Bāriņtiesu aplej ar sūdiem

00256_achtung-barintiesaIzmisusī un sašutusī māte Tukumā uzbruka bāriņtiesas darbiniecei, bet vēlāk bāriņtiesas darbiniece savā kabinētā tika aplieta ar sūdiem, ziņo Tukuma ziņas.

22. augustā kāds vīrietis Tukuma novada Jaunsātu bāriņtiesas vadītājai viņas kabinetā uzlēja spaini ar cilvēku mēsliem.

Kā informē policija, konfliktam, kas noslēdzās ar Jaunsātu bāriņtiesas vadītājas apliešanu, ir senāka vēsture. 20. augustā, Tukuma tiesas telpās tika pasludināts spriedums par aizgādības tiesību atņemšanu kādai 1971. gadā dzimušai sievietei. Viņa bija neapmierināta ar Tiesas lēmumu un turpat tiesas sēžu zālē uzbruka Kandavas novada Bāriņtiesas priekšsēdētājai, vairākas reizes iesitot ar rokas somiņu pa galvu. Uzbrukumu pārtrauca Tukuma novada Pašvaldības policijas darbinieki, kuri bija pieaicināti, paredzot sievietes iespējamo neadekvāto reakciju.

Par notikušo uzsākts kriminālprocess par uzbrukumu varas pārstāvim vai valsts amatpersonai, par ko ir paredzēta brīvības atņemšana uz laiku līdz 5 gadiem vai īslaicīga brīvības atņemšana, vai arī piespiedu darbs, vai arī naudas sods.

Savukārt 22. augustā šīs pašas kundzes pilngadīgais dēls bija ieradies Bāriņtiesas telpās Jaunsātu pagastā, neapmierināts ar Tiesas lēmumu, aplēja Bāriņtiesas darbinieci un viņas darba vietu ar fekālijām, draudēja un centās nodarīt fiziskas sāpes. 1990. gadā dzimušais vīrietis tika aizturēts un par notikušo uzsākts kriminālprocess par huligānismu, informē Valsts policija. Par šādām darbībām ir paredzēta brīvības atņemšana uz laiku līdz 2 gadiem vai īslaicīga brīvības atņemšana, vai piespiedu darbs, vai arī naudas sods.

Avoti:
http://nra.lv/latvija/kriminalzinas/101235-jaunsatos-puisis-barintiesas-darbiniecei-uzgaz-spaini-ar-kakam.htm?view=comments
http://www.kriminalzinas.lv/jaunsatos-puisis-barintiesas-darbiniecei-uzgaz-spaini-ar-kakam/
http://www.ntz.lv/tukuma/jaunsatos-jaunietis-ar-fekalijam-aplej-barintiesas-telpas/

Informācijas aģentūra
/05.09.2013/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | 1 komentārs

Par manipulācijām, Tuvajiem Austrumiem un Sīriju

00257_ManipulationMēs dzīvojam unikālā laikā. Tehnoloģijas ir attīstījušās tik tālu, ka neiedomājamus melus iespējams iebarot ļoti lielām cilvēku masām – nejau tāpēc, ka cilvēki kļūst gudrāki, drīzāk dumjāki…

Šīs tehnoloģijas ir neiedomājami primitīvas, kautgan prasa kontroli pār spēcīgiem ieročiem – tādiem kā masu mēdijiem, dažādām nevalstiskām organizācijām. Ko gan daudz var gribēt ja nabaga cilvēciņi tik viegli pārdodas par papīrīšiem.

Shēmas ir vienkāršas. Sākumā tiek finansētas nevalstiskās organizācijas un opozīcijas. Tad tiek iesūtīti specdinestu aģenti, kuri darbojas neapmierinātu pilsoņu vidū. Tādejādi tiek panākti “piketi”, demonstrācijas. Arābu zemēs nākamais solis ir atsaldētu teroristu vienību iesūtīšana, kuri demonstrāciju laikā sāk vai nu slepkavot pašus demontrantus (Sīrijas, Ēģiptes, Tunisijas variants), vai uzbrūk policijas vienībām (Lībijas variants). Šīs darbības izsauc loģisku pretdarbību – un valsts drošības dienesti apspiež noziedziniekus – kā tikko tas notiek iesaistās masu mēdiji (pieder tiem kas visu organizē) un nevalstiskās organizācijas (savlaicīgi uzpirktas – jeb piedodiet finansētas). Tālāk tiek sagrozīti fakti, melojot pasniegta informācija organizētāju vēlāmajā veidā – sāk nemitīgi melus atkārtot visos lielākajos pasaules mēdijos, mazākie kā piemēram Latvijas – ņem un to informāciju kā papagaiļi atkārto. Tas viss dod iespēju lemt par valsts okupāciju – jeb piedodiet atbrīvošanu. Īsāk sakot rada problēmu – atspoguļo vēlāmajā veidā – veidojas dumjo zombiju, piedodiet cilvēku reakcija – tiek piedāvāti “pareizie” risinājumi.

Diemžēl šobrīd šāda ir tipiska ikdiena Sīrijā – teroristi cīnoties par sponsoru naudu sacenšanas savā starpā kurš vairāk uzspridzinās cilvēkus….



Kas notiek sīrijā? 28/11/2012

Laba dokumentāla filma kas parāda ar ko mums ir darīšana. Varam arī izdarīt secinājumus – gan par tiem kas atklāti to visu netikai atbalsta mutiski, bet gan arī finansiāli + par viņu aģentiem, eirointegrētajiem tepat LV. Diemžēl filmā ir ļoti nepatīkami kadri! Mums ir jāsaprot – tā ir cīņa ar sātanismu, ar sātana kalpiem. Un kad es lasu visādos kangaru mēdijos aicinājumus, viedokļus Sīrijas prezidentam un armijai pārstāt pretestību šai “brīvajai armijai” tad saprotu kādas tam būs sekas – pusi Sīrijas tautas izgriezīs šie cīnītāji par brīvību. Pie viena tas arī parāda ar kādiem izdzimteņiem mums ir darīšana te pat LV!


Ļoti dumji ir noliegt šīš teroristu apmācības un apbruņošanu, jo vēsturē tas nav nekas jauns. ASV to nemaz neslēpj.

Sīrija vienojās ar ANO par inspekciju ķīmisko ieroču jautājumā un uzreiz Londonā esošā opozīcijas organizācija “Syrian Observatory for Human Rights” ziņo par Sīrijas valdības ķīmisko ieroču pielietošanu kurā gāja bojā pāri tūkstotim cilvēku. Labs gājiens močīt ar ķīmiskajiem ieročiem brīdī kad atbrauc ANO inspekcija. Nē nu varbūt šīs pasakas der atsaldēti dumjajiem cilvēkiem rietumos, bet nu izskatās ka pie mums arī šī sērga cilvēku smadzenēs izplatās. Sīrijas armija no teroristiem atgūtajās teritorijās ir atradusi ķīmiskos ieročus – tas ir fakts. Tāpēc nav brīnums, ka iepriekš ANO inspekcija jau apstiprināja ķīmisko ieroču pielietošanu Sīrijā tikai viņu ziņojumā tika teikts ka to darīja nevis Sīrijas valdība, bet gan teroristi (http://www.bbc.co.uk/news/world-middle-east-22424188 ).

Te, piemēram, ieņemot vienu “lauku labaratoriju” tika iegūts arī šis video, kuru teroristi paši filmējuši.

Tikmēr ēģiptē armija brīdina Obamu, par to ka teroristu atbalstīšana Ēģiptē ir sarkanā līnija. Kā arī vēsture atkārtojās, aldžazera atkal tiek atmaskota melos par viltus ziņu veidošanu. Tā tas bija Lībijā, tāpat tas notiek Ēģiptē (http://blogs.cbn.com/ibrahim/archive/2013/08/18/egyptian-military-warns-obama-supporting-terrorism-in-egypt-is-red.aspx ).

Šajā video ir redzams kā itkā nošautam ēģiptietim kāds ziņkāris paceļ drēbes lai apskatīties šauto brūci vēderā, uzreiz pēkšņi mirušais atdzīvojas.

Lūk kas reāli notika un notiek Damaksā, Džobara rajonā kur rietumu masu mēdiji, teroristi un tā saucamās cilvēktiesību organizācijas ziņo par ķīmisko ieroču pielietošanu. Reāli notikumu gaita ANNA News kanālā jūtūbā tiek atspoguļota ikdienas režīmā. Pie tam atspoguļojums notiek filmējot reālu karadarbību no Sīrijas armijas pozīcijām un uz tankiem uzstādītām kamerām. Tāpēc jebkurš varēja un var pārliecināties, ka tajā rajonā jau sen nav nekādu bērnu un sieviešu – tur ir aplenkti tikai alkaidas teroristi, algotņi (http://www.youtube.com/user/newsanna/videos ). Te vēl info video aprakstā.

28.08.2013. Nelielās ziņu aģentūrās parādās info, ka ANO inspekcija uz cietušo liecību pamata secina, ka ķīmiskos ieročus pielietoja teroristi nevis sīrijas armija! Interesanti kad par to ziņos “ziņās”.

Avots:
http://prettrieciens.weebly.com/s299rija.html

Informācijas aģentūra
/05.09.2013/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Tuvie Austrumi, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Kāpēc ASV veic agresiju pret Sīriju

00250_Syria-USAKad jums saka, ka kaut kāda darbība, ko veic noteikti cilvēki vai cilvēku grupa, tiek veikta ar 100% garantiju – neticiet tam. Sistēmās, kur lēmumus pieņem cilvēki, vienmēr ir iespējama negaidītu jaunu faktoru parādīšanās, kas var likt šķēršļus „100% garantētā” lēmuma pieņemšanai.

Izejot no augstāk minētā var apgalvot, ka, lai gan varbūtība, ka ASV veiks triecienus pa Sīriju ir gaužām liela, tomēr šī varbūtība nav 100% [raksts tapis 28.08.2013, kad vēl nav precīzi zināms vai ASV veiks tiešu agresiju pret Sīriju vai nē un ja veiks, tad kādu tieši]. Visdrīzāk tomēr no šī trieciena tomēr neizdosies izvairīties dažādu iemeslu dēļ – gan pietiekami sīku, gan arī patiešām liela mēroga iemeslu dēļ. Sākšu ar lielmēroga iemesliem.

Ilgu laiku ASV atbalstīja tās politiskās sistēmas, kuras pašreiz tik cītīgi iznīcina, saucot tās par autoritārām. Te es domāju gan Ēģiptes „Sadata-Muberaka” politisko sistēmu, gan Palestīnas „Arafata-Abassa” politisko sistēmu, gan Tunisijas „Ben Ali” politisko sistēmu un tā tālāk.

Ja iepriekš atsevišķos gadījumos šādas sistēmas netika atbalstītas, tad tas bija tikai izņēmums, ko noteica konkrētās sistēmas personības (Kadafi, Huseins) faktors, nevis norma. Šo autoritāro politisko sistēmu atbalstīšana tika pamatota dažādi. Visrupjākais pamatojums: „Viņš ir maita, bet tomēr mūsu maita”. Mīkstāks un „zinātniskāks”: „Trešās pasaules valstīs autoritāra modernizācija nāk par labu” [Modernizācija – noteikts sabiedrības attīstības modelis, par kura mērķi tiek deklarēta sabiedrības nabadzības un nevienlīdzības līmeņa samazināšana]

ASV sekoja šim principam līdz pat XXI gadsimta sākumam. Bet 2000-o gadu sākumā viņi no šī principa strauji atteicās. Sākumā no tā atteicās Bušs jaunākais ar savu komandu, bet pēc viņa atteikšanos no šī principa apstiprināja Obama un Ko.

Eksistē neapgāžami pierādījumi par ASV atteikšanos no šī principa. Pietam šo pierādījumu ir ļoti daudz, ko apstiprina atklāti, visiem pieejami ASV augstākstāvošo politiķu izteikumi. Savukārt cilvēce mēģina neievērot šīs atteikšanās faktu un nemēģina nemaz apdomāt ko tas nozīmē un kādas tam būs sekas. Tas ir tāpēc, ka atzīt to un sākt par to domāt ir patiešām baismīgi [rada baiļu, šausmu utt. sajūtu tam, kurš saprot uz kādu pasaules kārtību tas ved].

Bet nevar taču desmitgades laikā neievērot pasaules politikas pašu svarīgāko apstākli! Pie tam, ņemot vērā, ka tiek veiktas desmitiem konkrētas liela mēroga darbības, kuras apstiprina šo apstākli. Un par to arī tiek izteikti oficiāli paziņojumi, tai skaitā no pašu amerikāņu puses.

Lūk, pavisam nesen [2013.gada vasarā], Krievijas Ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs izteicās par „vadāmo haosu” tādējādi apstiprinot šīs amerikāņu doktrīnas esamību. Bet gan es, gan mani līdzgaitnieki šai laikā ir uzrakstījuši teju simts analītiskos rakstus un grāmatas par šo „vadāmo haosu”, jeb „jauno pasaules nekārtību” (nejaukt ar „jauno pasaules kārtību”, kura pašreiz jau ir vistīrākais retro). [piemēram, Сергей Кургинян “Политическое цунами”, 2011 – http://www.kurginyan.ru/books/polittsunami.pdf ]

Un kas no tā?! Respektabli Krievijas analītiķi un viņu rietumu kolēģi (tai skaitā Izraēlas) ļoti ilgi spītīgi paliek pie sava un apgalvo, ka tas nevar būt, jo tas vispār nevar būt. Viens no šādiem augsta statusa ārvalstu [ne Krievijas] analītiķiem personīgā sarunā izteicās visai emocionāli: „Tā tas nevar būt, jo, ja tas tā ir, tad ar manu valsti [visdrīzāk Izraēlu] ir cauri, bet to atzīt es nevaru”.

Šāds izteikums ir vistipiskākā neirotiskā aizsargreakcija. Rodas tāds iespaids, ka visa pasaule (vismaz lielākā tās daļa) uzvedas kā neirotiķi, kuri aizsargājas no nepatīkamiem faktiem, izstumjot šos faktus no savas apziņas.

Ja mēs atzīstam šo faktu, tad mums kļūst skaidra amerikāņu iejaukšanās Sīrijas konfliktā neizbēgamība, jo Sīrijas režīms ir autoritatīvās modernizācijas balsts Tuvajos Austrumos. Bet par cik nekādas citas modernizācijas ārpus „pirmās pasaules” [„civilizētajām valstīm”, „zelta miljarda” valstīm utt.] nav un nemaz nevar būt, tad šī fakta atzīšana noved mūs līdz secinājumam: eksistē apzināta atteikšanās no modernizācijas politikas ārpus „pirmās pasaules” valstīm. Un kam par labu ir šī atteikšanās? Par labu spēkam, kurš ir otrs spēcīgākais šai reģionā un kurš cīnās ar šo modernizāciju. Un lūk jau defakto amerikāņi atbalsta pat Al-Kaidas teroristus [un pat kanibālus, kuri internetā izliek video, kuros demonstratīvi apēd nogalinātos pretiniekus].

Bet vai tiek saglabāta modernizācijas stratēģija kaut vai „pirmās pasaules” valstīs [pie kurām sevi grib pieskaitīt arī Latvija]? Nē, nesaglabājas. Par to liecina ļoti daudz pazīmju. Te jums ir gan nacionālās valsts principa izsmeltības konstatācija. Kurš tik no Rietumu politiķiem neizsakās par neiespējamību balstīties uz nacionālas valsts principa. Te ir t.s. „glokalizācija” (globālisma un lokālisma apvienojums uz nacionālo valstu iznīcināšanas rēķina). Kā fakts ir arvien pieaugošā nacionālo valstu sabrukšanas tendence. Un kur nu vēl šis LGBT (Lezbiešu geju biseksuāļu transseksuāļu) triumfs, kurš principiāli nav iespējams, ja netiek atcelta modernizācijas stratēģija.

Tātad, „pirmajā pasaulē” notiek pāreja no modernizācijas stratēģijas (saukta vēl par modernisma projektu) uz postmodernisma stratēģiju [tehnoloģiska izvirtuļu sabiedrība]. Savukārt ārpus „pirmās pasaules” robežām notiek pāreja no modernizācijas stratēģijas uz kontrmodernisma stratēģiju [arhaiska un tehnoloģiski galēji atpalikusi antihumānu mežoņu sabiedrība]. Ir acīmredzama vēlēšanās veikt milzīga mēroga un savā būtībā ļoti baisu globālu pasaules pārveidošanu. Par to atklātā tekstā izsakās tie, kuri slavē politisko turbulenci. Savukārt no otras puses eksistē neirotiska aizsardzība pret šiem atklāti nekaunīgajiem izteikumiem un tos apstiprinošajiem faktiem. [Skat. Сергей Кургинян “Политическое цунами” – http://www.kurginyan.ru/books/polittsunami.pdf ]

Ja ir tā, kā es saku, tad Sīrija ir teju pēdējais autoritārās modernizācijas balsts, kuru modernizācijas pretinieki grib iznīcināt. Lūk tas arī ir Sīrijas notikumu lielmēroga iemesls. Bet nekādā gadījumā nedrīkst šos notikumus izskaidrot tikai no šīm pozīcijām.
00250_assad-vs-usa42
Sīrijas politiskās sistēmas, kuru personificē Bašars al Asads, demontāža atvieglos Irānas politiskās sistēmas demontāžu un Irānas kā valsts iznīcināšanu. Sākumā Sīrija un pēc tam sekos Irāna – to saprot visi speciālisti.

Tiklīdz tiks iznīcinātas Sīrija ar Irānu sāksies Kaukāza iznīcināšana, lai likvidētu aizsargvalni, kurš atdala pašreizējo „vadāmā haosa” teritoriju no Krievijas [savukārt karš un jukas Krievijā vistiešākā mērā skars arī Latviju un ļoti stipri maldās tie, kuri domā, ka uz tā rēķina varēs iedzīvoties un turpināt mierīgi dzīvot šai teritorijā – šis haoss un karš pārsviedīsies arī uz Latviju]. „Vadāmā haosa” organizācijas „mandātu” amerikāņi ir izsnieguši sunītu spec-islāmismam. Te es gribu īpaši uzsvērt ka vislielākā mērā cienu Islāmu kā reliģiju un arī tā sunītu novirzienu un tāpēc lietoju terminu „islāmisms” ar piedēkli „spec” [norāde uz specdienestu lomu sunītu islāmisma izveidē un izplatībā], jo spec-islāmism nav tas pats, kas Islāms.

Tagad no lielmēroga ASV agresijas pret Sīriju iemesliem es pāreju pie ļoti īsas un saspiestas cita veida, sīkāka mēroga iemeslu ļoti koncentrētas analīzes.

Nu jau apmēram vismaz gadus 15 neviens nevar garantēti apgalvot, ka visu liela mēroga notikumu saknē nav arī krimināla vai korupciozas dabas iemesli. Klintonam Serbiju „pasūtīja” albāņu mafija, kāds Bušam „pasūtīja” Huseinu (iespējams kaut kad arī tiks pierādīts, ka šo notikumu iemesls bija arī ļoti primitīva Bušu ģimenes nevēlēšanās atdot parādus Huseinam). Kāds „pasūtīja” Kadafi tādu pat kriminālu iemeslu dēļ. Un tagad kāds „pasūta” Asadu. Tas, ka Katarai ir sava, ļoti īpaša interese Sīrijas politiskās sistēmas demontāžā speciālistiem ir vairāk kā acīmredzami.

Visbeidzot ir jānorāda uz visacīmredzamāko iemeslu. Amerikāņi Sīrijā ir iestrēguši pēc pilnas programmas. Tūlīt pat Sīrijas armija kopā ar Hezbollah [šiītu Islāma novirziena politiska un paramilitāra organizācija, kuras bāzes vieta ir Libāna] un Islāma revolūcijas sargiem [Irānas garīgajam līderim tieši padota specializēta armijas vienība, kura sastāv no labākajiem un reliģiski pārliecinātākajiem Irānas karavīriem] būs pilnībā sagrāvuši antiasada kaujiniekus. Nekāda ieroču piegāde un cits netieša rakstura atbalsts te vairs palīdzēt nevar.

Un ko lai dara? Bombardēt ar lidmašīnām nevar – Sīrijai ir ļoti laba pretgaisa aizsardzības sistēma. Iesaistīt sauszemes karaspēku vēl jo vairāk nevar – gan tāpēc, ka Sīrijai ir ļoti spēcīga armija, gan arī tāpēc, ka tad iejauksies arī Irāna [un tad var iejaukties arī Ķīna, kura ir paziņojusi, ka uzbrukuma Irānai gadījumā tā aizstāvēs Irānu]. Atliek tikai „nodot” [dot triecienu] no liela attāluma ar raķetēm tādējādi it kā apstiprinot savu vispasaules „pahana” [bandas vadoņa] statusu.  Protams, ka tikai „it kā” [jo amerikāņi un to struktūras strauji un visiem acīmredzami zaudē spējas veikt konstruktīvas darbības, kas ir gana labi novērojams arī Latvijā, vienīgi Latvijas gadījumā to var nepamanīt, jo Latvijas sabiedriskās un valstiskās struktūras šai ziņā neatpaliek un pat degradē straujāk par amerikāņiem].

Ja šo manis izklāstīto apstākļu summa gūs virsroku (un tā var gūt virsroku tikai iesaistīto veselā saprāta zuduma gadījumā), tad mēs nokļūsim daudz tuvāk tai bīstamai robežai aiz kuras ir tikai pasaules karš. Šī situācija ir savā ziņā analoģiska Pirmā pasaules kara situācijai.

Sergejs Kurginjans, politologs un analītiskā centra vadītājs
/28.08.2013/

Avoti:
http://kavpolit.com/chto-stoit-za-amerikanskimi-zayavleniyami-o-nanesenii-udara-po-sirii/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Tuvie Austrumi, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 4 komentāri

Akadēmiskās korporācijas spēka avoti

00251_Universities-mortar-board-002Bijušā izglītības un zinātnes ministra [Roberts Ķīlis] pašaizliedzīgā reformātoriskā rosīšanās ap augstskolām ir organiski vienota ar interesantu parādību Rietumu garīgajā vēsturē.

Kā zināms, mūsu bijušais ministrs un reizē latviešu valdošās kliķes vulgāri primitīvās vienotības vienotajā barā pašizslavētais analītiķis-stratēģis un tagad arī autoidentificētais analītiskās stratēģijas analītiskais politisko karikatūru memuārists piedzīvoja spožu un neaizmirstamu fiasko. Viņa profesionāli haotiskie un gaiši bezjēdzīgie priekšlikumi jau no paša sākuma sastapās ar vietējo apburoši inteliģento un savas tautas apgaismības caurdurto „akadēmisko aprindu” vīriškīgo feministiski konsolidēto un naudas ziņā personiski neieinteresēto pretestību. Un, lūk, šī pretestība attiecas uz interesanto parādību Rietumu garīgajā vēsturē.

Runa ir par Rietumu (pirmām kārtām Eiropas) tā dēvētās akadēmiskās korporācijas vēsturi, ko tagad jautri papildina mūsu „akadēmisko aprindu” pieredze. Arī mūsu „akadēmiskās aprindas” formāli iederas šajā akadēmiskajā korporācijā. Tāpēc mūsu „akadēmisko aprindu” pieredzi drīkstam apjūsmot Rietumu akadēmiskās korporācijas kopainā.

Eiropā jēdzienu „akadēmiskā korporācija” visbiežāk attiecina uz universitātēm. Tiek uzskatīts, ka Eiropā viens no stabilākajiem sociāli organizatoriskajiem institūtiem ir universitāte. Gadsimtu gaitā universitāte nav būtiski izmainījusies. Piemēram, valsts kā sociāli organizatoriskais institūts ir radikāli izmainījies kopš XII gadsimta, kad radās pirmās universitātes. Kopš minētā laika ir izmainījusies arī baznīca. Pašlaik baznīca sabiedrībā ieņem pilnīgi citu lomu nekā viduslaikos. Eiropā nav izmainījusies vienīgi universitāte (jauno biznesmeņu „eksperimenti” Austrumeiropā nopietnā sarunā par universitāti, protams, netiek ņemti vērā un tiek uzskatīti par īslaicīgu anomāliju vai parādību, kas neattiecās uz tēmu).

Universitātes kanonisko stabilitāti skaidro ar tās misijas nemainību – zināšanu uzkrāšanu un translāciju studiju formā. Nenoliedzami, aizvadītajos gadsimtos ir izmainījušies priekšstati par zināšanu vērtību. Atbilde uz jautājumu, kas ir zināšanas un kāpēc tās ir vajadzīgas sabiedrībai, noteikti ir izmainījusies kopš XII gadsimta. Zināšanas ir papildinājušās. Attieksme pret zināšanām ir izmainījusies. Taču pati universitāte kā sociāli organizatorisks institūts nav manāmi izmainījusies.

Zināms ir tas, ka universitātei nekad nav bijusi politiskā vara. Universitātei nekad nav bijusi arī nauda pietiekamā mērā. Turklāt eiropiešu sabiedrība nekad nevarēja lepoties ar savu milzīgo interesi par universitāti. Drīzāk pretēji, – eiropiešu sabiedrība pret universitāti vienmēr ir izturējusies samērā vienaldzīgi. Universitāte par to daudz nebēdājās. Universitāte visaugstāk vērtēja savu autonomiju un akadēmisko brīvību, ko tai Rietumos izdevās nosargāt līdz mūsdienām.

Tiesa, universitātes autonomijas un akadēmiskās brīvības realitātes ir atkarīgas no universitātes funkcionēšanas zināmām tradīcijām. Rietumu pasaulē pastāv trīs universitātes funkcionēšanas tradīcijas – eiropiešu kontinentālā, britu un amerikāņu. Katra no tām ir gājusi relatīvi savu ceļu. Kontinentālajai universitātei ir raksturīga valsts koordinējošā klātbūtne. Britu universitātes ir autonomākas, un tajās pastāv kolektīvās vadības princips. Valstij ir atvēlēta moderatora loma. Amerikāņu universitātēs pārsvaru guva spēcīga autonomija, taču profesori maz piedalās pārvaldīšanā.

Šodien mēs dzīvojam korporatīvisma laikmetā, kad korporatīvisma tendence jau ir pārklājusi ekonomiko dzīvi un lielā mērā arī garīgo kultūru. Tas ne visiem patīk. Tie, kuriem tas nepatīk, mēdz kritizēt universitāti. Viņi universitātei mēdz dzēlīgi atgādināt, ka tā ir vissenākā korporācija. Tā ir patiesība. Universitāte kā stabila un veiksmīga korporācija funkcionē jau daudzus gadsimtus. Cita lieta, pie kā tas ir novedis.

Universitāšu dibināšanas bums Eiropā XII un XIII gadsimtā sasaucās ar sociuma vispārējo enerģiskumu, mentalitātes tipu, mērķtiecīgumu, zinātkāri. Universitāte jau no paša sākuma kļuva zināma opozīcija ne tikai baznīcas varai, bet arī laicīgajai varai. Universitāte pretendēja uz savu varu – trešo varu pār pasauli. Sabiedrībai tas patika, un cilvēki pret universitāti izturējās ar zināmām simpātijām. Baznīca centās neatpalikt sabiedrības simpātiju iemantošanā un 1179.gadā atļāva mācīt arī nabadzīgo slāņu bērnus. Tas nepatika universitāšu vadībai. Universitātes par savu neatkarību cīnījās pat ar ieročiem rokās, kā tas, piemēram, ir ierakstīts Oksfordas universitātes vēsturē.

Eiropas politiskajā vēsturē no XIII gadsimta noteikta loma ir ne tikai reliģiskajai (sacerdotium) un laicīgajai (regnum) varai, bet arī profesionālās izglītības (studium) varai. Universitāte kā institūcija iesaistās varas dalīšanā un, vissliktākais, šajā procesā iepin arī zināšanas un zinātni. No XIII gadsimta zināšanu profesionalizācija ir saistīta ar varas fenomena baciļu intoksikāciju, – zinātne saindējās ar politiskās varas baciļiem, un zinātne tiek ģenētiski sakodēta ar varas gribu – alkām pēc kundzības pār pasauli.

Jaunajos laikos, kad Eiropas garīgajā dzīvē atkal notika lielas pārmaiņas un sociumā izveidojās cilvēku jauna kārta – politiķu kārta, izglītības pretenzijas uz varu pār pasauli tika manāmi ierobežotas. Protams, to izdarīja politiķu kārta. Tā kārta, kas šodien demonstratīvi cenšas valdīt bez profesionālās izglītības un zinātnes izmantošanas ne tikai Latvijā. Mūsdienās politiķi var būt bez augstākās izglītības un turklāt nesāt izglītības un zinātnes ministra portfeli. Gaišajai latviešu tautai, kuru vācu fašisti pēc kara paredzēja iznīcināt kā nevērtīgu etnosu, tas ir ne tikai ļoti labi pazīstams, bet iecienīts risinājums aizvadītajos pēcpadomju barbariskās visatļautības gados.

Faktiski universitātes korporatīvisms nav nevienam noslēpums. Jau Apgaismības laikmetā un Jaunajos laikos universitātes korporatīvisms ne reti ir bijis izsmiekla objekts. Tā tas notika galvenokārt tāpēc, ka universitātei vienmēr ir piemitusi noslieksme pārvērsties par stagnatīvu korporāciju, nonākot intelektuālās dzīves nomalē. Stagnatīvais korporatīvisms izpaudās tāpēc, ka universitāte tiecās saglabāt monopolu uz zināšanām. Universitāte sevi sludināja kā zināšanu galveno un vienīgo avotu. Universitātes grandiozās ambīcijas pārvērtās par intelektuālo šķērsli kultūrā. To vajadzēja pārvarēt. Taču vienmēr un visur notika tā, ka šo šķērsli nevienam spēkam neizdevās pārvarēt. Savā laikā universitāti centās ierobežot baznīca. Taču universitāte spēja atbrīvoties no baznīcas ietekmes. Vatikāns cieta sakāvi. Universitātes vienmēr un visur spēja sevi nosargāt, aizbildinoties ar savu autonomiju un citām demagoģiskajām atrunām.

Laika gaitā eiropieši samierinājās ar universitātes autonomiju. Samierinājās tāpēc, ka universitāte principā gāja kopsolī ar pārējo kultūru un tādējādi apmierināja sociuma garīgās prasības. Taču stāvoklis radikāli izmainījās XVIII gadsimta beigās, kad politiskajā, ekonomiskajā, militārajā jomā notika lielas pārmaiņas. Universitāte strauji atpalika un nespēja sekot līdzi pārmaiņām. Tolaik politiskā vara bija spiesta balstīties uz dinamiskiem un pragmātiski orientētiem zināšanu institūtiem. Tāpēc tika radīts jauns institūts – Zinātņu akadēmija.

Tas bija politiskās varas ļoti gudrs solis. Politiskā vara zināja, ka nav vērts tērēt spēku universitātes pielāgošanai kultūras jaunajiem apstākļiem. Gudrā politiskā vara necentās voluntāri pārkārtot universitāti. Taču gudrā politiskā vara arī nepalīdzēja universitātei, tādējādi viltīgi mazinot universitātes perspektīvas.

Zinātņu akadēmija ir apgaismotas monarhijas un absolūtisma laikmeta produkts. Absolūtisma vara nevēlējās tērēt laiku cīņā ar stagnatīvo universitāti un tāpēc izveidoja jaunu institūtu – Zinātņu akadēmiju, lai izplatītu savu ietekmi garīgajā kultūrā un saimnieciskajā dzīvē. Universitāte varēja traucēt šīs ietekmes pieaugumu, jo universitāte pati pretendēja uz noteiktu viedokli par visu un vienmēr. Piemēram, Krievijā cara valdīšanas laikmetā un arī padomju varas periodā universitātei bija utilitāras funkcijas, kuras definēja valsts. Zinātne koncentrējās Zinātņu akadēmijā. Mūsdienās Zinātņu akadēmijas loma mazinās, izņemot Franciju un Krieviju. Savukārt ASV, prasmīgi mācoties un izmantojot Francijas,  Vācijas un Anglijas augstākās izglītības pieredzi, plaši pazīstami zinātnes centri ir t.s. research universities. Publika ir mazāk informēta par amerikāņu teaching universities, kuras ne reti ir dārgākas un labākas. Tur gatavo eliti un tiek praktizēta pasniedzēju individuālā pieeja katram studentam. ASV masu auditoriju apkalpo t.s. štatu universitātes.

Gudrās valstīs politiskā vara ar universitāti nespēkojās arī mūsdienās. Politiskā vara dibina jaunu šodienas kultūras prasībām ideāli atbilstošu universitāti. Tā, piemēram, rīkojās Krievija, netiecoties „pāraudzināt” akadēmiskās korporācijas pilārus – Maskavas un Pēterburgas vecās universitātes.

Ja pirmajos pastāvēšanas gadsimtos universitātei nācās rēķināties ar baznīcas varu un laicīgo varu, tad no XX gadsimta nācās rēķināties arī ar tirgus varu. Profesiju konjunktūra, zinātnes izmantošana preču ražošanā, menedžmentā, polittehnoloģijās, reklāmā, Public relations, mārketinga komunikācijā, mediju sfērā atsaucās uz universitātes dzīvi. Tirgus vara praktiski ir naudas vara. Kā zināms, nauda visu sabojā. Nauda tagad bojā arī universitāti – Rietumu akadēmisko korporāciju.

Tirgus apstākļos universitātei nākas pievērsties autonomijas saglabāšanai, naudas iegūšanai un kompromisiem ar varu. Dereks Boks, Harvardas universitātes ilggadējais prezidents, ir sarakstījis grāmatu ar zīmīgu nosakumu – „Universities in the Marketplace”.

Un vēl kas ir svarīgi zināt. Cenšoties izprast un vērtēt šodienas procesus augstākajā izglītībā,  nākas atcerēties zināšanu ceļu no izteikti individuālās sfēras uz korporatīvo sfēru. Eiropā šis ceļš aizsākās XII un XIII gadsimtā. Vēsturnieki uzskata, ka XII gadsimtā zināšanām bija individuāla forma, bet jau XIII gadsimtā bija radusies cita forma – korporatīvā forma. Korporatīvajā formā zināšanas ir ietērptas universitāšu statūtos, zinātņu doktora mantijā. To, kas ir vai nav zinātne un kurš ir vai nav zinātnieks, nosaka korporācija. Korporatīvajā formā, kas, saprotams, dominē arī tagad, zināšanas ir iepakotas respektabilitātes un pašpārliecinātības futrālī, zināšanu esamība tiek fiksēta dažādu simbolisko rituālu veidā. Zināšanu individuālā forma nav iespējama, un jebkuru tās pretendentu akadēmiskā korporācija pasludina par šarlatānu. Tāda mēroga domātājs kā Rainis savā laikā vienu no šīm ambiciozajām korporācijām (vietējo universitāti) poētiski nosauca par „reakcijas stipro pili”.

Korporatīvisma process jaunu stadiju ir sasniedzis šodienas sabiedrībā, kad zināšanu korporatīvo formu ir pārklājis totāls merkantīlisms un kastas marginalizācija. Tā, piemēram, žēlabām par ASV universitāšu akadēmiskā personāla marginalizāciju šodien jau ir hronisks raksturs. Amerikāņu profesori vai nu pelna naudu ar saviem projektiem vai arī, sapņojot par Nobela prēmiju, maniakāli nododas jaunu teoriju izdomāšanai. Tagad  ASV universitātēs nodarbības ne reti vada studenti, jo profesori ir aizņemti ar zinātni.

Totālais merkantīlisms visuzkatāmāk atspoguļojās izglītības komercializācijā, pārvēršot augstāko izglītību par masu parādību un augstskolās uzņemot visus, kuri ir gatavi samaksāt izsludināto summu. Šodienas izglītībā tāpēc dominē pretrunas, kuras izraisa atsacīšanās no klasiskā principa, ka zināšanas ir vienotas ar personību un tā prāta formēšanos. Kēnigsbergas universitātes profesors Imanuels Kants šajā sakarā mēdza atgādināt: „No cilvēku dzimuma greizajiem kupriem neko taisnu nepagatavosi”. Augstākā izglītība prasa noteiktu intelektuālo kapacitāti, kas visiem nav vienādā mērā.

Šodien ir pilnīgi skaidrs, ka tirgus vara graujoši ietekmē Rietumu akadēmisko korporāciju. Saprotams, ne visās zemēs vienādā mērā. Tomēr Rietumu akadēmiskā korporācija šodien ne tik daudz aizsargā savu akadēmisko autonomiju un akadēmisko brīvību kā aizsargā materiālās intereses.

Par šodienas Latvijas „akadēmisko aprindu” materiālajām interesēm publika ir labi informēta. Tas ir bijušā ministra lielākais nopelns, ka sabiedrība beidzot ir patīkami informēta par rektoru algām, akreditācijas miljona sadalīšanu utt. Sabiedrībai ir parādīti mūsu „akadēmisko aprindu” spilgtākie portreti.

Protams, zagļu un blēžu bandu neviens negrasās ieskaitīt Rietumu akadēmiskajā korporācijā. Ne velti vārdus „akadēmiskās aprindas” lieku pēdiņās, kā arī norādīju par pašmāju „akadēmisko aprindu”, pasvītroju, formālo piederību Rietumu akadēmiskajai korporācijai. Iemesls nav tikai morālais pagrimums. Iemesls ir arī Rietumu akadēmisko vērtību neizpratne, iespējams – nezināšana, ciniska ignorēšana u.tml.

Ja mūsu „akadēmiskās aprindas” drīkstētu cienīgi iekļaut Rietumu akadēmiskajā korporācijā, tad šodien mūsu kultūra un  visa mūsu dzīve virzītos pilnīgi savādāk. Mēs nebūtu nonākuši līdz katastrofai augstākajā izglītībā un zinātnē. Bijušais ministrs nekad nebūtu kļuvis par ministru un iespējams jau būtu laimīgi realizējis savu svēto sapni sacerēt kopotus memuārus par fantastiski valdzinošo priekšmetu – „vietējo politisko eliti”. Ja mums būtu īstas akadēmiskās aprindas, tad mēs netiktos ar vulgāri primitīvo izglītības stratēģiju, ar kuru nesen tikāmies intervijās ar bijušo ministru (īpaši laikrakstā „Čas”). Viņa idejiskā pozīcija nekādā gadījumā neiederās Rietumu akadēmiskās korporācijas akceptētajā izglītības klasiskajā paradigmā. Mūsu „akadēmiskās aprindas” nevērsās pret ministra idejisko pozīciju, kas noteikti būtu noticis citās zemēs. Tas ir milzīgs trūkums. Tas ļoti uzskatāmi atsedz mūsu „akadēmisko aprindu” intelektuālo un profesionālo niecību.

Bijušā ministra ieskatā šodienas izglītības galvenā misija esot pāreja no „fundamentālā uz fragmentāro”. Viņš  atbalsta zināšanu fragmentāciju, jo fragmentārās zināšanas ir racionālākas un tām ir lielākas perspektīvas darba tirgū. Viņaprāt ir aplami „investēt akadēmiskajā izglītībā”. Viņaprāt cilvēks var ērti un laimīgi dzīvot bez zināšanām par garīgās kultūras mantojumu.

Rietumu publiskajā telpā tamlīdzīgu izteikumu autors nevar būt ne izglītības ministrs, ne akadēmisko aprindu pārstāvis. Rietumu publiskajā telpā demonstrēt tādu mežonību faktiski neviens nevar atļauties. Ne valstsvīrs, ne politiķis, ne žurnālists, ne profesors, ne deputāts, ne ierēdnis. Burtiski – neviens, ja vien apzināti nevēlās izraisīt milzīgu skandālu. Pie mums ir savādāk. Pie mums ir savādāk, jo pie mums nav akadēmiskās aprindas šo vārdu tradicionālajā nozīmē. Pie mums ir aprindas, kuras prot aizstāvēt savas intereses ne sliktāk kā īsta akadēmiskā vai kāda cita profila mūsdienu korporācija. Un tas nekas, ka vārda „korporācija” vietā gribas lietot vārdu „mafija”. Tas nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka brašie tautieši prot aizstāvēt savas intereses. Svarīgi ir tas, pie kā tas mūs jau ir novedis un novedīs turpmāk.

Arturs Priedītis
/06.05.2013 /
http://www.artursprieditis.lv/

Posted in Kat.: Izglītība, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Grāmata par kapitālisma uzbūvi, būtību, attīstību un vēsturi

Valentīns Kasatonovs

Valentīns Kasatonovs

Par patieso kapitālisma būtību plašam lasītāju lokam ir pieejamas samērā maz grāmatas, ja ne nemaz. Tā vietā cilvēkiem tiek piedāvāts ļoti plašs šaura tvēriena, daudz ko noklusējošas un neizskaidrojošas, puspatiesībām pilnas t.s. „ekonomiskās” literatūras klāsts. Jo īpaši to var teikt par kolonizētām zemēm kāda neapšaubāmi ir arī Latvija. Šai ziņā patīkams pārsteigums ir 2013.gada pavasarī iznākusī, internetā brīvi pieejamā ekonomikas zinātņu doktora Valentīna Kasatonova fundamentālais darbs „Kapitālisms. „Naudas civilizācijas” vēsture un ideoloģija” (Валентин Катасонов “Капитализм. История и идеология «денежной цивилизацииии»”). Grāmata ir bieza (vairāk kā 1000 lappuses), krievu valodā un paredzēta domājošiem, zinātkāriem un tikumiski orientētiem cilvēkiem. Šai rakstā, intereses radīšanai un vispārīga priekšstata gūšanai, piedāvāju grāmatas ievada un satura rādītāja tulkojumu, kā arī linkus uz pašu grāmatas elektronisko versiju, ko var iegūt bez maksas.

Grāmatas ievads

Šai grāmatā autors sev ir uzstādījis mērķi apdomāt esošās kapitālistiskās sabiedrības uzbūves un attīstības tencences. Pirmkārt šai ziņā ir domāta tā sabiedrība, kura vairākus gadsimtus atpakaļ izveidojās Rietumu valstīs (t.s. „zelta miljarda” valstīs). Bez tam tā ir sabiedrība, kurā pašreiz dzīvo pasaules iedzīvotāju nospiedošais vairākums ārpus t.s.”zelta miljarda” zonas. Visbeidzot, tā ir sabiedrība, kura vairāk kā divdesmit gadus atpakaļ sāka veidoties Krievijā [arī Latvijā] uz padomju sociālisma gruvešiem.

Pasaules valstis šodien ievērojami atšķiras savā starpā pēc dzīves līmeņa, ekonomikas struktūras, pēc politiskās uzbūves, pēc valdošajām reliģijām un pēc daudziem citiem raksturlielumiem. Tai pat laikā visām viņām ir daži kopēji notiekošo procesu būtību raksturojoši raksturlielumi, kas ļauj apgalvot, ka šīs valstis pieder pie vienas sociāl-ekonomiskās iekārtas tipa. Šis sabiedriskās iekārtas tips literatūrā tiek apzimēts ar dažādiem terminiem: buržuāziska iekārta, kapitālisms, tirgus ekonomika utt. Pie tam lielākajā daļā darbu galvenā uzmanība tiek veltīta tieši šīs sabiedriskās iekārtas sociāli – ekonomiskajām īpatnībām: privātīpašuma dominantei  ražošanas līdzekļu īpatsvarā, ekonomiskās darbības orientācijai uz peļņas gūšanu, konkurencei kā sabiedrības virzošajam spēkam, tirgum kā galvenajam ekonomikas regulatoram utt.Neapšaubāmi, kapitālisma sociāli-ekonomiskie jautājumi ir svarīgi, virspusē esoši, katru sabiedrības locekli tieši skaroši jautājumi. Tomēr tā ir, runājot līdzībās, „koka” redzamā daļa.

Tomēr ir arī cita, ne pārāk redzama, tai pat laikā īpaši būtiska kapitālistiskās sabiedrības daļa – garīgi – reliģiskā sfēra. Tas ir šī sabiedrības tipa „sakne”, kurā ir ieprogrammēta  visa „koka” attīstība, stumbra, zaru, lapu, ziedu un gala beigās arī augļu formēšanās.  Zinot „sakņu” izcelšanos, mēs spēsim izprast kādi „ziedi” un kādi „augļi” parādīsies „kokam”, ko saucam par „kapitālismu” („buržuāzisko iekārtu”, „tirgus ekonomiku” utt.)

Šai darbā ir veikts mēģinājums apskatīt kapitālisma „koku” visā viņa pilnībā: ne tikai, redzamo virszemes daļu, bet arī neredzamo, šīs sabiedrības „sakni” veidojošo daļu. Tieši tāpēc mēs piedāvājam terminu „naudas civilizācija” ar kuru saprotam kapitālisma „koku” kā šī sabiedrības tipa sociāli-ekonomisko, politiski-tiesisko, kultūras un garīgi-reliģisko sfēru vienību.Pie tam noteicošā ir tieši garīgi-reliģiskā sfēra, kas ir kapitālisma „sakne”.

Vēl viena šī darba īpatnība ir, ka mēs neapskatām „naudas civilizāciju” kā kādu jaunu parādību cilvēces vēsturē. Izdalot šīs sabiedriskās iekārtas galvenās atslēgpazīmes, mēs nonākam līdz secinājumam, ka „naudas civilizācija” eksistēja jau seno laiku vēstures periodā. Principā katrā sabiedrībā eksistē „naudas civilizācijas” „vīruss”. Sabiedrībās ar labi funkcionējošu  imūnsistēmu šis „vīruss” tiek neitralizēts. Savukārt sabiedrībās ar vāju „imūnsistēmu” tas sāk strauji attīstīties, iekļūstot visās sociālā organisma daļās un gala beigās uzbrūkot arī pašai „imūnsistēmai”. Atliek tikai piebilst, ka ar „imūnsistēmu” mēs saprotam sabiedrības tikumisko (morālo) stāvokli, kuru savukārt nosaka garīgi – reliģiskais stāvoklis.

Tāpat ir jāizskaidro kādēļ terminā „naudas civilizācija” mēs izmantojam vārdu „naudas”, jo varēja taču teikt, piemēram, „kapitālistiskā civilizācija”. Plaši pieejamajā literatūrā par kapitālismu pilnīgi pareizi liela uzmanība tiek pievērsta atslēgtermina „kapitāls” noskaidrošanai, no kura arī ir cēlies nosaukums „kapitālisms”. Šai ziņā tiek apskatītas trīs galvenās kapitāla formas: ražošanas, preču un naudas. Tomēr 99 gadījumos no 100 šo darbu autori šīs trīs kapitāla formas parāda kā vienādi nozīmīgas. Mēs savukārt apgalvojam, ka no trim kapitāla formām naudas kapitāls ir galvenais un tas neizbēgami pakļauj sev preču un ražošanas kapitālu. Tāpēc no ekonomiskā redzes viedokļa runa ir par naudas kapitālismu. Savukārt naudas kapitālisms eksistē „naudas civilizācijas” kontekstā.

Naudas kapitālisms pārsvarā eksistē kā augļošanas kapitālisms [augļošana – naudas aizdošana, pieprasot atdot parāda summu kopā ar t.s. „procentiem „ – papildus naudas summu, kas sastāda noteiktu daļu (procentu) no aizņemtās summas]. T.i. naudas kapitāls balstās uz dažādām aizdevumu operācijām, kuras paredz noteikta procenta maksājuma ieturēšanu.  Darbā liela uzmanība ir pievērsta augļošanas darbībām, pie tam, tiek uzskatāmi parādīts, ka šāda tipa darbības ir pretrunā ar cilvēces garīgi-reliģiskās dzīves normām.

Aizliegums nodarboties ar augļošanu eksistē daudzās reliģijās, tai skaitā arī kristietībā. Svētajos rakstos (Bībelē) vairākkārtīgi ir minēts par aizliegumu ieturēt procentu, attiecīgi to var uzskatīt par vienu no Dieva „mazajiem” baušļiem. Šī baušļa pārkāpums, nepārspīlējot, neizbēgami ved pie pamatbaušļu pārkāpšanas:  melošanas, zagšanas, nogalināšanas utt. No šī „mazā” baušļa pārkāpšanas sākumā atsevišķu cilvēku dzīve, bet pēc tam visas sabiedrības dzīve kļūst neizturama: rodas kari, krīzes, revolūcijas, cilvēki nogalina viens otru un degradējas gan fiziskā, gan arī garīgi-tikumiski. No pudeles izlaistais džins (aizdevuma procents) rada tādas sekas, kas dod triecienus arī pa tiem, kuri šo džinu no pudeles izlaida – pa pašiem augļotājiem. Un šeit mēs nemaz nerunājām par to sodu, kas sagaida augļotājus pēc šīs zemes dzīves beigām.  Mūsu senči saprata, ka aizdevuma procenta ieturēšana nav nekāds „mazais” bauslis, ja reiz augļotājus sodīja tikpat stingri kā slepkavas – ar nāvessodu.

Visiem cilvēkiem, kuri ne līdz galam ir pazaudējuši sirdsapziņu un veselo saprātu, jāsaprot ka augļošana ir liels grēks ne tikai no Svēto rakstu skatu punkta.  To, ka tas tā ir, noklīdušās avis (nezinošie un nesaprotošie cilvēki) var pārliecināties pēc ar noteiktu regularitāti viņiem sūtītiem „signāliem”. Pašreizējā ekonomiskā krīze ir viens no šādiem signāliem, bet pēc būtības tā ir sabiedrības tiesāšana, jo krīze tulkojumā no grieķu valodas nozīmē arī „tiesu” (tiesas lēmumu). Tāpēc aizdevuma procentu droši var saukt par „procentu par kuru pienākas tiesas sods” [krievu valodas vārdu spēle: суд – ссудный процент – подсудный процент]: tas neizbēgami rada krīzi, pie tam ne tikai ekonomikā, bet arī politikā, sociālās attiecībās, garīgajā dzīvē. Šī tiesa un šis sods ir nevis pār kādu atsevišķu cilvēku, bet gan pār visu sabiedrību, kurā Dieva vietu ir ieņēmusi nauda un par „dzīves saimniekiem” ir kļuvuši augļotāji, kuri mūsdienās tiek saukti „pieklājīgā” vārdā „baņķieri”.

Mūsdienās jau pietiekami daudz cilvēku sāk nojaust un saprast, ka krīzes būtība ir aizdevuma procents. Bet, ja skatāmies dziļāk, tad problēmas būtība ir to cilvēku sirdīs, kuri nespēja izturēt mantkārības kārdinājumu. Mantkārībai ir daudz izpausmju, bet, kā uzskatīja  Vecās derības pravieši un kristietības Svētie tēvi, augļošana ir viena no pretīgākajām mantkārības formām.  Aizdevuma procents līdzinās vīrusam, kurš iznīcina cilvēka miesu un garu, attiecības ar citiem cilvēkiem , rada melus, vardarbību, slepkavības un citus smagus noziegumus. Aizdevuma procents tāpat iznīcina dabu un cilvēka paša radīto dzīves vidi, jeb viņa māju plašākā šī vārda izpratnē, ko apzīmē ar vārdu ekonomika (tulkojumā no grieķu valodas – mājsaimniecība [oikos = māja, nomia = likums]).

Te es gribētu atsaukties uz Jaunās derības kalnu sprediķi, kuru Jēzus Kristus  nobeidza ar līdzību par „saprātīgu” un „neprātīgu” mājbūvniecību [termina ekonomika tulkojums uz krievu valodu – «домостроительство», «домострой», kas burtiskā latviešu valodas tulkojumā nozīmē mājbūvniecība]. [Minētajā kalna sprediķa līdzībā Jēzus Kristus salīdzina divus cilvēkus, kuri ceļ sev māju – viens ceļ to uz klints pamata, bet otrs uz tuksneša smilšu pamata. Jēzus apgalvojot, ka tā māja, kura ir celta uz klints pamata stāvēs ilgi un pat pie nelabvēlīgiem laika apstākļiem (vētras, stipras lietusgāzes u.c.), jo pamats tai ir stabils, bet māja, kura ir celta uz smiltīm ātri vien sabruks, jo tai nav stabila pamata. Attiecīgi pirmais cilvēks ir gudrs, bet otrs muļķis (neprātis). Līdzīgi arī cilvēks, kurš savā darbībā vadās izejot no tikumības likumsakarībām (tas ir to, ko saka Jēzus kalnu sprediķī), rīkojas kā cilvēks kurš ceļ sev māju uz klints pamata, bet cilvēks kurš rīkojas netikumiski (melo, liekuļo, zog, slepkavo, padodas iedomībai, mantkārībai, miesaskārei utt.) līdzinās uz smilts pamata māju ceļošajam (tas ir – viņš ir muļķis, jeb neprātis, tas ir cilvēks bez prāta).]

Mūsu „māja” ar ko mēs šīs grāmatas kontekstā saprotam ekonomiku, jūk un brūk dažādu pasaules stihiju ietekmē. Un tas ir tāpēc, ka māju savu [ekonomiku tātad] mēs centāmies uzcelt uz netikumības un neticības Dievam smiltīm, ignorējot visus gadu tūkstošu laikā pārbaudītos garīgās dzīves likumus.  Tomēr Jēzus nezin kāpēc sauc mūs, neprasmīgos mājbūvētājus, nevis par „noziedzīgiem”, un nevis par „sodāmiem” un pat ne par „grēcīgiem”, bet tieši par neprātīgiem. Tātad kalnu sprediķī viņš apelē pie mūsu saprāta. Pār mūsu galvu nākošie pārbaudījumi [krīze un tās sekas] dod mums iespēju saprast gan pasaulīgos (materiālos), gan garīgos mūsu mājas [tas ir ekonomikas] sabrukšanas iemeslus. Ja mēs tos nesapratīsim, tad „viņa krišana būs varena” [citāts no Jāņa atklāsmes grāmatas, kurā tēlaini-simboliskā formā ir aprakstīta apokalipse – pasaules gals]. Mūsu neprātīgums lielā mērā ir saistīts ar to, ka mēs neizprotam tos iemeslus kādēļ aizlieguma ieturēt aizdevuma procentu pārkāpšana noved līdz mūsu mājas [ekonomikas] sabrukumam. Bet tas tieši tā arī ir. Un šai ziņā aizdevuma procentu var nosaukt ne tikai par „procentu par kuru pienākas tiesas sods”, bet arī par „neprāta procentu” [atkal krievu valodas vārdu spēle: суд – ссудный процент – подсудный процент – безрассудный процент].

Filozofi, socialogi, teologi un citu humanitāro zinātņu pārstāvji izvairās no tehniskiem naudas un naudas aprites aspektiem, bet, kā saka „nelabais slēpjas sīkumos” [populārs un plaši izplatīts krievu sakāmvārds: дьявол прячется в мелочах»] un viņa šīszemes kalpi (par šiem kalpiem grāmatā ir atsevišķa pietiekami detalizēta saruna) ļoti uzmanīgi sargā viņa noslēpumus, kas ir saistīti ar naudas aprites „sīkumiem”. Informēt cilvēkus par šīm niansēm ir nepieciešams (bet protams ka nepietiekams) nosacījums, lai pārtrauktu pašreizējo neprātīgo mūsu mājas (ekonomikas) iznīcināšanu un pārvērstu cilvēku par saprātīgu „mājbūvētāju” [jeb saimniekotāju].

Jau iepriekš brīdinām: lai saprastu daudzus saimniecības un naudas sfēras reālos procesus lasītājam būs jāatsakās no tik pierastajiem stereotipiem un priekšstatiem, kuri ir izveidojušies oficiālās izglītības sistēmas un masu informācijas līdzekļu ietekmē. Šie stereotipi un priekšstati balstās uz ļoti šauri „ekonomisku” un vulgāri-materiālistisku pieeju apskatot naudas pasauli. Dažos gadījumos pat nepieciešama kardināla pasaulskata un priekšstatu pārkārtošana, to virzienu maiņa pa 180 grādiem. Mēs saprotam ka tikai šī grāmata var nebūt spējīga nodrošināt šo maiņu, bet tā var likt lasītājam aizdomāties par lietām, kuras iziet stipri ārpus tiem tradicionāli – sadzīviskajiem rāmjiem, kuri naudas jautājumu sakārā šodien ir vairumam cilvēku.

Lai saprastu, kas patiesībā ir nauda, nepieciešams ne tikai prāts, bet arī drosme. Nepieciešama godīga un drosmīga reālās dzīves uztvere, jo tā ļoti ievērojami atšķiras no tām „rozā” bildītēm no kurām diemžēl šodien sastāv ļoti daudzi mūsu mācību līdzekļi par ekonomiku un naudu.  Ir tādi cilvēki, kuri nobīstas no „melnajām” bildītēm, kuras patiesi ataino naudas pasauli cilvēku pasaulē. Viņiem uz kādu laiku atveras acis un viņu priekšā parādās tā pretīgā cinisma aina, kas valda naudas pasaulē un tas bezdibenis, kura virzienā tādēļ virzās cilvēku pasaule. Ieraugot šīs „melnās” bildītes, viņi nobīstas un steidzas atgriezties patīkamajā un komfortablajā ilūziju pasaulītē.

Katrs pats izvēlas savu ceļu un mēs rakstām tiem, kuri seko principam: labāk rūgta patiesība, nekā saldi meli. Jo meli cilvēku atbruņo, laupa viņam iespēju pretoties ļaunumam. Te var atcerēties vārdus no Jāņa evaņģēlija, kurā Jēzus uzrunā farizejus un rakstu mācītājus: „Jūs esat no sava tēva — velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs.” (Jņ 8:44) Šo vārdu būtība ir pietiekami skaidra: meli vienmēr beidzas ar slepkavību. Meli, kuri valda naudas pasaulē un ap naudas pasauli jau ne reizi vien ir izraisījuši asiņainus karus. Bet arī formālos „miera” laikos šie meli vairumam neredzamā un neizprotamā veidā iznīcina un turpina iznīcināt miljoniem cilvēku. Savukārt patiesība dod cerību un iespēju izglābties. Ne velti saka „Brīdināts – tātad apbruņots” [cits populārs krievu sakāmvārds: «Предупрежден – значит вооружен»]

Starpcitu Matveja evaņģēlijā Jēzus kalnu sprediķī saka: „Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti.” (Mt 5, 6). Te, protams, runa ir par garīgu paēdināšanu, tomēr patiesības izpratne tāpat ļauj remdēt arī fizisko izsalkumu, kas ir neizbēgams sabiedrībā, kura balstās uz procentu ņemšanu.

Naudas civilizācija sāka veidoties vairākus gadsimtus atpakaļ un tas bija iespējams dēļ kristiešu civilizācijas novājināšanās un sabrukšanas. Kristiešu civilizācija sākas no imperatora Konstantīna Lielā, kurš IV gadsimtā pasludināja kristietību par oficiālo Bizantijas reliģiju. Šodienas „naudas civilizācija” nebūt nav „objektīvu sabiedrības attīstības likumsakarību” produkts kā tagad raksta grāmatās, bet gan „naudas revolūcijas” rezultāts. Kristiešu civilizācijas transformācija par „naudas civilizāciju” notika nevis „dabiskas evolūcijas” ceļā, bet gan dažādu interešu, pasaulskatu un vērtību sistēmu sadursmes rezultātā. „Naudas civilizācijas” subjektīvais raksturs ir acīmredzams. Mēs esam pieraduši uzskatīt, ka revolūcijas notiek zibenīgi bez maz vai vienas nakts laikā kā tas tika stāstīts par Lielo Oktobra sociālistisko revolūciju Krievijā 1917.gada 24.oktobra naktī. „Naudas revolūcija” ir ne tikai politisks notikums, kura rezultātā vieni cilvēki atņem oficiālo valsts varu citiem cilvēkiem. Tā ir „permanenta” [nepārtraukta un pastāvīga] revolūcija, kura ilgst jau vairākus gadsimtus. „Naudas revolūcija” ir pirmkārt garīgas dabas notikums, kurš izpaužas kā sabiedrības apziņas un vērtību sistēmas izmaiņas. Naudas sfēra ir tikai indikators, kurš precīzi fiksē un attēlo pat visdziļākās sabiedrības garīgo procesu izmaiņas. „Naudas revolūcijas” procesa laikā notiek sabiedrības atteikšanās no kristīgām vērtībām un dzīves normām, aizstājot tās ar to spēku vērtībām un normām, kuri vēl 2000 gadus atpakaļ sita Jēzu krustā.

Mūsu pētījumā mēs centāmies parādīt šo garīgo, politisko un finansu transformāciju („permanentās” „naudas revolūcijas”) ķēdīti. Galvenie šīs revolūcijas etapi ir: augļošanas legalizācija; „daļējas rezervēšanas” prakses (kas ir viens no naudas viltošanas veidiem) normalizēšana; banku (gan komerc, gan centrālo) kā galveno „naudas civilizācijas” iestāžu izveidošana; t.s. „zelta standarta” ieviešana; fondu un valūtas biržu, kas veic legālu cilvēku aplaupīšanu ne mazāk efektīvi kā bankas, radīšana; dažādu „finansu instrumentu” izgudrošana daudzi no kuriem savā būtībā līdzinās iezīmētām kārtīm vai viltotiem briljantiem; pilnībā nenosegtas naudas nodrošināšana ar militāra spēka palīdzību (aviokreiseriem un aviāciju); banku ofšoru izveidošana un pakāpeniska visas ekonomiskās sistēmas pārvēršana par vienu gigantisku „ēnu ekonomiku”; u.c.

„Naudas civilizācijas” tapšanas un tās vēstures izpratnei vajag saprast dažas acīmredzamas patiesības: ekonomisko un finanšu krīžu pārvarēšana „naudas civilizācijas” ietvaros nav iespējama. Nekādas, pat visizsmalcinātākās pasaules un nacionālās finansu sistēmas reformas nespēs glābt cilvēci bez sabiedrības garīgās atdzimšanas un „naudas civilizācijas” amorāliskās un antihumānās dabas sapratnes.

„Naudas civilizācija” var tikt maskēta ar dažādām „izkārtnēm”, kuras laiku pa laikam tiek nomainītas, lai uzturētu puslīdz pievilcīgu šī sabiedrības tipa „imidžu”. „Kapitālisma” izkārtne pašreiz jau morāli ir novecojusi [tāpēc norit aktīvs darbs pie jaunu „izkārtņu” izdomāšanas un gatavošanās tās nomaiņai]. Krievijā [un arī Latvijā] kopš „reformu” sākuma [1990-o gadu sākums] tika izmantotas tādas „izkārtnes” kā „Rietumu civilizācija”, „demokrātija”, „tirgus ekonomika”. Īpaši mūsu politiķiem iepatikās vārdu salikums „tirgus ekonomika”. Tomēr arī aiz šīs „izkārtnes” stāv tie paši spēki, kuri vairākus gadsimtus atpakaļ panāca augļošanas legalizāciju.

Lūk, dažu, galveno sociāli-ekonomisko un politisko pazīmju uzskaitījums pēc kurām var pazīt „naudas civilizāciju”, kura slēpjas aiz neskaidrā un patiesībā analfabētiskā „tirgus ekonomikas” termina:

1. Īstās („dabīgās”) ekonomikas nāve ar ko ir jāsaprot visu veidu ražošanu, kuras mērķis ir apmierināt cilvēku dabīgās vajadzības.
2. „Tirgus ekonomika” ir tendēta nevis uz preču un pakalpojumu radīšanu, lai apmierinātu sabiedrības dabīgās vajadzības, bet gan uz esošo vērtību pārdalīšanu vienai sabiedrības daļai par labu un citai par sliktu.
3. Ja „tirgus ekonomikā” arī kaut kas tiek ražots un radīts, tad tikai un vienīgi ar mērķi pārdalīt esošās bagātības.
4. Iepriekš minēto apstākļu rezultātā „tirgus ekonomikā” ir spēkā likums: „Ja vieni sabiedrības locekļi kaut ko iegūst, tad citiem sabiedrības locekļiem tik pat lielā mērā kaut kas tiek atņemts.”
5. Ilglaicīgā perspektīvā notiek kopējo sabiedrības vērtību samazināšanās. Pirmkārt tādēļ, ka ievērojama sabiedrības daļa ir aizņemta ar vērtību pārdalīšanu un patērēšanu, nevis ar to radīšanu. Otrkārt tādēļ, ka ievērojama daļa esošās t.s. „ražošanas” ne tikai nepalielina sabiedrības bagātības, bet pat otrādi – samazina tās (resursu izsmelšana dēļ to brutāli-primitīvi izšķērdīgas izmantošanas, apkārtējās vides piesārņošana utt.). Treškārt tādēļ, ka ievērojama produkcijas daļa ir paredzēta nevis sabiedrības dzīvībai svarīgu vajadzību apmierināšanai, bet gan, lai apmierinātu pretdabiskas un kaitīgas vajadzības un iegribas (alkohols, cigaretes, narkotikas, debilizējošas izklaides, perversijas, ieroči utt.); šāda tipa produkcija nekādi nav pieskaitāma pie sabiedrības bagātībām [tieši otrādi – tās sabiedrības bagātību tieši samazina; tās ir vērtības ar mīnuss zīmi].
6. Noteicošā sabiedrības bagātību pārdales forma ir „peļņa”, kas ir galvenais kapitālistisko uzņēmumu efektivitātes kritērijs un darbības rādītājs.
7. Peļņa tiek nodrošināta neekvalentas apmaiņas rezultātā [samainot vērtīgāku lietu pret mazāk vērtīgu], ko var nodrošināt tikai vai nu ar spēku vai ar maldināšanu [vai nu ar fizisku spēku vai tā pielietošanas draudiem piespiežot apmainīt, piemēram, „stikla krelītes” pret patiesām vērtībām vai arī ar viltu, maldināšanu, meliem izkrāpjot reālas vērtības apmaiņā pret tām pašām „stikla krelītēm”].  Attiecīgi jebkura peļņa savā būtībā ir nelikumīga, jo tās iegūšana ir saistīta ar svarīgāko reliģiozo likumu un tikumisko normu pārkāpšanu.
8. Spēka kā neekvalentas apmaiņas veida efektivitāte lielā mērā ir atkarīga no to garīgi – psiholoģiskā stāvokļa, pret kuriem šis spēks (bet visbiežāk tikai draudi pielietot spēku) tiek vērsts. Tieši tāpēc tie, kuri peļņas gūšanas nolūkā uzsvaru liek uz spēku , maksimāli cenšas panākt sabiedrības demoralizāciju [lai sabiedrība būtu gļēva, amorāla, mobilizēties pretestībai nespējīga].
9. Maldināšanas kā neekvalentas apmaiņas veida efektivitāte ir tieši saistīta ar to prāta spējām, pret kuriem maldināšana tiek veikta. Attiecīgi tie, kuri peļņas gūšanas nolūkā uzsvaru liek uz maldināšanu, cenšas panākt maksimālu sabiedrības prāta līmeņa pazemināšanos.
10. Augstāk minēto iemeslu dēļ tie, kuri tiecas pēc peļņas gūšanas, darīs visu iespējamo, lai plašas ļaužu masas neuzzinātu, kas patiesībā ir „naudas civilizācija” jeb – „tirgus ekonomika” [jeb kapitālisms].
11. Vislielākās iespējas gūt peļņu ir augļotājiem, tas ir tiem, kuri nodarbojas ar naudas tirdzniecību. Viņiem mūsdienu sabiedrībā ir īpašas pozīcijas arī tādēļ, ka viņi ieguva tiesības radīt naudu.
12. Augstākminētā iemesla dēļ pakāpeniski visas bagātības koncentrējas augļotāju rokās, attiecīgi lielākā daļa sabiedrības kļūst arvien nabagāki. Visu bagātību koncentrēšanās augļotāju rokās rezultātā tie iegūst pār cilvēci gandrīz neierobežotu varu.
13. „Naudas civilizācijas” attīstība apdraud visas cilvēces (tai skaitā arī pašu augļotāju) eksistenci.

Diemžēl nevienu no augstāk minētajām tēzēm lasītājs neatradīs mūsdienu ekonomikas, finansu, politoloģijas un citu sabiedrisko disciplīnu mācību grāmatās. Un ir skaidrs arī kāpēc: ja katrs students sapratīs „turgus ekonomikas” patieso būtību, tad turpmāk augļotājiem un citiem kapitālistiem būs apgrūtinoši turpināt neekvalento apmaiņu ar spēka un maldināšanas palīdzību.

Katras ekonomikas mācību grāmatas atslēgtermini ir „peļņa”, „kapitāls” (īpašums, kas dod peļņu), „procents” (peļņa, ko iegūst no kapitāla izmantošanas), „kredīts” (naudas vai cita īpašuma aizdošana ar mēŗki iegūt peļņas procentu) utt. XIX gadsimtā franču sociālists Žans Prudons izteica spilgtu domu: „Jebkurš privātīpašums ir zādzība”. Joprojām nerimstas strīdi viņam bija taisnība vai nē. Bet šo izteikumu var pārfrazēt un pateikt: „Jebkura peļņa ir zādzība”. Šāda secinājuma patiesums ir acīmredzams un neapstrīdams. Attiecīgi par zādzību kļūst arī „kapitāls” un „procents”, bet par svarīgu zādzības sastāvdaļu – „kredīts”. Šādi saprotot galvenos ekonomikas terminus, „naudas civilizācija” iegūst pavisam nelāgu izskatu. No tā arī augļotāji visvairāk baidās un viņi darīs visu iespējamo, lai plašas ļaužu masas neuzzināt patiesību par „naudas civilizāciju” un tās būtību.
00248_Kapitalisms_vaks3

Grāmatas satura rādītājs

1. Kas tas ir – „naudas civilizācijas” kapitālismi
1.1. Par sabiedrības modeļiem un pasaules vēstures shēmām
1.1.1. Marksa sabiedrības modelis:  „sabiedriski-ekonomiskā formācija”
1.1.2. Marksisms: pasaules vēstures izkropļota shēma
1.1.3. Sabiedrība kā „civilizācija”
1.1.4. Kapitālisms un verdzība: vienas sabiedrības divas izpausmes
1.2.  „Naudas civilizācija”: būtība un izkārtnes
1.2.1. „Naudas civilizācija”: dažas pazīmes
1.2.2. „Hrematistikas sabiedrība”
1.2.3. „Kapitālisms”: termina vēsture
1.2.4. „Tirgus ekonomika”: jauns „naudas ekonomikas” zīmols
1.2.5. Citas izkārtnes

2.  „Naudas civilizācijas” reliģiozi-garīgie pamati
2.1. Makss Vēbers un „protestantu kapitālisms”
2.1.1. M.Vēbers: svaigs kapitālisma skatījums
2.1.2. Vēbera teorija: argumenti un pretargumenti
2.1.3. Protestantisms un kapitālisms: kas ir pirmsšķirīgāks?
2.1.4. Protestantisms pēc Vēbera: bet vai maz vispār bija tāds protestantisms?
2.1.5. Rietumu filozofija kā „kapitālisma gara” avots
2.1.6. Alternatīvas kapitālisma rašanās versijas
2.1.7. „Savējais-svešais” kā kapitālisma princips
2.1.8. Vēbera teorija un mūsdienu kapitālisms
2.1.9. No „protestantu ētikas” līdz „dabīgām tiesībām”
2.1.10. Makss Vēbers: iedomātie un reālie nopelni
2.2.  „Toras ētika” un „kapitālisma gars”
2.2.1. Verners Zombarts un Makss Vēbers: divi skatījumi uz kapitālisma izcelšanos
2.2.2. Toras ekonomiskā ētika: bagātība un nabadzība
2.2.3. Toras ekonomiskā ētika: nauda
2.2.4. Par jūdaisma „konkurētspēju” kristīgajā pasaulē
2.2.5. Investīcijas varā
2.2.6. Par ebreju pozīcijām kapitālistiskajā ekonomikā
2.2.7. Kapitālisms un rietumu kristietības pārvēršanās par „naudas reliģiju”
2.2.8. Protestantisms un jūdaisms: savstarpējo attiecību dialektika
2.2.9. Par ebreju tautas vēsturi un „kapitālisma vīrusu”
2.3. Katolicisms un „kapitālisma gars”
2.3.1. Katolicisms: pretošanās „kapitālisma garam”
2.3.2. Rietumu baznīcas grēkā krišana
2.3.3. Akvīnas Toms: baznīcas ekonomiskās paradigmas maiņa
2.3.4. „Katoliciskā ētika” un „kapitālisma gars”
2.3.5. Katolicisma sociālā doktrīna: ceļš uz tuvošanos protestantismam
2.4. „Bagātības teoloģija”, jeb kristietības vēstures beigas Rietumos
2.4.1. Kapitālisms un protestantisma krīze
2.4.2. „Uzplaukuma teoloģija” kā protestantisma adaptācija mūsdienu kapitālismam
2.4.3. „Uzplaukuma teoloģija” un patērēšanas kults
2.4.4. Pēdējo kristietības pazīmju zaudēšana
2.5. Kapitālisms kā reliģija.
2.5.1. Kapitālisms: galvenās reliģijas pazīmes
2.5.2. Pirmā dogma: bagātība kā dzīves mērķis un jēga
2.5.3. Otrā dogma: mērķis attaisno jebkurus līdzekļus
2.5.4. Trešā dogma: privātīpašuma „svētums”
2.5.5. Ceturtā dogma: individuālisms kā dzīvesveids
2.5.6. Kapitālisms un kristietība – divi garīguma pretpoli
2.6. Par naudas „dievišķo” dabu (īss ievads naudas teoloģijā)
2.6.1. Pirmā provizoriskā piezīme: par naudas „teoloģiju”
2.6.2. Otrā provizoriskā piezīme: par bagātības naudisko formu
2.6.3. Nauda – pasaules dievs. Trīs naudas dieva izpausmes
2.6.4. Noslēpumainā „mamona” būtība
2.6.5. Nauda kā svētlaime
2.6.6. Nauda kā fetišs
2.6.7. „Naudas kabala” un infernālā pasaule
2.7. Mamona baznīca
2.7.1. Par baznīcas organizācijas pazīmēm
2.7.2. Pirmā pzīme: izstrādātas ticības mācības sistēmas esamība
2.7.3. Otrā pazīme: izstrādātas kulta sistēmas esamība
2.7.4. Trešā pazīme: hierarhija un centralizēta vadība; garīdznieku un ticīgo esamība
2.7.5. Par mamona baznīcas ierindas ticīgajiem
2.7.6. Mamona baznīca kā totalitāra sekta
2.7.7. Par neredzamo mamona baznīcu

3.  Veco laiku psaules un viduslaiku „naudas civilizācija”
3.1. Agrīnā „naudas civilizācija”: senās Romas kapitālisms
3.1.1. Kapitālisms: „bērnība” un „vecumdienas”
3.1.2. Iznīcināšana kā galvenā agrīnā un vēlīnā kapitālisma pazīme
3.1.3. Parazītiska patērēšana kā senās Romas sabiedrības pazīme
3.1.4. Senās Romas verdzības patiesie apmēri
3.1.5. Romas parazītisma finansu-ekonomiskie pamati
3.1.6. Parādu verdzība senajā Romā
3.1.7. Romas sabiedrība:  attieksme pret augļošanu
3.1.8. Naudas bizness senajā Romā: galvenie veidi
3.1.9. Koruptīvi -bandītiskā varas veritikāle: Romas impērija
3.1.10. Romas „demokrātijas” modelis
3.1.11. Romas ekonomika un kara mašinērija
3.2. Verdzības kapitālisma krīze
3.2.1. Verdzības kapitālisma pretrunas un tā reformēšanas mēģinājumi
3.2.2. Diktatūra kā verdzības kapitālisma nostiprināšanas forma
3.2.3. Finansu oligarhija un pirmais romiešu monarhs
3.2.4. Senās Romas sabiedrība: sociālā struktūra un sociālie antogonismi
3.2.5. Impērija: ko tālāk?
3.2.6. Agrīnā kristietība un verdzība
3.3. Viduslaiki: „naudas civilizācijas” atdzimšana
3.3.1. Feodālisms un verdzība
3.3.2. Feodālisms un kristietība
3.3.3. Viduslaiku patriarhālā verdzība
3.3.4. Feodālisms un kapitālisma „vīruss”
3.3.5. Nākotnes jauno laiku kapitālistiskās verdzības garīgie pamati
3.3.6. Verdzība kā pirmatnējā kapitāla uzkrāšanas procesa pamats
3.3.7. Vardarbība kā algotās verdzības pirmcēlonis

4.  Jeruzālemes tempļa nozīme „naudas civilizācijas” tapšanas vēsturē
4.1.  Jeruzalemes templis ebreju tautas vēsturē
4.1.1. Īsa Pirmā un Otrā tempļa vēsture
4.1.2. Starp Pirmo un Otro templi: ebreju vēstures lūzuma punkts
4.1.3. Pēc gūsta: jūdaisma vadoņu politiski-ekonomiskā doktrīna
4.1.4. Jeruzalemes tempļa izlaupīšana
4.2. Jeruzālemes templis kā valsts kase
4.2.1. Jeruzālemes templis kā Jūdejas finansu un ekonomiskais centrs
4.2.2. Tempļa nodoklis un desmitā tiesa
4.2.3. Tempļa neregulārie ienākumi
4.3. Jeruzālemes tempļa „sakņu sistēma”
4.3.1. Ebreju kopienas: formēšanās un ģeogrāfija
4.3.2. Ebreju kopienas: politiskā un ekonomiskā ietekme
4.3.3. Cīņa par Jeruzālemes tempļa „nodokļu bāzes” saglabāšanu un paplašināšanu
4.4. Finansu nodevas metropolei
4.4.1. Nodokļi metropolei līdz Romas virskundzībai
4.4.2. Nodokļi Ēģiptes un Persijas valdnieku laikā
4.4.3. Nodokļi Seleikīdu laikā
4.4.4. Jūdejas nonākšana Romas un romiešu muitnieku varā
4.4.5. Jūlijs Cēzars: mēģinājums ieviest finansu kārtību
4.4.6. Imperatori Augusts un Tiberijs: finansu reformas un stāvoklis Jūdejā
4.4.7. Kristus tiesāšana, jeb Jūdejas vadoņu un Romas varasiestāžu attiecību modelis
4.5. Jeruzālemes tempļa bizness
4.5.1. Jeruzālemes tempļa bizness: redzamā daļa
4.5.2. Jeruzālemes templis kā banka
4.5.3. Jeruzālemes templis: operācijas ar dārgmetāliem
4.5.4. Jeruzālemes templis: starptautiskā tirdzniecība
4.5.5. Jeruzālemes „kņazi” un Jeruzālemes templis
4.6. Jeruzālemes tempļa sagraušana. Dzīve pēc tempļa
4.6.1. Ebreju cīņa par „finansu neatkarību” no Romas. Tempļa sagraušana
4.6.2. Kas notika ar Jeruzālemes tempļa bagātībām?
4.6.3. Pēc Otrā tempļa: neredzamā „ebreju impērija”
4.6.4. Pēc Otrā tempļa: ebreju augļotāju „kapitālistiskais projekts”
4.6.5. Pēc Otrā tempļa: ebreju tautas metamorfozes
4.6.6. Cionisms: cīņa par Trešo templi
4.6.7. Dažas apkopojošas atziņas un secinājumi

5.  Mūsdienu „naudas civilizācija” kā verdzības kapitālisms
5.1. Algots darbs kā likumiskota verdzība
5.1.1. Mūsdienu verdzība: būtība un formas
5.1.2. Algotā verdzība: pievienotās vērtības iegūšana
5.1.3. Par mūsdienu algoto darbinieku ienākumiem
5.1.4. Par Krievijas algoto darbinieku ienākumiem
5.1.5. Algots darbinieks un „cilvēktiesības”
5.1.6. Algoto darbinieku aplaupīšana, jeb trīs „pīrāga daļas”
5.2. Nodokļu verdzība
5.2.1. Šis tas par „nodokļu verdzību” un „likumiskotu valsts apzagšanu”
5.2.2. Par „nodokļu reketu”
5.2.3. Korupcijas nodoklis, jeb ceturtā „pīrāga daļa”
5.3. „Parādu verdzība”
5.3.1. Par parādu cietumiem
5.3.2. Mūsdienu parādu verdzība: formas un mērogi
5.3.3. Mūsdienu augļotāju „ekspropriāciju” paņēmieni
5.3.4. Augļotāji kā galvenie mūsdienu kapitālisma vergturi
5.4. Vecā verdzība un jaunie apstākļi
5.4.1. Verdzība pēc verdzības: kūļi un peoni
5.4.2. Mūsdienu tiešā verdzība „trešās pasaules” valstīs
5.4.3. Nelegālā verdzība Rietumos un Krievijā
5.4.4. „Cietuma verdzība”: amerikāņu GULAGs (1)
5.4.5. „Cietuma verdzība”: amerikāņu GULAGs (2)
5.4.6. „Cietuma verdzība” kā ideāls kapitālisma modelis
5.5. Senā Roma un mūsdienu pasaule: daži salīdzinājumi
5.5.1. Vergturu iekārtas sociālā struktūra
5.5.2. Kāpēc mūsdienu algotais vergs joprojām nav privatizēts?
5.5.3. Par senajiem un mūsdienu barbariem
5.5.4. Kāpēc mirst impērijas?
5.6. Sociālā verdzība un garīgā verdzība
5.6.1. Uz kā balstās mūsdienu sociālā verdzība?
5.6.2. Patērēšanas verdzība kā garīgās verdzības veids
5.6.3. Naudas verdzība kā labprātīga garīga izvēle
5.6.4. Kristietība par naudas verdzību

6. Augļotāju cīņa par varu, jeb permanentā „naudas revolūcija”
6.1.  Kapitāls – tā ir nauda. Viss pārējais ir „īpašums”
6.1.1. Kas nepieciešams, lai nauda pārvērstos par kapitālu?
6.1.2. „Neviens nevar vienlaicīgi kalpot diviem kungiem?”
6.1.3. Augļošana: „vīrusa” izcelsme
6.1.4. Žaka Attalī atklāsme
6.1.5. Aristoteļa un Svēto tēvu brīdinājums
6.2. Permanentā „naudas revolūcija”: īss finansu kapitālisma vēstures apskats
6.2.1. „Naudas revolūcija” kā augļotāju cīņa par pasaules kundzību
6.2.2. „Jaunā” Rietumu kapitālisma „naudas revolūcija”
6.2.3. „Nobriedušā” Rietumu kapitālisma „naudas revolūcija”
6.2.4. „Vēlīnā” Rietumu kapitālisma „naudas revolūcija”
6.3.  „Naudas revolūcija”: augļošanas procenta legalizācija
6.3.1. Romas katoļu baznīca: dubultā standarta pret augļošanu formēšanās
6.3.2. Augļošana viduslaiku Eiropā
6.3.3. Reformācija un tālāks augļošanas uzbrukums
6.3.4. Augļošanas procents: „naudas revolūcijas” un „naudas kontrrevolūcijas” vēsture
6.4. „Naudas revolūcija”: „daļējas rezervēšanas” legalizācija
6.4.1. Daļēja rezervēšana – naudas viltošana
6.4.2. Banku kredītu un depozītu operāciju „asimetrija”
6.4.3. Kā augļotāji cīnijās par daļējas rezervēšanas legalizāciju
6.4.4. Politiķi kā daļējas rezervēšanas aizstāvji (prezidents F.D.Rūzvelts)
6.4.5. Labprātīga naudas atdošana finansu piramīdu radīšanai
6.4.6. Spēle vienos vārtos
6.4.7. Cīņa pret baņķieriem – naudas viltotājiem
6.4.8. Daļēja rezervēšana un finansu krīzes
6.5. „Naudas revolūcija”: vērtspapīru un fondu biržu radīšana
6.5.1. Finansu sistēmas trešais stāvs
6.5.2. Fondu biržas un pirmās akciju sabiedrības
6.5.3. Fondu biržas un „Panamas”
6.5.4. Investīciju bankas un manipulācijas fondu biržā
6.5.5. Fondu biržu spekulantu tehnoloģijas
6.5.6. Insaids, jeb spēle vienos vārtos
6.5.7. Nevis ekonomika, bet spēļu zāle
6.6. „Naudas revolūcija”: centrālo banku izveidošana
6.6.1. Kādēļ augļotājiem redās nepieciešamība pēc centrālās bankas?
6.6.2. Anglijas banka
6.6.3. Francijas banka
6.6.4. Ziemeļamerikas Savienotās valstis: ilgais ceļš līdz centrālai bankai
6.6.5. ASV Federālo rezervju sistēma
6.6.6. „Ne pelēns, ne vardīte, bet nezināms zvēriņš”
6.6.7. Mūsdienu krīze: „kaislības” ap centrālajām bankām
6.6.8. Krievijas banka vai tomēr  FRS filiāle?
6.7. „Naudas revolūcija”:  zelta standarta ieviešana un atcelšana
6.7.1. Rotšildi un zelta standarts
6.7.2. Zelta standarta beigas un jaunas pasaules finansu kārtības sākums
6.7.3. Monetārisms kā jaunās finansu kārtības ideoloģiskais pamatojums
6.7.4. Zelts aiz slepenības plīvura
6.7.5. Mūsdienu krīze un zelta „renesanse”

7.  XX gadsimta beigu „naudas revolūcija”
7.1. Naudas pieprasījuma radīšanai – galvenais „naudas drukājamās mašīnas” saimnieku uzdevums
7.1.1. Augļotāju divējādais uzdevums
7.1.2. Hipotekārie un patēriņa kredīti kā naudas pieprasījuma palielināšanas veids
7.1.3. Piepraījuma pēc  augļotāju „pakalpojumiem” no valsts puses radīšanas tehnoloģija
7.2.  Vispārējā liberalizācija kā naudas pieprasījuma formēšanas veids
7.2.1. „Ekonomiskā liberalizācija” – tas pasaules vēsturē jau ir bijis
7.2.2. Galvenie mūsdienu liberālisma virzieni
7.2.3. Cenu liberalizācija, jeb pilnīga monopolu brīvība
7.2.4. Starptautiskā kapitāla kustības liberalizācija, jeb „Visu uz izpārdošanu!”
7.2.5. Nemateriālu aktīvu konstruēšana
7.2.6. „Tautas finansu kapitālisms”
7.3. Liberalizācija: fondu un kredītu tirgu jauninājumi
7.3.1. Jaunas tehnoloģijas un augļotāju projekti finansu tirgos XX gadsimta beigās
7.3.2. Kompānijas kā biržu spekulāciju objekts
7.3.3. Kurš palīdz augļotājiem nodarboties ar spekulācijām fondu tirgos
7.3.4. „Ekonomikas zinātne” kā spekulantu kalpone
7.3.5. Spekulācijas zem labdabīga „investīciju” nosaukuma
7.3.6. Finansu tirgu destabilizēšana un FRS „produkcijas” pieprasījuma formēšana
7.4. Atvasinātie instrumenti, jeb finansu Bābeles tornis
7.4.1. Atvasinātie instrumenti, jeb galīga finansu virtualizācija
7.4.2. „Burvju nūjiņa” ar nosaukumu CDS
7.4.3. Virtuālā pasaule kā reālās pasaules vadības instruments
7.4.4. Finansu piramīdas ceturtais stāvs
7.4.5. Vai var bezgalīgi celt finansu piramīdu?
7.4.6. Virtuālās pasaules konstruēšana
7.4.7. Derivatīvi – pēdējā „naudas civilizācijas” vēstures lappuse
7.5. „Ēnu ekonomika” kā augstākā finansu liberalizācijas forma
7.5.1. „Ēnu ekonomika”: jēdzieni un apmēri
7.5.2. „Nodokļu mieraostas” un „finansu slepenības jurisdikcija”
7.5.3. Ofšori – ekonomikas suverenitātes drauds
7.5.4. Labdarības fondi kā „iekšējie” ofšori
7.5.5. ASV un Lielbritānija kā galvenie ofšoru biznesa sedzēji
7.5.6. Slepenība kā „tirgus ekonomikas” eksistences veids
7.5.7. Kā Rietumi „cīnās” ar „ēnu ekonomiku”
7.5.8. „Ēnu ekonomika” un specdienesti
7.6. Bankas kā galvenais „ēnu ekonomikas” instruments
7.6.1. Eirodolāru tirgus – pasaules finansu sistēmas ofšors
7.6.2. Naudas varasiestādes: viena vienīga „ēna”
7.6.3. Banku sakari ar kriminālo pasauli un specdienestiem: stāsts par banku „BCCI”
7.6.4. Vatikāna banka: „neaizskaramo institūcija

8.  „Naudas civilizācija” kā globāla parazītisma sistēma
8.1. Mūsdienu finansu-augļošanas imperiālisms
8.1.1. Romas impērijas reinkarnācija
8.1.2. Rietumu parazītisms
8.1.3. Mūsdienu Rietumu parazītisma finansu-ekonomiskie pamati
8.1.4. „Uzplaukums uz parāda”, jeb „civilizāciju” zādzība (1)
8.1.5. „Uzplaukums uz parāda”, jeb „civilizāciju” zādzība (2)
8.1.6. „Uzplaukums uz parāda”, jeb „civilizāciju” zādzība (3)
8.1.7. Koruptīvi -bandītiskā varas veritikāle: Pax Americana
8.1.8. „Valsts muitnieki” Pax Americana dienestā
8.2. „Naudas civilizācijas” „barības ķēdes” un „piramīdas”
8.2.1. Bioloģijas likumi un kapitālistisko džungļu likumi
8.2.2. Pasaules finansu piramīda
8.2.3. Valūtas kurss kā starptautisko laupīšanu instruments
8.2.4. Neekvivalenta apmaiņa kā „tirgus ekonomikas” likums
8.2.5. Pasaules finansu piramīdas izstumtie un autsaideri
8.2.6. „Demokrātiskā” Krievija pasaules finansu piramīdā
8.3. Centrālā banka globālā kontekstā
8.3.1. Starptautiskais tīkls un centrālo banku hierarhija
8.3.2. Augļotāju pasaules „pelēkais kardināls”
8.3.3. Ceļā uz vispasaules centrālo banku

9.  „Naudas civilizācija” kā parādu un iznīcības ekonomika
9.1. „Ekonomikas nāve”
9.1.1. Ekonomika un hrematistika
9.1.2. „Patērēšanas kapitālisms”, jeb patērēšanas prioritācija pār ražošanu
9.1.3. „Postindustriālā sabiedrība”, jeb „finansu kalpu” sabiedrība
9.1.4. Viltus vajadzību un vienreizēju preču „ekonomika”
9.1.5. Darba rezultātu apzinātas iznīcināšanas „ekonomika”
9.1.6. Fiziskā un garīgā cilvēka degradācija
9.2. „Naudas civilizācija” un „parādu ekonomika”: Anglija un Amerika
9.2.1. Kredītu nauda – „parādu ekonomikas” cēlonis
9.2.2. Mūsdienu kapitālisms kā parādu ekonomika
9.2.3. Amerika: valsts parādi
9.2.4. Ārējais valsts parāds. ASV valsts parāda ārvalstu turētāji
9.2.5. Valsts parāda oficiālā un reālā novērtēšana
9.2.6. Amerika: mājsaimniecību un korporāciju parādi
9.2.7. Amerika: kopējais parāds
9.2.8. Uzņēmums „Amerika inkorporeited”: absolūts bankrots
9.2.9. Amerikas „ekonomikas” parādi un parazītisms
9.2.10. Lielbritānija – „parādu ekonomikas” piemērs
9.3. „Parādu ekonomika” globālā mērogā
9.3.1. „Parādu ekonomika” ārpus ASV robežām
9.3.2. Augļotāju kredītuzbrukums Trešās pasaules valstīm
9.3.3. „Parādu lamatas” Argentīnai
9.3.4. Čīles „brīnuma” blefs
9.3.5. Parādu „lapmatas” attīstības valstīm

10. Bankas un krīzes
10.1. Kredītu nauda un krīzes
10.1.1. Krīzes:  „tradicionālie” izskaidrošanas varianti
10.1.2. Ž.B.Seja dogma, jeb vienkārši preču izgatavošana
10.1.3. Kapitālistiskā ražošana: no kurienes rodas peļņa?
10.1.4. Kredītu nauda – peļņa – krīze
10.1.5. Kredītu nauda: augļotāju un sabiedrības riski
10.1.6. Krīze – augļotāju „pļaujas” laiks
10.2. Kredītu nauda – „naudaskāre” – ekonomikas sagraušana
10.2.1. Nauda kā līdzeklis un kā mērķis
10.2.2. „Naudaskāre” un pretdabīgas vajadzības
10.2.3. „Naudaskāre”:  „visu karš pret visiem”
10.2.4. „Naudaskāre” un „tirgus ekonomikas”  izšķērdība
10.2.5. Statistiskie fokusi: izmaksu pārvēršana par rezultātiem
10.2.6. Kredītu nauda un inflācija
10.2.7. „Naudaskāre” un sabiedrības mantiskā polarizācija
10.2.8. Kredītu nauda – fiziskās un garīgās cilvēku iznīcināšanas vīruss
10.3. Banku krīzes kā „naudas civilizācijas parādība
10.3.1. Pēdējās instances kreditors: naudas viltotāju aizsegs
10.3.2. „Obligātā rezervēšana”, jeb naudas viltotāju vīģes lapa
10.3.3. Ķēdes reakcija „naudas-kredītu reaktorā”
10.3.4. Naudas viltotāji cīņā par savām tiesībām
10.3.5. Salmiņi slīkstošajiem
10.3.6. Kas maksā par banku krīzēm
10.3.7. Dolāri no helihopteriem
10.3.8. Banku „sociālisms”

11. Banku diktatūra un militārais-banku komplekss
11.1. Valsts, monopoli, bankas
11.1.1. Monopolu diktatūra
11.1.2. Banku diktatūra
11.1.3. Valsts un monopolu alianse
11.1.4. „Likumiska valsts apzagšana”
11.1.5. Valsts programmas vai „Panamas”?
11.1.6. Valsts privatizācija kā augļotāju mērķis
11.2. Kāds ir mūsdienu naudas segums
11.2.1. Ko nozīmē „naudas segums”?
11.2.2. Naudas preču nodrošinājums
11.2.3. Neizmaināmā nauda
11.2.4. Piespiedu naudas nodrošināšana
11.2.5. Okupācijas nauda
11.2.6. Nauda pēc 2001.gada 11.septembra
11.3. „Naudas civilizācija”: cilvēces eksistences drauds
11.3.1. Kapitālisms=neefektivitāte + agresivitāte
11.3.2. Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija
11.3.3. Krievija kā augļotāju agresijas objekts
11.3.4. Augļotāji kā Otrā pasaules kara organizatori
11.3.5. Rietumu kara mašinērija
11.3.6. Militārais-banku komplekss
11.3.7. Karš kā liels biznesa projekts
11.3.8. Amerikas parādi – drauds cilvēcei
11.3.9. Pasauloes valdība un pasaules vergturu kārtība

12. Vispasaules augļotāji, viņu apologēti un kritiķi
12.1. „Vispasaules augļotāji”: kas viņi ir?
12.1.1. „Ierindas” miljardieri un „vispasaules augļotāji”
12.1.2. Vēlreiz par augļotāju „labdarību”
12.1.3. Vispasaules augļotāju banku namu vēsture
12.1.4. Biznesa „ģimeniskais” raksturs
12.1.5. Dinastiju laulības un daži citi „augļotāju” noslēpumi
12.1.6. Biznesa starptautiskais raksturs
12.1.7. Rotšildi: ģimenes varas un biznesa centralizācija
12.1.8. Vispasaules augļotāji: vienotības un savstarpējās cīņas dialektika
12.2.  Augļotāju „garīgā” misija
12.2.1. „Agrīnais” Markss par „naudas reliģiju”
12.2.2. „Naudas revolūcijas” uzvara un kristietības garīga paverdzināšana
12.2.3. Augļotāju varas noslēpums: „maizi un izpriecas”
12.2.4. Vispasaules augļotāji – iznīcības un nāves nesēji
12.3. Vispasaules augļotāju apologēti un kritiķi
12.3.1. Aivors Bensons par „ekonomikas zinātni” un „profesionāliem ekonomistiem”
12.3.2. „Nobriedušais” Markss par kapitālismu
12.3.3. M.Bakuņins par Marksu un Rotšildiem
12.3.4. Mainstream – „augļotāju partijas galvenā līnija”
12.3.5. „Ekonomikas” mācību grāmatas Krievijā kā zombēšanas instruments
12.3.6. Henrijs Fords, Henrijs Džordžs, Silvio Gezels par naudu un ekonomiku
12.3.7. „Ekonomiskā opozīcija” Rietumos

Grāmatu internetā var dabūt te:
http://www.rusinst.ru/docs/books/V.Yu.Katasonov-Kapitalizm.pdf
http://www.mediafire.com/download/rsajw15rjtu9tcq/V.Yu.Katasonov-Kapitalizm.pdf

Grāmatas autora publicistiskie raksti (krievu valodā): http://www.fondsk.ru/authors/valentin-katasonov-189.html

Informācijas aģentūra
/20.08.2013/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 6 komentāri

Pasaule zem ASV specdienestu un banku informatīvās „tupeles”

00247_SWIFTFinansu pasaule kā informācijas sistēma

Mūsdienu starptautiskā finansu sistēma pirmkārt ir informācijas sistēma, tas ir sistēma, kura vāc, apstrādā, uzglabā un izmanto informāciju par banku klientiem, apdrošināšanas kompānijām, pensiju fondiem, citām finansu kompānijām un organizācijām. Tiek vāktas visdažādākā veida ziņas. Ja tās ir privātpersonas, tad tie ir dati par finansu stāvokli, veselību, darbu,  īpašumiem, radiniekiem, , dzīves apstākļiem utt. Ja tās ir juridiskas personas, tad tie ir dati par tekošo finansu un ekonomisko stāvokli, kredītvēsturi, ziņas par piedāvātajiem investīciju projektiem, vadītājiem, akcionāriem, galveno fondu stāvokli utt.

Lai savāktu, apstrādātu, uzglabātu un pārraidītu informāciju bankas un citas finansu institūcijas izmanto pirmkārt paši savus dienestus. Pie tam finansu sektora informatīvajā infrastruktūrā ir iekļauti kredītu biroji, reitingu aģentūras, specializētas informāciju sistēmu kompānijas. Vairākas bankas un firmas var izveidot kopējus informatīvus pūlus (datu bāzes) par klientiem.

Nozīmīgi informatīvi centri ir centrālās bankas, kuras veic banku uzraudzību funkciju un kurām ir praktiski neierobežota piekļuve komercbanku informācijai. Pie tam dažas centrālās bankas paralēli pašas vāc savu informāciju.  Piemēram, Francijas banka veic reālā tautsaimniecības sektora monitoringu, pamatojot to ar nepieciešamību pilnveidot savu naudas-kredītu politiku.  Milzīgas finansu un komercinformācijas plūsmas iziet caur maksājumu sistēmu, kas ir informācijas-telekomunikāciju sistēma. Daudzās atsevišķās finansu sektora informāciju sistēmas, daļēji pārklājoties un cieši sadarbojoties savā starpā,  kopumā nodrošina pietiekami plašu informatīvo pārklājumu.

Lielākai daļai banku un finansu kompāniju ir pašām savi drošības dienesti. Oficiāli viņu pamatfunkcija ir pašiem savu informatīvo sistēmu aizsardzība. Tomēr neoficiāli daudzi no tiem nodarbojas ar papildus informācijas iegūšanu par saviem klientiem un konkurentiem. Runa, protams, ir par slepenām darbībām, izmantojot speciālas tehniskas un aģentūras metodes.

Banku un finansu kompāniju savāktai informācijai ir konfidencialitātes statuss, piekļūt kurai var ar speciālu tiesu un prokuratūras lēmumu palīdzību. Konfidenciālas informācijas esamības un salīdzinoši lielas neatkarības no valsts pārvaldes struktūrām ziņā banku pasaule lielā mērā līdzinās specdienestu pasaulei. Var pat teikt tā, ka globālās informatīvās „tupeles” veidošanu veic bankas kopā ar specdienestiem [„tupele” ir no sadzīves aizgūta metafora („atrasties zem sievas tupeles”), kas apzīmē atrašanos zem stingras kontroles].  Faktiski ir notikusi organiska Rietumu finansu un specdienestu pasaules saplūšana.  Tādējādi ir radies milzīgs, „ēnu” „Leviatāns” [briesmīga milzu jūras čūska Vecajā derībā, kura tiek asociēta ar sātanu], kuram ir milzīgi finansu un informatīvie resursi, un kurš ievieš arvien lielāku kontroli pār visām sabiedrības dzīves jomām.

SWIFT kā globāla finansu-informatīvā „tupele”

Daudzi noteikti ir dzirdējuši angļu abreviatūru SWIFT, kura atšifrējas kā Society of Worldwide Interbank Financial Telecommunications. No tehniskā skatu punkta tā ir automatizēta starptautisko naudas norēķinu un maksājumu sistēma, kurā tiek izmantotas datortehnikas un starpbanku telekomunikāciju sistēmas. No juridiskā skatu punkta tā ir akciju sabiedrība, kuras īpašnieki ir daudzu valstu dalībbankas. Šis uzņēmums tika nodibināts 1973.gadā un to dibināja 240 bankas no 15 valstīm ar mērķi vienkāršot un unificēt starptautiskos norēķinus. Sistēma funkcionē no 1977.gada. Nospiedoši lielākā daļa norēķinu, ko nodrošina SWIFT, ir dolāru norēķini. Reģistrēta akciju sabiedrība ir Beļģijā un rīkojas tā saskaņā ar Beļgijas likumdošanu [interesanti, ka arī NATO un ES centrālo institūciju mītnesvieta ir Beļģija], tās galvenais ofiss un patstāvīgi darbojošies izpildorgāni atrodas La-Hulpes pilsētiņā netālu no Briseles. Augstākā lēmējinstitūcija – kopējā banku-dalībnieku vai to pārstāvju sapulce (Ģenerālasambleja). Visi lēmumi tiek pieņemti ar dalībnieku balsu vairākumu pēc principa – „viena akcija viena balss”. Noteicošais stāvoklis akciju sabiedrības padomē ir banku pārstāvjiem no Rietumeiropas un ASV. Akciju skaits tiek sadalīts proporcionāli nosūtāmo ziņojumu trafika apjomam. Visvairāk akciju pieder ASV, Vācijas, Šveices, Francijas un Lielbritānijas bankām.

Par SWIFT dalībnieku var kļūt jebkura banka, kurai, saskaņā ar nacionālo likumdošanu, ir tiesības veikt starptautiskās banku operācijas. Sākot jau no XX gadsimta beigām SWIFT nekādi nevarēja apiet, ja bija nepieciešams pārskaitīt naudu uz citu valsti. Tā kā gandrīz visi starptautiskie norēķini un maksājumi notiek dolāros, visas transakcijas notiek caur korespondentkontiem, ko dažādas pasaules valstu bankas ir atvērušas ASV bankās. Savukārt visām ASV bankām ir konti Federālo rezervju sistēmā (FRS) [privāts kantoris, kurš pilda ASV centrālās bankas funkcijas]. Tādējādi SWIFT, lai gan formāli ir starptautiska organizācija, tā vadības ķēde noslēdzas FRS. Un tas neskatoties uz to, ka Amerikas bankām šai akciju sabiedrībā nemaz nepieder kontrolpakete. SWIFT serveri atrodas ASV un Beļģijā.

Pagājušās desmitgades vidū SWIFT apkalpoja 7800 finansu un banku iestādes no 200 valstīm. Kopējā apkalpojamā finansu plūsma tika vērtēta kā 6 triljoni dolāru diennaktī.

SWIFT kā FRS un CIP kopuzņēmums

2006.gada vasarā SWIFT sakarā izcēlās skaļš skandāls. Tā iemesls bija publikācijas vairākos Amerikas laikrakstos – The New York Times, The Wall Street Journal un The Los Angeles Times.

Skandāla būtība ir sekojoša. Pēc 2001.gada 11.septembra ASV valdībai radās doma nodot specdienestu kontrolē visas naudas transakcijas gan valsts iekšienē, bet jo īpaši ārvalstu transakcijas. Šādas kontroles oficiāli deklarētais mērķis – terorisma finansēšanas novēršana. Drīz pēc 11.septembra CIP [Centrālās izlūkošanas pārvaldes] panāca noteiktu kontaktu izveidošanos ar SWIFT un sāka caurskatīt informāciju par ASV ienākošajiem un no ASV izejošajiem maksājumiem. Nekādu tiesisku un likumisku pamatojumu šādām CIP aktivitātēm nebija. Par šīm darbībām nezināja pat SWIFT dalībnieki. Lai kaut kādā mērā attaisnotu CIP kontroli pār SWIFT operācijām, 2003.gadā Vašingtonā notika pārrunas starp Vispasaules starpbanku sakaru savienību un virkni ASV valsts iestāžu (ieskaitot CIP un FIB [Federālais izmeklēšanas birojs]), kā arī FRS, kas nav ASV valsts iestāde (sarunās piedalījās FRS toreizējais vadītājs Alans Grīnspens (1926)).

Puses vienojās turpināt sadarbību ar nosacījumu, ka Vašingtona ievēros virkni noteikumu, tai skaitā pastiprināt ASV Finansu ministrijas kontroli koncentrējot to tikai uz transakcijām par kurām ir aizdomas, ka tās varētu būt saistītas ar terorisma finansēšanu. Amerikāņi apsolīja neinteresēties par naudas pārskaitījumiem saistībā ar citiem iespējamiem likumpārkāpumiem, tai skaitā izvairīšanos no nodokļiem un narkotrafiku.

Zīmīgi, ka pārrunās ar SWIFT vadību amerikāņi kā argumentu izmantoja to, ka formāli  SWIFT nav banka, bet tikai to saziņu nodrošinoša iestāde, attiecīgi amerikāņu špionu interese par tā datiem neesot ASV likuma par banku noslēpumu pārkāpums.  Publikācijās tika apgalvots, ka par CIP praksi iepazīties ar SWIFT datiem bija informētas Lielbritānijas, Francijas, Vācijas, Itālijas, Beļģijas, Nīderlandes, Zviedrijas, Šveices un Japānas centrālās bankas.

Saņemot informāciju par CIP un SWIFT sadarbību attiecīgo valstu centrālās bankas uzreiz to noslepenoja un nevienu citu par to neinformēja. Par to neuzzināja ne tikai sabiedrība, bet attiecīgo valstu parlamenti un valdības (un ja arī zināja, tad klusēja).

Šai ziņā labs piemērs ir Lielbritānija. 2006.gada vasarā avīze Guardian publicēja ziņas par to, ka SWIFT katru gadu nodeva CIP informāciju par miljoniem britu banku operāciju. Guardian uzsvēra, ka šādas darbības ir pretrunā ar Lielbritānijas un ES likumdošanu (konkrēti Eiropas konvenciju par cilvēktiesībām). Anglijas banka [privāta iestāde, kura pilda Lielbritānijas centrālās bankas funkcijas], viena no 10 centrālajām bankām, kurai ir vieta SWIFT padomē, paziņoja, ka ir informējusi Lielbritānijas valdību par šīm aktivitātēm 2002.gadā.

„Kad mēs to uzzinājām, mēs paziņojām par to Finansu ministrijai un nodevām viņiem attiecīgos kontaktus, „ – 2006.gadā saka Anglijas bankas pārstāvis Pīters Rodžers. „Mēs tāpat informējām SWIFT, ka viņiem ir jāsazinās ar valdību. Mums ar to visu nav nekāda sakara. Tas ir drošības, nevis finansu jautājums. Šis jautājums jārisina starp valdību un SWIFT.”

Rakstiskā atbildē parlamentam 2006.gadā Lielbritānijas premjerministrs Gordons Brauns apstiprināja, ka valdība zināja par šīm darbībām. Atsaucies uz valdības politiku nekomentēt „specifiskus drošības jautājumus”, finansu ministrs atteicās atbildēt vai tika veiktas darbības, lai „nodrošinātu personiskās dzīves konfidencialitātes saglabāšanu tiem Lielbritānijas pilsoņiem, kuru bankas operācijas ar SWIFT atbalstu varēja tikt caurskatītas ASV antiteroristisko izmeklēšanu ietvaros ”. Gordons Brauns tāpat atteicās atbildēt vai ar SWIFT saistītās aktivitātes tika juridiski pareizi noformētas, lai tās atbilstu Eiropas cilvēktiesību konvencijas 8. punktam.

Finansu-informatīvā „tupele” šodien

Šodien mums praktiski nekas nav zināms vai turpinās sadarbība starp SWIFT un CIP kopā ar citiem specdienestiem. Šī tēma pasaules masu saziņas līdzekļos ir tabuizēta [par to neviens vairs nedrīkst rakstīt]. Izteikšu pieņēmumu: visdrīzāk turpinās. Katrā gadījumā ASV priekš tā ir pilnīgi visas iespējas (viena no divām SWIFT serveru grupām atrodas ASV). Vairākas netiešas pazīmes liecina, ka formāli no valsts neatkarīgā akciju sabiedrība SWIFT atrodas pietiekami spēcīgā oficiālās Vašingtonas ietekmē. Viens no pēdējiem piemēriem – 2012.gada Irānas izslēgšana no SWIFT dalībnieku skaita, ko veica pati akciju sabiedrība . Visi šo notikumu komentējušie speciālisti ir vienisprātis, ka tas notika ASV varasiestāžu spiediena rezultātā.

Noslēgumā ir jāpasaka, ka bez SWIFT ir arī citi paņēmieni kā Amerikas specdienesti var kontrolēt finansu plūsmas un to dalībniekus.  ASV dolārs vēl joprojām ir pasaules finansu un preču tirgu galvenā norēķinu valūta. Tas savukārt nozīmē, ka attiecīgās ārvalstu juridisko un fizisko personu dolāru transakcijas notiek caur korespondentkontiem, kuri ir atvērti ASV bankās, un ziņas par transakcijām un to dalībniekiem uzkrājas ASV komercbanku un Federālo rezervju banku datubāzēs.

Pašreiz noslēdzas milzīgas konsolidējošas ASV Finansu ministrijas datubāzes izstrāde, kurā tiks apkopota ne tikai informācija no ASV bankām, bet arī no apdrošināšanas kompānijām, pensiju fondiem un citām finansu kompānijām un organizācijām. 2013.gada sākumā masu saziņas līdzekļos parādījās ziņa, ka drošības apsvērumu dēļ, lai nodrošinātu „ASV interešu” ievērošanu, piekļuve šiem datiem būs visiem ASV specdienestiem – CIP, FIB, ANB u.c.

Paātrināta finansu-informatīvās „tupeles” radīšana ASV baņķieru un specdienestu interesēs liek citām valstīm meklēt iespēju aizsargāt sevi no totalitārā „Lielā brāļa” [analoģija ar Džona Orvela romānu „1984”] nospiedošās kontroles.  Šodien daudz tiek runāts par nepieciešamību pāriet starptautiskajos norēķinos no dolāriem uz citām valūtām. Parasti šādas pārejas iespēja tiek skatīta kā līdzeklis atbrīvoties no ASV finansu – ekonomiskās atkarības. Tas ir pareizi, tā arī ir. Tomēr šāda pāreja ļaus arī atbrīvoties no informatīvās atkarības.

Valentīns Katasonovs, ekonomikas zinātņu doktors
/12.07.2013/

Avots:
http://www.fondsk.ru/news/2013/07/12/mir-pod-informacionnym-kolpakom-amerikanskih-specsluzhb-i-bankov-21550.html

Informācijas aģentūra
/20.08.2013/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par nacistu un cionistu sadarbību

00246_cionisms_nacismsPadomju Savienības ebreju iznīcināšana otrā pasaules kara laikā no nacistu puses tika veikta pēc cionistu lūguma (pieprasījuma). Izskatās, ka esmu vienīgais Krievijā un visā pasaulē, kurš izsaka šādu apgalvojumu un aizstāv šo versiju. [Cionisms  – starptautiska ebreju politiska kustība, kuras mērķis bija neatkarīgas ebreju nacionālas valsts izveidošana]

Tas, ka šo versiju ignorē procionistiskie vēsturnieki ir labi saprotams. Tāpat ir pietiekami skaidrs kāpēc šai versijai nepievērš uzmanību vēstures revizionisti, kuri pilnībā noliedz holokoustu (tas ir to, ka vācieši kaut kad un kaut kur būtu masveidā iznīcinājuši ebrejus). Bet dīvainā kārtā no šīs versijas izvairās arī autori, kas šķiet nepieder nevienai no augstākminētajām grupām.

Grāmatā „Izraēlas asiņainais noslēpums” (Кровавая тайна Израиля) es norādīju uz revizionistu kļūdu, kuri mēģina pilnībā reabilitēt vāciešus par ebreju masveida iznīcināšanu. Jo mēs, padomju cilvēki, bez cionistu liekulīgajiem kaucieniem pilnīgi noteikti zinām, ka vācieši masveidā iznīcināja padomju ebrejus. Tas, ko cionisti sauc par ebreju holokostu, patiesi bija.

Tomēr organizēja šo holokostu tieši cionisti. Tam ir grūti noticēt, bet šai versijai par labu liecina visvairāk pierādījumu. Bez cionistiem ebreju holokosts vāciešiem nebija vajadzīgs un viņi nemaz to arī neplānoja.

Par cionistu un nacistu saistību raksta pietiekami daudz autori: samērā pārdomāti par to raksta padomju vēsturnieki, tāpat arī Eiropā vajātie vēsturnieki-revizionisti, bet pašreizējais Palestīnas prezidents Mahmuds Abbas 1982.gadā pat aizstāvēja disertāciju ar nosaukumu „Nacistu un cionistu slepenā savienība”. Par to izpļāpājas arī paši cionisti.  Pie tam noliegt šo sadarbību objektīvam pētniekam ir muļķīgi, jo tā ir vairāk kā loģiski pamatota.

Cionistu galvenais mērķis bija Izraēlas izveidošana, bet galvenais šķērslis šī mērķa realizācijai – ebreju nevēlēšanās braukt uz Palestīnu. Apmēram 100 gadus Rotšildi tērēja milzu līdzekļus, reklamējot ebrejiem pārbraukšanu uz Palestīnu, un tas praktiski nedeva nekādu rezultātu – ebreju ieceļotāju skaits bija pārāk niecīgs, lai izveidotu tur valsti.

Ja cilvēki negrib kaut ko darīt, bet kādam ļoti vajag, lai viņi to darītu, tad cilvēki ir jāpiespiež darīt nepieciešamais.  Un cionisti nonāk līdz vienīgajam priekš viņiem iespējamajam risinājumam – nevis pierunāt ebrejus pārcelties uz Palestīnu, bet gan piespiest viņus tur doties. Bet piespiest viņus to darīt var tikai iebiedējot.

Kādā veidā ebrejus var iebiedēt?! Ebreji ir ļoti saliedēta un attapīga tauta, kas ne vienu vien vēstures vētru ir spējuši pārdzīvot.  Ar ko tad viņus nobiedēt? Ar to, ka citās valstīs antisemīti tevi nogalinās tikai par to, ka esi ebrejs.

Cionisma tēvs-dibinātājs un Vispasaules cionistu kongresa priekšsēdētājs Teodors Hercls (1860-1904) aiz izmisuma saaģitēt ebrejus doties uz Palestīnu un dibināt tur ebreju valsti Izraēlu reiz ierakstīja savā dienasgrāmatā sekojošo: „ Es izdomāju beidzot priekš sevis piemērotu epitāfiju [cilvēku raksturojošs  uzraksts uz kapa pieminekļa]:  „Viņš bija pārāk labās domās par ebrejiem””. Un nav jābrīnās, ka vēl 1895.gadā Hercls nonāca līdz sekojošai domai: „Antisemīti kļūs par mūsu uzticamākajiem draugiem un antisemītiskas valstis par mūsu sabiedrotajiem.” Šī doma ir ļoti vienkārša un saprotama – ar grautiņiem un vardarbību savās valstīs antisemīti nobiedēs ebrejus, piespiežot viņus pārcelties uz nākamo Izraēlu.

Hitleriskā Vācija bija antisemītiska valsts un tāpēc arī dabisks cionistu sabiedrotais. Un vācieši noteikti bija ar mieru deportēt visus savā jurisdikcijā esošos ebrejus uz Palestīnu. Tādā veidā viņi gan tiktu vaļā no pašu nīstajiem ebrejiem, gan vienlaicīgi arī saglabātu labas attiecības ar starptautiskām ebreju organizācijām.

Te vēlreiz gribu atkārtot, ka labprātīga ebreju pārcelšana uz Palestīnu jau bija izmēģināta un šie mēģinājumi cieta pilnīgu krahu. Lūk kā beidzās viens no šādiem mēģinājumiem. 1882.gadā Harkovā 300 ebreju saņēma no cionistiem pārceļošanas naudu kolonijas izveidošanai Palestīnā. No sākotnējiem 300 ebrejiem līdz Odesai aizbrauca 100, līdz Konstantinopolei 40, bet līdz galamērķim Palestīnā tikai 16 ebreji [kopsummā apm.5%]. Visi pārējie ar saņemto naudu izklīda pa citām valstīm. Bet arī šie 16 nebij nekādi „muļķi”: 1910.gadā viņi kļuva par plantatoriem, zemi viņiem apstrādāja arābi, bet savus bērnus viņi sūtīja dzīvot un mācīties uz Parīzi.

Tādējādi, ja nacistiem savu rasistisko plānu realizācijai bija nepieciešams tikai attīrīt savu zemi no ebrejiem un, lai viņi brauc kur grib, tad cionistiem ar to bija par maz. Lai izraisītu masveida ebreju aizceļošanu nevis kaut kur, bet tieši uz Izraēlu, cionistiem bija nepieciešams liels un drausmīgs piemērs, kad vietējie iedzīvotāji nogalina ebrejus tikai tāpēc, ka viņi ir ebreji. Cionistiem bija nepieciešams holokausts, lai piespiestu ebrejus bēgt nevis uz citām valstīm, bet gan uz „vēsturisko dzimteni”, kur viņiem nevarētu draudēt izrēķināšanās no vietējo iedzīvotāju puses.

Te gribu atgādināt vienu zīmīgu detaļu: sākotnēji no masu ebreju slepkavībām PSRS teritorijā vācieši turējās nostāk, nododot tos policijai, kas sastāvēja no vietējie kolobracionistiem. Tāpēc formāli šie noziegumi izskatījās tā (vai tos varēja tādā garā interpretēt), ka ar ebrejiem izrēķinājās nevis vācieši, kuri bija aizņemti frontē, bet gan vietējie policaji.

Tagad atliek nostāties cionistu vietā un izdomāt kurus ebrejus ir jānokauj un par godu cionistiem jāupurē uz Izraēlas valsts izveidošanas altāra?

Ja mēs paraugāmies no toreizējo cionistu skatu punkta, tad mums nākas secināt, ka ebreju rasistiem nebija pasaulē nīstamāku cilvēku kā padomju ebreji, kuri arvien vairāk un noteiktāk tiecās uz internacionālismu un asimilāciju. Padomju ebreji ar savu piemēru iznīcināja jau tā dzīvotmazspējīgo ideju par ebreju metropoli – Izraēlu.

Uz šo jautājumu mēs varam paskatīties vēl no citas puses. Jau senie romieši konstatēja, ka jebkura nozieguma izmeklēšanai ir jāsākās ar jautājumu „Cui prodest?” (Kam tas ir izdevīgi?). Tātad kam bija izdevīgi iznīcināt padomju ebrejus?

Nacisti nebūt nebija vispārcilvēcības un humānisma iemiesojumi. Bez mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem viņi deva pavēles iznīcināt jebkuru, kurš traucēja viņu nodomu realizācijai okupētajās teritorijās, tai skaitā, piemēram, to pašu komisāru.  Vai, lūk, cits piemērs: 1940.gada 2.oktobrī sanāksmē pie Hitlera Bormans pierakstīja: „Fīrers vēlreiz uzsvēra, ka  katram polim var būt tikai viens kungs – tas ir vācietis; divi kungi viens otram blakām nevar un nedrīkst būt, tāpēc ir jāiznīcina visi inteliģences pārstāvji. Tas izklausās cietsirdīgi, bet tāds ir dzīves likums.” Tad ,nu lūk, „virsnieku kungi” – poļu inteliģences pārstāvji, kuri kļūdaini cerēja paglābties vācu gūstā , 1941.gada rudenī , saskaņā ar „dzīves likumu”, arī tika nošauti Katiņas mežā.

Un galvenais te nav apstāklis, ka līdzīgus norādījumus par ebrejiem, kā šis par poļu inteliģentiem, tā arī vēl līdz pat šai dienai nav izdevies atrast. Sākot no 1939.gada Vācijai bija pastāvīgs darbaspēka trūkums. Vācijas rūpnīcās strādāja no visām Eiropas okupētajām teritorijām sadzīti cilvēki. Piemēram tie paši poļu strādnieki un tikai Vācu lauksaimniecībā bija apmēram miljons.  Līdz kara beigām vāciešiem tīri ekonomisku iemeslu dēļ bija neizdevīgi masveidā kādu iznīcināt, tai skaitā ebrejus vai slāvus, ko tik tiešām Vācieši arī plānoja masveidā likvidēt. Un, visbeidzot, pēc uzvaras karā taču vācieši nedomāja dzīvot izolācijā, tāpēc viņiem bija svarīgs arī savs pēckara imidžš. Tomēr tie ir tikai loģiski spriedumi, savukārt pavisam cita lieta ir  dokumentāli apstiprinājumi.

Nesen es vēlreiz pāršķirstīju A.Dmitrijeva grāmatu „Nacisma izpētes prelūdija” (Прелюдия к изучению нацизма). Dmitrijevs, analizējot PSRS izdotos Ninbergas tribunāla dokumentus, secina, ka vācu genocīda mērķis bija tieši krievi, savukārt ebreji vācu okupētajās teritorijās ieguva ievērojamas priekšrocības krievu priekšā. Šādas priekšrocības tik tiešām tika noteiktas, tomēr Dmitrijevs, manuprāt, nepamatoti šauri skatās uz šo jautājumu.

Lieta tāda, ka krievu (slāvu iedzīvotāji) skaitu bija paredzēts ievērojami samazināt un līdz ar vācu iedzīvotāju skaita pieaugumu  viņiem vispār bija ar laiku jāpazūd, tāpēc vāciešiem nebija nepieciešams iegūt viņu simpātijas.  Savukārt ebrejus pēc Vācijas uzvaras bija paredzēts pārvietot uz nākamo Izraēlu – Trešā reiha sabiedroto valsti. Tāpēc vāciešiem nebija izdevīgi noskaņot savas nākamās sabiedrotās valsts pilsoņus pret sevi.

Tomēr reāli dzīvē, nevis pēc dokumentiem, masveida ebreju nošaušana sākās jau nedaudz vēlāk kā 3 mēnešus pēc kara sākuma (1941.gada 29.septembrī Kijevā).  Te rodas jautājums, kad tad īsti tika izdots Dmitrijeva atrastais vācu rīkojums par priekšrocību radīšanu ebrejiem?  Tas nav viegls jautājums, jo PSRS laiku izdevumā dokumenta izdošanas datums nav norādīts.  Tas izskatās pēc kaut kādas šizofrēnijas no vāciešu puses –  vai nu vācu izpildītāji nekaunīgi nepildīja priekšniecības rīkojumu vai arī vācu vadībai nebija ne jausmas, kas patiesībā notiek okupētajās teritorijās.  Ninbergas procesā nacistiskās Vācijas vadība izlikās par muļķīšiem, kuri neko neesot zinājuši par masveida viņu pārvaldībā nonākušo tautu iznīcināšanu, tomēr ņemot vērā šo parādību masveidību, intensitāti un citas liecības, tam ticēt nav nekāda pamata.

00246_Ebreju_nosausana_26_5_1

00246_Ebreju_nosausana_26_5_2

00246_Ebreju_nosausana_26_5_3

Tātad ļoti būtiski ir noskaidrot, kad tika izdots minētais dokuments. Lai to izdarītu, mums ir jāpievēršas birokrātiskai rutīnai.

Vispirms par vāciešu mērķiem.

Hermanim Gēringam (1893-1946)nacistiskās Vācijas hierarhijā bija īpaša vieta. Papildus Vācijas aviācijas virspavēlnieka amatam viņš atbildēja arī par visu Vācijas ekonomiku (šis viņa amats oficiāli saucās „Pilnvarotais par četrgadu plāna realizāciju”). No šī amata automātiski izrietēja pienākums Gēringam nodrošināt PSRS okupēto teritoriju ekonomisko resursu izmantošanu Vācijas labā.

Tāpēc līdz ar uzbrukšanas plāna Padomju savienībai (plāns „Barbarosa”) izstrādi, vācieši sāka arī izstrādāt plānotās laupīšanas detaļas. Izstrādāt to Gērings uzdeva kara- ekonomikas organizācijai – saimnieciskam štābam „Oldenburga” (vēlāk tas tika pārdēvēts par saimniecisko štābu „Austrumi”), ko vadīja ģenerālis Georgs Tomass (1890-1946). Tā bija milzīga organizatoriska struktūra ar vairākiem desmitiem saimnieciskām inspekcijām, saimnieciskām organizācijām, filiālēm un citām specializētām iestādēm. 1941.gada aprīļa beigās štābā „Austrumi” skaitījās 6845 darbinieki. Dabiski, lai nodrošinātu šādas organizācijas darbību, Gēringam vajadzēja uzdot izstrādāt daudzus rīkojumus un instrukcijas. Tas arī pirms kara tika izdarīts un tika izdots kā „Zaļo mapju” 1-ā daļa ar nosaukumu „Direktīva par ekonomikas vadību no jauna okupētajos austrumu apgabalos („Zaļā mape”)” . Šī direktīva vēlāk tika iesniegta kā pierādījums Ninbergas procesā ar dokumenta nosaukumu PSRS-10.

Lūk citāts no „Zaļās mapes” ievada:  „Šī direktīva līdz iks stundai ir jāuzskata kā „Slepens vadības dokuments”, bet pēc iks dienas kā atslepenots ar statusu „Tikai dienesta izmantošanai””. Tātad sākumā „Zaļās mapes” bija slepenas, jo no to satura varēja izsecināt par Vācijas gatavošanos karam pret PSRS, bet pēc Vācijas uzbrukuma PSRS ar šiem dokumentiem vajadzēja iepazīstināt lielas zemāko ierēdņu masas, tādēļ to slepenības statuss tika mainīts uz „Tikai dienesta lietošanai”.

Tomēr bija nepieciešams ne tikai aplaupīt PSRS, bet arī organizēt dzīvi okupētajās teritorijās. Ar šīm problēmām Gēringu tieši nenodarbināja. Šai sakarā 1941.gada 20.aprīlī tika izveidota Impērijas ministrija par okupētajiem austrumu apgabaliem, par kuras vadītāju norīkoja Alfrēdu Rozenbergu (1893-1946). Viņam bija padotības statuss attiecībā pret Gēringu, ko viņš uzreiz arī apliecināja vienā no savām uzstāsānās reizēm: „Man ir nodotas pilnvaras nodrošināt kārtību austrumu apgabalos…. [tomēr]…. Pats par sevi saprotams tas nekādi neskar reihsmaršala [Gēringa] kā četrgadu plāna pilnvarotā realizētāja direktīvās tiesības”

Arī Rozenbergam bija jāsagatavo daudz dokumentu saviem darbiniekiem un viņš tos sagatavoja. Viņa dokumenti tiek izdoti kopā ar Gēringa dokumentiem kā „Zaļo mapju” 2-ā daļa, kam tiek dots savs nosaukums – „Brūnā mape”. Ninbergas procesā šis figurēja kā pierādījums ar nosaukumu „dokuments EC-347” un viņa galviņa bija šāda:

„Ekonomikas vadības Austrumu štābs (OKB) saimn.vad.(Z1)  II
N 60250/42 (slepeni)
Slepeni
Direktīva par ekonomikas vadību
no jauna okupētajos austrumu apgabalos
(Zaļā mape)
2.daļa
(3-ais izdevums)
Papildus materiāls 1-ai daļai
Berlīne, 1942.gada septembris”

Kā redzams, otrajā daļā slepenības statuss ir pieminēts divas reizes.  No tā nākas secināt, ka uz 1942.gada septembri vai nu visas „Zaļās mapes” atkal kļuva slepenas vai arī to otrā daļa – „Brūnā mape”, slepenības statusu nemaz nezaudēja.

„Brūnai mapei” ir atsevišķš apakšvirsraksts: „Direktīva – galvenie impērijas ministra par okupētajiem austrumu apgabaliem ar civilo pārvaldi rīkojumi” un sākas tā ar „A. Fragmenti no impērijas ministra par okupētajiem austrumu apgabaliem ar civilo pārvaldi darba direktīvām. (Brūnā mape, 1.daļa, 25-30 lappuse)”

Par cik tieši šie fragmenti satur mūs interesējušie norādījumi par priekšrocībām ebrejiem, tad ir būtiski noskaidrot kad tad īsti tika radīta ši Rozenberga direktīva – pirms vai pēc kara? To noteikt izrādās ir samērā vienkārši tik vien kā izlasot tekstu – viss, kas ir jau ticis realizēts 1942 un pat 1941.gadā (piemēram komisariātu organizācija), Rozenberga direktīvā tiek pieminēts nākotnes formā un neatbilst ne tikai realitātei uz 1942.gadu, bet nonāk pretrunā ar Hitlera norādījumiem, ko viņš deva pēc kara sākuma 1941.gada 17.jūlijā.

Tātad fragmenti no Rozenberga direktīvām, kuras nepārprotami ir radītas pirms kara ar PSRS, ir nacistu vadības pirmskara skatījums uz PSRS ebreju likteni.  Tā kā šis skatījums pilnībā nesakrīt ar to, kas praktiski tika realizēts, tad domājams šis dokuments 1942.gada izdevumā ir iekļauts kļūdas pēc [nebija laika un/vai vēlēšanās ķēpāties ar sīkumiem un labot dokumentus apstākļos, kad ir milzum daudz darāmā, problēmas un viss strauji mainās].

Sākumā jātiek skaidrībā par nacistu vadības ieskatu par visas Eirpoas ebreju likteni, nevis PSRS ebreju likteni par ko ir runa Rozenberga direktīvā. Tam ir jāpievērš uzmanība, jo kā pareizi norāda Dmitrijevs un daudzi citi vēsturnieki, Eiropas ebreju vēsturi otrā pasaules kara laikā cionisti ir izkropļojuši līdz nepazīšanai. Šai vēsturē ir apslēpta cionistu loma un visa vaina par notikušo ir uzvelta viņu sabiedrotajiem – nacistiem (tiesa tagad to mēģina uzvelt arī Staļinam).

Te man vieglāk ir dot vārdu pašam A.Dmitrijevam.

„Īpaša loma vēsturē ir noklusējumu un falsifikāciju simbiozei, kas kļuva par izšķirošo faktoru dodot iespēju ebrejiem pasludināt sevi par vienīgo cietušo nāciju.  Ninbergas tiesas procesa dokumentos ebreju pārvietošanu apzīmējošā frāze „… vispārējam ebreju jautājuma atrisinājumam”, tika iztulkota kā „… galīgam ebreju jautājuma atrisinājumam”.

Tieši, lai pārvietotu ebrejus uz Palestīnu, nevis, lai viņus iznīcinātu, hitlerieši apkopoja Eiropas ebrejus koncentrācijas nometnēs; tas arī bija „galīgais ebreju jautājuma atrisinājums” – termins, ko šodien pasniedz kā visu ebreju iznīcināšanas plānu.

Interesanti, ka šo tulkojuma kļūdu Ninbergas procesa laikā atzina arī galvenais apsūdzētājs no ASV – Džeksons. Viņš atzina, ka pareizs šī termina tulkojums, ņemts no 1942.gada Vanzē konferences, ir „… vispārējs ebreju jautājuma atrisinājums”, tas ir „kopumā un pa lielam” nevis „pavisam un galīgi”.

Ninbergas tiesas procesa laikā tāpat tika konstatēts, ka Vanzē konferences vadītājs, SS obergrupenfīrers un SD vadītājs Reinhards Heidrihs (1904-1942) neko nav teicis par ebreju iznīcināšanu, bet tikai aicināja „legālām metodēm attīrīt vācu dzīves telpu no ebrejiem, tāpēc nepieciešams:
a) sagatavoties daudz intensīvākai ebreju pārvietošanai;
b) bēgļu plūsmu novirzīt uz Palestīnu;
c) paātrināt pārvietošanu individuālos gadījumos;
d) veikt visus nepieciešamos plānošanas, organizatoriskos un finansu sagatavošanās pasākumus ar mērķi vispārīgi atrisināt ebreju jautājumu vācu ietekmē esošajā Eiropā pārvietošanas vai evakuācijas formā…” (skat. vēl: «Kardel, Adolf Hitler – Begrunder Israel, 1974, Marva-Genf / Кардель, «Адольф Гитлер – основатель Израиля», стр. 193-207 )

Pēc tam šo ļoti brīvi iztulkoto frāzi sāka interpretēt mums jau zināmajā nozīmē.

Eksistē Hitlera paziņojums 1931.gada Harzburgas nacionālsociālistiskās partijas konferencē: „Kad mēs nonāksim pie varas, mēs pacentīsimies panākt, lai ebrejiem būtu sava valsts”. Un Hitlers izpildīja šo solījumu. 1933.gada vasarā viņš nodiktēja savam pilnvarotajam advokātam Hansam Frankam (1900-1946) sekojošo:  „Es gribu, lai ebreju jautājums tiktu risināts balstoties uz tiesiskiem principiem, lai starptautiskām ebreju organizācijām nebūtu ne mazākā iemesla apvainot mūs zvērībās.”

Zīmīgi, ka tad, kad Hitlers okupēs PSRS, apvainojumi zvērībās attiecībā pret slāviem viņu ne mazākā mērā neuztrauks.”

Hitlera un pārējo nacistiskās Vācijas vadītāju doma ir skaidra: visi kari beidzas ar mieru, un Vācijas vadītājiem pēc tam būtu bijis nepieciešams mierīgi sadzīvot ar visu pārējo pasauli.  Un valstīs ar kurām Hitlers bija domājis mierīgi līdzāspastāvēt, tai pašās Lielbritānijā un ASV, ebrejiem bija milzu politiskā un informatīvā (masu saziņas līdzekļu) vara. Kļūt par visas pasaules ebreju nāvīgu ienaidnieku nacistiskai Vācijai bija ne tikai neizdevīgi, bet pat ļoti bīstami.

Tas arī ir cēlonis tiem priekš padomju ebrejiem labvēlīgajiem pasākumiem, ko Rozenbergs plānoja un izstrādāja pirms kara. Šo pasākumu būtība bija saglabāt un sagatavot. Lūk kā tas izskatījās:

„3. Vadošie norādījumi sakarā ar ebreju jautājumu

a) Vispārīgā daļa

Visi pasākumi saistībā ar ebreju jautājumu okupētajās austrumu teritorijās ir jāskata no tāda skatu punkta, ka ebreju jautājumam pēc kara ir jābūt galīgi atrisinātam visā Eiropā. Tāpēc šie pasākumi ir jāuzskata kā atsevišķi sagatavošanās darbi, kuri ir jāsaskaņo ar citiem šai jomā pieņemtajiem lēmumiem.

Tai pat laikā šī jautājumu risināšanā iegūtā pieredze okupētajās teritorijās var kalpot kā vadošais faktors kopējai problēmas atrisināšanai, jo līdzīgi kā šo apgabalu ebreji, tā arī ģenerālgurnatora teritoriju ebreji sastāda ievērojamāko daļu no Eiropas ebrejiem.

Divdomīgi,  vāciešu necienīgi pasākumi ir jāatmet.

Nevajag ierobežot iespējamās vietējo civiliedzīvotāju antiebreju aktivitātes, jo tās nav pretrunā ar miera un kārtības saglabāšanas uzdevumu aktīvo armijas daļu aizmugurē. Savukārt noziedznieku un citu antisabiedrisku elementu aktivitātes, kuru mērķis personiskās iedzīvošanās nolūkos ir aplaupīt ebreju veikalus vai pašus ebrejus, ir stingri jāsoda.

b) Iedzīvotāju sastāvs

Atsevišķos impērijas komisariātos un ģenerālkomisariātos ebreju skaits un loma ir dažādi. Piemēram, Baltkrievijā un Ukrainā dzīvo miljoniem ebreju, kuri šeit ir iesakņojušies kopš sen seniem laikiem. Savukārt PSRS centrālajos apgabalos ebreji parādījās tikai boļševiku ērā. Īpaša grupa ir padomju ebreji, kuri kopā ar Sarkano Armiju  1939-1940.gadā ienāca austrumu Polijā, Rietumukrainā, Rietumbaltkrievijā, Baltijas valstīs, Besarābijā un Bukovinā. Attiecībā pret dažādām šīm grupām noteiktos gadījumos var būt dažāda attieksme…

Pirmkārt, izmantojot stingrus mērus, ir jāizslēdz ieradušos… pēdējo divu gadu laikā ebrejus, jo viņi nav aizbēguši… Vietējie ebreju iedzīvotāji sākumā ir jāuzskaita, ieviešot tiem obligātu reģistrāciju.  Visi ebreji ir jāiezīmē ar redzamu simbolu (dzeltena ebreju zvaigzne).

c) Izdalīšana no kopējās iedzīvotāju masas

Pirmais un galvenais vāciešu uzdevums ir stingra ebreju atdalīšana no pārējiem iedzīvotājiem…

Vajag ebrejiem atņemt tiesības brīvi mainīt dzīvesvietu. Ir jāmēģina pārvietot ebrejus uz getto, ko realizēt atvieglo fakts, ka Ukrainā un Baltkrievijā eksistē virkne caurmērā slēgtu ebreju apmešanās vietu… Getto ir atļauts izveidot kontrolētu ebreju pašpārvaldi. Robežu apsardze starp getto un ārējo pasauli ir policijas un komisariāta uzdevums.

Turpmāka sajaukšanās ar vietējiem iedzīvotājiem, piemēram, laulību, tirdzniecības kontaktu, kultūras pasākumu utt. ceļā, ir jāaizliedz. Izmantojot atbilstošas darbības ir jāpanāk tāds stāvoklis, ka ebreji soli pa solim tiktu izslēgti no sabiedriskās dzīves.

d) Saimnieciskā darbība

Kara stāvokļa noteikto augsto ekonomisko uzdevumu Austrumos dēļ nepieciešams pret ebrejiem veicamo pasākumu laikā sekot līdzi tam, lai pārāk stipri neciestu ekonomiskās intereses.

Pilnībā ir jāpārkārto ebreju ekonomisko dzīvi.  Valsts ierēdņu grupa (Padomju kundzības  laikā – pati spēcīgākā ebreju profesionālā grupa) pilnībā pazudīs. Tāpat turpmāk ebrejiem ir jāaizliedz strādāt jurisprudences, banku, zemes tirdzniecības, izglītības, medicīnas un aptiekāru jomās, kā arī nodarboties ar publicistiku un citām jau Vācijā viņiem aizliegtām profesijām; tai pat laikā izņēmums ir nodarbošanās ar šīm profesijām tikai ebreju vidē. Pakāpeniski ir jāierobežo ebreju tirdzniecību, bet tā, lai neciestu iedzīvotāju apgāde, un principiāli nodarboties ar tirdzniecību ebrejiem ir jāatļauj tikai ebreju vidē.  Tāds pats izņēmums ir arī medicīnas un aptiekāru joma, ja šo aizliegumu rezultātā ir apdraudēta iedzīvotāju nodrošināšana ar minētajiem pakalpojumiem.

No minētajām profesijām atbrīvojušās darba rokas ar virsuzraudzību tiks izmantotas produktīvam, pārsvarā fiziskam darbam (šoseju , dzelzceļu un kanālu būvniecībā, lauksaimniecībā un citur). Ebreju strādnieki fabrikās, amatnieki un sīktirgotāji var turpināt savas nodarbes; pie tam vajaga censties apvienot šos strādniekus ebreju uzņēmumos ar vācu civilās administrācijas virsuzraudzību. Arvien lielāks ebreju skaits ir jāpiesaista lauksaimniecības darbiem. Tur, kur jau eksistē ebreju lauksaimniecības uzņēmumi (piemēram, kolektīvi), tie, stingri kontrolēti,  turpina savu darbu.

Ik pa laikam tiks veikta zemes sadalījuma revīzija.

Visi ebreju īpašumi ir jāpiereģistrē. Pārcelšanās uz dzīvi citur drīkst būt tikai ar speciālām atļaujām.

e) Kultūras darbība

Ebreji soli pa solim ir jāizslēdz no pārējo iedzīvotāju kultūras dzīves un ir jāierobežo viņu darbība šai jomā tikai ebrejiskos institūtos. Dažos apgabalos ir daudz ebreju skolu; šajās skolās ir jāuzņem visi ebreju bērni, kuri līdz šim mācījās neebreju skolās. Ja ir nepieciešams, ebreji savās teritorijās par saviem līdzekļiem var organizēt jaunas tāda pat tipa skolas. Paralēli ebreju valodai ir jākultivē senebreju valoda, kas ir kā kritērijs ebreju atdalīšanai no citiem iedzīvotājiem. Ebreju skolas, to pedagoģiskais sastāvs un mācību plāni ir patstāvīgi jākontrolē.

Ebreju teātri, kino utt. , par cik tie tiks uzturēti tikai par ebreju naudu, var turpināt pastāvēt (tikai tie ir jāuzrauga), tomēr apmeklēt tos drīkst tikai ebreji.

Ebreju prese (ebreju un senebreju valodās) pagaidām ir aizliegta. Atsevišķu izdevumu atļaušana, veicot to visstingrāko kontroli, ir nākotnes jautājums.

Ebreju reliģiskas ceremonijas ir atļautas tikai getto teritorijā.”

Sāksim ar to, ka, manuprāt, šo dokumentu, pirms publicēšanas krājumā „Ninbergas process” 1966.gadā («Нюрнбергский процесс», Юридическая литература, М., 1966), ir koriģējusi kāda padomju cionista netīrā roka. Nu galīgi nav skaidrs kādēļ bija vajadzīga oriģinālteksta izņemšana atsevišķās dokumenta vietās, bet  ir jāatzīst, ka tas ir noticis puslīdz korekti, jo izņemtais teksts ir aizstāts ar daudzpunktiem (šodienas vēstures falsifikatori ar daudzpunktiem sen jau vairs kā nekrāmējas). Protams arī šai tekstā eksistē „galīgais risinājums”, tomēr no visa teksta izriet, ka tā nekādā ziņā nav ebreju iznīcināšana.

Pirmkārt tiešā tekstā un nedivdomīgi šis ebreju jautājuma „galīgais risinājums” tiek atlikts uz kara beigām.  Visas darbības, kuras tiek plānotas veikt pret PSRS ebrejiem, tiek definētas kā sagatavošanās tam, kas ar viņiem notiks pēc kara.

Un šī sagatavošana patiešām izbrīna jo īpaši salīdzinājumā ar to, uz ko vācieši gatavoja krievus.

Vēl savās pirmskara uzrunās Rozenbergs izsakās pietiekami ciniski: „Vācu tautas nodrošināšana ar pārtiku šo gadu laikā, neapšaubāmi, būs galvenā vācu prasība Austrumos; dienvidu apgabali un Ziemeļkaukāza būs kā kompensācija vācu tautas nodrošināšanai ar pārtiku. Mēs neuzņemamies nekādas saistības, lai barotu krievu tautu ar šo pārbagāto apgabalu produktiem. Mēs zinām, ka tā ir stingra nepieciešamība, kas iziet ārpus jebkādu jūtu robežām.  Neapšaubāmi vajadzēs veikt ļoti lielu evakuāciju un krieviem ir gaidāmi ļoti grūti gadi.”

Šī krievu aplaupīšana nevar neskart arī attiecīgajās teritorijās dzīvojošos ebrejus, bet, kā redzams, Rozenbergs pieprasa ebrejiem par labu, lai „pārāk stipri neciestu ekonomiskās intereses”. Viņam nav nekas pret to, ka iedzīvotāju vidū izplatās antisemītisms, tomēr „noziedznieku un citu antisabiedrisku elementu aktivitātes, kuru mērķis personiskās iedzīvošanās nolūkos ir aplaupīt ebreju veikalus vai pašus ebrejus, ir stingri jāsoda”.

Kā redzams, attiecībā uz krieviem paredzēts „veikt ļoti lielu evakuāciju”, pie tam nav zināms uz kurieni un šīs evakuācijas sakarā „krieviem ir gaidāmi ļoti grūti gadi”. Ebrejiem šādi grūtie gadi netiek plānoti – viņus paredzēts pārvietot uz getto.

Pateicosties jau augstākminētā tipa vēsturniekiem par getto ir plaši izplatīts priekšstats kā par kaut kādiem graustiem, bet patiesībā ebreju getto bija Eiropas pilsētu labākie rajoni. Tai pašā Varšavā un Krakovā getto vajadzībām izmantoja poļu galvaspilsētu vēsturiskos centrus. Pie tam ebreji varēja brīvi ieiet un iziet no getto, bet ieeja getto bija aizliegta vietējiem iedzīvotājiem. Getto bija kā ebreju cietokšņi Polijas un PSRS teritorijā.

Bet visinteresantākais moments ebreju gatavošanā „galīgam ebreju jautājuma atrisinājumam” ir viņu izglītība. Par to, ka krievus vajag padarīt par lasīt nepratējiem izsakās teju vai visi nacistu vadoņi. Lai neatsauktos tikai uz Rozenbergu, nocitēšu Himlera rīkojumu, ko viņš deva 1940.gada maija memorandumā „Par apiešanos ar cittautiešiem Austrumos”: „Vācijas austrumu iedzīvotāji nedrīkst skoloties vairāk kā tikai četrgadīgā tautas skolā. Šajā tautas skolā ir jāmāca tikai parastā skaitīšana līdz 500, sava vārda uzrakstīšana, kā arī tajā ir jāiemāca, ka Dievs tas kungs ir licis klausīt vāciešus un būt godīgiem, centīgiem un kārtīgiem. Prasmi lasīt es uzskatu par lieku. Nekādas citas skolas Austrumos vispār būt nedrīkst.” Vēl jāpiebilst, ka šo nākotnes „vienoto valsts eksāmena standartu” Hitlers papildināja ar ceļu satiksmes noteikumu zināšanām.

Savukārt ebrejiem, kā redzat, vācieši paredzēja visu veidu izglītību, kuru paši ebreji savai jaunatnei ir spējīgi nodrošināt.

Bet īpaši interesanti, ka vācieši ebrejiem, kuriem dzimtā valoda bija idiš, spieda mācīties senebreju valodu ivritu, kas pašreiz Izraēlā ir vienīgā valsts valoda. Kādēļ tas ir jādara, ja viņi plānoja iznīcināt ebrejus kaut vai tālākā perspektīvā?

Ir pilnīgi skaidrs, ka vācieši līdz uzbrukumam PSRS un īsi pēc tam, neplānoja iznīcināt padomju ebrejus. Viņi plānoja viņus pasargāt, saglabāt un sagatavot pārvietošanai uz Palestīnu.

Tomēr tā vietā, lai saglabātu, tomēr ņēma un sāka nogalināt. Kas notika? Kāpēc tāds krass pavērsiens?  Bet ja nu nacistu vadoņi padevās sadistiskām jūtām un nolēma gūt baudījumu no viņu nīsto ebreju nogalināšanas? Bet viņi personiski taču viņus nenogalināja. Pie tam, amerikāņi veica zinātnisku pētījumu un noskaidroja viņu gūstā nokļuvušo nacistu vadoņu intelektuālo līmeni, kurš izrādījās nebūt nebija zemāks kā toreizējiem Amerikas vadoņiem, piemēram Hermaņa Gēringa intelektuālās attīstības koificents (IQ) bija 138, bet karu pabeigušā ASV prezidenta Harija Trūmena IQ bija 132.

Lai kādi arī vācieši nebūtu bijuši antisemīti, viņiem bija jāsaprot, ka ar simtiem tūkstošu padomju ebreju un pat visu Eiropas ebreju nogalināšanu nekas „galīgi” netiktu atrisināts, jo ebreji turpināja dzīvot citās pasaules valstīs. Bet toties šādu darbību rezultātā pret vāciešiem tiktu palaisti visi pasaules masu saziņas līdzekļu ķēdes suņi, un vai tas šiem gudrajiem vāciešiem bija vajadzīgs?

Bet patiesībā taču viņi nogalināja! Un no ķēdes suņiem nemaz nenobijās!

Tāpēc arī nogalināja, ka nebaidījās, zināja, ka pasaules masu informācijas līdzekļu ķēdes suņi  uz šīm slepkavībām nereaģēs! Kad PSRS ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs (1890-1986) savā 1942.gada 6.janvārī publicētajā notā paziņoja, ka Babijarā ir nošauti 52000 Kijevas ebreju, Amerikas cionisti tūlīt pat paziņoja, ka tā esot boļševiku propoganda. Cionisti meloja, lai slēptu vāciešu noziegumus? Tikai vāciešu vai tomēr arī savējos?

Apkopojot visus faktus, sanāk, ka līdz ar Vācijas uzbrukumu PSRS, pārliecinājušies, ka padomju ebreji lielā skaitā nonāks viņu sabiedroto – nacistu rokās, cionisti pārliecināja nacistus veikt paraugizrēķināšanos ar padomju ebrejiem, ko it kā veic vietējie iedzīvotāji. Un nacisti nenoturējās, nespēja atteikt šajā mazajā pakalpojumā, pie tam vēl ņemot vērā to, ka paši vācieši jau bija nolaidušies līdz šim līmenim un bija sākuši iznīcināt sev nevēlamus kontingentus, kā, piemēram, tos pašus komisārus un jau minētos sagūstītos poļu virsniekus. Attiecīgi Rozenberga direktīva par ebreju dzīves organizēšanu Austrumos izrādījās nevajadzīga, jo vāciešu okupētajā PSRS teritorijā praktiski ebreju vairs nepalika.

Tātad, tas, ka vācieši pirms kara ar PSRS negatavojās iznīcinā padomju ebrejus ir fakts. Tāpat ir fakts, ka vācieši sāka iznīcināt padomju ebrejus uzreiz pēc kara sākuma.  Šos divus pretrunīgos faktus var izskaidrot tikai ar cionistu aktivitātēm.

Jurijs Muhins
/25.06.2013/

Avots:
http://svoim.info/201326/?26_5_1

Informācijas aģentūra
/20.08.2013/

Posted in Kat.: Vēsture, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Par Denisa Čalovska epopeju

Deniss Čalovskis

Deniss Čalovskis

Denisa Čalovska epopejā notiek sīva cīņa. Tās formālais iemesls ir Denisa Čalovska liktenis un viņa izdošana vai neizdošana pasaules pseidodemokrātijas lielvalstij ASV. Tomēr, ņemot vērā to kādi spēki visnotaļ veiksmīgi pretojas globālā policista diktātam un to, ka šie spēki līdz šim ir zemu klanījušies un laizījuši zābakus savam „demokrātiskajam” saimniekam, ir pamats uzskatīt, ka patiesā cīņa norit par kaut ko citu.

Par notikuma apstākļiem

2012.gada 4.decembrī Imantā policijas specvienība aizturēja 27 gadus veco Denisu Čalovski. Aizturēšana notika Holivudas grāvējfilmu „labākajās” tradīcijās – policijas specvienības kaujinieki nolaidās no deviņstāvu ēkas jumta un ielauzās sestā stāva dzīvoklī, izsitot stiklu un iemetot istabā granātveidīgu priekšmetu. Aizturēšanas operācija notika pēc ASV varasiestāžu pieprasījuma un tajā piedalījās pārstāvji no ASV tiesībsargājošām iestādēm.

2013.gada janvārī ASV federālie prokurori izvirzīja Čalovskim un vēl diviem austrumeiropiešiem (25 gadus vecajam Ņikitam Kuzminam no Krievijas un 28 gadus vecajam Mihajam Paunesku no Rumānijas) apsūdzības kibernoziegumu izdarīšanā. Pēc ASV apsūdzētāju domām viņi esot radījuši un izplatījuši datorvīrusu Gozi Virus. Šis datorvīruss inficējis vairāk nekā miljonu datoru pasaulē. Vīruss ielauzies ap 40 000 datoros ASV, to skaitā 160 ASV kosmosa aģentūras (NASA) datoros un izraisījis miljoniem dolāru lielus zaudējumus. Programma esot darbojusies no 2005. gada līdz 2012. gada martam, un to gandrīz nebija iespējams  inficētajos datoros atklāt. Tas iedarbojies, datora lietotājam atverot pdf formāta failu. ASV prokuratūra apgalvo, ka Čalovskis, kurš kibertelpā esot pazīstams ar segvārdu Miami, ir piedalījies šī vīrusa radīšanā.

Saulvedis Vārpiņš

Saulvedis Vārpiņš

Uzreiz pēc aizturēšanas, ziņas par to parādījās presē un kopš tā brīža par šo lietu tika rakstīts regulāri. Čalovska epopeja kļuva par vienu no mediju iecienītākajām tēmām un tāda tā ir joprojām.  Aizstāvēt Čalovski uzņēmās noteiktās aprindās slavens un autoritārs krimināltiesību eksperts – Saulvedis Vārpiņš, kuram drīz vien palīgos steidza citi labāko un elitārāko Latvijas juridisko aprindu advokāti. Jautājums par Čalovska izdošanu tika skatīts gan augstākajā tiesā, gan pat valdībā un kategoriski pret viņa izdošanu „lielajam brālim” iestājas pilnībā proamerikāniskā Reformu partija, tai skaitā arī Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kuram izpildīt amerikāņu rīkojumus un iegribas ir darba pienākums un visdrīzāk sen jau kā kļuvis par ieradumu. Neskatoties uz šādu atbalstu un visnotaļ pamatotām aizstāvju apelācijām pie nacionālajām un patriotiskām jūtām, gan augstākā tiesa, gan valdība nolēma pieturēties ierastajai bezmugurkaulnieku pozīcijai un izdot Čalovski. Neskatoties uz to izdošana nenotika, jo apsūdzētā advokāti pamanījās rekordīsā laikā iesniegt prasību Eiropas cilvēktiesību tiesā un panākt tās lēmumu par izdošanas iesaldēšanu.

Vēlreiz par notikuma apstākļiem – vai Čalovskis ir vainīgs?

Apsūdzētā puses pārstāvji apgalvo ka Čalovskis neesot vainīgs, ka neesot pietiekami pierādījumi utt. Vai tā ir? Manuprāt ka noteikti nē. Pēc visa spriežot Čalovskis tik tiešām ir vainīgs (un tā ir tikai maza daļiņa no tā ko viņš ir sastrādājis)  un viņa vaina tik tiešām ir pierādīta.

Amerikāņu pusē šai lietā izskatās ka strādā savā ziņā panaivi cilvēki, kuri nesaprotot tik lielo pretestību no Latvijas ierēdņu un preses puses, pat nopludināja presē pietiekami detalizētus šīs lietas apstākļus (lūk šī ziņa – http://www.delfi.lv/news/national/politics/calovski-fib-varetu-but-atklajis-ar-izmekletaju-kontroleta-pirkuma-palidzibu.d?id=43539597
). Viņi laikam domā, ka te kādam patiešām interesē ASV tiesiskums un tas vai viņš ir vainīgs vai nē.

Tātad, pirmais tika aizturēts Ņikita Kuzmins, no kura tika iegūtas visas paroles un segvārdi un caur kuru FIB izgāja uz Čalovski, kurš neapdomīgi pārdeva maskētajiem FIB aģentiem vīrusa versiju, norādot savu bankas kontu naudas iemaksai. Savukārt iespaidīgā specoperācija bija nepieciešama, lai aizturētais nepaspētu iznīcināt vīrusa izstrādes pierādījumus (sagataves) savā datorā. Izklausās pārliecinoši un ticami.

Vai Čalovski vajadzētu izdot?!

Tātad, Čalovskis ir vainīgs viņam inkriminētajos likumpārkāpumos (man vismaz par to nekādu šaubu nav), bet vai viņš tādēļ ir jāizdod ASV? Ja šo lietu apskata no Latvijas valstiskuma un patriotisma viedokļa, tad viennozīmīgi nē.

Čalovski nedrīkst izdot pirmkārt tāpēc, ka ASV ir pseidodemokrātiska, amorāla, globālu oligarhu pārvaldīta totalitāra valsts, kura realizē egocentrisku, visai cilvēcei kaitniecisku un nu jau arī ārprātīgu politiku.  ASV līdzinās pagaidām vēl pietiekami varenam spitālīgajam no kura labāk turēties maksimāli pa gabalu. Vispārīgi jo vairāk mēs nesadarbosimies ar amerikāņiem un sabotēsim viņu amorālo pārvaldes sistēmu un metodes, jo labāk.

Čalovski nedrīkst izdot, jo viņš ir Latvijas pilsonis un savus pilsoņus svešām valstīm kategoriski izdot nedrīkst. Tā pati ASV līdzīgā situācijā savu pilsoni neizdotu. Tas, ka Latvijas valdība nolēma tomēr izdot Čalovski, ir kārtējais apliecinājums tam, ka Latvija nav neatkarīga valsts, ka Latvija ir proamerikāniska pseidovalstiņa, kuru pa lielam pārvalda ASV valsts sekretāra pārstāvis Latvijā – ASV vēstnieks. Ja Čalovskis ir kaut ko noziedzies, tad jātiesā viņš ir pie mums pašiem.

Visbeidzot Čalovski nedrīkst izdot, jo tas ir precedents, ko varēs izmantot citu cilvēku izdošanu par citiem noziegumiem, tai skaitā autortiesību pārkāpumiem, kas Latvijā ir plaši izplatīta parādība.

Vai Čalovskis patiešām pēc būtības ir vainīgs?

Čalovskis pēc visa spriežot ir vainīgs viņam inkriminētajos likumpārkāpumos, bet, no morālā skatu punkta raugoties, nepieciešams saprast vai Čalovskis ir pastrādājis pēc būtības patiešām ko nepieņemamu, jo viena lieta ir likums, kurš nespēj pilnībā regulēt pēc būtības pareizu un nepareizu rīcību un pavisam cita lieta ir šī rīcība. Un tā ir lieta, kur amerikāņi ļoti stipri grēko. Viņu absolūtā apsēstība ar likumību un tiesisko likumu kā augstāko taisnīguma izpausmi ir ne tikai stulba, bet arī dziļi amorāla, jo tiesiskie likumi ir nepilnīgi, tos pieņem cilvēki, bieži vien ne pārāk labi cilvēki un ne pārāk labu mērķu vadīti, bet zinot to, ka ASV praktiski ir legalizēta augstākā līmeņa korupcija (saucās lobēšana), tad runāt par kaut kādu Amerikas likumu ētiskumu un morāliskumu ir absolūti nevietā. Šādus likumus ne tikai nevajag ievērot, tos pat obligāti un pēc iespējas vairāk ir jāpārkāpj, tādējādi apliecinot nepiekrišanu gan tādiem likumiem, gan šādai pieejai kā tādai.

Tātad, ko pēc būtības sliktu Čalovskis ir izdarījis? Radījis vīrusu, kurš inficēja NASA datorus radot viņiem zaudējumus? Nu un?! Pēc būtības tas nav nekas slikts un nekāds sods par to nepienākas. Pat otrādi, par to viņš ir jāatlaiž vaļā un iespējams pat jāapbalvo ar Triju zvaigžņu ordeni.

Izmantojot Čalovska vīrusu tika apzagti cilvēki. Tas jau ir slikti, bet, ņemot vērā pašas kapitālistiskās sistēmas amorālo un krāpniecisko dabu, ir jānoskaidro kādi cilvēki tad tika apzagti. Ja, izmantojot Čalovska vīrusu, tika apzagti turīgi cilvēki, tad viss kārtībā – viņš ir malacis un viņš ir jāatbrīvo. Bagātnieku apzagšana un aplaupīšana pašreizējos apstākļos tieši ir jāveicina. Noziedzīgi elementi, kuri vērš savu noziedzīgo darbību pret bagātnieku mantu, ir pelnījuši ne tikai piedošanu, bet arī uzslavu. Vērsties pret bagātniekiem un viņu „tiesisko” un kapitālistisko patvaļu ir jebkura normāla cilvēka morāls pienākums.

Bet vai izmantojot Čalovska vīrusu tik tiešām tika apzagti tikai bagātnieki? Par to prese klusē. Iespējams, ka tā, bet iespējams arī ka ne. Jebkurā gadījumā, manuprāt, Čalovskis nav Robins Huds, un viņš savas darbības neveica vadoties arī no sociālā taisnīguma principiem. Par to liecina arī ļoti pārliecinošā, efektīvā un visai aizdomīgā Čalovska aizstāvības kampaņa.

Čalovska brīnumainā aizstāvība

Pārsteidzošākais un aizdomīgākais Čalovska epopejā ir viņa efektīvā aizstāvība. Par šo notikumu kopš paša sākuma ļoti plaši raksta prese, pie tam pozitīvā garā. Jau panākt atsevišķu noteiktu rakstu parādīšanos presē ir ļoti grūti. Var, ja ir pazīšanās vai …. nauda. Par naudu Latvijas žurnālisti uzrakstīs jebko un to redaktori to publicēs.  Kādam var šķist, ka, lūk, daudzo izdevumu žurnālisti ir cilvēcīgi saviļņoti par tādu spilgtu notikumu. Tā diemžēl nav. Par aizturētu hakeri viņi raksta daudz un plaši, bet par augstāko ierēdņu atbalstītām nelietībām bērnu aizsardzības jomā, par bērnu tirdzniecību un pedofiliju nekādu entuziasmu neizrāda un klusē kā ūdeni mutē ieņēmuši.

Tāpat Čalovski aizstāv labākie advokāti, kuru pakalpojumi maksā ne tikai ļoti lielu naudu, bet kuri strādā tikai elitāriem klientiem. Čalovski atklāti atbalstīja valdībā esošā Reformu partija un tā aizstāvībai tika mobilizētas virkne sabiedrisko organizāciju un aktīvistu. Tas viss kopumā no iedarbināto resursu viedokļa izskatās pietiekami iespaidīgi.  Visbeidzot kronis visam ir Čalovska pārstāvju zibenīgie panākumi Eiropas cilvēktiesību tiesā. No augstākminētā izriet, ka Čalovski aktīvi un pietiekami atklāti aizstāv viens no ļoti ietekmīgiem Latvijas politekonomiskajiem spēkiem, kuram viņš kaut kādu iemeslu dēļ ir tik svarīgs, ka netiek žēloti nekādi resursi.

Čalovska aizstāvji

Kas tad aizstāv Čalovski? No politiskām partijām visatklātāk un viskonsekventāk – Reformu partija. Kas tad ir Reformu partija?

Sandra Sondore-Kukule

Sandra Sondore-Kukule

Reformu partiju formāli izveidoja bijušais valsts prezidents Valdis Zatlers un nosauca to savā vārdā (Zatlera reformu partija). Reāli aiz partijas izveidošanas stāv divas bijušās Zatlera kā prezidenta padomnieces – Sandra Sondore-Kukule un Inese Lībiņa-Egnere. Abas šīs dāmas ir dziļi amorālas personas, kuras ir iesaistītas arī bērnu darījumos.

Sandra Sondore-Kukule ir Aināra Šlesera biznesa partnera Guntara Kukuļa bijusī sieva, Šlesera sievas Ineses Šleseres draudzene vēl no mis Latvija laikiem. Pašreiz Sondore-Kukule kā oficiāla partijas priekšsēdētāja vietniece reāli vada partiju (partijas „izpildītājs-direktoriņš” pēc cepliskās terminoloģijas ir apaļa nulle un neko praktiski nenosaka).

Inese Šlesere, Ainārs Šlesers

Inese Šlesere, Ainārs Šlesers

Kas tad ir pats Šlesers? Maz kurš zina par viņa homoseksualitāti, kas viņam netraucē gan būt par lielģimenes tēvu un tēlot tikumības aizstāvi. Šlesers bija Latvijas ceļa/Pirmās partijas lokomotīve.  Ir labi zināmi Šlesera kontakti un sadarbība ar cita Latvijas ceļa politprojekta (Tautas partijas) parstārvjiem.  Noteicošais te nav Šlesers, noteicošais ir vārdu salikums „Latvijas ceļš”, kas ir bijušo komunistiskās partijas augstāko nomenklatūras darbinieku (daudzi no kuriem ir homoseksuālisti) un ar bijušo VDK cieši saistītu cilvēku veidojums. Šis ir viens no tiem politekonomiskajiem grupējumiem, kurš ir tieši atbildīgs pie pašreizējās Latvijas katastrofas. Vēl pie šā ir jāpiebilst, ka cits šī spēka klons ir partija „Saskaņas centrs” un „Gods kalpot Latvijai”, un viens no jaunākajiem tā projektiem latviski runājošajai publikai ir „Reģionu alianse”.

Tad nu lūk, šādi spēki aizstāv Denisu Čalovski. Lai kādi arī nebūtu iepriekš izteiktie argumenti, bet, ja kādu aizstāv šādas raudzes nelieši, tad tas neko labu par viņu neliecina.

Ar ko Čalovskis ir tik vērtīgs?

Ar ko tad Čalovskis ir tik vērtīgs? Kādēļ tik ietekmīgs politekonomisks spēks tērē milzu resursus un savu politisko kapitālu, lai gandrīz vai neslēpjoties aizstāvētu vienu hakerīti? Pie tam nevis no kaut kā, bet no pagaidām varenākās pasaules lielvalsts tiesībsargājošām iestādēm.

Lai to saprastu ir jāpalūkojas apkārt un jāsaprot kāds pašreiz ir laikmets. Pašreiz ir informācijas laikmets, jeb informācijas sistēmu laikmets, kur ļoti daudz ko ekonomiskos, sabiedriskos un politiskos procesos nosaka informācijas sistēmas. IT sistēmas veic daudz un dažādas funkcijas un tajās glabājas daudz un dažāda informācija. Izmantojot IT sistēmas var veikt daudzas darbības. Ir darbības, ko var ar IT sistēmu palīdzību veikt legāli, bet ir tādas, kuras var veikt nelegāli un tās dod ievērojamas priekšrocības tiem, kuriem ir šādas iespējas. Lai to praktiski realizētu ir nepieciešami IT speciālisti. Tad, nu lūk, manuprāt ir acīmredzams, ka Čalovskis ir viens no Latvijas ceļa politekonomiskās grupas vai kādu tās ļoti ietekmīgu pārstāvju IT speciālists, kurš sniedza tiem visdažādākā veida, domājams, nelegālus pakalpojumus un uzturēja šīs grupas IT sistēmas (specializētas un visdrīzāk nelegālas). Čalovskis visdrīzāk ir viena no viņu IT atslēgfigurām, kura pirmkārt ļoti daudz ko zina (kas varētu arī nebūt vissāpīgākā problēma) un otrkārt kura ir ļoti grūti aizvietojama.

Ja paraugāmies no šāda viedokļa, tad FIB operācija ir trāpījusi precīzi tieši desmitniekā un Čalovska izdošana/neizdošana izskatās pavisam savādāk. Grūti teikt vai šiem notikumiem ir gadījuma raksturs vai arī kāds zinošāks spēks dod precīzu triecienu pa vienu no galvenās Latviju izpostījušās mafijas grupas pietiekami sāpīgu un vāju punktu. Jebkurā gadījumā tas, ka šie maitas ir dabūjuši trūkties ir tikai un vienīgi pozitīvi.

Noslēgumam

Vai vajag izdot Čalovski? Nezinu. No vienas puses nevajag jau iepriekš minēto iemeslu dēļ. No otras puses vajag tādēļ, lai tiktu izgaismots, novājināts un pēc iespējas neitralizēts Latvijas ceļa politekonomiskais grupējums. Vajag nevis tādēļ, lai uzvarētu stulbais un amorālais ASV tiesiskums, bet gan tādēļ, lai ASV izmeklētāji piespiestu Čalovski runāt un turpinātu arestus. Latvijas ceļa grupējums tik tiešām ir reāli maitas un parazīti, kuriem nekāds sods nav par stingru, bet sarežģīj visu apstāklis, ka nav pārliecības ka otra puse ir labāka. Pat vairāk – pašreiz jau pilnīgi noteikti var teikt, ka ASV un visu Rietumu pasauli pārvalda homoseksuālistu – pedofilu mafija, tāpēc līdzdarboties kaut kamā ASV varasiestādēm ir līdzvērtīga šo spēku atbalstīšanai. Gribētos cerēt, ka no ASV puses šai operācijā ir iesaistīti normāli cilvēki, un tad tik tiešām labāk ir izdot, bet par to diemžēl nevar būt droša pārliecība. Tāpēc , nofiksējam šo faktu, un skatāmies tālāk uz provinciālās mafijas un ārprāta pārņemtas metropoles cīņu.

Avoti:
http://www.rigaslaiks.lv/Raksts.aspx?year=2013&month=3&article=4
http://www.delfi.lv/news/national/politics/calovski-fib-varetu-but-atklajis-ar-izmekletaju-kontroleta-pirkuma-palidzibu.d?id=43539597

Informācijas aģentūra
/20.08.2013/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Ķīnieši sāk nostiprināties Latvijā

00245_kiniesiLatvijā arvien vairāk iebrauc ķīnieši. Par to ziņo prese un par to liecina arvien biežāk ielās sastopamie ķīnieši. Pats šāds fakts un tas, kā par to raksta, liecina, pirmkārt, par to, ka daudzi Latvijā nesaprot, ar ko tas draud, un, otrkārt,  par latviešu, maigi izsakoties, aprobežotību.

Mazliet par Ķīnu un ķīniešiem

Ķīna ir sena kultūra ar senām civilizācijas tradīcijām un ar pasaules pārvaldības ambīcijām. Ķīnā dzīvo vairāk kā miljards cilvēku. Tās sabiedrisko iekārtu varētu nosaukt par autoritāru trockistisku sociālkapitālismu komunistiskās partijas vadībā.  Ķīnā ražo gandrīz jebko, ļoti lēti un tā apgādā pasauli ar gandrīz visām rūpniecības precēm.  Pēc ekonomiskās izaugsmes prognozēm Ķīnas ekonomika tuvāko gadu laikā apsteigs ASV ekonomiku un Ķīna kļūs par pasaules ekonomiski attīstītāko lielvalsti. Ķīna ir lielākais ASV kreditors. ASV bezjēgā drukā naudu un izlaiž pilnīgi bezvērtīgas parādzīmes, kuras ir zināms ka nekad netiks atmaksātas, bet visa pasaule, tai skaitā Ķīna – vislielākā apjomā no visiem, par to dod šiem parazītiem savas preces un resursus. Ķīna strauji bruņojas. Bet Holivudas filmās parādās arvien vairāk ķīniešu , tai skaitā kā pozitīvie tēli.

2013.gada sākumā augsta līmeņa Ķīnas amatpersona galvenajā Ķīnas laikrakstā oficiāli paziņoja, ka globālā pasaule tiek pārvaldīta bezatbildīgi un ka Ķīnai ir jāuzņemas vadošā loma pasaules pārvaldībā.  Ķīnieši ir ļoti uzmanīgi un viņiem ir senas un dziļas disciplīnas un vecāku (spēcīgāko) cienīšanas un pakļaušanās viņiem tradīcijas. Tāpēc šis ir bezprecedenta paziņojums, kas līdzinās smalkam kara pieteikumam nojukušajai, izvirtušajai un arvien impotentākajai ASV un Rietumiem kā tādiem.  Šādu rīcību var izskaidrot vai nu ar ķīniešu pilnīgu pārliecību, ka ar ASV un Rietumiem ir cauri un ka tie vairs ne uz ko nav spējīgi un var droši un atklāti sākt pārņemt varu pasaulē, vai arī ar to, ka īpaši slēpties vairs nav jēgas, jo ASV neatgriezeniski un jau pietiekami atklāti organizē karu pret Ķīnu.  Ķīniešu parādīšanās proamerikāniskajā Latvijā ir jāskata arī šo globālo procesu kontekstā.

Ķīnas ekspansija visā tās vēsturē pārsvarā notikusi mierīgā ceļā. Notiekot Ķīnas attīstībai, pieaug iedzīvotāju skaits, daļa iedzīvotāju dodas uz tuvējām teritorijām, apmetas tur uz dzīvi, iesakņojas, sāk veidot savas kopienas un lēnām, pakāpeniski sāk izspiest vietējos iedzīvotājus. Ja vietējie neko nedara, tad ar laiku ķīnieši tos nomāc un asimilē, ja pretojas, tad vai nu ķīnieši pakļaujas, ja ir mazākumā un nejūtas pietiekami spēcīgi, vai arī, ja jūt neapšaubāmu savu pārsvaru, tad visnežēlīgākā kārtā izrēķinās ar nemiera cēlājiem.

Mūsdienās kopumā maz kas ir mainījies, ķīnieši joprojām rīkojas līdzīgi, tikai globālā pasaulē cilvēki var tikt brīvi pārvietoti nevis uz blakus teritorijām, bet uz jebkuru kontrolētu teritoriju.

Ķīnieši ir ļoti uzmanīgi, jo īpaši svešā teritorijā. Viņi ir disciplinēti un pakļāvīgi vispārpieņemtajā hierarhijā augstākstāvošajiem.  Tai pat laikā ķīnieši ir arī ļoti pacietīgi, prot nogaidīt un sagaidīt savu izdevību/īsto mirkli. Viņiem ir dziļas un izsmalcinātas pārvaldes tradīcijas, tai skaitā, izmantojot slepenas pārvaldes metodes. Viena no Rietumu pasaulē praktiski izmantotajām vadības teorijas ābecēm ir ķīnieša Sun Dzi traktāts „Kara māksla”, kas ir tikai viens, pats slavenākais no daudzajiem šāda veida darbiem ķīniešu literatūrā.  Zinātāji baltajiem cilvēkiem ar pozitīviem mērķiem nerekomendē stāties Rietumu slepenajās organizācijās (masonos u.c.), lai no iekšienes panāktu kādu pozitīvu rezultātu, jo viņi nav spējīgi uz tik pārliecinošu un dziļu citu apmānīšanu; uz ko tādu bez žīdiem un iespējams vēl kādas tautas vēl esot spējīgi japāņi un ķīnieši.

No Padomju laika pieredzes un specizpētes materiāliem par ķīniešu teritoriālām ekspansijas metodēm ir zināms sekojošais:
1. Pirmais, ko ķīnieši dara, ienākot svešā teritorijā, viņi cenšas izveidot savus atbalsta punktus, tas ir savus kvartālus. Ja ķīnieši apmetīsies kur uz dzīvi, tad pilnīgi noteikti drīzumā tur sāks apmesties citi ķīnieši arvien lielākā apjomā un viņi sāks veidot savas noslēgtas kopienas. Tas ir neizbēgami.
2. Ja ķīnieši uzņemas atbildību par kaut ko, tad viņi vienmēr piesaista tikai ķīniešus. Tas ir, ja ķīnietis nodarbojas ar kādu biznesu, tad darbā viņš maksimāli ņems tikai un vienīgi ķīniešus. Ja nav ķīniešu, tad viņš panāks, lai ķīnieši tiktu ievesti. Kā piemēru te var minēt starptautiskās  medicīniskās palīdzības programmas Āfrikai. 1970-ajos, 1980-ajos gados visas pasaules valstis, tai skaitā Padomju Savienība, piedalījās šajās programmās, dodot savus speciālistus un resursus, lai nodrošinātu medicīnisko palīdzību Āfrikas iedzīvotājiem. Visu valstu speciālisti strādāja kopā. Izņemot ķīniešus, kas kategoriski pateica, ka kopā ar citiem nestrādās, bet nodrošinās noteiktu rezultātu tikai ar saviem – tas ir ķīniešu spēkiem. Šai laikā arī tika likts pamats Ķīnas ietekmei Āfrikā, kas šobrīd jau ir pietiekami ievērojama. Ķīnieši tolaik uzcēla Āfrikā  slimnīcas, nodrošināja tās ar darbiniekiem un pašus darbiniekus nodrošināja ar viņiem dzīvei nepieciešamo un arī, protams, izmantojot tikai ķīniešus.
3. Ja ķīnieši kaut kādu iemeslu dēļ nespēj izmantot tikai ķīniešus (nezina vietējos apstākļus jaunā teritorijā, nav zināšanu, nav tehnoloģiju utt.), tad viņi labprāt sadarbojas un izmanto arī svešiniekus, bet tikai tik ilgi, kamēr paši neiegūst trūkstošo resursu (zināšanas, tehnoloģijas utt.) un tad pēc iespējas pārtrauc sadarbību un strādā tālāk tikai ar ķīniešiem.
4. Pirmais, ko ķīnieši jaunajās teritorijās nodibina, ir ķīniešu restorāni, kuru aizsegā jaunajā teritorijā ienāk ķīniešu mafija, kura sāk izpētīt situāciju un radīt apstākļus, lai nostiprinātos attiecīgajā teritorijā.
5. Ķīniešu mafija ir pati nežēlīgākā mafija pasaulē, kura strādā pedantiski konsekventi, pilnībā neņemot vērā humānismu, cilvēcību un tamlīdzīgus sentimentus. Ja vajag, viņi var izdarīt visu. Ķīniešu mafija ārzemēs, pirmkārt, dzelžainā dūrē tur un vada savējos (vietējos un ieceļojošos ķīniešus) gan ierobežojot viņu darbību (nodrošinot noteiktu kārtību), gan arī organizējot maksimāli ražīgu viņu darbu. No otras puses ķīniešu mafija aizsargā savējos un savu sistēmu. Ja svešā teritorijā ķīnieši ir mazākumā, tad viņi ir elastīgi, maksā kam vajag, dara ko vajag, sarunā ko vajag, bet, ja tiek nopietni apdraudētas vitālas viņu intereses, tad viņi tās aizstāv par katru cenu, izmantojot visnežēlīgākās metodes.
6. Visbeidzot ļoti būtiska lieta. Kā jebkuras patiešām pašpietiekamas sabiedrības mafija, arī ķīniešu mafija ir saistīta ar Ķīnas valsts spec struktūrām  un ar Ķīnas politisko eliti. Un tās visas (tai skaitā mafija) ir saistītas ar Ķīnas garīgām struktūrām, sava veida ordeņiem, tempļiem utt. Plaši zināmākais un uzskatāmākais piemērs te ir Šaoļiņas klosteris .

Kas no augstākminētā izriet?

Pirmkārt, ja ķīnieši ir sākuši ieceļot Latvijā, tad viņi garantēti te sāks veidot ķīniešu kvartālus, atvērt ķīniešu restorānus, kuru aizsegā darbosies viņu mafija, un veidot citas savas sabiedriskās struktūras, tai skaitā ķīniešu skolas un bērnudārzus. Ķīnieši attiecīgi Latvijā kļūs aizvien vairāk un vairāk, un apstādināt viņu pieaugumu varēs tikai izejot no spēka pozīcijām. Cita alternatīva uz ko ir neprāts paļauties – cerēt, ka ķīniešiem šī teritorija interesē tikai kā sava veida kūrorts un ka viņi negrasās to pilnībā aizpildīt.

Otrkārt – ķīnieši šo teritoriju teorētiski ir spējīgi pilnībā pārņemt un aizpildīt pat dažu gadu laikā. No vienas puses ķīniešiem ir ļoti daudz naudas, zināšanas, tehnoloģijas, globālas pārvaldes un spēka struktūras, daudz lieku un strādāt gribošu/varošu cilvēku. No otras puses Latvija pasaules mērogā ir praktiski neapdzīvota, latvieši nīkuļo un izmirst, Latvijas politekonomiskā elite ir pilnīgi un totāli deģenerējusies, ko vairums iedzīvotāju jūt, kamdēļ bēg no valsts vai arī apātiski nīkuļo, vai dekadentiski pirms nācijas nāves uzdzīvo (kritiskā situācijā šo valsti un šo deģenerātu eliti neviens neaizstāvēs un attiecīgi to ir iespējams paņemt kā saka ar „plikām rokām”). Latvieši 20 gadu laikā ir pierādījuši sevi kā politiski aprobežotus idiotus, kuri nesaprot valsts būtību un kuri neprot pārvaldīt pat tik mazu un ļoti labos apstākļos atrodošos valsti. Latvijas valsts struktūras, jo īpaši politiķi, prokuratūra un tiesas, ir pilnīgi amorālas, stulbas un pilnībā pērkamas, pie tam par samērā lētu naudu. Latvijā ir maz tālredzīgu cilvēku un viņiem šai sabiedrībā ir minimāla teikšana – visu nosaka aprobežoti egocentriski stulbeņi. Abi šie apstākļi kopā rada vislabvēlīgākos apstākļus ātrai un pilnīgai  ķīniešu ekspansijai Latvijas teritorijā.

Treškārt, par cik ķīnieši jau ir uzsākuši ieceļošanu un presē parādās ķīniešus reklamējoši raksti, viņi jau ir nodibinājuši pietiekami ciešas attiecības ar kādu no pietiekami ietekmīgiem Latvijas politekonomiskiem spēkiem, kurš par saviem pakalpojumiem saņem gana ievērojamu materiālo atalgojumu.  Tas savukārt liecina par to, ka Latvijas politekonomiskā elite ir deģenerējusies un sajukusi prātā tik tālu, ka tā sāk veikt atklāti suicidālas darbības. Vispirmām kārtām tas attiecas uz tiem politekonomiskajiem spēkiem, kas paši tieši nav iesaistīti ķīniešu „ievešanas” biznesā, bet mierīgi noskatās, kā tas notiek, jo viņi tiks iznīcināti pirmie (adekvāta viņu darbība būtu to personāžu neitralizācija, kuri, apdraudot visus,  atļaujas ko tādu).  Tas pats attiecas arī uz pašiem ķīniešu importētājiem, jo, lai gan viņi īstermiņā labi nopelnīs un atrisinās savas niecīgās problēmiņas, arī viņi neizbēgami tiks atstumti no procesu ietekmēšanas šai teritorijā.

Kā tas notiks?

Tātad pirmais ķīniešu restorāns jau ir nodibināts. Tur strādājošie ķīnieši jau ir izpētījuši situāciju, nodibinājuši sakarus, vienojušies par sadarbību ar dažiem ietekmīgiem vietējiem idiotiem un ir uzsākuši masveida ķīniešu ievešanu. Tas ir, tiek uzpirkti īpašumi, kārtotas uzturēšanās atļaujas un tiek likts pamats vietējām ķīniešu organizācijām. Šis ir teritorijas pārņemšanas procesa pats sākums, kurš var ilgt arī ilgāku laika periodu, un noslēdzoties kuram Latvijā ir jābūt pietiekami stabiliem ķīniešu kvartāliem un labi funkcionējošām, vietējā sabiedrībā integrētām ķīniešu organizācijām. Pirmie ķīnieši centīsies maksimāli apgūt vietējās tradīcijas, valodu un izprast jauno apkārtni, un viņi būs starpnieki starp vietējiem un vēlāk iebraukušajiem ķīniešiem, kuriem vietējās valodas un tradīciju zināšanas nebūs obligātas.

Ķīniešu kvartālu veidošanas un nostiprināšanas process notiks paralēli ar viņu organizāciju izveidi un to ietekmes nostiprināšanu, kā arī maksimāli plašu sakaru nodibināšanu vietējā vidē. Jo vairāk nostiprināsies ķīniešu kvartāli, jo vairāk un spēcīgākas būs ķīniešu organizācijas, jo lielāka ietekme tām būs, jo vairāk tām būs sakaru, jo vairāk tām būs iespēju, kas ļaus paplašināt savus kvartālus, ievedot jaunus darbiniekus, nostiprināt esošās organizācijas un veidot jaunas, iespiesties jaunās ietekmēs sfērās, kas dos vēl lielāku ietekmi, kas atkal dos vēl lielāks iespējas paplašināt kvartālus  utt. pa pieaugošu spirāli.

Lūk, viens mazs piemērs no personiskās pieredzes, kā ķīnieši jau tagad veido sakarus ar vietējiem. Jūnija sākums, Rīga, Forum Cinemas. Stāvu rindā pēc biļetēm un vēroju interesantu priekšā stāvošu pāri. Rinda ir pagara un virzās lēni, tāpēc ir laiks pavērot un padomāt. Man priekšā stāv miesās ražens un pagarš (ap 2 metri) ķīnietis un viņam blakām viens parasts latviešu meitēns, domājams no laukiem. Meitene nepārtraukti čalo angļu mēlē par ļoti stulbiem tematiem. Viņai nav ko teikt, bet viņa grib runāt, viņa burtiski plīst pušu aiz laimes, ka ir nogrābusi „tādu veci”, tik tiešām īstu vīrieti. Viņa bez pārspīlējumiem ir gatava turpat uz vietas viņam kārties kaklā un nelaist prom, un attur viņu šķiet tikai ķīnieša atturīgais un skarbais izskats.

Ķīnietis savukārt klusē un skatās apkārt ar pētošu, novērtējošu skatienu. Tikai ik pa brīdim pieklājības pēc viņš īsi un klusi kaut ko viņai atbild. Meitenei ir pilnīga taisnība, šis tik tiešām ir īsts vīrietis, par ko liecina nevis viņa raženais augums, bet gan sejas izteiksme un skatiens. Viņa skarbajā, rētainajā sejā ir redzamas pietiekami lielas praktiskās dzīves pieredzes pazīmes, bet viņa skatiens un uzvedības maniere liecina, ka viņš ir radis pavēlēt.  Pirmā asociācija, ieraugot  ķīnieša seju , ir vilks. Klasisks vilku dabas pārstāvis – skarbs, majestātisks un plēsīgs. Meitene savukārt nav pat aita un pat ne aita kubā, bet gan daudz lielākā pakāpē. Viņa man asociējas ar iepazīšanās portāliem, kur šādas meitenītes pavada savu brīvo laiku, cerībā noķert „lielo lomu”. Un, lūk, viņai tas ir izdevies un viņa ir bezgala laimīga. Ķīnieša un meitenes intelektuālā un būtības starpība ir milzīga, starp viņiem ir bezdibenis, viņiem nevar būt nekas kopīgs, bet viņš tomēr ved viņu uz kino. Viņš to nevar nesaprast, bet viņa nesaprot, jo ir sajūsmā par to ka „tāds vecis” par viņu ir ieinteresējies. Un viņa izdarīs viņam visu, viņa izstāstīs viņam visu, viņa iesaistīs draugus, paziņas, radiniekus, ja viņš to lūgs, viņa būs viņam maksimāli uzticīga. Un tas gan var saistīt, vismaz uz kādu laiku. Un vai tieši tas nav vajadzīgs, ja nepieciešams iesakņoties svešā un nepazīstamā vidē?!

Tātad ķīniešu kvartāli aug (viņi kļūst skaitliski vairāk), viņu organizācijas vairojas un kļūst ietekmīgākas, viņi nodibina arvien vairāk sakarus ar vietējiem un sāk arvien vairāk iespiesties viņu vidē un ietekmēt to. Nonākot līdz šai stadijai, varēs pilnīgi droši teikt, ka ķīnieši te ir uz palikšanu un nekad paši projām vairs nebrauks. Bet viņi vēl nebūs te saimnieki, viņi būs vieni no, viņi būs vēl uzmanīgi, pieklājīgi, paklausīgi.

Pilnīgas teritorijas pārņemšanai nepieciešamie priekšnoteikumi ir tirdzniecības, celtniecības un nekustamo īpašumu uzņēmumu nodibināšana (protams ar attiecīgu politisko jumtu, ko sākuma stadijā vienkārši nopirks).

Tiklīdz ķīnieši sāks nodarboties ar tirdzniecību, ja viņiem to atļaus, viņi pietiekami ātri izveidos savu tirdzniecības ķēdi un izkonkurēs visus citus tirdzniecības tīklus, jo ķīnieši preces pirks pa tiešo un spēs nodrošināt daudzkārt zemāku cenu un daudzkārt lielāku izvēli kā vietējie badakāši (cenu starpība starp Latvijā nopērkamām precēm un to pašizmaksu Ķīnā ir līdz pat 20 reizes un iespējams, ka atsevišķām precēm pat vairāk). Savukārt pārņemot tirdzniecības ķēdes, viņi praktiski pārņems kontroli pār visu ražošanu, kas orientējas uz vietējo tirgu, jo būs iespējas pieņemt vai nepieņemt vietējā ražojuma preces veikalos, kas savukārt dos papildus iespējas iesaistīties arī ražošanas biznesā, atbalstot perspektīvākos virzienus, slāpējot neperspektīvos un, protams, arī konkurentus.

Eksportspējīgajiem uzņēmumiem ķīniešu partneri varēs piedāvāt nodrošināt piekļuvi milzīgajam Ķīnas tirgum, kas Latvijas alkatīgajiem maitām ir vairāk kā kārdinoši. Kad viņi būs uzsēdināti uz Ķīnas tirgus adatas, tad pēc kāda laika varēs sākt runāt par nepieciešamību krasi palielināt ražošanas apjomu, kam protams būs nepieciešams darbaspēks, kura protams te uz vietas nav un kur ķīnieši ļoti laipni būs ar mieru izpalīdzēt.

Savukārt nekustamo īpašumu un celtniecības uzņēmumi ir nepieciešami jau straujai ekspansijai. Nekustamo īpašumu uzņēmums iepērk zemi, bet celtniecības uzņēmums ceļ mājas ieceļotājiem un jaunas ražotnes, ja nepieciešams, kurām, protams, atkal vajadzēs strādniekus (cels, protams, ķīnieši). Nonākot līdz šai fāzei, dažu gadu laikā Latvijas iedzīvotāju sastāvs var kardināli mainīties, kas  var beigties ar to, ka esošie Latvijas iedzīvotāji šai teritorijā paliek mazākumā. Te pilnīgi droši var izvietot dažus desmitus miljonus cilvēku.

Notikumi, protams, var attīstīties arī savādāk, bet, izejot no pašreizējiem apstākļiem, ir visi priekšnoteikumi, lai tie varētu norisināties arī pēc šī scenārija.

Kas ķīniešiem ir vajadzīgs?

Latvija ir ļoti pateicīga vieta jebkuras pārapdzīvotas zemes pārstāvim. Te ir daudz brīvas vietas, maz cilvēku, labs klimats, daudz ūdens, gana auglīga zeme un pietiekami daudz neskartas dabas (pat neskatoties uz bezjēgā izcirstajiem mežiem). Ķīnietim te ir paradīze, jo īpaši tādēļ, ka te nav ģimenes pieauguma ierobežojumu. Šī iemesla dēļ pastāv iespēja, ka bagātie ķīnieši labprāt te apmestos uz dzīvi kā kūrortā. Šai gadījumā pesimistiskākie scenāriji var nepiepildīties, vismaz ne tik ātri un ne uzreiz.

Latvija ir ES locekle, kurā Ķīnai ir savas intereses. Eiropa strauji izmirst, un tās teritoriju pārņem turki un arābi. Ķīniešu ilgtermiņa stratēģiem šai ziņā noteikti varētu būt kādi plāni un Latvija te viņiem var būt kā Dieva dāvana. Iekārtojoties Latvijā, ķīnieši varētu ielikt kāju ciet verošajās Eiropas durvīs. Kolonizēt vecās Eiropas valstis ir gana problemātiski, kaut vai tikai tā iemesla dēļ, ka tur jau ir pietiekami liels iedzīvotāju blīvums, bet pārņemt mazo, izmirstošo, totāli korumpēto un deģenerātu pārvaldīto Latviju ir pietiekami vienkārši. Un tas var būt kā pirmais solis ķīniešu cīņai par Eiropas mantojumu un šai gadījumā pesimistiskā scenārija izpildei ir pietiekami liela varbūtība.

Visbeidzot Latvija ir ne tikai Krievijas kaimiņvalsts un, lai kā tas arī nepatiktu aprobežotajiem nacionālistiem, arī teritorija, kuru Krievija uzskata par savu un attiecīgi tādēļ līdzīgi uzskata arī Krievijas pretinieki. Tas, protams, neliedz Krievijas pretiniekiem teikt vietējiem stulbeņiem to, ko viņi vēlas dzirdēt. Šai ziņā Latvija ķīniešiem stratēģiski ir dubulti kārdinoša zeme (gan cīņai par Eiropu, gan cīņai par un ar Krieviju). Te gan iespējams var runāt arī par zināmām ASV interesēm (Latvijā kā zināms maz kas pa īstam notiek bez ASV vēstnieka ziņas), kuri, redzot totālo esošās Latvijas elites stulbumu, impotenci un bez perspektīvumu, labprātāk to atdod ķīniešiem, nekā ļauj te atgriezties krieviem. Tāpat šāda veida gājiens var būt kā daļa no ASV pret Ķīnu plānotās kara spēles sastāvdaļa. Tā kā ASV pati ar Ķīnu labprāt nekarotu, viens no tās darbības virzieniem ir organizēt Krievijas un Ķīnas karu, kuru rezultātā abas valstis noasiņotu, bet ASV atkal uz ilgu laiku kļūtu par neapšaubāmu pasaules pirmo lielvalsti.

Ķīniešu reklāma

Latvijā pērkams ir gandrīz viss, tai skaitā žurnālisti un raksti presē. Ir iespējams nopirkt reklāmu un tas netiek slēpts, bet var nopirkt arī rakstus (TV/Radio raidījumus, sižetus, ziņas utt.), tikai par to atklāti nerunā, tomēr speciālisti, politekonomiskās virtuves pazinēji un vienkārši loģiski domājoši cilvēki to zina. Viens šāds mārketinga šedevrs parādījās arī Latvijas presē ķīniešu reklamēšanas (PR akcijas) ietvaros. Lūk šis raksts: http://nra.lv/latvija/97506-kiniesi-jau-ir-latvija-nevajag-baidities-vinu-bus-arvien-vairak.htm

Šo rakstu ļoti uzmanīgi vajadzētu izlasīt katram, kurš te vēlas palikt uz dzīvošanu vai katram, kuram kaut cik ir dārga Latvija. Raksts ir vienkārši satriecošs savā cinismā un augstprātībā. Grūti pateikt, vai tā uzskata paši ķīnieši (iespējams, ka jā), bet tie, kuri izveidoja šo rakstu un attiecīgi tie PR speciālisti, kuri tika noalgoti ķīniešu reklamēšanai, latviski runājošo  publiku pilnīgi noteikti uzskata par nelabojamiem idiotiem un necenšas pat to kādi maskēt vai slēpt. Diemžēl šāds uzskats ir pamatots, tomēr gribas cerēt, ka vēl tik traģiski ar latviešiem pagaidām nav un ka viņi spēj saprast milzīgo starpību starp krieviem un ķīniešiem.

Lūk, daži citāti no šī šedevra:
– „Latvija vēl nav iemācījusies viesmīlību pret viesiem, kuri ierodas uz palikšanu.”
– „Uz Rīgas Franču liceju šopavasar atnāca tētis – ķīnietis, lai iekārtotu savu atvasi pirmajā klasē. Mācību pārzine šaubījusies, teikusi, ka tur taču nekas nevar iznākt, jo mācības notiek latviešu mēlē. Ka bērns netiks galā. Bet tad tētis stingri pateica: «Mans bērns pēc gada būs latvietis!» „
– „Rīgas Izglītības un informatīvi metodiskā centra direktore Signe Neimane atzīst …. «Ņemot vērā citu valstu pieredzi, jāsecina, ka šī nav nekāda drāma. Taču jāapzinās, ka bumba ir mūsu pusē, un te ir runa par toleranci, kultūru saprašanos, par iecietību.» „
– „Direktore Solveiga Remese spriež šādi: «Ja vecāki ir nopirkuši Latvijā īpašumu, viņi būs mūsu pilsoņi. Un bērnam skolā ir jāiet, kā es varu viņu ārā mest! Mēs nedrīkstam uz viņiem skatīties ar aizspriedumiem un bailēm.»”
– „Tomēr balto cilvēku sabiedrībā aizspriedumi ir iesakņojušies, un politiķiem, piemēram, nebija daudz jāskubina Beverīnas novada iedzīvotāji, lai viņi sāktu kurnēt par «ķīniešu uzbrukumu Mūrmuižai» tāpēc vien, ka tur kāds ar atšķirīgu ādas krāsu iepircis zemi.”
– „…ķīniešiem ir patiešām būtiski, lai mēs viņus saprastu, un latviešiem jāprotas to novērtēt.”
– „Ilgāk izlikties nemanām ķīniešus Latvijas vidē un nerēķināties ar viņiem būtu tuvredzīgi. Šī kopiena vairs nav uzskatāma par eksotisku dīvainību Latvijas tautību paletē.”
– „«Publiskajā telpā pietrūkst informācijas, kas tie ķīnieši ir.» No tā arī visas bailes un pārspīlētā piesardzība.”
– „Vēl viens maz vērtēts, bet, iespējams, pozitīvs aspekts ir tas, ka ķīnieši iebraucot pašķaidīs slāvu izcelsmes imigrantu dominanti Latvijā. «Darbaspēka trūkuma dēļ Latvijai agri vai vēlu nāksies laist iekšā cilvēkus, un tas ir jāizplāno. Krievi, moldāvi, baltkrievi varētu būt latviešiem bīstami no nacionālā aspekta. Tajā pašā laikā viņi pārstāv kristīgo kultūru, kamēr ķīnieši un indieši šķiet kaut kas pilnīgi nesaprotams.» Ir par ko domāt, un tas jādara ar skubu.”
– „Neatkarīgā taujā, ko ģimene var teikt tiem nacionāli noskaņotajiem latviešiem, kuri baidās no ķīniešiem, no viņu invāzijas. Zanmings atvaicā: “Bet, kāpēc no mums? Kāpēc ne no krieviem? Krievi taču ir daudz lielāki!””
– „Latviešiem tiešām ir daudz fobiju. Varbūt pienācis laiks tās sākt ārstēt.”

Tātad, bauri, mācamies būt viesmīlīgi, bumba ir mūsu pusē, mums jābūt iecietīgiem pret ķīniešiem, jo viņi iebraucot pašķaidīs slāvu izcelsmes imigrantu dominanti Latvijā. Ķīnieši grib mācīties latviešu skolās un bērnudārzos un grib, lai viņu bērni būtu latvieši, un viņi mūs neapdraud tik lielā mērā kā krievi, kuri ir daudz lielāki. Ir par ko domāt, un tas jādara ar skubu. Lūk, tā!

Bet pret krieviem mums nav jābūt iecietīgiem un tiem mēs varam atņemt skolas, bērnudārzus, ņirgāties par viņu vērtībām, reliģiju un visādi citādi spļaut viņiem virsū, jo te, redzies, esot Latvija (reāli gan vairs nē). Un tas viss, neskatoties uz to, ka viņi ir latviešiem radniecīgākā tauta un to cik daudz krievi latviešu labā ir darījuši (un dara joprojām, tiesa gan vairs ne aiz sava prāta). Bet pats galvenais, latvieši to droši var darīt laikā, kad paši izmirst, kad viņu valsts ar pašu atbalstu gandrīz jau pilnībā ir likvidēta un tiek likvidēta jau sabiedrība, tiek sperti jau pirmie soļi pedofilijas legalizācija un kad visu šai teritorijā dzīvojošo cilvēku izdzīvošanas jautājums ir spēja nestrīdēties un vienoties praktiskā darbībā.

Lūk, vēl daži raksti par ķīniešu iebraukšanas tēmu:
http://www.aprinkis.lv/latvija/item/11065-biedejosi-pec-37-gadiem-latviesi-bus-izteikta-minoritate
http://www.apollo.lv/zinas/vai-gaidams-straujs-kiniesu-imigrantu-piepludums-un-vai-latviesiem-jajutas-apdraudetiem/577530
http://staburags.diena.lv/portals/viedokli/raksts.html?xml_id=33585

Ironiski, bet fakts – tai pat dienā, kad apollo.lv bija lasāms raksts par to, ka latviešiem nevajadzētu justies apdraudētiem no ķīniešiem, tajā pašā apollo.lv, tikai citā vietā bija lasāma ziņa par to, kā ķīnieši uz citu dzīvesvietu ir pārvietojuši 2 miljonus tibetiešu (http://www.apollo.lv/zinas/hrw-kina-uz-socialistu-ciematiem-parvietojusi-divus-miljonus-tibetiesu/574353
), tā ka nebaidāmies droši. Un tas nebūtu nekāds brīnums, ja vēsture izlemtu kārtējo reizi pajokot un …… latvieši pilnā mērā izbaudītu starpību starp krieviem un mazāk radniecīgām un iejūtīgām tautām, kaut vai tiem pašiem ķīniešiem.

Bet varbūt tomēr labi, ka tā

Ķīnieši ir atnākuši un viņi tik tiešām reāli var paātrinātā tempā pielikt punktu latviešu tautas eksistencei. Tikai pāris gadu uzcītīgu pūliņu, un esošie Latvijas iedzīvotāji (gan latvieši, gan krievi) šai teritorijā var būt mazākumā.

Bet nav ļaunuma bez labuma un varbūt tomēr labi, ka tā.

Pirmkārt, tā var būt reāla iespēja latviešiem beidzot saprast līdz kam tos ir novedusi viņu pašreizējā politekonomiskā elite un tās Rietumu saimnieki, kas uzcītīgi ir visus šos gadus tikuši atbalstīti tikai tukšu nacionālo saukļu dēļ. Šī ir iespēja saprast, cik ciniski latviešiem ir melots par Padomju savienību un krieviem un cik ciniski ar to ir visu šo laiku manipulēts. Un tā ir iespēja beidzot reāli apvienot pūliņus, lai sakoptu un aizstāvētu šo teritoriju. Vispirmām kārtām tas ir jāsaprot tieši latviešiem, kuri (kuru muļķība) vistiešāk un visvairāk ir vainīgi pie pašreizējās katastrofas.

Cerība ir laba lieta, bet es zinu pietiekami daudz it kā normālus latviski runājošus cilvēkus, kuri ir tik aprobežoti, ka šīs vienkāršās patiesības nesaprot. Jā, viņiem nepatīk arī ķīnieši, jā, viņiem nepatīk, kas notika un notiek ar Latviju, bet šo viņi saprast nespēj. Tiklīdz tiek skarts nacionālais jautājums, viņiem domāšana atslēdzas un viss līdz absurdam tiek skatīts tikai caur šo prizmu. Ja tik nelabojami slimi ir vairums latviešu, tad ar šo tautiņu neatgriezeniski ir cauri un to līdz pat kapa malai spēs pēc sava prāta dancināt jebkāda kaluma nelieši.

Tā kā latvieši ir tik aprobežoti, ka savā vairumā tālāk par primitīvu nacionālo jautājumu neko neredz un nesaprot, tad to līdz šim ir izmantojuši un izmanto nelieši jebkuru savu mērķu sasniegšanai un savu noziegumu un neizdarību attaisnošanai. Ja kaut ko amorālu vajag izdarīt, tad dēļ krieviem. Ja kas ir ne tā, tad dēļ krieviem. Ja ir jāpacieš kaut kas, tad tādēļ, lai neatgrieztos krievi. Līdz šim šī formula ir perfekti strādājusi un, aizsedzoties ar krievu jautājumu, Latvija ir totāli izlaupīta, izpostīta, ir attaisnoti pedofili, tiek plaši propogandētas izvirtības, atdots un nodots it kā izcīnītais un svarīgais Latvijas valstiskums un pat jau tiek gatavota pāreja uz angļu valodu (saprotama lieta – tā taču nav krievu valoda). Un kas pats galvenais – šī visa ārprāta rezultātā normālu cilvēku Latvijas politekonomiskajā elitē praktiski vairs nav palikuši, tikai vieni vienīgi nelieši (vienalga viss, ka tik pašam labi par katru cenu) un izdzimteņi (homoseksuālisti-pedofili, kuru šajās aprindās ir pietiekami daudz).

Un te ir atkal jāsaka, ka varbūt tiešām labi ka tā, jo ķīnieši pilnīgi noteikti šo neliešu varzu ir spējīgi iznīdē un to noteikti arī izdarīs, kolīdz gūs pārsvaru. Un tā savukārt ir cerīga ziņa, jo tādus maitas tik lielā koncentrācijā nedrīkst atstāt rīcībspējīgus, jo viņi ar savu brīvu eksistenci apdraud visu cilvēci.

Informācijas aģentūra
/07.08.2013/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 10 komentāri

Audzināšana un valsts pārvaldīšana

Jānis Gulbis

Jānis Gulbis

Vācu filozofs Imanuēls Kants ir secinājis to, ko pirms viņa pasaules gudrie tā vai savādāk bija izteikuši, ka cilvēka attīstībā ir divas visgrūtākās funkcijas – audzināšana un valsts pārvaldīšana. Lielāko mūža daļu esmu pētījis un praksē piedalījies šo funkciju realizēšanā. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados kā valsts ierēdņu atestācijas komisijas priekšsēdētājs praktiski iepazinos ar mūsu valsts ministriju ierēdņu sastāvu, dažādu Eiropas un pasaules valstu pārvaldes sistēmām. Kā pasniedzējs strādāju vairāk kā 30 gadus ne tikai ētikas, augstākās nervu sistēmas fizioloģijas, psiholoģijas, tai skaitā sociālās psiholoģijas, bet arī ģimenes psiholoģijas un audzināšanas jomā. Bija laiks, kad šīs zināšanas bija vajadzīgas, kamēr pūlis nebija ieguvis brīvību saviem apspiestajiem instinktiem un egoismam.

Miljoniem gadu dzīvās būtnes, cita ar citu konkurējot, cīnījās par savu dzīvību un izdzīvoja agresīvākie, kas nostiprinājās baros. Cilvēce ir nogājusi garu spirālveida attīstības ceļu, un zinātnieki strīdas par to, cik civilizācijas ir šo ceļu gājušas un kāds būs mūsu civilizācijas tālākais ceļš. Tas ir atkarīgs tikai no mums pašiem. Man ir bijusi iespēja satikt cilvēkus, kuriem tas rūp. Cilvēces attīstības vēsturē katrs progress nes sev līdz regresu, kas beidzas ar civilizācijas nomaiņu. Vai mēs spēsim izprast cilvēces attīstības gudrākos prātus, kuri radījuši tās klasiskās vērtības, kuras pieņemot var turpināties šī civilizācija? Ja piedalīsimies noziedzīgo prātu izspēlētajās spēlītēs un vadīsimies no pūļa psiholoģijas, tad mūsu ceļš būs tāds pats kā iepriekšējām civilizācijām.

Pēdējā laika notikumi Latvijā, Eiropā un pasaulē beidzot piespieduši sabiedrību, zinātniekus, psihologus un psihiatrus nopietni pievērsties vardarbības tēmai. Tomēr visi pūliņi, vismaz līdz šim, ir bijuši bez panākumiem. Satraucoši notikumi risinās [2008.gads] kādā Velsas mazpilsētā, kur viens pēc otra īsā laikā pakārušies jau 17 jaunieši. Šajā Lielbritānijas mazpilsētā valda pagrimums, kā rezultātā zeļ alkoholisms, narkomānija, ģimenes skandāli, jauniešu uzdzīve un dialekti, kurus kulturālā sabiedrībā vispār nelieto. Policijas priekšnieks secina: “Izskatās, ka dzīves izbeigšana šiem jaunajiem cilvēkiem ir kļuvusi par pieņemamu variantu, kā risināt problēmas, ar kurām viņi saskārās.” Šis fenomens ir kļuvis unikāls visas pasaules mērogā un atcerēsimies, ka Lielbritānija bija pirmā kapitālistiskā valsts pasaulē, bet pašreizējie notikumi šai valstī ir piespieduši tajos iesaistīties arī šīs valsts politiķus. Tas viss liecina, ka vardarbība sabiedrībā kopumā ir sasniegusi tādu pakāpi, ka tā bez jautājuma aktualizēšanas visos politikas līmeņos nebūs novēršama.

Aktualizējot šo jautājumu, mēs jauiepriekš paredzējām, ka saskarsimies ar nopietnām grūtībām, pretestību, izpratnes trūkumu un nevēlēšanos praktiski risināt šo problēmu. Šis jautājums nav risināms, nodarbojoties tikai ar seku likvidēšanu, ko jau visdažādākajos veidos bez panākumiem esam praktizējuši. Bet ir pienācis laiks, kad jārunā par iemesliem, jo citādi var būt jau par vēlu.

Kā man izteicās viens atbildīgs ierēdnis no vecās Eiropas valsts izglītības ministrijas, ka viņi ne tikai ir pazaudējuši šo paaudzi, bet arī nav vairs pedagogu, kuri varētu audzināt jauno paaudzi to klasisko vērtību garā, kam ir nākotne. Turpinot aizsākto diskusiju par audzināšanu, vēlos piedāvāt analīzei par kultūras iespaidu uz mūsu uzvedību – kā kultūra formē dažādas vērtības mūsu sabiedrībā un kā tās izpaužas dzīvē.

Mēs zinām, ka viens no kritērijiem ir, ar ko kultūras atšķiras, kādas vērtības izvirza priekšplānā – vai tā būs individuālā paškontrole un personīgie sasniegumi vai sabiedrības solidaritātes pienākums. Tātad: Individuālisms vai kolektīvisms (egoisms vai altruisms).

Rietumu galvenā vērtība ir individuālisms, kur katrs cīnās par savu interešu apmierināšanu ar jebkuriem līdzekļiem. Austrumu un trešās pasaules valstu kultūrā galvenā vērtība ir kolektīvisms. Tur prioritāte ir ģimenei, klaniem, darba kolektīviem. Līdz ar to Rietumi attīsta egoismu, bet Austrumi un trešās pasaules valstis – altruismu.

Izraēlas zinātnieki snieguši informāciju, ka ir atklāts arī altruisma gēns. Jau senajā Grieķijā tās filozofi pavēstīja, ka cilvēces nākotne ir altruisms nevis egoisms, kuram pieder pagātne. Tas ir ceļš atpakaļ pie senčiem jeb precīzāk – uz šīs civilizācija iznīcību. Domājams gan, ka tas nenotiks. 1995.gadā, kad Japānā Kobes pilsēta pieredzēja šausmīgu zemestrīci, Rietumu žurnālisti bija pārsteigti par to, ka tur nebija izlaupīšanas un par kārtību, kas tur valdīja, kad iedzīvotāji stāvēja rindās, lai saņemtu pašu nepieciešamāko izdzīvošanai, tā, it kā viņi gaidītu pieturā autobusu. Pie mums arī tad ir grūti ievērot rindu, tāpat kā uz ielām vienmēr ir liels daudzums “izcilu individuālistu” – autobraucēju, kuri uzskata sevi par citas raudzes cilvēkiem nekā pārējie.

Individuālisms un kolektīvisms atstāj vislielāko iespaidu uz sociālajām savstarpējām attiecībām un bērnu audzināšanu. Individuālists ignorē ne tikai savu ģimeni, draugus, darba kolektīvu un valsti. Individuālists jūt tiesības tos visus pamest, lai meklētu savu personīgo laimi jebkurā citā vietā pasaulē, kur cilvēki ir radījuši ko labāku, jo pats viņš nepalīdzēs to darīt savā ģimenē, mājā, pilsētā, valstī. Šādā sabiedrībā jau no agras bērnības māca, ka viņš ir svarīgākais, pašpārliecinātību un savu izredzētību šai pasaulē, ka visiem jābūt līderiem un biznesmeņiem. Viens otrs jau “plīst” no savas pašpārliecinātības, bet šīs kultūras pārstāvji turpina viņus vēl stimulēt tādā pašā garā – izjūti sevi, pieņem sevi, uzticies tikai sev, apgūsti karatē, neesi atkarīgs no mīlestībai vai draudzībai nepiemērotiem partneriem. Nesen [2008.g.] kāds 4.klases meitenes vectēvs bija ieradies skolā un ne tikai morāli, psiholoģiski pazemoja bērnu, bet arī fiziski spēra ar kāju par to, ka meitene draudzējas ar viņa mazmeitu un nav tās cienīga.

Lūk, kā psihoterapeits F. Perls raksturo Rietumu individuālisma psiholoģiju: “Es nodarbojos ar sevi, bet jūs ar sevi. Es šai pasaulē neesmu tādēļ, lai apmierinātu jūsu gaidīto. Bet jūs – ne priekš tam, lai apmierinātu manas vajadzības”.

Kolektīvisma kultūrās, kur vispirms ciena grupu solidaritāti, tādi vārdi ir retums. Šajās kultūrās tieši sabiedrības attiecības un sakari nosaka cilvēka uzvedību un palīdz noteikt, kas viņš ir. Un uzvārdu raksta pirmo, lai pasvītrotu piederību savai ģimenei. Individuālistiem svarīgi ir viņu vārds, nevis uzvārds. Patstāvība kolektīvisma kultūrā nozīmē nevis “darīt savu”, bet “būt atbildīgam”. Individuālisti jau no dzimšanas savus bērnus māca visu darīt patstāvīgi un neatkarīgi no vecākiem, pēc iespējas ātrāk aiziet no ģimenes, kas arī jaunajiem patīk. Vecāki savu dzīves nogali aizvien biežāk pavada pansionātos, kur arī visi dzīvo neatkarīgi cits no cita.

Kolektīvisti savus bērnus māca kolektīvisma vērtību garā, savstarpējas palīdzības un mīlestības garā, māca noteikt šīs vērtības un pēc tām dzīvot. Sabiedrība palīdz rūpēties par visiem ģimenes locekļiem un par saviem vecākiem, slimajiem un invalīdiem, kā arī bērnu audzināšanas jautājumos. Tā Japānā katrs bērns ir arī mans bērns nevis vārdos, bet darbos. Katrs atbild par šo bērnu, lai arī kur viņš būtu, kas pat nav iedomājams individuālisma kultūrā. Kolektīvisma kultūrā var būt pat attiecības ar mazāku cilvēku loku, bet šīs attiecības ir daudz dziļākas un ilgstošākas.

Rietumu kultūrā lepnība ir vadošā, bet kolektīvisma kultūrā svarīgākas ir draudzības jūtas. Kolektīvisma kultūrā pat attiecības starp darba devēju un ņēmēju ir savstarpēji lojālas, ciena sociālo solidaritāti, cilvēki cenšas uzturēt harmoniju, demonstrē cieņu un ļauj otram “saglabāt sevi”. Maksimāli cenšas iztikt bez konfrontācijas, atturas no liekas atklātības un sevis slavināšanas. Cenšas apiet “asos stūrus” un rēķinās ar otru, ir pieticīgi un miermīlīgi. Cilvēki viens otram palīdz un cenšas atcerēties tos, kuri viņiem ir palīdzējuši. Kolektīvismā neviens cilvēks nav “sala”. Neatkarības vietā viņiem ir savstarpēja atkarība. “Es” ir mazāk nozīmīgs kā “mēs”. Tieši kolektīvisma dēļ šajās valstīs ir problēma ar tirgus ekonomiku, liberālismu un konkurenci, kas paši par sevi ir pretrunā ar kolektīvismu, tāpēc arī neredz nākotni ne tirgum, ne liberālismam, ne konkurencei šajās zemēs, jo šīs zemes ir ļoti atšķirīgas ar dziļām, vēsturiskām saknēm savās kultūrās, un arī tie domātāji, kuri analizējuši cilvēces attīstību un nākotni, uzskata šo kultūru par cilvēces nākotni.

Individuālisms, pēc viņu uzskatiem, ved uz cilvēces iznīcību nevis attīstību, un nelīdzēs te ne atomieroči, ne pasaules lāsts – nauda, kas ved tikai uz mantkārību un nelietību un iznīcina cilvēku garīgās vērtības. Individuālisti cilvēku uzvedību skaidro ar to individuālām īpatnībām. Piemēram, agresivitāti pret kādu tie skaidro ar tā “slikto raksturu” vai kādām īpatnībām nevis kā konfliktu savstarpējās attiecībās vai konkurenci. Kā tad dzīvot sabiedrībā, kur ir abu šo kultūru pārstāvji? Vajadzētu katram no savas kultūras izvirzīt noteikumus, lai varētu mierīgi līdzās pastāvēt. Individuālistiem: izvairīties no konfrontācijas; kultivēt ilgstošas savstarpējās attiecības, negaidot ātru satuvināšanos; pieticīgāk pasniegt sevi; censties ievērot visas grupas intereses utt.

Cik reāli šādu rīcību var sagaidīt no egoista tirgus ekonomikas, liberālisma un konkurences apstākļos?

Kolektīvistiem, nokļuvušiem individuālistu sabiedrībā, tirgus ekonomikas, liberālisma un konkurences apstākļos vajadzētu: vairāk kritizēt kā parasti; pāriet ātrāk pie lietas bez liekiem ievadiem; demonstrēt savu māku un zināšanas; izcelt sarunu biedra personīgās īpašības.

Kas sagaida kolektīvistu pie šādas vardarbības pret sevi? Individuālisti par savu identitāti maksā ar vientulību, izšķirtām laulībām, slepkavībām  un stresu. Individuālists arī no laulības gaida vairāk savu apmierinājumu nevis gatavs ko dot otram. Kā norāda pētnieks un klīnicists Martins Seligmans, tad izteikts individuālisms ir galvenais iemesls krasam depresijas pieaugumam Rietumos, kas izpaužas kā “bezmērķīga” eksistence, kas rodas no tā, ka Jums nav vairs piesaistes kam lielākam, kā Jūs pats.

Tirgus un liberālie individuālisti, redzot kādā purvā ir iegājuši ar savu bērnu audzināšanu un kāds ir rezultāts no 1960.gadu  (“Dari visu pēc sava prāta”), 1970.gadu (“Es – desmitgade”) un 1980.gadu (“Mantkārība – tas ir labi”), kā arī no neierobežotās personas brīvības, tagad saka, ka tas viss ir sagrāvis viņu kultūru un neierobežotā biznesa brīvība sabojājusi mūsu apkārtējo vidi. Neskatoties uz šiem rezultātiem, individuālisms Rietumos turpina pieņemties spēkā un aizvien izteiktāk sabiedrībā izpaužas sociālā atsvešinātība un zūd sabiedrības vispārējās vērtības.

Lūk, kā izmainījusies no 1960.gada ASV sociālā situācija: šķiršanās palielinājusies divas reizes; pusaudžu pašnāvības pieaugušas trīs reizes; fiksētie izvarošanas gadījumi palielinājušies četras reizes; ziņojumi par vardarbību pret bērniem palielinājušies piecas reizes; bērnu skaits, kuri dzimuši nepilnās ģimenēs, palielinājies sešas reizes un tikpat pieaugusi noziedzība starp pusaudžiem.

Altruisms (no lat.val. alter – cits) kā antonīms egoismam, nesavtīgas rūpes par citiem cilvēkiem plašā diapazonā – no atbalsta līdz pašupurēšanai ģenētiski (V.Eframsons) un socializācijas ceļā. Altruistiskā uzvedība atkarīga no vērtību sistēmas sabiedrībā, kas nosaka cilvēku attiecības vienam ar otru, valsti, pasauli. Altruistiskā motivācija lēmumiem veidojas atkarībā no tā, kādā veidā bērns apgūst garīgās vērtības jūtu līmenī. Svarīgi te ir gan emocionālās atsaucības veidošanās sakarā ar citu cilvēku, bērnu pārdzīvojumiem, kā arī attiecībās ar dzīvniekiem.

Izteiktā inflācija valstī ir skārusi ļoti daudzas ģimenes un, neapšaubāmi, tas nav tikai materiālā ziņā. Sabiedrībā, kur noteicošais ir nauda, tās pirktspējas krass samazinājums un neadekvātās cenas gan precēm, gan nekustamajiem īpašumiem, gan pakalpojumiem ir arī krasi saasinājušas visas tās problēmas, kuras jau pastāvēja līdz šim, un viņas vienkārši nav vairs iespējams noslēpt. Bērns ir atkarīgs no pieaugušajiem un savas ģimenes locekļiem. Katrs notikums, kas rada līdzsvara zudumu ģimenes sistēmā, bērnu traumē un izraisa stresu, kas var kļūt par iemeslu nopietnai krīzei. Smagas sekas var izraisīt vecāku šķiršanās, vardarbība ģimenē, kāda tuva cilvēka nāve, izlikšana no dzīvokļa, vecāku darba zaudēšana, vecāku atkarības problēma un nespēja saglabāt savu sociālo statusu.

Ģimene bērna dzīvē ir svarīgākais atbalsta un stabilitātes faktors. Svarīgi, vai iepriekšminētie iemesli nedarbojas vienlaikus, un arī tas, cik ilgi tie darbojas. Vienlaikus visam tam bērnam ikdienā jāsaskaras ar mūsu valstī pastāvošo konkurenci un pārprasto brīvība, kura sen jau pārgājusi visatļautībā. Šajā situācijā svarīgu lomu spēlē katrs pedagogs un it sevišķi klases audzinātājs. Kā izveidot veselīgi funkcionējošu kolektīvu no bērniem ar ļoti dažādu emocionālo slieksni un zinātkāri, ļoti dažādu sociālo statusu, audzināšanu un visām tām problēmām, kuras ikdienā ir jārisina šiem bērniem savā ģimenē? Tam vajadzīga ne tikai augsta profesionalitāte, bet arī emocionāla inteliģence un sirds siltums. Klases audzinātājs – ir liels gods un liela atbildība. Tā ir svarīgāka persona kā direktors.

Mums ir jādara viss neiespējamais, lai nepieļautu situācijas pasliktināšanos un rastu izeju tās uzlabošanai. Vienlaikus aicinu visus vecākus, tāpat kā pedagogus, pievērst daudz lielāku vērību bērna emocionālajām izpausmēm, kas ir katra bērna vēstījums mums, pieaugušajiem. Šīs izpausmes ļauj mums spriest par to, kas notiek ar bērnu.

Neizliksimies vienaldzīgi par to, kas notiek ar mūsu bērniem, kādas ir viņu savstarpējās attiecības, par neveselīgu mikroklimatu klasē, arī skolā. Ņirgāšanās nedod pozitīvas izjūtas ne tiem, par ko ņirgājas, ne tiem, kuri ņirgājas. Šīs negatīvās īpašības var izpausties turpmāk dzīvē. Cietušie paši var kļūst par varmākām, bet varmākas var nonākt izolācijā ar vēl smagākām sekām. Jebkuras vardarbības atkārtota pielietošana vieglāk kļūst izpildāma un pats varmāka kļūst aizvien agresīvāks. Tāpēc katrs šāds gadījums ir nopietnas analīzes vērts jebkurā skolā un ikvienā klasē, kas liecina par trūkumiem audzināšanā. Ikviens pedagogs un klases audzinātājs labi zina, ka audzināšanas pamats ir attieksmju un uzvedības vienību veidošana.

Mēģināsim atbrīvoties mūsu sabiedrībā no dažāda veida aizspriedumiem, jo tieši šie aizspriedumu bieži kļūst par pamatu  mūsu bērnu uzvedībai. Viņi par tiem nerunās tikai neklātienē, bet realizēs dzīvē un daudz asāk nekā saklausījuši savu vecāku sarunās. Viņi šīs sarunas uztver kā atļauju citus pazemot, kas neatbilst viņu sociālajam statusam. Tas noved līdz dziļai amorālai rīcībai, jo šie varmākas kļūst ar katru dienu amorālāki, garīgi invalīdi, kuru rīcības sekas izjūt ne tikai citi bērni, bet izjūt jau visa sabiedrība un arī paši vecāki, kuri izaudzinājuši šos bērnus. Izjutīs arī pedagogi, kuri laikus nav saskatījuši un centušies novērst iemeslus, lai labotu situāciju, bet nereti pat, pateicoties šo bērnu vecāku sociālajam statusam, veicinājuši šo varmāku tālāku degradāciju.

Raksturu bērnam visvairāk ietekmē tās darbības, ko viņš dara, kad viņam liekas, ka neviens nezina vai neredz, ka tas ir viņš, tā ir viņa anonīmā darbība. Tas attiecas ne tikai uz bērniem, bet arī uz pieaugušajiem, tāpēc jebkura anonimitāte, ja tā nav nepieciešama personas aizsardzībai, nav veicināma atbildīgas sabiedrības veidošanā.

Svarīgi atcerēties, ka ar varu uzspiestas normas slikti darbojas. Tikai apzināti pieņemtas normas darbojas, tāpēc iekšējās kārtības noteikumi izglītības iestādēs, ko nav pieņēmuši paši bērni, nedos cerētos rezultātus. Iekšējās kārtības noteikumi ir ļoti nopietns instruments audzināšanas darbā, tāpēc tajā iestrādātās normas var veicināt to vērtību veidošanos, kuras mums nepieciešamas gaišākai nākotnei. Pēc noteikumu pieņemšanas tie iegūst likumu spēku. Daudzi ievērojami filozofi bez kādām pūlēm pierādījuši, ka demokrātiskās idejas nokļuvušas pilnīgā nesaskaņā ar psiholoģijas un pieredzes datiem, bet šodien aizskart vai apšaubīt demokrātijas dogmatus it tikpat grūti kā senāk aizskart baznīcas dogmatus. Bet gan jau izslimosim šo slimību. Tomēr jau tagad jāsaprot, ka izglītība cilvēku nepadara ne tikumiskāku, ne laimīgāku un nemaina ne viņa instinktus, iedzimtās dziņas, bet dažreiz pat, ja nepareizi ievirzīta, – rada vairāk ļauna nekā laba.

Maldīgi ir domāt, ka, “iekaļot” galvā skolas grāmatas, attīstās prāts. Atmiņa ir zemākās psihiskās darbības forma, un tā ir labi attīstīta gan šizofrēniķiem, gan zemas raudzes cilvēkiem, un nav nekas fenomenāls. Pie iekalšanas netiek vingrinātas un attīstītas ne spriešanas spējas, ne ierosme, ne iniciatīva. Šāda sistēma bērnus tikai noniecina un padara nespējīgus, nevarīgus. Pašreizējā sistēma iedveš ne vienam vien jaunietim nepatiku pret viņa vecāku sabiedrisko stāvokli, un zemnieka dēls vai meita vairs negrib palikt par zemniekiem, strādnieka dēls par strādnieku, un sīkpilsonis sava dēla vai meitas karjeru iedomājas tikai valsts amatu dabūšanā un pēc iespējas augstāku, kuri pēc tam savu nespēju un kļūdas pārmetīs valdībai, kura ir šīs sistēmas gala produkts. Tieši tāda sistēma Rietumus ir novedusi pie tā, ka visi grib būt “augšā”, visi grib būt līderi, bet vienkāršo darbu, kas ir dzīves pamats, nav vairs kas dara, un šiem darbiem ieved darbaspēku no trešās pasaules valstīm, un nu vaimanā par viņu vairošanos un ka kundziņi paliek mazākumā.

Bet vislielākā traģēdija ir tā, ka reizē ar šo sistēmu novērojams morālisko īpašību pagrimums. Mūsu liktenis izšķirsies, vai spēsim savus bērnus audzināt tā, lai tie būtu derīgi praktiskā dzīvē un ar augstām morāles īpašībām. Prāts attīstās, rosinot interesi praktiskā darbībā, ko var iegūt tīrumā, darbnīcā, tiesā, slimnīcā, pie saviem darba rīkiem, materiāliem, jebkurā darbā klientu klātbūtnē un kopā ar citiem strādājošajiem. Tieši tur rodas ierosme taupībai, uzlabojumiem, izgudrojumiem un attīstās spriešanas spējas. Vai mūsu izglītības sistēma nodrošina, lai katrs bērns atrastu sev vietu dzīvē atbilstoši savai attīstībai un iedzimtām spējām, vai dzenamies pēc “ģēniju” un līderu ražošanas, kas rada neveiksminiekus un vairo tikai neapmierinātos ar savu dzīvi? Vai mēs vairojam vai atņemam dzīvei nepieciešamās spējas un īpašības?

Un, tomēr pie visa teiktā, ņemot vērā, ka pēdējā laikā krasi ir izmainījusies sociālā situācija daudzās ģimenēs, un tā rezultātā palielinājusies spriedze šajās ģimenēs, kas nevar palikt bez rezultātiem bērnu uzvedībā, tad jāatceras, ja bērnam skolā radušās problēmas, ja bērns nespēj iekļauties klases kolektīvā, jo viņu apceļ vai “atstumj”, tad klases audzinātājs ir pirmais, kuram intuitīvi ir jājūt šāds nelabvēlīgs klimats klasē, un tas jānovērš. Visos gadsimtos ģimenei ir bijusi vajadzība saņemt atbalstu un zināšanas savu bērnu audzināšanā. Jo dziļāka plaisa starp paaudzēm, jo vairāk būs vecāku vajadzība saņemt kvalificētu palīdzību savu bērnu audzināšanā. Sevišķi tas ir mūsu sabiedrībā, kad konkurence, dinamiskums, konfliktsituācijas, nenoteiktība par to, kas ir labi vai slikti, noved pie tā, ka praktiski vairs nav tādu ģimeņu, kuras justos aizsargātas un drošas.

Jā, bērnu audzināšana ir viens no atbildīgākajiem ģimenes sociālajiem pienākumiem. Novirzes bērnu un jauniešu uzvedībā bieži liecina par nopietniem traucējumiem ģimenes dzīvē. Bet neaizmirsīsim arī sabiedrības socializācijas lomu, kura rada ne tikai psihes izmaiņas, bet arī ievērojami ietekmē personības formēšanos.

Par iejūtību un cieņu pret citiem cilvēkiem mums vispirms ir jādomā pašiem pieaugušajiem. Kā to veicina neskaitāmo partiju konkurence un sabiedrības sašķeltība? Tie ir tie sarežģītie jautājumi, kuri beidzot jāsāk apspriest un jāmeklē ceļi, kā to izskaust. Jo tā ir viena liela bezjēdzība, kura nav nekādā veidā attaisnojama un saprātīgā veidā ir ne tikai samazināma, bet arī izskaužama.

Un vēl, vecāku noraidoša nostāja un jebkāda netaisnība dzīvē, ar ko bērns sakaras ikdienā, veicina agresivitāti, nepaklausību, melīgumu un tieksmi uz zagšanu, antisociālu uzvedību. Galvenais ir un paliks audzināšana.

********************************************

Aktualizējot sarunu par valsts galvenajām funkcijām – audzināšanu un valsts pārvaldīšanu, es uzsvēru, ka šīs funkcijas ir tik cieši savstarpēji saistītas, ka nav iespējams tās risināt atsevišķi un tāpēc jārisina vienlaikus. Iepriekš es vairāk runāju par audzināšanas problēmām, tad šoreiz, turpināšu pamatā par valsts pārvaldīšanu.

Vispirms es centīšos runāt par tiem risinājumiem, ar kuriem uzlabot situāciju pie esošās sistēmas, t.i., tirgus apstākļos un pie partiju sistēmas. Pēc tam pievērsīsimies nākotnei – kādas perspektīvas ir šai sistēmai un kādas iestrādes pasaulē ir jaunas sistēmas izveidei.

Lielu cilvēku daļu neapmierina mūsu valsts pārvaldes rezultāts un to vairs nevar noslēpt ne ar kādiem līdzekļiem. Viena daļa nespēj apmierināt pat viselementārākās fizioloģiskās vajadzības, lai būtu paēduši un jumts virs galvas, bet tie, kas ir paēduši un arī jumts ir virs galvas, nejūtas droši, cik ilgi tas tā būs un reti kāds vairs var justies droši pat fiziski, jo dažāda veida vardarbība ir kļuvusi par mūsu dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Un nevajag jau nez kādu izglītību, lai konstatētu, ka strauji pieaug morālā degradācija, kas apdraud mūsu pašu pastāvēšanu. Varam jau turpināt pūst ziepju burbuļus, paaugstināt dažādus sodus un pat atjaunot nāvessodu, bet tas jau morālo degradāciju neapturēs. Mēģināt visu koriģēt ar tiesību normām, ir tikai grimšana vēl dziļākā muklājā, jo morāle darbojas bez tiesību normām. Morāli nevar arī atjaunot tikai audzināšanas ceļā, jo audzināšana nav atraujama no visa socializācijas procesa valstī, pasaulē. Socializācijai ir ļoti liels spēks un nereti tā būtiski pārmaina cilvēka iedzimtos faktorus! Tieši tāpēc, risinot audzināšanas jautājumus atrauti no visa socializācijas procesa, mēs pozitīvus rezultātus neiegūsim.

Kā savienot bioloģiskos faktorus ar socializāciju audzināšanas procesā – tā ir tikai viena medaļas puse. Otra puse, un es teiktu būtiska, ir socializācijas saturs, ko tieši nosaka valsts pārvalde un globalizācijas procesi pasaulē. Vecāki un skolotāji ir atbildīgi par bērna personības attīstību kopumā. Bērna personība, tāpat kā jebkura pieaugušā personība, attīstās un pilnveidojas vai regresē un “noplicinās” mijiedarbībā ar apkārtējo sabiedrību. Varbūt, ka mēs ikdienā nepietiekami novērtējam šīs mijiedarbības nozīmi personības attīstībā. Daudzi no mums lasa ne tikai pedagoģiska satura grāmatas, rakstus, bet arī psiholoģisko literatūru, klausās pārraides, lekcijas, bet diemžēl, kā rāda testi, nav nemaz tik daudz to cilvēku, kuriem ir augstas iedzimtas spējas visu to pielietot praksē. Zinātnieki vienmēr cenšas visu salikt pa plauktiņiem un klasificēt, balstoties uz vairākuma gadījumu izpēti, aizmirstot tos gadījumus, kurus šajos plauktiņos neizdodas ielikt un kuri runā pat pretī viņu klasifikācijai. Diemžēl dzīvē šie gadījumi eksistē un tie mums jārisina ikdienā bez izcilo zinātnieku risinājumiem, jo kurš izcils zinātnieks gan ies pētīt atsevišķa gadījuma norises, kaut arī nereti tieši šie atsevišķie gadījumi ir saistīti ar cilvēka attīstību mūsu sabiedrības nākotnes nozīmē.

Aiz katra šāda gadījuma stāv dzīvs cilvēkbērns, kurš izsauc neapmierinātību ar to vien, ka tas neiederas nevienā aprakstītajā plauktiņā vai savā attīstībā aizsteidzies priekšā citiem. Praktiķim nereti tikai  intuīcija pasaka pareizo ceļu uz šī bērna vai pieaugušā sirdi. Savā praksē varu teikt, ka arī, tā sauktie, “baltie zvirbuļi” bieži vien ir tie, kuri neiekļaujas zinātnieku standartos un arī pūļa standartos, tāpēc darbā ar viņiem vajadzīgas nestandarta metodes.

Mēs zinām, ka personības pamati tiek ielikti agrā bērnībā, t.i., no dzimšanas brīža (un agrāk) līdz pusotra gada vecumam, kad veidojas bērna uzticēšanās vai neuzticēšanās apkārtējai videi, saviem vecākiem, kas ir galvenā bioloģiskā drošība un atstāj dziļu iespaidu uz visu mūžu. Te svarīgākais ir vecāku mīlestība, uzmanība, nepārtraukta saskarsme un attiecību veidošana. To neviens cits nespēj aizvietot! Tā veidojas optimisms un cerīgums šai pasaulē. Bet tagad padomāsim, kā valsts pārvaldē strādājošie un vecāki, kuri radījuši šo bērnu, var veidot šādu situāciju, ja viņiem pat nav nojautas par šo bērna būtiski svarīgo posmu. Pirmkārt, vai katram bērnam šai laikā ir abi vecāki, jo viens nespēj kvalitatīvi veikt šādu atbildīgu darbu. Pat dzīvnieku pasaulē līdz zināmam vecumam abi vecāki rūpējas par savu mazuli. Tātad, vai mēs saprotam, ka bērns var dzimt tikai stabilā ģimenē, kura spēj uzņemties atbildību par bērna audzināšanu, uzturēšanu un kura ir izglītota šai visatbildīgākajā darbā. Vai mēs vispār vairs spējam saprast savā morālajā degradācijā, ka jāizbeidz eksperimenti laba sekspartnera meklēšanā, kā rezultātā rodas bērns, kurš nereti nevienam no šī eksperimenta dalībniekiem nav vajadzīgs. Vienīgā frāze: “Tā sanāca!”. Vecākus nespēj aizvietot neviens, pat lieliskākā aukle, jo eksistē garīgajā pasaulē tāda lieta, kā zemapziņas bioloģiskā saite starp māti, tēvu un bērnu, kas  visstiprāk ir izteikta šajā vecumā.

Vai drīkst būt politiķis vai valsts pārvaldes ierēdnis, kurš lemj par svarīgāko mikrosavienību mūsu sabiedrībā – ģimeni, ja viņam nav attiecīgās zināšanas. Vai šādi cilvēki vispār mēģinās izglītot sabiedrību par šiem jautājumiem?

Vecumā apmēram no pusotra gada līdz trijiem gadiem, vai pat agrāk, bērns, gribēdams būt patstāvīgs, cenšas iegūt šo patstāvību, tā attīstot paškontroli, ko drīkst un ko nedrīkst darīt, bet šis posms ir cieši saistīts ar iepriekšējo posmu par uzticēšanos un neuzticēšanos. Ja bērnam ir normāli izveidojušās uzticēšanās un patstāvības izjūtas, viņš jau no trīs līdz piecu gadu vecumam spēj diezgan patstāvīgi realizēt savu ziņkāri. Tieši šajā procesā attīstās sirdsapziņa. Svarīgas šai laikā ir rotaļas, kurās tiek risinātas tās morāli ētiskās problēmas, kuras ir svarīgas cilvēkam sabiedrībā. Vecāki vai skolotāji, pārāk bieži bremzējot iniciatīvu, var izaudzināt nedrošus un neuzņēmīgus bērnus, bet, iebilstot pārāk reti, var izaudzināt bērnu ar vāji izkoptu sirdsapziņu. Atļaujot darīt visu, ko vien vēlas, var izaugt arī bez sirdsapziņas. Te mēs bieži aizmirstam ne tikai iedzimtos faktorus, bet arī iepriekšējās kļūdas un atkal gribam visus audzināt pēc vienas mērauklas, kas ir lielākais absurds.

Ļoti svarīga šai posmā ir pareiza rotaļlietu izvēle, ko tās dos bērna attīstībā. Visā bērnības posmā strikti ir jāievēro individuālā pieeja! Vienam būs jāatgādina par viņa pienākumiem katru dienu un varbūt vairākas reizes, otram tikai retu reizi, bet dzimst arī bērni, kuriem jau ir sirdsapziņa un neviens nevar viņus degradēt.

No piecu gadu vecuma līdz divpadsmit gadiem bērnam jāmāca daudz ko darīt labi un ļoti labi, lai viņš var saprast, ka ar darbu var visu ko panākt. Tad viņā neattīstīsies mazvērtība un nevarība. Gan  vecākiem, gan skolotājiem jācenšas katram bērnam radīt labvēlīgu pieredzi, lai neveidotos nepilnvērtības komplekss. Tas prasa no mums zināšanas par bērna spējām, temperamentu un jāskatās arī, kādas iespējas ir šim bērnam. Tieši šis posms ir tas, kad var iegūt pārliecību, ka ar dzīves problēmām var tikt galā, bet var arī iegūt mazvērtību, neticību sev. Es neturpināšu šo patiesību izklāstu, bet gribu vērst uzmanību uz to, cik viegli mēs varam izaudzināt personību, kura tālāk pati attīstās un cik viegli varam arī pazaudēt cilvēku, ja nevēlamies iedziļināties un izprast katru no bērniem.

Vēl lielāka neskaidrība ir izpratnē par morāles veidošanos. Arī šajā cilvēces svarīgajā attīstības posmā ir diezgan abstrakti zinātnieku pētījumi un bezprecedenta apgalvojumi. Nereti apbrīnoju šo cilvēku bezatbildību, lai izdabātu politiķiem un juristiem, stādot rīcības taisnīgumu saskaņā tikai ar likuma normām, neskatoties uz to, kas šos likumus pieņēma un kāds bijis to mērķis. Morāle ir vēsturiska parādība. Tā radusies reizē ar cilvēku sabiedrības veidošanos un ir viena no sabiedriskās apziņas formām, kuras funkcijas ir cilvēku izturēšanās regulēšana itin visās sabiedriskās dzīves sfērās bez rakstītiem likumiem.

Morāle ir bezpersoniska jābūtība, visiem vienlīdz obligāta, bet bez nevienas izteiktas pavēles formas. No vienkāršas paražas vai tradīcijas tā atšķiras ar savu idejisko pamatojumu, priekšstatiem par to, kā cilvēkam jādzīvo un jārīkojas. Morāles normas jāapgūst audzināšanas procesā ģimenē un skolā no agras bērnības, bet tās nenostiprināsies, ja sabiedrība dzīvos pēc citām normām.

Morāles pamatā ir īpašas atzīšanas un nosodīšanas jūtas, ar kuru palīdzību cilvēki novērtē notikumus un izvēlas savas izturēšanās līniju. Diemžēl vēl pietiekami neskaidri ir morāles apziņas izveidošanās likumi. Viens gan ir skaidrs, ka morāli grauj tādas tiesību normas, kas ir pretrunā ar to vai netaisnīgas pēc savas būtības. Tātad, faktiski mēs esam nonākuši pie mūsu sabiedrības morāles degradācijas iemesliem – tā ir mūsu valsts politika un pārvalde, t.i., tie, kas veido, pieņem un realizē tiesību normas. Ja šīs normas ir pretrunā ar morāli vai pretrunā pēc būtības, tad arī morāle tiek grauta, jo šīs normas tiek realizētas juridiskā ceļā un ar likumu un lēmumu spēku, bet tās nav pieņemamas tiem, pret kuriem tās ir netaisnīgas, izsaucot attiecīgu rīcību atkarībā no daudziem faktoriem – bioloģiskiem, sociāliem, psiholoģiskiem.

Atkarībā no temperamenta, audzināšanas un socializācijas, reakcija uz jebkuru netaisnību izpaudīsies atšķirīgi. Bieži tā būs agresija vardarbības veidā un diemžēl ne vienmēr pret vainīgajiem. Pieaugot netaisnībai, neizbēgami pieaugs arī vardarbība. Mēģinot šo patiesību slēpt, tā var pāraugt masu neapmierinātībā un pat vardarbībā. Netaisnība, kura ietekmē cilvēku personīgi, vienmēr agri vai vēlu izsauks šī cilvēka reakciju, kura tādā vai citādā veidā agri vai vēlu sasniegs netaisnības īstenotāju!

Un, tātad, paanalizēsim, kas tad notiek mūsu valstī, tās pārvaldē. Vispirms jau jāteic, ka mums ir ļoti maza pieredze, kā pašiem pārvaldīt savu valsti, nerunājot jau par Valstisko apziņu, kura veidojas paaudzēs pašos pilsoņos. Kalps vienmēr meklēja sev labāku kungu un, ja to atrada, tad vairāk viņam neko nevajadzēja. Diemžēl arī mēs nespējām patstāvīgi saimniekot pēc neatkarības atjaunošanas.

Faktiski bijušie valsts varas noteicēji kopā ar tiem, kuri alka atriebības par nacionalizētajiem īpašumiem un represijām, privatizēja varu valstī. Bija un ir rīvēšanās šo grupējumu starpā, bet nevienam no tiem neinteresē pārējās tautas liktenis. Faktiski šie grupējumi ļoti organizēti ieplūst jebkurā partijā un nosaka attieksmi pret pārējo sabiedrību. Vai spēsim no tā tikt vaļā vai nē, būs atkarīgs no spējas patstāvīgi spriest un pieņemt lēmumus valsts interesēs.

Ne nodevība, ne atriebība nav labākais padomdevējs taisnīgas valsts pārvaldes izveidē. Tieši tā mēs esam radījuši jaunu netaisnību gūzmu ar morāles degradāciju un nopietniem apdraudējumiem tautas turpmākajai attīstībai. Es neanalizēšu dažādus valsts pārvaldes modeļus, bet tikai mūsu – parlamentārās valsts modeli. Ja mums tiešām būtu bijusi vēlme veidot daudzpartiju modeli, tad arī vajadzēja sagatavot metodisko materiālu tautai par nostādnēm, ar kurām dažādas partijas klasiskajos variantos atšķiras un priekšstatu par, tā saukto, labo spārnu, centru un kreiso spārnu. Tālāk par šiem jautājumiem bija jāizglīto skolotāji, kuri neatkarīgi dod šīs zināšanas skolā, kā tas notiek kulturālā pasaulē. Nekas tāds netika darīts un ļaudis kā analfabēti politikā gāja uz vēlēšanām, balsojot par partijām ar skaistajiem un nacionālistiskajiem nosaukumiem, kuras nekādi un nemaz nedomāja attaisnot šos nosaukumus, kur nu vēl pildīt skaisti uzrakstītās populistiskās programmas. Šajā politiskajā analfabētismā izcilākais sasniegums visā Eiropā ir uzskats, ka kreisais spārns ir krievi un labais – latvieši. Primitīvi, kā tas var būt tikai pūlī.

Automātiski atjaunojot Satversmi, lai tikai atgūtu denacionalizētos īpašumus, atjaunoja arī vēlēšanu sistēmu pēc partiju sarakstiem, kura nedod nekādu iespēju atsaukt deputātus, ja tie nepilda savus solījumus. Nu kā lai tādā situācijā nesola tautai debesmannu no debesīm! Tieši šīs bezatbildības dēļ K.Ulmanis Saeimu 1934.gadā vienkārši padzina, bez nekāda tautas protesta. Nenodrošinot partiju finansējumu no valsts, jau pašos pamatos tika ielikta politiķu atkarība no naudas maisiem, kuri pieder varas privatizētājiem.

Valdot patvaļai vēlēšanās un masu informācijas līdzekļu alkatībai, kuri arī pieder tiem pašiem varas privatizētājiem, skaidrs ir arī iznākums jebkurās vēlēšanās. Kā tas var atbilst Satversmei? Kā tauta var realizēt savu varu, ja viņa nevar vispār izvirzīt savus kandidātus un tai jābalso par šiem partiju sarakstiem – privatizētās varas ekonomisko grupējumu lobijiem?

Valdību sastāda no ievēlētajiem deputātiem – politiķiem. Tā ir politiķu, nevis profesionāļu valdība un līdz ar to valdību vada politiķu vadoņi, un mēs brīnāmies, ka valdība, nevis parlaments komandē parādi valstī. Smieklīgākais ir tas, ka mēs gaidām no politiskajiem ministriem profesionālu vadību savā nozarē! Ja ir politiskā valdība, tad par profesionālo darbību pilnībā atbild valsts sekretārs, ko nevar iecelt un atcelt politiskās valdības maiņas rezultātā, bet gan tikai profesionālās mazspējas dēļ, diemžēl tikai ne pie mums.

Padomju varas ēras beigās mēs kritizējām uzblīdušo birokrātiju un centralizāciju, bet šodienas birokrātija un centralizācija ir kā murgs dienas laikā, diemžēl to var salīdzināt tikai vidējā un vecā paaudze. Šī birokrātija strādā tikai uz sevi un rūpējas, lai viņu rūpals nekad neizsīktu. Diemžēl tieši visa šī mašīna novedusi mūs pie morāla un ekonomiska bankrota, kā rezultātā radies retoriskais jautājums: “Ko darīt?”

Vispirms jādomā par to, kā var pārgriezt privatizētās varas nabassaiti. Viens no paņēmieniem varētu būt – mažoritārā vēlēšanu sistēma, kāda, piemēram, ir Austrālijā. Tad Latvija tiek sadalīta Saeimas vēlēšanās nevis 5, bet 100 vēlēšanu apgabalos. Vēlēšanas ilgst līdz brīdim, kad apgabalā kandidāts iegūst 51% balsu. Tātad tā būs kompromisa figūra starp abiem spārniem un atkritīs radikālas balamutes. Deputāts pārstāv savu apgabalu, regulāri atskaitās par savu darbu un nedēļas nogalē strādā apgabalā, uzklausa vēlētājus. Šāda sistēma dod iespēju deputātu atsaukt, ja viņš nepilda savu programmu, par ko regulāri Saeima informēvēlētājus. Tad arī abpusēji sāks iedziļināties programmas saturā.

Nopietni būtu jāizvērtē, kas var izvirzīt kandidātus – iedzīvotāji (cik), darba kolektīvi, partijas? Tālāk jānosaka vienādi noteikumi visiem kandidātiem savai reklāmai un valsts finansējums vēlēšanās. Maksimāli samazināt birokrātisko aparātu un vienkāršot pārvaldi. Pārskatīt visu likumdošanu tādā veidā, lai izteiktās tiesību normas būtu saprotamas katram valsts iedzīvotājam un juristi nevarētu tās traktēt katrs pēc sava prāta un klienta naudas maka lieluma!

Kā piespiest ierēdni strādāt klienta labā? Daļēji pieredzi var ņemt no Anglijas. Sadalot ierēdņus 12 kategorijās (arī pie mums), jānosaka, ka neviens ierēdnis nevar pārlēkt nevienu kategoriju. Lai pārietu uz augstāku amatu, jāizpilda noteikti kritēriji. Katram ierēdnim ir sava kvalifikācijas kartīte, kur atspoguļo viņa sasniegumus. Vienam no svarīgākajiem kritērijiem ir jābūt, cik priekšlikumus un kādus viņš ir iesniedzis sava darba uzlabošanai un klientu problēmu risināšanai. Ja ierēdnis sastopas ar  problēmu, kura nav aprakstīta likumos, ierēdnim ir pienākums sniegt priekšlikumu likumdevējam, kā to risināt. Tas ir mehānisms, kas liek ierēdnim kalpot tautai, nevis priekšniekam.

Neviens no varas privatizētājiem šādiem priekšlikumiem nepiekritīs. Arī tautas referendumu par tiem neviens nefinansēs, jo, kā teicis A.Šopenhauers, lai dibinātu pilnvērtīgu valsti, vispirms vajag radīt tādas būtnes, kuras pieļauj, ka viņas savu labklājību ziedos sabiedrības labā. Šajā situācijā, kurā mēs atrodamies, svarīgākais nav tas, ka nezinām ko darīt, bet gan tas, lai kārtējo reizi nenoticētu kādam mītam, jo tieši tie ir vislielākā nelaime pasaulē. Tāpēc, ņemot vērā pēdējā laika notikumus, mazliet esmu spiests tos izgaismot, jo, neorientējoties, kas notiek pasaulē, grūti būtu izvēlēties pareizos risinājumus.

Kā apgalvo daudzi autori, tad pašreizējam kapitālismam par savu eksistenci jāpateicas sociālismam, kas spēja no sociālisma pārnest atsevišķas sociālās palīdzības formas, bet tā pastāvēšanu vairāk kā nekad apdraud ne finansu un ekonomiskā krīze, pat ne globalizācija, bet gan morālā degradācija, kura kļuvusi par nopietnu draudu pašai civilizācijai. Personīgā labklājība, visu vēlmju apmierināšana pāraugusi alkatībā un skaudībā, kura nav vairs kontrolējama. Tā var kļūt arī par šīs sistēmas kapraci. No situācijas ar mazākiem zaudējumiem izies tās valstis, kuras spēs mobilizēt savus iedzīvotājus un rast izeju, kuriem vilšanās par demokrātisma ideālumu neaizmiglos acis un prātu, bet kuri atcerēsies grieķu filozofa Sokrāta skolnieku secinājumus pēc viņa nāves (nāves sodu Sokrātam piesprieda demokrātiskajā balsošanā), ka demokrātija nav iespējama tuvākajā nākotnē un diez vai tā vispār varētu būt, jo tas atkarīgs no tautas garīgās attīstības un morāles līmeņa, nevis otrādi, t.i., demokrātija kā tāda to nemaz nevar veicināt. Jau sen pasaulē pārliecinājušies par tautas vēlēto “kalpu” kvalitāti un morāli, bet brīvā tirgus ekonomiskos rezultātus mēs varam jau baudīt pēc pasaules afēristu finanšu piramīdas grūšanas procesa, kuram neizbēgami sekos ekonomiskā krīze ar neprognozējamām sekām.

Pat sociālisma graušanas ideologs Z.Bžezinskis ir spiests atzīt, ka šai situācijā kapitālisms izrādījies ne sevišķi pievilcīgs un vajagot jaunas idejas, ko pats gan nespēj izvirzīt, bet tikai secina, ka “nevienlīdzība kļūst arvien mazāk paciešama un tā kļūst par atslēgas problēmu 21.gadsimta politikā.

Franču sociologs Alens Turens, kurš ir viens no postindustriālās sabiedrības koncepcijas pamatlicējiem, šaubās, vai mēs varēsim dzīvot kopā? Uz ko dod arī savu atbildi – lai izdzīvotu uz planētas, cilvēkiem ir jārada un jāīsteno jaunas formas gan personīgai, gan kolektīvai dzīvei. Nopietnu analīzi par stāvokli pasaulē ir devis bijušais ASV prezidenta Bila Klintona ekonomisko padomnieku grupas vadītājs, Nobela prēmijas laureāts ekonomikā, Pasaules Bankas viceprezidents Džozefs Stiglics savā grāmatā “Globalizācija: bīstamas tendences”, kur autors norāda, ka nepieciešamas vispasaules kolektīvas darbības, lai šo procesu varētu vadīt. “Ja procesi arī turpmāk attīstīsies kā līdz šim un mēs neizdarīsim secinājumus no savām kļūdām, tad globalizācija ne tikai neveicinās attīstību, bet radīs vēl lielāku nabadzību un nestabilitāti.” Jābrīnās tikai par to ekonomistu prāta spējām, kuri iesaka vēl šodien konkurēt mūsu zemniekam, kuram ir problēmas izaudzēt vienu ražu, ar zemniekiem, kuri gadā ievāc 2 vai 3 ražas!?

Vēl asāk savus secinājumus dod jau 2003.gadā amerikāņu sociologs Emanuels Vallerstains savā grāmatā “Amerikāņu varenības kritums: ASV haotiskā pasaulē.” Autors secina: “Rietumi iegājuši masīvas krīzes joslā, ne tikai ekonomiskā, bet arī fundamentālā politikā un sociālā.” Pasaules  kapitālisms atrodas krīzē kā sociāla sistēma… Mums vienīgā izeja ir jauna sabiedriskā sistēma ar humānismu.

Savukārt Francijas prezidents Nikolā Sarkozī izteicās vēl skarbāk: “Globalizācijas ideja tuvojas noslēgumam ar finansiālā kapitālisma beigām, kurš uzspieda savu loģiku visai ekonomikai un veicināja tās izviršanu. Ideja, ka tirgus absolūto varu nedrīkst ierobežot ne ar vienu likumu, ne ar kādu politisku iejaukšanos, bija ārprātīga ideja. Doma, ka tirgum vienmēr ir taisnība, bija traka.”

Varu minēt vēl veselu rindu autoru ar pasaules vārdu, kuri jau sen brīdināja par bezizeju pašreizējai sabiedriskajai sistēmai, kas apdraud civilizāciju, un par nepieciešamību pēc jaunas taisnīgas un humānas sistēmas, kur izdzīvošanas problēmas un cilvēka attīstības problēmas uz globālo draudu fona iegūst prioritāti pār konkurējošo grupu egoistiskajām interesēm. Pretējā gadījumā pašreizējā sistēma ar savu neierobežoto egoismu sabruks un apraks zem savām drupām pašu civilizāciju. Un šie autori nebūt nav kaut kādi pesimisti vai komunisti, tieši otrādi, viņi ir analizētspējīgi un tāpēc redz daudz labāk un tālāk, nekā tie, kuri to nespēj vai sava egoisma, alkatības un ambiciozitātes dēļ to vispār nevēlas ne redzēt ne dzirdēt, cerot uz pašu izvirzīto mītu varenību. Tāds kapitālisms, kuram ir sveša morāle, kur valda afēristi un spekulanti, kur gudro tikai, kā otru pēc iespējas vairāk piekrāpt, ir pienācis gals, bet tam, kas to nespēj saredzēt, tā ir viņa paša problēma.

Nākotne pieder altruistiskiem cilvēkiem un tā ir arī mūsu bērnu nākotne, tāpēc arī strādājam ar altruistiskiem bērniem, kuriem arī gribas labi dzīvot, bet kuri nespēj justies labi, ja citiem ir slikti. Tā ir visas cilvēces nākotne un vienīgais civilizācijas ceļš, ko atzinuši tie cilvēki pasaulē, kuri cīnās par civilizācijas saglabāšanu un attīstību garīgā virzienā. Vadoties no teiktā, mums arī audzināšanas darbs jāatgriež pie klasiskajām cilvēces vērtībām, kuras gadsimtos veidotas. To pamatā ir pilnvērtīga ģimene un Skolotāji, kuri spēj atgriezt savu prestižu un audzināt bērnus par personībām, vispilnīgāk izmantojot viņu bioloģiskos faktorus un psiholoģiskās, pedagoģiskās iespējas. Katram no mums jāieslēdz savi radošie potenciāli un saprātīgi jāieslēdzas ražošanas procesā, nenolaižot rokas. Mēs daudz vairāk spējam, nekā dažreiz liekas, vajag tikai gribēt. Kļūdas jālabo pašiem un nevaram visu uzlikt uz bērnu pleciem, tikai sadarbībā jaunajiem ar pieredzi ir gūstami panākumi.

Vispirms katrā darba vietā ir nopietni jāpārskata veicamās funkcijas nozīmīgums un dažādu administratīvo sarežģījumu likvidācija un birokrātijas vienkāršošana. Jāizskata visas iespējas darba algas paaugstināšanai atbilstoši tam, lai vienā darba vietā cilvēks var ne tikai eksistēt, bet arī attīstīties un nodrošināt vajadzīgo demogrāfisko pieaugumu. Ar nodokļiem neapliekamais algas minimums nevar būt zemāks par, tā saukto, reālo iztikas minimumu. Nevar būt runas par zemās un vidējās algas kaut kādu iesaldēšanu, jo tā mēs iesaldējam arī pašvaldību budžetus, kuru ienākumu pamats ir no algas ieturētais iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Iesaldējot algas, mēs iesaldējam arī pirktspēju un līdz ar to arī uzņēmējdarbību. Tādas muļķības krīzē nedara tās attīstītās valstis, kas to izprot (Japāna).

Nevajag klausīties arī mītus par to, ka mūsu algu paaugstināšana izsauks tālāku inflāciju. No 1997. līdz 2007.gadam valsts kopproduktā algas palielinājums ir tikai 0,1% . Mūsu algas atpaliek no vecās Eiropas valstu algām piecas reizes un tās vēl ilgi inflāciju neiespaidos, kā tas var būt vecajā Eiropā. Jāierobežo visa veida patēriņa kredīti, nevis jāiesaldē algas! Tie uzņēmēji, kuri runā, ka algas var paaugstināt, tikai paaugstinot produktivitāti, lai vispirms izlasa teoriju par produktivitāti un lai iegulda naudu jaunās tehnoloģijās, nevis savās luksus izpriecās un dzīvē. Produktivitāti varēs prasīt no strādājošā tad, kad tas saņems atbilstošu algu, kāda ir Eiropā, nevis spiedīs strādājošo pirkt preci no uzņēmējiem par Eiropas cenām, bet algu maksās piecas reizes mazāk. Tāds netaisnīgums nevar ilgi pastāvēt.

Valsts, kura pati sagrāva savu ražošanu un tā vietā ieviesa spekulatīvo ekonomiku, iedzenot tautu strupceļā, būs spiesta nest par to atbildību, un vienīgais ceļš ir atjaunot šo ražošanu. Nekavējoši ir jāpieņem likums, kas ierobežo tirgotāju un starpnieku patvaļu, tas ir, jānosaka, cik var pelnīt uzņēmējs, cik starpnieks un cik tirgotājs, kā tas ir daudzās Eiropas valstīs. Tā ir ābece krīzes apstākļos, lai krīzi neizmantotu iedzīvošanās nolūkos uz citu cilvēku nelaimes rēķina.

ASV prezidenta vēlēšanas spilgti pierādīja, cik tālu Buša reakcionārā politika, kurai visos aspektos sekoja mūsu elite, noveda savu tautu, kura nobalsoja par Obamas sociāldemokrātisku programmu ekonomikā, tas ir, lielāki nodokļi uzņēmējiem. Lielāks ienākuma nodoklis tām mājsaimniecībām, kas gadā pelna vairāk par 250 000 dolāru. Nodokļu atvieglojumi tiem, kuri pelna mazāk. Pilnībā atbrīvot no nodokļiem cilvēkus, kas vecāki par 65 gadiem un pelna mazāk par 50 000 gadā. Faktiski paaugstinājums attiecas uz tiem 5% ASV iedzīvotāju, kam šodien rokās ir galvenās bagātības valstī. Bušs panācis to, ko vismazāk gribēja, t.i., tauta spēja vienoties, ignorējot etniskās domstarpības, lai kaut daļēji ierobežotu reakcionāro alkatību, ko radījis liberālais brīvais tirgus un nekontrolējamā spekulatīvā ekonomika, kas apdraud šīs tautas eksistenci.

Bez elementāra taisnīguma ieviešanas šajā laikā nav iespējams apstādināt morāles tālāku degradāciju, ierobežot vardarbību, noziedzību un atgriezt normālu ražošanu, jo spekulatīvajai ekonomikai ir pienācis gals un cilvēki elementāri būs spiesti atteikties no daudziem pakalpojumiem, pārkārtojoties uz  sabiedrībai nepieciešamo preču ražošanu. To visu mēs paveiksim. Katrā cilvēkā ir gan labais, gan ļaunais, bet sabiedriskā sistēma, kura nosaka savstarpējās attiecības, nosaka arī to, kas izvirzīs cilvēkā prioritāti. Veicinot kolektīvo sabiedrību un izbeidzot etniskos konfliktus, veicinās arī morāles atgriešanos un šo attiecību regulēšanu bez striktiem likumiem un instrukcijām.

Cita ceļa nav. Valstij un pašvaldībām, kā arī uzņēmējiem, jādomā par darbu visiem cilvēkiem, lai nebūtu jāmeklē darbs svešumā. Ne jau tikai ievēlētā vara radīja visas tās problēmas, pateicoties kurām, mēs esam tur, kur esam. Šo varu vairākkārt vēlēja un atbalstīja paši pilsoņi, kuri gāja balsot, tāpat kā tie, kuri stāvēja malā (vienaldzība ir labākā augsne noziedzībai). Izcilu artavu ir ieguldījuši mūsu “brīvie” un “neatkarīgie” masu informācija līdzekļi, kuri sevišķi cītīgi ir izplatījuši mītus par brīvā tirgus visvarenību. Varbūt arī pedagogi uzņemsies daļu savas atbildību ne tikai par bērnu izglītošanu, bet arī audzināšanu, t.sk., izglītošanu politikā.

Varbūt, ka cilvēkiem tomēr bija arī tiesības zināt par ASV radīto spekulatīvo finanšu piramīdu, kuru veidoja jau no pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, kura balstījās tikai uz naudas iespiešanas mašīnas radītajiem dolāriem bez kāda ekonomiska seguma un viss radītais spožums ir uz parāda, kas nenormāli ir paaugstinājis cenas visā pasaulē un ir pārvērties par murgu tiem, kuri nebarojās no šiem kredītiem. Pilnībā kārtējo reizi apstiprinās Sokrāta teiktais, ka cilvēki visdārgāk maksā par savu muļķību. Bez politisko, ekonomisko un sociālo jautājumu risināšanas nav iespējama morālo vērtību atgriešana un audzināšanas darba uzlabošana.

Jānis Gulbis, Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra direktors
Nākotnes vārdā (2008.gada jūnijs): http://www.bernutiesibas.lv/downloads/pdf/nv/nv_0608.pdf

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Par mūsdienu audzināšanas problēmām

00242_audzinasanaAudzināšana ir joma, kurā katrs sabiedrības loceklis jūtas kompetents (tāpat kā medicīnā) un visu slaveno pedagogu atziņas uzskata par atrauto no dzīves teorētisko muldēšanu. Tie visi Pestaloci un Ušinskis u.c. – ūdenslējēji vien bija! Tagad citi laiki, cits dzīves ritms un pavisam citi bērni. Bet parasti aizmirst piebilst, ka cilvēka daba, viņa būtība (it īpaši bioloģiskā) tā pati vien paliek – ar saviem instinktiem, emocijām un jūtām. Grandiozais (no vēsturiskā skata) sociālais projekts, kurš tika īstenots 20. gadsimtā (vismaz to mēģināja īstenot uz 1/6 planētas Zeme teritorijas), cieta sakāvi tieši šo iemeslu dēļ. Valsts mēģināja katram bērnam nodrošināt vienādas starta pozīcijas – mācību programmas un mācību grāmatas bija vienādas absolūti visās skolās. Medicīniskā patronāža bija bezmaksas un visaptveroša. Audzināšanas principi balstījās uz kristīgas morāles principiem un gadsimtu slaveno pedagogu atziņām. Viss bija skaisti pārdomāts un izplānots. Nenovērtēja vienīgi izpildītāju cilvēcisko, garīgo kvalitāti kopā ar iedzimtības faktoriem un ģimenes audzināšanu kopā ar tradīcijām.

Daudzi cilvēki tajā laikā palikuši par liekuļiem, jo skolā un pulciņos mācīja būt draudzīgiem, atvērtiem, izpalīdzīgiem, žēlsirdīgiem utt. (gatavoja taču jauno garīgo eliti), bet mājās no vecākiem un vecvecākiem bieži bērns dzirdēja pavisam citas pamācības – neesi lempis, savu nedod citam, gardumus apēd aiz stūra, ja nebūsi “gudrs” (sadzīviski tas nozīmē viltīgs), tad pazudīsi utt. Daudziem bērniem mācīja izlikties par tiem, kas viņi nemaz nav. Joprojām es bieži dzirdu no vecākiem un vecvecākiem atziņas, ka bērni tagad atraisīti, uzvedas brīvi, ar obligāto, nosodošo piebildi: “Mūsu laikos tā nebija, visi bija stīvi, neveikli.” Dzirdot tādas runas, man gribas pasmaidīt par cilvēku nespēju analizēt un ticēt tam, kam viņi vienkārši grib ticēt…

Jā, ar diezgan daudziem bērniem, it īpaši no laukiem, tā bija, jo tajos laikos bija pavisam citas prasības visās jomās, ne tikai uzvedības kultūrā. Ne radio, ne televīzijā nevarēja uzstāties šļupstošie, primitīvie indivīdi, ar neskaidru skaņu artikulāciju, kas norija vārdiem galotnes un paši sevi pārtrauca ar “debiliem” smiekliem. Darbojās mākslinieciskās padomes, kas visu to pārbaudīja un bezgaumīgas lietas aizliedza. “Vaiga sviedros” vajadzēja strādāt, it īpaši māksliniekiem, aktieriem, rakstniekiem, līdz viņiem tika dota iespēja uzstāties tautas priekšā. Jā, jā, tā bija cenzūra, man nav bail izrunāt šo vārdu! Man tā gribas viņu sagaidīt, darbojamies visos televīzijas kanālos!

Jūs varat iedomāties cilvēku, kurš mājās parasti ēd no pannas vai bļodiņas, bet nejauši nokļūst prominentā sabiedrībā, kur galdi servēti atbilstoši augsta ranga etiķetei – daudz galda instrumentu katram viesim. Kā viņš uzvedīsies? Rotaļīgi nepiespiesti, brīvi, šarmanti? Vai stīvi un neveikli? Tāpat bija ar bērniem. Mājās ģimenes kultūra bija diezgan zema, bet sabiedrības prasības un etaloni diezgan augsti.

Kas nekaiš mūsu laikos! ASV, kura noliedza eiropeisko kultūru, valsts, kuru praktiski izveidoja eiropeiskās kultūras noliedzēji, mums kalpo par kultūras Meku, mēs gribam atdarināt viņas pilsoņu frivolas, nekoordinētas kustības, trulās, maskām līdzīgās sejas, kurās reti pamanāma gudrības ēna… Kas mēs esam? Kur mūsu prāts? Kāpēc mēs nemīlam savus bērnus, ja ļaujam to visu atdarināt un priecājamies, ka viņi nav stīvi… No viņiem lien ārā neapturētie dzīvnieciskie instinkti, kurus viņi bravurīgi mums eksponē. Šie jaunie lumpeņi pārbauda mūsu pacietību, jo liekas, ka mēs jau esam mazākumā un viņi gaida, kad mēs “noiesim no skatuves”.

Mēs – cilvēki, kuri lasīja (un lasa joprojām) klasisko literatūru, klausās (un mīl) klasisko mūziku, redz daudzo lietu sakarības, pārdzīvo par cilvēces nākotni, tic labestībai, taisnībai, žēlsirdībai un mīlestībai. Viņi pilsētas centrā, stāvot ietves vidū, skaļi rēc, dzer alu no pudelēm un turpat uz vietas kārto savas “mazās” fizioloģiskās vajadzības (paldies, ka vēl nekārto “lielās”). Viņi nesaprot, kas tas ir “romantiskā fāze” attiecībās, viņi uzskata, ka sekss nozīmē mīlestību, viņiem tukšas acis, bet sirds vietā naida un agresijas kamols. Viņi sapņo par naudu un trako, kad tās par maz, lai nopirktu nepieciešamās sev izpriecas. Tādi cilvēkveidīgie dzīvnieki mums blakus. Tad kurš kuru? Jo blakuspastāvēšana kā vieniem, tā otriem paliek problemātiska.

Viņi uz mums skatās kā uz aizvēsturiskām, nožēlojamām cilvēces kļūdām, mēs uz viņiem… Lēciens uz civilizācijas pirmsākumiem? Atmaksa par cilvēces grēkiem? Tādus jaunus cilvēkus mums piegādā visi sociālie slāņi, ne tikai sociālā riska ģimenes.

Diemžēl no 20. gadsimta lielā sociālā projekta mēs saņēmām prātam grūti izskaidrojamu mantojumu. Es runāju par tā saucamo inteliģenci. Es zinu, ka Latvijā noteikti ir inteliģenti cilvēki. Ļoti maz, bet ir. Diemžēl viņus neredzam. Tagad viņiem ir grūti laiki, jo visur un visu nosaka pūlis. Lielai pūļa daļai ir augstākā izglītība, mēdz būt divas vai pat trīs. Ievērojamākie lepojas ar zinātniskiem grādiem – maģistra, doktora, akadēmiķa. Bet inteliģences mums nav. Žēl, ka latviešu valodā nav tāda apzīmējuma kā krievu valodā – obrazovanščina (no vārda obrazovatj – izglītot). Padomju gados kļūdaini uzskatīja, ja esi saņēmis augstāko izglītību, tad uzreiz kļuvi par inteliģentu. Tā bija ļoti liela kļūda. Jo viena lieta, ka cilvēks ir apguvis kādu zināšanu apjomu, cita lieta, kā viņš ir audzināts, cik bagāta ir viņa emocionālā pasaule, vai viņam piemīt sirdsapziņas paškontrole, taisnības izjūta, rakstura cēlums, godaprāts, plašs redzesloks, mīlestība pret cilvēci, augstsirdība, vienkāršība (nevis prastums, primitīvisms), vai viņam piemīt noliedzoša attieksme pret mietpilsoniskumu.Uzzīmējot savā prātā šo vērtību skalu, izanalizēsim pēc tās visu līmeņu vadītājus un godīgi atzīsim – apkārt mums krēslos sēž pārāk daudz viltus inteliģences (obrazovanščinas) pārstāvji… Diemžēl viņi strādā arī skolās.

Bērni kā švamme visu uzsūc, grib ņemt piemēru. Bet no kā? Vieniem paveicās, bet pārējiem? Mājās tā pati aina, sirdsgudru cilvēku trūkums. Ir zemapziņas mājiens, ka tā nevajadzētu būt, bet to nevar ielikt vārdos un … sākas destruktīvas darbības – pret apkārtējiem, pret sevi. Kurš un kādā veidā pārraus šo apburto loku?

Gadījumi no manas prakses. Karīnai 12 gadi. Dzīvo ar mammu. Tēvs sen dzīvo ārzemēs, par bijušo sievu un meitu neko negrib dzirdēt. Viņam ir jauna ģimene. Karīnas mamma strādā divos darbos, labi pelna, bet laika un naudas vienmēr pietrūkst. Ļoti grib atrast vīru (nezinu, pa kuru laiku viņa meklē). Mātei ar Karīnu attiecības samākslotas, vēsas, trauslas (jebkurā brīdī var pajukt un palikt naidīgas). Meitene jūt, ka viņa mātei kā akmens, ka māte viņu nemīl. Karīna simpātiska, stilīga meitene, ar “odziņu”, tikai dažreiz acis šaudās kā ievainotam dzīvnieciņam. Vienīgā meitenes cerība – vecvecāki (mātes vecāki). Viņiem ir plašs dzīvoklis un vasarnīca pie ezera. Vectēvs, bijušais zinātnieks, pārsvarā dzīvo vasarnīcā – rok dīķus, lasa grāmatas, raksta memuārus. Vecmāmiņa – kolorīta dāma. Viņai 74 gadi, bet vēl strādā un piestrādā. Pēc izglītības ārste, bijusi docente. Agrā bērnībā, atbraucot no laukiem, bija iekārtojusies par kalponi bagātā stomatologa ģimenē. No turienes nāk viņas manieres, gaume, pasaules redzējums, dzīves prioritātes. Tajā vērtību skalā mazmeitai vietas nav. Ēdamistabā divas vitrīnas ir pilnas ar sudraba traukiem (kurus vecmāmiņa joprojām kolekcionē), istabu grīdas rota Pekinas paklāji un lielas zilas vāzes (apgleznotas ar rokām) un citi dārgumi. Sudrablietiņām tiek atdots sirds siltums, uzmanība un nauda, jo kolekcija papildinās. Karīna nevar iziet no depresijas, jūtas vientuļa, atstumta, nevienam nevajadzīga. Starp citu, vecmāmiņu bieži aicina skolās lasīt lekcijas par veselīgu dzīvesveidu un saskarsmi.

Otrs gadījums. Māte daba mīl rotaļāties ar gēnu kombinācijām. Šoreiz viņai gribējās izveidot kaut ko skaistu. Tā piedzima Andrēa. Uzreiz pēc dzemdībām atlidoja eņģelis un nobučoja mazo – tā rezultātā uz vaidziņiem parādījās bedrītes (tā izskaidro bedrīšu rašanos senas teikas). Otru tik skaistu un šarmantu meitenīti domāju nav iespējams atrast. Kad es ar viņu tikos, viņai bija astoņi gadi. (Paziņas māte strādāja par skolotāju nelielā sākumskoliņā. Viņa mani uzaicināja uz skolu.) Meitenīte nāk no pārtikušas ģimenes – tēvs strādā ārzemēs ļoti labi apmaksātā specialitātē. Mātei arī ir labs darbs ar ļoti labu algu tepat Rīgā. Tēva vecāki, Andrēas vecvecāki, speciālisti ar ļoti labu izglītību un savā laikā ļoti labi noorientējās un atradās pareizā vietā un pareizā laikā, ar to nodrošinot sev bezbēdīgas vecumdienas (varbūt pat ne Latvijā, bet siltākos apvidos). Vēroju meitenīti stundu laikā. Gudrs, attapīgs bērns, prot strādāt komandā, sabiedrisks, atraisīts, bet ar vienu nosacījumu: kad telpā atrodas kāds no pieaugušajiem. Pēc stundām šis eņģelītis pārtop par niķīgu, kaprīzu nejaucēni, kura sevi uzskata par pasaules nabu, izsmej un pazemo nabadzīgi ģērbtas klases meitenes. Kā īsta bandas vadone Andrēa izrīko klases puikas, un tie pārtop par viņas rokaspuišiem, kuri par saldumiem un spīdīgām Ķīnā ražotām lētām mantiņām izdarīs visu, ko liks pavēlniece un izrīkotāja – apspļaudīs, iedunkās, pagrūdīs, iesitīs, saspers ar kājām.

Mēģinājām runāt ar māti (protams, pēc sarunām ar meitenīti, kura no sākuma visu noliedza). Ieraugot māti, pirmā doma bija – modele. Tieviņa, ar garām kājām, pēc solārija, ar stilīgu frizūru. Nekad nepateiksi, ka viņas meitai var būt astoņi gadi. Tāpat kā meita, bija dārgi un stilīgi ģērbusies. Tas viss it kā varēja sagādāt pat estētisku, ja ne baudu, tad patiku. Līdz momentam, kad viņa atvēra muti – augsts, nepatīkams balss tembrs, nabadzīga valoda (daudz laika pavadīts pie datora nevis lasot grāmatas), mietpilsoniski spriedelējumi, aprobežotība, nekādu mājienu uz šarmu – uz to, ko krievu valodā nozīmē “obajaņije”. Vai tāds moderns eksemplārs ar vistas smadzenēm un nekādu emocionālo un garīgo pasauli spēs izaudzināt normālu sievieti, savu meitu? Par kādu inteliģenci te var runāt? Bet ir diploms par augstāko izglītību un maģistra grāds. Mūsu laikos tā nav problēma. Ja cilvēkam ir nauda, viņš var mierīgi apmaksāt studijas, iet uz nodarbībām reizi nedēļā, materiālus referātiem, kursa darbiem un pat diplomdarbam norakstīt no interneta, pēc noteiktiem gadiem saņemt diplomu un ar vieglu sirdi pierakstīt sevi pie inteliģences. Slava? Gods? Prece…? Es nebrīnīšos, ka pēc dažiem gadiem mamma Andrēu aizvedīs uz kādu modeļu aģentūru. Ar tādu ārieni, ar tādām ambīcijām tur un tikai tur ir viņas vieta.

Divu veidu meitenes (ja tā var teikt) iet uz tām aģentūrām (pārsvarā mammas un tēvi ved). Pirmkārt, meitenes no slikti situētām, pat nabadzīgām ģimenēm. Visa ģimene tic brīnumam, ka meitene ar savām ārējām dotībām izvilks visu ģimeni – saņems lielu naudu par modes skatēm, iekļūs bagātnieku sabiedrībā un veiksmīgi apprecēsies. Tad pie tās uguntiņas sildīsies arī vecāki. Un vēl tā slava un gods – spīdēt televīzijā un žurnālu vākos! Žurnālisti ņems intervijas arī no vecākiem, radi un kaimiņi taču nomirs aiz skaudības! Augsti, augsti var uzlidot ar meitas palīdzību! Pašiem dzīve iznāca tāda pelēka, neizteiksmīga… Bet tā gribas, lai būtu neparasti, svinīgi, laimīgi. Apkārtējiem pagaidām izgudrosim pasaku, ka meitai vajag stāju pielabot, iemācīt graciozi kustēties, nu, tādu sievišķību veidot, komunikatīvas spējas attīstīt. Un ved vecāki savus lolojumus pie nopietniem onkuļiem, kuri nozaru apvienošanas kārtībā kalpo gan modei, gan izklaidei. Jo tur, augšā, kur sēž uz troņa lielā nauda (kopā ar lieliem īpašumiem), miera nav, ir mūžīga cīņa, stress; vilku likumus pildīt nav viegli. Viens otram var rīkli pārkost jebkurā momentā, tāpēc ir nepieciešamība, pat tiesības bieži relaksēties. Un “precei” jābūt pirmā svaiguma un augstākā labuma. Jo jaunāka miesa, jo svaigāka. Gan jau tie lūzeri, tur, apakšā, spēs piegādāt “preci”. Un viņus var uzpirkt par lētu naudu, viņi ir pieticīgi.

Tie, kas “priecājas” ar pusaudzēm, skaitās konservatīvi, atpalikuši. Tos, ar lielo pieredzi, tas vairs neuzbudina. Viņi meklē jaunus, nervu kutinošus gājienus, piemēram, sekss ar pavisam maziem bērniem. Pirms dažiem gadiem vienu nelielu Eiropas valsti satrieca ziņa, kad kaimiņi pa lodžijas logu ieraudzīja, kā vīrietis no blakus dzīvokļa nodarbojas ar orālo seksu ar 10 mēnešus veco puisīti, adoptētu no Austrumeiropas. Kur ir robeža cilvēku perversai fantāzijai? Kur sākums? Varbūt tās slēpjas pāragrā, uzspiestā seksuālā “apgaismošanā”, bet, ja lietas sauksim pareizajos vārdos, vienkārši seksuālo  instinktu brutālā, piespiedu modināšanā, kā tas bieži notiek skolās ar brīvprātīgo funkcionāru aktivitāšu palīdzību? Man nekas nav pret papardi kā augu, bet tās ziedi atnesa Latvijas jauniešiem nopietnas psiholoģiskas problēmas.

Modeļu otrā grupa – meitenes no materiāli nodrošinātām ģimenēm un arī no bagātām ģimenēm. Ko šīs te meklē? Pašapziņu gribas pacelt vēl. Esmu labi situēta (bagāta), bet vai ar manu ārieni viss kārībā? Kā apkārtējie mani uztver? Pusaudži ir ļoti kritiski pret savu ārieni. Skatoties spogulī, viņi redz citādāku ainu nekā mēs, pieaugušie. Tajā laikā jaunam cilvēkam ļoti svarīgs viņa interešu grupas vērtējums un skaistuma etaloni. Starp citu, daudzas sievietes šajā ziņā tā arī palikušas infantilas, ar pusaudzes domāšanu. Uz katra stūra viņas kliedz par mīlestību pret sevi, bet domā tikai par mīlestību pret savu ķermeni nevis kā pret personu, indivīdu. Viņas nav pašpietiekamas, seko tam, ko pateiks citi. Tik daudz laika un spēka patērē, lai kaut ko pierādītu citiem. Piemēram, ka viņām ir izcila vielmaiņa un tāpēc viņas nepieņemas svarā. Leģendas, protams, skaistas, bet izglītotie cilvēki nenoticēs. Aiz tā visa stāv dažādas diētas, atslodzes dienas un ļoti, ļoti bieži (dažām pat radinieki nezina) pēc ēšanas kuņģa saturs tiek izvemts. Mēles kārpiņas saņēma savu prieku no ēdiena garšas, smadzenes arī savu svētlaimi (uz īsu laiku), un tagad skriesim atbrīvot kuņģi. Viens ļoti pieredzējis psihiatrs, kurš ilgus gadus ir ārstējis anoreksijas un bulīmijas slimniekus, savā zinātniskajā rakstā atklāja vēl vienu noslēpumu sakarā ar notievēšanu. Izrādās, ka, atbrīvojoties no kuņģa satura, daudzas sievietes izjūt orgasmu. Tātad var uzreiz divus zaķus nošaut!

Un vēl viens problēmas aspekts. Kāpēc mēs nevaram atklāti runāt par to, ka, tāpat kā eksistē vīrieši ekshibicionisti (mēteļu virinātāji), eksistē arī sievietes ekshibicionistes. Pateicoties viņām, striptīza dejotājas profesija ir nemirstīga. Stieņa veterānes noteikti būs pensiju saņēmēju vidū! Bet, kamēr viņas vēl pavisam jauniņas, tad skrien uz modeļu aģentūrām un kopā ar vecākiem veido apkārt tam romantikas un izsmalcinātības oreolu! Daži jaunbagātnieki sūta uz turieni savas meitas. Daži no augsta ranga valstsvīriem arī to dara, jo var padižoties pūļa priekšā, ka meita ir skaista un topā. Ar to skaistumu, protams, kā ir, tā ir.

Mūsu laiki ar to arī slaveni, ka uz melno saka – balts, vulgāro uzskata par pievilcīgo, perverso ar seksīgo. Tabu jēdziens pazudis vispār un, lai sevi “uzkarsētu” un novestu līdz vajadzīgam stāvoklim, cilvēki izgudro pretīgas, perversas lietas. Tagad pēc sievietēm invalīdēm (atvainojiet – ar īpašām vajadzībām) no Austrumeiropas ir ļoti liels pieprasījums. Piemēram, ar vienu kāju vai vispār bez kājām, jo tas darbojas tik uzbudinoši. Ko var zināt par izvirtību piedāvājumiem, nevaram ielīst tajā ādā… Vai tikai mēs, normālie cilvēki, arī šajā jomā nepaliksim mazākumā…

Cik nožēlojama un mietpilsoniska ir mūsu sabiedrība, kļuva skaidrs, kad Latvijā sāka rīkot mis un misis konkursus. Vissmukākā. Ar kādu mērauklu to mērīja? Un kādā veidā? Pulcināja visas Latvijas meitenes un sievietes (protams, noteiktā vecumā)? Katram cilvēkam taču sava skaistuma izjūta. Vienīgi pasildīja pašapziņu dažiem naudas maisiem, ka viņu sieva kādreiz bija tā mis vai misis, jo vīri labi nosponsorēja pasākumu un pasākuma organizatorus. Toties gatava jau ģimenes sāga, ka māte, pēc gadiem vecāmāte un vēl pēc gadiem vecvecmāmiņa utt. bija skaistuma karaliene. Lieta tāda, kā izrādās, tikai ar naudu ir par maz, lai justos apmierināts un laimīgs. Vēl vajadzīgs pūļa apbrīns, skaudība un dievināšana.Vieglāk ir tiem bagātniekiem, kam pietika ar to, ko galma švīkotājs uzmālēja viņus romiešu togā ar lauru vainagu galvā – tad cilvēki arī aizmirsa grūto un nabadzīgo padomisko bērnību un sarada ar domu, ka reinkarnējas romiešu imperatorā. Ne vairāk un ne mazāk! Zeme, atveries!

Un par kādu bērnu motivāciju mācībām, izglītībai mēs varam te runāt?! Vai viņi visi ir akli? Un vēl vecāki pie vakariņu galda aizrautīgi stāsta, cik pa dienu varoņdarbu paveica – kuru apšmauca, kuru “apčakarēja” un uz nākamo dienu tādus pašus plānus kaļ. Daudziem mūsu sabiedrības locekļiem tā ir pārliecība – nepašmauksi – neizdzīvosi. Bet dzīvot gribas labi, pārticīgi. Bet mēs visi esam cieši saistīti kopā, visi atkarīgi viens no otra. Un pastāv taču bumeranga likums. Viss atgriezīsies pie tevis. Protams, no citas puses, no kuras negaidi un citā laikā, kuru nevari pārredzēt.

Nepiesātināmi rīkļu rāvēji arī atrodas zem Dieva pēdas, bet viņi laikam nebaidās un dzīvo pēc tāda principa: dzīve ir ļoti īsa, jāpaspēj visu, visu izbaudīt. Šeit un tagad. Tādiem cilvēkiem nav iespējams kaut ko pierādīt, tāpēc arī viņi grib par jebkuru cenu saglabāt jaunību. Viņi maina savus slimos orgānus pret nogalināto mazu bērnu un jaunu cilvēku orgāniem un grib paildzināt savu ķermeņa nevis dvēseles dzīvi, jo nezina un nesaprot, kas tā dvēsele ir. Un pēc visa tā viņus var nosaukt par cilvēkiem? Un kā normāliem cilvēkiem, cilvēkiem ar sirdsapziņu un atbildības sajūtu pret saviem tāliem un ne tik tāliem senčiem izdzīvot un sevi saglabāt? Jo dažiem (diemžēl nedaudziem) vēl pastāv tāds jēdziens, kā dzimtas gods. Visos laikos tā manta bija dārgāka par materiālajiem dārgumiem. Cilvēki gāja uz drošu nāvi, aizstāvot savu godu. Pat mūsu laikos, kad var nopirkt par naudu jebkuru muižniecības titulu, godu un gadsimtos garīgi izveidoto aristokrātisko pašcieņu nopirkt nevar.

Ne skola, ne ģimene nerunā ar bērniem par tām lietām, jo gan skolā, gan mājās noteicēja ir  “obrazovanščik”, kādu specialitāti apguvuši emocionāli, garīgi neizglītoti cilvēki. Gaišo, izprotošo cilvēku ir maz, lai mainītu sabiedrību. Līdz skolas vecumam vecākiem būtu veicams galvenais darbs attiecībā uz bērnu audzināšanu – jāizveido vērtību matrica. Jēdzienu un morāla ceļveža tabulas, kur skaidrā un saprotamā valodā jāieraksta, kas ir labs un kas ir slikts. Šī tabula paliek bērnam uz visu mūžu, pēc tās viņš salīdzinās savas domas, savu un citu cilvēku rīcību. Un tagad paskatīsimies apkārt, cik daudz vecāku un vecvecāku var sastādīt bērnam morālo un 21.gadsimta cienīgu audzināšanas tabulu? Pie tādas morālas situācijas mūsu valstī kā tagad, skolai it kā būtu jāsāk pāraudzināšanas darbs, bet kurš to darīs un ar kādām metodēm? Ar pārrunām tālu netiksim (tas jau pārbaudīts). Lai reanimētu Makarenko pieredzi ar darba terapiju, būs par maz, jo bez idejiskas sastāvdaļas darba terapija nelīdzēs. Tad darbs būs sods.

Pašreiz skolas ir pārņemtas ar ideju visus skolēnus izaudzināt par līderiem. Pat sākumskolas skolēni prasa skolas psihologam dot nopietnas rekomendācijas, lai viņi visi kļūtu par līderiem. Psiholoģei ir nojauta, ka šo interesi bērnos uztur arī ģimenes. Tātad katra ģimene cer, kas tieši viņas bērns ies pa dzīvi kā līderis. Nevienu neinteresē, kāda izskatīsies mūsu sabiedrības dzīve, ja visi jutīsies un uzvedīsies kā līderi. Un, ja vēl atcerēsimies, cik liels mūsu valstī ir nesekmīgo skolēnu skaits, tad viss šis pasākums izskatās traģikomiski. Nesekmīgais līderis un, ja vēl pieliekam uzvedības traucējumus, tad mazgadīgais noziedznieks ir gatavs.

Zinoši, analizēt spējīgie cilvēki jau pirms gadiem pamanīja, cik daudz mums neirastēnisko jauno cilvēku. Padomāsim: kāpēc? Sāksim ar to, ko nozīmē būt līderim? Par tādu var kļūt tikai tāds cilvēks, kam no dabas doti priekšnoteikumi – atbilstošs temperaments, stipra nervu sistēma, teicamas analītiskās spējas un vēl viena lieta, kuru vārdos grūti definēt – harizma. Tā ir Dieva dota dāvana pavisam nelielam cilvēku skaitam, kaut kas līdzīgs personas šarmam. Ja cilvēks grib pats notēlot, ka viņam ir harizma, viņš izskatās smieklīgi.

Un vēl līderim ļoti vajadzīga spēja uzņemties atbildību. Daudzi no mūsu jauniešu vidus mēģināja un mēģina notēlot līderi, izvaro savu būtību, savu raksturu un vai nu paliek par neirastēniķi vai slimo ar somatiskām slimībām. Un vispār, mums jau pietiekošā apjomā tika saražoti viltus līderi – nekauņas, plēsoņas ar zemu attīstības līmeni (šauras pierītes).

Gribas biežāk satikt sirdsgudros, vienkāršos (nevis prastus, primitīvus) cilvēkus, bet īstus (jo ir tādi, kuri cenšas notēlot tās īpašības), lai atkal noticētu, ka kādreiz visa šī visatļautības balle beigsies, atkal uz pilsētas ielām atgriezīsies apgarotas cilvēciskas sejas, cilvēki biežāk smaidīs viens otram, sadzīviskās nebūšanas neliksies tik nozīmīgas un traucējošas, jo cilvēkiem priekšā stāvēs lielāki mērķi, cilvēces cienīgi, jo Radītājs taču ne velti izveidoja tik skaistu planētu ar sarežģītu floru un faunu, kuras mirst un atdzīvinās. Bet cilvēku viņš izveidoja ar kādu īpašu nolūku. Gadsimtiem ilgi cilvēki nevar atminēt šo mīklu. Varbūt kādam izdosies? Tikai jāpaliek par cilvēkiem nevis par ķīmisko vielu īpatnējo savienojumu ar dīvainu rīcību un darbībām. Bet tiem cilvēkiem, kas sevi uzskata par prātīgām būtnēm, jāpadomā, kā sevī saglabāt dievišķo dzirksteli.

Ludmila Gulbe, RBTAC
Nākotnes vārdā (2008.gada jūnijs)
http://www.bernutiesibas.lv/downloads/pdf/nv/nv_0608.pdf

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Izglītība, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Pedofilijas legalizācijas pirmie soļi Latvijā

00245_SexprosvetArī Latvijā pamazām sāk ieviest centralizētu mazgadīgu bērnu maitāšanu mācību iestādēs, jeb t.s. „sexprosvetu”.  Jau pietiekami ilgi Latvijā darbojas „Papardes zieds”, kas braukā pa skolām un traumē bērnu psihi, stāstot viņiem par seksu un izsargāšanās līdzekļiem. Tāpat jau ilgi Latvijas bērni tiek maitāti ar informatīvās vides palīdzību, kura ir pārpildīta ar vardarbību un līdz nejēdzībai seksualizēta un kurā viņi brīvi var piekļūt jebkuriem materiāliem. Tomēr pēdējā laikā, sakarā ar vispasaules homoseksuālistu-pedofīlu mafijas aktivitātēm savu „tiesību” legalizācijā un nostiprināšanā, bērnu maitāšana sāk uzņemt kvalitatīvi pavisam citus apgriezienus.

Latvijā kā viens no plašu rezonansi guvušajiem šādiem soļiem bija pagājušā gadā valdībā apstiprinātais metodiskais materiāls pedagogiem «Pirmsskolas, kurās ir vieta PepijPrinčiem un PirātPrincesēm». Neskatoties uz to, ka šī aktivitāte izsauca vētrainu sabiedrības neizpratni un sašutumu, valdība savu lēmumu nemainīja, bet lēmuma publiskā virzītāja Ilze Viņķele mierīgi palika savā vietā un ar viņu nekas slikts joprojām vēl nav noticis.  Te jāpiemin ka šāda tipa grāmatas jau ir plaši izmantota prakse tādās  totāli nojukušās valstīs kā Norvēģija, Dānija, Zviedrija u.c. Šī prakse tiek ieviesta arī Vācijā un tā caur ES struktūrvienībām tiek centralizēti virzīta uz realizāciju arī visā Eiropā.

Tad nu lūk, arī līdz Latvijai ir atnākusi cita Eiropas homoseksuālistu-pedofilu iniciatīva bērnu maitāšanā – Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva „Par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu.” Nezinošiem cilvēkiem šis nosaukums varētu šķist ļoti labs un pozitīvs, tāpat kā 16.jūlija Latvijas presē parādījusies ziņa, ka valdība ir apstiprinājusi vairākus likumprojektus šīs direktīvas realizācijas nodrošināšanai. Lūk fragments no šīs ziņas.

„Valdība 16. jūlijā atbalstīja vairāku likumu grozījumu projektus, lai Latvijas nacionālajos normatīvajos aktos ieviestu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu.

Direktīvas mērķis ir izveidot samērīgu dalībvalstu krimināltiesisko regulējumu seksuālas vardarbības un bērnu seksuālas izmantošanas jomā, kā arī veicināt šādu nodarījumu novēršanu un nodrošināt efektīvu cietušo bērnu tiesību aizsardzību

Direktīva paredz precīzi noteiktas sankcijas atbilstoši katra konkrētā nodarījuma smagumam. Tāpat direktīvā ir ietverti jauni nodarījumu sastāvi – nodarījumi informācijas tehnoloģiju vidē, uzmākšanās bērnam seksuālos nolūkos un citi. Līdz ar krimināltiesisko regulējumu direktīvā ir paredzēti arī preventīvi pasākumi – speciālistu apmācības, informēšanas kampaņas, bērnu izglītošana, kā arī pasākumi pret tīmekļa vietnēm, kurās ir bērnu pornogrāfija vai caur kurām to izplata.

Lai ieviestu direktīvu, paredzēts veikt grozījumus Krimināllikumā (KL), Kriminālprocesa likumā (KPL) Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, Bērnu tiesību aizsardzības likumā (BTAL), Pornogrāfijas ierobežošanas likumā, Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā, likumā “Par valsts kompensāciju cietušajiem”, Ārstniecības likumā, likumā “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, kā arī attiecīgajos Ministru kabineta noteikumos.
……….. „

Visdrīzāk ar šīm aktivitātēm tiks veiktas vairākas kaitnieciskas darbības, bet pašreiz vērsīšu uzmanību tikai uz vienu – preventīvo pasākumu „izglītojot” bērnus. Neiedziļinoties šī aktivitāte var nešķist nekas īpašs un var pat likties, ka tā arī vajag, bet iedziļinoties un zinot citu ES valstu pieredzi tas ne tuvu tā nav.

Tātad, lūk, loģiskā ķēdīte, kas parāda skaisti apsaukto darbību patieso jēgu un mērķi.
Ir bērnu seksuāla izmantošana, kas ir drausmīgi un pret ko patiesi ir jācīnās. Tas tad tiek ņemts par karogu un deklaratīvi paziņots, ka pret šo parādību notiks cīņa, uzskaitot darāmo. Kā viena no veicamajām darbībām tiek minēta preventīva bērnu informēšana par draudošajām briesmām. It kā loģiski, ir briesmas un kā viens no veidiem kā pasargāt upurus ir informēt viņus par draudošajām briesmām.

Kuri tad par to ir jāinformē? Protams visi iespējamie upuri, tas ir visi bērni, tai skaitā arī mazgadīgie.

Par ko viņi jāinformē? Par seksuālās vardarbības briesmām. Bet tas savukārt nozīmē, ka viņi ir jāinformē arī par seksu kā tādu un seksuālo vardarbību, jo bez tā viņi nesapratīs kas ir seksuālās vardarbības briesmas.

Nu i viss, tātad, lai it kā cīnītos ar seksuālo vardarbību mums ir jāinformē visi bērni (tai skaitā mazgadīgie) par seksu kā tādu, kas pats par sevi ir absurds. Un ja mēs šo jautājumu skatam kopā ar ES ieviešamo genderisma ideoloģiju, kas nosaka, ka bērni var izvēlēties dzimumu un ka ne tikai homoseksuālisms, bet arī citas izvirtības ir norma, tad maitāšana ir pilnīga.

Tālāk, ja jau vis bērni, tai skaitā jaunākā vecuma, zina par seksu, tad ar viņiem par to ir vieglāk runāt un zinot to, ka bērniem ir raksturīgi vēlēties ātrāk pieaugt un atdarināt pieaugušos, pedofiliem tā kā reiz ir priekšrocība. Pie tam pieķerti pedofili pēc tam var teikt ka bērni jau bija informēti un paši to gribēja. Un te jau ir tikai daži soļi līdz pedofilijas legalizācijai, jo ja bērns par to zina un pats to it kā vēlas (netiek konstatēta fiziska piespiešana), tad kāpēc gan ne. Atliek tikai sākt/turpināt samazināt vecumu no kura bērns drīkst stāties dzimumattiecībās un samazināt sodus par šiem pārkāpumiem, līdz vispār to atcelt, jo tāpat jau visi visu zina un visi visu grib.

Tā, lūk, aizsedzoties ar ļoti cēlu un pareizu saukli par cīņu ar bērnu seksuālo izmantošanu Rietumus pārvaldošā homoseksuālistu –pedofilu mafija organizē centralizētu un obligātu bērnu maitāšanu skolās, atvieglojot pedofiliem bērnu pavešanu, nodrošina tiem papildus piekļuvi bērniem (jo kādam taču tas būs jāmāca) un nodrošinot nākotnē vieglāku pedofilijas legalizāciju. Tādas, lūk, ir Rietumu vērtības un tādi, lūk, mums ir tie Rietumu „draugi” un visādi aprobežoti pamuļķi vēl stāsta, ka mums ir jāseko Norvēģijas, Zviedrijas, Dānijas un citu jau deģenerējušos valstu paraugam.

Avoti:
http://www.aprinkis.lv/latvija/item/11027-ar-es-direktivu-centisies-apkarot-seksualo-vardarbibu-pret-berniem
http://www.apollo.lv/zinas/par-dzimumu-identitati-graujosu-bernu-gramatu-izplatisanu-pieprasa-vinkeles-demisiju/532620

Informācijas aģentūra
/07.08.2013/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Pedofilijas skandāls Igaunijā: kāda prominenta pedofila biogrāfija

Kaurs Hansons

Kaurs Hansons

2009.gada 9.decembrī Igaunijas plašsaziņas līdzekļos (www.ekspress.ee)  parādījās ziņa, ka valstī slavenais bērnu aizstāvis un politiķis Kaurs Hansons ir notiesāts uz 10 gadiem par bērnu izvarošanu un bērnu pornogrāfijas izgatavošanu. Upuru skaits netika minēts, bet tika pateikts, ka ir cietuši bērni no visas Igaunijas.

Tiesa notika slēgtā sēdē, apsūdzētais savu vainu atzina un viņam tika piespriests par 5 gadiem mazāks sods kā prokurors prasīja. Interesanti, ka neskatoties uz to, ka Hansons tika arestēts jau 2009.gada 11.martā un viņš bija publiski plaši zināma persona, informācija presē parādījās tikai pēc tiesas sprieduma un arī tikai īslaicīgi, garāmejot bez tēmas sīkāka iztirzājuma.

Kaurs Hansons (1969) bija aktīvs „atmodas” dalībnieks,  Igaunijas vecāku savienības vadītājs, viens no partijas „Tēvijas vienotība – Res Publica” vadošajiem aktīvistiem, Igaunijas reklāmas aģentūras ZOOM vadītājs, savas partijas reklāmas kampaņas veidotājs, pateicoties kurai tā iekļuva parlamentā, informatīvās kampaņas „Nesit bērnu!” veidotājs, viens no Igaunijas iestāšanās ES informatīvās kampaņas veidotājiem. [Šai ziņā var vilkt paralēles ar Latvijas ZOOM, visiem zināmu attiecīgas expolitiskās partijas līderi, kā arī virkni dedzīgu eirofīlu un t.s.  „atmodas” aktīvistu]

Tomass (Līvi) Meola

Tomass (Līvi) Meola

Hansons ir precējies ar sievu Sirli, viņiem ir dēls, kurš ir iespējamo upuru skaitā (zēns vēlāk atsauca liecības par seksuālu izmantošanu). Hansonam bija ļoti maz tuvu draugu, pārsvarā tikai kolēģi un paziņas. Viņa tuvākais draugs bija Tomass (Līvi) Meola (1969), kurš pats pāris gadus pirms Hansona tika notiesāts par zēnu izvarošanu.

2000.gadā Hansons piedalījās bērnu nometnes Remnikū darbā un izraisīja nometnes vadības aizdomas, tomēr aizdomām neizdevās iegūt apstiprinājumu un Hansona īstā seja tobrīd palika neatklāta.

2003.gadā Hansona paziņas ievēroja problēmas viņa ģimenē. Hansona sieva Sirli ieslēdzās virtuvē un nenāca ārā tikmēr, kamēr ciemiņi nebija aizgājuši. Sirli bija problēmas ar garīgo veselību un viņa lietoja antidepresantus, tomēr neskatoties uz to paziņas apskauda Sirliju, jo viņai ir tāds gādīgs vīrs, kurš tik aizrautīgi un cītīgi rūpējas par viņu dēlu. Vēlāk Sirli atzina, ka ir zinājusi par vīra „gaumi” un ka viņš pats viņu kopdzīves sākumā vēl studiju gados atzinies viņai, ka viņam patīk mazi zēni.  „Man izvēle bija tāda, vai nu es izdodu savu vīru un viņš uz ilgu laiku nonāk cietumā vai arī klusēju”, stāsta sieviete, piebilstot, ka viņa ir gribējusi aizsūtīt viņu ārstēties, bet tas nav izdevies un nav izdevies viņai atrast kādu izeju no situācijas.

Pēc preses ziņojuma par tiesas spriedumu partijas „Tēvijas vienotība – Res Publica” vadība paziņoja par Hansona izslēgšanu no tās.

Kaura Hansona biogrāfija īsumā:

1987.gadā Hansons pabeidz vidusskolu un iestājas Tartu Universitātē studēt žurnālistiku, kur iepazīstas ar Tomasu (Līvi) Meolu.

1988. – 1990. gadā aktīvi piedalās Igaunijas „dziesmotajā revolūcijā”, interesējas par izglītības jautājumiem, publicē presē rakstus par Igaunijas nācijas nākotni. Laikrakstā Lodestar publicē seksam veltītu rakstu sēriju „Liels noslēpums”. Propogandē homoseksuālismu.  Hansons raksta, ka esot grūti būt normālam un ka katrs kaut reizi esot ļāvies kādai zemapziņas vēlmei un ka seksuāla tieksme pēc sava dzimuma pārstāvjiem neesot nekas pretdabisks. Kopā ar Tomasu Līvi veic žurnālistu izmeklēšanu par seksuālo vardarbību Murastes bērnunamā, kur īsā laika posmā no seksuālas vardarbības cieta 8 zēni.

1992.gadā kļūst par bēdīgi slavenas firmas Comex mārketinga vadītāju. Pēc Comex bankrota strādā Igaunijas patērētāju biedrībā.

1995.gadā sāk strādāt reklāmas aģentūrā ZOOM. Kopā ar Tomasu Līvi izveido reklāmas kampaņu „Nesit bērnu!„ , kura ilgst piecus gadus. Strādājot reklāmas aģentūrā viņa klienti ir Igaunijas korporatīvā elite no tādiem uzņēmumiem kā Sampo, Micro Link, ESS, Eesti Telefon u.c.

2002.-2003.gads. No daudzām sabiedriskām organizācijām tiek izveidota partija  Res Publica, Hansons kļūst par tās locekli, ir tās priekšvēlēšanu kampaņas autors, kas beidzas ar triumfu – Res Publica iegūst 24,6% vēlētāju balsu un tās priekšsēdētājs Juhans Parts kļūst par premjerministru.

00243_Kaur_Hanson22004. gadā vada informatīvo kampaņu par Igaunijas iestāšanos Eiropas Savienībā „Res Publica saka Jā Eiropai”, kur viens no saukļiem ir „Vairāk seksīgu vīriešu”. Piedalās bērnu aizsardzības likuma izveidošanā.

2005.gadā kļūst par Igaunijas vecāku savienības priekšsēdētāju.  Pieprasa ES finansējumu un saņem atteikumu.

2006.- 2007.gads. Res Publica kopā ar citām partijām izveido savienību  „Tēvijas vienotība – Res Publica”,  Hansons kļūst par jaunās partijas biedru un vada tās priekšvēlēšanu kampaņu, kas beidzas ar 19 vietu iegūšanu parlamentā. Hansona draugs un līdzgaitnieks Tomass Līvi tiek notiesāts uz 3 gadiem un 4 mēnešiem par zēnu izvarošanu. Līvi cietumā apprecas un maina uzvārdu uz Meola.

Šis gadījums ir pamācošs, jo uzskatāmi parāda homoseksuālistu – pedofilu mafijas dalībnieku psiholoģisko, sabiedrisko un politisko portretu un darbības metodes. Atšķirībā no Latvijas un dažām citām valstīm Igaunijas homoseksuālistu-pedofilu organizācijai neizdevās atbrīvot savu biedru no soda, tomēr, tas, ka pirms tam Hansona līdzgaitnieks Līvi saņēma tik niecīgu sodu un tas, ka informācija par šo gadījumu neguva plašu sabiedrisko rezonansi, liecina par to, ka arī Igaunijā homoseksuālistu-pedofīlu mafijas pozīcijas ir pietiekami spēcīgas. Latvijas situācija ir daudz traģiskāka, Latvijā homoseksuālistu-pedofīlu mafijas pārstāvji ir katrā politiskā partijā, viņiem ir liela politiskā un ekonomiskā ietekme un viņi kontrolē vairumu plašsaziņas līdzekļu un nosaka internetportālu saturu (Latvija pa lielam ir homoseksuālistu-pedofīlu pārvaldīta valsts), kamdēļ Latvijā par šādām lietām publiski praktiski netiek ziņots un, ja tiek, tad tikai maksimāli par labu homoseksuālistiem-pedofīliem.

Avoti:
http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/13905/igaunijas-bronzas-kareivi-parvietojusas-partijas-biedrs-izradijies-pedofils?news_offset=0
http://www.ekspress.ee/news/paevauudised/eestiuudised/pedofiil-kaur-hanson-laheb-kumneks-aastaks-vangi.d?id=27693711
http://www.ekspress.ee/news/paevauudised/eestiuudised/lastesober-kaur-hansonit-suudistatakse-pedofiilias-taispikk-lugu.d?id=27693357
http://et.wikipedia.org/wiki/Kaur_Hanson
http://et.wikipedia.org/wiki/Riigikogu
http://lenta.ru/news/2009/12/09/jail/
http://svpressa.ru/world/article/18142/

Informācijas aģentūra
/07.08.2013/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Notikumi, Reģ.: GEIropa, Veids: Oriģinālziņa | 1 komentārs

Spoki.lv – deģenerātu portāls

spoki_lvNeskatoties uz to, ka Latvijas un latviešu valodas internetmēdiju vidē valda intelektuālā nabadzība, aprobežotība un perversitāte, ir viens interneta portāls, kurš šai ziņā īpaši izceļas un kurā ir sevišķi daudz amorāls, pretīgs, sātanistiski orientēts saturs.  Šis portāls ir SIA “Nerealitāte” radītais un SIA “TV Net” (pieder skandināvu mēdiju grupai “Schibsted”) piederošais spoki.lv. Vistraģiskākais, ka šī portāla mērķauditorija ir jaunieši un tas ir apmeklētākais šāda tipa portāls Latvijā (pēc “Gemius” 2012.gada novembra pētījuma rezultātiem – 229 935 lietotāju)

Portāla saturu it kā veidojot paši lietotāji, liekot tajā savus materiālus. „It kā” tādēļ, ka no vairāk kā pusotra gada šī portāla lietošanas pieredzes secinu, ka portāla saturs nav nejaušs un tajā eksistē organizēta priviliģētu lietotāju grupa, kura nosaka portāla saturu gan ar saviem materiāliem, kuru izplatībā tai ir īpašas priekšrocības, gan ar administratīviem rīkiem, ierobežojot cita veida satura izplatību portālā.

Portālā eksistē lietotāja līmeņu un punktu sistēma. Katram līmenim ir savas iespējas un tas tiek piešķirts saņemot noteiktu punktu skaitu, kas tiek pelnīti visdažādākajos veidos, tai skaitā par ievietotajiem rakstiem, to skatījumu skaitu, pozitīvajiem vērtējumiem, komentāriem, komentāru vērtējumiem u.c. No funkcionālā un organizatoriskā viedokļa līmeņu un punktu sistēma ir ļoti pārdomāta un labi izveidota.

Spoki.lv ir sātanisks (absolūta ļaunuma ) portāls, kurš propogandē nāves kultu (pretstatu visam dzīvajam). Vārdu sātanisks lietoju ne tikai tīri kristīgā izpratnē (lai gan to var saprast arī tā), bet gan kā visplašāk zināmo apzīmējumu absolūtam ļaunumam, kas ir pretrunā visam dzīvajam.

Pati spoki.lv pamatideja balstās uz nāves kultu, par ko liecina portāla nosaukums (spoki.lv – tātad spoku portāls, tātad nedzīvo portāls) un visdažādākie miroņu pasaules tēli, kas tiek izmantoti apzīmējot lietotāju līmeņus, iespējas u.c. funkcionalitāti. Paši vizuālie tēli un to nosaukumu tiesa gan ir gaumīgi un labsirdīgi, kas varētu būt viens no iemesliem portāla lielajai popularitātei, bet tas nekādi neatceļ nāves kulta koncepcijas kaitīgo ietekmi, pat vairāk, tieši spociņu arējais pievilcīgais izskats darbojas kā lietotāju pievilinātājs un ir kā ēsma uz nāves ideju izplatīšanas āķa.

Tomēr pašreizējais (2013.gada jūlijs) portāla spoki.lv stāvoklis ir tāds, ka nevainīgie spociņi no portāla pamatfiunkcionalitātes tēlu galerijas nobālā tā neizsakāmi pretīgā kontenta priekšā, ko satur šis portāls.

Zemāk dažas bildes (ekrānšāviņi) no portāla galvenās lapas 15.07.2013 (ar sarkanu ierāmēju vai pasvītroju acīmredzami kaitīgos tēlus un tekstus).

00239_spoki1507_11 00239_spoki1507_10 00239_spoki1507_9 00239_spoki1507_8 00239_spoki1507_7 00239_spoki1507_6 00239_spoki1507_5 00239_spoki1507_4 00239_spoki1507_3

Šāda tipa saturs tā ir ikdienas spoki.lv parādība. Apmēram šādu saturu ik dienas lieto daudzi tūkstoši Latvijas jauniešu. Kādu gan Latviju var uzcelt šādas preteklības saskatījušies un salasījušies jaunieši?! Nekādu, protams ka. Šāds saturs audzina un rada deģenerātus (morālā attīstībā atpalikušas, atpakaļejošas personas), kuri neko skaistu radīt nav spējīgi un pārsvarā nav spējīgi radīt neko vispār.

Tiem, kas līdz galam neizprot vai vispār nesaprot, kas tad tur tāds – paskaidroju. Informācija (tai skaitā vizuālie tēli) ir galvenais cilvēka rīcību nosakošais faktors. Kāda cilvēka rīcībā ir informācija, tā viņš arī rīkojas. Pat pieaugušus cilvēkus, kuriem ir nostabilizējušies uzskati un dzīves pieredze (iekšējie informācijas avoti), spēj ietekmēt ārēji informācijas avoti (reklāma, masu saziņas līdzekļu propoganda utt.), bet daudz lielākā mērā tas attiecas uz bērniem un jauniešiem, kuriem uzskati un personība nav vēl noformējusies un kuri, formējot to, kāri uzsūc no apkārtējās vides jebkuru informāciju. Tad nu lūk, mūsu jauniešu attīstību ietekmē šāda veida preteklības. Tad kādi gan būs viņu uzskati un rīcība pēc 5 – 10 gadiem, kāda izveidosies viņu skaistumu izjūta, kāda viņiem būs ētika un kādus viņi izaudzinās savus bērnus, ja vispār gribēs tādus radīt, atrodoties šādā informatīvā ietekmē?! Atbilde, diemžēl nav pārāk iepriecinoša. Šāda veida informatīvā vide veido tikai aprobežotus deģenerātus.

Tātad, ja esi deģenerāts vai vēlies par tādu kļūt, tad esi laipni aicināts uz http://spoki.tvnet.lv/ . – šis ir portāls tieši Tev.

Savukārt vecākiem, kuri kaut cik vēlas pasargāt savus bērnus no kaitīgas informatīvās vides ietekmes, šo portālu vajadzētu izslēgt no bērnam pieejamo un atļaujamo resursu loka.

Avoti:
http://spoki.tvnet.lv
http://spoki.tvnet.lv/tribine/TVnetlv-noperk-portalu-Spokilv/613052

Informācijas aģentūra
/07.08.2013/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Sadzīve, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Dostojevska Lielinkvizitors

00241_GrandInquisitorLielinkvizitors ir stāsts, kurā trāpīgi ir aprakstīta to cilvēku filozofija un uzskati, kuri pietiekami lielā mērā noteica un joprojām nosaka globālās politikas virzienus un vispasaules lietu kārtību.

Šis stāsts ir fragments no Fjodora Dostojevska (1821-1881) romāna “Brāļi Karamazovi” (1879). Romāna sižetā ir divu brāļu – pareizticīgā Aļošas un ateista Ivana filozofiskas sarunas. Šim stāstam līdzīgas domas darbā “Dons Karloss” (1788), kurā viena no darbības personām ir spāņu lielinkvizitors, atspoguļoja Frīdrihs Šillers (1759-1805).

“—   Es cītīgi klausos, — atteica Aļoša.

—   Mana poēma saucas «Lielinkvizitors», neveikls ražojums, bet man gribas tev to pavēstīt.

— Arī te taču nav iespējams iztikt bez ievada, tas ir, bez literārā ievada, tfu, — iesmējās Ivans, — bet kas nu es par sacerētāju! Redzi, darbība man notiek sešpadsmitajā gadsimtā, bet tad — tas gan tev jāzina jau no skolas laikiem, — taisni tad bija paradums dzejas darbos novest zemes virsū visaugstākos spēkus. Par Danti es nemaz nerunāšu. Francijā tiesu kleriķi, tāpat klosteros mūki deva veselas izrādes, kurās uzveda uz skatuves Madonnu, eņģeļus, svētos, Kristu un pašu dievu. Toreiz tas viss iznāca ļoti vientiesīgi. Viktora Igo romānā «Notre-Dame de Paris» par godu Francijas dofina piedzimšanai Ludviķa XI laikā Parīzē, rātsnama zālē, sarīko tautai par velti pamācošu izrādi ar nosaukumu «Le bon jugement de la trus sainte et gracieuse Vierge Marie», kurā ierodas viņa pati un izteic savu bon jugement. Pie mums Maskavā priekš Pētera laikiem palaikam arī uzveda gandrīz tādas pašas dramatiskas izrādes, sevišķi no Vecās derības; bet arī bez dramatiskajām izrādēm toreiz visu pasauli apstaigāja daudz nostāstu un «pantu», kur darbojās pēc vajadzības svētie, eņģeļi un visi debesu gari. Arī pie mums klosteros nodarbojās ar tādu poēmu tulkošanu, norakstīšanu un pat sacerēšanu un kad vēl — tatāru laikos. Ir, piemēram, tāda klosteru poēmiņa (zināms, no grieķu valodas): Dievmātes moku ceļš ar tīri dantisku iedvesmu un gleznainību. Dievmāte apmeklē elli, un viņu vadā pa «moku ceļu» erceņģelis Miķelis. Viņa redz grēciniekus un to mocības. Tur, starp citu, ir kāda ļoti pievilcīga grēcinieku šķira degošā ezerā, kuri iegrimst tik dziļi, ka vairs nevar izpeldēt malā, «tos jau dievs aizmirsis» — ārkārtīgi dziļš un spēcīgs izteiciens.

Un, lūk, satriektā un raudošā dievmāte krīt ceļos dieva troņa priekšā un lūdz apžēlot visus elles iemītniekus, visus, kurus viņa tur redzējusi, bez izšķirības. Viņas saruna ar dievu ir kolosāli interesanta. Viņa lūgšus lūdzas, viņa neiet projām, un, kad dievs viņai norāda uz viņas dēla naglu caururbtajām rokām un kājām un jautā: kā lai piedodu viņa mocītājiem, — tad viņa liek visiem svētajiem, visiem mocekļiem, visiem eņģeļiem un erceņģeļiem krist ceļos līdz ar viņu un lūgt apžēlošanu visiem bez izšķirības. Tas beidzas tā, ka viņa izlūdzas dievam mocību pārtraukšanu katru gadu no Lielās piektdienas līdz Vasarsvētkiem, bet grēcinieki no elles tūlīt pateic dievam un sauc uz to: «Tev ir taisnība, kungs, ka tādu tiesu spriedi.»

Nu, lūk, arī mana poēmiņa būtu tādā garā, ja būtu radusies tai laikā. Man uz skatuves parādās viņš pats; tiesa, viņš gan poēmā nekā nerunā, tikai parādās un noiet garām. Piecpadsmit gadsimti jau pagājuši, kamēr viņš devis solījumu nākt ar savu valstību, piecpadsmit gadsimti, kamēr viņa pravietis rakstījis: «Es nākšu drīz.» «Bet to dienu un stundu nezina pat dēls, zina tikai mans debesu tēvs,» kā viņš pats sacīja vēl zemes virsū. Bet cilvēce viņu gaida ar agrāko ticību un agrāko aizgrābtību. Ak, pat vēl lielākā ticībā, jo piecpadsmit gadsimti pagājuši no tā laika, kad pārtrauktas drošības zīmes no debess cilvēkam.

“Tici tam, ko sirds tev saka,
Mēma debess pāri tev.
Un vienīgi ticība tam, ko saka sirds! “

Tiesa, toreiz bija arī daudz brīnumu. Bija svētie, kas izdarīja brīnumainas dziedināšanas; pie dažiem taisnīgajiem, pēc viņu dzīves aprakstiem, ir nonākusi pati debesu valdniece. Bet sātans nesnauž, un cilvēce jau sākusi šaubīties par to, vai šie brīnumi ir patiesi. Un taisni tai laikā ziemeļos, Vācijā, parādījās jauna briesmīga viltus mācība. Milzīga zvaigzne, «līdzīga lukturim» (tas ir, baznīcas), «krita uz ūdens avotiem, un tie kļuva rūgti». Šīs viltus mācības sāka zaimojošā kārtā noliegt brīnumus. Bet jo dedzīgāk tic tie, kas palikuši stipri ticībā. Cilvēces asaras kāpj uz viņu tāpat kā agrāk, gaida viņu, mīl viņu, cer uz viņu, alkst ciest un mirt par viņu tāpat kā agrāk. .. Un, lūk, tik daudz gadsimtu cilvēce ir ticīgi un dedzīgi lūgusi: «Parādies, ak kungs!» — tik daudz gadsimtu piesaukusi viņu, ka savā neizmērojamā līdzcietībā viņš beidzot ir nolēmis nonākt pie lūdzējiem. Jau līdz tam viņš ir nonācis un apmeklējis dažus taisnīgos, mocekļus un svētos vientuļus vēl zemes virsū, kā arī ir aprakstīts viņu «dzīves gājumos». Mūsu Tjutčevs, kas dziļi ticēja savu vārdu patiesībai, pasludināja, ka

“Salīcis zem krusta nastas,
Visu tevi, dzimtā zeme,
Verga skatā Debess Valdnieks
Pārstaigāja svētīdams.”

Ka katrā ziņā tā arī ir bijis, to es tev pastāstīšu. Un, lūk, viņš nolēmis kaut acumirkli parādīties tautai — tautai, kas grēku smirdoņā cieš un mokās, bet bērnišķi viņu mīl. Darbība man notiek Spānijā, Seviljā, visbriesmīgākajā inkvizīcijas laikā, kad dievam par godu visā zemē katru dienu dega sārti.

“Un dedzināja ķecerus
Autodafē svinīgā.”

Ak vai, tā, zināms, nebija tā atnākšana, kurā viņš parādīsies, kā pats solījies, laiku beigās visā savā debesu godībā, kura būs piepeša «kā zibens, kas atspīd no austrumiem līdz rietumiem». Nē, viņš gribēja kaut uz acumirkli apmeklēt savus bērnus un taisni tur, kur pašreiz sāka sprakšķēt ķeceru sārti. Savā neizmērojamā žēlsirdībā viņš vēlreiz iziet cauri ļaužu baram tai pašā cilvēka izskatā, kurā trīsdesmit trīs gadus staigājis ļaužu vidū priekš piecpadsmit gadsimtiem.

Viņš nonāk pie «karstajiem laukumiem» dienvidu pilsētā, taisni tajā, kur vēl vakar «autodafē svinīgā», karalim, galmam, bruņiniekiem, kardināliem un brīnum jaukām galma dāmām klātesot, milzīgi lieliem Seviljas ļaužu bariem redzot, kardināls lielinkvizitors licis sadedzināt gandrīz vai veselu simtu ķeceru “ad majorem gloriam Dei” [lielākai Dieva godībai; jezuītu devīze].

Viņš ieradies klusi, nemanāmi, bet visi — cik tas savādi — pazīst viņu. Tā varētu būt viena no vislabākajām vietām poēmā, — tas ir, kāpēc īsti viņu pazīst. Ļaudis ar nepārvaramu spēku laužas viņam klāt, ielenc viņu, aug kā mūris tam apkārt, seko viņam. Viņš klusēdams iziet starp viņiem, smaidīdams klusu bezgalīgas līdzcietības smaidu. Mīlestības saule deg viņa sirdī, no viņa acīm līst Gaismas, Gudrības un Spēka stari un, izplūzdami pār ļaudīm, liek arī viņu sirdīm iekvēloties mīlestībā.

Viņš izstiepj rokas pret tiem, svētī tos, un no pieskāršanās viņam, pat tikai viņa drēbēm, rodas dziedinošs spēks. Te pūlī iesaucas kāds vecītis, kas akls jau no bērna dienām: «Ak kungs, dziedini mani, lai arī es tevi ieraugu!» — un tūlīt kā zvīņas nokrīt no tā acīm, un aklais viņu redz. Tauta raud un skūpsta zemi, pa kuru viņš staigā. Bērni kaisa puķes viņa priekšā, dzied un sauc viņam: «Ozianna!» — «Tas ir viņš, tas ir viņš pats,» visi atkārto, «tam ir jābūt viņam, tas nav cits kā viņš.»

Viņš apstājas uz Seviljas katedrāles pakāpieniem taisni tajā brīdī, kad raudādami baznīcā ienes baltu, atvērtu bērna šķirstiņu: tajā ir septiņus gadus veca meitiņa, kāda dižciltīga pilsoņa vienīgais bērns. Mirušais bērniņš guļ vienās puķēs. «Viņš uzcels no miroņiem tavu bērnu,» sauc no pūļa raudošajai mātei. Katedrāles paters, kas iznācis šķirstam pretī, raugās apmulsis un sarauc uzacis. Bet te atskan mirušā bērniņa mātes vaimanas. Viņa krīt zemē pie viņa kājām: «Ja tu tas esi, tad piecel no miroņiem manu bērnu!» iesaucas viņa, stiepdama viņam pretī rokas. Gājiens apstājas, šķirstiņu nolaiž zemē pie viņa kājām. Viņš līdzcietīgi raugās, un viņa lūpas klusi vēlreiz nočukst: «Talifa, kum!» — «Meitiņ, celies augšā!» Meitiņa paceļas šķirstā, sēž un skatās sev visapkārt, smaidīdama brīnu pilnām, atvērtām acīm. Viņai rokā baltu rožu pušķis, ar kuru tā gulējusi šķirstā.

Ļaudīs apjukums, kliedzieni, skaļas raudas, un, lūk, taisni šajā brīdī pēkšņi gar katedrāli pa laukumu iet pats kardināls lielinkvizitors. Tas ir gandrīz deviņdesmit gadus vecs sirmgalvis, garš un taisns, ar izkaltušu seju, iekritušām acīm, no kurām tomēr kā ugunīga dzirkstele vēl izplūst mirdzums. Viņš nav ģērbies savā krāšņajā kardināla tērpā, kādā dižojās vakar ļaužu priekšā, kad sadedzināja Romas ticības ienaidniekus, — nē, šobrīd viņš ir tikai savos vecajos, rupjajos mūka svārkos. Viņam pakaļ noteiktā attālumā seko viņa drūmie palīgi un vergi, un «svētā» sardze. Viņš apstājas pūļa priekšā un pa gabalu novēro. Viņš visu redz, viņš ir redzējis, kā nolika šķirstu pie viņa kājām, redzējis, kā pieceļas meitiņa, un viņa seja kļūst drūma. Viņš rauc sirmās, biezās uzacis, un viņa skatienā zib ļaunu vēstoša uguns. Viņš izstiepj pirkstu un liek sargiem ņemt viņu ciet.

Un, lūk, tik liels ir viņa spēks un ļaudis tik tālu pieradināti, padevīgi un drebās viņam paklausīgi, ka pūlis tūlīt pašķir ceļu sargiem, bet sargi kapa klusumā, kas pēkšņi iestājies, uzliek viņam rokas un aizved viņu. Pūlis acumirklī visi kā viens cilvēks noliec galvas līdz zemei sirmgalvja inkvizitora priekšā, tas klusēdams svētī ļaudis un paiet garām. Sardze aizved gūstekni šaurā un drūmā velvju cietumā Svētās Tiesas senajā celtnē un ieslēdz tur.

Paiet diena, uznāk tumšā, karstā un smacīgā Seviljas nakts. Gaiss «lauru un citronu smaržas pilns». Dziļā tumsā pēkšņi atveras cietuma dzelzs durvis, un pats vecais lielinkvizitors ar eļļas lampiņu rokā lēnām ieiet cietumā. Viņš ir viens, durvis aiz viņa tūlīt aizveras. Viņš paliek stāvot pie ieejas un ilgi, minūti vai divas, cieši raugās gūsteknim sejā. Beidzot klusi pieiet klāt, noliek eļļas lampiņu uz galda un saka viņam:

«Tas esi tu? Tu?» Bet, nesaņēmis atbildi, ātri piebilst: «Neatbildi, ciet klusu! Un ko gan tu varētu sacīt? Es pārāk labi zinu, ko tu teiksi. Un tev arī nav tiesību kaut vārdu piebilst pie tā, ko tu jau agrāk esi sacījis. Kādēļ tad tu nāci mūs traucēt? Jo tu esi atnācis mūs traucēt, un to tu pats zini. Bet vai zini, kas notiks rīt? Es nezinu, kas tu esi, un negribu zināt: vai tu esi viņš vai tikai viņa līdzība, bet jau rīt es tevi notiesāšu un sadedzināšu sārtā kā visjaunāko ķeceri, un tā pati tauta, kas šodien skūpstīja tavas kājas, jau rīt pēc viena vienīga mana mājiena metīsies pieraust ogles tavam sārtam, vai tu to zini? Jā, tu varbūt to zini,» viņš piebilda pārliecības pilnās pārdomās, ne mirkli nenovērsdams skatienu no sava gūstekņa.

—   Es ne visai labi saprotu, Ivan, ko tas nozīmē, — Aļoša, kas visu laiku bija klausījies klusēdams, pasmaidīja. — Vai nu tā ir neierobežota fantazija, vai šī sirmgalvja kļūdīšanās, kaut kāds neiespējams qui pro quo [juceklis, pārpratums; “viens otra vietā”].

—   Paliec kaut pie beidzamā, — iesmējās Ivans, — ja jau tevi šolaiku reālisms tā izlutinājis un tu nevari panest nekā fantastiska, — ja gribi qui pro quo, tad lai tā paliek. Ir jau tiesa, — viņš atkal pasmējās, — vecim ir deviņdesmit gadu, un viņš jau sen varēja zaudēt prātu no savas idejas. Bet gūsteknis viņu varēja pārsteigt ar savu ārieni. Beidzot, tie varēja būt tikai murgi, parādība deviņdesmitgadīgajam sirmgalvim priekš nāves, kurš turklāt vēl iekarsis no vakardienas autodafē ar simt sadedzinātajiem ķeceriem. Bet vai mums abiem nav vienalga, vai qui pro quo vai neierobežota fantāzija? Te tikai tas svarīgi, ka sirmgalvim vajag izteikties, ka beidzot pa visiem deviņdesmit gadiem viņš izsakās un skaļi pasaka to, par ko visus deviņdesmit gadus klusējis.

—   Un arī gūsteknis cieš klusu? Skatās viņā un nerunā ne vārda?

—   Taisni tā tam jābūt un pat visos gadījumos, — atkal iesmējās Ivans. — Pats sirmgalvis viņam saka, ka tam nemaz neesot tiesību piebilst jebko pie tā, kas jau agrāk teikts. Ja vēlies, tad tā arī ir pati galvenā Romas katolicisma pazīme, mazākais pēc manām domām: «Tu esi visu nodevis pāvestam, un tātad viss tagad ir pie pāvesta, bet tu vari nenākt tagad nemaz, netraucē kādu laiku vismaz.» Tādā garā viņi ne vien runā, bet arī raksta, mazākais jezuīti. To es pats esmu lasījis viņu teologu rakstos. «Vai tev ir tiesības atklāt mums jele vienu noslēpumu no tās pasaules, no kuras tu atnāci?» jautā viņam mans sirmgalvis un tūlīt pats atbild viņa vietā: «Nē, nav tiesību, lai nebūtu jāpapildina tas, kas jau agrāk ir sacīts, un lai cilvēkiem nebūtu jāatņem brīvība, kuru tu tā aizstāvēji, kad biji zemes virsū. Viss, ko tu atkal pasludināsi, būs mēģinājums laupīt cilvēkiem ticības brīvību, jo parādīsies kā brīnums, bet viņu ticības brīvība tev bija par visu dārgāka jau tad, priekš pusotra tūkstoša gadu. Vai tu tik bieži tad nesacīji: «Es gribu jūs darīt brīvus.» Un, lūk, tagad tu redzēji šos «brīvos» cilvēkus,» pēkšņi piebilst sirmgalvis, domīgi smaidīdams. «Jā, šī lieta mums dārgi maksājusi,» viņš turpina, bargi viņā skatīdamies, «bet beidzot mēs šo darbu esam veikuši tavā vārdā. Piecpadsmit gadsimtus mēs esam mocījušies ar šo brīvību, bet nu tas ir nobeigts un nobeigts galīgi. Vai tu netici, ka nobeigts galīgi? Tu raugies manī bikli un pat savas dusmas neizgāz pār mani? Tad zini, ka tagad un taisni pašreiz šie ļaudis ir pārliecināti vairāk nekā jebkad, ka viņi ir pilnīgi brīvi, lai gan viņi paši ir atnesuši mums savu brīvību un pazemīgi to nolikuši mums pie kājām. Un to esam veikuši mēs, bet vai to tu esi gribējis, tādu brīvību?»

—   Es atkal nesaprotu, — pārtrauca Aļoša, — vai viņš ironizē, smejas?

—   Nemaz. Viņš taisni to uzskata par savu un savējo nopelnu, ka beidzot viņi ir uzveikuši brīvību un darījuši to tādēļ, lai vērstu ļaudis laimīgus. «Jo tagad (zināms, viņš to saka par inkvizīciju) pirmo reizi ir kļuvis iespējams domāt par cilvēku laimi. Cilvēks bija radīts kā dumpinieks; vai tad dumpinieki var būt laimīgi? Tevi brīdināja,» viņš saka tam, «tu diezgan dzirdēji brīdinājumu un norādījumu, bet tu neievēroji brīdinājumu, tu atraidīji vienīgo ceļu, kā varētu ļaudis darīt; laimīgus, bet, par laimi, aiziedams tu atstāji to mūsu rokās. Tu solīji, tu apstiprināji ar savu vārdu, tu devi mums tiesības saistīt un atraisīt, un, saprotams, tev nedrīkst ne prātā nākt tagad šīs tiesības mums atņemt. Kādēļ tad tu nāci mūs traucēt?»

—   Bet ko nozīmē: tu diez gan dzirdēji brīdinājumu un norādījumu? — jautāja Aļoša.

—   Tas jau ir pats galvenais, kas sirmgalvim jāizteic.

—   «Briesmīgs un gudrs gars, pašiznīcināšanās un nebūtības gars [miris gars, nāves gars], » turpina sirmgalvis, «dižens gars runāja ar tevi tuksnesī, un mums ir atstāstīts grāmatās, it kā viņš tevi «kārdinājis». Vai tas ir tā? Un vai varēja pateikt jele ko patiesāku par to, ko viņš izteica tev trijos jautājumos un ko tu noraidīji, un kas grāmatās nosaukts par «kārdināšanām»? Bet, ja jebkad ir noticis zemes virsū pilnīgi īsts satriecošs brīnums, tad vienīgi tanī dienā, tanī triju kārdināšanu dienā. Un taisni tas, ka šie trīs jautājumi varēja rasties, arī bija brīnums. Un, ja vien varētu iedomāties, vienīgi izmēģinājuma un piemēra dēļ, ka šie trīs briesmīgā gara jautājumi bez pēdām izzuduši no grāmatām un ka tie ir jāatjauno, atkal jāizdomā un jāsacerē, lai tos no jauna ierakstītu grāmatās, un ja šai nolūkā sapulcinātu visus pasaules gudros — valdniekus, virspriesterus, zinātniekus, filozofus, dzejniekus — un dotu tiem uzdevumu: izdomājiet, saceriet trīs jautājumus, bet tādus, kas ne vien atbilstu notikuma svarīgumam, bet turklāt trīs vārdos, trīs cilvēciskos teikumos izteiktu visu nākamo pasaules un cilvēces vēsturi, — vai tad tu domā, ka visas pasaules gudrība, savienojusies kopā, spētu izdomāt jele kaut ko līdzīgu spēkā un dziļumā šiem trim jautājumiem, kurus tiešām toreiz tev uzdeva varenais un gudrais gars tuksnesī? Jau vienīgi no šiem jautājumiem un no brīnuma, ka tādi varēja rasties, var saprast, ka mums darīšana nevis ar ikdienišķu cilvēka prātu, bet ar mūžīgu un absolūtu. Jo šais trīs jautājumos ir it kā sakopota vienā veselā un pasludināta visa tālākā cilvēces vēsture un radīti trīs veidoli, kuros saplūdīs visas neatrisināmās cilvēka dabas vēsturiskās pretrunas visā zemes virsū. Toreiz tas vēl nevarēja būt tik skaidri redzams, jo nākamais bija nenojaušams, bet tagad, kad pagājuši piecpadsmit gadsimti, mēs redzam, ka viss šais trijos jautājumos ir tā uzminēts un pareģots un tā piepildījies, ka tiem vairs nekas nav ne pieliekams, ne atņemams.

Tad izlem pats, kam bija taisnība: tev vai tam, kurš toreiz tev jautāja? Atceries pirmo jautājumu; lai gan ne burtiski, bet tā jēga ir šāda: «Tu gribi iet pasaulē un ej ar tukšām rokām, ar nezin kādu brīvības solījumu, kuru viņi savā vientiesībā un iedzimtajā nekrietnībā nemaz nevar izprast, no kura tie baidās un kurš tos šausmina, — jo cilvēkam un cilvēku sabiedrībai nekad nekas nav bijis neciešamāks par brīvību! Bet vai redzi šos akmeņus kailā un sakaitētā tuksnesī? Pārvērt tos maizē, un tev pakaļ skries cilvēce kā ganāmpulks, pateicīga un paklausīga, kaut arī mūžīgās bailēs, ka tu atrausi savu roku un viņiem pietrūks tavas maizes. Bet tu negribēji atņemt cilvēkam brīvību un noraidīji šo priekšlikumu, jo kas gan tā par brīvību, tu spriedi, ja paklausība pirkta ar maizi? Tu atteici, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet vai tu zini, ka šīs pašas zemes maizes vārdā pret tevi sacelsies zemes gars un cīnīsies ar tevi, un uzvarēs tevi, un visi ies tam pakaļ, saukdami: «Kas var līdzināties šim zvēram, viņš devis mums uguni no debesīm!» Vai tu zini, ka paies gadsimti un cilvēce pasludinās savas lielās gudrības un zinātnes vārdā, ka nozieguma nav un tātad nav arī grēka, bet ir tikai izsalkušie. «Paēdini un tikai tad prasi no viņiem tikumu!» — lūk, ko rakstīs karogā, kuru pacels pret tevi un ar kuru sagraus tavu templi.

Tava tempļa vietā uzcels jaunu ēku, uzcels atkal briesmīgu Bābeles torni, un, kaut arī tas netiks pabeigts tāpat kā pirmais, tad tomēr tu varētu iztikt bez šī jaunā torņa un par tūkstoš gadiem saīsināt ļaužu ciešanas, — jo pie mums taču viņi nāks, tūkstoš gadus izmocījušies ar savu torni! Tad atkal viņi meklēs mūs zem zemes, katakombās noslēpušos (jo mēs atkal būsim vajāti un mocīti), atradīs mūs un brēks: «Paēdiniet mūs, jo tie, kas mums apsolīja uguni no debesīm, nedeva to.» Un tad nu mēs nobeigsim viņu torni, jo nobeigs tas, kas paēdinās, bet paēdināsim vienīgi mēs tavā vārdā un samelosim, ka tavā vārdā. Ak, nekad, nekad bez mums viņi nepaēdinās sevi! Nekāda zinība nedos tiem maizes, kamēr viņi būs brīvi, bet beigsies tā, ka viņi atnesīs savu brīvību mums pie kājām un sacīs mums: «Labāk verdziniet mūs, bet paēdiniet mūs!» Viņi beidzot paši sapratīs, ka papilnam brīvības un maizes ikvienam ir neiespējama lieta, jo nekad, nekad viņi nepratīs izdalīties savā starpā! Pārliecināsies arī, ka nekad nevar būt brīvi, jo ir nespēcīgi, netikumīgi, niecīgi un dumpinieki.

Tu viņiem apsolīji debess maizi, bet, atkārtošu vēl, vai nevarīgās, mūžam netikumīgās un mūžam nekrietnās ļaužu cilts acīs tā var līdzināties zemes maizei? Ja tev pakaļ debesu maizes vārdā iet tūkstoši un desmiti tūkstošu, tad kas notiks ar miljoniem un ar desmitiem tūkstošu miljonu būtņu, kuru spēkos nebūs nonievāt zemes maizi pret debesu maizi? Vai tad tev ir dārgi tikai desmit tūkstoši lielo un spēcīgo, bet pārējie miljoni, kuru tik daudz kā smilšu jūrmalā, kuri ir vāji, bet mīl tevi, — vai tiem jābūt tikai par materiālu lielajiem un spēcīgajiem? Nē, mums ir mīļi arī vājie. Viņi ir netikli un dumpinieki, bet beidzot arī viņi kļūs paklausīgi. Viņi brīnīsies par mums un turēs mūs par dieviem par to, ka mēs, nostādamies viņiem priekšgalā, esam uzņēmušies iznest brīvību, no kuras viņi izbijās, un pār viņiem valdīt, — tik šausmīgi smagi viņiem beidzot kļūs brīviem būt! Bet mēs teiksim, ka esam paklausīgi tev un valdām tavā vārdā. Mēs viņus atkal piemānīsim, jo tevi mēs vairs nelaidīsim sev klāt. Un šai viltībā būs mūsu ciešanas, jo mums būs jāmelo.

Lūk, ko nozīmē šis pirmais jautājums tuksnesī, un, lūk, ko tu noraidīji brīvības vārdā, brīvības, kuru tu nostādīji par visu augstāk. Bet taisni šai jautājumā bija ietverts šīs pasaules lielais noslēpums. Pieņēmis «maizi», tu atbildētu vispārējām un mūžīgajām cilvēces skumjām, kā katrai būtnei par sevi, tā visai cilvēcei kopā: «Kā priekšā locīt ceļus?» Nav cilvēkam nemitīgāku un mocošāku rūpju kā tad, kad viņš kļuvis brīvs, drīzāk atrast to, kura priekšā locīt ceļus. Bet cilvēks grib pielūgt to, kas jau ir neapstrīdams, tik neapstrīdams, ka visi ļaudis uzreiz būtu ar mieru kopīgi zemoties viņa priekšā. Jo šiem nožēlojamiem radījumiem rūpes sagādā ne vien tas, kā atrast to, kā priekšā man vai citam locīt ceļus, bet tādu atrast, lai visi ticētu tam un locītos viņa priekšā — un katrā ziņā visi kopīgi. Šī vajadzība pēc kopīgas pielūgšanas ir vislielākās mocības kā katram cilvēkam par sevi, tā visai cilvēcei no laika gala. Šīs kopīgās pielūgšanas dēļ viņi ir iznīcinājuši cits citu ar zobenu. Viņi ir radījuši dievus un saukuši cits citam: «Atmetiet savus dievus un nāciet pielūgt mūsējos, citādi nāve jums un jūsu dievam!» Un tā būs līdz pasaules galam, pat tad, kad izzudīs no pasaules dievi, vienalga — kritīs ceļos elku priekšā. Tu zināji, tu nevarēji nezināt šo cilvēku dabas pamata noslēpumu, bet tu noraidīji vienīgo absolūto karogu, kuru tev piedāvāja, lai liktu visiem locīties tavā priekšā bez pretrunām, — zemes maizes karogu tu atraidīji brīvības un debess maizes vārdā.

Tad paraugies, ko tu izdarīji tālāk. Un joprojām brīvības vārdā. Saku tev, ka nav cilvēkam mocošāku rūpju kā atrast to, kam drīzāk varētu atdot to brīvības dāvanu, ar ko šis nelaimīgais radījums piedzimst. Bet cilvēku brīvību sagrābs rokās tikai tas, kas nomierinās viņu sirdsapziņu. Ar maizi tev tika dots neapstrīdams karogs: ja dosi maizi, cilvēks locīs ceļus, jo nav nekā neapstrīdamāka par maizi, bet, ja tai pašā laikā kāds cits iegūs varu pār viņa sirdsapziņu, bez tevis, — ai, tad viņš pats pametīs tavu maizi un ies pakaļ tam, kas apmās viņa sirdsapziņu. Tur tev bija taisnība. Jo cilvēka esamības noslēpums nav tas, lai tikai dzīvotu, bet tas, kādēļ viņam dzīvot. Bez stingras pārliecības sevī, kādēļ viņam dzīvot, cilvēks nebūs ar mieru dzīvot un drīzāk sevi iznīcinās, nekā paliks zemes virsū, kaut arī maize viņam būtu visapkārt. Tas ir tā, bet kas tad iznāca: tu nevis pārņēmi cilvēku brīvību, bet tu to darīji viņiem vēl plašāku! Vai tad tu aizmirsi, ka miers un pat nāve cilvēkam dārgāki par brīvu izvēli laba un ļauna atzīšanā? Nav cilvēkam nekā kārdinošāka kā viņa sirdsapziņas brīvība, bet nav arī nekā mokošāka. Un, lūk, stipru pamatu vietā cilvēku sirdsapziņas nomierināšanai uz laiku laikiem tu ņēmi visu, kas vien ir neparasts, mīklains un nenoteikts, ņēmi visu, kas nebija ļaužu spēkos, un tā tu rīkojies, it kā nemaz nemīlēdams viņus, — un kas to darīja: tas, kurš nāca atdot par viņiem savu dzīvību! Kur tev vajadzēja valdīt pār ļaužu brīvību, tu to paplašināji un apgrūtināji ar tās mocībām cilvēka dvēseles dzīvi uz mūžīgiem laikiem.

Tu vēlējies iegūt cilvēka brīvo, mīlestību, lai tas brīvi ietu tev pakaļ, tevis valdzināts un sagūstīts. Senlaiku stingrā likuma vietā cilvēkam turpmāk no brīvas sirds bija pašam jāizlemj, kas ir labs, kas ļauns, un par ceļa vadoni viņa priekšā bija tikai tavs tēls, — bet vai tiešām tev neienāca prātā, ka beidzot viņš taču noraidīs un apstrīdēs pat tavu tēlu un tavu patiesību, ja viņu nomāks tik briesmīgs jūgs kā izvēles brīvība? Viņi brēks beidzot, ka taisnība nav tevī, jo nebija iespējams viņus atstāt lielākā apjukumā un mokās, kā tu to esi darījis, atstādams viņiem tik daudz rūpju un neatrisināmu uzdevumu. Tādā kārtā tu pats esi licis pamatus savas valstības sagraušanai un turpmāk vairs nevienu šai lietā nevaino. Bet neba tas tev tika piedāvāts.

Ir trīs spēki, vienīgie trīs spēki zemes virsū, kas spēj uz mūžiem uzvarēt šos nevarīgos dumpiniekus un apburt viņu sirdsapziņu viņu pašu laimei, — šie spēki ir: brīnums, noslēpums un autoritāte. Tu noraidīji ir vienu, ir otru, ir trešo un pats tam devi paraugu. Kad briesmīgais un visugudrais gars uzcēla tevi uz dievnama jumta un sacīja tev: «Ja gribi zināt, vai tu esi dieva dēls, tad meties zemē, jo stāv rakstīts, ka eņģeļi uzķers un nonesīs viņu un viņš nekritīs un nenositīsies, un tad tu dabūsi zināt, vai tu esi dieva dēls, un tad tu pierādīsi, cik liela ir tava ticība tavam tēvam,» — bet tu, to uzklausījis, noraidīji priekšlikumu un nepadevies, un nemeties zemē. Tu to darīji lepni un lieliski, kā dievs, bet šie ļaudis, šī nespēcīgā dumpīgā cilts, — vai tie ir dievi? Ai, tad tu saprati, ka, paspēris tikai soli, izdarījis tikai kustību mesties lejup, tu tūlīt būtu kārdinājis dievu un zaudējis visu ticību uz viņu, un būtu sasities pret zemi, kuru nāci glābt, un priecātos gudrais gars, kas tevi kārdināja. Bet, atkārtoju, vai daudz ir tādu kā tu? Un vai tiešām tu varēji kaut brītiņu domāt, ka arī cilvēku spēkos būs tāds kārdinājums? Vai tā radīta cilvēka daba, lai tas noraidītu brīnumu un tik šausmīgos dzīves brīžos, visšausmīgāko un mocošāko dvēseles pamata jautājumu brīžos, paliktu tikai pie sirds brīvā lēmuma? Ai, tu zināji, ka tavu varoņdarbu uzglabās grāmatās, ka tas aizsniegs laiku dziļumus un zemes beidzamās robežas, un tu cerēji, ka, sekodams tev, arī cilvēks paliks pie dieva un viņam nevajadzēs brīnuma. Bet tu nezināji, ka, kolīdz cilvēks noraidīs brīnumu, tūlīt noraidīs arī dievu, jo cilvēks nemeklē tik daudz dievu kā brīnumu. Un, tā kā cilvēka spēkos nav palikt bez brīnuma, tas radīs sev jaunus brīnumus, jau savus paša brīnumus, un locīsies nu jau pūšļotāju brīnuma, veceņu burvestību priekšā — un kaut arī viņš simtkārt būtu dumpinieks, ķeceris un bezdievis.

Tu nenokāpi no krusta, kad tev brēca, zaimodami un kaitinādami tevi:-«Nokāp no krusta, un mēs ticēsim, ka tu tas esi.» Tu nenokāpi tāpēc, ka joprojām negribēji pakļaut cilvēku ar brīnumu, bet alki brīvas ticības, nevis brīnumainas. Alki brīvas mīlestības, nevis gūstekņa verdziskās sajūsmas par varenību, kas reizi par visām reizēm tam iedvesīs šausmas. Bet arī te tu spriedi par cilvēkiem pārāk augstu, jo, saprotams, viņi ir gūstekņi, kaut arī radīti par dumpiniekiem. Apskaties un spried, nu ir pagājuši piecpadsmit gadsimti, ej un paveries viņos: ko tu esi pacēlis sev blakus? Zvēru, — cilvēks ir radīts vājāks un zemāks, nekā tu par viņu domāji! Vai viņš var, vai var izpildīt to pašu, ko tu? Tā, viņu cienīdams, tu rīkojies, it kā vairs nejustu pret viņu līdzcietības, jo par daudz tu no viņa esi prasījis, — un kas to darījis, — tas, kurš viņu iemīlējis vairāk par sevi! Cienīdams viņu mazāk, mazāk arī prasītu no viņa, bet tas būtu tuvāk mīlestībai, jo viņa jūgs būtu vieglāks. Viņš ir nevarīgs un nekrietns. Kas par to, ka viņš tagad visur dumpojas pret mūsu varu un lepojas ar to, ka dumpojas? Tā ir bērna un skolnieka lepnība. Tie ir mazi bērni, kas sadumpojušies klasē un padzinuši skolotāju. Bet pienāks gals arī bērneļu sajūsmai, tā viņiem dārgi maksās. Viņi sagraus dievnamus un asinīm slacīs zemi. Bet beigās viņi atģidīs, muļķa bērni, ka viņi, kaut arī dumpinieki, tomēr ir nevarīgi dumpinieki, kas nevar izturēt paši sava dumpja. Pārplūzdami savām muļķīgajām asarām, viņi beidzot atzīs, ka tas, kas viņus radījis par dumpiniekiem, bez šaubām, gribējis par viņiem pasmieties. To viņi sacīs izmisumā, un šie viņu vārdi būs dieva zaimošana, no kuras viņi kļūs vēl nelaimīgāki, jo cilvēka daba nevar paciest dieva zaimošanu un galu galā vienmēr pati sev par to atriebsies.

Un tā nemiers, apjukums un nelaime — tā ir tagadējā ļaužu tiesa pēc tam, kad tu tik daudz esi cietis par viņu brīvību! Tavs lielais pravietis parādībā un līdzībā saka, ka esot redzējis visus pirmās augšāmcelšanās dalībniekus un ka viņu bijis no katras cilts pa divpadsmit tūkstošu. Bet, ja viņu bija tik, tad arī viņi nebija vis kā cilvēki, bet kā dievi. Viņi ir izcietuši tavu krustu, viņi izcietuši gadu desmitus tukšā bada tuksnesī, pārtikdami no siseņiem un saknēm, — un tad, zināms, tu ar lepnumu vari norādīt uz šiem brīvības, brīvās mīlestības bērniem, viņu brīvās un lieliskās ziedošanās pēc tavā vārdā. Bet atceries, ka pavisam viņu bija tikai daži tūkstoši, un tie paši bija dievi, bet citi? Un kāpēc vainīgi pārējie, vājie ļaudis, kas nespēja izciest to, ko varenie? Kāpēc ir vainīga nespēcīga dvēsele, ka viņas spēkos nav rast sevī vietas tik šausmīgām balvām? Vai arī patiešām tu esi nācis tikai pie izredzētiem un izredzēto dēļ? Bet, ja tā, tad tas ir noslēpums un mums to neizprast. Un, ja noslēpums, tad arī mums bija tiesības sludināt noslēpumu un mācīt viņiem, ka nevis viņu sirds brīvais lēmums ir svarīgs un nevis mīlestība, bet noslēpums, kuram viņiem ir akli jāpadodas, pat aizmirstot sirdsapziņu. Tā mēs arī darījām. Mēs izlabojām tavu varoņdarbu un pamatojām to ar brīnumu, noslēpumu un autoritāti. Un ļaudis kļuva priecīgi, ka viņus atkal ved kā ganāmpulku un ka beidzot viņu sirds atbrīvota no tik briesmīgas balvas, kas viņiem sagādājusi tik daudz ciešanu.

Vai mums nebija taisnība, kad mēs tā mācījām un darījām, saki! Vai tad mēs neesam mīlējuši cilvēci, tik pazemīgi atzīdami tās nespēku, ar mīlestību atvieglinādami tās nastu un atpestīdami tās vājo dabu, kaut arī no grēka, bet ar mūsu atļauju? Kādēļ tad tagad tu nāc mūs traucēt? Un ko tu klusēdams un tik dziļdomīgi raugies manī ar savām lēnīgajām acīm? Dusmojies, es negribu tavas mīlestības, jo es pats tevi nemīlu. Un ko man slēpt no tevis? Vai tad es nezinu, ar ko runāju? Kas man tev sakāms, viss tev jau zināms, to es redzu no tavām acīm. Un vai tad es apslēpšu no tevis mūsu noslēpumu? Varbūt tu taisni gribi dzirdēt to no manām lūpām, tad klausies: mēs neesam ar tevi, bet ar viņu, lūk, mūsu noslēpums!

Jau sen mēs neesam ar tevi, bet ar viņu, jau astoņus gadsimtus. Taisni priekš astoņiem gadsimtiem mēs pieņēmām no viņa to, ko tu ar nicināšanu noraidīji, to beidzamo balvu, ko viņš tev solīja, parādīdams tev visas zemes valstības; mēs paņēmām no viņa Romu un Cēzara zobenu un pasludinājām tikai sevi par zemes valdiniekiem, par vienīgajiem valdiniekiem, lai gan vēl līdz šim neesam paspējuši novest mūsu lietu pilnīgi galā. Bet kas tur vainīgs? Ak jā, šī lieta līdz šim tikai sākumā, bet tā ir sākusies. Vēl ilgi jāgaida, kamēr tā būs nobeigta, un daudz vēl jāizcieš zemei, bet mēs panāksim savu un būsim cēzari, un tad mēs padomāsim par cilvēku vispasaules laimi. Bet tu jau toreiz varēji saņemt Cēzara zobenu. Kādēļ tu noraidīji šo pēdējo balvu?

Pieņemdams šo trešo varenā gara padomu, tu piepildītu visu, ko cilvēks meklē zemes virsū, tas ir, kā priekšā locīties, kam uzticēt sirdsapziņu un kādā kārtā visiem beidzot vienoties neapstrīdamā kopīgā un saticīgā skudru pūznī, jo vajadzība pēc pasaules vienotības ir trešā un beidzamā cilvēku mocība. Vienmēr cilvēce visumā ir centusies iekārtoties katrā ziņā pasaules mērogā. Daudz ir bijis slavenu tautu ar slavenu vēsturi, bet, jo augstāk stāvēja šīs tautas, jo nelaimīgākas tās bija, jo stiprāk par citām jūtām juta vajadzību pēc cilvēku vispasaules apvienības. Lielie iekarotāji, Timuri un Čingishani, pārskrēja kā viesuļi pār zemi, cenzdamies iekarot pasauli, bet arī tie, lai gan neapzinīgi, izpauda to pašu lielo cilvēces vajadzību pēc vispasaules un vispārējas vienības. Pieņēmis pasauli un Cēzara purpura mēteli, tu nodibinātu pasaules valsti un dotu pasaulei mieru. Jo kam gan citam valdīt pār cilvēkiem, ja ne tiem, kuri valda pār viņu sirdsapziņu un kuru rokās ir viņu maize. Mēs arī paņēmām Cēzara zobenu un, paņēmuši to, zināms, atkritām no tevis un gājām pakaļ viņam.

Ai, vēl paies brīvā prāta nekrietnību, viņu zinātnes un antropofāgijas gadsimti, jo, iesākuši celt savu Bābeles torni bez mums, viņi beigs ar antropofāgiju. Bet taisni tad pie mums pielīdīs zvērs un laizīs mūsu kājas, un apslacinās tās ar savu acu asiņainajām asarām. Un mēs sēdīsimies šim zvēram mugurā un pacelsim biķeri, un uz tā būs rakstīts: «Noslēpums!» Bet tad un tikai tad iestāsies ļaudīm miera un laimes valstība. Tu lepojies ar saviem izredzētiem, taču tev ir tikai izredzētie, bet mēs nomierināsim visus. Un vēl kas: cik daudz no šiem izredzētiem, no varenajiem, kuri varētu kļūt par izredzētiem, beidzot ir noguruši, tevi gaidīdami, un ir nesuši un vēl nesīs sava gara spēkus un savas sirds dedzību citā druvā un nobeigs ar to, ka taisni pret tevi pacels savu brīvo karogu. Bet tu pats būsi pacēlis šo karogu. Turpretim pie mums visi būs laimīgi un nedumposies vairs, nedz iznīcinās viens otru, kā notiek tavā brīvībā visur kur. O, mēs viņus pārliecināsim, ka viņi tikai tad kļūs brīvi, kad atteiksies no savas brīvības mums par labu un pakļausies mums.

Un vai tad mums būs taisnība vai arī mēs būsim samelojuši? Viņi paši pārliecināsies, ka taisnība mums, jo atcerēsies, cik dziļi verdzības un apjukuma šausmās viņus iegrūda tava brīvība. Brīvība, brīvais prāts un zinātne novedīs viņus tādā biezoknī un nostādīs viņus tādu brīnumu un neatrisināmu noslēpumu priekšā, ka vieni no viņiem, nepadevīgie un niknie, iznīcinās paši sevi, citi, nepadevīgie, bet nevarīgie, iznīcinās cits citu, bet trešie, pāri palikušie nevarīgie un nelaimīgie, līdīs pie mūsu kājām un brēks uz mums: «Jā, jums bija taisnība, jums vienīgajiem bija zināms viņa noslēpums, un mēs atgriezīsimies pie jums, glābiet mūs no mums pašiem!» Saņemdami no mums maizi, viņi, zināms, skaidri redzēs, ka mēs viņu maizi, viņu pašu rokām pelnīto, ņemam no viņiem, lai viņiem pašiem izdalītu, bez kāda brīnuma, viņi redzēs, ka mēs neesam pārvērtuši akmeņus maizē, bet patiesi vairāk nekā par pašu maizi viņi būs priecīgi par to, ka saņem to no mūsu rokām! Jo pārāk labi atcerēsies, ka agrāk bez mums tā pati viņu rokām iegūtā maize pārvērtās viņu rokās tikai akmeņos, bet, kad viņi atgriezās pie mums, tad paši akmeņi viņu rokās pārvērtās maizē. Ļoti ļoti augstu viņi novērtēs, ko nozīmē pakļauties reiz un uz visiem laikiem! Un, kamēr ļaudis to nesapratīs, viņi būs nelaimīgi.

Kas visvairāk veicināja šo nesaprašanu, saki man! Kas sašķēla ganāmpulku un izklīdināja to nezināmos ceļos? Bet ganāmpulks atkal sapulcēsies un atkal būs padevīgs — un nu jau uz visiem laikiem. Tad mēs viņiem piešķirsim kluso, pazemīgo laimi kā nevarīgiem radījumiem, par kādiem viņi arī ir radīti. Ai, mēs beidzot viņus pārliecināsim nelepoties, jo tu viņus paaugstināji un ar to iemācīji lepoties; pierādīsim viņiem, ka viņi ir nevarīgi, ka viņi ir tikai nožēlojami bērni, bet ka bērnu laime ir saldāka par visu. Viņi kļūs bikli un skatīsies uz mums, un spiedīsies mums klāt bailēs kā cālīši perētājai. Viņi brīnīsies un trūcināsies par mums, un leposies ar to, ka mēs esam tik vareni un tik gudri, ka varējām nomierināt tik mežonīgu tūkstoš miljonu ganāmpulku. Viņi nevarībā drebēs no mūsu dusmām, viņu prāti zaudēs drosmi, viņu acis kļūs asarainas kā bērniem un sievietēm, bet tikpat viegli pēc mūsu mājiena viņi pāries uz jautrību un smiekliem, gaišiem priekiem un laimīgu bērnu dziesmiņu.

Jā, mēs tiem liksim strādāt, bet brīvajās stundās mēs viņiem sagādāsim dzīvi kā bērnu rotaļu, ar bērnu dziesmām, kori, ar nevainīgām dejām. O, mēs viņiem atļausim arī grēku, viņi ir vāji un nevarīgi, un viņi mūs mīlēs kā bērni, tāpēc ka mēs viņiem ļausim grēkot. Mēs viņiem pateiksim, ka katrs grēks tiks izpirkts, ja tas būs nodarīts ar mūsu atļauju; mēs ļaujam tiem grēkot tāpēc, ka tos mīlam, un sodu par šiem grēkiem, lai tā notiek, uzņemsimies paši. Uzņemsimies paši, un viņi mūs dievinās kā labdarus, kas atbild par viņu grēkiem dieva priekšā. Un viņiem nebūs nekādu noslēpumu no mums. Mēs viņiem atļausim vai aizliegsim dzīvot ar viņu sievām un mīļākām, radīt vai neradīt bērnus, visu atkarībā no viņu paklausības, — un viņi mums pakļausies jautri un priecīgi. Vismokošākos viņu sirdsapziņas noslēpumus visu, visu viņi mums atklās, un mēs visu izšķirsim, un viņi noticēs mūsu lēmumam ar prieku, jo tas viņus paglābs no lielām rūpēm un briesmīgajām tagadējām mokām, kas ceļas no personīga un brīva lēmuma. Un visi būs laimīgi, visi būtņu miljoni, izņemot simt tūkstošus, kas viņus vadīs. Jo tikai mēs, mēs, noslēpuma glabātāji, mēs būsim nelaimīgi.

Būs tūkstošiem miljonu laimīgu bērnu un simt tūkstošu cietēju, kas uzņēmušies laba un ļauna atzīšanas lāstu. Klusu viņi nomirs, klusu izdzisīs tavā vārdā un aiz kapa iemantos tikai nāvi. Bet mēs glabāsim noslēpumu un viņu pašu laimei mānīsim viņus ar mūžīgo atmaksu debesīs. Jo, ja kaut kas arī būtu viņā saulē tad, saprotams, ne tādiem, kādi ir viņi. Runā un pareģo, ka tu nākšot un atkal uzvarēšot, nākšot ar saviem izredzētiem, ar saviem lepnajiem un varenajiem, bet mēs teiksim, ka viņi ir izglābuši tikai paši sevi, bet mēs izglābsim visus. Runā, ka kritīs kaunā netikle, kas sēdēs zvēram mugurā un turēs savās rokās noslēpumu, ka atkal sadumposies nevarīgie, saplēsīs viņas purpura mēteli un atsegs viņas «riebīgo» miesu. Bet tad piecelšos es un norādīšu tev uz tūkstošiem miljonu laimīgu bērnu, kas nav pazinuši grēka. Un mēs, kas esam uzņēmušies viņu grēkus viņu laimes labā, mēs nostāsimies tavā priekšā un teiksim: «Tiesā mūs, ja vari un drīksti.» Zini, ka es nebīstos no tevis. Zini, ka arī es esmu bijis tuksnesī, arī es esmu pārticis no siseņiem un saknēm, ka arī es svētīju brīvību, ar ko tu svētīji ļaudis, arī es – taisījos iestāties tavu izredzēto pulkā, vareno un spēcīgo pulkā, alkdams «vairot skaitu». Bet es atmodos un negribēju vairs kalpot neprātam. Es atgriezos un pieslējos to pulkam, kas izlaboja tavu varoņdarbu. Es aizgāju no lepnajiem un pievērsos lēnprātīgajiem šo lēnprātīgo laimes labā. Tas, ko es tev saku, piepildīsies, un mūsu valsts pacelsies. Es tev atkārtoju, jau rīt tu redzēsi šo paklausīgo ganāmpulku, kas pēc mana pirmā mājiena steigšus rausīs karstas ogles tavam sārtam, kurā es tevi sadedzināšu par to, ka tu esi atnācis mūs traucēt. Jo, ja ir kāds bijis, kas par visiem citiem vairāk pelnījis mūsu sārtu, tad tas esi tu. Rīt tevi sadedzināšu. Dixi. [Esmu runājis]»

Ivans apstājās. Viņš bija iekarsis runādams un runāja aizrautībā; bet, kad beidza, pēkšņi pasmaidīja.

Aļoša, kas visu laiku klusēdams viņā klausījās un uz beigām ārkārtīgi uztraukts vairākkārt gribēja pārtraukt brāļa runu, bet acīm redzot savaldījās, pēkšņi kā dzelts uztrūkās:

— Bet… tā ir aplamība! — viņš sarkdams iesaucās. — Tava poēma ir Jēzus slavinājums, nevis nopaļājums… kā tu gribēji. Un kas tev ticēs par to brīvību? Vai šādi, vai šādi tā jāsaprot? Un pareizticībā par to ir cits jēdziens … Tā ir Roma un pat ne visa Roma, tas nav tiesa, — tie ir sliktākie no katolicisma, inkvizitori, jezuīti!… Un nemaz nevar būt tādas fantastiskas personības kā tavs inkvizitors. Kas tie par cilvēku grēkiem, ko viņš uzņēmies? Kas tie par noslēpumu glabātājiem, kas uzņēmušies nezin kādu lāstu, lai ļaudis būtu laimīgi? Kur tādi redzēti? Mēs pazīstam jezuītus, par viņiem runā sliktu, bet vai tad viņi ir tādi kā tev? Viņi nepavisam nav tādi, gluži citādi… Tā vienkārši ir romiešu armija nākamajai pasaules valstij, ar ķeizaru — Romas pāvestu priekšgalā … Tas ir viņu ideāls, bet bez kāda noslēpuma un pacilātām skumjām … Visparastākā tieksme pēc varas, pēc netīrajiem zemes labumiem, verdzināšanas …. nākamās dzimtbūšanas garā, cerībā, ka viņi kļūs par muižniekiem …. Varbūt viņi pat netic dievam. Tavs cietējs inkvizitors ir tikai fantāzija …

—  Jel pagaidi, pagaidi, — iesmējās Ivans, — kā tu esi iekarsis. Tu saki, ka fantāzija, — lai! Zināms, ka fantāzija. Un tomēr: vai tiešām tu domā, ka visa šī beidzamo gadsimtu katolicisma kustība ir tikai tieksme pēc varas, lai gūtu netīros zemes labumus? Vai tikai Paisija tēvs tev tā nemāca?

—   Nē, nē, gluži otrādi, Paisija tēvs kādreiz runāja ko neko gandrīz vai tavā garā … bet, zināms, ne jau to, pavisam citu, — Aļoša pēkšņi apķērās.

—   Tomēr ļoti vērtīga ziņa, neraugoties uz tavu «pavisam citu». Es jau tev tieši jautāju, kādēļ tavi jezuīti un inkvizitori apvienojušies tikai nešķīsto materiālo labumu iegūšanai. Kādēļ viņu starpā nevar gadīties neviens cietējs, kas ciestu lielas bēdas un mīlētu cilvēci? Redzi: iedomājies, ka gadītos kaut tikai viens no visiem šiem materiālo un netīro labumu meklētājiem — kaut tikai viens tāds kā mans vecais inkvizitors, kas pats ēdis saknes tuksnesī un plosījies mokās, nokaudams savu miesu, lai darītu sevi brīvu un pilnīgu, bet kas tomēr visu savu mūžu mīlējis cilvēci un pēkšņi tapis redzīgs un ieraudzījis, ka tā nav necik liela tikumiska svētlaime — sasniegt gribas pilnību, lai tai pašā laikā pārliecinātos, ka miljoniem citu dieva radību ir palikuši tādi paši, kā apsmieklam radīti, ka nekad nebūs viņu spēkos tikt galā ar savu brīvību, ka no nožēlojamiem dumpiniekiem nekad neiznāks milži, kas nobeigtu torņa celšanu, ka ne tādām zosīm lielais ideālists sapņojis par savu harmoniju. Visu to sapratis, viņš atgriezās un pieslējās … gudriem cilvēkiem. Vai tiešām tas nevarēja notikt?

—Kam pieslējās, kādiem gudriem cilvēkiem? — gandrīz azartā iesaucās Aļoša. — Viņiem nav nekāda tāda prāta un nav nekādu tādu noslēpumu … Varbūt tikai viena bezdievība — tas ir viss viņu noslēpums. Tavs inkvizitors netic dievam, tas ir viss viņa noslēpums!

—   Lai arī tā! Beidzot tu atģidies. Un tiešām tā ir, tiešām, tas vien jau ir viss noslēpums, bet vai tad tās nav ciešanas, sevišķi tādam cilvēkam kā viņš, kas visu savu mūžu ziedojis varoņdarbam tuksnesī un nav izdziedinājies no mīlestības pret cilvēci? Savā mūža vakarā viņš nāk pie skaidras pārliecības, ka tikai lielā, briesmīgā gara padomi spētu kaut cik apmierināt nevarīgos dumpiniekus, «nepabeigtās izmēģinājuma būtnes, radītas izsmieklam». Un, lūk, pārliecinājies par to, viņš redz, ka ir jāseko gudrā gara, briesmīgā nāves un iznīcības gara norādījumiem un ka tādēļ vajag ņemt palīgā melus un viltu un vest cilvēkus jau apzināti pretim nāvei un iznīcībai, un turklāt maldināt viņus visu laiku, lai viņi kaut kā nenoģistu, kurp viņus ved, lai kaut jele ceļā šie nožēlojamie neredzīgie uzskatītu sevi par laimīgiem. Un ievēro viltu tā vārdā, kura ideāliem sirmgalvis tik karsti ticējis visu savu mūžu! Vai tā nav nelaime? Un, ja tikai viens tāds atrastos priekšgalā visai šai armijai, «kas alkst pēc varas, lai gūtu tikai netīrus labumus», — vai tad tiešām nepietiek ar vienu tādu, lai iznāktu traģēdija? Vēl vairāk: pietiek ar vienu tādu priekšgalā, lai beidzot atklātos vadošā ideja visai Romas cīņai, ar visām tās armijām un jezuītiem, šīs cīņas augstākā ideja. Es tev skaidri pasaku, ka es nelokāmi ticu, ka šis vienīgais cilvēks nekad nav paguris starp tiem, kuri stāv šīs kustības priekšgalā. Kas var zināt, varbūt arī starp Romas virspriesteriem ir atgadījušies šādi vieninieki. Kas var zināt, varbūt šis nolādētais sirmgalvis, kas tik ietiepīgi un īpatnēji mīlēja cilvēci, dzīvo arī tagad veselā pulkā tādu vieninieku sirmgalvju — un nevis gadījuma pēc, bet pastāv kā saskaņa, kā slepena savienība, kas jau sen nodibināta, lai sargātu noslēpumu, lai sargātu to no nelaimīgajiem un nespēcīgajiem cilvēkiem nolūkā darīt viņus laimīgus. Katrā ziņā tā ir, un tam tā arī jābūt. Man liekas, ka pat brīvmūrniekiem viņu pamatnoteikumos ir kas līdzīgs šādam noslēpumam un ka tādēļ katoļi tā neieredz brīvmūrniekus, ka redz viņos konkurentus un idejas vienības skaldītājus, bet vajag būt vienam ganāmpulkam un vienam ganam … Tomēr, aizstāvēdams savu domu, es izskatos pēc sacerētāja, kas neiztur tavu kritiku. Diezgan par to.

—   Varbūt tu pats esi brīvmūrnieks! — Aļošam pēkšņi paspruka. — Tu netici dievam, — viņš piebilda, bet nu jau dziļās skumjās. Turklāt viņam likās, ka brālis viņā raugās ar izsmieklu. — Kā tad beidzās tava poēma? — viņš pēkšņi jautāja, nodūris acis. — Vai varbūt tai jau beigas?

—    Es to gribēju nobeigt tā: kad inkvizitors apklust, viņš kādu laiku gaida, ka gūsteknis viņam atbildēs. Viņam grūti paciest tā klusēšanu. Viņš redzēja, ka gūsteknis visu laiku klausījās viņā, domīgi un klusi viņam taisni acīs skatīdamies un acīm redzot nevēlēdamies neko iebilst. Sirmgalvim gribētos, lai tas viņam ko neko pateiktu, kaut arī rūgtu, briesmīgu. Bet pēkšņi viņš klusēdams pienāk sirmgalvim klāt un klusi noskūpsta viņu uz deviņdesmitgadīgajām bālajām lūpām. Tā ir visa atbilde. Sirmgalvis nodreb. Kaut kas sakustas viņa lūpu kaktiņos; viņš iet pie durvīm, atver tās un saka gūsteknim: «Ej un vairs nenāc.. . nemaz nenāc … nekad, nekad!» Un izlaiž viņu «pilsētas tumšajos laukumos». Gūsteknis aiziet.”

Informācijas aģentūra
/07.08.2013/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Perversā glamūra vergi

Vadošie perversā glamūra portāli Latvijā

Vadošie perversā glamūra portāli Latvijā

Katrā vēsturiskajā laikmetā tautas garīgais un morālais potenciāls atklājās jaunā veidā. Par to uzskatāmi liecina katras tautas kultūras vēsture. Arī latviešu tautas kultūras vēsture. Mūsu tautas garīgais un morālais potenciāls ir atklājies jaunā veidā, mainoties sociāli ekonomiskajai formācijai un tam visam, kas tradicionāli ietilpst attiecīgā laikmeta specifiskajā kopainā.

Tā, piemēram, cara valdīšanas laikmetā XIX gadsimta otrajā pusē atklājās mūsu tautas liriski poētiskā apdāvinātība un inteliģences morāli cēlā velme pašaizliedzīgi un nesavtīgi darboties tautas labā. No šī laikmeta mantojumā esam saņēmuši izcilākos vārda māksliniekus – dzejniekus, prozaiķus, dramaturgus, literatūras kritiķus. Šajā laikmetā par tautu rūpējās mūsu izcilākie un godīgākie sabiedriskie darbinieki un politiskās domas analītiķi. Viņu praktisko rīcību caurstrāvoja morāli patiesi un dziļi motīvi kalpot sabiedrībai. Tā bija inteliģence šī vārda viscēlākajā nozīmē.

Savukārt XX gadsimta pirmajā pusē un tajā skaitā brīvvalsts laikmetā atklājās mūsu tautas potenciāls tēlotājas mākslā. No šī laikmeta vērtīgākā mantojuma mēs varam lepoties ar daudziem stilistiski savdabīgiem un spilgtiem gleznotājiem un tēlniekiem.

Padomju laikmetā atklājās mūsu tautas gudrāko un talantīgāko personību izcilās spējas dabaszinātnēs un atsevišķos mākslas veidos – fotomākslā, mākslas keramikā, tekstilmākslā, koru dziedāšanas mākslā, gūstot pasaules mēroga atzinību.

Grūtāk ir pateikt, kādā pozitīvā jaunā veidā mūsu tautas garīgais un morālais potenciāls ir atklājies pēcpadomju laikmetā. Rīgas Lomonosova ielā izauklētā žurnālistu paaudze ir parūpējusies par to, lai sabiedrību informētu tikai par negatīvām garīgajām un morālajām izpausmēm. Pēcpadomju gados galvaspilsētas masu informācijas līdzekļos dominēja un arī šodien dominē tikai sliktās ziņas. Tā rezultātā sabiedrība ir labāk informēta par saviem muļķiem, zagļiem un blēžiem nekā par zinātnieku, mākslinieku vai kādas citas kreatīvās darbības panākumiem.

Pēcpadomju laikmetā vieglāk ir fiksēt garīgā un morālā potenciāla drūmās izpausmes. Nekļūdīgi ir skaidrs, ka nespējam sevi veiksmīgi realizēt politikā, izglītībā, zinātnē. Politiskajā sfērā gadu desmitiem ilgi nespējam novērst „veikalnieku” (Rainis) un ne visai saprātīgu cilvēku iekļūšanu visdažādākajās valsts struktūrās. Mācību iestādēs masveidā jauniešos iepotējām mežonīgu naidu pret vecāku un vecvecāku dzīves pieredzi, kā arī nacionālo naidu pret dažiem etnosiem. Augstāko izglītību vispār novedām līdz katastrofai. Atsevišķu alkātīgu un sociāli bezatbildīgu tipu izveidotajās privātajās augstskolās nav pat fakultātes un katedras. Tādējādi ar saviem unikāli kroplajiem rekordiem piegādājam smieklīgu materiālu Ginesa varoņdarbu kolekcijai. Pēcpadomju laikā ne tikai iznīcinājām savu zinātnes grandiozo potenciālu, bet arī iemanījāmies jauno paaudzi orientēt nevis uz intelektuālo darbību un vērtībām, bet uz naudas pelnīšanu un patērēšanas baudīšanu. Mūsu tautas antiintelektuālisms ir griezīgi atklājies pēcpadomju laikmetā. Par mūsu pseidointelektuālismu savā laikā pamatoti sūdzējās filoloģijas zinātņu doktore Ingrīda Sokolova. Saprotams, daudzi prātvēderi viņai pārmeta neobjektivitāti.

Lasot, klausoties un skatoties  mūsu medijus, gribot negribot ir radies priekšstats, ka neoliberālā kapitālisma laikmetā mūsu tautas garīgais un morālais potenciāls visapjomīgāk ir atklājies zagšanā un blēdībās. Savukārt starptautiskā mērogā mūsu lielākais panākums acīmredzot ir materiāli ļoti augsti attīstītas republikas novešana līdz pilnīgai nabadzībai – Eiropas nabadzīgākajai valstij.

Pēdējā laikā kļūst skaidrs, ka mēs gūsim slavu vēl vienā jomā – perversā glamūra radīšanā. Mēs izskolojām ideoloģiski un profesionāli infantilus žurnālistus. Tagad viņi mums par to pateicīgi atmaksā, dāsni propagandējot negodīgumu, stulbumu un primitīvas kaislības. Runa ir par jauna tipa glamūra radīšanu un dievināšanu Interneta lielākajos ziņu portālos – „Delfi”, „Apollo” un „TvNet”.

Vēsturiski mainās ne tikai tautas garīgā un morālā potenciāla realizācija. Vēsturiski mainās arī kultūras formas. Aizvadītajos dažos gadsimtos kardināli ir izmainījusies arī tāda kultūras forma kā glamūrs.

Intensīvas izmaiņas glamūrā ir konstatējamas kopš XX gadsimta 80. gadiem. Tolaik iestājās postmodernisma laikmets un sākās „balto” cilvēku vispārējā intelektuālā un morālā lejupslīde. Rietumos un kopš 90. gadiem arī Austrumeiropā šī lejupslīde ir tik šausmīga un visaptveroša, ka ojektīvākie apzīmējumi ir tādi jēdzieni kā „degradācija” un „deģenerācija”.  Šie jēdzieni globālo procesu analītikā tagad ir tik pat ikdienišķi kā pie mums vārdi „zagt” un „blēdīties”.

Kulturologi glamūra pirmsākumus saskata Francijā XVIII gadsimtā Versaļas pilī un tās saimnieces franču slavenās dāmas Marie-Antoinette izsmalcinātajos pasākumos. Tolaik glamūrs bija estētiski smalka spēle. Tā bija tāda pati poētiskā rotaļa kā daiļliteratūrā parodija, epigrāfs, anagramma, apokrifs, tautogramma. Glamūra uzdevums bija provocēt intelektuāli komplicētas asociācijas un alūzijas. Glamūrs bija adresēts inteliģentai un erudētai auditorijai. Glamūrs ietilpa aristokrātijas garīgi izsmalcinātās dzīves telpā. Tātad sabiedrības izglītotākās daļas dzīves telpā. Tā reizē bija arī t.s. gara aristokrātijas dzīves telpa.

XIX gadsimtā aristokrātijas glamūru nomainīja buržuāzijas dendisms un mietpilsoņiem adresētā dzīves izskaistināšana Balzaka, Valtera Skota un citu prozaiķu romānos. Dendiji kļuva par specifisku sociālo un garīgās kultūras tipu. Tā galvenās iezīmes – izsmalcināts apģērbs un vārdu krājums. Faktiski dendiji bija vidusšķiras pārstāvji, kuri tēloja aristokrātus.

Glamūra sākotnējā estētiski izsmalcinātā būtība lielā mērā saglabājās līdz II Pasaules karam. Manāmi izmainījās vienīgi glamūra cienītāji. Aristokrātiju nomainīja buržuāzija. Tā kļuva arvien bagātāka. Tāpēc otrās un trešās paaudzes buržuji varēja atļauties dažādas dārgas „estētiskās rotaļas”. Bet galvenais – joprojām vēlējās atdarināt aristokrātiju.

Līdz II Pasaules karam Rietumeiropas valstīs un ASV glamūra „rotaļām” lielā mērā pievērsās mākslinieciskās personības – labi atalgoti kinoaktieri, režisori, scenāristi. Rietumu kultūrā ir sastopams jēdziens „Glamour of Hollywood„. XX gadsimta 30. gadu Holivudas glamūra simbols ir tāda izcila aktrise un dziedātāja kā Marlēna Dītriha.

Pasaules kara un pēckara gados glamūram, saprotams, neviens nepievērsās. Stāvoklis sāka mainīties 80.gados reizē ar postmodernisma, kā arī t.s. finansu kapitālisma straujo uzplaukumu. Finansu operāciju liberalizācijas rezultātā Rietumos radās jaunbagātnieku slānis. To galvenokārt veidoja ne visai skaidras izcelsmes gados jauni cilvēki. Viņi ļoti ātri tika pie prāvām naudas summām dažādu finansu spekulāciju rezultātā.

Kā zināms, tas ir slānis, kas „uzpūta” visdažādākos finansu „burbuļus” un pasauli noveda līdz globālai finansu un ekonomiskajai krīzei. Tas ir slānis, par kura mahinācijām un negodīgi iegūtās naudas slēptuvēm (ofšoriem) pirms neilga laika sprieda G-8 sammitā Ziemeļīrijā. Šī slāņa pārstāvji atdarina visus – gan aristokrātus, gan buržuāzijas īstos pagātniekus – Rotšildu, Rokfelleru, Baruhu līmeņa bagātniekus.

Tagad tāds slānis ir izveidojies arī Austrumeiropā. Tā ir mūsu slavenā pašizslavētā „elite” un „kreatīvā šķira”. Šis sociālais slānis ir galvenais (patiesībā – vienīgais) glamūra produkcijas patērētājs. Ja kādreiz glamūrs bija saistīts ar sociuma intelektuāli un radoši vērtīgāko daļu, tad visjaunākajos laikos glamūrs ir saistīts ar pavisam pretējas cilvēciskās kvalitātes sociuma daļu – dažāda tipa kriminālajiem elementiem, pusizglītotiem un pusinteliģentiem iznireļiem – „jaunbagātniekiem”.

Pret viņiem normālās valstīs tagad izturās kā pret sociālo sērgu, kuru nepieciešams pēc iespējas ātrāk likvidēt. Atsevišķās kaimiņu zemēs, kur ir saglabājies normālu cilvēku prāvs kontingents un tas ir  uzsācis bezkompromisa patriotisku cīņu ar „perestroikas” ievazāto neoliberālismu un  postmodernismu, parazītiskajai „elitei” pieprasa nekavējoties aizvākties no valsts ar visu savu netīro naudu. Tā tas pašlaik notiek Krievijā, kur vispārējās garīgās un morālās atveseļošanās process pēc „eiropeizācijas” dumjās eiforijas ar katru dienu iegūst iepriecinošāku vērienu.

Atkārtoju: kopš XX gadsimta 80.gadiem glamūrs ir pamatīgi izmainījies. Tas ir sagrozījis galvas daudziem paviršākiem pētniekiem. Tāpēc speciālajā literatūrā glamūra definīcijās parasti atspoguļojās visjaunākā perioda iezīmes. Tāpēc ne visai precīzi tiek skaidrots, ka visos laikmetos glamūrs ir bijis baudīšanas (hēdonisma) platforma. Par glamūru hēdonisma filosofijas aspektā (protams, sākot ar Platonu) tiek rakstītas pat disertācijas. Ne visai precīzajās definīcijās pret glamūru izturās kā pret ēdienu, dzērienu, apģērba, mēbeļu, rotaslietu u.c. baudu. Bet to var attiecināt tikai uz glamūra izdarībām aizvadītajos dažos gadu desmitos, kad glamūra saimnieki kļuva dažāda kalibra afēristi un iznireļi.

Precīzāks ir viedoklis, saistot glamūru ar dzīves stilu. Glamūra dzīves stilā kādreiz ietilpa mode un izklaide. Visjaunākajā laikā glamūra vēsturiski tradicionālos elementus papildina patērēšana, jaunbagātniekiem adresēta reklāma, sociālā prezentācija un sociālās ambīcijas – pārākuma apziņa. Vērtējot šodienas „kreatīvās šķiras” glamūra izpausmes un glamurizācijas māniju, par visprecīzāko uzskata šādu definīciju: „Jebkura meitene var būt glamūra. Viss, kas viņai ir jādara, ir tas, ka jāstāv uz vietas un jāizskatās kā muļķei”.

Tamlīdzīgus izsmējīgus vārdus nosaka šodienas glamūra stratēģiskie mērķi. Vispirms un galvenokārt glamūra izmantošana sabiedrības apmuļķošanai un zombēšanai, šizofrēniskas eiforijas un optimisma stimulēšanai,  intelektuālo un estētisko izsmalcinātību aizstājot ar āriškīgu izrādīšanos un sava materiālā pārākuma nekaunīgu demonstrāciju. Tā vienmēr visos laikmetos ir bijusi sabiedrības atkritumu „kompetence”. Šodienas glamūra akcijās aprobežoti, bet izmanīgi „biznesmeņi” mākslas darbus pārvērš balagānā, rupji devalvējot mākslas jēgu un estētisko misiju vispār.

Mūsdienās glamūrs ir „specializējies” vairākos atzaros. Piemēram, var runāt par glamūra žurnālistiku un tās tipoloģisko satelītu glancēto formātu. Latvijā glamūra žurnālistika ir sastopama, balstoties uz „labāko aprindu” primitīvu un vulgāru aptrallināšanu.

Šajā ziņā manuprāt viens no riebīgākajiem paraugiem ir vietējais žurnāls „ЖЗЛ». Tā nosaukumā tiek ciniski izmantota slavenās grāmatu sērijas abreviatūra – Жизнь замечательных людей. Grāmatu sērija bija veltīta pasaules izcilākajiem cilvēkiem.  Ap kāda līmeņa tipiem siekalojās glamūra žurnāls „ЖЗЛ” nav grūti iedomāties. Nav grūti iedomāties, kāda morālā un intelektuālā līmeņa cilvēki izdeva žurnālu. Viņiem peļņas iegūšanā nekas nav svēts un dārgs.

Mūsdienu glamūra atsevišķs atzars ir politiskais glamūrs. Tā svaigs piemērs ir Briselē nesen izdomātā politiskā rotaļa – “Pieķerts lasot” (Get Caught Reading).  Lielisks nosaukums lasīšanas veicināšanai bezbēdībā „kaifojošajiem” izmirstošajiem “baltajiem”  cilvēkiem. Pieķerts melojot, pieķerts zogot, pieķerts špikojot, pieķerts dzerot. Tagad – pieķerts lasot. Pareizi, – lasīšana taču tagad ir kauns un negods. Nekādā gadījumā lasīšana nav prestiža lieta. Mums ir paaudze, kura spēj izlasīt tikai 140 zīmes un dzīvē jūtas ļoti pašapmierināta.

Interesanti, par ko domā pasākuma organizātori, lasīšanu sasaistot ar kaut ko tādu, kurā var “pieķert”. Cita lieta, pieķerts lasot glancēto žurnālu, pieķerts lasot dzelteno presi, pieķerts lasot pornogrāfisko žurnālu, pieķerts lasot darba laikā – parlamentā, valdības sēdē utt. Bet te, lūk, pieķerts lasot vispār.

Lai vērtīgo glamūra pasākumu ievirzītu pareizajās sliedēs, Internetā jau ir ievietotas lasīšanā pieķertu sabiedrībā plaši pazīstamu politiķu fotogrāfijas. Lasīšanā jau ir pieķerti un nofotogrāfēti tādi mūsu dārgās ES virsvadītāji kā izcilie elementārā intelektuālismā dažkārt pieķērtie intelektuāļi José Manuel Barroso un Herman Van Rompuy. Lasīšanā ir pieķerta un nofotogrāfēta arī mūsu izsmalcinātā “uz visām pusēm” (Pietuka Krustiņš) erudētā kultūras ministre. Internets lepojās ar politiskā glamūra akcijas pirmajām pamācošajām fotogrāfijām. Pēdējais laiks mūsu valdošajai kliķei sekot piemēriem un fotogrāfiem atļaut sevi “pieķert lasot”. Tās noteikti būs amizantas bildes.

Glamūra jaunu atzaru – perverso glamūru – jau labu laiku sekmīgi inovē mūsu kreatīvie žurnālisti minētajos Interneta ziņu portālos.

Kas ir perversais glamūrs? Perversais glamūrs ir perversijas iekļaušana dzīves stilā. Perversais glamūrs propagandē dzīves stilu, kurā pretdabiskas un slimīgi izkropļotas izdarības tiek slavētas un ieteiktas kā modernas un “šikas” atdarināšanas cienīgas izpausmes. Tematiski perversais glamūrs priekšroku dod slimīgai tieksmei seksuālā jomā. Tā tagad “balto” cilvēku inteliģencei ir dzīves aktuālākā joma.

Mūsējo oriģinalitāte ir daļēja. Saturiskais materiāls (foto, video, teksts) lielā mērā (80-90%) tiek ņemts no citu valstu Interneta saitiem. Labprāt izmantojam ienīstās Krievijas elektroniskos medijus.

Mūsējo novatorisms izpaužās formāta ziņā. Citās zemēs perversajam glamūram noderīgi materiāli nav ievietoti solīdos ziņu portālos. Citās zemēs solīdos ziņu portālos ir tikai ziņas un nav prasti izklaidējoša rakstura materiāli. Citās zemēs solīdos ziņu portālos glamūrs nav vispār.
Nav pat politiskais glamūrs. Turpretī mūsējie solīdie ziņu portāli pēdējā laikā ziņas arvien vairāk un vairāk piesārņo ar glamūru un tajā skaitā to, ko nākas dēvēt par perverso glamūru. Tā ir mūsējo solīdo ziņu portālu ģeniāli oriģinālā kreatīvā izdoma. Ar to mūsējie atšķiras no normāliem solīdiem ziņu portāliem.

No minētajiem trim portāliem ilustrācijai izrakstīju virsrakstus. Lieta ir tā, ka virsraksti uzskatāmi atspoguļo portāla veidotāju orientāciju. Izmantotais materiāls var būt aizgūts no ārzemniekiem, taču virsraksti ir mūsējie. Tāpēc tiem ir vērtība pašiem par sevi.

Lūk, niecīga daļa no mūsu perversā glamūra jaunākajiem virsrakstiem solīdajos portālos (pēdiņas nelietoju, taču visi nosaukumi ir citāti): mazgadīgās dejo striptīzu; Ķesteris un Doveika Vērmanes dārzā meņģojas pa gultu; Latvijas erotiskākās mākslinieces vīrs atklāj “Preses pīli”; “Trīs blondīnes” šovasar izvēlas seksīgus apavus un tērpus; koncerta laikā Rita Ora un Kara Delavinja nododas erotiskai dejai; Oho! Leons Zviedris pornokreklā pārsteidz Eiroparlamenta deputāti Vaideri; Tulisa zaudē seksa ieraksta tiesas sēdē; Duglass uzskata, ka orālais sekss veicinājis vēzi; Kellija Osborna baidās, ka viņas vagina kļūs pārāk liela; “Blue” dalībnieks atraida vīrieti; Džeims Artūrs izmanto prostitūtu pakalpojumus; Pink: “Es biju palaistuve”; Bainsa no dziedātāja Drake pieprasa seksu; Valda Kalnozola meita pozējusi kaila; Amanda Seifrīda: “Man pietrūkst manu lielo krūšu!”; Norkross pārgulējis ar 1000 sievietēm; Keša izklaidējās geju bārā; Čanings Tatums vēlētos seksu ar Džordžu Klūniju; dizainere Kristīne Deimon kailās krūtis piesedz ar patronām; DJ Ella homoseksuāļu šovā atklāj intīmas detaļas; Ivars Kļaviņš vēlas sevi dāvināt sievietēm; Keša ar māti uzrakstījusi dziesmu savai vagīnai; Rita Lasmane par to, kuram gultā jābūt galvenajam; 8 īpašības, kuras raksturo ļoti seksuālu sievieti; kādiem vīriešiem piemīt milzīga seksuālā enerģija; “Princese” par seksu ar sievieti gados un gudru vīriešu seksuālo enerģiju; vīrieša kāju garums norāda seksualitāti; precētās dāmas izrāda seksīgos augumus; smuka blondīne atrāda savas jaunās krūtis; Kombuļu Ineses padomi tvirtu krūšu iegūšanai; Ieva Adamss pozē kā puskaila dieviete; Jelgavas “Tonusā” ļaudis izklaidējās ar dildo; “Akvarium” koncertā fanes dejo kailām krūtīm; “Coyote Fly” noticis jauks medmāsiņu šovs; Kellija Brūka sauļojas pavisam plikiņa.

Pietiks! Taču tas nebūt nav viss! Turklāt neesmu pārliecināts, ka atlasīju perversāko. Neesmu pārliecināts, ka izvēlējos to, ar ko portālu redakcija lepojas visvairāk no sava ieguldījuma sociuma debilizācijā. Neslēpšu – pacietība pietika tikai dažām “lappusēm” no katra portāla.

Bet tagad par galveno. Kā to izskaidrot? Tamlīdzīgām perversām parādībām izskaidrojumi jau sen ir zināmi. Izskaidrojumu klasikā ietilpst trīs varianti. Z.Freida visiem labi zināmais izskaidrojums par seksuālo instinktu lomu cilvēku dzīvē. Otrais izskaidrojums balstās uz novērojumu, ka perversas noslieksmes parasti ir homoseksuāļiem. Šajā gadījumā portālu redaktoriem. Trešais izskaidrojums ir vēsturiski visjaunākais. Tas balstās uz mūsdienu demogrāfiskās situācijas analīzi. “Baltie” cilvēki izmirst un tāpēc dzīvo saskaņā ar principu “dzīres mēra laikā”. Šajās dzīrēs var bezatbildīgi izpausties arī perversa dzīves stila prezentācija. Sabiedrība jau ir tik lielā mērā garīgi un morāli sagrauta, ka nav spējīga pretoties un publiski nosodīt perversās tendences.
Bet tādā gadījumā žurnālisti nav pārāk vainīgi. Viņi izpilda sabiedrības zināmas daļas mentālo un morālo pasūtījumu. Tādu pasūtījumu viskategoriskāk var formulēt mūsu lepnums – New Barbarians paaudze. Taču viņi nav vienīgie. Arī sociuma citas grupas ir pārņēmusi vispārējā degradācija un deģenerācija.

Žurnālistu vaina ir viņu ideoloģiskajā aklumā, verdziski paklausīgi izpatīkot attiecīgās publikas slimīgajām velmēm. Domājams, viņi ne visai apzinās, ka ideoloģiskās sūtības izpratne ir žurnālista profesijas pamats. Žurnālistu ideoloģiskā sūtība ir palīdzēt atveseļoties slimajai publikai, bet nevis kopā ar to dziedāt vienā korī.

Arturs Priedītis
/2013, jūnijs/
http://www.artursprieditis.lv/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Bāriņtiesas un VBTAI patvaļa Bauskā/Vecumniekos. Rasmas Madzules gadījums.

Esam krituši jau tik tālu, ka mātes ar miesīgiem bērniem jau vajā policija. Viena no neskaitāmajām  bāriņtiesu un VBTAI pavaļām Bauskā un Vecumniekos nonāca līdz tam, ka Rasma Madzule, kurai tika atņemts bērns un kuru, pretēji bērna vēlmēm, nelaida atpakaļ pie mātes, bija spiesta „nolaupīt” savu bērnu un viņa kopā ar dēlu Nauri tika izsludināta meklēšanā kā bezvēsts pazuduši. Pēdējā pile šādai radikālai mātes rīcībai bija vardarbība pret bērnu Pestīšanas armijas Skangaļu bērnunamā no bērnunama vadītāja Normunda Simsona puses un seksuāla uzmākšanās puikam no personāla puses.

Šis gadījums ir nozīmīgs arī ar to, ka tas parāda, ka bāriņtiesu un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas patvaļa un nelietības var skart pilnīgi jebkuru cilvēku, tai skaitā materiāli nodrošinātus, inteliģentus, ar labu sabiedrisko stāvokli un sakariem. Rasmas Madzules gadījums ir klasisks politiskās izrēķināšanās piemērs.

Lūk Naura un Rasmas videoliecības par notikušo:

Konflikta priekšvēsture

Rasmas Madzules nedienas sākās 2008.gadā. Pēc profesijas Rasma ir juriste un viņa strādāja Valsts ieņēmumu dienestā par Bauskas nodokļu inspekcijas priekšnieci.  Sakarā ar nodokļu pārrēķiniem pie Rasmas pēc „palīdzības” griezās vietējie Bauskas uzņēmēji. „Sarunāt” neko neizdevās un uz Rasmu tika izdarīts spiediens, bet arī tas nedeva vēlamo rezultātu. Tad spiediens tika izdarīts caur Rasmas dēlu Nauri, kurš tobrīd mācījās 2.klasē. Viņam sākās problēmas ar konfliktā ar mammu iesaistīto vecāku bērniem. Nauris tika terorizēts, bet viņa klases audzinātāja neiedrošinājās neko iebilst, jo vainīgie bija skolas „zelta jaunatne”, kuru vecāki tai skaitā arī materiāli atbalstīja skolu. Kārtējā Naura apcelšana beidzās ar to, ka 2.klases skolnieks, aizstāvoties pret 6. un 8. (!) klases skolnieču agresiju, draudēja viņām ar šķērēm.

Šis gadījums tika izmantots, lai pataisītu Nauri par agresīvu un nelīdzsvarotu. Konfliktā nekavējoties tika iesaistīta Bauskas bāriņtiesa un uz Bausku „noregulēt” konfliktu personiski izbrauca vienlaicīgi divas Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas direktores  (!) – Valentīna Gluščenko un Inga Millere  (lieki teikt, ka tāda līmeņa amatpersonas tāpat vien nekur personiski nebrauc, jo īpaši, ja ir runa par sīkām, ikdienišķām konfliktsituācijām). Apstākļi tika „noskaidroti”, mātei tika atņemts bērns, kurš tika nosūtīts uz psihiatrisko slimnīcu (kopš šā gadījuma Nauri un vēlāk arī pašu Rasmu nemitīgi mēģina pataisīt par „psihiem” un šai sakarā ir saģenerēts lērums fiktīvu papīru kaudzes).

Tālāk notikumi attīstījās dramatiski. Rasma noalgoja labu juristu ar labiem sakariem. Noalgoja apsardzes firmu, kura atgrieza mātei bērnu, izņemot to no policijas (!) automašīnas. Vienu brīdi cīņas karstumā pati Rasma tika ievietota psihiatriskajā slimnīcā. Gala beigās ar ļoti lielām grūtībām Rasmai izdevās atgūt dēlu. Tomēr Rasmas nedienas ar to nebeidzās un viņa regulāri un sistemātiski tika vajāta vairāku gadu garumā. Skolu bērnam atrast vairs neizdevās, nevienā tuvējā Bauskas skolā Nauri vairs neuzņēma. Bet, lai izvairītos no pašvaldību sociālo dienestu un bāriņtiesu juridiskā terora, Rasma sistemātiski mainīja pieraksta vietas, kas deva tikai īslaicīgu rezultātu, jo uz katru nākamo pašvaldību, kur pierakstījās Rasma, tika nosūtītas materiālu kaudzes ar lūgumu „uzsākt sociālo darbu”, kā izpildi īpaši kontrolēja nenogurstošās VBTAI direktrises (lūk te uzskatāms piemērs kā tas tiek darīts: http://www.tvnet.lv/zinas/kriminalzinas/360757-barintiesas_vaditajas_bezdarbiba_apdraudejusi_bernu_dzivibu ).

Decembra incidents

Ilggadīga Bauskas bāriņtiesas priekšsēdētāja Anda Smiltiņa-Plūdone

Ilggadīga Bauskas bāriņtiesas priekšsēdētāja Anda Smiltiņa-Plūdone

2012.gada 17.decebrī agri no rīta kā parasti Rasma veda dēlu uz skolu Rīgā. Pa ceļam auto apstādināja policija un paziņoja, ka Naurim ir nekavējoties jābrauc uz psihiatrisko ekspertīzi. Šāds lēmums tika pieņemts kārtējās ierosinātās lietas ietvaros un to pieņēma Bauskas policijas inspektore Linda Zubāne. Pati Zubāne arī organizēja bērna piespiedu nogādāšanu uz ekspertīzi. Klāt bija arī Bauskas bāriņtiesas priekšsēdētāja Anda Smiltiņa- Plūdone.

Rasmas auto policijas pavadībā tika nogādāts Bauskā, kur jau gaidīja policijas konvojs. Rasmai ar dēlu tika pavēlēts kāpt policijas busiņā, ko viņi atteicās darīt. Nauris mēģināja bēgt, bet tika noķerts. Gan Rasma, gan Nauris brutāli ar varu tika iesēdināti policijas busā un vesti uz Rīgu. Visu procesu vadīja un sarunas veda Zubāne (par pretošanos policijai Rasmai tika uzlikts administratīvs sods).

Linda Zubāne

Linda Zubāne

Pa ceļam Naurim kļuva slikti, sāpēja vēders. Māte pieprasīja Zubānei aizvest dēlu pie ārsta uz ko netika reaģēts un tika apgalvots, ka puika simulējot. Pēc tam, kad zēns policijas mašīnā sāka vemt, viņš tomēr tika aizvests uz Bauskas slimnīcu, kur pārbaudi veica tikai pēc kategoriskiem mātes pieprasījumiem. Savukārt Zubāne traucēja pārbaudei, skubinot ārstus ātrāk beigt, lai varētu braukt uz ekspertīzi. Viss beidzās ar to, ka ekspertīze tomēr netika veikta, bet Lindas Zubānes lēmums par ekspertīzes veikšanu tika atzīts par prettiesisku un par tā piemērošanu viņai tika piespriests disciplinārsods (http://www.mediafire.com/download/859b0b5da4rldyk/2013_04_25_VP_IDB_Par_iesnieguma_izskatisanas_rezultatiem.pdf ). Slēdzienā visa cita starpā ir konstatēts, ka Linda Zubāne ir melojusi, apgalvojot, ka māte ar dēlu uz ekspertīzi devās labprātīgi.

Ģimenes konflikts, bēgšana no mājām un dēla atņemšana mātei.

2013.gada 25.februāra vakarā Rasmai ar Nauri izcēlās ģimenes strīds. Māte neļāva dēlam sist galda tenisa bumbiņu pret sienu (bija vēls), lika dzert nomierinošu tēju un iet gulēt. Strīda laikā māte pateica, ka, ja viņš negrib viņu klausīt, tad var dzīvot arī pie tēva. (Tēvs bija sitis māti, tai skaitā dēla klātbūtnē, kopš šķiršanās nebija licies par dēlu ne zinis, bet pēc 2008.gada tika izmantots no varmāku puses. Šķiršanās procesā Rasma attiesāja bijušajam vīram ievērojamu naudas summu.)

Nauris ieslēdzās vannasistabā, izkāpa pa logu un pidžamā, ar mājas čībām devās Bauskas virzienā, kur viņu aizturēja policija. Nomierinājies, Nauris prasījās mājās pie mātes. To zēns pateica policistei Lindai Zubānei, kura atbildēja, ka viņš nevis braukšot uz mājām, bet gan uz „Gaiļezeru” pēc kā Nauris izšļāca viņas  virzienā karstas tējas krūzes saturu. Šī epizode nekavējoties tika iedokumentēta un Nauris tika nosūtīts uz psihiatrisko slimnīcu, neskatoties uz to, ka ilgstošā pastaiga aukstā ziemas laikā bija atstājusi iespaidu uz zēna veselību (drudzis, kaklasāpes uc.).

Pret māti tika ierosināta krimināllieta (zēns bija pateicis, ka māte esot iekodusi viņam kājā) un sākumā ar Bauskas, bet pēc tam ar Vecumnieku (Rasmas un Naura oficiālā pieraksta vieta) bāriņtiesas lēmumiem mātei bērns tika atņemts un Rasmai tika noteikts saskarsmes aizliegums ar dēlu. Vēlāk tika noteikts arī aizliegums zēnam kontaktēties ar pārējiem tuviniekiem (!) (vecomāti no mātes puses un mātes brāli).

Rasma Madzule nepakļāvās aizliegumiem, pieprasīja informāciju par dēlu, meklēja viņu, apciemoja, neskatoties uz visiem šķēršļiem un aizliegumiem, rakstīja iesniegumus visām iespējamajām institūcijām, bet Vecumnieku bāriņtiesa un VBTAI centās visādi patraucēt mātes un dēla kontaktiem. Rasma par bāriņtiesas lēmumu iesniedza prasību administratīvā tiesā, bet pirmā tiesas sēde sākotnēji tika nolikta uz septembri (!) (tas ir pusgadu pēc iesnieguma uzrakstīšanas un tas neskatoties uz to, ka likumā ir noteikts, ka ar bērniem saistītām tiesvedībām ir jābūt prioritārām un jānotiek ārpus kārtas).

Pēc uzturēšanās Zantes ģimenes krīzes centrā (Kandavas novads; http://www.zanteberniem.lv/ ) Nauris tika pārvests uz Skangaļu muižas bērnu atbalsta un sociālās aprūpes centru (netālu no Cēsīm; http://www.pestisanasarmija.lv/kaut-kas/skangalu-muizas-bernu-atbalsta-un-socialas-aprupes-centrs ), kas ir viena no Pestīšanas armijas organizācijām. Te gribu vērst uzmanību uz to, ka bērns tika nosūtīts uz no vecāku dzīvesvietas attāliem bērnunamiem (lai maksimāli apgrūtinātu vecāku tikšanos ar bērniem), kas ir ierasta bāriņtiesu un inspekcijas prakse. Pēc incidenta Skangaļos, piemēram, Nauri bija paredzēts pārvest uz bērnunamu Ventspilī (!).

Lūk daži dokumenti, kas parāda ierēdņu cinismu un nelietību:
– Vecumnieku novada bāriņtiesas priekšsēdētājas Initas Sproģes vēstule Ģintermuižas galvenajam ārstam, kurā viņa pieprasa “bērna vislabākajās interesēs” aizliegt tikties dēlam ar māti un arī ar pārējiem tuviniekiem:
http://www.mediafire.com/download/yth243nm6acnt7h/2013_03_07_Vecumnieku_barintiesa_Gintermuizas_galvenajam_arstam.pdf
– I.Sproģes vēstule, kurā tiek teikts, ka “Bāriņtiesa nekad nav ņirgājusies par bērniem” un “vienmēr pieņem lēmumus, kuri ir tikai un vienīgi bērna interesēs”:
http://www.mediafire.com/download/ywss5ysaa5agnib/2013_03_22_Vecumnieku_barintiesa_par_informacijas_sniegsanu.pdf
– I.Sproģes vēstule, kurā mātei tiek skaidrots, ka “Jums ir pārtrauktas aizgādnības tiesības, tas nozīmē, ka Jūs juridiski nepārstāviet bērnu, bet gan Bāriņtiesa.”
http://www.mediafire.com/download/xzrdakj8vwt8a2d/2013_04_03_Vecumnieku_barintiesa_par_informacijas_sniegsanu.pdf
– Rasmas Madzules vēstule Vecumnieku novada domes deputātiem:
http://www.mediafire.com/download/o0p8eonooenc35b/2013_05_21_Vestule_Vecumnieku_deputatiem.pdf

Rihards Melgailis

Rihards Melgailis

– Vecumnieku novada domes priekšsēdētāja Riharda Melgaiļa (Reģionu alianse/ agrāk Šlesera reformu partija/LC / vēl agrāk Tautas partija) atbilde Rasmai Madzulei: http://www.mediafire.com/download/qzzdgzp75nqx737/2013_04_15_Vecumnieku_domes_atbilde.pdf

Vardarbība un seksuāla uzmākšanās Skangaļu bērnunamā

Skangaļu bērnunamā Nauris neiedzīvojās (pretstatā Liepas pamatskolai, kur pa dienu notika mācības). Skangaļos, tās vadītāja Normunda Simsona uzdevumā,  viņš tika īpaši uzmanīts un izsekots (lai nesazinātos ar māti), tai skaitā no citu, Simsonam pietuvinātu bērnu puses.

Mātei tika liegta iespēja tikties ar dēlu un personāls tika speciāli piekodināts neļaut Rasmai ar Nauri satikties. Kā viens no Rasmas Madzules pārmetumiem atbildīgajām institūcijām par Skangaļu bērnunamu bija apstāklis, ka tā ir Pestīšanas armijas organizācija, kurā ikdienā tiek praktizēti attiecīgās organizācijas reliģiskie rituāli, bet viņas dēls nav kristietis un kura reliģiskās brīvības tiesības tādējādi tiek pārkāptas (tur ievietotajiem bērniem nav nekādu izvēles iespēju, tādējādi viņiem tiek uzspiests attiecīgs reliģisks un, kā izriet no Naura piedzīvotā, ne tikai reliģisks, novirziens). Uz Rasmas iesnieguma pamata VBTAI nosūtīja uz Skangaļiem pārbaudi, kas stipri satrauca Simsonu.

Pašu Normundu Simsonu Rasma Madzule  raksturoja kā nervozu, viegli uzbudināmu un kopumā nepatīkamu personu.

Zīmīga ir Naura izstāstītā epizode par seksuālo uzmākšanos viņam no „klavierskolotāja” puses, kurš „Dieva aicināts” bija tur pa ceļam iegriezies. Viņš, zēnam ieejot savā istabā, negaidīti uzklupa viņam no muguras un „samīļoja”, kas tika pārtraukts pēc kategoriskas Naura negatīvas reakcijas. Par notikušo zēns informēja Simsonu, bet nekāda reakcija uz to nesekoja. Šādi minētā personā esot izrīkojusies arī vismaz ar vienu citu bērnu.

Viens no kārtējiem konfliktiem starp Nauri un citiem bērniem beidzās ar to, ka Nauris meta viņiem ar akmeņiem un viņš atkal tika nosūtīts uz „Gaiļerzeru”, bet no turienes drīz vien viņš tika izrakstīts. Pakaļ Naurim atbrauca Normunds Simsons un pēc tam, kad Nauris atteicās iet uz mašīnu, spēcīgi satverdams vilka viņu aiz rokas, tādējādi traumējot to (sākotnējā medicīniskās apskates slēdziens bija kaula plīsums un vēlāk vēl divas nedēļas pēc notikušā zēnam uz rokas bija zilums). Atpakaļceļā Simsons draudēja Naurim, ka viņš parasti nepaklausīgus bērnus uz „Gaiļezeru” sūtot trīs reizes, bet viņa limits ir tikai divas reizes un pēc tam viņš tiks nosūtīts uz Ainažiem (acīmredzot tika domāta šī iestāde: http://www.ainazuslimnica.lv/par_mums/ ). Te vēl jāpiebilst, ka nepaklausīgo bērnu (tai skaitā aizbēgušo vai bēgt mēģinājušo) nosūtīšana uz psihiatriskām slimnīcām ir ierasta un plaši izplatīta prakse.

Vienā no nākamajām dienām Rasma Madzule ieradās Liepas pamatskolā (šādi apciemot dēlu viņai bija izdevies jau iepriekš) un uzzinājusi par notikušo un ka savainotā roka viņam vēl sāp, aizveda Nauri uz Cēsu policiju un pēc tam uz Cēsu slimnīcu, kur sākotnēji arī tika dots slēdziens par kaula plīsumu. Tās pašas dienas vakarā slimnīcā ieradās arī Normunds Simsons un gan medicīnas personāla, gan policijas attieksme kardināli mainījās. Nākamajā dienā daktere teica, ka nekas traks rokai noticis neesot, policiste nopratināšanā stāstīja, ka bērnunamā esot atrasta Naura zīmīte, kurā viņš soloties veikt pašnāvību „trijās priedēs” (Nauris noliedz, ka būtu tādu rakstījis, bet viņa liecības par to inspektore nefiksēja), visbeidzot mātei tika paziņots, ka drīzumā viņai pakaļ braukšot Vecumnieku bāriņtiesas priekšsēdētāja I.Sproģe un vedīšot bērnu atpakaļ uz Skangaļiem (patiesībā bija plānots Nauri pārvest uz Ventspili). Tad arī Rasma ar Nauri izšķīrās par bēgšanu.

Bēgšana no Cēsīm

Bēgšana notika 16.05.2013 vakarā. Rasma ar Nauri piezvanīja un palūdza viņus aizvest no Cēsīm. Viņi izgāja no slimnīcas pastaigāt pa pilsētu (tika piekodināti, ka jābūt atpakaļ 19:00)  un uzturējās puslīdz nomaļā vietā. Bēgļu meklēšana sākās ļoti operatīvi jau uzreiz pēc 19:00, kad tika zvanīts Rasmas advokātei un tika jautāts, kur viņa varētu būt devusies.  Pirms 20:00, piebraucot pie Cēsīm, Rasma pa telefonu paziņoja savu aptuveno atrašanās vietu un tika sarunāts aptuveni tajā rajonā arī satikties. Riņķojot pa to rajonu ieraudzīju Rasmu ar Nauri, kuri ašā solī, raugoties apkārt devās kaut kur. Izrādās vietā, kur viņi līdz šim atradās, viņus jau meklēja policija, pie tam no divām pusēm. Viena no meklētājām bija inspektore, kura izmeklēja lietu par vardarbību pret Nauri. Laimīgas sagadīšanās rezultātā policija bēgļus nepamanīja, bet viņi pamanīja policistus un devās prom. Un tik pat laimīgas sagadīšanās rezultātā uzreiz viņus arī satiku un aizvedu.

Nobraucām klusā vietiņā, Rasma ar Nauri izstāstīja notikušo, novērtēju iespējamos izbraukšanas ceļus un devāmies taisni pa pirmo zemes ceļu. Braucot taisni iebraucām tupikā. Vēlreiz apskatījāmies kartē un devāmies atpakaļ un pie tuvējā lielākā zemes ceļu krustojuma konstatējām, ka mūs neuzkrītoši mēģina izsekot netrafarēts auto. Turpinājām ceļu, iebraucām un apstājāmies iebraukātā meža nostūrī. Rasma pazvanīja uz slimnīcu un paziņoja, ka dēls ir ar viņu un atpakaļ neatgriezīsies. Pēc tam izslēdzām mobilos telefonus un izņēmām akumulatorus. Nogaidījām vēl mazliet un braucām atpakaļ. Izsekotāja vairs nebija. Turpmāk dažas stundas riņķojām pa zemes ceļiem, daži no kuriem bija uz neizbraukšanas robežas. Satumstot nonācām uz normāla zemes ceļa, bet vēlāk arī uz lielās šosejas, kur mierīgi pabraucām garām policijas postenim (viens parasts vieglais policijas auto un viens policijas busiņš – vairāku cilvēku transportēšanai).

Nākamās dienas (piektdienas)  vakarā lielāko portālu galvenās lapas rotāja ziņa, ka policija meklē bez vēsts pazudušos Nauri un Rasmu Madzuļus. Būtu labi, ja policija tik pat operatīvi un ar tādām pat operatīvām metodēm, meklētu arī noziedzniekus un korumpantus, bet tas laikam ir pārāk daudz prasīts, jo ne tas acīmredzot ir mūsdienu policijas galvenais uzdevums (kas ir mēģinājuši panākt policijas iesaistīšanos pazudušu personu meklēšanā zina, ka parasti ir jāpieliek lieli pūliņi, lai iekustinātu viņus kaut ko darīt un ka standarta atbilde uz ko viņi uzstāj ir – pagaidiet dažas dienas, gan jau atradīsies un atgriezīsies).  Pie tam piektdien pa dienu Rasma Madzule piezvanīja Cēsu policijas inspektorei un informēja par notikušo, bet tas nekādi neietekmēja lēmumu uzsākt Rasmas un Naura vislatvijas vajāšanu.

Rasmas un Naura raksturojums

Galvenais, kas jāsaka par Nauri, ka viņš intelektuāli ir galvastiesu pārāks par saviem vienaudžiem. Nauris ļoti labi glezno, labi peld, labi dzied, viņam ir dabiska termoizturība. Naurim tāpat ir arī dažas negatīvas īpašības, kas kopā ar pozitīvajām darbojas kā katalizators, kas rada viņam problēmas iekļauties kolektīvos, kuros valda ambiciozitāte, stingra hierarhija un „ģedovšina”. Nauris ir neizsakāmi spītīgs un asi reaģē uz jebkuriem mēģinājumiem no spēka pozīcijām viņu piespiest darīt vai nedarīt kaut ko. Bet tas nav iemesls, lai bērnu šādi vajātu, jo virkne Naurim raksturīgo īpašību lielākā apjomā un bez viņa plusiem ir raksturīga lielai daļai mūsu izlutinātās „zelta jaunatnes” kā pārstāvji arī sāka Nauri vajāt Bauskā un turpina to darīt joprojām (viena šāda meitene, kurai tagad ir jau 18 gadi, ieraugot Rasmu ar Nauri Rīgā, burtiski skrēja viņiem pakaļ, lai varētu nodot viņus policijai).

Rasma savukārt ir mierīga, nosvērta daudz cietusi sieviete ar pietiekami lielām iekšējā spēka rezervēm. Var tikai apskaust viņas spēju izturēt 5 gadu nemitīgas birokrātiski –juridsikas vajāšanas, kad nemirkli nevari justies drošībā un virs tavs galvas karājas vietējās mafijas, bāriņtiesu un VBTAI melu, tenku un tendenciozitātes dēmakla zobens. Ja Rasmai būtu bijis kaut nelielas psihiskās pataloģijas iezīmes, tad tā noteikti sen jau būtu izpaudusies, bet tā tas nav pat pēc visiem pārbaudījumiem.

Rasmai var pārmest pārāk lielu pieķeršanos dēlam, pārāk lielas rūpes par viņa spēju attīstību un iespējams vēl kādas citas audzināšanas darba nepilnības, un iespējams, ka kāds no pārmetumiem zināmā mērā būtu pamatots, bet atkal, tas nav iemesls, lai šādi vajātu māti un atņemtu viņai bērnu, jo tad mēs bērnus varam droši atņemt lielākai daļai iedzīvotāju, ko nepārprotami arī vēlas aiz „bāriņtiesu sistēmas” stāvošie homoseksuālistu-pedofīlu lobiji (un viņi to jau dara un turpmāk darīs vēl lielākos apmēros, ja kāds viņus neapstādinās). Pie tam vietējās pašvaldību mafijas (bāriņtiesas, sociālie darbinieki, vietējie uzņēmēji, pašvaldību darbinieki utt.) nemaz nav spējīgas šādos smalkos un delikātos gadījumos palīdzēt sava profesionālā analfabētisma dēļ un visbiežāk palīdzība audzināšanas darbā lielākā mērā ir vajadzīga viņiem pašiem un viņu bērniem, ko viņi savas aprobežotības dēļ pat nav spējīgi apjēgt, kur nu vēl atzīt.

Nobeigumam

Naurim pašreiz ir 13 gadi, viņš jau ir sasniedzis to vecumu, kad pēc likuma viņa viedoklis obligāti ir jāņem vērā, tomēr visos šajos notikumos Naura viedoklis par savu likteni tika klaji ignorēts un viņa vietā, viņa „vislabākajās interesēs” lēmumus pieņēma apšaubāmas kompetences un morālās kvalitātes kundzītes, kuras visiem spēkiem cenšas viņu šķirt no tuviniekiem un padarīt par dzīvu vecāku un radinieku bāreni  (lūk Naura viedoklis rakstiskā iesnieguma formā: http://www.mediafire.com/download/cus1lkjknk8ymxk/2013_05_20_Naura_iesniegums.pdf ). Naurim ir paveicies, jo viņam ir pietiekami spēcīga, izglītota un sevi aizstāvēt spējīga mamma, bet ļoti daudziem citiem Latvijas bērniem (jo īpaši mazgadīgajiem) nav tā paveicies un viņi ir spiesti nīkt bērnunamos no kurienes viņi var tikt pārdoti adopcijā uz ārzemēm, neskatoties uz to, ka te viņiem ir vecāki un radinieki, kuri ir spējīgi par viņiem parūpēties, bet, kuri nav spējīgi pretoties bāriņtiesu un VBTAI plaši izvērstajam birokrātiski-juridiskajam teroram.

 

[ 04.11.2014 Bauskas novada bāriņtiesa atgrieza mātei aizgādības tiesības.]

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 12 komentāri

Par bērnu tiesību aizsardzību un jaunākajām izmaiņām Bērnu tiesību aizsardzības likumā

00235_juvenile-jesus-latPēc informācijas no Saeimas preses dienesta – 25.04.2013 otrajā lasījumā Saeimas darba kārtībā bija grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā, lai pilnveidotu tā normas atbilstoši ANO Konvencijai par bērnu tiesībām. Realitāte gan ir pavisam cita. Likumprojekts paredz arīdzan paplašināt fiziskās vardarbības terminu, iekļaujot tajā arī bērna pakļaušanu kaitīgu faktoru, tai skaitā tabakas dūmu, iedarbībai. Dokuments Nr.2170 ar 37 priekšlikumiem. Iesniedzējs – Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija. Saeimas deputātu balsojums: 82 par, 0 pret, 0 atturas. Sēde sākās pulksten 9:00, beidzās pulksten 10:15. Šai laikā tika “izskatīti” 27 jautājumi (attiecīgā likuma izmaiņu priekšlikumi). Debates nebija (neviens neuzstājās). Pašu dokumentu var apskatīt te: http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/webSasaiste?OpenView&restricttocategory=271/Lp11

Vispārējais iespaids –no lielās ierēdņu un politiķu armijas tiek demonstrēta kaut kāda darbība “bērna labākajās interesēs” ar pilnīgi pretēju rezultātu, dodot ierēdņiem vēl lielāku iespēju izrēķināties ar viņiem nevēlamajām ģimenēm. Arvien vairāk izpaužas egoistisko, ambiciozo cilvēku, kam pietrūkst intelekta, vieglākie risinājumi – sodīšanas prieks. Valsts varas vardarbība pret ģimeni un bērniem ir sasniegusi sarkano līniju un ir pēdējais laiks apdomāties uz kurieni tad mēs īstenībā ejam.

Kādas tik mums nav likuma normas uz papīra. Pats likumdevējs – Saeima pārkāpj pašu ratificētos starptautiskos tiesību aktus bērnu un ģimenes tiesību aizsardzībā. Latvijā bez tiesas lēmuma masveidā – tūkstošiem  bērnu tiek izņemti no ģimenēm. Šo atbildīgo aktu pārvērš par visrupjāko vardarbību pret ģimeni un bērniem, kas ir valsts politikas un ierēdņu bezatbildīgas noziedzīgas darbības rezultāts daudzu gadu garumā un ko veic pašvaldību aizbildnības un aizgādnības iestādes. Šīs iestādes fiktīvi, lai maldinātu cilvēkus, ir nosauktas par “bāriņtiesām”. Šajās iestādēs nav tiesnešu un tajās nereti strādā mazkvalificēti ierēdņi darbu apvienošanas kārtībā un tās darbojas valsts sociālās, nevis tieslietu sistēmas ietvaros.

Tā ir aplama sistēma, kad tiem, kam jānodrošina aizbildnība un aizgādnība, paši izņem bērnus no ģimenēm un paši sevi uzrauga, pie tam vienas politiskas (Labklājības) ministrijas pārraudzībā (atrodoties attiecīgi zem valdošās koalīcijas politiskā jumta). Tas ir ne tikai absurdi demokrātiskā sistēmā, bet arī noziedzīgi, jo dod iespēju vietējai varas mafijai izdarīt visdažādākā veida noziegumus pret ģimeni un bērniem – patvaļīgi izrēķināties ar nevēlamu politisku pretinieku, kārtot personiskus rēķinus, iedzīvoties uz bērnu tirdzniecības rēķina, nolaidīgi pildīt savus pienākumus.

Šīs fiktīvās pašvaldības iestādes dēļ visvarenības un nesodāmības apziņas praksē uz līdzenas vietas izņem bērnus no ģimenes pat minūšu laikā kā tas bija Pilsētnieces gadījumā Siguldā. Un tās lēmumus var atcelt administratīvā tiesa, ja vien vecāki ir spējīgi uzsākt šo nevienlīdzīgo cīņu mūsu slavenajā tiesu sistēmā, kur tiesneši nav specializējušies šādu lietu izskatīšanai, un samaksāt advokātiem, kurus nereti viegli pārpērk bērnu tirgotāju advokāti, kas aizstāv bēriņtiesas safabricētos lēmumus.

Te runāt par kaut kādu nevainības prezumpciju ir pilnīgi lieki, tāpat lieki ir gaidīt kaut kādu objektivitāti, jo pēc būtības nekas netiek pārbaudīts, bet labākajā gadījumā skata tikai fiktīvo bāriņtiesu, sociālo dienestu un policijas safabricēto papīru grēdas. Šādā greizā, neadekvātā sistēmā pat vislabākie un godīgākie cilvēki ar laiku var aiziet neceļos un tos viegli var piespiest izpildīt valdošās valsts un pašvaldības varas jebkuras pavēles, jo viņi ir atkarīgi tikai no šīs politiskās varas.

Daudzu gadu prakse rāda, ka par nodokļu maksātāju naudu mēs uzturam lielu birokrātisku monstru – Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju Labklājības ministrijas (ministre Ilze Viņķele, Vienotība) paspārnē. Tā ir izpildvara, kurai būtu jānodrošina tas, ko politiķi sasolījuši vēlēšanās, bet kas faktiski sedz un pat veicina nepamatotu bērnu izņemšanu no ģimenes. Šis monstrs veikli uztaisīts ne tikai par valsts sistēmas kontrolieri, bet arī par kaklakungu pašvaldībām un faktiski ir politiska inspekcija.

Tai pašā laikā Tiesībsargam, kam ir jābūt neatkarīgam no politiskās varas,  šī politiskā valsts vara samazināja finansējumu 60% apmērā tādējādi faktiski likvidējot tā bērnu tiesību aizsardzības nodaļu, kurā izsmieklam tika atstāti trīs darbinieki uz visu valsti.

Pašvaldībās, kur tieši parādās tas rezultāts, kā valsts un pašvaldības politiķi veic savas funkcijas attiecībā pret ģimeni un bērniem, no šiem politiķiem neatkarīga uzraudzība vispār Latvijā nav. Vienīgā šāda institūcija bija Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centrs, ko veiksmīgi likvidēja N.Ušakovs ar A.Šleseru. Kā saka – “roka roku mazgā, abas baltas.”

Par administratīvās tiesas darba kvalitāti ir cits stāsts. Lietu skatīšana ārpus kārtas par ģimeni un bērniem labi var redzēt tai pašā Siguldas (Ž.Pilsētnieces) gadījumā, kad pirmā tiesas sēde faktiski notika pēc pus gada ar 0 rezultātu un turpinās vēl šodien un nav vēl zināms, kad beigsies.

Kas notiek bērnu aprūpes vai t.s. rehabilitācijas iestādēs un privātās struktūrās, kur tiek ievietoti no ģimenēm izņemtie bērni, vispār maz kas ir zināms, jo Tiesībsargam nav nekādu efektīvu iespēju tās ietekmēt, bet uz viņa rekomendācijām politiskai varai ir nospļauties. Viņiem ir savs birokrātiskais monstrs, kurš sedz visas viņu izdarības un kam vienmēr priekš atrakstīšanās ir gatavas standarta atbildes uz iesniegtajām sūdzībām. Bet pats galvenais, lai tas viss notiktu lielā slepenībā, lai cilvēku vairums neuzzinātu kādas šausmu lietas šai jomā ik dienas notiek.

Ja izsekotu pieņemtos grozījumus ģimeņu un bērnu aizsardzības jautājumos Latvijas tiesību aktos, tad atklātos īstā valsts politika attiecībā pret ģimeni – juridiskais infantilisms, bērnu tirgotāju lobisms, to nekaunība, īstenība par viesģimenēm ārzemēs un daudzi citi nepatīkami fakti. Tas būtu ļoti svētīgs darbs, ja to godīgi veiktu, tomēr šodien būtu vieglāk uzrakstīt likumus no jauna, nevis labot esošos. Arī pēdējos grozījumos nekas nav mainījies uz labo pusi, tieši otrādi.

Pasaules tirgū pieprasījums pēc bērniem strauji pieaug, sevišķi pēc Krievijas atteikšanās tos pārdot uz ASV. Tagad šī atteikšanās var skart arī ES valstis, kuras ir atzinušas homoseksuāļu un lesbiešu laulības. Tāpēc Latvijā dažāda veida lobisti strādā maksimālos apgriezienos, ambiciozi, šizofrēniski neadekvāti. Redzama gan klaja nekaunība, gan reizē arī muļķība. Jāsaka gan, ka lobistu nekaunība iet cauri tur, kur trūkst kompetences nolikt šos neliešus savās vietās.

Tātad, mīļie vecāki, jums jāapgūst labi šie grozījumi, jo citādi variet viegli pazaudēt savus bērnus. Piemēram, vardarbība pret bērnu nu vairs nebūs tikai „visu veidu fiziska vai emocionāla cietsirdība, seksuāla vardarbība, nolaidība”, bet arī „cita veida izturēšanās, kas apdraud vai var apdraudēt bērna veselību, dzīvību, attīstību vai pašcieņu”.

Bez tā vēl ir papildinājums, ka „fiziska vardarbība – bērna veselībai vai dzīvībai bīstams apzināts spēka pielietojums saskarsmē ar bērnu vai apzināta bērna pakļaušana kaitīgu faktoru, tai skaitā tabakas dūmu iedarbībai”.

Tagad studējiet, cik kaitīgie faktori ir zināmi bāriņtiesu, sociālo dienestu un policijas izcilajiem “speciālistiem”. Vai vispār bērni var iziet uz ielas? Ko viņi ēdīs? Un vai tikai tabakas dūmi ir kaitīgi?

Interesanti ir 5’1 un 5’2 papildinājumi, kur skaidri izpaužas grozījumu sagatavotāju zemais kompetences līmenis. Vai tiešām 5’1 papildinājumā bija grūti dot īsu formulējumu, kam tad ir nepieciešamas speciālas zināšanas tieši bērnu un ģimenes psiholoģijā un pedagoģijā, kas ir pats galvenais! Tā vietā tika nevajadzīgi gari izplūsts par „subjektiem, kuriem nepieciešamas speciālas zināšanas” sausā, maz ko izsakošā un dažādi interpretējamā „bērnu tiesību aizsardzības jomā”.

Savukārt 5’2 papildinājumu diez vai kāds no psihologiem ir lasījis un diez vai grozījumu sagatavotāji un vēl jo vairāk apstiprinātāji saprot, ko īstenībā nozīmē metodes un testi psihologa darbā un to rezultātu izsniegšana kādam ārpus psihologa kabineta.  Vairums nemaz nezina, ka metodes un testi ir tikai kā papildus, ierobežotas izmantošanas līdzeklis darbā ar standarta bērniem, ko nereti ar grūtībām spēj interpretēt tikai speciālists. Bet tagad likumā būs reglamentēta informācijas par šo testu izsniegšana pilnīgi svešiem, nekompetentiem cilvēkiem, nerunājot nemaz par to, ka no ģimenēm izņemtie bērni visbiežāk ir īpaši un neatbilst definētajiem standartiem un attiecīgi viņu pārbaudes rezultāti ar standartizēto testu un metožu palīdzību būs kļūdaini. Tieši tāpēc psiholoģijā ir augstākā mērā neētiski un bezatbildīgi dot jelkādus negatīvus slēdzienus ārpus psihologa kabineta. Diemžēl Latvijā tas tiek klaji ignorēts.

Vienīgais, ko psihologiem ir jāveicina – atjaunot pēc iespējas ātrāk bērna un vecāku garīgo un fizisko saskarsmi bez kuras nav iespējama ne bērna , ne vecāku pilnvērtīga turpmākā dzīve.

Tai pašā laikā tika skatīts 20.pants – „Ar bērna tiesību aizsardzību saistīto lietu izskatīšana” un tajā netika ieviesta skaidrība par to, kas tad ir tā “attiecīgā institūcija”, kura var juridiski pārstāvēt no ģimenes izņemtu bērnu, lai nebūtu tā, kā tas ir Siguldas gadījumā, kad bērnu tiesā juridiski pārstāv Inspekcijas departamenta direktore, kura nodarbojas ar lietas pārbaudi, atreferē bērna it kā teikto pēc lietas materiāliem, kaut ar pašu bērnu nebija tikusies un runājusi.

Praksē pierādās, ka bāriņtiesas bez kāda pamatojuma izvairās nodot bērnu aizbildņiem pie tuvākajiem radiniekiem vai audžuģimenē, bet cenšas bērnu ielikt bērnu aprūpes iestādē. Tagad šajos likuma grozījumos tiek prioretizēta aizbildnība un audžuģimenes –  27.pantā ar papildinājumu 3’1 daļu – „Ārpusģimenes aprūpi bērnu aprūpes iestādē nodrošina, ja aprūpe pie aizbildņa vai audžuģimenē nav piemērota konkrētam bērnam.” Interesanta pretimnākšana par ko nav pamats priecāties, jo nav vēl zināms kādām audžuģimenēm un aizbildņiem tie bērni tiks nodoti.

Vecākiem ir svarīgi zināt 30.panta (2) sadaļā formulēto, ka maksa par ārpusģimenes aprūpes pakalpojumiem „pēc tam atgūstama no vecākiem Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā, pamatojoties uz iestādes izpildrīkojumu.” Diemžēl nekas tāds nav paredzēts attiecībā uz ierēdni, kurš pieņēmis nekompetentu lēmumu.

Tik pat interesants ir 30.panta (3) sadaļas 5) apakšpunkts. No samaksas var atbrīvot, ja „pašvaldības sociālais dienests ir sniedzis motivētu atzinumu par vecāka iesaistīšanos savu problēmu risināšanā.” Viss ir ļoti skaisti līdz nesaskaramies ar praksē notiekošo, kad bērns tiek izņemts no ģimenes nepamatoti šo pašu sociālo dienestu atbildīgo darbinieku un bāriņtiesu kopējas sadarbības rezultātā, kā arī tad, kā tas bieži ir pašvaldībās, kad cilvēks ir konflikta situācijā ar sociālajiem darbiniekiem.

Praksē rupji tiek pārkāpts ētikas princips, ka klients izvēlas ar ko viņš sadarbosies un ar ko nē un cilvēki tiek spiesti „norīt krupi” un „sadarboties” ar pret sevi nelabvēlīgi noskaņotiem ierēdņiem. Lieki teikt, ka tādas pašas tiesības ir arī bērnam.

Šis princips attiecas arī uz psihologiem un viņi to labi zina, bet saslēgtie līgumi ar bāriņtiesām un sociālajiem dienestiem ir noteiktu ienākumu garantija, kamdēļ morāle tiek ignorēta. Šādus materiāli ieinteresētus „psihologus” nedrīkst laist bērnu un vecāku tuvumā par ko liecina arī viņu „ieteikumi” praksē. Tādējādi tiek aizmirsts pats galvenais, ka uzspiesti padomi neko labu nedod un ka neviens labāk par vecākiem nepazīst savu bērnu.

Tāpat bieži tiek ignorētas etniskās īpatnības un kultūra, audzināšana ģimenē, kas arī ir pārkāpums no sociālo darbinieku puses. Bieži šie sociālie “speciālisti” pat neko jēdzīgu nespēj formulēt vecākiem, kas tad viņiem būtu jādara, jo nereti vecāku intelekts un izglītība ir augstāka kā šim “speciālistam”, kuram ir iedota nenormāla vara.

30.panta (3) sadaļas 6) apakšpunkts ir kronis visam – aprūpes iestādes rēķins nav jāatmaksā, ja „bērna vecāks devis rakstveida piekrišanu adopcijai”. Vienkārši trūkst vārdu, lai komentētu šo punktu un nav pat īsti skaidrs kas te vairāk ir – korupcija vai muļķība. Tagad, ja pat vecākiem izdosies no bāriņtiesas atgūt bērnu, viņus pēcāk varēs terorizēt ar neapmaksātiem rēķiniem, piedāvājot arī vienkāršu izeju – piekrist bērna adopcijai. Tāpat tas stipri atvieglos adopcijas biznesmeņu darbu iegūt to vecāku piekrišanu adopcijai, kuriem savu bērnu atgūt neizdevās, jo līdz šim viņi nebija motivēti tādu dot.

Aicinu visus vecākus ļoti nopietni iedziļināties, kāds juridiski – birokrātiskais mehānisms ir vērsts pret ģimeni un kāds ir esošais un sagaidāmais rezultāts. Negaidiet, kad šis mehānisms skars jūs personiski, jo tad jau būs par vēlu. Notikumi Siguldas, Ikšķiles, Viesītes, Krustpils, Bauskas, Vecumnieku, Talsu u.c. novados liecina par nopietnām problēmām ar “gudrajām” galvām Saeimā un novados. Vietējās pašvaldību mafijas nav mazāk bīstamas par mafiju valstī un pasaulē.

Ģimene nav iebraucamā sēta, kur jebkurā laikā var iebrukt viens sievu bars un rakņāties par viņu mantām, ledusskapjiem un izkliegt savas emancipētās pretenzijas un pavēles. Vispirms šīs pašas bāriņtiesu un sociālo dienestu dāmas pašas ir jāpārbauda ar testiem, kas tiek piemēroti citiem, un ir jāpārbauda viņus pašu ģimenes, cik tad tās ir ideālas un cik bērnus viņas pašas audzina, liedzot iespēju šais dienestos strādāt vecmeitām, bezbērnu sievietēm un kašķīgām sievām. Un ir beidzot jāsāk arī pildīt sociālo hartu un jāsāk maksāt adekvātu algu par padarīto darbu, lai cilvēkiem būtu no kā uzturēt ģimenes.

Aizsargājot ģimeni, mēs aizsargājam bērnus, jo nekas nav labāks bērnam kā viņa bioloģiskā ģimene. Ja mēs to sapratīsim un strādāsim šai virzienā, tad mums ir nākotne. Pie šāda secinājuma nonāca arī Starptautiskās konferences „Bērnu aizsardzības 100 gadi – rekomendācijas nākotnei” (Amsterdamā 2005.gadā) speciālisti, kurā, izņemot divus speciālistus no Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra, neviens cits no Latvijas nepiedalījās.

Jānis Gulbis, bijušais Augstākās padomes deputāts un Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra direktors
/08.05.2013/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Sazvērestības un nesazvērestības teorijas

Andreas Popps

Andreas Popps

Šodienas ātro pārmaiņu pasaulē, arvien retāk sastopama konkrēta un lietišķa komunikācija, arī sarunā par elementārām lietām. Kā gan mēs varam panākt, lai mūsu kopējie rati pilnībā nenogrimtu aplamās sistēmas purvā, ja mēs vairs neprotam viens ar otru skaidri un konstruktīvi sarunāties?

Personas, kuras šķietami pieņem lēmumus gan zinātnē, gan politikā, liekas nav ieinteresētas skaidri izteikties, nepieļaujot savu izteikumu dažādas interpretācijas. Tieši otrādi, izsakoties skaidri, tie ieņemtu konkrētas pozīcijas. Tas nav viņu interesēs, jo izsakoties nekonkrēti, tie atstāj sev visas iespējas iepriekš teikto atkarībā no vēlamās situācijas interpretēt.

Lietu un terminu eksakta definēšana ir neatņemama lietišķas komunikācijas sastāvdaļa. Pretēji tam, termini bieži tiek apzināti deformēti, aplipināti ar garīgiem vīrusiem, lai apmiglotu to patieso nozīmi. Šis salīdzinājums ir ņemts no MEM-pētniecības[ii]. Ar to tiek apzīmēta terminu un vārdu nepareiza lietošana, vai pat to (sākotnējās vai pamat-) nozīmes, jēgas izmainīšana. Izmantojot tādu deformētu leksiku, var šķietami saprātīgus vārdus un apzīmējumus izmantot kā garīgus vīrusus un infiltrēt tos tā sabiedrībā, ka tie ne tikai deformē pateiktā jēgu, bet var pat radīt sabiedrībā noraidošu reakciju.

Pārāk bieži novērojams, ka runāšanas izrādēs (talkshow), parlamentā, mēdijos, pat alternatīvajos interneta blogos, u.t.t pastāvīgi tiek pielietoti šie vārdiskie ieroči, lai diskreditētu citādi domājošos.

Šodien es vēlos savu uzmanību veltīt kādam modernam vārdam, kas ir klasisks piemērs, kā deformēt brīvi domājošus cilvēkus. Es pievēršos vārdam sazvērestības teorija (Verschwoerungstheorie).

Nesen es runāju kādas lietpratīgas publikas priekšā Ziemeļreinā-Vestfālenē, kura sastāvēja no panākumiem bagātiem menedžeriem, zinātniekiem un politiķiem. Mani parasti ļoti apdomāti izvēlētie vārdi radīja arī tur klausītājos jautājumus. Par to es ļoti priecājos, jo tādējādi es varu paskaidrot savus izvēlētos vārdus. Šeit būtu nevietā domāt, ka es sevi paceļu visu vārdu definētāja lomā. Bet es varu sevi ierobežot tikai tos vārdus savās runās izmantot, kurus es varu paskaidrot. Kas ne vienmēr izdodas.

Savas runas laikā es nosaucu vairākas zīmes, kas norāda uz Eiropas Savienības lobiju. Kad kāds klausītājs manus izteikumus apzīmēja par sazvērestības teoriju, es priecājos un pateicos par konstruktīvo piezīmi. Kad es pamanīju nelielu viņa apjukumu, nolēmu šo terminu – sazvērestības teorija – tuvāk paskaidrot.

Tas ir no diviem vārdiem salikts lietvārds (vācu valodā), “sazvērestība un teorija”. Leksikonos un vārdnīcās var atrast vārda “sazvērestība” nozīmi, “sadarbība kādā slepenā, nelegālā vai neleģitīmā nolūkā”. Piemēram, vecāku sazvērestība pret maziem bērniem, kad tie savus bērnus māna par Ziemassvētku vecīti. Šeit protams nav nelegāla vai neleģitīma nolūka, bet ir vecāku kopēja sadarbība bērna maldināšanā, tātad sazvērestība. Īstenībā visa mūsu dzīve ir caurvīta ar slepenām norunām un sazvērestībām, ar kurām tiek mēģināts mānīt citus cilvēkus. Mazliet tik jāpadomā, lai saprastu. Piemēram, starp firmām un konkurentiem, kā arī privātajās attiecībās, kad draugi iepriekš pārrunā savu nostāju, pirms tie tiekas ar citiem (“draugiem”).

Otro vārdu “teorija”, var definēt kā “realitātes modelis, kas pamatojas uz novērojumiem, zīmēm vai prognozēm”. Turpinot Ziemassvētku vecīša piemēru, noteikti ir bērni, kuri nojauš vecāku kopējo norunāto slepeno rīcību, tātad, nojauš sazvērestību. Šie bērni saskata šajā ziņā kādu realitātes modeli, izvirza teoriju. Pēc definīcijas šos vērīgākos bērnus varētu slavēt un nosaukt par sazvērestības teorētiķiem. Bet kādēļ šis jēdziens “sazvērestības teorija” rada mūsos negatīvas asociācijas? Acīm redzot te ir darīšana ar MEMētisku lietvārdu, tātad gara vīrusu, par ko bija sākumā runa.

Mūsu pasaule ir pilna ar redzamiem un neredzamiem MEMiem, kas mūsu komunikāciju (un sadarbību; tulka papildinājums) stipri apgrūtina. Sazvērestības teorijas iespējai vajadzētu būt par pamatu katram nopietnam zinātniskam pētījumam. Varētu taču būt, ka šķietami pierādīti apgalvojumi ir noteiktu lobiju interesēs radušies, kuri tādējādi vēlas attīstīt jaunus tirgus. Kā nekā, mūsu ekonomikas sistēma pakļaujas pastāvīgam izaugsmes spiedienam, par kuru mēs vienmēr no jauna atgādinām.

Ikdienā es pazīstu daudzus sazvērestības teorētiķus, kuri sevi par tādiem neuzskata. Piemēram, kad īsi pirms brīvdienām visas benzīna uzpildes stacijas vienlaicīgi paaugstina savas cenas, naftas koncerniem tiek piedēvēta slepena cenu noruna nelegālā nolūkā. Tātad sazvērestība. Šāds uz zīmēm un pieņēmumiem (novērojumiem) balstīts apgalvojums bez pierādījumiem ir tikai teorija. Tātad arī šeit runa ir par sazvērestības teoriju. Un to ir viegli noskaidrot uzdodot jautājumu: cui bono (kam tas ir izdevīgi).

Atliek secināt, ka tas, kurš nav sazvērestības teorētiķis tic, ka Ziemassvētku vecītis reāli īstenībā eksistē, un naftas koncerni neizmanto visas iespējas, lai īstenotu savas komerciālās intereses. Tāds tātad tic visam, ko viņam stāsta. Jo viņš nepieļauj sazvērestību iespējamību kā tādu.

Iesim vēl vienu soli tālāk un paskatīsimies, ko rada tāda nevīžīga vārdu pielietošana. Piemēram, 9/11 (11. sep. 2001. g. ASV) ASV administrācijas neslēguma ziņojums par terora aktu ir zīmju un daļēju pierādījumu apkopojums, kuram jāpierāda Usama Bin Ladina un dažādu līdzdalībnieku sazvērestību. Saskaņā ar neskaidrajiem pierādījumiem šis ziņojums, protams, uzskatāms par teoriju. Kopumā šeit ir runa par valdības un mēdiju radītu un izplatītu sazvērestības teoriju.

Pretēji tam pastāv arī citas lietpratīgas personas, kā piemēram vairāk nekā tūkstotis arhitektu un inženieru apvienība (Architects & Engineers for 9/11 Truth, www.ae911truth.org), kuri pēc zīmju un daļēju pierādījumu analīzes nonākuši pie pavisam atšķirīgām sazvērestības teorijām. Svarīgi saprast, ka bieži vairākas teorijas sazvērestībā konkurē. Rūgtumu rada tas, ka vieni dod sev pilnvaras otrus, nosaucot par sazvērestības teorētiķiem, deformēt. Jo šis termins nevietā rada negatīvas emocijas. Šeit vajadzētu šaubīties par oficiālo valsts orgānu nopietnību, kuri paši savu sazvērestības teoriju neuzskata par sazvērestības teoriju, bet citu teorijas gan. Šādas varas elites reakcija stiprina aizdomas, ka tā nav ieinteresēta lietišķā notikumu atainošanā, bet gan noteiktu dogmu ieviešanā un uzturēšanā. Jā un šī, protams, atkal ir kārtējā sazvērestības teorija.

Blakus sazvērestības teorētiķiem pastāv arī vesela sazvērestības noliedzēju nozare. Sazvērestības noliegšana definējama kā “apgalvojums, ka notikums nav kādas sazvērestības rezultāts”. Pierādīt, ka kaut kas nepastāv ir praktiski neiespējami. Šī nozare attīstījās mainstream žurnalisma ietvaros. Tā neveicina lietišķu notikumu izpratni, bet gan enerģētiski uztur maldu sveces.

Starp citu, tas, kurš pārliecināts, ka lielie mēdiju koncerni objektīvi informē masas, un ignorē komerciālo izdevību, ka tie tikai patiesībai kalpo, drīkst sevi mierīgi saukt par ne-sazvērstības teorētiķi (teorija par pasauli bez slepenām norunām). Tas pats attiecas uz visiem pilsoņiem, kuri uzskata, ka deputāti pārstāv tikai tautas intereses un iestājas par tautas labklājību, un nekad nepadodas nekādām slepenām norunām savos kabinetos, kādu citu (piemēram, savu) interešu nolūkā, par kurām tie nav pārliecināti.

Aizdomas un pētīšanu par slepenu norunu eksistenci agrāk sauca par investigatīvu publicistiku. Tai vajadzētu atgriezt reputāciju. Pretējā gadījumā mēs atņemam sav lielu daļu domu procesu un ierobežojam sev labāko iespēju atrast patiesību.

Sazvērestības teorijas priekšrocības ir tās, ka teorijas vienmēr var uzlabot vai atspēkot, rodoties jaunām atziņām. Mums vajadzētu ļoti apdomīgi un mierīgi izturēties pret šo jēdzienu, katru reizi, kad mēs to dzirdam. Jo sazvērestības teorētiķis varētu izrādīties daudz nopietnāks domātājs, nekā tas, kurš šo jēdzienu izmanto kā ieroci, lai apklusinātu domātāju. Šeit mēs redzam, cik svarīgi ir izmantot jēdzienus pareizi, lai nediskreditētu citus cilvēkus. Ir ļoti daudz modernu jēdzienu, kurus vajadzētu definēt: antisemītisms, ekstrēmisms, brīvība, humānisms, nacionālisms, reģionālisms, pacifisms, radikalitāte, rasisms, suverenitāte, patiesība, u.t.t.

Kā gan mēs citādi spēsim konstruktīvi sarunāties? Varbūt tas pat nav vēlams? O, te atkal rodas jauna sazvērestības teorija. Es atzīstu sevi par sazvērestības teorētiķi. Visu citu es uzskatu par naivu (ne-sazvērestības teorētiķi) vai par augstprātību (kā sazvērestības noliedzēji).

Ja es vēlos pētīt bez aizspriedumiem, tad man ļoti saudzīgi jāizturas pret vārdu “patiesība”. Jo es zinu, ka es nekad nevaru zināt visus pierādījumus un visas zīmes, kuras mani novedušas pie maniem uzskatiem. Piemēram, mana pieredze ļauj man uzskatīt, ka mēs pilsoņi tiekam politiski manipulēti caur cilvēkiem, kuri nerāda savas identitātes lielajos mēdijos, bet gan sazvērestīgi aiz muguras lemj. Kā piemērs tam ir skumjā tā dēvētā finanšu krīze, kura patiesībā ir sistēmas dilemma (tulk.: Slēdziens, kas satur divas premisas, kuras izslēdz viena otru) par ko mēs zināšanu manufaktūrā bieži rakstam. Lielās mēdiju kompānijas neļauj saskatīt to, ka tās vēlas izgaismot īstos krīzes cēloņus. Drīzāk tās apraksta simptomu ārstēšanu, kas ar matemātisku precizitāti nevar tikt aprakstīts. Daudzas gudras galvas, arī zinātnieki atkal un atkal pierāda, ka uzņemtais ceļš ved tikai uz nabadzību. Man ir aizdomas par sazvērestību, ka valdošie varas pārstāvji nevēlas pieļaut, ka cilvēku interesēm kalpojoši modeļi, alternatīvas idejas, nonāk mainstream (galvenajā plūsmā) publicistikā. To, protams, nav iespējams pierādīt, neizvirzot iepriekš sazvērestības teoriju.

Varbūt tā ir paš-cenzūra, kā plurālisma ignorances sekas? Tas noved pie tā, ka plāns B, kuru piedāvā zinību manufaktūra, sabiedrības informatīvajā laukā vispār netiek diskutēts. Ja mēs neuzdosim jautājumu par varu, bet darbosimies naivi tikai sistēmas ietvaros, mēs maz sasniegsim. Tie, kuri nespēj iztēloties varas kāras personas, kuras slepenās norunās pieļauj pieņemt cilvēkiem kaitīgus lēmumus, tie nav arī spējīgi ievadīt mērķtiecīgas izmaiņas.

Ja kāds uzdrīkstas kādu nojaustu vai izmeklētu sazvērestību nosaukt vārdā, tad tā cilvēka reputāciju centrāli organizēti demontē sazvērestību noliedzēji. Tikmēr pilsoņu masa visu notiekošo vienkārši ignorē. Mūsu hektiskā pasaule pārslogo ļoti daudzus cilvēkus. Slimības kā burn-out un depresijas ir kļuvušas par masu slimībām. Lielākā daļa veselo cilvēku ir pieķērušies uzburtajai pasaules bildei, jo arī viņi ir uz savu (tulk. piez.: fizisko un garīgo) spēju robežām. Vai tas varētu būt par iemeslu agresīviem sazvērestību noliedzējiem apsaukāt cilvēkus par sazvērestības teorētiķiem, kā dažus gadsimtus iepriekš apsukāja citādi domājošus par ķeceriem? (“Ķeceris ir tas, kas apšauba vispārpieņemtus pasaules uzskatus” (apšauba “pareizo” pasauli)). Varbūt tas ir dabisks paš-iedomātās “pareizās” pasaules aizsardzības instinkts, bailes, ka ierastais sabruks, neatkarīgi no tā cik spēcīgi ir pret-argumenti?

Normāli būtu, ja sazvērestības teorijas tiktu sabiedrībā diskutētas. Tādējādi daudzas aizdomas izzustu.

[ii] Apziņas saturs, kurš komunikācijas laikā tiek tālāk nodots un pavairots. Teorijas pamatlicējs ir evolūcijas biologs Rikards Davkins 1976 gadā.

Andreas Popps, starptautiski atzīts ekonomikas eksperts,  viens no Institut fuer Wirtschaftsforschung un Geselschaftspolitik (Ekonomikas pētniecības un sabiedrības politikas institūts) dibinātajiem.
Tulkojusi „Alma Kopa” no videomateriāla vācu valodā (http://www.wissensmanufaktur.net/verschwoerungstheorie )

/27.04.2013/

Avots: http://www.suverenssuverens.org/andreas-popp-sazv-rest-bas-un-nesazv-rest-bas-teorijas.php

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Jaunizdota grāmata: Kārlis Balodis “Ievads tautsaimniecībā un ekonomiskā politika”

00236_Balodis_1vaksKopš maija lielākajās Latvijas grāmatnīcās ir pieejama slavenā latviešu ekonomista Kārļa Baloža grāmata “Ievads tautsaimniecībā un ekonomiskā politika”. Grāmatā ir apkopoti K.Baloža darbi „Ievads tautsaimniecībā” (1924.g.), “Ekonomiskā politika” (1923.g.), “Latvijas saimniecība pie spējīgas un pie nespējīgas valdības” (1928.g.), “Latvijas izveidošana. Individuālā un sociālā Latvija” (1919.g.), kā arī viņa fundamentālā pasaulslavenā  darba „Nākotnes valsts” apraksts.

Kārlis Balodis (1864-1931) ir pasaules līmeņa ekonomists, demogrāfs un statistiķis, kurš Latvijā vienmēr ir bijis un joprojām paliek ideoloģiski neērts.

Kārlis Balodis ieguva Krievijas Zinātņu akadēmijas augstāko balvu par pētījumiem demogrāfijā, bijis Berlīnes Universitātes profesors un ķeizariskās Vācijas valdības statistiķis un ekonomiskais padomnieks. Pamatojoties uz Baloža aprēķiniem un ieteikumiem, Vācija Pirmā pasaules kara laikā ieviesa pārtikas kartīšu sistēmu, tādējādi paglābjot tautu no bada.

Balodis bija pirmais, kurš zinātniski pierādīja ne tikai to, ka sociālisms ir iespējams, bet arī to, ka sociālisms ir efektīvāks par kapitālismu. Kārļa Baloža grāmata «Nākotnes valsts» kalpoja par paraugu pirmajam tautsaimniecības plānam Padomju Savienībā un lika pamatus plānveida ekonomikai. Baloža plāni tika realizēti gan Padomju Savienībā,  gan daļēji arī Ulmaņlaiku Latvijā. Balodi tāpat var uzskatīt gan par Japānas, gan Kanādas ekonomisko brīnumu vienu no garīgajiem tēviem, un viņa pieeja lielā mērā ir ES ekonomiskās politikas pamatā.
 
«Tas ir gudrākais un taisnīgākais latviešu vidū,» par Balodi savulaik teicis Rainis. Balodis ekonomiku apskata ciešā sasaistē ar ētiku un cilvēces attīstību vispārējas labklājības virzienā, kas šodien, kad egocentriskie kapitālisti peļņas gūšanas vārdā arvien vairāk atsakās no sociālā taisnīguma principiem, ir jo īpaši aktuāli.

Grāmata ir mīkstos, laminētos vākos, A5 (210×148) formātā, 560lpp bieza. To ieteicams izlasīt gan ekonomikas un finanšu jomā strādājošajiem, gan ikvienam, kurš vēlas izprast ekonomikas un valsts pārvaldes būtību.

Lekcijas par Kārli Balodi:


Grāmatas “Ievads tautsaimniecībā un ekonomiskā politika” bezmaksas elektroniskā versija:
http://www.mediafire.com/view/?3nqowbikzkssdtg

Grāmatas iegāde internetā: https://drukatava.lv/gramatu-e-veikals/humanitaras-zinatnes/ekonomika/ievads-tautsaimnieciba-un-ekonomiska-politika

Posted in Kat.: Izglītība, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | Komentēt

„Jezuītu pavasaris” Vatikānā. Franciska I ievēlēšana par Romas pāvestu

Jezuītisms satur sevī gan farizejiskumu (liekulību), gan vienlaicīgi arī indiferentismu (relatīvismu) un fanātismu, tāpēc tas ir viens no lielākajiem tikumiskajiem ļaunumiem.

Kā „aizgāja” pāvests Benedikts XVI

Pāvesta Benedikta XVI atkāpšanās notika pēc bezprecidenta spiediena uz viņu no virsnacionālo finanšu klanu puses, kuri jau sen bija ieplānojuši Vatikāna pārbūvi. Šos uzbrukumus pāvestam aprakstīju rakstā „Par Benedikta XVI atkāpšanos„[1], tomēr kopš tā laika ir nākuši gaismā jauni fakti, kas ievieš lielāku skaidrību par notikušo.

Kass Sansteins

Kass Sansteins

Februāra beigās no Veina Medsena (Wayne Madsen/ Уэйн Мэдсен) publikācijas Intrepid Report[2]  kļuva zināms, ka aiz 2012.gada marta „Vatiliks”( The Vatileaks/ Ватиликс) skandāla stāv Kass Sansteins (Cass Robert Sunstein/ Касс Санстейн )– Baltā nama Informācijas un regulējamo jautājumu nodaļas priekšnieks (līdz 2012.gada augustam), kurš tika uzskatīts par galveno Obamas padomnieku juridiskajos jautājumos. „Vatiliks” tika popularizēts pēc līdzīgas shēmas kā „WikiLeaks” projekts, kura realizācijā Sansteinam bija ievērojama loma.

[„Vatiliks” – notikumu virkne, kura ir saistīta ar pāvesta Benedikta XVI kamerdinera (virssulaiņa) Paulo Gabrieles Vatikāna slepenu dokumentu zādzību un to nodošanu žurnālistam Džanluidži Nucci, kurš publicēja dažus no saņemtajiem dokumentiem un 2012.gada maijā izdeva grāmatu „Viņa svētība: Benedikta XVI slepenās vēstules”, kurā autors stāsta par korupciju un seksuāliem skandāliem Vatikānā. ]

Kad „WikiLeaks”, kura sākotnējais mērķis bija Ķīna, nesen kā tika nodibināts (2006.g.), tieši Sansteins nodrošināja tā sākotnējo nokļūšanu vadošajos ASV plašsaziņas līdzekļos. Savā personiskajā „Washington post” slejā viņš toreiz ierakstīja: „WikiLeaks.org, ko nodibināja Ķīnas disidenti, ir apņēmības pilni ievietot internetā arī citu valstu valdību dokumentus un aizsargāt šīs valstis no cenzūras ar „maigā kara” metodēm.” Tas pats Sansteins 2008.gada janvārī savā darbā par sazvērestības teorijām, kas tika sagatavots Hārvardas juridiskajai koledžai, uzstāja uz to, ka ASV valdībai ir jāizmanto slepenie aģenti vai pseidoneatkarīgi ietekmes aģenti, infiltrējot tos „ekstrēmistiskās grupās”, ar tām, pēc Sansteina skaidrojuma, saprotot, organizācijas, internetportālus un individuālus aktīvistus, kuri brīvi interpretē „falšās sazvērastību teorijas”. Šāda infiltrācija nepieciešama, lai novērstu plašu sabiedrības masu uzmanību no domām un publiskām diskusijām par ekonomiskās politikas negatīvajām sekām un par  mūsdienu pasaules nepieciešamību atbrīvoties no globālo oligarhu varas.[3]

Un tā 2012.gada pavasarī pienāca Vatikāna kārta. Kā izriet no jau minētās Veina Medsena publikācijas, labi informēts avots Romā ziņo, ka šī gada maijā Sansteins saviem tuvākajiem līdzgaitniekiem esot paziņojis, ka „pēc „arābu pavasara” mums būs „Vatikāna pavasaris””[4]. Būtisks šāda lēmuma iemesls, pēc ziņotāja teiktā, esot toreizējais Vatikāna atbalsts BRICS valstu (Brazil, Russia, India, China, South Africa ) iniciatīvai par pasaules finanšu sistēmas reorganizāciju, kas ļautu tām izveidot savu kopējo finanšu sistēmu, kurai varētu pievienoties arī Latīņamerikas un arābu valstis. Tieši, lai nepieļautu jebkādu neatkarīgu finansu institūtu eksistenci, arī tika sākts „Vatiliks” skandāls, kurā kā galvenais vaininieks tika parādīts nelaimīgais pāvesta virssulainis Paolo Gabriele, bet kā reālie organizatori bija ar ASV Valsts departamentu saistītas nevalstiskās organizācijas un plašsaziņas līdzekļi.  [Vatikāna banka visa cita starpā līdz šim ir bijusi no globālām pārvaldes sistēmām neatkarīga banka, jo tā no vienas puses juridiski ir komercbanka, uz kuru neattiecas valstu centrālās bankas reglamentējošie mehānismi, bet no otras puses to aizsargā Vatikāna kā valsts un kā garīgas organizācijas augstais statuss un reputācija, kas to ievērojami izceļ pārējo komercbanku vidū (Vatikāna banka tādēļ varēja atļauties nepildīt daudzas prasības, ko neuzdrošinājās neviena cita komercbanka) un tāpēc Vatikāna banka reāli bija viens no drošākajiem „ofšoriem” un visdažādāko slepeno darījumu veikšanas vieta.]

Marsels Degollado

Marsels Degollado

Skandāla priekšvēstneši bija vairākas paraugakcijas: sākumā J.P.Morgan finanšu holdings Milānā slēdza Vatikāna bankas kontu, aizbildinoties ar informācijas trūkumu, bet drīz pēc tam ASV pirmo reizi iekļāva Vatikānu to valstu sarakstā, kurās ir naudas atmazgāšanai labvēlīga vide [reāli Vatikāna banka ir viena no drošākajām un prestižākajām naudas atmazgāšanas un citu nelegālu darījumu veikšanas vietām, un visi noteiktās aprindās par to zina]. Tas viss tika veikts pēc Sansteina un viņa kolēģu no ASV finanšu ministrijas rīkojuma. Līdzīgā kārtā arī tika uzsākta un vadīta informatīvā kampaņa, kas ir saistīta ar 1983.gadā pazudušās Emanuēlas Orlandi, kura bija Vatikāna bankas pietiekami informēta darbinieka meita, līķa meklēšanu. Šīs informatīvās kampaņas lozungs un galvenā tēze bija –„Emanuēla Orlandi bija nolaupīta seksuālām izklaidēm Vatikānā”. Tika aktualizēts arī homoseksuālais skandāls Vatikānā, plašsaziņas līdzekļiem izplatot informāciju par slepenu ziņojumu pāvestam par daudzu augstāko katoļu garīdznieku netradicionālo seksuālo orientāciju. Te gan jāsaka, ka diez vai pāvestu varēja pārsteigt „svēto tēvu” morālā stāja, viņš par to bija gana labi informēts jau iepriekš. Te kā piemēru var minēt Vatikāna pūliņus slāpēt skandālu ap Marseļa Degollado (Maciel Degollado) homoseksualitāti, kurš bija konservatīvākās kongregācijas „Kristus Leģionāri” dibinātājs un vadītājs un viens no galvenajiem Benedikta XVI balstiem. Tikai pēc viņa nāves (2008.gada decembrī) tika paziņots, ka viņš bija veicis darbības, kuras nav savienojamas ar katolicisko morāli, un tika sākta „Kristus Leģionāru” darbības izmeklēšana visā pasaulē. Tāpēc droši var apgalvot, ka pārsteigt pāvestu ar viņa līdzgaitnieku morālo stāju nebija iespējams, toties kādam tieši tobrīd bija nepieciešams to plaši izpropogandēt pa visu pasauli.

Tādējādi pret Vatikānu tika vests visaptverošs informatīvs karš, kurš aptvēra visas tā darbības sfēras – finansu, administratīvo, politisko un reliģisko. Un mērķis tam bija viens – parādīt Vatikāna vadības nespēju vadīt baznīcu, kurai ir nepieciešamas kardinālas izmaiņas (pārbūve).

2013.gada sākumā globālās finansu aprindas uzsāka pēdējo „Vatikāna pavasara” stadiju. 1.janvārī tika apturētas visu Vatikāna teritorijā notiekošo banku maksājuma karšu un elektronisko norēķinu operāciju apstrāde. Iemesls – starptautisko noteikumu par naudas atmazgāšanu neievērošana pilnā apjomā no Vatikāna puses. Mēneša laikā Vatikāns šādi esot zaudējis (ar maksājuma kartēm notiek muzeju biļešu un suvenīru iegāde) 1,7 miljonus eiro.[5]

Maltas ordeņa bruņinieku gājiens Vatikānā

Maltas ordeņa bruņinieku gājiens Vatikānā

Pēc šī gadījuma procesā iesaistījās galvenie katoļu pārrunu procesa speciālisti – Maltas ordeņa bruņinieki. 9.februārī, par godu ordeņa dibināšanai 1113.gada februārī, Svētā Pētera katedrālē Vatikānā notika svinības, uz kurām ieradās vairāk kā 1000 Maltas ordeņa bruņinieku un lēdiju, lai iegūtu Benedikta XVI svētību. Ar maltiešiem pāvests runāja vairākas stundas, bet jau 11.februārī paziņoja par savu plānoto atkāpšanos. Un uzreiz nākamajā dienā tika atjaunota maksājuma karšu darbība Vatikāna teritorijā, bet 15.februārī (tieši Maltas ordeņa dibināšanas dienā) pāvests pieņem savu pēdējo nozīmīgo lēmumu: par Vatikāna bankas direktoru (šis amats bija vakants kopš 2012.gada maija) tiek iecelts maltas ordeņa dalībnieks, vācu jurists un finansists Ernsts fon Freibergs (Эрнст фон Фрайберг/ Ernst von Freyberg), kurš ir speciālists finansu saplūšanas un pārņemšanas biznesā.

Ernsts fon Freibergs

Ernsts fon Freibergs

Jāatgādina, ka Maltas ordenis, kas ir valstisks veidojums ar savu konstitūciju, ir viens no ietekmīgākajiem katoļu ordeņiem. Maltas ordenis ir cieši saistīts ar lielākajām masonu ložām un tam ir savi atzari visdažādākajās sfērās: tirdzniecībā, politikā, banku sektorā, specdienestos, armijā, izglītības sistēmā utt. Daudzi Maltas ordeņa bruņinieki ir Starptautisko attiecību padomes un citu virsnacionālu ēnorganizāciju biedri, un viņi atbalsta spēkus, kuri aktīvi strādā Jaunās pasaules kārtības labā un ir orientēti Vatikāna virzienā. Pietiek kaut vai atcerēties tādus Maltas ordeņa bruņiniekus kā bijušais CIP direktors Viljams Keisijs (George William Casey /Уильям Кейси), viņa vietnieks Vernons Volters (Верной Уолтер) un ASV valsts sekretārs Aleksandrs Heigs (Alexander Haig/ Александр Хэйг).

Ņemot vērā Maltas ordeņa nozīmi un lomu, fon Freiberga iecelšana par Vatikāna bankas vadītāju var uzskatīt kā augsnes sagatavošanu Vatikāna finanšu sistēmas pārvešanai zem tiešas globālo finanšu klanu kontroles. Interesanti, ka Benedikts XVI nekad nav ticies ar jauno direktoru, bet viņa kandidatūru piedāvāja starptautiskā top-menedžeru atlases firma Spencer & Stuart. Acīmredzot šāda pāvestam neraksturīga distancēšanās no tik svarīga lēmuma pieņemšanas ir viens no vienošanās ar maltiešiem nosacījums.

Andželo Skola

Andželo Skola

Ar pāvesta atkāpšanos noslēdzās pirmais „Vatikāna pavasara” etaps un 12.martā ar konklāva darba usākšanu sākās šī procesa otrs posms. Lai gan izteikta līdera uz pāvesta amatu nebija, itāļu eksperti (konkrēti Marko Tozatti) par galveno pretendentu uzskatīja Milānas arhibīskapu Andželo Skola (Angelo Scola /Анджело Скола). Tomēr šķietami it kā nesaistītu notikumu virkne parādīja, ka tiek izdarīts spēcīgs spiediens, lai netiktu ievēlēts itāļu kandidāts.

2013.gada marta sākumā Milānas tiesa visnotaļ ietekmīgai Itālijas biznesa figūrai Silvio Berluskoni piesprieda 1 gadu cietumsoda par līdzdalību konfidenciālas informācijas atklāšanā sakarā ar apdrošināšanas grupas Unipol iegādi. Gandrīz tajā pašā laikā no sava kabineta loga izlēca Itālijas vecākās bankas Monte dei Paschi di Siena preses sekretārs Deivids Rossi. 2013.gada janvārī izcēlās skandāls, kad kļuva zināms, ka šī banka ir slēpusi no regulatora informāciju par saviem zaudējumiem. Pēc tam visa Monte dei Paschi di Siena vadība tika atlaista, bet prokuratūra uzsāka izmeklēšanu. Kā norāda eksperti, par „grēkāzi” izvēlētā Rossi nāve visdrīzāk aiz sevis slēpj virkni notikumu, kas saistīti ar pasaules finanšu sistēmas pārkārtošanu, kas interesantā kārtā saskan ar notikumiem Vatikānā.

Pāvests – latīņamerikānis

Franciskss I jeb Horhe Mario Bergoljo

Franciskss I jeb Horhe Mario Bergoljo

13.martā par jauno pāvestu tika ievēlēts Buenosairesas (Argentīna) arhebīskaps Horhe Mario Bergoljo (Jorge Mario Bergoglio /Хорхе Марио Бергольо), kurš pieņēma Franciska vārdu. Lai gan viņa vārds netika minēts konklāva favarītu vidū, 2005.gada konklāvā viņš palika otrais aiz Jozefa Raicingera (Benedikta XVI), tā ka Bergoljo ievēlēšanu nevar uzskatīt par nejaušību. Ņemot vērā konklāva darbības rekordīso laiku, jautājums par jauno pāvestu bija izlemts jau iepriekš. Ievērības cienīgi ir fakti, ka Bergoljo ir pirmais pāvests – latīņamerikānis un pirmais pāvests – jezuīts.

Pirmais fakts (pāvests – latīņamerikānis) liecina par to, ka straujās katolicisma nozīmes mazināšanās Eiropā dēļ pieaug Latīņamerikas baznīcas loma. Tomēr šai ziņā nevajag lolot liekas ilūzijas. Visaptverošais kristietības izstumšanas process notiek arī Latīņamerikā, ieskaitot Argentīnu. Šai ziņā zīmīgi, ka Argentīna, kurā ir pasludināta pilnīga reliģiskā brīvība, ir vienīgā Latīņamerikas valsts, kurā ir legalizētas viendzimuma „laulības” (tas notika 2010.gada jūlijā). Bijušais Palensijas bīskaps Nikolas Kasteljanos atzina, ka, saskaņā ar Svētās Marijas biedrības pētījumiem, Latīņamerikas jaunieši neuzticas katoļu baznīcai.[7]  Daudzi reālo lietu stāvokli zinoši mācītāji apgalvo, ka Vatikānam Latīņamerikas katoļu vidū nav autoritātes un ka maz cilvēku tic Vatikānam. Tāpēc pāvesta – latīņamerikāņa ievēlēšana mazāk liecina par Latīņamerikas katolicisma spēku, bet gan vairāk par pretējo – Vatikāna vēlmi stiprināt savu autoritāti šai reģionā.

Īpaši simboliski, ka tas notika gandrīz vienlaicīgi ar Ugo Čavesa nāvi, kurš bija antiglobālistiskās Latīņamerikas simbols. Kā zināms pats Čavess uzskatīja, ka viņa saslimstība ar vēzi ir mākslīgi izraisīta, līdzīgi kā citiem Latīņamerikas kreisajiem politiķiem (piemēram, Argentīnas prezidentes Kristīnes Fernandesas), kuri cīnās par ciešāku Dienvidamerikas integrāciju pretstatā ASV dominancei.[8]

Kas attiecas uz Čavesa attiecībām ar baznīcu, tad tās bija tik saspringtas, ka nebija izslēgta pilnīga attiecību saraušana starp Venecuēlu un Vatikānu, kurš atbalstīja prezidenta opozīciju. Tā vienā no savām runām Čavess par katoļu garīdzniekiem pateica sekojošo: „Viņi joprojām vēl domā, ka ir noteicošais spēks valstī. Aizmirstiet par to, alu cilvēki!” Tāpat ir zināms, ka Venecuēlas prezidents kā pretspēku Vatikānam atbalstīja [pēc citiem avotiem – izveidoja] „Venecuēlas reformēto katoļu baznīcu”, kura simpatizēja Čavesa realizētai politikai. Šīs baznīcas garīdzniekiem bija noteikts kalpošanas aizliegums par dažādiem kanoniskiem pārkāpumiem: viņi iestājās pret obligātu celibātu, neuzskatīja homoseksuālismu par grēku un pieļāva šķiršanos.

Tāpēc pāvesta – latīņamerikāņa atnākšanai, acīmredzot, ir jāsimbolizē Čavesa ēras „norietu”, kad „tautas prezidents” nodod stafeti „tautas baznīcai”. Un ne velti tobrīd Venecuēlas prezidenta pienākumu izpildītājs Nikolass Maduro pat atļāvās paziņot sekojošo: „ Mēs zinām, ka mūsu komandante ir sasniedzis šos augstumus, viņš atrodas blakām Kristum. Viņš izdarīja kaut ko tādu, lai par pāvestu kļūtu latīņamerikānis… un Kristus tad teica – ir pienācis Latīņamerikas laiks.”[9]

Bet faktiski runa ir par to, lai katoļu baznīca pārņemtu nacionāli domājošo politiķu sociālos lozungus un dotu tiem tādu saturu, kas padarītu tos globālai elitei nekaitīgus.

Pāvests – jezuīts
00230_Jezuitu_ietekme
Ziņas par pirmo pāvestu – latīņamerikāni sensacionālais raksturs tomēr ir mazāk nozīmīgs  kā fakts, ka par pāvestu pirmo reizi ir kļuvis Jēzus Biedrības (Jezuītu) biedrs. Tā ir pati ietekmīgākā, varenākā, aktīvākā un vislabāk strukturētā katoļu organizācija, kura atbild par vadītāju elites, kas ir spējīga efektīvi rīkoties jaunās globālās pasaules kārtības apstākļos, apziņas formēšanu.

Būdams izveidots Reformācijas kulminācijas brīdī (1534.gads), faktiski, lai glābtu pāvesta varu, jezuītu ordenis no citiem atšķiras ar to, ka parastajiem trim mūku svētsolījumiem (paklausībai, šķīstībai, nabadzībai) tas pievienoja bezierunu paklausības un uzticīgas kalpošanas pāvestam svētsolījumu (sevis pilnīga nodošana pāvesta rīcībā). Tam ir raksturīga stingra, pusmilitāra disciplīna, noslīpēta pārvaldes sistēma un bezierunu paklausība priekšniecībai. Ne velti ordeņa ģenerālpārzini (ģenerālpriekšnieku) sauc par „ģenerāli” vai par „melno pāvestu” (pēc sutanas krāsas).

Ignacijs Lojola

Ignacijs Lojola

Galvenā katram jezuītam izvirzītā prasība ir absolūta paklausība. Lūk, ko par to savā darbā „Garīgie vingrinājumi” raksta ordeņa dibinātājs Ignācijs Lojola: jezuītam „ir jāskatās uz savu vecāko kā uz pašu Kristu, viņam ir jāpakļaujas vecākajam kā līķim, kuru var pārvietot jebkurā virzienā, kā nūjai, kura pakļaujas jebkurām kustībām, kā vaska bumbai, kuru var pārveidot un izstiept visos virzienos.” Šī jezuītu pilnīgas personības paklausības panākšanas tehnika visnotaļ ieinteresēja arī nacistiskās Vācijas vadību. Pēc Valtera Šelenberga teiktā, SS dienestu vadītāji veidoja savu organizāciju, vadoties tieši pēc jezuītu principiem. Savukārt par SS vadītāju Himleru Hitlers teica: „Es viņā redzu mūsu Ignāciju Lojolu.” Jezuītu ordenis tāpat ir bijis kā paraugs un pamats, dibinot arī citus specdienestus.

Henrijs Himlers un Ādolfs Hitlers

Henrijs Himlers un Ādolfs Hitlers

Kopš saviem pirmsākumiem ordenis koncentrēja savu darbību trijos virzienos, kuri arī šodien nosaka tā ietekmi: izglītība, misionāru darbība un grēksūdzes. Attiecīgi jezuīti bija un joprojām ir slaveni kā skolotāji, misionāri un garīdznieki, vienlaikus pildot arī Vatikāna aģentu un specdienesta lomu. Jezuītu ļoti veiksmīgās misionārās darbības pamatā ir unikāla, tikai viņiem raksturīga kultūradaptācijas un mīmikrijas (imitējošas uzvedības) metode, kas ļauj viņiem iekļūt jebkurā reliģiskā organizācijā un piemēroties jebkuriem sociālkultūras apstākļiem.

Tieši jezuīti izstrādāja viselastīgāko metodi darbam ar Pareizticīgo baznīcu (un ne tikai). Īpaši šai ziņā slavens ir franču jezuīts Mišels Derbiņi (Михаил д’Эрбиньи), kurš vadīja 1925.gadā pie Austrumu baznīcas kongregācijas izveidoto komisiju Pro Russia, kuras uzdevums bija Padomju Krievijai piemērotu garīdznieku sagatavošana. Pie tam īpaša uzmanība tika pievērsta t.s. kriptokatolicismam (slēptajam katolicismam), kura galamērķī tika plānots panākt, ka par Krievijas patriarhu kļūst bīskaps, kurš ir devis uzticības zvērestu pāvestam (tas ir – slepeni pārgājis katoļticībā). Kriptokatolicisms šai ziņā ir ļoti ērts, jo neprasa saraut formālās saites ar Pareizticīgo (vai jebkuru citu) baznīcu un tā pieņēmējs var turpināt tajā kalpot, pakāpeniski veicinot draudzē simpātijas pret pāvestu un katoļu baznīcu.

Lai nodrošinātu jezuītu darbības efektivitāti, ordeņa brāļiem ir atļauts laicīgs dzīvesveids, viņi var neafišēt dalību organizācijā, tiem ir plašas privilēģijas un viņi par savām darbībām atbild tikai priekšniecībai. Tādējādi viņi ļoti viegli iekļūst gan masonu, gan citās okultās struktūrās.

Par sava veida ordeņa vizītkarti ir kļuvusi slavenā jezuītu morāle, kuras pamatā ir pielāgošanās teoloģija, kura ļauj patvaļīgi interpretēt galvenās reliģiski-tikumiskās prasības un pielāgoties jebkura laika un teritorijas cilvēku pasaulskatam un tikumiem, kā arī attaisnot jebkuras netikumiskas darbības, ja tās nav darbības mērķis (tas ir slavenais „mērķis attaisno līdzekļus” princips). Tieši jezuītu „tikumiskās teoloģijas” sistēma, kura izaudzināja veselas katoliciskās (un ne tikai) Eiropas elites paaudzes, lika pamatus tai dubultajai morālei, kas kļuva par Rietumu diplomātijas galveno principu un ļoti ērtu ieroci, aizstāvot Rietumu valdošo aprindu intereses pasaules politikā. Tieši tāpēc vārds „jezuīts”, vismaz Krievijā, ir ieguvis pārnestu, izteikti negatīvu nozīmi.

Galvenā jezuītu darbības sfēra ir izglītība, kurā tie ir guvuši ievērojamus panākumus, pateicoties kam viņi kontrolē valstu augstākā un vidējā līmeņa intelektuālo eliti. Jezuīti šodien izdod vairāk kā 1100 žurnālus, kurus lasa vairāk kā 40 miljoni cilvēku. Viņu pārziņā ir 195 universitātes visā pasaulē[10], tai skaitā Pāvesta Gregoriāņu universitāte Romā, Sentluizas, Fordhemas un Džordžtaunas universitātes ASV (pēdējā ir vienīgā ASV diplomātu universitāte) un daudzas citas. Tas ļauj viņiem izvirzīt savus cilvēkus nozīmīgākajos valsts pārvaldes amatos ne tikai Eiropā, bet arī ASV. Te der atgādināt, ka privātās jezuītu universitātes ir pabeiguši virkne bijušo CIP vadītāju – V.Keisi (Fordhemas universitāte), D.Tenets (Džordžtaunas universitāte), R.Geits (Džordžtaunas universitāte), L.E.Panetta (Sv.Klāras universitāte). Savukārt Fordhemas universitāti ir pabeidzis pašreizējais CIP direktors Džons Brennans (John Owen Brennan /Джон Бреннан).

Augustīns Bea

Augustīns Bea

Šādi nostiprinātas ordeņa un tā ģenerāļa pozīcijas, kas tika uzskatīts par ietekmīgāko Vatikāna instrumentu, ar laiku ļāva ordenim panākt maksimālu autonomiju un sākt kontrolēt gan pašu Svēto Krēslu, gan arī pāvesta lēmuma izpildi par iekļūšanu dažādu valstu pārvaldes struktūrās un virsnacionālās ēnorganizācijās, lai, aizsedzoties ar katolicisma pielāgošanu reālai dzīvei, piedalītos jaunas vienotas pasaules reliģijas formēšanā. Te ir jāatgādina, ka tieši jezuītu kardinālam Augustīnam Bea (Augustin Bea/ Августин Беа), kurš bija viens no tuvākajiem pāvesta padomniekiem un t.s. progresistu grupas līderis, bija izšķirošā loma Otrā Vatikāna koncilā (1962-1965) notikušajā ekumēniskajā apvērsumā. [Ekumēnisms – 1. Dažādu kristīgo konfesiju savstarpējais dialogs; 2.Kustība par visu konfesiju apvienošanu vienā baznīcā; 3.Mācība par visu reliģiju apvienošanu vienā reliģijā.] Tieši pateicoties šī ļoti ietekmīgā masona un teologa-modernista plašajiem personiskajiem sakariem (viņš vadīja jezuītu Pāvesta Gregoriāņu universitātes Starptautisko pētījumu centru), notika Vatikāna un jūdaistu organizāciju (Vispasaules ebreju kongress, Bnai Brit) tuvināšanās, kas beidzās ar katoļu pilnīgu kapitulāciju, piekrītot pamatnostādnēm par to, ka ebreji ir Dieva izredzētā tauta, kas pilnībā maina visu kristietības mācību un praktiski pārvērš kristietību par jūdaisma piedēkli.

Par Jezuītu ordeņa darbības tumšajām pusēm Pāvila VI un Jāņa Pāvila II laikā ir izdoti vairāki darbi, ko ir sarakstījuši bijušais jezuīts Alberts Rivera (Альберт Ривера) un bijušais bīskaps Žerārs Buffaroms (Жерар Буффаром), kurš 6 gadus bija atbildīgs par saraksti starp pāvestu un jezuītu vadītājiem, un nosauca ordeni par jaunās pasaules kārtības „garīgo kontrolieri”, kurš strādā, lai izveidotu tīklveida transnacionālu valdību. Kaut kas līdzīgs ir teikts tādu autoru kā Bila Hjūza (Бил Хьюз)  darbos „Atmaskotais ienaidnieks”,  „Teroristu noslēpums” un Ērika Džona Felpa (Eric Jon Phelps /Эрик Джон Фелпс) darbā „Vatikāna slepkavas”. [11] Te gan ir jāņem vērā, ka šie darbi ir rakstīti no protestantu redzes viedokļa un ņemot vērā viņu intereses, tomēr tajos ļoti labi ir parādīti jezuītu mērķi un metodes, kas ļauj tiem ļoti efektīvi izpildīt globālās oligarhijas pasūtījumus.

Jaunā pāvesta misija.

Benedikts XVI un Adolfo Nikolass

Benedikts XVI un Adolfo Nikolass

Pāvesta-jezuīta ievēlēšana pierāda, ka iepriekš paveiktais titāniskais darbs, lai panāktu Benedikta XVI atkāpšanos, nebija veltīgs. Pārmaiņas katoļu baznīcā ir sākušās un to būtība ir sekojoša. Ja agrāk nozīmīgākie katoļu ordeņi, kuri nodrošināja sakarus ar visdažādākajiem pasaules valdošās šķiras pārstāvjiem, darbojās ēnā (slēpti, netieši), tad tagad viņi tieši un atklāti pārņem Vatikāna vadību ar attiecīgi sekojošo funkciju pārdali, kas ļaus visefektīvāk implementēt katoļu baznīcu jaunveidojamajā globālās pasaules kārtības sistēmā. Vatikāna finanses nonāca maltas ordeņa rokās (viņi uzņēmās „visnetīrāko” darbu – „attīrīt” finanses), bet pašu Svēto Krēslu pa tiešo kontrolē jezuīti, kuri tagad pilnībā spēs koncentrēties savai „misionāru” darbībai.

Jezuīti

Jezuīti

Jēzus Biedrības ģenerālis (Adolfo Nikolass) ir pakļauts tieši pāvestam. Bet kļūstot par pāvestu, Bergoljo palika ordeņa biedrs, tāpēc viņa rīcība būs atkarīga no faktiskajām attiecībām ar jezuītu vadību, kuri būs viņa reālie „palīgi”. Franciska personā notika ordeņa un baznīcas varas faktiska saplūšana, tāpēc pāvesta patstāvība ir visai nosacīta, un likumsakarīgs kļūst jautājums: Kurš pāvests reāli valdīs – „baltais” vai „melnais”? Pats Nikolass uzsvēra, ka ordenim ir raksturīga „īpaša vienotība” ar pāvestu, ar kuru jezuītus saista „mīlestības un kalpošanas saites” un ka Bergoljo ievēlēšana „atver Baznīcai jaunu, cerības pilnu etapu.”[12]

Galvenie ordeņa pūliņi tiks sakoncentrēti, lai pārveidotu Vatikāna pārvaldes sistēmu, mazinot veco iekšējo baznīcas klanu ietekmi, kuri nespēj adekvāti reaģēt uz pasaules pārmaiņu vējiem. Jezuītu plānos ietilpst Romas kūrijas reformēšana. Reformu būtība – varas decentralizācija un augstākās vadības internacionalizācija, kas joprojām tiek uzskatīta par „pārāk romisku”. Visdrīzāk kūrija tiks samazināta, bet tās struktūra vienkāršota (un izveidots kaut kas līdzīgs Ministru kabinetam), kas savukārt vienkāršos piekļuvi pāvestam. Tas, neapšaubāmi, veicinās zemāko katoļu organizāciju, kuras lielā mērā kontrolē jezuīti, neatkarību un pozīciju nostiprināšanos. Te jāņem vērā, ka 2011.gadā notika paša jezuītu ordeņa kūrijas pārveidošana, kā rezultātā tika nodibināti trīs galvenie sekretariāti, kuri atbild par mācību, justīciju un sadarbību ar citiem dienestiem, un sekretariāts, kurš atbild par jezuītu īpašās apustuliskās darbības formas atbalstīšanu un izglītību.

Horhe Mario Bergoljo sinagogā

Horhe Mario Bergoljo sinagogā

Savukārt galvenais jaunās vadības uzdevums ir paātrināt „jauno evaņģelizāciju”. Šim smukajam nosaukumam ir vecu vecais saturs, kura būtība ir ekumēnistiskā atvērtība un starpreliģiozais dialogs, kā mērķis ir tālāka kristīgās ētikas un kristīgās dogmatikas izšķīdināšana kopējā „vienotā vispasaules reliģijā” Romas pāvesta vadībā, kuru pašu kontrolē „vecākais brālis” [jūdaisms].

Ronalds Lauders

Ronalds Lauders

Šai ziņā zīmīgi, cik labvēlīgi jaunā pāvesta ievēlēšanu uzņēma Vispasaules ebreju kongress (VEK), kura prezidents Ronalds Lauders paziņoja, ka viņi pazīst Francisku, kurš vairākkārtīgi ir apmeklējis VEK organizētās starpkonfesionālās tikšanās, un  uzsvēra, ka jaunais pāvests ir vienmēr atvērts dialogam un ir spējīgs radīt sapratnes tiltu starp katoļu un citām reliģijām, kas liek viņam cerēt, ka pāvests pieņems mērus pret tiem garīdzniekiem, kuri noliedz holokaustu un nostiprinās attiecības starp Vatikānu un Izraēlu. Cits jūds, pāvesta draugs Baruhs Tembaums izteicās par viņu vēl labāk: „Viņš ir ļoti vienkāršs, ļoti pieticīgs un garīgs cilvēks. Kā neviens cits viņš piedalījās visās starpreliģiozās tikšanās. Viņam ir daudz draugu rabīnu vidū, ar kuriem kopā viņš ir publicējis savas grāmatas. Viņš ir apmeklējis daudz sinagogu. Es saku tā nevis tāpēc, ka esmu jūds, bet gan tāpēc, ka esmu cilvēks, kurš ir dziļas cieņas iedvesmots pret visām personībām, kurām ir tiesības būt citādām”[13] Labāk i nepateiksi.

Te nedrīkst aizmirst, ka jezuītu būtība ir viņu farizejiskums (liekulība), viņu pielāgošanās morāle, kura māca ticīgos tikumības likumu izpildes vārdā pēc būtības pārkāpt tos pašiem, bieži vien pat nenojaušo to. Ja Pareizticība tiecas saglabāt mūžīgo mūsu nepilnīgajā un niecīgajā pasaulē, tad jezuītisms šo mūžīgo piemēro pasaulei, tādējādi izkropļojot to. Kā rakstīja Jurijs Samarins (Юрий Фёдорович Самарин), jezuītu ordenis ir noslēdzis milzu „globālu darījumu”, izveidojot „ūniju starp patiesību un meliem, labo un ļauno, Dievišķo patiesību un cilvēcisko nepatiesību.”

Adolfo Nikolass

Adolfo Nikolass

Šai ziņā uzskatāma ir pašreizējā „melnā pāvesta”, spāņa Adolfo Nikolasa saruna Sibīrijas katoļu telekanāla studijā, kur viņš stāsta par jezuītu kalpošanas būtību mūsdienu laicīgajā sabiedrībā. [14] Nikolass vairākus gadus strādāja Japānā un ir aktīvs dažādu kultūru, jo īpaši Austrumu, tuvināšanās pieejas piekritējs. Sarunā viņš ne reizi nepieminēja Kristus vārdu, toties uzsvēra nepieciešamību „kontekstualizēt” un „inkulturēt” labo vēsti (evanģēliju), kas ir galvenās formas, kuras veicina dažādu kultūru dialogu. Un tikai šai dialogā tiek „meklēta pilnīga patiesība”, uz ko aicina Romas pāvests. Nikolass pieminēja arī nepieciešamību liecināt (sludināt) un ticēt, tikai jāliecina ir par to, ka „mūsu dzīve ir dzīves realitāte”, bet jātic ir „iespējai saglabāt cilvēka dzīves pilnīgumu”.Un, visbeidzot, tā kā izšķirošais pašreiz ir fakts, ka mēs dzīvojam globalizētā, daudzveidīgā un savstarpēji saistītā vidē, pasaulei, Nikolasa prāt, ir nepieciešama tāda pārvaldes sistēma, kura būtu efektīva jau šodien.

Tieši šie elastīgie uzskati radīja grūtības jezuītu un Benedikta XVI attiecībās, kurš nolēma balstīties uz konservatīvo kongregāciju „Kristus Leģionāri” un „Opus Dei”. Jezuīti savukārt palika otrajā plānā. Ir kļuvis zināms, ka tika pat sastādīts 250 jezuītu teologu „melnais saraksts”, kuriem tika plānots aizliegt pasniegt daļā augstskolu.[15] Un tikai „Kristus Leģionāru” autoritātes kritums ( ziņu par tās vadītāja homoseksualitāti dēļ) un pieaugošā „Opus Dei” noslēgtība veicināja jezuītu daļēju pozīciju atjaunošanu, kā izpausmes piemērs ir jezuīta un Vatikāna radio direktora Frederiko Lombardi (Federico Lombardi / Фредерико Ломбарди) iecelšana par Svētā Krēsla preses sekretāru 2006.gadā. Tomēr, kā atzina daži jezuīti, viņi tāpat „nejutās kā šveices gvarde”un nebija noskaņoti savu uzticības pāvestam svētsolījumu uzskatīt kā sinonīmu aklai paklausībai.

Franciskss I

Franciskss I

Ar Franciska ievēlēšanu ordenis ne tikai revanšējās, bet guva spīdošu uzvaru. Jaunais pāvests, kā elastīgs jezuīts ir ideāli piemērots ekumēniskai misijai.

„Atvērtību” dialogam ar visiem jaunais pāvests labi nodemonstrēja svinībās par godu savai inaugurācijai. Viņš pastāvīgi atcerējās Otrā Vatikāna koncila mantojumu, nepārtraukti citēja modernistisko pāvestu Jāni XXIII, slavējot pontifikālās padomes lēmumus starpreliģiozā dialoga padziļināšanas virzienā. Kā izteicās Lombardi, runa ir par „dialoga attīstību visos virzienos – gan ar citām kristīgām baznīcām, gan ar jūdaistiem, musulmaņiem un jebkuru cilvēku, kurš atrodas labā, skaistā un patiesas meklēšanas ceļā”.[16] Pāvesta viesi minētajā pieņemšanā bija pārstāvji no dažādām jūdaistu organizācijām, musulmaņu kopienām (itāļu, bulgāru un serbu) un budistiem (ir zināms, ka jezuīti finansiāli atbalsta Tibetas lamas).

Tomēr īpaša uzmanība tika pievērsta Pareizticīgo baznīcai. Un ne velti pirmo reizi kristietības vēsturē pāvesta inaugurācijā piedalījās slavenais ekumēnists, Konstantinopoles patriarhs Bartolomejs, kurš sēdēja pa labi no pāvesta tādā pat krēslā kā viņš (kas tāds nav noticis ne tikai pēc 1054.gada, kad kristīgā baznīca sadalījās katoļos un pareizticīgajos, bet arī pirms tam). Un ne par velti pāvests daudz laika veltīja sarunām ar Krievijas Pareizticīgo baznīcas Ārējo baznīcas sakaru nodaļas vadītāju metropolītu Ilarionu, kurš uzskata, ka galvenais šķērslis, lai varētu notikt Krievijas Pareizticīgo baznīcas patriarha un pāvesta tikšanās, ir neatrisinātās problēmas ar ukrainas uniātiem. [Ukrainas grieķu katoļu baznīca – Pareizticīgo Kijevas metropolija, kura 1596.gadā atzina pāvesta virsvadību, pie nosacījuma, ka draudzēs tiek saglabāta to laiku pareizticīgo tradīcijas un rituāli.] Un, atkal, ne velti jaunais pāvests, vēl būdams Buenosairesas arhibīskaps, bija austrumu katoļu ordinārijs, attiecīgi viņš labi pārzina pareizticīgo tradīcijas un viņam ir labas attiecības ar Ukrainas grieķu katoļu baznīcas vadītāju Ševčuku.[17]

Tā kā galvenā sfēra, ar kuras palīdzību katoļiem un pareizticīgajiem ir visvieglāk tuvināties, ir palīdzība nabagiem un nelaimē nonākušajiem, īpaši tiek uzsvērta tieši pāvesta vienkāršība. Tomēr šis jaunais pāvesta uzvedības stils, kurš tā sajūsmina plašsaziņas līdzekļus, un ļoti atgādina bēdīgi slavenā „pārbūvētāja” Mihaila Gorbačova ārišķīgo pieticību, demokrātiskumu un neoficiālumu, ir neraksturīgi pāvestam un līdzinās jezuītu metodikai, kura paredz maksimālu piemērošanos un „iegrimšanu” apkārtējā sociālajā vidē. [Analoģija ar PSRS, kuras vadītāja M.Gorbačova apzinātas kaitnieciskās darbības rezultātā valsts tika sagrauta, ir vairāk kā vietā, jo PSRS „pārbūvi” un turpmāko tās sagraušanu plānoja padomju slepenpolicija – Valsts drošības komiteja (VDK) ar Juriju Andropovu priekšgalā, kurš arī nodrošināja Gorbačova, Jakovļeva u.c. „pārbūvētāju” izvirzīšanos vadošajos amatos. Neilgi pirms PSRS likvidācijas pēdējā posma pats Andropovs personīgi kļuva par Komunistiskās partijas vadītāju (augstākais amats PSRS), līdzīgi kā tagad par katoļu augstāko vadītāju ir kļuvis Vatikāna specdienesta – jezuītu  pārstāvis.] Francisks Svētajā Krēslā ir „mīkstais spēks” (soft power; slepena tipa struktūru māņu un manipulatīvo metožu kopums) jezuītu stilā.

Apstākļos, kad  pieaugošās nabadzības un masveida sociālo apstākļu pasliktināšanās dēļ briest sociālais sprādziens, šīs pasaules varenajiem ir ļoti nepieciešams „nabadzīgs pāvests”, kurš varētu pastiprināt ticīgo tikumisko apziņu [lai izmisumā iedzītie cilvēki nesāktu bruņotu cīņu ar viņus nelaimē iedzinušajiem neliešiem un viņu līdzskrējējiem]. Savukārt jezuītu galvenais uzdevums ir nostiprināt transnacionālās kungu šķiras varu, radot ilūziju par pāvesta brīnumaino pārtapšanu cilvēces glābējā. Un kamēr pāvests veidos „nabadzīgo baznīcu”, globālie lielbagātnieki pabeigs pasaules tautu aplaupīšanu, lai pēcāk nodibinātu totālu savu kundzību pār visu pasauli.

[1] http://reosh.ru/index.php?option=com_content&view=article&id=392:-vi&catid=1:jdiscms&Itemid=22
[2] http://www.intrepidreport.com/archives/6202 ; http://perevodika.ru/articles/22600.html
[3] http://www.narpolit.com/po_suti_dela/vikiliks_i_cvetnye_revoliucii__17-55-15.htm
[4] http://www.intrepidreport.com/archives/6202
[5] http://www.catholique-sedevacantiste.com/categorie-10478482.html
[7]  http://m.newsru.com/arch/religy/03mar2011/castelyanos.html
[8] http://www.fondsk.ru/news/2012/01/10/rakovye-eksperimenty-cru-na-prezidentah-latinskoj-ameriki-12174.html
[9] http://www.ntv.ru/novosti/518796
[10] http://www.gazeta.ru/social/2013/03/14/5057333.shtml
[11] http://revelation2013.canalblog.com/archives/2012/12/12/25830595.html
[12] http://ru.radiovaticana.va/news/
[13] http://www.catholique-sedevacantiste.com/categorie-10478482.html
[14] https://www.youtube.com/watch?v=YFWLKazIvsM
[15] http://www.elmostrador.cl/noticias/pais/2013/03/14/la-venganza-de-los-jesuitas/
[16] http://www.la-croix.com/Religion/Actualite/Le-pape-Francois-maintient-le-cap-de-l-aecumenisme-_NG_-2013-03-20-923008
[17] http://podrobnosti.ua/society/2013/03/14/893408.html

Olga Četverikova, vēsturniece
/22.03.2013/

Avoti:
http://ruskline.ru/analitika/2013/03/22/iezuitskaya_vesna_v_vatikane/
http://www.reosh.ru/index.php?option=com_contact&view=contact&id=2%3A2012-03-27-13-37-42&catid=4%3A2012-03-26-19-54-04&Itemid=3

Informācijas aģentūra
/24.04.2013/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Bostonas sprādziens – teatrāla imitācija

Bostonas sprādziens ir teatrāla specdienestu imitācija, liecina notikumu vietas fotogrāfiju un video analīze. Sprādziens notika maratona beigu daļā, kad finišēja atpalicēji, vietā, kur nezin kāpēc bija pulcējies paprāvs cilvēku skaits  un sprādziena mirklis tika nofilmēts ar vairākām kamerām. Uzreiz pēc sprādziena uz notikuma vietu devās interesentu pūļi, kuri tai skaitā filmēja un fotografēja. Internetā izliktie sprādziena video un fotogrāfijas deva iespēju precīzi noteikt, ka šis notikums ir nekas vairāk kā teatrāla imitācija un ka šai notikumā redzamie „upuri” ir savu lomu tēlojoši aktieri .
00231_Boston00
Skatoties notikuma video uzreiz krīt acīs tas, ka sprādziena stiprums neatbilst tā sekām. Bija dzirdams neliels blīkšķis un redzams daudz dūmu. Daudzi policisti, kas stāvēja gar maratona norises vietas perimetru pat nesadzirdēja sprādziena troksni. Pēc sprādziena bija redzami desmitiem prom skrejoši cilvēki un uz viņu fona pēkšņi nokrīt tikai divi.
00231_Boston2
Ja būtu sprāgusi bumba ar metāla bumbiņu un naglu pildījumu, kā tas tika paziņots, tad „noslaucīti” tiktu visi noteiktā rādiusā, bet nekas tāds nenotika.

Nākamā nesakritība, kas redzama katram speciālistam ar neapbruņotu aci, ir „cietušo upuru” sejas. Šādi neizskatās cilvēki, kuri tik tikko ir guvuši traumas un pārdzīvojuši šoku
00231_Boston300231_Boston4

Kadri ar cilvēku invalīdkrēslā, kuram tikko sprādziena rezultātā ir norautas abas kājas, ir vispārliecinošākie pierādījumi tam, kas viss Bostonas notikums ir viena vienīga falsifikācija.

Pirmkārt cilvēkam ar šādu traumu, ja viņam nesniedz palīdzību 2 minūšu laikā, būtu bijis jau jābūt mirušam no asiņu zuduma, jo asinīm šādos gadījumos būtu jāplūst strūklām, kas pilnībā neatbilst notikušajam. Otrkārt šādu cietušo nekādā gadījumā nedrīkst transportēt ratiņ krēslā kā tas tiek darīts, bet gan jātransportē guļus ar kājām uz augšu (lai mazinātu asins zudumus). Tas viss kā redzams nenotiek. Visbeidzot cilvēks, kurš tikko sprādziena rezultātā ir zaudējis abas kājas izskatās visnotaļ omulīgi, nerunājot nemaz par to, ka nekur nav redzamas aumaļām plūstošās asinis.
00231_Boston5
Bet tas vēl nav viss, pameklējot internetā, prasmīgi ļaudis atrada mūsu „cietušo”, kurš ļoti līdzinās ASV karavīram Nikam Vorgam, kurš 2011.gadā Afganistānā zaudēja abas kājas.
00231_Boston6
Visbeidzot caurskatot video ir redzams kādā veidā „cietušajam” bezkājim  uzreiz pēc sprādziena tika noņemtas protēzes un to vietā uzlikta butaforija.
00231_Boston7
Sprādziens tātad notika augšējā labajā stūrī. Ar zilu apvilkts „cietušais” bezkājis, ar zaļu – nēģeriete, kas maina viņam protēzes un kura vēlāk pati gulēs ratiņos kā cietusī, bet ar balto kvadrātu apvilktais nēģeris kapucē aizsedz skatu kamēr tiek mainītas kājas.
00231_Boston8
Te vēl var minēt tādus „sīkumus” kā – pilnīgi nevienmērīgs upuru, ievainojumu, bojājumu un asiņu sadalījums. Īsta sprādziena gadījumā nevarētu būt tā, ka vienam ir atrautas kājas, bet blakusesošais ir sveiks un vesels un pat nenosmērējies ar asinīm, kad visapkārt ir asiņu peļķes. Un foto redzamais reklāmas plakāts tā arī palika pilnībā neskarts un nenosmērēts.  Šādu nianšu internetaktīvisti  ir atraduši daudz. Zemāk tikai dažas bildes.
00231_Boston900231_Boston1000231_Boston1200231_Boston13
Vēl šai sakarā var pieminēt nelaimīgo jaunāko Carnajevu, kuram ar brāli ir atvēlēta nepateicīgā grēkāžu un teroristu loma šai izrādē. Viņu turēja aizdomās it kā tādēļ, ka viņš tika redzēts sprādziena vietā ar somu. Un lūk bilde, kurā viņš ir redzams ar šo somu uzreiz pēc sprādziena.
00231_Boston14
Un lūk bilde no CNN ziņām, kurā redzams tikko  aizturētais Džohars Carnajevs, kurš ir izģērbts pliks, lai pārliecinātos, ka viņam nav sprāgstvielas. Šīs ziņas video vairs nav pieejams, bet pats Carnajevs izrādās ticis nošauts ne ta aizturot, ne ta to izdarīja jaunākais brālis.
00231_Boston15
Un lūk pati sprādziena vieta neilgi pirms sprādziena  un 30 sekundes pēc tam, kad vēl nav paspējis sarasties ne vajadzīgais „cietušo” daudzums, ne „salīt” lielais asiņu daudzums.
00231_Boston1600231_Boston17

Video labi ir redzams kā uzreiz pēc sprādziena vīri zaļos kostīmos maksimāli cenšas pasargāt notikuma vietu no lieciniekiem:

Avoti:
http://www.fondsk.ru/news/2013/04/22/mnenie-bostonskij-terakt-ne-bolee-chem-teatralnaja-postanovka-20173.html
http://vvv-ig.livejournal.com/441799.html
http://earth-chronicles.ru/news/2013-04-21-42631
http://www.infowars.com/fbi-ignores-men-with-backpacks-at-scene-of-boston-bombings/

Posted in Kat.: Specdienesti, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 33 komentāri

Cilvēki tiek maldināti: bāriņtiesas nav tiesas

Uz 2012.g. 1.jūniju Latvijā bija 8101 bērns, kuru vecākiem ir atņemtas aprūpes tiesības. Tā vienā 2011.gadā aprūpes tiesības tika atņemtas 1961 vecākiem par 2300 bērniem, bet tai pat gadā aprūpes tiesības tika atjaunotas tikai 618 vecākiem ar 883 bērniem. 2011.gadā  830 gadījumos tiesa lēmusi par aizgādnības (tas ir vecāku) tiesību atņemšanu vecākiem.

Vēršu uzmanību , ka valsts vara ilgstoši dezinformē tautu par tā saucamajām bāriņtiesām. Tām nav nekāds sakars ar tiesu. Bāriņtiesas ir pašvaldības aizbildnības un aizgādnības iestādes tās sociālās aprūpes sistēmā ar attiecīgi šai sistēmai piemērotu darbinieku kvalifikāciju.

Tiesa ir valsts iestāde, kura ir neatkarīga un darbojas saskaņā ar likumu “Par tiesu varu” tieslietu sistēmas ietvaros. To vada tiesnesis ar juridisku izglītību, vismaz 5 gadu darbastāžu, ne mazāk kā 30 gadus vecs un ar nokārtotiem eksāmeniem un stažēšanos. Tiesnesi izvirza tieslietu ministrs pamatojoties uz tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas atzinumu un apstiprina Saeima uz 3 gadiem. Tiesneša atbildību nosaka speciāls likums.

Pēc starptautiskiem aktiem vecākiem aprūpes un aizgādības tiesības var atņemt tikai ar tiesas lēmumu.

Pašreizējā kritiskā situācijā ir jāatjauno tiesībsargam finansējums, lai var izveidot normālu bērnu un ģimenes aizsardzību pašreizējo 3 darbinieku vietā, paņemot finansējumu no inspekcijas, kas faktiski ir Labklājības ministrijas politiskais ierocis un faktiski sen jau darbojas kā ģimenes grāvējs t.s. „jaunās pasaules kārtības” nevis mūsu valsts interesēs.

Jānis Gulbis

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Birokrātijas virtuālās rotaļas augstākajā izglītībā

00232_augstskola_izglitiba2013.gada 3.janvārī valdība akceptēja Izglītības un zinātnes ministrijas informatīvo ziņojumu par turpmāko rīcību zinātnes un augstākās izglītības reformēšanā. Internetā pieejamā ziņojuma apjoms ir 28 lapas, un to papildina pielikums uz 8 lapām. Minētais respektējamais apjoms (36 lapas) var liecināt, ka valdības sēdē tika rūpīgi izskatīts un godprātīgi apstiprināts pamatīgs un detalizēti izvērsts dokuments. Tā saturs acīmredzot var sniegt atbildes uz visiem aktuālajiem jautājumiem par mūsu valsts zinātnes un augstākās izglītības turpmāko likteni.

Valstiskās neatkarības gados ir sakrājušies ļoti daudzi sāpīgi jautājumi. Zinātnes un izglītības finansēšanā mūsu valsts regulāri ieņem pēdējo vai gandrīz pēdējo vietu Eiropā. Aizvadītajos mēnešos presē tika publicēti kritiski materiāli par nepatīkamo stāvokli zinātnē un augstākajā izglītībā. Piemēram, par rektoru grandiozajām algām un studiju programmu akreditācijas bēdīgajiem rezultātiem. Turklāt Internetā var lasīt ne tikai par sliktajām programmām, bet arī par blēdībām un naudas ( 1 001 495 latu) nelietderīgo izšķērdēšanu studiju programmu pārbaudē. Šajā procesā atklājās daudzas nekaunīgas izdarības. Latvijas Mākslas akadēmijas 7 studiju programmas lieliski atalgotā un valstiski apzinīgā komisija izvērtēja apmēram divās stundās, un tie paši universiāli kvalificētie eksperti tajā pašā dienā paspēja pārbaudīt vēl 3 augstskolu programmas. Savukārt viena supermobila ekspertu grupa vienā dienā paspēja izvērtēt programmas gan Rēzeknes Augstskolā, gan Liepājas Universitātē.

Tātad aizvadītajā laikā apkaunojošo jautājumu klāsts turpināja papildināties. Tomēr atbilde uz sāpīgajiem jautājumiem pagaidām tā pa īstam nav sniegta sabiedrībai. Nepārprotami zināms ir tikai tas, ka augstākajā izglītībā un zinātnē ir izveidojies katastrofāls stāvoklis un no tā var izkļūt tikai radikālu reformu veidā. Tajā pašā laikā nepārprotami zināms ir arī tas, ka valdošā kliķe nav spējīga neko būtiski izmainīt. Proti, Latvijas sabiedrības veselākā daļa netic konstruktīvām pārmaiņām zinātnē un augstākajā izglītībā. Mums nebūs ne labas augstskolas, ne zinātne.

Zinātnes un augstākās izglītības jautājumos neapšaubāmi katram ir savas intereses. Savas intereses ir valdošajai kliķei un birokrātijai. Savas intereses ir studentiem un viņu vecākiem. Savas intereses noteikti ir mūsu ģeniālajiem zinātniekiem un ne mazāk ģeniālajiem zinātnes organizatoriem – rektoriem. Savas klusi pieticīgas intereses ir ierindas zinātniekiem un pasniedzējiem.

Valdošo kliķi, protams, visvairāk kārdina budžeta tērēšanas partejiskuma princips, pie siles pielaižot tikai savējos. Birokrātiju kā parasti visvairāk nodarbina nepieciešamība skaisti un gludi visu noformēt uz papīra, daudz nerūpējoties par sameistarotā teksta atbilstību dzīves realitātei. Arī studenti un viņu vecāki domā par naudu. No viņiem kāda daļa domā par kvalitāti un augstākās izglītības smieklīgo prestižu mūsu gaišajā teritorijā. Katrā ziņā nauda pirmajā vietā ir rektoriem. Zinot viņu sev izkārtotās summas (pat vairāk kā 100 tūkstoši latu gadā), tas ir līdzjūtīgi saprotams. Starp citu, rektoru algu sarakstā un viņu zinātnisko nopelnu sarakstā ir konstatējama stingra likumsakarība: jo lielāka alga, jo mazāki nopelni zinātnē. Neticīgie to var viegli pārbaudīt Internetā publicētajos materiālos par rektoru dzīves gājumu un darbību zinātnē. Par naudu ir nobažījušies arī ierindas zinātnieki un pasniedzēji. Tikai viņiem jēdziens „nauda” ir vitāli savijies ar jēdzieniem „ekspluatācija” un „pazemošana”. Piemēram, kādā ministrijas dokumentā var patīkami uzzināt, ka vismazākās algas ir pētniekiem (svārstās no 126.- Ls līdz 513.- Ls mēnesī). Tātad mūsu pētnieki izjūt vislielākos pazemojumus. Tas ir arī godīgo rektoru nopelns.

Savas intereses ir šo rindu autoram. Tās var iedalīt divās grupās. Pirmajā grupā izredzes nopelnīt iztikas līdzekļus bez ekspluatācijas un pazemojumiem, kā arī naiva velme strādāt tāpat kā strādā draugi Amerikas un Izraēlas universitātēs. Otrajā grupā cēlas zinātniskās intereses no globālo procesu analītikas viedokļa (gudri izsakoties, augstākās izglītības transformācijas demogrāfiskās pārejas un globalizācijas laikmetā).

Ņemot vērā savas (droši zinu – arī kolēģu) intereses, ministrijas  informatīvajā ziņojumā gribētos saņemt atbildi uz vairākiem jautājumiem. Cik drosmīgi tiks pārveidota līdzšinējā mūsu kultūrai neadekvātā likumdošana? Vai valsts beidzot sāks kontrolēt augstskolas un tajā skaitā mūsu drausmīgāko sērgu – privātās izglītības firmas? Kas tiks darīts zinātnes labā, bez kā nevar pastāvēt augstākā izglītība? Vai tiks pārtraukta mūsu morālajam un sociālās atbildības līmenim nepiemērotā māžošanās ar augstskolu autonomiju un akadēmisko brīvību? Kādi pasākumi tiks veikti, lai likvidētu privāto augstskolu mežonīgos studiju izkropļojumus, totāli ignorējot zinātni un pazemojoši ekspluatējot pasniedzējus? Vai tiks reglamentēts kontaktstundu skaits, kā trūkums tagad studijas un pasniedzēju atalgojumu ir pārvērtis par farsu? Vai tiks stingri nosodīta izglītības biznesmeņu atklātā ņirgāšanās par valsti, ministriju un studentiem, kā to nesen klaji demonstrēja Baltijas starptautiskās akadēmijas saimnieks biedrs Buka? Vai ministrija ierosinās papildināt krimināllikumu sakarā ar noziegumiem izglītības biznesā? Interesanti būtu oficiāli uzzināt, vai pieteiktais reformu kurss ir viena cilvēka fantāzijas jeb intelektuāli kolektīvs produkts, ko, teiksim, izstrādājis Latvijas Universitātes Izglītības pētniecības institūts? Šajā ziņā gribu tūlīt priecīgi paziņot sekojošo. Ministrijas ziņojumā ir oficiāli norādīts tikai viens reformu iniciators – R.Ķīlis.

Taču pirmais un galvenais jautājums ir cits. Pirmais un galvenais jautājums ir par to, cik dziļi un pareizi ministrija ir gribējusi un reāli spējusi izprast problēmu būtību. Respektīvi, viss būs atkarīgs no tā, cik objektīvi un profesionāli perfekti ir izanalizēts un novērtēts patreizējais katastrofālais stāvoklis. Lai uzsāktu reformas, vispirms ir precīzi jāfiksē anomāliju galvenie avoti. Katram ir skaidra triviālā atziņa: mūsu ārstēšanās augstākajā izglītībā un zinātnē būs atkarīga no diagnozes pareizības. Institucionāli praktiski tas nozīmē – no ministrijas kompetences un valdošās kliķes politiskās gribas.

Ministrijas informatīvajā ziņojumā ir formulētas sešas galvenās problēmas. Lai novērtētu dokumenta sastādītāju domāšanas veidu un leksiku, citēju: „1. Neatbilstoša vajadzībām nozaru struktūra; 2. Pārāk plašs un nestrukturēts AII (augstākās izglītības iestāžu – A.P.) tīkls; 3. Vājas augstākā līmeņa studijas; 4. Nepietiekama starptautiskā konkurētspēja; 5. Nepietiekams finansējums; 6. Neefektīva pārvaldība”.

Principā iebildumu nav. Diagnoze ir pareiza. Tiesa, dokumentā lietotā leksika dažreiz ir divdomīga. Tāpēc var būt pārpratumi. Pārpratumi nevarētu būt par 2., 3. un 5. problēmu. Augstskolu skaits ir nenormāli liels (2.). Augstākā līmeņa studijas ir vājas (3.). Par atpalicību finansējumā jau tika minēts (5.). Šajā ziņā ir ideāla vienprātība. 1. problēma, liekas, attiecas uz nevajadzīgu speciālistu gatavošanu. Ja tas tā ir domāts, tad iebildumu nav. 4. problēmas korektais formulējums it kā var iepriecināt. Tātad mūsu augstskolas vispār ir starptautiski konkurētspējīgas. Enerģisko reformātoru neapmierina vienīgi reitingos ieņemtās vietas. Protams, par 4.problēmu var diskutēt līdz pasaules galam. Tajā skaitā diskusijā ietverot attieksmi pret reitingiem vispār. Normāliem cilvēkiem jau sen ir savs viedoklis par šo postmodernistisko ākstīšanos, glīti nomaskējot komerciāli savtīgas intereses un saskaņā ar pasūtījumu „piarējot” noteiktas ideoloģiskās konstrukcijas.

Īpaša uzmanība pievēršama 6. problēmai. Labi būtu, ja ar vārdu „pārvaldība” ir domāts politiski valstisko un administratīvi birokrātisko resursu viss komplekts – valsts prezidenta, valdošās kliķes politiskā kompetence un griba, likumi, noteikumi, parlamenta un valdības kontrole, ministrijas funkcionēšana. Ja tas ir tā domāts, tad diagnoze ir pareiza. Bet varbūt ir domāta tikai augstskolu „neefektīvā pārvaldība”? Ziņojumā paredzētie pasākumi diemžēl liecina par paškritikas trūkumu, un 6.problēma ir adresēta augstskolām. Par to liecina arī tas, ka problēmu hierarhijā tā ir pēdējā vietā.

Tas ir visvairāk žēl. Tāda pieeja apstiprina drūmās aizdomas par kārtējā valstvīra patrokšņošanu un birokrātijas parotaļāšanos. Drīz atkal būs jauns ministrs, viss iepriekšējais tiks aizmirsts un sāksies jauns troksnis un jaunas rotaļas. Kā parasti, viss būs atkarīgs no tā cilvēka ambīcijām un intelektuālajām mānijām, kuru uz kādu laiku iesēdinās ministra krēslā.

Ja pieeja būtu kompetenta un valstiski atbildīga, apliecinot veselīgi saprātīgu vēlēšanos izrauties no katastrofālā stāvokļa, tad problēmu hierarhijā pirmajā vietā būtu paškritiska atzīšanās par aplamo likumdošanu un pārsteidzoši vājo valsts kontroli. Pirmajā vietā būtu atzīšanās par pieļautajām rupjajām kļūdām jau pēcpadomju pirmo valdību laikā. Jau pirmajos gados sākās augstskolu autonomijas un akadēmiskās brīvības tēlošana, slimīgās kaislības ar universitātes statusa iegūšanu, rektoru riebīgā alkātība, Latgales un dažu citu reģionu priekšnieku apmātība atvērt augstskolu katrā sādžā, atļauja dibināt privāto augstskolu un nodarboties ar izglītības biznesu jebkuram cilvēkam un tajā skaitā cilvēkam bez augstākās izglītības, pasniedzēju slodzes un atalgojuma, studiju kontaktstudu normatīvu „optimizācija”, izglītības un zinātnes finansējuma apcirpšana utt. Jau no paša sākuma valsts neapdomīgi atsacījās no kontroles funkcijas un reālās iespējas, kā teikts ziņojumā, „pārvaldīt” zinātnes un augstākās izglītības attīstību.

Faktiski ministrija nemaz netiecās reformas sākt ar galveno – operatīvu un kardinālu likumdošanas normalizēšanu un kontroles tiesību ieguvi. Var redzēt, ka ministrijai ir kaut kādas fatālas bailes no privātajām izglītības firmām. Tās vispār netiek pieminētas. Tātad katastrofas galvenais cēlonis tiek vispār noklusēts. Tā vietā, lai izveidotu juridiski stabilu placdarmu, ministrija faktiski jēli vāvuļo par sīkumiem un absurdām idejām – Eiropas valodu ieviešanu, studentu piesaistīšanu no ASV, Eiropas, Latiņamerikas, ārzemnieku akreditācijas faniem u.c. Informatīvajā ziņojumā ministrija paredz tikai līdz 2014.gada 1.oktobrim sagatavot Augstākās izglītības un zinātnes likuma projektu. No mūsdienu pasaules visdažādāko procesu fantastiski straujās dinamikas viedokļa tas ir smieklīgi. Divi gadi šodien ir milzīgi ilgs laiks. Neviens neuzņemsies prognozēt, kas mūsdienu pasaulē var notikt divu gadu laikā. Pie tam no Latvijas jautrās politiskās kņadas viedokļa divu gadu laikā mums var mainīties vismaz 4-5 valdības, tik pat daudz izglītības un zinātnes ministru u.tml.

Informatīvais ziņojums negarantē ticību reālām izmaiņām vēl viena iemesla dēļ. Ministrija atbildību tendenciozi uzveļ tādam mūsu intelektuālajam kokteilim kā Augstākās izglītības padome (AIP). Izrādās, ministrija AIP ir uzdevusi sagatavot „Latvijas augstākās izglītības un augstskolu attīstības nacionālo koncepciju 2013.-2020.gadam”. Informatīvajā ziņojumā ministrija žēlojās, ka API nav savlaicīgi izpildījusi rīkojumu.

Informatīvajā ziņojumā odiozs ir ministrijas solījums līdz 2014.gadam izstrādāt un ieviest (!?) „efektīvu un vienotu pārvaldības un likumdošanas modeli augstākajā izglītībā un zinātnē”.  Minēto solījumu nav iespējams komentēt. Nav pietiekama skaidrība par vārda „modelis” jēgu dotajā tekstā. Mentāli normālā situācijā ar jēdzienu „modelis” un „modelēšana” saprot izziņas procesu, kad izmanto t.s. aizstājobjektus, pirmmetus, palīgsistēmas, pamazinātus un vienkāršotus kāda priekšmeta atveidojumus. Piemēram, traktora modelis. Katram ir saprotams, ka ar traktora modeli nevar art zemi.

Uzmundrinošo odiozo solījumu nav iespējams komentēt arī tāpēc, ka tas ir pretrunā ar tik tikko minēto ministrijas solījumu līdz 2014.gada 1.oktobrim sagatavot Augstākās izglītības un zinātnes likuma projektu. Turklāt informatīvajā ziņojumā ir uzskaitīti vēl daudzi Eiropas Savienības un Latvijas suverēnās valdības direktīvie dokumenti. Tie nav atcelti, un ministrijai tie ir jāpilda. Tie attiecas uz augstāko izglītību un zinātni. Ministrija tos nedrīkst ignorēt. Tas nekas, ka tie katrs velk uz savu pusi un ir savstarpēji nesabalansēti. Birokrātijas virtuālajās rotaļās citādi nemēdz būt. Tāpēc informatīvā ziņojuma uzcītīgās veidotājas (ministrijas divas darbinieces) ir lietprātīgi atgādinājušas par vadošo institūciju visiem spēkā esošajiem dokumentiem. Viņas tādējādi gribot negribot birokrātijas radošajos tīklos ir amizanti iepinušas reformu dūšīgo iniciātoru. Turklāt tas ir izdarīts tādā mērā, ka viņu patiesībā var glābt vienīgi valdības kārtējā maiņa. Ja mainās valdība, tad ministram ir pasakaini objektīvs arguments dārgajai tautai aizbildināties par savām nerealizētajām fantāzijām.

Informatīvajā ziņojumā ir arī citi solījumi. Citēju: „2013.gadā ministrija izvirzīs un noteiks jaunus zinātnes prioritāros virzienus 2014.-2020.gadam, lai nodrošinātu fundamentālo un lietišķo pētījumu izstrādi un valsts pētījumu programmu finansēšanu saskaņā ar prioritāšu principu”. Bet tas vēl nav viss. Ministrija gatavo arī „Izglītības attīstības pamatnostādnes 2014.-2020.gadam”.
Ziņojuma pamattekstā ir kreatīvi apcerēti jauni augstskolu formāti: „1. Zinātnes (nacionālā) universitāte: zinātnes attīstībai; 2. Tehnoloģiju universitāte: inovāciju attīstībai; 3. Reģionālā universitāte: ierobežota līmeņa konkurences uzturēšanai un augstākā līmeņa studiju pieejamībai Latgalē; 4. Akadēmijas (universitātes): izcilu profesionāļu sagatavošanai; 5.Reģionālās augstskolas un koledžas: profesionālo kompetenču attīstībai un augstākās izglītības pieejamībai„. Diemžēl pielikumā („reformu īstenošanas rīcības plānā 2013.-2014.gadam”) tik tikko citētās domu sēnalas nav ietvertas. Toties pielikums sākās ar orģināli uzbrūvētu apdullinājumu:  „Plānā noteiktais mērķis: Pasaules salīdzinājumā kvalitatīva augstākā izglītība, savienota ar augstas raudzes zinātni efektīvi pārvaldītās institūcijās ar konsolidētiem resursiem”.

Rektori, biedrs Buka, pie siles trekni briestošās augstskolu un zinātnes intelektuālo kokteiļu izejvielas, eksperti un akreditācijas lielmeistari var mierīgi gulēt. Nekas nemainīsies. Tas nav kapitālais remonts. Tas nav pat kosmētiskais remonts. Tā ir tukša vāvuļošana, kas bija konstatējama jau stratēģiskajā komisijā. Nav šaubu – minētās morālās izcilības to zināja jau no paša sākuma. Mums nav darīšana ar muļķiem. Gluži pretēji. Tā ir ļoti saliedēta un solidāra masa, kas lieliski prot aizstāvēt savas intereses. Turklāt ar vienu kungu viņiem nav grūti tikt galā bez lielas piepūles. Slavenās pretīgi vulgārās un glumās vienotības vienoti vienotās vienotības koalīcija reformātora kungu neaizstāvēs, ja tas nepatīkami atsauksies uz mūsu patriotu galvenajām vērtībām – varu un naudu.

Arturs Priedītis
/2013, aprīlis /
Avots: http://www.artursprieditis.lv/

Posted in Kat.: Izglītība, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Vecāku vainīguma prezumpcija

Vecākiem arvien vairāk pilnīgi nepamatoti tiek atņemti bērni. Šie procesi ļoti strauji pieņemas spēkā gan pasaulē (jo īpaši Lielbritānijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Kanādā, Vācijā, Francijā un citās t.s.”attīstītajās” valstīs), gan arī Latvijā. Bāriņtiesu un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) patvaļa kļūst arvien nekaunīgāka un masveidīgāka, bet ar to nav gana, un Labklājības ministrija virza arvien jaunas izmaiņas likumos, lai ievērojami palielinātu bāriņtiesu pilnvaras atņemt bērnus un samazinātu vecāku juridiskās un praktiskās iespējas tam pretoties. Un tas viss tik viegli ir iespējams arī tāpēc, ka Latvijā un daudz kur citur pasaulē praktiski arvien vairāk izpaužas vecāku vainīguma prezumpcija – princips, kurš pēc noklusējuma vecākus uzskata par vainīgiem, ja vien viņi paši nepierāda pretējo.

Kā tas darbojas? Viens no galvenajiem, ja ne pats galvenais humānas un taisnīgas tiesību sistēmas pamatprincipiem, ir cilvēku nevainīguma prezumpcija. Tas nozīmē, ka līdz mirklim, kamēr nav pierādīta cilvēka vaina, viņš pēc noklusējuma tiek uzskatīts par nevainīgu. Šis princips praktiskā sistēmiskā līmenī vispamatīgāk ir realizēts krimināltiesību sistēmā.

Krimināltiesību sistēma sastāv no:
1) izmeklēšanas iestādēm (izmeklētājiem), kuras veic operatīvās darbības (vāc, apstrādā, analizē un dokumentē informāciju), lai pierādītu konkrētu personu vainu;
2) prokuratūras (prokuroriem), kura uzrauga izmeklēšanu, pārliecinās, ka ir savākts pietiekami daudz pierādījumu, un uztur apsūdzību tiesā;
3) tiesām (tiesnešiem), kam ir nodrošināta maksimāla neatkarība un kas, iepazīstoties ar izmeklēšanas materiāliem (pierādījumiem), prokurora un aizstāvja argumentiem, pieņem galīgo lēmumu par personas vainīgumu. Pie tam tiesas spriedumu var pārsūdzēt.

Gan izmeklētājiem, gan prokuroriem, gan tiesnešiem ir jābūt noteiktas kvalifikācijas un, kas pats galvenais, viņiem ir noteikta atbildība, tai skaitā arī par pierādījumu viltošanu un lietu safabricēšanu.

Praksē, protams, notiek dažādi, ir gadījumi, kad lietas tiek fabricētas, plaši tiek pirkti gan tiesneši, gan prokurori, tiek notiesāti nevainīgi cilvēki, vainīgie tiek attaisnoti, tiesu spriedumi sarunāti utt. Viss tā ir, un visi par to zina, tomēr pati sistēma (tās sistēmiskās īpašības) aizsargā nevainīgus cilvēkus. Safabricēt lietu pret nevainīgu cilvēku krimināltiesību sistēmā prasa specifiskas zināšanas, organizatoriskās spējas un resursus. Pat, ja vairums šai sistēmā strādājošie ir pērkami, tas ir pietiekami darbietilpīgi, dārgi un ilgi.

Mazliet cita situācija ar nevainīguma prezumpcijas ievērošanu ir administratīvā procesa iestādēs un administratīvajās tiesās. Tur nevainīguma prezumpcijas princips nav sistēmiski nostiprināts, kas dod iespēju samērā viegli to pārkāpt.

Lēmumu vecākiem atņemt bērnus var pieņemt pašvaldības aizbildnības un aizgādnības iestādes – bāriņtiesas, kurām šajā jomā ir piešķirtas ļoti plašas pilnvaras. Bāriņtiesu lēmums likumā ir noteikts kā administratīvs akts, kuru ir tiesības pārsūdzēt administratīvā tiesā (pie tam, tikai ierobežotā termiņā – 30 dienu laikā).

Ko tas praktiski nozīmē? To, ka pašvaldības aizbildnības un aizgādnības iestādes, kurām ir dotas plašas pilnvaras bērnu izņemšanai no ģimenēm, vienlaicīgi pilda gan izmeklētāja, gan prokurora, gan tiesneša lomu, un tās lēmumu var atcelt tikai administratīvā tiesa (ja lēmums tiek pārsūdzēts attiecīgā termiņā) vai arī viņa pati. Tas nozīmē, ka bāriņtiesas, kā iestādes ar milzīgu varu ietvaros nevainīguma prezumpcija sistēmiskā līmenī nedarbojas, jo nevainīguma prezumpcijas izpildi sistēmiski nodrošina izmeklēšanas, apsūdzības un tiesas spriešanas lomu nošķirtība. Tādējādi tiek pārkāpts arī objektivitātes princips. Ja bāriņtiesā strādā gudri un godīgi cilvēki, tad viss ir kārtībā, bet, ja tur strādā nekompetentas, negodprātīgas un likuma būtību ignorējošas amatpersonas, kā tas pietiekami bieži mēdz būt, tad tā ir pateicīga vieta nekontrolētai un nesodītai patvaļai.

Pie tam bāriņtiesu darbiniekiem nav noteikta speciāla atbildība par lietu fabricēšanu, melošanu, nepamatotu lēmumu pieņemšanu, kā tas ir krimināltiesību sistēmā strādājošajiem, kuru kontrolei ir izveidoti speciāli iekšējās kontroles mehānismi. Bāriņtiesas darbiniekus var tikai atlaist, ko var izdarīt pašvaldība pašas pēc savas iniciatīvas vai pēc Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas ierosinājuma. Kas attiecas uz Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju, kurai pēc likuma ir jākontrolē bāriņtiesu darbs, tad tā praktiski to nedara un rīkojas pavisam pretēji – piesedz un pat veicina nepamatotu bērnu izņemšanu. Tā vietā, lai sūdzību gadījumā (un ne tikai) pārbaudītu faktus, VBTAI tikai izskata bāriņtiesas radītos (bieži safabricētos) dokumentus un formāli atrakstās. Un nav brīnums, ka tā, jo Inspekcija, kura ir pakļauta Labklājības ministrijai, atbild vienlaicīgi gan par bāriņtiesu darba un metodisko vadību, gan arī par to kontroli, kas pats par sevi ir absurds. Šo kontroles darbu būtu jāveic, pirmkārt, citai institūcijai  un, otrkārt, no politiskās varas neatkarīgai struktūrai (piemēram, Tiesībsargam).

Vecākiem, kuriem bāriņtiesa atņēma bērnu un kuri nav ar to mierā, ir jāiesniedz prasība administratīvajā tiesā atcelt bāriņtiesas izdoto administratīvo aktu (tas ir, bāriņtiesas lēmumu) un šī prasība ir jāpamato (jāpierāda). Attiecīgi, ja bāriņtiesa, kā tas bieži mēdz būt, safabricē pret kādu lietu vai izņem bērnu kļūdas pēc, tad vecākiem praktiski ir jāpierāda, ka viņi nav vainīgi. Ja bāriņtiesa savos dokumentos ir uzrakstījusi, ka cilvēks, piemēram, ir kamielis, tad viņš juridiski kļūst par kamieli līdz mirklim, kamēr tiesā netiek pierādīts pretējais. Protams, arī administratīvajā tiesā var izmantot nevainīguma prezumpcijas principu, protams, var norādīt uz pierādījumu trūkumu bāriņtiesu lēmumos utt. un bieži tas līdz, bet praktiski administratīvajā tiesā tas pats no sevis nedarbojas. Pie tam, praksē tiesvedība ir ilgstoša, neskatoties uz to, ka likumā ir noteikts, ka ar bērniem saistītās lietas ir jāizskata maksimāli ātri.

Administratīvajā tiesā liela nozīme ir citam papildus principam – tas, kurš izvirza apgalvojumu, tam šis apgalvojums arī ir jāpierāda. Attiecīgi, ja cietušie vecāki apgalvo, ka viņi nav vainīgi, kā rakstīts bāriņtiesu dokumentos, vai ka šie dokumenti ir melīgi, tad šie apgalvojumi ir jāpierāda. Bāriņtiesām kā atbildīgām institūcijām saskaņā ar labticības principu ir praktiska iespēja izvirzīt vienalga kādus apgalvojumus, kas pēc noklusējuma tiek pieņemti par patiesiem līdz mirklim, kamēr netiek pierādīts pretējais, ja kāds vispār to mēģina darīt (visbiežāk pat nemēģina). Un to visu pastiprina gan daudzu tiesnešu nepietiekamā kvalifikācija ģimenes tiesībās, pedagoģijā, ģimenes un bērnu psiholoģijā, gan arī VBTAI formālie slēdzieni, ka bāriņtiesu darbībā nekas pretlikumīgs neesot konstatēts. Kopumā tāpēc administratīvās tiesas tiesneši visbiežāk ir noskaņoti par labu bāriņtiesu viedoklim un lēmumiem.

Administratīvā tiesvedība ir sarežģīts, laikietilpīgs, darbietilpīgs un visbiežāk pietiekami daudz līdzekļus prasošs process. Un cik gan ir vecāku, kuriem atņem bērnus un kuri ir spējīgi visas šīs lietas pat saprast, kur nu vēl vest juridiskas cīņas un algot advokātus?! Attiecīgi lielākā daļa vecāku (un arī audžuģimenes) bāriņtiesu priekšā ir beztiesiski un bezspēcīgi. Un šādām iestādēm Labklājības ministrija grib dot vēl vairāk varas un pilnvaru!

Pie tam, pārsūdzot bāriņtiesas lēmumu, tas netiek atcelts. Tas nozīmē, ka, ja vecākiem ir nepamatoti atņemts bērns un viņi pārsūdz lēmumu, bērns tiks turēts šķirti no ģimenes visu tiesvedības laiku, kas var vilkties mēnešiem un pat gadiem. Un nevienu no atbildīgajiem ierēdņiem neuztrauc, kāds šoks tas ir bērnam un kāda psiholoģiskā vardarbība pret bērniem tādējādi tiek pastrādāta, kas visbiežāk rada drausmīgas sekas (iedragāta vecāku autoritāte, frustrācija, deprivācija) turpmākai bērna veselīgai attīstībai.

Kādēļ tas tā tiek darīts ir atsevišķs jautājums (ir globāli spēki, kuri vēlas pilnībā iznīcināt ģimeni kā sabiedrisku institūtu), bet piesegtas šīs darbības tiek ne ar ko citu kā ar …… rūpēm par bērnu drošību, attīstītu un „bērna vislabākajām interesēm” (šo frāzi, atrauti no realitātes, birokrāti skandē kā mantru, pamatojot ar to jebkuras savas darbības). Plaši tiek stāstīts, ka esot daudz nelabvēlīgu ģimeņu, alkoholiķu, varmāku utt., kuri sit un seksuāli izmanto savus bērnus, tāpēc ir kaut kas jādara, jāpieņem stingri mēri utt.. Tiek rādīta drausmīga statistika (cik tā ir patiesa un pamatota, ir cits stāsts) un no tā visa izdarīts praktisks secinājums – vecāki un ģimene pēc noklusējuma ir slikti. Lai it kā glābtu tos bērnus, kuri atrodas nelabvēlīgās ģimenēs, ir radīta nekontrolēta represīva sistēma, kas reāli apdraud pilnīgi visas ģimenes un visus bērnus. Turklāt tiek ignorēts fakts, ka t.s. ārpusģimenes aprūpe ir daudzkārt drausmīgāka parādība, kuras totāli kroplos vaibstus Rietumos vairs nav iespējams noslēpt. Bērni, izņemti no ģimenēm, tiek gan mētāti no vienas ārpusģimenes aprūpes vietas uz citu, gan kļūst par iedzīvošanās, dažādu vardarbības veidu un tirdzniecības objektiem.

Juridiski-tehnokrātiskie birokrāti, it kā rūpējoties par bērnu interesēm, ignorē gadu tūkstošu laikā pārbaudītu faktu, ka miesīgi vecāki ir daudzkārt spējīgāki un ieinteresētāki bērnu vislabāko interešu aizstāvji nekā sveši cilvēki. Birokrāti ignorē faktu, ka bērnam nav nekas svarīgāks par paša vecākiem un ka bērna attīstībai ir nepieciešama stabila vide, un ka kategoriski nedrīkst mētāt bērnus no vienas vietas uz citu, kas plaši tiek praktizēts Rietumos un ko ar audžuģimeņu sistēmas nostiprināšanu tik pat plaši sāks praktizēt arī Latvijā. Gan politiķi, gan birokrāti ignorē faktu, ka miesīgai, normālai ģimenei kā jaunu sabiedrības locekļu radīšanas institūcijai nav pilnīgi nekādu līdzvērtīgu alternatīvu, tāpēc jebkuras problēmas ģimenē ir jārisina, palīdzot un stiprinot ģimenes, nevis radot birokrātiski-tehnokrātiskas institūcijas, kuras nav un nekad nebūs spējīgas rūpēties par bērniem ne tuvu tik labi kā pašu miesīgie vecāki. Protams, attiecīgas orientācijas darboņiem, kuriem ir totāli izkropļota sapratne par sabiedrību un par ģimeni, gan pedofiliem, gan bezprincipiāliem, amorāliem neliešiem, kuriem ir vienalga, uz ko pelnīt, šādu birokrātiski-tehnokrātisku bērnu „aizsardzības un aprūpes” institūciju radīšana un nostiprināšana ir izdevīga, jo tas nodrošina brīvu piekļuvi bērniem un brīvu rīcību ar tiem.

Tā visa rezultātā jautājumā, kas ir saistīts ar pašu svarīgāko valsts un cilvēku dzīvē –bērniem, nevainīguma prezumpcija Latvijā praktiski nestrādā un reāli darbojas pretējs princips – vecāku vainīguma prezumpcija. Un tas ir drausmīgi! Un tas ir jāmaina jebkuriem līdzekļiem!!!

Ivars Prūsis
/16.04.2013/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri