Gruzijas politiķe: Ir jābūt tik progruzīniskam, lai nebaidītos tapt nosauktam par prokrievisku

Mihails Saakašvili un Nino Burdžanadze

Mihails Saakašvili un Nino Burdžanadze

Intervija ar juridisko zinātņu doktori starptautiskās tiesībās, bijušo Gruzijas parlamenta priekšsēdētāju un Gruzijas prezidenta vietas izpildītāju, partijas “Vienotā Gruzija” vadītāju Nino Burdžanadzi.

J: Gruzijā bija tāda degradācija 10 – 15 gadus, ka cilvēki pat nepamanīja kā viss ir nolaists. Tagad Gruzijā izskatās pat ļoti neslikti. Tas ir Mihaila Saakašvili nopelns?

Zināmā mērā, jā, jo ar fasāžu izskaistināšanu viņš nodarbojās ļoti intensīvi – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Nevajag noliegt to, ko viņš izdarīja. Viņš tik tiešām izdaiļoja pilsētu [Tbilisi], tika veikti labi fasāžu remonti. Problēma ir apstāklī, ka tas bija kaut kas līdzīgs potjomkina ciematiem – fasādes tika krāsotas, bet aiz tām palika esošās ēku un valsts problēmas. Tas pats attiecas arī uz demokrātiju Gruzijā, tā bija fasādes demokrātija, kad runāja par cilvēktiesībām, kad runāja par demokrātiju, bet patiesībā tika veidots viens no ciniskākajiem režīmiem pēdējās desmitgadēs.

J: Kā Jūs vērtējat Mihaila Saakašvili nozīmēšanu par Odesas (Ukraina) gubernatoru?

Kategoriski negatīvi. Pirmkārt dēļ paša prezidenta uzvedības, lai kāda arī nebūtu mana attieksme pret viņu personīgi. Ja valsts prezidents piekrīt būt kādas citas valsts provinces gubernators, lai pat tā ir ļoti cienījamas valsts ļoti cienījama province, tad tas ir paša tautas apvainojums. Es vispār nezinu tādu precedentu. No otras puses es un ļoti daudzi cilvēki Gruzijā šādu Porašenko rīcību uztvēra kā pļauku Gruzijas valdībai un tautai, jo tā nav draudzība, kad Gruzijā meklē [kriminālprocesu ietvaros] un apsūdz, bet tu nozīmē tādu cilvēku augstā amatā un vēl stādi viņu priekšā bez maz vai kā demokrātijas tēvu.

No citas puses raugoties, ja es uzskatītu, ka šāda nozīmēšana kaut kādā mērā nāks par labu Ukrainai un ukraiņu tautai, tad es par šo aizvainojumu nerunātu. Bet es esmu pilnīgi pārliecināta, ka Ukrainai tas ļoti dārgi maksās. Nevajag pieļaut tās pašas kļūdas, ko mēs Gruzijā izdarījām, tai skaitā gan attiecībās ar Krieviju, gan arī mūsu pašu valstī. Prezentēt Saakašvili kā galveno konsultantu ir liela kļūda, jo viņa mērķis ir nevis apdzēst to ugunsgrēku, kurš diemžēl plosās Ukrainā, bet gan ieliet eļļu ugunī, lai kļūtu vēl sliktāk.

J: Es negribu visu laiku runāt par Saakašvili, bet vēl vienu jautājumu par viņu uzdošu. Ziņās tika izplatīta informācija, ka Saakašvili esot publiski izteicies, ka amerikāņi finansēs [Ukrainas] valsts aparātu. Tā varbūt ir kaut kāda drukas kļūda?

Nē, tā nav drukas kļūda. Tas ir kaut kas galīgi ārkārtējs, jo ir pavisam nenormāli, kad oficiālas valsts struktūras tiek finansētas no citas valsts puses. Tas, protams, liecina gan par Ukrainas suverenitātes (neatkarības) līmeni, gan par paša Saakašvili atkarības līmeni.

J: Bet Gruzijā taču arī noteiktā brīdī notika kaut kas tamlīdzīgs?

Jā, bet arī tas nepavisam nebija normāli, lai gan tas tomēr bija fonds, kurš atbalsta cīņu pret korupciju un nebija tādu atklātu paziņojumu, ka to finansē kāda valsts. Bet tas nebija normāli.

J: Ko var izdarīt, lai normalizētu Krievijas – Gruzijas attiecības?

Pirmkārt, ir nepieciešama drosme no gruzīnu puses un nevajag baidīties, ka tevi nosauks par prokrievisku. Ir jābūt tik tiešām progruzīniskam, lai saprastu, ka Gruzijas interesēs ir attiecību normalizēšana ar Krieviju un ka tas ir vitāli svarīgi normālai situācijas attīstībai valstī.

/09.07.2015/

Avoti:


http://russia.tv/video/show/brand_id/5217/episode_id/1214405/video_id/1197799/
https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%91%D1%83%D1%80%D0%B4%D0%B6%D0%B0%D0%BD%D0%B0%D0%B4%D0%B7%D0%B5,_%D0%9D%D0%B8%D0%BD%D0%BE_%D0%90%D0%BD%D0%B7%D0%BE%D1%80%D0%BE%D0%B2%D0%BD%D0%B0

Informācijas aģentūra
/31.07.2015/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par Ukrainas nebeidzamo (permanento) “revolūciju”

273126_Stulbenu_revolucijaVecais sakāmvārds par vijošos virvi un tās galu [Cik virvi nevij, tai tāpat atradīsies gals] kā daudzu politisko režīmu prognoze kļūst aktuāls arī Ukrainai. “Šokolādes diktatūras” nesanācība un impotence ir kļuvusi skaidra arī šī sabiedriskā projekta amerikāņu kuratoriem, kā arī visiem ukraiņu politiķiem. Tas ir skaidrs arī iedzīvotājiem, kuri, lai gan ar lielām grūtībām un negribēšanu, tomēr sāk apjaust, cik lielā mērā viņus izmuļķoja pēdējā maidanā.

Vietējos Ukrainas naida  reitingos Porašenko sāk apsteigt pat Putinu kā mitioloģisku ienaidnieka tēlu [interesanti, ka saskaņā ar citām aptaujām (pēc ukraiņu politologa Rostislava Išenko teiktā), ja Putins piedalītos Ukrainas prezidenta vēlēšanās, viņš saņemtu visvairāk vēlētāju balsu]. Šodien Ukrainā šur tur jau atklāti sāk runāt, ka “Porašenko zog vairāk nekā Janukovičs”, ka “Janukoviča laikā nebija tik liela patvaļa”, ka “Porašenko vara ir nelietīgāka kā Janukoviča”. Ir pat aizgājis tik tālu, ka uz bruņotu cīņu pret režīmu ir gatavi ne tikai Dienvidaustrumos, bet arī Karpatos un pat Kijevā.

Pagaidām [uz 21.07.2015]  kā durklis, kurš ir gatavs saplēst prezidenta varas audumu, ir [nacistiskie] radikāļi no “Labējā sektora” ar Dmitriju Jarošu priekšgalā, kuri ir paziņojuši par “kara pret režīmu” sākumu. Tomēr notikumi rāda, ka Jarošs, kurš sākumā izskatījās pēc nopietnas politiskās figūras, un viņa “bruņotā partija” ir tikai un vienīgi izpildītāji. Pie tam tādi izpildītāji, kuri rīkojas ne pārāk adekvāti.

Pašreiz “Labējo sektoru” dzen stūrī. Genādijs Moskals, kuram ir uzticēta “pravoseku” (“labējsektoriešu”) rīkļurāvēja loma, skaidri klasificēja “Labējo sektoru” kā nelikumīgu bruņotu formējumu, kura eksistence prasa likuma iejaukšanos. Ar likumu šai gadījumā tiek saprasta Nacionālā gvarde, kuras vienības pagaidām kontrolē Avakovs [Iekšlietu ministrs] un Porašenko. [Visai simboliski, ka par “moskaļus” nīstošo nacistu likvidatoru ir norīkots cilvēks ar uzvārdu Moskals.] Atbildot uz to Jarošs piedraudēja sākt dumpi, bet tai pat laikā viņš vai nu baidās to darīt vai arī gaida no kāda pavēli. Pagaidām izgāzusies “Labējā sektora” sapulce Maidana laukumā 19.jūlijā savāca tikai mazliet vairāk par 100 cilvēkiem.

Tai pat laikā Jaroša rīcībā ir vairāki tūkstoši bruņotu cilvēku un viņa kaujinieki vārda burtiskā nozīmē tur zem tēmekļa Harkovas, Poltavas, Sumu un Kijevas pilsētu administrācijas. No vienas puses režīms jau ir iznesis spriedumu kārtējam bandītiskajam grupējumam, bet no otras puses šis grupējums neslēpjoties atklāti aicina Ukrainas armijas, Nacionālās gvardes, Drošības dienesta un Iekšlietu struktūru karavīrus nepildīt varasiestāžu pavēles un apsola, ka viņu kaujinieki Aizkarpatijā karos līdz galam.

Iekšējais karš publiski ir pieteikts, bet reāli karadarbība vēl nenotiek. Specvienības, kuras ir spējīgas likvidēt “pravoseku” līderi pagaidām vēl guļ kazarmās, bet Jaroša kaujinieki, tā vietā, lai sāktu kārtējo “mazo revolūciju”, izgāž dusmas uz Avakovu. Pie tam viņi aicina ar Avakovu izrīkoties ļoti maigi – tikai atbrīvot no amata, nevis tā, kā Avakovs izrīkojās ar viņu cīņubiedru Sašku Muzičko, kurš tika demonstratīvi nogalināts.

Notiekošais atgādina viduslaiku skatuvi ar sarunāšanu un ieroču izvēli pirms divkaujas. Porašenko deva saprast, ka “Labējais sektors” ir ierocis, ar kura palīdzību viņu aizvāks. Pie tam tas ir ļoti rupjš un primitīvs ierocis, bet ir taču vēl arī smalki instrumenti, kurus var salīdzināt ar ķirurga skalpeli. Viens no tādiem ir amatu zaudējušais Drošības dienesta SBU vadītājs Valentīns Naļivaičenko, kurš ir Jaroša draugs un viens no “Labējā sektora” radītājiem [kā arī nu jau gandrīz vai atklāts ASV specdienestu aģents].

Pats Naļivaičenko, protams, automātu rokās neņems. Naļivaičenko ir spīkers, “kurš daudz zin” un kurš jau ir sācis runāt. Tie, kuri šodien mērķē pa Porašenko, noteica bijušajam SBU vadītājam un amerikāņu specdienestu ietekmes aģentam uzbrukuma sektoru – korupciju. Interesanti, ka pats Naļivaičenko tieši dēļ korupcijas arī bija spiests aiziet no amata. Aizgāja un apsolīja, ka aiziet tieši cīņai ar šo “Ukrainas realitātes kroplo parādību”.

Te nav ko iebilst, jo korupcija ir vienīgā joma, kurā Janukoviču uzvarējušais maidans varēja gūt kaut kādus panākumus. Tomēr gala rezultātā korupcija, kuru radīja Porašenko režīms, savos apmēros pārspēj priekšgājēja radīto. Un tas ir Porašenko Ahileja papēdis [visvājākā vieta]. Par korupciju ir jāatbild un jautājumu uzdevējs par to, kur paliek ASV Valsts departamenta piešķirtie līdzekļi cīņai ar korupciju, tika norīkots tieši Valentīns Naļivaičenko.

Nesen intervijā avīzei “Šodien” («Сегодня») Naļivaičenko sāka uzbrukumu, paziņojot, ka parlamenta frakcijas “uzraugs” ik nedēļas caur savu kontu “ofšoros” “izdzen” 500000 dolāru. To pasakot viņš paziņo: “Uzreiz rodas vienkāršs jautājums: kam ir paredzēti šie izdevumi? Uz ko ir ne mazāk vienkārša atbilde: deputātu, ierēdņu un tiesībsargu uzpirkšanai. Lūk, korupcijas asinis. Bet, kad redzi, kur tās aizplūst, rodas pretenzijas gan pret Centrālo banku, kura neredz šo līdzekļu kustību, gan pret Fiskālo dienestu, kurā, lai gan ir mainījusies vadība, tomēr kurš nav slēdzis nevienu “ofšoru”.” Jurijs Lucenko [partijas “Petra Porašenko bloks” priekšsēdētājs, bijušais iekšlietu ministrs Timošenko un Janukoviča valdībās], pret kuru bija vērsts šis apvainojums, no atbildes izvairījās. Starp citu, starp “ofšoriem”, kurus uzskaitīja Naļivaičenko, figurēja arī Tbilisi…

Šī jaunizceptā cīnītāja pret korupciju intervija pēc savas konstrukcijas ir ļoti vienkārša. Naļivaičenko runā par pierādītiem korupcijas gadījumiem un apgalvo, ka prezidents piesedz korupciju. Bet Naļivaičeno aizmugurē nepieklājīgi rēgojas viņa amerikāņu saimnieku ausis. Un viņš tā tieši un atklāti arī pasaka, ka korupcijas izmeklēšanā piedalījās FIB: “Es iedomājos FIB reakciju, kuri šodien atbrauc palīdzēt Ukrainai, bet rītdien ukraiņi slēdz lietu”.

Amerikāņi uzreiz sāka attīstīt šo tēmu. 18.jūlijā Savika Šustera TV intervijā viena no aktīvākajām Porašenko “nākšanas pie varas” atbalstītājām, ASV valsts sekretāra vietniece Viktorija Nulande paziņoja: “Pat nav jēgas runāt praktiski par visiem ukraiņu līderiem, kuri aplaupīja valsti un tās iedzīvotājus. Te darbojas padomju atliekas, noteiktas tradīcijas, kuras ir jāizskauž, lai parādītu Ukrainas iedzīvotājiem godīgu un taisnīgu varu.” [Pati amerikāņu vara nav ne godīga, ne taisnīga, bet pretīgi liekulīga, nepamatoti augstprātīga un nežēlīga gan. ASV korupcija ir legalizēta, amerikāņi plaši izmanto koruptīvos mehānismus visur, kur tas ir iespējams un ir izdevīgi, un “cīnās” ar korupciju tikai tad, ja korumpanti viņiem traucē vai arī nav attaisnojuši uz viņiem liktās cerības.]

Nulande atzina korupcijas dzīvīgumu un neiznīcināmību Ukrainā. Protams, tas vēl nav galīgs spriedums Porašenko, bet tas ir skaidrs signāls, ka Vašingtona ir neapmierināta ar uzurpatoru, kuru viņi iesēdināja tronī, apgādāja ar naudu, ieročiem un pat “visādiem saakašvili” [bijušais Gruzijas prezidents, pret kuru Gruzijā ir ierosinātas vairākas krimināllietas, tai skaitā arī par korupciju, un kurš tika nozīmēts par Odesas gubernatoru], bet vezums kā nekust no vietas, tā nekust. Viņš pat Doņeckas lidostu ieņemt nespēja, bet tā taču nav korupcijas uzveikšana [tur ir jācīnās pret svešajiem “ienaidniekiem”, nevis pret savējiem un pat sevi pašu]. Kā zināms uzvarētājus netiesā, bet ar kādām uzvarām var palielīties prezidents Porašenko?

Pie opozīcijas perēkļiem, kuru skaits pieaug un kuri ielenc Porašenko, var pieskaitīt formējošos (ar amerikāņu līdzdalību vai bez tās) Kijevas pretinieku fronti reģionos. Agresīvi izturas “Aizkarpatijas pelēkais kardināls” Baloga. Nemierīgi ir Čerņigovā un Poltavā, kur “porošenkovieši” ir pārlieku aktīvi. Ar nopietnām sadursmēm beidzās Porašenko pretinieku akcija Dņepropetrovskā, kurā turpina attīstīties “kolamoiskiešu” un “porošenkoviešu” konflikts. Savukārt Odesai un Harkovai jau sen ir esošās varas nesamierināmu pretinieku reputācija.

Ukrainas režīms jūk pa šuvēm laukā un to vairs nav iespējams noslēpt ar kredītdolāru palīdzību. Porašenko dramatiski netiek notikumiem līdzi. Ukrainas nebeidzamās [permanentās] revolūcijas lokmotīve, kuru uzkurina amerikāņu malka, kustēsies tālāk, un darīt to tā var arī bez Porašenko, kuru vai nu maigi izsēdinās tuvākajā stacijā, uz atvadām iedodot maizes riecienu, vai arī vienkārši pēc revolucionāriem likumiem izmetīs no ejošā vilciena. [“Labējais sektors” jau paziņoja, ka Porašenko neizdosies palikt neskartam kā Janukovičam.]

Andrejs Udarovs
/21.07.2015/

Avots:
http://www.fondsk.ru/news/2015/07/21/permanentnaja-ukrainskaja-revoljucia-prodolzhaetsja-34429.html

Informācijas aģentūra
/24.07.2015/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par nacistu kaujinieku un policijas apšaudi Aizkarpatijā: kompromiss Ukrainā nav iespējams

00523_ukrainas-pilseta-mukaceve-brunoti-cilveki-bloke-celu-apsaudes-vairaki-46204317Ukraina raustās. Neonacisti, pēc sava marša Kijevā sajutuši pilnīgu nesodāmību, nolēma pārņemt savā pārziņā dažādu reģionu gardos kumosus, un sāka ar Aizkarpatiju.

Mihails Laņjo

Mihails Laņjo

Sestdien 2015.gada 11.jūlijā visu ziņu aģentūru galvenās ziņas vēstīja par apšaudi Mukačevas pilsētiņā (Мукачево) Aizkarpatijā starp “Labējā sektora” nacistiem, vietējo kriminālo grupējumu un miliciju. “Labējā sektora” grupa atbrauca uz pilsētu vairākos džipos, uz viena no kuriem bija uzstādīts lielkalibra ložmetējs “Uķos”, un “uzbrauca” vietējai kriminālai autoritātei ar iesauku Bļuks – viņš arī Ukrainas parlamenta deputāts Mihails Laņjo.

Tas viss beidzās ar trīs cilvēku nogalināšanu, sadedzinātu degvielas uzpildes staciju, divām sadedzinātām milicijas automašīnām un deviņiem ievainotajiem, viens, no kuriem bija kritiskā stāvoklī. “Labējā sektora” kaujinieki atkāpās kalnos un izveidoja tur nocietinājumu. Bloķētie nacisti paziņoja, ka ir gatavi padoties tikai tiešas “Labējā sektora” vadoņa Dmitrija Jaroša pavēles gadījumā un pie nosacījuma, ka viņus uzreiz nosūtīs uz Kijevas SBU.  Jarošs savukārt savā Facebook kontā ierakstīja: “Mūsu cīņubiedri rīkojās nepieciešamās pašaizsardzības ietvaros.”

Aizkarpatijā ieradās operatīvā izmeklēšanas grupa no Urainas Ģenerālprokuratūras, drošības dienesta SBU un IeM centrālā aparāta pārstāvjiem, lai izmeklētu notikušo Mukačevā. Pilsētu bloķēja IeM un Nacionālās gvardes vienības un uz vietas ieradās arī pats Dmitrijs Jarošs.

* * *

Aizkarpatija ir ļoti specifisks reģions. Ilgu laiku tas atradās Ungārijas sastāvā, pēc tam Čehoslovākijas sastāvā. Ukrainai tas tika pievienots 1945.gadā. Vietējie iedzīvotāji pat šodien joko, ka viņi robežojas ar piecām valstīm, kā atsevišķu ārvalsti izdalot arī Ukrainu. Šeit ir sava kārtība, savs dzīves ritums. Apgabala teritorijā dzīvo vairāk kā 80 tautības. Nopietnu starpetnisko konfliktu te nekad nav bijis. Te darbojas ungāru, poļu, slovāku, krievu un ukraiņu skolas. Ir ungāru universitāte.

Aizkarpatieši audzē dārzeņus un augļus, izgatavo mājas vīnu. Tie, kuri nav nodarbināti lauksaimniecībā, iztiku gūst no kontrabandas. Daudziem vietējiem iedzīvotājiem ir ungāru, rumāņu, poļu, slovāku pases un viņi brīvi šķērso robežu. Uz ārzemēm ved šņabi un cigaretes, bet no turienes ieved produktus un sadzīves preces. Visi ir apmierināti …

Tomēr pēdējā laikā, pēc valsts apvērsuma Kijevā pieauga ungāru un rusīnu vēlme pēc autonomijas. Rusīni vēl 1991.gadā sarīkoja referendumu par Piekarpatu Rusas izveidošanu un pieprasot atzīt savu nāciju, tomēr Kijeva visu laiku klusējot ignorē šo jautājumu, bet Ukrainas drošības dienests SBU pieņēma mērus pret atsevišķiem neatkarības kustības aktīvistiem. Tai pat laikā rusīnus par atsevišķu nāciju ir atzinusi gan Krievija, gan ASV un vēl desmitiem citu valstu.

* * *

Situācija īpaši saasinājās pēc t.s. “antiteroristiskās operācijas” sākuma. Vietējos vīriešus sāka ņemt armijā, bet atpakaļ sāka nākt bojāejas paziņojumi. Jau pagāšgad te sākās protesta akcijas, ceļu bloķēšanas, iesaukšanas pavēstu demonstratīvas saplēšanas, iesaukšanas punktu izdzenāšanas.

Tad pat Aizkarpatijā mēģināja ielīst “nacionālisti” no partijas “Brīvība”, lai iedibinātu te savu kārtību. Nekavējoties parādījās fiziski spēcīgi jauni cilvēki, kuri runāja ungāru valodā un sadeva nacikiem “pa purnu”, kas aizvilkās aplaizīt brūces pie sevis atpakaļ uz Galīciju.

Ukraiņu nacionālistiem te nav atbalsta. Viņu maršos Užgorodā un Mukačevo iziet tikai daži desmiti margināļu, uz kuriem vietējie iedzīvotāji skatās kā uz idiotiem.

* * *

Aizkarpatijas teritorija ir sadalīta ietekmes sfērās starp vairākiem krimināliem klaniem, lielākais no kuriem ir Balogas klans. Viņi kaut kā atrod savā starpā kopēju valodu un viņiem nekādi nav nepieciešams, lai te atnāktu vēl kādas citas bandas.

Galvenais kriminālā biznesa ienākumu avots ir kontrabanda. Katrs klans ir nopircis sev kādu metru robežas un caur to dzenā šurpu turpu preces. Galvenais ienākumu avots ir alkohols un cigaretes. Tieši šo biznesu nacisti arī mēģināja “atspiest” no Lanjo.

Pēc Lanjo versijas viņi sēdēja viņa ofisā, dzēra kafiju ar “Labējā sektora” pārstāvjiem, kuri prasīja iekārtot dažus viņu kaujiniekus vietējā sanatorijā. “Es teicu: “Nav jautājumu”, tad bija dzirdams šāviens un istabā ienāca mans palīgs, kurš pastāstīja, ka “pravoseki” nošāva vienu puisi. Tad es jautāju “Labējā sektora” grupas komandierim: “Kas par lietu?”, uz ko viņš man atbild: “Es tak Tev saku, Miša, ka viņi visi mums atgriežas sakropļoti un viņiem ir jāpalīdz.”“ Nošautais beigās izrādījās pavisam nejauši iemaldījies sportists. “Nē, es nezinu kā viņš tur gadījās, varbūt ar sportu nodarbojās, varbūt atnāca papeldēt,” paziņoja Laņjo.

Romāns Stoika

Romāns Stoika

Pēc 1. rezerves bataljona “Aizkarpatija”, kurš izraisīja apšaudi, komandiera Romāna Stoikas versijas viņi ir varoņi un cīnītāji ar korupciju. Viņi esot patrulējuši robežu, traucējuši kontrabandai un tad viņus esot izsaucis uz “strelku” [bandītu tikšanās] kriminālā autoritāte Bļuks, pēc kā tur parādījās “nezināma specvienība”, kura izraisīja apšaudi. [Jāpiebilst, ka Stoika ir bijušais policijas darbinieks, kurš 2009.gadā tika atlaists “par neatbilstību dienestam” un kurš, sākoties jukām Ukrainā, ātri izveidoja karjeru “Labējā sektorā”.]

[Vēl mēdijos tiek ziņots, ka nacisti, ierodoties pie Lanjo atpūtas kompleksā, uzreiz esot nošāvuši kompleksa apsargu par to, ka viņš esot pajautājis kas viņi ir un kas ir nepieciešams.]

Tātad notika visparastākā kriminālā apšaude, kura izvērtās politiskā cīniņā.
00523_13071502Mukacevo
* * *

Vara Pjotram Porašenko ar katru dienu slīd laukā no rokām. “Nacionālisti” kļūst arvien nekaunīgāki. Apšaude ir ļoti labs iemesls, lai piespiestu viņus pie sienas un ievestu kārtību, bet spēciņu tam nepietiek.

“Labējā sektora” līderis Jarošs paziņoja: “Aicinu turpināt beztermiņa politisko akciju līdz tiks arestēti traģēdijas vaininieki – Laņjo, Viktors Medvečuks, kā arī tiks atlaists Aizkarpatijas apgabala “spēka struktūru” vadītāji un Iekšlietu Ministrs Arsēns Avakovs.” [Velāk Jarošs paziņoja, ka Ukrainas prezidents Pjotrs Porašenko neatrodas savā vietā un ka viņam ir jāaiziet.]

Kāds tam visam sakars ar Medvečuku nav skaidrs, bet runā it kā Laņjo esot teicis, ka aiz viņa stāvot tieši Medvečuks.

Tālākā situācijas attīstība atgādina ziņas no frontes. Pie Ukrainas prezidenta administrācijas sapulcējās vairāk kā simts “Labējā sektora” atbalstītāji. Uz Kijevas izvedceļiem “Labējais sektors” izveidoja savus posteņus. Pie Hmeļņickas apgabala milicijas pārvaldes notiek “Labējā sektora” piekritēju pikets. Poltavā pie apgabala milicijas pārvaldes kopā ar “Labējo sektoru” piketē arī bataljonu “Azova” un “Aidars” kaujinieki. Ļvovas “Labējais sektors” paziņoja par beztermiņa akcijas sākumu pie Ļvovas pilsētas administrācijas. Zaparožjā “Labējais sektors piketē pie pilsētas administrācijas ēkas. Septiņas bruņumašīnas un liels skaits tiesībsargu ielenca “Labējā sektora” treniņbāzi Skolevskas rajonā, Ļvovas apgabalā. Līdzīga informācija par “Labējā sektora” objektu bloķēšanu pienāca no citiem apgabaliem.

* * *

Cīņa starp Kijevas režīmu un nacistu kaujiniekiem saasinās. Ja Porašenko apmierinās Jaroša prasības, arestēs Aizkarpatu IeM vadību un atbrīvos no amata Avakovu, tad rītdien Jarošs “atnāks pēc Porašenko”. Un tad Jarošam būs uz kā novelt atbildību par Krimas zaudēšanu, neveiksmēm Dobasā un desmitiem tūkstošu cilvēku nāvēm. Bet Porašenko vietā varēs atrast kādu citu marioneti. Tāpēc Porašenko vajadzētu censties atrast kompromisu, bet tas tikai uz kādu laiku atliks jauna bruņota konflikta rašanos.

Ukraiņu politologa Rostislava Iščenko komentārs par notikušo Mukačevā

Tātad Mukačevo notika apšaude starp “Labējo sektoru” un huntas miliciju. Šai sakarā uzreiz radās komentāri, sākot no tā, ka tas ir nacistu režīma beigu sākums un beidzot ar to, ka nekas traks jau nenotiks, Porašenko visus apspiedīs vai arī atradīs kompromisu. Tad tiksim skaidrībā par to.

Šis nav Kijevas režīma beigu sākums, jo beigu sākums iestājās tajā mirklī, kad hunta atbalstījās uz nelikumīgiem un bruņotiem nacistu grupējumiem. Šai mirklī valsts pēc būtības atteicās no monopoltiesībām uz spēka pielietošanu. Kopš tā brīža nopietns konflikts starp dažādiem huntas grupējumiem kļuva neizbēgams.

Daudzi no mums cerēja, ka tas notiks ātrāk, tomēr ASV izdevās īslaicīgi stabilizēt situāciju. Bet tikai relatīvi stabilizēt, jo nacistu bruņotie grupējumi netika atbruņoti un tie pilnībā netika pakļauti varasiestādēm, tomēr iekšējais karš [otrā fronte] arī nesākās. Taču sprādziens bija un paliek neizbēgams.

Šī neizbēgamība ir saistīta ar huntas resursu ierobežotību un ASV nespēju, kā arī nevēlēšanos, iepumpēt Ukrainā tik daudz resursu, lai tie pietiktu gan visiem grupējumiem izzagšanai, gan arī, lai kaut kas paliktu pāri valsts funkciju uzturēšanai.

Tas tomēr nenozīmē, ka tieši šis konkrētais konflikts izvērtīsies nacistiskā režīma iekšējā karā. Tas var kļūt par sērkociņu, kurš aizdedzina šaujampulvera mucu, bet var arī par to nekļūt.

Konflikts Mukačevā var tikt atrisināts trijos veidos. 1. Apspiežot “Labējo sektoru”. 2. Gāžot Porašenko. 3. Vienojoties par pagaidu kompromisu.

Jebkurā no šiem trim variantiem Kijevas vara kļūst aizvien vājāka, bet destabilizācija pieaug. Lai kā tas arī nebūtu, bet gan policija, gan “Labējais sektors” ir bruņoti huntas balsti. Policiju izmanto formāli likumīgai pretestības režīmam apspiešanai, savukārt “Labējais sektors” tiek izmantots, lai prettiesiski izrēķinātos ar saviem pretiniekiem. Kad vienas sistēmas divas bruņotas struktūras sāk šaut viena uz otru, tad tas nozīmē, ka šī sistēma atrodas ļoti nopietnas krīzes stāvoklī un dažādi sistēmas grupējumi vairs nespēj risināt savas problēmas mierīgā sarunāšanas ceļā. Tātad, tā vai savādāk, karš sistēmas iekšienē ir neizbēgams, lai gan iespējams šo karu izdosies novilcināt uz vēlāku laiku.

Tātad, kādi ir iespējamo variantu rezultāti?

1. Porašenko apspiež “Labējo sektoru”. Ļoti labi. Hunta zaudē atbalstu vismotivētāko nacistu vidū, kā arī tajā brīvprātīgo kustības daļā, kura baro armiju. Daudzi brīvprātīgie simpatizē “Labējam sektoram”, tieši tāpat kā tam simpatizē daudzi virsnieki. Tātad šai gadījumā huntas spēka struktūru balsts kļūst vājāks.

2.  “Labējais sektors” gāž Porašenko. Vēl labāk. Ukrainā iestājas vēl radikālāka nacistiska diktatūra, uz kuru ASV un ES pievērt acis vairs nespēs. Starptautiskā režīma leģitimitāte nolaidīsies līdz nulles līmenim, bet pretestība režīmam valsts iekšienē ievērojami pieaugs. Bez tam pārņemt pilnīgā savā kontrolē visu Ukrainu (bez kaut cik autoratīviem politiķiem) atklātie nacisti nespēs.

3. Kompromiss. Slikti, protams, bet arī tas nenoņem pretrunas (tas ir, iemesli, kuri radīja apšaudi, paliek un nākamais konflikts ir nevis principa, bet laika jautājums). Bez tam šai gadījumā Porašenko kā valsts vadītājs visai valstij reāli apstiprinās, ka var šaut uz policiju un nesaņemt par to sodu. Bet iedzīvotājiem uz rokām ir ļoti daudz ieroču un naids pret valsts varu jau sen ir pārņēmis arī eiromaidana aprindas.

Visbeidzot šai gadījumā “Labējais sektors” tāpat jutīsies pazemots, bet nesodītā ieroču pielietošanas pieredze pret valsts varas pārstāvjiem būs kā motivators atkārtot to nepieciešamības gadījumā nākotnē.

Tātad, kas mums paliek sausajā atlikumā:
1. Destabilizācija Kijevas režīma iekšienē pieaug.
2. Kompromiss nav iespējams.
3. Bruņotas cīņas precedents starp režīmu atbalstošām grupām jau ir radīts.
4. Atliek sagaidīt, kad kvantitāte pāraugs kvalitātē.
5. Cik ilgi jāgaida? Nezinu, bet domāju tas varētu būt dažu mēnešu jautājums vai pat mazāk.
6. Bez tam šis incidents liecina par to, ka pat amerikāņi vairs nespēj noturēt situāciju kaut kādos rāmjos.

[Pie teiktā vēl jāpiebilst, ka lielākā daļa Aizkarpatijā dzīvojošo ungāru pēdējā gada laikā masveidā ir paņēmuši Ungārijas pilsonību un Aizkarpatijā ukraiņu nacisti var iedzīvoties militārās sadursmēs un “hibrīdkarā” ar Ungāriju.]

/13.07.2015/

Avoti:
http://odnarodyna.org/content/mukachevskaya-strelka-dlya-poroshenko-i-pravosekov
http://cont.ws/post/100436
http://imhoclub.lv/ru/material/hunta_kompromiss_nevozmozhen?userlast=371

Informācijas aģentūra
/20.07.2015/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Zūdošā Ukraina

00525_0ukraine2cd0cdd8b6025bef361ec57eb17110c3

Vēl pirms apvērsuma Ukrainā es centos paskaidrot Kijevas “eirointegratoriem” vienu ļoti vienkāršu domu: Krievija nevarēs samierināties ar agresīvas, rusafobiskas, benderoviešu Ukrainas rašanos pie tās robežām, kura pie tam vēl vēlas, lai Maskava finansiāli samaksātu par Ukrainas iestāšanos ES un NATO. Attiecīgi, ja tāda Ukraina tomēr radīsies, tad pietiekami pārskatāmā perspektīvā pārstās eksistēt jebkāda Ukraina. Šīs pašas domas es izteicu arī pēc apvērsuma, bet jau vēršoties pie Krievijas auditorijas. Savu viedokli es neesmu mainījis arī tagad.

Tomēr daļa Krievijas un prokrieviski noskaņoto ukraiņu sabiedrības nezin kāpēc uzskata, ka Kremlis vēlas saglabāt Ukrainu. Tā kā šādas teorijas piekritēji atsaucas uz faktiem, kurus uzskata par pārliecinošiem, es uzskatu par lietderīgu tomēr saprātīgi novērtēt nevis to, kas notiek Ukrainā, bet gan to, kas notiek ap Ukrainu.

Tātad agresīvas Krievijas politikas piekritēji uzskata, ka Krievijas vadība, cenšoties saglabāt attiecības ar Rietumvalstīm, cenšas “iestumt Donbasu atpakaļ Ukrainā” pie nosacījuma, ka tā saglabās neitralitāti, un balstās savā uzskatā uz sekojošiem apgalvojumiem:

1. Krievija laicīgi nenosūtīja savu armiju, lai gāztu huntu [pašreizējo Ukrainas nacistisko režīmu].

2. Donbasa zemessardzei palīdzēja materiāli nepietiekamā daudzumā, bet, kad tā pārgāja uzbrukumā, to divreiz apstādināja, neļaujot atbrīvot visu Ukrainu, un piespieda piekrist Minskas vienošanām, kuras paredz Donbasa palikšanu Ukrainas sastāvā.

3. Krievija atbalsta Ukrainas ekonomiku, piegādājot Ukrainai gāzi, un Ukrainā strādā Krievijas bankas.

4. Krievija ir atzinusi Ukrainas nacistisko režīmu un cenšas “iebāzt” sacēlušos Donbasu zem tā vadības.

Ir vēl citi šo pašu apgalvojumu izteiksmes varianti, ir vēl arī citi piemēri, kā it kā Krievijai ir nodoms visus “nodot”, bet pārsvarā šie četri punkti pārklāj visu šāda tipa apgalvojumu “pierādījumu bāzi”.

Nu ko, nesākšu patētiski apskatīt jautājumu, kāpēc amerikāņi karo ar Krieviju, ja tā nelaimīgā visādi cenšas un nezina, kā labāk padoties amerikāņiem. Apskatīšu pa punktiem katru no šiem apgalvojumiem.

1. apgalvojums: Krievija laicīgi nenosūtīja savu armiju, lai gāztu huntu.

Reālajā, nevis iedomātajā 2014.gada februāra – jūlija situācijā sabiedriskās kustības Ukrainā kontrolēja divu tipu oligarhi. Vieni, balstoties uz nacistu kaujiniekiem, kontrolēja Kijevu. Ar viņu palīdzību ASV centās ieraut Krieviju konfliktā ar ES (vēlams militārā konfliktā) Ukrainas teritorijā.

Otra oligarhu grupa, lai gan ar samērā labiem panākumiem centās sevi neafišēt, kontrolēja Austrumukrainas protesta kustības. Arī šī grupa centās iesaistīt konfliktā Krieviju, lai uzlabotu savas pozīcijas sarunās par pēcjanukoviča Ukrainas ietekmes sfēru sadali. Šīs grupas pozīciju varētu noraksturot apmēram šādi: “ņem sev Kijevu, Poltavu, Čerņigovu, Sumšinu un Galīciju, mums atstāj Donbasu, Harkovu un Odesu, bet Nikolajeva, Hersona, Zaparožja un Dņepropetrovska lai paliek visu oligarhisko ģimeņu ietekmes sfērā”.

Attiecīgi Krievijas armijai (pretēji Krievijas interesēm un ASV interesēs) vajadzēja aizstāvēt šo otru oligarhu intereses, kuri daudz ko zaudēja ar Janukoviča gāšanu, pie kā starp citu paši pielika savu roku, no pirmajiem oligarhiem, kuri šajā procesā daudz ko ieguva.

Protams, Maskavai bija starptautisko tiesību juridiskais pamatojums nosūtīt savu karaspēku uz Ukrainu. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka ar palīdzības lūgumu aizbēgušais prezidents griezās tad, kad jau atradās Krievijas teritorijā, kas ļautu apšaubīt viņa rīcībspēju. Vēl jāņem vērā, ka šo prezidentu neieredzēja ne tikai viņa pretinieki, bet arī bijušie atbalstītāji, kurus viņš nodeva. Elite konsolidēti iestājās pret Janukoviča atgriešanos un tauta pa lielam to atbalstīja.

Austrumukrainai savukārt ne tikai nebija vienota līdera, bet pat līderu grupas.  Politiķi – emigranti līdz pat šai dienai nav spējuši ne apvienoties, ne arī piedāvāt kaut ko sakarīgu, izņemot cerības uz to laimīgo mirkli, kad Kremlis piedāvās viņiem atgriezties Ukrainā uzvarošās Krievijas armijas pajūgos un ļaus valdīt šīs armijas durkļu aizsegā. Tas starpcitu nekad nenotiks.

Armija, Iekšlietu struktūras, SBU [Ukrainas “drošības policija”] neiestājās pret apvērsumu un pakļāvās pučistiem. Pat Krimā gandrīz visas “spēka struktūras”, izņemot Krimas policijas specvienību “Berkut”, “saprata” puča kaitīgumu un kļuva par Krievu pasaules piekritējiem tikai tad, kad pussalā parādījās labi bruņotie un apmācītie “pieklājīgie cilvēciņi” mūsdienīgā bruņutehnikā. Un arī tad vēl divas nedēļas atsevišķi garnizoni nevēlējās padoties un bija militāru sadursmju risks.

Ir skaidrs, ka Ukrainas armijas pretestība pārējā Ukrainas teritorijā būtu ļoti ātri salauzta, bet laika pilnībā pietiktu, lai Ukrainas parlaments grieztos pēc palīdzības pie Rietumvalstīm, kurām savukārt rastos savs starptautisko tiesību juridiskais pamatojums nosūtīt karaspēku uz Ukrainu. Rietumvalstu juridiskais pamatojums būtu bijis nopietnāks, jo tas nāktu nevis no visu neieredzēta prezidenta, kurš ir aizbēdzis no savas valsts, lai netiktu no pašu tautas nogalināts, bet gan no visas tautas ievēlēta parlamenta pašas valsts galvaspilsētā. Tā rezultātā daļa Ukrainas apgabalu tiktu iekļauti Krievijas sastāvā vai arī no tiem tiktu izveidota bufervalsts, bet otrā daļā tiktu izveidota spēcīga benderoviešu nacistiska valsts, pie tam, ja ne uz mūžīgiem laikiem, tad uz ļoti ilgu laiku noteikti.

Rietumvalstīm ir bagātīga sadalītu valstu izveidošanas pieredze. Un te ir jāņem vērā, ka savā Ukrainas daļā Rietumvalstīm būtu ideoloģiski konsolidēta sabiedrība, kura sapņotu par “cīņu ar agresoru”, tai pat laikā kad Krievijas daļā būtu rosols no krievmīļiem, novorosiem, malorosiem un ar ievērojamu (apmēram 30%)  pietiekami nacionālistiski noskaņotu ukraiņu, kuri gaidītu “atbrīvošanu” no saviem Rietumvalstu kontrolētās Ukrainas brāļiem. Kopumā šai gadījumā rastos Vjetnamas analogs (ideoloģiski monolītā Vjetkonga pret nevarīgo un amerikāņu stutēto Vjetnamu), tikai otrādi.

2. apgalvojums: Donbasa zemessardzei palīdzēja materiāli nepietiekamā daudzumā, bet, kad tā pārgāja uzbrukumā, to divreiz apstādināja, neļaujot atbrīvot visu Ukrainu un piespieda piekrist Minskas vienošanām, kura paredz Donbasa palikšanu Ukrainas sastāvā.

Pirmajā etapā (2014.gada marts – septembris) Donbasa zemessardze bija nesaprotams maisījums no vietējiem brīvprātīgajiem, kuri ķērās pie ieročiem, lai aizsargātu savas mājas, no oligarhu algotņiem, kuri aizstāvēja savu oligarhu intereses, kā arī no krievu brīvprātīgajiem. Daļa no krievu brīvprātīgajiem atbrauca pēc oligarhu aicinājuma, bet idejiski motivēto daļa sadalījās vienībās “pēc interesēm”: kazaki, komunisti, trockisti, nacisti, monarhisti.

Katra no šīm vienībām pakļāvās tikai savam komandierim, bet katrs komandieris pats lēma vai parakstīs viņš “kondotu” ar kādu no oligarhiem, vai atzīs virs sevis kāda no daudzo “tautas mēru” un “tautas gubernatoru” varu vai arī karos pats uz savu atbildību.

Sūdzības no vietējiem iedzīvotājiem par to, ko var apzīmēt ar eifēmismiem “izspiešana” un “pagrabs”, sāka strauji pieaugt. Regulārā teritoriju pārvaldība bija sagrauta, bet izveidot jaunu zemessardzei nesanāca. Tomēr pat šajā etapā (formāli no nekurienes, bet mēs taču saprotam no kurienes) vairāk kā pietiekamā daudzumā tika piegādāti ne tikai šaujamieroči, bet arī bruņutehnika, artilērijas sistēmas, munīcija un degviela. Un ukraiņu kaujas lidmašīnas zemessardze arī ne jau ar dakšām no debesīm padzina.

Tomēr doties atbrīvošanas gājienā kopā ar tādiem sabiedrotajiem vai arī ļaut to darīt viņiem vieniem pašiem nedrīkstēja. Pirmajā gadījumā nāktos dalīties ar viņiem atbildībā par “izspiešanām”, “pagrabiem” un citiem nebūt ne maziem nedarbiem. Otrajā gadījumā viņus vienkārši sagrautu un atbrīvojamie nebūt nepriecātos par tādiem atbrīvotājiem. Sākumā vajadzēja pārvērst Mahno tipa brīvos grupējumus par regulāro armiju, kurai ir stingra aizmugure un kuru droši vada civilā administrācija (kaut vai tādā līmenī, lai netiktu izzagta humānā palīdzība).

Te jāpiemin vēl viens moments. Pirmajā etapā Donbasa zemessardze bija klasiska zemnieku sacelšanās “armija”. Tieši tāpat kā “laipno cilvēciņu” atbrīvotajā Krimā pašapmierinājās ar savu krieviskuma augsto pakāpi un neko negribēja dzirdēt par pārējās Ukrainas atbrīvošanu, Donbasa sacelšanās dalībnieki sapņoja atbrīvot savus apgabalus, bet nacistiskās valsts izveidošanās pārējā Ukrainas teritorijā viņus īpaši neuztrauca.

Tagad Donbasā ir gan normāla administrācija, gan armija, gan arī sapratne, ka Kijeva būs tomēr jāieņem. Bet, kad mums saka, ka nacistiskās Ukrainas armija kļūst stiprāka daudz ātrāk, tad tie ir nekaunīgi meli. Pie tam paši meļi sevi atmasko apgalvojot, ka tad, kad viņi karoja, tad Kijevai bruņojuma, tehnikas un skaitliskā sastāva ziņā bija nospiedošs pārākums, bet tagad ir iestājusies salīdzinoša paritāte. Un ja arī Kijevai kaut kur ir pārsvars, tad ne vairs vairākās reizēs mērāms, bet gan procentos. Un tas ņemot vērā to, ka Ukrainā ir bijušas jau 7 mobilizācijas, bet Donbasā joprojām ir tikai zemessardze [vēl jāņem vērā iedzīvotāju skaita attiecība – mazāk kā 8 miljoni pret 40]. Tad kurš novājinās ātrāk?!

Un tas viss notiek uz Minskas vienošanos fonā, kuras neviens negrasījās izpildīt, bet kuras formāli pārkāpj Kijeva.

3. apgalvojums: Krievija atbalsta Ukrainas ekonomiku, piegādājot Ukrainai gāzi un Ukrainā strādā Krievijas bankas.

Kas attiecas uz ekonomiku, tad, protams, ja Krievija negrasītos kontrolēt visu Ukrainu, tad varētu vēl nospļauties uz daudzmiljardu Gazproma un Krievijas banku zaudējumiem. Bet, ja Krievija grasās pārņemt šīs teritorijas savā kontrolē, tad tās iedzīvotājiem taču vajadzēs kaut kā izdzīvot, attiecīgi arī viņiem būs kaut kur jāstrādā. Vai arī viņiem visiem iztikas līdzekļi būs jādod no Krievijas valsts budžeta?

ASV, kam Ukraina interesē tikai kā kara ar Krieviju izejmateriāls, ar prieku un ne bez panākumiem iznīcina Ukrainas ekonomiku, jo tā viņiem nav vajadzīga. Savukārt Krievijai Ukrainas ekonomika vai nu Krievijas sastāvā, vai Muitas savienības un Eirāzijas Ekonomiskās Savienības sastāvā ir vajadzīga. Krievijai ir vajadzīga nevis izdedzinātā zeme, bet gan ekonomika, kura vismaz kaut kādā mērā spēj nodrošināt iedzīvotāju vajadzības. Kaut vai lielo pilsētu dzīvību nodrošināšanas sistēmām būtu jādarbojas, jo savādāk, kur lai liek apmēram 20 miljonus cilvēku (bez Krimas un Donbasa), kuri joprojām dzīvo Ukrainas pilsētās. Tas ir nejēdzīgi iznīcināt to, kas rītdien būs tev nepieciešams.

4. apgalvojums: Krievija ir atzinusi Ukrainas nacistisko režīmu un cenšas “iebāzt” sacēlušos Donbasu zem tā vadības.

Visbeidzot par Donbasa “iebāšanu” Ukrainā. Tādu politisko apvienību nosaukumi kā “Miers Luganskai”, “Luganskas ekonomiskā savienība”, “Tautas savienība”, “Doņeckas republika”, “Brīvais Donbass” maz ko izsaka vidēji statistiskam Krievijas [un ne tikai] pilsonim. Tie ir spēki, kuri kontrolē LTR un DTR parlamentus. Un lai cik dīvaini tas nebūtu viņu visu politiskās programmas paredz neatkarīga Donbasa veidošanu, pie tam LTR un DTR līderi Zaharčenko un Plotņickis ar vien biežāk izsakās par abu republiku apvienošanu vienā valstī.

Sazvērestību teoriju piekritēji šo apstākli izskaidro divējādi. Pēc pirmā izskaidrojuma “Kremļa marionetes” runā to, ko viņiem pavēl, bet pēc otrā “pat Kremļa marionetes” atsakās paklausīt.

Tad padomāsim. Ja “marionetes” “runā, ko pavēl”, tātad Kremlis ir “pavēlējis” orientēties uz neatkarību, nevis uz iekļaušanos Ukrainā. Savukārt, ja “marionetes” ko grib, to arī dara, tad kas gan tās ir par “marionetēm” un kā Kremlis var viņus tādus patstāvīgus “iebāzt” Ukrainā, ja viņi pie tam vēl ir nobruņojušies līdz ausīm?

Starp citu, DTR/LTR grasījās organizēt pirmstermiņa vietējo pašvaldību vēlēšanas, formāli Minskas procesa ietvaros, bet praktiski bez saskaņošanas ar Kijevu. Pēc šīm vēlēšanām republikās būs līdz galam radīta un legalizēta visa pārvaldes vertikāle.

Tātad, kas mums ir “Minskas nodevības” rezultātā? Teritorijas, pa kurām klaiņoja bruņotu cilvēku grupas, kuras karo ar Kijevas karapulkiem, kurām nav nekāda priekšstata par aizmugures organizāciju, kuras labākajā gadījumā ir vienaldzīgas pret iedzīvotāju vajadzībām, bet sliktākajā gadījumā kuras skatās uz iedzīvotājiem kā uz visa nepieciešamā iegūšanas avotu vai pat personiskās bagātības iegūšanas avotu, šīs teritorijas nu ir ieguvušas funkcionējošu administrāciju un valstisku pārvaldi.

Mahno tipa partizāni ir kļuvuši par neslikti apmācītu un bruņotu regulāru armiju. Reģiona ekonomika un tirdzniecība ir pilnībā noslēgta uz Krieviju, pie tam tas viss no starptautisko tiesību skatu punkta ir ideāli noformēts, jo šī noslēgtība ir noformēta uz Dienvidosetiju, kuras valstisko neatkarību Krievija ir atzinusi, bet ASV nav atzinusi. Krieviju nevar apvainot, ka tā kaut ko iepērk no Dienvidosetijas vai kaut ko tai pārdod. Savukārt pašu Dienvidosetiju, kura ir atzinusi DTR/LTR, nevar sodīt ar tirdzniecību ar tām, jo ASV tāpat nav atzinusi Dienvidosetiju un amerikāņi neuztur nekādus sakarus ar to. Republikās tiek izdoti savi dokumenti, bet rublis ir kļuvis par galveno to valūtu.

Pēc būtības DTR/LTR jau ir integrētas Krievijas ekonomiskajā un politiskajā vidē ne mazākā mērā kā maz kuru atzītās Kaukāza republikas. Un šis process turpina attīstīties. Tas, ka formāli DTR/LTR Krievija nav atzinusi pašreiz ir pat izdevīgi, jo “neaiztaisa durvis” to tiešai un pilnīgai integrēšanai Krievijas Federācijā.

Īsāk sakot, šodien ne tikai ir radīti apstākļi zemessardzes tālākai virzībai un jaunu Ukrainas teritoriju atbrīvošanai. Beidzot Ukrainas teritorijā ir Kijevai alternatīva vara, kura ir iesakņojusies savos reģionos un kuru iedzīvotāji ir legitimizējuši. Šai varai ir pietiekamas iespējas, lai atbrīvotie reģioni daudz mazākā mērā saskartos ar tām grūtībām, kuras izcieta Donbass, un lai adekvāta civilā pārvalde šajos reģionos tiktu nodibināta praktiski uzreiz.

Ukrainu griezīs kā salami, pa gabaliņiem, bet ļoti ātri. Visu šo gabaliņu integrācijas Krievijā jautājumu tāpat agri vai vēlu būs jārisina, jo tie nevarēs pastāvēt ne kā neatkarīga Ukrainas valsts, ne arī kā atsevišķas “tautu republikas”. Pirmajā gadījumā pilsoņu kara sekas vēl ilgi būs jūtamas un Donbasa – Galīcijas savstarpējā naida sprādzienbīstamais potenciāls tāpat uzspridzinās valsti (un labi, ja tas notiks bez atkārtotas asinsizliešanas). Otrajā gadījumā sagrautā ekonomika un starptautiskas juridiskas legalizācijas problēmas šīs teritorijas uz ilgu laiku pārvērtīs pilnīgas nabadzības, bezperspektīvisma un bezizejas zonā.

Bijušās Ukrainas integrācijas Krievijā ātrums būs atkarīgs no globālo procesu attīstības. Visa cita starpā tas būs atkarīgs arī no ES sabrukšanas un ASV marginalizācijas ātruma. Īslaicīgi pagaidu varianti ir iespējami, bet tieši īslaicīgi. Teorētiski var tikt zaudēta daļa teritorijas, piemēram, Galīcija par labu Austrumeiropas kaimiņiem [piemēram, Polijai. Gan Galīcija, gan Polija ir parādījusi pietiekamu aprobežotību un pilnā mērā pelnījušas, lai atkal pamocītos viena ar otru]. Bet tas ir tikai, ja savādāk nekādi nevarēs, un tikai tai gadījumā, ja šīs teritorijas tiks pievienotas attiecīgajai Ukrainas kaimiņvalstij. Tas ir, nekāda prorietumnieciska Ukraina principā vispār nevar pastāvēt.

Tas, ka joprojām ir iespējams sasniegt visus vai vairumu šo mērķu bez liela Eiropas kara, ir “nodevīgo miera noslēdzēju” darbības rezultāts, kuri pēc fakta izrādījās daudz efektīvāki “aneksētāji”, nekā “militāristi”, kuri vēlējās uzvarēt visus (kas nav iespējams) vai arī iet bojā ar ieročiem rokās (kas nav vēlams).

Protams, visdrīzāk vispār bez militāra konflikta diez vai iztiks. Kijevu hunta aizstāvēs līdz pēdējam. Un, lai gan tas nevilksies ilgi, tas var prasīt pietiekami daudz upuru un postījumu – ielu kaujas 3- 5 miljonu pilsētā nav nekas patīkams.

Nacistu režīms mēģinās iekrampēties Dņepras labajā krastā. Puses Ukrainas teritorijas kontrole ļautu nacistu režīmam kļūt par mūžīgu starptautisko tiesību skabargu Maskavas ķermenī un uz tā rēķina ļautu nacistu režīmam cerēt uz uzturēšanu no Rietumvalstu puses. ASV pacentīsies (jau visiem spēkiem cenšas) pēc iespējas lielākā mērā pieliet Ukrainas zemi ar asinīm, lai uz ilgu laiku iesētu naidu starp ģimenēm, kuru tuvinieki ir gājuši bojā abās pilsoņu kara frontes pusēs. Amerikāņi tāpat līdz galam nav atmetuši cerību izraisīt kaut vai maziņu Krievijas – Eiropas karu, ja jau nesanāca izraisīt lielu.

Ja no pilnvērtīga konflikta neizdosies izvairīties, tad Krievijas karaspēks Ukrainā tomēr parādīsies un, visdrīzāk, atklāti. Tomēr gan Krievijas, gan lielākās daļas Ukrainas iedzīvotāju, kuriem nav iespēju pamest valsti, interesēs ir pēc iespējas ilgāk nesaasināt situāciju un atbrīvot teritorijas bez liela mēroga kaujām.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/13.07.2015 /

Avots:
http://svpressa.ru/blogs/article/126976/

Informācijas aģentūra
/20.07.2015/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | 1 komentārs

Par funkcionālo analfabētismu un izglītības degradāciju

00524_filePasaulē ir pietiekami daudz novērot spējīgu cilvēku, tikai izdarīt pareizus secinājumus no saviem novērojumiem spēj retais. Nesen es guvu kārtējo šīs atziņas apstiprinājumu pēc Darjas Sokologorskas raksta par funkcionālo analfabētismu izlasīšanas (http://syg.ma/@daria-sokologhorskaya/funktsionalnaia-nieghramotnost ). [Funkcionālais analfabētisms nozīmē, ka persona lasītprasmi, rakstītprasmi un aritmētiku nav apguvusi pietiekami, lai varētu līdzvērtīgi piedalīties ikdienas dzīvē.]Rakstā autore vērš uzmanību uz ļoti interesantiem pētījumiem par iedzīvotāju lasītprasmi, kuri ir veikti ASV. Pie tam lasītprasme tika pārbaudīta ne tikai kā spēja atpazīt alfabēta burtus, bet arī kā spēja saprast un pielietot izlasīto.

Ja atmetam sarežģītos un strīdīgos terminus, kuri apgrūtina raksta saprašanu, tad sausajā atlikumā paliek sekojošais: 1985.gadā ASV 23 līdz 30 miljoni amerikāņu bija analfabēti, bet no 35 līdz 54 miljoniem amerikāņu bija pusanalfabēti – viņu lasīt un rakstīt prasme bija daudz zemāka, nekā nepieciešams, lai “tiktu galā ar ikdienas dzīves grūtībām”. 2003.gadā 121 miljonam amerikāņu (43% ASV iedzīvotāju) lasīt un rakstīt prasme bija zem minimuma.  Savukārt Vācijā pēc senatora izglītības jautājumos Sandre Šeersa apgalvojuma par mazizglītotiem var nosaukt 7,5 miljonus cilvēku (14% no pieaugušo skaita) un Berlīnē dzīvo 320 000 šādi cilvēki.

2013.gadā Krievijā pietiekama lasītprasme bija tikai 36% skolnieku. No tiem 25% bija spējīgi veikt tikai vidējas sarežģītības uzdevumus, piemēram, samērot tekstu ar savu dzīves pieredzi. Augstu lasītprasmes līmeni (spēju saprast sarežģītus tekstus, kritiski novērtēt pasniegto informāciju, formulēt hipotēzes un secinājumus) nodemonstrēja tikai 2% Krievijas skolēnu.

Mūsdienu reklāmas un izklaides industrija cīņā par augstiem pārdošanas rezultātiem arvien vairāk nolaižas līdz funkcionālo analfabētu līmenim.

Funkcionālais analfabētisms rodas ne tikai bērnībā, tas var parādīties arī pieaugušam cilvēkam. Funkcionālais analfabētisms ir sliktāks par parasto analfabētismu, jo parāda daudz dziļākus domāšanas, uzmanības un atmiņas mehānismu traucējumus. Šādi cilvēki ir praktiski bezpalīdzīgi visā, kas iziet ārpus primitīva fiziska darba. Tālāk funkcionālo analfabētu īpašības un pazīmes.

“1) Viņi izvairās no sarežģītiem, intelektuāliem uzdevumiem, iepriekš ir pārliecināti, ka viņiem ar tiem neizdosies tikt galā, viņiem nav motivācijas ķerties pie sarežģītu uzdevumu (problēmu) risināšanas, viņi atkārto vienas un tās pašas kļūdas [regulāri “kāpj” uz vieniem un tiem pašiem “grābekļiem”].

2) Godīgi atzīstas, ka nepatīk lasīt.

3) Lūdz citiem paskaidrot teksta nozīmi vai uzdevuma algoritmu.

4) Lasīšanas mēģinājumi ir saistīti ar frustrāciju un nevēlēšanos to darīt. Lasot rodas psihosomatiskās problēmas: var sākt sāpēt acis, galva, uzreiz rodas liela vēlēšanās pievērsties kaut kam citam.

5) Lasot bieži vien artikulē ar lūpām vai pat atskaņo izlasīto.

6) Ir grūtības ar jebkādu instrukciju izpildi, sākot no šeipinga līdz atomreaktoru remontam.

7) Neprot izdomāt un uzdot jautājumus. Nav spējīgi piedalīties pilnvērtīgā diskusijā.

8) Ļoti liela starpība starp sapratni klausoties un sapratni lasot.

9) Uz problēmu, ko ir radījusi pašu nesapratne, reaģē vai nu ar iemācītu bezpalīdzību vai arī ar “uzbraucienu” apkārtējiem, jo līdz galam nesaprot, kuram ir taisnība un kurš ir vainīgs.

Papildus problēmas rodas dēļ tā, ka lasītspēja [spēja saprast izlasīto] ir tieši saistīta ar spēju radīt jebkādu informatīvu “kontentu” un t.s. kreativitāti.

Faktiski ir jāatzīst, ka mēs šodien dzīvojam funkcionālo analfabētu pasaulē. Es negribu teikt, ka šādu pasauli ir radījuši funkcionālie analfabēti, bet lielā mērā šī pasaule ir radīta tieši viņiem. Es to saskatu gandrīz visur, visi tiecas uz pirmatnējo, bērnišķīgo vienkāršību un uzbāzību. Reklāma, Twitters no 140 zīmēm, preses līmenis, literatūras līmenis. Pamēģiniet kādam piedāvāt fragmentu no Haidegera, Lakana vai Tomasa Manna, lasīt vai nedod dievs rakstīt garus tekstus. Normālus analītiskus rakstus spēj uzrakstīt retais (šādu cilvēku procentuālais īpatsvars ir mērāms ar vienu ciparu). Šī slimība nav apgājusi arī mēdiju sfēru: normāli rakstoši žurnālisti ir zelta vērti un viņi ātri izsitas redaktoros, jo viņiem vienkārši nav konkurentu. Degradācija ir visās jomās, kuras kaut kādā mērā ir saistīta ar vārdu. Ja kādreiz pūli raksturoja slikta gaume, tad tagad pat visādas samazgas tam ir jābaro ar karotīti pārgremotā veidā.

Un, lūk, rekomendācijas kā rakstīt tekstus funkcionālajiem analfabētiem, kas ir dotas pētījumā “ Literacy in the Adult Client Population — Jones & Bartlett Publishers“:

1) Viņi daudz sliktāk uztver abstraktus un bezpersoniskus tekstus, nekā tiešu uzrunu no sērijas “Tu jau iestājies brīvprātīgajos?”. Ir jāveido vairāk tieši adresēti, imperatīvi (pavēles formas) un personalizēti ziņojumi. Tiek uzskatīts, ka tas ir vissvarīgākais un efektīvākais noteikums darbā ar neizglītotu auditoriju.

2) Ir jāizmanto ikdienišķās valodas vārdi, vēlams ne vairāk kā 3 – 4 vārdi teikumā. Nevajag tos garos un sarežģītos vārdus vācu valodas stilā. Ir jāizvairās no zinātniska tipa vārdiem, tehniskiem un medicīniskiem terminiem (tāpat viņi tos nesapratīs).Vēlams izvairīties no vārdiem, kuri pieļauj dažādu semantisku un konotācijas lasījumu.

3) Abrievatūras ir jādod pilnībā, “utt.” jāraksta normāli “un tā tālāk”. Ievadvārdus arī nevajag rakstīt.

4) Informācija ir jāsadala smukos blokos. Vajag pēc iespējas vairāk apakšvirsrakstu un nekādus teksta palagus. Atšifrēt statistiku un grafikus šādi cilvēki principā pat neplāno.

5) Teikumā nedrīkst būt vairāk par 20 vārdiem. Virsrakstiem ir jābūt īsiem un ietilpīgiem.

6) Gribat izdaiļot savu tekstu ar sinonīmiem? Nekā nebija! Šāda tipa lasītājiem jaunu vārdu parādīšanās tikai jauc galvu, tāpēc tas, ko jūs teksta sākumā nosaucāt par “mašīnu” nekādā gadījumā turpmāk nedrīkst tikt apsauksts par “automobīli”.

7) Vissvarīgākā informācija ir jāiznes uz pašu raksta sākumu, jo ir liels risks, ka šāds cilvēks, pievārējot tekstu un tiekot līdz beigām [kas visbiežāk nemaz nenotiks], var to nesaprast, jo uztveres spējas lasīšanas laikā var būtiski samazināties.

8) Tekstus daudz ir “jāatšķaida” ar tukšumiem, atkāpēm un bildēm – tas viss, lai lasītāju neatbaidītu drūmā viena vienīgā teksta “siena”.

9) Uzmanīgi ar bildēm. Tām ir jābūt bez liekiem un dekoratīviem elementiem, jo tas novērš uzmanību. Un bildēs ir jābūt attēlotam tikai tam, ko jūs no auditorijas sagaidāt.”

Tie bija vienkārši fakti un novērojumi. Tālāk seko secinājumi, kuriem es atļaušos nepiekrist, jo tie neiztur virkni pārbaužu. Vispār raksts man atgādina Doktora Vatsona un Šerloka Holmsa iepazīšanās epizodi – doktors Vatsons, novērojis savu jauno kaimiņu, nonāk pie secinājuma, ka Šerloks Holms ir noziedznieks. Vatsona novērojumi bija pareizi, bet secinājums nepareizs. Tas tāpēc, ka viņš neieguva vairāk informācijas un aizpildīja trūkstošo informāciju ar nepamatotiem aizspriedumiem.

Sokologorskas rakstā ir līdzīgi. Viņa secinājumos runā par to, ka pēc viņas domām “tas [funkcionālais analfabētisms] ir saistīts ar informācijas plūsmu palielināšanos, kas gāžas pār cilvēku galvām. Funkcionālā analfabētisma fenomens nosacīti sāka veidoties 60ajos-70ajos gados, kad televīzija kļuva krāsaina un plaši izplatīta.”

Tas, lūk, ir aizspriedums, kurš ir modē jau dažas pēdējās desmitgades. Agrāk visā vainoja grāmatas, pēc tam televīziju, bet tagad, kad reti kurš jaunietis skatās TV, lamā internetu. Un atsevišķi cilvēki tam tic. Patiesībā pieradums pie īsiem tekstiem, īsiem videorulīšiem un grāmatu aizstāšana ar divstundīgām filmām ir tikai funkcionālā analfabētisma sekas.

Informācijas plūsmu pieaugums dēļ kā bērni nevarot normāli mācīties ir mīts. Jums vispār ir priekšstats kādu informācijas apjomu apguva 19 gadsimta bērni? Reti kurš no šodienas augstskolu diplomu īpašniekiem zin tik daudz svešvalodas un filozofiskās skolas, kas pie tam ir tikai papildinājums literatūrai, vēsturei, aritmētikai un citām zinātnēm. Jāpiebilst gan, ka runa te iet par aristokrātu bērniem, bet tāpat fakts paliek fakts.

Papildus tam vēl bija etiķete, paukošana, jāšana un dejas, kuras tolaik bija daudz sarežģītākas. Vai jūs, piemēram, spētu nodejot mazurku vai menuetu. Un arī polonēze, lai gan ir lēnā deja, prasa orientēšanās un ātras uztveres spēju. Tās jums nav nodarbības sporta zālē 3 reizes nedēļā. Tā, ka informācijas apjoms, kuru apguva 19.gadsimta aristokrātu bērni bija milzīgs.

Otrs moments, kurš nezin kāpēc netiek ņemts vērā pie līdzīgiem apgalvojumiem – mūsdienās ir palielinājušās tikai potenciālās (teorētiski iespējamās) informācijas plūsmas. Jā šodienas pirmklasniekam ar smartfonu ir pieejams daudz lielāks informācijas daudzums nekā Britānijas enciklopēdijas sastādītājiem. Bet kā vairums bērnu (un ne tikai) patiesībā izmanto internetu? Viņi apgūst enciklopēdijas, filozofu un zinātnieku darbus? Nu, protams, ka tik ne tā! Mūsdienu bērni internetā spēlē spēlītes, sarakstās ar draugiem, izliek un “laiko” fotogrāfijas un videorulīšus. Patiešām noderīgu informāciju viņi iegūst ļoti maz, kas nav salīdzināma pat ar 20.gadsimta vidus cilvēka, kurš lasa avīzes, iegūstamo informāciju. Tā, ka arī šādi raugoties šis arguments ir visai nosacīts.

Kas attiecas uz reklāmas ietekmi, tad saskaņā ar piecus gadus veciem pētījumiem,  cilvēki ir tā pārsātināti ar reklāmām, ka ir iemācījušies nepievērst tām uzmanību un uztveres līmenī “filtrēt” tās. Īsti speciālisti pat zin paņēmienus kā šos filtrus apiet vai uzlauzt. Pie tam arī bez zinātnieku atklājumiem domāju katrs no mums zin ar kuru pogu izslēgt skaņu vai pārslēgt citu kanālu un noteikti ir to darījis reklāmas paužu laikā.

Lūk, vēl viens apšaubāms autores apgalvojums: “Es jautāju pazīstamiem pedagogiem un pediatriem, un viņi visi kā viens saka, ka bērni, kuri ir dzimuši pēc 2000.gada sirgst ar ADHD (Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu), neprot ne mācīties, ne koncentrēties, ne lasīt.”

Pēc ekspertu domām, tai skaitā psihiatru, ADHD ir izdomāta slimība, ar kuru skolotāji attaisno savu nespēju iemācīt, bet korumpēti psihoterapeiti izmanto, lai palielinātu psihotrono zāļu pārdošanas apjomus. Bērni nekad nav vēlējušies mierīgi sēdēt klasē pie galdiem un klusi klausīties skolotājā. Šāda bērna uzvedība ir pretdabiska, pie tam, jo bērns ir jaunāks, jo pretdabiskāk tas viņam ir.

Agrāk [Krievijā] bija trīs izglītības veidi:

1. Baznīcu – draudžu skolas, kurās skolotāji entuziasti aizrāva bērnus ar nodarbībām. Skolas soli, par laimi bērniem, šajās mācību iestādēs bija retums un bērnu kustīgums no skolotāja puses ne pārāk tika ierobežots. Un arī mācāmo priekšmetu nebija tik daudz, lai varētu nogurt no mācīšanās visas dienas garumā.

2. Liceji ar skolas soliem un žagariem, ar kuriem pēra par jebkuru pārkāpumu un nepaklausību. Pārlieks kustīgums un centības trūkums ātri vien no skolotāja puses tika “atalgots”, un bērnu uzmanība, lai gan ar varu, tomēr tika nofiksēta uz apmācāmo priekšmetu. Pie tam bērnus un pusaudžus pēc pilnas programmas fiziski noslogoja.

3. Aristokrātu mājas apmācības. Arī te nebija garlaicīgo skolas solu, vēl 30 klasesbiedru un teorētiskās zināšanas mijās nevis ar vienmuļo fizkultūru divas reizes nedēļā, bet ar jau minēto paukošanu, jāšanu un dejošanu. Tas viss ļāva veltīt bērnam maksimāli daudz laika un harmoniski viņu attīstīt, nevis mēģināt iecirst viņam galvā nevajadzīgas zināšanas, pie tam vēl nemaz nerūpējoties par to, vai bērns maz saprata kaut vai pusi no sacītā. Un žagari mājas apmācībās arī bija, tā, ka nekāda lutināšana tur nenotika.

Nav jau tā, ka es iestājos par žagariem, vienkārši iepriekš teiktais dod priekšstatu par pieeju izglītībai. Manuprāt, tieši tur arī ir izglītības sistēmas problēma. Un galvenais te pat nav tajā, ka mūsdienu skolotāji ir daudzkārt zemāka līmeņa, nekā pedagogi 50 gadus atpakaļ, un ne tajā, ka izglītības sistēmai kā ērces ir piesūkušies psihologi ar savām samaitātajām idejām, lai gan tas viss ļoti negatīvi ietekmē bērnu izglītošanas procesu. Galvenā problēma ir kur citur: skolēni nesaprot, kāpēc viņi mācās, bet skolotāji nesaprot, kāpēc viņi māca.

Visi dižie pedagogi un filozofi no Aristipa (Jūs vispār zināt, kas viņš tāds bija? Bet Puškins, piemēram, viņu lasīja) un Konfūcija līdz Ļevam Tolstojam runāja par apmācības mērķa būtiskumu. Amerikāņu filozofs, pētnieks [fantastikas rakstnieks un Saentoloģijas sektas radītājs] Rons Habards (1911-1986) sāka sist trauksmes zvanus par izglītību vēl 1970ajos gados. Viņš izstrādāja veselu apmācības tehnoloģiju, kuru veltīja nevis atsevišķiem priekšmetiem, bet gan galvenajam jautājumam – kā pareizi mācīties. Viņa lekcijās par apmācībām var atrast ļoti interesantu apmācāmo priekšmetu sadalījumu “dzīvajos” un “mirušajos”. “Dzīvs priekšmets” ir tas, kuram apmācāmā acīs ir mērķis, ir pielietojums, bet “mirušajam priekšmetam” nav nekāda pielietojuma.

Un te es gribu vērst uzmanību uz, manuprāt, vienu ļoti būtisku momentu. Ko nozīmē “pielietojums” attiecībā uz apmācībām? Tas ir objektīvs vai subjektīvs jēdziens? Piemēram, es bērnībā no vecāku puses biju sagatavots mūziķa lomai, nekam citam mani negatavoja. Es zināju, ka mana dzīve būs saistīta tikai ar daiļradi. Šai gadījumā vai man “pielietojamas” ir zināšanas fizikā, kuras iziet ārpus pamata programmas? Un algebrā, ķīmijā? Protams, ka nē! Toties tādi vairumam cilvēku ezotēriski priekšmeti kā pasaules māksla un kultūra, mūzikas literatūra, mūzikas teorija, klavieres un specialitāte (galvenais mūzikas instruments) man bija vienkārši nepieciešami. Paldies skolai ar padziļināto mūzikas novirzienu, kur to ļoti labi saprata un praktiski nemocīja mūs ar iepriekš minētajiem “tehniskajiem” priekšmetiem, dodot tikai pamata kursu vispārīgam priekšstatam. Kurš gribēja, mācījās papildus. Visi pārējie koncentrējās uz muzikālajām disciplīnām. Šādas skolas apmācību politikas rezultāts – desmitiem pasaulslavenu muzikantu, simtiem Krievijas mēroga mūzikas spīdekļu un tūkstošiem augstas kvalifikācijas mūzikas speciālistu jau uz 16 gadu vecumu.

Ideja par lielu skaitu apmācāmo priekšmetu pati par sevi nav slikta [un ir pat laba un ļoti nepieciešama universālu un vispusīgu cilvēku radīšanai]. Ja to pareizi realizē [kā sistēmiskai realizācijai ir nepieciešams ideoloģisks atbalsts, tādas ideoloģijas, kurā tiek likts uzsvars uz vispusīgi attīstītiem cilvēkiem, nevis šauri specializētām “skrūvītēm”, kuras gandrīz neko nejēdz ārpus savas padziļināti apgūtās specialitātes], tad tas dod ļoti plašu redzesloku un lielas iespējas specialitātes izvēlē nākotnē. Bet laba tā ir tikai līdz noteiktam brīdim [ja to pareizi realizē]. Tiklīdz priekšmeta pielietojums skolniekam kļūst nesaprotams, tas viņam kļūst par “mirušo priekšmetu”.

Priekš kam man, piemēram, zināt precīzus viduslaiku Eiropas karaļu dzīves datus, ja es savu dzīvi grasos veltīt kompjūtera čipu radīšanai vai cīņai ar slimībām? Zināt, ar ko Anglija atšķiras no Spānijas un ka Romas Impērija bija pirms Lielbritānijas impērijas tas jā [- vēsturiskam pusanalfabētam, kuru tādēļ politiski un ne tikai var viegli čakarēt pēc pilnas programmas, kas plaši arī notiek]. Aptuvenus datumus un galveno notikumu secību arī ir jāzin, bet tāpēc nav nepieciešama īpaši ilga mācīšanās un zubrīšana.

Starp citu, par funkcionālo analfabētismu. Reti kurš no mūsdienu bērniem nespēs, paņēmis rokās smartfonu, tikt skaidrībā ar tā bāzes funkcijām apmēram 5 – 10 minūšu laikā. Tām pašām darbībām vairumam 40gadnieku vajadzētu divas, trīs vai pat vairākas reizes laika. Vairumam bērnu tas ir “dzīvs priekšmets”, viņi saprot kā to izmantos un apgūst to bez jebkādām skolām un skolotājiem.

Attiecīgi jebkurš priekšmets, kā pielietojums bērnam nav acīmredzams automātiski viņam kļūst par “mirušu priekšmetu”. Ja intelekts atļaus viņš iezubrīs pamata formulas/noteikumus/datus, nokārtos pārbaudījumu un uzreiz to aizmirsīs. Tas nozīmē, ka bērns pa velti iztērēs laiku, bet valsts veltīgi iztērēs resursu, lai bērnam mācītu šādus priekšmetus.

Ir vēl citi faktori, kas bremzē vai pilnībā apstādina apmācības/apgūšanas procesu. Piemēram, ja cilvēks sastop lasāmā tekstā vārdu, kura nozīmi viņš nesaprot (nezina vispār, saprot nepareizi vai nepilnīgi), tad viss teksts pēc šī vārda paliek nesaprasts. Un nav būtiski cik reizes teksts tiks pārlasīts. Tas attiecas ne tikai uz specifiskiem terminiem, bet uz jebkuriem vārdiem.

Vai ar jums ir bijis tā, ka lasot grāmatu jūs noķerat sevi pie domas, ka neatceraties par ko bija runa iepriekšējā lappus? Bet vai ir kāds priekšmets no skolas vai institūta programmas, no kuras jūs neatceraties 70% un vairāk? Man piemēram tā ir ar algebru.

Ņemot šo apstākli vērā, es varu piekrist Darjai Sokologorskai par pārmērīgas informācijas daudzuma kaitīgumu bērnu apziņai. Un ne tikai bērnu. Kad reklāmu un raidījumu plūsma ir piesātināta ar nesaprotamiem vārdiem, cilvēks tiek pārslogots un viņa IQ krītas. Šis process, starp citu ir eksperimentāli pierādīts. Šādos gadījumos cilvēkam ir vai nu jābūt bagātam vārdu krājumam vai arī ik reizi ir jāizmanto civilizācijas labumi un jānoskaidro nesaprotamo vārdu nozīme.

Bet pirmkārt, protams, ir jāsaprot apmācības mērķis. Pretējā gadījumā izglītības sistēmas turpmākais kritums novedīs mūs antiutopijas pasaulē. Un ne Orvela “1984”, bet gan Oldesa Hakslija “Brīnišķīgajā jaunajā pasaulē”, kurā ir pārmērīgs patēriņš un degradēta cilvēku apziņa.

Artjoms Kuzņecovs
/06.06.2015/

Avoti:
http://imhoclub.lv/ru/material/pro_degradaciju_obrazovanija
http://syg.ma/@daria-sokologhorskaya/funktsionalnaia-nieghramotnost

Informācijas aģentūra
/20.07.2015/

Publicēts iekš Kat.: Izglītība, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 4 komentāri

ASV homoseksuālā brīvība

00518_PervertedMarineKissViss sākās 2003.gadā, kad ASV armijā tika atcelts aizliegums veikt viendzimuma dzimumattiecības. ASV karavīri pēc tam pilnā mērā izbaudīja jauniegūtās brīvības augļus, bet drīzumā radās jauna problēma. Amerikāņu karavīriem izklaides ar sev līdzīgajiem ātri vien apnika un arvien jaunas izklaides alkstošās natūras pievērsās četrkājainajiem. Afganistānā auni un ēzeļi, redzot cilvēku amerikāņu karavīra formastērpā, bēga uz visām pusēm. Bet tā bija pašdarbība, kura vēl nebija tiesiski nostiprināta. Tajos arhaiskajos laikos Amerikā šāda nagaino kulturulizēšana vēl skaitījās pretlikumīga. Ar laiku šāda brīvības ierobežošana ASV tika uztverta kā pamata cilvēktiesību pārkāpums, precīzāk sakot, kā tiesību pārkāpums mīlēt dabu visās izpausmēs. Šis brīvības ierobežojums radīja spriedzi amerikāņu psihei, negatīvi atsaucās uz patriotismu, grāva ticību savai valstij un savas lietas pareizībai.

Tā kā militārie psihologi konstatēja sakarību starp zemo ASV armijas kaujas spēju Afganistānā un aizliegumu stāties intīmās attiecībās ar mazajiem un lielajiem ragulopiem, 2011.gadā ASV Senāts pieņēma likumu, kurš atceļ sodu par seksu ar dzīvniekiem.

ASV armijā, kura ir tipisks amerikāņu sabiedrības spogulis, uzreiz parādījās jaunas iespējas. Tagad, piemēram, homoseksuāli salaulātie seržanti var pilnīgi brīvi paņemt sev audzināšanā ēzeli un tādējādi dažādot vienmuļo viendzimuma seksu.

Jaunā likuma priekšrocības kļuva ātri jūtamas un domājams drīzumā šāda veida likumdošanas iniciatīva gūs tālāko attīstību. Ja kādreiz tika uzskatīts, ka vecas atraitnes vēlme aprecēt savu pinčeru sugas sunīti pārsvarā ir psihiatriskas novirzes parādība, tad tagad šis seksa veids var iegūt nepieciešamo tiesisko noregulējumu. Tad Apuleja “Zelta ēzelis” būs ne tikai senromiešu literatūras klasika, bet arī kļūs par amerikāņu zoofilu – iesācēju rokasgrāmatu.

Tomēr tā ir tikai atsevišķa izpausme, kura neatrisina brīvības bez robežām problēmu. Līdz neilgam laikam saglabājušies ierobežojumi šai jomā radīja sociālo spriedzi, jo amerikāņu LGBT kopiena pieauga nepieredzētā ātrumā (atsevišķi ārsti šo parādību saista ar plašo ģenētiski modificētas pārtikas lietošanu).

Un, lūk, beidzot ir pienākusi tā diena, kad ASV Baltais nams ar prožektoriem tika iekrāsots visās varavīksnes krāsās. Tā Amerikā tika svinēts ASV Augstākās tiesas 26.06.2015 lēmums, kurš legalizēja viendzimuma “laulības” kā ASV Konstitūcijai nepretrunīgu parādību.

Cīnītāju armijas par LGBT tiesībām sajūsmai nebija gala. Visos štatos, kas beidzot atbrīvojās no homofobu kontroles, rībēja salūti un straumēm lija šampanietis. Tagad amerikāņu lesbietes, homoseksuāļi un viņiem pievienojušies transgenderi un biseksuāļi pilnā nopietnībā domā atklāti izvirzīt savu cilvēku par ASV prezidentu [kā neafišētu ASV prezidentu – homoseksuālistu var minēt, piemēram, Ričardu Niksonu, kura “pāris” bija FIB vadītājs Edgars Hūvers, un par tā paša Baraka Obamas pilnīgu normālorientētību arī tiek izteiktas šaubas]. Un pietiek tikai viņu prezidenta kandidātam uzvarēt 2016. vai 2020. gada prezidenta vēlēšanās, kā visa ASV valdība un visas amerikāņu valsts iestādes, ieskaitot specdienestus, atklāti iegūs varavīksnes nokrāsu [slēpti tas jau ir noticis, jo vismaz ASV specdienestos homoseksuālistu – pedofīlu aprindām ir ļoti liela, ja ne noteicošā ietekme]. Tas tāpēc, ka LGBT kopiena ir spēcīga draudzībā, savstarpējā palīdzībā un korporatīvās saliedētības garā.

No šīs nākamās barjeras netālu ir ASV Augstākā tiesa, kura tāpat atklāti ir jāpārņem kā viena no galvenajām heteroseksuālo tumsoņu citadelēm. Tikai tad, kad ASV Augstākā tiesa pieņems lēmumu par divdzimuma laulību neatbilstību ASV Konstitūcijai, bet lielāko daļu bērnus audzinās tikai viendzimuma pāri, tikai tad Amerika pilnā mērā varēs sākt izbaudīt visas absolūtas brīvības priekšrocības. Tomēr arī pie tā nekādā gadījumā nedrīkst apstāties. Esot kā piemērs visai pasaulei, Amerikai ir augstu jāpaceļ pilnas seksuālās brīvības karogs, līdzīgi kā pašreiz tā pa visu pasauli iet ar demokrātijas karogu.

ASV valsts departaments jau izstrādā attiecīgu programmu. Pasaulei ir jāsajūt ASV līderība arī homoseksuālās brīvības sfērā. ASV valsts sekretārs Džons Kerijs jau paziņoja: “Augstākās tiesas lēmums nosūta skaidru signālu uz visām pasaules malām: nekāds likums, kurš balstās diskriminācijā, neizturēs taisnīguma viļņa priekšā.” Šāda retorika ir ASV ārpolitikas tradīcijas tālāka attīstība, kura pēdējā ceturtdaļgadsimta laikā militārās operācijas ārpus ASV robežām veic zem taisnīguma karogiem (“Taisnīgais sargs”, “Kategoriskais taisnīgums” u.c.).

Džons Kerijs atgādināja, ka iepriekš ASV tika nodibināts speciāls LGBT tiesību pārstāvja amats un ka šo amatu pildošais ierēdnis “katru dienu pa visu pasauli cīnās par to cilvēku tiesībām, kuri to ir pelnījuši”. “Mēs turpināsim šo darbu ar lepnuma sajūtu par to progresu, ko mēs esam sasnieguši mūsu valstī, un atceroties par tām problēmām, kuras mums vēl ir priekšā,” paziņoja Kerijs.

Drīzumā ir sagaidāms, ka amerikāņiem raksturīgais lepnums par savu visās izpausmēs brīvo valsti transformēsies pilsoniskās sabiedrības pieprasījumā valdībai enerģiski nest brīvības ideālus seksuāli paverdzinātajām tautām. Līdz pat humanitārām LGBT militārajām intervencēm tajās valstīs, kurās dzimumdziņas tiek apspiestas īpaši neiecietīgā veidā.

Dmitrijs Sedovs
/29.06.2015/

Avots:
http://www.fondsk.ru/news/2015/06/29/ssha-gomoseksualnaja-svoboda-i-vneshnjaja-politika-34063.html

Informācijas aģentūra
/15.07.2015/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Ukrainu pārvalda noziedznieki jeb par Ukrainas politikas netīrajām aizkulisēm

Leonīds Roitmans ar iesauku Ļoņa Garais

Leonīds Roitmans ar iesauku Ļoņa Garais

Ukrainu pārvalda noziedznieki, kuri ir cieši saistīti ar kriminālām struktūrām, apgalvo viens no ukraiņu mafijas ASV līderiem Leonīds Roitmans ar iesauku Ļoņa Garais. Roitmans publiskā videoliecībā apgalvo, ka ar kriminālo pasauli cieši ir saistīta odiozā ukraiņu politiķe Jūlija Timošenko, pašreizējais Ukrainas premjerministrs Arsēnijs Jaceņuks, pašreizējais Ukrainas prezidents Pjotrs Porašenko,  pašreizējais Ukrainas Iekšlietu Ministrs Arsēns Avakovs, bijušais Dņepropetrovskas gubernators Igors Kolamoiskis, pašreizējais Kijevas mērs Vitālijs Kļičko, kā arī oligarhs, ietekmīgs parlamenta deputāts, nacistisko grupējumu finansētājs un organizators Vjačeslavs Konstantinovskis. Izmantojot Roitmana liecības, Krievijas TV kanāls NTV 2015.gada februārī un aprīlī izveidoja divas dokumentālās filmas – “Likumiskā Ukraina” (Украина в законе) [analoģija ar “likumīgais zaglis”, kā dēvē Padomju-pēcpadomju kriminālās autoritātes] un “Slepkavības ukraiņu stilā” (Чисто украинские убийства).

Oļegs Osmakovs ar iesauku Oļegs Magadans un Leonīds Roitmans

Oļegs Osmakovs ar iesauku Magadans un Leonīds Roitmans

Leonīds Roitmans ir no Odesas, pašreiz dzīvo Amerikā un ir pavadījis ASV cietumā 7 gadus par neveiksmīgu Vjačeslava Konstantinovska slepkavības mēģinājumu. Par sevi Roitmans stāsta sekojošo: “Kriminālā pasaulē es nokļuvu 12 gadu vecumā. Mūsu grupa sastāvēja no 6-7 cilvēkiem un mēs nodarbojāmies ar lohu apčakarēšanu. 14 gadu vecumā es sāku nodarboties ar ko nopietnāku un tā es iepazinos ar kriminālām autoritātēm.” 18 gadus veco Roitmanu savā brigādē paņēma kriminālās aprindās slavenais killers Oļegs Osmakovs ar iesauku Oļegs Magadans. “Iepazīstoties ar Oļegu Jurjeviču Osmakovu ar iesauku Magadans, es pilnībā iekļāvos kriminālajā pasaulē. … Tā es kļuvu par Vjačeslava Kiriloviča [Ivaņkova ar iesauku Japoņčiks] biznesa partneris par Ukrainu. Visos [Japončika] biznesos, kas attiecas uz Ukrainu, es biju viņa partneris. … Mēs bijām transatlantisks noziedzīgs grupējums. Ukrainu mēs sadalījām ietekmes sfērās.”

Jūlija Timošenko

Leonīds Roitmans: “Dņepropetrovskā kopš paša sākuma (ar videosalonu) Jūlija Timošenko bija saistīta ar kriminālo pasauli. … Visiem tolaik bija t.s.”jumts” un arī Jūliju Timošenko “jumtoja”. …  Vēlāk, kad Timošenko jau piederēja “Ukrainas vienotās energosistēmas”, viņa kļuva par Pāvela Ivanoviča Lazarenko [bijušais Ukrainas premjerministrs] partneri. … Lazarenko kungs bija mūsu kurators, mēs ar viņu sākām, mēs kopā ar viņu nopelnījām pirmo pietiekami lielo naudu simtu miljonu dolāru apmērā. Man ir zināms, ka viņus [Lazarenko un Timošenko] saistīja mīlas attiecības. Varu precīzi apgalvot, ka Jūlija Timošenko bija Pāvela Ivanoviča mīļākā.”

Jūlija Timošenko, Pāvels Lazarenko, Arsēnijs Jaceņuks

Jūlija Timošenko, Pāvels Lazarenko, Arsēnijs Jaceņuks

Ukrainas specdienestu pulkvedis Pjotrs Nedželskijs: “Viņa ir tik veiksmīgs biznesmenis, ka 7 gadu laikā radīja korporāciju 5 miljardu vērtībā. Mēs esam pieauguši cilvēki, nu izdalīsim 5 miljardus ar 7 gadiem un iegūsim, ka viņa šai laikā ir pelnījusi divus miljonus dienā.  … Timošenko un Lazarenko dzīvoja Kinpinski viesnīcā Minhenē vienā numurā. Vai tas nav dīvaini, ka divi pieauguši cilvēki, vīrietis un sieviete, divi miljardieri dzīvo vienā viesnīcas numurā?!”

Leonīds Roitmans: “Pirmās liela mēroga slepkavības mums pasūtīja Lazarenko kungs un arī Jūlija Timošenko. … Pēc tam viņi [Lazarenko un Timošenko] kļuva par ienaidniekiem. Pāvels Ivanovičs bēga uz Šveici un viņu arestēja amerikāņi.”

1996.gada novembrī Doņeckas lidostā tika nogalināts bagātākais un ietekmīgākais Doņeckas cilvēks Jevgēnijs Ščerbaņs. Pēc slepkavības viņa dēls Ruslans Ščerbaņs tieši atklātībā paziņoja, ka viņa tēvs traucēja toreizējajam Ukrainas premjerministram Pāvelam Lazarenko un Jūlijai Timošenko piegādāt reģionam gāzi par paaugstinātiem tarifiem. “Man ir fakti, ko es nodošu izmeklēšanas iestādēm,” paziņoja Ruslans Ščerbaņs.

Leonīds Roitmans: “Ščerbaņs tika likvidēts Doņeckas lidostā un Jūlija Timošenko 100% ir saistīta ar šo slepkavību. … Man uz mūsu grupējuma mobilo tālruni pazvanīja kriminālā autoritāte no Dņepropetrovskas Aleksandrs Miļčenko ar iesauku Jūrnieks. Miļčenko pastāstīja, ka Pāvels Ivanovičš Lazarenko un Jūlija Timošenko grib pasūtīt Ščerbaņu, ka tiek dalīts gāzes tirgus, mums tika piedāvāti 50% no Doņeckas enerģētikas tirgus, ja mēs atbalstīsim Pāvelu Ivanoviču Lazarenko. … Viņi izpildīja to, ko apsolīja.”

Pjotrs Nidzeļskis apgalvo, ka Ukrainas specdienesti zināja, kas pasūtīja Ščerbaņa slepkavību: “Killeriem tika maksāts no Jūlijas Timošenko kontiem. … Mēs ieguvām neapstrīdamus pierādījumus par Timošenko un Lazarenko saistību ar pasūtījuma slepkavībām. Es par to ziņoju savai priekšniecībai, kura ļoti nobijās.” Lazarenko par slepkavību samaksāja pus milijonu dolāru, bet Jūlija Timošenko pārskaitīja vēl divus miljonus dolāru. Šī slepkavība izraisīja kriminālkaru ar doņeckiešiem.

Leonīds Roitmans: “Es tolaik tiku nosūtīts uz Ukrainu un mūsu grupējums arī piedalījās šai karā. Šī kara rezultātā tika iznīcināti desmitiem Doņeckas kriminālo līderu.” Šajā karā piedalījās arī pašreizējais Ukrainas parlamenta deputāts, oligarhs un nacistisko vienību organizētājs Vjačeslavs Konstantinovskis, un tad viņš arī ieguva nopietnu reputāciju.

Arsēnijs Jaceņuks un Vjačeslavs Konstantinovskis

Leonīds Roitmans: “Aiz Jaceņuka stāv cilvēki no kriminālās pasaules. Viņš ienāca politikā, kad viņam bija 27 gadi, viņu kāds vilka šai politikā.” Raidījumā liek noprast, ka Jaceņuks bija Timošenko mīļākais. “Tagad tās ir divas naidīgas nometnes [Timošenko un Jaceņuka], viņus vairs nekas nesaista.”

Vjačeslavs Konstantinovskis ar brāli Aleksandru

Vjačeslavs Konstantinovskis ar iesauku Brālis Karamazovs ar brāli Aleksandru

Vjačeslavs Konstantinovskis ir viens no bagātākajiem un ietekmīgākajiem Ukrainas cilvēkiem. Īstenais “nacionālists”, nacistisko militāro grupējumu sponsors, oligarhs, Ukrainas parlamenta deputāts no A.Jaceņuka partijas, ļoti labs pašreizējā Ukrainas ģenerālprokurora Vitālija Jeromas draugs. Viņš agrāk bija killeris no Oļega Magadana grupējuma ar iesauku Brālis Karamazovs (Konstantinovskim ir dvīņubrālis Aleksandrs). Ļoņa Garais ir pārliecināts, ka tieši Vjaceslavs Konstantinovskis ar savām finansu u.c. iespējām atbrīvoja Arsēniju Jaceņuku no “karalienes mātes” Jūlijas Timošenko atkarības. “Pašreiz Vjačislavs Konstantinovskis ir Jaceņuka maciņš un tāpat viņš veic Jaceņukam vismelnāko un visnetīrāko darbu,” saka Leonīds Roitmans.

Leonīds Roitmans un Konstantinovskis

Leonīds Roitmans un Konstantinovskis

L.Roitmans: “Vjačeslavs Konstantinovskis bija mūsu noziedzīgā grupējuma dalībnieks kopš 1992.gada. … Es mūsu grupējumā nodarbojos ar drošības jautājumiem. Vjačeslavs Konstantinovskis mūsu grupā vadīja killeru brigādi, viņš atbildēja par slepkavībām.” Vjačeslavs Konstantinovskis bija Oļega Magadana vietnieks likvidāciju jautājumos. Pēc Roitmana teiktā Konstantinovskis jau sen ir ASV FIB redzeslokā, kā arī viņš ir saistīts ar Semjonu Magiļeviču no Solncevas kriminālā grupējuma. “Konstantinovskis kriminālajā pasaulē ir samērā spēcīga un ietekmīga figūra, ” apgalvo Roitmans.

Konstantinovskis vienmēr ir bijis “muskuļi”. Tādēļ viņš ir vajadzīgs Jaceņukam un tādēļ viņš ir bijis vajadzīgs visām valdībām. Ļoņa Garais sagatavoja vairāk kā 20 slepkavības, kuru tiešais izpildītājs bija Konstantinovskis. Jau pirmā Maidana laikā Konstantinovska rīcībā bija bruņots bandītu grupējums, kurš, bruņots ar degmaisījuma pudelēm, tika izvests ielās. Toreiz iztika bez grautiņiem. Konstantinovskis tad kļuva par prezidenta Juščenko draugu un viņa bagātība sāka ļoti strauji augt. No savas personiskās apsardzes Konstantinovskis izveidoja bataljonu “Kijeva-1” un pēc Slavjanskas pārņemšanas Konstantinovskis personiski ar savu kaujinieku vienību piedalījās tās “attīrīšanā”. Par Konstantinovska ievēlēšanu Ukrainas parlamentā Roitmans saka: “Tas ir tas pats, kā, ja ASV Senātā būtu ievēlēts Alkapone. Tas būtu tas pats. Visi Ukrainā zina, kas ir Vjačeslavs Konstantinovskis.”

Oļegs Osmakovs ar iesauku Magadans

Oļegs Osmakovs ar iesauku Magadans

Leonīds Roitmans: “Kā killers Konstantinovskis kļuva bagāts, nogalinot Oļegu Jurjeviču Osmakovu un nozogot grupējuma “obšaku” [kopējo kasi].” Osmakovs tika nogalināts Kijevā ar diviem šāvieniem galvā. “Viņš iesēdās mašīnā, kurā aizmugurējā sēdeklī sēdēja Vjačeslavs Konstantinovskis. Konstantinovskis iešāva Oļegam Jurjevičam divas reizes aiz auss. Viņa līķis tika aizvests uz vienu no mūsu zivju cehiem, tur tas tika sasaldēts, sazāģēts un noslēpts dažādās Kijevas apgabala meža vietās. (…)

Pēc tā mēs daudz par to esam runājuši un es esmu ierakstījis šīs sarunas. Šos ierakstus esmu gatavs izsniegt Krievijas izmeklēšanas iestādēm (jo Osmakovs bija Krievijas pilsonis).” Iespējams Osmakova slepkavības izmeklēšana novestu līdz bijušajam Ukrainas prezidentam Leonīdam Kučmam, jo tieši pēc viņa zvana Osmakovs devās savā pēdējā ceļojumā: “Viņš [Osmakovs] teica, ka viņam ir steidzami jāsatiekas ar Leonīdu Daniloviču Kučmu, kurš viņam bija pazvanījis uz telefonu.”

Bijušais Ukrainas prezidents Leonīds Kučma

Leonīds Kučma un Georgijs Gongadze

Leonīds Kučma un Georgijs Gongadze

Leonīds Roitmans: “Man ir daudz kas zināms par Leonīdu Kučmu. Leonīds Kučma bija viens no tiem, kurš deva piekrišanu Oļega Jurjeviča Osmakova ar iesauku Magadans novākšanai. … Leonīds Kučma pasūtīja tā paša Gongadzes slepkavību.”

Georgijs Gongadze ir žurnālists, kurš pirmais publiski pastāstīja par korupciju Ukrainas augstākajos valsts pārvaldes ešelonos. 2000.gadā viņš dīvainos apstākļos tika nolaupīts un nogalināts. Aizdomas uzreiz krita uz Kučmu un pa visu Ukrainu sākās protesti. Ātri vien viss noklusa.

Leonīds Roitmans: “Cik man ir zināms, Leonīds Kučma apstādināja pret sevi vērstu kriminālprocesu par 1 miljardu dolāru.” Pēc Roitmana domām tieši ar Gongadzes lietu ASV pārstāvji šantažēja Kučmu un tas izšķīra situāciju par labu Juščenko un Timošenko.

Vjačeslavs Ivaņkovs ar iesauku Japoņčiks

Vjačeslavs Ivaņkovs ar iesauku Japoņčiks

Leonīds Roitmans: “Kučma ir veicis vēl citu slepkavību pasūtīšanu. Tas ir cilvēks, kurš pasūta slepkavības.” Roitmans apgalvo, ka aiz Kučmas vienmēr ir stāvējuši ļoti autoratīvi un ietekmīgi kriminālo aprindu pārstāvji. Viens no tādiem bija  pašreiz nelaiķis Vjačeslavs Ivaņkovs ar iesauku Japoņčiks. Roitmans: “Viņam [Kučmam] no Vjačeslava Kiriloviča [Ivaņkova] bija nepieciešami visādi pakalpojumi. Vjačeslavs Kirilovičs tos izpildīja, protams, par naudu.”

Japoņčiks tika nogalināts 2009.gadā Maskavā. Ļoņa Garais apgalvo, ka slepkavu pēdas vedot uz Ukrainu.

Pjotrs Porašenko

Leonīds Roitmans: “Porašenko iesauka kriminālā pasaulē ir Porahs [pulveris] … Es sāktu šo stāstu [par Pjotru Porašenko] no paša sākuma, kad Aleksejs Porašenko – Vaļcmans, prezidenta Porašenko tēvs, tālajā 1985.gadā tika arestēts un iesēdināts cietumā. Viņu iesēdināja par zagšanu īpaši lielos apmēros, un acīmredzot ne visu konfiscēja. … Viņu arestēja un iesēdināja cietumā, kur viņš iepazinās ar daudziem krimināliem elementiem. … Kad 1990-ajos gados viņš iznāca, tad sāka radīt savu impēriju, kur iesaistīja savus dēlus – brāļus Porošenko. … Es zinu vienu no spēcīgākajiem kriminālajiem grupējumiem, kurš sadarbojās ar Porošenko. Šis grupējums arī ir no Odesas apgabala. Viņi strādāja 50 uz 50. Es domāju, ka viņi šādi turpina strādāt joprojām.”

Aleksejs Porašenko – Vaļcmans ar dēlu Pjotru, Mihaila Porašenko skulptūra, Pjotrs Porašenko un Georgijs Stajanovs

Aleksejs Porašenko – Vaļcmans ar dēlu Pjotru, Mihaila Porašenko skulptūra, Pjotrs Porašenko ar iesauku Porahs un Georgijs Stajanovs ar iesauku Stajans

Porošenko ģimenes “smadzenes” bija vecākais brālis Mihails Porošenko. Mihails Porašenko mīklainos apstākļos gāja bojā 1997.gadā, pēc oficiālās versijas autokatastrofā. Ļoņa Garais uzskata, ka Mihaila Porašenko bojāejas apstākļi ir meklējami Porošenko ģimenes iekšienē. Kriminālajās aprindās klīst runas, ka brāļi Porošenko nesadalīja “lielu kumosu” ģimenes biznesā. Roitmans: “Pjotrs Porošenko apskauda savu brāli Mihailu, bet pēc viņa nāves viņš uzbūvēja viņam kapliču.” Nākamais Ukrainas prezidents mīlēja savu brāli, bet viņa biznesa partneri ļoti mīlēja naudu.

Leonīds Roitmans: “Man ir zināms kurš, kā un kad apsprieda jautājumus ar Porašenko kungu. … Kad Pjotrs Porašenko ļoti cieši sadarbojās ar Georgiju Stajanovu, tad visi viņa brāļa aktīvi pārgāja Pjotra Parašenko īpašumā. Tātad var teikt, ka Pjotrs Porašenko bija pietiekami ieinteresēts sava brāļa bojāejā.”

Georgijs Stajanovs ar iesauku Stajans ir Odesas kriminālā grupējuma līderis. Pēc Roitmana teiktā ar viņu savus dēlus iepazīstināja Porašenko vecākais. Roitmans: “Ar Georgiju Stajanovu es personiski esmu labi pazīstams. Tas ir pietiekami asiņains kriminālais grupējums Odesas apgabalā uz kura rēķina ir simtiem slepkavību.” Līdz oranžajam Maidanam Stajanovs bija Ukrainas drošības dienesta SBU “izstrādē”, par ko ļoti labi zināja ukraiņu mafija Ņujorkā.

Leonīds Roitmans: “Man ir Porašenko tēva un paša Pjotra Porašenko saistības ar kriminālo pasauli pierādījumi. …Stajanova grupējums kontrolēja pietiekami nopietnus Ukrainas uzņēmumus. … SBU “jumtoja” viņa [Stajanova] slepkavības, viņš bija cieši saistīts ar Pjotru Porašenko. … Šajā mapē ir arī citi dokumenti par Stajanova kriminālo grupējumu, kā SBU atļāva viņiem slepkavot un piesedza viņus. Tas tāpat ir dokumentēts šai mapē. Principā viņiem Ukrainas teritorijā bija atļauts slepkavot.” Jautājums Roitmanam: “Vai Porošenko ir saistīts ar Konstantinovski vai nē?” Leonīds Roitmans: “Ir gluži otrādi, tie uz doto brīdi ir divi naidīgi grupējumi, kuri ir opozīcijā viens otram un cīnās par varu.”

Viktors Juščenko un Pjotrs Porašenko

Viktors Juščenko un Pjotrs Porašenko

Leonīds Roitmans: “Mēs kopā nodarbojāmies ar beznodokļu biznesu, atmuitojām mašīnas, atmuitojām citas patēriņa preces, kuras tika ievestas Ukrainā. Šajā kompānijā peļņa bija desmitiem un pat simtiem miljoni dolāru. Peļņa dalījās uz pusēm starp mums un tobrīdējajām Ukrainas valdības augstākajām amatpersonām.” Tajā laikā Ukrainas prezidents Viktors Juščenko, kurš ir arī Porašenko meitu krusttēvs, iecēla savu kumu par Ārlietu ministru. Starp Roitmana minētajiem “mēs” bija arī bijušais Dņepropetrovskas gubernators Igors Kolamoiskis.

Igors Kolamoiskis

Leonīds Roitmans: “Viņš ir pats galvenais un visalkatīgākais. Viņam uz šo brīdi ir vislielākā privātarmija. Tie nav bataljoni, bet gan bandītiski grupējumi, uz kuriem viņš tērē apmēram desmit miljonus mēnesī. … ” Igors Kolamoiskis ar iesauku Dņepropetrovskas Beņa ir viena no nopietnākajām Ukrainas politekonomiskajām figūrām. “Kolamoiskis nav vienkāršs biznesmenis, viņš ir krimināla autoritāte. Es domāju, ka Kolamoiskis ir bandīts, ar kuru labāk darīšanās neielaisties. Par Beņu kriminālās aprindās tiek runāts viens vienīgs negatīvs.”

Leonīds Roitmans: “Sāka viņš vienkārši ar sīktirgotājiem, ieveda kompjūterus un džinsas Dņepropetrovskā. Tur viņš iepazinās ar Pāvelu Ivanoviču Lazarenko.” Lazarenko bija Kolamoiska protežē vēl līdz tam, kad viņš kļuva par Ukrainas premjerministru un kļuva par Timošenko biznesa partneri. “Viņš [Lazarenko] bija Dņepropetrovskas apgabala īstais saimnieks un tas skaitījās ļoti kruti būt viņa biznespartnerim.”

Leonīds Roitmans: “Viņš [Kolamoiskis] izveidoja pirmo banku Ukrainā [Privatbank, darbojas arī Latvijā un pēdējā laikā paplašina savu darbību Latvijā], viņš pilnībā izmantoja Pāvela Ivanoviča resursus.” Pēc vairākiem gadiem šie resursi novedīs Pāvelu Ivanoviču līdz ASV cietumam, Jūliju Timošenko līdz Ukrainas cietumam, bet Igoru Kolamoiski līdz Ukrainas Forbs bagātāko cilvēku saraksta virsotnei. “Pāvels Ivanovičš Lazarenko jau tad tik tiešām bija iestidzis kriminālā, bija ļoti daudzu kriminālu struktūru partneris. … Pāvels Ivanovičš visur par saviem pakalpojumiem prasīja 50% un tas attiecās arī uz Kolamoiski, arī viņš viņam maksāja 50% no visu savu biznesu peļņas. Uz tādiem pat noteikumiem ar viņu strādāja Jūlija Timošenko.” Pēc Ļoņas Garā teiktā Kolamoiskis uzmeta Lazarenko, kad tas nokļuva ASV cietumā.

Leonīds Roitmans: “Viņš [Kolamoiskis] ļoti nesmuki ar viņu [Lazarenko] izrīkojās, kad tas iesēdās ASV cietumā, atņemot viņam visus aktīvus – gan lielos, gan arī, kas ir pats smieklīgākais, arī mazos aktīvus, ieskaitot arī visādas mazas bodītes. Viņš vienkārši pazemoja Pāvelu Ivanoviču.” Tagad Dņepropetrovskas apgabals lielā mērā ir kļuvis par Kolamoiska privātīpašumu.

Igors Kolamoiskis ar iesauku Dņepropetrovskas Beņa, Aleksandrs Narigašvili ar iesauku Nariks, kriminālā autoritāte ar iesauku Umka

Igors Kolamoiskis ar iesauku Dņepropetrovskas Beņa, Aleksandrs Narigašvili ar iesauku Nariks, kriminālā autoritāte ar iesauku Umka

Leonīds Roitmans: “Dņepropetrovskā bija tāds Narigašvili ar iesauku Nariks. Tas arī bija Kolamoiska “jumts”.” Aleksandrs Narigašvili = Aleksandrs Petrovskis = Nariks – Dņepropetrovskas “likumīgais zaglis”. “Likumīgais zaglis” ar iesauku Umka, kriminālās autoritātes Suhars, Bogdans, Slons – visnežēlīgākā Ukrainas kriminālā grupa jau toreiz pilnībā pakļāvās Beņam Kolamoiskim.

Leonīds Roitmans: “Es domāju, ka viņam [Kolamoiskim] sagādā prieku pazemot cilvēkus. Cik man ir zināms viņam patīk “uzmest” cilvēkus, pie tam īpaši nekaunīgā formā. Viņš pat izsauc cilvēku pie sevis kabinetā un pasaka, ka es Tev esmu parādā naudu, bet es to naudu Tev neatdošu. … Ar mūsu grupējumu viņš bija uzmanīgs, jo tobrīd mums bija pietiekami stingra reputācija. … Viņš pat vienreiz palūdza mums palīdzību, kad viņa paziņam Dņepropetrovskā nozaga dēlu. Es pats toreiz izbraucu uz Dņepropetrovsku. … Mēs viņam šo pakalpojumu izdarījām caur Ebreju kongresu.”

Leonīds Roitmans: “Bija tāds Akselrods, viņš bija Kolamoiska partneris. Viņš tika zvērīgi nogalināts ar diviem šāvieniem galvā. Tālāk bija viņam partneris Braginskis, kurš tika uzspridzināts un kuram sprādzienā norāva galvu. Tie bija viņa tuvākie partneri reidera sagrābšanas “biznesā”.”

Leonīds Roitmans: “Grigorijs Mihailovičš Surkis toreiz bija tuvā saziņā ar Leonīdu Davidoviču Kučmu un Kolamoiskis maksāja Surkisam samērā lielu naudu, lai caur Surkisu būtu tuvāk Leonīdam Davidovičam Kučmam. … Viena no pirmajām viņu pasūtījuma slepkavībām bija Jefima Ostrovska slepkavība, kurš tika nošauts ASV, Kvinsā. … Šīs slepkavības izpildītājs bija Vjačeslavs Konstantinovskis. “ Ostrovskis bija futbola kluba Kijevas Dinamo līdzīpašnieks, cits līdzīpašnieks bija Kolamoiskis.

Leonīds Roitmans: “Viņš [Kolamoiskis] pamanījās vienmēr tikt cauri sveikā. Viņš bija vairāku krimināllietu par pasūtījuma slepkavībām figurants, bet šīs krimināllietas kaut kur pazuda prokuratūras dzīlēs. … Kā tikko sākās eiromaidans, viņš saprata, ka var sagrābt daudz vairāk, ka var atņemt īpašumus citiem oligarhiem, tādiem kā Piņčuks, Rinats Ahmetovs. … Tandēmā Jaceņuks – Kolamoiskis, Kolamoiskis ir galvenais, jo Kolamoiskim uz šo brīdi ir sava privātarmija, bet Jaceņukam šādas armijas nav. Aiz Kolamoiska stāv bataljoni un tas dod viņam iespēju virzīties tur, kur viņš grib. “

Pjotrs Porašenko ar iesauku Porahs un Igors Kolamoiskis ar iesauku Beņa

Pjotrs Porašenko ar iesauku Porahs un Igors Kolamoiskis ar iesauku Beņa

Kolamoiska mašinērija strādāja nevainojami līdz uz Ukrnaftas kāpnēm Beņas intereses sadūrās ar Poraha interesēm. Šī divu zvērīgāko Ukrainas bandītu sadursme varēja beigties ar otras frontes atvēršanu, ja neiejauktos ASV vēstnieks, kurš personiskā sarunā paskaidroja Kolamoiskim, ka viņš, protams, ir malacis, bet Porašenko amerikāņiem tomēr ir dārgāks. Leonīds Roitmans: “Kolamoiskis pagāja soli atpakaļ, bet viņš noteikti nākotnē spers divus soļus uz priekšu un dos triecienu pa Pjotru Porašenko. Es par to nešaubos.”

Arsēns Avakovs

Leonīds Roitmans: “Beņa bija pret Avakova norīkošanu par Iekšlietu ministru. … Pietiekami daudz oligarhu bija pret Avakovu. … Avakovs atbruņo Kolamoiska privātās apsardzes firmas. Notiek cīņa starp privātām struktūrām un SBU. … Protams, viņš [Avakovs] pārstāv tos, kuri aiz viņa stāv. (…)

Arsēns Avakovs un jaunietis, kurš būdams nepilngadīgs, sniedza viņam seksuālus pakalpojumus

Arsēns Avakovs un jaunietis, kurš būdams nepilngadīgs, sniedza viņam seksuālus pakalpojumus

Avakovs ir ļoti cieši saistīts ar kriminālo pasauli vēl no Harkovas laikiem. Viņš ir iestidzis kriminālā, iestidzis pasūtījuma slepkavībās un sāka viņš vēl 1995. – 1996.gadā. … Arsēns Avakovs sāka ar to, ka viņš pasūtīja savu biznesa partneri, kurš tika nogalināts Harkovā. Tika ierosināta krimināllieta pret Arsēnu Avakovu, kuru viņš veiksmīgi notušēja.“ Avakovam ar krimināllietu palīdzēja toreizējais Ukrainas premjerministrs Pāvels Lazarenko. Viņš arī iepazīstināja Avakovu ar kriminālo autoritāti Aleksandru Miļčenko ar iesauku Jūrnieks. “Viņi [Avakovs un Miļčenko] cieši sadarbojās. Jūrnieks piedalījās virknē pasūtījuma slepkavību pēc Arsēna Avakova lūguma.”

Pēc tam, kad ar nāvīgu injekciju tiks nogalināts Jūrnieks un Pāvels Lazarenko nokļuva ASV cietumā, bez “jumta” palikušajam Avakovam sākās nepatikšanas. Viņa mahinācijām pievērsa uzmanību, viņš bēga uz ārzemēm un Itālijā Interpols  pat aizturēja Avakovu. Tomēr drīzumā viņš atkal nokļuva brīvībā.

Leonīds Roitmans: “Jūlija Timošenko, būdama Ukrainas premjerministre, piesedza Arsēnu Avakovu, nedeva virzību pret viņu vērstajām krimināllietām. … Avakovs ir pietiekami alkatīgs un pietiekami nežēlīgs cilvēks, kuram patīk izrēķināties ar cilvēkiem, kad viņš ir nokļuvis augšā. … Arsēnam Avakovam bija pietiekami nopietnas domstarpības ar Harkovas mēru Genādiju Hernstu un tagad es domāju viņš atriebjas Genādijam Hernstam [pret Hernstu tika vērsts neveiksmīgs slepkavības mēģinājums, ir ierosinātas krimināllietas]. … Es uzskatu, ka Avakovs arī tagad ir saistīts ar kontrabandu, ieroču un narkotiku trafiku. … Kriminālā pasaulē Avakovam nav nekādas autoritātes… Avakovs skaitās cilvēks ar netradicionālo orientāciju, tāpēc neko labu par viņu runāt nevar. “

Avakova homoseksuāli – pedofīlās tieksmes ir plaši zināmas. Ukrainas telekanālā tika parādīta jaunieša videoliecība, kurā viņš pastāsta kā caur internetu iepazinies ar Arsēnu Avakovu un sniedza viņam seksuālus pakalpojumus. Zīmīgi, ka jaunietis tobrīd bija nepilngadīgs. Pats Avakovs uz publiskoto materiālu atrunājās, ka vienkārši esot atradis labu masāžistu.

Vitālijs Kļičko

Leonīds Roitmans: “Es biju pazīstams ar Vitāliju Kļičko, es zinu ar ko viņš draudzējas, es zinu ar ko viņš sazinās, es zinu kā viņš izrīkojās ar saviem “vecākajiem” …. Viņš viņus nogalināja. … Kāda starpība kurš tieši to izdarīja, tas notika pēc viņa pasūtījuma. … Viņi [brāļi Kļičko] ir cieši saistīti ar kriminālu, viņi ir cieši saistīti ar Vjačeslavu Konstantinovski ar iesauku Brālis Karamazovs, viņi ir cieši saistīti ar citiem krimināliem elementiem – gan Ukrainas, gan starptautiska mēroga. (…)

Vitālijs Kļičko Ņujorkā 1996.gadā un Viktors Ribalka ar iesauku Zivtiņa

Vitālijs Kļičko Ņujorkā 1996.gadā un Viktors Ribalka ar iesauku Zivtiņa

Ar Vitāliju Kļičko es pirmo reizi iepazinos kaut kur 1994.gadā Kijevā. … Vitālijs Kļičko bija Viktora Ribalkas ar iesauku Zivtiņa kriminālā grupējuma dalībnieks, atradās Viktora Ribalkas tuvāko lokā. … Vitālijs Kļičko bija vienkārša “torpēda”, gāja kopā ar Viktoru Ribalku uz strelkām [bandītu tikšanās], piedalījās laupīšanas uzbrukumos, piedalījās bandītu “razborkās” [savstarpējo rēķinu kārtošana]. …Viņi [tādi kā Kļičko] bija tie, kuri [strelkās] stāvēja aiz Zivtiņas, viņi bija ar ieročiem un, ja kas, viņi tos ieročus arī pielietoja. ”

Attēlā arī Viktors Ribalka un Vitālijs Kļičko

Attēlā arī Viktors Ribalka un Vitālijs Kļičko

Zivtiņas bandā savējos nežēloja. Leonīds Roitmans: “Bija tāds Kostja Klibais, viņš tika spridzināts, noraujot abas kājas, viņš bija Zivtiņas grupējuma dalībnieks, viņš tika nošauts pie sevis vasarnīcā, kad bojā gāja arī viņa sieva – grūtniece. Ar šo slepkavību ir saistīts Vitālijs Kļičko.“

Viktora Ribalkas kriminālais grupējums sarunās ar slaveno Donu Kingu par brāļu Kļičko iespējamo pārdošanu

Viktora Ribalkas kriminālais grupējums sarunās ar slaveno Donu Kingu par brāļu Kļičko iespējamo pārdošanu

1997.gadā Ribalkam izdevās izdevīgi pārdot savus bokserus (brāļus Kļičko) uz Vāciju, ar noteikumu, ka viņiem ir jādalās ar savu atamanu. Roitmans: “Zivtiņa sāka pieprasīt vairāk naudas no Vitālija Kļičko. Es domāju, ka Vitālijs Kļičko likvidēja Zivtiņu.” 2005.gada maijā Ribalka tika nošauts ar automātu kalašņikov 300 metrus no Vitālija Kļičko mājām.

Nobeigumam

Ļoņa Garais par savu nokļūšanu cietumā un par bailēm no izrēķināšanās: “Mani apčakarēja tieši tāpat kā es savulaik divpadsmit gadu vecumā apčakarēju lohus. Tā es nokļuvu cietumā uz septiņiem gadiem. … Ja viņi varētu mani nogalināt, viņi to jau būtu izdarījuši. Es domāju, ka ASV viņiem to būs ļoti grūti izdarīt.” Jautāts vai aiz viņa kāds stāv no pasaules varenajiem, Roitmans atbild apstiprinoši.

Leonīds Roitmans: “Es ne mazākā mērā nešaubos, ka ASV Valsts departaments ir lietas kursā par to, kas patiesībā notiek Ukrainā. … Ukrainā ir ļoti grūti saraut saites ar kriminālo pasauli, jo tur tas viss (valsts un kriminālā pasaule) ir ļoti saaudzis cieši kopā. … Kamēr šie cilvēki atrodas pie varas, es neredzu kā tas viss [Ukrainas nelaimes] var tikt apstādināts.”

Avoti:

Informācijas aģentūra
/15.07.2015/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Par cilvēka “slinkajām” smadzenēm

Danils Dehkanovs

Danils Dehkanovs

Vai jūs esat ievērojuši, ka jo vecāks kļūstat, jo ar mazāku prieku ķeraties pie darba, kurš nav pierasts vai ir saistīts ar lielu uzmanības koncentrāciju un nezināmu iemaņu apgūšanu? Atklāšu jums mazu noslēpumu: iemīļoto avīžu (autoru) lasīšana, darbs labi zināmā specialitātē, dzimtās valodas izmantošana, saskarsme ar draugiem, kuri jūs ļoti labi saprot, iemīļoto restorānu apmeklējums, iemīļoto seriālu skatīšanās utt. – tas viss, kas mums tik ļoti patīk, noved pie smadzeņu degradācijas.

Jūsu smadzenes (tāpat kā jūs paši) ir slinkas, tāpēc cenšas samazināt enerģijas patēriņu tai vai citai darbībai, veidojot savdabīgus “makrosus” – programmas, kuras jūs izpildāt pēc šabloniem. Vācu biologs Ričards Volfgangs Simons (1859-1918) aizpagājušā gadsimta beigās nosauca šīs programmas par “engrammām” – fizisku pieradumu vai atmiņas nospiedumu, ko atstāj atkārtota kairinātāja iedarbība. Engrammas var iztēloties kā taciņas, kuras jūsu smadzenēs “iemin” neironi, kad izpilda vienu un to pašu darbību. Jo biežāk mēs izpildām kādu darbību, jo mazāk enerģijas tās izpildei tērē mūsu smadzenes. Reizēm šīs taciņas pārvēršas par ceļiem, bet pēc tam par autobāņiem, piemēram, kā zemāk redzamā video ķīnietim, kurš saliek kārtis ātrāk par robotu.

No vienas puses tā ir lieliska superspēja, jo priekš kam lieki tērēt enerģiju vienai un tai pašai darbībai. Tomēr šīs spējas otra, ēnas puse ir smadzeņu plastiskuma samazināšanās. Lieta tāda, ka, jo vairāk mēs izmantojam engrammas, jo mazāk mūsu smadzenēs strādā bazālie gangliji. To galvenā funkcija ir izstrādāt neiromediatoru acetilholīnu, kurš palīdz neironiem “izcirst” jaunas taciņas smadzenēs (kaut kas tamlīdzīgs visdrīzāk jums notiek pašreiz, lasot šo rakstu)

Atcerieties savu ceļu uz darbu vai institūtu. Ja jūs braucat pa vienu un to pašu maršrutu, tad jūsu darbības kļūst tik automātiskas, ka paralēli jūs varat veikt arī citas darbības – lasīt, klausīties mūziku, atbildēt uz e-pastiem. Iecienītajā restorānā jums nevajadzēs izspiest no sevis acetilholīnu un domāt par to, ko paņemt pusdienās, jo jūs jau no galvas zināt visu, kas tur tiek piedāvāts. Aiz drauga uzspēlētā smaida jūs uzreiz saredzat satraukumu un jums nevajag iespringt, lai atšifrētu šo komunikāciju signālu.

Var likties, kādēļ gan tas ir jāmaina? Tādēļ, ka visa dzīve ir nepārtraukts izmaiņu avots, ko jūs nespējat kontrolēt. Lielākai daļai izmaiņu mums nākas piemēroties, tāpēc smadzeņu plastiskums ir jāuztur un tas ir jātrenē.

Iedomājaties, ka jūsu smadzenes ir betons, kurš pēc kāda laika sastings. “Sastingušu” smadzeņu tēlu jūs varat iegūt paskatoties uz lielāko daļu 70 gadīgo večuku, kuri nespēj apgūt pat taimera lietošanu uz mikroviļņu krāsns, negatīvi uzņem visu jauno un gadiem ilgi veic vienas un tās pašas darbības (vai arī atveido vienus un tos pašus domāšanas šablonus). Neironu “taciņas” viņu smadzenēs ir pārvērtušās par klinšu alām un tuneļiem, un “izrakt” eju uz blakus alu ir praktiski neiespējami.

Cilvēka uzdevums ir pastāvīgi maisīt “domu maisījumu”, neļaujot tam sacietēt. Tiklīdz mēs atslābināmies un sākam pārmērīgi izmantot engrammas, kāda mūsu smadzeņu daļa sāk sastingt un mēs pat to nepamanām.

Kas ir jādara, lai nepieļautu smadzeņu degradāciju? Es šai ziņā esmu izdomājis dažus vienkāršus un pietiekami efektīvus paņēmienus.

Sekojiet sev. Ja jūs pēkšņi sajutīsiet diskomfortu no tā, ka kaut kas ir ne tā (piemēram, jūsu iecienītais saits ir nomainījis dizainu vai veikalā vairs nav dabūjams jūsu iemīļotais jogurts), “noķeriet” šo sajūtu un izmantojiet to, lai apgūtu ko jaunu.  Kāpēc gan neizmēģināt visus jogurtus vai var pat sākt taisīt pašam savu?!

Nepārlasiet jau izlasītas grāmatas un nepārskatiet jau redzētas filmas. Jā, tās ir psiholoģiski patīkamas jūtas iegremdēties tajā komfortablajā pasaulītē, kurā ir jau pazīstamie personāži, nav nekādu pārsteigumu, zini beigas, var izbaudīt detaļas un pievārēt grāmatu stundas laikā (vai arī noskatīties visu seriāla sezonu brīvdienās). Tai pat laikā šādi rīkojoties jūs atņemat iespēju jaunām grāmatām un filmām atklāt jums kaut ko principiāli jaunu, laupāt savām smadzenēm iespēju izveidot alternatīvas neironu ķēdes. [Nopietnu literatūru pārlasīt reizēm vajag un tas pat ir nepieciešams – tā var padziļināt zināšanas. Vienu un to pašu darbu var atklāt vairākas reizes, katru reizi no savas puses, jo īpaši pārlasot pēc vairāku gadu pārtraukuma. Tas, protams, neattiecas vai mazā mērā attiecas uz izklaides produkciju un masu maldināšanai domāto pseidointelektuālo un pseidoinformatīvo makulatūru.]

Meklējiet jaunus maršrutus. Centieties meklēt jaunus maršrutus ierastajam ceļam uz mājām un atpakaļ, atrast alternatīvus veikalus, kinoteātrus un citus infrastruktūras punktus jūsu dzīves kartē. Tas var aizņemt papildus laiku, bet var arī dot patīkamus bonusus, piemēram, zemākas cenas veikalos vai mazāk cilvēku kinoteātrī.

Meklējiet jaunu mūziku. Ja jūs esat melomāns un jūsu iPodā ir desmit tūkstoši kompozīciju, un jums šķiet, ka jūsu gaume ir visai bagāta un daudzveidīga, tad apbēdināšu jūs – visbiežāk cilvēki klausās 50 – 100 zināmus trekus, kas ir patīkami jau iepriekš minēto iemeslu dēļ (cilvēks tiem ir adaptējies, tā smadzenēm nevajag tērēt papildus resursus to apstrādei un apdomāšanai). Pasaulē ir vairāki simti tūkstoši interneta radiostaciju un pat, ja katru dienu pārslēgtu uz jaunu, tāpat nepietiktu mūsu dzīves, lai pārklausītu tās visas.

Meklējiet jaunus draugus un paziņas. Jā, tas, protams, ir labi, kad ir draugi, ar kuriem ir patīkami sapulcēties un pārrunāt ierastās tēmas. Tas ir psiholoģiski komfortabli. Bet vairums no mums taču dzīvo megapolēs, tāpēc kāpēc gan aprobežot sevi ar 4-5 cilvēku loku, kurus visbiežāk neesam izvēlējušies mēs paši un kurus mums ir “uzspieduši” apstākļi – skola, institūts, darbs?! Sociālie instrumenti, kuri mūsos ir ielikti, ļoti stipri ietekmē mūsu domāšanas veidu, un dažreiz mēdz būt tā, ka mēs to vai citu draugu ietekmē mainām savu viedokli, intereses, bet reizēm pat nodarbošanos.

Radiet bērnus. Bērni ir permanents haosa un nenoteiktības avots jūsu dzīvē. Bērni ir dzīvi “betonmaisītāji” jūsu galvā, kuri iznīcina visus šablonus un pārveido visus maršrutus pa jaunam. Man ir trīs dēli (dažādu vecumu), kuri katru dienu atnes kaut ko jaunu ar saviem jautājumiem, uzvedību, zinātkāri un eksperimentiem ar visu apkārtesošo. Bērnu iespaidā jūs paši nepamanīsiet kā jūsu domāšana atbrīvosies un jūs sāksiet domāt savādāk.

Ja tikt pie bērniem pagaidām nesanāk, tad iegādājieties suni. Suns, pirmkārt, prasa pastaigas (bet svaigs gaiss nāk par labu smadzenēm). Otrkārt, suns neviļus jūs iesaista sarunās ar citiem suņturētājiem. Treškārt, suns arī var kļūt par haosa avotu (mans suns, piemēram, kad dzenas pakaļ mušām, nepievērš uzmanību kādi tam ceļā gadās šķēršļi).

Pārstājiet kritizēt. “Kāds drausmīgs dizains!”, “Cik pretīgas beigas!”, “Cik neērti sēdēt šajos jaunajos krēslos!” – šādus un tamlīdzīgus izsaukumus var lasīt sociālajos tīklos, par negaidīti notikušajām pārmaiņām cilvēku dzīvē. Daudz lietderīgāk jūsu attīstībai ir pieņemt ārišķīgas izmaiņas un motivēt savas smadzenes dzīvot jaunos apstākļos, nevis iespringt uz mazbūtiskām pārmaiņām, kuras jūs tāpat visbiežāk nespējat ietekmēt. Piekrītiet taču, ka ir daudz interesantākas nodarbes kā pieprasīt restorānā sūdzību grāmatu un rakstīt kļauzu par nelaipnu oficiantu. Jūsu domu gājienam vajadzētu būt apmēram šādam: “Jauna ēdienkarte? Lieliski! Vecie ēdieni jau ir apnikuši.” “Remonts uz ceļa un jāmeklē apkārtceļš? Lieliski! Tātad pēc mēneša te būs labs ceļš, bet tikmēr es uzzināšu kaut ko jaunu par šo rajonu.”

Pārstājiet kabināt cilvēkiem “birkas”. Tas ir ļoti ērti, tā vietā, lai tiktu skaidrībā ar cilvēku un padomātu kāpēc viņš tā vai savādāk ir rīkojies, nolamāt to, uzstādīt viņam “diagnozi” un ar vieglu roku pievienot kādai no tipizētajām grupām.

Eksperimentējiet ar aromātiem. Neskatoties uz to, ka evolūcija smaržas receptorus ir izspiedusi otrajā plānā, smaržas joprojām atstāj uz mums lielu ietekmi. Tāpēc, ja jums ir mīļākais smaržūdens, kuru jūs gadiem neesat mainījis, tad ir pēdējais laiks to izdarīt. Un jādara tas ir regulāri.

Mācieties svešvalodas. Svešvalodas vārdi un ar to saistītie semantiskie lauki bieži vien atšķiras no jūsu dzimtās valodas, tāpēc visefektīvākais veids kā trenēt smadzeņu plastiskumu ir svešvalodu apguve (īpaši ejot tālāk par virspusēju tūrista leksikona apguvi un iedziļinoties kultūras īpatnībās).

Tāpat nevajag aizmirst, ka mūsu smadzenes ir daudz sarežģītākas nekā vairumam šķiet. Engrammas, kas saistītas ar vienas un tās pašas mūzikas klausīšanos ietekmē to, kā mēs sazināmies ar draugiem. [Ja nepārtraukti klausās apstulbinošu bum-bum tipa mūziku, tad rezultāts ir atbilstošs – cilvēks notrulinās, kļūst primitīvāks.]  Negaidītas ēdiena smaržu sajūtas restorānā var izraisīt mūsos vēlēšanos pārvērtēt mīļotā cilvēka vārdus un rīcību (saprast un piedot). Bet pastaiga pēc darba pa nezināmu ieliņu var uzvedināt uz domu kā atrast risinājumu problēmai darbā. Tāpēc augstākminētās metodes vislabāk ir kombinēt.

[Pie teiktā ir jāpiebilst, ka tiecoties pēc jaunā nevajag pārlieku aizrauties un nonivilēt veco. Lai apgūtu kaut ko jaunu, ir nepieciešama intelektuālā (informatīvā) bāze, pamats, savādāk nekāda apgūšana nesanāk, bet tā vietā notiks putrošanās (sapīšanās jaunajā informācijā, nespējot to apstrādāt un adekvāti izanalizēt). Lai iegūtu (papildinātu, pilnveidotu) intelektuālo bāzi bieži vien nepieciešama padziļināta apgūšana un koncentrēšanās uz vienu lietu, atmetot visu citu, kamdēļ nepieciešams izmantot tos pašus ieradumus un engrammas laika un enerģijas taupīšanai. Aizraujoties ar visu “jauno”, var nonākt līdz virspusējai visa apgrābstīšanai neko tā pa īstam neizzinot – sākot ar daudzajiem “draugiem”, kas pēc būtības ir tikai paziņas un beidzot ar specialitāti un personisko dzīvi.

Vēl būtiski ir kāds tieši tas “jaunais” ir. Ne viss jaunais ir kaut kas labs un pozitīvs, un ne viss dzīvē ir jāizmēģina. Viss kaitīgais arī visbiežāk sākumā ir kaut kas jauns un visas nāvējošās indes pēc garšas noteikti ir jaunas. Alkohols, smēķēšana, narkotikas, gadījuma sakari, perversijas, noziedzīga un amorāla rīcība – tas viss normālam cilvēkam ir kaut kas jauns, bet tas cilvēku pazudina daudz lielākā mērā kā smadzeņu “sacietēšana”.

Var apgūt jaunus fundamentālus principus no kā izriet ļoti daudz kas, bet var apgūt informatīvo spamu, kas neko nenozīmē, kam nav nekādas jēgas, vai arī no kā ļoti maz kas izriet.

Svarīgas vēl ir jomas, kurās cilvēks attīsta jauno. Var, piemēram, koncentrēties uz jauno tikai fiziskā plānā – izgaršot ēdienus, dzērienus, izbaudīt visādas citādas jutekliskas lietas. Tas ir zemākais līmenis, ar kuru aizraujas primitīvākie cilvēki. Tālāk var ceļot un gūt arvien jaunus iespaidus no redzētā, no patīkamas laika pavadīšanas. Tas ir raksturīgs mazliet attīstītākiem cilvēkiem. Visbeidzot var gūt prieku no izziņas, jaunas informācijas apguves, uzzināšanas, mācīšanās, izdomāšanas un gala beigās arī radīšanas. Tas ir raksturīgs Cilvēkiem un būtiska šādu cilvēku dzīves sastāvdaļa ir informatīvi bagātas grāmatas un lasāmviela.

Visbeidzot, kādēļ vispār ir jāapgūst kas jauns, kāds tam ir mērķis un kāds vispār ir cilvēka dzīves mērķis? Tikai gūt pozitīvas izjūtas, apmierināt savas dziņas, bēgt no vecuma utt., tas ir dzīvot pārsvarā vai tikai sev un “baudīt dzīvi”? Vai arī izdarīt kaut ko labu, palīdzēt citiem un caur to arī kaut ko iemācīties un varbūt pat iegūt? Egoistiska motivācija, lai gan ir dziļa un noturīga, tai pat laikā ir neefektīvāka, mazāk produktīva, nedroša un ar lielu varbūtību novest neceļos (nemaz nerunājot par tās antisabiedrisko orientētību).]

Danils Dehkanovs
/07.06.2015/

Avots:
http://siliconrus.com/2014/11/train-your-brain/
https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%AD%D0%BD%D0%B3%D1%80%D0%B0%D0%BC%D0%BC%D0%B0

Informācijas aģentūra
/15.07.2015/

Publicēts iekš Kat.: Sadzīve, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 4 komentāri

Par alkohola un narkotiku kaitīgumu “ezoteriskā” skatījumā

00519_58973569_auraAlkoholam jeb etilspirtam, ko tas satur, ir spēcīga un stipri izteikta negatīvā enerģētika. Etilspirta ēteriskā struktūra ir ļoti aktīva un stipri ietekmē cilvēka ēterisko ķermeni. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ piedzēries cilvēks ir daudz vājāks par alkoholu nelietojušo.

Alkoholiskiem dzērieniem ir viena īpatnība, kas arī ir alkohola psiholoģiskā pievilkšanas spēka iemesls. Tas satur glikozi un fruktozi, kas ļoti ātri uzsūcas asinīs un dod pozitīvas enerģijas uzliesmojumu. Etilspirts pēc savas ietekmes uz organismu ir inerts. Tā negatīvā ietekme uz organismu sāk parādīties pēc pāris stundām, kad organisms (tā aknas) vairs nespēj neitralizēt etilspirtu.

Aknas izstrādā fermentu, kurš sadala etilspirtu, un organismā ir noteiktas šī fermenta reserves. Lieta tāda, ka etilspirts ir sarežģītas struktūras cukuru grupas vielu sadalīšanās produkts, tāpēc arī aknas izstrādā šo fermentu. Protams, šī fermenta reserves nav paredzētas liela daudzuma etilspirta neitralizēšanai, ko sevī ielej nezinoši un aprobežoti cilvēki.

Tādējādi pēc vairāku stundu intensīva darba cilvēka aknas izlieto visas savas rezerves, lai izstrādātu fermentu, kurš neitralizē etilspirtu, un organismā atlikušais un nesadalītais etilspirts sāk savu negatīvo ietekmi uz cilvēka ēterisko ķermeni. Pie tam cilvēka ēteriskais ķermenis piesātinās ar viņam kaitīgu enerģiju, kas noved pie būtnes fundamentālā līdzsvara zuduma, kā rezultātā samazinās “psi-lauka” blīvums.

Ļoti bieži no rīta pēc alkohola lietošanas cilvēks jūtas sasists, stipri noguris, viņam reibst galva, ir slikta dūša, gribas vemt. Vemšana, starp citu, ir vēl viena cilvēka organisma aizsarg reakcija: kad aknas vairs nespēj sadalīt etilspirtu, smadzenes stimulē vēdera un zarnu trakta spazmas, lai atbrīvotos no tā, kas tur vēl ir palicis (un tādējādi no organisma tiek izvadīta daļa no alkohola). Psiholoģiski, esot no rīta tādā stāvoklī, cilvēks atceras, ka jutās ļoti labi, attiecīgi kā dabiska reakcija ir nākamās spirtotās devas ieņemšana. … Un viss atkal atkārtojas. Un, ja tas atkārtojas aktīvi un ilgstošu laiku (dažādiem cilvēkiem nepieciešams dažāds laiks), tad cilvēks sevi noved līdz akūtai alkohola intoksikācijai.

Pie tam cilvēka “psi-lauks” kļūst arvien vājāks un vājāks un ap viņu, sajūtot labas maltītes iespēju, sāk pulcēties astrālie vampīri…

Alkoholiķa organisms sāk strauji sabrukt un novecot. Un, kad ilgstoša alkohola patēriņa rezultātā, organisms vispār vairs nespēj sadalīt etilspirtu, tā koncentrācija smadzenēs sasniedz kritisku līmeni pie kura smadzeņu neironi sāk lielos daudzumos iet bojā. Šādā situācijā cilvēka “būtība” izmanto ārkārtas aizsarg paņēmienu – atver fizisko smadzeņu neironu struktūru kā rezultātā augstāko mentālo plānu matērijas plūsma caurauž visu cilvēka ķermeni un sadala etilspirtu. Bet, ja konkrētā cilvēka smadzenes evolucionāri nav tam gatavas, tad līdz ar to sākas esošo struktūru, mentālo aizmetņu un astrālā ķermeņa sagraušana.

Šī ir galēja aizsarg reakcijas, no kuras organisms un tajā mītošā būtne vēl spēj atgūties – vienu, varbūt divas reizes. Ja kaut kas tamlīdzīgs notiks biežāk, tad sāksies ātra mentālo pamatu noārdīšanās un pēc tam arī pilnīga būtnes astrālā ķermeņa iznīcināšana. Tieši tāpēc alkoholiķa smadzenes pēc nāves izskatās kā jaundzimušā smadzenes (dažreiz arī kā embrijam) – pilnībā bez krokām, kuras visas “iztaisnojas”, jo smadzenes šai gadījumos iziet apgrieztās evolūcijas [regresa] fāzes.

Interesanti, ka šādā “atvērtā” smadzeņu stāvoklī cilvēka smadzenes spēj uztvert informāciju no citiem planētas plāniem: cilvēks sāk redzēt “velniņus” un citas maz patīkamas būtnes. Vienkārši tādā stāvoklī cilvēks redz astrālos dzīvniekus, kuri tik tiešām pēc ārējā izskata nav patīkami, bet bieži vien ir daudz drausmīgāki par velniem…

Akūtas alkohola intoksikācijas stāvoklī cilvēks redz šos astrālos dzīvniekus, kuri pie tam cenšas līdz galam iznīcināt viņa “psi-lauku”, lai pamielotos ar cilvēka enerģiju…. Kad cilvēks to redz, viņš dabiski cenšas kaut kur noslēpties un atgaiņāties no šiem uzbrūkošajiem “plēsējiem”. Un, ja tie, kuri neatrodas tādā pat stāvoklī, novēro notiekošo, tad viņiem šāda cilvēka dabības liekas, ļoti maigi izsakoties, visai dīvainas, jo īpaši, kad viņiem tiek rādīts, no kura stūra parādās kārtējais briesmonis… Ārsti šādu stāvokli sauc par alkohola delīriju un uzskata šādus redzējumus par halucinācijām.

Bet tagad par narkotikām… Narkotiku iedarbība uz organismu ir vēl graujošāka, kas ir saistīts ar dažām narkotiku īpatnībām.

Narkotikas ir organiskas vielas, kurām ir varena ētera struktūra un negatīva enerģija. Pēc narkotiku lietošanas ātri, caur asinīm tās nonāk smadzenēs. Un kad šo inžu koncentrācija tur sasniedz kritisko vai virskritisko robežu, notiek sekojošais: lai sadalītu šīs indes, būtne “noskaņo” smadzeņu neironus uz augstākajiem mentālajiem līmeņiem. Pie tam to neironu struktūra, kuri nav piemēroti šiem līmeņiem, sāk ātri noārdīties. Tai pat laikā notiek narkotisko vielu sadalīšana ar mentālo līmeņu enerģijas plūsmu palīdzību.

Visa šī procesa laikā cilvēks spēj redzēt un dzirdēt citus līmeņus, un sajusties tā, kā nekad savā dzīvē cilvēks sevi nav sajutis… Un cilvēku sāk stipri vilkt atkal un atkal izbaudīt svētlaimi, kuru viņš vienreiz izbaudīja. Bet, lai smadzenes varētu “atvērties” atkal, ir nepieciešamas arvien lielākas devas.

Jebkuri mēģinājumi piespiest “atvērties” smadzenes, kuras evolucionāri nav tam gatavas, ir līdzvērtīgi mēģinājumiem ar spēku atvērt nenobriedušu zieda pumpuru. Kad tas notiek, zieds novīst un iet bojā, un nekad vairs nevarēs redzēt tā patieso skaistumu…

Tikai harmoniskas attīstības un evolūcijas gadījumā, kad smadzenes izstrādā augstāko mentālo plānu struktūras un “atveras”, caur fizisko būtnes ķermeni sāk plūst augstāko mentālo sfēru enerģija, dodot cilvēkiem daudzkārt vairāk gan izjūtās, gan iespējās. Tādā smadzeņu attīstības pakāpē cilvēks ir spējīgs tikai ar savu domu, ar savu “psi-auku” ietekmēt daudzus dabas un sabiedriskos procesus…

/1997/

Avots:
http://www.kramola.info/vesti/metody-genocida/alkogol-i-jenergetika-cheloveka

Informācijas aģentūra
/15.07.2015/

Publicēts iekš Kat.: Medicīna, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Publicēta jaunā ASV militārā stratēģija

00521_Screen-Shot-2015-07-02-at-7.47.22-AMIr publicēta jauna ASV militārā stratēģija. Kopā ar tādiem dokumentiem kā kiberstratēģija un nacionālās drošības stratēģija, tai ir globāls tvēriens. Pie ASV nacionālām interesēm ir pieskaitīta status quo saglabāšana globālajā ekonomiskajā sistēmā un jau visiem apnikušo “universālo vērtību” izplatīšana [tai skaitā arī ir visas pasaules maitāšana un pidarastizēšana].

Martins Dempsijs

Martins Dempsijs

Štābu priekšnieku apvienotās komitejas vadītājs ģenerālis Martins Dempsi uzsvēra, ka kopš iepriekšējās stratēģijas publicēšanas 2011.gadā “ir pieaugusi globālā nekārtība”, bet ASV “militārais pārsvars” ir sācis mazināties. Tieši tāpēc arī radās nepieciešamība izstrādāt jaunu dokumentu. Risku tuvākajā laikā nonākt militārā sadursmē ar citu lielvalsti ģenerālis Dempsijs raksturoja kā “zemu, bet pieaugošu”.

Šai ziņā visbiežāk amerikāņu ģenerāļi norāda uz Krieviju. Tā 1.jūlijā NATO konferencē Londonā ģenerālis Adrians Bredšou paziņoja, ka Krievijas starptautiskā klātbūtne jūrās ir ievērojami pieaugusi, bet pēc 2014.gadā sākušās Ukrainas krīzes “Krievijas jūras spēku darbības Baltijas jūrā, Atlantijas okeānā, Vidusjūrā un Melnajā jūrā var uzskatīt par pašpārliecinātām un agresīvām”.

Jaunā amerikāņu militārā stratēģija ir apjoma ziņā neliels dokuments, kurš aizņem tikai 17 lappuses. Interesanti, ka stratēģija, kā norādīts ievadā, ir adresēta jaunatnei.

Stratēģijas tekstā ir izdalīti divu veidu draudi. Pie pirmā veida pieder draudi, kurus rada valstiski subjekti. Kā šādu draudu avoti tiek nosauktas Krievija, Ķīna, Irāna un Ziemeļkoreja. Šīs valstis tiek dēvētas par “revizioniskām”. Šis termins nav saprotams, bet visdrīzāk tam ir jāiedveš lasītājam, ka katra no minētajām valstīm pa savam “revizē” pasaules kārtību, kurā ASV sevi ir pacēlusi globālā hegemona statusā.

Krievija dokumentā tiek raksturota kā “valsts, kura neciena savu kaimiņvalstu suverenitāti un ir gatava pielietot spēku”. Tāpat tiek atzīmēts, ka Krievijas darbības grauj reģionālo drošību gan pa tiešo, gan caur starpniekspēkiem (proxy)”. Pie reizes dokumenta sastādītāji pieraksta Krievijai 1975.gada Helsinka vienošanos pārkāpšanu (?!).

Interesanti, ka apdraudējums no Ķīnas puses dokumentā tiek raksturots daudz nekonkrētāk. Ir jūtama dokumenta autoru vēlme neiesaistīties tiešā konfrontācijas retorikā attiecībā pret Pekinu. Tai pat laikā tiek pieminēta Dienvidķīnas jūra, kuras salās ķīnieši pašreiz rada militāro infrastruktūru.

Otru draudu veidu, kurš tiek pieminēts ASV militārajā stratēģijā, rada nevalstiskie subjekti. Šeit pirmajā plānā tagad figurē “Islāma valsts” grupējums. Zīmīgi, ka “Alkaida” jaunās stratēģijas tekstā vispār vairs nav pieminēta. “Alkaida” acīmredzot ir jau izlietots materiāls un tās vietu amerikāņu ārpolitikas propagandā stabili ir ieņēmusi “Islāma valsts.”

Dokumenta sastādītāji apgalvo, ka abi draudu tipi var būt savienoti un pieņemt hibrīda izpausmi, un kā tāda gadījuma klasisku piemēru izdevums Military Times min “Islāma valsti” un Krievijas atbalstītos cīnītājus Ukrainā. Krievija tādējādi Ameriku apdraud abos pieminētajos veidos – gan kā naidīga valsts, gan kā spēks, kurš rada hibrīdkaru.

Dokumentā tiek pateikts, ka, “lai gan ASV ir pieradusi strādāt saziņā ar citiem, tomēr ir gatava rīkoties vienpusējā kārtā, ja situācija to prasīs.” Tāpat tiek norādīts, ka karam ar nopietnu ienaidnieku būs nepieciešama pilnīga mobilizācija un būs jāatbalsta viss militāro iespēju spektrs, kam ASV būs jāiedarbina iekšējās drošības spēki un rezervisti.

Papildus, izpildot svarīgu propagandisku funkciju, amerikāņu militārā doktrīna apgalvo, ka ASV veic savu karabāzu izvietošanu pa visu pasauli ne kam citam, kā tikai cīņai ar terorismu, pie tam orientējoties uz “globāli integrētu vadību”, kas ļauj veikt “transreģionālās operācijas”.

Amerikāņu izdevums Defense One, komentējot jaunās ASV stratēģijas parādīšanos, to raksturoja ar šai tēmai veltīta raksta virsrakstu “Pēdējā Dempsija instrukcija Pentagonam: gatavojieties ilgstošam karam” (Dempsey’s Final Instruction to the Pentagon: Prepare for a Long War).

Kopumā jaunā amerikāņu militārā stratēģija neatšķiras ar kaut ko īpaši jaunu. Tā joprojām orientē bruņotos spēkus un sabiedrību uz ASV dominējošā stāvokļa un vienīgās “globālās lielvaras” statusa noturēšanu. Jauns ir tikai tas, ka pastiprinās amerikāņu bažas, ka mūsdienu pasaulē šāda loma ASV vairs nav pa spēkam.

Leonīds Savins
/03.07.2015/

Avoti:
http://www.fondsk.ru/news/2015/07/03/ssha-gotovjatsja-k-beskonechnoj-vojne-34152.html
http://www.defenseone.com/management/2015/07/dempseys-final-instruction-pentagon-prepare-long-war/116761/
http://www.jcs.mil/Portals/36/Documents/Publications/National_Military_Strategy_2015.pdf

Informācijas aģentūra
/15.07.2015/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

ASV postindustriālās ekonomikas krahs

00513_arton9060Plaši ir izplatīts uzskats, ka vispasaules hegemonijas saglabāšanai amerikāņiem ir nepieciešams globāls haoss. Daļēji tas tik tiešām tā ir, bet tikai daļēji, jo ASV cīņa ar visu pārējo pasauli ir tikai otrkārt saistīta ar amerikāņu histēriskās, nekonsekventās un bezatbildīgās ārpolitikas sekām. Pirmais un galvenais notiekošā iemesls ir amerikāņu postindustriālās idejas krahs.

Kā minimums desmit gadu garumā ir vērojama ASV līderpozīciju zaudēšana ražošanā, jo īpaši zinātņietilpīgās un augsto tehnoloģiju jomās. Pēc būtības ASV šodien jebkurus globālus starptautiskus jautājumus cenšas risināt tikai no spēka pozīcijām, jo amerikāņiem pasaulei vairs nav nekas cits, ko piedāvāt.

Bijušā diženuma laiki, kad amerikāņu rūpniecība pēc dažādiem vērtējumiem sastādīja no 35% līdz 40% no pasaules rūpniecības, jau sen ir pagātnē. Šodien šis rādītājs ir tikai 17 – 19%. Pat vairāk, formāli esot trešā (pēc ES un Ķīnas) pasaules ekonomika, ASV eksportē rūpniecības preces (2012.gadā) par summu 1,547 triljoni dolāru, bet importē rūpniecības preces par 2,273 triljoniem dolāru. Citiem vārdiem sakot, amerikāņi pērk pusotru reizi vairāk kā pārdod. Un problēma te ir ne tik lielā mērā 726 miljardu dolāru tirdzniecības deficītā, cik apstāklī, ka, piemēram, Vācija (5.pasaules ekonomika), kurai IKP ir 4,5 reizes mazāks par ASV, eksportē rūpniecības preces tikai par 0,5% mazāk kā amerikāņi.

Nolemjot, ka fiziskā rūpniecības atrašanās vieta nav diez cik būtiska (galvenais, kam pieder nauda un tehnoloģijas), ASV pat nepamanīja, kā noslīdēja no industriālā olimpa. Ja 1940-ajos, 1950-ajos gados ASV rūpniecība sastādīja pusi no IKP, bet lauksaimniecība vēl ceturtdaļu, tad pašreiz 79,1% no ASV IKP ir tirdzniecība un pakalpojumu sfēra.

Postindustriālās idejas krahs kļuva acīmredzams 2009.gadā, kad ASV rūpniecības apjoms nokrita līdz 16,9%, tai pat laikā, kad Ķīnai tas bija 22%, bet ES 21,3%. Laika posmā no 2000.gada līdz 2009.gadam Amerikas rūpniecībā tika zaudētas 6 miljoni darba vietu, bet, ņemot vērā multiplikatoru, 8,5 miljoni, jo viens strādājošais rūpniecībā rada 1,4 darba vietas pārējā ekonomikā. Pie tam, ja rūpniecībā nodarbināto skaits samazinājās par trešdaļu (šodien ASV rūpniecības sfērā strādā 12 miljoni cilvēku), tad nodarbināto inženieru un zinātnieku skaits samazinājās divas reizes līdz 887 tūkstošiem cilvēku. Tādējādi tika aizsākts ne tikai deindustrializācijas process, bet arī kopējā ekonomikas tehnoloģiskā bremzēšana.

ASV oficiālā statistika cenšas šo faktu nomaskēt ar R&D (Research and Development) izdevumu pieaugumu, apgalvojot, ka 2005.gadā šiem mērķiem tika iztērēti 158 miljardi dolāru, bet 2011.gadā jau 201 miljards dolāru. Pie tam rūpīgi tiek noklusēts fakts, ka, ņemot vērā inflāciju par šo periodu 1 dolārs 2011.gadā atbilst 62 centiem 2005.gadā. Tāpēc salīdzinošajās naudās ASV 2011.gadā pētniecībai un izstrādei iztērēja par 21,2% mazāk līdzekļu kā 2005.gadā. Savukārt šāda veida projektu mērogi ir daudzkārt pieauguši.

Tomēr Amerika nebūtu Amerika, ja tā necenstos visus ātri apspēlēt. Atšķirībā no ES, ASV korporācijām izdevās panākt no arodbiedrībām piekrišanu samazināt darba algu par 15%. Papildus tam 2013. – 2014.gadā tika plānota slānekļa revolūcija (сланцевая революция) uz kuras rēķina tika plānots samazināt iekšzemes energoresursu cenas, dēļ kā tika plānots samazināt izmaksas par 12-17%.

Un, protams, tika likts uzsvars uz tehnoloģisko revolūciju. Metalurģijā (atjaunotās dzelzs tehnoloģija), elektronikas un skaitļošanas tehnikas elementu bāzē (safīra stikla tehnoloģija), autoindustrijā (elektromobīļi un akumulatori), nanotehnoloģijās (plaša to ieviešana sākot no saules paneļiem līdz pārtikas produktiem) un biorūpniecībā (pirmkārt medicīnā).

Interesanti, ka amerikāņu prioritāšu sarakstā nav roboti, kaut arī pati robotutehnika un to ražošana tiek aktīvi veicināta. Šodien tikai 200 ASV rūpnīcām ir vairāk kā 2500 darbinieku. Pie tradicionālajiem konveijeriem strādā tikai 6% no rūpniecībā nodarbinātajiem. Tai pat laikā vidējais darbinieku skaits 330 tūkstošos Amerikas uzņēmumu ir tikai 10 cilvēki.

Tomēr neskatoties uz to ASV pasaules reitingā par robotu izmantošanu rūpniecībā
atrodas tikai otrajā desmitā. Līderpozīcijas tajā ir Dienvidkorejai (396 roboti uz 10 tūkstošiem strādājošo), Japānai (332 roboti) un Vācijai (273 roboti). Ja neskaita autorūpniecību, tad ASV līmenis ir tikai 76 roboti. Autorūpniecībā ASV ieņem ceturto vietu ar 1091 robotu uz 10 tūkstošiem strādājošo. Līderi šai nozarē ir Japāna (1562 roboti), Francija (1137 roboti) un Vācija (1133 roboti).

Būtisks, ja ne pats galvenais, ir jautājums par ASV reindustrializācijas [rūpniecības atjaunošanas] iespējamību. Pirmajā acumirklī šķiet, ka šai ziņā amerikāņiem ir visas iespējas to realizēt. 2010.gada janvārī Obama aicināja Ameriku tuvāko piecu gadu laikā dubultot saražotās produkcijas eksportu. Par saviem plāniem atgriezt ražošanu ASV paziņoja Apple. Analoģiskas darbības uzsāka tādas korporācijas kā General Electric, Foxconn un Caterpillar. Pat vairāk, GE atkal lielāko daļu savu ienākumu plāno gūt no reālas ražošanas, nevis no finansu operācijām, kā tas bija pēdējos gadus. Par kaut ko līdzīgu paziņoja arī Lenovo.

Tomēr, ja visu to aplūkojam detalizētāk, tad kopējā aina amerikāņiem neizskatās nebūt tik rožaina.

Jau tagad ir acīmredzams, ka ideja par lētajiem ASV slānekļa energoresursiem ir izgāzusies. Tā balstījās uz pieņēmumu par augstām naftas cenām – 100 dolāri par barelu un vairāk. Tika plānots, ka iekšējā tirgū slānekļa energoresursi tiks piedāvāti par 24 dolāriem. Pašreizējā naftas cena 65 dolāri par barelu ir pilnībā apglabājusi ASV slānekļa revolūciju. Līdz ar to ir arī sagrautas cerības ieekonomēt uz energoresursu rēķina.

Atjaunojamās dzelzs tehnoloģija, protams, ir labi, bet pret to “spēlē” divi faktori. Pirmkārt, pasaules ekonomiskā krīze jau trešo gadu ir radījusi pieprasījuma samazināšanos uz metālu. Pasaule ir vērojams tēraudliešanas jaudu pārmērīgums un to produkcijas pārsātinātība. Tādējādi metālu, kurš ir saražots ar jaunu tehmoloģiju, var pārdot tikai uz tradicionālo tehnoloģiju piegāžu samazināšanas rēķina [tāpēc arī tika aizvērts “Liepājas metalurgs”, kur visdrīzāk, caur savu ielikteni Dombrovski, savu roku pielika amerikāņi]. Tā ir aizstāšana, nevis attīstība. Otrkārt, atjaunojamās dzelzs tehnoloģijas ekonomiskums rodas dēļ tā, ka ir radīta iespēja tēraudu iegūt pa tiešo no rūdas, izslēdzot čuguna liešanas stadiju. Tādējādi, pieaugot aizstāšanas mērogiem, neizbēgami tiks slēgtas čuguna ražotnes, kas radīs papildus bezdarbu, kurš skars arī loģistiku.

Un tā visur. Apple ļoti daudz runā par ieceri uzcelt rūpnīcu Mesas pilsētiņā, Arigonas štatā, bet pagaidām no 100 miljonu dolāru investīcijām tur dzīvu naudu neviens nav redzējis. Un, ja šis projekts tomēr tiks realizēts, uz ASV tiek plānots pārcelt tikai dažu Apple modeļu ražošanu, nevis visu produktu līniju. Sadzīves tehnikas ražotājs Whirpool un liftu ražotājs Otis pat ideālā gadījumā sola atgriezties no ārzemēm tikai ar daļu sava apjoma.

Vienīgie sasniegumu, kas vēl ļauj Amerikai dižoties ar nākotnes tehnoloģiju sasniegumiem, ir Tesla elektromobiļi un izziņotā rūpnīca, kas ražos kaut kādus jaunus “lielos akumulatorus”. Bet pagaidām tas viss ir devis amerikāņu apstrādes rūpniecībai vien 60 tūkstošus jaunu darba vietu. Labākajā gadījumā reindustralizācijas programma līdz 2024. gadam radīs vēl 2,5 miljonus darba vietu. Tomēr tas ir diez gan vāji, ja salīdzina ar 6 miljoniem pazaudēto darba vietu.

Bez tam vēl paliek kadru jautājums. Kā stāsta Apple, kad viņi cēla rūpnīcu Ķīnā, būvfirma vēl pirms termiņa uzcēla kazarmas darbiniekiem, bet nepieciešamās kvalifikācijas darbinieku nolīgšanai bija nepieciešamas tikai trīs dienas. Tādā veidā jau pēc ilgākais divām nedēļām ražošana varēja sākties. Amerikā šīs darbības aizņem vismaz astoņus mēnešus.

Kopumā nav nekāds brīnums, ka prezidenta Obamas aicinājums palielināt Amerikas rūpniecisko eksportu divas reizes tiek izpildīts tikai daļēji. Divkārša pieauguma vietā tas palielinājās tikai par trešdaļu. Turklāt no kopējās 191 miljonu lielās summas visātrāk pieaug degvielas eksports. Pirmām kārtām tas ir benzīns, kura eksporta apjomi palielinājušies par 114%. Otrajā vietā ir nafta un gāze – kopā 68,3%. Bet vidēji izejvielu eksports palielinājies par 32,7% (Krievijā vērojama tieši pretēja tendence – izejvielu eksportu pakāpeniski nomaina rūpniecības preces).

Ar rūpniecības precēm savukārt ir pavisam slikti, te eksporta pieaugumu nodrošināt neizdevās. Izdevās tikai samazināt tirdzniecības bilances negatīvo saldo par 0,78%. Amerika joprojām rūpniecības preces iepērk par trešdaļu vairāk nekā pati pārdod. Bet arvien augošais budžeta deficīts uzskatāmi parāda, ka visādas postindustriālās kinofilmas un ātrās parīšanas tīkli nespēj nodrošināt ASV nacionālās ekonomikas globālo dominanti. Nu vispār nespēj!

Lai gan ASV joprojām ir trešā pasaules ekonomika pēc IKP apjoma, rūpniecisko jaudu ziņā tās vispasaules kundzības spējas izgaist. Patiesībā tieši tādēļ arī Vašingtona iecerēja ekspansiju Eiropā, kurā kā degmateriāls tiek izmantota Ukraina. Tas tādēļ, lai pārņemtu pilnīgā savā kontrolē Eiropas rūpniecību [piespiežot ES parakstīt galēji neizdevīgo un nāvējošo Transatlantijas tirdzniecības līgumu (TTIP), kā rezultātā ASV vārda burtiskā nozīmē aprīs ES]. Kopā ar jau esošo amerikāņu rūpniecību tad sanāks 38% no visas pasaules rūpnieciskā apjoma. Tādējādi amerikāņi cer sev pārliecinoši atgriezt pasaules līdervalsts pozīcijas, pamatojoties uz ko varēs mēģināt sev pakļaut BRIKS, iekļauties ķīniešu “jaunajā zīda ceļā” un nodrošināt ASV bezbēdīgu nākotni līdz šā gadsimta vidum.

Tomēr plāni iedzīvinās ne tā, kā iedomājās to sastādītāji. Ar slānekli viss ir cauri. Krievija nekaro ar ES. Ukraina ir pārvērtusies par čemodānu bez roktura. “Islāma valsts” Tuvajos Austrumos ir “norāvusies no ķēdes”. Pret Krieviju vērstās sankcijas tikai paātrināja Krievijas – Ķīnas integrācijas procesus un BRIKS ekonomiku konsolidāciju.

Neskatoties uz agresīvo militāro retoriku, ASV pakāpeniski sāk saprast, ka visspēcīgākā pilnīgi visur ASV vairs nav. Un pat arī ne kādā vienā vietā.

Postindustralizācijas stratēģiskā kļūda, kura tika pielaista vairāk kā 15 gadus atpakaļ, amerikāņiem izrādījās liktenīga. Tagad runa var iet vienīgi par to, pēc kāda scenārija ASV nodos savas līderpozīcijas – caur salīdzinoši miermīlīgu kompromisu vai arī caur likmju pacelšanu, iegrūžot pēc iespējas lielāku pasaules daļu pilnīgā haosā [vai arī caur pasaules karu, kurš nevar nebūt kodolkarš un kurā no Latvijas visdrīzāk nekas pāri nepaliks]. Acīmredzot izlemt ceļu, par kuru ies ASV un attiecīgi arī visa pārējā pasaule nāksies 58-ajam ASV prezidentam, kura vēlēšanas notiks 2016.gada 8.novembrī.

Aleksandrs Zapoļskis
/25.06.2015/

Avots:
http://regnum.ru/news/economy/1936382.html

Informācijas aģentūra
/02.07.2015/

Publicēts iekš Kat.: Ekonomika, Reģ.: Anglosaksija, TTIP (Transatlantijas tirdzniecības un investīciju partnerība), Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

ASV gatavo iemeslu savu parādu neatdošanai

00512_ISIS-579390

ASV nevar sev atļauties tā vienkārši neatdot parādus un bankrotēt. ASV ir nepieciešams kaut kas tāds, kas var tikt uzskatīts par force majore [juridisks termins, kurš apzīmē ārkārtas apstākļus, kas ir kā attaisnojums saistību neizpildei]. Spriežot pēc vairākām pazīmēm amerikāņi ir sākuši gatavot apstākļus visas pasaules acīs pārliecinošam bankrotam.

Kāpēc un kā viņi to dara?

Par to, ka ASV ir ļoti nopietnas krīzes priekšvakarā runā jau sen un ļoti daudzi, tai skaitā arī pašu amerikāņu ekonomisti. Tā nav pirmā reize vēsturē, lai gan katrai krīzei ir savas īpatnības, gan iekšpolitiskās, gan ārpolitiskās.

Banku kapitāls, kurš šodien valda ASV (un caur to pārvalda lielu daļu pasaules) balstās uz aizdevuma procentu. Nauda tiek “drukāta”, aizdota uz procentiem un tādējādi no vienas puses tiek nodrošināts kapitāla pieaugums, bet no otras puses aizņēmējs tiek paverdzināts.

Tomēr, lai aizdotā nauda tiktu atgriezta, nepieciešams nepārtraukts tirgus pieaugums. Ja nav tirgus pieauguma, nav pārdošanas pieauguma un notiek pārprodukcijas krīze, kā rezultātā nauda baņķieriem netiek atgriezta. Līdz šim šāda problēma tika risināta ar diviem paņēmieniem.

Pirmkārt, tika veikti pasākumi jaunu tirgu atklāšanai. Tāpēc principā arī tika likvidētas impērijas: sākumā Pirmā pasaules kara laikā [Austroungārijas, Vācijas, Osmaņu un nepietiekamā kārtā Krievijas], bet pēc tam Otrā pasaules kara rezultātā tika likvidēta Lielbritānijas impērija. Impēriju likvidācija radīja jaunas valstis, kurām bija nepieciešams finansējums, kurš savukārt bija tiem, kuri šajos karos nepiedalījās, jo karš tās ir milzu izmaksas un fiziska ekonomikas iznīcināšana. Līdzīgu procesu rezultātā, bet bez īsta kara, notika PSRS iznīcināšana.

Otrkārt, izmantojot karu, tiek likvidēta tirgus pārprodukcija. Tā rezultātā veseli kontinenti pārvēršas par gruvešiem, kas no baņķieru viedokļa ir gigantiski potenciālu jaunbūvju laukumi. Cilvēkiem pēc kara bija nepieciešamas jaunas mājas, mašīnas, apģērbs, sadzīves tehnika utt., bet naudas tam nebija. Un parādījās jauni kredīti ar ekonomisku un tā rezultātā arī politisku paverdzināšanu.

Jau vairāk kā 100 gadus šī sistēma ir nevainojami strādājusi, nodrošinot kapitāla un speciālistu pieplūdumu ASV, lielu karu Eiropas kontinentā gadījumā. Tomēr acīmredzamais labuma guvējs no kara Eiropā ASV personā un viegli saskatāmā regularitāte šāda tipa notikumu atkārtojumā šo shēmu ir padarījuši viegli saprotamu. Gribošo iesaistīties avantūrās ASV interešu vārdā ir kļuvis daudzkārt mazāk kā agrāk. Savukārt mūsdienu sakaru un saziņas līdzekļi ļauj novadīt šo informāciju līdz cilvēkiem pārliecinoši, operatīvi un personalizēti.

Tā rezultātā pašreiz ASV rīkojas trīs galvenajos virzienos.

1. Cenšas aplaupīt Eiropu

Lai to paveiktu, nepieciešams pārtraukt Eiropas ekonomiskos sakarus ar Austrumiem: Krieviju un valstīm, kuras atrodas austrumos no tās. Vislabāk to ir izdarīt ar frontes līnijas palīdzību, tomēr Krimas pievienošana Krievijai un faktiska Ukrainas armijas atbruņošana Antiteroristiskās operācijas gaitā padara šo scenāriju kā minimums par laikā izstieptu, ja ne vispār par neiespējamu. Nav nemaz tik vienkārši atrast Eiropā valsti, kura psiholoģiski un mentāli būtu gatava uzsākt karu ar Krieviju, kas var izraisīt kā minimums taktisko kodolieroču pielietošanu.

2. “Uzspridzina” reģionus, kuros nevar noturēt savas līderpozīcijas

Te kā piemēru var minēt Tuvos Austrumus, kas plānveidīgi iegrimst haosā. Un Ukraina, starp citu, arī. ASV loģika te ir saprotama: ja nevar gūt spēkus no reģiona, tad vajag novērst iespēju, ka konkurents uz tā rēķina kļūs spēcīgāks. Tas ir kaut kas līdzīgs kā tiltu un rūpnīcu spridzināšana, karaspēkam kara laikā atkāpjoties.

3. Gatavo sava bankrota (defolta) variantus gadījumā, ja neizdodas efektīvi iziet no krīzes

Šo trešo variantu apskatīšu mazliet detalizētāk. Vēl pāris gadus atpakaļ es rakstīju, ka, ja ASV neizdosies izraisīt lielu karu Eiropā vai arī kaut kā savādāk to aplaupīt, tad viņiem būs jāpasludina maksātnespēja (defolts). Bet viņi nevar to izdarīt tāpat vien, jo tas sagraus uzticību viņu valstij ilgus gadus uz priekšu. Tāpēc viņiem ir nepieciešams kaut kas tāds, ko katrs var pieņemt kā force majore apstākli.

ASV vēsturē ir šāda risinājuma piemērs – tā ir “dvīņu torņu” iznīcināšana 2001.gada 11.septembrī, kas ļāva sākt pasaules politiskās kartes pārveidošanu. Cik šī pārveidošana bija efektīva ir cits jautājums, pašreiz galvenais ir pats force majore fakts.

Ir skaidrs, ka defolta pasludināšanai tādai valstij kā ASV ir nepieciešams daudz lielāka mēroga notikums kā lidmašīnu uzbrukums debesskrāpjiem. Par tādu notikumu teorētiski var kļūt kodolsprādziens kādā no ASV pilsētām. Tā ir visparastākā krāpnieku taktika: “Mēs jau visiem ļoti labprāt atdotu savus parādus, tikai mums to neļāva izdarīt sliktie ārējie spēki, tāpēc atvainojiet, visiem paldies, bet naudas nav.”

Pēc tam ASV varētu, piemēram, devalvēt dolāru desmitiem reižu, tādējādi “nonullējot” parādu un atsākot jaunu parādu taisīšanas ciklu. Pie reizes vēl humanitāro palīdzību saņems [un varēs izlikties par upuri, paspodrināt savu agresora tēlu]. Masu informācijas līdzekļi šādu darbību piesegšanai amerikāņiem ir.

00512_Makkeins_Islamavalsts

00512_Makeins_albagdi

ASV republikāņu partijas senators no Arizonas štata Džons Sidnijs Makeins III sarunājas ar nākamo “Islāma valsts” kalifu Abu Bakru al Bagdadi

Kāpēc es par to ieminējos tieši tagad? Tāpēc, ka “Islāma valsts”, kuru pamatoti var uzskatīt par ASV radītu, nesen paziņoja, ka gatavo kodolsprādzienu ASV. Un tas kā reiz notiek uz kara kaislību uzkurināšanas Eiropā fona un ASV ekonomikas ceitnota [laika trūkuma] apstākļos.

Jevgēnijs Jušuks
/11.06.2015/

Avots:
http://politrussia.com/world/ssha-rassmatrivayut-varianty-342/
http://www.express.co.uk/news/world/579390/Islamic-State-will-buy-nuclear-bomb-next-year

Informācijas aģentūra
/02.07.2015/

Publicēts iekš BĒGĻU KRĪZE, Kat.: Ekonomika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Teksasas štats ASV klanu cīņas krustugunīs

Džebs Bušs, Hilarija Klintone

Džebs Bušs, Hilarija Klintone

Izskatās, ka ASV šogad ir gaidāma “jautra” un karsta vasara, jo īpaši Teksasas štatā. 2015.gada jūlijā virknē ASV dienvidu štatu (Teksasā, Ņūmeksikā, Arizonā, Kalifornijā, Nevadā, Jūtā un Kolorado) notiks nepieredzēti vērienīgas militārās mācības “Nefrīta ķivere”. Vērienīgums izpaužas gan mācību ilgumā (8 nedēļas), gan arī to dalībniekos – kājnieku specvienība “Zaļās beretes”, jūras spēku specvienība “Jūras lauvas”, gaisa spēku specvienība no 82-ās gaisa spēku desanta divīzijas. Kopumā 1200 cilvēki, neskaitot nodrošinājuma un atbalsta spēkus. Tāpat mācības piedalīsies Federālā Izmeklēšanas Biroja (FIB) specvienības.

Pirmajā acumirklī var šķist, bet kas tur īpašs? Parastas militāras mācības. Ne pirmās un ne pēdējās. Tomēr ir daži momenti, kas liek pievērst šim pasākumam īpašu uzmanību.

Pirmkārt, tā ir mācību tematika. Tajās tiks imitēta bruņotas sacelšanās apspiešana ASV Dienvidu un Dienvirdrietumu štatos. Visdrīzāk kā iespējamais pretinieks te ir domātas vietējo štatu separātistu vienības. Vēl interesanti, ka mācības pārsvarā notiks ārpus kara bāzām, tas ir civiliedzīvotāju apdzīvotās vietās.

Otrkārt, tiklīdz sabiedrībai kļuva zināms par mācībām, Teksasas štatā radās pietiekami spēcīgs protesta vilnis tām. Un ne tikai presē un iedzīvotāju vidū. Piemēram, bijušais Teksasas gubernators Riks Peri izsmēja teksasiešu bažas par mācībām, bet esošais gubernators Gregs Ebots izturas pret to vairāk kā nopietni. Viņš pat pavēlēja republikāniskās gvardes vienībām sekot līdzi armijas darbībām šajās mācībās. Tā rezultātā presē no vienas puses centās izsmiet teksasiešu bažas, bet no otras puses tās tika uzkurinātas . Aizgāja pat tik tālu, ka publiski uzstājās arī “teksasas rendžers” Čaks Noriss, kurš viennozīmīgi nostājās gubernatora pusē un izteicās, ka štata pašaizsardzības vienībām ir ne tikai tiesības, bet pat pienākums kontrolēt notiekošo štata teritorijā. Bet arī to varētu uzskatīt par parastām amerikāņu politiskajām izklaidēm, ja ne vēl dažas nozīmīgas sagadīšanās.

Nesen virknē rakstu es aprakstīju ilgstošu un saspringtu klanu cīņu ASV politikā (http://chipstone.livejournal.com/1261007.html ; http://chipstone.livejournal.com/1261236.html ; http://chipstone.livejournal.com/1261313.html ), kuras pamatā ir ne tikai konkurence par vietu politiskajā Olimpā, bet arī principiāli dažāds ASV nākotnes redzējums. 2016.gadā šos klanus sagaida nesamierināma cīņa par ASV prezidenta posteni. Lai gan “praimeris” nav notikušas ne demokrātu, ne republikāņu partijās, maz kurš šaubās, ka galvenā cīņa notiks starp Hilariju Klintoni un Džebu Bušu, un ka šīs cīņas rezultāts nav prognozējams. Savukārt katra klana zaudējums šajās vēlēšanās ar lielu varbūtību novedīs pie tā ietekmes ievērojamas samazināšanās.

Ja paskatās uz militārajām mācībām no sākušās ASV prezidenta vēlēšanu kampaņas skatu punkta, tad viss izskatās pavisam savādāk. Teksasā atrodas Bušu klana rezidence – rančo. Un maz kas var notikt mācību laikā: raķete nejauši ne tur aizlido vai bezpilotu lidmašīna novirzās no kursa.

Gregs Ebots, Riks Perijs

Gregs Ebots, Riks Perijs

Ne velti jau minētais eks gubernators Peri (tas, kurš izsmēja bažas par mācībām) ir Rokfelleru – Klintonu klana ieliktenis. Viņu 1992.gadā atrada un plaši izreklamēja, lai nozagtu uzvaru vēlēšanās Bušam vecākajam. Savukārt pašreizējais gubernators Ebots ir Bušu ieliktenis.

Un nez vai tā ir nejaušība, ka praktiski gandrīz visi štati, kuros notiks mācības, ir izsena Bušus atbalstoša teritorija. Vismaigākajā variantā mācības var būt kā iebiedēšanas līdzeklis, jo visa cita starpā Teksasa vienmēr ir bijusi noskaņota ļoti kritiski pret Vašingtonas varasiestādēm. Un Teksasa ir arī gandrīz vai vienīgais štats, kuram, lai izstātos no ASV, pietiek ar paša štata lēmumu.

Savukārt visinteresantākais, ka nesen Teksasas gubernators Ebots parakstīja rīkojumu izņemt no Federālās Rezervju Sistēmas [ASV centrālās bankas funkcijas pildošs privātkantoris] glabātuvēm štatam piederošās zelta un sudraba rezerves. Kā arī štatā steidzamā kārtā tiek veidota sava dārgumu glabātuve. Kā galvenais izņemšanas iemesls tiek minēta neuzticība bankām, kuras var deponēt saņemtos dārgmetālus ar nenoteiktām izredzēm pēc tam tos atgūt. Galvenie dārgmetālu īpašnieki štatā ir Teksasas universitātes un štata skolotāju pensiju fondi.

Ja to visu ņemam vērā, tad redzam interesantu ainu, kad politisko klanu cīņa gadu pirms prezidenta vēlēšanām var pāraugt bruņotā cīņā. Pie tam katra no pusēm demonstrē ne tikai gatavību, bet arī spēju aizstāvēt savu viedokli oponentu priekšā. Un šīs cīņas laiks arī nav izvēlēts nejauši, jo aizejošā Obamas administrācija atrodas ļoti nenoteiktā un “pakārtā” situācijā. Un tā kā Obamas administrācija “nepieder” nevienam no cīņā iesaistītajiem klaniem, tā ir ne tikai bezspēcīga, bet arī ļoti ērta, lai uz to noveltu vainu par jebkādām, pat vispostošākajām sekām. Un tas padara krīzi par ļoti izdevīgu līdzvērtīgajiem spēkiem, kuri bez sava imidža apdraudējuma var pamēroties spēkiem, visu vainu par sekām pēc tam noveļot uz Obamu.

Par ko izvērtīsies šis saspīlējums nav zināms. Iespējams, ka viss tā arī beigsies tikai ar spēka un nolūku demonstrēšanu, bet pēc tam visi draudzīgi pasmiesies par pašu bailēm. Bet ir iespējami arī citi varianti, līdz pat daļas dienvidu štatu atdalīšanās no ASV. Pie tam noteiktos apstākļos šis variants var būt izdevīgs abiem klaniem – gan Bušiem, kuri iegūs personisko, resursiem bagāto valstiņu, gan arī Rokfelleriem, kuri atbrīvosies no konkurenta, ko uzveikt apvienoto ASV ietvaros ir problemātiski un kam zaudējot var ļoti daudz ko pazaudēt.

/16.06.2015/

Avoti:
http://chipstone.livejournal.com/1263697.html
http://www.philos.lv/Citu_raksti/Zharkoje.html

Informācijas aģentūra
/02.07.2015/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par Teksasas štata (ASV) separātiskajām tendencēm

00517_texas_separatism2015.gada jūnijā Teksasas gubernators Gregs Ebots parakstīja rīkojumu par zelta un sudraba krātuves izveidošanu štata teritorijā, uz kuru plāno pārvietot štata zelta un sudraba rezerves vairāk kā 2 miljardu dolāru vērtībā, kuras pagaidām atrodas Federālās Rezervju Sistēmas [ASV centrālās bankas funkcijas izpildošs privātkantoris] glabātuvē.

Teksasas štats vienmēr ir bijis īpašs, jo tur nekad nopietni nav tikušas atmestas domas par izstāšanos no ASV. Pēc amerikāņu žurnālistu domām Teksasas gubernators tādējādi “ir nolēmis iegūt lielāku finansu patstāvību un drošību.” Saskaņā ar ASV likumiem zeltu drīkst uzglabāt ne tālāk kā 150 jūdzes no centrālās FRS glabātuves. Teksasa pārsniedz šo skaitli vairāk kā 10 reizes. Jebkurā gadījumā ar šo lēmumu tiek radīts precedents.

Uzreiz pēc Baraka Obamas pārvēlēšanas prezidenta amatā 2012.gadā, vācu laikraksts Die Welt norādīja, ka katrā ASV štatā ir noformējušās cilvēku grupas, kuras pieprasa sava štata izstāšanos no ASV. “Pēc viņu sajūtām valsts [ASV] tur viņus verdzībā un viņi grib aiziet, tikai bez pilsoņu kara. Teksasa šai ziņā ieņem pirmo vietu, un tas nav nejauši,” rakstīja Die Welt. Un tik tiešām, Teksasas petīciju par izstāšanos no ASV, kurā tiek apgalvots, ka ASV ekonomiskās problēmas ir federālās valdības nespējas reformēt budžeta politiku sekas, savāca 100 tūkstošu parakstu, nepieciešamo 25 tūkstošu vietā.

Pašreiz Teksasa ir ne tikai, ļoti maigi izsakoties, melnādainā prezidenta lielāko nemīlētāju un konservatīvo republikāņu (WASP) galvenā atbalsta vieta, bet tas ir štats, kurā, papildus angļu valodai, valsts valodas statuss ir arī spāņu valodai. Tāpat Teksasa ir vienīgais štats, kuram ir juridiskas tiesības rīkot referendumu par štata izstāšanos no ASV un ir tiesības pacelt štata karogu vienā līmenī ar ASV karogu.

00517_US-and-Texas-Flags

Teksasa, kas teritorijas ziņā ir otrs lielākais ASV štats, savulaik bija patstāvīga valsts – Teksasas Republika, kas izveidojās pēc vairāku mēnešu ilgušā neatkarības kara ar Meksiku. Šī valsts saglabāja savu neatkarību no 1836. līdz 1845.gadam. Bet tā kā naidošanās ar dienvidu kaimiņu paņēma pārāk daudz resursus, Teksasas Republikas vadība, ignorējot vairākuma iedzīvotāju viedokli, paprasījās iekļauties ASV. Tiesa gan ar nosacījumu, ka teksasieši var izstāties no ASV jebkurā mirklī. Šodien Teksasas neatkarības piekritēji, tai skaitā 1950-ajos gados izveidojusies kustība “Teksasas Republika”, apgalvo, ka lēmums par iestāšanos ASV bija nelikumīgs, Teksasas Republika tika nelikumīgi anektēta un Teksasa pašreiz ir okupēta.

Teksasā ir daudz enerģisku cilvēku, kuri tuvina štata neatkarības dienu ne tikai ar vārdiem un parakstot petīcijas. Ir pat tādi teksasieši, kuri ar ieročiem rokās Donbasā karo pret Vašingtonas ukraiņu marionetēm. Pašā štatā kopš 1984.gada eksistē tā saucamie Teksasas vieglie kājnieki. 1994.gadā tika radīta Teksasas konstitucionālā milicija. Kopējais cilvēku skaits šādos paramilitāros grupējumos pēc dažādiem vērtējumiem ir no 150 līdz 250 tūkstoši kaujinieku.

Teksasas Republikas milicijas aktīvisti regulāri veic t.s. “papīra terora” akcijas, traucējot federālo iestāžu darbību štata teritorijā, pārpludinot tās ar fiktīviem prasījumiem un bezvalūtu čekiem. Bet Teksasas miliči neaprobežojas tikai ar papīrrakstīšanu. Laiku pa laikam viņi uzsāk atklātas bruņotas cīņas ar federālām varasiestādēm. Amerikāņu mēdiji šādus gadījumus noklusē. Kā labu piemēru var atcerēties sadursmi Deivisa Fortā 1997.gada vasarā, kad federālā kaujinieku vienība ielenca Teksasas Republikas kaujiniekus.

“Mums ir nepieciešama neatkarība tāpēc, ka mēs esam citādi. Mēs absolūti nepiekrītam ASV federālās valdības politikai. Ja tikai paskatās un paskaita, cik mēs atdodam federālai valdībai, tad viss uzreiz kļūst skaidrs,” 2015.gada pavasarī paziņoja Natans Smits, Teksasas nacionālistu kustības vadītājs. Šī ir lielākā ASV organizācija par štata atdalīšanos no ASV.

Teksasieši ir pārliecināti, ka viņi baro, apģērbj un apbruņo visu pārējo Ameriku un ir nodemonstrējuši gatavību atteikties no budžeta dolāriem pat visasākajā ekonomiskās krīzes brīdī 2009.gada aprīlī. Toreizējais Teksasas gubernators James Perry, piedaloties tolaik protesta akcijās pret nodokļu palielināšanu, atklāti paziņoja par Teksasas izstāšanās no ASV iespējamību: “Mums ir daudz scenāriju … Ja Vašingtona turpinās bāzt degunu amerikāņu darīšanās, nav zināms pie kā tas gala beigās novedīs. Teksasa ir unikāla vieta, gana neatkarīga savā garā… Kad mēs pievienojāmies ASV, mēs to izdarījām ar nosacījumu, ka mums būs atļauts atdalīties, ja vien to sagribēsim…”

Bet dolārs šodien pēc būtības ir vienīgais elements, kurš apvieno etniskā un reliģiskā ziņā ļoti dažādus cilvēkus. Un katrs pieaugošā ASV parāda cents arvien vairāk atklāj šo patiesību. ASV no lielākā kreditora dažus gadu desmitus atpakaļ pašreiz ir pārvērtusies par lielāko parādnieci, un šodien ASV parāds jau ir sasniedzis 18 triljonus dolārus, un tas turpina augt.

Šodien apmēram 25% teksasiešu iestājas par nekavējošu neatkarības pasludināšanu, bet 35% uzskata, ka štatam ir tiesības uz atdalīšanos. Teksasa ir bagāta ar naftas atradnēm. Teksasa ir ne tikai otrs lielākais štats teritorijas ziņā, bet arī iedzīvotāju skaita ziņā (23 miljoni cilvēku) un ekonomiskās labklājības ziņā (2010.gadā Teksasā tika radītas 40% no visām ASV jaunajām darba vietām). Tāpēc petīcijā par Teksasas izstāšanos no ASV ir rakstīts: “Ņemot vērā, ka Teksasas štatam ir sabalansēts budžets un tas ir 15-ā lielākā pasaules ekonomika, štata izstāšanās no ASV var tikt praktiski realizēta.”

Nikolajs Mališevskis
/21.06.2015/

Avots:
http://www.fondsk.ru/news/2015/06/21/tehas-oplot-separatizma-v-ssha-33935.html

Informācijas aģentūra
/02.07.2015/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par valsti

00515_MarkssValsts nekādā ziņā nav spēks, kas sabiedrībai uzspiests no ārienes. Valsts nav arī “tikumiskās idejas īstenība”, “prāta attēls un īstenība”, kā apgalvo Hēgelis. Valsts ir sabiedrības produkts zināmā sabiedrības attīstības pakāpē; valsts ir atzīšanās, ka šī sabiedrība sapinusies neatrisināmās pretrunās pati ar sevi, saskaldījusies nesamierināmos pretstatos, kurus pārvarēt tā nespēj. Bet, lai šie pretstati – šķiras ar pretrunīgām ekonomiskām interesēm – neaprītu sevi un sabiedrību neauglīgā cīņā, kļuva nepieciešama kāda sabiedrībai šķietami pāri stāvoša vara, kas mīkstinātu sadursmi, turētu to “kārtības” robežās. Un šī no sabiedrības izaugusi, bet tai pāri nostājusies vara, kas no sabiedrības arvien vairāk un vairāk atsvešinās, ir valsts.

Valsts ir šķiru pretrunu nesamierināmības produkts un izpausme. Valsts rodas tur, tad un tiktāl, kur, kad un ciktāl šķiru pretrunas objektīvi nevar tikt samierinātas. Un otrādi: valsts pastāvēšana pierāda, ka šķiru pretrunas nav samierināmas.

Valsts ir šķiru kundzības orgāns, orgāns, ar ko viena šķira apspiež otru.Valsts nozīmē radīt “kārtību”, kas šo apspiešanu padara likumīgu un nostiprina, mīkstinādama šķiru sadursmi. … Valsts – ierocis apspiestās šķiras ekspluatēšanai.

Apveltīti ar sabiedrisko varu un nodokļu piedzīšanas tiesībām, ierēdņi kā sabiedrības orgāni nostājas pāri sabiedrībai. … Tiek radīti īpaši likumi par ierēdņu svētumu un neaizskaramību.

Demokrātiskā republika ir vislabākais iespējamais kapitālisma politiskais apvalks, un tāpēc kapitāls, ieguvis šo vislabāko apvalku, nodibina savu varu tik stabili, tik droši, ka šo varu nesatricina nekāda ne personu, ne iestāžu, ne partiju maiņa kapitālistiski demokrātiskā republikā.

Valsts tātad nepastāv no mūžīgiem laikiem. Ir bijušas sabiedrības, kas iztikušas bez tās, kam nav bijis ne jausmas par valsti un valsts varu. Zināmā ekonomiskās attīstības pakāpē, kas nepieciešami bija saistīta ar sabiedrības sašķelšanos šķirās, valsts šās sašķelšanās rezultātā kļuva nepieciešama.

Sabiedrībai, kas attīstās šķiru pretstatos, bija nepieciešama valsts, t. i., ekspluatatoru šķiras organizācija, lai uzturētu tās ārējos ražošanas nosacījumus, tātad, it īpaši, lai ar varas līdzekļiem noturētu ekspluatējamo šķiru pastāvošā ražošanas veida noteiktajos apspiešanas apstākļos (verdzība, dzimtbūšana, algotais darbs). Valsts bija visas sabiedrības oficiālā pārstāve, tās koncentrējums redzamā korporācijā, bet tā bija tāda tikai tiktāl, ciktāl tā bija tās šķiras valsts, kura savā laikmetā viena pati reprezentēja visu sabiedrību: senatnē tā bija vergturu – valstspilsoņu – valsts, viduslaikos – feodālās muižniecības, mūsu laikos – kapitālistu valsts. Kad valsts beidzot kļūst tiešām par visas sabiedrības pārstāvi, tad tā pati sevi padarīs lieku.

Vienu reizi vairākos gados lemt, kurš valdošās šķiras loceklis parlamentā apspiedīs, bradās tautu, – tāda ir kapitālistiskā parlamentārisma īstā būtība ne tikai parlamentāri konstitucionālajās monarhijās, bet arī visdemokrātiskākajās republikās.

Mēs esam par demokrātisku republiku kā strādājošajiem vislabāko valsts formu kapitālisma apstākļos, bet mums nav tiesību aizmirst, ka pat visdemokrātiskākajā kapitālistiskajā republikā tautas liktenis ir algota verdzība.

Patiesībā valsts nav nekas cits kā mašīna, ar kuru viena šķira apspiež otru, un demokrātiskā republikā nebūt ne mazāk kā monarhijā. … Jebkura valsts ir “īpašs” nomāktās šķiras “apspiešanas spēks”. Tāpēc jebkura valsts ir nebrīva un netautiska.

Valsts ir īpaša spēka organizācija, tā ir vardarbības organizācija kādas šķiras apspiešanai. … Ekspluatatoru šķirām politiska kundzība vajadzīga ekspluatācijas uzturēšanas interesēs, t. i., niecīga mazākuma savtīgajās interesēs, pret milzīgo tautas vairākumu. Ekspluatētajām šķirām politiskā kundzība vajadzīga jebkuras ekspluatācijas pilnīgas iznīcināšanas interesēs, t. i., milzīgā tautas vairākuma interesēs pret mūslaiku vergturu, t. i., muižnieku un kapitālistu, niecīgo mazākumu.

Kapitālistu valstu formas ir ārkārtīgi dažādas, bet to būtība ir viena: visas šīs valstis tā vai citādi, bet galu galā katrā ziņā ir kapitālistu diktatūra.

Ne tikai monarhijā, bet arī demokrātiskajā republikā valsts paliek valsts, t. i., saglabā savu galveno atšķirības iezīmi: pārvērst amatpersonas, “sabiedrības kalpus”, tās orgānus par sabiedrības kungiem.

Sociālšovinisma nelieši … aizstāv “savu” kapitālistu laupīšanas intereses, slēpdamies aiz frāzēm par “tēvijas aizstāvēšanu”.

Mūslaiku algotie vergi kapitālistiskās ekspluatācijas apstākļos joprojām ir tik ļoti trūkuma un nabadzības nomākti [XXI gadsimtā – izklaižu un baudu apmāti], ka viņiem “ne prātā nenāk demokrātija” un “ne prātā nenāk politika”, ka parastajā, mierīgajā notikumu gaitā iedzīvotāju vairākums atstumts no piedalīšanās sabiedriski politiskajā dzīvē. … Demokrātija niecīgam mazākumam, demokrātija bagātajiem, tāds ir kapitālistiskās sabiedrības demokrātisms. Ciešāk ieskatījušies kapitālistiskās demokrātijas mehānismā, mēs redzēsim it visur – gan “sīkajās” – it kā sīkajās – vēlēšanu tiesību detaļās, gan pārstāvniecisko institūtu tehnikā, gan faktiskajos šķēršļos sapulcēšanās tiesību izmantošanai, gan dienas preses tīri kapitālistiskajā organizācijā un tā tālāk, un tā tālāk -, mēs redzēsim vienus vienīgus demokrātisma ierobežojumus. Šie ierobežojumi, atkāpes, izņēmumi, šķēršļi, kas domāti trūcīgajiem, šķiet sīki, it īpaši tam, kas pats nekad trūkumu nav pieredzējis un apspiestajām šķirām to masu dzīvē tuvs nav bijis, – bet kopsummā šie ierobežojumi izslēdz, izstumj trūcīgos no politikas, no aktīvas piedalīšanās demokrātijā.

Kapitālistiskajā sabiedrībā mums ir apcirpta, nožēlojama, viltota demokrātija, demokrātija tikai bagātajiem, mazākumam. … Demokrātija nozīmē tikai formālu vienlīdzību!

Tagad valdošais oportūnisms cenšas no strādnieku partijas izaudzināt labāk atalgoto strādnieku pārstāvjus, kas atraujas no masas, tīri ciešami “iekārtojas” kapitālisma apstākļos un par lēcu virumu pārdod savu pirmdzimtību, t. i., atsakās būt tautas revolucionārie vadoņi pret kapitālistiem.

Demokrātija milzīgam tautas vairākumam un ekspluatatoru, tautas apspiedēju apspiešana ar spēku, t. i., izslēgšana no demokrātijas, – tā pārveidojas demokrātija, kad notiek pāreja no kapitālisma uz komunismu.

Mēs par savu galamērķi izvirzām valsts iznīcināšanu, t. i., jebkādas organizētas un sistemātiskas vardarbības iznīcināšanu, jebkādas pret cilvēkiem vispār vērstas vardarbības iznīcināšanu. Mēs negaidām atnākam tādu sabiedrisku kārtību, kad netiktu ievērots princips par mazākuma pakļaušanos vairākumam. Bet, tiekdamies pēc sociālisma, mēs esam pārliecināti, ka tas pāraugs komunismā un sakarā ar to zudīs katra vajadzība pēc vardarbības pret cilvēkiem vispār, vajadzība pakļaut vienu cilvēku otram, vienu iedzīvotāju daļu otrai, jo cilvēki pieradīs ievērot elementāros sabiedriskās dzīves noteikumus bez vardarbības un bez pakļaušanas.

Komunistiskās sabiedrības pirmajā fāzē (ko parasti sauc par sociālismu) “kapitālistiskās tiesības” tiek atceltas nevis pilnīgi, bet tikai daļēji, tikai atbilstoši jau panāktajam ekonomiskajam apvērsumam, t. i., tikai attiecībā uz ražošanas līdzekļiem. “Kapitālistiskās tiesības” tos atzīst par atsevišķu personu privātīpašumu. Sociālisms tos padara par kopīpašumu. Tiktāl – un vienīgi tiktāl – “kapitālistiskās tiesības” atkrīt. Bet tās tomēr paliek savā otrajā daļā, paliek kā regulators (noteicējs) produktu sadalīšanā un darba sadalīšanā starp sabiedrības locekļiem. … Un tiktāl vēl paliek nepieciešama valsts, kas, sargādama ražošanas līdzekļu kopīpašumu, sargātu darba vienlīdzību un produkta sadalīšanas vienlīdzību.

Valsts varēs pilnīgi atmirt tad, kad sabiedrība būs realizējusi noteikumu: “katrs pēc savām spējām, katram pēc viņa vajadzībām”, t. i., kad cilvēki tiktāl būs pieraduši ievērot sadzīves pamatnoteikumus un kad viņu darbs būs tiktāl ražīgs, ka viņi labprātīgi strādās pēc spējām.  “Kapitālistisko tiesību šaurais apvārsnis”, kas ar Šeiloka [ebreju augļotājs Šekspīra lugā “Venēcijas tirgotājs”] sīkstumu liek rēķināt, ka tikai nenostrādātu lieku pusstundu vairāk par otru, ka tikai nesaņemtu mazāku algu nekā otrs, – šis šaurais apvārsnis tad būs pārvarēts. Produktu sadalīšanai tad nebūs vajadzīgs, lai sabiedrība normētu produktu daudzumu, kas katram jāsaņem; katrs brīvi ņems “pēc vajadzības”. No kapitālistiskā viedokļa tamlīdzīgu sabiedrisku iekārtu viegli pasludināt par “tīro utopiju” un zoboties par to. … Līdz tam laikam, kamēr iestāsies komunisma “augstākā” fāze, sociālisti prasa, lai sabiedrība un valsts ļoti stingri kontrolētu darba mēru un patēriņa mēru, tikai šī kontrole jāiesāk ar kapitālistu ekspropriāciju, ar strādnieku kontroli pār kapitālistiem. … Izrādās, ka komunismā zināmu laiku paliek ne tikai kapitālistiskās tiesības, bet pat arī kapitālistiskā valsts – bez kapitālistiem!

Kapitālistu ekspropriācija neatvairāmi izraisīs cilvēku sabiedrības ražotājspēku milzīgu attīstību.

Karjerisma pilnīga izskaušana prasa, lai “goda” vietiņa valsts dienestā, kaut arī bez ienākuma, nevarētu kļūt par tiltiņu pārlēkšanai uz augsti atalgotiem amatiem bankās un akciju sabiedrībās, kā tas pastāvīgi mēdz būt visās visbrīvākajās kapitālistiskajās valstīs.

[Kā nodrošināties pret strādājošo valsts kalpotāju pārvēršanos par birokrātiem]:
1) ne tikai vēlējamība, bet arī atceļamība jebkurā laikā;
2) atalgojums ne augstāks par strādnieka atalgojumu;
3) tūlītēja pāreja uz to, lai visi izpildītu kontroles un uzraudzības funkcijas, lai visi uz laiku kļūtu par “birokrātiem” un lai tāpēc neviens nevarētu kļūt par “birokrātu”.

Ar Marksa mācību tagad notiek tas pats, kas vēsturē ne vienu reizi vien noticis ar revolucionāro domātāju un apspiesto šķiru vadoņu mācībām šo šķiru cīņā par atbrīvošanos. Apspiedējas šķiras pastāvīgi vajāja lielos revolucionārus viņu dzīves laikā, izturējās pret viņu mācību ar vismežonīgāko niknumu, ar vistrakāko naidu, ar visnegantākajiem meliem un apmelojumiem. Pēc nāves tiek mēģināts viņus pārvērst par nekaitīgām svētbildēm, tā sakot, kanonizēt viņus, apveltīt ar zināmu slavu viņu vārdu apspiesto šķiru “mierināšanai” un apmuļķošanai, izskaužot revolucionārās mācības saturu, notrulinot tās revolucionāro asumu, banalizējot to.

Citāti no Vladimira Ļeņina 1917.gada grāmatas “Valsts un revolūcija” ar K.Marksa un F.Engelsa citātiem

Avots:
http://darbabalss.eu/load/

Informācijas aģentūra
/02.07.2015/

Publicēts iekš Reg.: Latvija | 8 komentāri

Par sociālisma problēmām

Vladimira Lukjanoviča (inženiera, fizikas un matemātikas skolotāja, programmētāja) uzstāšanās seminārā “Sociālisma problēmas” 26.04.2015.

Galvenās tēzes

PSRS sabrukums bija objektīvs sabiedrisks process, kura primārie cēloņi nav konkrētas personas.

Gan kapitālismā, gan Padomju sociālismā ražošanas līdzekļi faktiski pieder ierēdņiem, kas ir kā sava veida šķira un ko marksistiski – ļeņiniskā teorija nepietiekami novērtēja un aprakstīja. Ierēdņi noveda Padomju Savienību līdz sabrukumam un ir noveduši visu pasauli līdz katastrofai.

Ļoti liela marksisma kļūda ir apgalvojums, ka kapitālismam ir pozitīva vēsturiska loma. Kapitālisms ir kā ļaundabīgs audzējs un kā neobligāts sabiedrības attīstības posms, kam par piemēru kalpo sociālistisko revolūciju vēsture. Sociālistiskā revolūcija nav notikusi nevienā rūpnieciski attīstītā valstī kā apgalvo marksistiskā teorija. “Krievija no vāji attīstīta kapitālisma pārgāja uz sociālismu, Ķīna, kurā vispār nebija gandrīz nekādas mūsdienīgas ražošanas, pārgāja uz sociālismu, Kubā, kura bija izteikti agrāra valsts, notika sociālistiskā revolūcija.” Kapitālismam nav pozitīvas un attīstošas dabas, kapitālisms tikai demoralizē sabiedrību un iznīcina tikumību sabiedrībā. “Tieši kapitālisms ir novedis pie tā, ka par 300% var pārdot pilnīgi visu”.

Izcili pozitīvais marksismā ir: 1) materiālisms un dialektika; 2) socioloģijas, filozofijas un zinātnes apvienojums. Markss neko neizdomāja, viņš izmantoja sava laika jaunākos zinātniskos darbus. Marksa ģēnijs izpaužas spēja apstrādāt un izanalizēt milzīgus sākotnējo dokumentu apjomus.

Tā teorija, kas mums ir šodien nav pilnībā tīrā veidā izmantojama. Markss bija ģēnijs, bet arī viņš kļūdījās: “Es to redzu ne tāpēc, ka esmu gudrāks par Marksu, bet tāpēc, ka dzīvoju citā laikā”.

Markss apgalvo, ka attīstītās valstis rāda neattīstītajām viņu nākotni, bet tā tas nav, šis apgalvojums ir kļūdains. Attīstītās valstis savu attīstību nodrošina uz visas pārējās pasaules aplaupīšanas rēķina, tāpēc citiem nekas nepaliek pāri, neņemot vērā to, ka “attīstītās” valstis citiem nemaz neļaus sasniegt savu līmeni.

Viens no marksisma pamatvirzieniem ir eirocentrētība, bet tā ir kļūda, jo Eiropa ir tikai viena maza daļa no visas pasaules.

Marksisms pārāk absolutizē progresu. Ir jātiek skaidrībā, kas ir progress un kas nav progress. “Viņiem viss, kas bija uz priekšu, viss bija progress.”

Marksisms nepamatoti pacēla strādnieku šķiru (kas ir strādnieki, kuri ir apzinājušies savas šķiriskās interese). Kapitālisms ir strādnieku stihija, viņi ir radušies kapitālismā un priekš kapitālisma  – jā, grūti, jā, apspiež, jā, 16 stundu darbadiena, līdz neparādījās PSRS, bet tā ir viņu vide. Piemēram, Vladimirs Ļeņins bija ļoti labs skolotājs. Vēl ilgi pirms revolūcijas viņš veica strādnieku apmācības ar domu, ka tie taisīs revolūciju. Kur viņi palika? Viņi izmantoja jauniegūtās zināšanas, lai celtu personisko labklājību un dabūtu labāk apmaksātu darbu. Kapitālistiem un kapitālismam antagoniska (nesavienojama) ir zemniecība, zemnieku šķira. Kapitālisti visos laikos ir iznīcinājuši zemniekus – varmācīgi padzinuši no zemes, padarījuši par nabagiem un izdzīvojušos pēc tam izmantoja kā rūpnīcu strādniekus. Trīs nozīmīgākās sociālistiskās revolūcijas notika zemnieku valstīs, ko Markss neparedzēja. Un kas nodeva Padomju Savienību? Izglītotā un labi nodrošinātā strādnieku šķira, kurai visbūtiskākie izrādījās materiālie labumi un 100 desas šķirnes lielveikalu plauktos.

Informācijas aģentūra
/02.07.2015/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 5 komentāri

Krievija cīņā ar ASV jau ir uzvarējusi, bet…

00509_shutterstock_115806631-600x450

Krievija cīņā ar ASV jau ir uzvarējusi, bet tuvākais laiks tai var būt kritisks. Cilvēki strīdas par Doņecku un Lugansku, par Ukrainu, par Novorosiju, par ASV plāniem pēcpadomju telpā un par Krievijas Eirāzijas ekonomiskās savienības sabiedroto uzticamību. Raksturīgi, ka savā vairumā ierindas pilsoņi, eksperti un politiķi ir vienisprātis, ka Krievijas uzvara ir neizbēgama, līdzīgi kā kapitālisma krahs, bet ar vienu nosacījumu: ja Krievijas elite nenodos uzvaru līdzīgi kā tā savulaik nodeva sociālismu un PSRS.

Manuprāt, nav nekāda pamata uzskatīt, ka esošā Krievijas vadība ir spējīga uz kapitulāciju vai uz nepiespiestu , pilnīgi nevajadzīgu un lieku piekāpšanos Gorbačova stilā. Ekonomika, finanses, iedzīvotāju uzticība, spēku samērs pasaulē, lēmumus pieņemošo cilvēku kvalifikācija – tas viss “spēlē” par labu Krievijai.
00509_Russia-US
Un te nedrīkst aizmirst to principu, ko labi romānā “Trīs musketieri” izteica Aleksandrs Dimā, liekot kardinālam Rišeljē (1585-1642) runāt “par tāda veida notikumiem, kuri maina valsts seju.” Romānā Rišeljē kā šāda notikuma piemēru min naža dūrienu Varkaļu ielā, kas maksāja dzīvību Francijas karalim Anrī IV Burbonam (1553-1610) un kas izglāba Austriju no Francijas iebrukuma. Krievijas vēsturē ir daudz līdzīgu notikumu: Elizabetes Petrovnas Romanovas (1709-1762) nāve izglāba Prūsiju no katastrofas, Katrīnas II (1729-1796) nāve apturēja sagatavošanos karam ar revolucionāro Franciju, Pāvila I (1754-1801) nogalināšana izjauca pret Angliju vērstu franču-krievu savienību, 1917.gada februāra apvērsums paildzināja Pirmo pasaules karu un neļāva Krievijai izmantot jau praktiski iegūto uzvaru.

Liktenīgas nejaušības ir ienesušas ne mazas izmaiņas arī mūsdienu vēsturiskās kartes izskatā lielākā mērā kā visdetalizētāk izstrādātie plāni. Kauju pie Getisburgas (1863.g.) ģenerālis Li plānoja pavisam citā laikā un vietā, Napoleona ģenerālis Neijs 1815.gadā varēja uzvarēt kaujā pie Katrebrasas (Quatre Bras), Napoleona ģenerālis Gruši varēja uzspēt uz kaujaslauku pie Vaterlo (1815.g.). Kaujas pie Ļaojanas un Šahe upes 1904.gadā japāņiem varēja beigties ar katastrofu, bet Žilinskim 1914.gada vasarā bija visas iespējas iznīcināt fon Pritvica 8.armiju un okupēt Austrumprūsiju.

Tāpēc ir jākonstatē, ka cīņu ar ASV Krievija praktiski jau ir uzvarējusi, atlicis tikai to tehniski noformēt, kam var būt nepieciešams no pusotra līdz trim gadiem. Krievijas vadībai nav nekādu ilūziju par to, ka ir iespējams kaut kāds kompromiss ar Vašingtonu un tās balsts ir ne tikai lielākās daļas sabiedrības (vairāk kā 90%) atbalsts, bet arī elites konsensus. Liela daļa Krievijas elites, izņemot dažus margināli – liberālos slāņus, saprot, ka saglabāt savu ietekmi un kapitālus viņi varēs tikai tad, ja uzveiks ASV.

Laika un resursu ASV ir pārāk maz, lai lauztu cīņas gaitu, bet to ir pilnīgi pietiekami, lai organizētu vēsturisko nejaušību, kas “maina valsts seju”. Vašingtona nekad nav kautrējusies izmantot jebkurus līdzekļus savu mērķu sasniegšanai, tāpēc slepenas operācijas, tai skaitā vērienīgi teroristiski akti, šodien Krievijai ir daudz bīstamāki nekā tieša ārēja agresija. Fiziska Krievijas prezidenta likvidēšana vai vērienīgs iedzīvotāju vairākuma uzticības zudums tā spējai nodrošināt iekšējo stabilitāti un valsts drošību ir pēdējā ASV iespēja izvairīties no zaudējuma šai cīņā.

Tieši izvairīties no zaudējuma, nevis uzvarēt, jo pat ja hipotētiski Krievijā izdodas “mainīt seju” un pat ja Krievija pārstāj ģeopolitisko konkurenci ar Vašingtonu, pakļaujoties tās diktātam, galvenā amerikāņu problēma tāpat nebūs atrisināta. Globālā finansu – ekonomiskā sistēma, kurā ASV, dēļ savas militāri – politiskās un informatīvās dominantes, atrodas “barības ķēdes” virsotnē , ir nolemta sabrukumam. Nejauša uzvara pār Krieviju, Ķīnu, BRICS tikai paildzinās ASV agoniju, padarīs par pilnīgi neiespējamu sistēmas pārveidošanu evolucionārā ceļā un garantēs, ka tās krahs būs tik katastrofāls, ka divi pasaules kari liksies vien tādas bērnu spēlītes, bet kodolarmagedons nevis kaut kāds joks, bet gan neizbēgamība. Tāpēc jebkurš cilvēks vai politiķis, kurš cer uz ASV uzvaru šai cīņā, cer vārda burtiskā nozīmē pats uz savu bojāeju.

Tātad mūsdienu politikas galvenais jautājums ir nevis tajā vai uzvarēs ASV, bet gan tajā vai kopā ar ASV zaudēs arī Krievija. Pie tam, līdzīgi kā 70 gadus atpakaļ, Krievijas zaudējums nozīmēs arī visas cilvēces zaudējumu, jo tad civilizācija tiks aprakta zem ASV globālās dominantes sistēmas gruvešiem, ja Krievijai neizdosies ievirzīt sistēmas izmaiņas evolucionārā gultnē.

Bet ir vēl viena bīstama tendence Krievijas ceļā uz galīgu uzvaru. Nenotikušais konflikts starp Maskavu un Briseli, kuram pēc sākotnējām amerikāņu iecerēm vajadzēja nodrošināt ASV uzvaru pār Krieviju, no Vašingtonas puses joprojām tiek uzkurināts. Pat ja Eiropas Savienībai neizdosies pārvērst uzmanīgo dreifēšanu ārpus ASV ietekmes zonas pārdomātā ilgtermiņa politiskā stratēģijā, pat ja proamerikāniskās pseidovalsteles, kuras ir noskaņotas uz konflikta provocēšanu ar Krieviju par katru cenu (pat sagraujot savu valstiskumu), panāks savu (kaut vai iznīcinot Eiropas Savienību), kopējais ASV un ES resurss būs nepietiekams, lai uzvarētu šajā hibrīdkarā. Vēl jo lielākā mērā viņi nevar uzvarēt īstu karu. Tomēr ASV, sakūdot ES ar Krieviju, iznīcinot ES un Eiropas [arī Latvijas] teritorijā radot nestabilitātes un karu zonu (kaut ko līdzīgu arābu pasaulei), var atņemt Krievijai uzvaru pēckara pasaulē.

Spēku samērs, kurā Ķīna, Indija un Krievija ir vienādā mērā viena no otras atkarīgas un vienādā mērā viena otrai vajadzīgas un kādēļ arī pēcamerikāņu pasaule kļūst nevis par cita hegemona un citas valūtas, kas nomainīs dolāru, pasaule, bet gan pasaule, kurā pakāpeniski pārveidojas sevi nodzīvojusī neokoloniālā finansu kapitāla sistēma, kas tiek vadīta no pārnacionālās oligarhijas puses, var būt iespējama tikai tad, ja tiek realizēta Francijas prezidenta de Golla ideja par vienoto Eiropu no Atlantijas līdz Urāliem, ko Putins pārveidoja par Eirāzijas ideju no Klusā līdz Atlantijas okeānam. Tikai tādai ekonomiskai savienībai būs pietiekami liels iekšējais tirgus, tehnoloģiju un izejvielu bāze, līdzvērtīgai konkurencei ar Ķīnu un Indiju. Jebkurā citā formātā gan Krievija, gan ES zaudē jaunajiem pasaules centriem miera laiku ekonomisko konkurenci un būs spiesti vai nu pakļauties to dominēšanai vai arī, līdzsvarojot savu ekonomisko mazspēju un izmantojot militāro pārākumu, būs jāpāriet pie konfrontācijas savstarpējo attiecību scenārijiem, kas pasaulei nesola neko labu.

Diemžēl pagaidām shēmai, kurā mirušie (ASV) sakož dzīvos (Krieviju un ES), ir visas izredzes tapt realizētai. Vecā Eiropa Francijas un Vācijas veidolā pārāk lēni un nepārliecinoši novēršas no ASV, nekādi neriskējot pārtraukt viņiem nāvīgi kļuvušo partnerību, bet kā minimums puse no Austrumeiropas pseidovalstīm Polijas, Baltijas valstu un iespējams arī Rumānijas personā, ir gatavas iet bojā ASV interešu vārdā, nepieļaujot Eiropas-Krievijas savienību.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/13.04.2015/

Avoti:
http://www.philos.lv/Citu_raksti/Svathu_Ameriki.html
http://cont.ws/post/82431
http://nation-news.ru/2015-04-13/83831-ishhenko-shvatku-s-ssha-rossiya-prakticheski-vyiigrala/

Informācijas aģentūra
/14.06.2015/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | 5 komentāri

Islāmistu “Islāma valsts” iznīcina Islāmu

00507_Obama_IGIL_selfi

“Islāma valstij” ir izteikti antiislāmiska ievirze, 07.06.2015 NTV raidījumā “Norkina saraksts” izteicās krievu politologs, politiķis, rakstnieks un analītiskā centra vadītājs Sergejs Kurginjans.

Pirmkārt Kurginjans vērsa uzmanību uz “Islāma valsts” acīmredzamo antiislāmisko ievirzi un uz nepieciešamību atbalstīt “Islāma valstij” pretojošos humāni orientēto Islāmu: “Paskatieties taču, ko “Islāma valsts” dara. Viņi tagad iznīcina ne tikai pasaules kultūras mantojumu, viņi iznīcina arī arābu rakstus, arī tos, kur ir runa par Allahu. Viņi izrēķinās un iznīcina Islāma garīdzniekus…Šķelšanās un cīņa notiek Islāma pasaules iekšienē! Un tikai atbalstot pozitīvo un humāno Islāmu, mēs varam uzveikt “Islāma valsti”. Tiklīdz mēs vienādosim “Islāma valsti” ar Islāmu, tā viss būs zaudēts…”.

Tālāk Kurginjans vērsa uzmanību uz “Islāma valsts” antivēsturisko ievirzi, kura noliedz jebkādu pozitīvu sabiedrības attīstību.: “Tas ir spēks, kurš ir vērsts uz viduslaikiem. Tas ir spēks, kurš noliedz attīstības ideju. Tā ir melnā atbilde uz noteiktu pieprasījumu… Te visa būtība ir apstāklī, ka visa pasaule ir jāiedzen atpakaļ jaunos viduslaikos, jaunā arhaikā. Aiz kliedzieniem par salafītismu, fundamentālismu un reliģijas attīrīšanu, tiek radīts hidžazas mīts, kurš gala beigās iemetīs Islāmu vēl lielākā džahilijā, tas ir barbarismā, pagānismā un visā citā.”

Jau tagad var redzēt uz kādu mežonīgu barbarismu grūž pasauli “Islāma valsts”: “Tad ar kādu spēku mums ir darīšana? Kāds ir šī spēka tumsas līmenis, ja jau tagad tiek paziņots, ka viņi iznīcinās vienu no lielākajām Islāma svētvietām Kaabu? Līdz kam tad nonāks vēlāk? Ja jau tagad tiek paziņots, es citēju, ka: “…Ja Pravietis un viņa sekotāji atstāja neskartas Ēģiptes piramīdas, tad tas nenozīmē, ka mēs rīkosimies līdzīgi.” “

Sergejs Kurginjans vēlreiz atgādināja, ka ASV un Rietumvalstis kopumā veicināja “Islāma valsts” izveidošanos, attiecīgi arī globālo virzienu uz barbarismu un viduslaikiem: “Bez tam mēs visi labi saprotam, ka visus šos radikālā islāmisma veidus sponsorē Amerikas Savienotās Valstis un ka ASV mums kaut kādā dīvainā un noslēpumainā kārtā atbalsta vistumšākos spēkus pasaulē. Tas notiek Lībijā, Tunisijā, Sīrijā, visur. Bet mīts taču saka, ka islāmisti ir lielie cīnītāji ar amerikāņiem, vai ne? Ja gribat cīnīties ar amerikāņu ļaunumu, tad ejiet uz “Islāma valsti”!

Ja parādītu, kas notiek patiesībā … kāda ir notiekošā patiesā būtība, ka ir visciešākā saikne starp slimo un kroplo islāma radikālismu un Ameriku, kura uzspiež pasaulei haosu un ārprātu, tad iespējams kaut kas pazudīs un vairs nebūs tā antiamerikāniskā patosa.”

Apspriežot iespējamo cīņu ar “Islāma valsts” ietekmi un izplatību, Kurginjans teica: “Pirmais spēks, ar kuru mums jārunā, ir islāma valstu nereliģiozie iedzīvotāji. Kāpēc amerikāņi visās Āfrikas valstīs iznīcina normālus nereliģiozus režīmus? Kadafi… un Ben Ali bija pavisam normāls. Un kas notika Ēģiptē?! … Kur notiek nacionālās valsts gāšana, tur rodas “Islāma valstij” līdzīgs barbarisms. Karš ar nacionālajām valstīm visās Islāma pasaules valstīs noved tikai pie barbarisma, ieskaitot Nigēriju.

Tātad, pirmkārt nereliģiozie iedzīvotāji. Otrkārt, sufisti. Treškārt, patiesam Islāmam ticošie, kuriem nav pa ceļam ar islāmistiem. Ja mēs mobilizēsim šīs trīs iedzīvotāju daļas, tad mēs pa tiešo aktualizēsim jautājumu cik ilgi vēl amerikāņi turpinās atbalstīt visbarbariskākos un vismežonīgākos spēkus pasaulē. Tad varbūt mēs to noturēsim. Bet stratēģiski mēs to noturēsim tikai tad, ja izvirzīsim humānas, īstas, metafiziskas vērtības pretstatā antihumānajām.”

Savukārt 02.06.2015 analītiskajā raidījumā “Spēles jēga” (Смысл игры) Kurginjans pastāstīja sīkāk par “Islāma valsts” saistību ar amerikāņiem. Pirmkārt Kurginjans norādīja, ka pēdējo laiku “Islāma valsts” militārie panākumi liecina par to, ka tā vairs nav bandītu grupējums, pagrīdnieki vai partizānu tipa kaujinieki, bet gan, ka tā ir labi organizēta regulārā armija. Ja “Islāma valsts” spēj veiksmīgi cīnīties ar Sīrijas armiju, Irānas elitārajām kaujas vienībām un Hezbolah, tad tā ir ļoti labi organizēta armija. Alavītiem, kas sastāda Sīrijas armijas vairākumu, vienkārši nav ko zaudēt, jo islāmistu uzvaras gadījumā viņi visi (arī sievietes un bērni) tiks iznīcināti, tāpēc Sīrijas armija cīnās līdz pēdējam. Irāna draudzīgajai Sīrijai ir atsūtījusi palīgā “Islāma revolūcijas sargu” vienības, kas ir elitārākais Irānas bruņotais grupējums, kura dalībnieki ir īpaši atlasīti, tai skaitā arī pēc reliģiskās pārliecības un dedzības. Visbeidzot Hezbolah ir viena no visnopietnākajām pagrīdes partizānu tipa kustībām, kura savulaik bija spējīga līdzvērtīgi cīnīties ar Izraēlas regulāro armiju. Ja “Islāma valsts” uzvar šos spēkus, tad tai ir nopietns militārais potenciāls.

Tālāk Kurginjans paskaidro kā tika radīta “Islāma valsts”. Pēc Irākas okupācijas amerikāņi sāka tvarstīt bijušos Sadama Huseina režīma specdienestu darbiniekus un militāristus. Tie tika ievietoti vienā koncentrācijas nometnē, kur tiem piedāvāja sadarboties. Ja cilvēki atteicās, tad viņi tika turēti smagos ieslodzījuma apstākļos, bet, ja piekrita, tad tika sākta viņu apmācība un viņi baudīja brīvā režīma priekšrocības. “Islāma valsts” kodols, tai skaitā “kalifs” bija uzturējušies šajā amerikāņu nometnē.

Avoti:
http://regnum.ru/news/polit/1931662.html

Informācijas aģentūra
/14.06.2015/

Publicēts iekš BĒGĻU KRĪZE, Kat.: Politika, Reģ.: Tuvie Austrumi, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: SERGEJS KURGINJANS | 1 komentārs

Ķīnas valūta (juaņs) šogad var tikt iekļauta rezerves valūtu sarakstā

00508_the-yuan-is-not-a-paper-shelter-for-a-us-dollar-collapseKatrus piecus gadus Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) pārskata t.s. “rezervju valūtu” grozu [šīs valūtas citu valstu centrālās bankas pēc tam var iekļaut savu nacionālo valūtu nodrošinājuma rezervēs; savukārt valstīm, kuru valūta ir iekļauta SVF grozā, tas dod papildus naudas emisijas iespējas un citas salīdzinošās priekšrocības]. Pašreiz uz 2015.gada vidu SVF rezerves valūtu grozā ir ASV dolārs, Lielbritānijas sterliņmārciņa, Japānas jēna, Eiropas Savienības eiro un Šveices franks.

2015.gads ir īpaši svarīgs ne tikai tāpēc, ka ir pienācis laiks pārskatīt SVF rezerves valūtu grozu, bet arī tāpēc, ka Ķīnas juaņam ir ļoti lielas iespējas tikt tajā iekļautam, attiecīgi ieņemot vietu formāli drošāko valūtu sarakstā.

Amerikāņi saprot, ka viņiem tas draud ar ekonomisko katastrofu [juaņs sāks aizstāt dolāru, jo “visu” ražo Ķīnā, kā rezultātā ievērojami samazināsies ASV naudas emisijas (drukāšanas) un dzīvošanas uz parāda iespējas, kā arī radīsies ievērojama jau finansu apritē esošo dolāru pārprodukcija], tāpēc visādi mēģina bloķēt juaņa iekļaušanu rezerves valūtu sarakstā.

00508_main-qimg-f61983df689cc031ca50cf147e080ae0Kamēr ASV nodarbojās ar vislielākā valsts parāda pasaules vēsturē audzēšanu, ķīnieši veica stratēģisku savas valūtas virzīšanu apmēram tāpat kā to pagājušā gadsimta sākumā darīja amerikāņi. Ja atmetam visa veidu analītiķu, ierēdņu un citu ekspertu viedokļus, ka juaņs nav gatavs kļūt par rezerves valūtu, bet apskatāmies tikai to darbu, ko Ķīnas varasiestādes ir paveikušas, tad kļūst skaidrs kādēļ Ķīnas Tautas Republikas vadītājs tik pārliecinoši izsakās, ka dolārs tas ir pagātnes produkts. Zemāk fragments no portāla Futuremoneytrends (http://www.futuremoneytrends.com/  ) raksta “Valūtu kari. Ķīna gatavo kaut ko nopietnu.“ (October Dollar Crisis: China Preparing for Something Big)

“Jau tagad mēs redzam kā Krievija un Ķīna mērķtiecīgi uzkrāj zeltu. Ķīna ir kļuvusi par lielāko pasaules zelta ieguvējvalsti un zelta importētājvalsti. Pie tam Ķīna ne tikai akumulē maksimālu zelta daudzumu, bet arī neļauj nevienai uncei pamest savas glabātuves. Ķīna gatavojas kaut kādai lielai kaujai valūtas karos, bet pasaule jau ir satraukta par dolāra sistēmu.

Kādreiz amerikāņu valūta bija nodrošināta ar zeltu un tieši tas tai ļāva iekarot pozīcijas un uzticību atvērtā tirgū, bet šodien dolārs ne ar ko nav nodrošināts. Savukārt ķīnieši tai pat laikā zeltu uzpērk. Pie tam Ķīna izmanto slepenības stratēģiju un nepublicē savu zelta rezervju lielumu. Pēdējo reizi Ķīna to publiskoja 2009.gadā un šodien neviens nezin cik Ķīnai ir zelta. Zināms ir tikai tas, ka Ķīna uzpērk visu, ko var (pat zelta raktuves), neskatoties uz pasaules zelta cenām un trendu (noteicošo tendenču) virzieniem.

Tad nu, lūk, kad kādas valsts valūta tiek iekļauta rezerves valūtu sarakstā, tai ir jāpublisko savu zelta rezervju lielums. Tas nozīmē, ka Ķīna to var publiskot jau oktobrī vai pat ātrāk, lai pierādītu pasaulei, ka juaņs ir ne tikai cienīgs kļūt par rezerves valūtu, bet arī ir labāks un drošāks par dolāru.

Pārmaiņu vējus pasaules finansu sistēmā vairs nevar neievērot un Ķīna gaidāmajās pārmaiņās būs galvenā darbojošās persona, kura balstās arī uz aktīvu, kurš ir pārbaudīts laika gaitā, tai skaitā arī kā maksāšanas līdzeklis.”

Vēl jāatzīmē, ka miljardieris Džordžs Soross nesen izteicās, ka prognozē trešo pasaules karu starp Ķīnu un ASV, un kā risinājumu šāda apokaliptiskā scenārija nepieļaušanai redz juaņa iekļaušanu SVF rezerves valūtu grozā.

/25.05.2015/

Avoti:
http://www.vestifinance.ru/articles/57644
http://www.philos.lv/Citu_raksti/V_oktobre.html
https://www.futuremoneytrends.com/trend-videos/documentaries/october-dollar-crisis-china-preparing-big
http://svpressa.ru/war21/article/122765/

Informācijas aģentūra
/14.06.2015/

Publicēts iekš Kat.: Ekonomika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Zūdošās Austrumeiropas partnerības sammits Rīgā

00510_83684_ES_butiba

Rīgā 21. un 22. maijā notika “Austrumeiropas partnerības” samits, ko latviešvalodīgā amerikāņu propaganda attēlo kā gana veiksmīgu, bet kurš patiesībā pamatīgi izgāzās. Lai gūtu priekšstatu kā izpaužas samita izgāšanās un lai saprastu kā latviešvalodīgie mēdiji čakarē cilvēkiem prātu ir ieteicams izlasīt Krievijas mēdiju īsu pārskatu par samitu un ukraiņu politologa Rostislava Iščenko 21.aprīļa rakstu par pēc mēneša gaidāmo samitu.

Rostislavs Išenko: Zūdošās partnerības sammits (21.04.2015)

2015.gada 21. – 22. maijā Rīgā notiks kārtējais “Austrumu partnerības” samits. Pagaidām samita organizatoriem un dalībniekiem gan nav nekāda pamata īpaši priecāties.

Pilnīgi laimīga var būt tikai Latvija. Liela mēroga starptautiska pasākuma organizēšana noteikti uzsvērs mazās izmirstošās valstiņas prioritārumu Eiropas Savienības sistēmā. Tagad latvieši varēs sajusties tikpat svarīgi kā lietuvieši, kuriem palaimējās organizēt iepriekšējo samitu 2013.gadā. To pašu, kurā bijušais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs atteicās parakstīt asociatīvo līgumu ar ES un kā pateicību no labdabīgajām Rietumvalstīm saņēma apvērsumu, bet Ukraina pilsoņu karu.

Un tieši 2013.gada vasarā, vēl pirms Viļņas samita, tika pieņemts lēmums par analoģiska pasākuma organizēšanu 2015.gadā tieši Rīgā. Tiesa gan tolaik plānoja, ka Rīgas samits notiks novembrī. Domāju, ka laiks tika izvēlēts atbilstoši plānotajām ģeopolitiskajām izmaiņām.

Pirmkārt, uz šo laiku asociatīvo līgumu ar ES jau vajadzēja būt parakstījušām Ukrainai, Moldāvijai, Gruzijai un Armēnijai. Nav izslēgts, ka tika cerēts arī uz Azerbaidžānu.

Otrkārt, 2013.gada vasarā Vašingtona un Brisele rēķinājās ar to, ka Janukovičš parakstīt asociatīvo līgumu 2013.gada novembrī. Šī lēmuma graujošajām ekonomiskajām sekām vajadzēja viņu diskreditēt kā reiz uz 2015.gada martā paredzētajām prezidenta vēlēšanām, pēc kā trīs mēneši (no aprīļa sākuma līdz jūlija beigām) tika atvēlēti apvērsumam miermīlīga vai ne pārāk maidana formā. Vēl trīs mēneši (no jūlija sākuma līdz oktobra beigām) tika atvēlēti jaunās varas leģitimizācijai, Rietumvalstu kredītu izsniegšanai, “reformu” sākumam un kaut kādu panākumu organizēšanai. Un kā reiz novembrī ES un tā austrumu partneri bija gatavi ievākt savu vairākus gadus ilgo pūliņu augļus. Faktiski Rīgas samitam bija jāfiksē jaunu ģeopolitisko realitāti – Krievijas izspiešanu no bijušās PSRS republikām, kā aktīvajai fāzei formāli bija jāsākas 2013.gadā Viļņā ar Ukrainas asociatīvā līguma ar ES parakstīšanu un kam simboliski bija jānoslēdzas Rīgā ar Maskavas ģeopolitiskā zaudējuma fiksāciju un trofeju ievākšanas sākšanu.

Bet viss notika ne tā. Apvērsumu Kijevā bija jāorganizē pusotru gadu ātrāk. Legālās opozīcijas negatavība varas pārņemšanai uz skatuves izveda nacistu kaujiniekus. Kijevā varu sagrābušā režīma intelektuālā mazspēja un zvērīgā seja pamazām mainīja Vecās Eiropas attieksmi ne tikai pret Ukrainu un “Austrumu partnerību”, bet arī pret saviem Austrumeiropas kolēģiem no ES. Pēdējie ar cietpaurainu uzcītību spēlējas ar sērkociņiem, sēžot uz šaujampulvera mucas, ar svarīgu izskatu stāstot kā viņus uzslavēs ASV par krāšņo uguņošanu.

Plānotais Maskavas ģeopolitiskais zaudējums lēnām un pakāpeniski pārvēršas par tās ģeopolitisko uzvaru, kuras planetārais mērogs un sekas ir līdzvērtīgas uzvarai pār nacistisko Vāciju. Pie tam Kijevas režīma izmantotā simbolika un retorika ļauj šai ziņā vilkt pat tiešas paralēles. Kopumā “Austrumu partnerības” ceļš no Viļņas līdz Rīgai atgādina varenās Napaleona armijas 1812.gada gājienu no Maskavas līdz Viļņai.

Iespējams tieši tāpēc Rīgas samita laiks tika pārcelts no novembra uz maija beigām, jo novembrī visdrīzāk nemaz vairs nebūtu ko rīkot. Maijā austrumu partneri nāk vēl ar kaut kādām cerībām. Piemēram, Gruzija cer iegūt no ES bezvīzu režīmu. Saņemt nesaņems, bet atteikt arī neatteiks. Izdomās kaut ko no sērijas – ir lieli panākumi vienoto standartu ieviešanā, bet ir vēl mazliet, mazliet jāpiestrādā. Vēl tikai maza piepūle un “zelta atslēdziņa” bezvīzu režīma formā būs kabatā. Gruzijā, protams, nedzīvo 40 miljoni un citā laikā ES pilnībā varētu atļauties aplaimot gruzīnus ar bezvīzu režīmu, bet pašreiz Eiropā ir tik smaga situācija, ka katrs lieks viesstrādnieks ir apgrūtinošs (un uz bagāto gruzīnu tūristu pieplūdumu ES necer).

Savukārt ar Armēniju vispār ir jāpavirzās kaut kur, savādāk tā jau ir Eirāzijas ekonomiskās savienības dalībniece, bet tas ir jāizdara tā, lai neapvainotu Azerbaidžānu, kura uzmanīgi seko, lai tās partneri Karabahas krīzes noregulēšanā pārāk neaplaimo ar Rietumvalstu labvēlību.

Ukrainā uz Rīgas samita sākumu atsāksies intensīva karadarbība Donbasā. Tā kā Francija un Vācija ir novērsušās no Ukrainas, Kijevai ir būtiski saņemt Austrumeiropas draugu atbalstu, kas pašā Ukrainā tiks uzdots par visas Eiropas Savienības atbalstu. Ar uzmanīgi pozitīvu attieksmi no Polijas, Zviedrijas un Rumānijas puses, kā arī ar Baltijas valstu histērisko atbalstu Pjotra Porašenko režīmam pilnībā pietiks

Vienīgi militārā konflikta intensitāte ir jāuzmin tā, lai uz samita laiku noritētu smagas kaujas, bet Ukrainas armija vēl netiktu kārtējo reizi smagi sakauta. Viss labums šai gadījumā būs apstāklī, ka baltieši kārtējo reizi skaļi nolādēs Krieviju, kura it kā ir uzbrukusi miermīlīgajiem Kijevas nacistiem, bet ukraiņiem tas tiks pasniegts kā beznosacījuma ES atbalsts un tās ultimāts Krievijai nodrošināt Ukrainas teritoriālo nedalāmību.

Ja nenotiek karadarbība, tad šādi izteikties austrumeiropieši nevar, jo tad formāli ir spēkā Minskas vienošanās, kuras ievērošanu visa cita starpā garantēja Parīze ar Berlīni.  Un Francija ar Vāciju ļoti negatīvi uztvertu jaunāko ES partneru (kuri dēļ sava proamerikānisma jau tā ir vairāk kā kaitinoši) mēģinājumus apšaubīt savu vecāko biedru politikas efektivitāti. Karadarbības aktivizēšanās Donbasā automātiski dezavuēs Olanda un Merkeles pūles un ļaus jauneiropiešiem uzstāt uz daudz stingrāku politiku attiecībā pret Krieviju.

Šajā saiknē atrodas arī Moldāvija, kuru mēģinās virzīt uz to, lai tā sāktu atsaldēt Piedņestras konfliktu. Vēl viens Austrumeiropas partnera karš un atkal ar Krieviju, tas ir vislabākais arguments, lai pastiprinātu Austrumeiropas eiroradikāļu spiedienu uz Parīzi un Berlīni. Tiesa gan te stabilizējošo lomu visdrīzāk centīsies nospēlēt Buhareste, kura labprāt integrētu sevī Moldāviju, bet kura nebūt negrib saņem savu karu par tai nevajadzīgo Piedņestru.

Ņemot vērā visus pašreiz darbojošos faktorus un ņemot vērā to, ka Donbasā jau ilgi ar cerībām gaida Ukrainas uzbrukumu, izskatās, ka vienīgā ieguvēja no Rīgas samita iespējams var būt tikai Gruzija. Ja ES ievilināšanas militārā konfliktā ar Krieviju plāni izgāzīsies, tad prestiža saglabāšanas dēļ un vismaz kaut kāda informatīvā notikuma radīšanai, var būt lietderīgi tomēr piešķirt Gruzijai bezvīzu režīmu. Tāpat ES prot savas dāvanas noformēt ar tādiem nosacījumiem, ka nelaimīgie aplaimotie pēc tam paši prasīs atgriezt atpakaļ vīzu režīmu.

Un vēl, nevajag plānot nākamā “Austrumu partnerības” samita vietu un datumu, jo visdrīzāk tas vairs nebūs nepieciešams.

TV Centr: “Austrumeiropas partnerības” samita rezultāti (22.05.2015)
00510_rigasamit1
Neizmantoto iespēju samits – tā Krievijas Ārlietu ministrija raksturoja ES un “Austrumeiropas partnerības” valstu pārstāvju tikšanos Rīgā. Spert soļus šķelšanās pārvarēšanai tā arī neizdevās. Dalībnieku domstarpības tiek skaidrotas ar Kremļa viltībām. Par klupšanas akmeni kļuva punkts par Krimas aneksiju – parakstīt to piekrita ne visi tikšanās dalībnieki. Gala deklarācijā arī nav ne vārda par bezvīzu režīmu starp ES un Ukrainu ar Gruziju, kā arī nekas nav minēts par iespējamo dalību Eiropas Savienībā un jaunām sankcijām pret Maskavu.

Pjotrs Porošenko ar savu izskatu Rīgā centās parādīt, ka viss ir kārtībā – daudz jokoja un smaidīja kameru priekšā, neatklājot reālo lietu stāvokli Ukrainā. “Es domāju, “Austrumu partnerība” varēja būt iedarbīgāka. Šodien rodas jautājums vai šī programma spēs atbildēt uz izaicinājumiem, veikt reformas, nodrošināt robežu aizsardzību, drošību un mieru. Kā arī atnest eiropeisko perspektīvu tām valstīm, kuras to ir pelnījušas un tiecas pēc tās, “ paziņoja Porošenko.

Eiropa atkal paziņo par atbalstu, bet ne vairāk. Rīgas samita gala dokumentā nav ne vārda par Ukrainas iespējamo dalību Eiropas Savienībā – tikai izplūdušas runas no sērijas “mēs atzīstam partnervalstu eiropeisko izvēli”. Par vīzu atcelšanu arī nekas konkrēts nav teikts – ne Gruzijai un ne Ukrainai. Eirokomisāri saka: “Mēs vēl pavērosim jūs un varbūt uz gada beigām kaut ko izlemsim.”

“Kas attiecas uz Gruziju un Ukrainu, tad viņiem ir labas sekmes, bet ir daži aspekti, kurus mēs esam izteikuši savās rekomendācijās. Apmēram uz 15.decembri Eirokomisija publicēs nākošo vērtējumu par situāciju šajās valstīs. Pamatojoties uz šī vērtējuma arī tiks pieņemts lēmums par bezvīzu režīmu,” paziņoja Eirokomisijas vadītājs Žans Klods Junkers.

Bet visdrīzāk Ukrainai paprasīs vēl pagaidīt, izdomājot tam kārtējo iemeslu, jo tiklīdz tiks atvērtas robežas, cilvēki no gandrīz bankrotējušās valsts straumēm plūdīs izpeļņā uz Eiropas Savienību. Bet tur jau savējiem vietas knapi pietiek. Plus vēl konflikts Donbasā. Šie argumenti noteikti tika pateikti arī Porošenko. Lai vismaz kaut kā saldinātu viņam nepatīkamo Rīgas samita pēcgaršu, Brisele un Kijeva piektdien 22.05.2015 parakstīja memorandumu par kārtējā kredīta 1,8 miljardu eiro apmērā piešķiršanu Ukrainai.

“Šie līdzekļi ies Nacionālās bankas rezervēs un daļu no tiem valdība varēs izmantot fiskālām vajadzībām. Tāpat mēs ņemam jaunus, vairāk ilgtermiņa un lētākus kredītus, lai dzēstu mūsu vecos parādus,” pastāstīja finansu ministre Natālija Jaresko [miljonāre, dzimusi, uzaugusi un izmācījusies ASV, Ukrainas pilsonību ieguva kopā ar apstiprināšanu finanšu ministres amatā].

Nauda tiks saņemta trīs tranšos pa 600 miljoniem katrā. Varbūtība, ka Kijeva var atteikties maksāt parādus, biedē arī Eiropu. Tā visiem spēkiem centās uzspiest “Austrumu partnerības” valstīm, lai tās parakstās zem punkta par Krimas aneksiju no Krievijas puses. Tomēr Baltkrievija, Armēnija un Azerbaidžāna to nedarīja. Azerbaidžānas pārstāvis vispār atteicās parakstīt samita gala deklarāciju dēļ kā Eiropas Savienības prezidents Donalds Tusks pat zvanīja Azerbaidžānas prezidentam Iļhanam Alijevam [kurš pēdējā mirklī paziņoja, ka nepiedalīsies samitā dēļ … sporta spēlēm].

Azerbaidžānas un Baltkrievijas pozīcija man ir piemērs tam, ka mūsu sadarbībai ar “Austrumu partnerības” dalībniekiem ir jābūt diferencētai. Mums ir nepieciešami jauni instrumenti. Tā bija galvenā manas sarunas ar prezidentu Alijevu tēma, “ pastāstīja Tusks.

Gala rezultātā zem vārdiem par Krimas aneksiju parakstījās tikai Eiropas Savienības valstis. Tik izteiktas pretrunas vēlreiz apstiprināja Rietumvalstu žurnālistu viedokli, ka “Austrumu partnerības” programma ir izgāzusies. Dibināta 2009.gadā, lai izvestu daļu bijušo PSRS republiku no Maskavas ietekmes, tā izskatās ir likusi vilties ar savu nenoteiktību. Pie tam divas no sešām “Austrumu partnerības” valstīm ir pievienojušās Eirāzijas savienībai.

Gala rezultātā Rīgas samitā nenotika nekādu sensāciju. Ja nu vienīgi bijušā Gruzijas prezidenta [un tagad Odesas gubernatora] Sakašvili ierašanās mazliet atdzīvināja atmosfēru. Lai gan oficiālajos pasākumos viņš tā arī neparādījās. Bet Gruzijas premjerministrs Garibašvili pajokoja, ka viņam lidmašīnā ir viena brīva vieta priekš Sakašvili, pret kuru Gruzijā ir ierosinātas vairākas krimināllietas.

Avoti:
http://www.regional-studies.ru/ru/node/4900
http://www.tvc.ru/news/show/id/68856
http://www.consilium.europa.eu/lv/meetings/international-summit/2015/05/21-22/

Informācijas aģentūra
/14.06.2015/

Publicēts iekš Kat.: Notikumi, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Komentēt

Pirmās kapitālistiskās Latvijas un sociālistiskās Latvijas ekonomisko rādītāju salīdzinājums

00505_1420383473_4Mūsdienu krīzes laikā arvien biežāk ir dzirdama leģenda par neredzēti lielajiem pirmskara Latvijas sasniegumiem un augsto dzīves līmeni pirmās kapitālistiskās republikas laikā. Vienā avīzē pat bija rakstīts, ka Latvija tolaik pēc dzīves līmeņa ieņēma otro (!) vietu Eiropā, tiesa gan nepasakot, kura valsts bija pirmā. Nu tad apskatīsimies uz pirmās kapitālistiskās Latvijas Republikas 20 gadu rādītājiem un Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas pirmo divdesmit gadu rādītājiem.

Pirmā kapitālistiskā Latvija (1920-1940)

1914.gadā sākās pasaules karš, 1917.gadā Krievijas impērijā notika revolūcija, bet kopš 1920.gada ekonomisko dzīvi sāka jauna kapitālistiska valsts Latvijas Republika, kura 20 gadu laikā veidoja savu neatkarīgo dzīvi un ekonomiku. Ko tad pirmā kapitālistiskā Latvijas Republika sasniedza savas pastāvēšanas 20 gados?

Savas pastāvēšanas beigu brīdī Latvija bija izteikti agrāra valsts, kurā lauksaimniecībā bija nodarbināti 65,9% iedzīvotāju. 11,1% iedzīvotāju vispār neprata lasīt. Latgalē šis rādītājs sasniedza pat 31,1% (!) un šis līmenis visu laiku saglabājās, jo 30,1% bērnu neapmeklēja pamatskolu. 20 neatkarības gadu laikā universitāti pabeidza un ieguva augstāko izglītību tikai 6841 cilvēks (vidēji 342 cilvēki gadā), kas ir 3,5% iedzīvotāju.

Apmēram 70 tūkstošiem zemnieku saimniecībām nebija zirgu, bet 45 tūkstošiem zemnieku saimniecību nebija pat govs. Zemnieku saimniecību parāda kopsumma kopš 1930.gada bija 230 miljoni latu. Par nodokļu nenomaksu laika posmā no 1925.gada līdz 1930.gada tika izūtrupētas 4764 zemnieku saimniecības, bet laika posmā no 1935.gada līdz 1939.gadam jau 26 tūkstoši. Zemnieku saimniecību izputēšana bija ierasta lieta un 1940,gadā, jau Padomju varas laikā, zemnieku saimniecībām tika norakstīti parādi par kopējo summu 340 miljoni latu.

Galvenais eksporta produkts bija sviests – tā apjoms 1937.gadā bija 19 tūkstoši tonnas (10kg uz vienu iedzīvotāju; salīdzinājumam Dānijā šis rādītājs bija 41 kg/iedzīvotāju), bet naudas izteiksmē tas bija tikai 8,4 miljoni dolāru – 4,4 dolāri uz iedzīvotāju (toreizējais valūtas kurss bija no 51, līdz 5,5 latiem par dolāru).

Rūpniecībā bija nodarbināti 94 tūkstoši iedzīvotāju, kas ir 41,5% no 1913.gada līmeņa, bet rūpniecības apjomu līmenis 1938.gadā bija 56,1% no 1913.gada līmeņa. 1934.gadā rūpniecības apjoms bija 373 miljoni latu (192 lati uz iedzīvotāju) , kas bija 10,5% no Dānijas līmeņa, kur uz vienu iedzīvotāju bija 1830lati.

Mazā, no Krievijas atrautā Latvija nebija pievilcīga ārvalstu investoriem, bet pašas līdzekļu attīstībai ar lauksaimniecību nopelnīt nespēja. Priekšstatu par pirmās kapitālistiskā Latvijas attīstības tempiem var dot nodarbināto skaits celtniecībā – 1929.gadā Latvijā šajā sfērā strādāja 815 cilvēki.

Visas pirmās kapitālistiskās Latvijas Republikas laikā (20 gadi) tā arī neizdevās sasniegt 1913.gada rūpniecības attīstības līmeni.

Sociālistiskās Latvijas Republikas pirmie divdesmit gadi (1945-1965)

1940.gadā Latvija tika pievienota Padomju Savienībai. Te neapskatīsim kas tas bija – okupācija, aneksija vai vēl kaut kas cits. Tajos laikos tā bija visai ierasta un izplatīta starptautiska prakse. Iebildumi no Latvijas valdības nesekoja. Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis aicināja: “Palieciet savās vietās un es palikšu savējā!” Mazā agrārā valstiņa atkal iekļāvās milzīgas valsts tautsaimniecības kompleksā. Ja Latvija savas 20 gadu pastāvēšanas laikā tā arī nespēja sasniegt 1913.gada rūpniecības attīstības līmeni, tad PSRS bija pārsniedzis 1913.gada rūpniecības apjomus 7,7 reizes, bet darba ražīgums bija audzis 40 reizes.

Investīcijas Latvijā un tās attīstība sākās gandrīz uzreiz. Kopējais investīciju apjoms to laiku cenās bija 312 miljoni rubļu. Rūpnīcas sāka augt kā sēnes pēc lietus.

Rūpniecības attīstībā ieguldītās investīcijas noveda pie vidējā rūpniecības apjomu pieauguma laika posmā no 1945. līdz 1950.gadam vidēji par 45% gadā. 1950.gadā rūpniecības apjoms pārsniedza 1940.gada līmeni 3 reizes, bet 1913.gada līmeni 3,5 reizes. Un tas tika sasniegts tikai 5 gadu laikā!

Sociālistiskās Latvijas Republikas pirmo 20 gadu laikā tika uzbūvētas lielas rūpnīcas – “Autoelektropribor” («Автоэлектроприбор»), “Hidrometpribor” («Гидрометприбор»), Rīgas dīzeļbūves rūpnīca (pašreiz “Rīgas dīzelis”), Rīgas elektrolampu rūpnīca (Рижский электроламповый завод), mikroautobusu rūpnīca RAF, “Kompresors”, Valmieras stikla šķiedru rūpnīca, Rēzeknes un Daugavpils elektroinstrumentu rūpnīcas, lauksaimniecības tehnikas rūpnīcas “Rigaseļmaš” («Ригасельмаш»), “Jelgavseļmaš” («Елгавсельмаш»), Liepajseļmaš” («Лиепайсельмаш»), Rēzeknes slaukšanas iekārtu rūpnīca, Bolderājas silikāta ķieģeļu rūpnīca (Болдерайский завод силикатного кирпича), elektrotehnikas rūpnīcu “Alfa”, Daugavpils pievadķēžu un ķīmiskās šķiedras rūpnīcu (даугавпилсские заводы химволокна — автомобильных приводных цепей), Olaines ķīmiskais kombināts, Ogres trikotāžas kombināts un daudzi citi.

Lai šo Latvijai milzīgo rūpniecības apjoma pieaugumu nodrošinātu ar enerģiju, tika uzbūvētas Rīgas un Pļaviņu hidroelektrostacijas, divas termoelektrostacijas Rīgā, paplašināta Ķeguma HES. 1960.gados tika uzbūvēti uzņēmumi, kuri šodien ir viens no otrās kapitālistiskās Latvijas Republikas ekonomikas pamatiem – naftas vads Polocka – Ventspils un Ventspils naftas bāze (pašreizējā “Ventspils nafta”). Lai nodrošinātu lauksaimniecības attīstību, tika uzbūvētas un pilnībā nokomplektētas ar jaunāko tehniku 93 mašīnu un traktoru stacijas (MTS).

Investīciju apjoms un rūpniecības attīstības tempi Latvijā 1940. – 1960.gadā bija divas reizes lielāki kā vidējie PSRS rādītāji. 1955.gadā jau bija sasniegts vidējais Padomju rūpniecības apjoms. Rūpniecība deva 66% no visas Latvijas produkcijas, bet kopā ar transportu, sakariem un būvniecību tas bija 75,2%.

Salīdzinājumā ar pirmskara pirmo kapitālistisko Latviju, tā bija kvalitatīvi pavisam cita rūpniecība, kurā darba ražīgums bija 65 reizes (!) lielāks kā 1940.gadā. No agrāras valsts Latvija kļuva par industriālu valsti. Pirmo 20 gadu sociālistiskās Latvijas Republikas laikā (no 1945. līdz 1965.gadam) rūpniecības apjoms, salīdzinājumā ar 1940.gadu, bija pieaudzis 17,4 reizes.
00505_padomajiet
[Un kādi ir otrās kapitālistiskās Latvijas Republikas un Eiropas Savienības Latvijas Republikas rādītāji un “sasniegumi”?! Viena pati demogrāfiskā katastrofa un iedzīvotāju bēgšana no valsts šai ziņā runā pati par sevi. Vēl papildus sociālistiskās Latvijas Republikas statistikas dati: “Latvijas PSR. Skaitļi un fakti (1979)” http://uploadingit.com/file/izfm0seuo4h3zpji/LPSR_skaitli_fakti.zip ]

/16.01.2014/

Avoti:
http://m.nasha.lv/rus/novosti/ng/istorija/gazeta-2014-10-16/13060/commentpage-2/

Informācijas aģentūra
/14.06.2015/

Publicēts iekš Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 7 komentāri

Jezebeles uznāciens jeb sievietes identitātes krīze

00511_jezebelKādā senā grāmatā ir stāsts par sievieti, kura uzņēmās vīra funkcijas. Šīs sievietes vārds bija Jezebele. Viņa bija nežēlīga un cietsirdīga un, izmantodama sava vīra – ķēniņa pilvaras, nodarīja daudz ļauna. Dieva spriedums par viņu bija bargs – viņa mirs, un suņi ēdīs viņas miesas. Bet arī viņas vīrs, vārdā Ahabs, kas pieļāva savas sievas nelietīgās aktivitātes un nodeva viņai savas varas un pilnvaru simbolu – zīmoggredzenu, tika sodīts ar nāvi. Šis stāsts, droši vien, ir tikpat sens, kā cilvēce. Jo šis ir stāsts par vīriešiem un sievietēm.

Šodien nevienu Jezebeli nesoda ar nāvi, un nevienu Ahabu arī. Nav nekādas vajadzības; – viņi sevi jau ir sodījuši. Jezebeles un Ahabi paši izmirs. Vajag tik dot viņiem vaļu un dažnedažādi atbalstīt. To, ka rezultāti nebūs ilgi jāgaida, nav jāpierāda. Tas jau ir pierādījies; – rietumu “feminizētā” sabiedrība strauji izmirst, tā nav dzīvotspējīga. Tātad – nav pareiza. Jo pareizs nevar atnest nāvi. Kas tad ir nepareizi? Un kā tad ir “pareizi”? Un vai varam kaut ko mainīt, lai dzīvotu? Mana pārliecība ir, – varam! Vispirms mums gan jāapzinās sava loma cilvēces notikumos. Bez pārspīlējumiem un bez kompleksiem. Tātad, – pašķetināsim mazliet.

Kas tad veido cilvēci? Nu, skaidrs, taču – cilvēki, vai ne? Tātad, – tu un es, viņš un viņa. Vai vari aptvert domu, ka tu, tavs kaimiņš, tavi radi un draugi veidojat cilvēci un esat atbildīgi par tās nākotni? Es jau dzirdu iebildumus, – nu, ko tad es, – tāds mazs cilvēciņš. Nē, draugs, tu neesi “mazs cilvēciņš”. Tu esi Cilvēks, tieši tikpat vērtīgs, kā jebkurš cits uz šīs planētas mītošais cilvēks, neatkarīgi no ranga, popularitātes, ārējā izskata, naudas maka biezuma vai vēl kā cita. Un pieņem, lūdzu, domu, ka no tevis ir atkarīga cilvēces nākotne. Jo tā tas ir.

Tātad, kur šodienas problēma, ko varam darīt “lietas labā”? Problēmu ir daudz – bezdievība, kam neizbēgami seko cilvēka degradācija visās jomās, protams, ir galvenā problēma. Ne velti rietumvalstu izglītības sistēma ir veidota tā, lai jau no bērnības cilvēkā ieprogrammētu ideju par cilvēku nevis kā radītu par garīgu, saprātīgu būtni, bet kā vienu no dzīvnieku (nu, varbūt nedaudz uzlabotu, evolucionējušu) sugām. Mērķis ir acīmredzams – atbrīvot cilvēku no atbildības par savu dzīvi, rīcību, jo dzīvnieki nenes atbildību un netiek tiesāti. Arī “uzlaboti” ne. Viņiem ir sveši tādi jēdzieni kā morāle, gods, dievbijība, svētums. Ja mūsu ģimenes mīlulītis – mūsu sunītis pacels kāju uz kādu pieminekli, mēs viņu mīļi sarāsim un pasauksim projām. Administratīvo sodu viņš nemaksās, un tiesa suni netiesās. Jo viņš ir dzīvnieks. Savādāk ir, ja pieminekli apčurā cilvēks. Tūlīt klāt ir policists un izraksta kvīti vai arestē. Un pareizi dara. Jo cilvēkam ir jāatbild par savu rīcību, bet dzīvniekam – nē.

Bet, tiklīdz cilvēks atstāj šo augsto pozīciju – CILVĒKS, viņš noslīd zemāk par dzīvnieku. Tad viņš sāk degradēt vidi, kurā dzīvo, nogalināt vairāk, nekā spēj apēst, pamest savus bērnus, iznīcināt un spīdzināt savus “sugas brāļus” un klāt pie tā visa domāt, ka viņam par to nebūs jāatbild! Nu sakiet, vai tas nav jocīgi?

Sievietes pārņem vīriešu lomu ( un otrādi)

Sabiedrības pamats ir ģimene. Ja ģimene ir ačgārna, ačgārna būs arī sabiedrība. Ja sieviete valdīs ģimenē, viņa valdīs arī sabiedrībā. Tu, varbūt, teiksi: “Un kas tur slikts?!”
“Slikts” ir tas, ka tiek izjaukta paša Radītāja noliktā lietu kārtība. Un Viņš nekļūdās, vienus radīdams par sievietēm, un otrus – par vīriešiem. Atšķirīgus gan fizioloģiski, gan mentāli, gan…Atklāti sakot, tik atšķirīgus, ka dažreiz liekas, ka sievietes vispār ir būtnes no citas planētas, vai ne, vīrieši?

Nu, lūk, un sievietes var daudz ko, ko nevar vīrieši. Vīrieši nevar iznēsāt bērnu, viņu piedzemdēt, pabarot ar pieniņu, vienlaicīgi darīt simts darbus utt. Viņi nekad nebūs “Māte”. Un, pārsvarā, vīrieši to arī nemaz nemēģina (lai gan es redzēju video, kur veči pieliek sev pie vēdera smagus maisus, lai iejustos grūtnieces “ādā”). Vispār, vīrieši nevar daudz ko, ko var sievietes.

Ar sievietēm ir savādāk. Viņas var gandrīz visu, ko vīrieši, ar nelieliem izņēmumiem. Bet, – stop! Nu gan rodas putra. Ja mēs sauksim par sievieti sieviešu dzimtas būtni, kura izskatās kā vīrietis, ģērbjas kā vīrietis, uzvedas kā vīrietis, tad kā lai mēs saucam sievieti, kura to visu dara kā sieviete? Jābūt taču dažādiem apzīmējumiem, citādi valoda nepildīs savu funkciju. Nosacīti nosauksim to emancipēto, vīrišķīgo sievieti viņas priekšgājējas vārdā – par Jezebeli, bet to sievišķīgo sievieti – par Sievieti. Aiz cieņas pret viņu. Īpaši, ja viņa ir spējusi palikt par Sievieti mūsu laikā, kad Sievietes mūsu pasaules daļā strauji izmirst. Ne fiziski, bet garīgi – viņas konvertējas par Jezebelēm, par pusvīriešiem. Fiziski notiek pilnīgi pretējs process – mūsu sabiedrībā sieviešu proporcionāli ir vairāk, nekā vīriešu. Un disproporcija palielinās, palielinoties vecumam. Vienā vārdā – Jezebeļu skaits pieaug, Sieviešu un vīriešu – samazinās. Un pie tam – ļoti strauji. Ir acīmredzams, ka šis process (projekts) tiek mērķtiecīgi virzīts. Mazliet pārzinot cilvēku psiholoģiju, iedzimto dabu, manipulēt ar cilvēka apziņu, lai panāktu vēlamo rezultātu, nav nemaz tik grūti.

Bieži vien ieraudzīt kāda procesa problēmu ir sarežģīti procesa pakāpenības dēļ. Kā nevaram noteikt brīdi, kad nakts nomaina dienu. Vieglāk to izdarīt ir, raugoties uz mērķi vai rezultātu, uz ko šis process ved. Kā saka – pēc augļiem pazīst koku…Vēl nav pagājuši pat simts gadi, kopš sievietes tādā lielvalstī, kā ASV iekaroja vēlēšanu tiesības, bet atsevišķās Eiropas valstis tie nav pat piecdesmit gadi. Labāk gan tas nebūtu noticis, jo rezultātā atbildīgos amatos, posteņos un institūtos tiek ievēlēti cilvēki nevis pēc lietderības un piemērotības, bet pēc popularitātes un ārējā izskata, ko esam redzējuši kādās lielvalstīs, kur aktieri kļūst par prezidentiem un gubernatoriem. Patiesības dēļ gan jāteic, ka arī vīriešu kārtas vēlētāji ne vienmēr dod priekšroku lietišķām kvalitātēm salīdzinot ar citām, dažreiz visai apšaubāmām īpašībām, jo nez vai sievietes savulaik iebalsoja Itālijas parlamentā pornozvaigzni. Bet varbūt tas bija visai gudri darīts, kā politikas simbols?…

Šādā gaismā ir skaidrs – sieviešu feminisms ir inspirēts un tiek realizēts ar mērķi sagraut un iznīcināt sabiedrību. Es saprotu, ka izklausās pārspīlēti un dramatiski, un būtu laimīgs, ja tas tā nenotiktu. Diemžēl tā ir realitāte.

Interesentiem ieteiktu uzklikšķināt Goglē “feminisms”, un jūs atradīsiet patiešām daudz interesanta. Jau kādas feminisma apoloģētes apgalvojums, ka jebkurš tuvības akts starp vīrieti un sievieti ir vardarbība pret sievieti, vien ir ko vērts. Jūs atradīsiet arī to, ka sākotnēji feministes cīnījās par līdztiesību, bet nu jau sen viņas cīnās par varu. Diemžēl – sekmīgi. Pateicoties vīriešu pasivitātei, kūtrumam un vājumam, sievietes (Jezebeles) reāli ir pārņēmušas varu visos līmeņos – no ģimenes līdz valsts pārvaldei. Neticiet statistikai, ticiet savām acīm. Latvijā valda sievietes. Valda ģimenēs, valda pašvaldībās, valda tiesās, valda valdībā. Pats personīgi biju mēreni pārsteigts kādā apgabaltiesā, kad starp darbiniekiem ieraudzīju ne vairāk un ne mazāk kā 1 (vienu!) vīriešu kārtas pārstāvi! Un tas pats bija …apsargs. Rajona tiesā – tas pats! Pagasta pārvaldē – tas pats!

Vai vīrieši Latvijā izmiruši? Cik zinu – nē. Daudzi sēž mājās un laikam ada zeķes, kamēr viņu “bosi” nodarbojas ar valsts pārvaldi, tiesāšanu un citām svarīgām lietām. Kāds kauns! Diemžēl, tā nav tikai Latvijas problēma – pirms vairākiem gadiem mēdiju uzmanību saistīja Spānijas valdības sastāvs. Tas bija kļuvis tāds, nu, – pārlieku rozā. Visekstravagantākais personāžs, bez šaubām, pat uz šī fona bija Spānijas aizsardzības ministrs -grūtniece ar paprāvu punčuku. Nav saprotams, kā šis “ministrs” plānoja apvienot mātes pienākumus ar armijas komandēšanu, bet izskatījās amizanti. Cerams, ka vismaz mazulim atrašanās ģenerāļu sabiedrībā būs nākusi par labu un izaugs brašs puika…

Sistēmai sievietes ir izdevīgas, jo vēlēšanās sevi pierādīt un pārspēt “stiprā dzimuma” pārstāvjus ir, lai arī apšaubāms, bet tomēr visai spēcīgs dzinulis, tādēļ sieviete apzinīgi izpildīs arī amorālus vai netaisnīgus rīkojumus, īpaši tajos neiedziļinoties. Un tādi “darbinieki” sistēmai labi der. Šajā degradācijā es nevainoju tikai daiļā dzimuma pārstāves vien; nudien, vīri, kuri atbildību par ģimeni, bērniem, lēmumiem utt. deleģē sievām vai mammām, nav pieskaitāmi stiprajam dzimumam, un nav nekāds brīnums, ka viņu vietu ieņem sievietes. Tā nu mēs redzam, ka Jezebeļu problēma faktiski ir vīriešu problēma.

Visā Eiropā un tuvākās valstīs populārs kļuvis kāds Eirovīzijas transvestīts, – bārdains vīrietis, kurš ir izaudzējis garus matus, apģērbies kleitā un uzvedas kā sieviete. Skaidrs, ka vairums mediju un izklaides industrija kalpo sistēmai, kuras mērķis ir nopostīt un sagraut vērtības, kuras mēs saucam par “tradicionālajām”. Šajā vidē tās (tradicionālās vērtības) tiek pakļautas agresīvam uzbrukumam un tiek ignorētas vai pat izsmietas. Ņemot vērā šo tendenci, nav jābrīnās par dziedātāja – transvestīta popularitāti. Pagājušā gadā viņam tika piešķirta uzvara, bet šajā gadā viņš bija viens no konkursa vadītājiem. Cilvēki pašausminās, paburkšķ, bet – skatās. Un tā tiek pieradināti pie perversijām un to ieviešanas dzīvē. Jo vispirms perversija ir uz skatuves vai ekrāna, bet pēc tam – uz ielas un ģimenē. Tāda ir shēma. Mēs esam labi audzināti un ļoti toleranti, un tā vietā, lai boikotētu pasākumus, kuri acīmredzami popularizē dzimumnovirzes, mēs tos atbalstām. Interesanti, kādu dziesmu dziedās tāds Eirovīzijas atbalstītājs tad, kad viņa vienīgais, mīļotais dēliņš kādu dienu uzvilks kleitu un paziņos, ka mīl Pēteri? Iespējams, ka nelaimīgais tētis/mamma jau būs aizmirsuši, ka kādreiz sēdēja pie televizora kopā ar savu dēliņu un kopā skatījās Eirovīziju. Un tētis/mamma bija ar pārraidi tik aizrāvušies, ka pat neiedomājās, ka viss redzētais tīrajā bērna dvēselītē ierakstās kā ar melnu tinti uz baltas lapas.

Transvestītus es nepieminēju nejauši, jo man nav saprotams viens jautājums, un proti:
Kādēļ vīriešus, kuri izaudzē garus matus, apģērbjas un uzvedas kā sievietes, dēvē par transvestītiem, bet sievietes, kuras apcērpj īsus matus, apģērbjas vīriešu drēbēs un uzvedas kā vīrieši, turpina saukt par sievietēm? Manuprāt, tas ir nekorekti; – transvestīts ir kā viens, tā otrs. Pieļauju, ka daudzas sievietes pat neapzinās, kādiem spēkiem ir pakļāvušās. Un šie ļaunie spēki izdarīs visu, lai piespiestu mūsdienu sievieti pazaudēt pēdējās sievišķības paliekas. Ja kādreiz sievietes spēks bija sievišķīgā gudrība, intuīcija, tikumība, lēnprātība un mātišķība, tad tagad viņas nodarbojas ar kikboksu, svarcelšanu, santehniku un kosmonautiku. Ak jā, – arī ar biznesu, politiku, pīpēšanu un dzeršanu. Un futbolu. Kā jums patīk lēdija, kura, pīdamās savos garajos brunčos, jož pakaļ bumbai un mēģina tai iespert? Neesat tādu redzējuši? Es arī. Jo lēdija, dāma to nedarīs. To darīs tā nabaga sieviete, kura ir pazaudējusi savu identitāti un vairs lāgā nezina un nejūt, ko viņai klājas darīt, un ko ne.

Latvijā sieviešu emancipācija (lasi – degradācija) norit ļoti strauji. Atceros, vēl deviņdesmitajos gados kāds mans draugs, amerikānis, reiz teica: “Zini, atšķirība starp amerikāņu sievieti un latviešu sievieti ir lielāka, nekā starp vīrieti un sievieti…”Visā plašajā Amerikā viņam neizdevās atrast Sievieti, jo šajā valstī sieviešu feminisms jau bija padarījis savu melno darbu. Viņš apprecēja Latvijas meiteni… Pagāja divdesmit gadi, un nu arī Latvijā ir problēma atrast Sievieti. Kāds labs paziņa, ļoti izskatīgs, atlētisks un gudrs jauneklis ļoti gribēja apprecēties, bet, par “nelaimi”, arī viņš meklēja sievišķīgu meiteni. Un…nevarēja atrast. “Priekš kam man otrs vīrietis mājās,” viņš teica…

Izrādās, ka daudzi Latvijas jaunekļi ir atmetuši cerības atrast meiteni, ar kuru gribētu dibināt ģimeni. Jo viņas visas tādas…nu, patstāvīgas, vīrišķīgas. Bet daba prasa savu, un tad veidojas visādas “partnerattiecības”, “draudzības’ un vēl nezin kas. Un tad  pierod, jo izrādās, partnerattiecības ir ļoti ērtas – partneri nav jāapgādā (pati strādā, un vēl ar to lepojas), nekādi uzticības solījumi nav jādod, atbildība par ģimeni nav jāuzņemas. Un vispār – sieva var būt viena, bet “draugu” daudz. Un viss aiziet lejā. Demogrāfija – negatīva, klāt vēl ekonomiskā emigrācija… Tā mūsu mazā, mīļā, dažreiz nejaukā tautiņa pārliecinošā gaitā, ar dziesmām, dodas aizmirstībā…

Mīļās sievietes! Es zinu, ka daudzas no jums pilda vīriešu funkcijas apstākļu spiestas. Daudzas no jums saviem bērniem esat gan māte, gan tēvs. Daudzām ir vīri, uz kuriem nevar paļauties, vai viņu vispār nav. Un tur neko nevar darīt. Bet, noteikti ir lietas, kuras var darīt. Un par tām jūs esat atbildīgas. Jums ir Dieva dota brīva izvēle – “taisīt” karjeru vai dzemdēt bērnus, audzināt viņus pašai, vai pavadīt laiku darbā un maksāt auklei, kalpot ģimenei un vīram vai savam bosam un savam ego, sēsties pie stūres, vai vīram blakus. “Karjeras” sieviete nekad nebūs laba sieva vai laba māte. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka cilvēks nevar vienlaicīgi būt divās vietās – būt ar bērniem, un būt darbā vai kur citur. Jautājums ir prioritātēs. Esmu pārliecināts, ka katra cilvēka vieta ir tur, kur viņš ir neaizstājams. Un jūs esat neaizstājamas saviem bērniņiem un saviem vīriem. Jums dotais laiks ir unikāla, bet nebūt ne neizsīkstoša vērtība, kuru jūs tērējat atbilstoši savām prioritātēm. Kādas tās ir? Jums ir izvēle saņemt algu gaistošos papīrīšos vai uz mūžu atmiņā paliekošā mazuļa smaidā. Jums ir izvēle plūst pa straumi un atdarināt vīriešus izskatā un uzvedībā, vai palikt par SIEVIETI, ko es no sirds novēlu.

Ainārs Kadišs
/28.05.2015/

Informācijas aģentūra
/14.06.2015/

Publicēts iekš Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Atā, atā brālīši!

00506_af41fa5f8339fdf8027e33199d2e63f1f1f0cbb5.jpg__846x0_q80Jautājums Paulam Stelpam: Ar ko izskaidrojama masveidīgā tieksme uz pīrsingiem, tetovēšanos un neestētisku ekshibicionismu (atkailināšanos un pārspīlēti pieguļošu apģērbu valkāšanu – miesas demonstrēšanu) it sevišķi sieviešu un grūtnieču vidū.

***

Lai iegūtu atbildi uz šo jautājumu, mums jāpaceļas tālu pār ikdienišķo dzīves ritējumu. Iegūtās atbildes labākai saprotamībai aplūkosim līdzīgu gadījumu Dabas dzīvē.

Visa dzīvo organismu dzīvē izmantotā enerģija nāk no Saules. To uztver, asimilē un tālākā apritē ievada augi. Augi baro visus. Augi ir universāls transformators. Augi gaismas enerģiju padara pieejamu citām dzīvajām būtnēm. Augu sarūpēto tālāk izmanto visi citi, kuri šo enerģiju nodod tālāk viens otram un izplata to no sauszemes uz ūdeni. Gala rezultātā visa asimilētā enerģija nonāk Okeānā, kur tā vēlāk pāriet citās – klimatu veidojošās enerģiju formās. Ar klimatu veidošanu jāsaprot astrālo formu (elementāļu) ietekme uz fiziskās matērijas kustību.

lemings

lemings

Īpaša situācija ir Ziemeļu ledus okeāna krastos. Tur pienāk maz Saules enerģijas, veģetācijas (asimilācijas!) periods ir īss, bet Okeānu ilgi sedz ledus vāks. Tas apgrūtina Saules enerģijas ieplūšanu Okeānā tā iemītnieku barošanai. Daba šo „transporta” problēmu ir atrisinājusi pietiekami vienkārši.

Tundrā dzīvo labi ēdoši un ātri reproduktīvi (strauja vairošanās) grauzēji – lemingi. Lemingu populācija savu maksimumu sasniedz katru trešo gadu. Tad tie noēd zaļo augu ražu, uzkrāj sevī biomasu (gaļas kilogramus) un rudenī, astrālo būtņu vadīti, sapulcējas lielos baros. Šie bari astrālo būtņu vadībā dodas uz Okeāna krastu un platā straumē lec no krasta Okeāna viļņos. Tundrā paliek neliels skaits lemingu, kuri aizsāk nākošo trīsgadu vairošanās un Okeāna iemītnieku barošanas ciklu.
00506_127258137_lemingi
Tā mēs redzam, ka lemingu populācijā ir divas lemingu grupas. Lielākā vienmēr salec Okeānā, bet mazākā paliek, dzīvo tālāk un aizsāk jaunu dzīves ciklu. Vairākuma viedoklis lemingus ved nāvē. No lemingu puses skatoties vairākuma viedoklis nes destruktīvu rīcību, bet no Okeāna raugoties lemingu destruktīvā aktivitāte (muļķi ar iniciatīvu) nāk par labu Okeānam un tā iemītniekiem. Daba pati sevī dzīvo un savā dzīvē virza savus organismus tā, lai tie savā dzīvē nestu lielāko labumu visam dzīvajam. Destruktīvas darbības vienas sugas robežās dod aizsākumu sintētiskiem procesiem lielākas sistēmas struktūrā. Tieši tāpat darbojas siseņu un citu kukaiņu dzīves mehānismi.

Tagad pievērsīsimies Cilvēkam. Vispirms jāatbild uz jautājumu: – Kas ir Gejropas populācija?

Ja palūkojamies vēsturē, tad redzam, ka visa tās dzīves un darbības (viņi paši to sauc par kultūru, vērtībām un attīstību) enerģija nāk no kolonijām. Cik kurai Gejropas zemei ir izdevies izlaupīt kādu teritoriju vai savu kaimiņzemi, tik arī tā ir „kulturāli” un „ekonomiski” „attīstījusies” (morāli un tikumiski pagrimusi). Visa Gejropas „labklājība” ir tikai un vienīgi citiem Cilvēkiem nolaupīta. Visi tās sasniegumi balstās noziedzīgā citu Cilvēku dzīves resursu izmantošanā. To, ko sociāli – ekonomisko formāciju terminoloģijā sauc par koloniālismu, to enerģētiskās aprites tipu klasifikācijā sauc par vampīrismu.

Gejropa ir vampīriska populācija. Gejropieši ir vampīri. Gejropieši dzīvo kā vampīri. Gejropas iedzīvotāju lielākā daļa ir vampīri ar vampīrisku skatījumu uz dzīvi, vērtībām, ideoloģiju un tikumiem. Vampīrismam ir sekas.

Ir precīzs antīko filosofu novērojums – „Sievietes ir kautrīgas, sarkst un raud” un „Sievietes vārdiem, rīcībai un īpašībām vērtību piešķir Skaistums, Maigums un Sirsnība”. Ar to filosofi pateica, ka anatomiskā uzbūve norāda uz dzīvniecisku piederību mātītēm vai tēviņiem, bet Cilvēks (Sieviete ir tikai tā, kura uzrāda stingri pieprasāmas vērtības – kautrību kā dzīvesveida, audzināšanas un sabiedrisko attiecību summu – kultūras normu), sarkšanu (kā fizioloģisku un nervu darbības tipu – dvēseles dzīves redzamu atspulgu) un asaru plūsmas dabiskumu (dvēseles attīrīšanās spēju). Dabisks Skaistums ir Kosmosa Radošo spēku klātbūtnes zīme (iepriekšējo dzīvju alga), bet Maigums un Sirsnība runā par altruismu Sievietes dabā.

Tātad egoistes, bezgodes un pagrimušās nav sievietes šī jēdziena īstajā nozīmē, bet tikai anatomiski sieviešu kārtas ķermeni – dzīvnieciskas mātītes. Cilvēki lepojas ar Cilvēcisko. Dzīvnieki demonstrē savas dzīvnieciskās vērtības.

Antīkās norādes atklāj to, ka ir divi organisma veidi – Cilvēciskie un dzīvnieciskie. Katrs dzīvo savu dzīvi, savā vērtību sistēmā un katram ir cits dzīves ceļš un tā rezultāts. Vampīriski, pagrimuši Cilvēki pievēršas dzīvnieciskai dzīvei un tās vērtībām. Tādā veidā nederīgās dvēseles iziet savu deģenerācijas ceļu.

Cilvēces vēsture veidojas divu hierarhiju – Gaišās un tumšās cīņā. Katra no tām sevī pulcinājusi sev atbilstošos Cilvēkus. Tumšā hierarhija sevī uzsūkusi Cilvēces atkritumus. Attiecības šo hierarhiju starpā neizbēgami nonāca atklāta kara stāvoklī. To sauc par Armagedonu. Armagedons noritēja trijos posmos. Pirmais beidzās XX.gs. sākumā un beidzās ar pirmo pasaules karu. Tajā tumšā hierarhija zaudēja savu vadību, filosofisko bāzi un stratēģisko vadību. Otrais beidzās ar fašisma sakāvi un tajā tumšā hierarhija zaudēja vidējo posmu un savu „smadzeņu centru”. Tagad ir beidzies trešais posms, kurā ir sakauta tumšās hierarhijas zemākā – intelektuālā daļa. Tirgus, ekonomika, fiziskā –sadzīves labklājība ir prāta darbības zemākais līmenis. Tas, ko mēs tagad vērojam, ir tumšās hierarhijas galējā iznīcināšanas fāze.

Vampīriskas būtnes piesaista destruktīvas enerģijas – tas ir metafiziski neizbēgami. Šīs enerģijas sagrauj apziņu, psīhi un ķermeni. Tieši to mēs tagad redzam viņu destruktīvajā dzīvesveidā, sabiedriskajās attiecībās un uzvedībā. Tas ir dabisks Dabas pašattīrīšanās mehānisms. Protams, nav patīkami vērot šo pašiznīcināšanās ainu, bet jāsaprot, ka tās ir pārejošas grūtības. Pēc kāda laika tumšās hierarhijas paliekas būs gājušas bojā un Zemi apdzīvos tikai normāli Cilvēki. Tāpat kā lemingi salec Okeānā, lai tur pabarotu ūdens iemītniekus, tāpat tumšās hierarhijas būtnes piekopj destruktīvu dzīvi un tādā veidā atbrīvo mūsu planētu no savas klātbūtnes. Tumšās hierarhijas sastāvā esošie ir sevi iezīmējuši un padarījuši redzamus. Viņi sapulcējušies, sapraidojušies, satetovējušies un bauda sava daudzskaitlīguma apziņu. Viņi atkārto lemingu gājienu pretī Okeānam.

Tomēr vienmēr ir Sievietes (kautrīgās, sarkstošās, raudošās, Skaistās, Maigās un Sirsnīgās) un Vīrieši, kas šodien ir mazākumā. Tomēr tieši viņi turpinās Cilvēces evolūciju tās jaunajā ciklā. Esiet lepni, ka piederat Cilvēces Gaišajai daļai. Tumšie sev aizrauj līdz tikai tos, kuros ir kāda iekšējā kroplība. Ievērojiet, kā tumšie nēsājas un darbojas ap kroplībām, kaut gan atbalsts ir jāizrāda labākajiem. Tādā veidā viņi izpauž destruktīvo enerģiju darbību. Tai atsaucas tikai iznīcībai nolemtie. Tas ir aizejošo gājiens uz neatgriešanos. Sapratīsim un pavadīsim viņus viņu ceļā ar domu, ka viņi attīra Cilvēci un mūsu planētu. Nams visnesakoptākais ir tieši lielās tīrīšanas laikā! Ir jāpriecājas, ka tumšie un viņu līdzskrējēji, kā arī visi dzīvnieciskie organismi ir sevi tā iezīmējuši un ar to darījuši redzamus. Pavadīsim viņus uz neatgriešanos.

Pauls Stelps
/08.06.2015/

Avots:
http://www.philos.lv/Ata_bralisi.html

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 7 komentāri

Laiks pamosties, savādāk katastrofa ir neizbēgama

Sergejs Kurginjans

Sergejs Kurginjans

Antuāns de Sent-Ekziperī mokoši pārdzīvoja, ka uz planētas Zeme ir pārāk daudz cilvēku, kuriem neviens nepalīdz pamosties. Diemžēl nekāda palīdzība sevis un citu pamodināšanā nav efektīva gadījumā, ja nemaz nav vēlēšanās pamosties.

Pašreiz ļoti daudzi cilvēki sajūt arvien pieaugošo globālo nelabklājību un ļoti bīstamu tendenču saasināšanos attiecībās starp Krieviju un Rietumvalstīm. Bet pagaidām šīs sajūtas paliek tikai sajūtu līmenī un pat pārvēršoties par kaut ko vairāk (piemēram, par vairāk vai mazāk miglainu esošās nelabklājības iemeslu sapratni), tas nepamodina cilvēkus, tas ir neizraisa aktīvu cilvēku darbību notiekošā ietekmēšanai.

Šādu stāvokli var nosaukt par gulēšanu ikdienišķās skriešanas laikā vai arī par tās atmošanās trūkumu, par kuru runāja Sent-Ekziperī. Diemžēl bez pamošanās, tas ir bez apņēmības mainīt tendences, ietekmēt tendences gan ar vārdiem, gan ar darbiem, bez apvienošanās šo tendenču ietekmēšanai, globālā katastrofa ir neizbēgama. Un lai arī kādu konkrētu formu šī katastrofa nepieņemtu, tā pēc būtības būs neuzņēmības un rakstura vājuma katastrofa. Tās galvenais cēlonis būs atbildes darbību trūkums uz jauniem izaicinājumiem, nespēja pārvarēt notiekošo globālo procesu inerci, kuri virza pasauli pretī bojāejai tieši tāpēc, ka inerces spēki ir lielāki par intelektuālajiem un gribas spēkiem. Pa īstam pamosties nozīmē uzveikt sevī inertumu [kūtrumu un komfortorientētību, kas liek plātīt rokas bezspēcībā un padoties apkārt notiekošo procesu inercei] un strauji pastiprināt sevī intelektuālo un gribas komponenti, izmainot spēku samēru sevī par labu pēdējam.

Pēdējā laikā daudziem vislielākās bažas izraisa attiecību saasināšanās starp Krieviju un Rietumvalstīm. Tomēr vēl lielākas bažas rada šo attiecību saasināšanos pavadošā stratēģiskā neskaidrība, jo tieši šāda neskaidrība ir radījusi daudzas globālas katastrofas, piemēram, Pirmā pasaules kara katastrofu, kuras dalībnieki tā pa īstam pat nespēja paskaidrot kādēļ viņi paši tajā iesaistījās un parāva sev līdzi savas tautas.

Nav šaubu, ka neviena oficiālā valdošā olimpa persona negrib saasināt Krievijas attiecības ar Rietumvalstīm līdz nopietna starpgadījuma vai pat globāla kara līmenim. Bet tieši neskaidrības apstākļos pirmskritiskais konflikts īpaši viegli var pāriet sarkano līniju. Un neviens šādos apstākļos līdz galam nesaprot, kura būs tā pēdējā pile, kas novedīs līdz noteikta trauka pārpildīšanai.

Par tādu pēdējo pili var kļūt “Islāma valsts” darbības Krievijas teritorijā, ko kāds nezin kāpēc veicina. Jo ir taču spēki, kuri atklāti runā, ka pret Krieviju ir jāatver otra fronte (ar pirmo fronti domājot Ukrainu). Par tādu pēdējo pili var kļūt benderoviešu teroristiskie akti Krievijas Federācijas teritorijā – Ukrainai pieguļošajos dienvidu reģionos vai pat Maskavā. Par tādu pēdējo pili var kļūt benderoviešu Ukrainas atklāts un masveida genocīds Donbasā. Par tādu pēdējo pili var kļūt benderoviešu un moldāvu- rumāņu nacionālistu kopējās darbības, lai veiktu t.s. “tīrīšanu” jeb genocīdu Piedņestrā. Par tādu pēdējo mikropili var pat kļūt provokatīvie paziņojumi, ka “krievi okupēs Baltiju”. Maz kas vēl var kļūt par šo pēdējo pili?! Šādos gadījumos pietiek ar visminimālāko iedarbību uz procesu.

Cīnoties par to, lai avantūristi, provokatori un idioti nesastrādātu to, ko nosaucu par pēdējo pilienu, paralēli ir jāveic stratēģiskās neskaidrības pārvarēšana, kas pašreizējo stāvokli padara īpaši bīstamu. To cilvēku un struktūru taktiskie soļi, lai mazinātu konflikta intensitāti starp Krieviju un Rietumvalstīm, protams, ir ļoti nepieciešami. Bet mēs taču redzam, ka šie soļi pa lielam neko nemaina. Tas nozīmē, ka ir jāapspriež stratēģiskā problemātika. Un te nevajag gaidīt, kad šo problemātiku sāks apspriest to vai citu olimpu iemītnieki. Iniciatīvu savās rokās ir jāņem pilsoniskai sabiedrībai, tās aktīvākajai un atbildīgākai daļai, kam nav sasietas rokas un kājas ar politkorektuma apsvērumiem, neatmaināmām saistībām, tāda vai cita veida konjunktūru, prestiža jautājumiem, pirmsvēlēšanu problemātiku vai kaut ko vēl citu. Ja pēc tam, kad stratēģisko problemātiku pilsoniskās sabiedrības dzīlēs sāks apspriest pa īstam, tam pievienosies vieni vai otri politiskie olimpieši, tad tas būs tikai apsveicami. Vēsturi rada nevis valdības, bet gan no miega pamodušās tautas. Un mums ir vai nu jāveic šī atmodināšanas misija vai arī jāiet bojā zem pašreizējās pasaules kārtības gruvešiem.

Attiecību saasināšanās starp Krieviju un Rietumvalstīm var radīt nopietnu starpgadījumu vai pasaules karu tikai stratēģiskās neskaidrības apstākļos. Ja stratēģiskās neskaidrības vietā, kuru papildina konflikta kāpināšana, notiks pāreja uz jaunu un ilgtermiņā skaidru Krievijas un Rietumvalstu attiecību formātu (kaut vai analoģisku tam, kāds bija Padomju laikā), tad attiecību saasināšanās neradīs ne nopietnus starpgadījumus, ne pasaules karu.

Runājot par jaunām un ilgtermiņā skaidrām attiecībām starp Krieviju un Rietumvalstīm, es nedomāju tiešas Padomju restaurācijas veikšanu Krievijā. Lai šis jaunais stratēģiskais formāts kļūtu saprotams, realizējams praktiskajā dzīvē un izglābtu pasauli, pietiktu tikai ar to, ka tiktu atzīts, ka mūsdienu Krievija un mūsdienu Rietumvalstis ir fundamentāli dažādas pasaules un ka saprotama šo fundamentālo atšķirību aprakstīšana, to stratēģiskā noformēšana (ar visām no tā izrietošajām sekām) nevis pazudinās, bet izglābs cilvēci.

Atzīsim, ka var pastāvēt dažādas pasaules, kuras nelīdzinās viena otrai, kuras apzinās savas atšķirības un kuras veido savstarpējās attiecības, izejot no šīs savu atšķirību apzināšanās. Reizēm šādas pasaules sauc par civilizācijām, bet tas nav korekti, jo civilizācijas ir pasaules, kuras ir izveidojušās tikai uz reliģiskās bāzes. Padomju pasaule nebija reliģioza, tā diemžēl bija pat pārāk ateistiska, kas radīja daudzus apstākļus tās sabrukumam. Bet tā bija īpaša pasaule, kura balstījās savās vērtībās, savā dzīvesveidā, savā saimnieciskajā kārtībā un daudzā citā.

Tātad Scenārijs Nr1 ir paātrināta šādas pasaules radīšana un tās stabilitātes nodrošināšana, kā arī tās dialogs ar citām pasaulēm.

Vispirms ir jāatzīst, ka neviens šādu pasauli vēl nav radījis un radīt pagaidām nemaz negrib. Pie tam visas sarunas par Krievu pasauli ir lielā mērā viltība, ar kuras palīdzību tiek nopirkta iespēja atlikt uz vēlāku laiku galveno mūsdienu jautājumu – jautājumu par kvazipadomju (parapadomju, neopadomju) Krievijas atdalīšanos no Rietumvalstīm.

Mums tiek teikts: “Nu ko jūs laužaties atvērtās durvīs! Mēs jau tā būvējam savu pasauli, Krievu pasauli!” Bet patiesībā neviens neko nebūvē un nerada. Bet kad kāds sāk teikt, ka Krievu pasaule būs krievu pareizticīgo civilizācija, tad šis kāds vai nu grib tikai aprobežoties ar tukšu runāšanu vai arī viņš ir provokators, kurš ir orientēts uz reāli veidojušās Krievu pasaules sagraušanu, vai arī šis kāds ir no tās kategorijas neprāšiem, par kuriem saka, ka tie ir ļaunāki par ienaidnieku. Tas tā ir tāpēc, ka Krievijā ir acīmredzama daudznacionalitāte un daudzkonfesionalitāte. Otrkārt, mūsdienu krievu pareizticības dedzība un enerģiskums ir absolūti nepietiekami atsevišķas civilizācijas radīšanai. Te gribu atrunāt, ka es neesmu pret dzīvošanu dedzīgā krievu pareizticības civilizācijā, tikai es kā speciālists zinu, ka nav nekādu izredžu nodrošināt tās stabilitāti pat ja šāds sabiedriskais projekts tiktu realizēts pašreizējās Krievijas Federācijas teritorijā.

Tātad ir jānodala Krievu pasaule kā kaut kāds nezināms lielums, kā terra incognita, kam visefektīvākā veidā ir jānoformē Krievijas un Rietumvalstu domstarpības, no “krievu civilizācijas” pēc Arnolda Toinbijas, tas ir vienu no Krievu pasaules variantiem – vismazāk produktīvais, vismazāk stabilākais, visnereālākais, bet arī visvienkāršākais. Es, piemēram, neticu, ka Krievijas pareizticīgo baznīca ir gatava bez apdomas ielīst simtprocentīgas pareizticīgo civilizācijas retroutopijas lamatās, ko piedāvā realizēt: a) XXI gadsimtā; b) pēc PSRS un pēcpadomju Krievijas eksistences; c) apstākļos, kad formējas pavisam jaunas attiecības ar Rietumvalstīm.

Bet vēlreiz uzsveru, ka jebkurš Krievu pasaules variants būs krievu un balstīts pareizticīgo kultūrā ar reāli noformējušos krieviskumu, tāpēc jebkāda saprātīga Krievijas pareizticīgo baznīcas lomas palielināšana šai pasaulē ir tikai apsveicama. Vienkārši ir jāatdala saprātīgais no nesaprātīgā, īsta Krievijas pareizticīgo baznīcas lomas palielināšana no uzsaukumiem par nepieciešamību pēc absolūtas Krievijas pareizticīgo baznīcas lomas, kas nav pastiprināta ne ar kādām reālām sistēmiskām darbībām, kas to varētu nodrošināt.

Krievu pasaule ir jārada gan Krievijas, gan visas cilvēces interesēs. Pie tam 2015.gadā mums ir daudz vairāk zināšanu kā tieši tas ir jādara. Kā arī 2015.gadā mēs esam daudz vairāk praktiski izcietuši Krievu pasaules radīšanas bezalternatīvismu, kas ir saistīts ar konstatēto neiespējamību realizēt tā saucamo “jaunkrievu projektu” –slavenā “jaunturku projekta” krievu variantu.

Visi jaunnāciju projekti (krievu, turku, ēģiptiešu vai kādas citas tautas [arī latviešu]) ir nācijas un valsts radīšanas projekti pēc klasiskajiem Eiropas paraugiem, lai pēc tam šīs radītās nācijas iekļautu vienotajā Rietumvalstu pasaulē.

Atteikšanās no šiem sabiedriskajiem projektiem ir saistīta ar pašu Rietumvalstu pozīciju (sākot no XX gadsimta 60-ajiem gadiem), kad tās sāka atteikties no savas pasaules paplašināšanās un to valstu ienākšanas viņu pasaulē, kuras atrodas ārpus jau noformējušās šaurās Rietumu sabiedrības. Nevar ieiet pasaulē, kurā tevi nelaiž.

Neviens nav nesis tik lielus upurus jaunnācijas sabiedriskā projekta realizācijā kā turki, iznīdējot visu, kas viņus saistīja ar Osmaņu impēriju. Tagad turki saprot, ka visi viņu upuri bija veltīgi, ka pat visefektīvākais un dedzīgākais kemalisms [kustība, kura savu nosaukumu ir ieguvusi no Mustafa Kemala Ataturka (1881-1938) – turku karavadoņa, mūsdienu Turcijas izveidotāja un pirmā prezidenta] nenovedīs līdz tam, ka Turcija iekļausies Rietumvalstu saimē un ieies Eiropā: tur Turciju kategoriski negrib redzēt kā pilnvērtīgu un līdztiesīgu valsti, salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. Vēl mazākas izredzes šai ziņā ir Krievijai.

Pirmkārt, tāpēc, ka Krievija ir pārāk liela, lai iekļautos esošajā proamerikāniskajā Eiropā. Krievijas iekļaušanās Eiropā padarīs pašu Eiropu par antiamerikānisku, bet Eiropa ir pārāk cieši saistīta ar Ameriku.

Otrkārt, tāpēc, ka krievu kemalisms, krievu jaunnācijas projekts neizbēgami sagraus esošo Krievijas Federāciju, bet uz tās drupām neko jaunu uzcelt neizdosies. Krievija tik tiešām ir liela pasaule, kura sastāv no daudzām mazākām pasaulītēm. Šīs mazākās pasaulītes ir gatavas griezties apkārt krievu kodolam, bet tās nav gatavas pašlikvidēties jaunkrievu projekta realizācijas vārdā, kurš acīmredzami prasa to iznīcināšanu. Ar spēka paņēmieniem iznīcināt pasaules, kuras ir impērijas sastāvdaļas (Krievu, Padomju vai Osmaņu), šodien vairs neviens nespēs. Jaunturkiem izdevās iznīcināt mazo armēņu pasaulīti un norobežot no sevis citas turku [Osmaņu] impērijas pasaulītes (arābu, sīriešu, grieķu utt.). Jaunturkiem tāpat izdevās ļoti stipri apspiest kurdu pasauli, no kuras norobežoties viņiem vairs nebija iespējams. Un tas viss tika darīts balstoties uz turciskuma bāzi jeb turku – anatoliešu pasauli, kura arī bija jāapspiež, lai sāktu veidot pavisam citu turku substanci – jaunturku nāciju.

Tas viss tika darīts pavisam citos apstākļos, kādi ir šodien. Tas viss tika darīts absolūti pavisam cita spēku samēra apstākļos. Un tas viss beidzās ar neko, jo tas tika darīts tikai pamatojoties uz jaunturku ideju radīt eiropeisku, laicīgu turku nāciju un eiropeisku, laicīgu turku valsti kā nākamo lielās Eiropas elementu.

Atteikšanās no idejas radīt lielās Eiropas turku elementu, kā iemesls ir pašas Eiropas atteikšanās kļūt lielai, noveda pie visdziļākās to argumentu revīzijas, kuri lika turkiem piekrist jaunturku sabiedriskajam projektam. Šodien mēs redzam Turciju, kura uzmanīgi “tausta” citu sabiedrisko projektu realizācijas iespējas: islāmiskā (attiecīgi perspektīvā arī osmaņu-halifāta), panaturku (radikāli labējo “pelēko vilku” garā) vai kāda cita.

Iet to pašu ceļu, ko Turcija, Krievija nevar. Gan tāpēc, kas tagad ir skaidrs, ka tas ir ceļš uz nekurieni, ka tas ir ceļš uz lielo Eiropu, kuras nebūs. Gan tāpēc, ka krievu tradīcija, krievu mentalitāte noraida to genocīda metodi ar kuru tika realizēts jaunturku sabiedriskais projekts. Gan arī tāpēc, ka XX gadsimta sākuma Turcijai atsevišķi genocīdi bija kaut vai praktiski realizējami, bet XXI gadsimta Krievijai daudzi genocīdi ne tikai ir galēji amorāli, bet praktiski arī nerealizējami.

Jā, PSRS sagraušana tika veikta arī kārdinot ar jaunkrievu projektu. Jā, bija nepieciešamas desmitgades, lai saprastu, ka runa ir tikai par kārdinājumu. Bet tagad mēs taču esam nodzīvojuši šīs desmitgades. Tās ir kļuvušas par sava veida vēsturisku eksperimentu, ņemot vērā to, ka eksperimenti vēsturē ir gan amorāli, gan neiespējami.

Eksperiments ir veikts. Neiespējamība realizēt jaunkrievu projektu ir pierādīta. Par jaunkrievu utopiju nācās samaksāt ar milzīgām krievu tautas izmaksām un asinīm. Turpināt attīstīt šo virzienu var tikai cilvēki, kuri ir pavisam provokatīvi vai arī galēji aprobežoti ļaudis, kuri nespēj mācīties no kļūdām.

Nosauksim šo jaunkrievu eksperimentu pēcpadomju Krievijas nākotnes radīšanā par katastrofisku tautai un valstij. Lai saprastu kādā tieši punktā un pie kādas tieši sasistas siles mēs atrodamies, ir mazliet jāielūkojas pagātnē.

Kopš paša pēcpadomju Krievijas radīšanas sākuma uz Padomju Savienības drupām, es ar saviem domubiedriem uzstāju, ka ir nepieņemama galēja Padomju pagātnes noliegšana. Un ne tikai tāpēc, ka tas bija nepieņemami ļoti daudziem Krievijas pilsoņiem, kuri saglabāja Padomju vērtības. Tā vēl būtu pusbēda, jo visaugstākā vērtība ir Krievija. Bet lieta tāda, par ko mēs teicām jau 25 gadus atpakaļ, ka tāda galēja Padomju pagātnes noliegšana un vēsturiskā melnā cauruma radīšana var tālāk pārvērsties tikai par katastrofu visiem krieviem un Krievijas pilsoņiem [līdzīga katastrofa ir notikusi un turpina attīstīties Latvijā un citās postpadomju valstīs, kur tādā vai citādā formā ir realizēta melīgā, amorālā un bieži vien pat idiotiska antipadomiskā politika]. Gribu uzsvērt, ka šī katastrofa attieksies uz krieviem un visiem Krievijas pilsoņiem neatkarīgi no tā vai viņiem ir propadomju vai antipadomju uzskati [analoģiski tas attiecas arī uz latviešiem – lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju un latviešu Rietumvalstu neliešu prāt ir kā minimums otrās šķiras cilvēki, pret kuriem var arī attiecīgi izturēties un pret kuriem praktiski arī attiecīgi izturas, un šai ziņā gaidāms ir tikai attieksmes pasliktināšanās līdz pat atklātam genocīdam strauja pieejamo resursu samazināšanās gadījumā].

Ļoti uzskatāmi šo atziņu pareizību nodemonstrēja cits “eksperiments” – traģiskie notikumi Ukrainā, kurā ir labi redzama galējas desovetizācijas absolūtais bezperspektīvisms.

Te ir jāpasaka, ka desovetizācija, protams, atkārto denacifikāciju. Un tieši tāpēc ir tik nepieciešams vienādot visu padomju ar nacistisko, lai pēc tam veiktu desovetizāciju, kura ir analoga denacifikācijai. Bet denacifikāciju veica ne jau tāpēc, lai attīrītu vācu tautas vēsturisko personību no nacisma, bet gan tādēļ, lai vispār iznīcinātu vācu vēsturisko personību (par šo tēmu ir pieejami pietiekami daudz materiālu). Desovetizācija Krievijas Federācijā ir nepieciešama, lai iznīcinātu krievu vēsturisko personību kā tādu, bet Ukrainā tā ir nepieciešama, lai iznīcinātu ukraiņu vēsturisko personību.

Desovetizācija neizbēgami noved pie tālākas vēsturiskā melnā cauruma paplašināšanas: no Padomju Savienības perioda līdz Krievijas impērijai, kas radīja Padomju periodu, kuras sākums ir Pētera Lielā Krievija, Ivana Bargā Maskavas cariste un tālāk līdz pat vācu krustnešu un zviedru sakāvējam Aleksandram Ņevskim [Latvijas gadījumā tā ir pilnīga Padomju Latvijas noliegšana, visdižākā latviešu vēsturiskā varoņdarba (sarkano strēlnieku un latviešu komunistu) noliegšana vai izkropļošana un visa tā vēsturiskā un kultūras mantojuma noliegšana vai izkropļošana, kas kaut kādā mērā ir saistīts ar Krieviju vai nāk no tās. Kopumā tam ir arī attiecīgas sekas – straujš latviešu prāta spēju, zināšanu, morālās stājas un enerģiskuma kritums].

Tāda krievu vēsturiskās personības iznīcināšana, kā arī citu [ukraiņu, poļu, latviešu u.c.] vēsturisko personību iznīcināšana, pret kurām tādā vai citādā mērā tika realizēts desovetizācijas projekts pēc denacifikācijas receptēm, nevar kalpot kā pilnīgi visa iznīcināšana līdz pat pamatiem, jo vēsturisko personību nav iespējams pilnībā iznīcināt, jo uz sagrautās vēsturiskās personības drupām sāks atkal kaut kas augt. Un ir skaidrs kas tieši – cilts identitāte. Šī prognoze, ko mēs, balstoties uz regresa teoriju, devām 25 gadus atpakaļ, Ukrainā ir pilnībā apstiprinājusies [un ne tikai Ukrainā, arī Baltijas valstīs un iespējams citur ar]. Iznīcinot padomju ukraiņu vēsturisko personību, kura ukraiņu vēsturiskajai pašapziņai ir būtiskāka nekā krieviem, tālāk tika iznīcināts viss, kas Ukrainu saistīja ar Krieviju. Bet tas ir pilnīgi viss, kas vispār ir Ukrainas vēsturiskumā. Tālāk bija jāiznīcina vēsturiskais kā tāds. Bet apstākļos, kad ir iznīcināts viss vēsturiskais, nav iespējams veidot nāciju. Šādos apstākļos ir iespējams tikai ciltis, balstoties uz antivēsturiskajām utopijām. Tā sākās “ukru” cilts veidošanās, kas balstās tikai uz antivēsturiskām utopijām [Latvijas gadījumā nezinošajām masām (jo īpaši jaunatnei) tiek piedāvāti ar realitāti mazsaistīti vēsturiski mīti un pasakas par dižajām baltu ciltīm un latviešiem kā to mantiniekiem, ko mēģina ietērpt vēsturiskuma veidolā]. Patiesībā savādāk pat būt nevar.

Tagad ir ieguvusi apstiprinājumu arī cita mūsu prognoze, ka ciltis (rusi, ukri, [baltu ciltis] utt.), kuras mākslīgi tiek izaudzētas uz sagrautās vēsturiskās personības drupām, nevar balstīties uz kristietību. Ciltīm ir vajadzīgs pagānisms. Ukrainā par šādu pagānu ticību kļuva Dzimtā ukraiņu nacionālā ticība – Рі́дна Украї́нська Націона́льна Ві́ра [kaut kas līdzīgs latviešu Dievturībai].

Šādas likumsakarības konstatācija liecina par to, ka kāds kaut kādu iemeslu dēļ, kliedzot par reliģijas dižumu un Padomju varas drausmīgo antireliģiozitāti, veic vienlaicīgu desovetizāciju, devēsturizāciju un dekristinizāciju. Mēs esam saskārušies ar ļoti liela mēroga eksperimentu ar ļoti tālejošām sekām. Nez vai šis eksperiments aprobežosies tikai ar darbībām bijušās PSRS teritorijā. Radot PSRS teritorijā jaunu “Āfriku” [kura lielā mērā sastāv no ciltīm, mežoņiem ar cilts domāšanu un ar pagāniskiem kultiem, kur tādēļ vairumam iedzīvotāju ir arī attiecīgs kultūras un dzīves līmenis], “eksperimentētāji” ies tālāk un tādu pat “Āfriku” radīs Dienvid un Dienvidaustrumu Āzijā, Latīņamerikā un galu galā arī pašā Āfrikā, daļa no kuras nemaz negrib būt Ceturtās pasaules valstis.

Lai izvērstu pasaules āfrikanizāciju līdz iepriekš minētajiem apmēriem, ir nepieciešams islāmisms kā dižās Islāma reliģijas un dižās Islāma kultūras alternatīva. Šo uzdevumu pilda tā saucamā “Islāma valsts”. Jau tagad šī valstiskā veidojuma vadoņi atklāti runā par to, ka, nonākot līdz Islāma citadelei, viņi iznīcinās Kaabu [kubveidīgas formas celtne Saūda Arābijas pilsētā Mekā, vissvētākā vieta islāmā. Tās augstums ir aptuveni 15 metri, bet pamatnes garums un platums ir no 10 līdz 14 metriem. Katrs Kaabas stūris ir vērsts pret kādu debespusi. Kaabas austrumu stūrī atrodas Mekas Melnais akmens. Saskaņā ar tradīcijām, šis akmens tika iedots Ādamam, kad tika izraidīts no Ēdenes dārza. Leģenda vēsta, ka akmens sākotnēji bija balts, bet laika gaitā, uzsūcot svētceļotāju grēkus, palicis melns]. Bet vai viņi iznīcinās tikai Kaabu?

Lai dižā Islāma pasaule varētu eksistēt, tika veikts milzīgs darbs, pārvēršot Pravieša hedžazas islāmu par Islāmu kā pasaules reliģiju. Šo darbu veica islāmiskie mistiķi, juristi un filozofi. Tieši tāds pats darbs tika veikts kristīgajā pasaulē, pārvēršot lokālo kristietību pasaules mēroga kristiešu reliģijā.

Tā saucamie salafisma sprediķi [salafīti („dievbijīgo senču sekotāji”)– musulmaņi, kuri viduslaikos sludināja atgriešanos pie “sākotnējā islāma”], kuri ir orientēti uz to, lai sagrautu intelektuālās un garīgās celtnes, kuras ir radītas ap sākotnēji dižajām doktrīnām, it kā atklāj šo doktrīnu dižos kodolus atkailinātā formā. Tomēr paši par sevi atkailināti kodoli neko noturēt nespēj un nav nemaz vēl zināms vai šādā stāvoklī maz tie var izdzīvot [līdzīgi kā vai un cik ilgi var turpināt dzīvot cilvēka sirds, kad tā ir atkailināta un atdalīta no cilvēka ķermeņa]. Jebkurā gadījumā, ja iet šo ceļu, tad atkal ir nepieciešams tik pat milzīgs darbs, lai pēc būtības cilšu atklāsmes atkal kļūtu par vispasaules nozīmes atklāsmēm vai vismaz Islāma pasaules atklāsmēm. Pašreiz nav ne gadsimtu, lai to veiktu, ne arī cilvēki, kuri būtu gatavi uzņemties šo darbu. Tas nozīmē, ka atkailinātais Islāma kodols tiks apaudzēts ar patvaļīgu saturu, kura uzdevums būs pārvērst cilts pirmsākumu pavisam citā teritoriālā mērogā. Un tiks mainīts ne tikai teritoriālais mērogs.

Ar ko tieši tiks apaudzēti Islāma atkailinātais kodols un kāpēc? Aizsedzoties ar radikāli – islāmistiskiem paziņojumiem par tā saucamās džhilijas (pagānisma) nepieņemamību, mūsdienu salafīti veidos jaunas pseidoislāmiskas utopijas, kuras neizbēgami pieņems ultradžahilijas formu. Cilšu gars jaunajā variantā būs pārākumā. To centīsies arī izveidot ultraarhaistisku, postmoderniski – tehnoloģisku, teritoriālos mērogos pēc iespējas lielāku un galēji agresīvu. Radot to šādā veidā un savienojot ar ticīgo masām, kuras dēļ deislamizācijas, kas tiek apsaukta par islamizāciju, ir dezorientētas [līdzīgi kā pēcpadomju pilsoņi ir dezorientēti pēc desovetizācijas], globālā eksperimenta organizatori šīs nokaitētās cilvēku masas pavērsīs pret attīstības ceļu ejošo Āziju – Indiju, Ķīnu, Vjetnamu un atlikušo Islāma pasauli, kura ir spējīga attīstīties. Ja tas izdosies, tad cilvēces pārformatēšanas pirmais etaps būs noslēdzies. Cilvēci tad veidos šaurs un specifisks [postmodernisks, galēji izvirtis] Rietumvalstu kodols (centrs) un milzīga mežoņu apdzīvota perifērija [globālā pilsēta un globālie lauki]. Perifērija un centrs abpusēji izdarīs spiedienu viens uz otru kā rezultātā tiks veikta turpmāka gan perifērijas, gan centra visdziļākā pārveidošana.

Kā tas notiks un kas sekos pēc tam ir atsevišķs temats. To saku tikai tādēļ, lai parādītu, ka piekrišanas desovetizācijai vai atteikšanās no tās cena ir milzīgi liela. Atsakoties veikt desovetizāciju, pēcpadomju Krievija pievīla tos [pietiekami varenos] spēkus un struktūras, kuras ir iecerējušas veikt augstāk minēto eksperimentu un kuras tā realizācijai piešķir vislielāko nozīmi. Pie tam šo atteikšanos Krievija realizēja tā starp citu, kam bija tik pat nenoteikts raksturs kā pašreizējai Krievu pasaules koncepcijai. Te atkal parādījās tas pabeigtības un pārdomātības trūkums, bez kura Krievija nespēs atbildēt uz laikmeta izaicinājumiem un tiks pilnībā un galīgi sagrauta.

Pilnvērtīga Krievu pasaule var būt tikai tāda pasaule, kurā ir iekļauts Padomju periods kopā ar citiem vēsturiskajiem periodiem. Pilnvērtīga Krievu pasaule var būt tikai tāda pasaule, kura ir atvērta citām pasaulēm un kura ir spējīga iekļaut savā jēgu un ideālu gravitācijas laukā citas pasaules līdzīgi kā Saules gravitācijas laukā ir iekļautas ap to riņķojošās planētas. To ļoti labi saprata Padomju pasaules veidotāji, fiksējot PSRS himnā to, ka tā ir pasauļu pasaule. Pie tam tā ir pasauļu pasaule, kurai ir krievu kodols, nevis pasaule bez kodola kā to gribēja parādīt daži filozofi, spriedelējot par krievu pasauļu pasauli.

PSRS himnā viss ir precīzi pateikts: “Par brīvu un varenu republiksaimi / Mūs pulcēja diženās Krievzemes balss”. Diženā Krievzeme arī ir tas krievu kodols, bet brīvās republikas ir ap šo kodolu riņķojošās “planētas”. Tas nav jaunkrievu projekts, kurš savieno sevī neizturamu un šodien neiespējamu asiņainību ar absolūtu kaitīgumu krieviem un vēsturisku bezperspektīvismu. Tā arī nav pasauļu pasaule, kurā nav nekādas atšķirības starp krievu kodolu un simfoniski organizētu perifēriju. Tā ir noteikta pasaule, savā būtībā padomju – krievu –padomju pasaule, atvērta, globāli nozīmīga un stabila. Tikai radot tādu pasauli, mēs varam radīt jaunu attiecību formātu ar Rietumvalstīm. Jo ātrāk mēs to izdarīsim, jo labāk būs gan mums, gan visiem pārējiem.

Izdarot to, mēs neizšķīdīsim lielajā Āzijā, bet tieši pretēji spēsim to aizsargāt no antislāmiskajiem islāmistiem. Mēs aizsargāsim reālo islāma pasauli no pseidoislāmisma un līdz ar to aizsargāsim no tā visu Āziju. Tā rezultātā radīsies ne rietumvalstu cilvēce ar savu attīstības ideju, kura saka Rietumvalstīm: “Jums nāksies ar mums rēķināties. Mēs negribam ar jums karot, bet mēs arī eksistējam un negribam atteikties no fundamentāliem principiem ne tikai vienkārši eksistēt, bet iegūt uzturēt un attīstīt humānu ikdienu un humānu attīstību.“

Ja Rietumvalstis spītēsies savā vēlmē pāriet uz antihumānu [galēji izvirtušu, cietsirdīgu] un antivēsturisku eksistences formātu, mēs ar nožēlu atzīsim viņu tiesības uz to. Bet mēs neļausim uzspiest šo formātu mums. Savukārt, ja nopietni spēki Rietumvalstīs grib atteikties no turpmākas antihumānu un antivēsturisku tendenču pieauguma veicināšanas, tad mēs esam gatavi sniegt palīdzīgu roku, nekādā veidā neapdraudot Rietumvalstu nāciju un tautu suverenitāti.

Mēs ceram, ka Rietumvalstīs uzvarēs tieši šie spēki. Mēs ticam, ka ir iespējama šo spēku uzvara un ka ir iespējama tādas pasaules izveidošana, kura ir caurausta ar vēsturiskumu un jaunu humānismu. Tādu tautu un valstu pasaule, kuras stingri tic savām savdabīgajām tiesībām realizēt cilvēka augstāko misiju. Tāda pasaule pēc definīcijas var būt tikai pasauļu pasaule, tas ir – simfonija.

Piedāvājot citām pasaulēm savu vēsturisko simfonijas pieredzi, savu viengabalainības un augstāko ideālu aizstāvēšanas pieredzi, krievi vadās no apsvēruma, ka kopējā cilvēces labklājība un krievu labklājība pilnībā sakrīt. Krievi negrasās uz visas cilvēces nelaimju rēķina nopirkt sev īpašu labumu. Bet krievi arī negrasās atteikties no sava labuma nepareizi saprastas uzupurēšanās vārdā [jeb drīzāk gan – manipulatīvi sagrozītas uzupurēšanās sapratnes vārdā], jo tā mūsdienās ir pārāk cieši saistīta ar cilvēkēdāju morāli [jeb, citiem vārdiem sakot, uzupurēties un adot pēdējo aicina galēji amorāli personāži ar cilvēkēdāju morāli].

Vai eksistē kādi citi scenāriji, kuri ļauj izveidot stabilas attiecības starp Krieviju un Rietumvalstīm un tādējādi atsiet pasaules globālo problēmu mezglus, kuri savelkas arvien ciešāk un ciešāk? Tādi scenāriji ir.

Scenārijs Nr2 paredz pārvarēt galveno strupceļu attiecībās satrp Krieviju un Rietumvalstīm. Šī strupceļa pamatā ir Rietumvalstu vēlme traktēt formāli to, kas notika 1991.gadā. Tikai tāds formāls traktējums ļauj Rietumvalstīm saukt Krimas pievienošanu Krievijai par aneksiju. Un otrādi, atzīt, ka Krimas pievienošana Krievijai nav aneksija, var tikai tad, ja veic dziļu 1991.gada notikumu starptautisku revīziju. Nevar mēģināt kaut ko sarunāt ar Krieviju, atbraukt, lai mīkstinātu attiecības un visu laiku runāt par “Krimas aneksiju”, par “noziedzīgu Krimas aneksiju” un tā tālāk. Tāpat kā nevar cerēt uz to, ka Krievija kaut kādā mērā piekāpsies Krimas jautājumā.

Tas nozīmē, ka ir jāpārskata 1991.gadā notikušais un ir jāatzīst, ka toreiz ar Krieviju un PSRS apgājās prettiesiski, politisko lietderību stādot augstāk par fundamentāliem tiesiskuma principiem, uzskatot, ka mērķis attaisno līdzekļus. Šai ziņā no Rietumvalstu puses (attiecīgu personu ar attiecīgām pilnvarām puses) ir jāpaziņo: “Jā, mēs toreiz izrīkojāmies netaisnīgi un kļūdaini, pārkāpjot Helsinku vienošanās un daudz ko citu. Jā, mēs toreiz pieļāvām lielu kļūdu un tagad mēs to esam gatavi labot. Pie tam nevis klusiņām, bet gan atklāti un tiesiski, balstoties vai nu uz ANO lēmumu vai arī uz starptautiskas konferences lēmumu ar attiecīgām pilnvarām un iespējām.” Ja tas tiks izdarīts, tad Krievijas attālināšanās no Rietumvalstīm var tikt pārvarēta bez konfliktiem. Tāds ir Scenārijs Nr2.

Rietumvalstīm ir jāsaprot ar ko tām draud Scenārija Nr1 realizēšana. Tām ir jāsaprot, ka visas Scenārija Nr1 realizēšanas izmaksas un sekas var tikt minimizētas vai pat novērstas tikai Scenārija Nr2 realizācijas gadījumā.

Ir arī Scenārijs Nr3, kura ietvaros Krievija un Rietumvalstis rīkosies savstarpējas nevienošanās apstākļos. Krievijai klusiņām, tā lai neviens nedzird, tiks pačukstēts: “Atvaino, mēs visu saprotam. Mēs pēc būtības pievērsim acis uz tādām un šitādām Tavām darbībām. Bet saproti arī mūs. Mēs taču nevaram atzīt, ka esam sagāzuši podus, uzsākot auksto karu, piesolot Tev mieru apmaiņā pret piekāpšanos un pēc tam, izmantojām Tavu piekāpšanos, lai pārvērstu to Tavā likvidācijā. Un kā vispār tagad to var izlabot? Tā, ka Tu droši radi savu pasauli, bet mēs tikai mazliet tam pretosimies, skata pēc, bet patiesībā piespēlēsim Tev.” Scenārijs Nr3 nav stratēģisks, jo tas agri vai vēlu pāries uz kādu no citiem scenārijiem.

Scenārijs Nr4. Krievijas sadalīšanas veicināšana, izmantojot visus instrumentus, tai skaitā arī lokālos karus. Galvenais no šiem kariem, protams, ir pilnvērtīgs karš ar Ukrainu, kuru Krievijai visu laiku grib uzspiest. Bet, ja ar šo karu nepietiks Krievijas sadalīšanai, tad tai uzspiedīs vēl kādu citu vai citus karus.

Scenārijs Nr5. Kodolkarš ar Krieviju. Es [viens no autoratīvākajiem Krievijas politologiem un analītiskā centra vadītājs] zinu, ka Rietumvalstīs ir spēki, kuri grib realizēt šo scenāriju līdz tam laikam, kad tiks realizēts Scenārijs Nr1. [Un kas, kodolkara pret Krieviju gadījumā, paliks pāri no Latvijas?!]

Šis memorandums, kurš ir atvērts apspriešanai, ir adresēts visiem, kurus satrauc situācija Krievijā un pasaulē. Es aicinu visas pasaules intelektuāļus būt atbildīgiem un dot savu ieguldījumu pašreizējās stratēģiskās nenoteiktības pārvarēšanā.

Sergejs Kurginjans
/29.05.2015/

Avots:
http://www.regnum.ru/news/polit/1928731.html

Informācijas aģentūra
/04.06.2015/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: SERGEJS KURGINJANS | 2 komentāri

Vislabākās matemātikas mācību grāmatas – Andreja Kiseļeva Aritmētika, Ģeometrija un Algebra

00502_Kiseleva_Geometrija1930-ajos gados “novecojušā” “pirmsrevolūcijas” pedagoga Andreja Kiseļeva (Андрей Петрович Киселёв 1852-1940) matemātikas mācību grāmatas atgriezās Padomju Savienības pamatskolās un momentāni uzlabojās skolnieku matemātiskās zināšanas un izpratne. Pēc Kiseļeva Padomju skolās matemātiku mācījās līdz 1970-ajiem gadiem [arī Latvijā; Kiseļeva grāmatas ir iztulkotas latviski un ir pat pieejamas internetā par brīvu elektroniskā formātā], kad, aizsedzoties ar reformām, atkal it kā novecojošais Kiseļevs tika aizstāts ar sausiem, akadēmiski formāli korektiem, bet pedagoģiski analfabētiskiem mācību līdzekļiem.

Aicinājumi “atgriezties pie Kiseļeva” Krievijā atskan jau vairāk kā 30 gadus. Tas atskanēja jau uzreiz pēc 1970-o gadu reformas, kurā no apmācības procesa tika izņemtas brīnišķīgas un kvalitatīvas mācību grāmatas  un kas aizsāka Padomju Savienības izglītības sistēmas degradēšanu. Kāpēc līdz pat šodienai šie aicinājumi neiet mazumā?

Daži to izskaidro ar “nostaļģiju” [1, с. 5]. Šī argumenta nepamatotība kļūst acīmredzama, ja atceras, ka pirmais, kurš vēl 1980.gadā pēc reformas “uz svaigām pēdām” aicināja “atgriezties pie Kiseļeva”, bija akadēmiķis L.Pontrjagins. Viņš veica jauno mācību līdzekļu analīzi un pārliecinoši ar piemēriem izskaidroja kādēļ tas ir jādara [2, с. 99-112].

Andrejs Kiseļevs (Андрей Петрович Киселёв 1852-1940)

Andrejs Kiseļevs (Андрей Петрович Киселёв 1852-1940)

Galvenais arguments bija, ka jaunās mācību grāmatas orientējās uz Zinātni jeb, precīzāk sakot, uz formāli zinātniskāku veidolu, pilnībā ignorējot pašu Skolēnu – viņa uztveri un psiholoģiju, kas tik meistarīgi bija ņemts vērā “vecajos” Kiseļeva mācību materiālos. Tieši mūsdienu Krievijas mācību materiālu “augstais teorētiskais līmenis” ir galvenais iemesls katastrofālā apmācību un zināšanu kvalitātes krituma iemesls [Latvijā visdrīzāk ir vēl sliktāk un netiek pat uzturēts sausais un akadēmiskais “augstais teorētiskais līmenis”]. Šis faktors darbojas jau vairāk kā 30 gadus.

Šodien matemātiku tā pa īstam apgūst apmēram 20% skolēnu (Ģeometriju tikai 1%) [3, с. 14], [4, с. 63]. Uzreiz pēc kara 1940-ajos gados matemātiku apguva apmēram 80% skolnieku, kuri mācījās “pēc Kiseļeva” [3, с. 14]. Vai gan tas vien nav arguments, lai “atgrieztos pie Kiseļeva”?

1980-gadu Padomju Savienībā šis aicinājums Izglītības ministrijā (M.Prokofjeva personā) tika ignorēts, aizsedzoties ar argumentu, ka nepieciešams “pilnveidot jaunās mācību grāmatas”. Šodien mēs redzam, ka 40 “pilnveidošanas” gadi neradīja no sliktām mācību grāmatām labas.

Laba mācību grāmata “nerakstās” vienu – divu gadu laikā pēc ministrijas pasūtījuma vai uz kādu konkursu. Laba mācību grāmata pat netiks “uzrakstīta” desmit gadu laikā. Labu mācību grāmatu talantīgs pedagogs – praktiķis kopā ar skolniekiem izstrādā visas savas pedagoģiskās dzīves laikā. Labu mācību grāmatu nevar uzrakstīt matemātikas profesors vai akadēmiķis, kuri tikai sēž pie rakstāmgalda un kuriem ir minimāla saskare ar praktisko apmācības procesu.

Padagoģiskais talants ir ļoti liels retums – tas ir daudz retāks par to pašu matemātisko talantu (ir daudz labu matemātiķu, bet labu matemātikas mācību grāmatu ir ļoti maz). Galvenā pedagoģiskā talanta īpašība ir spēja iejusties skolniekā, kas ļauj pareizi saprast tā domu gājienu un iemeslus kādēļ viņš kaut ko nesaprot. Tikai šī subjektīvā nosacījuma esamības gadījumā var tikt atrasti pareizi metodiskie risinājumi. Pie tam šie risinājumi vēl ir arī jāpārbauda, jākoriģē un jānoved līdz gala rezultātam ar ilgiem praktiskiem mēģinājumiem – uzmanīgiem un pedantiskiem skolēnu pieļauto kļūdu novērojumiem, to pārdomāšanu un analīzi.

Tieši šādā veidā ilgāk kā 40 gadus (pirmais izdevums 1884.gadā) savas mācību grāmatas izstrādāja Voroņežas reālskolas skolotājs Andrejs Kiseļevs. Viņa mērķis bija, lai skolēni maksimāli izprastu matemātiku. Un viņš zināja kā to panākt, tāpēc pēc viņa grāmatām bija tik viegli mācīties.

Savus pedagoģiskos principus A.Kiseļevs izteica ļoti īsi: “Autors… pirmkārt uzstāda sev uzdevumu sasniegt trīs labas mācību grāmatas īpašības: – definēto jēdzienu un formulējumu precizitāti; – spriedumu un valodas vienkāršību; – koncentrētu izklāstu” [5, с. 3].

Dēļ šo vārdu vienkāršības kaut kā tiek zaudēta to dziļā pedagoģiskā doma. Tie ir tūkstots mūsdienu disertāciju vērti. Apskatīsim tos sīkāk.

Mūsdienu autori, sekojot akadēmiķa A.Kolmogorova norādījumiem, tiecas pēc “no loģikas skatu punkta vēl stingrāk uzbūvēta matemātikas skolas kursa” [6, с. 98]. Bet priekš kam tas? Kiseļevs savukārt rūpējās nevis par “stingrību”, bet par formulējumu precizitāti, kas nodrošina to pareizu zinātnisku sapratni. Precizitāte tā ir atbilstība būtībai. Savukārt izdaudzinātā formālā “stingrība” ved uz attālināšanos no būtības un gala beigās uz būtības iznīcināšanu vispār.

Kiseļevs vārdu “loģika” pat nepiemin un runā nevis par “loģiskiem pierādījumiem”, kas it kā ir raksturīgi matemātikai, bet gan par “vienkāršiem spriedumiem”. Šajos “spriedumos” protams ir loģika, tomēr tā ir pakārtota pedagoģiskiem mērķiem – spriedumu saprotamībai tieši skolēniem, nevis pārgudriem akadēmiķiem.

Visbeidzot izklāsta koncentrētība. Pievērsiet uzmanību, ka nevis saīsināts, samazināts izklāsts, bet tieši koncentrēts. Saīsināšana un samazināšana prasa izmest no apmācāmās vielas kaut ko, iespējams, pat ļoti būtisku. Savukārt koncentrētība ir vielas saspiešana bez zudumiem. Tiek atmests tikai liekais – uzmanību novērsošais, piesārņojošais, tas, kas traucē koncentrēt uzmanību uz apmācāmās parādības būtību. Saīsināšanas mērķis ir samazināt apjomu, savukārt koncentrēšanas mērķis ir jēgas un būtības tīrība.

Voroņežas matemātiķis un pedagoģijas entuziasts J.Pokornijs ir konstatējis, ka Kiseļeva mācību grāmatu metodiskā arhitektūra atbilst jaunā intelekta psiholoģiski – ģenētiskiem likumiem un attīstības likumsakarībām (pēc Piažē un Vigodska), kā saknes ir meklējamas Aristoteļa “dvēseles formu kāpnēs”. Kiseļeva ģeometrijas mācību grāmatās sākumā tiek izklāstīta viela, kas ir orientēta uz sensori – motorisko domāšanu, bet pēc tam tiek atstrādāta sākotnējā ģeometriskā intuīcija, ar kombinācijām novedot līdz minējumu iespējamībai. Pie tam tiek kāpināta argumentācija siloģismu veidā. Aksiomas parādās tikai planimetrijas beigās pēc kā ir iespējami stingrāki deduktīvie spriedumi. Ne velti tika uzskatīts, ka Kiseļeva ģeometrija skolēniem deva iemaņas formālās loģikas pamatos [7, с. 81-82]. Kiseļevs ne tikai psiholoģiski pareizi pasniedz katru tematu, bet arī veido savas grāmatas (no jaunākajām klasēm uz vecākajām) atbilstoši bērnu vecuma domāšanas formām un saprašanas iespējām, nestaidzīgi un pamatīgi attīstot skolēnu domāšanu.

Bet tagad padalīšos ar savu pieredzi. Pasniedzot augstskolā varbūtības teoriju, es vienmēr izjūtu diskomfortu, kad skaidroju studentiem kombinatorikas jēdzienus un formulas. Studenti nesaprata slēdzienus, jauca sakombinēšanas, variāciju un pemutācijas formulas. Es ilgi nevarēju saprast kādēļ tas tā notiek, jo labi atceros, ka man skolas laikā viss bija skaidrs, nekādus jautājumus neizraisīja un šī tēma šķita pat interesanta. Tagad varbūtības teorija ir izmesta no skolu mācību programmām – tādā veidā Izglītibas ministrija risināja pašu radīto pārslodžu problēmu.

Un tad beidzot iedomājos ņemt palīgā Kiseļevu. Kad izlasīju Kiseļeva vielas izklāstu, biju pārsteigts atklājot, ka viņš ir atrisinājis konkrētu metodisku problēmu, kas man tik ilgi nebija izdevies. Izrādās Kiseļevs jau sen, sen atpakaļ zināja par manu problēmu, domāja par to un arī atrisināja. Risinājums bija mērenā konkretizācijā un psiholoģiski pareizā frāžu uzbūvē, kas ne tikai pareizi izteica lietas būtību, bet arī ņēma vērā skolēna domu gājienu, vadot to sapratnes virzienā. Man vajadzēja daudzus gadus mocīties, lai spētu novērtēt Kiseļeva pedagoģisko mākslu. Mūsdienu komerciālo mācību līdzekļu autoriem būtu vērts pamācīties no Kiseļeva.

Viens no 1970-o gadu reformatoriem A.Abramovs vēlāk godīgi atzinās, ka tikai pēc daudzu gadu Kiseļeva mācību grāmatupētīšanas un analīzes viņš mazliet sāka saprast šo grāmatu slēptos pedagoģiskos noslēpumus. Kiseļeva mācību grāmatas pēc Abramova izteikuma ir Krievijas “nacionālā bagātība” [8, с. 12-13]. Un ne tikai Krievijas. Piemēram, Izraēlas skolās nekautrējas mācīties pēc Kiseļeva mācību grāmatām [9, с. 75].

Pie mums savukārt visu laiku tiek izdomātas visādas atrunas, lai tikai “neatgrieztos pie Kiseļeva”. Galvenais arguments: “Kiseļevs ir novecojis”. Bet ko tas nozīmē? Zinātnē termins “novecojis” tiek lietots attiecībā uz tām teorijām, kuru kļūdainums vai nepilnība attīstības gaitā ir pierādīta. Kas tad ir “novecojis” Kiseļeva mācību grāmatās? Pitagora teorēma vai kas cits no grāmatas satura? Varbūt kalkulatoru ērā ir novecojušas darbības ar skaitļiem, ko neprot daudzi mūsdienu skolu absoloventi (neprot saskaitīt daļskaitļus)?

Viens no labākajiem mūsu mūsdienu matemātiķiem V.Arnolds nezin kāpēc neuzskata Kiseļevu par “novecojušu”. Viņa mācību grāmatās nav nekā nepareiza un nezinātniska mūsdienu izpratnē. Toties ir tā augstākās klases pedagoģiskā un metodiskā kultūra un godprātība līdz kuru mūsdienu pedagogi ir zaudējuši.

Atruna “novecojis” ir tikai viens no mūsdienu “modernizatoru” viltīgajiem paņēmieniem. Nekas pilnvērtīgs un patiesi vērtīgs, īsta klasika nenoveco. Līdzīgi kā nenoveco Puškins [Rainis] tā nenoveco Kiseļevs.

Cits Kiseļeva neatgriešanas arguments: tas nav iespējams dēļ izmaiņām programmā un trigonometrijas apvienošanas ar ģeometriju [10, с. 5]. Nepārliecinošs arguments, jo programmu atkal var atmainīt atpakaļ, trigonometriju atdalīt no ģeometrijas un, kas pats galvenais, no algebras. Pat vairāk, šī apvienošana ir vēl viena rupja kļūda, kas tika pieļauta 1970-o gadu reformas laikā, jo tā pārkāpj vēl vienu fundamentālu metodisku principu – grūtais ir jāsadala, nevis jāapvieno.

Klasiskā apmācība “pēc Kiseļeva” paredz trigonometrisko funkciju mācīšanu 10.klasē kā atsevišķu disciplīnu, bet beigās trīstūra aprēķinu veikšanu un stereometrisku uzdevumu risināšanu. Pēdējās tēmas Kiseļevam ir ļoti labi metodiski atstrādātas ar tipveida uzdevumu secīguma palīdzību. Stereometriskie uzdevumi “ģeometrijā ar trigonometrijas izmantošanu” savulaik bija obligāts vidusskolas eksāmenu uzdevums un visas matemātikas apguves atestāts. Skolēni labi tika galā ar šiem uzdevumiem. Bet kā ir šodien? Maskavas Valsts Universitātes abiturienti nespēj atrisināt pat vienkāršākos planimetrijas uzdevumus [situācija LU un pat RTU nav labāka].

Lūk, vēl viens, “graujošs” Kiseļeva neatgriešanas arguments – “Kiseļevam ir kļūdas” (to apgalvo profesors N.Rozovs). Un kādas tad tās ir? Izrādās viņš ir izlaidis pierādījumos dažus loģiskos soļus. Bet tā taču nav kļūda, bet gan apzināta izlaišana pedagoģiskos nolūkos, kas atvieglo saprašanu. Tas ir klasisks pedagoģijas princips: “nevajag uzreiz tiekties pēc stingras viena vai otra matemātiska fakta pamatojuma. Skolai pilnīgi pieņemamas ir “loģiskas pārlekšanas caur intuīciju”, kas padara mācību materiālu par plaši pieejamu.” (Tā teica slavenais metodists Morduhovs-Boltovskis otrajā Krievijas matemātikas pasniedzēju kongresā 1913.gadā.)

Salīdzinājumā ar mūsdienu matemātikas mācību grāmatām, Kiseļeva grāmatas ir koncentrēti īsas. Piemēram, 1990.gadā izdotai J.Makaričeva 9.klases grāmatai “Algebra – 9” ir 223 lapuses, savukārt Kiseļeva Algebrai 8. – 10. klasei, kas paredzēta trīs mācību gadiem, ir 224 lapuses. Mācību grāmatu apjoms ir palielinājies trīs reizes!

Šodien kārtējie reformatori tiecas samazināt skolēnu pārslodzi un “humanizēt” mācību procesu, it kā rūpējoties par skolēniem. Bet tie ir tikai tukši vārdi. Patiesībā tā vietā, lai padarītu matemātiku par saprotamu, viņi ņem un iznīcina tās saturu. Sākumā 1970-ajos gados tika “pacelts teorētiskais līmenis”, padarot vielu grūti saprotamu un apgūstamu, bet tagad šo līmeni nolaiž zemāk par zemu vienkārši izmetot laukā veselas nodaļas (logaritmus, ģeometriju u.c.) un saīsinot mācību stundas [11, с. 39-44]. Patiesa humanizēšana būtu Kiseļeva mācību grāmatu atgriešana, kas atkal padarītu matemātiku par bērniem saprotamu un iecienītu, kā tas jau notika 1930-o gadu Padomju Savienībā.

1938.gadā Andrejs Kiseļovs teica: “Esmu laimīgs, ka nodzīvoju līdz dienai, kad matemātika ir kļuvusi pieejama plašām tautas masām. Vai, gan var salīdzināt pirmsrevolūcijas grāmatu niecīgās tirāžas ar patreizējām! Un par to nav ko brībīties, jo mācās visa valsts.”

Kiseļevs noteikti atgriezīsies. Jau tagad daudzās Krievijas pilsētās skolotāji pēc savas iniciatīvas strādā “pēc Kiseļeva”. Atkal sāk atkārtoti izdot viņa grāmatas. Kiseļeva atgriešanās tuvojas.

Izmantotā literatūra:
1. Математика (приложение к газете “Первое сентября”). 1999, №11.
2. Понтрягин Л. С. О математике и качестве ее преподавания // Коммунист. 1980, №14.
3. Учительская газета. 2001, №44.
4. Математика в школе. 2002, №2.
5. Орловский университет. 2002, №7.
6. На путях обновления школьного курса математики. М.; Просвещение, 1978.
7. Покорный Ю. В. Унижение математикой. Воронеж, 2006.
8. Учительская газета. 1994, №6.
9. Математика в школе. 2003, №2.
10. Математика в школе. 2000, №1.
11. Образование, которое мы можем потерять. М. 2002, с. 39-44.

Igors Kostenko, Rostovas valsts dzelzceļnieku universitātes docents, fizikas-matemātikas zinātņu kandidāts
/2014/

A.Kiseļeva matemātikas mācību grāmatas krieviski:
http://dfiles.ru/files/xzazhuya4
A.Kiseļeva matemātikas mācību grāmatas latviski:
http://gramataselektroniski.blog.com/2015/01/14/aritmetika-5-un-6-klasei-1954-a-kiselevs/
http://gramataselektroniski.blog.com/2015/01/14/geometrija-6-9-klasei-1953-a-kiselevs/
http://gramataselektroniski.blog.com/2015/01/14/algebra-6-8-klasei-1953-a-kiselevs/

Avoti:
http://www.portal-slovo.ru/impressionism/36366.php
http://politikus.ru/v-rossii/10997-pochemu-v-izraile-uchatsya-po-starym-sovetskim-uchebnikam.html

Informācijas aģentūra
/04.06.2015/

Publicēts iekš Kat.: Izglītība, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri