Filma par kapitālisma būtību un kapitālisma attīstības drausmīgajām perspektīvām

00497_Fasisms

Ir iznākusi informatīvi bagāta un politekonomiskos procesus izskaidrojoša filma par kapitālisma būtību un tā drausmīgajām attīstības perspektīvām. Pēc tās noskatīšanās, katram kļūs skaidrs kādēļ Latvija (un vairums citu valstu) atrodas tik katastrofālā situācijā, kādēļ politiskās aprindas nekautrējas melot saviem vēlētājiem un atklāti ignorē to intereses un kādēļ nekas pēc būtības netiek darīts, lai uzlabotu situāciju. Tāpat kļūs skaidrs kādēļ politikā tiek atbalstīti lielākie nelieši un uz ko tas tiek virzīts. Filmu ieteicams noskatīties gan ekonomikas, politoloģijas un socioloģijas studentiem, politekonomisko procesu interesentiem un jebkuram interesentam, jo īpaši tādēļ, ka uzskatāmi parāda ļoti drūmu cilvēces attīstības perspektīvu, ja notikumi attīstīsies tajā virzienā, kur tie iet pašreiz un kas visdrausmīgākā kārtā skars ikvienu.

“Fašisma atdzimšana 21.gadsimtā” (Фашизм-Реваншизм XXI), krievu valodā:

“Fašisma atdzimšana 21.gadsimtā” (Fascism-XXI at your door), angļu valodā:
http://en.inter-portal.org/watch-film

“Fašisma atdzimšana 21.gadsimtā” (Die Wiederkehr des Faschismus – XXI), vācu valodā:
http://de.inter-portal.org/zum-film

Tā kā latviešvalodīgā vidē nav skaidra termina “fašisms” nozīme un tas bieži vien tiek uztverts kā krievu lamuvārds, nākas to atgādināt.

Fašisms – sociālā sistēma, kurā tiek saglabāta lielkapitālistu politekonomiskā vara, izmantojot galēji cietsirdīgas cilvēku un cilvēcības apspiešanas metodes. Fašisms ir galēja kapitālisma izpausmes forma. Fašisms ir valsts varas un lielkapitāla (korporāciju) saplūšana lielkapitālistu interesēs, ignorējot lielākās daļas valsts iedzīvotāju intereses.

Anotācija

Cilvēce visas savas attīstības vēstures gaitā ir cīnījusies par brīvību. Viena cilvēces daļa cīnījās par to, lai iegūtu brīvību, bet cita tās daļa par to, lai atņemtu citiem brīvību. Jums šķiet, ka verdzība jau sen kā ir iznīcināta? Un cik patiesi skan jūsu apgalvojums: “Es esmu brīvs”? Vai ar katru jaunu dienu jūs kļūstat arvien brīvāks? Vai jūs uzskatāt, ka pašreiz uz Zemes esošā politekonomiskā sistēma ir taisnīga un atbilst cilvēku interesēm? Vai jūs esat pārliecināts, ka dzīve uz visas planētas nevar strauji un katastrofāli pasliktināties? Jūs vispār zināt kā uzvedas žurka, kad ir iedzīta stūrī? Tā kļūst traka un zaudē bailes! Un kā uzvedas kapitālisms, kuram vairs nav ko zaudēt? Tas mutē! Šodien “kapitālisms ar cilvēcīgu seju” ir tikai maska, kas ir uzģērbta viscietsirdīgākajam plēsējam. Vai jūs zināt, kas slēpjas aiz šīs maskas? Dīvaini, ka nezināt, jo vēl samērā nesen šis monstrs maršēja uzvarošā solī pa mūsu planētu.

Filmas “Fašisma atdzimšana 21.gadsimtā” daļēja stenogramma

Ievads

Dzīve Rietumvalstīs strauji mainās. T.s. vidusšķira strauji kļūst nabadzīgāka un izzūd. Eiropas ierindas pilsoņa dzīve kļūst arvien sarežģītāka. Neskatoties uz politiķu deklarācijām par vidusšķiras saglabāšanas svarīgumu, visur notiek konsekvents sociālo izmaksu samazināšanas process. Bet ASV paralēli šim procesam tiek pārkāptas fundamentālas cilvēktiesības un cilvēka brīvības.

No otras puses Rietumvalstīs norit fašisma reabilitācijas process. Arvien biežāk mēs Eiropā redzam nacistu maršus, arvien biežāk atklāti tiek izmantota Trešā Reiha svastika, arvien biežāk nacistiem kalpojušie večuki parādās atklātībā ar nacistu laiku apbalvojumiem un arvien biežāk jaunieši atklāti izmanto nacistu sveicienu. Atsevišķās Austrumeiropas valstīs pat ir atklāti pieminekļi nacistu noziedzniekiem.

Šie divi it kā dažādie procesi patiesībā visciešākā kārtā ir saistīti viens ar otru un atsauksies uz katra ierindas cilvēka dzīvi visradikālākā veidā pietiekami īsā vēsturiskā laika periodā. Lai jebkurš cilvēks saprastu kā šie notikumi ietekmēs katra cilvēka dzīvi, ir jāsaprot notiekošā būtība un ir jāsaprot kādi spēki un idejas virza šos procesus.

Pirmā daļa. Fašisma vēsture un cēloņi.

Tātad cilvēki strādā uzņēmumos, radot preces un pakalpojumus. Par viņu darbu uzņēmumu īpašnieki maksā tiem darba algu, kas ir pietiekama, lai cilvēki varētu nodrošināt sev cienīgu dzīvi. Naudas un laika pietiek gan atpūtai, gan izklaidēm. Apkārt ir miers un kārtība, cilvēki jūtas drošībā, neviens nepārkāpj viņu tiesības un neapdraud viņu brīvības. Bet kas ir šī idilliskā Rietumeiropas sabiedriskā konsesusa (vienprātības) iemesls? Kāds cēlonis ir šai sabiedriskajai harmonijai un saskaņai?

Tam par iemeslu ir kā minimums divi faktori. Pirmkārt, tās ir sociālo labumu garantijas, ko nodrošina valsts kā pilsoņu tiesības un brīvības, kā arī kā veselības aizsardzības, izglītības, pensiju, nodarbinātības u.c. sistēmas. Otrs faktors ir mīts par sabiedrības līdzdalību valsts pārvaldē. Saskaņā ar šo mītu sabiedrība izvēlas no sava vidus pārstāvjus, kuri veiks valsts pārvaldi tautas vārdā un tautas interesēs.

Lai nodrošinātu valsts garantētos sociālos labumus, ievēlētā valsts vadība iekasē nodokļus no komercuzņēmumiem, to īpašniekiem un arī no pašiem pilsoņiem. Tādējādi notiek ienākumu pārdala no bagātajiem uzņēmumu īpašniekiem par labu mazāk nodrošinātiem pilsoņiem un var tikt realizēti sabiedriskie projekti. Jo augstākas ir sabiedrības prasības, jo lielāki ir izdevumi un jo lielāks ir spiediens uz bagātniekiem, uz tiem, kuri gūst lielu virspeļņu. Un gan bagātie, gan lielbagātnieki nezin kāpēc līdz šim piekrita šādai lietu kārtībai un apmaksāja šos sociālos projektus.

Bet no kurienes ir radusies tāda Rietumvalstu lielbagātnieku elites devība? Kāpēc viņi joprojām tik lielā mērā dalās ar naudu un varu, jo pirms tam valdošā šķira visnežēlīgākā kārtā izrēķinājās ar tiem, kuri mēģināja apdraudēt tās stāvokli? Lai to saprastu ir jāatceras kāda bija Eiropa XIX gadsimta beigās un  XX gadsimta sākumā. Rietumvalstis ne vienmēr bija tādas, kādas mēs tās esam pieraduši redzēt pašreiz.

Rietumvalstu kapitālisms XIX gadsimta beigās un  XX gadsimta sākumā

XIX gadsimta beigas bija kapitālistiskās ražošanas uzplaukums, ne ar ko neierobežota uzņēmējdarbība un patiešām brīvs tirgus, valsts kontroles un ekonomikas regulēšanas neesamība. Liberāļiem viss tas ir pozitīvās pagātnes ainas. Tas ir laiks, kad tika radīti pirmie lielie kapitāli un tas ir arī laiks, kurā ielūkojoties vislabāk var saprast kapitālisma īsto dabu.

Rūpnieciski attīstītās valstīs XIX gadsimta beigās darba dienas ilgums bija no 12 līdz 15 stundām. Tai pat laikā strādnieka darba alga knapi pietika lai izdzīvotu. Vairāk kā 30% Londonas iedzīvotāju (pēc 1865.gada datiem) dzīvoja zem nabadzības sliekšņa. To laiku vienkāršs Londonas strādnieks saņēma vidēji 3 šilingus un 9 pensus nedēļā. Par šo naudu varēja nopirkt pusotru kilogramu maizes, tas ir – 200 gramus maizes dienā. Un tas neskaitot izdevumus par dzīvesvietu, apģērbu un zālēm.

Ģimenē strādāja visi, tai skaitā arī mazi bērni. Mašīnu ieviešana ļāva izmantot mazkvalificētu un viegli apmācāmu darbaspēku, tāpēc lēts bērnu darbaspēks kļuva par plaši izplatītu parādību. 1839.gadā 40% no Lielbritānijas fabriku strādniekiem nebija sasnieguši 18 gadu vecumu. Oficiāli tika atzīts, ka ogļraktuvēs strādā bērni no 4 līdz 6 gadu vecumam. Tolaik nevarēja vispār būt runa par strādnieku ģimeņu izglītību, medicīnas aprūpi, kultūras attīstību. Kā norma bija augsta mirstība un sakropļojoši nelaimes gadījumi darba vietās. Darbinieks, kurš zaudēja darba spējas faktiski bija nolemts bojāejai.

Vidējais strādnieku dzīves ilgums XIX gadsimta pirmajā pusē bija 35 gadi. XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā Francijā tikai 7% no strādājošajiem nodzīvoja līdz pensijai.

Tikko iemācījies staigāt bērns no strādnieku ģimenes XIX gadsimtā devās uz fabriku, kur strādājot katru dienu pa 12-15 stundām viņš pieauga, ātri kļuva vecs un nomira. Neko, izņemot rūpnīcas sienas un ražošanas mašīnas, viņš savā īsajā dzīvē neredzēja.

Kapitālisma būtība

Kapitālisma pamatā ir peļņas iegūšana caur to, ka vieni cilvēki ekspluatē citus cilvēkus, jeb, precīzāk sakot, caur to, ka viens cilvēks – kapitālists ekspluatē daudzus citus cilvēkus.

Kapitālistiskā ekspluatācija savā būtībā nesatur nekādus morālus ierobežojumus attiecībā pret ekspluatējamajiem. Kapitālistam cilvēki ir interesanti tikai no to ietekmes uz peļņas iegūšanas procesu. Kapitālam ir tikai viena interese un viens mērķis – pavairot sevi. Un jo uzņēmēja domas ir vairāk ieciklētas tikai uz šo mērķi, jo tas ir veiksmīgāks. Tieši tāpēc kapitālismam ne tikai nav nekādu tikumisku ierobežojumu, bet tam ir izteikta tendence atmest visu, kas traucē tā attīstībai, pārvarēt un iznīcināt jebkurus šķēršļus, lai paplašinātos. Ekspansija ir neatņemama kapitālisma dabas sastāvdaļa, tāpēc mērķu sasniegšanā tiek ņemtas vērā tikai izmaksas.

Slavenais 19.gadsimta britu publicists Tomass Džozefs Danings (1799-1873) kapitālismu raksturoja sekojoši: “Kapitāls vairās no trokšņa un konfliktiem, un tam ir raksturīga bailīga daba. Tā ir taisnība, tā tas ir, bet ir arī cita patiesība par kapitālu. Kapitāls baidās no peļņas trūkuma vai pārāk mazas peļņas līdzīgi kā daba baidās no tukšuma. Bet, ja ir iespējama pietiekama peļņa, tad kapitāls kļūst drosmīgs. Nodrošiniet 10% peļņas un kapitāls piekritīs jebkādai izmantošanai, pie 20% viņš kļūst dzīvīgs, 50% gadījumā tas pozitīvā nozīmē ir gatavs lauzt sev sprandu, 100% gadījumā tas ir gatavs pārkāpt visus cilvēku likumus, bet ja ir iespējama 300% peļņa, tad nav tāda nozieguma, ko kapitāls nebūtu ar mieru veikt, pat, ja par to draud karātavas. Ja troksnis un konflikti nes peļņu, tad kapitāls veicinās gan vienu, gan otru. Kā pierādījumus te var minēt kontrabandu un vergu tirdzniecību.”

Un, lūk, laikā, kad lielkapitāls Eiropas un Amerikas pilsētās izsūc visus spēkus no strādniekiem, mērdē cilvēkus badā, radot tiem necilvēcīgus darba un dzīves apstākļus, citās pasaules daļās starp rūpnieciski attīstītākajām Rietumu valstīm notiek “pīrāga dalīšana”. Viņi dala savā starpā iepriekš neatkarīgas valstis un tautas. Viņiem tie ir īsti dzīves svētki – lētas izejvielas, tūkstošgadēs uzkrātas bagātības, lēts darbaspēks vai vienkārši vergu darbs. Alkatības un vardarbības apmēri nezina robežu. Absolūtas kundzības princips te iegūst vispilnīgāko formu.

Daži fakti par agrīno kapitālismu un tā upuriem

Lielākā daļa XIX gadsimta Rietumeiropas valstu, izmantojot savu tehnoloģisko un ekonomisko pārsvaru, piedalījās neatkarīgu tautu un valstu sagrābšanā un aplaupīšanā visā pasaulē. Tika atņemts pilnīgi viss, kas piederēja viņu aplaupītai valstij. Rīkojoties kā asinssūcēji, civilizētie Rietumi saplosīja savu upuri. Tika izvestas preces, zelts, dabas bagātības, vietējie iedzīvotāji vergu darbam Rietumvalstīs. Koloniālisma laikā no Āfrikas tika izvesti 11 miljoni vergu. Kapitālam nebija pretrunu ne ar to laiku nežēlīgo koloniālo politiku, ne ar apkaunojošo verdzības institūtu. Jo lētāks ir darbaspēks, jo tas katram atsevišķam kapitālistam ir labāk, bet ja ir iespēja vispār darbiniekam neko nemaksāt, tad tas ir visoptimālākais variants.

XIX gadsimta beigas un XX gadsimta sākums centrālajā Āfrikā (pašreiz Kongo Republika). Šajā nelaimīgajā Āfrikas nostūrī bija labvēlīgi apstākļi kaučuka audzēšanai, derīgo izrakteņu krājumi un liels daudzums neizglītotu iedzīvotāju, kas varēja tos iegūt. Īsāk sakot, tur bija vislabvēlīgākie apstākļi to laiku biznesam. Šo valsti un tās tautu paverdzināja beļģu iekarotāji. Soda ekspedīcijas, ķīlnieku sagrābšana, masu terors, kropļojoši miesas sodi bija savstarpējo attiecību norma starp beļģu kungiem un vietējiem iedzīvotājiem, kuri bija pārvērsti par absolūti beztiesiskiem vergiem. Roku nociršana bija viens no izplatītākajiem sodiem par sliktu darbu. Alkatība un neierobežota nežēlība noveda pie katastrofālām sekām. Puslīdz precīzu upuru skaitu Beļģijas Kongo nav izdevies noskaidrot vēl joprojām. Pēc dažādu zinātnieku aplēsēm tas ir starp 5 un 21 miljonu cilvēku.

Indija. Divu gadsimtu Lielbritānijas koloniālās pārvaldības laikā pēc vismazinošākajām aplēsēm gāja bojā 41 miljons cilvēku, no kuriem apgaismotajā XX gadsimtā mira 5 miljoni cilvēku – sievietes, sirmgalvji, bērni. Bads Indijas iedzīvotāju vidū bija tiešas sekas indiešu tradicionālā saimniekošanas veida iznīcināšanai (ko paveica briti) un britu varasiestāžu nežēlīgai vietējo iedzīvotāju apspiešanai. Viens no ievērojamākajiem bada Indijā lieciniekiem, rakstnieks Viljams Digbi (1849–1904), kurš 1876.gadā bija Madrasā, rakstīja: “Ja pēc 50 gadiem vēsturnieki pētīs Lielbritānijas lomu pasaulē, tad miljoniem indiešu veltīgā nāve būs epohālākais un acīmredzamākais mantojums.”  Maiks Deiviss savā Viktorijas laikmeta Indijai veltītajā monogrāfijā (Mike Davis “Late Victorian Holocausts”) šo laiku nosauc par viktoriāņu holokaustu. Viņš apgalvo, ka miljoniem cilvēku tolaik mira dēļ politiskiem lēmumiem. Indieši ne reizi vien mēģināja sacelties, bet tās katru reizi visnežēlīgākā kārtā tika apspiestas, bet sacelšanās līderi tika pakļauti publiskiem paraugnāvessodiem.

Ķīna. XIX gadsimta beigas un XX gadsimta sākums. Ķīna ir sena valsts ar dižu kultūru un tūkstošgadu valstiskuma un lielu teritoriju pārvaldīšanas pieredzi. Rietumu komersantiem bija viena prece, uz kuru varēja radīt mākslīgu pieprasījumu, apejot Ķīnas valdības aizliegumus. Tas bija opijs. Eiropiešu biznesmeņus neuztrauca, ka šī prece ir nāvējoša narkotika. Tieši pretēji, sabiedrības narkotizācija garantēja viņiem arvien pieaugošāku peļņu. Ķīna, saprotot šādas preces izplatības sekas, ieviesa opija ievešanas visstingrākos aizliegumus. Atbildot uz šīm Ķīnas valdības darbībām, Rietumvalstis sākumā Lielbritānijas, bet vēlāk arī Francijas un ASV personā veica militāru agresiju pret Ķīnu. Šos notikumus vēsturē nosauca par opija kariem. To rezultāts bija Ķīnas pilnīgs pagrimums, izputināšana un suverenitātes zaudēšana. Bet visdrausmīgākās sekas bija faktiski piespiedu Ķīnas sabiedrības narkotizācija no Rietumu biznesmeņu puses, kuri piegādāja narkotikas ar tiešu Eiropas valstu armiju atbalstu. Precīzs upuru skaits nav zināms. Rietumvalstu kundzības laikā Ķīnā no narkotikām atkarīgo cilvēku skaits pieauga desmitiem reižu, bet kopējais iedzīvotāju skaits samazinājās par 40 miljoniem.

Tāpat nav iespējams noteikt kopējo bojāgājušo skaitu, kas kļuva par kapitālisma uzplaukuma un koloniālisma upuriem daudzās citās pasaules daļās laika posmā no 18. līdz 20.gadsimtam. Daudzas tautas šo procesu rezultātā vienkārši tika iznīcinātas. Tiekot pakļautas militārai agresijai un izputināšanai, vietējo saimniekošanas veidu un kultūras iznīcināšanai, tās, pēc nonākšanas pilnīgā pagrimumā, izmira 1- 2 paaudžu laikā. Tai pat laikā pašu valstīs kapitālisti visnežēlīgākajā kārtā ekspluatēja savu valstu iedzīvotājus.

Kapitālisti buržuāziskās revolūcijās gāza aristokrātu varu – iepriekšējo eliti, iepriekšējos cilvēku likteņu saimniekus. Tolaik cilvēkiem tika apsolītas jaunas brīvības un tiesības. Tomēr realitātē buržuāziskās revolūcijas, kuras pavēra ceļu kapitālisma attīstībai, noveda pie elišu un ekspluatācijas formas maiņas, bet ne pie nevienlīdzības un cilvēku paverdzināšanas režīma likvidēšanas. Savas attīstības gaitā kapitālisms izveidoja savu eliti un savu aristokrātiju, kuras vara, atšķirībā no iepriekšējās aristokrātijas, nebija atklāta. Jaunā kapitālistiskā elite nebija piesaistīta nevienai valstij un nevienai tautai. Tā bija autonoma un dzīvoja tikai sev bez pārāk ciešām saitēm ar tautu, kuru tā ekspluatēja. Tās atbildības pret cilvēkiem paliekas, kuras bija raksturīgas iepriekšējai aristokrātijai, tika pilnībā zaudētas.

Transatlantiskās elites rašanās ir likumsakarīgs kapitālisma attīstības rezultāts. Visi kapitālistisko attiecību dalībnieki tiecas pēc ekspansijas – pēc jaunu tirgu iegūšanas no vienas puses un pēc monopolstāvokļa iegūšanas esošos tirgos no otras puses. Izaugot līdz nacionālo robežu apmēriem, lielkapitāls sagrābj jaunas teritorijas un pārvērš tās par savām kolonijām tieši tāpat kā līdz viņiem rīkojās monarhi un aristokrātija. Saskaroties ar spēcīgu konkurentu vai arī ar slēgtu teritoriju, kura pretojas ekspansijai, kapitālists, lai nodrošinātu savu preču iekļūšanu tajā, vārda burtiskā nozīmē piesaka karu. Un argumenti šai gadījumā ir nevis preces cena un kvalitāte, bet gan tanki, lielgabali un nāvē ejoši miljoniem cilvēku. Tieši tāda bija Pirmā pasaules kara būtība, kad dēļ dažu izredzēto bagātības un varas pieauguma gāja bojā vairāk kā 10 miljoni nevainīgu cilvēku. Šādas cīņas rezultātā lielkapitālistiem paliek arvien mazāk konkurentu, bet paši uzvarētāji kļūst arvien lielāki. Viņi arī veido kapitālistisko eliti, kuras pārvaldībā pašreiz atrodas visa pasaule. Ievērojama daļa no šīs elites ir vecā Rietumvalstu aristokrātija, kura spēja izmantot savu ietekmi un priekšrocības, lai iekļautos jaunajā kapitālistiskajā pasaulē, saglabājot savu varu un ietekmi.

Kādēļ kapitālisti sāka piekāpties, kādēļ radās “kapitālisms ar cilvēcīgu seju” un kādēļ pašreiz tiek uzbrukts sociālās valsts koncepcijai

Kapitāls nopērk politisko varu visās valstīs, kurās tam izdodas iekļūt. Kapitāls veic savu pārvaldi, slēpjoties aiz likumības fasādes un aizsedzoties ar vienas vai otras valdības policistu nūjām. Izmantojot parlamentārās demokrātijas ilūziju (tautas piedalīšanās sabiedriskajos procesos ilūziju), kapitālisti noņem no sevis atbildību par jebkurām savu darbību negatīvajām sekām un paliek tautas dusmām neaizsniedzami. Viņi izmanto vēlēšanas kā tautas neapmierinātības tvaika nolaišanas mehānismu. Galu galā valdību var nomainīt, bet īstie valdītāji paliek neskarti. Vai gan lieki ir jāizskaidro, ka tauta var izvēlēties tikai no tiem kandidātiem, kurus tai piedāvā masu informācijas līdzekļi, kuri pieder tai pašai lielkapitālistu oligarhijai. Pēc tam kad tautas ievēlētais politiķis nebūs izpildījis dotos solījumus, tautai iesmērēs jaunus kandidātus, kuri atkal apsolīs, šoreiz pilnīgi noteikti atrisināt cilvēku problēmas, atkal neizpildīs… un tā līdz bezgalībai.  Tā rezultātā kapitāla vara ir kļuvusi par efektīvāku kundzības veidu kā aristokrātu dzimtu vara.

Tāpēc, saprotot šo kapitālistu spēku, var būt grūti saprast kādēļ lielkapitāla oligarhija gāja uz tik lielu piekāpšanos strādājošo priekšā XX gadsimta sākumā. Nekāda sašķelta masu pretestība nav šķērslis tik varenam spēkam, kuram kalpo likums un valstu represīvais aparāts, kuri pietiekami veiksmīgi tiek galā ar lokālām neapmierinātības izpausmēm. Kas tad notika XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā? Kas lika kapitālistiskai elitei sākt rīkoties pretēji pašu interesēm, ierobežojot savu visatļautību un savu varu?

Protams, strādnieku pretestība pieauga un  paplašinājās, strādnieki apvienojās arodbiedrībās, bet kādus gan rezultātus viņi varēja sasniegt, ja viņiem nebija nākotnes redzējuma, perspektīvas, sapratnes par to, kādai tad ir jābūt dzīvei pēc tam un pats galvenais, kā tādu nākotnes dzīvi ir jāorganizē un jānodrošina. Bez kopējas teorijas strādnieki nevarēja noformulēt kopējus mērķus, kuru sasniegšana mainītu visu sistēmu, nevis tikai novērstu kādu lokālu netaisnību kādā vienā atsevišķā uzņēmumā. Bez šādiem mērķiem strādnieki nevarēja apvienoties.

XIX gadsimta beigās radās šāda teorija, kura deva iespēju strādniekiem apvienoties kopēju mērķu sasniegšanai. Tās autors ir Kārlis Markss (1818-1883). Marksa teorija atsedza ekspluatācijas mehānismus, izskaidroja tos un ieskicēja alternatīvas sabiedriskās iekārtas perspektīvas. Šo alternatīvo sabiedrisko iekārtu nosauca par komunistisku. Un Austrumeiropā (Krievijā) notika tolaik (un arī pašreiz) šķietami neiespējamais – radās kaut kas pavisam jauns un nepieredzēts, strādnieku un zemnieku valsts – pirmā sociālistiskā valsts vēsturē, kura par savu mērķi uzstādīja komunistiskas sabiedrības radīšanu. Šīs valsts ideoloģijas pamatā bija visu cilvēku iespēju un tiesību vienlīdzība. Padomju Krievijā izzuda cilvēku dalījums kungos un vergos, tika sagrauti kārtu šķēršļi un kļuva neiespējams, ka viens cilvēks ekspluatē citu cilvēku.

Īsumā kapitālistiskās un padomju sistēmas atšķirību var aprakstīt sekojoši. Kapitālistiskā sabiedrībā lielākā daļa produkcijas, ko rada strādnieks, kā peļņa nonāk ražošanas īpašnieka rīcībā. Strādniekam par darbu pienākas tikai minimums, ko pats kapitālists arī nosaka. Kapitālists šai ziņā nekādi nebija ierobežots strādnieka apstākļu noteikšanā. Bija pieļaujama gan 18 stundu darba diena, gan verdzisks bērnu darbs, gan strādnieku izmitināšana barakās. Kapitālistam rūpēja tikai izdevumi un lai strādnieks varētu izdzīvot un turpināt darbu. Faktiski darbinieki atradās vergu stāvoklī. Padomju sabiedrībā situācija kardināli mainījās. Tika atcelts privātīpašums uz ražošanas līdzekļiem, tas ir uz rūpnīcām, fabrikām un citiem uzņēmumiem. Par vienīgo to īpašnieku kļuva valsts, kura savukārt atgrieza visu saražoto produktu atpakaļ strādājošajiem. Visa tā peļņa, ko kapitālismā piesavinājās kapitālists, atgriezās pie cilvēkiem kā bezmaksas izglītība, bezmaksas veselības aizsardzība, bezmaksas dzīvokļu celtniecība un citi sociālie labumi. Visa sabiedrība bija saistīta savā starpā ar šo pārdali, visiem bija kopēji noteikumi un tiesības. Paaugstinot savu darba ražīgumu, cilvēki paaugstināja sabiedriskā produkta kvalitāti. Caur šī produkta pārdali katrs ieguva sava personiskā patērējamā produkta kvalitātes paaugstināšanos, dzīves līmeņa kāpumu un jaunas iespējas pašrealizācijai.

Un tas ir tikai ekonomiskais aspekts, bija arī citas atšķirības. Pirmkārt cilvēku sasvstarpējajās attiecībās, tajā kā cilvēks uztvēra sevi pasaulē un vēsturē. Cilvēks pārstāja dzīvot bailēs par nākotni, pārstāja būt kareivis visu karā pret visiem, pārstāja justies kā zvērs džungļos, kur izdzīvo tikai spēcīgākais. Cilvēki kļuva biedri kopējas lietas realizēšanā. Visbeidzot pazuda galvenais karu cēlonis, jo vairs nebija nepieciešamība kapitālistu konkurences cīņā sagrābt jaunas resursu bāzes un tirgus. Šīs kapitālisma un sociālisma sistēmu atšķirības kļuva acīmredzamas miljoniem strādājošo visā pasaulē.

Tātad 20.gadsimta sākumā radās Padomju Krievija. Samērā ātri kļuva redzama jaunās valsts un sabiedriskās sistēmas dzīvotspēja, noturība, attīstības perspektīvas un pirmie panākumi. Padomju Krievija un vēlāk Padomju Savienība kļuva par reālu kapitālistiskās sabiedrības alternatīvu. Tā strādājošo kustībai visā pasaulē radās īsta cerība, tai radās īsts sabiedrotais tā ceļa mērošanai, ko pasaulei parādīja Padomju Krievija. Bet kapitālistiskās pasaules valdošajām aprindām draudēja to kundzības pilnīga iznīcināšana. Tieši tas un nekas cits tik kardināli mainīja Rietumvalstu lielkapitālistu oligarhijas uzvedību un attieksmi. Šādos apstākļos viņiem nemaz nebija citas izvēles, viņi bija spiesti upurēt ļoti lielu daļu, lai nepazaudētu pilnībā visu.

1930.gadā Ņujorkas gubernators, vecas amerikāņu aristokrātu ģimenes un liela Volstrītas finanšu grupējuma pārstāvis Franklins Delavo Rūzvelts (1882-1945) 1932.gadā, uzstājoties ASV Demokrātu partijas kongresā, paziņoja: “Nav nekādu šaubu, ka komunistiskās idejas pieņemsies spēkā visā valstī, ja vien mēs nespēsim uzturēt vecos ideālus un sākotnējos demokrātijas mērķus. Republikāņu partijas līderu nespēja atrisināt mūsu problēmas var novest pie radikālisma uzplaiksnījuma.” Kā atbildi komunisma briesmām Rūzvelts piedāvāja savu “Jauno kursu”, kuru viņš sāka realizēt pēc ievēlēšanas par ASV prezidentu 1932.gadā. Lūk, kā Rūzvelta “Jauno kursu” raksturoja pasaulslavenais rakstnieks Herberts Velss (1866-1946): “”Jaunais kurss” ir vienkārši mēģinājums radīt darbojošos sociālismu un novērst sociālo sprādzienu Amerikā. Tas īpatnējā kārtā līdzinās krievu eksperimenta dīvainajām programmām un plāniem. Amerikāņi izvairās no vārda sociālisms lietošanas, bet kā lai savādāk to visu sauc?

Viss, kas lielkapitālistiem bija nepieciešams, saglabāt kapitālistisko sistēmu, saglabāt pašu nevienlīdzības principu, saglabāt viņu kontrolējošo stāvokli sabiedrībā un tad vēlāk, kad situācija izmainītos, visu varētu atspēlēt atpakaļ – sociālās garantijas pakāpeniski var samazināt, bet plašu tautas masu līdzdalība valsts pārvaldē kapitālistiskās valstīs vienmēr ir bijusi iluzora.

Grovers Ferrs (ASV): “Mēs dzīvojam XXI gadsimtā, iepriekšējais gadsimts jau ir beidzies, bet apskatīsimies uz to. Es teiktu, ka XX gadsimts vistiešākajā nozīmē bija Padomju Savienības gadsimts. Es negribu pazemināt citus nozīmīgus XX gadsimta spēkus, tomēr krievu revolūcija bija kā neviens cits notikums pats galvenais iepriekšējā gadsimtā – viss pārējais griežas ap šo dižo pieredzi (sociālismu un komunismu). Šis notikums atstāja ietekmi pilnīgi uz visu pasaulē – gan uz pasaules krīzēm, gan arī sasniegumiem. Tomēr galu galā komunistiskā kustība Padomju Savienībā, Ķīnā un citās valstīs izbeidzās. Un te nav būtiski vai tas notika dēļ iekšējā vājuma vai arī dēļ līderu nodevības – kādēļ tas tā notika vēl būs jānoskaidro. Galvenais pašreiz ir fakts, ka komunistiskā kustība ir beigusies, un mēs dzīvojam laikā, kurā ir redzamas šī fakta sekas.

Pirmo reizi pēdējo simts gadu laikā pasaulē nav spēcīgas un vienotas strādājošo kustības, kura iestātos par jaunas un taisnīgas sabiedrības izveidošanu. Pašreiz esošās strādājošo kustības ir stipri sašķeltas, vājas un nepārliecinātas par saviem spēkiem. Manuprāt, šī situācija ir devusi lielkapitālistiem, jeb globālistiem, 1% pasaules iedzīvotāju iespēju strauji palielināt savu peļņu, strauji samazinot strādājošo dzīves līmeni visā pasaule, nevis tikai Austrumeiropā.  Austrumeiropā dzīves līmenis kritās katastrofāli. Domāju man nav jums jāstāsta cik straujš bija dzīves līmeņa kritums 1990-o gadu sākumā Krievijā, bijušajās PSRS republikās un bijušā sociālistiskā bloka valstīs. Bet tagad kaut kas līdzīgs notiek arī Rietumvalstīs, jo nav vairs alternatīvu spēku.

Mēs ASV saņēmām bezdarbnieku pabalstus, pieticīgu medicīnisko apdrošināšanu, mazus sociālos pabalstus 1930-ajos un 1960-ajos gados. Manuprāt, tas notika galvenokārt tikai tāpēc, ka ASV valdība centās pierādīt, ka kapitālisms var būt humāns, ka komunisms nav vajadzīgs, ka mēs varam dabūt cienīgu dzīvi un visu dzīvei nepieciešamo arī kapitālisma apstākļos. Tagad, kad šīs komunistiskās kustības vairāk nav vai arī kad tā ir ļoti stipri sašķelta, kapitālistiem vairs nav nepieciešamības uzpirkt strādājošos ar sociālajiem pabalstiem. Attiecīgi kapitālisti vairāk to nedarīs, jo viņi vairs nebaidās, ka strādājošie varētu pievērsties komunistiskām idejām. “

Tagad atbildēsim uz jautājumu, kuru uzdevām pašā sākumā. “Kāpēc kapitālisti gāja uz ļoti lielu piekāpšanos cilvēkiem, daloties ar viņiem savā varā un peļņā? Kāds tam bija iemesls?” Tagad mēs droši varam atbildēt, ka šis iemesls bija bailes.

Sociālās garantijas un ļaužu masu ilūzija, ka tās piedalās savu valstu politiskajā dzīvē, bija Rietumvalstu kapitālistu upuri, ko tie bija spiesti nest, lai saglabātu savu vadošo lomu. Tas arī izveidoja Rietumvalstu sabiedriskā konsensusa (vienprātības) pamatu, ko apskatījām pašā sākumā. Tas nodrošināja kompromisu un salīdzinošu saskaņu sabiedrībā starp eliti un ierindas pilsoņiem. Tas līdz pēdējam laikam bija Rietumvalstu sociālā miera pamats, kamēr eksistēja Padomju Savienība, kamēr eksistēja alternatīva sabiedriskā iekārta un attiecīgi, kamēr eksistēja reālas un pastāvīgas briesmas, ka ļaužu masas var cīnīties par labāku dzīvi pēc PSRS parauga.

Grovers Ferrs (ASV): “Pašreiz notiek ļoti nopietni mēģinājumi demontēt sociālās valsts koncepciju. Sociālajiem iekarojumiem tiek nopietni uzbrukts. Viens no šī uzbrukuma uzdevumiem ir diskreditēt sociāldemokrātu idejas, kas ir ļoti tālas no komunisma idejām, bet kas grib saglabāt šo sociālo valsti. Sociālajiem iekarojumiem uzbrūk visur, arī ASV. Mums nekad nav bijušas augstas sociālās garantijas, bet arī tas mazumiņš, kas ir, pašreiz ir nopietni apdraudēts. Tomēr vislabāk pašreiz ir apskatīties uz Rietumeiropu, kur pašreiz paplašinās uzbrukums sociālajai valstij visos virzienos. Elitārie ekonomisti, politiķi un žurnālisti visu laiku spriedelē par to, ka sociālās garantijas vairs nevar atļauties. Viņi grib pateikt, ka vienīgā izeja no finanšu krīzes ir savilkt ciešāk jostas – samazināt algas, samazināt dzīves standartu līmeni un minimizēt sabiedriskā patēriņa fondus. Tikai tādos apstākļos šajās valstīs var izdzīvot kapitālisms.”

Pasaule bez Padomju Savienības kaut kādā mērā ir atgriešanās pagātnē. Tā ir viduslaiku sabiedriskās iekārtas restaurācija ar stingru hierarhiju un cilvēku dalījumu kungos un kalpos. Un ar kungu visatļautību un kalpu beztiesiskumu. Tā ir totāla un visaptveroša sociālās elles sabiedrība cilvēku vairākumam.

Grovers Ferrs (ASV): “Pasaules komunistiskā kustība ir apdzisusi un mūs rauj iekšā haosā. Tāds ir vēsturiskais laikmets, kurā mums ir nepaveicies dzīvot. Man tā nav liela bēda, jo es jau esmu ļoti vecs, bet jaunākiem cilvēkiem, maniem bērniem, jūsu bērniem, dzīvot šajā pasaulē būs daudzkārt sarežģītāk. Viņiem vairs nebūs tādu sociālo garantiju. Lai ko arī nestāstītu par Padomju Savienību, tur bija sociālās garantijas. Tas ir tas, ko cilvēki cienīja sociālismā. Tagad tas ir zudis.”

Vēstures profesors Hanss Hautmans (Austrija): “Jaunatnes nākotnes perspektīvas mūsu sabiedrībā ir ļoti sliktas un šis apstāklis ir cieši saistīts ar komunistiskās sistēmas pazušanu. Agrāk to pat nevarēja iedomāties, ka var atstāt lielāko daļu cilvēku bez eksistenciālā atbalsta, jo tad viņi varētu sākt simpatizēt konkurējošai sabiedriskai iekārtai. Sociālistiskā sistēmā nezināja kas tas ir bezdarbs un kamēr eksistēja šī sistēma arī Rietumvalstīs bezdarba līmenis bija zems. Līdz ar sociālistiskās sistēmas pazušanu bezdarba līmenis Rietumvalstīs strauji pieauga un tas nozīmē, ka jaunatnes nākotnes perspektīvas ir drūmas.”

Līdz ar PSRS sabrukumu arī komfortablā Rietumvalstu pasaulīte, kādu mēs to pazinām 20.gadsimta otrajā pusē, pārstāj eksistēt. Ja nav PSRS, tad Rietumvalstu elitei vairs nav nepieciešamības spēlēt iedzīvotāju simpātijas izraisošas spēlītes, tāpēc viņi samazinās izmaksas un palielinās ekspluatāciju.

Kapitālisms kā globālo problēmu un gaidāmās civilizācijas katastrofas iemesls

Andrejs Fursovs (Krievija): “Septiņdesmito gadu vidū “welfare state” jeb sociāli nodrošinātā valsts sasniedza maksimālās savas efektivitātes robežas. Bez tam tolaik Rietumvalstu augšējie slāņi saprata, ka tālāka ražošanas attīstība, tālāka šādas socializācijas tendenču attīstība novedīs pie Rietumvalstu valdošo aprindu pozīciju vājināšanās, un vidusšķira kopā ar strādnieku šķiras augšējiem slāņiem un viņu intereses paudošajām kreisā spārna partijām dos izaicinājumu valdošajām aprindām. Tāpēc tā nav nejaušība, ka 1975.gadā pēc Trīspusējās komisijas pasūtījuma tīs ievērojami Rietumvalstu pētnieki Mišels Krozjē (Michel Crozier 1922-2013), Semjuels Hantingtons (1927-2008) un Dzodzi Vatanuki (Joji Watanuki) uzrakstīja dokumentu, kurš saucas “Demokrātijas krīze” (The crisis of democracy – http://www.trilateral.org/download/doc/crisis_of_democracy.pdf ). Tas ir atklāts un es pat teiktu cinisks dokuments, kurā melns uz balta ir rakstīts, ka demokrātija ir nevis vērtība pati par sevi, bet tikai instruments, un ka, ja pašreizējās sabiedriskās tendences (uz 1975.gadu) saglabāsies, tad iespējams kāds efektīvi izaicinās eliti. Lai to nepieļautu, nepieciešams masās radīt apātisku noskaņojumu, depolitizēt masas. Pēc būtības šis dokuments bija pamatojums uzsākt uzbrukumu vidusšķiras un strādājošo pozīcijām. Tā ir jautājuma politiskā puse.

Ja mēs paskatīsimies uz laika posmu no 1980.gada līdz 2010.gadam, tad tā palielam ir trīsdesmitgade, kurā sabiedriskais produkts tika pārdalīts par labu sabiedrības augšējiem slāņiem. Tas ir, vidusšķirai tika atņemts, strādnieku šķiras augšējiem slāņiem tika atņemts un labumu no tā guva lielkapitālisti. Tātad trīsdesmitgade pēc 1980.gada ir kapitālistiskās elites kontruzbrukums vidusšķirai un strādājošajiem.”

Tātad, atkārtosim vēlreiz: globālā, transnacionālā elite nav amorfa cilvēku masa, kam pieder lieli kapitāli, un tie arī nav slepenu biedrību sazvērnieki, kuri grib pazudināt pasauli, bet tie ir konkrēts un ļoti šaurs cilvēku loks, kuriem ir zināšanas un resursi, kas ir pietiekami, lai spētu ietekmēt vēsturisko procesu norises gaitu. Un šie cilvēki aktīvi izmanto šīs iespējas.

2010.gadā Cīrihes Tehniskajā augstskolā (Šveicē) tika veikti fundamentāli zinātniski pētījumi par pasaules ekonomikas subjektu (uzņēmumu īpašnieku) savstarpējo saistību (http://www.newscientist.com/article/mg21228354.500-revealed–the-capitalist-network-that-runs-the-world.html#.VVnitHmJjDc ). Jāatzīmē, ka šiem rezultātiem var uzticēties, jo institūts, kurā tika veikts pētījums ir prestižākais Šveicē un tajā ir mācījušies un pasnieguši 22 Nobela prēmijas laureāti.

Pētījumā tika apstrādāti dati par 37 miljoniem kompāniju. Rezultāti liecina, ka 60% no visu šo kompāniju summārās peļņas ir attiecināmas uz korporāciju grupu, kurā ietilpst tikai 1318 kompānijas. Savukārt no šīm 1318 kompānijām izdalās superanklāvs ar 147 kompānijām, kurš kontrolē 40% no visas korporatīvās vides peļņas. Visu 147 kompāniju aktīvi pārklājas viens ar otru, kas faktiski nozīmē, ka šī kompāniju grupa ir vienu un to pašu īpašnieku kopīpašums. Tas ir, 147 kompānijas ar vieniem un tiem pašiem īpašniekiem kontrolē visu pasaules ekonomiku, uzstāda noteikumus un attiecīgi ir galvenie peļņas guvēji. Vēl ir jāpiemin, ka vairums no šīm kompānijām ir finansu institūti – bankas, investīciju fondi utt.

Šī lielkapitālistu sabiedrība nav monolīta un sastāv no dažādiem klaniem un grupām, kur katram ir savas intereses. Tomēr viņi koordinē savas darbības, pakļaujas iekšējiem noteikumiem un panāktajām vienošanām. Viņus apkalpo valsts struktūras, viņu labā strādā pētnieciskie centri, daudzu valstu armijas sāk karot pēc viņu norādījumiem. Tā ir īsta neredzamā vara, kuras saknes ir meklējamas ļoti tālā pagātnē. Tajā ir savi pastāvīgie draugi un ienaidnieki, kā arī viņu vidū ir sava hierarhija, tradīcijas un radnieciskās saites starp sistēmas kodola dalībniekiem.

Pasīvo sabiedrisko procesu dalībnieku enerģija (ierindas cilvēku, biznesmeņu, politiķu utt.) tiek izmantota no elites puses savu plānu realizēšanai. Katrs, kurš neiet pret sistēmu, to baro, pat ja to neapzinās. To dara ikviens no mums, kurš vienkārši iet uz darbu, attīsta savu biznesu vai strādā valsts pārvaldē.

Lielākās daļas cilvēku individuālo interešu dažādībai patiesībā ir viens pamats. Lielākajā daļā gadījumu tā sākumā ir vēlme tikai izdzīvot un iegūt materiālo labklājību, bet pēc tam tā ir vēlme atbilst sabiedrības attīstītāko pārstāvju patēriņa līmenim, kuri savukārt arī tiecas nepārtraukti paaugstināt savu materiālo nodrošinātību. Tā ir vāveres bezgalīgā skriešana ritenī, kas darbina šo sabiedriskās sistēmas mašīnu. Bet kurš sēž pie šīs mašīnas stūres un uz kurieni tas viņu stūrē?

Elite, izmantojot vienu cilvēku enerģiju, citu cilvēku alkatību, pateicoties mūsu nezināšanai un kūtrumam, realizē savas intereses un viegli pārvar to pretestību, ko izrāda atmodušais un sašķeltais sabiedrības mazākums. Uzstādot sev naudu un patērēšanu kā galvenās vērtības un dzīves saturu, mēs esam atdevuši brīvību un iespēju noteikt mūsu nākotni to rokās, kuriem ir vara šo naudu kontrolēt. Un šie cilvēki arī mūsu vietā izlemj mūsu nākotni. Virkne elitāru klubu visā pasaulē spriež par pasaules nākotnes perspektīvām un savu vietu tajā.

Pašreiz eksistē vesels klubu, forumu un organizāciju tīkls (Bohemian Grove, Council on Foreign Relations, Propaganda Due (P2), Black International, Opus Dei, Chathman House u.c.), kur atklātā vai slēgtā režīmā tiek spriests par nākotnes jautājumiem ģeopolitikā, ekonomikā, ekoloģijā un citiem planetāra mēroga jautājumiem.

Dažas no šīm organizācijām sabiedrībai ir labi zināmas un tām ir gana sena vēsture. Tāds, piemēram, ir Romas klubs, kuru 1968.gadā dibināja ietekmīgi Eiropas biznesmeņi un politiķi. Šai sabiedriskajai organizācija bija jākļūst par pasaules elites intelektuālo domu apmaiņas vietu. Ikgada Romas kluba ziņojumi (īpaši 1970-ajos un 1980-ajos gados) bija pamats tālākās Rietumvalstu elites vienotas rīcības stratēģijas izstrādē un tādējādi tas ietekmēja visas cilvēces attīstības gaitu.

Bet ir arī mazāk atvērtas organizācijas, piemēram, Trīspusējā komisija, kuru dibināja Deivids Rokfellers un Zbigņevs Bžezinskis (1928) un kas apvieno Amerikas, Eiropas un Āzijas ietekmīgākos biznesmeņus un politiķus.

Vēl slēgtāka tipa organizācija, kura darbojas kopš 1954.gada, plašākai publikai ir zināma ar nosaukumu Bildenbergas klubs. Tā dalībnieki ilgu laiku slēpa no sabiedrības gan savu sastāvu, gan darbību. Šīs organizāciju ietekmi uz pasaulē notiekošajiem procesiem ir grūti pārspīlēt.

Lūk, tikai dažu Bildenbergas kluba dalībnieku vārdi: Bils Klintons (bijušais ASV prezidents), Tonijs Blērs (bijušais Lielbritānijas premjerministrs), princis Filips (Lielbritānijas karalienes Elizabetes II vīrs), Huans Karlos I (Spānijas karalis), karaliene Sofija (Spānijas karaliene), Beatrikse (bijusī Nīderlandes karaliene, kura 2013.gadā atteicās no troņa par labu savam dēlam), Valerī Žiskārs Destēns (bijušais Francijas premjerministrs un galvenais no ES konstitūcijas autoriem), Henrijs Kisindžers (ietekmīgs ASV politiķis, bijušais ASV Valsts sekretārs, kurš ilgus gadus lielā mērā noteica ASV ārpolitikas virzienus), Deivids Rokfellers (baņķieris, valsts darbinieks, globālists un Rokfelleru klana vadītājs), Nelsons Rokfellers (ASV politiķis, baņķieris un bijušais ASV viceprezidents), Zbigņevs Bžezinskis (ASV valsts darbinieks un viens no galvenajiem aukstā kara ideologiem), Alens Grīnspens (bijušais ASV Federālo Rezervju sistēmas (Centrālās bankas analogs) vadītājs), Kondolīza Raisa (bijusī ASV valsts sekretāre), Pols Vulfovics (ASV Aizsardzības ministra vietnieks, ASV hegemonijas vienpolārā pasaulē galvenais ideologs).

Bildenbergas klubā apspriestie jautājumi un uzdevumi ir vairāk kā konkrēti un pieņemtiem lēmumiem bieži vien ir operatīvs raksturs. Tikai pēdējo gadu laikā Bildenbergas klubs kļuva mazliet atvērtāks – tika izveidota kluba interneta mājas lapa un tika sākts rīkot preses konferences. Analītiķiem ir divas versijas kādēļ kluba dalībnieki šādi mainīja savu darbības stilu. Pirmā apgalvo, ka mūslaiku apstākļos nav pilnībā iespējams slēpt kluba darbību un turpmākā slēpšanās tikai izraisītu arvien pieaugošāku interesi par kluba darbību un radītu arvien jaunas aizdomas. Otra versija apgalvo, ka tādējādi cilvēki tiek pieradināti pie domas, ka tas ir normāli, ka visu pasaules sabiedrību pārvalda kaut kāda elitāra grupa, kuru sabiedrība nespēj kontrolēt un kura nenes sabiedrības priekša nekādu atbildību.

Tātad oligarhiskā elite grib atgriezt savu iepriekšējo ietekmi un varenību, mainot to stāvokli, kurā viņi kaut kādā mērā ir atkarīgi no ierindas pilsoņiem. Viņi grib pārstāt ņemt vērā ierindas pilsoņu intereses. Tomēr ir arī vēl viens pašreizējā stāvokļa un globālo izmaiņu objektīvs iemesls – pasaule ir kļuvusi pārāk maza, bet iedzīvotāju prasības pārāk lielas. Pat ja Rietumvalstu elite gribētu saglabāt pašreizējo stāvokli, to sabiedrisko konsensusu, par kuru runājām iepriekš, tā to vienkārši nespētu izdarīt kapitālistiskās sistēmas un vispārējas patērēšanas filozofijas ietvaros. Mūsu planētas resursi strauji izsīkst.

Ziņojumā, kuru sagatavoja Apvienoto Nāciju Pārtikas un Lauksaimniecības organizācija (Food and Agriculture Organization of the United Nations) ir teikts, ka badacietēju skaits pasaulē pieaug ar katru dienu un nu jau ir pārsniedzis vienu miljardu cilvēku. Visus pēdējos gadus pārtikas cenas pasaulē nepārtraukti pieaug un līdz ar tām pieaug arī badacietēju skaits. Ņemot vērā cilvēku dabisko pieaugumu, līdz 2030.gadam ir nepieciešams palielināt pārtikas ražošanas apjomus par 60%. Mūsdienu apstākļos nekas tāds nav iedomājams. Pašreiz situācija ar auglīgajām zemēm un dzeramo ūdeni ir katastrofāla. Jau tagad vairāk kā 25% lauksaimniecības zemju atrodas vidējā vai pēdējā degradācijas stadijā, tas ir zeme šajos rajonos ir noplicināta un zaudē spēju dot ražu. Tādējādi samazinās jau tā ierobežotās iespējas iegūt lauksaimniecības ražas un šajos apstākļos nevar būt runa par 60% ražas pieaugumu.

Kas attiecas uz dzeramo ūdeni, ir jāsaka, ka jau šobrīd daudzas valstis ir sasniegušas dzeramā ūdens lietošanas griestus. Attīstītajās valstīs ir piesārņots apmēram 95% dzeramā ūdens, ASV 37% ezeru ūdens ir tik piesārņots, ka tas nav derīgs pat, lai peldētos. Paredzams, ka uz 2025.gadu 3,4 miljardi cilvēki dzīvos dzeramā ūdens trūkuma apstākļos.

Lai atbrīvotu jaunas zemes lauksaimniecības vajadzībām, notiek masveida mežu izciršana. Zeme, ja tajā ir par maz mežu, nespēj noturēt mitrumu, barot upes un veidot lietus mākoņus. Tas viss noved pie klimata izmaiņām gan lokālos, gan globālos mērogos un gala rezultātā pie veselu reģionu pārvēršanos tuksnešos.

Pēc ANO ziņojuma datiem laika periodā no 2000. līdz 2010.gadam pasaule zaudēja 5,2 miljonus hektāru meža gadā. Tas ir, pirmajā XXI gadsimta desmitgadē pasaule pazaudēja mežu Francijas teritorijas apmērā, bet laika periodā no 1990.gada līdz 2000.gadam tika izcirsts mežs Spānijas un Vācijas teritoriju apmērā.

Ja vēl ņemam vērā atmosfēras piesārņojumu ar indīgajiem rūpniecības izmešiem gaisā, nespēju pārstrādāt visus patēriņa atkritumus, ģenētiski modificēto produktu ielaušanos dabiskajā vidē, tad mēs ieraudzīsim ceļu uz pilnīgu Zemes biosfēras un attiecīgi arī visas cilvēces iznīcināšanu. Augstāk minētās problēmas izsauks nepieredzētus sociālos satricinājumus. Krīzes procesi skars visus Zemes iedzīvotājus, iekustinās milzīgas cilvēku masas un mainīs daudzu valstu politiku. Pasaule kļūs par vietu, kur notiek visnežēlīgākās cīņas par izdzīvošanu. Iedomājieties, kas notiks, ja pilnā apmērā tiks izlietoti mūsdienu masu iznīcināšanas ieroči, sākot no kodolieročiem un beidzot ar bioloģiskajiem, un jūs iegūsiet pilnīgu tuvojošās apokalipses ainu.

Rietumvirdžīnijas universitātes profesors Marks Taugers (ASV): “Mums ir jāizdomā, ko darīt, kad beigsies nafta. Mēs pašreiz novērojam dzeramā ūdens trūkumu, mums ir reālas pārtikas trūkuma un transportēšanas krīžu briesmas. Mēs nevaram sev atļauties pieiet iracionāli šīm problēmām.”

Tomēr šī pirmajā acumirklī šķietami nepārvaramā un katastrofālā situācija ir atrisināma, ja veic saprātīgu dzīves organizēšanu, samazina nepiesātināmo patēriņu un ievieš jaunas ražošanas tehnoloģijas. Daudzi zinātnieki no dažādiem pētnieciskiem centriem pārliecinoši runā par to, ka Zemes biosfēra, ja pret to attiecīgi izturas, ir spējīga pabarot daudz lielāku cilvēku skaitu nekā uz tās dzīvo pašreiz, nodrošinot dzīvi visiem un katram.

Mūsdienu cilvēces problēmas nav cilvēka kā tāda problēmas, bet gan izveidojušās sabiedriskās sistēmas – kapitālisma problēma, kas balstās uz ekspansijas, ekspluatācijas un patēriņa principiem. Šīs sistēmas ietvaros jebkurš jautājums tiek skatīts tikai no ekonomiskā lietderīguma skatu punkta atsevišķiem individuāliem subjektiem, kuri ir atdalīti no pārējās pasaules. Cilvēks un daba šajā sistēmā netiek apskatīti kā vērtība paši par sevi. Kapitālam tas ir tikai resurss un vidē caur ko tas var eksistēt. Nav iespējams ekonomiskām metodēm izmērīt dzīvību uz Zemes, kā arī cilvēku sāpes un ciešanas. Tāpēc ir jāmaina sabiedriskā sistēma, kas, protams, prasīs visas sabiedrības pārveidošanu, cilvēku apziņas un sapratnes līmeņa izmainīšanu, pavisam citu vērtību akcentēšanu un starp cilvēkiem būs jāveido pavisam citādas savstarpējās attiecības, nekā tās ir pašreiz. Šādā sabiedrībā vairs nebūs vietas esošajai elitei ar tās milzīgo personiskā patēriņa pieprasījumu un kontrolējošo stāvokli attiecībā uz sabiedrības vairākumu. Šī sapratne parādās arvien lielākam cilvēku skaitam visā pasaulē.

Lielkapitālistu risinājums globālajām problēmām – fašisms un iedzīvotāju skaita samazināšana

Nākotne kļūst arvien nenoteiktāka un satraucošāka, nesot sev līdzi arvien pieaugošāka riska momentu. Augstākminētie izaicinājumi liek oligarhiskai elitei visā pasaulē saliedēties, sajusti sevi kā vienu veselu un meklēt risinājumus, kas ļautu saglabāt viņu dominējošo stāvokli. Un transnacionālā elita, kuras kodolu veido Rietumvalstu lieloligarhi, ir atraduši šādu risinājumu. Viņu risinājums ir apstādināt vēsturi un pagriezt laiku atpakaļ. Šie cilvēki ir uzņēmuši kursu uz radikālu pasaules pārveidošanu. Viņu risinājums ir iedzīvotāju skaita samazināšana un cilvēku sadalīšana kungos (pašā elitē) un viņu kalpos – tā kā tas bija agrākajos vēstures periodos. Un tas nav nekāds lielais noslēpums vai mītiska konspiroloģija. Tās ir reālas programmas, reāla politika un reāli dienas kārtības jautājumi. Un globālās elites pārstāvji nekautrējoties atklāti par to runā.

Henrijs Kisindžers (autoratīvs un ietekmīgs politiskais darbinieks, bijušais ASV valsts sekretārs): “ASV ekonomikai būs nepieciešams arvien pieaugošāks dabas resursu daudzums no ārzemēm, jo īpaši no mazattīstītām valstīm. Šī apstākļa dēļ ASV ir ieinteresēta nodrošināt stabilitāti šajās valstīs. Visās valstīs, kurās dēļ demogrāfiskā spiediena un dzimstības samazināšanās, būs iespējams nodrošināt šādu stabilitāti, demogrāfiskā politika kļūst par būtisku resursus piegādes nosacījumu un būtisku ASV ekonomisko interešu daļu.”

2008.gadā mēdiju magnāts un CNN dibinātājs Teds Tērners (1938) atkārtoja savu skandalozo izteikumu (https://www.youtube.com/watch?v=N_zNFuVaqTI ) par vēlamo radikālo iedzīvotāju skaita samazināšanu pasaulē līdz 2 miljardiem cilvēku. Citiem vārdiem sakot, Tērnera prāt būtu labi kaut kā nolikvidēt gandrīz piecus miljardus cilvēku. “Mums ir globālā sasilšana tikai tāpēc, ka pārāk daudz cilvēku patērē pārāk daudz lietu. Ja būtu mazāk cilvēku, tad viņiem būtu nepieciešams mazāk lietu,” izteicās Tērners.

Deivids Rokfellers: “Negatīvā cilvēku skaita pieauguma ietekme uz planētas ekosistēmu kļūst šausminoši acīmredzama.”

Princis Filips, Edinburgas hercogs: “Ja es pārdzimtu, tad gribētu atgriezties uz Zemes kā nāvējošs vīruss, lai palīdzētu atrisināt pārapdzīvotības problēmu.”

Bils Geits: “Pasaules iedzīvotāju skaits tuvojas deviņiem miljardiem. Ja mēs pašreiz patiešām labi pastrādāsim pie jaunajām vakcīnām, medicīniskās palīdzības un reproduktīvās veselības jautājumiem, tad iespējams mēs spēsim samazināt iedzīvotāju skaitu par 10- 15 procentiem.” Pievērsiet uzmanību, samazināt iedzīvotāju skaitu, nevis palielināt! Geitsa prāt iedzīvotāju skaita samazināšanai ir nepieciešamas vakcīnas un darbs reproduktīvās veselības jomā. 2010.gadā Davosas forumā Bils Geits paziņoja, ka viņa fonds izdalīs 10 miljardus dolāru vakcīnām bērniem attīstības valstīs un to nogādāšanai. Šai ziņā neatpaliek arī ASV valsts struktūras. Piemēram, bijusī ASV Valsts sekretāre Hilarija Klintone pateica sekojošo: “Šogad ASV atjaunoja reproduktīvās veselības programmu finansēšanu caur ANO Iedzīvotāju fondu… ASV Kongress piešķīra vairāk kā 648 miljonus dolāru ģimenes plānošanas un reproduktīvās veselības programmām ārvalstīs visā pasaulē. “

Tomēr vērtējot lieloligarhijas reālo ietekmi, nedrīkst pārvērtēt viņu iespējas. Pasaule ir liela un pat ja ir milzīgi resursi, nav iespējams pilnībā kontrolēt visu pasauli. Mūsdienās kā nekad agrāk cilvēkiem ir pieejamas zināšanas. Internets ļauj apmainīties ar tām. Daudzu valstu iedzīvotājiem nāk sapratne par pasaulē notiekošajiem procesiem un viņi sāk saskatīt to nākotni, kurā tos iedzen pašreizējā elite. Tā kā lielākā daļa iedzīvotāju nebūs ar mieru zaudēt savus sociālos ieguvumus, cilvēki sāks apvienoties protestos, meklēt notiekošā cēloņus, izeju un alternatīvas. Organizēta cilvēku pretestība apdraudēs elites plānus atjaunot absolūtu kundzību. Lūk, ko šajā sakarā teica viens no ietekmīgākajiem Rietumvalstu ideologiem Zbigņevs Bžezinskis: “Nenorimstošā un stingrā pārliecībā pamatotā cilvēku pretestība, kas nāk no pašām tautas dzīlēm, vēsturisku iemeslu dēļ balstās uz viņu politisko pamošanos un ārējas vadības nepieņemšanu, kļūst arvien grūtāk un grūtāk apspiežama.”

Vēsture ieiet savā kārtējā spirāles vijumā. Tieši tāpat kā XX gadsimta sākumā, cilvēkus, kuri vēlas izmaiņas, taisnīgumu un brīvību atkal ir jāatgriež stingru rāmju ietvaros. Un jo stiprāka un organizētāka būs pretestība no ierindas cilvēku puses, jo stingrāka būs valdošo reakcija. Par to nevajadzētu būt nekādām šaubām.

Otrā daļa. Ceļā uz globālo fašismu.

Grovers Ferrs (ASV): “Varasiestāžu leģitimitāte Rietumvalstīs pašreiz tiek stipri kritizēta. Domāju, ka tas nenotiek tikai ASV, bet gan visā Rietumeiropā.”

Ainārs Komarovskis (Latvija): “Rietumvalstīs leģitimitāte tiek nodrošināta uz augsta iedzīvotāju dzīves līmeņa rēķina. Pašreiz šī tendence mainās un šis dzīves līmenis Rietumvalstīs strauji samazinās. Šis augstais dzīves līmenis tika nodrošināts uz neattīstīto valstu aplaupīšanas rēķina, valsts un iedzīvotāju parādu palielināšanas rēķina, kā arī dēļ savu ekonomiku aizsardzības no neattīstītajām valstīm, kad viņu ekonomikas ir atvērtas. Austrumeiropā ir cita pieeja, jo līdz 1990-ajiem gadiem Austrumeiropas dzīves līmenis bija apmēram līdzvērtīgs Rietumeiropas dzīves līmenim. Tāpēc Austrumeiropā tiek izmantota pagātnes, tas ir Padomju Savienības un sociālisma dēmonizācijas metode. “

Pati mūslaiku situācija liek cilvēkiem meklēt patiesas atbildes uz jautājumiem par notiekošā būtību. Tā kā šodiena ir nesaraujami saistīta ar pagātni, cilvēki, izraujoties no maldu kārtas, pakāpeniski atklāj personiski priekš sevis patiesību par pagātni. Tieši tāpēc mēs arvien vairāk un vairāk visā pasaulē protestēju rokās redzam sarkanus karogus. Un tieši tāpat kā 100 gadus atpakaļ, cilvēkiem atgriežas sapratne par to, ka par vienlīdzību un taisnīgumu ir jācīnās, ka šīs vērtības ir jāaizsargā, ka tās netiek dotas tāpat vien par velti.

Bet arī lielkapitālistu elitei ir bagātīga pieredze organizētas cilvēku pretestības apspiešanai. Pēdējo reizi viņi veiksmīgi tika galā ar šo uzdevumu. Tas bija fašisms. Toreiz Rietumvalstu elite sev palīgos ņēma ļoti nežēlīgu spēku, kurš radīja tādu režīmu, kam izdevās salauzt cilvēku gribu un pretestību. Visas brīvības, visas eiropeiskās sabiedrības un vispār cilvēcības normas tika samītas. To izdevās izdarīt Itālijā, Vācijā, Francijā un galu galā arī visā Eiropā. Un to būtu izdevies arī izdarīt visā pasaulē. Bet 70 gadus atpakaļ Padomju Savienība sagrāva fašismu un izglāba pasauli.

Un izejot no kādas loģikas, no kādiem apsvērumiem mēs varam pieņemt, ka Rietumvalstu oligarhija neatkārtos savu pieredzi? Vai tad viņu daba ir mainījusies? Vai tad personiskais patēriņš un varaskāre ir pārstājusi būt par viņu būtību? Vai tad viņi ir pārskatījuši savu attieksmi pret cilvēku un cilvēci? Vai tad viņi ir nožēlojuši savus un savu priekšteču grēkus? Nē, nekas tāds nav noticis. Viņi, tāpat kā iepriekš, alkst pēc varas un baudām. Bet ja agrāk viņus ierobežoja Padomju Savienība, bet resursu daudzums, ko viņi ieveda no sev pakļautajām koloniālajām valstīm bija pietiekams, lai nopirktu Rietumvalstu iedzīvotāju lojalitāti, tad šodien situācija ir pavisam cita. Ārējās pasaules resursu vairs nepietiek priekš visiem. Un arī Padomju Savienības vairs nav. Tāpēc arī vairs nav nepieciešama ierindas pilsoņu lojalitāte. Un tāpēc ceļš Rietumvalstu oligarhijas patvaļai ir brīvs un viņi soļo pa to paātrinātos tempos.

Rietumvalstu elite ir vienu cilvēku izredzētības un citu cilvēku nolemtības ideju nesēja. Tās ir tās pašas idejas, kas XX gadsimtā radīja fašismu. Un Rietumvalstu elite pieņems fašistisku formu tiklīdz to prasīs situācija. Tas notiks tad, kad cilvēki sāks izrādīt organizētu pretestību, apvienojušies ap alternatīviem attīstības ceļiem, kāds pagājušā gadsimta sākumā bija komunisms.

Grovers Ferrs (ASV): “Vai nākotnē antikomunisms var novest pie nacisma atgriešanās? Es domāju, ka gan jā, gan nē. Kaut kādā mērā nacisms pats par sevi kļuva par reakciju uz komunismu. Pret sociālistiem (te es domāju sociālistus un komunistus) var palīdzēt tikai fašisti. Antikomunistiskiem un kapitālistiskiem spēkiem fašisti bija tas vienīgais līdzeklis ar kura palīdzību varēja apstādināt komunistisko kustību. Ja izslēdzam spēcīgu komunistisko kustību, tad citas iedzīvotāju protesta formas var pārņemt savā kontrolē, neizmantojot fašistiskas metodes.

Tomēr var arī apskatīt nacismu nevis no vēsturisko likumsakarību skatu punkta, bet gan tikai kā kapitālistiskās pārvalde vienu no formām, kas balstās uz vardarbību, augstu ekspluatācijas pakāpi, vardarbīgām patriotiskām un nacionālām jūtām un tik pat spēcīgām ksenofobijas un rasisma jūtām, kā arī uz vardarbīgu strādnieku kustību, arodbiedrību un strādājošo intereses aizstāvošu partiju apspiešanu. Ja fašismu mēs saprotam tik plašā nozīmē, tad jā, antikomunisms var novest pie fašisma atgriešanās. Patiesībā mēs varam novērot fašisma eskalāciju mūslaikos, kad nav spēcīgas strādājošo protesta kustības un spēcīgas komunistiskās kustības. “

Jums tas var likties neticami un paralēles starp mūsdienu politiķiem un pagātnes nacistiem nevietā, bet mēs jums parādīsim, ka tas ir tieši tā.

Fašisma atdzimšana ASV un globofašisma draudi visai pasaulei

2001.gada 24.oktobrī, izmantojot 11.septembra traģēdiju, ASV oligarhiskā elite prezidenta Džordža Buša un viņa administrācijas personā pieņem antiteroristisku likumu, kurš plašākai sabiedrībai ir zināms ar nosaukumu “Patriotiskais akts” (“USA patriot act” – https://epic.org/privacy/terrorism/hr3162.html ). Pēc vispārēja ASV ekspertu un pašu Amerikas iedzīvotāju viedokļa šis likums visrupjākā veidā pārkāpj galvenās pilsoņu tiesības un brīvības, kuras ir definētas ASV konstitūcijā, pārvēršot ASV par policejisku valsti un atļaujot plaši izmantot represīvās struktūras jebkuras kritikas un nepakļaušanās apspiešanai.

Patriotiskais akts paredz bezprecedenta specdienestu un armijas pilnvaru palielināšanu attiecībā pret ierindas pilsoņiem. Starp jaunajām iespējām, ko paredz likums, ir privāta mājokļa apskate un kratīšana, bez saimnieka ziņas un bez viņa klātbūtnes, cilvēku darbības internetā operatīva novērošana, viņa interešu uz vienām vai otrām mājas lapām monitorēšana, privāto e-pastu un fizisko vēstuļu lasīšana, sociālo tīklu sarakstes kontrole. Tāpat tika vienkāršota pilsoņu telefona sarunu noklausīšanās procedūra.

Tas viss kopā ir totāla specdienestu iekļūšana katra cilvēka personiskajā dzīvē. Bet pats galvenais, ka Patriotiskais akts ievieš jaunu juridisko terminu – iekšējais terorisms un iekšējais terorists (domestic terorist). Likumā ir uzskaitīti tie darbības veidi, kuri tiek uzskatīti par teroristiskiem. No trim punktiem vislielāko interesi izraisa otrais punkts: “Iekšējais terorisms ir darbība, kas izskatās kā vērsta uz civiliedzīvotāju iebiedēšanu un piespiešanu un izskatās kā vērsta uz valdības politikas ietekmēšanu, izmantojot iebiedēšanu un piespiešanu.” (“Domestic terrorism” means activities with the following three characteristics: … (2) Appear intended (i) to intimidate or coerce a civilian population; (ii) to influence the policy of a government by intimidation or coercion; …” (http://www.fbi.gov/about-us/investigate/terrorism/terrorism-definition ) )

Tātad saskaņā ar šo likumu, ja to attiecīgi izlasa un interpretē, jebkura varasiestāžu kritika un nepiekrišana tai var tikt uzskatīta par iekšējo terorismu. Un mēģinājumi transformēt ierindas pilsoņu apziņu šai virzienā jau notiek. Lielākais ASV nacionālais ziņu kanāls FoxNews nosauca protestētājus pret karu un dzīves līmeņa pasliktināšanos par iekšējiem teroristiem. ASV sabiedrībai sāk uzspiest mītu par valsts iekšējiem ienaidniekiem un sāk gatavot augsni masu represiju veikšanai.

Vēlāk, turpinot Patriotiskā akta ievirzi, tika pieņemti citi likumi, kuru saturs ir šokējošs. 2011.gada beigās tika pieņemti kārtējie grozījumi likumā par pilnvarām nacionālai aizsardzībai (National Defense Authorization act – NDAA). Šis likums nodod pilnvaras pratināšanā un lietu vešanā pret personām, kas tiek turētas aizdomās par terorismu, militārpersonām un ļauj neierobežotu laiku turēt apcietinājumā personu, ja vien valsts institūcija tikai paziņo, ka tas ir terorists.

2012.gada ASV prezidenta rīkojums par valsts aizsardzību (National Defense Resources Preparedness – NDRP) ļauj ASV varasiestādēm, kad tas ir nepieciešams valsts aizsardzības vajadzību apmierināšanai miera laikā ārkārtas situācijās, konfiscēt jebkurus resursus un privātīpašumu. Likumā tiek uzsvērts, ka tas attiecas uz miera laiku ārkārtas situācijās. Bez tam amerikāņus var piespiest apmierināt vajadzību pēc darbaspēka nacionālās aizsardzības vajadzībām. Padomājiet, Amerikas pilsoņi var nokļūt darba nometnēs! Bet ārkārtas situācija, kā mēs jau iepriekš parādījām, neizbēgami notiks.

Bijušais CIP direktora vietnieks specoperāciju jautājumos Viljams Džeralds Boikins intervijā TrueNews Radio izteicās: “… būšu ar jums atklāts: situācija Amerikā var būt tāda, ka kara stāvokļa ieviešana būs attaisnota un tāda situācija, manuprāt, var iestāties, ja mums notiks ekonomiskā katastrofa… Mūsu ekonomikas aizsprosts tūlīt, tūlīt sagrūs un es domāju, ka tad, kad tas notiks, sāksies ļoti nopietni pārtikas piegādes traucējumi… Un es domāju, ka var gaidīt sacelšanās un pilsoņu protestus, kas gala beigās var attaisnot kara stāvokļa ieviešanu…”

ASV elite gatavojas šādam situācijas attīstības scenārijam. ASV valdība ir nodibinājusi centralizētas vadības superstruktūru – Iekšējās drošības ministriju (Department of Homeland Security – DHS, http://www.dhs.gov/ ) ar 230 tūkstošu darbiniekiem un aptuveni 50 miljardu dolāru gada budžetu (2009.gada dati). Šī ministrija apvieno sevī Slepeno dienestu, Krasta apsardzes, Federālās Ārkārtas situāciju pārvaldes, Transporta drošības pārvaldes un daudzu citu federālo iestāžu vadību. Ciešā sadarbībā ar CIP un FIB šai struktūrai ir gandrīz neierobežota vara. Tā var darboties arī ārpus ASV robežām – arestēt un fiziski iznīcināt nevēlamas personas. Tai ir liels ziņotāju tīkls un pilnvaras veikt totālu izsekošanu un cīņu ar tiem, kurus ASV varasiestādes pasludina par tautas ienaidniekiem – iekšējiem teroristiem.

Un kā šī superministrija gatavojas gaidāmajiem ASV pilsoņu protestiem dēļ dzīves līmeņa pasliktinbāšanās? Tā iepērk ieročus un ceļ nometnes, ko daudzi sauc par koncentrācijas nometnēm. Saskaņā ar autoratīvas ASV konservatīvās kustības “Tējas partija” (Tea party – http://www.teaparty.org) ziņoto 2012.gadā ASV Iekšējās drošības ministrija DHS iepirka 1,6 miljardus patronu – pārsvarā 40. un 9mm kalibra. Šāds patronu daudzums ir pietiekams, lai piecas reizes nošautu katru amerikāni, ieskaitot nelegālos imigrantus. Salīdzinājumam – visaktīvākajos Irākas kara (2003.g.) periodos ASV armija tērēja 5,5 miljonus patronu mēnesī. Tas nozīmē, ka ASV Iekšējās drošības ministrijai, kurai formāli ir jānodrošina pilsoniskais miers un drošība tieši ASV iekšienē, ir tik daudz munīcijas, lai vestu 24 gadus ilgu “Irākas karu”.

Vēl ir jāatzīmē, ka ASV policija izmanto t.s. ekspansīvās patronas jeb dum-dum patronas. Tās tiek izmantotas dēļ pazemināta rikošetu riska un paaugstinātas apstāšanās spēju dēļ, saskaroties ar mērķi. Aiz šī sausā formulējuma slēpjas sekojoša realitāte: šīs lodes ir daudz nāvējošākas un kropļojošākas nekā parastās patronas, jo rada smagākus (diametrā lielākus) ievainojumus. Sākot no XIX gadsimta pēdējās trešdaļas līdz pat mūsdienām visā pasaulē ir aizliegts izmantot šādas patronas armijas ieročos.

Tāpat ir pagaidām oficiāli neapstiprinātas ziņas par liela daudzuma nedegošo un ložu necaurlaižamu tērpu un citu speclīdzekļu iepirkšanu, kuri ir noderīgi iekšējos konfliktos.

Nometņu tīklu, kurš ir izkaisīts pa visu ASV teritoriju, radīja Federālā Ārkārtas situāciju pārvalde (FEMA), kura pakļaujas tai pašai Iekšējās drošības ministrijai. Šīs nometnes ir gatavas uzņemt lielu cilvēku skaitu, bet pašreiz tās ir tukšas. Līdz galam šo nometņu nozīme nav zināma. Daži neoficiāli avoti ziņo, ka pēdējā laikā šādu nometņu skaits sāka strauji pieaugt un ka to kopskaits jau ir lielāks kā 800. To teritorijā ir sagatavots vairāk kā 800 tūkstoši plastmasas kastes, kuras līdzinās zārkiem. Valdība ir paziņojusi, ka FEMA nometnes ir domātas iedzīvotāju izmitināšanai ārkārtas situācijās vai arī nelegālo imigrantu izmitināšanai.

Amerikāņiem tikai atliek sagaidīt, kad aizsedzoties ar kārtējo teroristisko aktu vai dabas katastrofu, tiks izsludināts kara stāvoklis un pilnībā gatavā autoritārā un fašistiskā valsts pārvalde sāktu darboties uz pilnu jaudu.

Kā reiz šīs filmas tapšanas laikā ASV prezidenta administrācija veica mēģinājumu izstumt likumu par aizliegumu iedzīvotājiem glabāt un pārdot uzbrūkošos šaujamieročus, kas ir pretrunā ASV pamatlikumam – 2. Konstitūcijas labojumam. Kā parasti tas tiek pasniegts kā rūpes par pilsoņiem un viņu drošību. Tomēr, ja vienkārši izlasa ASV konstitūcijas 2.labojumu, tad katram kļūst skaidrs kāda ir patiesā ieroču esamības iedzīvotājiem jēga, ko izdomāja ASV valsts pamatlicēji.

ASV Konstitūcijas 2.labojums (pieņemts 1791.gadā): “Tā kā labi organizēta tautas zemessardze ir nepieciešama brīvas valsts pastāvēšanai, tiesības iedzīvotājiem glabāt un nēsāt ieročus nedrīkst tikt pārkāptas.” Tātad nepieciešamība iedzīvotājiem nēsāt ieročus ir pamatota nevis ar viņu pašu personisko drošību, bet gan ar brīvas valsts aizsardzību. Lūk, tieši šīs pilsoņu tiesības aizsargāt savu brīvību ASV oligarhija arī grib likvidēt.

Šai ziņā ar lielu varbūtību var pieņemt, ka viss sāksies ar pamatotu, loģisku un tekošajai situācijai atbilstošu ieroču pārdošanas kontroli, kuras deklaratīvais mērķis būs nodrošināt, lai ieroči netiek pārdoti psihopātiem, sociopātiem un citiem sabiedriski bīstamiem elementiem. Bet pakāpeniski tas izvērtīsies par pilnīgu ieroču nēsāšanas aizliegumu, te galvenais ir sākt un pavērt ceļu aizliegumiem.

Un, lūk, bijušā ASV Finansu ministra palīga Reigana administrācijā Pola Kreiga Robertsa mūsdienu ASV raksturojums: “Lielākā daļa amerikāņu piekrīt neizskaidrojamām slepkavībām, spīdzināšanām un aizturēšanām bez pierādījumiem… Pasaule ir pārsteigta, ka tik bezrūpīgu cilvēku valsts, kaut vai uz īsu mirkli, ir spējusi kļūt par superlielvalsti. Amerika ir zudusi zeme, kurā kodolieroči atrodas tādu cilvēku rokās, kuriem interesē tikai pašu personīgā vara. Vašingtona ir visas pasaules ienaidnieks, tajā ir sakoncentrēts vislielākais ļaunums pasaulē.

Eiropas iedzīvotājiem ir jāsaprot, ka Eiropa nav klusa osta vai ērta pasaulīte. Eiropiešu politiskā elite atrodas ASV elites ietekmē, kas savukārt ir globālās pasaules piramīdas vadības augšgals. Šodienas ASV iekšpolitiskā situācija, attiecības starp valsti un sabiedrību, pilsoņu tiesību un brīvību ierobežošana, veidojošais globālais fašisms ir arī Eiropas iedzīvotāju nākotne.

Andrejs Fursovs (Krievija): “Galvenais iemesls tam, ko var nosaukt par nacisma un fašisma atdzimšanu Rietumvalstīs, ir virzošo mērķu līdzība mūsdienu Rietumu un Trešā Reiha augšējiem slāņiem. Ne velti pašreiz tiek runāts ne tikai par fašisma atdzimšanu, bet gan par tā jaunu formu, ko sauc par globofašismu jeb globālo fašismu.

Kur ir šī līdzība? Pirmkārt pasaules sadalīšana izredzētajos un izejvielu materiālā. Ja vācu nacistiem šis sadalījums bija pēc rases piederības pazīmēm, tad mūsdienu Rietumu elite to ierpj dažādos sociokultūras terminos. Te galvenokārt runa ir par anglosakšiem.

Tagad no šodienas skatoties pagātnē, mēs saprotam, ka Trešais Reihs bija sava veida Rietumu elišu eksperiments, kuru brutālā formā realizēja Hitlers. Eksperimenti bija visdažādākie – kontrole pār iedzīvotājiem, liela daudzuma nacistu prāt rases ziņā nekvalitatīva iedzīvotāju daudzuma “izbrāķēšana” (pirmkārt te runa iet par slāviem, ebrejiem un čigāniem). Šodienas Rietumu elite arī “izbrāķē” lielu daudzumu iedzīvotāju, kas tiesa gan tiek darīts aizsedzoties ar pseidohumāniem lozungiem, bet idejiski būtība paliek tā pati. Ir izredzēto miljards vai arī daudz mazāks izredzēto daudzums un ir visi pārējie.

Ainārs Komarovskis (Latvija): “Būs viens pasaules vadības centrs, kurš izrīkosies ar visu, diktēs ideoloģiju. Pasaules iedzīvotāji būs sadalīti kastās. Tā būs vergturu sabiedriskā iekārta, kurā katram būs stingri noteikta vieta hierarhijā un cilvēks no tās nespēs pacelties uz augšu. Nolaisties uz leju sabiedriskajā hierarhijā varēs, bet pacelties uz augšu nevarēs. Lai nodrošinātu zelta miljardam patēriņu pašreizējā līmenī, ir vai nu jāiznīcina trīs ceturtdaļas pasaules iedzīvotāju vai arī jāpiespiež viņi dzīvot badā un strādāt gandrīz par velti visu vietā.”

Rietumvalstu un vācu nacistu sadarbība pēc 2.pasaules kara

Tie paši cilvēki, kuri radīja Trešo Reihu, viņu pēcnācēji un tiešie skolnieki cenšas atjaunot fašisma idejas jaunā formā. Protams, var pateikt, ka tas viss ir nejaušība, cīņas ar terorismu ēnu puse un ekonomiskās krīzes sekas, bet visam pašreiz notiekošajam ir baisa un tieša vēsturiskā saistība ar Trešo Reihu, un tā nav sazvērestības teorija.

Grovers Ferrs (ASV): “Es domāju, ka ne pārāk daudzi saprot cik ietekmīgi Rietumu sabiedroto vidū bija spēki, kuri gribēja apvienoties ar vācu nacistiem cīņā pret Padomju Savienību. Pirms Otrā pasaules kara bija momenti, kad varbūtība, ka Rietumu sabiedrotie apvienosies ar Hitleru pret Padomju Savienību, bija pietiekami liela.”

Maskavas Valsts Humanitārās Universitātes Vēstures filozofijas un kulturoloģijas katedras docents Vladimirs Ļitviņenko (Krievija): “1938.gada 12.septembrī pirms tikšanās ar Ādolfu Hitleru Lielbritānijas premjerministrs Nevils Čemberlens pateica: “Vācija un Anglija ir divi eiropeiskās pasaules balsti un galvenās stutes cīņā pret komunismu, tāpēc nepieciešams miera ceļā pārvarēt mūsu pašreizējās grūtības. Domāju, ka varēs atrast risinājumu, kurš ir pieņemams visiem, izņemot Krieviju.” To pateica Eiropas lielvalsts Anglijas premjerministrs, ar kuru PSRS grasījās parakstīt vienošanos par drošību Eiropā. Lielbritānijas žurnālists Kolins Huts 1939.gadā šai sakarā izteicās: “Čemberlens pēc būtības vēlas, lai Eiropā dominē nacistiskās idejas, dēļ savas fantastiski negatīvās attieksmes pret Padomju Krieviju.“

Grovers Ferrs (ASV): “Nacisti 1930-ajos gados ilgu laiku tika uzskatīti par noderīgu spēku un pat kā iespējamie sabiedrotie cīņā pret PSRS. Ņemot vērā nacistu augsto popularitāti noteiktās Rietumvalstu valdošajās aprindās līdz Otrajam pasaules karam, nav nekas neparasts, ka pēc kara bijušie nacisti tika plaši izmantoti no uzvarējušo Rietumvalstu sabiedroto puses.”

Vladimirs Ļitviņenko (Krievija): “Rodas jautājums kādēļ vajadzēja interkorporēt Trešā Reiha eliti Eiropas institūtos, tai skaitā arī pietiekami legālos, kuri tiesa gan ne pārāk afišēja savu darbību?! Jo elite, jebkura elite ir tā kultūras kodola nesēja tam sabiedriskajam projektam, ko tā mēģināja realizēt dzīvē. Sakot elite es nedomāju Trešā Reiha augstāko vadību, jo tie bija tikai izpildītāji. Bet šiem izpildītājiem kāds ļāva nākt pie varas. Šī elite arī ļāva.”

Pēc ASV nacistu noziegumu izmeklēšanas starpinstitūciju darba grupas pieprasījuma bija atslepenots vairāk kā 8 miljoni lappušu slepenu ASV dokumentu no CIP, FIB, armijas izlūkdienesta un citu valdības struktūru arhīviem. “Šie materiāli parāda, ka ASV saglabāja kontaktus ar nacistu noziedzniekiem un par to vairs nav nekādu šaubu,” paziņoja Tomass Bairs, darba grupas dalībnieks, kurš strādāja kopā ar CIP pie dokumentu atslepenošanas.

No šiem dokumentiem izriet, ka uzreiz pēc Otrā pasaules kara beigām ASV valdība caur savām “spēka struktūrām”, pirmkārt CIP, ļoti cieši sadarbojās ar nacistiem. Pat vairāk, viņi iekļāva nacistus savās struktūrās. Izejot no datiem, kas ir pieejami pētniekiem šodien, mēs varam redzēt šīs sadarbības dziļumu un mērogu.

Andrejs Fursovs (Krievija): “Pēc kara ASV specdienesti patstāvīgi un sadarbībā ar Vatikānu organizēja pa t.s. “žurku ejām” ievērojama nacistu daudzuma pāreju uz Dienvidameriku. Šīs specoperācijas nosaukums bija “Saspraude””.

Starp šo maršrutu pasažieriem bija, piemēram, Ādolfs Eihmans (1906-1962) – tās Gestapo struktūras vadītājs, kura bija atbildīga par galīgu ebreju jautājuma atrisināšanu, tas ir par pilnīgu ebreju iznīcināšanu koncentrācijas nometnēs un gāzes kamerās. Uz viņa rokām ir vairāku miljonu cilvēku asinis.

Vai, piemēram, Jozefs Mengele (1911-1979) – nacistu ārsts, kurš kļuva slavens ar saviem necilvēcīgajiem eksperimentiem uz koncentrācijas nometnēs ieslodzītajiem un kuru iesauca par nāves eņģeli. Viņš veica neiedomājamas ķirurģiskas operācijas bez anestēzijas, izņēma iekšējos orgānus, amputēja ķermeņa daļas, ievadīja cilvēkos dažādas ķīmiskas vielas, noteica cilvēku sāpju slieksni. Īpaša interese Mengelem bija par dvīņiem. Tika veikti mēģinājumi savienot dvīņus, radot mākslīgos siāmas dvīņus. Kopā sašūtie bērni kādu laiku vēl nodzīvoja, mokoties no šausmīgām bailēm un sāpēm. Tādā sadistiskā veidā tika nogalināti vairāki tūkstoši dvīņu. Lūk, tādiem cilvēkiem tika radīti jauni dokumenti un tika nodrošināta drošība.

ASV vadība izstrādāja specoperāciju “Overcast” un pēc tam arī specoperāciju “Paperclip” (Saspraude). To mērķis bija atrast un piesaistīt darbam ASV militārās rūpniecības labā nacistiskās Vācijas zinātniekus un speciālistus raķešbūvē, bioloģiskajos un ķīmiskajos ieročos, kā arī atompētījumu izpētes un citās jomās. Šiem cilvēkiem izdomāja jaunu biogrāfiju, kuru savienoja ar veco. No tā arī operācijas nosaukums – “Saspraude”. Tā nacistu speciālisti atmazgājās no savas pagātnes un varēja strādāt ASV un citās Rietumvalstīs, nebaidoties no vajāšanām par saviem grēkiem. Kopumā šādi uz ASV tika nosūtīts vairāk kā 1500 nacistu zinātnieku, starp kuriem bija visīstākie kara noziedznieki, jo īpaši medicīnas sfērā.

Tomēr ASV ieceļoja ne tikai nacistu zinātnieki un speciālisti. 1945.gada decembrī ASV prezidents Harijs Trumens (1884-1972) izdeva direktīvu ar uzdevumu samazināt to personu ieceļošanas ierobežojumus, kuras ir cietušas no nacistiskā režīma. Bet 1948.gadā ASV Kongress pieņēma aktu par pārvietojamām personām, saskaņā ar kuru nacistiskā režīma upuriem tika piešķirtas apmēram 400 tūkstoši ASV imigrācijas vīzas. Interesanti, ka kā nacisma režīma upuri ASV un Dienvidamerikā no Austrumeiropas ieceļoja desmitiem, ja ne simtiem tūkstoši kara noziedznieku – tieši Hitlera režīma atbalstītāji, nevis upuri. Augsti stāvošām ungāru dzelzs krusta, bulgāru SS leģiona, Stepana Benderas ukraiņu nacionālistu, lietuviešu bataljonu, latviešu brīvprātīgo SS leģiona, baltkrievu SS brigādes tā saucamajiem “nacisma upuriem” izdevās noslēpties no pelnītā soda Amerikā. Vēlāk viņi izveidoja nopietnu lobiju ASV valdībā, iekļāvās daudzās vadības struktūrās un aktīvi ietekmēja ASV ārpolitikas un iekšpolitikas izstrādi un realizāciju.

ASV konservatīvais senators, redzamākais “kara partijas” pārstāvis un kara kurinātājs Džons Makkeins: “Amerika atbalsta demokrātiju visā pasaulē. Draugi, mēs piedāvājam savu palīdzību visiem. Mēs esam gatavi liet amerikāņu asinis un aizsargāt svešu brīvību kā paši savējo. Mēs esam miera nesēji un iestājamies par miera saglabāšanu.“

1950-ajos gados tā kļūst par normālu praksi – nacistu speciālisti ar jauniem vārdiem pārpilda ASV universitātes, zinātniskos centrus un rūpniecības uzņēmumus. Noziedznieki, kuri guva patvērumu ASV, savas tautas nodevēji tika izmantoti diversantu grupu veidošanā, iesūtot tos Austrumeiropā un Padomju Savienībā. Tāpat viņus izmantoja propagandas darbā gan pašā ASV, gan ārpus tās robežām.

Otrā pasaules kara beigās, kad vēl nebija beigušās pēdējās kaujas Eiropā, ASV specdienesti nodibina kontaktus ar nacistu noziedzniekiem, atjauno vecos kontaktus un veido jaunus izlūkošanas tīklus. Galvenie šī procesa dalībnieki bija nacistiskās Vācijas Ģenerālštāba 12.izlūkošanas nodaļas, kura specializējās Sarkanās Armijas jautājumos, priekšnieks ģenerālis Reinhards Gelens (1902-1979) un nākamais CIP vadītājs Alens Daless (1893-1969).

1945.gada martā, pirms nacistu sagrāves, Gelens uzsāka sarunas ar ASV specdienestiem, piedāvājot viņiem, papildus savam lielajam arhīvam ar izlūkošanas materiāliem PSRS teritorijā, arī rūdītu antikomunistiskās aģentūras tīklu Austrumeiropā, Baltijā un Ukrainā. Alens Dales nosauca Galena priekšlikumus par nenovērtējamiem, piekrita visiem viņa nosacījumiem un aktīvi piedalījās organizācijas Gelenorg (Gehlen Organization, Rietumvācijas izlūkdienesta BND priekšteča) veidošanā. Pēc Gelena pieprasījuma simtiem Vācijas armijas un SS karavīri tika atbrīvoti no karagūstekņu nometnēm un uzsāka darbu jaunajās struktūrās. Rezultātā organizācijā bija apmēram 4000 virsnieku no nacistiskās Vācijas specdienestiem. Faktiski Gelena struktūra kļuva par CIP Eiropas filiāli. Tā kļuva par Amerikāņu acīm un ausīm Centrāleiropā. Vēlāk Gelenorg kļuva par nozīmīgu NATO elementu, dodot divas trešdaļas izlūkošanas datus par Varšavas pakta valstīm. CIP aizgādībā, bet vēlāk kā Rietumvācijas izlūkdienesta priekšnieks Gelens sāka ievērojami ietekmēt ASV politiku attiecībā uz PSRS bloku.

Nobeidzot tēmu par ASV un vācu nacistu sadarbību, tikai daži no daudzajiem piemēriem, kad ASV sadarbojās ar nacistu noziedzniekiem.

Klauss Barbjē (1913-1991), SS gauhtšturmfīrers, zināms pēc iesaukas “Leonas miesnieks”, Gestapo priekšnieks Leonā, Francijā. Viņam tiek inkriminēti daudzi noziegumi, spīdzināšanas un cilvēku nogalināšanas. Francijā viņam aizmuguriski piesprieda nāvessodu. Strādāja ASV armijas pretizlūkošanas dienesta labā, tāpēc izvairījās no soda.

Hanss Jozefs Marija Globke (1898-1973), Vācijas rasistisko likumu autors. Vēl pirms šo likumu pieņemšanas piedāvāja ieviest atšķirības zīmes visiem ebrejiem, kā arī izdot īpašu apkārtrakstu, kurš aizliegtu laulības starp ebrejiem un āriešiem. Ieviesa Gestapo ebreju reģistrēšanās sistēmu dažādu piespiedu mēru realizācijai. Demokrātiskās Vācijas Republikas (VDR) tiesa aizmuguriski vainoja Globki, ka viņš bija ebreju genocīda atslēgfigūra un piesprieda tam mūža ieslodzījumu. Globkes dzīves laikā viņa nacistiskā pagātne un loma holokostā tika rūpīgi slēpta (slēpa CIP un Rietumvācu izlūkdienests BND). Viņš ieņēma augsto Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) Valsts sekretāra amatu un bija VFR pirmā kanclera Konrāda Adenauera tuvs līdzgaitnieks.

Teodors Oberlenders (1905-1998) – vēl viens nacistu aktīvists Konrāda Adenauera valdībā. Vēl pirms iebrukuma Padomju Savienībā viņš tika nozīmēts par politisko vadītāju bataljonam Nahtigal, kurš bija nokomplektēts no ukraiņiem un kurš veica Ļvovā profesoru izkaušanu un ebreju grautiņus. Oberlenders tāpat piedalījās diversantu vienību formēšanā no Padomju karagūstekņiem. Viņš bija daudzu noziedzīgu akciju PSRS teritorijā organizators. Iecelt šādu cilvēku par Bēgļu, pārvietoto personu un kara upuru ministru bija augstākā mēra politiskais cinisms.

Francis Halders (1884-1972), nacistiskās Vācijas sauszemes spēku štāba priekšnieks, aktīvi piedalījās  Hitlera armijas veidošanā, militārās agresijas pret Poliju, Franciju, Beļģiju, Nīderlandi, Luksemburgu, Dienvidslāviju, Grieķiju un PSRS plānu izstrādē un to realizācijā. No 1950 gadā ir ASV valdības eksperts. 1960.gada novembrī apbalvots ar ASV augstāko apbalvojumu, ko pasniedz ārvalstniekiem.

Ādolfs Hoizingers (1897-1982), ģenerālleitinants, koordinēja visas nacistiskās Vācijas armijas operatīvās darbības Austrumu frontē. Hoizingers piedalījās operāciju plānošanā Polijā, Dānijā, Norvēģijā, Francijā, Nīderlandē, izstrādāja operācijas “Baltais lācis” plānu, kuras mērķis bija iznīcināt mežu rajonu tuvumā esošos civiliedzīvotājus Baltkrievijā un Krievijā. Nogalināja pārsvarā sievietes un bērnus. 1961.gada aprīlī Hoizingers tika iecelts par NATO kara komitejas priekšsēdētāju Vašingtonā. PSRS pasludināja Hoizingeru par kara noziedznieku un nesekmīgi mēģināja panākt tā izdošanu.

Grovers Ferrs (ASV): “Valdošajām aprindām kļuva skaidrs, ka antikomunistisku valdību izveidošanai, piemēram, Vācijā, ir jāizmanto bijušie nacisti vēl lielākos apmēros. Bijušie nacisti bija valdībā, biznesā, zinātnē gan Rietumvācijā (VFR), gan citās Rietumu sabiedroto valstīs. Piemēram, ASV kosmisko programmu izstrādāja cilvēki [Vernera fon Brauna vadībā], kuri taisīja raķetes nacistiskai Vācijai.”

Bet arī šie fakti ir tikai daļa no lielā mīlas stāsta starp kapitālismu un Vācu nacismu, starp Rietumvalstu elitēm un Trešā Reiha eliti. Pati Trešā Reiha rašanās nebūtu bijusi iespējama bez Rietumvalstu un tā kapitāla līdzdalības.

Andrejs Fursovs (Krievija): “ASV spēlēja nozīmīgu lomu ne tikai nacistu liktenī pēc Otrā pasaules kara, bet arī to nākšanā pie varas pirms kara. ASV baņķieri finansēja Hitleru, Hitleram simpatizēja Džozefs Kenedijs (1888-1962, nākamā prezidenta tēvs) un Preskots Bušs (1895-1972, ASV prezidentu tēvs un vectēvs). Starp citu, Preskots Bušs saņēma savu peļņas daļu no Aušvicas koncentrācijas nometnes ekspluatācijas un šai sakarā viņu 1943.gadā pat mēģināja tiesāt. Interesanti, ka Rokfelleri norīkoja savu cilvēku aizstāvēt Preskotu Bušu tiesā. Šis cilvēks bija jurists Alens Daless, nākamais CIP radītājs un vadītājs, un viņš labi aizstāvēja Bušu. “

Einārs Graudiņš (Latvija): “Mēs zinām, ka ASV bankas netieši un daļēji finansēja Hitlera nākšanu pie varas. Dažas it kā neitrālas valstis, piemēram, Zviedrija visu kara laiku nodrošināja nacistisko Vāciju ar izejvielām. Ne velti vācieši savulaik pateica, ka katrā Tiger tankā trešdaļa tērauda nāk no Zviedrijas.”

Pašreiz mēs gribam tikai norādīt, ka šodienas kapitālistiskās pasaules elite ir visciešākā mērā saistīta ar nacistu eliti. Viņi ir saistīti gan idejiski, gan vēsturiski. Viņi ir daļa no vienota vesela un viņu saistība un vara nav bijusi pārtraukta. General Motors, General Electric, Ford, IBM, ITT, Dupon, Standart Oil (Exon Mobile), Texaco (Shevron), lielākās ASV bankas, bagātākās ASV ģimenes, viņi visi piedalījās Trešā Reiha radīšanā – bruņoja, apģērba, dzirdīja, ēdināja nacistu armiju ne tikai pirms kara, bet arī kara laikā.

Daudziem būs interesanti uzzināt, ka apmēram trešdaļa nacistiskās Vācijas smago automašīnu un visurgājēju tika saražotas Forda rūpnīcās. Tas ir vairāk kā 78 tūkstoši smago automobiļu un vairāk kā 14 tūkstoši kāpurķēžu mašīnu. Bet General Motors savā uzņēmumā Opel Branderburg ražoja smagās automašīnas, mīnas, komplektēja slavenos vācu bumbvedējus Junkers 88, izlaida motoru iznīcinātājam Meseršmit, kas pēc tam bombardēja pilsētas visā Eiropā un Padomju Savienībā. Par uzcītīgu palīdzību Trešajam Reiham Henrijam Fordam (korporācijas Ford vadītājam) un Džeimsam Mūnijam (General Motors vadītājam) Hitlers pasniedza augstāko apbalvojumu ārzemju pilsoņiem – Vācu ērgļa ordeni.

Trešais biznesmenis no ASV, kurš tika apbalvots ar tādu pat ordeni ir IBM vadītājs Tomass Vatsons. Viņš to saņēma personīgi no Fīrera rokām. Par IBM meitasuzņēmumu Vācijā 1923.gadā kļuva kompānija “Dehomag”. Tas automatizēja ieslodzīto uzskaiti koncentrācijas nometnēs un optimizēja gāzes kameru izmantošanu cilvēku nogalināšanai. Šis IBM meitasuzņēmums palīdzēja organizēt karagūstekņu vergu darbu un to cilvēku piespiedu darbu, kas bija atvesti no okupētajām zemēm uz Vācijas darba nometnēm.

1941.gada septembrī, tad, kad Vācija bija jau uzbrukusi Polijai, Francijai, Lielbritānijai un PSRS, 94% Vācijas naftas importa nāca no ASV kompānijām ar Rokfelleru Standart Oil priekšgalā.

Un šis saraksts ir tikai aisberga virsotne. Vairums no mums nemaz nenojauš, ka patērē to kompāniju preces un pakalpojumus, kuras finansēja un atbalstīja Hitleru, un kuras ieguva virspeļņas uz cilvēku asiņu rēķina. Tas nav “tikai bizness”, kā mīl taisnoties liberālie biznesmeņi. Jums taču neienāks prātā pārdot ieroci cilvēkam, kurš atklāti saka, ka viņam tas ir vajadzīgs, lai nogalinātu kaimiņa ģimeni. Bet Hitlers taču nekautrējās par saviem plāniem stāstīt atklāti. Viņš atklāti paziņoja, ka iet paverdzināt pasauli un iznīcināt veselas tautas.

Kapitālistiskai elitei Hitlera nolūki vairāk kā apmierināja. Un šī pati elite un tās tiešie pēcteči tagad plāno nākotni visai cilvēcei.

Dzīve kā Matriksā

Tagad apkoposim iepriekš teikto. Brīvajā demokrātiskajā Rietumu pasaulē notiek ne tikai sociālās valsts demontāža, bet notiek vienlīdzības principa demontāža. To ir svarīgi saprast, jo tā ir notiekošā būtība ap ko viss notiek un kas nedrīkst kļūt acīmredzams iedzīvotāju vairākumam. Viss pārējais – politiskie, ekonomiskie, ģeopolitiskie un citi procesi visā savā daudzveidībā un sarežģītībā izriet no paša galvenā – no mūsdienu pasaules demontāžas, no vienlīdzības principa demontāžas.

Protams, tāda plāna realizācijai, zaudētās kundzības atgriešanai, pasaules lielkapitālistu elitei būs jāpārvar cilvēku masu pretestība, kuri jau vairākās paaudzēs ir dzīvojuši iepriekš vēstures gaitā nepieredzētā komfortā ar iepriekš nepieredzētām tiesībām un brīvībām. Jo sabiedrības vairākumam nepamanāmāks būs pārejas process uz jauno nevienlīdzības stāvokli, jo mazāka būs ierindas cilvēku pretestība. Šai ziņā lielākā daļa darba jau ir paveikta.

Einārs Graudiņš (Latvija): “Nevienam nav noslēpums, ka XXI gadsimta cilvēka politisko izvēli nosaka masu mēdiji. Te var atcerēties slaveno teicienu: “Dodiet man pusstundu “primetime” un es mērkaķi pataisīšu par ASV prezidentu.” Tā ir mēdiju vara, bet paši mēdiji, vienkāršojot, atrodas banku kapitāla rokās. Mēdiji formē ideoloģiju, mēdiji formē pasaulskatu. Ja cilvēkam 100 reizes atkārto vienu un to pašu, tad 101 reizi viņš tam sāk ticēt.”

Rietumvalstu iedzīvotāji dzīvo visīstākajā Matriksā – ir monopolizēti masu mēdiji un izglītība, pārtikas produktu un medikamentu ražošana, cilvēki ir noslogoti ar kredītiem, pa lielam cilvēkiem vairs nav palikusi izvēles brīvība. Ieejiet veikalā, jums vairs nav izvēles brīvība ražotāju izvēlē, brendu daudzveidība ir tikai ilūzija, kas piesedz dažus lielražotājus. Vēl sliktāka situācija ir ar medikamentiem, jo jūs nevarat zināt ko satur medikamenti, ko lietojat, un jūs nevarat būt pārliecināts, ka uz jums neveic kārtējo medicīnisko eksperimentu.

Masu informācijas līdzekļi ataino izkropļotu pasaules ainu, kas ir izdevīga to īpašniekiem. Kredīta esamība liek jums strādāt un baidīties pazaudēt ienākumus. Bet tīkla tehnoloģiju (sociālo tīklu) attīstība un to arvien lielāka iespiešanās cilvēku dzīvē padara mūs visus arvien ievainojamākus attiecībā uz apziņas kontroli un manipulācijām. Turpmāk šim brīvās izvēles koridoram ir jākļūst arvien šaurākam un šaurākam.

No kā baidās lielkapitālisti?

Hanss Hautmans (Austrija): “Ir daudz lielāki un bīstamāki notikumi, kuri notiek mūsu demokrātiskajās un politiskajās sistēmās nemanāmi iedzīvotāju vairākumam. Notiek lēna, pakāpeniska un slēpta atdemokratizēšana, kas izpaužas daudzos veidos, piemēram, kā tieksme pastāvīgi izspiegot cilvēkus. Es atceros bērnību aukstā katra laikā 1940-ajos – 1950-ajos gados – pat tad nebija tāda citādi domājošo izsekošana kā tas notiek mūsdienās. Mūslaikos ir pietiekami daudz tehnisko iespēju izsekošanai un cilvēks, kad strādā internetā vai zvana pa mobilo tālruni, atrodas zem novērošanas. Tā ir ļoti interesanta parādība, tam ir jābūt kaut kādam iemeslam un pamatojumam, jo kāpēc apstākļos, kad Rietumvalstu pārvaldītājiem neeksistē nekādu revolūciju draudi no ļaužu masām, valdošajās aprindās ir tādas bailes, kas izpaužas visa apkārt notiekošā izokšķerēšanā un visu un katra izspiegošanā.”

Un tagad atkārtosim profesora Hautmana jautājumu: Kāpēc Rietumvalstu pasaules valdītājiem pie viņu jau tā visvarenības ir tik lielas bailes? Te noteikti ir jābūt kādam pamatojumam. Un pamatojums šīm bailēm, protams, ir. Tās ir bailes no jau minētajām labi organizētajām cilvēku masām ar atmodinātu gribu un apziņu. Tās ir tās pašas bailes, kuras piespieda XX gadsimta sākumā kapitālistisko eliti labprātīgi atteikties no lielas daļas savas varas un peļņas par labu sabiedrības vairākumam.

Šodienas krīzes parāda realitāti, negatīvās izmaiņas ir kļuvušas acīmredzamas, to kategoriskā nepieņemamība ir kļuvusi skaidra daudziem cilvēkiem visā pasaulē. Un cilvēki sāk uzdot jautājumus, izteikt neapmierinātību ar pašreizējo lietu kārtību un to virzienu, kurā valdošās aprindas virza sabiedrību. Maldi sāk kliedēties un tāpēc ir nepieciešams paralizēt neapmierināto cilvēku gribu. Valdošā elite kategoriski nevar pieļaut alternatīvu ideju meklēšanu, kas dos cilvēkiem jaunas metodes sabiedrības un ikdienas dzīves organizēšanā. Viņi kategoriski negrib pieļaut XX gadsimta sākuma scenārija atkārtošanos, kad cilvēkiem izdevās apvienoties ap vienlīdzības un sociālā taisnīguma ideju. Jau iepriekš citējām vienu no galvenajiem un ietekmīgākajiem Rietumvalstu oligarhu analītiķiem un ideologiem Zbigņevu Bžezinski. Atkārtosim to vēlreiz. Viņa ietekme ir tik liela, ka viņā ir vērts ieklausīties. Vienā no trasnacionālās elites sapulcēm Zbigņevs Bžezinskis pateica: “Nenorimstošā un stingrā pārliecībā pamatotā cilvēku pretestība, kas nāk no pašām tautas dzīlēm, vēsturisku iemeslu dēļ balstās uz viņu politisko pamošanos un ārējas vadības nepieņemšanu, kļūst arvien grūtāk un grūtāk apspiežama. Arvien lielāku tautas masu globālās politiskās aktivitātes pieaugums vairs neļauj viņus vadīt no ārpuses bez uzspiestas kontroles kā tas bija koloniālisma un imperiālisma laikmetos”

Masu globālās politiskās aktivitātes pieaugums arī ir tās Rietumu oligarhijas bailes, par kurām runāja profesors Hautmans. Tāpēc transnacionālai elitei ir jāveic preventīvas darbības.

Pirmkārt, ir jānovājina cilvēki, jāiegremdē viņi patērēšanas bezjēdzīgajā rosībā, jāaizņem prātus ar izdzīvošanas problēmām, jāatņem spēkus un laiku, nedot cilvēkiem iespēju domāt, uzdot jautājumus un meklēt atbildes.

Otrkārt, ir jānovērš iespējamie cilvēku apvienošanās procesi pretestībai. Tāpēc ir jārada cilvēku starpā iekšējie konflikti, jāsarīda vienas sabiedriskās grupas pret citām sabiedriskajām grupām. Un te nav būtiski konfliktu iemesli – reliģiskie, nacionālie, rasu konflikti, mazākuma attiecības ar vairākumu, tas viss maksimāli tiek radikalizēts, tiek novests līdz agresivitātes stadijai, līdz vienotības izjaukšanas pakāpei. Tas tiek realizēts mūsu acu priekšā. Sabiedrībā pieaug iekšējā spriedze. Visur, kur potenciāli var uzkurināt konfliktus, parādās aktīvi darboņi, kas aktīvi veicina savstarpējo neiecietību. Visbeidzot, pats galvenais – ir jāizņem no masu apziņas pat domu rašanās iespēju, ka var būt alternatīva sabiedrības dzīves organizēšana, ka vispār ir iespējams uzlabot pasauli. Oligarhijas vara nekādi nedrīkst tikt apšaubīta. Tas jo īpaši ir jāizdara esošās situācijas pasliktināšanās apstākļos, kad labāko risinājumu meklējumi ir neizbēgami un kad neizbēgami cilvēku skati pavērsies pagātnē uz iepriekšējo paaudžu pieredzi.

Andrejs Fursovs (Krievija): “Antikapitālistiskās Sarkanās impērijas modelis, kurš tika radīts Krievijā un kurš veiksmīgi eksistēja 70 gadus, kas ir ļoti ilgs laika posms XX gadsimtā, ir vienīgā alternatīva tam sabiedrības modelim, kuru mēģināja realizēt Hitlers un kuru mēģina realizēt pašreiz Jaunās pasaules kārtības sludinātāji, kas ir gatavi samazināt iedzīvotāju skaitu par 90% un sadzīt atlikušos čipizētos iedzīvotājus koncentrācijas nometnēs. Viņiem ir nepieciešams izdedzināt no cilvēku prātiem visas atmiņas par Padomju Savienību, kas balstījās uz vienlīdzības un sociālā taisnīguma principiem. Sarkanais projekts jeb Padomju projekts ar visiem saviem trūkumiem bija reāla kapitālisma un globālisma alternatīva. Pie tam šī alternatīva ekonomikā bija reāla līdz pat 1980-ajiem gadiem. Lielbritānijas premjerministre Margareta Tečere 1991.gadā, uzstājoties Naftas institūtā Hjūstonā, pateica sekojošo: “Padomju Savienība mums neradīja militārus draudus, jo militāri mums bija ar ko atbildēt. Padomju Savienība mums pirmkārt radīja ekonomiskus draudus, jo tās plānveida ekonomika pareizināta ar morāliem stimuliem draudēja izspiest Rietumvalstis no pasaules tirgiem.” Tad vajadzētu vai nu veikt sociālas reformas vai arī palielināt konfrontāciju ar PSRS. Savukārt par to kādā stāvoklī 1980-ajos gados atradās ASV liecina 1987.gada 19.oktobra notikumi, kad notika dramatisks Ņujorkas biržas kritums un kad vienas dienas laikā ASV biržu indekss “Dow Jones” nokritās par 508 punktiem (22,3%). Tas bija absolūts rekords. Tieši tolaik amerikāņu kapitāls pasauca Grinspenu glābt ASV ekonomiku un viņš pateica, ka ASV var izglābt tikai brīnums. Par šo brīnumu kļuva PSRS sabrukums un kapitālu pārplūšana pēc 1991.gada no bijušajām sociālistiskā bloka valstīm uz ASV.”

Tātad Rietumvalstu kapitālistiskai sabiedrībai bija veiksmīga alternatīva. Tas vēl nekas, ka tā balstījās augstos humānos vienlīdzības ideālos, bet tā arī demonstrēja ekonomiskus panākumus. Padomju rūpniecība ražoja konkurētspējīgas preces un pats galvenais, ka nodrošināja pienācīgu dzīves līmeni praktiski visiem pilsoņiem bez izņēmumiem. Izglītība, veselības aizsardzība un mājoklis bija bez maksas. Zinātne un māksla bija augstākajā līmenī un bija pieejami katram. Reālā Padomju sabiedrības pieredze, jo īpaši tās pēckara periods (1950-o, 1960-o un 1970-o gadu miera periods, kad PSRS varēja droši attīstīties) Rietumvalstu sabiedrībā nav zināma, bet pašreizējā pecpadomju telpas jaunatne nesastapa to labklājīgo PSRS dzīvi. Tomēr gan Rietumvalstīs, gan pēcpadomju telpā, jo īpaši uz pieaugošās krīzes fona, interese par šo tēmu palielinās. Tāpēc PSRS diskreditācija, tās vēstures nogānīšana un vienkārši meli par to tiek realizēti ar jaunu sparu un sāk pieņem īpaši zemiskas un histēriskas formas.

Komunisma un nacisma vienādošana – sociālā taisnīguma idejas diskreditācija un necilvēcīgas sabiedriskas iekārtas radīšanas instruments

Kapitālistiskā elite ir radījusi jauna tipa armiju, kura sastāv no it kā vēsturniekiem, žurnālistiem, populistiem, kreatīvistiem un profesionāliem meļiem, kuru galvenais uzdevums ir PSRS diskreditācija, krievu tautas un tās vadības dēmonizācija. Viena pēc otras iznāk vēsturi kropļojošas grāmatas, tiek uzņemtas kvazivēsturiskās filmas – gan mākslas, gan it kā dokumentālās. PSRS sabiedrībā tiek izcelts tikai negatīvais, kas, protams, reāli bija, tāpat kā tas ir jebkurā politiskā sistēmā. Bet ja īsts pētnieks cenšas nokļūt līdz vienu vai otru notikumu cēloņiem un grib saprast notiekošā būtību, tad manipulators rīkojas diametrāli pretēji. Manipulators atrauj notikumus no cēloņiem, kas to radīja, izveido no šādiem īpaši atlasītiem notikumiem sev izdevīgu mozaīku, kuru pēc tam uzdod par realitāti.

Galvenais kapitālistisko eliti apkalpojošo pseidovēsturnieku virziens ir Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas vienādošana, Padomju komunistiskās ideoloģijas un nacistiskās Vācijas izredzētības ideoloģijas vienādošana. Pamatojoties tikai uz mazām abu sistēmu ārējās formas līdzībām, manipulatori mēģina iedvest cilvēkiem, ka šo sistēmu saturs ir identisks.

Grovers Ferrs (ASV): “Rietumvalstīs šādas politikas galvenais mērķis ir nomelnot ideju cīnīties par taisnīgu sabiedrību, kurai ir jānāk pēc kapitālistiskās sistēmas. Es domāju, ka nākotnē visas pretrunas tikai saasināsies, pieaugs ekspluatācijas līmenis, bezdarbs, protesta spars pret šīm parādībām. Un pieaugot šīm pretrunām mums arvien vairāk un uzstājīgāk stāstīs, ka šādi protesti ved pie totalitārisma. Totalitārisms ir tāds vārdiņš ar kura palīdzību ļoti ērti ir iejūgt nacismu un komunismu vienā pajūgā. “

Hanss Hautmans (Austrija): “Ir zināms, ka Rietumvalstīs ir labi apmaksāti zinātniskie institūti, kuri ar to vien nodarbojas kā ar komunisma diskreditāciju – totalitārisma teorijas izstrādi, tā saucamo sovetoloģiju. Es domāju, ka tam ir politisks izskaidrojums, kas, protams, attiecas arī uz zinātni. Politiskā izskaidrojuma būtība ir apstāklī, ka pašreizējās valdošās politiskās elites visā pasaulē daudz vairāk baidās no komunisma nekā no fašisma vai nacionālsociālisma. Viņām komunisms ir galvenais pretinieks jau kopš 1917.gada revolūcijas laikiem. Tas ir pretinieks, kurš jāuzvar, tāpēc abu ideoloģiju noreducēšana līdz totalitārismam kļuva par instrumentu to rokās, kuriem nepieciešams diskreditēt sociālistiskās un komunistiskās idejas. “

Lūk, kā komunisma un nacisma vienādošanas mēģinājumu vērtē tāds slavens un konsekvents PSRS komunisma kritiķis kā ASV vēsturnieks Marks Taugers: “Ideja salīdzināt Padomes un nacistus nav jauna. Es domāju, ka tas atspoguļo autoru, kuri to dara, neobjektivitāti un zemo zinātnisko kvalitāti, kā arī lētu paņēmienu pateikt kaut ko jaunu nezinošai auditorijai. Bez tam pašreizējā ekonomiskā krituma periodā ar publiskiem uzbrukumiem 1% ASV elitei es nebrīnos, ka ASV prese atrod cilvēkus, kuri komunismu uzskata par sliktāku kā nacisms. “

Tieši kapitālisms ir nesaraujami saistīts ar fašismu nevis komunisms kā to uzmācīgi mēģina iegalvot pērkamie elišu ideologi. Fašisms un kapitālisms ir vienas un tās pašas nevienlīdzības idejas izpausmes. Tiem ir viens idejiskais pamats un tie izmanto vienu attiecību veidu – vienu cilvēku kundzību pār citiem. Fašisms ir likumīgs kapitālisma bērns un savā attīstībā gan kapitālisms, gan fašisms nonāk līdz vienam un tam pašam rezultātam – vācu fašisms (Trešā Reiha nacisms) sadalīja pirmās un otrās šķiras cilvēkus pēc asiņu pazīmes. Viena rase – āriešu, bija kungu rase, bet visas pārējās bija vergu rases. Jaunais globālās kapitālistiskās elites fašisms tam pievieno vēl īpašuma un materiālā nodrošinājuma pazīmi [mantiskie cenzi], piederības transnacionālai elitei pazīmi. Tieši ar šo radniecību ir izskaidrojams kopējs fašisma un kapitālisma naids uz komunismu kā uz visu cilvēku vienlīdzības ideju.

Žurnālists, zinātnieks un rakstnieks Džons Laflends (Lielbritānija): “1991.gadā, kad sabruka Padomju Savienība un Varšavas pakts pārstāja eksistēt, Rietumvalstis tā vietā, lai likvidētu savas pretpadomju organizācijas, jo īpaši NATO, nolēma tās saglabāt par katru cenu. Lai saglabātu šīs struktūras, vajadzēja uzkurināt ideoloģisko cīņu nu jau ar Krieviju, kas izraisīja starptautisko attiecību pasliktināšanos, prognozējamā uzlabojuma vietā. Kļuva iespējams runāt pat to, ko neviens neuzdrošinājās Aukstā kara laikā. Tādējādi es uzskatu, ka komunisma un nacisma vienādošanas iemesls ir ASV tieksmē radīt vienpolāru pasauli ar ASV dominanci tajā. Šī amerikāņu rīcības programma ir pietiekami skaidri izklāstīta daudzos politiskos dokumentos, kas ir radušies pēdējo 20 gadu laikā. To vienādā mērā atbalsta gan ASV Republikāņu, gan Demokrātu partijas. ASV ir nolēmuši iznīcināt savu bijušo pretinieku tik lielā mērā, cik tas ir iespējams.

Andrejs Fursovs (Krievija): “Rietumvalstu saprātīgajiem spēkiem, kuri negrib dzīvot globālā fašisma valstī ar čipizētiem iedzīvotājiem un iznīcinātām nacionālajām un civilizāciju atšķirībām, ir visiem spēkiem jāpretojas komunisma un nacisma pielīdzināšanai. Te runa neiet par PSRS atjaunošanu, runa iet par sabiedrības atjaunošanu, kura balstās uz sociālā taisnīguma principa. Tieši tāpēc Padomju pagātne tiek aplieta ar samazgām un vienādota ar fašismu, kurš tieši balstījās uz sociālo netaisnību. Nevienam Padomju līderim prātā nevarēja ienākt pateikt frāzi, kura skanēja Trešajā Reihā: “Es jūs atbrīvoju no sirdsapziņas”. “

Ceļā uz globālo fašismu

Mēs redzam kā šī vecā kapitālisma un fašisma savienība atkal materializējas radikālu nacionālistisku grupējumu un viņus atbalstošu politisku spēku veidā. Neonacisti un viņu aizbildņi aktīvi darbojas pašreizējās Krievijas nomalēs un Austrumeiropā. Viņi izpilda vienlaicīgi trīs uzdevumus. Pirmkārt, diskreditē PSRS vēsturi. Otrkārt, legalizē un attaisno nacistu noziedzniekus un viņu mantiniekus, kuri tur tagad ir pie varas. Un treškārt, novājināt pašreizējo Krieviju, lai neļautu atjaunoties subjektam, kurš ir gatavs stāties pretī transnacionālajām elitēm. Šie jaunie, bet patiesībā vecie nacisti, ņirgājas par kritušajiem pārraksta vēsturi, sēj melus un vairo naidu. Džons Makkeins, uzrunājot ukraiņus Maidana laukumā: “Ar jums ir brīvā pasaule, ar jums ir Amerika, ar jums esmu es.”

Fašisma laiki nav pagājuši. Pagātnes atgriešanās ir reāla un notiek mūsu acu priekšā.

ASV prezidents Baraks Obama: “Es tāpat domāju, ka šīs darbības visu pasauli dara labāku. Daži tam var nepiekrist, bet es ticu, ka Amerika ir izredzēta. Daļēji tādēļ, ka mēs nodemonstrējām gatavību, upurējot asinis un labklājību, aizsargāt ne tikai mūsu pašu intereses, bet arī visu pārējo valstu intereses.”

Tiesību pilnvērtība vieniem un beztiesiskums citiem. Nepārvarama nevienlīdzība arī ir fašisma būtība.

No iepriekšteiktā ir redzams, ka starptautiskā oligarhija saliedējas, noformējas kā šķira. Viņi ir spējīgi rīkoties mērķtiecīgi, veidot globāla mēroga plānus un šie plāni šodien tiek realizēti.

Globalizācija tik tiešām ir objektīvs vēsturisks process. No vienas puses tā ir ceļošanai atvērta pasaule, informācijas plūsmas, kuras nezin robežu, saziņa ar draugiem pa visu pasauli caur internetu, šķēršļu zudums preču pārvietošanai. Tas viss maina pasauli, cerams, uz labāku. Bet no otras puses ir jāsaprot visi riski un draudi, kas rodas līdz ar robežu zudumu. Nacionālās kultūras sagraušana, izglītības standartu pazemināšanās un saujiņas cilvēku monopols uz masu informācijas līdzekļiem ļauj viegli manipulēt ar apziņu un formēt cilvēkos nepieciešamo pasaulskatu. Bet tas savukārt ļauj atņemt cilvēkiem tos ideālus un vērtības, kuras tūkstošiem gadus ilgi tika izstrādātas nacionālo kultūru ietvaros.

Šodien norit abi šie globālie procesi vienlaicīgi. Ja pirmais pārsvarā notiek stihiski dēļ cilvēka iekšējās tieksmes uz jauno, interesanto, sadarbību un savstarpējo palīdzību kopēju problēmu risināšanā, tad otra veida globalizācijas process, kurš sašķeļ cilvēkus, ir radīts un tiek realizēts mākslīgi.

Iedzīvotāju vienādošanas un apstulbināšanas rezultātā arī notiks galīga cilvēku sadalīšana tajos, kuri valda un tajos, kuri viņiem kalpo, kas arī ir fašisms. Tāpēc šo globalizācijas variantu mēs saucam par globālo fašismu jeb globofašismu.

Krievija pēc 1917.gada katastrofas spēja radīt jaunu valsti, kuras pamatā bija fašismam pretēja ideja – visu cilvēku vienlīdzība tiesībās un iespējās. Līdz ar to Krievija PSRS veidolā deva cerību tā laika pasaules iedzīvotājiem uz labākas dzīves izmaiņām. Un tas patiešām arī notika, tikai diemžēl uz īsu laiku. Tikai trīs Rietumvalstu paaudzes ieguva labākas dzīves iespējas, tikai pus gadsimtu ilgu neatkarības posmu no imperiālistu jūga ieguva daudzas pasaules valstis. Par to nācās samaksāt ar 27 miljonu Padomju Savienības cilvēku dzīvībām Hitlera armijas iebrukuma laikā.

Gandrīz pilnīga PSRS iznīcināšana noveda līdz īslaicīgai Rietumvalstu ar ASV priekšgalā ekonomiku atjaunināšanai. Kāri iesūcot PSRS un tās sabiedroto resursus Rietumvalstis paildzināja savu pilsoņu salīdzinošo labklājību kā minimums uz 15 – 20 gadiem. Tagad šis avots ir gandrīz izsīcis. Rietumvalstu pasaule tās labklājīgajā veidolā beidza pastāvēt līdz ar PSRS sabrukumu. Sabiedriskais konsensus starp elitēm un tautu vairs nav aktuāls. Notiek atgriešanās pagātnē – laikmetā, kad vieniem bija neierobežota vara, bet citi bija pilnīgi beztiesīgi.

Politologs, politiķis, rakstnieks, režisors, analītiskā centra vadītājs Sergejs Kurginjans (Krievija): “Vai nu ir neliela iespēja, ka uzvarēs īsts komunisms, kurš balstās uz augstāko spēju atbrīvošanu un atmodināšanu katrā cilvēkā, vai arī absolūta gnostiskā ļaunuma valstība – nacistiskais Reihs tā pabeigtajā formā, “dzelzs papēža” [atsauce uz Džeka Londona romānu “Dzelzs papēdis”] valstība, totālas dehumanizācijas valstība, kurā nav fundamentālas cilvēku vienlīdzības [cilvēki tiek sadalīti cilvēkos un cilvēkveidīgās būtnēs – dažādas pakāpes puscilvēkos un necilvēkos]. Bet, kad nav fundamentālas cilvēku vienlīdzības, tad miljardiem cilvēku, kuri netiek uzskatīti par cilvēkiem (necilvēki pēc Hitlera terminoloģijas), var iznīcināt kā blaktis. Un viņus iznīcinās, jo ārpus komunistiskās idejas šie cilvēki vienkārši nav vajadzīgi. Un viņi tik tiešām tiks iznīcināti. Bet jūs iedomājaties, kas notiks pēc tam, kad būs noticis vairāku miljardu cilvēku iznīcināšanas fakts. Kāda sabiedriskā iekārta tad nostiprināsies? Kāds ļaunums tad valdīs pasaulē? Salīdzinājumā ar to Hitlers liksies tīrais eņģelītis. Mēs cīnāmies ar šo ļaunumu, kopā cīnāmies. “

Avoti:


http://inter-portal.org/
http://en.inter-portal.org/watch-film
http://de.inter-portal.org/zum-film
http://eot.su/node/18698

P.S.
Mihaila Roma 1965.gada filma “Parastais fašisms” (Обыкновенный фашизм):

Informācijas aģentūra
/21.05.2015/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: SERGEJS KURGINJANS | 8 komentāri

Maskavā Uzvaras Svētku militārajā parādē piedalās Ķīnas un Indijas karavīri

00495_150509165444_moscow_china_parade_624x351_epaĶīnas un Indijas armiju karavīri piedalījās Uzvaras Svētku militārajā parādē Maskavā par godu sabiedroto (PSRS, Lielbritānijas un ASV) uzvaras pār nacistisko Vāciju 70-ai gadadienai 1945.gada 9.maijā (Vācijas kapitulācija oficiāli tika parakstīta 8.maija pusnaktī pēc Rietumeiropas laika un 9.maija pirmajās stundās pēc Maskavas laika). Parādē piedalījās arī citu valstu karavīri.

Šī gada 9.maija parāde bija ne tikai visvērienīgākā pēdējo gadu laikā, bet notika arī ļoti saspringtas politiskās situācijas apstākļos, kad ir strauji saasinājusies konfrontācija starp Rietumeiropas valstīm un Krieviju, kā iemesls ir ASV agresīvi ekspansīvā ārpolitika un tās organizētais bruņotais apvērsums Ukrainā, kam sekoja nacistiska režīma izveidošanās un pilsoņu karš šajā valstī.

00495_944587Kina 00495_944675Indija 00495_944778Indija 00495_8449123Kina 00495_150509170152_parade_kremlin_624x351_epa 00495_Parade_Kina3

Krievijas – Rietumvalstu konfrontācija norit uz Eirāzijas ekonomiskās savienības (Kazahstāna, Krievija, Baltkrievija, Armēnija, Kirgīzija) veidošanās un BRICS valstu (Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna, Dienvidāfrika) konsolidācijas fona, kā uzskatāms apliecinājums ir arī daudzu valstu karavīru, tai skaitā Ķīnas un Indijas, piedalīšanās Uzvaras svētku parādē un maršēšana pa Sarkano laukumu ar Georgija lentītēm pie krūtīm. Uz Uzvaras svētku svinībām bija ieradies arī Ķīnas komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Sji Dzjiņpins ar sievu Peng Lijanu. Pirms svētkiem notika Krievijas un Ķīnas vadītāju tikšanās, Krievijas ostās ieradās Ķīnas karakuģi, bet pēc svētkiem sākās kopīgas Krievijas un Ķīnas militārās mācības.

Ķīnas ģenerālsekretārs Sji Dzjiņpins un Krievijas prezidents Vladimirs Putins 9.maija militārās parādes laikā

Ķīnas ģenerālsekretārs Sji Dzjiņpins un Krievijas prezidents Vladimirs Putins 9.maija militārās parādes laikā

Rietumeiropas valstīs (arī Latvijā) savukārt notiek arvien atklātāka nacisma reabilitācija, Krievijas lomas vācu nacisma sagrāvē mazināšana, noniecināšana vai pat gandrīz pilnīga noliegšana, kā arī komunistiskās ideoloģijas pielīdzināšana nacistiskai ideoloģijai, kas vienlaicīgi ir gan absurdi (jo tās ir diametrāli pretējas ideoloģijas), gan arī necilvēcīgi (jo labais tādējādi tiek pielīdzināts ļaunajam, tas ir humānus mērķus deklarējoša ideoloģija tiek pielīdzināta nehumānus mērķus atklāti paudošai ideoloģijai).

Kā tiek uzsvērts Krievijas informatīvā telpā, Krievija atkal kļūst par galveno mērķi atdzimstošajam nacismam un ap to, cīņā pret jaunlaiku nacismu un fašismu, konsolidējas visa saprātīgā pasaule, kura negrib tapt vienkārši iznīcināta no antihumānisma ideju apsēstajām Rietumvalstīm. Summējot to valstu iedzīvotāju skaitu, kuras draudošo necilvēcīgo briesmu priekšā grupējas ap Krieviju, iegūstam vairāk kā divus miljardus cilvēku.

Vēl jāatgādina, ka 2.pasaules karā visvairāk cieta PSRS un Ķīna, kuras zaudēja vislielāko iedzīvotāju skaitu, bet no visām tautām vislielākie zaudējumi bija tieši krievu tautai.

Avoti:
http://www.kp.ru/daily/26378/3257890/

Informācijas aģentūra
/21.05.2015/

Publicēts iekš Kat.: Notikumi, Reģ.: Krievija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Lielbritānijas pagrimuma simbols

00496_not-personality-45948653

Lielbritānijas troņmantnieka prinča Čārlza vecākais dēls princis Viljams (1982) ir kļuvis par uzskatāmu Lielbritānijas pagrimuma piemēru un simbolu. 02.05.2015
Viljama sievai Keitai Midltonai piedzima viņu otrais bērns – Šarlote. Nākamais Lielbritānijas karalis ne tikai pats piedalījās dzemdībās, ne tikai ļāva šo visintīmāko momentu fotografēt galma fotogrāfei Alisonei Džeksonei, bet pat pats taisīja “selfiju” uz sāpēs mokošās sievas fona. Tas nav aprakstāms, tas ir jāredz, bilde runā pati par sevi.

00496_IMG_7173_KATE_WILLS_BABY_BATH_LoRes
Jāatgādina, ka Lielbritānijā karaliskā ģimene nu ir kļuvusi par sava veida plebeju masu izklaides objektu, un šis process ir sasniedzis tādu stadiju, kad tiek fotografēti un publicēti pat visintīmākie karaliskās ģimenes dzīves brīži. Atliek tikai sagaidīt, kad beidzot parādīsies pirmie karaliskās ģimenes porno skati un kad tiks publicēts kā karaliskā ģimene apmeklē labierīcības – pūlis noteikti alkst to redzēt un šādām fotogrāfijām būtu pasakaini augsti skatījumu reitingi.

Avoti:
http://blog.artursprieditis.lv/?p=2370
http://www.alisonjackson.com/prince-georges-christening-pictures-of-some-intimate-moments/

Informācijas aģentūra
/21.05.2015/

Publicēts iekš Kat.: Notikumi, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Oriģinālziņa | 6 komentāri

Dziesma par homoseksuālistu mafijas pārvaldīto Latviju

00498_kas-lv-pie-varas

Iznākusi jaunākā Kaspara Dimitera dziesma “Zilā pasaka 2015” ar 1996.gada dziesmas “Zilā pasaka” mūziku un 2015.gada Latvijas politekonomisko situāciju precīzi raksturojošiem vārdiem. Aktuāli un patiesi.

Kaspars Dimiters par jaunāko dziesmu un tās tapšanas iemesliem: “1996.gadā uzrakstīju dziesmu ‘Zilā pasaka’ http://goo.gl/SR8i0o , kurā skaidri uzzīmēju to, kā jaunie laiki pārvērtīs Latviju pāris dekādēs. Nu tas noticis. 2005.gadā Rīgu piegānīja pirmā sodomītu parāde. Tai sekoja nākamās. Šogad (2015.gada 20. jūnijā) Mātei Latvijai orientāciju mainīs Rīgas Eiropraids 2015. Tie būs mūsu tautas nāvīgākie “saulgrieži”, ko atcerēsimies vēl ļoti ilgi. Arī čekas mājās pagalma voodoo mulāža ar krustā pienagloto Krievijas prezidenta lelli ir baigs mājiens visiem, kas valdošajam etnokrātu un sodomītu režīmam mēģinās pretoties. Cilvēki vairs neredz, kas ar Latviju, tās ļaudīm, ģimenēm, bērniem, laukiem izdarīts. Raudiet, cilvēki, raudiet. Par sevi, saviem bērniem, savu zemi un tautu. Raudiet.”

00498_Latviesu_degeneratu_nelietiba

RĪGAS ČEKAS PAGALMA DZIESMA [ zilā pasaka 2015 ]

simtiem striķu parlamentā
divas dekādes mūs žņaudz
mēs tak vareni un diži
žņaudziet vēl – vēl nav par daudz

vēl par maz mums slēgtu skolu
vēl par maz ir trimdā bēgts
zona jānoved līdz kliņķim
pāri šilte ‘projekts slēgts’

vēl par maz ir bankām ķīlu
vēl par maz ja kapos lats
kļūs par transpersonu milda
gan par geju bērns kļūs pats

vēl par maz ja lauku dzīve
lauku nāvē pārvēršas
vēl tak alus, spaiss un teļļuks
žņaudziet vēl – vēl mums par maz

zili manas zemes lini
vai tu arī? ej nu zini…

jau bez vīrišķības tēvi
mātes bezsamaņā nīkst
pusnožņaugti vēl mums bērni
neiebilstam žņaudziet drīkst

dzīve noriet kapu laukā
ko par latviju vēl sauc
tv priekšā tup vēl rēgi
tos ar panorāmām žņaudz

pāri tautas moku tumsai
iezvērojas tumsas pils
eirolatvijiešu klanam
mērķis viens – lai viss te zils

zili manas zemes lini
vai tu arī? ej nu zini…

eiroizvirtuļu orda
katedrālēm garām brien
bērnu nevainību bendes
nāves cilpu tautai sien

tos kas perversiju svētkus
kaimiņvalstī bargi liedz
mūsu kultūrzilie streļķi
čekas pagalmos jau žmiedz

voodoo naglām krustā durtais
tā ir zīme tiem kas ies
tiem kas piecelsies no nāves
un šai nāvei pretosies

sen ne tautas te ne linu
tikai zilums biezē zils
tautas kapu piemineklim
nosaukums ir tumsas pils

zili manas zemes lini
vai tu arī? ej nu zini…

zili manas zemes lini
vai tu arī? nu jau zini…

Tumsas pils

Tumsas pils

“Zilā pasaka” 1995.gada versija:

Avots:
http://www.nebruks.lv/?p=4081

Informācijas aģentūra
/21.05.2015/

Publicēts iekš DZEJA, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | Komentēt

Atvērtās sabiedrības odiozā karikatūra

00499_6135Ideologi ne vienmēr rīkojas saprātīgi. Viņi grauj ideoloģijas reputāciju un autoritāti. Sabiedrība sāk apšaubīt ideoloģijas vērtību.

Par ideoloģijas nevērtību var šaubīties tikai aptaurēti cilvēki. Turpretī ideoloģijas nevajadzību var propagandēt tikai nelieši, kuriem ir izteikti ciniska attieksme pret sabiedrības interesēm. Mūsdienās tādi sociālie darvinisti arvien vairāk un vairāk nonāk valstu pārvaldīšanā un valstu ideoloģiskajos posteņos, gūstot neierobežotas pilnvaras kropļot sabiedrisko apziņu.

Faktiski jēdziens „ideoloģija” ir viens no cēlākajiem vārdiem mūsu vārdu krājumā. Tas cēlies no diviem sengrieķu vārdiem – idea + logos. Vārds „idea” apzīmē ideju, paraugu, jēdzienu. Vārda „logos” (latviski – logoss) nozīme ir ļoti plaša. Par logosu var dēvēt īstenības struktūru, Dieva prātu, patiesību, runu, sarunu, izteikumu, izklāstu, teikumu, vārdu, prātu, sapratni, zinātni, teoriju, metodi, pētījumu, hipotēzi, argumentāciju, pierādījumu, cēloni, pamatu, sakarību, principu, slēdzienu, domu, kategoriju, definīciju, jēdzienu.

Mūsdienu sabiedrībā ideoloģijas reputācija un autoritāte ir apdraudēta ne tikai tāpēc, ka negodīgi cilvēki sludina tās nevajadzību. Ideoloģijas reputāciju un autoritāti ļoti bieži grauj ideologu atlasītais ideoloģiskais saturs.

Ideoloģiskais saturs var būt dažāds. Ideoloģija var pati sagatavot saturu – ideoloģiskās konstatācijas, ideoloģiskos lozungus, ideoloģiskos aicinājumus, manifestus, programmas utt. Ideoloģisko kaismi var iegūt leksiski interesanti iepakota opozīcijas kritika, konstatējot valdības trūkumus.

Mūsdienās ideoloģiskais saturs ne reti tiek aizgūts no filosofiskajām studijām un zinātniskajām koncepcijām. Saprotams, galvenokārt izmanto sociālās filosofijas un sociālo zinātņu risinājumus.

Diemžēl tādos gadījumos filosofijas un zinātnes materiāls tiek radikāli koriģēts. Ideologi parasti šo materiālu nepatīkami izkropļo. Bet tas izraisa ļoti nevēlamas sekas.

Teorētiski it kā katrs cilvēks būtu spējīgs ielāgot, ka filosofijas un zinātnes materiāla dziļākā jēga ir bagātināt mūsu zināšanas, bet nevis mobilizēt cilvēkus jaunām darba uzvarām. Filosofiskās studijas un zinātniskās koncepcijas savā dziļākajā būtībā ir pasaules izziņas rezultāts, konstruktīvi papildinot priekšstatus par dažādām norisēm. Ja attiecīgos izziņas rezultātus izkropļo, tad cilvēkos rodas aplami priekšstati par dotajām norisēm. Ja attiecīgie izziņas rezultāti pārvēršas kroplā ideoloģiskajā saturā, tad tie izraisa cilvēku zināšanu degradāciju. Cilvēki sāk dzīvot ar nepatiesām, primitīvām, kroplām un apzināti viltotām zināšanām. Un pats par sevi saprotams, ka nepatiesas, primitīvas, kroplas un apzināti viltotas zināšanas atbalsojās cilvēku darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Cilvēku esamībā iestājās dumjību ēra.

Diemžēl mūsdienu cilvēkus var iedalīt divās daļās. Pirmā, visticamākais, vislielākā daļa nemaz nevēlas saprast, ka dzīvo ar sociālo darvinistu un sociāli bezatbildīgo ideologu pasniegtajām kroplajām zināšanām. Šai daļai neeksistē ideoloģijas reputācijas un autoritātes problēma. Šai daļai vislielāko baudu sagādā primitīvs un kropls saturs – jo vienkāršotāka pieeja, jo labāk. Šīs daļas gaumi un apjomu tagad palīdz identificēt un aprēķināt tāds interneta sociālais institūts kā komentāri.

Otra daļa ir lietas kursā par attiecīgā ideoloģiskā satura izziņas nevērtību. Šīs daļas pārstāvji, pateicoties savai erudīcijai, zina, ka ideologi apzināti izkropļo filosofijas un zinātnes atziņas. Tāpēc šajā daļā ideoloģijas reputācija un autoritāte ir ļoti niecīga. Taču tajā pašā laikā šī daļa sabiedrībā visgudrāk apzinās ideoloģijas sociāli vitālo nepieciešamību. Šī daļa sabiedrībā visskaļāk protestē pret neliešu murgiem par ideoloģijas nevajadzību.

Visjaunākajā periodā ideologi ir grandiozi izkropļojuši tādus filosofiskos un zinātniskos konceptus kā vadāmā nestabilitāte („vadāmais haoss”), „mīkstais spēks”, hibrīdkarš, globalizācija, ģeopolitika, civilizāciju sadursme.

Pēc II Pasaules kara šaušalīgu izkropļojumu ir piedzīvojis atvērtās sabiedrības filosofiskais koncepts. Ar tā zombējošo versiju Latvijas tautu sāka apstrādāt jau „perestroikas” gados.

Atvērtās sabiedrības filosofiskais koncepts Rietumu ideologu haltūrās figurē kā savdabīgs herbicīds cīņai pret valstiskās suverenitātes patriotiem un stingras valsts varas cienītājiem, ģeokrātiskā valstiskuma un noziegumu brīvības kritiķiem, svešzemju ekonomiskās un finansiālās kundzības apkarotājiem.

Rietumu ideoloģijā buržuāziskā atvērtā sabiedrība tiek pretstatīta sociālistiskajai slēgtajai sabiedrībai. Ar atvērtās sabiedrības jēdzienu vienādo nacismu un sociālismu, Staļinu un Hitleru, bet tagad arī Hitleru un V.Putinu. Rietumu ideoloģijā atvērtās sabiedrības jēdziens ir hipnotizējoša himera, kas kā varens hipopotams neļauj rietumnieku slavenās „demokrātijas” dīķī iebrist nevienai sociālistiski, nacionāli patriotiski, humānistiski apgaismojoši noskaņotai personai.

Taču praktiski atvērtā sabiedrība cilvēku apziņā ir šķebīgi izplūdis molusks – bez stingra semantiskā mugurkaula. Bezjēdzīgi atsaucoties uz atvērto sabiedrību, Rietumu indoktrinācija (cilvēku ilgstoša sistemātiska ideoloģiskā apstrāde) patiesībā ir liegusi ļaudīm pareizi iepazīt vienu no cilvēces sociālās filosofijas vērtīgākajiem konceptiem. Sociālajā filosofijā atvērtā sabiedrība īstenībā nebūt nav tas, par ko šodien ir informēts sabiedrības vairākums.

Šķebīgi izplūdušais molusks ir sastopams arī interneta tekstos latviešu valodā. Uz atvērto sabiedrību mūsu iedzīvotāji atsaucās visdažādākajā sakarā. Nebaudāmi ir redzams, ka cilvēki skaidri nezina par ko konkrēti ir runa, lietojot vārdus „atvērtā sabiedrība”.

Piemēram, kādā tekstā atvērtā sabiedrība ir „brīvais tirgus, privātā iniciātīva un cilvēktiesības”. Citā tekstā atvērtā sabiedrība salīdzināta ar „slēgtu” sabiedrību: „ [..]“slēgta” sabiedrība organizēta pēc totalitārisma principiem, kam pamatā ir autoritāras nostādnes un nemainīgas normas”.

Internetā publicētie izteikumi liecina, ka atvērtās sabiedrības jēdzienu ir iemīļojuši mūsu izglītības projektu dzejnieki. Vienā no tādiem projektiem lasāms: „Trešais jēdziens, kas jāmin saistībā ar kritiskās domāšanas veicināšanas aktualitāti pasaulē, ir atvērtā sabiedrība.[..]„Atvērta” sabiedrība turpretī balstās uz spēcīgu cilvēka kritiskā saprāta potenciālu, kurš nevis pacieš, bet visos iespējamos veidos stimulē atšķirīgu domāšanu, indivīda un sociālo grupu intelektuālo brīvību, kas vērsta uz sociālo problēmu risināšanu un nepārtrauktām sabiedriskām pārmaiņām”.

Atsevišķiem mūsu publicistiem atvērtās sabiedrības jēdziens palīdz kritizēt Dž.Sorosu un viņa fondu „Atvērtā sabiedrība”. Saprotams, daudziem rusofobiem palīdz izgāzt savu žulti uz Krieviju, krieviem, V.Putinu.

Kāds jauns cilvēks atvērto sabiedrību ir sapinis ar komunikāciju: „Tas, kā valdības pieņem (arī sabiedrības atbalstītus) lēmumus par informācijas plūsmu bloķēšanu, labi parāda atšķirību starp atvērtām un slēgtām sabiedrībām.[..] Atvērta sabiedrība ar iecietību izturas pret citu cilvēku nezināšanu, muļķību, provokācijām. Ir dēmokrātiskās valstis, kuŗās cilvēkiem nekas nedraud arī par valsts simbolikas mīdīšanu, nemaz nerunājot par vēršanos pret reliģiju vai konvencionāliem svētumiem. Tanī pašā laikā arī brīvās un dēmokrātiskās valstīs pastāv informācija, ko nedrīkst izplatīt vai glabāt, atšķiras tikai kontrolējamās informācijas apjoms.” Citātā bez smaida nav lasāms teikums „Atvērta sabiedrība ar iecietību izturas pret citu cilvēku nezināšanu, muļķību, provokācijām.”

Rietumu ideoloģiskā kroplība jau sākās ar atvērtās sabiedrības koncepta autortiesībām. Cilvēkiem tiek iestāstīts, ka atvērtās sabiedrības filosofiskā koncepta autors ir Karls Popers. Tā nav taisnība, un tā ir liela netaisnība attieksmē pret dotā koncepta autoru Anrī Bergsonu. Internetā latviešu valodā A.Bergsons pieminēts tikai vienā publikācijā. Tajā nepareizi norādīts, ka atvērtās sabiedrības koncepta autori ir divi filosofi – Bergsons un Popers. Internetā latviešu valodā visos pārējos tekstos autora godā ir tikai K.Popers. Nepareizās zināšanas ir veicinājusi bezatbildīgā ideoloģija.

Anrī Bergsons savu intelektuālo nodarbošanos dēvēja par evolūcijas filosofiju. Viņa filosofijā galvenā tēma ir sabiedriskā progresa iespējamība un sabiedriskā progresa nosacījumi.

A.Bergsons atzina sabiedriskā progresa iespējamību. Viņaprāt sabiedriskajā progresā galvenā loma ir morālei un reliģijai. Būtiska loma ir tam, ko viņš dēvēja par „dzīves uzliesmojumu”.

„Dzīves uzliesmojums” ir cilvēka garīgās enerģijas kāpums, pārvarot visas grūtības un kļūstot radoši aktīvai personībai. Tās darbības formas ir māksla, filosofija, morāle un reliģija, kā arī nesavtīga kalpošana sabiedrībai. Anrī Bergsons rakstīja, ka radošā personība balstās uz stabilas morāles fundamentu, bet „tās mērķis – cilvēciskums. Tās saturs – savu tuvāko mīlestība, tās īpašības – novatorisma gars”.

A.Bergsona ieskatā radošās personības ir „izredzētās personības”. Parasti „izredzētās personības” ir garīgie darbinieki, kuru galvenā sūtība ir kalpot cilvēcei. Pagātnē tādas personības bija senās Grieķijas orākuli, Izraēlas gaišreģi, kristiānisma mistiķi. „Izredzētām personībām” ir atvērta dvēsele, un viņi spēj iedvesmot līdzcilvēkus aktīvai dzīvei un stimulēt līdzcilvēkos dinamisku dzīves pieeju. Šīs personības pašas ir paraugs citiem un māca pārējos cilvēkus dzīvot askētiskā vienkāršībā. Tāda pieticīga dzīvošana var palīdzēt pārvarēt sociālo netaisnību, palīdzēt atbrīvoties no liekām materiālajām vajadzībām, jo materiālās kultūras fetišisms var izraisīt garīgo pagrimumu. Anrī Bergsona pārliecībā īsta demokrātija atspoguļojās kristiānisma misticismā un evaņģēliskajos principos.

Lai uzskatāmāk iztirzātu sabiedrisko evolūciju, Anrī Bergsons konstruēja divus modeļus. Viņš tos metaforiski nosauca par slēgto sabiedrību un atvērto sabiedrību. Katrā sabiedrībā (respektīvi, modelī) dominē specifisks morāles un reliģijas tips. Slēgtajā sabiedrībā morāles un reliģijas tips ir statisks – atrodas miera un līdzsvara stāvoklī. Turpretī atvērtajā sabiedrībā morāles un reliģijas tips ir dinamisks – atrodas kustībā un attīstībā.

„Dzīves uzliesmojums” ir sastopams abās sabiedrībās. Slēgtajā sabiedrībā „dzīves uzliesmojuma” galvenā funkcija ir saglabāt dzīves stabilitāti, ļaujot notikumiem virzīties pa apli bez redzama progresa. Slēgtajā sabiedrībā valda stingra valdība un stingras normas. Morālais un reliģiskais statiskums kalpo sabiedriskās kārtības nodrošināšanai, lai sabiedrībā būtu sociālā stabilitāte.

Atvērtajā sabiedrībā „dzīves uzliesmojums” sekmē vispārcilvēcisko mīlestību, un katra indivīda brīvība izpaužas iespējā ņemt vērā vai neņemt vērā „izredzēto personību” morāli un reliģiju. Atvērtajā sabiedrībā instinktus ir nomainījis prāts, un dzīves procesus nosaka intelekts. Taču morāli un reliģiju nosaka intuitīva atziņa par cilvēka dzīvības svētumu un cilvēka personisko brīvību.

Ļoti svarīgi ir tas, ka Anrī Bergsons neuzticējās intelektam. Viņš uzticējās intuīcijai. Viņa filosofiskajā modelī atvērtā sabiedrība ir mistiska sabiedrība, kurā reliģija sargā cilvēku no viņa intelekta producētajiem draudiem. Piemēram, no cilvēka prāta tieksmes izdomāt sev jaunas materiālās vajadzības.

Karls Popers pārņēma Anrī Bergsona abus modeļus un tos piepildīja ar savu saturu. Ja A.Bergsonam visvairāk interesēja sociāli garīgā evolūcija, tad K.Poperam visvairāk interesēja sociāli politiskā evolūcija. Vismaz tā tas ir viņa pazīstamajā divu sējumu grāmatā „Atvērta sabiedrība un tās ienaidnieki” (1945) un viņa enerģiski veiktajā šīs grāmatas ideju propagandā līdz mūža beigām. Minētajā grāmatā ir Platona, Hēgeļa, Marksa un citu filosofu sociāli politisko uzskatu kritika. Lai demonstrētu sociāli politisko evolūciju Rietumu civilizācijā, K.Popers tāpat kā viņa kolēģis mākslīgi ierosina divus modeļus un saglabā A.Bergsona metaforiskos nosaukumus – atvērtā sabiedrība un slēgtā sabiedrība.

Karla Popera visdziļākajā pārliecībā Rietumu civilizācijas sociāli politiskās evolūcijas visaugstākais sasniegums ir buržuāziski demokrātiskā iekārta, kas XX gs. pastāv Rietumeiropas valstīs. Viņa modelējumā atvērtās sabiedrības ideāls ir buržuāziskā demokrātija, bet atvērtās sabiedrības galvenais ienaidnieks ir totalitārisms nacistiskajā Vācijā un totalitārisms sociālistiskajā PSRS. K.Popera ideoloģiskajās aktivitātēs dominēja tēze, ka sociālisms un nacisms nav antipodi, bet ir dvīņubrāļi. K.Popers bija nacisma un sociālisma, Hitlera un Staļina vienādošanas fanātiķis. Starp citu, viņš ļoti ienīda arī cionismu, kas ebreju aprindās ir samērā reta parādība.

Karls Popers grāmatas 1.sējumā analizē antīko filosofu uzskatus par valsti. Pirmo antidemokrātisko ideoloģiju esot sludinājis Heraklīts. Viņš bija pirmais ienaidnieks atvērtajai sabiedrībai. Heraklīts neticēja cilvēka saprātam un egalitārisma taisnīgumam. Proti, tam, ka visiem sabiedrības locekļiem vajadzētu būt vienlīdzīgiem.

K.Popera ieskatā Platona politiskā programma ir totalitārisma programma, kaut gan tajā ir taisnīguma, gudrības un patiesības idejas. Sastopama arī laimes ideja – katrs pilsonis ir laimīgs. Tas var notikt ideālā valstī. Platona ieskatā laime sasniedzama tad, kad katrs zina savu vietu valstī. Valdnieks ir laimīgs savā tronī, karavīri ir laimīgi armijā, vergi – verdzībā.

K.Popers secina, ka totalitārisms vienmēr atbilst sociālajam pieprasījumam. Tātad cilvēki vēlās totalitāru pārvaldi. Latviešiem šī kāre, lieki atgādināt, ir labi pazīstama.

Vēsturiski vispirms bija slēgtā sabiedrība. Tā bija cilšu sabiedrība. Senajā Grieķijā pāreja uz atvērto sabiedrību (demokrātiju) sākās neapzināti VI gs.p.m.ē.

Cilts iekārta stihiski sāka sabrukt tad, kad pieauga iedzīvotāju skaits. Lai visiem nodrošinātu dzīves apstākļus, vajadzēja veidot jaunas pilsētvalstis. Starp tām radās kuģniecība un tirdzniecība. Cilts sabiedrība kļuva ļoti raiba. Uzplauka jauna tipa saimnieciskā apziņa, kritiskā domāšana, politiskā analītika, piedzima demokrātijas kults.

Tomēr bija arī griba saglabāt cilts iekārtu un nepieļaut demokrātiju. Tas veicināja opozīcijas atšķelšanos. Radās tas, ko K.Popers nosauc par „civilizācijas spriedzi”. Viņš saka, ka šī spriedze ir arī visjaunākajos laikos, jo katrs cilvēks cenšas kaut ko panākt dzīvē. Arī visjaunākajos laikos palielinās iedzīvotāju skaits un tādējādi palielinās konkurence. Šajā sakarā K.Popers dziļdomīgi konstatē: „Tā ir cena, kura mums ir jāmaksā par to, lai būtu cilvēki”.

Rietumu ideoloģija kropli skaidro atvērtās sabiedrības faktorus – priekšnoteikumus. K.Popers atvērtās sabiedrības priekšnoteikumiem veltīja lielu uzmanību. Tas ir saprotams. Priekšnoteikumi ir svarīgi jebkurā procesā.

Atvērtās sabiedrības faktori nav tikai ienaidnieka (totalitārisma) klātbūtne un ienaidnieka nosodījums. Atvērtās sabiedrības iespējamība faktiski ir atkarīga no ļoti cēliem un konstruktīviem faktoriem. Rietumu ideoloģija par tiem klusē. Neklusē vienīgi par totalitārisma briesmām, nacisma un sociālisma identiskumu, Staļina un Hitlera, Putina un Hitlera identisko ļaunumu.

K.Popers konsekventi pasvītroja, ka atklātā sabiedrība ir iespējama vienīgi tad, ja ļaudis augstu vērtē brīvību un atbildību, katrs cilvēks ar prieku izturas pret prasību atbildīgi darboties un atbildīgi uzvesties. Taču atvērtās sabiedrības galvenais nosacījums ir likuma vara. K.Popers to vienmēr uzsvēra līdz mūža beigām. Bez likuma varas atvērtā sabiedrība nevar rasties un pastāvēt. Šajā sakarā gribas atgādināt par taisnīguma un tiesiskuma stāvokli Latvijā. Īpaši tāpēc, ka nelikumība un likumu nelietīgā interpretācija pie mums ir lielā cieņā. Latviešu taisnīguma apziņā un tiesiskuma apziņā ir milzīgi robi.

K.Popera atvērtās sabiedrības portretā vēl ir iezīmētas tādas obligātas cilvēciskās īpašības kā uzticība, godīgums, patiesīgums, taisnīgums, humānisms, saprātīgums, racionalitāte, vienlīdzība. Atvērtā sabiedrība nevar izveidoties, ja cilvēkos nav attīstīta racionālā domāšana un kritiskās spējas, palīdzot izrauties no pakļautības maģiskiem spēkiem un dažāda tipa autoritātēm.

Šodien nav grūti saprast, kāpēc Rietumu ideoloģija izkropļo atvērtās sabiedrības konceptu. Tāpat nav grūti saprast, kāpēc noklusē atvērtās sabiedrības kardinālos faktorus.

Rietumu ideologi nav muļķi. Viņi ļoti labi apzinās, kas ir noticis ar Rietumu buržuāzisko sabiedrību aizvadītajos gadu desmitos. Faktiski Rietumos tagad pulsē iracionālais kapitālisms, sociālā darvinisma antihumānais fantoms, neoliberālisma oligarhiski un ģeokrātiski vienpusīgās finansiālās un ekonomiskās pamācības, uzdīgusi ir jauna maniakāli alkatīga sociālā kārta, sastopama drausmīga plaisa starp bagātajiem un nabagiem, modē ir ņirgāšanās par valstisko suverenitāti un ņirgāšanās par nacionālo identitāti, morālā degradācija ir kļuvusi kultūras vērtība, sabiedriskās apziņas zombēšana ir savairojusi idiotiju, nacisma godāšana ir kļuvusi ikdienišķa parādība, garīgo kultūru aptašķī postmodernistiskais mēslojums, pilsoniskā sabiedrība vairs nespēj aizstāvēt demokrātiju un deleģēt varas struktūrās godīgus un gudrus politiķus.

Tāpēc šodienas buržuāziskās iekārtas raksturojumā drīzāk iederas Platona negatīvie izteikumi par demokrātiju (atvērto sabiedrību). Šodien mēs redzam Platona vārdu skaudro patiesību un skaudro aktualitāti. Platona attieksmi savā grāmatā plaši izklāsta K.Popers. Viņš it kā paredzēja Platona negatīvo izteikumu aktualitāti kapitālisma liktenī.

Platonam ideāla valsts ir timokrātija (politiskā iekārta, kurā varas, tiesību un pienākumu apjoms ir proporcionāls īpašuma apjomam). Tajā valda cēli karavīri. Viņiem pirmajā vietā ir gods un slava. Oligarhija ir bagātu ģimeņu valdīšana, bet demokrātija ir tādas brīvības cariste, kura sekmē nelikumības.

Platons nemīlēja demokrātiju. Tajā parasti valda izvirtuļi, skopuļi, nekauņas, mežoņi, savu kaprīzu vergi. Viņi dzīvo vienīgi savas iekāres apmierināšanai, pieēdās kā lopi, kaunu sauc par muļķību, bet saprātīgumu sauc par vīrišķības trūkumu. Platona sociāli filosofiskā intuīcija juta, ka individuālisms kā demokrātijas elements ir bīstama lieta. Platons ienīda individuālo brīvību, jo tā grauj valsti. Platons necieta arī tirāniju. Tirāns izmanto cilvēku uzticību, rada savu armiju un pēcāk visus sev pakļauj. Tirānam ir vajadzīgs karš, kas apvieno ap viņu sabiedrību.

Karls Popers Platonu sauca par „totalitārisma Dievu”. Platonam morāles kritērijs ir valsts intereses, un tikumība ir politiskā higiena. K.Poperam tāda pozīcija nebija pieņemama. Viņš tāpēc mācīja, ka Platona sludinātā ētika ir totalitārisma ētika un Platons ir atvērtās sabiedrības ienaidnieks.

Karls Popers mira 1994.gadā. Interesanti būtu 2015.gadā dzirdēt viņa komentārus par Platona totalitārisma ētiku – morāles kritērijs ir valsts intereses, un tikumība ir politiskā higiena. Var izrādīties, ka „totalitārisma Dieva” rekomendācijas var paglābt Rietumu nācijas no uzpampšanas atvērtās sabiedrības odiozā (nevēlamā, atbaidošā, pretīgā) karikatūrā.

Arturs Priedītis
/01.05.2015/

Avots:
http://www.pietiek.com/raksti/atvertas_sabiedribas_odioza_karikatura

Informācijas aģentūra
/21.05.2015/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Sociālā regresa izpausmes jeb cilvēku debilizācijas un antidebilizācijas stratēģijas

00494_Regress2Mums ir jāsaprot, kas patiesībā ir regress. Kopumā tas it kā būtu skaidrs. Tā ir sabiedrības kustība atpakaļ no cilvēka uz dzīvniecisko līmeni. Tā ir otrreizēja sistēmu un struktūru, kurām piemīt noteikta sarežģītība, piespiedu primitivizācija. Tas ir ceļš no sociālisma uz kapitālismu, no kapitālisma uz feodālismu, no feodālisma uz vergturību, no vergturības uz pirmatnējo mežonību. Jeb tas ir ceļš no cilvēka uz  dzīvnieku, no dzīvnieka uz augu, no auga uz vēl primitīvākām dzīvības formām līdz pat vienšūņiem.

Tomēr mums pašreiz ir būtiski ieraudzīt, kā regress, ko mums kā paverdzināšanas sistēmu uzspieda ienaidnieks, konkrēti izpaužas, kādas ir tā sekas un ko tam var stādīt pretī.

Zemāk ir uzskaitītas būtiskākās sociālā regresa izpausmes, kuras mūsu sabiedrībā ir apzināti ieviestas, tiek apzināti veicinātas un uzturētas.

I. Desocializācija.

Sabiedrisko jūtu apspiešana (deprivācija).

Sabiedrisko jūtu trūkums rada varonības, optimisma un pārliecības par saviem spēkiem trūkumu. Cilvēks kļūst bailīgs, pesimistisks, bet pats galvenais, ka nepārliecināts par sevi.

Tas viss nostiprinās attiecībās ar citiem cilvēkiem. Piemēram, cilvēki pulcējas kopā kādas augstākas idejas realizācijas vārdā, bet tā vietā, lai izveidotu brālību, augstāk minēto īpašību trūkuma dēļ tie izveido „sūdību” vai labākajā gadījumā kaut ko ļoti nekvalitatīvu un pelēku. Šādās struktūrās parasti sākas primitīvi kašķi no sērijas „es esmu galvenais” vai arī „es esmu vistuvāk idejai”. Šādu stāvokli var salīdzināt ar saistaudu iznīcināšanu.

Tā vietā, lai no katra kolektīva locekļa paņemtu to, ko viņš vislabāk prot darīt, notiek strīdi no sērijas „es esmu ģēnijs – nē, es”.

Mīlestības jomā cilvēki zaudē spēju noskaņoties uz citu cilvēku, rūpēties par viņu, dzīvot viņa dzīvi.

Desocializācija gala rezultātā noved pie sadzīves sfēras katastrofas. Cilvēki ikdienā sāk apspriest tikai mazisku, dzīvniecisku problemātiku – ko nopirka, ko ēda vai maksimums, kur aizbrauca. Viņi viselementārāko formu līmenī pārstāj uzvesties tā, kā jāuzvedas cilvēkiem. Cilvēki paliek par cūkām. Tas viss ir desocializācijas procesu sekas.

Ja sabiedrībā ir iedarbināti desocializācijas procesi [Latvijā ir], tad tās glābšanai ir jāveic resocializācija (augstāk minēto īpašību atjaunošana cilvēkos, ko ir ļoti grūti izdarīt), pretējā gadījumā sabiedrība ies bojā.

II. Vēsturiskais analfabētisms.

Katastrofāls vēstures (gan savas, gan pasaules) nezināšanas līmenis, kas [arī Latvijā] iet roku rokā ar plašu vēsturisko mītu, maldu un melu izplatību sabiedriskajā apziņā.

Jāatjauno vēstures zināšanas.

III. Demoralizācija (jeb imoralizācija).

Morāles normu relatīvisms vai to trūkums.

Sabiedrības, jauniešu un pat bērnu tikumiskā maitāšana.

Jauni izklaides standarti.

Galējs „labā un ļaunā” relatīvisms, kā rezultātā cilvēki neatšķir kas ir labs un kas ir ļauns, kas savukārt dod iespēju ļauno pozicionēt kā labu un labo kā ļaunu

Jāveic remoralizācija.

IV. Dekulturizācija.

Cilvēki nezina paši savu kultūru.

Cilvēkiem ir nolaupītas vai nav nodotas spējas mijiedarboties ar kultūru. Cilvēki lasa ātri (tie, kuri vispār lasa) un virspusēji, neiedziļinoties, nesaprotot, neizprotot. Viņiem nav „terminālu”, caur kuriem varētu piekļūt literāro darbu esencei, lai smeltos no tās enerģiju un zināšanas. Cilvēkiem nav tēlu, zīmju un simbolu kapitāla. Viņi lasa un nesaprot izlasīto, jeb viņi “skatās un neredz”, “klausās un nedzird”.

Tā kā papildus visam citam tiek ieviesti arī galēji zemi emocionalitātes standarti (kultūra, tēlaini izsakoties, ir emocionālo „muskuļu” trenēšana enerģijas iegūšanai), tad pat „savienojoties ar terminālu”, cilvēki nespēj iegūt enerģiju (skat. V punktu).

V. Neemocionalitāte.

Nespēja kaut ko nopietni pārdzīvot un attiecīgi nespēja stipru pārdzīvojumu rezultātā pārveidot sevi, mobilizēties un sasniegt tādu psiholoģisko stāvokli, kad izdalās attiecīgi hormoni, adrenalīns utt., kas palīdz „veikt brīnumus”. Attiecīgi ar šādu cilvēku masām, kas to nespēj, var darīt jebkuras nelietības un cietsirdības, jo tie nav spējīgi pretoties un pārvērst savu nelaimi spēka avotā, lai pretotos varmākām.

Tā rezultātā, kad cilvēks sastopas pat ar kādu izcilu preteklību, tas emocionāli nereaģē uz to.

VI. Fizioloģiskā deprivācija.

Nespēja mobilizēt savu organismu asām un pilnvērtīgām fizioloģiskām reakcijām, tai skaitā tām, kas attiecas uz intīmo dzīvi, agresīvu atbildi uz agresiju, mobilizēšanos, lai glābtu sev tuvu cilvēku utt.

Drausmīgi pazemināts emocionālais fons, bailes no emocijām („a ja nu emocijas iznīcinās manu nestabilo personu?”, kas rada vispostošākās sekas, līdz pat reproduktīva rakstura sekām (bērni, kuri rodas bez mīlestības)).

VII. Fiziskā deprivācija.

Fizioloģiskā deprivācija rada fizisko. Lai kādas arī antibiotikas nedzer un lai cik daudz arī „nekačā” muskuļus, fizioloģiskas pilnvērtības trūkuma gadījumā muskuļu audi tāpat būs nepilnvērtīgi, tāpat kā viss organisms kopumā, kā sekas ir tā neizturība un biežas slimības.

Atjaunot trīs pilnvērtīga cilvēka pamatkomponentes – emocionālo (V), fizioloģisko (VI) un fizisko (VII), ko var izdarīt tikai sistēmiski, jo vienu bez otra to nav iespējams izdarīt. To sauc par revitalizāciju.

VIII. Pilnvērtīgas un kvalitatīvas medicīnas palīdzības trūkums.

Jāatjauno kvalitatīva un visiem sabiedrības locekļiem pieejama medicīniskā palīdzība kā daļa no veselības aizsardzības sistēmas (uz peļņu orientētai un Hipokrāta zvērestam pretrunā esošai medicīnas industrijai ne tikai nav nekas kopīgs ar veselības aizsardzības sistēmu, bet tā ir tās pretmets, jo medicīnas industrijai ir nepieciešami maksātspējīgi slimnieki, kas ir galvenais tās darbības motivators).

IX. Filozofiskā hiperintoksikācija (jeb metafiziskā deprivācija).

Dēļ pilnvērtīgas sociālās vides, kurā valda mīlestība, draudzība un citas normālas sociālās vides parādības, trūkuma, jaunieši pubertitātes periodā nāves draudus uztver kā katastrofu, kā rezultātā rodas jauniešu suicīds, narkomānija, alkoholisms, sportiskais ekstrēmisms, ekscentrisms un daudzas citas antisociālas parādības.

Garīgās jeb „jēgas” (dzīves jēgas) krīzes pārvarēšana ir pats svarīgākais un pats grūtākais sabiedrības glābšanas uzdevums.

X. Paaudžu saistības un pārmantojamības katastrofa.

Izpaužas ne tikai kā bērnu problēmas cilvēciski saprasties ar saviem vecākiem un vecvecākiem, bet arī to nespēja saprasties pašiem ar saviem bērniem.

XI. Deintelektualizācija.

Mūsdienu izglītības un ikdienas dzīves tips atņem cilvēkiem domātprasmi. Idiotiskie izglītības standarti, kas cilvēkiem tiek iedzīti galvās, pēc būtības ir intelektuālā kastrācija, ko rada visdziļākā domāšanas impotence. Tas rada nepārvaramu intelektuālo plaisu starp ierindas cilvēkiem un masu pārvaldītājiem. Cilvēki ar šādu izglītības līmeni pēc būtības ir vergi, kuru izglītības un intelektuālās attīstības līmenis tiek noprimitivizēts līdz viselementārāko operāciju O1, O2, O3…On kopumam, bet viņu domāšana tiek noreducēta līdz šo primitīvo operāciju summai. Pat kompjūteri šai ziņā ir labāki.

Jāveic reintelektualizācija.

XII. Darba noniecināšana.

Darbs kļūst nekvalitatīvs un tiek uztverts kā pazemojums. Bet tieši darbs padara cilvēku par cilvēku. Regulāra darba veikšana haltūr-kriminālā veidā, kas ir piesātināts ar personisko sapratni, ka strādāts tiek zaglim, tāpēc jāstrādā ir slikti, lai nekļūtu par apsmieklu, noved pie straujas cilvēka degradācijas. Līdzīgi notiek, ja strādāts tiek bez iedvesmas, misijas apziņas un paša prieka par darba augļiem un rezultātu.

Ir jāatgriež darba (vispilnbvērtīgākajā šī vārda nozīmē, nevis primitīva vergu darba) augstais sociālais novērtējums – „reliģiska ticība darbam”

***

Aprakstot šo nāvējošo sabiedrisko procesu sistēmu, ko varētu vēl un vēl detalizēt, var šos identificētos procesus izvietot aplī un savienot savā starpā (skat. attēlu), un tad var ieraudzīt kā šī sistēma darbojas kopumā un kā pa to “cirkulē asinis”. Un tad vieglāk var saprast, ka tas viss kopā ir globāla specoperācija par sabiedrības vairākuma pārvēršanu biomasā un par cilvēku pārvēršanu slimos dzīvniekos.

Lūk, tas arī ir regress, bet regresa uzdevums ir cilvēku dehumanizācija. Savukārt kontrregresa (to, kuri cīnās pret regresu) uzdevums ir cilvēku humanizācija.

Regresa uzdevums ir nolaupīt cilvēkiem visaugstākā (idejiskā) līmeņa eksistences līdzekļus. Jo papildus zemākajiem cilvēka eksistences līdzekļiem (ēdienam, ūdenim, mājoklim) eksistē arī augstākie cilvēka eksistences līdzekļi (cilvēka augšupeja no zemāka attīstības līmeņa uz augstāku). Tad, lūk, tagad cilvēku vairumam to nozog saskaņā ar Kārļa Marksa “atsvešināšanas teoriju”.

Tā kā XIX gadsimtā, kad dzīvoja Markss, cilvēkiem tika atņemti pārsvarā tikai zemākie eksistences līdzekļi (ēdiens, dzeramais, mājoklis, apģērbs), tad Markss savā teorētiskajā darbībā koncentrējās pārsvarā uz to, nosaucot zemākā līmeņa eksistences līdzekļu “atsvešināšanu” par ekspluatāciju.

XXI gadsimtā, vadāmā regresa apstākļos augstāko cilvēka eksistences līdzekļu atsvešināšana ir kļuvusi par vissvarīgāko, lai gan lielā planētas daļā joprojām visnežēlīgākajā veidā tiek atsvešināti zemākie eksistences līdzekļi saskaņā ar Marksa absolūtās nabadzīgošanas teoriju. Tomēr Eiropā, Krievijā [,Latvijā] un citās vietās augstāko cilvēka eksistences līdzekļu atsvešināšana kļūst izšķirošā un tikai pēc tās tiek atsvešināti zemākā līmeņa eksistences līdzekļi.

Sergejs Kurginjans
/12.02.2015/

Avots:
http://gazeta.eot.su/article/nash-put-prodolzhenie-12

Informācijas aģentūra
/06.05.2015/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: SERGEJS KURGINJANS | 2 komentāri

Transatlantijas tirdzniecības līgums (TTIP): ASV mēģinājums apmuļķot eiropiešus un aprīt ES

00489_stop-ttip-generic-fbPašreiz ASV ekonomika ir nestabilāka kā jebkad un izeja no šīs situācijas pēc ekspertu vērtējuma ir straujš noieta tirgu paplašinājums. Dēļ tā ASV prezidents Baraks Obama pēdējo mēnešu laikā pastiprina spiedienu gan uz Kongresu, gan uz amerikāņu partneriem jautājumā par forsētu (paātrinātu) divu stratēģisku tirdzniecības līgumu parakstīšanu – Transatlantijas tirdzniecības investīciju partnerību (TTIP) un Trans-Klusā okeāna partnerību (ar Āzijas valstīm, pirmkārt Japānu, un Amerikas kontinentu valstīm).

2015.gada 17.aprīlī Obama pieprasīja ASV Kongresam īpašas pilnvaras TTIP parakstīšanā, kas tika izdarīts tik skandalozi, ka tas raksturo ne tikai paša Obamas intelektuālo līmeni, bet arī viņa pārmērīgās ieinteresētības līmeni. Baraks Obama kongresmeņiem paziņoja: “Kad 95% mūsu potenciālo pircēju dzīvo ārpus ASV robežām, mums ir jābūt pārliecinātiem, ka tie esam mēs, kuri raksta globālās ekonomikas noteikumus, nevis tādas valstis kā Ķīna.”

Gan Eiropā, gan Āzijā šo līgumu virzīšana sastop arvien pieaugošāku pretestību. ES dažas lielākās transnacionālās kompānijas ir gatavas apvienoties ar ASV praktiski uz jebkuriem nosacījumiem. To aprēķins ir uz lielo apvienoto ASV-ES tirgu no kā šīm korporācijām noteikti kaut kas atleks, tai skaitā milzu peļņas. Šīs elitārās grupas sapņo parakstīt TTIP jau šogad un apmēram pēc pusotra gada izsist tā ratifikāciju ES dalībvalstu parlamentos.

Tomēr pavisam savādāk domā liels daudzums eiropiešu. Neskatoties uz to, ka ES notiek plaša TTIP propaganda, solot eiropiešiem simtiem tūkstošu jaunu darba vietu, dzīves līmeņa paaugstinājumu, lielāku IKP pieaugumu u.c. labumus, tomēr ievērojams ES iedzīvotāju daudzums ir skeptisks attiecībā pret TTIP. Īpaši uzskatāmi tas ir redzams Vācijā. Piemēram, dažas dienas atpakaļ aģentūra Ernst & Young publicēja datus, ka ne mazāk par 56% no TOP30 vācu koncernu patiesībā pieder ārvalstniekiem, galvenokārt amerikāņiem (un te arī daļēji ir atbilde, kas tās ir par korporācijām, kuras tik aktīvi un bezprincipāli lobē TTIP). Tāpat Vācijā 18. un 19. aprīlī (pirms 20.aprīļa 9. saskaņošanas tikšanās par TTIP) notika masu demonstrācijas pret TTIP ar desmitiem tūkstošu cilvēku piedalīšanos. Kopumā pasaulē šajās dienās notika vairāk kā 700 protesta akciju 45 pasaules valstīs (arī ārpus Eiropas).

Kas cilvēkiem nepatīk? Pret ko viņi protestē? Pirmkārt, TTIP tiek apspriests visstingrākajā slepenībā, slēpjot apspriežamo pat no eiroparlamenta deputātiem un dalībvalstu neprofila ministriem. Tātad lielāko cilvēku vairumu nemaz neiepazīstina ar līguma nosacījumiem. Tas ir bezprecedenta gadījums. Amerikāņi uzstāj, ka visam ir jābūt slepenam un ka paziņots tiks tikai tad, kad viss būs saskaņots. Bet Obama Kongresam pieprasīja tādas pilnvaras, kuras paredz parakstīt TTIP bez vēlākām tā mainīšanas iespējām. Respektīvi, kad viss būs saskaņots un paziņots, neko izmainīt vairs nevarēs. Tātad TTIP tiek virzīta visstingrākajā slepenībā, aiz kuras slēpjas kāda nelietība un liels daudzums cilvēku saprot, ka tā ir nelietība.

Tālāk ir zināms, ka ASV uzstāj, lai visus strīdīgos jautājumus par TTIP risinātu bez dalībvalstu tiesiskās līdzdalības ar speciāli izveidotu starptautisku arbitrāžas tribunālu palīdzību. Ir zināms, ka visiem TTIP dalībniekiem būs jāpieņem kopēji standarti (tā arī ir stingra amerikāņu prasība). Tas attiecas arī uz sociālo sfēru, ekoloģiju, darba attiecībām utt. Šai ziņā Eiropā saprot, ka ES dalībvalstīs, jo īpaši Vācijā un Skandināvijā ir stingri sociālie standarti un sociālās valsts koncepcija, bet amerikāņiem nekas tāds ne tuvu nav. Tad, lūk, amerikāņi uzstāj uz to, lai arbitrāžas tribunāli sodītu valstis, ja tās ar īpašām ekoloģiskām un sociālām prasībām traucē starptautiskām korporācijām “pareizi” nodarboties ar biznesu un iegūt maksimālas peļņas. Viņuprāt ir jābūt unificētiem standartiem un ir skaidrs, ja viss notiks pēc amerikāņu prāta, tad šie standarti būs visminimālākie.

Visbeidzot TTIP atņems tās dalībvalstīm lielu daļu no to līdzšinējās suverenitātes [kas jau tagad ES ietvaros ir pietiekami ievērojami samazināta]. TTIP dalībvalstis šo savu suverenitāti nodod šiem arbitrāžas tribunāliem. Francija jau ir paziņojusi, ka tā ir kategoriski pret šo nosacījumu, kuru visādi cenšas uzspiest amerikāņi, jo tā ne par mata tiesu negrasās atteikties no savas suverenitātes.

Visa augstāk minētā rezultātā pārrunas par TTIP iet ļoti smagi. Savukārt pārrunas par Trans-Klusā okeāna partnerību pēc ekspertu domām faktiski ir izgāzušās.

[Visdrausmīgākais TTIP sakarā, kas skars gandrīz visus, ir amerikāņu pārtikas standartu ieviešana, atļaujot ģenētiski modificēto pārtiku, kas ASV ir pietiekami plaši izplatīta. Lai saprastu cik šie draudi ir nopietni un drausmīgi ieteicams noskatīties Konstantīna Sjomina jaunāko filmu “Graudi un pelavas“ (“Зерна и плевелы”): http://www.youtube.com/watch?v=HLuHTGdiTmA ]

Jurijs Bjalijs
/29.04.2015/

Avots:
http://eot.su/node/18670  (sākot no 02:21:00)
https://stop-ttip.org/

Informācijas aģentūra
/03.05.2015/

Publicēts iekš Kat.: Ekonomika, Reģ.: Anglosaksija, TTIP (Transatlantijas tirdzniecības un investīciju partnerība), Veids: Analīze, versija, viedoklis | 4 komentāri

Krievija var būt spiesta okupēt Baltijas valstis

00488_fotoanons12531b680e051487b9e7284addbd7206cb7239453350Viens no dokumentiem, kurš mums ir palicis no Gorbačova piekāpšanās Rietumiem laikiem ir Līgums par konvencionālajiem spēkiem [parastais karaspēks] Eiropā (CFE līgums/ДОВСЕ), kurš tika parakstīts 1990.gada 19.novembrī Parīzē un stājās spēkā jau pēc PSRS sabrukuma 1992.gada 9.novembrī. Līgums ierobežoja gan pušu [Varšavas pakta dalībvalstu un NATO] kopējo ieroču un tehnikas skaitu Eiropas kontinentā gan arī to dislokāciju (tika ierobežota karaspēka un tehnikas izvietošana t.s. “flanga” rajonos).

Jau prezidenta Borisa Jeļcina laikos tika parakstīts (1996.gada maijā) un stājās spēkā (1997.gada 15.maijā) Pirmās CFE līguma caurskatīšanas konferences pielikums, kurš vairāk ir zināms ar nosaukumu “Flangu dokuments”. Tajā tika mēģināts adoptēt pušu saistības jaunajiem apstākļiem, kuri radās pēc PSRS un Varšavas pakta sabrukuma. 1999.gadā tika parakstīta kārtējā vienošanās par CFE līguma adoptāciju jaunajiem apstākļiem (pēc PSRS sabrukuma un NATO paplašināšanās bruņoto spēku līdzsvars, ko paredzēja CFE līgums, bija strauji izmainījies). Lai gan šī vienošanās nostiprināja ievērojamu NATO pārsvaru pār Krieviju Eiropas kontinentā, tomēr tā nestājās spēkā dēļ ASV sabotāžas. Reaģējot uz to 2007.gadā Vladimirs Putins savā vēstījumā Federālajai sapulcei paziņoja Krievijas moratoriju CFE līguma vienošanos izpildē, bet 2014.gadā Krievija uz nenoteiktu laiku apstādināja savu dalību CFE līgumā.

Viens no galvenajiem domstarpību iemesliem, kurš iznīcināja Līgumu, bija Lietuvas, Latvijas un Igaunijas kategoriskā atteikšanās pievienoties CFE. Tā rezultātā Baltijas teritorija kļuva par melno caurumu uz kuru neattiecās CFE līguma ierobežojumi. Ar to brīdi, kad šīs valstis iestājās NATO, Alianse ieguva iespēju nekontrolēti izvietot jebkādu bruņoto spēku daudzumu Baltijas teritorijā, ko neierobežoja CFE līguma nosacījumi. Krievijas aizsardzības sistēmā, kura kopš 1990-ajiem gadiem nav diez ko efektīva, parādījās milzīgs caurums. No Baltijas placdarma NATO teorētiski var uzbrukt Pēterburgai, draudot iznīcināt visu Krievijas Baltijas jūras floti, tāpat arī Valdaja augstienei no kuras 1941.gadā uzbrukumu Maskavai sāka vācieši. Baltija Alianses spēkiem dod iespēju flangu kustībai uz Smoļensku, veicot dziļu Baltkrievijas aptveršanu un atšķelšanu no Krievijas.

Stratēģiskās militārās priekšrocības, ko NATO dod Baltijas placdarms, kompensējas ar loģistikas grūtībām, kas ierobežo tur iespēju izvērst un uzturēt ilgāku laiku lielus militārus grupējumus. Citiem vārdiem sakot, pretinieka Baltijas grupējuma sauszemes un jūras spēku komunikācijas ātri nokļūtu Krievijas armijas un flotes kontrolē.

Tādējādi Baltijas placdarms var tikt efektīvi izmantots karā pret Krieviju tikai vienā gadījumā – ja militārie spēki Baltijā, kuri nepieciešami agresijai, tiktu uzkrāti vienalga kāda piesegiemesla dēļ miera laikā. Bet pēc karadarbības sākuma Baltijas grupējuma komunikācijas tiktu nodrošinātas kopā ar zibenīgām darbībām kopā ar NATO spēkiem Austrumeiropā. Pie tam šāda scenārija gadījumā galvenais nezināmais ir apstāklī, kura no pretinieku militāro grupējumu krīze nelabvēlīgo apstākļu rezultātā attīstīsies ātrāk – Krievijas – Baltkrievijas spēkiem Kaļiņingradā, Baltkrievijā, Pēterburgā un Pleskavas apgabalā vai arī NATO spēkiem Baltijā un Polijā. Pēc būtības pārsvars būs tam, kurš spēs sakoncentrēt spēkus un dot triecienu pirmais.

Kamēr Baltijas valstīs bija tikai vietējās armijas, kuras pa lielam pat par armijām nosaukt nevar un kuras no gaisa piesedz ierobežots NATO spēku lidmašīnu daudzums, eksistēja tikai dziļi teorētiska Krievijas apdraudējuma iespēja no šī virziena. Tomēr pēdējo mēnešu laikā ASV sāka veikt darbības, kuras vienlaicīgi var traktēt gan kā politisku spēka demonstrēšanu, gan kā pirmskara militāro spēku koncentrāciju, gan arī kā Krievijas provocēšanu (kas ir visticamāk) dot preventīvu triecienu pa Baltijas valstīm.

Protams, desmitiem tanku un simtiem citas kara tehnikas dislocēšana Baltijā nav pietiekams daudzums, lai uzsāktu militāru kampaņu pret Krieviju. Tomēr, pirmkārt, Latvijā un Igaunijā ieradušies militārie spēki dubultoja vietējo armiju kaujas spējas, kurām pirms tam uz abām kopā bija tikai daži tanki ar apšaubāmām kaujas spējām.

Otrkārt, ir radīts precedents un tagad regulāri, aizbildinoties ar militārām mācībām vai sabiedroto satraukumu par savu drošību, var uz turieni nosūtīt arvien jaunus kontingentus. Un lai pat katrs šāds kontingents ir salīdzinoši mazskaitlisks, regulāri to papildinot var uzkrāt pietiekami nopietnus spēkus.

Treškārt, Krievijas militārie spēki arī nav no gumijas un NATO grupējumu radīšana un nostiprināšanās Krievijas robežu perimetrā rada nepieciešamību izstiept militāros resursus milzīgā teritorijā, lai saglabātu spēju reaģēt uz jauniem teorētiskiem draudiem. Galu galā militārie spēki sāk pietrūkt.

Tādējādi militārais trieciens ar mērķi likvidēt Baltijas placdarmu var kļūt par militāru nepieciešamību pat ne tādēļ, ka kāds gaidīs uzbrukumu no šī virziena, bet gan tādēļ, lai samazinātu iespējamās frontes līniju, radītu sauszemes koridoru bloķētajam Kaļiņingradas grupējumam un atbrīvotu karaspēku tā izvietošanai citos, svarīgākos virzienos.

Tāpat ir jāņem vērā, ka tikmēr, kamēr Kijevā valdīs proamerikānisks nacistisks režīms, Baltijas valstu loma Baltkrievijas aptveršanā no ziemeļiem papildinās ar tādu pat Ukrainas lomu no dienvidiem. Pie tam runas par NATO spēku izvietošanu Ukrainā iet jau vairākus mēnešus – aizmugures un izlūkošanas struktūra lielā mērā jau ir izvērsta. Lai gan Ukrainas armija vispār ne tuvu nestāv Krievijas armijai, salīdzinājumā ar Baltijas valstu miniarmijiņām tā ir ievērojams spēks.

Vašingtonas rīcība un nolūki ir pilnīgi caurspīdīgi un gandrīz pat netiek slēpti. Zaudējot mēģinājumā ievilkt Krieviju oficiālā karā ar Ukrainu un tā rezultātā iegūstot Parīzes un Berlīnes lēnu pagriezienu Maskavas virzienā, ASV atkal mēģina paaugstināt likmes – ja neizdevās pilnībā sarīdīt Briseli ar Maskavu dēļ Ukrainas, tad to var izdarīt tieši [iesaistot konfliktā ES dalībvalstis].

Vašingtona jau ir pasludinājusi, ka Baltija būs nākamais “Krievijas agresijas” upuris. Uz daudz aktīvākas pozīcijas ieņemšanu Ukrainas jautājumā ASV stimulē Poliju, pievilinot to ar Rietumukrainu [Polijas teritorija no 1920-ajiem gadiem līdz 2.pasaules kara sākumam], un Rumāniju, cenšoties ar savu marionešu Kijevā un Kišeņevā rokām atsaldēt konfliktu Piedņestrā [Krievijas atbalstīts autonoms apgabals Moldāvijā, kura arī ir bijusi Rumānijas sastāvā].

Rumānija, Polija un Baltijas valstis ir NATO un ES dalībvalstis. Ja ASV izdosies “uzspridzināt” situāciju Piedņestrā, tad Krievija, kuras miera uzturēšanas spēki tur atrodas, tiks iesaistīta konfrontācijā uzreiz ar Moldāviju un Ukrainu, kas ļaus motivēt poļus un rumāņus “palīdzēt” Kijevas un Kišeņevas “demokrātiskajiem režīmiem”. Tā būtu Krievijas tieša militāra sadursme ar ES dalībvalstīm (šai gadījumā svarīgi ir, ka tās ir tieši ES dalībvalstis nevis NATO dalībvalstis). Baltijas teritorijā atrodošais amerikāņu kontingents dod ASV iespēju jebkurā mirklī organizēt provokāciju, kas var novest pie pilna mēroga militāra konflikta, jo īpaši, ja tas notiks paralēli ar Polijas un Rumānijas iejaukšanos Ukrainas un Piedņestras konfliktā. Šādu provokāciju no ASV spēku Baltijā puses praktiski nebūs iespējams atšķirt no NATO pilnvērtīgas militāras agresijas frontē no Pēterburgas līdz Melnajai jūrai.

Tā rezultātā parādās varbūtība, ka Krievijas armija ne tikai tiek ievesta Ukrainā (no kā vairāk kā gadu izdevās izvairīties), bet arī tiek dots iznīcinošs trieciens pa Baltiju, lai likvidētu draudus Krievijas – Baltkrievijas frontes ziemeļu flangam, debloķētu Kaļiņingradu un novērstu iespējamo uzbrukumu Krievijas vidienei. Baltijas placdarma konfigurācija un tā loģistikas īpatnības spiež puses likt uzsvaru uz apsteidzošām darbībām, jo atteikšanās nenoteiktā situācijā no aktīvas rīcības var izrādīties liktenīga.

Protams, ja situācija attīstīsies pēc militāras atbildes uz provokāciju scenārija, tad Krievijas un ES attiecības strauji pasliktināsies. ES vienkārši nespēs nereaģēt uz Krievijas iesaisti militārā konfliktā vienlaicīgi ar vairākām tās dalībvalstīm. Pie tam šai gadījumā pat nav būtiski vai Parīzē un Berlīnē sapratīs amerikāņu provokācijas apzināto dabu vai arī nesapratīs. Sākotnējā stingrā pozīcija būs saistīta ar nepieciešamību “saglabāt seju”. Ne Francija, ne Vācija pagaidām nevar sev atļauties publiski paziņot: “Mūsu ES partneri izrādījās amerikāņu marionetes, kuras piedalījās agresijā pret Krieviju. Mēs nosodām viņu rīcību un tādēļ nesniegsim viņiem nekādu palīdzību.” Tas būtu skaists gājiens, tomēr tas nav raksturīgi Eiropas politiķiem starp kuriem jau sen kā nav sastopami ne čērčili, ne de goli.

Tādējādi ASV uzdevums organizēt Krievijas un ES konfrontāciju uz kādu brīdi var tikt atrisināts ar ASV Austrumeiropas marionešu kolektīvajiem pūliņiem, kur noteicošā loma ir tieši Baltijas marionetēm. Attiecīgi šāda scenārija attīstības gadījumā vajadzēs risināt negatīvo seku minimizācijas problēmu un te ir iespējami varianti.

1. Ja izdodas izvairīties no provokācijas, tad problēma atrisinās pati no sevis. Pēc neizbēgamā Ukrainas nacistiskā režīma kraha, arī Baltijas placdarms un tā Austrumeiropas marionetes ASV kļūst par apgrūtinājumu. To attiecības ar ES kodolu (Franciju un Vāciju) jau sen kā ir sabojātas dēļ pārlieku disciplinētās sekošanas ASV ārpolitiskajām nostādnēm un dēļ proamerikāniskās piektās kolonas ES ietvaros lomas izpildes, ko vairums austrumeiropiešu veic ar entuziasmu un prieku. “Vecās” ES un Krievijas tuvināšanās un vienotas ekonomiskās telpas no Atlantijas līdz Klusajam okeānam realizācija šai gadījumā tad kļūst par tuvākā laika jautājumu. Tā kā ES nav spējīga pietiekami efektīvi kontrolēt savu Austrumeiropas perifēriju (gan no ekonomiskās slodzes viedokļa, gan arī no militāri – politiskās klātbūtnes viedokļa), tad Krievijas lomas pieaugums reģionā kļūst pietiekami varbūtisks. Skaidrs, ka galvenie kandidāti uz pāreju Krievijas ietekmes zonā ir bijušās PSRS republikas, tai skaitā Baltijas valstis.

Šis ir maigais notikumu attīstības gaitas variants, kurā Krievija ir visieinteresētākā. Šai gadījumā, formāli saglabājoties status quo, faktiski Baltijas valstīs pie varas nonāks prokrieviskie spēki. Gadījumā, ja tas notiek uz NATO sabrukuma fona (Amerikāņu zaudējums Ukrainā un Austrumeiropā neizbēgami aktualizēs jautājumu par Alianses likteni), ir iespējama jaunu militāru savienību noslēgšana un Krievijas lomas kā šo valstu militārā protektora legalizācija. Baltijas valstu ārpolitika tad sāks veidoties Smoļenskas laukumā [Krievijas Ārlietu ministrijas ēkā], bet Vācija ar Franciju iegūs iespēju tikt galā ar citiem Austrumeiropas proamerikāniskajiem režīmiem, vispirmām kārtām ar Poliju, kuras visai redzamā loma mūsdienu ES politikā neatbilst tās mazajam ekonomiskajam un militāri – politiskajam svaram.

Faktiski šī scenārija gadījumā Maskava ar Briseli izstumj Vašingtonu no Austrumeiropas, kura pašreiz, esot daļai no ES, reāli ir ASV dzimtmuiža, un, sadalot Austrumeiropu ietekmes sfērās, pasniedz viena otrai roku, noformējot sen loloto ekonomisko un politisko savienību.

2. Tomēr, kā jau tika teikts, pirmā varianta realizācija ir mazvarbūtiska. Galvenokārt tāpēc, ka franču-vācu ES kodols pagaidām nav gatavs realizēt patstāvīgu politiku bez atskatīšanās uz ASV. Bet tā tas ir arī tādēļ, ka Vašingtonas iespējas organizēt militāri – politiskās provokācijas uz Krievijas robežas aprobežojas tikai ar pašu amerikāņu gribu un spēju to darīt, tas ir – neaprobežojas ne ar ko. Attiecīgi scenārijs, kurā Krievija tiek iesaistīta militārā konfliktā uz tās robežām, saglabā savu aktualitāti. Pat vairāk, notikumu attīstības gaita ar katru dienu palielina bīstamību, ka var piepildīties tieši šis scenārijs.

Uzreiz jāatzīmē, ka šī scenārija realizācijas gadījumā pati ASV atturēsies no iesaistīšanās konfliktā un pacentīsies tajā ievilkt ES. Tāpēc ātra konflikta iemesla likvidācija, to valstu okupācijas formā, kuras ir ļāvušas sevi padarīt par provokāciju ieroci, dos iespēju bloķēt konflikta izplatīšanos. Par ko gan lai Parīze ar Berlīni cīnās, ja Baltijas valstu vairs nav. Un Polijai ar Rumāniju arī būs par ko aizdomāties, ja tās negribēs atkārtot Baltijas [aptrakušo] punduru likteni. Tātad noteiktu politisku procesu attīstības gadījumā (kam ir liela varbūtība piepildīties) ātra Baltijas valstu okupācija kļūst par labāko no slikto izvēļu klāsta.

Ko mēs iegūstam otrā scenārija gadījumā ar stingru Krievijas reakciju uz provokāciju?

Pirmkārt, mūsu “draugi un partneri” no ASV pēdējā gada laikā ir pieraduši, ka Krievija nespers straujus soļus pat apstākļos kad agresija ir tieši vērsta pret tās teritoriju (kā tas bija 2014.gada vasarā, kad Ukrainas armijas artilērija apšaudīja Krievijas teritoriju, bruņoti Ukrainas armijas karavīri un lidmašīnas šķērsoja abu valstu robežu). Ir liela varbūtība, ka viņi uzskata, ka arī šoreiz Krievija demonstrēs maksimālu savaldību un savas darbības plāno izejot no tā. Attiecīgi strauja, stingra un zibenīga pretreakcija var viņiem būt negaidīta, kam tie nav sagatavojušies. Tas ir, vispārīgs rīcības algoritms Vašingtonai šajā gadījumā, protams, būs skaidrs, bet konkrētu lēmumu realizācija praksē būs neatstrādāta. Te ir jāņem vērā, ka puse, kura rīkojas krīzes situācijā, ceitnota apstākļos [šaha termins, kurš apzīmē laika trūkumu] un ir spiesta pieņemt lēmumus “no lapiņas”, ar lielu varbūtību pieļaus kritiskas kļūdas.

Otrkārt, momentāna Baltijas ieņemšana, atbildot uz provokāciju, ļauj cerēt iegūt pierādījumus, ka provokāciju kopā ar savām Baltijas marionetēm organizēja Vašingtona (ierobežota laika apstākļos pierādījumus var neizdoties noslēpt, bet lieciniekus var neizdoties evakuēt vai likvidēt). Bet tas savukārt ļauj cerēt uz konstruktīvām sarunām ar ES par konflikta noregulēšanu.

Treškārt, momentāna Baltijas valstu ieņemšana nostāda ES situācijā, kad panākt status quo var tikai sarunu ceļā. Eiropa taču neies karot ar Krieviju okupēto Baltijas valstu dēļ. Bet sarunas vienmēr prasa meklēt kompromisus, savstarpējas piekāpšanās utt. Tātad ES pozīcijai būs jāzaudē sākotnējo stingrību un tai būs jākļūst daudz konstruktīvākai, kas Krievijai arī ir vajadzīgs un ko Krievija jau sen nesekmīgi cenšas panākt.

Ceturtkārt, tāda argumenta kā Baltija esamība dod Krievijai papildus iespējas, runājot par kompleksu konflikta noregulēšanu. Piemēram, ja līdz šim jautājums, ko saņems ES gadījumā, ja Ukraina pāriet Krievijas kontrolē pēc nacistu režīma krišanas, paliek bez atbildes, tad šajā gadījumā atbilde būs – ES tiks atdotas Baltijas valstis.

Piektkārt, nebūt nav teikts, ka ES tik tiešām būs ieinteresēta teritoriju atgriešanā, kas jau sen ir kļuvusi par sociālās katastrofas zonu. No Baltijas valstīm pēc sociologu vērtējuma ir emigrējuši ne mazāk kā 40% iedzīvotāju, bet pašu ekonomikas ir pilnībā sagrautas. Pat ostas, tūrisma nozare un lauksaimniecība pamazām mirst. Baltijas valstis vairs neko ES nevar dot, tāpat kā nespēj konkurēt ar “vecās Eiropas” un pat Polijas ražotājiem. Toties tās ir sociālās nestabilitātes avots un prasa nepārtrauktu finansējumu, lai Viļņa, Rīga un Tallina vismaz kaut kā varētu savilkt galus. Atbrīvoties no šāda lieka balasta varētu būt ES ilgtermiņa interesēs.

Protams, Baltijas valstis nav salīdzināmas ar Ukrainu. Galu galā Ukrainā dzīvo pārsvarā krievi (pat, ja daļa no viņiem sevi identificē kā ukraiņus). Latvieši, lietuvieši un igauņi ne tikai nav krievi, bet pat ne slāvi, tāpēc tieša šo teritoriju iekļaušana Krievijas sastāvā var būt problemātiska.

Un te ir jāatzīmē, ka pirmkārt, pret Baltijas valstīm, tai skaitā no citām ES dalībvalstīm, ir vēsturiskas teritoriālas pretenzijas. Te kā piemēru var minēt poļu skatu uz Viļņas apgabalu Lietuvā [ko Polija nodevīgi okupēja un neatdeva 1920-o gadu sākumā un kuru Lietuvas PSR atgrieza “asiņainais” Staļins], kurš visa cita starpā no 1939.gada septembra līdz 1940.gada augustam bija arī Baltkrievijas [PSR] sastāvā. Un tā pati Kurzeme agrāk bija Polijas vasaļvalsts [Kurzemes piemērs nav diez cik veiksmīgs; ja piemin tik senas vēsturiskas robežas, tad daudz lielākā mērā Polija var pretendēt uz Latgali, ko poļu imperiālisti noteikti, pie sev ļoti labvēlīgas ģeopolitiskās situācijas izveidošanās, sapņo kaut kad atgūt].

Otrkārt, tajā pašā Latgalē, kurā dzīvo 22% Latvijas iedzīvotāju un apmēram trešdaļa to iedzīvotāju, kurus uzskata par latviešiem, dzīvo latgaļi, kuri nebūt sevi neuzskata par latviešiem un tiecas kā minimums pēc autonomijas. Pie tam viņu apdzīvotās teritorijas robežojas ar Krieviju. Latvijā latgaļiem tiek atteikts autonomijā un tiek realizēta viņu asimilācijas politika. Krievija līdz šim nevienam autonomiju nav atteikusi. Igaunijā krievvalodīgie iedzīvotāji kompakti dzīvo valsts austrumos. Īsāk sakot, Baltijas valstu teritoriālais dalījums var tikt pārskatīts, pie tam ar ES līdzdalību. Daļa šo valstu teritorijas var tikt atdotas kaimiņvalstīm, citās var tikt izveidotas autonomijas, kuras ar centru atrodas federatīvās vai pat konfederatīvās attiecībās. Ja nepieciešams, var pat tikt izveidota kāda jauna valsts.

Treškārt, jaunos politiskajos apstākļos prokrievisko politiķu vadītās Baltijas valstis var iestāties arī Muitas un Eirāzijas savienībās. Galu galā tās taču nav uz mūžiem pienaglotas pie ES, bet iemesls pārskatīt ārpolitisko orientāciju vienmēr atradīsies. Un kādu gan valstu sastāvā Austrumeiropa, tai skaitā Baltija, nav bijusi pēdējo 500-1000 gadu laikā? Katrs globālo spēku samēru izmaiņu periods noved pie šī reģiona konfigurācijas izmaiņām.

Pašreiz acīmredzami un dramatiski mainās globālo spēku samērs. Lai šādos apstākļos saglabātu savas robežas, Baltijas valstu politiķiem ir jābūt apveltītiem ar lielu politisko mākslu un spējām. Vismaz pagaidām Baltijas valstu politiķi neko tādu nedemonstrē [kas vēl ir ļoti maigi teikts; Latvijas politikāņi savā vairumā ir maziski, aprobežoti, egocentriski, stulbi, amorāli un daudzi arī galēji izvirtuši, kuri nav spējīgi ne uz ko citu kā uz nemākulīgu kopēšanu, atdarināšanu un pavēļu pildīšanu; tas attiecas arī uz amerikāņu izreklamēto VVF, kura visspilgtāk savu nacionālnodevējas un komformistes dabu parādīja pedofilijas skandāla laikā, dodot iespēju pieķertajiem prominentajiem homoseksuālistiem – pedofīliem izvairīties no soda]. Savukārt ASV, uz kuru labvēlību cer pašreizējie Baltijas politiķi, nepārtraukti demonstrē gatavību dēļ acumirklīgiem ieguvumiem upurēt pat savus visuzticamākos sabiedrotos [nemaz nerunājot par verdziskiem pakalpiņiem un zābaklaižām kāds ir lielākais stulblatviešu un ļaunlatviešu vairums]. Baltijas valstis un to politikāņi šai ziņā amerikāņiem nevar būt izņēmums.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/16.04.2015/

Avoti:
http://newsbalt.ru/analytics/2015/04/iskupitelnyy-vykup/

Informācijas aģentūra
/03.05.2015/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | 8 komentāri

Nemieri Baltimorā tas ir tikai priekšvēlēšanu bizness

00493_baltimore-protestersSakarā ar nemieriem Baltimorā (Merilendas štats, ASV) jāatgādina tas, ko teicu vienā no saviem iepriekšējiem rakstiem: “Nākamajā [2016.] gadā pirmo reizi pēdējās desmitgadēs ASV notiks prezidenta vēlēšanas, kuru iznākums nav skaidrs. Līdz šim politisko procesu aizkulišu spēlmaņi jau iepriekš saskaņoja, kuram ir jāuzvar vēlēšanās. Toties tagad Klintonu un Bušu klani cīnās viens pret otru situācijā, kad to spēki ir līdzīgi un rezultāts nav prognozējams.”

Hilarija klintone, Džebs Bušs

Hilarija Klintone, Džebs Bušs

Lai gan notikumu attīstības gaitā šis rezultāts kļūst arvien prognozējamāks. Mans pagājušā gada (06.07.2014) raksts tā arī saucās: “Slavjanska. Džebs Bušs – Hilarija Klintone. 1:0” (http://pravosudija.net/article/slavyansk-dzheb-bush-hilari-klinton-10). Tā kā neesmu sporta komentētāja, nesāku izlikt savā blogā šo personu sacensības rezultātu: “Fergusona (Misūri) – 2:0”, “Baltimora (Merilenda) – 3:0”…

Āfroamerikāņi ir ASV Demokrātu partijas atslēgelektorāts un, ja ievērojama to daļa vilsies pirmajā melnādainajā prezidentā un neatnāks uz vēlēšanām, tad Republikāņu partijas kandidātam būs nodrošināta uzvara.

Fergusona ir 67,4% melnādaino iedzīvotāju un tikai 29,3% balto. Astoņpadsmit gadus vecajam Maiklam Braunam nebija sodāmību un pat ne brīdinājumu, bet uz viņu vairākas reizes šāva policists Darens Vilsons un nogalināja to. Kopumā Vilsons bija sešus gadus nostrādājis policijā un viņam nebija sodi par disciplīnas pārkāpumiem. [Pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka vainīgais policists netiks sodīts, Fergusonā sākās plaši nemieri – 2014.gada augustā, kā arī pēc tam novembrī un decembrī.]

Baltimorā ir 64% melnādaino un 2% latīņamerikāņu – mazliet mazāk kā Fergusonā, bet pilsētā jau ir bijušas sacelšanās pēc Martina Lutera Kinga nogalināšanas. Policisti aizturēja 25 gadus veco āfroamerikāni Frediju Greju par to, ka viņam kabatā it kā esot bijis saliekamais nazis, bet pa ceļam mašīnā viņam salauza mugurkaulu.

Speciāli apmācīti un ne sliktāk par policistiem atalgoti melnādainie mācītāji jau iepriekš sagatavoja lekcijas, kuras ir pārpilnas ideoloģiskiem vīrusiem no sērijas „jāiet cīņā” un „Obama jūs nodeva”. Nu kā parasti. Vanguard group inc aktīvu pārvaldības specoperāciju dienests pielieto tādus vienkāršus fokusus visā pasaulē. Ja kāds neatceras, tad kā viens no šīs kompānijas ja ne lielākajiem, tad noteikti svarīgākajiem (dēļ lobēšanas iespējām)  īpašniekiem ir Bušu klans. Lai gan Džebs Bušs vēl nemaz nav pieteicis savu kandidatūru uz ASV prezidenta vēlēšanu praimeri.

Baraks Obama iespējams ir naivs, bet noteikti ne tik, lai nesaprastu kas notiek. Tomēr demokrātu līderiem neatliek nekas cits kā bezspēcībā griezt zobus, jo viņi taču nav „bezatbildīgi Maskavas blogeri”, lai apgaismotu cilvēkus par to kā patiesībā darbojas mūslaiku politekonomiskā sistēma.

Tatjana Volkova
/30.04.2015/

Avots:
http://pravosudija.net/article/baltimor-eto-prosto-biznes-nichego-lichnogo
http://pravosudija.net/article/slavyansk-dzheb-bush-hilari-klinton-10

Informācijas aģentūra
/03.05.2015/

Publicēts iekš Kat.: Specdienesti, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Latvijā var nesodīti viltot dokumentus

00491_li-scalesEiropas Savienības Latvijas Republikas tieslietu sistēmā ir tādi juridiskie robi, kuri dod iespēju ierēdņiem nesodīti veikt dokumentu viltošanu, kas plaši arī tiek darīts, tai skaitā no sociālo dienestu un bāriņtiesu puses, kad ierēdņi kaut kādu iemeslu dēļ grib izlaupīt kādu bērnu no ģimenes. Sodīt par šiem noziegumiem praktiski nav iespējams arī dēļ pilnīgi ačgānās Latvijas Republikas juridiskās sistēmas (tie, kuri apgalvo, ka Latvijā viss ir kārtībā ar likumiem un ka problēma ir tikai to ievērošanā, ir vai nu nelietīgi maldinātāji un meļi vai arī maz kompetenti muldoņas).

Ļoti labi tas ir redzams, ja salīdzina Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas un Eiropas Savienības Latvijas Republikas kriminālkodeksa pantus, tai skaitā arī par dokumentu viltošanu.

LPSR kriminālkodekss: 166. pants. Dienesta viltojums. Par apzināti nepatiesu ziņu ierakstīšanu dokumentos, nepatiesa dokumenta sastādīšanu, dokumenta viltošanu, kā arī par apzināti nepatiesu vai viltotu dokumentu izsniegšanu, ko izdarījusi amatpersona mantkārīgā nolūkā vai aiz citādām personiskām tieksmēm (dienesta viltojums), soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar labošanas darbiem uz laiku līdz vienam gadam, vai ar atbrīvošanu no amata.”

ESLR kriminālkodekss: 327.pants. Dienesta viltojums. (1) Par dokumenta viltošanu vai par apzinātu viltota dokumenta izsniegšanu vai izmantošanu, ja to izdarījusi valsts amatpersona, – soda ar arestu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz divdesmit minimālajām mēnešalgām. (2) Par tādām pašām darbībām, ja tās izdarītas atkārtoti vai ja tās izdarītas mantkārīgā nolūkā, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz četrdesmit minimālajām mēnešalgām.”

328.pants. Nepatiess dienesta ziņojums. Par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu institūcijai vai valsts amatpersonai, kurai ir tiesības šīs ziņas pieprasīt, kā arī par dokumenta vai ziņu slēpšanu vai apzinātu noklusēšanu, ja to izdarījusi valsts amatpersona, kurai ir pienākums šīs ziņas sniegt, un ja ar to radīts būtisks kaitējums, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām.”

Ja LPSR kriminālkodeksa pants ir konkrēts, viegli saprotams jebkuram, kas ir ļoti būtiski, un tajā ir noteikta atbildība par ierēdņu apzinātu nepatiesu ziņu ierakstīšanu dokumentā, kas mūsdienu kapitālistiskā Latvijā ir plaši izplatīta parādība, tad Eiropas Savienības Latvijā ir atstāts tikai apraksts par dokumenta viltošanu.

Bet kas ir dokumenta viltošana? Vienkāršam cilvēkam bez juridiskām zināšanām dokumenta viltošana asociējas ar nesankcionētu jauna dokumenta vai esoša dokumenta kopijas izveidošanu, kad to dara persona, kurai nav uz to tiesības. Toties to, ka dokumenta viltošana notiek gadījumos, kad persona, kurai ir tiesības izdot dokumentu (piemēram, bāriņtiesas vai sociālā dienesta darbinieks), tajā ieraksta apzināti nepatiesas ziņas, vairums cilvēku nezina un nesaprot. Un tas plaši tiek ļaunprātīgi izmantots no ierēdņu, kā arī no pērkamu prokuroru un tiesnešu puses.

Iespējams, ka pēc dziļas juridiskās teorijas termins “dokumenta viltošana” un/vai termins “dienesta viltojums” ietver sevī arī gadījumus, kad ierēdnis apzināti ieraksta dokumentā nepatiesas ziņas, bet praktiskajā dzīvē tas nestrādā, jo vairums cilvēku šīs nianses nezina, bet ļaunprāši to vienkārši ignorē.

Tieši tāpēc, lai šādi nenotiktu likumi ir jāformulē tā, lai to jēga būtu saprotama katram vidusmēra pilsonim, nevis tikai dažiem augstākās klases juristiem. Bet šāda pieeja ir viena no daudzajām “padomju atliekām”, kas ir pilnīgā pretrunā ASV juridiskajai praksei, kurā likumi tiek apzināti sarežģīti un formulēti tā, lai tos, pirmkārt, vairums cilvēku nesaprastu, un, otrkārt, lai tos varētu traktēt dažādi atkarībā no nepieciešamības. Latvijā viens no šādiem latviešvalodīgajiem neliešiem, kurš Augstākās padomes laikā lobēja nesaprotami formulētus likumus, uz viņam adresētiem pārmetumiem atbildēja: “Tā nav Jūsu darīšana, nelieniet, kur nevajag, juristiem arī no kaut kā ir jādzīvo.”

Ja kāds politiķis, ierēdnis vai tiem tuvu stāvoša persona vēl grib lāpīt šo sapuvušo pseidovalsti un viņš cer te kaut ko uzlabot, tad viena no daudzajām lietām, kura obligāti jāizdara, ir kriminālatbildības atjaunošana par apzinātu nepatiesu ziņu ierakstīšanu dokumentā.

Avoti:
http://gramataselektroniski.blog.com/2014/06/25/latvijas-padomju-socialistiskas-republikas-kriminalkodekss/
http://likumi.lv/doc.php?id=88966

Informācijas aģentūra
/03.05.2015/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 5 komentāri

Žurnālistes tumsonības piemērs

Viktors Šenderovičs, Olesja Rjabceva

Viktors Šenderovičs, Olesja Rjabceva

Krievijas opozīcijas mēdija “Eho Moskvi” ēterā žurnāliste Olesja Rjabceva, kas ir arī šī mēdija galvenā redaktora palīdze, parādīja izcilu tumsonību. Zemāk video un tā stenogramma latviski.

Viktors Šenderovičs: Tad varbūt, brālīši Taškentas vietā radīsim eiropeiskas attiecības? Varbūt beidzot sarunāsim, ka valsts varai tas ir jādara? Un ja tā to nedara, tad tā vācas projām.

Olesja Rjabceva: Kā Jūs grasāties to izdarīt…? Kā valstī var ko sarunāt 8 miljoni cilvēku?

Viktors Šenderovičs: Cik?

Olesja Rjabceva: Astoņi. Es varu kļūdīties.

Viktors Šenderovičs: Kas astoņi?

Olesja Rjabceva: Milijoni cilvēku valstī, saku. Jā taču, vai ne?

Viktors Šenderovičs: Kas?

Olesja Rjabceva: Nu cilvēki, cilvēki. Kā Jūs gribat, lai viņi visi sarunātu to, ko sakāt?

Viktors Šenderovičs: Kurā valstī ir astoņi miljoni cilvēku?

Olesja Rjabceva: Krievijā, es par Krieviju runāju.

Viktors Šenderovičs: Krievijā astoņi… Jā, skaidrs, Jums taisnība… Bet noprecizējiet pēc tam.

Olesja Rjabceva: Man ir problēmas ar cipariem, esmu humanitārā.

Viktors Šenderovičs: Skaidrs, bet ne jau tik lielā mērā, Lesja. Tā mēs…

Olesja Rjabceva: Nu tas nav galvenais, vienkārši ir daudz cilvēku. Ja jau cilvēki nevar kaut ko sarunāt Maskavā, kā Jūs domājat viņi sarunās kaut ko Krievijā?”

Ja kāds nezina, Krievijā pēc 2010.gada datiem dzīvo 142,9 miljoni cilvēku. Tāpat jāatgādina, ka “Eho Moskvi” sevi pozicionē kā ļoti intelektuālu mēdiju, kurš regulāri pietiekami augstprātīgi un neiecietīgi pamāca vairumu Krievijas iedzīvotāju.

Diemžēl brēcoša nekompetence žurnālistikā ir ne tikai Krievijas opozīcijas, bet arī Latvijas un citu proamerikānisko valstisko veidojumu problēma. Nokomplektēt kadrus ar jauniem, maz ko zinošiem, augstprātīgi – ambicioziem, bet pietiekami uzticīgiem darbiniekiem ir iecienīta amerikāņu organizatoriskā metode. Arī Latvijas žurnālistikā ir gan “arvien muļķīgākas meitenes”, kā teica Imants Ziedonis, gan noteikti arī arvien muļķīgāki puisīši ar attiecīgu orientāciju, kurus aktīvi skolo bēdīgi slavenais Kārlis Streips. Un daži no viņiem pēc tam vēl kļūst par politiķiem…

Zemāk Imanta Ziedoņa viedoklis par katastrofālo Latvijas žurnālistu un mēdiju kvalitātes kritumu, ko viņš izteica vēl 2001.gadā:

Jautājums: Vai Jums nešķiet, ka masu medijos bieži notiek derdzīga infantilizācija?

Imants Ziedonis: Jā. Infantilizācija ir ļoti izplatīta masu medijos. Droši vien draugs draugam palīdz dabūt darbu un tāds tādu meklē. Visi ir debili un infantili. To ir grūti noskatīties. Turklāt tas ir pašpārliecināti bezkaunīgs infantilisms.

Jautājums: Izskatās, ka tas tiek veidots mērķtiecīgi…

Imants Ziedonis: Viņi paši jau to mērķtiecību neveido, to dara mediju vadība, kura zina lielu mūsu sabiedrības daļu, kas ir “debila”. Tā tad arī tiek barota ar gudreļu muldēšanu. Tas ir nožēlojami. Tā ir deklasēšanās. Tā ir pauperizēšanās, kad strādniecība pārvēršas par nabagiem. Tā deklasējas informācijas lauks, parādās arvien muļķīgākas meitenes. Viņas jau pašā sākumā ir muļķes……”

Avoti:
http://eot.su/node/18670  (sākot no 01:17:37)
http://www.echo.msk.ru/programs/personalno/1531104-echo/
https://infoagentura.wordpress.com/2012/04/22/imants-ziedonis-mediji-ir-debili-un-infantili/

Informācijas aģentūra
/03.05.2015/

Publicēts iekš Kat.: Notikumi, Reģ.: Krievija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Kādēļ par sociālismu, kādēļ pret nacionālismu?

00487_socialismNeskatoties uz to, ka Latvijā nu jau 25 gadus pie varas ir vienīgi nacionālas un (neo-) liberālas partijas, kuru darba rezultātus, kas ir Latvijas un Latvijas tautas iznīcināšana, mēs varam baudīt katru dienu, ir vēl joprojām atsevišķi cilvēki, kuri Latvijā tiecas pēc liberālisma un nacionālisma un brīnās, kādēļ es neaicinu sadarboties šajā virzienā. Mani drīzāk gluži otrādi pārsteidz tas, ka ir vēl cilvēki, kuri vēlas doties nacionālisma un liberālisma virzienā.

Manuprāt, jau bērnu dārza bērni zina un saprot, ka Latvijā dzīvo daudzu nacionalitāšu cilvēki. Mēs esam daudznāciju tauta. Turklāt mazākumtautu īpatsvars Latvijā ir nozīmīgs. Latvieši Latvijā, saskaņā ar Centrālās Statistikas pārvaldes datiem, 2011. gadā bija 61 procents, bet cittautieši 39, tas ir gandrīz 40 procenti. Tā ir valsts oficiālā statistika. Zinot arī to, cik daudz mums ir jauktu ģimeņu un nepilsoņu diskriminācijas Latvijā pēdējo 25 gadu laikā, patiesais cittautiešu īpatsvars varētu būt daudz lielāks.

Kā, gan tādā situācijā, pieaudzis cilvēks pie pilna prāta var vēlēties Latvijā nacionālas politikas īstenošanu. Tā ir neprāšu utopija no paša sākuma. Tieši tādēļ mēs Latvijā jau 25 gadus mīdamies uz vietas strupceļā, mēģinot ar galvu izsist caurumu dzelzsbetona mūrī. Par to, ka nacionāla valsts ir kaitīga utopija Latvijai, es jau rakstīju iepriekš (http://www.suverenssuverens.org/blog/index.php?id=y3w1sa43 ).

Tajā vietā vajadzētu domāt par to, kā mums visiem kopā Latvijā dzīvojošajiem būtu iespējams īstenot savā dzimtenē patiesi pašnoteiktu un pašnodrošinātu valsti. Kā izveidot savu tautsaimniecību un lauksaimniecību, lai paši sevi nodrošinātu, bez jebkādiem starptautiskiem diktātiem, kā ieviest savu suverēnu norēķinu sistēmu, kā organizēt tikumīgu ienākumu un īpašumu sadali, kā veidot savu izglītības sistēmu, kā iemācīties atkal kopt un mīlēt savu kultūru. Kā aizsargāt pašiem sevi un savu dzimteni.

Otra lieta, par kuru man arī jābrīnās, ir tas, ka ļaudis neaptver neoliberālisma kaitīgumu cilvēku sabiedrībai. Visas Latvijas partijas pēdējo 25 gadu laikā ir bijušas liberālas, ieskaitot opozīcijas partijas. Valdošās partijas nu jau 25 gadus Latvijā īsteno liberalizācijas politiku, kas ir, piemēram, arī pri(h)vatizācija. Visa Latvijas elite ir liberāla. Liberalizācija mūsdienās vairs nav tas, kas tas bija sākumā, apmēram pirms 300 gadiem. Toreiz tā bija kapitāla (vai kapitālistu) atbrīvošanās kustība no feodālisma (toreizējā valsts sistēma).

Šodien liberālisms nozīmē bezatbildību, tikumu pagrimšanu, pederastijas un lesbietisma propagandu pat bērnu dārzos, tā ir perversija un izvirtība, tā ir valsts un sabiedrības īpašuma izpārdošana vai privatizēšana dažiem kapitāla turētājiem, tā ir skolu, bibliotēku, muzeju, izstāžu, klubu un citu sabiedriski nozīmīgu iestāžu slēgšana vai privatizēšana, tā ir slimnīcu un poliklīniku likvidēšana vai izpārdošana, tā ir zemes, īpašumu, produktīvo līdzekļu, ūdens, kanalizācijas, elektrības, gāzes un ūdens vadu un visas pārējās infrastruktūras privatizēšana, tā ir valsts nozīmes uzņēmumu izpārdošana, kā metalurga, dzelzceļa, ostu uc. Šādā sistēmā ieguvēji ir tikai atsevišķi daži, tikai liela kapitāla īpašnieki. Visa pārējā sabiedrība ir zaudētāji.

Liberālisms nozīmē, katrs pats par sevi. Slimie un vecie tiek uzskatīti par liekēžiem, pensiju vecums tiek celts, pensijas samazinātas. Liberālismā mēs tiekam atbrīvoti no jebkādas drošības, no slimības aprūpes, no vecuma nodrošinājuma, no izglītības, no darba, no spējas dibināt ģimeni. Valsts vienīgie ienākumi paliek vien nodokļi no iedzīvotajiem, jo uzņēmumu īpašnieki, kapitāla turētāji un tā dēvētie investori, visbiežāk nemaksā Latvijā nodokļus. Samazinot iedzīvotāju skaitu, nodokļi iedzīvotājiem tiek arvien celti, bet labklājība tiek “liberalizēta”, pasludināta par luksu, kuru iegūst tikai naudīgākais, prasmīgākais, veiklākais, izmanīgākais, talantīgākais, viltīgākais vai nelietīgākais zaglis.

Tas ir tas, kas Latvijā ir ticis veiksmīgi īstenots pēdējo trīsdesmit gadu laikā. Ja viss, ko cilvēks gaida no valsts, tiek iznīcināts, tad rodas jautājums, vai mums tāda valsts ir vel vajadzīga? Kādēļ gan mēs vel maksājam nodokļus? Par to, kas gan ir valsts, es arī rakstīju jau iepriekš (http://www.suverenssuverens.org/blog/index.php?id=5nlnx77i ).

Bet kas ir sociālisms, par kuru es vēlos ar Jums diskutēt? Arguments, ka sociālismu mēs jau Latvijā esam izmēģinājuši, ir smieklīgs un bez jebkāda nopietna pamata. Tikpat labi taču varētu argumentēt, ka arī kapitālismu (liberālismu) mēs Latvijā tāpat esam izmēģinājuši, tagad pēdējos 30 gadus un divas reizes ilgāk pirms 1940. gada. Tas sevi ir parādījis. Neskatoties uz to, kapitālisti nav atmetusi ar roku, to uzlabot (vismaz tik daudz, lai tas kaut cik turētos), nez kādēļ tas tomēr ir ticis permanenti lāpīts. Kaut gan, tā vienmēr ir bijusi sabiedrībai kaitīga ideoloģija. Kādēļ gan Jūs nesakāt, ka kapitālisms “Latvijā jau izmēģināts, un rezultāti nebija spīdoši.” Kādēļ Jūs to sakāt tikai par sociālismu? Vai Jums kāds to tā iemācījis, vai varbūt zemapziņā iepotējis?

Liberālismā brīvs ir vienīgi tas, kas atrodas liberālās varas piramīdas pašā augšā. Tikai un vienīgi tas diktē visiem pārējiem gan likumus, vērtības un tikumus, gan pieejamo un saņemamo informāciju, gan normas un standartus, gan cenas un algas, gan arī uzņēmumu iznīcinošo konkurenci un tautas pagrimumu vai šķietamu kādas citas tautas ierobežotu “uzplaukumu”.

Abu sistēmu vai ideoloģiju salīdzinājumam par pamatu, protams, jāņem demogrāfiskie rādītāji. Jo tieši demogrāfiskie rādītāji norāda uz tautas labklājību. Ja tautai iet labi, tā dibina ģimenes, vairojas, izglītojas, rada. Ja tautai iet slikti, tā nedibina ģimenes, nerada bērnus, izvairās no uzņēmējdarbības, izbrauc svešumā. Šos rādītājus mēs atradīsim arī Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes mājaslapā. 1987. gadā Latvijā dzīvoja 2,7 miljoni iedzīvotāju. Šodien, 2014. gadā, Latvijā dzīvo 1,9 miljoni iedzīvotāju. Jūs varat arī salīdzināt datus par to, cik un kas Latvijā sociālistiskās sistēmas laikā tika ražots un cik Latvija ražo “brīvās”, liberālās ideoloģijas periodā. Šodienas rādītāji, salīdzinoši ar sociālistiskā laikmeta rādītājiem, ir katastrofāli. Tādēļ arī tauta izmirst un ir spiesta doties svešumā maizi meklēt.

Paturpināšu uzsākto argumentu. Mēs esam pieredzējuši Latvijā tikai viena veida sociālisma iekārtu. Bet sociālisms var būt ļoti dažāds. Cik pasaulē ir cilvēku, tik dažādas var būt idejas par sociālu sabiedrisko iekārtu. Cilvēki visos laikos, visās valstīs un tautās ir tiekušies pēc sociālas, tikumīgas un solidāras kopdzīves. Visās valstīs ir sociālistiski filozofijas, ideoloģijas un politiskie virzieni.

Ko gan nozīmē sociālisms? Sociālisms ir tāda valsts iekārta, kad sociālās šķiru šķēres izplešanās tiek ierobežota, kad cilvēki par savu darbu saņem tikumīgu atalgojumu, bezpiepūļu ienākumu avoti (spekulēšana) tiek ierobežoti, nodokļu sistēma un valsts uzņēmējdarbība nodrošina un garantē gan pieeju dzīvei nepieciešamajiem līdzekļiem, gan izglītībai, gan slimības un vecuma aprūpei.

Alma Kopa
/23.04.2015/

Avoti:
http://www.suverenssuverens.org/blog/index.php?id=p748133s

Informācijas aģentūra
/03.05.2015/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 22 komentāri

Pasaules lielāko korporāciju saraksts

00492_mg21228354.500-3_600Šveices Cīrihes universitātes speciālisti veikuši 43 tūkstošu transnacionālo korporāciju sakaru matemātisko analīzi un nonākuši pie secinājuma, ka pār pasauli valda viena gigantiska „superkorporācija”, kuras rokās atrodas globālās ekonomikas vadības sviras.

Lai radītu iespējami pilnīgāku priekšstatu par globālo korporatīvo sistēmu, eksperti apstrādāja gigantisku informācijas par attiecībām starp lielākajām transnacionālajām korporācijām masīvu. „Realitāte ir tik sarežģīta, ka mums jāatmet dogmas, vai tās būtu par sazvērestības teoriju vai brīvo tirgu. Mūsu analīze ir balstīta uz reāliem datiem,” paskairoja pētījuma autors, komplekso sistēmu teorētiķis Džeimss Glatfelders.

Arī iepriekšējie pētījumi liecināja, ka salīdzinoši neliela kompāniju un banku grupa pārvalda lielāko daļu pasaules „ekonomiskā pīrāga”, tomēr šajos pētījumus netika ņemtas vērā netiešas kopsakarības – korporāciju attiecības ar to meitas uzņēmumiem un afilētajām struktūrām.

Cīrihes zinātnieku komanda datu bāzē Orbis atlasīja 43060 transnacionālajām korporācijām piederošas kompānijas un noskaidroja to kopējos aktīvus. Tika arī izveidots transnacionālo korporāciju ekonomiskās ietekmes sadalījuma modelis, ņemot vērā, kā vienas kompānijas kontrolē citas. Tika analizēta situācija, sākot ar 2007. gadu.

Zinātnieki atklāja kodolu no 1318 kompānijām, kuru saistību ar citiem uzņēmumiem grūti nosaukt savādāk kā par „asiņu sajaukšanu”. Katrai no šīm 1318 kompānijām tika atklāta cieša saistība ar divām vai vairāk citām kompānijām (afilēto partneru vidējais daudzums izrādījās 20).

Lai arī šo korporāciju oficiālie ienākumi tikai nedaudz pārsniedz 20% no visas pasaules ieņēmumiem, caur saviem satelītuzņēmumiem tās faktiski vada vairākumu pasaules kompāniju, kas strādā „reālas” ekonomikas sektorā. Līdz ar to šo korporatīvu uzņēmumu rokās koncentrēti aptuveni 60% visas pasaules ienākumu.

Turpinot modelēšanu, zinātnieku komanda secināja, ka vairākums finansiālo ķēžu noved līdz no 147 kompānijām sastāvošam „superanklāvam”. To aktīvi savukārt faktiski ir kopīpašums (savstarpēji piederoši), kas nodrošina šim finanšu konglomerātam kontroli pār 40% globālās korporatīvās bagātības.

Vairākums no šīm „superkorporācijām” ir finanšu institūti. Par pašiem lielākajiem Cīrihes zinātnieki uzskata:

1. Barclays PLC
2. Capital Group Companies Inc.
3. FMR Corporation
4. AXA
5. State Street Corporation
6. JP Morgan Chase & Co
7. Legal & General Group PLC
8. Vanguard Group Inc. [Organizēja apvērsumu un pilsoņu karu Ukrainā. Starp īpašniekiem ir arī Bušu ģimene. Ārpus ASV lielos apmēros vilto dolārus, kuri tehniski ir pat labākā kvalitātē kā oriģinālie (lielos daudzumos šie dolāri pašreiz ir apgrozībā Ukrainā, īpaši Dņepropetrovskas apgabalā). Viltojumus var identificēt tikai pēc seriālajiem numuriem, salīdzinot tos ar oficiālo FRS izlaisto dolāru seriālo numuru sarakstu. ASV naudas viltošanas infrastruktūra, ko tā izmantoja cīņai ar PSRS, tika „prihvatizēta” Džordža Buša jaunākā prezidentūras laikā ar tā personisku līdzdalību un daudzu cilvēku upuriem, kuri tam nepiekrita vai kļuva par nevēlamiem lieciniekiem.]
9. UBS AG
10. Merrill Lynch & Co Inc.
11. Wellington Management Co LLP
12. Deutsche Bank AG
13. Franklin Resources Inc
14. Credit Suisse Group
15. Walton Enterprises LLC
16. Bank of New York Mellon Corp
17. Natixis
18. Goldman Sachs Group Inc
19. T Rowe Price Group Inc
20. Legg Mason Inc
21. Morgan Stanley
22. Mitsubishi UFJ Financial Group Inc
23. Northern Trust Corporation
24. Société Générale
25. Bank of America Corporation
26. Lloyds TSB Group plc
27. Invesco plc
28. Allianz SE 29. TIAA
30. Old Mutual Public Limited Company
31. Aviva plc
32. Schroders plc
33. Dodge & Cox
34. Lehman Brothers Holdings Inc (pēc 2007.gada datiem)*
35. Sun Life Financial Inc
36. Standard Life plc
37. CNCE
38. Nomura Holdings Inc
39. The Depository Trust Company
40. Massachusetts Mutual Life Insurance
41. ING Groep NV
42. Brandes Investment Partners LP
43. Unicredito Italiano SPA
44. Deposit Insurance Corporation of Japan
45. Vereniging Aegon
46. BNP Paribas
47. Affiliated Managers Group Inc
48. Resona Holdings Inc
49. Capital Group International Inc
50. China Petrochemical Group Company

/24.11.2011/

Avoti:
http://www.diena.lv/pasaule/petijums-globala-ekonomika-atrodas-vienas-gigantiskas-superkorporacijas-rokas-13910273   http://www.newscientist.com/article/mg21228354.500-revealed–the-capitalist-network-that-runs-the-world.html

Informācijas aģentūra
/03.05.2015/

Publicēts iekš Kat.: Ekonomika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Ziņa | Komentēt

ASV Atbildības birojs: lidot ar pasažieru lidmašīnām vairs nav droši – to vadību iespējams attālināti pārtvert

00485_images4NEEQ7R6Par to, ka jaunāko pasažieru lidmašīnu vadību ir iespējams pārtvert no salona, cita lidojoša aparāta vai vienkārši no zemes, es rakstīju vēl 2014. gadā sakarā ar pirmo Malaizijas aviolīniju lidmašīnas Boeing 777-200ER pazušanu (http://pravosudija.net/article/konec-letuchego-malayca). Tobrīd manis rakstītais izraisīja daudz strīdus, tai skaitā speciālistu vidū, bet tagad šis apgalvojums ir apstiprināts oficiāli.

ASV Valsts Atbildības biroju (U.S. government accounability office – GAO ) vada ASV valsts Ģenerālkontrolieris, kura kandidatūru savukārt no Kongresa iesniegtiem pārstāvjiem apstiprina prezidents. ASV Valsts Atbildības biroju mēdz saukt par “Kongresa sargsuni” un tas parasti veic federālās valdības kontroli budžeta līdzekļu izlietojuma sakarā.

14.04.2015 publicētajā 56 lappuses biezajā atskaitē “Gaisa satiksmes vadība: FAA procesā no pārejas uz nākamās paaudzes tehnoloģijām nepieciešama visaptverošāka pieeja kiberdrošībai” (AIR TRAFFIC CONTROL: FAA Needs a More Comprehensive Approach to Address Cybersecurity As Agency Transitions to NextGen – http://www.gao.gov/assets/670/669627.pdf ) tiek pastāstīts ļoti daudz kas interesants, kas nav raksturīgi dokumentiem bez slepenības atzīmes.

Visvienkāršāk dokumenta esenci ir nodot, citējot CNN ziņu (http://edition.cnn.com/2015/04/14/politics/gao-newer-aircraft-vulnerable-to-hacking ).

“GAO: Jaunās lidmašīnas ir nedrošas pret “uzlaušanu”.

Vašingtona (CNN). Pēc jaunākās Atbildības biroja atskaites simtiem lidmašīnas, kuras šodien veic komerciālos reisus, ir aprīkotas ar borta kompjūteriem, kuri ir nedroši pret “uzlaušanu’ un distancētu vadības pārtveršanu, izmantojot pasažieru Wi-Fi tīklu. To var izdarīt pat no zemes.

Viens no atskaites sastādītājiem Džeralds Dillinems  pastāstīja CNN, ka starp šīm lidmašīnām ir Boeing 787 Dreamliner, А350 un А380, kuras visas ir aprīkotas ar modernākajām pilotu kabīnēm, kuras ir pieslēgtas pie tā paša Wi-Fi tīkla, kuru izmanto arī pasažieri.

“Jaunākās sakaru tehnoloģijas, tai skaitā IP pieslēgumi, arvien vairāk tiek izmantotas aviācijas sistēmās, radot iespēju iegūt piekļuvi lidmašīnas aviononikas sistēmai un iedarboties uz to nepiederošām personām,” – ir teikts atskaitē, kura ir izveidota, konsultējoties ar aviācijas nozares un kiberdrošības ekspertiem.

Atskaites izveidotāji – valdības izmeklētāji apgalvo, ka ļaundaris, kuram ir tikai portatīvais dators, teorētiski var: – pārtvert lidmašīnas vadību; – inficēt ar datorvīrusu lidmašīnas lidojuma vadības komjūterus; – apdraudēt lidojuma drošību, pārņemot savā kontrolē borta kompjūterus; – vadīt brīdinājuma sistēmas vai pat navigācijas sistēmas.” … un tā tālāk. Citāta beigas. Paldies, protams, ka apstiprinājāt to, ko teicu iepriekš, bet mani nezin kāpēc tas nemaz neiepriecina.

ASV Ģenerālkontrolieris un viņa vadītais Atbildības birojs nav privāts kantoris un ne patērētāju asociācija, un pat ne tiesību aizsardzības nevalstiskā organizācija. Tā ir izmeklēšanas iestāde.

ASV Federālā aviācijas administrācija (FAA) ir centrālo valsts pārvaldes institūciju orgāns. ASV, vismaz oficiāli, atrodas karastāvoklī pret terorismu. Normālā gadījumā, kad izmeklēšanas iestāde konstatē teroristiem pieejamu iespēju ne tikai veikt jūtamu kaitējumu, bet pat pilnībā destabilizēt vienu no centrālās valsts pārvaldes orgāniem, tāda informācija parasti nekavējoties tiek noslepenota un problēma tiek risināta valdības iekšienē.

Bet šajā gadījumā tas izskatās tā it kā ASV valdība uzstājīgi dod padomu teroristiem: kāpēc jums sevi ir jāpakļauj nevajadzīgam riskam, cenšoties ienest lidmašīnā sprāgstvielas, ja eksistē pārbaudīta un pierādīta iespēja panākt to pašu rezultātu, izmantojot puiku ar portatīvo datoru. Ja uzskatāt, ka tās ir tikai baumas, tad, lūk, jums tiek piedāvāts arī pdf fails arābu valodā, kurā tiek paskaidrots arī tas cik Atbildības birojs ir nopietna organizācija. Tā ka nekāda mānīšanās, tik uz priekšu.

Cēlo mērķi brīdināt publiku par iespējamajām briesmām izmeklēšanas iestādes šādos gadījumos parasti sev neuzstāda. Un ko vispār šajā gadījumā būtu jādara brīdinātajai publikai? Panikā mesties atgriezt jau pasūtītās un nopirktās avio biļetes? Pieprasīt lidojuma laikā veikt avārijas nosēšanos? Vai arī vienkārši ņemt vērā, ka no šī brīža lietot aviotransportu nav droši? Kā nesen paziņoja ASV Valsts departaments [Ārlietu ministrijas analogs]: mēs brīdinājām pilsoņus par bīstamību doties uz Jemenu; tagad lai slēpjas no bombardēšanas un tiek no turienes laukā patstāvīgi.

Lai gan eksistē vēl divas iespējamības. Pirmā: citu valstu izmeklēšanas iestādes ir pārāk pietuvojušās to izmeklēto aviokatastrofu patiesajiem iemesliem un pastāv reāla iespēja, ka tās var iziet, piemēram, uz bijušajiem CIP hakeriem, kuri tagad strādā amerikāņu privātajās militārajās kompānijās.

Ja tas ir tā, tad visi var uzelpot, jo otrs izskaidrojums, kurš izskatās tuvāks patiesībai, nav tik mierinošs. Tiek plānots veikt jaunu teroristisku aktu sēriju pret starptautisko gaisa telpu, ko ir nepieciešams norakstīt uz bārdainiem hakeriem, kuri darbojas no kalnu alām trešās pasaules valstīs. Vai arī šoreiz varbūt ne no trešās pasaules valstīm? […bet no Krievijas, piemēram.]

Jebkurā gadījumā tagad starptautiskās aviosatiksmes drošības ilūzija ir pilnībā izkliedēta, lai gan minerālūdeni uznest uz klāja jums tāpat joprojām neļaus.

Tatjana Volkova
/15.04.2015/

Avoti:
http://pravosudija.net/article/razveyana-illyuziya-bezopasnosti-polyotov
http://www.gao.gov/assets/670/669627.pdf
http://edition.cnn.com/2015/04/14/politics/gao-newer-aircraft-vulnerable-to-hacking/
http://pravosudija.net/article/konec-letuchego-malayca
http://pravosudija.net/article/konec-letuchego-malayca-chast-ii

Informācijas aģentūra
/26.04.2015/

Publicēts iekš Kat.: Specdienesti, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Specdienestu spēlītes: jauns “snoudens” Vācijas specdienestu rīcībā

00486_image-837572

Mani pastāvīgie lasītāji atceras 2015.gada sākuma sāgu par “superbanknotēm”, ar kurām tika finansēts Ukrainas konflikts. Toreiz trīs atvaļināti ASV militāristi, kuri strādāja korporācijas Vangard (Vanguard Group Inc) labā Kijevā, nokļuva visai sarežģītā situācijā un tāpēc nolēma bēgt, izmantojot viņu rīcībā esošo viltoto naudu. Divi no viņiem, Pīters van Bjurens un Džonatans Meisons, devās Austrumu virzienā, bet trešais – uz Rietumiem.

Pakaļ pirmajiem diviem tika nosūtīti apmēram simts privātās militārās kompānijas Greystone specvienības kaujinieki. Džonatans Meisons, kurš Doņeckas apgabala Marinskas rajona Krasnogorovkā visdrīzāk gaidīja van Bjurena sarunu ar DTR zemessardzi rezultātus, tika atrasts, aizturēšanas laikā nošāva trīs specnaziešus un gāja bojā varoņa nāvē.

Pīteru van Bjurenu aizturēja Doņeckas apgabala, Jasinovatskas rajona ciemā Spartaks, amerikāņu konvoja pavadībā nosūtīja uz Kijevu, no Žuljanas lidostas ar privātu čarterreisu lidmašīnā Hawker 900XP nogādāja Londonā, kur viņš tajā pašā dienā nomira no infarkta saviem darba devējiem [korporācijai Vangard] piederošajā medicīnas centrā Sevenoaks.

Pītera māte, Leslija Borland van Bjuren nomira no ilgstošas slimības iestādē “Grand Islander Health Care Center“ Midltaunā Rodailendā, Ohaijo štatā, ASV. Pie viņas esošā bēgļu “apdrošināšana” (korporāciju Vangard kompromitējoši materiāli) bez pēdām pazuda.

Trešais bēglis, kura vārds īpašu apstākļu dēļ netiek nosaukts un kuru apsaucu par “runājošo zirdziņu”, tika aizturēts tīras nejaušības pēc uz Ukrainas – Slovākijas robežas robežkontroles punktā Užgoroda – Višnenemecka Slovākijas pusē. Tonakt dežūrējošais vācu muitnieks – instruktors, kurš bija kopā ar saviem vietējiem kursantiem, ieinteresējās par formāli pilnīgi pareizi noformētajām simts dolāru banknošu paciņām, ar kurām bija piebāzta amerikāņa automašīna.

Veicot rūpīgu banknošu pārbaudi ar programmu ATLAS, tika konstatēts, ka ne visu banknošu seriālie numuri ir atrodami FRS [ASV centrālā banka] oficiāli izlaisto banknošu seriālo numuru sarakstā [ja nav, tad tas nozīmē, ka banknote ir viltota]. Amerikānis tika aizturēts, nogādāts Vācijā, kur viņš uzreiz sāka sadarboties ar izmeklētājiem. Tā kā neizdevās aiziet pagrīdē, lai nesekotu saviem kolēģiem, viņam bija nepieciešama aizsardzība no saviem darba devējiem.

Viens no šīs izmeklēšanas rezultātiem bija neapgāžami pierādījumi par amerikāņu izšķirošo lomu apvērsuma organizēšanā un pilsoņu kara izraisīšanā Ukrainā, ko ieguva vācu puse. Šos materiālus Angela Merkele izmantoja sarunās ar Baraku Obamu, uzstājot uz amerikāņu ieroču piegādes atcelšanu Ukrainai.

Tas ir īss nesenu notikumu apraksts, kurus detalizēti apskatīju daudzos rakstos. Tagad šī epopeja ir ieguvusi negaidītu attīstības gaitu.

21.aprīlī “Spiegel Online” publicēja rakstu “Berlīne ignorē pierādījumus, ka amerikāņu bezpilotu lidmašīnas tiek attālināti vadītas no vācu Ramšteinas” (http://www.spiegel.de/politik/deutschland/us-drohnenkrieg-von-ramstein-berlin-ignoriert-interne-dokumente-a-1029596.html ). Raksts ir septiņas lappuses biezas atmaskojošas publikācijas (sestdienas [18.04.2015] žurnāla Der Spiegel “papīra” versijā) turpinājums. Tajā žurnālisti žēlojas, ka neskatoties uz Der Spiegel un The Intercept atmaskojumiem, Vācijas valdība turpina apgalvot, ka tai nekas nav zināms par ASV gaisa spēku karabāzes Ramšteinā izšķirošo lomu amerikāņu bezpilotu kaujas lidmašīnu attālinātā vadībā virs citu valstu teritorijām.

“Vācijas Aizsardzības ministre Ursula fon der Leijena  parasti visai sīki presei stāsta par savu darbību, bet šoreiz svētdienas vakarā viņa kā uz slepenu operāciju devās Vašingtonā  tikties ar savu amerikāņu kolēģi Eštonu Karteru pat nepaņemot līdzi savu oficiālo pārstāvi Jensu Flosdorfu. Par pirmdien notikušās pirmās tikšanās detaļām ir zināms maz. Tika paziņots tikai, ka “fon der Leijena  nerunās par Ramšteinas gaisa spēku karabāzi.” Šis jautājums, kā paziņoja Aizsardzības ministrija, tiks apspriests, izmantojot citus kanālus.”

Žurnāls atsaucas uz “jauniem pierādījumiem un daudzskaitliskiem slepeniem dokumentiem, kuri nepārprotami pierāda, ka aviobāze Ramštainā ir svarīgs starpposms starp bezpilota lidmašīnu komandcentru Nevadas štatā (ASV) un iznīcināmiem mērķiem Somālijā un Jemenā.”

Rakstā tiek minēts, ka 2011.gadā Pentagons rakstiski informēja Vācijas Aizsardzības ministriju, ka Ramštainā drīzumā tiks uzstādīta radioreleju stacija bezpilotnieku vadības nodrošināšanai. “Bez šīs stacijas, kura spēj nodot attēlus un informāciju no bezpilota lidmašīnas uz komandcentru reālā laika režīmā, dati tiktu saņemti ar dažu sekunžu nokavēšanos un aizdomās turamo teroristu likvidācija visdrīzāk tad nebūtu iespējama.”

Der Spiegel uzdod retorisku jautājumu vai Vācijas valdība spēs arī turpmāk to noklusēt. Lai kā arī nebūtu Bundestāga [Vācijas parlaments] izmeklēšanas komisija NDA (Nacionālās drošības aģentūras) sakarā jau ir nopietni ieinteresējusies par Ramštainas kara bāzi. Deputāti pieprasīja attiecīgus dokumentus un izteica apņemšanos izmeklēt aviobāzes lomu amerikāņu bezpilota lidmašīnu darbības nodrošināšanā.

Atbilde uz Der Spiegel jautājumu ir ļoti vienkārša. Ja vācu prese nezaudēs interesi par šo tēmu, tad Vācijas valdība būs spiesta reaģēt. Redakcijā to zin, tāpēc arī pasteidzās publicēt turpinājumu, jo vājā reakcija uz pirmo publikāciju neapmierināja informācijas noplūdes organizatorus. Tā kā Der Spiegel informācijas avots var būt tikai pārstāvis no Vācijas valdības augstākajām aprindām, kuram ir piekļuve slepeniem pierādījumiem, prese visdrīzāk nezaudēs interesi par šo tēmu.

Par ko tad te pēc būtības iet runa? Sabiedrotie, Vācija un ASV, ir antipodi no likumu ievērošanas skatu punkta. Ja amerikāņu policija katru gadu nogalina vairāk kā 100 tūkstošus pilsoņu, tad viņu vācu kolēģi nevienu.

Ramštainas kara bāze un teritorija ap to reāli ir amerikāņu pilsētiņa ar amerikāņu veikaliem un citām amerikāniskām sadzīves sfērām, kurā dzīvo 50 tūkstoši amerikāņu karavīru un viņu ģimenes locekļi. Vācieši parasti neiejaucas tajā, kas tur notiek un pat celtniecība te tiek veikta bez vietējiem atļaujošajiem dokumentiem.

Tomēr sabiedrotā karabāze nav diplomātiskā pārstāvniecība un Vācija nav ne Irāka vai Ukraina, tāpēc visā tās teritorijā ir spēkā Vācijas jurisdikcija. Gan pēc Vācijas, gan arī starptautiskās likumdošanas bezpilota lidmašīnu izmantošana tā, kā to praktizē amerikāņi, ir kara noziegums un noziegums pret cilvēci.

Un galu galā Vācija (tāpat kā ASV) neatrodas kara stāvoklī ar Somāliju, Jemenu vai kaut vai Pakistānu, un “aizdomās turamo teroristu likvidācija” ir regulāras (sērijveida) slepkavības, kuras tiek veiktas, izmantojot Vācijas teritoriju. Tas ir triviāls kriminālnoziegums, kuru policijai ir pienākums atklāt, bet tiesām par to ir jāsoda. Vācu juristi – eksperti šo jautājumu apspriež un principiālu iebildumu pret šādu traktējumu viņiem nav.

Pierādījumi, lai varētu ierosināt krimināllietu, izmeklēšanas iestādēm ir pietiekami. “Runājošā zirdziņa” lietu vadīja Vācijas Federālais izlūkošanas dienests (BND) kopā ar Federālo kriminālpolicijas pārvaldi (BKA) un Vācijas konstitūcijas aizsardzības biroju (BfV). “Runājošā zirdziņa” liecības tika pārbaudītas, daļēji apstiprinātas un tika nodotas zināšanai valsts augstākajai vadībai.

Tomēr vācieši ir skeptiski attiecībā uz mutiskām liecībām, jo īpaši, ja, ticot teiktajam, pēc tam ir jādara tas, ko darīt ļoti negribas. Maz ko cilvēks var sarunāt, lai izvairītos no soda par naudas viltošanu. Savukārt dokumenti ir pavisam cita lieta. Bet mūsu “runājošais zirdziņš” veda sev naudu, nevis slepenus dokumentus vāciešiem. Tas deva iespēju sākt bremzēt lietas virzību. Kad aizdomās turamo izspieda kā citronu, viņam tika paziņots, ka viņš ir brīvs un var doties uz visām četrām debess pusēm. Ja aizdomās turamais negrib doties mājās, tad par palīdzību izmeklēšanai viņš var saņemt dzīvošanas atļauju Vācijā.

Tomēr mūsu varonis nesteidzās kļūt par vieglu mērķi saviem darba devējiem. Viņu neapmierināja tas pilnībā neskaidrais stāvoklis kādā atrodas Snoudens [bijušais
CIP un NDA darbinieks, kurš aizbēga no ASV ar ļoti lielu daudzumu slepenu dokumentu un saņēma patvērumu Krievijā]. Pat sliktāk: Snoudenu vismaz apsargā. Bet kas ir Edvards Snoudens? Sistēmadministrators, kuram palaimējās lejupielādēt ļoti daudz noslēpumu.

“Runājošais zirdziņš” ir pieredzējis, augsti stāvošs operatīvais darbinieks, atvaļināts virsnieks, kurš ir izgājis daudzus “karstos punktus”, un kurš savā civilista karjerā ir uzdienējies līdz augstākā līmeņa menedžera pozīcijai korporācijas Vangard aktīvu pārvaldītāju kompānijas slepenā militarizētā struktūrā. Darba darīšanās viņam regulāri bija jākontaktējas ar Vangard aģentiem ASV armijā, CIP un NDA.

Nebūt ne visi no šiem cilvēkiem kļuva par dzimtenes nodevējiem tikai dēļ samaksas. Daudzi no tiem tika savervēti, izmantojot kompromitējošus materiālus, kam pieeja bija arī mūsu varonim. Šai situācijā “runājošais zirdziņš” nolēma veikt savu operāciju. Viņš sazinājās ar dažiem saviem avotiem un pieprasīja no viņiem dokumentus, kuri apstiprina amerikāņu operācijas pret Vāciju, kā arī to nesankcionētas darbības no Vācijas teritorijas. Šai ziņā ļoti perspektīvs izrādījās augsta ranga ASV virsnieks, kurš nodeva viņam dokumentus, kuri nepārprotami pierāda ar vāciešiem nesaskaņotas aktivitātes Ramštainas kara bāzē. No šī brīža “runājošais zirdziņš” pārvērtās par “snoudenu”. Daļa no viņa nodotajiem dokumentiem arī nokļuva Der Spiegel žurnālistu rīcībā. Pēc tam, kad jaunais “snoudens” bija nodevis dokumentus BND, viņš pieprasīja un saņēma aizsargājama liecinieka statusu.

Tatjana Volkova
/23.04.2015/

Avoti:
http://pravosudija.net/article/nemeckiy-supersnouden-s-superdollarami
http://www.spiegel.de/politik/deutschland/us-drohnenkrieg-von-ramstein-berlin-ignoriert-interne-dokumente-a-1029596.html
http://pravosudija.net/article/umirotvorit-missis-van-byurren
http://pravosudija.net/article/umirotvorit-missis-van-byurren-ato-napolovinu-zavershena
http://pravosudija.net/article/umirotvorit-missis-van-byurren-zadacha-posledney-fazy-ato-vypolnena
http://pravosudija.net/article/umirotvorit-missis-van-byurren-suprug-v-bezopasnosti
http://pravosudija.net/article/umirotvorit-missis-van-byurren-kakim-sposobom-teper
http://pravosudija.net/article/umirotvorit-missis-van-byurren-prikvel-svekrov

Informācijas aģentūra
/26.04.2015/

Publicēts iekš Kat.: Specdienesti, Reģ.: Anglosaksija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

ASV karavīri Kijevā izvaro ukraiņu meitenes

00478_hodges-usa

Frederiks “Bens” Hodžess

Divi augstu stāvoši ASV karavīri 14.04.2015 Kijevā esot izvarojuši 12 un 13 gadus vecas ukraiņu meitenes, 16.04.2015 paziņoja krievu-ukraiņu blogere Tatjana Volkova, kura, atsaucoties uz saviem labi informētiem draugiem, kā pirmavots vēsta par daudziem neafišējamiem faktiem (kuri ir pietiekami konkrēti un tāpēc gana viegli pārbaudāmi iestādēm ar vismaz kaut kādām “spec” iespējām).

Volkova raksta: “Nesen ASV sauszemes spēku komandieris Eiropā Frederiks “Bens” Hodžess (Frederick “Ben” Hodges /Фредерик «Бен» Ходжес) žēlojās par krievu pānākumiem informatīvajā karā un teica: “Viņi nav aprobežoti ar atbildību teikt taisnību. Tādējādi viņi vienkārši “šauj” un katru reizi, kad kāds Rietumos izliek kādu tvītu vai blogierakstu, tas izsauc “troļu” pretuzbrukumu.”

Tā kā no šī izteikuma izriet, ka pats ģenerāl-leitinants Hodžess ir apgrūtināts ar atbildību teikt patiesību, es divas dienas gaidīju no viņa paziņojumu. Tā kā nesagaidīju, nāksies par to pateikt pašai.

Divas dienas atpakaļ [14.04.2015] četri ASV karavīri Kijevā veica divu ukraiņu meiteņu grupveida izvarošanu. Vienai meitenei jau bija palikuši 13 gadi, otrai vēl ne. Divi no noziedzniekiem-pedofīliem ir privāto militāro kompāniju darbinieki, savukārt divi citi – ASV karavīri, kuru dienesta vieta ir ģenerāl-leitinanta Hodžesa štābs Visbādenē, Vācijā. Protams, diez vai viņi ieradās Kijevā tikai ar mērķi izvarot bērnus…

Sašutušo pilsoņu reakcijas dēļ milicija noskaidroja pedofīlu personības un veica to aizturēšanas mēģinājumu restorānā, kurš atrodas uz Vladimiras ielas Kijevā. Tomēr uz vietas atbraukušie Ukrainas drošības dienesta (SBU) darbinieki pavēlēja milicijai aizvākties, jo amerikāņu karavīri atsaucās uz diplomātisko neaizskaramību, bet privāto militāro kompāniju darbinieki Ukrainā arī ir atbrīvoti no kriminālatbildības.

Algotņu vārdus nesaukšu, jo tie visdrīzāk ir segvārdi un runa nav par privātajām militārajām kompānijām, par kurām viss tāpat jau ir skaidrs. Savukārt incidentā iesaistīto ASV karavīru vārdi ir majors Džonatans Strelziks (Jonathan Strelzik/ Джонатан Штрельзик) un apakšpulkvedis Valters Brodī (Walter Brodie/Вальтер Броди).

Vēlāk šo ziņu izplatīja Krievijas TV kanāls Ren-TV, tiesa gan nenosaucot vainīgo amerikāņu vārdus, un, reaģējot uz to, ASV Kongresa finansētā “Radio Brīvība” nosauca šo ziņu par absurdu, koncentrējoties uz autores personību un izkariķējot ziņojumu, bet tieši nenoliedzot nevienu no konkrētajiem apgalvojumiem. Vēlākā “Radio Brīvība” ziņojumā tika aprakstīts arī ASV vēstniecības viedoklis šai sakarā, kurš arī pēc būtības nevienu no konkrētajiem apgalvojumu nenoliedz: “ASV vēstniecībā Kijevā šo informāciju noliedza, pieļaujot, ka ar līdzīgiem ziņojumiem krievu propaganda cenšas diskreditēt ASV desantniekus. 16.aprīlī viņi ieradās Ukrainā, tomēr nevis Kijevā, bet Ļvovā. Apmēram 300 amerikāņu armijas 173-ās brigādes desantnieku no 20.aprīļa Javorivskas poligonā apmācīs kara mākslai 900 Ukrainas Nacionālās gvardes kaujiniekus.”

Zīmīgi, ka noliedzošajos ziņojumos, kuros tiek gana plaši citēts pirmavots, vainīgo vārdi vispār netiek pieminēti – šī Volkovas ziņojuma daļa tiek vienkārši ignorēta.

Pie teiktā jāpiebilst, ka amerikāņu karavīru atrašanās vietās ir gana izplatītas gan izvarošanas, gan cilvēku tirdzniecība, gan citi smagi noziegumi. Plašu sabiedrisko rezonansi guva ASV kara bāžu karavīru noziegumi pret Japānas civiliedzīvotājiem (tai skaitā pusaudža vecuma meiteņu nolaupīšana un izvarošana), kā arī Amerikas “miera uzturētāju” noziegumi Bosnijā – Hercogovinā, kurus atmaskoja noziedznieku kolēģe, amerikāniete Katrīna Bolkovaca (Kathryn Bolkovac/Кэтрин Балковак) – bijusī policiste no Nebraskas. Pēc Bolkovacas liecības motīviem ir uzņemta mākslas filma Ziņotāja/The Whistleblower/Стукачка (http://kinoprosmotr.net/drama/996-stukachka.html ; http://kinozal.tv/details.php?id=948249 )

Šis amerikāņu karavīriem raksturīgais uzvedības modelis, kā arī tas, ka viņu noziegumus maksimāli piesedz gan militārā vadība, gan ASV Valsts departaments, ir jāņem vērā arī Latvijas iedzīvotājiem, jo dēļ ļaunlatviešu un stulblatviešu nelietīgas muļķības nu arī Latvijā ir amerikāņu karavīri, un tas ir tikai laika jautājums, kad viņi sajutīsies šeit tik brīvi, ka dos vaļu savām atsaldētajām dziņām.

Avoti:
http://pravosudija.net/article/ukraina-dolzhna-znat-imena-svoih-spasiteley
http://www.liveleak.com/view?i=d98_1429244793&comments=1
http://www.radiosvoboda.org/content/article/26964013.html
http://rusila.su/2015/04/16/ukraina-dolzhna-znat-imena-svoih-spasitelej/
http://s-narodom.ru/ukraine/6909-chetvero-amerikanskih-naemnikov-v-kieve-iznasilovali-dvuh-nesovershennoletnih-devochek.html
http://www.telegraph.co.uk/news/worldnews/europe/russia/11547247/Europe-faces-a-real-threat-from-Russia-warns-US-army-commander.html
http://pravosudija.net/article/damage-control
https://infoagentura.wordpress.com/2014/05/21/lembergs-nato-karaviri-okupantu-cukas/

Informācijas aģentūra
/22.04.2015/

Publicēts iekš Kat.: Notikumi, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Ziņa | 5 komentāri

Francijas militārā izlūkdienesta vadītājs: Krievijas armija nav iebrukusi Ukrainā

00479_directeur-du-renseignement-militaire-photo2

Kristofs Gomārs

Krievijas armija nav gatavojusi iebrukumu Ukrainā, 10.04.2015 paziņoja Francijas Militārā izlūkošanas dienesta vadītājs ģenerālis Kristofs Gomārs.

Uzstājoties Francijas Nacionālajā Asamblejā (parlamentā) par plānotajām izmaiņām specdienestu likumos, kuras viņš atbalsta, Gomārs visa cita starpā pateica arī sekojošo: “Mums grūtības NATO ir apstāklī, ka Amerikāņu izlūkdienestiem ir izšķirošā nozīme aliansē, tai pat laikā ar franču izlūkdienestiem rēķinās nepietiekami, tāpēc ir būtiski, lai mēs varētu sniegt NATO franču izcelsmes informāciju. Piemēram, NATO aprindās tika paziņots, ka krievi gatavo iebrukumu Ukrainā, savukārt pēc Francijas Militārā izlūkdienesta datiem neviena no šīm hipotēzēm neapstiprinājās. Mēs konstatējām, ka krievi neizvietoja ne komandpunktus, ne aizmugures institūcijas, tai skaitā kara hospitāļus, kas ļautu veikt militāru iebrukumu. Pie tam otrā ešelona vienības ne reizi neizkustējās no vietas. Vēlākie notikumi parādīja, ka mums bija taisnība.”

No Gomāra teiktā netieši izriet, ka Amerikāņu izlūkdienesti, izmantojot savu autoritāti NATO aprindās, deva nepatiesas ziņas par Krievijas armijas iebrukumu Ukrainā. Šai ziņā ir jāatgādina, ka ASV specdienesti jau iepriekš ir snieguši nepatiesas ziņas, uz kuru pamata tika pieņemti būtiski lēmumi. Piemēram, iebrukums Irākā 2003.gadā, kura rezultātā valsts tika izpostīta, gāja bojā tūkstošiem civiliedzīvotāju un kas tagad ir novedis līdz teroristiska valstiska veidojuma “Islāma valsts” izveidošanai, tika pieņemts uz nepatiesu ASV izlūkdienestu ziņojumu pamata par ķīmisko ieroču esamību Irākā. Vēlāk izrādījās, ka visus ķīmiskos ieročus Sadama Huseina režīms jau bija iznīcinājis.

Tāpat jāatgādina, ka Rietumvalstu prese un politiķi, neuzrādot pierādījumus, ne reizi vien ir apgalvojuši, ka Krievija esot pārvietojusi uz Ukrainu savas armijas kara tehniku un karavīrus. Krievija savukārt nepārtraukti to noliedz un apgalvo, ka nav konfliktā iesaistītā puse.

Avoti:
http://www.assemblee-nationale.fr/14/cr-cdef/14-15/c1415049.asp
http://fr.sputniknews.com/international/20150410/1015600534.html
http://fr.wikipedia.org/wiki/Direction_du_Renseignement_militaire
http://russian.rt.com/article/84925
http://rt.com/news/248877-france-ukraine-russian-military/

Informācijas aģentūra
/22.04.2015/

Publicēts iekš Kat.: Specdienesti, Reģ.: GEIropa, UKRAINA, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Par ģeofiziskajiem ieročiem pret ASV

Viena no galvenajām šīs nedēļas [2015.gada aprīļa sākuma] militāri-politiskajām ziņām, kuru aktīvi apsprieda abu okeāna pušu militārie eksperti, ir Krievijas Geopolitisko problēmu akadēmijas prezidenta, militārās zinātnes doktora Konstantīna Sivkova raksts [žurnāla “Militāri rūpnieciskais komplekss” 25.marta numurā] par iespējamo Krievijas asimetrisko triecienu [tas ir līdzīgus postījumus izraisošs, bet daudzkārt mazāk resursus prasošs atbildes triecienu, kad agresors jau ir veicis stratēģisko kodoluzbrukumu] liela mēroga karadarbības gadījumā.

Runa iet par kodoltrieciena došanu pa Jeloustounas nacionālo parku, kurš atrodas Jeloustounas supervulkāna virsotnē. Pēc ģeofiziķu domām šis vulkāns pašreiz atrodas pirmsizvirduma stadijā. Tā izvirdumi notiek reizi 600 tūkstošos gadu. Pēdējā Jeloustounas vulkāna izvirduma laikā (640 tūkstošus gadu atpakaļ) tā aukšadaļa vārda burtiskā nozīmē iebruka zemē, izveidojot milzu bedri, jeb tā saucamo Jeloustounas kalderu, kura perimetrs ir 55 x 72 kilometri.

Konstantīns Sivkovs

Jaunam šī supervulkāna sprādzienam būtu katastrofālas sekas visam Ziemeļamerikas kontinentam [un arī visai pasaulei]. Tā spēks būs 2500 reizes lielāks kā vulkāna Etnas sprādziena spēks 8000 gadus atpakaļ, kad tā rezultātā izveidojies cunami dažu stundu laikā būtiski izmainīja trīs kontinentu kontūrus.

Jeloustounas vulkāna sprādziena rezultātā zemes kārta pacelsies par pāris metriem, bet augsne uzsils līdz +60 grādiem. Dažu stundu laikā pēc sprādziena pilnībā būs izdedzināta 1000 kvadrātkilometrus liela teritorija. Vairāk kā 10 tūkstošus kvadrātkilometru teritorija tiks iznīcināta ar pārkarsēta tvaika un dubļu vilni, kurš kā lavīna sadedzinās visu savā ceļā. Tieši šis vilnis ir visnāvējošākais, pēc kura lielākā daļa Ziemeļamerikas [un ne tikai] tiks pārklāta ar pelniem no pusmetra līdz desmit metru augstumā.

Ģeologi uzskata, ka Jeloustounas vulkāns var uzsprāgt kuru katru mirkli. Tā aktivitātes pieauguma pazīmes ir acīm redzamas. Šādos apstākļos pietiek tikai ar vienu grūdienu, piemēram, ar megatonnas klases lādiņa sprādzienu, lai izsauktu vulkāna sprādzienu. Faktiski Sivkovs ļoti konkrēti parādīja Krievijas perspektīvas nopietna apdraudējuma gadījumā, izmantot pavisam jauna tipa ieročus – ģeofiziskos. Protams, neviens nevar garantēt, ka kodoltrieciens pa kalderu izraisīs supervulkāna izvirdumu, bet tāda varbūtība ir pietiekami liela.

Krievijas rīcībā šodien ir ieroči, kuri spēka ziņā ir salīdzināmi ar vidējas klases vulkāna sprādzienu. Šādu lādiņu šodien Krievija spēj izgatavot 5- 7 tonnas smagu, kas nozīmē, ka to spēj pacelt un nogādāt līdz mērķim smagā raķete P-36M “Vojevoda”, kā arī perspektīvā raķete “Samara”. Pie tam pašreizējie bruņojuma ierobežošanas līgumi neattiecas uz atsevišķu lādiņu spēku.

Cita ASV ģeofiziskā vājā vieta ir Sanandreasa ģeoloģiskais lūzums – 1,3 tūkstošu kilometru garš starp Klusā okeāna un Ziemeļamerikas plātnēm. Lūzums iet gar Kalifornijas piekrasti gan pa sauszemi, gan arī zem ūdens. Paralēli blakām atrodas divi citi dziļlūzumi – Sangabriela un Sanhasinto. Šis ir ģeofiziskās nestabilitātes apgabals, kurš rada apmēram 8,5 balles spēcīgas zemestrīces.

Iedarbojoties uz šiem punktiem ar kodollādiņiem var pilnībā iznīcināt ASV infrastruktūru Klusā okeāna piekrastē ar gigantiskiem cunami. Šo priekšlikumu vēl 1960-ajos gados izteica akadēmiķis Andrejs Saharovs. Viņa priekšlikums bija uzspridzināt dažus kodollādiņus ASV Atlantiskā un Klusā okeāna piekrastē dziļlūzumu vietās. Pēc Saharova aprēķiniem tas radītu vilni, kurš ASV piekrastē sasniegtu 400-500 metru augstumu. Šī ūdens viļņa trieciens pa kontinentu pilnībā iznīcinātu objektus 500 kilometrus no piekrastes.

Šai gadījumā zaudējuma apmērus gandrīz nav iespējams aprēķināt [bet tie ir daudzkārt mazāki kā Jeloustounas sprādziena gadījumā, kas ietekmēs visu pasauli – nepārtraukta ziema 3 gadu garumā ar to pavadošo badu ko vien ir vērti]. Šodien piekrastes teritorijā dzīvo apmēram 80% ASV iedzīvotāju un te atrodas lielākā daļa Amerikas rūpniecības. To kādas katastrofālas sekas būtu šādam triecienam var spriest pēc pēdējās viesuļvētras “Katrīna” trieciena pa Ņuorleānu.

Savukārt Krievija ģeofiziskā ziņā ir daudzkārt labāk aizsargāta kā ASV. Valsts atrodas Eirāzijas kontinentā un tās apdzīvotākā daļa ir nodalīta no piekrastes un atrodas Viduskrievijas augstienē, kas garantē tās aizsardzību pret plūdiem pat milzīgu kataklizmu gadījumā, ko parasti pavada gigantiski cunami. Pie tam lielākā daļa Krievijas teritorijas atrodas uz vairākus kilometrus biezām bazalta plātnēm, tāpēc pat visspēcīgākais kodoltrieciens pa Krieviju neizraisīs katastrofālas ģeofiziskas sekas.

Tāpēc nav brīnums, ka Krievijas militārā analītiķa paziņojums tā satrauca amerikāņu militāro ekspertu sabiedrību. Apstākļos, kad strauji pasliktinās Krievijas un ASV savstarpējās attiecības un kad amerikāņi par katru cenu grib atmest Krieviju civilizācijas nomalē, pēdējā sava trumpja (militāri – tehniskā pārsvara uz kuru vairāk kā 40 gadus strādāja amerikāņu superekonomika) zaudējums ASV globālajai kundzībai var radīt visdramatiskākās sekas. Ģeofiziskie ieroči ne tikai padara ASV par ievainojamu, bet var pat pilnībā iznīcināt to kā civilizāciju [Jeloustounas sprādziena gadījumā, kas var notikt arī dabiskā ceļā, anglosakšu civilizācija visdrīzāk tiks pilnībā iznīcināta].

Faktiski ASV ir nokļuvuši Nemirstīgā Kašeja lomā, kura dzīvība atrodas adatas galā, bet pati adata krievu Ivana rokās…

Vladislavs Šurigins
/09.04.2015/

[Šurigina raksts ir īss un daļējs konspekts no Konstantīna Sivkova raksta “Kodolspecvienība”: http://vpk-news.ru/articles/24405 ]

Avoti:
http://zavtra.ru/content/view/genshtab-gazetyi-zavtra-12/
http://vpk-news.ru/articles/24405
http://www.vestifinance.ru/articles/55606
http://pressmia.ru/authors/sivkov/
http://www.dailymail.co.uk/news/article-3020810/The-Apocalypse-Simply-Cheaply-Russian-military-analyst-recommends-bombing-Yellowstone-supervolcano-San-Andreas-fault-nuclear-deterrent.html
http://www.infowars.com/russian-analyst-calls-for-nuclear-attack-on-yellowstone-national-park/
http://theweek.com/speedreads/547308/russian-geologist-thinks-vladimir-putin-trigger-super-volcano-america

Informācijas aģentūra
/22.04.2015/

Publicēts iekš Kat.: Specdienesti, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Ģeopolitiskā realitāte un ģeopolitiskā idiotija

00482_usa-eating-the-world-600x342Mūsu valstī valdošo dāmu aboltiņu, straujumu, mūrnieču trafaretā sisināšana par „ģeopolitiskajiem riskiem” un „ģeopolitisko apdraudētību” nevar liecināt par neaizēnotu prātu. Pie tam nevar liecināt kvadrātā – divkārt. Latvijas valdošās kliķes sisināšana par ģeopolitiku ir smieklīga, jo mūsu valstiskā pakļautība arī ir divkārtīga parādība tāpat kā divkārtīga parādība ir dāmu prāta aizēnojums. Mūsu pakļautība ir vēl trakāka nekā padomju laikā. Pašlaik esam pakļauti gan ģeokrātiskajiem saimniekiem Vašingtonā, gan eiropeiskajai konfederācijai Briselē. Tas, pirmkārt.

Otrkārt, mūsu „tantuku” sisināšana liecina par totālu nekompetenci. Sisināšana nekādi nav saistīta ar Krievijas Federācijas ģeopolitiskajām ambīcijām. KF oficiālā ģeopolitika ir pavisam savādāka nekā par to sisina mūsu varas dāmas. Viņu rūpes par LR drošību faktiski pilnīgi nesaskan ar realitāti – Kremļa reāli definēto ģeopolitiku. Šajā ziņā apsveicama ir Valsts prezidenta G.Bērziņa drosme, nesen pasakot taisnību par mūsu „ģeopolitisko apdraudētību”. Viņa pateiktā taisnība pilnā mērā atbilst reālajam stāvoklim: Krievija mums negrasās atņemt mūsu divkārtējo „suverenitāti”.

Mūsu „tantuku” ģeopolitiskā aplamība un neatbilstība realitātei ir saprotama. Pirms vairākiem gadu desmitiem iegūtajā formālajā izglītībā noteikti neietilpa zināšanas par ģeopolitiku. Bet tagad, cauru diennakti stiepjot valsts pārvaldes smago čemodānu, pašizglītībai, saprotams, nav ne laika, ne spēka.

Un vispār ģeopolitika pie mums ir pārejošs modes kvieciens. Wikipedia latviešu segmentā par ģeopolitiku ir tikai divi teikumi: „Ģeopolitika ir vēstures un politoloģijas starpdisciplīna, kurā tiek pētīta ģeogrāfisko faktoru, piemēram, valsts ģeogrāfiskā stāvokļa, dabas resursu, ietekme uz valsts ārējo politiku. Terminu “ģeopolitika” 20. gadsimta sākumā izveidoja zviedru politiskais zinātnieks Rūdolfs Šellens, kuru iedvesmoja vācu ģeogrāfa Frīdriha Racela 1897. gadā izdotais darbs Politische Geographie (politiskā ģeogrāfija)”. Savukārt internets latviešu valodā uzrāda tikai vienu grāmatu, kuras nosaukumā ietilpst vārds „ģeopolitika”. Grāmatas nosaukums ir „Eiropas studijas: ģeopolitika, integrācija, ideoloģija”. Niecīgs piedāvājums ir arī augstskolu mājas lapās. Tā, piemēram, LU, kura internetā sevi slavē kā „izcilību studijās un pētniecībā”, no mājas lapā uzskaitītajiem 5973 kursiem tikai vienā ir fiksēts vārds „ģeopolitika”. LU Vēstures un filosofijas fakultāte piedāvā 32. stundu kursu „Ģeopolitika un reģionālisms pasaulē kopš 1945.gada”.

Skaistām sievietēm dažkārt piestāv apburoša nekompetence. Burvīgā nezināšana viņas dara noslēpumaini sievišķīgas un romantiski iekārojamas. Turklāt saprātīgas sievietes nemaz netiecās publiski atklāt savu kompetenci. Bet tas, kas ir piedodams sievietēm, parasti nav piedodams vīriešiem. Šajā gadījumā mūsu oficiālajiem politikas ekspertiem – latviešu tautas politiskajiem apgaismotājiem daukštiem, ijābiem, skudrām, rozenvaldiem. Arī viņi sisina par „ģeopolitiskajiem riskiem” un „ģeopolitisko apdraudētību” tādā pašā garā kā „tantuki”. Arī viņi savos komentāros apliecina totālu nekompetenci KF ģeopolitikā un nebaidās profesionāli amorāli maldināt latviešu tautu.

No mūsu oficiālajiem tautas politiskajiem apgaismotājiem, uz kuru zināšanu pelavām pēcpadomju periodā balstās Rīgas mediji, gandrīz visi ir bijušie kompartijas nomenklatūras kadri vai viņu izperētie kloni. Tāpēc aina ir amizanti odioza – smieklīga un reizē atbaidoši pretīga. Ne visās pēcpadomju zemēs tā ir noticis, ka vieni un tie paši kadri apgaismoja tautu „toreiz” un turpina apgaismot tautu „tagad” – pavisam citā sociāli politiskajā iekārtā.

Aplami būtu nivelēti izturēties pret bijušajiem kompartijas nomenklatūras kadriem. Starp viņiem ir sastopami ļoti gaiši un patstāvīgi domājoši cilvēki. Piemēram, A.Rubiks un A.Lembergs. Bet tomēr noteikta piesardzība nav lieka.

Kompartijas nomenklatūra prasīja no saviem kadriem noteiktas cilvēciskās īpašības. Bija nepieciešama apziņas gatavība adaptēties dogmātiski stagnatīvā idejiskajā materiālā. Bija nepieciešama morālā gatavība konsekventi atsacīties no idejiskās patstāvības un sava viedokļa prezentācijas. Faktiski kompartijas nomenklatūrai noderēja tikai ģenētiski patentēti stagnāti un konformisti. Ne katrs cilvēks ir spējīgs apzināti izvēlēties stagnāta un konformista garīgo esamību. To spēj tikai īpaša smērējuma indivīdi, kuri organiski iederējās kompartijas nomenklaturā un negaidīti lieliski iederas arī LR garīgajā virzībā.

Skaidrs, ka stagnāta un konformista garīgā esamība nekādā ziņā nestimulē apgūt jaunas zināšanas un visu mūžu mācīties. Šajā gadījumā analītiski apgūt KF ģeopolitiskos modeļus un regulāri sekot līdzi ģeopolitiskās paradigmas attīstībai mūsdienu pasaulē. Skaidrs, ka arī šodien bijušie kompartijas nomenklatūras kadri veģetē savā tradicionālajā stagnāta un konformista garīgajā čaulā. Viņu erudīcija un morāle ir saglabājusies padomju laika līmenī. Arī šodien nevar būt runa par viņu idejisko patstāvību un viedokļu oriģinalitāti. Rīgas medijos politikas ekspertu viedokļi nekad viens no otra ne ar ko neatšķirās. Arī viņu jaunie kloni burts burtā atkārto savu perinātāju „viedokli”. Un pats par sevi ir saprotams, ka mūsu oficiālie politikas eksperti tāpat kā „toreiz” arī „tagad” nekad nerunā pretī valsts oficiālajām amatpersonām. Ja „tantuki” izsakās par „ģeopolitisko apdraudētību”, tad par to tādā pašā terminoloģiskajā šņakstinājumā izsakās daukšti, ijābi, skudras, rozenvaldi. Ja „tantuki” izsakās par „hibrīdkaru Latvijā”, tad par to tādā pašā terminoloģiskajā šņakstinājumā izsakās arī daukšti, ijābi, skudras, rozenvaldi. Tāpat kā „toreiz”, arī „tagad” tautu apgaismo vienbalsīgs un stabili konsolidēts izvirtis koris ar savu ideoloģiski manipulatīvo repertuāru, inficējot masu apziņu ar „ģeopolitisko vīrusu” un citiem karikatūriskas politiskās retorikas vīrusiem.

Lai tiktu skaidrībā, kas reāli notiek ģeopolitikā, katram ir jāzina, kāda ir ģeopolitikas visdziļākā jēga un ģeopolitikas pragmātiskais mērķis. Bez prāvām priekšzināšanām vispār nevar pareizi spriest par mūsdienu pasaules komplicētajām norisēm. Ģeopolitika nav izņēmums.

Pirmkārt un galvenokārt ģeopolitika nav kaut kas līdzīgs plānam „Fall Barbarossa”, bet ir miermīlīga zinātne. Tās uzdevums ir palīdzēt analītiski izprast pasaules spēku pozīcijas un pasaules spēku konkurenci. Jēdziena „ģeopolitika” izmantošana ideoloģiskajās manipulācijās liecina par apziņas traumatismu, bet nevis par apziņas saprātīgu funkcionēšanu.

Ģeopolitika ir mācība par telpas pārvaldīšanu, panākot noteiktu ietekmi valstīs un civilizācijās. Ģeopolitikas jēga nav saistīta ar svešas telpas okupāciju – pakļaušanu ar militāro spēku. Teiksim, Latviju neviens nav okupējis, taču mēs dzīvojam pilnīgā  ASV ģeokrātiskajā pakļautībā bez ASV karaspēka iebrukšanas.

Mūsdienu ģeopolitikā galvenais nav ģeogrāfiskais potenciāls, militārais potenciāls un ekonomiskais potenciāls. Mūsdienu ģeopolitikā dominē garīgais potenciāls – gara spēks. Tāpēc tagad ir sastopams uzskats, ka ģeopolitikas vietā ir stājusies ģeofilosofija. Tā savukārt izmanto politiskās filosofijas un kulturoloģijas zināšanas, lai analizētu civilizāciju attiecības un pasaules iekšējo (imanento) kārtību. Aizvadītajos gados prioritāra ir tēma par pasaules spēku poliem – vienpolāro pasauli un daudzpolāro pasauli, kā arī civilizāciju sadursmi.

Cilvēces vēsturē lielas valstis (impērijas) vienmēr ir rūpējušās par savu ietekmi uz Zemes. Lielām valstīm (lielām tautām un lielām nācijām) piemīt ģeopolitiskais instinkts.

Tas piemīt arī pasaules vislielākajai valstij Krievijai. Jocīgi izskatītos, ja tas tā nebūtu. PSRS periodā ģeopolitikas jēdziens (zinātne) neeksistēja. Taču PSRS politiski stratēģiskā elite vienmēr zīmēja ģeopolitiskos modeļus un rūpējās par ietekmi citās valstīs un citos kontinentos, sākot no Trocka utopijām un beidzot ar Andropova idejām.

Taču Krievijas ģeopolitiskais instinkts ilgus gadsimtus izpaudās slimīgā veidā. Krievijai bija milzīgas problēmas ar savu identitāti. Bez identitātes grodas pašapziņas normāla ģeopolitika nav iespējama. Vispirms attiecīgajai valstij ir jātiek galā pašai ar sevi, konkrēti definējot savu vēsturisko misiju. Tā, piemēram, ASV to lepni izdarīja jau XIX gs. beigās, savu identitāti (vēsturisko misiju) konkrēti definējot kā Dieva izredzēto valsti glābt cilvēci no pagrimuma. ASV pašapziņa (Dieva dāvinātā izredzēto identitāte) joprojām atsaucās uz amerikāņu politiski stratēģiskās elites planetārajām ģeopolitiskajām ambīcijām.

Krievija turpretī nekad netika skaidrībā ar savu identitāti. Ilgu laiku burbuļoja divi identitātes varianti. Intelektuālās elites un politiski stratēģiskās elites viena daļa (t.s. rietumnieki) Krieviju uzskatīja par eiropeisko zemi un savu likteni saistīja ar eiropeisko civilizāciju. Otra daļa to noliedza un Krieviju atzina par eirāzisko (slavofilisko) civilizāciju. Krievija ietilpst kaut kādā mistiskā Eirāzijas civilizācijā.

XX gadsimta beigās vēsturiski grandiozu uzvaru sev izmānija „rietumnieki”. Viņiem izdevās fantastiskas afēras formā sagraut PSRS, lai Krievija turpmāk varētu roku rokā tecināt ar Eiropu un kļūtu eiropeiskās civilizācijas organiska sastāvdaļa. „Rietumnieku” noorganizētā „perestroika” izdevās pilnā apjomā.

„Rietumnieku” uzvaras prieki tomēr neturpinājās ilgi. Apmēram ap 2005.gadu Rietumeiropas politiski stratēģiskā elite Krievijas politiski stratēģiskajai elitei lika nepārprotami saprast, ka Krievija līdz pasaules galam nekad ne uz brīdi netiks uzņemta eiropeisko valstu kolektīvā. Tika kategoriski pateikts, ka Krievijai ir jāizbeidz sapņot par organisku iekļaušanos eiropeiskajā civilizācijā un Eiropas-Krievijas attiecībās vienmēr saglabāsies zināma konfrontācija.

Krievijas politiski stratēģiskā elite kategorisko paziņojumu uztvēra adekvāti. Atbilde bija V.Putina kaujinieciskā runa Minhenes konferencē 2007.gada 10.februārī. Šīs runas galvenās tēzes V.Putins atkārtoja Valdajas pasākumā 2014.gada 24.oktobrī. Ģeopolitiski svarīgas ir divas tēzes: 1) vienpolārajai (ASV pārzinātajai) pasaulei nav nākotnes un 2) Krievija ir atsevišķa patstāvīga civilizācija un vēlas dzīvot kā atsevišķa patstāvīga civilizācija.

Krievijā zinoši cilvēki raksta, ka „rietumnieku” viena daļa (kriminālā „jaunburžuāzija”, neoliberālisma un postmodernisma zombētā inteliģence, birokrātijas un specdienestu augstākie slāņi) joprojām nav attapusies un atrodas šoka stāvoklī. Viņi neparedzēja Rietumeiropas naidīgo attieksmi un cerēja kļūt savējie Parīzē, Londonā, Briselē.

Visātrāk attapās un izdarīja konkrētus secinājumus Kremlis (valsts prezidenta līmenis), uzsākot radikāli pārkārtot Krievijas sociāli politisko stratēģiju un tajā skaitā ģeopolitisko modeli. Galvenokārt pateicoties Kremļa oficiālajai pozīcijai, Krievijā tagad ir nostiprinājies trešais identitātes variants. Proti, Krievija šodien tiek valstiskā līmenī oficiāli definēta kā atsevišķa patstāvīga civilizācija.

Trešais identitātes variants eksistēja jau agrāk. Tajā skaitā arī „perestroikas” laikā un Krievijas Federācijas pirmajos gados. Taču šim variantam toreizējā jeļciniskā politiski stratēģiskā elite nepievērsa nekādu uzmanību, jo triumfēja „rietumnieku” eiropeiskais maniakālisms – apsēstā mānija saplūst ar „Eiropu”, iestāties NATO u.tml.

Ko priekš mums nozīmē trešais variants? Ļoti daudz. Acīmredzot pats svarīgākais ir tas, ka trešajā variantā nav modulēta mūsu atgriešanās Krievijas sastāvā. Atgriešanās jau nebija paredzēta „rietumnieku” spīdošajā mahinācijā. Ne velti „perestroika” noslēdzās ar Krievijas līdera aicinājumu padomju republikām „ņemt suverenitāti tik daudz, cik daudz var paņemt”.

XX gs. beigās Krievija veiksmīgi atbrīvojās no savām vēsturiski tradicionālajām „nomalēm”, lai turpmāk laimīgi dzīvotu bez krieviem svešajām tautām un krieviem svešajām kultūrām. Krievi beidzot saprata, ka viņu dzīves patiesā laime ir sasniedzama vienīgi pašu spēkiem bez dažādu etnisko un kulturoloģisko svešķermeņu klātbūtnes un naivajiem centieniem tos integrēt savā sētā.

Krievu un citu ģeopolitiķu leksikā lieto ne tikai apzīmējumu „nomales”, bet lieto arī citus apzīmējumus. Piemēram, metaforiski vārdus „jūras šaurumi”, „bufervalstis”, „tautu un teritoriju josla”. Apzīmējums „nomales” pēc 1989.-1991.gada ne visai ir piemērots. PSRS „nomaļu” vietā tika sastutētas „bufervalstis”.

Mūsdienu ģeopolitikā jautājums par „bufervalstīm” ir zinātniski un praktiski ļoti aktuāls un ļoti problemātisks gan Krievijai un Rietumeiropai, gan Latvijas Republikai (protams, arī citām „bufervalstīm”). Šajā jautājumā valda liela neskaidrība un lielas bažas.

Kā parasti, neskaidrība sākās ar precīzas terminoloģijas deficītu. Tik tikko minētie apzīmējumi tiek lietoti, bet tie nevienu neapmierina. Tos lieto vienīgi tāpēc, ka pagaidām nav izdomāts labāks apzīmējums, kuru visi akceptētu.

Toties vērtējot „bufervalstu” būtību, par laimi šodien pastāv spirgta konceptuālā vienprātība. Gan Krievijas, gan Rietumu ģeopolitiķi atzīst, ka starp eiropeisko civilizāciju un Krievijas civilizāciju (abām „civilizāciju salām”) dzīvo tautas, kuras nepieder nevienai civilizācijai. Turklāt šo tautu kulturoloģiskā identitāte nav viengabalaina un iekšēji stabila. Katrā tautā ir tāds kulturoloģiskais segments, kura orientācija var pieslieties vienai vai otrai „civilizācijas salai”. Tās ir tautas, kuras var atrast un var arī neatrast savu vietu kādā no „lielajām civilizācijām”. Praktiski tas nozīmē, ka šīs tautas organiski neiederas ne eiropeiskajā civilizācijā, ne Krievijas civilizācijā. Šīs tautas par savējām neuzskata ne eiropeiskā civilizācija, ne Krievijas civilizācija. Nav vērts gari atkārtot, ka arī mūsu tautu krievu tauta un rietumeiropiešu tautas nekad neatzīs par savējiem.

„Bufervalstu” būtība izraisa noteiktu ģeopolitisko vērtējumu. Rietumeiropa un Krievija vēlas par katru cenu saglabāt „bufervalstis”. Gan Rietumeiropai, gan Krievijai „bufervalstis” ir liela ģeopolitiskā vērtība. Ne velti amerikāņu gudrais stratēģis Džordžs Fridmans pirms neilga laika rakstīja, ka Krievija vēlas saglabāt „bufervalstis”, jo  tās vienmēr ir „sargājušas Krieviju no Rietumu okupantiem”. Toties rusofobiski izkropļotajiem eiropiešiem tas neesot pieņemams. Rusofobiski izkropļotajiem eiropiešiem ir ieborēts, ka Krievija atkal grib atgūt „bufervalstis” un tūlīt, tūlīt tajās iebruks ar saviem tankiem. Ar Dž. Fridmana novērotajām kaislībām tiekamies arī Latvijā. Šīs idiotiskās kaislības atspoguļojās „tantuku” un oficiālo politikas ekspertu sisināšanā.

„Bufervalstu” ģeopolitiskā aktualitāte un ģeopolitiskais problemātiskums izpaužas nepatīkami. „Bufervalstis” ne vienmēr pašas skaidri zina, kas vēlas būt zem Saules un ko vēlas sasniegt savā dzīvē. „Bufervalstis” var izraisīt ģeopolitiskos riskus.

Runājot par ģeopolitiskajiem riskiem, speciālistu aprindās ir izcili teorētiskie panākumi. Teorija māca, ka ģeopolitisko risku faktors ir ne tikai vēsturiski iesīkstējušās starpvalstu un starpcivilizāciju pretrunas, bet lielā mērā arī „bufervalstu” iekšējie konflikti, iekšējā dzīves nesakārtotība un nevērtība. Uz Zemes ļoti daudz kas ir atkarīgs no „bufervalstīm”.

Nākas atgādināt, ka „bufervalsts” Latvija izskatās ļoti bezcerīgi. Divkārtējā „suverenitāte”, par kuru daudzi jo daudzi kādreiz priecājās (protams, to nevar uzskatīt par tautas veselīgu izpausmi), ir sagādājusi lielāku vilšanos nekā prieku. Mūs neciena ne „rietumos”, ne „austrumos”. Mūsu atpalicība visos dzīves parametros ir katastrofāla. Mūsu aramzeme, meži un tautsaimniecība ir ārzemnieku īpašumā. Nevaram lepoties ne ar īstu eliti, ne garīgi vingru inteliģenci. Pilsoniskās sabiedrības vietā dīdās savstarpēji naidīga divkopienu sabiedrība. Valstiskā patriotisma un valstiskās lojalitātes pakāpe ir kritiski zema. Simtiem  tūkstošu cilvēku ir aizklīduši dzīvot un strādāt uz citām valstīm. Mūsu galvaspilsētas mediji katru dienu stāsta tikai par zādzībām un blēdībām, taisnīguma un tiesiskuma trūkumu, kā arī glamūrīgi izvirtīgo „dzīves baudīšanu”. Visas struktūras diriģē pelēki masu cilvēki ar nekaunīgu un trulu ārējo faktūru. Šos cilvēkus LU rektors nezin kāpēc dēvē par „ekselencēm”. Viņu sastāvā strauji ieplūst cilvēces atkritumi – pederasti, kuru samaitāto smadzeņu izkārnījumi starptautiski apkauno Latviju. Tauta nav spējīga izvirzīt vienu godīgu un gudru cilvēku valsts visaugstākajam amatam.

Viss minētais veido negāciju bloku, kas figurē gadiem un regulāri papildinās ar jaunām negācijām. No „civilizāciju salu” ģeopolitiskās drošības viedokļa pie mums pakāpeniski uzkrājās ļoti bīstama pulvermuca. Tā agri vai vēlu var pati eksplodēt. Vajadzības gadījumā to viegli sašūpot līdz eksplozijai.

Tādējādi patiesībā mūsu „tantuku” un politisko ekspertu sisināšana par „ģeopolitiskajiem riskiem” vispirms un galvenokārt ir jāattiecina pašiem uz sevi, jo mēs paši varam būt ģeopolitisko risku avots. Mūsu valsts ideāli iekļaujas to valstu kolekcijā, kuras atrodas uz lielo valstu un civilizāciju ģeopolitisko interešu robežas. Lai lielās valstis un civilizācijas varētu dzīvot relatīvi saticīgi, nepieciešama ir ideāla sakārtotība uz robežas. „Bufervalstis” nedrīkst stimulēt satraukumu un apdraudētību abās pusēs esošajās lielajās valstīs un civilizācijās. Ja tomēr tas tā notiek, tad parasti ievērojami saasinās rīvēšanās starp lielajām valstīm un civilizācijām.

Zinātnes teorētiskos panākumus ir jāprot izmantot. Šajā ziņā amerikāņi ir malači. Savu  ģeopolitisko interešu nostiprināšanai, viņiem izdevās šausmīgi sašūpot tipisko „bufervalsti” Ukrainu. Tā rezultātā eiropeiskās civilizācijas un Krievijas civilizācijas kolīzijas ir ieguvušas satraucoši sakāpinātu vērienu, kas ir ļoti izdevīgi amerikāņu politiski stratēģiskajai elitei.

Neapšaubāmi arī Latvija (Baltijas valstis) ir perspektīvs placdarms ASV ģeopolitikā. Mākslīgi pamatīgi sašūpojot mūs un mūsu kaimiņus, saspīlējums starp eiropeisko civilizāciju un Krievijas civilizāciju noteikti iegūs drastiskus apgriezienus. Pats par sevi saprotams, ka tādā gadījumā mūsu liktenis būs tāds pats, kāds pašlaik ir ukraiņu tautai. Nav nekādu cerību, ka mēs nenoasiņosim (tiešā un netiešā nozīmē) tāpat kā tagad noasiņo ukraiņi.

Arturs Priedītis
/18.04.2015/

Avots:
http://blog.artursprieditis.lv/?p=2326

Informācijas aģentūra
/22.04.2015/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Pārdomas par bērnu aizsardzību Latvijā

00484_wattMan sāp sirds par bērniņu likteņiem. Jau sen – kopš uzzināju par sociālās aprūpes sistēmu zviedrijā (“Kinder Gulag”, 1983 – http://www.spiegel.de/spiegel/print/d-14019042.html ), kas sistemātiski vecākiem atņem bērnus, lai tos ievietotu bērnu namos, “audžuģimenēs” vai adoptētu.

Latvijā nosauc šādu statistiku: no 20’000 bērnu, kas piedzimst katru gadu, bāriņtiesas ap 2000 bērnus ģimenēm atņem un ievieto bērnu namos (https://www.youtube.com/watch?v=y1UpQqOyQcw ). Var teikt, atņem 10% no piedzimušajiem bērniem, katru gadu.

Un ja padomā, tas ir visai fantastisks koncepts – bāriņtiesa nevis cīnās par ģimenes aizstāvēšanu, lai bērns varētu labi dzīvot ģimenē, bet gan par ģimenes iznīcināšanu, lai bērns paliktu bez vecākiem.

Es sekoju līdzi arī aktīvistiem “infoaģentūra” (https://infoagentura.wordpress.com/ ) un “dzimta” (http://rod.lv/musu-video ), bet ir šausmīgi bēdīgi kā viņi savu ziņu saindē ar naidu pret gejiem, “Gejropu”, utt. Varbūt domā, ka konservatīvi-homofobā iedzīvotāju masa varētu kaut kā tikt aktivizēta cīnīties par ģimenes tiesībām, ja to formulētu kā cīņu pret gejiem? Man liekas, viņi savu ziņu ar šo bezjēdzīgo naidu un bailēm tikai diskreditē.

Lasot likumus (likumprojektus) kur “termins «bērna aprūpes tiesību pārtraukšana» un «bērna aizgādības tiesību pārtraukšana» nozīmē bērna izņemšanu no ģimenes, termins «aizgādības tiesību atņemšana» aizstāj kādreiz lietoto «vecāku tiesību atņemšana» un vairs neatņem vecāku tiesības, par cik tādu vispār arī nav — vecākiem ir tikai “aizgādības tiesības” pār saviem bērniem: pašam sāk gribēties lekt konservatīvajā laivā (http://rod.lv/par-latvijas-saeimas-juridiskas-komisijas-sedi-1 ).

Un, varbūt ka tieši tā arī darīšu. Ir skaidrs viens: “juvenālā justīcija” ir tāda sistēma, kur normāli ir safabricēti dokumenti, nepatiesas liecības, uz kā pamata ģimenei atņem bērnus. Faktus nepārbaudot, balstoties tikai uz bāriņtiesas prātu izkūkojušu tantiņu izdomājumiem, un viltojumiem, izņem bērnu (bērnam atņem vecākus – padara par bāreni vecākiem dzīviem esot), un var iznīcināt ģimeni.

Vispār, ir nedaudz vērts pakavēties pie jēdziena kas ir ģimene, un kāpēc “juvenālās justīcijas” acīs tā ir tāda kā tukša skaņa, kā “bērna aizgādības/aprūpes tiesības” kuras kāds birokrāts vai ierēdnis (https://youtu.be/42k9nw8BRP4?t=14m39s ) pēc savas mirkļa iegribas (http://www.aprinkis.lv/tema/229-kam-pieder-berns-gimenei-vai-draudzei ) var gan pārtraukt, gan atņemt, vai vienpersoniski (https://youtu.be/42k9nw8BRP4?t=18m24s ), vai “koleģiāli” (parasti – trijatā. tas ir, tāds moderns “troikas” paveids.).

Un cauri. Tas ir tāds sevišķs nāves spriedums ģimenei: bija ģimene – un vairs nav. Neeksistē. Pārtraukta. Un bērnam – bija vecāki. Un pēkšņi vairs nav. Bērns – institucionalizēts kā bārenis.

***

Raugi, tāds Rīgas bāriņtiesa priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs. Rīgas Bāriņtiesas locekle Sandra Meldere. Iveta Lielmane, Rīgas bāriņtiesas Ģimenes domstarpību lietu nodaļas vadītāja. Māritu Jakuša, Rīgas bāriņtiesas locekle Rūta Šteinberga, Rīgas bāriņtiesas locekle, Adopcijas, audžuģimeņu un bērnu aprūpes iestāžu lietu nodaļas vadītāja. Daci Kupča, Rīgas Bāriņtiesas locekle.

Svetlanai Lautai un Aleksejam Usam, 2013.gada 15.maijā ar Sandras Melderes vienpersonisko lēmumu tika pārtrauktas viņu trīs mazgadīgo bērnu – Snežanas Usas (6 gadi), Oļesjas Usas (7 gadi) un Roksolanas Usas (10 gadi) aizgādības tiesības. Bērni tika ievietoti RPBJC “Marsa gatve” krīzes centrā (https://infoagentura.wordpress.com/2014/01/08/rigas-barintiesa-apmelo-vecakus-un-veic-nezeligu-agresiju-pret-berniem/ ).

Septiņgadīgajai Oļesjai krīzes centrā tika salauzta roka un pie tam veselu diennakti netika sniegta pirmā palīdzība, pat netika doti pretsāpju līdzekļi (policijā ierosināts kriminālprocess Nr. 11096218113 no 7.10.2013.)

Tad kā ir, bērnus ieliek “krīzes centrā”, kur pret viņiem tieši tiek vērsta vardarbība? Tur kur viņiem būtu jābūt drošībā, viņiem lauž kaulus? Nesniedz medicīnisko palīdzību, vēl aplaiž ar slimībām, utīm? Dēļ traumas, ka bērni izņemti no ģimenes un ievietoti “krīzes centrā”, bērniem sākas urīna nesaturēšana.

Diemžēl nav īsti ziņu kā tur beidzies. Meitas tika atgrieztas 2014.g. janvārī pēc 8 mēnešu ilgiem “ceļojumiem” pa ārpusģimenes aprūpes iestādēm (http://rod.lv/files/presentations/juv_lv.ppt ). Juvenālās justīcijas būtība – uz izdomājumu un safabricējumu pamata bāriņtiesa var atņemt bērnus (ar vienpersonisku lēmumu), un tad kad atklājas, ka faktu nav, ka nav pierādījumi un dokumenti ir bāriņtiesas falsficējumi, pašai “bāriņtiesai” atbildība par to neiestājas. Tas ir, neiestājas pat elementāra atbildība par nepatiesas liecības sniegšanu.

Un vēl – es uzskatu, ka bērna izņemšana no ģimenes ir milzīga trauma bērnam. Tas ir – pēkšņi neredzēt vairs mammu un tēti, un nezināt vai vispār kaut kad viņus satiks, un nokļūt kaut kādu svešu cilvēku varā, kuri par bērna labklājību rūpējas visai maz (atkal – fiziska vardarbība pašā “krīzes centrā”, slimības, kašķis, utis.)

***

Raugi, Siguldas novada bāriņtiesas vadītāja Daina Reizenberga (https://www.youtube.com/watch?v=kjbFtMA3d4w ). Žannai un Aleksejam Pilsētniekiem atņēma astoņus gadus veco meitu Alīnu Pilsētnieci (https://www.youtube.com/watch?v=6b89bOq6M8w ).

“2012 gada 12. jūlijā pēc pusdienām Alīna izgāja ārā paspēlēties smilškastē mājas pagalmā. Tur viņu ieraudzīja reliģiskās draudzes (sektas) “Žēlastības upe” vadītājs Rolands Sprincis (http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/7291-bernu-tiesibu-eksperts-pret-gimeni-veikts-noziegums ), un aizvilināja. Kad māte bērnu pagalmā neredzēja, gāja meklēt. Kad uzzināja, ka bērns aizvests uz sektas telpām, gāja tur. Bet “mācītājs” atteica, ka notiekot liturģija, un bērnu atgriezt atteicās. Kad māte piezvanīja policijai, lai palīdz atgriezt bērnu, drīz vien mājās ieradās bāriņtiesas pārstāvji un bērnu no ģimenes atņēma.

“Bāriņtiesas pārstāve, pēc sievietes teiktā, esot kaut ko klusi pajautājusi mācītājam, tad pagriezusies pret māti un teikusi, ka aprūpes tiesības ir atņemtas (http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/4103-sokejosi-sigulda-macitajs-aizvilina-bernu-matei-atnem-aprupes-tiesibas ). Savukārt meitenei pavēlošā tonī norādīts, lai kāpj mašīnā.” Bērnu ievietoja krīzes centrā Valmierā, vēlāk Alojas novadā (http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/6313-alina-ekspertize-lika-teikt-ka-vecaki-sit ).

Patversmēs bērns pavadīja gandrīz gadu (http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/8407-latvijas-radio-raidijuma-iztirza-alinas-gadijumu ). Tikai 2013. gada 15. aprīlī vecākiem tika atjaunotas aprūpes tiesības (http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/8838-pilsetnieki-atgust-aprupes-tiesibas-alina-turpinas-dzivot-aloja ). Bet pat pēc tam bērns vēl 5 nedēļas tika turēts bērnu namā, bet vecākiem pat pašiem jāmaksā(!) ap Ls 500 par bērna uzturēšanos tur. (Ja bērns ir bijis nepatiesi izņemts, traumēts dēļ bāriņtiesas prettiesiskas, iespējams korumpētas rīcības dēļ, tad tikai dabiski būtu, ka šīs naudas summas valstij ir jāatgriež ģimenei un vēl vairāk – ir jāatlīdzina visas nodarītās ciešanas, gan ģimenei, gan pašam bērnam!)

Pa vidu – kriminālprocess ar safabricētiem pierādījumiem par vardarbību, izdomātām liecībām no kaimiņiem, utt., utt. Pēc atgriešanās no bērnunama meitene baidās iziet viena no mājām, jo šķiet, ka atkal notiks kaut kas slikts. Bērnam tā ir liela trauma, […]” (http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/9966-pilsetnieki-gatavojas-pamest-siguldu )

Tad kā ir, bērnu tiesību “aizstāvības vārdā” bērnam tiek atņemti mīloši vecāki, bērnu gadu notur bērnu namos tā ka bērns iegūst fobiju, vecākus maļ tieslietu sistēmā. Tas ir klasisks princips – vārdos viens, darbos pavisam otrādi. Vārdos – aizstāvēs “tiesībās”, darbos – nevainīgu bērnu padara par bāreni, likvidē ģimeni.

Valsts tiesiskais nihilisms protams rada situāciju ka ģimenei nāksies iziet visas tiesas instances līdz pat ECT (http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/11794-pilsetnieki-iesniedz-kasaciju-un-plano-versties-ect ), jo juvenālās justīcijas sistēmā visi tikai piesedz viens otru, un netiek vērtēta lieta pēc būtības, bet gan pēc likuma burta – vai bāriņtiesas pārstāvim ir tiesības izņemt bērnu? JĀ, IR! (http://likumi.lv/doc.php?id=139369 ) Tātad lieta aizvērta: bet vai tas ir bijis bērna interesēs vai pret tām, vai vienpersoniskais bāriņtiesas pārstāvja lēmums bērna tiesības aizsargā, vai kaitē tām, TO TIESAS NEVĒRTĒ. (Lai gan no otras puses, vai vecāki ir ieguvuši psihologa atzinumu, kā bērna attīstībai ir kaitējusi uzturēšanās bērnu namā, cik traumējoša bija viņas faktiska nolaupīšana no ģimenes, un iesnieguši prasību tiesā (civilprasību, piemēram) par reālu zaudējumu atlīdzināšanu.

Tas ir, prasībai ir jābūt pamatotai tieši uz to, ka bāriņtiesas pārstāvis ir rīkojies PRET bērna tiesāmām, tātad pretlikumīgi (jo likums viņam dod tiesības rīkoties tikai bērna labā, un ja izrādās ka rīcība nav bijusi bērna interesēs: tas ir, ja psihologs atklāj, ka izņemšana no ģimenes ir vairāk kaitējusi nekā palīdzējusi, šī bāriņtiesas rīcība ir automātiski PRETLIKUMĪGA, un šie bāriņtiesas pārstāvji būtu neatliekami saucami pie atbildības!)

***

Atkal Aivars Krasnogolovs, Rīgas bāriņtiesas pārstāve Anna Toniņa un Alla Potjomkina (https://www.draugiem.lv/tfaktors/gallery/?tab=9&fid=5030928&i=8#/tfaktors/gallery/?pid=364568425 ), sociālā darbiniece Kristīne Škutāne (http://www.ld.riga.lv/P%C4%81rdaugavas_rajona_noda%C4%BCa.html ). 2014.gada 29. aprīlī no Karinas Saligas ģimenes atņēma no mātes rokām izraujot gadu vecu zīdainīti Matveju un arī savāca smagi slimu puisīti Jeliseju. Meita Elizabete (9 gadi) nebija tobrīd mājās, tāpēc viņu nesavāca (bērnus atdeva (vecākiem atjaunoja “aprūpes tiesības”?) neilgi pēc 2014. gada 19. augusta tiesas sēdes).

Kad bāriņtiesa ieradās pēc Elizabetas (http://rod.lv/septini-policisti-notver-zidaini ), meita kliedz, ka mīl mammu un tēvu, un projām no mājām neies. Bāriņtiesai nācās palikt tukšām rokām. Šeit secinājums, visapdraudētākie bērni ir no 5-10 gadu vecuma, kad viņiem visādas tantes un psihologi var iestāstīt ko vien vēlas, ietekmēt, lai bērni saka to ko bāriņtiesa grib dzirdēt (ka bijusi vardarbība, utt), lai bērnu dabūtu savos nagos. Kad bērns ir vecāks, viņš jau pats zina ko grib, un tik vienkārši manipulēt nav iespējams.

Bāriņtiesa bērnus atņēma uz skolotājas iesnieguma pamata, ko tā adresēja Daugavgrīvas skolas direktoram, tas savukārt pārsūtījis bāriņtiesai. Skolotājiem māksla rokā: tikko vecāks pasaka kautko ne pārāk patīkamu, vai vajag ietekmēt ģimeni, skolotās var piesolīt ka rakstīs bāriņtiesai, un tad bērnus ģimenei atņems, un kādu gadu pa bērnu namiem vazās, kamēr ģimene var tiesāties ka iesniegumi un liecības ir safabricētas, falsificētas, faktiem neatbilstošas.

Zīdainīti ievietoja krīzes centrā VSAC “Rīga” filiālē “Rīga” (http://www.vsacriga.gov.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=66:riga&catid=36:centra-filiales&Itemid=143 ), Kapseļu ielā 31.
Lūk jautājums: vai zīdainītim labāk ir naktīs gulēt bērnu namā, vai arī aizmigt ar māti? Vai tur kāds darbinieks viņam autiņus biežāk mainīs nekā paša māte? Vai naktī celsies, mierinās, dziedās šūpuļdziesmas cītīgāk nekā paša māte? Tā ir bērniņa tiesību aizsardzība?

***

Trīs gadījumi. No diviem tūkstošiem (http://www.la.lv/barintiesa-bieds-draugs-uzraugs%E2%80%A9/ ). 2013. gadā un 2014. gadā bērni esot atņemti arvien vairāk ģimenēm. No tiem, aprūpes tiesības tiek atjaunotas 800-850 ģimenēm. Tātad katru gadu, vairāk kā 1000 bērni tiek ierauti sistēmā, kas viņus mals līdz 18 gadu vecumam, padarītus par bāreņiem. Vai viņi uzaugs vispār zinot kas ir viņu vecāki? Vai uzaugot, viņi paši spēs veidot ģimeni, ja nebūs jutuši kas ir vecāku aprūpe?

Lūk, intervijā A. Krasnogolovs stāsta – “rāda […] fotogrāfijas (sejas aizsegtas) no kāda izņemšanas brīža dzīvoklī. Krēslā sēž novārdzis un netīrs zēns (divas dienas nav ēdis), istabā visu grīdu klāj atkritumu un tukšu pudeļu slānis, gultā norautām biksēm guļ atslēdzies tēvs kopā ar miesās krāšņu prostitūtu. It kā jau tieša apdraudējuma nav…”

Jā. Apdraudējuma nav, tātad sociālais darbinieks varētu atnest bērnam ēst, un palīdzēt tēvam tikt atpakaļ uz kājām – lai tas spētu atkal rūpēties par savu dēlu. Ir vajadzīga palīdzība, nevis destrukcija!

Kāpēc bērna “tiesību” aizsardzības doktrīna ir vērsta tieši uz ģimenes iznīcināšanu? Vai Latvijas iedzīvotāji nepieņems vienkārši nesatvīgu palīdzību ģimenēm, un caur to bērniem, kā leģitīmu? Vai Latvijā iedzīvotāji var pieņemt tikai kalvinisma gara cauraustus sodošus, graujošus likumus? Tas ir, kāpēc nevar iejaukties un palīdzēt, bērnu neatņemot, neievietojot to institūcijā/bērnu namā? Kāpēc lai bērnam palīdzētu, tas kā ar skalpeli ir jāizgriež no ģimenes miesas?

Es skatos Labklājības ministrijas ierosinātos (http://titania.saeima.lv/LIVS11/SaeimaLIVS11.nsf/webAll?SearchView&Query=(%5BNumberTxt%5D=414)&SearchMax=0&SearchOrder=4 ) un pieņemtos Bāriņtiesu likuma grozījumus (http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/0/445559a64b8787dbc2257b200026f2a8/$FILE/2_573-11_13.pdf ) (A. Ašeradens – Vienotība, Labklājības ministrijas darbinieces (http://www.lm.gov.lv/text/632 ) – Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākā referente Kristīne Venta-Kittele, Bērnu un ģimenes politikas nodaļas pārvaldes vecākā referente Baiba Abersone), un tur katrs otrais ierosinājums ir lai mazinātu(!) vecāku iespējas atgūt savus bērnus.

Piemēram, 4 lappusē šāds sātanisks paragrāfs: “Grozījumu mērķis ir ierobežot vecāku, pilnvaroto personu vai citu personu saskarsmi ar bērnu, ja tas var traucēt bērnu tiesību un interešu aizsardzībai. Veicot bāriņtiesu darbu uzraudzību, nereti praksē ir novēroti gadījumi, kad bērna vecāki, pilnvarotie pārstāvji, vai citi ģimenes locekļi cenšas ietekmēt bērna viedokli, lai netiktu pieņemts viņiem nelabvēlīgs bāriņtiesas lēmums. Tomēr dažkārt tas var būtiski apdraudēt bērna tiesību un interešu aizsardzību un var radīt būtiskus kaitējumus pašam bērnam.”

Tas ir par piedāvājumu, ka pieņemot vienpersonisku lēmumu bērnu ģimenei atņemt, bāriņtiesas loceklis “var ierobežot tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus vai atteikties paziņot bērna atrašanās vietu”.

Vispār formulējums “var traucēt bērnu tiesību un interešu aizsardzībai” attiecas tikai uz bāriņtiesas bērna atņemšanas procedūru. Tas ir, kad bāriņtiesa ir uzsākusi procesu ar mērķi sagraut ģimeni un bērnu ievietot bērnu namā, viņa šim procesam uzkarina birku “bērnu tiesību un interešu aizsardzība”, un šo procesu vecāki vai bērna radinieki nu nekādi nedrīkstētu kavēt. Ar reālu aizsardzību un bērna interesēm tam nav nekā kopīga: fakti netiek vērtēti, būtība netiek vērtēta: jo viss ko dara Bāriņtiesa ir “pēc definīcijas” “pareizi”.

***

Kāpēc šāds vektors? Kam īsti ir izdevīgas sagrautās ģimenes, salauztie bērnu likteņi? Un kur paliek tie tūkstoši bērnu, kas katru gadu tiek iemesti sistēmā un neatgriežas mājās. Kur viņi paliek? Ja sistēmā katru gadu ienāk 1000 bērnu, un no sistēmas tie ārā izkļūst iestājoties pilngadībai (18 gadu vecumā), tad sistēma maļ 18000 bērnus. Dzirnavās ierauj tūkstoti, pēc 18 gadiem izspļauj tūkstoti.

“watt”
/16.03.2015/

[Pie teiktā jāpiebilst, ka viedokļa autoram (līdzīgi kā ļoti daudziem citiem) nav izpratnes par patieso homoseksuālisma dabu un tā vietu gan jebkādās antisabiedriskās parādībās, gan tā lielo ietekmi uz sociāli- politiskajiem procesiem, gan arī tā ietekmi konkrēti uz bērnu jomu. Iespējams, ka homoseksuālistu mafija nav visnoteicošākā pasaulē un ir kādi varenāki spēki, kas to tikai izmanto, bet neapšaubāmi, ka tā ir ļoti nozīmīgs globāls spēks ar milzīgām un nešķīsti – perversām ambīcijām.

Tāpat visdrīzāk homoseksuālisms nav sabiedrisko nelaimju cēlonis, bet tikai daļa no sekām. Tomēr šīs sekas, ja tām ļauj brīvi attīstīties, strauji izplatās, mutē uz arvien cietsirdīgākām un pretīgākām formām, un gala beigās pilnībā nogalina sabiedrību, kas ar to ir saslimusi.

Īsumā, kas tad ir homoseksuālisms. Tā ir psihiska slimība. Tāpat homoseksuāla uzvedība var būt psihiski vesela cilvēka izlaidības sekas, kas atstāj ietekmi uz cilvēka psihi un var izraisīt arī tā psihisku saslimšanu. Citiem vārdiem sakot, daļa homoseksuālu dzīvesveidu piekopjoši cilvēki ir psihiski slimi, bet daļa izvirtuši ar paaugstinātu psihiskas saslimšanas risku.

Kāda ir psihisko slimību specifika? Tāda, ka slimībai var būt vairāki simptomi (lasiet Imantu Eglīti: http://gramataselektroniski.blog.com/2012/06/03/psihiatrija-imants-eglitis/  ). Tas ir, ja psihiskā slimība izpaužas, piemēram, kā homoseksuālisms, tad tai ar lielu varbūtību ir arī citas psihes traucējumu izpausmes. Nu i viss. Ar to pilnīgi pietiek, lai atbildīgākos amatos homoseksuālistus nepielaistu, jo viņi vienkārši kā minimums ir neadekvāti. Jūs gribat, lai jūsu likteni izlemj psihiski slimi un nelīdzsvaroti cilvēki? Bet reāli pašreiz tā tas arī ir, un ne tikai Latvijā.

Tālāk, kādi tad ir tie citi psihes traucējumi? Atkal, lasiet Eglīti, tur visi ir uzskaitīti, bet starp tiem ir arī pedofilija.

Kas ir raksturīgs “baudām”? Tās ar laiku un intensīvas apmierināšanas rezultātā notrulinās un nesagādā sākotnējo prieku. Ko tādēļ dara? Meklē kaut ko jaunu. Daļu cilvēkus, kuri dzīvo pēc “dzīves baudīšanas” filozofijas un uzskata, ka dzīves jēga ir gūt baudu, tas noved pie arvien jaunu un “asāku” baudu meklējumiem. Tas attiecas uz visiem hedonistiem gan uz normālorientētajiem, gan arī uz homoseksuālu dzīvesveidu piekopjošajiem. Jo hedonisti ir “atbrīvotāki”, jo vairāk viskaut ko izmēģina, jo vairāk viņiem vajag un, konsekventi ejot pa šo “baudu” kāpināšanas ceļu, tiek nonākts arī līdz pedofilijai. Bet vēl jo lielākā mērā tas attiecas uz psihiski slimajiem – viņiem šīs pārvērtības ir daudz straujākas un smagākas. Ja tas viss ir komplektā ar naudu, varu un panākumu apziņu, tad mēs iegūstam Neronam līdzīgus monstrus.

Protams, ne visi hedonisti, tai skaitā homoseksuālo dzīvesveidu piekopjošie, iziet visai iespējamo “baudu” ķēdei, daži kaut ko izlaiž, citi paliek noteiktos rāmjos un tos nepārkāpj, bet galvenā tendence ir šāda.

Visbeidzot, vairāku iemeslu dēļ jau kopš ļoti seniem laikiem homoseksuālistus izmanto specdienestu tipa struktūras. Tā rezultātā ir izveidojusies noteikta prakse un tradīcijas, kas tiek izmantota arī mūsdienās, jo īpaši anglosakšu specstruktūrās. Tas ir galvenais homoseksuālistu mafijas (ko augstāk minēto ieviržu dēļ var saukt arī par homoseksuālistu – pedofīlu mafiju) spēka avots.

Ko viņiem vajag? Pirmkārt drošu iespēju nodoties savām preteklībām, pie kuras piederas arī piekļuve bērniem. Tāpēc tieslietu, žurnālistikas un bērnu jomas ir viņu ļoti iecienītas.

Homoseksuālisma “diskriminācijas” jautājums jau vairākus gadu desmitus ir atrisināts, bet šie slimnieki kā nerimstas tā nerimstas, pieprasot un izlobējot sev arvien jaunas “tiesības” uz visas sabiedrības rēķina. Par ko tas liecina?! Pārsvarā no tiesiskā aspekta visus punktus uz “i” par t.s.”viendzimuma laulībām” un “seksuālo minoritāšu tiesībām” salika juridiskās zinātnes doktore Baiba Rudevska (
https://infoagentura.wordpress.com/2015/03/06/viendzimuma-paru-kopdzives-regulejuma-tiesibpolitiska-problematika/ ), tāpēc normāliem un adekvātiem cilvēkiem, ja tas vēl līdz šim nebija zināms, pēc raksta izlasīšanas šim jautājumam vajadzētu būt pilnībā skaidram. Bet domājat tas viņus apturēs? Nē, jo tikai argumentācija tos apturēt nevar, jo lietas būtība viņiem ir dziļi vienaldzīga.

Kas viņus attur? Bailes no nosodījuma un izrēķināšanās. Bet, ja nosodījumu noņemam, ja sodus atceļam un ja paziņojam, ka vispār kas tāds nav nekas slikts un tā ir katra personiskā darīšana, kas tad notiks? Tad bremzes sāks zust pavisam un mēs sākam atgriezties Nerona laiku Romā, tikai ar to starpību, ka jaunlaiku neronu rīcībā būs augsti tehnoloģizēta vide, tai skaitā ķīmiskie, baktereoloģiskie un kodolieroči. Un ar ko tas beigsies?!]

Avots:
http://klab.lv/users/watt/592917.html

Informācijas aģentūra
/22.04.2015/

Publicēts iekš !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Par izmaiņām izglītības likumā, paredzot tikumisku izglītību

00483_Julija_Stepanenko2

Jūlija Stepaņenko

Nu jau dažas nedēļas politiskajās aprindās virmo kaislības. Un runa šajā gadījumā nav par prezidenta Andra Bērziņa lēmumu vai jauna prezidenta izvēli. Vētru ūdensglāzē izraisīja divi pašsaprotami teikumi, kuros figurē vārds „tikumība”.

Un, ja veselais saprāts, izlasot šos Izglītības likumu stiprinošos priekšlikumus, paredz visas sabiedrības apvienošanos bērnu nākotnes labā, tad šajā gadījumā publiskajā telpā notiekošais reducējas uz idejas autores un idejas atbalstītāju primitīvu apvainošanu.

Strādājot pie grozījumiem Izglītības likumā, sapratu, ka patiesībā man ir jācīnās ar nelielu, savām interesēm kalpojošu cilvēku grupu, kura pārtiek no dažādu ārvalstu grantu piešķirtajiem līdzekļiem[1]. Viņu iztika varētu tikt apdraudēta, ja mācību iestādēs brīvi nevarēs bērniem dalīt brošūras. Divu nedēļu laikā šie cilvēki izmantoja sev lojālos medijus un eskalēja savu melno kampaņu līdz kritiskajam punktam. [Autores aprakstītās aprindas ir tikai aisberga redzamā daļa, bet patiesībā šāda veida iniciatīvām pretī stāv labi organizētas un gana spēcīgas homoseksuālistu – pedofīlu aprindas, kuru pārstāvji ir katrā frakcijā un kuri visatklātāk savu darbību veic caur partiju “Vienotība”. Tāpat ir jāņem vērā, ka homoseksuālistu – pedofīlu aprindas ir Rietumvalstu bez maz vai valdošā šķira un tāpēc Rietumvalstis pēc iespējas atbalsta “savējos” un viņu aktivitātes.]

Uz gaužām aizkustinošo Kremļa propagandas piesaukšanu [iecienīts homoseksuālistu – pedofīlu aprindu paņēmiens oponentu “apklusināšanai” un jebkādu savu darbību attaisnošanai], kuru no dažu NVO darbinieku blogiem un rakstiem nedaudz novēloti pārtvēra arī ārlietu ministrs, atbildu: esmu gatava tam, ka politikā vienmēr būs cilvēki, kuri argumentu trūkuma gadījumā ķersies pie Kremļa „salmiņa”. Sabiedrības domājošā daļa šādus gājienus jau sen ir „atkodusi” un neļaujas šādām izmisīgām provokācijām. [Ar sabiedrības domājošo daļu diemžēl nepietiek. Uzsvars šādos gadījumos tiek likts uz stulblatviešu pūli un tas patiešām vismaz daļēji strādā. Tāpēc latviešvalodīgajiem konservatoriem būtu pēdējais laiks pārstāt ņemt dalību savas tautas debilizēšanā, veicinot patiesībai neatbilstošu antipadomismu un antikrieviskumu, kas lej ūdeni uz homoseksuālistu – pedofīlu dzirnavām un rada apstākļus viņu pretīgo nodomu īstenošanai.]

Lai arī esmu opozīcijas deputāte, mani izbrīna dažu koalīcijas dalībnieku politiskā ētika un retorika attiecībā pret saviem koalīcijas partneriem.

Kamēr grozījumu oponentu grupa turpina vēstuļu rakstīšanu, piketu saskaņošanu un apdomā vēl pēdējo triecienu pirms Saeimas balsojuma ceturtdien, es, kā šo grozījumu iniciatore, izmantošu savu iespēju publiski paskaidrot, pret ko tad īsti iebilst aktīvākie mana priekšlikuma kritiķi. Pirmkārt, par pašu priekšlikumu, kura piedāvātā redakcija ir šāda:

„10.1 pants. Izglītība un tikumība
(1) Izglītības sistēma nodrošina izglītojamā tikumisko audzināšanu, kas atbilst Latvijas Republikas Satversmē ietvertajām un aizsargātajām vērtībām, it īpaši tādām kā laulība un ģimene.
(2) Izglītības iestādēs ir aizliegta tādu mācību līdzekļu un citu materiālu izmantošana, kā arī to izplatīšana, kuri var negatīvi ietekmēt izglītojamā tikumisko attīstību.”

Priekšlikums tapa, uzklausot vairāku vecāku bažas par to, ka skolās dzimumaudzināšana notiek haotiski, bez vērtīborientācijas. Bērniem, kuri vēl pat nav aizdomājušies par fizisku tuvību,  stāsta par slimībām, kuras var iegūt dzimumceļā. Sekss tiek pasniegts kā augstākais attiecību punkts. Bērniem ar nenobriedušu prātu, kuri meklē savu identitāti, tiek stāstīts par iespēju izvēlēties viendzimuma attiecības. Diemžēl tas notiek ar vairāku nevalstisko organizāciju un fondu palīdzību.

Šajā jautājumā mans kā četru bērnu mātes personīgais viedoklis aizvien paliek nemainīgs: bērniem ir jāstāsta par intīmām attiecībām, bet gan pasniegšanas veids, gan konteksts ir jāpārskata. Proti, jāstāsta par to tieši attiecību, ģimenes un laulības kontekstā, bez eksperimentiem ar bērna dzimuma identitāti, nepiesaucot dažādus viendzimuma attiecību variantus un nereducējot seksuālās attiecības uz mehānisku darbību, kurā atbildība izpaužas tikai un vienīgi kā kontracepcijas lietošana.

Jauniešiem ir jāstāsta, kas ir ģimene, kas ir uzticība. Jāstāsta, ka atbildība par otru cilvēku un mīlestība ir kas daudz nopietnāks par vienkāršu aiziešanu kopā uz kino. Jāstāsta, ka intīmo attiecību rezultātā var piedzimt bērns, ka puisim un meitenei jābūt gataviem arī šādam dzīves pagriezienam. Nav noslēpums, ka Latvijā ir ļoti grūti, gandrīz neiespējami iekārtot jaunieti vasaras darbā, toties par seksu viņam skolā pastāstīs bez problēmām pat vēl pirms iespējamā darbā iekārtošanās vecuma. Ja jauniešiem stāstītu vairāk nekā vienkārši to, ka seksā ir divas nepatikšanas – slimības un grūtniecība –, mazāk būtu tādu infantilu vīriešu, kuri pēc tam spiež savas draudzenes veikt abortu.

Arī vecākiem ir jābūt tiesībām zināt, kas un kad tiek pārrunāts ar viņu bērniem skolās. Intīmās attiecības ir pārāk nopietna pieaugušo dzīves sfēra, lai tās pasniegšanu uzticētu kādam gadījuma rakstura cilvēkam, kuram rūp tikai atskaite par NVO sadarbību ar skolām seksuālās izglītības jautājumos. Vien tas, kā skolotājas izteicās aptaujā, kas publicēta „Latvijas Avīzē”, liecina par to, ka dzimumaudzināšana notiek tieši tā, kā to negribētu redzēt skolēnu vecāki: vienā gadījumā bērni paši meklē internetā materiālus, otrajā tiem demonstrē čūlas, trešajā – tiek ņemtas palīgā tās pašas brošūras.[2]

Šajā situācijā likumdevējam ir pienākums noteikt to, ka par nodokļu maksātāju naudu uzturētajās izglītības iestādēs audzināšana notiek saskaņā ar tādām sabiedrības vērtībām, kuras ir nostiprinātas mūsu valsts galvenajā likumā – Satversmē.

Pie mums Latvijā, atšķirībā no ASV[3] un Lielbritānijas[4], nav aizliegta neviena grāmata. Vecākiem vienmēr ir iespēja ārpus skolas iegādāties jebkuru seksuālās izglītošanas vai citu grāmatu savam bērnam. Ja ir vēlēšanās, var pat aiziet uz to pašu „Papardes ziedu” pēc brošūras vai arī kopā noskatīties kādu filmu un izstāstīt visu, kas vecāku ieskatā būtu jāzina viņu bērnam. Tas, kas notiek ārpus skolas sienām, jau ir paša skolēna un viņa ģimenes attieksmes jautājums, un vecākiem šajā jautājumā jābūt noteicošai lomai.

Bērnu pasargāšana no negatīvi ietekmējošas informācijas pastāv ļoti daudzās valstīs. Internets ir pārpildīts ar dažādām vecāku kontroles (parental control) programmām[5], kas piedāvā vecākiem pasargāt savus bērnus no „nepiedienīgu vietņu” (inappropriate websites) apmeklēšanas.

Demokrātijas šūpulī ASV, lai kinoteātris izrādītu filmu, tai ir jāsaņem Amerikas Kinofilmu asociācijas (MPAA) vecuma reitings. Šāda prakse pastāv jau kopš 1968. gada 1. novembra.[6] Tātad demokrātiskā valstī iedzīvotāji tiek pasargāti gan no tā, lai viņu bērni, aizejot uz kino, nesastaptos ar ko tādu, kam viņi nav gatavi, gan tiek mudināti būt atbildīgiem par to, kādu informāciju saņem viņu bērni.

Atgriežamies Eiropā: vēl 1993. gadā valdības uzsāktajā kampaņā par tradicionālo vērtību stiprināšanu izglītībā izcilais britu politiķis, viens no ietekmīgākajiem katoļu konservatoriem Lielbritānijas politikā lords Džons Pattens[7], Lielbritānijas izglītības valsts sekretārs, aicināja bērnu dzimumaudzināšanu balstīt uz sabiedrības vērtībām.[8] Kā jau tas nākas, arī šai idejai tolaik bija oponenti, bet, neskatoties uz visu, šī norma ir spēkā vēl tagad. 2000. gadā precizētā Lielbritānijas izglītības likuma (Learning and Skills Act) 148. pants nosaka, ka „Valsts sekretāram ir pienākums sagatavot izglītības vadlīnijas, kas nodrošina to, ka dzimumaudzināšanas stundās bērniem tiek mācīts par laulību, tās nozīmi ģimenes dzīvē un bērnu audzināšanā. Bērni ir jāpasargā no tāda mācīšanas veida un materiāliem, kuri nav piemēroti attiecīgo bērnu vecumam, kultūrai un reliģiskai pārliecībai.” [9]

Pavisam nesenā epizode ar latviešu valodā tulkoto vācu autores Ankes Kūlas grāmatiņu „Izskaidro man”, kuru izdevusi Jāņa Rozes izdevniecība[10], liek aizdomāties par to, kādās darbībās tiek iesaistīti skolēni Latvijas skolās.

Vācijā jau no 2010. gada dzimumaudzināšana notiek saskaņā ar skandalozajiem pasaules veselības standartiem,[11] kuriem ir tikai rekomendējošs raksturs, un 6. klases skolēni šajā valstī, kur dažādas seksuāla rakstura grāmatiņas pamatskolas skolēnu apmācībā nav retums,[12] ir, teiksim tā, daudz advancētāki šajā jomā par mūsu 6. klases skolēniem. Šī grāmata esot tapusi, iedvesmojoties no dzimumaudzināšanas stundām Vācijā, kurās vācu skolēni sagatavoja jautājumus uz lapiņām. Daži no jautājumiem, piemēram, skan apmēram šādi: „Kas ir mauka?”; „Vai seksā var izmantot dibenu un ausi?”; „Vai lesbietēm var būt bērni?” u.c.

Šī grāmatiņa satur arī jautras un brīvdomīgas ilustrācijas[13]. Lai adaptētu vācu tekstu latviešu valodā, izdevniecība bija piesaistījusi kādas Latvijas skolas 6. klases bērnus. Bērni rakstīja zīmītes ar jautājumiem latviešu valodā, bet dažus pikantākos jautājumus, kuri satur lamuvārdus, izdevniecības darbinieki esot gatavojuši paši. Ar to jāsaprot, ka arī šajā gadījumā ne visa informācija, kas atrodama grāmatā, ir piemērota 6. klases skolēniem. Lai gan šāda ideja ar grāmatiņas izdošanu man vispār šķiet dīvaina, arī „Izskaidro man” izdevēji savā ziņā ir sargājuši bērnus no negatīvas informācijas, t.i., lamuvārdiem. Iespējams, ka skolēni lasīja šo grāmatu vēlāk jau kopā ar visiem lamuvārdiem, bet tas nu tiešām lai paliek vecāku ziņā, ja reiz tas noticis, ar viņiem saskaņojot.

Diemžēl šādu un līdzīgu gadījumu skaits skolās tikai pieaugs. Ja skolas turpinās akli izpildīt NVO programmas, dažu entuziastu idejas un pieļaus citus eksperimentus ar mūsu bērniem, sabiedrības vērtības drīz vien būs tukša skaņa. Satraukumu rada arī tas, ka atsevišķos gadījumos šādas iniciatīvas ir nākušas no valdības, piemēram, Labklājības ministrijas, tādas grāmatiņas kā „Diena, kad Rūta bija Rihards” un „Todien, kad Kārlis bija Karlīna” [14]. Atceros, ka manu bērnu audzinātājas ar šausmām gaidīja to dienu, kad arī viņām bērnudārzā, iespējams, nāktos atskaitīties par šādu stundu novadīšanu.

Arī izglītības ministre, neskatoties uz to, ka daži skolotāji publiski atzīst, ka paši skolās izmanto „Papardes zieda” brošūras[15], uzskata, ka stiprināt Izglītības likumu, aizliedzot tikumību graujošus materiālus, nav nepieciešams. Pēc viņas domām, jau tagad skolās viss notiek saskaņā ar likumiem un Satversmi. [16] Zināma taisnība ministres kundzei ir: izglītības standarti tik tiešām paredz tikumisku izglītību, un visi mācību materiāli, ieskaitot obligātās literatūras sarakstu, atbilst likuma mērķim, ja vien kādam neienāk prātā paeksperimentēt ar kādu brošūru vai, piemēram, iztulkot no angļu valodas grāmatiņu par meiteni, kurai ir divas mammas[17]. Tādā gadījumā, piemēram, kā tas notika ar Kārli un Karlīnu, sabiedrībai, vecākiem, jāiet ilgs ceļš, lai panāktu šādu materiālu izņemšanu no skolām.

Likuma norma, kas pievērš uzmanību Izglītības likuma mērķim, ļautu operatīvāk reaģēt un uzmanīgāk izvērtēt visus šaubīgos gadījumus. Ja atceramies, ka Satversmes 116. pants sargā sabiedrības tikumību no atsevišķu indivīdu vārda brīvības izpausmēm, mēs redzam, ka tikumības normas par to, kas ir pieņemams un kas nav, veido sabiedrības vairākums. Arī skolās šādam principam būtu jāstrādā, tāpēc, ja lielākā daļa vecāku klasē kādu šaubīgu materiālu uzskata par tikumību graujošu, tam nekavējoties ir jāpazūd no izglītības iestādes.

Tos, kuri ir agresīvi noskaņoti pret šādiem grozījumiem, pārliecināt pat nemēģināšu, jo aizvien atradīsimies pretējās pusēs.

Tas, ko novēroju šajās nedēļās, bija klasiska demagoģijas izpausme: tikumiskās audzināšanas ideja tika pārvērsta par absurdu, deklarējot, ka tagad skolās iestāsies jauni laiki un visa klasiskā literatūra tiks aizliegta. Tādā gadījumā man jāsaka, ka tam, kurš joprojām pilnā nopietnībā apgalvo, ka šādi likuma grozījumi aizliegs pasaules klasiķu grāmatas, arī, manuprāt, kaut kas nav kārtībā ar vērtību pamatiem. Viens no iemesliem, kāpēc obligātās literatūras darbi tiek iekļauti mūsu skolu programmās, ir tieši izglītojamā tikumiskā attīstība, kas atbilst izglītības likuma mērķim. Jo bez literatūras klasiķu darbiem un cilvēces kultūras mantojuma iepazīšanas ir grūti iedomāties harmoniskas un tikumiskas personības veidošanos. Gan Šekspīra „Romeo un Džuljeta”, gan visi Rūdolfa Blaumaņa darbi, gan citi literatūras klasiķu darbi paši par sevi satur tikumības mācību. Jāsecina, ka šādas aplamības apgalvojošiem cilvēkiem nespēs palīdzēt pat visa pasaules klasiķu bibliotēka, jo katrā darbā viņi spēs atrast kādu netikumisku vārdu. Skumji, ka šādi cilvēki sevi sauc par Latvijas kritiski domājošo inteliģenci.

Noslēdzot šo vēstījumu, vien piebildīšu, ka ar konstruktīvu opozīciju es saprotu iespēju sastrādāties un panākt vienošanos tādos jautājumos, kuros koalīcijas un opozīcijas deputātiem ir iespēja kopīgi pieņemt lēmumus sabiedrības labā. Tāpēc es ļoti ceru uz pozitīvu Saeimas balsojumu šā gada 16. aprīlī un sagaidu no deputātiem to, ka visa Lieldienās izvērstā negatīvisma kampaņa nav ietekmējusi deputātu stingro nostāju šādā valsts nākotnei svarīgā jautājumā.

Esmu pārliecināta, ka sabiedrības absolūtais vairākums atbalsta bērnu tikumisko audzināšanu saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmē iekļautām vērtībām, atbilstoši Izglītības likuma mērķim, un izsaku dziļu pateicību kardinālam Jānim Pujatam par konkrētu un trāpīgu atbildi visiem tikumiskās audzināšanas oponentiem.[18]

[1] http://eeagrants.org/project-portal/project/LV03-0034
[2] http://www.la.lv/ari-gudriba-ir-tikums/
[3] http://en.wikipedia.org/wiki/List_of_most_commonly_challenged_books_in_the_United_States
[4] http://www.telegraph.co.uk/culture/books/booknews/9900733/Top-20-books-they-tried-to-ban.html
[5] http://www.tomsguide.com/us/pictures-story/596-best-parental-control-apps.html
[6] http://www.mpaa.org/film-ratings/
[7] http://en.wikipedia.org/wiki/John_Patten,_Baron_Patten
[8] http://www.independent.co.uk/news/uk/sex-education-to-have-moral-tone-education-guidelines-emphasise-traditional-family-values-judith-judd-reports-1465841.html
[9] http://www.legislation.gov.uk/ukpga/2000/21/pdfs/ukpga_20000021_en.pdf
[10] http://gramata24.lv/gramatas/psihologija/attistibas-psihologija/p/14830-izskaidro-man-100-isti-bernu-jautajumi-par-kuteligu-temu
[11] http://www.lifesitenews.com/news
[12] http://www.spiegel.de/international/germany/berlin-first-graders-get-explicit-sex-education-book-a-896447.html
[13] http://www.google.lv/search?q=anke+kuhl&ie=utf-8&oe=utf-8&gws_rd=cr&ei=pyUtVfGMBIf9ywPyn4HQBw
[14] http://apollo.tvnet.lv/zinas/foto-gramatas-kuru-del-prasa-ministres-atkapsanos/532712
[15] http://www.la.lv/ari-gudriba-ir-tikums/
[16] http://www.delfi.lv/news/national/politics/deputati-ar-grozijumiem-pauz-subjektivo-viedokli-par-tikumibu-uztraucas-ministre-seile.d?id=45796807
[17] http://en.wikipedia.org/wiki/Heather_Has_Two_Mommies
[18] http://www.la.lv/starp-trim-priedem/

Jūlija Stepaņenko, juriste, zvērināta advokāte, Saeimas deputāte
/14.04.2015/

Avoti:
http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/24409-julija-stepanenko-berniem-ir-jastasta-par-intimam-attiecibam-bet-pasniegsanas-veids-un-konteksts-japarskata
http://www.delfi.lv/news/comment/comment/julija-stepanenko-par-tikumibu-un-grozijumiem-izglitibas-likuma.d?id=45819461

Informācijas aģentūra
/22.04.2015/

Publicēts iekš !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Izglītība, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Mērenās ex-alkoholiķes pārdomas jeb kā bērnus padara par alkoholiķiem

Olga Valajeva

Olga Valajeva

Jau sešus gadus es vispār vairs nelietoju alkoholiskus dzērienus. Necik. Ne šampanieti, ne vīnu, ne alu un vēl jo vairāk neko stiprāku. Un jau trīs gadus mūsu mājā nenotiek iedzeršanu, pat uz svētkiem ne. Bet iepriekš tā nebija.

Man bija parasta bērnība, kā visiem. Es atceros šņabja talonus [1980-o gadu Padomju Savienība], kurus mamma izmantoja, lai veidotu mūsu “noliktavu”. Skapī stāvēja daudz dažādu pudeļu – “Pšeņičnaja”, “Stoļičnaja” [to laiku šņabja zortes] . Nē, mamma to nedzēra. Vodka bija valūta, par kuru varēja nomainīt radiatorus vai arī noregulēt krānu, uztaisīt remontu vai ko citu. Tā palīdzēja vienoties un atrisināt problēmas.

Pēc tam pietiekami brīvā izplatībā parādījās arī vīni, šampanieši, alus. Un tad es, vēl bērns būdams, redzēju, ka dzer ne tikai santehniķi, bet arī citi parastie cilvēki. Izrādījās dzer visi. Visi pieaugušie dzer alkoholiskus dzērienus. Tātad tas ir normāli!

Mans tētis gāja bojā autoavārijā, būdams iedzēris. Mana mamma nekad nav daudz lietojusi alkoholu, viņai tas nepatika, viņa neveicināja iedzeršanu un iedzēruši cilvēki viņai nepatika. Bet viņa dzīvoja tāpat kā visi, tā kā “pienākas” – svētki, dzimšanas dienas un labs vīns tāpat vien. Gatavojot viesu galdu, viņa vienmēr gāja uz veikalu pēc pudeles. Un, iespējams, iet vēl tagad, jo ciemiņi taču dzer.

Un arī es atceros kā viņi jautrojās, izrunājās “no sirds”, nodibināja attiecības un strīdējās pie viena un tā paša galda. Atceros kā adekvāti, pieauguši cilvēki no dažām alkohola glāzēm pārvērtās par dzīvniekveidīgām būtnēm vai pat “dārzeņiem”. Atceros kā viņu acis aizmiglojās, ķermenis atslābinājās un viņi sāka runāt visādas muļķības. Toreiz man likās, ka es noteikti nekad tāda nebūšu.

Katrās viesībās es kā bērns redzēju kā pieaugušie To dzer. Kā viņi saviebjas, uzdzer un uzkož. Bet tāpat dzer – un pēc tam vēl skrien pakaļ pēc papildus devām uz veikalu. Viņi man stāstīja, ka tad, kad izaugšu, es arī dzeršot, bet pagaidām nedrīkstot, jo neesmu vēl izaugusi. Vienreiz pat iedeva pagaršot. “Cik pretīga garša,” es toreiz padomāju un nolēmu nekad, nekad to nedzert. Bet sociālā programmēšana ir nepielūdzama – kļūsi pieaugušāks, sāksi dzert…

Un tā pamazām pat nepamani, ka sāc gaidīt, kad tad beidzot kļūsi pieaudzis. Lai kļūtu par pieaugušo ir jāiziet noteikta iniciācija, iesvētības. Un mūsdienu pasaulē tā diemžēl nav pase, bet gan pirmā legāli izdzertā alkohola glāze. Ja dzer ar pieaugušajiem pie viena galda, tātad esi izaudzis. Bet, ja reiz gribi kļūt pieaudzis, tātad sāc gribēt arī sākt lietot alkoholu kopā ar visiem. Un tas tā ir pat neskatoties uz to, ka garša ir pretīga, jo ne dēļ garšas tiek dzerts, bet dēļ statusa.

Vecākajās klasēs mēs sākām dzert alu. Tas šķita droši un pareizi. Paradoksāli, bet, kad mēs izmēģinājām cigaretes, es jutu lielāku kaunu (manās mājās neviens nesmēķēja). Bet, kad mēs dzērām alu, man kauna sajūtas par to nebija. Tas bija tā, it kā es neko traku nedaru, tikai mazliet, mazliet priekš sevis patinu laiku uz priekšu. Un vecākiem tas arī bija tikai normāli, jo agri vai vēlu, bet bērniem taču ir jāsāk lietot alkohols, vai ne?

Aizsteidzoties uz priekšu, jāpasaka, ka man nekad nav garšojuši alkoholiskie dzērieni. Nekad. Jebkāds vīns man vienmēr bija par skābu, alus – pretīgs, bet visi grādīgākie alkoholiskie dzērieni pārāk drausmīgi. Bet, neskatoties uz to, es tos visus dzēru. Visi dzer un arī es dzēru, jo tas tak ir tik pareizi.

Skolas izlaiduma pasākumā skolotāji dzēra kopā ar mums, sak jūs jau tagad esat pieauguši. Tas bija kas līdzīgs kaujas kristībām. Ar šausmām atceros kā mūsu klases audzinātāja, kura vienmēr bija pret iedzeršanām, pēc skolas beigšanas kopā ar mums pie viena galda saskandināja vīna glāzītes un arī ko stiprāku. Un joprojām mūsu klases salidojumi notiek ar alkohola lietošanu, kur skolotāji dzer kopā ar saviem bijušajiem skolēniem. Ja jau skolotāji, kurus tu tik daudzus gadus esi cienījis, uzskata alkohola lietošanu par normālu, tad kādēļ, lai bijušie skolēni tā neuzskatītu?

Kad es pēc skolas nodarbībās aizrāvos ar tūrismu, mūsu tūrisma sekcijas vadītāji pārgājienos ņēma līdzi šņabi. Tas slimību, aukstuma un nezinu kā vēl gadījumā. Likās, ka šņabis ir ļoti laba lieta, ja jau palīdz pret visu un uzreiz. Jā, un arī viņi ar mums dzēra. Kad mēs pabeidzām skolu un mums tikko palika 16 gadi, mēs kļuvām par pilntiesīgiem dzerstiņu dalībniekiem. Dziesmas ģitāras pavadībā, teltis un grādīgā pudele. Romantika, vai ne?

No manas skolas paralēl klasēm jau vairāki cilvēki ir miruši. Vienu nodūra iereibušu personu kautiņā. Cits dzērumā pakļuva zem autobusa. Vēl viens nodzērās. Man ir 32 gadi un dzīve tikai sākas.

Kāds gan var būt svētku galds bez alkoholiskiem dzērieniem, vai ne? Uzklāj svētku galdu Jaunam gadam, dzimšanas dienai, kāzām vai cita iemesla dēļ un centrā vienmēr ir alkohola pudele. Un ne viena vien. Skaiti svētku dalībniekus un rēķini cik pudeles šampanieša, vīna un šņabja būs nepieciešams. Un tas tak esot normāli, jo tā ir visiem. Bet nenormāli ir , ja tev uz galda nekā no tā nav.

Kad pirmajos universitātes gados mums bija garlaicīgi (bet garlaicīgi mums bija gandrīz vienmēr, jo vairums no mums nebija sapņojuši kļūt par matemātiķiem), mēs dzērām alu tieši iepretim institūtam. Kad mēs gribējām atpūsties, mēs atkal dzērām alu. To pašu ar pretīgo garšu, kuru es bērnībā grasījos nekad mūžā nedzert. Alus kļuva par studentu labāko draugu. Lai nokārtotu ieskaiti, mēs bieži vien nesām pasniedzējam dārgu konjaku vai viskiju. Vienreiz pasniedzējs piespieda mūs kopā ar viņu to izdzert. Iedzēri – četri. Pateici labu tostu – pieci. Bet, ja nedzēri, tad jāpārliek ieskaite.

Mēs dzērām kopā ar vecākiem gan svētkos, gan arī tāpat vien kompānijas pēc. Toreiz tas likās normāli, tagad vairs ne.

Alkohols ir kļuvis neaizstājams daudzu cilvēku ikdienas dzīvē, ka man paliek bail. Un tie ir cilvēki, kuri nav hroniski alkoholiķi [viņi ir mērenie alkoholiķi – cilvēki, kuri regulāri lieto alkoholu, kaut vai tikai vienreiz gadā, bet regulāri]. Man paliek bail, kad uz ielas es redzu mazgadīgus bērnus, kuri saskandina savas spēļu glāzītes, spēlējot Jaungada svinības. Man paliek bail, kad es redzu pavisam jauniņus skolēnus ar alus pudelēm rokās. Ir drausmīgi redzēt jaunās māmiņas ar mazuļu ratiņiem un alus bundžām. Tas viss ir drausmīgi. Tagad es to saprotu.

Bet kādreiz nesapratu un kādreiz no tā man nebij bail. Tad man tas šķita normāli. Neskatoties uz to, ka man nepatīk alkohola garša, tieksme kļūt pieaugušam visu kompensēja. Alkohols deva sava veida atslābināšanās iespēju – tā ietekmē vieglāk bija diskotēkās dejot, no sirds izrunāties, pajautroties. Vai arī tikai šķita, ka tā ir vienkāršāk? Pie tam, tas nekad netika aizliegts, netika uzskatīts par kaut ko nepieņemamu. Saprotiet? Lietot alkoholu tas ir normāli, tikai līdz tam ir jāizaug.

Es nebiju alkoholatkarīga. Vai arī man tikai šķita, ka es tāda neesmu? [Jebkurš, kurš regulāri lieto alkoholu, kļūst no tā fiziski un psiholoģiski atkarīgs.] Ar laiku es iemācījos dejot tāpat vien, bez alkohola palīdzības. Arī atslābināties un jautroties. Bet katros svētkos uz galda mani sagaidīja alkohola pudele. Tagad tas bija dārgs itāļu vīns, kurš pēc nostāstiem esot pat veselīgs. Tikai no rītiem pat pēc vienas glāzes šāda vīna sāpēja galva un tukšuma sajūta neļāva neko jēdzīgu izdarīt. Dīvaini, jo vīns taču esot tik “veselīgs”…

Tas šķita dīvaini neuzlikt Jaunajā gadā uz galda pudeli šampanieša. Un kā lai iedomājas vēlēšanās? Un kā lai svin dzimšanas dienu bez alkoholieskiem dzērieniem?

Sievietēm atbrīvoties no alkohola savā ziņā ir vienkāršāk. Vienu brīdi vienkārši paliec stāvoklī un tev no tā visa ir pilnībā jāatsakās, pat pa svētkiem. [Jaunāko laiku “trends” ir pat bērnu gaidošām sievietēm neatteikties no alkohola un cigaretēm, kas gana plaši tiek reklamēts caur pseidozinātniskiem pētījumiem, popkultūru un mākslas filmām, sak “mazliet jau drīkst”.] Un šis iemesls visiem šķiet attaisnojošs, neviens neuzmācas ar iedzeršanas piedāvājumiem un saprot atteikumu. Ir vēl cits alkohola nelietošanas “attaisnojošs” iemesls – antibiotikas. Citu attaisnojošu iemeslu nav.

Ja neesi stāvoklī vai nelieto antibiotikas, tad cilvēki [mērenie alkoholiķi un žūpas] uzskata, ka tev obligāti ir jālieto alkohols kopā ar viņiem. Nu tikai mazliet, mazliet, uz veselību. Pat, ja baro mazuli ar krūti, tiek teikts, ka tas nu pienu taču nesabojāšot…

Bērniņa gaidīšana un dzemdības deva man iespēju pamēģināt citu dzīvi – bez alkohola. Lai gan manam vecākajam dēlam ir 8 gadi, bez alkohola es dzīvoju tikai sešus. Pēc vecākā dēla piedzimšanas es atkal atgriezos pie vīna svētku reizēs. Bet otra grūtniecība iemācīja mani vairāk ieklausīties sevī un arī sadzirdēt. Es iemācījos atteikties no iedzeršanas. Tā klusiņām un neuzkrītoši, un vienkārši dzert sulu vai ūdeni.

Trīs gadus atpakaļ notika mazs brīnums. Mēs ar vīru nejauši nokļuvām profesora Ždanova lekcijā [Krievijas pretalkoholisma aktīvists, kurš braukā pa valsti un lasa pretalkoholiskas u.c. lekcijas: http://dfiles.ru/files/iw31lui8n ; http://www.youtube.com/watch?v=FImmP6VrvmQ ] Tas, ko viņš pastāstīja uz mani atstāja dziļu iespaidu. Es sapratu, ka ne velti es biju atteikusies no alkohola lietošanas, ne velti mans organisms pretojās šai indei un ne velti man nepatika alkohola garša. Un ne velti es pēc alkohola lietošanas pilnīgas pārtraukšanas jutos pavisam savādāk.

Mans vīrs pārtrauca dzert uzreiz pēc lekcijas, tajā pat vakarā. Un tas neskatoties uz to, ka viņam patika vīns, alus un šampanietis. Kopš tā laika mūsu mājās vispār vairs nav alkohola. Ja, bija sarežģītāki periodi, kad viņš kā iepriekš atnesa mājās aliņu, bet es kā ierasts šņācu, bet, paldies dievam, tās bija pārejošas grūtības.

Pat vairāk, tagad mūsu draugu lokā nelietot alkoholu ir norma. Iedomājaties, nevienam no mums vairs nevajag atbildēt uz to stulbo jautājumu: “A kāpēc Tu nedzer?” Vairs nevajag meklēt attaisnojumu un taisnoties. Neviens alkoholu nelieto un tā vispār nav. Un visiem tāpat ir labi. Svinības tāpat ir sirsnīgas. Izrādās, ka arī tā var.

Un šai brīdī tu saproti, ka esi ļoti smagi apmānīts. Ka tevi mānija kopš agras bērnības. Tie nebija tikai vecāki un radinieki, bet visa sabiedriskā sistēma, kura bērniem paskaidro, ka alkohols tas ir labi, bet tikai priekš pieaugušajiem. Un ka ne katrs alkohols ir labs, bet gan tas dārgais, un ka tas esot pat veselīgs. Tā ir sistēma, kura “veic pētījumus”, kuri pierāda, ka alus un vīns ir cilvēkiem ļoti nepieciešami produkti. Tā ir sistēma, kura tevi “paņem apritē” vēl tad, kad tu neko nesaproti. Paņem un ieprogrammē.

Kad cilvēks kopš bērnības ir ieprogrammēts, tad viņam vairs nav izvēles. Formāli it kā ir, bet pēc fakta nav. Visi dzer, visi pieaugušie lieto alkoholu un, ja vēlies būt pieaudzis un “kā visi”, tad arī tev ir jālieto alkohols. Un tu taču neesi alkoholiķis, jo tiek dzerts “tikai” alus vai vīns [patiesībā ir gan]. Un tad jaunais cilvēks pie tā pierod. Pierod atslābināties ar alkoholu. Pierod pārdzīvot savas sāpes ar glāzīti rokās. Pierod tieši tā atzīmēt svētkus. Pierod būt jautrs tikai alkohola reibumā.

Lielākā daļa noziegumu tiek veikti alkohola reibumā. Lielākā daļa gadījuma seksuālo sakaru arī. Tas attiecas arī uz lielāko daļu kļūdu. Tas ir drausmīgi, ka tieši tā rodas liela daļa bērnu, kurus pēc tam vēl “atmazgā”. Tas ir drausmīgi, ka ar to sākas liela daļa ģimeņu. Tas ir drausmīgi, ka pudele ir kļuvusi par elku galda viducī, aizstājot svētbildes vai vismaz puķes. Tas ir drausmīgi, ka tieši tā mēs sagaidām Jauno gadu, tādējādi programmējot savu nākotni. Tas ir drausmīgi, ka tieši tā mēs svinam savas dzimšanas dienas.

Cilvēks neaizdomājas par to kādu patiesībā indi viņš uzņem [pašam vēl par to samaksājot lielu naudu] un kādas tam ir sekas. Īpaši sievietes. Jo visas olšūnas atrodas mūsu ķermenī  kopš dzimšanas. Bet tas nozīmē, ka katra izdzertā alkohola deva nogalina mūsu bērnus, padara tos vājākus, atņem viņiem veselību un intelektu. Cilvēki nezina, ka alkohols tiek izvadīts no organisma vairāku gadu laikā un ka no tā cieš daudzi mūsu ķermeņa orgāni. Bet pats galvenais – alkohola lietošana padara cilvēku stulbāku. Jaunībā vispār cilvēki maz par kaut ko aizdomājas. Tikko esi kļuvis pieaudzis tā sāc dzīvot pēc iestrādājušās programmas – kā visi.

Sešus gadus es vairs nelietoju alkoholu. Un ziniet, tā ir īpaša brīvības sajūta. Tu vari pārdzīvot jebkādas jūtas bez dopinga – gan priekus, gan bēdas. Pirms “izkratīt” kādam sirdi tev nav sevī obligāti kaut kas jāielej. Tu vari sevi kontrolēt jebkurā situācijā, jebkādu svētku laikā. Tev nav kauns vēlāk skatīties pasākumu bildes. Tev nav kauns skatīties acīs saviem bērniem, jo tu zini, ka viņi mājās alkoholu nekad neredzēs. Un dod dievs, lai viņiem mērenais alkoholisms nekļūtu par normu. Pat ne glāze vīna svētkos un ne alus pudele vakarā.

Žēl, ka mūsu vecāki to nezināja. Bet labi, ka mēs savu dzīvi varam izmainīt. Es nelepojos ar to, kas manā dzīvē bija agrāk – “kā visiem”. Man ļoti gribētos iegrozīt pareizajā virzienā smadzenes tai jauniņajai meitenītei, kura, sākot lietot alkoholu, negribēja darīt neko sliktu. Tas nav iespējams. Toties ir iespējams dot pareizu piemēru saviem bērniem, parādot viņiem dzīvi bez alkohola.

Olga Valajeva
/26.01.2015/

Avoti:
http://www.valyaeva.ru/shest-let-sovsem-bez-alkogolya/
https://infoagentura.wordpress.com/2014/10/15/par-alkohola-un-cigaresu-navejoso-ietekmi/
https://infoagentura.wordpress.com/2013/01/19/1253/
https://infoagentura.wordpress.com/2015/03/06/alus-lietosana-izraisa-neauglibu-impotenci-un-padaru-viriesus-sieviskigus/

Informācijas aģentūra
/22.04.2015/

Publicēts iekš Kat.: Medicīna, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 31 komentāri

Par dzīvi Vācijas mazpilsētās jeb kas ir “ordnungs”

00477_Hanover Main St _(1)Vācu raksturs un sadzīviskā kārtība asociējas ar akurātību, precizitāti, punktualitāti un pieticību. Agrāk Krievijā plaši izplatīts bija sakāmvārds: “Kas krievam labi, tas vācietim ir nāvējošs”, kurš radās krieviem vērojot ieceļotājus no vācu zemēm. Kopš tiem laikiem daudz kas ir mainījies, tāpēc interesanti būtu apskatīties uz šodienas vāciešu ikdienu un saprast, kas tad patiesībā ir izslavētā vācu kārtība – “ordnungs”. Tāpēc laipni lūgti Vācijā, valstī, kurā ir uzvarējis ordnungs.

Guten morgen, guten tag

Vācija ir provinču zeme. Lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo mazās, akurātās pilsētiņās, kuras ielenc gleznainas lauku ainavas. Dzīve tur norit klusi, mierīgi, vienveidīgi. Paši vācieši ar lepnumu konstatē, ka viņu ikdiena pēdējo simts gadu laikā gandrīz nav mainījusies. Ārēji tā atgādina pasaku. Rīts. Kirhē (baznīcā) nozvana zvans, no bodītēm un kafejnīcām nāk tikko izceptu bulciņu un kafijas aromāts, akurātas mājsaimnieces ar groziņiem steidzas uz tirgu, večiņas un vecīši slauka pagalmus un rušinās pa dārziņiem, cilvēki uz ielas sveicina viens otru, visi visus pazīst jau paaudzēm ilgi, bet bodīšu pārdevējas jau iepriekš zin, ko jūs gribēsiet nopirkt: “Jums kā parasti, divus gabaliņus salami un piecus gabaliņus vārītas desas, her Šmit?” Vai arī: “Bet Jums, frau Zauer, kā parasti brekeli un pončiku? Un kā klājas Jūsu meitai?”

Spēļu mājiņas ielenc ziedu jūra, uz palisādēm stāv keramikas rūķīši, visur zied vijolītes. Aizkustinājums pārņem katru, kurš nonāk vācu pilsētiņā vai ciematā: katrs vācietis cenšas maksimāli krāšņi un ar gaumi izrotāt savu mājokli. Izsists logs, šķībs žogs, nokaltis koks, atkritumi uz ielas, nevīžīgi saģērbts cilvēks ar alus pudeli rokās – kas tāds te nav sastopams.

Vācu lielpilsētās ir pavisam cita aina. Lielpilsētas visā pasaulē ir līdzīgas: steiga, piesmacis gaiss, debesskrāpji. Minhenes vai Berlīnes ielās sastopamas ārzemnieku masas, viesstrādnieki no Polijas, Dienvidslāvijas, Baltijas, Ukrainas un Baltkrievijas. Katrā vācu lielpilsētā ir turku, ķīniešu un afrikāņu kvartāli, kuros vācieši cenšas neiegriezties. “Imigranti ir nepieciešami kā lēts darbaspēks un nācijas atjaunināšanai, tāpēc mums pret viņiem ir jāizturas iecietīgi un toleranti,” – samiernieciski saka vācieši.

Vācija patiešām ir sadalīta divās dažādās daļās: steidzīgā dzīve megapolēs un patriarhālā dzīve provincē. Tās ir divas paralēlās realitātes. Bet, lai saprastu vācu kārtību, vislabāk ir iegremdēties provinciālajā pasaulē.

Kvadratiš, praktiš

“Kārtība ir dzīves labākā daļa,” vēsta viens no iecienītākajiem vācu sakāmvārdiem. «Aus nichts wird nichts», “no nekā nekas arī sanāks,” ir vēl viens fundamentāls vācu teiciens. Un, protams, «Ohne Fleiß kein Preis», “bez uzcītības nebūs balvas”. Klasisks vācietis ievēro sekojošas senču atstātās gudrības: ekonomija, darba prieks un bezierunu paklausība likumam, kas robežojas ar reliģisku lēnprātību. Vācietis neaizdomājas, viņš vienkārši dzīvo pēc noteikumiem, kuri jau ilgi un veiksmīgi darbojas viņa valstī. Vācietis tos neapšauba un nekritizē, viņš ir ideāls izpildītājs.

Ierasta ikdienas Vācijas iedzīvotāja nodarbošanās ir atkritumu šķirošana. Vācietim tā ir vesela filozofija. Katram atkritumam ir sava vieta. Katrā mājā ir dažādas atkritumu tvertnes (no trijām līdz astoņām). Zaļā – bioatkritumiem. Tur akurāti tiek salikti ēdienu atlikumi un pārpalikumi, citiem vārdiem sakot “ēdamie atkritumi”. Dzeltenā tvertne ir atkritumiem, kuri satur plastiku, piemēram, piena, sulas vai fastfuda pakas. Pirms izmešanas vācieši to sagriež sīkos gabaliņos vai arī saspiež, tas vietas ekonomijai. Zilā tvertne ir papīram. Vācu mājsaimnieces atkritumu šķirošanu veic automātiskā režīmā: ņem tukšu jorta paku, vāciņu izmet vienā tvertnē, pēc tam noplēš papīru un izmet to citā, bet pašu iepakojumu (plastiku) met trešajā tvertnē. Ir atsevišķas tvertnes konservu kārbām un stikla tarai, pie tam atsevišķas tvertnes ir baltajam stiklam, zaļajam un sarkanajam. Plastika un skārda pudeles savāc atsevišķi, dažas no tām ir speciāli marķētas un tās pieņem īpašās veikalu nodaļās. Par vienu tādu pudeli var saņemt no 8 līdz 25 eirocentiem.

Lai izmestu veco sadzīves tehniku, mēbeles vai celtniecības atkritumus, iepriekš ir jāizsauc speciāls atkritumu izvedējs. Dispičers noteiks dienu un laiku. Bet vienā reizē šādi var izmest ne vairāk kā divus kubikmetrus atkritumu. Vecās drēbes un apavus vācieši ārā nemet, bet akurāti saliek maisos un izmet speciālos sociālo dienestu izveidotos konteineros. Sociālo dienestu darbinieki tos izšķiro un nodod Sarkanajam Krustam, maznodrošinātajiem vai nosūta kā humanitāro palīdzību nabadzīgām valstīm [tādām kā Latvija, kur slikti cilvēki uz to taisa biznesu un pārdod].

Noteiktā mēneša dienā katram atkritumu veidam atbrauc pakaļ savs atkritumu izvedējs. Katram vācietim mājās ir atkritumizvedēju grafiks. Šajās dienās vācietim ir jāizliek savas atkritumu tvertnes uz ielas blakām braucamajai daļai.

Apzinīgs vācietis visās šajās darbībās redz dziļu jēgu: vācu atkritumu savākšanas sistēma ievērojami atvieglo to otreizēju pārstrādi, kas savukārt palīdz ekonomēt resursus un rūpēties par apkārtējo vidi.

Natjurļih!

“Kāpēc Tu atļaujies iet karstā vannā katru dienu?” – man pārmeta mana vācu draudzene, kura ir pietiekami turīga dāma. – “Es to daru tikai ārstnieciskos nolūkos, kad man ir gripa. Vanna ir pārāk dārgs prieks. Ūdens ir jātaupa!”

Vācieši ekonomē ne tikai naudu, viņi ekonomē visu: ūdeni, siltumu, elektroenerģiju. Piemēram, ejot dušā, papriekšu saziepējas un tikai pēc tam atgriež ūdeni. Lai gan bieži viņi dara tā: ar miklu lupatiņu noslauka ķermeņa augšdaļu un viss – ar to “pelde” arī beidzas. Šo procedūru sauc par Katzenwäsche – “kaķveida mazgāšanos”. Arī tīrot zobus vai mazgājot rokas vācietis rūpīgi seko, lai ūdens velti netecētu. Ja nav trauku mazgājamās mašīnas, tad tos vācietis mazgā ar ūdeni piepildītā izlietnē vai citā tvertnē. Tiesa gan veļas un trauku mazgāšanai lielākā daļa vāciešu ir iepirkuši speciālu, ūdens un enerģiju taupošu tehniku.

“Es redzēju, Jums šodien visu nakti guļamistabā dega elektrība. Jūs aizmirsāt izslēgt?” – kādu rītu man jautā kāpņutelpas kaimiņiene. “Nē, es visu nakti lasīju.” “Bet kādēļ pa nakti ir jālasa,” – tipiskā bjurgeriene ir patiesā neizpratnē. – “To taču var darīt pa velti dienas laikā. Un vēl negulēt pa naktīm ir kaitīgi veselībai.”

Visās vācu mājās un dzīvokļos tiek izmantotas elektrotaupīgās lampas. Milzīgas lustras pie griestiem Vācijā skaitās slikts tonis. Vācieši dod priekšroku maziem gaismekļiem. Tas par ko krievs nemaz neaizdomājas, vācietim neiziet no prāta: ja ir ieslēgta apkure, logus vērt vaļā nedrīkst, lai neiziet siltums; aizbraucot no mājām pat uz divām dienām no rozetēm ir jāizrauj visi vadi un jānoslēdz visi krāni un radiatori. Bez tā nav iedomājams godprātīgs vācu mietpilsonis.

Mežos, pļavās un parkos ir ideāla tīrība. Dedzināt ugunskurus un taisīt piknikus ir atļauts tikai speciālās vietās. Kādā karstā vasarā, ciemojoties pie draugiem Švābijā, mēs ar bērniem nolēmām pavadīt visu dienu brīvā dabā – paņēmām līdzi sviestmaizes, dzērienus un trīs stundas staigājām pa meža celiņiem, meklējot atļauta piknika vietu. Tā arī neatradām! Lielajā meža platībā mēs redzējām daudz uzrakstu: “Te ir atļauta pastaiga tikai ar suņiem!”, “Te ir atļauta tikai jāšana uz zirga!”, “Šī meža daļa ir privātīpašums, pastaigas ir aizliegtas!”, “Brīvās dabas aizsardzības vieta! Apstāšanās aizliegta!” un tā tālāk. Vienkārši apsēsties zālītē un apēst sviestmaizi mums tā arī neizdevās.

Makšķerēt Vācijā var tikai, ja ir speciālas zivju ķeršanas atļaujas. Lai to iegūtu, ir jāiziet speciāli kursi makšķernieku biedrībā un jānoliek eksāmens, kurā ir apmēram tūkstotis jautājumu. Piemēram, ir jāatbild arī uz šādu jautājumu: “Kas ir jāizdara ar zivi pēc izvilkšanas no ūdens?” Katrs vācu makšķernieks jums pateiks, ka tā ir uzreiz jānogalina ar speciālu sitamo, lai nemokās. Pie makšķernieka dzīvas zivis nedrīkst būt, savādāk uzliks sodu un atņems makšķerēšanas atļauju.

Ain, cvai, policai

Ekonomija attiecas uz pilnīgi visām tipiska vācieša dzīves sfērām. Uzzinājis, piemēram, ka blakus pilsētas veikalā noteiktai precei ir 25% atlaide, viņš aizbrauks uz turieni ar riteni (lai ieekonomētu uz degvielas) lietus laikā, nopirks šo preci 3 eiro vērtībā un pēc tam visiem stāstīs kā ir ieekonomējis 75 eirocentus.

Mazās vācu pilsētiņās pa dienu jūs nekad neredzēsiet kaut ko pamestu vai bez saimniecisku – sarūsējušu naglu, izskrūvējušos skrūvīti, zīmuli, avīzi, sīknaudu, kabatlakatu vai cimdu. Viss tūlīt pat tiks pacelts un izmantots.

“Piecdesmitnieks kabatā mētājas”, “somā sīknauda izbira”, “naudu aizmirsu otrā kurtkā”, “paskaties augšējā plauktā, iespējams tur pāris simti ir atlikuši” – līdzīgas frāzes nav iespējamas un ir musinošas Vācijas iedzīvotājam. Neviens cents nevar kaut kur “mētāties”. Vācieši gadiem un pat desmitgadēm glabā veikalu čekus, norēķinu kvītis, rēķinus, viņi vāc un sortē tos. Kāpēc? Izvērsta atbilde uz šo jautājumu ir atrodama Vācijas nodokļu kodeksā, kurš ir vairākus sējumus biezs. Visi Vācijas pilsoņu ieņēmumi un izdevumi no valsts puses (pirmkārt nodokļu dienesta) tiek kontrolēti. Nodokļu inspektori ir vienīgie cilvēki Vācijā, kuriem ir tiesības ierasties pie jums mājās bez iepriekšēja brīdinājuma un veikt mājokļa apskati, lai uzzinātu, vai jūsu dzīves līmenis atbilst ienākumiem. Un nedod dievs iztērēsiet vairāk kā oficiāli nopelnāt! Par to pienākas ļoti lieli naudassodi un pat brīvības atņemšana.

Nesen visu valsti satricināja skandāls, kurā bija iesaistīts Ulrihs Hjoness – vācu futbola zvaigznes un bijušais Minhenes “Bavārijas” prezidents. Viņš tika apvainots līdzekļu slēpšanā, lai izvairītos no nodokļu nomaksas. Hjonesam piesprieda trīsarpus gadus cietumsoda un ar kaunu izslēdza no vācu sporta “Slavas zāles”. Pēc šī atgadījuma Vācijas nodokļu dienests mēneša laikā saņēma apmēram 8 tūkstošus atzīšanās vēstules no satrauktajiem pilsoņiem. Cerot, ka dēļ labprātīgas atzīšanās viņiem tiks samazināts sods, viņi steidzās atzīties par daļas savu ienākumu slēpšanu, visbiežāk ļoti nenozīmīgas daļas. Tas ir tipiski vāciski!

Pat vācu “nabagi” – invalīdi, mātes, kuras audzina bērnus, bezdarbnieki – ir spiesti pastāvīgi atskaitīties par saviem izdevumiem, lai pierādītu savu nabadzību un palīdzības nepieciešamību no valsts puses. Katra gada beigās katrs strādājošais Vācijas pilsonis mokoši sastāda atskaiti nodokļu dienestam par saviem ienākumiem un izdevumiem. Viņi savāc tonnām visdažādāko rēķinu, čeku, kvīšu utt. Ieejiet jebkura vācieša mājā un jūs ieraudzīsiet plauktus ar biezām mapēm. Tā ir pēdējās desmitgades ģimenes ienākumu un izdevumu vēsture.

Vācijas pensiju iestādē, kurā ir jāreģistrējas katram pilngadīgajam, kurš dzīvo Vācijas teritorijā, man paprasīja sekojošus dokumentus: rakstisku apliecinājumu par to cik stundas (!) esmu pavadījusi papildus apmācībās pēc skolas beigšanas, protokolu par to cik dienas savā 20 gadus ilgajā darba mūžā es esmu bijusi uz slimības lapas, visus atestātus, diplomus, atzinības rakstus, izziņas no visām darba vietām ar precīzi norādītu darba algu un darbā pavadīto laiku, izziņas no bankām par parādsaistībām un kredītiem… “Es pensiju iestādei aizvedu 10 kilogramus visdažādāko papīru un viņiem joprojām ar to ir par maz!”, reiz pažēlojos vienam pazīstamam vācietim. “Tikai desmit?” – viņš iesmējās. – “Es viņiem vedu pilnu bagāžnieku!”

Zāļu dziru izdzeri, vesels ātri palieci

Vācijā ir divu veidu medicīniskā apdrošināšana: obligātā un privātā. Par pašu lētāko (obligāto) ir jāmaksā sākot no 50 Eiro mēnesī. Ar šo apdrošināšanu jūs varat griezties pie ģimenes ārsta, kurš jūs nosūtīs pie terapeita. Ārsta izsaukums uz mājām, “ātrā palīdzība”, steidzama diagnostika un ārstēšana obligātajā apdrošināšanā neietilpst un tas ir jāapmaksā atsevišķi. Nesen manai paziņai strauji palielinājās spiediens un viņa izsauca “ātros”. Ārsts izmērīja spiedienu un izrakstīja tabletes – 5 minūšu darbs. Bet pēc dažām dienām viņa saņēma rēķinu 170 Eiro apmērā.

Cilvēks, kuram ir “lētā” apdrošināšana, ir spiests nedēļām un pat mēnešiem ilgi gaidīt rindā pie speciālista. Ārstēšanās stacionārās iestādēs arī ir jāapmaksā atsevišķi. Tikai gulta slimnīcā (bez procedūrām un diagnostikas) maksā 10 Eiro dienā. Dārgā privātā apdrošināšana var ietvert sevī arī steidzamu diagnostiku, ārstēšanos stacionārā iestādē un pat regulāru atpūtu sanatorijā. Tās cena ir atkarīga no veselības stāvokļa, vecuma, darba vietas un pacienta dzīvesveida. Piemēram, pilnībā vesels, jauns, vientuļš, sportisks, dienas režīmu ievērojošs, alkoholu nelietojošs un nesmēķējošs klerks var cerēt, ka viņam privātā apdrošināšana izmaksās minimālo maksu – 200 Eiro mēnesī. Savukārt balzaka vecuma sievietei, kurai ir nenormēta darba diena, daži lieki kilogrami un kura pārāk neaizraujas ar sportiskām aktivitātēm, apdrošināšanas kompānija var paprasīt daudz lielāku summu.

Starp citu, dēļ saaukstēšanās, gripas un migrēnas vācieši pie ārstiem neiet. Ārstējas ar paraceptamolu un tautiskiem līdzekļiem. Vācijā skaitās nepieklājīgi noslogot ārstus ar šādām problēmām. Piemēram, manam dēlam pus gadu sāpēja vēders. Reizi nedēļā mēs gājām pie bērnu ārsta, kurš, neslēpjot savu neapmierinātību, mums izrakstīja “siltu termoforu”, “aukstu termoforu”, “diētu”, “pastaigas svaigā gaisā” utt. Es beidzot neizturēju un paprasīju: “ Izrakstiet mums, lūdzu, nosūtījumu uz analīzēm!” Uz ko pediatrs mierīgi atbildēja: “Laboratorijas analīzes ir ļoti dārgas, tāpēc, kamēr sāpes ir paciešamas, vienkārši jāgaida, kamēr tās pāries.”

Ih lībe dih

Vācu sieviete ir neatkarīga, lepna, pašpārliecināta un visbiežāk arī vientuļa persona. Pat ,ja viņai ir draugs vai vīrs, viņa tāpat ir pati par sevi un pati priekš sevis. Tiklīdz meitene ir beigusi skolu, viņa parasti aiziet no vecākiem. Sēdēt mammai un tētim uz kakla, dzīvot ar viņiem vienā dzīvoklī ir slikts tonis. Tāpēc jau kopš 18 – 19 gadu vecuma vācietes aizdomājas par iztikas pelnīšanu. Un šī tēma viņām ir aktuāla līdz pat sirmam vecumam. Darbs, karjera, pašpilnveidošanās ir pirmajā vietā, bet daudzām arī vienlaicīgi otrajā vietā ar. Domas par algu un profesionālo izaugsmi izstumj domas par skaistumu, stilu, ģimeni, vīriešiem un bērniem. Tāpēc personīgās attiecības daudzas vācietes veido tad, kad ir profesionāli sevi apliecinājušas, un arī balstoties uz aprēķinu.

“Man ar Paulu bija labi”, – stāsta man savu mīlas stāstu 35 gadus vecā Klaudija. – “Tikai viņš dzīvo citā pilsētā. Lai satiktos, mums ir jānobrauc ar mašīnu 70 kilometri. Tas ir ilgi un dārgi. Tāpēc mēs šķīrāmies.” “Es nevaru sev atļauties romantiskas attiecības šogad, “ – atzīstas Margareta, kurai ir 28 gadi. – “Man ir jāmācās un jāstrādā. Mīlestība tam traucē.” “Mans brālis riskē palikt par vecpuisi,” – saka Beata. – “Viņš maksā alimentus par diviem saviem dēliem, bet tas nozīmē, ka neviena pienācīga vāciete nesaistīs ar viņu savu dzīvi, jo viņam vienmēr būs ievērojami mazāki ienākumi kā viņai.”

“Kā es izskatos? Vai tas viņam patiks? Ko viņš padomās? Vai pievērsīs uzmanību? Vai uzaicinās uz vakariņām?” Vācu sievietēm tādi jautājumi neeksistē. Viņām ir nospļauties, ko pateiks, padomās vai izdarīs vīrieši. Tāpēc pilnīgi vienalga vai viņām mugurā ir skaista jaciņa un vai auskari piestāv acu krāsai. Vāciete netiecas apprecēties, jo viņai vienai arī ir labi un sevi viņa spēj nodrošināt. Bet, ja gribās romantiku un mīlestību, tad vienmēr var atrast neoficiālu partneri. Vācijā ir ļoti daudz pāru bez bērniem un zīmoga pasē. Piemēram, Frankfurtē 80 procentu mājokļu paredzēti vientuļniekiem vai arī divām personām.

Vācieši nesteidzas dzemdēt bērnus. Visizplatītākais bērnu radīšanas vecums vācu sievietei ir 35 – 40 gadi, kad viņai jau ir veiksmīga karjeras izaugsme, pieklājīgs rēķins bankā, mašīna, māja ar terasi, dārziņš un veselīgs seksuāls partneris. Bet arī dzemdējot bērnu, standarta vāciete pacentīsies pēc iespējas ātrāk atgriezties darbā. Sēdēt mājās un vārīt putriņas viņai ir kā murgains sapnis.

”Man galvenais ir “es”, otrā vietā – “mēs”, bet trešā vietā – “viņš””, tā ir devīze, kuru es izlasīju populārā vācu sieviešu interneta mājas lapā. Nav grūti iedomāties kā šādos apstākļos mutē vācu vīrieši. Viņi baidās aplidot dāmu, teikt tai komplimentus, dāvāt puķes (viņi var tikt apvainoti par uzmākšanos). Viņi nemaksā sievietes vietā kafejnīcās un restorānos (var tikt apvainoti par sieviešu tiesību pārkāpšanu). Vācu vīrieši jau sen ir atradinājušies sabiedriskajā transportā dot vietu sievietei, atvērt dāmas priekšā durvis, palīdzēt viņai nest smagumus. Vācu jaunieši tiek audzināti pēc feministiskas sabiedrības likumiem, kurā ir pasludināta pilnīga dzimumu vienlīdzība.

Ja jūs paprasīsiet vācietim, ar ko sieviete atšķiras no vīrieša, viņš nosauks tikai dzimumatšķirības. Citu atšķirību nav un nevar būt. Tādi vāru salikumi kā “vīrieša pašcieņa”, “vīrieša gods”, “vīrišķīga uzvedība”, “vīrieša spēks”, “vīrieša raksturs” ir novecojuši. Vārds “mačo” bieži tiek izmantots kā lamuvārds. Bet vārdu “vīrišķība” un “sirdsapziņa” vispār nav. Toties ir daudz terminu, kuri apzīmē “vienlīdzību”, “toleranci”, “sapratni”, “iecietību”, “pieņemšanu”.

Kindersupraiz

Bērni izlido no ligzdiņas uzreiz pēc skolas pabeigšanas un paši veido savu dzīvi. Bagātie vecāki reizēm palīdz studentiem, ļaujot piepelnīties, vai arī apmaksā dzīvokļa īri ar nosacījumu, ka pēc mācībām students atdos parādu.

“Man nav tiesību zvanīt saviem vecākiem – pensionāriem, kad vien ienāk prātā,” – stāsta man pazīstamais vācietis. – “Es nevaru viņus traucēt brokastīs, pusdienās, pēcpusdienu snaudā, kafijas dzeršanas laikā pulksten piecos, vakariņās, vakara ziņu skatīšanās laikā, vēlu vakarā un naktī. Ja man ļoti vajag ar viņiem parunāt, tad es viņiem zvanu starp desmitiem no rīta un pusdienslaiku.”

Ja vecs cilvēks ir saslimis vai arī tam ir kādas problēmas, viņš tādēļ netraucēs bērnus. Pa priekšu pazvanīs ārstam, pēc tam sociālajam dienestam, veco ļaužu un invalīdu atbalsta dienestam, kādu Vācijā ir neskaitāms daudzums… Un tikai pēc tam paprasīs palīdzību saviem pieaugušajiem bērniem. Vecmāmiņas, kuras sēž ar saviem mazdēliem Vācijā ir nonsenss. Vecie cilvēki ir pārliecināti, ka pilnībā ir atdevuši savu parādu, dzemdējot un uzaudzinot bērnus. Vācu večuki dzīvo tikai sev un viņi šķiet ir visbezbēdīgākie, visatbrīvotākie, visaizsargātākie un visbrīvākie cilvēki Vācijā. Valsts rūpējas par viņiem pilnā apmērā, garantējot medicīnisko apkalpošanu, apkopšanu, atpūtu un uzturu. Daudzi, īpaši tie, kuri ir paslinki vai arī nespēj sevi vairs apkopt, izvēlas dzīvot veco ļaužu pansionātos vai veco ļaužu komūnās, kur ir pieczvaigžņu viesnīcu līmeņa apkalpošana un komforts.

Ar bērniem un mazbērniem ir pieņemts tikties divreiz gadā – Ziemassvētkos un Lieldienās. Šajās dienās vācu vectētiņi un vecmāmiņas cep pīrāgus un aicina savus pēcnācējus uz tēju vai kafiju. Citās dienās radinieki satiekas tikai galējas nepieciešamības gadījumā un pēc iepriekšējas vienošanās. Frāze, ierodoties negaidīti ciemos, “mammu, biju netālu no Tavas mājas un nolēmu ieskriet uz tasi tējas”, var tikt uztverta kā rupjība.

Ētikas stunda vācu skolas septītajā klasē. Skolotāja diktē uzdevumu: “Divas draudzenes devās uz lielveikalu. Viena nolēma nozagt šokolādi. Pie veikala izejas viņu ievēroja apsargs, bet mazai zaglei izdevās aizbēgt. Draudzenei aizbēgt neizdevās. Apsargs prasa pateikt aizbēgušās meitenes vārdu un uzvārdu. Ko jūs, bērni, izdarītu šīs meitenes vietā? Kas jums ir svarīgāks – likums vai draudzība?” Visi bērni bez izņēmuma atbildēja: “Likums ir svarīgāks par draudzību. Zagle ir jāizdod.”

Reiz vienā Ziemassvētku pasākumā es pajautāju turīgiem vācu vīriešiem: “Ja jūsu acu priekšā huligāns iesit jūsu mātei, ko jūs darīsiet?” “Ir jāiesūdz huligāns tiesā,” man atbildēja. “Bet pašiem tikt galā un izrēķināties ar huligānu uz vietas?”, es biju neizpratnē. “Apvainotas sievietes aizsardzībai mūsu valstī ir policija un tiesas, ne par velti mēs maksājam nodokļus,” paskaidroja mani tā arī nesapratušie vācu vīrieši.

Kurka, jaika, mleko

Pasēdēšanas pie bagātīgi klāta cienastu galda Vācijā nav pieņemtas. Piecu veidu salāti, zivs, pelmeņi, aukstā gaļa, degvīns un šampanietis uz viena galda nav iespējami. Ja vācietis jūs uzlūdz uz svētku pasēdēšanu, tad uz svētku galda jūs ieraudzīsiet tikai vāzi ar puķēm, cepumus un vīnu vai kafiju. Pie vienas vīna glāzes viņi var nopļāpāt visu vakaru. Bet, kad ciemiņi ir aizgājuši, saimnieki pavakariņo cilvēcīgi.

Vācieši ir ļoti ziņkārīgi. Viņi ar prieku runās par jūsu dzīvi, dos padomus, uzaicinās pie sevis mājās uz kafiju, bet tas vēl nenozīmē, ka jūs tagad esat jau draugi. Tiklīdz runa ies par reālu palīdzību, viņi jums iedos advokāta vai kārtējā sociālā dienesta tālruņa numuru. Un tas nav tāpēc, ka vācieši ir neiejūtīgi, vienkārši viņi dzīvo pēc Vācijas likumiem, kur ar katru problēmu nodarbojas attiecīga iestāde. Ir problēmas darbā – neraudi draudzenei uz pleca, bet griezies pēc palīdzības darba ministrijā. Ģimenes problēmas pat nemēģini risināt ar radinieku vai draugu palīdzību, bet gan ej uz Familienberatung (ģimenes konsultācijas). Problēmas ar bērnu – ej pie ģimenes psihologa. Personiskās neveiksmes nevis apspried ar draugiem, bet gan tipini uz psihoterapeitisko seansu. Starp citu, pēc statistikas katrs vācietis kaut reizi dzīvē ir griezies pēc palīdzības pie psihologa un kaut vai divas reizes mūžā ir izmantojis advokāta pakalpojumus.

Mūsdienu vāciešiem patīk stāstīt, ka sen senos laikos, kad viņu vecmāmiņas vēl bija jaunas, katrā vācu mājā smaržoja pēc ceptas gaļas un vārītiem kartupeļiem. Tad tik tiešām varēja runāt par “vācu virtuvi”. Šodien lielākā daļa Vācijas iedzīvotāju dod priekšroku itāļu, turku vai amerikāņu ēdienam. Pica, makaroni, hamburgeri, kartupeļi fri, grillēti dārzeņi un turku kebabs – lūk mīļākie vidēji statistiskā Vācijas iedzīvotāja ēdieni. Brokastīs – kafija, desa, siers, maize, bulciņa. Pusdienas – itāļu, turku vai dažreiz grieķu kafejnīcā vai arī amerikāņu ātrās ēdināšanas ieskrietuvē. Bet 17-os vācieši obligāti dzer kafiju ar pīrādziņiem.

Karstas vakariņas restorānos var atļauties sev tikai turīgi vācieši. Mājās standarta ģimene vakariņo “pa sauso” ar desu, sieru un maizi. Pats termins vakariņas vāciski skan Abendbrot – “vakara maize”.

Vācu mammas, atšķirībā no krievu, nav apsēstas ar ēdienu. Kas tie tādi salāti, pirmais, otrais un kompots viņas nezin. Vācietes piekrauj ledusskapi ar sasaldētiem produktiem, bērns atnāk mājās no skolas, kā ierasts pats uzliek uzsildīties pusfabrikātu un ir laimīgs. Tā tas ir darba dienās. Brīvdienās vācu saimnieces un bieži vien arī saimnieki iepriecina ģimeni ar pašu gatavotu siltu ēdienu. Makaroni ar malto gaļu, dārzeņu ēdieni, gulašs, kartupeļi ar gaļu ir mīļākie vācu ģimenes brīvdienu gardumi. Un noteikti ledains proseko, itāļu šampanietis – to daudzi vācieši svētdienās dzer jau kopš paša rīta. Tāpēc nebrīnieties, ja svētdienas rītā, ieskrienot pie vācu draudzenes, sastapsiet viņu mazliet pavieglā garastāvoklī.

Vācu jociņi

Vāciešiem patīk satīriski raidījumi. Vācu komiķi ir vieni no bagātākajiem Vācijas cilvēkiem, viņu uzstāšanās pulcē stadionus. Viņu skeči visbiežāk tiek veidoti no piezīmēm par sievietēm, politiku un sadzīvi. Daudzi vācieši labprāt smejas par visu “tipiski vācisko” – typisch Deutsch. Ar šo frāzi pabeidz smieklīgus stāstus, kas ir veltīti jau pieminētajai vācu precizitātei, ekonomiskumam un vāciešu nūģu dabai. Piemēram: “Ak, her Šmit, jūsu kafija ir atdzisusi. Tā jau ir ledaina.” – “Ļoti labi! Kafija ar ledu maksā par vienu eiro dārgāk.” “Tipiš doič!” – pasaka komiķis un zāle sāk smieties.

Tiesnesis apsūdzētajam: “Jūs mežā ar mednieku bisi sašāvāt savu kolēģi, lai gan viņš Jums kliedza: “Es neesmu alnis! Es neesmu alnis”” “Atvainojite, “ – saka apsūdzētais. – “Es dzirdēju vārdus: “Es esmu alnis! Es esmu alnis!”

“Kāda diena ir visgrūtākā vācu ierēdnim?” – “Pirmdiena, jo tad ierēdnis noplēš trīs kalendāra lapas.”

Krievu [padomju, postpadomju] jociņi vāciešiem nav saprotami. Mēģinot Vācijā pajokot krievi var nokļūt muļķīgā situācijā. Piemēram, rakstnieks Anatolijs Grinvalds, kurš jau ilgi dzīvo Leipcigā, savā grāmatā aprakstīja šādu gadījumu. Reiz, sūtot pa pastu vēstuli, viņš nolēma sasmīdināt jauniņu un simpātisku pastnieci: “ Aizsūtiet, lūdzu, šo vēstuli ar baložu pastu.” Meitene uz to viņam ilgi un dikti mēģināja paskaidrot, ka “baložu pasts jau vairākus gadsimtus nestrādā” un ka viņa vēstule “brauks ar mašīnu”.

Vēl daži piemēri no personiskās pieredzes. Stāvu pieturā ģērbusies jakā ar polārlapsas kažoka apkakli (trofejs no Krievijas). Pie manis pienāk labi ģērbies vīrietis un stingrā tonī jautā: “Uz Jums ir dzīvnieka kažoks?” “Jā, tā ir meksikāņu lēcējpele,“ es nopietnā intonācijā atbildu. Vācietis man nolasīja garu, sirdiplosošu lekciju par dzīvnieku aizsardzību un piedraudēja pasūdzēties par mani dzīvnieku aizsardzības biedrībā. Kopš tās reizes Vācijā vairs naturālus kažokus nenēsāju.

Cits piemērs. Spēlējam ar vāciešiem kārtis. Zaudēju. Dusmojos. Azartā iesaucos: “Kā neveicas! Kur ir mans automāts?!” Uz to viena spēlētāja, gadus divdesmit veca vāciete manāmi nobāl. “Tu ko, nopietni? Tu mums draudi?” – un sāk ātri ģērbties. “Es labāk iešu mājās…” Kas krievam ir smieklīgi, tas vācietim ir nosodāms. Tāpēc esiet uzmanīgi ar jociņiem Vācijā. Bet visā citā – ievērojiet ordnungu un būs labi.

Marina Hakimova – Hatcemaijer
/11.02.2015/

Avots:
http://moya-semya.ru/index.php?option=com_content&view=article&id=5825:2015-02-07-14-57-38&catid=103:2011-08-18-07-37-18&Itemid=179

Informācijas aģentūra
/09.04.2015/

Publicēts iekš Kat.: Sadzīve, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 13 komentāri

ASV iznīcina pašu radīto pasauli

Rostislavs Išenko

Rostislavs Iščenko

Mēs pašreiz dzīvojam pasaulē, kuru var salīdzināt ar 1989.gada Padomju Savienību [pirms PSRS sabrukuma]. Jau ir pilnīgi skaidrs, ka tā kā bija iepriekš vairs nebūs. Bet līdz galam nav skaidrs kā tad būs un tālāko notikumu attīstības varianti ir vairāki.

Kas paliek pagātnē?

Mēs ejam prom no vienpolāras amerikāņu pasaules, kura pilnībā noformējās pēc PSRS kraha, bet kura savās galvenajās īpašības izveidojās 1980-ajos gados.

Galvenā ASV problēma ir visu acu priekšā, bet tai neviens nepievērš uzmanību (te der analoģija ar lapu slēpšanu mežā). Lai uzveiktu vienu pašu Krieviju ASV ir spiesta iznīcināt paši savu pasaules kārtību. Pa lielam viņi “aizsvilināja” savus sabiedrotos, kuri bija gatavi vienoties ar amerikāņiem uz ASV visizdevīgākajiem nosacījumiem. Lūk, daži piemēri.

Pirmkārt, Saakašvili Gruzija. Vai gan ASV bija uzticamāks sabiedrotais? Nebija. Mihails Saakašvili nebija pat sabiedrotais, bet visizkalpīgākais sulainis.

“Sadega” uz ASV orientētie Ziemeļāfrikas režīmi (Tunisija un Ēģipte). Sadega Lībija, kuras vadītājs Muamārs Kadafi realizēja klasisku dažādu virzienu politiku un ar amerikāņu ES sabiedrotajiem draudzējās daudz aktīvāk nekā ar Krieviju.

“Deg” Sīrija, kura nav “sadegusi”, jo tai izdevās iegūt krievu atbalstu. Bez tam Bašars al Asads, pirms agresijas pret savu valsti, pietiekami lielā mērā piekāpās ASV. Viņš izveda Sīrijas karaspēku no Libānas un atļāva amerikāņiem pārtaisīt šo valsti pēc saviem ieskatiem. Kopumā Hafeza Asada [esošās Sīrijas valstiskuma sistēmas izveidotājs] dēls pozicionēja sevi kā Eiropas parauga apgaismotu valdnieku, kurš pakāpeniski cenšas demokratizēt Sīrijas politisko un sabiedrisko dzīvi.

“Sadega” arī Ukraina, kurā visas valdības un prezidenti tika vadīti no ASV vēstniecības, to nemaz īpaši neslēpjot. Amerikāņu diplomāti, amerikāņu bizness, amerikāņu specdienesti un amerikāņu sabiedriskās organizācijas (kuras reizēm ir daudz bīstamākas par ASV specdienestiem) jutās kā mājās ne tikai Kijevā, bet arī Doņeckā, Harkovā, Odesā. Viņu struktūras pat Janukoviča laikā veiksmīgi strādāja Harkovas un Doņeckas universitātēs, bet vietējā vara pa visām varītēm centās izpatikt jebkuram viesim no ASV un ES.

Un tie ir tikai paši acīmredzamākie gadījumi pēdējo septiņu gadu laikā. [To, ka amerikāņu priekšā nevar izkalpoties, to, ka viņiem nevar ticēt, to, ka amerikāņi bez sirdsapziņas pārmetumiem un pat ar baudu upurē savus sabiedrotos un pakalpiņus, ja tas ir nepieciešams un ja tas dod ekonomiskas vai politiskas dividendes, vajadzētu ielāgot arī “rietumu vērtību” apstulbinātajiem latviešiem, kā arī šaurpierainajiem Latvijas politikāņiem. Amerikāņi nevienu nežēlos, neskatoties ne uz kādiem pagātnes “nopelniem”. Ja vajadzēs, nokaus kā upurjērus, izlietos kā lielgabalgaļu, izspiedīs visu sulu un izmetīs mēslainē.]

Pie tam, ja uzmanīgi ieskatās pašreizējā ES situācijā, tad top skaidrs, ka politiskā un ekonomiskā ziņā šodienas Eiropa ir daudz mazāk stabila nekā Ukraina divus gadus atpakaļ vai Sīrija piecus gadus atpakaļ. Eiropa reāli ir nākamais kandidāts uz “aizdedzināšanu” no ASV puses. Un ES to ļoti labi saprot, tāpēc arī tik ļoti uztraucas.

Tātad, cenšoties sasaistīt un iegrožot teritoriāli izstieptos Krievijas resursus, tādējādi destabilizējot to [t.s.”uguns joslas” stratēģija, kad pretinieks tiek ielenkts ar nedraudzīgām valstīm vai lokāliem militāriem konfliktiem, kas izraisa pretinieka novājināšanu un rada apstākļus, kad tas iznīkst pats no sevis bez militāras iejaukšanās vai ar minimālu militāru piepūli], ASV ir spiesta destabilizēt to pasaules daļu, kuru pati kontrolē (jo nav iespējams pārnest nestabilitāti uz Krieviju vai tās sabiedrotajiem no Eirāzijas ekonomiskās savienības).

Amerikāņi nav muļķi un nav sajukuši prātā

Viņi labi saprot, ka mēs visi dzīvojam globālā, savstarpēji saistītā pasaulē, tāpēc uz noteiktām darbībām Krievija nespēs noreaģēt, jo tur būs skartas tās intereses (tai skaitā ļoti būtiskas). Tālākais aprēķins ir uz to, ka ASV kontrolē teritorijas ar lielāku resursu bāzi un tādēļ Maskava “pārpūlēsies” agrāk nekā negatīvās sekas izjutīs Vašingtona. Šis aprēķins izrādījās kļūdains.

ASV nav ņēmuši vērā, ka “papīra IKP”, kurš tiek radīts ar banku spekulāciju palīdzību, ir labs tikai propagandai. Tāpat tas attaisno tāda finansu institūta esamību kā ne ar ko nenosegtais ASV dolārs, kurš tiek izmantots kā pasaules rezerves valūta. Tomēr krīzes un globālu konfliktu apstākļos vērtība ir īstiem, materiāliem aktīviem: derīgajiem izrakteņiem, rūpnīcām, lauksaimniecības produkcijai utt. – visam tam no kā ASV ekonomika pēdējo gadu laikā pastiprinātā kārtā centās atbrīvoties.

Protams, tas ir labi, ja tu kontrolē aifonu ražošanas kompāniju. Bet, pirmkārt, ja partneris atteiksies mainīt aifonus  (bez kuriem var izdzīvot) pret naftu, gāzi, maizi utt., tad supermūsdienīgu gadžetu ražotāji vienkārši nomirs badā. Otrkārt, pat aifonu ražošana ir pārcelta uz Ķīnu, tas ir, ja notiek kaut kas neparedzēts, tad tos amerikāņiem vienkārši nepārdos. Šī, protams, ir ļoti vienkāršota shēma, reālās izskaidrošanai būtu jāuzraksta kaut kas līdzīgs Marksa “Kaipitālam”. Galvenais ir jāsaprot, ka ASV pārsvarā kontrolē aktīvus, kuriem ir tikai nomināla vērtība, tai pat laikā kad amerikāņu oponentiem (tai skaitā Krievijai) pieder reālu resursu bāze. Un mainīt šo situāciju īsā laika posmā ASV vairs nespēj.

Tā rezultātā katrā jaunā globālās konfrontācijas posmā ASV tērē vairāk resursus kā to oponenti un viņu resursu bāze tiek tērēta ātrāk. Cenšoties kardināli mainīt amerikāņiem zaudējumu nesošu notikumu attīstības gaitu, ASV “aizdedzina” arvien jaunas un jaunas valstis un reģionus, pakāpeniski pārvietojoties no globālās ekonomikas perifērijas, ko amerikāņu Eiropas sabiedrotie vēl bija gatavi atbalstīt, uz tās vēsturisko centru – Rietumeiropu.

Jo tuvāk ES nāk globālais ugunsgrēks, jo satrauktāki ir ASV sabiedrotie un jo lielākas šaubas viņiem ir par amerikāņu stratēģijas pareizību. Galu galā, lai gan ļoti vēlu, bet 2015.gada sākumā ES sāka daudz aktīvāk pretoties ASV darbībām. Tas ir, Vašingtona nu ir pazaudējusi bezierunu kontroli pār savu Rietumeiropas sabiedroto resursu bāzi, bet tas to padara jau par vājāko konflikta pusi pat pēc nominālā IKP rādītāja (neskaitot šīs resursu bāzes zemo kvalitāti).

Pēdējā iespēja ASV kaut kā izvairīties no zaudējuma ir “aizdedzināt” pašu Eiropu (ja jau tā negrib iesaistīties cīņā pret Krieviju Vašingtonas pusē) un cerēt, ka tā piesaistīs pietiekami lielus krievu (un arī ķīniešu) resursus, lai amerikāņi varētu iegūt atelpu spēku uzkrāšanai.

Pievērsiet uzmanību, ka ASV ir spiesta pati iznīcināt to pasauli uz kuras balstās tās militāri – politiskā un finansu – ekonomiskā kundzība [amerikāņi zāģē zaru uz kura paši sēž]. Tas ir tāpat kā aizdedzināt savu māju, cerībā, ka ugunsgrēks pārmetīsies pie kaimiņa un viņa māja arī nodegs. Kā tur būs ar kaimiņu vēl nav zināms, bet pašu māja nodegs noteikti.

Hegemons pats iznīcina savu pasauli

Jebkura kundzība balstās tikai uz labprātīgu piekrišanu pakļauties. Kungu vienmēr ir pārāk maz, salīdzinājumā ar apspiestajiem, un nekāds militārs spēks nav spējīgs nodrošināt kungu kundzību, ja visi apspiestie uzsāk sacelšanos vienlaicīgi. Tieši tāpēc hegemonam ir jānodrošina apspiestajiem nepieciešamais iztikas minimums pie kura sacelšanās tiem kļūst nerentabla.

Ja apspiestajiem ir jumts virs galvas, pārtika pašam ar ģimeni un šāda dzīves līmeņa saglabāšanas perspektīva (bet ideālā gadījumā neliels pieaugums), tad pie ieročiem neviens neķersies. Līdzīgi arī valstis nesacelsies pret globālo hegemonu, kurš spēj atsūtīt “glābšanas laivas” un kaut vai to valdošajai šķirai garantēt noteiktu stabilitāti, ciešamu dzīves līmeni un patstāvību iekšēju lēmumu pieņemšanā. Bet kad tas viss pazūd un pats hegemons sāk “dedzināt” savu pasauli, tas kļūst bīstams vispirmām kārtām saviem partneriem, sabiedrotajiem un vasaļiem. Viņi grib aiz saimnieka muguras dzīvot pieticīgi, bet stabili, savukārt saimnieks piespiež viņu mirt nezin par ko.

Tādējādi ASV zaudējuma gadījumā to pasaule tiks demontēta kā netaisnīga, kura neapmierina vairumu valstu un planētas iedzīvotāju. Savukārt hipotētiski amerikāņi var uzvarēt tikai “nodedzinot” savu pasauli, savādāk viņi nekādi nespēj kompensēt iztrūkstošos resursus.

Tātad pat uzvaras gadījumā ASV būs novājināta, tradicionālie sakari pārtraukti, politekonomiskā sistēma, kura ir novedusi pasauli līdz katastrofai, sakompromitēta. Pie tam visa pārējā pasaule būs tik lielā mērā destabilizēta un fragmentēta, ka nevienam nepietiks spēku, lai iegūtu kontroli pār to.

Apstākļos, kad ražošana ir iznesta ārpus ASV, šī banku klerku un transnacionālo centrālo ofisu valsts vienkārši nespēs nodrošināt nepieciešamo resursu piegādi nepieciešamā daudzumā vajadzīgajā laikā uz kritiski nepieciešamākajiem punktiem. Attiecīgi globālā mērogā notiks kaut kas līdzīgs kas notika ar PSRS pēc republikānisko sakaru pārrāvuma. Tas ir pat ASV uzvara novedīs pie tā, ka cilvēcei vajadzēs sākt atjaunot savus tirdznieciski – ekonomiskos sakarus no kāda XVII gadsimta līmeņa.

Paradoksāli, bet pašiem amerikāņiem tas ir zaudējums, jo daudzas globālās ekonomiskās sistēmas daļas ir spējīgas izdzīvot autarķijas [pašnodrošināšanās] apstākļos, izņemot pašu ASV – amerikāņu pasaules vadības centru.

Jebkuras sistēmas sabrukuma apstākļos vispirmām kārtām cieš tās centrālā vadība, jo tas neko nerada, izņemot administratīvos pakalpojumus, un, ja viņu administrēšana kļūst nevienam nevajadzīga (dēļ pašas administrējamās sistēmas sabrukuma), tad viņiem vairs nav ko piedāvāt preču apmaiņu tirgū, lai iegūtu sev nepieciešamo. Tieši tāpēc savulaik savienības mēroga speciālisti  PSRS sabrukuma apstākļos ievērojami cieta, bet viņu bijušie padotie no republikāniskā līmeņa pat ieguva. Pirmajiem pazuda sistēma, kuru viņi administrēja, bet otrie palika bez priekšniecības un kļuva par jaunu, lai gan mazāku, sistēmu patstāvīgiem administratoriem.

Jauna sistēma nenozīmē, ka tā būs taisnīgāka

Tātad tai pasaulei, kādā mēs pašreiz dzīvojam, neizbēgami ir pienācis gals, neatkarīgi no tā, kurš uzvarēs globālajā konfliktā. Tā kā normāla procesa attīstības rezultātā ASV ir nolemta zaudējumam, rodas jautājums, ko galu galā grasās radīt potenciālie uzvarētāji?

Pagaidām atbilde uz šo jautājumu nav diez cik iepriecinoša. Viss, kas pašreiz tiek radīts BRICS vai Eirāzijas ekonomiskās savienības ietvaros (viss, ko pasaulei cenšas piedāvāt Ķīna vai Krievija) ir amerikāņiem alternatīvu struktūru radīšana, kurām ir tā pati bāze vai arī kas strādā ASV interesēs. Starptautiskā Valūtas fonda vietā tiek radīta BRICS “Attīstības banka”, juaņs cenšas izkonkurēt dolāru no pasaules rezerves valūtas pozīcijām, bet rublis un citas valūtas grib sastādīt juaņam kompāniju [līdzīgi kā eiro dolāram]. BRICS valstis cenšas uzkundzēties tirgum un izspiest no tā ASV ar tādām pašām metodēm kā to darīja ASV.

Pēc būtības tātad pašreiz neiet runa par jaunas sistēmas radīšanu, bet gan cīņa par to, kurš administrēs esošo sistēmu. Pie tam vienpersonisku administratoru (ASV) grasās nomainīt administratoru kolektīvs. Bet problēma jau nav tajā, ka ASV slikti administrētu sistēmu, bet gan apstāklī, ka pati sistēma ir savu nodzīvojusi un iepriekšējā izskatā pastāvēt vairs nevar. Vienkārši noteiktu objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ ASV nespēja laicīgi sākt sistēmas reformēšanu, lai jaunajā pasaulē saglabātu savu vadošo lomu.

Bet uzdevums, ar kuru netika galā ASV, kuras rīcībā bija visi sistēmas resursi un galveno potenciālo konkurentu piespiedu deklaratīvi lojalitātes apliecinājumi (vēl pat 2012.gadā), diez vai spēs tikt galā kolektīvais hegemons, kurš saņems sistēmu tās lejupejošajā stadijā un ar globālai konfrontācijai iztērētiem resursiem.

Pie tam pats fakts, ka ASV vietā nāks kolektīvais hegemons pazeminās sistēmas administratīvās iespējas, jo daudzus jautājumus vairs nevarēs atrisināt operatīvi tāpēc, ka būs jāveic savstarpēja pretrunīgo pozīciju saskaņošana un lēmumu pieņemšanā būs jāorientējas uz katru no hegemonu grupā ietilpstošajiem.

Lai nestabilitāte, kas ir satricinājusi pasauli pēdējās desmitgades, beidzot aizietu pagātnē, nepieciešams piedāvāt un realizēt ideju par jaunas sistēmas radīšanu, kura nomainīs sevi izdzīvojušo.

Te ir jāprecizē, ka jauna nebūt nenozīmē taisnīgāka. Cilvēces vēsturē ir mainījušās daudzas sabiedriskās sistēmas. Katru reizi cilvēkiem bija ilūzija, ka jaunā sistēma būs taisnīga, cilvēcīga un beidzot tiks radīta brīnišķīga jaunā pasaule. Un katru reizi sekoja vilšanās.

Praktiski jaunas politekonomiskās sistēmas uzdevums vienmēr ir atbrīvot aktuālos sabiedriskos spēkus [kas vecajā sistēmā ir saistīti, apspiesti, neaktualizēti, neizmantoti] un, izmantojot tos kā bāzi, dot jaunu impulsu sabiedriski – politisko un ekonomisko attiecību attīstībai.

Šī procesa pirmajā etapā jaunas sistēmas radīšanas, ieviešanas un noregulēšanas vajadzība strauji paaugstināja vertikālo un horizontālo sociālo mobilitāti, radot sabiedrībā priekšstatus par lielāku sociālo taisnīgumu un lielākām iespējām, tomēr pēc gadiem divdesmit – trīsdesmit, kad jaunā sistēma ir nostabilizējusies un iestrādājusies, jaunās elites sāk nostiprināt savu kundzību un viss pēc būtības atgriežas iepriekšējās sliedēs. [Un ar šo mirkli sākas jaunās sistēmas degradācija, kas vēlāk rada apstākļus jaunas sistēmas radīšanas nepieciešamībai. Tik lielā mērā, cik jaunie sistēmas pārvaldītāji paši sevi un savu kundzību stāda augstāk par sistēmas darbību, tik lielā mērā sistēma zaudē savu efektivitāti un sāk sliktāk darboties, straujāk bojājas un nonāk līdz pašsabrukuma stāvoklim, kā iepriekš tās priekšgājējas].

Tas nav ne labi, ne slikti, tas ir raksturīgi jebkurai sistēmai, tas ir neizbēgami. Gala beigās tieši etapveidīga sistēmu maiņa, sevi izdzīvojušas sistēmas nomainot ar perspektīvākām, nodrošina cilvēces progresu, pateicoties kam šodien mēs nedzīvojam alās un šaurās būdiņās.

Mūsu problēma šodien nav abstrakta taisnīguma trūkums, bet gan apstāklī, ka mēs zinām no kā gribam aiziet, bet pagaidām nezinām, ko gribam radīt. Un kamēr to nesapratīsim, tikmēr 40 gadus vai ilgāk vazāsimies pa tuksnesi, meklējot apsolīto zemi, kura iespējams ir pavisam blakus.

[Problēma kā reiz tieši ir taisnīguma trūkumā, jo tas rada pamatotu neapmierinātību un demotivāciju vieniem, kā arī izlaidību un deģenerāciju citiem, kas kopsummā pazemina visas sabiedriskās sistēmas darbības efektivitāti un grauj to. Lai kā tas arī daudziem nepatiktu, bez sociālistisku principu realizācijas neviena sistēma strādāt nav spējīga, jo lielākā mērā ir realizēti sociālie principi, jo sistēma ir taisnīgāka un darboties spējīgāka. Savukārt antisociālas sistēmas ir spējīgas tikai patērēt un “aprīt” sociālistisko sistēmu sasniegumus, sabrūkot pēc tam, kad viss ir “aprīts”. Tāpēc vienīgā pasaules perspektīva ir sociālisms un nākotne pieder tām globālajām koalīcijām, kurās ietilpst Krievija, jo tā ir valsts ar vislielāko sociālistisko bagāžu un krievi ir no tautām ar ļoti augstu sociālistisko mentalitāti.

Pasaulei ir tikai divas alternatīvas – vai nu sociālisms vai arī sākumā visnežēlīgākā diktatūra, kuras ietvaros tiks veikts masu genocīds (miljardiem cilvēku nogalināšana), kam savukārt sekos absolūta deģenerācija un civilizācijas vai pat cilvēces bojāeja tehnogēnu katastrofu vai savstarpēju konfliktu (cīņas par varu) rezultātā. Īsāk sakot, vai nu cilvēce radīs sevī spēku izveidot globālu sociālistisku sistēmu vai arī šī civilizācija ies bojā pašlikvidācijas rezultātā.]

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/24.03.2015/

Avots:
http://vz.ru/opinions/2015/3/24/736099.html

Informācijas aģentūra
/04.04.2015/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | 4 komentāri

ASV ievilina ES lamatās (jeb īsumā par Transatlantijas tirdzniecības (TTIP) līgumu)

00474_lamatas_esTransatlantiskās brīvās tirdzniecības zonas izveidošana viennozīmīgi ir izdevīga tikai amerikāņiem. Agrāk Eiropas Savienība sākās tieši kā brīvās tirdzniecības zona, kuras mērķis bija tieši Eiropas valstu konkurētspējas paaugstināšana konkurencē ar Ameriku. Tagad ES jau ir politiska organizācija, kura pagaidām nav kļuvusi par Eiropas Savienotajām Valstīm, bet kas līdzinās konfederācijas tipa Svētās Romas impērijai.

Lai gan daudz tiek runāts par Eiropas Savienības sabrukumu, ja notiks globāla valstu apvienošanās Transatlantijas tirdzniecības zonā, tad šāds “iekšējs” sabrukums vairs neko nenozīmēs [un iespējams pat nāks par labu amerikāņiem].

Ja notiks ekonomiska ASV un “vecās pasaules” apvienošana, tad tam neizbēgami sekos arī politiska apvienošanās, savukārt militāra apvienošanās jau eksistē NATO ietvaros. Un te ir jāatceras, ka amerikāņiem ir tirdzniecības savienībā ar Kanādu un Meksiku (North American Free Trade Agreement – NAFTA). Tātad reāli Transatlantijas tirdzniecības zonā apvienosies ne tikai ASV ar ES, bet gan ASV, Kanāda, Meksika un ES. Interesanti, ka ES jau ir atsevišķs tirdzniecības līgums ar Meksiku un tā iekļūst ASV tirgū daļēji arī caur Meksiku.

Bez NAFTA “jaunajā pasaulē” eksistē vēl cita liela tirdzniecības zona – MERCOSUR (Mercado Común del Sur), kurā ietilpst Brazīlija, Argentīna, Urugvaja un Paragvaja. Pie tam Čīlei, Kolumbijai, Ekvadorai, Peru, Gajanai un Surinamai ir asociēto locekļu statuss, bet Meksika ir kā oficiāls novērotājs. Tātad Meksika nākotnē var kļūt par saistelementu starp NAFTA un MERCOSUR, un šai gadījumā ASV hegemonija tikai nostiprināsies.

Pasaules līmeņa tirdzniecības jautājumiem vēsturiski ir bijusi viena no izšķirošākajām nozīmēm. Bieži vien tieši kontrole pār tirdzniecību (vai šādas kontroles zudums) noveda vienas valstis līdz uzplaukumam, bet citas līdz panīkumam. Var simtiem gadu vaiga sviedros smagi strādāt un palikt nepārtrauktā nabadzībā un ekonomiskā atpalicībā. Uzvar tas, kurš spēj aizsargāt savu tirgu no konkurentiem, tai pat laikā piespiežot citas valstis pazemināt savas ekonomikas muitas aizsardzību (vēlams līdz 0). Lūk, tieši šādiem mērķiem kalpo muitas savienības, Pasaules Tirdzniecības organizācija (WTO) un tamlīdzīgi veidojumi.

Eiropiešiem acīmredzami ne pārāk patīk amerikāņu priekšlikums, un no tā, manuprāt, izriet viņu demaršs ar ideju radīt pašiem savu eiropiešu armiju ārpus NATO. Bet tai pat laikā amerikāņi, aizbildinoties ar “krievu draudiem” un caur nesenajiem ES locekļiem, pastiprina savu militāro klātbūtni Eiropas perifērijā, izjauc ES-Krievijas enerģētiskos projektus, lien Ukrainā un pat jau sāk tur izvietot savus karavīrus, nosaucot tos par “instruktoriem”.

Pievērsiet uzmanību, ka pēdējo gadu laikā metodiski tika “aizdedzinātas” valstis, kuras atrodas netālu no Eiropas: Lībija, Ēģipte, Alžīra, Sīrija. Kad agrāk tā ir bijis? Un pats galvenais, atceros daudzu analītiķu neizpratni kādēļ bija nepieciešams gāzt režīmus, kuri jau tā bija ļoti lojāli Rietumvalstīm. Starp citu, pirms “arābu pavasara” Francija piedāvāja ideju par Vidusjūras savienību, kurā bija jāietilpst visām augšminētajām valstīm. Un kur gan viņas tagad ieies ar savām problēmām?
00474_Stulba_Eiropa
Tagad nestabilitātes joslai ir pievienojusies Ukraina. Ukrainas notikumus ir loģiski analizēt nevis no ASV-Krievijas globālās cīņas skatupunkta, bet gan kā ES-ASV cīņas elementu par noteikumiem uz kuriem divi gigantiski subjekti izveidos vienotu politekonomisko telpu.

Un tagad paskatieties kā šo vissvarīgāko notikumu atspoguļo masu informācijas līdzekļi. Jā, praktiski nekādi neatspoguļo. Parādās tikai reti un ļoti īsi ziņojumi, bet tagad taču pēc būtības tiek izlemts XXI gadsimta liktenis.

Un, starp citu, papildus šai sakarā labi izgaismojas Pasaules Tirdzniecības organizācijas (WTO) neviennozīmīgā daba, jo visu laiku taču tika teikts, ka WTO pasaules mērogā nodibina vienotus ekonomiskās spēles noteikumus. Bet, ja tas tā ir, tad priekš kam ir nepieciešama vēl viena ekonomiska savienība (ASV un ES)? Tā kā visas šīs valstis ir WTO dalībnieces, tad ekonomiskajiem noteikumiem visiem jau vajadzētu būt vienādiem. Un kādēļ tad ir nepieciešams radīt vēl vienu tirdzniecības zonu?

Vispār jautājumu šai sakarā ir ļoti daudz un tā ir mūsdienu politikas būtība. Bet tieši par to neviens nerunā, kas ir kārtējais apliecinājums tam cik šī problēma ir būtiska. Lai kā arī nebūtu, pēdējā nopietnā attiecību saasināšanās starp ASV un Eiropu maksāja Padomju Savienībai 26 miljonus kritušo [domāts Otrais pasaules karš, pirms kura bija nopietnas ASV un eiropiešu domstarpības, kuras pēc vairāku analītiķu domām bija galvenais kara iemesls]. Jautājums, ko pasaulei tas izmaksās tagad, paliek atklāts.

Dmitrijs Zikins
 /30.03.2015/

Avots:
http://www.km.ru/economics/2015/03/30/evropeiskii-soyuz-es/756779-ssha-zamanivayut-evrosoyuz-v-lovushku

Informācijas aģentūra
/04.04.2015/

Publicēts iekš Kat.: Ekonomika, Reģ.: GEIropa, TTIP (Transatlantijas tirdzniecības un investīciju partnerība), Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt