvidāfrika) 15.07.2014 Brazīlijā parakstīja vienošanos par “Attīstības bankas” izveidošanu, kas ir Starptautiskā valūtas fonda, Pasaules bankas un citu ASV kontrolē esošo starptautisko finanšu organizāciju analogs. Februāra beigās/marta sākumā šo vienošanos apstiprināja (ratificēja) Krievijas parlaments un prezidents.

Augstākais bankas vadības orgāns būs Pārvaldnieku padome (tās priekšsēdētājs sākotnēji būs Krievijas finanšu ministrs Antons Siluanovs), izpildorgāns būs Direktoru padome (to vadīs Brazīlijas pārstāvis), bet bankas prezidents tiks ievēlēts uz pieciem gadiem (pirmais prezidents būs no Indijas). Valstu pārstāvniecības atbildīgajos amatos mainīsies rotācijas kārtībā.

“Attīstības banka” plāno finansēt infrastruktūras un vienmērīgās attīstības projektus BRIKS un attīstības valstīs. Bankas atļautais kapitāls būs 100 miljardi dolāru, sadalītais kapitāls – 50 miljardi, no tiem 10 miljardi apmaksātais kapitāls, bet 40 miljardi apmaksājamais pēc pieprasījuma. Apmaksātais kapitāls tiks izveidots 7 gadu laikā un tas tiks sadalīts proporcionāli pa 2 miljardiem no katras dalībvalsts.

Papildus investīciju sadaļai bankā ir plānots izveidot valūtas rezervju sadaļu, kuru apjoms arī sākotnēji būs 100 miljardi dolāru. Šīs daļas, ko var nosaukt par “savstarpējās palīdzības kasi”, galvenais donors būs Ķīna, kura tajā iemaksās 41 miljardu dolāru, Krievija, Indija un Brazīlija pa 18 miljardiem, bet Dienvid Āfrikas republika 5 miljardus. Pēc vienošanās rezerves fonds ir paredzēts dalībvalstu nacionālo valūtu aizsardzībai no finanšu tirgu svārstībām.

Tāpat ir paredzēts, ka banka sniegs finansu palīdzību (aizdevumu formā) tām valstīm, kurām būs radušās problēmas ar ekonomikas stabilitāti dēļ ASV finansiālās ekspansijas un SVF politikas, iedzenot valstis t.s. “parādu bedrē”.

Jāatzīmē, ka aktīva BRIKS struktūru veidošana ir viens no galvenajiem ASV un tās Eiropas satelītvalstu verbālās un organizatoriskās agresijas pret Krieviju iemesliem, jo Krievija ir BRIKS valstu militārais vairogs (jeb kodolvairogs), kurš neļauj ASV apstādināt Ķīnas un visu BRIKS valstu attīstību, izmantojot militārus draudus un līdzekļus.

Avots:
http://www.km.ru/forum/economics/2015/02/23/mezhdunarodnyi-valyutnyi-fond-mvf/755242-bank-globalnoi-nadezhdy

Informācijas aģentūra
/20.03.2015/

Publicēts iekš Kat.: Ekonomika, Reģ.: Krievija, Veids: Ziņa | Komentēt

Ugunsgrēks Krievijas lielveikalā: vairāki arestētie jau pēc nedēļas

ugubsgreks

Vienā no Kazaņas (Krievija) lielākajiem tirdzniecības centriem “Admiral” trešdien 11.03.2015 notika ugunsgrēks, kurā dzīvību zaudēja vismaz 18 cilvēki, bet 50 guva dažāda veida traumas. Ugunsgrēkā, kurš sākās pakāpeniski un sākotnēji no atbildīgo personu puses netika uzņemts nopietni, nodega viss tirdzniecības centrs (platība – 4000 kvadrātmetru) un no tā tika evakuēti apmēram 650 cilvēki.

Tā kā šī traģēdija pēc savas būtības ļoti līdzinās Zolitūdes lielveikala sagrūšanai Rīgā, zīmīgi, ka Krievijas izmeklēšanas iestādes savu darbu sāka nekavējoties un ka pirmās nedēļas laikā tika identificēti vairāki aizdomās turamie: divi arestēti, divi aizturēti, bet divi izsludināti meklēšanā.

Aleksejs Semins, Guseins Gahramanovs

Aleksejs Semins, Guseins Gahramanovs

Plašāk zināmākais no sešiem aizdomās turamajiem ir 47 gadus vecais Aleksejs Semins, ASG grupas īpašnieks, miljardieris, kura īpašumi pēc “Forbs” aplēsēm ir 1,15 miljardus vērti. Kopā ar Seminu aizdomās tiek turēts viņa padotais – 40 gadus vecais Roberts Hairuļins, “AC menedžment” ģenerāldirektors, kura īpašumu struktūrā ir “Kazaņas zemes investīciju fonds”, kurš savukārt ir nomināls Tirdzniecības centra “Admiral” īpašnieks.

Roberts Hairuļins

Roberts Hairuļins

Pēc izmeklētāju domām 2004.gadā Semins ar Hairuļinu iegādājās bijušās rūpnīcas “Sirpis un āmurs” četrus korpusus, kas 2008.gadā tika apvienoti vienā ēkā, lielveikala izveidošanai (līdzīgi kā TC “Alfa” un TC “Domina” Rīgā). Izmeklētāji konstatēja, ka dokumentos nav norādes, ka ēka ir tikusi rekonstruēta, tādējādi īpašnieki būvniecības procesā iesaistītajām valsts iestādēm ir snieguši nepatiesas ziņas.

2009.gadā Hairuļins saņēma tehnisko un kadastrālo pasi TC “Admiral” reģistrēšanai. Pēc tam TC “Admiral” tika izīrēts SAI “Zarja” tirdzniecības procesa organizēšanai.

Abi biznesmeņi tiek apsūdzēti sekojošu Krievijas Federācijas Krimināllikuma pantu pārkāpšanā: 1.“Ugunsdrošības noteikumu pārkāpums neuzmanības dēļ, kura rezultātā ir gājuši bojā divi vai vairāk cilvēku”; 2. “Dienesta pilnvaru pārsniegšana, kas ir izraisījis smagas sekas”; 3. “Darbu veikšana vai pakalpojumu sniegšana, kas neatbilst drošības noteikumiem, kā rezultātā ir gājuši bojā divi vai vairāk cilvēku”; 4. “Apliecības vai cita oficiāla dokumenta viltošana, kurš dod tiesības vai atbrīvo no pienākumiem ar mērķi izmantot to vai pārdot”. Kopumā biznesmeņiem draud brīvības atņemšana līdz pat 15 gadiem.

Hairuļins tika arestēts 14.martā, bet Semina atrašanās vieta tiek noskaidrota. Viņš, visdrīzāk, atrodas ārzemēs, kur viņam ir nekustamie īpašumi. Semins jau paspēja nosaukt viņam inkriminētās apsūdzības par absurdām. Intervijā LifeNews viņš apgalvoja, ka nebija nodegušās ēkas īpašnieks un ka viņam piederēja tikai atsevišķas daļas investīciju fondā. Tāpat viņš paskaidroja, ka negrasās tuvākajā laikā atgriezties Krievijā.

15.martā tiesa līdz 11.maijam apcietināja SIA “Zarja” ģenerāldirektora vietnieku par drošības tehnikas jautājumiem – 34 gadus veco Nikolaju Kaekinu. Iepriekš līdz tam pašam laikam tika arestēts arī pats ģenerāldirektors Guseins Gahramanovs. Pēc izmeklētāju domām viņi abi ir atbildīgi par savlaicīgu evakuācijas darbu neuzsākšanu, kā arī viņi nenokordinēja drošības dienesta darbu, lai tas nepieļautu mazumtirgotāju atgriešanos jau degošajā lielveikalā pēc savām precēm.

Pēc izmeklētāju domām ugunsgrēks sākās parfimērijas izstrādājumu tirdzniecības vietā dēļ neuzmanīgas apiešanās ar uguni. Tāpat tiek izskatīta versija par tīšu dedzināšanu. Jebkurā gadījumā izmeklēšanā ir konstatēts, ka ēkā netika ievēroti ugunsdrošības noteikumi un ka ēka nebija piemērots tirdzniecības veikšanai.

Gaļina Isajeva

Gaļina Isajeva

15.martā tika aizturēta Gosstrojnadzora (Būvvaldes analoga) speciāliste Gaļina Isajeva. Viņa tiek turēta aizdomās par nolaidību, pildot dienesta pienākumus, kas ir izraisījis vairāk kā 10 cilvēku nāvi. Isajeva 2013.gadā pārbaudīja TC “Admiral” atbilstību būvniecības un ugunsdrošības normām un nekonstatēja nekādus pārkāpumus. Aizturētā jau ir uzrakstījusi prokuroram vēstuli, kurā apgalvo, ka neesot nekāda pamata turēt viņu aizdomās par nolaidību.

Minzilja Safina

Minzilja Safina

Sestā aizdomās turamā ir tiesu izpildītāja Minzilja Safina, kura ir izsludināta meklēšanā. Arī viņa, līdzīgi kā Isajeva tiek turēta aizdomās par nolaidību. 2013.gadā viņa slēdza lietu pret SIA “Zarja”, kura tika pieķerta ugunsdrošības noteikumu neievērošanā.

No šī gadījuma ir ļoti labi redzama starpība starp Krieviju un Latviju un tas, kādēļ visu pasugu nelieši (tai skaitā biznesmeņi) tik ļoti nemīl Krieviju. Sadega tirdzniecības centrs, gāja bojā cilvēki, pie atbildības tiek saukti arī īpašnieki, pat neskatoties uz to, ka bija realizēta shēma (ar iznomāšanu), kurai no viņiem vajadzēja noņem jebkādu atbildību (sliktākā gadījumā par visu atbild izīrētājs).

Zolitūdes Maksimas lietā nav neviena aizturētā, lai gan bija brēcoši drošības normu pārkāpumi. Maksimas īpašnieki un augstākās amatpersonas pie atbildības nav sauktas, tāpat kā atbildīgie ierēdņi un būvnieki. Savukārt korupcijā pieķertais Pūce tikai atkāpās no amata nevis nokļuva, kur viņam bija jānokļūst – aiz restēm.

Avoti:
http://kazanfirst.ru/feed/41928
http://www.vesti.ru/doc.html?id=2422896
http://www.vesti.ru/theme.html?tid=108242

Informācijas aģentūra
/20.03.2015/

Publicēts iekš Kat.: Notikumi, Reģ.: Krievija, Veids: Ziņa | Komentēt

Ukrainas ungāri masveidā pieņem Ungārijas pilsonību

00454_ungariRietumukrainas Aizkarpatu apgabalā dzīvo apmēram 151 tūkstotis ungāru (12% no Aizkarpatu apgabala iedzīvotājiem). 2014.gadā 94 tūkstoši Aizkarpatu ungāri (62,25%) pieņēma Ungārijas pilsonību. Par to 27.02.2015 paziņoja Arpads Janošs Potapi, Ungārijas valdības atbildīgais par nacionālo politiku. Savukārt 2013.gadā Ungārijas pilsonību pieņēma 8783 Aizkarpatu ungāru, kas ir 11 reizes (!) mazāk nekā 2014.gadā.

2011.gadā Ungārijas valdība pieņēma likumu, kas ievērojami atviegloja ārvalstīs dzīvojošajiem ungāriem pieņemt Ungārijas pilsonību. 2014.gadā Ungārijas pilsonību pieņēma 670 tūkstoši ārvalstnieku – 66% no Transilvānijas, 17% no Vojevodinas un 14% no Aizkarpatijas. Ar ārvalstu ungāru atbalstu nodarbojas Gabora Betlena fonds, kurš darbojas arī Aizkarpatijā un kura darbībai 2015.gada Ungārijas budžetā ir atvēlēti 17,5 miljardi forintu.

Aizkarpatu apgabals Rietumukrainā

Aizkarpatu apgabals Rietumukrainā

Savukārt Ukrainas ārlietu ministrs Pāvels Kļimkins apsolīja pieņemt sankcijas pret Aizkarpatijas ungāriem, kuri uzdrošinājās pieņemt otru pilsonību. “Ukrainas konstitūcijā ir skaidri rakstīts, ka dubultā pilsonība nevar būt, un punkts. Katram ir jārespektē Ukrainas likumi. Katram, kuram ir divas pases, ir jāsaprot, ka viņš tiks atrasts un pret viņu tiks piemērotas attiecīgas sankcijas,” piedraudēja Kļimkins. Tomēr nepagāja i diena, kad uz Ukrainas ārlietu ministra draudiem Ungārijas valdības vicepremjers paziņoja, ka Ungārija nepalīdzēs Ukrainai noskaidrot, kuriem Ukrainas iedzīvotājiem ir dubultpilsonība.

Jāatgādina, ka pēc bruņota valsts apvērsuma un nacistu nākšanas pie varas, Ukrainā notiek citādi domājošo vajāšanas, izrēķināšanās ar tiem (arī draudot nogalināt un nogalinot), straujš korupcijas līmeņa pieaugums un krass dzīves līmeņa kritums. Savukārt pilsoņu kara vešanai pret Austrumukrainas reģioniem, kuri neatzīst jauno varu, Ukrainas nacisti ir izsludinājuši jau 4 mobilizācijas no kurām liela daļa Ukrainas iedzīvotāju visādi cenšas izvairīties, tai skaitā, pieņemot ārvalstu pilsonību un izbraucot no valsts. Paradoksāli, bet uz ārzemēm (pat uz Krieviju) bēg arī daļa no pašiem ukraiņu nacistiem.

Avoti:
http://www.szekelyhon.ro/vilag/potapi-710-ezer-honositasi-kerelem-erkezett
http://www.maszol.ro/index.php/kulfold/43451-potapi-a-670-ezer-honositott-ketharmada-erdelyi-magyar
http://antifashist.com/item/zakarpatcy-massovo-poluchayut-vengerskie-pasporta.html
http://kp.ua/politics/492423-pochty-sto-tysiach-ukrayntsev-poluchyly-venherskyi-pasport
http://rus.newsru.ua/ukraine/27feb2015/grajdane.html
https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%97%D0%B0%D0%BA%D0%B0%D1%80%D0%BF%D0%B0%D1%82%D1%81%D0%BA%D0%B0%D1%8F_%D0%BE%D0%B1%D0%BB%D0%B0%D1%81%D1%82%D1%8C

Informācijas aģentūra
/20.03.2015/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Ziņa | 1 komentārs

Solis tuvāk “1984”: “Gudrie” TV (Smart TV) izspiego skatītājus

00458_1984“SmartTV” jeb “gudrie TV” ir jaunākās paaudzes televizori, kuros ir integrēti gan mūsdienu ciparu televīzijas servisi, gan internets. “Smart TV” ir gan mikrafons, gan kamera. Pēc būtības tas ir dators ar TV ekrānu.

2013.gada rudenī Lielbritānijā bāzēts informācijas tehnoloģiju konsultants Džeisons Hantlijs savā blogā pievērsa uzmanību, ka uzņēmums «LG Electronics» “smartTV” turpinājis ievākt un nosūtīt informāciju par to, kādus kanālus viņš skatās, pat pēc tam, kad viņš bija izslēdzis datu ievākšanas funkciju. «LG Electronics» paziņoja, ka tik tiešām tāda kļūda esot un tā tikšot novērsta.

Savukārt 2015.gada februārī izcēlās skandāls ap “Samsung” “smartTV” tipveida klientu līgumu. “Lūdzu, ņemiet vērā, ka, ja Jūsu teiktajā ir personiska vai konfidenciāla informācija, tad tā būs to datu vidū, kas tiks ierakstīti un nodoti trešajām personām,” bija teikts līgumā.

Sadaļā par klienta personisko datu izmantošanu gāja runa, ka,  ja “gudrajā TV” ir ieslēgta balss atpazīšanas funkcija, tad viss, kas tiek runāts, tiek ierakstīts un saglabāts. Pat vairāk, ja lietotājs šo funkciju atslēdz, tad televizors tāpat ierakstīs visu tekstuālo informāciju, kas tiek ievadīta. Pēc līguma teksta spriežot, tas tiekot darīts, lai uzlabotu runas atpazīšanas funkcionalitāti un lai sastādītu individuālos pleilistus, izejot no lietotāju gaumes.

Lūk, cits citāts no līguma: “Ja izslēgt individuālās rekomendācijas, tad informācija, kas tiks uzrādīta SmartTV dienestā, var jums nebūt tik interesanta. Kompānija Samsung joprojām spēs ievākt informāciju par to, kā jūs izmantojat “smartTV”, ar mērķi, kurš ir aprakstīts Samsung konfidencialitātes politikā.”

Tātad Samsung visa cita starpā atklāti paziņoja, ka visa informācija, ko iegūs no “smartTV” tiks nodota trešajām personām un ka jebkurā gadījumā Samsung zinās, kā lietotājs izmanto “smartTV”.

Sākoties skandālam, “Samsung” oficiāli atvainojās lietotājiem un paziņoja, ka viņi lietotājus neizspiegojot.

Jāatzīmē vēl, ka jaunajos televizoros ir arī videokamera, kura atbild par kustībvadību – tātad arī fiksē lietotāja kustības un, iespējams, arī to kaut kur nosūta, bet pagaidām par to vismaz līgumos neraksta.

Svarīgākais šajā stāstā nav tas, ka divām konkrētām kompānijām ir sanākuši publiski nesmukumi, bet gan tas, ka ir radītas tehnoloģijas, ar kurām vēl vienkāršāk ir izspiegot cilvēkus un ka tas tiktiešām tiek darīts. Apgalvojumi, ka “kļūdas tikšot novērstas” nav neko vērti, jo nav pārliecības, ka kļūdu novēršana reālitātē neizpaudīsies kā izspiegošanas fakta maskēšana un tās padarīšana par lietotājam neredzamu. Un te nāk prātā antiutopija “1984”, kurā totalitāra diktatūra tiek nodrošināta ar visuresošiem TV, kuri tiek izmantoti gan kā informācijas pārraidītāji, gan kā cilvēku izsekotāji.

Tāpēc nepērciet “smartTV” un tamlīdzīgas ierīces, izvairieties no pārmērīgas tehnoloģizācijas, tai skaitā savas personiskās informācijas un fotogrāfiju ievietošanas sociālajos tīklos, mobilā telefona nepārtrauktas līdzi nēsāšanas, visu datu glabāšanas “mākoņos”, īrētās programmatūras izmantošanas, ID karšu pasūtīšanas, elektronisko grāmatu lasītāju lietošanas, pārmērīgas norēķināšanās ar bezskaidras naudas palīdzību un papīra pierakstu aizstāšanas ar pierakstiem elektroniskā formā. Tādējādi jūs kļūsiet grūtāk izspiegojams, apgrūtināsiet potenciālajiem spiegotgribētājiem dzīvi un bremzēsiet visaptverošas izspiegošanas sistēmas ieviešanu.

Avoti:
http://hitech.vesti.ru/news/view/id/6416
http://www.tvnet.lv/tehnologijas/nozares_jaunumi/487277-lg_atzist_ka_gudrie_tv_izspiego_skatitajus
http://www.vesti.ru/doc.html?id=2358089

Informācijas aģentūra
/20.03.2015/

Publicēts iekš Kat.: Specdienesti, Reģ.: Vispasaules, Veids: Ziņa | 1 komentārs

Tauta uz sociālā darvinisma āķa

00457_Social_darvinismNesenā pāreja no sociālisma uz kapitālismu notika ar milzīgu optimismu – dzīvesprieku, ticību nākotnei, dzīves svarīguma kaismīgu izjūtu. Katram bija savs iegansts milzīgajam optimismam. Vieni cerēja atgūt nacionalizētos namus un zemi, vieni cerēja tikt pie namiem un zemes, vieni cerēja uzsākt vētrainu biznesu un ātri kļūt bagātiem, vieni priecājās par iespēju apceļot pasauli, doties uz Rietumiem strādāt, mācīties, dzīvot. Noteikti bija arī tādi cilvēki, kuru optimismu stiprināja atbrīvošanās no kompartijas diktatūras, jo tās pirmorganizāciju nekaunīgākie partijas sekretāri nekautrējās glūnēt pat svešā guļamistabā. Noteikti bija arī tādi cilvēki, kuru optimisms sakņojās iespējā sapirkties ārzemju mantas, dzert skotu viskiju, franču vīnu un franču konjaku, smēķēt amerikāņu cigaretes, „žiguli” nomainīt ar „mersedesu”.

Nesenajā pārejā no sociālisma uz kapitālismu vismazāk domāja par šīs pārejas metafiziski fundamentālajiem aspektiem. Respektīvi, vismazāk domāja par turpmākās dzīves eksistenciālajiem nosacījumiem – cilvēka transcendentālo vērtību un cilvēka pašrealizācijas iespējām. Tāpat vismazāk domāja par kapitālisma determinēto cilvēku savstarpējo attiecību tonusu un cilvēciskās solidaritātes tonusu. Tātad vismazāk pievērsa uzmanību tam, ka kapitālisma gaišajā nākotnē kardināli mainīsies dzīves eksistenciālā stratēģija un eksistenciālās perspektīvas, kas agrāk vai vēlāk daudziem noteikti izvērtīsies nebūt vieglā psiholoģiskajā pārbaudījumā. Pie tam ne reti izvērtīsies tādā smagā pārbaudījumā, kad sākotnējā optimisma vietā iestāsies totāls pesimisms – bezcerība, nomāktība, neticība.

Protams, milzīgs optimisms pats par sevi vienmēr ir akls jūtu stāvoklis. Turklāt mūsu toreizējā optimisma aklumu objektīvi sekmēja izglītība, audzināšana un ideoloģija. Sociālisma iekārtas cilvēkam bija jābūt cilvēkam ar neapsīkstošu dzīvesprieku, nesagraujamu ticību nākotnei, dzīves vērtības neapstrīdāmu izjūtu. Uz sociālisma iekārtas cilvēka apziņu dziļu iespaidu atstāja izglītības, audzināšanas un ideoloģijas sludinātie morāles principi „viens par visiem, un visi par vienu”, „cilvēks cilvēkam draugs, biedrs un brālis”.

Cilvēki varēja skeptiski izturēties pret minētajiem morāles principiem. Taču viņi nedrīkstēja apgalvot, ka šiem principiem viņu dzīvē nav nekāds reālais segums. Viņi nedrīkstēja apgalvot, ka praktiski „visi nerūpējās par vienu” un cilvēks jebkurā dzīves eksistenciālajā situācijā ir nežēlīgi atstāts viens pats ar savām problēmām bez kolektīvā atbalsta un bez kolektīvās atbildības. Filosofiski izsakoties, t.s. padomju cilvēki zināja divas lietas. Viņi zināja, ka nekad nekļūs „rokfelleri”, un viņi zināja, ka visos priekos un bēdās vienmēr līdzās būs citi cilvēki – darbabiedri, kaimiņi, bet ne tikai draugi un ģimenes piederīgie.

Kapitālistiskajā iekārtā minētie morāles principi nav populāri. Tie stabili neatspoguļojās izglītībā, audzināšanā un ideoloģijā. Visstabilāk var atspoguļoties mācītāju sprediķos. Kapitālistiskajā iekārtā valda citi principi, nosakot katra cilvēka eksistenciālo stratēģiju un eksistenciālās perspektīvas. Dominē privātās iniciatīvas princips, konkurences princips, merkantilisma princips, spēka prioritātes princips. Jau trešo gadsimtu kapitālisma kritiķi nemitīgi atkārto, ka kapitālismā „cilvēks cilvēkam ir zvērs”. Rietumos savā laikā radās filosofiskie virzieni, kuru centrā ir eksistenciālās problēmas un jēdziens „atsvešinātība”. Ar šo jēdzienu raksturo cilvēka sociālo atsvešinātību, kad dzīvē cilvēks ir palicis viens pats bez jebkāda līdzcilvēku atbalsta, jo cilvēciskā solidaritāte ir liels retums.

Neapšaubāmi, pēcpadomju gadu rūgtās dzīves pieredzes rezultātā 80.gadu beigu un 90.gadu sākuma optimisma noplakšanu (arī pārvēršanos pesimismā)  psiholoģiski visvieglāk pārdzīvoja vecākā paaudze. Tā teorētiski zināja, ko var sagaidīt no kapitālisma. Kapitālisma kritika padomju izglītībā, audzināšanā un ideoloģijā varēja daudz ko pārspīlēt. Tomēr cilvēka metafiziski fundamentālā problemātika tika attēlota precīzi. Visprecīzāk tas attiecas uz atsvešinātības drausmīgo klātbūtni kapitālismā.

Ļoti interesanti ir tas, ka šīs kritikas precizitāti šodien savdabīgā veidā apstiprina mūsu prātīgākie jaunieši, kuru smadzenēs nevar būt padomju izglītības, audzināšanas un ideoloģijas saturs. Viņu novērojumos un secinājumos līdzās ir pilnīgi cits idejiskais saturs – neoliberālisma un postmodernisma melnais zombējums. Tāpēc ir sevišķi liels prieks, ka šis melnais zombējums tomēr nespēj sajaukt visas mūsu jaunās galvas.

Tā, piemēram, šodienas cilvēka eksistenciālā stratēģija un eksistenciālās perspektīvas ļoti pareizi ir atveidotas kāda domājoša jaunieša nesenajā publikācijā ar lepnu virsrakstu „Latvijā izdzīvo un uzvar stiprais”.

Publikācijā ir teikts: „Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad cīņā par brīvību un demokrātiju solidāri stāvējām plecu pie pleca, uzvaras gājienu ir piedzīvojis individuālisms. Devīzi “izdzīvos stiprākais” sabiedrībā plaši tiražējuši un popularizējuši gan politiķi, gan dažnedažādi eksperti, gan masu mediji. Rezultātā šis princips jūtams gan cilvēku savstarpējās attiecībās, gan veiksmīgi nostiprināts pat mūsu valsts likumdošanā”. Tam ir pilnā mērā jāpiekrīt.

Nākas pilnā mērā piekrist arī citiem jaunieša secinājumiem: „Rezultātā esam uzcēluši valsti, kurā viena trešdaļa sabiedrības dzīvo nabadzībā vai tuvu tai, sociālās nevienlīdzības līmenī esam starp Eiropas valstu “pirmrindniekiem”, bet masveidīga emigrācija ir labs veids, kā risināt bezdarba problēmas. Toties neliela sabiedrības daļa, tie stiprākie, kuri izvēlējušies pareizās profesijas, dzīvo ļoti labi”.

Pēcpadomju izglītības, audzināšanas un ideoloģijas auklējums var neprast (vai baidīties) lietas saukt īstajā vārdā. Jaunais autors nelieto sociālā darvinisma jēdzienu, kaut gan viņa minētā devīze ir viens no sociālā darvinisma galvenajiem elementiem.

Tas, ka jaunais autors mūsu zemē  notiekošo skaidri un gaiši nenosauc par sociālo darvinismu, nav tik svarīgi. Svarīgi ir tas, ka viņš ir precīzi uztvēris un nosodījis vienu no mūsdienu riebīgākajām sociālajām tendencēm. Tā, saprotams, skar ne tikai Latvijas ļaudis.

Sociālais darvinisms ir vēsturiski jauna socioloģiskā teorija. Katrā ziņā formulēta pēc jēdziena „darvinisms” rašanās 1860. gadā. Noskaidrots, ka Eiropā jēdziens „sociālais darvinisms” pirmo reizi lietots kādā publikācijā 1877.gadā.

Sociālais darvinisms nav patīkama teorija. Tiek uzskatīts, ka pēc II Pasaules kara par sociālo darvinismu priecājās vienīgi dažāda tipa neģēļi. Viņiem patīk ļauni tīksmināties, ka sabiedrībā viss notiek tāpat kā dabā – izdzīvo tikai spēcīgākie jeb kā teica viens no sociālā darvinisma dedzīgākajiem pielūdzējiem Rietumu civilizācijā slavenais angļu filosofs Herberts Spensers (1820-1903) „survival of the fittest” (stiprākā izdzīvošana).

Čārlzs Darvins nepriecājās par sociālā darvinisma teoriju. Darvins šo teoriju uzskatīja par viņa mācības vienpusīgu interpretāciju. Evolūcijas galvenais faktors ir dabiskā izlase, kā rezultātā izdzīvo spēcīgākie indivīdi. Cīņa par eksistenci ir sastopama. Tiktāl viss būtu pareizi. Taču Čārlzs Darvins uzskatīja, ka cīņā par eksistenci ļoti liela loma ir tādiem sociālajiem instinktiem kā izpalīdzība, mīlestība, biedriskums. Nemitīgajā cīņā par eksistenci cilvēki ir ne tikai izpratuši kolektīvisma nepieciešamību, bet evolūcijas laikā arī iecementējuši kolektīvismu. Mēs šodien savā modernajā terminoloģijā varam teikt – iecementējuši ģenētiskajā līmenī. Cilvēku gēnos ir minētie humānie sociālie instinkti. Visjaunāko laiku zinātne to ir pierādījusi.

Tiesa, Čārlzs Darvins bija novērojis, ka visiem planētas etnosiem šie humānie sociālie instinkti nav vienādā mērā attīstīti. Tāpēc viņš par cilvēku evolūcijas progresīvo mērķi atzina nepieciešamību panākt, lai planētas visiem etnosiem augstā pakāpē būtu attīstīti humānie sociālie instinkti.

Rietumu zinātnē un publicistikā par sociālo darvinismu daudz prātoja no XIX gs. beigām līdz II Pasaules karam. Pēc kara sociālā darvinisma tēma kļuva nepolitkorekta tēma. Tā asociējās ar nacismu un eigēniku, ko dievināja fašistiskā Vācija.

Sociālais darvinisms klusu snauda aizkrāsnē diemžēl tikai līdz XX gadsimta 90.gadiem. Aizvadītā gadsimta beigās sociālais darvinisms kļuva par Rietumu civilizācijas jaunbagātnieku morāles kodeksu. Un nav nekāda atšķirība starp kapitālisma zemju jaunbagātniekiem un bijušo sociālisma zemju jaunbagātniekiem. Tā ir viena tipa masa. Tā eiropeīdu rasē ir tipoloģiski vienota jauna sociālā kārta, kura sevi uzskata par visspēcīgākajiem cilvēkiem mūsdienu sociumā. Šīs kārtas apziņā burbuļo sociālā darvinisma teorētiskie postulāti, kurus viņi bez mazākās kautrēšanās propagandē un nostiprina dzīves praksē ar savu algoto sulaiņu „politiķu” un „žurnālistu” starpniecību. Tas ir process, kas Latvijā „veiksmīgi nostiprināts pat mūsu valsts likumdošanā”, kā raksta prātīgais jaunietis.

Iespējams, kāds vērīgāks globālo procesu analītiķis sociālā darvinisma kultā saskata prāvu atšķirību. Proti, saskata lielāku aktivitāti bijušajās sociālisma zemēs. Tajās sociālā darvinisma klātbūtnei ir ievērojami griezīgāks un ciniskāks vēriens nekā Rietumu vecajās kapitālistiskajās zemēs. Austrumeiropas miljonāru un miljardieru plikadīdas ievērojami atklātāk un nekaunīgāk tīksminās ar savu spēcīgumu, skaļi nolamājot nevērtīgos „lūzerus” un pavēlot visdažādākā veida „lūzeriem” nemaisīties pa kājām „kreatīvajai šķirai”. Vērīgāks globālo procesu analītiķis teiks, ka pasaulē visantihumānāko sociālā darvinisma caurstrāvoto grāmatu ir izdevuši krievi M.Hodorkovska redakcijā 2006. gadā.

Mentālās atšķirības starp ASV un Rietumeiropas t.s. finansu kapitālisma dzemdētajiem jaunbagātniekiem un Austrumeiropas „prihvatizācijas” dzemdētajiem jaunbagātniekiem noteikti ir konstatējamas. Bet tas sociālā darvinisma kontekstā nav galvenais. Galvenais ir tas, ka ir konstatējamas sociālā darvinisma metodoloģiskās izmaiņas. XX gadsimta beigās jaunbagātnieku atmodinātais sociālais darvinisms vairs nav tas pats sociālais darvinisms, kuru XIX gadsimtā apcerēja Herberts Spensers. Ar sociālo darvinismu ir notikušas respektējamas izmaiņas. Sociālais darvinisms ir ieguvis jaunu funkciju. Sociālais darvinisms ir saplūdis ar genocīdu.

Tagad sociālo darvinismu var uzskatīt par genocīda neaizstājamu izpalīgu. Ja agrāk genocīds bija vērsts pret nācijas kādu atsevišķu etnosu un, piemēram, Vācijā tas tika realizēts vāciešu labklājības vārdā, tad tagad genocīds ir vērsts pret visu nāciju (ikdienas valodā – tautu), bet nevis tikai pret kādu atsevišķu nācijas etnosu. Radies ir nacionālā mēroga genocīds. Turklāt tagad genocīda iemesls nesakņojās rasu naidā, bet gan metafiziski fundamentālajā būtībā – cilvēka eksistenciālajā nevērtībā. Rietumu civilizācijā publiski ir uzplaukusi legāla nostādne par nevērtīgiem (liekiem) cilvēkiem, kuri nav spējīgi piedalīties dzīves konkurencē.

Un, lūk, šī nacionālā mēroga genocīda metodoloģiskā platforma (metožu kopums) ir sociālais darvinisms. Leģitimētā sociālā darvinisma teorija tiek slavināta kā perspektīva sociālā doktrīna. Ne velti mūsu prātīgais jaunietis ir spiests atzīt, ka „devīzi “izdzīvos stiprākais” sabiedrībā plaši tiražējuši un popularizējuši gan politiķi, gan dažnedažādi eksperti, gan masu mediji”.

Zīmīgi, ka Rietumu civilizācijā nacionālā mēroga genocīds sākās vēsturiski vienlaicīgi kapitālisma „nometnē” un sociālisma „nometnē”. Pie „viņiem” sākums bija „reiganomikas” sociālās un ekonomiskās politikas kursa izsludināšana 1981.gadā. Pie mums – „perestroikas” kursa izsludināšana dažus gadus vēlāk. Abu politisko kursu mērķis bija kopīgs – speciāli ieslēgt papildus zaļo gaismu sociuma „spēcīgākajiem”, pārējo nācijas daļu atstājot bez valsts gādības un ļaujot katram ķepuroties pa dzīvi sava cilvēciskā potenciāla robežās.

Loģisks ir jautājums, vai ir iespējams apturēt sociālā darvinisma teorijas stutēto genocīdu pret tautu? Atbildot uz šo jautājumu, obligāti ir jāņem vērā divi objektīvie momenti.

Pirmkārt, sociālā darvinisma teorijas stutēto genocīdu pret tautu būtiski ietekmē un turpmāk vēl būtiskāk ietekmēs demogrāfiskā pāreja. „Baltās” rases norieta apstākļos nākotnē cīņa par eksistenci risināsies vēl saspringtākā atmosfērā.

Otrkārt, sestās paaudzes ražošanas iekārtu apkalpošanai vajadzēs ļoti neliels cilvēku skaits. Arī tas atsauksies uz cīņu par eksistenci. Acīmredzot, aktualitāti nezaudēs vārdi „Tie stiprākie, kuri izvēlējušies pareizās profesijas, dzīvo ļoti labi”.

Kā parasti, jāņem vērā arī subjektīvie momenti. Rietumu „vecās ģimenes” ļoti enerģiski vēršās pret jaunbagātnieku iznireļiem, krasi nosodot viņu bazunēto sociālo darvinismu. Bet galvenais, cenšoties ierobežot viņu finansiālās mahinācijas. Savukārt tādā bijušajā sociālisma citadelē kā Krievija sabiedriskajā domā ir stingra pārliecība, ka kriminālā jaunbagātnieku „kreatīvā šķira” ir nacionālā nelaime, kas apdraud valsts rītdienu. Krievijas publiskajā telpā sociālā darvinisma apjūsmošana tiek kategoriski nosodīta. Šajā ziņā ļoti svētīgu darbību veic pareizticīgā baznīca.

Arī mēs Latvijā nevaram žēloties, ka sociālā darvinisma fani tiktu vienīgi lutināti. Saprotams, pie mums sociālā darvinisma teorijas stutēto genocīdu pret tautu ļoti pamatīgi ietekmē patriotiskas un nacionāli atbildīgas politiskās un cita veida elites trūkums, kā arī inteliģences mazasinība. Bet visvairāk tas, ka mums nav sava neatkarīga valsts un ne visai spirgto tautu tas pilnā mērā apmierina. Bet tāpēc tautai ir jārēķinās, ka tā var karāties uz sociālā darvinisma āķa, kā man patīk sacīt, līdz pasaules galam. Ja tauta būtu spirgtāka un suverēns sociālais spēks, tad tā gribētu un spētu pretoties sociālā darvinisma āķa uzbrukumam. Jāņem ir vērā, ka tas nav vietējais āķis. Tas ir mūsu valstiskajā caurvējā nesen no citurienes ievazāts āķis. Latviešu intelektuālie spēki līdz XX gs.beigām neaizrāvās ar sociālo darvinismu.

Un pēdējais. Pamatoti var uzskatīt, ka aizvadītajos apmēram 100 gados cilvēki attīstītākajās valstīs nonāca apstākļos, kad nefunkcionē dabiskā izlase. Medicīna, antibiotikas, pārtikas programmas, dzīves materiālā līmeņa pieaugums ir galvenie faktori, sekmējot mirstības (un arī dzimstības) samazināšanos. Droši var teikt, ka attīstītākajās valstīs tagad vairs neeksistē dabiskā izlase vēsturiski klasiskajā variantā. Tādējādi izdzīvošana pārstāja būt atkarīga no cilvēku genotipa. Tā lomu, tēlaini sakot, uzņēmās kultūras genotips – kultūras spēja palīdzēt izdzīvot cilvēkiem un pēc iespējas ērtāk adaptēties dzīves vidē. Tagad cilvēku dzīve ir atkarīga no kultūras. Precīzāk – kultūras adaptācijas perfektuma. Dabiskās izlases vietā ir stājusies kultūra ar saviem adaptācijas instrumentiem. Arī sociālais darvinisms un tā aprūpētais jaunā tipa nacionālais genocīds ir atkarīgs no kultūras. Ja kultūra ir tendēta nodrošināt visiem cilvēkiem relatīvi vienādas eksistenciālās iespējas, tad minētajām destruktīvajām izpausmēm kā apzināti īstenotiem sociālajiem projektiem (pie mums – likumdošanas līmenī) nav gandrīz nekādas izredzes ietekmēt ļaužu likteni. Viena daļa no Latvijas tautas ir piedzīvojusi tādus laikus. Viena daļa nav piedzīvojusi un varbūt arī nekad nepiedzīvos.

Arturs Priedītis
/06.03.2015/

Avots:
http://blog.artursprieditis.lv/?p=2276

Informācijas aģentūra
/20.03.2015/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par un Pret: bērnu tirdzniecība Latvijā

00453_Par_pretTV raidījuma “Par un Pret” 09.03.2015 izlaidums bija veltīts bērnu tirdzniecības un ļaunprātīgas bērnu izņemšanas no ģimenēm tēmai. Raidījumā piedalījās un par savu pieredzi stāstīja bijusī Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra darbiniece, uzticības tālruņa vadītāja Inta Biezā, kā arī advokāte Krista Mīlberga (http://kristamilberga.com/ ).

Raidījumā Inta Biezā pastāsta par dažām RBTAC darba epizodēm. Tajā visa cita starpā tiek nosaukti arī daži no Latvijas bērnu adopcijas uz ārzemēm veicinātājiem – Ainārs Baštiks (baptistu mācītājs, LC/LPP biedrs, tuvs Aināra Šlesera līdzgaitnieks, bijušais Bērnu lietu ministrs, kura laikā tika izveidota esošā bērnu “aizsardzības” sistēma, kuras stūrakmens ir VBTAI; 2011.gadā kļuva par Rīgas vicemēra Andra Amerika padomnieku bērnu un ģimenes jautājumos), Olafs Brūveris (bijušais Valsts cilvēktiesību biroja direktors  un pēc tam Sarkanā krusta vadītājs), Almers Ludvigs (teologs, LC/LPP biedrs, bijušais Bērnu lietu ministrijas parlamentārais sekretārs un Rīgas vicemērs) un Inese Šlesere (visi bija organizācijas Bakners amatpersonas). Advokāts, kura vārdu ētera laikā Inta Biezē neatcerējās visdrīzāk ir bērnu lietās specializējušais un ārzemju adopcijas atklāti slavinošais Bruno Liberts.

Raidījumu var noskatīties te:

Raidījums sākās ar vadītāja jautājumu vai patiešām pastāv bērnu tirdzniecība uz ko raidījuma dalībnieki saprotamu iemeslu dēļ atbildēja ne pārāk veiksmīgi. Jā, pastāv bērnu tirdzniecība caur adopcijas procedūrām. Tā pastāv visā pasaulē, arī Latvijā un tā ir viens no iemesliem kādēļ tiek veikti daudzi noziegumi pret ģimenēm un bērniem. Par to pirmkārt liecina gan daudzu adoptētāju liecības un izrunāšanās par to, ka viņi maksā lielu naudu par adoptētajiem bērniem, gan pašu adopcijas kantoru tieši un netieši sniegtā informācija – viņi par saviem pakalpojumiem prasa naudu. Kā tas notiek ASV labi ir parādīts Konstantīna Sjomina filmā “Mamma Amerika”, kurā par adopcijas lietām stāsta paši amerikāņi, tai skaitā arī to kā maksāja par bērnu naudu, saprotot, ka bērns tiek pirkts kā prece (http://www.youtube.com/watch?v=q6XdF239uq8 ). Pēc Krievijas bērnu ombuda sniegtās informācijas viena baltā bērna cena ASV adopcijas aģentūrās 2013.gadā bija 150000 dolāru. Vietējiem adopcijas biznesmeņiem no tās varētu tikt apmēram 20 – 40 tūkstoši.

Ja runā par Latviju, tad ir arī tiešas liecības, kuras liecina par bērnu tirdzniecību, kurām neviena atbildīgā institūcija vērību nepievērš. Piemēram, meitene no Viesītes audžu ģimenes, kura viesģimeņu programmu ietvaros vairākkārtīgi viesojās ASV, stāstīja kā amerikāņi sadusmojās, kad viņa attiecās tikt adoptēta, un teica: “Mēs par tevi esam samaksājuši lielu naudu.”

Vēl cita liecība: pie bijušā Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centra direktora ieradās cilvēki, kuri, runājot pietiekami atklāti par savām biznesa interesēm, mēģināja sarunāt “sadarbību” bērnu adoptēšanas procesā. Tāpat viņam ir piedāvāts kukulis, lai viņš neradītu šķēršļus bērnu adopcijai uz ārzemēm.

Ja tiešu atklātībā nonākušu gadījumu, kas liecina par bērnu tirdzniecību (kad tieši un atklāti tiek runāts par samaksu par bērnu), nav nemaz tik daudz (un skaidrs kāpēc), tad netiešu gadījumu ir vairāk kā pietiekami. Tie ir gadījumi, kad atbildīgās personas veic nesaprotami neiejūtīgu, cietsirdīgu un bieži pat nelikumīgu darbību pret ģimenēm un bērniem. Ja zinām, ka par adopcijām var nopelnīt lielu naudu, tad šo darbību jēga kļūst saprotama. Pašreiz atklātībā ir nonākuši pietiekami daudz šāda tipa gadījumu, bet pirmais bija Intas Biezās mazliet pieminētais Sergeja Solovjova gadījums, kuru izpētot Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centra darbinieki arī nonāca līdz secinājumam, ka Latvijā tiek praktizēta bērnu tirdzniecība, kuru piesedz visaugstākā līmeņa amatpersonas un politiķi.

Viss sākās ar to, ka Sergeja Solovjova māsa, satraucoties par brāļa likteni, griezās pēc palīdzības RBTAC. Tā kā ierindas darbinieki netika galā ar problēmu, to savā pārziņā ņēma centra direktors Jānis Gulbis. Meitene pastāstīja, ka viņas brāli, kurš atradās Inčukalna bērnunamā (toreizējais direktors Aivars Auzenieks), grasās vest uz Ameriku, ko viņa negribēja pieļaut. Sergejam bija arī dzīva vecmāmiņa un pat tēvs, kurš bija aizbraucis uz Krieviju. Vecmāmiņa bija gatava ņemt mazdēlu pie sevis. Gulbis piezvanīja toreizējai Rīgas bāriņtiesas vadītājai Spodrai Kasigkaitei, kura sāka stāstīt, ka Sergejs Solovjovs ir smagi slims, ka viņš drīzumā kļūšot akls un ka vienīgais risinājums ir ārstēšanās ārzemēs, ko nodrošināšot adoptētājs. Meitene savukārt stāstīja, ka puika ir ne tikai vesels, bet labā fiziskā formā, ar labiem sportiskiem sasniegumiem un ka ar redzi viņam viss ir kārtībā. Galā beigās Gulbis pieprasīja līdz apstākļu noskaidrošanai iesaldēt Sergeja Solovjova adopcijas procesu, kas visrupjākā veidā tika pārkāpts – drīzumā bērns tika izvests no valsts.

Velga Gailīte

Velga Gailīte

Izmeklējot šo gadījumu RBTAC atklāja toreizējo bērnu adopcijas shēmu, kur bija iesaistīta Rīgas bāriņtiesas vadītāja, viens “superārsts”, kurš deva visdažādākās diagnozes par bērnu slimībām, tiesnese (Velga Gailīte), kura deva Rīgas bāriņtiesai labvēlīgus spriedumus un kura bija Rīgas bāriņtiesas vadītājas meita, kā arī citas personas, tai skaitā toreizējā Tieslietu ministrijas darbiniece Ārija Iklāva, kura apstiprināja katru ārzemju adopcijas gadījumu. Tāpat tika atrastas interneta mājas lapas, kur bērni atklāti tika piedāvāti pārdošanai – ar aprakstiem un cenām. Visa tā rezultātā izdevās panākt, ka adopcijas uz ārzemēm tiek iesaldētas uz gadu, bet Rīgas bāriņtiesas vadītāja tiek nomainīta. Ar to viss arī beidzās. Nekādas citas pārbaudes veiktas netika, neviens sodīts netika, mēģinājumi to panākt atdūrās kā pret sienu, bet adoptētāji piemērojās jaunajiem apstākļiem un turpināja iesākto, nepieļaujot tik rupjas un primitīvas kļūdas. Tā sākās RBAC cīņa pret bērnu tirdzniecību caur adopcijas procedūrām, kas beidzās 2009.gadā, kad Nila Ušakova Rīgas dome likvidēja RBAC (te apraksts par to un deputāti, kuri atbalstīja šo lēmumu: http://www.mediafire.com/view/58h3dd639v3zu66/Nakotnes_varda_2009_10.pdf ).

Vēlāk Sergeja māsa centās noskaidrot sava brāļa likteni, par to tika rakstīts presē (http://www.antijujuagency.org/2013/04/blog-post_1579.html ) un viņa pat griezās ASV vēstniecībā, bet bez rezultātiem. Pat vairāk, advokāts Bruno Liberts viņai esot draudējis ar nepatikšanām, ja viņa turpinās brāļa meklēšanu.

Visbeidzot par bērnu tirdzniecību liecina arī atklātais, visiem zināmais un neslēpjamais adopcijas process. Tā kā adopcija tiek pozicionēta kā pietiekami sarežģīta juridiska procedūra, kur ir jānoformē daudz dokumentu, tad ar to nodarbojas juristi. Viņi par saviem pakalpojumiem ņem samaksu, kura ne ar ko nav ierobežota (“brīvais tirgus” taču). Attiecīgi advokāts var pieprasīt vienalga kādu summu par saviem pakalpojumiem – desmitus un simtus tūkstošus, un specifiskos gadījumos pat miljonus. Šo naudu savukārt viņš var izmantot vēlamā rezultāta panākšanai, sākot no stimulējošiem pasākumiem, lai tiktu pieņemti vajadzīgie lēmumi, un beidzot ar apstākļu radīšanu konkrēta vai vajadzīgās kvalitātes bērna iegūšanai.

Tas viss ir teorētiski iespējams, to ir ļoti grūti pierādāmi konstatēt un ir grūti atrast kriminālpantus par ko vainīgās personas saukt pie atbildības. Un vai tiešām kāds domā, ka kapitālisma apstākļos, kad atklāti tiek propagandēta ambiciozitāte, veiksmīgums par katru cenu, dzīšanās pēc peļņas, daļa cilvēku, kas to spēj, neizmantos šīs teorētiski iespējamās iespējas? Kas viņus no tā atturēs? Morālie apsvērumi? Prakse rāda, ka neattur un ka tādi maitas atrodas pietiekami lielos daudzumos.

Par bērnu tirdzniecību netieši liecina arī prakse, kas ir vērsta uz ārzemju adopciju veicināšanu, adopcijas šķēršļu mazināšanu, un vēršanās pret cilvēkiem, kuri to kritizē vai tam iebilst. Adopciju ēnu puses tiek noklusētas un tiek likti šķēršļi konkrētu noziegumu pret ģimenēm un bērniem publiskošanai (tiek slēpta informācija, cilvēki tiek iebiedēti un pat ir bijuši mēģinājumi tieši vērsties pret mēdijiem). Bet, ja neizdodas novērst publiskošanu, tad atbildīgās institūcijas tāpat lietas labā neko nedara. Reālas izmeklēšanas netiek veiktas un vainīgie netiek sodīti. Lielākais, ko var ar lielām pūlēm panākt – atgūt atņemtu bērnu un panākt kāda ierēdnīša atlaišanu vai pazemināšanu amatā.

Nepilnības un dažādi pārkāpumi ir jebkurā sistēmā. Tā bija, ir un būs, bet labdabīga sistēma no ļaundabīgas atšķiras ar to, ka labdabīga sistēma meklē sevī nepilnības, rūpīgi izmeklē katru nopietnu ziņojumu par pārkāpumiem un veic vainīgo personu sodīšanu vai atbrīvojas no tām. Latvijas bērnu lietu sistēmā viss notiek pretēji, katru neapmierinātību sākumā cenšas noslāpēt, bet ja tā kļūst par sūdzību, tad to ignorē un formāli atrakstās, un pret neapmierināto, ja ir tāda iespēja, tiek vērstas sankcijas (piemēram, audžuģimenēm tiek atņemts audžuģimeņu statuss). Visbeidzot pati sistēma tiek mainīta nevis virzienā, lai nepieļautu pārkāpumus, bet gan virzienā, lai mazinātu jaunu sūdzību rašanos un lai palielinātu savas pilnvaras un varu. Tāpēc nepārtraukti tiek palielinātas VBTAI un bāriņtiesu pilnvaras, bez šīs represīvās iestādes līdzsvarojošiem mehānismiem.

Viena no bērnu tirgotāju atrunām ir, ka “bērnam tā būs labāk”. Sak, drausmīgā Latvija, bet, lūk, tur (ASV, Francija, Itālija, Zviedrija, Norvēģija utt.) viss ir tik labi un skaiti utt. Tas tā nav. Tā ir maldināšana. Pirmkārt bērns nekādā gadījumā nedrīkst kļūt par tirdzniecības, naudisku un savtīgu attiecību objektu. Tas ir fundamentāls morāli – ētisks uzstādījums, kura neievērošana liecina par to, ka sabiedrībām vai cilvēkiem, kuri to neievēro, ir lielas problēmas ar morāli un ētiku (viņu morāle ir izkropļota, viņi ir morāli kropļi), un ka šādi indivīdi ir bīstami visai sabiedrībai. Otrkārt adopcija uz ārzemēm vienmēr pašam bērnam ir šoks un bieži vien ļoti sāpīgs šoks, pat, ja tur tik tiešām ir labi vai nav pārāk slikti apstākļi. Treškārt, ne vienmēr bērnus adoptē godprātīgi cilvēki. Adoptēt var gan ļauni un neiejūtīgi ļaudis, gan dzīvotāji uz pabalstiem, gan bērnu darba izmantotāji, gan seksuālie izmantotāji, gan suteneri, gan bērnu – karavīru sagatavotāji, gan cilvēku orgānu tirgotāji. Publiskotie gadījumi ar krievu bērniem rāda, ka gan ASV, gan Itālijā, gan citās valstīs ir pietiekami lielas problēmas ar pat cilvēcīgu attieksmi pret adoptētajiem bērniem un ka viņi tiek pat nogalināti. Pie tam jāņem vērā, ka mūsdienu Rietumu pasauli ir skārusi LGBT sērga un ka daudzās valstīs šīs perversijas piekopjošajām kopībām ir ļauts adoptēt bērnus. Šādu valstu pētījumi rāda, ka apmēram 30-35% LGBT “ģimeņu” tiek veikta vardarbība pret bērniem, liela daļa no kuras ir seksuāla vardarbība (salīdzinājumam vardarbība normālās ģimenēs ir apmēram 9%, kur seksuālā vardarbība ir mazākumā). Ņemot to visu vērā, lai teiktu, ka “tā būs labāk” ir jābūt stingrai kontrolei par adoptēto bērnu tālāko likteni. Vai tāda Latvijā ir? Nē nav. Lielākais, kas ir – pašu adopcijas kantoru rakstītas atskaites, kuras netiek pārbaudītas.

Galvenā bērnu tirdzniecības caur adopcijas procedūrām problēma ir apstāklī, ka tos maitas, kuri ar to nodarbojas, gandrīz nav iespējams pat teorētiski saukt pie kaut kādas juridiskas atbildības, jo, ja viņi visu juridiski korekti noformē, tad nav krimināllikuma panta, kuru pret viņiem piemērot. Piemēram, Zviedrija šo problēmu mēģināja risināt nosakot adopcijas noformēšanas pakalpojumu cenu griestus un tas ir vismaz kaut kāds risinājums. Latvijā, protams, nekas tāds nav darīts, lai gan atbildīgie ierēdņi par to ļoti labi zin. Attiecīgi vienīgais, kā pašreizējos apstākļos cīnīties pret bērnu tirdzniecību ir sabiedriskais nosodījums, publiskojot pārkāpumus un pārkāpējus, personiskā asinsatriebība un sabiedriskās liņču tiesas.

Avoti:

http://www.youtube.com/watch?v=y1UpQqOyQcw

https://infoagentura.wordpress.com/2013/02/07/tv-raidijums-par-bernu-tirdzniecibu/

https://infoagentura.wordpress.com/2012/12/05/par-bernu-tirdzniecibu/

http://www.antijujuagency.org/2013/04/blog-post_1579.html

http://www.mediafire.com/view/58h3dd639v3zu66/Nakotnes_varda_2009_10.pdf

https://infoagentura.wordpress.com/category/par-berniem/

Informācijas aģentūra
/20.03.2015/

Publicēts iekš !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Konference par alkohola pieejamības ierobežošanas politiku

00459_Pretalkoholisma_konference

03.03.2015 Saeimas Sarkanajā zālē notika konference „Ekonomiski un sociāli pamatota alkohola pieejamības ierobežošanas politika veselīgai sabiedrībai”. To rīkoja Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija un Saeimas Sociālo un darba lietu komisija sadarbībā ar Veselības ministriju un Pārresoru koordinācijas centru.

Konferences dalībnieki iztirzāja alkohola ierobežošanas politiku, Veselības ministrijas iniciatīvas alkohola kaitējuma mazināšanai sabiedrībā, kā arī alkoholisko dzērienu aprites uzraudzību un akcīzes nodokļa politiku Latvijā. Tāpat konferencē tika aplūkota Rietumvalstu pieredze alkohola kontroles un akcīzes nodokļa politikas jomā. Konferences dalībnieki runāja arī par alkohola kaitējumu sabiedrības veselībai un tā radītajiem ekonomiskajiem zaudējumiem.

Konferencē runāja Pēteris Vilks no Pārresoru koordinācijas centra, Alise Krūmiņa no Veselības ministrijas, profesors Jirgens Rēms (Jürgen Rehm) no Toronto universitātes Atkarības un psihiskās veselības pētniecības centra (Kanāda), Marje Josinga (Marje Josing) no Ekonomisko pētījumu institūta (Igaunija), Mindaugs Štelemēks (Mindaugas Štelemėkas) no Veselības pētījumu institūta (Lietuva) un Ilmārs Šņucins no Finanšu ministrijas. Tāpat konferencē uzstājās Veselības ministrs Guntis Belēvičš, Baiba Šmite-Roķe no Valsts ieņēmumu dienesta, Aija Pelne no Slimību profilakses un kontroles centra un Mārcis Trapencieris no Tabakas un alkohola kontroles Latvijas nacionālās koalīcijas. Konferences prezentācijas pieejamas arī te: http://www.mediafire.com/download/946odtccgrnlvfb/prezentacijas.zip

Konferences videoieraksts pieejams te: http://cdn.tiesraides.lv/20150303115021_saeima.lv.3_1_0.mp4 ; http://cdn.tiesraides.lv/20150303134121_saeima.lv.3_1.mp4

Īss konferencē paustā apskats ar komentāriem

Jāsāk ar to, ka ir labi, ka beidzot Latvijā par šīm tēmām tiek runāts, kaut vai šādā formā. Ja konferenci vērtē no divu prtetēju alternatīvu skatu punkta – konference ir un konference nav, tad viennozīmīgi labāk ka tāda konference ir, nekā nav, tāpēc prieks par to. Bet diemžēl ir arī “bet” par ko mazliet vēlāk.

Galvenās domas, kas tika paustas konferencē, ka pārmērīga alkohola lietošana nav laba, tāpēc tā ir jāierobežo un labākais veids kā to izdarīt ir Pasaules veselības organizācijas ieteiktais ceļš: caur nodokļiem jāpaaugstina alkohola cena, jāierobežo alkohola reklāma un jāveic plaša sabiedrības informēšana (īpaši jauniešu vidū) par alkohola lietošanas kaitīgumu. Šīs tēzes tādā vai citādā veidā vijās cauri daudzām konferences runām.

No konferences runātājiem vispirms ir jāmin Veselības ministrs Guntis Belēvičš, kurš pilnīgi pareizi norādīja, ka Latvijā ar alkohola lietošanu ir katastrofāla situācija un ka neko jēdzīgu Latvijā neizdosies radīt un izdarīt, neatrisinot šo problēmu. Kā risinājumu Belēvīčš min jau augstāk minēto Pasaules veselības organizācijas nodefinēto stratēģiju. Tik tālu viss būtu pieņemami, bet neizpratni rada apstāklis, ka Veselības ministrs uzsver, ka jācīnās ir ar “pārmērīgu” alkohola lietošanu, ar to netieši pasakot, ka mērena alkohola lietošana ir pieņemama. No tā savukārt izriet, ka ministrs neizprot alkoholisma problēmas būtību, ka nepieņemama ir alkohola lietošana jebkādos apmēros un ka mērķis ir jāuzstāda izskauts vispār alkohola lietošanu (tāpat kā smēķēšanu). Jā grūti realizējams mērķis (jeb kā moderni saka – ambiciozs), bet tas ir vienīgais pareizais risinājums, jo īpaši pašreizējajā katastrofālajā, sabiedrības pirmsnāves stāvoklī kādā Latvija atrodas.

Savukārt, runājot par nepieciešamību veikt izglītojošo darbu sabiedrībā, Belēvičš kā risinājumu piedāvā galīgu muļķību, pie tam ne savas kompetences sfērā. Pareizi norādot, ka ir nepieciešams ieviest skolās “Veselības mācību”, kurā ir jāmāca arī par alkohola kaitīgumu, ministrs pastāsta, ka ir runājis ar Izglītības ministrijas pārstāvjiem un viņi kā ierasts šādos gadījumos atrunājas ar mūžīgo un pamatoto atrunu par laika trūkumu mācību grafikā. Un te Belēvičš nāk klajā ar ideju atbrīvoties no “padomju atliekas” un samazināt skolēnu vasaras brīvlaiku – tad atradīšoties vieta gan “Veselības mācībai”, gan citiem vajadzīgiem priekšmetiem. Tikai Belēviča kungs laikam nav pazīstams ar Parkinsona likumiem un viņš neaizdomājas, ka pirmkārt tas būs tikai īslaicīgs risinājums, jo drīz vien arī šie laika logi tiks aizpildīti (visdrīzāk nebūt ne optimālākā veidā) un atkal būs tā pati problēma, bet bērniem tiks laupīta daļa no gaišā vasaras brīvlaika.

Laika deficīts mācību grafikā ir no fundamentālo problēmu loka, tāpēc ierēdņi, kad vajag atšūt kārtējo “reformatoru” vai negribas kaut ko darīt, var droši ar to atrunāties. Šīs problēmas būtība ir, ka no vienas puses mācību process un organizatoriskās metodes ir tādas kādas ir (nepilnīgas un pietiekami uzlabojams, ja tik tiešām uzlabo, nevis veic ķeksīšreformas vai nodarbojas ar kaitniecību ārzemju institūciju uzdevumā un interesēs), no otras puses laiks ir tik, cik ir, bet no trešēs puses mācāmā apjoms nepārtraukti pieaug gan objektīvu iemeslu dēļ (rodas jaunas zināšanas un nepieciešamības tās apgūt), gan arī subjektīvu iemeslu dēļ (politikāņu fiksās, nepārdomātās un nereti arī kaitīgās idejas). Ir acīmredzami, ka šīs fundamentālās problēmas risinājums ir visa mācību procesa un priekšmetu klāsta reāla optimizācija šī vārda pozitīvā izpratnē, ko ir ļoti grūti izdarīt. Tas ir milzu darbs, kurš ir jāveic ļoti rūpīgi un pārdomāti – tā, kā mūslaikos parasti vairs nestrādā.

Pie tam ir jāņem vērā, ka vairums cilvēku nav spējīgi uz šāda veida darbu un ir ātro un vienkāršo risinājumu piekritēji (viens no tādiem ir arī Guntis Belēvičš kā ir redzams no viņa nepārdomātā priekšlikuma). Tāpat ir jāņem vērā, ka fundamentālas pārmaiņas var būt aizsegs negodrprātīgiem vai ļaunprātīgiem cilvēkiem savu savtīgo vai kaitniecisko mērķu sasniegšanai – veicot šādu fundamentālo reformu ir iespējams ātri un pamatīgi iznīcināt to labo, kas vēl Latvijas izglītības sistēmā ir saglabājies no tik daudz peltajiem Padomju laikiem.

Tālāk ir jāsecina, ka Guntis Belēvīčš mēģina iet standarta birokrātisko ceļu definētā mērķa sasniegšanai, bet ir arī cits. Piemēram, pietiekami daudz ko var patiešām izdarīt arī bez “Veselības mācības” ieviešanas skolās. Par alkohola un tabakas kaitīgumu bērniem var pastāstīt 1-3 stundu laikā, šādu lekciju var izveidot 1-4 nedēļu laikā (lūk viens gatavs variants, ko var jau izmantot: http://www.mediafire.com/download/96wlev0rki4id6q/Alkohols_cigaretes.ppt ; https://infoagentura.wordpress.com/2014/10/15/par-alkohola-un-cigaresu-navejoso-ietekmi/ ), to var ierakstīt video un ielikt internetā, izsūtīt skolām un izplatīt sociālajos tīklos. Galu galā pārraidīt pa TV. Var izdot broišūras un izdalīt visiem skolēniem. Var uzfilmēt pamācošus video, kā tas tika izdarīts Krievijā (http://www.youtube.com/watch?v=7T8NQpx0BVk ), un izplatīt gan internetā, gan pa TV kā sociālās reklāmas. Visbeidzot var apbraukāt visas skolas un lasīt šīs lekcijas klātienē. Viena, divu gadu laikā 2-4 lektori šādi var izglītot vairumu Latvijas skolēnu. Tā, ka šī problēma ir pietiekami vienkārši atrisināma arī bez “Veselības mācības” ieviešanas, ja vien grib to izdarīt un dara.

Par Alises Krūmiņas no Veselības ministrijas runu nebūtu nekass īpašs, ko teikt, ja vien viņa neatļautos pateikt to, ko Veselības ministrijas pārstāve teikt nedrīkst: “… mēs zinām, ka ir atsevišķi pierādījumi par alkohola pozitīvu ietekmi uz veselību…” Kas ir tie mēs un kur ir alkohola veselīgums?! Tas, ka alkohola lobijs plašās tautas masās reklamē alkohola lietošanu, tai skaitā arī izmantojot pseidozinātniskus pētījumus, ka alkohola lietošana nav kaitīga vai ir pat veselīga, ir viens, bet speciālistam un Veselības ministrijas pārstāvim nāktos zināt, ka tas tā nav. Ja šādu cilvēku rokās, kuri tā uzskata un kuri atļaujas publiski izteikt šādus apgalvojumus, atrodas rūpes par sabiedrības veselību, tad ir bēdīgi un kādu pozitīvu rezultātu veselības aizsardzības sistēmā ir grūti sagaidīt.

Konferences “nagla”, ja tā var teikt, bija profesors Jirgens Rēms no Toronto universitātes, kurš pastāstīja par nodokļu ietekmi uz alkohola patēriņu un Rietumvalstu pieredzi šai jomā. Kopumā noderīga uzstāšanās, tikai arī Rēms, līdzīgi kā Belevičš un daudzi citi neizprot, ka ir jāuzstāda mērķis panākt, lai maksimāli liels cilvēku skaits vispār nekad un necik nelietotu alkoholu. Rēms saka: “Es nerunāju par to, ka alkoholu būtu jāaizliedz…”, lai gan šāda pieeja nav nemaz tik nepieņemama un neefektīva kā to iztēlo mērenā alkoholisma adepti.

Kvalitatīvi “nekāda” bija Aijas Pelnes uzstāšanās no Slimību profilakses un kontroles centra – garlaicīga un maz ko pasakoša. Pašu vērtīgāko Pelnes kundze pateica pašā sākumā, paužot patiešām no sirds nākošu viedokli par situācijas katastrofiskumu: “Man šī problēma šķiet tik neatrisināma, ka bail paliek.”

Kā galvenie konferences antivaroņi jāmin Marje Josinga no Ekonomisko pētījumu institūta (Igaunija) un Baiba Šmite-Roķe no Valsts ieņēmumu dienesta.

Igaunijas pārstāve pirmkārt neko jēdzīgu pēc būtības tā arī nepateica, bet pats galvenais, ka Josingas kundze demonstrēja uzkrītošu neieinteresētību problēmas būtībā un tik pat uzkrītošu ieinteresētību kā Igaunija ārēji izskatās uz citu kaimiņu fona. Citiem vārdiem sakot, igauņi uz konferenci bija atsūtījuši amorālu, mazkopetentu karjeristi, kura mēģināja “zīmēties” uz citu fona.

Runājot par katastrofāli augsto Igaunijas alkohola patēriņa līmeni, Marje Josinga ciniski smīkņāja un norādīja, ka redz Lietuvā šis rādītājs ir ievērojami augstāks (visaugstākais ES), it kā no tā Igaunijai būtu mazāk problēmu un it kā tādēļ igauņi tiktu mazāk debilizēti ar alkoholu. Tālāk Josinga salīdzināja Igaunijas rādītājus ar Somiju, kas ir līdzīgi, piebilstot, ka, ja somiem būtu tik pat liberāli likumi kā Igaunijā, tad viņiem noteikti alkohola patēriņš būtu ap 20 litriem uz iedzīvotāju, nevis 11. Iespējams tas tā arī ir, bet te ir jāuzteic somi, ka viņi vismaz kaut ko dara, bet igauņiem šai ziņā pilnīgi noteikti nav ar ko lepoties, bet diez vai tādi personāži kā Josinga to pat spēj saprast.

Savukārt Valsts ieņēmumu dienesta pārstāve Baiba Šmite-Roķe atklāti un uzstājīgi pauda plaši izplatītu, mazisku, amorālu un cinisku viedokli, ka galvenais ir nauda, bet veselība pēc tam. Pēc Šmites-Roķes teiktā svarīgākais ir nevis samazināt alkohola patēriņu, bet “tikt galā ar nelegālo alkohola tirgu”. “Vispirms cīnāmies ar nelegālo tirgu, bet tikai pēc tam domājam par alkohola patēriņa samazināšanu. (…) Mums ir svarīgi iekasēt nodokļus no patērētā nelegālā alkohola”. Šādus ierēdņus vajadzētu nekavējoties atlaist un nekad vairs valsts pārvaldē nepieņemt, bet šāda veida nostāja diemžēl ir pietiekami plaši izplatīta, kas arī ir viens no iemesliem, kādēļ Latvijā viss notiek, tā kā notiek. Lai gan Baiba Šmite-Roķe to atklāti nepateica, pēc viņas uzstāšanās ir redzams, ka viņa ir alkohola akcīzes nodokļa palielināšanas pretiniece, kas centīsies to nepieļaut (jo tas palielinās nelegālo tirgu, kura samazināšana ir prioritārāka nekā sabiedrības veselība).

Visbeidzot ir arī jāpasaka, ka konference ir vērtējama arī no cita skatu punkta kā pārāk nepilnīga. Paliekot pie jau iepriekš paustā pozitīvā vērtējuma, to var apskatīt arī no ideālā un nepieciešamo darbību minimuma skatu punkta (respektīvi – kas būtu jāizdara, lai reāli risinātu problēmu). Šādi raugoties ir jāatzīst, ka konference bija par maigu, stipri nepietiekama un ka pašas galvenās lietas tajā tā arī netika pateiktas. Pirmkārt, vispār netika izskaidrots kādēļ alkohols ir kaitīgs (bet vairums taču nemaz to nezin) un kādas tam ir sekas un, otrkārt, netika definēts mērķis panākt maksimāli liela skaita cilvēku atradināšanu no alkohola lietošanas vispār. Ja šis mērķis tiktu uzstādīts, tad līdzekļi tā sasniegšanai būtu pavisam citi. Šādu mērķi ir iespējams sasniegt kā to rāda pietiekami daudzu valstu pieredze, tiesa gan ne ar klasiskajām Rietumvalstu metodēm, kuras, saucot lietas īstajos vārdos, ir jau nodzērušās (pasaules valstu analīze pēc alkohola patēriņa ir pieejama te: https://infoagentura.wordpress.com/2014/08/18/alkohola-paterina-raditaji-pasaule-who-atskaite-2014/ ; http://www.mediafire.com/view/t227ywwlvwix8cv/Alkohola_pat.xls ).

Un tagad ir jāpiemin politiskais motīvs, kurš, iespējams, ir noteicošais gan tam, ka šāda konference vispār notika, gan arī tam kādēļ tā bija tik nepilnīga. Droši apgalvot, ka tas ir tieši tā nevar, bet pamats izteikt šādu versiju diemžēl ir. Cerams, konferences organizatori ar savu rīcību pierādīs pretējo.

Viens no galvenajiem starptautiskās politikas dienas kārtības jautājumiem ir Rietumvalstu attiecības ar Krieviju, kuras strauji pasliktinās. Latvijai šai bēdu lugā ir ierādīta NATO placdarma un stulba rējējsuņa funkcija, kurš atklāti pauž viedokli, kuru Rietumvalstis kautrējas vai baidās izteikt. Tāpēc Latvijā ļoti intensīvi tiek propagandēts antikrieviskums un antipadomisms, mēģinot parādīt, ka Krievijā viss ir slikti un viss, kas saistīts ar Krieviju, ir slikts. Bet Latvijai, līdzīgi kā visām Rietumvalstīm, ir ļoti daudz savu problēmu, kuras Krievijā tiek risinātas labāk. Tā kā Latvija atrodas blakām, Latvijā ir daudz krievvalodīgo iedzīvotāju un pietiekami liela Krievijas informatīvās telpas ietekme, tad informācija par to Latvijā tomēr nonāk un cilvēkiem ir iespēja salīdzināt, kas var novest līdz secinājumiem, kuri Latvijas proamerikāniskajai valdošai kliķei ir galēji neizdevīgi. Proti, ka cilvēki Latvijā tiek plaši un nekaunīgi muļķoti. Viens no šādiem “sāpīgajiem” jautājumiem ir alkoholisms un cīņa pret to (cits – bērnu aizsardzība; vēl cits – tradicionālās vērtības).

Krievijā alkohola patēriņš ir tik pat liela vai pat lielāka problēma, bet tai pat laikā Krievijā ir arī ļoti spēcīga pretalkoholisma kustība ar spēcīgiem teorētiskajiem un izglītojošiem materiāliem. Tie, protams, nonāk arī spriestspējīgāko Latvijas iedzīvotāju redzeslokā. Ar idiotiem, kuri uz materiāliem no Krievijas pat virsū neskatās, atzīstot tos pēc noklusējuma par nederīgiem, viss ir skaidrs, bet ir tomēr pietiekami daudz cilvēku, kuriem šāda tipa kompleksi nav tik izteikti. Tad, lūk, viņiem ir iespējams iepazīties ar Krievijas materiāliem un pieredzi un konstatēt, ka Latvijā šajā jomā ir gandrīz absolūts klusums. Nekā. Tas savukārt var izraisīt pamatotas pārdomas par latviešvalodīgās informatīvās telpas kvalitāti un latviešu spēju risināt nopietnas problēmas, kas ļoti runā pretī proamerikāniskai antikrieviskuma propogandai, kas visa cita starpā mēģina sēt latviešos nepamatotu pārākuma sajūtu pār krieviem un iedomību. Tāpat no tā var rasties likumsakarīgs jautājums t.s. “patriotiem”, kādēļ viņi ne velna nedara šīs ļoti būtiskās problēmas risināšanā.

Tad, lūk, lai varētu teikt, ka kaut kas tiek darīts, var uztaisīt, piemēram, konferenci par tēmu un varbūt pat izdarīt vēl ko labu (piemēram, pacelt akcīzes nodokli). Pie tam, ja kādu nevēlamu vai mazvēlamu parādību nevar novērst, tad vajag uzmesties par tās vadoni. Lūk, tāpēc arī konference.

Bet kāpēc tik nepilnīga? Tāpēc, ka Rietumvalstu valdošajos slāņos ir pārliecība, ka cilvēku uz zemeslodes ir pārāk daudz un to skaits ir maksimāli jāsamazina, tāpēc īpaši rūpēties un gādāt par tiem nevajag. Alkoholisms šai ziņā ir labs iedzīvotāju skaita samazināšanas līdzeklis (viens no). Tāpēc to plaši reklamē un tāpēc pret to reāli necīnās un necīnīsies. Bet tā kā ir gana daudz naivu sapņotāju, kas to nesaprot un negrib saprast, viņiem tiek imitēta cīņa ar alkoholismu (un citām negatīvām sabiedriskām parādībām). Deklaratīvi it kā tiek pasludināts, ka lietot alkoholu nav labi, it kā tā lietošana tiek ierobežota, bet praksē tas tiek plaši reklamēts un efektīvākās pretalkoholisma metodes netiek izmantotas. Iespējams tieši tāpēc arī konference ir nepilnīga, jo reālu rezultātu sasniegt nemaz nav nepieciešams – lai jau muļķa pūlis nodzeras un atbrīvo dzīves telpu tiem, kuri saprot, ka lietot alkoholu jebkādos daudzumos ir galvenokārt augstākā mērā stulbums.

Šai sakarā vēl jāpiemin, ka cīņa tikai pret “pārmērīgu dzeršanu” netieši un reizēm tieši pieļauj “mērenu dzeršanu” un tādējādi apdraud (kā “saprātīgs” un “ne tik radikāls” risinājums) cīņu pret alkohola lietošanu kā tādu, kas savukārt ir viens no patiesi labklājīgas sabiedrības esamības priekšnosacījumiem, jo īpaši sabiedrībā, kura ir dziļi slima, tai skaitā arī ar alkoholismu. Latvijas sabiedrībai, ja tā grib izdzīvot, patiesībā nemaz nav citas izejas kā tikai uzsākt reālu cīņu pret alkoholismu, jo pretējā gadījumā viens pats alkoholisms jau pietiekami tuvā laikā to iznīcinās (bet reāli latvijiešiem ir vēl arī virkne citu nopietnu, nāvējošu problēmu).

Daži priekšlikumi kā ievērojami samazināt alkohola un tabakas izstrādājumu patēriņu

1. Alkohola un cigarešu  pārdošana, uzrādot personapliecinošus dokumentus. Rietumumāniem šim priekšlikumam vajadzētu patikt, jo tas ir plaši izplatīts ASV. Tas ir, pērkot alkoholu, obligāti un vienmēr ir jāuzrāda personapliecinošs dokuments (vai labāk – tikai pasi), nevis tikai kaut kādu nosacījumu gadījumā. Tas ir, pat ja alkoholu pērk, piemēram, 40 gadīgs vīrietis, viņam tāpat ir jāuzrāda personapliecinošs dokuments. Ja nav – alkohols pārdots netiek. Ja tas tiek pārkāpts – sods. Šādas normas izpildi ir vienkārši kontrolēt, jo tā ir jāizpilda vienmēr, bez izņēmumiem. Vēl jo vienkāršāku to padara veikalos esošās videokameras. Kā ieguvums te ir papildus šķērslis alkohola iegādei (daudziem var nebūt līdzi dokumenti) un pats galvenais, ierobežojuma pārdot alkoholu nepilngadīgajiem droša un gandrīz pilnīga izpilde. Šādā gadījumā nevar rasties situācijas un atrunas, ka “viņš izskatījās pilngadīgs” utt., dokumenti jāuzrāda vienmēr un miers.

2. Alkohola un cigarešu pārdošana ar individuālu uzskaiti. Attīstot domu par alkohola un cigarešu pārdošanu vienmēr, uzrādot personapliecinošu dokumentu, var reģistrēt visas personas, kuras ir iegādājušās alkoholiskos izstrādājumus un cigaretes. Mērķis – radīt vēl papildus šķēršļus alkohola realizācijā, kas palielina tā izplatīšanas grūtības, kā arī precīzi noteikt tās personas, kuras pērk alkoholu. Ar nelielām korekcijām šīs personas visbiežāk arī būs tās, kuras lieto alkoholu. Tas savukārt dos iespēju gan veikt alkoholiķu publisku kaunināšanu, gan arī veikt profilaktisku darbu ar tiem. Pie tam šāda sistēma daudziem mērenajiem alkoholiķiem var radīt pamatotu vēlmi atbrīvoties no sava ieraduma vai samazināt to.

Praktiski šī ideja dzīvē varētu izskatīties sekojoši: pērkot alkoholu, indivīds uzrāda pasi, bet mazumtirgotājs reģistrē kurš kādu alkoholu un cik daudz ir nopircis. Šos datus tirgotājam ir jāuzkrāj un jānodod standartizētā elektroniskā formā VID, kas to ievada legālo narkotisko vielu pircēju reģistrā (tas reāli arī palīdzētu cīņā ar nelegālo alkoholu un akcīzes nodokļa nenomaksām). Šo datus tad vēlāk var visādi izmantot, tai skaitā arī publiskojot personas, kuras patērē alkoholu un tabakas izstrādājumus virs noteiktas normas. Piemēram, var izveidot interneta mājaslapu, kurā ir uzrādītas personas, kuras ir nopirkušas virs 20 litriem alkoholisko dzērienu un 50 cigarešu paciņām gadā. Šādas sistēmas gadījumā var ieviest arī juridiskus terminus alkoholiķis un smēķētājs, kas dotu jaunas un pats galvenais taisnīgas iespējas samazināt valsts atbalstu kaitīgo paradumu veicināšanā un palielināt to jomās, kas veicina veselīgu dzīvesveidu.

3. Alkohola un tabakas izstrādājumu reklāmas aizliegšana.

4. Alkoholisko un tabakas izstrādājumu produktu nosaukumu stingra reglamentācija un estētiski pievilcīga iepakojuma noformējuma aizliegums. Tas ir, jānoliedz šiem produktiem piešķirt ražotāja izdomātus nosaukumus un veikt ražotāja izdomātu ārējo noformējumu, un stingri jāreglamentē tie ar likumu. Nosaukumu jāpiešķir kādai valsts institūcijai pēc sekojoša principa “reglamentēts nosaukums” + numurs pēc kārtas. Tā, piemēram, alu “Lāčplēsis” varētu apsaukt par “Alus narkotisko dzērienu Nr 11”, kur “Alus narkotiskais dzēriens” tiek piešķirts visām substancēm, kuras atbilst alus raksturlielumiem, bet “11” ir numurs pēc kārtas attiecīgajā reģistrā. Līdzīgi jāreglamentē arī noformējums, piemēram, bezkrāsaina puslitra plastmasas pudele ar melnu etiķeti pa vidu uz kuras uzraksti ir tikai baltā krāsā. Pa vidu lieliem burtiem jau minētais dzēriena nosaukums. Apakšā sīkākiem burtiem ražotāja nosaukums, sastāvs, ražošanas tehnoloģija un īss īpašību apraksts. Atsevišķi standartizēta etiķete (aliem viena, degvīniem cita, vīniem cita utt.), kurā īsi, kodolīgi un skarbi ir aprakstīts konkrētā dzēriena lietošanas ietekme un sekas. Piemēram, alum, ka tas dēļ sievišķā hormona esamības vīriešus padara sievišķīgus un izraisa impotenci, bet sievietēm izraisa neauglību. Cigaretēm, ka to lietošana vīriešiem izraisa impotenci, insultu līdz pat pilnīgai paralīzei, gangrēnu ar locekļu amputāciju utt. Visiem alkoholu saturošiem dzērieniem, ka to lietošana neatgriezeniski iznīcina smadzeņu šūnas un ka ar katru izdzertā alkohola devu cilvēks paliek stulbāks par attiecīgās devas daudzumu. Utt.

5.Administratīva sodīšana par atrašanos alkohola reibumā. Mērena administratīva soda paredzēšana par atrašanos alkohola reibumā. Piemēram, par atrašanos alkohola reibumā no 0,5 līdz 0,8 promilēm sods 30 Eiro, 0,8- 1,2 promiles 40 Eiro, bet virs 1,2 promilēm 60 Eiro. Kontrolē policija, izmantojot alkometrus. Pārbaudes tiek veiktas sabiedriskās vietās un izsaukumu gadījumā.

6. Smēķēšanas aizliegums sabiedriskās vietās, kā arī bērnu un nesmēķētāju klātbūtnē. Par pārkāpumu – administratīvs sods, piemēram, 50 Eiro.

7.Alkohola un tabakas izstrādājumu pirkšanas un lietošanas aizliegums sievietēm līdz 30 gadu vecumam. Ļoti vēlams ieviest, jo alkohols ir galvenais iemesls kroplu bērnu dzimšanai. Sieviete lietojot alkoholu un smēķējot bojā savu nākamo bērnu veselību un palielina iespēju, ka viņai var piedzimt kropls vai nedzīvs bērniņš. Par lietošanas pārkāpumu administratīvs sods un iespējams papildus arī atsevišķa uzskaite un darbs ar jaunajām alkoholiķēm/smēķētājām (administratīvi sodītas vairāk kā trīs reizes). Sākumā lekcijas un pārliecināšana nelietot alkoholu un nesmēķēt kaut vai savu nākamo bērnu labā. Ja tas nelīdz un jaunā sieviete turpina sevi indēt, tad jāmotivē neradīt bērnus.

8. Antialkoholisma un antismēķēšanas propaganda. Informatīvi materiāli, regulāri raksti presēs, bezmaksas bukleti ārstniecības iestādēs, sociālās reklāmas rullīši internetā, TV un kinoteātros. Antialkoholiskās lekcijas skolās, uzņēmumos, pašvaldībās. Tā realizācijai varētu izveidot speciālu veselīga dzīvesveida propagandas aģentūru.

9. Alkohola un tabakas izstrādājumu pārdošana tikai specializētos veikalos. Tas ievērojami sašaurinātu piedāvājumu (alkohols un tabaka nebūtu pieejami lielveikalos un bvenzīntankos) un atvieglinātu kontroli. Papildus var reglamentēt šādu veikalu darba laikus, piemēram, tikai no pirmdienas līdz ceturtdienai no 10:00 līdz 16:00. Var vēl noteikt limitētu šādu veikalu skaitu un cik tādi var būt uz noteiktu teritoriju. Šāda tipa tiesiskais regulējums pašreiz jau eksistē aptiekām.

Būtisks ir jautājums vai nevajadzētu aizliegt alkohola un tabakas patēriņu vispār. Mērenie alkoholiķi, smēķētāji, kā arī alkohola un tabakas lobijs šādu iespēju kategoriski noraida, sakot, ka tas neatrisināšot problēmu un ka tādā gadījumā tikšot radīti apstākļi nelegālā tirgus attīstībai. Daļēji tas tā ir, bet kopumā šāds arguments ir nepatiess, jo pat spēcīga nelegālā tirgus apstākļos totāls aizliegums rada pozitīvas sekas sabiedrībā, tāpēc šāds risinājums kā tāds nav pilnībā noraidāms. Katrā gadījumā daudz labāk šai jomā ir totāls aizliegums nekā pašreizējā daudzatļautība.

Tomēr no sabiedriski efektīvākā risinājuma viedokļa raugoties pilnīgs alkohola un tabakas aizliegums nav tik labs kā ievērojami tā izplatības un lietošanas aizliegumi komplektā ar visaptverošu antialkoholisma un antitabakas propagandu.

Pirmkārt, ir daudzi cilvēki, kuri jau ir narkotiski atkarīgi no alkohola un tabakas, un pilnīgs šo izstrādājumu aizliegums attiecībā pret viņiem ir netaisnība un tas viņus visus grūž pelēkajā zonā un liek pārkāpt likumus, jo ne visi tā uzreiz spēs atbrīvoties no savas narkotikatkarības. Un galvenais te nav rūpes par alkoholiķu un tabakomānu komfortu, bet gan racionāli apsvērumi. Viņus visus uzreiz atradināt no narkotiskajiem ieradumiem neizdosies, tāpēc šīs vielas ir jāatstāj pieejamas, bet to pieejamība un lietošana ir ievērojami jāierobežo, jāpadara neērta, neprestiža un jāveic visaptveroša antipropaganda. Tad liela daļa alkohola un tabakas narkomānu ar laiku paši atteiksies no sevis indēšanas.

Otrkārt, ir cilvēki, kuriem dažādu iemeslu dēļ ir suicidālas tieksmes, daļa no kuriem to realizē, lietojot alkoholu, smēķējot, lietojot narkotikas un piekopjot hedonisku dzīvesveidu. Arī šiem cilvēkiem liegt pakāpeniski nobeigt sevi ir muļķīgi, jo viņi tāpat atradīs veidu kā to izdarīt un, ja neatradīs, var būt sabiedrībai kaitīgāki bez apreibinošo vielu lietošanas. Tā kā šī sabiedriskā grupa būs vienmēr, alkohola un tabakas pilnīga aizliegšana ir neproduktīva.

Rezumējot: vislabākā stratēģija cīņā par tautas veselību un pret alkohola un tabakas lietošanu ir ievērojami ierobežot šo produktu izplatību un lietošanu, tomēr atstājot tos legāli pieejamus, papildus veicot visaptverošu antipropagandu un iedzīvotāju informēšanu par to kaitīgumu. Šāds risinājums ir optimāls visām Rietumvalstīm, kurās no vienas puses ir, tēlaini runājot, alkoholisma un smēķēšanas “pandēmija” (katastrofāli plaša izplatība), bet no otras puses ir liberālas tradīcijas, kuras nesaskan ar krasajām un kategoriskajām austrumu kultūru cīņas metodēm pret antisabiedriskām parādībām. Šāda stratēģija ļautu gan izglābt alkoholisma un tabakas sērgas skartās tautas, gan saglabāt tām svarīgās vērtības, jautājums tikai vai maz šajās sabiedrībās ir atlikuši spriestspējīgi labas gribas cilvēki, kuri to saprot, un kuriem ir reālas iespējas ietekmēt sabiedriskos un valstiskos procesus. Latvijai, latvijiešiem un latviešiem tas viennozīmīgi ir dzīvības un nāves jautājumiem.

Avoti:
http://saeima.lv/lv/aktualitates/saeimas-zinas/23171-konference-saeima-diskute-par-alkohola-pieejamibas-ierobezosanas-politiku
https://infoagentura.wordpress.com/2014/10/15/par-alkohola-un-cigaresu-navejoso-ietekmi/
https://infoagentura.wordpress.com/2014/08/18/alkohola-paterina-raditaji-pasaule-who-atskaite-2014/

Informācijas aģentūra
/20.03.2015/

Publicēts iekš Kat.: Medicīna, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Pasaules parādsaistību apskats (pēc McKinsey ziņojuma)

00460_Debt_and_deleveraging_1536x1536_Thumbnail_2xSlavenā konsultantu kompānija McKinsey 2015.gada februārī publicēja ziņojumu par parādsaistību situāciju pasaulē uz 2014.gadu. Ziņojums oriģinālā saucas “Debt and (not much) deleveraging”, ko var iztulkot kā “Parāds un tā (nenozīmīgs) samazinājums”. Pētījums balstās uz datiem par 47 pasaules valstīm – lielāko daļu t.s. attīstīto valstu (25) un lielākajām t.s. attīstības valstīm (22), tai skaitā arī Ķīnu un Krieviju. Pēc pētījuma autoru domām šāds pētāmās sfēras aptvērums ir pilnīgi pietiekams, lai spriestu par situāciju kopumā visā pasaulē.

Šis nav pirmais McKinsey pētījums par šo tēmu. Iepriekšējie pētījumi atspoguļoja situāciju pasaulē uz 2000. un 2007.gadu, tāpēc ir iespējams novērtēt izmaiņas pasaules parādsaistību tendencēs divos līdzīgos laika posmos: 2000.-2007.gadā un 2007.-2014.gadā.

00460_Paradsaistibu_apskats__1

Laika posmā 2000.-2007. gads pasaules parādsaistību summa pēc pētījumā ietvertajiem datiem bija 55 triljoni dolāru, bet nākamajā intervālā (2007.-2014.gads) tā pieauga par 57 triljoniem dolāru. Ja pirmais periods attiecas uz laika posmu, ko var nosaukt par globālās ekonomiskās krīzes sagatavošanās laiku, tad otrs laika posms ir izejas no krīzes un situācijas stabilizēšanās laiks. Kā zināms 2007.-2009.gada globālo ekonomisko krīzi izraisīja ātrs pasaules parādsaistību pieaugums. Tā līmenis 2000.gadā bija 246% no pasaules iekšzemes kopprodukta (IKP), bet uz finanšu krīzes sākumu, pēc McKinsey datiem, tas bija izaudzis līdz 269% no IKP. Otrā laika posma (2007.-2014.gads) parāda pieaugums ir lielāks par pirmā (57 triljoni dolāru pret 55) un 2014.gadā parādsaistības sastāda 286% no IKP. Šos apstākļus pētījuma autori uzskata par satraucošiem un vērtē kā otrā finanšu krīzes viļņa tuvošanās pazīmes.

Pētījuma autori sadalīja kopējo parādu pēc to ņēmējiem četrās daļās: mājsaimniecību (privātajos) parādos, valstu parādos, nefinansu korporāciju parādos un finanšu korporāciju parādos.

2014.gadā no visiem parādiem vislielākā daļa bija tieši valstu parādi, kam seko korporatīvais parāds, bet pēc tam nāk finanšu sektora un mājsaimniecību parādi. Laika posmā 2007.-2014. gads visvairāk pieauga tieši valstu parādi (9,3% gadā, kopsummā par 25 triljoniem dolāru) uz kā fona finanšu sektora un mājsaimniecību parādu pieaugums ir samērā pieticīgs. Laika posmā 2000.-2007.gadā tieši finanšu sektora un mājsaimniecību parāda pieaugums bija visnozīmīgākais. Salīdzinot šos datus, ziņojuma autori izdara uzmanīgu secinājumu, ka līdzšinējais parādsaistību pieaugums var izraisīt cita veida sekas nekā pirmais globālais finansu krīzes vilnis 2007.-2009.gadā.

00460_Paradsaistibu_apskats__2
Ja salīdzinošais pasaules parādsaistību līmenis 2014.gadā bija 286% no IKP, tad virknei valstu tas bija ievērojami lielāks. Piemēram, Nīderlandei tas ir 687%, Īrijai 681%, Singapūrai 628%, Dānijai 537%, Japānai 517%, Portugālei 439%, Lielbritānijai 435%, Zviedrijai 415%, Beļģijai 402%, Spānijai 401%.

Pasaules ekonomikas līderiem – ASV un Ķīnai salīdzinošais parādsaistību līmenis bija pat mazāks par pasaules – attiecīgi 269 un  282% no IKP. Absolūtos rādītājos kopējais Ķīnas parāds 2014.gadā bija 28,2 triljoni dolāru, kas ir 14,2% no pasaules parāda. Ir acīmredzams, ka parādu situācija tādās valstīs kā ASV, Ķīna, virknē Eiropas valstu un Japānā var ievērojami ietekmēt finansu un ekonomikas stāvokli visā pasaulē.

Acīs krīt apstāklis, ka t.s. “zelta miljarda” valstu (jeb t.s. attīstīto valstu) parāds ir daudz lielāks nekā attīstības valstīm. Piemēram, vismazākais salīdzinošais parādsaistību līmenis no visām pētījumā iekļautajām valstīm bija Argentīnai – 40% no IKP. Nigērijai 49%, Saūdu Arābijai 65%, Peru 70%, Kolumbijai 82%, Krievijai 88%, Meksikai 93%.

Valstu parādsaistību statistika uzrāda arī vienu citu interesantu likumsakarību – jo lielāks salīdzinošā parāda līmenis ir valstij, jo augstākus investīciju kredītreitingus tai ir piešķīrušas tādas reitingu aģentūras kā “Standard & Poor’s ”, “Fitch Group” un “Moody’s”, kā arī otrādi – jo mazāks parāds, jo negatīvāki “lielā trijnieka” kredītreitingi. Ņemot vērā skandālus ap apzināti maldīgajiem kredītreitingiem 2007.gadā un pēdējo laiku politisku iemeslu dēļ pazeminātajiem Krievijas kredītreitingiem, ir pamats uzskatīt, ka šo aģentūru kredītreitingiem vispār uzticēties nevar un ka tie ir paredzēti tikai cilvēku muļķošanai. McKinsey pētījums ir kārtējais apliecinājums šai patiesībai. Piemēram, Argentīna, kura no parādsaistību viedokļa atrodas vislabākajā situācijā, ir uz defolta (maksātnespējas) sliekšņa un ar visnegatīvākajiem kredītreitingiem.

Ziņojumā īpaša uzmanība tika veltīta situācijai Ķīnā. Pēc autoru domām Ķīnas parāds auga ļoti strauji. Ja 2002.gadā tas bija 2,1 trilijons dolāru, tad 2007.gadā tas palielinājās līdz 7,4 trilijoniem un 2014.gadā jau bija 28,2 trilijoni dolāru. Tādējādi laika posmā 2007.-2014.gads Ķīnas parāds palielinājās 4 reizes. Ziņojumā gan ir teikts, ka pagaidām parādsaistību situācija Ķīnā esot “zem kontroles”, bet drīzumā šī kontrole varot zust. Pēc ziņojuma autoru domām situācija ar Ķīnas parādiem ir ne tikai drauds ķīniešiem, bet visai pasaules ekonomikai.

Kopumā ziņojuma autori ir spiesti konstatēt, ka tie lēmumi, kuri tika pieņemti 2007.-2009.gada krīzes laikā ar mērķi ierobežot vai pat samazināt parādus, pārsvarā palika tikai labu vēlējumu līmenī. No 47 valstīm, kuras ir iekļautas pētījumā, tikai 8 izdevās samazināt salīdzinošo parādsaistību līmeni (ASV, Ēģiptei, Saūdu Arābijai, Rumānijai, Filipīnām, Izraēlai, Vācijai un Argentīnai), savukārt pārējām 39 valstīm bija parāda pieaugums.

00460_Paradsaistibu_apskats__3

Valentīns Katasonovs, ekonomikas zinātņu doktors
/21.02.2015/

Avoti:
http://www.mckinsey.com/insights/economic_studies/debt_and_not_much_deleveraging
http://www.fondsk.ru/news/2015/02/20/panorama-mirovogo-dolga-31857.html

Informācijas aģentūra
/20.03.2015/

Publicēts iekš Kat.: Ekonomika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Austrumukrainis par Ukrainu

00462_obama_slava_ukraine

Es esmu ukrainis. Man ir 32 gadi. Esmu ģimenes cilvēks. Man ir trīs augstākās izglītības, humanitāro zinātņu diploms ar izcilību. Es strādāju par vadītāju lielā, joprojām strādājošā uzņēmumā. Visu savu mūžu esmu nodzīvojis Donbasā. Mana pilsēta ir ogļraču un karavīru kaujas slavas pilsēta. Brīvo laiku veltu ģimenei, pasaules kinematogrāfam un pasaules literatūras klasikas lasīšanai. Es interesējos par savas dzimtās vietas vēsturi un vēl vairāk par tās perspektīvām. Vēl nesen es savas dzimtās vietas nākotni saistīju ar Ukrainas valsti, bet tagad viennozīmīgi vairs nē. Man nav nekāda vēlēšanās saistīt savu dzīvi ar strauji degradējošu, marionešu pseidovalstisku veidojumu. Kādēļ?

1. Ukraina nekad nespēs aizsargāt manu ģimeni ar kaujas spējīgu armiju un nespēs garantēt mieru manai pilsētai.

2. Ukraina nemākulīgi pazaudēja Krimu un nodeva Ukrainas pilsoņus Krimā.

3. Ukrainā ir grandiozi, visuresoši, visu “aprijoši” un jau neatgriezeniski korupcijas apmēri.

4. Ukrainai ir ļoti zemas kvalitātes kultūras dzīve (rakstnieki diletanti, vismaz kaut cik jēdzīga kultūras mantojuma trūkums, mākslinieki un komponisti ir nulles, pilnībā nepanesams kinematogrāfs, visa kultūras dzīve ir piesātināta ar nožēlojamu maziskumu…).

5. Ukrainai gandrīz nav pasaules mēroga sporta sasniegumu.

6. Ukrainas himna ir drausmīga. Ukraina vēl nav līdz galam nomirusi, bet ir asinīs izmirkusi un piesmirdējusi. Kā gan varēja apstiprināt tādus Ukrainas himnas vārdus? Tur vajadzēja būt galīgi sajukušam. Labāk būtu atstājuši himnu bez vārdiem. [Ukrainas himnas teksts tika apstiprināts 2003.gadā un par to kļuva Pavla Čubinska 1867.gadā publicētā dzejoļa fragments. Ukrainas himnas teksts: Vēl nav mirusi Ukraina, ne slava, ne griba, / Vēl mums, jaunie brāļi, liktenis uzsmaidīs. / Izgaisīs mūsu ienaidnieki kā rīta rasa. / Uzdzīvosim tad mēs savā malā. / Dvēseli un miesu  atdosim par mūsu brīvību, / Un parādīsim brāļi, ka esam kazaku pēcteči.]
00462_ukraine_raskol
7. Nepastāv vienota ukraiņu nācija, kura spētu izveidot monolītu, stipru, draudzīgu un kaut vai dzīvotspējīgu valsti. Ukrainas Rietumu un Austrumu reģioni dziļi neieredz viens otru, bet Ukrainas Centram ir nospļauties uz reģioniem un perifēriju. Donbasam gribas vemt no Ukrainas. Aizkarpatija sapņo atdalīties no Ukrainas. Krimas iedzīvotāju vēlme jau ir piepildījusies. Ļvova un Luganska ir daudz tālāk viena no otras nekā cūka no eža. Galīcija un Donbass, Volīnija un Novorosija ir antonīmi. Ar katru dienu reklamētā Ukrainas “vienotība” kļūst arvien iluzorāka.

8. Visi Ukrainas prezidenti, maigi izsakoties, ir nelieši. Labāk būtu bijis, ja viņi vispār nebūtu piedzimuši. Iespējams daudzas valstis cieš dēļ neadekvātiem pārvaldītājiem, bet Ukrainā prezidents ar savu svītu ir augstākās raudzes maitas. Katra Ukrainas prezidenta valdīšanas rezultāti ir analogi karadarbībai. Īpaši šai ziņā izceļas pēdējais maidauņotais prezidents [ebrejs-lieloligarhs Pjotrs Porošenko]. Viņš apsolīto mieru savu amerikāņu drauģeļu garā nes ar sprāgstvielām, kuras lielos daudzumos tiek vērstas pret Austrumukrainas pilsētām.

9. Ukrainas pamatlikums – konstitūcija, ir tukša vieta un profanācija ierindas pilsoņiem, kā arī atruna varas turētājiem palielināt savu jau tā mazierobežoto varu. Kāds ir padomājis kādēļ viņi raujas pie varas? Pie siles? Visi “jaunie” maidauņu purni visus šos gadus jau bija pie varas. Tie, atvainojos, ***, laizīja, piekalpojās, saņēma par to piķi, bet tagad pēkšņi kļuva par “patiesajiem patriotiem”. Tas būtu smieklīgi, ja nebūtu tik traģiski…

10) Ukrainu ir “uzsūkušas” citas valstis, kuras nosaka pasaules politiku.

11) Ukraina ir Ķīnas preču noieta piedeva.

12) Ukraina ir Eiropas Savienības resursu (lauksaimniecības) piedeva.

13) Ukraina ir ASV politikas piedeva.

14) Ukraina ir Krievijas teritoriālā piedeva.

15) Daudzi Ukrainas “patrioti” godina vācu nacistu laiku organizatoriskās struktūras: UPA, Galīcijas SS, kuras Ninbergas tribunālā tika atzītas par vainīgām noziegumos pret cilvēci.

16) Ukraina ieņem pirmās vietas Eiropā sekojošos rādītājos: narkomānija, bezdarbs, bērnu mirstība, korupcija, onkoloģiskās saslimšanas, tuberkoloze ….

17) Ukraina ieņem pēdējās vietas Eiropā pēc dzīves līmeņa, medicīnas pakalpojumu kvalitātes, ekonomikas energoefektivitātes…

18) Ukrainā pilnībā pērkami ir visi valsts pārvaldes orgāni, jo īpaši tiesas, milicija un prokuratūra. Kukuļus ņem visi, sākot no ierindnieka un beidzot ar ģenerāļiem. Galvenais princips un klupšanas akmens ir nevis “es neņemu kukuļus, jo valsti ir žēl”, bet gan kukuļa apjoms.

19) Pilnībā korupcijas saēsta ir Ukrainas augstākās izglītības sfēra.

20) Reālā Ukrainas naudas vienība ir nevis grivna, bet ASV dolārs.

21) Ukrainas valsts nepilda nekādas funkcijas attiecībā pret saviem pilsoņiem, izņemot vienu – izputinošu nodokļu un nodevu iekasēšanu, kas pēc tam bez uzskaites un atskaitīšanās tiek tērēti nezin uz ko. Ukrainā no pilsoņiem iekasē nodokļus, lai pēc tam par to naudu iepirktu lodes un lādiņus ar ko šos pilsoņus nogalināt. Donbasā cilvēki strādā pat neskatoties uz karadarbību un attiecīgi tiek atskaitīti nodokļi, kuri iet uz Kijevu. Bet Kijeva bombardē Donbasu. Tā ir “vienotā Ukraina”?!

22) Ukrainā tiek veikts genocīds: 23 “neatkarības” gadu laikā ukraiņu ir kļuvis par 8 miljoniem mazāk (samazinājums no 52 miljoniem līdz 45 miljoniem [jeb par 15,38%; salīdzinājumam Latvijā iedzīvotāju samazinājums ir par 26%]).

23) Ukrainas medicīna spēj veiksmīgi ārstēt tikai caureju, grēmas, plakano pēdu un vēl dažas saslimšanas. Šķiet indiāņi spēj izārstēt vairāk.

24) Ukraiņi patoloģiski nespēj ievēlēt sev pienācīgu valdību – visu laiku pie varas nonāk morālie kropļi, nelieši, zagļi un netradicionālās orientācijas pārstāvji [tai skaitā homoseksuālisti – pedofīli, tādi kā 7% prezidenta vēlēšanās saņēmušais Oļegs Ļjaško un iekšlietu ministrs Arsens Avakovs; pret šiem abiem personāžiem bija ierosinātas krimināllietas par pedofiliju, kuras pēc tam tika slēgtas, bet par Ļjaško internetā klīst video, kur viņš vēl jaunietis būdams stāsta policijā kā seksuāli apkalpojis augsta ranga  homoseksuālistu – pedofīlu].

25) Vienīgais ar ko var lepoties Ukrainā ir ar tautas spēju savākties un organizēties dumpīgā masā, kā rezultāts kļūst iepriekš minētā 24.punkta apstiprinājums.

26) Ukrainā straumēm līst asinis. Ukrainā rit pilsoņu karš. Ukraiņu māšu dēli iet bojā. Gan nacionālās gvardes karavīri, gan Donbasa zemessargi. Mātes no visas Ukrainas apraud savus dēlus – jaunus, skaistus, vienīgos. Pie tam varas pārstāvji, kuri ir “par tautu” nav aizsūtījuši uz karu un apglabājuši nevienu savu dēlu. [Uz karu tiek sūtīti tikai “plebeji”, bet ne “zelta jaunatne”.] Šie šakāļi sarīda ukraiņus pret ukraiņiem, jo Donbasā taču esot teroristi, “bidlas”, alkaši, netīrie ogļrači, krimināls un nevajag lieki ceremonēties. Tāpēc visus izkaut?!

27) Ukraina [Padomju Ukraina] bija starp uzvarētājiem Otrajā pasaules karā, kura tajā zaudēja miljoniem savu pilsoņu. Tagad tā ir pārstājusi svinēt Uzvaras svētkus un tie tai ir tukša skaņa.

28) Uz Ukrainas nacionālās naudas zīmes grivnas ir attēlotas tikai viduvējības, nodevēji, nejēgas vai maz zināmas personas. Paprasiet ierindas ukrainim kas vispār tāds Gruševskis ir, ar ko ir slavens Mazepa un ko viņš ir lasījis no Ļesjas Ukrainkas daiļrades.

29) Ukrainas strādnieku liktenis ir darbs plantācijās vai pie sevis ķīmiskajās rūpnīcās.

30) Ar fatālu likumsakarību visās vēlēšanās Ukrainā vienmēr uzvar blēži un marionetes. Ukraiņi ir vienkārši akli, bet pirms vēlēšanām iekrīt nacionālā agresīvā demokrātiskā šokā ar konvulsijām, kas padara stulbus.

31) Ukrainā nav visiem zināmu valstisku piemiņas dienu. Vienīgais, ko visi iedzīvotāji zina, kad uzsprāga Černobiļas atomelektrostacija.

32) Tos nacionālos svētkus, kas ir, viena Ukrainas iedzīvotāju daļa atzīmē, bet citā nē. Rietumukraina ir sajūsmā par Neatkarības dienu, bet Austrumukrainā no šiem svētkiem metas nelabi. Savukārt Austrumukraina svin Uzvaras svētkus, 23.februāri un 12.novembri. Uz Konstitūcijas dienu nospļauties ir visai Ukrainai, kas ir viena no nedaudzajām lietām, kas apvieno visus valsts iedzīvotājus.

33) Ukraina nav pilnvērtīga valsts. Šim valstiskajam veidojumam nav pilnā mērā izteiktas valsts pazīmes un atribūti: nav vienotas nācijas, nav vienotas teritorijas un nav vienotas valsts varas. Ukrainas teritorijas sadrumstalotas un separātiski tendētas [tai skaitā arī ukraiņu nacisma placdarms – Galīcija]. Ukraiņu nācija nav izveidojusies. Par valsts varu vispār nav ko runāt, tā ir neleģitīma, visu iedzīvotāju neatzīta, stulba un pērkama.

34) Mazliet statistikas par to, kādā attīstības līmenī uz pasaules fona atrodas Ukraina. Preses brīvības indeksā Ukraina ir 131 no 187 valstīm, pašnāvību ziņā 8. (no 108), sagaidāmā dzīves ilguma ziņā 120. (no 191), ieslodzīto skaita ziņā 25. (no 215), demokrātijas indeksā 67. (no 167), globālajā miera indeksā 69. (no 153), valstiskuma indeksā 110. (no 177), IKP uz iedzīvotāju 113. (no 181). ekonomiskās brīvības indeksā 164. (no 179), konkurētspējas indeksā 89. (no 139), vieglas biznesa vešanas indeksā 145. (no 183).

35) Ukrainā gandrīz vispār nav kopēji nacionālie varoņi, izņemot vienīgi Bogdanu Hmeļņicki. Vienkārši nav ko likt par paraugu jaunatnei. Ir “varoņi”, kuri vienā valsts daļā tiek uztverti bez maz vai kā mesijas, bet citā par nodevējiem, noziedzniekiem un slepkavām (Bandera, Šuhevičš, Meļņikovs, Mazepa).
00462_Ukraine_Usa
36) Cik gan prātā sajukušam ir jābūt, lai, gāžot vienu prokrievisku marioneti, tās vietā ieliktu proamerikānisku marioneti – oligarhu. Kā ukraiņi, kuri ar putām uz lūpām runāja par varas atjaunināšanu, noveda pie varas cilvēku, kurš ieņēma augstus valdības  amatus iepriekšējās prettautiskajās valdībās? Porošenko Janukoviča laikā bija pat ekonomikas ministrs. Visu prezidentu laikā Porošenko veiksmīgi nodarbojās ar biznesu, lai gan lielākā daļa pārējā biznesa sauca pēc palīdzības un gūlās uz lāpstiņām. Jaunais prezidents Janukoviča laikā iedzīvojās milijardos. Tas ir godīgi?! Tas ir nonsenss! Ukraiņi, kādēļ mēs esam tik netālredzīgi un tādi politiskie analfabēti? Mēs neredzam tālāk par savu degungalu. Un notiek tas ar neapskaužamu regularitāti.

37) Visa Ukrainas infrastruktūra, visi rūpniecības objekti, viss komunālais komplekss ir uz tehnogēnās katastrofas sliekšņa. Jau sāk brukt un sprāgt dzīvojamās ēkas. Un tas notiek uz tukšas politiskās muldēšanas, demagoģijas un nacionālu murgu fona.

38) 90% dzīvojamā fonda, 80% rūpniecības un 80% infrastruktūras objektu Ukrainā ir radīti PSRS laikā. Ukraina gandrīz neko nav radījusi. Vairāk kā puse no iepriekš minētajiem fondiem atrodas avārijas stāvoklī un ir radīti vairāk kā pus gadsimtu atpakaļ.

39) Krāpšana Ukrainā ir pacelta valdības politikas līmenī un tas izpaužas visās dzīves sfērās. Krāpnieki vada ministrijas, augstskolas, bankas, tiesas, pašvaldības.

40) Grivna savas eksistences 18 gados ir kļuvusi 7 reizes nevērtīgāka. Par kādu uzticību nacionālai naudas vienībai un banku sistēmai te var runāt?

41) Donbasa iedzīvotāji maksā nodokļus Kijevas kasē, tāpēc viņiem ir pamats cerēt, ka pret viņiem izturēsies cilvēcīgi. Kādēļ, piemēram, mūsu jaunajām māmiņām, kuru vairums runā krieviski, brošūras par krūts barošanu ir ukrainiski? Kādēļ tāda ņirgāšanās? Cilvēkam ir jārisina ikdienišķas problēmas, nevis jātulko teksti. Ja jau mums ir vienota valsts, tad pēc kā tāda mēs varam prasīt, lai Ļvovā bukleti jaunajām māmiņām būtu tikai krieviski. Lai tad mācās mīlēt Dzimteni šādā veidā.

42) To tak vajadzēja iedomāties pārsaukt Gagarina ielu maidana varoņu ielā! Kas ir maidans un kas ir Gagarins? Salīdziniet mērogus. Vieni ir skatāmi mikroskopā, bet otrs ieveda cilvēci jaunā attīstības posmā.

43) Valstiskais veidojums ar nosaukumu Ukraina nedod nekādu labumu saviem pilsoņiem. Drīzāk rada apstākļus izmiršanai, degradācijai un emigrācijai. Cilvēki vēl kaut kā dzīvo nevis dēļ valsts struktūru darba, bet gan par spīti tam. Dzīvelīgi. Es savu 32 dzīves gadu laikā no šīs valsts neesmu saņēmis nekādu palīdzību, atbalstu un pat ne padomu. Par visu maksāju, visu pats sasniedzu, no valsts neko nesaņēmu. Bet dzīvojamās mājas, ceļi, būves, viss valsts materiāli – tehniskais fonds ir no Padomju laikiem. Bet varbūt tas ir labi? Ja tā, tad atdodiet manus samaksātos nodokļus!

44) Ukraina tās pašreizējajā izskatā ir pagrimusi, zagļu, oligarhu klanu valsts. Pelēka, nabadzīga, korumpēta, kriminalizēta, nemākulīga, nekam nederīga pseidovalstele bez pagātnes un nākotnes perspektīvām, kuru saplosa nacionālisti, zagļi un blēži.

Viss, vairs negribu neko rakstīt par šo pseidovalsti. Gribas tikai lai ātrāk mūsu pusē iestātos miers un lai šāda Ukraina neatgriezeniski pārstāj eksistēt.

Antons Karamazovs
/ 06.03.2015/

Avots:
http://novorus.info/news/interesno/34273-mne-stydno-za-to-chto-ya-ukrainec.html

Informācijas aģentūra
/20.03.2015/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Tibetas politiskā vēsture (īss, enciklopēdisks pārskats)

00456_Flag_of_Tibet.svgTibetas kalnieni no pārējās pasaules atdala Kuņluna kalnu grēda un tuksnesis ziemeļos un Himalaju grēda dienvidos, bet pa vidu pāršķeļ Transhimalaju grēda, kas nodala ziemeļu plato tuksnešainās stepes no Canpo (Brahmaputras) upes ielejām. Dienvidos no Kuņluna grēdas esošais tuksnesis praktiski nav apdzīvots arī mūsdienās, bet vēl tālāk uz dienvidiem, kalnu grēdas piekājē, ir lopkopībai derīgas stepes un Alpu pļavas, savukārt kalnu ielejās labvēlīga vide zemkopības attīstībai. Pirmie cilvēki ienāca Tibetā no rietumiem un austrumiem.

Valsts rašanās

Rietumtibetā, Indas augštecē, kopš aizvēstures dzīvojušas zemkopju ciltis – moni un dardi, – radniecīgi indoāriešu izcelsmes Ziemeļrietumindijas un Pamira ciltīm. V-VI gs. Dardistāna ietilpa eftalitu lielvalsts sastāvā, taču pēc tās sabrukuma sašķēlās milzumā sīku kņazistu. Austrumtibetā, mūsdienu Ķīnas Šaņsi un Gaņsu provinču teritorijā, dzīvoja divas dažādas tautas: nomadi lopkopji kjani un zemkopji žuni. Tibetiešu priekšteči boti no kjaniem atšķēlās vēl pirms m.ē., apmetoties Canpo upes ielejā un tās apkaimē. Kjanu tiešie pēcteči ngoloki saglabāja savu dzīvesveidu un nepieejamajos kalnos līdz pat jaunākajiem laikiem, un vēl XIX-XX gs. mijā veica laupīšanas reidus kaimiņu cilšu zemēs, neatzīstot ne Lhasas, ne Pekinas varu.

Rakstos fiksētā Tibetas vēsture sākas 439. gadā, kad bēgot no Vei valsts (Ziemeļķīnā), Tibetā ieradās viens no sakautajiem sjaņbu kņaziem Faņ-ni’js ar karadraudzes paliekām. Balstoties uz saviem labi apmācītajiem un disciplinētajiem karavīriem, viņš ātri izcīnīja sev teritoriju un kļuva par spēcīgāko Tibetas cilšu kņazu vidū. Vājākās ciltis pašas apvienojās ap sjaņbu bandas vadoni, stiprākās viņš un viņa pēcteči pamazām pakļāva vienu pēc otras (ja V gs. vidū Tibetā bija 20 kņazistes, tad jau pēc piecdesmit gadiem vairs tikai 17). Uz šo laiku iedzīvotāju skaitu Tibetā lēš aptuveni 3 000 000 cilvēku. Tā sākās Tibetas valsts veidošanās, kuru pabeidza ap 607. g. lielkņazs Namri (570.-620.), pievēršoties ārējiem iekarojumiem: sabiedrojies kopā ar ķīniešu Tan impēriju, izpostīja Centrālo un Austrumindiju (uzbrukuma iemesls bija indiešu nogalinātais Tan impērijas sūtnis), iebrukumā ziemeļaustrumos sakāva tjurkutus.

Centralizētas valsts izveidošana deva Tibetai milzīgas priekšrocības, salīdzinot ar mazās kņazistēs sadrumstalotajiem kaimiņiem. VI-VII gs. pagāja nemitīgā Tibetas ekspansijā un karos, līdz tika pakļauta visa Tibeta, iekarota Nepāla, Butana, Assama, pakļauti kjani un daļēji dardu ciltis.

Valsts iekārta

Jaunās Tibetas iekārtu nosacīti varētu dēvēt par ierobežotu monarhiju. Teorētiski visa vara piederēja valdniekam (cenpo), kuram palīdzēja viņa ieceltu 9 ierēdņu padome. Praktiski reālā izpildvara bija padomnieku (lonpo) rokās, kuri rekrutējās no cilšu aristokrātijas vidus un lobēja savu cilšu vadoņu (tituli: “radinieks pa sieviešu līniju” – šang, un “mazais valdnieks” – vasalis) intereses. Pat karaspēks pakļāvās nevis tieši cenpo, bet gan īpašam “kara padomniekam”. Valdnieka reālo varu noteica nevis valsts iekārta, bet gan viņa personiskās īpašības, harizma un spēja manipulēt ar valsts padomi.
Ķīniešu hroniku ziņas par tibetiešiem kā ilgdzīvotājiem, kuri dzīvojuši ilgāk nekā 100 gadus, acīmredzot neattiecas uz tibetiešu valdniekiem: vidējais viena cenpo valdīšanas laiks pirmā gadu tūkstoša otrajā pusē ir 5,5 gadi. Oficiālā valsts reliģija bija īsi pirms m.ē. sākuma no ziemeļrietumiem ienākusī “bon” (visai interesants zaroastrisma un šamanisma mistrojums).

Tibetas ekspansija VII gs.

632. gadā cenpo Sroncan’s Gambo, sastapies ar budistu mūkiem apprecēto ķīniešu un indiešu princešu svītās, nolēma atbalstīt tos (visticamāk, lai mazinātu bon priesteru ietekmi valsts politiskajā dzīvē). No Indijas tika atvesti budistu Svētie raksti, izveidots pirmais tibetiešu alfabēts, un sākās visai intensīvs tulkošanas darbs. 639. gadā valdnieks pārcēla galvaspilsētu uz tikko nodibināto Lhasu, kur tika uzcelti arī vairāki budistu tempļi (klostera nebija neviena, jo budisti bija tikai ārzemnieki no sūtņu vai sievu svītām, kā arī iebraukušie tirgotāji). Valsts administratīvās reformas rezultātā tā tika sadalīta provincēs.

Lielākā Tibetas ārpolitikas problēma bija ārējās tirdzniecības nodrošināšana, jo vietējie resursi minimāli. Rietumos dzīvoja dumpīgie dardi, ceļā uz Indiju atradās Himalaji aiz tiem kalniešiem nepanesamais Indijas klimats), ziemeļos atradās tuksnesis. bet austrumos – tā laika militāri spēcīgākā lielvalsts pasaulē, ķīniešu Tan impērija. Vienīgais brīvais ceļš bija ziemeļaustrumos, caur Amdo uz Gaņsu un Sinczjanas stepēm, kur atradās Lielais Zīda ceļš. Taču te ceļā stāvēja Togonas valsts, Tan impērijas vasaļi (uzbrukt tai nozīmēja sastrīdēties ar ķīniešiem).

Visa VII gs. otrā puse pagāja, Tibetai laužoties ziemeļaustrumu virzienā. 663. gadā “premjerpadomnieks” Doncans deva pavēli uzbrukt Togonai, un tibetiešu karaspēks Huanhe upes augštecē guva spožu uzvaru, zibenskarā sagraujot šo valsti. Togonas valdnieks Nohebo ar galmu aizbēga, paglābjoties pie ķīniešiem. Savukārt Tan impērija aizstāvēt savus vasaļus nebija spējīga, jo visi tās labākie spēki karoja Korejas pussalā. Tibetieši “izpostīja 12 [Tan] provinces, kuras apdzīvoja kjani”, pastiprināja savu karaspēku ar pakļautajiem dansjaniem (tangutiem) un horiem (togoniem). Ap 670. gadu Tibetas karaspēks ielauzās Tarimas ielejā un ieņēma “Rietumu zemju” centrālo pilsētu Kuču. Nu Lielo Zīda ceļu kontrolēja un no kā muitas ienākumus guva Lhasa.

Ķīniešu karaspēku ģenerāļa Se Žiņguja vadībā, kurš centās atgūt zaudētās zemes, tibetieši sakāva pie Buhain-gole’s upes. Otrs ķīniešu karaspēks pusceļā pagriezās atpakaļ, jo tā virspavēlnieks ceļā saslima un nomira. 679. gadā 180 000 vīru liela ķīniešu armija valsts sekretāra Li Dziņsjuaņa (talantīgs politiķis bez mazākā militārā talanta) vadībā tika boķēta un sakauta pie Huhu-nor’a ezera. 680. gadā Tibetas karaspēks iebruka Junnaņā un pakļāva mežos dzīvojošās manu ciltis. 681. gadā tibetiešu karavadonis Dzanbu neveiksmīgi mēģināja jau ielauzties Centrālķīnā. 689. gadā Tibetas karaspēks sakāva pēdējo ķīniešu armiju, kura mēģināja revanšēties.

Tibetas ārpolitika VIII gs.

Tikai 692. gadā Tan impērijai izdevās apturēt tibetiešu ekspansiju, izšķirošā kaujā uzvarot to pamatspēkus un straujā karagājienā atgūstot “Rietumu zemes”. Vienlaikus pret tibetiešiem sacēlās to pakļautie kjani un mani. Tibetas mēģinājums 695. gadā atgūt zaudēto beidzās neveiksmīgi. Vēl vairāk Tibetas situācija pasliktinājās 699. gadā, kad 25 gadus vecais cenpo Dudsrons nolēma gāzt savu premjerministru Ciņlinu Garu un lika apkaut tā piekritējus. Premjerministrs izdarīja pašnāvību, bet 8000 tā gvardu aizbēga uz Ķīnu. Tibeta zaudēja visus savus labākos karavadoņus un karaspēka kodolu. Ķīniešu pretuzbrukumus 700. un 702. gadā Tibeta atsita ar aizvien lielākām grūtībām. Tad pret Tibetas varu sacēlās Ziemeļindijas kalnieši (pret kuriem soda ekspedīcijā 703. gadā krita pats cenpo) un Nepāla (kuru Tibeta zaudēja 705. gadā). Tikai tjurku cilšu sacelšanās pret Tan impēriju paglāba Tibetu no totālas sagrāves.

Sakautā un atpakaļ savās robežās atspiestā Tibeta lūdza mieru un atsūtīja nodevas, oficiāli atzīstot sevi par Tan impērijas vasali. 730. gadā Čiliņā tika noslēgts miers, saskaņā ar kuru par robežu tika atzīta Čiliņas grēda. Taču jau 737. gadā tas tika lauzts. Turpmākie gadi pagāja abu naidīgo pušu pretstāvē: līdzenumos pārāki bija ķīniešu spēki, bet kalnienē dominēja tibetieši.

Tā tas turpinājās vairākas desmitgades, līdz karavadoņa Aņ Lušaņ’a dumpis lika Pekinas galmam ne tikai atsaukt visus savus spēkus no Tibetas pierobežas, bet pat lūgt Lhasai palīdzību apspiest dumpi. Tibeta izmantoja šo situāciju, sagrābjot Tan impērijas rietumu provinces Hesi un Luņu, bet 763. gadā pat nopostīja un izlaupīja ķīniešu galvaspilsētu Čaņjanu.

Pēc šī panākuma Tibeta pārvērtās par pasaules mēroga lielvalsti ar atbilstošām ambīcijām.

774. gadā miera sarunas beidzās neveiksmīgi, un turpmākos piecus gadus Tibeta turpināja savu ekspansiju uz ziemeļaustrumiem. 780. gadā Tibeta atņēma ķīniešiem Duņhuanu, un imperators piekrita kaunpilnam mieram. Miera līgums tika noslēgts Cinas upes krastā, kur tibetieši to apstiprināja ar dzīvnieku upurēšanu pēc bon rituāla, bet ķīnieši – zvērot pie budisma svētajiem rakstiem.

Tibetas iekšpolitika un ticības kari VIII gs.

Iekšpolitiskā situācija Tibetā bija nestabila. No vienas puses, uzvarām vainagota armija, ko veidoja bon ticīgie, bet no otras puses monarhs, ap kuru grupējās saujiņa ārzemnieku intelektuāļu, kas bija budisti. Armija vēlējās karu kā mantas iegūšanas avotu, savukārt cenpo vēlējās mieru ar kaimiņvalstīm, jo miera laikā armijas ietekme mazinātos.

Par tautas un galma, jeb bon un budistu savstarpējo opozīciju liecina kaut vai notikumi ap cenpo Meagcu. Viņš mēģināja nostiprināt troni ar dinastiskām laulībām, apprecinot troņmantnieku ar ķīniešu princesi. Ceļā pie līgavas troņmantnieks neskaidros apstākļos gāja bojā. Tad Meagcu pats apprecēja ķīnieti, kuras dzemdēto dēlu visai drīz nozaga, pasludināja par tibetietes, cenpo konkubīnes dēlu, un audzināja saskaņā ar bon tradīciju. Arī cenpo mēģinājumi veicināt budistu migrāciju nekā nedeva. Tikai rietumu provincēs, kuras apdzīvoja nevis tibetieši, bet citas ciltis, budismu pieņēma mazs iedzīvotāju procents. Centrālajā Tibetā nebija neviena budistu klostera un praktiski neviens tibetietis, izņemot galminiekus no cenpo tuvām aprindām, kurš būtu budists.

775. gadā cenpo Meagc’s mira, un tronī kāpa mazgadīgais Tisrondecanu, bet valsti pārvaldīja premjerpadomnieks Mažans. Sākās bon piekritēju reakcija un budistu vajāšanas: ķīniešu un nepāliešu budisti tika izraidīti no valsts, abi budistu tempļi sagrauti. Taču mirušā cenpo piekritēji galmā – budistu partija, – kaut arī atstumti no varas, negrasījās padoties. Tie bija tibetieši, drosmīgi cilvēki, un nogalināt kādu tiem bija vienkārši kā divus pirkstus apčurāt, taču ar atentātu viņi sakompromitētu savu doktrīnu un budisma pamatprincipu “nenogalināt“. Tāpēc premjerpadomnieku ievilināja pazemes kapenēs un aizmūrēja izeju – tādā veidā neviens viņu nenogalināja, – pats nomira.

Mirušā Mažana piekritējus – bon partiju, – izraidīja trimdā uz ziemeļu tuksnesi, bet bon Svētos rakstus svāca visā valstī un publiski sadedzināja sārtā Lhasas centrālajā laukumā (tautas nomierināšanai daļu gan no tiem iekļāva budisma koncepcijā, svītrojot izcelsmi). Bon sekotāji masveidā emigrēja uz Ķīnu, kur tika laipni uzņemti. Valdība ataicināja atpakaļ pirms tam izraidītos budistu misionārus, atjaunoja tempļus. Cenpo Tisrondecan’s uzaicināja no Indijas slavenākos budisma prātus veikt propogandas kampaņu. Lielākā daļa atteicās konkurēt ar bon priesteriem maģijā uzskatot par pareizāku veltīt spēkus garu glābjošām pārdomām un meditācijai. Taču situāciju glāba budisma misionārs Padmasambava, kurš ieradās Lhasā no budisma centra Nalandā, kurš maģijas paraugdemonstrējumos pārspēja visus bon magus un šamaņus.

Cenpo Tisrondecanu valdīšanas laikā notika trīs asiņaini bon piekritēju vajāšanas viļņi. Kaut arī budisms tai laikā bija kaut cik sāka nostiprināties tikai centrālajā Tibetā – Ziemeļtibetā iedzīvotāji sekoja bon mācībai, bet dienvidos paralēli pastāvēja abas reliģijas, valdnieks aizliedza bon visā valsts teritorijā. Bon priesteriem tika pavēlēts vai nu atteikties no ticības, vai kļūt par budistiem, vai mirt. Principiālākie aizmuka kalnos, paņemot līdzi savus Svētos rakstus un relikvijas, konformisti nomainīja apģērbu un pievienojās jaundibinātajām budistu mūku kopienām. Varam tikai iztēloties, kāds konceptuāls haoss valdīja Tibetas budistu kopienās, kuras, nupat tikai izveidojušās un vēl nenostabilizējušās, īsā laika sprīdī uzņēma sevī pamatīgu skaitu visai kardināli atšķirīgas reliģijas gana izglītotus sekotājus…

Tā bija jauna ticība ne tikai formas ziņā, bet arī pēc satura: budisms tikai terminoloģiski, nevis dogmatiski un ētiski. Budistu kopienas saplūšana ar bon priesteriem ļāva apvienot abas sistēmas, un jaunā koncepcija kļuva pazīstama kā lamaisms jeb Tibetas budisms (tas ir eiropiešu dots apzīmējums.) Netālu no Lhasas – Samijā, – tika uzbūvēts pirmais klosteris, kurš ar laiku kļuva par slavenu maģijas skolu, bet cenpo Tisrondecanu tika pasludināts par gudrības bodisatvas Mandžušri iemiesojumu. Jaunais budisma virziens, kurš balstījās uz maģisku formulu izmantošanu un mistiku, kļuva pazīstams ar nosaukumu “tantrajana”. Padmasambavas skolnieki un sekotāji, saģērbušies spilgti sarkanos tērpos, atmeta mahajana’s budisma striktos noteikumus – askēzi un morāli, – taču viņu buramvārdi ietekmēja vienkāršos tibetiešus daudz vairāk, nekā mahajanistu pašiedziļināšanās un meditācija. Tāpēc var teikt, ka pirmo reizi pirmo reizi budisms pamazām sāka izplatīties arī tautas vidū VIII-IX gs. mijā.

Par spīti lamaisma politiskajai uzvarai, pret tā ideoloģisko koncepciju opozīcijā bija gan pagrīdē esošie bonisti, gan klasiskā budisma – hinajana’s un mahajana’s – sekotāji, kuri vispār atteicās atzīt lamaismu par budismu. Strīdi un pretrunas veicināja doktrīnas attīstību un klasisko budisma tekstu tulkošanu.

Cenpo Tisrondecanu izsludināja publisku disputu starp ķīniešu (misionāri no naidīgas valsts) pārstāvētās mahajanas un indiešu (ar kuriem kopš Dardistanas iekarošanas izvērtās cieši kontakti) pārstāvētās hinajanas budisma adeptiem. Disputs budistu misionāru starpā noritēja visai neakadēmiski un beidzās ar pamatīgu asinsizliešanu: indiešu hinajanistu pārstāvji uzbruka un nogalināja ķīniešu misionāru delegācijas vadītāju Hešanu un vairākus mūkus, savukārt dzīvi palikušie mahajanisti nogalināja hinajanistu delegācijas vadītāju Kamalašilu un tā tuvākos pavadoņus. Mahajanisti tika izraidīti no valsts, bet par vienīgo pieļaujamo budisma formu un valsts reliģiju 781. gadā ar likumu tika izsludināts lamaisms kā hinajana’s atzarojums.

Tisrondecanu mantinieks Muni Dzenbo 797. g. lika godāt klasiskā budisma tekstus “Vinaja sutru” un “Abidarmu Tripitaku”, kas veicināja hinajanu un mahajanu atbalstošu grupu parādīšanos, vēl vairāk sašķeļot Tibetas budismu virknē savstarpēji polimizējošu skolu.

Vienkāršie tibetieši šīs peripetijas un dažādo budistu virzienu savstarpējo cīņu par varu uzņēma ar klaju naidīgumu, un arī armija sāka izrādīt neapmierinātību. Turpinājās bon piekritēju emigrācija uz Ķīnu, kas arī liecināja par smagu iekšpolitisko krīzi: galu galā, jau gadsimtu ritēja karš ar impēriju, un jābūt patiesi lielām briesmām, lai bēgtu pie savas valsts lielākā ienaidnieka. Beigu beigās cenpo nācās ar likumu atzīt, ka dažās provincēs bonisti tomēr var netraucēti turpināt piekopt savu kultu – valdnieks nevarēja atļauties vājināt armiju, kura 100% sastāvēja no bon piekritējiem (budisti pēc definīcijas nevarēja karot).

Tibetas ārpolitika VIII-IX gs. mijā

Kopš 785. gada rietumos, Vidusāzijā, norisa ilgstoša karadarbība starp Tibetu un arābu kalifātu. 791. gadā Tibeta lauza miera līgumu un iekaroja Hotanu. Tikai 795. gadā uiguri smagi sakāva tibetiešu armiju, apturot tās ekspansiju un ziemeļaustrumiem. Nerimstošais karš rietumos ar arābiem, ziemeļaustrumos stepē ar uiguriem un austrumos ar Tan impēriju deldēja Tibetas spēkus un patērēja visus resursus, līdz bezjēdzīgo karošanu apturēja cenpo Sadnaleg’s (804.-816.) noslēdzot pamieru un pārtraucot ekspansiju. Valsts varēja sākt atkopties.

822. gadā tika noslēgts miers ar Tan impēriju (stēla ar līguma tekstu vēl tagad atrodas Lhasā). Jau pats līguma teksts juridiski precīzi nosaka abu valstu attiecības: “…Dievišķais Valdnieks … un Zemdebess Imperators … kā brāļadēls un tēvocis” nepārprotami norāda Tibetas kā vasaļvalsts statusu. Taču tas, ka zvērēja abas puses, nevis viena, liecina par Tibetas kā starptautiska un de facto neatkarīga subjekta pastāvēšanu.

Situācija Tibetā IX gs.

Sadnalega mantinieku Langdarmu – bonistu, – galma apvērsumā gāza no troņa, kurā 817. g. kāpa budists Ralpačans (817-838). Šī cenpo laikā sāka būvēt klosterus (kurus līdz tam varēja uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt), tiem piešķīra zemes ar visiem iedzīvotājiem, kas kļuva par dzimtcilvēkiem (kādam mūkus vajadzēja barot, zemi apstrādāt un klosterus būvēt). Lamaisms ieguva hierarhiskas organizācijas pazīmes, sadaloties trijās pakāpēs – mācekļos, apcerētājos un sasniegušajos, – pie tam pēdējie rangā tika pielīdzināti cilšu aristokrātijai. Katram “sasniegušajam” tika piešķirtas septiņas dzimtcilvēku ģimenes, kas viņus uzturēja un apkalpoja.

Valsts padomē cilšu aristokrātijas pārstāvjus nomainīja augstākie budistu hierarhi. Par premjerpadomnieku kļuva “dižais mūks” Jontens. Tika reformēts Krimināllikums: zagļus, laupītājus, krāpniekus sodīja ar nāvi uz vietas, tiem pavalstniekiem, kuri bija naidīgi noskaņoti pret budismu kā mācību vai budistiem, konfiscēja īpašumus, bet pašus izsūtīja trimdā. Sodīts tika jebkurš, par kuru tika ziņots, ka viņš savu sievu mīl vairāk nekā Budu. Budistu terors aptvēra visu valsti un no tā nebija pasargāts praktiski neviens.

Loģiski, ka karu nogurdinātajai, ar resursiem un iedzīvotāju skaitu visai nabadzīgajai valstij tas bija smags slogs, un tautā sajūsmu neraisīja. Neba velti nācās izdot īpašu likumu: “Stingri aizliegts naidīgi skatīties uz mūkiem un rādīt uz tiem ar pirkstu. Katram, kurš ko tādu atļausies, tiks izdurtas acis un nocirsts rādītājpirksts”. Tā visa rezultātā 839. gadā notika plaša tautas sacelšanās, cenpo tika gāzts, un tronī kāpa viņa vecākais brālis Langdarma. Budistu klosteru īpašumi tika konfiscēti, dzimtcilvēkiem piešķirta brīvība. Mūkiem lika kļūt vai nu par miesniekiem vai medniekiem, bet budistu rakstus un relikvijas sāka iznīcināt visā valstī. Pat budistu hronikas ar rūgtumu secina, ka “tauta sajūsmināta atbalstīja Mācības iznīcināšanu”.

Cenpo Landgarma pievērsās arī novārtā atstātajai ārpolitikai, noslēdzot savienību ar kirgīziem un kopīgiem spēkiem smagi sakaujot uiguru kaganātu, kurš Tibetai liedza pieeju Lielajam Zīda ceļam. Tika mobilizēts karaspēks, lai revanšētos ķīniešiem par pēdējās desmitgadēs zaudētajām teritorijām. Iespējams, ka cenpo būtu izdevies atjaunot Toibetas varenību, taču reliģisko grupējumu tiekšanās pēc varas izrādījās stiprāka par patriotismu: 842. gadā par bon priesteri pārģērbies budistu lama iekļuva audienču zālē un ar bultu nāvīgi sašāva cenpo. Galma apvērsums izdevās: visi nogalinātā cenpo līdzgaitnieki krita nežēlastībā, premjerpadomnieks Geduno sodīts ar nāvi, tronī kāpa Langdarmas nepilngadīgais brāļadēls, bet māte kļuva par reģenti.

843. gadā sadumpojās armija virspavēlnieka Šan Kunžo vadībā, atsakoties atzīt jauno cenpo par troņmantnieku: tronis pienākoties Langdarmas dēlam. Abus kandidātus atbalstīja gana spēcīgi aristokrātijas grupējumi, un sākās pilsoņu karš, kurā sākumā virsoku guva reģentes spēki, taču 849. gadā Šan Kunžo guva uzvaru. Gāztais troņa pretendents ar 100 pavadoņiem paglābās Ngari provincē, kas palika par pēdējo budistu patvērumu Tibetā.

Izmantojot šīs iekšpolitiskās jukas Tibetā, 847. gadā uiguri atņēma tai Duņhuanu. Savukārt Tan impērija atsacījās satzīt Šan Kunžo par likumīgu Tibetas reģentu un anektēja virkni Austrumtibetas provinču. 851. gadā Tibetas Hesi provinces ciltis sadumpojās un pašas pievienojās Tan impērijai. Šan Kunžo gan centās apvienot izjukušo valsti, taču 861. gadā viņu atsvieda no Ngari reģentes spēki. Tad tibetiešu armiju smagi sakāva uiguru kagana Bugu-Dzjuņa karaspēks, bet tās paliekas iznīcināja ķīniešu karaspēks (nogalinātā karavadoņa galvu aizsūtot imperatoram uz Čaņjanu).

Tibeta sašķēlās virknē neatkarīgu un savstarpēji naidīgu kņazistu – katra pils, katrs bon vai budistu klosteris apjoza sevi ar mūriem, – arī katrai ciltij sava karadraudze. Budisti bija izdzīts praktiski no visas Tibetas (saglabājās tikai daži nocietināti klosteri), savukārt bon bez centrālās varas atbalsta regresēja par šamanisma sektu. No pilnīgas anektēšanas Tibetu paglāba tikai Tan impērijas sabrukums, juku laiki un jaundibinātās Sun impērijas aizņemtība valsts kārtības un robežu atjaunošanā.

Situācija Tibetā XI-XV gs.

Tikai 1015. gadā Tibetas ziemeļaustrumu apgabalos jauna Tibetas valsts, taču tā pastāvēja visai īsu brīdi – jau 1030. gadā to iekaroja un padarīja par savu provinci džurčeņu Dzjiņ impērija (kas bija izveidojusies Ziemeļķīnā). Pārējā Tibeta palika sašķelta daudzās savstarpēji nesaistītās teritorijās, kurās valdīja cilšu aristokrātija.
Kas interesanti, šajā laikā Tibetas dienvidrietumos sākās mierīga budisma renesanse, jeb precīzāk, beidzot budisms sāka iesakņoties Tibetā kā ideja, nevis politisks varas instruments. Budistu misionāri viens pēc otra ieradās no rietumiem, dibināja klosterus. Pieauga mūku skaits, cilšu aristokrāti visai bieži pieņēma garīgus titulus un turpināja valdīt savās zemēs jau kā Baznīcas hierarhi. Savukārt no viņu reģionālajām politiskajām savienībām attīstījās dažādās Tibetas budisma sektas, no kurām līdz visietekmīgākās mūsdienās ir četras: ņingma’s, sakja’s, kaģu’s, gelugpa’s. Sākot ar XI gs. Tibetu var jau sākt daļēji pieskaitīt pie budisma kultūras areāla.

1239. gadā Tibetā iegāja Mongoļu impērijas karaspēka vienība Dorda Tar-hana vadībā, kura veica izlūkreidu praktiski līdz Lhasai. Uzzinājis no sava karavadoņa, ka visietekmīgākā ir sakju sekta (t.s. “sarkancepures”), Laņdžou provinces vietvaldis, Čingiz-hana mazdēls Godans uzaicināja pie sevis sakja-panditu (1182.-1251). Tas ieradās vietvalža galmā kopā ar savu krustdēlu un pēcteci Pagbu (Ahagpa-lama). Starp budistu virspriesteri un princi izveidojās garīgā skolotāja un mācekļa attiecības.
Nākošais mongoļu lielais hans un Juaņ imperators, bet tajā laikā Ķīnas vietvaldis Hubilaj-hans uzaicināja Pagba-lamu pie sevis par padomdevēju un garīgo skolotāju. Drīz viņu iecēla par “visas impērijas garīgo skolotāju”. 1263. gadā Pagba-lama uz brīdi atgriezās Tibetā, kur oficiāli tika iesvētīts par sakju sektas garīgo līderi. Taču jau 1268. gadā viņš atgriezās Pekinā, lai uz tibetiešu rakstības bāzes izveidotu mongoļu alfabētu. 1276. gadā Pagba-lamam imperators piešķīra titulu “dabaofa van” (Visbrīnišķīgākās Mācības Kņazs). Tajā pašā gadā Tibetu pievienoja Juaņ impērijai kā provinci. Neatkarīgās un savstarpēji naidīgās kņazistēs sadrumstalotā zeme tika apvienota, definēts administratīvais sadalījums, noteiktas robežas, izveidota Tibetas pašvaldība, ieviesta impērijas likumdošana un nodokļu sistēma.

Visas Juaņ dinastijas laikā Tibetai bija īpašas autonomijas statuss. Par Tibetu atbildīgās valsts kancelejas nodaļu (sjuaņdžen juaņ) vadīja “goši” – kāds no augstākajiem lamaisma hierarhiem. Viņš arī izvirzīja kandidātus impērijas militāri civilās varas vietvalža postenim Tibetā.

Vājinoties Juaņ dinastijas varai impērijā, vājinājās arī sakju sektas laicīgā vara Tibetā. Pēc 1359. gada virsroku pamazām sāka ņemt konkurējošās sektas, atstumjot sakju’s no laicīgās varas. Pēc Juaņ dinastijas krišanas, jaunā ķīniešu Min impērija šai savai rietumu provincei īpašu uzmanību nepievērsa, savukārt ar sakauto, taču vēl gana spēcīgo lamaistisko Mongoliju tibetiešu kņaziem un klosteru apvienībām bija ļoti draudzīgas attiecības.

Sākās jauns iekšējo juku periods, kurā teokrātiju nomainīja laicīgā vara. Taču pēc virknes asiņainu iekšējo karu, politiski Tibetas valsti atkal atjaunoja un apvienoja cenpo vara, no kurām ievērojamākās ir Runpun (1436.-1565.) un Dzanba (1565.-1642.) dinastijas, kuras atbalstīja lamaistu karmapa’s sekta.

Praktiski katram klosterim bija savas bruņotas vienības, kuras aizstāvēja sava klostera intereses ne tikai ar vārda spēku (vēl pagājušajā gadsimtā XIV dalailama savā autobiogāfijā piemin, kā vēl 1947. gadā viņa acu priekšā tika nopostīts opozīcijā esošais Reting’a klosteris un apšauti tā aizstāvji). Iekšējo juku laikā kā spilgta politiska figūra izvirzījās lama Dzonkhapa (1357.-1419.), puritāniskā virziena līderis. Viņš veica izmaiņas kultā un kopienu struktūrā, dibinot gelugpa’s jeb “dzeltencepuru” sektu. Disciplinētāki, labāk organizēti, autoritatīvāki kā kulta jautājumos tā politikā, gelugpieši strauji pieņēmās spēkā un ietekmē (kas vairāk balstījās uz labām attiecībām ar mongoļu haniem).

Dalailama

XVI gs. otrajā pusē ceturtais gelugpa līderis Sodnoms Džamco (1543-1588.) ieradās Ordosā, mongoļu altan-hana (zelta hans) galmā. 1578. gadā altan-hans pieņēma gelugpa traktējumu un piešķīra savam garīgajam skolotājam titulu “dalailama vadžradhara” (kā okeāns lielais lama zibeņmmetis) [„lama ar varu, kura ir tik pat neierobežota kā jūra”]. Sodnoms pieņēma III dalailamas titulu, par pirmajiem diviem pasludinot savus priekšgājējus sektas vadībā. Gelugpa tika atzīta par vienīgo patieso Tibetas lamaisma skolu, savukārt gelugpa mācība tika pasludināta par valsts reliģiju Mongolijā.

Paši tibetieši gelugpa dominanti neatzina un V dalailamam nācās, izmantojot savu ietekmi mongoļu Lielā hana galmā, lūgt militāru palīdzību no Amdo provinces vietvalža Guši-hana. Ar mongoļu jātnieku palīdzību V dalailama 1642. gadā gāza pēdējā cenpo Dzanba dinastiju, iznīcināja karmapa’s sektu un sagrāva tās klosterus, mūkus apkaujot. Iekšējā opozīcija pašu gelugpiešu rindās tika neitralizēta, to līderim piešķirot “pančenlama” titulu un rezidenci Šigadzā.

Netālu no Lhasas pie Namco (Tengri-nur’a) ezera tika izvietots mongoļu garnizons, kurš palīdzēja īstenot dalailamas gribu atklātas nepaklausības gadījumos. Tibetu pārvaldīja 3 amatpersonas: garīgo dzīvi kontrolēja dalailama, armiju komandēja Guši-hans (un tā dinastija), bet saimniecisko dzīvi – “desrida” jeb “diba” (reģenta tituls).

Tibeta XVII-XVIII gs.

Šajā laikā apvienotās mongoļu un mandžūru armijas sagrāva Min impēriju un Ķīnā izveidojās mandžūru Ciņ impērija.

Gan laicīgā tibetiešu aristokrātija no Amdo, gan V dalailama nosūtīja delegācijas uz Pekinu, apsveicot jauno bogdohanu jeb imperatoru ar kāpšanu tronī, atzīstot sevi par tā vasaļiem un atvedot tam pienākošās nodevas. 1652. gadā pats dalailama ieradās vizītē pie imperatora, tika laipni uzņemts un mājās devās ar oficiālu dekrētu par titula apstiprināšanu (kopš tā laika katra dalailamas leģitimitāti apstiprināja Pekinā).
Diemžēl reģents Sandžai Džamco (valdīja 1679.-1705.) iejaucās lielajā ārpolitikā, atbalstot U Saņguja dumpiniekus Dienvidķīnā. Pēc 1682. gada viņš vairākus gadus slēpa no Pekinas, ka miris imperatoram uzticamais dalailama, bet 1689. gadā atsacījās palīdzēt Ciņ impērijai cīņā pret mongoļu Džungārijas hanu, ko Tibetai kā vasaļvalstij vajadzēja darīt. 1705. gadā Pekinas uzkūdītais Lobsan-hans realizēja Lhasā galma apvērsumu, nogalinot reģentu. Nākamajā gadā uz Pekinu tika izsaukts VI dalailama, taču ceļā nomira. Ar šo laiku sākās tieša un nepārtraukta Ķīnas iejaukšanās Tibetas lietās.

Tibeta kā Ciņ impērijas protektorāts XVIII-XIX gs.

1708. gadā Lhasā ieradās komisija no Pekinas, iepazīties ar vietējiem apstākļiem. Par Lobsan-hana padomnieku tika iecelts mandžūru ierēdnis Hošou, kurš faktiski pārņēma vadības grožus savās rokās.

Ar tiešu Pekinas varu neapmierinātie aristokrāti un lamaistu klosteru augstākie hierarhi vērsās pēc palīdzības pie mongoļiem, un 1717. gadā Džungārijas jātnieki ielauzās Lhasā. Lobsan-hans tika nogalināts, bet Ciņ impērijai paklausīgais VII dalailama gāzts un vēlāk sodīts ar nāvi. Tibetas pievienošanu Džungārijai Pekina nevarēja pieļaut, un reaģēja visai nopietni: 1719. gadā pie Nagču oirati gan sakāva ķīniešu armiju, taču 1720. gadā ķīnieši ņēma virsroku, smagi tos sagraujot. Džungārijas atbalstītāji tika sodīti, proķīniešu partija izveidoja pagaidu valdību, kuru kontrolēja mandžūru karavadonis Jaņsins. No Litanas ieradās tibetiešu (kuri bija turp aizbēguši no Lobsan-hana) delegācija ar VIII dalailamu, kuru atzina par VI dalailamas iemiesojumu. Tika likvidēts reģenta amats, ko aizstāja ar “četru [ministru] padomi”, kuru kontrolēja Pekinas pārstāvis. Lhasā izvietojās 3000 vīru lielu garnizons (armijas posteņi sargāja arī ceļu no Lhasas uz Sičuanu).

1723. gadā imperators Iņdžeņs nolēma aizstāt ekonomiski neizdevīgo tiešo Tibetas pārvaldi ar netiešu, konsultatīvu: piešķīra Tibetai pilnīgu iekšpolitisku un daļēju ārpolitisku autonomiju, likvidēja “četru padomi” kā arī izveda visu karaspēku. No Tibetas tika atšķelta arī Kuhunor’as (tagad Cinhai) province. 1727. gadā tika noteikta Tibetas administratīvā robeža gar Jandzi un Mekongas upju tīklu, kā rezultātā 2/3 Khamas (tagad Sikana) provinces tika atdalītas no Tibetas.

Par varu Tibetā sākās cīņa starp nogalinātā VII dalailamas piekritējiem un proķīniski noskaņotajiem tibetiešiem. Pilsoņu karā 1727.-1728. gados uzvarēja proķīniski orientētais Pola-taiči. Viņam palīgā no Ķīnas ieradās 15000 vīru liels ekspedīcijas korpuss. Pola-taiči tika piešķirts “beidzi” tituls (4. ranga kņazs). Dalaiamu uz laiku izsūtīja trimdā uz Austrumtibetu.

Visa civilā vara Tibetā nu bija mandžūru karavadoņa rokās, bet, kad tas devās atpakaļ, viņa pilnvaras pārņēma Sage un Mala, pirmie pastāvīgie Pekinas rezidenti (ambani) Tibetā. Cenpo Pola-taiči bija tik lojāls imperatoram, ka viņam piešķīra aizvien plašākas un plašākas pilnvaras, līdz ambani pārvērtās par vienkāršiem pastāvīgajiem vēstniekiem. 1733. gadā viņš panāca praktiski visu impērijas karavīru izvešanu (palika tikai 500 vīru liels garnizons). 1747. gadā pēc Pola nāves varu mantoja dēls Džurmed’s Namdžals, kuram imperators Hunli piešķīra titulu “dzjuņvan” (suverens valdnieks, vasalis).

Atšķirībā no tēva, Džurmeds vēlējās kļūt ne tikai de facto, bet arī de jure suverēns un 1750. gadā uzsāka sacelšanos, cerot uz Džungārijas hanistes palīdzību. Pekinai pietika ar 800 karavīru lielu vienību un dalailamas atbalstu, lai sacelšanos apspiestu. Ar šo Tibetā beidzas karaļu vara un turpmāk tās iekārtu var dēvēt par teokrātisku. Pilnīgu Tibetas suverenitātes zaudēšanu ievadīja pārvaldes sistēmas nomaiņa. Tika atņemti tituli vadošajiem aristokrātiem. Tika atjaunota “četru padome”, kā arī iecelti jauni ambani ar plašām pilnvarām, izveidots reģenta amats, taču ar citām funkcijām: nu tas bija nevis laicīgs ierēdnis, bet gan Baznīcas hierarhs, kuram jāpilda garīgās funkcijas, kamēr dalailama ir nepilngadīgs.

1788. gadā Tibetā iebruka Nepalas armija, kā iemeslu minot strīdus savstarpējā tirdzniecībā. Tibetiešu spēki tika ātri sakauti un Lhasa piekrita ik gadus maksāt Nepalas maharadžahiradžam nodevas. 1791. gadā Nepālas gurkhi iebruka vēlreiz un anektēja daļu Tibetas teritorijas. Šoreiz savam protektorātam palīgā ieradās imperatora Hunli atsūtītais 8000 vīru liels ekspedīcijas korpuss, kas sakāva gurkhus un atspieda līdz pašai Katmandu, atjaunojot status quo.

Lai izvairītos no šādām situācijām, ambaniem tika piešķirtas vēl plašākas pilnvaras, jo Lhasas pašvaldība nespējot nodrošināt Tibetā kārtību un drošību. Visos valsts finansu, kadru un tieslietu jautājumos dalailamam un pančenlamam turpmāk nācās konsultēties ar ambaniem. Tie uzņēmās kontroli pār tibetiešu bruņotajiem spēkiem, robežapsardzi, ārējiem sakariem un tirdzniecību. Arī dalailamu politiskais statuss krietni kritās: ja agrāk tie “mācīja” imperatorus, tad tagad “lūdza paust gribu”. Pekinā valsts kancelejā Tibetas jautājumus uzticēja turpmāk izskatīt “lifaņjuaņ” (departaments, kurš pārraudzīja vasaļteritorijas Mongolijā, Džungārijā un austrumu Turkestānā).

XVIII gs. 90. gados vietējās pašpārvaldes laicīgā vara tika uzticēta dalailamas un pančenlamas kancelejām (te redzam lielas paralēles ar mūsdienu prezidenta/premjera lomu: pančenlama kā simbolisks līderis, bet dalailama kā laicīgās valdības galva), taču faktiski to turpināja uzraudzīt ambani, iejaucoties un atceļot vietējās valdības rīkojumus, ja kas likās nepareizi.

Šāda pārvalde saglabājās līdz 1911. gadā Ķīnas revolūcijai, kad tika gāzta Ciņ dinastija.

Tibeta XX gs. pirmajā pusē

Jau XIX gs. beigās Tibeta nonāca Lielbritānijas un Krievijas politisko interešu sfērā. 1904. gada janvārī pasaules presi pāršalca ziņa, ka lai “panāktu draudzīgākas attiecības” starp Lielbritāniju un Tibetu, britu misija pulveža F. Janghazbenda vadībā – 2800 durkļu, kalnu lielgabalu baterija, vairāki desmiti ložmetēju, medicīnas rota, – jau atrodas Čumbi ielejā un ar kaujām (mazskaitlīgie un slikti apbruņotie tibetiešu spēki mēģināja interventus apturēt) dodas Lhasas virzienā.

Pekina kategoriski nosodīja sava protektorāta iedzīvotāju pretošanos “draudzīgās” Lielbritānijas spēkiem, izsludinot visus, kas pretosies, par dumpiniekiem, un izsludinot XIII dalailamas atcelšanu no amata. Tibetieši šo ediktu ignorēja. 1904. gada 13. jūlijā 28 gadus vecais XIII dalailama Ngavangs Lobsangs Tubdan-Džamco ar 700 cilvēku lielu svītu bēga no Lhasas uz Mongoliju, kur (Urgā) ieradās novembrī. Lielbritānijas ekspedīcijas korpuss ielauzās Lhasā 4. augustā, un pārņēma varu pilsētā, iznīcinot kas pretojās un atbruņojot tibetiešu garnizonu.

7. septembrī Lhasā palikušo Tibetas valdības locekli (dalailamas troni aizsedza ar sarkanu aizkaru, uz kura bija izšūts Ķīnas imperatoru simbolizējošais zelta drakons) – reģentu Ti-Rimpoče (kuram briti, pazemojot, lika ierasties uz sarunām ar neapsegtu galvu), – piespieda parakstīt Tibetas un Lielbritānijas Konvenciju. Lhasai nācās atvērt britiem savas robežas, likvidēt muitas posteņus uz robežas, neaplikt no Lielbritānijas ievestās preces ar ievedmuitu, ļaut britu tirdzniecības firmām nemaksājot nodokļus tirgoties visā Tibetas teritorijā, samaksāt Lielbritānijai 7 500 000 rūpiju kā soda naudu “par nedraudzīgumu” un kompensēt šīs militārās intervences izdevumus. 1906. gada 27. aprīlī Ķīna un Lielbritānija noslēdza jaunu Konvenciju par Tibetu (Tibetas kā jau protektorāta pārstāvjus nepieaicinot un neuzklausot).

XIII dalailama atradās trimdā Mongolijā līdz 1907. gada rudenim, bet pēc tam pārcēlās uz vienu noi klosteriem pie Kuhu-nōr’a ezera, kura apkaimi britu armija nekontrolēja. 1908. gadā, meklējot atbalstu pret Liebritāniju, XIII dalailamam nācās ierasties Pekinā uz audienci pie Ciņ imperatora, izrādot padevību un publiski apliecinot, ka Tibeta ir un paliek Ķīnas protektorāts. Pēc tam dalailama apmetās netālu no Siniņas, Gumbumas klosterī. Tikai 1909. gada 8. decembrī dalailama atgriezās Lhasā, kuru britu karaspēks bija atstājis (anektējot lielu daļu Dienvidtibetas), taču atradās tur tikai pāris nedēļas – 1910. gada 13. janvārī viņam atkal nācās bēgt, šoreiz no Tibetā ienākušās ķīniešu armijas. Pēc pāris asiņainām sadrusmēm XIII dalailama lūdza patvērumu Lielbritānijas tirdzniecības misijā, kuru apsargāja pietiekami spēcīgs britu garnizons, taču patvērumu viņam atteica. Turpmākos mēnešus dalailama, savu tuvāko piekritēju pavadīts, slapstījās kalnos no vajātājiem, kuriem bija dota pavēle “atvest Bēgļa galvu” Lhasas ambanam Ļanjuj’am.
1911. gadā Ciņ impērijā notika revolūcija un valsti pārņēma iekšējas jukas, kā rezultātā ķīniešu garnizoni 1912. gadā atstāja Tibetu. 1913. gadā dalailamam izdevās atgriezties Lhasā, kur nodzīvoja, valdīdams pār Tibetu, līdz pat savai nāvei 1933. gadā. Tomēr Tibetas suverenitāte de jure starptautiski tā arī netika atzīta, kaut arī 1914. gadā uz Simlas konferenci Tibeta un Ķīnas republika bija uzaicinātas neatkarīgi viena no otras.

Konferencē Lielbritānija piedāvāja Ķīnai sadalīt Tibetu divās daļās, ārējā un iekšējā, – līdzīgi kā Mongoliju, Ķīnas iekšējā provincē un protektorātā, – pie reizes pieprasot sev vēl Tibetas teritoriju 90 000 kvadrātkilometru platībā (šī teritorija gandrīz pilnībā sakrīt ar mūsdienu Arunahalpradešas reģionu Indijā). Tibetas delegācija britu spiediena rezultātā gan slepeni parakstīja līgumu par atteikšanos no zemes, taču Ķīnas delegācija kā Tibetas suverens atsacījās to atzīt. Līgumā noteikto robežu gan Lielbritānija, gan vēlāk Indijas republika uzskatīja par savu leģitīmu robežu, savukārt Ķīna postulē, ka līgumu nav parakstījusi un tāpēc Dienvidtibetas pievienošana Indijai nav likumīga (viens no ĶTR-Indijas 1962.g. kara iemesliem).

Ārpolitikā par Tibetu izrādīja neviltotu interesi gan PSRS (sūtot NKVD rezidentu N.Rērihu spiegošanas ekspedīcijās), gan nacistiskās Vācijas (“alpīnistu“ ekspedīcijas, kas sastāvēja no SS virsniekiem), gan Lielbritānijas emisāri.

Jaunā Ķīnas republikas gomiņdana valdība gan iecēla savus ambanus, taču pati bija tā ieslīgusi valsts reformās un pilsoņu karā, ka nepievērsa Tibetai nekādu vērību. Šāda patstāvība nedeva Tibetai neko labu: XIV dalailama savā autobiogāfijā spiests atzīt, ka valdība bija ieslīgusi nepieredzētā korupcijā, valsts pagrima, bet tauta cieta badu. 1949. gadā, kad bija skaidrs, ka Ķīnas republika pilsoņu karā cietusi sakāvi, tās ambanus izraidīja.

Tibeta XX gs. otrajā pusē

1950. gadā jaunā Ķīnas Tautas Republikas komunistu valdība nosūtīja uz Tibetu savus garnizonus un ierēdņus. 1951. gadā Lhasas un Pekinas valdības parakstīja vienošanos, ka Tibeta ir ĶTR sastāvdaļa ar plašu autonomiju. ĶTR 1954. gada konstitūcijā deklarēts, ka “nacionālie autonomie rajoni ir Ķīnas Tautas Republikas neatņemama sastāvdaļa” un, līdzīgi iepriekšējām valdībām, Pekina nejaucās autonomijas iekšējās lietās. Iedzīvotāji drīkstēja brīvi piekopt reliģiju, sūtīja savus pārstāvjus uz Visķīnas tautas pārstāvju sapulci. Vēl joprojām visa zeme piederējas valdībai, klosteriem un aristokrātijai, bet iedzīvotāji bija šai zemei piesaistīti dzimtcilvēki. Izglītību varēja iegūt tikai klosteros kā mūki.

50. gadu otrajā pusē Pekina sāka reformas visā valstī un arī Tibetā, konfiscējot lielos zemes īpašumus un sadalot tos zemnieku kopienām, attiecinot nodokļus arī uz klosteriem, ieviešot kooperāciju, reformējot pašpārvaldes struktūru utt. Kad 1959. Gadā sāka atbruņot kareivīgos un brīvību mīlošos ngolokus (kjanus), kuriem vai katrā mājā bija šaujamieroči, sākās partizānu karš (kuru t.s. Aukstā kara apstākļos atbalstīja ASV specdienesti). Dumpiniekiem pievienojās cilšu aristokrātija ar savām karadraudzēm, dažu klosteru karadraudzes un Tibetā tika ievests karaspēks kā arī ieviests karastāvoklis. Emigrācijā esošie tibetieši apgalvo, ka sacelšanās apspiešanas laikā tikuši nogalināti desmitiem tūkstošu tibetiešu. 1959. gadā Lhasas ministru kabinets ar XIV dalailamu Lhamo Tondupu vadībā bēga uz Indiju. Sporādisks partizānu karš turpinājās līdz 1969. gadam, kad Rietumi pārstāja dumpiniekus atbalstīt ar bruņojumu un finansēt.

Tibetas valdību dalailamas prombūtnes laikā vadīja pančenlama, taču 1964. gadā teokrātisko pašpārvaldi provincē likvidēja, pančenlamu atcēla, un ieviesa laicīgo pārvaldi. 1965. gadā Tibeta tika pārdēvēta par autonomo apgabalu. Tika ieviesta sekulārā izglītība.

T.s. “kultūras revolūcijas” laikā (1966.-1976.), kad sākās tradicionālās kultūras un tai skaitā arī budisma vajāšana visā Ķīnā, tas smagi skāra arī Tibetu: simtiem klosteru tika nopostīti, tūkstošiem mūki ieslodzīti koncentrācijas nometnēs vai nosūtīti spaidu darbos. Šī politika nebija vērsta pret Tibetu konkrēti, bet skāra visu valsti. Tikai 80. gados ĶTR iekšpolitika kļuva pielaidīgāka, ne tik ideoloģizēta, un lamaisma klosteru dzīve Tibetā sāk atjaunoties. 1978. gadā par Tibetas autonomā rajona valdības otro personu atkal iecēla pančenlamu (kurš vairākkārt oficiāli lūdza dalailamu atgriezties). 1980. gadā ĶTR uzsāka reformas mazākumtautību apdzīvotajos apgabalos, mīkstināja politisko režīmu. Rezultātā kļuva iespējama brīvāka uzskatu paušana un 1987. gada oktobrī demonstrācijas par dalailamas atgriešanos un pret Pekinas pārmērīgo iejaukšanos Tibetas lietās.

1989. gadā nomira pančenlama, kas izraisīja jaunu konfliktu: dalailama un ĶTR atzina atšķirīgu tā inkarnāciju – katrai pusei bija savs kandidāts. (ĶTR postulē savas tiesības apstiprināt vai neapstiprināt augsta līmeņa lamaistu inkarnācijas atbilstoši precedentiem Ciņ impērijas laikā.) ĶTR izvēlētais pančemlama tika uzaudzināts ārpus Tibetas un regulāri redzams plašsaziņas līdzekļos, savukārt dalailamas nosauktais pančenlama un tā ģimene ir bezvēsts pazuduši. Tibetas valdība emigrācijā uzskata, ka tie ir ieslodzīti, savukārt ĶTR apgalvo, ka lai nodrošinātu šīs ģimenes aizsardzību un privātās dzīves neaizskaramību, tiem ir mainīta identitāte.

Mūsdienās ievērojami mainījušies sociālie un politiskie apstākļi Tibetā. Tibetieši vairs nav tie, kādi tie bija 1959. gadā: visu Tibetu caurauž ceļu tīkls, attīstās infrastruktūra, pilsētbūvniecība, rūpniecība, tiek būvēts transkontinentālais dzelzceļš; sen atcelta dzimtbūšana, likvidēti lielie aristokrātijas un klosteru zemes īpašumi, tibetieši var gūt augstāko izglītību dzimtajā valodā (t.i. lielākajā valodā, jo cilšu ir daudz) divās universitātēs. Pie tam demogrāfisko situāciju ievērojami mainījusi visai plašā (priekš Tibetas apdzīvotības blīvuma) ķīniešu viesstrādnieku migrācija. Kaut klosteri lielāko tiesu atjaunoti, jaunatne labprātāk spēlē futbolu un klausās rokmūziku, nekā skandē mantras. Ar pārtraukumiem visu šo laiku rit arī sarunas starp ĶTR valdību un dalailamas vadīto Tibetas valdību emigrācijā par iespējamo izlīgumu un kompromisu.

Objektīvas informācijas par notikumiem Tibetā praktiski nav, jo situācija ir hipoerpolitizēta un abas puses – ĶTR valdība un Tibetas valdība emigrācijā, – nodarbojas ar propagandu un pretējās puses nomelnošanu. Objektīvu un neitrālu Tibetas XX gs. politiskās vēstures pētījumu ir ļoti maz, tie ir arī visai nepilnīgi avotu un liecinieku trūkuma dēļ.

P.S.
(Apraksts veidots pavirši, nepārbaudot gaduskaitļus un īpašvārdu pareizrakstības precizitāti – kā slinka pirmkursnieka referāts.)

Izmantotā literatūra:
* Brīvība trimdā. Viņa svētības Tibetas dalailamas autobiogrāfija. – R., 2000.
* Кузнецов Б.И. Древний Иран и Тибет 0 история религии бон. – С-Пбг., 1998.
* Гумилев Л.Н. Величие и падение лревнего Тибета. Ритми Евразии. – M., 1993.
* История востока. I-III, – M., 1999.
* Богословский В.А. Очерк истории тибетского народа. – M., 1962.
* Гумилев Л.Н. Страна Шамбала в легенде и истории. // Азия и Африка сегодня., 1968., Nr5.
* Козлов П.K. Тибет и далай-лама. Ленинград., – 1929.
* Шишкин О. Битва за Гималаи. – M., 1999.
* История Азии. I-III, – M., 1999.
* И.Ломакина, Великий беглец. – Москва, 2001

Artis Buks, Mg.hist

Avots:
http://buksartis.lv/pic/vesture/tibeta.htm

Informācijas aģentūra
/20.03.2015/

Publicēts iekš Kat.: Vēsture, Reģ.: Āzija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Cilvēcības deklarācija

00445_Brivibas_statujaMēs par acīmredzamām un neapstrīdamām uzskatām sekojošas patiesības: cilvēks cilvēkam ir brālis, nevis vilks, visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi un visi viņi  ir nodrošināti ar neatņemamām tiesībām, pie kā pieder: dzīvība, brīvība, izglītība, pajumte, pārtika, tiekšanās pēc laimes (tikumības ietvaros), sabiedriski lietderīgs darbs, taisnīgums, vienlīdzīgas iespējas, brīvais laiks ģimenei un tikumiskai pašattīstībai. Cilvēka dzīves mērķis un jēga ir nevis trulas izpriecas, “dzīves baudīšana” vai vergošana citu interesēm, bet gan vienlaicīga kalpošana, radīšana un mācīšanās.

Lai katram nodrošinātu šīs tiesības un visai sabiedrībai humānistisku izaugsmi un attīstību, cilvēku vidū ir radītas valdības un sabiedrības pārvaldes struktūras, kuras ar padoto piekrišanu aizņemas kolektīvo varu šo mērķu īstenošanai. Savukārt, ja kāda valdība, pārvaldes struktūra vai to elements pārstāj pildīt šīs funkcijas, izmanto kolektīvo varu ļaunprātīgi savās un mazskaitlisku grupu interesēs, padara sabiedrisko par privāto, mēģina cilvēkiem atņemt vai ierobežot viņu neatņemamās tiesības, atbalsta nenormālības un antisabiedriskas parādības, sludina egocentrismu, netikumību un iedzīvošanos uz citu nelaimju rēķina, ļaunprātīgi maldina vai melo, apzināti rada neizturamus dzīves apstākļus, veic noziegumus pret bērniem, tad cilvēkiem ir tiesības un pienākums pielikt visus spēkus, lai mainītu šādas pārvaldes struktūras uz labākām un nepildīt to izdotos amorālos likumus un rīkojumus pat nāves draudu iespaidā.

Protams, piesardzība iesaka nemainīt pārvaldītājus bieži un nepārdomāti, neesot droši pārliecinātiem, ka vietā būs iespējams radīt un likt ko labāku. Un mēs patiešām praksē redzam, ka cilvēki līdz pēdējam ir gatavi paciest ļaunumu, nekā atbrīvoties no pārvaldes struktūrām, kas to veic.

Bet, kad regulāri ar pieaugošu tendenci tiek veikta virkne maskētu un atklātu ļaunprātību, kuru tālejošais virziens ir pakļaut mūsu sabiedrību un visu pasauli viznežēlīgākai, amorālākai un neierobežotai despotijai, tad katram, kurš to redz un saprot, ir vissvētākais pienākums izdarīt visu iespējamo, lai to nepieļautu. Mūsdienu tirānija tiek realizēta slēpti, pozitīvisma garā, maldinot, melojot un piesedzoties ar viscēlākajiem mērķiem un nodomiem, un tās acīmredzamie realizētāji ir Amerikas Savienoto Valstu un to ietekmē esošo pakļauto valstu un pseidovalstu struktūras. To, ka tā ir, publika var redzēt pēc sekojošām pazīmēm.

Viņi nepieņem likumus, kuri derīgi un nepieciešami kopējam labumam, bet pieņem likumus  sev un ietekmīgām maksātspējīgām personām par labu, kas bieži vien vairumam cilvēku ir kaitīgi. Viņi apzināti samudžina likumus, padarot tos neskaidrus un nesaprotamus, lai lielākā daļa cilvēku tos nesaprastu un nespētu sevi aizstāvēt bez pērkamu juristu starpniecības. Savām vajadzībām viņi atstāj likumos “robus” un likumdošanā realizē dubulto standartu politiku:  plebeju pūlim viena pieeja, maksātspējīgajiem izredzētajiem pavisam cita. ASV ir bezprincipālu, amorālu un alkatīgu juristu despotijas zeme, kas savu tirāniju tiecas izplatīt pa visu pasauli.

Viņi visu komercializē un pārvērš visparastākajā ieraušanā. Viņiem viss ir bizness, un galvenais ir gūt peļņu. Viņi neko nedara tāpat vien, uzskata, ka viss ir pērkams un visu var nopirkt par naudu. Viņi visu mēra naudā. Cilvēks viņiem ir tik vērts, cik daudz tam ir naudas un īpašumu. Veiksme un laime viņiem ir izsakāma naudas ekvivalentā. Naudu viņi uzskata par kāpnēm uz debesīm. ASV ir pērkamu dvēseļu valsts, kas caur šo prizmu skatās uz pārējo pasauli un attiecīgi izturās pret to.

Viņi nepārtraukti maldina un melo. Viņi par melnu saka balts, par baltu – melns. Ja savādāk nevar, visu parāda pelēku, un uz tā fona cenšas izcelt savu sameloto baltumu. Viņi krāpjas, netur doto vārdu un nepilda solījumus. ASV ir meļu valsts un melu lielvalsts, kura praksē realizē Melu tēva uzstādījumus. Amerika pārvalda pasauli ar maldināšanas un melu palīdzību! ASV ir ļaundaru pārvaldīta Smaragda pilsēta, kura ārēji spīd un laistās, bet savā būtībā ir pretīga un sapuvusi.

Viņi cilvēku vairumu uzskata par stulbeņiem, kuri nekad nespēs saprast un atmaskot viņu sētos maldus. Viņi ne tikai to ļaunprātīgi izmanto, bet apzināti veicina cilvēku nezināšanu un stulbumu. Viņu pūlim domātās skolas “izglīto” tā, ka cilvēkiem ir apgrūtināta spriestspēja, nespēja redzēt kopainu, fragmentāra, nepilnīga un brīžiem pat nepatiesa faktoloģiskā informācija. Šādu cilvēku masas var muļķot pat ar primitīvām, rupjām un nekvalitatīvām metodēm. Un to viņi izplata pa visu pasauli. Jūs gribat kļūt par šādu vidusmēra amerikāni? Jūs gribat, lai par tādiem stulbeņiem kļūst jūsu bērni? Jūs gribat dzīvot iedomīgu un nekaunīgu pamuļķu sabiedrībā?

Viņi plaši reklamē vardarbību, izlaidību, narkomāniju, visdažādākās nenormālības, egoismu, alkatību un augstprātību. Informatīvā telpa ar to ir pārpilna, nekur no tā nav glābiņa un tas atstāj graujošu ietekmi ne tikai uz bērniem, pusaudžiem, nenobriedušiem un nelīdzsvarotiem prātiem, bet uz visu sabiedrību kopumā. Viņi debilizē, deklasē un dehumanizē cilvēkus.

Viņi uzskata cilvēkus par dzīvniekiem, tāpēc neieredz tos un vadās pēc principa – cilvēks cilvēkam vilks. Viņi par normālu un pieņemamu atzīst stāvokli, kad cilvēki stikla krelīšu dēļ savā starpā plēšas kā zvēri, un mēģina pakāpties uz tuvākā galvas, lai uzrāptos uz nākamā sabiedriskās hierarhijas pakāpiena. Viņi grib, lai cilvēki, darot viņiem nepieciešamo, būtu gatavi iet pāri līķiem. Viņiem tā ir norma un efektīvs motivācijas un vadības līdzeklis, tāpēc viņi veido attiecīgus pārvaldes mehānismus, tāpēc viņi bez sirdsapziņas pārmetumiem maldina un melo, tāpēc viņi ir tik izcili nežēlīgi un tāpēc viņi maksimāli veicina, lai pēc iespējas vairāk cilvēku kļūtu par pēc iespējas cietsirdīgākiem un stulbākiem divkājainiem dzīvniekiem. Un kas pēc tā ir viņi paši? Un pie kā tehnoloģiski gana attīstīto cilvēci var novest šāds visu karš pret visiem apstākļos, kad eksistē ķīmiskie, bakterioloģiskie un kodolieroči? Galu galā jūs gribat, lai jūs uzskata par dzīvnieku un lai pret jums izturas kā pret zvēru? Jūs gribat nolaisties līdz dzīvnieciskam līmenim?

Viņi pakāpeniski un ar viltu atņem cilvēkiem iespēju sekot līdzi pārvaldes struktūru darbībām,  piedalīties sabiedriski nozīmīgu lēmumu pieņemšanā un izlemt savu likteni. Viņi, piesedzoties ar demokrātiskām vērtībām un formālām, ārišķīgi demokrātiskām procedūrām, uzurpē tautas varu un izmanto to ļaunprātīgi. Demokrātija viņiem ir tehnoloģija, kā vislabāk pārvaldīt nespējīgu muļķu masas: ja šī tehnoloģija kaut kur kļūst nederīga vai apdraud viņu vadošo stāvokli, viņi to mēdz arī nomainīt.

Viņi manipulatīvi ietekmē, koriģē un pat vilto statistikas datus, socioloģiskās aptaujas un vēlēšanu rezultātus. Viņi cenšas to iespēju robežās nedarīt, bet mehānismi tā brīvai veikšanai ir izveidoti un, ja ļoti vajag, tas tiek darīts. Parasti vajag. Amerikāņi ir pat viltojuši savu prezidentu vēlēšanu rezultātus, un starptautiskos novērotājus savām vēlēšanām viņi nepielaiž, lai gan no citiem to kategoriski pieprasa. Viņi plaši vilto vēsturi un pat zinātniskos pētījumus.

Veselības aizsardzības sistēmas vietā, kuras galvenais mērķis ir nodrošināt, lai cilvēki būtu veseli un neslimotu, viņi ir radījuši medicīnas industriju, kuras galvenais mērķis ir gūt maksimālu peļņu, ārstējot slimniekus. Medicīnas industrijai vajag slimniekus, tāpēc tā tos rada.

Viņi ir radījuši un turpina pilnveidot masu izspiegošanas un kontroles sistēmu. Visur viss tiek filmēts, un nepieciešamības gadījumā viņi var tam piekļūt. Mobilās telefonsarunas tiek ierakstītas. Mobilais telefons kalpo kā cilvēka atrašanās vietas noteicējs, pārvietošanās vēstures reģistrētājs un caur to ir iespējams attālināti noklausīties visas sarunas ap to. Attālināti vadīto elektronisko ierīču funkcijas ir iespējams slēpti aktivizēt, lai lietotājs to nepamanītu, tāpēc viņi nemanāmi var pieslēgties katram mobilajam telefonam un datoram, pārbaudīt tā saturu, fotogrāfēt ar to, filmēt, nosūtīt datus un veikt citas darbības. Tas tehniski ir iespējams, un viņi to dara. Viņi tikai vēl līdz galam nav iemācījušies to izmantot, pārāk milzīgas iespējas, pārāk milzīgs darāmā un informācijas apjoms. Bet viņi mācās! Absolūtai kontrolei viņi cenšas maksimāli visu elektronizēt un radīt apstākļus, ka bez elektroniskām palīgierīcēm, kuras centralizēti ir ātri un viegli deaktivizējamas, cilvēku dzīve nav iespējama. Šī ceļa galamērķis ir cilvēku čipizācija. Sākumā čipizāciju izmēģinās uz dzīvniekiem, pēc tam sekos cilvēki. Cits solis šai virzienā – ID karšu masveida ieviešana un to funkcionalitātes paplašināšana. Tālāk – skaidras naudas likvidācija un aizstāšana ar elektronisko naudu. Viņi metodiski iet antiutopijas “1984” iedzīvināšanas ceļu  – TV ekrāni jau ir katrā mājā un sabiedriskās vietās, bet ar “smartTV” ieviešanu tie kļūst jau attālināti vadāmi, kam var sekot nākamie soļi. Jūs to gribat? Naivuļiem, kuri domā, ka viņi jau neko sliktu nedara, ka viņu pelēkā ikdiena nevienam nav interesanta un ka lai jau skatās un izspiego, ir vērts padomāt par to, kādas būs amorālu pārvaldes struktūru prasības pret mietpilsoņiem, ja vairums cilvēku šādi tiks padarīti pilnībā bezpalīdzīgi un “caurspīdīgi”. Tās būs galēji kategoriskas un nežēlīgas. Vai arī iedomājaties, ka jūs un jūsu ģimeni šādi spēj izsekot homoseksuālists – pedofīls, sadists, uz maksimālu personisko iedzīvošanos tendēts indivīds vai kāda infantīla persona, kam ir garlaicīgi un prieku sagādā savas varas demonstrēšana un paspēlēšanās ar citu likteņiem.

Kad kārtējo reizi dzirdat žēlošanos par augsto korupcijas līmeni, tad ziniet, ka korupcija ir viens no viņu pārvaldes pamatmehānismiem, ko viņi plaši izmanto un veicina. Visi korumpanti savu naudu tur fondos un “ofšoros”, ko viņi paši radīja un kontrolē. Ja amerikāņi patiešām gribētu uzveikt korupciju, tad viņi to varētu izdarīt dažu dienu laikā. Pakļauto valstu un pseidovalstu pārstāvji, ne tikai to nevar bez viņu palīdzības izdarīt, bet pat katrs, kurš to nopietni mēģinās darīt, tiks no viņu puses nekavējoties neitralizēts. Līdzīgā kārtā viņi izplata narkotikas, nodarbojas ar cilvēktirdzniecību un kontrolē nozīmīgākos “ēnu biznesa” elementus.

Viņi primitivizē reliģijas un reliģiskos strāvojumus, tiecas padarīt tos par totalitārām sektām un izmantot tās kā sabiedrības vadības tehnoloģijas. ASV ir sektu valsts!

Viņi iznīcina tautu kultūras, tradīcijas, vērtības un normas, to vietā liekot surogātus. Viņi aizstāj visu īsto un dzīvo ar simulakriem – ārēji spožiem viltojumiem un imitācijām. Viņu ietekmē sabiedriskie institūti mutē par saviem pretmetiem – masu informācijas līdzekļi par masu dezinformācijas līdzekļiem, kultūras iestādes par degradētas akulturālības iestādēm, izglītības ministrijas par izglītības likvidācijas ministrijām, veselības aizsardzības organizācijas par veselības atņemšanas organizācijām utt.. Viņi izplata nāves kultūru, ceļot goda vietā nāves tēlus, simbolus un parādības. Nāve un viss, kas ar to saistīts, tiek attēlots kā kaut kas labs, interesants un moderns. Viņi izplata un pozitivē visu kroplo.

Viņi izkropļo ģimenes jēdzienu un iznīcina ģimenes. Par ģimeni viņi apsauc arī perversa hedonisma kopības, bet vecākiem viņi juridiski ir atņēmuši to dabiskās tiesības un mēģina liegt veikt bērnu audzināšanu. Viņi grauj vecāku autoritāti, kūda bērnus pret tiem un mudina neklausīt vecākus. Pilnvērtīgs cilvēks rodas tikai tad, ja audzināšanas rezultātā bērnam tiek iemācīti gadu tūkstošu laikā izkristalizējušies aizliegumi, pašsavaldība un pašaudzināšanas spēja. Lai to panāktu, vecākiem, nepieciešamības gadījumā, ir tiesības un pienākums veikt adekvātu bērnu ierobežošanu un sodīšanu. Un jebkurš, kurš traucē vecākiem veikt viņu pienākumu, traucē radīt pilnvērtīgu cilvēku. Viņi likvidē tabu, atbrīvo un veicina cilvēkos dzīvniecisko un ierobežo vecākus viņu dabiskajās tiesībās, paredzot birokrātiskus kontroles mehānismus un atvieglinātu kārtību kā legāli un nesodīti izraut bērnus no ģimenēm: arī tajos gadījumos, kad vecāki pilda savu pienākumu un audzina bērnus. Viņi pasludina kroplības par normu, cenšas ieviest to piespiedu apmācību skolās un pirmsskolas iestādēs, bet vecākiem, kas tam pretojas, draud ar cietumu un bērnu atņemšanu. Bērna “vislabāko interešu” vārdā, viņi izlaupa bērnus no ģimenēm un veic visu veidu agresiju pret tiem.

Izmantojot homoseksuālista- pedofīla Alfrēda Kinsija pseidozinātniskos pētījumus, viņi cenšas uzspiest visai pasaulei obligātu bērnu maitāšanu jau no mazotnes, radot priekšnosacījumus pedofīlijas legalizācijai un popularizācijai. Viņi plaši reklamē sadismu.

Viņi padara bērnus par iedzīvošanās un peļņas objektiem. Viņi bez sirdsapziņas pārmetumiem pērk bērnus, izturas pret tiem cietsirdīgi un rada visā pasaulē apstākļus, lai bērnus varētu legāli pirkt un pārdot. Viņi ir privatizējuši arī bāreņu aprūpes funkciju, tāpēc šī industrija peļņas gūšanas nolūkā ir ieinteresēta, lai būtu pēc iespējas vairāk bāreņu, kaut vai dzīvu vecāku bāreņi. Tāpēc bērni tiek izlaupīti no ģimenēm, tāpēc ģimenes tiek diskriditētas un tāpēc šī tendence tikai pastiprināsies.

Viņi atbalsta un virza sabiedriskos amatos zemiskākos un nelietīgākos indivīdus, bet to cilvēku sabiedriskās aktivitātes, kurus viņi nespēj kontrolēt, tie slāpē un diskreditē. Viņi mums ir atņēmuši ideālus, neatkarību un brīvību. Pēc viņu receptēm un viņu kontrolē ir radīti neizturami dzīves apstākļi, kad cilvēki ir vīlušies savā valstī, ekonomisku iemeslu dēļ lielos daudzumos ir spiesti emigrēt, masveidā taisa pašnāvības un nejūtas droši laist pasaulē bērnus. Viņi ir iznīcinājuši mūsu laukus. Viņi izcērt mūsu mežus. Pēc viņu mācībām tika izsaimniekoti un likvidēti lielākā daļa mūsu sabiedrisko īpašumu, bet paši viņi ar viltu sagrābās vērtīgākos no tiem. Viņi sanaido mūs ar kaimiņvalstīm un izmanto mūs kā placdarmu saviem ekspansīvi agresīvajiem plāniem. Viņu ietekmē mūsu apdzīvotā teritorija ir pārvērsta par agresīvu, neadekvātu un stulbu pseidovalsti, kura pilda visu saprātīgo spēku nicinātu amerikāņu vaukšķu funkcijas. Viņi ir pilnībā izkropļojuši patriotisma jēgu, par patriotiem pozicionējot un plaši reklamējot aprobežotus, stulbus un amorālus indivīdus, kuri suniski pielaizīgi kalpo saviem anglosakšu un citu ārvalstu saimniekiem.

ASV ir vienīgā valsts, kura ir pielietojusi kodolieročus, pie tam bez militāras nepieciešamības un pret civiliedzīvotājiem. Kad ASV bija kodolieroču monopols, tā gatavojās ar 100 atombumbām dot preventīvus triecienus Padomju Savienības lielpilsētām (arī Rīgai), radot miljoniem civiliedzīvotāju upurus. Tas nenotika, jo Padomju valstij izdevās laicīgi radīt savu kodolindustriju. ASV parādīja izcilu cietsirdību Korejas un Vjetnamas karu laikā. ASV ir simtiem kara bāzes, izkaisītas pa visu pasauli, un ASV okupācijas karaspēks joprojām atrodas Vācijā, Beļģijā, Itālijā, Grieķijā, Japānā, Dienvidkorejā un daudzās citās valstīs. ASV ir vislielākais ieslodzīto skaits pasaulē. ASV ir pārpildīta ar graustu rajoniem, kur cilvēki dzīvo necilvēcīgos, antisanitāros un galēji kriminogēnos apstākļos. ASV ir miljoni bezpajumtnieku. Apstākļos, kad daudzi pasaules iedzīvotāji cieš badu (tai skaitā pašā ASV), amerikāņu lielveikali speciāli iznīcina savus neizpārdotos pārtikas krājumus tā, lai tos droši neviens nevarētu lietot. ASV varasiestādes nežēlīgi ar spēku apspiež savu pavalstnieku sacelšanās pret netaisnībām un lielbagātnieku tirāniju. ASV policistiem ir norma papriekšu šaut, bet tikai pēc tam noskaidrot apstākļus, tāpēc viņi regulāri nošauj neapbruņotus cilvēkus, arī pusaudžus. “Sapņu zemē” ASV nav pat dekrēta atvaļinājuma, kas ir visīstākais barbarisms, jo patiesi civilizētā sabiedrībā bērni ir kas svēts. Un šādi mežoņi māca visai pasaulei dzīvcot! ASV ir aptrakusi šimpanze ar granātu rokās!

Kad mēs sakām “viņi”, mēs nedomājam tikai amerikāņus. Mēs saprotam, ka ASV ir tikai noteiktu spēku instruments, caur ko tie realizē savus globālos nodomus. Šie spēki eksistē un izpaužas arī citās valstīs un var pienākt mirklis, kad tie kā izlietotu materiālu izstumj ASV vēstures nomalē vai izmet mēslainē un iemiesojas citur. Pēc viņu augļiem jums būs viņus pazīt! Tomēr, neskatoties uz šo sapratni, mēs nevaram neiestāties pret augstāk minētajiem noziegumiem pret cilvēcību, kas tiek veikti ar ASV struktūru rokām un to aizsegā. ASV jau sen ir kļuvusi par cilvēcības ienaidnieci un ļaunuma impēriju, kas savtīguma dubļos ir ieminusi savas Neatkarības deklarācijas principus un diskreditējusi gan brīvību, gan demokrātiju, gan cilvēktiesības, tāpēc ir pienācis pēdējais laiks reāli ierobežot pārāk ieilgušo ASV starptautisko patvaļu.

Ivars Prūsis, Eiropas Savienības Latvijas Republika, 2015.gads

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Tiesībsargs: bērnu dzīves tiek salauztas

00444_Berna_dzives_cels

Bērnu dzīves ārpusģimenes aprūpes iestādēs tiek salauztas, ar šādu šokējošu secinājumu 26.02.2015 nāca klajā LR Tiesībsargs Juris Jansons. Tāpat Tiesībsargs paziņoja, ka ārpusģimenes aprūpes iestāžu bērni tiek nepamatoti bieži ievietoti psihoneiroloģiskajās slimnīcās, ka viņi tiek atrauti no savas dzimtās vietas, radiniekiem un draugiem, ka bērnunamiem vairāk rūp nauda nekā bērni un ka bērnunamu direktori, nepildot savus tiešos pienākumus kā bērnu likumiskajiem pārstāvjiem, rīkojas noziedzīgi.

Pētījuma gaitā Tiesībsarga biroja darbinieki veica 21 ārpusģimenes aprūpes iestādes monitoringu. Izpētes mērķis bija noskaidrot faktisko situāciju bērnunamos – cik ilgi bērni tajos uzturas, vai un kādēļ tiek ievietoti psihoneiroloģiskajās klīnikās, kā tiek nodrošināta izglītība un bērna saskarsme ar ģimeni. 1800 bērnu dzīvo institūcijās – sociālās aprūpes centros vai bērnunamos. 372 bērni izmitināti psihoneiroloģiskajās slimnīcās. Tiesībsarga birojs izpētījis, ka bērni iestādēs dzīvo ilgstoši, proti, četrus, piecus, sešus, pat desmit gadus. Bērnu ilgstoša atrašanās aprūpes iestādēs parāda, ka netiek pārskatīts jautājums ne par atgriešanās iespējām bioloģiskajā ģimenē, ne par citu ārpusģimenes aprūpes veidu – audžuģimeni vai aizbildni.  «Iegūtie dati uzrāda ilgstošu un sistēmisku problēmu, kurā bez vecāku gādības palikuša un institucionālā aprūpē nonākuša bērna dzīve tiek salauzta, turklāt par to dāsni tiek maksāts no valsts un pašvaldības budžeta,» saka J. Jansons. «Varam izdarīt secinājumu, ka mums Latvijā ir virkne institūciju, kam jāuzrauga bērnu tiesības un tas, kā tās tiek ievērotas bērnunamos, bet tas ir neefektīvi. Man nevilšus nāk prātā dzirdēta atziņa: vienīgais, kas nepieciešams ļaunuma uzvaras svinēšanai, ir, lai labie cilvēki neko nedarītu.»

Pētījums atklāj ne tikai finansējuma aizkulises (cik izmaksā bērns iestādē – salīdzinājumam bērnunamā vidēji 600 eiro mēnesī, internātskolā 300 eiro mēnesī, 1080 eiro slimnīcā mēnesī, bet pie aizbildņa ap 100 eiro, audžuģimenē – 250 eiro), bet arī skaudrus datus par to, kas ar bērniem noticis pirms ievietošanas bērnu iestādē un kas notiek, dzīvojot neģimeniskā vidē. Piemēram, no aprūpes iestādēm bērni psihoneiroloģiskajās slimnīcās nonāk desmitiem reižu vairāk nekā no ģimenēm.

Tiesībsarga birojs secinājis, ka daudzi bērni tiek ievietoti iestādēs, kuras atrodas pārāk tālu no viņu dzīvesvietas, kas veicina bērnu sociālo atstumtību – bērns nevar uzturēt personiskas attiecības ar radiniekiem, draugiem.

Jansons norādīja, ka, neskatoties uz lielu uzraugošo institūciju skaitu, netiek veikta apsekošana, kas liecina par iestāžu bezdarbību un nekompetenci. Tiesībsargs ir pārliecināts, ka efektīva un godprātīga daba rezultātā šādu situāciju varētu izskaust vēl pirms 10-20 gadiem, samazinot bērnunamos esošo bērnu skaitu un nodrošinot viņiem iespēju pilnvērtīgai attīstībai.

Tiesībsarga publiskotā informācija par pētījumu (citāti)

Kāpēc bērnus ievieto bērnu namos? Saskaņā ar tiesisko regulējumu „Ārpusģimenes aprūpi bērnu aprūpes iestādē nodrošina, ja aprūpe pie aizbildņa vai audžuģimenē nav piemērota konkrētam bērnam.” Tādējādi bērnu namos būtu jābūt tikai tiem bērniem, kuriem aprūpe bērnu namā ir vispiemērotākā. Praksē bērnu namos pārsvarā tiek ievietoti nevis tie bērni, kuriem bērnu nams ir vispiemērotākais, bet gan tie, kuriem nav izdevies atrast alternatīvu, jo aizbildņu un audžuģimeņu skaits ir nepietiekams.

Cik ilgi bērni uzturas bērnu namos? Likumā noteikts, ka „Bērnu aprūpes iestādē bērns atrodas līdz brīdim, kad viņam tiek nodrošināta piemērota aprūpe pie aizbildņa vai audžuģimenē.” No likuma izriet bāriņtiesas pienākums regulāri pārskatīt bērna lietu un rast iespēju bērnam nodrošināt aprūpi vai nu audžuģimenē vai pie aizbildņa, ja atgriešanās bioloģiskajā ģimenē nav iespējama. Kā liecina prakse, visvairāk bērnu iestādē bija pavadījuši no 2-6 gadiem, bet 12% bērni iestādē dzīvojuši pat ilgāk par 10 gadiem. Dati par bērnu ilgstošo atrašanos bērnu namā nozīmē, ka netiek pārskatīts jautājums ne par atgriešanās iespējām bioloģiskajā ģimenē, ne par citu ārpusģimenes aprūpes veidu – audžuģimeni vai aizbildni.
00444_Bernu_izjutas
Kā attālums ietekmē bērna saskarsmi ar ģimeni? Ārpusģimenes aprūpes laikā bērnam ir tiesības tikties ar vecākiem, kā arī ar brāļiem, māsām, vecvecākiem un personām, ar kurām bērns ilgu laiku ir dzīvojis kopā un aizbildnim ir pienākums veicināt ģimenes saišu atjaunošanos. Savukārt bāriņtiesai ir jāseko, lai aizbildnis veicinātu bērna un vecāka saskarsmi. Izvēloties izglītības iestādi, kas atrodas nesamērīgi tālu no bērna dzīvesvietas, bērnam tiek radīti šķēršļi uzturēt saskarsmi ar ģimeni, radiniekiem, uzticības personām un draugiem. Vecāki nevar finansiāli atļauties aizbraukt pie bērna tik bieži, cik vēlētos un cik būtu nepieciešams. Līdz ar to šāda prakse neveicina ģimenes saišu atjaunošanos. Arī bērnu nama vadītājam tiek radīti šķēršļi pilnvērtīgi aizvietot savam aizbilstamajam vecākus. Šāda prakse, kad bērnam tiek izvēlēta izglītības iestāde, kas atrodas citas pašvaldības teritorijā, tālu no viņa dzīvesvietas, rada ne tikai bērna tiesību iegūt izglītību dzīvesvietai tuvākajā izglītības iestādē pārkāpumu, bet pārkāpj arī bērna tiesības uz ģimenes un privāto dzīvi. Praksē tika konstatēti arī gadījumi, kad bērns tiek ievietots bērnu namā, kas atrodas tālu no viņa vecāku dzīvesvietas. Šāda situācija veidojas saistībā ar pašvaldību veiktajiem iepirkumiem ārpusģimenes aprūpes pakalpojuma nodrošināšanai. Tiesībsarga ieskatā ārpusģimenes aprūpei neatkarīgi no tās veida un izglītībai jābūt nodrošinātai iespējami tuvu bērna dzīvesvietai, lai bērns neatgriezeniski nezaudētu saikni ne tikai ar savu bioloģisko ģimeni, un citus sociālos kontaktus.

Kur paliek bērnu namam par bērnu samaksātā nauda? Pašvaldību bērnu nami par katru bērnu saņem finansējumu no pašvaldībām pilnā apmērā. Savukārt bez vecāku gādības palikušo bērnu uzturēšanas izmaksas internātskolās tiek segtas no valsts budžeta. Situācija, kad bērnu nama bērns vienlaikus tiek uzņemts arī internātskolā, ļauj bērnu namam ietaupīt bērna uzturēšanai piešķirtos līdzekļus – tie paliek iestādes budžetā. Līdz ar to pastāv iespēja, ka bērnu nama direktors bērnu ievieto internātskolā, ņemot vērā finansiālo izdevīgumu.

Kādēļ bērnu nama bērni tiek ievietoti psihoneiroloģiskajās klīnikās?  Secināms, ka bērni, kuri dzīvo bērnu aprūpes iestādēs, tiek stacionēti psihoneiroloģiskajās slimnīcās desmitiem reižu biežāk, nekā bērni, kuri dzīvo ģimenē vai ģimeniskā ārpusģimenes aprūpē. Lai izprastu stacionēšanas iemeslus, lūdzām slimnīcām sniegt informāciju, kādēļ bērni tiek stacionēti. Slimnīcas kā biežākos stacionēšanas iemeslus norādīja: – demonstratīvi suicīda mēģinājumi;  – dažāda veida un pakāpes uzvedības un emociju traucējumi: rupja, agresīva, demolējoša uzvedība, zagšana, klaiņošana, melošana, suicidāla šantāža un draudi, garastāvokļa svārstības; agresija pret apkārtējiem, tīša svešas mantas bojāšana vai iznīcināšana, apreibinošu vielu lietošana. No slimnīcu sniegtajām atbildēm izriet, ka biežākie iemesli stacionēšanai ir uzvedības traucējumi. Iepazīstoties gan ar personu lietām, gan runājot ar pašiem bērniem, secināms, ka minētie uzvedības traucējumi visbiežāk izpaužas kā zagšana, melošana, klaiņošana, spītība u.c. Lai noskaidrotu, vai šos uzvedības traucējumus var ārstēt medikamentozi, lūdzām slimnīcu viedokli. No ārstu sniegtajām atbildēm izriet, ka uzvedības traucējumu medikamentoza ārstēšana nav efektīvs līdzeklis. Nepieciešams pielietot citus, alternatīvus veidus, kā sniegt bērnam profesionālu palīdzību, bez stacionēšanas slimnīcā.

Bērna ārpusģimenes aprūpes izmaksas
00444_Berna_arpusgimenes_izmaksas
1. Aizbildnība (tikai valsts finansējums, LM budžets): Valsts atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu 54,07 euro (neatkarīgi no bērnu skaita).  Līdzekļi bērna uzturam – no bērnu vecākiem piedzīti uzturlīdzekļi minimālajā apmērā: 2 X 90= 180 euro (bērnam no 0 līdz 7 gadu vecumam) vai 2 x 108 =216 euro (bērnam no 7 līdz 18 gadu vecumam) maksā vecāki vai UGF. Ja uzturlīdzekļi nav piedzīti, tad valsts pabalsts bērna uzturam ir 45,53 euro

2. Audžuģimene (valsts (LM budžets) un pašvaldības finansējums): Valsts atlīdzība par audžuģimenes pienākumu pildīšanu 113,83 euro (neatkarīgi no bērnu skaita) Pašvaldības pabalsts bērna uzturam: no 60 līdz 286 euro Visbiežāk izmaksā no 141-150 euro

3. Pašvaldības bērnu aprūpes iestāde (bērnu nams) (tikai pašvaldības finansējums): Ārpusģimenes aprūpes pakalpojuma cena mēnesī vienam bērnam ir no 210,80 euro (Tilžas internātskolas struktūrvienība „Ābeļzieds”) līdz 1097,70 euro (Jelgavas BSAC). Vidēji mēnesī pakalpojums vienam bērnam pašvaldībai izmaksā 582,04 euro.

Bērna uzturēšanas izmaksas internātskolā mēnesī ir no 100 euro (Daugavpils logopēdiskā internātskola – attīstības centrs) līdz 438,48 euro (Rīgas 5.speciālā internātpamatskola). Vidējās bērna uzturēšanas izmaksas internātskolā mēnesī ir 271,19 euro (IZM budžets)

Psihoneiroloģiskajā slimnīcā viena diena stacionārā bērnam maksā no 21,74 euro (Daugavpils PNS) līdz 50,56 euro (BKUS 7.nodaļa ar novietni Gaiļezerā) (Veselības ministrijas budžets) Vidēji viena diena stacionārā izmaksā 36 euro. Ārstēšanas kurss no 10 dienām līdz 3 mēnešiem, vidēji – 25 dienas. Vidēji 1 mēnesis izmaksā 1080 euro.

Bērnu skaits internātskolās. Kopējais izglītojamo skaits internātskolās, uzsākot 2014./2015. mācību gadā – 8617 (Internātskolu (71) sniegtā informācija). Bērnu namu sniegtā informācija norāda, ka internātskolās kopumā mācās 288 bērni no bērnu namiem, no kuriem 198 bērni izmanto internātu. Internātskolu sniegtā informācija liecina, ka šis skaits ir lielāks – 344 izglītojamie ir bērni no pašvaldību bērnu namiem. No šiem bērniem 233 bērni izmanto internātu un uz bērnu namu brauc brīvdienās vai skolas brīvlaikā.

00444_Attalums_lidz_internatskolai

Attālums no bērnu nama līdz internātskolai. Adamovas speciālā internātpamatskolā (Rēzeknes novads) mācās bērni no Tērvetes novada sociālās aprūpes centra „Tērvete”, Smiltenes novada bērnu un ģimenes atbalsta centra, Dobeles novada ģimenes atbalsta centra „Lejasstrazdi”. Aleksandrovas internātpamatskolā (Dagdas novads) mācās bērni no Jelgavas bērnu sociālās aprūpes centra. Ezersalas speciālajā internātpamatskolā (Ciblas novads) mācās bērni no Rīgas pilsētas Bērnu un jauniešu centra struktūrvienības „Vita”. Rīgas Lastādijas internātpamatskola (vispārizglītojošā pamatskola) mācās bērni no Jelgavas novada sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas centa filiāles „Eleja” un Tērvetes novada sociālās aprūpes centra „Tērvete”. Tiskādu speciālajā internātpamatskolā (Rēzeknes novads) ir bērni no Jūrmalas bērnu nama „Sprīdītis” un Jelgavas bērnu sociālās aprūpes centra.

Visi Tiesībsarga publiskotie pētījuma dati ir pieejami arī te: http://www.mediafire.com/download/u2hro8hin818un6/Tiesibsarga_tezes_par_berniem.zip

Bērniem nedraudzīgākās pašvaldības

Pie reizes publikai tiek piedāvāta VBTAI datu par ārpusģimenē esošajiem bērniem 2012.gadā analīze pa pašvaldībām, mēģinot statistiski noteikt bērniem draudzīgākās un nedraudzīgākās Latvijas pašvaldības. Analīze pieejama te: http://www.mediafire.com/download/n33w4988cdpf3b3/00444_Barintiesu_darbibas_raditaji_2012_v4.xls

Iespējams šāda tipa vērtējumu var veikt labāk un noteikti šo ainu pilnīgāku padarītu statistika par uz ārzemēm adoptētajiem bērniem no katras pašvaldības, ko no VBTAI atbildīgajiem tā arī neizdevās sagaidīt, tomēr noteiktas tendences par Latvijas bērnu stāvokli šajā analīzē ir gana labi redzamas. Jāatgādina, ka tieši pašvaldība ļoti lielā mērā ir atbildīga par dzīves apstākļiem savā novadā, jo tā ieceļ bāriņtiesas locekļus un jebkurā mirklī tos var atbrīvot no amata, ieceļ citas pašvaldību iestāžu amatpersonas (tai skaitā arī sociālo dienestu) un pašvaldībām ar likumu ir noteikta atbildība par sociālo palīdzību grūtībā nonākušajām ģimenēm un bērniem (ģimenēm ir jāpalīdz, nevis jāizlaupa no tām bērni). Jebkurā gadījumā to, ka Kandavā, Aizputē, Siguldā, Vecumniekos ir lielas problēmas bērnu aizsardzības jomā, apstiprina arī dažas netiešas pazīmes.

No analīzes ir labi redzams, kurās vietās Latvijā ir koncentrējušies tie normālorientētie vidējā līmeņa darbonīši, kuri lielā mērā ir atbildīgi par Latvijas izlaupīšanu un kuri no tā guva (un gūst) labumu, pašiem paliekot dzīvot uz vietas. Šādu cilvēku kredo ir: “katrs atbild par sevi”, “mani tas [svešas problēmas] neinteresē”, “ka tik man ir labi”. Šie cilvēki no vienas puses ir ikdienišķi normāli un pat forši, bet no otras puses viņu domu gājiens ir mazisks, kurš pieļauj un attaisno iedzīvošanos uz citu rēķina. Pašvaldībās, kur ir augsta šādu mūsdienīgi veiksmīgu cilvēku koncentrācija (Pierīga: Babīte, Mārupe, Ķekava, Stopiņi, Garkalne, Ādaži), viss ir pietiekami labā kārtībā un tur bērnus no ģimenēm izņem maz un tur bērniem ir salīdzinoši labvēlīga vide. Tomēr jāatzīmē, ka arī tur šo vidi saglabāt neizdosies un arī tur agri vai vēlu iesūksies tā patvaļa un cietsirdība, kas valda citur Latvijā, un visuzskatāmākais piemērs šai ziņā ir Sigulda, kura no vienas puses ir pat ļoti elitārs rajons, bet no otras puses tā ir cilvēkiem un bērniem pietiekami nedraudzīga dzīvesvieta. Cits līdzīgs piemērs – Ikšķile, kurā līdz 2012.gadam viss bija gana labi, bet kur jau ir parādījušās pirmās maitāšanās pazīmes.

Komentāri par Tiesībsarga ziņojumu

Pirmkārt jāsaka, ka Tiesībsarga secinājumi ir pareizi un labi, ka beidzot kāda valsts institūcija un amatpersona to beidzot oficiāli ir paudusi, tomēr realitāte ir daudzkārt sliktāka un šādas situācijas patiesie iemesli ir patiešām drausmīgi – atbildīgo personu, kuras tiek piesegtas no visaugstākā ranga politiķu puses, apzināta ļaunprātība, iedzīvošanās kāre un korupcija. Tādēļ prieks par Tiesībsarga pausto mijas ar neapmierinātību kādēļ secinājumi ir tik “mīksti”, nepilnīgi un “šauri”, lai gan to var saprast gan cilvēcīgi, gan metodoloģiski, gan politiski.

Reāli tik tiešām eksistē plaši izplatīta prakse ievietot no ģimenēm izlaupītos bērnus maksimāli tālākos bērnunamos, kā galvenais iemesls ir maksimāli traucēt vecāku un bērnu saziņu, un izraut bērnu no ierastās vides, lai viņu labāk sagatavotu iespējamai adopcijai. Šādos gadījumos vecākiem arī tiek pārmests, ka viņi neapmeklējot bērnus un tas tiek dokumentēts kā arguments, kurš liecinot, ka vecākiem bērni neinteresējot un tiem neesot kontakta ar bērniem. Protams, pilnībā tiek ignorētas vecāku finansiālās (ceļanauda) un laika (jāstrādā) iespējas veikt simtiem kilometrus lielos attālumus līdz nomaļām vietām, lai apmeklētu bērnus, bet gadījumos, kad vecāki to dara, nereti tiek likti papildus šķēršļi un ir pat bijuši gadījumi, kad vecākiem tiek pārmests, ka viņi pārāk bieži apmeklējot savu bērnu, jo tas traumējot citus.

Bērnu ievietošana attālos bērnunamos bieži vien ir tikai viens no valsts institūciju agresiju veidiem pret ģimeni, kuras mērķis ir šķirt bērnu no vecākiem, un šādu mērķi bāriņtiesas nereti nemaz neslēpj, pozicionējot vecākus kā varmākas vai kā tādus, kuri “negatīvi ietekmē bērnu” vai kuri ir “kaitīgi bērna attīstībai”. Ir bijuši gadījumi, ka šādi apgalvojumi ne tikai ir mazpamatoti vai nepamatoti, bet pat nonāk krasā pretrunā ar realitāti – bērns vairākkārtīgi bēg no bērnunama atpakaļ pie mātes, bet atbildīgie ierēdņi to izliekas neredzam, gudro kādus ierobežojošus un represīvus pasākumus veikt gan pret māti, gan pret pašu bērnu un kā papagaiļi dokumentos raksta vienu un to pašu. Lieki teikt, ka neviens nelietīgs ierēdnis, kurš šādi kropļo cilvēku dzīves, par to nav sodīts pat ar maigāko soda veidu – atlaišanu, nerunājot nemaz par to, ka visadekvātākais soda mērs te būtu brīvības atņemšana no 1 līdz 10 gadiem, atkarībā no nodarījuma smaguma un vainas pakāpes.

Tiesībsarga ziņojumā uzskatāmi ir parādīta plaši izplatītā prakse ievietot bērnus psihoneiroloģiskās slimnīcās, kam ir tikai viens iemesls – bērnu un reizēm arī pašu vecāku “savaldīšana”. Ja bērns vienalga kādu iemeslu dēļ pretojas “aprūpētājiem”, kam nereti ir objektīvi cēloņi, tai skaitā “aprūpētāju” kļūdas, nespēja rast kontaktu ar bērnu, pienākumu nepildīšana, netaisnīga izturēšanās un pat apzināta ļaunprātība, tad sākumā bērns tiek disciplināri sodīts pašā iestādē, tad viņam draud ar “psiheni” un beigās viņu tajā ievieto, kur, pēc pašu cietušo bērnu stāstītā, viņi tiekot “zāļoti”. Vissliktākā slava šai ziņā esot Ainažu psihoneiroloģiskai slimnīcai. Pie tam, dēļ nekontrolējamības un nesodāmības, šīs tendences ir sasniegušas tādu līmeni, ka pilnībā netiek ievērotas ne cilvēciskās, ne psihiatriskās ētikas, ne pat profesionālās normas – ja vajag, nosūtam, samaksājam un ir. Lieki teikt, ka bērnam, kurš kaut vai vienreiz šādi ir pabijis psihoneiroloģiskās slimnīcā, tas atstāj negatīvu iespaidu uz tā biogrāfiju, kas to var negatīvi ietekmēt visu mūžu (tieši tāpēc ir jākontrolē un jāsoda arī par bērnu nepamatotu nosūtīšanu uz psihoneiroloģisko slimnīcu).

Ziņojumā ir labi atklāts t.s. “bērnunama bizness”, bet te ir jānorāda, ka bizness ir arī audžuģimenes, bet ne vārda nav pieminēts par vienu no galvenajiem biznesiem, kas ir būtiskākais cēlonis korumpētu ierēdņu agresijai pret ģimenēm – adopcijas biznesu. Te ļoti gribas cerēt, ka Tiesībsarga ievirze, kas lielā mērā vēršas pret bērnunamiem, tik pat lielā mērā nevēršoties pret patvaļu un nelikumībām audžuģimeņu  kontrolē, kā arī pret adopcijas biznesmeņiem, kurš ir viens no amorālākajiem biznesa veidiem, ir tikai kļūda, pārpratums vai arī tam ir pagaidu raksturs. Cerams, ka šai tēmai Tiesībsargs pievērsīsies jau tuvākajā nākotnē un daudz nopietnāk.

Neskatoties uz dažādiem un bieži vien smagiem pārkāpumiem bērnunamos, ir jākonstatē, ka bērnunamu sistēma ir pietiekami liels un nopietns šķērslis “efektīvākai” bērnu adoptēšanai. Pirmkārt, “bērnunamu biznesmeņi”, kontrolējot savu iestādi un saskaroties ar adopcijas biznesmeņiem, pieprasa savu daļu, kas nav maza un nereti ir šķērslis vai traucēklis specifisku adoptētāju prasību gadījumā. Īsāk sakot, lieks posms, kurš kaut ko zin, ar kuru kaut kas ir jāskaņo, kurš kavē un kurš galu galā arī izmaksā. Ar audžuģimenēm šai ziņā ir vienkāršāk, tās valsts institūciju (VBTAI, Bāriņtiesas) priekšā praktiski ir neaizsargātas (kaut vai tādēļ, ka tām nav tādu resursu un sakaru), tāpēc ir viegli kontrolējamas, iebiedējamas, sarunājamas un, ja vajag, nomaināmas. Ja bērnunami ir organizācijas ar tradīcijām, sakariem un finansēm, tad audžuģimenes ir ģimenes – vienpatņi, tāpēc tās ir daudz vieglāk kontrolējamas un vadāmas, tai skaitā arī nelietīgos nolūkos. Otrkārt, bērnunams ir kolektīvs, kurā notiek informācijas apmaiņa starp bērniem, viņu vecākiem un personālu, kas dod tiem lielākas iespējas aizsargāt sevi no ārējiem draudiem. Adopcijas biznesmeņiem sāpīgākais šai ziņā ir bērnu informētība par adopcijas ēnu pusēm kā rezultātā viņi vienkārši nepiekrīt adopcijām un informācijas noplūdes. Audžuģimenē bērnu ir maz un informācijas noplūde ir minimizēta. Ja pat tas notiek, to daudz vieglāk ir identificēt un novērst (piemēram, iebiedējot vai nomainot attiecīgo audžuģimeni kā tas notika Viesītes gadījumā un ar ko adopcijas biznesmeņi joprojām biedē audžuģimenes: “Gribi, lai ar jums notiek tas pats, kas ar Māru?”). No audžuģimenēm bērnus arī vieglāk ir izņemt un “pārvietot” uz citu audžuģimeni – bērnunamu gadījumā tas ir grūtāk, jo pretojas gan “bērnunama biznesmeņi”, gan nereti arī paši bērni, kuri ir pieraduši pie noteiktas vides un negrib to atkal mainīt. Šai ziņā vēl jāpasaka, ka Latvijas audžuģimenes ir sava veida ASV “fostera ģimeņu” analogs, kas pieļauj neierobežotu bērnu pārvietošanu un mētāšanu pa ģimenēm, kas ir cietsirdīgi, jo bērnam ļoti būtiska ir stabilitāte, jo īpaši dzīvē jau daudz cietušam bērnam.

Visbeidzot, runājot par bērnunamiem, jāuzsver, ka materiālā ziņā bērnunami un bērni tajos ir pietiekami nodrošināti (ir pajumte, ir apģērbti un paēduši), neskatoties uz dažādiem finansiāla rakstura pikantumiem un bērnunamu biznesa dabu. Tas pats bērnu nams “Līkumi” nav nemaz tik slikta vieta bērnam – skaista, nomaļa vieta Daugavas krastā pie dabas krūts. Vislielākā problēma bērnunamos ir attieksme, personāla kompetence, pedagoģiskās spējas, ļaunprātības un negatīvs mikroklimats, ko ir grūti izmērīt ar virspusējiem birokrātiskiem līdzekļiem. Bērnunama bērni tiek izmantoti kā darbaspēks, kas pats par sevi nebūtu nekas peļams, ja tas neattiektos arī uz pietiekami apšaubāmām un pat kriminālām nodarbēm (tai skaitā bērnu seksuālu izmantošanu). Piemēram, Tērvetes bērnunama audzēkņi seksuāli izmantoja mazgadīgas meitenes, bet tas beidzās ar neko – cietušās pa fikso tika adoptētas uz ārzemēm, bet ar vainīgajiem, kuri paši bija nepilngadīgi, nopietns darbs veikts netika, lai gan ir pietiekami labi zināms, ka liela daļa seksuālo noziedznieku paši agrāk ir cietuši no seksuālas vardarbības, attiecīgi šai gadījumā bija jāveic nopietna izmeklēšana un pārbaudes bērnunamā, mēģinot noskaidrot vai nav citi tādi gadījumi, vai paši vaininieki nav cietuši no seksuālas vardarbības un vai tajā kaut kādā veidā nav iesaistīta bērnunama vadība.

Bērnunamu vadība un audzinātāji mēdz bērnunama bērnu kolektīva vadībai izmantot hierarhijas veidošanas metodes, veidojot sev pietuvināto bērnu loku, kuri novēro, pakalpo, “stučij” un ir kā instruments visa kolektīva un katra tās locekļa ietekmēšanai (ar šādām metodēm, caur t.s. “likumīgajiem zagļiem”, Padomju laikā kārtībsargājošās iestādes (milicija, VDK struktūras cīņai ar organizēto noziedzību) vadīja un kontrolēja noziedzniekus gan ieslodzījuma vietās, gan ārpus tām). Bērni bērnunamos tiek maitāti gan pašu bērnu mikroklimata dēļ, gan arī nereti to apzināti veicina pats bērnunama personāls. Rīgā, piemēram, ir bērnunami, kur personāls pats bērniem piedāvā un piegādā narkotikas, alkoholu un cigaretes, un bērni brīvajā laikā to vien dara kā dzerstās, bet personāls to izliekas neredzam.

Tomēr neskatoties uz to bērnunami kā institūcijas pašas par sevi nav negatīvi vērtējamas. Kā rāda Antona Makarenko un citu pedagoģijas entuziastu pieredze, bērnunami, ja tos pienācīgi vada (kas ir ļoti grūti un kas prasa no bērnunama vadītāja pilnīgi visu pakārtot savai iestādei un tās bērniem), ir ļoti laba un efektīva labu un spējīgu pilsoņu audzināšanas vieta, bet tam pirmkārt ir nepieciešami spējīgi bērnunamu vadītāji, kuri ir jāatbalsta ar resursiem. Bet, lai izslēgtu šausmas, kas pašreiz notiek Latvijas bērnunamos un ārpusģimenes aprūpes sfērā, ir jābūt reālai kontrolei, kas nav iespējama, ja kontroles iestādes vada nekompetenti, negodprātīgi un korumpēti ierēdņi, kas savukārt ir sekas korupcijai valsts augstākajos politekonomiskajos līmeņos, kas savukārt ir visciešākā veidā saistīts ar kapitālisma naudas, peļņas, biznesa, egoisma un ambiciozitātes ideoloģiju un kultu.

Visbeidzot no ziņojuma ir redzams, ka pēc fakta visizplatītākā un izdevīgākā ārpusģimenes aprūpe ir aizbildniecība. Tā tas reāli arī ir, jo tai Latvijā ir savas noturīgas aizbildniecības tradīcijas – tā dod iespēju rūpēties par bērniem, ko arī daudzi cilvēki izmanto, visbiežāk, lai palīdzētu saviem nelaimē nokļuvušajiem radiniekiem un draugiem, bet neprasa tik lielu upuri kā adopcija (aizbilstamā bērna juridiskā pielīdzināšana paša bērnam, kas tam ļauj juridiski pretendēt uz mantojumu). Aizbildniecība ir reāls un pieņemams aprūpes veids, kurš ņem vērā realitāti (aprūpējamie tomēr nav aprūpētāju dabiskie bērni) un kas lielā mērā arī tādēļ apmierina gan aizbildņus, gan viņa ģimeni (pašu bērnus), gan aprūpējamos bērnus (viņiem netiek mainīta identitāte un netiek noliegta viņu pagātne). Tāpēc aizbildniecība dabiski ir kļuvusi par visizplatītāko ārpusģimenes aprūpes veidu Latvijā un tāpēc, jo satraucošāka ir nekompetentu un negodprātīgu ierēdņu vēršanās pret aizbildniecību, gan sašaurinot aizbildņu loku, gan mēģinot to apgrūtināt, gan spiežot aizbildniecību aizstāt ar adopciju.

No adopcijas biznesmeņu viedokļa, aizbildniecība ir konkurējošs process, kurš atņem labu “preci”, kā arī liels un neizmantots resurss – jauna un plaša biznesa iespēja. Diemžēl ir jākonstatē, ka Tiesībsargs kaut kādu iemeslu dēļ to nesaprot un arī atbalsta procesus, kuri ir vērsti pret aizbildniecību.

Par adopciju ir jāsaka, ka tā ir anglosakšu pasaulē iesakņojusies tradīcija, kuras saknes ir meklējamas senajā Romā, kad imperatori, kuriem nebija bērnu vai arī esošie šķita par valdniekiem nepiemēroti, adoptēja nākamos un potenciālos imperatorus. Adopcija Romā bija sava veida troņa nodošanas, pēcnācēja iecelšanas un varas mantošanas veids. Līdzīga funkcija ģimenes ietvaros anglosakšu pasaulē adopcijai daļēji saglabājas arī šobrīd, tāpēc elitāras bezbērnu aprindas ir gatavas maksāt lielu naudu, lai tiktu pie labiem pēcnācējiem, kuri lielā mērā tiek vērtēti pēc iedzimtā potenciāla un spējām. No elitārajām aprindām šī tradīcija izplatījās visos anglosakšu pasaules slāņos, pieņemot ļoti dažādas formas, tai skaitā arī galēji amorālas – bērns kā peļņas objekts un bērns kā izklaides objekts.

Adopcija anglosakšiem ir darījums, kurā adoptētājs no vienas puses apmierina savas vajadzības, bet adoptējamajam par to tiek piedāvāts viņa vārds un īpašumi nākotnē (lai gan ne vienmēr tas tā ir, jo juristi jau ir paspējuši izstrādāt paņēmienus kā liegt adoptētajiem bērniem pretendēt uz mantojumu). Adopcija anglosakšiem ir sauss un racionāls darījums bez liekiem sentimentiem, kur “rūpes par bērnu” ir vai nu tikai ārišķīgs arguments vēlamā panākšanai vai arī daļa no darījuma. Lieki teikt, ka Latvijai adopcijas tradīcija ir sveša un tās uztiepšanas par katru cenu mēģinājumi ir nepieņemami, tāpēc valsts struktūrām ir jāpārstāj reklamēt un uzspiest adopcijas kā vislabāko risinājumu, jāaizliedz vai maksimāli jāierobežo Latvijas bērnu adopcijas uz ārvalstīm, kā arī jāatbalsta un jāveicina aizbildniecība.

Avoti:
http://www.tiesibsargs.lv/sakumlapa/tiesibsargs-iepazistinas-ar-parbauzu-rezultata-konstatetiem-sistemiskiem-trukumiem-bernu-institucionalaja-aprupe-papildinats-ar-materialiem
http://nra.lv/latvija/135334-tiesibsargs-bernu-dzives-tiek-salauztas.htm
http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/549433-tiesibsargs_kritize_bernu_ilgstoso_dzivosanu_bernunamos
http://www.diena.lv/latvija/zinas/tiesibsargs-bernunamiem-rup-nauda-nevis-berns-14089246
http://www.delfi.lv/news/national/politics/bernu-ilgstosa-atrasanas-bernunama-liecina-ka-iespejas-atgriezties-gimene-netiek-parskatitas-secina-tiesibsargs.d?id=45625346

Informācijas aģentūra
/06.03.2015/

Publicēts iekš !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | 2 komentāri

Viendzimuma pāru kopdzīves regulējuma tiesībpolitiskā problemātika

Baiba Rudevska

Baiba Rudevska

2014. gada nogalē Latvijas juristu, politiķu un sabiedrisko darbinieku aprindās arvien biežāk sāka skanēt viendzimuma attiecību tēma. Jau jūlija beigās šis jautājums tika apspriests ikgadējā konstitucionālās politikas seminārā Bīriņos.[1]

Novembrī ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs nāca klajā ar publiskiem atklājumiem par attiecīgo savas privātās dzīves aspektu.[2] Drīzumā pēc viņa to pašu izdarīja Lielbritānijas vēstnieks Latvijā.[3]

Paralēli tam tieši Lāčplēša dienā, 11. novembrī, Lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienība „Mozaīka” nosūtīja tieslietu ministram Dzintaram Rasnačam atklātu vēstuli par viendzimuma pāru praktiskajām problēmām un nepieciešamību tās tiesiski sakārtot.[4]

12. decembrī ministrs atbildēja „Mozaīkai”, paziņodams, ka „tādu grozījumu veikšana, kas maina laulības un ģimenes jēdzienu izpratni vai ievieš šobrīd likumā neregulētus dažādus personu savienību veidus, neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 110. panta būtībai un apdraud sabiedrības un valsts pastāvēšanas pamatvērtības”.[5]

18. decembrī „Neatkarīgā Rīta Avīze” publicēja interviju ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu, kurā viņš atteicās jūsmot par 2015. gadā Rīgā planoto „geju praidu” un par homoseksuālo dzīvesveidu sacīja sekojošus vārdus: „Katrs cilvēks pats izvēlas savu dzīves ceļu, un katram arī jāatbild par savu izvēli. Bet šī izvēle nav jāuzspiež pārējiem, un katrā gadījumā tā nav publiski jāreklamē. Šāds ceļš ved uz nekurieni.”[6] Jau minētā „Mozaīka” nekavējoties pauda savu vilšanos par tik „ķecerīgiem” vārdiem, aicinot visas pasaules LGBT aktīvistus rakstīt Valsts prezidentam un „atgādināt viņam par iekļaušanas un universālo cilvēktiesību vērtību.”[7]

Šajos apstākļos arī autore vēlētos dot savu artavu šai tiesībpolitiskajai diskusijai. „Jurista Vārda” lasītāji līdz šim ir pazinuši autori kā starptautisko privāttiesību, intertemporālo tiesību un civilprocesa speciālisti, kuras publikācijas ir skārušas vairāk vai mazāk tehniskas tiesību piemērošanas problēmas. Tomēr šoreiz viņa pēc īsām pārdomām nolēma uz laiku mainīt savu lomu un pievērsties plašākas tiesībpolitiskas problēmas apspriešanai.

Par viendzimuma pāru problemātiku „Jurista Vārda” slejās līdz šim ir rakstīts samērā maz [8], tādēļ autore pacentīsies izvērstā veidā izklāstīt savu nostāju šajā jautājumā, cerot ar to veicināt konstruktīvu diskusiju kolēģu starpā.

Šajā rakstā autore nekavēsies pie dažāda dzimuma neprecētu pāru kopdzīves regulējuma. 2013. gada 7. novembrī Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) Lielā palāta pasludināja spriedumu lietā Vallianatos un citi pret Grieķiju, kurā skaidri deklarēja, ka: (a) Eiropas Cilvēktiesību konvencija neuzliek valstīm pienākumu ieviest neprecētu pāru kopdzīves regulējumu, taču (b) ja valsts tomēr nolemj to ieviest, tad tā nav tiesīga noteikt to tikai attiecībā uz dažādu dzimumu pāriem;
šādas „reģistrētas partnerattiecības” ir jānosaka arī viendzimuma pāriem; pretējā gadījumā ir konstatējams konvencijas 14. panta pārkāpums kopsakarā ar 8. pantu (diskriminācija, īstenojot tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību).[9]
Līdz ar to vairs nav jēgas atsevišķi runāt par dažāda dzimuma pāru „partnerattiecību” reģistrēšanu: ja Latvija ieviesīs šādu institūtu, tai būs gribot negribot jāattiecina tas arī uz viendzimuma pāriem, – citādi mūsu valsts tiks drīz vien notiesāta Strasburgas tiesā.

Protams, blakus bezierunu paklausībai ir arī cits, godpilnāks ceļš: konstruktīva pretošanās, lai pasargātu savas valsts konstitucionālos pamatus un vērtības. Piemēram, 2009. gada novembrī lietā Lautsi pret Itāliju ECT Otrā sekcija noveda ideoloģisko tiesas aktīvismu (angļu val. judicial activism) līdz galējam absurdam. Tā vienbalsīgi pasludināja, ka krucifiksu atrašanās Itālijas valsts un pašvaldību skolu klasēs pati par sevi pārkāpjot „konfesionālās neitralitātes” principu (kurš Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un tās protokolos nekur nav atrodams), un tātad – reliģijas brīvību un neticīgu vecāku tiesības uz viņu reliģiskās vai filozofiskās pārliecības ievērošanu viņu bērnu izglītības procesā.[10]

Ko darīja itāļi? Vai nopūtās, pasēroja un paklausīgi noņēma krucifiksus no klašu sienām, kā daži to bija pareģojuši?[11] Nekā nebija! Itālijā šis spriedums izraisīja milzīgu sašutuma vētru: absolūtais itāļu vairākums (ticīgie un neticīgie, kreisie un labējie) atteicās akceptēt tik nekaunīgu ideoloģisku iejaukšanos savas valsts vēsturiskajā un politiskajā identitātē. Vairāki valdības locekļi nāca klajā ar ļoti asiem, pret ECT vērstiem paziņojumiem, liekot noprast, ka šis spriedums netikšot izpildīts.

Vēl jo vairāk – spriedums sacēla pamatīgu skandālu arī ārpus Itālijas. Veselas desmit Eiropas Cilvēktiesību konvencijas dalībvalstis iestājās lietā kā trešās puses, atbalstot Itāliju; vēl desmit citas valstis pauda Itālijai politisku atbalstu. Un… ECT vienkārši nobijās un aši „ieslēdza atpakaļgaitu”. 2011. gada 18. martā ECT Lielā palāta pasludināja spriedumu par labu Itālijai, noraidot pieteicēju sūdzību.[12]

Taču Latvija nav Itālija, un latvieši nav itāļi. Autore netic, ka mūsdienu valdošajām aprindām pietiks drosmes līdzīgā veidā stāties pretī starptautiskas tiesas autoritātei; galu galā ne jau itāļiem, bet latviešiem ir sakāmvārds: „Neej ar stipro lauzties un ar bagāto tiesāties”.

Tāpēc, ja likumdevējs nevēlas ieviest mūsu valsts tiesību sistēmā „viendzimuma partnerattiecību” institūtu, tam nav nekādas citas izvēles, kā atteikties ieviest „reģistrētās partnerattiecības” arī attiecībā uz pretēja dzimuma pāriem (kuriem tas būtu pavisam lieki, jo viņi taču var vienkārši noslēgt laulību saskaņā ar attiecīgajām Civillikuma normām).

Ja nav vēlēšanās iesaistīties riskantā cīņā ar Trojas zirgu, tam nemaz nav jāatver vārti, – lai cik skaļi dažādas balsis no ārienes un no iekšienes uz to neaicinātu.

Šis raksts sastāv no trim daļām. Pirmajā daļā autore parādīs, kā un kādēļ homoseksuālisma sakarā ikdienā lietotā terminoloģija galvenokārt ir maldinoša un balstās uz aplamiem pieņēmumiem. Otrajā daļā viņa aplūkos jautājumu par „viendzimuma laulībām”. Visbeidzot, trešajā daļā viņa pievērsīsies jautājumam, vai Latvijā būtu jāievieš viedzimuma pāru „reģistrēto partnerattiecību” institūts un kādai vispār būtu jābūt valsts attieksmei pret homoseksuālo dzīvesveidu. Aplūkojot un analizējot visus šos jautājumus, autore centīsies nevis balstīties uz tukšām emocijām, bet lietot tikai racionālus apsvērumus, – kā tas īstenībā būtu jādara ikvienam sevi cienošam juristam.

I. Terminoloģiskā „putra“ un ideoloģiskās prezumpcijas

1.1. Kas ir „gejs“, „lesbiete“ vai „LGBT“

Juristam it kā būtu jāatzīst par pašsaprotamu, ka normatīvajos aktos un tiesu nolēmumos lietotajiem terminiem ir jābūt apveltītiem ar pietiekami skaidru jēgu un tvērumu. To prasa elementārās tiesiskās noteiktības princips, jo no šo jēdzienu piemērošanas taču ir atkarīgi cilvēku likteņi. Vispārīgi skatoties, viens no klasiskajiem spriešanas un diskusijas vešanas pamatnoteikumiem ir prasība vispirms vienoties par to jēdzienu definīcijām, kuriem šajā diskusijā būs atslēgvārdu loma. Atgādināsim, ka viens no iemesliem, kādēļ Sokrātu piespieda iedzert indi, bija viņa pastāvīgā uzmākšanās oponentiem, spiežot viņus definēt jēdzienus…

Diemžēl, runājot par viendzimuma attiecību jomu, no šīs saprātīgās prasības nez kāpēc tiek pieļauta atkāpe. Likumos un citos normatīvajos aktos parādās jēdziens „seksuālā orientācija“, bet tiesībpolitiskajā diskursā pastāvīgi skan vārdi „seksuālā minoritāte“, „gejs“, „lesbiete“ un „LGBT“ (saīsinājums no angļu Lesbian, Gay, Bisexual and Transgender). Taču neviens no šiem jēdzieniem netiek skaidri un viennozīmīgi definēts nedz starptautiskajās tiesībās, nedz kur citur. Lasot dažādus avotus, var nonākt pie slēdziena, ka šie jēdzieni var tikt definēti trijos dažādos veidos, turklāt attiecīgās trīs kategorijas bieži vien nesakrīt vienā personā. Un proti, „gejs“ (vai „lesbiete“) var tikt saprasts kā: (a) „cilvēks, kurš jūt dzimumtieksmi pret sava dzimuma personām“; (b) „cilvēks, kurš stājas dzimumsakaros ar sava dzimuma personām, t.i., pastāvīgi vai gadījuma pēc piekopj homoseksuālu uzvedību“; (c) „cilvēks, kurš sludina un atbalsta noteiktu sabiedriski politisku ideoloģiju, – t.s. LGBT ideoloģiju – kas māca, cita starpā, ka homoseksuāls dzīvesveids ir morāli līdzvērtīgs heteroseksuālajam un ir pielīdzināms laulībai“.

Sāksim ar to, ka ne visi „a“ ir „b“. Ir cilvēki, kuri iekšēji jūt iekāri pret sava dzimuma personām, taču atzīst šīs tieksmes kaitīgumu, pretojas tai un homoseksuālu uzvedību nepiekopj. Ir cilvēki, kuri sākotnēji piekopj homoseksuālu dzīvesveidu, taču vēlāk to atmet un sāk atklāti liecināt pārējiem par savu pieredzi (tādējādi izpelnoties „c“ grupas pārstāvju naidu un kļūstot par viņu verbālo uzbrukumu upuriem).[13]

Tāpat daudzi „b“ nav „a“. Cietumos, bruņotajos spēkos, slēgtās internātskolās u.tml. vienmēr ir bijis izplatīts šāds fenomens: uz ilgāku laiku nonākot šaurā un slēgtā sava dzimuma personu lokā, daži cilvēki izvēlas pagaidu kārtā apmierināt dzimumtieksmi ar tā paša dzimuma personām. Tomēr šeit nevar konstatēt nekādu reāli noturīgu noslieci, jo pēc atbrīvošanās no cietuma vai pēc demobilizācijas šo cilvēku varākums homoseksuālos sakaros vairs nekad nestājas un nodibina normālas ģimenes ar pretējā dzimuma pārstāvjiem. Tas pats sakāms par vēsturē zināmajām pederastijas [14] tradīcijām, piemēram, spartiešu karavīru (hoplītu)[15] un japāņu samuraju[16] starpā. Šīs tradīcijas bija kulturāli nosacītas, un pēc „izklaidēšanās“ ar jaunāko kolēģi hoplīts vai samurajs mierīgi atgriezās mājās pie sievas un bērniem.

Iesim tālāk: nebūt ne visi „b“ ir „c“. Visi tie autorei personīgi pazīstamie cilvēki, kuri ir izvēlējušies piekopt homoseksuālu dzīvesveidu, nekādas īpašas tiesības sev nevēlas un nekādos „geju praidos“ nepiedalās. Viņu vienīgā vēlme ir, lai sabiedrība liktu viņus mierā un ļautu viņiem viņu privātajā sfērā dzīvot tā, kā viņi grib.

Un, visbeidzot, ne visi „c“ ir „a“ un/vai „b“. Ja lasītājs uzmanīgi pavēros kaut vai pēdējo mēnešu politiskās debates Latvijā, viņš konstatēs to acīmredzamo faktu, ka lielākā daļa no latviešu „seksuālo minoritāšu tiesību“ atbalstītājiem jeb LGBT ideologiem ir ģimenes cilvēki ar bērniem, kuri paši homoseksuālu dzīvesveidu nepiekopj.

Tātad rezumēsim: jēdzieni „gejs“, „lesbiete“, „LGBT persona“, „seksuālā orientācija“ u.tml. ir ārkārtīgi izplūduši un neskaidri, jo tie var apzīmēt trīs pilnīgi dažādas realitātes: (a) noteiktu tieksmi jeb noslieci, (b) noteiktu uzvedību jeb dzīvesveidu, (c) noteiktu sabiedriski politisku ideoloģiju. Nekad nav pilnīgi skaidrs, kurā nozīmē noteiktajā brīdī šie jēdzieni tiek lietoti. Piemēram, saskaņā ar Darba likuma 7. panta otro daļu, „[š]ā panta pirmajā daļā paredzētās tiesības nodrošināmas bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas – neatkarīgi no personas [..] seksuālās orientācijas [..].“ Savukārt tā paša likuma 29. panta devītā daļa nosaka atšķirīgas attieksmes aizliegumu darba tiesiskajās attiecībās, cita starpā, personas „seksuālās orientācijas“ dēļ. Taču ko īsti tas nozīmē? Vai šīs normas ir piemērojamas, ja, teiksim, vīrieti atsakās pieņemt darbā par skolotāju: (a) tāpēc un tikai tāpēc, ka viņš reiz ir čukstus atzinies bijušajam kolēģim, ka viņam patīkot puiši? (b) tāpēc, ka viņš pagātnē ir manīts uzmācamies jauniem puišiem vai tāpēc, ka viņš atklāti dzīvo ar otru vīrieti? (c) tāpēc, ka viņš ir redzēts piedalāmies „geju praidā“ un vicinām varavīksnes krāsu karogu? No tiesiskā viedokļa katra no šīm trim situācijām ir apspriežama dažādi, ar atšķirīgiem argumentiem un dažādu samērīguma analīzi.

Pēc autores domām, šī terminoloģiskā neskaidrība ir tīša un apzināta. Tā atbilst t.s. „salami taktikai“ – pēc analoģijas ar salami desu, kuru pakāpeniski sagriež plānās šķēlītēs. Šo taktiku bieži izmanto dažādi politiski spēki gadījumos, kad ātra un revolucionāra pāreja uz jaunu lietu kārtību draudētu izraisīt sabiedrībā sašutumu un protestus. Tāpēc pārmaiņas tiek veiktas pakāpeniski, maziem solīšiem, turklāt apzināti lietojot divdomīgus jēdzienus. Vispirms cilvēkus pārliecina, ka konkrētais divdomīgais jēdziens būtībā neesot nekas šausmīgs, jo tas esot saprotams tikai tā visšaurākajā un visnekaitīgākajā nozīmē. Vēlāk, kad sabiedrība pie tā jau ir pieradusi, tiek sperts nākamais solis un jēdziena nozīme tiek paplašināta. Tieši tāpat ir arī šajā rakstā aplūkotajā jomā. Sākumā sabiedrība tiek pārliecināta, ka, pieņemot likumu par „diskrimināciju un naida celšanu sakarā ar personas seksuālo orientāciju“, esot domāta tikai un vienīgi „a“ nozīme: vai tad nav taisnīgi neļaut darīt pāri otram cilvēkam tikai tādēļ, ka viņš izjūt kaut kādas tieksmes, par kurām viņš pats varbūt nemaz nav atbildīgs?! Taču dažus gadus vēlāk izrādās, ka aiz minētajiem vārdiem īstenībā slēpās vēl kaut kas cits, un ar „diskrimināciju un naida celšanu“ sāk saprast vispirms jebkādu homoseksuālā dzīvesveida kritiku, bet pēc tam – arī jebkādu LGBT ideoloģijas kritiku. Šim fenomenam autore sīkāk pievērsīsies šā raksta trešajā daļā.

Pati autore vismaz šajā rakstā centīsies kliedēt iepriekšminēto jēdzienu sajaukumu un skaidri nodalīt visas trīs nozīmes. Pirmo – „a“ kategoriju – viņa apzīmēs aprakstoši: kā „homoseksuālas tieksmes (jeb noslieces) izjūtošas personas“. Otro – „b“ kategoriju – ar vārdu „homoseksuāļi“. Trešo – „c“ kategoriju – ar vārdkopām „LGBT aktīvisti“ vai „LGBT ideologi“. Ja viena un tā pati persona atbilst divām vai visām trim kategorijām, autore minēs tikai to kategoriju, kas attiecīgajā situācijā ir noteicošā. Piemēram, ja LGBT aktīvists organizē „geju praidu“ Rīgas ielās, tad, apspriežot šo konkrēto rīcību, ir vienalga, vai viņš pats izjūt homoseksuālas noslieces un vai piekopj attiecīgu dzīvesveidu.

1.2. Kas ir „seksuālā orientācija“ un „homoseksuāla persona“

Mūsu valodā pastāv t.s. „uzlādētie termini“: lietojot tos, runātājs piekrīt noteiktam pasaules skatījumam ar noteiktu postulātu klāstu. Tā, piemēram, ja cilvēks nopietni piemin „ārisko garu“ vai „ārisko mākslu“, tad no tā var secināt, ka viņa skatījumā pastāv īpaša „āriešu rase“; tā ir augstāka un attīstītāka par pārējām, kurām savukārt ir atvēlēta zemāko cilvēku (Untermenschen) loma. Ja aizpagājušā gadsimta latvietis, līdzīgi „Mērnieku laiku“ tēlam Švaukstam, lietoja izteicienus „bauru valoda“, „bauru tikumi“ u.tml., – tad arī viņa domas pamatā esošie pieņēmumi bija skaidri: latvieši ir sīka un atpalikusi zemnieku tautiņa, kuras kultūra un tradīcijas nav neko vērtas; prātīgs latvietis ir tāds, kurš savu latvietību ar kaunu atmet un pieslejas augsti attīstītajai vācu kultūrai.

Tieši tāpat ir ar vārdkopām „seksuālā orientācija“, „homoseksuāla persona“, „LGBT persona“, „homoseksuāls cilvēks“ u.tml. Ja runātājs tās lieto, tad viņš ar to apliecina savu piekrišanu noteiktam pasaules skatījumam, un šajā skatījumā cilvēka seksuālās noslieces un seksuālā uzvedība tiek uztvertas kā viņa personības neatņemama sastāvdaļa. Šajā ziņā homoseksuālismam tiek piešķirta kaut kāda īpaša, izteikti privileģēta nozīme, salīdzinot ar visām pārējām tieksmēm un uzvedībām. Neviens nerunā, teiksim, par „alkoholiskām personām“, „narkotiskiem cilvēkiem“, „nikotīniskām personām“, „azartspēlmaņu minoritāti“ u.tml., – kas būtu jāuzlūko kā īpašas sabiedrības grupas jeb minoritātes ar īpašām tiesībām. Taču homoseksuāļi gan tiek uzskatīti it kā par īpatnēju, bioloģiski nosacītu cilvēces paveidu, būtībā līdzīgu rasei. Daudzi LGBT aktīvisti šādu nostāju pauž arī atklāti, saucot LGBT ideoloģijas pretiniekus par „rasistiem“. Viņu ieskatā „seksuālā orientācija“ ir tāda pati iedzimta, bioloģiski nosacīta un nemainīga iezīme, kā ādas krāsa, galvaskausa forma u.tml.; līdz ar to prasīt homoseksuālim, lai viņš mainītu savu uzvedību, esot tikpat nežēlīgi un bezjēdzīgi, kā prasīt melnādainam cilvēkam, lai viņš mainītu ādas krāsu un kļūtu balts. Un, protams, ir likumsakarīgi, ka jebkāds homoseksuālā dzīvesveida nosodījums šajā pasaules skatījumā ir tikpat ļauns un iracionāls, cik rasu naids, – un tātad ir attiecīgi sodāms no valsts puses. Tieši šajā kontekstā arī tika ieviests un plaši popularizēts termins „homofobija“ (pēc analoģijas ar „ksenofobiju“).

Masu saziņas līdzekļi tik bieži atkārto apgalvojumu par homoseksuālo tieksmju it kā „iedzimto“ raksturu, ka daudzi cilvēki to lētticīgi pieņem. Taču īstenībā nav nekādu uz zinātniskiem pētījumiem balstītu empīrisku datu, kas ļautu izdarīt secinājumu par homoseksuālu tieksmju vai homoseksuālas uzvedības bioloģisku vai ģenētisku nosacītību. Kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma tiek veikti ļoti intensīvi pētījumi nolūkā atrast kaut vienu objektīvu iezīmi, ar kuru homoseksuāļi atšķirtos no pārējiem cilvēkiem. Šo pētījumu politiskā nozīme ir milzīga: pozitīva rezultāta gadījumā taču tiktu leģitimēta liela daļa no LGBT ideoloģijas pamatā esošajiem postulātiem (un, protams, atklājējam būtu garantēta arī Nobela prēmija). Tomēr visi šie meklējumi ir cietuši neveiksmi: neraugoties uz bioloģijas un ģenētikas zinātņu straujo attīstību, nekādu objektīvu atšķirību starp homoseksuāļiem un visiem pārējiem tā arī nav izdevies atrast. Daži 1991. un 1993. gadā publicētie pētījumi, kuri uzmanīga pieļāvuma formā secināja pretējo[17], vēlāk tika apgāzti: vai nu pierādot autoru metodoloģiskās kļūdas, vai arī konstatējot iegūto rezultātu neatkārtojamību (t.i., veicot šo rezultātu zinātnisko falsifikāciju, saskaņā ar Kārļa Poppera ieviesto epistemoloģisko kritēriju).

Pirmkārt, nav konstatētas nekādas objektīvi saskatāmas atšķirības starp homoseksuāļu un pārējo cilvēku smadzenēm; nekāds „homoseksualitātes centrs“ smadzenēs nav ticis atrasts.[18] Otrkārt, dvīņu (t.sk. vienolas dvīņu) starpā veiktie pētījumi arī neļauj nepārprotami secināt ka, ja abiem dvīņiem izrādās homoseksuāla nosliece, tad pie vainas būtu iedzimtība, nevis augšana cieši kopā un ar vienādu audzināšanu. Gluži otrādi: „vides ietekme uz seksuālo orientāciju ir tikpat svarīga un, kopumā raugoties, vēl svarīgāka, nekā ģenētiskais faktors“.[19] Pavisam nesen (2010. gadā) tika publicēts pētījums, kas balstījās uz visu Zviedrijas iedzīvotāju starpā ievāktajiem datiem; arī šis darbs norāda, ka homoseksuālu noslieču rašanās dvīņos ir drīzāk izskaidrojama ar uzaugšanu kopīgā vidē, nekā ar ģenētiskajiem faktoriem.[20] Treškārt, lai cik ģenētiķi nepūlētos, viņiem tā arī nav izdevies atrast nekādu īpašu „geju gēnu“. Lai gan amerikāņu pētnieks Dīns Heimers (Dean Hamer) 1993. gadā paziņoja, ka esot atklājis šādu gēnu vīriešu ­– homoseksuāļu starpā [21], vēlākie pētījumi nespēja konstatēt pilnīgi nekādu sakaru starp šo „Heimera gēnu“ un homoseksuālu tieksmju esamību.[22]

Līdz ar to, piemēram, Amerikas Psiholoģiskā asociācija (American Psychological Association) – organizācija, kas kopumā pret homoseksualitāti izturas visnotaļ pozitīvi, – ir publicējusi šādu oficiālu nostāju: „Zinātnieku starpā nepastāv konsenss par precīziem cēloņiem, kuru dēļ personai attīstās heteroseksuāla, biseksuāla, gejiska vai lesbiska orientācija. Lai gan daudzi pētījumi ir aplūkojuši iespējamo ģenētikas, hormonu, attīstības, sociālo un kulturālo faktoru ietekmi uz seksuālo orientāciju, līdz šim nav parādījušies dati, kas ļautu zinātniekiem izdarīt secinājumu par to, ka seksuālo orientāciju nosaka konkrēts faktors vai faktori. Daudzi domā, ka daba un audzināšana abas spēlē sarežģītu lomu; lielākā daļa cilvēku gandrīz vai pavisam nejūt, ka viņi izvēlētos savu seksuālo orientāciju“.[23]

Tāpat ir aplams pieņēmums par „seksuālās orientācijas“ nemainīgumu. Kā to atzīst Amerikas Psihiatru – Geju un Lesbiešu apvienība (Association of Gay and Lesbian Psychiatrists), „Daži cilvēki tic, ka seksuālā orientācija ir iedzimta un nemainīga; tomēr seksuālā orientācija attīstās personas dzīves gaitā. Konkrētie cilvēki dažādos savas dzīves brīžos var atklāt, ka ir heteroseksuāli, geji, lesbietes vai biseksuāļi“.[24] Paši LGBT aktīvisti bieži vien cīnās par to, lai homoseksuālā kopdzīvē dzīvojošai personai būtu tiesības adoptēt sava partnera miesīgo bērnu no iepriekšējās (heteroseksuālās) laulības. Bet tas taču nozīmē, ka šis otrais partneris savu sākotnējo „seksuālo orientāciju“ ir mainījis! Tāpat ir homoseksuāļi, kuri šo savu dzīvesveidu galu galā atmet un nodibina normālu, laimīgu ģimeni ar pretējā dzimuma pārstāvi.

No tā visa var secināt, ka gan homoseksuāļi, gan homoseksuālas tieksmes izjūtošās personas  ir tādi paši cilvēki kā visi pārējie; viņiem nav nekādu īpašu objektīvu iezīmju, kas liktu izturēties pret viņiem kaut kā īpaši. Šīs nodaļas beigās autore var tikai nocitēt pazīstamā amerikāņu rakstnieka, homoseksuāļa Gora Vidala (Gore Vidal) vārdus: „Nav homo- vai heteroseksuālu personu. Ir homo- vai heteroseksuāli akti.“[25]

1.3. Cilvēktiesības un „seksuālo minoritāšu tiesības“

Viens no saukļiem, kurus visbiežāk dzirdam no LGBT aktīvistiem, ir šāds: „LGBT tiesības arī ir cilvēktiesības!“ Piemēram, 2007. gada oktobrī Starptautiskās lesbiešu un geju asociācijas Eiropas nodaļa (ILGA-Europe) rīkoja Viļņā konferenci ar šādu nosaukumu [26], savukārt 2011. gada 10. decembrī (Starptautiskajā cilvēktiesību dienā) ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone (Hillary Clinton) izteica šo lozungu savā uzrunā Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO).[27]

Šā saukļa pamatā diemžēl ir viens dziļš pārpratums un no tā izrietoša loģiska kļūda. Saskaņā ar vispārpieņemto definīciju, cilvēktiesības ir universālas un izriet no cilvēka būtības: tās piemīt ikvienam cilvēkam tāpēc un tāpēc vien, ka viņš ir cilvēks.[28] Jā, patiešām, atsevišķu cilvēktiesību izlietošanu dažādās situācijās var pakļaut ierobežojumiem, tomēr pašas par sevi tās nezaudē neviens – pat notiesāts kriminālnoziedznieks. Un protams, ka kaitīga, bet krimināli nesodāma dzīvesveida piekopējs savas cilvēktiesības arī nezaudē. Taču no tā loģiski neizriet, ka ar to attiecīgais dzīvesveids būtu kaut kādā veidā leģitimējams un ka šim dzīvesveidam būtu piešķiramas kaut kādas „tiesības“.

Piemēram, dzērājam ir tās pašas tiesības, kas pilnīgam atturībniekam, un likuma un tiesas priekšā viņi ir pilnīgi vienlīdzīgi (Satversmes 91. pants). Tomēr no tā neizriet, ka valstij un sabiedrībai būtu pienākums vienādi izturēties pret žūpību un pret atturību un uzskatīt šos uzvedības modeļus par līdzvērtīgiem. Alkoholiķim kā cilvēkam ir visas Satversmē un likumos noteiktās tiesības; alkoholismam nav nekādu „tiesību“. Pārmērīga alkohola lietošana sabiedrībā tiek nosodīta; likums nosaka apreibinošo dzērienu tirdzniecības ierobežojumus un vispārīgi dod priekšroku nedzeršanai pār dzeršanu, ­– bet neviens saprātīgs cilvēks nesauc šādu lietu kārtību par „alkofobiju“ un neaicina uz cīņu ar „alkoholiķu diskrimināciju“. Tā pati loģika darbojas arī pārējās jomās: smēķētājs un nesmēķētājs, azartspēlmanis un pret azartspēlēm vienaldzīgais ir līdztiesīgi, –  taču tas nenozīmē, ka smēķēšanai un nesmēķēšanai, spēlēšanai un nespēlēšanai no sabiedrības un valsts puses būtu jābauda vienāda attieksme. Heteroseksuālai prostitūtai ir tās pašas pamattiesības, kas cienījamai ģimenes mātei, – tomēr likumdevējs nebūt neizturas pret prostitūciju tāpat, kā pret laulātu ģimenes dzīvi, un neviens nenosoda šo situāciju kā „heterofobiju“ vai „prostitūtu diskrimināciju“. (Tēze, ka valstij ir jābūt „vērtību ziņā neitrālai“, ir absurda kalngals, jo ar to zūd pati valsts eksistences jēga; „vērtībneitrāls likumdevējs“ vispār nevarētu pieņemt nevienu likumu).

Tas pats ir sakāms par šajā rakstā aplūkoto jomu. Homoseksuāļiem ir tieši tās pašas Satversmē nostiprinātās pamattiesības, kas visiem pārējiem cilvēkiem, – taču tās viņiem piemīt kā cilvēkiem, nevis kā homoseksuāļiem. Runāt par kaut kādām īpašām „seksuālo minoritāšu tiesībām“ nozīmē pārkāpt cilvēktiesību universalitātes principu, radīt īpašu privileģētu personu grupu, vadoties pēc seksuālās uzvedības kritērija, un piešķirt šīs grupas piederīgajiem speciālas tiesības. Jā, valstij ir pienākums izturēties pret homoseksuāli tieši tāpat, kā pret jebkuru citu pilsoni, bez jebkādas diskriminācijas, – taču no tā nebūt neizriet, ka valstij ir pienākums atbalstīt homoseksuālu dzīvesveidu.

Latvijas tiesību sistēmā šajā ziņā nekādu problēmu nav, jo iepriekšminētā atziņa tiek pilnībā ievērota. Jau minētais Satversmes 91. pants nosaka visu cilvēku vienlīdzību likuma un tiesas priekšā un aizliedz jebkādu diskrimināciju cilvēktiesību īstenošanā. Atsevišķas tiesību normas (kā, piemēram, iepriekš minētie Darba likuma panti) tiešos vārdos aizliedz diskrimināciju uz „seksuālas orientācijas“ pamata. Neviens cits Latvijā spēkā esošs normatīvais akts neparedz atšķirīgu attieksmi pret cilvēkiem viņu seksuālo noslieču vai seksuālās uzvedības dēļ. Ja persona tomēr uzskata, ka viņas tiesības ir pārkāptas un ka viņa ir kļuvusi par diskriminācijas upuri, tad viņai ir tiesības vērsties ar attiecīgu prasību taisnīgā tiesā (Satversmes 92. pants). Autore patiešām nesaprot, ko te vēl var papildināt no pamattiesību viedokļa.

Pirms 11. Saeimas vēlēšanām kāds interneta portāls rīkoja deputātu kandidātu aptauju, uzdodot viņiem, cita starpā, šādu jautājumu: „Vai jūs atbalstīsiet vienlīdzīgu tiesību nodrošināšanu seksuālajām minoritātēm, pat ja jūsu vēlētāju vairākums būs pret?“ Kandidātiem bija iespēja atbildēt tikai ar „jā“, „drīzāk jā“, „nē“, „drīzāk nē“, u.tml. Autore toreiz ar žēlumu noraudzījās, kā pat itin prātīgi politiķi uzķērās uz šo ēsmu un cik paklausīgi viņi metās atbildēt uz šo provokatīvo, pēc parauga „kad jūs beidzāt sist savu sievu“ formulēto jautājumu. Īstenībā Latvijas tiesību sistēma jau garantē vienlīdzīgas tiesības visiem cilvēkiem bez jebkādas diskriminācijas: baltādainiem un melnādainiem, latviešiem un nelatviešiem, bagātiem un nabagiem, kreiļiem un ar labo roku rakstošiem, homoseksuāļiem un heteroseksuāļiem, utt.

„Seksuālo minoritāšu tiesību“ jēdziena absurdums spilgti parādās brīdī, kad Rietumu demokrātisko valstu un starptautisko organizāciju pārstāvji sāk kritizēt islāma valstis par cilvēktiesību pārkāpumiem. Atgādināsim, ka daudzās islāma valstīs ir spēkā drakoniski likumi, kas nosaka bargus kriminālsodus par tādām darbībām kā, piemēram, alkohola lietošana, laulības pārkāpšana un homoseksuāli dzimumsakari. No Rietumu vērtību viedokļa tas ir nepieņemami (arī autore tam pilnībā piekrīt). Taču dīvainā kārtā šīs barbariskās normas tiek kritizētas ar pavisam atšķirīgiem argumentiem un atšķirīgu retoriku. Viendzimuma sakaru kriminalizēšanu šīs Rietumu valstis un organizācijas nosoda visskaļāk, gaužoties par „seksuālo minoritāšu tiesību pārkāpumiem“. Bet attiecībā uz abām pārējām darbībām – alkohola lietošanu un heteroseksuāliem ārlaulības dzimumsakariem – šāda retorika nez kāpēc netiek lietota: lai gan situācija ir būtiski līdzīga, neviens nepauž skaļu sašutumu par „dzērāju minoritātes un laulības pārkāpēju minoritātes apspiešanu“ musulmaņu zemēs. Kādēļ gan tā? Protams, ka visu triju iepriekšminēto darbību krimināla sodīšana ir nepieņemama un nosodāma, – bet ne jau sakarā ar kaut kādām mīklainām „minoritāšu tiesībām“. Tā ir nepieņemama un nosodāma vienkārši tāpēc, ka valstij nav jāielaužas cilvēku privātās dzīves jomā un nav jāpiemēro nesamērīgi smagas sankcijas par darbībām, kas nerada nekādus tiešus draudus līdzcilvēku tiesībām un interesēm.

Vispārīgi sakot, autores ieskatā visa šī LGBT ideologu retorika atspoguļo radikāli antihumānu un cilvēka cieņu pazemojošu skatījumu. Tā reducē cilvēku līdz vienam ļoti šauram viņa personības aspektam un uzlūko viņu tikai (vai galvenokārt) caur viņa dzimumtieksmju un seksuālo aktu prizmu. Autorei daudzreiz ir nācies dzirdēt no LGBT aktīvistu puses šādu pārsteidzošu argumentu: „Ja jau jūs nosodāt homoseksuālo dzīvesveidu, tad jums ir jāiemet ugunī visa Čaikovska mūzika un visi Fredija Merkurija dziesmu ieraksti!“ Autores skatījumā Čaikovskis bija ģeniāls komponists, Merkurijs bija talantīgs estrādes dziedātājs, – bet tam, ar kāda dzimuma personām viņi sagājās savā privātajā dzīvē aiz slēgtām durvīm, nav absolūti nekādas nozīmes (krieviem ir tāds izteiciens: „mēs viņus mīlam ne par to“). Savukārt LGBT ideologi viņos saskata pirmkārt un galvenokārt „gejus“, t.i., šajā kontekstā: vīriešus, kuri gulēja ar citiem vīriešiem. Autore ir pārliecināta, ka šāds skatījums ir radikāli nesavienojams ar cilvēka cieņas jēdzienu, kurš ir visu civilizēto Rietumu valstu eksistences pamatā un kurš ir atspoguļots arī Satversmes 1. panta pamatnormā. Pati autore, kurai citu personu „seksuālā orientācija“ ir dziļi vienaldzīga, vēlas uzsvērt: nē, cilvēks – tā nav tikai dzimumtieksme un dzimumdzīve; tas ir kaut kas daudz, daudz vairāk.

II. „Viendzimuma laulību“ jautājums

2.1. Satversme un starptautiskās cilvēktiesību normas

Latvijas Republikas Satversmes 110. pants stājās spēkā 1998. gada 6. novembrī. Tā pirmais teikums sākotnēji bija izteikts šādā redakcijā: „Valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni,vecāku un bērna tiesības.“ 2005. gada 15. decembrī Saeima šo normu grozīja, izsakot to sekojošā redakcijā: „Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības“ (šeit un turpmāk – autores izcēlumi).

Šī jaunā redakcija pilnībā atbilst spēkā esošo starptautisko cilvēktiesību līgumu un deklarāciju normām. ANO Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas [29] 16. pants nosaka: „1. Vīriešiem un sievietēm, kas sasnieguši pilngadību, ir tiesības bez jebkādiem ar rasi, tautību vai reliģisko pārliecību saistītiem ierobežojumiem stāties laulībā un dibināt ģimeni. Viņiem ir vienlīdzīgas tiesības, stājoties laulībā, laulības laikā un šķirot laulību. 2. Laulību var slēgt tikai ar abu nākamo laulāto brīvu un pilnīgu piekrišanu. 3. Ģimene ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa, un tai ir tiesības uz sabiedrības un valsts aizsardzību.“

Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām [30] 23. pants nosaka: „1. Ģimene ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa, un tai ir tiesības baudīt sabiedrības un valsts aizsardzību. 2. Vīriešiem un sievietēm, kas sasnieguši laulības vecumu, ir tiesības stāties laulībā un tiesības nodibināt ģimeni. [..]“

Minēto pantu struktūra un saturs nepārprotami rāda, ka „ģimenes nodibināšana“ to izpratnē ir tieši saistīta ar vīrieša un sievietes laulību. Autore vēlas pievērst uzmanību visu iepriekš citēto normu redakcijai, kas acīmredzami atšķiras no pārējām cilvēktiesību normām. Ja pārējās cilvēktiesību normas ir izteiktas formā „ikvienam ir tiesības…“ vai „nevienu nedrīkst…“, tad mūsu uzmanības lokā esošās normas lieto pavisam citu valodu: „vīriešiem un sievietēm…“ Kādēļ tā? – Tādēļ, ka šīm normām ir atšķirīgs primārais subjekts. Visu pārējo pamattiesību primārais subjekts ir indivīds, savukārt tiesības stāties laulībā un nodibināt ģimeni pēc savas būtības nav individuālas: tās piemīt nevis „ikvienam“, bet – ievērojot dzimumu dabisko komplementaritāti – „vīriešiem un sievietēm“. Citiem vārdiem sakot, to primārais subjekts ir vīrieša un sievietes pāris.

Arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 12. pants nosaka: „Laulības vecumu sasniegušiem vīriešiem un sievietēm ir tiesības stāties laulībā un dibināt ģimeni saskaņā ar valsts iekšējām likumu normām, kas nosaka šo tiesību izmantošanas kārtību.“ Un pat ECT, kuras pēdējo gadu judikatūrā ir vērojama nekritiska LGBT ideoloģijas postulātu pieņemšana un piemērošana, savā spriedumā lietā Schalk un Kopf pret Austriju bija spiesta atzīt, ka šo normu nekādi nevar interpretēt kā pamatu „viendzimuma laulības“ institūta uzspiešanai Konvencijas dalībvalstīm.[31]

Visbeidzot, jāpiemin ES Pamattiesību hartas 9. pants, saskaņā ar kuru „Tiesības stāties laulībā un tiesības veidot ģimeni tiek garantētas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kas nosaka šo tiesību izmantošanu.“[32] Šā panta redakcija tīši nemin „vīriešus un sievietes“, lai neaizskartu tās ES dalībvalstis, kurās Hartas pieņemšanas brīdī pastāvēja „viendzimuma laulību“ institūts. Taču no šīs normas nekādi neizriet valsts pienākums ieviest šādu institūtu savā tiesību sistēmā.

Tātad vienīgais laulības veids, kas ir viennozīmīgi atzīts un nostiprināts starptautiskajās cilvēktiesību normās, ir vīrieša un sievietes laulība.

2.2. Vai laulība var būt „viendzimuma“

No iepriekšējā nodaļā teiktā izriet, ka 2005. gadā veiktajam Satversmes 110. panta grozījumam it ka būtu jābūt pašsaprotamam. Tomēr ne visi toreiz tā uzskatīja. Veseli seši deputāti balsoja pret šo grozījumu, veseli deviņi atturējās, bet laikraksta „Diena“ 2005. gada 15. decembra numurā tika publicēts Ditas Arājas raksts ar galvu reibinošu virsrakstu: „Tumsonīgo naidu izpauž Satversmē“.[33] Vai patiešām atziņa par to, ka laulība ir starp vīrieti un sievieti, ir tik ārkārtēja un ekstrēma, ka to var uzskatīt par „tumsonīga naida“ izpausmi?

Sāksim ar to, ka laulības institūts nav valsts likumdevēja radīts. Laulība – kā vīrieša un sievietes stabila savienība nolūkā izveidot ģimeni – ir viena no objektīvajām iezīmēm, kas ir kopīga visam cilvēku dzimumam gan telpā, gan laikā. Laulība pastāv pilnīgi visās tautās un ciltīs bez izņēmuma, un tā ir vēsturiski pastāvējusi vienmēr, cik vien tālu pagātnē mēs spējam paraudzīties. Tā ir viena no visu Homo sapiens sugu vienojošām iezīmēm, kuras autore nosauktu par „antropoloģiskajām konstantēm“, – kopā ar valodu, darbarīku lietošanu un metafizisku (reliģisku vai mitoloģisku) ticējumu esamību. Dažādās kultūrās var būt dažādi laulības noslēgšanas veidi – no izkoptām kāzu ceremonijām un reliģiskiem rituāliem līdz vienkāršas faktiskas kopdzīves uzsākšanai, – taču „laulība“ vienmēr un visur nozīmē divu pretēju dzimumu savienību. Pat tajās kultūrās, kur homoseksuāli sakari atsevišķās situācijās tika sociāli akceptēti (autore jau minēja spartiešu hoplītus un japāņu samurajus), neviens tik un tā necentās tos pielīdzināt laulībai vai ģimenei. Kamēr šaurā Rietumu aktīvistu lokā neparādījās LGBT ideoloģija, nevienam pat prātā neienāca, ka laulība varētu būt „viendzimuma“.

Piemēram, lūk, ko seno romiešu vēsturnieks Svetonijs savā darbā „Par Cēzaru dzīvi“ raksta par Neronu: „Viņš ne tikai izmantoja brīvdzimušus zēnus un pārgulēja ar precētām sievietēm, bet arī ar spēku paņēma jaunavu – vestālieti Rubriju. [..] Viņš kastrēja zēnu Sporu un mēģināja padarīt viņu par sievieti, un apprecēja viņu ar visām attiecīgajām ceremonijām, ieskaitot pūru un līgavas plīvuru, un ar lielu svinību atveda viņu savās mājās kā sievu. Toreiz kāds asprātīgi pajokoja [..], ka cik labi gan būtu bijis visai cilvēcei, ja paša Nerona tēvam Domīcijam būtu bijusi šāda sieva. [..] Viņš arī gribēja stāties miesīgos sakaros ar paša māti, taču viņu no tā atturēja viņas ienaidnieki, baidīdamies, ka tas varētu piešķirt šai nekaunīgajai sievietei pārāk lielu ietekmi [..]. [..] [T]ad viņu apmierināja viņa brīvlaistais Dorifors, kuru viņš paņēma sev par vīru tādā pašā veidā, kā pats bija paņēmis Sporu par sievu [..].“[34]

Kā redzam, Svetonijs nebūt neapraksta Nerona „laulības“ ar Sporu un Doriforu kā kaut ko normālu un progresīvu. Gluži otrādi: viņš tās ierindo tajā pašā krasi nosodāmo izdarību kategorijā, kur ir incests ar māti, zēna sakropļošana, svešu sievu pavešana un vestālietes (dieviem veltītas jaunavas) apgānīšana.

Šeit varētu iebilst, ka daudzās pasaules kultūrās ir izsenis pastāvējusi un šur tur vēl joprojām pastāv poligāmija, t.i. vai nu daudzsievība (vairākās islāma valstīs), vai daudzvīrība jeb poliandrija (dažos Himalaju novados). Tomēr, lai cik šis ģimenes modelis nebūtu pretējs mūsu Rietumu vērtībām, tas tomēr neatkāpjas no dabiskās shēmas „vīrietis un sieviete“. Tas gluži vienkārši ļauj cilvēkam noslēgt vienlaicīgi vairākas laulības ar pretējā dzimuma personām. Ja Alī ir vienlaicīgi Aišas un Fātimas vīrs, tad Aiša tomēr nav Fātimas sieva.

Vīrieša un sievietes laulība un uz to balstītā ģimene bieži vien tiek apzīmēta ar vārdkopām tradicionālā laulība“ un tradicionālā ģimene“. Autore uzskata šādu terminoloģiju par neveiksmīgu, jo tā rada aplamu iespaidu, ka vīrieša un sievietes laulības institūta pamatā ir tradīcija. „Tradīciju“ var definēt kā „no paaudzes paaudzē nododamās paražas vai ticējumus, vai pašu šo nodošanas faktu“.[35] Taču tradīcijas mēdz būt ļoti dažādas atkarībā no valsts, tautas, reģiona un laikmeta, turklāt tās ne vienmēr ir morāli pieņemamas. Pēc autores domām, par „tradicionālām“ varētu nosaukt dažādas vietējās laulības noslēgšanas formas vai, teiksim, to pašu poligāmiju. Taču, kā mēs tikko redzējām, atziņa, ka laulība ir divu pretējo dzimumu personu savienība, nav nekādas „tradīcijas“ auglis – tā ir visam cilvēku dzimumam dabiski raksturīga iezīme. Tādēļ ir pareizāk teikt: „normālā laulība“; vienkārši „laulība“; „dabiskā ģimene“ u.tml.

Tagad atgriezīsimies pie jau minētā D. Arājas raksta, kura virsrakstā atziņa par to, ka laulība ir vīrieša un sievietes savienība, ir kvalificēta kā „tumsonīgs naids“. Jāsecina, ka D. Arāja tādējādi ir pieskaitījusi pie „naidīgajiem tumsoņām“ gandrīz visu cilvēci no pašiem pirmsākumiem līdz mūsu dienām, – izņemot saujiņu mūsdienu LGBT ideologu un viņu domubiedrus. Arī mūsu Satversmes autori – Satversmes Sapulces locekļi – kuri nevarēja pat iedomāties, ka laulība varētu būt kaut kas cits, izņemot savienību starp pretējo dzimumu personām, pēc D. Arājas loģikas bija „naidīgi tumsoņas“. Autore šo ideju tālāk nekomentēs, atstājot to uz pašas D. Arājas sirdsapziņas.

Bet vai mūsdienu apstākļos tomēr nav diskriminējoši neatzīt divu tā paša dzimuma personu kopdzīvi par „laulību“? Uz to autore atbildēs ar šādu analoģisku piemēru. Iedomāsimies pārpildītu autobusu, kurā priekšējās vietas ir rezervētas invalīdiem, pasažieriem ar maziem bērniem un grūtniecēm. Vienā no pieturām autobusā iekāpj korpulents kungs labākajos gados un pieprasa sev tiesības sēdēt vienā no šīm vietām. Kad vadītājs un citi pasažieri iebilst, jaunpienācējs sāk skaļi skandalēt, rādīt savu milzīgo alus dzērāja vēderu un sūdzēties par „dzimumu diskrimināciju“: viņa vēders taču neesot mazāks par dažas labas topošās dvīņu māmiņas vēderu! Ar kādām tiesībām viņš tiekot tik netaisnīgi diskriminēts?! Pēc dažām pieturām šis kungs izkāpj no autobusa un dodas uz valsts vai pašvaldības sociālās palīdzības iestādi, kur ar šādu pašu argumentu pieprasa sev tiesības uz grūtniecības pabalstu. Viņam taču esot tikpat liels vēders, kā sievietei stāvoklī – tātad nediskriminācijas princips liekot atzīt arī viņu par „grūtnieku“ un ļaujot arī viņam saņemt šo pabalstu!

Jebkurš saprātīgs lasītājs šo kāzusu atzīs par dziļi absurdu un ērmīgu. Taču „viendzimuma laulību“ aizstāvju loģika ir tieši tā pati! Tās pamatā ir sajaukums starp kādas lietas vai parādības realitāti un tās sabiedriski valstisko atzīšanu. Grūtniecību nav izdomājusi valsts; tā objektīvi pastāv pirms valsts un neatkarīgi no tās. Tādēļ „grūtniecības“ jēdziena noteikšana nav valsts kompetencē; valsts var tikai tiesiski atzīt šo realitāti un, novērtējot tās svarīgumu sabiedrības kopējā labuma kontekstā, aizsargāt to ar dažādiem līdzekļiem (pabalsti, atlaides, privilēģijas, utt.). Pielīdzināt grūtniecībai citas realitātes – piemēram, vīrieša alus vēderu – ir vienkārši absurdi. Arī piesaukt „diskrimināciju“ ir aplami: ar „diskrimināciju“ saprot nepamatotu un nesamērīgu dažādu attieksmi pret divām būtiski līdzīgām lietām, bet šeit ir runa par divām pilnīgi dažādām un pat ne tuvu nesalīdzināmām lietām. Protams, ideoloģiskas apmātības pārņemts likumdevējs var „nediskriminācijas“ vārdā pasludināt vīriešus – resnvēderus par „grūtniekiem“, piešķirt viņiem attiecīgus pabalstus un noteikt bargus sodus visiem, kuri uzdrošināsies apšaubīt alus vēdera un grūtniecības līdzvērtību. Taču arī tad alus vēders par grūtniecību nekad nekļūs; lai kā krietnais tēvocis nepūlētos, nekāds bērns no viņa vēdera nepiedzims.

Tas pats sakāms arī par laulības institūtu. Autore vēlreiz atkārtos: laulību nav radījusi valsts; tā ir objektīvi pastāvējusi pirms valsts un pastāv neatkarīgi no tās. Valsts var tiesiski aizsargāt šo realitāti, taču valsts kompetencē neietilpst to pārdefinēt un iekļaut „laulības“ jēdziena tvērumā vēl kaut ko citu. Pat atmetot malā jautājumu par vērtībām un pasaules uzskatiem un paliekot pie objektīvajiem faktiem vien, laulība un viendzimuma kopdzīve ir pilnīgi atšķirīgas sociālas realitātes. Struktūra „vīrs, sieva un viņu bērni dzīvo kopā“ būtiski atšķiras no struktūras „divi vīrieši vai divas sievietes dzīvo kopā“. Tās ir faktiski un objektīvi atšķirīgas struktūras, kas dažādi funkcionē un rada atšķirīgas sekas tajās iesaistītajām personām un visai sabiedrībai kopumā.

Pirmkārt, dabiskās laulības neatņemama sastāvdaļa ir seksuālās ekskluzivitātes princips: stājoties laulībā, tiek prezumēts, ka vīrs un sieva baudīs miesīgu tuvību tikai viens ar otru. Atkāpe no šā principa – lai cik bieži tā nenotiktu reālajā dzīvē – ir un paliek anomālija, par ko liecina pat tās apzīmējumi mūsu valodā: „laulības pārkāpšana“, „sievas vai vīra krāpšana“, „sānsoļi“, „laulāto neuzticība“, u.tml. Savukārt viendzimuma kopdzīvē šāda ekskluzivitāte parasti netiek prezumēta. Homoseksuālo pāru t.s. „atvērtība“ ir sen zināms fenomens, un pirms dažiem gadiem Sanfrancisko Valsts Universitātes veiktais pētījums to pārliecinoši apstiprināja.[36] (Tas arī nav nekas dīvains: autores ieskatā būtu dīvaini prasīt šāda veida kopdzīvē kaut kādu uzticību.)

Otrkārt, viena no vīrieša un sievietes laulības pamatiezīmēm ir tas, ka uz to balstītās ģimenēs dzimst un aug bērni; tātad caur šīm ģimenēm tiek nodrošināta sabiedrības un visas cilvēces pastāvīga atjaunošanās. Tieši tāpēc Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas 16. panta trešā daļa un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 23. panta pirmā daļa kvalificē „ģimeni“ kā „dabisku sabiedrības pamatšūniņu“. Ja mēs ar „ģimeni“ sāksim saprast kaut ko citu, izņemot uz vīrieša un sievietes savienību balstītu ģimeni, šīs normas gluži vienkārši zaudēs savu jēgu.

LGBT ideologi parasti iebilst, ka ne visās laulībās dzimstot bērni, un „tad jau būtu jāaizliedz noslēgt laulību arī cilvēkiem, kas veselības problēmu dēļ nespēj radīt bērnu“. Šis arguments ir aplams: patiešām, ir laulāti pāri, kuriem bērnu nevar būt, – taču tā ir atkāpe no vispārējās normas; vispārējs princips ir laulības atvērtība jaunas dzīvības radīšanai (jo citādi taču cilvēku dzimums jau sen būtu iznīcis). Savukārt divi homoseksuāļi nekad nespēs radīt kopīgu bērnu.

Treškārt, vīrieša un sievietes laulība pamatojas uz dzimumu komplementaritātes jeb savstarpējās papildināšanas principu, kas darbojas gan laulāto starpā, gan viņu attiecībās ar bērniem (miesīgajiem vai adoptētajiem). Vīrietis nevar būt māte un psiholoģiski dot bērniem to, ko dod māte. Sieviete nevar būt tēvs un dot bērniem to, ko dod tēvs. Viendzimuma pārī šāda komplementaritāte nav iespējama.

Ceturtkārt, dabiskā ģimene caur pastāvīgu augšanu un atjaunošanos nodrošina paaudžu solidaritāti. Šī solidaritāte palīdz nodot no paaudzes paaudzē dažāda veida kolektīvo dzīvesziņu (ģimenisko, tautisko, nacionālo, kulturālo, reliģisko), kas savukārt veido visas sabiedrības „cementu“. Viendzimuma kopdzīve, kurā paaudžu atjaunošanās nenotiek, šādu funkciju nevar pildīt.

Tātad rezumēsim: laulība ir uz viena vīrieša un vienas sievietes savstarpēju uzticību balstīta stabila savienība, kas kalpo kā pamats stabilas, drošas un veselīgas vides radīšanai bērnu dzimšanai, augšanai un attīstībai. Šī savienība ir absolūti unikāla salīdzinājumā ar visām pārējām, un tieši tādēļ tai ir tiesības uz unikālu atbalstu un garantijām no valsts puses. Tā arī ir Satversmes 110. panta pirmā teikuma pamatjēga (ratio legis). Šeit autore vēlētos ļoti skaidri izcelt galveno atziņu, kuru daudzi juristi diemžēl neapzinās, un proti: valsts atzīst un aizsargā laulības institūtu ne jau tādēļ, ka tas ļauj cilvēkiem viņu kopdzīvē justies pēc iespējas komfortablāk, bet gan unikālā un fundamentālā labuma dēļ, kuru tas dod valstij, sabiedrībai un visai cilvēcei. Citiem vārdiem sakot, šīs atzīšanas un aizsardzības pamatā ir kopējais labums, nevis individuālu egoistisku iegribu apmierināšana.

2.3. Aplamā „mīlestības“ piesaukšana

Autorei bieži vien ir nācies dzirdēt šādu LGBT aktīvistu argumentu: „Ja divi viena dzimuma cilvēki viens otru mīl, tad kādēļ gan liegt viņiem noslēgt laulību vienam ar otru?“ Pēc autores domām, tas ir spilgts piemērs tam, kā pat cilvēki ar juridisko izglītību dažkārt atmet racionālo domāšanu un sāk apelēt pie emocijām. Īstenībā šis arguments ir dubulti aplams. Tas balstās (a) uz neizpratni par laulības institūta jēgu un tiesību jēgu vispār, un (b) uz acīmredzamu terminu sajaukumu, kas vispārīgi ir LGBT ideoloģijas pamatiezīme.

Pirmkārt, kā mēs to jau redzējām iepriekšējā nodaļā, valsts tiesiski un politiski aizsargā laulības institūtu ne jau tādēļ, ka tas tiesiski leģitimētu personīgās jūtas un pārdzīvojumus, bet gan tādēļ, ka tā ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa. Tātad, – lai cik neromantiski tas neskanētu – laulībai, objektīvi raugoties, nav nekāda sakara ar mīlestību. Laulība, kurā laulāto starpā nav, vairs nav vai pat nekad nav bijis Romeo un Džuljetas (vai Induļa un Ārijas) cienīgu jūtu, tādēļ vien nepārstāj būt par pilntiesīgu un pilnvērtīgu laulību.

Otrkārt, arī laulības institūta tiesiskais režīms vispār nekur nepiemin „mīlestības“ kritēriju. Mūsu Civillikumā ir skaidri noteikti laulības noslēgšanas un spēkā esamības nosacījumi: minimālais vecums (32.-33.p.), uz asinsradniecību un adopcijas attiecībām balstīti ierobežojumi (35.p.1.d. un 37.p.), aizliegums stāties laulībā aizbildnim ar aizbilstamo (38.p.2.d.), poligāmijas aizliegums (38.p.1.d.) un, protams, „viendzimuma laulību“ aizliegums (35.p.2.d.). Kā redzam, „mīlestības“ nosacījums šeit nekur nav atrodams. Tieši tāpat tas ir visu pārējo valstu tiesību sistēmās, un tāpat tas ir bijis vienmēr – visos laikmetos un visās kultūrās. Nekādu „mīlestību“ kā laulības noslēgšanas nosacījumu mēs neatradīsim nedz klasiskajās romiešu tiesībās [37], nedz kanoniskajās tiesībās [38], nedz kur citur.

Kādēļ tā? – Tādēļ, ka „mīlestības“ jēdziens pieder pie ētikas un psiholoģijas jomām un vispār nekādi nevar būt tiesību priekšmets. Autorei ir neērti šā kvalificētiem juristiem domātā žurnāla slejās atgādināt to ābeces līmeņa patiesību, ka tiesības reglamentē tikai cilvēku ārējo uzvedību, nevis viņu sirdīs un dvēselēs mājojošās jūtas un pārdzīvojumus. Mīlestību nav iespējams nosvērt, nomērīt un fiksēt protokolā, lai to celtu priekšā tiesai kā pierādījumu. Tiesības ar to vienkārši nenodarbojas un par to neinteresējas. Tāpēc arī Civillikums kā laulības šķiršanas pamatu nosaka objektīvi konstatējamu situāciju, kad „laulība ir izirusi“ (69.p.), t.i., kad „nepastāv laulāto kopdzīve un nav vairs sagaidāms, ka laulātie to atjaunos“ (71.p.), – nevis „kad laulātie viens otru vairs nemīl“.

Ar to varētu arī beigt, tomēr autore gribētu pateikt dažus vārdus arī par šā argumenta pamatā esošo psiholoģisko problēmu. Kā viņa jau teica, šī LGBT ideologu tēze balstās uz vienu skaidri saskatāmu jēdzienu sajaukumu: ar „mīlestību“ šeit tiek saprasts kaut kas pavisam cits, proti, dzimumattiecības. LGBT ideologi parasti iebilst, ka homoseksuālais dzīvesveids ietverot sevī ne tikai to. Taču, ja attiecībās starp viena dzimuma personām nav seksa, tad šīs attiecības pēc definīcijas nevar nosaukt par „homoseksuālām“. Īstenībā ir ārkārtīgi daudz gadījumu, kad cilvēks var mīlēt tā paša dzimuma personu, tomēr šī mīlestība nav homoseksuāla. Tēvs mīl dēlu (un otrādi); brālis mīl brāli; draugs mīl draugu; klostera mūki mīl viens otru; ķēniņš mīl savus pavalstniekus (un otrādi); ārsts mīl slimnieku (un otrādi); karavīri kaujas laukā viens otru mīl (tiktāl, ka atdod viens par otru savas dzīvības)… Svētais Augustīns savā autobiogrāfiskajā darbā „Atzīšanās“ („Confessiones“) stāsta, cik smagi viņš pārdzīvoja sava karsti mīļotā drauga pāragro nāvi, – taču būtu muļķīgi saskatīt viņu attiecībās kaut kādu seksuālu zemtekstu.[39]

Diemžēl mēs šodien dzīvojam aukstā, samaitātā un ļaunā laikmetā, kurā visa šī krāšņā cilvēcisko attiecību palete tiek mērķtiecīgi iznīcināta un noreducēta līdz seksuālajai iekārei. Autores ieskatā visa LGBT ideoloģijas propaganda ir tikai daļa no kādas globālas mūsdienu tendences, proti, visas kultūras slimīgas seksualizācijas (un daudziem šī tendence ir ļoti izdevīga, jo seksuālo iekāri var veiksmīgi komerciāli ekspluatēt). Agrāk mēdza strīdēties, vai varot pastāvēt vienkārša draudzība starp vīrieti un sievieti, bet šodien vairākums vairs īsti netic parastas sirsnīgas draudzības esamībai starp diviem vīriešiem vai divām sievietēm: tur īstenībā esot „kaut kas cits“,– un visiem, protams, ir skaidrs, kas! Vulgārais freidisms, kurš jebkurā divu personu emocionālajā tuvībā nekavējoties saskata „to“, ir novedis pie tā, ka cilvēki, kuri meklē vienkāršu dvēselisku tuvību, uzticību un cilvēcisku siltumu, vairs neredz nekādu citu iespēju to iegūt, kā tikai caur seksu. Taču sekss šo funkciju pilda gaužām slikti, jo tas ir domāts kaut kam citam.[40]

Līdz ar to autore aicinātu gan pašus homoseksuāļus, gan viņu pašpasludinātos „labvēļus“ nopietni padomāt: varbūt aiz šīs slimīgās vēlmes izlietot vīrieti kā sievietes surogātu (vai otrādi) īstenībā slēpjas nepiepildītas ilgas pēc kaut kā cita: tuvības, draudzības, brālības, sirsnības, dvēseles siltuma? Par to pašu būtu nopietni jāpadomā arī tiem, kuri izjūt aplamu nepatiku vai pat naidu pret homoseksuāļiem kā cilvēkiem un vēlas viņus aizskart vai pazemot (atcerēsimies kaut vai huligānus, kuri apmētāja 2006. gada Rīgas „geju praida“ dalībniekus ar izkārnījumiem).

2.4. „Viendzimuma laulību“ ietekme uz laulības institūtu vispār

LGBT ideologi diskusijā bieži izvirza šādu argumentu: „Viendzimuma laulību ieviešana nekādi neaizskars citu cilvēku tiesības un intereses! Tas, ka viena dzimuma personas varēs savā starpā laulāties, nekādi neietekmēs pārējo cilvēku heteroseksuālās laulības!“ Diemžēl realitāte ir tieši pretēja: aizskars un ietekmēs gan, turklāt ārkārtīgi postoši un visas valsts mērogā.

Pirms autore sniegs atbildi uz šo argumentu, viņa izdarīs pavisam nelielu atkāpi. Vairākums LGBT aktīvistu apgalvo, ka viņu mērķis esot tikai savu interešu atzīšana, un ka viņi nekādā ziņā nevēloties graut vai mazināt laulības institūta nozīmi. Autore pieļauj, ka tas tā patiešām ir – vismaz Latvijas mērogā. Taču ne visi tā domā. Piemēram, pazīstamā krievu LGBT aktīviste Maša Gesena (Маша Гессен) kādā nesenā Austrālijas radio pārraidē vaļsirdīgi atzina pretējo. Viņa teica: „Pat muļķim saprotams, ka homoseksuāļiem ir tiesības uz laulības savienību noslēgšanu, taču es tāpat uzskatu par ne mazāk acīmredzamu arī to, ka laulības institūtam vispār nav jāpastāv. [..] Cīņa par geju laulību parasti ietver sevī melošanu par to, ko mēs izdarīsim ar laulību, kad mēs to sasniegsim. Jo mēs melojam, apgalvojot, ka laulības institūts palikšot nemainīgs. Un tie ir meli. Laulības institūtu gaida pārmaiņas un tam ir jāmainās. Un – atkārtošu vēlreiz – tam vispār nav jāpastāv.“[41]

Autore pieļauj, ka Latvijas LGBT aktīvistu vairākums tā nedomā. Taču pēc būtības Mašai Gesenai ir pilnīga taisnība. Viendzimuma kopdzīves pielīdzināšana laulībai patiešām nozīmētu laulības institūta noārdīšanu valsts tiesību sistēmā, – tikai Gesenai tas šķiet labi un atbalstāmi, bet šā raksta autorei nē.

Kā autore jau izskaidroja, vīrieša un sievietes laulība ir unikāls institūts, un tādēļ valsts to aizsargā. Tātad „viendzimuma laulību“ ieviešana nozīmētu nevis kaut kādu „vienlīdzības“ nodrošināšanu, bet gan radikālu laulības institūta pārdefinēšanu no valsts puses. Un šī pārdefinēšana savukārt pavērtu ceļu uz laulības institūta iznīcināšanu.

Kādēļ tā? Ilustrēsim to ar vienu analoģisku piemēru. Iedomāsimies, ka sviesta un margarīna tirgū tiek pieņemts lēmums: pārtraukt margarīna ražotāju diskrimināciju un atļaut viņiem tirgot savu produkciju ar nosaukumu „sviests“. Tātad likumdevējs oficiāli atzīst par „sviestu“: (a) sviestu, (b) sviesta un margarīna maisījumus dažādās proporcijās, (c) margarīnu, (d) jebkuru bālganu vai dzeltenīgu substanci, kuru var uzziest uz maizes vai uzlikt uz pannas. Tīrā sviesta cienītājiem tiek paziņots, ka viņu tiesības ar to nekādi netiekot aizskartas: viņi taču varot turpināt mierīgi pirkt un ēst savu sviestu! Taču problēma ir tā, ka praksē jēdziens „sviests“ sāk nozīmēt visu ko, tikai ne sviestu. Ražotāji, protams, sākotnēji mēģinās kaut kā izlocīties, ieviešot, piemēram, apzīmējumu „īsts sviests“. Tomēr visa „diskriminācijas novēršanas“ jēga ir tieši tā, lai šo „īsto sviestu“ (lai kā to nosauktu) pilnībā pielīdzinātu margarīnam! Jebkurš, kurš apgalvos, ka sviests un margarīns ir principiāli dažādi produkti un pret tiem jāizturas dažādi, būs vainīgs vienlīdzības principa pārkāpšanā un attiecīgi sodāms. Reāli tas nozīmē, ka sviestam tirgū ātri vien pienāks beigas.[42]

Autore vēlas atgādināt lasītājiem to vienkāršo aritmētisko patiesību, ka, ja A = B, tad B = A. Ja valsts „nediskriminācijas“ vārdā pielīdzina alus vēderu grūtniecībai, tad no tā ar nepielūdzamu loģiku izriet, ka grūtniecībai (un jaunas cilvēka dzīvības radīšanai) šīs valsts acīs nav lielāka vērtība, kā alus vēderam un pārmērīgai alus dzeršanai. Ja valsts atzīst, ka divu homoseksuāļu kopdzīve ir tikpat cienījama, aizsargājama un atbalstāma, kā no mātes, tēva un bērniem sastāvoša ģimene, – tad no tā izriet, ka no mātes, tēva un bērniem sastāvoša ģimene šīs valsts acīs nemaz nepelna lielāku cieņu un atbalstu, kā divu homoseksuāļu kopdzīve. Vīrieša un sievietes laulības juridiska pielīdzināšana jebkurai citai kopdzīves formai (t.sk. homoseksuālai) nozīmē, ka valsts vairs neatzīst laulības institūtu par unikālu un liedz tam pienākošos unikālo atzīšanu un atbalstu. No mammas, tēta un bērniem sastāvoša stabila ģimene tiek degradēta, noliekot to vienā līmenī ar kaut ko pavisam citu.

Vēl jo vairāk: ja likumdevējs ievieš tiesību sistēmā „viendzimuma laulību“ institūtu, tad zūd jebkāds pamats noraidīt poligāmijas (daudzsievības vai daudzvīrības) tiesisko atzīšanu. LGBT ideoloģijas pretinieki jau sen brīdināja, ka tam būs agri vai vēlu jānotiek. Kā parasti, viņu oponenti tikai atmeta ar roku, vīpsnādami: „Ko jūs te stāstāt šausmu stāstus, tas taču nekad nenotiks!“ Un, kā tas parasti notiek, LGBT ideoloģijas pretiniekiem izrādījās pilnīga taisnība. 2013. gada 13. decembrī ASV federālās apgabaltiesas tiesnesis Klārks Vedupss (Clark Waddoups) atzina par antikonstitucionālu Jūtas (Utah) štatā spēkā esošo daudzsievības aizliegumu.[43] Lai gan šis nolēmums nesatur pozitīvu pavēli Jūtas štatam reģistrēt poligāmās laulības, tas varētu būt nākamais loģiskais solis.

Patiešām jajautā: ja viendzimuma kopdzīve tiek atzīta par „laulību“, tad kādēļ ne poligāmā kopdzīve? Šeit darbojas a fortiori arguments: poligāmai laulībai ir pat daudz lielākas „tiesības“ uz valstisku atzīšanu. Pirmkārt, kā autore tikko teica, tā izsenis ir pastāvējusi daudzās pasaules kultūrās (un islāma pasaulē pastāv vēl joprojām). Otrkārt, viens no laulības pamatmērķiem – bērnu radīšana – „viendzimuma laulībā“ nav iespējama, bet poligāmā – cik vien vēlas. Ja laulības jēdziena aprobežošana ar viena vīrieša un vienas sievietes stabilu kopdzīvi ir „nevienlīdzība“ un „diskriminācija“, tad tieši tas pats ir sakāms arī par poligāmijas aizliegumu. Ja jūs piekrītat LGBT aktīvistu argumentiem, tad jums būs gribot negribot jāpiekrīt arī poligāmistu argumentiem, – jo tie taču ir tie paši argumenti.

Un, līdzko mēs tiesiski atzīstam arī poligāmās laulības, „vienlīdzības“ un „nediskriminācijas“ „burvju nūjiņa“ ļauj izplest „laulības“ jēdziena robežas gandrīz bezgalīgi. Neaizmirsīsim, ka saīsinājumā „LGBT“ ir arī burts „B“ ­– „biseksuāļi“. Vai tad nav diskriminējoši liegt biseksuālim vienlaicīgi noslēgt „laulību“ ar vīrieti un ar sievieti? Un vai nav diskriminējoši, piemēram, neatzīt par „laulību“ triju vai vairāku vīriešu kopdzīvi? Lasot iepriekš minēto ASV federālā tiesneša nolēmumu poligāmijas lietā, autore ir pārliecināta, ka šādu argumentu piesaukšana Rietumu valstu tiesās un parlamentos ir tikai laika jautājums.

Protams, likumdevējs var nolemt „nediskriminācijas“ vārdā pielīdzināt visas šīs kopdzīves formas (homoseksuāls pāris; vīrietis un vairākas sievietes; sieviete un vairāki vīrieši; trīs vai vairākas viena dzimuma personas, utt.) laulībai. Kā autore jau teica, ar to valsts skaidri parādītu, ka tā vairs neatzīst dabisko laulību par unikālu un liedz tai atbilstošu aizsardzību un atbalstu. Un šeit rodas likumsakarīgs jautājums: vai patiešām šāda tiesībpolitika valstij (konkrētajā gadījumā – Latvijai) ir noderīga, izdevīga un vajadzīga? Atbilde uz šo jautājumu  savukārt ir atkarīga no tā, kādus mērķus mūsu valsts vēlas sasniegt. Ja valsts ir ieinteresēta sargāt un veicināt kopējo labumu un redzēt savu tautu spēcīgu un drošu, ar stabilām un veselīgām ģimenēm, kurās paaudžu paaudzēs dzimst bērni, kas izaug par krietniem pilsoņiem un pēc tam dibina savas, tikpat stabilas un veselīgas ģimenes, – tad šai valstij ir jādara viss, lai sargātu uz viena vīrieša un vienas sievietes laulību balstītas ģimenes unikalitāti. Savukārt, ja valsts pamatmērķis ir vienkārši apmierināt atsevišķu indivīdu, grupu un lobiju egoistiskās iegribas, vienlaicīgi samazinot cilvēku skaita pieaugumu (lai viņi pārāk nesavairotos un nepieelpotu atmosfēru ar ogļskābo gāzi), – tad šāda valsts, protams, atteiksies atzīt laulības un uz tās balstītās ģimenes unikālo nozīmi un izmantos jebkuru iespēju, lai to degradētu un pazemotu.

Pēc autores domām, no tiesiskā viedokļa Latvijas konstitucionālais likumdevējs uz šo jautājumu jau ir ļoti skaidri atbildējis, nostiprinot Satversmes 110. pantā laulības kā vīrieša un sievietes savienības unikālo raksturu un uzliekot valstij pienākumu to sargāt. Ja valsts reiz ieviestu „viendzimuma laulību“ institūtu, šai normai vienkārši zustu jebkāda jēga. Līdz ar to ir jāsecina, ka jebkāds mēģinājums ieviest Latvijā „viendzimuma laulības“ būtu pretējs Satversmei.

III. „Viendzimuma partnerattiecību“ ieviešana Latvijas tiesību sistēmā – drauds cilvēktiesībām un kopējam labumam

3.1. Laulības un „reģistrētās partnerattiecības“

Šajā brīdī dažs labs lasītājs pateiks: „Labi, es piekrītu, ka laulība var būt tikai starp vīrieti un sievieti. Bet kādēļ gan nevarētu blakus laulībai ieviest „reģistrēto partnerattiecību“ institūtu, kas būtu atvērts arī viendzimuma pāriem?“ Daži juristi, piemēram, Mārtiņš Mits [44] un Juris Lavrikovs [45], apgalvo, ka Satversmes 110. pants neliedzot ieviest Latvijas tiesību sistēmā šādu institūtu. Vai tas tā patiešām ir?

Autore vēlas atgādināt, ka jebkurš tiesību institūts ir analizējams nevis pēc tā nosaukuma, bet pēc tā satura un mērķa. Apvienības „Mozaīka“ valdes locekle Evita Goša skaidro: „Partnerattiecību reģistrācija radītu partneriem pienākumu būt savstarpēji uzticīgiem, kopā dzīvot, vienam par otru gādāt un rūpēties. PAL [Partnerattiecību likums – B.R.] regulētu abu partneru mantiskās attiecības, paredzētu, ka nāves gadījumā pārdzīvojušais partneris manto tāpat kā pārdzīvojušais laulātā laulātais. Reģistrējot partnerattiecības, partneri pēc savas vēlēšanās varētu izraudzīties viena partnera uzvārdu par savu kopējo uzvārdu, uz partneriem būtu attiecināmas tiesības neliecināt vienam pret otru, vienam partnerim būtu tiesības pieņemt lēmumu par otra partnera ārstniecības metodēm, ja tas ir smagi saslimis, kā arī aizliegtu vienam partnerim atrasties iepirkumu komisijā, bet otram – iesniegt konkursa piedāvājumu u.tml. Būtiskākā PAL atšķirība no laulības institūta ir tā, ka PAL neparedz tiesības ne uz bērnu aizbildnību, ne adopciju“.[46]

No E. Gošas skaidrojuma ir skaidri redzams, ka piedāvātais likumprojekts paredz attiecināt uz viendzimuma kopdzīvi gandrīz visu to tiesisko attiecību paketi, kas Latvijas tiesību sistēmā piemīt laulībai. Līdz ar to apgalvojums, ka šis institūts būšot būtiski atšķirīgs no laulības, ir vienkārši intelektuāli negodīgs: pēc satura runa ir par tās pašas laulības surogātu, tikai (pagaidām) ar citu formālu nosaukumu. Tas, ka projekts „neparedz tiesības ne uz bērnu aizbildnību, ne adopciju“, nav nekāds mierinājums, jo tas ir tikai pavisam sīks izņēmums no vispārējās tiesisko attiecību paketes. Turklāt šim izņēmumam acīmredzami ir tikai pagaidu raksturs: tas atbilst tai pašai politiskajai „salami taktikai“, kuru autore jau minēja šā raksta sākumā. Tā kā „tumsonīgā“ Latvijas sabiedrība bērnu nodošanai viendzimuma pāru rīcībā „vēl nav gatava“, šis punkts pagaidām varētu palikt „atvērts“, – taču pēc „viendzimuma partnerattiecību“ ieviešanas un iesakņošanās mūsu tiesību sistēmā nākamais solis būtu arī šā izņēmuma atcelšana. Īstenībā E. Goša pati šajā jautājumā „atklāja kārtis“, 2014. gada Bīriņu konferencē pozitīvi izteikdamās par bērnu audzināšanu viendzimuma „ģimenēs“.[47]

Arī Eiropas Savienības tiesas (turpmāk – EST) judikatūra uzliek par pienākumu sociālo garantiju jomā pielīdzināt „viendzimuma partnerattiecības“ laulībai. Laika un vietas ekonomijas labad autore citēs to pašu E. Gošas publikāciju, kur attiecīgie EST spriedumi ir ļoti labi izskaidroti: „[..] 2008. gada 1. aprīļa spriedumā lietā Tadao Maruko v. Versorgungsanstalt der deutschen Bühnen (C-267/06) Tiesa noteica: ja dalībvalsts ir noteikusi vienādu tiesisko režīmu pretēju dzimumu laulātajiem un viena dzimuma reģistrētajiem partneriem attiecībā uz tiesībām uz pārdzīvojušā dzīvesbiedra pensiju, tad šādas pensijas nepiešķiršana pārdzīvojušajam partnerim uzskatāma par tiešu diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ. Savukārt 2011. gada 10. maija spriedums lietā Jürgen Römer v. Freie und Hansestadt Hamburg (C-147/08) nostiprināja Maruko lietā noteikto principu, ka visās ES dalībvalstīs, kurās laulība ir pieejama tikai pretēju dzimumu pāriem, bet viendzimuma pāriem ir pieejams reģistrēto partnerattiecību institūts, visi ar nodarbinātību saistītie maksājumi, tai skaitā pensijas, ir jānosaka pēc vienādiem noteikumiem gan viendzimuma reģistrētajiem partneriem, gan laulātajiem pretēju dzimumu pāriem. Šo noteikumu neievērošana ir uzskatāma par tiešu diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ.“ [48]

Jāsecina, ka, lai kāds būtu šo „partnerattiecību“ nosaukums, no tiesisko seku viedokļa šā institūta jēga tik un tā būtu – pielīdzināt viendzimuma kopdzīvi laulībai. Tātad tā galarezultāts būtībā būtu tieši tas pas, kas „viendzimuma laulību“ ieviešanai, proti: valsts vairs neatzītu laulības institūtu par unikālu, liegtu tam pienākošos unikālo atzīšanu un atbalstu un tādējādi to degradētu. Līdz ar to M. Mitam un J. Lavrikovam nav taisnība: „viendzimuma partnerattiecību“ institūta ieviešana mūsu tiesību sistēmā būtu tādā pašā pretrunā ar Satversmes 110. pantu, kā „viendzimuma laulību“ ieviešana.

Tomēr viendzimuma „reģistrēto partnerattiecību“ institūta ieviešanai būtu vēl arī citas negatīvas sekas. Pirmkārt, ar to valsts piešķirtu tiesisku leģitimitāti visnotaļ bīstamam uzvedības modelim. Otrkārt, šī leģitimācija dotu nopietnu triecienu citu cilvēku – un vispirms jau LGBT ideoloģijas oponentu – pamattiesībām un pamatbrīvībām. Šīs divas sekas autore aplūkos divās nākamajās nodaļās, ar kurām šo rakstu arī beigs.

3.2. Homoseksuālais dzīvesveids un veselības jautājumi

Apspriežot homoseksuālisma problemātiku, latviešu autori parasti palaiž garām vienu ārkārtīgi svarīgu faktu: pat ja homoseksuālā uzvedība šodien vairs netiek oficiāli atzīta par „slimību“ vai „patoloģiju“, homoseksuālais dzīvesveids tik un tā ir katastrofiski bīstams to cilvēku veselībai (un dažkārt pat dzīvībai), kuri to piekopj. Tas nav kaut kāds vienkāršs „ļauno un tumsonīgo homofobu“ pieņēmums, – tie ir autoritatīvos avotos publicēti un attiecīgi pārbaudāmi medicīniski dati. Aplūkosim dažus no mums pieejamajiem datiem.

Slimību kontroles un novēršanas centri (Centers for Disease Control and Prevention jeb CDC) ir ASV federālo valsts iestāžu kopums, kas atrodas Atlantā (Džordžijas štatā) un, cita starpā, nodarbojas ar infekcijas slimību izplatības novērošanu. Pēc pēdējiem CDC datiem, kas ir publicēti 2014. gada novembrī, vīriešu dzimuma homoseksuāļu ir mazāk par 4% no visiem ASV vīriešiem, – taču viņi ir veseli 59% no visiem ar HIV vīrusu inficētajiem, un veseli 66% no visiem pēdējā gada laikā reģistrētajiem jaunajiem inficēšanās gadījumiem. CDC pētnieki ir aprēķinājuši, ka varbūtība, ka homoseksuālis inficēsies ar HIV vīrusu, ir 44 reizes lielāka, nekā pārējiem vīriešiem.[49] Autore īpaši pasvītro: nevis par 44%, bet 44 reizes! Autores skatījumā šie skaitļi ir tik acīmredzami šausminoši, ka viņa tos nekomentēs. Paši CDC savā faktu lapā secina: „Visu rasu vīrieši – geji un biseksuāļi – kuri CDC novērošanas sistēmās tiek dēvēti par ‚vīriešiem, kuri stājas dzimumsakaros ar vīriešiem‘ (MSM) – turpina būt HIV vīrusa vissmagāk skartā riska grupa. Jaunākie CDC dati rāda, ka laikā no 2008. līdz 2010. gadam jauno inficēšanās gadījumu skaits MSM starpā ir pieaudzis par 12%, un pat vēl vairāk starp gados jaunākajiem MSM“.[50]

Citās valstīs situācija ir līdzīga.[51] Krievijā 2011. gadā diagnosticēto HIV gadījumu skaits vīriešu dzimuma homoseksuāļu starpā bija 15,2 reizes lielāks par vidējo skaitli visas valsts mērogā (3826,5 gadījumi no 100 000).[52] Šā iemesla dēļ daudzās valstīs homoseksuāļiem nav atļauts būt par asins donoriem.

Gan CDC, gan cita statistika rāda, ka homoseksuālā dzīvesveida piekopēji daudz biežāk par pārējiem inficējas ar seksuāli transmisīvajām slimībām [53], tādām kā sifiliss un gonoreja[54], kā arī A un B vīrushepatīts.[55]

LGBT aktīvisti parasti iebilst, ka šo problēmu varot novērst, „apmācot cilvēkus pareizi lietot prezervatīvus“. Taču AIDS epidēmija ilgst jau vairāk nekā trīsdesmit gadus. Tas ir veselas paaudzes garums: epidēmijas sākumā piedzimušie ir pieauguši, apprecējušies un tagad paši laiž skolās savus bērnus. Visu šo laiku homoseksuāļi tiek aktīvi aicināti lietot prezervatīvus, – un tomēr HIV/AIDS un citu iepriekš minēto seksuāli transmisīvo slimību sērga viņu vidū turpina plosīties un prasa aizvien jaunus upurus. Tātad, ja jau prezervatīvi trīsdesmit gadu laikā šo problēmu nav atrisinājuši, tad nav pamata domāt, ka tie jebkad to atrisinās. (Nav jābūt ārstam, lai saprastu, ka viens no noteicošajiem faktoriem šajā ziņā ir homoseksuālajai kopdzīvei organiski piemītošā „atvērtība“, kuru autore jau minēja raksta otrajā daļā.)

Tikpat drūma ir korelācija starp homoseksuālo uzvedību un ļaundabīgajiem audzējiem. Šajā ziņā autore var tikai atgādināt veco sakāmvārdu: „Dievs piedod vienmēr, cilvēki – dažreiz, daba – nekad“. Autorei ir ļoti neērti atgādināt to vispārzināmo patiesību, ka cilvēka organisms anatomiski nav piemērots viendzimuma dzimumsakariem. Par šīs patiesības neievērošanu bieži vien nākas maksāt pārāk dārgu un traģisku cenu: pēc to pašu CDC datiem, homoseksuāls dzīvesveids vīriešu starpā ir saistīts ar paaugstinātu tūpļa un taisnās zarnas vēža risku.[56]

Protams, lasot šīs rindiņas, LGBT aktīvisti var skaļi sūdzēties par „homofobiju“ un „neiecietību“ u.tml. Diemžēl uz HIV vīrusu, uz citu bīstamu slimību baciļiem un uz vēža šūnām šie saucieni nekādi neiedarbojas.

Visbeidzot, homoseksuāls dzīvesveids ir bieži vien saistīts ar nopietniem garīgās veselības traucējumiem: pašnāvības, depresija, baiļu sindroms, utt.[57] LGBT ideologi to parasti nenoliedz, taču viņi mēdz atbildēt, ka šo problēmu cēlonis esot nevis homoseksuālais dzīvesveids pats par sevi, bet gan sabiedrības nosodošā attieksme pret homoseksuāļiem. Tomēr autores rīcībā esošie dati atspoguļo Lielbritānijā un Nīderlandē veiktos pētījumus [58], un šīs valstis pēdējos divdesmit gadus LGBT ideoloģijas ziņā ir bijušas avangardā. Jebkāda publiski pausta nosodoša attieksme pret homoseksuālu uzvedību šajās valstīs tiek konsekventi sodīta un apkarota, – taču garīgās veselības problēmas tas nekādi nav atrisinājis.

Tagad autore uzdos visiem lasītājiem divus likumsakarīgus jautājumus. Pirmkārt, vai tās nevalstiskās organizācijas, kas savos nosaukumos sauc sevi par homoseksuāļu „draugiem“, patiešām ir homoseksuāļiem objektīvi draudzīgas un vēl viņiem labu? Ja kāda organizācija nosauktu sevi par „alkoholiķu draugiem“ un vienlaicīgi propagandētu alkoholiķiem dzeršanas „nekaitīgumu“ un aicinātu viņus turpināt dzert, tad viņi par tik rupju cinismu izpelnītos visasāko sabiedrības nosodījumu. Vai tad gadījumā ar homoseksuālo dzīvesveidu atbalstošām organizācijām nav jābūt tādai pašai reakcijai?

Otrkārt, vai tik kaitīgam un bīstamam dzīvesveidam patiešām būtu jāsaņem valsts atbalsts un tiesiska „svētība“ no likumdevēja puses? Pašai autorei atbilde šķiet acīmredzama: valsts, kas patiesi rūpējas par kopējo labumu (nevis par mirkļa izdabāšanu dažādu lobiju iegribām), nekad to nedarīs. Atgādināsim, ka pavisam nesen Saeima pieņēma vairākus grozījumus likumā „Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu” [59], nolūkā mazināt cita kaitīga un kancerogēna uzvedības modeļa – smēķēšanas – nodarīto ļaunumu. Vai nebūtu absurdi vienlaicīgi apkarot vienu kaitīgu dzīvesveidu un veicināt citu, vismaz tikpat bīstamu (ja ne bīstamāku)?

Šeit rodas nākamais likumsakarīgais jautājums: ja jau homoseksuālais dzīvesveids ir tik kaitīgs, tad varbūt valstij tas pats par sevi būtu jāierobežo? Varbūt bijušās Latvijas PSR (vēlāk – Latvijas Republikas) Kriminālkodeksa 124. pants, kas noteica kriminālatbildību par „pederastiju“ (ar to saprotot jebkādos apstākļos notikušus dzimumsakarus starp diviem vīriešiem) ir ticis aplami izslēgts? Vai šāda norma nebūtu jāatjauno?

Autores viedoklis šajā jautājumā ir viennozīmīgs: nē, nekādā gadījumā! Jebkādi labprātīgi dzimumsakari starp divām pilngadīgām un rīcībspējīgām personām pieder pie viņu privātās dzīves jomas, kas brīvai demokrātiskai valstij ir jārespektē. Tas gluži vienkārši ir samērīguma jautājums: jā, patiešām, homoseksuāla kontakta dalībnieki ar lielu varbūtības pakāpi pakļauj viens otru lielam riskam, – taču, ielaužoties viņu visintīmākajā sfērā, tiktu nodarīts daudz lielāks ļaunums un pavērts ceļš uz visneiedomājamākajām ļaunprātībām. Šeit darbojas tā pati loģika, kas attiecībā uz citām kaitīgām nodarbēm: valsts var paust savu negatīvo attieksmi pret tām un cīnīties ar tām publiskajā jomā, taču privātā joma nav jāaizskar, – citādi šī valsts būs atzīstama par totalitāru. Piemēram, ir pamatota alkoholisko dzērienu tirdzniecības un reklāmas ierobežošana un barga sodīšana par nepilngadīgo apdzirdīšanu, – taču nedrīkst sodīt cilvēku par piedzeršanos savās mājās vai viesos (kā to dara atsevišķas musulmaņu valstis ar šariāta tiesību sistēmu). Tāpat, pēc autores domām, ir pilnīgi pamatota valsts nostāja, atsakoties piešķirt homoseksuālajam dzīvesveidam jebkādu tiesisku leģitimitāti, un ir pilnīgi atbalstāmi valsts pasākumi nolūkā ierobežot šāda dzīvesveida propagandu nepilngadīgajiem. Taču tam, ko divi rīcībspējīgi cilvēki labprātīgi dara aiz slēgtām durvīm, principā ir jāpaliek ārpus valsts kontroles robežām.

 3.3. Citu cilvēku pamattiesību ierobežošana

Draudi cilvēku veselībai nav vienīgais kaitējums, kuru LGBT ideoloģijas leģitimēšana nodara sabiedrībai. Pieredze rāda, ka absolūti visās valstīs, kurās LGBT ideoloģijas elementi kļūst par tiesību sistēmas sastāvdaļu, līdz ar to krasi pazeminās brīvības un demokrātijas līmenis sabiedrībā un tiek ierobežotas citu cilvēku klasiskās pamatbrīvības (vārda, reliģijas, sirdsapziņas brīvība u.c.).

Lieta tā, ka LGBT ideoloģija būtībā ir dziļi absurda un tādēļ grūti aizstāvama. Ja tās aizstāvji būtu patiešām pārliecināti par savu argumentu pareizību – tāpat kā, piemēram, šā raksta autore ir pārliecināta par savu viedokļu pareizību, – viņi neuztrauktos par to, ka kāds var viņiem nepiekrist un paust arī pretēju viedokli. Taču LGBT ideoloģijas īpatnība ir tā, ka to, kā kāršu namiņu, var jebkurā brīdī sagraut viens vienīgs skaļš sauciens: „Karalis ir kails!“ (kā H.K. Andersena pasakā „Karaļa jaunais tērps“). Lai novērstu šādu iespēju, LGBT aktīvistiem nav citas iespējas, kā censties ietekmēt valsts politiku, lai varētu uzspiest savas tēzes ar varu. Turklāt tas notiek divās „frontēs“: (a) ierobežojot citu cilvēku brīvību ar vārdiem vai darbiem nepiekrist LGBT ideoloģijai, un (b) caur skolu programmām attiecīgi skalojot smadzenes bērniem vai pusaudžiem, turklāt nerēķinoties ar vecāku vai aizbildņu gribu. Protams, šī politika tiek oficiāli motivēta ar „nediskriminācijas“, „vienlīdzības“, „dažādības“ un „tolerances“ saukļiem.

Tas viss pārsteidzoši atgādina totalitāro režīmu, un šī līdzība nebūt nav nejauša: īstenībā LGBT ideoloģija pēc savas dabas nemaz nevar nebūt totalitāra. Vienkārši visas totalitārās kustības un organizācijas ir līdzīgas.

Vēsture rāda, ka jebkuras totalitāras kustības taktika ietver sevī oponenta demonizāciju. Arī LGBT aktīvistu kustības šajā ziņā nav izņēmums. Lasot šīs ideoloģijas proponentu rakstus, uzreiz duras acīs atslēgvārds „naids“ (angļu val. hate) teju vai katrā teikumā. Protams, ka naida kurināšana pret homoseksuāļiem ir nepieņemama un sodāma, – tāpat kā naida kurināšana pret jebkuru citu sabiedrības grupu. Taču LGBT ideologi ar vārdu „naids“ saprot jebkādu citu attieksmi pret homoseksuālismu, izņemot sajūsmu. Ikviena demonstrācija dabiskās laulības un ģimenes atbalstam ir „naida maršs“ (hate march). Jebkurš izteikums, kas kritizē homoseksuālo dzīvesveidu vai LGBT ideoloģiju – arī šis raksts – ir „naida runa“ (hate speech). Jebkura cilvēku grupa, kas šai ideoloģijai nepiekrīt – piemēram, jebkura no Latvijas tradicionālajām baznīcām, – ir „naida grupa“ (hate group). Ikviens LGBT aktīvistu oponents ir „nīdējs“ (hater), „tumsoņa/fanātiķis“ (bigot) jeb – šis jau pazīstamais vārds! – „homofobs“. Un, protams, ideja par to, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti, ir „tumsonīgs naids“ (sk. jau minēto D. Arājas rakstu).

Tas, ka LGBT ideoloģijas pretinieks savu kritiku varbūt izsaka ļoti nosvērtā un pieklājīgā formā, neko nemaina. Viens no iepriekš minētās oponenta demonizācijas aspektiem ir homoseksuālās uzvedības un LGBT ideoloģijas kritikas morāla vienādošana ar reālu vardarbību. Tipisku šā taktiskā paņēmiena piemēru var redzēt Olivera Everta rakstā, kuru pāris dienas pirms 2014. gada Ziemassvētkiem publicēja portāls Tvnet.lv. Autors, cita starpā, raksta: „Tas, ko 2014. gadā dara Islāma valsts džihādisti, videokameru priekšā griežot galvas rietumu pasaules kristiešiem, ir islāma reliģijas iedvesmota rīcība, kas sakņojas agresīvā naidā pret citādāko. Bet vai tad kristiešu reliģija ar neiecietību pret homoseksuāliem cilvēkiem nav tas pats? Rietumu civilizācija tomēr vairs nedzīvo viduslaiku tumsonībā, kad baznīca varēja netraucēti citādos dedzināt uz sārta, taču dabas noteiktās homoseksualitātes sludināšana par grēku un šo cilvēku tiesību ierobežošana ir tāda pati sārtu kurināšana un galvu griešana mūsdienās, taču tikai ar „samta cimdiem“. Šī tumsas un naida ideoloģija un reliģija vēl dziļi sakņojas arī Latvijā. [..]“ [60]

Tieši tā, jūs visu sapratāt pareizi: O. Everta un viņa domubiedru skatījumā, ja Latvijas katoļu un luterāņu arhibīskapi no savām kancelēm pasludina tradicionālo kristīgo skatījumu uz šo jautājumu (proti: Dievs ir radījis vīrieti un sievieti laulībai; jebkādi hetero- vai homoseksuāli dzimumsakari ārpus laulības ir smags grēks; protams, šis grēks var tikt piedots, tāpat kā pārējie grēki, bet tikai tad, ja cilvēks pats atzīs to par grēku un nopietni un no visas sirds apņemsies laboties)[61], – tad viņu sprediķi ļaunuma ziņā ir tas pats, kas galvas nogriešana otram cilvēkam videokameras priekšā! Tātad negatīva viedokļa paušana par homoseksuālo dzīvesveidu tiek pielīdzināta terorismam un masu slepkavībām – t.i., vissmagākajiem noziegumiem, un ir loģiski, ka par vissmagākajiem noziegumiem tiesiskā valstī pienākas vissmagākie sodi. Autore aicinātu lasītājus neuztvert D. Arājas un O. Everta vārdus pārāk nenopietni. Īstenībā tajos var saskatīt skaidru brīdinājumu: ja jūs kritizējat homoseksuālismu vai apliecināt, ka laulība ir starp vīrieti un sievieti, jūs esat pielīdzināms naida cēlājam vai slepkavam – rīkļurāvējam… ar visām no tā izrietošajām sekām.

Visas tās Rietumu valstis, kuru tiesību sistēmās ir izdevies iesakņoties LGBT ideoloģijai, pamazām nonāk pie tā, ka jebkāda homoseksuālās uzvedības kritika – un bieži vien arī pašas LGBT ideoloģijas kritika – tiek atzīta par prettiesisku un sodīta. „Viendzimuma partnerattiecību“ institūta ieviešana nekad nenāk viena pati: lai neviens neuzdrošinātos kritizēt tā pamatā esošās idejas, tiek pieņemti arī attiecīgi grozījumi krimināllikumos. Pat ja „homofobu“ neizdodas formāli notiesāt un galu galā viņš tiek attaisnots, faktiski viņš tik un tā tiek sodīts: ar patvaļīgiem arestiem, ar naudas un veselības zaudēšanu gadiem ilgās tiesu prāvās, ar uzņēmuma izputināšanu u.tml. Autore tagad ilustrēs šo atziņu ar dažiem neseniem piemēriem, katru no tiem minot ļoti īsi (ja lasītājus tas interesē, viņi paši var sameklēt internetā detalizētāku informāciju par šīm lietām).

Lielbritānija, 2014. gada decembris. Kembridžas policija arestē katoļu mūku, brāli Deimonu Džounu Kelliju (Brother Damon Jonah Kelly) par to, ka viņš izplatīja Kembridžā un blakus esošajās pilsētās skrejlapas, kurās pauda Katoļu baznīcas mācībai atbilstošu viedokli par homoseksuālām tieksmēm un homoseksuālo dzīvesveidu (starp citu, dažas skrejlapās paustās atziņas sakrita arī ar šā raksta atziņām). Vēl jo vairāk: šis „nelietīgais homofobs“ nosūtīja atklātu vēstuli LGBT aktīvistu žurnālam „Pink News“, uzņemoties atbildību par šo skrejlapu izplatīšanu. Brālim Kellijam tas nav nekas jauns: pēdējo gadu laikā viņš par identiskām darbībām ir ticis arestēts jau deviņas reizes. Šoreiz viņam būs jāstājas tiesas priekšā 2015. gada 20. janvārī.[62] Brālis Kellijs paredz, ka šoreiz būs jāiet cietumā uz ilgāku laiku, taču ir gatavs nest šo upuri.[63]

Francija, 2013. gada pavasaris. Vairākās Francijas pilsētās policija uz ielām tvarsta un arestē cilvēkus, kuriem ir mugurā T-krekls vai svīteris ar „viendzimuma laulību“ pretinieku emblēmu (rokās sadevušos mātes, tēva, dēla un meitas silueti).[64]

Lielbritānija, 2011. gads. Jūnisa un Ovens Džonsi (Eunice and Owen Johns, 62 un 65 gadus veci) ir melnādains Dērbijas pilsētas iedzīvotāju pāris, kas ilgus gadus kā audžuģimene ir pieņēmuši pie sevis pašvaldības apgādībā esošos bērnus – bāreņus. Visi tikai priecājās par šiem krietnajiem audžuvecākiem, līdz kamēr vienā jaukā dienā Dērbijas pašvaldība nolēma lauzt ar viņiem jebkādu sadarbību un bērnus viņiem vairs nedot. Kādu noziegumu šie neģēļi bija izdarījuši? Izrādījās, ka viņi ir Vasarsvētku draudzes kristieši, kuri ir negatīvi noskaņoti pret homoseksuālo dzīvesveidu. Džonsu pāris vērsās Anglijas Augstajā tiesā (High Court) kas – pilnīgi paredzami – viņu sūdzību noraidīja. Tiesa skaidros vārdos paziņoja, ka audžuvecāku iebildumi pret homoseksuālismu varēja apdraudēt audžubērnu „labklājību“, un ka „cilvēku aizsardzībai pret diskrimināciju uz seksuālās orientācijas pamata ir prioritāte pār aizsardzību pret diskrimināciju uz reliģiskās pārliecības pamata“.[65]

Kanāda, 2008. gads. No vienas personas sastāvošā Albertas provinces Cilvēktiesību kolēģija (Human Rights Panel) notiesā protestantu mācītāju Stīvenu Bezoinu (Stephen Boissoin) par to, ka viņš bija nopublicējis vietējā avīzē atklātu vēstuli, kurā apgalvoja: „kur zeļ homoseksuālisms, tur plaukst visu veidu samaitātība“. Viņš tāpat rakstīja, ka „homoseksuālo tiesību aktīvisti un tie, kas viņus aizstāv, ir tikpat amorāli, kā pedofīli, suteneri un narkotiku tirgotāji“. Kāds universitātes profesors iesniedza sūdzību pret Bezoinu par „jūtu aizskaršanu“. Cilvēktiesību kolēģija ne tikai lika Bezoinam atvainoties sūdzētājam un samaksāt viņam 5 000 dolāru „sāpju naudu“, bet arī uzlika viņam pastāvīgu beztermiņa aizliegumu turpmāk kritiski izteikties par homoseksuālismu presē, internetā, privātajos e-pastos, utt.[66] Tiesas vēlāk šo lēmumu atcēla[67], taču Bezoinam tik un tā nācās ciest ievērojamus finansiālus zaudējumus tiesāšanās izmaksu dēļ.[68]

Francija, 2006. gads. Lilles pirmās instances tiesa, iztiesājot krimināllietu pret parlamenta deputātu Kristiānu Vanestu (Christian Vanneste), atzīst viņu par vainīgu un soda ar 3 000 eiro naudassodu par to, ka, atbildot uz kāda žurnālista jautājumu, viņš bija lietojis vairākus „nepieļaujamus izteicienus“. Konkrētāk, Vanests bija atļāvies morāli vērtēt homoseksuālo uzvedību, sakot, ka „Homoseksualitāte ir sliktāka par heteroseksualitāti. Ja visi to piekoptu, tas būtu bīstami cilvēcei.“ Tiesa atklāti atzina, ka apsūdzētais bija kritizējis brīvi izvēlētu uzvedību, nevis apvainojis cilvēkus kā tādus, – taču tā neatzina šo faktu par svarīgu. Un – pats šausmīgākais – Vanests bija atļāvies nokritizēt dažu LGBT aktīvistu organizāciju politiku, raksturojot to attieksmi kā „sektantisku“. Vanests tika notiesāts arī apelācijas instancē, taču Francijas Kasācijas tiesa viņu galu galā attaisnoja.[69]

Zviedrija, 2004. gads. Tiesa piespriež Kalmāras Vasarsvētku draudzes mācītājam Oke Grīnam (Åke Green) nosacītu cietumsodu uz vienu mēnesi par „naida kurināšanu pret homoseksuāļiem“. Kāds bija viņa noziegums? Tas, ka vienā no saviem sprediķiem viņš bija pateicis šādus vārdus: „Seksuālās izvirtības ir dziļš vēža audzējs sabiedrībā.“ 2005. gada novembrī Zviedrijas Augstākā tiesa Grīnu tomēr attaisnoja, atsaucoties uz ECT judikatūru vārda brīvības lietās.[70]

Autore uzsver, ka šie piemēri nav vienkārši „neveiksmīgi izņēmumi“, bet gan ļoti tipiski fakti, kas šajās valstīs notiek regulāri. Šā raksta formāts ļāva autorei minēt tikai sešus no tiem, taču viņas „kolekcijā“ ir vairāk nekā simts šādu, pēdējo desmit gadu laikā notikušu faktu. Turklāt tie skar ne tikai vārda brīvību un reliģijas brīvību, bet arī, piemēram, privātīpašuma tiesības un uzņēmējdarbības brīvību: fermeru sodīšana par nevēlēšanos izīrēt savu fermu „viendzimuma laulību“ svinēšanai [71], konditoru sodīšana un viņu uzņēmuma finansiāla izputināšana par nevēlēšanos cept torti „viendzimuma laulībām“[72], utt.

Šeit autore gribētu jautāt visiem juristiem un politiķiem, kuri lasa šo rakstu: vai mums Latvijā arī kaut kas tāds ir vajadzīgs? Tas, ka „daudzas citas valstis tā dara“, nav derīgs arguments.

Autore atkārtos jau reiz sacīto: pieredze ir parādījusi, ka it visur, kur LGBT ideoloģija tiek tiesiski leģitimēta un nostiprināta (un viendzimuma pāru „reģistrēto partnerattiecību“ ieviešana ir pirmais šādas leģitimācijas stūrakmens), no tā smagi cieš citu cilvēku pamattiesības. Šī ideoloģija ir nesavienojama ar domu un vārda brīvību, ar reliģijas un sirdsapziņas brīvību, ar vecāku brīvību audzināt bērnus saskaņā ar saviem uzskatiem, ar uzņēmējdarbības brīvību un ar vairākām citām brīvā un demokrātiskā valstī atzītām pamattiesībām. Sabiedrība, kurā šī ideoloģija iesakņojas, ātri vien kļūst mazāk brīva un mazāk demokrātiska, – un vienlaicīgi totalitārāka un represīvāka. Pēc autores domām, tas ir pilnīgi pietiekams, lai atzītu LGBT ideoloģijas krasu nesavienojamību ar Satversmes 1. panta pamatnormu un nepieļautu tās ieplūšanu mūsu tiesību sistēmā.

Atsauces:
[1] Matule S., Dubava I., Litvins G. Šā gada Bīriņu aktualitātes: Satversme un informācijas tehnoloģijas. Jurista Vārds, 29.07.2014, Nr. 29 (831).
[2] Sk., piem., Chumley Ch.K. Edgars Rinkevics, Latvia minister, comes out as gay in tweet. The Washington Times, 07.11.2014. Pieejams: http://www.washingtontimes.com/news/2014/nov/7/edgars-rinkevics-latvia-minister-comes-out-as-gay-/ [šeit un turpmāk visas hipersaites skatītas un pārbaudītas 03.01.2015].
[3] Lielbritānijas vēstnieks Latvijā uzteicis Rinkēviču un paziņojis, ka arī viņš ir gejs. Focus.lv, 28.11.2014. Pieejams: http://www.focus.lv/latvija/sabiedriba/lielbritanijas-vestnieks-latvija-uzteicis-rinkevicu-un-pazinojis-ka-ari-vins-ir-gejs.
[4] LGBT un viņu draugu apvienības „Mozaīka“ atklāta vēstule tieslietu ministram. Focus.lv, 11.11.2014. Pieejams: http://www.focus.lv/latvija/sabiedriba/lgbt-un-vinu-draugu-apvienibas-mozaika-atklata-vestule-tieslietu-ministram.
[5] Tieslietu ministra vēstule pieejama ministrijas mājas lapā: https://www.tm.gov.lv/lv/aktualitates/tm-informacija-presei/dzintars-rasnacs-laulibas-un-gimenes-jedziens-latvija-paliks-nemainigs.
[6]  Bērziņš A.: Skolotāji ir sabiedrības saprātīgākā daļa. Neatkarīgā Rīta Avīze, 18.12.2014. Pieejams: http://nra.lv/latvija/131085-andris-berzins-skolotaji-ir-sabiedribas-sapratigaka-dala.htm.
[7] Paziņojums pieejams: http://mozaika.lv/mozaikas-reply-to-latvian-president/.
[8] Balmaks I. Eiropas Kopienu tiesa un viendzimuma attiecības. Jurista Vārds, 10.06.2008, Nr. 22 (527); Gailīte D. Ar galvu smiltīs. Jurista Vārds, 24.05.2011, Nr. 21 (668); Goša E. Mīti un patiesība par viendzimuma pāru tiesisko regulējumu. Jurista Vārds, 31.05.2011, Nr. 22 (669); Lazukina N. Viendzimuma laulību legalizācija ir antikonstitucionāla un nav pieļaujama. Jurista Vārds, 31.05.2011, Nr. 22 (669); Dubava I. Viendzimuma attiecību aizsardzības tendences. Jurista Vārds, 25.03.2014, Nr. 12 (814).
[9] Vallianatos and Others v. Greece [GC], nos. 29381/09 and 32684/09, §§ 70-92, 7 November 2013.
[10] Konvencijas 9. pants un tās Pirmā protokola 2. pants. Sk. Lautsi v. Italy, no. 30814/06, §§ 48-58, 3 November 2009.
[11] Borrego Borrego F.J. Problems of Frivolity in the European Court of Human Rights. Grām.: Kugler G. and M. (ed.) Exiting a Dear End Road: a GPS for Christians in Public Discourse. Vienna: Kairos Publications, 2010, pp. 200-201.
[12] Lautsi and Others v. Italy [GC], no. 30814/06, §§ 57-78, 18 March 2011.
[13] Par šāda cilvēka pieredzi sk., piem., Ariño P. L’homosexualité en vérité: briser enfin le tabou. Paris: Frédéric Aimard Editeur, 2012.
[14] Vārdam “pederastija” ir divas nozīmes. Tā sākotnējā, vēl Senajā Grieķijā pieņemtā nozīme ir “seksuālas attiecības starp pieaugušu vīrieti un jaunu zēnu” (no sengrieķu pais – zēns un erastēs – mīlnieks), un šajā nozīmē tas ir iesakņojies angļu valodā. Savukārt franču valodā tas ātri vien sāka apzīmēt jebkurus homoseksuālus dzimumsakarus, un šajā nozīmē tas ieviesās arī latviešu valodā (sk., piem., bijušā LPSR Kriminālkodeksa 124. pantu). Autore šeit domā pirmo, šaurāko nozīmi, kas, viņasprāt, ir pareizāka.
[15] Cartledge, P.A. The Politics of Spartan Pederasty. In: Proceedings of the Cambridge Philological Society, 1981, Vol. 27, pp. 17-36.
[16]  Sk., piem., Saikaku I., Powys Mathers E. Comrade Loves of the Samurai. North Clarendon, VT: Tuttle Publishing, 2007.
[17] LeVay S. A Difference in Hypothalamic Structure Between Heterosexual and Homosexual Men. Science, Vol. 253 (August 1991), pp. 1034-1037; Bailey J.M., Pillard R.C. A Genetic Study of Male Sexual Orientation. Archives of General Psychiatry, no. 48(12) (December 1991), pp. 1089-1096; Hamer D.H. et al. A Linkage Between DNA Markers on the X Chromosome and Male Sexual Orientation. Science, Vol. 261 (July 1993), pp. 321-327.
[18] Nimmons D. Sex and the Brain. Discover, no. 15(3) (March 1994), pp. 64-72; Byne W., Parsons B. Human Sexual Orientation: the Biologic Theories Reappraised. Archives of General Psychiatry, Vol. 50(3) (March 1993), pp. 228-239.
[19] Hershberger S.L. A Twin Registry Study of Male and Female Sexual Orientation. The Journal of Sex Research, Vol. 34, no. 2, 1997, pp. 212-222.
[20]  Långström N. et al. Genetic and Environmental Effects on Same-Sex Sexual Behavior: a Population Study of Twins in Sweden. Archives of Sexual Behavior, Vol. 39 (February 2010), pp. 75-80.
[21] Hamer D.H. et al., op.cit.
[22] Rice G. et al. Male Homosexuality: Absence of Linkage to Microsatellite Markers at Xq28. Science, Vol. 284 (April 1999), pp. 665-667; Schwartz G. et al. Biodemographic and Physical Correlates of Sexual Orientation in Men. Archives of Sexual Behavior, Vol. 39 (February 2010), pp. 93-109.
[23]  APA. Answers to Your Questions for a Better Understanding of Sexual Orientation & Homosexuality. Pieejams: http://www.apa.org/topics/lgbt/orientation.pdf.
[24] AGLP Gay and Lesbian Fact Sheets. Pieejams: http://www.aglp.org/pages/LGBTFactSheets.php.
[25] Citēts pēc: Katz J.N. The Invention of Heterosexuality. Chicago: The University of Chicago Press, 2007, p. 99.
[26]  http://www.ilga-europe.org/home/about_us/annual_conference/vilnius_2007.
[27] http://blog.amnestyusa.org/us/clinton-to-united-nations-gay-rights-are-human-rights.
[28] Rudevskis J. Satversmes 89. panta komentārs. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa: Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 23.lpp.
[29] Pieņemta un pasludināta ar ANO Ģenerālasamblejas 1948.g. 10. decembra rezolūciju.
[30] Pieņemts 1966.g. 16. decembrī; spēkā no 1976.g. 23. marta; Latvija pievienojusies 1992.g. 24. martā.
[31] Schalk and Kopf v. Austria, no. 30141/04, §§ 54-64, 24 June 2010.
[32]  Eiropas Savienības Pamattiesību harta. Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, C-83/391, 30.3.2010.
[33] Pieejams: http://www.diena.lv/arhivs/tumsonigo-naidu-izpauz-satversme-12637845.
[34] Gaius Suetonius Tranquillus. De vita Caesarum. Pieejams: http://penelope.uchicago.edu/Thayer/L/Roman/Texts/Suetonius/12Caesars/Nero*.html. Autore izņēma no šā citāta dažus teikumus par Nerona izdarībām, kas viņas ieskatā ir pārāk riebīgi, lai tos atkārtotu.
[35] Sk. piem., šeit: http://www.oxforddictionaries.com/definition/english/tradition.
[36]  Scott James. Many Successful Gay Marriages Share an Open Secret. The New York Times, 28.01.2010. Pieejams: http://www.nytimes.com/2010/01/29/us/29sfmetro.html. Sk. arī paša pētījuma projekta mājas lapu: http://www.gaycouplesstudy.org.
[37]   Kalniņš V. Romiešu civiltiesību pamati. Rīga: Zvaigzne, 1977, 79. un 81.lpp.
[38]   Valdrini P. et autres. Droit canonique (2e éd.), Paris: Dalloz, 1999, pp. 315-338, §§ 485-517.
[39]   Augustīns. Atzīšanās (no latīņu val. tulkojusi L. Hansone). Rīga: Liepnieks & Rītups, 2008, 93.-101.lpp., 4.4.7-4.9.14.
[40]   Худиев С. Любовь – это другое. Православие и мир, 15.11.2013. Pieejams: http://www.pravmir.ru/lyubov-eto-drugoe.
[41]    M. Gesenas uzstāšanos var noklausīties šeit: https://www.youtube.com/watch?v=Ebw3hEeU5KE (no 6:32 līdz 7:15).
[42]  Худиев С. Вниз по скользкому склону, или скоро ли разрешат полигамию? Православие и мир, 19.12.2013. Piejams: http://www.pravmir.ru/vniz-po-skolzkomu-sklonu-ili-skoro-li-razreshat-poligamiyu.
[43]   United States District Court for the District of Utah. Brown et al. v. Buhman et al., 2:11-cv-0652-CW. Pieejams: http://libertasutah.org/drop/bigamy.pdf.  Sk. arī šo komentāru: Bailey S.P. Utah Polygamy Court Ruling on ‘Sister Wives’ Case Confirms Fears of Social Conservatives. Huffington Post, 17.12.2013. Pieejams: http://www.huffingtonpost.com/2013/12/17/utah-polygamy-court-ruling_n_4455706.html.
[44] Sk. Arāja D. Tumsonīgo naidu izpauž Satversmē, loc.cit.
[45] Lavrikovs J. Satversmes 110. pants nav šķērslis viendzimuma pāru tiesiskai atzīšanai. Delfi.lv, 22.11.2014, http://www.delfi.lv/news/comment/comment/juris-lavrikovs-satversmes-110pants-nav-skerslis-viendzimuma-paru-tiesiskai-atzisanai.d?id=45249120.
[46]  Goša E., op.cit.
[47]  Matule S., Dubava I., Litvins G., op.cit.
[48]  Goša E., op.cit., 13.punkts. Sk. arī Balmaks I., op.cit.
[49] CDC Fact Sheet “HIV among Gay and Bisexual Men”, November 2014. Pieejama: http://www.cdc.gov/nchhstp/newsroom/docs/CDC-MSM-508.pdf.
[50] Sk. turpat.
[51] Baral S., Sifakis F., Cleghorn F., Beyrer C. Elevated Risk for HIV Infection among Men Who Have Sex With Men in Low- and Middle-Income Countries, 2000-2006: a Systematic Review. 2007 PLoS Med 4(12): e339.
[52] Информационный бюллетень “ВИЧ-инфекция”, No. 36 (2012). Pieejams :  http://www.hivrussia.ru/files/bul_36.pdf.
[53] Fluker J.L. A 10-year study of Homosexually Transmitted Infection. British Journal of Venereal Diseases, 1976, Vol. 52, pp. 155-160; Fluker J.L., Cross C. Homosexuality and Sexually Transmitted Diseases. British Journal of Hospital Medicine, 1981, Vol. 26, pp. 265-269; Handsfield H.H. Sexually Transmitted Diseases in Homosexual Men. American Journal of Public Health, 1981, no. 71, pp. 989-990. Sk. arī: Laumann E.O., Gagnon J.H., Michael R.T., Michaels S. The Social Organization of Sexuality. Chicago: The University of Chicago Press, 1994.
[54]  Sexually Transmitted Diseases Surveillance 2012. Division of STD Prevention, January 2014. http://www.cdc.gov/std/stats12/surv2012.pdf. Sk. arī: Vincelette J. et al., Predicators of Chlamydial Infection and Gonorrhea Among Patients Seen by Private Practitioners. Canadian Medical Association Journal, 1995, Vol. 144, pp. 713-721; Gonorrhea Among Men Who Have Sex with Men – Selected Sexually Transmitted Diseases Clinics, 1993-1996, MMWR Weekly, September 26, 1997, Vol. 46(38), pp. 889-892.
[55]  Health Professionals Should not Miss an Opportunity to Vaccinate Men Who Have Sex with Men Against Hepatitis A and Hepatitis B, Centers for Disease Control and Prevention, National Center for Infectious Diseases (March 3, 2003).
[56]  HPV and Men – CDC Fact Sheet. Pieejama: http://www.cdc.gov/std/hpv/STDFact-HPV-and-men.htm. Sk. arī: Chin-Hong P.V., Palefsky J.M. Natural History and Clinical Management of Anal Human Papillomavirus Disease in Men and Women Infected with Human Immunodeficiency Virus. Clinical Infectious Diseases, 2002, Vol. 35, no. 9, pp. 1127-1134.
[57] Mental Disorders, Suicide, and Deliberate Self-Harm in Lesbian, Gay and Bisexual People: a Systematic Review (2012). National Institute for Mental Health in England. Pieejams: http://www.mindout.org.uk/wp-content/uploads/2012/06/self-harm-in-lesbian-gay-and-bisexual-people.pdf; Phelan J.E., Whitehead N., Sutton P.M. What Research Shows: NARTH’s Response to the APA Claims on Homosexuality. Journal of Human Sexuality, 2009, Vol. 1, pp. 9-39; King M., McKeown E. Mental Health and Social Wellbeing of Gay Men, Lesbians, and Bisexuals in England and Wales. London: Mind, 2003; Hall J. Lesbians Recovering from Alcoholic Problems: and Ethnographic Study of Health Care Expectations. Nursing Research, 1994, Vol. 43, pp. 238-244; Sandfort Th.G.M. et al. Same-Sex Sexual Behaviour and Psychiatric Disorders: Findings from the Netherlands Mental Health Survey and Incidence Study. Achives of General Psychiatry, 2001, Vol.  58, pp. 85-91; De Graaf R., Sandfort Th.G.M., Ten Have M. Suicidality and Sexual Orientation: Differences Between Men and Women in a General Population-Based Sample from the Netherlands. Archives of Sexual Behavior, Vol. 35 (June 2006), pp. 253-262.
[58] Sk. visus iepriekšējā zemsvītras atsaucē citētos avotus.
[59] 2014. gada 30. oktobra grozījumi likumā “Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu”. Pieejami: http://likumi.lv/doc.php?id=270337.
[60] Everts O. Ziemassvētki bez kara un reliģijas. Tvnet.lv, 22.12.2014. Pieejams: http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/540721-ziemassvetki_bez_kara_un_religijas.
[61] Par Katoļu baznīcas nostāju šajā jautājumā sk. Katoliskās Baznīcas katehisms. Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 2000, 575.lpp., §§ 2357-2359.
[62]  Scottish Monk Arrested for Distributing Leaflets Promoting Sexual Morality. LifeSiteNews, 12.12.2014. Pieejams: https://www.lifesitenews.com/news/scottish-monk-arrested-for-distributing-leaflets-promoting-sexual-morality.
[63]  Britain: Monk Expects Jail for Defending Traditional Catholic Teachings. Examiner, 19.12.2014. Pieejams: http://www.examiner.com/article/britain-monk-expects-jail-for-defending-traditional-catholic-teachings.
[64]  De Mallevoüe D. Procès-verbaux en série pour le port du sweat-shirt de la Manif pour tous. Le Figaro, 09.04.2013. Pieejams: http://www.lefigaro.fr/actualite-france/2013/04/08/01016-20130408ARTFIG00579-proces-verbaux-en-serie-pour-le-port-du-sweat-shirt-de-la-manif-pour-tous.php.
[65]  Christian foster couple lose „homosexuality views“ case. BBC, 28.02.2011. Pieejams: http://www.bbc.co.uk/news/uk-england-derbyshire-12598896.
[66] Lund v. Boissoin, 2008 AHRC 6 (CanLII). Pieejams: http://www.canlii.org/en/ab/abhrc/doc/2008/2008ahrc6/2008ahrc6.html.
[67]  Lund v. Boissoin, 2012 ABCA 300 (CanLII). Pieejams: http://www.canlii.org/en/ab/abca/doc/2012/2012abca300/2012abca300.html.
[68]  Par to – un par citām līdzīgām lietām Kanādā – sk. Levant E. Shakedown: How Our Government is Undermining Democracy in the Name of Human Rights. Toronto: McClelland & Stewart, 2009.
[69]  Pirmās instances tiesas spriedums pieejams: http://www.actupparis.org/IMG/pdf/jugement-TGIlille-vanneste.pdf. Apelācijas tiesas spriedums pieejams: http://www.actupparis.org/IMG/pdf/jugement-CiourAppelDouai-vanneste.pdf. Kasācijas tiesas spriedums pieejams: http://legifrance.gouv.fr/affichJuriJudi.do?oldAction=rechJuriJudi&idTexte=JURITEXT000019772048.
[70]  Swedish Pastor Ake Green Acquitted of Hate Speech against Homosexuals. LifeSiteNews, 29.11.2005. Pieejams: https://www.lifesitenews.com/news/swedish-pastor-ake-green-acquitted-of-hate-speech-against-homosexuals.
[71]  Chumley C.K. Christian Farmers Fined $13K for Refusing Gay Wedding Ready for Court Battle. The Washington Times, 03.10.2014. Pieejams: http://www.washingtontimes.com/news/2014/oct/3/christian-farmers-fined-13k-refusing-gay-wedding-g.
[72]  Court Rules Bakery Illegally Discriminated Against Gay Couple. Pieejams: http://aclu-co.org/court-rules-bakery-illegally-discriminated-against-gay-couple/.

Baiba Rudevska, Dr.iur.
/2015/

P.S.
Raksts tika rakstīts laikrakstam “Jurista vārds” un tika tajā publicēts saīsinātā versijā: http://www.juristavards.lv/doc/266161-viendzimuma-paru-kopdzives-regulejuma-tiesibpolitiska-problematika/

Informācijas aģentūra
/06.03.2015/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Alus lietošana izraisa neauglību, impotenci un padara vīriešus sievišķīgus

00451_AlusKaut arī alus ir pazīstams jau sen, bet Eiropā apiņus kultivē jau aptuveni 1000 gadu, joprojām nav noskaidrots, kā šis „dzēriens” ietekmē cilvēka organismu. No vienas puses – kaut kādās grāmatelēs sastopamies ar alum veltītām odām, kuras vainago ieteikumi neatsacīties no alus lietošanas grūtniecēm un mātēm zīdītājām. No otras puses, Krievijas Federācijas galvenais sanitārais ārsts Genādijs Oņiščenko apgalvo: „Krieviju nepazudinās nedz AIDS, nedz tuberkuloze, bet gan jaunās paaudzes alus alkoholisms”.

Šajā rakstā daudz nerunāšu par alū esošā alkohola ietekmi, bet pievērsīšu uzmanību citiem aspektiem: alus lietotāju dzimumsfēras traucējumiem, alū esošajai psihoaktīvo un narkotisko vielu klātbūtnei, kā arī alus rūgšanas procesa pavadonēm – „fūzeļa” eļļām.

Jau sen bija pamanīts, ka alus lietošana veicina vīriešu feminizāciju un sieviešu maskulinizāciju, proti, vīriešiem izpaužas dažas sieviešu iezīmes un attīstās impotence, bet sievietes top vīrišķīgākas – balss un raksturs kļūst rupjāki, uz sejas parādās apmatojums. Visā esošajā alkoholisko izstrādājumu daudzveidībā tieši alum piemīt visnegatīvākā ietekme uz sieviešu un vīriešu dzimumhormonu saturu. Oficiālā zinātne šim alus lietošanas efektam zinātniski tuvāk piekļuva tikai 1999. gadā. Izrādās, ka apiņu ”čiekuri”, kas alum piešķir specifisko rūgtumu, satur 8-prenilnaringenīnu (8-PN) – fitoestrogēnu klases vielu (fito – augs, estrogēns – sieviešu dzimumhormons) [1].

Līdzīgi savienojumi rodami arī dažos citos augos, piemēram, sarkanajā āboliņā, lucernā. Tautas medicīnā tas bija zināms jau sen, tāpēc gani rūpīgi sekoja, lai lopi nepatērētu šos augus lielā daudzumā – pretējā gadījumā iestājas neauglība, kas bija novērojama, piemēram, Austrālijā, ganot aitas tikai sarkanā āboliņa ganību pļavās [2].

Turklāt jāatzīmē, ka hormonālā spēka ziņā 8-PN pārspēj visus pārējos fitoestrogēnus 10-100 reizes un aktivitātes ziņā tuvojas cilvēka hormonam – estrogēnam [3]. Kopš 1999.gada šis fakts tiek aktīvi apspriests specializētajā zinātniskajā literatūrā, bet plašam lasītāju lokam šī informācija nav pieejama.

Kas ir dzimumhormoni? Tie regulē dzimumorgānu veidošanos un funkcionēšanu, sekundāro dzimumpazīmju un dažu cilvēka uzvedības iezīmju izpausmes. Ja runājam par atšķirībām starp vīrieti un sievieti, tās galvenokārt nosaka vīrieša organismā izstrādātais vīrieša hormons (testosterons), sievietes organismā – sievietes hormons (estrogēns). Tieši šo vielu iedarbība nosaka ne tikai vīrieša un sievietes ārējās atšķirīgās pazīmes – tās vīrietim piešķir lielu muskuļu spēku, atbilstošu figūru, apmatojumu uz sejas, bet sievietei – sievišķīgu figūru, maigāku balsi un sievietes raksturu.

Ja cilvēks sāk lietot viņam neparastu hormonu, strauji mainās viņa ārējais tēls, balss un raksturs. Svarīga hormonu īpatnība ir to augstā aktivitāte pat zemās koncentrācijās. Tā, piemēram, veselas sievietes organismā diennakts laikā izstrādājas tikai 0,3-0,7 mg estrogēna, kas pēc svara atbilst pusei cukura graudiņa. Tas ir pilnīgi pietiekams daudzums, lai cilvēks būtu sieviete. Vienā litrā alus sievietes hormona koncentrācija, pārrēķinot estrogēnos, var sasniegt 0,15 mg [4]. Šeit jāpiebilst, ka alū 90 procenti fitoestrogēna ir neaktīvā formā, bet 30 procentiem eiropiešu zarnu mikroflora strādā, hormonu pārvēršot aktīvā formā jau pašā organismā – tievajā zarnā [5].

Kā alus iedarbojas uz vīrieša organismu? Vīrietis, dzerot alu, savā organismā būtiskā pakāpē aizvieto vīrieša hormonu ar sieviešu hormonu [6]. Agrāk viņam vīrieša hormons piešķīra aktivitāti, gribasspēku, tiekšanos pēc uzvaras, bet tagad mēs sastopamies ar apātisku, vājas gribas radījumu, kas spēj tikai gulšņāt uz dīvāna un truli blenzt TV. Turpmāk var izpausties pat stiprs aizkaitinājums un vulgaritāte. Tādam radījumam mainās arī figūra – platāks kļūst iegurnis, uz gūžām – kā sievietei – nogulsnējas tauku slānis; vājāka kļūst vēdera muskulatūra – rodas „alus vēders”; „sakuplo” arī krūšu dziedzeri: tagad tie – aptaukojušies – interesantā veidā nokarājas lejup, papildinot šā “vīrieša” tēlu. Šī procesa ielaistā gadījumā no krūtīm sāk sūkties pirmpiens [7].

Sirds, kas katru dienu, aktīvi lietojot alu, pārsūknē lielu daudzumu šķidruma, redzami palielina savu apmēru, plānākas un vārgulīgākas kļūst sirds sieniņas; sirds no ārpuses apaug ar taukiem. Attīstās sirds išēmiskā slimība un pieaug infarkta risks, aizvien smagāk izturamas kļūst fiziskās slodzes, parādās aizdusa. Ārsti šo sindromu dēvē par „alus sirdi” vai „Bavārijas sirdi” [7]. Arvien problemātiskāka kļūst vīrieša pienākuma pildīšana, pakāpeniski attīstās impotence. Tieksmi pēc sievietes nomaina tiekšanās pēc alkohola. Un apstiprinās Vācijas reihskanclera Oto Bīsmarka vārdi: „Alus dēļ vīrieši kļūst slinki, glupi un nevarīgi”.

Kā alus dzeršana ietekmē sievietes organismu? Sievietes organisms funkcionē smalkāk un sarežģītāk par vīrieša organismu, tajā katru mēnesi būtiski mainās hormonālais fons, un fitoestrogēnu vai citu hormonālo preparātu „iebrukums” šajā smalkajā mehānismā draud ar nopietnām sekām – līdz pat neauglībai (līdzīgi kā Austrālijas aitām). Sievietes organisms normālā stāvoklī pats izstrādā tādu estrogēna daudzumu, kāds šajā laikā nepieciešams. Ja sieviete dzer alu un tādā veidā organismā papildus ievada sieviešu hormonu, tad, kā tas pierādījies eksperimentos ar žurkām, palielinās sievietes dzemdes apmērs, falopija tūbās izdalās pārlieku liels sekrēta un gļotu daudzums [8, 9], sākas menstruālā cikla traucējumi [3]. Tiek nopietni apdraudēta sievietes – dzimtas turpinātājas – loma.

Jau sen bija zināma apiņu ietekme uz sievieti. Apiņu plantācijās sievietes centās neiesaistīt apiņu „čiekuriņu” novākšanā, jo drīz vien lielākajai daļai sieviešu sākās no iekšējā menstruālā cikla neatkarīga asiņošana [1, 3]. Ja vīriešiem alus dzeršanas dēļ izzūd tieksme pēc pretējā dzimuma, tad sievietēm notiek pretējais – šī tieksme palielinās, un tā rezultātā ģimeniskās attiecībās tā iestājas disharmonija. Īpaši skumji ir redzēt meiteni vai jaunavu ar alus pudeli vienā rokā un cigareti otrā – meitene visu garāmgājēju acu priekšā „uzkārusies” puisim kaklā. To var dēvēt par „kaķu meklēšanās” sindromu, kad meitenes dzimumdziņa tik stipri sakāpināta, ka zaudē sievietei raksturīgo atturību, kautrību un pieklājību un aktīvi izpauž dominējošo lomu, sevi piedāvājot puisim. (Starp citu, maza piebilde smēķēšanas sakarā: tabakas dūmos ir atrasts vesels fitoestregonu spektrs [10], bet vīrieši pīpējot sevi noved līdz impotencei, kas attīstās 10-20 gadu laikā). Meklēšanās ir prāta sajukuma stāvoklis, kad saprāts vairs nespēj kontrolēt hipertrofētu vēlmi. Par nožēlu, dažkārt meitenes to uzskata par normu un pat neapjauš šī psihiskā traucējuma cēloņus: alus dzeršanu, pīpēšanu un arī reklāmu, kas pūlas uzspiest šādu dzīves un uzvedības stilu.

Diemžēl es nevēlos, lai šo rakstu uzskatītu par aicinājumu pāriet no alus dzeršanas uz daudz stiprākiem alkoholiskiem izstrādājumiem – vīnu un degvīnu. Tieši pa šādu maldu ceļu virzās alkoholiķis iesācējs, pakāpeniski palielinot alkohola stiprumu un lietojamo devu. Piebildīšu, ka jebkurš spirtots dzēriens rada hormonālus traucējumus gan vīriešiem, gan sievietēm, jo, laikam ritot, alkohols nomāc funkcijas un izraisa sēklinieku, olnīcu, virsnieru un aknu (orgāni, kas regulē cilvēka hormonālo fonu) deģenerāciju. Bet galveno triecienu alkohols dod smadzenēm, postot smadzeņu šūnas un radot vispirms galvas smadzeņu vissmalkāko funkciju traucējumus. Mazliet problēmu vienkāršojot, var sacīt: ja iesākumā cilvēks grib kļūt par morālu kropli, bet pēcāk – par impotentu, viņš dzer degvīnu; ja priekšroku viņš piešķir atpakaļejošā secībā – vispirms iegūst impotenci, bet pēcāk debilitāti, tad dzer alu. Normālam cilvēkam ne alus, ne degvīns nav vajadzīgi.

Starp citu – mazs iepriecinājums vīriešiem un sievietēm, kas aizrāvušies ar alus dzeršanu: šķiroties no šīs dziras uz visu atlikušo mūžu, viņi sniegs savam organismam iespēju atjaunot sākotnējo hormonālo statusu un, laikam ritot, spēs atjaunot zaudēto veselību. Bet tādiem cilvēkiem atsacīties no alus ir ārkārtīgi sarežģīti. Kāpēc? Te atkal jāpiemin apiņus. No botānikas viedokļa apiņiem tuvākais radniecīgais augs ir kaņepes [10], abus šos augus var sakrustot un iegūt hibrīdu. Kaņepes ir avots tādām narkotikām kā marihuāna un hašišs. Šīs narkotiskās vielas satur arī apiņi, tikai daudz zemākā koncentrācijā [11]. Apiņi izstrādā nedaudz morfīna [12] – opija un heroīna aktīvo sākotni. Arī alū esošais alkohols patiesībā ir narkotika, kas savulaik bija arī fiksēts PSRS etanola standartā ГОСТ 5964-82: «Etilspirts (..) pieder pie stipras iedarbības narkotikām”.

Stiprs pieradums pie alus veidojas nemanāmāk un ātrāk, nekā pieradums lietot citus alkohola izstrādājumus, bet alus alkoholisms ir arī grūtāk ārstējams – jāiegulda smags darbs. Višņevska hospitāļa Psihoterapeitiskās nodaļas priekšnieks B.G. Afanasjevs apgalvo, ka atkarība veidojas, pat lietojot bezalkoholisko alu, un paskaidro, ka tas notiek citu alū esošo narkotisko vielu ietekmē. Raksturīgi, ka alus narkomāniem dažreiz izpaužas narkotisko „lomku” simptomi [13]. Tāpēc diferencējot narkotikas kā „starta” un „iegūtās” narkotikas, tabaka un alus ir starta narkotikas. Īpaši bīstams alus ir tāpēc, ka veicina ļoti agru bērnu piesaisti alkoholam. Pusaudžu turpmākajā garīgajā, fiziskajā un dzimumattīstībā tam ir ļoti nepatīkamas sekas.

Tagad nedaudz par to, kā tiek gatavots tradicionālais alus. Alkoholiskā rūgšana noris uz miežu iesala bāzes, un iesala ogļhidrāti alus rauga ietekmē pārstrādājas par etilspirtu. Bet līdzās etilspirtam raugs vienmēr izdala īstenu vielu buķeti – dažādus spirtus ( metil-, propil- u.c.), sarežģītus ēterus, aldehīdus, ketonus – visu, ko tautā pazīst kā „fūzeļa” eļļas. Gatavu alu pārdod patērētājiem, dažreiz pat nenofiltrējot mikroorganismu paliekas.

Tautā pareizi mēdz sacīt: „Alus – tas nav degvīns!” Patiesi, alus, ievērojot izdzerto daudzumu, sava toksikoloģiskā raksturojuma dēļ ir daudz kaitīgāks par degvīnu un pat pašbrūvētu degvīnu – kandžu. Jo degvīna ražotāji izmanto speciāli attīrītu spirtu. Un kaut arī spirts ir inde, kas vispirms sagrauj smadzenes, ražotāji tomēr lepojas, ka spirtu attīrījuši no „fūzeļa” eļļām – ļoti toksiskām vielām. Pat kandžas ražotāji savu brūvējumu tā vienkārši traukos nesalej – to pārtvaicē, destilē, daļēji attīra spirtu no smagajiem „fūzeļa” komponentiem. Saskaņā ar degvīna ГОСТu (valsts noteikto standartu) fūzeļa eļļa tajā nedrīkst pārsniegt 3 mg/l, bet alū šo toksīnu ir 50-100 mg/l. Tieši tādēļ saindēšanās ar alu ir daudzkārt smagāka. Bet alū „fūzeļa” piegarša ir vāji jūtama, jo to pārspēj apiņu rūgtums – tāpēc apiņi tiek pievienoti speciāli. Interesanti, ka apiņu „čiekuriņi” tāpat satur dažus augstākos spirtus, turklāt daži no tiem ietekmē smadzeņu darbību [11].

Līdz pat šim laikam nav veikti plaši pētījumi par alus ietekmi uz cilvēka organismu. Izskaidrojums – alus darītāju ieinteresētība. Tomēr ir zināms, ka alus dzeršana vairāk nekā par 30 procentiem veicina krūts vēža attīstību, turklāt – neatkarīgi no patērējamā alus daudzuma [14]. Alus dzeršana veicina dažu acu slimību izcelsmi [15]. Kataraktas attīstības un dzeltenā plankuma distrofijas risks (izraisa aklumu) palielinās 1,5-3 reizes, bet negatīvais efekts pastiprinās, papildus arī vēl smēķējot [18, 19].

Noziedzīgi ieteikumi

Pakavēšos pie dažiem kaitīgiem ieteikumiem, kas sastopami „dziednieku” grāmatelēs. Ir grāmatas, kurās …grūtniecēm iesaka dzert alu… To bez pārspīlējuma var saukt par noziedzīgu padomu, un mūsdienu medicīna tādus padomus nesniedz! Alkohols ātri nokļūst augļa asinsrites sistēmā, var demonstrēt savas mutagēnās īpašības un radīt nopietnus traucējumus mazuļa orgānos. Pētījumi arī pierādījuši, ka alus dzeršana augļa ūdenī būtiski samazina vīriešu un sieviešu hormonu līmeni, var samazināties arī jaundzimušā svars [20].

Ja māte zīdītāja dzer alu, tas var palielināt mātes piena daudzumu, bet zīdainis šajā gadījumā jau ar pirmajām savas dzīves dienām kopā ar mātes pienu saņems arī alkoholu. Mātes zīdītājas alus dzeršana ārkārtīgi kaitīgi atbalsosies mazuļa attīstības procesā un nākotnē viņu „apveltīs” ar noslieci uz alkoholismu…

Dažreiz nākas dzirdēt padomu, ka mazuļa „labākam miedziņam” viņam jādod pa ēdamkarotei alus. Un padoms patiešām nostrādā! Bet… Nemaz nerunājot par narkotiskajām blakusvielām, atzīmēsim tikai spirta iedarbību uz mazuļa veselību. Etanols uz bērna veselību iedarbojas 5 reizes stiprāk, jo mazuļa svars ir 12-15 reizes mazāks par mātes svaru; šī 15 mg doza bērnam ir ekvivalenta pieauguša cilvēka 1 litram. Ja šī māmiņa vēl nav fanātiska apreibinošo vielu pielūdzēja, tad viņa skaidri var iztēloties to apdullinošo, pretīgo stāvokli kāds rodas, kad izdzer 1 litru alus vienā paņēmienā, bez uzkodas. Pat tāds vienreizējs eksperiments ir noziegums pret bērnu!

Kāpēc cilvēki dzer alu? Šī dzēriena pielūdzēji apgalvo, ka viņiem tīk alus garša. Bet alus lietotāji nospiedošā vairumā stāsta, ka iesākumā alus garša viņiem nav bijusi tīkama, bet pakāpeniski pie tās pieraduši. Sacīto var salīdzināt ar pirmo ievilkto tabakas dūmu – iesākumā bija pretīgi…

Cilvēks sevi pārvar, sevī veidojot šo īpašo tiekšanos pēc alus garšas. Daudzi alus lietotāji atsakās no bezalkoholiskā alus – esot sliktāka garša. Bet statistiskie pētījumi pierādījuši, ka testos ar slēptām etiķetēm viņi bezalkoholisko alu nespēja atšķirt no parastā [17]. Tad kāpēc tomēr cilvēks dzer alu? Iesākumā dzer, lai izskatītos „pieaudzis”, vēlāk – tikai tāpēc, ka tajā ir alkohols. Tātad viss slēpjas jautājumā: „Kāpēc cilvēki apdullinās?”

Par Krievijas alus industriju [analoģiski ir arī Latvijā]

Padomju Savienībā alus patēriņš manāmi sāka palielināties 70. – 80. gados, kad valsts no lietošanas velti pūlējās izstumt degvīnu, aizvietojot to ar daudz „vājākiem” alkoholiskiem izstrādājumiem, un mākslīgi samazināja alus cenu. Galu galā alum palielinājās pieprasījums, jo tas bija vislētākais reibinošais dzēriens. 1990.gadu sākumā alus patēriņš krasi samazinājās, jo ievērojami lētāks kļuva degvīns un uzradās „dzeramais” spirts. Ar alu piedzerties bija neizdevīgi. 1990-o gadu vidū alus ražošana sāka „atveseļoties”: 1995. gadā – 12 litri uz iedzīvotāju gadā, 1998. gadā – 22 l, 1999. gadā – 29 l, 2000. gadā – 37 l [7]. 2000. gadā alus tirgus apjoms sasniedza 5 miljardus dolāru[21].

Kas notika? Alus tirgus būtiski sāka pārorientēties uz jaunatni, kurai svarīga nebija cena, bet gan alus „simboliskās īpašības”, kuras aktīvi „bīdīja” reklāma. Svarīga nozīme bija Krievijas parlamenta 1997. gada pieņemtajam likuma labojumam, kas tapa ar aktīvu alus darītāju „atbalstu” un ar kuru alus tika izsvītrots no to alkoholisko dzērienu saraksta, kuru ražošana un izplatība no valsts puses tika regulēta. Tas ļāva ārzemju korporācijām ienākt Krievijas tirgū, izvērst plašu alus ražošanu un noietu, izvērst sparīgu reklāmas kampaņu, uzspiežot jaunatnei atbilstošas „vērtības”.

Atbilstošu „veiksmi” un tās pašas metodes demonstrē tabakas ražotāji. Saskaņā ar KF ZA akadēmiķa N. F. Gerasimenko datiem (Viskrievijas forums „Veselība vai tabaka?” 2007.g. maijā) ārzemju ražotāju ekspansija Krievijas tirgū sasniedz 94% un arī pašreiz Krievijas alus tirgu kontrolē ārzemju kapitāls. Jāatzīmē, ka pašlaik imports Krievijā nav tik plašs, un lielākā daļa ārzemju marku produkcijas tiek ražota tieši Krievijā. Tātad uzskaitīsim galvenos Krievijas alus tirgus „spēlētājus”, jo ienaidniekus ir jāpazīst. [21]

Baltic Beverages Holding (reģistrēta Zviedrijā, 1991.g. nodibināja somu un zviedru alus ražošanas kompānijas, tagad uz paritātes bāzes pieder kompānijai „Carlsberg” (Dānija) un „Scottish & Newcastle”(Lielbritānija)). Aptver 35,8% Krievijas tirgus (šeit un turpmāk 2006.g. aprīļa dati). Nopirktās meitaskompānijas – „Pikra” (Krasnojarska), „Jarpivo” (Jaroslavļa, Voroņeža) un „Vena” (Sanktpēterburga, Čeļabinska). Ražo galvenokārt šādu marku produkciju:”Baltika”, „BaltikaKuler” (speciāli jaunatnei), „Arsenaļnoje”, „Tri Tolstjaka”,„Ļeņingradskoje”, „Žiguļevskoje”,”Ņevskoje”; pastāv arī vesela virkne reģionālo brendu, piemēram, „Uraļskij Master”, „DB”, „Don”, „Jarpivo”, „Volga”, „Kupečeskoje”, „Ļegenda”; kaut ko ražo pēc citu kompāniju licenzes: „Tuborg”, „Carlsberg”, „Foster”s”, „Kronenbourg”, „Irish Red”.

Sun Iterbrew InBev – dzimtene Beļģija, 18,7% Krievijas tirgus. Ražo šādas markas: „Sibirskaja Korona”, „Kļinskoje”, „Tolstjak”, kā arī pēc „Lowenbrau”, „Beck”s”, „Stella Artois”, „Hoegarden”, „Lele”,”BagBeer”, „Brahma” licencēm

Heineken – dzimtene Nīderlande, 13,3% Krievijas tirgus. Ražo šādas alus markas: „Ohota”, „Bočkarev”, „Tri Medvedja”, „Stepan Razin”, „Patra”. Izmanto arī vietējos brendus, piemēram: „Amur Pivo”, „Streļec”, „PIT Akapulko”, „Okskoe”, „Rusič”; ražo pēc „Heineken”, „Amstel”, „Zlati Bazant”, „Edelweiss”, „Bud”, „Guinness”,”Kilkenni”, „Buckler” un „Gosser” licencēm.

Efes Breweries Int. – dzimtene Turcija. Pēc kompānijas „Krasnij Vostok” grupas iegādāšanās (Kazaņa, Novosibirska) aptver 12,5% Krievijas tirgus. Ražo galvenokārt šādas alus markas: „Starij Meļņik”, „Krasnij Vostok”, „Solodov”, „Češskij Standart”, „Sokol”, „Belij Medvedj”, arī ārzemju markas: „Efes Pilsener”, „Warsteiner Premium Beer””Amsterdam Navigator”, „Zlatopramen”, „Bavaria”.

SABMiller – dibināta, sapludinot South African Breweries (DĀR) un Miller Brewing (ASV), reģistrēta Londonā, būtiska akciju pakete – Altria Group (bij. Philip Morris Companies Inc., cigarešu ražotājs). Aptver 8,7% Krievijas tirgus. Alus markas: „Zolotaja bočka”, „Tri bogatirja”, arī ārzemju: „Miller”, „Holsten”, „Velkopopovicky Kozel”,” Pilsner Urquell”, „Redd”s”.

Tiek sniegts tik sīks transnacionālo kompāniju uzskaitījums, lai parādītu, cik veikli šīs kompānijas maskē savu darbību [līdzīgi ir arī Latvijā], slēpjoties zem desmitiem, pat simtiem dažādu marku, kurām lielākoties ir nevainīgi krieviski nosaukumi [Latvijā – latviski]. Uzskaitītās kompānijas kontrolē 89% Krievijas alus tirgus un gūst milzu peļņu.

Interesanti, ka Rietumeiropas valstīs alus patēriņš samazinās (pat Vācijā un Beļģijā), bet ražošana palielinās. Šā plebejiskā dzēriena pārpalikumu ielej trešās pasaules valstīs [arī Latvijā]. Senajā Romā alus tika uzskatīts par plebeju dzērienu. Romas pilsoņi alu nedzēra, bet smirdus, kas ar alu apdzērās, viņi nicināja un uzskatīja par lopiem.

Cilvēki! Kāpēc mums apvienot netīkamo ar veltīgo un kaitīgo?! Mūsu demogrāfiskā un tautas veselības situācija jau tā ir katastrofāla! Ārzemju „labdari” labi prot manipulēt ar cilvēku apziņu. Viņiem tikai jāizkliedz saukļi un – jaunatne jau skrien pēc [Lāčplēša u.c.] alus. Jāiet taču vienā solī ar baru! „Winston” reklāma – cigarešu paciņa un uzraksts uz tās :”Tagadnes jaunais veidols”! (Ak, dievs, vai nespējam vairs tagadni bez cigaretes iedomāties?!”) Un, lūk, mēs uzvelkam cigaretes dūmu jau 10-12 gadu vecumā. Jābūt taču mūsdienīgiem! No neķītru žurnālu lappusēm mūs ietekmē, ka jāpaņem no dzīves visu, ko tā sniedz. Ja jau tā, tad kāpēc aprobežoties tikai ar tabaku un alkoholu? Ir pieejamas arī vēl narkotikas! Šajā dzīvē taču jāizbauda visu! Ir jāizvārtās katrā smirdošā peļķē, jāuztver visus netīrumus… Kāds pēc tam lien cilpā – arī to ir „jāizgaršo”! Patiesībā šajā dzīvē ne jau visu ir „jāizgaršo”, ne visu jāizmēģina – tikai vienu, vienu vienīgo: jāmēģina kļūt Cilvēkam. Ne augam, ne lopam, ne spēļu kauliņam un marionetei svešās rokās, bet Cilvēkam. Cerams, ka mēs šī vārda nozīmi vēl izprotam pareizi.

Atsauces:
[1] S.R. Milligan, J.C. Kalita, A. Heyerick, H. Rong, L. de Cooman, D. de Keukeleire // Identification of a potent phytoestrogen in hops (Humulus lupulus L.) and beer // Journal of Clinical Endocrinology and Metabolism 84, 2249-2252 (1999).
[2] P. Cos, T. de Bruyne, S. Apers, D.V. Berghe, L. Pieters, A.J. Vlietinck // Phyto¬estrogens: recent developments // Planta Medica 69, 589-599 (2003).
[3] S.R. Milligan, J.C. Kalita, V. Pocock, V. Van de Kauter, J.F. Stevens, M.L. Deinzer, H. Rong, D. de Keukeleire // The endocrine activities of 8-prenylnaringenin and related hop (Humulus lupulus L.) flavonoids // Journal of Clinical Endocrinology and Metabolism 85, 4912-4915 (2000).
[4] S. Possemiers, A. Heyerick, V. Robbens, D. de Keukeleire, W. Verstraette // Activation of proestrogens from hops (Humulus lupulus L.) by intestinal microbiota; conversion of isoxanthohumol into 8-prenylnaringenin // Journal of Agricultural and Food Chemistry 53, 6281-6288 (2005).
[5] S. Possemiers, S. Bolca, C. Grootaert, A. Heyerick, K. Decroos, W. Dhooge, D. de Keukeleire, S. Rabot, W. Verstraette, T. Van de Wiele // The prenylflavonoid isoxanthohumol from hops (Humulus lupulus L.) is activated into potent phytoestrogen 8-prenylnaringenin in vitro and in the human intestine // Journal of Nutrition 136, 1862-1867 (2006).
[6] A. Sierksma, T. Sarkola, C.J.P. Eriksson, M.S. Van der Gaag, D.E. Grobbee, H.F.J. Hendriks // Effect of moderate alcohol consumption on plasma dehydroepiandrosterone sulfate, testosterone, and estradiol levels in middle-aged men and postmenopausal women: A diet-controlled intevention study // Alcoholism: Clinical and Experimental Research 28, 780-785 (2004).
[7] http://adic.org.ua/sober-cool/thematic/beer/beer-top.htm
[8] P. Diel, R.B. Thomae, A. Galdarelli, O. Zierau, S. Kolba, S. Schmidt, P. Schwab, P. Metz, G. Vollmer // Regulation of gene expression by 8-prenylnaringenin in uterus and liver of Wistar rats // Planta Medica 70, 39-44 (2004).
[9] G. Rimoldi, J. Christoffel, W. Wuttke // Morphologic changes induced by oral long-term treatment with 8-prenylnaringenin in the uterus, vagina, and mammary gland of castrated rats // Menopause 13, 669-677 (2006).
[10] T. Takamura-Enya, J. Ishihara, S. Tahara, S. Goto, Y. Totsuka, T. Sugimura, K. Wakabayashi // Analysis of estrogenic activity of foodstuffs and cigarette smoke condensates using a yeast estrogen screening method // Food and Chemical Toxicology 41, 543-550 (2003).
[11] Б.М. Зузук, Р.В. Куцик // Хмель вьющийся (син. хмель обыкновенный). Humulus lupulus L. (Аналитический обзор) //Провизор 13-14 (2004).
[12] R.D. Gibbs // Chemotaxonomy of flowering plants // Montreal; L.: MacGill-Queen’s Univ. press, 1974.
[13] Б.Г. Афанасьев // Отчет о XVII практической конференции // Трезвость и культура 2, 7 (2005).
[14] K. Katsovyanni, A. Trichopoulou, S. Stuver, S. Vassilaros, Y. Papadiamantis, N. Bournas, N. Skarpou, N. Mueller, D. Trichopoulos // Ethanol and breast cancer: An association that may be both confounded and casual // International Journal of Cancer 58, 356-361 (1994).
[15] G. Corzo-Alvarez, T. Urribarri-Delgado // Eye damage and lighting among workers in beer industry // Investigacion clinica 38, 113-126 (1997).
[16] L.L. Ritter, R. Klein, B.E.K. Klein, J.A. Mares-Perlman, S.C. Jensen // Alcohol use and age-related maculopathy in the Beaver Dam Eye Study // American Journal of Ophthalmology 120, 190-196 (1995).
[17] S.E. Moss, R. Klein, B.E.K. Klein, S.C. Jensen, S.M. Meuer // Alcohol consumption and the 5-year incidence of age-related maculopathy: The Beaver Dam eye study // Ophthalmology 105, 789-794 (1998).
[18] J.J. Harding, R. Van Heyningen // Drugs, including alcohol, that act as risk factors for cataract, and possible protection against cataract by aspirin-like analgesics and cyclopenthiazide // British Journal of Ophthalmology 72, 809-814 (1988).
[19] S. Fraser-Bell, J. Wu, R. Klein, S.P. Azen, R. Varma // Smoking, alcohol intake, estrogen use, and age-related macular degeneration in Latinos: The Los Angeles Latino Eye Study // American Journal of Ophthalmology 141, 79-87 (2006).
[20] L. Westney, R. Bruney, B. Ross, J.F.J. Clark, S. Rajguru, B. Ahluwalia // Evidence that gonadal hormone levels in amniotic fluid are decreased in males born to alcohol users in humans // Alcohol and Alcoholism 26, 403-407 (1991).
[21] Рынок пива России // Международный аналитический журнал «Пивное дело» 4 (2006). http://www.pivnoe-delo.com/?mag=39&op=journal&txt=126

Ivans Kļimenko, ķīmijas zinātņu kandidāts
/11.09.2007/

Avots:
http://www.suverenssuverens.org/blog/index.php?id=d5w81430
http://www.sbnt.ru/analitika2/klimenko-pravda_o_pive/

Informācijas aģentūra
/06.03.2015/

Publicēts iekš Kat.: Medicīna, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Par Patriotismu un “patriotismu”

00451_5174388161_bReiz sensenos laikos, vēl pirms tam, kad Latvija kļuva par Gejropas koloniju, bet jau labu laiku pēc tam, kad Latviju okupēja ASV (ikurāt pa vidu starp abiem), kāda tālaika politiķe man Valmieras teātra foajē teica: „Stelp, Tev taisnība, bet tauta sekos mums tur, kur mēs to vedīsim. Tauta nesaprot, ko Tu viņiem stāsti. Mēs tautai solīsim kotletes, bērnudārzus un visu, ko tie kāro. Tauta nāks uz kotletēm – Tu, Stelp, paliksi viens.”  Es viņai piekritu: „Saprātīgo vienmēr ir mazāk kā lētticīgo!” Tad nu palūkosim, kur mana taisnība un kāpēc lētticīgie uz kotletēm klūp.

Patriotisms ir Dzimtenes mīlestība. Patriotisms ir katra saprātīga Cilvēka iezīme. Patriotisms ir nacionālisma pamats. Patriotisms un nacionālisms ir šovinisma un kosmopolītisma pretinieks. Nacionālisms ir katra saprātīga Cilvēka normālstāvoklis. Nacionālisms uztur katra cilvēka nacionālās kultūras vērtības apziņu, atzīst un ciena visu citu nāciju un tautu Kultūru līdzvērtību un līdztiesību, kā vienas Universālās Kultūras nacionālās tradīcijas izpausmes.

Šovinisms ir tur, kur, piemēram, latvietis saka :„krievi (vai kādi citi) ir slikti”.   Šovinisms ir tur, kur kādai tautai piederīgie sevi sāk uzskatīt par labākiem, pārākiem par citai tautai piederīgajiem. Šovinisms ir patriotisma pretinieks. Šovinisms iznīcina Dzimtenes labklājību un muļķi padara par Dzimtenes nodevēju. Svešas varas attīsta šovinismu un šovinistus padara par kolaboracionālistiem – svešas varas pakalpiņiem.

Patriotisms nav saistāms ar divkājaino lētticību, kurus barā kā lopiņus dzen uz kaušanu par prieku svešām varām. Svešas varas zem patriotisma karogiem pulcē uzbudinātus muļķus. Uzbudināts muļķis – šovinists, ir lielākais savas Dzimtenes interešu un vērtību nodevējs. Muļķis, kurš tic okupanta un kolonizātora kontrolētajai un viņu labā strādājošajai presei, TV un radio, šovinisma tvana apdullināts, ir pirmais savas Dzimtenes ienaidnieks.

* * *

Mīlestība ir viens no sešiem Visumu radošajiem spēkiem, kurus attīsta un izstaro Universālā Gudrība, kuras avots ir Universālā Esamības Griba (Griba Būt – tieksme eksistēt, just un darboties, kas ved uz Esamību tās augstākās pakāpēs).

Mīlestība ir Harmonija – latviski tas būtu saskaņa starp tiem, kuri tādi var un grib būt. Mīlestībai ir neskaitāmi daudz formu un nokrāsu. Tomēr visas Mīlestības formas un toņi ir izsakāmas caur trim tās pamatformām, no kurām tās izriet: Beznosacījuma Mīlestība. Mīlestība uz (visa labā Cēloni). Mīlestība, kura saista ar Īstenību.

Beznosacījuma Mīlestība ir mācīšanās spēju pamatā. Mīlestība uz (visa labā Cēloni) ir Dzīvības aktivitātes, spēku, darbaspēku un prieka pamatā. Mīlestība uz Īstenību ir visu Zināšanu un Saprātīgas rīcības – Gudrības pamatā. Visas trīs Mīlestības formas saplūst vienā un izriet no vienas – augstākās – Mīlestības uz Radītāju.

Beznosacījuma Mīlestība ļauj mācīties bērniem un pieaugušajiem. Mīlestība uz visa labā Cēloni dod darbaspējas, bet Īstenības Mīlestība dod reālu visas savas darbības sapratni. Beznosacījuma Mīlestība tīrā veidā piemīt bērniem, Mīlestība uz (visa labā Cēloni) Saprātīgiem pieaugušajiem, bet Mīlestība uz Īstenību veciem Cilvēkiem.

Vecajiem, bez bērnu klātbūtnes nav iespējama adekvāta Īstenības uztvere – bērni dod tai vajadzīgo Beznosacījuma Mīlestību. Bērniem bez vecajiem nav Īstenības Mīlestības – Sapratnes, tāpēc vecmāmiņas un vectētiņiem viņi mācīdamies neko neiemācās un nejūt motivāciju – viņiem nav Sapratnes. Neesot Sapratnei un spējai mācīties, pieaugušo darbs pārvēršas par vergošanu „darba devēja” labā – „darbu” tam, kurš maksā un naudas dēļ. Tikai tur, kur visas trīs paaudzes dzīvo un tiecas dzīvot kopā, papildina viena otru, tikai tur, kur tās ir tīras un nesamaitātas, tikai tur ir patiesa un reāla notiekošā novērtēšana un tāpēc tikai tur ir patiess un īsts Patriotisms.

* * *

Ir objektīvais un subjektīvais Patriotisms. Objektīvais Patriotisms ir Radītāja darbība mūsu pasaulē – trejas Mīlestības pamatformas.

Šīs trīs Mīlestības pamatformas izriet no Mīlestības uz Radītāju. Katram Cilvēkam (divkājainajiem tās nav) Mīlestība uz Radītāju ir iedzimta un dabiska, viņa apziņas un personības pamatā esoša dzīves sajūta. Tā ir tik dabiska un pašsaprotama, ka Cilvēks tās esamības darbību nejūt, tāpat kā nejūt savu veselo ķermeņa orgānu darbību. Cilvēka Personība ir Viņa Radītāja – Augstākā ES izpausme, tāpēc personībai tāda saistība – esamība Harmonijā – saskaņā ir pati esamība un citas tai nevar būt. Personība konstatē tikai to, kas ir ārpus tās vai to, kas ir tās aktīvās sastāvdaļas dominantes stāvoklī, bet nekad to, kas ir personības kopums, tā ģenēze, morfoloģija un konstitūcija. Personība apzinās sevi tikai kā darbības aktivitāti, bet ne kā esamības cēloni, tāpēc, ka pati ir Cēloņa – Radītāja aktivitātes forma.

Personība nesatur savas esamības cēloni, bet Austākais ES ir visu savu secīgi radīto personību Radītājs. Personība un Radītājs ir viens vesels, tāpēc abas šīs viena daļas ir visciešākās Mīlestības saistītas.

Augstākais ES ir sava Kosmosa – Saules radījums, kura savukārt ir Visu Augstāko Radītāju hierarhijas darba auglis. Tādā kārtā, Mīlot savu Radītāju, personība reizē ar to ir harmonijā ar Visu Radītāju hierarhiju.

Radītāji ir redzami savos darbos, domās un radītajās formās. Viss ko vien mēs redzam – Zvaigznes, Saule un planētas, koki, puķes un dzīvnieki mums apkārt ir Radītāja radīti, domu un darba augļi – Radītājs pats savās izpausmēs. Kad mēs skatam zāles stiebru – mēs skatam Radītāju, kad mēs skatam koku vai akmeni – mēs skatam Radītāju. Kad mēs skatam Cilvēku – mēs skatam Radītāju, tā izpausmes formā.

Mīlestību uz Radītāju mēs izjūtam mīlot dzīvo dabu sev apkārt, mīlot katru koku, upi, ezeru un akmeni, uz kura esam sēdējuši vai kurš atsaucas mūsu Sirds Siltumam, kad vēršamies pie tā, kā pie Radītāja radītās un tam mīļās būtnes. Tā ir Dzimtenes Mīlestība.

Dzimtenes Mīlestība ceļas no tā, ka Māte, savu bērnu savās miesās veidojot, to baro ar Dzimtajā zemē augušo pārtiku, Dzimtajā zemē smelto ūdeni un Dzimtajā zemē ieelpoto gaisu. Katra Māte, kura, bērniņu gaidot, ēd un dzer savā zemē – tās augsnes veidoto augu un augļu doto pārtiku, vairo sava bērniņa patriotismu, bet tā, kura tad uzņem ievestos produktus vai introducēto augu pārtiku – patriotismu, tā pamatu – saskaņu personības un Dzimtās zemes attiecībās vājina. Mātes patriotisms ir savas zemes augļu dāvāšanā saviem bērniem. Patriotisms – Dzimtenes Mīlestība ir caur savas miesas un dvēseles saskaņu ar dzimto zemi izteikta Mīlestība uz Radītāju.

Katram bērnam (Cilvēkam) viņa Māte ir Cilvēces un tās tuvākās daļas – tautas iemiesojums. Caur Māti Cilvēks uzzin, ka viņš ir Cilvēces daļa un to, ka viņš ir šīs tautas, no kuras nāk viņa Māte, daļa. Mīlot savu Māti, Cilvēks iemīl Cilvēci un savu tautu, ar kuru viņš runā vienā valodā – valodā, kuru viņam iemāca Māte. Mācot valodu, Māte veido Cilvēka Dvēseli – attīsta viņa Nacionālismu. Nacionālisms ir vienai nācijai un tautai piederošo Dvēselu saskaņa. Tīra valoda uztur Nacionālismu. Valodas piesārņošana Cilvēkam atņem Patriotismu un Mīlestību uz Cilvēci. Mīlot Māti, iemīl Cilvēkus, kuri runā tādā pat valodā. Mīlot savas tautas Cilvēkus, iemīl Cilvēci.

Māte, valoda, tauta, Cilvēce ir pieaugošas harmonizācijas – IeMīlēšanās pakāpes. Māte vada Cilvēku Mīlestību uz Radītāju, Dzimteni, ģimeni, tautu, tās kultūru un Cilvēci. Māte ir Mīlestības nesēja un virzītāja. Māte ir Mīlestības plašumu ierādītāja.

Mazattīstīts Cilvēks „mīl” tikai sevi (savu saistību ar Radītāju). Vēlāk viņš „mīl” to un tos, kuri apmierina viņa vajadzības – tos, ar ko viņam ir labi, kas viņam sagādā baudu un komforta sajūtu – sievieti, „draugus” un izpalīgus. Tādā kārtā tāds mazattīstīts Cilvēks ģimenē un sabiedrībā „mīl” pats sevi – savu komfortu – savu labklājību. Tā nav Mīlestība, tā ir sevis pacelšana pār citiem Cilvēkiem, tā ir Mīlestības izkropļošana, noliegums un tās pretmets. Sevis pacelšana pār citiem ir noziedzīga augstprātība – šovinisms un mazattīstīta Cilvēka pazīme. Tāda pat kroplība ir savas kultūras identitātes zaudēšana – kosmopolītisms. Kosmopolītisms ir šovinisma otrā seja – Cilvēku Savdabību vērtības neredzēšana un tās noliegšana. Šovinisms ir sveštautiešu aktīva, bet kosmopolītisms – pasīva vērtības noliegšana. Kā vienā tā otrā gadījumā notiek sevis pacelšana pār apkārtesošo fonu. Kā viens tā otrs ir sevis mīlēšana, tīksmināšanās ar iedomāto „pārākumu” un tādēļ „neatkarību”, „atbrīvotību” un „labākumu” pār blakusesošo „ikdienību” vai „atpalicību”.

* * *

Mīlestības mērs ir Ziedošanās. Tas, cik daudz, tas, ko Tu vari ziedot mīļotā labā, stāsta par Tavu Mīlestību. Tu Mīli tikai to, kam vari ziedot visu Sevi.

Tu Mīli Dzimteni – esi Patriots, mīli Ģimeni – Sievu vai Vīru tikai tad, kad viņu labā ziedo sevi visu – savu dzīvību, dzīvi vai darbu. Tauta Tev ir tikai tā, kurai tu vari ziedot savu darbu. Te nav runa par atlīdzību – algotu pakalpojumu, bet to, ko Tev nekad neatlīdzinās, to, ko Tu neaicināts pats redzi savai tautai vajadzīgu un tāpēc  tai derīgu un tāpēc to dari. Tu mīli tik daudz, cik ziedo sevi. Tu mīli to, kam ziedo sevi. Tu esi ar to, kā vārdā vari atteikties no sevis.

Pieaugot Mīlestības plašumam, izplešas Mīlestības laukā iekļaujamais. Tāpat pieaug arī Cilvēka Garīgā attīstība – viņa pilnvērtība. Jo augstāk attīstīts Cilvēks, jo plašāks viņa Mīlestībā iekļaujamo – ietilpstošo Cilvēku un būtņu loks. Tā, Cilvēks, sākot ar sevis mīlēšanu, nonāk pie Mīlestības uz visu Cilvēci un tālāk uz visu Kosmisko Visuma telpā esošo. Patriotisma jēdziens izplatās tālu pār kādas valsts un tautas dzīves robežām un izplatās uz visu Cilvēka apziņas telpu. Zemas apziņas ap sevi novelk šauru „dzimtenes” telpu, bet apziņai pieaugot, tā paplašinās bezrobežīgās telpās.

Visaugstāk attīstītai apziņai Dzimtene ir viss Visums. Dzimtenes jēdziena plašums ir Radītāja apziņas skaidrības un apziņas attīstības līmeņa – Garīgās attīstības rādītājs. Dzimtenes jēdziena plašums norāda uz tuvības pakāpi ar Radītāju. Radītājam tuvo ģimenē viņu Dzimtenē ir visi Zemes iedzīvotāji un katra Cilvēka spējas darīt labu katram tobrīd uz Zemes dzīvojošajam.

Objektīvi patriotisms – Dzimtenes Mīlestība ir rīcība, kura nes labumu zemei, kurā esi dzimis un Cilvēkiem, kuri piepilda zemi ap Tevi (runā vienā valodā vai tiecas uz to pašu, kaut vai atšķirīgā veidā) tādā mērā, cik šī rīcība satur ziedošanos.

* * *

Blakus objektīvajam Patriotismam vienmēr pastāv subjektīvais „patriotisms”, kurš atkarībā no „patriota” stulbuma pakāpes satur kādu daļu šovinisma, kosmopolītisma, zināšanu un intereses trūkumu par līdzcilvēku un kaimiņzemju dzīvi, augstprātību, iekāri un savu noziegumu attaisnošanu ar savu „pārcilvēciskumu” un „patriotismu”. Katram tādam „patriotismam” ir sava formula.
00451_pseidopatrioti

Nēģeru „patriotisma” formula ir: „Kaimiņam nozagt govi ir labi. Jo vairāk nosisto kaimiņu ciltī, jo labāk!”

Anglosakšu „patriotisma” formula ir: „Ja ir labi man, tad ir labi impērijai. Otrās šķiras Cilvēki nes peļņu. Trešās šķiras Cilvēkus (kolonijas) var aplaupīt.”

Amerikāņu „patriotisma” formula ir: „Mēs esam vispārākie. Mēs daram ko gribam, ja varam to izdarīt.”

Latviešu „patriotisma” formula ir: „Gribu labi dzīvot un tūlīt, tāpēc meklēju, kur man vieglāk. Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes, bet zem kāda taču ir jābūt. „Patriotisms” ir – smadzeņu nevajag. Kā kungs liek, tā es reju.”

Tādiem „patriotismiem” ar Patriotismu nekāda sakara nav. Pirmkārt jau tāpēc, ka tāds vienmēr ir vērsts uz citu Cilvēku pazemošanas attaisnošanu un ierobežo, pirmkārt, jau paša tāda „patriota” neatkarību lēmumu pieņemšanā un brīvību savu lēmumu izpildē. Tāds „patriots” ir šauri ieprogrammēts apkārtnotiekošā redzējumā, domu kustības virzienā un no tā izrietošajā darbībā. Līdz ar to tāds „patriotisms” pats sevi izsmeļ un noved pie savas iznīcības. To var redzēt uz visu koloniālo impēriju sabrukuma un nacistiskās Vācijas Trešā reiha sagrāves pieredzes fona. Trešajā reihā bija spēcīga, šauri orientēta „patriotisma” formula: „Vācija pāri visam. Vācietis pāri visiem. Visur būs tikai Vācija un vācieši.”

* * *

Šodien Patriotisms un būt Patriotam nozīmē atzīt reālo stāvokli Latvijā un rīkoties tam atbilstoši – darīt to, kas šajos apstākļos nāk par labu Dzimtenei. Reālais stāvoklis ir:
1.      Latvija ir okupēta zeme, kurā valda ASV caur savu ielikteņu administrāciju.
2.      Latvija ir koloniāli paverdzināta Gejropas kolonija.
3.      Latvija ir zaudējusi savu neatkarību un brīvību.
4.      Latvija ir zaudējusi ekonomiskās patstāvības tiesības – savu naudu.
5.      Latvijā ir sagrauta rūpniecība un lauksaimniecība.
6.      Latvijas dabas bagātības tiek izsaimniekotas.
7.      Latvieši lielā skaitā izvesti darbos kolonizātora teritorijā.
8.      Latvijā likvidēta izglītības un veselības aizsardzības sistēma (pārvērsta par pakalpojumu biznesu).
9.      Latvijā nav savu bruņoto spēku – latvieši dien okupanta – NATO armijas sastāvā esošajās daļās.
10.  „Masu informācijas” līdzekļi atrodas okupantu un kolonizatoru rokās.
11.  Šie „masu informācijas” līdzekļi tā vada latviešu apziņu, ka virza viņus rīkoties pret savām un Dzimtenes interesēm.
12.  Okupants gatavo Latviju par nemiera vietu un karadarbības teritoriju uzbrukumiem Krievijai.
13.  Gejropa uzspiež Latvijai uz iedzīvotāju izmiršanu orientētu seksuālo perversiju piekopšanu.

Tāpēc Patriotisms ir rīkoties visiem iespējamajiem līdzekļiem, lai nepieļautu nemieru izraisīšanu Latvijā, saglabātu tiesisko kārtību un pilsonisko mieru, saglabātu Cilvēku dzīvības un vēl atlikušās Latvijas materiālās vērtības. Rīkoties, lai atjaunotu Latvijas suverenitāti, ekonomisko patstāvību, rūpniecību, lauksaimniecību, izglītības un medicīnas aizsardzības sistēmu. Rīkoties, lai leģitīmu vēlēšanu ceļā ievēlētu Latvijas tautas labā strādājošu Saeimu un valdību (ministru kabinetu).

Rīkoties, lai Latvijas masu informācijas kanāli beigtu melot un uzturētu Latvijas iedzīvotājos skaidru prātu, bet Latvijā mieru un kārtību, lai tie nekūdītu Cilvēkus citu pret citu un nekurinātu naidu pret kaimiņu zemju iedzīvotājiem. Patriotisms tagad ir neļaut izmantot savas Dzimtenes teritoriju nodevīga kara izraisīšanai. Patriotisms ir atjaunot Latvijas brīvības sargāšanai uzticīgus bruņotos spēkus. Patriotisms ir pārtraukt Latvijas dabas bagātību izsaimniekošanu.

Patriotisms ir visiem darbos ārzemēs izbraukušajiem atgriezties Dzimtenē, lai te darītu visu tās Neatkarības atgūšanai – to, ko vajadzēja darīt tad, kad viņi ņēma čemodānus un brauca prom. Ja visi tie, kuri izbraukuši, atgrieztos un nodibinātu Latvijas Neatkarības Kustības partiju ar skaidru deklarāciju par okupācijas un kolonizācijas jūga nokratīšanu, tad, nākošajās vēlēšanās Latvijas kļūtu brīva, neatkarīga un patstāvīga.

Patriotisms tagad ir visiem spēkiem pretoties seksuālo perversiju ieviešanai un sargāt bērnus no samaitāšanas.

Pauls Stelps, Sociopsiholoģijas asociācija
/04.03.2015/

Avots:
http://www.philos.lv/Patriotisms.html

Informācijas aģentūra
/06.03.2015/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 8 komentāri

Eiropas “vērtības” Vācijas skolēniem

00446_EUchildrensModernā seksa audzināšana: orālais sekss septītās klases skolniekiem. Tādu nosaukumu savai publikācijai populārajā vācu avīzē Spiegel (latv.val. spogulis) devis žurnālists Jan Fleischhauer. Raksts mani [“Alma Kopa”, dzīvo Vācijā] patiesi šokēja, tādēļ nolēmu to iztulkot latviski. Izbaudiet arī Jūs rietumu vērtību garšu.

“Savos pūliņos, aizstāt tradicionālo izpratni par ģimeni, seksuālā pedagoģija pielieto neparastas metodes: seksa pedagoģijas profesionāļi piedāvā skolu mācību stundās skolēniem nodarboties ar vibratoru, rokas dzelžiem un ādas pātagām.

Kad bērniem ir īstais vecums, lai ar tiem runātu par orālā seksa priekšrocībām? Desmit, divpadsmit vai četrpadsmit gadu vecumā? Grūti atbildēt, teiksiet Jūs kā progresīvs cilvēks un jautāsiet, ko tad iesaka profesionāļi, speciālisti?

Tie, kuri īsti nespēj atbildēt uz šo jautājumu, kad ir īstais laiks apskaidrot bērnus par Blowjob, atbildes atradīs “Seksuālās pedagoģijas daudzveidība” rokas grāmatā. Pēc autoru uzskatiem pusaudzim vēlākais divpadsmit gadu vecumā vajadzētu zināt “kur vēl iespējams iebāzt savu peni”. Sākot no četrpadsmit gadu vecuma, speciālisti iesaka nodarboties ar vibratoru, “kabatas pussy” un ādas pātagu. “Seksuālās pedagoģijas daudzveidība” nav kaut kāda padomu grāmata. Tā ir nopietna grāmata: Grāmata tiek uzskatīta par standarta materiālu un to iesaka vērā ņemamas seksa zinātnes organizācijas. Tās autoru vidū ir nozīmīgi profesori.

Man jāatzīstas, nezināju, ka Vācijā tik agri sākas ievads plašajā seksa pasaulē. Līdz šim domāju, ka bērni seksuālās mācības stundās galvenokārt iegūst informāciju, kā izsargāties no nevēlamas un priekšlaicīgas grūtniecības. Man prātā nebija ienācis, ka skolā, nodarbību laikā, acīm redzot, tiek trenētas arī dažādas seksa tehnikas, kuras pat daudziem pieaugušajiem ir svešas. Bet mani bērni jau arī skolu pabeiguši. “Uzmanību, bez satīras” nosauca avīze “Sueddeutsche” (nopietns Vācijas mēroga izdevums) nesen savu rakstu, lasītājiem kā man, kurā tā ziņoja par pēdējiem seksa tehnikas jaunumiem.

Tur bija izklāstīts, ka šodien jau septītās klases skolniekiem vajadzētu mācīties brīvi runāt par savu orientāciju un vajadzībām. Viens vingrinājums notiek sekojoši, kā es to redzēju: nodarbībā katrs izvelk vienu kartiņu ar uzrakstu “pirmo reizi”, par ko katrs informē citus caur attēlu, dzejoli, skeču.  Uz kartiņām ir sekojošas tēmas: “pirmo reizi uzvilkt prezervatīvu”, “pirmo reizi ievadīt tamponu”, “pirmo reizi tūpļa sekss”. Par šādām tēmā septītās klases skolnieki klasē labprāt runājot.

Bērni ir rūdītāki, nekā pieaugušie domā

Kāda cita mācību stunda saucas “jaunais bordelis visiem”. Runa ir par to, ka jauna tipa bordeļiem jābūt tā modernizētiem, ka tie apmierina “dažādu seksuālo orientāciju cilvēkus un dažādas seksuālās prakses”. Skolnieki diskutē grupiņās: a) saturiskais piedāvājums, b) telpu aprīkojums, c) personāls, d) reklāma un cenas. Skolotājiem tiek ieteikts, ka tiem bērnus šajās nodarbībās esot jāuzmundrina seksualitātes daudzveidību aptvert un iztēloties.

Ne visi vecāki spēj uzreiz apjēgt modernās seksuālās pedagoģijas priekšrocības. To, ko Amazon recenzenti kā “dziļu ideju atradni” slavē, vecāki uztver kā neatbilstošu iejaukšanos. Tas, protams, ir pilnīgi aplami: tas, kurš domājot par “kabatas incīti” klasē nosarkst, parāda, ka ir atpalicis savā attīstībā. Par “fundamentālistiem” tiek apsaukāti tie atpalikušie vecāki, kuri nekādi nevēlas saprast, kādēļ seksuālās pedagoģijas daudzveidībai ir vieta skolās.

Laba ziņa visiem tiem, kuri saskata mūsu sabiedrību aizas priekšā: bērni ir daudz rūdītāki, nekā pieaugušie domā. Iespējams, viņi vienkārši neklausās skolotājā, kura tiem cenšas pastāstīt, kā vislabāk plānot modeļa bordeli vai kā rokas dzelži palīdz nonākt pie spilgtāka orgasma. Vecāki ir tie, kuri par šo visu šausminās, ne bērni. Viņiem tas rada neizsakāmu kaunu.

Netradicionāla orientācija tiek pasludināta par normu

Jau 1968tā gada revolucionāri [t.s. “seksuālā revolūcija”] pievērsa lielu uzmanību bērna seksualitātei. Šoreiz nav runa par kapitālisma, bet gan par tradicionālās ģimenes pārvarēšanu. Vai arī kā kāds no vadošajām sociālpedagoģijas kustības galvām, Uwe Sielert (Uve Zīlerts) no Ķelnes universitātes teica: Mērķis ir heteroseksualitāti un tradicionālo ģimeni padarīt par nedabiskām. Modernā seksuālā pedagoģija pazīst visas iespējamās konstelācijas: homoseksuālus pārus, lesbiskus pārus ar diviem maziem bērniem, kopjamu invalīdu komūnu, emigrantus. Bet nepazīst vairs normālu ģimeni: māte, tēvs, bērns.

Jādomā, ka ir garlaicīgi, apskatīt klasisko ģimeni. Acīm redzot, pastāv slēpta nepieciešamība, anormālu orientāciju pasludināt par normu. Jaunajiem apskaidrotajiem laikam nepietiek ar to, ka katrs var kultivēt savu seksualitāti tā, kā viņš var un grib, viņi vēlas pastāvīgi vēl dzirdēt, ka tas ko viņi dara ir pilnīgi normāli. Šī nepieciešamība pēc normalitātes apstiprinājuma atmasko viņu pašpārliecinātības trūkumu, ko viņi paši nemaz nemana.

Raksta nosaukums vācu valodā ir “Moderne Sexualkunde: Oralsex für den
Siebtklässler” Raksta oriģināls atrodams te: http://www.spiegel.de/politik/deutschland/jan-fleischhauer-ueber-sexualkunde-und-familienbild-kolumne-a-999645.html

Jā, pretīgi, ļoti pretīgi! Bet tās ir tās rietumu vērtības, kuras mēs tā slavējam, uz kuram mēs jau gadu desmitiem tiecamies. Vai mums tiešām ir vienalga, vai mūsu bērnu psihe skolās un bērnu dārzos tiek izvarota? Vai mums ir vienalga, vai mūsu bērni tiek psihiski traumēti? Iespējams, pēc tādām nodarbībām, tie nekad nespēs nodibināt dabiskas ģimenes un laist bērnus pasaulē. Un tikai tādēļ, ka mēs esam par slinku, par kūtru aizstāvēt mūsu bērnus. Bet varbūt mēs esam garā vāji un nespējīgi aizstāvēt mūsu vērtības? Varbūt mēs pat paši vairs nesaprotam un nespējam izšķirt, kas ir  tikums un kas netikums? Pie mums to visu arī pamazām sāk ieviest.

Papildus par šo tēmu ieteiktu noskatīties vēl arī šo filmu:

/28.10.2014/

Avoti:
http://www.suverenssuverens.org/blog/index.php?id=r2k6l146
http://www.spiegel.de/politik/deutschland/jan-fleischhauer-ueber-sexualkunde-und-familienbild-kolumne-a-999645.html

Informācijas aģentūra
/06.03.2015/

Publicēts iekš !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Izglītība, Reģ.: GEIropa, Veids: Ziņa | Komentēt

Par derīgām tautām

00449_what-is-nation-brandingAtskaite ir attiecībā pret mērķi. Labs – tas ir virziens. Pareizs – tā ir rīcība. Derīgs – tas ir par to, ko mēs lietojam savā rīcībā sava mērķa sasniegšanai, tas, ko lietojot, mēs varam sasniegt savu mērķi.

Derīgs ir tas, kas (kurš) kaut kam kalpo. Derīgs ir tas, kas, no kā (kura) kādam ir labums. Derīgs ir tas, no kā (kura) klātbūtnes ceļas (vairojas) kāds labums. Derīgs ir tas, kā (kura) klātbūtnē kādam ir labāk. Un te nu mēs varētu parunāt par to, kam kurš der, ir derīgs un to, ka tas, kas der vienam – tas neder citam, bet kāds un kaut kas, kas ir samaitājies, vairs neder nekam, un tāpēc tiek izstumts (izspļauts) ir kļuvis nederīgs, kaitīgs un noziedzīgs vai pretlikumīgs savā eksistencē – dzīvē un darbībā. Kaitīgs – noziedzīgs, nederīgs ir tas, no kā esamības un klātbūtnes nevienam un nekam nekāda labuma nav – nevienam tā klātbūtnē nav labāk, kā bez tā. Kaitīgs un nederīgs ir tas, kas (kurš) dzīvo pats sev – ir citu radītā labuma savtīgs patērētājs un tādā veidā parazitē uz tā organisma derīgās dzīves, kurš cenšas to izstumt no sevis, lai bez izstumtā traucējošās klātbūtnes varētu dzīvot patiesi labi.

***

Viena no piecām Cilvēka patiesajām vajadzībām ir vajadzība būt derīgam. Šī vajadzība ļauj viņam iekļauties ģimenē un sabiedrībā, veidot attiecības un būt mīlētam un laimīgam tajās.

Notraušot virspusīgo un raugoties parādību būtībā, mēs tur redzam, ka, runājot par sabiedrisko dzīvi, mēs runājam par Cilvēku goda izpausmēm viņu rīcībā – viņu cieņu pret citiem Cilvēkiem vai tā visa trūkumu, un domājot par personisko dzīvi mēs domājam par Cilvēka laimīgumu, ar kuru viņš galarezultātā mēra visu savu pūliņu augļus un vērtību, saucot to par „dzīves kvalitāti”. Saprātīgi Cilvēki ilgtspējību meklē tajā, kas ir saistīts ar Godu, Cieņu un Laimi. Pretējā gadījumā citai ilgtspējībai nav nekādas jēgas, jo tad tā ir pazemojuma un ciešanu vairošana. Tikai Godā, savstarpējā Cieņā un Mīlestībā balstīta un to virzīta dzīve ir stimuls dzīvotspējas (ilgtspējības) meklējumiem, uzturēšanai un esamībai.

Cilvēka Laime un Mīlestība ir vistiešākajā un ciešākajā veidā saistītas. Mēs esam laimīgi tad, kad varam mīlēt. Laimi mēs biežāk saistām ar kādu ārpus cilvēka esošu parādību ietekmi, bet Mīlestību saprotam ar tām augstākajā mērā sakāpinātajām, tuvības izraisītajām jūtām, kādas rodas starp diviem Cilvēkiem. Tomēr Mīlestības jēdzienu – tuvību, saderību un saskaņu (harmoniju) tā saturā mēs varam attiecināt uz jebkuru būtni, Dzīvības un Esamības formu, pat ja mēs tai piedēvējam „nedzīvās dabas” raksturu. Mūsu izjustā Mīlestība ir atkarīga tikai no mūsu attieksmes pret esošo un saderības, saskaņas un tuvības ar to. Savukārt Laimes stāvoklī mēs nonākam tad, kad esam Mīlestības (tuvības, saderības un saskaņas) attiecībās ar to būtni, darbību vai parādību, uz kuru mēs tiecamies, pat ja tas ir tikai īslaicīgs vēlmju apmierinājums.

Īslaicīgais devalvē un atņem Laimi, bet Pārlaicīgais ir Laimes Avots, tieši tāpat kā ir Derīguma izcelsmes vieta un cēlonis. Derīgums uztur Cilvēku sabiedrisko dzīvi viņu Godā un Cieņā vienam pret otru, tāpat kā viņu personiskajā dzīvē dod Laimi un Mīlestību, kas vislielākajā mērā katram ir viņa ģimenē. Uzlūkojot Derīgumu, mēs redzam, ka no tā nāk viņa Gods, Cieņa pret citiem, Laime un Mīlestība Cilvēku starpā.

Derīgums saista Zvaigznes Debesīs, tikumu Cilvēka Sirdī, ziedus uz Zemes un domas Cilvēka prātā. Cilvēks ir laimīgs kopībā, kura pieņem arī viņa ģimenes formu.

Tam ir dziļš pamats. Kā zinātne, tā arī visas reliģijas runā par Vienotā Cēloņa un Pirmsākuma esamību. Šajā gadījumā nav svarīgi vai TO „zinātniski” sauc par „lielo sprādzienu”, reliģiskās tradīcijas vārdā – par „Dievu”, vai filosofiski zinam, ka tas ir Likums. Jebkurā gadījumā tās ir šī Pirmsākuma darbības zīmes, veidi un ietekmes, kurās mēs jūtam Pirmsākuma esamību un darbību.

Pirmsākums – Visa Esošā Cēlonis ir vienots un nedalāms veselums, kurš tāds paliek, darbojoties caur savām saderīgajām, saskanīgajām un savstarpēji saistītajām daļām. Šīs daļas atklāj savu iekšējā satura harmoniju harmoniski darbojoties to saturam – sastāvdaļām. Veseluma nedalāmība ir tajā, ka nevienu no tā daļām nevar atņemt veselumam, saglabājot netraucētu veseluma dzīvi un likt dzīvot atņemtajai veseluma daļai bez veseluma. Zūdot veselumam, zūd visas daļas. Zūdot daļai – zūd viss veselums. Tur, kur nav principiālas veseluma eksistences, nav arī tā daļu esamības.

Pirmsākums elpo. Pirmsākums atklāj sevi savās daļās un pēc tam pats šo daļu esamību pārtrauc – atgriežas savā Neizpaustās Esamības potenciālajā stāvoklī. Pirmsākums, vienmēr palikdams tas pats Pirmsākums, izstaro sevi telpā, tur radot savas neskaitāmās daļu formas, un pēc tam to izstarošanu pārtrauc. Formas izzūd tad, kad tās vairs neuztur Pirmsākuma starojums.

Visas formas ir saistītas ar savu Pirmsākumu un caur To savstarpēji viena ar otru. Vienotā Cēloņa radītas, tās ir harmoniskas viena otrai par tik, cik tās ir savā vietā, veidā, skaitā un laikā – par tik, cik to iekšējā daba atbilst atrašanās vietas un laika īpatnībām un apstākļiem. Visas formas, būdamas viena Pirmsākuma „Elpas daļas”, pakļaujas šīs „Elpas” darbībai – Gribai – enerģijas plūsmai un iemieso sevī Pirmsākuma Gribu, atbilstoši tiem Pirmsākuma radītajiem apstākļiem, kuros atrodas. Visas Pirmsākuma radītās formas, saglabājot cēloņsecīgo saistību ar savu Radītāju, sevī ietver arī Tā Dabas daļu – vienotību un tieksmi uz vienotību ar citām Radītāja radītajām daļām.

Pirmsākums, Radītājs, būdams potenciāla iespēja, Gribas plūsma un harmonijas princips savā būtībā ir visvienkāršākais, kurš veido visizsmalcinātākās un sarežģītākās savu daļu kombinācijas. Tad, kad telpā ir parādījies pirmais atoms, tas tiecas pēc kāda cita, lai ar to veidotu kombināciju. Tā rodas savienojumi, vielas un debesu ķermeņi. Kad uz tiem parādās dzīvās šūnas, tās tiecas apvienoties sarežģītākos organismos. Kad šie organismi sasniedz noteiktu, tam atbilstošu attīstības pakāpi, tie apvienojas grupās. Šīs grupas iemieso apziņas formas, kuras caur šo grupu pārstāvjiem diferencējas un personalizējas, lai atrastu augstākas pakāpes mijiedarbību un sadarbības formas. Radītājs sevi izpauž caur vienkāršību, liekot šai vienkāršībai izsmalcināties un evolucionēt derīgumā sadarbībai ar citām evolucionējošajām Radītāja radītajām daļām. Radītājs Elpo. TAS „izelpo” vienkāršību un „ieelpo” izsmalcinātību, izsmalcinātības sadarbību un sadarbības izsmalcinātību. Vissmalkākais atgriežas Vissmalkākajā.

Tas, kas formām liek tiekties vienai pēc otras un apvienoties, ir tajās esošā Pirmcēloņa Vienotā Daba, bet tas, kas tām ļauj būt kopā, ir to savstarpējais derīgums. No Pirmcēloņa Dabas izrietošā pirmā un augstākā Cilvēka patiesā vajadzība ir Dzīve Īstenībā, kuru tas realizē tad, kad izjūt daudz zemāk esošo vajadzību būt derīgam. Cilvēki turas Dzīvībā, esot derīgi Dzīvībai un viens otram caur to.

Būt derīgam nozīmē būt savā vietā. Būt savā vietā nozīmē būt Mīlētam un Laimīgam. Radītājam nav divu vienādu radījumu. Katram staram ir savs ceļš. Daba necieš vienādību. Katra radīšanas apstākļu atšķirības rada tā iekšējās dabas atšķirības un tam apkārt esošo apstākļu atšķirības. Katra iekšējā daba, atkārtojot kopīgos uzbūves principus un analoģijas, ir niansēs unikāla.

Neviens nevar būt derīgs visam, visur un vienmēr. Katram viņa iekšējās dabas īpatnības, īpašības, spējas un ar tām saistītie ierobežojumi (spējas diktē to uzturēšanai nepieciešamos ierobežojumus) diktē tos apkārtējās vides, vietas, laika un darbības apstākļus, kuros tas ir derīgs šajā vietā, laikā un apstākļos kādam vai kaut kam – citiem.

Katrs laiks, vide un apstākļi pieprasa atbilstošu derīgumu – atbilstošu mūsu spēju aktivizēšanu, treniņu un darbības spēku. Katrs laiks un tā apstākļi pieprasa – dod iespēju mums sevī modināt un attīstīt tur snaudošās derīguma spējas, lai mēs esošās grūtības izmantotu par savu jauno labāko spēju treniņa rīkiem. Kad kāds Cilvēks vai tauta nonāk grūtībās – tas nozīmē, ka tai ir pienācis laiks plaucēt jaunu spēju ziedus. Tai ir dotas iespējas kļūt labākai un derīgākai. Kad Latvieši sadūrās ar savām „pēcatmodas paģirām”, tie saņēma iespēju kļūt par neatkarīgu tautu. Tie, kuri no tā aizbēga – tie zaudēja tiesības būt neatkarīgas tautas daļa. Tie, kuri iemācīsies būt neatkarīgi un savu neatkarību uzturēt, sargāt un veidot – tie kļūs par neatkarīgas tautas pamatlicējiem – Tēviem un Mātēm.

Ja kāds gaužas, ka viņš nav derīgs un vajadzīgs šai vietai, laikam un valstij, tad tas nozīmē tikai to, ka viņa iekšējās īpašības neatbilst tām prasībām, kādas uzliek šis laiks, vieta un Cilvēka pienākumi šajā laikā un vietā. Slikti apstākļi neprasa tiem pakļauties, bet pielikt visas pūles, lai tos pārveidotu par to iezīmēto un neattīstīto labumu – derīgumu. Būt derīgam nozīmē ienest saskaņu ķildīgo vidū, ienest taisnīgumu zagļu un viltnieku sētā, dot sapratni apmuļķotajam, zināšanas augošajam un darbu bada cietējam. Tikai nekur nederīgais trūkumcietēju sūtīs uz bagāta kaimiņa māju par kalpu. Un tikai nekur nederīgais ies meklēt bagātā kaimiņa māju, lai tajā būtu par kalpu.

***

Mūsu Skolotāji māca: „Esiet auksti vai karsti – remdenie tiks izspļauti. Jūs esat šīs zemes sāls, bet kur lai liek sāli, ja tā vairs nekalpo būt par sāli – ja tā nav derīga, lai sālītu?” Daudzi šajos vārdos meklē kādu konkrētu īpašību vai apstākļu aprakstu, bet patiesībā tie ir aicinājums katram būt par to, kas viņš ir – ieņemt savu vietu un pastāvēt tajā. Neviens nevar būt reizē karsts un auksts. Neviens nevar reizē gribēt un negribēt, būt skops un devīgs, būt taisns, tikumīgs, labs cilvēks un būt zaglis. Būt mazliet no visa kā – mazliet labs un mazliet nelietis. Neviens nevar būt labais zaglis. Tu esi labs vai slikts par tik, cik tu esi derīgs vai nederīgs citiem no Radītāja viedokļa raugoties.

Neviens nav pilnīgs. Viss plūst. Viss mainās. Viss atkārtojas – jaunā pakāpē un pilnībā. Nav svarīgi cik tevī ir nepilnību. Svarīgi ir uz kādu pilnību tu tiecies – uz ko tu tiecies un ko tu dari, lai to sasniegtu. Vispilnīgākais ir nekur nederīgs, ja tas ir beidzis tiekties uz vēl lielāku pilnību. Tikai pēc pilnības izslāpušais – „garā nabagais (tas, kurš izjūt trūkumu)” pilnību – Debesis sasniedz. „Bagātajam” (apsīkušajam) nav iespējami tālāki sasniegumi derīguma pieaugumā, un tātad, ir slēgts ceļš „uz Debesīm” – pie Radītāja.

„Esiet auksti vai karsti” ir aicinājums būt maksimāli derīgiem tur, kur jūs šobrīd esat. Katrā vietā ir tas, ar ko jūs varat būt derīgi citiem vai kādam. Katrā vietā un laikā ir tās vietas apstākļi, iespēja, prasības un ierobežojumi, kuri attīsta un uztur jūsu spējas būt derīgiem. Katram Cilvēkam ir viņa iekšējā – redzamā, darbīgā vai snaudošā – vēl neatklātā daba. Katrā Cilvēkā ir tas derīgums, ar kuru viņš var būt kādam labs – ar kuru viņa klātbūtne vairo labo citos vai citi jūtas labāk. Šo – katra derīgumu nosaka viņa īpašību, spēju un kvalitāšu atbilstība vietas apstākļiem un laika prasībām. Vislabākais Cilvēks ir nekur nederīgs un traucējošs, ja viņš nav savā vietā. Tu esi derīgs tikai tad, ja ar savu klātbūtni – dabu, spējām un darbu vairo labo ap sevi, vai esi par šķērsli sliktajam. Tu esi derīgs tikai tur, kur tu ienes harmoniju vai pārtrauc disharmoniju – ienes Mīlestību vai apturi naidu. Dzīvot īstenībā nozīmē būt savā vietā un būt tur derīgam.

Tas mūs noved pie nākošās patiesās vajadzības – Īstenības izziņas, kura atrodas starp dzīvi Īstenībā un vajadzību būt derīgam, bez kuras nav iespējams Derīgums. Mums jāzina, kādi esam, kādi bijām – kāpēc tādi bijām un kādi varam būt – kādā ceļā mainīties un tas, kāda ir apkārt esošā pasaule, kā, kāpēc un kādā ceļā tā mainās – no kurienes uz kurieni virzās.

„Esiet auksti vai karsti” nozīmē arī to, ka jūs varat būt tikai tas, kas esat, bijāt un būsiet. Neviens nevar sēdēt uz diviem ķebļiem. Katrai parādībai ir savs cēlonis. Katram cēlonim ir savas sekas. Katrs var būt tikai savu cēloņu radīto seku turpinājums. Neviens pēc savas patikas nevar paņemt cita apstākļus, tajos vai citam derīgo un lietot kā savu. Tas viņu samaitā – padara par nederīgu. „Aukstajam aukstumā derīgo, bet karstajam karstumu uzturošo”. Nevar pēc patikas patvaļīgi salikt kopā karsto ar auksto. Tam viņi neder. Tas viņus abus samaitā. Katram savs. Derīgums ir svēts.

Tas, kurš ir dzimis kā Vīrietis, der būt par vīrieti, un tas, kas viņā to uztur un attīsta, viņam ir derīgs. Tā, kura ir dzimusi par Sievieti, ir derīga tur, kur ir vajadzīga Sieviete, un ja viņa dzīvo kā Sieviete. Tas, kurš ir Ārsts, der kā Ārsts. Tas, kurš ir Valdnieks, der par Valdnieku. Tas, kurš der par Zemnieku, ir Zemnieks. Tas, kurš nav savā vietā – neder nekur, izņemot to vietu, kuru viņš ir atstājis. Tas, kurš svešam piederīgo, pienācīgo un derīgo ir pieņēmis par savu, ir sevi samaitājis. Tas, kurš ar nesaderīgu ir apvienojies, ir sevi, viņu un citus ar sevi un to saistītos samaitājis. Tas, kurš ir savu vietu atstājis – pasauli maitā. Katram viņa labākais ir viņa vietā.

Katrs labāko sevī – savu derīgumu attīsta tikai tad, ja paliek savā vietā, tās apstākļos un prasībās, kur pilda vienmēr nemainīgos pienākumus pret Radītāju, sevi, līdzcilvēkiem un apkārt esošo.

***

Tad, kad Pirmcēlonis sāk „Izelpu” un pārtop par savām (ieplūst savās radītajās) radītajām daļām kā pirmās parādās sevis Apziņa – „Es Esmu”, Doma – „Es Būšu” un Spēja pāriet no „Esmu” uz „Būšu”. Tas ir viens veselums, bet šajā veselumā ir „Esmu”, „Būšu” un „Esmu-Būšu” paliekošā struktūra, kurā darbojas „Esmu – Būšu” ienesto izmaiņu radītā struktūra mijiedarbībā ar „Esmu” un „Būšu” mainīgajiem pieturas punktiem. No „Esmu” uz „Būšu” ir Ceļš, kura brīvību rada iespēja „Esmu – Būšu” un tas, ka šim „Būšu” ir noteikts un stingrs cēlonis „Esmu”.

Ja nebūtu šo stingro pieturas punktu, tad nebūtu cēloņsecīgu sakarību. Tad būtu nejaušu apstākļu radīts haoss. Tad nebūtu brīvības, tad būtu nenoteiktu apstākļu uzspiesta atkarība un to verdzība. Tikai cēloņsecīgu notikumu virkne dod Brīvību – iespēju izzināt šos notikumus, iespējamās ietekmes uz tiem, izmaiņas tajos, un šo izmaiņu plānošanu un panākšanu. Esot savā vietā, var būt derīgs un brīvs – mainīt kā sevi, tā arī visu sev apkārt. Zināšanas – Īstenības izziņa dara Brīvību.

Doma – „Būšu” sevī satur Zināšanu „kas esmu”, „kāds esmu”, „kāpēc tāds esmu”, „kāds varu būt”, „kā būt”, un galvenais – „KĀPĒC BŪT”. Zināšanas par pirmajiem mums dod apkārtnes un sevis izziņas iespēju, bet pēdējais – „kāpēc būt” dod dzīves prieku un jēgu. Dzīvības esamība slēpjas „kāpēc būt” saturā. Dzīvības esamība un tās saturs – „kāpēc būt” mums dod iepriekšminēto tieksmi uz pilnību derīgumā un sava derīguma izpratnes iespēju. Vienlaicīgi tas mums stāsta to, kas ir Izglītība, Audzināšana un Inteliģence, caur kuru darbojas Tautas Kultūra. Izglītība un Audzināšana ir Kultūras darbības līdzekļi blakus Darbam, Daiļradei un Sadarbībai. Mūsu pasaulē Kultūra ienāk caur izglītību, audzināšanu, darbu, daiļradi un sadarbību. Bez Kultūras nav derīguma.

***

Ir Cilvēki, kuri apgalvo, ka Dabas rīcībā neesot tikumisko motīvu. Katram no mums apkārtesošais un tur notiekošais kalpo par apziņā esošā un notiekošā spoguli. Tie, kuru dzīvē tikumībai nav vērā ņemamas nozīmes un tā nav Garīgajā izglītībā iegūta vērtība, tikumības vadītu rīcību un tās vērtību nesaskata.

Protams, jūras viļņojumā, okeāna paisumos vai smilšu vētras darbībā – inertās matērijas kustībās nekādas mērķtiecības nav. Tomēr šī mērķtiecība piemīt tām saprātīgajām būtnēm un enerģijām, kuras darbojas caur rupjo inertās matērijas pārvalku. Uzlūkojiet koku vai ziedu pļavā un mēģiniet sev izskaidrot:  – kā bez mērķtiecīga darba un tieksmes uzlabot šo formu un tajā ieslēgto dvēseli, varētu rasties tāds skaistums? Skaistums nav šķirams no tikumības un ir mērķtiecīga darba šajā jomā rādītājs.  – Kā uz mūsu planētas no rupjām un atbaidošām formām varēja attīstīties patiesi skaista dzīvība?

Protams, turpat blakus aizvien vēl ir arī neglītas un šausminošas būtnes, bet tie, kuri zin tajās mītošo dvēseļu izcelsmi un dabu, saprot, ka tieši tas ir mērķtiecīgā uz tikumības pilnveidošanu vērstā darba pierādījums.

Formas un satura – tajā mītošās dvēseles atbilstība ir visiem zināms fakts. Protams – Saprāts nenodarbojas ar formas meklējumiem un pilnveidošanu – saprāts attīsta mazāko brāļu dvēseles to derīguma pilnveidošanā un padarītā darba rezultāti kļūst redzami viņu fizisko formu skaistumā.

Tam gatavas un derīgas dvēseles kontakti ar saprātīgajām Garīgajām būtnēm šai dvēselei dod Garīgo izglītību. Garīgi izglītots Cilvēks rada mākslas darbus, kuros ietērpj Garīgās izglītības augļus – domas, idejas un tā izglītotā prāta novērojumus –visu to, ko citi vēlāk apgūst kā pasaules kultūras mantojumu un sauc par humanitāro izglītību. Citi Garīgi izglītoti Cilvēki savu interesi virza apkārt esošā izpētei un darbojas zinātnes laukā, tur radot to, ko citi pēc tam apgūst kā eksaktās zinības. Garīgi izglītoti Cilvēki citiem dod humanitārās un eksaktās izglītības iespēju.

No viena Avota nākušas, tās abas ir vienas izglītības divas savstarpēji papildinošas un saistītas daļas. Humanitārā izglītība dod rīcības motivāciju, bet eksaktā – rīcības modeļus. Abas kopā tās dod izpratni par savas rīcības derīgumu un iespēju to pilnveidot, tā apmierinot vajadzību būt derīgam, izzināt Īstenību un dzīvot tajā. Pilnvērtīga izglītība Cilvēkam ļauj tuvoties Saprātīgajām Garīgajām būtnēm un tā iegūt Garīgo izglītību.

Par pilnvērtīgu izglītību var uzskatīt tikai tādu, kurā sintētiski un līdzsvaroti ir pārstāvētas humanitārās un eksaktās izglītības daļas. Vēl vairāk – tie, kuri ir izgājuši caur vienpusīgas izglītības postošo ietekmi, ir uzskatāmi par morāli un Cilvēciski sakropļotiem. Tādu Cilvēku dzīve un darbs nenesīs labumu ne viņiem pašiem, ne viņu līdzcilvēkiem. Ne viena, ne otra zinātņu joma izglītību kā tādu nedod un izglītotu Cilvēku nerada. Tās abas kopā ir līdzekļi Saprātīga un inteliģenta Cilvēka audzināšanā.

Humanitārās zinātnes dod saistītu parādību, sakarību sapratni, kura nepieciešama prāta darbības atziņu sintēzes procesā un uzliek tos derīgos ierobežojumus, kuri viduvējību zinātnē padara par saprāta virtuozu. Eksaktās zinības neļauj iegrimt jutekliskā subjektīvismā un pasargā no maldiem. Tās apziņai dod spēju atšķirt patiesību no meliem un šķitumu no īstenības. Tikai vispusīgi izglītotam Cilvēkam tikumība ir pieejama kā vērtība, bet tikumības nekontrolētas zināšanas pielietojumā nes postošas sekas. Tikumība ir tieksme pilnveidot savu derīgumu – iekļauties „Esmu-Būšu” mainības procesā, kurš neatkarīgi no Cilvēka dabas un spējām tam sekot, notiek visā Dabas kopumā.

***

Šis pārmaiņu process (derīguma pilnveidošanās kopumā) nosaka to, kas ir vai nav derīgs šajā vietā, laikā, šim cilvēkam, cilvēku kopai, ģimenei un tautai. Tā ir atskaites sistēma un mēraukla, kura norāda uz to vai tauta ir derīga vai samaitāta un tāpēc nekur neder, un tāpēc ir palaižama iznīcībā. Neviena forma nevar pastāvēt, ja to neuztur tās iekšējie Garīgie spēki. Tas, kas neder kopumam, tas neder nekam. Kopuma virzība „Esmu-Būšu” ir virzība pieaugošā daļu derīgumā.

Derīgums tīrā veidā ir nesavtīgs. Apmaksāts – algots, – savtīgs – „es tev, lai tu man” derīgums nav nesavtīgs, ir daļējs un tādēļ nedod vērtību pieaugumu. Visu ekonomisko operāciju gala rezultāts sistēmā ir nulle, bet ārpus sistēmas resursu piesaiste atnes arī ar šo resursu izmantošanu saistītās problēmas, kurām nav risinājuma šajā sistēmā, tāpēc tādu resursu piesaiste ir postoša katrai esošajai ekonomiskajai sistēmai. Ekonomisko operāciju jēga un radītā vērtība ir tikai to rezultātā notikušajās pozitīvajās izmaiņās sabiedrisko attiecību jomā – brālības un savstarpējā derīguma pieaugumā. Katra ekonomika vistiešākajā veidā ir esošās morāles, tikumu un uzskatu veidojums, kuram nekā kopīga ar „objektīvo realitāti” nav. Katras sabiedrības ekonomika visnotaļ ir tās subjektīvs veidojums un apziņas stāvokļa rādītājs.

Apmaksāts „derīgums” nedod sevi visu, tāpēc izkropļo apmaiņu un iztrūkstošo vērtību vietā pie „derīguma” saņēmēja nonāk šo vērtību iztrūkumi – postošas disharmonijas, kuras laika gaitā likvidē esošās „derīguma” vērtības. Tādā kārtā algots darbs ir katras ekonomiskās un sabiedriskās sistēmas sabrukuma mehānisma nesējs. Pie tam – nav nekādas nozīmes tam, kas kalpo par apmaksātā „derīguma” apmaksas līdzekli. Darījumā ietvertā daļējība un savtība rada pieaugošu netaisnību un derīguma zudumu.

Tikai tas derīgums, kurš veltīts nesavtīgi, nes nezūdošu vērtības pieaugumu abām pusēm. Tikai tā sabiedrība, kurā valda nesavtīgas savstarpējas rūpes un darbs šajās rūpēs vienam par otru, var sasniegt pastāvīgu ekonomisko augšupeju, stabilitāti un taisnīgumu savstarpējās attiecībās.

Nesavtīgs savstarpējais derīgums rūpēs vienam par otru ir Brālība. Ģimene, dzimta un tauta ir dažādas saderības, brālības pakāpes un derīguma formas. Tās kalpo Cilvēcei tās brālības attīstībā. Savukārt, Cilvēce ir viens no pakāpieniem „Esmu-Būšu” ceļā. Šajā pašā ceļā ir arī Cilvēks. Katra kopuma daļa reizē ar kopumu ir vienā ceļā.

Katrs Cilvēks ir kāda kopuma – ģimenes, dzimtas un tautas daļa. Katram, kurš ir saderībā – brālībā ar citiem, tajā ir savs derīgums. Šis derīgums ir viņa Cilvēciskā vērtība. Jo lielāks nesavtīgais derīgums – brālība – jo lielāka ir viņa vērtība.

Katram kopumam ir sava vērtība – šī kopuma savdabība. Šī pati savdabība ir arī katra Cilvēka vērtība šajā kopumā. Šī viņiem kopīgā vērtība – savdabība ir tā, kas viņus visus apvieno vienā kopumā. Tas dod iespējas būt derīgam – būt brālībā, un uzliek pienākumu šo savu vērtību saglabāt nesamaitātu. „Esi auksts vai karsts” – esi tas, kas esi – esi savā vietā, kurā tu esi derīgs, jo citā vietā tu nekam nederi – tur tev nekādas citas, kā vien rupja darbaspēka vērtības vergu tirgū, nav.

Tāpat, tikai saglabājot savu savdabību – derīgumu, ir iespējama Īstenības izziņa un dzīve Īstenībā, jo katrai vietai tāpat ir sava savdabība, kura vienīgā ļauj realizēties katra Cilvēka labākajām īpašībām tad, ja viņš ir šajā vietā. Tikai tad, ja sastopas saderīgas savdabības, tās viena otru papildina, atbalsta, stiprina un veicina. Tikai savā zemē – savā ģimenē, dzimtā un tautā Cilvēks var [vispilnīgāk] sasniegt savas dzīves mērķus, atklāt un attīstīt labāko sevī un būt patiesi derīgs – laimīgs un mīlēts. Visu citur viņš ir svešinieks – izstumtais un klaidonis.

Kopumā – tautā, dzimtā vai ģimenē – brālībā Cilvēkus vieno dvēseļu radniecība, tā neatkārtojamā tikai viņiem piemītošā savdabība, kādas nav citiem. Latvietis ir Cilvēks ar latvisku dvēseli. Latviskums visiem latviešiem dod unikālu iespēju – saprasties vislabākajā veidā – veidot savu kopumu un būt šī kopuma atbalstītiem. Saņemt tāda veida stiprinājumu un dot tādu Cilvēka vērtības – derīguma piepildījumu, kādu nevar dot neviena cita tauta, zeme un kopums. Arī Radītājs katru latvieti var atbalstīt tikai caur latvisko kopumu – Latviešiem Latvijā Latviešu tautā. Tādēļ jau Radītājs rada šos kopumus – tautas, tieši tāpat, kā Cilvēka organisms eksistē tikai tad, ja tajā ir šo organismu veidojošie orgāni – tautas, lai caur šiem orgāniem – tautām varētu nodrošināt labu dzīvi katrai orgāna šūniņai – Cilvēkam, par kuru rūpējas – dod labākās dzīves iespējas.

Arī katrai tautai labs ir tas, kas labs ir katram tās tautietim – „Esi auksts vai karsts” – esi tas, kas esi – esi savā vietā – nemēģini sēdēt uz diviem ķebļiem – tu esi derīga tikai savā vietā – citur tu esi tikai inertās matērijas biomasa – jūras viļņojums, zemes nobrukums vai smilšu vētra, kura aiz sevis atstāj tikai postījumus un bēdas. Katru tautu Radītājs rada ar tai noteiktu mērķi, vietu un iespējām – derīgumu. Katrai tautai ir sava vieta Cilvēces brālībā, ja tā kalpo – pilda tai uzliktos pienākumus un realizē dotās iespējas. Katra tauta, strādājot savā vietā – pārvarot grūtības un nepilnības pārvēršot sasniegumos, uzlabo Cilvēces stāvokli vai, atsakoties no šī darba, rīkojas nodevīgi un tā padara smagāku visu citu tautu – visas Cilvēces stāvokli.

Tauta ir tā vieta, kurā katrs tās tautietis var attīstīt savu derīgumu, vērtību un brālību. Tautā – starp savējiem katrs var kļūt labāks. Tauta ir brālības attīstības un audzināšanas vieta. Sabiedrība ir cieņas izrādīšana un derīguma paplašināšanas meklējumu vieta. Valsts ir tautas sabiedriskās dzīves nodrošinājums. Ģimene ir visu šo darbību atbalsta, sākuma un beigu punkts.

***

Valsts, sabiedrība un tauta ir viens veselums, tāpēc visi spriedelējumi par nacionālu valstu neiespējamību vai nevajadzību mūsdienās ir meli, neizglītotu pļāpu spriedelējumi vai neliešu kaitniecība un tautu paverdzināšanas rīcības sastāvdaļa. Tie Latvieši, kuri to dara attiecībā uz savu Latvijas valsti un tautu ir šīs valsts lielākie ienaidnieki un nodevēji –mājas zagļi, kuri, baudot tautas dvēseles tuvības dotās iespējas, to pārdod verdzībā. Valsts, sabiedrība un tauta ir dažādas derīguma formas brālībā. Katrā no tām Cilvēks realizē citu sava derīguma iespēju.

Tauta ļauj izkopt dvēseļu radniecību – sajust brālību emocionāli intuitīvā, subjektīvā un intīmā veidā. To veicina balsu skaņas – valoda, kas ir dvēseļu mūzika. Balsi un valodu mēs vispirms uztveram emocionāli un intuitīvi, un tikai pēc tam informatīvi – verbāli. Pie tam intuitīvi emocionālajai slodzei informācijas pārnešanā ir lielāka nozīme, kā verbālajai daļai. Intuitīvi emocionālajā daļā valoda – balss skaņas mums stāsta svarīgāko – kas mēs esam viens otram un vai varam, kādā veidā būt derīgi viens otram.

Verbālajā izteiksmē tieši valoda – teikumu konstrukcija un izteiksmes veids, kā arī turēšanās pie savas valodas(tās tīrība) vistiešāk liecina par tautas derīgumu vai tā zudumu. Tas, ka mūsdienu latvieši pat par pozitīvo runā caur noliegumu, ir skaidrs norādījums uz šī kopuma – latviešu derīguma zudumu.

Derīgums nāk caur vienprātību. Vienprātība ir saskaņotība domāšanā – tas, kā mēs formulējam mērķus un meklējam risinājumus. Tas, kā mēs pieņemam līdzīgu domu – kā apstiprinājumu, iespēju piedalīties vai kā konkurenci, ir liecība par esošu, šķietamu vai zudušu vienprātību. Radītājs ir visu savu daļu kopsaucējs – visiem kopīgais, visus vienojošais un visiem derīgais. Tiecoties uz Radītāju, iekļaujamies kopībā, esam apmierināti savā vietā un atrodam derīgumu – esam sabiedriskas būtnes. Kalpojot Radītājam par viņa izteiksmes līdzekļiem, esam radošas būtnes. Būt radošam un sabiedriskam ir būt vienprātībā.

Tad, kad tiecamies pie Radītāja, dabiski esam vienprātības stāvoklī ar tādiem pašiem kā mēs, un brālībā ar visu dzīvo, bet tad, kad šo tieksmi zaudējam, zaudējam kopsaucēju, vienprātību, radošu dzīvi un dzīvesprieku – zūd darbaprieks (strādāt tīrā prieka pēc – būt nesavtīgi derīgiem – brālīgiem) un mazinās dzimstība. Dzimstība ir radošās darbības un vienprātības sekas. Tur, kur nav vienprātības – tur nav bērnu, un otrādi – bērni ir tur, kur ir vienprātība.

Tur, kur zūd vienprātība, tur Cilvēka prāts sāk atstumt sev blakus esošos, uzlūko tos par konkurentiem un darbojas noliedzot esošo – kļūst destruktīvs savā ievirzē, ko tieši atspoguļo valoda. Tikai viens piemērs. Atmoda.

Vārdam ir mošanās nozīme, bet tā tiek izteikta caur kustības noliegumu – atpakaļ kustību. Vārda fonētika ir pretrunā ar vēlamo semantiku un tādā veidā tas uz apziņu iedarbojas divkārt postoši – noliedzot vēlamo semantiku un nesot pretrunu pats sevī starp savām daļām. Ar to tas pēc NLP principiem destruktīvi programmē tā lietotāju un klausītāju. Tādu atklātu un slēptu destruktīva prāta radītu un lietotu valodas formu ir pārpārēm. Latviešu tautas sasaukšana ir jāsāk ar pievēršanos tās Radītājam un valodas tīrībai.

Tauta ir dvēseļu radniecības izkopšanas vieta. Tas ir tautas uzdevums un tās eksistences jēga. Radītājs to rada brālības iedibināšanai, attīstībai un tautiešu dzīvespriekam, jūtot, ka tie der viens otram. Dvēseļu radniecības radīts prieks un laimes sajūta ir Cilvēka dzīves normālstāvoklis savā tautā. Ja tā nav, tad tauta nepilda savu uzdevumu attiecībā pret tautiešiem. Ja tauta to nedara, tad tā neko nedod dvēseļu radniecībai un brālības uzturēšanai. Ja tā neuztur dvēseļu radniecību un tautiešu brālību, tad tā nekalpo Radītājam. Ja tā nekalpo Radītājam, tā nekam neder. Ja tā nekam neder, tad tā netiek Radītāja uzturēta. Ja tā nav Radītāja uzturēta, tad tā iznīkst. Tas, ko šeit rakstu, nav vērsts pret Latviešiem. Latvieši ir tikai Latviešiem uzskatāms un saprotamākais piemērs. Tas ir rakstīts par visām tautām, lai jūs varētu atšķirt dzīvo no mirušā un nemeklēt Dzīvo pie mirušajiem. Lai Dzīvo meklētu pie dzīvajiem.

***

Valoda ir Cilvēka dvēseles mūzika. Valodā skan personība, personības savdabība. Personības viena ar otru nepastarpināti sazinās fonētiskajā, ķermeņa un darbību valodās. Tās tuvina vai atsvešina personības, tomēr visām vienai tautai piederošām personībām ir šai tautai piemītošā savdabība, kura tajās rada izteiksmes veida – valodas kopību. Izteiciens „dzimtā valoda” ir jāsaprot burtiski. Pat ja bērnam neļauj runāt viņa dzimtajā valodā, bet iemāca citu, tad tomēr saglabājas tautas savdabības iezīmes izrunā, izteiksmē, ķermeņa valodā un darbībās. Saskaroties ar dzimto valodu, tā vienmēr atstāj dziļu pārdzīvojumu.

Savukārt, iemācot svešvalodu, tiek mainīta personības savdabība un apgrūtināta kā tās īstās būtības realizācija, tā arī tās saskaņa ar savu tautu. Tāpat kā valoda maina personību, tāpat personības izmaiņas ir redzamas viņas lietotās valodas izmaiņās. Mūsdienu valodnieki saka – valoda ir dzīva, valoda mainās – tas neesot ne labi, ne slikti – tas esot tikai interesanti – tā vienkārši notiekot un tā esot mūsdienu dzīves realitāte.

Jā, mūsdienu dzīves realitāte ir tā, ka zūd saprašanās, ģimenes stingrība un cilvēciskās vērtības personībās, un šie procesi atspoguļojas valodas izmaiņās, taču teikt, ka „tas ir interesanti” un „tas nav ne labi, ne slikti” ir noziedzīgi. Uzturot valodas savdabību un tīrību, tiek uzturēta tautas kolektīvās dvēseles savdabība un tīrība, tauta tiek noturēta pie dzīvības vai tai tiek ļauts krist iznīcībā, ja tiek pieļauta valodas kropļošana. Tie „zinātnieki”, kuri uz notiekošo latviešu valodā noraugās ar „zinātnisku interesi”, ir noziedzīgi attiecībā pret savas tautas likteni.

Cilvēka valodas atbilstība normai ir šī Cilvēka apziņas derīguma rādītājs. To pašu var teikt par tautas kolektīvo apziņu – tautas dvēseli. Valodas norma ir tā valodas atbilstība dvēseles īpatnībām, kura vispilnīgāk ļauj dvēselei izteikt to labo, derīgo un pareizo, kas tajā ir. Valodas norma dod labākās iespējas. Caur valodas normu atklājas dvēseles un valodas skaistums, augstākā dvēseles un valodas saskaņa.

Kolektīvajai apziņai – tautas dvēselei nav tās individuālo apziņas formu – personību saziņas līdzekļu. Kolektīvā apziņa ir tās individualizēto apgabalu harmonijas stāvoklis, tāpēc tās valoda ir harmonijas plūsma. Harmonijas plūsma ir mūzika. Ja tā ir skaņās ietērpta, tad mēs to dzirdam. Ja tas ir plūsmas stāvoklis, kurš ir ietērpts formās, tad mēs to redzam kā kultūrvēsturisku ainavu vai arhitektūru.

Kultūrvēsturiskā ainava, tās detaļas, arhitektūra un mūzika ir tautas dvēseles – kolektīvās apziņas valoda. Tādā valodā tautas sarunājas savā starpā, ar savām personībām un vēsturiskajiem, atsevišķām personībām nepieejamiem slāņiem. Tautas dvēsele ir ilglaicīgs veidojums. Caur kultūrvēsturisko ainavu, arhitektūru un mūziku tautas dvēsele – kolektīvā apziņa uztur sevi un apzina sevi kā veselumu. Arī te ir negrozāmi ievērojama valodas norma. Valoda ir „Es” apziņas pamats.

Vienkāršākiem organismiem piemīt vienkāršākas – rīcības valodas formas, caur ko tās sevi apzina kā vienotu veselumu. Kolektīvo dzīves formu pārstāvjiem tā pāriet ķermeņa pozu un žestu valodā, kas augstāk organizētajiem caur emocionālo stāvokļu ietekmi uz skaņu radošiem orgāniem un to izmantošanu signālu sistēmā, pāriet tajā, ko Cilvēki sauc par fonētisko valodu.

Valodas formas – arī fonētika ietekmē Cilvēka apziņas un zemāko sistēmu pašsajūtu un dod pamatu sevis „Es” apziņai. Kā Cilvēks runā – tā viņš sevi sajūt. Kā jūtas, tā runā. Bērns mācās runāt esot kopīgā emocionālā saitē „bērns – māte” un caur šo saiti uztverot mātes emocionālā stāvokļa izmaiņas, kad tā vēršas pie kāda objekta ārpus emocionālās telpas „bērns – māte” robežām. Tas bērnam iezīmē viņa apziņas robežas un ļauj personalizēt savu kolektīvās apziņas telpu.

Tāpat tautas apziņa, atrodot savas attieksmes robežas kultūrvēsturiskajā ainavā, arhitektūrā un mūzikā, apzina sevi. Tajā, tāpat kā Cilvēka apziņā un organismā, ir struktūras ar atšķirīgu organizētības – attīstības līmeni, uzdevumiem un rīcības līdzekļiem, resursiem. Kolektīvajā apziņā ir tās daļa, kura atbilst Cilvēka organismu vadošajai daļai – galvai. Ietekmējot „galvu”, tā vada „ķermeni” tā darbībās pareizas rīcības un derīgā resursu pielietojuma vai pilnīga sabrukuma virzienā. Kolektīvās apziņas „galvu” ietekmē caur tās valodu – kultūrvēsturisko ainavu, arhitektūru un mūziku. Cilvēku veiktās izmaiņas kultūrvēsturiskajā ainavā, arhitektūras objekti un mūzika, kuru atskaņo un klausās tautas dzīves telpā, tiešā veidā ietekmē „galvu” un caur to visu apziņu.

Valodas normai atbilstoša mūzika un arhitektūra stiprina tautas pašapziņu, vienotību, vitalitāti un rīcības spēju – arī intuitīvo saprātīgumu. Tās kolektīvā domforma (dēmoss) ir skaidra, tīra un radoša. Tādas tautas demokrātija tai var būt par svētību. Tajā realizējas visu tās orgānu un apziņas struktūru vienotība. Tādā tautā tās vadoņi – „galvas” individualizācijas – vada tautu jauncelsmē un labklājībā.

Tautas dvēseles valodas normai neatbilstoša mūzika, arhitektūra un infrastruktūra dara visu pretējo – tā nav derīga šai tautai un to posta. Tāda tautas dvēsele sabrūk, tauta zaudē vienotību, dzīves mērķtiecību, kļūst kašķīga un aizdomīga, caur ko zaudē vitalitāti un pareizas rīcības spēju. Tādas tautas demokrātija un tās vadoņi tai nes postu. Caur tautas dvēseles valodas normas pārkāpšanu tauta zaudē savu derīgumu. Valodas normas uzturēšana vada tautu tās derīgumā un tā pieaugumā.

Mūzika ikdienā un dzīvē mūs ved augšup vai lejup, kopā vai projām vienu no otra uz nīkšanu vientulībā un trūkumā. Mūzika, katram cita skanoša Cilvēkus šķir vienu no otra, bet viena, kopīgi visiem skanoša viņus vieno derīgumā – laimē un mīlestībā.

Sabiedrība ir savstarpējas cieņas un derīguma iespēju paplašināšanas vieta. Sabiedriskās attiecības ir savstarpējas cieņas un derīguma meklējuma attiecības. Tas nozīmē, ka sabiedrības loma Cilvēka dzīvē ir viņa tikumības uzturēšana un tikumības veidošana ir sabiedrības eksistences jēga. Tur garāmgājējs ir vērīgs, ieinteresēts un sabiedrisks. Tur viņš ir arī garāmejošo bērnu audzinātājs, sargs, aizstāvis un uzraugs. Tur meistars domā par viņa ražojuma lietotāju. Tur maiznieks domā par maizes ēdāju un pats viņu sargā no kaitīga piecepuma. Tur katrs pats ir sava darba un darbības uzraugs. Tur katrs ir Savam Brālim Sargs.

Tur, kur tā nav – tur, kur sabiedriskā dzīve nav vērsta uz tikumības uzturēšanu, tur nav sabiedrības. Tur, kur nav cieņas un savstarpēja derīguma meklējumu, tur ir neorganizētu, dzīvniecisku iedzīvotāju masa – inertās matērijas plūsma, šurpu-turpu rosība un verdzība.

Tas, kuram zūd cieņa pret līdzcilvēkiem – zūd sabiedrībai. Tas, kurš ir savtīgs – zūd sabiedrībai. Tas, kurš nav sabiedrībā – nekur neder. Tie, kuri neveido sabiedrību, nav derīgi Radītājam un tiek izkliedēti vai iznīcina viens otru.

Valsts ir tautas sabiedriskās dzīves uzturētāja. Sabiedriskā dzīve var notikt tikai tur, kur viņu rīcība ir saskanīga un saskaņota. Valsts ir garīgs veidojums un tautiešu rīcības saskaņotāja. Valsts institūciju, kalpotāju un doto attiecību normu (likumu un noteikumu) esamības un darbības jēga ir iedzīvotāju rīcības saskaņošanā un regulācijā.

Lai katrs varētu atrast sevī labāko, viņš ir jāattur no sliktā un jāatbrīvo no rūpēm par mazsvarīgo. Valsts ir organizētāja un aprūpētāja tur, kur tas ir vajadzīgs tautiešu labklājības labā. Valsts ir sargs pret ārējo un iekšējo apdraudējumu. Valsts vispirms nodrošina pati savas tautas sabiedrisko dzīvi – kalpo savas tautas labklājībai. Cita uzdevuma tai nav. Tautas sadzīves un svētku tradīcijas, politika, saimnieciskā dzīve, kārtības uzturēšana, aizsardzība un izglītības sistēma ir sabiedriskās dzīves formas. Valsts pārstāv tautas kolektīvo apziņu un darbojas tās vārdā un interesēs. Kolektīvās apziņas – tautas dvēseles intereses ir tas atskaites punkts, pret kuru tiek vērtēts labais, pareizais un derīgais katram tautietim. Tur, kur ir tīra tautas dvēsele, tur tā ir saskaņā ar tautiešu tīro dvēseļu tieksmēm labajā, derīgajā un pareizajā.

Valsts – kā organizētāja, saskaņotāja un vadītāja ir ilglaicīgs veidojums un tās darbība ir vērsta uz tautas un sabiedriskās dzīves dzīvotspējas ilglaicīgu nodrošināšanu, tāpēc tai ir tālejoši plāni, pietiekami lieli resursi un rīcības mehānismi. To vadībai un realizācijai tās institūcijās strādā atbilstošas kvalifikācijas speciālisti. Valsts darbības mērķi un apjomi, tās speciālistu kvalifikācija tieši paredz to, ka „tai ir jādomā” savu tautiešu vietā par to, ko tie no sava dzīves un zināšanu mēroga domāt un izdomāt nevar, un ir „jāzin viņu vietā” to, kas tiem ir labs, derīgs un pareizs.

Tur, kur tā nav – tur, kur ieviešas „pilsoniskās sabiedrības” latvāņi, oligarhijas vai demokrātijas pretdarbība Radītāja darbam, tur, kur zūd saskaņa, saskaņotība un katram ir jādomā pašam par sevi – tur, kur pavalstnieki kļūst par bāreņiem – zaudē Valsts Vadītāju Tēvišķīgo gādību, tur zūd valsts eksistences jēga – tur tā vairs neuztur, nesargā un neorganizē tautas sabiedrisko dzīvi, tur tā kļūst lieka, tāpēc tāda valsts pārstāj eksistēt. Tās savdabības zīmes (robežas, likumi, nauda, u.t.t.) zūd, bet iedzīvotāji izklīst. Radītājs pār to vairs netur savu sargājošo roku, bet atbrīvotajā vietā var rasties cita valsts, kuru Radītājs „izelpo” vietas derīguma izmantošanai.

Tāda jauna valsts sākas ar Cilvēkiem, ap kuriem pulcējas vienprātīgie. Katra Valsts sākas ar Radītāja Sūtni un tās pirmo ģimeni. Ģimene ir tautas, sabiedrības un valsts dzīves sākuma un beigu vieta. Ģimene parādās pirmā un beidz eksistēt pēdējā. Tad, kad izirst, izzūd ģimenes, ir zudusi tauta, sabiedrība un valsts. Un otrādi – tās ģimenes, kuras vairs nekalpo tautas, sabiedriskās un valsts dzīves uzturēšanai, beidz pastāvēt savas eksistences jēgas zuduma dēļ. Ģimenes derīgums tajā apvieno tās locekļus. Cilvēka derīgums – vērtība sabiedrībai nāk caur viņa veidotās ģimenes derīgumu – vērtību. Tāpēc vislaimīgākais un mīlētākais Cilvēks jūtas tieši ģimenē.

Caur rūpēm par Ģimeni Tauta rūpējas par Tautieti. Kā izturas pret Ģimeni, tā izturas viens pret otru un paši pret sevi. Tieksme radīt Ģimeni ir tieksme uz tuvību ar Radītāju. Tā ir katras veselas un normālas dvēseles pamatlikme. Tieksme būt savā ģimenē ir katras dvēseles – katra Cilvēka veselības un normalitātes rādītājs. Ģimenes saišu vājums ir garīgo slimību klātbūtnes rādītājs. Tas, kurš bēg no savas ģimenes, grauj citas ģimenes vai netiecas uz savu ģimeni, nekur nav derīgs. Tāds nav un nebūs nedz mīlēts, nedz laimīgs. Nelaimīgi un nemīloši Cilvēki nevar veidot valsti un dzīvot sabiedrisko dzīvi – tiem nav tautas.

***

Tikai derīgumu meklējošs Cilvēks būs mīlēts, laimīgs un liks jaunas tautas, sabiedrības un valsts pamatus.

Visa pamatā ir līdzsvars. Ģimene ir līdzsvara vieta. Ģimenē līdzsvarojas sabiedriskais un personiskais. Vēsturiskais un tūlītējais. Pagātne, tagadne un nākotne. Laicīgais, pasaulīgais un pārlaicīgais. Fiziskais, dvēseliskais un Garīgais. Caur Ģimeni notiek gaita „Esmu-Būšu”.

Pasaules Ēka balstās uz četriem pamatakmeņiem, trim vaļiem vai viena bruņurupuča – kā nu kurā stāvā mēs to skatām. Pamatakmeņi mums rāda četru principu saistību. Vaļi mums rāda trīsvienību, bet bruņurupucis mums nes šīs vienības sešas redzamās daļas. Savā lēnajā gaitā „Esmu – Būšu” bruņurupucis nes mūsu Pasaules Ēku – četrus pamatakmeņus un visu, kas starp tiem notiek – ģimeni, paaudžu līdzsvaru tajā un kultūras mantojumu.

Pasaules Ēkas četri pamatakmeņi uz bruņurupuča muguras ir izziņa, radošā darbība, derīgums un līdzsvars – katrā konstrukcijā ieliktie principi. Zem tiem ir līdzsvarota trīsvienība – tas, caur ko līdzsvars ienāk mūsu pasaulē un trīs līdzsvara formas – statiskā, statiski dinamiskā un dinamiskā, kuras mēs varam redzēt savos bērnos, vecākos un mūsu vecvecākos.

Līdzsvars ir viss, tai skaitā arī veselība. Cilvēka, ģimenes un sabiedrības veselība, Valsts, tiesību un ekonomikas veselība, ekosistēmu, domāšanas un tikumu veselība. Trīsvienība ir līdzsvars. Atrodot un noturot trīsvienību, mēs noturam līdzsvaru. Divas daļas pašas par sevi būt līdzsvarā nevar – tajā trūkst trešā, caur kuru mijiedarbību sistēmā pulsē dzīvība. Divas daļas ir nolemtas apsīkumam – no tās sistēmas dzīvība vienmēr aiziet – tā nav pilnīga. Pilnību dod pamatsubstance, pamatkvalitātes un pamatenerģija, kas radot dzīvību, ar to piepilda Pasaules Ēku.

Vīrietis un Sieviete līdzsvarojas caur ģimeni. Sabiedrība un Cilvēks arī. Kultūras mantojums, mīlestība un derīgums ir nesaraujama trīsvienība. Iespēju, līdzekļu un mērķu trīsvienību mēs redzam katras ģimenes trijās paaudzēs un Cilvēka vecuma posmos. Divas lielās trīsvienības: sabiedrība – personība – ģimene un Radītājs – līdzekļi – iespējas līdzsvarojas bērnos – mērķos. Tā mēs atkal nākam pie bruņurupuča, kuru līdzsvarojam ar Gribu, Laiku un Cēloņsakarību.

Mūsu pasaules Ēkas centrā stāv deviņu zaru ozols, caur kuru no saknēm uz zariem un no zariem uz saknēm notiek „Esmu – Būšu” kustības plūsmas, savā mijiedarbībā mums radot Derīgumu. Tas, kas ir derīgs Ozolam – ir derīgs mums. Tas, kas ir derīgs mums – tas der Ozolam. Tas, kas neder Ozolam – neder nekam. Tas, kas der Mērķim – tas der Ozolam, jo Ozols pārstāv Mērķi. Mērķis ir Bērns „Esmu – Būšu” kustībā caur Ozola stumbru.

Nākot šajā pasaulē, mēs iegūstam iespējas. Lielās Likteņa dievietes mums katram šūpulī ieliek izziņas, radošas darbības un pasaules uzlabošanas iespējas. Mēs uzlabojam pasauli, esot derīgi tiem, kurus mīlam. Ja gribam, mēs to varam saukt par kalpošanu.

Bērnībā mēs kalpojam Mīlestībai, esot beznosacījuma mīlestības nesēji. Vēlāk – pieaugot, mēs kalpojam saviem bērnības sapņiem. Ieejot vecumdienās, mēs iepazīstam bērnību ar savu mazbērnu acīm un viņiem atdodam savu prāta briedumu un pieredzi, tāpēc tikai vecu Cilvēku tuvumā bērnu prāts iegūst noturību, stingrību un skaidrību. Ar to pašu mēs radām to līdzsvaru, kuru sauc par Gudrību. Vecums līdzsvaro bērnību un tā tur Debesis pār zemi (vajadzētu redzēt kā un kāpēc to grafiski attēlo druīdi), uz kuras radoši darbojas pieaugušie – tie, kuri uzlabo pasauli, par ceļazvaigznēm turot savus bērnības sapņus.

Mūsu pasaulē līdzsvars ienāk caur Mīlestību. Mīlestība ienāk caur ģimeni. Viss labais šajā pasaulē ienāk caur ģimeni un katra piedalīšanos trijās līdzsvara formās – paaudžu trīsvienības līdzsvaru ģimenē. Paaudžu līdzsvars ir triju Mīlestības formu sadarbība, vai arī to var uzlūkot kā trijus ceļus – vārtus, pa kuriem Mīlestība ienāk.

Bērns iemieso sevī beznosacījuma mīlestību – izziņas iespēju. Pieaugušie iemieso mīlestību uz visu esošo – radošās darbības iespēju, bet vecie Cilvēki nes Īstenības Mīlestību – Derīgumu.

Bērna mīlestība ir beznosacījuma mīlestība. Tā ir katra mācību procesa – izziņas pamatā. Mēs varam izzināt tikai to, kam pievēršam savu uzmanību. Uzmanību pievēršam tikai interesantajam – tam, kam piedēvējam pozitīvas kvalitātes vai tās saistām ar šīs parādības izpēti. Uzmanības pievēršanas rezultātā mēs saņemam ietekmes, kuras mūsu apziņa asimilē caur Sapratni.

Mēs saprotam to un tādā mērā, kādā tajā saskatām paši sevi. Tādēļ pētot apkārtni, mēs gan pētām sevi, gan atrodam to, kas tajā ir kopīgs ar mums. To, kā mūsos nav, mēs izzināt nevaram. Tam vispirms ir jāizaug mūsos un tad mēs to saskatām ārpus mums (katrs redz caur savu auru). Ja mēs saprotam sevi – parādības sapratne ir mūsos – esam šajā jautājumā harmoniskas saprašanās stāvoklī ar sevi, tad saprotam to pašu ārpus sevis, un otrādi – nekad nesapratīsim to, kas ir disharmonijas stāvoklī mūsu apziņā.

Mēs paši sev esam labi. Mēs ejam uz labo sevī. (Jāatceras, ka pastāv objektīvais „Esmu-Būšu” kustības labais un tas subjektīvais „labais”, kas katram ir viņa personiskie mērķi. Tuvoties objektīvajam labajam mēs varam tikai tā, ka pieskaņojam savu subjektīvo labo objektīvajam kolektīvajam labajam.) Mēs uzlūkojam apkārtnē labo, jo to piedēvējam apkārtnei. Mūs apkārtnē interesē tas pats, kas interesē sevī – labais. Mēs tiecamies pēc apkārtējā izziņas tāpēc, ka tiecamies pēc labā sevī. Mēs tiecamies tāpēc, ka šis labais mums apstiprina saprašanās iespēju un ienes sapratnes pieaugumu – saskaņotību ar vidi un sevī. Mācīšanās process ir pašpaātrinājuma stāvoklī.

Bērns pats sev ir labs. Viņš nezina, ka ir slikts. Viņš ir harmonijā ar sevi un tādēļ harmonizējas ar apkārtesošo – saprot to, ar ko sāk kontaktēties – to mācās. Viņa mīlestība uz visu viņā projicējas pret esošo un ļauj mācīties visu, ar ko nonāk saskarē. Tik ilgi, kamēr bērnā nav domas „manī tas ir slikts”, viņam ir visaptveroša interese un mācīšanās iespējas.

Mīlestība ir vispusīga. Tā nevar būt vienpusīga – uz kādu vērsta, bet kādam atņemta. Bērni nevērtē un nevar vērtēt – no viņiem to nevar prasīt – tas atņem viņiem bērnību un bērnības vispusību. Tas, kas viņus virza, ir viņu savdabība un caur to darbīgās uzkrāto un mantoto zināšanu aktīvās – pieejamās daļas un viņa raksturs. Bērni nedala labajā un sliktajā, pareizajā, nepareizajā, derīgajā vai nederīgajā. Viņiem ir tikai interesantais un patīkamais. Nepatīkamais ir neinteresants. Tāpēc bērni mācīsies visu, kas nāks to tuvumā un pratīs viņos izraisīt patīkamas sajūtas. Tāpēc bērni ir jāsargā no samaitājošiem piemēriem un ietekmēm.

Pie tam, ir jāatceras, ka arī pats jaunā apguves process viņiem sagādā patīkamas sajūtas. Tāpēc jāatceras, ka slikto, nederīgo un nepareizo viņi var iemācīties vai tikt tam ļaunprātīgi iemācīti tikai tāpēc vien, ka tas ir viņiem kaut kas jauns. Atstāt bērnu vienu pašu mūsdienu pasaules ietekmēm cerībā, ka „viņš pats sapratīs un izveidos no sevis labāko – nevajag traucēt – vajag dot iespējas” ir noziedzīgi. Apgūstot slikto, nepareizo un nederīgo, reizē ar to bērnā ienāk konflikts ar tur jau esošo labo, pareizo un derīgo, un sajūta vai norādījums uz slikto viņā saistībā ar šo konfliktu. Tas strauji apstādina mācību procesu, kropļo viņa personību un sašaurina interešu loku.

„Humanitārie” un „eksaktie” Cilvēki rodas tad, ja vecāki bērnā rada negatīvu priekšstatu par viņu pašu saistībā ar to, ko var piedēvēt kaut kam šajās jomās. Sākotnējā noslāņošanās nāk ar noslāņošanos rotaļās, kopējot vecākus „zēnu un meiteņu” spēlēs. Humanitārisms parādās interesē „par lellēm”, bet eksaktums – interesē par tehniku. Tas nāk caur lielāku emocionālu harmoniju viena dzimuma starpā (valodas mācība) un pārnes no paaudzes uz paaudzi kādreiz radušos dzimumu disharmoniju ģimenē. Tikai „humāns” eksaktais sapratīs skrūvi, bet „eksakts” humānais zinās kā izdarīt tā, lai visiem būtu labi. Slavenais jautājums – „Ko darīt?” rodas tikai tiem „humanitārajiem”, kuri nav ieguvuši pienācīgu eksakto izglītību. Savukārt „bremžu” nav humanitāri neizglītotiem „eksaktajiem”. Normāls Cilvēks ir labu redzošs, labu dzirdošs, labu zinošs, labu domājošs, labu gribošs un labu darošs, līdzsvarots, labi audzināts un labu, vispusīgu izglītību saņēmis Cilvēks.

Bērns saglabās vispusīgu mācību prieku tik ilgi, kamēr būs iekšējā saskaņā (mīlestībā) ar sevi un domās par sevi labu, un otrādi – ja bērnā nav mācību prieka, tad viņā nav Mīlestības – tā ir noslāpēta ar savu negāciju vērošanu. Tādēļ zinātkāres uzturēšana bērnā ir skaistas un harmoniskas vides – mīļuma uzturēšana ap bērnu. Spēcīgākā izglītības motivācija ir Mīlestība. Izglītības sistēmas saturs ir Mīlestības projekcijas spēju atraisīšana bērnā. Tā izglītības sistēma, kura nav vērsta uz to, nekur nav derīga – tā ir kropļojoša.

Pieaugušie ir vērtēt spējīgie, labu gribošie un darošie Cilvēki. Šie Cilvēki ir izpētījuši sev pieejamo, tātad zina savas iespējas un prot tās pareizi pielietot tā, lai būtu derīgi sabiedrības locekļi ģimenē. Ģimene ir maza sabiedrība. Pieaugušie zin to, ko var un ko nevar darīt – kas tiem piemīt un kā tiem trūkst – tāpēc zaudē vispusību – mācību tempu, bet toties iegūst rīcības spēju – var fokusēt sākotnējo Enerģiju – Gribu noteiktā virzienā. Vērtēšana samazina mācību spēju, bet dod radošās darbības spēku.

Ir tāds paradokss – izglītība paver ceļu radošam darbam, bet radoša darbība nav savienojama ar vispusīgu izglītības procesu – tā uzliek ierobežojumus. Tāpēc priekšlaicīga radošās aktivitātes stimulācija nosaka zinātkāres apsīkumu. Tāpēc ir tikai viens izglītības un radošās darbības attīstības kopsolis – Cilvēcisko vērtību attīstīšana bērnā un pieaugušajā, kas viņā, dodot ceļu tur esošajai Mīlestībai, uztur radošo darbību un tai atbilstošu vajadzību pēc zināšanām un spēju šīs zināšanas iegūt. Tikai Mīlestība ļauj mums dot labāko, kas ir mūsos, un saņemt to no citiem.

Vērtējums un derīgā atlase saderīgumā (rīcības skaistums) dod radošās darbības spēku un labāko rezultātu. Tāpēc tur, kur ir saskaņota rīcība (labi organizēta un vadīta sabiedrība, strukturēta un stingri vadīta valsts ar līdzsvarotu centrālo vadību un augstu tautas pašorganizēšanās (pašdarbības) spēju) ir lielāka iespēja sasniegt mērķi. Bērnam visi ceļi ir atvērti – visi ir labi. Tāpēc bērns nav un nevar būt mērķtiecīgs šī vārda pilnā nozīmē. Pieaugušu Cilvēku raksturo tieši rīcības mērķtiecība un pēc tās mēs viņu vērtējam kā pieaugušu vai infantilu (bērnišķīgu).

Pieaugušie nemaina mērķus. Viņu Ceļazvaigznes, reiz atrastas, vada visu viņa mūžu. Viņš var mainīt metodes, līdzekļus un apgūt jaunus resursus, bet viņa mērķis paliks nemainīgs. Tā ir nobrieduša Cilvēka un Garīgās skolas sasniegumu zīme.

Pieaudzis Cilvēks zin, kas viņam ir labs. Viņš prot atrast derīgo un var ar to pareizi rīkoties. Caur pieaugušu Cilvēku darbojas Mīlestība uz Visu Esošo. Un te mums ir jāatceras tas, ko esam runājuši tad, kad domājām par to, kas ir Dabiskā Kārtība un tās Normu sistēma. Ir tiešie, lauztie un atstarotie stari. Ir radošās darbības rezultāti, blakusprodukti un atkritumi. Ir dažādas to kombinācijas. Ir Evolūcija, tās subjekti un objekti, kā arī tai nederīgie, uz to nespējīgie, no tās atpalikušie un tās likumu pārkāpēji.

Normu sistēma visā šajā ķīselī nošķir radošās darbības derīgos rezultātus, Evolūcijas subjektus un objektus no visa pārējā. Tas, kas atbilst Normai – tas ir. Kas ir ārpus tās – tie ir zūdoši pīšļi un Evolūcijas darbības blakus produkti vai atkritumi, kuri zūd esamībai tā, kā no tiem iziet tos skārusī radošās darbības enerģija – radošais gars. Tas, kas ir Normā – tas der. Visa Esošā Mīlestība ir Mīlestība uz Normu un Normā esošo. Tikai Normā esošais ir patiesi Esošs – viss pārējais ir māņi, ēnas un nejauši zibšņi.

Mūsdienās sliņķi, likumu pārkāpēji un izspļautie mierina sevi un viens otru ar vārdiem – „Dievs mīl katru, kurš izkūņojies no mātes miesām, kustas uz zemes, zem zemes, ūdenī un gaisā”. „Lai kāds tu būtu, tu esi Dievam mīļš un viņa lolots. Tev ir tiesības būt kāds esi. Dievs tevi mīl tādu, kāds esi.” Tie ir meli.

Ja tā būtu, tad nebūtu attīstības, nebūtu ne Involūcijas, ne Evolūcijas. Tad nebūtu gaitas „Esmu – Būšu”. Tad viss visu laiku atrastos pirmatnējā radīšanas brīža sākumstāvoklī. Tad zeme būtu pārklāta ar protoplazmas puņķiem un tā stāvētu līdz savai pēdējai dienai vai arvien vēl būtu lēni atdziestošs gāzu miglājs. Tomēr tā nav. Ir veidojušās un pārveidojušās dzīvo radību paaudzes, aiz sevis atstājot sasniegto ceļā uz aizvien pilnīgākām, tīrākām un izsmalcinātākām formām. Radītājam derdzas neglītais (skaistuma trūkums), nepilnīgais, kroplais un nederīgais. Izstumtība ir nederības zīme.

Ja mēs noliksim vienu ķiršu ogu pie Ventspils, bet otru – pie Daugavpils, tad mēs iegūsim priekšstatu par to, cik tālu atrodas Saule no blakus esošās zvaigznes (un viens atoms molekulā no otra). Visu pārējo aizpilda putekļi, gāzes, planētu atlūzas vai nediferencētā matērija. Tieši tik pat daudz telpas aizņem tiešie radīšanas darba augļi attiecībā pret visu pārējo drazu.

Evolūcija savos aktivitātes impulsos darbojas caur atsevišķu tai derīgu dzimtu kādā tautā. Tai garīgi un dvēseliski tuvākās dzimtas Evolūcijas darbības rezultātu uztver un nodod tālāk aizvien plašākos lokos. Tu esi Radītājam mīļš un lolots tad, ja esi īstajā brīdī un vietā attīstībai derīgs un attīstībā esošs. Tad, ja TAM ir gaita „Esmu – Būšu” caur Tevi. Tad, ja Tu esi atbildīgs un derīgs.

Pieauguša Cilvēka vērtēšana ir atbildīga derīgā un Normā Esošā atlase no visa tai neatbilstošā, neesošā, nesvarīgā un nebūtiskā. Mīlestība uz Visu Esošo ir puķu dobes iekopšana, stādīšana un ravēšana, skaistāko ziedu atlase un tiem labāko apstākļu uzturēšana. Tikai dodot rūpīgi izvēlētu labāko no iespējamā, mēs esam derīgi tiem, kurus mīlam. Būt derīgam nozīmē būt zinošam, vērtējošam un spējīgam pareizi rīkoties.

Vecumdienās Mīlestība ģimenē ienāk caur derīgumu. Derīgums ir mīlestība uz Īstenību. Tad viņš ir izsapņojis bērnības sapņus, redzējis savu sapņu piepildījumu un tagad vēro, ko šie sapņi ir devuši viņam un viņa tuviniekiem – kā pasaule ir mainījusies viņa sapņu rezultātā un kā viņš to ir mainījis. Viņš tagad zin, ko ir varējis un ko nav varējis īstenot – kā viņam trūkst – ko vajadzētu mācīties nākošajā dzīvē. Vecumdienās Cilvēku ir atstājušas viņa ambīcijas un iekāres. Vecumdienās Cilvēku atstāj viņa personība, bet ienāk Mūžības Elpa. Tagad viņš uz notiekošo noraugās no Debesu pasaules sliekšņa un sāk visu mērīt ar to.

Noliekot malā personīgo, viņa apziņai atklājas lietu būtība. Tagad viņš ir gatavs un spējīgs dzīvot citiem, redz tās sakarības, kuras aizsedza personiskais. Tagad viņš savu ģimeni, kaimiņus un tautu redz kā vienotu kopumu. Tagad viņš var tai dot tos padomus un ieteikumus, kurus nevarēja pieņemt no saviem sirmgalvjiem, kad viņa jaunības ambīcijas to viņam neļāva. Tagad, kad viņš vairs neskrien visu darīt pats un pierādīt savu varēšanu un zināšanu, savu uzskatu pareizību, viņš var ļaut to darīt citiem – tiem, kurus nes viņu ambīciju viļņi. Tagad viņš var būt par Vadītāju, Skolotāju un Valstsvīru. Tagad visi bērni viņa zemē ir viņa bērni. Tagad viņš visiem ir Tēvs. Visi viņam ir vienādi, un tāpēc viņš var līdzsvarot viņu visu intereses.

(Posts piemeklē to zemi, kurā pie varas nāk jauni cilvēki. Viņi saplosa valsti, zemi un tautu savstarpējās cīņās. Jaunie noved zemes un valstis līdz karam un pašiznīcībai. Vecie ved uz mieru, saprašanos un līdzsvaru. Pilnvērtīgs, atbildīgs un saprātīgs politiķis var būt Cilvēks, kurš ir sasniedzis 60 gadu robežu. )

Tagad caur sirmgalvi darbojas tā pati lielā bērnības beznosacījuma mīlestība, bet tai ir praktisks pielietojums – derīgums, jo Cilvēks zin pareizu rīcību, labo un derīgo. Tagad viņš zin, ar ko kurš ir labs, kā to likt lietā. Viņš prot to nošķirt no nesvarīgā, pārejošā un traucējošā. Tagad viņam vērtējumu priekšplānā iznāk būtiskais, pārlaicīgais un labais. Tad, kad Cilvēks atsakās no personīgā, viņā ienāk Patiesais, un viņš sāk saskatīt Īsto. Caur sirmgalvi ģimenē ienāk Īstenība.

Tur, kur ģimenē blakus ir visas trīs paaudzes, tur ir atvērti visi ceļi Mīlestībai, un tā var netraucēti ienākt ģimenē caur tur esošo līdzsvaru. Līdzsvars ir veselība ģimenē, ģimenei un katram tās loceklim. Līdzsvara zudums ģimenei ir līdzsvara zudums starp tās locekļiem un arī katrā no tiem. Tāpat līdzsvara zudums ģimenē ir arī līdzsvara zudums Sabiedrībā, tautā un valstī. Var veidot programmas un izdomāt sabiedrības un valsts atveseļošanas un uzlabošanas teorijas, bet, kamēr nebūs līdzsvara ģimenē, tikmēr tās visas ir tikai tukšas muļķu runas, liešana no tukša caurā un vēl lielāku problēmu radīšana.

Katrai ģimenei ir tās kolektīvā apziņa. Bērni tajā pārstāv Sievišķo Sākotni – Sapratni, Siltumu un radošo spēku klātbūtni. Bērni daudz ko nezin par to, kas notiek, toties viņi labi saprot notiekošā būtību. Bērni ģimenē ienes prieku un veselību. Vecāki savās ikdienas rūpēs un darba gaitās izmanto no saviem bērniem saņemto dzīvesprieku. Tikai viņu beznosacījuma mīlestība viņu vecākiem ļauj radīt patiesi nebijušas lietas un atrast jaunus risinājumus. Ja ģimene nespēj risināt savas problēmas, tad tai, iespējams, jālaiž pasaulē jauns bērns.

Tikai bērnības klātbūtne ģimenē ienes darba prieku un saticību caur savstarpēju spēju piedot netīšus pāridarījumus un katram piemītošos trūkums. Bērni neļauj tiem samilzt par nepārvaramām pretrunām. Vecāku reproduktīvais vecums ir apmēram 20 gadu. Šajā laikā viņi ir spējīgi ģimenē ievest vienu aiz otra vairākus bērnus, un tā uzturēt atvērtas ģimenei vajadzīgās beznosacījuma mīlestības – Sapratnes, Siltuma un radošo spēku pieplūduma durvis.

Vecie Cilvēki ģimenē pārstāv Īstenību. Viņi ļauj savas ģimenes kolektīvajai apziņai būt objektīvai. Bērns (lai cik arī viņu ģimenē būtu) vienmēr ir viens – tas konkrētais bērns. Bērns ir veselums un nav dalāms starp vecākiem, kā arī savā apziņā nevar nodalīt vienu pasaules daļu no otras – vecāki viņam ir viens vesels – tāpat kā šķitums un īstenība, piedzīvotais un iedomātais. Vecie Cilvēki ģimenē ir četri – katri divi no savas puses nākuši – viņi pārstāv vispusību un dažādību saliedētību. Viņi tāpat jau var būt arī kādu Debesīs aizvadījuši. Viņi pārstāv zaudējuma un trūkuma daļu. Bērns, redzot gan šo vispusību, gan trūkumu, sāk saprast dzīves gaitu. Bērns, vērojot starpību rīcībā starp vecākiem un vecvecākiem, mācās pasaules daudzveidību un vērtēšanu. Vecvecāki bērnu iespaidā saņem dzīvesprieku un labvēlīgu skatu uz notiekošo.

Bērni, ienesot Sapratni, un vecie Cilvēki, uzturot Īstenību ģimenes kolektīvajā apziņā, tur ļauj veidoties tam, kas ir Gudrība – spēja pilnvērtīgi uztvert ietekmes un pieņemt tām adekvātus lēmumus. Ģimenes pieaugušie – vidējā paaudze var pilnvērtīgi darboties tad, kad viņu ģimenes kolektīvajā apziņā ir viņu bērnu un veco Cilvēku uzturētā Gudrība. Pareizi saimnieciskās dzīves lēmumi, derīgi jaunievedumi un sabiedriskā darbība nav šo aktīvo sabiedrības locekļu, bet viņu bērnu un veco Cilvēku kopīgi uzturētās Gudrības darbības nopelns. Vidējā paaudze ir ģimenes kolektīvās apziņas darbīgā daļa un darba orgāns pasaulē – ģimenes dvēseles valoda ir viņas vidējās paaudzes darbi.

***

Ārpus ģimenes – tautas kolektīvajā apziņā un smalkajā pasaulē notiek citi procesi. Tur ir tautas dzīvotspējas rezerves – kultūras mantojums un tie procesi, caur kuriem mirušie pārveido savu pieredzi beznosacījuma mīlestībā, lai atjaunoti, kā bērni atkal varētu atgriezties uz šīs zemes. Tiek uzskatīts, ka pasauli uz priekšu virza vidējās paaudzes pieaugušie. Tomēr to gaitā „Esmu – Būšu” notur bērni un sirmgalvji. Vidējā paaudze tikai uztur viņu dzīves apstākļus – rada gaitas nodrošinājumu. Ģimeni baro Gudrība, sargā Mīlestība un māca Īstenība.

Ģimenes Gudrība ļauj vidējā vecuma Cilvēkiem piekļūt tautas kultūras mantojumam un no turienes saņemto noformēt laika un apstākļu prasībām atbilstošos darbos. Ģimenes Gudrība tautas dzīvesspēju – kultūras mantojumu pārveido jaunradē, mākslā un daiļdarbos. Ģimenes Gudrība tautas dzīvesspējai piešķir izteiksmi – valodu, ļauj tai darboties un veidot sevi.

Ja tautā ir maz bērnu, tā zaudē Sapratni – „maldās trijās priedēs” un savstarpējās saprašanās spēju. Ja tā neciena savus sirmgalvjus – tā zaudē objektivitāti un kļūst akla. Ja tauta zaudē savu Gudrību – tā nevar piekļūt kultūras mantojumam un pareizi rīkoties, kļūst saimnieciski, politiski un radoši vāja – zūd tikumība un ētiskie orientieri. Tāda tauta aizmirst KĀPĒC dzīvot. Tāda tauta kļūst gaitai „Esmu – Būšu” nederīga. Tāda tauta tiek izkliedēta.

Latviju neglābs ne eksports, ne tautas vēlēts prezidents, ne jauns vēlēšanu likums, ne investoru pieplūdums, ne sabiedrības modernizēšanas teorijas, ne projekti, ne ārvalstu fondi. Nekas no tā tai neatdos tās zaudēto derīgumu.

Latvijai ir vienas vienkāršas zāles – „Derīga ir tā tauta, kurā visas trīs paaudzes dzīvo kopā un kurai ir pietiekams bērnu skaits”. Latviešiem jādzīvo kopā lielās visu vecumu Cilvēku ģimenēs un tajās jālaiž pasaulē bērni. Tad Latvieši varēs atgūt savu Derīgumu, veselo saprātu, Saprašanos, vitalitāti un labklājību. Tad Latvieši atgūs zaudēto Radītāja labvēlību un vadību.

Latvija var būt tikai tad, ja tā ir lielo, pilno un stipro ģimeņu zeme. Latviešu tauta var būt tikai tad, ja tai ir tīra un nesamaitāta dvēsele, kura stingri turas pie savas valodas normas. Latvietis var būt tikai tad, kad viņš ir Cilvēks ar latvisku dvēseli un valodu Latvijā. Tad tā ir Derīga Tauta.

Pauls Stelps, Sociopsiholoģijas asociācija
/15.11.2011/

Avots:
http://www.lacukopa.lv/biblioteka/raksti/par-derigam-tautam.html

Informācijas aģentūra
/06.03.2015/

Publicēts iekš Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 6 komentāri

Korejas krīze (karš) – aukstā kara sākums Austrumāzijā

00447_Korejas_kars_d

Korejas krīze – 1950.-1953. gadu karš Korejas pussalā, – ir pirmais lielākais starptautiskais konflikts pēc II Pasaules kara, kurš ievadīja t.s. “auksto karu” un kura sekas jūtamas vēl šobrīd.

Līdz 1945. gadam Koreja bija Ķīnas impērijas satelītvalsts, kura pēc Krievijas/Japānas kara (1904-1905) bija koloniālā atkarībā no Japānas impērijas. 1945. gadā, Japānai ciešot sakāvi 2. pasaules karā, Korejas pussalu vienlaicīgi okupēja ASV un PSRS. Pussalas sadalīšanu divās okupācijas zonās pa 38. paralēli abas lielvalstis uztvēra kā pagaidu pasākumu. Jau 1945. gada 27. decembrī Maskavā noritēja PSRS, ASV un Lielbritānijas ārlietu ministru apspriede, kurā paredzēja atjaunot Korejas valstiskumu: “1. Ar mērķi atjaunot Koreju kā neatkarīgu valsti, radīt apstākļus tās demokrātiskai atjaunotnei un likvidēt ilgstošās Japānas kundzības sekas, Korejā tiek izveidota Korejas Pagaidu Demokrātiskā Valdība… 2. Lai palīdzētu izveidot Korejas Pagaidu valdību un veiktu atbilstošus priekšdarbus, jārada kopīgu Komisiju… Izstrādājot savus priekšlikumus, komisijai jākonsultējas ar korejiešu demokrātiskajām partijām un sabiedriskajām organizācijām. Komisijas rekomendācijas, līdz galīgo lēmumu pieņems kopīgajā Komisijā pārstāvētās abas valdības, jānodod izskatīšanai ASV PSRS, Apvienotās karalistes un Ķīnas valdībām izskatīšanai…” [“Pravda”, 1945.g. 28. dec.]

Taču šis lēmums (tāpat kā Vācijas gadījumā) tā arī palika projekta līmenī, jo attiecības starp PSRS un Rietumu lielvalstīm sāka strauji pasliktināties. 1948. gada maijā dienvidos no 38. paralēles pēc ASV iniciatīvas izveidotas ANO komisijas uzraudzībā (par spīti PSRS protestam) notika vēlēšanas un izveidota Korejas republika. Par valsts vadītāju kļuva bijušais Vašingtonas universitātes pasniedzējs Li Sin Mans. Tika postulēts, ka tā ir visas Korejas valdība, ar ko, protams, nu nekādi nevarēja samierināties pussalas ziemeļu daļā dominējošie komunisti (iedzīvotāju daļa, kas apdzīvoja rūpnieciski attīstītos pussalas ziemeļus, dienviddaļā organizētajās vēlēšanās nepiedalījās) un PSRS. Kā atbilde uz dienviddaļā notiekošo, 1948. gada vasarā ziemeļos no 38. paralēles notika Korejas Augstākās tautas sapulces vēlēšanas, kuru rezultātā 9. septembrī pasludināja Korejas tautas demokrātisko republiku (KTDR) ar Kim Ir Senu (1912-1994) vadībā.

Šādā veidā notika juridiska Korejas sašķelšana divās valstīs, pie tam katra no tām savā konstitūcijā postulēja, ka ir vienīgā leģitīmā Korejas valdība. Ne Ziemeļkoreja, ne Dienvidkoreja neslēpa, ka labprāt apvienotu pussalu ar spēku, militāri apspiežot otras puses “seperātismu”.

Tūlīt pēc KTDR proklamēšanas pēc Augstākās tautas sapulces lūguma tika izvests PSRS karaspēks. Pēc pusgada, 1949. gada vasarā no Korejas pussalas tika izvests arī ASV karaspēks. Ne viena, ne otra lielvalsts neizrādīja īpašu interesi par šo ekonomiski atpalikušo pasaules nostūri; tām bija pietiekami daudz rūpju, strīdoties par centrālās un Austrumeiropas valstu pēckara iekārtojumu. Ekonomiski ārkārtīgi novājinātā PSRS savā Tālo Austrumu ārpolitikā vairāk koncentrējās uz notikumiem Ķīnā, kamēr ASV bija aizņemtas, nostiprinoties Japānā.

Kaut arī Ziemeļkoreja visiem spēkiem centās gūt PSRS atbalstu saviem pussalas apvienošanas plāniem, kā arī oficiāli kļūt par tās satelītu, Maskava neizrādīja nekādu īpašu interesi par šo mazo pierobežas valstiņu (Staļins, mums nezināmu iemeslu dēļ necieta korejiešus, un pirmskara masu represijās PSRS dzīvojošie korejieši tika represēti ne pēc šķiriskās, bet pēc nacionālās piederības). 1948. gada 13. oktobrī, apsveikuma telegrammā sakarā ar KTDR dibināšanu, J.Staļins vairāk nekā atturīgi novēlēja tās valdībai “panākumus nacionālās atdzimšanas un demkrātiskās attīstības ceļā”, ne ar vārdu nepieminot iespējamās abu valstu attiecības nākotnē. [Orlovs, 123.lpp.] Kim Ir Sens tikai pēc vairāku mēnešu izmisīgiem lūgumiem saņēma Maskavas akceptu viņa vizītei, kas noritēja no 5. līdz 18. martam. Tika noslēgta virkne vienošanos par ekonomisko sadarbību, taču nekādu īpašu politisko atbalstu saviem plāniem Kim Ir Sens nesagaidīja: Staļins viņam konkrēti paziņoja, ka “tauta ir nogurusi no kara, tai nepieciešama atelpa un jaunu karu viņš neatbalstīs”. 1949. gada 24. septembrī, izskatot VKP CK politbirojā Korejas jautājumu tika nolemts, ka “KTDR iebrukums dienvidos ir nelietderīgs un nav atbalstāms”. [Voroncovs, 20.lpp.]

Līdzīgi notikumi ritēja Dienvidkorejā, kur ASV padomnieki gan palīdzēja Li Sin Manam organizēt valsts un militārās struktūras, tika noslēgti virkne ekonomiskās sadarbības līgumu, kuru mērķis bija Dienvidkorejas tautsaimniecības atjaunošana, taču oficiālā līmenī valsts departaments neizrādīja nekādu interesi par šo savu “pundursabiedroto”.

Taču situācija Tālajos Austrumos sāka mainīties, kad 1949. gada rudenī Ķīnas pilsoņu karā uzvarēja komunisti un proklamēja Ķīnas Tautas republiku. 1950. gada februārī ĶTR parakstīja ar PSRS līgumu par Draudzību un savstarpējo palīdzību. Stabila Ķīna, kas nostājusies uz marksismā balstīta attīstības ceļa, izmainīja perspektīvo spēku samēru Klusā okeāna rietumdaļā un tikai ar šo brīdi ASV pakāpeniski sāka izrādīt par Korejas pussalu lielāku interesi.

1949. gada beigās attiecības starp abām Korejas pussalas valstīm saasinājās vēl vairāk – abas puses neslēpa, ka uzskata sevi par vienīgo legālo Korejas valdību, un pussala jāapvieno ar spēku, jo sarunas nav perspektīvas (iespējams, ka gan Ziemeļkoreja, gan Dienvidkoreja apzināti gāja uz konfliktu, katra cerot, ka reālas karadarbības gadījumā to lielie aizbildņi sāks pievērst tām vairāk uzmanības vai pat paši iesaistīsies pārmaiņās).

Abas puses koncentrēja savus bruņotos spēkus pie demarkācijas līnijas, kļuva biežāki robežincidenti. Oktobrī Dienvidkorejas prezidents Li Sin Mans, uzstājoties amerikāņu jūrnieku auditorijas priekšā Inčhonā neslēpa, ka “ja mums šo problēmu nāksies risināt kara laukā, mēs darīsim visu, kas iespējams”. 30. decembra preses konferencē viņš jau konkrētāk izteicās, ka “mums pašiem ar saviem spēkiem jāapvieno Korejas ziemeļus un dienvidus”. 1950. gada 9. februārī Dienvidkorejas aizsardzības ministrs paziņoja, ka “mēs esam kaujas gatavībā atgūt zaudētās teritorijas un gaidām tikai pavēli”. 1. martā, uzstājoties mītiņā Seulā, Li Sin Mans brīdināja: “Korejas apvienošanas stunda tuvojas”. [Orlovs, 123.lpp.]

Šos Dienvidkorejas centienus vārdos atbalstīja arī ASV vidējā ešelona politiķi. ASV sūtnis Dž. Mučo atzina, ka “tuvojas brīdis, kad sāksies vispārējs uzbrukums uz ziemeļiem no 38. paralēles”. Bet galvenais ASV kara padomnieks Dienvidkorejā ģenerālis V. Robertss 1950. gada janvārī, tiekoties ar šīs valstiņas ministru kabineta locekļiem, neslēpa, ka “karu sāksim mēs”, taču izteicās, ka “nepieciešams atrast iemeslu uzbrukumam, lai tam būtu pamatots attaisnojums”. [Orlovs, 123.lpp.]

Arī ziemeļos no 38. paralēles tika kalti pussalas apvienšanas plāni, taču, atšķirībā no Dienvidkorejas, Ziemeļkoreja nenāca klajā ar kareivīgiem paziņojumiem, bet gan aktīvi kopš 1949. gada iepirka bruņojumu (Ziemeļkorejas bruņoto spēku kodolu veidoja 14000 korejiešu komunistu, kuri bija guvuši reālu kaujas pieredzi Ķīnas pilsoņu karā no 1946. līdz 1949. gadam). Paralēli Pjenhana nemitīgi zondēja iespējas gūt PSRS atbalstu militārā pussalas apvienošanā. 1950. gada 19.janvārī PSRS sūtnis Pjenhanā T. F. Štikovs ziņoja uz Maskavu: “Vakar Ķīnas TR vēstniecībā sakarā ar sūtņa aizbraukšanu notika pieņemšana. Tās laikā Kim Ir Sens teica man sekojošo: tagad, kad Ķīnas atbrīvošana ir notikusi, aktuāla ir Korejas atbrīvošana. … Ja Li Sin Mans uzbruks, nāksies pāriet pretuzbrukumā, taču Li Sin Mans neuzbrūk… Tāpēc viņam, t.i. Kim Ir Senam, vajadzētu tikties ar Staļinu un lūgt atļauju atbrīvot Dienvidkoreju. …” [Orlovs, 124.lpp.]

Staļins nesteidzās atbildēt. Savstarpēji caur telegrāfu gan konsultējās ar Ķīnas vadītāju Mao Dzedunu (1893-1976), taču   bija visai atturīgs izteikumos par šo projektu. Tikai 30. janvārī Pjenhanā pienāca telegramma no Maskavas: “19. janvāra ziņojumu saņēmu. Tik lielam pasākumam vajag nopietni sagatavoties. Visu jāorganizē tā, lai būtu pēc iespējas mazāk riska. Gatavs tikties…”. [Orlovs, 124.lpp.] Pjenhanā to uztvēra kā zaļās gaismas ieslēgšanu. Pēc vēl vienas konsultācijas ar Pekinu 9. februārī Staļins piekrita Kim Ir Sena aktivitātēm militārā ceļā apvienot valsti, tomēr norādot, ka PSRS neiejauksies un Ziemeļkorejai viss operācijas smagums un atbildība jāuzņemas pašai. Tūlīt pēc tam sākās tanku, artilērijas, strēlnieku ieroču, munīcijas, medikamentu un naftas piegādes no PSRS (līdz tam, atšķirībā no ASV piegādēm Dienvidkorejai, PSRS nemēģināja apbruņot Ziemeļkoreju).

Taču arī tad Staļins vēl šaubījās, jo visai pamatoti bažījās par iespējamo ASV iejaukšanos – Savienotās Valstis tajā brīdī aktīvi nostiprināja 2. Pasaules kara rezultātā iegūtās pozīcijas un savu militāro klātbūtni gan Eiropā, gan Tālajos Austrumos. Tas draudēja ar abu lielvalstu globālu sadursmi, bet Koreja nebija šāda konflikta vērta (bez tam ASV militārais un ekonomiskais potenciāls ievērojami pārsniedza ekonomiski novājinātās PSRS iespējas). Tāpēc bija jādistancējas no situācijas Korejā, uzsverot šī konflikta lokālo, iekšējo raksturu.

Ņemot vērā Li Sin Mana režīma nepopularitāti Dienvidkorejā, PSRS militārie speciālisti paredzēja Ziemeļkorejas strauju militāru uzvaru vēl pirms ASV paspētu iejaukties (bez tam Kremlī domāja, ka ja PSRS un Ķīna tieši neatbalstīs Ziemeļkoreju, tad arī ASV aprobežosies ar līdzīgiem soļiem, t.i. atbalstīs Dienvidkorejas režīmu tikai ar politiskām deklarācijām, militārajām konsultācijām un bruņojuma piegādēm). Tāpēc PSRS bija noskaņota pret pasākumu visumā pozitīvi, ar nosacījumu, ka tas izdosies un ārvalstis neiejauksies. [Orlovs, 124.lpp.]

Arī ASV oficiāli paustais viedoklis ļāva domāt, ka Koreja neietilpst to stratēģiskajās prioritātēs Tālajos Austrumos. Tā ASV valsts sekretārs D.Ačesons 1950. gada 12. janvārī paziņoja, ka Dienvidkoreja neietilpst ASV Klusā okeāna “aizsardzības perimetrā”. Augstākā līmenī ASV politiķi vispār neparedzēja šādu karadarbību jeb, pareizāk sakot, paredzēja savos stratēģiskajos plānos tikai divas militāra konflikta iespējas: negaidītu padomju uzbrukumu Ziemeļamerikai, vai plaša mēroga padomju armijas uzbrukumu Rietumeiropā. Lokālas karadarbības iespēja netika pat apspriesta. 1949. gada martā ASV bruņoto spēku komandieris Klusā okeāna reģionā ģenerālis Duglass Makarturs definēja ASV interešu sfēru robežu: “…Mūsu aizsardzības līnija iet pa salu ķēdi, kas ietver Āzijas piekrasti. Tā sākas Filipīnās, turpinās caur Rjukju arhipelāgu, ietverot tā galveno bastionu Okinavu. Tad tā izliecas un iet caur Japānu un Aleutu salām pie Aļaskas.” Valsts sekretārs Dins Ačesons savā runā Nacionālajā preses klubā 1950. gada 12. janvārī ne tikai apstiprināja, ka Koreja neietilpst ASV interešu sfērā, bet arī atteicās dot kaut jebkādas garantijas teritorijām, kuras atrodas Āzijas kontinentā: “Kas attiecas uz citu Klusā okeāna baseina teritoriju militāro drošību, tad ir skaidrs, ka neviens nevar šīm teritorijām garantēt aizsardzību pret militāru uzbrukumu. Vienlaicīgi ir jāsaprot, ka šādas garantijas praktisko attiecību ietvaros nav pamatotas un nav saprātīgas.” [Kisindžers, 428.lpp.]

Taču komunistiskā bloka līderi nezināja par kādu citu visai svarīgu stratēģisku ASV administrācijas lēmumu, kas tika pieņemts 1950. gada martā – t.s. Nacionālās drošības padomes direktīvu SNB-68, kurā tika rekomendēts apturēt jebkādas komunistu aktivitātes jebkurā zemeslodes reģionā (t.s. “bremzēšanas” politika). Tajā bija norādīts, ka PSRS grasās izplatīt savu ietekmi nevis ar totāla uzbrukuma, bet gan ar “lokālu agresiju” palīdzību, un ASV varot tikt ievilktas “pārāk novēlotas un neizšķirošas rīcības apburtajā lokā”, kas pamazām liktu “zaudēt savas pozīcijas”. Tāpēc ASV jābūt gatavām apturēt PSRS spiedienu jebkurā zemeslodes punktā, nešķirojot “dzīvībai svarīgas un perifēras intereses”. 1950. gada 30. septembrī prezidents Trumens oficiāli apstiprināja šo direktīvu, kas kardināli mainīja ASV pozīciju Korejas jautājumā. [Orlovs, 124.-125.lpp.]

Taču šai “bremzēšanas” politikai bija viens mīnuss – tā paredzēja, ka pretējā bloka izaicinājums būs liela mēroga, tiešs un konkrēts, līdzīgi kā kara laikā. Pie tam izaicinājumam jānāk noteikti Eiropā, visticamāk, ka Vidusjūras reģionā (Balkānos). Tāpēc arī tika izveidots NATO. Kā ASV taktiskie sabiedrotie ekonomiski un militāri tika piesaistītas Grieķija un Turcija. Lokālu konfliktu iespējamība (it sevišķi citos zemeslodes reģionos), galvenajiem spēkiem neiejaucoties, netika paredzēta. [Kisindžers, 427.lpp.]

Līdz ar to Korejas kara cēlonis bija dubults pārpratums: komunistiskais bloks, analizējot iespējamo ASV politisko interešu analīzi, nolēma, ka tās tieši neiejauksies konfliktā, ja tajā tieši neiejauksies PSRS. Likās maz ticams, ka ASV sarosīsies un uzsāks konkrētu karadarbību Korejā tieši tagad, kad praktiski visa Austrumāzijas kontinentālā daļa jau ietilpa komunistiskajā blokā, bet iekšējā opozīcija Kongresā pieprasīja armijas demobilizāciju un neiejaukšanos vecās pasaules problēmās. Taču pretinieki nenovērtēja psiholoģisko faktoru – ASV jau tad jutās kā hegemons, un kā tiešu izaicinājumu uztvēra jebkuru mēģinājumu mainīt ietekmes sfēras. Pie tam amerikāņu psiholoģijai raksturīgais mesiānisms lika tiem uz daudziem jautājumiem raudzīties no ideoloģiskā (tā, ko viņi dēvē par “morāles vērtībām”), nevis no stratēģiskā aspekta.

Savukārt ASV krietni pārvērtēja PSRS ieinteresētību Korejā, uztverot Ziemeļkorejas gatavošanos karam kā tiešu PSRS iniciatīvu, lai izspiestu ASV no Klusā okeāna rietumdaļas. Tam par iemeslu kalpoja gan Berlīnes blokāde, gan valdības nomaiņa Čehoslovākijā, ko ASV uztvēra kā kontinentālas komunistiskās ekspansijas prelūdiju. Tā arī Korejas konflikts jau no pirmās dienas tika uztverts kā padomju/ķīniešu kopīgas stratēģijas pirmais solis komunisma ekspansijai Āzijā, un kā pretinieki tika uztvertas PSRS un Ķīna, nevis Ziemeļkoreja. Tāpēc ASV kļūdaini raudzījās uz šo konfliktu kā uz abu globālo ideoloģisko nometņu cīņu, kā uz globālu komunistu sazvērestību, ko diriģē no Maskavas, nevis kā uz divu pussalas valstiņu konfliktu. [Kisindžers, 430.-435.lpp.] Tāpēc ASV gan iejaucās Korejas pussalas konfliktā pašas gan, pretēji Maskavas plāniem, iesaistīja karā arī PSRS un Ķīnu.

1950. gada 8. aprīlī, Kim Ir Sens, Pak Hen Ens (ārlietu ministrs) un Štikovs slepeni ieradās Maskavā, lai pārliecinātu Staļinu, ka Koreju var viegli apvienot ar straujas militāras operācijas palīdzību: tikko Ziemeļkorejas bruņotie spēki pāries 38. paralēli, tur sāksies plaša tautas sacešanās pret Li Sin Mana režīmu. Taču Staļins vēl joprojām šaubījās. 14. maijā viņš nosūtīja Mao Dzedunam telegrammu, ka sakarā ar izmaiņām starptautiskajā situācijā, Maskava neiebilst pret Korejas apvienošanu, taču “jautājumu galīgi jāizlemj korejiešu un ķīniešu biedriem kopā, bet gadījumā, ja ķīniešu biedri nepiekritīs, jautājumu jāatliek uz vēlāku laiku”. [Orlovs, 125.lpp.]

20. jūnijā Štikovs atsūtīja Staļinam telegrammu: “Kim Ir Sens lika nodot: uzbrukumam un desantam nepieciešami karakuģi. Divi kuģi esot, bet ekipāžas vēl nav apmācītas. Tāpēc lūdz desmit padomju militāros padomniekus uz kuģiem.” 22. jūnijā saņemtā atbildes telegramma (parakstījis A.Gromiko) bija lakoniska: “Lūgumu noraidām. Tas dotu iemeslu [amerikāņiem] iejaukties.” [Orlovs, 126.lpp.]

Aktivizējās ar ASV. Jūnija vidū Seulā ieradās valsts departamenta padomnieks Dž. F. Dalless, kurš inspicēja Dienvidkorejas bruņotos spēkus to koncentrēšanās rajonā diezgan skeptiski raudzījās uz vietējo politiķu kareivīgajiem paziņojumiem, taču atzina, ka, ja Dienvidkorejas armijai izdosies noturēties kaut vai divas nedēļas pēc karadarbības sākšanās, “viss noritēs gludi”. [Orlovs, 125.lpp.] Ja ņem vērā, ka Japānā bija dislocēti ievērojami ASV okupācijas spēki, bet viss norādīja, ka ne PSRS, ne Ķīna netaisās tieši iejaukties Korejas jautājumā (PSRS Tālajos Austrumos bija visai minimāli militārie spēki, bet praktiski visas kaujasspējīgās Ķīnas vienības bija koncentrētas dienvidos pie Formozas, t.i. Taivanas), Dallesa secinājumiem bija pamats.

1950. gada 25. jūnijā rītā Ziemeļkorejas karaspēks pārgāja demarkācijas līniju, pāris triecienos salauza Dienvidkorejas bruņoto spēku pretestību un sāka strauji virzīties uz pussalas dienvidiem.

Tikko Ziemeļkorejas bruņotie spēki (KTA – Korejas Tautas armija) izvērsa uzbrukumu, Ki Ir Sens lūdza nosūtīt padomju militāros padomniekus tieši uz frontes daļām, ko Štikovs apsolīja nokārtot. Tomēr no Maskavas viņš saņēma guži pretēja rakstura telegrammu: “Kā redzam, Jūs izturieties galīgi aplam, apsolot korejiešiem dot padomniekus, bet nekonsultējoties ar mums. Jums jāatceras, ka esat PSRS, nevis Korejas pārstāvis! Mūsu padomnieki var atrasties tikai frontes štābā, pie tam tērptiem civilā un kā “Pravda” korespondentiem. Jūs personīgi atbildat padomju valdības priekšā, lai neviens no viņiem nekristu gūstā.” Visi padomnieki, kuri atradās tieši KTA pulkos un bataljonos, tika atsaukti. Padomju karakuģiem, kuri 26. jūnijā bija izgājuši jūrā no bāzes Dailjaņas ostā, Ķīnā, tika pavēlēts “nekavējoties atgriesties aizsardzības līnijā”. Kad 27. jūnijā Ziemeļkorejas karaspēks ieņēma Seulu, un galvenais militārais konsultants ģenerālis Vasiļjevs prasīja atļauju doties uz frontes štābu, lai palīdzētu karaspēka komandēšanā, viņam to aizliedza. [Orlovs, 126.lpp.]

Taču Maskavas centieni neizprovocēt Vašingtonu bija lieki. Kā norāda Kisindžers, ASV administrācijai raksturīgi “raudzīties uz diplomātiju un stratēģiju kā uz divām savstarpēji nesaistītām sfērām”, t.i. oficiāli paust vienu viedokli, taču reāli rīkoties citādi, neizslēdzot pat pretēju rīcību oficiāli paustajam. [Kisindžers, 432.lpp.] Principā jau no pirmās karadarbības dienas ASV flote un gaisa spēki iesaistījās Dienvidkorejas pusē (sākumā nodarbojoties ar ASV pilsoņu un Dienvidkorejas iedzīvotāju evakuāciju no piefrontes rajoniem). Trumens personīgi 27. jūnijā deva pavēli flotei un aviācijai iejaukties konfliktā, uzbrūkot Ziemeļkorejas bruņotajiem spēkiem, bet 30. jūnijā pavēlēja pārcelt uz pussalu Japānā dislocētās ASV sauszemes spēku daļas. (Interesanti, ka šāda Trumena rīcība bija klajš ASV konstitūcijas pārkāpums, jo, saskaņā ar to, ASV var iesaistīties karadarbībā ārpus Amerikas kontinenta tikai ar Kongresa sankciju. Prezidentam ir tiesības bez Kongresa sankcijas dot armijai pavēli uzsākt karadarbību tikai gadījumā, kad tieši apdraudēta ASV teritorija.)

Vienlaicīgi ASV paplašināja konflikta robežas, nosūtot savu VII floti patrulēt Ķīnas teritoriālajos ūdeņos Formozas (Taivanas) šaurumā, un iejaucoties Ķīnas pilsoņu karā gomindaniešu pusē un klaji nostājoties pret jauno Ķīnu. Tāpat strauji tika palielināta militārā palīdzība Francijai, kura Indoķīnā (Vjetnamā) apkaroja komunistiskos partizānus. Saprotams, ka pisoņu karā izpostītā, taču impēriskās ambīcijas saglabājusī Ķīna to uztvēra kā klaju agresiju un draudus savai suverenitātei. Līdz ar to Ķīna, kuras uzmanība līdz tam bija koncentrēta tikai uz valsts apvienošanu un Taivanā patvērušos separātistu apkarošanu, 30. jūnijā nosūtīja uz Korejas konflikta zonu savus militāros novērotājus, bet pierobežā koncentrēja 250 000 vīru lielu rezerves armiju (tās tehniskais nodrošinājums gan bija minimāls – praktiski tikai ar novecojušiem strēlnieku ieročiem bruņotas kājnieku daļas). Tāpat Ķīna koriģēja savu ārpolitiku, un sāka militāri atbalstīt vjetnamiešu komunistus, lai gan līdz tam, pateicoties visai senajai ķīniešu un vjetnamiešu savstarpējai etniskai nepatikai, sadarbība ķīniešu un vjetnamiešu komunistu starpā bija minimāla.

Protams, ka negaidīta trešās puses tieša militāra iejaukšanās Korejas pussalas konfliktā izsauca pārsteiguma pilnu sašutumu komunistiskajā blokā un neizpratni neitrālajās valstīs.

6. jūlijā PSRS iesniedza ASV protesta notu: “…Korejas blokāde ir jauns agresijas akts. Šī blokāde, tāpat kā visa Savienoto Valstu intervence Korejā, nav savienojama ar Apviento Nāciju principiem. Sakarā ar visu iepriekšminēto Padomju valdība uzskatīs Savienoto Valstu valdību par atbildīgu par visām šī akta sekām un zaudējumiem, ko tas nodarīs Padomju Savienības interesēm sakarā ar iepriekšpieminēto blokādi.” [“Pravda”, 1950.g. 7.jūl.] Lai padarītu savu iejaukšanos daudzmaz legālu, ASV 7. jūlijā sasauca ANO Drošības padomes sēdi, lai apspriestu Korejas jautājumu un legalizētu ASV darbību. Trumens, pamatojot ASV iesaistīšanos karadarbībā, izmantoja jau pārbaudīto Vilsona terminoloģiju, kur brīvība tiek pretstatīta diktatūrai, labais – ļaunajam utt. Tā kā PSRS pārstāvis ANO J.Maliks, atbilstoši Maskavas instrukcijām, demonstratīvi nepiedalījās Drošības padomes sēdēs (pieprasot, lai Ķīnu ANO pārstāvētu nevis pilsoņu karā sakautās gomiņdana valdības pārstāvis, bet gan jaunās ĶTR pārstāvis), un līdz ar to Maskava nevarēja izmantot savas veto tiesības. ASV radās iespēja iesniegt priekšlikumu un balsojot panākt, ka to bruņotie spēki tiek juridiski pārveidoti par “ANO spēkiem”: militārā iejaukšanās Korejas konfliktā pārtapa no vienas lielvalsts akcijas par vispasaules sabiedrības miera panākšanas misiju.

ANO rezolūciju par Ziemeļkorejas karaspēka evakuēšanu no pussalas dienviddaļas Pjenhana ignorēja, un Drošības padome oficiāli aicināja ANO dalībvalstis iejaukties. 1950. gada septembrī 16 valstis (Lielbritānija, Turcija u.c.) nosūtīja savas karaspēka daļas uz Koreju, kur tās iekļāvās ASV militārajās operācijās. Taču sabiedroto procentuālais skaits bija tik niecīgs, ka militāras nozīmes tam nebija un vēstures literatūrā pieņemts spriest tikai par “ASV karaspēku”.

Kaut arī ASV karaspēkam izdevās mazliet palēnināt Ziemeļkorejas bruņoto spēku virzīšanos uz priekšu, tā turpināja diezgan strauji uzbrukt. Dienvidkorejas daļas bija sakautas un demoralizētas, zaudējušas savas kaujasspējas, daļēji piepildījās Pjenhanas paredzējumi, ka vietējie iedzīvotāji neatbalstīs Seulas valdību un vietām pat sacelsies. Valdība bēga uz dienvidiem, kur paglābās ASV karaspēka izveidotajā nostiprinātajā placdarmā ap Pusanu dienvidaustrumu piekrastē. 1950. gada septembrī pie Pusanas-Taguskas placdarma, kur pretī 70 000 vīru lielajam Ziemeļkorejas karaspēkam bija nostiprinājušies 140 000 vīru lielie, un militārā bruņojumā daudz pārākie ASV/Dienvidkorejas bruņotie spēki, frontes līnija apstājās. Ziemeļkorejieši, pamatā bruņoti ar strēlnieku ieročiem un lauka artilēriju, nespēja pārraut ar smago bruņutehniku nostiprināto amerikāņu aizsardzības līniju.

Bez tam, Ziemeļkorejas bruņoto spēku īslaicīgos panākumos ASV bija absolūts pārākums gaisā: jau no konflikta pirmajām dienām karadarbībā piedalījās 44 V gaisa armijas eskadras (657 kaujas lidmašīnas: taktiskie bumbvedēji B-26, stratēģiskie bumbvedēji B-29, iznīcinātāji, taktiskie iznīcinātāji P-47 un P-51, reaktīvie taktiskie iznīcinātāji F-80 un F-84, kā arī izlūklidmašīnas). Jau pirmajās karadarbības nedēļās no gaisa tika sabombardēti Pjenhanas apkaimē izvietotie bāzes aerodromi, un praktiski iznīcināta visa Ziemeļkorejas aviācija (kas sastāvēja no diviem desmitiem jau novecojušiem padomju iznīcinātājiem Jak-7, La-9 un triecienlidmašīnām Il-10). Līdz ar to Ziemeļkorejas Gaisa spēki vairs sastāvēja no dažiem desmitiem zenītiekārtu, un nespēja traucēt amerikāņu kundzībai gaisā. Palikuši bez pieseguma gaisā, Ziemeļkorejas sauszemes spēki bija pilnīgi neaizsargāti pret pretinieku iznīcinātāju un bumbvedēju uzlidojumiem, kas pārvērta to fortifikācjas būves un komunikācijas lūžņu kaudzē. [Orlovs, 129.-130.lpp.] Savukārt ASV sauszemes spēki, iesprostoti šaurajā placdarmā, bija palikuši bez manevra iespējām.

00447_Korejas_kars_karte

15. septembrī izsēdinot Ziemeļkorejas armijas aizmugurē, Inčhonas (Seulas osta) apkaimē, 10. bruņutanku korpusu (50 000 vīru), Makarturs panāca lūzumu karadarbības gaitā (reizē sākās izlaušanās no Pusanas placdarma). Rezultātā frontes līnija tika pārrauta, ievērojami ziemeļkorejiešu spēki daudzviet ielenkti un, ciešot smagus zaudējumus, ar kaujām lauzās atpakaļ uz ziemeļiem. [Orlovs, 127.lpp.]

Šī uzvara ārkārtīgi ietekmēja tālāko kara gaitu. Ja ASV bija ieinteresētas apvienot konflikta militāros mērķus ar politiskajiem mērķiem, bija pienācis īstais brīdis. Bija trīs iespējas. Pirmkārt, varēja apstāties pie 38. paralēles un atjaunot pirmskara status quo (ar gandarījuma apziņu, ka Ziemeļkoreja ir pārmācīta, tās ambīcijas apslāpētas, taisnīgums atjaunots), kā tas tika formulēts ANO prasībās. Otrkārt, varēja turpināt uzbrukumu, okupēt visu Ziemeļkoreju un iekļaut to Dienvidkorejā, t.i. militārā ceļā apvienot pussalu vienā valstī ar galvaspilsētu Seulā, kā to vēlējās armija un Dienvidkorejas valdība. Treškārt, varēja iet vidusceļu starp abiem šiem variantiem: turpināt uzbrukumu, bet apstāties pussalas šaurākajā vietā, apmēram 100 km no Ķīnas robežas. Rezultātā 90% pussalas iedzīvotāju atrastos Dienvidkorejā, robeža būtu maksimāli īsa un izdevīga aizsardzībai, netiktu mests izaicinājums Ķīnai, apdraudot tās robežas, Ziemeļkoreja tiktu saglabāta kā nekaitīga pundurvalstiņa, kurai agri vai vēlu nāksies apvienoties ar pārējo pussalu.

Savienotās valstis, redzot ka Ziemeļkoreja ir militāri sakauta, bet ne PSRS, ne Ķīna tieši iejaukties nevēlas, izvēlējās otro variantu – pilnībā okupēt Ziemeļkoreju un likvidēt to kā suverēnu valsti. ANO V sesijā tika panākts akcepts pāriet 38. paralēli un virzīties tālāk uz ziemeļiem. 1. oktobrī amerikāņu daļas sasniedza šo robežu un jau pēc dažām dienām turpināja uzbrukumu.

Tā bija stratēģiska kļūda: lai cik vienaldzīgs gan Maskavai, gan Pekinai būtu Ziemeļkorejas liktenis, tās ne viena, ne otra nevarēja pieļaut tiešu sauszemes robežas saskari ar ASV bruņotajiem spēkiem. Bez tam nemaz netika ņemts vērā psiholoģiskais faktors, jeb ķīniešu “vēsturiskais” domāšanas veids. Amerikāņu karavīri virzījās tieši pa to pašu ceļu, pa kuru pirms 30 gadiem bija gājuši Japānas armija, lai iekarotu Mandžūriju… Netika ņemta vērā jau daudzus gadsimtus pastāvošā Ķīnas ārpolitikas doktrīnas tēze: “Koreja ir plakstiņš, kas sargā Ķīnas aci”. Taču, juzdamies pilnīgi situācijas noteicēji, amerikāņi ņēma vērā tikai reālo spēku samēru, nevis tādus niekus kā “mistiskā aziātu domāšana”…

28. septembrī Korejas Darba partijas politbirojs nolēma lūgt PSRS un Ķīnai tiešu militāro palīdzību. Kim Ir Sens un Pak Hen Jens sūtīja gan uz Maskavu, gan uz Pekinu lūgumu pēc palīdzības. 1. oktobra telegramma bija vēl konkrētāka: “… Ja pretinieks forsēs uzbrukuma operācijas Ziemeļkorejā, mēs vairs nespēsim paši saviem spēkiem to apturēt. … tikko pretinieks pāries 38. paralēli, mums nepieciešama tieša militāra palīdzība… Ja kādu iemeslu dēļ tas nav iespējams, tad vismaz palīdzat mums veidot Ķīnā un citās tautas demokrātijas valstīs starptautiskas brīvprātīgo daļas, lai tās militāri palīdzētu mūsu cīņā.” [Orlovs, 127.lpp.]

Gan Maskavai, gan Pekinai bija jāizlemj ko darīt. No vienas puses, no ģeopolitiskās stratēģijas viedokļa nedrīkstēja pieļaut, ka amerikāņi pilnībā okupē pussalu, iznīcina draudzīgu valsti un militāri nostiprinās uz robežas; no otras puses ne PSRS, ne Ķīna nevēlējās iesaistīties karā.

Trumens, dodot pavēli virzīties uz ziemeļiem, apgalvoja, ka: “Vienīgais mūsu mērķis, atrodoties Korejā, ir miera un neatkarības nodrošināšana. Mūsu karaspēks tur atradīsies tikai tik ilgi, cik būs nepieciešams Apvienotajām Nācijām šī mērķa īstenošanai. Mēs nevēlamies teritoriālus ieguvumus vai privilēģijas ne Korejā, ne kur citur.” [Kisindžers, 434.lpp.] Taču skaidrs, ka Mao Dzeduns, redzot ASV militāro atbalstu Taivanas seperātistiem, uztvēra šādus ASV administrācijas paziņojumus kā melīgu retoriku, kurai nav nekā kopīga ar patiesajiem mērķiem un kas domāta tikai pozitīvas sabiedriskās domas veidošanai.

Līdz tam Ķīnas valdība nepieļāva domu par tiešu konfrontāciju un militāru palīdzību Ziemeļkorejai, kaut arī ASV aktivitātes jau visai konkrēti to apdraudēja (VII flote Taivanas šaurumā; Korejas pussala, kas tradicionāli uzskatīta par Ķīnas ietekmes sfēru). Taču tagad Pekinai nācās pārskatīt savu pozīciju. Naktī no 1. uz 2. oktobri Mao Dzeduns sasauca ĶKP CK Sekretariāta sapulci, taču tā arī nespēja vienoties par iejaukšanos konfliktā. Tika nolemts nākošajā dienā sasaukt paplašināto CK Sekretariāta sapulci, ietverot arī armijas vadību (reizē tika dota pavēle ziemeļaustrumos dislocētajām karaspēka daļām būt kaujas gatavībā). 1950. gada 2. oktobra sapulcē Mao Dzeduns uzstāja par karaspēka nosūtīšanu uz Ziemeļkoreju, taču Sekretariāta vairākums viņu neatbalstīja. Tika nolemts turpināt jautājuma apspriešanu 4. oktobra paplašinātajā politbiroja sēdē (kurā Mao izdevās pārliecināt par šādas rīcības nepieciešamību lielāko politbiroja locekļu daļu, un tika nolemts pēc 15. oktobra gatavot “brīvprātīgo” vienību nosūtīšanu uz Ziemeļkoreju, “ja ASV karaspēks pāries 38. paralēli”).

2. oktobrī MaoDzeduns nosūtīja Staļinam telegrammu: “… Mēs sākotnēji plānojām nosūtīt pāris brīvprātīgo divizijas uz Ziemeļkoreju, lai palīdzētu korejiešu biedriem, kad pretinieks pāries 38. paralēli. Taču, rūpīgi apdomājot, tagad uzskatām, ka šāda rīcība var izsaukt ļoti nopietnas sekas. Pirmkārt, ar dažām divizijām ļoti grūti atrisināt Korejas jautājumu (mūsu bruņotie spēki ir ļoti slikti apbruņoti un nav nekādas pārliecības par panākumiem militārā operācijā pret amerikāņu karaspēku) un pretinieks var piespiest mūs atkāpties. Otrkārt, visticamāk, ka tas izsauks atklātu ASV un Ķīnas TR konfliktu, kā rezultātā karadarbībā var tikt iesaistīta arī PSRS, kas ievērojami paplašinās konflikta mērogus. Daudzi biedri no ĶKP CK uzskata, ka jābūt ļoti uzmanīgiem. Protams, nesūtīt karaspēku palīgā būtu ļoti slikti mūsu korejiešu biedriem, kuri šobrīd ir ļoti grūtā situācijā, un mēs par viņiem ļoti uztraucamies. Savukārt, ja mēs sūtam dažas divizijas, bet pretinieks piespiež mūs atkāpties, tad tā būs atklāta sadursme starp ASV un Ķīnu, un viss mūsu mierīgas valsts jauncelsmes plāns būs apdraudēts, bet valstī daudzi būs neapmierināti (kara cirstās brūces vēl nav sadzijušas, un mums ļoti nepieciešams miers). Tāpēc laikam labāk tagad paciesties un nogaidīt. Karaspēku nesūtīt, bet gan aktīvi gatavot mūsu spēkus izdevīgākam brīdim konfliktā ar pretinieku. Savukārt Koreja, ciešot pagaidu sakāvi, mainīs cīņas formu un pāries uz partizānu karu. Mēs sasaucam CK apspriedi, kurā piedalīsies vadošie biedri no dažādiem CK birojiem, tā kā galīgais lēmums vēl nav pieņemts. Šī ir tikai ievadtelegramma un mēs vēlamies ar Jums to visu apspriest. Ja esat ar mieru, mēs esam gatavi nekavējoties sūtīt biedrus Čžou Eņlaju un Liņ Bjao ar lidmašīnu uz Jūsu atpūtas vietu, lai apspriestu situāciju Ķīnā un Korejā.” [Voroncovs, 17.-18.lpp.]

5. oktobrī Staļins atsūtīja Mao Dzedunam telegrammu: “… ASV tikai prestiža dēļ vien var iesaistīties lielā karā; līdz ar to karā tiks iesaistīta arī Ķīna un, līdz ar to, arī PSRS, kuru ar Ķīnu saista savstarpējās palīdzības līgums. Vai no tā ir jābaidās? Manuprāt nav, jo kopā mēs būsim stiprāki, nekā ASV un Lielbritānija, bet pārējās Eiropas kapitālistiskās valstis bez Vācijas, kura šobrīd nevar palīdzēt ASV, militārā ziņā nav vērā ņemamas. Ja karš neizbēgams, tad lai tas sākas tagad, nevis pēc pāris gadiem, kad Japānas militārisms būs atjaunots kā ASV sabiedrotais. …” [Orlovs, 128.lpp.]

Tomēr beigās Pekinai nācās vienai pašai pieņemt lēmumu, jo Maskava atkal sāka svārstīties, mainīja savu nostāju jautājumā, atsakoties tieši iejaukties konfliktā. Staļins kā maksimālo palīdzību piedāvāja bruņojuma piegādes (gan par samaksu, kas lika pamatakmeni vēlākajam Ķīnas/PSRS naidīgumam), taču neiebilda pret Ķīnas līdzdalību karadarbībā (kas ekonomiski un politiski piesaistītu to, padarītu atkarīgu no PSRS). 8. oktobrī uz Čžou Eņlana jautājumu par Ķīnas objektu gaisa aizsegu, Staļins minstinoties atbildējis: “Ja Ķīnai ir grūtības, tad var taču nesūtīt karaspēku. Pat ja Ziemeļkoreja tiks zaudēta, sociālisms saglabāsies pie mums un saglabāsies Ķīnā.” Tā kā nākamajā dienā pēc “skumjās” Čžou Eņlana atgriešanās no Maskavas tika sasaukta ĶKP CK politbiroja sēde, kurā pieņēma oficiālu lēmumu: “neatkarīgi no tā, vai tiks nodrošināts padomju gaisa aizsegs vai nē, Ķīnas Tautas armija 19. oktobrī ieies Korejā”. [Voroncovs, 20.-21.lpp.] Tika nolemts, ka tiks ieņemts kalnu rajons starp Pjenhanu un Vonsanu un tad tiks gaidīts, vai amerikāņi mēģinās pārkāpt šo līniju, vai nē. [Orlovs, 128.lpp.]

Lēmums tika pieņemts par spīti “brīvprātīgo” korpusa pavēlnieka Pen Dehueja viedoklim, ka operāciju jāatliek līdz ziemai, jo ķīniešiem nebija ne aviācijas, ne artilērijas, bet amerikāņi pilnībā kontrolēja gaisa telpu. Šādu lēmumu noteica vairāki faktori: a) straujā ASV armijas virzīšanās uz ziemeļiem tieši draudēja ar tālāku uzbrukuma attīstību Ķīnas teritorijā, bez tam ASV jau parādīja sevi kā atklātu Ķīnas ienaidnieku, atklāti nostājoties pilsoņu karā sakauto gomiņdaniešu pusē; b) atšķirībā no Ziemeļkorejas Ķīnai bija konkrēts draudzības un savstarpējās palīdzības līgums (14.02.50.) ar PSRS, kas garantēja gadījumā, ja ASV iebruktu Ķīnā, jau konkrētu PSRS palīdzību, no kuras sniegšanas pēdējā nevarētu izvairīties; c) vērojot Ziemeļkorejas fantastiskos panākumus pār tehniski daudz pārāko pretinieku kara pirmajā mēnesī, varēja rasties cerība tomēr sakaut amerikāņus. Šādā gadījumā ievērojami nostiprinātos Ķīnas starptautiskā autoritāte un ietekme, tā kļūtu par dominējošo reģiona lielvalsti (bet Ķīna, vienalga kāds politisks spēks tajā pie varas, nekad nesamierinātos, ja tai šāds statuss nebūtu). Bez tam militāri panākumi mazinātu opozīcijas spēku politbirojā.

Tas viss lika Ķīnai pieņemt grūto lēmumu bez nopietna atbalsta mest izaicinājumu pasaules spēcīgākajai lielvalstij par spīti tam, ka pati Ķīna bija izpostīta 30 gadus ilgajā pilsoņu karā un 10 gadus ilgajā karā ar Japānu, tās tautsaimniecība sagrauta, armija vāji ekipēta un modernam karam neapmācīta.

PSRS tai laikā nervozi sāka pārvietot uz Tālajiem Austrumiem savas karaspēka daļas, no kurām 5 tanku korpusi tika izvietoti aizsardzības pozīcijās pie robežas ar Koreju. Uz Ķīnu tika sūtīti ešeloni ar ieročiem, jo tos Staļins bija Čžou Eņlanam apsolījis vēl 8. oktobrī (kopumā 20 diviziju apbruņošanai) bez tam uz kauju zonu tika nosūtīti vairāki simti novērotāju ar militāro padomnieku funkcijām. Taču ķīniešu lūgumu padomju aviācijai nodrošināt Ķīnas gaisa telpas drošību Staļins noraidīja, apsolot to vēlāk. [Voroncovs, 14.lpp.; Orlovs, 128.lpp.]
00447_800px-Korean_War_bombing_Wonsan 00447_Koreja_k36_03300124 00447_Koreja_k38_05101116 00447_WarKorea_B-29-korea

1950 .gada 19. oktobrī, kad amerikāņu daļas vietām jau pietuvojās Korejas/Ķīnas robežai lielgabala šāviena attālumā, pirmās ķīniešu “brīvprātīgo” daļas pārgāja robežupi Jalu (Jaluczjan’u) un izvietojās Ziemeļkorejā. 23. oktobrī amerikāņi ieņēma Pjenhanu, bet jau 25. oktobrī pāri Jalai devās viss “brīvprātīgo” korpuss un uzreiz iesaistījās karadarbībā. Nostrādāja gan pārsteiguma efekts (jo ASV līdz pēdējam brīdim neticēja, ka militāri vājā Ķīna ko tādu uzdrošināsies), gan ķīniešu kareivju entuziasms un perfekti izvēlētā taktika (ķīniešu kājnieki lieliski mācēja karot bez artilērijas un aviācijas atbalsta): pāris dienās tika salauzta amerikāņu pretestība un to vienības panikā atstājot bruņutehniku un noliktavas, atkāpās uz dienvidiem (par dienvidkorejiešu daļu kaujasspējām vispār nevarēja būt ne runas – tās labākajā gadījumā varēja veikt policejiskas funkcijas piefrontes aizmugurē).

Visai drīz gan panika tika likvidēta un frontes virzīšanās uzdienvidiem palēninājās. Ziemeļkorejiešu un ķīniešu virzīšanās uz dienvidiem tagad bija lēna un ļoti asiņaina – amerikāņi tos krietni pārspēja uguns jaudas un tehniskā nodrošinājuma ziņā, pilnībā dominēja gaisā, bombardējot un apšaudot komunikācijas un praktiski padarot neiespējamu nekādu karaspēka pārvietošanos dienas laikā. Savukārt ziemeļkorejieši/ķīnieši frontē realizēja tranšeju un tuneļu pozīciju karu (kur rotas, bataljoni un pat pulki tā ierakās zemē, ka ne aviobumbas, ne napalms tiem nekā nevarēja padarīt). 1951. gada ziemas kaujās ziemeļkorejieši kopā ar “brīvprātīgajiem” atbrīvoja Pjenhanu, atkal ieņēma Seulu, Inčhonu, Vokdžu un citas pilsētas. ASV gaisa flote regulāri bombardēja Ķīnas ziemeļaustrumu ostas, komunikācijas (taču plašāku uzbrukumu neizvērsa, neļaujot karadarbībai pārāk iziet no Korejas pussalas).

PSRS lielā slepenībā 1950. gada novembrī pārvietoja uz Ķīnu vairākas aviācijas daļas, no kurām tika izveidots atsevišķais 64. iznīcinātāju aviokorpuss, bruņots jau arī ar tā laika jaunākajiem padomju iznīcinātājiem Mig-15 un Mig-15b. Tā uzdevumos ietilpa nepieļaut amerikāņu aviācijas uzlidojumus stratēģiski svarīgajiem tiltiem pār Jalu, Suphunas HES, irigācijas dambju sistēmai, komunikācijām un aerodromiem Ziemeļkorejas teritorijā 75 km attālumā no Ķīnas robežas, Ķīnas pierobežas objektiem, kā arī ķīniešu un korejiešu pilotu apmācība. Tā kā PSRS kategoriski noliedza savu militāro vienību klātbūtni, tad lidmašīnām bija Ķīnas pazīšanās zīmes, bet pilotiem bija kategoriski aiziegts darboties virs Dzeltenās jūras un uz dienvidiem no 39. paralēles (lai, notriekšanas gadījumā, piloti nekristu gūstā un nekalpotu kā pierādījums padomju militārajai klātbūtnei). [Orlovs, 129.-133.lpp.]

Tomēr īpaši lielas nozīmes šīm aviācijas daļām nebija, jo: 1) tās skaitliski nevarēja nopietni ietekmēt militāro operāciju gaitu (200 Mig pret 1600 ASV gaisa flotes lidmašīnām); 2) to darbības zona tika direktīvi ierobežota (kā konstatēja ASV militārie speciālisti, tika aizstāvēta tikai Ziemeļkorejas gaisa telpa, bet nekad netika uzbrukts virszemes objektiem pretinieka teritorijā). 1953. gadā padomju lidotāji praktiski karā vairs nepiedalījās, jo tos itin veiksmīgi aizvietoja ķīniešu un korejiešu lidotāji. [Orlovs, 139.-145.lpp.]

Kara laime bija te vienā, te otrā karojošajā pusē, līdz šoreiz Ķīna pieļāva to pašu kļūdu, kuru iepriekšējā gada oktobrī pieļāva ASV. Ja šajā brīdī karadarbība būtu apturēta, ASV pieņemtu pamiera noteikumus, taču ziemeļnieki turpināja lauzties uz dienvidiem, līdz martā tika apturēti, bet aprīlī sākās amerikāņu pretuzbrukums. 1951. gada jūnijā frontes līnija praktiski sastinga uz 38. paralēles.

Zinot, ka rietumnieki ir pilnīgi vienaldzīgi pret pretinieka dzīvā spēka zaudējumiem, taču hipertrofēti slimīgi uztver kritušo skaitu savā pusē, Mao visai loģiski rēķinājās, ka pēc 40-50 000 vīru zaudēšanas ASV nemaz vairs tik ļoti netieksies karu turpināt līdz totālai uzvarai (tomēr 1951. gada martā viņam nācās šo prognozējamo skaitli palielināt līdz 100 000). [Orlovs, 129.lpp.] Pavasara kampaņas neveiksmes viņu pāriecināja, ka laikam gan pilnīga uzvara nebūs iespējama, un jau 26. maijā viņš pirmo reizi izteicās par iespējamo pamieru.

31. maijā Mao Dzeduns politbiroja sēdē ierosināja pārvērtēt situāciju. [Orlovs, 129.lpp.] 3. jūnijā šajā jautājumā notika pārrunas starp Kim Ir Senu, Mao un Čžou Eņlanu, bet jūnija vidū sākās PSRS un Ķīnas sarunas. Atšķirībā no kara sākuma posma, šoreiz Staļins neatbalstīja pamiera ideju un bija par karadarbības turpināšanu (viņš neslēpa savu prieku, ka ASV ir iestigušas ilgstošā pozīciju karā, kurā PSRS tieši nav iesaistīta un zaudējumus necieš), kas izraisīja neapmierinātību Ziemeļkorejas un Ķīnas valdībās. Tikai pēc Staļina nāves PSRS strauji mainīja savu attieksmi pret Korejas konfliktu un 1953. gada 19. martā PSRS Ministru padome bez ierunām atbalstīja ideju par pamieru – diplomātiskajās pārrunās bija iespēja gūt lielākus panākumus, nekā kaujas laukā… [Torkunovs, 272.-275.lpp.] 23. jūnijā padomju pārstāvis ANO Maliks oficiāli izvirzīja priekšlikumu noteikt pamieru un sākt sarunas.

Savienoto Valstu pozīcijas definīcija šajā karā bija ļoti neskaidra un mainījās atkarībā no panākumiem frontē. Atkarībā no tiem Trumens vai nu apgalvoja, ka mērķis ir “agresijas apturēšana”, “Korejas apvienošana”, “ANO spēku drošības nodrošināšana”, “karadarbības zonas lokalizācija”, “pamiera nodrošināšana uz 38. paralēles” utt. Ja 1950. gada jūlijā ASV “deva pretsparu agresijai”, tad pēc veiksmīgā Inčhonas desanta un Ziemeļkorejas karaspēka sakāves jau “apvienoja Koreju”. Visi oficiālie ASV paziņojumi bija klasiski, neko neizsakoši izteicieni no sakramentālā politiskās leksikas krājuma par “labo gribu”, “tiekšanos uz mieru”, “nāciju tiesībām uz brīvu izvēli” utt., kas varbūt iedarbojās uz vidusmēra Rietumu avīžu lasītāju, taču politiķu aprindās izraisīja tikai žāvas. Ziemeļkorejas armija bija izspiesta no Dienvidkorejas, bet karš turpinājās.

Mērķu nekonkrētība un dzīvā spēka zaudējumi karam ieilgstot, mazināja arī ASV sabiedroto entuziasmu (vienīgi Japāna no sirds bija ieinteresēta kara turpinājumā jo, pateicoties tam, tās ekonomikā un infrastruktūrā tika iepludinātas ievērojamas investīcijas). Visai konkrēti par to izteicās oficiālais Lielbritānijas pārstāvis brigādes komandieris A. Fergusons: “Daudzi britu un amerikāņu virsnieki un dažāda ranga militārpersonas uzdod jautājumus: Kad beigsies karš Korejā?, Kad ANO spēkus izvedīs no Korejas?, Kādēļ mēs vispār esam Korejā? Šādi jautājumi liek man domāt, ka kamēr britu un amerikāņu spēkiem Korejā nebūs izvirzīts kāds konkrēts mērķis, ko sasniegt, uz ko koncentrēties, frontes pavēlniekam būs ļoti grūti uzturēt kareivjos cīņassparu…” [Kisindžers, 441.lpp.]

Taču, par spīti deklaratīvajiem paziņojumiem, arī ASV nesaskatīja šai karā nekādu pozitīvu perspektīvu. Jau 1951. gada aprīlī, par spīti veiksmēm frontē, Trumens izteicās daudz piesardzīgāk: “Reālu mieru var panākt tikai situācijas noregulēšanas ceļā, pamatojoties uz sekojošiem faktoriem. Pirmkārt, ir jāpārtrauc karadarbību. Otrkārt, ir jādara visu, lai nepieļautu karadarbības atsākšanos.” Korejas apvienošana, ko vēl pirms pusgada ASV centās panākt ar ieroču spēku, tika atlikta uz nenoteiktu nākotni: “Noregulēšana … ļautu pavērt nākotnē ceļu uz Korejas apvienošanu un ārvalstu karaspēka izvešanu.” [Kisindžers, 437.lpp.] Padomju piedāvājums būt starpniekiem pamiera sarunās Vašingtonā tika uztverts pozitīvi.

Tūdaļ pat tika pārtrauktas kaujas operācijas un visā frontes līnijā iestājās relatīvs klusums. To uzreiz izmantoja ziemeļnieki, ierokoties zemē un izveidojot kalnainajā apvidū absolūti nepieejamu aizsardzības līniju, kas atņēma amerikāņiem iespēju nākotnē draudēt ar karadarbības atjaunošanu. Paralēli sarunām politiķu līmenī, Korejā turpinājās lēns, mokošs pozīciju karš, kurš, kā izsakās Kisindžers, beidzās tikai tāpēc, ka savas galējās robežas sasniedza Ķīnas fiziskās un ASV psiholoģiskās izturības iespējas. Savienoto Valstu armijas dzīvā spēka zaudējumi pārsniedza iepriekšējā aktīvajā karadarbībā ciestos zaudējumus. [Kisindžers, 440.lpp.]

Korejas pussala bija izpostīta, 200 000 korejiešu gājuši bojā, 5 000 000 palikuši bez pajumtes. Tikai 1953. gada jūlijā tika noslēgts pamiers starp trim karojošajām pusēm (miera līguma nav vēl šodien). [Kornvels, 509.lpp.]

Vislielāko stratēģisko zaudējumu piedzīvoja PSRS, kura pēc Vašingtonas domām bija organizējusi visu šo pasākumu. Konflikts kļuva par vienu no “aukstā kara” padziļinošiem faktoriem. PSRS nonāca zināmā starptautiskā izolācijā, no kuras tā bija izkļuvusi pēc uzvaras pār Vāciju. Savukārt PSRS atteikšanās tieši piedalīties konfliktā, atstājot reālo karadarbību Ķīnas un Ziemeļkorejas ziņā (un pieprasot naudu par stratēģisko materiāļu piegādi), krietni atvēsināja tās attiecības ar Ķīnu – Pekina saprata, ka nevar paļauties uz savu ziemeļu kaimiņu, un pārorientējās uz neatkarīgu politiku. Bez tam tagad nācās uz ilgu laiku samierināties ar ASV militāro klātbūtni Tālajo Austrumu stratēģiskajos punktos un sliktām attiecībām praktiski ar visām šī reģiona valstīm.

Ķīnai Korejas kara mācība bija sāpīgāka. Tā reāli izbaudīja, ko nozīmē praktiska konfrontācija ar ASV militāro spēku – pēc tam visu aukstā kara laiku nenotika nevienas Ķīnas/ASV sadursmes (kaut arī iemeslu netrūka). Tā zaudēja savu gadsimtiem ilgo ietekmi Korejas pussalā; zaudēja iespēju pabeigt pilsoņu karu, atgūstot pēdējo savu provinci – Taivanu. ĶTR nokļuva starptautiskā izolācijā, desmitiem valstu atteicās to atzīt de iure un uzņemt ANO. Gar visu Ķīnas robežu tika izvietotas ASV kara bāzes. Ķīnai nekas cits neatlika kā, par spīti nepatikai, kļūt uz laiku par PSRS satelītu, samierināties ar “jaunākā brāļa” lomu. No otras puses, Ķīnai izdevās, pateicoties militāru un diplomātisku manevru kombinācijām, panākt karadarbībā pauzi, nostiprināties un noturēties nesakautai. Tas nenoliedzami cēla Ķīnas kā reģionālas lielvalsts prestižu un ļāva tikt galā ar iekšējo opozīciju.

Savienotās Valstis, kā vienmēr, izrādījās ieguvējas (ja nerēķina 150 000 karā cietušās militārpersonas). ASV nostiprinājās kā vispāratzīts Rietumu puslodes līderis, “kolektīvās drošības” vārdā apvienojot savā aizbildniecībās tās valstis, kuras nebija tiešā PSRS ietekmes sfērā. Savienotajām Valstīm izdevās apvienot ap sevi visas vērā ņemamās valstis, kuras atradās otrā pusē pēc 2. Pasaules kara izveidotajai demarkācijas līnijai. Eiropā izzuda PSRS armijas priekšā esošais militārais vakuums: tika izveidots NATO bloks, kurā pilnībās dominēja ASV. Perspektīvā jau bija Vācijas apbruņošana un nostāšanās pret PSRS Ziemeļatlantijas alianses pusē. Tālajos Austrumos pie tās robežām parādījās totāli militarizētas zonas: Dienvidkoreja, kas būtībā kļuva par vienu lielu ASV kara bāzi, Taivana un Japāna, ko Pentagonā vēlāk dēvēja par “mūsu nenogremdējamiem aviobāzes kuģiem”.

Pateicoties cītīgi propogandētajiem komunisma ekspansijas draudiem un Korejas karam kā uzskatāmam piemēram, izdevās apvienot savā ietekmē Eiropu un gan militāri, gan ekonomiski dominēt pārējā pasaulē. Militāri tika izveidota jauna taktika lokālu militāru konfliktu risināšanai. ASV militārais potenciāls trīskāršojās. Savukārt par ASV ieguvumu no ģeopolitikas viedokļa perfekti izsakās Zbigņevs Bžezinskis: “Dienvidkoreja – Tālo austrumu ģeopolitiskais centrs. Tās ciešā piesaiste ASV ļauj Savienotajām valstīm kalpot par vairogu Japānai un neļaut pēdējai pārtapt par neatkarīgu un militāri spēcīgu lielvalsti bez nospiedošas ASV klātbūtnes pašā Japānā. Jebkuras būtiskas izmaiņas Dienvidkorejas statusā, saistībā ar apvienošanos vai pāriešanu pieaugošajā Ķīnas ietekmes sfērā, pašos pamatos mainītu ASV lomu Tālajos Austrumos, tādā veidā mainot arī Japānas lomu.” [Bžezinskis, 63.lpp.]

Izmantotā literatūra:
– R.D.Kornvels, Pasaules vēsture divdesmitajā gadsimtā. Rīga, 1996.
– Bžezinskiy Z., Veļikaja šahmatnaja doska. Moskva, 1999. (Z. Brzezinski. The Grand Chessboard. American Primacy and Its Geostrategic Imperatives.)
– Voroncov A.V., Kak prinimalosj rešeņije o vvode “kitayskih dobrovoļcev” v Koreju v 1950. g. // Novaja i noveišaja istorija, Nr2, 1998.
– G.Kisindžer, Diplomatija. Moskva, 1997. (Henry Kissinger. Diplomacy.)
– Noveišaja iztorija, podrobnostji 1945-1990. Moskva, 2000.
– Orlov A.S. Sovetskaja aviacija v Koreyskoy voyne 1950-1953. // Novaja i noveišaja istorija, Nr4, 1998.
– Torkunov A.V., Zagadočnaja voina: Koreyskiy konflikt 1950-1953. Moskva, 2000.

Artis Buks, Mg.hist
/2004/

Avots:
http://buksartis.lv/pic/vesture/koreja.htm

Informācijas aģentūra
/06.03.2015/

Publicēts iekš Kat.: Vēsture, Reģ.: Āzija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

ASV neatkarības deklarācija: sabiedrībai ir tiesības un pienākums likvidēt netaisnīgas valdības

00448_independence_declarationSabiedrībai ir tiesības un pienākums likvidēt netaisnīgas valdības. Tā ir teikts ASV dibināšanas pamatdokumentā (Neatkarības deklarācijā; 1776.g.) un to vajadzētu ielāgot visu kolonizēto, izpostīto un netaisnīgi pārvaldīto valstu iedzīvotājiem. Arī latviešiem, kuru sabiedrību  amerikāņu un eiropiešu ieceltie nodevēji, ierāvēji un maitas ir apkrāpuši, izvarojuši, izlaupījuši (visa nauda atrodas ASV un Britu specdienestu kontrolētajos ofšoros), samaitājuši, noveduši līdz iznīcībai un turpina to darīt.

ASV Neatkarības deklarācijā ir teikts: “Mēs par acīmredzamām uzskatām sekojošas patiesības: visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi un visi viņi no Radītāja puses ir nodrošināti ar neatņemamām tiesībām, pie kā pieder: dzīvība, brīvība un tiekšanās pēc laimes. Lai nodrošinātu šīs tiesības, cilvēku vidū ir radītas valdības, kuras aizņemas savu taisnīgo varu ar padoto piekrišanu. Savukārt, ja kāda valdība kļūst kaitīga šo mērķu sasniegšanai, tad tautai ir tiesības mainīt kārtību vai iznīcināt šādu valdību, lai dibinātu jaunu, kura balstās uz principiem un tādu varas organizāciju, kas, pēc konkrētās tautas domām, visvairāk veicina drošību un laimi. Protams, piesardzība iesaka nemainīt valdības, kuras eksistē ilgi, dēļ mazsvarīgiem vai pārejošiem iemesliem. Un mēs patiešām praksē redzam, ka cilvēki līdz pēdējam ir gatavi paciest ļaunumu, nekā atjaunot savas tiesības, atceļot valdības, pie kurām viņi ir pieraduši. Bet, kad virkne ļaunprātību un uzurpāciju, kam nemainīgi ir viens un tas pats mērķis, atklāj nodomu nodot tautu neierobežota despotisma varā, tad tautai ne tikai ir tiesības, bet pat pienākums gāzt tādu valdību un nākotnē nodot savu drošību citu gādībā.”

Ja 18.gadsimta beigās šie vārdi no amerikāņu puses nebija pilnībā tukša skaņa, tad pēcāk šāda veida retorika kļuva par liekulīgu neliešu manipulācijas līdzekli, ar ko laupītājs, ļaundaris un agresors muļķu, nezinātāju, naivuļu un nespēcīgo acīs sevi pozicionēja kā taisnīgu un godājamu brīvības cīnītāju un atbalstītāju. Amerikāņi no vienas puses pilnā mērā izmantoja (un izmanto joprojām) šādu retoriku, lai vērstos pret sev neizdevīgām tautām, valstīm, cilvēkiem, bet no otras puses paši visnežēlīgākā kārtā izturas pret saviem pretiniekiem (Drēzdenes bombardēšana, atombumbas Japānai , reāli plāni dot kodoltriecienus pa PSRS (tai skaitā arī Latviju), kurai vēl nebija autombumbu, necilvēcības Korejā un Vjetnamā un daudzi citi gadījumi), paši ciniski izmanto un ekspluatē savas satelītvalstis, kurās valda proamerikāniski un amerikāņu specstruktūru balstīti režīmi (un bieži vien arī okupācijas karaspēka kā tas ir Vācijā, Japānā, Itālijā un daudzās citās valstīs) un paši nežēlīgi apspiež sacelšanās, kā tas nesen notika pašā ASV (Fergusona), kurā notika masveida protesti pret regulāru policistu patvaļu, nošaujot neapbruņotus pusaudžus.

Pēdējais ASV agresijas, netaisnības un liekulības piemērs ir notikumi Ukrainā, kur no vienas puses ASV organizēja un atbalstīja bruņotu valsts apvērsumu (uzstājīgi pieprasot tobrīdējam Ukrainas prezidentam nepielietot varu kārtības ievešanai), ļaujot nākt pie varas nacistiem un pieverot acis uz to veiktajām plašajām un nežēlīgajām represijām pret neapmierinātajiem, bet no otras puses pret tiem, kuri sacēlās gan pret šo apvērsumu, gan pret ukraiņu nacistu zvērībām, tika (un tiek) pielietots brutāls un nežēlīgs spēks, sākot no nomocītajiem un dzīvi sadedzinātajiem Odesā, līdz pat civiliedzīvotāju un civilobjektu regulārām apšaudēm ar smago artilēriju Donbasā. Savukārt bruņotās sacelšanās dalībnieki pret vardarbīgo varas maiņu un  nacistu zvērībām, kā arī to atbalstītāji, tiek saukti par teroristiem, lai gan ir milzu starpība starp bruņotu sacelšanos un terorismu, kas ir neapbruņotu cilvēku nogalināšana vai sagrābšana par ķīlniekiem. Ukrainas konfliktā tieši ukraiņu nacisti pietiekami plaši izmanto teroristiskas metodes.

No šādas nelietīgas un melīgas liekulības normālam cilvēkam vajadzētu palikt neomulīgi un tam vajadzētu novērsties no tāda zemiska agresora un tā līdzskrējējiem. Bet īpaši pretīgi izskatās, kad austrumukraiņu brīvības cīņas nosoda tie, kuri paši piedalījās “barikādēs” un atbalstīja Latvijas PSR separātismu, un jo īpaši, ja netiek līdzvērtīgi nosodītas atsevišķu Eiropas zemju (Basku, Katalonijas, Skotijas) separātiskās tendences. Iespējams Latvija ir kritusi tik zemu tieši tāpēc, ka tajā ir pārāk maz cilvēku, kas spēj to saskatīt un ir pārāk daudz neliešu un maitu (kam komplektā nāk vispretīgākās izvirtības), kuriem uz to ir nospļauties un kuri sava personiskā izdevīguma dēļ ir gatavi atbalstīt pilnīgi jebko, tai skaitā arī šāda veida nelietības un neloģismus. Ja tā, tad amerikāņi un viņu ES – Skandināvu vagari var būt mierīgi – šādu pagrimušu ļautiņu zemē neviens nespēs sacelties pat spēcīgas un nežēlīgas diktatūras apstākļos.

Avots:
http://www.vostlit.info/Texts/Dokumenty/S.America/XVIII/1760-1780/Deklac_nezavisim/text.phtml?id=4684

Informācijas aģentūra
/06.03.2015/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

ASV nedrīkst uzticēt starptautiskas funkcijas

00443_ASV_konstitucijaASV – egoistu valsts, kuras egoisms ir skaidri definēts tās konstitūcijā. ASV konstitūcijas preambulā stāv rakstīts: “Mēs, Savienoto Valstu tauta, lai pilnveidotu Savienību, nodibinātu taisnīgumu, nodrošinātu iekšējo mieru, organizētu kopīgu aizsardzību, celtu vispārējo dzīves līmeni un nodrošinātu sev un saviem pēctečiem brīvības laimi, nodibinām un ieviešam šo Konstitūciju Amerikas Savienotajām Valstīm.”

Šim egoisma principam ASV pārstāvji arī konsekventi seko, tai skaitā, kad liekulīgi runā par citu brīvību un labklājību. Gan izejot no ASV konstitūcijas, gan no pašu amerikāņu domāšanas veida, viņus interesē tikai un vienīgi pašu labklājība, tāpēc nekādas starptautiskas funkcijas un misijas amerikāņiem principiāli uzticēt nedrīkst, jo tie to savtīgi izmantos, kas vēstures gaitā ir apstipinājies nepārtraukti un turpina apstiprināties joprojām.

Galvenais mūsdienu ASV egoisms izpaužas apzinātā haosa, nekārtību un karu radīšana visā pasaule (tai skaitā Eiropā un tai skaitā Latvijā), lai uz tā rēķina nodrošinātu pārtikušu dzīvi pašā ASV.

Avots:
https://www.vestnesis.lv/index.php?menu=doc&id=44261

Informācijas aģentūra
/06.03.2015/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Ķīniešu uzvedības pamatprincipi

00440_Eight_Honors_and_Eight_Shames_sign

Ķīna ir pozitīvā nozīmē ideoloģizēta valsts un tāpēc tā arī spēj gūt panākumus (atšķirībā no degradētajiem, amorālajiem un nu jau arvien impotentākajiem Rietumiem, tai skaitā Latvijas). Zemāk 8 Ķīnas pilsoņa uzvedības pamatprincipi (baušļi, uzvedības kodekss, izstrādāts 2006.gadā), kas tiek mācīti katram ķīnietim, un no kā varētu pamācīties vēl līdz galam veselo saprātu un sirdsapziņu nepazaudējušie eiropieši.

1. Mīli Dzimteni, nekaitē tai.
2. Kalpo tautai, nenodod to.
3. Seko zinātnei, neesi nezinošs.
4. Esi čakls, neslinko.
5. Esi atsaucīgs, palīdzi katram un neiedzīvojies uz citu rēķina.
6. Esi godīgs un neupurē savus principus iedzīvošanās vārdā.
7. Esi disciplinēts un likumpaklausīgs, nesamierinies ar haosu un patvaļu.
8. Dzīvo vienkārši un pieticīgi, strādā cītīgi un neiegrimsti greznībā un baudkārē.

Hu Dziņtao

Hu Dziņtao

Autors: Hu Dziņtao, dzimis 1942.gadā, Ķīnas komunistiskās partijas ģenerālsekretārs (valsts augstākā amatpersona) 2002.-2012.gadā, pirms tam – Augstākās partijas skolas rektors.

 

 

 

Informācijas aģentūra
/12.02.2015/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Ķīna, Veids: Oriģinālziņa | 1 komentārs

Ķīnas ekonomiskā brīnuma iemesli

00442_China-Economic-GrowthĶīna jau ir kļuvusi par pasaules lielāko ekonomiku ar 17,5 triljoniem dolāru 2014.gadā (ASV – 17,48) un turpina attīstīties. Ja ASV un visa Rietumu pasaule degradē un to jau tuvākajā laikā sagaida kārtējā smagā ekonomiskā krīze, tad Ķīnu tas neskars, jo tā jau tagad, gaidot tuvojošos krīzi, ir sagatavojusi nopietnus iekšējā pieprasījuma stimulēšanas un infrastruktūras izbūves projektus. Jāatgādina, ka līdz komunistiskās partijas nākšanai pie varas Ķīna bija totāli izvarota un izlaupīta neiedomājamos apmēros. Tolaik Ķīnā nekaunīgi un nežēlīgi saimniekoja imperiālistiskās lielvalstis (Japāna, ASV, Lielbritānija, Francija) un Ķīnas teritorijas tika izdāļātas pa labi un pa kreisi. Ķīnas komunistiskā partija izbeidza juku laikus un uzsāka Ķīnas atjaunošanas un nostiprināšanas politiku, ko turpina realizē joprojām. Zemāk III starptautiskajā zinātniski-tehniskajā konferencē “Dižie ekonomisti un reformas” (Krievija) uzskaitītie Ķīnas ekonomiskā brīnuma iemesli.

1. Reformu politika. 1978.gadā Ķīnas komunistiskā partija Den Sjao Pina (1904-1997) vadībā uzsāka politekonomiskās reformas, samaziniet valdības lomu daļas ekonomikas vadībā, dodot lielākas pilnvaras uzņēmumu vadītājiem un palielinot privātā sektora lomu. Tai pat laikā sociālistiskā sistēma tika saglabāta (arī plānveida ekonomika un valsts kā vienīgais zemes īpašnieks, kas izslēdz jebkādas sepkulācijas ar zemi un ievērojami samazina izmaksas), līdzīgi kā komunistiskās partijas vadošā loma.

2. Liels daudzums lēta darbaspēka. Ķīnas lauki bija un paliek galvenais lēta darbaspēka avots.

3. Pazemināts nacionālās valūtas (juaņa) kurss. Līdz 1974.gadam juaņa vērtība pret citām valūtām tika noteikta caur britu sterliņmārciņu, kā arī caur Honkongas dolāru. Kopās 1974.gada augusta tika ieviesta ikdienas juaņa vērtības noteikšana pret dolāru un citām valūtām, izmantojot t.s. “valūtas grozu”. 1994.gadā Ķīna iekonservēja juaņa kursu 8,27 juaņu par dolāru līmenī. Rietumvalstis nepārtraukti apsūdz Ķīnu, ka tā mākslīgi samazina juaņa kursu caur uzkrātajām valūtas rezervēm, tādējādi stimulējot eksporta pieaugumu un radot savām precēm priekšrocības konkurences cīņā.

4. Tehnoloģijas apmaiņā pret tirgu. 1990-o gadu sākumā Ķīnas varasiestādes pasludināja “tehnoloģijas apmaiņā pret tirgu” politiku, kuras būtība bija piešķirt transnacionālām kompānijām daļu no Ķīnas tirgus apmaiņā pret to tehnoloģijām. Daudzas starptautiskās koorporācijas izmantoja šo iespēju un pārcēla savas ražotnes uz Ķīnu. Tagad tie laiki jau ir pagātnē, kad Ķīna asociējās tikai ar lētu darbaspēku. Pašreiz Ķīnā funkcionē 53 jaunāko augsto tehnoloģiju zonas un vairāk kā 70 zinātniski-tehniskie centri.

5. Stabila politiskā sistēma. Ķīnā jau vairākas desmitgades ir stabila politiskā iekārta, kurā regulāri mainoties vadībai (ik pēc 10 gadiem), tiek saglabāta politiskā pēctecība. Šo tendenci Ķīna plāno saglabāt arī turpmāk, veicot reformas tādā veidā, lai nepieļautu jukas, haosu un valsts destabilizāciju. XVIII Ķīnas komunistiskās partijas kongresā 2012.gadā notika pēdējā “varas maiņa” un par Ķīnas vadītāju kļuva Si Dziņpins (1953). Tajā atkārtoti tika uzsvērta nepieciešamība saglabāt komunistiskos ideālus un pieturēties pie pirmā komunistiskās Ķīnas vadītāja Mao Dzeduna (1893-1976) teorētiskā mantojuma. Kongresā vēlreiz tika apliecināta apņēmība radīt sociālismu ar ķīniešu specifiku – veicot reformas, realizējot atvērtības principu, nodrošinot sociālo taisnīgumu, vispārēju labklājību un sociālo harmoniju.

6. Pakāpeniskuma principa ievērošana reformās. Nekas netiek darīts neapdomāti, steigā, fiksi fiksi, lai izpatiktu ārzemju konsultantiem (kā tas plaši notiek tādās banānu republikās kā Latvija). Reformas tiek rūpīgi pārdomātas un ieviestas lēni un pakāpeniski, tāpēc netiek pieļautas kļūdas un tām ir pozitīvs rezultāts.

7. Eksportorientētas rūpniecības politika. Straujš eksporta pieaugums ir viens no galvenajiem Ķīnas ekonomikas izaugsmes faktoriem.

8. Ķīna kā valsts – civilizācija. Ķīna ir ne tikai vienkārši nacionāla valsts, bet gan civilizācija ar savu savdabīgo kultūru, mentalitāti, vēsturi, pasaules redzējumu, kas tur visus ķīniešus kopā, apvieno tos, lai kur tie arī neatrastos, un ko Ķīnas varasiestādes izmanto savu mērķu sasniegšanai.

Visbeidzot zīmīgs pašreizējā Ķīnas vadītāja Si Dziņpina publisks izteikums: “Ķīna ne tikai attīstīsies pati, bet arī nesīs atbildību par visas pasaules attīstību un dos savu ieguldījumu tajā.” Šie vārdi, kas tiek pastiprināti ar reālu rīcību, ir tiešs un atklāts izaicinājums degradētajiem un amorālajiem Rietumiem (ar ASV priekšgalā un ar homoseksuālistu – pedofīlu aprindām kā vienu no galvenajiem valdošajiem spēkiem), kuri pasauli ir noveduši līdz kliņķim un turpina vest to arvien lielākā strupceļā.

Informācijas aģentūra
/12.02.2015/

Publicēts iekš Kat.: Ekonomika, Reģ.: Ķīna, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 4 komentāri

Par homoseksuālismu bioloģijas doktora skatījumā

Jēkabs Raipulis

Jēkabs Raipulis

Mēs lasām aizkustinošus rakstus un klausāmies raidījumus par to, kā tiekot diskriminēti cilvēki ar homoseksuālu uzvedību Latvijā, kurā esot izteiktākā homofobija pasaulē. Kāds homoseksuālisma aktīvists patētiski izsaucas: “Mēs iebrienam reakcionāros, autoritārisma dubļos, ja neļaujam visām minoritātēm vienādas tiesības!” Es mēģinu saprast, ar ko šī minoritāte ir tik īpaša un ar ko tā atšķiras no citām cilvēku īpatnībām, ka tā jāizceļ un sevišķi jāciena. Savukārt, ja kāds izsaka vēlmi, lai homoseksuālistu praids netiktu rīkots Rīgas centrā, viņš kļūst par progresa nīdēju, atpakaļrāpuli, homofobu. Ja jums ir kādas citas domas par homoseksuālisma vietu sabiedrībā, kas atšķiras no pašu homoseksuālistu sludinātā, jūs tiekat pasludināts par cilvēktiesību ierobežotāju.

Saceltais troksnis par seksuālo minoritāšu tiesību ierobežošanu nekādā gadījumā neveicina to saprātīgu risināšanu, par ko šķietami iestājas homoseksuālisma ideologi. Ja ik brīdi mēģina iestāstīt, cik homoseksuālisms ir cildena un slavējama īpašība, turklāt cenšas to pamatot ar nepatiesu informāciju, tad tas izraisa pamatotu nepatiku. Protams, nevienu nevajag diskriminēt, nevajag darīt pāri. Taču neizpratni rada vēlme šo novirzi uzdot par kaut ko sevišķu, kas prasa īpašu attieksmi, turklāt cenšoties pierādīt, ka tā ir dabiska un sabiedrībai derīga. Bet tagad neliela apgalvojumu analīze, ar kuriem homoseksuālisma aktīvisti pamato cīņu par “savām tiesībām”.

1. “Homoseksuālisms ir bieži sastopama parādība.” Populārās publikācijās tiek apgalvots, ka ikkatrā sabiedrībā un arī laikmetā ir 8–12 % homoseksuāli orientētu cilvēku, bet konkrēti Latvijā to esot 200 000 (kaut ko apgalvot par Latviju gan nav nekāda pamata, jo nav veikti pētījumi). Savukārt pētījumi ASV ir sekojoši: 12 lielākajās pilsētās sevi par homoseksuāliem vai biseksuāliem uzskata ap 9 % cilvēku, 88 pēc lieluma nākamajās pilsētās – 4,2 %, nelielās pilsētiņās ap 2 %, laukos – zem 1 %. Šie skaitļi nepārprotami rāda, ka homoseksuālisma izplatībā svarīga ir attieksme pret to. ASV laukos un mazās pilsētiņās šī uzvedība netiek īpaši atbalstīta un akceptēta, tāpēc šeit par homoseksuāļiem acīmredzot kļūst tikai tie, kuriem uz to ir bioloģiski nosacīta ievirze. Apkopojot vairāku valstu pētījumu rezultātus, kļūst redzams, ka lielais homoseksuāli orientēto procents rodas no tā, ka samērā daudzi pusaudža gados vai arī vēlāk ir izmēģinājuši homoseksuālos sakarus, tomēr NAV pie tiem palikuši. Tādu, kuriem šī sliecība ir stabila, nav vairāk par 1–2 %. Piemēram, Anglijā tikai homoseksuāls dzīvesveids ir 1 % geju, 0,3 % lesbiešu, Somijā – 0,9 % geju, 0,5 % lesbiešu, arī Francijā un ASV šie skaitļi ir līdzīgi.

2. “Homoseksuālisms ir ģenētiski noteikts, tātad negrozāms “kā acu krāsa”.” No ģenētiskā viedokļa šāds apgalvojums nav ne ar ko pamatots. Tas izriet no pašu homoseksuālisma adeptu cita apgalvojuma, ka homoseksuālā orientācija ir nepārtraukta pāreju rinda no izteikta homoseksuālisma caur biseksuālismu līdz izteiktam heteroseksuālismam. Šis pēdējais apgalvojums ir tuvs patiesībai un atbilst poligēni noteiktas pazīmes ģenētiskajai determinācijai ar multifaktoriālu izpausmi, t. i., vismaz daļai tās formu svarīgi ir sociālās vides apstākļi, kas nosaka, vai tā izpaudīsies vai ne, daļai – tikai sociālā vide. Arī tas fakts, ka ar gadiem cilvēku daudzums, kas sevi atzīst par homoseksuāli orientētiem, samazinās, liecina, ka šī īpašība nemaz nav tik negrozāma. Piemēram, 1996. gadā Sanktpēterburgā veiktajā pētījumā konstatēts, ka vecumā no 18 līdz 34 gadiem sevi par gejiem atzīst 2,7 % vīriešu, vecumā no 35 līdz 55 gadiem – 0,6 %, vecumā no 55 līdz 74 – 1,3 %. Faktiski, tikai ap 1 % cilvēku ir ar iedzimstošu vai ar embrionālajā attīstībā iegūtu bioloģisku homoseksuālo orientāciju. Līdzīgi kā citas poligēni iedzimstošas novirzes. Pārējie homoseksuālās uzvedības gadījumi ir sociālās vides ietekmē radušies.

Homoseksuālās orientācijas rašanās cēloņi ir dažādi – kā tas ir ar vairākām bioloģiski sociālajām negācijām – alkoholismu, zagšanu u. c. Kā daudzām sarežģītām cilvēka pazīmēm, īpaši saistītām ar psihi, ir dabisks noviržu procents, kas noteikts ar ģenētiskajām dzimuma veidošanās kļūdām. Par to liecina atsevišķu identisko dvīņu pāru vienādā homoseksuālā orientācija. Nākamais noviržu rašanās periods ir embrioģenēze, kad veidojas dzimumorgāni un dzimumhormoni, kuri iedarbojoties uz smadzeņu attīstību tās maskulinizē (vīrišķo) vai feminizē (sievišķo). Šajā laikā arī citi faktori var ietekmēt smadzeņu maskulinizāciju vai feminizāciju.Pētījumos konstatēts, ka grūtniecēm, kuras, iznēsājot bērnu, lietojušas fenibarbitālus, biežāk nekā tām, kuras tos nav lietojušas, bērni ir ar homoseksuālu vai transseksuālu orientāciju. Nākamais normālu dzimuorientāciju izmainošais apstāklis ir bērnu seksuālā izmantošana. Vēl nākamais – sociālā vide un sabiedrības vai atsevišķu sabiedrības grupu attieksme pret homoseksuālo uzvedību.

3. “Homoseksuālisms ir seksuālās uzvedības normas viena no formām.” To itin kā apstiprinot jau iepriekš minētā sakarība, ka ir nepārtrauktas pārejas no izteikta homoseksuālisma līdz heteroseksuālismam. Taču līdzīgu sakarību mēs redzam vairākām ģenētiski noteiktām īpašībām un smagām novirzēm. Piemēram, šizofrēnijai arī ir dažāda smaguma formas no nepieciešamības atrasties psihiatriskajā slimnīcā līdz vieglām formām, kas ļauj dzīvot vairāk vai mazāk normālu dzīvi. Neviens šizofrēniju nesauc par normu.

Līdzīgi ir ar homoseksuālismu. Tā kā 1973. gadā ASV psihiatru asociācija (ar nelielu balsu vairākumu) nobalsoja, ka homoseksuālisms nav psihiska novirze, to izslēdza no slimību skaita. Homoseksuālisma aizstāvji uz šī pamata apgalvo, ka viņu uzvedība ir normāla.Taču runa nav par kaut kādu abstraktu absolūto normu. Homoseksuālisma gadījumā runa ir par normu attiecībā uz vienu no cilvēka pamatvajadzībām – sugas turpināšanu. Tātad šeit novirze ir reproduktīvajā jomā, proti, tā ir neauglība.Neauglība var būt gan reproduktīvo funkciju fizioloģisku vai funkcionālu traucējuma rezultāts, gan arī psihiskas dabas parādība. Homoseksuālisma gadījumā tā ir psihiskas dabas parādība, t. i., nespēja (nevēlēšanās) kontaktēt ar pretējā dzimuma indivīdiem un stāties dzimumattiecībās.

Kādas pūles gan nepieliek laulātie ar reproduktīvajiem traucējumiem, lai tiktu pie bērna, cik līdzekļu neiztērē, lai izārstētu šo novirzi! Bet nosaukt homoseksuālismu par novirzi, t. i., neauglību, tiek uzskatīts par lielāko diskriminācijas izpausmi. Jāpiebilst gan, ka oficiālajā 1980.gada diagnožu sarakstā (DSM – III) ir minēta “distonā homoseksualitāte” (distonija – psihiatriskais termins, kas apzīmē stāvokli, kad indivīds jūt asu neapmierinātību par kaut kādām netipiskām īpašībām un gribētu no tām atbrīvoties.)

4. “Homoseksuālismu nevar iegūt. Tas vai nu ir, vai nav.” Par to, ka homoseksuālā uzvedība daudzos gadījumos tomēr ir iegūta nevis iedzimta, liecina ļoti daudz piemēru. Tādās cilvēku grupās, kur nav normāla vīriešu un sieviešu attiecība (jauniešu un jaunavu semināri, cietumi, izolētas armijas daļas u. c.) homoseksuālās attiecības sāk veidoties biežāk. Piemēram, ASV homoseksuālisms visizplatītākais ir lielpilsētā Sanfrancisko un nelielās koledžu pilsētās. Taču visbiežāk par homoseksuālistiem kļūst seksuālās vardarbības vai pavedināšanas (pedofilijas) rezultātā. Kādā klīnikā, aptaujājot homoseksuālus un biseksuālus vīriešus, tika konstatēts, ka 35 % no homoseksuālajiem vīriešiem sāka seksuālo dzīvi vardarbīgas piespiešanas rezultātā – vidēji 10 gadu vecumā, kas arī vēlāk noteica viņu homoseksuālo orientāciju.

5. “Homoseksuālisms nav ārstējams.” Atsevišķos gadījumos patreizējā medicīnas attīstības līmenī varbūt tiešām ārstēšana nedod vēlamo rezultātu, taču citos gadījumos rezultāts ir pozitīvs.Tajā gadījumā, kad novirze ir ģenētiski noteikta, ārstēšana šobrīd var nebūt sekmīga.Ja homoseksuālisms iegūts, tas ir novēršams. Noteicošais homoseksuālistu apgalvojumā “nav ārstējams” ir nevēlēšanās mainīt uzvedību. Arī citās ar seksu saistītajās novirzēs var novērot: kaut arī konkrētais indivīds saprot novirzes nedabiskumu (sadomazohisms, pedofilija, transvestītisms), tomēr nevēlas no tās atbrīvoties. Piemēram, aptaujās noskaidrots, ka tikai 15 % sadomazohistu vēlētos atbrīvoties no savas problēmas, bet 76 % transvestītu nekad nav vērsušies pēc palīdzības pie ārsta vai psihologa.

6. “Homoseksuālie pāri ir ļoti stabili.” Arī šis apgalvojums nav patiess.Seksuālās attiecības geju pāra starpā ļoti lielā mērā ir gadījuma rakstura.Daudziem geju pāriem, kas dzīvo kopā, šī kopdzīve ir īslaicīgāka par heteroseksuālo pāru attiecībām. Piemēram, ASV vairāk vai mazāk stabilos pāros dzīvo 24 % geju un 43 % lesbiešu. Anglijā geju, kuri dzīvoja kopā, kopdzīves ilgums vidēji bija četri gadi.

Homoseksuālisma propagandas sekas

Nākamais jautājums, kas diskusijās par homoseksuālismu visbiežāk tiek apspriests, vai homoseksuālisma propaganda ir “nevainīga”. Šis jautājums šobrīd ir saasināts ar tā saucamā praida organizēšanu un atšķirīgo attieksmi pret to gan dažādos sabiedrības slāņos, gan dažādās valstīs. Cilvēku noraidošā attieksme pret geju praidiem un propagandu tiek pielīdzināta rasismam un nosaukta par homofobiju. Tā jau tiek salīdzināta ar fizisku izrēķināšanos.

1. Par bīstamāko homoseksuālisma ekspansijas ļaunumu varam uzskatīt demogrāfisko situāciju. Ja 10 % no Latvijas iedzīvotājiem (pēc geju apgalvojuma) ir homoseksuāli orientēto (bet tur, protams, neietilpst bērni un veci cilvēki), tad starp reproduktīvajā vecumā esošajiem šis procents ir vēl lielāks. Savukārt ap 10 % heteroseksuālu ģimeņu nevar būt bērnu neauglības dēļ. Tātad tajās ģimenēs, kur var būt bērni, to vajadzētu būt vismaz 4–5, lai saglabātu to iedzīvotāju daudzumu, kas patlaban ir Latvijā.

Kādas konsekvences izriet no šīs demogrāfiskās situācijas gan Latvijā, gan vairumā Eiropas valstu? Neapšaubāmi tās ir gan ekonomiskas, gan sociālas. Lai saglabātu augstu dzīves līmeni aizvien vairāk novecojošajai populācijai, vajag jaunas darba rokas, kas nāks no citu kultūru un reliģiju zemēm, kur dzimstība ir augsta. Kad šo iebraucēju īpatsvars sasniegs noteiktu kritisko robežu, diez vai viņi rēķināsies ar eiropiešu “demokrātiskajiem iekarojumiem” – indivīda tiesību neaizskaršanu, sieviešu un vīriešu vienlīdzību u. c. Nav dzirdēts, ka islāma valstīs notiktu homoseksuālistu praidi. Ir gan dzirdēts, ka tur tos, kuri pārkāpj islāma kanonus, nomētā ar akmeņiem. Apgalvojumam, ka pasaule jau tā ir pārapdzīvota, tātad mums eiropiešiem ir jāupurējas, dzīvojot bezbērnu homoseksuālās attiecībās, nav pamata. Jautājums ir par to, vai mēs gribam saglabāt savus demokrātiskos sasniegumus un Eiropas civilizāciju. Ja atbilde ir – “Jā!”, tad mums pašiem ir sava populācija jāsaglabā.

2. Nepamatots ir apgalvojums, ka ar geju aktivitātēm nevienu nevarot ievirzīt uz homoseksuālu uzvedību. Pusaudžiem viss, kas atšķiras no tradicionālā, liekas interesants un pārbaudāms. Tas ir ceļš, kā iesaistīt jauniešus homoseksuālo attiecību apritē. Tiek kultivēts jaunekļu skaistuma apjūsmošanas un cēlās skolēna mīlestības pret savu skolotāju mīts, kas bijis izplatīts antīkajā pasaulē un bijis iedvesmas avots daudzām slavenībām. Turklāt ne tikai platoniskās (garīgās), bet miesiskās mīlestības veidā. Vairāku slavenību biogrāfijās var atrast faktus par jaunekļu pakļaušanu savām iegribām ar savu autoritāti un samulsināšanu. Piemēram, par baleta trupas vadītāju S. Djagiļevu biogrāfi raksta, ka visi jaunekļi (arī jaunāki par 18 gadiem) izgāja caur viņa gultu, ja gribēja trupā strādāt, neskatoties uz to, vai to vēlējās, vai nē. Turklāt – neatkarīgi no seksuālās orientācijas. Jau tas vien, ka pēc 30 gadu vecuma sevi par homoseksuāli orientētiem atzīst daudz mazāk vīriešu nekā jaunākos gados, liecina, ka daudziem homoseksuālā orientācija bijusi uzspiesta vai ziņkārības ierosināta, ne bioloģiski noteikta.

3. Apgalvojums, ka sekss un reproduktīvā funkcija nav saistāma, arī ir viens no homoseksuālisma teorētiķu izdomājumiem. Tas baudas gūšanu atrauj no katras dzīvās būtnes vajadzības – nodrošināt dzīvības saglabāšanos un nepārtrauktību. Šī vajadzība ir tāda pati kā ēšana, dzeršana, elpošana u. c. pamatvajadzības. Mēs jau varam arī ēst tikai baudas dēļ (kā to kultivēja senie romieši), bet, ja baudas nolūkam izmantotie produkti nebūs pilnvērtīgi, mēs pazaudēsim veselību vai dzīvību. Mēs varam pārēsties iekšējas nepiesātināmības dēļ kā bulīmijas slimnieki. Līdzīgi arī seksa atraušana no reproduktīvās vajadzības (gan homo, gan heteroseksuālajās attiecībās) noved pie bēdīgām sekām [indivīda degradācijas, dažāda veida un smaguma psihiskām novirzēm].

Bez tam jāņem vērā arī morālie un psiholoģiskie zaudējumi, ko nepamana homoseksuālās aizrautības karstumā. Tā ir vecu homoseksuālistu vientulība. Homoseksuāļiem vērojama stipri augstāka saslimstība ar dažādām psihiskajām slimībām. Turklāt tās cēlonis nav sabiedrības attieksme. Cēlonis ir drīzāk pārtrauktā dabiskā cilvēka turpināšanās nākamajās paaudzēs jeb nemirstība.Par dvēseles nemirstības zaudēšanu neņemos spriest, bet ģenētiskās nemirstības, nepārtrauktības apraušanās ir pārdomu vērta. Nerealizētais sugas turpināšanās instinkts, kurā ietilpst ne tikai seksuālā aktivitāte, kas ir reprodukciju motivējošais faktors, bet arī pēcteča radīšanas un gādības par pēctečiem nerealizētā vajadzība, ar gadiem kļūst aizvien nozīmīgāks un psiholoģiski traumējošs faktors.

Kādēļ gan seksuālā bauda būtu stādāma augstāk par citām, turklāt gūstama par katru cenu un visos iespējamajos veidos? Ja jau tiek uzsvērta tāda nepieciešamība, visefektīvākais variants būtu ievadīt smadzenēs baudas centrā elektrodu un, kairinot attiecīgo centru, gūt maksimālo baudu. Dzīvniekiem, kuriem šādi elektrodi eksperimentos tiek ievadīti, neko vairāk nevajag, kā tikai nepārtraukti kairināt šo baudas centru, līdz iestājas nāve.

Visticamāk, homoseksuālā uzvedība ir saistīta arī ar vairākām nevēlamām psihiskām izpausmēm emocionālajā sfērā. Gejiem – daudz biežāk kā heteroseksuālajiem vīriešiem – ir depresija, trauksmes sajūta, histērija, alkohola un narkotiku atkarība. Lesbietēm depresija, augsta alkohola un narkotiku atkarība ir vēl biežāk sastopama kā gejiem. Iespējams, ka tieši nepilnvērtības izjūta liek nepārtraukti prasīt, lai viņus īpaši atzīst. Arī izredzētības lieluma mānija: “Mēs – homoseksuālisti – visu labāk saprotam, mēs esam progresīvāki, radošāki, gudrāki, visi ģēniji ir bijuši homoseksuāli u. tml.” Līdzīgi apgalvojumi virzīti uz to, lai radītu ap homoseksuālismu tā īpašas nozīmības “auru”.

4. Daudziem cilvēkiem praids rada estētisku nepatiku. Tas izraisa arī neveselīgu ažiotāžu un konfrontāciju, pret kuru it kā iestājas praida organizētāji. Kā biologs nevaru noliegt, ka dažiem daba ir nodarījusi pāri. Bet ar to nevajadzētu lepoties. Apmēram tikpat, cik bioloģiski homoseksuāli orientēto, ir arī gultā čurātāju, bet viņi neiet praidā. Kaut gan kā kādā anekdotē paironizēts, ka pēc attiecīgas psiholoģiskās apstrādes gultā čurātājs par to nekaunas, bet sāk ar to lepoties.

Iespējams gan, ka praida organizēšana, prasība, lai speciāli likumā paredz, ka homoseksuālismu nedrīkst diskriminēt, un citas aktivitātes ir tīri psiholoģiskas dabas. Tā ir vēlme kaut kā kompensēt tos zaudējumus, ko rada nerealizētie pamatinstinkti. Filozofs un psihlogs Ēriks Froms “Mīlestības grāmatā” raksta: “Uz vīrišķā un sievišķā pretnostatījuma pamatojas arī cilvēku savstarpējās attiecības. Tīri psihiskajā jomā vērojams tas pats: mīlestībā starp vīrieti un sievieti tie abi atdzimst. Homoseksuālās novirzes gadījumā šo pretstatu vienību gūt neizdodas un tāpēc homoseksuālists cieš nekad nepārvaramas vientulības sāpes…”

5. Visbeidzot, cik tad zemu var nolaist morāles un tikumības latiņu? Savulaik nosodītā prostitūcija (gan homoseksuālā, gan heteroseksuālā) zeļ un plaukst. Meklējot kaut kādu šķietami “dievišķo seksuālo baudu” var izrādīties, ka neviena perversija nav noraidāma. Pedofili cīnās par savām tiesībām, gana pārliecinoši argumentēdami, ka agrīna bērna ievadīšana seksuālajā dzīvē ir ļoti vēlama, turklāt īpaši labi, ja to dara paši vecāki utt. Homoseksuāli orientētie gan apgalvo, ka viņiem nav nekāda sakara ar pedofiliju. Bet, ejot to pašu sabiedriskās domas apstrādāšanas ceļu, kādu iet homoseksuāļi, arī pedofili, izmantojot cilvēktiesību argumentu, indivīda brīvību un neaizskaramību, var izkarot savas vēlmes apmierināšanas tiesības. [Patiesībā homoseksuālisms un citas seksuālās (sensetīvās, hedoniskās) novirzes, tai skaitā pedofīlija, ir savā starpā visai cieši saistītas parādības, kuras daudzos gadījumos izpaužas komplektā – ,gūstot piesātinājumu vienas novirzes apmierināšanā, rodas vēlme un vajadzība pēc citām.]

6. Nereti par homoseksuālisma pozitīvajiem efektiem pieskaita pārapdzīvotības samazināšanu uz Zemes. Taču šāds apgalvojums ir aplams. Rietumu liberālā attieksme pret ģimeni un seksa nodalīšana no reproduktīvās funkcijas ir novedusi pie situācijas, ka šādu attieksmi kultivējošo zemju iedzīvotāji neatražo sevi. Depopulāciju šajās zemēs aptur tikai iebraucēji no valstīm, kur ir pārapdzīvotība – augstās dzimstības dēļ. Taču tas neglābs situāciju. Ja mēs ceram, ka šie iebraucēji pārņems mūsu (ne)tikumus un priekšstatus, tad nākamajās paaudzēs viņi tāpat neatražos sevi. Ticamāk gan, ka ienācēji, sasniedzot kādu noteiktu kritisko daudzumu, vairs nepakļausies ne savas izcelsmes zemes likumiem un tikumiem (ko redzam jau ne vienā vien Eiropas valstī), nedz arī Eiropas vērtībām, bet dzīvos pēc savas izpratnes, kur nebūs vietas demokrātijai un indivīda brīvībai, ar ko mēs tā lepojamies.

Vienīgais risinājums, lai saglabātu to, kas ir sasniegts cilvēka tiesību, brīvību un sociālā nodrošinājuma jomās, ir: uzņemties pienākumu sevi atražot, turklāt – gan fiziski, gan garīgi. Runājot par to, ko cilvēks drīkst vai nedrīkst, kas ir pareizi un nepareizi, kas ir veselība un kas patoloģija, vajadzētu tomēr balstīties uz pagātnes pieredzi un atziņām, kas ļāvušas cilvēcei izdzīvot un sasniegt pašreizējo stāvokli.

P.S. Rakstā minētie fakti ir ņemti no nopietniem zinātniskiem pētījumiem, kas publicēti zinātniskos žurnālos, piemēram, “Scientific American” u. c., monogrāfijās, interneta portālos.

P.P.S Raksts bija sagatavots un iesūtīts laikrakstam “Diena” polemikai par “seksuālo minoritāšu” praida norises vietu un lietderību. Diemžēl tas netika nopublicēts, nekomentējot kādēļ.

Jēkabs Raipulis, bioloģijas zinātņu doktors, ģenētiķis, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas profesors
/12.01.2015/

Avots:
http://rod.lv/

Informācijas aģentūra
/12.02.2015/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Medicīna, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 18 komentāri