ASV nedrīkst uzticēt starptautiskas funkcijas

00443_ASV_konstitucijaASV – egoistu valsts, kuras egoisms ir skaidri definēts tās konstitūcijā. ASV konstitūcijas preambulā stāv rakstīts: “Mēs, Savienoto Valstu tauta, lai pilnveidotu Savienību, nodibinātu taisnīgumu, nodrošinātu iekšējo mieru, organizētu kopīgu aizsardzību, celtu vispārējo dzīves līmeni un nodrošinātu sev un saviem pēctečiem brīvības laimi, nodibinām un ieviešam šo Konstitūciju Amerikas Savienotajām Valstīm.”

Šim egoisma principam ASV pārstāvji arī konsekventi seko, tai skaitā, kad liekulīgi runā par citu brīvību un labklājību. Gan izejot no ASV konstitūcijas, gan no pašu amerikāņu domāšanas veida, viņus interesē tikai un vienīgi pašu labklājība, tāpēc nekādas starptautiskas funkcijas un misijas amerikāņiem principiāli uzticēt nedrīkst, jo tie to savtīgi izmantos, kas vēstures gaitā ir apstipinājies nepārtraukti un turpina apstiprināties joprojām.

Galvenais mūsdienu ASV egoisms izpaužas apzinātā haosa, nekārtību un karu radīšana visā pasaule (tai skaitā Eiropā un tai skaitā Latvijā), lai uz tā rēķina nodrošinātu pārtikušu dzīvi pašā ASV.

Avots:
https://www.vestnesis.lv/index.php?menu=doc&id=44261

Informācijas aģentūra
/06.03.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Ķīniešu uzvedības pamatprincipi

00440_Eight_Honors_and_Eight_Shames_sign

Ķīna ir pozitīvā nozīmē ideoloģizēta valsts un tāpēc tā arī spēj gūt panākumus (atšķirībā no degradētajiem, amorālajiem un nu jau arvien impotentākajiem Rietumiem, tai skaitā Latvijas). Zemāk 8 Ķīnas pilsoņa uzvedības pamatprincipi (baušļi, uzvedības kodekss, izstrādāts 2006.gadā), kas tiek mācīti katram ķīnietim, un no kā varētu pamācīties vēl līdz galam veselo saprātu un sirdsapziņu nepazaudējušie eiropieši.

1. Mīli Dzimteni, nekaitē tai.
2. Kalpo tautai, nenodod to.
3. Seko zinātnei, neesi nezinošs.
4. Esi čakls, neslinko.
5. Esi atsaucīgs, palīdzi katram un neiedzīvojies uz citu rēķina.
6. Esi godīgs un neupurē savus principus iedzīvošanās vārdā.
7. Esi disciplinēts un likumpaklausīgs, nesamierinies ar haosu un patvaļu.
8. Dzīvo vienkārši un pieticīgi, strādā cītīgi un neiegrimsti greznībā un baudkārē.

Hu Dziņtao

Hu Dziņtao

Autors: Hu Dziņtao, dzimis 1942.gadā, Ķīnas komunistiskās partijas ģenerālsekretārs (valsts augstākā amatpersona) 2002.-2012.gadā, pirms tam – Augstākās partijas skolas rektors.

 

 

 

Informācijas aģentūra
/12.02.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Ķīna, Veids: Oriģinālziņa | 1 komentārs

Ķīnas ekonomiskā brīnuma iemesli

00442_China-Economic-GrowthĶīna jau ir kļuvusi par pasaules lielāko ekonomiku ar 17,5 triljoniem dolāru 2014.gadā (ASV – 17,48) un turpina attīstīties. Ja ASV un visa Rietumu pasaule degradē un to jau tuvākajā laikā sagaida kārtējā smagā ekonomiskā krīze, tad Ķīnu tas neskars, jo tā jau tagad, gaidot tuvojošos krīzi, ir sagatavojusi nopietnus iekšējā pieprasījuma stimulēšanas un infrastruktūras izbūves projektus. Jāatgādina, ka līdz komunistiskās partijas nākšanai pie varas Ķīna bija totāli izvarota un izlaupīta neiedomājamos apmēros. Tolaik Ķīnā nekaunīgi un nežēlīgi saimniekoja imperiālistiskās lielvalstis (Japāna, ASV, Lielbritānija, Francija) un Ķīnas teritorijas tika izdāļātas pa labi un pa kreisi. Ķīnas komunistiskā partija izbeidza juku laikus un uzsāka Ķīnas atjaunošanas un nostiprināšanas politiku, ko turpina realizē joprojām. Zemāk III starptautiskajā zinātniski-tehniskajā konferencē “Dižie ekonomisti un reformas” (Krievija) uzskaitītie Ķīnas ekonomiskā brīnuma iemesli.

1. Reformu politika. 1978.gadā Ķīnas komunistiskā partija Den Sjao Pina (1904-1997) vadībā uzsāka politekonomiskās reformas, samaziniet valdības lomu daļas ekonomikas vadībā, dodot lielākas pilnvaras uzņēmumu vadītājiem un palielinot privātā sektora lomu. Tai pat laikā sociālistiskā sistēma tika saglabāta (arī plānveida ekonomika un valsts kā vienīgais zemes īpašnieks, kas izslēdz jebkādas sepkulācijas ar zemi un ievērojami samazina izmaksas), līdzīgi kā komunistiskās partijas vadošā loma.

2. Liels daudzums lēta darbaspēka. Ķīnas lauki bija un paliek galvenais lēta darbaspēka avots.

3. Pazemināts nacionālās valūtas (juaņa) kurss. Līdz 1974.gadam juaņa vērtība pret citām valūtām tika noteikta caur britu sterliņmārciņu, kā arī caur Honkongas dolāru. Kopās 1974.gada augusta tika ieviesta ikdienas juaņa vērtības noteikšana pret dolāru un citām valūtām, izmantojot t.s. “valūtas grozu”. 1994.gadā Ķīna iekonservēja juaņa kursu 8,27 juaņu par dolāru līmenī. Rietumvalstis nepārtraukti apsūdz Ķīnu, ka tā mākslīgi samazina juaņa kursu caur uzkrātajām valūtas rezervēm, tādējādi stimulējot eksporta pieaugumu un radot savām precēm priekšrocības konkurences cīņā.

4. Tehnoloģijas apmaiņā pret tirgu. 1990-o gadu sākumā Ķīnas varasiestādes pasludināja “tehnoloģijas apmaiņā pret tirgu” politiku, kuras būtība bija piešķirt transnacionālām kompānijām daļu no Ķīnas tirgus apmaiņā pret to tehnoloģijām. Daudzas starptautiskās koorporācijas izmantoja šo iespēju un pārcēla savas ražotnes uz Ķīnu. Tagad tie laiki jau ir pagātnē, kad Ķīna asociējās tikai ar lētu darbaspēku. Pašreiz Ķīnā funkcionē 53 jaunāko augsto tehnoloģiju zonas un vairāk kā 70 zinātniski-tehniskie centri.

5. Stabila politiskā sistēma. Ķīnā jau vairākas desmitgades ir stabila politiskā iekārta, kurā regulāri mainoties vadībai (ik pēc 10 gadiem), tiek saglabāta politiskā pēctecība. Šo tendenci Ķīna plāno saglabāt arī turpmāk, veicot reformas tādā veidā, lai nepieļautu jukas, haosu un valsts destabilizāciju. XVIII Ķīnas komunistiskās partijas kongresā 2012.gadā notika pēdējā “varas maiņa” un par Ķīnas vadītāju kļuva Si Dziņpins (1953). Tajā atkārtoti tika uzsvērta nepieciešamība saglabāt komunistiskos ideālus un pieturēties pie pirmā komunistiskās Ķīnas vadītāja Mao Dzeduna (1893-1976) teorētiskā mantojuma. Kongresā vēlreiz tika apliecināta apņēmība radīt sociālismu ar ķīniešu specifiku – veicot reformas, realizējot atvērtības principu, nodrošinot sociālo taisnīgumu, vispārēju labklājību un sociālo harmoniju.

6. Pakāpeniskuma principa ievērošana reformās. Nekas netiek darīts neapdomāti, steigā, fiksi fiksi, lai izpatiktu ārzemju konsultantiem (kā tas plaši notiek tādās banānu republikās kā Latvija). Reformas tiek rūpīgi pārdomātas un ieviestas lēni un pakāpeniski, tāpēc netiek pieļautas kļūdas un tām ir pozitīvs rezultāts.

7. Eksportorientētas rūpniecības politika. Straujš eksporta pieaugums ir viens no galvenajiem Ķīnas ekonomikas izaugsmes faktoriem.

8. Ķīna kā valsts – civilizācija. Ķīna ir ne tikai vienkārši nacionāla valsts, bet gan civilizācija ar savu savdabīgo kultūru, mentalitāti, vēsturi, pasaules redzējumu, kas tur visus ķīniešus kopā, apvieno tos, lai kur tie arī neatrastos, un ko Ķīnas varasiestādes izmanto savu mērķu sasniegšanai.

Visbeidzot zīmīgs pašreizējā Ķīnas vadītāja Si Dziņpina publisks izteikums: “Ķīna ne tikai attīstīsies pati, bet arī nesīs atbildību par visas pasaules attīstību un dos savu ieguldījumu tajā.” Šie vārdi, kas tiek pastiprināti ar reālu rīcību, ir tiešs un atklāts izaicinājums degradētajiem un amorālajiem Rietumiem (ar ASV priekšgalā un ar homoseksuālistu – pedofīlu aprindām kā vienu no galvenajiem valdošajiem spēkiem), kuri pasauli ir noveduši līdz kliņķim un turpina vest to arvien lielākā strupceļā.

Informācijas aģentūra
/12.02.2015/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Ķīna, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 4 komentāri

Par homoseksuālismu bioloģijas doktora skatījumā

Jēkabs Raipulis

Jēkabs Raipulis

Mēs lasām aizkustinošus rakstus un klausāmies raidījumus par to, kā tiekot diskriminēti cilvēki ar homoseksuālu uzvedību Latvijā, kurā esot izteiktākā homofobija pasaulē. Kāds homoseksuālisma aktīvists patētiski izsaucas: “Mēs iebrienam reakcionāros, autoritārisma dubļos, ja neļaujam visām minoritātēm vienādas tiesības!” Es mēģinu saprast, ar ko šī minoritāte ir tik īpaša un ar ko tā atšķiras no citām cilvēku īpatnībām, ka tā jāizceļ un sevišķi jāciena. Savukārt, ja kāds izsaka vēlmi, lai homoseksuālistu praids netiktu rīkots Rīgas centrā, viņš kļūst par progresa nīdēju, atpakaļrāpuli, homofobu. Ja jums ir kādas citas domas par homoseksuālisma vietu sabiedrībā, kas atšķiras no pašu homoseksuālistu sludinātā, jūs tiekat pasludināts par cilvēktiesību ierobežotāju.

Saceltais troksnis par seksuālo minoritāšu tiesību ierobežošanu nekādā gadījumā neveicina to saprātīgu risināšanu, par ko šķietami iestājas homoseksuālisma ideologi. Ja ik brīdi mēģina iestāstīt, cik homoseksuālisms ir cildena un slavējama īpašība, turklāt cenšas to pamatot ar nepatiesu informāciju, tad tas izraisa pamatotu nepatiku. Protams, nevienu nevajag diskriminēt, nevajag darīt pāri. Taču neizpratni rada vēlme šo novirzi uzdot par kaut ko sevišķu, kas prasa īpašu attieksmi, turklāt cenšoties pierādīt, ka tā ir dabiska un sabiedrībai derīga. Bet tagad neliela apgalvojumu analīze, ar kuriem homoseksuālisma aktīvisti pamato cīņu par “savām tiesībām”.

1. “Homoseksuālisms ir bieži sastopama parādība.” Populārās publikācijās tiek apgalvots, ka ikkatrā sabiedrībā un arī laikmetā ir 8–12 % homoseksuāli orientētu cilvēku, bet konkrēti Latvijā to esot 200 000 (kaut ko apgalvot par Latviju gan nav nekāda pamata, jo nav veikti pētījumi). Savukārt pētījumi ASV ir sekojoši: 12 lielākajās pilsētās sevi par homoseksuāliem vai biseksuāliem uzskata ap 9 % cilvēku, 88 pēc lieluma nākamajās pilsētās – 4,2 %, nelielās pilsētiņās ap 2 %, laukos – zem 1 %. Šie skaitļi nepārprotami rāda, ka homoseksuālisma izplatībā svarīga ir attieksme pret to. ASV laukos un mazās pilsētiņās šī uzvedība netiek īpaši atbalstīta un akceptēta, tāpēc šeit par homoseksuāļiem acīmredzot kļūst tikai tie, kuriem uz to ir bioloģiski nosacīta ievirze. Apkopojot vairāku valstu pētījumu rezultātus, kļūst redzams, ka lielais homoseksuāli orientēto procents rodas no tā, ka samērā daudzi pusaudža gados vai arī vēlāk ir izmēģinājuši homoseksuālos sakarus, tomēr NAV pie tiem palikuši. Tādu, kuriem šī sliecība ir stabila, nav vairāk par 1–2 %. Piemēram, Anglijā tikai homoseksuāls dzīvesveids ir 1 % geju, 0,3 % lesbiešu, Somijā – 0,9 % geju, 0,5 % lesbiešu, arī Francijā un ASV šie skaitļi ir līdzīgi.

2. “Homoseksuālisms ir ģenētiski noteikts, tātad negrozāms “kā acu krāsa”.” No ģenētiskā viedokļa šāds apgalvojums nav ne ar ko pamatots. Tas izriet no pašu homoseksuālisma adeptu cita apgalvojuma, ka homoseksuālā orientācija ir nepārtraukta pāreju rinda no izteikta homoseksuālisma caur biseksuālismu līdz izteiktam heteroseksuālismam. Šis pēdējais apgalvojums ir tuvs patiesībai un atbilst poligēni noteiktas pazīmes ģenētiskajai determinācijai ar multifaktoriālu izpausmi, t. i., vismaz daļai tās formu svarīgi ir sociālās vides apstākļi, kas nosaka, vai tā izpaudīsies vai ne, daļai – tikai sociālā vide. Arī tas fakts, ka ar gadiem cilvēku daudzums, kas sevi atzīst par homoseksuāli orientētiem, samazinās, liecina, ka šī īpašība nemaz nav tik negrozāma. Piemēram, 1996. gadā Sanktpēterburgā veiktajā pētījumā konstatēts, ka vecumā no 18 līdz 34 gadiem sevi par gejiem atzīst 2,7 % vīriešu, vecumā no 35 līdz 55 gadiem – 0,6 %, vecumā no 55 līdz 74 – 1,3 %. Faktiski, tikai ap 1 % cilvēku ir ar iedzimstošu vai ar embrionālajā attīstībā iegūtu bioloģisku homoseksuālo orientāciju. Līdzīgi kā citas poligēni iedzimstošas novirzes. Pārējie homoseksuālās uzvedības gadījumi ir sociālās vides ietekmē radušies.

Homoseksuālās orientācijas rašanās cēloņi ir dažādi – kā tas ir ar vairākām bioloģiski sociālajām negācijām – alkoholismu, zagšanu u. c. Kā daudzām sarežģītām cilvēka pazīmēm, īpaši saistītām ar psihi, ir dabisks noviržu procents, kas noteikts ar ģenētiskajām dzimuma veidošanās kļūdām. Par to liecina atsevišķu identisko dvīņu pāru vienādā homoseksuālā orientācija. Nākamais noviržu rašanās periods ir embrioģenēze, kad veidojas dzimumorgāni un dzimumhormoni, kuri iedarbojoties uz smadzeņu attīstību tās maskulinizē (vīrišķo) vai feminizē (sievišķo). Šajā laikā arī citi faktori var ietekmēt smadzeņu maskulinizāciju vai feminizāciju.Pētījumos konstatēts, ka grūtniecēm, kuras, iznēsājot bērnu, lietojušas fenibarbitālus, biežāk nekā tām, kuras tos nav lietojušas, bērni ir ar homoseksuālu vai transseksuālu orientāciju. Nākamais normālu dzimuorientāciju izmainošais apstāklis ir bērnu seksuālā izmantošana. Vēl nākamais – sociālā vide un sabiedrības vai atsevišķu sabiedrības grupu attieksme pret homoseksuālo uzvedību.

3. “Homoseksuālisms ir seksuālās uzvedības normas viena no formām.” To itin kā apstiprinot jau iepriekš minētā sakarība, ka ir nepārtrauktas pārejas no izteikta homoseksuālisma līdz heteroseksuālismam. Taču līdzīgu sakarību mēs redzam vairākām ģenētiski noteiktām īpašībām un smagām novirzēm. Piemēram, šizofrēnijai arī ir dažāda smaguma formas no nepieciešamības atrasties psihiatriskajā slimnīcā līdz vieglām formām, kas ļauj dzīvot vairāk vai mazāk normālu dzīvi. Neviens šizofrēniju nesauc par normu.

Līdzīgi ir ar homoseksuālismu. Tā kā 1973. gadā ASV psihiatru asociācija (ar nelielu balsu vairākumu) nobalsoja, ka homoseksuālisms nav psihiska novirze, to izslēdza no slimību skaita. Homoseksuālisma aizstāvji uz šī pamata apgalvo, ka viņu uzvedība ir normāla.Taču runa nav par kaut kādu abstraktu absolūto normu. Homoseksuālisma gadījumā runa ir par normu attiecībā uz vienu no cilvēka pamatvajadzībām – sugas turpināšanu. Tātad šeit novirze ir reproduktīvajā jomā, proti, tā ir neauglība.Neauglība var būt gan reproduktīvo funkciju fizioloģisku vai funkcionālu traucējuma rezultāts, gan arī psihiskas dabas parādība. Homoseksuālisma gadījumā tā ir psihiskas dabas parādība, t. i., nespēja (nevēlēšanās) kontaktēt ar pretējā dzimuma indivīdiem un stāties dzimumattiecībās.

Kādas pūles gan nepieliek laulātie ar reproduktīvajiem traucējumiem, lai tiktu pie bērna, cik līdzekļu neiztērē, lai izārstētu šo novirzi! Bet nosaukt homoseksuālismu par novirzi, t. i., neauglību, tiek uzskatīts par lielāko diskriminācijas izpausmi. Jāpiebilst gan, ka oficiālajā 1980.gada diagnožu sarakstā (DSM – III) ir minēta “distonā homoseksualitāte” (distonija – psihiatriskais termins, kas apzīmē stāvokli, kad indivīds jūt asu neapmierinātību par kaut kādām netipiskām īpašībām un gribētu no tām atbrīvoties.)

4. “Homoseksuālismu nevar iegūt. Tas vai nu ir, vai nav.” Par to, ka homoseksuālā uzvedība daudzos gadījumos tomēr ir iegūta nevis iedzimta, liecina ļoti daudz piemēru. Tādās cilvēku grupās, kur nav normāla vīriešu un sieviešu attiecība (jauniešu un jaunavu semināri, cietumi, izolētas armijas daļas u. c.) homoseksuālās attiecības sāk veidoties biežāk. Piemēram, ASV homoseksuālisms visizplatītākais ir lielpilsētā Sanfrancisko un nelielās koledžu pilsētās. Taču visbiežāk par homoseksuālistiem kļūst seksuālās vardarbības vai pavedināšanas (pedofilijas) rezultātā. Kādā klīnikā, aptaujājot homoseksuālus un biseksuālus vīriešus, tika konstatēts, ka 35 % no homoseksuālajiem vīriešiem sāka seksuālo dzīvi vardarbīgas piespiešanas rezultātā – vidēji 10 gadu vecumā, kas arī vēlāk noteica viņu homoseksuālo orientāciju.

5. “Homoseksuālisms nav ārstējams.” Atsevišķos gadījumos patreizējā medicīnas attīstības līmenī varbūt tiešām ārstēšana nedod vēlamo rezultātu, taču citos gadījumos rezultāts ir pozitīvs.Tajā gadījumā, kad novirze ir ģenētiski noteikta, ārstēšana šobrīd var nebūt sekmīga.Ja homoseksuālisms iegūts, tas ir novēršams. Noteicošais homoseksuālistu apgalvojumā “nav ārstējams” ir nevēlēšanās mainīt uzvedību. Arī citās ar seksu saistītajās novirzēs var novērot: kaut arī konkrētais indivīds saprot novirzes nedabiskumu (sadomazohisms, pedofilija, transvestītisms), tomēr nevēlas no tās atbrīvoties. Piemēram, aptaujās noskaidrots, ka tikai 15 % sadomazohistu vēlētos atbrīvoties no savas problēmas, bet 76 % transvestītu nekad nav vērsušies pēc palīdzības pie ārsta vai psihologa.

6. “Homoseksuālie pāri ir ļoti stabili.” Arī šis apgalvojums nav patiess.Seksuālās attiecības geju pāra starpā ļoti lielā mērā ir gadījuma rakstura.Daudziem geju pāriem, kas dzīvo kopā, šī kopdzīve ir īslaicīgāka par heteroseksuālo pāru attiecībām. Piemēram, ASV vairāk vai mazāk stabilos pāros dzīvo 24 % geju un 43 % lesbiešu. Anglijā geju, kuri dzīvoja kopā, kopdzīves ilgums vidēji bija četri gadi.

Homoseksuālisma propagandas sekas

Nākamais jautājums, kas diskusijās par homoseksuālismu visbiežāk tiek apspriests, vai homoseksuālisma propaganda ir “nevainīga”. Šis jautājums šobrīd ir saasināts ar tā saucamā praida organizēšanu un atšķirīgo attieksmi pret to gan dažādos sabiedrības slāņos, gan dažādās valstīs. Cilvēku noraidošā attieksme pret geju praidiem un propagandu tiek pielīdzināta rasismam un nosaukta par homofobiju. Tā jau tiek salīdzināta ar fizisku izrēķināšanos.

1. Par bīstamāko homoseksuālisma ekspansijas ļaunumu varam uzskatīt demogrāfisko situāciju. Ja 10 % no Latvijas iedzīvotājiem (pēc geju apgalvojuma) ir homoseksuāli orientēto (bet tur, protams, neietilpst bērni un veci cilvēki), tad starp reproduktīvajā vecumā esošajiem šis procents ir vēl lielāks. Savukārt ap 10 % heteroseksuālu ģimeņu nevar būt bērnu neauglības dēļ. Tātad tajās ģimenēs, kur var būt bērni, to vajadzētu būt vismaz 4–5, lai saglabātu to iedzīvotāju daudzumu, kas patlaban ir Latvijā.

Kādas konsekvences izriet no šīs demogrāfiskās situācijas gan Latvijā, gan vairumā Eiropas valstu? Neapšaubāmi tās ir gan ekonomiskas, gan sociālas. Lai saglabātu augstu dzīves līmeni aizvien vairāk novecojošajai populācijai, vajag jaunas darba rokas, kas nāks no citu kultūru un reliģiju zemēm, kur dzimstība ir augsta. Kad šo iebraucēju īpatsvars sasniegs noteiktu kritisko robežu, diez vai viņi rēķināsies ar eiropiešu “demokrātiskajiem iekarojumiem” – indivīda tiesību neaizskaršanu, sieviešu un vīriešu vienlīdzību u. c. Nav dzirdēts, ka islāma valstīs notiktu homoseksuālistu praidi. Ir gan dzirdēts, ka tur tos, kuri pārkāpj islāma kanonus, nomētā ar akmeņiem. Apgalvojumam, ka pasaule jau tā ir pārapdzīvota, tātad mums eiropiešiem ir jāupurējas, dzīvojot bezbērnu homoseksuālās attiecībās, nav pamata. Jautājums ir par to, vai mēs gribam saglabāt savus demokrātiskos sasniegumus un Eiropas civilizāciju. Ja atbilde ir – “Jā!”, tad mums pašiem ir sava populācija jāsaglabā.

2. Nepamatots ir apgalvojums, ka ar geju aktivitātēm nevienu nevarot ievirzīt uz homoseksuālu uzvedību. Pusaudžiem viss, kas atšķiras no tradicionālā, liekas interesants un pārbaudāms. Tas ir ceļš, kā iesaistīt jauniešus homoseksuālo attiecību apritē. Tiek kultivēts jaunekļu skaistuma apjūsmošanas un cēlās skolēna mīlestības pret savu skolotāju mīts, kas bijis izplatīts antīkajā pasaulē un bijis iedvesmas avots daudzām slavenībām. Turklāt ne tikai platoniskās (garīgās), bet miesiskās mīlestības veidā. Vairāku slavenību biogrāfijās var atrast faktus par jaunekļu pakļaušanu savām iegribām ar savu autoritāti un samulsināšanu. Piemēram, par baleta trupas vadītāju S. Djagiļevu biogrāfi raksta, ka visi jaunekļi (arī jaunāki par 18 gadiem) izgāja caur viņa gultu, ja gribēja trupā strādāt, neskatoties uz to, vai to vēlējās, vai nē. Turklāt – neatkarīgi no seksuālās orientācijas. Jau tas vien, ka pēc 30 gadu vecuma sevi par homoseksuāli orientētiem atzīst daudz mazāk vīriešu nekā jaunākos gados, liecina, ka daudziem homoseksuālā orientācija bijusi uzspiesta vai ziņkārības ierosināta, ne bioloģiski noteikta.

3. Apgalvojums, ka sekss un reproduktīvā funkcija nav saistāma, arī ir viens no homoseksuālisma teorētiķu izdomājumiem. Tas baudas gūšanu atrauj no katras dzīvās būtnes vajadzības – nodrošināt dzīvības saglabāšanos un nepārtrauktību. Šī vajadzība ir tāda pati kā ēšana, dzeršana, elpošana u. c. pamatvajadzības. Mēs jau varam arī ēst tikai baudas dēļ (kā to kultivēja senie romieši), bet, ja baudas nolūkam izmantotie produkti nebūs pilnvērtīgi, mēs pazaudēsim veselību vai dzīvību. Mēs varam pārēsties iekšējas nepiesātināmības dēļ kā bulīmijas slimnieki. Līdzīgi arī seksa atraušana no reproduktīvās vajadzības (gan homo, gan heteroseksuālajās attiecībās) noved pie bēdīgām sekām [indivīda degradācijas, dažāda veida un smaguma psihiskām novirzēm].

Bez tam jāņem vērā arī morālie un psiholoģiskie zaudējumi, ko nepamana homoseksuālās aizrautības karstumā. Tā ir vecu homoseksuālistu vientulība. Homoseksuāļiem vērojama stipri augstāka saslimstība ar dažādām psihiskajām slimībām. Turklāt tās cēlonis nav sabiedrības attieksme. Cēlonis ir drīzāk pārtrauktā dabiskā cilvēka turpināšanās nākamajās paaudzēs jeb nemirstība.Par dvēseles nemirstības zaudēšanu neņemos spriest, bet ģenētiskās nemirstības, nepārtrauktības apraušanās ir pārdomu vērta. Nerealizētais sugas turpināšanās instinkts, kurā ietilpst ne tikai seksuālā aktivitāte, kas ir reprodukciju motivējošais faktors, bet arī pēcteča radīšanas un gādības par pēctečiem nerealizētā vajadzība, ar gadiem kļūst aizvien nozīmīgāks un psiholoģiski traumējošs faktors.

Kādēļ gan seksuālā bauda būtu stādāma augstāk par citām, turklāt gūstama par katru cenu un visos iespējamajos veidos? Ja jau tiek uzsvērta tāda nepieciešamība, visefektīvākais variants būtu ievadīt smadzenēs baudas centrā elektrodu un, kairinot attiecīgo centru, gūt maksimālo baudu. Dzīvniekiem, kuriem šādi elektrodi eksperimentos tiek ievadīti, neko vairāk nevajag, kā tikai nepārtraukti kairināt šo baudas centru, līdz iestājas nāve.

Visticamāk, homoseksuālā uzvedība ir saistīta arī ar vairākām nevēlamām psihiskām izpausmēm emocionālajā sfērā. Gejiem – daudz biežāk kā heteroseksuālajiem vīriešiem – ir depresija, trauksmes sajūta, histērija, alkohola un narkotiku atkarība. Lesbietēm depresija, augsta alkohola un narkotiku atkarība ir vēl biežāk sastopama kā gejiem. Iespējams, ka tieši nepilnvērtības izjūta liek nepārtraukti prasīt, lai viņus īpaši atzīst. Arī izredzētības lieluma mānija: “Mēs – homoseksuālisti – visu labāk saprotam, mēs esam progresīvāki, radošāki, gudrāki, visi ģēniji ir bijuši homoseksuāli u. tml.” Līdzīgi apgalvojumi virzīti uz to, lai radītu ap homoseksuālismu tā īpašas nozīmības “auru”.

4. Daudziem cilvēkiem praids rada estētisku nepatiku. Tas izraisa arī neveselīgu ažiotāžu un konfrontāciju, pret kuru it kā iestājas praida organizētāji. Kā biologs nevaru noliegt, ka dažiem daba ir nodarījusi pāri. Bet ar to nevajadzētu lepoties. Apmēram tikpat, cik bioloģiski homoseksuāli orientēto, ir arī gultā čurātāju, bet viņi neiet praidā. Kaut gan kā kādā anekdotē paironizēts, ka pēc attiecīgas psiholoģiskās apstrādes gultā čurātājs par to nekaunas, bet sāk ar to lepoties.

Iespējams gan, ka praida organizēšana, prasība, lai speciāli likumā paredz, ka homoseksuālismu nedrīkst diskriminēt, un citas aktivitātes ir tīri psiholoģiskas dabas. Tā ir vēlme kaut kā kompensēt tos zaudējumus, ko rada nerealizētie pamatinstinkti. Filozofs un psihlogs Ēriks Froms “Mīlestības grāmatā” raksta: “Uz vīrišķā un sievišķā pretnostatījuma pamatojas arī cilvēku savstarpējās attiecības. Tīri psihiskajā jomā vērojams tas pats: mīlestībā starp vīrieti un sievieti tie abi atdzimst. Homoseksuālās novirzes gadījumā šo pretstatu vienību gūt neizdodas un tāpēc homoseksuālists cieš nekad nepārvaramas vientulības sāpes…”

5. Visbeidzot, cik tad zemu var nolaist morāles un tikumības latiņu? Savulaik nosodītā prostitūcija (gan homoseksuālā, gan heteroseksuālā) zeļ un plaukst. Meklējot kaut kādu šķietami “dievišķo seksuālo baudu” var izrādīties, ka neviena perversija nav noraidāma. Pedofili cīnās par savām tiesībām, gana pārliecinoši argumentēdami, ka agrīna bērna ievadīšana seksuālajā dzīvē ir ļoti vēlama, turklāt īpaši labi, ja to dara paši vecāki utt. Homoseksuāli orientētie gan apgalvo, ka viņiem nav nekāda sakara ar pedofiliju. Bet, ejot to pašu sabiedriskās domas apstrādāšanas ceļu, kādu iet homoseksuāļi, arī pedofili, izmantojot cilvēktiesību argumentu, indivīda brīvību un neaizskaramību, var izkarot savas vēlmes apmierināšanas tiesības. [Patiesībā homoseksuālisms un citas seksuālās (sensetīvās, hedoniskās) novirzes, tai skaitā pedofīlija, ir savā starpā visai cieši saistītas parādības, kuras daudzos gadījumos izpaužas komplektā – ,gūstot piesātinājumu vienas novirzes apmierināšanā, rodas vēlme un vajadzība pēc citām.]

6. Nereti par homoseksuālisma pozitīvajiem efektiem pieskaita pārapdzīvotības samazināšanu uz Zemes. Taču šāds apgalvojums ir aplams. Rietumu liberālā attieksme pret ģimeni un seksa nodalīšana no reproduktīvās funkcijas ir novedusi pie situācijas, ka šādu attieksmi kultivējošo zemju iedzīvotāji neatražo sevi. Depopulāciju šajās zemēs aptur tikai iebraucēji no valstīm, kur ir pārapdzīvotība – augstās dzimstības dēļ. Taču tas neglābs situāciju. Ja mēs ceram, ka šie iebraucēji pārņems mūsu (ne)tikumus un priekšstatus, tad nākamajās paaudzēs viņi tāpat neatražos sevi. Ticamāk gan, ka ienācēji, sasniedzot kādu noteiktu kritisko daudzumu, vairs nepakļausies ne savas izcelsmes zemes likumiem un tikumiem (ko redzam jau ne vienā vien Eiropas valstī), nedz arī Eiropas vērtībām, bet dzīvos pēc savas izpratnes, kur nebūs vietas demokrātijai un indivīda brīvībai, ar ko mēs tā lepojamies.

Vienīgais risinājums, lai saglabātu to, kas ir sasniegts cilvēka tiesību, brīvību un sociālā nodrošinājuma jomās, ir: uzņemties pienākumu sevi atražot, turklāt – gan fiziski, gan garīgi. Runājot par to, ko cilvēks drīkst vai nedrīkst, kas ir pareizi un nepareizi, kas ir veselība un kas patoloģija, vajadzētu tomēr balstīties uz pagātnes pieredzi un atziņām, kas ļāvušas cilvēcei izdzīvot un sasniegt pašreizējo stāvokli.

P.S. Rakstā minētie fakti ir ņemti no nopietniem zinātniskiem pētījumiem, kas publicēti zinātniskos žurnālos, piemēram, “Scientific American” u. c., monogrāfijās, interneta portālos.

P.P.S Raksts bija sagatavots un iesūtīts laikrakstam “Diena” polemikai par “seksuālo minoritāšu” praida norises vietu un lietderību. Diemžēl tas netika nopublicēts, nekomentējot kādēļ.

Jēkabs Raipulis, bioloģijas zinātņu doktors, ģenētiķis, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas profesors
/12.01.2015/

Avots:
http://rod.lv/

Informācijas aģentūra
/12.02.2015/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Medicīna, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 6 komentāri

Pēteris Kļava: Rietumu demokrātija ir ar pedofilijas piegaršu

Pēteris Kļava

Pēteris Kļava

Kāds ir mūsu ierobežotā un tumsonīgā prāta līmenis, tādu mēs arī redzam pasauli. Tibetā to sauc par karmisko pasaulskatu. Labākais, ko cilvēks var dot savam bērnam, ir samazināt sava prāta aprobežotības līmeni, lai neuzspiestu to bērnam. Kā teica Feierbahs: Pilī domā citādi, nekā būdiņā. Kad es redzu, ka par suņiem rūpējas labāk nekā par bērniem, man gribas raudāt. Suņus glauda, apģērbj, bučo, baro. Bet cik daudz gan ir bērnu, kuri ko tamlīdzīgu nekad nav pieredzējuši?! Par kādu civilizāciju vispār mēs te varam runāt!

Mums ir kari, bankas, zagšanas, slepkavības, nekontrolēta dzimstība, slimības utt. Tādi ģēniji kā Cialkovskis, Uspenskis, Berģajevs, daudzi rietumu zinātnieki runāja par septiņiem civilizācijas attīstības līmeņiem. Tad lūk, mēs pašreiz atrodamies civilizācijas attīstības nulles līmenī. Planēta tiek pārvaldīta ar melu un vardarbības palīdzību. Prinstonā, Harvardā, Jēlā māca kā izvarot pasauli sava personīgā izdevīguma un labklājības vārdā.

Es esmu to likumu piekritējs, kuri ir Singapūrā un Arābu emirātos – par pedofīliju nāvessods. Daudzi cilvēki līdzinās neattīstītiem dzīvniekiem, kuri pakļaujas tikai bailēm. Tikai bailes notur šādus cilvēkus kaut cik pieklājīgu rāmju robežās. Šodien viņi vairs ne no kā nebaidās, jo bailes tiek atceltas. Rezultātā paliek demokrātija ar pedofīlijas piegaršu. Un problēma te nav demokrātijā, bet gan tās uztverē.

Inga Marte Thurdkildsen (Norvēģijas Bērnu un genderu vienlīdzības ministrijas ministre; vienā no intervijām izteicās, ka incests ir Norvēģijas “sociālā tradīcija”) aicina ieviest skolu jaunākajās klasēs stundas, kuras ir veltītas incestam. Viņiem Norvēģijā tā ir norma, tāpēc redziet bērnus ir jāapmāca pēc kādām pazīmēm var pateikt, ka tētis drīzumā “pienāks ļoti tuvu”. Apziņa, ka nekas par to nav, likvidē pēdējās bremzes.

Mēs vairs nelasām Čehovu, Tolstoju, Puškinu, Raini, Blaumani. Kad no sabiedrības noņem bailēs balstītus kontroles mehānismus, izveidojas sabiedrība, kuru piedāvā Rietumvalstis. Protams, ne pilnīgi visas Rietumvalstis ir tādas, bet es runāju par noteicošo tendenci. Rietumu pasaule morāli tiek sagrauta. Divu paaudžu laikā ar izkropļotas demokrātijas izpratni var sagraut jebkuru sabiedrību. Tagad vairs nav mehānismu, kas ļautu sabiedrībai kļūt gudrākai. Lielākā daļa cilvēku cenšas dzīvot vienai dienai un pagrābt savu “gabalu” par katru cenu. Un bērni izaug izdzīvošanas par katru cenu atmosfērā.

Ģimenē viss sākas no tēva. Bet mūsdienās tēvi tiek degradēti. Viņus audzina vientuļās māmiņas, kuras ir pamestas vai kuru vīri ir nodzērušies. Šādas mammas ir spējīgas izaudzināt tikai mīkstmiesīgus memesdēliņus. Šie kompleksainie mīkstmieši nav spējīgi izveidot ģimeni un aizstāvēt valsti.

Vīriešu kompleksi ir cilvēces posts. Saprātīgi būtu atjaunot masveida pionieru vai skautu kustību (nav būtiski kā to nosauc), kur tiktu audzināti gudri, garīgi un atbildīgi vīrieši. Eiropā 8 miljoni jaunu un izglītotu vīriešu nestrādā – viņi negrib, viņiem tas ir par grūtu. Viņi grib iegūt visu, ātri un viegli.

Ir pierādīts, ka tad, kad cilvēks pieņem lēmumu, kurš sakņojas gudrībā un pasaules likumsakarību sapratnē, tad mainās gan viņš pats, gan arī pasaule viņam apkārt. Vecākiem ir cītīgi jānodarbojas ar sevis izglītošanu, izglītošanu un vēlreiz izglītošanu. Krievijā šai ziņā vēl ir palicis garīgums, tāpēc Rietumu pasaule tā baidās no Krievijas. Es nerunāju par kādu struktūru, piemēram baznīcas, garīgumu, bet gan par to, ko var nosaukt par “kosmisko garīgumu”. Tā ir cilvēces nākotne.

Pēteris Kļava (1964), Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas reanimatologs
/23.01.2015/

Avots:
http://www.mklat.lv/mnenie/24547-peteris-klyava-demokratiya-s-zapakhom-pedofilii

Informācijas aģentūra
/12.02.2015/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 61 komentāri

Par Geiropas apgriezto realitāti, hegemonijas piramīdu un tautas saimniecības pamatprincipiem

00438_Varas_piramidaBrīvības ierobežojumi ir pieļaujami Tikumības aizsardzībai. Kultūra ir pašierobežojumu sistēma (īpašais tikai šai kultūrai piemītošais pazīmju kopums, kurš izslēdz visas citas, šim kopumam nepiederošās pazīmes) tāpēc būt Cilvēkam ir nest sevī kultūru – savu pašierobežojumu – būt Cilvēkam ir just robežas un robežu nepārejamību – būt „sakompleksotam” moderno „psihologu” valodā.

Tie, kuros ir pašierobežojumu sistēma – Kultūra, ir Cilvēki. Tie, kuri jūt robežas un to nepārejamību – nevēlas, tās pāriet, ir Cilvēki. Tie, kuros nav Kultūras (pašierobežojumu sistēmas) robežu un to nepārejamības sajūtas, nav Cilvēki.

Attieksme pret robežām un to svētumu ir tests uz to, kas ir apskatāmā divkājainā būtne – Cilvēks, vai kāds cits bioloģisks, biomehāniks, mehānisks objekts vai kādas sociālas struktūras izpildmehānisms – tēls, kurš pilda savu lomu manipulāciju sistēmā – sabiedrībai pasniegtā ilūzijā. („vārda brīvība Gejropā”)

Robežas nepārejamību uztur Goda un Kauna sajūtas. Goda jūtas rāda, kas ir jādara, lai saglabātu un attīstītu savu Kultūru (pazīmju kopuma neaizskaramību un papildinātu tās ar saskanīgām pazīmēm – ierobežojumu sistēmas izsmalcināšanas virziena turpināšanu) tās dabiskajā gultnē. Kauna jūtas savukārt attur Cilvēku no darbībām, kuras veicot, Cilvēks pārkāpj robežas, aiz kurām tas zaudē savas Dvēseles Cilvēcību – pārstāj būt Cilvēks, atkrīt akulturāla bioloģiska mehānisma eksistences līmenī – kļūst par lopiņu – par samaitātu lopiņu.

Cilvēka Gods viņu virza uz esošo vērtību uzturēšanu spēkā – uz to cienīšanu, cienot Cilvēkus, kurām tās ir vērtības, uz jaunu vērtību meklēšanu, attīstīšanu un radīšanu. Cilvēka Gods šajā gadījumā vedina Cilvēku uz saudzību saskarsmē ar citu Cilvēku Dvēseles dzīvi. Saudzība nepieciešamības gadījumā pieļauj vērtību izpēti, analīzi un konstruktīvu kritiku, bet tai tomēr vienmēr ir vērtību attīrīšanas, sapratnes un nostiprināšanas raksturs, tai vienmēr ir tieksme attīrot izcelt labāko dvēseles dzīvē.

Cilvēka kauna jūtas attur Cilvēku zaudēt vērtības, vērtības devalvēt un pievērsties viltus vērtībām – par tādām uzstādīt to, kas noved pie vērtību sabrukuma. Gejropas gadījumā uz kauna jūtām attiecas tas, ko Gejropā sauc par „vārda un izpausmes brīvību”, savas intīmās dzīves un it sevišķi perversās daļas publisku demonstrēšanu un tādu darbību iespēju slavināšana. Tam, ko Gejropa sauc par „vārda brīvību” nekāda sakara ar patiesu vārda brīvību nav – gejropieši pat nezina kam un kā dēļ tāda pastāv un pat, ja to zinātu, tad neprastu to pielietot, jo viņiem nav nekā, ar ko to piepildīt – viņiem nav to domu un vārdu, ar kuriem Cilvēki realizē vārda brīvību.

Gejropā „vārda brīvība” ir tikai tam un tādā mērā, kas atbilst tās mērķiem un vajadzībām. Gejropā valda homonacistisks totalitārisms, kurš „aizvērs” jebkuru muti, kura tam traucēs. Ja kādam (arī man) ļauj kaut kādā veidā izteikties, tad tikai tur un tādā formā, kur tas nekā netraucē un neietekmē gejropiešu darbību. Tur, kur tas varētu viņus traucēt, neviena sveša „mute” netiek ielaista, vai arī no tās tiek paņemts tikai viņiem tobrīd vajadzīgais, kas nekādā gadījumā nav viss pateiktais un „vārda brīvību” nesošais. Gejropas vārda brīvības formula – „Tu esi brīvs teikt visu, kas Tev ienāk prātā, kad vien vēlies, tur un tad, par to, ko, kur un kad mēs Tev ļaujam”. Katrs, kuram ir savs atšķirīgs (veselīgs – netiklību noraidošs) viedoklis, tiek nosaukts par „vecmodīgu”, atpalikušu, neizglītotu vai visbeidzot pat par „ienaidnieka” – Krievijas propagandas sazombētu.

Tas ir tas pats, kas tagad notiek Ukrainā – „Kto ņe skačet – tot moskaļ.” (Kas nelēkā – tas ir moskalis) [“Kто не скачет тот москаль” ir Ukrainas nacistu vidū plaši izplatīts spēcīgs, zombējošs “flashmobs”, kurš visa cita starpā parāda tās dalībnieku galējo stulbumu: pūlis debīli lēkā vienā ritmā un skandē “Kto ņe skačet – tot moskaļ.” Adekvātam un saprātīgam cilvēkam šādi skati šķebina. Tiem, kas nav redzējuši: http://www.youtube.com/watch?v=WiRdtcjw208 ; http://www.youtube.com/watch?v=WKzikHhtfI4 ] Kas nedara kā mēs – tas ir ienaidnieks. Lūk, visa Gejropas „vārda brīvība”! Ja kaut kas notiek, tad jau pirms izmeklēšanas visos masu dezinformēšanas līdzekļos izplata Gejropas paziņojumus par vainīgo, bet, kad izmeklēšana un fakti pierāda pretējo, tad to noklusē un neļauj runāt tiem, kuri to pierāda! Tāda ir Gejropas „vārda brīvība” un „patiesība”! Ja Tu runā par to, kas patiesībā notiek, tad Tu esi Krievijas nozombēts un viņu informatīvā kara dalībnieks!

Gejropa ir apgriezta realitāte. Normālā realitātē notiekošās izmaiņas ved uz stāvokļa uzlabošanos. Gejropā katras nākošās izmaiņas esošo stāvokli pasliktina. Tas, kas Cilvēkam ir objektīvi slikts un nederīgs, Gejropā tiek nolikts par labu un vērtīgu. Gejropas dzīves uztveres pamatā ir konflikts – pat tās „mākslas” sižeti vienmēr ir būvēti uz kāda konflikta modeļa. Gejropa dzīvo „pārvarot un uzveicot izaicinājumus”. Gejropa ir destruktīvs svešķermenis Vēstures un Zemes audos.

Kosmoss dzīvo sadarbojoties, saskaņojoties, vienojoties un dodot iespējas, izmantojot dotās iespējas augstākai saskaņai, sadarbībai un vienotībai. Atkarībā no tā, kas sabiedrībā ir pārsvarā – Gods vai netiklība (atkrišana no Goda un tā vadības) stimuli un ietekmes uz to iedarbojas pilnīgi atšķirīgi. Tur, kur veselīgā sabiedrībā norādījumus uz trūkumiem iedarbojas uz Kauna jūtām un var situāciju atveseļot, jo neviens negrib būt slikts tur, kur ir kopīgi „labā” un „sliktā” kritēriji, tur Gejropā tāds norādījums kalpo par jaunu pašizpausmes iespēju. Tur, kur veselīgā sabiedrībā problēmas risina, izejot no tā „kā rīkojas kulturāli Cilvēki”, tur Gejropā no tādiem „viedokļiem” aktīvi distancējas un iespējas meklē tieši pretējā darbību laukā. Gejropa aktīvi protestē pret katras Kultūras pamatu – konstruktīvu pašorganizāciju, kas neizbēgami, pieņemot labāko, liek atteikties no visiem sliktākajiem variantiem un izpaužas kā pašierobežojumi. Gejropas „dzīve” kā „vērtību” pieņem iespēju katram atteikties no sabiedrību uzturošām normām un slīdēt aizvien dziļāk dezorganizētībā, kurā katra nākošā paaudze vairs nav spējīga uzturēt, apkalpot un pilnveidot iepriekšējo paaudžu celto, veidoto un radīto. Katra nākošā paaudze iegrimst lielākā barbarismā, ko paši barbari sauc par „demokrātijas iekarojumiem un Gejropas vērtībām”. Eiropā un it sevišķi Gejropā Cilvēku savstarpējo attiecību dzīves vērtība, to noārdot, tiek transformēta par tehnoloģiju un to doto iespēju komfortu.

Ir katra atsevišķā Cilvēka dzīves gaita un tajā iegūtā pieredze. Ir katra cilvēka atmiņa. Tāpat ir tautu un zemju kolektīvā dzīve, pieredze un atmiņa. Cilvēks var būt viesis vai iebrucējs un kolonizators. Cilvēks var tikt uzņemts kā mīļš viesis vai kā ienaidnieks. Cilvēks var būt viesis, patvēruma meklētājs, palīgs vai kā iebrucējs, postītājs, izmantotājs, izlaupītājs un kolonizators. Kaimiņš uz kaimiņu var skatīties kā uz atbalstu, palīgu un viesošanos vai kā uz apdraudējumu un izmantojamu resursu. Tas, kā kurš skatās uz otru un ko tur saskata, kā rīkojas, pilnībā izriet no viņa paša Goda – Kauna jūtām vai netiklības.

Eiropieši visur ieradās kā derīgo resursu izlūki, ieguvēji, iekarotāji, kolonizatori un izlaupītāji. Eiropieši darbojas kā krusta karotāji un savu reliģisko uzskatu izplatītāji – misionāri, kuri nepazīst iecietību pret citu tautu reliģijām un tajās balstītajām Kultūrām. Eiropieši visur ieradās kā izsaimniekotāji, Kultūras vērtību grāvēji, izlaupītāji un tautu apspiedēji analfabētismā. Ja kaut kur cēla skolas, tad tāpēc lai tajās audzinātu sev vajadzīgos paklausīgos izpildītājus un savas ietekmes izplatītājus. Eiropieši visur nāca ar savu „skaldi un valdi” – sanaido un pamuļķo politiku.

Darbs Cilvēkam ir visu iespēju nesējs. Katram labklājība ir viņa paša rokās un darītā darba mērā. Katram jādzīvo paša darītā darba augļos. Ja kāds grib labāk dzīvot, tad viņam pašam ir labāk un vairāk jāstrādā. Tad saprātīgs darbs atnes kā materiālo, tā arī dvēselisko labklājību un tikumisko pilnvērtību. Katra īsta augšupeja ir tikai tikumības pieauguma mērā un virzienā. Par darbu ir uzskatām tikai tas, kas ir tikumības diktēts un tikumības vārdā, tikumības īstenošanai pildīts. Tas, kurš savu labklājību cer iegūt nodarbinot kādu savā labā, iegūst labklājības ilūziju, tikumības pagrimumu un visas dzīves sabrukumu.

Tikumība dod redzēt Nākotnes perspektīvas. Tas ir – Tikumība ļauj redzēt Nākotnes iespējas – Vīzijas un nejaukt tās ar viltus iespēju – ilūziju lamatām. Tikumība dod tālredzību – tālu pārskatu procesu virzībā un neiesaistīšanos bezperspektīvā darbībā – tukšā rosībā. Tikumība Cilvēku orientē uz Nākotnes sasniegumu vērtību, liek visu šodienējo darbināt Nākotnē esošā labā un vārdā, dēļ kā šodienas dzīvē vienmēr pievērsties labākajam un derīgākajam kā Nākotnes sēklai. Tikumība Cilvēkam saka – „Labāk mednis kokā, nekā zīle rokā!” Tikumība Cilvēku māca atbalstīt un uzturēt veselīgāko, daiļāko un perspektīvāko, tā Nākotnē mazinot slimo, kroplo un traucējošo.

Netiklība ved uz ciešanu, slimību un sabrukuma vairošanu, tāpēc tās uzmanība pievēršas tizlajam un sabrūkošajam. Netiklība ir tuvredzīga, vienmēr baudas izslāpusi un iekāres bada mocīta. Netiklība Cilvēku kārdina – „Labāk zīle rokā, nekā mednis kokā!” Netiklība ir sabrukuma procesa redzamā norise. Netiklībā iesaistītajam nav nākotnes. Tāpēc netiklība nedomā par nākotni. Netiklība visu sev pieejamo negausīgi grib tūlīt, tepat un vislielākajā daudzumā. Netiklība noposta netikļa nākotni.

Tāpēc netiklībā iegrimusī Eiropa pasaulē iziet kā ieguvēja, kolonizātore un izlaupītāja. Tāpēc „baltā Cilvēka” ekonomika būvēta uz parāda – kredīta. Tā katru dienu šodien noēd savu nākotni. Tāpēc tā ir sevi pašiznīcinoša piramīda, kura turas uz sevis pašiznīcināšanas tempa pieauguma (ražošanas tempa pieauguma). Tāpēc Gejropā sabiedrības uzmanību izpelnās slimīgais, kroplais un bezperspektīvais. Atbalstot kroplo un slimo, nākotnē tiek vairotas slimības un ciešanas. Tā žēlsirdība un labdarība apvēršas par cietsirdību un savtību peļņas vairošanai. Tāpēc Gejropā Kultūru, izglītību un reliģisko dzīvi pilnībā izspiedušas subkultūras, tumsonība un māņticība.

Visa Gejropa iebūvēta pašiznīcināšanās piramīdā, kurā katra darbība un tās efektivitāte tiek aplūkota tikai no peļņas gūšanas aspekta procesā, kurā reālās vērtības tiek pārstrādātas – destruktivizētas atkritumos, pārstrādes procesā iznīcinot to reālo vērtību, kuru aplūko objektīvi neeksistējošas parādības – ilūzijas – peļņas veidā. Nevar eksistēt peļņa, kura parādu – kredītu ekonomikas ietvaros patiesībā ir tikai pieaugošs parāds.

Tikumība tautas saimniecībā liek orientēties uz pašos esošajām, uzkrātajām un potenciālajām spējām apgādāt sevi ar sev vajadzīgo, savstarpējo sadarbību un sadarbību ar kaimiņiem kopīgo vajadzību apmierināšanai. Tas liek ņemt paša uzkrāto, esošo un to ieguldīt Nākotnē. „Nākotne caur šodienu izaug no pagātnes.” Tādā kārtā visa Nākotne ir tikai pašu rokās un pieder tajā savus reālos resursus un darbu ieguldījušajiem. Tādā Nākotnē un tautas saimniecībā nav parādu un kredītu. Viss – pagātne, tagadne un Nākotne pieder pašiem darba darītājiem.

Bezparādu un bezpeļņas tautas saimniecībā nav parādu piramīdas, tāpēc tai ir attīstības perspektīva, kurā ambīcijas vienmēr sakrīt ar esošajiem resursiem, ambīcijas izriet no tikumības dotajām iespējām un to realizācija notiek Tikumības ietvaros un kontrolē. Tikumiskā tautas saimniecībā vajadzības izriet no reālā (reliģiskā, zinātniskā un mākslas) Kultūras attīstības procesa tempa un virziena, kas kaimiņiem vienmēr ir savstarpēji papildinoši saskaņots, tāpēc tādā realitātē katras tautas labklājība ir atkarīga no pašas darba un tās vērtību ieguldījuma kaimiņu labklājībā. „Katrs ir stiprs tik, cik stipri ir visi apkārt esošie.” „Ir labi un droši būt zinošam, pārtikušam, stipram un drošam starp citiem zinošiem, pārtikušiem, stipriem un drošiem.”

Dabiskajā Kārtībā valda saskaņa. Saskaņā katra vērtība papildina un atbalsta kādu citu vērtību. Prasība pēc iecietības (kas nav tolerance – tolerance ir nepretošanās postošai darbībai – netikumībai) parādās tur, kur ir vērojams kāds novēršams Dabiskās Kārtības pārkāpums. Dabiskajā Kārtībā tautas saimniecība balsta un ir politikas resurss, kura savukārt uztur Kultūras dzīvi. Kultūra un Kultūras dzīve dod savas Nākotnes plānošanas iespēju, vajadzību un resursus – Neatkarību lēmumu pieņemšanā un Brīvības līdzekļu izvēlē Nākotnes veidošanai.

Apvērstajā Gejropas realitātē nav Kultūras un tās dzīves, bet politika pakalpo uz oligarhiskā slāņa iegribu apmierināšanu orientētai ekonomikai. Tāpēc apvērstajā Gejropas realitātē nav Neatkarības, Brīvības un Nākotnes. Tādā ekonomiskajā piramīdā kā tās obligāti elementi ir iekļauti pazemojumi (ar ko sasaistīta tā saucamā tolerance) kā netiklības izplatīšanas sastāvdaļa un dabiskās, kā arī dzīves kārtības kropļojumi vispār, ar ko sasaistīta iecietības propaganda.

***

Esošā parādu (kredītu) kapitāla ekonomikas darbības mehānisms ir piramīda, kuru veido hegemonu dominante pār apkārtējo telpu ar mērķi uzturēt ievērojamu dzīves, izglītības, tiesību, varas, labklājības un pieejamo resursu līmeņu starpību starp apkārtējo telpu un hegemonu. Tāda starpība ir vajadzīga, lai nodrošinātu lētu resursu plūsmu pie hegemona un hegemona diktēto noteikumu (arī neatbilstošas kvalitātes ražojumu izplatīšanas) uzturēšanu hegemona pārvaldītajā telpā, kura tam ir kā izejvielu avots, tā tirgus. Esošais kapitālisms darbojas tikai tad, ja tiek ievērots peļņas princips – izejvielām, darbaspēkam un citiem resursiem jābūt lētākiem par pārdodamo ražojumu (produktu). Ja produkta lietotājs ir pats hegemons, tad viņa peļņa parādās kā iespēja lietot citiem nepieejamu produktu, dzīves un izstrādājumu kvalitāti, izglītību, drošību, mākslas priekšmetus, politisko un militāri – represīvo varu. Ja ražojums ir domāts pārdošanai hegemona darbības (noplicināmajā, izmantojamajā) vidē, tad peļņu – resursu un preces cenas starpību piesavinās hegemons, ar ko jau otrreiz novājina apkārtējo pārvaldīto teritoriju. Hegemons uztur zemu dzīves līmeni teritorijā tāpēc, lai iegūtu iespēju diktēt zemas izejvielu cenas to piegādātājiem un nedotu tiem iespēju attīstīt pašiem savu tautas saimniecību, celt dzīves līmeni un tā iziet ārpus hegemona pārvaldības. Esošajam peļņas kapitālismam ir vajadzīgas lētu izejvielu ieguves vietas un tirgi savu ražojumu izplatīšanai.

Esošais peļņas kapitālisma ekonomikas modelis apstāsies, ja izejvielu ražotāji paši ražos un patērēs savus ražojumus, ja sevi par hegemonu uzturošais pats būs spiests rīkoties tāpat – iztikt pats ar saviem resursiem, ražošanu un patēriņa tirgu. Tāpēc hegemons pieejamo resursu veidā no vides sevī „importē” tur esošās vērtības, bet uz vidi „eksportē” tās dzīves līmeni pazeminošas ietekmes un pasākumus.

Dzīves kvalitātes pamatos ir iedzīvotāju dzīves vides un formu sakārtotība, veselība, izglītība un pārvaldes orgānu darbības kvalitāte, kas ir bāze Zinātnes un Mākslas pieejamībai un darbībai. Tās savukārt veido, uztur un iedzīvotājiem padara pieejamas sadzīvē lietojamās tehnoloģijas, drošību un Kultūras dzīvi. Kultūras dzīve visā sistēmā ir būtiskākais aspekts.

Kultūras dzīve dod iespēju uzstādīt tautas dzīves un attīstības mērķus, izstrādāt to sasniegšanas stratēģijas, atrast un pielietot resursus un to izmantošanas līdzekļus.

Kultūras dzīve dod iespēju nenonākt atkarībā no hegemona, bet atkarībā nonākušam atrast ceļu uz Neatkarību, Neatkarību iegūt un pareizi izmantot iespējas tās saglabāšanai. Tāpēc katrs, kurš tiecas pēc hegemonijas, vispirms izskauž un grauj pakļaujamā Kultūras dzīvi, Kultūras nesējus – darbiniekus, Kultūras pārmantojamību – Mākslas priekšmetus un tradīcijas, sadzīvi, ģimenes attiecības, vēsturisko atmiņu un piemiņas liecības – priekšmetus un objektus. Tā sasniegšanai topošais hegemons uzspiež savu subkultūru sistēmu, dzīvesveidā un valodas izmaiņas, vēstures kropļojumus. Topošais hegemons izveido viltus realitāti, kurā nav iespējama iepriekšējā Kultūras dzīve. Vēlāk tāpat tiek izstumti vai iznīcināti Kultūras nesēji – darbinieki, kuru vietā tiek atvesti vai tautas padibenēs atrasti un izaudzināti subkultūru ieviesēji un uzturētāji.

Tieši tāpat hegemons sagrauj izglītības, Zinātnes, tehnoloģiju, medicīnas un valsts pārvaldes mehānismus, tur ieviešot sev nepieciešamos kropļojumus (arī korupciju), nepilnības un kontroles mehānismus.

Sabiedriskās (valsts) dzīves kvalitāte ir atkarīga no šo dzīvi veidojošo un uzturošo Cilvēku personību kvalitātēm, spējām un darbības. Tāpēc hegemons no vietējo iedzīvotāju vidus nepārtraukti „izņem” spējīgākos bērnus un jauniešus un izved darbam uz metropoli, bet no turienes iesūta sagatavotus darbiniekus (kurus gatavo arī no pašai tautai no nolaupītajiem jauniešiem) savas destruktīvās darbības uzturēšanai. Ja nenotiktu Cilvēciskā resursa izlaupīšana, tad hegemons ātri zaudētu savas pozīcijas pakļautā priekšā un Cilvēciskā resursa ziņā nolīdzinātos ar aplaupāmo vai tam zaudētu, bet aplaupāmā tauta atgūtu savas dzīves līmeņa uzturēšanas spējas.

Tautas Kultūras līmeni uztur Tikumība. Tikumība ir Kauna – Goda jūtu sistēmas darbība Cilvēkā. Tikumības izaugsmi iezīmē Lepnums, bet Tikumības sabrukumu vienmēr pavada pazemojums. Tāpēc hegemons atņem to, ar ko Cilvēks varētu lepoties, bet tā vietā liek piedzīvot pazemojumus. Kultūras dzīve ir darbs ar Vērtībām – to atrašana, attīrīšana, vairošana un sargāšana. Vērtību klātbūtne dod lepnumu, bet vērtību zaudēšana pazemo. Kā lepnums, tā arī pazemojums iezīmē Cilvēka attiecības ar vērtībām un veido attieksmi pret tām vai parāda attiecību dinamiku. Tur, kur Cilvēks jūt saskarsmi ar vērtību (subkultūru gadījumā – viltusvērtību), viņu pārņem Lepnums. Tur, kur Cilvēks pats konstatē savus trūkumus attiecībās ar Vērtību, Cilvēks izjūt Kaunu, bet tur, kur Cilvēks jūt ārēju spiedienu Vērtību zaudēšanai, tur viņš piedzīvo pazemojumu.

Vērtības ir jāsargā. Tāpēc tur, kur Cilvēks ir sargājis un nosargājis savas Vērtības, viņš ir Lepns. Tur, kur viņš nav to darījis, tur viņu grauž Kauns, bet tur, kur no ārpuses grauj viņa Vērtības, tur Cilvēks tiek pazemots. Hegemons grauj pakļaujamā spēju veidot savu Nākotni, atņemot Kultūras dzīvi, izskauž Kultūru, maitājot Tikumību, ko panāk piespiežot Cilvēku piedzīvot un pieņemt (būt tolerantam) pazemojumus. Pazemojums tiek panākts ar to, ka Cilvēka klātbūtnē apgāna viņa Vērtības, liek sadzīvot ar Vērtību apgānīšanu un piespiež Cilvēku nepretoties Vērtību apgānīšanai – parāda viņa bezspēcību savu Vērtību sargāšanā.

Publiska Vērtību apgānīšana ir pazemošana. Nepretošanās publiskai Vērtību apgānīšanai ir tolerance. Tolerance ir labprātīga attiekšanās no Tikumības.

Hegemons pazemina izlaupāmās teritorijas dzīves līmeni un kvalitāti, sagraujot tās Dabisko Kārtību. Dabiskajā Kārtībā tās Normu Sistēma ir rādītājs, kurš norāda nepieciešamās darbības Kārtības uzturēšanai. Tur, kur ir atkāpes no Dabiskās Kārtības, tur ir darba un resursu vajadzība tās atjaunošanai. Dabiskās Kārtības traucējumu gadījumā to atjauno visiem iespējamiem līdzekļiem un visīsākajā laikā. Dabiskās Kārtības zuduma brīdī parādās Neiecietība kā pret Kārtības traucējumu, tā pret Kārtības traucētāju. Tas ir jebkuras Tiesību Sistēmas un tās juridisko normu esamības un darbības pamatā. Tiesību Sistēmu uztur Neiecietība pret pārkāpumu.

Tiklīdz kļūstam iecietīgi pret pārkāpumu, tā tūlīt izzūd Kārtību uzturošo līdzekļu un Kārtības uzturēšanas jēga. Hegemons dezorganizē izmantojamās telpas ekonomisko, sabiedrisko un Tikumisko dzīvi, tajā ieviešot Dabiskās Kārtības pārkāpumus (nelikumības) un vienlaicīgi propagandējot iecietību – nevēršanos pret šo pārkāpumu esamību izmantojamajā teritorijā.

Tikumības sastāvā ir dvēseliskos un fiziskos spēkus uzturošas vērtības. Tikumība tieši ir vērsta uz šo spēku vairošanu un uzturēšanu. Ar izmantojamās tautas ievešanu netiklībā topošais hegemons panāk visu izmantojamā spēku, spēju un dzīves vājināšanos, palētināšanos un vieglāku izmantošanu. Ievedot netiklībā, hegemons iegūst valdošu stāvokli un nostiprina savu varu pār izmantojamo. Ievedot netiklībā, hegemons pakļautajam atņem varu, tiesības un Nākotni.

***

Esošajā peļņas kapitālisma ekonomikā, hegemoniskās sistēmas virsotnē, pazeminot visu citu sev pakļauto hegemonu un izmantojamo teritoriju dzīves līmeni, pašlaik ir ASV. Ap to grupējas zemāko Gejropas hegemonu klans, kurā savukārt ir savs augstākais hegemons – Vācija. Latvija pieder pie izmantojamo teritoriju grupas, kura tāpat ir iekārota pēc hegemonisma peļņas ekonomikas principiem. Tās centrālais hegemons ir Rīga, kuru apkalpo satelītpilsētu pavadoņhegemoni, bet lauki atstāti – ievirzīti pilnīgā trūkumā, kur vienīgie kaut kā dzīvojošie ir hegemonu apkalpojošie izejvielu piegādātāji. Hegemons – Rīga uztur tādu politisko, sociālo un ekonomisko darbību sistēmu, kura izslēdz jebkuru pastāvīgu lauku dzīvi, tās uzlabošanos, bet vienmēr ievieš mehānismus, ar kuru palīdzību Latvijas ārpilsētas un perifērijas notur sev nepieciešami zemā dzīves līmenī un bezperspektīvā stāvoklī. Hegemonam tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt apmierinošu dzīves līmeni sev.

***

Tādā kārtā notikumi Ziemeļāfrikā, „arābu pavasari”, „krāsainās revolūcijas”, Ukrainas maidani, apvērsuma gatavošana Krievijā, kas ir loģisks turpinājums Irākas, Lībijas iznīcināšanai un karam pret Sīriju, ir jāaplūko kā hegemona pozīciju uzturēšana un pakļauto teritoriju noturēšana pakļautībā. Centrālais hegemons ir spiests turēt pakļautībā izmantojamās teritorijas – nepieļaut to izkļūšanu neatkarīgu hegemonu kārtā un turēt pietiekamā distancētā dzīves līmenī sev pakļautos hegemonus. Tam visam tas ir ieviesis valūtas, politiskos un militāros mehānismus, ar kuru palīdzību realizē savu hegemonu stāvokli.

Nacisma restaurēšana Ukrainā un „islāma terorisma” izvēršana Gejropā ir centrālā hegemona – ASV darbība sev pakārtoto hegemonu noturēšanai pietiekami zemā līmenī. Sakarā ar to, ka pašās ASV krītas dzīves līmenis un to uzturošie faktori vājinās, centrālais hegemons ir spiests veikt pasākumus, kuri vājina citus pakārtotos hegemonus un tiem pakļautās teritorijas.

Tieši no šī viedokļa jāuzlūko nesenie notikumi Francijā, Eiropā, Ukrainā un Krievijā. Latvija, kā totāli izmantojamā teritorija, tiek izmantota destruktīvu apstākļu veidošanai kā pret Krieviju, tā arī pret pakļautajiem Gejropas hegemoniem. Tas pats tiek darīts arī caur Ukrainu. Gejropai problēmas rada gan no Vidusjūras (Balkānu un Ukrainas), gan no Baltijas jūras caur Poliju, Lietuvu, Latviju un Igauniju. Tāpat kā savulaik ASV radīja „starptautisko terorismu” un Al-kaedu, tā tagad tā kopā ar Gejropu radīja „islamistu terorismu” un IGIL – Sīrijas un Irākas bruņotās dumpinieku vienības, kuru kaujiniekus tagad ir pavērsušas arī pret Gejropu. Pie tam ASV savulaik piespieda Gejropu aktīvi piedalīties Sīriju graujošo dumpinieku apgādē un apmācīšanā. Gejropa piedzīvo pazemojumu un piedalās pazemojumu izplatīšanā.

Žurnāls, kura darbiniekus nošāva „teroristi”, bija centrālā hegemona pazemošanas tehnoloģijas izpildmehānisms. Tas bija pavērsts vienlaicīgi kā pret pašiem Frančiem, tā pret Eiropiešiem (Eiropas kulturālajiem iedzīvotājiem) un visu citu zemju reliģisko normās dzīvojošajiem. Karikatūras vienlīdz aizskāra visu reliģiskās jūtas, jo tajās ņirgājās par reliģisko Vērtību būtību kopumā, neatkarīgi no tā, kādas konkrētās formas tika aizskartas. Es, kā Budists, Kristietis un tātad arī cienošs Pravieti Muhamedu (katram ir savi Pravieši un Skolotāji) nevaru būt vienaldzīgs pret Sintoistu, Hinduistu, Jūdaistu vai kādu citu reliģiju Svētumu un Vērtību zaimošanu. Uzbrukums kādas vienas reliģijas Vērtībām ir uzbrukums visām reliģijām.

Starp reliģijām nav vajadzīga iecietība tādēļ, ka visas reliģijas runā par vienu un to pašu un ir vērstas – virza Cilvēku uz vienu un to pašu – uz augstāku Kosmosa Radošo likumu izpratni un Cilvēka spēju tos pielietot savā dzīvē savas dzīves uzlabošanai. Reliģijas noraida hegemoniju. Hegemonijas veido viltus reliģijas un viltus vērtības.

***

Pretstatā esošajam ražošanas līdzekļu un tā ekvivalentu peļņas kapitālisma ekonomikas modelim ir iespējams cits – sociālo attiecību – Kultūras kapitāla tautas saimniecības modelis.

Ekonomiskā darbība ir vērsta uz nozares, uzņēmuma vai tās īpašnieka (kolektīva vai vienpersoniska) labklājību. Tautas saimniecībā nozares, uzņēmuma un tā īpašnieku darbība ir vērsta uz iespējami plašas Zemes iedzīvotāju daļas labklājību.

Ekonomika ir tur, kur ir peļņa un ar to saistītās konkurences nepieciešamība. Tautas saimniecība ir tur, kur visi ražošanas procesi ved uz Kultūras un sabiedrisko attiecību kvalitātes – saskaņas pieaugumu.

Ekonomika noved pie partiju cīņām daudzpartiju sistēmā. Tautas saimniecība darbojas Līdera – sabiedrības – resursu vienotībā.

Tautas saimniecībā katra nozare ir ar to saistīto nozaru kopīgo pūļu un vajadzību to uzturēt rezultāts. Tautas saimniecībā katra sabiedrība ir tik stipra, cik tā ir stiprinājusi savus kaimiņus. Tautas saimniecībā katrs tās elements iestiprinās caur šķerssubsīdiju mehānismu. Tautas saimniecībā nav peļņas un konkurences. Tautas saimniecībā viss ieguvums pāriet sabiedrisko attiecību uzlabojuma ieguldījumā. Tautas saimniecībā nav parādu un kredītu, tāpēc nav attīstības tempa pieauguma vajadzības, bet tāds pieaugums ir dabiskas attīstības procesa iznākums.

Tautas saimniecībā nav hegemona diktētu dzīves līmeņu starpības. Tautu saimniecībā attīstību virza visu tās daudzveidīgo elementu mijiedarbība un saskaņota sadarbība. Tautu saimniecībā katra nozares vai sabiedrības (sabiedrības grupās) attīstība notiek saskaņā ar pašas nozares vai sabiedrības vajadzībām, spējām un attīstības interesēm. Tautu saimniecībā dabiski veidojas attīstību vadošie un virzošie Līderi (attīstības centri), kuri atbilstoši savas grupas dabai pulcē un attīsta savus satelītus. Tautu saimniecībās Līderis strādā attīstāmā labā, bet attīstāmais visādi palīdz Līderim.

Tautu saimniecībās, mainoties attīstības aspekta vajadzībai, mainās attīstības līdera darbības virziens vai attīstības Līderis. Tautas saimniecībā nav privātīpašuma, bet sabiedrība ir kolektīvais īpašnieks, labuma guvējs un atbildības nesējs. Tautas saimniecībā ir katra labklājību ceļoši, viņa atbildībā lietošanai nodoti sabiedriskā īpašuma resursi, kurus viņš lieto sabiedrības vajadzību apmierināšanai un par to nes individuālu atbildību.

Tautas saimniecībā katra sabiedrības locekļa labklājība veido sabiedrības labklājību, bet sabiedrības labklājība ir katra sabiedrības locekļa labklājības pamats. Tautu saimniecības attīstās, attīstot savu elementu labklājību, bet sabiedrības labklājība ir elementu ieguldījuma rezultāts. Tautas saimniecībā visas pūles tiek ieguldītas Nākotnes celtniecībā. Tautas saimniecībā attīstības virzienu norāda Tautas Kultūra. Tautas saimniecībā attīstību virza Tautas Tikumība. Katras tautas saimnieciskā, Kultūras un politiskā dzīve ir viņas Gods un Lepnums.

“Antiņš”
/30.01.2015/
http://www.philos.lv/But_Cilvekam.html

Informācijas aģentūra
/12.02.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Par tautas atbildību un cilvēcisko kvalitāti

00437_Apmulkota_tautaJautājums par tautas atbildību jau sen ir atrisināts. Tauta ir atbildīga par savu valsti un tās valdību.

Pēc Bībeles tauta pati izvēlās valdniekus, un tauta pati ir atbildīga par valdnieku rīcību. Par to speciāli norādīts Pirmajā Ķēniņu grāmatā. Dievs dod tautai tādus valdniekus, kādus tauta vēlās. Un tas nekas, ka Bībeles intelektuālā līdera Salamana pamācībās tauta raksturota ne visai glaimojoši: „ Kad taisnie iet vairumā, tad ļaudis priecājas; ja turpretī valda bezdievis, tad tauta nopūšas” (Sp 29:2). Tātad tauta nav spējīga padzīt „bezdievi”. Tauta ir spējīga vienīgi „nopūsties”, sastopoties ar sliktu valdnieku. Visu izšķir tautas cilvēciskā kvalitāte: „Zemes grēku dēļ notiek daudz pārgrozību valdnieku un valstu starpā; bet ļaužu nopelnu dēļ, ja ļaudis ir gudri un prātīgi, valstis un valdnieki pastāv ilgi” (Sp 28:2).

Bībeles tēze, ka tauta ir atbildīga par savu valsti un tās valdību, vienmēr ir kalpojusi kā aksiomātiskā konceptuālā direktīva. Tā tas ir bijis visos laikmetos un visos sociālajos kolektīvos, kuri respektē svētos rakstus. Interesanti ir ievērot, ka Bībeles tēzi ir respektējuši ne tikai ticīgie, bet arī ateisti, analizējot tautas atbildības problemātiku. Bez atsauksmes uz Pirmo Ķēniņu grāmatu neviens neiedrošinās apcerēt tautas atbildības problemātiku.

Neskatoties uz Bībeles iedibināto skaidrību, Rietumu (kristiānisma) civilizācijā tautas atbildība vienmēr ir bijusi līdz galam neatrisināta problēma. Visticamākais, tas ir tāpēc, ka sastopama zināma nekonsekvence tautas cilvēciskajā kvalitātē, par ko Bībelē norāda Salamans un kas reāli apstiprinājies aizvadītajos divos gadu tūkstošos. Tautas cilvēciskās kvalitātes nekonsekvence ir spējīga būtiski koriģēt dzīves procesus. Respektīvi, ne vienmēr ir iespējams no tautas prasīt atbildību par savu valsti un tās valdību. Tas, pirmkārt.

Otrkārt, tautas cilvēciskā kvalitāte var būt tik zema, ka tauta nemaz nav spējīga nopietni pievērsties savas valsts un tās valdības kritiskam izvērtējumam, par ko vēsta visjaunākie politiskie notikumi Latvijas Republikā.

Treškārt, tautas atbildība kļūst ireāla masu komunikācijas (manipulācijas) laikmetā. Šajā laikmetā zinātniski barotā apziņas zombēšana ir ieguvusi totālu leģitimitāti. Tautas masas savas apziņas mākslīgo pārveidošanu atzīst par pelnītu godu. Ļaudis ar neviltotu baudkāri izturās pret zombēšanas galvenajiem instrumentiem – TV, presi, interneta ziņu portāliem. Ne velti nesen viens ģeniāls vīrs teica, ka mūsdienu cilvēks skatās tikai televizoru un ledusskapi. Mūsdienu cilvēkam interesē vienīgi TV un ledusskapja saturs.

Skaidrs, ka tādā neveselīgā garīgajā atmosfērā naivi ir gaidīt no tautas masām pilnvērtīgu atbildību par savu valsti un tās valdību. Drīzāk nākas atzīt, ka tādā neveselīgā garīgajā atmosfērā cilvēki vairs nav spējīgi pat „nopūsties” par bezdievju prettautisko rīcību. Ļaužu masu sociāli politiskajai apziņai tik lielā mēra ir raksturīgs rosmes, gribas, interešu trūkums un ļaužu masu sociāli politiskā apziņa ir tik sekla, ka nākas konstatēt apātijas un primitīvisma fundamentālismu mūsdienu sociuma garīgajā pasaulē.

Rietumu filosofija un zinātne par tautas atbildību līdz šim ir pateikusi ļoti maz. Rietumos par tautas atbildību plašāk sāka interesēties tikai pēc II Pasaules kara. Tas notika sakarā ar vāciešu atbildību par Hitlera valsts pastrādātajiem briesmu darbiem – nacistu nonākšanu pie varas, ebreju izcelsmes Vācijas pilsoņu vajāšanu, kara iesākšanu, Osvencimu, genocīdu pret vairākām tautām.

Rietumu civilizācijā gadu tūkstošiem vispār nebija pieņemts vērtēt valsts varu un valdniekus. Ļoti ilgu laiku tautas masu apziņā dominēja uzskats par valdnieku dievišķo izcelsmi, ko nevienam nav tiesības apšaubīt. Daudzus gadsimtus funkcionēja pavalstniecības institūts – fiziskās personas juridiskā saikne ar valdnieku (karali, caru, hercogu), bet nevis valsti.

Tautas atbildības pakāpe vēsturiski mainās. Faktiski – palielinās. Jaunajos laikos, atsakoties no dogmas par valdnieku dievišķo izcelsmi, kā arī nomainot pavalstniecības institūtu ar pilsonības institūtu (pilsonību kā fiziskās personas konstitucionāli tiesisko statusu) visa atbildība par valsti un tās valdību tika mīļi uzvelta laimīgajai tautai. Tādējādi gribot negribot formāli tika izpildīta Pirmajā Ķēniņu grāmatā iecementētā tēze. Savukārt XX gadsimtā tautas atbildības palielināšanos veicināja dzīves apstākļu uzlabošanās, masu izglītības līmeņa kāpums, planetārā mēroga informētība, sociālās un politiskās kompetences pieaugums, pateicoties mērķtiecīgi veiktajam apgaismības darbam par pilsoniskās sabiedrības būtību un sociāli politisko jēgu.

Bet tā tas bija pārsvarā līdz II Pasaules karam. XX gadsimta otrajā pusē strauji uzkundzējās tādi sociāli politiskie izdalījumi kā elites cinisms, visatļautība, noziegumu brīvība, tautas zombēšana. Arī šodien sociāli politiskie izdalījumi patīkami iztvaiko demagoģiskajā kombinācijā ar skaistajām frāzēm par tautas varu, demokrātiskumu, pilsonisko gribu, pilsoniskās sabiedrības interesēm. Tautas atbildības reālās iespējas fatāli izplēnē elites politiskās amoralitātes ugunsgrēkā. Politiskās demagoģijas, politiskās retorikas, politiskās nelietības liesmās Pirmās Ķēniņu grāmatas tēze pārvēršās vulgārā izsmieklā.

Kā zināms, jebkura nelietība nevar cerēt uz mūžīgiem panākumiem. Rietumu intelektuāļi laiku pa laikam elitei nepatīkami atgādina par tautas atbildību. Ņemot vērā vāciešu pieredzi, galvenokārt tiek pievērsta uzmanība tautas politiskajai atbildībai. Šajā ziņā ir konstatējama tāda pati aksiomātiskā aura kā Bībelē. Eksistē tikai viens viedoklis: tauta vienmēr ir politiski atbildīga par savu valsti un tās valdību. Izņēmumi nevar būt. Tautas politiskā atbildība nepazīst izņēmumus. Tauta vienmēr un visur ir politiski atbildīga par savu valsti un tās valdību.

Katrā ziņā nākas piebilst, ka mūsdienās (pēc II Pasaules kara) Bībeles formulējumi ir papildināti ar diviem jēdzieniem – „politisko” un „pilsonisko”. Lieta ir tā, ka mūsdienās tiek akcentēta ne tikai tautas politiskā atbildība, bet tiek diskutēts arī par pilsonisko atbildību. Mūsdienās saka, ka par valsti un tās valdību politiski ir atbildīgi attiecīgās valsts pilsoņi.

Valstī visu nosaka pilsoņi. Katrs pilsonis ir politiski atbildīgs par savu valsti un tās valdību. Tas ir tāpēc, ka katrs pilsonis rīkojās politiski, balsojot vēlēšanās. Politiski rīkojās arī tie pilsoņi, kuri demonstratīvi nepiedalās varas formēšanā.

Mūsdienu valstī nevar būt apolitiskums. Tas var būt vienīgi starp nepilsoņiem, kuri nedrīkst piedalīties varas formēšanā, kā tas, piemēram, ir LR. Tādējādi par LR kā valsti un tās valdību simtprocentīgi politiski atbildīgi ir LR pilsoņi. Tā reizē ir gan individuālā politiskā atbildība, gan kolektīvā politiskā atbildība.

Pēcpadomju gados Latvijas tautai ir lieliska „elite” – noziegumu brīvībā izlutināta kriminālā valdošā kliķe. Tā ļoti rūpīgi sargā tautu no politiskās atbildības par savu valsti un tās valdību. Sistemātiski tiek darīts viss iespējamais, lai tautai izzustu vēlēšanās iejaukties valsts lietās un tauta pārstātu apčubināt valsti un valdību.

Visjaunākajā laikā uzmanības centrā ir Latvijas tautas cilvēciskā kvalitāte. Latvijas tautas lielākā daļa (apmēram 70%) grib pati ievēlēt Valsts prezidentu. To negrib pieļaut valdošā kliķe. Tā cilvēkus iemidzina ar dažādiem argumentiem. Saprotams, neviens atklāti nesaka, ka tauta ir muļķe un tai nevar uzticēt Valsts prezidenta ievēlēšanu.

Argumenti ir dažādi. Daži „politiķi” atrunājās ar radikālu pārmaiņu nepieciešamību. Esot jāraksta jauna konstitūcija un jāorganizē t.s. prezidentālā republika, maksimāli paplašinot Valsts prezidenta pilnvaras. Par tautas ievēlētu Valsts prezidentu esot vērts kustēties vienīgi tad, ja kardināli pārstrādājam valsts konstitucionāli tiesisko karkasu un valsts politiskās iekārtas karkasu.

Visnelietīgākie naciķu „politiķi” reti stulbi aizbildinās ar Krievijas agresiju. Tautai esot jāpagaida līdz tam laikam, kad vairs nepastāvēs Krievijas iebrukuma draudi.

Izvēloties argumentus, tomēr tiek paklusām parādīts ar pirkstu uz tautas cilvēciskās kvalitātes niecību. Tā tas nepārprotami jūtams tajos risinājumos, kuros „politiķi” baida ar tautas nespēju ievēlēt „īsto” Valsts prezidentu. Ja tautai atļaus ievēlēt Valsts prezidentu, tad iznākumu neviens nespējot garantēt un valsts visaugstākajā krēslā varot nonākt pat kāds no „opozīcijas” (piemēram, Ušakovs). Taču, noprotams, vienotā vienotība visvairāk baidās no Lemberga ievēlēšanas.

Bet kas ir politiskā atbildība, ko mūsu valdošā kliķe nacionāli patriotiski tiecās atņemt Latvijas tautai? Uz šo jautājumu pagaidām nevar būt teorētiski dziļa un zinātniski perfekti izstrādāta atbilde. Rietumu politoloģijā koncepts „politiskā atbildība” ir ļoti vāji izstrādāts.

Loģiski ir saprotams, ka politiskā atbildība attiecas uz politiskajiem subjektiem (valsts varas institūtiem, pilsoņiem) un viņu atbildību. Par politisko atbildību noteikti liecina politiķu reālo darbu atbilstība pirmsvēlēšanu solījumiem. Politiskā atbildība ir arī opozīcijas atbildība, kritizējot un graujot varu. Politiskā atbildība ir pilsoņu atbildība par savu politisko izvēli varas formēšanā. Katrs pilsonis kopā ar citiem pilsoņiem politiski atbild par varas kapacitāti.

Varas politiskā atbildība ir organiski vienota ar tautas spēku, jo katra vara var balstīties tikai uz to spēku, kas šo varu ir radījis. Tātad vara var balstīties tikai uz tautas jeb, precīzāk sakot, valsts pilsoņu spēku. Un, lūk, šajā ziņā sākās problēmas.

Problēma ir šī spēka cilvēciskā kvalitāte. Problēma ir šī spēka mentālās ietekmēšanas (zombēšana) efektivitāte. Problēma ir varas objektīvās tiesības ņemt vērā šī spēka reālo cilvēcisko kvalitāti. Problēma ir tas, kādā veidā vara izmanto šīs objektīvās tiesības.

Izmantojot objektīvās tiesības ņemt vērā tautas cilvēcisko kvalitāti, varai ir divas iespējas: (1) paaugstināt valsts pilsoņu spēka cilvēcisko kvalitāti, izglītojot, audzinot un ideoloģiski orientējot ļaužu masas; (2) ciniski izmantot un apzināti pazemināt valsts pilsoņu spēka cilvēcisko kvalitāti, lai maksimāli izskaustu gribu kontrolēt varu. Lieki ir paskaidrot, kas ir noticis pēcpadomju Latvijā.

Jā, nav noliedzams, aizvadītajos gadu desmitos pie mums ir bijusi zināma kņada, slavējot pilsoniskās sabiedrības veidošanas projektus. Pilsoniskās sabiedrības veidošanas gados ir priecīgi sadalīti daudzi miljoni. Medijos ir publicēti trekni materiāli par pilsonisko sabiedrību. Taču rezultāts ir nulle. Latvijā nav pilsoniskā sabiedrība. Valsts pilsoņu spēks ir līdzvērtīgs nullei.

Izskaidrojums neprasa prāta milzīgu piepūli. Pie mums kņada ap pilsonisko sabiedrību vienmēr ir bijusi Rietumu ākstīga atdarināšana bez pienācīgas izpratnes un patiesas ieinteresētības. Nav grūti ievērot, ka tās mūsu „domnīcas”, kuras joprojām turpina čivināt par pilsonisko sabiedrību, nemaz īsti neizprot čivināšanas priekšmetu. Nav izslēgts, ka apgaismojošais un ideoloģiskais diskurss par pilsonisko sabiedrību jau no paša sākuma tika apzināti iemudžināts čivināšanā, pilsoniskās sabiedrības veidošanā pielaižot tikai pirmā kursa pirmā semestra mēnessērdzīgākās meitenītes un puišeļus. Domāju, nav vajadzīgs plaši atgādināt, ka Rietumos pilsoniskā sabiedrība jau sen nevienam tā īsti nav vajadzīga. Rietumos ir vajadzīgs, lai pilsoniskā sabiedrība nemaisās pa kājām ne nacionālajai valdībai, ne transnacionālo monstru īpašniekiem.

Bet varbūt ir pareizi, ka „elite” Latvijas tautai neļauj ievēlēt Valsts prezidentu? Varbūt mūsu „elite” rīkojās nacionāli saprātīgi? Jautājumi ir nepolitkorekti. Objektīvi pamatoti jautājumi reti ir politkorekti jautājumi. Bet tāpēc nekļūst vieglāk. Vieglāk kļūtu tad, ja eksistētu stabila ticība par „elites” turpmāko rīcību. Proti, stabili varētu paļauties uz to, ka „elite” savā turpmākajā darbībā pašaizliedzīgi centīsies paaugstināt tautas (valsts pilsoņu spēka) cilvēcisko kvalitāti, sirsnīgi glāstoši izglītojot, audzinot un ideoloģiski orientējot Latvijas ļaužu pamuļķās masas. Taču grūtsirdīgā nepieciešamība pie mums vārdu „elite” likt pēdiņās likvidē jebkādu optimistisko cerību piedzīvot labākus laikus.

Arturs Priedītis
/26.01.2015/

Avots:
http://blog.artursprieditis.lv/?p=2235

Informācijas aģentūra
/12.02.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Poļu koncentrācijas nometnes

00441_Polu_koncentracijas_nometnes

Poļu koncentrācijas nometnes eksistēja tikai trīs gadus, bet pa šo laiku paspēja iznīcināt vairākus desmitus tūkstošu cilvēku. Šajās nometnēs tika izmitināti Polijas 1920-o gadu iekarošanas kara laikā sagūstītie karagūstekņi – boļševiki (sarkanie), antiboļševiki (baltie) un ukraiņi. Polijas iekarošanas karš tika vērsts pret bijušās Krievijas un Austroungārijas impērijas teritorijām un to vadīja nākamais Polijas diktators Jozefs Pilsudskis (1867-1935). Poļu ekspansiju apturēja Padomju Krievijas Sarkanā armija (tai skaitā arī latviešu sarkanie strēlnieki), kuras tālākā virzība savukārt pēc tam tika apturēta netālu no Varšavas. Šī kara rezultātā Polija okupēja un paturēja trešdaļu Lietuvas teritorijas (galvaspilsētu Viļņu ieskaitot), plašas Baltkrievijas teritorijas un visu tagadējo Rietumukrainu (agrākās Austroungārijas impērijas teritorijas).

Poļi ar koncentrācijas nometņu radīšanu „izcēlās” vēl pirms vācu nacistiem un izdaudzinātā GULAGa. Poļus koncentrācijas nometņu radīšanas vēsturē apsteidza angļi, kuri šādi izrēķinājās ar angļu-būru karā (1899-1902) zaudējušajiem būriem (Dienvidāfrikas baltie iedzīvotāji – Holandes kolonistu pēcnācēji). Vienā 1901.gadā angļu ieslodzījumā nomira 17 tūkstoši būru, lielākā daļa no kuriem bija bērni. Vēl ir jāmin Austroungārijas impērijas varasiestādes, kas Pirmā pasaules kara laikā radīja koncentrācijas nometnes, kurās ieslodzīja un iznīcināja arī savā teritorijā dzīvojošos krievus un ukraiņus, kuri negribēja pieņemt jaunradīto, Austroungārijas atbalstīto „ukrainību”. Pirmās vācu koncentrācija nometne tika izveidota 1904.gadā Namībijā, bet pēc tam Pirmā pasaules kara laikā. Koncentrācijas nometnes Pirmā pasaules kara laikā izveidoja arī Osmaņu impērija (Turcija), kuras nometnēs bija īpaši augsta mirstība, sevišķi bērnu vidū. Turki šai laikā veica arī masveida armēņu slepkavības. Visbeidzot pie pirmo koncentrācijas nometņu izveidotājiem ir jāmin arī somi, kuri 1918.gadā pilsoņu kara laikā izveidoja koncentrācijas nometni “sarkanajiem somiem”.

Polijas agresija pret Padomju Krieviju sākās 1920.gada pavasarī ar poļu karaspēka strauju uzbrukumu, ar mērķi iekarot un paturēt Viļņu (kas arī izdevās), Kijevu, Minsku, Smoļensku un, pēc iespējas, pat Maskavu. Poļu „blickrīgs” neizdevās un Sarkanā armija devās pretuzbrukumā jau Polijas teritorijā, kas vēlāk poļu propagandistiem ļāva runāt par „sarkano uzbrukumu” Eiropai, ko poļi esot varonīgi apturējuši.

Diemžēl bijušās PSRS valstu informatīvajā telpā poļu koncentrācijas nometņu tēma, kurās gāja bojā tūkstošiem krievu, baltkrievu, ukraiņu, latviešu, ebreju un vāciešu, nav pārāk plaši atspoguļota.

Poļu uzsāktā kara rezultātā viņi sagūstīja vairāk kā 150 tūkstošus sarkanarmiešu. Kopā ar politieslodzītajiem un poļu gūstā internētajiem koncentrācijas nometnēs bija vairāk kā 200 tūkstoši cilvēku – sarkanarmiešu, civilpersonas, baltgvardi, antiboļševistisko un nacionālo (ukraiņu, baltkrievu) formējumu karotāji.

Otrā Rečpospoļita radīja milzu „arhipelāgu” (koncentrācijas nometņu sistēmu) no desmitiem koncentrācijas nometņu, staciju, cietumu, cietokšņu kazemātu. Šī sistēma bija izvietota mūsdienu Polijas, Baltkrievijas, Ukrainas un Lietuvas teritorijā. Tajā ietilpa ne tikai koncentrācijas un t.s. internēto nometnes (tai skaitā „nāves nometnes”) tādas kā Stšalkovo, Šiptjurno (Szczypiorno), Laņcut (Lancut), Tuhole, bet cietumi, sortēšanas koncentrācijas stacijas, apkopošanas punkti un dažādi militārie objekti kā Modlina un Brestas cietoksnis.

„Arhipelāga” daļas tika izvietotas tai skaitā arī pilsētās un ciemos: Pilulicē (dienvidos, netālu no Peremišlas), Korosteņā, Žitomirā, Aleksandrovā, Lukovā, Ostrovložinskā, Rombertovā, Zdunskajā, Voļā, Toruņjā, Doroguskā, Plockā, Radomā, Pšemislā, Ļvovā, Fridrihovkā, Zvjageļjā, Dombē (netālu no Krakovas), Dembļinā, Petrokovā, Vadovicā (Polijas dienvidos), Belostokā, Baranovičā, Molodečino, Viļņā, Pinskā, Ružānā, Bobruiskā, Grodno, Luņinecā, Volkoviskā, Minskā, Pulavā, Povonzikā, Rovno, Strojā (Rietumukrainā), Koveļā…

Te vēl ir jāpieskaita t.s. „darba komandas”, kuras strādāja šajās apkaimēs un tika formētas no ieslodzītajiem, kuru mirstība pārsniedza 75%.

„Poļu GULAGs” eksistēja salīdzinoši neilgu laiku – apmēram trīs gadus, bet pa šo laiku tas paspēja iznīcināt desmitiem tūkstošus cilvēku. Vislielākā mirstība bija Polijas teritorijā esošajās koncentrācijas nometnēs – Stšalkovo un Tuholā.

Sarkanarmiešus poļu gūstā iznīcināja sekojošos veidos:

1.Masu slepkavības un nošaušanas. Pirms ievietošanas koncentrācijas nometnēs daudzi sarkanarmieši tika: a) iznīcināti ārpus tiesas izrēķināšanās kārtībā, atstājot viņus ievainotus kara laukā bez medicīniskās palīdzības sniegšanas un radot nāvīgus apstākļus pārvietošanas laikā; b) sodīti ar nāvi pēc dažādu tribunālu un tiesu spriedumiem; c) nošauti apspiežot nemierus un nepakļaušanos.

2. Radot koncentrācijas nometnēs neizturamus dzīves apstākļus (ņirgāšanās, piekaušanas, bads, aukstums, slimības). 1920-o gadu sākumā Polijas varasiestādes mēģināja novērst starptautiskās sabiedrības uzmanību no notiekošajām necilvēcībām Polijas koncentrācijas nometnēs, pārslēdzot uzmanību uz poļu karagūstekņu uzturēšanas apstākļiem Padomju gūstā. Tomēr gala beigās salīdzināšana nāca par labu Padomju pusei. Neskatoties uz daudz smagākiem jaunās un sagrautās Padomju valsts apstākļiem – pilsoņu karš, ārvalstu intervence, kara postījumi, bads, masu epidēmijas, līdzekļu trūkums – poļu karagūstekņi tika turēti izdzīvošanai daudz labākos apstākļos.

Mūsdienās Polija atzīst masu ieslodzīto mirstību poļu koncentrācijas nometnēs, bet cenšas mākslīgi samazināt bojā gājušo skaitu. Pirmkārt tiek ievērojami samazināts gūstā nokļuvušo sarkanarmiešu skaits, lai tādējādi pēc tam samazinātu nometnēs bojāgājušo skaitu. Otrkārt, pie bojāgājušajiem tiek skaitīti tikai pašās nometnēs mirušie. Netiek uzskaitīti mirušie līdz ieslodzīšanai koncentrācijas nometnēs un bojā gājušie uzreiz pēc izlaišanas no tām – kopumā apmēram 40%. Treškārt runa iet tikai par bojāgājušajiem sarkanarmiešiem, bet netiek skaitīti baltgvardi, nacionālistisko un antiboļševistisko bruņoto grupējumu karavīri ar ģimenēm, politieslodzītie un internētās privātpersonas (Padomju varas atbalstītāji un bēgļi no austrumiem).

Kopumā šai laikā poļu gūstā dzīvību zaudēja apmēram 50 tūkstoši cilvēku (arī latvieši) – apmēram 10 – 12 tūkstoši sarkanarmieši gāja bojā pirms nonākšanas koncentrācijas nometnēs, 30-32 tūkstoši sarkanarmiešu nomira nometnēs un vēl ieslodzījumā gāja bojā apmēram 10-12 tūkstoši baltgvardu, citu bruņoto formējumu karavīri, politieslodzītie, civiliedzīvotāji un bēgļi.

Pie teiktā jāatgādina, ka poļi ir viena no Eiropas agresīvajām nācijām, kas savu ambīciju realizēšanā pārāk neizvēlas līdzekļus. Atšķirībā no citām Eiropas ekspansijtautām, poļu ambīcijas ir ievērojami lielākas par viņu veiktspēju, kas pēc pirmās Zečpospoļitas pelnītās sagrāves (poļu paniem pārmērīgā vara sakāpa galvā tik lielā mērā, ka viņi ne tikai bija netaisnīgi un nežēlīgi pret vairumu apspiesto iedzīvotāju, bet arī viens pret otru un paši noveda valsti līdz iznīcībai) ir pierādījies vairākkārtīgi – gan jau pieminētajā Poļu-Padomju kara laikā, gan laika posmā līdz 1939.gadam, kad Polija realizēja agresīvu un savām iespējām neadekvātu ārpolitiku, kas beidzās ar likumsakarīgu Polijas likvidāciju. Šis maziskais stulbums pilnā mērā izpaužas arī mūsdienu Polijas ārpolitikā, kad, kārtējo reizi sapņojot par Zečpospoļitas impērijas atjaunošanu (pirmkārt uz Balkrievijas un Ukrainas rēķina), Polija apmātā aklumā realizē ASV un Lielbritānijas intereses Eiropā, kas atkal var novest poļus līdz lieliem upuriem un savas valsts zaudēšanas (tiesa mūsdienu Latvija politiskā idiotisma un verdziskās pielaizīšanās anglosakšiem ziņā, diemžēl, poļus apsteidz). Viens no redzamākajiem mūslaiku poļu agresivitātes iemiesojumiem un simboliem ir poļu ebrejs Zbigņevs Bžezinskis, pēc kura receptēm ASV ir veikusi un veic joprojām daudzus noziegumus.

Avots:
http://www.km.ru/science-tech/2014/10/17/istoriya-khkh-veka/749760-polskie-kontslagerya-i-ikh-russkie-zhertvy

Informācijas aģentūra
/12.02.2015/

Posted in Kat.: Vēsture, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

1919. gada februāris – fon Štrika sazvērestības atklāšana

Heinrihs fon Štriks

Heinrihs fon Štriks

Raksts veltīts literatūrā visai maz aplūkotam jautājumam par Latvijas Pagaidu valdības leģitimitāti iedzīvotāju acīs 1918.-1919. gada ziemā, kur problēmas risināšanā liela loma bija t.s. fon Štrika sazvērestībai, kas izvērtās par visai nopietnu politisku skandālu.

1919. gada ziema bija ārkārtīgi grūts laiks jaunizveidotās Latvijas Republikas pastāvēšanā: lielākā daļa teritorijas bija nonākusi lielinieku rokās, Pagaidu valdība bija aizbēgusi uz Liepāju un nosacīti kontrolēja vairs tikai tai tuvējos dažus apriņķus, kur lielinieku Sarkanā armija nebija ienākusi tikai pateicoties Latvijas zemessardzes – t.s. landesvēra[1], – daļām, kas noturēja fronti pie Ventas.

Augstākie latviešu virsnieki – pulkveži un ģenerāļi Peniķis, Hartmanis, Grīnbergs, Ruškēvics, Kļaviņš, Silenieks, Zemītis u.c., – uzskatīja, ka cīņa ir bezjēdzīga, un Latviju pameta. Liepāju aizstāvēt un karu turpināt Kurzemē piekrita vienīgi daži jaunāki virsnieki: kapteinis A. Plensners, apakšpulkvedis O. Kalpaks u.c. Tuvojoties sarkanajiem, no Latvijas aizbēga arī ministru biedri R. Benuss un Ā.Birznieks, kā arī tieslietu ministrs P. Juraševskis. 11. janvāri Kurzemi pameta arī visa pārējā Latvijas Pagaidu valdība – tā teikt, devās meklēt palīdzību Eiropā[2]. Liepājā palika tikai iekšlietu ministrs M.Valters, apsardzības ministrs J.Zālītis un satiksmes ministrs T.Hermanovskis. Valdības kā tādas reāli vispār vairs nebija un ministrijas nedarbojās. Uz ārzemēm aizbēga arī Tautas Padomes prezidija locekļi un praktiski visi Tautas Padomes locekļi.[3]

Visa administratīvā vara bija vācu okupācijas varas iestāžu rokās. Vācijas armijas paliekas Latviju varēja pamest jebkurā brīdī, bet latviešiem ne okupācijas pārvalde, ne vācbaltieši, ne vietējie krievi neuzticējās. Arī vienkāršā tauta neuzticējās ne Pagaidu valdībai, ne tās sabiedrotajiem vāciešiem: brīvprātīgo pieteikšanās punkti stāvēja tukši. Angļi, no Liepājas aizbraukdami, bija atstājuši ieročus kādiem 500 kareivjiem, taču nebija nekādu cerību, ka tik daudz vīru pieteiksies dienestam. Iedzīvotāju latviešu daļas absolūtais vairums uzskatīja Pagaidu valdību par vācu pakalpiņiem, un gaidīja “savējos” – Jukuma Vācieša komandētos strēlniekus. Nebija daudz tādu[4], kas ticētu jaundibinātās Latvijas Republikas ilgstošai pastāvēšanai.[5]

Latvijas Pagaidu valdības situācija šķita visai bezcerīga: nebija īsta atbalsta iedzīvotāju vidū, un nebija idejas, kas varētu vienot etniski un politiski tik raibo iedzīvotāju kopumu. Bija nepieciešams kāds kopsaucējs, taču esošajā situācijā ar esošo politisko pieredzi izvēle bija visai pieticīga.

Vienīgais kaut cik organizētais un pretlielinieciski noskaņotais spēks Latvijā bija vācbaltiešu kopiena, kas sevi pašnosaukumā dēvēja par baltiešiem, taču arī tā bija visai sašķelta un bija grūti izlemt un savstarpēji vienoties, ko darīt. Vācbaltiešiem bija vien divas iespējas: vai nu stāvēt frontē pret lieliniekiem un cerēt, ka situācija uzlabosies un viņi saglabās savu statusu sabiedrībā, vai pamest dzimteni sarkano varā un masveidā emigrēt (kurp? ne jau uz drupās sagrauto un haosa pārņemto Vāciju). Šāds variants – Liepājas pamešana – gan vācbaltiešu aprindās tika apspriests, taču to kategoriski noraidīja jaunie virsnieki, uzskatot, ka par dzimteni jācīnās līdz pēdējam. Taču viņiem nebija saprotama latviešu sabiedrības vairākuma atteikšanās veidot kopīgu Baltijas valsti ar igauņiem un nevēlēšanās sadarboties ar “vāciešiem” valsts veidošanas procesā, atvēlot tiem tikai karaspēka lomu, kā arī ksenofobiskais latviešu politiskais nacionālisms.

Vācbaltiešu vidū dominēja noskaņojums, ka latviešiem nav nekādu tiesisku un morālu tiesību veidot valsti vieniem pašiem, izslēdzot no procesa pārējās zemes pamattautas. Un, ka bez vācbaltiešu līdzdalības latvieši vieni šo valsti vienkārši nespēšot izveidot par stabilu, drošu un plaukstošu, jo tiem nav ne politiskās pieredzes, ne prasmju, ne spēju. Galu galā tieši vācbaltieši bijuši tie, kas pirmie nolēma atdalīties no Krievijas un veidot te suverēnu valsti, latviešu politiskajai elitei piesaistoties tikai procesa beigās.[6] T.i. viņi bija gatavi pieņemt Latvijas valsti (lai gan dotu priekšroku lielākai Baltijas valstij) un būt tās patrioti, ja vien saglabātu politisko līdzdalību tās dzīvē un savu līdzšinējo statusu.

Tvaikonis „Runeberg“ Stokholmā, noenkurots pie karaļa pils.

Tvaikonis „Runeberg“ Stokholmā, noenkurots pie karaļa pils.

Pagaidu valdības glābiņš no šī strupceļa nāca vēlā, miglainā, atkušņa pārņemtā 1919. gada 18. februāra vakarā, kad Liepājas reidā no Stokholmas ieradās tvaikonis „Runeberg“.

Nākamajā dienā pa trapu uz kuģa, līdz ar vācu okupācijas varas muitniekiem, uzkāpa arī tikko kā izveidotās Latvijas muitas ierēdņi. Un sākās interesanti notikumi. Apsveicinājušies ar kapteini un caurskatījuši kuģa papīrus, vācieši ķērās pie kuģa telpu un kravas apskates, bet latvieši nez kāpēc taisnā ceļā devās pārbaudīt tikai dažus pasažierus, kuri nebija pieteikušies braucienam Latvijas pārstāvniecībā Stokholmā: Vidzemes landmaršalu Heinrihu fon Štriku (Heinrich Eduard Karl von Stryk, 1873-1938), atvaļinātu vācu virsnieku Karlu Štoku (Karl Stock), bijušo Zviedrijas militāro atašeju Krievijā, atvaļināto Zviedrijas armijas pulkvežleitnantu Nilsu Edlundu (överstelöjtnant Nils Edlund, 1867-1930) un Zviedrijas konsulu Liepājā Dr. Gustavu Hallstrēmu (svenske konsuln i Libau, doktor Gustaf Hällström, 1880-1962).

Dīvaini, ka muitas ierēdņa Eduarda Kaimiņa vadītā komanda nemeklēja kontrabandas speķi vai cigārus, ko kāds būtu varējis slēpt sakvojāža dubultdibenā, bet pievērsa uzmanību tikai dokumentiem šo dažu pasažieru bagāžā. Un kaut kādi dokumenti atradās.

Štoku, kādu Dimperamu un Edlundu latviešu muitnieki uzreiz arestēja, apsūdzot ieroču kontrabandā (tas vien jau bija pārsteigums, jo principā latviešu muitnieki savā darbā bija pakļauti opupācijas varai un nekādus arestus nemaz nebija tiesīgi un spējīgi veikt). No mantām konfiscēja tikai aizzīmogotu aploksni, kas līdz ar brillēm un pīpi mētājās uz galda, kā arī papīriem piebāztu melnu portfeli – tas aizsāka visai skaļu politisko skandālu, kura atskaņas bija dzīvas vēl 1930. gados. Vēstures literatūrā šie notikumi iegājuši kā “Strika sazvērestība”.[7]

Uzmanīgu dara tas, ka šos dokumentus E. Kaimiņš nezin kāpēc nevis pārbaudīja noteiktās procedūras kārtībā uz vietas, bet uzreiz atstāja kuģi, dodoties nodot pašam iekšlietu ministram M. Valteram (kurš tobrīd pildīja arī valsts galvas pienākumus). Divas dienas M. Valters neuzdrošinājās konfiscēto dokumentu aploksni atvērt – ik rītu pie viņa ieradās fon Štriks, pieprasot atdot savas mantas, taču velti, – līdz 21. februārī, īpaši sasauktas komisijas klātbūtnē, paciņa tika atvērta.[8]

Saskaņā ar Pagaidu valdības oficiālo versiju, 19. februārī konfiscētie dokumenti liecināja, ka bijušais Vidzemes bruņniecības landmaršals[9] Heinrihs fon Štriks 1918. gada 18. janvārī ticis pilnvarots Vidzemes muižniecības vārdā Zviedrijā vest sarunas un noslēgt publiskus un privāttiesiskus līgumus. Starp papīriem bijuši dažādu dokumentu uzmetumi, tai skaitā, arī „Vidzemes landmaršala un karaspēka priekšnieka uzsaukums tautai”, līguma projekts ar grāfu fon der Golcu par Latvijas un Igaunijas Pagaidu valdību gāšanu un Baltijas valsts izveidošanu, kā arī attiecīgas darbības plāns un plānotās valsts konstitūcijas projekts.

Iekšlietu ministrs M. Valters izdeva apcietināšanas pavēli: “Uz kaŗa stāvokļa noteikumu pamata valsts apsardzības un kārtības uzturēšanas nolūkā pavēlu apcietināt Vidzemes muižniecības maršalu Heinrichu fon Striku. Pavēlu visiem, kam zināma H. fon Strika uzturēšanās vieta, par to nekavējoties ziņot man. Personām, kas uzrādīs H. fon Strika uzturēšanās vietu vai arī citādi palīdzēs viņu apcietināt, izmaksās 10 000 rubļu lielu atlīdzību.”[10]

Štriku arestēja vācu armijas patruļa, taču drīz atbrīvoja nozieguma sastāva neesamības dēļ. Viņš pameta dzimteni, lai emigrētu uz Berlīni, kur pavadīja atlikušo mūžu, vīlies laikabiedros, un politikā vairs neiesaistoties.

Vācijas armijas štābs norobežojās no šī skandāla, deklarējot ka fon Štriks, kurš kopš 1918. gada septembra uzturējās Stokholmā, rīkojies bez viņu ziņas. Un patiesi, dokumentu saturā it kā nebija nekā pārsteidzoša: kad kļuva skaidrs, ka Krievijas impērijas sabrukums ir nenovēršams, šādu projektu par iespējamās Baltijas neatkarību, pusatkarību vai pat iekļaušanu citas valsts (Vācijas) sastāvā kopš 1917. gada pavasara bija tapis gana daudz.

Pārliecība, ka Baltijas provincēm nepieciešams atdalīties no Krievijas, bija diezgan vispārēja, kaut par detaļām uzskati ievērojami atšķīrās. Arī latviešu pilsoniskās aprindas (LPNP, Demokrātiskais bloks) zināmā mērā bija iesaistītas atdalīšanās tēmas apspriešanā un bija par suverēnas Baltijas valsts dibināšanas plāniem gana labi informētas.[12] Šādi projekti bija raksturīgi šim laikam un reģionam kā vietējo iedzīvotāju politiskās elites centieni kā nebūt atrisināt neskaidro savas zemes nākotni. Tas tika plaši apspriests gan Vācijas Reihstāgā, gan atreferēts Vācijas un okupētās Latvijas presē u.c. Gluži dabiski, ka politiski aktīvāko iedzīvotāju grupas domāja, kā dzīvot pēc abu impēriju sabrukuma. Viens no šādiem plāniem bija arī Heinriha fon Štrika 1917-1918 gadā tapusī vīzija par suverenas Baltijas valsts veidošanu. Nekā īpaša, galu galā arī pati Latvijas Pagaidu valdība bija tikai šādas sabiedrisko darbinieku grupiņas ideja.

Interesantākais, ka nekas šajos dokumentos tā īsti neatbilda sazvērestības definīcijai. Konfiscētajos papīros atradās[13]:

– 1918. gada 18. janvāra pilnvara Vidzemes landmaršalam Heinriham fon Štrikam sarunu vešanai, publisku un privāttiesisku līgumu slēgšanai Vidzemes muižniecības un bruņniecības vārdā. Visnotaļ juridiski korekts dokuments.

– Ar zīmuli rakstīts uzsaukuma projekts, kurā visi Baltijas iedzīvotāji aicināti apvienoties, lai atsvabinātos no brūkošās Krievijas un dibinātu savu neatkarīgu valsti. Rakstīts 1918. gada rudenī Stokholmā, laikā, kad nevienam Latvijas dibināšana vēl sapņos nerādījās.

– Fon Štrika piezīmes par principiem, pēc kādiem būtu jābūt veidotai šādai Baltijas valstij. Īsumā: tā kā latviešu un igauņu esot skaitliski vairāk, bet vācbaltiešiem ir monopols kultūrā un uzņēmējdarbībā, jābūt izlīdzināšanai (Ausgleich), lai neviens netiktu atstumts, tāpēc Štrikam škiet, ka vislietderīgāk būtu pēc Šveices parauga zemi sadalīt 6 kantonos: Kurzemē, Dienvidvidzemē, Latgalē, Ziemeļvidzemē, Igaunijā un Sāmsalā, ar spēcīgu reģionālo pašpārvaldi. Parlamenta vēlēšanas būtu balstītas nevis vispārējās balstiesībās, bet kūriju sistēmā, lai neviens netiktu apdalīts, un arī skaitliskais mazākums ņemtu dalību valsts liktenī. Aktuāla esot muižu redukcija un zemes fonda izveidošana bezzemnieku nodrošināšanai ar zemi.

– Piezīmes par to kādas personas pēc savām spējām un intelekta būtu spējīgas piedalīties valsts veidošanā (no latviešiem minēti Ansbergs, Bergs, Zēbergs). Visai saprātīga rīcība, ko piekoptu katrs, kurš uzsācis organizēt kustību par savas zemes neatkarību.

– Ar zīmuli rakstīts projekta uzmetums līgumam ar Vācijas armijas virspavēlnieku Kurzemē, paredzēts tālākai pilnveidošanai. Galvenās prasības: Vācijas armijai jāatstāj Kurzemi, ļaujot saglabāt militāro bāzi Liepājā kā atbalsta punktu operācijām pret lieliniekiem Lietuvā. Landesvērs vairs netiek pakļauts Vācijas armijas virsvadībai. Jauni līgumi ar Vāciju iespējami tikai ar Antantes akceptu. Vācija atmaksā okupācijas nodarītos zaudējumus (20 000 000 marku jeb 8 000 000 zviedru kronu – summa, kas kā peļņa palikusi pāri no saimnieciskās darbības okupētajā Latvijā). Baltijas armiju veidot tikai no vietējiem resursiem, bet brīvprātīgos vervēt tikai neitrālās valstīs, bet ne Vācijā.

– Pie arestētā Karla Štoka tika atrasts Baltijas Satversmes projekta uzmetums, taču tas saturiski visai principiāli atšķīrās no Štrika projektiem, t.i. ar Štrika lietu tam neko kopīgu atrast nevarēja.

Taču tas nebija svarīgi. Var teikt, ka fon Štriks ar saviem no aizmirstības izceltajiem plāniem nāca kā saukts, ļaujot savstarpēji šķirtajām Pagaidu valdībai un latviežu tautai beidzot rast kopīgu ienaidnieku, pret kuru apvienoties zem politiskā nacionālisma karoga. Protams situācijā, kad Latvijas Republikas suverenitāte balstījās praktiski uz vācbaltiešu zemessargu durkļiem, šāda situācijas eskalācija bija visai riskanta, taču, šķiet, latviešu politiskā elite neredzēja citu iespēju gūt leģitimitāti tautas acīs.
Un nevienu īpaši neinteresēja ka šādu projektu juku laikos ir bijis gana daudz un lielāko daļu varonīgo muitnieku atklāto “slepeno dokumentu” satura var brīvi izlasīt iepriekšējo gadu presē. Toties ziņa par negaidīti atklāto „sazvērestību“ (turpmāk literatūrā visbiežāk apzīmēta tieši kā „Strika sazvērestība“) tika visiem spēkiem izplatīta, kur vien iespējams, kas ļotilielā mērā pacēla Pagaidu valdības popularitātiiedzīvotāju latviešu daļā, jo šāda vācbaltiešu muižnieku sazvērestība uzskatāmi pierādīja, ka Pagaidu valdība tomēr nav nekāda vācu centienu atbalstītāja.

Tā 1919. gada februārī sākās Pagaidu valdības norobežošanās no kontaktiem ar vācbaltiešiem, aizsākot neoficiālu propagandas aģitāciju pret tiem kā latviešiem etniski naidīgu faktoru, aiz kura stāv Vācija ar saviem aneksijas plāniem. Viens no aktīvākajiem latviešu politiskā nacionālisma tā laika ideologiem A. Kroders rakstīja: “Ar šīs sazvērestības atklāšanu maskas bija norautas, un Latvijas pilsoņi nu skaidri redzēja tās piespiestās attiecības, kādas bija starp Latvijas valdību un vācu varas iestādēm.”[14] Protams, konkrētajā brīdī šāds apgalvojums bija pārspīlēts, taču, nenoliedzami, latviešu sabiedrība daļēji tika izkustināta no apātijas, tai beidzot parādījās ārējs ienaidnieks, cīņā pret kuru saliedēties, jo saliedēt to cīņā pret lieliniekiem, kuri arī bija latvieši, īsti neizdevās.

Skandāls guva arī zināmu starptautisku skanējumu, jo tam pievērsa uzmanību gan Vācijas, gan, it sevišķi, Zviedrijas prese. Komentējot notikušo, Heinrihs fon Štriks vēlāk apgalvoja, ka vervējis brīvprātīgos cīņai pret lieliniekiem pilnīgi oficiāli, viņam bijis klusējošs Zviedrijas valdības atbalsts, ka tvaikoni “Runeberg” brīvprātīgo pārvadāšanai bija nofraktējušas zviedru iestādes un ka Zviedrijas Banku inspekcija bija apstiprinājusi naudas izsniegšanu landesvēra vervēšanas birojam.

Ar klusējošu Zviedrijas valdības atbalstu Regeringsgatanas ielā Stokholmā fon Štriks bija atvēris rekrutēšanas biroju, kurā aizcināja pieteikties brīvprātīgos stāties Baltijas landesvērā un doties uz Latviju karot ar lieliniekiem. Oficiālu atļauju viņš saņēmis gan nebija, taču tas bija organizējis vervēšanas iecirkni kā informācijas biroju, kurā neviens netiekot vervēts, bet potenciālie brīvprātīgie tiekot informēti par iespēju. Biroja vadītājs leitnants Alfonss Engmans laikrakstam “Stockholms Tidningen” intervijā stāstīja, ka, spriežot pēc atsaucības, tuvākā pusgada laikā plānojot savervēt 10 000 brīvprātīgo. Biroja rīcībā esot ievērojamas skaidrās naudas summas, kas saņemtas no ziedotājiem Baltijā, esot arī lidmašīna, ar kuru grasoties lidot uz Kurzemi, lai pārbaudītu, kā iekārtosies pirmie 300 brīvprātīgie, kam drīzumā jāierodas Liepājā. Savukārt kreiso rupors “Folkets Dagblad” aktīvi protestēja pret šādām aktivitātēm, pieprasot, lai varas iestādes slēdz biroju un vervēšana nekavējoties tiktu pārtraukta.

sssKaut arī zviedru prese Edlunda darbību dēvēja par “avantūru”, Zviedrijas kara arhīva “Krigsarkivet” Ģenerālštāba ārlietu daļas fondā ir dokumenti, kas liecina, ka Zviedrijas valdība fon Štrika darbību vismaz daļēji atbalstījusi. Ir sarakste par sabiedrisko noskaņojumu Zviedrijā Baltijas sakarā un atzīmēts, ka visumā valdībai nav iebildumu pret palīdzības sniegšanu Baltijai un fon Štrikam kā tās pārstāvim. Pati ideja Stokholmā patika, jo nozīmētu mazu un draudzīgu bufervalsti, nevis permanenti neprognozējamo un draudīgo Krieviju jūras otrā krastā. Attiecīgi, valdīja noskaņojums, ka ar naudu un ieročiem neatbalstīs – karā viegli iesaistīties, taču grūti to pārtraukt, – taču neliks nekādus šķēršļus privātpersonu iniciatīvai. Bez tam liela interese bija par iespēju sniegt militāru palīdzību, apmaiņā pret kokmateriāliem.[15]

Fon Štrikam aizbraucot, Latvijas varas iestāžu uzmanība tika pievērsta pulkvežleitnantam Nilsam Edlundam. Gan atsauca apsūdzību kontrabandā, taču nu apsūdzot, ka viņš esot piedalījies vācbaltiešu sazvērestībā nolūkā gāzt Pagaidu valdību. Pats Edlunds neizpratnē taisnojās, ka kā neitrālas valsts pārstāvis, atbilstoši 1918. gada 7. decembra līgumam starp Vāciju un Latviju, uzaicināts kļūt par Baltijas zemessardzes (landesvēra) komandieri. Savukārt vācbaltieši sūdzējās, ka viņš no tiem izkrāpis naudu, bet nav piegādājis kareivjus. Dēku romānu garā Edlundam izdevās izbēgt no latviešu ieslodzījuma (var pieļaut, ka viņam ļāva izbēgt, jo M. Valters gan jau nevēlējās sabojāt attiecības ar Zviedriju) un pamest Kurzemi. 1919. gada 15. martā Edlunds laikrakstā “Stockholms-Tidningen” plaši aprakstīja piedzīvojumus Latvijā un savu dramatisko bēgšanu no cietuma Liepājā.

Taču pats galvenais notikušajā bija tas, ka sākās apzināta Pagaidu valdības politikas virzība uz Latviju tikai kā latviešu valsti un, attiecīgi, vācbaltiešu (u.c. nelatviešu) izstumšanu no politiskās dzīves, toties nostiprināja Pagaidu valdības statusu un palielināja tās leģitimitāti valsts iedzīvotāju latviešu daļas, t.i. skaitliskā vairākuma acīs.

Un te nu jāuzdod sev jautājumu: kam tas viss bija visizdevīgāk? Jo notikumu gaita neļauj ticēt, ka tā bijusi tikai nejauša sagadīšanās – visdrīzāk latviešu muitnieki bija informēti, ko un pie kā meklēt, riskējot pārkāpt savas kompetences robežas. Vai skandāls bija nepieciešams Pagaidu valdībai? Drīzāk jā, nekā nē, jo ne velti tā izmantoja šīs apsūdzības sazvērestībā pat vēl pēc gadiem, kaut arī tad konfiscēto dokumentu saturs pat visai angažētajai tiesai neļāva panākt apsūdzošu interpretāciju. Taču pati situācija ļauj rasties hipotēzei, ka visa pasākuma iniciators varēja atrasties vācu okupācijas spēku ģenerālštābā: fon der Golcs un tā līdzgaitnieki bija daudz prasmīgāki ilgtermiņa intrigu īstenošanā, nekā Pagaidu valdības visai zemnieciskie un panaivie onkuļi, kuros nebija ne kripatas no vācu gadsimtu politisko intrigu pieredzes mantojuma.

Gan Berlīnē, gan Liepājā bija ietekmīgi ļaudis, kuri joprojām cerēja mainīt situāciju un panākt Baltijas iekļaušanu Vācijas sastāvā. Viens no lielākajiem šķēršļiem bija tieši fon Štriks un tā atbalstītāji. Kad Vidzemes bruņniecība deleģēja fon Štriku meklēt militāro palīdzību nevis Vācijā, kur bija milzums bez nodarbes palikušu, toties bruņotu un karā pieredzējušu vīru, bet gan vervēt brīvprātīgos Zviedrijā, tad tieši vācu okupācijas spēki bija visvairāk ieinteresēti, lai Antantes piesegā Kurzemē neierastos zviedri un Landesvērs nekļūtu brīvs no vācu apgādes un virsvadības. No šāda viedokļa raugoties, nedrīkstēja pieļaut, ka vācbaltieši saliedētos ar latviešiem un igauņiem kopīgas un spēcīgas valsts veidošanā – šādā gadījumā Vācijas politiskā ietekme te zustu un visi sapņi par Baltijas provinču anektēšanu pagaistu vēstures miglājā. Vajadzēja darīt visu, lai sarīdītu latviešus ar vācbaltiešiem, t.i. sašķeltu vietējo sabiedrību un nodalītu politisko un kultūras eliti (vācbaltiešus) no “tautas masām” (latviešiem). Pirmais solis, lai to panāktu, bija fon Štrika neitralizēšana un izslēgšana no politikas spēles.

Vislabāk to varēja paveikt vācu armijas izlūkdienests, kura aģenti bija lieliski informēti par katru fon Štrika soli, kā arī kur un kādus dokumentus viņš vedīs. Un tad atlika tikai piespēlēt informāciju latviešiem, kuri izmisīgi meklēja kādu iespēju pierādīt tautai savu labo gribu. Iespējams, ēsma tika izmesta un āķis norīts. Vai kas tāds patiesi noticies, jāmeklē Vācijas arhīvos un notikumu aculiecinieku memuāros, kas latviešu lasītājam praktiski nav zināmi.

Nenoliedzami, šīm apsūdzībām politiskā sazvērestībā bija visai liela loma sabiedrības sašķelšanā pēc etniskās piederības un latviešu saliedēšanā ap Pagaidu valdību. Tā “Strika sazvērestības” skandāla rezultātā aizsākās notikumu ķēde, kas pieauga spēkā un likumsakarīgi noveda pie 16. aprīļa puča un Cēsu kaujām, t.i. atklātas etniskās pretstāves, vācbaltiešu pilnīgas izspiešanas no valsts politiskās dzīves un sanaidošanas ar latviešiem uz daudziem gadu desmitiem, līdz beigu beigās vācbaltiešus piespieda pamest dzimteni uz visiem laikiem. Bet tas jau ir cits stāsts.

Atsauces:

1. Saskaņā ar 1918. gada 7. decembra līgumu, Latvijas bruņoto spēku oficiālais nosaukums bija “Latvijas zemessargi (die Lettländische Landeswehr)” – LVVA, 1468. f., 1. apr., 133. l., 68. lp.
2. K. Ulmanis Kurzemē atgriezās tikai 1919. gada marta sākumā.
3. IX Liepājas posms // Brūno Kalniņš. Vēl cīņa nav galā… (Memento: Stokholma, 1983.) http://www.kreisie.lv/wp-content/web/bruno/09.pdf
4. Par iedzīvotāju noskaņojumu uzskatāmi liecina Liepājas domes vēlēšanas 19. janvārī: LSDSP ieguva 54% balsu, vācbaltiešu, ebreju, krievu un lietuviešu partiju kandidāti ieguva 39% balsu, bet Demokrātiskais bloks tikai 7% balsu.
5. Pētersone P. Vēstures liecības barona Hansa Johana Otto fon Rozena atmiņās. // Latvijas arhīvi. Nr.3, 2007. – 86. lpp.
6. Piemēram, Vācijas ģenerālpilnvarotais A.Vinnigs raksta, ka tieši viņš ierosinājis un pierunājis latviešu pilsonisko aprindu pārstāvjus beidzot saņemties un proklamēt valsti. Winnig August. Am ausgang der deutschen Ostpolitik : persönliche erblebnisse und erinnerungen. – Staatspolitischer Verlag: Berlin, 1921, S. 13.
7. Literatūrā viņa uzvārds figurē gan kā Striks, gan Strīks, taču, saskaņā ar vācu valodas īpašvārdu atveides principiem latviešu valodā, pareizi ir “Štriks”.
8. Andrievs Niedra. Kā tās lietas tika darītas. – Gauja: Lincoln, Nebraska, 1987. (otrais izdevums), 17. lpp.
9. Jau 1919. gada janvārī no posteņa atcelts, taču visur dokumentos tiek dēvēts par landmaršalu. Amats līdzvērtīgs reģiona parlamenta spīkeram, t.i. Vidzemes zemes sapulces vadītājs.
10. Šilde A. Valstsvīri un demokrāti. – Rīga, 1985. – 126. lpp. ISBN 978-9984-806-15-0
11. Cerūzis Raimonds. Vācu faktors Latvijā (1918-1939). Politiskie un starpnacionālie aspekti. – Rīga, 2004., 57.-91. lpp.
12. Jēkabsons Ē., Ščerbinskis V. Baltenlande – vēstures izgaisinātais rēgs. // Lauku avīze. 7.02.1998.
13. Apraksts ņemts no: Andrievs Niedra. Kā tās lietas tika darītas. – 18.-20., 34. lpp.
14. Kroders A. Latvijas Sargs. Nr.88.
15. Svenska frivilliga, fars och hjälte. // John Chrispinsson. Den glömda historien : om svenska öden och äventyr i öster under tusen år. – Förlag Norstedts: Stockholm, 2014, 446 s. 203.-206. lpp. ISBN: 9789113068541; Starp citu, mazliet vēlāk, sarunas turpināja jau ar t.s. Latvijas Pagaidu valdības A. Niedras kabinetu, 1919. gada 25. aprīļa Zviedrija pieļāva brīvprātīgo vienību sūtīšanu palīgā, un ģenerālštāba memorandā tika uzskaitīti nosacījumi, kas nepieciešami, lai Zviedrija sūtītu uz Latviju: pamatnoteikums bija, ka zviedri netiek iesaistīti kaujās, bet izmantoti aizmugurē kārtības uzturēšanā, tādējādi atbrīvojot vietējos spēkus frontei. Pie tam atbalstam jānākot gan no latviešu lielgruntnieku Pagaidu valdības, gan sociāldemokrātiem un vācbaltiešiem. Nepieciešams arī Antantes, t.i. Francijas un Lielbritānijas akcepts. Gāztā Latvijas Pagaidu valdība, kas atradās Liepājas reidā Antantes karakuģu apsardzībā, noprotestēja šos plānus uzskatot, ka zviedru karavīru klātbūtne tikai stiprinās vācbaltiešu pozīcijas, bet Stokholma izrādot simpātijas vācbaltiešu separātismam un nenovērtējot, cik nopietna esot cīņa ar lielinieciskumu.

Artis Buks, Mg.hist

Avots:
http://buksartis.lv/pic/vesture/fon_Strika_sazverestibas_atklasana.htm

Informācijas aģentūra
/12.02.2015/

Posted in Kat.: Vēsture, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Politekonomiskā prognoze: 2015.gadā gaidāma globālā ekonomiskā krīze

Mihails Hazins

Mihails Hazins

Pirms dot 2015.gada politekonomisko prognozi, sākumā nokomentēšu savu pagājušā gadā doto politekonomisko prognozi 2014.gadam (skat. te: http://worldcrisis.ru/crisis/1338948 ).

Prognoze 2014.gadam sākās ar makroekonomisko aprakstu, kurš ir pilnībā attaisnojies gan lēni ritošas depresijas ziņā, gan dolāra inflācijas ziņā. Lielu teroraktu nebija, tāpat kā lielu katastrofu un burbuļi fondu tirgos kaut kā pārdzīvoja 2014.gadu, kas bija arī sagaidāms.

Pēc tam, runājot par resursu tirgiem, apskatīju divus scenārijus – burbuļa uzpūšanu arī resursu tirgos un scenāriju pēc kura burbuļa uzpūšana resursa tirgos tiek uzskatīta par mazvarbūtisku. Praksē piepildījās otrs scenārijs, lai gan Saūdu Arābijas un ASV stratēģiskā cīņa par naftas tirgiem netika pienācīgi novērtētā, kā arī naftas cenu kritums līdz 60 dolāriem par barelu. Tas ir pagājušā gada prognozes trūkums.

Kapitālu ieguldīšanas sfēru izzušanas faktors pagāšgad izpaudās pilnā mērā. Izņēmums vienīgi bija ASV ekonomikas enerģētikas sektors, kurā, dēļ cenu samazināšanās uz energonesējresursiem, parādījās pozitīvas tendences. Bet šo pozitīvo tendenci uztvert nopietni nenākas, jo gala pieprasījums ASV turpina samazināties.

Visi prātojumi par “mijējiem”, “procentniekiem” un “amerikāņu grupu” [nosacīts globālo politekonomisko grupējumu iedalījums] pilnībā apstiprinājās. Pat vairāk, vēlēšanas ASV parādīja, ka amerikāņu vēlētāji kategoriski negrib atbalstīt pasaules finansu sistēmu (sīkāk skat. te: http://worldcrisis.ru/crisis/1694465 ), tādējādi “procentnieku” grupējuma stāvoklis ir ievērojami vājinājies. Tāpēc šodien jau pietiekami precīzi var pateikt, ka galvenais jautājums, kurš uzvarēs, praktiski jau ir izlemts – šai ziņā “amerikāņu grupas” un “mijēju” grupējuma savienību visdrīzāk neviens vairs izjaukt nespēs. Bet “procentnieku” grupējums vēl vismaz daļēji var paņemt savu gadījumā, ja 2016.gada vēlēšanās ASV uzvarēs konservatīvie “impērieši”, “neokoni” – viņu galvenais kandidāts šodien ir Džebs Bušs, lai gan arī viņam ir doti nopietni triecieni (sīkāk skat.te: http://worldcrisis.ru/crisis/1602052 ). Tomēr neizslēdzu, ka 2015.gadā pirmajās pozīcijās ASV Republikāņu partijā var nonākt atklāti izolacionisti (piemēram, Rends Pols), kā pazīmes bija redzamas jau 2014.gadā.

Īpaša vieta pagājušā gada prognozē bija iedalīta Ukrainai un kopumā situācija parādīja, ka tā savu lomu nospēlēja. Protams, pilna mēroga notikumu attīstība, Krimas pāriešana Krievijas jurisdikcijā, pilsoņu karš Ukrainā prognozē netika atzīmēts, lai gan līdz tādam detalizācijas līmenim prognoze veidota netika. Savukārt Eiropas Savienības divējādā loma un bažas par ziemeļatlantiskās brīvās tirdzniecības zonas izveidošanu spēlēja būtisku lomu ES politikā.

Konkrēti var atzīmēt, ka ASV sankcijas pret Krieviju izveidoja tādā veidā, lai no tām maksimāli daudz ciestu tieši Eiropas Savienība. Par pašām sankcijām prognozē netika nekas minēts, kas savā ziņā ir vēl viens tās trūkums. Tomēr šādas ASV rīcības rezultātā ES arvien vairāk saasinās iekšējās politiskās pretrunas, konkrēti Francijā Eiroparlamenta vēlēšanās uzvarēja “Nacionālā fronte” ar Marinu Le Penu priekšgalā, bet Ungārijas prmjerministrs Viktors Orbans pilnīgi atklāti runā, ka viņa valsts nākotne ir attiecībās ar Krieviju, nevis Eiropas Savienību. Šis apstāklis prognozē tika īpaši izcelts. Tāpat tajā tika teikts, ka principiālam lūzumam ES iekšējās attiecībās 2014.gadā nevajadzētu notikt, kas praksē arī tika novērots.

Tuvo Austrumu notikumu apraksts kopumā izrādījās pilnīgi adekvāts, netika pieminēts tikai Islāma valsts (IGIL) fenomens un tā ļoti divdomīgā loma, kādu attiecībā uz IGIL spēlē ASV. Lai gan šāda tipa dihotomija tika aprakstīta “mijēju” un “procentnieku” politekonomisko grupējumu savstarpējā cīņā, tāpēc dāļēji šāda tipa parādības tomēr kaut kā atspoguļotas bija.

Analoģiski, pietiekami adekvāti tika aprakstīta situācija Ķīnā un Latīņamerikā, kā arī precīzs bija situācijas ASV apraksts, par ko jau teicu. Kopumā jāsecina, ka 2014.gada prognoze pietiekami adekvāti atspoguļoja notiekošos procesus un notikumus pasaules ekonomikā. Un tagad laiks ķerties pie 2015.gada prognozes.

2015.gada politekonomiskā prognoze

Pēc tradīcijas sākšu ar makroekonomiku. 2014.gads pagāja depresīvi – inerciālā scenārija robežās. Lai gan 2014.gada beigās ASV uzrādīja IKP pieaugumu, tas ir minimāls. Interesenti šai ziņā var apskatīt pēdējos Sergeja Egišjanca 2014.gada tirgus apskatus, kuros viņš sīkāk apskata šo momentu (http://worldcrisis.ru/crisis/wc_market_review ), bet šim notikumam ir arī tīri ekonomisks izskaidrojums.

Lieta tāda, ka ļoti zemas procentu likmes apstākļos lēmuma pieņamšana par viena vai otra projekta kreditēšanu tiek pieņemta nevis, skatoties uz tā kopējiem rezultātiem (ko ir arī pietiekami grūti izskaitļot), bet gan saskaņā ar operacionālās rentabilitātes rādītājiem. Citiem vārdiem sakot, ja, piemēram, bizness sākas kreditēšanas brīdī, tad ienākumu līmenim jābūt lielākam par izdevumiem tik lielā mērā, lai nosegtu kredīta apkalpošanu. Gadījumā, ja pēkšņi darba gaitā izrādās, ka operacionālā rentabilitāte nokrīt zemāk par nulli, kredīts tiek vai nu refinansēts vai arī kredītlīnija tiek slēgta un sākas ķīlu realizācija.

Tad lūk, slānekļa tehnoloģiju “revolūcija”, kura noveda pie energonesējresursu ieguves palielināšanās ASV, nodrošināja naftas, gāzes un naftas produktu cenu kritumu – attiecīgi arī liela skaita ASV ražotāju izmaksu samazinājumu. Tāpēc sākās vētraina to finansēšana, kas radīja ekonomiskās izaugsmes ilūziju. Bet tikai ilūziju, jo, lai izaugsme būtu stabila un ilgstoša, sākumā nepieciešams palielināt gala pieprasījumu (mūsu gadījumā – mājsaimniecību pieprasījumu). Un tas kā reiz nenotika!

Kopējais mājsaimniecību pieprasījums krītas pat nominālos rādītājos pēc oficiālās ASV varasiestāžu statistikas [ironija par ASV oficiālo statistiķu plaši izmantoto praksi “pielabot” rādītājus]. Starp citu, mājsaimniecību ienākumi pēc oficiālās statistikas mazliet pieaug, lai gan, ņemot vērā reālo inflāciju, arī šai ziņā ir vērojams kritums, tomēr te vismaz ir kaut kādu strīdu un domu dažādību iespēja. Savukārt attiecībā uz mājsaimniecību izdevumiem viss ir pilnīgi skaidrs un tur nekādu domstarpību nevar būt – izdevumi turpina samazināties.

Tas savukārt nozīmē, ka visas cerības uz tuvojošās ekonomiskās krīzes apstādināšanu ir izrādījušās veltīgas. Mēs par to brīdinājām jau vairākus gadus atpakaļ, pie tam, pamatojām savus secinājumus ar pietiekami labi izstrādātu teoriju, tomēr publikāciju straume, kurās tika translētas dažādas mazpamatotas optimistiskas ilūzijas, iedarbojās pietiekami efektīvi. Tāpēc tieši šī gada prognozē sīkāk apskatīšu situācijas nianses, jo, visdrīzāk tieši 2015.gadā notiks ASV fondu tirgus burbuļa plīsums (http://worldcrisis.ru/crisis/1765395 ).

Galvenais moments te ir Bretenvudas finansu sistēma, kura Rietumvalstīs darbojas kopš 1944.gada, bet visā pasaulē kopš 1991.gada. Šīs sistēmas būtība ir apstāklī, ka dolāru sistēmā tiek iekļauti arvien jauni un jauni aktīvi uz kuriem tiek emitēti jauni dolāri, kas tiek pārdalīti starp emitentiem un aktīvu īpašniekiem (sīkāk par šo shēmu var palasīt te: http://worldcrisis.ru/crisis/1757013 ). Būtiski ir saprast, ka pašreiz jaunu aktīvu, ko pievienot dolāra zonai, vairs nav.

Pēc tirgu paplašināšanās uz bijušās PSRS teritoriju rēķina potenciāla izsmelšanas notika 2000.gada ekonomiskā krīze, pēc tam, līdz 2008.gadam, kā pieauguma rezerves tika izmantoti finansu burbuļi, kas tika uzpūsti ar derivatīviem un arvien pieaugošo privāto kreditēšanu uz arvien lielāku laiku nākotnē. Pēc 2008.gada atlika tikai naudas masas struktūras izmaiņas, kredītu naudu aizstājot ar skaidru naudu. Bet pēc tam, kad kredītu multiplikators ASV nokritās no 17 uz 5, arī šis mehānisms vairāk nestrādā.

Šodien emisija turpinās tikai uz jaunu valsts obligāciju rēķina (tas ir budžeta deficīta finansēšanai) un pasaules finansu sistēmas atbalstīšana ir pārtraukta. Liekās naudas utilizācija notiek caur fondu tirgu burbuļiem, kas, kā ir parādīts iepriekšminētajā rakstā, visdrīzāk drīzumā plīsīs. Līdz tam mirklim 2014.gada tendences turpināsies, bet kas notiks pēc tam ir jautājums… Te ir iespējami vairāki varianti.

Jaunā krīze sāksies apmēram tāpat kā 2008.gada septembrī ar strauju vērtspapīru kursu kritumu. Kas kļūs par šī procesa “palaišanas mehānismu” ir jautājums, bet pa lielam tas nav nemaz tik būtiski. Svarīgi ir tas, ka uzreiz pēc tam aktuāls kļūs jautājums par banku sistēmas stabilitāti, jo banku aktīvi strauji zaudēs vērtību, bet pasīvi (parādi) paliks tie paši. Un te jau ir vairāki varianti.

Pirmais variants (scenārijs). Pasaules finansu elite paspēs sagatvot force-majore apstākļus [11.septembra tipa ekstra notikums uz kuru var norakstīt (ar kuru var attaisnot) dažādus nepopulārus mērus]. Ja fondu biržas “kritiens” notiks jau pavasarī, tad sagatavot šādus apstākļus viņi visdrīzāk neuzspēs, bet, ja tas notiks rudenī, tad viņi var uzspēt kaut ko noorganizēt. Piemēram, ja IGIL sagraus Saudītu režīmu un sāks apvienoto sunītu karagājienu pret Izraaēlu (bet Irāna okupēs Persijas līča rietumu piekrasti), tad izredzes šādam risinājumam ir. Force-majore scenārija gadījumā galvenais ekonomiskās krīzes trieciens būs pa mājsaimniecībām un ekonomikas reālo (ražošanas) sektoru. Bez tam šai gadījumā tiks dots spēcīgs trieciens visa veida uzkrājumiem ārpus ASV, pirmkārt, pa resursu ieguvēju valstīm un to oligarhiem.

Šī scenārija gadījumā dolāra loma strauji pieaugs. To kopējais daudzums pasaulē strauji samazināsies (dēļ kredītu samazinājuma) apstākļos, kad aktīvi pēc būtības nekur nebūs pazuduši, kas nozīmē aktīvu devalvāciju attiecībā pret dolāru. Uzstādīt pretenzijas ASV neizdosies – force-majore apstākļi, kas arī tiks nokārtots formāli ar attiecīgām likumdošanas izmaiņām. Pati ASV ārkārtas situācijā varēs aktīvi strādāt ar “svešiem” aktīviem un lemt vai turpināt nodrošināt to īpašniekiem maksājumus par tiem un īpašumtiesības uz tiem vai arī nē [citiem vārdiem sakot – daudziem daudz ko rekvizēs].

Šis scenārijs it kā izskatās ļoti izdevīga amerikāņu elitei, tomēr ir viena problēma: šajā gadījumā nāksies “manuālā režīmā” nodarboties ar savstarpējo parādsaistību restrukturizāciju, kas izraisīs strauju korupcijas pieaugumu un palielinās kopējo spriedzi valstī. Bet pats galvenais, ka tas uzreiz slēgs pieprasījuma stimulēšanas mehānismus. Citiem vārdiem sakot, deflācijas kritums, kurš 1930-o gadu sākuma krīzes laikā ilga gandrīz trīs gadus (mūsdienu disproporciju mēroga dēļ šiem procesiem būtu jāturpinās apmēram piecus gadus), šī scenārija ietvaros notiks dažu nedēļu laikā.

Tā kā līdzsvara punkts starp amerikāņu mājsaimniecību izdevumiem un ienākumiem ir vairāk kā par 50% mazākā līmenī kā pašreizējie izdevumi (tātad kritums būs vairāk kā divas reize, kas ir pusotra reizi vairāk kā 1930-o gadu krīzes kritums), strauji pieaugs arī sociālās problēmas. Ja krīze sāksies rudenī, tad galvenās sekas būs 2016.gadā, kas iziet ārpus prognozējamā perioda, bet 2015.gadā ASV tad jau ieies nopietna sociāli – politiskā haosa zonā, kuru prognozēt ir gana grūti. Tomēr gribu uzsvērt, ka no šodienas redzes punkta raugoties šis scenārijs ir pietiekami ekzotisks.

Otrs scenārijs neprasa nekādus ārējus apstākļus un tā būtība ir 85 gadus atpakaļ notikušās krīzes atkārtojumā – tas ir, tīrs deflācijas scenārijs. Šai gadījumā ASV (un attiecīgi arī pasaules) banku sistēma nonāk bankrota draudu priekšā un neviens tai nepalīdz. Dažas lielākās bankas valts glābj “manuālā režīmā” ar mērķi saglabāt norēķinu sistēmu un tiek atļauts izveidot dažas nelielas mazās (vietējās) bankas. Šai gadījumā iedzīvotāju dzīves līmeņa kritums ir pietiekami vienmērīgs (līdzīgi kā Lielās depresijas laikā – par 1% mēnesī), dolāra loma pasaulē dēļ krīzes pieaug, bet visi pārējie aktīvi (izņemot zeltu) strauji zaudē vērtību un likviditāti, pat nafta.

Dolāru norēķini ārpus ASV strauji sarežģās, bet ASV nerezidentu [ārvalstnieku] noguldījumi dolāros lielākoties iet zudumā. ASV piemeklē kārtējais defolts “banku brīvdienu” stilā, tomēr uz rokas esošie dolāri (skaidrā nauda) tiek pieņemta. Galvenā loma pasaules ekonomiskās politikas nodrošināšanā ir ASV administrācijai, kā arī tām valstīm, kuras ātri savā teritorijā (un pēc tam arī ārpus tās) sāk veidot alternatīvas naudas sistēmas. Pašreizējā pasaules finansu elite strauji zaudē savu ietekmi pasaulē, jo visi reālie aktīvi, kas atrodas ārpus ASV, strauji pāriet vietējo elišu pārziņā, un, pats galvenais, principiāli mainās peļņas gūšanas mehānismi (sīkāks apraksts par to šī paša raksta turpinājumā).

Trešā scenārija būtība ir, ka finansu elite tomēr pārvar amerikāņu birokrātiju un atkārto 2008.gada scenāriju, sākot masveida dolāru emisiju ar mērķi glābt finansu sistēmu. Tā kā šodien kredītu multiplikators ir nevis 17 kā pirms septiņiem gadiem, bet gan svārstās vērtībās zem 5, tad šāda dolāru injekcija radīs augstu inflāciju. Precīzi tagad to ir grūti izskaitļot, bet uzreiz pēc krīzes sākuma tā var pārsniegt 10% mēnesī.

Šajā gadījumā būtiskākās sekas būs to uzņēmumu izzputēšana, kuri ir daļa no sarežģītām tehnoloģiskām ķēdēm, puslīdz normālas kreditēšanas apturēšana (bankām nebūs stimulu kreditēšanai, savas problēmas tās risinās uz FRS rēķina) un, pats galvenais, straujš reālā (bet ne nominālā!) privātā pieprasījuma kritums. Ja runājam par ilglaicīgām ekonomiskām sekām, tad tās būs apmēram tādas pašas kā otrā scenārija gadījumā, tikai to iestāšanās ātrums būs lielāks un valsts iejaukšanās un atsevišķu nozaru atbalsta iespējas būs ierobežotas.

Principiāli pēdējie divu scenāriji atšķiras arī pēc ietekmes uz ārējo pasauli [neameriku]. Otrā (deflācijas) scenārija gadījumā dolāra kurss pieaugs, bet tendence sadalīt pasauli valūtas zonās novedīs pie tā, ka dolāri no visas pasaules tieksies atgriezties ASV, kas mīkstinās krīzes sekas Amerikā (ASV būs dolāru deficīts). Savukārt trešais (inflācijas) scenārijs iespējams nenovedīs līdz ievērojamam dolāru atgriešanās bumam uz “dzimteni”, bet arī tā kurss visu laiku kritīsies un attiecīgi kritīsies ASV iespējas kontrolēt un noteikt situāciju pasaule.

Ir vēl viens interesants apstāklis. 85 gadus atpakaļ Lielās depresijas laikā fondu tirgus burbulis plīsa 1929.gada oktobrī, bet deflācijas krīze sākās 1930-ā gada pavasarī – tas ir ar pus gada nokavēšanos pēc krīzes sākuma. Pat vairāk, fondu tirgus uz to laiku jau bija “atguvis” pusi no krituma (nākamais kritums sākās 1930.gada pavasara beigās). Ja ASV fondu tirgus kritums notiks tuvāko mēnešu laikā, tad nav izslēgts arī ka tagad deflācijas šoks sāksies ar zināmu laika nobīdi (lai gan ne ar tik lielu, jo mūsdienās finansu procesi notiek daudz ātrāk). Bet tas tikai gadījumā, ja nebūs masveida naudas emisijas. Ja būs, tad kritums sāksies gandrīz momentāni. Un tas ir vēl viens iemesls, lai pabremzētu finansu elites aktivitātes, kuras ir vērstas uz mēģinājumiem glābt finansu sistēmu un [kas ir galvenais] savu lomu pasaulē.

Vispār visprincipiālākā atšķirība starp otro un trešo scenāriju ir apstāklī, kurš noteiks “glābšanas operāciju” virzienu krīzes laikā. Deflācijas (otrajā) scenārijā tā pārsvarā ir valsts ar savām izteiktajām paternālistiskajām tieksmēm, bet inflācijas (trešā) scenārija gadījumā procesi ritēs finansu elites kontrolē. Attiecīgi deflācijas scenārija gadījumā finansu elites [banku un banķieru] loma tiks principiāli ierobežota, iespējams pat ļoti būtiski, savukārt inflācijas scenārija gadījumā finansu elites loma kā minimums paliks tāda pati kā līdz šim, bet iespējams pat nedaudz pieaugs, kā tas notiks arī force-majore (pirmā) scenārija gadījumā.

Katrā gadījumā gribu atgādināt, ka tad, kad pietiekami pasen atpakaļ, kad aprakstīju 1930-o gadu krīzi, minēju, ka tā noritēja pēc finansistiem optimāla scenārija, lai gan toreiz bija skaidri izteikts deflācijas process. Kas kopš tā laika ir mainījies? Tikai viens – kontrole pār Federālo rezervju sistēmu [privāts kantoris, kurš pilda ASV centrālās bankas funkcijas]. Toreiz FRS pilnībā kontrolēja banķieri, bet šodien, īpaši pēc amerikāņu birokrātijas uzvaru sērijas kopš 2011.gada (visspilgtākās no kurām bija “Strosa-Kāna lieta”, GoldmanSaks pārstāvju izslēgšana no ASV prezidenta administrācijas sastāva un nepieļaušana, lai L.Samersens kļūst par FRS vadītāju), FRS politiku praktiski pilnībā nosaka ASV prezidenta administrācija (sīkāk te: http://worldcrisis.ru/crisis/1379253 ).

Jāatzīmē, ka gan viens, gan otrs scenārijs ved pie ilgstošas depresijas pasaules ekonomikā. Citiem vārdiem sakot, 2008.gada rudens “izstiepsies” vairāku gadu garumā. Izņēmums te ir tās pasaules valstis un reģioni, kuros, dēļ reģionālo valūtu emisijas, varēs organizēt ekonomisko pieaugumu, radot infrastruktūru un importa aizstāšanu. Pie šādiem reģioniem noteikti var pieskaitīt Eirāzijas ekonomisko telpu [Krievija, Baltkrievija, Kazakstāna, Armēnija], tomēr būs jāpieņem virkne mēru, lai šo pozitīvo procesu rezultāti paliktu reģionā un nebūtu citu pārtverti, piemēram, Ķīnas.

Galvenais jautājums, kas šai sakarā rodas ir: kad? Un te atbildes nav. Finansu burbuļu iznīcināšana lielā mērā ir psiholoģiska parādība un tas nav ekonomikas zinātnes darbības lauks. Teorētiski tas var notikt jebkurā mirklī, kaut vai rītdien, bet reāli ir vienkārši jāgaida. Ja fondu biržas kritums nenotiks līdz vasarai, tad rodas iespēja pirmā scenārija realizācijai, kurš pasaules finanšu elitei ir optimāls, bet tāpat uzskatu, ka šāda notikumu attīstība ir mazvarbūtiska.

Ja fondu biržu kritums notiks, tad praktiski uzreiz sāksies problēmas virknei banku un šai brīdī kļūs skaidrs kāds no scenārijiem (deflācijas vai inflācijas) tiks praksē realizēts. Deflācijas scenārija ietvaros bankas glābtas netiks un pasaulē sāksies finansu krīze, kura ne uzreiz pāraugs par visas ekonomikas krīzi. Tiesa gan tas neattiecas uz valstīm, kurās praktiski nav atlicis reālās ekonomikas sektors. Bet, ja bankas glābs, tad visas ekonomikas krīze sāksies uzreiz pēc finansu krīzes bez laika nobīdes.

Un tagad jāpasaka pāris vārdi par mikroekonomiku. Lieta tāda, ka kreditēšanas modeļa maiņa, kas tika veikta pēc t.s. “reigonomikas” ieviešanas [1980-ie gadi] (pāreja no kredītu atdošanas koncepcijas uz kredītu refinansēšanas koncepciju), noveda pie tā ka sāka mainīties kompāniju peļņas iegūšanas veids. Ja agrāk kompānijas vadības uzdevums bija panākt, lai kopējie ienākumi pārsniegtu kopējos izdevumus un tādējādi iegūtu peļņu, tad tagad par galveno ir kļuvis panākt tādu ienākumu līmeni, lai spētu apkalpot kredītu masu, un spēja radīt pareizās ķīlas. Bet peļņa vecajā, pirms reigonomikas izpratnē tagad vispār var nebūt vai arī tā var veidoties uz jaunu kredītu rēķina.

Pie tam uzņēmumi, kuri mēģināja dzīvot pēc vecā modeļa, pakāpeniski izputēja (pārsvarā tie bija mazie uzņēmumi) un vai nu pazuda pavisam, vai arī iekļāvās lielajos holdingos, kuriem bija atvieglotas iespējas iegūt arvien jaunus kredītus. Šī procesa ilustrācijai atgādināšu, ka finansu sektora peļņas daļa ASV ekonomikā ir izaugusi no 5% 1930-ajos gados līdz 10% 1940-o gadu beigās (Bretenvudas efekts) un līdz vairāk kā 50% šodien.

Krīzes rezultātā (neatkarīgi no tā, kāda scenārija ietvaros tā noritēs) šis peļņas iegūšanas modelis sāks atmirt, attiecīgi neizbēgami atgriezīsies vecais modelis, kurā peļņa ir starpība starp kopējiem ieņēmumiem un kopējiem izdevumiem. Pie tam negatīva starpība kaut cik ilgu laiku nozīmēs uzņēmuma bankrotu. Nelaime ir tā, ka vadīt šādu “vecā tipa” sistēmu vairs neviens neprot – šodien visā pasaulē modē ir “efektīvie manageri”, kurus mācīja galvenokārt kredīta iegūšanas tehnoloģijām (citiem vārdiem sakot, uzņēmumu kapitalizācijas paaugstināšanai – [štrunts par reālo uzņēmuma darbību, galvenais, lai tik finansu rādītāji ir kārtībā]). Šis apstāklis radīs ļoti daudz problēmu jau vistuvākajā laikā.

Par vēl vienu problēmu kļūs privātā pieprasījuma kritums, kurš šodien tiek mākslīgi uzturēts (līdzīgi kā savāz ziņā arī reālā ekonomikas sektora rentabilitāte). Reālās izteiksmēs pieprasījums samazinās jau tagad, tomēr šodien šis process vēl nav sasniedzis tādus apmērus, lai varētu runāt par ekonomisko katastrofu.

Ņemot vērā pieprasījuma stimulēšanas mērogus (atgādinu, ka ASV un ES mājsaimniecību izdevumi par 20-25% pārsniedz ienākumus, sīkāk skat. te: http://worldcrisis.ru/crisis/1136733 ), pieprasījuma samazināšanās process ievērojami pastiprināsies. Tieši tad strauji pieaugs ražotāju riski un banku sistēma pārtrauks lielas daļas ekonomisko subjektu kreditēšanu. Bez jauniem kredītiem palikušie uzņēmumi, protams, pārstās apkalpot savu kredītus un tieši šajā mirklī sāksies masveida pāreja uz “veco” peļņas modeli, ko mazliet augstāk aprakstīju. Un tad arī izrādīsies, ka strādāt šī modeļa ietvaros maz kurš prot. Konkrēti, uz ielas tiks izmesti liels skaits “efektīvo manageru”, ko ar viņiem pēc tam darīt, ir pavisam cits jautājums, kurš arī iziet ārpus 2015.gada rāmjiem.

Un tagad vēl viens svarīgs apstāklis. Visdrīzāk deflācijas scenārijs tīrā veidā tomēr realizēts netiks un bez emisijas neiztikt. Bet atslēgmoments te ir pats krīzes sākums. Ja krīzes sākumā nebūs emisijas, kuras mērķis ir glābt finansu sistēmu, tad finansu elites loma strauji kritīsies, un pēc tam jau naudu varēs “drukāt”, bet tikai valsts kontrolē. Tieši šis ir vissvarīgākais atslēgmoments, kurš atšķir deflācijas scenāriju no inflācijas scenārija: emisija tiks “ieslēgta” uzreiz pēc fondu biržas krituma, lai glābtu banku un visu finansu sistēmu, vai arī ASV birokrātija spēs tam likt šķēršļus. Un pat ja pēc tam tiks veikta emisija, tad tā tiks novirzīta tikai un vienīgi uz ASV ekonomikas atbalstīšanu, pasaulei no tās nekas netiks.

Atsevišķi ir jāpasaka par ģfeopolitiskajiem procesiem, jo šodien tie ir visciešākā mērā saistīti ar ekonomiskajiem (caur pasaules dolāru sistēmas, tās Bretenvudas variantā, sagraušanu). WTO (Pasaules tirdzniecības organizācijas) iznīcināšana sāksies uzreiz (dēļ straujām valūtas kursu svārstībām), ja krīze noritēs pēc deflācijas scenārija. Šai gadījumā nacionālo valūtu inflācija novedīs pie strauja iedzīvotāju dzīves līmeņa krituma un nacionālās valdības būs spiestas emitēt nacionālās valūtas, atsaistot tās no dolāra. Bet, ja būs inflācijas scenārijs, tad dolāra kursa kritums izraisīs citu problēmu – eksports kļūs neizdevīgs.

Īpaši stiprs trieciens tiks dots pa Eiropas Savienību (kā ekonomika jau tā “knapi elpo”), Ķīnu, Japānu un Koreju, tas ir par valstīm, kuras pārdod ASV augsti tehnoloģisku produkciju. Protams, cietīs arī dabas resursu eksportētāji, bet te problēmas būs mazāk objektīva un vairāk subjektīva rakstura. Pa lielam šāda tipa valstīs pie varas atrodas atklāti proamerikāniskas elites. Galvenā ienākumu avota iznīcināšana, kas ir saistīts ar ASV un dolāru, neizbēgami izraisīs pietiekami spēcīgus starpelišu konfliktus, kuri paši par sevi var būt daudz graujošāki nekā objektīvie ekonomiskie procesi.

Vispār asi starpelišu konflikti būs viena no galvenajām 2015.gada problēmām. Lieta tāda, ka Bretenvudas sistēma daļēji tomēr nodrošināja vismaz kaut kādu dialogu starp nacionālajām (reģionālajām) elitēm no vienas puses un Vašingtonu ar pasaules finanšu eliti no otras. Tas notika emitēto dolāru pārdalīšanas ietveros, kas nodrošināja vairumam valstu salīdzinošu dzīves līmeņa pieaugumu (virs abstraktā “dabiskā” dzīves līmeņa). 2014.gadā šie emitētie dolāri beidzās un praktiski visās valstī ļoti aktīvas ir kļuvušas kontrelites (inflācijas scenārija ietvaros šie dolāri var atkal parādīties, bet “nomales” tos iegūs jau daudz mazākos apmēros).

Kontrelišu rīcības loģika ir skaidra: tā kā iedzīvotāju dzīves līmenis krītas, bet vainīgas pie tā ir elites, kuras nespēj vienoties ar ASV, tām ir jādod vieta kontrelitēm, kuras kā minimums spēj runāt ar ASV daudz stingrākā tonī. Nav prātīgi cerēt, ka ļaudis, kuri kā minimums vairākas desmitgades ar konkrētiem personāžiem no SVF, Pasaules bankas un citiem starptautiskiem institūtiem slēdza no likumdošanas viedokļa apšaubāmas vienošanās, kas lielā mērā bija tendētas pirmkārt uz personiskā labuma gūšanu, tagad sāks atklāti “uzbraukt” saviem “labdariem”. Bet jauni cilvēki šai ziņā praktiski ne ar ko nav ierobežoti.

Šie procesi jau ir sākušies (un tādās mazās valstīs kā Ungārija jau ir aizgājuši pat ļoti tālu), kaut kur aktīvāk (Francija ar Marinas Le Penas “Nacionālo fronti”, Itālija), kaut kur pasīvāk. 2015.gadā viņi ievērojami aktivizēsies, īpaši, ja sāksies jaunais krīzes vilnis. Un galvenā viņu īpatnība būs uzsvars uz nacionālo patstāvību, kurš nonāks līdz atklātam nacionālismam un antiamerikānismam. Tas nav nekas pārsteidzošs un ASV savā ziņā paši pie tā ir vainīgi, bet tā rezultātā destrukcijas līmenis pasaulē ievērojami pieaugs, bet starptautiskās drošības līmenis pazemināsies. Un daudzās valstīs šie procesi būs noteicošie, tas ir, starpelišu konfrontācija daudz lielākā mērā noteiks notikumu attīstību nekā ekonomiskā krīze. Pie tam šādu valstu skaitam būs tendence palielināties.

Teorētiski ir iespējams arī tāds scenārijs, ka fondu tirgi “izvelk” visu 2015.gadu, bet manuprāt šāda iespēja ir mazvarbūtiska. Ja tā notiks, tad “lēni ritošās depresijas” scenārijs turpināsies, tikai ar vienu izņēmumu – uz ievērojami pieaugušās teroristiskās aktivitātes fona.

Tiks realizēts pirmais force-majore scenārijs vai netiks, bet viņā jau ir ieguldīti milzu līdzekļi. Kā rakstīja Čehovs: ja izrādes pirmajā aktā pie sienas ir pakārts ierocis, tad izrādes beigās no tā noteikti tiks izšauts. Finansu elite nevar atļauties uzņemties atbildību par krīzi, jo tai ir pārāk daudz “skeletu skapī”. Tāpēc tā visiem spēkiem centīsies radīt force-majore situāciju, neatkarīgi no ekonomisko un politisko notikumu attīstības gaitas. Un galvenā metode, kas šai ziņā tiks izmantota, islāmistu aktivitātes uzkurināšana gan Tuvo Austrumu valstīs, gan citur.

Ir vēl viens apstāklis, ko gribu minēt. Ir trīs principiāli atšķirīgas pieejas esošai lietu kārtībai: tā var cilvēku apmierināt, var neapmierināt, un tad cilvēks uzstāj uz reformu nepieciešamību, bet var arī kategoriski neapmierināt. Trešo variantu XIX un XX gadsimta sākumā pārstāvēja komunisti. Viņi plašām cilvēku masām izskaidroja, ka esošā kapitālistiakā pasaules kārtība pašos pamatos ir netaisnīga, tāpēc tā ir jāiznīcina. Ko pēc tam, nav īsti skaidrs, tāpēc pa īstam konstruktīvas programmas šiem spēkiem nebija, tikai tendētība uz esošās kārtības sagraušanu. Tieši tāpēc komunisti tik stipri apkaroja “oportūnistus”, kuri uzskatīja, ka esošo kārtību ir iespējams mainīt reformu ceļā.

Kaut ko sarunāt ar viņiem nebija iespējams: viņi ņēma naudu vienalga no kā un bija gatavi parakstīt jebkuras vienošanās, jo nemaz negrasījās tās izpildīt, tāpēc, ka uzskatīja, ka jebkādas vienošanās ar pašos pamatos netaisnīgas sistēmas pārstāvjiem nav nekā vērtas. Un ietekmēt viņus ar dažāda veida apelācijām pie humānisma un likumības nebija iespējams. Šai ziņā Staļins, kurš mainīja PSRS elites nostāju no trešā varianta uz otro (ko viņš ar to gribēja panākt ir cits jautājums), praktiski kļuva par vienu no lielākajiem humānistiem cilvēces vēsturē.

Tad nu lūk, politiskais islāms pašreizējā vēstures posmā ir analoģisks komunistiem gadsimtu atpakaļ. Viņi neatzīst kompromisus un ir gatavi cīnīties līdz galam par pašreizējās pasaules kārtības iznīcināšanu, neesot pozitīvai programmai. Pie tam, kā arī toreiz, pasaules ekonomiskā krīze paaugstina plašu cilvēku masu tieksmi pēc taisnīguma. Un šajos apstākļos arī izrādās, ka vienīgais nopietnais spēks, kurš taisnīguma ziņā ir spējīgs kaut ko piedāvāt pasaulei [kaut vai prominento neliešu sodīšanu, kas dēļ ilgstošas nesodāmības pārmērīgā daudzumā un arvien pieaugošā nekaunībā ir savairojušies visā pasaulē, arī Latvijā], ir politiskais islāms… Un, ja šim spēkam iedod resursu (līdzīgi kā gadsimta sākumā to deva boļševikiem), tad tas to izmantos ļoti efektīvi. Tā ka rādās, ka gadsimtu vecu mācību pasaules finansu elite nav apguvusi un 2015.gadā mūs sagaida straujš politiskā islāma ietekmes pieaugums visā pasaulē, un vispirmām kārtām Tuvajos Austrumos un Eiropas Savienībā.

Mihails Hazins, ekonomists

Avoti:
http://worldcrisis.ru/crisis/1770971

Informācijas aģentūra
/29.01.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Gadžetomānu paaudze jeb kāpēc jaunieši savā vairumā ir arvien egoistiskāki un nezinošāki

Alicia Menendez

Mūsdienu jaunieši savā vairumā ir neattīstīti, egoistiski, narcistiski, nepamatoti pašpārliecināti un ar neattīstītu erudīciju, kā viens no būtiskiem iemesliem ir t.s. “gadžetu” [tehnoloģisku “spēļmantiņu” – smartfonu, planšetdatoru utt.] un sociālo tīklu [Twiter, Facebook, Draugi utt.] pārmērīga lietošana.

Mūsdienu jaunieši ir neattīstīti

Gadžeti jaunajai paaudzei nodara 90% ļaunuma un dod tikai 10% labuma, uzskata krievu sociologs Andrejs Fursovs. Bērni, kuri pavada laiku ar klaviatūru vai pat planšetdatoru, gandrīz nestrādā ar rokām, kas ir īpaši svarīgi vecumā līdz 10 gadiem. Tā ir tāpēc, ka ar roku rakstīšanas process fizioloģiski ir ļoti sarežģīts un trenē kreiso smadzeņu puslodi labročiem un labo – kreiļiem.

Ja bērns neizies glītrakstīšanas skolu, tad viņam līdz galam nebūs attīstīta viena no smadzeņu puslodēm.Pie tam darbs ar planšetdatoriem ir atgriešanās pirmsgūtenberga laikos [pirms masveida grāmatu izplatības laikos], kad cilvēki strādāja ar tēliem, nevis rakstu zīmēm. Par pārmērīgo acu noslodzi nav pat vērts runāt – ārsti no tā ir šausmās.

Un tie 10% labuma arī ir visai apšaubāmi, jo, diemžēl, mūsdienu jaunatne gadžetus izmanto pārsvarā tikai, lai spēlētos.

Esmu augstskolas pasniedzējs kopš 1972.gada. Man ir grūti pateikt cik cieša ir manu studentu “draudzība” ar gadžetiem – daudziem ir planšetdatori un gandrīz katram smartfons, bet vienu gan esmu ievērojis – studentu rokraksts pa šo laiku ir mainījies uz slikto pusi. Bet nesmuks rokraksts 9 gadījumos no 10 nozīmē, ka cilvēkam ir līdz galam nenoformējies raksturs un līdz galam neattīstīts psihotips. Mani uztrauc ne tas, cik daudz labumu mums ir atnesuši jaunie tehniskie līdzekļi, bet gan ļoti strauji kritušais vispārējais izglītības līmenis.

Augstskolas pasniedzējs līdzinās cilvēkam, kurš sit naglas sienā [siena – pamatizglītība, esošās zināšanas; naglas – augstskolas viela]. Kopš 1990-ajiem gadiem šo naglu vajag arvien vairāk un vairāk. Bet tagad situācija ir pavisam dramatiska – vienkārši nav vairs sienas, kur tās naglasd dzīt; jāuzceļ papriekšu siena. Bet kamēr pasniedzējs uzceļ sienu [iemāca to, kas jāiemācās pamatskolā], tikmēr students jau pabeidz bakalaurus un mēs no viņa atvadāmies. [Šī problēma tiesa gan pastāv tikai apzinīgiem pasniedzējiem, kādu paliek arvien mazāk. Pasniedzējiem, kas strādā tik dēļ naudiskās motivācijas uz to ir nospļauties – nolasīja kursu, saņēma piķi, bet vai students ko saprata tā ir viņa problēma. Šāda nihilistiska pieeja, kura ved uz vispārēju zināšanu zudumu un sabiedrības degradāciju, ir neizbēgama izglītības komercializācijas apstākļos.]

Tomēr pats traģiskākais ir nevis apstāklī, ka no jaunās paaudzes ir aizgājis intelekts, bet gan, ka ir aizgājusi tiekšanās uz attīstību un pašattīstību. Agrāk pasaules matemātikas olipiādēs mēs [PSRS, tai skaitā arī Latvija] ieņēmām pirmās vietas. Tagad uz pjedestāla ir Japāna un Ķīna. Par erudīciju vispār nav ko runāt. Es [dzimis 1951. gadā] un mani vienaudži uzaugām, lasot tādus [informatīvi augsti kvalitatīvus] žurnālus kā “Zināšana – spēks”, “Jaunatnes tehnika”, “Apkārt pasaulei”, “Dzīve un zinātne” un “Jaunais tehniķis”. Šādu žurnālu lasīšana paplašināja redzesloku. Bet pašreiz lielākais vairums jaunās paaudzes neattīsta erudīciju.

Es nepārtraukti cīnos ar kārdinājumu, lai neuzdotu saviem studentiem jautājumu: “Ko galu, galā jūs vispār darāt brīvajā laikā?” Protams, ir ļoti talantīgi un saprātīgi bērni, bet vairuma jauniešu izglītības līmenis ir ļoti strauji krities un jaunajām tehnoloģijām šajā kritumā ir pietiekami būtiska loma.

“EsEsEs” paaudze (Generation MeMeMe)

2013.gada maijā žurnālā “Time” tika publicēts raksts, kas ir kā pļauka pašreizējai jauno cilvēku paaudzei. Pēc raksta autora domām t.s. “melenium” paaudzes pārstāvis nav spējīgs tikt galā ar izaicinājumiem, kurus tam gatavo dzīve.

Papētiet sociālo tīklu lietotājus, kuru fotoalbūmā “Mazliet manis” ir apmēram 300 fotogrāfiju. Palasiet šo cilvēku tvitera ierakstus. Viņi raksta tāpat kā fotogrāfē – tur ir tukšums, kurā nav ne jēgas, ne misijas, ne ideju, nekā. Un tad jūs sapratīsiet, ka problēma, kuru savā rakstā skar žurnālists Džoels Šteins (Joel Stein), ir vairāk kā aktuāla.

“Es grasos darīt to, ko vecākās paaudzes cilvēki ir darījuši visas cilvēces vēstures gaitā: es nosaukšu tos, kuri ir jaunāki par mani, par sliņķiem, egoistiem un tendētiem uz visrspusējību. Tomēr, atšķirībā no saviem priekšgājējiem, man ir attiecīgi pētījumi, statistikas dati un autoratīvu akadēmiķu citāti. Citiem vārdiem sakot, man ir pierādījumi.

Narcistisks personības izkropļojums šodienas divdesmitgadniekiem ir sastopams trīs reizes biežāk nekā paaudzē, kurai pašreiz ir 65 gadi. 2009.gada studenti ir par 58% narcistiskāki [egocentriskāki; uz sevi tendētāki] nekā 1982.gada studenti.

Pieaugot “meleniumieši” saņem tik lielu skaitu veicinošo balvu par piedalīšanos visdažādākajos konkursos un sacensībās, ka 40% no viņiem cer darbā iegūt paaustinājumu ik pēc diviem gadiem, neskatoties uz sasniegumiem darbā.

Viņi ir pārņemti ar slavu: 2007.gada aptaujas dati parāda, ka skolnieču, kuras vēlas kļūt par kāda slavena cilvēka asistenti, ir trīs reizes vairāk kā to, kuri vēlas kļūt par senatoru un četras reizes vairāk par tiem, kuri vēlas kļūt par kādas lielas korporācijas ģenerāldirektoru.

Viņi ir pārliecināti par savu “krutumu”: 60% no viņiem ir pārliecināti, ka intuitīvi spēj noteikt, kas ir pareizi un kas nav. [Pretēji vispārpieņemtajam uzskatam, intuīcija ir nedrošs (liela varbūtība kļūdīties) un virspusējs (aptver tikai acīmredzamākās izzināmā objekta īpašības) izziņas paņēmiens, ko visuzskatāmāk parāda šveiciešu psihologa Žana Piažē (1896-1980) eksperiments ar 4 gadīgiem bērniem. Bērna acu priekšā noliek divas vienādas glāzes ar vienādu ūdens daudzumu tajās. Bērnam redzot ūdens no vienas glāzes tiek pārliets uz citas formas glāzi, kurai ir šaurāks dibens (attiecīgi ūdens līmenis otrā glāzē ir augstāks par sākotnējo). Pēc tam bērnam jautā, kurā no abām glāzēm ir vairāk ūdens, uz ko bērns atbild ka otrajā, jo ūdens līmenis tajā ir augstāks, kas vizuāli ļoti skaidri redzams.] Pie tam vairums no tiem, kam šodien ir no 18 līdz 29 gadiem, joprojām dzīvo kopā ar vecākiem.

Viņi ir slinki: 1992.gadā apmēram 80% cilvēku vecumā līdz 23 gadiem gribēja strādāt darbā ar augstu atbildības pakāpi, bet jau 10 gadus vēlāk šis rādītājs bija nokrities līdz 60%.

Dažādu valstu “meleniumieši” atšķiras viens no otra, bet, pateicoties sociālajiem tīkliem, globalizācijai un izmaiņu ātrumam, jaunajam cilvēkam no vienas valsts ir daudz vairāk kas kopējs ar saviem vienaudžiem no citām zemēm, nekā ar vecākās paaudzes cilvēkiem no pašu valsts. Pat Ķīnā, kurā vēsturiski ģimene ir svarīgāka par indivīdu, Internets, urbanizācija un “vienas ģimenes – viena bērna” politika veido jauno paaudzi, kas ir neiedomājami pašpārliecināta un ieciklējusies uz sevi.

Tas viss vairs nav tikai bagāto cilvēku problēma: nabadzīgie tagad ir pat narcistiskāki, materiālistiskāki un no tehnoloģijām vairāk atkarīgi. Šī ir visbriesmīgākā paaudze un ne jau tāpēc, ka grib tikt pie varas, bet gan tāpēc, ka aug bez tās.

Industriālā revolūcija padarīja indivīdu stiprāku – viņam radās iespēja pārcelties uz pilsētu, nodarboties ar biznesu un radīt pašam savu organizāciju. Informatīvā revolūcija tikai paātrināja emansipācijas procesus, dodot cilvēkiem tehnoloģijas, ar kuru palīdzību tas var izaicināt lielās organizācijas: blogeri pret avīzēm, Youtube režisori pret Holivudas studijām, indi-izstrādātāji un hakeri pret industrijām un korporācijām, teroristi – vienpatņi pret veselām valstīm…

“Es” paaudze radīja “EsEsEs” paaudzi, kuru egoisma tehnoloģijas kļuva tikai stiprākas. Ja 1950-ajos gados tipiskas amerikāņu vidusšķiras ģimenes mājās uz sienām kāra kāzu, skolu un iespējams arī armijas bildes, tad mūsdienu amerikāņu ģimenes ir ielenktas ar 85 sevis un savu mīluļu fotogrāfijām.

“Meleniumieši” ir izauguši daudzkāršota “Es” ērā. Viņi fiksē katru savu soli (FitBit), atrašanās vietu (Foursquare) un ģenētiskos datus ( 23 and Me). Pie tam, salīdzinājumā ar iepriekšējām paaudzēm, viņi izrāda daudz zemāku pilsonisko aktivitāti un gandrīz nemaz nepiedalās politiskajā dzīvē.

Papildus narcisismam viena no izteiktām viņu īpašībām ir nekaunība. Ja gribi pārdot semināru vidējā līmeņa menedžeriem, tad velti to tam, kā tikt galā ar jaunajiem darbiniekiem, kuri pa tiešo raksta e-pastus ģenerāldirektoram un izstājas no projekta, kurš viņiem liekas pārāk garlaicīgs.

Neskatoties uz pāarliecību par savu nākotni, jaunie cilvēki izstiepj savu dzīvi starp pusaudža stāvokli un pilngadību. 1910.gadā tikai mazskaitliska bērnu daļa apmeklēja vidusskolu. Lielākā daļa viņu sociālo interakciju notika ar pieaugušajiem ģimenes locekļiem vai arī darba vietā. Šodien mobīlie telefoni ļauj bērniem socializēties ik mirkli – pēc Pew datiem viņi nosūta 88 ziņojumus dienā un dzīvo nepārtrauktā savu draugu ietekmē.

“Vienaudžu ietekme ir anti-intelektuāla, – saka Marks Baurlains, angļu Emory profesors. Vēsturē nav zināmi cilvēki, kuri būtu kļuvuši pieauguši tikai vienaudžu ietekmē. Lai augtu un attīstītos cilvēkam ir regulāri jākomunicē ar vecāka gadagājuma cilvēkiem [un pēc iespējas gudrākiem]: 17 gadīgie nepieaug, ja sazinās tikai ar 17 gadīgajiem…”

“Meleniumieši” sazinās ar apkārtējo pasauli cauru diennakti, tikai pārsvarā tas notiek caur ekrānu. Pat satiekoties klātienē viens ar otru, viņi turpina blenzt savos gadžetos un rakstīt īsziņas. 70% no viņiem pārbauda savus telefonus ik stundu, bet daudzi sirgst ar viltus vibrācijas sindromu kabatā [sajūtu ilūzija, ka kabatā vibrē telefons].

Regulāras dofamīna devas meklējumi (piemēram, cik daudz un kuri “laikoja” “postu” Facebookā”) [kas visprastākā veidā “nosit laiku” un garīgi notrulina] samazina kreativitāti [veiktspēju, radītspēju]. Pēc Toransa testu datiem jaunatnes kreativitāte pieauga no 1960-o gadu vidus līdz 1980-o gadu vidum. Pēc tam tā sāka kristies, līdz strauji samazinājās 1998.gadā. Sākot no 2000. gada analoģiski kritumi ir vērojami jaunatnes empātijai [spējai iejusties citu stāvoklī; līdzcietība], kas ir nepieciešama, lai interesētos par citiem cilvēkiem un citiem uzskatiem. Tas visdrīzāk ir saistīts ar narcisisma pieaugumu un klātienes komunikācijas trūkumu.

Tas, kamā viņi patiešām ir meistari, ir spējā pārvērst sevi par virtuālu brendu ar milzīgu “frendu” un “foloveru” asti. Līdzīgi kā jebkurā citā pārdošanas procesā, arī te primitīvs pozitīvisms un pašpārliecinātība nostrādā lieliski.

“Facebookā” cilvēki sevi uzpūš kā gaisa balonus, saka Keits Kembls, Džordžijas universitātes psiholoģijas profesors. Kad visi tev stāsta par saviem “tusiņiem” un veiksmēm, tu sāc “piekrāsot” arī pats savu dzīvi. Esot aktīvs Instagram, YouTube un Twitter, tu vari kļūt par mikrozvaigzni. Mūsdienu paaudze ir uzaugusi realitātes šovu ietekmē, kas pēc būtības ir narcisisma paraugdemonstrējumi. Un viņi turpina dzīvot šajā žanrā. “

“Lielākai daļai cilvēku līdz šim nebija pašidentifikācijas agrāk par 30 gadu vecumu. Šodien savukārt cilvēki pašidentificējas jau 14 gadu vecumā, ko var uzskatīt par nopietnu evolucionāru lēcienu,” saka Dorons Ofirs, TV šovu kastinga [dalībnieku atlases] direktors, kurš ir strādājis pie tādiem šoviem kā “Jersey Shore”, “Millionaire Matchmaker”, “A Shot at Love” u.c.

1979.gadā Kristofers Lečs savā “Narcisisma kultūrā” rakstīja: “Mēdiji baro narcistiskus sapņus par slavu, iedvesmojot vienkāršos cilvēkus identificēt sevi ar zvaigznēm un neieredzēt “baru”, tādējādi padarot banālo ikdienas eksistenci daudz neizturamāku.”

“Meleniumiešu” pašaktualizācija drīzāk ir noteiktu kultūrvēsturisku tendenču turpinājums nekā revolūcija uz iepriekšējo paaudžu fona. Viņi nav “jauna suga”, bet gan tikai esošo “mutanti”.

Viņu augstprātīgā nekaunība ir ne tik daudz aizsargreakcija, cik adaptācijas tehnoloģija noteiktai videi – pārpilnības pasaulei.

“Visas vēstures laikā vairumam cilvēku bija atvēlēta pieticīga “fermeru” loma, kas diez vai ir spējīga pilnā mērā apmierināt indivīda sevis realizēšanas spējas,” saka Džefrijs Arnets, Klarkas universitātes psiholoģijas profesors.

Tie, kuri negrib pieaugt, atliek nopietnu dzīves lēmumu pieņemšanu, jo jāizvēlas ir no liela karjeras opciju asortimenta, daudzas no kurām pirms desmitiem gadu nemaz neeksistēja. Un kurš gan gribēs lēnām virzīties pa karjeras kāpnēm kādā kompānijā, ja līdz 26 gadu vecumam viņam ir lemts nomainīt septiņas darbavietas?

Dēļ online randiņiem, sociālajiem tīkliem un iespējām uzturēt starptautiskus sakarus, cilvēkiem vairs nav nepieciešamība precēties ar klasesbiedriem vai pat savas valsts iedzīvotājiem. Vidējā dzīves ilguma pieaugums un tehnoloģiju attīstība ļauj sievietēm palikt stāvoklī arī 40 gadu vecumā – lielo dzīves lēmumu nu var atlikt. Vidējais amerikānietes laulībā stāšanās vecums ir izaudzis no 20,6 gadiem 1967.gadā līdz 26,9 gadiem 2011.gadā.

Principā šīs paaudzes tipiskā uzvedība ir tāda, kāda tā ir bijusi vienmēr bagātnieku atvasēm [“zelta jaunatnei”]. Mainījies ir tikai tas, ka Internets ir demokratizējis sabiedrību, dodot jaunatnei to informāciju un iespējas, kādas agrāk bija nodrošinātas tikai bagātajiem.“

P.S. Anekdote
- Hallo, vai policija?
- Jā, runājiet.
- Gribu paziņot par cilvēka pazušanu.
- Kāpēc domājat, ka pazudis?
- Jau veselus 3 “postus” nav “laikojis”.
- Varbūt sūdīgi “posti”?
- Da nē, anekdote un divas smieklīgas bildītes.
- Bet varbūt stulbas?
- Nu nē, jau divdesmit “laiku”, bet viņa joprojām nav.
- Dīvaini … Personisko ziņojumu rakstījāt?
- Jā. Klusē.
- Bet pats “postē”?
- Nē, jau trīs stundas neviena “laika” un “reposta”.
- Skaidrs, sapratu, sakiet adresi, izsūtīšu patruļu.

Avoti:
http://andreyfursov.ru/news/sejchas_deti_v_bolshinstve_svoem_ne_razvivajut_ehrudiciju/2014-12-09-388
http://pandoraopen.ru/2015-01-08/millenialy-pochemu-prodvinutaya-molodezh-bolshe-ne-pokupaet-avto-i-kvartiry/
http://www.kramola.info/vesti/protivostojanie/pokolenie-gadzhetomanov
http://time.com/247/millennials-the-me-me-me-generation/

Informācijas aģentūra
/29.01.2015/

Posted in Kat.: Izglītība, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Ukrainis par dzīvi Krievijā

00434_Krievija

Tikko pavadīju savu ģimeni uz mājām. Uz Ukrainu. Tagad braucu elektriskajā vilcienā un rakstu šo aprakstu par saviem dažus mēnešus ilgajiem iespaidiem Krievijā. Uz šo rakstu mani iedvesmoja meita ar saviem atvadu vārdiem.

Cilvēki

Valsts sapratne nāk ar tās cilvēku sapratni. Pagaidām es neesmu redzējis visu Krieviju un saprotu, ka Maskava un piemaskavas apgabals nav visa Krievija. Tomēr kaut kādi iespaidi jau ir.

Maskavieši ir ātras dabas. Tur, kur ukrainis piecietīs, nepievērsīs uzmanību viņa tiesību pārkāpumiem, tur krievs noteikti iesaistīsies strīdā (man tas ir kas mežonīgs, negaidīju ko tādu te redzēt). Pie tam ir acīmredzams, ka viņi tā nedara ļaunprātības dēļ kā to mēdz darīt ukraiņu “ceļu kontrole”, bet gan tādēļ, ka viņiem tas nav pieņemams. Pie tam tas atiecas ne tikai uz vienkāršiem cilvēkiem, bet arī uz ierēdņiem. Ukrainā piemēram es neesmu redzējis konduktorus, kuri “dod pretī” uz dažādiem pret viņiem vērstiem “dūrieniem”, bet te tā ir plaši izplatīta parādība.

Krievi ir vaļsirdīgi, labsirdīgi un bezviltīgi. Varbūt krievi nesapratīs, ko es ar to domāju, bet ukraiņi noteikti sapratīs. Viņus (krievus) apmānīt ir liels grēks. Tas ir tāpat kā apmāanīt bērnus: to ir viegli izdarīt, bet pēc tam tas ļoti dārgi maksā. Ja krievs vēlāk uzzina, ka viņu apmānīja, viņš nekad to vairs nepiedod. Ukrainis savukārt to uztvers kā pašu par sevi saprotamu un izdarīs no notikušā secinājumus. Rakstura iezīme tāda.

Ir krieviem tāda iezīme, kura man ļoti nepatīk amerikāņos, bet kura nezin kāpēc patīk krievos: misijas sajūta. Varbūt tas tā ir tāpēc, ka amerikāņi nevienā neklausās un visu pārkārto pēc sevis un sev par labu, bet krievs atšķiras ar to, ka spēj saprast otru un var mēģināt atrast ar to kopēju valodu (īsti krievi, protams, nevis “krievu nacionālisti”).

Bet, kad krievs sāk runāt par savu vispasaules misiju, tas izskatās komiski (no mana ukraiņa skatu punkta). Es protams klausos (aiz cieņas), ar prātu saprotu, ka sarunubiedram ir taisnība, bet … neko ar sevi nevaru padarīt – smaidu (pie sevis, lai neapvainotu sarunbiedru). Īpaši man patīk dzirdēt tādus paziņojumus kā: “Pie mums nekas tāds kā Ukrainā principā notikt nevar”. Šādos gadījumos es vienmēr smaidu un ne vienmēr klusēju. Pie jums [Krievijā] tas principā notikt var, bet daudzi cilvēki, mani ieskaitot, neko tādu nepieļaus.

Vaļsirdīga tauta, kas daudzos izraisa simpātijas, ne tikai manī. Pat savā naidā krievi ir vaļsirdīgi. Piemēram mani cik daudzi krievu “patrioti” jau neieredz [autors ir krievu – ukraiņu informatīvā telpā pietiekami populārs blogeris: http://yurasumy.livejournal.com/ ], bet neieredz tā no sirds. Ne tā kā ukraiņu “patrioti”, kuri vienu dienu neieredz, bet citu dienu nāk kaut ko sarunāt.

Par gaalveno pateicu, bet tagad mazliet par svešiniekam (tas ir man) acīmredzamākajiem sadzīves sīkumiem.

Sabiedriskais transports

Salīdzinājumā ar Ukrainu, Krievijā ir dārgs sabiedriskais transports. Es kādreiz pētīju Ukrainas sabiedrisko transportu (ļoti izdevīgs biznesa veids). Tad nu lūk, Sumā joprojām norit ekonomiskais karš par 2 grivnām (12-13 ASV centiem [10-11 Eirocenti; šeit un turpmāk konvertācija pēc LB 21.01.2015 valūtas kursa]) pa braukšanu maršruta taksometrā vai 3 grivnām (18-20 ASV centi [16-17 Eirocenti]). Vasarā biju Belgorodā – 15 rubļi [20 Eirocenti]. Pašreiz Maskavas piepilsētā – 25 rubļi [33 Eirocenti]. Pašā Maskavā no 22 līdz 40 rubļiem atkarībā no braucienu skaita [29 – 53 Eirocenti; miljonu pilsētā Maskavā, kura skaitās pasaules mērogā dārga pilsēta, izrādās ir daudz lētāks sabiedriskais transports nekā globālu mērogu mazpilsētā Rīgā]. Tas ir vairākas reizes (2-4) dārgāk nekā Sumā vai … Kijevā. Tas ir slikti vai labi? Manuprāt tas ir amizanti dzirdēt šeit runas, ka sabiedriskā transporta cenas ir vēl jāpaceļ. Krievijā bieži vien izdevīgāk ir braukt ar taksi. Ja ir jābrauc ar sabiedrisko transportu vairākas reizes pārsēžoties, tad 4 cilvēkiem izdevīgāk braukt ar taksometru.

Pārsteidza sabiedriskā transporta konduktoru godīgums. Biļetes izdod precīzi un nav pat mājienu par kaut kādiem “kreisiem” gājieniem. Acīmredzot te ir laba kontrole vai bailes pazaudēt darbu, jo taksisti šeit nepalaiž garām izdevību (ja neizsaukt caur dispičeri) iegūt liekus pussimt rubļus. Tiesa gan ne visi.

Ļoti dārga ir piepilsētas satiksme (elektriskais vilciens). Lētāk sanāk ceļot, izmantojot automašīnu, kas ir loģiski, jo benzīns pēc Ukrainas mērauklas te ir lēts (60 ASV centi [0,52 Eiro] par litru A-92 markas benzīnu). Par benzīna kvalitāti pat nav vērts runāt, tā ir nesalīdzināmi augsta ar Ukrainas analogiem. Vispār pārsteidz lielais automašīnu daudzums. Pat nelielās pilsētiņās ir liels autotrafiks. Vēl Maskavā un piemaskavā metas acīs grandioza ceļu būvniecība. Tas tā ir visā milzīgajā piemaskavas reģionā.

Starpcitu piepilsētas transports (autobusi) piemaskavā ir augstā līmenī. Kursē bieži. Braukt tajā ir komfortabli. Paši autobusi pēc skata ir šiki (lielākā daļa). Ukraina par ko tādu var tikai sapņot.

Par celtniecību

Krievijā būvē ne tikai ceļus. Notiek plaša dzīvojamo māju celtniecība. Šķiet pat, ka tos mājokļus neviens nepirks. Bet pērk. Kā man paskaidroja, Krievijā pašreiz ir daudz valsts atbalsta programmas, izmantojot kuras salīdzinoši lēti var tikt pie savas mājvietas.

1. Bezmaksas zemes gabala izdalīšana ar tā apbūves nosacījumu līdz noteiktam laikam.

2. Iespēja izmantot t.s. “mātes kapitālu”, lai iegādātos nekustamo īpašumu (tā ir liela summa). [“Mātes kapitāls” ir speciāla programma demogrāfiskās situācijas uzlabošanai; reāla, nevis kā Latvijā pieņemts uz papīra, lai ievilktu ķeksīti un pamuļķotu nezinošo pūli.]

3. Lēta nekustamā īpašuma tirgus eksistence. Piemēram, dzīvoklis 3-4 stāvu “somu mājā” (praktiski bez skaņas izolācijas, visiem viss ir labi dzirdams) izmaksās 1 miljonu rubļu [13300 Eiro] (40 minūšu brauciens ar elektrisko vilcienu līdz Maskavai). Pašreiz tie ir 20 tūkstoši dolāru [pēc rubļa kursa krituma – 15400 dolāru]. Es sapratu, ka šie mājokļi tiek celti iebraucējiem. Kā pirmais tramplīns. Interesants risinājums.

Par algām

Kā es sapratu, Maskavā vietējiem laba alga skaitās 50000 rubļu [660 Eiro]. Iebraucēji strādā par daudz mazāku algu. Bet visi nepārtraukti meklē labāku vietu. Tas laikam ir raksturīgs Maskavā, jo piemaskavā, kur es pašreiz dzīvoju, neko tādu neesmu novērojis un alga 30000 rubļu [400 Eiro] skaitās normāla, kas ļauj dzīvot pietiekami labi. Komunālie izdevumi 4-6 tūkstoši rubļu [50 – 80 Eiro].

Aizbraukšana līdz darbavietai – kā paveiksies. Var būt pat 0. Pārtikas izmaksas (spriežu pēc sevis) – 200 rubļu [2,66 Eiro] uz cilvēku dienā ar lielu rezervi. Alkohols un tabakas izstrādājumi Krievijā ir ļoti dārgi, bet es kā cilvēks bez kaitīgiem ieradumiem to tikai un vienīgi apsveicu. Kā arī to, ka Krievijā ir ļoti liels bezmaksas bērnu pulciņu un sporta sekciju skaits (par to drusku sīkāk turpmāk). Sakari izmaksā vēl apmēram 1000 rubļus [13,3 Eiro] uz cilvēku.

Tātad ar divām algām pietiek gan lai izdzīvotu, gan lai nopirktu ikdienišķos sadzīves priekšmetus. Sadzīves tehnika … tādas pašas cenas kā Ukrainā, bet, ņemot vērā algu līmeni, tā ir pieejamāka. Ekonomiski dzīvojot, ģimene no četriem cilvēkiem, kurā ir divi strādājošie, var iekrāt 10 – 15 tūkstošus rubļu [133 – 200 Eiro mēnesī] lielākiem pirkumiem vai atpūtai. Nekas dižs, bet tomēr pieņemami.

Par kārtību

Kārtība šeit ir pilnīgi visā (pēc Ukrainas vispār tas ļoti krīt acīs). Man kā ukrainim šī kārtība pat ir pārmērīga. Cilvēks uniformā vienkāršajam cilvēkam šeit ir neapstrīdama autoritāte. Tur, kur esmu bijis, redzēju tīrību un sakoptību. Pie tam tālās piemaskavas pilsētiņas pārsteidz (ukraini) ar saviem ceļiem, trotuāriem un apgaismojumu. Es no kā tāda jau biju atradis. Pat visattālākajos pilsētiņu nostūros ir ielu apgaismojums. Un sniegs tiek tīrīts. Pie tam uzreis kā ir nokritis. Pat uz dieva aizmirstiem celiņiem.

Par cenām un vecumu

Tā nu ir sanācis, ka Ukrainā divi šie jēdzieni ir liekami blakām. Ja pienāk vecums, tad cenas sāk šausmināt ar saviem izmēriem. Krievijā ir lielākas cenas kā Ukrainā ikdienā lietojamajām precēm, bet ņemot vērā ienākumu starpību, tās ir pieejamākas. Krievijas pensionārs tik tiešām var izdzīvot ar savu pensiju, kas daudziem viņu ukraiņu kolēģiem ir uzdevums ar daudziem nezināmajiem (piemēram, kā atrast papildus ienākumus un kā palikt sveikam un veselam tos pelnot). Pat nesaņemot minimālo pensiju (dažādu iemeslu dēļ), no bada nomirt ir grūti (tiem, kuriem ir minimālais ienākums, tiek dota komunālo maksājumu atlaide), attiecīgi gandrīz visu var tērēt ēdienam. Ņemot vērā to, ka mazākas pensijas par 6000 rubļu [80 Eiro] es neredzēju (tā ir puse no minimālās pensijas, ja ir atstrādāts nepieciešamais gadu skaits), ēdienam pilnīgi pietiek.

Par bērnību

Man ir grūti spriest par visiem Krievijas bērniem. Manējie dzīvo Ukrainā. Bet tagad pazīstu jau pietiekami daudz Krievijas pilsoņu, lai varētu sākt salīdzināt “bērnības iespējas”. Tas, kas ir Krievijā un vairs nav Ukrainā – ļoti daudz BEZMAKSAS sporta sekciju. Tās ir priekš bērniem un, kas ir pats interesantākais, arī priekš pieaugušajiem. Es patreiz dzīvoju nelielā tālā piemaskavas apgabala pilsētiņā ar iedzīvotāju skaitu apmēram 10 – 15 tūkstoši. Un šeit jau esmu saskaitījis septiņas bērnu sporta sekcijas un dažus radošās attīstības pulciņus (precīzi nepateikšu, bet vairāk par trim noteikti). Visi protam ir bezmaksas, kas tagad man jau ir ierasta lieta, bet sākumā šokēja.

Kad pajautāju vai varu apmeklēt trenažiera zāli, man atbildēja apstiprinoši, pie nosacījuma, ka esmu reģistrējis savu dzīvesvietu uz vietas (pilsonība neinteresēja). Tas man bija viens patīkams pārsteigums. Tālāk, interesējoties par šo tēmu, noskaidroju, ka ledus halles (kādu Sumā nav un kuras visā Ukrainā ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas) ir katrā Maskavas apgabala rajona centrā. Bet dažās vietās ir pat pa divām ledus hallēm. Apgabala centros, piemēram, Tverā ir … sešas ledus halles. Es saprotu, ka Krievijas iedzīvotājam varu šķist dīvains, bet Ukrainas pilsoņi mani sapratīs. Un papildus tam katrā rajonā ir mūsdienīgs universāls sporta komplekss (kā minimums viens). Par šo tēmu varētu rakstīt vēl un vēl, bet ejam tālāk.

Par produktiem

Desas veikalos ir šausmīgas. Bet no citas puses raugoties, daudz lētāk un veselīgāk ir pirkt gaļu un gatavot pašam. Iespējams man ir paveicies, bet tur, kur es dzīvoju, gaļas produktu izvēle pēc svaiguma un daudzveidības ir lieliska. Bet dārgi. Tieši tāpēc iepriekš teicu, ka ēdiens te ir 200 rubļi [2,66 Eiro] dienā uz cilvēku. Ja pārtikt no visādiem mēsliem, tad var iekļauties arī 100 rubļos [1,33 Eiro] dienā. Ļoti patīk piena produktu kvalitāte, viennozīmīgi labāka par ukraiņu. Patika īsa termiņa uzglabāšanas produkti (jogurti, biezpiena produkti). Atgādināja bērnību.

Kopumā ir jāatzīst (man par sarūgtinājumu), ka arī produktu kvalitātes ziņā Ukraina nevar būt Krievijai par paraugu. Toties Krievijā nav garšīga salo. Dažus pirmos gabaliņus, katrs no kuriem bija atvests no mājām, mēs četratā apēdām nedēļas laikā. Tiesa gan atlikušo ēdam jau trešo nedēļu. Vismaz kaut kas labs Ukrainai tomēr ir atlicis. Tiesa gan labu medu Krievijā arī neatradu, tāpēc pārtieku no Sumas medus. Patīkami pārsteidza un lika būt greizsirdīgam maize. Es līdz šim uzskatīju, ka Sumā ir patik garšīgākā maize. Tas tā arī ir. Bet piemaskavā es atradu batonus, kuri ir garšīgāki par Sumas. Skumji, bet tā tas ir. Lai gan Sumas melnā maize joprojām paliek mana gardēža topa virsotnē (žēl ka te tās nav).

Par “sagrauto” rūpniecību

Pirms braukšanas uz Krieviju man bija nepatīkama saruna ar manu radinieku. Viņš mēģināja mani pārliecināt, ka Krievijā ir tikai divas vietas, kur viss ir labi (Maskava un Pēterburga), bet visur citur ir vai nu slikti vai ļoti slikti. Īpaši rajonu centros. Pagaidām neko tādu neesmu novērojis. Neesmu redzējis arī graustus. Bet esmu redzējis jaunus rūpnieciskos cehus piemaskavā (tieši rūponieciskus, nevis noliktavas). Redzu daudz darba sludinājumus rūpnieciskās specialitātēs. Krievijā norit ne tikai jauna celtniecība, bet arī industrializācija. Esmu bijis Belgorodā, Kurskā. Pazīstamie blogeri ir bijuši Voroņežā, Novgrodā, Ņižņijnovgrodā, Rostovā, Tverā. Neviens neraksta par sagrautu rūpniecību. Skaidrs, ka tās ir lielas pilsētas, bet tajā pašā Dņeprā neceļ lielā skaitā jaunas ražotnes ar kaut vai trim cehiem. Piemaskavā redzēju rajona centru, kurā ir uzcelta jauna ražotne ar pieciem cehiem. Vēl citā redzēju ar diviem.

Bet šai ziņā negribu izdarīt galīgus secinājumus. Esmu pārliecināts, ka Krievijā atradīsies daudzas vietas, kurā ir vairāk kā bēdīgs stāvoklis. Jautājums ir tikai par procetntuālo šādu vietu skaita attiecību. Ukrainā gandrīz visos rajonu centros ir bēdīgs stāvoklis. Šeit piemaskavā (100 km no Maskavas) pilnīgi noteikti nav nevienas. Bet pie Kijevas jau pēc 40-50 km sākas bēdu ieleja.

Dzelzceļš

Te viss ir ļoti skumīgi … Ukrainai. Pat nav ko īpaši salīdzināt. Tās vienkārši ir divas dažādas pasaules – dzelzceļa pasaule (Krievijā) un sliežceļu graustu pasaule (Ukrainā). Ar nelieliem izņēmumiem Krievijas dzelzceļa vagonus var atšķirt no ukraiņu ne tikai pēc krāsas, bet pat ar aizvērtām acīm.

Piepilsētas elektrovilcieni. Te vēl viss Ukrainai nav zaudēts. Tas ir, ne visi piemaskavas elektrovilcieni ir nomainīti uz jauniem un ērtiem. Bet ar Kijevas elektrovilcieniem šai ziņā ir bēdīgi (lai gan, iespējams, es braucu ne pa tiem maršrutiem). Tas, kas viennozīmīgi tos atšķir, ir apkure. Ukraiņu vilcienos tā ir ekstra, jo kurina maz, bet piemaskavas vilcienos tā ir norma.

Metro

Pēc dzelzceļa loģiski ir novērtēt metro. Līdzīgi kā dzelzceļa gadījumā, arī te Kijeva vēl līdz galam nav pavisam atpalikusi, jo Maskavā vēl ne visi vagoni ir nomainīti uz jauniem. Bet Kijevai izskatās tas pavisam nedraud.

Nobeigumam

Vislabāk Krieviju ar savu bērna tiešumu novērtēja mana meita. Tas bija nepatīkams , bet taisnīgs novērtējums. Mana meita bija atbraukusi ciemos pie manis ziemas brīvlaikā un, kad bija laiks braukt atpakaļ uz mājām, viņa nekādi negribēja to darīt un lūdzās, lai atstāju viņu pie sevis vēl uz kādu nedēļu, bet vislabāk – pavisam. Beigās viņa pateica frāzi, kas mani satrieca: “Tēti, kādēļ es nepiedzimu Krievijā?”

Jura no Sumas Ukrainā, ukraiņu blogers ar segvārdu “yurasumy”
/06.01.2015/

Avots:
http://yurasumy.livejournal.com/320232.html
http://politikus.ru/articles/39749-zarisovki-o-zhizni-v-rossii-glazami-ukrainca.html

Informācijas aģentūra
/29.01.2015/

Posted in Kat.: Sadzīve, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Kā Irāna nostabilizēja savu valūtu un iztur sankcijas

00433_Ka_Irana_izztur_sankcijasDivus gadus atpakaļ (2012.gadā) Irānas galvaspilsētā Tegerānā sākās panika: aizvērās veikali, tirgotāji steidzami mainīja izliktās cenas. Irānas nacionālā valūta reāls tikai vienas dienas laikā kļuva nevērtīgāks par 13%, bet vispār gada laikā tas attiecībā pret dolāru kļuva trīs (!) reizes lētāks.

Pie bankām stāvēja garas rindas no cilvēkiem drūmā noskaņojumā un sākās ielu protesti. Vašingtonā paziņoja, ka ekonomiskās sankcijas iznīcinās Irānas rūpniecību, bet Tegerānas autoratīvā režīma gals ir tikai dažu nedēļu jautājums. 2012.gada sākumā ASV dolārs maksāja 13 tūkstošus Irānas reālus, bet jau novembrī – 37 tūkstošus(!). Izskatījās, ka Irānas ekonomika krīt bezdibenī. Tomēr drīz vien Irānas valdībai izdevās apturēt valūtas kritumu: kurss atgāja atpakaļ uz 32 tūkstošiem reālu par dolāru un kopš tā brīža nav mainījies jau divus gadus. Pat tagad, kad nafta strauji kļūst lētāka, ar Irānas naudu viss ir kārtībā.

– Kad dolāra cena sāka augt, mūsu valdība sākumā neko nedarīja, domājot, ka viss nokārtosies pats no sevis, – stāsta ekonomists Saīds Leilazs. – Un tikai tad, kad valūtas tirgos iestājās haoss, ministri “pamodās”. Šādās situācijās nereti tiek piedāvāts ierobežot brīvu dolāru pārdošanu, bet tas kā reiz ir pats bīstamākais, jo jebkuri aizliegumi veido spekulantu “melno tirgu” un nelegālo tirdzniecību “no rokas”. Agrāk Irānā bija bankas, kuras tikai iepirka dolārus, bet nepārdeva tos. Pēc reāla kraha varasiestādes atļāva izveidot “privātus kantorus” brīvai valūtas tirdzniecībai un ārzemju valūtu kurss uzreiz nokritās.

Bez tam divus gadus atpakaļ, lai nostabilizētu valūtas kursu, Irāna ierobežoja dolāru izvešanu no valsts virs 5000$ un obligātā kārtā reglamentēja eksportētājiem pārdot valstij 75% no saviem valūtas ieņēmumiem (pašreiz šis noteikums jau ir atcelts). Līdzīgus mērus 1998.gadā pieņēma Krievija, lai apstādinātu rubļa kritumu. Bet pats galvenais, Irāna oficiāli atteicās no dolāra kā savas naudas rezervju valūtas [ar rezervju valūtu tiek “nosegta” nacionālās valūtas emisija; cik daudz ir rezervju valūta, tik daudz var tik emitēta nacionālā naudas vienība; vairumam pasaules valstu rezervju valūta ir dolārs, kas ir viens no ASV nosacītās labklājības avotiem un kas ir sava veida nodeva, ko visas valstis netieši maksā ASV, jo, lai emitētu savu valūtu, tām papriekšu ir jānopelna attiecīgs dolāru daudzums] un tagad tirgojas ar Ķīnu pa juaņiem, bet ar Krieviju pa rubļiem. Tas viss ievērojami samazināja valsts atkarību no “zaļajiem papīrīšiem”.

Bet sankcijas pret Irānu taču ir nopietnas, kuras ir nesalīdzināmas ar tām maigajām sankcijām, kuras pašreiz ir vērstas pret Krieviju. Irāna nevar pārdot savus energoresursus ASV un Eiropas Savienībai, viņu nepielaiž satarptautiskajām biržām, ar plastikāta norēķinu kartēm Tegerānā nav ko darīt – «Visa» un «MasterCard» Irānā ir atslēgtas. Tomēr Irāna samērā īsā laika posmā radīja savu bezskaidras naudas norēķinu sistēmu un izveidoja savu naftas biržu uz kuru brauc biznesmeņi no Ķīnas, Korejas, Singapūras un Taizemes: tā rezultātā Irānas naftas realizācijas apjomi pieauga par 60%!

Protams, reāls nekļuva par brīvi konvertējamu valūtu, bet tā vērtības kritums apstājās. Cilvēki nomierinājās un ažiotāža ap “zaļajiem papīrīšiem” noklusa. Šodien Irānā no jums bez problēmām pieņems dolārus, bet par pazeminātu kursu, un no rokām arī ārā neraus. Un irāniešiem nav pazīstama tāda situācija, kad viņu valūtas kurss svārstās atkarībā no naftas cenas, kā tas ir dažās citās naftas eksportētājvalstīs.

2012.gada ekonomiskās problēmas Irānai izdevās veiksmīgi atrisināt arī tāpēc, ka valstī praktiski nebija cenu pieaugums. Piemēram, Krievijā līdz ar dolāra vērtības pieaugumu pret rubli uzreiz visas cenas kļūst dārgākas un neviens nespēj saprotami izskaidrot kādēļ tas tā notiek. Irānā nekas tāds nenotika. Pēc sankciju ieviešanas Irāna pārgāja pilnībā uz vietēja ražojuma pārtikas nodrošinājumu. Pie tam Irānas valsts garantē stabilas cenas uz nozīmīgākajiem pārtikas produktiem – cukuru, maizi, pienu, augu eļļu u.c. Cilvēki Irānā ir droši, ka pārtikas cenas necelsies un maize pēc gada maksās tik pat cik tagad, neatkarīgi no valūtas kursa. Irānā pat popularitāti ir ieguvuši ielu plakāti ar uzrakstu: “Ja esi irānietis, neprasi samaksu dolāros! Nost ar Ameriku! Nošauj dolāru!”

Papildus Irānā realizēja virkni sīkāku plānu savu ārvalstu valūtas rezervju papildināšanai: ārzemniekiem, kuri apmetas kādā Irānas viesnīcā par pakalpojumiem obligāti jānorēķinās dolāros vai eiro un viņi pēc likuma nedrīkst maksāt reālos. Tāpat viņiem par valūtu pārdod dzelzceļa un avio biļetes. Tas līdzinās Padomju Savienības praksei, pietrūkst tikai speciālo valūtas veikalu.

/15.12.2014/

Avots:
http://www.aif.ru/money/economy/1402178

Informācijas aģentūra
/29.01.2015/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Tuvie Austrumi, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Priekškarš: Eiromeli Eirokara priekšvakarā

Tēlains Angelas Merkeles politiskās izaugsmes un darbības būtības attēlojums. Merkeles vietā te droši var likt vairumu Eiropas valdošo politiķu un gandrīz visus Latvijas politikāņus.

Tēlains Angelas Merkeles politiskās izaugsmes un darbības būtības attēlojums. Merkeles vietā te droši var likt vairumu Eiropas valdošo politiķu un gandrīz visus Latvijas politikāņus.

Ģimene ir varas avots. No ģimenes nāk tas, kas Satversmē nostiprināts kā „tautai piederošā Suverēnā vara”. Ģimenē dzimst Cilvēki un ģimenē veidojas personības – tas, kas nes Cilvēciskās Vērtības, attīstības iespējas un sabiedrības satvarus – to, kas Cilvēkus satur sabiedrībā – tātad arī valstī. Pārnacionālo korporāciju darbība ir arī pārvalstiska. Nācijas un valstis, katrai uzturot un sargājot savu savdabību, ir korporāciju pretinieki. Korporācijām vajag bezpersonisku patērētāju pūli. Nācijām un valstīm, sabiedrībām vajag personificētu, neatkārtojamu un savdabīgu dzīvesveidu dzīvojošu Cilvēku kopumu, kurš ir korporāciju interešu šķērslis.

Saduras bezpersonificējošas un personību uzturošas ietekmju plūsmas. Personība nāk ar savu varu. Valsts vara ir izpildorgāniem deleģētā personību vara. Ģimenēm un to uzturošajām personībām ir lielākais varas kopums. Ģimenes varu koncentrē un vajadzības gadījumā nodod augstākorganizētām struktūrām vai realizē pašas. Jebkurā gadījumā, ģimenes, tālāk nododot savu savdabību, uztur valstī esošo varas pielietojuma savdabību. Ja ir ieplānota varas pielietojuma izmaiņa, tad ir jāatceļ ģimeņu ietekme uz personības veidošanu ģimenē un jānodod to korporāciju kontrolē. Ģimene veido personību. Ģimene to dara nododot saviem bērniem savu Cilvēcisko Vērtību kopumu un ar tām saistītās intereses, to spēju pielietojumu.

Te saduras divas intereses – Cilvēcisko spēju izraisītās un korporāciju bezpersoniskās peļņas intereses. Korporācijām, to varas paplašināšanai ir tikai viens ceļš – likvidēt Cilvēciskās Vērtības, bet to vietā attīstīt peļņas intereses un atsevišķu cilvēku (divkāju) peļņas interešu inkorporācija – sapludināšana ar korporāciju interesēm. Bet, tā kā korporācijās neeksistē atsevišķu Cilvēku intereses, tad tas nozīmē, ka korporācijas savā labā izmantos Cilvēku intereses un ar to realizāciju saistīto varu – vai varu, kura izpaužas interesēs. Tas nozīmē, ka korporācijas ģimeņu un Cilvēku varu sagrābs un izmantos savās interesēs. Tas nozīmē pārtraukt ģimeņu Cilvēcisko Vērtību nodošanu saviem bērniem un viņu bērnus un viņu varu inkorporēt savās interesēs. Tas nozīmē Cilvēcisko Vērtību interešu darbības apturēšanu un to vietā citu – resursu rentablas izmantošanas – peļņas interešu ieviešanu.

Bērnu radīšana un audzināšana prasa ieguldījumus, kuru daļa pāriet Kultūrā – utilitāri nekontrolējamās vērtībās – pārpasaulīgās interesēs, kas no korporāciju viedokļa nav rentablas, bet atrauj šos Cilvēkus no korporāciju tiem ieplānotajām darbībām. Korporācijām vajadzīga varas apvienošana – Cilvēku varas izmantošana un pakļaušana savām interesēm. Tā ir divu varu – ģimeņu kopumu un atsevišķu ģimeņu – korporāciju varu konfrontācija, kurā nedaudzas ģimenes cenšas pakļaut sev – paverdzināt visas citas ģimenes.

Tā kā ģimenes cenšas tālāk nodot savas Cilvēciskās Vērtības, tad tās ir traucēklis korporācijām un korporācijas tās iznīcina. Vienkāršākais veids, kā iznīcināt ģimenes un pārtraukt Cilvēcisko Vērtību tālāknodošanu ir uzskatu liberālisma ieviešana un audzināšanas nepieļaušana ģimenēs. Tas ir – audzināšanas nodošana ārpusģimeņu struktūru rokās un ģimeņu ietekmes izslēgšana. Notiek ģimeņu varas pārpakļaušana atsevišķu ģimeņu varai. Tā ir varas uzurpēšana – ģimeņu paverdzināšana.

Ģimenēm atņem varu caur mehānismiem un instrumentiem, kuri neļauj tām audzināt savus bērnus – „bērnu tiesību sargiem”, bāriņtiesām (juvenālo justīciju), „izglītības” un informēšanas, interešu formēšanas resursiem.

Eiropas pēckara paaudze – tie, kas tagad ir vectētiņu un vecmāmiņu vecāki, savu bērnu audzināšanai uzmanību nepievērsa – svarīgi bija izdzīvot un bērnus pabarot. Tā viņu bērni iemācījās „aprūpēt”, domādami, ka bērnu audzināšanu var atstāt vakara stundām pēc darba un materiālās labklājības rūpēm. Viņi uzskatīja, ka viņu bērnus audzinās skola, attīstošās rotaļas un kādi „labie Cilvēki”. Audzināšanu nesaņēmuši, viņi nezināja, kas ir audzināšana un ar to nenodarbojās. Viņu bērnus audzināja „jaunās vēsmas” un „brīvās pasaules” grāmatas. Vēlāk skolas „izglītoja”, bet vecāki bērnus neaudzināja tādēļ, ka nezināja, kas, ko un kā audzina. Viņi ar kāri uzklausīja teorijas, kuras viņus „atbrīvoja” no vecāku pienākumu pildīšanas. „Zilo bērnu” reliģijas apustuļi stāstīja, ka bērni dzimuši, lai audzinātu vecākus, „psihologi”, ka nevajagot salauzt personību, bet vecākiem vajagot veltīt savu laiku sevis mīlēšanai.

Tādā veidā Eiropa ir pasaules daļa, kurā vecāki nezina, kas un kādēļ ir audzināšana un tāpēc, paši to nesaņēmuši, nespēj to dot saviem bērniem. Sabiedrībā, kurā ir audzināšanas tradīcija, katra darbība, kura mēģina audzināšanu graut, saņem kategorisku pretsparu. Vecāki to nepieņem jau pašā attālākajā mēģinājumā ietekmēt audzināšanas tradīciju. Tur, kur nav audzināšanas tradīcija, vecāki pieļauj ielaušanos viņu pienākumu telpā un protestē tikai tad, kad tas skar viņu fizisko ģimenes dzīvi.

Bērnu izņemšana no ģimenēm kopā ar dzīves baudīšanas, karjeras taisīšanas un pretapaugļošanās līdzekļu reklāmu ir atradusi savu sintēzi „bērnus dzemdējam, bet aprūpi uzticam citiem” principā. Tātad, ja noslāpē vecāku veselo saprātu (sevis mīlēšana), tad var panākt situāciju, kurā vecāki ir ar mieru dzemdēt (apmierināt instinktu), bet bērnus atdot „aprūpei” citiem. Uz to ved tagad plaši reklamētā surogāt”māšu” ieviešana orgānu ražošanas sistēmā. Bērnu dzemdēšana ir padarīta par „medicīnas” industrijas biznesa sektoru. Pārdos kontracepciju un vienlaikus arī pretdabisku dzemdēšanas sistēmu tehnoloģiju, bet nekādā veidā nepieļaus normālu bērnu audzināšanu.

Tai pat laikā vecāki neatpazīst (viņus tas nesatrauc) uzbrukumus viņu bērnu audzināšanai un tās aizstāšanai ar ārpusģimenes audzināšanu, ģimenei atstājot bērnu fizisko aprūpi. Bērnu izņemšana no ģimenēm ir dehumanizācijas projekta sastāvdaļa.

Visos uzstādījumos „demokrātiska sabiedrība” tiek vienādota ar „homoseksuāla sabiedrība”. Homoseksuālisms līdz ar citām perversijām un priekšlaicīgu dzimumintereses izraisīšanu bērniem ved uz depopulāciju – izmiršanu. Tāpēc visas „demokrātiskās” pārveides sabiedrībā ir vērstas uz homoseksuālu attiecību ieviešanu – neauglību – tanato jeb nekrofīlisko dzīvesveidu.

Latvijā ir sagatavots apstākļu kopums plašam uzbrukumam bērnu audzināšanai ģimenēs, kurš tiks uzsākts to maskējot aiz „drošības mācības” un citiem instrumentiem. Tas nav kāds viens pasākums, bet dziļi integrēta fronte grāmatās, filmās, mācību programmu un interešu ievirzes veidošanā, laika pavadīšanā, ievilkšanā subkultūrās, informācijas pasniegšanas avotu formēšanā, informācijas atlasē (modifikācijā) un ģimenisko attiecību formēšanā. Visi šie uzbrukumi ir vērsti uz to, lai ģimenes dabiskas audzināšanas procesā saviem bērniem tālāk nenodotu Cilvēciskās Vērtības, bet aizstātu tās ar pretdabiskiem priekšstatiem par dzīvi un tās saturu. Tā ir bērnu dehumanizācija (lopiskošana), kuras gaitā viņiem atņem to, kas viņus padara par Cilvēkiem – tos kritērijus varas pielietošanā, kuri piešķir viņu dzīvēm jēgu.

Dehumanizēts radījums nav Cilvēks. Dehumanizētam radījumam nav gribas un humānu varas pielietojuma mērķu. Dehumanizēta būtne ir vergs, kura varu ir uzurpējis viņa vergturis. Tādā kārtā dehumanizējot Latvijā dzimušos bērnus tiek paverdzināti „latvieši”, ja vien vergam – lopiskai (dehumanizētai) būtnei var piedēvēt ko vairāk par vergu. Suņiem, govīm un sporta vai kara zirgiem nav etniskas vai nacionālas piederības (vai par tādu uzskatīsim sugu?). Nākošgad, dehumanizējot šīs tautas bērnus, tiks izvērsts uzbrukums Satversmē pasludinātajai latviešu tautai piederošajai suverēnajai varai. Dehumanizācija (lopiskošana) notiek, atņemot humānas varas (rīcības) pielietojuma mērauklas un dodot ceļu Cilvēkam pretdabiskām darbībām un uzvedības modeļiem. Dehumanizācija balstās uz trim „vaļiem”: 1. Sabiedrības atomizācija. 2. Vēsturiskās saites saraušana. 3. Perversiju uzspiešana.

Kamēr vecākus nodarbināja ar privatizāciju, biznesu, bezdarbu, politiķu strīdiem, sievietes ar seksuālajām fantāzijām un sevis mīlēšanu, bet vīriešus ar pornogrāfiju, homoseksuālismu un filmām par vardarbību, noziedzību un tās glorificēšanu, tikmēr viņu bērnus audzināja citi. Viņu bērniem rādīja stulbinošas, notrulinošas, naidpilnas multenes, stāstīja idiotizējošus stāstiņus, sēdināja pie agresivitāti iepotējošām datorspēlēm un vedināja uz izvirtību, subkultūrām, kur visādi veicināja sevis izrādīšanu – „veiksmīgumu”. Izglītības sistēma tika demontēta un tās vietā aiz izglītības maskas notiek lielīgu sēnalu pakaušu ražošana – „skola ražo tumsoņas”.

Kādu brīdi atpakaļ sacēlās neliels troksnītis par vardarbību skolās. Protams, ka tāda tur ir un daudz lielākos mērogos kā par to runā. Tas, ko ieskaita vai neieskaita vardarbībā ir pilnīgi atkarīgs no skaitītāju ieskatiem un to, kas kurā gadījumā ir vardarbība, un ne tikai skolā, bet ģimenē un sabiedrībā vispār. Ne jau tikai Latvijā, bet arī visā Gejropā, Amerikā, Austrālijā, Krievijā, Ukrainā un Ķīnā – visur, kur ir darbojušies „demokratizētāji un Gejropisko vērtību ieviesēji” – visā balto Cilvēku pasaulē ir radīta dehumanizētu, baudkāru, nedisciplinētu, sevi ierobežot negribošu un nevarošu agresīvu un niknu ļaužu atomizēta populācija. Gļēvu un rīcības nespējīgu vecāku varza, kura uztur, baro un aprūpē agresīvus un naidoties gatavus jauniešu un bērnus. Tā ir populācija, kura ir izveidota dumpjiem, grautiņiem un vardarbībai. Viņos tas iekšēji kūsā.

Palūkojoties uz hokeja un futbola huligānu ālēšanos. Tādi iekšēji ir arī citi. Huligāni ir tikai „aizdedzes mehānisms” – elements „krāsaino revolūciju” veidošanas un vadīšanas tehnoloģijā. Ir izveidoti ļaudis, kuros kā norma ielikta tieksme uz agresiju un vardarbība, kura agri vai vēlu laužas uz āru. Nākošais solis ir parādīt virzienu – „tur ir ienaidnieks”, pateikt – „tagad drīkst”, izsniegt ieročus un viņi būs gatavi nosist katru un viens otru. Ukraina to pierāda. Šai populācijai ir noņemts tas, kas viņus padarīja par Cilvēkiem – Cilvēciskās Vērtības, Humānas rīcības kritēriji un antihumānas rīcības bremzes. Balto Cilvēku pasaule ir sagatavota agresijai, grautiņiem un haosam. Tie paši, kuri sagatavoja un vadīja „Arābu pavasari”, ir sagatavojuši arī „Gejropas rudeni”. Tur, kur ir ASV vēstniecības, vienmēr būs tādas krāsainās revolūcijas. Kad, kur un kādos mērogos, tas ir atkarīgs no ASV interesēm. Gejropā ir ASV vēstniecības. Gejropā būs grautiņi un haoss. Gejropā būs šīs paaudzes lielais karš.

Dehumanizācijas galarezultāts vienmēr ir destruktīvs varas pielietojums. To uzskatāmi var redzēt futbola huligānu, „islama” teroristu un Ukrainas nacistu rīcībā. Tur, kur vara netiek pielietota Cilvēcisko Vērtību kontekstā un uzraudzībā, tur tā iet noziedzīgu ceļu un galarezultātā izvēršas naidā. Naids katrā Cilvēkā dzīvo viņa dehumanizācijas (lopiskuma) mērā. Katrs var ielūkoties sevī un atrast dehumanizācijas perēkli, kuru var redzēt pēc tā, ka izjūt naidu pret kādu vai kaut ko.

Naids ir Cilvēcisko Vērtību slāpēšanas – dehumanizācijas seku zīme. Kur ir naids, tur ir dehumanizācija. NATO un Gejropa, kurinot naidu pret kādu (vienalga pret ko – šoreiz tā ir Krievija) dehumanizē attiecīgo tādā veidā informatīvi apstrādājamo tautu. NATO un Gejropai tā ir dehumanizācijas (lopiskošanas) tehnoloģija. Blakus tai ir citas pieaugušo dehumanizācijas (lopiskošanas) tehnoloģijas. Skolās tiek ieviestas bērnu dehumanizācijas (lopiskošanas) tehnoloģijas. Tā visa ir globālas Cilvēku paverdzināšanas programmas darbība.

***

Karš ir Cilvēciskā lieluma trūkuma, problēmu risināšanas nespējas, neveiksmju un neziņas rezultāts. Saprātīgi Cilvēki rīkojas Saprātīgi. Alkatīgie rīkojas neapdomīgi. Ļaunprātīgie naidojas. Neizglītoti, tumsonīgi, sīki ļautiņi rīkojas zemiski, noziedzīgi, netaisni un muļķīgi. Tādi nonāk savu instinktu un lielāku neliešu varā. Tāda tagad ir visa Gejropa, kuras ir nonākusi sava lielā kara priekšvakarā.

Muļķi var atpazīt pēc tā, ka viņš neapzinas savas darbības sekas. Muļķim liekas, ka viņš, mežu cērtot, iegūst labu cenu par kokmateriāliem, bet patiesībā viņš gatavo plūdus, kuri aizskalos visu – arī viņu pašu. Muļķis domā, ka, strīdoties ar kaimiņu, viņš to dara savās interesēs, bet patiesībā muļķis zaudē palīgu nākošās nelaimes priekšā. Muļķim liekas, ka viņš sev labvēlīgi noskaņo auditoriju, bet patiesībā viņš sēj un vairo naidu.

Tur, kur nav taisnīguma un godīguma, tur, kur uzbrucējam nav pamata taisnīgām dusmām, jo nav pārkāpuma – uzbrukums nāk no uzbrucēja iekšējā ļaunuma un paša nespējas paciest sev blakus labāku par sevi – tur uzbrucēja ļaunums ceļas kā naids. Naids nav vadāms. Naids ir un naids darbojas pats savā gaitā, noslaukot visu un visus savā ceļā. Naids kā meža ugunsgrēks izplatās, vispirms izdedzinot mežu, pamežu un zāli savā izcelsmes vietā. Tāpēc gudrs karotājs naidu neceļ, bet gaida līdz sanaidojies pretinieks nāks ar savu naidu un tad tam pretī laiž citu – taisnīgu dusmu uguni. Naida cēlāju noposta paša naids. Dusmu uguns apstājas līdz ar uzvaru un samierināšanos.

Dusmas ved uz samierināšanos. Dusmas ir racionāla atbilde uz kārtības pārkāpumu (…), bet naids ir iracionāla nespēja un nevēlēšanās saprasties, ievērot kārtību, iracionāla tieksme panākt savu, iznīcinot to, ko grib pārveidot – tātad naids iznīcina pats savas darbības rezultātu un savas darbības lauku – iespējamo panākumu augļus. Naids ir dusmu pretdabiskā ēna. Zeme dusmojas. Zemes dusmas ir pamatotas. Zeme ļaujas dusmām atjaunojot kārtību un dzēšot naidu.

***

Ir trīs sociālie psihotipi: „Centrālo zemju” (melnzemes) psihotips. „Piekrastes” (smilšu) psihotips. „Pilsētu” (klinšu) psihotips.

Sociālais psihotips ir tautu grupai, tautai, nācijai vai kultūrai piemītošais dzīves un pasaules redzējums un darbību vadošais pamatmotīvs – paliekoša, nemainīga dominante psihes struktūrā. Sociālais psihotips tonalizē Cilvēka attieksmi pret notiekošo un viņa reakcijas uz to. Sociālais psihotips nosaka visas darbības metodes un to pamatojumus. Katra psihotipa „iemītnieki” visu skata caur to, tāpēc viņiem viņu rīcība vienmēr ir vienīgā pareizā un iespējamā, pieejamā un pamatotā, bet visas citas ir nepieņemamas, nepareizas, vērā neņemamas un dzīvei nederīgas – viņi tā dzīvot nevar. Citu psihotipu „iemītnieki” neharmonizētā sistēmā vienmēr ir ienaidnieki, resurss un traucēklis.

„Centrālo zemju” psihotips ir pašpietiekams un pilnvērtību gūst sevī un zemes auglības darbā. Tas ir devīgs un dāsns, pārliecināts par sevi un savu nākotni, kura balstās Zemes auglības darbā un iekšējās izaugsmes lēnajā, bet nenovēršamajā kārtībā. „Zeme baro, zeme sargā, zeme audzina”. „Centrālo zemju” psihotipā nav „notikumu” – visa dzīve ir liels un skaists „notikums”. Tas ir darba un mierīgas sadzīves psihotips, bet var ieslīgt slinkumā, ja to pienācīgi nekustina. Tādam svešu nevajag, var dāvināt zemes doto, bet nedrīkst aizskart Zemi – tā ir Svēta vērtība un tāds sevi vienmēr pieskaita tai zemei, uz kuras dzīvo, tāpēc bieži vien viņu uztver kā okupantu – izmantotāju, kaut gan pats sevi zin un jūt kā zemes kalpu – tai piederīgu un dabiski tajā iederīgu. „Kur ir mana zeme, tur es esmu”, kas nav jāuzskata īpašuma, bet sevis piederības nozīmē – „Kur ir māte, tur ir bērns” – „bērns nav šķirams no mātes” izpratnē. „Centrālo zemju” psihotipa „iemītniekiem” svešu nevajag (sava zeme baro), bet savu zemi nevienam nedos. Tādiem pašu mājās ir vislabāk un savā zemē augušais ir vislabākais. Inerts, lēns un stabils, bet vienlaicīgi arī ar lielu inerci – enerģētisko pildījumu apgādāts psihotips, kā mierā, tā arī kustībā. Augstākā vērtība ir Taisnīgums. „Kam taisnība – tas stiprāks”. Krievija, Indija, Latīņamerika, Āzijas valstis, Irāna, Etiopija un Āfrika pieder šim psihotipam.

„Piekrastes” psihotips ir ekspansīvs, meklējošs un aktīvi iegūstošs, iekšēja trūkuma, bada un raižu par rītdienu mākts. Tam nekad nav gana un nepietiks. Tas ir aizdomīgs, skaudīgs un paštaisns. Tas vienmēr meklēs, kur vēl no kāda kaut ko var paņemt. Tādam labākais vienmēr ir tur tālumā un no tāluma nācis. Tādam Zeme ir pamāte un tādu kā „vilku kājas baro”. Tādam „kur es esmu, tur ir mana zeme” tāpēc, ka viņš to ir iekarojis. Zeme tādam ir īpašums, ražošanas līdzeklis un prece. Tāds pats ir sevis barotājs, sargātājs un audzinātājs. Vājš, uzbudināms un pulsējošs. Strauji uzplūdi mainās ar atplūdiem – pārliecīgs optimisms ar pesimismu, kur abi bieži vien sadzīvo – „var iegūt, bet ar to nepietiks…”, jo tiks iztērēts. Piekrastes psihotipa iemītniekiem augstākā vērtība ir veiksmīgums, kara prasme un viltība, spēja iegūt jebkuriem līdzekļiem, arī ar laupīšanu. Tādam viss ir legalizēta laupīšana. Psihotipa lozungs ir „kam ir – tas ir stiprs”. Anglosakši, Kanāda, Austrālija, Turcija, ASV un tagad arī Eiropas rietumi (arī Baltija) un Āzijas piekrastes ir „piekrastes” psihotipa zonas. Pie tiem pieder arī semīti, berberi, beduīni un stepju klejotāji, kā arī Vidusjūras baseina kultūra.

„Pilsētu” (klinšu) psihotips ir stabils, stiprs un kustīgs. Apvieno kā „centrālo zemju” (dzīvo no tā, kas ir tur, kur tas ir), tā arī „piekrastes” psihotipa īpatnības, bet tam nav „centrālo zemju” lēnās pārliecības par nākotni un „piekrastes” neierobežotās ekspansijas. Tas ir mantojis „piekrastes” meklējumus „krasta redzamības zonā” (turpināt tradīciju – nemainīt to, kas labi strādā) un kustas savā ierobežotajā pilsētas teritorijā, tur meklējot aizvien jaunus variantus un darbības vietas tajā. „Pilsēta” ir tik komplicēta, ka tajā aizvien atklājas jauni „stūrīši” ar to iespējām. Tajā pat laikā „pilsētai” nav (tā neprot) „centrālo zemju” zināšanas un spējas sagaidīt zemes auglības – dabiskās attīstības un Sapratnes augļus. „Pilsētai” katrs „nams” un „iela” jābūvē pašiem. „Pilsētai” nav auglības nepārtrauktības, tāpēc aktivitāte tajā pārvietojas no viena „notikuma” uz citu, bet pārvietojoties nepievērš uzmanību tam un tiem, kas ir starp „notikumiem”. Starp „notikumiem” esošais ir traucēklis. „Pilsēta”, būdama „melnzemes” ieskauta, ir „melnzemes” pieredzes kondensētāja un attīstītāja, bet bez „melnzemes” pienesuma izvirst tukšā rosībā un tās radītajās perversijās – darbībās postošā telpā (trūkst „melnzemes” veselīgās Sapratnes par tukšu meklējumu neauglību). „Pilsētas” psihotips ir gana augstprātīgs, lai dibinātu attiecības ar „citām pilsētām pāri laukiem” – nerēķinās ar to viedokli, kuri nav „pilsēta” un visu „pārbūvē” par „pilsētu”. „Pilsēta” neprot sadzīvot.

Ja „pilsēta” spēj pacelt skatu „debesīs”, tad tai atklājas jaunu neierobežotu meklējumu un atklājumu telpa – tā atbrīvojas no „piekrastes” ierobežojumiem un „melnzemes” piesaistes „Zemes auglībai”. Tad „pilsēta” iegūst „Debesu” laukus un auglību. Tad parādās jauna „Debesu Pilsēta” – „Jaunā Jeruzāleme un jaunās Debesis”. Caur „Debesu Pilsētu” nāk „Debesu Valstība uz Zemes”.

„Centrālo zemju” līdzsvarots „pilsētas” psihotips, neskatoties uz saviem trūkumiem un nepilnībām, var harmonizēt un apvienot „centrālo zemju” un „piekrastes” psihotipus. Līdzsvarota „pilsēta” harmoniskos apstākļos ir attīstības virzītāja, bet nelīdzsvarota un disharmoniska visu pasauli ierauj haosā, strīdos un sabrukumā. Harmoniska „pilsēta” dabiski apvienojas ar „centrālo zemi”, bet destruktīva un disharmoniska kļūst par „piekrastes” ekspansijas un laupīšanas atbalsta punktu. Mūsdienu globalizācijas variants tieši ir „piekrastes” un „pilsētas” negatīvo kvalitāšu summa. Ja „pilsēta” kļūst par „Debesu Pilsētu”, tā apvieno, attīra un visu Zemi paceļ jaunā pakāpē „Debesu Ceļā”, kurš sevī apvieno visus trīs sadalītos psihotipus to labākajās kvalitātēs.(…) „Pilsētas” psihotipam pieder Sibīrija, Altajs, Ķīna, Mongolija, Peru un apmēram 2000 Cilvēku Latvijā.

Eiropa kādreiz sevī harmoniski apvienoja visus trīs psihotipus. Tajā bija pārstāvēta „piekraste” Vidusjūras baseinā, „pilsētas” un „centrālo zemju” sadzīve visā citā teritorijā, bet līdz ar semītu un Romas impērijas izplatīšanos, šis līdzsvars tika izjaukts. Semītu un Romiešu ietekmē izveidojās Anglosakšu destruktīvais piekrastes augonis, kurš pamazām pārveidoja Baltijas un Skandināvijas telpu. Ilgstošu karu rezultātā no Eiropas tika izspiests „centrālo zemju” psihotips, kurš daļēji saglabājās tikai Krievijas teritorijā, kur cenšas atjaunoties šīs teritorijas vibrāciju īpatnību un tās iedzīvotāju ģenētiskās atmiņas saderības dēļ. Šī pati ģenētiskā atmiņa turpina darboties arī daļā Latvijas iedzīvotāju, kuri, apvienojoties ar saviem 2000 „pilsētas” psihotipa iedzīvotājiem, varētu apgūtu savu „pilsētu” un caur to ieiet savā „Debesu Pilsētā” un tā iegūt nākotnes attīstības perspektīvu, kādas tiem nav „piekrastes” (ASV) vadībā – naida atmosfērā un procesā.

Pietiekami ilgstošās anglosakšu un semītu ietekmes rezultātā Eiropa sākumā pārveidojās par „piekrastes – pilsētas” psihotipu, bet globalizācijas apstākļos tas tagad ir pārveidojies par tīru „piekrastes” psihotipu, kurš ASV ietekmē ir mutējis par destruktīvu „gejropas piekrastes pilsētu”.

„Centrālo zemju” un „piekrastes” psihotips nekad nesapratīsies un nesadzīvos. „Melnzemieši” vienmēr teiks „dzīvosim draudzīgi”, bet „piekrastnieki” to vienmēr uztver kā „melnzemiežu” vājuma zīmi un tāpēc sengaidīto iespēju uzbrukt. „Piekrastniekiem” „dzīvot draudzīgi” ir nomirt badā – viņiem viss ienāk tikai tad, ja to atņem citam (konkurence).

Pašlaik Krievijas „melnzeme” ir novājinātā stāvoklī, bet atkopjas un meklē savienību ar „pilsētu” – Ķīnu un strauji atgriežas pie savas „pilsētas” – Sibīrijas apgūšanas, kas atņem „piekrastniekiem” cerības to iegūt sev.

***

Katram karam ir izsludinātie, īstie, redzamie un dziļi slēptie iemesli. Rietumu propagandisti skandina „Krimas” un „Ukrainas” zvanus, bet Krievijas noķengāšanas un dehumanizācijas propagandas kampaņa sākas sen pirms tam. CNN pasūtījums ir „humora” seriāli „Naša raša”, „seši kadri”, „Humora klubs”, „vakara Urgants” un tam līdzīgi raidījumi, kurus plebejiski kopē Latvijas televīzijas savā „tas var notikt tikai Krievijā”. Tādi izķēmojošā gaismā zemi un tās iedzīvotājus rādoši raidījumi kropļo kā krievu psihi Krievijā, tā ārzemnieku viedokli par Krieviju un dod augsni un atbrīvo naidu – ļauj tam būt – jo „pret tādiem jau var”. Tādi raidījumi netop vienā dienā un arī vienā dienā nenes augļus, tāpēc tādas lietas ieplāno krietnus gadus iepriekš, lai tās sagatavotu augsni tālākajiem soļiem.

Krieviju difamē (rāda nelabā gaismā – veido par to izkropļotu negatīvu tēlu un attieksmi sabiedrībā) visu laiku, bet īstā noķengāšana sākas jau īsi pirms olimpiādes, kad vēl nebija nekādas „Krimas” un „Ukrainas”, tātad to tikai izmanto kā elementus ieplānotā un ar to nesaistītā cīņā. Izsludinātā cīņa „pret” un „lai piespiestu” ir ar „Krimas” un „Ukrainas” masku, bet faktiski tā ir ASV vadītā Krievijas ekonomiskās attīstības bremzēšana, lai paturētu kontroles iespējas un turpinātu to izlaupīt. Nostiprināta un stipra Krievija aizvērs durvis zagļiem un izlaupītājiem deguna priekšā. Ekonomiskā bremzēšana nozīmē to, ka Cilvēki dzīvo sliktāk kā varētu dzīvot bez tādas iejaukšanās viņu dzīvē. ASV un viņu gejropa dara tā, lai daudzi miljoni Cilvēku dzīvotu slikti. Ja Cilvēki dzīvo slikti un viņus dehumanizē – uzspiež nekrofilisku perversiju „dzīves” veidu, tad viņi izmirst.

Nav noslēpums, ka ANO un Pasaules Veselības organizācija anglosakšu vadībā ir izvērsusi iedzīvotāju skaita samazināšanas (demogrāfiskās bremzēšanas) programmas darbību (ko uz savas ādas izjūt arī ģimenes Latvijā). ASV netur noslēpumā doktrīnu par Krievijas sadalīšanu vairākās „valstīs”, tās teritoriju depopulāciju (attīrīšanu no Cilvēkiem) tālākai rūpnieciskai izmantošanai „attīstīto valstu” labā un iedzīvotāju koncentrācijai 22 lielpilsētās tālākai centralizētai iedzīvotāju izskaušanai (seksuālas perversijas, alkohols, narkotikas, kaitīga pārtika, iznīcinoša farmakoloģija, eitanāzija).

ASV varas iestādes un elites runas vīri un sievas (Klintone) neslēpj to, ka eksistē viņu sastādīts plāns un grafiks, kādā ir paredzēta Krievijas iedzīvotāju skaita samazināšanās (depopulācija). Tādi pat plāni ir sastādīti visai pasaulei – katrai zemei un tautai – arī Latvijai. Katram reģionam, ņemot vērā tā īpatnības un tālākās izmantošanas projektus, ir sastādīts pasākumu plāns ar laika atzīmi un grafiku tā iedzīvotāju skaita samazināšanai. Tā kā neticiet „vienotībām”, straujumām un freibergām, kad tās stāsta par Latvijas gaišo nākotni! Viņas zina, ko dara un par ko (kādu summu – kādu algu kādā valūtā) melo!

Šogad Krievijai tās grafikā bija paredzēts iedzīvotāju skaita kritums līdz 136 miljoniem, bet faktiski Krievijas iedzīvotāju skaits ir audzis līdz 144 miljoniem. Krievijas valdībai ir izdevies pārvarēt Cilvēkus iznīcinošo ārvalstu darbību spiedienu un uzsākt pozitīvu demogrāfisko procesu. Tas ir īstais un dziļi slēptais uzbrukumu iemesls Krievijai. Anglosakšiem tas ir nāves spriedums, jo pilnasinīga un atjaunota, Cilvēku dzīvā spēka bagāta Krievija ar tādu savu esamību pilnīgi sagrauj visus viņu pasaules kundzības plānus.

„Piekrastes” gejropai un ASV Krievija ar tās Sibīriju ir salds kauliņš, uz kuru liktas lielas cerības – pēdējā iespēja turpināt veco eksistenci un visa viņu perversā nākotne. Tāpēc nākošajā gadā viņi turpinās un attīstīs savus uzbrukumus Krievijai visnegodīgākajos un naidīgākajos veidos.

Anglosakši cer, ka naida vilnis pārvelsies Krievijas robežām un pārņems visu Krieviju, liekot tur dzīvojošajiem sevi sadedzināt tajā. Anglosakši ceļ naidu Gejropā un Ukrainā. Pārtraucot informācijas plūsmas (patiesības darbību) viņi, izplatot savus melus, sanaido visus ar visiem. Ukrainā „valdības spēki” – 10 – 12 reizes dienā katru dienu „pārkāpj pamieru” (kāds tur pamiers intensīvas kara darbības laikā!) un ar smagās artilērijas un raķešu ieročiem apšauda vietas, kur nekādu pretinieka spēku nav – dzīvojamos rajonus, skolas, slimnīcas, ūdens apgādes iekārtas un elektroapakšstacijas. Ziemai iestājoties, pilsētai un piepilsētas ciematiem (Doņeckas – Luganskas aglomerācija ir lielākā pasaulē) tiek iznīcināts dzīvojamais fonds, apkure, ūdensapgāde un enerģijas piegāde. Iedzīvotāji tiek nosaldēti!

Tai pat laikā viņi ir atgriezti no visiem finansu, pārtikas un dzīvības uzturēšanas avotiem no Ukrainas puses. „Ukraiņi” nospīdzina katru, kurš meklē patvērumu frontes fašistu pusē. Tai pat laikā Kijevas fašisti pēc Porošenko pavēles pārtrauc Ukrainas banku darbību pretošanās kustības teritorijā ar to atstājot bez iztikas līdzekļiem pensionārus, mātes, bērnus un budžeta iestāžu darbiniekus, kā arī biznesa struktūras, kurām nekāda sakara ar politiku nav. Tagad ir ieplānots visiem Doņeckas un Luganskas apgabalu iedzīvotājiem atņemt Ukrainas pilsonību.

– Ja jau „Ukraiņi” stāsta, ka Doņeckā iebrūkot un karojot Krievija, tad kāpēc viņi iznīcina (ieskaita „krievos”) savus mierīgos iedzīvotājus, kurus it kā okupējot Krievija? – Ja jau tur darbojoties no Krievijas apgādātie „teroristi”, tad kāpēc atņem iztikas līdzekļus saviem pensionāriem? – Ja jau tur „iebruka” Krievijas karavīri, tad kāpēc iestājoties ziemai iznīcina savu iedzīvotāju patvēruma un dzīves vietas – savu pilsētu dzīvojamo fondu un apgādes infrastruktūru?

Kaut arī Krievija uz Novorosijsku sūta kravas auto kolonnas ar pārtiku un medikamentiem, tomēr tā nevar pienācīgi apgādāt tur esošos miljonus iedzīvotāju. Tur sākas bads un reāla iedzīvotāju izmiršana bada nāvē. Doņeckas un Luganskas pašpārvalde tagad iedzīvotājiem tāpat kā aplenktajā Ļeņingradā izsniedz 250 gramus maizes dienā! Nekādas citas pārtikas tur vairs nav, un pēc pēdējām ziņām arī milti tur ir beigušies. Ja „ukropļi” uzzina, kur ir maizes izsniegšanas punkts, tad to apšauda mērķtiecīgi un intensīvi.

Nikolajevas [Ukraina] skolās notika „rudens tirdziņš”, kurā bērni tirgoja savus ražojumus. Varēja ierādāties dzērienu „krievu bērnu asinis”, „kolorādo aknu cepumi”, „seperātista smadzenes”, „moskaļu tauki” u.t.t. „Brīvajā Ukrainā” izvietoti plakāti ar aicinājumu nebūt vienaldzīgiem un nogalināt „kolorādu”, nosit „vatņiku”, uzšķērst „moskali”. Pati „ukropļu” valdība to ir izsludinājusi par „jaunās Ukrainas brīvās mākslas” akciju. Aicinājumi slepkavot tiek pasniegti kā „kultūras notikums” – akcija, kura iemiesojot Ukrainas kultūras garu un attīstību! – Attīstību uz kurieni? – Uz slepkavošanu? Ar to pilnībā sasaucas Latvijas „vienmēr pirmajā” radiokanālā skanošie aicinājumi nogalināt Putinu. Tāpēc, ka viņi zina – tas notiek visu godīgo „centrālo zemju” acu priekšā un domā, ka viņu taisnīgās dusmas izdosies pārveidot par naidu pret savu valdību un līderi Putinu. Pret Putinu (…) šogad iesāktā kampaņa nākošgad pieņemsies spēkā. Tāpat tas notiks visur tur, kur ir redzami līderi un savu kustību Vadoņi. Nākošajā gadā lielāki uzbrukumi tiks vērsti pret visu valstu, kustību un organizāciju līderiem.

Viktorija Nulande nupat savā intervijā paziņoja, ka pret Krieviju vērstajām sankcijām nav jāmaina Krievijas ārpolitika, bet tas ir uzbrukums Krievijas varas līderiem (Putinam), ekonomikai un iedzīvotājiem cerībā pavērst viņus pret savu valdību – tas ir – ASV ierosina valsts apvērsumu un likumīgās varas valdības gāšanu.

ASV visā pilnībā ir uzņēmusi kara kursu un devusi rīkojumu savām struktūrām Gejropā un Krievijā (5.kolonai) sākt valsts apvērsumu Krievijā un Krievijas likumīgās valdības gāšanu. Apvērsumu Ukrainā sagatavoja ar ilgstošu nacistu spēku sagatavošanu aiz „nacionāli noskaņotu” grupu maskas. Apvērsumu veica ar tiešu Gejropas valstu valdību iejaukšanos, atbalstu un ASV vadībā. Pirms „prezidenta vēlēšanām” jau bija ASV izsludināts vēlēšanu uzvarētājs Porošenko un procentuāli vēlēšanu rezultāti. Tagad jau ir paziņots, ka Putins „esot jānogalina” (pat Latvijas radio „vienmēr pirmā” raidījumā atklātā tekstā izskan aicinājumi un pamudinājumi nogalināt Putinu). Ar Sandras Kalnietes muti Latvijai un Gejropai ASV ir norādījusi nākošo Krievijas prezidentu – Hodorkovski. (…) ASV kongress pieņēma rezolūciju sākt Krievijas informatīvo kanālu bloķēšanu – piespiest visas pasaules valstis bloķēt informāciju no Krievijas.

- Un kā tad ar objektīvo informāciju, kurā ir jāatspoguļo vismaz divi pretēji viedokļi? – Un kā tad ar Cilvēktiesībās izplatīt un iegūt informāciju? – Un kā tad ar demokrātiju? – Un kā tad ar tiesībām izteikt savu viedokli? – Un kā tad ar tiesībām tautām pašām izvēlēties savu dzīves ceļu? – Un kā tad ar tiesībām tautām pašām izvēlēties savas valdības un savus līderus?

Tas būs Līderu cīņu laiks, kad viņu ienaidnieki un sabiedrotie atklās sevi ar to, ka nostāsies pret tiem vai vēl ciešāk vienosies ar savu Līderi. „Piekrastnieki” zin, ka ar Līderi ir uzvara, bet bez Līdera nāk sakāve. „Piekrastnieki” centīsies atraut tautu, Zemi un Karali vienu no otra – atstāt Karali bez tautas un tautu bez Zemes.

Saglabāsies tie, kuri saglabās Karaļa, tautas un Zemes vienību. Turpināsies hierarhijas principu atzīstošie un tajā dzīvojošie. Turpināsies hierarhiju apvienību veidošanās un nostiprināšanās, papildināšanās. Turpināsies pretējo nometņu iezīmēšanās un nodalīšanās, spēku pulcēšana un virzīšana frontes virzienā.

***

Gejropas plānprātiņi cer uz lielo karu ar Krieviju, kuru it kā izcīnīšot Ukrainā ar ukraiņu rokām un amerikāņu ieročiem. Simptomātisks ir balsojums ANO plenārsēdē par nacisma glorifikācijas nosodījumu. 115 valstis balsoja par nosodījumu, bet 3 valstis – ASV, Kanāda un Ukraina balsoja pret nacisma nosodījumu (tātad par glorifikācijas turpināšanu), bet visas Gejropas Savienības valstis (tātad arī Latvija) atturējās. Tātad Latvija atturas nosodīt nacisma glorifikāciju!?

– Un kā tad tādā gadījumā tur ir ar to Satversmes preambulu, kurā nacisms it kā tiek nosodīts? – Atkal kārtējo reizi „papīros” raksta vienu, bet darbos dara pavisam citu?! – Vai Satversmes preambulas pārkāpums un neievērošana ir Satversmes pārkāpums un neievērošana vai visa tā Satversme ar savām preambulām izrādās tikai tāds apdrukāts papīrs papīrgrozā, kuru no tā izvelk tikai tāpēc, lai to izmantotu pakaļas apslaucīšanai vajadzības gadījumā?!!! – Vai var uzskatīt, ka vēl ir spēkā tas, kas netiek turēts spēkā? Nevar!

Mums jāatzīst, ka tik daudz reižu starptautiskās attiecības ir pārkāptas; tā ir valdošo aprindu noliegta un tāpēc mums tā vairs nav Satversme… Mums vairs nav Satversmes! – Kā nu dzīvosim? – Kaut kā mazgāsim to pašu? – Taisīsim jaunu? – Un kas ir Satversmes mazgāšana? – Vai tik tā nav Satversmes atbrīvošana no tai apkārtesošajiem netīreļiem? – Un kur tad ir tie „tīrie”, kuri to varētu darīt? – Vai tik tie nav tādi paši, tikai citā sānā iesmērēti? – Vai te vēl ir tādi, kuriem Satversme, tās un likumības ievērošana vēl ir vajadzīga? – Vai pastāv tas, kam un kā dēļ, ko veidojot Satversme tika veidota? Gejropa cerēs uz lielo karu Krievijā, bet saņems lielo karu pati savā teritorijā! (…)

***

(…) Krievija nav mononacionāla un unitāra. Krievijā krievi ap sevi savā impērijā uztur tautu saimi – pavadoņus. Krievija sagaida saullēktu Klusā okeāna krastā un redz to norietam rietumeiropā. Krievija ir Roma tās augstākajā aspektā. Roma visu vilka sev, bet Krievija baro savus nepateicīgos „galdabiedrus”. Visas pasaules melu kules un zobgaļi apsmej tās „naftas un gāzes adatu”, bet nepadomā, ka reāli Krievija viņus baro ar savu miesu un asinīm – zemes dzīļu bagātībām un zobgaļu labklājības pamatā ir nepateicīgi no Krievijas pieņemtais. Krievija ir gatava barot un dalīties ar savām dabas bagātībām kā rietumos tā arī austrumos – arī uz Ķīnu un Indiju, Koreju plūst tās dabas bagātības. Visos rietumu „augsti attīstītās” zinātnes institūtos strādā Krievijā izglītību ieguvušie krievi. Krievija pasauli baro un uztur tās līmeni ar to, kas rietumiem sen jau ir beidzies – ar Savu Prātu un Sirdi.

Krievija ir Sirdszeme un Sirdszemē, kas pārvalda Eirāzijas kontinentu. Krievija Jupiteriski patvaldnieciski sēž savā tronī Ziemeļpola tuvumā un lepojas ar Indoeiropiešu rases totēma tēlu – lāci. Par šo troni pēdējajā tūkstošgadē notiek nerimtīgas cīņas. To cenšas iekarot Normāņi (kas tiem daļēji izdevās), Poļi, Vāci, Franči atkal Vāci un anglosakši, ar kur rokām pēc šī troņa varas tiecas žīdi. Viņi sanaido kaimiņus, vājina un ar viņu rokām cer sev sagrābt to, kas viņiem nepieder. (…)

***

Tagad „vienmēr pirmais” reklamē ēdienu receptes Sirds veselībai. Sirds veselība nav atkarīga no ēdieniem un to sastāvdaļām. Sirds veselība ir atkarīga no Sirdsdzīves. Cilvēka uzmanību aizvirzot no Sirdsdzīves uz ēšanu, tiek grauta Sirdsdzīve un sirds veselība. Tāpēc ar tādām reklāmām tiek reklamēta ēšana un grauta Sirds veselība.

Katra kontinenta un tautas labklājība iz-riet no viņas pašas iekšējās Sirdsdzīves – Kultūras. Mēģinot to aizstāt ar miesīgu spēku pieplūdumu – viesstrādniekiem, kredītiem un subkultūru – dator-inform-internet industriju tiek panākta kontinenta pamatspēku novājināšana. Liekā svara pieaugums ir lieka slodze Sirdij. (Tāpēc Līderi atbrīvosies no „tukšo sekotāju” masām.)

Gejropa izmēģināja viesstrādnieku iepludināšanu un viņu kultūras deģenerāciju (iznīcināšanu) – multikulturālismu. Tā vietā pilnīgi dabiski ieguva pati savas Kultūras izzušanu. Tie, kuri grib iznīcināt citu Kultūru, savu jau ir iznīcinājuši. Tikai akulturālis iestājas pret citu Kultūru. Katrs savu Kultūru saglabājušais un iedzīvinošais sargā un attīsta visas citas Kultūras. Iepludinot viesstrādniekus no tuvajiem austrumiem, Pakistānas un Indijas, Gejropa iepludināja islamticīgos, kuri saglabāja savu Kultūru un to nostiprināja tās ekstrēmākajā formā, kad tā sadūrās ar Gejropas kultūras pagrimumu un perversijām. Tā Gejropa ieguva karojošu spēku un frontes ierakumus to pusē. Šo pusi Gejropa „uzkarsēja” vervējot „īstenticīgos” brīvprātīgos dumpinieku karam ar likumīgo valdību Sīrijā. (Gejropieši un „putinnīstošie” vienmēr rīko apvērsumus, gāž valdības, nogalina līderus, sagrauj pilsētas un nogalina to iedzīvotājus. Viņu „demokrātija” sēž uz līķu kalniem uz pilsētu drupām.) Tagad ASV un Gejropa ir radījusi islamistu spēku, kurš ir spējīgs un grib karot Gejropā (Eiropas kontinentā), lai pārņemtu to savā kontrolē un izbeigtu Gejropas izvirtības turpināšanos.

Tai pat laikā ASV un Kanāda visu šo laiku kopš otrā pasaules kara beigām saglabāja, uzturēja un kultivēja nacismu kā ieroci cīņai ar PSRS. Kopš 1990.gada nacisms tika inkorporēts un intensīvi attīstīts bijušajās PSRS republikās (Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Ukrainā, Gruzijā utt.) un visā Gejropā. Vērojot kā Gejropa rīkojas, var redzēt, ka faktiski tā ir nacistiska tikai to atklāti neatzīst. Vilks var melot, ka tas ir jērs, bet pietiek redzēt, ko tāds vilks ēd, lai būtu skaidrs, ka tas ir asinskārs plēsoņa. Var vērot faktu, ka liberālisms ir brīvlaidis (atbrīvojis no nosodījuma) seksuālo izvirtību – perversijas (seksuālo noziegumu) un ir ieguvis noziedzību virzošā spēka dabu. ASV uzstājas par demokrātijas (bet ne visatļautības principu) zemi. „Demokrātija” ASV ir stingri reglamentēta un regulēta. Lai atceramies kaut daudzskaitlīgos nesodītos gadījumus, kad policija noslepkavo tos, pret kuriem vēršas, un to, ka tur pie vēlēšanām netiek pielaisti valdošajai varai netīkami politiķi un vēlētāji. Lai atceramies falsificētos vēlēšanu rezultātus, ar kuriem ASV tika uzspiesti tobrīd elitei vajadzīgie prezidenti.

ASV ir nacismu sevī saglabājusī un iznēsājusī valsts. Tai pat laikā ASV ir homoseksuālismu attīstījusī un legalizējusī valsts. ASV ir demokrātiju un liberālismu savienojusī un bruņotā vardarbībā izplatījusī valsts. Ar ASV tiešu spiedienu Eiropa ir pārvērsta par Gejropu. Reālā situācija ir tāda, ka pašlaik ASV pārstāv totalitāru varu.

Totalitārismam ir daudz seju. Totalitārisms ir tur, kur neatstāj vietu atšķirīgai dzīvei, kultūrai, domai un aicina to iznīcināt kā Ukrainā „kolorādus”. Totalitārisms prasa aizliegt visu informāciju no Krievijas tāpat, kā nepieļaut ģimenēm audzināt savus bērnus savā dzīvesziņā.

Totalitārismam ir visu nosmacējoša liberālisma seja. Totalitārismam ir uzputotā homoseksuālisma, pedofilijas un citu seksuālo noziegumu seja. Totalitārismam ir mums jau zināmā nacisma un šovinisma (ko tagad par nacionālismu sauc) seja. Redzot to, kas notiek ASV un Gejropā, ir jākonstatē, ka tagad totalitārisms ir apvienojis nacismu (slepkavošanu un naidošanos) ar homoseksuālismu (seksuālu noziedzību) un ietērpis to visu demokrātijas un liberālisma tērpā. Liberāļi, nacisti un seksuālnoziedznieki ir apvienojušies. Tie, kuri dēvējas par liberāļiem, ir vienkārši nacistiski homoseksuāļi, bet tie, kas pasniedz sevi par lesbgejbiseksuāliem un pedofiliem, ir Cilvēku slepkavas – nacisti. Totalitārisms ir ieguvis homonacisma seju! Visi pasaules mēsli ir saplūduši vienā bedrē!

Nupat Lietuvā jaunā „veselības aizsardzības” ministre Rimante Salašjavjačjute aicināja un pasludināja par valsts akceptējamu maznodrošināto eitanāziju. Tātad katrs, kas nav iztikas minimumu sasniedzis, ir valstiski akceptējami noslepkavojams. Tātad nāve ir valsts akceptēta bagāto uzdzīves izraisītas nabadzības alga! Lai atceramies psihiski slimo noindēšanu trešā reiha laikā! Šis, ko tagad Lietuvā ierosina valdības locekle (savas partijas – bagāto un ietekmīgo pilsoņu pārstāve) tālu pārsniedz Hitlera darboņu mērogus.

Šī leišu Rimante tāpat tūlīt norādīja, ka Lietuva nav sociāla valsts, kurā veselības aizsardzība būtu pieejama katram un tāpēc eitanāzija ir labākais risinājums maznodrošinātajiem. Tāpat šī „veselības aizsardzības” ministre cēla jautājumu par „pediatriskās eitanāzijas” pieļaujamību un legalizēšanu, jo, lūk, Beļģijas bērniem un jauniešiem jau tādas tiesības esot. Tātad tiek piedāvāts slepkavot nabadzīgos, un ne tikai pieaugušos, bet arī bērnus un jauniešus! Tāda ir liberāli homonacistiskā totalitārisma seja!

Tagad neonacisms Gejropā ir kļuvusi par nopietnu spēku, kuru Gejropas radio, TV un prese uzrīda visiem citādi domājošajiem un Krievijai. Nupat šorīt (2014.27.11.) „vienmēr pirmais” stāstīja, ka telefonsarunā Putins esot draudējis ar uzbrukumu Ukrainai. Tai pat laikā jau bija zināms, ka tie ir meli. Tos atspēkoja kā Maskava, tā arī Ukraina. Tomēr tie tika izplatīti visā Gejropā, Kanādā, Ukrainā, ASV un Austrālijā. Meli visur atrada dzirdīgas ausis.

Vēlāk nekāda atsaukuma nebija, un pat ja būtu bijis, tad savu tie jau ir panākuši. Tādā veidā „vienmēr pirmais” un citi šos melus izplatījušie ir izdarījuši kriminālnoziegumu – naida kurināšanu, tomēr neviens viņus nesodīs par to un nekauninās, tāpēc, ka tāda ir visas nacistiskās Gejropas Savienības politika – vairot naidu, celt naida vilni un velt to uz Krieviju. Viņi cer, ka Doņeckas – Luganskas mocīšanā izraisītās dusmas vērtīsies naidā un to varēs sarīdīt ar (arī Latvijā) Gejropā radīto naidu pret Krieviju. (…)

Apaugļojot Gejropu ar nacismu, tagad ir panākts tas, ka Gejropa dzemdē savu otro nacisma bērnu – Ukrainas nacisma valsti. Otrais nacisms tāpat kā pirmais iekļūs visās tuvākajās teritorijās un sāks lielo karu Gejropā. Gejropā karos islams ar nacismu.

Divi nesamierināmi spēki izdedzinās (ne jau vienā gadā…) visu Gejropu. Neviens no tiem nebūs ieinteresēts meklēt izlīgumu, tāpēc tie karos līdz pēdējam dzīvajam Gejropietim. Tas latviešu idiots, kurš vīsta dūres klausoties „Latvijas” radio un domā, ka „tā tiem Krieviem vajag – vajag sist un dedzināt!”, nesaprot, ka tā viņš to „sišanu un dedzināšanu” velk pats uz savām mājām, saviem tuviniekiem un saviem bērniem. Tas, ko tāds „Krievu nīdējs” atbalsta Donbasā, no citas puses atnāks pie viņa un viņa mājām. Donbas ir Cilvēcības eksāmens. To, ko Tu akceptē pret Donbasu, saņemsi pats. To, ko Tu vērs pret Krieviju, saņemsi pats no Gejropas nākošu.

Gejropa ir sagatavojusi divus nesamierināmus spēkus – islāma radikālismu un nacismu, kuri sāks karu Gejropā – visā teritorijā un jebkurā veidā centīsies iznīcināt viens otru, tā līdzjutējus un visu, kas traucēs vai liksies iznīcināšanas vērts. Visa Gejropa būs kara darbības zona. Karš sāksies nākošgad, bet tas būs tikai sākums. To uzturēs un uzkurinās, kā Gejropas idioti, tā ASV un žīdu nelieši, kuri uz to taisīs savu naudu. Arī Latvijā vairosies idioti, kuri virzīs to uz karu un visādi darīs to par karadarbības teritoriju. Katrs, kurš iekvēlosies naidā, dzirdot par kārtējo „Krievijas un Putina agresiju pret Ukrainu un tās tuvumu NATO vai Baltijas robežām”, tādā veidā pievilks karadarbību Latvijai, savām mājām un sev. Tiem, kuri ir vienaldzīgi pret to, ka sagrauj Donbasa iedzīvotāju mājas un nogalina viņu tuviniekus, tas būs jāpiedzīvo. Ne tūlīt, ne nākošgad… Bet nākošgad sāksies tas, kas to ievilks arī Latvijā, ja latviešu idioti turpinās darīt to, ko dara šodien. To jau ir sapratuši Turki, Serbi un Somi, tāpēc viņi nodalās no Gejropas kurinātās sankciju un naida politikas pret Krieviju. (…)

Pauls Stelps
/27.12.2014/

Avots:
http://www.philos.lv/Eiroremonts.html

Informācijas aģentūra
/06.01.2015/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par Baltkrievijas ekonomiku: pārdomas pēc ceļojuma pa Baltkrieviju

00426_BaltkrievijaLiela žurnālistu grupa pēc Baltkrievijas vēstnieka ielūguma 2007.gadā veica trīs dienu ceļojumu pa Baltkrieviju. Vairums braukušo jau publicēja savus iespaidus un visai sīki aprakstīja, ko tur redzēja: gan labos ceļus, gan tīros un sakoptos lauku ciematiņus, kurus valsts par budžeta līdzekļiem rekonstruē, līdz pat privātmāju žogiem un jumtiem. No horizonta līdz horizontam ir redzami ideāli apkoptie kolhozu lauki (kolhozi tagad tur saucas par ražošanas kooperatīviem), mūsdienīgas fermas tūkstošiem lopu ar lopbarības sagatavošanas kompleksiem, masveida “ražošanas” dārzi, kuri stiepjas gar ceļiem vairāku kilometru garumā. Baltkrievijā ir daudzi tūkstoši uzņēmumi, kuru analogi Latvijā bija, bet kuri tagad ir nomiruši un pārvērtušies par supermārketiem, jaunuzcelti dzīvojamie rajoni ar sešjoslu ielām, kas izslēdz “korķu” veidošanos šajos posmos. Baltkrievijā ir ļoti daudz kas, neatkārtošos šeit par to, ko jau uzrakstīja citi. Koncentrēšos uz galveno: kādēļ Baltkrievija un Latvija tik kardināli atšķiras un kādēļ Baltkrievija investoriem ir tik pievilcīga.

Kas patīk investoriem?

Ja mēs palasīsim Latvijas ekonomisko presi, tad uzzināsim, ka galvenais, kas patīk investoriem, ir ekonomiskā brīvība. Regulāri tiek publicēti dažādu valstu ekonomiskās brīvības reitingi, kas tiek noteikts, izmantojot dažādus rādītājus: cik dienu laikā var izveidot uzņēmumu un to likvidēt, cik tam ir nepieciešami dokumenti utt. Šie rādītāji, protams, bieži vien ir izšķiroši un Latvijai šāda tipa ekonomiskās brīvības ziņā ir “laba slava”. Lūk, pagāšnedēļ prese rakstīja kā divi bomži “menedžera” vadībā, kurš tiem nopirka jaunus uzvalkus un šlipses, “pilnīgi brīvi” “pievāca” vairākus miljonus vērtu apbūves zemesgabalu Kalnciema ielā, un nepieciešams tam bija tik vien kā bomžu pasu kserokopijas. Viņi paspēja speciāli šiem mērķiem reģistrēt uzņēmumu un pārreģistrēt Zemesgrāmatā uz to apbūves zemesgabalu. Neuzspēja tikai pārdot zemesgabalu kaut kādam ukrainim – iejaucās policija. Brīvības mazliet, mazliet pietrūka.

Patiesībā investorus piesaista nebūt ne brīvība (pasaciņas par brīvību kā investoru piesaistītāju nezinošam pūlim stāsta sorosītveidīgi darboņi), bet gan potenciālās peļņas līmenis un laika posms kādā to var iegūt. Pilnīgi skaidrs un konkrēts rādītājs. Un investorus nebiedē piārveidīgas mantras par “diktatoriem” un “cilvēktiesībām”, galvenais, lai tik būtu peļņa.

Kāpēc foreļu audzēšanas lielsaimniecība tika uzbūvēta Baltkrievijā, nevis Latvijā vai Krievijā?

Baltkrievijā mūs aizveda apskatīties pilnīgi svaigu investīciju piemēru – uz zivjaudzētavu netālu no Grodno, ko tur radīja viens krievu uzņēmējs. Skaista vieta: ne pārāk augsti kalniņi, upīte, ezeriņš, dīķi. Tas ir krievu-baltkrievu kopuzņēmums, kurš tikai uzsāk savu darbību. Kā tas radās? Pēc baltkrievu saprašanas – ļoti vienkārši: partneri iznomāja 26 hektārus meža, izdomāja, sarēķināja, uzcēla zivju audzētavu un sāka strādāt. 26 hektāri zemes 20 kilometrus no Grodno nav maza zemesplatība, pēc mūsu mērauklas tā ir “zelta ādere”, bet šo zemi tā vienkārši iznomāja investoriem tikai par 500 dolāriem. Un viss! Vēl tikai jāveic vienreizēja iemaksa un var sākt būvniecību. Visa zeme Baltkrievijā pieder valstij, tāpēc to nepārdod un spekulācija ar zemi nav iespējama. Ja veiksmīgi pabeigs būvniecību, tad iegūs zemes lietošanas tiesības uz neierobežotu laiku, kamēr vien eksistē uzņēmums. Pie tādām zemes izmaksām foreļu audzētava sanāk rentabla. Ne Latvijā, ne Krievijā nekas tāds nav iespējams, jo tur zemes cenas netālu no lielpilsētām ļauj tur celt tikai villas un kazino. Iespējams ko tādu Latvijā un Krievijā varētu uzcelt dziļos laukos, kur nav infrastruktūras un foreles nevienam nav vajadzīgas.

Valsts īpašumtiesības uz zemi ir viens no galvenajiem faktoriem, kurš nodrošina Baltkrievijas ekonomikas efektivitāti. Ja gribi pelnīt ar zemi, tad tā ir jāapstrādā, nevis jāpārpārdod. Citas izejas nav! Gribi uzcelt rūpnīcu, uzrādi projektu un valsts iedalīs zemes gabalu uz visu tā darbības laiku, kaut vai beztermiņa. Un lēti! Tieši tāpat ar savu zemi rīkojas Ķīna. Vienkārši valsts ir ieinteresēta attīstīt savu ekonomiku, nevis veicināt spekulācijas ar nekustamiem īpašumiem un viņu peļņas burbuļu rašanos.

Lūk, tāda ir “dīvainā” baltkrievu valsts – “pēdējā Eiropas diktatūra”. Tāpēc arī Baltkrievijā nav problēmu ar jaunu dzīvojamo rajonu uzcelšanu un sešjoslu ceļu būvniecību tajos, un tur neceļ mājas pagalmos un bērnu laukumiņos kā Rīgā. Un bomži Baltkrievijā nevar tikai ar savas pases kserokopiju atņemt jums jūsu zemesgabalu, uz kura jūs grasījāties uzcelt māju. Bet pats galvenais, ko dod valsts īpašums uz zemi, ir investīciju efektivitāte reālajā ekonomikā. Latvijā, dēļ uzpūstajām nekustamo īpašumu cenām, pasīvu daļas vērtība uzņēmumu pamatkapitālā ir sasniegusi jau 50 – 70%. Tam pievienojiet vēl augstos nodokļus un izmaksas , kas uzņēmumiem pēc mūsu likumiem ir jāsamaksā, un jūs iegūsiet gandrīz 100% no visām investīcijām. Tāda ekonomika normāli (tas ir legāli) funkcionēt nespēj. Neviens normāls investors nenāks uz šejieni radīt te kādu uzņēmumu (arī ne hai-tek, kā pie mums mēdz sapņot), ja viņam savi līdzekļi vārda burtiskā nozīmē ir jāierok zemē un pēc tam ir jāmaksā par tiem milzīgi nodokļi.

Balkrievijas labklājības cēlonis: atteikšanās no “šoka terapijas”

Uzveikt inflāciju ir vienkārši, ja vien ir patiesa vēlēšanās. Baltkrievijā tā bija, bet Latvijā notika kaut kas pavisam cits. Balkrievijā, kopš neatkarības pirmsākumiem bija milzīga inflācija, tapat kā Latvijā – simtiem procentu gadā. 1993. – 1994. gadā Latvijā, pateicoties Latvijas Bankas prezidenta Eināra Repšes stingrai un “varonīgai” nostājai, tika ieviests stingrs un dārgs lats un Latvija īsā laika posmā uzvarēja inflāciju, bet līdz ar to gandrīz pilnībā iznīcināja savu nacionālo ražošanu. Latvijā tika realizēta “šoka terapiju”.

Vārdnīcā “šoka terapija” ir definēta sekojoši: “radikālu darbību komplekss, kuru mērķis ir ekonomikas atveseļošana, kas pārtraauc ierastos ekonomiskos sakarus un izjauc esošo ekonomisko lietu kārtību, un kam ir virkne negatīvu seku: cenu pieaugums, inflācija, bezdarba pieaugums u.c.”

Kāpēc ierasto ekonomisko sakaru pārtraaukšana, cenu pieaugums, bezdarbs un citi negatīvie faktori skaitās pozitīvi un tiek saukti par terapiju ir liels noslēpums. “Šoka terapijas” autors ir ASV izskolotais poļu ekonomists Lešeks Balcerovičs. Amerikā mācījās arī citi “šoka terapijas” autori un realizētāji no pēcpadomju telpas, bet daži amerikāaņu “skolotāji” pat brauca veikt “apmācības mājās” [uz vietas]. Mācīja tieši “šoka terapiju”. Kāpēc?

Par “šoka terapijas” sekām nopietni nerunā. Bet tās sekas ir apstāklī, ka, kamēr nacionālā ekonomika atradās šoka stāvoklī, notika pilnīga “dzīves saimnieku” [ekonomikas pārvaldītāju] nomaiņa. Valstī ienāk ārzemnieki, pa niecīgām summām izpērk visas “ekonomiskās virsotnes” [militārās stratēģijas analoģija] un iznīcina visus savus iespējamos konkurentus. Valsts tiek pārpildīta ar importa precēm, no kā tā atbrīvoties vairs nespēj, bet jaunie saimnieki tikai ceļ arvien jaunus lielveikalus. To visu mēs novērojām un novērojam Latvijā, un labi redzam šādu darbību graujošos rezultātus un sekas.

Baltkrievija izvēlējās sev citu ceļu – daudzkārt veiksmīgāku un labklājību saglabājošāku un pavairojošāku. Inflācija ir pāalieku liels naudas daudzums pār pieejamo preču un pakalpojumu daudzumu, kas ir atkarīgs no darba ražīguma. Ir divi ceļi, lai tiktu galā ar inflāciju: 1. Atņemt tautai naudu (samazināt naudas daudzumu apgrozībā). 2. Attīstīt ražošanu (palielināt preču daudzumu). Pirmais ceļš ir mūsu – Latvijas ceļš, mēs pat tagad ar visādiem birokrātiskiem paņēmieniem cenšamies to realizēt. Tas ir kaut kas līdzīgs šoka terapijai. Baltkrievi pašos pamatos atteicās no “šoka terapijas” un tamlīdzīgām metodēm.

No ekonomikas viedokļa 1990-o gadu sākuma situācija ir viselementārākā pārprodukcijas krīze: PSRS “pārbūve” un sabrukums iznīcināja ekonomiskos sakarus un saražotās produkcijas noiets strauji samazinājās ar visām no tā izrietošajām sekām. Lai gan šī krīze savā būtībā bija elementāra, tomēr dziļa – līdzīga 1930-o gadu ASV “lielai depresijai”. Kā ar šāda veida krīzēm cīnīties bija zināms – ekssistēja laba ASV prezidenta Franklina Rūzvelta pieredze un pašpārliecinātā poļa Lešeka Baļceroviča receptes nebija nepieciešamas. Nopietniem cilvēkiem, protams [nevis muļķiem un nezinoša pūļa muļķošanai].

Lai pārvarētu krīzi, bija nepieciešams atrast rūpniecībai un lauksaimniecības uzņēmumiem jaunus tirgus [vai atjaunot iepriekšējos], modernizēt saskaņā ar jauno tirgu prasībām augsti tehnoloģisko ražošanu un saglabāt augstas kvalifikācijas darbaspēku. Tāpēc darbaspēkam ir jāmaksā labas algas, ir jāuztur invalīdi un pensionāri, jāmaksā bērnu pabalsti, ir jāuztur un jāattīsta veselības aizsardzība, izglītība un infrastruktūra, jāveic mājokļu celtniecība… Visu pat neuzskaitīsi. Vajadzēja vienkārši bez zaudējumiem uzturēt visu no PSRS mantotās valsts pārvaldes aparāta un struktūras darbaspēju, savādāk sabrukums, nelaimes, neveiksmes un zaudējumi.

Baltkrievija to visu izdarīja. Baltkrievi pat Nacionālo bibliotēku uzcēla. Tā izpildei tika mobilizēti visi valts resursi, viss, ko Baltkrievijas ekonomika nopelnīja. Bet tas neapstādināja jaunu māajokļu celtniecību, jaunu skolu, slimnīcu, bērnudārzu celtniecību [Latvijā skolas slēdz, Latvijas iedzīvotāji masveidā dodas ekonomisko bēgļu gaitās un Latvija izmirst]. Baltkrievijas valsts pārvaaldes struktūrā nekas neatmira. Baltkrievijā visam viss pietika. Izrādās pietiek, ja nezog [kā Latvijā].

Baltkrievijas ikgada rūpniecības līmenis bija 110-116%. Citas izejas Baltkrievijai nebija un nav – tikai ražošana. Zeme pieder valstij, bet importa preces tiek apliktas ar nodokli. Viss. Ja gribi nopelnīt, ir jāražo. Un līdz ar rūpniecības apjomu pieaugumu, Baltkrievijā sāka samazināties arī inflācija. Baltkrievijā inflācija samazinājās nevis dēļ kaut kādiem valdības birokrātiskiem “izgudrojumiem” [kā stulblatviešu un ļaunlatviešu pārvaldītajā Latvijā], bet gan dēļ tirgus piepildīšanas ar rūpniecības un lauksaimniecības precēm.

Lūk, Baltkrievijas un Latvijas inflācijas rādītāji pa gadiem (procentos no iepriekšējā gada). Baltkrievija: 1995.g. – 344%; 1998.g. – 281,7%; 2000.g. – 207,5%; 2002.g. – 134,8%; 2004.g. – 114,4%; 2006.g. – 106,6%. Latvija: 1995.g. – 125%; 1998.g. – 104,7%; 2000.g. – 102,4%; 2002.g. – 102%; 2004.g. – 106,2%; 2006.g. – 107,1%.

No šiem cipariem ir redzams kādu grūtu ceļu ir nogājusi Baltkrievija un šodien ir skaidri redzams, ka šis ceļš bija pareizs – inflācija nepārtraaukti samazinājās. Un samazināsies arī turpmāk, jo Baltkrievijas rūpniecība joprojām turpina pieaugt par 16-20% gadā. Tas ir neizbēgami, jo ir radīti rūpniecībai, ražošanai un jebkādai konstruktīvai darbībai labvēlīgi apstākļi.

Bet mēs? Kādi apstākļi un kam ir radīti Latvijā? Un kurš šos apstākļus radīja un turpina uzturēt? Mēs veiksmīgi pārdzīvojām Eināra Repšes [Godmaņa, Gaiļa & co] “šoka terapiju” un sākām nodarboties ar spekulācijām [neko konstruktīvi neradošām pārpārdošanām], jo citas izejas mums nemaz nav [jo stulblatvieši un ļaunlatvieši vissu iznīcināja, atstājot Latviju bez nekā un šie maitas joprojām ir “savās vietās” un turpina ar to lepoties]. Rūpniecību nomērdējām, bet dzīvot no kaut kā taču vajag. Pašreiz inflācijas ziņā Latvija jau ir apsteigusi Baltkrieviju un mūsu inflācija turpina augt – uz 2007.gada beigām inflācija Latvijā prognozējas 115%, kas ir 2,5 reizes vairāk kā “atpalikušajā” un “diktatoriskajā” Baltkrievijā. Izrādās 1990-o gadu sākumā mēs velti cietām no “šoka terapijas”. Un izskatās Latvija ne no kā nav mācījusies un neko līdzīgu baltkrievu pieredzei mēs pat negrasāmies realizēt.

Baltkrievu efektivitāte

Balkrievijas rūpniecības efektivitāte 2007.gadā bija 12%. To agroražošanas kooperatīvu rentabilitāte, kurus mēs apmeklējām, bija 15-18%. Pie mums Latvijā tik lieliski ekonomiskās darbības rādītāji ir tikai bankām un mūsu monopolistiem: Lattelekom, Tele-2, LMT, Latvenergo. Savukārt vidējā Latvijas tautsaimniecības rentabilitāte pašreiz ir tikai 3,3%. Ar šādu rentabilitātes rādītāju Latvija ir pilnībā nekonkurētspējīga un investoriem rūpniecībā galīgi nepievilcīga.

Mūsu žurnālisti aktīvi izprašņāja Baltkrievijā jaunuzceltās fabrikas “Sojuz-kabel” direktoru (optisko kabeļu ražotne; vistīrākais “haiteks”), kādēļ šo rūpnīcu uzcēla Baltkrievijā, nevis Latvijā. Latvija taču ir Eiropas Savienībā, ar ko mūsu žurnālisti tik ļotri lepojas. Direktors atbildēja: te ir labāki nodokļi. Nu negrib investori “ierakt” savu naudu Latvijas zemē. Investoriem interesē peļņa, un peļņa 12% ir daudz interesantāka, nekā 3,3% + ekonomiskā brīvība krāpniekiem un afēristiem. Un kāpēc ir šie 12% arī ir skaidrs – nav jāmaksā drausmīgas summas un nodokļi par zemi.

Ernests Buivids
/207.gada oktobris/

Avots:
http://uploadingit.com/file/dq4wkwbsmukg3p4h/Buivids_Latvijas_cels.zip

[Vairāk par Baltkrievijas ekonomiku “moderno” ekonomisko žurnālu stilā var palasīt žurnālā “Belarus economy“: http://belarus-economy.by ]

Informācijas aģentūra
/06.01.2015/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Ieskats latviešu sarkano strēlnieku tēlā

00428_Ka_rudijas_terauds

Fragments no autobiogrāfiska Nikolaja Ostrovska (1904-1936) darba „Kā rūdījās tērauds” (1932), kurš Padomju Savienībā kļuva par kulta darbu. Romānā visa cita starpā ir parādīti latvieši kādu kā rādās vairs nav, jo tie latvieši nepieļautu pēdējos divdesmit gados notikušo Latvijas izlaupīšanu un izvarošanu, un vislielāko latviešvalodīgo neliešu un izdzimteņu iesēdināšanu un iesēšanos pārvaldītāju un sīksaimnieķeļu vietās.

“Androščuks ar biguli pavilka katliņu tuvāk pie uguns un pārliecināti noteica: „Mirt, ja zini, par ko, tā ir pavisam īpaša lieta. Tad cilvēkam arī spēka pietiek. Mirt pat noteikti vajag bez kurnēšanas, ja jūti, ka taisnība tavā pusē. No tā arī varonība rodas. Es pazinu kādu puišeli. Par Poraiku sauca. Tad viņš, kad baltie viņu Odesā nogrāba, taisni uz vesela vada bija uzrāvies tai karstumā. Nepaguva šie viņu ar durkli pataustīt, kad viņš vienā rāvienā granātu sev zem kājām. Pats gabalos un balto veselu lēviņu noguldījis. Bet tā — pavirši uz viņu paskatīties— tīrais niekadīda. Par viņu, ek, grāmatas neviens neraksta, bet vajadzētu gan. Starp mūsu ļaudīm daudz ievērojamu cilvēku.

Pamaisīja ar karoti katliņā, lūpas izstiepis, pagaršoja no karotes leju un turpināja: „ Bet gadās dažkārt arī suņa nāve. Nelaba nāve, bez goda. Kad mēs kāvāmies pie Izjaslavļas—ir tāda vecu laiku pilsēta, vēl kņazu laika celta. Pie Goriņas upes. Tur vēl ir poļu baznīca, tikpat kā cietoksnis, ne klātu tikt. Nu tad, redz, tur mēs iesprukām. Ķēdē virzāmies pa ieliņām. Labo flangu mums sargāja latvieši. Izskrienam mēs, tātad, uz šosejas, skatāmies, viena dārza malā trīs zirgi pie žoga pieslieti, apsegloti.

Nu, mēs, protama lieta, domājam: sak, poļu neliešus nogrābsim. Cilvēku desmit saklupām pagalmā. Pašā priekšā ar milzīgu mauzeri rokā triecas viņu—latviešu rotas komandieris.

Aizkļuvām līdz mājai, durvis vaļā. Mēs iekšā. Domājam — poļi, bet iznāca otrādi. Pašu patruļa darās. Agrāk par mums tur iedzinusies.

Redzam, notiek pagalam nelabas lietas. Skaidri redzams, sievišķim mācas virsū. Dzīvoja tur tāds poļu oficierelis. Nu, viņi, sacīt, šā sievu stiepuši gar zemi. Kā latvietis to visu ieraudzīja, tā nez ko savā mēlē uzkliedza. Sagrāba tos trīs un vilceniski izvilka sētsvidū. Mēs, krievi, tur bijām tikai divi, visi pārējie latvieši. Komandieri sauca par Briedi. Lai ar es no viņu valodas nenieka nesaprotu, tak redzu — skaidra lieta, liks pie sienas. Stingra tauta tie latvieši, krama gājuma. Aizstiepa viņi šos pie mūra staļļa. Pagalam ir, domāju, nolaidīs no kājas kā likts. Bet viens no tiem, kas uzrāvušies, īsti zaļoksnējs tēviņš — mūlis tāds, ka prasīt prasās iedauzāms, — neļaujas, spirinās pretim. Lamājas uz velna paraušanu. Meitieša dēļ, saka, pie sienas likti Arī citi lūdzas, lai šos pasaudzē.

Man no visa šitā šermuļi iet pār kauliem. Pieskrienu Briedim klāt un saku: «Biedri rotas komandier, lai tribunāls viņus tiesā. Kāpēc tev ar viņu asinīm rokas ķērnāt? Pilsētā kauja vēl nav beigusies, bet mēs te ar šiem piņķējamies.» Kā nu viņš pagriezās pret mani, tā es uz vietas savus vārdus nožēloju. Acis viņam kā tīģerim. Ar mauzeri man pa zobiem. Septiņus gadus karoju, bet nu nelāgā iznāca, nobijos. Redzu, nošaus bez vārda runas. Uzbrēca man krievu valodā. Viņu tikko var saprast: «Karogs asinīs krāsots, bet šie par kaunu visai armijai. Bandītam bandīta nāve.»

Es neizturēju, skriešus likos ārā no sētsvidus uz ielas; bet aiz muguras skan šāvieni. Beigas ir, domāju. Kad izgājām ķēdē, pilsēta jau bija mūsu. Redz, kas iznāca. Suņa nāvē cilvēki izputēja. Patruļa bija tādu ļaužu, kas mums pie Melitopoles piesitās. Agrāk pie Mahno darbojušies, gatavie salašņas.”

Avots: http://gramataselektroniski.blog.com/2013/11/30/ka-rudijas-terauds-nikolajs-ostrovskis/

Informācijas aģentūra
/06.01.2015/

Posted in Kat.: Vēsture, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Tālavas taurētājs

00427_Talavas_tauretajsAktuāls, pamācošs un pacilājoši mudinošs R.Blaumaņa dzejolis, kuru daudzi latvieši tā arī nesadzirdēja un negribēja sadzirdēt. Dažu pēdējo desmitgažu Latvijā “taurētāji” paņēma piķi un slavu, cieta klusu, parādīja iebrucējiem ceļu, paši kļuva par ekonomisko okupantu vietvalžiem, vagariem un savas zemes izlaupītājiem (politiķiem, uzņēmējiem, top menedžeriem, galma māksliniekiem utt.), ik dienu gozējoties avīžslejās, glamūra žurnālos un TV ekrānos. Bet lāčplēši, vaidelaiši un sargi nīkuļo, par algotņu 30 sudraba grašiem kalpo okupantiem, apsargā tos un viņu īpašumus, piedalās citu zemju laupīšanas akcijās, dzer alu un stiprākus dzērienus, truli blenž TV, maukojas, pidarastizējas un kūsā dziļā naidā pret tiem, kas nav pārvērtušies par tik nelietīgām niecībām kā paši.

Tālavas taurētājs

Uz Tālavas druvām un mežiem
Nakts pelēkus palagus klāj;
Pār klusiem koku galiem
Jodi un murgi jāj.

Dus Miervaldis savā pilī,
Guļ viņa ļaužu pulks,
Guļ vaidelaiši un sargi,
Un zīmju gudrais tulks.

Tik augstākās egles galā
Taurētājs nomodā,
Tas spiego pēc ienaidnieka
Tuvu un tālumā.

Te it kā pa sapņiem tam liekas,
Ka slepeni soļi čab,
Ka šķēpi pašķindētu,
Ka zirgu pakavi klab.

Un troksnis ap egli ceļas,
Un bultas augšup skrien,
Un asu cirvju zobi
Egles stumburā lien.

“Šurp tauri! Kāp zemē! Ciet klusu!
Tu glābsi sev dzīvību;
Mēs algosim tevi ar zeltu,
Ar godu, ar brīvību!”

“Mans zelts ir mana tauta,
Mans gods ir viņas gods!
Kas postīdams viņu šausta,
Uz pekli lai rauj to jods!”

Un taurētājs pūš ar spēku,
Ka koku galotnes trīc, –
Un lejā atskan lāsti,
Un bultas spindz un sīc.

Mirdz lāpu sarkanā uguns,
Sāk cirtiens uz cirtiena līt;
Dreb, šūpojas staltā egle,
Un brakš, un gāžas, un krīt.

Un taurētāja krūti
Šķēpi un cirvji šķeļ,
Bet taures skaņas pilī
No miega Miervaldi ceļ.

Un viņš un viņa pulki
Uz cīņu kājas aun,
Un šķēpnešiem pretī drāžas,
Dzen staignājā tos un kaun…

Bet uzvaras gaviļu svētkos
Meitenes vaiņagus pin,
Un varoni sirmā māte
Sniegbaltos autos tin.

Uz sārta vietu tam taisa
No ozolu pazariem
Un līgava puķēm to kaisa,
Un dzintara gabaliem.

Un kamēr svaidītās liesmas
Pie dieviem jaunekli nes,
Dzied vīri tam slavas dziesmas,
Raud žēli meitenes.

Rūdolfs Blaumanis
/1902/

Avots:
http://www.dziesmas.lv/d/2086

Informācijas aģentūra
/06.01.2015/

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par privātīpašuma iluzorumu

00429_big_Plaksne Privatipasums ar zimi 220x320Pirms pāris gadiem man izraisījās interesanta saruna ar kādu uzņēmēju. -Man pieder viesu māja šeit pie upes, man pieder autoserviss tur, pilsētā, – viņš lielījās. -Tev pieder? – es atjautāju – pamēģini pāris gadus nemaksāt nekustamā īpašuma nodokļus, un tu redzēsi, kam pieder tava viesu māja un tavs serviss! -Nemaz nevajag pāris gadus, – šis uzņēmējs bija attapīgs un saprata momentā, – pietiks ar dažiem mēnešiem… Tā es sāku pārdomāt jautājumu – Kam patiesībā pieder tas, kas man pieder?

Privātīpašnieka instinkts ir viens no spēcīgākajiem un mūsu sabiedrībā vairāk kultivētajiem instinktiem. Arī man tas piemīt. Bet arvien vairāk es sāku saprast, ka tiek kultivēts… blefs. Mūsu sabiedrībā nevienai privātpersonai nepieder nekustāmais īpašums. Savām zemēm un savām uzbūvētajām/nopirktajām mājām mēs esam tikai pārvaldnieki, nomnieki, un tādi paliksim tikai tik ilgi, kamēr cītīgi maksāsim nomas maksu (kura nosaukta par nekustāmā īpašuma nodokli).

Dažus gadus pēc Latvijas “neatkarības” (lieku pēdiņās, jo šodien saukt Latviju par “neatkarīgu”, nudien, ir vismaz smieklīgi) atgūšanas es atguvu (faktiski atguva mana māte, no kuras es vēlāk mantoju) zemes īpašumu laukos. 90-to gadu beigās visa ģimene pārcēlāmies no pilsētas uz dzīvi laukos. Nebija viegli, jo laukos maizei vienmēr ir bijusi “garoziņa”, bet ienākumu pieticīgumu pārpārim atsvēra daudzās “ekstras” mums un mūsu četriem dēliem – apkārt mežs, tīrs gaiss, tuvumā upe ar lielisku pludmali, pašražota, ekoloģiski tīra un veselīga pārtika. Dzīvojām pašpietiekamu dzīvi un nevienam neko neprasījām. Bet, – ak vai! – izrādās, ka tu vari kļūt par “parādnieku” arī tad, ja neko ne no viena neesi ņēmis! Sāka krāties NĪN “parāds” + soda nauda par nesamaksāšanu laikā. Saskrēja jau ievērojama summa, kuras nomaksu ģimenes budžets vairs nevarēja “pacelt”. Kādā finansiāli labvēlīgākā brīdī es piedāvāju pašvaldības ierēdnim visa zemes nodokļa parāda nomaksu, bet bez papildus pieskaitītās soda naudas. Ierēdnis nepiekrita… Dīvaini gan, jo iepriekš pašvaldībā man skaidroja, ka soda naudas mērķis ir panākt nodokļu samaksu. Te nu bija… Tā mans “parāds” turpināja augt, kamēr…

Nesen saņēmu brīdinājuma vēstuli. Ja es nesamaksāšot NĪN, tad tikšot iesaistīti tiesu izpildītāji, un tad mani izdevumi “būtiski pieaugšot”! Nu ko, vecmāmiņai no brunču apakšas sāka līst ārā aste!(Atceraties pasaku par Sarkangalvīti un Vilku.) Pēc sarunas ar pašvaldības amatpersonu kļuva redzami ne tikai “vecmāmiņas” aste, bet arī atņirgtie ilkņi – amatpersona paskaidroja, ka tad, kad NĪN + soda naudas summa sasniegs īpašuma kadastra vērtību, ĪPAŠUMS TIKS ATSAVINĀTS (lasi – atņemts!) Hmm… Te es sāku kaut ko nesaprast. Vai viņi (valsts) man kautko iedeva, ka grasās atņemt? Varbūt viņi stādīja, kopa un audzēja mežu, ko man grasās atņemt? Varbūt viņi man uzdāvināja laukus, ko tagad grasās atņemt? Bet varbūt valsts uzbūvēja vai izremontēja māju, kuru man grasās atņemt? Bet, ja neko no tā visa valsts nav darījusi, kāpēc tā uzvedas kā manu īpašumu īpašniece?

Vēl viena, pēdējā, ilustrācija. Iedomājieties sevi (varbūt jau esat) tāda cilvēka vietā, kura mūža sapnis ir personiskā māja. Šis cilvēks noskatās kādu neiekoptu, bet potenciāli skaistu “čūkslāju”. Viņš uzbūvē ceļu, attīra no brikšņiem, ievelk elektrību un uzbūvē visa cita veida infrastruktūru. Varbūt šis cilvēks ir paņēmis kredītu, varbūt viņam ir labi apmaksāts darbs, varbūt saņēmis mantojumu. Bet viņam izdodas realizēt savu sapni – beidzot skaistā māja ir gatava! Ar to gan viņa resursi ir izsīkušī – veselība, laiks, nauda ir ieguldīti “sapņu namā”. Beidzot! Tagad varēs mierīgi dzīvot un rāmi vadīt vecumdienas savā mājā! Stop! Aizsapņojies! Jo…

Tiklīdz Tava māja būs gatava, ieradīsies ierēdnis ar mapīti padusē (virtuāli, protams) un teiks: “Un tagad – sāc mums maksāt! Un, ja tu negribēsi vai nevarēsi samaksāt par savas mājas lietošanu, mēs tev to LIKUMĪGI atņemsim, un šeit dzīvos tie, kas mums maksās!”

Kad tu sašutumā mēģināsi paskaidrot, ka tā ir TAVA māja, ka TU to uzbūvēji par SAVIEM līdzekļiem, ka pirms tam šeit nekā vērtīga nebija, ierēdnis tevi vīzdegunīgi apklusinās ar burvju vārdiem – “TĀDS IR LIKUMS”, un ne es to izdomāju. Hei, ierēdni, vai tu zini, ka caur tādiem kā tu Hitlers varēja realizēt savas ieceres?! Viņš pārstāvēja leģitīmu varu, bet neviena vara neko nespēj darīt bez cilvēkiem.Un vairums cilvēku bija “likumpaklausīgi”, un, atsaucoties uz “pavēli no augšas”, darīja visnejēdzīgākās lietas. Tātad “likumīgs” dažreiz mēdz būt noziedzīgs?! Ko tu darīsi, kad tā saucamais “likums” pieprasīs darīt vēl lielāku netaisnību? Un vai tā nav vislielākā netaisnība- otram atņemt to, kas viņam pieder? Un ja tas(tā saucamais “likums”) vērsīsies pret tevi pašu?…

Šodien mums Latvijā jau ir precedenti šai situācijai. Vairums cilvēku ir dzirdējuši par Jūrmalas pamatiedzīvotāju likstām, kad daudzi vairs nespēj samaksāt par dzīvošanu tēvu, vectēvu vai pašu celtajos/pirktajos/mantotajos namos, un ir spiesti tos pārdot/pamest. Un – paradokss – jo vairāk tu būsi iztērējis/ieguldījis savā mājā, jo vairāk tev būs jāmaksā par tās lietošanu. Bet šī maksa neapturami aug… Latīņu valodā ir spārnots teiciens: “Taurum tollet qui vitulum sustulerit”, jeb ,“tas, kas paņēmis teļu, paņems arī vērsi”.

Vai tiešām nepturami? Protams, nē. Mēs rakstām vēsturi, un mēs esam par to atbildīgi. Bet “mēs” sastāv no daudziem, daudziem “es”, tātad, es un tu rakstām vēsturi. Es ar sevis rakstītās vēstures lappusi padalījos,un tajā rakstu trekniem burtiem-NETAISNĪBAI NEPIEKRĪTU!-, bet kādu vēsturi raksti tu?… Bet varbūt tavas tautas un tavu vēsturi raksta citi?…Un viņi saka:”Kušššš, tur neko nevar darīt”.

Ainārs Kadišs
/2014/

[Pie raksta jāpiebilst: 1. Lielkapitālisti, līdzīgi komunistiem, cenšas iznīcināt privātīpašumu, tikai atšķirībā no komunistiem, nevis kopības, tas ir visas sabiedrības labā, bet tikai sevis labā, savu interešu labā. Šis process plaši notiek visā pasaulē un tas tā turpināsies – arvien lielākam cilvēku skaitam tiks rekvizēti viņu īpašumi, tai skaitā un pirmām kārtām – sīkburžuāzijai un indivīdiem ar sīkburžuāzisku pasaules uzskatu. 2. Visu cieņu autoram, ka viņš par to (un citu) raksta (tātad kaut ko saprot un nav vienalga), bet šis raksts ir, tēlaini runājot, sīkburžuāziska žēlošanās. Tas būtu vietā kādā Rietumeiropas valstī, kurā nebija nodibināta sociālistiskā iekārta, nevis Latvijā, kurā sociālistiskās sistēmas ietvaros viss bija, kas tika pilnībā sagrauts un iznīcināts, tai skaitā ar pietiekami aktīvu cilvēku ar sīkburžuāzisku pasaulskatu piedalīšanos. Viņi “atguva” īpašumus, “ieguva” jaunus, bet nu jau labu laiku lielkapitālisti viņiem tos rekvizē un turpinās to darīt. Kā saka krievi – “za što baroļis, na to i naparoļis” (par ko cīnījāties, to arī dabūjāt). 3. Visbeidzot, ja sociālismā bija stingri nodalīts privātīpašums (ražošanas līdzekļu privātīpašums) un personiskais īpašums (personiskām pamatvajadzībām un paša radītais), garantējot cilvēkiem personisko īpašumu un likvidējot privātīpašumu, tad kapitālismā ir tikai privātīpašums, ko ar tirgus mehānismiem var brīvi atņemt. Tas ir, cilvēkam teorētiski var piederēt neierobežots īpašuma daudzums, bet nekas netiek garantēts (nav garantētā minimuma) un viņam var atņemt pilnīgi visu. Alkatības māktie un nezinošie cilvēki gribēja būt “privātīpašnieki” (nesaprotot, ka privātīpašnieki var būt tikai nedaudzi uz ļoti daudzu rēķina) un tā vārdā aktīvi piedalījās sociālistiskās sistēmas demontāžā, bet nu viņus jebkurā mirklī katru var atstāt pilnīgi bez nekā. Šis process notiek un tikai pastiprināsies, un pirmie no tā cieta un cieš tieši godīgākie un neaizsargātākie sīkīpašnieki. Bet ierēdņu vietas lieluzņēmumos un valsts iestādēs visiem sīkburžuāziskiem elementiem tāpat nepietiks – arī tos efektivizēs un samazinās.]

Informācijas aģentūra
/06.01.2015/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 54 komentāri

Par zinātnes būtību un zinātnes alternatīvām

00430_zinatne_un_patiesiba_originalZinātnes sistēmas funkcionēšanas pamats ir zinātniskā izziņa. Kādas ir zinātniskās izziņas īpatnības? Vai eksistē zinātniskās izziņas robežas? Kādas ir zinātniskās izziņas prasības? Ņemot vērā, ka pastāv arī dažādas zinātnes alternatīvas [ārpuszinātniskas un pseidozinātniskas mācības], atbildes uz minētajiem jautājumiem var palīdzēt orientēties mūsdienu garīgās kultūras pasaulē.

1.Zinātniskās izziņas būtība

Zinātniskās izziņas būtību pamatvilcienos nosaka tās īpatnības, noteiktas zinātniskās izziņas aksiomas un zinātniskās izziņas līmeņi. Zinātniskās izziņas īpatnības viegli saprast, ja to salīdzina ar ikdienišķo izziņu, kura īstenojas parastās darbības sfērās un cilvēku savstarpējā saskarsmē. Zinātniskajai un ikdienišķajai izziņai ir vairākas atšķirības.

1. Zinātniskās izziņas augstākā vērtība ir objektīva patiesība. Tēlaini izsakoties, zinātnieks ir patiesības kalps. Ikdienišķajā izziņā mums parasti pietiek ar informāciju neatkarīgi no tās patiesīguma. Dažreiz ikdienišķajā izziņā pilnīgi pieņemami izrādās arī maldi un sevis mānīšana, ja tas atbilst sociālās grupas vai atsevišķas personas interesēm — piemēram, kad patiesības atklāšana var būt saistīta ar nevēlamām praktiskajām sekām.

2. Zinātniskā izziņa virzīta uz parādības būtības atklāšanu. Ikdienišķajā izziņā cilvēks parasti aprobežojas ar parādības ārējo pusi, vadoties no veselā saprāta. Taču veselais saprāts var neatbilst lietas būtībai — piemēram, mums šķiet, ka Saule griežas ap Zemi, kaut gan īstenībā viss notiek gluži otrādi. Nereti ikdienišķās izziņas pieņēmumi balstās uz aizspriedumiem, nepamatotiem minējumiem un paviršiem vispārinājumiem. Piemēram, skaidrot Izraēlas 2006. gada iebrukumu Libānas teritorijā vienīgi saistībā ar divu kareivju nolaupīšanu būtu šā konflikta patieso cēloņu stipra vienkāršošana.

3. Zinātniskā izziņa ir mērķtiecīga darbība. Ikdienišķajai izziņai parasti ir situatīvs raksturs saistībā ar esošajiem vietas un laika apstākļiem. Zinātniskās izziņas mērķtiecīgums izpaužas vairākos aspektos — piemēram, saistībā ar precīzi noteiktu izpētes objektu un specifiskām izziņas metodēm (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 5.1. sadaļu).

4. Zinātniskā izziņa ir problēmiski ievirzīta darbība. Zinātniskā problēma ir pētnieciskās darbības un zinātnes attīstības galvenais virzītājspēks — kur nav problēmu, tur nevar būt ne runas par zinātni. Problēmas pareiza noteikšana un precīza formulēšana ir viena no svarīgākajām zinātniskās izziņas pakāpēm (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 4.3. sadaļu).

5. Zinātniskās izziņas subjekts ir radoši patstāvīga personība. Atšķirībā no ikdienišķās izziņas zinātniskajā izziņā nav pieņemts atsaukties uz baumām un tenkām, nav pieņemams arī zinātniskais konformisms (lat. «conformis» — līdzīgs) — piekrišana vairākuma viedoklim. Zinātniskajā izziņā pastāv vienīgi personiskais viedoklis un personiskā atbildība par zinātniskās izziņas rezultātiem. Tieši tāpēc neviena zinātniskā ideja nepastāv ārpus kritikas — ārpus tās var pastāvēt tikai nenoteikta doma vai domas trūkums. Atšķirība no parastiem strīdiem, kur uzvara ir svarīgāka par patiesību, zinātniskās diskusijās rodas patiesība. Bet konformisms, kurš ir pieņemams ikdienišķajā dzīvē, nav savienojams ar zinātniskās izziņas būtību.

Zinātniskās izziņas īpatnības ir saistītas arī ar zinātniskās izziņas aksiomām – noteiktiem pamatprincipiem, kurus bez speciāla pamatojuma pieņem par zinātniskās darbības izejas punktu.

Zinātniskās izziņas aksiomas: 1. Pastāv objektīva realitāte. 2. Objektīvā realitāte ir sistēmiski sakārtota. 3. Esamības sistēmiskums īstenojas pasaules būtiskajās sakarībās. 4. Būtisko sakarību tīkls veido pasaules attīstības objektīvo loģiku. 5. Pasaules attīstības objektīvā loģika ir izzināma.

Minētās aksiomas veido zinātniskās izziņas universālo pamatu jebkurā zinātnes nozarē vai apakšnozarē. Attiecībā uz pirmo aksiomu jāņem vērā, ka objektīvas realitātes jēdziens var kļūt par speciālo pārdomu priekšmetu filozofiski metodoloģiskā aspektā. Taču zinātniskās darbības robežās objektīvās realitātes eksistēšana nav problēma – tā ir zinātniskās izziņas aksioma. Teiktais pilnā mērā attiecas arī uz piekto aksiomu. Līdz ar to zinātniskā izziņa ir darbība, kas vērsta uz pasaules objektīvās loģikas atklāšanu. Tas nemaz nav tik vienkārši – izlauzties pie pasaules objektīvajām sakarībām, uztvert un saklausīt esamības būtību un tās apslēptās jēgas.

Zinātniskā izziņa ir noteiktas realitātes sfēras būtisko sakarību atklāšana noteiktā izpētes aspektā. Mūsdienu zinātnē atkarībā no izpētes aspekta viens un tas pats izziņas objekts var būt «sadalīts» starp vairākām zinātnes nozarēm. Piemēram, atoms noteiktā aspektā ir gan atomfizikas, gan ķīmijas izziņas objekts, molekula – ķīmijas un molekulārās fizikas objekts, dzīvība – bioloģijas, fizikas, ķīmijas un kibernētikas izziņas objekts. Dažām aktuālajām problēmām nepieciešama starpnozaru izpēte ar lietišķo un fundamentālo zinātņu integrāciju – piemēram, eitanāzijas (gr. «euthanasia» – viegla nāve) problēmā savstarpēji saistīti ir medicīniskais, tiesiskais un ētiskais aspekts.

Zinātniskā izziņa īstenojas divos līmeņos – empīriskā un teorētiskā. Šie izziņas līmeņi atšķiras pēc izziņas mērķiem, līdzekļiem un metodēm.

Empīriskās (gr. «empeiria» – pieredze) izziņas mērķis ir faktu informācija par noteiktas realitātes sfēras parādībām. Šādas informācijas ieguvei izmanto dažādus līdzekļus — zinātnisko aparatūru un citas speciālās ierīces. Izplatītākās empīriskās izziņas metodes ir zinātniskā novērošana un eksperiments.

Teorētiskās (gr. «theoria» — aplūkošana) izziņas mērķis ir faktu informācijas vispārināšana un izpratne. Atšķirībā no empīriskās izziņas šis izziņas līmenis neprasa speciālo aparatūru — teorētiskās izziņas vienīgais «līdzeklis» ir pētnieka analītiskais un radošais domāšanas spēks. Tāpēc teorētiskās izziņas metodes balstās uz loģiskās domāšanas formām — piemēram, dedukciju, indukciju un analoģiju.

Atšķirības starp zinātniskās izziņas līmeņiem ir visai būtiskas, taču reālajā izziņas procesā vienmēr īstenojas empīriskā un teorētiskā vienība. Starp zinātniskās izziņas līmeņiem pastāv tiešas un atgriezeniskas sakarības attiecība, kurā izpaužas empīriskā un teorētiskā savstarpējā determinācija.

Empīriskā izziņa ir teorētiskās izziņas faktu pamats. Tas nozīmē, ka teorētiskā izziņa parasti balstās uz empīriskās izziņas rezultātiem, jo iegūto faktu informāciju ir vajadzīgs zinātniski izskaidrot.

Teorētiskā izziņa ir empīriskās izziņas konceptuālais pamats. Tas nozīmē, ka teorētiskās izziņas rezultāti gan balstās uz faktiem, gan nosaka faktu interpretācijas pamatievirzi. Līdz ar to faktu noteikta izpratne vienmēr ir teorētiski noslogota.

Minētā teorētiskās izziņas funkcija lakoniski izteikta vārdos: «Teorija ir karavadonis, bet eksperiments — kareivji.» Tāpēc būtu kļūdaini uzskatīt, ka teorētiskās zināšanas tiek iegūtas ar faktu vienkāršu vispārinājumu. Franču matemātiķis Anrī Puankarē (1854—1912) ir rakstījis: «Bieži vien apgalvo, ka eksperimentālā darbībā nedrīkst vadīties no kādām noteiktām idejām. Taču tas nav iespējams.» Faktu informācija tikai vedina uz domām par būtisko un nepieciešamo esamības parādību sakarību. Taču šo domu galīgais pamatojums īstenojas teorētiskās izziņas līmenī, tās īpatnību izpēte ir nopietna zinātniskās izziņas metodoloģijas problēma.

Nereti teorētiskā izziņa apsteidz esošo empīrisko pamatu un pat paliek aiz jutekliskās uztveres robežām — matemātikā, atomu un molekulu fizikā. Piemēram, mikropasaules realitātes izpratne subatomu (elementārdaļiņu) līmenī ar empīriskās izziņas metodēm praktiski nav iespējama. Šādās situācijās zinātniskās izziņas līmeņu sakarības īstenojas netieši — ar citu zinātnes apakšnozaru starpposmiem.

Zinātniskās izziņas līmeņu mijiedarbības pavirša izpratne var radīt maldīgo priekšstatu par apburtā loka situāciju: faktu izskaidrošanai nepieciešams noteikts teorētiskais (konceptuālais) pamats, taču šis pamats var balstīties tikai uz noteiktiem empīriskās izziņas rezultātiem. Paradoksa atrisināšanai jāņem vērā, ka zinātniskā izziņa ir process — gan faktu interpretācija, gan teorijas pilnība nepaliek nemainīga. Ar teorijas pilnveidošanos var mainīties atsevišķu faktu interpretācija, bet empīriskās informācijas padziļināta izpratne koriģē teorijas saturu. Līdz ar to jautājums par to, kas ir primārs un kas – sekundārs, šajā ziņā būtu loģiski nekorekts: zinātniskā izziņa balstās uz faktiem un atgriežas pie faktiem. Zinātniskās izziņas procesā tā īstenojas empīriskā un teorētiskā vienība: teorētiskais bez empīriskā nav iespējams, bet empīriskais bez teorētiskā — nav vajadzīgs.

Jāņem vērā arī apstāklis, ka zinātniskās izziņas līmeņu atšķiršana nav pietiekams pamats zinātņu iedalījumam empīriskās un teorētiskās zinātnēs, kā tas nereti tiek darīts. Piemēram, tiek apgalvots, ka kriminoloģija ir empīriska zinātne. Būtībā jebkura zinātnes nozare vai apakšnozare ir empīriskā un teorētiskā vienība, kaut gan to samērs atsevišķās zinātnes jomās ir dažāds un var atšķirties visai būtiski. Piemēram, empīriskās informācijas īpatsvars matemātiskās zinātnēs ir minimāls, bet vēsturiskās zinātnēs informācija par faktiem un notikumiem veido šīs zinātnes nozares pamatsaturu. Atsevišķās nozares pastāv zinātnes virzieni ar krasi izteiktu empīrisko orientāciju — piemēram, empīriskā socioloģija. Taču jebkurā gadījumā empīriskai informācijai bez vispārinājuma un analīzes var būt tikai uzziņu informatīvā nozīme – pats par sevi empīriskais izziņas līmenis vēl neveido zinātni.

2. Zinātniskas izziņas robežas

Saistībā ar zinātniskās izziņas definīciju rodas jautājums par zinātnes robežām. Droši vien runāt par šādām robežām ir vērts trīs aspektos — saistībā ar objektīvās realitātes pasauli, vēsturiskā aspektā un saistībā ar zinātniskās izziņas mērķu un līdzekļu īpatnībām.

2.1. Absolūtā robeža. Zinātniskās izziņas absolūtā robeža ir objektīvās realitātes pasaule. Faktiski un loģiski objektīvā realitāte veido personības subjektīvās (psihiskās) realitātes pretstatu, bet šo pretstatu vienība aptver visu eksistējošo — cilvēku un tā apkārtējo pasauli. Bezgalīga un mūžīga objektīvā realitāte ir vienīgā un nekad īsti nesasniedzamā zinātniskās izziņas absolūtā robeža.

Pie līdzīga secinājuma nonākam, lietojot netiešo pierādījumu «izejot no pretējā». Pieņemsim, ka izziņas absolūtā robeža ir sasniedzama. Tas nozīmētu, ka pienāks laiks, kad cilvēka doma saplūdīs ar objektīvo realitāti. Taču šādā gadījumā tās jau nebūs divas dažādas realitātes sfēras, objektīvā un subjektīvā, tas būs viens un tas pats. Protams, minētā pieņēmuma īstenošana atrisinātu visas problēmas, jo notiktu ne tikai zinātniskās izziņas subjekta pašlikvidācija, bet arī atkristu vajadzība pēc paša cilvēka — Absolūtās esamības pasaulē viņam vienkārši nebūtu vietas.

Pats par sevi absolūtās robežas jēdziens var izraisīt neizpratni. Patiešām, ja jau runājam par kaut kā robežu, tad rodas jautājums: kas ir aiz robežas? Ja aiz tās nekā nav, tad tā nav īsta robeža – jebkura robeža taču nodala kaut ko no kaut kā cita. Taču, ja aiz robežas kaut kas ir, tā ir nevis absolūta, bet relatīva robeža. Kāpēc izveidojas loģiskā paradoksa situācija? Patiesībā robežas jēdziens ir spēkā tikai saistībā ar galīgām kopām, bet attiecībā uz bezgalīgām kopām par robežu var runāt vienīgi šā vārda pārnestā nozīmē. Būtībā absolūtās robežas jēdziens ir metafora (gr. «metaphora» — pārnešana) — izziņas paņēmiens, kad nezināmo skaidro salīdzinājumā ar kaut ko jau zināmu.

Absolūtas robežas būtība slēpjas bezgalības jēdzienā (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 6. nodaļu). Telpā un laikā ierobežotas — tātad galīgas — realitātes izpausmes principā ir izzināmas. Taču bezgalīga realitāte ir un mūžīgi paliks ārpus mūsu izziņas robežām — bezgalību nevar izprast ar kaut ko, kas pēc savas dabas ir galīgs. Tieši tāpēc cilvēka galīgā un relatīvā domāšana izrādās bezspēcīga pret Absolūtās esamības bezgalību un mūžību.

Līdz ar to zinātniskās izziņas absolūtā robeža būtībā ir tas, kas veido neizzināmā sfēru. Viduslaiku filozofijā šo robežu apzīmēja ar vārdkopu «ignoramus et ignorabimus» — nezinām un nezināsim. Tā nav kaut kā vienkārša nezināšana. Vācu filozofs un teologs Kūzas Nikolajs (1401-1461) izmantoja jēdzienu «docta ignorantia» («mācīta nezināšana»). Darbā «Par mācīto nezināšanu» viņš saistībā ar Dieva esamības problēmu dziļi un vispusīgi pamatoja ideju par bezgalīgās realitātes neizzināmību un neaptveramību.

Pēc trīssimt gadiem zinātniskās izziņas robežu problemātika rada atbalsi vācu filozofa Imanuela Kanta (1724—1804) darbā «Tīrā prāta kritika». Ar jēdziena «ding an sich» («lieta par sevi») pamatīgo analīzi viņš pārliecinoši pierādīja, ka mēģinājumi izprast izziņas absolūtās robežas ar racionāliem līdzekļiem ved cilvēka prātu neatrisināmu problēmu strupceļā. Runājot mūsdienu zinātnes valodā, tas nozīmē, ka dialogs ar objektīvo realitāti var īstenoties tikai netiešā ceļā. Šis ceļš ir radošas darbības process un tā rezultāti – vienīgais «tiltiņš», kas savieno cilvēku ar apkārtējo pasauli.

2.2. Vēsturiskās robežas. Zinātniskās izziņas vēsturiskās robežas izpaužas cilvēka darbības rezultātu pilnībā noteiktā laika posmā. Atšķirībā no nule izskatītās absolūtās robežas zinātniskās izziņas vēsturiskās robežas nepaliek nemainīgas – tās ir horizontam līdzīgas relatīvas robežas, ar kuru sasniegšanu atklājas tālākas, plašākas un dziļākas izziņas pakāpes. Cilvēka izziņas process ir bezgalīgs telpā un laikā, tāpēc zinātniskās izziņas vēsturisko ierobežotību arī var uzskatīt par mūžīgu — protams, cilvēces eksistēšanas robežās.

Tas nozīmē, ka izzinātās realitātes robežas nemitīgi paplašinās un izzinātā sfēra kļūst arvien lielāka. Tiesa gan, teiktais ir spēkā tikai samērojot ar to, kas jau ir zināms. Tāpēc, ņemot vērā neizzinātā sfēru, mūsu zinātniskais optimisms kļūst mazliet mērenāks – jebkura galīga realitātes izpausme salīdzinājumā ar pasaules bezgalību ir ļoti mazs lielums. Stingri ņemot, visas esošās galīgās zināšanas pat nav salīdzināmas ar neizzinātā bezgalību – ar to, kas vēl nav zināms un kas pagaidām ir mūsu izziņas «terra incognita» jeb pilnīgi nezināms.

Līdz ar to mēs dzīvojam uz izzinātā un neizzinātā robežas — izzinātā sfēra kļūst plašāka, taču līdz ar to palielinās arī robežas ar neizzināto. Šis apstāklis liek izdarīt vēl vienu paradoksālu secinājumu: jo vairāk es zinu, jo vairāk es nezinu. Kāpēc tā sanāk? Zināšanu esošā apjoma (A) palielināšana (B) reizē paplašina arī mūsu redzesloku — priekšstatu par neizzinātā sfēru. Un otrādi, ar redzesloka sašaurināšanos kļūst mazāka arī neizzinātā sfēra — zinu mazāk, taču arī nezinu mazāk. Ja pieņemsim, ka šāda sašaurināšanās īstenojas līdz galīgai robežai – ģeometriskajam punktam, kuram nav nevienas telpas dimensijas, – tad var uzskatīt, ka persona ar šādu «redzesloku» ir sasniegusi absolūto patiesību. Nezināt neko un zināt visu būtu viens un tas pats.

Zinātniskās izziņas vēsturiskās robežas lika saprast, ka neizzinātais un neizzināmais nav viens un tas pats. Neizzinātā sfēra liecina par zinātniskās izziņas pabeigtību vēsturiski ierobežotā laika posmā. Tāpēc mēģinājumi pārdabiski skaidrot dabiskas parādības liecināja un liecina vienīgi par zinātnes neatrisinātajām problēmām, nevis par to principiālu neaptveramību ar cilvēka izpratnes spējām. Piemēram, pagaidām bez pietiekama zinātniska skaidrojuma paliek Visuma izcelsmes problēma, dažu neidentificētu lidojošo objektu (NLO) daba, kā ari vairākas cilvēka psihiskās darbības parādības.

Ne jau katrs pat patiess atzinums uzreiz pamatojams — zinātnes un prakses vēsturiskās ierobežotības dēļ. Ir latīņu spārnotais teiciens «temporis filia veritas» («patiesība ir laika meita») — respektīvi, patiesība ar laiku nāk gaismā. Piemēram, 19. gadsimta tiesu ballistikas un tiesu medicīnas ierobežotās iespējas neļāva atklāt vairākus noziegumus, bet ar mūsdienu kriminālistiskās ekspertīzes iespējām tas vairs nerada problēmas.

Nav izslēgtas arī situācijas, ka šodien var rasties vajadzība pēc jauniem pierādījumiem tam, kas jau bija pierādīts vakar. Piemēram, nozieguma izmeklēšana pēc jaunatklātiem krimināllietas apstākļiem var likt revidēt pat jau pierādītu versiju.

2.3. Priekšmetiskā robeža. Zinātniskās izziņas priekšmetiskā robeža izpaužas zinātnes mērķu un līdzekļu īpatnībās. Šī robeža balstās uz savdabīgu «pienākumu dalīšanu» starp dažādām garīgās kultūras jomām — zinātni, reliģiju un mākslu. Turklāt pastāv zinātniskai izziņai nepakļautas cilvēka dzīves problēmas, kuru risināšana ar zinātnes līdzekļiem izrādās mazefektīva vai pat nemaz nav iespējama.

Zinātne nav visvarena, tāpēc ne jau katrai cilvēka rīcībai var atrast zinātnisko pamatojumu. Galvenokārt tas attiecas uz visu, kas notiek mūsu sirds dziļumos un skar vissmalkākās dvēseles stīgas. Piemēram, vienīgi ar zinātnes līdzekļiem diez vai iespējamas izsmeļošas atbildes uz jautājumiem par dzīves jēgu, laimi un mīlestību. Šādos gadījumos ne vienmēr ir iespējamas arī zinātniski precīzas definīcijas
atbilstoši loģikas prasībām.

Tāpēc situācijās, kuras pārsniedz zinātniskās izziņas kompetenci, tiek izmantotas ārpuszinātniskas izziņas formas un metodes. Piemēram, jēdzienam «mīlestība» diez vai kādreiz izdosies atrast viennozīmīgu būtisko pazīmju ekvivalentu – šajā ziņā tēlains apraksts ar daiļliteratūras līdzekļiem šķiet daudz efektīvāks. Lielisku mīlestības aprakstu atrodam arī Jaunajā Derībā: «Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas.. Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.» (I.Kor. 13:4-7, 8, 13)

Līdz ar to saistībā ar izziņas robežām viss esošais dalāms trīs jomās: 1) izzinātais - tas, kas ir zināms; 2) neizzinātais - tas, kas pagaidām nav zināms; 3) neizzināmais - tas, kas paliek ārpus izzināmības robežas. Cilvēks nevar neko nezināt, taču viņam nav dots arī zināt visu – pretējā gadījumā mēs kļūtu līdzīgi Dievam. Zinātniskās izziņas reālā robeža atdala zinātnes pagātni no tās nākotnes – atdala izzinātā un neizzinātā sfēras. Bet zinātnes tagadni būtībā veido viens vienīgais uzdevums – saistīt zināmo ar nezināmo.

3.Zinātniskuma prasības

Uz iepriekšminētajām zinātniskās izziņas īpatnībām balstās zinātniskuma prasības, kuras izveidojās zinātnes attīstības gaitā. Zinātniskuma prasības ir kritēriji (gr. «kriterion» – mēraukla), kas ļauj pieskaitīt izziņas rezultātus pie zinātniskās izziņas sfēras. Būtībā tās ir zinātniskās izziņas normatīvās prasības, kuras nodala zinātni no citām garīgās kultūras jomām.

3.1. Racionāls pamatojums. Zinātniskās izziņas rezultātu racionāls pamatojums nozīmē, ka tie balstās uz saprātīgiem (lat. «ratio» – saprāts, prāts) argumentiem. Protams, zinātniskās izziņas process nav brīvs arī no psihiskās darbības emocionālās sfēras – piemēram, zinātniskās hipotēzes bieži vien balstās uz intuīciju un zinātnieka pārliecību par savu zinātnisko pieņēmumu patiesumu. Taču zinātniskās izziņas galīgajiem rezultātiem jābūt pamatotiem ar racionāliem līdzekļiem – tikai šādu pamatojumu var uzskatīt par pietiekamu.

Piemēram, grūti atzīt par racionāli pamatotiem akadēmiķa Andra Buiķa [partija “Vienotība”] apgalvojumus, ka Mēness ir citplanētiešu bāze un ka Zemes iekšienē eksistē vesela pasaule, kuru apdzīvo augsti attīstīta civilizācija (Buiķis A. Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam? Rīga, 2001, 90.-91. lpp.). Protams, ka šādi un līdzīgi visai eksotiski pieņēmumi ir pilnīgi iespējami, – taču tie jāvērtē nevis pēc zinātniskās izziņas, bet blakuszinātniskās fantastikas prasībām.

Racionāla pamatojuma prasībai neatbilst arī atsaukšanās uz ievērojamas personas autoritāti. Loģikā šādu paņēmienu dēvē par argumentu «ipse dixit» («viņš pats to teica»), ko plaši izmantoja jau Pitagora skolas mācekļi. Atsaukšanās uz autoritāti ir ļoti apšaubāms argumentācijas paņēmiens – tādējādi var parādīt vienīgi sava viedokļa līdzību ar ievērojama zinātnieka uzskatiem. Taču šāda atsaukšanās vēl neliecina par to, ka paša autora viedoklis atbilst patiesībai.

Minēsim kāda pamatojuma piemēru, kas var likties ļoti pārliecinošs: «Nobela prēmijas laureāti saka: mēs nonākam pie tā, ka Visuma likumos ir iekļauta iekšā inteliģenta būtne. To saka Nobela prēmijas laureāti 1999. gadā!» (Buiķis A. Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam? Rīga, 2001, 119. lpp.). Neapspriežot problēmu pēc būtības, var droši apgalvot, ka minētais arguments pats par sevi neko nepierāda. Nobela prēmijas laureāti ir cilvēki, bet cilvēki var maldīties – it sevišķi jautājumos, kas tieši neietilpst viņu profesionālās darbības laukā. Piemēram, ja kāds zinātnieks spēlē klavieres, tad tas nemaz nenozīmē, ka visi viņa spriedumi mūzikas jomā ir pilnīgi pieņemami profesionālo pianistu aprindās.

3.2. Pārbaudāmība. Zinātniskās izziņas rezultātu pārbaudāmības prasība īstenojas ar empīrisko vai teorētisko pārbaudāmību. Teorētiskā pārbaudāmība izpaužas iegūto atziņu loģiskā secināšanā no esošajiem zinātnes atzinumiem. Empīriskās pārbaudāmības iespējas izpaužas verifikācijas un falsifikācijas principos.

Domas saturs ir verificējams (lat. «verus» — patiess, «facere» — taisīt), ja tas pieļauj empīriska pamatojuma iespēju. Domas saturs ir falsificējams (lat. «falsus» – aplams), ja tas pieļauj empīriska atspēkojuma iespēju. Verifikācijas un falsifikācijas nozīmes ir savstarpēji aizstājamas. Piemēram, kāda cilvēka vainas pierādījums ir loģiski ekvivalents šīs personas nevainīguma atspēkojumam, un otrādi — kāda indivīda vainas atspēkojums ir loģiski ekvivalents šīs personas nevainīguma pierādījumam.

Jāņem vērā, ka verifikācijas un falsifikācijas principi ir attiecināmi ne tikai uz reālo, bet arī iespējamo empīrisko pārbaudāmību. Piemēram, spriedums «eksistē citplanētu civilizācijas» nav ne verificējams, ne falsificējams mūsdienu zinātnes un prakses attīstības robežās, bet nākotnē tāds pamatojums principā nav izslēgts.

Domas saturs ir neatrisināms (N), ja tas nav verificējams (V) un nav falsificējams (F). Verifikācijas un falsifikācijas kritēriji dod iespēju atšķirt zinātņu un ārpuszinātņu problēmas. Zinātnes atzinumi pieļauj empīriska pamatojuma vai atspēkojuma iespējas — ārpuszinātniskās idejas un hipotēzes šādas iespējas izslēdz. Piemēram, apgalvojumiem «eksistē aizkāpa dzīve» un «es ticu reinkarnācijai» empīriskais pamatojums vai atspēkojums nav iespējams — tie ir reliģijas jautājumi, kas atrodas ārpus zinātnes jomas. Bet, ja kāds cilvēks nopietni apgalvo, ka tieši viņš šodien ar savu garīgo spēku izklīdinājis negaisa mākoņus, tad te atliek tikai noplātīt rokas un pateikties par izdarīto pakalpojumu.

Verifikācijas un falsifikācijas principi darbojas tikai reālās esamības pasaulē. Piemēram, pasaku realitāte nav falsificējama, jo tajā viss ir iespējams. Pasakās pieļaujami arī zinātnes likumu pārkāpumi – pasaku pasaule ir virtuāla realitāte ar saviem likumiem un noteikumiem (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 7.2. sadaļa).

3.3. Objektivitāte. Ārpuszinātniskās darbības sfērās nošķirt objektīvo no subjektīvā nav iespējams, jo te personiskais aspekts tieši vai netieši ietilpst arī darbības rezultātos. Piemēram, mākslas darbs ir gleznotāja, mūziķa vai rakstnieka tēlainās domāšanas rezultāts. Taču mākslas tēla būtību veido nevis pasaules objektīvās sakarības kā tādas, bet galvenokārt autora subjektīvā attieksme pret pasauli, sabiedrību un cilvēku attiecībām — tas ir noteikts pasaules redzējums atbilstoši personiskajam pasaules uzskatam, dzīves pieredzei un mākslinieciskajām vērtībām.

Atšķirībā no citām izziņas jomām zinātniskās izziņas rezultātiem jābūt maksimāli brīviem no zinātnieka politiskajām, ideoloģiskajām, reliģiskajām un citām vērtīborientācijām, kuras tieši nav saistītas ar pētāmā objekta dabu un būtību. Piemēram, sabiedriskās domas socioloģiskajās aptaujās faktus nedrīkst pielāgot vēlamiem vai «pasūtītiem» rezultātiem atbilstoši atsevišķu sociālo slāņu, grupu vai partiju interesēm. Gadījumā ja tas tiek darīts, socioloģija pamet zinātnes lauku un kļūst par politikas kalponi [praksē plaši izplatīta parādība]. Teiktais pilnīgi attiecināms arī uz vēstures modernizāciju — pagātnes novērtējumu, kurš balstās uz valdošās ideoloģijas principiem. Ja vēsturnieka darbības pamatmotivācija ir nevis objektīvā patiesība, bet centieni izdabāt šīs pasaules varenajiem, tad šāds «zinātnieks» būtībā nodarbojas nevis ar zinātni, bet ar blakuszinātnisko prostitūciju [arī plaši izplatīta parādība].

Prasība pēc zinātniskās izziņas rezultātu objektivitātes paredzēta arī Zinātniskās darbības likumā: viens no zinātnieka pienākumiem ir nodrošināt pētījumu objektivitāti (6.1. pants), zinātnieks atbild par savu zinātnisko pētījumu rezultātu objektivitāti (7.p. 1.d.).

Par zinātniskās izziņas subjektivitāti var runāt vienīgi saistībā ar zinātnieka ceļiem pie objektīvās patiesības. Tie patiešām ir ļoti «subjektīvi» tajā ziņā, ka jebkurš zinātnieks parasti ir kāda zinātniska virziena vai zinātniskās skolas piekritējs, tāpēc apzināti vai neapzināti viņš vadās pēc noteiktām zinātniskās izziņas paradigmām (gr. «paradeigma» – paraugs) – izpētes konceptuālajiem principiem un metodēm. Taču patiesības atklāšanā šāda subjektivitāte nemaz netraucē, gluži otrādi — efektīvas paradigmas ievirza un stimulē pētnieka radošo aktivitāti, nodrošinot izziņas rezultātu objektivitāti atbilstoši izvirzītajiem zinātniskās darbības mērķiem.

3.4. Pieejamība. Zinātniskās izziņas rezultātu pieejamība nozīmē, ka jebkura persona ar atbilstošu profesionālo sagatavotību var pārliecināties par noteikta pētījuma kvalitāti. Ja šāda pieejamība nevar tikt nodrošināta vai no tās izvairās, tad rodas pamatotas šaubas par pētījuma objektivitāti un zinātnisko kvalitāti.

Citiem vārdiem sakot, zinātniskās izziņas rezultātiem ir intersubjetīvs raksturs – tiem jābūt vispārnozīmīgiem un virspersoniskiem. Piemēram, vārdkopa «saskaņā ar saņemtajām ziņām» ir zinātniski tukša, ja autors nevar vai negrib atbildēt uz trim vienkāršiem jautājumiem: 1) par kādām ziņām ir runa? 2) kādā veidā tās iegūtas?
3) vai ir nodrošināta iegūto ziņu neatkarīga pārbaude? Lai izvairītos no šiem jautājumiem, dažreiz tiek izmantots viltīgi gudrs paņēmiens — aizbildināšanās ar iegūtās informācijas slepenību, kuras saturs, protams, nav izpaužams. Dažreiz šo argumentu pastiprina ar mājienu uz specdienestu pasūtījumu – piemēram, saistībā ar kādas anomālijas vai neidentificētu lidojošo objektu izpēti.

Pētījumu rezultāti, kuri patiešām nav domāti atklātai publicēšanai, līdz noteiktam laikam paliek ar slepenības zīmi — par ko nedrīkst runāt, par to nav jārunā. Šāda situācija ir paredzēta arī Zinātniskās darbības likuma 9. pantā: «Likuma noteiktajos gadījumos piekļūšanu informācijai, kas attiecas uz zinātniskajiem pētījumiem, var ierobežot.» Taču ziņot par pētījumu rezultātiem un reizē atteikties sniegt informāciju par to ieguves līdzekļiem — kā to saprast? Politiska konkurenta kompromitācijai šāds paņēmiens būtu visai efektīvs, taču ar zinātniskās darbības būtību «slepenības loģika» nav savienojama.

3.5. Sistēmiskums. Ja pasaulē valda noteikta kārtība, tad izteikt esamības sistēmisko sakārtotību var arī ar zinātnes līdzekļiem. Tāpēc zinātniskā izziņa pēc savas dabas nevar un nedrīkst būt nesistēmiska. Zinātniskās izziņas rezultātus veido loģiski sakārtota zināšanu sistēma, kura nepretrunīgi izskaidro noteiktas realitātes sfēras parādības.

Viens no svarīgākajiem zinātniskās izziņas sistēmiskuma aspektiem ir zinātniskās terminoloģijas noteiktība. Tas nozīmē, ka zinātniskiem terminiem jābūt definētiem atbilstoši loģikas prasībām — precīzi un nepārprotami. Attīstoties zinātniskajai izziņai, definīciju saturs var mainīties, tāpēc terminoloģijas precizēšana ir viens no
svarīgākajiem zinātnieku uzdevumiem.

Diemžēl arī zinātniskie darbinieki bieži vien pienācīgi nenovērtē pamatjēdzienu definīcijas. Definīciju trūkums vai nevīžība jēdzienu definēšanā liecina par domāšanas konceptuālo nenoteiktību vai par vienkāršu slinkumu – precīza definīcija prasa laiku. Terminoloģijas precizitāte ir zinātniskuma obligāta prasība, pretējā gadījumā domas, prātojumi un argumentācija kļūst nesistēmiska – neskaidra un nepamatota.

Nule izskatītās piecas zinātniskuma pamatprasības veido zinātniskās izziņas nepieciešamo pazīmju sistēmu. Tas nozīmē, ka kaut vai vienas šīs pazīmes trūkums izslēdz noteiktu mācību vai koncepciju no zinātniskās izziņas sfēras. Jāņem vērā arī tas, ka jebkura no minētajām prasībām atsevišķi vēl nav pietiekams zinātniskās izziņas kritērijs. Tikai šo kritēriju sistēmiskā vienība nosaka pētījuma rezultātu atbilstību zinātniskās darbības prasībām.

3.6. Zinātniskuma veidi. Vērtējot izziņas rezultātu atbilstību zinātniskuma prasībām, nedrīkst aizmirst arī par attīstības principu. Zinātnes vēsturē ir mainījušies gan zinātniskuma paraugi, gan priekšstati par zinātnes būtību un tās sociālajām funkcijām – piemēram, Jaunajos laikos par zinātniskuma ideālu tika atzīta matemātika un dabaszinātnes.

Amerikāņu filozofs Pols Feierābends uzskata, ka zinātniskuma prasības ir relatīvas un tās pamato vienīgi zinātnieku konvencijas jeb savstarpējās vienošanās. Tam grūti piekrist, jo nerakstītas vienošanās par zinātniskuma kritērijiem nav pašu zinātnieku brīvas fantāzijas — šādas konvencijas balstījās un balstās uz zinātnes evolūcijas objektīvām likumsakarībām. Zinātniski metodoloģiska relatīvisma koncepcija būtībā atceļ zinātniskuma prasību objektivitāti un ļauj pasludināt par zinātnisku jebkuru ideju, hipotēzi vai mācību [pēc Feierābenda pieejas amerikāņi ar vienkāršu balsojumu, kurš tika speciāli sagatavots, lobējot politiski nepieciešamo lēmumu, izslēdza no psihisko slimību saraksta homoseksuālismu, kas kļuva par sākumu organizētai perversiju izplatīšanai un uztiepšanai visā pasaulē].

Zinātnes attīstības aspekts saistībā ar zinātniskuma prasībām jāievēro arī tāpēc, ka vairākām mūsdienu zinātnes nozarēm ir bagātīga priekšvēsture. Piemēram, ķīmiju līdz tās attīstības zinātniskajam periodam dēvēja par alķīmiju (prievārds «al» norāda uz tās izplatību arābu zemēs). Alķīmijas mācība, kura radās senajā Ēģiptē, balstījās uz divām svarīgām idejām — ar «filozofu akmeņa» palīdzību var pārvērst vienkāršos metālus par zeltu un ar «dzīvības eliksīra» atklāšanu var dod cilvēkiem mūžīgu jaunību. Kaut gan mūsdienu izpratnē šīs idejas pilnīgi neatbilst zinātniskuma prasībām, seno un viduslaiku alķīmiķu eksperimentālā darbība būtībā veidoja ķīmijas zinātniskos pamatus.

Zinātniskuma kritēriju problēmu nedrīkst jaukt ar jautājumu par zinātniskuma veidiem. Zinātniskuma prasību īstenošana var būt saistīta ar īpatnībām, kuras piemīt atsevišķai zinātnes nozarei vai kādai zinātņu grupai. Tas neatceļ zinātniskuma prasību vispārējo raksturu, taču zinātniskuma veids fizikā vai bioloģijā nevar neatšķirties no tā izpausmes formas sociālajās un humanitārajās zinātnēs.

Tāpēc atsevišķa zinātniskuma veida absolūtizācija un tā īpatnību izplatīšana uz zinātnisko izziņu kopumā diez vai būtu metodoloģiski konstruktīva. Piemēram, par zinātniskuma ideālu nereti uzskata matemātiku — atbilstoši tradīcijai, ko iedibinājis sengrieķu matemātiķis un filozofs Pitagors (ap 570—ap 500 p. m. ē.). Visai zīmīga šķiet arī vārda «matemātika» etimoloģija (gr. «mathema» — zinātne). Savā ziņā matemātika patiešām ir zinātniskuma paraugs, kura sasniegšana būtu vēlama arī citās zinātnes nozarēs. Taču zinātniskās izziņas realitāte ir tāda, ka matemātika bija un paliks zinātniskuma karaliene — tās ideālam pārējās zinātnes var tuvoties, taču pilnīgi atbilst «karalienes» prasībām būtībā nozīmētu zaudēt savas zinātniskās izziņas sfēras objektu.

Nav grūti saprast, ka zinātniskuma pārāk šaura izpratne izslēdz no zinātniskās izziņas jomas visas zinātņu nozares, izņemot matemātiku. Ja pretenzijas uz zinātniskuma ideālu nedaudz mīkstina, tad zinātnes sfēra paplašināsies ar dabaszinātnēm — zinātnes nozarēm, kuras balstās uz novērošanu un eksperimentu. Te jāņem vērā, ka latīņu valodas vārdam «scientia» (zinātne, zināšanas) vairākās valodās atbilst zinātnes jēdziens šā vārda plašākā nozīmē — piemēram, krievu valodā vārds «наука» , vācu valodā vārds «Wissenschaft». Taču angļu valodā ar vārdu «science» parasti ir domātas vienīgi dabaszinātnes, par ko liecina arī angļu un amerikāņu autoru teksti.

Dabaszinātņu un matemātikas īpašo statusu zinātniskās izziņas sistēmā parasti pamato ar augsto precizitātes pakāpi. Bet kas ir «precizitāte»? Krievu valodas vārdam «точный» (precīzs) latviešu valodā atkarībā no konteksta atbilst vairāki vārdi, piemēram: «precīzi svari» (точные весы), «precīzs laiks» (точное время), «smalkmehānika» (точная механика) . Vēl viena precizitātes nozīme ir saistīta ar tradicionālo zinātņu dalījumu eksaktajās zinātnēs (kr. «точные науки») un visās pārējās. Taču būtībā šāds dalījums ir ļoti nosacīts, jo jēdziena «precizitātes augstā pakāpe» saturs ir nenoteikts.

Piemēram, biologs droši apgalvos, ka, salīdzinot ar psiholoģiju, viņa zinātnes precizitātes pakāpe ir daudz augstāka. Ķīmiķis par bioloģiju pamatoti izteiksies, ka tā pagaidām ir neprecīza zinātne un ka nebūtu par ļaunu tās «ķimizācija», savukārt fiziķis var novēlēt ķīmijas «fizikalizāciju». Visbeidzot, matemātiķis ar vēl lielāku pārliecību paziņos, ka visas zinātnes, izņemot matemātiku, ir neprecīzas. Tātad izrādās, ka saistībā ar zinātniskuma prasībām precizitātes jēdziens ir relatīvs – jebkurai zinātnes nozarei ir sava precizitātes rakstura īpatnības.

4. Zinātnes alternatīvas

Zinātne nav vienīgā garīgās kultūras forma, tāpēc blakus zinātniskām mācībām pastāv arī to alternatīvas (lat. «alter» — cits). Bet kas ir mācība? Loģikas ziņā mācība ir konceptuālas sistēmas paveids.

Konceptuāla sistēma ir loģiski sakārtota atziņu kopa. Konceptuālas (lat. «conceptus» — doma) sistēmas jēdziens ir maksimāli universāls un aptver visu, kas atbilst minētajām pazīmēm. Piemēram, konceptuālās sistēmas ir ceļu satiksmes noteikumi, krimināllikums, kristīgā mācība, zinātniskā teorija.

Mācība ir konceptuāla sistēma garīgās kultūras jomā. Mācības jēdziens aptver visas garīgās kultūras formas — zinātni, reliģiju un mākslu. Atšķirībām atsevišķu mācību mērķos dotajā gadījumā nav nozīmes — mācība var būt virzīta gan uz īstenības izskaidrojumu (zinātniskā mācība), gan uz sociālas un personiskas jābūtības pamatojumu (politiskā ideoloģija, reliģijas mācība).

Noteiktas mācības saturs nosaka atbilstošu ideju un koncepciju pamatievirzi. Piemēram, pastāv zinātnes un reliģijas koncepcijas par cilvēka rašanos. Kosmoloģijā pastāv dažādas koncepcijas par Visuma rašanos, bioloģijā — par dzīvības rašanos, kriminoloģijā – par noziedzības cēloņiem.

4.1. Mācību veidi

Mūsdienu garīgās kultūras izpausmju dažādība rada mācību klasifikācijas problēmu. Vadoties pēc zinātniskuma prasībām, mūsdienu mācības dalāmas trīs grupās — zinātniskās, ārpuszinātniskās un pseidozinātniskās mācības.

4.1.1. Zinātniska mācība. Zinātniskās mācības ir empīriski vai loģiski pamatotas konceptuālas sistēmas. Šādas mācības atbilst zinātniskuma prasībām un pamatvilcienos sakrīt ar zinātniskās teorijas jēdzienu (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 4.4. sadaļu). Piemēram, zinātniskuma kritērijiem atbilst sengrieķu matemātiķa Eiklīda (365—300 p. m. ē.) ģeometrijas sistēma, angļu dabaspētnieka Čārlza Darvina (1809-1882) evolūcijas mācība, čehu dabaszinātnieka Johana Gregora Mendeļa (1822—1884) ģenētikas mācība, fiziķa Alberta Einšteina (1879—1955) relativitātes teorija. Zinātniskās teorijas jēdziens ir loģiski pakārtots plašākam mācības jēdzienam, bet mācība — konceptuālās sistēmas jēdzienam.

Dažas mācības tradicionāli pieskaita pie zinātniskajām teorijām, kaut gan īstenībā šādas mācības pilnīgi neatbilst visām zinātniskuma prasībām — it sevišķi tas raksturīgi mācībām bez pietiekama faktiskā pamatojuma. Piemēram, Zigmunda Freida (1856—1939) visai populārā psihoanalīzes mācība par neapzinātiem cilvēka psihes procesiem lielā mērā balstās uz pacienta sapņu un spontānu asociāciju analīzi un to turpmāko racionālo izskaidrojumu. Austriešu psihiatra un psihologa zinātniskais un vēsturiskais nopelns ir tas, ka viņš mēģināja izprast neapzināto sfēru nevis pēc sapņu grāmatām, bet gan izmantojot zinātniskās analīzes līdzekļus. Taču uzmanīga Freida darbu lasīšana atklāj, ka visai bieži viņš pielāgoja faktus (piemēram, sapņu analizē) savas mācības pamatatziņām — redzēja tikai to, ko gribēja redzēt. Tātad nebija īsti nodrošināta viena no zinātniskuma prasībām — pētīšanas rezultātu objektivitāte.

4.1.2. Ārpuszinātniska mācība. Ārpuszinātniskās mācības ir konceptuālas sistēmas, kas neprasa racionālo pamatojumu. Runa ir vispirms par šādu mācību pamatprincipiem — tie balstās nevis uz zinātniskās izziņas prasībām, bet uz ticību.

Piemēram, reliģijas mācības balstās uz noteiktiem dogmatiem (gr. «dogma» — uzskats) — aksiomām, ko baznīca atzinusi par neapšaubāmām dievišķās izcelsmes patiesībām. Tā viens no galvenajiem kristīgās mācības dogmatiem ir ceturtajā gadsimtā pasludinātais Svētās Trīsvienības princips — Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vienība. Katoļu baznīcā paliek spēkā 1870. gadā pasludinātais Romas pāvesta nemaldīguma (kr. «непогрешимость») princips «ex cathedra» — attiecībā uz visiem katoļu baznīcas galvas atzinumiem, kas ir saistīti ar ticības un morāles jautājumiem.

Teiktais nenozīmē, ka reliģijas mācības paliek bez jebkura pamatojuma — reliģijas garīgās vērtības sakņojas noteiktās kultūrvēsturiskās tradīcijās un cilvēces praktiskajā pieredzē. Reliģijas mācību ētiskā puse būtībā pilda arī visas zinātniskās teorijas funkcijas attiecībā uz cilvēka dzīves un darbības pamatievirzi.

Jāņem vērā arī tas, ka reliģijas mācību sistēmiskais izklāsts, skaidrojums un pamatojums ir teoloģijas (gr. «theos» — dievs, «logos» — mācība) priekšmets. Visās mūsdienu kristīgajās pamatkonfesijās, kā arī islamā, budismā un jūdaismā pastāv plaši izvērstas teoloģijas sistēmas ar vairākām apakšsistēmām. Piemēram, kristīgās teoloģijas tradicionālās apakšnozares ir fundamentālā, dogmatiskā, morālā un praktiskā teoloģija. Kaut gan reliģijas mācības īsti neatbilst zinātniskuma prasībām, nav arī loģisko šķēršļu Dieva esamības aksiomas pieņemšanai (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība”6.2. sadaļu). Tāpēc reliģijas mācību problemātikas izpēte teoloģijā ir pilnīgi iespējama ar racionāliem līdzekļiem. Šajā ziņā reliģija nav izņēmums — piemēram, māksla arī nav zinātne, taču mākslas teorija (estētika) ir viena no zinātnes nozarēm. Arī teoloģijas doktora (Dr. theol.) grāds ietilpst Latvijas Republikas zinātnisko grādu nomenklatūrā.

Viena no mūsdienu garīgās dzīves īpatnībām ir tā, ka daudzu cilvēku reliģiskās vajadzības īstenojas ārpus baznīcas. Runa ir par ārpuskonfesiju, nekanonisko ticību. Arī Latvijā nekanoniskās kustības pēdējo gadu laikā ir strauji izplatījušās un dažu aprindu vidū kļuvušas visai populāras – piemēram, «Prieka Vēsts» un «Jaunā Paaudze». «Pēdējās Derības» draudzes («Visariona baznīca») dibinātājs 1991. gadā pasludināja sevi par garīgo Skolotāju un Kristus otro reinkarnāciju.

Nekonfesionālās kustības parasti dēvē par netradicionālajām reliģijām, bet šādu kustību līderi un piekritēji paši tās sauc par jaunā laikmeta reliģijām. Vai «jaunas reliģijas» patiešām ir kas jauns? Atšķirībā no sistēmiski sakārtotajām tradicionālajām reliģijas mācībām šādas «mācības» neatbilst pat konceptuālās sistēmas prasībām. Tāpēc nopietni analizēt «jauno reliģiju» saturu nav vērts – to pamatus veido kompilatīvie aizguvumi no dažādām reliģijas mācībām un elementāras viengabalainības trūkums.

Parasti šādi aizguvumi saistīti ar pretenzijām uz kādas tradicionālās konfesijas mācības «radošo attīstību», bet galu galā notiek šis mācības pamatu izkropļošana. Teiktais visai raksturīgs pseidoevaņģēliskām «neokristīgajām» mācībām, kuru saturu veido galīgi brīva un maksimāli vienkāršota Bībeles tekstu interpretācija, piepinot klāt austrumu reliģiju, pagānisma un primitīvas maģijas elementus. Piemēram, šāda ir 1968. gadā ASV nodibinātā reliģiskā apvienība «Dieva bērni» («Mīlestības ģimene»), kuras līderis Deivids Bergs pasludināja sevi par Mozu.

Līdzīga ir 1954. gadā Dienvidkorejā nodibinātā «Apvienošanas baznīca» («Unifikācijas baznīca») ar pilnu nosaukumu «Svētā Gara asociācija vispasaules kristiešu apvienošanai». Saskaņā ar šīs mācības būtību Vecās Derības laikmetā «pirmajam Ādamam» neizdevās īstenot Dieva Valstību uz Zemes, neveiksme gaidīja arī «otro Ādamu» Jaunās Derības laikmetā – Jēzu Kristu. Tāpēc «Pēdējās Derības» laikmetā šī misija ir uzticēta «trešajam Ādamam» – jaunās baznīcas dibinātājam Mūnam, kurš aicināts īstenot mesijas funkcijas mūsdienu pasaulē un atbrīvot cilvēci no ļaunuma. Spriežot pēc mūnistu reklāmām, viņu «baznīca» darbojas gandrīz divsimt valstīs, bet 1996.gadā tās dibināšanas konference notika arī Latvijā.

Visai raksturīgi ir tas, ka daudzas «jaunās reliģijas» pretendē uz visu esošo pasaules un nacionālo reliģiju apvienošanas misiju. Protams, noteiktas lokālas funkcijas var veiksmīgi pildīt arī mākslīgs veidojums – piemēram, Morzes ābeces valoda. Taču reliģijas mācību veidošana un attīstība ir dabisks process – līdzīgi sarunvalodai tas sakņojas tautu mentalitātē un kultūrvēsturiskajās tradīcijās. Šis apstāklis izskaidro arī starptautiskajai saziņai domātās vienotās sarunvalodas esperanto neveiksmīgo likteni. Pasludināto «reliģijas esperanto » kosmopolītisko misiju gaida tāds pats liktenis. Vienu vienotu reliģiju visai pasaulei principā var ieviest nevis ar gara spēku, bet tikai ar karaspēku.

4.1.3. Pseidozinātniskā mācība. Pseidozinātniskās mācības balstās uz vāji pamatotiem pieņēmumiem, kas tiek uzdoti par droši ticamu patiesību. No vienas puses, šādas mācības neatbilst praktiski nevienai zinātniskuma prasībai, no otras – var radīt zinātniskas teorijas ilūziju. Daudzu pseidozinātnisko mācību vēsturiskais un konceptuālais pamats ir okultisms, misticisms un maģija.

Okultisms (lat. «occultus» – slepens, apslēpts) balstās uz pieņēmumu, ka pasaulē pastāv zinātniskai izziņai nepieejami pārdabiski spēki – tos spēj izprast un sev pakļaut tikai izredzētas, sevišķi uzticamas un psiholoģiski sagatavotas personas.

Misticisms (gr. «mystikos» – noslēpumains) ir ticība tam, ka pastāv tieša intuitīva cilvēku saskarsme ar pārdabiskiem spēkiem.

Maģija (gr. «mageia» – burvība) ir darbība ar mērķi izraisīt pārdabisku spēku ietekmi uz cilvēku un apkārtējo pasauli. Maģija ir viena no pirmatnējās reliģijas formām, uz kuru vēlāk balstījās māņticība («neīsta ticība») — īstas ticības pretstats. Arī mūsdienu maģija un māņticība izpaužas ticībā cilvēka iespējām tieši sasniegt vēlamo rezultātu ārpus mērķtiecīgas darbības.

Dažas pseidozinātniskās mācības izveidojās samērā nesen, taču lielākoties šādu mācību vēsturiskās saknes slēpjas sirmā senatnē. Līdzīgi «jaunajām reliģijām» vairākas pseidozinātniskās mācības būtībā neatbilst konceptuālas sistēmas prasībām.

Astroloģija (gr. «astron» — zvaigzne) ir mācība par reālo notikumu un cilvēka dzīves determināciju ar debess spīdekļu un planētu izvietojumu. Daži mūsdienu astrologi apgalvo, ka pēc zvaigznēm var veiksmīgi prognozēt pat lidmašīnu un kuģu «likteni» un tādējādi novērst katastrofas — līdzīgi cilvēkam arī tehnikai taču ir savas «dzimšanas dienas»!

Jāņem vērā, ka astronomija (gr. «nomos» – likums) kā zinātnes nozare ir astroloģijas (lat. «logos» – mācība) «radiniece» tikai pēc mācību nosaukuma vienādā etimoloģiskā pamata. Abas mācības radās Ēģiptē un Babilonijā kā dažādas mācības ar atšķirīgām sociālajām funkcijām garīgās kultūras sistēmā. Patlaban astroloģisko prognožu statistiskā pārbaude liecina vienīgi par to, ka horoskopu pareģojumi piepildās ne biežāk par nejaušām sakritībām. Personām, kuras par to nav pārliecinātas, ir iespēja griezties pēc atbilstošiem pakalpojumiem speciālās iestādēs — piemēram, Rīgas astroloģiskajā salonā «Astroselena» (2007).

Numeroloģija (lat. «numerus» – skaitlis) ir mācība par skaitļu maģisko nozīmi cilvēka un sabiedrības dzīvē. Nereti pat izglītoti cilvēki visai nopietni runā par skaitļu ietekmi uz reālo notikumu gaitu – «nelaimīgais skaitlis 13», «Sātana skaitlis 666» – vai meklē likumsakarības starp burtu skaitu cilvēka vārdā un uzvārdā un viņa dzīves gaitu un likteni.

Līdzīgi astroloģijas mācībai numeroloģijas vēsturiskās saknes ir saistītas ar seno laiku garīgās kultūras attīstību. Aristotelis darbā «Metafizika» argumentēti apšaubīja «skaitļu teorijas» pamatotību, analizējot aplamus secinājumus, kad skaitļi tika pieņemti par patstāvīgām būtībām un lietu cēloņiem. Bet kāds mūsdienu autors visai nopietni apgalvo, ka skaitlis ir psihiskās enerģijas universālais pārnesējs: «Skaitļa ideālā puse atklājas ar informācijas būtību, cilvēka gribu, domu un psihisko enerģiju.»

Zīlēšana balstās uz pieņēmumu, ka ar noteiktu priekšmetu palīdzību var pareģot nākotni. Labi zināmi dažādi zīlēšanas veidi – ar kauliņu vai spoguli, kāršu likšana, pat zīlēšana kafijas biezumos. Viena no senākajām zīlēšanas mācībām ir hiromantija (gr. «cheir» – roka, «manteia» — pareģošana) zīlēšana pēc rokas līnijām.

Līdzīgi astroloģijai un numeroloģijai, zīlēšanas pareģojumi dažreiz piepildās sagadīšanās dēļ, kas, protams, neliecina par likumsakarību. Taču, spriežot pēc reklāmas, arī šai pakalpojumu sfērai ir pieprasījums — piemēram, Rīgā darbojas zīlēšanas salons «Zeme un likteņi» (2007) un citas iestādes ar līdzīgu ievirzi.

Ufoloģija (angl. UFO – unidentified flying object) balstās uz pieņēmumu par neidentificētu lidojošo objektu (NLO) saistību ar citplanētu civilizāciju eksistēšanu. Pati par sevi ideja par citplanētu civilizācijām nav jauna. Piemēram, darbā «Par bezgalību, Visumu un pasaulēm» itāliešu filozofs Džordāno Bruno (1548-1600) izvirzīja hipotēzi, ka pastāv neskaitāmas pasaules un ka tās ir apdzīvotas. Taču mūsdienu ufologi šo pieņēmumu pasludināja par pamatotu patiesību un izdarīja atbilstošus secinājumus.

Piemēram, tiek droši apgalvots, ka komētas esot «vēstules» no Visuma, ka jau ilgu laiku regulāri notiekot dažu «kontaktpersonu» dialogi ar citplanētiešicm, ka uz Zemes darbojoties diezgan agresīvas marsiešu civilizācijas «rezidenti». Jautājums Latvijas ufologu vadītājam: «Vai Jums ir informācija par cilvēku vardarbīgu aizvešanu uz citplanētu civilizācijām?» Atbilde: «Jā. Pastāv zemes sagrābšanas mēģinājumi.. Tiek mēģināts krustot citplanētu civilizācijas ar mūsu civilizācijas pārstāvjiem.»

Problēma ir tā, ka šādiem apgalvojumiem nav neviena zinātniski pamatota faktiska apstiprinājuma, bet «neapšaubāmi fakti» parasti balstās uz novērojumu nekorektu interpretāciju, baumām vai psihiski slimu cilvēku liecībām. Atliek vienīgi ticēt tam, ka ufologu pieņēmumi atbilst īstenībai. Taču zinātniskajā izziņā pat visdziļākā pārliecība pati par sevi nav arguments. Var piebilst, ka šveiciešu psihologs Karls Gustavs Jungs (1875—1961) aizraušanos ar ufoloģiju raksturoja kā vienu no kolektīvo halucināciju modifikācijām.

Parapsiholoģija (gr. «para» — blakus) ir mācība par neparastām psihiskām parādībām. Stingri ņemot, jebkura fundamentāla zinātnes nozare, arī psiholoģija, pētī kaut ko neparastu — parādības, kas sasniegtajā izziņas līmenī pagaidām paliek bez pietiekama zinātniskā izskaidrojuma. Tāpēc neizpratni rada jau šīs mācības nosaukums: tad jau līdztekus visām esošajām fundamentālajām zinātnes nozarēm pēc analoģijas būtu jāveido atbilstoši ekvivalenti – piemēram, paramatemātika, parafīzika vai parabioloģija.

Daži parapsihologi savu mācību dēvē arī par alternatīvo vai anormālo psiholoģiju. Mūsdienu parapsiholoģijai ir vairākas apakšnozares. Telepātija (gr. «tele» – tālu, «pathos» — sajūta) balstās uz pieņēmumu, ka ir iespējama domu pārraide un uztvere bez mums zināmo signālsistēmu palīdzības. Psihokinēze (gr. «kinesis» — kustība) balstās uz pieņēmumu, ka ir iespējama priekšmetu pārvietošana ar psihisko enerģiju. Gaišredzība balstās uz pieņēmumu, ka atsevišķām personām ir pieejama droši ticama informācija par nākotnes un pagātnes notikumiem.

Parapsiholoģijas parādības parasti saista ar cilvēka ekstrasensorām (lat. «sensus» – sajūta), super jūtīgām uztveres spējām. Spriežot pēc reklāmas sludinājumiem, pašlaik ar «ekstrasensoro diagnostiku» Latvijā nodarbojas simtiem cilvēku. Visai bieži personas, kuras dēvē sevi par ekstrasensiem, apelē pie noslēpumainām enerģijām un biolauka teorijas (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 11.4. sadaļu). Ar zinātnes līdzekļiem neviena no iepriekš minētajām ekstrasensorajām parādībām atbilstoši zinātniskās izziņas prasībām pagaidām neapstiprinās. Zīmīgi arī tas, ka zinātnisko institūciju paustajiem aicinājumiem sadarboties, lai kopīgiem spēkiem radītu skaidrību par neparastām psihiskām parādībām, ekstrasensi parasti lielu pretimnākšanu neizrāda.

Pirms dažiem gadiem amerikāņu iluzionists, televīzijas programmas vadītājs un zinātnes popularizētājs Džeims Rendijs piedāvāja izmaksāt miljons dolāru jebkuram, kas viņa klātbūtnē publiski nodemonstrēs kādu no parapsiholoģiskajām parādībām. Spriežot pēc žurnāla «Sceptical Inquirer» (ASV) raksta materiāliem, nevienam no pretendentiem neizdevās parādīt kādas īpašas ekstrasensorās spējas un prēmija palika neizmaksāta. Paši eksperimenta dalībnieki neveiksmes cēloņus skaidroja ar nelaimīgu dienu, nelabvēlīgiem laika apstākļiem vai neveiksmīgu planētu kombināciju.

Robežas starp minētajām pseidozinātniskajām mācībām ir nosacītas. Kādas grāmatas autors vienā personā ir astrologs, numerologs un ekstrasenss. Citas grāmatas autoru – astrologu, numerologu un hiromantu — izdevējs raksturo kā vienu no mūsdienu diženajiem praviešiem. Neskaitāmas skolas un asociācijas, saloni un kursi parasti piedāvā atbilstošu pakalpojumu kompleksu visdažādākās variācijās un kombinācijās. Piemēram, Latvijā darbojas Starptautiskā astropsiholoģijas un astromedicīnas skola. Salons «Astrīda» (2007) piedāvā visu veidu zīlēšanu, gaišredzību, darbu ar fotoattēlu, numeroloģiju, maģisko palīdzību un kodēšanu veiksmei.

4.2. Ezoterika

Atsevišķu mācību grupu veido ezoteriskās mācības, kas reizē ir gan ārpuszinātniskas, gan pseidozinātniskas. No vienas puses, šādas mācības pretendē uz «jauno reliģiju» statusu, no otras – plaši izmanto blakuszinātnisko terminoloģiju. Būtībā ezoterika veido arī mūsdienu pseidozinātnes konceptuālo pamatu. Piemēram, vārdkopa «ezoteriskā psiholoģija» dažādu kursu, semināru un grāmatu nosaukumos patlaban ir ierasta parādība. Šķiet zīmīgi arī tas, ka 1990. gadā dibinātā Latvijas Ufoloģijas un energoinformatīvās apmaiņas asociācija 2006. gadā mainījusi savu nosaukumu. Patlaban tā ir Latvijas parapsiholoģijas un ezoterikas asociācija, kura reklamē savu darbību ar daudzsološiem vārdiem: «Parapsiholoģija un ezoterika ir nākotnes zinātnes».

Saskaņā ar Reklāmas likuma 3. panta 1. daļu reklāmai jābūt patiesai un objektīvai. Vai minētais paziņojums atbilst likuma prasībām? Pirmkārt, ezoterika nav zinātne, otrkārt – tā ir nevis nākotnes, bet garīgās kultūras pagātnes parādība.

Ezoterisks (gr. «esoterikos» – iekšējs) nozīmē kaut ko slepenu, apslēptu – tādu, kas domāts vienīgi iesvētītiem. Ezoterika nav atsevišķa mācība – tā ir noteikto mācību kopīga konceptuāla ievirze. Ezoteriskā pretstats ir eksoterisks (gr. «exoterikos» – ārējs) – tāds, kas nav noslēpums un kas ir domāts visiem. Slepeno ezoterisko biedrību vēsture sākas senajos laikos, bet ezoterikas tiešo teorētisko pamatu veido gnostiķu un Kabalas mācības.

Gnostiķi (gr. «gnosis» – zināšana) ir reliģiski filozofiska virziena pārstāvji, kas kristīgo teoloģiju mēģināja savienot ar Seno Austrumu reliģijām.

Kabala (senebr. «gabbalah» – tradīcija) ir jūdaisma reliģiski mistiska mācība, kuras saturu veido Toras teksta burtiskais – nevis alegoriskais – skaidrojums. Atbilstoši Kabalas mācībai, jebkurš Toras vārds ir slepenu dievišķo spēku izpausme – Toras svētā valoda liecina par Visuma ideālo plānu, kas eksistējis pirms pasaules radīšanas.

Ezoterisko mācību galvenā īpatnība ir pretenzija uz augstāko – universālo un absolūto – patiesību. Nereti šīs mācības tiek pasludinātas kā zinātniskas un filozofiskas, taču ar obligātu piezīmi: savā pilnībā ezoterika stāv augstāk par «tradicionālo» zinātni, reliģiju un citām esošajām garīgās kultūras formām. Piemēram, šajā ziņā visai raksturīgs kādas grāmatas apakšvirsraksts «Ezoterisma Sintētiskās Filozofijas Absolūtie Pamati». Grāmatas ievaddaļā tiek apgalvots, ka ezoterisms ir Patiesības pilnība – tā ir Augstākā Absolūtā Mācība par Mūžīgo Patiesību. Zīmīgi arī tas, ka visi vārdi ir rakstīti ar lielo burtu.

Ezoterisko mācību variācijas ir ļoti daudzveidīgas. Mūsdienu pasaulē ietekmīgākās ezoteriskās mācības ir teozofija, antropozofija un scientoloģija.

4.2.1. Teozofija. Teozofija ir mācība par Dieva gudrības izpratni mistiskās intuīcijas ceļā. Pirmās teozofijas (gr.«theos» – dievs, «sophia» – gudrība) mācības radās viduslaikos, vēlāk vārda «teozofija» interpretācijas vairākkārt mainījās. Taču teozofijas mācību pamatievirze palika nemainīga: sasniegt visaptverošu garīgās kultūras sintēzi. Piemēram, šādu uzdevumu izvirzījis krievu filozofs Vladimirs Solovjovs (1853—1900). Atbilstoši viņa mācībai, Visvienīgā esošā — Dieva esamības sfēras — izpratne ir iespējama tikai ar teoloģijas, filozofijas un zinātnes vienotību: tās ir «integrētas zināšanas» jeb «patiesas filozofijas sistēma» — brīva teozofija.

Plašākam lasītāju lokam teozofijas mācība parasti asociējas ar krievu rakstnieces Helēnas Blavatskas (1831—1891) vārdu. Viņa 1875. gadā Ņujorkā nodibināja Teozofisko biedrību, kuras centrs vēlāk pārvietojās uz Indiju. Blavatskas mācības galvenās idejas izklāstītas viņas grāmatā «Slepenā Doktrīna», kuras pamatsaturu veido austrumu reliģijas un filozofijas mācību (hinduisms, budisms) kompilācija ar kristietības elementiem.

Visai raksturīga ir Teozofiskās biedrības efektīgā un daudzsološā devīze «Nav reliģijas augstāk par Patiesību». Droši vien ne visiem ir skaidra šīs formulas aizplīvurotā jēga: esošās reliģijas un zinātniskās mācības ir vēsturiski un teorētiski ierobežotas un nepilnīgas, izņemot teozofijas mācību — Patiesību, kas stāv pāri visiem kultūras sasniegumiem. Taču būtībā šī «patiesība» nav nekas cits kā vienkopus savākti daždažādi mistiski un fantastiski priekšstati par pasauli un cilvēku — neopagānisms ar antikristīgu ievirzi.

Mākslas inteliģences aprindās visai populāra ir vēl viena teozofijas mācība, kas netieši saistīta ar krievu gleznotāja un arheologa Nikolaja Rēriha (1874-1947) personu, bet tieši – ar viņa dzīvesbiedres Helēnas Rērihas (1879-1955) darbu «Dzīvā Ētika» («Agni Joga»). Mācības dubultnosaukums nav nejaušs, jo kristīgā terminoloģija (Svētais Gars) te brīnumainā kārtā apvienojas ar indiešu filozofijas un reliģijas motīviem (karma). Dzīvās Ētikas konceptuālo pamatu veido mazsaprotams jēdziens «Fohats» — autores atšifrējumā tas ir Augstākais Kosmiskais Gars jeb «kosmiskā elektrība», kas rada «dzīvības procesu pulsāciju». Ezoteriskā informācija par pasauli un tās nākotni droši glabājas noslēpumainajā un neredzamajā Šambalas zemē Himalaju kalnos, šīs ziņas ir piejamas ar «mahatmu vēstulēm» ļoti šauram personu lokam — tiem, kas tūkstošiem gadu sadarbojas ar «Gaismas Hierarhiem».

Zinātniski izglītotam lasītājam nav grūti saprast, ka šī pasakainā «kosmiskās realitātes filozofija» ir pseidozinātniska fantastika austrumu ornamentā. Taču dažiem lētticīgiem cilvēkiem tā var izlikties «ļoti zinātniska», mūsdienīga un pat ģeniāla.

Rērihu kustībai ir dziļas vēsturiskās saknes Latvijā: 1936. gadā par Latvijas Rēriha biedrības vadītāju kļuva dzejnieks un filozofs Rihards Rudzītis (1898-1960), bet ar Dzīvās Ētikas ideju popularizēšanu aktīvi nodarbojās biedrības loceklis Aleksandrs Klizovskis — grāmatu «Jauna laikmeta pasaules izpratnes pamati» autors. Atliek piebilst, ka Dzīvās Ētikas saturam ne tikai nav nekā kopīga ar zinātni — šīs mācības galvenās idejas ir tiešā pretrunā un nereti pat visai agresīvā opozīcijā kristīgās mācības pamatprincipiem.

4.2.2. Antropozofija. Antropozofija ir mācība par cilvēka garīgajiem spēkiem, kas atklājas ārpuszinātniskās izziņas ceļā. Vēsturiski antropozofijas (gr. «anthropos» – cilvēks) mācība izdalījās no teozofijas un pamatvilcienos balstās uz tās konceptuālajiem pamatiem.

Antropozofijas pamatlicējs ir vācu filozofs Rūdolfs Šteiners (1861—1925). Atbilstoši šīs mācības galvenajai aksiomai esamības augstākie spēki darbojas nevis jutekliski uztveramā realitātē, bet citās — pārfiziskās realitātes pasaulēs. Tāpēc augstākās patiesības cilvēkam atklājas ar «pārfiziskiem faktiem» pārjutekliskās izziņas sfērā – patiesība jāmeklē «dvēseles iekšējos ceļos». Dabiski, ka nerodas pat jautājums par šo faktu objektīva apstiprinājuma līdzekļiem: «Vienīgi pārjutekliskā pieredze izskaidro teozofījas faktus».

No teiktā loģiski izriet antropozofijas aicinājums sagraut «zinātnisko aizspriedumu» aklu pielūgšanu un atbrīvoties no tradicionāli zinātniskā domāšanas veida: «Mūsdienās teozofījas principu izpratnei nav lielāka šķēršļa kā doktora zinātniskais grāds.» Zinātne balstās uz «zemāko prātu», bet antropozofijas sistēma tiek uzbūvēta uz «cita pamata» un runā «citā valodā». Tāpēc antropozofijas mācība atklājas tikai nedaudzām, īpaši apdāvinātām un izredzētām personām.

Viens no ezoterisko mācību paradoksiem ir tas, ka negatīva un pat naidīga attieksme pret zinātni netraucē pasludināt ezoteriku par augstāko… zinātni. Piemēram, Šteiners apgalvo, ka īstais zinātniskums piemīt tieši antropozolijai – daudz augstākā pakāpē, nekā visai mūsdienu zinātnei. Vairākkārt tiek uzsvērts, ka antropozofijas saturu veido «garīgi zinātniskās domas» un «garīgi zinātniskā patiesība», antropozofija ir «garīga zinātne», kas pilda «garīgi zinātniskās kustības misiju».

Nosacīti pieņemot, ka šāda augstākā zinātne patiešām izveidojas, paliek pēdējais jautājums – par slepenību. Pasludināt savu mācību par «slepenu» ir raksturīgi gandrīz visām ezoterikas izpausmēm, dažreiz šis vārds iekļauts arī darba nosaukumā – piemēram, iepriekšminētajā Blavatskas sacerējumā. Arī Šteiners vienu no saviem galvenajiem darbiem nosauca «Slepenā zinātne». Ņemot vērā zinātniskuma prasības, šādas vārdkopas jāatzīst par iekšēji pretrunīgām: no vienas puses, zinātniskas izziņas rezultāti nav slepena līguma saturs vai slepenpolicijas darbības shēma, no otras puses – noslēpumus labāk turēt slepenībā, nevis publicēt grāmatā miljoniem lielos metienos.

4.2.3. Scientoloģija. Scientoloģija ir mācība, kas pasludināta par mūsdienu laikmeta lietišķo reliģisko filozofiju. Mācības nosaukuma etimoloģiskās saknes ir latīņu valodā (lat. «scientia» – zināšanas, zinātne), taču oriģinālvaloda, kurā tika izklāstīti šīs mācības pamati, bija angļu valoda (angl.«scientology»). Publikācijās latviešu valodā šo terminu tulko trīs variantos: «scientoloģija», «saientoloģija» un «scientioloģija». Jāņem vērā, ka pēdējais variants, kas no pirmā atšķiras tikai ar vienu papildburtu, var radīt pārpratumus – zinātņu klasifikācijā ar scientioloģiju saprot zinātnes filozofiju jeb zinātniecību kā mūsdienu filozofijas apakšnozari.

Scientoloģijas pamatlicējs ir amerikāņu rakstnieks, mazpazīstamu fantastisko romānu autors Lafajets Ronalds Habards (1911-1986). Burtiskā tulkojumā scientoloģija ir «mācība par to, kā zināt». Mācības pamati izklāstīti tāda paša nosaukuma grāmatā, kuras kliedzošā reklāma un autora pašreklāma, kā liekas, stipri pārsniedz scientoloģijas reālo saturu.

Grāmatas pašā sākumā tiek paziņots, ka scientoloģija nav kāda pretencioza mācība — atšķirībā no citām humanitārām zinātnēm tā ir «ļoti precīza zinātne», kuras efektivitāte droši pamatota. Tiesa gan, jau pats par sevi šāds pašnovērtējums var radīt šaubas par autora vārdu un darbu vienību. Taču, ja šaubas nerodas, tad atliek pieņemt par patiesību, ka scientoloģija var palīdzēt visās dzīves jomās un tikt galā ar visām problēmām: «Scientoloģija uzlabo veselību, intelektu, spējas, uzvedību, meistarību un cilvēku ārieni».

Grāmatas teorētisko pamatu veido desmit scientoloģijas aksiomas, kuras lielākoties ir vai nu triviālas vai patvaļīgas vārdu konstrukcijas. Piemēram, atbilstoši 6. aksiomai «priekšmeti sastāv no sagrupētām daļiņām» — te nav ko iebilst, jo līdzīga tēze bija izteikta sengrieķu filozofijā pirms divarpus tūkstošiem gadu. Atbilstoši 10.aksiomai «Visuma augstākais mērķis ir rādīt sekas» — komentēt šo un līdzīgus atzinumus ir grūti, jo pieņēmums par Visuma mērķiem ir bezjēdzīgs gan zinātniskā, gan reliģiskā aspektā.

Daudz skaidrākas ir grāmatas beigas, kur īsti amerikāņu gaumē tiek formulētas dažas tēzes par scientoloģijas pasaulvēsturisko nozīmi: «Mēs sasniedzam savus mērķus»; «Scientoloģijas mācība pārsniedz visas citas mācības par cilvēku»; «Saule nekad nenoriet virs Scientoloģijas»; «Mūsu mērķi ir vienkārši, bet diženi».

Satura un formas ziņā minētās tēzes ir ļoti līdzīgas maģiskām formulām, taču tas izskaidrojams pavisam vienkārši — 1954. gadā Losandželosā tika izveidota pirmā Scientoloģijas baznīca. Tās dibinātājs skaidro, ka viņa Baznīca ir mūsdienu budisma variants un reizē — zinātniskas tehnoloģijas, kas nodrošina cilvēkiem gudrību, veselību un nemirstību. Tiesa gan, budisms šīs baznīcas mācībā šķiet visai dīvains — tiek atzīts gan Jēzus, gan Jahve, gan Sātans.

Scientoloģijas praktiskai pusei veltīta Habarda grāmata «Dianetika». Latviešu valodā grāmatas nosaukumu tulko ar garumzīmi (Dianētika) — tas asociējas ar ētiku, taču neatbilst lietas būtībai. Pēc paša autora skaidrojumiem, «dianētika» nozīmē «caur dvēseli» (gr.«dia» — caur, «nous» — dvēsele) — arī tas prasa precizējumu. Vārdam «dvēsele» sengrieķu kultūrā atbilst nevis «noema» (doma) vai «noesis» (domāšana), bet vārds «psyche». Piemēram, Aristoteļa traktāta nosaukumu «Peri psyches» parasti tulko «Par dvēseli» — atbilstoši mūsdienu valodas iespējām. Būtībā dvēseles jēdziens radās tikai viduslaikos (lat. «anima» — dvēsele), tāpēc «dianētika» burtiskā tulkojumā varētu nozīmēt «caur domāšanu».

Dianetiku reklamē kā garīgas dziedēšanas tehnoloģiju, grāmatai ir daudzsološs apakšvirsraksts «Modernā zinātne par garīgo veselību ». Tās konceptuālo pamatu veido trīs pamatatziņas: 1) cilvēka kļūdu un problēmu avots ir «reaktīvais prāts» — mūsu zemapziņas pasaule; 2) tajā uzkrājas «engrami» – negatīvas emocijas un cita negatīva pagātnes pieredze; 3) engrami izraisa neirozes, psihozes un citas organisma negatīvas reakcijas un slimības.

Loģiski rodas jautājums — kā atbrīvoties no «engramiem»? Ar speciālu aparātu «e-metru» («elektropsihometru») – tas fiksē cilvēku emocionālās reakcijas, pacientam atbildot uz «oditora» (vadītāja) jautājumiem. Šā aparāta nozīmi kultūras vēsturē Dianetikas pamatlicējs salīdzināja ar riteņa izgudrojumu. Pēc speciālistu atziņām, tas ir psihogalvanometrs — vienkārša ierīce ādas galvaniskās reakcijas mērīšanai.

Būtībā šāda «psihoterapijas» metodika nav nekas cits kā pseidozinātniska mistifikācija, bet teorijas ziņā – psihoanalīzes naiva imitācija. Atliek piebilst, ka Scientoloģijas baznīca bijusi iesaistīta tiesu procesos vairākās Eiropas valstīs gan par psihisko vardarbību pret savu draudžu locekļiem, gan par lielu naudas summu izkrāpšanu no ticīgajiem. Grieķijas tiesa 1997. gadā pieņēmusi lēmumu slēgt Scientoloģijas baznīcas darbību visā valsts teritorijā. Latvijā darbojas Humanitārais Centrs «Dianētika», kas ir reģistrēts kā sabiedriskā organizācija.

4.2.4. Nodomi un rezultāti. Ezoterikas tradīcijas turpinās arī mūsdienu literatūrā. Bieži vien tās ir grāmatas ar visu aptverošiem nosaukumiem — piemēram, Kosmofilozofija» («Kosmiskais pasaules uzskats»), «Planetārisma filozofija». Parasti šādu grāmatu autori apņemas atklāt visus pasaules noslēpumus, to skaitā Planetārās civilizācijas un planetārās apziņas problēmas.

Paliek spēkā ari ezoterikas vispārējā orientācija uz patiesības sasniegšanu mistiskās izziņas ceļā. Piemēram, rīdzinieks Aleksandrs Volkovs, spriežot pēc viņa grāmatu reklāmas, ir mūsdienu mistikas klasiķis, dziednieks, augstas klases ekstrasenss un gaišreģis. Pats autors stādās priekšā lasītājam kā ārsts psihoterapeits un filozofs mistiķis ar pārliecību, ka viņa grāmatu «mistiskās zināšanas» atver durvis uz informācijas vispārcilvēciskām krātuvēm.

Nav retums arī grāmatas ar visai mīklainiem nosaukumiem, turklāt bez informācijas par izdošanas vietu un gadu. Piemēram, kāda austriešu filozofa un sociologa grāmatas priekšvārdā tiek paziņots, ka tās autors ir jaunas zinātniskās (!) Integrālās Psihoanalīzes Skolas un Analītiskās Triloģijas Starptautiskās Sabiedrības dibinātājs. Pilnā saskaņā ar ezoterikas pamatievirzi Analītiskā Triloģija tiek pasludināta par zinātnes, filozofijas un teoloģijas «radošu apvienojumu», bet grāmatas autors — par «izcilu paradoksālu domātāju». Taču grāmatas pamatteksts liecina, ka minētais paradokss izpaužas galvenokārt visai skaidri izteiktā autora domas antiintelektuālā ievirzē. Piemēram, vairākkārt tiek uzsvērts, ka zināšanas balstās uz ilūziju, tāpēc mēģinājumi sasniegt patiesību ar intelektuāliem līdzekļiem ir bezcerīgi — vienīgais glābējs šajā ziņā ir intuīcija, kas nodrošina «tiešu kontaktu ar īstenību».

Analītiskās Triloģijas idejas rada atbalsi citās valstīs. Piemēram, spriežot pēc kāda Krievijas autora grāmatas nosaukuma «Unoloģija, jeb Vienotās zināšanas» un tās apakšvirsraksta, lasītājam tiek piedāvāta kārtējā universālo zināšanu sistēma vienas mācības ietvaros. Taču jāņem vērā, ka jebkura garīgās kultūras forma bija un paliek saistīta ar noteiktām īpatnībām satura, formas un valodas ziņā. Ezoteriskās mācībās šis īpatnības tiek ignorētas un sanāk, ka it kā labi nodomi dod bēdīgus rezultātus.

1. Satura ziņā ezoteriskās mācības ir pseidozinātniskā mistifikācija. Tāpēc vārdkopa «ezoteriskā zinātne» būtībā ir netieša pretruna — mūsdienu sabiedrībā ezoterika un zinātne ir divas nesavienojamas garīgās kultūras parādības. Cilvēka pasaules uzskats pamatvilcienos var balstīties uz vienu no trim garīgās kultūras formām — mitoloģiju, reliģiju vai zinātni. Ezoteriskās mācības ir bezcerīgs mēģinājums izveidot vēl vienu — Absolūtu pasaules uzskata variantu ar zinātnes un dažādu reliģisko mācību elementiem.

Kad saka — ezoteriskās mācībās tomēr «kaut kas ir», tam var tikai piekrist. Bet jāņem vērā arī tas, ka mūsdienu ezoterikas saturu veido eklektiskās kompilācijas garīgās kultūras jomā. Protams, nevienam nav liegts pasludināt šādus «kokteiļus» par Augstāko Garīgo Sintēzi. Taču no apstākļa, ka atsevišķi piens un benzīns ir derīgi, vēl neizriet, ka būtu derīgs ari to maisījums.

2. Formas ziņā ezoteriskās mācības ir blakuszinātniskā fantastika. Labi zināms, ka jebkurai garīgās kultūras jomai piemīt ari formas īpatnības — noteikta satura adekvātie izteiksmes līdzekļi. Piemēram, ja komponists vai gleznotājs skaidros sava darba saturu ar vārdiem, tad viņš faktiski pildīs mākslas zinātnieka nevis mākslinieka funkciju. No otras puses, zinātniskajā publikācijā diez vai ir pieņemami autora prātojumi saistībā ar viņa emocijām darba radīšanas procesā. Noteikts saturs prasa noteiktu formu (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 13.4. sadaļu). Līdz ar to jebkurš literārais darbs jāvērtē pēc noteikta žanra prasībām — piemēram, nedrīkst spriest par romāna kvalitāti pēc zinātniskās monogrāfijas kritērijiem vai Bībeles saturu vērtēt pēc daiļliteratūras prasībām. Jāievēro arī tas, ka literāro žanru robežas nav absolūtas – piemēram, zinātniskā fantastika ir daiļliteratūra ar populārzinātnisku ievirzi. Ezoteriskā literatūra ieņem atsevišķu vietu literāro žanru sarakstā — teozofija, antropozofija, scientoloģija un līdzīgas mācības ir blakuszinātniskā fantastika ar reliģijas elementiem. Tāpēc vērtēt ezoterisko literatūru pēc zinātniskās vai reliģiskās literatūras prasībām būtu tas pats, kas uz zvirbuļiem šaut ar lielgabalu.

Šā apstākļa neievērošana bieži vien rada neauglīgas diskusijas ap dažiem garīgās kultūras surogātiem. Piemēram, bēdīgi slavenā filma «Da Vinči kods», kuras pirmizrāde 2006. gadā izraisīja ažiotāžu ari Latvijas kinoteātros, tika uzņemta pēc tā paša nosaukuma Dena Brauna grāmatas motīviem. Grāmatas pamatsaturs ir aizgūts no citas grāmatas, kuras literārais žanrs ir Bībeles sižetu ezoteriskā interpretācija daiļliteratūras formā. Grāmatas vadošā ideja ir tā, ka Jēzus bijis precēts ar Mariju Magdalēnu, bet viņu pēcnācēji, simboliski nosaukti par «Svēto Asini», likuši pamatus ari patlaban esošai slepenai organizācijai — tā līdz zināmam laikam sargā kā savu acuraugu noslēpumus, kas «grauj kristīgās baznīcas autoritāti». Nopietni vērtēt līdzīgus sacerējumus pēc reliģiskās vai zinātniskās literatūras kritērijiem nav jēgas, kaut gan minēto grāmatu un filmas antikristīgā ievirze ir skaidri redzama.

Šādām visai eksotiskām hipotēzēm vispār nav nekāda sakara nedz ar vēsturisko zinātni, nedz ar reliģiju — zinātne prasa faktus, bet no kristīgās teoloģijas viedokļa minētās fantāzijas ir līdzīgas slimnieka murgiem. Paliek vienīgi daiļliteratūras forma, ko daži mūsdienu autori piepilda ar ezoterisku saturu, — piemēram, šādu paņēmienu visai veiksmīgi izmantojis dienvidamerikāņu rakstnieks Karloss Kastaņeda (1925-1998), kuru dēvē par vienu no izcilākajiem 20. gadsimta mistifikatoriem.

3. Valodas ziņā ezoteriskās mācības ir terminoloģiska krustvārdu mīkla. Tās atminēšana ir diezgan nogurdinošs darbs, jo apjēgt ezoterisko tekstu saturu bez speciālām vārdnīcām nav iespējams. Tas nav nekāds brīnums, jo valodas īpatnības ir tieši saistītas ar atbilstošo mācību saturu un literārās formas savdabīgumu.

Valodas īpatnības piemīt jebkurai garīgās kultūras formai. Piemēram, zinātnes jomā pastāv matemātiķu profesionālā valoda un ķīmijas formulu valoda, mākslas jomā – daiļliteratūras, mūzikas un glezniecības valoda, reliģijas jomā – mācību dogmatu, simbolikas un kulta ceremoniju valoda. Nekas prātīgs neiznāks, ja matemātiķis izteiks savas domas reliģijas valodā, bet gleznotājs — zinātnes valodā. Nedrīkst bāzt vienā maisā zinātnes, mākslas un reliģijas valodu (terminoloģiju) — tā ir viena no profesionālās kompetences prasībām.

Pēc kāda ezoterisko tekstu krājuma zinātniskā redaktora atzinuma, bez speciāliem komentāriem publicēti materiāli gandrīz nav saprotami. Bieži vien bez komentāriem nevar iztikt arī zinātniskās publikācijās vai reliģiskās literatūras tekstos. Taču, ja vajadzība pēc speciālas terminoloģijas neizriet no problēmas satura, samākslota valoda liecina vai nu par autora nepietiekamo profesionālo kompetenci, vai par viņa apzinātām vai neapzinātām vēlmēm ar «speciālo» terminoloģiju kompensēt satura tukšumu un trivialitāti.

Teiktais pilnā mērā attiecas uz jebkuru ezoterisko mācību. Piemēram, krievu rakstnieka Daņiila Andrejeva (1906-1959) grāmatas «Pasaules Roze» konceptuālais pamats ir indoirāņu un skandināvu mitoloģija autora terminoloģijā, kuras atšifrējumu var atrast speciālā vārdnīcā grāmatas pielikumā. Par teksta lasāmību un saprotamību var spriest pēc grāmatas konceptuālajiem jēdzieniem — tie izteikti ar vārdiem, kas nav tulkojami nevienā pasaules valodā.

Atbilstoši autora terminoloģijai Visums sastāv no daudziem slāņiem, kuru kopums ir Bramfatūra. Tā kārtas caurstrāvo jebkuru planētu, bet mēs dzīvojam Zemes bramfatūras vidējā slāni ko sauc par Enrofu. Kosmiskajā telpā notiek nepārtraukta kauja starp Gaismas un Tumsas spēkiem (Uicraori), kurā apzināti vai neapzināti iesaistīti arī cilvēki ar savām domām, jūtām un rīcībām. Tas nozīmē, ka reālo vēsturi pārklāj Metavēsture (gr. «meta» — virs, pāri), kuras noslēpumi reizēm atklājas gaišreģiem. Tāpēc tas, ko mēs uztveram kā vēsturisko notikumu gaitu, būtībā ir viena no Labā un Ļaunā slepenās cīņas izpausmēm, kas notiek citās (ārpuszemes) pasaulēs.

Pēc autora domām, šis cīņas galīgais iznākums ir «Pasaules Roze» — nākotnes Baznīca, kas jaunajā laikmetā apvienos visas gaišās ievirzes reliģijas. Atliek piebilst, ka no parastiem mītiem, leģendām un pasakām minētās grāmatas konceptuālā konstrukcija atšķiras vienīgi ar ezoterisko terminoloģiju. Pasaku pasaules eksistē (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 7.2. sadaļu), taču mūsdienu pieaugušie parasti atšķir iedomāto realitāti no reālās esamības.

Viegli iespaidojamam lasītājam terminoloģiskā mīklainība var radīt domas par autora sakaru ar Augstākiem noslēpumiem, šādu attieksmi aktīvi modina paši ezoteriskās literatūras autori. Piemēram, kāds spāņu ezoteriķis apgalvo: «Ezoteriskā filozofija arī ir zinātniska, līdzīgi ķīmijai, fizikai un matemātikai, taču tā nav pūļu zinātne, jo ezoteriskās zināšanas nav iespējams izteikt ar parastiem mācību līdzekļiem.» Par šādiem atzinumiem rodas jautājums: vai pārgudra valoda patiešām ir tas īstais un vienīgais ceļš, ar ko atklājas pasaules noslēpumi?

Jebkurā garīgās kultūras jomā manipulācija ar samākslotiem terminiem un vārdu spēles nav patiesības ceļš. Šajā ziņā ir vērts atcerēties krievu rakstnieka un domātāja Ļeva Tolstoja (1828—1910) teikto: «Aplama zinātne un aplamas reliģijas vienmēr izsaka savus dogmatus pārgudrā valodā, kura var likties kaut kas noslēpumains un svarīgs. Noslēpumainība nav gudrības pazīme. Patiesībā — jo gudrāks ir cilvēks, jo vienkāršāka ir valoda, kurā viņš izsaka savas domas.»

Ar mērķi radīt zinātniskuma un jaunuma ilūziju ezoteriskās literatūras autori aktīvi izmanto «oriģinālo» terminoloģiju. Kas radās gala rezultātā? Skaists, bet tukšs konfekšu papīriņš.

4.3. Pseidozinātnes loģika

Vai mūsdienu zinātnei ir iespējams konstruktīvs dialogs ar pseidozinātni un ezoteriku? Latvijas Zinātņu akadēmija 2003. gada februārī organizēja sēdi — diskusiju «Zinātnes robežas un patiesība». Sēdes koreferenti bija matemātiķis, astronoms, mācītājs un filozofs, turklāt viens no viņiem izrādījās dedzīgs ezoterikas piekritējs. Ne visai auglīgie diskusijas rezultāti parādīja, ka sasniegt saprašanos starp zinātnes un ezoterikas pārstāvjiem nemaz nav tik vienkārši.

Piesakot tiesības uz patiesu zinātniskumu, mūsdienu pseidozinātne izmanto dažus raksturīgus argumentācijas paņēmienus. Pievērsīsim uzmanību šis argumentācijas loģiskajai pusei.

4.3.1. Aplama dilemma. Pseidozinātnes idejas tieši vai netieši balstās uz konfrontāciju ar akadēmisko zinātni. Atbilstoši šādai loģikai akadēmiskai zinātnei stāv pretī alternatīva neakadēmiska zinātne. Bet kas ir neakadēmiska zinātne?

Mūsdienu sabiedrībā ar akadēmisko zinātni parasti tiek domāta tās esamība Zinātņu Akadēmijas sistēmā – zinātniskie pētījumi un to rezultāti, kas īstenojas noteiktu zinātnisko institūciju ietvaros. Šādā izpratnē neakadēmiskā zinātne ir tas, kas administratīvi organizatoriskā aspektā attīstās ārpus Zinātņu Akadēmijas sfēras – piemēram, augstskolu zinātne vai nozaru (lietišķā) zinātne. Protams, te nav runa par kādu alternatīvu zinātni, bet vienīgi par zinātnes eksistēšanas un attīstības formu.

Pseidozinātniskās idejas tiek pasludinātas par neakadēmiskās zinātnes patiesībām pavisam citā nozīmē. Runa ir par dilemmu «akadēmiskā vai neakadēmiskā zinātne» – atbilstoši šādam iedalījumam: ar akadēmisko zinātni ir domāta visa «oficiālā» zinātne neatkarīgi no tās institucionālās piederības. Kā jebkurā dilemmā saiklim «vai» dotajā gadījumā ir izslēdzoši sadalāma nozīme, līdz ar to akadēmiskā un neakadēmiskā zinātne izrādās divas nesavienojamas garīgās kultūras sfēras.

Pēc dažu mūsdienu zinātnieku pārliecības, «oficiāla» akadēmiskā zinātne ir autoritāra un dogmatiska, bet «alternatīva» neakadēmiskā zinātne – brīva un radoša. Ja tam piekrist, tad atliek secināt: akadēmiskā zinātne ir zinātnes attīstības kavēklis.

Patlaban vairākām zinātnes nozarēm ir «alternatīvi» pavadoņi – it sevišķi populāras ir alternatīvā fizika, bioloģija, psiholoģija, medicīna un vēsture. Daži alternatīvās zinātnes piekritēji strādā Zinātņu Akadēmijas sistēmā, bet pastāv arī vairākas alternatīvas Akadēmijas – piemēram, Alternatīvo zinātņu starptautiskā akadēmija (Krievijā), tās prezidente ir «alternatīvās medicīnas» superzvaigzne ekstrasense Džūna. Paliek jautājums par iepriekšminētās dilemmas saturu – vai tas atbilst īstenībai?

Ņemot vērā zinātniskās izziņas īpatnības, zinātnes dalījums «oficiālā» un «alternatīvā» izrādās aplama dilemma, bet «alternatīvā zinātne» ir tukšas klases jēdziens līdzīgi vārdkopai «kvadrāta garākā mala». Zinātnes alternatīva un alternatīvā zinātne nav viens un tas pats. Ja zinātnes alternatīvas reāli eksistē reliģijas un mākslas formā, tad alternatīvā zinātne ir mākslīgi veidots zinātnes pretstats. Būtībā «alternatīvā zinātne» ir nevis zinātne, bet tās alternatīva garīgās kultūras jomā, līdzīgi «jaunajām reliģijām».

Alternatīvo ideju konkurence ir parasta parādība zinātnes vēsturē, tas ir zinātnes attīstības virzītājspēks. Taču teiktais nenozīmē, ka alternatīvas idejas jāsadala starp «akadēmisko» un «alternatīvo» zinātni. Vēl vairāk, ja notiktu šādas «divvaldības» reāla īstenošana, tad zinātnes attīstībai varētu pārvilkt krustu.

Mūsdienu zinātnieks parasti ir speciālists noteiktā zinātnes apakšnozarē. Šaubu nav, ka jebkurā darbības sfērā atsevišķo speciālistu kvalifikācijas līmenis var atšķirties visai būtiski. Taču no tā, ka ir mazkompetenti ginekologi, neizriet, ka jāvēršas pie bērnu saņēmējas.

4.3.2. Jaunuma kritērijs. Viens no iecienītiem alternatīvās zinātnes argumentiem ir uzsvērt izvirzīto ideju savdabīgumu un netradicionālo raksturu. Neapšaubāmi, ka minētajām īpašībām ir liela nozīme zinātniskās izziņas procesa un rezultātu novērtējumā. Zinātnes attīstība balstās uz jaunu ideju izvirzīšanu un to turpmāko empīrisko vai loģisko pamatojumu. Taču pats par sevi jaunuma kritērijs neliecina par idejas patiesumu – visai oriģinālas un drosmīgas domas nereti izrādās aplamas.

Tāpēc idejas jaunums ir nepieciešams, bet nav pietiekams pamats secinājumam par tās patieso zinātnisko vērtīgumu. No tā, ka viss ģeniālais ir jauns, neizriet, ka jebkurš jaunums ir ģeniāls. Kaķi ir dzīvnieki, taču ne visi dzīvnieki ir kaķi.

Jaunuma kritērija absolutizācija var radīt ilūzijas par speciālo integrējošo mācību, kuras objekts ir neparastas un dīvainas parādības. Piemēram, daži ezoteriski orientētie zinātnieki piedāvā izveidot jaunu zinātnes nozari enioloģiju – mācību par enigmātiskām (gr.«ainigma» – mīkla), tātad mīklainām, dabas parādībām. Taču, no vienas puses, šādas parādības sen jau ir «sadalītas» starp atsevišķām zinātnes nozarēm. No otras puses, parādību mīklainība pati par sevi diez vai ir pietiekams nosacījums, lai veidotu speciālas zinātnes nozares objektīvo pētījuma pamatu.

Atliek piebilst, ka patiesības meklējumi nav vienīgais netradicionālo uzskatu iemesls. Zinātnē un citās garīgās kultūras jomās ideju un mācību netradicionālais raksturs nereti izskaidrojams vienīgi ar to autoru ambīcijām vai elementāru krāpniecību. Piemēram, šāda motivācija nemaz nav izslēgta dažiem mūsdienu skatuves māksliniekiem, kas sniedz klasikas «netradicionālu interpretāciju», vai «jauno reliģiju» dibinātājiem. Teiktais paliek spēkā arī saistībā ar ikdienas uzvedības motivāciju — dažas deviantas uzvedības formas nereti tiek dēvētas par atbrīvošanos no tradicionālās «novecojušās» kultūras vērtību sistēmas.

4.3.3. Maldīga analoģija. Loģikas ziņā analoģija ir slēdziena paveids, kurā pēc divu priekšmetu dažu pazīmju līdzības secina arī par citu pazīmju līdzību. Zinātnes un tehnikas vēsturē secinājumi pēc analoģijas nereti bija jaunu ideju avots. Piemēram, pēc ūdens viļņu analoģijas izskaidroja skaņas izplatīšanos, radiolokatora ideja radās pēc analoģijas ar sikspārni.

Taču jāņem vērā, ka secinājumam pēc analoģijas ir varbūtējs raksturs, — visprecīzākā analoģija pati par sevi nav pierādījums. Daži alternatīvās zinātnes pārstāvji nereti atsaucas uz zinātnes vēsturi, spriežot pēc analoģijas: 1) vērtīgas zinātniskās idejas bieži vien izraisa asu kritiku akadēmiskajās aprindās; 2) akadēmiskā zinātne noraida arī manas idejas; 3) tātad manām idejām ir liela zinātniskā nozīme.

Garīgās kultūras vēsturē patiešām nereti gadījās, ka izcilas zinātniskās idejas nerada atbalstu plašās zinātnieku aprindās. Piemēram, Nikolajs Lobačevskis (1792—1856) izveidoja loģiski nepretrunīgu jaunu ģeometrijas sistēmu, kuras pamatatzinumi nesaskanēja ar Eiklīda ģeometrijas postulātiem. Sākotnēji krievu matemātiķa idejas tika uzņemtas ar neizpratni un pat naidīgi – tikai 20. gadsimtā radās skaidrība, ka ar neeiklīda ģeometrijas sistēmu atklājas principiāli jauns posms matemātikas attīstībā. Līdzīgus piemērus var atcerēties no ģenētikas (mācība par iedzimtību un organismu mainību), kibernētikas (mācība par pašvadāmām sistēmām) un citu zinātnes nozaru attīstības vēstures.

Vai teiktais nozīmē, ka iepriekšminētās analoģijas secinājums arī atbilst īstenībai? Tas nav izslēgts, taču neizriet no premisām ar loģisko nepieciešamību. Būtībā te ir pārkāptas noteiktas loģiskās kārtulas, par ko nav grūti pārliecināties ar šāda slēdziena piemēru: Daži izcili zinātnieki slikti mācījās skolā. Kārlis slikti mācās skolā. -> Kārlis kļūst par izcilu zinātnieku

Tiem, kas atceras formālās loģikas pamatus, nav grūti pamanīt kļūdu: slēdziens atbilst siloģisma 2. figūrai, taču tā secinājums ir izdarīts, neievērojot figūras prasības. Netiešā veidā līdzīga kļūda slēpjas arī maldīgajā analoģijā ar neatzītām idejām. Tas, ka noteiktas idejas neguva atsaucību akadēmiskās zinātnes aprindās, pats par sevi nav arguments drošam secinājumam par šo ideju patieso zinātnisko nozīmību.

4.3.4. Tēzes apmaiņa. Viens no pierādījuma loģiskās uzbūves elementiem ir pierādāmā tēze — atzinums, kura patiesums tiek pamatots. Svarīgākā loģiskā prasība attiecībā uz pierādījuma tēzi ir tās noteiktība: pierādīšanas procesā tēzei jāpaliek nemainīgai. Minēto prasību pārkāpjot, rodas loģiskās kļūdas — tēzes daļēja vai pilnīga apmaiņa (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 19.3. sadaļu).

Tēzes pilnīgas apmaiņas kļūdu dažreiz dēvē par «loģisko diversiju», kas parasti ir saistīta ar oponenta, lasītāju vai klausītāju uzmanības novirzīšanu uz citu tēzi. Piemēram, diskusijā par kādas parādības eksistēšanu nedrīkst prasīt, lai oponents pierāda, ka šī parādība neeksistē. Šajā ziņā pretjautājums «vai jūs varat to atspēkot?» būtu loģiski nekorekts, jo doma par kaut kā eksistēšanu un doma par kaut kā neeksistēšanu ir divas dažādas pierādījuma tēzes.

Turklāt jāņem vērā, ka empīriski ir iespējams tikai noteiktas parādības eksistēšanas pamatojums, — pierādīt šādā ceļā kaut kā neeksistēsanu nav iespējams. Piemēram, nav iespējams empīriski pamatot, ka nelabais vai būtnes no citām planētām neeksistē. Nav vērts mēģināt pamatot kādu neparastu vai brīnumainu parādību neeksistēšanu — jāpierāda, ka tās eksistē.

Šajā sakarā nav grūti saredzēt analoģiju ar kādu jurisprudences prasību — par tēzes patiesuma pierādījumu atbildīgs tas, kas to izvirzījis. Viens no romiešu tiesību pamatprincipiem vēsta: «Pierādījuma smagums gulstas uz to, kas apgalvo, nevis uz to, kas noliedz.» Tas nozīmē, ka būtībā zinātnei nav jāatspēko ārpuszinātniskās un pseidozinātniskās hipotēzes — jaunu ideju autoram pašam jāpamato savas domas patiesums atbilstoši zinātniskās izziņas prasībām.

4.3.5. Argumentu pamatotība. Viena no pierādījuma loģiskajām prasībām nosaka, ka pierādījuma argumentiem jābūt pamatotiem. Tāpēc pierādījumā nedrīkst izmantot tādus argumentus, kas varbūt ir patiesi, bet nav pierādīti. Piemēram, atsaukšanās uz pieņēmumiem un nepamatotu informāciju zinātnē ir metodoloģiski aizliegts paņēmiens.

Šāds paņēmiens nereti tiek izmantots ezoteriskā literatūrā. Piemēram, droši un bez jebkāda pamatojuma tiek apgalvots, ka «laimīgā roka» piemīt 25% vīriešu un 75% sieviešu. Citā grāmatā runa ir par «trešo aci» — noslēpumaino informatīvo veidojumu starp acīm virsdegunes apvidū, ar kura starpniecību cilvēkam atklājas lietu un parādību būtība un aktualizējas «krāsu gaišredzības» spējas. Pēc autora domām, mūsdienu sabiedrībā «trešā acs» ir slēgta vai atrofējusies un ir pieejama vienīgi Tibetas lamām (budistu mūkiem) — tikai vienam no 10 000 parastiem cilvēkiem ar milzīgu piepūli šis orgāns var atdarīties.

Arī šai statistikai, kā arī idejai kopumā, var tikai ticēt vai neticēt, jo tās pierādījumam nav minēts neviens zinātniski pamatots arguments.

4.3.6. Aplis pierādījumā. Argumentu pamatotības prasība ir saistīta ar vēl vienu nosacījumu — argumentu pamatojumam nedrīkst izmantot pierādāmo tēzi. Tātad argumentiem jābūt loģiski neatkarīgiem no tēzes. Šo prasību neievērojot, rodas kļūda «aplis pierādījumā» («circulus in probando»): tēzi pamato ar tādiem argumentiem, kuri paši ir pamatojami ar pierādāmo tēzi.

Piemēram, kāds ufoloģijas entuziasts paziņo: «Atbilstoši Iekšlietu ministrijas datiem katru gadu Krievijā bez vēsts pazūd ap 100 tūkstoši cilvēku. Mēs konstatējam, ka ne mazāk par pieciem procentiem no šā skaita tiek aizvesti ar varu uz citplanētu civilizācijām». Tātad cilvēku pazušana bez vēsts (B) tiek pamatota ar citplanētu civilizāciju aktivitāti (A), bet par vienu no argumentiem šādu civilizāciju eksistēšanai (A) droši vien ir domāta cilvēku pazušana bez vēsts (B). Līdzīgs aplis pierādījumā veidojas, kad dažus neidentificētus lidojošus objektus izskaidro kā citplanētu civilizāciju kosmosa kuģus, bet ar šādu kuģu esamību savukārt pamato citplanētu civilizāciju eksistēšanu.

Būtībā aplis pierādījumā veidojas arī tad, ja kāda uzskata pamatojums balstās vienīgi uz to autoru domām, kam līdzīga konceptuālā orientācija. Piemēram, parapsihologi parasti atsaucas uz «alternatīvās» psiholoģijas grāmatām, ufologi un astrologi — uz ezoterisko literatūru. Šāda savstarpējas galvošanas situācija var apmierināt noteiktu autoru loku, taču diez vai tas atbilst zinātniskās izziņas objektivitātes prasībai.

4.3.7. Pārsteidzīga vispārināšana. Zinātnes sfēru veido atveidojamas parādības — tādas, kas regulāri atkārtojas neatkarīgās pārbaudēs. Dodot noteiktu atlaidi attiecībā uz eksperimenta precizitāti, akadēmiskā zinātne prasa, lai pozitīvi rezultāti atkārtojas ne mazāk kā 95% gadījumos.

Tāpēc galīgais teorētiskais vispārinājums, ņemot vērā vienreizējus vai pat dažus novērošanas faktus vai eksperimenta rezultātus, būtu pārsteidzīgs. Loģikā to dēvē par pārsteidzīgas vispārināšanas kļūdu, kas ir saistīta ar cilvēka atmiņas selektīvo (izvēles) īpašību. Brīnumainu parādību, veiksmīgas pareģošanas vai pravietisko sapņu gadījumi lielākoties paliek atmiņā, bet tas, kas nav piepildījies, — tiek aizmirsts. Līdz ar to rodas iespaids, ka dīvaino parādību ir daudz vairāk, nekā tām vajadzētu būt sagadīšanos dēļ.

Pārsteidzīga vispārināšana ir visai raksturīga mācībām, kas balstās uz vāji pamatotiem konceptuālajiem pieņēmumiem. Piemēram, astroloģijā, numeroloģijā un parapsiholoģijā tiek ņemta vērā tikai «pozitīva» informācija, bet fakti, kas neapstiprina šo mācību saturu, parasti tiek noklusēti. Minētā paņēmiena būtību asprātīgi ilustrējis angļu filozofs Frānsiss Bēkons. Kāds ceļotājs apskatījis templī pakarinātu attēlu ar jūrasbraucējiem, kuri glābušies no kuģa bojāejas, dodot solījumu dieviem. Uz jautājumu, vai viņš tagad atzīst dievu varenību, šis cilvēks savukārt atjautājis: «Bet kur ir attēloti tie, kuri tomēr aizgāja bojā pēc dieviem dotā solījuma?»

4.4. Maldi vai krāpšana?

Mūsdienu kultūras sistēmā pseidozinātni un ezoteriku var kvalificēt kā savdabīgu kontrkultūras (angl. «counter-culture») izpausmi. Līdzīgas parādības pastāv arī citās sabiedriskās dzīves sfērās – piemēram, blakus «caurspīdīgai» ekonomikai funkcionē «ēnu ekonomika».

Garīgajā dzīvē kontrkultūra izpaužas alternatīvās kultūras formās reliģijas, mākslas un zinātnes jomā. Piemēram, šajā ziņā reliģijai stāv pretī «jaunās reliģijas», mākslas alternatīva ir šovbizness – izklaidējošas mākslas industrija. Atbilstošas alternatīvas nav grūti saredzēt arī zinātnes sfērā: astronomija — astroloģija, psiholoģija — parapsiholoģija, medicīna — dziedniecība, zinātniskā prognozēšana — gaišredzība.

Kontrkultūras formas ieņem vietu garīgās kultūras sistēmā un pilda noteiktas sociālās funkcijas. Kā saka, vienam patīk māte, otram meita. Dažiem patīk mūzikas māksla, citiem — Eirovīzijas dziesmu konkursi un izbraukuma balagāns «Jaunais vilnis». Daži uzticas zinātnei un reliģijai, citi – pseidozinātnes un ezoterikas mācībām. Taču,
ja saucam lietas īstajā vārdā, tad daždažādas kontrkultūras izpausmes nav nekas cits kā kultūras surogāts – tās nepilnīgs aizstājējs.

Pieprasījumu pēc ezoteriskām un citām pseidozinātniskām mācībām franču filozofs Emanuēls Munjē (1905-1950) raksturoja kā «kolektīvo neirozi» — nepiepildīto cerību un garīgā tukšuma sekas. Mūsdienu garīgās dzīves reālijām piemīt vēl viena īpatnība – pseidozinātniskās aktivitātes nereti robežojas ar gandrīz neslēptu krāpšanu.

Piemēram, kopš 2001. gada Rīgā darbojas Līderības akadēmija, kurā piedāvāts apgūt pieaugušo neformālas izglītības programmu – personības attīstības filozofijas treniņus trijos līmeņos. Programmas pasludinātais mērķis ir palīdzēt cilvēkiem «ātrāk sasniegt vairāk panākumu, vairāk veiksmes un kļūt aizvien vairāk apmierinātiem». Spriežot pēc mācību maksas, pats Akadēmijas dibinātājs un vadītājs minēto mērķi jau ir sasniedzis: pirmā līmeņa kursa apguve (4 dienas) maksā 165 latus, bet par nākamā līmeņa apguvi (6 dienas) būs jāšķiras no 280 latiem.

Tātad par desmit dienu mācībām jāsamaksā aptuveni tik pat, cik Latvijas augstskolās students maksā par vienu semestri. Droši vien tas liecina par ļoti augstu, pat izcilu programmas kvalitāti? Varbūt par to liecina arī kategoriskais aizliegums (ar speciāla dokumenta parakstīšanu) kursu dalībniekiem izpaust jebkādu informāciju par savu mācību saturu? Būtībā šāda prasība ir viena no raksturīgākajām sektas pazīmēm. Te rodas vēl viens jautājums: kāpēc izcilu zinātnieku darbi ir brīvi pieejami jebkuram lasītājam? Varbūt Līderības akadēmijas mācība ir vairāk nekā izcila — tā ir ģeniāla? Par to ir nopietnas šaubas, kaut gan studēt gribētāju netrūkst. Taču, pēc speciālistu atziņām, aiz pretenciozas reklāmas slēpjas viselementārākā manipulēšana ar cilvēku apziņu. Par «zinātniskās» meditācijas rezultātiem liecina arī tas, ka daži Akadēmijas absolventi kļūst par psihoterapeitu klientiem.

Spriežot pēc reklāmas paziņojumiem, ir personas, kas nodrošina «spēcīgu aizsardzību no ļaunuma», piedāvā «ārstēšanu pēc foto», apņemas «ļoti ātri atrisināt praktiski jebkuru problēmu». Vai šādu sludinājumu autori paši maldās vai apzināti maldina citus?

Te būtu vietā analoģija ar noziedzīgu nodarījumu, kas ir sodāms pēc Krimināllikuma 177. panta: «Krāpšana ir svešas mantas vai tiesību uz šādu mantu iegūšana, ļaunprātīgi izmantojot uzticēšanos vai ar viltu.» Atšķirībā no zādzības krāpšana nav mantas nolaupīšana (slepena vai atklāta), jo krāpšanas upuris labprātīgi kļūst par maldināšanas objektu. Līdzīga situācija ar maldināšanu ir pseidozinātnisko pakalpojumu sfērā — visai bieži šādi pakalpojumi izrādās krāpšana garīgajā sfērā.

Mūsdienās tas ir visai izdevīgs bizness, kas gandrīz izkrīt no tiesiskās regulēšanas sfēras. Varbūt šajā ziņā arī krāpniekam ir sava taisnība: ja ir cilvēki, kas vēlas tikt maldināti, tad kāpēc es nevaru būt tas, kas apņemas šādu vajadzību apmierināt? Tāpēc nav jābrīnās, ka ezoterikai, astroloģijai, parapsiholoģijai un līdzīgām mācībām ir pieprasījums, kas nodrošināts ar atbilstošu piedāvājumu.

4.4.1. Pieprasījums pēc brīnuma. Šādu mācību popularitāte mūsdienu sabiedrībā izskaidrojama ar vairākiem sociālajiem, sociāli psiholoģiskajiem un personiskajiem apstākļiem.

4.4.1.1. Neticība saviem spēkiem. Pasaulē ir diezgan daudz cilvēku, kas dažādu iemeslu dēļ nevar paši atrisināt savas problēmas vai negrib to darīt. Šādas situācijas sekas nereti ir uzticības pilna attieksme pret laimīgo apstākļu sagadīšanos vai laimīgo zvaigzni. Pašpaļāvības trūkums var radīt ilūzijas, ka sarežģītas zinātniskās, praktiskās un personiskās problēmas ir atrisināmas brīnumainā kārtā, — mēs vēlamies mūsu problēmu vienkāršu izskaidrojumu un vieglu risinājumu. Mēs labprāt ticam, ka veselības, saskarsmes (komunikācijas) un pašaktualizācijas problēmas var atrisināt cita persona vai kāds brīnumains līdzeklis.

Piemēram, lai «samazinātu vēderu», labprāt uzticamies «Herbalife» brīnumainajai efektivitātei, – tā vietā, lai vienkārši vairāk kustētos un mazāk ēstu. Sieviete ar ģimenes dzīves problēmām nevis paškritiski analizē situāciju, bet steidzas pie burves «apvārdot vīru, lai būtu uzticīgs». Mēs ļoti gribam atrisināt savas problēmas ātri un ar minimālu personiskās enerģijas patēriņu. Būtībā mēs esam ar mieru pat maksāt lielu naudu, lai mūsu problēmas atrisinātos brīnumainā kārtā. Mēs vēlamies brīnumu – un pieprasījums rada piedāvājumu ar astroloģijas, zīlēšanas un «baltās maģijas» saloniem.

4.4.1.2. Fundamentālas izglītības trūkums. Jāatzīst, ka mēs dzīvojam zinātniski mazizglītotā sabiedrībā. Pēc amerikāņu pētnieka datiem, par zinātniski izglītotiem var būt atzīti tikai 7% cilvēku no ASV pieaugušo iedzīvotāju skaita. Pēc Mičiganas universitātes pētījuma rezultātiem, zinātniskās izglītības līmenis nav pietiekams nevienā attīstītajā valstī, bet Latvijā šis līmenis ir viens no zemākajiem – tikai 2,2% no mūsu valsts iedzīvotājiem iespējams atzīt par zinātniski izglītotiem.

Patlaban pat cilvēkiem ar augstāko izglītību parasti ir tikai sistēmiski nesakārtotas «puszināšanas» dabaszinātņu, filozofijas un reliģijas jomā. Tādējādi domāšanas loģiskā un metodoloģiskā kultūra paliek dīgļa stāvoklī, bet zinātniskā argumentācija izrādās grūti pieejama vai vispār tiek ignorēta.

Pašreizējo situāciju ar fundamentālo izglītību Latvijas vispārējās un augstākās izglītības sistēmā šajā ziņā grūti atzīt par apmierinošu. Piemēram, mūsdienu vidusskolā astronomija vismaz pēdējo 15 gadu laikā vispār netiek mācīta, filozofija augstskolās labākajā gadījumā paliek pameitas lomā. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka tieši ufologu, astrologu un parapsihologu aktivitātes un plaši pieejamā literatūra rada atbalsi jaunās paaudzes vidū.

4.4.1.3. Garīgais infantilisms. Viena no personības infantilisma (lat. «infantilis» — bērnišķīgs) izpausmēm, kad pieaugušam cilvēkam paliek dažas bērnam raksturīgas psihiskās īpašības, ir dabisko parādību pasakains izskaidrojums. Piemēram, mūsdienās izglītots cilvēks diez vai piekritīs nelabā (kr. «нечистая сила» ) eksistēšanai. Taču prātojumi par «negatīvo enerģētiku», kas nāk no mitoloģijas tradīcijām (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 11.4. sadaļu), nereti tiek uztverti kā zinātniski pamatota patiesība.

Mitoloģija ir viena no senākajām kultūras formām, kas pildīja izziņas, sociālās integrācijas un psiholoģiskās kompensācijas funkcijas. Piemēram, mītiskas pasaules ainai pilnīgi atbilst apburšanas rituāli — garu izsaukšana ar burvju vārdiem un maģiskām formulām. Mūsdienu sabiedrībā mitoloģijas funkcijas stipri sašaurinās, tāpēc dabas un sociālās parādības patlaban daudz efektīvāk izskaidrot ar zinātniskās izziņas līdzekļiem. Mitoloģija paliek kultūras šūpulis — taču tas nenozīmē, ka mūsdienu cilvēkam jāpaliek kultūras bērnībā un jāvadās pēc pseidozinātniskās literatūras norādījumiem. Šajā ziņā orientācija uz garīgu infantilismu būtu mūsdienu kultūras attīstības strupceļš.

4.4.1.4. Tieksme pēc neparastā. Labi zināms, ka paaugstinātu uzmanību saista neparastas parādības un to netradicionālas interpretācijas. Tāpēc «garlaicīgajai» akadēmiskajai zinātnei nemaz nav vienkārši konkurēt ar pseidozinātniskām vai ārpuszinātniskām sensācijām un mistifikācijām. Jebkura neparasta parādība jau pati par sevi modina interesi — droši vien te slēpjas arī cilvēka dabiskā interese par visu pārdabisko.

Kā piemēru var minēt kaut populārās sērijas «Mvsteries of the Unknown» («Neatrisinātas mīklas») dažu grāmatu nosaukumus – «Psychic Voyages» («Dvēseles ceļojumi»), «Phantom Encounters» («Sastapšanās ar rēgiem»), «Hauntings» («Spoki»), «Transformations» («Vilkači»), «Witches and Witchcraft» («Raganas un buršana»). Līdzīgas grāmatas operatīvi tiek tulkotas svešvalodās, netrūkst arī oriģinālliteratūras piedāvājumu. Lai nu kā, šāda literatūra pilda arī sociāli derīgu funkciju — tiek apmierināta cilvēka neizskaužamā vajadzība pēc brīnuma un iesaistīšanās noslēpumā.

4.4.1.5. Reliģiskā indiference. Viens no pasaules kultūras tapšanas un attīstības stūrakmeņiem ir kristīgo vērtību sistēma. Taču, kā liecina speciālu pētījumu dati, mūsdienu kristīgās konfesijās īsti ticīgo cilvēku skaits parasti nepārsniedz 15 procentus — pārējie labākajā gadījumā pieskaitāmi pie «formāli ticīgajiem».

Minētā statistika vismaz daļēji izskaidro situāciju, ko daži pētnieki dēvē par «neredzamo reliģiozitāti» — ticību pseidozinātniskām un ezoteriskām mācībām. Šajā ziņā mūsu valsts nav izņēmums. Piemēram, pēc Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes pētījumu rezullatiem, Vidzemes, Latgales un Rīgas vidusskolās šādas «reliģiozitātes» piekritēji ir ne mazāk par 40% latviešu; Vidzemē 78% skolnieku tic astroloģijai, bet 92% izrāda interesi par burvestībām, spokiem un spiritismu.

Patiesībā mūsdienu rietumu civilizācijā valda reliģiskā indiference (lat. «indifferentia» — vienaldzība). Vai daudz ir cilvēku, kas vaļsirdīgi atzīst sevi par kristiešiem, šad tad ieskatās Bībelē? Taču tieši Svētie Raksti nepārprotami nosoda jebkuras māņticības izpausmes — to skaitā tādas, ko mūsdienu cilvēks nereti savā vientiesībā uzskata par savienojamām ar kristīgo mācību.

Piemēram, Vecajā Derībā atrodam vairākkārtējus kategoriskus aizliegumus vērsties pie pareģiem un zīlniekiem (3. Moz. 19:31, 20:27; Jes. 8:19), tiek nosodīti «burvības grēks» (1. Sam. 15:23) un «burvju māksla» (2. Ķēn. 17:17), kā arī vārdotāji, garu izsaucēji un mirušo izaicinātāji (5. Moz. 18:10-11). Nepārprotami negatīva attieksme pret māņticību izteikta arī Jaunajā Derībā. Piemēram, burvība tiek nosodīta apustuļa Pāvila vēstulē (Gal. 5:20) un Jāņa atklāsmes grāmatā (Jņ. atkl. 18:23), ar Pāvila vārdiem tiek noraidīta zīlēšana (Ap. d. 16:16-18).

Labi zināms, ka jebkuram cilvēkam ir apzināta vai neapzināta vajadzība pēc noteiktas garīgo vērtību sistēmas – noteikta pasaules uzskata. Ja šī vajadzība netiek apmierināta ar patiesām garīgām vērtībām, tad sāk darboties savdabīgs dvēseles kompensācijas mehānisms – paaugstinās interese par garīgās kultūras surogātiem, to skaitā tādiem, kam pseidokristīga un antikristīga ievirze.

4.4.1.6. Paaugstināta ietekmējamība. Jebkurā sabiedrībā ir diezgan daudz cilvēku, kas viegli padodas noteiktu emociju vai domu iedvešanai. Tāpēc pseidozinātnes un ezoterikas tiešais vai netiešais nodoms ir likt cerības uz lētticīgiem cilvēkiem. Piemēram, pie burvjiem un cita veida brīnumdariem parasti vēršas jaunas vai vidēja vecuma nemiera pilnas sievietes, kas viegli ļaujas hipnozei. Tāpēc daži pozitīvi ekstrasensu darbības rezultāti nereti balstās uz vienkāršu pašiedvesmu. Lielākoties ar pašiedvesmu izskaidrojami arī «aculiecinieku» stāsti par kontaktiem ar būtnēm no citām planētām. Bet kāds ezoteriska semināra dalībnieks nopietni stāstīja, ka atceras sevi mātes miesās.

Paaugstināta ietekmējamība visai bieži ir saistīta ar vāji attīstītu spēju patstāvīgi domāt – te pastāv tiešas un atgriezeniskas sakarības attiecība. Pamazām cilvēks atradinājās domāt, toties pierada ticēt visādām blēņām – piemēram, hiromantu un astrologu pasakām. Patstāvīgi domāt ir ne tikai grūti, dažreiz tas prasa lielu nervu sasprindzinājumu saistībā ar lēmuma pieņemšanu. Daudz vieglāk taču atbildību par savas darbības rezultātiem uzlikt objektīviem apstākļiem – kaut vai noteiktam zvaigžņu izvietojumam.

4.4.1.7. Reklāmas efekts. Kaut gan mūsdienu cilvēks daudzsološus paziņojumus uztver piesardzīgi, reklāmas efekts paliek spēkā. Ja ilgu laiku par kaut ko runā un raksta, tad šķiet mazticami, ka tie ir tikai meli un blēņas. Negribas ticēt, ka, līdzīgi šovbiznesa «zvaigznēm», mūsdienu populārie ekstrasensi, burvji un astrologi būtībā ir labi izreklamēti (kr. «раскрученные») projekti.

Lai paaugstinātu reklāmas efektivitāti, parasti izmanto dažus vienkāršus standarta paņēmienus. Piemēram, ja zīlēšana – tad «precīza», ja zīlniece – tad «jau vairākās paaudzēs», ja okultisms – tad «zinātniskais». Ezoterisko un pseidoreliģisko mācību nosaukumos nereti tiek lietots atslēgas vārdu efekts – Dievs («Teozofīja»), patiesība (Japānas sekta «Aum Shinrikyo» – «Augstākā Patiesība»), zinātne
(«Scientoloģija»),jauns («Jaunā Paaudze»).

Dažreiz reklāmas mērķiem tiek izmantots viltīgi gudrs psiholoģiskais paņēmiens «no pretējā». Piemēram, kādas brīnumzāles reklāma paziņo: «Uzmanieties no viltojumiem!» Ar teikto liek saprast, ka tieši reklamētās zāles ir tās īstās, – taču loģiski šāds secinājums no minētā brīdinājuma, protams, neizriet. Daži ekstrasensi izsaka negatīvu attieksmi pret maģiju un burvību, taču arī tas pats par sevi vēl neliecina par parapsiholoģijas zinātniskumu.

4.4.2. Patiesība un cilvēktiesības. Pseidozinātniskās un ezoteriskās mācības ir konceptuālais pamats, uz kura balstās atbilstošu institūciju un atsevišķu personu praktiskā darbība. Šī darbība ir mūsdienu kultūras pasaules objektīvā realitāte, kuru var skatīt un vērtēt dažādos aspektos – saistībā ar personas brīvību un pamattiesībām mūsdienu sabiedrībā, tiesiskās regulēšanas kontekstā un metodoloģiskajā aspektā.

4.4.2.1. Cilvēktiesību aspekts. Viena no cilvēktiesībām demokrātiskajā sabiedrībā ir tiesības uz izglītību – iegūt zināšanas atbilstoši mūsdienu zinātniskās izziņas prasībām. Taču jebkurai pilngadīgai personai paliek arī tiesības uz zināšanu trūkumu. Tāpēc valsts nevar atņemt cilvēkam šīs visai savdabīgās tiesības – vēlēties būt apmuļķotam.

Piemēram, patlaban zinātniski attīstītajās valstīs aizvien populārāks kļūst visai dārgs medicīnisks (?) pakalpojums: nomiruša ķermeņa sasaldēšana ar turpmāku — pēc desmitiem vai pat simt gadu — atlaidināšanu un atdzīvināšanu. Kas to lai zina — varbūt daudzos gadījumos par piekrāpšanas upuriem kļūst personas, kuras neapzināti vēlas būt piemānītas?

Bet, ja tas tā ir, tad ir vērts atcerēties kādu sižetu no Jaunās Derības. Kā izturēties pret senās Jūdejas mācītājiem, kuri nepieņēma kristietības idejas? Uz šo jautājumu Jēzus atbildēja saviem mācekļiem ar analoģiju: «Atstājiet tos! Tie ir akli akliem ceļa rādītāji; bet, ja akls aklam ceļu rāda, tad abi divi iekritīs bedrē.» (Mt. 15:14) Citiem vārdiem sakot, garīgajā sfērā nevienu nevajag un nedrīkst piespiest rīkoties pretēji viņa gribai — ar varu mīļš nekļūsi. Sava garīgā izvēle cilvēkam jāizdara pašam.

4.4.2.2. Tiesiskās regulēšanas aspekts. Gandrīz visas cilvēka sociālās darbības sfēras ir saistītas ar noteiktiem tiesiskās reglamentācijas līdzekļiem. Šajā ziņā izņēmums nav iestādes un atsevišķas personas, kuru darbības konceptuālo pamatu veido pseidozinātniskās mācības.

Piemēram, visai populārā bioenerģētisko pakalpojumu sfēra (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 11.4. sadaļu) balstās uz parapsiholoģijas idejām un atbilstošām psihoterapijas metodikām. Problēma ir tā, ka visdažādākos psiholoģiskos treniņus (ang. «training») parasti piedāvā personas bez speciālas medicīniskās vai psiholoģiskās izglītības, — par kvalifikācijas līmeni šādos gadījumos visai bieži liecina vienīgi «starptautiski sertifikāti» un «pagalma akadēmiķu» nosaukumi. Turklāt piedāvāto metodiku būtība nereti ir vien manipulācija ar cilvēka apziņu un zemapziņu — piemēram, izmantojot transu tehnikas (fr. «transe») vai neirolingvistiskās programmēšanas metodikas. [Uz 2015.gadu problēma ir jau daudz nopietnāka – stipri apšaubāmas kvalitātes biznesorientētas “mācību” iestādes Latvijā ir “saštansējušas” lielu daudzumu “speciālistu”, kuriem diplomā ir rakstīts “psihologs”. Traģēdija ir apstāklī, ka šie cilvēki maz ko zin no psiholoģijas (pirmkārt tāpēc, ka viņiem to nemācīja), iedomājas, ka ir zinoši speciālisti (jo ir taču diploms) un tiecas strādāt pēc profesijas.]

Saistībā ar bioenerģētisko pakalpojumu sfēru dažreiz tiek konstatētas psihiskās vardarbības pazīmes, tomēr tiesiskās regulēšanas iespējas te ir visai ierobežotas. Teiktais pilnā mērā attiecas uz iepriekšminētajām «baznīcām» ar ezoterisko orientāciju, kā arī uz «jaunajām reliģijām» — patlaban no valsts puses praktiski nekontrolējamām sociāli destruktīvām reliģiskām apvienībām.

Atliek piebilst, ka tiesiskās regulēšanas aspekts skar arī izglītības sistēmas vadīšanu un organizāciju. Piemēram, diez vai būtu lietderīgi atļaut izmantot vidusskolās mācību līdzekļus, kuru autors izklāsta zinātniski apšaubāmas un nepārbaudītas hipotēzes bez atbilstošiem komentāriem. Gadās arī mācību grāmatas, kurās saskaņā ar «laikmeta prasībām» par filozofiju un ezoteriku tiek stāstīts kā par līdzvērtīgām garīgās kultūras parādībām, turklāt ar visai pozitīvu ezoterikas vērtējumu. Protams, jebkuram autoram ir tiesības uz savu vērtējumu, taču jāsaprot arī tas, ka grāmata un mācību grāmata nav viens un tas pats.

4.4.2.3. Metodoloģiskais aspekts. Zinātnieka ētikas kodeksa 7.1. pantā teikts: «Zinātniekiem jāvēršas pret pseidozinātniskām teorijām, kas cenšas piesegties ar zinātnisku frazeoloģiju.» Prasība ir aktuāla, taču paliek jautājums par tās īstenošanas līdzekļiem. Zinātnieku aprindās valda uzskats: ja zinātnes un pseidozinātnes saprašanās nav sasniedzama, tad nopietni apspriest šādas problēmas nav vērts. Var piekrist, ka zinātniskās diskusijas ar astrologiem un gaišreģiem, burvēm un ezoteriķiem patiešām būtu mazproduktīvas. Viens no konstruktīvas polemikas nosacījumiem ir vienprātība pamatpremisās — noteiktās sākotnējās idejās. Bez šādas vienprātības polemika parasti pārvēršas emocionālā strīdā vai savu uzskatu demonstrācijā auditorijas priekšā.

Viduslaikos minēto nosacījumu formulēja «cum principia negante non est disputandum» — nevajag polemizēt ar tādu, kas noliedz pamatus. Zinātnes attieksme pret pseidozinātni principā var balstīties uz trim metodoloģiskām stratēģijām.

Pirmais ceļš: pseidozinātnes ignorēšana. Diez vai šī stratēģija atzīstama par konstruktīvu — tāpat vien atkratīties no pseidozinātnes aktivitātēm. Vienkāršas noliegšanas ceļš dotajā gadījumā būtu izdevīgs vienīgi «alternatīvās» zinātnes pārstāvjiem. Tas būtu tas pats, kas sporta spēlē atdot iniciatīvu pretinieka rokās.

Otrais ceļš: pseidozinātnes darbības sfēras ierobežošana. Viena no šīs stratēģijas izpausmēm var īstenoties ar iepriekšminētajiem tiesiskās reglamentācijas līdzekļiem. Nav izslēgta arī pašu zinātnieku iniciatīva — speciālas zinātniskās institūcijas izveide.

Piemēram, pirms 30 gadiem ASV tika izveidota Komiteja, kuras uzdevums ir zinātniski pārbaudīt informāciju par paranormālo fenomenu. Ar minētās institūcijas (CSICOP) dibināšanu Rietumu pasaulē aktivizējās izcilo zinātnieku un zinātnes popularizētāju kustība pret visāda veida blakuszinātniskās krāpšanas izpausmēm.

Krievijas Zinātņu akadēmijas prezidijā 1998. gadā bija izveidota pseidozinātnes apkarošanas komisija, kuras pilnais nosaukums «Комиссия по борьбе с лженаукой фальсификацией научных исследовний» . Ņemot vērā fizikas sevišķo popularitāti pseidozinātnieku aprindās, puse no Komisijas divpadsmit locekļiem bija pārstāvēta ar fizikas nozares speciālistiem. Kopumā pozitīvi vērtējot minēto iniciatīvu, zināmas šaubas tomēr var radīt divi komisijas nosaukuma atslēgas vārdi.

Vārds «лженаука» krievu valodā asociējas ar meliem (kr. «ложь» ) , tātad ar kaut ko apzināti nepatiesu — bet maldīties var taču arī pilnīgi neapzināti. Vārds «борьба» («cīņa») dotajā kontekstā droši vien ir pieņemams krievu valodā, taču latviešu valodā ar šo vārdu parasti tiek domātas situācijas, kas izslēdz mierīgu līdzāspastāvēšanu («cīņa eksistences dēļ»), krasi izteiktas pretsabiedriskas sociālas parādības («cīņa pret noziedzību») vai sporta jomu («brīvā cīņa»). Tiesa gan, pirms divdesmit gadiem izdotās krievu-latviešu vārdnīcās var atrast skaidrojošu piemēru, kas liek saprast — cīnīties var ne tikai pret vai ar ko, bet arī par kaut ko («cīnīties par mieru»).

Katrā ziņā latviešu valodā minētajā kontekstā var iztikt bez vārda «cīņa» — līdzīgi prostitūcijas parādībai, runa taču ir par noteiktas darbības sfēras ierobežošanu nevis administratīvu aizliegšanu. Tāpēc cīnīties ar pseidozinātni un ezoteriku šā vārda tiešajā nozīmē diez vai ir vērts, būtībā tas arī nav iespējams. Droši vien dotajā gadījumā lietas būtību precīzāk izsaka vārds «apkarošana» («lauksaimniecības kaitēkļu apkarošana»). Līdz ar to atbilstošas komisijas nosaukums latviešu valodā varētu būt «pseidozinātnes apkarošanas komisija».

Protams, var rasties jautājums par šādas komisijas darbības efektivitāti. No vienas puses, tas ir labāk, nekā nekas. No otras puses, kā liecina prakse, līdzīgu komisiju un komiteju darbības efektivitāte varētu būt daudz augstāka. Zinātne un «alternatīvā» zinātne eksistē līdzīgi divām paralēlām pasaulēm — piemēram, pirms dažiem gadiem Sorbonnas universitātē (Parīze) tika aizstāvēta mūslaiku vēsturē pirmā disertācija astroloģijā, ļoti labvēlīga attieksme pret ekstrasensiem patlaban ir Krievijas dabaszinātņu akadēmijā.

Tāpēc pseidozinātnes darbības sfēras ierobežošana ar speciālo zinātnisko institūciju spēkiem šķiet ne visai auglīga un varbūt nav labākā stratēģija.

Trešais ceļš: zinātniskās izziņas attīstība un tās sasniegumu popularizēšana. Kārtējo reizi apliecināt noraidošu attieksmi pret kaut ko nav labākais uzvedības variants — kaut ko noraidot, reizē jāpamato sava taisnība. Droši vien šis princips ir spēkā jebkurā dzīves jomā un situācijā — politikā un ekonomikā, starptautiskajās attiecībās un personu saskarsmē, ideoloģijā un zinātniskajā darbībā.

Tāpēc pseidozinātnes apkarošanas efektīvākais ceļš ir alternatīvās zinātnes sensācijām pretim stādīt to pozitīvu noliegumu. Tas nozīmē, ka pieveikt zinātnisko diletantismu var vienīgi patiesas zinātnes laukā — zinātnisko ideju brīvas konkurences ceļā.

Šajos apstākļos liela nozīme pseidozinātnes apkarošanā ir zinātnes sasniegumu popularizēšanai sabiedrībā, par ko 2007. gada 15. martā tika runāts arī Latvijas Zinātņu akadēmijas speciālā sēdē. Diemžēl mūsdienu mediji (masu komunikāciju līdzekļi) parasti labprāt pārraida un publicē, turklāt bez iepriekšējas zinātniskās ekspertīzes, blakuszinātnisko šarlatānu fantāzijas, nevis mēģina organizēt nopietnas zinātniski populāras pārraides un publikācijas par aktuālām zinātniskās izziņas problēmām.

Mūsdienu gandrīz neierobežotās demokrātijas pasaulē brīvi runāt un rakstīt var gandrīz par visu. Taču pastāv arī klausītāju un lasītāju problēma — kā atšķirt kultūraugus no nezālēm? Ir vērts iedziļināties apustuļa Pāvila vārdos: «Viss man ir atļauts, bet ne viss der. Viss man ir atļauts, bet nekas nedrīkst mani kalpināt» (1. Kor. 6:12). Citiem vārdiem, kā brīvas izvēles apstākļos izdarīt pareizo izvēli?

Droši vien te jābūt noteiktai izvēles orientācijai — piemēram, nevar taču izlasīt visas grāmatas, kas tiek izdotas. Kas ir jālasa, ko var nelasīt un kas nav jālasa? Atbildēt uz šo salikto jautājumu (trīs apakšjautājumi) nemaz nav tik viegli, jo galvenā atšķirība starp zinātni un pseidozinātni izpaužas nevis atbilstošas problemātikas priekšmetā, bet metodoloģijas plāksnē — ar kādām metodēm tiek pamatotas noteiktas idejas un hipotēzes.

Būtībā runa ir par divu metodoloģiju — zinātniskas un pseidozinātniskas — konkurenci. Tas nozīmē, ka viens no svarīgākajiem zinātnes uzvaras nosacījumiem šajā konkurencē ir arī zinātniskās izziņas metodoloģijas problēmu sistēmiskā izpēte. Diemžēl gandrīz visi Latvijas profesionālie filozofi patlaban atstājuši šo pētījumu sfēru, ko agrāk dēvēja par metafiziku jeb vispārīgo filozofiju (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 5.3. sadaļu). Tāpēc dabiski, ka zinātnes metodoloģijas problēmu lauku aizņēmušas ezoteriskās un citas pseidozinātniskās konceptuālās konstrukcijas. Tieši šajā apstāklī slēpjas filozofu mistiķu un zinātnieku mistiķu popularitāte — kaut gan jēdzienam «mistiskā zinātne» ir tikpat daudz jēgas kā vārdkopai «matemātiskā reliģija». Un daži kultūras vēsturē mazkompetenti lasītāji un klausītāji vaļsirdīgi uzņem ezoteriskās mācības par jauno vārdu filozofijā.

Kas attiecas uz ezoteriku, tad parasti tā piesaka savas tiesības arī uz mūsdienu reliģijas augstāko formu (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 3.2. sadaļu) vai vismaz dēvē sevi par tās tuvāko sabiedroto. Piemēram, kādas grāmatas ievadā tiek paziņots, ka ezoteriskā un reliģiskā doma vienmēr gājusi kopā un ka ezoterikas vēsturiskās saknes jāmeklē arī budismā, kristietībā un islamā. Ezoterikas vēsturē nav gandrīz neviena autora, kurš tā vai citādi neizsaka savas «simpātijas» kristietībai. Angļu rakstniece un teozofijas mācības piekritēja Annija Bezanta (1847-1933) pat izveidoja «ezoteriskās kristietības» mācību.

Mūsdienu ezoteriķu koķetēšana ar kristietību dažreiz izskatās tik naiva, ka atliek vienīgi noplātīt rokas. Piemēram, uz jautājumu par attieksmi pret Bībeli Latvijas ufologu vadītājs atbildēja: «Tā ir mūsdienu civilizācijas programma.. Mēs uzskatām, ka 95% Bībeles satura jau īstenojās, bet 5% iekrita tieši mūsu laikos.. Turklāt patlaban eksistē arī jaunā Bībele, kas ir dekoncentrēta septiņās Zemes vietās un kuras daļas jāsaliek kopā.»

Patiesībā ezoterika, liela daļa pseidozinātnisko mācību un visas «jaunās reliģijas» kristietības skatījumā ir viltus mācības. Brīdinājumus par šādu mācību izplatītājiem var atrast vairākās Jaunās Derības vietās. Piemēram, par viltus praviešiem tiek runāts Mateja evaņģēlijā: «Sargaities no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. No viņu augļiem jums tos būs pazīt» (Mt. 7:15-16). Un tālāk – par viltus kristiešiem: «..Uzstāsies viltus kristieši un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, arī izredzētos» (Mt. 24:24). Brīdinājumu par viltus mācītājiem var atrast Pētera 2. vēstulē (2. Pēt. 2:1), par melu apustuļiem tiek runāts Pāvila 2. vēstulē korintiešiem (2. Kor. 11:13). Dedzīgu aicinājumu būt garīgi modriem atrodam Jāņa 1. vēstulē: «Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē.» (1. Jņ. 4:1).

Ezoterisko un pseidozinātnisko mācību analīze ir pamats vispārējam secinājumam: minētās mācības ir vienlīdz nesavienojamas gan ar zinātni, gan ar kristietību. Tāpēc mūsu garīgās kultūras situācijā izrādās, ka zinātnei un baznīcai ir kopīgs idejiskais pretinieks – okultisms, maģija un misticisms, kas ir ezoterikas un pseidozinātnes konceptuālais pamats.

Ivans Vedins, filozofijas doktors, ilggadīgs Latvijas Policijas akadēmijas pasniedzējs, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, vairāku Loģikas mācību grāmatu autors. Fragments no grāmatas “Zinātne un patiesība”.
/2008/

Informācijas aģentūra
/06.01.2015/

Posted in Kat.: Zinātne, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Vecāku pedagoģija jeb bērnu audzināšanas pamatprincipi

Vasīlijs Suhomļinskis

Vasīlijs Suhomļinskis

Leģendārā padomju – austrumukraiņu pedagoga – praktiķa Vasīlija Suhomļinska (1918 -1970) pārdomas par bērnu audzināšanas pamatprincipiem un metodēm.

Pirmā saruna. Mātes un tēva pienākumiem cilvēku ir jāsāk gatavot jau kopš mazotnes.

Māte atved uz mūsu skolu savu meitu. Māte nav mainījusies kopš tā laika, kad 10 gadus atpakaļ paņēma no galda eksāmena biļeti un bez sagatavošanās nolika vēstures eksāmenu, lieliski atbildot uz visiem jautājumiem. Pēc tam bija tik pat lieliskas atbildes literatūrā, matemātikā, ķīmijā, fizikā. Viņa bija skolas lepnums. Ir pagājuši gadi. Tagad viņa ir māte, kura atveda savu meitu pierakstīties uz pirmskolas grupiņu. It kā uzminot manu vēlēšanos uzzināt par viņas turpmāko likteni ko vairāk, jaunā māte sāk stāstīt: „Iestājos institūtā, pabeidzu divus kursus. Sekmes bija ļoti labas. Bet lemts bija notikt citādi. Izgāju pie vīra. Vīram darbs bija saistīts ar dzīvesvietas maiņām, tāpēc institūtu nācās pamest. Ar vīru nodzīvoju pus gadu. Šķīrāmies. Kad pasaki par to kādam – līdzjūtīgs klusums vai arī sāk mierināt. Man nevajag ne līdzjūtības, ne mierinājuma. Man ir liels rūgtums uz tiem, kuri mūs jaunības gados audzināja.”

Sieviete nopūtās un apklusa. Es jutu, ka viņu satrauc tas pats, kas jau daudzus gadus satrauc mani, un pajautāju: „Par ko Jums ir rūgtums?”

„Mūs nemācīja dzīvot! Ar vīru mēs šķīrāmies ne jau tāpēc, ka būtu vīlušies viens otrā, un ne tāpēc, kā mēdz teikt, ka „nebijām saderīgu raksturu”. Nē, mēs vienkārši nemācējām dzīvot. Nemācējām būt par vīru un sievu. Ne viņš un ne es. Nemācējām mīlēt viens otru. Jā, cilvēcīga mīlestība prasa lielu māku. Mums vienkārši nebija priekšstata, kas tas ir vīra un sievas mīlestība, un neviens pat nemēģināja mums to paskaidrot. Mēs nemācējām cienīt viens otru.Mēs nemācējām sajust sev blakām cilvēku. Nemācējām piekāpties viens otram. Nemācējām pakļaut jūtas saprātam un nemācējām novērtēt dzīvi – ai, cik tas ir svarīgi, prast novērtēt dzīvi!”

Mums tad ar jauno māmiņu sanāca ilga saruna. Tā uz visiem laikiem ir palikusi manā atmiņā un sirdī. Un tagad, kad es sāku rakstīt „Vecāku pedagoģiju”, es sāku domāt, kur tad ir šīs grāmatas pirmā lappuse? Nelaime tāda, ka šādas pirmās lappuses nemaz nav. Mēs ceļam māju, bet pamatu tai mums nav. Un pareizi taču, skolā mēs nemācām pašu galveno  – nemācām dzīvot. Mēs mācām daudzko. Mūsu skolēni zin daudzas noderīgas un vajadzīgas (reizēm arī ne pārāk vajadzīgas) lietas: gan to kāda matērija ir Saules centrā, gan cik atomu ir starpzvaigžņu platības kubik centimetrā, gan to, kas bija rakstīts Hamurapi likumos, gan to, kas ir gravitācija, bet viņi neko nezin kā gatavoties ģimenes dzīvei, ko nozīmē būt par vīru un sievu, ko nozīmē būt par savu bērnu tēvu un māti. Mēs, vecāki un pedagogi, pat neaizdomājamies, ka vissvarīgākā dzīves gudrība, kas ir jāapgūst katram cilvēkam, ir cilvēciskās attiecības.

Mēs kaut kā aizmirstam, ka ne katra būtne, kura ir piedzimusi par cilvēku, arī ir cilvēks, par cilvēku viņš vēl ir jāpataisa. Katra cilvēciskā būtne, tiklīdz tā ir iemācījusies domāt un just, sāk tiekties pēc tās akas, ko sauc par laimi – cilvēcisko laimi. Katrs grib būt laimīgs, bet ne katrs piepūlas, lai padziļinātu šo savu laimes aku, atklājot tajā arvien jaunus avotiņus. Mācīt bērniem atklāt laimes avotiņus, kas ir saistīti ar citiem cilvēkiem, lūk kāda priekšmeta, diemžēl, nav skolu audzināšanas programā.

Uz pedagogu, kurš veiktu audzinošas pārrunas ar astotās un devītās klases skolēniem par tēmu „Vīra un sievas savstarpējās attiecības jaunā ģimenē”, lūkotos kā uz dīvaini. Bet, starp citu, runāt par to ar jaunatni ir daudz būtiskāk, nekā par Asīrijas ķēniņu kapenēm vai par Galaktikas centru.

Gan jau būsiet ievērojuši, ka tiklīdz stundās vecākajās klasēs runa sāk iet par mīlestību, laulību, bērnu piedzimšanu (literatūrā to nekādi nevar apiet – programma prasa), pusaudžu – jauniešu un meiteņu sejās parādās smaids un sākas sačukstēšanās…  Šajā parādībā es kā spogulī redzu vecākās paaudzes vieglprātīgo attieksmi pret cilvēka dzīvi, pret cilvēka nākotni. Es par ideālu uzskatu tādu stāvokli, kad tajos mirkļos, kad runa iet par mīlestību, laulību un bērniem, gan cilvēks, gan mūsu mazais cilvēciņš – bērns, gan pusaudzis sajustu to pašu, ko izglītots cilvēks sajūt aplūkojot tūkstošgadīgu mākslas pieminekli. Mums, vecākajai paaudzei, ir jāiemācās runāt ar bērniem un jauniešiem par Lielo un Skaisto – mīlestību, laulību, bērnu piedzimšanu, cilvēcisko uzticību līdz kapa malai, par nāvi un sirdsatmiņu. Tikmēr, kamēr mēs neiemācīsiemies par to runāt un domāt, tikmēr mēs neiemācīsim mūsu bērniem nodomu un jūtu tīrību un skaistumu. Savukārt šīs jomas nezināšana pārvēršas par mūsu bērnu asarām un bēdām.

Pēdējo 10 gadu laikā esmu izpētījis 200 jaunu ģimeņu šķiršanās iemeslus. 189 šķiršanās notika dēļ jaunlaulāto nespējas saprast vienam otru. Apprecoties junieši un meitenes neko nezin par to sarežģīto un smalko savstarpējo attiecību kultūru, kāda ir nepieciešama laulības dzīvei. Viņiem neviens nav teicis un viņi nezin, ka dzīvot laulībā, dzīvot no dienas dienā kopā vienā istabā visu dzīvi, nevis tikai reizi pa reizie tikties, ir milzīgs, ne ar ko nesalīdzināms darbs – garīgs darbs. Tam ir nepieciešama liela garīgā kultūra, garīga sagatavošana, gudrības skola.

Bet šīs skolas, lai cik dīvaini tas nebūtu, nav un tāpēc arī nav pirmās lappuses „Vecāku pedagoģijai”. Tāpēc bērnu piedzimšanai daži jaunie cilvēki tikumiskā ziņā ir sagatavoti līdzīgi kā lasīt nepartējs ir sagatavots filozofijas apgūšanai. Dzīves īstenības prasība ir, lai zēniem un meitenēm vecākajās klasēs būtu priekšmets par savstarpējo attiecību kultūru ģimenē, par laulību, par bērnu dzimšanu un audzināšanu. Un šīs stundas ir jāpasniedz garīgi bagātam un morāli tīram cilvēkam. Izmantojot pārliecinošus faktus, nākamajiem  tēviem un mātēm ir jāparāda tā patiesība, ka dzīvot laulībā nozīmē katru mirkli domās, sirdī, jūtās saskarties ar cilvēku – sākumā ar vīru/sievu, bet pēc atm arī ar bērniem. Tas ir ļoti sarežģīti un smalki pilnībā ar prātu un sirdi apgūt no pirmā acu uzmetiena it kā vienkāršas sadzīviskas lietas. Šo lietu iemācīšana no tēva, mātes un pedagoga prasa lielu gudrību. Ja mēs pa īstam sāksim atklāt zēniem un meitenēm dzīves grūtības, tas viņiem palīdzēs kļūt nobriedušiem un atbildīgiem, un tad nebūs vairs tās vieglprātības, kas joprojām ir sastopama daudzu jauniešu uzskatos un rīcībā.

Ja man kāds uzticētu šī svarīgā priekšmeta („Ģimene, laulība, mīlestība, bērni”) programmas sastādīšanu, es pirmajā vietā liktu jautājumu par cilvēcisko vēlmju kultūru. Jo, kas gan ir prasme dzīvot laulībā – prasme mīlēt cilvēciski, cienīt vienam otru, just sev blakām cilvēku? Tā, pirmkārt, ir prasme vadīt un ievirzīt savas vēlmes, prasme upurēt daļu savu vēlmju ģimenes, savu vecāku un bērnu labā, prasme ierobežot savas vēlmes. Pasaulē, kurā ir dots plašums cilvēcisko vēlmju uzplaukumam, laimīgs ir tikai tas, kurš ir savu vēlmju valdnieks – atcerieties to, mīļie vecāki, un mātes un māciet to saviem bērniem.

Šķirties steidzas vispirmām kārtām egoisti un individuālisti – tie jaunie cilvēki, kuriem personīgās vēlmes ir augstāk par visu. Lai mūsu gudrību vācelē, mīļie vecāki, ko mēs nododam saviem bērniem , būtu pati svētākā lappuse: „Vēlmju harmonija jaunajā ģimenē.” Skaidrojot šo lappusi, mums ir jāanalizē viss, kas var notikt jaunā ģimenē; uz pamācošiem piemēriem ir jāparāda, kā rodas cilvēciskas vēlmes, kuras no tām drīkst apmierināt, kādos gadījumos un nosacījumos, un kādas vēlmes ir jāprot savaldīt; kā pakļaut savas vēlmes ģimenes kopējām interesēm. Es nepārspīlēšu, ja teikšu, ka jaunie cilvēki, kuri neprot būt par vīru un sievu, bieži vien ir tik pat bezpalīdzīgi kā nepieredzējuši bērni; viņiem jāpalīdz, diemžēl, līdzīgi kā bērniem; un lūk, liela nelaime notiek, kad šie pieaugušie bērni rada bērnus – nelaime gan sabiedrībai, gan bērniem, kurus ir radījuši tie, kuri pēc savas tikumīgās un garīgās attīstības paši vēl ir bērni.

Atklāšu mazu noslēpumu – kurss „Ģimene, laulība, mīlestība, bērni” tomēr ir. Mēs savā skolā jau vairākus gadus mācām zēniem un meitenēm kā morāli sagatavoties laulībai un dzīvot ģimenes dzīvi, kā izpaužas cilvēku savstarpējo attiecību kultūra un kā audzināt savus bērnus. Protams, pasnieg šo tik ļoti svarīgo priekšmetu apstākļos, kad tam mācību plānā nav atvēlēts laiks, nav viegli. Bet, lai kādas arī nebūtu grūtības, tās noteikti  ir jāpārvar, jo šis priekšmets ir ne mazāk svarīgs kā matemātika, fizika un ķīmija, un iespējams pat svarīgāks, jo ne katrs nākotnē kļūs par fiziķi vai matemātiķi, bet par vecākiem, vīriem/sievām kļūs visi.

Lūdzu nesaprotiet mani tā, ka es pazeminu matemātikas un citu neapšaubāmi vajadzīgu zinātņu nozīmi. Bez šo priekšmetu zināšanas nav pat iespējams ienākt zinātnes „uzgaidāmajā telpā”. Tomēr zināšanas par cilvēku ir svarīgākas. Un, ja arī ne šodien, tad rīt skolu mācību programmās priekšmets par cilvēku savstarpējām attiecībām būs pirmajā vietā, jo mēs dzīvojam cilvēcības laikmetā. Mīļie tēvi un mātes, audzināsim savos bērnos morālu gatavību kļūt par tēviem un mātēm!

Ko tas nozīmē – būt morāli gatavam kļūt par tēvu un māti? Cilvēka būtība visvairāk izpaužas pienākumā. Apstāklī, ka cilvēks uzliek sev atbildību par citu cilvēku. Pienākums, pienākums un vēlreiz pienākums – lūk, tā atmosfēra, kurā ir jāaudzina būtne, kas ir piedzimusi par cilvēku, lai tā būtu cienīga saukties par Cilvēku.

Otrā saruna. Par vecāku pilsonisko un morālo atbildību.

Mātes un tēva jūtas ir vārdos grūti nododamas. Tās var pilnībā apjaust tikai tas, kurš pats ir kļuvis par tēvu vai māti. Atceros satraucošu notikumu, kurš notika mūsu skolā. Jaunlaulātajiem – mūsu skolas skolotājai un skolotājam, ilgi nebija bērnu. Desmit gadus viņi veltīgi gaidīja vecāku prieku, pārstāja pat cerēt, ka tas pie viņiem iegriezīsies. Bet, lūk, jaunā sieviete kļuva grūta. Ar asarām acīs viņa par to pastāstīja skolotāju istabā, sākumā sievietēm, bet viņas pēc tam izstāstīja vīriešiem. Visi priecājās un apsveica. Bet, kad jaunais tēvs atveda sievu ar dēlu mājās, viņš laimīgs un satraukts ienāca ar bērnu rokās skolā. Gribēja kaut ko pastāstīt un sāka raudāt. Bet pēc tam, pārvarot satraukumu, teica: „Kopš mirkļa, kad dzirdēju viņa kliedzam, es sajutu sevi pavisam kā citu cilvēku. No manas sirds atdalījās maz kripat, bet sajūta ir tāda it kā tā būtu otra mana sirds, mana otra būtība.” Pēc tam viņš stāstīja, ka gan klasēs, gan stundās bērnus ieraudzīja pavisam citā gaismā. „Katra bērna sāpe kļuva par manis paša sāpi.”

Aizdomāsimies, tēvs un māte, par šiem vārdiem. Radot bērnu, mēs atdalām daļiņu no savas sirds. Nav cēlākas un augstākas misijas cilvēkam – radītājam kā tēva un mātes misija. Kopš brīža, kad daļiņa no tavas miesas sāka elpot un atvēra acis uz pasauli, Tu esi uzlicis sev milzīgu atbildību: katru mirkli, redzot savu bērnu, tu redzi sevi. Audzinot savu bērnu, tu audzini sevi, apstiprini savu cilvēcisko cieņu.

Ir desmitiem, simtiem profesiju, specialitāšu, darbu: vieni būvē dzelzceļus, citi būvē mājas, trešie audzē maizi, cetutrie ārstē cilvēkus, piektie šuj drēbes. Bet ir visuniversālākais, vissarežģītākais un viscēlākais darbs, kurš ir kopējs visiem, bet tajā pašā laikā savdabīgs un neatkārtojams katrā ģimenē – tas ir cilvēka radīšanas darbs.

Šo darbu no citiem atšķir tas, ka cilvēks tajā atrod ne ar ko nesalīdzināmu laimi. Turpinot cilvēka dzimumu, tēvs un māte bērnā atkārto paši sevi, un no tā, cik apzināts ir šis atkārtojums, ir atkarīga morālā atbildība par cilvēku, par viņa nākotni. Katrs šī darba mirklis, ko sauc par audzināšanu, ir nākotnes radīšana un ieskats nākotnē.

Audzināšanā organiski saplūst sabiedriskais un intīmais. Šajā saplūšanā manuprāt arī slēpjas cilvēciskās laimes harmonijas noslēpums. Ja jūs gribat atstāt pēc sevis kaut ko, nav obligāti būt izcilam rakstniekam vai zinātniekam, kosmiskā kuģa radītājam vai jauna periodiskās sistēmas elementa atklājējam. Jūs varat apliecināt sevi sabiedrībā, izaudzinot labus bērnus. Labus pilsoņus, labus strādniekus, labu dēlu, labu meitu, labus vecākus.

Cilvēka radīšana prasa visaugstākā mērā sasprindzināt visus jūsu garīgos spēkus. Tā ir gan dzīves gudrība, gan meistarība, gan māksla. Bērni ir ne tikai un ne tik lielā mērā laimes avots. Bērni ir laime, kas tiek radīta ar vecāku darbu. Atceries to gan tu, jaunekli, kurš ar drebošu sirdi gaida tikšanos ar mīļoto, gan tu jaunais tēvs, kuram šūpulī jau savu mūžīgo dziesmu dzied bērns, un arī tu nosirmojušais, ģimenes dzīves priekiem un satraukumiem izskolotais tēvs un savu mazbērnu vectēvs. Tēva un mātes laime nav debesu manna, tā neatnāk kā svētku viesis tiklīdz jūs esat kļuvuši par vīru un sievu. Šī laime ir grūta un ciešanu pilna, tā atnāk tikai pie tiem, kuri nebaidās no vienveidīga, daudzgadīga darba, upurējot sevi līdz spēku izsīkumam. Šī darba grūtība ir apstāklī, ka tas ir prāta un jūtu, gudrības un mīlestības apvienojums, kam nepieciešama prasme tvert ik mirkli, ar bažām skatoties nākotnē. Tur, kur ir zaudētas šīs mātes un tēva spējas, tur laime kļūst par iluzoru spoku.

Prātā nāk viens skumjš gadījums. Dzīvoja mūsu rajonā labsirdīgs cilvēks, cienījams un labs darbinieks – kombainieris. Par pašaizliedzīgu darbu viņam piešķīra ordeni. Viņa portrets bieži bija redzams avīzēs, bet vienreiz viņa ģīmetni izlika ceļa malā ar uzrakstu: „Lūk, no kā ir jāņem piemērs!” Bija Ivanam Filipovičam dēls – arī Ivans. Mīlēja tēvs ar māti savu vienīgo bērnu, bet šī mīlestība bija nesaprātīga: viņi apmierināja katru Ivasika iegribu. Pirka visu, ko bērns vēlējās. Dēls sajuta, ka „peldas” tēva slavas „staros”, viņam nebija nekādu grūtību un izauga viņš par slīmestu. Viss viņam nāca viegli, bet, jo vieglāk cilvēkam bērnībā un jaunībā tiek prieki un laime, jo mazāk patiesas laimes viņš izjūt pieaugušā dzīvē.

 Aizdomājaties par šo likumsakarību, mīļie vecāki. Skolotāji reizēm aicināja Ivanu Filipoviču uz skolu, bet viņam nekad nebija laika: te kolhoza vadības sanāksme, te izsaukums uz rajonu pieredzes apmaiņai, te uz blakus kolhozu jādodas pārbaudīt sociālistiskās sacensības rezultātus. Reiz notika nelaime: Ivans piekāva savu klasesbiedreni tik stipri, ka pat ārsts bija jāizsauc. Aizsūtīja pakaļ Ivanam Filipovičam: nāc, tēvs uz skolu, nelaime ar dēlu notikusi. „Kāda nelaime?”, tēvs satraukts jautā. Izstāstīja, kas par lietu. Tēvs atvieglojumā uzelpoja: „Es domāju, ka ar viņu pašu kāda nelaime notikusi… Nav laika man tagad uz skolu iet, jābrauc uz „trieciennieku” salidojumu.”

Vakarā Ivanu Filipoviču tomēr izdevās uzaicināt uz skpolu. Noklausījies audzinātāja satraukto stāstījumu, neteicis ne vārda, viņš atnāca mājās, piekāva dēlu un paskaidroja: „Lai uz skolu mani vairs nesauktu!” Nākamajā dienā Ivans jaunākais devās uz ceļmalu un ar dubļiem aizmālēja acis uz sava tēva portreta. Saprata Ivans Filipovičš, ka audzināšana ir smalka prāta un sirds lieta… saprata, bet par vēlu. Aizdomāsimies par šo dzīves piemēru. Tas ir pamācoša gan tiem, kam dēls ir vēl šūpulī, gan tiem, kuriem meita jau ir līgava.

Saņēmu es nesen vēstuli no viena laba strādnieka no Urāliem. „Apbalvoja mani ar ordeni, – raksta tēvs. – Visi apsveic, mājās prieks. Bet dēls, 12 gadīgs pusaudzis, piektklasnieks apsveica, aizbēgot no mājām… Tās dienas man kļuva par ļaunu murgu. Pārdomāju visu, kā dzīvoju, ko darīju. Un nonācu pie slēdziena: ne dēls ir vainīgs, bet es. Nezināju es ar ko viņš dzīvo. Bet tiklīdz skolā dēlam bija kāda neveiksme, tā iekaustīju viņu. Sāka neieredzēt mani dēls. Lūk, tā tagad stāvu kruscelēs: kam gan man tas ordenis, gods un biedru cieņa, ja nav paša galvenā…”

Aizdomājaties par šīm ar asinīm rakstītajām rindiņām. Lai cik arī atbildīgs, sarežģīts, radošs darbs jums arī nebūtu, ziniet, ka mājās jūs sagaida vēl atbildīgāks, vēl sarežģītāks un daudz smalkāks darbs – cilvēka audzināšana. Tas ir ne tikai pats svarīgākais, visvajadzīgākais un visneatliekamākais darbs priekš jums. Tas ir arī mūsu sociālistiskās sabiedrības augstākais princips: cilvēks ir vislielākā vērtība starp visām pasaules vērtībām. Katram no mums ir jāsaprot, cienījamie tēvs un māte, ka neaudzināts cilvēks, tikumiskais analfabēts, nemākulis līdzinās lidmašinai, kura lido ar bojātu dzinēju: ies bojā pati un atnesīs nelaimi daudziem citiem cilvēkiem.

Ja jūs aicina uz skolu, tad sarunājiet brīvu. Mūsu republikā [Ukrainas PSR] zinu vairāk kā desmit kolhozus, kuros tēvus, kam ir problēmas ģimenē ar bērnu audzināšanu, nepielaiž pie darba divas nedēļas. Gala beigās tikumiskie analfabēti un nemākuļi nodarīs sabiedrībai daudz lielāku ļaunumu, nekā, ja tēvs dabūs divu nedēļu atvaļinājunmu (uz sava rēķina, protams), lai pa īstam padomātu par bērnu audzināšanu un lai ieskatītos sev dvēselē.

Reiz pajautāju šāda kolhoza priekšsēdētājam: „Cik lieli ir zaudējumi no šādas prakses un vai tie attaisnojas?” Priekšsēdētājs atbildēja: „Tiešo zaudējumu nav – tēvs, kurš ir spiests nodarboties tikai ar audzināšanu, algu nesaņem. Netiešie zaudējumi ir kādi 100 rubļi [apm.500Eur] gadā uz visu kolhozu. Bet labāk lai sabiedrība zaudē simts rubļus, nekā sabiedrība zaudē kaut vai vienu cilvēku.”

Trešā saruna. Sevis paša tikumiskā stāvokļa apzināšanās.

Es lasīju, ka Maskavā ik mēnesi tiek svinētas vairāki tūkstoši kāzu. Tas ir brīnišķīgi. Gribētos, lai katrs jaunēklis, pirms stāties laulībā, pārbaudītu sevi vai viņš ir gatavs audzināt bērnus. „Bet, ja neesmu, – pajautās jaunēklis, nākamais tēvs, – tad ko, neprecēties?” Nē, šajā tik smalkajā cilvēciskās dzīves sfērā nevajag pielietot tik kategorisku pieeju. Cilvēka dzīvē milzīga nozīme ir pašaudzināšanai. Par pilnā mērā audzinātu cilvēku var uzskatīt to, kurš prot audzināt pats sevi.

Un, lūk, šis paša garīgās pasaules redzējums, ieskatīšanās savā dvēselē kļūst īpaši svarīga kopš tā brīža, kad tev jaunēkli, radās doma par precībām. Dzīve ar sievu lauilībā un bērnu audzināšana ir viena un tā paša zieda divas ziedlapiņas. Atceries, nākamais tēvs, atceries jaunais cilvēk, kuram sieva pēc vairākām dienām dosies uz dzmdību namu, – atceries, ka tēva prieku var salīdzināt ar dārznieka prieku, kurš gadiem sargā koku no aukstumiem un slimībām, lolo to, pa naktīm neguļ un beidzot ierauga sava darba augļus. Bērnu audzināšana ir īpašu spēku atdošana, garīgu spēku. Cilvēku mēs radām ar mīlestību – ar tēva mīlestību pret māti un mātes mīlestību pret tēvu, ar visdziļāko ticību cilvēka skaistumam un cieņai. Visbrīnišķīgākie bērni izaug tajās ģimenēs, kur māte un tēvs pa īstam mīl viens otru un līdz ar to mīl un ciena citus cilvēkus.

Es uzreiz redzu bērnu, kura vecāki dziļi, sirsnīgi, skaisti un uzticīgi mīl viens otru. Tādam bērnam dvēselē ir miers un labestība, noturīga dvēseliska veselība, patiesa ticība cilvēcības skaistumam, ticība audzinātāja vārdam, jūtīgums pret smalkiem cilvēku dvēseles ietekmēšanas paņēmieniem – labu vārdu un skaistumu.

Pārbaudi sevi, jaunēkli, ieskaties savā dvēselē: vai esi spējīgs tā mīlēt cilvēkus un atdot viņiem visus savus dvēseles spēkus? Bez šīs spējas visa vecāku pedagoģija pārvēršas par tukšu skaņu. Atceries, ka tu audzini bērnus vispirmām kārtām ar īstu mīlestību pret sievu. Bet pa īstam mīlēt nozīmē atdot un ielikt dvēseles spēkus otrā cilvēkā;  ieraudzīt otrā daļiņu no tevis ieliktā labā. Labs vīrs rada savai ģimenei laimi ar mīlestību, un šī mīlestība ir kā saules siltums un saules gaisma apkopota rozes ziedā, – šī mīlestība kļūst par tavu bērnu tikumisko skaistumu, tēvs.

Mīlēt sievu nozīmē viņu cienīt, sargāt, dievināt (jā, nebaidieties šī vārda), no visas sirds un ar prātu ticēt, ka viņa ir labākā no visām pasaules sievietēm, jo viņa ir tava sieva un tavu bērnu māte.

Varbūt, tēvs, tev liekas savādi šādi vārdi grāmatā, kuru autors ir nosaucis par „Vecāku pedagoģiju”? Varbūt tu domā, kāds gan tam ir sakars ar bērnu audzināšanu? Vistiešākais! Laulāto mīlestība, savstarpējā palīdzība un uzticība ir tās saknes no kuras „barojas” tēvišķā un mātišķā gudrība. Tāpēc pārbaudi sevi, nākamais tēvs, vai tev pietiks garīgo spēku šim nebūt ne vieglajam darbam – visu mūžu mīlēt savu sievu.

Kā pārbaudīt? Kā mīlēt? Ir tāda ļoti bīstama lieta kā dvēseles slinkums. Ieskaties sev dvēselē vai tajā nav kaut vai sēkliņa no šīs nelaimes. Ja ir, tad izmet to un neļauj uzdīkt šai nezālei. Dvēseles slinkums ir vienaldzība pret cilvēku. Tu ej pa lielpilsētas ielu, redzi starp daudzajiem ļaudīm cilvēku, kuram acīs ir apjukums un izmisums. Tavs skatiens paslīdēja gar šīm unikālajām acīm, bet neaiznesa līdz tavai dvēselei ne apjukumu, ne izmisumu, tu nepadomāji, ka tavā priekšā ir nelaime, iespējams pat veselas pasaules bojāeja, jo katra cilvēka dvēsele ir neatkārtojama pasaule. Ja tu nejūti šo unikālo pasauli otrā cilvēkā, tad tev ir šīs slimības – dvēseles slinkuma, pirmās pazīmes. Pārvari sevī šo slimību. Ieskaties visā, kas notiek tev apkārt. Iemācies redzēt un sajust cilvēku. Atceries, ka pats galvenais tavā apkārtējajā pasaulē ir cilvēks. Cilvēks visā savā sarežģītībā un daudzšķautnainībā, ar saviem priekiem un bēdām: ja nepārvarēsi sevī šo slimību jau iedīglī, tad nespēsi ieraudzīt un sajust savā sievā cilvēku, nespēsi viņu mīlēt, nespēsi radīt viņā skaistumu un augstsirdību un tādēļ arī nespēsi pareizi audzināt savus bērnus!

Ceturtā saruna. Kas jūs paaugstina bērnu acīs.

Ģimene mūsu sabiedrībā ir daudzšķautnainu cilvēcisko attiecību pamatšūniņa – saimniecisko, tikumisko, garīgi – psiholoģisko, estētisko.

Lūk, vienas ģimenes liktenis. Jauns agronoms un sovkoza  fermas strādniece uzsāka savu kopdzīvi gaiši un priecīgi. Jaunajai ģimenei palīdzēja uzcelt akmens māju. Piemājas dārziņā jaunais saimnieks iestādīja vīnogas, ierīkoja bišu dravu. Dabūja retas ābolu un bumbieru šķirnes. Nikolaja Petroviča māja kļuva par klusu nostūri. Tomēr grūta un drūma bija dzīve šajā mājā. Ar katru gadu arvien vairāk un vairāk saimnieku pārņēma mantrausības un iedzīvošanās kaislība. Viņš aplika apkārt dārzam lielu sētu. Kopš agra pavasara līdz vēlam rudenim viņš nakšņoja dārzā, lai neviens no dārza neko nepaņemtu – puķīti, ābolu vai vīnogu ķekaru. Visa dārza raža gāja uz tirgu. Marija, Nikolaja Petroviča sieva, prasīja atstāt vismaz kaut ko mājās, bet saimnieks bija nepielūdzams. Pie mājas viņš uzcēla akmens pagrabu, šķūni, uzstādīja elektrisku ierīci dārza laistīšanai. Dabūja retas tomātu šķirnes un sāka tās audzēt – arī pārdošanai. Dārza viducī parādījās siltumnīca – te tika audzēti ne tikai agrie tomāti, bet arī puķes – un arī priekš pārdošanas.

Nikolajam Petrovičam un Marijai bija vienīgā meita. Tēvs aizliedza viņai aicināt uz mājām draugus un klasesbiedrus. Pabeidza Oksana skolu, sāka strādāt eļļas rūpnīcā par laboranti. Iemīlēja meiteni jauns mehanizators. Vienu reizi, slepus no tēva atnāca puisis ar meiteni piesnigušajā dārzā, iegāja siltumnīcā un uzdāvināja viņam dažas puķes. Negaidīti atnāca tēvs, ieraudzījis meitu ar jauno cilvēku siltumnīcā, kļuva nikns, izrāva no rokām puķes… „Savu kāju vairs nesperšu šajā nolādētajā mājā, – teica Oksana. – Jūs, tēvs, centāties nogalināt manī visu cilvēcisko. Jūs sagandējāt man visu bērnību. Jums ir cieta dvēsele.„

Oksana aizgāja no vecākiem, bet pēc dažiem gadiem pie meitas aizgāja arī māte. Palika Nikolajs Petrovičš viens pats ar saviem „dārgumiem”. Lūk, tā laime kļūst par iluzoru un indējošu, ja tā tiek balstīta uz zemiskām vai maziskām kaislībām.

Labais tikai tad ir labs, kad tas ir priekš cilvēkiem, – lūk, kas ir jāatceras jums, mīļie vecāki, kad jūs iekārtojat savu ģimenes ligzdiņu. Visaugstākais mūsu [Padomju] sabiedrības princips: viss priekš cilvēka, viss cilvēka laimes vārdā, nav kaut kāda pāraugsta un  abstrakta prātula. Tas tāpat ir dziļi personisku un intīmu mūsu savsatarpējo attiecību princips ar tiem, ar kuriem mūs ir savedis kopā liktens, lai turpinātu cilvēka dzimumu, ar vecākiem un radiniekim.

Reiz atnāca pie manis mūsu skolnieka tēvs un žēlojas: „Ko lai iesāk ar dēlu – piektklasnieku? Kļūst nepaklausīgs, mānās, izvairās no darba. Lūk nesens gadījums: neaizgāja uz pionieru pasākumu stādīt kokus, teica, ka esot slims, bet pats tai pat laikā spēlēja futbolu.” Un visvairāk tēvu strauca, lūk, kas: dzīvo pusaudzis tikai priekš sevis, viņa sirds kļūst auksta, vienaldzīga, bet skatiens – neizprotams. Uzklausījis tēvu pajautāju:”Atļaujiet būt atklātam, kā tēvam ar tēvu?” „Jā, protams,” viņš piekrita.
 
„Tad pasakiet man, kādēļ Jūsu māte dzīvo mazā ūķī? Kāpēc Jūs viņu esat šķīris no ģimenes – no sevis un no mazdēla, kāpēc neaicinat pat pusdienās pie kopējā galda? Mātes ūķī ir viens logs un tas pats sasists, vai tiešām Jūs to neesat pamanījis? Un Jūs vēl gribat, lai Jūsu dēls būtu kolektīvists? Jūs viņam stāstāt cēlus vārdus par pienākumu pret kolektīvu [sabiedrību], par to, ka pionierim tuvu sirdij ir jābūt Dzimtenes interesēm? Atcerieties, ka vissmalkākā sakne, kura baro lielo Dzimtenes mīlestības koku, ir tas mirklis Jūsu dēla dzīvē, kad viņš atnes vecmāmiņai dārza ābolu un puķīti, noliek viņas priekšā svaiga ūdens glāzi un sakārto spilvenu zem viņas galvas.”

Paceliet sevi savu bērnu acīs, centieties, lai bērni redzētu jūsu dzīves augstāko jēgu, tādējādi jūs iesēsiet to sēklu, no kuras var izaugt cilvēciskā laime.

Uz ciemu atbrauca jauns skolotājs, kurš tikko bija pabeidzis universitāti. Gāja reiz lasīt lekciju uz lauksaimniecības fermu. Iepazinās ar meiteni – zilacaina, gaišmataina skaistule.Pastāstīja meitene par savu likteni: tēvs gāja bojā karā, māte ir smagi slima, viņai nācās pamest piekto klasi un iet strādāt uz fermu. Iemīlēja skolotājs meiteni. Piedāvāja kļūt par viņa sievu. Bet meitene kategoriski atteicās: „Jūs esat pabeidzis universitāti, bet es …” Bet neatkāpās jauneklis no skaistules un sava sapņa. Viņš trīs gadus mācīja meiteni. Garos ziemas vakarus viņi sēdēja pie mācību grāmatām. Meitene bija spējīga un uzcītīga: nokārtoja vidusskolas eksāmenu, iestājās medicīnas institūtā un tikai tad piekrita iziet pie vīra. Pabeidza institūtu, kļuva par ārstu. Dzīvo viņi laimīgi, audzina piecus bērnus.

Bērni viņiem ir ļoti labi – draudzīgi, sirsnīgi, jūtīgi pret mazākajām mātes un tēva dvēseles kustībām, labsirdīgi, paklausīgi, gādīgi un strādīgi. Galvenais, kas krīt acīs, skatoties uz šo laimīgo vecāku bērniem, – viņi apzināti tiecas nenodarīt pāri saviem vecākiem. Bērnu tieksme darīt savus vecākus laimīgus ir tas, ko tēvs ar māti ir ieguldījuši bērnos ar savām sirsnīgajām rūpēm vienam par otru, ar savu savstarpējo uzticību, smalko cilvēcisko smalkjūtību. Mēs, vecāki, audzinām savus bērnus pirmkārt ar savām savstarpējām attiecībām.

Piektā saruna. Sargiet bērna dvēselē ticību augstākajam, ideālajam, nezūdošajam.

Bērna priekšā atveras pasaule. Viņš iepazīst daudzas priekš sevis jaunas lietas, viss viņam ir jauns, viss viņu uztrauc: gan sauleszaķītis istabā, gan pasaka par Ivasiku – Telesiku, gan krāšns taurentiņš, gan mežs pie horizonta, gan baltais mākonītis debesīs, gan vectētiņa sirmā galva. Bet bērna priekšā atklājas arī kas cits: cilvēks. Pirmais ar ko sākas bērna iepazīšanās ar pasauli ir maigs mātes smaids, klusa šūpuļdziesma, mātes labsirdīgās acis un siltās rokas. Ja pasaule lūkotos bērna dvēselē tikai ar mātes maigajām acīm, ja viss, ko vēlāk savā dzīves ceļā sastaps bērns, būtu tik pat mīļš un maigs kā māte, tad pasaulē nebūtu  ne bēdu, ne noziegumu, ne traģēdiju. Es šeit domāju mūsu sociālistisko pasauli [Padomju Savienību], kurā nav sociālu iemeslu  bēdām, noziegumiem, traģēdijām.

Lūk, tā bērns sāk iepazīt cilvēku pasauli – no mātes un tēva, no tā, kā māte attiecas pret viņu, kā tēvs attiecas pret māti. No tā visa arī rodas pirmie bērna priekšstati un sapratne par labo un ļauno.

Labā ģimenē, kurā tēvs ar māti dzīvo saskaņā, kur ir saudzīga attieksme pret vārdu, domām un jūtām, pret tikko pamanāmu un garstāvokli raksturojošu skatienu, kur ir saskaņa, valda labais, svstrpējās palīdzības un atbalsta gars, garīga kopība un devība, uzticība un vecāku svstarpējā cieņa, tur bērna priekšā atveras viss tas uz kā balstās ticība cilvēciskajam skaistumam, bērna garīgais miers, līdzsvarotība un kategoriska nesamierināšanās ar visu amorālo un antisabiedrisko. Ja šī ticība ir sagrauta, tad bērna dvēselē ielauzīsies traģēdija un bēdas. Nav nekas bīstamāks ģimenei, skolai, sabiedrībai kā bērns, kurš cieš un ir nelaimīgs uz savas sagrautās ticības drupām.

Atceros grūto Nikolaja Prohorenko likteni. Tiklīdz dzirdu vārdus „bērnu bēdas”, tā redzu savā priekšā viņa tēlu. Ar sāpēm un žēlīgu lūgumu acīs viņš atnāca pie tēva, kurš bija pametis ģimeni, un jautā: „Tēti, kad Tu atnāksi pie manis? Es tik ļoti gribu, lai Tu atnāc…” Līdz 9 gadu vecumam Nikolajs redzēja tēva un mātes savstarpējās attiecībās tikai labo. Tēvs palīdzēja mātei viņas mājas darbos, vakarā sēdās pie galda un ar dēlu kopā zīmēja putnus, zvērus un kaut kādas fantastiskas būtnes… Viņš strādāja par šoferi, vasarā ņēma dēlu līdzi uz tuvākajiem izbraukumiem. Cik gan daudz prieka tas deva bērnam!

Un pēkšņi viss mainījās! Mamma un tētis kļuva kā svešinieki. Sēdās pie galda pusdienot un nolaida acis, lai neskatītos acīs viens otram. Pēc tam notika pats drausmīgākais: tēvs vairs nenāca uz mājām. Māte teica: „Tagad mēs dzīvosim bez tēva.” Tas satrieca un apdulināja bērnu. Grūti, ļoti grūti ir audzināt šādus bērnus skolā. Te taču ir jābūt ne tikai pedagogam, bet arī dvēseļu dziedniekam un glābējam. Ir jāziedo daudz dvēseles spēku bērnam, kurš ir zaudējis ticību augstākajam, ideālajam, nezūdošajam, lai viņš atkal noticētu cilvēkam un labajam.

Tas, kas notika Koļas Prohorenko ģimenē, nav nekāds izņēmuma gadījums. Vecāki, kuri nespēj vai neprot pacelties līdz cilvēcisko jūtu un cilvēciskā cēluma augstumiem, sēj nelaimi un ievāc ļaunuma pilnu ražu.

Gadās arī tā, ka bērna ticība labajam nesagrūst kā Koļam Prohorenko, bet bērns kļūst nepaklausīgs; līdz viņam, kā žēlojas tēvs, neaiziet labi vārdi. Tādos gadījumos, mīļie vecāki, paskatieties paši uz sevi. Kaut kur tad ir plaisa jūsu savstarpējās attiecībās –  sākumā maziņa, nemanāma. Tam var būt visdažādākie iemesli garīgi –psiholoģisku un morāli – estētisku traumu veidā, kas gūtas nebūt ne vieglajā ģimenes dzīves ceļā: gan vienaldzība, kad cilvēks neredz cilvēku, ar kuru ir savienojis savu dzīvi līdz mūža galam; gan slikti slēpta neapmierinātība vienam ar otru; gan arī tā garīgā nesaderība, kad cilvēki, kuri grasās kopā noiet visu dzīves gājumu, garīgi izsmeļ sevi dažu gadu laikā un apnīk viens otram.

Sargāt savu ģimenes ceļu no šādām traumām, prast radīt lielo, nenovērtējamo ģimenes dzīves bagātību – savstarpēju mīlestību, nozīmē, ka mājās ir vislabvēlīgākais mikroklimats bērnu audzināšanai.

Sestā saruna.

Protiet sargāt un cienīt, turēt godā un pilnveidot cilvēcisko mīlestību – vissmalkāko un viskaprīzāko, vismaigāko un visstiprāko, visgudrāko un viscēlāko cilvēka gara bagātību. Par šo bagātību ir sacerēts tūkstošiem poēmu un miljoniem dziesmu. Es gribu kopā ar jums, mīļās mātes un tēvi, aplūkot to mīlestības pusi, par kuru maz runā – mīlestību kā bērnu audzinātāju.

Kā spoža zvaigzne manās atmiņas debesīs vienmēr paliks atmiņas par Nikolaja Filipovča – laba ārsta un iejūtīga cilvēka – dzīvi. Četrdesmit divus gadus viņš strādāja palielā piedņepras ciemā. Sieva Marija dzemdēja viņam sešus bērnus – trīs dēlus un trīs meitas. Kad nereti pēc sarežģītas operācijas Nikolajs Filipovičš pārnācā mājās noguris un bezspēcīgs, Marija teica: „Atgulies, atpūties, nav vairāk spēkus prasoša darba kā Tavējais…” Bet viņš, smaidot, atbild: „Nē, pats grūtākais, spēkus visvairāk prasošais darbs ir būt par māti. Tas ir visgrūtākais, visnogurdinošākais un visgodājamākais. Es palīdzu cilvēkiem nelaimē, bet Tu radi cilvēces laimi, Tu radi cilvēci. „

Atceroties Nikolaja Filipoviča dzīvi, es domāju: šajā dzīvē izpaudās cilvēka gara bagātība – cilvēciskā mīlestība. Agra rītausma. Marija guļ, nogurusi no ikdienas rūpēm par bērniem, guļ arī dēli un meitas. Klusi pieceļas Nikolajs Filipovičš, lai neuzmodinātu sievu un bērnus. Iet uz dārzu, noplūc rozi, atnes uz guļamistabu, ieliek koka vāzē uz galdiņa pie sievas gultas. Šo vāzi Nikolajs Filipovičš pats uztaisīja pirmajā pēclaulību gadā, strādāja pie tās vairākus mēnešus… Marija gan guļ, gan neguļ, caur miegu dzird Nikolaja Filipoviča uzmanīgos soļus un no rozes asajām smaržām vairs nevar aizmigt, guļ laimīga ar aizvērtām acīm vēl pusstundu.

Tā notika katru rītu – gadiem un desmitgades. Uzcēla Nikolajs Filipovičš mazu siltumnīcu – speciāli ziediem; nāca uz siltumnīcu pēc ziediem arī ziemas salā, rudens slapdraņķī un agrā pavasarī, ņēma puķīti un nesa savai sievai. Izauga viens pēc otra bērni. Un izaugot, cēlās kopā ar tēvu rītausmā un vāzē bija jau ne vairs viena, bet divas, pēc tam trīs, vēl pēc tam četras, piecas, sešas, septiņas puķes…

Nomira Nikolajs Filipovičš. Izklīda pa dažādiem mūsu Dzimtenes nostūriem viņa dēli un meitas, bet māte Marija vēl šodien dzīvo palielajā piedņepras ciemā. Un, lai cik tālu arī nedzīvotu dēli un meitas, reizi gadā viņi atbrauc pie mātes uz viņas dzimšanas dienu; un tad atkal koka vāzē ir septiņas rozes – pa vienai no bērniem un viena no tēva – simboliski. Māte nevar iet dzīvot ne pie viena no bērniem, jo, ja kādam dos priekšroku, citi apvainosies.

Lūk, par ko es domāju, kad runa iet par to, kā audzināt bērnus. Cilvēka mīlestība ir varens audzināšanas spēks. Tas, kurš ar savu dzīvi palielina šo nenovērtējamo cilvēka gara bagātību, tas, audzinot sevi, audzina arī savus bērnus.Jo, kā rakstīja Ļevs Tolstojs, bērnu audzināšanas būtība ir sevis paša audzināšana. Sevis audzināšana ir milzīgs vecāku ietekmēšanas līdzeklis uz bērniem.

Lūk, kāpēc cienījamais tēvs un cienījamā māte, cienājamie jaunieši, kuri gatavojas pirmajam ģimenes dzīves pakāpienam, parunāsim tagad par mīlestību, kas ir saruna par vissvētāko un ietekmīgāko audzināšanas līdzekli. Par cilvēcisko mīlestību, kas ir ne tikai laime, ne tikai vistīrākais prieka un cilvēciska gandarījuma avots, bet kas ved cilvēku pie vispriecīgākā un patīkamākā, tai pat laikā arī pie visgrūtākā, vissarežģītākā un visatbildīgākā cilvēka pienākuma – pie laulības. Voltērs rakstīja, ka laulība un laulības saites ir vai nu vislielākais labums vai arī vislielākais ļaunums. Kad tas ir labums, tad laulība ir debesis (paradīze) zemes virsū… Ja jūs saprotat visu laulības savienības sarežģītību gan kā pilsoniska pienākuma, gan dvēseles un miesas pienākuma, saprāta un ideāla pienākuma, tad laulība, kļūstot par visa labā iemiesojumu, līdz ar to kļūs arī par labdabīgu darba lauku – liela un nenogurdināma darba, un šis darbs, mīļie vecāki, arī ir cilvēciska mīlestība.

Šī darba smalkajās niansēs arī ir visa bērnu audzināšanas gudrība. Cilvēciska mīlestība nav dabiskā tieksme un instinkts, lai gan pamatojas tā uz savstarpēju tieksmi pēc pretējā dzimuma un nav iedomājama bez instinktīvā pirmpamata. Bet jau pēc mēneša laulības dzīves laulātie viens otru būs izsmēluši, ja precēties lika tikai dabiskā tieksme, tikai instinkts, jo tā nav cilvēciska mīlestība. Cilvēciska mīlestība ir dvēseles un miesas, saprāta un ideālu, laimes un pienākumu savienība. Un caur to visu kā sarkans diedziņš ir  izausts darbs, darbs un vēlreiz darbs – nebeidzams un nenogurdinošs darbs, kurš rada cilvēciskā gara bagātību tevī pašā, tēvs un māte.

Puisis ar meiteni kaisli mīl viens otru. Viņiem iesaka: ieskatieties labi viens otrā, iepazīstat labāk viens otru. Nē, mēs esam pārliecināti par mūsu mīlestību, tā ir mūžīga. Apprecējās, nodzīvoja dažus mēnešus kopā, viņa gaida bērniņu un, lūk, jaunajam vīram iekrita acīs cita meitene, viņš pēkšņi sajuta, ka nemīl sievu. Lūk, jums vēl viena šķiršanās, vēl viena sabiedriska traģēdija. Cilvēkam, kurš vēl nav piedzimis, tā ir nelaime visas dzīves garumā. Kāpēc tā notiek, ko darīt, lai tā nenotiktu, kā tāpēc ir jaaudzina jaunatne?

Jaunatne ir ne tikai jāaudzina, bet, pirmkārt, ir jāaudzinās pašiem. Mūsu piemēra jauniešiem nekādas mīlestības nemaz arī nebija. Bija tikai patērētāja vēlme pēc baudas, kas kļūdaini tika noturēta par mīlestību.Viņu laulībā nebija paša galvenā – nebeidzamā darba, kas pēc būtības ir savu gara spēku ieguldījums otrā cilvēkā, lai viņš kļūtu labāks – garīgi bagātāks, laimīgāks. Galvenais – laimīgāks. Kad jaunlaulātie savstarpēji rada laimi, kad ikdienas rūpēs ir šī vissmalkākā un visstiprākā cilvēciskā bagātība, tad savstarpējā mīlestība ir mūžīga, tad pēkšņi nevarēs izrādīties, ka viens it kā ir labāks par otru. Ja runa iet par laulību un mīlestību, tad vispār nevar veikt tādu salīdzināšanu – viens labāks, otrs sliktāks. Katrs cilvēks ir neatkārtojams, ar jauna cilvēka piedzimšanu piedzimst jauna pasaule, un, kad mātei piedzimst bērniņš, tad viņa, sieva un māte, kļūst tūkstošiem reižu neatkārtojamāka savā skaistumā, tomēr šo neatkārtojamību radām mēs, radām ar savu nenogurstošo darbu. Ir veca ukraiņu [austrumukraiņu] tautas gudrība labam vīram arī sieva ir laba, tava sieva ir kā aka, ieskaties tajā, kādu tu tur ieraudzīsi sevi, tāda arī ir tava sieva.

Visstiprākā un vissmalkākā cilvēciskā gara bagātība – mīlestība – uz bērnu iedarbojas kā mūzika, kā apburošs skaistums, kurš valdzina dvēseli. Šī bagātība nepārtraukti noskaņo jūtīgās bērna sirds stīgas – jūtīgumu uz vārdu, labo gribu, maigumu, sirsnīgumu. Tas, kura bērnība ir apgaismota ar mīlestības kā nonogurstoša, laimi radoša darba gaismu, atšķiras ar izteikti jūtīgumu pret tēva un mātes vārdu, viņu labo gribu, viņu pamācībām, padomiem un brīdinājumiem.

Nikolaja Filipoviča ģimenē bija tāds noteikums: kad ģimene beidza pusdienot, visi bērni (gadu starpība nebija nemaz tik liela – deviņi gadi) novāc galdu un mazgā traukus. Reiz ģimene pusdienoja dārzā zem bumbieres. Pati mazākā, sešgadīgā meitenīte aizmirsa par savu pienākumu. Māte pakratīja galvu un ķērās pie darba, kurš bija jādara meitiņai. Meitene sāka raudāt, viņai bija smagi sirdsapziņas pārmetumi…
 
Kā gan audzinot pašam sevi, audzināt bērnus? Ja no bagātās sinonīmu krātuves, ar ko mūsu valoda apzīmē cilvēcisko mīlestību, ir jāizvēlas tas, kurš vispilnīgāk raksturos mīlestības kā nenogurstoša darba būtību, tad tāds sinonīms būs pienākums. Cilvēciskās mīlestības audzinošais spēks ir cilvēka pienākumā pret cilvēku. Mīlēt nozīmē ar sirdi just vissmalkākās cilvēka garīgās nepieciešamības. Lūk, šī spēja sajust cilvēku ar sirdi arī tiek nodota no tēva un mātes bērnam bez jel kādiem vārdiem un paskaidrojumiem, tikai ar personisku piemēru.

Nikolajs Filipovičš nepieprasīja no bērniem, lai viņi celtos agri no rīta, kopā ar viņu un nestu mātes jeb, kā teica meitenes, agro puķīti. Viņš neieguldīja īpašu piepūli, lai bērni redzētu, kā viņš iet uz dārzu vai siltumnīcu un atnes puķi. Bērni gulēja un it kā caur sapņiem juta priekš kam un kādēļ tēvs to dara, kādas jūtas viņš tā pauž, ko tas dod mātei. Bērni mācījās uztvert vislielāko cilvēcisko tieksmi – tieksmi pēc laimes. Viņiem gribēsjās iet pretī šai tieksmei, un viņi gāja, darīja labu, deva mātei prieku.

Agrā puķīte mātei ir cilvēciskā gara bagātības skaistuma kalngals, ko radīja nenogurstošs Nikolaja Filipoviča darbs ģimenē. Un uz šo virsotni veda akmeņainas un ēnainas takas. Sešu bērnu audzināšana ir darbs, kurš prasa no mātes ļoti lielus fiziskus un garīgus spēkus. Uz katra soļa bērni redzēja, var pat teikt, ar sirdi sajuta tēva attieksmi pret nevieglo mātes darbu. Bērnus, tiklīdz viņi to spēja saprast ar prātu un sirdi, uztrauca ne tikai tas, ka tēvs uzņēmās uz sevis visu, ko varēja, lai atvieglotu mātes darbu. Viņus īpaši uztrauca tēva uzmanība, iejūtīgums, viņa dvēseles spēja sajust, ka mātei nav viegli un ka viņai ir jāpalīdz. Šīs spējas attīstība arī ir sevis audzināšana – tas vislabākais un visuzskatāmākais piemērs, par kura milzīgo lomu runāja  Tolstojs. Tur, kur jaunais tēvs savu mzo bērnu acu priekšā nenogurstoši attīsta sevī šo spēju, kur sievas rūpes un raizes kļūst arī par vīra rūpēm un raizēm, tur ģimene kļūst par emocionālās un tikumiskās audzināšanas skolu. It kā liekas, ka neviens jau speciāli nemāca bērnus: neesiet vienaldzīgi pret cilvēkiem, bet viņi ir jūtīgi, laipni, labsirdīgi, atsaucīgi. Šo labestību viņos attīsta tēva pašaudzināšana.

 Cilvēciskā mīlestība ir ne tikai nenovērtējama cilvēciskā gara bagātība. Tā ir arī nepārtraukti mainīga, izmaiņās esoša bagātība. Tas nav briljants, kura spožums nemainās desmitgadēm ilgi. Tas ir dārgakmens, kura krāsu spēle mainās ar katru gadu un pat mēnesi un pats interesantākais, ka par šīs krāsu spēles saimnieku kļūst tas, kuram pieder šis dārgakmens. Iemācieties būt par burvju mākslinieku no kura gudrības ir atkarīga dižā māksla saglabāt dārgakmeņa krāsu mainību visu dzīvi. No šīs mākslas ir atkarīgs jūsu mīlestības audzināšanas spēks, pat vairāk, no tā ir atkarīgs jūsu laulības cietoksnis  – dvēsels un miesas, saprāta un ideālā, laimes un pienākuma savienība.

Ja laulībai nav nekā cita uz kā turēties kā tikai uz ātri pārejošo pirmo mēnešu kaislību, tad jūsu mīlestības dārgakmens pārvēršas par izdegušu ogli. Bet debesu, paradīzes vietā jūsu māja pārvērtīsies par elli, un jūsu bērniem tas dos ciešanas, vienaldzību un neticību cilvēkam. Augsti tikumiskā laulībā pirmās kaislības uguns ir visdārgākās atmiņas uz visu dzīvi, kas it kā apgaismo nākamos dzīves mirkļus un kā atspulgs ir jaunā dzīve – savstarpējās laimes radīšana un bērnu audzināšana. Augsti tikumiskā daudzgadīgā laulībā uz katra soļa izpaužas cilvēka cilvēciska attieksme pret cilvēku un vispirmām kārtām vīra attieksme pret sievu. Cilvēciska attieksme pret sievu un māti ir attieksme pret dzīvības avotu, pret pašu dzīvi, jo sieviete, sieva, māte ir pirmkārt jaunas dzīvības radītāja. Kad šī doma, šis ideāls kā sarkans diegs caurauž visu ģimenes dzīvi, bērns mācās no vecāku piemēra – pirmkārt tēva – cienīt un sargāt dzīvību, attiekties pret to kā pret visdārgāko lietu pasaulē, ar ko nekas cits nav salīdzināms. Jāiemāca cienīt un sargāt dzīvību – tā ir galvenā tikumiskās uzvedības sakne, no kuras kā papildsaknītes barojas iejūtība, sirsnība un rūpes par cilvēku.

Es pazīstu vienu labu ģimeni: vīrs strādā traktoru brigādē, māte – slaucēja. Darbs mātei nav viegls. Dažas dienas nedēļā jāuzsāk darba diena fermā sešos no rīta. Lai pagatavotu brokastis, ir jāpieceļas četros. Vīrs neļauj sievai celties tik agri. Četros ceļas viņš, sagatavo brokastis un pusdienas, pavada sievu uz darbu, bet pēc tam bērnus uz skolu. Atgriežas vīrs no darba četros, bērni jau mājās, sievas vēl nav. Paēduši, vīrs ar bērniem sāk gatavot vakariņas. Tēva un bērnu kopējo darbu iedvesmo doma: mūsu mammai nav viegli, viņai šodien ir saspringta diena, pagatavosim garšīgas vakariņas, izdarīsim visu tā, lai, atgriezusies no darba, viņa varētu atpūsties. Darbs bērniem nav rotaļa, bet rūpes par visdārgāko cilvēku pasaulē – mammu. Par pašu dārgāko cilvēku pasaulē mamma kļūst pateicoties tam, ka no dienas dienā tiek pieliktas fiziskas un garīgas pūles, lai viņu iepriecinātu. Par dārgu cilvēku kļūst tas, kurā ir ielikti dvēseles spēki. Ja jūs, māte, gribat būt savam dēlam, savai meitai par visdārgāko cilvēku pasaule, iedvesmojiet viņus tiekties dot priekš jums prieku un laimi.
 
Cilvēciskā skaistuma kroni – sievieti – bērna sirds iepazīst vissmalkākajos un visnemanāmākajos sīkumos. Katru reizi, kad mātei ir grūta, saspringta darba diena, tēvs, pagatavojot kopā ar bērniem vakariņas, paņem jaunu, tīru priekšautu un pakarina pie izlietnes. Māte šajā tīrajā priekšautā ir vislielākā strādniece, tā ir cieņa pret viņas darbu, pret cilvēcisko skaistumu un pret dzīvības avotu.
 
Tā arī ir audzināšana ar mīlestību, sevis audzināšana un bērnu audzināšana ar piemēru. Tikai tur, kur tēvs pats audzina sevi, rodas bērnu pašaudzināšana. Bez spoža tēva piemēra visas sarunas par bērnu pašaudzināšanu ir tukšas skaņas. Bez vecāku piemēra, bez vecāku mīlestības siltuma un gaismas, kas izpaužas savstarpējā cieņā un rūpēs, bērnu pašaudzināšana nav iedomājama. Bērnam gribas būt labam tikai tad, kad viņš redz ideālo un aizraujas ar to. Šajā ļoti smalkajā audzināšanas sfērā tikumiskie jēdzieni formējas tikai uz cēlu cilvēcisko jūtu pamata. Bet bērnu jūtas rodas no vecāku jūtām.

Lūk, ko pastāstīja mana audzēkne Vaļa Kobzara pirms svinīgā skolas beigšanas pasākuma par visdziļāko bērnības pārdzīvojumu: „Man bija septiņi gadi, kad mamma smagi saslima. Tēvs pa naktīm sēdēja pie slimnieces gultas. Atmiņā palikusi šāda aina. Pamostos rītausmā. Māte smagi elpo, bet tēvs ir noliecies pār viņu un skatās uz mammas seju, un acīs viņam ir tādas sāpes un tāda mīlestība, ka tai mirklī man atvērās vēl nezināma cilvēciskās dzīves lappuse – uzticība. Man šķiet, ka kopš tā brīža es pa īstam iemīlēju tēvu. Ir pagājuši desmit gadi. Tētis ar mammu dzīvo mierā un saticībā. Viņi man ir visdārgākie cilvēki pasaulē. Tēvu mīlu ar kaut kādu īpašu mīlestību. Nav bijis tāda gadījuma, kad es nepaklausītu viņa padomam vai samelotu. Vienmēr, kad skatos viņam acīs, redzu visuvarenās cilvēciskās mīlestības nedziestošo gaismu.”

Ieklausieties, tēvs un māte, šajos vārdos. Ko mēs atstājam savu bērnu sirdīs  – ar saviem darbiem un vārdiem, rīcību un jūtām? Ar ko mēs paliksim saviem bērniem atmiņā, kā pacelsim sevi viņu acīs? Ir tikai viens visuvarens garīgs spēks, ar kuru nekas nav salīdzināms, un kurš ir spējīgs atstāt dvēselēs mūsu tēlu kā īsta cilvēciska skaistuma tēlu. Šis spēks, kas ir vislielākā cilvēciskā gara bagātība,  ir mīlestība. Tāpēc radīsim šo bagātību ar savu dzīvi. Ja tas ir mūsu vecāku sirdīs, tad mums ir ar ko audzināt bērnus.

Septītā saruna. Ģimenes morālās vērtības.

Ģimenes dzīves ideālu ukraiņu tautas pedagoģijā labi izteica lieliskais ukraiņu dzejnieks I.Kotļarevskis: „Lai ir ģimenē prieks; Lai ir klusums un miers; Laimīgi ļaudis; Svētīta valsts …”  Kad aizdomājos par šo lielo un daudzšķautnaino terminu – saskaņa ģimenē, man uzreiz nāk prātā Alekseja Matvejeviča ģimene. Viņš ir mūsu kolhoznieks, visu cienījams cilvēks. Viņš ar sievu Mariju Mihailovnu kādreiz mācījās mūsu skolā, kurā tagad mācās viņu trīs meitas.
 
Mūs, skolotājus, parasti aizkustināja, ka šai ģimenē starp vecākiem un bērniem valdīja sirsnīgas, atklātas un tiešas attiecības. Tas prasa īpašu uzmanību no katra, kurš vēlas izprast vecāku pedagoģijas noslēpumus, kas ir smalka, sirsnīga iejūtība cilvēkam pret cilvēku.

Marijka atgriežas no skolas, nav vēl paspējusi atvērt durvis, kā pēc viņas acīm māte sajuta, ka skolā ne viss ir labi. „Pastāsti, meitiņ, kas Tev tur gadījās?” Meita stāsta, ka bija kontroldarbs algebrā, uzdevumi bija grūti un ka visdrīzāk pieļāvusi kļūdu aprēķinos…

Vecmāmiņa Marija sēž skumīga pie loga un nesaka ne vārda un pie viņas viens pēc otra pienāk satrauktie bērni un jautā: „Kas Jums sāp, vecmāmiņ, varbūt Jums kaut ko atnest?”

Atpūtušies pēc skolas Oļesja, Petrika un Marijka sēžas pildīt mājasdarbus. Visu izdara pašu spēkiem – tas ir kļuvis par vienu no ģimenes noteikumiem

Reiz, kad Oļesjai tiko palika četri gadi un no Alekseja Matvejeviča ģimenes uz skolu gāja tika divi bērni, skolas vecāku sapulcē tika runāts arī par smalko un maigo bērnu garīgās dzīves pusi šai ģimenē, par viņu augsto goda izjūtu, tieksmi visu izdarīt pašu spēkiem. „Pastāstiet, Marija Mihailovna, – klases audzinātājs uzrunāja māti, – lai visi vecāki paklausās, kā Jūs audzināt savus bērnus? Kā Jūs panācāt viņu dvēselēs tās nenovērtējamās īpašības, kas vairumam ģimeņu pagaidām  diemžēl neizdodas?” Māte iesmējās un atbildēja: „Mums ar vīru nav laika audzināt bērnus. Mēs katru dienu esam darbā: vīrs lauksaimniecības fermā, bet es laukā vai dārzā; vasarā, kur vajag, tur arī strādāju, bet ziemā kopā ar vīru fermā. Bet bērni paliek mājās ar vecmāmiņu. Mūsu ģimenē ir tāds likums: tiklīdz bērns nostājās uz savām kājām, tā tūlīt pat ir jāstrādā. Un ne tikai priekš sevis, bet arī priekš cilvēkiem. Bet par audzināšanu lai jums pastāsta tie, kuri nestrādā, sēž ar bērnu un vēl karo ar viņu par divniekiem, kā ne reizi vien esmu dzirdējusi…” Mums skolotājiem un vecākiem no teiktā uzreiz kļuva skaidrs: tas, ko māte apsauca par audzināšanas trūkumu, patiesībā arī ir visīstākā audzināšana.

Kā tad izpaužas tā audzināšana – kas ir tas nezūdošais likumus, par kuru runāja māte? Dziļā cēlsirdībā un cilvēcisko savstarpējo attiecību skaistumā. Ne vienu gadu vien mēs domājam par tiem garīgajiem spēkiem, kuri apvieno cilvēkus Alekseja Matvejeviča ģimenē, redzam šo spēku arvien jaunas un jaunas šķautnes arī citās ģimenēs – un mums kļūst acīmredzams: pats galvenais ir morālā bagātība, kam ir milzīgs audzinošais spēks, – savstarpējās rūpes, savstarpējā cieņa. Alekseja Matvejeviča ģimenē (līdzīgi kā citās brīnišķīgās ģimenēs) valda Cilvēka kults, pienākumu pret Cilvēku kults.

Audzināšanas varenais garīgais spēks ir apstāklī, ka bērni mācās skatīties uz pasauli vecāku acīm, mācās no tēva cienīt māti, vecmāti, sievieti, cilvēku. Sieviete, māte, vecmāte ģimenē var pat teikt ka kļūst par emocionālo, estētisko, tikumisko, garīgo ģimenes centru, par tās galvu. Tēvs pārnāca no darba un pirmais, ko viņš prasa bērniem, kas viņam noteikti ir jāzina, kā vecmātēm (viņa mātei un sievas mātei)  ar veselību. Lai cik viņš arī nebūtu aizņemts, lai kādas neatliekamas rūpes un raizes arī nebūtu – pirmās rūpes un pirmās raizes ir par vecmāmiņām. Meita Marija uz visu mūžu atcerējās dienu, kad tēvam palika trīsdesmit gadu. Bija jāatnāk viesiem, visi gatavojās ģimenes svētkiem, bet pēkšņi saslima vecmamma Marija – mammas mamma. „Ne par kādiem svētkiem nevar būt ne runas, „ – teica tēvs un aizveda vecmāti uz slimnīcu.

Kad Oļesjai palika 4 gadi, nomira mammas mamma. Tas notika maijā. Bērni iestādīja uz vecmātes kapa ziedus. Bet netālu no mājām iestādīja rožu krūmu un nosauca par vecmāmiņas Marijas rozēm. Katru gadu skaidrā maija dienā Marija, Petrika un Oļesja nes rozes uz vecmātes kapu. Šī diena ģimenē tā arī saucas – vecmāmiņas diena.

Varbūt kādam lasītājam var šķist: vai maz ir vērts runāt par ziediem uz kapa, rožu krūmu, kas ir veltīts mirušajam, par ģimenes dienu – vecmātes dienu. Jā, jo bez tā nav iedomājama īsta audzināšana, bez tā nav to garīgo spēku uz kuriem turas ģimene. Ir tāda veca franču paruna: mirušie atriebjas dzīvajiem par to, ka dzīvie ir aizmirsuši par mirušajiem.

Dzīve māca, ka atriebjas nežēlīgi: labā un dzīvei ideāli piemērotā zemē izaug velnarutks – cilvēki ar akmeņiem sirds vietā, bezdvēseliski, auksti aprēķinātāji. Mirušo atmiņas godināšana un cieņa pret tiem ir milzu kapitāls, kura procenti tiet dzīvajiem. Tās ir cilvēcības saknes.

Alekseja Matvejeviča ģimenē tēvs dara visu, lai bērni cienītu un godātu māti. Vasarā un agrā pavasarī darbs lauksaimniecības fermā ir vieglāks nekā cukurbiešu audzēšanas laukā, kur strādā māte. Un, lūk, saspringta un grūta drab laikā vasarā Aleksejs Matvejevičš strādā uz lauka, bet sieva – fermā. Bērni ir pieraduši, ka tēvs vienmēr uzņemas visgrūtākos darbus un mācās no viņa skatīties uz māti ar cēla un stipra vīrieša acīm.

Audzināšanas māksla tādās ģimenēs kā Alekseja Matvejeviča ģimene ir tieši tajā, ka morālā bagātība tiek radīta ar savstarpējām attiecībām, kurās cieši ir saistītas un pārklājas mīlestība,  labsirdība, pienākuma apziņa un darbs ar personisko piemēru. Alekseja Matvejeviča un Marijas Mihailovnas bērni ir strādīgi, atklāti un sirsnīgi tieši tādēļ, ka viņu pašu dārgāko cilvēku tēlos – tēvā un mātē – atklājas cēls cilvēka un pašiem sevis redzējums.

Nododot bērniem vissmalkākos cilvēciskā cēluma garīgās nianses, tēvs jau no mazotnes modināja viņos jūtīgu sirdsapziņu – spēju novērtēt un sargāt labo pašiem sevī un būt prasīgiem pret sevi.

Pāris vārdos izteikta vecāku pedagoģijas gudrība ir prasmē panākt bērnu prasīgumu pašiem pret sevi. Prasīgums pret sevi ir morāles likums paša sirdī, godīgums vienatnē ar sevi – vecākiem tas ir augstākais sapnis, ideāls. Un sasniegts tas tiek tad, kad mīlestība, labsirdība, maigums tiek apvienots ar stingru prasīgumu, pienākumu, nesamierināšanos ar ļaunumu, nepatiesību, meliem.

Pirms svinīgās uzņemšanas komjaunatnē Marija man pastāstīja: es neatceros no kāda vecuma sāku strādāt. Cik sevi atceros – vienmēr strādāju. Tas bija ļoti sen. Tad laikam man bija kādi gadi septiņi. Tēvs man pateica: iestādi šos trīs vīnogulājus. Tad es to pratu jau ļoti labi.Izraku bedri, ielēju tajā ūdeni un iestādīju. Bet saknes nesamērcēju mālainā šķidrumā kā tas ir jādara. Atceros tobrīd padomāju, saknes taču būs aizbērtas ar zemi un neviens neuzzinās samitrināju es tās vai nē. Iestādīju, aplēju. Tēvs vakarā prasa: „Saknes samitrināji mālainā šķidrumā?” Nekad dzīvē ne pirms, ne pēc tam es nemeloju, bet šoreiz sameloju.Viņš neteica ne vārda, tikai uzmanīgi ieskatījās man acīs. Skumji nopūtās, it kā kāds viņam būtu uzvēlis smagu nastu, atraka manus stādus, samērcēja mālainā šķidrumā… Bet es stāvēju un skatījos… Un seja man bija sarkana aiz kauna. Pabeidzis darbu tēvs teica: „Var daudzus apmānīt, bet sevi nekad neapmānīsi.”
 
Gadās, ka vecāki sūdzās: „Ko mums darīt ar dēlu? Nesaprot labus vārdus, nesaprot pa labam. Māci viņam – tas ir labi, bet tas slikti, šito drīkst, bet to nedrīkst, bet viņš to itkā nemaz nedzirdētu.” Vienaldzība pret vārdu audzināšanā ir liela nelaime. Zaudējuši cerības, ka var audzināt, izmantojot vārdus, vecāki liek lietā žagarus un siksnas… Kā nepieļaut šādu nelaimi? Kā panākt, lai vārdi audzinātu, lai uz bērna dvēseles vijoles būtu stīgas nevis resnas virves? Tāpēc agrā bērnībā cilvēkam ir jāiziet smalku, sirsnīgu cilvēcisko savstarpējo attiecību skolai. Šīs savstarpējās attiecības ir pati galvenā ģimenes tikumiskā bagātība.

/Brošūra „Vecāku pedagoģija” izdota 1978.gadā pēc autora nāves. Sarakstīta laika posmā no 1958. līdz 1970.gadam/
 
Vasīlija Suhomļinska (1918-1970) biogrāfija

Dzimis 1918.gadā Vasiļjevkas ciemā (pašreizējais Kirovogradas apgabals Ukrainā) nabadzīgā zemnieku ģimenē. Te pagāja viņa bērnība un jaunības gadi. Tēvs Aleksandrs Suhomļinskis līdz revolūcijai bija plotnieks, galdnieks un citu amatu pratējs – strādāja kā algots darbinieks zemniekiem. Padomju laikā kļuva par ciema pirmrindnieku, sabiedrisko aktīvistu, piedalījās patērētāju kooperatīvu un kolhozu vadībā, rakstīja avīzēm, vadīja amatniecības apmācības septiņgadīgo skolā. Māte Oksana Suhomļinska bija mājsaimniece, veica sīkus drēbniecības darbus, strādāja kolhozā. Ģimenē bez Vasīlija bija vēl trīs bērni – Ivans, Sergejs un Melānija. Visi bērni kļuva par lauku skolotājiem.

1933.gadā Vasīlijs devās mācīties uz Kremenčugu, pēc tam iestājās pedagoģijas institūtā; 17 gadu vecumā kļuva par skolotāju no sava ciema netālā skolā. 1938.gadā pabeidza Poltavas pedagoģisko institūtu. 1941.gadā brīvprātīgi aizgāja uz fronti. 1942.gadā tika smagi ievainots kaujās pie Maskavas un tikai brīnumainā kārtā palika dzīvs. Šāviņa atlūza palika viņa krūtīs visu mūžu. Pēc ārstēšanās gribēja atgriesties frontē, bet medicīnas komisija viņu neatzina pat par daļēji derīgu karadienestam. 1948.gadā kļuva par Pavliškas vidusskolas direktoru un palika tāds līdz mūža galam. 1955.gadā kļuva par pedagoģisko zinātņu kandidātu, 1958.gadā par nopelniem bagāto Ukrainas PSR skolotāju, bet 1968.gadā par PSRS Pedagoģijas zinātņu akadēmijas locekli. Suhomļinskis ir 30 brošūru un monogrāfiju, 500 rakstu, simtiem stāstu un pasaku autors.

Suhomļinskis radīja oriģinālu pedagoģisku sistēmu, kura balstās uz humānisma principiem  un bērna personības atzīšanu par augstāko vērtību, uz ko ir jābūt orientētiem visiem audzināšanas un izglītošanas procesiem, saliedēta pedagogu – domubiedru kolektīva un skolēnu radošajai darbībai. Suhomļinskis veidoja apmācības procesu kā iepriecinošu radošu darbu; lielu uzmanību pievērsa skolēnu pasaulskatam; nozīmīgi apmācības elementi bija skolotāja vārds, mākslinieciskais izklāsta veids, pasaku sacerēšana un mākslas darbu radīšana kopā ar bērniem. Suhomļinskis izstrādāja kompleksu estētisku programmu „audzināšana ar skaistumu”. Suhomļinska mūža grāmata – „Sirdi atdodu bērniem” (izdota arī latviski). Vēl pie ievērojamajiem darbiem minami „Etīde par komunistisko audzināšanu” (1967), “Pilsoņa veidošanās” (1971), ”100 padomi skolotājiem” (1984), “Kolektīva audzināšanas metodika” (1975), “Kā audzināt īstu cilvēku” (1990), “Vēstule dēlam” (1987), , “Par audzināšanu” (1981).

Avots:
http://nsportal.ru/node/21540/2011/10/sukhomlinskiy-va-roditelskaya-pedagogika
http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A1%D1%83%D1%85%D0%BE%D0%BC%D0%BB%D0%B8%D0%BD%D1%81%D0%BA%D0%B8%D0%B9,_%D0%92%D0%B0%D1%81%D0%B8%D0%BB%D0%B8%D0%B9_%D0%90%D0%BB%D0%B5%D0%BA%D1%81%D0%B0%D0%BD%D0%B4%D1%80%D0%BE%D0%B2%D0%B8%D1%87

Informācijas aģentūra
/18.12.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Izglītība, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Trīs skolas elementi: audzināšanas, mācību un administratīvais

Konstantīns Ušinskis

Konstantīns Ušinskis

Katras mācību iestādes darbība, ja tai ir kaut cik audzinošs mērķis, sastāv no trim elementiem, ko pārstāv iestādes administratori, tās audzinātāji un skolotāji. Šie skolas darbības trīs pamatelementi — administratīvais, mācību un audzināšanas — var atrasties un patiesībā atrodas visdažādākajās savstarpējās attiecībās. Dažreiz tie vairāk vai mazāk saliedējas, dažreiz pilnīgi sadalās starp atsevišķām personām un bieži atrodas pat naidīgā stāvoklī cits pret citu. Praksē šīs atliecības, kam teorija līdz šim veltījusi maz vērības, ir, pēc mūsu domām, viens no svarīgākajiem jautājumiem sabiedriskās audzinašanas darbā, un to risina ārkārtīgi dažādi, kaut arī ne vienmēr labi.

Teorija nekad [uz 1857.gadu Krievijā] nav pievērsusi tam sevišķu uzmanību, kaut gan no šo pamatelementu savstarpējām attiecībām visvairāk ir atkarīgs katras skolas audzinošais spēks, bez kura skola ir dekorācija, kas aizsedz no nezinātājiem robus sabiedriskajā audzināšanā, tāpat kā kartona koki aizsedz tukšās vietas uz teātra skatuves. Lai pareizāk un ātrāk ievadītu lasītāju to jēdzienu izpratnē, ko mēs šeit aplūkosim, dosim dažus šo triju elementu savstarpējo attiecību piemērus, ņemot šos piemērus no visu izglītoto tautu mācību iestāžu prakses.

Skolas dzīves visu triju elementu — administratīvā, mācību un audzināšanas — visciešākās saliedēšanas paraugu sniedz angļu mācību iestādes, sevišķi vecās, slēgtās (internās) skolas, akadēmijas un institūti, kur audzēkņi ne tikai mācās, bet arī dzīvo un patiesi tiek audzināti.

Šajās iestādēs pa lielākai daļai priekšnieka amats ir apvienots ar galvenā skolotāja un galvenā audzinātāja amatu. Saimnieciskās daļas darbu ievērojami atvieglo īpaša komiteja, kas sastāv no skolas aizbildņiem (trustees), jo visas šīs skolas ir privātas, kaut dažas no tām pastāv jau vairākus gadsimtus un ieguvušas pilnīgi sabiedrisku raksturu, nebūdamas valsts skolas. Arī skolotāja amats pa lielākai daļai apvienots ar audzinātāja amatu, vismaz jaunākajās un vidējās klasēs. Skolotāji dzīvo pašā iestādē, māca, gatavo audzēkņus stundām un tai pašā laikā vēro viņu uzvedību un attīstību. Ja iestādes priekšnieks, rektors, direktors vai galvenais skolotājs (head master) ir garīdznieks, tad viņš priekšnieka, audzinātāja, galvenā skolotāja amatu apvieno vēl ar skolas mācītāja un savu audzēkņu garīgā tēva amatu.

Saprotams, ka tāds audzināšanas pienākumu apvienojums vienā personā dara visu iestādes likteni pilnīgi atkarīgu no tās personas rakstura, kas ieņem galvenā audzinātāja amatu šā vārda pilnīgā un nedalāmā nozīmē. Ja šis audzinātājs kā pēc izglītības, tā arī pēc sava rakstura ir piemērots pedagoga augstajam aicinājumam, tad iestāde viņa rokās ātri var sasniegt pilnību. Tāds audzinātājs, piemēram  ir bijis doktors Tomass Arnolds [1795-1842], Ragbi gramatiskās skolas rektors, kura vārds ir ieguvis lielu slavu Rietumeiropas un Ziemeļamerikas pedagoģiskajā pasaulē. Viņš ir bijis ne tikai skolas priekšnieks, galvenais audzinātājs, garīgais audzinātājs, bet gandrīz arī vienīgais skolotājs vecākajā klasē. Šīs klases audzēkņi tā pakļāvušies sava audzinātāja ietekmei, ka kļuvuši par labākajiem un uzticamākajiem viņa palīgiem skolas pārvaldīšanā, kā arī jaunāko klašu mācīšanā un uzraudzīšanā. Tāpēc arī Ragbi audzēkņi, lai kur tos novestu liktenis, nekad nav aizmirsuši morālās mācības, ko ieguvuši skolā, un nevis skola un tās mēmās sienas palikušas viņu atmiņā, bet skolas enerģiskā un tikumīgā audzinātāja cēlais tēls, kas audzinājis viņus vairāk ar savu personisko piemēru — pastāvīgu n jūsmu, pastāvīgu gatavību ziedoties viņu labā — nekā ar vārdiem.

«Skolā un ārpus skolas,» saka Stenli, Arnolda skolnieks, kas vēlāk kļuva par viņa biogrāfu, «Ragbi audzēkņu acu priekšā vienmēr bija doktors Arnolds, un viņiem neeksistēja skola, bet tikai viņu audzinātāja dižais piemērs.»

Protams, tādam audzinātājam kā doktoram Arnoldam visur būtu ietekme uz audzēkņiem, taču tikai tādā iestādes iekārtā, kāda bija Ragbi, kur visa audzināšanas ietekme sakoncentrējās viena cilvēka rokās, tā varēja izpausties tik pilnīgi, valdīt tik nedalīti un palikt tik ilgi audzēkņu raksturos.

Tādu pašu skolas audzināšanas elementu apvienošanu vienā personā mēs redzam citās Anglijas iestādēs. Edinburgas akadēmijas rektors bez galvenā priekšnieka un galvenā audzinātāja amata izpilda skolas baznīcas mācītāja un audzēkņu biktstēva amatu. Vienā no vecākajiem un slavenākajiem bāreņu institūtiem Britānijā — Herjota patversmē (Heriot’s Hospital) iestādes direktoram ir jāmāca vecākajās klasēs pa trim stundām dienā un tieši tie priekšmeti, kas var atstāt uz audzēkņiem lielāku morālu ietekmi— Anglijas vēsture, filozofija un morālā teoloģija. Viņš dzīvo mācību iestādē, un viņam jāēd kopā ar audzēkņiem. Pēc audzēkņu aiziešanas no iestādes rektors ilgi un rūpīgi seko viņu liktenim, sazinās ar viņu saimniekiem vai priekšniecību, uzņem viņus pie sevis slimības laikā vai tad, kad viņi atbrauc ciemos savā bijušajā patversmē, palīdz viņiem ar padomiem, protekciju un ar naudu, raksta sīku viņu biogrāfiju un ilgi aizstāj bāreņiem, kas ieguvuši audzināšanu Herjota patversmē, tēvu un apgādnieku.

Dažās citās Anglijas iestādēs, piemēram, Belfāstas Karaliskajā akadēmijā, skolas galvenā vadība ir nevis viena persona, bet gan skolotāju padome, kas no sava vidus ievēlē uz noteiktu laiku iestādes galveno rīkotāju un tās interešu pārstāvi. Ar saimniecisko daļu tādi iestāžu priekšnieki atrodas dažādās attiecībās. Dažreiz viņi vai viņiem padoti īpaši ierēdņi sniedz pa neilgiem laika posmiem pārskatu par finansu un ekonomisko stāvokli iestādes aizbildņu (trustees) komitejai; daudz biežāk pati šī komiteja, kuras loceklis ir iestādes priekšnieks, vada ar īpaša ierēdņa (treasurer, steward) palīdzību iestādes saimniecību.

Skolotāji tādās iestādēs ir arī audzinātāji un izpilda tos pienākumus, kas citādi iekārtotās mācību iestādēs tiek uzticēti īpašiem guvernantiem, uzraugiem vai repetitoriem. Šie pienākumi saistīti ar citu pienākumu — pienākumu dzīvot iestādē, kas dažreiz tieši noteikts dibinātāju statūtos. Taču tas vēl nav viss: apņemoties dzīvot mācību iestādē, skolotājiem jāatsakās no ģimenes dzīves un jāpaliek neprecētiem. Šis smagais ierobežojums saglabājies Anglijā no seniem laikiem un ieviests visvecākajās universitātēs katoļu laikā, no kurienes tas pārgājis arī vecajās otrās šķiras mācību iestādēs, kas atrodas organiskā saistībā ar visvecākajām universitātēm vai iekārtotas pēc to parauga. Oksfordas koledžu īstenajiem locekļiem (fellows), kas dzīvo šajās koledžās un saņem to stipendijas, arī nav tiesību precēties.

Pusinternās iestādēs, kur audzēkņi nedzīvo pašās iestādēs un arī ne brīvi izvēlētos dzīvokļos, bet pansijās pie skolas skolotājiem, skolotāja, guvernanta un repetitora pienākumi arī ir apvienoti vienā personā, kas pilnīgi atbild par savu audzēkņu sekmēm un raksturu. Vidējo skolu — tā saucamo akadēmiju, semināru, koledžu un vienkārši skolu vecākajās klasēs ir pasniedzēji, kas tikai atnāk uz stundām un pilda vienīgi pasniedzēja amatu. Tas vispār tiek atļauts tikai tajos nedaudzajos priekšmetos, kuru mācīšana klasēs notiek lekciju, nevis stundu veidā. Šajos gadījumos bijušie skolotāji ir tikai audzinātāji un repetitori, sagatavo audzēkņus lekcijām, izskaidro viņiem šīs lekcijas, seko mācībām un ievērojami atvieglo pasniedzēja darbu, kas galvenokārt ir aizņemts  ar priekšmeta izklāstu. Tāda kārtība dod iespēju profesoriem un zinātniekiem uzņemties pasniedzēju pienākumus skolās, no kā viņi atteiktos, ja ar to būtu saistīts pienākums sekot audzēkņu uzcītībai un attīstībai.

Aplūkojot tādas iestādes, kas der par skolas dzīves visu triju elementu visciešākās apvienošanas paraugu, mums jāatzīst, ka to audzināšanas spēks ir ārkārtīgi liels. Kādam nolūkam beigu beigās tiek izmantots šis spēks? Cik liels ir zināšanu apjoms, ko dod vecās angļu skolas? Vai tās atbilst mūsdienu prasībām? Tie visi ir blakusjautājumi. Bet neviens nevar noliegt, ka vecās angļu mācību iestādes patiesi lielā mērā ietekmē audzēkņu raksturu. Oksfordas, Kembridžas, Vestminsteras, Ragbi un citu mācību iestāžu audzēkņi līdz lielam vecumam saglabā dvēselē un raksturā dziļas pēdas, ko atstājusi audzināšana. Vai to pašu mēs neredzam jezuītu skolās, un vai tie paši iemesli nav atstājuši uz viņiem tādu pašu ietekmi,tikai vēl stiprākā veidā?

Mūku biedrība, kuras locekļi savā starpā saistīti ar tām dzelzs važām, kas apvienojušas vienā nesaraujamā, spēcīgā briesmonī visus jezuītu ordeņa locekļus, kuriem bez ierunām un ierobežojuma jāpaklausa savai priekšniecībai, kuri piesātināti ar vienu garu, līdz sīkumiem pieraduši pie vienām un tām pašām manierēm un rīcības veida, ietērpti vienā tērpā un paslēpti zem vienas maskas, ierīkoja skolu, kas no pasaules tika nožogota ar augstām un necaurredzamām klostera sienām. Vai jābrīnās, ka bērns kļuva mīksts kā vasks tādās dzelžainās rokās? Viens jezuīts līdzinājās otram kā divi ūdens pilieni un varēja vienmēr un visur aizstāt savu biedru. Jezuīts bija sava audzēkņa skolotājs, audzinātājs, biedrs, priekšnieks, dvēseles gans un biktstēvs. Viņš piepildīja ar savu jezuītisko raksturu visu skolas atmosfēru, un zēna jaunajai dvēselei, kas galvenokārt tikai kāri uzņēma iespaidus, kaut arī tā sākumā drebēja kā dūja, kam laupīts gaiss, bija drīz vien jāpadodas un ar visām savām porām jāuzņem mācība un tajā apslēptā inde. Lai arī kur grieztos jezuītu koledžas audzēknis, visur viņa priekšā bija viens un tas pats bargais, draudīgais, pamācošais, lūdzošais tēls. Jezuīts sagaidīja viņu lūgšanā, klasē, pavadīja viņu rotaļās un sarunās ar biedriem, lasīja un diktēja vēstules viņa radiniekiem, kopa viņu slimības laikā, izskaidroja mācības, mierināja bēdās, sodīja un apbalvoja, izspiegoja viņa visdziļākos noslēpumus un pieņēma viņa grēksūdzi — tēvišķīgi rūpējās par viņu un ar maigu roku nemanāmi iekala viņa zaļoksnējos locekļus nesaraujamās važās. Vai tad pēc visa tā vēl jābrīnās, ka jezuītu skolas audzēkni tik viegli var pazīt arī tad, kad viņa galva nosirmojusi, kad viņš nodzīvojis ilgu un vētrainu dzīvi, desmitiem reižu pārmainījis masku, tēviju, pārliecību un pat ticību! Tāda ir audzināšanas elementu pilnīgas apvienošanas neatvairāma un neizdzēšamā ietekme!

Tādējādi kļūst saprotams, kāpēc Francija, kas arvien ir zemojusies spēka priekšā, lai arī kāds būtu tā avots, un arvien ir bijusi apmāta no parādību spožuma, lai arī kāds būtu to saturs, tagad arī nosveras jezuītu audzināšanas pusē, pārsteigta par tās pedagoģiskās ietekmes noslēpumaino spēku, it sevišķi salīdzinājumā ar savu koledžu un pansiju audzināšanas galīgo bezspēcību. Ar tādiem līdzekļiem jezuītu audzināšana ir izdarījusi daudz ļauna dara to arī tagad tur, kur tā ir noturējusies; taču ne jau velti sabiedriskajos uzskatos ir palikušas atmiņas, ka jezuīti labi pratuši mācīt. Bet viss jezuītu pedagoģijas spēka noslēpums izskaidrojams ar to, ka jezuīti, kas ne visai rūpējās par didaktisko paņēmienu pilnību, neierobežojās tikai ar mācīšanu un paviršu novērošanu, bet pirmām kārtām centās pakļaut savai ietekmei audzēkņa dvēseli. Viņi arī šajā gadījumā neatteicās no saviem principiem un nebija sevišķi izvēlīgi līdzekļu ziņā. Laipnība, bailes, meli, māņticība, viltība, draudi, spiegošana, audzēkņa negatīva rakstura īpašība, pat arī viņa netikumi — viss bez izņēmuma tika izmantots, un katrs līdzeklis, kas tuvināja mērķim un pakļāva audzēkņa dvēseli audzinātāja varai, bija labs. Pēc tam jau pati mācīšana norisēja gludi.

Zināšanas, ko ieguva jezuītu skolās, izcēlās ar neparastu pamatīgumu, pilnīgumu un stabilitāti, prāts ieguva ievērojamu elastību un spēku, bet bieži vien tikumība un dažreiz pat cilvēka griba neglābjami gāja bojā. Vāji raksturi uz visu mūžu tika padarīti par rotaļlietām garīdznieku rokās, spēcīgi raksturi kļuva vēl spēcīgāki, iziedami ilgo absolūtās paklausības skolu; taču, neiegūdami cildenus morālus stimulus, viņi kļuva par jo kaitīgākiem un bīstamākiem raksturiem, jo lielākas iespējas viņiem deva viņu spējas un jezuītiskā audzināšana. Nedaudzi patiesi labi un maigi raksturi, kuri bija stipri tieši ar savu maigumu un kurus nevarēja sabojāt, iznāca no jezuītiskās pārveidošanas joprojām tīri un naivi.

Pēc tādas jezuītiskās audzināšanas labo īpašību novērtēšanas neviens, protams, nepiedēvēs mums vēlēšanos izvirzīt to par paraugu mūsdienu pedagoģijai. Paši šīs audzināšanas mērķi bija slikti, amorāli un augstākā mērā pretēji cilvēka brīvas kristīgas audzināšanas jēdzienam. Tomēr nevar noliegt, ka jezuītu skolu audzināšanas spēks ir tāda parādība, kas pelna pedagogu ievērību. Spēks arvien ir akls: tas vienlīdz iet kā pa nepareiziem, tā pareiziem ceļiem. Bet kas gan iespējams bez spēka? Lai arī cik tīri un cildeni butu audzināšanas mērķi, audzināšanas rīcībā jābūt spēkam, lai sasniegtu šos mērķus; un, ja audzināšanas mērķi būs tīri un cildeni, tad arī šo mērķu sasniegšanas līdzekļiem būs tas pats raksturs. Lai izveidotu no audzēkņa nākamo pasīvo vai aktīvo ordeņa ieroci, ir jāķeras pie krāpšanas un spiegošanas, bet, lai viņa paša labā padarītu viņu par godīgu un patiesu cilvēku, jāapietas ar viņu vienmēr tikai godīgi un patiesi. Slikti līdzekļi ir bijuši vajadzīgi tikai sliktiem, mērķiem. Taču jezuītu skolas audzināšanas spēks tomēr paliek ievērības cienīga parādība.

Tāpēc mēs ceram, ka neviens nepārmetīs mums paradoksu lietošanu, ja teiksim, ka vecajās angļu skolās vairāk nekā jebkur citur ir saglabājies tas audzināšanas spēks, kas tik lielā mērā parādījās jezuītu koledžās. Kā tur, tā šeit audzināšanas spēks izriet no skolas darbības elementu pilnīgas apvienošanas un ir atkarīgs arī no tā, ka audzināšanai tiek ierādīta galvenā vieta kā jezuītu, tā arī vecajās angļu skolās. Atšķirība ir tā, ka jezuīti audzināšanu pakļāva sava ordeņa mērķiem, bet angļi — sabiedrības vajadzībām.

Angļu skolas audzināšanas spēks tiek vērsts uz to, lai izkoptu audzēkņos angļu tautas ideju par izglītotu džentlmeni. Tāpēc angļu skolas audzinātajam nav jāķeras pie amorāliem līdzekļiem. Slepena noklausīšanās un noskatīšanās, spiegošana audzēkņu vidū, visāda veida amorāli, viltīgi paņēmieni, ko audzinātaji lieto audzēkņu gribas pakļaušanai un diemžēl ne tikai jezuītu skolās —, ir sveši audzināšanas garam; pie tam angļu skolas, neaprobežodamās tikai ar formālu mācīšanu, prot atrast ceļu uz audzēkņu sirdi. Audzinot pirmām kārtām angļu džentlmeni (šads jēdziens pastāv Anglijā), angļu skolas no šī paša jēdziena smeļas savu neparasto audzinošo spēku. Cenšoties pirmām kārtam audzināt cilvēku, angļi savā skolā visu pakļauj audzināšanas jēdzienam un nesadala administratora, skolotāja un audzinātāja pienākumus. Angļi ar tiem raksturīgo praktiskumu izmanto skolu tam, kam tā domāta, un viņu skolā audzinātājs vienmēr ir arī administrators un skolotājs vai, pareizāk sakot, viņu skolā ir tikai audzinātāji un audzēkņi.

Vācija skolu iekārtas ziņā paliek uzticīga savam vispārīgajam vēsturiskajam virzienam, kas izpaužas tieksmē uz zinātni. Vācijas skola, kaut gan pedagoģijas teorija pret to iebilst, māca, bet neaudzina; un tāpēc, pirmkārt, Vācijā pārsvarā ir eksternas mācību iestādes un, otrkārt, pilnīgi konsekventi skolotājs skolā ir galvenā persona, bet iestādes priekšnieks ir mācību daļas vadītājs. Administratīvā daļa un tā saucamā lietvedība, visai nenozīmīga eksternās iestādēs, samazināta līdz iespējamībai un gandrīz visa atrodas skolas kolēģijas rokās, tā ka skolas priekšnieks, ģimnāzijas vai semināra direktors un rektors ir pirmām kārtam mācību daļas galvenais rīkotājs, skolotāju konferenču priekšsēdētājs, teicams pedagogs un visbiežāk pats arī skolas galvenais skolotājs. Ārpus mācību daļas viņa darbība ierobežojas ar visniecīgākajiem uzdevumiem. Viņa darbības galvenie uzdevumi ir mācību darba saskaņošana, metožu pareizība, eksāmeni, mācību grāmatu izvēle, skolotāju konferenču organizēšana u. c. Viņš ne tikai raugās, lai mācīšanas metodes būtu pareizas un lai tās patiešām tiktu izmantotas, bet viņa pienākums ir ar personisku piemēru parādīt skolotājiem, kā tas izdarāms.

Ar šo vācu mācību iestāžu priekšnieka jēdzienu pilnīgi saskan arī prasības, kādas izvirza likums šī amata ieguvējam. Prūsijas ģimnāzijas direktora iecelšanu nosaka nevis sabiedriskā doma, pēc kā vadās angļu mācību iestāžu kuratori, izvēloties skolas priekšniekus, bet gan viņam jānokārto eksāmens uz augstāko mācību amatu. Ja viņš ir nokārtojis visas trīs skolotāja eksāmena pakāpes (pro fakultāte docendif pro loco un pro ascensione), tad viņš var meklēt direktora vietu. Tātad direktora vietas Vācijā var dabūt tikai skolotāji vai, pareizāk sakot, direktora amats Vācija nav nekas cits kā skolotāja augstākais amats, un direktors jeb rektors, sekodams visu priekšmetu mācīšanai, turpina arī pats mācīt dažus no tiem. Viss tas pilnīgi atbilst vācu tautas audzināšanas jēdzienam, kas reducējas uz mācīšanu, un tā rezultātā viss skolas iekārtā un skolas darbībā ir pakļauts mācīšanas idejai. Skolotāji tikai māca, un pats direktors var visai maz uzraudzīt audzēkņu uzvedību, kuri dzīvo izklaidus pa visu pilsētu kaut arī likums uzliek viņam par pienākumu raudzīties, lai audzēkņi dzīvotu ja ne savu vecāku mājās, tad tādās ģimenēs, uz kuru krietnumu var paļauties.

Interno iestāžu Vācijā ir samērā maz, tās nenoteic sabiedriskās audzināšanas toni (kā, piemēram, Oksforda Anglijā) , tās izveidotas visai dažādi, un tām nav savu īpatnību. Viena no vecākajām Vācijas mācību iestādēm, ko dibinājis jau 1543.gadā Saksijas Morics, izmantojot klosteriem atņemtos fondus, ir Pfortas ģimnāzija, kas galvenokārt ir interna mācību iestāde, lai gan arī tur mācās audzēkņi, kuri nedzīvo iestādē, bet tiem tomēr jādzīvo skolotāju ģimenēs. Šajā mācību iestādē, kas sastāv no ģimnāzijas trim vecākajām klasēm, skolotāji pēc kārtas dzīvo pašā iestādē tikai pa nedēļai. No šīs dežūras tiek atbrīvoti direktors un inspektors (garīdznieks). Skolēnus izraugās Magdeburgas skolu kolēģija. Ar saimniecību nodarbojas speciāls ierēdnis, kas par savu darbību sniedz atskaiti tieši finansu ministrijai.

Ne tikai disciplīnas, bet arī visas audzināšanas galvenais smagums gulstas uz pirmās, t. i., vecākās klases skolēniem. Sešas stundas nedēļā viņi ziedo jaunāko klašu skolēnu sagatavošanai latīņu un grieķu valodā, kas viņiem pašiem noder par šo valodu gramatikas atkārtošanas līdzekli. Visi iestādes skolēni (ap 180 cilvēku), gatavojot stundas, sadalās divpadsmit grupās; katra grupa ieņem atsevišķu istabu, kurā atkarībā no tās lieluma ir attiecīgs daudzums skolas galdu. Pie katra galda sēž viens pirmās klases skolēns. Viņam jārūpējas par kārtību pie sava galda un jāpalīdz jaunākajiem skolēniem sagatavot stundas. Šo pienākumu izpildīt viņam palīdz otrās klases skolēns. Bez tam katrā mācību istabā atrodas viens no pirmās klases labākajiem skolēniem, kas rūpējas par kārtību visā mācību istabā. Šiem skolēniem ir visai svarīga loma mācību iestādes dzīvē. Profesoru padome viņus izraugās katrus sešus mēnešus; tie uzrauga kā mācības, tā arī jaunāko skolēnu uzvedību, piedalās iestādes padomes sēdēs, palīdz dežurējošam skolotājam un kopā ar viņu sniedz pārskatu par nedēļas notikumiem. Viņi var pat sodīt jaunākos skolēnus, taču sods vainīgajam nedrīkst būt augstāks par pienākumu nosēdēt mācību istabā to laiku, kas paredzēts atpūtai. Svarīgākos gadījumos skolēns- inspektors griežas pie dežurējošā skolotāja vai direktora. Skolotājus šeit sauc par profesoriem, un to padome sanāk katru nedēļu, lai apspriestu visus skolas notikumus. Atzīmējams vēl tāds noteikums, ka katrs jaunais skolēns tiek nodots uz visu mācību laiku iestādē vienam skolotājam, kas rūpējas par viņa audzināšanu visos virzienos un sarakstās ar viņa piederīgiem. Bet šeit ir tikai seši skolotāji un četri adjunkti.

Tādējādi mēs redzam, ka šajā diezgan sarežģītajā, kaut arī ļoti labi pārdomātajā iestādes iekšējā iekārtojumā mācīšana un audzināšana apvienota vienu un to pašu personu rokās, taču nav vienas atsevišķas personas pienākums, bet gan padomes pienākums. Tātad vienu kopīgu virzienu šeit var ieturēt tikai tad, ja mācību iestādes padomes sastāvs ir labs, ja vecāko klašu skolēni, uz kuriem gulstas audzināšanas svarīgākā daļa, var veikt savus pienākumus un ja viņos majo iestādes kopīgais gars. Skolotājiem, dežurējot pēc kārtas un dzīvojot mācību iestādē tikai dežūras laikā, nav tās ietekmes uz skolēniem, kāda viņiem varētu būt, ja tie te uzturētos pastāvīgi un katrs uzraudzītu savu nodaļu. Vispār redzams, ka šajā iestādē pirmajā vieta ir mācības.

Tāds mācību iestādes iekārtojums, pēc kura, tāpat kā Pfortas ģimnāzija, galvenās rūpes par audzināšanu un stundu sagatavošanu gulstas uz pašiem vecāko klašu audzēkņiem, ir lielākajai daļai vācu internātu. Tas, protams, dod iespēju noteikt to mēreno maksu par audzēkņu uzturēšanu, ar ko atšķiras vācu internās mācību iestādes; taču skaidrs, ka pie tāda iekārtojuma iestādes audzināšanas darbs nekad nevar tā pakļauties audzinātāja gribai, kā tas ir pakļauts angļu vecajās mācību iestādēs. Angļu koledžās audzinātāji dzīvo kopā ar audzēkņiem, vada viņu audzināšanu visu laiku, kamēr audzēkņi uzturas iestādē, un atļauj audzēkņu sabiedrībai vadīt atsevišķu personu audzināšanu tik lielā mērā, cik var paļauties uz iestādes garu, kas jau ieviests.

Viss pārējais — mācību daļas attieksme pret audzināšanas darbu, galvenā audzinātāja attiecības ar pārējiem, audzinātāju un skolotāju attiecības ar audzēkņiem — vācu internajās mācību iestādēs ir ārkārtīgi dažāds.

Tā, piemēram, Hamburgas lielajā bāreņu namā, kur bērni paliek tikai līdz četrpadsmitajam dzīves gadam un kur viņi ne tikai mācās, bet tiek apmācīti arī amatā, skolotāji nedzīvo iestādē un ārpus mācību laika bērnus uzrauga apkalpotāji; tas, protams, ir ļoti slikti, taču galvenais šeit ir ekonomija. Viena audzēkņa uzturēšana gadā, ieskaitot visus iestādes izdevumus, neizmaksā vairāk par 75 rubļiem.

Frankes bāreņu institūtā Hallē audzināšana pilnīgi atdalīta no mācīšanas. Bāreņi dzīvo kopā ar pansionāta iemītniekiem atsevišķā iestādē un saskaņā ar izvēlēto profilu apmeklē dažādas skolas, kas pamazām izveidojušās ap mācību iestādi, ko nodibinājis profesors Franke. Šajās skolās mācās apmēram 3000 skolēnu.

Uzraudzība pār stundu sagatavošanu arī Frankes bāreņu institūtā gulstas galvenokārt uz vecāko klašu skolēniem un organizēta tāpat kā Pfortas ģimnāzijā; tāpēc arī audzēkņu uzturēšana izmaksā ne vairāk par 100 sudraba rubļiem gadā. Lielākā daļa bāreņu apmeklē tautskolu (Bürger-Schule),  bet tie, kas pēc savām spējam tiek izvirzīti zinātniskam darbam, apmeklē ģimnāzijas un gatavojas iestājai universitātē.

Tādējādi mēs redzam, ka Vācijā arī nedaudzajās internajās iestādēs (salīdzinājumā ar eksternajām) mācīšana visur atrodas pirmajā vietā un nav cieši saistīta ar audzināšanu. Pats par sevi saprotams, ka eksternajās iestādēs, kur audzēkņi dzīvo savās ģimenēs un privātos dzīvokļos, sabiedriskajai audzināšanai ir vēl mazāka nozīme un tā ierobežojas tikai ar mācīšanu.

Francijā skolas dzīves elementi vēl vairāk sadalīti. Šeit mācību iestādes administrācija uzpūtīgi izvirzās priekšgalā, tā ir pārāk lepna, lai pazemotos līdz pieticīgajam mācīšanas vai audzināšanas darbam; un mācīšanai nav nekādas daļas gar audzināšanu, bet audzināšana… Grūti pat pateikt, ko audzināšanas labā dara, tāpēc ka diez vai tā maz Francijā pastāv.

Administratīvās daļas pilnīga atdalīšana no mācību un audzināšanas daļas kļūst saskatāma no pirmā acu uzmetiena, iepazīstoties ar franču licejiem un koledžām. Valsts liceja vadītājs (proviseur) un koledžas priekšnieks (principal) ir, protams, kā mācību, tā audzināšanas daļu priekšnieki, bet personiski viņi nepiedalās ne vienā, ne otrā darbā; viņi nekad nav skolotāji, un audzināšanā viņiem ir uzticēta tikai galvenā pārraudzība. Bez tam likums izvirza (un tad arī vēl tikai nesen) visai niecīgas prasības, kas izpildāmas, lai iegūtu tiesības ieņemt liceja vadītāja amatu; vēl mazākas prasības ir koledžu priekšnieka amatam. Liceja vadītājam ir jābūt filoloģijas vai fizikas un matemātikas zinātņu licenciāta diplomam (licencié es letres vai licencié ès sciences). Licenciāta eksāmens (examen de la licence) ir kaut kas vidējs starp mūsu ģimnāzijas izlaiduma un augstskolu izlaiduma eksāmeniem. Koledžas (ģimnāzija, ko pa daļai uztur pilsēta, bet kas pakļauta vispārīgai universitātes pārvaldei) principālam nav jāpilda pat tik mērenas prasības — viņam jānokārto tikai bakalaura, t. i., ģimnāzijas eksāmens, taču arī šī prasība ne vienmēr tiek ievērota. Pansijas turētājs var pat būt nenokārtojis ģimnāzijas eksāmenu, ar brēvet de capacite.

Vāciešiem, kas pieraduši pie savas eksāmenu sistēmas, šķiet neizprotams, ka iestādes priekšnieks var būt pat nenokārtojis tādu eksāmenu, kādu visādā ziņā prasa no viņam uzticētās iestādes vecāko klašu skolotāja. Pēc vācu izpratnes, kas arī ir vienpusīga, iestādes priekšnieks nav nekas cits kā vecākais no vecākajiem skolotājiem, un bez augstākā skolotāja eksāmena viņam jākārto pārbaudījums pro loco. Bet franči uz šo amatu raugās citādi. Viņi domā, ka mācību iestādes vadīšanai nevajag lielas zinātniskas izglītības, ka labs skolotājs ne vienmēr ir labs administrators un, otrādi, ka pārmērīgs zinātniskums administratīvās lietās var būt pat kaitīgs. Ir arī citi apsvērumi. Daži, piemēram, diezgan atklāti saka, ka nepareizi ir likt šķēršļus priekšnieku vietu iegūšanai vidējās mācību iestādēs tādām personām, kas, vadot zemākās šķiras iestādes, ir ieguvušas pietiekamu pedagoģisku pieredzi, kaut arī pēc saviem gadiem un nodarbošanās veida nevar vairs likt jaunus eksāmenus. Viss tas ir pilnīgi pareizi no administratīvā redzes viedokļa un loģiski izriet no mācību un administratīvā darba sadalīšanas. Bet kam ir jābūt pirmajā vietā mācību iestādē — zinātnei vai administrācijai?

Pieņemsim, ka liceja vadītājs vai koledžas principāls ir ieguvis visai plašu administratīvu pieredzi zemākas kategorijas skolu vadīšanā. Bet vai šī pieredze dod viņam iespēju noteikt, kā mācāmas tās zinātnes, kuras viņš pats nemaz nepazīst? Saprotams, ka tāds iestādes iekārtojums mācīšanu pakļauj administrācijai un tas mērķis, kura dēļ pastāv mācību iestāde, paliek otrā vietā. Līdz ar to mācīšanas intereses bieži tiek upurētas administratīviem sasniegumiem, kas visaugstāk vērtē ārēju spīdumu, kārtību un pulējumu.

Tāds franču mācību iestāžu priekšnieku stāvoklis gribot negribot pārvaldē radīja vajadzību pēc vēl vienas jaunas personas, kurai bija jāuzņemas vispārīgā uzraudzība pār mācību darbu, — pēc cenzora (censeur) licejos un pēc palīga — apakšprincipāla (sousprincipal) koledžās. Bet arī šī persona iekārtojās administratīvajā daļā tāpēc, ka tur ir daudz vieglāks un cienījamāks darbs. Cenzors pats nemāca, bet tikai pārrauga mācību darbu, pārzina vispārīgo disciplīnu un ir starpnieks starp iestādes galveno priekšnieku un skolotājiem. Grūti ir saprast, kādi ir cenzora pienākumi: vai nu viņš dara visu, vai nedara neko. Ja visa atbildība par mācību darbu patiesi gulstas uz cenzoru un galvenā vadība šinī ziņā pēc tiesībām un pienākuma pieder viņam, tad viņš ir iestādes īstais priekšnieks un līdz ar to arī gandrīz visu tā darbinieku, skolotāju un audzinātāju priekšnieks. Tādā gadījumā liceja vadītājs vai koledžas principāls, pildot tikai administratīvo darbu, t. i., ikkatras mācību iestādes visnenozīmīgāko daļu, nonāk savādā un grūtā stāvoklī — priekšnieks paliek bez varas un bez darba. Bet, ja vara paliek vadītāja un principāla rokās, kā tas arī patiesībā ir Francijā, tad cenzora ziņā paliek tikai uzrauga un padomnieka pienākumi, kas pa lielākai daļai ir pilnīgi nevajadzīgs un tukšs darbs. Jāpiemetina, ka cenzora amata iegūšanai eksāmenu prasības ir tikpat niecīgas, cik koledžas principāla amata iegūšanai, tādējādi nav izprotams, ko franči ir gribējuši panākt ar saviem cenzoriem.

Kas attiecas uz audzināšanas un mācīšanas darba savstarpējām alliecībām franču internajās iestādēs, tad vienīgā un, jāatzīstas, visai vājā saite starp šīm divām daļām ir klases guvernants (maitre d’eiudes). Viņš nekad nav skolotājs; viņa pienākums ir uzraudzīt audzēkņus stundu sagatavošanas laikā un atpūtas brīžos. Kā izpaužas šī uzraudzība? Ja klases guvernanta pienākums ir tikai vērot, kā audzēkņi sēž pie grāmatām, cik gan tad nevajadzīgs un garlaicīgs ir šis postenis! Ja turpretim viņam ir jāpalīdz audzēkņiem sagatavot mācības un jārūpējas, lai viņi tiešām kā nākas sagatavotu stundas, t. i., izskaidrot viņiem stundu un atprasīt to, tad nav saprotams, kas jādara skolotājam. Skolotājs nav profesors, viņš nelasa lekcijas, bet māca, t. i., izskaidro skolēniem stundu un pārbauda, vai audzēkņi to ir izpratuši un apguvuši. Tāda nenoteiktība pienākumu un atbildības sadalīšanā visādā ziņā novedīs vai nu pie tā, ka skolotājs pavirši izskaidros mācāmo vielu un biežāk uzdos pēc grāmatas no punkta līdz punktam, nerūpējoties par to, vai daudzi ir apguvuši vielu, vai arī guvernants tikai raudzīsies, lai bērni sēdētu mierīgi mācību sagatavošanas laikā. Bet īstenībā tādas internāta iekārtas rezultātā visbiežāk iznāk ne šis, ne tas: skolotājs noveļ atbildību par stundu sagatavošanu uz guvernantu un nesekmības gadījumā saka: «Ko gan lai es daru, ja skolēni nesagatavo stundas?», bet guvernants vaino skolotāju, sacīdams, ka skolēni cītīgi sēdējuši pie grāmatām. Diezgan bieži gadās arī tā, ka guvernanti un skolotāji, būdami darba biedri un varbūt arī draugi, cits citu attaisnodami, vaino skolēnus nesaprātīgumā un slinkumā vai arī iestāžu priekšniekus par mīkstčaulību sodīšanā. Sodi un apbalvojumi kļūst par vienīgajiem mācīšanās stimuliem, un franču pedagoģija gribot negribot atrod savu glābiņu, ar visiem iespējamiem līdzekļiem — ordeņiem, goda amatiem, publicējumiem presē, ar bungu rīboņu un fanfarām — uzkurinot mazā francūža iedzimto godkāri. Bet tur, kur kaut kāda iemesla dēļ nelīdz patmīlība, tiek laists darbā lineāls, izsalkums, karceris un rīkste. Kur gan te būtu vieta sirds un rakstura audzināšanai?!

Ar guvernanta pienākumu nenozīmīgumu franču internātos (un visas franču koledžas un liceji pa lielākai daļai ir internāti vai arī to tuvumā atrodas pansijas) izskaidrojamas arī tās niecīgās prasības, ko izvirza guvernanta amata ieguvējiem. Tikai licejos no guvernanta prasa bakalaura, t. i., ģimnāzijas beigšanas eksāmenu; pilsētas un privātajās ģimnāzijās arī tas nav vajadzīgs. Guvernanta amatu bieži ieņem pavisam jauni cilvēki un dažreiz tādi blēži, kam citur vairs nav bijis patvēruma. Guvernanta pienākumi ir tik vienkārši, ka tos ikviens viegli var izpildīt, un daudzās franču iestādēs var atrast tādus guvernantus, kuri paši tikko prot lasīt un rakstīt un kuru morāle ir vairāk nekā apšaubāma.

Kur tad šeit ir audzināšana? Kas ar to nodarbojas? Principāls administrē, cenzors vēro mācīšanās gaitu, skolotājs atprasa stundas un liek atzīmes, guvernants raugās, lai bērni netrokšņotu. Bet kas tad īsti audzina?

Taču mēs varam minēt piemēru, kur skolas darba elementi vēl vairāk sadalīti, un, mums par brīnumu, tas ir Anglijā. Franču licejos un koledžās audzinātājiem un administratoriem tomēr jāiztur kaut kāds eksāmens un guvernanta pienākumos var atrast kaut vājus audzināšanas darba mēģinājumus, bet Sandgerstas kara skolā nav pat tā.

Lūk, kāds ir pašu angļu uzskats par šo skolu. «Ir divi sabiedrisko skolu pārvaldīšanas veidi, un tādai skolai kā Sandgerstas kara koledžai, kurai ir divi mērķi, jāizmanto abi šie veidi. Var pārvaldīt skolu vai nu tieši — ar skolotāju palīdzību, vai arī netieši un daudz iedarbīgākā veidā, balstoties uz savu audzēkņu cēlajām jūtām un morālajiem likumiem. Dubultigi nelaimīgajā Sandgerstā nav ne viena, ne otra. Šeit nav galvenā skolotāja (head master). Koledžas vadītājam pieder galvenā vara, un viņš ir augstākā instance visās lietās; taču viņš pats neko nemāca un personiski nepiedalās lielās audzināšanas iestādes vadītāja pienākumu izpildīšanā. Nevar arī prasīt tāda veida pienākumu izpildīšanu no padzīvojuša karavīra, kas par svētību tēvijai un par godu sev ir visu dzīvi pavadījis gluži citāda veida nodarbībās. Viņa palīgs arī nepretendē uz galvenā audzinātāja nosaukumu: viņam liekas, ka savu pienākumu viņš pilnā mērā veicis, ja ir bijis iestādē no desmitiem līdz vieniem. Kas attiecas uz īstajiem skolotājiem jeb profesoriem, tad viņi audzēkņiem māca dažādas zinātņu nozares, bet neaudzina ne viņu ķermeni, ne viņu garu, ne viņu raksturu. Viņi māca matemātiku, franču vai vācu valodu, bet viņiem nav nekādas daļas gar morāli un paradumiem. Tiesa, pie koledžas ir kapelāns, bet viņam gandrīz nav tiešas saskares ar zēniem. Baznīcas dievkalpojumi un reliģiozu pamācību došana notiek visai nevērīgi; dažas kopējas lūgšanas rītos un vakaros, katehizācija reizi pusgadā, kristīgo pienākumu un kristīgās reliģijas dogmu izskaidrošana reizi nedēļā — un tas arī viss. Kapelāns, redzēdams, ka viņam, pildot draudzes gana pienākumus, atliek daudz brīva laika, uzņemas arī vēstures mācīšanu. Pasniedzēji nedzīvo mācību iestādē un nerūpējas par zēnu dzīves veidu un paradumiem. Pasniedzēji ir visai atkarīgā un pakļautā stāvoklī; viņiem jāgriežas pie militāriem orgāniem pat tāpēc, lai panāktu uzmanību savās stundās. Koledžas padome, kas sastāv no četriem virsniekiem, var atlaist pasniedzēju no darba kurā katrā laikā. Pasniedzējiem maksā par stundām, un ar to aprobežojas visi viņu sakari ar koledžu un visa viņu līdzdalība koledžas darbā. Ja jūs sakāt cilvēkam, lai viņš saņem savu naudu un lasās, tad kā gan jūs varat sagaidīt, lai viņš ieliek darbā sirdi, vai arī prasīt no viņa atbildību par trūkumiem, ko jūs pamanīsiet? Vissvarīgākā audzināšanas daļa — rakstura veidošana — Sandgerstā atrodas vienīgi militārpersonu rokās, kas savas pedagoģiskās zināšanas ir ieguvuši kazarmās un apmācībās un izmanto tās divpadsmit un trīspadsmit gadus vecu bērnu audzināšanā, kad veidojas raksturs un uz visu dzīvi izšķiras laba vai slikta ceļa izvēle.»

«Bet audzinātāja morālā ietekme uz zēniem tālu atpaliek no tās ietekmes, kāda ir zēniem citam uz citu. Skola ir sabiedrība, kurai ir sava sabiedriskā doma, tikpat stipra kā vispārības doma, pat stiprāka, tāpēc ka zāles vai guļamistabas četrās sienās nav patvēruma neatkarīgai domai. Tāpēc skolai ļoti svarīgi ir radīt un uzturēt augstu morālu toni audzēkņu vidū un pārvērst par savu palīgu skolas sabiedriskos uzskatus, kas ļoti iedarbīgi visos virzienos. Ja skolas sabiedriskā doma ir attīstījusies tik tālu, ka audzēkņi uzskata par kaunu apmānīt, par zemisku rīcību ļaunprātīgi izmantot uzticību, tad disciplīnas uzturēšana galvenokārt var tikt uzticēta pašiem audzēkņiem un tieši tiem, kas ar sava rakstura īpašībām ir ieguvuši autoritāti klasē un ar savu uzvedību tādu stāvokli nopelnījuši. Tāda skolas aristokrātija, valdīdama citus, pati cienīs sevi, savus biedrus, savus audzinātājus, un iestādes gods viņu rokās būs drošībā.»

Sandgerstā nav pat tādas iekārtas elementu. «Audzēkņu uzraudzība ar seržantu palīdzību, kas, nebūdami ne audzinātāji, ne priekšnieki, bet piederēdami pie kalpojošā personāla, kļūst par spiegiem, neļauj skolā izveidoties cildeniem sabiedriskiem uzskatiem.»

Mēs parādījām skolas darba elementu dažādu apvienojumu paraugus ārzemju mācību iestādēs tāpēc, lai lasītāju labāk ievadītu mūsu pārrunu priekšmetā, bet, neviļus aizraudamies, izteicām savu domu ātrāk, nekā gribējām. Mēs neesam slēpuši, ka dodam priekšroku Anglijas veco audzināšanas iestāžu iekārtai, un nebaidāmies no tā, ka mums pārmetīs anglomāniju. Mēs stingri esam pārliecināti, ka sabiedriskās audzināšanas darbā citas tautas atdarināšana katrā ziņā novedīs uz maldu ceļa. Par šo patiesību mūs visvairāk pārliecina pašas vecās angļu skolas, kas jau simtiem paaudzēs ieaudzina stingri tautisko džentlmeņa ideālu. Bet smieklīgi būtu audzināt džentlmeņus Vācijā, Francijā vai Krievijā un veidot tās nožēlojamās svepstošās džentlmeņu karikatūras, par ko zobojas Gogolis. Taču ikvienā sabiedriskā parādībā bez vēsturiskās, tīri tautiskās un tāpēc neatdarināmās puses ir arī sava racionālā puse, ko noraidīt tikai tāpēc, ka tā iepriekš izpaudusies citā tautā, būtu visai neloģiski. Tāda racionālā puse angļu sabiedriskajā audzināšanā, ko caurstrāvo tautas vēsturiskais raksturs, mums šķiet tieši skolas elementu ciešā apvienošana. Tā dod spēku audzināšanai, bet spēks ir kopīgs sasniegums. Radiet šo spēku un virziet to, uz ko vien vēlaties! Bez šī spēka, lai arī cik skaists un tautisks būtu jūsu audzināšanas ideāls, jūs to neieviesīsiet jūsu audzēkņu raksturā.

Pacentīsimies noslēgumā loģiski pamatot, ka tāda skolas iekārta, kurai mēs savā pārskatā devām priekšroku, ir saprātīga.

Audzināšanā visam jāpamatojas uz audzinātāja personību, tāpēc ka audzināšanas spēka avots ir vienīgi cilvēka personība. Nekādi nolikumi, programmas vai iestāžu mākslīgi radīta organizācija, lai ari cik smalki tas viss būtu izplānots, nevar aizstāt personību audzināšanas darbā. Ne jau velti braminu pedagoģija liek skolotajam sākumā nostādīt savā priekšā skolēnu un skatīties uz viņu tik ilgi, kamēr tas pilnīgi pakļaujas skolotāja gribai. Nezinām, kā ir sekmējusies tada skolēnu magnetizēšana, ko iesaka vēdas, taču esam pārliecināti, ka bez audzinātāja tiešas personiskas ietekmes uz audzēkni patiesa audzināšana, kas pārveidotu arī raksturu, nav iespējama. Tikai personība var ietekmēt personības attīstību un veidošanos, tikai ar raksturu var izveidot raksturu. Tādas morāliskas magnetizešanas iemesli slēpjas dziļi cilvēka dabā.

Un tāpēc skolas audzināšanas darbā pats svarīgākais ir galvenā audzinātajā izvelē, kam, kā mēs redzējām, tik maz vērības veltī Francija. Instrukcijas, nolikumi, programmas ir mazāk svarīgas, un, jo mazāk to, jo labāk. Sliktu audzinātāju tie nepadarīs par labu un nekādā gadījumā nevar viņu aizstāt; bet labam audzinātājam tie ir nevajadzīgi un var tikai traucēt viņa darbu.

Galvenajam audzinātajam ir jābūt arī galvenajam skolotājam; viņam ir jāmāca pats svarīgākais priekšmets, ap kuru grupējas visi pārējie. Mācīšana ir visvarenākais audzināšanas ierdcis, un audzinātājs, kam atņemts šis ierocis, zaudē svarīgāko un iedarbīgāko līdzekli — ietekmēt audzēkņus. Galvenajam audzinātajam jeb skolas priekšniekam vārda tiešā nozīmē ir jādzīvo kopā ar audzēkņiem, lai ietekmētu viņus ne tikai ar vārdiem, bet arī ar piemēru.

Mācību iestādes apmēri un audzēkņu skaits nekad nedrīkst pārsniegt galvenā audzinātāja personiskās uzraudzības un ietekmes iespējas robežas. Pēc tam kad iestādē izveidojušās savas tradīcijas, savs gars, iestādi var paplašināt; visbīstamākais ir tas, ja iestādē ir sablīvēts tik daudz audzēkņu, ka to uzraudzība (bet dažreiz pat viņu vārdu zināšana) galvenajam audzinātājam kļūst neiespējama. Tad gribot negribot viņam jāpaļaujas uz citiem, kas savukārt šo uzraudzību uzdod vēl citiem, un skolas dzīvē sāk no visām pusēm ieplūst visdažādākie elementi, ar kuriem galvenais audzinātājs vairs netiek galā; gribot negribot viņš pārstāj vadīt iestādi, un tā pati ved viņu sev līdzi. Cik lielam ir jābūt vienas iestādes audzēkņu skaitam, lai neviens no viņiem nevarētu atrasties ārpus audzinātāja personiskās ietekmes? To grūti noteikt skaitļos, taču mēs domājam, ka gudrs audzinātājs ar enerģisku raksturu, kas pilnīgi nodevies savam darbam, pie labas internāta organizācijas var vadīt simt un pat pusotra simta audzēkņu audzināšanu. Bet, kad šīs audzināšanas ietekmē jau izveidojies un skaidri izpaudies iestādes gars, tad audzēkņu skaitu var dubultot vai pat palielināt vēl vairāk. Iestādes audzinošais spēks augs ar katru gadu un pakļaus sev jaunas personības. Tādu iestādi vajag augstu vērtēt kā sevišķu dieva dāvanu: to vajag rūpīgi kopt un saudzēt kā augstražīgu stādu; un jaunam audzinātājam, kas stāsies iepriekšējo vietā, arvien ir jāatceras, ka uz tik sulīgas saknes var daudz ko uzpotēt, bet ka pati sakne nav jāaizskar.

Attiecībā pret zemākajiem audzinātājiem, guvernantiem un skolotājiem galvenais audzinātājs nedrīkst būt tikai priekšnieks, tam jābūt arī viņu vecākajam biedram, lai viņi būtu vienoti savā starpā kā vienas profesijas cilvēki, kas iet vienu ceļu. Iestādes saimnieciskā daļa jāiekārto pēc iespējas vienkāršāk, un, ja ir iespējams, iestādes priekšniekam nevajadzētu nemaz tajā piedalīties. Ir ļoti slikti, ja audzēkņi kaut kāda iemesla dēļ pamatoti vai bez pamata iedomāsies, ka viņu galvenais priekšnieks un audzinātājs iegūst uz viņu rēķina kaut kādu nelikumīgu labumu. Tad viss ir pagalam. Tāds audzinātājs, ko zēni skolā tur aizdomās, ka viņš piesavinās naudu, kas paredzēta viņu ēdināšanai vai apģērbam, ja arī viņš pats personīgi nav piesavinājies ne kapeiku, jau vairs nav audzinātājs. Nav ko brīnīties, ja morālei, ko viņš sludina audzēkņiem, nav nekādas ietekmes un iestāde katru gadu dod sabiedrībai daudz jaunu kukuļņēmēju un liekuļu. Jo tālāk galvenais audzinātājs ir no internāta saimnieciskās daļas, jo labāk. Viņam šai ziņā ir jābūt tikai audzēkņu interešu pārstāvim un jārūpējas par to, lai audzēkņi saņemtu visu, kas tiem pienākas. Daudz tādu mācību iestāžu ekonomiskās daļas iekārtas piemēru mēs atrodam Anglijā.

Skolotājiem ir jābūt reizē arī audzinātājiem, vismaz ģimnāzijas jaunāko un vidējo klašu internātos. Zinātne šajā apjomā un šim vecumam ir audzināšana, un, ja audzināšanai ir arī vēl citi līdzekli, tad tomēr zinātne paliek visvarenākais no tiem. Audzinātājs, nebūdams skolotājs, uzrauga kartību, bet neaudzina; skolotājs, nebūdams audzinātājs, māca, bet ari neaudzina. Ar to vien vēl nepietiek, ja skolotājs vidējā mācību iestādē labi zina savu priekšmetu. Vai lad grūti ir apgūt kādu vienu priekšmetu ģimnāzijas kursa apmērā? Vai tad grūti ir apgūt trīs četrus tādus priekšmetus, nodarbojoties tikai ar tiem vienu vai divus gadus? Bet ģimnāzijas skolotāja galvenā vērtība ir prasmē audzināt skolēnus ar savu priekšmetu. Lai tas varētu notikt, skolēniem ir pilnīgi jābūt skolotāja audzēkņiem, skolotājam tie jāpazīst un viņam pašam tie jāved uz iecerēto mērķi. Jaunākajās klasēs audzinātājam ir jāmāca visi vai gandrīz visi priekšmeti un jādzīvo kopā ar audzēkņiem. Ja viņa klase ir liela, tad audzinātājam var būt palīgs. Ja audzinātājs, kura darbs būs šādi organizēts, ieliks darbā visu savu centību, tad sekmīgākie un uzvedības ziņā labākie skolēni drīz atvieglos viņa darbu un viņš katra audzēkņa audzināšanā panāks visu, ko var panākt. Vienam audzinātājam jāmāca visi priekšmeti vienā un tai pašā klasē iespējami ilgāk: trīs vai pat četrus gadus. Vecākajās klasēs jau var būt citi skolotāji, un šeit tad galvenais audzinātājs kā galvenais skolotājs būs savā vietā. Taču kur gan atrast tādus audzinātājus, kas varētu mācīt gandrīz visus priekšmetus, kaut arī jaunākajās klasēs, un visu savu laiku ziedot audzēkņiem? Kāpēc gan nevarētu atrast? Ikviens, kas pabeidzis universitāti un bez tam vēl ieguvis speciālu sagatavošanu pedagoģiskā skolā, var ieņemt tādu vietu un arī gribēs ieņemt to, ja atalgojums atlīdzinās viņam ne tikai par pūlēm, bet arī par sabiedrības labā ziedotajiem dzīves gadiem. Bet, apvienojot audzinātāja pienākumus ar skolotāja pienākumiem, kā arī koncentrējot vairāku priekšmetu mācīšanu viena skolotāja rokās, rodas iespēja maksāt lielas algas un pilnībā nodrošināt audzinātājus ar pensijām. Mēs esam pārliecināti, ka viens labs audzinātājs 25 un pat 30 audzēkņiem dos sabiedriskajai audzināšanai nesalīdzināmi vairāk labuma nekā septiņi vai astoņi slikti un slikti atalgoti skolotāji un viens vai divi mazizglītoti guvernanti; bez tam šis viens audzinātājs iestādei izmaksās divreiz lētāk. Priekšmetu sadrumstalošana starp skolotājiem un audzināšanas pienākumu sadalīšana starp dažādām personām neko nedod, izņemot ļaunumu. Ja ir šada darba organizācija, tad parasti neviens nevada, t. i., neaudzina klasi, un tā pati iet, kur pagadās, klibodama te uz vienu, te uz otru pusi. Audzēkņi, kas atstāti savā vaļā un nav pakļauti vienai audzinošai ietekmei, tikai samaitā cits citu un kļūst mežonīgi. Nezālesizaug neparasti ātri jaunā, spēcīgā, bet neviena neapstrādātā zemē, nomāc visus labos asnus, un jauns ļaunums bagātīgi izplatās sabiedrības slāņos.

Konstantīns Ušinskis
/1857/

[Raksts pārpublicēts tai skaitā arī dēļ stulblatviešiem, kuri, idiotiski cīnoties ar „padomju atliekām”, savulaik izmeta no skolotāju pienākumiem un no skolotāju sagatavošanas programmām visu, kas saistīts ar audzināšanu.]

Avots:
http://gramataselektroniski.blog.com/2012/01/06/pedagogisko-rakstu-izlase-konstantins-usinskis/

Informācijas aģentūra
/12.12.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Izglītība, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Noskūtā Latvija jeb kas notiek ar Latvijas mežiem?

00420_Izcirstie_mezi2

Pirms sešpadsmit gadiem kopā ar ģimeni pārcēlos uz dzīvi laukos. Nopirkām un iekārtojām vecu, pamestu mājeli meža ielokā. Mežs mūs sargāja no vējiem, pavasara salnām. Par vētrām mēs bieži vien uzzinājām tikai no avīzēm – līdz mums bargie pūtieni nenonāca. Visu vēja spēku uz sevi uzņēma zaļais aizsargmūris-apkārt augošais mežs. Neviens no man pazīstamajiem cilvēkiem neatceras, ka šeit kādreiz nebūtu bijis meža – cik tālu viņu atmiņa sniedzas, mežs te vienmēr ir bijis.

Šodien manai mājai apkārt vairs nešalc nedz staltās priedes, nedz kuplās egles. Nav vairs kam šalkt… Nocirta. Nocirta un aizveda uz Zviedriju. Sazāģēja būvmateriālos un pārdeva. Manas egles un manas priedes. Tavas egles un tavas priedes. Jo tas bija Latvijas valsts mežs!

Kad pie mūsu mājām mežā sākās “saimnieciskā rosība”- non stop režīmā sāka darboties harvesters (meža ciršanas mašīna, kuru vada viens operators. Tā nozāģē koku, atzaro, sagarina stumbru un sakrauj sortimentus kaudzēs. Harvesteri ir ļoti dārgi, tādēļ, lai ātrāk atpelnītos, parasti tiek noslogoti 24 stundas diennaktī, tādēļ Latvijas atmežošana notiek ļoti profesionāli, ātri un efektīvi), mani dēlēni man uzdeva interesantu jautājumu: -Tēt, kam pieder šis mežs? -Hmm,-es sajutos sprukās,- tas pieder valstij.  -Kas ir valsts?- viņi neatlaidās.  -Nūūū, teorētiski – tu un es,- atbildēju. -Tad tas ir mūsu mežs?- mazie turpināja mani tirdīt. -Nu, tā sanāk,- es sajutos arvien nelāgāk. -Bet kāpēc tad neviens mums neko nejautāja?- mazie bija nesaprašanā. -…-man nebija atbildes…

Jo es nemācētu izskaidrot viņiem, ka valsts ir instruments, kas izveidots, lai palīdzētu kādu konkrētu teritoriju apdzīvojošai tautai vai tautām uzturēt mieru, labklājību un kārtību, iekšēju un ārēju drošību. Es nemācētu izskaidrot viņiem, ka valsts, kas ir organizēta, lai atvieglotu šīs konkrētās teritorijas iedzīvotāju dzīvi un kalpotu tiem, kaut kādā brīdī ir pārtapusi no “pelnrušķītes par saimnieci”, un uzkundzējusies pār tiem, kuriem tai būtu jākalpo. Es nemācētu izskaidrot viņiem to, ka valsts piespiedu kārtā (nodokļu veidā) piesavinās iedzīvotāju naudu un rīkojas ar to, kā ar savējo, acu “aizmālēšanai” visžēlīgi atmetot nelielu daļu sagrābtās naudas sociālām un citām vajadzībām. Pie tam, pasniedzot to kā labdarību un “rūpes par iedzīvotājiem”.

Pastāstīšu anekdoti, kura radusies šī gadsimta sākumā kādā Latīņamerikas valstī. Valstī plosījās bezdarbs, nabadzība un nemieri, bet politiķi masu medijos nepagurstoši stāstīja, ka valstī ir “stabilitāte, labklājība un augšupeja”. Kāds vīrs atnācis uz poliklīniku un jautā pēc “acu un ausu” ārsta. -Tāda gan mums nav,-viņam atbild.-mums ir atsevišķi acu, un atsevišķi ausu ārsts,-bet,-kas jums kaiš? -Es neredzu, ko dzirdu, un nedzirdu, ko redzu,-vīrs paskaidro…

Šeit ir mežs!

00420_Izcirstie_meziKādu dienu sastapu pazīstamu mežsargu. -Paklau, Uldi (vārds mainīts), pasaki man atklāti, kas notiek ar Latvijas mežiem?! Kā var tik barbariski izcirst?! -Viss ir kārtībā,-mežsargs lietišķi skaidroja,-mežu platība nesamazinās. -Koo?-es biju apmulsis,-un ko tad tas nozīmē?- rādīju uz plašajiem izcirtumiem visapkārt,-tu gribi,lai es neticu savām acīm? -Tas arī ir mežs,-mans kompetentais sarunu biedrs atbildēja un norādīja uz izcirtumu.Un, patiešām,-vērīgāk ieskatoties, zālē varēja ieraudzīt mazas eglītes un priedītes. -Āāā,- nu man beidzot atausa gaisma,-Tad lūk,kāpēc Latvijā “nesamazinās” meža platības! Vārdu spēle! Izrādās, ka šis zaļais apaugums, kurš ir “zaķim līdz nabai”, šī jaunaudze, tiek saukta par mežu! Bet kā tad sauc to, kur ēna ir pat vasarā, kur var pastaigāties pats vai ar bērniem, kur vējš šalc koku galotnēs, kur var ogot, sēņot vai izskraidināt savu suni? -Tu runā par briestaudzi,-mežsargs vēsā mierā skaidroja,-bet mežs ir gan viens, gan otrs….

Man no sirds novēlās akmens.Tagad es zinu, ka Latvijā var un vajag cirst mežus vēl vairāk! Jo mežu platība nesamazinās!!! Daba nemīl tukšumu, un jau pavisam drīz izcirtums aizaugs. Un tas nekas, ka ne Tu, ne es, ne mūsu bērni vairs nekad nepiedzīvos to laiku, kad mežs būs atkal ataudzis tāds, kāds bija šodien, to laiku, kad atkal tur varēs sastapt veiklās vāveres un gudrās pūces, kad atkal tur varēs dzirdēt sēņotāju sasaukšanos.Jo mēs nedzīvojam tik ilgi… Ciršanas vecums kokiem Latvijā ir: Priedei 101-121 gads, Eglei 81 gads, Bērzam 51-71 gads, Melnalksnim    71 gads, Osim 81 gads, Ozolam 101-121 gads. Tikai apse un baltalksnis aug ātrāk…

Daži “gudrinieki” mežsaimniecību mēdz salīdzināt ar lauksaimniecību-sak, raža nobriedusi, jāpļauj tik nost! Nu,- nevajag censties salīdzināt nesalīdzināmas lietas! Pirmkārt,-cikls. Graudkopībā tas ir 1 (viens) gads. Ziemājus sēj vasaras beigās, kuļ nākošā vasarā, bet vasarājus sēj pavasarī un novāc tajā pašā gadā. Un parasti ražu vāc tas, kurš to iesējis.

Ar mežiem ir krietni savādāk. Atklāti sakot, tas vispār nav nekāds bizness-nopļaut to, ko tu neesi ne stādījis, ne kopis, ne audzējis! Tas ir tāds pats “bizness”, kā aizbraukt un nokult kaimiņa labības lauku. Tāds ir šodienas meža “bizness”-bez jebkādiem ieguldījumiem “nopļaut” un pārdot to, kas ir citu stādīts, kopts un sargāts. Ja vien par “ieguldījumu” nesauc koku ciršanas un transportēšanas tehnikas iegādi… Ironiski, bet patreiz tiek cirsti meži, kuri tika izkopti un nosargāti daudz izsmietajā un nīstajā padomijas laikā, un tiek aizvesti uz ostu pa ceļiem, kuri arī būvēti nīstā režīma laikā. Ja padomju režīms saudzēja, audzēja un kopa mežus, tad ko lai es domāju par šo, tagadējo režīmu?!… Ja komunistisko sauc par noziedzīgu, tad kāds apzīmējums būtu piemērots šim?

Bet, ir teiciens-”Katram melnam mākonim ir zelta maliņa”. Latvijā tie ir cilvēki, kuru acīs ieskatoties, tur neieraugi atspoguļojamies latus, dolārus vai eiras. Tie ir cilvēki, kuri neuzskata, ka “par naudu var nopirkt visu”. Viens no tādiem ir mans kaimiņš, kurš spītīgi noraida dažādu firmu apkārtbraukalējošo aģentu vairākkārtējos piedāvājumus nopirkt viņa mežu. -Kur ņemšu malku, ja pārdošu mežu,-viņš saka,-un nebūs pie mājas pat kur aiziet pastaigāties, ja nocirtīs…

Ak, ja tādi kaimiņi man būtu bijuši visapkārt…Bet,-paldies Dievam,-tomēr kaut vienā manas viensētas pusē šalc mežs. Pēdējais. Un viņam iet grūti-vētrās koki izgāžas ar visām saknēm un lūst. Jo tagad vētras spēks līdz tam nonāk nebremzēts-apkārt viss ir nocirsts. Bet, ar katru nākošo vētru  un dažādajiem vējiem, atlikušie koki kļūst sīkstāki, stiprāki, un- pastāv. Cik ilgi vēl?…

Ainārs Kadišs
/2014/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 20 komentāri

Psihoterapeits pieļauj sievas sišanu kā ģimenes saglabāšanas metodi

Viesturs Rudzītis

Viesturs Rudzītis

Ārsts un psihoterapeits Viesturs Rudzītis novembra beigās savā interneta mājaslapā publicēja rakstu „Vai ir izgudrots kas labāks par vardarbību?”, kurā pieļāva, ka sievietes sišanai ģimenes problēmu risināšanā var būt pozitīvas sekas un izteica šaubas vai maz fiziskai vardarbībai pret sievieti ir kāda alternatīva noteiktu ģimenes problēmu risināšanā. Raksts izsauca vētrainu reakciju Latvijas publiskajā vidē, Rudzītis tika pozicionēts kā vardarbības pret sievieti attaisnotājs un pat aicinātājs uz to, bet Latvijas Psihoterapeitu biedrība izslēdza Rudzīti no biedrības un anulēja viņa psihoterapeita sertifikātu.

Lai gan paša Rudzīša personība, ko var nosaukt par visai savdabīgu, un viņa iecienītie izteiksmes līdzekļi var būt neviennozīmīgi vērtējami, konkrētais raksts ir ievērības cienīgs, jo tajā no neierasta skatu punkta tiek skarti ļoti sāpīgu mūsdienu sabiedrības problēmu aspekti – dzimumu lomas ģimenē, sievietes nevēlēšanās būt par Sievieti, sievietes agresija pret vīrieti un vīriešu aizsargāšanās iespējas pret sieviešu agresiju.

Viesturs Rudzītis: Vai ir izgudrots kas labāks par vardarbību? (fragmenti)

Vienā dienā gadījās divas pretējas terapeitiskas pieredzes. Vispirms bija jākonsultē meitene, kas savā darba dzīvē ir advokāte un kuras viena no specializācijām ir aizstāvēt vardarbībā cietušas sievietes. Bet tad satikos ar vīrieti, kura stāsts man lika pajautāt – kā vispār var iztikt bez spēka pielietošanas pret sievieti, jeb precīzāk – dažām tās „atpakaļvelkošajām” lomām? Vai var to kaut kā aizvietot? (…)

Daba iekārtojusi tā, ka tiem jādod tālredzīgi rezultāti – bērnam gana daudz brīvības, lai viņš varētu attīstīties, bet viņa mātei – vīrs, kura ietvarā tai izkopt savu dziļo un nevaldāmo sievietes dvēseli un apzināt visas tās daudzās nu jau ietvara kopā turētās daļas, par kurām man še nākas rakstīt. (…)

Katrā sievietē ir daudzveidīgi iemesli, kādēļ viņai (ne)novērsties no bērna (vai kā cita, kas bērnu aizvieto) un (ne)pievērsties vīram. Vispirms jau elementārs matriarhāls reflekss, kas balstās miljongadīgā pārliecībā, ka bērns pieder tikai viņai un ka tas ir uz mūžu, atšķirībā no kāda vīrieša (viena no daudziem), kas sēž aiz muguras un vaid, ka viņam netiek pievērsts gana daudz uzmanības. Skaidrs, ka šis matriarhālais reflekss neveicina laulāto attiecības un divu varas centru ģimeni. Nereti matriarhālais reflekss izpaužas arī kā sievas seksuāls vēsums vai pat riebums pret vēl pirms bērna dzimšanas karsti ilgoto vīru.

Vīram pavērstā sievas mugura var nozīmēt arī tās poliandriskos refleksus, kuri nosaka, ka bioloģiski interesantāk un ģenētisko mainību veicinošāk ir, ja katrs bērns ir no sava vīra. Tātad – tiklīdz bērns izbarots ar krūti (vai jau daudz ātrāk), tā uzmirdz citu vīriešu pievilcīgums. Daudzu, tikai ne sava vīra. Bez tam sieviete var būt ieinteresēta izmantot savu talantu uz Mātes lomu, lai stimulētu Dēla lomu vīrā un līdz ar to – tā vīra atkarību un savu līdzatkarību. Rezultātā izveidojas monocentrisks ģimenes modelis ar Lielo Māti centrā un tēvu kā vienu no subordinētajiem, ieskaitot šī tēva bērnus. (…) Ir miljons arhetipiski sievišķu iemeslu, kādēļ tad, kad bērns jau paaudzies, sieva neraugās uz savu vīru.

Ir daudz sieviešu, kuras tas uztrauc. Kuras par to bažījas, jūtas vainīgas, plosa sevi, meklē. Šāda sieviete šad tad atnāk pie manis. Nu un tad es viņu pacietīgi uzklausu un izstāstu to situāciju, kurā viņa iekļuvusi. Ir tādas, kam ar to pietiek, kam uzmirdz acis un kas aizskrien mājās pie vīriem un iemīl tos no jauna. Jo sāk atšķirt, kur ir viņu kā divu indivīdu attiecības un viņu bērnu intereses un kur – psihes arhetipiskā inerce.

Bet ir tādas sievietes, kas visu no manis noklausās, un saka – saprotu, bet mani tas neietekmē un man ne nieka nepalīdz. Es nespēju justies citādi un uzvesties citādi. Es nespēju pavērsties ar seju pret savu vīru. Nevaru sevi piespiest un punkts. Un vēl vairāk ir tādu sieviešu, kas līdz šādiem jautājumiem vispār neaizdomājas, viņas dara ko grib, dzīvo nost. Mīl, cieš, zaudē, uzvar, mirst, nenāk pie manis…

Tomēr. Ja sieva neskatās uz vīru, tad nostājas pret savām ilgtermiņa interesēm – viņa neiegūst robežas, kurās vīt savas personiskās garīgās mājas ligzdiņu. Un līdz ar neiegūtajām robežām – iespēju pasargāti doties dziļumā. Viņai liekas, ka ir ieguvusi brīvību, neviens viņu neierobežo. Bet viņa nespēj tik daudz brīvības paņemt, ja viņai pieder viss un nekas. Viņa no kaut kā (bieži vien īsti neapjausta) ir bēgusi, nonākusi kaut kādā „emancipētas” sievietes realitātē un viņai nav iespēju ieraudzīt, vai bija un vai ir kādas alternatīvas? Vai ir jājūtas laimīgai un kaut ko panākušai vai viņa tāda patiešām ir?

Kā uz faktu, ka sieva ne uz viņu lūkojas, reaģētu vidējais latviešu (krievu, vācu, ebreju …) vīrietis simts, divsimt vai trīssimt gadus atpakaļ? Vispirms, dažās no minētajām kultūrām tāda sievas uzvedība nemaz nebūtu iespējama. Bet, ja tomēr, tad sadotu sievai pa ausīm, vai pa muti, noslānītu, izvarotu, vismaz izlamātu, verbāli pazemotu. Ar vārdu sakot, vestu pie prāta, pats no tā ļoti ciezdams. Sūri grūti iemācītu, ka sievas īstā laime ir tikt vīra ierāmētai, par ko nevar būt šaubu arī mums, stiprinātiem ar Bībeles vārdiem par vīru kā sievas galvu. Un punkts. Sieva, beidzot nākusi pie prāta, vīru sagaidītu mājās ar siltām vakariņām, pasniegtu čības un palīdzētu novilkt mēteli no nogurušajiem pleciem.

Tagad tas vairs nav iespējams, sievietes ir daudz apdraudētākas no saviem matriarhālajiem un citiem refleksiem, lai tiktu glābtas un ārstētas tik primitīvos veidos. Mana sākumā minētā advokāte vāc kopā sieviešu stāstus un izveido baisu ainu par „vājā dzimuma” beztiesību mūsdienu ģimenē. Ne tikai fiziska vardarbība, kas diezgan viegli objektīvi konstatējama (miesas bojājumi, tiesu medicīniskā ekspertīze). Arī seksuāla – kas jau daudz knifelīgāka lieta. Un pat emocionāla, izrādās, vardarbība. Mobings. Un viss ar vēlmi pasniegt to ārpus subjektīvā traumas konstatēšanas. Pietiek ar to, ka viņš bļāva, nemaz īsti nevajag pierādīt, ka no tā cēlās kāds ļaunums vai trauma. Viss tādēļ, lai sanāktu, ka nahren vīrs un nahren Tēvs. (…)

Ar vārdu sakot – ne tikai manai konsultējamajai advokātei, arī visām cīnītājām par sieviešu tiesībām, feministēm utt. derētu padomāt – kas tiek nodarīts pāri sievietēm, aizliedzot vardarbību pret sievietēm. Vai – kādēļ ir labi, ka sievietes iekausta un tamlīdzīgi, kamēr viņas iemācās sagaidīt vīru mājās ar siltām vakariņām, pasniedz tam čības un palīdz novilkt mēteli. Varētu to formulēt vēl citādāk – ar ko jāpiepilda tukšums, kas paralizē sievietes dzīvi pēc tam, kad tikusi aizliegta un kriminalizēta vardarbība pret sievietēm?

Jā – tas labs jautājums feministēm – ko liekat vietā? Kā panāksit, ka sieviete bez sišanas kļūst par priekšzīmīgu māti, sievu un Sievieti galu galā. Kā neitralizēsiet viņas Dzemdi un Dievieti, panākot, ka tās netraucē sievietes ceļā uz Sievieti? Ja feministes saka A, tad jāsaka arī B. Vai ir izgudrots kas labāks par vardarbību?

Es, kā jau parasti, provocēju, paspilgtinu visu līdz tam, ka patiesības prožektori acīs cērt. Bet tie moka arī mani, jo man ir kaut kas jāatbild kādam citam savam klientam. Viņa pirmā sieva viņu bija krāpusi, tagad saprotams, ka tas viņu traumējis. Ļoti, bet pašam to nezinot. Viņš sāpes kaut kā neitralizējis, izstumjot, izbloķējot. Otrā sieva arī viņu krāpa – ar pieciem bērniem, kas abiem sadzimuši un kas sievai (matriarhāli) svarīgāki par laulāto attiecībām. Viņš par savām sāpēm neko nezināja, līdz parādījās mīļākā. Tā vietā, lai sistu sievu un vestu viņu pie prāta, viņš (neapzināti) izvēlējās maigāku, bet riskantāku ceļu. Jo mīļākā (viņas Dieviete) tak varētu būt gribējusi viņu pievākt sev.

Bija citādāk – sieva par mīļāko uzzināja un strauji sāka laboties. Vīrs saprata, ka mīļākā viņam bijusi vien kā instruments vardarbības pret sievu vietā, lai vestu sievu pie prāta. (…) Šis stāsts mums pastāsta, ka jā – vardarbību pret sievieti var nepielietot, var viņu krāpt, var pamanīties atļaut viņai par to uzzināt, nostādot kā trešo lieko nevis ģimenes, bet mīlas trīssturī. Iedvesmojoši – šajā stāstā viss beidzās labi – mīļākā izrādījās prasmīga un gudra hetēra, kurai prātā nenāca iedomāties, ka kaut teorētiski iespējams „atsist sev” piecu bērnu tēvu un justies par to laimīgai, cerot, ka tas vīrietis būs vairāk viņai, nevis saviem pie sievas palikušajiem bērniem. Sievai pietika prāta savas dvēseles sāpes konteinerēt, nākt pie prāta un beidzot atdoties vīram, visās atdošanās nozīmēs. Veiksmes stāsts!

Tomēr nav jau grūti saprast, ka šāds vardarbības aizvietošanas paņēmiens 90% gadījumu noies greizi. (…) Mīļākā ir riskants vardarbības pret sievu aizvietošanas variants.

Es te neapskatīšu citas idejas, kā sievu tomēr nesist, kā bez tāda instrumenta iztikt. (…) Tomēr uzsvēršu, ka jautājums ir ļoti aktuāls. Jo, kā jau rakstīju, ne jau visas sievietes pat pēc vizītes (-ēm) pie manis „nāk pie prāta” un „atgriežas” pie vīra. Ja tas nenotiek, tad esam atpakaļ matriarhātā, kas mums, savukārt, liecina par feminisma slēpto ideoloģiju. Kā lai vēl tās sievietes ierāmē, ja viņām pašām liekas, ka nevajag? Kādas vēl bez sievas sišanas izejas? [Raksta beigas.]

Mātes loma – sievietes misija, sūtība un eksistences jēga

Dzimumu lomas sabiedrībā un ģimenē problemātiku var apskatīt no diviem skatu punktiem: no sieviešu virsatbildības (par visu atbild un pie visa „vainīga” ir sieviete) un vīriešu virsatbildības skatu punkta. Neviens no šiem skatījumiem nav līdz galam korekts, jo abu dzimumu lomas ir visciešākā kārtā saistītas un viena dzimuma nepilnības nekavējoties rada ietekmi uz otru, tomēr katram no šiem skatījumiem ir „sava taisnība”. Tā kā mūslaiku pārlieku feminizētajā laikmetā vīrietis tiek noniecināts un pārsvarā dominē tikai pārspīlēts vīriešu virsatbildības skatījums komplektā ar nekritisku sievietes līdzatbildību un atbildību vispār, ir vērts paskatīties uz ģimenes un sabiedrības problēmām no sieviešu virsatbildības vai vismaz daudz lielākas līdzatbildības skatu punkta, lai gan ir jāatzīst arī sieviešu tik ļoti iecienītā „īsta vīrieša” argumenta vismaz daļēja pamatotība.

Vispirms par sievieti un tās lomu. Jebkura sieviete savā būtībā ir Māte. Patīk vai nepatīk, bet sievietes gan fizioloģiskā, gan sociālā, gan eksistenciālā būtība ir būt par Māti (nevis par „pelnītāju”, profesijas veicēju, karjeristi vai „dzīves baudītāju”). Mātē dzīvība rodas, Māte dzīvību rada, Māte pēc radīšanas jauno dzīvību izveido un aizsargā. Māte ir Dzīvības kalpone. Mātes loma ir viscienījamākā un vissvētākā un no tās izriet visas sievietes priekšrocības. Katra sieviete ir vai nu potenciālā, nākamā, esošā vai pieredzējusī Māte un kā tādai tai pēc noklusējuma pienākas vispārēja (vispirmām kārtām vīriešu) cieņa.

Bet būt par Māti nav viegli, tas ir ļoti smagi, tāpēc daba sievieti ir apveltījusi ar virkni īpašībām, kurās tās ir pārākas par vīriešiem – lielāks jūtīgums, intuīcija, lielāka adaptēšanās spēja, sīkstums, piesardzīgums, spēja vienlaicīgi veikt vairākas darbības, emocionalitāte, mātišķais egoisms u.c. Savukārt sociālā ziņā sievietes tiek īpaši aizsargātas, tai skaitā ar vistingrākajiem ierobežojumiem veikt darbības, kas var traucēt vai padarīt neiespējamu Mātes lomas veikšanu.

Tā kā par Māti būt ir grūti, eksistē gan dabīgi, gan sociāli mehānismi kā piespiest sievietes būt par Mātēm. Sociāli sieviete no vienas puses ir pacelta dievināšanas līmenī, bet no otras puses nav rupjāku un necienīgāku vārdu ar kādiem apzīmē kritušas sievietes, kuras negrib būt par Mātēm vai kuras traucē citām sievietēm veikt viņu Mātes lomu.

Tā kā cilvēki dzīvo sabiedrībā, viņiem savā starpā ir jāsadarbojas, bet, lai sadarbotos dažādiem sabiedrības elementiem ir jāspēj atteikties no savām egoistiskajām vēlmēm un interesēm kopības labā, kā arī jāspēj atrast kopīga valoda, ko var izdarīt tikai balstoties uz loģisku pieeju un domāšanu. Dēļ mātišķā instinkta sieviete mazākā mērā ir spējīga atteikties no savām egoistiskajām interesēm un dēļ savas emocionalitātes tā nav spējīga uz pietiekami pieņemamu un pastāvīgu loģisku spriestspēju (tā kā sievietēm emocijas dominē pār loģiku, emocionāli pārdzīvojumi ņem virsroku par veselā saprāta balsi). Arī tāpēc ir vajadzīgs vīrietis, kurš ir ģimenes galva, noteicējs savās mājās un sakaru uzturētājs ar sabiedrību, un arī tāpēc vīrietim ir jābūt iespējām likt sievietei sev paklausīt.

Viss labais sievietei ir dēļ Mātes lomas un viss laibais sievietē nāk no tās, bet, ja sieviete negrib būt Māte (tātad arī negrib būt Sieviete) un metodiski nostiprina šo negribēšanu ar darbību, tad viņa sāk pārvērsties par mežonīgu fūriju. Sievietes ar apziņā amputētu vai izkropļotu Mātes lomu ne tikai nav pelnījušas vispārēju cieņu, bet ir nosodāmas un nicināmas. Šādas sievietes ir galēji nežēlīgas, bīstamas visiem un to savaldīšanai ir pieļaujami daudzi skarbi līdzekļi.

„Mūsdienīgo sieviešu” problēma

Sieviešu atbrīvošana no tradicionāliem „aizspriedumiem”, no ģimenes, no paklausības vīrietim ir viens no mūsdienu sociālo problēmu cēloņiem. No vienas puses sievietei tiek dota brīvība no viņu iepriekš ierobežojošajiem un aizsargājušajiem sociālajiem mehānismiem, bet no otras puses tiek apspiestas vīriešu iespējas savaldīt sievieti. Tā rezultātā sievietes, kuras negrib pildīt Mātes lomu, var tādas nebūt un viņām sociāli tiek atļauts pārvērsties mežonīgās fūrijās. No ķēdes norāvušās sievietes visa cita starpā sāk iznīcināt vīriešus un vīrišķību viņos.

Tā kā instinkti tomēr strādā, daudzām sievietēm vīrietis kaut kam tomēr vēl ir nepieciešams, bet viņas vairs negrib atzīt vīrieša varu pār sevi, tāpēc ieguvušas to, ko vēlas vai arī, ja vīrietis sāk neatbilst viņu sadomātajam un laikā mainīgajam ideālam, mūsdienu sievietes to uztver ļoti personīgi (emocionālas būtnes kā nekā) un sāk ar savām sievišķīgajām metodēm viņu „grauzt” („piļīt”), pakļaut („palikt zem tupeles”) un pat iznīcināt. Tā kā vairums vīriešu līdz galam neizprot sievietes domu gājienu un viņu metodes, viņi to priekšā ir bezspēcīgi. Tas daudzos vīriešos izraisa agresiju, ko viņi paši var pat nespēt izskaidrot, un ko nereti instinktīvi vērš pret tās vaininieci – sievieti. Bieži vien vīrieša vardarbība pret sievieti ir viņa reakcija uz daudz smalkāku sievietes agresiju pret vīrieti. Ne velti tautas gudrība vēsta, ka laulāto strīdos jaukties nedrīkst un ne velti ir daudzi gadījumi, kad vardarbībā cietušās sievas ne tikai piedod pāridarītājiem, bet pat mēdz aizstāvēt varmāku, ja kāds no malas tam ko pārmet.

Vienpusīga un bezkompromisa cīņa pret vīriešu vardarbību pret sievieti patiesībā ir cīņa pret vīrieti un vīrišķību, cīņa pret ģimeni un gala beigās arī cīņa pret pašu sievieti. Mūsdienās ir atbrīvotas sieviešu maziskās un egoistiskās dziņas un caur tām sievietes ir uzkūdītas vīriešiem, kuri jau labu laiku metodiski tiek iznīcināti, padarot tos par „apkastrētiem” mīkstčauļiem. Mūsdienu sievietes no vienas puses pamatoti vaimanā par „īstu vīriešu” trūkumu (tiesa gan „īstam vīrietim” vajag „īstu sievieti”), bet no otras puses pašas ņem aktīvu dalību viņu iznīcināšanā, nereti novedot tos līdz alkoholismam, aplaupot, diskreditējot, padarot par varmākām, kriminālnoziedzniekiem un izmetot uz ielas.

Protams, problēma ir vairāk kā komplicēta, tā nav tikai sievietēs un vardarbība pret sievieti ģimenē ir negatīva un nosodāma parādība (jo īpaši, ja ģimenē ir bērni), tomēr šai parādībai, ir citas puses, kuras ir jāņem vērā. Tieši uz to arī Viesturs Rudzītis tā uzmanīgi vērsa publikas uzmanību. Kā redzams pēc reakcijas, tas bij tiešs trāpījums desmitniekā – visu vecumu aprobežotās Latvijas kargas ne pa jokam sašuta, bet vecenes no asociācijas viņu uzreiz no tās izmeta.

Viesturs Rudzītis: Turpinot meklēt nevardarbīgus risinājumus (fragmenti)

Tas, kas notika pēc iepriekšējā ieraksta publicēšanas sociālajos tīklos, bija ārprāts, līdzīgi kā spilgti tā uzplaiksnījumi visa šī gada garumā. Vismaz 90% no reakcijām – nevis racionālas, bet emocionālas. Turklāt starp emocijām dominēja tieši agresīvie toņi – policija, tiesībsargs, sankcijas! Arī daudz asiņaināki – piekaut, iedzīt naglu pierē… Un ārkārtīgi daudz virtuālajā telpā izkliegtu fantāziju, kas nemanāmi, anonīmi un kolektīvi pārvēršas par meliem. Viens spilgts piemērs – virsraksti portālos ar Rudzīti kā „sievu sitēju”. Tur ļoti bieži netika uzrādīti linki uz manu tekstu, tikai izrāvumi no konteksta, strīdīgi apgalvojumi un meli. (…)

Atgriežoties pie laulības – nepietiek, ka tā vienreiz jaunībā noslēgta un tās jēga neizprasta. Laulība ir jāatjauno katru dienu – ar cieņas apliecinājumiem vienam pret otru. Tādiem kā skūpsts, apskāviens un kompliments, nauda ģimenes tēriņiem sievai. Siltas vakariņas un pasniegtas čības vīram. Cieņu var apliecināt ar vārdiem, bet labāk tomēr ar darbiem. Kristus saviem mācekļiem mazgāja kājas – laikam taču arī tādēļ, ka uzskatīja darbus svarīgākus par vārdiem. Viņš bija tālu no domas, ka tādējādi pazemo pats sevi.

Ja mūsdienu ģimenē paceļas jautājumi – kāpēc man viņai jāpelna nauda? un kāpēc man viņam jāpasniedz čības?, tad laulības līgums tiek nopietni ielauzts. Vēl trakāk ir, ja viens kļūst otram par tiesnesi – tu tāda un tu – šitāds! Tā ir neuzticības izteikšana un mazā šķiršanās. Un tā ir sevis ievilināšana fantāzijā, ka problēmu var neizrunāt un nerisināt divatā. Ka eksistē spēka risinājumi vai kāds no ārienes varētu piespiest to otru darīt to, kas izdevīgs pirmajam. Bet ja tā, tad var teikt, ka monogāmas laulības ir neizprasta.

Laulībā galvenais ir saprast, ka visi sēž vienā laivā, no kuras nevar izlēkt. Atliek tikai sadarboties, lai sasniegtu kaut ko visiem vēlamu. Laiks, kad vēl bija iespējams izvēlēties – sēsties vai nesēsties tajā laivā, ir 1) pirms laulību ceremonijas; 2) pirms bērna ieņemšanas; 3) pirms kopīga īpašuma iegādes. Ja ir notikuši vismaz divi notikumi no šiem trim, atpakaļceļa vairs nav, var būt tikai ilūzija par to.

Tas nozīmē, ka dažreiz būs sajūta, ka esi „gultā ar ienaidnieku”. Tā notiek laulībā, medusmēnesis beidzas ātri! Bet arī ar ienaidnieku ir jāsadarbojas, ja esiet vienā laivā, citādi noslīksiet visi. Un – ja 25 gadus esiet sadarbojušies, ļoti bieži izrādās, ka esiet sadraudzējušies. Reizēm vajag tik daudz laika, lai iemācītos būt kopā viegli. Un lai iemācītos šo vieglumu pārvērst par vieglu dzīvošanu.(…)

Tikko teiktais par „dzīvi vienā laivā”, un dažreiz „gultā ar ienaidnieku” īpaši aktuāls ir atkal dēļ tās pašas Dievietes un arī Dzemdes. Abas ir arhetipiskas struktūras, kas veidojušās matriarhāta un grupu laulības apstākļos, kad kaut kas tāds kā stingras ģimenes robežas nebija vēl izdomāts. Tas bija pirms Mozus, jo tieši šis pravietis ar saviem vienkāršajiem, bet ģeniālajiem desmit baušļiem novilka robežu starp matriarhālo un patriarhālo. Starp grupu, poligāmo un sievietes un vīrieša monogāmo laulību, sākot būvēt to Eiropas jūdaiski – kristīgi – islamisko kultūras un valstiskuma ēku, kādu to redzam šodien.

Vīrietim, kas apprec sievieti, ir jārēķinās, ka viņa sievā periodiski uzziedēs no poligāmiskajām saknēm izplaukušie ziedi. Un tie vilinās sievu prom, varbūt līdzīgi kā Lata sievai liekot paskatīties atpakaļ uz it kā iznīcināto Sodomu. Šie ziedi var ieaicināt to poligāmijā, katru bērnu dzemdējot no cita vīrieša. Jeb uzskatāmi piedzīvojot senu pārliecību, ka vīrieši ir tikai tādi lieli bērni, kurus jāmāk neuzkrītoši vai uzkrītoši vadīt. Sodot par katru nepaklausību utt.

Bet Dieviete un Dzemde var arī vīru vilināt prom no monogāmiskā pavarda, dažreiz parādoties sievas „labākās draudzenes” izskatā. Ja to zinām, tad jaunā gaismā ieraugām „kopējās laivas” un „gan priekos, gan bēdās” principus. Un saprotam, ka gan sieva, gan vīrs ir jāatdala no Dievietes un Dzemdes, kas praktiski nozīmē to, ka sieva prasa vīram aizsardzību pret tām un vīrs atbild ar to pašu. Mēs abi pret Dievieti un Dzemdi – to nozīmē monogāma laulība. Vai – mēs abi uz nākotni un Attīstību, atdaloties no vēstures, Dievietes un Dzemdes. Vai apzinoties neapzināto, atdalot Gaismu no Tumsas utt. Abi kopā, vīrs un sieva, citādi nevar.(…)

Ja es atkal pajautāju šo pašu sāpīgo iepriekšēja bloga ieraksta jautājumu, nedaudz pārfrāzējot – kā citādi ietekmēt sievu, kura „dzer un maukojās” vai kā citādi neskatās uz vīru? Man ir gana daudz klientu, kuru jautājums ir burtiski tāds. Un ir arī tādi klienti, kas jautā – kā ietekmēt sievu, kura izvērsusi veselu karu, lai nedotu man iespēju audzināt mūsu kopējos bērnus? Protams, šeit ir simetriski sievu jautājumi – kā lai negāž ar pavārnīcu pa galvu vīram, kurš nospēlējis visu algu? (…)

Lai kā mēs arī neatbildētu uz jautājumu, ko likt vardarbības vietā mūsdienu kultūras situācijā, vissvarīgākais ir pats bieži vien pamatīgi nesaprastais laulības pamats, kuru augstāk pieminēju – „kopīgā laivā”, „priekos un bēdās”. Tiklīdz parādās doma par šķiršanos un iespēja to realizēt, tā „kopīgās laivas” princips tiek noārdīts. Un tas, ko 25 gadu laikā varētu atrisināt, paliks neatrisināts un pāries uz nākamo paaudzi kā viņu uzdevums. (…)

Avoti:
http://www.viestursrudzitis.lv/vai-ir-izgudrots-kas-labaks-par-vardarbibu/
http://www.viestursrudzitis.lv/turpinot-meklet-nevardarbigus-risinajumus/
http://www.slavenibas.lv/zinas/256/skandalozajam-sieviesu-sitejam-viesturam-rudzitim-atnem-psihoterapeita-sertifikatu/
http://www.delfi.lv/izklaide/divaina-pasaule/sensacijas/viesturs-rudzitis-ka-var-nelietot-speku-pret-sievieti.d?id=45292392
http://www.delfi.lv/news/national/politics/psihoterapeitu-biedriba-anule-rudzisa-sertifikatu.d?id=45299082
http://psihoterapija.lv/biedriba/lpb-valde-un-komisijas/lpb-valde/
http://psihoterapija.lv/biedriba/lpb-valde-un-komisijas/lpb-sertifikacijas-komisija-2/
http://psihoterapija.lv/par-publiskajiem-komentariem/

Informācijas aģentūra
/12.12.2014/

Posted in Kat.: Medicīna, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Ietekmīgs ASV gejaktīvists arestēts par pusaudža seksuālu izmantošanu

Terijs Bīns, Kia Lousons

Terijs Bīns, Kia Lousons

Par seksuāliem sakariem ar nepilngadīgu zēnu novembra vidū Portlendā tika aizturēts ietekmīgs ASV homoseksuālistu – pedofilu aprindu pārstāvis Terijs Bīns (66 gadi). Iepriekš šīs pašas lietas sakarā arestēts Bīna bijušais partneris – 25 gadus vecais Kia Lousons. Aresti sekojuši abu sagulētāju strīdam: Lousons Bīna guļamistabā atklājis slēpto kameru, ar kuras palīdzību homopolitiķis ierakstījis savus seksuālos piedzīvojumus. Pēc tam politiķa boifrends mēģinājis izspiest no viņa naudu.

Terijs Bīns tika arestēts par dzimumakta veikšanu ar 15 gadus vecu pusaudzi 2013.gadā. Bīns tiek apsūdzēts divās trešās pakāpes sodomijas epizodēs, kas Origonas štatā ir vidēja „smaguma” (C klases) kriminālnoziegums, un vienā trešās pakāpes ļaunprātīgas seksuālās izmantošanas epizodē, kas Origonas štatā ir augstākās kategorijas (A klases) pārkāpums („pārkāpums” (Misdemeanor) ir zemākas kategorijas nodarījums kā kriminālpārkāpums (Felony)). Bīna advokāts noliedza apsūdzību un paziņoja, ka viņa klients ir kļuvis par izspiešanas upuri.

Terijs Bīns ir slavens gejaktīvists un ietekmīgs ASV Demokrātu partijas pārstāvis. Bīns aktīvi nodarbojās ar pašreizējā ASV prezidenta Baraka Obamas priekšvēlēšanu kampaņas līdzekļu vākšanu, savācot 2012.gada Obamas kampaņai 500 tūkstošus dolāru (vislielākā summa no sava štata). Interesanti, ka Terijs Bīns savam jauniņajam piegulētājam maksāja 400$ lielu iknedēļas pabalsu, ļāva dzīvot vienā no savām mājām un pat aizveda uz Balto Namu, kur iepazīstināja ar ASV prezidentu Baraku Obamu.

00419_Obama_Bins

Terijs Bīns, Baraks Obama

Terijs Bīns, Baraks Obama

Jāatgādina, ka Baraks Obama par galveno savas otrās prezidentūras uzdevumu oficiāli ir uzstādijis homoseksuālistu „laulību” legalizāciju (it kā ASV nebūtu citu problēmu), ko viss ASV valsts aparāts arī metodiski realizē gan nepaklausīgajos ASV štatos, gan savās kolonijvalstīs, gan starptautiskā mērogā un ka publiski ir izskanējušas aizdomas par paša Obamas iespējamo homoseksualitāti un par viņa iespējamajām homoseksuālajām attiecībām ar istabasbiedru studiju laikā.

Latvijas homoseksualizētie mēdiji, kā ierasts, par šo gadījumu klusē.

Avoti:
http://www.focus.lv/pasaule/amerika/baraka-obamas-finansists-arestets-par-seksualiem-sakariem-ar-mazgadigu-zenu
http://www.oregonlive.com/portland/index.ssf/2014/11/terrence_bean_indicted_a_lane.html
http://koin.com/2014/11/20/new-arrest-made-in-terry-bean-investigation/
http://fellowshipoftheminds.com/2014/11/21/prominent-gay-rights-activist-and-democratic-fundraiser-terry-bean-indicted-in-2013-case-involving-a-15-year-old-boy/
http://www.towleroad.com/2014/11/hrc-and-victory-fund-co-founder-terry-bean-arrested-charged-with-sex-abuse-of-a-minor-.html
http://www.gaypatriot.net/2014/11/22/terry-bean-creeper-child-molester-social-justice-warrior-democrat-hero/
http://newsbusters.org/blogs/tom-blumer/2014/11/21/national-media-has-ignored-democratic-kingmaker-terry-beans-serious
http://fellowshipoftheminds.com/2014/11/21/prominent-gay-rights-activist-and-democratic-fundraiser-terry-bean-indicted-in-2013-case-involving-a-15-year-old-boy/comment-page-1/
http://www.oregonlive.com/politics/index.ssf/2014/12/post_166.html
http://terrybeanpolitics.com/
http://www.oregonlaws.org/ors/163.415
http://www.oregonlaws.org/ors/163.385
http://en.wikipedia.org/wiki/Terry_Bean

Informācijas aģentūra
/12.12.2014/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Notikumi, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Oriģinālziņa | 3 komentāri

Par Norvēģijas pedofilijas tradīcijām (cietušas latvietes stāsts)

Rita Broka un Ārne Smoge 1993.gada decembrī

Rita Broka un Ārne Smoge 1993.gada decembrī

Latviešu žurnālistes Ritas Brokas stāstījums par norvēģu pedofilijas tradīcijām no pašas piedzīvotā. 1993.gadā Rita Broka apprecējās ar norvēģi, bijušo karavīru, aktīvu ROTARI kluba dalībnieku, pamatskolas skolotāju Ārni Smogi un aizbrauca dzīvot uz Norvēģiju. 1997.gadā Rita konstatēja, ka viņas vīrs seksuāli izmanto viņu kopējo meitu un griezās policijā. Norvēģijas varasiestāžu rīcība bija dīvaina, pasivitātei mijoties ar vāji maskētu pedofila aizstāvēšanu. Tiesa gala beigās varmāku attaisnoja. Ritai Brokai savā ziņā paveicās, viņai kopā ar bērniem izdevās atgriezties Latvijā – parasti šādos gadījumos Norvēģijā mātēm atņem bērnus.

Notikušo Rita Broka ir aprakstījusi grāmatā „Troļļu zemes princis”, kurā ir apkopojusi arī Norvēģijas preses rakstīto par pedofilijas gadījumiem (grāmatā ir labi un uzskatāmi parādīti homoseksuālistu –pedofīlu psiholoģiskie portreti, tai skaitā viņu noslieces un spējas uz absolūtiem meliem). Broka nav vienīgā norvēģu necilvēcības upuris, tādu ir daudz un daži no tiem spēj par brīdinājumu cietiem publiski pastāstīt par savu nelaimi – pēdējā laikā pietiekami lielu rezonansi guva krievu žurnālistes Irinas Bergsetas šokējošais stāsts, kurš daudzējādā ziņā saskan ar Brokas aprakstīto, bet ir daudz drausmīgāks (norvēģu deģenerācija kā rādās progresē). Bergseta pieķēra savu bijušo vīru seksuāli izmantojam viņu kopējo dēlu, bet viņai ne tikai neizdevās panākt varmākas saukšanu pie atbildības, bet pat pasargāt savu bērnu, ko viņai atņēma un atdeva tēvam – pedofilam. Papildus Bergsetai atņēma viņas vecāko dēlu no pirmās laulības un tikai ar lielām grūtībām 2011.gadā viņai kopā ar vecāko dēlu izdevās aizmukt no Norvēģijas. Irinas Bergsetas stāsts: https://infoagentura.wordpress.com/2013/04/02/norvegija-pedofilu-zeme/

Latvijas lasītājam šī ir ļoti būtiska informācija, jo, pirmkārt, ziemeļvalstis (tai skaitā Norvēģija), Latvijā saimnieko ne tikai kā savās mājās, bet kā savā kolonijā. Otrkārt, tāpēc, ka pietiekami daudzi Latvijas ekonomiskie bēgļi un laimes meklētāji ir pārcēlušies uz materiāli bagātīgi nodrošināto Norvēģiju. Treškārt, Latvija arī no ziemeļvalstīm mēģina pārņemt „labāko praksi”, kurā ir iestrādāta tolerance pret homoseksuālistiem – pedofiliem un to patoloģisko interešu prioritizācija (gan maskēta, gan pēdējā laikā jau pat atklāta). Ceturtkārt, tāpēc, ka nu Latvijā var ik brīdi tikt ievests arī Norvēģijas okupācijas karaspēks (Brokas vīrs – pedofils bija NATO karavīrs). Un, pieckārt, starp notikumiem Norvēģijā un Latvijā ir zināmas paralēles un, iepazīstoties ar to, kas notika un notiek tur, var vieglāk atpazīt Latvijas homoseksuālistu – pedofilu aprindas.

Īpaši interesants un ievērības cienīgs fakts ir norvēģu homoseksuālistu – pedofilu iemitināšanās un pietiekami komfortablā jušanās ROTARI klubā, izmantojot kura iespējas tie ceļo pa pasauli un iegūst jaunus upurus. Tas ir jo zīmīgāk tādēļ, ka ROTARI klubs ir pietiekami ietekmīgu slepenu biedrību fasādes organizācija, kura pietiekami aktīvi un plaši darbojas arī Latvijā. Visbeidzot lasītājiem ir vērts pievērst uzmanību tam, kā homoseksuālistu-pedofīlu aprindas pietiekami labi organizēti mēģina sēt šaubas un diskreditēt (presē, interneta komentāros, forumos un arī sadzīvē) katru, kurš par šīm tēmām runā un liecina.

Rita Broka „Troļļu zemes princis” (fragmenti)

1991. gada jūnija beigas. Toreiz strādāju par redaktori Latvijas Televīzijā. Tajā liktenīgajā dienā man līdzi uz darbu bija atnācis dēls Ēriks, kuram tikko bija apritējusi četrpadsmit gadi. Viss bija kā parasti. Pēc darba, kad jau grasījāmies kāpt savā automašīnā un braukt mājās, pie mums pieskrēja kāds vīrs. – Vai šis ir hotelis? – Nē, tā ir Latvijas Televīzija, – es atbildēju. – Palīdziet man! Esmu no Viļņas, pēc divām stundām man jābūt darbā, ja nebūšu, – zaudēšu darbu. Biju Zviedrijā. Atpakaļceļā uz prāmja no Stokholmas līdz Tallinai iepazinos ar norvēģu tūristu, kurš sēž manā mašīnā. Viņam vajadzēja tikt uz Rīgu. Šis norvēģis braukšot ar vikingu kuģi pa Daugavu! – Vīrs izmisīgi lūdzās aizvest norvēģi uz viesnīcu. (…)

Tūrists runāja gan angļu, gan vācu valodā, tāpēc varējām ar viņu saprasties. Aizvedām ceļotāju uz viesnīcu “Rīga”, bet ārstu kongresa dēļ nedz tur, nedz citās viesnīcās vietu nebija. Tad norvēģis lūdzās, lai aizvedam viņu uz ostu, kur, pēc viņa teiktā, stāvēja vikingu kuģis, ar kuru tas braukšot tālāk. Bet arī ostā neveicās, vikingu kuģis pirms vairākām stundām bija ostu atstājis. Ārne Smoge, tā sauca tūristu, no ostas mēģināja sazvanīt norvēģu vēstniecību Rīgā, bet bija jau vakars un tur neviens neatbildēja. (…)

Norvēģis izstāstīja, ka esot profesors un pasniedzot fiziku un datorprogrammas. Ārne Smoge parādīja savu norvēģu pasi un vēl kaut kādus dokumentus un biļetes. Norvēģis ļoti lūdzās neatstāt viņu uz ielas un palīdzēt ar nakts mājām. Viņam līdzi bija arī guļammaiss un neliels paklājams matracis, tāpēc nekāda gulta vai gultas veļa nebija vajadzīga.

Norvēģis viesa uzticību, bija mierīgs, laipns un visnotaļ patīkams, tāpēc nolēmu palīdzēt un piedāvāju palikt mūsu tukšajā dzīvoklī, kur es varētu viņu ieslēgt līdz rītam. Nākamās dienas rītā mēs ar Ēriku izlaidām Ārni Smogi no dzīvokļa un aizvedām līdz Rīgas Centrālajai stacijai. Biju pārliecināta, ka nekad vairs šo vīru nesatikšu, un tikai pieklājības pēc iedevu viņam vizītkarti.

1991. gada jūlijs. Aptuveni pēc mēneša Ārne Smoge piezvanīja un pastāstīja, ka ceļojums norvēģu vikingu kuģim beidzies Kijevā, bet no Ukrainas galvaspilsētas neesot iespējams tikt uz Norvēģiju vai Zviedriju, Kijevas mafija it kā radot kaut kādas problēmas ar biļetēm. Ceļotājs bija nodomājis atgriezties Rīgā, no kurienes tad arī brauktu uz mājām. Nākamais viņa zvans bija jau no Rīgas, viņš aicināja uz atvadu kafiju. Mēs ar Ēriku tikāmies ar Ārni Smogi Rīgas centrā, iegājām kādā kafejnīcā, noklausījāmies viņa stāstu par mūsdienu vikingu ceļojumiem, saņēmām suvenīru un novēlējām norvēģim laimīgi atgriezties mājās.

1991. gada decembris. Biju jau aizmirsusi par Ārni Smogi, kad pirms Ziemassvētkiem saņēmu no viņa garu apsveikumu, uz kuru gan neatbildēju.

1993. gada 10. maijs. Saņēmu Ārnes Smoges vēstuli. Viņš rakstīja: „Dārgā Rita un Ērik! Kā jau stāstīju savā Ziemassvētku apsveikuma kartītē, es plānoju vasaras atvaļinājumu pavadīt Latvijā arī šovasar. Šo mācību gadu manā mājā dzīvo jauns igauņu zēns. Viņa vārds ir Andruss, un viņš ir no Tallinas. Kad viņš brauks atpakaļ uz Tallinu, es apciemošu viņa ģimeni. Man līdzi būs mana brāļa meita Bente. Viņa ļoti grib apciemot Austrumeiropu un Baltijas valstis. Mēs ar Benti varam izbraukt no Tallinas ar autobusu vai vilcienu svētdien, 11. jūlijā no rīta un pēc kādām piecām stundām jau būt Rīgā. Es ceru, mums būs iespēja pavadīt vienu nedēļu kopā ar Jums Rīgā. Bet pēc tam, ja tas būtu iespējams Jums, es gribētu uzaicināt Jūs ar Ēriku pavadīt divas vasaras atvaļinājuma nedēļas Norvēģijā. Jūsu apciemojums Norvēģijā būtu no svētdienas 18.07. līdz svētdienai 01.08., un es visu apmaksāšu. Uz šo laiku Jums jādabū tūristu vīza uz Norvēģiju un tranzītvīza Zviedrijai. Ja, protams, viss šis projekts Jums ir pieņemams un Jūs varētu būt brīva no darba. Jums vajadzētu atbildēt pēc iespējas ātrāk, lai zinu, vai mans plāns par vizīti Latvijā un Jūsu vasaras atvaļinājums Norvēģijā ir iespējams. Ar vislabākajiem novēlējumiem Ārne Smoge” Piedāvājums izklausījās drošs, pieklājīgs un izdevīgs. Tāpēc, apspriedusies ar mammu un Ēriku, atbildēju Ārnem Smogem, ka labprāt pieņemtu šo “barterdarījumu” ar noteikumu, ka es visu apmaksāju un organizēju Rīgā, bet viņš – Norvēģijā. (…)

Uz Norvēģiju bija paredzēts ceļot ar prāmi no Tallinas līdz Stokholmai, pēc tam ar Ārnes Smoges automašīnu līdz Eukrai, kur viņam bija māja. Tallinā Ārne mūs iepazīstināja ar igauņu zēnu Andrusu, viņa mammu un māsu. Ar Andrusa ģimeni pavadījām dažas stundas līdz prāmja atiešanai. Andrusa mamma pastāstīja, ka Andruss ticis uz Norvēģiju ar starptautiskās organizācijas ROTARI starpniecību, kur Ārne Smoge ir aktīvs biedrs, tāpēc Andruss arī dzīvojis pie Ārnes un mācījies jūrskolā, kur Ārne Smoge strādā par pasniedzēju. (…)

Brauciens no Oslo līdz Eukrai, kur dzīvoja Ārne Smoge, atstāja spēcīgu iespaidu gan uz mani, gan Ēriku. Tik daudz kalnu nekad nebijām redzējuši. Kalnu ielejās bija skaisti sakopti ciematiņi ar sarkanām, dzeltenām, baltām koka mājiņām. Dzīve šeit likās mierīga un harmoniska. (…)

1993. gada decembris. 28.decembrī mēs ar Ārni Latvijā apprecējāmies. Kā izrādījās, lai Ārne varētu apprecēties Latvijā, viņam bija jāsagādā daudz dažādu dokumentu un apliecību no Norvēģijas: no policijas par to, ka viņš nav bijis sodīts, no ārsta, ka ir psihiski normāls un ka viņam nav venērisko slimību vai AIDS. Visi dokumenti Ārnem bija kārtībā. (…) No pirmās laulības Ārnem bērnu nebija, tāpēc varēju saprast viņa lielo vēlmi adoptēt Ēriku. (…)

Mani pārsteidza, ka Norvēģijā, kura aizņem 324000km2 teritoriju, dzīvo 4,2 miljoni cilvēku – tikai aptuveni divreiz vairāk nekā Latvijā. Valsts lielāko daļu aizņem kalni un meži. Tikai 4 procenti zemes tiek izmantoti lauksaimniecībā. Norvēģijas galvaspilsētā Oslo dzīvo aptuveni 460000 cilvēku – gandrīz divreiz mazāk nekā Rīgā. (…)

1995. gada janvāris-jūnijs. Ārne bija pieklājīgs un uzmanīgs. Viņš daudz runāja par to, ka gribot bērnu. Mans vīrs tik sirsnīgi raudāja, kad stāstīja, ka vairākus gadus cietis badu, jo bijusī sieva – narkomāne un alkoholiķe – iekūlusies milzīgos parādos bankai, kurus viņam pēc laulības šķiršanas nācies atmaksāt. Viņš teica, ka arī visas mēbeles, kuras viņš sapircis jaunajai mājai , bijusī sieva ar milzīgu automašīnu aizvedusi prom. Ārne bija norūpējies par savu veco māju, kas atradās aptuveni 100 metru attālumā no jaunās. Tur dzīvoja divas īrnieku ģimenes. Vīrs teica , ka vecajai mājai esot nepieciešams steidzams remonts, kurš prasīšot daudz naudas, taču tas ar gadiem atmaksāšoties.

Ārne teica, ka neesot reāli dzīvot ar vienu kāju Norvēģijā, ar otru – Latvijā, tāpēc vajadzētu pārdot māju pie Rīgas, atstājot Rīgā dzīvokli. Tad mana mamma varētu dzīvot gan Rīgas dzīvoklī, gan pie mums, Norvēģijā. Ārne lūdza mani pārdot māju Latvijā, lai varētu atmaksāt bankai parādu par savu māju, pabeigt to un nopirkt mēbeles, kā arī izremontēt veco māju. Šādās sarunās Ārne parasti piebilda, ka, pēc norvēģu likumiem, ja mēs šķirtos, puse no īpašuma piederēšot man, tāpēc es ne ar ko neriskējot. (…)

Katru trešdienu viņš tikās ar Gosenas vīriem, kuri bija apvienojušies ROTARI klubā un apsprieda gan vietējos, gan ārpolitikas jautājumus. Tie rīkoja dažas balles gadā, kurās piedalījās arī viņu sievas vai draudzenes. Ārne bija arī ūdenslīdēju kluba biedrs un katru nedēļu brauca uz kluba sapulcēm. Visvairāk laika mans vīrs pavadīja lidotāju klubā, kā arī lidmašīnu modeļu klubā, kur viņš apmācīja zēnus izgatavot lidmašīnu modeļus. (…)

1995. gada jūlijs-augusts (…) Ārne teica manai mammai un Ērikam, ka uzskatot mūs par vienu ģimeni, kurai nav izdevīgi uzturēt lielo trīsstāvu māju Latvijā, turklāt tās pārdošana ļautu savest kārtībā Ārnes saimniecību Norvēģijā, kur mēs pagaidām dzīvosim. Ārnes argumenti paļāvīgi tika pieņemti un māja ļoti ātri pārdota. Tas bija viens no pēdējiem vakariem mūsu jau pārdotajā mājā. Ārne, kurš katru vakaru gāja gulēt pusdesmitos, jau gulēja trešajā stāvā. Es stāvu zemāk, viesistabā, kaut ko rakstīju sakarā ar pārdotās mājas lietām. Turpat netālu virtuvē bija mamma un Ēriks. Mājā bija kluss. Pēkšņi sadzirdēju, ka Ārne skrien pa trepēm lejā. Pacēlusi galvu, ieraudzīju Ārnes seju, tā bija pilnīgi pārvērtusies, tā bija briesmīga. Tādu viņu nekad nebiju redzējusi. Viņš strauji pieskrēja man klāt, izrāva no rokām dokumentus un sāka ar tiem sist man pa acīm un seju. Viss notika tik negaidīti, ka es paliku sēžot. Ārne, kurš vispār nesmēķēja un nedzēra, bija skaidrā, bet viņš nekontrolēja to, ko dara, tas bija it kā cits Ārne. Mamma un Ēriks, izdzirduši troksni, ieskrēja viesistabā. Ārne mirklī atlēca no manis nost. Viņa rokas bija izstieptas gar sāniem, pirksti sažņaugti dūrēs. Likās, ka viņš tūlīt piekaus manu mammu, bet viņas stingrais jautājums: – Kas te notiek? – it kā atgrieza viņu laikā un telpā. Ārne pazuda tikpat ātri, kā bija uzradies. Es sēdēju kā iekalta važās, nevarēju pateikt nevienu vārdu. (…)Tonakt gulēju mammas istabā.

No rīta Ārne izskatījās kā parasti, mierīgs un pieklājīgs. Varēja redzēt, ka viņš notikušo pārdzīvo. – Kas ar tevi notiek, Ārne? – es jautāju. – Tas nekad neatkārtosies, zvēru. Tikai, lūdzu, nekad vairs par to nerunāsim. Piedod man. Es tevi mīlu. Tikai piedod. Lūdzu… (…) Ārne lūdza un lūdza piedošanu. Lūgšanās un solījumi izklausījās patiesi. (…)

1995. gada septembris-decembris. Ārne gribēja bērnu, taču poliklīnikas analīžu rezultāti bija slikti. Ārsta slēdziens: lai tiktu pie bērna, vajadzīga mākslīgā apaugļošana. Ārsta ziņojumā bija iekļauta informācija, ka, būdams precēts ar pirmo sievu, 1983. gadā Ārne mēģinājis tikt pie bērna, bet arī tad viņa analīzes nav bijušas labas. (…)

1996, gada janvāris-jūnijs. (…) Ārnes mammu no slimnīcas aizveda uz Gosenas veco ļaužu māju. Man bija žēl šīs sirmās dāmas. Veco ļaužu mājā jau dzīvoja vairākas Ārnes tantes, par kurām es nebiju zinājusi. Tantes nebija īpaši vecas, viena no tām, Olga, bija bērna prātā. Ārne teica, ka tāda viņa bijusi vienmēr, bet viņš nezinot, kāpēc. (…)

12. maijā man piedzima gandrīz piecus kilogramus smaga meitiņa. Dzemdībās zaudēju daudz asiņu, tāpēc biju mazliet savārgusi. (…) Ārne pieteicās mazgāt Lindu un mainīt viņai autiņus. Viņš teica, ka esot to darījis jau daudziem bērniem: – Divus gadus deviņdesmito gadu beigās strādāju Tronheimā. Darba vieta man piešķīra divistabu dzīvokli. Vienu no istabām izīrēju jaunam pārim, kam piedzima bērns. Bieži paliku ar to viens un tad jau ievingrinājos mainīt autiņus. Bet tad viņi pēkšņi aizbrauca.

1996. gada jūlijs-decembris. – Kāpēc bērns visu laiku pīkst, kad Ārne viņu tur? – jautāja mamma . – Nezinu, kāpēc Lindai nepatīk tēva rokas. Varbūt tās nav īstās rokas, – es pajokoju. (…)

Vecā Astrida bija nolēmusi palikt veco ļaužu mājā pavisam, tāpēc Ārne piedāvāja Ērikam pārcelties uz viņas divistabu dzīvokli, kurš stāvēja tukšs. Ārne teica: – Lai Ēriks varētu gan izgulēties, gan izmācīties, viņam labāk ievākties pirmā stāva dzīvoklī. Tad viņš būs pasargāts no trokšņiem, kādi mēdz būt, kad mājās ir mazs bērns. Ēriks piekrita un ar prieku piedalījās dzīvokļa sakopšanā un iekārtošanā. (…)

Pirms bērna piedzimšanas Ārne vienmēr bija braucis līdzi uz veikalu pēc pārtikas un visa pārējā, kas vajadzīgs mājai. Bet, kad piedzima Linda, viņš gribēja palikt ar bērnu mājās. Šī iemesla dēļ mēs reizēm pat strīdējāmies. Ja es gribēju ņemt Lindu līdzi, Ārne vienmēr protestēja: – Veikalā ir tik daudz infekciju! Ir neprāts bērnu ņemt līdzi, ja viņam ir iespēja palikt mājās. Kādu mēnesi pēc manas mammas aizbraukšanas sākās problēmas ar Lindiņas dibentiņu – tas bija sarkans. Gosenas ambulances ārsts pēc apskates teica, ka tā esot parasta lieta. Vienkārši – dibentiņš iekaisis no vienreiz lietojamiem autiņiem. – Meitenītei ir jūtīga āda. Biežāk mainiet autiņus, mazgājiet un vēdiniet dibentiņu. Kā arī – lietojiet bērnu krēmu. Sākās nebeidzama cīņa ar iekaisumu. Es un Ārne darījām visu, ko ārsts teica. (…) Ārne bija ļoti aktīvs iekaisuma apkarošanā, bieži mainīja autiņus un smērēja iekaisušo dibentiņu ar krēmu. (…)

1997. gada janvāris-augusts. (…) 17. augusta vakarā izlidoju no Oslo uz Moldi. Somas bija pilnas ar dāvanām un gardumiem maniem bērniem – Lindai un Ērikam. Man pakaļ uz lidostu atbrauca Ēriks. Viņš teica, ka, lai paspētu uz prāmi, Ārne licis braukt atpakaļ ļoti ātri. Vairākas reizes Ārne zvanīja pa mobilo telefonu un burtiski pavēlēja “spiest gāzi”. Ēriks atbildēja, ka jau tā 70 km zonā braucot ar 120 km stundā. (…) Biju ļoti dusmīga uz Ārni, ka viņš, pieaudzis cilvēks, lika Ērikam braukt tik ātri. Kaut arī tālāk braucām lēni, uz prāmi paguvām un laimīgi tikām līdz Gosenai. Atbraukusi pārmetu Ārnem bīstamus un bezatbildīgus rīkojumus. Bet, ieraugot Lindu, dusmas noplaka. (…)

Aizdomas

1997. gada septembris-decembris. (…) Ārnes un Ērika attiecības pēc mūsu pārbraukšanas uz Gosenu varētu raksturot kā vēsi atturīgas. Pēc Ārnes domām, bērnībā Ēriks bijis pārāk pieskatīts un aizsargāts. Tāpēc nebija izaudzis tāds, kādu Ārne būtu gribējis to redzēt. Ārne salīdzināja Ēriku ar Andrusu no Tallinas, kurš bija dzīvojis pie Ārnes veselu gadu un bija viena vecuma ar Ēriku. Pēc Ārnes domām, Andruss bija ļoti labi attīstīts un pieaudzis. Ārne uzsvēra, ka nepieļaušot ar Lindu kļūdas, kuras es esot pieļāvusi, audzinot Ēriku. – Es sekošu, lai bērns augtu bez tavas slimīgās pieskatīšanas un aizsargāšanas. Linda piedzīvos visu, kas bērnam jāpiedzīvo. (…)

Ārne, kurš bija atvaļināts NATO virsnieks un aktīvs ROTARI kluba biedrs, bieži runāja par kara un starptautiskām lietām. Kādu dienu viņš izteicās, ka jāiznīcina visi musulmaņi, čigāni un ebreji. Parasti es izvairījos no diskusijām ar Ārni, tāpēc ka jau zināju: Ārne diskutēt nemāk un var kļūt ļoti nejauks un nikns. Bet šoreiz teicu, ka musulmaņiem, čigāniem un ebrejiem ir tādas pašas tiesības kā jebkurai citai tautai un ka Ārnes izteicienu es neņemu nopietni. Ārne iekarsa un noteiktā balsī sacīja: – Ja vara būtu manās rokās, no šīm tautām nepaliktu ne smakas! Es aizgāju prom un sarunu neturpināju. Man nācās secināt, ka troļļu zemes “princis” nav tāds, kādu to biju iedomājusies. Ārne bija stipri mainījies, bet varbūt – kļuvis tāds, kāds bija īstenībā. Realitāte, protams, īpaši neiepriecināja , taču pagaidām arī nebaidīja. Tas, ka ideālu cilvēku nav, ir veca patiesība. Es tikai cerēju, ka esmu uzzinājusi par Ārni visu un ka lielāku pārsteigumu nebūs.

Norvēģijā ļoti popularizēja tēvu piedalīšanos bērnu kopšanā, mazgāšanā un autiņu mainīšanā, tāpēc Ārnes vēlēšanās mainīt autiņus un mazgāt Lindu bija pati par sevi saprotama. (…)

Kādu dienu, kopā ar Lindu atgriezies no savas mātes Astrīdas apciemojuma , Ārne teica: – Mana mamma teica, ka Linda ir pārāk gudra, lai ilgi dzīvotu. – Ko tu tādu runā, Ārne? – Mēs, norvēģi, ticam , ka gudri bērni ilgi nedzīvo. (…)To, ka gudri bērni nedzīvojot ilgi, Ārne atkārtoja vairākas reizes arī vēlāk.

Linda pretojās un ļoti raudāja, kad atstāju viņu mājās kopā ar Ārni. Man likās, tas ir pats par sevi saprotams – bērns grib būt ar māmiņu. Kad atgriezos, vienmēr atvedu Lindiņai dāvanu. Pārējo dienas daļu viņa parasti sēdēja man klēpī.

Lindiņa negribēja atteikties no mana piena. Manu krūti viņa sauca savā valodā par “mimi”. Visas pūles atšķirt bērnu no krūts bija beigušās neveiksmīgi, tāpēc aizgāju uz ambulanci pie medmāsas Annes Marijas pēc padoma. – Lai Ārne kādu mēnesi liek Lindu gulēt, – teica Anne Marija. – Bet ja Lindiņa raudās? Diez vai es izturēšu, – es atbildēju. – Mēģini izturēt. Drusciņ paraudās un pārtrauks. Pēc mēneša viņa jau būs aizmirsusi par savu “mimi”. Atnākusi mājās, izstāstīju Ārnem par to, kādu padomu bija devusi medmāsa. Mēs vienojāmies, ka, lai atradinātu Lindiņu no “mimi”, Ārne liks viņu gulēt, bet es savukārt mēģināšu izturēt, ja bērns raudās. Vakarā, kad pienāca laiks likt Lindiņu gulēt, Ārne stingri piekodināja: – Bet tad nenāc iekšā, vienalga, cik skaļi bērns raud! – Es mēģināšu, – atbildēju. Pēc mirkļa no guļamistabas atskanēja tādi kliedzieni, it kā Lindiņu kāds grieztu uz pusēm. Bērns bļāva aizvien skaļāk un briesmīgāk. Es neizturēju un iegāju iekšā. Mūsu guļamistaba bija diezgan maza – apmēram desmit kvadrātmetrus liela. Lindiņas gultiņa stāvēja blakus skapim. Pārējo istabas daļu aizņēma mana un Ārnes gulta. Ārne gulēja loga pusē, bet es – Lindiņas gultiņas pusē. (…)

Ieejot ieraudzīju meitenīti sēžam mūsu gultā. Viņa bija iespiedusies gultas stūri manā pusē. Lindiņas sejas izteiksme bija tāda, it kā viņa būtu slepkavota un tikko ieskatījusies nāvei acīs. Ārne ar visām drēbēm gulēja savā pusē un dīvaini smaidīja. – Kāpēc bērns tik briesmīgi kliedz? – es jautāju . – Nezinu, – Ārne atbildēja, turpinot tikpat dīvaini smaidīt. – Viss! Šo metodi vairs nemēģināsim. Es pati likšu Lindiņu gulēt.

Kādu dienu, kad bijām nomazgājuši Lindu, Ārne kā parasti gribēja, lai es taisu vakariņas, bet viņš pa to laiku apģērbšot bērnu. Pirms gāju ārā no vannas istabas, apstājos pret spoguli, lai saķemmētu matus. Vannasistaba bija liela. Pie vienas sienas bija prāvs spogulis virs divām izlietnēm, kuras bija iebūvētas skapjos. Blakus, pie loga, bija pods. Pretējā vannasistabas pusē tieši pret spoguli atradās vanna, uz kuras bija uzstiprināts galds bērna kopšanai un autiņu mainīšanai. Blakus vannai, varētu teikt, pretī podam, atradās dušas kabīne. Stāvot ar muguru pret Āmi un Lindu, kura gulēja uz kopšanas galdiņa, biju nostājusies tā, ka redzēju viņus spogulī. Pēkšņi Ārne uzlika savu labo roku uz Lindiņas vēderiņa tā, ka viņa īkšķis atradās uz bērna dzimumorgāniem, un sāka roku kratīt. Es strauji pagriezos: – Ārne, ko tu dari? Ārne atrāva roku un jocīgi skatījās uz mani: – Kāpēc tu kliedz, es gribēju tikai pajokot! (…) Ārne izgāja ārā. Es skatījos uz Lindu un domāju, ka citādi nevar būt – esmu pārskatījusies.

Otrā dienā, atnācis no darba, Ārne pēkšņi teica: – Tu esi stāstījusi kaimiņiem, ka es esot pedofils. – Ko tu runā, Ārne? Es neesmu runājusi ne ar vienu kaimiņu! Pat savos visdrausmīgākajos sapņos es nevarētu iedomāties kaut ko tādu. Kas tev to pateica? – Man šodien teica, ka tu tā sakot. (…) – Neko tādu neesmu teikusi. Izskatījās, ka Ārne vienkārši mani provocē, bet kāpēc? Pēc šīs sarunas man radās aizdomas, kuras pati mēģināju atspēkot. Ak Dievs, cik nenormālas domas es domāju! Ārne vienkārši ir muļķis, kurš nedomā, ko dara.

Pēc dažām dienām pie manis atnāca draudzene un kaimiņiene Odnija. Viņa strādāja Gosenas psihiatriskajā dziednīcā, kurā dzīvoja un ārstējās psihiski slimi cilvēki. Pēkšņi Odnija sāka stāstīt par vīriešiem, kuri baidās pieskarties saviem bērniem tāpēc, ka ir tik histēriskas sievas, kuras visos vīriešos saskata pedofilus. Odnija izstāstīja, ka pēdējos gados Norvēģijā daudz vīriešu netaisni apvainoti pedofilijā. Kāpēc Odnija sāka runāt ar mani par pedofiliem, nezinu. Vai tā bija tāpat vien sakritība vai Ārne bija lūdzis Odnijai aizstāvību, es viņai tā arī nepajautāju. (…)

Vienu dienu, tas bija pirms Ziemassvētkiem, Ārne pieskatīja Lindu, kamēr es strādāju noliktavā, saiņoju glāzītes, lai sūtītu pa veikaliem. Kad atgriezos mājās, Ārni un Lindu nekur neatradu. Piegāju pie vannas istabas durvīm un gribēju tās atvērt. Durvis bija ciet. – Ārne! – Jā. – Kur Linda? – Šeit. – Taisi vaļā, ko tu tur dari? Kāpēc aizslēdzi durvis? Pēkšņi mani sāka kratīt tāds nervu drudzis, kādu nekad mūžā nebiju pieredzējusi. Mainot autiņus, nekad neslēdzām vannas istabas durvis. Turklāt, lai Lindiņa, kura jau bija sākusi staigāt, nevarētu ieslēgties, biju savākusi mājas iekšdurvju atslēgas un nolikusi pieliekamajā uz plaukta, kuru varēja aizsniegt tikai pieaugušie. – Tūlīt atvēršu, – Ārnes balss bija ļoti mierīga. – Ko tas nozīmē? Taisi vaļā! Pēkšņi durvis atvērās, un es ieraudzīju šādu skatu. Netālu no durvīm stāvēja Linda vienā krekliņā bez biksēm un bez autiņa. Aiz viņas bija Ārne kreklā un apakšbiksēs. Viņa virsbikses gulēja uz grīdas. – Kas te notiek? – manāmi uztraukusies jautāju. – Mēs vingrināmies sēdēt uz podiņa. Durvis aizslēdzu, lai neviens netraucē. – Ko tu runā? Jūs esat vieni paši mājās. Kas jūs traucēs? – Atkal tu ar saviem murgiem, tu taču esi nenormāla!

To pateicis, Ārne paķēra bikses un izgāja ārā. Es paņēmu Lindiņu, uzliku viņu uz galdiņa. Liekot autiņu, ar bailēm apskatīju bērna dibentiņu, bet tur nebija nekādu vardarbības pazīmju. Bērna podiņš stāvēja vannas istabas skapī. Es apskatīju to: nevarēja manīt, ka podiņš būtu lietots. Turklāt Ārne Lindai nekad neko nemācīja. Aizdomas uzliesmoja atkal no jauna. Man likās, ka manas aizdomas ir gluži murgainas. Turklāt izskatījās, ka Ārne kļuvis impotents un neinteresējas pat par normālām tuvām attiecībām ar sievu. Šis seksuāli pasīvais vīrietis kaut kā neiederējās seksuāla monstra lomā. Vai tēvs varētu izdarīt noziegumu pret bērnu? Bet, ja Ārne tomēr ir pedofils, kā praktiski iespējamas seksuālas attiecības ar tik mazu bērnu? (…)

1998. gada janvaris-marts. Lindiņa bija pasākusi bāzt pirkstiņu nabiņā. Likās, ka viņa gribētu izurbt vai caurumu. Ik reizes teicu, ka viņa var sevi savainot, bet bērns darīja to atkal un atkal. Mēs ar Ēriku bijām pamanījuši, ka Lindiņa paliek aizvien agresīvāka un agresīvāka. Viņa sita un knieba man un Ērikam. Sita arī Hildei, divpadsmitgadīgai meitenei, kura bieži mūs apciemoja. Hilde bija Gunnas-Kāri meita, kura dzīvoja netālu no mums. Mēs ar Gunnu-Kāri draudzējāmies un apciemojām viena otru. Gunnas- Kāri tēvs un Ārne bija attāli radinieki. Lindiņa sāka pretoties autiņu mainīšanai un dibentiņa mazgāšanai. Viņa spieda kopā kājiņas, tā ka nomainīt autiņus bija diezgan sarežģīti.

Es nolēmu dabūt Lindiņai vietu bērnudārzā. Ārne bija pret bērnudārzu. Teica, ka nepiekrītot. Bet es uzrakstīju pieteikumu un aizsūtīju to uz bērnudārzu. Vienu dienu uz Lindiņas gūžām atradu milzīgus zilumus. – Ārne, kāpēc Lindai tādi zilumi? – es sašutusi teicu. Ārne paskaidroja, ka tad, kad izgājis ar Lindu ārā, tā nokritusi uz akmeņiem. Viņš solīja, ka tas vairs nekad neatkārtosies. – Ārne, tas bijis ļoti smags kritiens, ja cauri drēbēm un autiņbiksītēm varēja tā sasisties! – Es ļāvu viņai kāpelēt pa akmeņiem, bet tā bija pēdējā reize, – teica Ārne.

Lindiņa visu laiku runāja vārdu “seks”. Ārne paskaidroja, ka mēģinājis iemācīt viņu teikt, ka bērnu raidījums sākas pulksten sešos, bet Lindiņa atkārtojusi tikai vārdu “seks” (norvēģu valodā “seši”), un tā esot gluži vienkārši smieklīga sakritība. Mēs ar Lindiņu bijām ārā, kad viņa sāka cita bērna māmiņai, mūsu kaimiņienei, atkārtot vārdu “seks, seks, seks, seks, seks”. Viņa no sākuma tā kā nesaprata, bet pēc tam teica, ka Lindiņa pārāk agri sākusi runāt par “seksu”. Es viņai paskaidroju to pašu, ko Ārne jau bija skaidrojis man, ka šis vārds nozīmē skaitli “seši”.

Kādu dienu, kad atgriezos mājās un mainīju Lindiņai autiņus, pamanīju tādus kā želejas gabaliņus. Ārne bija turpat netālu. – Ārne, kas tas – bērna dibentiņa? – Es sasmērēju viņu ar bērnu krēmu. Tas ir krēms. Es paņēmu krēmu un sāku lasīt tā sastāvu. Glicerīns, bors, soda… Vecas, labas lietas. Ak Dievs, es domāju, man jau sākusi rādīties sperma bērna dibentiņā! Manas aizdomas aizvien pieauga.

Ārne nekad nespēlējās ar Lindu. Vienīgā spēle, kuru viņš spēlēja, bija tā sauktā Ride, ride, ranke, zirgs, vārdā Blanke… Un tā tālāk. Proti, Ārne it kā veda Lindiņu ar zirgu. Latvijā “zirga braukšanu” es biju redzējusi, bet pilnīgi citādu. Pieaudzis cilvēks sēž, pārlicis kāju pār kāju, bērns turas pie pieaugušā rokām, sēž uz kājas, kuru pieaugušais mēģina pašūpot. Šī šūpošana ir ļoti īslaicīga, tāpēc ka pašūpot kāju, uz kuras sēž desmit vai vairāk kilogramu, var tikai dažas reizes. Ārne “brauca zirgu” vai – kā to sauc viņa valodā – Ride, ride,ranke, pusguļus sēžot krēslā. Lindiņu viņš uzlika sev uz vēdera lejasdaļas un, pieturot pie sāniem, lecināja to. Tad Ārne sāka šo spēli spēlēt arī gultā. Tas notika katru vakaru un it kā pēc viena scenārija. Mēs ar Lindiņu gājām gulēt pusdeviņos. Ap pusvienpadsmitiem, kad mēs jau gulējām, atnāca Ārne, klaudzināja durvis, ieslēdza gaismu un runāja tik skaļi, ka bērns pamodās. Ārne iegūlās gultā un ataicināja bērnu pie sevis, bija runīgs, jautrs un “brauca zirgu”. Pēc šīs jautrības es bērnu nevarēju nomierināt līdz pat diviem naktī. Ik reizes mēģināju Ārnem paskaidrot, ka tā nedrīkst darīt. Uz to Ārne atbildēja: – Es to daru, lai bērns labāk gulētu. Vakarā vajag ļoti intensīvi spēlēties, tad bērns nogurst un labi guļ. Es aizrādīju Ārnem arī to, ka viņš guļ pliks, un pieprasīju, lai viņš vilktu bikses. Bet visi mēģinājumi pārliecināt bija veltīgi.

Aizgāju pie bērnu medmāsas Annes Marijas un izstāstīju viņai par zirga braukšanas spēli dienas laikā krēslā. Aprakstīju, kā Ārne modina mani un Lindu un tad “brauc zirgu” gultā. Smalki, ar visām detaļām izklāstīju notiekošo mājās un it īpaši, kādā veidā tiek “braukts zirgs”. – Linda sēž uz Ārnes vēdera lejasdaļas, un tas tad, saturot viņu pie sāniem, šūpina un krata augšā, lejā. Anne Marija teica, ka šādas aktivitātes nav ieteicamas vakaros un viņa iesaka bērnu pirms gulētiešanas nomierināt. Es to visu zināju arī bez Annes Marijas. Gribēju dzirdēt ko citu – vai Ārnes uzvedība ir normāla? Bet laikam Anne Marija neko neparastu nesaskatīja. Es tāpēc nolēmu tūlīt pat izsaukt savu mammu no Rīgas, lai viņa man palīdzētu tikt skaidrībā ar aizdomām. (…)

Marta pēdējās dienās notika gadījums, kas apstiprināja manas aizdomas un lika rīkoties. Kad Ārne kārtējo reizi bija pamodinājis Lindiņu, lai “brauktu zirgu” Ride, ride, ranke, es pēkšņi piecēlos un ieraudzīju, ka Ārne uzsēdinājis Lindiņu uz ereģēta dzimumlocekļa un cilā to uz augšu un leju, pieturot pie sāniem. Tas izskatījās kā dzimumakts starp sievieti un vīrieti. Viņš izdarīja ritmiskas seksuālas kustības ar ereģētu peni pret bērna dzimumorgāniem. Lindiņa bija pidžamiņā un ar autiņu, bet Ārne bija pliks. – Ak Dievs! Cik es biju dumja! – iekliedzos. Kā zvīņas nokrita man no acīm. Nebiju aizdomājusies, ka Ride,ride, ranke izskatās pēc dzimumakta starp sievieti un vīrieti. Paņēmu Lindu rokās. – Tas nav nekas īpašs. Visiem norvēģu vīriešiem ir erekcija; ja kāds šitā spēlējas, tad “viņš” stāv! – Tā taču tava meita, Ārne! – Un kas par to. – Tagad klausies! Tu gulēsi citur. Ej ārā! – es stingri teicu. – Es jau sen gribēju pāriet uz blakus istabu, te nekad nevar izgulēties. Jūs mani traucējat! – Tu vairs nekad nespēlēsi Ride, ride, ranke, nemainīsi autiņus, nemazgāsi bērnu un nepaliksi ar viņu viens! – Labi, labi, – atbildēja Ārne. – Linda ir tava. Viss kārtībā, nav nekādu problēmu. Man tas ir pilnīgi pieņemami. Ārne izgāja no mūsu guļamistabas. Skaidrs bija viens – tas, kas Ārnem ir norma, man šķiet nenormālība un noziegums. Pagaidām tikai nebija skaidrs, cik lielā mērā Ārne ir pastrādājis šo noziegumu pret Lindu, kura tagad nopietni jāaizsargā. Biju šokā. Kāpēc tas viss ar mani un manu bērnu noticis?

Ko lai iesāk?

1998. gada aprīlis-maijs. (…) Nākamajā dienā pēc notikumiem guļamistabā es palūdzu Ēriku neiet uz skolu un palikt mājās. Kad Ārne aizbrauca uz darbu, izstāstīju Ērikam par savām aizdomām un zirga braukšanas spēli Ride, ride, ranke, un jo īpaši par vakarvakara notikumiem. Kā izrādījās, Ērikam pilnīgi neatkarīgi no manis bijušas tādas pašas aizdomas. Ēriks ievērojis, ka vienīgā spēle, kuru Ārne katru dienu vairākas reizes spēlē ar Lindiņu, ir Ride, ride, ranke, turklāt tas viss izskatās pēc seksuālām attiecībām starp sievieti un vīrieti. Bet katru reizi, kad viņš iedomājies, ka spēle izskatās pēc seksuālām attiecībām, Ēriks nav ticējis pats sev: – Tā taču nedara ar savu meitu! Tagad mēs bijām divi, kam ir aizdomas, ka Ārne ir pedofils. Norunājām, ka ļoti nopietni sargāsim Lindiņu no Ārnes. Bet galīgo lēmumu pieņemsim tad, kad no Rīgas atbrauks mana mamma. (…)

Tajā pašā dienā piezvanīju arī Ārnes draugiem, kuri dzīvoja Oslo rajonā. Ar mājas saimnieci Bjarnhildi man bija draudzīgas attiecības. Es atklāti pastāstīju par savām aizdomām, ka Ārne ir pedofils. Bjarnhilde uzklausīja mani un savukārt izstāstīja: – Mēs pazīstam Ārni no 1967. gada. Kad no 1967. līdz 1969. gadam dzīvojām Tronheimā, Ārne un viņa pirmā sieva bija mūsu ģimenes draugi. Viņi arī ir krustvecāki mūsu jaunākajam bērnam, kurš piedzima 1969. gadā. Kamēr Ārne bija precējies ar pirmo sievu, nebijām ievērojuši neko nenormālu. Viņam ļoti patika bērni. Ārne ārkārtīgi pārdzīvoja, ka viņam un sievai nevar būt bērnu. To viņš sievai ļoti bieži pārmeta. Viņš bija visai temperamentīgs. Pēc šķiršanās Ārne izskatījās ļoti aizvainots. Tad mēs atklājām arī citas viņa puses. Bieži viņš atļāvās pārsteidzošus izteicienus un apsūdzības pret pirmo sievu. Varbūt cerēja, ka negribēsim uzturēt attiecības ar viņa bijušo! Ārnes temperaments bija grūti valdāms. Mans vīrs vairs nevarēja diskutēt ar viņu. Ārne nepieņēma citu cilvēku argumentus un kļuva tik nikns, ka man vairākas reizes nācās piedraudēt, ka “izmetīšu ārā”, ja viņš nerimsies. Galu galā – viņš bija ciemiņš mūsu mājās. Kad Ārne izstāstīja, ka nolēmis atkal apprecēties, es pajautāju, kāpēc viņš tā steidzas. Ārne atbildēja, ka Rita var dzemdēt viņam bērnu. (…)

Gosenā man bija vairākas draudzenes. Divas no tām – Ivanka no bijušās Dienvidslāvijas un Marija no Polijas, kurām es izstāstīju par savām aizdomām. Marija palīdzēja pieskatīt Lindu, ja man bija jāsaiņo glāzītes noliktavā. Marijai pašai bija divi bērni – meita no pirmās laulības Polijā un vīra norvēģa dēls. Marija man izstāstīja, ka Gosenas ROTARI kluba prezidents, kuru es labi pazinu un kurš izskatījās ļoti jauks cilvēks, esot pedofils. Viņš par to sēdējis cietumā. Marija teica, ka agrāk prezidents pie katras iespējas – veikalā vai uz ielas – gribējis runāties ar viņas mazo dēlu, bet tagad, kad Marija uzzinājusi par prezidenta pagātni un nosliecēm, viņa tam ar bērnu sarunāties neļaujot. (…)

Piezvanīju Ārnes vecākajam brālim Olavam un lūdzu palīdzību un aizsardzību no Ārnes. Bet Olavs atbildēja: – Tu nepareizi uzvedies, tāpēc Ārne tā dara, un es viņu atbalstu. Ārnes brāļiem vairs palīdzību nelūdzu. (…)

Es izstāstīju Judītei savas pārdomas par Ārnes uzvedību. Kā izrādījās, Judītes ģimenē bijusi līdzīga traģēdija. Viens no radiem bijis pedofils un kā “labais, bērnus mīlošais onkulis un skolotājs” ilgus gadus seksuāli izmantojis daudzus bērnus. Izstāstīju par savām aizdomām arī draudzenei un kaimiņienei Odnijai. Viņa savukārt izstāstīja savas bērnības pieredzi. – Tas bija Steina, kuru tu pazīsti, vectēvs, kurš jau ir miris. Viņam pašam bija daudz bērnu, arī kaimiņos visapkārt bija bērni. Viņš vizināja bērnus ar traktoru. Arī es pavizinājos vienu reizi un nekad šo braucienu neaizmirsīšu. Tā ir liela trauma. (…) Odnija nedeva nekādu padomu un mazliet attālinājās no mums. (…)

Dažas dienas pirms mammas atbraukšanas pie manis ciemojās Randi. Ārne, kurš tobrīd atgriezās mājās, pēkšņi paņēma Lindu un teica, ka mainīšot viņai autiņu. Es atbildēju, ka autiņš ir apmainīts un viņam, kā jau bija runāts iepriekš, tas vairs nav jādara. Bet Ārne bija agresīvs un neatlaidīgs. Sākās strīds, kura lieciniece bija Randi. Es paņēmu no Ārnes Lindu un teicu, ka pati nomainīšu autiņu un ka viņš to nedrīkst darīt. Ārne iekarsa un kļuva ļoti dusmīgs. Likās, ka viņam iekšā ir spridzeklis, kurš tūlīt sprāgs. Kad Randi, kura bija ārkārtīgi pārsteigta par Ārnes neatlaidību un agresīvo vēlmi mainīt bērnam autiņu, gribēja braukt mājās, mēs ar Lindiņu pavadījām viņu līdz ārdurvīm, bet pašas aizgājām pie Ērika, kurš tagad brīvajā laikā uzturējās vienīgi mājās, lai aizsargātu māsu. Vēlāk par šo gadījumu Randi liecināja norvēģu policistam Hansam Ivaram Klefstam. Otrā rītā pamodusies ieraudzīju Ārni, kas stāvēja, jocīgi pārliecies pār mani ar spilvenu, kuru turēja aiz malām un it kā pielaikoja to, lai uzliktu man uz sejas. Ārne izskatījās tik savāds, ka es momentā sapratu, ka viņš piezadzies, lai mani nosmacētu. Es pielēcu kājās, bet Ārne pagriezās un izgāja no istabas, nesakot ne vārda. (…)

Briesmonis

1998. gada jūnijs-augusts. Ārne zināja, ka atbrauks mana mamma. Par apciemojuma iemeslu tika minēta mana sāpošā mugura. Un tā bija taisnība. Mugura man tiešām ļoti sāpēja, vienu brīdi likās, ka būs jāpārvietojas ar kruķiem. Bet mammas atbraukšanas galveno iemeslu Ārne nezināja. Vēl bija noticis arī tā, ka visu mūsu naudu, kuru bijām atveduši no Latvijas, – 115 tūkstošus ASV dolāru – Ārne jau bija iztērējis. Viņš pabeidza būvdarbus savā jaunajā mājā un izremontēja veco. Iegādājās mēbeles un sadzīves tehniku. Turklāt Ārne dzīvoja uz mūsu rēķina un apēda visu, kas stāvēja ledusskapī. (…)

Kad atvedām mammu no lidostas, Ārne bija mājās. Viņš galanti sasveicinājās ar Ginu un izskatījās mierīgs un nosvērts. Ārne teica, un Ēriks pārtulkoja: – Labi, ka Rita dabūja sev palīdzību. Viņa ir psihiski slima, tāpēc lai Gina viņu nomierina. (…)

Un tad atgadījās tas, ko mana mamma vēlāk savā vēstulē advokātam Egilam Voldam aprakstījusi šādi: “Vakarā meita mazgāja Lindu. Vannas istabā biju arī es. Ārne attaisīja vannas istabas durvis un dusmās pārvērstu seju lamājās, vicināja dūres un draudēja Ritai. Mana mazmeitiņa ļoti sabijās, raudāja.” Ārnes uzbrukums notika negaidīti un pilnīgi bez iemesla. Ārne kliedza, ka sitīšot mani tik stipri, ka skanēs. Mēs ar mammu bijām tā izbrīnījušās, ka tā arī palikām stāvot pavērtām mutēm, kad Ārne izskrēja ārā. (…)

Ārne turpināja uzvesties tā, it kā nekas nebūtu noticis. Pienāca Jāņi. Gosenā un visā Norvēģijā tie tiek svinēti, un te tos sauc par Santanu. Ēriks, Linda, Gina un es aizbraucām uz privāto kuģīšu piestātni, kur svētkus svinēja mūsu apkaimes cilvēki, daži mani paziņas un draugi. Bija sakrauts milzīgs ugunskurs. Aktīvisti pārdeva krējuma putru ar kafiju vai sīrupūdeni. Cilvēki sēdēja, stāvēja, sarunājās. Citi cepa līdzi atnestās desiņas. Santanā dziesmu nav, tāpēc neviens nedziedāja. (…)

Tagad viņš caurām dienām zvilnēja viesistabas klubkrēslā vienā nakts krekla un apakšbiksēs. Viņš bubināja vienu un to pašu: – Kāpēc es nevaru mainīt Lindai autiņus? Kāpēc es nevaru būt ar bērnu viens? (…)

Ārne nekad nespēlēja ar Lindu normālas spēles, nelasīja un nerunājās ar viņu. Vienīgā spēle, kuru Ārne gribēja spēlēt ar bērnu, bija Ride, vide, ranke, kuru spēlēt viņam bija aizliegts. (…)

Mēs svārstījāmies un nezinājām, ko nu darīt, kāds solis būtu pareizākais. Braukt uzreiz uz Latviju vai griezties Norvēģijas policijā? Vai mēs, būdami ārzemnieki, saņemsim palīdzību? Teorētiski, protams, mums ir tiesības to saņemt. Bet kā būs praktiski? Norvēģija bija sveša valsts. Mēs ar Ēriku jau zinājām, ka ārzemnieki šeit bija otrās šķiras cilvēki. (…)

Roalds uzskatīja, ka man kā ārzemniecei neesot vērts griezties Norvēģijas policijā. Viņš izstāstīja, ka pavisam nesen viņa miesīgā tante darbojusies dienestā, kas atņem ārzemniekiem bērnus un ievieto tos bērnu namos. Tobrīd man likās, ka tas izklausās mežonīgi un nereāli. Kāpēc lai man atņemtu bērnu, ja esmu laba un rūpīga māmiņa, kura savu bērnu aizsargā? Galu galā es taču it kā atrodos civilizētā valstī?! (…)

Tieši to pašu, ko teica Roalds, sacīja arī citi draugi un paziņas. Lindas krustmāte un mana draudzene Gunna-Kāri jautāja, vai man esot norvēģu pase. – Nē, esmu latviete, un man ir Latvijas pase! – Vai tu vari dabūt norvēģu? – Jā. Esmu Norvēģijā četrus gadus, esmu precējusies ar norvēģi, pēc likuma jau varu lūgt norvēģu pasi. Taču arī agrāk netaisījos kļūt p ar norvēģieti, kāpēc lai to darītu tagad, kad domāju braukt mājās, uz Latviju? (…) – To gan ne, nevienam to nesaki, tev atņems bērnus! – Kā, par ko? – Mums te bijuši vairāki gadījumi, kad bērnus atņēma, bet mātes ārzemnieces izraidīja no valsts. Te vienai krievietei nesen atņēma bērnus, bet pašu aizsūtīja uz Krieviju. Nabadzīte neko neizcīnīja! Tā ka skaties, nevienam nesaki, ka taisies prom, un labāk dabū norvēģu pasi! (…)

12.augustā es ar Lindu aizlidoju uz Tronheimu pie ārsta. Tur mums palīdzēja kāds Ārnes studiju laika paziņa, vārdā Trons, kurš bija ciemojies pie mums, tāpēc bijām pazīstami. Uzzinājis iemeslu, kāpēc esmu Tronheimā, viņš teica, ka viņam, par laimi, bijusi normāla bērnība. Bet draugi un paziņas tam neticot, jo viņu bērnība saistoties ar šausmām, tā esot arī viņa tagadējai sievai. (…)

Kā man paskaidroja ārsta asistents, ņemot vērā bēdīgi slavenās Bjungnas lietas pieredzi, kur par bērnudārza bērnu seksuālo izmantošanu tika apsūdzēti daudzi pazīstami vīri, toreiz ārsti, tādi kā medicīnas zinātņu kandidāts, speciālists bērnu slimībās, vadošais bērnu eksperts Ēriks Kreibergs Nurmans, pamatojoties uz līdzīgām izmaiņām bērnu dzimumorgānos, izdarīja slēdzienus, ka traumas radušās no seksuālas vardarbības. Bet Bjungnas lietā bērni zaudēja. (…)

Jautāju viņai, kas tā par tādu Bjungnas lietu un kāpēc tā ietekmējusi pat ārstu vēlākos slēdzienus. – Vienā bērnudārzā seksuāli tika izmantoti ļoti daudz bērnu. Tas notika pirms tavas atbraukšanas uz Gosenu. Pedofilu loks bija plašs, tur bija iesaistīti sabiedrībā pazīstami cilvēki. Neticami, bet bērni šajā lietā zaudēja, kaut arī tika iesaistīta prese un par šo lietu tika plaši runāts. Atceros, cik ļoti bija priecājies Ārne, ka Bjungnas lietā nenoticēja bērniem. Viņš teica, ka tādas lietas pierādīt nevarot un ka bērnu liecības nevarot ņemt vērā. Vienu brīdi likās, ka Ārne runā un domā tikai par Bjungnas lietu. Man jau toreiz radās aizdomas, ka arī Ārne varētu būt pedofils. Toreiz atcerējos gadījumu, kad pie Ārnes kādu vasaru viesojās draugu dēls. Ārne stāvēja aiz stūra un vēroja puisīti. Viņš izskatījās seksuāli uzbudināts. Asbjorns savukārt pastāstīja, ka zēnam no Igaunijas, kuru uzaicināja pēc Gosenas ROTARI kluba iniciatīvas, bijis paredzēts dzīvot katrā kluba biedra ģimenē aptuveni pa divām nedēļām. Bet Andruss palika Ārnes mājā un dzīvoja tur samērā izolēti visu gadu. Tagad Asbjornam likās diezgan aizdomīgas daudzas lietas, kuras agrāk bija palikušas bez izskaidrojuma. (…)

Kā viņa pati vēlāk paskaidroja, tobrīd, kad es viņu aicināju, viņa bijusi pārņemta pati ar savu traģēdiju. Viņas tēvs bija bērnībā Marianni seksuāli izmantojis. Par to Marianne izstāstīja tikai tagad, kad pašai jau bija apmēram 40 gadu. (…)

Kad Ārne atgriezās mājās, viņš uzreiz pamanīja, ka bildes ir noņemtas un bērnu mēbeles un mantas ir prom. Mēs sēdējām pie galda un ēdām pēdējās pusdienas šajā mājā. Saprazdams, ka mēs braucam prom, viņš ķērās pie zvanīšanas. Vispirms piezvanīja brāļiem un aicināja tos tūlīt pat atbraukt. Viņš teica, ka Rita ir sajukusi un steidzīgi jāievieto psihiatriskajā slimnīcā, un ka vēl viņa mājā atrodoties divas prostitūtas no Latvijas. Tas, cik mēs ar Ēriku sapratām, attiecās uz Inesi un viņas meitu. Tad viņš zvanīja uz psihiatrisko slimnīcu un teica to pašu, bet, cik varēja saprast, viņam ieteica vispirms zvanīt vietējiem ārstiem. Tad Ārne zvanīja uz Gosenas ambulanci, bet tad būtu jārunā ar manu ārstējošo ārstu Roaldu Burtni, kura tobrīd tur nebija. Ārne lika pasacīt dakterim, lai tas steidzīgi piezvana, tāpēc ka viņa sieva tūlīt pat jāievieto psihiatriskajā slimnīcā. Tad Ārne Smoge zvanīja uz policiju un lūdza arestēt psihiski slimo sievu. Cik sapratu, viņš runāja ar policistu Gunnaru Hegsetu. Es nezinu, ko policists teica Ārnem, bet viņš kļuva nervozs un komentēja dzirdēto: – Ak jūs jau zināt! Pēc sarunas ar policistu Ārne kļuva ļoti nemierīgs. Viņš lauzīja rokas un manāmi uztraukts nervozi staigāja no viena istabas kakta uz otru. Tādu es viņu nebiju redzējusi. Viņš bija nobijies un vairs nevienam nezvanīja. (…)

Biju ierakstījusi Roalda magnetofonā to, ko Ārne paskaidroja man par pirksta iespiešanu bērna vēderiņā (…)- Ak Dievs! Vai patiesi tu esi tik dumja, esi dumjāka par dirsu? Tev nu gan ir zems līmenis! No mūsu, norvēģu, kultūras viedokļa, Rita, nav nekā nenormāla tajā visā, ko es daru. (…)

Ārnes Smoges liecības turpinājumā policists Ods Jorgens Nilsens rakstīja: (…)Aizdomās turamais neuzskata sevi par vainīgu un noliedz, ka būtu seksuāli izmantojis paša bērnu, un izskaidro visu kā spēli no Ritas puses laulības šķiršanas procesā. Ja tas būs nepieciešams, aizdomās turamais lūdz iecelt advokāti Greti Melbiju Seteru par savu aizstāvi šajā lietā.” (…)

Krīzes centrs

1998. gada septembris-decembris. (…) Krīzes centrā dzīvoja kāda sieviete no Brazīlijas, vārdā Lilianna. Viņa izstāstīja, ka bijušais vīrs šķīries no viņas un atņēmis bērnus, ar kuriem nu aizliedzis satikties. No bēdām viņa gandrīz sajukusi prātā un atgriezusies Brazīlijā un tur ar Brazīlijas ārstu palīdzību atveseļojusies. Tagad viņa gribēja atkal cīnīties par saviem bērniem. Viņa teica, ka ārzemniekiem Norvēģijā neesot nekādu tiesību. Būtu viņa to zinājusi agrāk, nemūžam uz šo briesmoņu zemi nebūtu braukusi. Kādu dienu Lilianna paziņoja, ka ar pūlēm izkarojusi iespēju satikties ar dēliem. Tā bija vienīgā reize, kad viņas bijušais vīrs ar diviem Liliannai līdzīgiem brūnādainiem zēniem īsu brīdi bija ciemos pie bērnu mammas. Pēc šīs tikšanās Lilianna izskatījās ļoti bēdīga. – Man vairs neļaus tikties ar dēliem. Norvēģijā ārzemniecēm bērnus atņem. Man nav nekādu tiesību, – viņa teica. (…)

Kādu dienu, kad tikos ar savu kaimiņieni un draudzeni Kāri, viņa sāka runāt par Halgeiru, jaunu puisi, kura pašnāvība joprojām bija neatminēta mīkla daudziem. Atcerējos, ka 1994. gada ziemā Ārne bija zvanījis man uz Latviju un vairākas dienas runājis par sava radinieka un tuvākā kaimiņa pašnāvību. Tagad, zinot, ka līdzjūtība Ārnem nav pazīstama, likās aizdomīgi, kāpēc viņš tik daudz runāja par Halgeiru un tā nāvi. Ārne toreiz apgalvoja, ka Halgeirs izdarījis pašnāvību psihiskas slimības dēļ un viņa vecāki bijuši pie tā vainīgi, īpaši – tēvs, kurš, pēc Ārnes teiktā, bijis liels egoists. Atcerējos, ka Ārnes mājā bija ļoti daudz Halgeira fotogrāfiju. Pārsvarā tās bija fotografētas no mugurpuses, dažās Halgeirs bija izģērbies. Tās bija uzņemtas peldēšanās laikā, tāpēc neizraisīja manī nekādas īpašas aizdomas. Fotogrāfijās Halgeirs varēja būt 8-13 gadus vecs. Kāri, Gunhilde, Ūlovs Fredriks un daudzi citi Gosenas iedzīvotāji man pastāstīja par savām aizdomām attiecībā uz Ārni un Halgeiru. Daudzi bija ievērojuši, ka kaut kas nomāca šo jauno puisi. Tie, kuri strādāja kopā ar Halgeiru, bija pamanījuši, ka viņš sirgst ar tādām kā dvēseles sāpēm. Ja kāds Halgeira klātbūtnē ierunājās par Ārni, Halgeirs burtiski bēga prom. (…)

Bērnu aizstāve advokāte Grete Melbija Setere tagad cīnījās par pedofila Ārnes Smoges “interesēm”(…)

Otrdien, 6. oktobrī, pusdeviņos vakarā noskatījos televīzijas programmu Brenpunkt (“Degošais punkts”), kurā bija stāstīts par kādas seksuāli izmantotas meitenes Līsas likteni. Meitene no Tronheimas septiņus gadus bija cietusi no seksuālas vardarbības, kura sākās, kad viņai bija četri gadi. Kad Līsai bija 14 gadu, viņa liecināja tiesas priekšā par izpostīto bērnību. Līsai bija paveicies vairāk nekā lielākajai daļai seksuāli izmantoto norvēģu bērnu, kuriem policija un tieslietu sistēma netic, tāpēc varmākas netiek sodīti. Bieži vien pedofili turpina seksuāli izmantot bērnus, kuri lūguši palīdzību. Šīs problēmas Līsai nebija. Pedofils, kurš izmantoja viņu, bija jau pieķerts arī citu bērnu seksuālā izmantošanā. Raidījumā teica, ka, pēc statistikas datiem, katrs desmitais Norvēģijas bērns tiekot seksuāli izmantots. Bet tas nenozīmē, ka Norvēģijas bērni saņemtu palīdzību. Pēc gada, kad pedofils tika izlaists no cietuma, Līsa viņu bija satikusi. Un tikai tad viņai tika piedāvāta speciālistu palīdzība, kuru viņa ļoti bija gaidījusi. Tā sauktā “palīdzība” iedarbojās pretēji: 17 gadus vecā Līsa no Tronheimas 1997. gadā izdarīja pašnāvību. (…) Raidījumā tika sacīts: pārbaudes rezultāti liecinot, ka 8 procenti norvēģu bērnu vienu vai vairākas reizes mēģinājuši izdarīt pašnāvību. Un tas, kas noticis ar Līsu, notiekot ar daudziem norvēģu bērniem un pusaudžiem. (…)

Man pašai tobrīd Norvēģijas iekšlietu un tieslietu sistēma nebija skaidra. Tāpat arī tas, ka seksuāla vardarbība pret bērniem – ar retiem izņēmumiem – pieder pie nesodītiem noziegumiem. Es vēl nezināju, ka Norvēģija ir izteikti rasistiska valsts un man kā ārzemniecei nav nekādu izredžu, ka mana bērna varmāka varētu saņemt sodu. Tāpēc naivi domāju, ka veiksies labāk, ja atradīšu kompetentu advokātu, kurš panāks, ka policija izdara savu darbu un nodod lietu tiesai. Es pat nevarēju iedomāties, ka tik bīstams noziedznieks netiks apturēts, paliks nesodīts un dabūs Norvēģijas tiesas atļauju turpināt seksuāli izmantot bērnus! (…)

23. oktobrī Ārne Smoge uzrakstīja policijai iesniegumu, ka mēs esot viņam nozaguši universālo metra mēru, lodlampu, guļammaisu, dzimšanas dienu grāmatu un citas viņam piederošas lietas. Neticami, taču fakts, ka šo lietu policija izmeklēja ļoti pamatīgi un neatlaidīgi . (…) Neizpratnē biju ari es: seksuālā vardarbība pret manu bērnu policiju neinteresēja. Bet norvēģu noziedznieka bezkaunīgais iesniegums bija kļuvis par mūsu spīdzināšanas iemeslu. (…)

Sestdien, 1998.gada 7. novembri, vietējā avīze “Romsdals Budstikke” publicēja divas lappuses garu rakstu par Eukras vidusskolu. No attēla lūkojās cienījamais vidusskolas skolotājs Ārne Smoge, kurš bija apsēdies uz skolotāju galda, bet viņam apkārt stāvēja vidusskolēni.

Norvēģu centrālās avīzes, tādas kā “VG”, daudz raksta par seksuālo varmācību. 21. novembra “VG” bija publicēts viens no vairākiem rakstiem par kādu Bergenas pedofīlu, kurš par savas meitas seksuālo izmantošanu ticis notiesāts ar trim gadiem un trim mēnešiem cietumsoda. Vienlaikus viņš gaidīja vēl vienu tiesu par kādas sievietes izvarošanu. Bet tā vietā, lai sēdētu cietumā, pedofīls pusgadu nodzīvoja lielākoties mājās un pat sāka strādāt par nekustamā īpašuma pārvaldnieku pie Hurdalandas bagātākā cilvēka Helges Stokes vienā no lielākajām Bergenas firmām ar gada algu aptuveni 300 tūkstoši norvēģu kronu. Oficiāli skaitījās, ka šis pedofīls guļ Sannvīkenes psihiatriskās slimnīcas slēgtā nodaļā. Tur viņš pa reizei uzturējās un bija sadraudzējies ar nodaļas pacientēm -19 gadus vecu seksuāli izmantotu meiteni, kura traumu iespaidā sagrieza ar nazi sev rokas, un 22 gadus vecu meiteni, kuru ar īpašu cietsirdību bija seksuāli izmantojis viņas pašas tēvs. Abas meitenes pastāstīja 44 gadus vecajam pedofīlam par pārdzīvotajām mocībām. Tikai vēlāk viņas uzzināja, ka psihiatriskās slimnīcas slēgtās nodaļas draugs pats ir pedofīls.

Kad pedofīls tika izrakstīts no psihiatriskās slimnīcas, cietums piešķīra viņam “brīvo cietuma apmeklēšanu”. Tas nozīmēja, ka darbdienās pedofilam naktis bija jāpārguļ cietumā, bet brīvdienās viņš bija pilnīgi brīvs cilvēks. Pateicoties tik labiem cietuma apstākļiem, pedofīls varēja strādāt savā amatā arī turpmāk.

Pedofīlam piesprieda izmaksāt meitai atlīdzību 150 tūkstošu norvēģu kronu apmērā, bet meitas advokātam neizdevās iekasēt nevienu kronu. Meitai nācās apmaksāt 2500 norvēģu kronu lielus tiesas izdevumus. Seksuāli izmantotā meita teica avīzes korespondentam, ka gribētu saukt pie atbildības visu Norvēģijas tieslietu sistēmu un ka vairs neticot ne policijai, ne tiesai. Meitene atzinās, ka viņai katru dienu jācīnās par izdzīvošanu un viņas dzīve ir pilnīgi sabojāta. (…)

Ļoti daudzi paziņas un draugi teica, ka tā noticis tāpēc, ka esmu ārzemniece. Ja cietušais ir ārzemnieks, tad ir spēkā nerakstīts, bet Norvēģijā ievērots likums – norvēģis nav un nevar būt vainīgs tāpēc vien, ka viņš ir norvēģis. Ārzemnieks ir otrās šķiras cilvēks, tāpēc noziedznieks ir viņš un viņam nav un nevar būt nekādu tiesību. Citi apgalvoja, ka arī tiesas un policijas sistēmas darbinieku vidū netrūkstot Ārnes Smoges seksuālo interešu atbalstītāju, proti, pedofilu.

“Par pedofiliem nepiedzimst, par tiem kļūst,” man teica kāds Latvijas policists. Un tā ir taisnība. Ja bērns netiek paglābts no pedofila ietekmes, viņš var kļūt par dzērāju, prostitūtu, narkomānu, psihiski slimu cilvēku, viņš var saslimt ar AIDS vai venēriskajām slimībām, izdarīt pašnāvību, kā arī var pārņemt no varmākas tā noziedzīgo seksuālo orientāciju, arī pats kļūstot par pedofilu. Tāpēc ir svarīgi pedofilus apturēt, savlaicīgi izolējot viņus no bērniem.

Mūža ieslodzījums vai nāves sods, kā tas ir Ķīnā un ASV, ir visatbilstošākais šiem noziedzniekiem, kurus izārstēt nevar. Maksāt ar bērnu dzīvību par pedofīlu brīvību ir pārāk augsta cena, kuru neviena normāla tauta un valsts nedrīkst atļauties. Seksuāla varmācība nojauc bērna attīstības pamatus, maina izpratni par pieņemtajām uzvedības normām, morāli, maina attieksmi pret ārējo pasauli, kā arī domāšanu un jūtas. Seksuāla varmācība pret bērniem nav nekas cits kā terorisms pret nākotni. Tāpēc ir tik svarīgi glābt bērnu, kurš spēj atveseļoties, ja 1) bērnam tic; 2) bērns tiek izolēts no pedofīla un nekad vairs to neredzēs. Tas ir galvenais nosacījums, lai bērnu izglābtu; 3) pedofīls saņem sodu; 4) bērna dzīves apstākļi ir normāli. Ideāli, ja ap viņu ir mamma, vecmāmiņa, citi tuvi cilvēki, kuri atbalsta bērnu un nosoda varmāku; 5) viņu uzklausa un ciena. Jārespektē bērna vēlēšanās, nedrīkst neko darīt pret bērna gribu, pat sīkumus ne (piemēram, mikstūru, kura bērnam liekas rūgta un viņš negrib, nedrīkst uzspiest, bet jāizskaidro, ka bērna kaklā iekļuvušas sliktas baktērijas un vīrusi un tos var dabūt ārā ar mikstūras palīdzību; ja pierunāšana nelīdz, par mikstūru jāaizmirst un jāatrod citi ārstēšanas līdzekļi), bērnam jāatgūst māka būt arī noteicējam. Jāiemācās teikt “nē”, tāpēc ka visi šie dabiskie un svarīgie mehānismi ir vairāk vai mazāk iznīcināti; 6) cietušais bērns jālutina un jāslavē; katra pozitīva emocija ir nozīmīga.

Ir svarīgi atcerēties, ka seksuālas vardarbības upuri nevar sevi aizsargāt, šis svarīgais mehānisms ir nojaukts, tāpēc jāattīsta un jāatbalsta visi bērna aizstāvēšanās mēģinājumi, pirmām kārtām “sūdzēšanās”, lai ar laiku bērns atgūtu zaudētās īpašības.

Dzīvojot Norvēģijā, nācās secināt, ka mums ir pilnīgi cita domāšana, morāle un uzvedības normas nekā norvēģiem. Vienīgais cilvēks, kurš domāja līdzīgi mums un, pats galvenais, neuztiepa savu viedokli, bija Grī. Tieši tas pēdējais – uztiept savu viedokli un gribu: dari, kā es saku, es zinu, kā tev jādara, tu nedrīksti darīt citādi – ļoti daudziem norvēģiem robežojas ar gluži vai slimīgu tieksmi. Vieniem vairāk, citiem mazāk, vēl citiem tas pat līdzinājās mānijai. Mēs ar mammu nosaucām šo norvēģu rakstura īpašību par “norvēģu fenomenu”. Vēlāk es nospriedu, ka šis “norvēģu fenomens” acīmredzot ir bērnībā pārciestas psihiskas, fiziskas un seksuālas vardarbības sekas. Daudzi no šiem traumētajiem norvēģu bērniem savā pieauguša cilvēka dzīvē izvēlas profesijas, saistītas ar bērniem. Bieži vien viņi kļūst par bērnu aizsardzības organizācijas Barnevern darbiniekiem, psihologiem, sociologiem, bērnu ārstiem, bērnudārza darbiniekiem, skolotājiem un citiem speciālistiem, kuriem ir darbs ar bērniem. Viņu mērķis bieži vien ir visai cēls: “Mēs zinām, ko nozīmē bērnībā ciest, un mēs zinām, kā un kas jādara, lai bērnus glābtu.” Bet praksē – diemžēl – bērnībā cietušais cilvēks jo bieži nevar aizstāvēt pats sevi, nemaz nerunājot par citiem. Tā sauktā “palīdzība bērniem” Norvēģijā darbojas pedofilu labā. Tikko cietušais bērns izstāsta, ka ticis seksuāli mocīts, viņš ar tiesas lēmumu tiek sūtīts atpakaļ pie pedofīla. Tie nav atsevišķi gadījumi, tā ir sistēma, kura iespējama tāpēc, ka pedofīli ir korumpējuši “troļļu zemi” un ir labi organizēti. Bet gluži vārgi “bērnu palīgi un aizstāvji” pakļāvīgi atbalsta pedofiliem labvēlīgo sistēmu. Tāpēc apmēram 90 % smago sociālo problēmu Norvēģijā ir bērnībā pārciestas vardarbības sekas. 1990. gada 8. novembrī Norvēģijā ratificēja Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību konvenciju. Mēs esam liecinieki tam, ka bērnu un cilvēktiesības Norvēģijā tiek pārkāptas.

Laikraksts “VG” 30. decembrī rakstīja par kādas divpadsmitgadīgas meitenes uzvaru Kristiansunnas tiesā. Pedofīls – par to, ka seksuāli izmantojis šo meiteni, pielietojot roku dzelžus un apsēju uz acīm, – tika sodīts ar pusotra gada cietumsodu. (…)

1999. gada janvāris-jūlijs. (…) Pirmdien, 1999. gada 18. janvārī, avīzē “VG” izlasīju par kādu sievieti no Šīenas, kuras meita dzemdējusi otro bērnu. Sieviete pēkšņi sapratusi, ka abu mazbērnu tēvs ir viņas bijušais vīrs un meitas tēvs, pie kura meita dzīvoja no 12 gadu vecuma, kad pāris izšķīrās. Bijušais vīrs nu draudēja nošaut bijušo sievu par to, ka tā atklājusi viņa attiecības ar meitu. Policija tēva mājā konfiscēja četrus šaujamieročus. No sākuma meita atteicās liecināt policijai un teica, ka seksuālās attiecības ar tēvu bijušas brīvprātīgas. Bet kādā no turpmākajiem avīzes numuriem lasīju, ka meita liecinājusi policijai un tēvam ticis piespriests viens gads cietumsoda. Meita pastāstīja, ka tēvs viņu izvarojis un seksuāli izmantojis no piecu gadu vecuma. Tas noticis, kad mammas nav bijis mājās. Kad meitenei palika 11 gadu, māte un tēvs izšķīrās. Mazais brālītis nu dzīvoja pie mammas, bet viņa – pie tēva, kurš turpinājis meiteni mocīt psihiski, fiziski un seksuāli. No 14 gadu vecuma tēvs piespiedis lietot pretapaugļošanās tabletes. Tomēr 19 gadu vecumā viņai iestājās grūtniecība. Tās trešajā mēnesī tika konstatēts, ka auglis ir nedzīvs. Pēc dažiem mēnešiem viņa atkal palika stāvoklī un 1995. gada maijā dzemdēja puisīti. Bet pēc trim gadiem viņai piedzima meitiņa. Tagad viņa atdeva abus bērnus – četrgadīgo puisīti un gadu veco meitenīti – bērnu aizsardzības organizācijai Barnevern un nekad viņus neredzēs. (…)

Otrdien, 16. februārī, avīze “VG” ar virsrakstu “Atvesti, lai izmantotu” sāka stāstu par to, kā pirms 14 gadiem norvēģu pedofīli atveda no Filipīnām sešus mazus zēnus, kuri tika seksuāli izmantoti Norvēģijā. 1989. gadā īru katoļu mācītājs Šajs Kallens, kurš cīnās pret pedofiliem Filipīnās, ar Interpola palīdzību uzņēma sakarus ar norvēģu kriminālpoliciju (Kripus) un informēja, ka pedofīlu tīkls pasūtījis sešus zēnus, kuri tagad aizvesti uz Norvēģiju. Toreiz uz šo informāciju neviens nereaģēja. Arī bērnu aizsardzības organizācija Barnevern no tā rajona, kur zēni dzīvoja, informēja policiju par seksuālo vardarbību pret zēniem. Bet arī šī informācija netika pārbaudīta. Kad 1998. gadā Šajs Kallens bija Norvēģijā, viņš tikās ar policijas izmeklētājiem un nodeva tiem pierādījumus pret norvēģu pedofīliem. Šos pierādījumus viņš bija vācis desmit gadus. Viena no metodēm, kuru izmantojis katoļu detektīvs, lai savāktu pierādījumus, ir slēptā kamera.

Un tikai tagad, 14 gadus pēc zēnu atvešanas uz Norvēģiju, policija sākusi pievērst uzmanību pedofīlu tīklam, kurā bija arī * skolas zobārsts. 54 gadus vecs. Precējies, ir bērni. 1982. gadā sodīts par seksuālo varmācību pret maziem zēniem; * skolas psihologs. 53 gadus vecs vīrietis no Ziemeļnorvēģijas. Psihologs par seksuālo varmācību pret maziem zēniem bijis vairākas reizes pakļauts izmeklēšanai. Arī tā sauktajā “profesora lietā”, kur kāds profesors kopā ar savu civilsievu tika notiesāts 1988. gadā par bērnu pornogrāfisku materiālu izplatīšanu. Pāris ar psihologu bija labi draugi. Psihologa mājās policija atrada daudz attēlu ar izģērbtiem maziem zēniem. To vidū bija arī tie, kuri tika speciāli atvesti uz Norvēģiju; * skolotājs no Oslo. 50 gadus vecs vīrietis. Precējies ar skolas zobārsta sievas māsu. Pakļauts izmeklēšanai par mazo zēnu seksuālo izmantošanu Norvēģijā un Filipīnās; * skolotājs no Hordalandes. 60 gadus vecs pamatskolas skolotājs. Viņš 1984. gadā tika izsūtīts no Filipīnām. Vīrietis tika turēts aizdomās un arestēts par mazu zēnu seksuālu izmantošanu. Sakarā ar šo starptautisko lietu Oslo Universitātes Juridiskās fakultātes pasniedzējs Kjells V. Andorsens teica, ka Norvēģija neizdod norvēģu pilsoņus sodīšanai ārzemēs.

Avīzes “VG” žurnālisti aizbrauca uz Filipīnu pilsētu Pagsanjanu, kura atrodas aptuveni 100 kilometru no Manilas un kur dzīvo daudz norvēģu pedofīlu upuru. Visas pasaules pedofīli bija braukuši uz turieni, lai pirktu mazo zēnu seksu. Upuri, ar kuriem tikās žurnālisti, apgalvoja, ka pirms dažiem gadiem Pagsanjana bijusi pedofīlu paradīze. 60 gadus vecais norvēģu skolotājs pēdējo 20 gadu laikā bieži uzturējies Pagsanjanas labākajā mājā, blakus pilsētas mēra mājai, un pilsētas vadītāji ir viņa labi draugi. Upuri pazina arī citus norvēģu pedofilus, kuri tagad iesaistīti izmeklēšanā, – gan skolotāju no Oslo, gan skolas zobārstu.

Pedofīls – pamatskolas skolotājs no Norvēģijas draudzējās ar pedofilu- biznesmeni no Šveices, kas Pagsanjanā bija uzbūvējis māju ar baseinu, kurā mazie filipīniešu zēni peldējās kaili kopā ar plikiem pedofīliem. Šveices un norvēģu pedofīliem bija liels skaits mazo zēnu. Viņi pat konkurēja un strīdējās savā starpā, kurš seksuāli izmantos vairāk mazo bērnu.

Tagad Filipīnās ir ieviests nāves sods pedofīliem. Piemēram, Filipīnu kongresmenim Romeo Jalosjosam par 11 gadus vecas meitenes izvarošanu piespriests mūža ieslodzījums. “Laipni lūdzam uz pilsētu, kas brīva no pedofīliem!” Šo plakātu uzlicis jaunais Pagsanjanas pilsētas mērs. Un tomēr pedofīli turpina braukt uz nabadzīgo Pagsanjanu. Arī norvēģu skolotājs no Hordalandes pirms diviem mēnešiem ziemas brīvdienās apmeklēja Pagsanjanu un atpūtās kopā ar maziem filipīniešu zēniem.

Pirms 14 gadiem no Pagsanjanas uz Norvēģiju seksuālai izmantošanai tika atvesti seši mazi zēni. Kaut gan norvēģu kriminālpolicijai (Kripus) par šo lietu tika ziņots pirms desmit gadiem un policijas rīcībā bija attēli, kuros redzamas mazo zēnu un pedofīlu seksuālās attiecības, tikai tagad policija ķērusies pie darba.

Arī avīze “Dagbladet” rakstīja par “pedofīlu lietu”, informējot, ka daudzi upuri ir liecinājuši par seksuālo vardarbību. Policijai ir daudz materiālu pret četriem arestētajiem pedofīliem, bet izmeklēšanas dokumentos, kuri ir policijas inspektores Jurides Kiles Bergas rīcībā, ir vēl daudzu citu pedofīlu vārdi. Starp tiem – trīs sabiedrībā pazīstamas personas un viens pazīstams biznesmenis, kuri visi bija “pedofīlu līgas” sastāvā un tiek turēti aizdomās par to pašu, par ko četri arestētie pedofīli: seksuāla vardarbība pret bērniem Norvēģijā vai Filipīnās. Bet sabiedrībā pazīstamu cilvēku pozīcija un vara ir ierobežojusi policijas darbību. Policija nedrīkstēja viņus arestēt un izvirzīt tiem apsūdzību, tāpēc arī nav varējusi viņus nopratināt. (…)

3. martā “Dagbladet” rakstīja par kādu 39 gadus vecu tēvu no Šīenas, kurš seksuāli izmantojis visas sešas savas meitas. Tā ir parasta parādība, ka pedofīls izmanto visus ģimenes bērnus. Turklāt par upuriem var kļūt gan meitenes, gan zēni.

Lasot norvēģu presē par seksuālo vardarbību, nācu pie secinājuma, ka viena no klasiskajām pedofilu aizstāvēšanās metodēm ir: “Es esmu impotents!” Piemēram, Frostatingā uz apsūdzēto sola sēdēja māte, patēvs un tēvocis. 51 gadu vecais patēvs, kurš bija seksuāli izmantojis savu pameitu no 12 līdz 15 gadu vecumam, apgalvoja, ka esot impotents. Viņa 54 gadus vecais brālis arī bija izmantojis šo meiteni. Bet viņas 38 gadus vecā māte gan zināja, gan redzēja seksuālo vardarbību pret meitu. Situācijas, kad māte nav spējīga aizstāvēt bērnu, ir raksturīgas sievietēm, kuras pašas bērnībā tikušas seksuāli izmantotas un nav bijušas aizsargātas no pedofīla, turklāt varmāka nav saņēmis sodu. Šo sieviešu morāle ir tik stipri degradējusies, ka viņas kļūst par vissmagāko noziegumu līdzdalībniecēm. (…)

Drīz vien apciemoju Ārnes mammu Astridu Gosenas veco ļaužu mājā . Nolēmu aprunāties ar veco sievieti, galu galā arī viņai bija tiesības zināt, kas notiek. Es parādīju viņai ārsta slēdzienu. Ārnes mamma izlasīja un sāka kliegt: – Tas ir mantojums, tas ir mūsu ģimenes mantojums, tas ir mūsu ģimenes mantojums!

Vecā Astrīda, kurai bija viņas vecumam reti gaiša galva, raudāja un kliedza. Es jautāju: – Kas bija tas, kurš seksuāli izmantoja jūsu dēlu Ārni? Bet vecā Astrīda pārprata jautājumu un atbildēja: – Ārne ir seksuāli izmantojis 11 gadus vecus zēnus. Bet kāpēc viņš sāka to darīt ar tik mazo Lindu? Atbilde bija tik šokējoša, ka es nespēju tai noticēt. Un pārjautāju, nu jau izmantojot viņas atbildi: – Kurus bērnus Ārne ir seksuāli izmantojis, un ko jūs teicāt par Lindu? Likās, vecā Astrida ir uztraukusies un runā tieši to, ko domā. Viņa atbildēja: – Es zinu un pati redzēju, ka Ārne seksuāli izmantoja 11 gadus vecus zēnus. Citus es neredzēju. Tā ir mūsu ģimenes tradīcija, bet kāpēc viņš to sāka darīt ar tik mazu bērnu kā Linda? Ārnem vajadzēja pagaidīt, Linda ir par mazu. Es un manas māsas arī tikām seksuāli izmantotas. Tā ir pieņemts mūsu ģimenē. Kāpēc Ārne tik agri sāka mācīt Lindu? (…)

Par pedofīliem nepiedzimst, par tiem kļūst. Tā nav iedzimta, bet iegūta kaite. Pedofīlu upuri no pilnīgi veselām ģimenēm var paši kļūt par pedofīliem, pederastiem vai lesbietēm. Protams, šis ļaunums ir apturams, ja noziegums tiek atklāts un bērns glābts no pedofīla. Pedofīlija nav dabas kļūda, bet ļauns cilvēku netikums, kurš tiek uzspiests nevainīgiem bērniem, iznīcinot to normālās attīstības pamatus, morāli un normas, kā arī attieksmi pret pasauli un cilvēkiem. Neapstrīdami ir tas, ka pedofīli ir pret nākotni vērsti teroristi, kuri iznīcina normālus cilvēkus, un, ja tos neaptur, tie var iznīcināt veselas tautas, īpaši – mazas, kuras nav gatavas cīņai ar pedofīliem. Jāatceras, ka efektīvi cīnīties pret pedofīliem iespējams, kamēr pārsvars ir normālo cilvēku pusē.

Daudzās Eiropas valstīs un Ziemeļvalstīs, kur pedofīlu ir daudz, tie ir apvienojušies, korumpējuši valsti un praktiski netiek sodīti. Tie nesodīti un brīvi iznīcina mazās dvēseles ne tikai savās valstīs, bet brauc uz citām zemēm, to skaitā – uz Latviju. Jārēķinās, ka pedofīls var iznīcināt ļoti daudz dvēseļu. Šis skaits nav ierobežots. Tāpēc ir prieks par Filipīnām, kuras noteikušas nāves sodu pedofīliem. Acīmredzot šajā valstī atradās cilvēki, kuri saprata, ka nabadzīga, taču psihiski vesela tauta var izdzīvot. Ekonomiskās problēmas veseli cilvēki agri vai vēlu ir spējīgi atrisināt. Bet, ja tauta ir nabadzīga un psihiski slima, tad šai tautai nav nākotnes. (…)

12. jūlijā avīze “Dagbladet” rakstīja par to, ka 62 gadus vecs zviedru pedofils bijis tikai desmit stundas uz brīvām kājām un tajā laikā paguvis izvarot sešgadīgu norvēģu zēnu. Maijā viņš ticis arestēts un sodīts ar diviem mēnešiem nebrīves par bērnu seksuālo izmantošanu Obi kempingā. Liktenīgajā dienā astoņos no rīta pedofīlu izlaida no ieslodzījuma. Viņš atgriezās Obi kempingā, kur sešos vakarā izdarīja jaunu noziegumu. Uzlicis parūku, pedofils noskatīja divus mazus norvēģu zēnus. Astoņgadīgajam izdevās aizbēgt, bet sešgadīgais tika izvarots, kamēr vecāki bija iegājuši veikalā iepirkties. Šis 62 gadus vecais pedofils neatzīstas un apgalvo, ka neko nezinot. Savā dzimtajā pilsētā Govlē viņš bijis apsūdzēts par divdesmit seksuālas varmācības gadījumiem pret bērniem. Bet sodīts tikai trīs reizes. Kriminālkomisārs Lase Hansons no Gēteborgas policijas stāstīja avīzes žurnālistiem, ka viņam zvanot saniknoti zviedri un sakot, ka noziedznieks jānošauj. Pats Hansons uzskatīja, ka pedofīli jāsoda ar mūža ieslodzījumu. Maksāt ar bērnu dzīvībām par pedofīlu brīvību ir pārāk augsta cena. Pēc policista domām, Zviedrija ir pārāk maiga pret pedofīliem. (…)

Moldē katru nedēļu Linda apmeklēja psiholoģi Mangnhillu Nēsi Skrēdi. To darījām tāpēc, lai palīdzētu Lindai ātrāk aizmirst traumas. Pēkšņi kādas nodarbības laikā Linda izskrēja no terapijas istabas. Bērnam sākās caureja. Linda izskatījās ļoti nobaidīta. Viņa paziņoja, ka Mangnhilla neko nesaprotot. Linda izstāstīja, ka daktere teikusi, ka Ārne lūgšot Lindai piedošanu. Bērnam krasi pasliktinājās psihiskā veselība, un viņa atteicās iet pie psiholoģes. Mangnhilla Nēse Skrēde man parādīja videoierakstu ar minēto epizodi. Tajā daktere saka – Ārnem vajadzētu lūgt Lindai piedošanu. – Kāpēc vajadzēja kaut ko tādu teikt? Linda ir stipri sabijusies, – es neapmierināti jautāju dakterei. Likās, ka Mangnhilla pati nav laimīga par šādu iznākumu. Viņa mēģināja man paskaidrot: – Tāda ir mūsu terapijas programma. Nākamajās stundās man pēc programmas jārunā ar Lindu par viņas piedošanu Ārnem. Tikai viens vienīgs neveiksmīgs teikums, ko bija pateikusi psiholoģe, izsauca Lindai tik intensīvas atmiņas. Viss, ko bijām sasnieguši, pazuda vienā mirklī. (…)

Pirms aizbraukšanas mūs gaidīja vēl kāda nelaime, kuru sagādāja Eukras medmāsa Judīte. Viņa kopā ar savu vīru atbalstīja Ārni Smogi. Judīte draudēja, ka panākšot, lai bērnus atdotu Ārnem Smogem. Neilgi pēc šiem draudiem policija bija saņēmusi sūdzību. Sākās nopietna izmeklēšana un manis tiranizēšana. (…) Anonīmās sūdzības saturs liecināja, ka tā nāk no Judītes, Ārnes Smoges vai no kāda, kurš viņiem palīdz. Tā balstījās uz absurdo klasisko pedofilu uzbrukšanas metodi: “Bērniem traumas ir “iemācītas”, nevis iegūtas no seksuālas vardarbības.” Baidīja tas, ka, lai man vai maniem bērniem nodarītu pāri, pietika ar anonīmu pedofila sūdzību. Mums paveicās, ka Eukras bērnu aizsardzības organizācijā Barnevern strādāja normāli cilvēki, citādi mums varēja klāties diezgan bēdīgi. Ar šādu sūdzību pilnīgi pietiek, lai ārzemniecei Norvēģijā atņemtu bērnus. Tāpēc es no visas sirds iesaku ārzemju cilvēkiem: nemēģiniet cīnīties Norvēģijā pret norvēģu pedofiliem, tas ir ļoti bīstami! Jūsu bērnu var jums atņemt un atdot pedofilam “tēvam”, kurš turpinās to seksuāli izmantot! (…)

Bija arī cita Ārnes nabadzības versija, kuru izteica kāds gudrs ārsts un eksperts Pols Hogards. Ārne, kurš pelnīja ļoti labi, tāpat kā daudzi Norvēģijas pedofili, tērēja daudz naudas, lai pirktu bērnu seksu. Tieši tāpēc pedofili bieži izvēlas lētāku variantu un apprecas ar ārzemju sievietēm, kurām jau ir bērni vai kuras var dzemdēt pedofilam bērnu tā seksuālai izmantošanai. Pedofili ļoti labi zina, ka Norvēģijā ārzemju sievietes ir beztiesīgas, tāpēc ir droši, ka netiks sodīti. Turklāt Norvēģijas valsts nodrošina pedofiliem tiesības uz cietušajiem bērniem. Tāpēc pedofils ar tiesas lēmumu, palīdzot policijai, var paņemt beztiesīgo bērnu sev arī pret mātes un bērna gribu, bet māte saņem sodu par norvēģu tiesas lēmuma nepildīšanu. (…)

Mēs nevarējām saprast, ka noziedznieks, kurš atņēmis Lindai bērnību, tiek cienīts Eukras sabiedrībā un nesodīts turpina strādāt par skolotāju. Turklāt bezkaunīgi pieprasot Lindu sev, lai varētu turpināt noziegumu. Mēs nevarējām saprast, kā Moldes tiesnesis Ragnars Sulli varēja atbalstīt šīs noziedznieka prasības. Protams, kas nav sodīts, nav noziedznieks. Bet tad jāsecina: tādi kā Ārne Smoge ir tipiski, godīgi un – galvenais – normāli Norvēģijas pilsoņi, kuri brīvi pārvietojas savā un citās valstīs. Tādi kā Ārne Smoge var precēties savā un citās pasaules valstīs, to skaitā Latvijā. Var “palīdzēt” trūcīgiem vai bērnu nama bērniņiem, piemēram, Latvijā. Un kā “kompetenti” pedagogi vai kādi citi speciālisti atbraukt uz Latviju, lai palīdzētu tai “izglītot bērniņus”. (…)

1999. gada augusts-decembris. (…) Ciemojoties pie mums, Ņina brīdināja uzmanīties no Barnevern – bērnu aizsardzības organizācijas, kur, pēc viņas teiktā, strādājot daudz cilvēku ar psihiskām problēmām. Ņina izstāstīja, kā daudzus gadus kāda Barnevern darbiniece postījusi viņas un bērnu dzīvi. Par iemeslu bijusi Ņinas asā reakcija uz Barnevern darbinieces aizrādījumu, ka Ņina kopā ar bērniem sēdējusi pie mājas pēc desmitiem vakarā. Barnevern darbiniece Ņinai atriebās. Izmantojot savu amatu, viņa uzrakstīja sūdzību, ka Ņina esot bezatbildīga māte.

“Protams, ja uz visādi pelēkās, varaskārās un psihiski neveselās darbinieces aizrādījumu es reaģētu pazemīgi, līdzīgi vergam, kuram nav nekādu tiesību, tad droši vien nekādu sankciju pret mani un maniem bērniem nebūtu. Pēc daudziem gadiem kādam Barnevern vadītājam gan nācās organizācijas vārdā atvainoties par man un maniem bērniem nodarītajām pilnīgi nepamatotajām pārestībām, taču tas, protams, mums neatdod notērēto laiku un veselību. Esmu piekususi no Norvēģijas attieksmes pret māti, bērniem, morāli un normām. Domāju, ka tev neizdosies izcīnīt taisnību, kura Norvēģijā ir pedofila Ārnes pusē. Tādi pie mums ir uz brīvām kājām. Tu tikai zaudēsi laiku un naudu, īrējot dzīvokļus. Mēs arī gribam braukt prom no Norvēģijas. Esam pieteikušies Amerikas vēstniecībā, lai dabūtu atļauju pastāvīgai dzīvei ASV,” teica Ņina. (…)

Avīze “VG” 1999. gada 7. augustā rakstā ar virsrakstu “Līdzīgs uzbrukums kā 1991. gadā” vēstīja, ka netālu no tās vietas, kur ceturtdien atrasta noslepkavota 12 gadus veca meitene, Vestfoldā pirms astoņiem gadiem automašīnā nežēlīgi tikusi izvarota sešgadīga meitene. Lieta netika atklāta. Avīzē rakstīja, ka šīm lietām ir daudz kopīga. Piemēram, līdz uzbrukumam abas meitenes braukušas ar riteni. Sešgadīgā meitene izdzīvoja, kaut arī ir traumēta uz mūžu. Raudoša un asiņojoša viņa bija lūgusies, lai laiž viņu pie mammas. Izvarotājs izmeta bērnu no automašīnas, kuru vēlāk atrada, bet pats “izgaisa”. Avīze rakstīja, ka divpadsmitgadīgās meitenes līķis ticis atrasts tikai dažus metrus no policista Kristopera Tanberga garāžas.

Kādā citā “VG” rakstā tika stāstīts par pedofilu ieslodzījuma vietu. Pēc attēla avīzē varēja redzēt, cik skaistā viesnīcas tipa mājā Sandakerā pedofīli pavada tā saukto ieslodzījuma laiku. Viens no ieslodzītajiem pedofīliem pat saņēma atļauju arī pa nakti uzņemt pie sevis ciemos kādu 11 gadus vecu meiteni. Tieslietu ministrija nezināja, cik reizes meitene pārnakšņojusi pie pedofīla un kas to bija atļāvis. Pašreizējais pedofīla advokāts Oskars Ihlebeks teica, ka šīs meitenes vecāki uzticoties 55 gadus vecajam vīrietim. Pedofīla bijušais advokāts Tūrs Erlings Stafs uzskatīja, ka šis skandāls parādot, kāda histērija sākas, kad kāds ieminas par bērniem un seksu. Stafs teica, ka viņa klientam neesot aizliegts tikties ar cilvēkiem un ka viņam patīkot būt kompānijā ar gados jaunākiem.

Avīze rakstīja, ka 55 gadus vecais pedofīls pagājušogad bijis notiesāts uz diviem gadiem cietumā. Viņš pirms tam strādājis par ārstu un bērnu aizsardzības organizācijas Barnevern pedagogu. Dažas no cietušo bērnu mātēm bijušas ārsta pacientes. Ārsts vispirms nodibinājis mīlestības attiecības ar mātēm, bet pēc tam seksuāli izmantojis viņu bērnus. Ārsts un pedagogs tika notiesāts par piecu bērnu seksuālo izmantošanu. Pēdējo upuri, kādu sešus gadus vecu meitenīti, ārsts un pedagogs zāļojis ar narkotiskām vielām un seksuāli izmantojis no 1994. gada rudens līdz 1997. gada jūnijam. Bet pirms tam ārsts un pedagogs nodibinājis attiecības ar kādu sievieti, kurai bijusi četrus gadus veca meitiņa. Šo bērnu pedofīls izmantojis no 1992. līdz 1994. gadam. Turklāt 55 gadus vecais pedofīls bija seksuāli izmantojis vēl arī savas meitas draugus: divas meitenes un vienu zēnu. Visi šie bērni bijuši jaunāki par astoņiem gadiem.

1999. gada 14. augustā avīzē “VG” bija kāds raksts par to, ka skolotājs nosacīti (bez brīvības atņemšanas) notiesāts par seksuālām attiecībām ar trijām skolniecēm. Skolotājam pašam ir bērns un civilsieva.

1999. gada 16. augustā avīzē “VG” bija stāstīts, ka policijas augstskolas konferences dalībnieki tikuši iepazīstināti ar Gunnara Tomasena pētījumiem. Pētījumu rezultāti rāda, ka tikai viens no 100 policijas darbiniekiem, par kuriem ir saņemtas sūdzības, tiek saukts pie atbildības, un tie parasti ir pārkāpumi uz ceļiem. Pārējie iesniegumi paliek bez ievērības. (…)

To, ka cietušā bērna liecības, kuras apstiprina mātes un speciālistu novērojumi, netiek sadzirdētas un ņemtas vērā, redzēju, arī lasot norvēģu presi. Tā, piemēram, avīze “Aftenposten” otrdien, 1999. gada 21. septembrī, rakstīja: “”Mēs esam pārliecināti, ka vienu dēlu un, iespējams, arī otru tēvs ir seksuāli izmantojis” – savā slēdzienā 1991. gada maijā rakstīja psihiatrs Terje Lunds un sociālais darbinieks Līvs Freilands. Vienlaikus Akeras slimnīcas galvenais ārsts Helge Mihalsens atrada fiziskas traumas, kuras liecināja to pašu. 1992. gada 4. martā pedofīls tika notiesāts uz 2 gadiem un 3 mēnešiem. Viņš nosēdēja 18 mēnešus cietumā par trīs gadus vecā dēla seksuālo izmantošanu. 1998. gada 10. martā Borgating tiesa pieprasīja jaunu pārbaudi. Māte jaunām pārbaudēm nepiekrita, jo tās ir traumējošas bērniem. 1999. gada 20. septembrī tiesnese Agnese Nigārda Hauga lika tiesas piesēdētājiem attaisnot 37 gadus veco pedofīlu, un tas tika izdarīts 90 minūšu laikā. Kā attaisnošanas iemeslu ņēma vērā kritiku, kuru izteica zviedru psiholoģe Lēna Helbluma Sjegrena, kura savu pateica arī Bjungnas lietā: – Mēs dzīvojam morāles panikas laikā, – uzskata Lēna Helbluma Sjegrena. Attaisnotā vīra advokāts Kristiāns Vīgs uzsvēra, ka viņa klients ticis notiesāts tāpēc, ka lieta izskatīta pirms Bjungnas lietas (kur cietušajiem bērniem neticēja).Tagad pedofīls ar tiesas atbalstu cer dabūt bērnus.”

Gan šis raksts, gan cita informācija par seksuālo vardarbību pret bērniem Norvēģijā liecināja, ka neilgi pirms 1990. gada 8. novembra, kad norvēģu parlaments ratificēja ANO konvenciju par bērnu tiesībām, bija uzsākts darbs, lai gadu simtiem noklusētie noziegumi pret bērniem tiktu izbeigti. Daudzi no pedofīliem, tāpat kā minētais 37 gadus vecais varmāka, pamatojoties uz bērnu, māšu un speciālistu liecībām, tika notiesāti. Protams, sods 2 gadi un 3 mēneši (faktiski cietumā nosēdēts 1 gads un 6 mēneši) par tik smagu noziegumu neatbilst nodarītajām traumām, ar kurām bērnam jādzīvo visu mūžu. Īslaicīga brīvības atņemšana pedofilu neattur no noziedzīgās tieksmes dabūt bērnu, lai to seksuāli mocītu. Apturēt pedofīlus var, tikai pilnīgi izolējot tos no bērniem. Mūža ieslodzījums valstīs, kurās nav nāves soda, ir vienīgais soda mērs, kurš atbilst nozieguma smagumam. Upurēt bērnus pedofīlu brīvībai ir grēks, kurš kā smaga nasta būs jānes nākamajām paaudzēm un var novest līdz pilnīgai valsts degradācijai. Norvēģijas cīnītāji lietoja pārāk maigas metodes pret pedofīlu mafiju, tāpēc zaudēja (!!!). Uzsāktā cīņa tika apturēta ar Bjungnas lietas neveiksmi. Toreiz bērnudārza bērni izstāstīja, ka viņus seksuāli izmantojis liels skaits pedofilu.

Bjungn lietas bērnu liecības apstiprināja arī speciālisti, piemēram, valsts vadošais eksperts seksuālās vardarbības gadījumos pret bērniem Ēriks Kreibergs Nurmans. Bjungn lieta tika plaši pārrunāta plašsaziņas līdzekļos. Bet, kā šķita, neiespējamais kļuva par iespējamo – bērni un to atbalstītāji zaudēja. Bjungnas lieta kļuva par pagrieziena punktu Norvēģijas atgriešanai vecajās sliedēs, kad bērna traumas, asaras, bailes, liecības un lūgumi netika ņemti vērā.

Vēlāk avīzei “Dagbladet” bērnu ārsts un eksperts Ēriks Kreibergs Nurmans atzina, ka attieksme pret seksuāli izmantotiem bērniem pēc Bjungnas lietas ir pilnīgi mainījusies. Cietušajiem bērniem tā ir katastrofa, ka pretspēki uzvar. Speciālisti ir piekusuši un sašutuši par to, ka viņiem netic un viņu viedoklis netiek ņemts vērā, tāpēc daudzi ārsti izvairās no lietām, saistītām ar seksuālo vardarbību pret bērniem. Norvēģijas pedofilu mafija bija kļuvusi neuzvarama. Valsts sistēma ir kontrolēta, bloķēta un pakārtota pedofilu interesēm. To taustekļi ir visos sabiedrības slāņos, visietekmīgākajos valsts un politiskajos amatos. Tikai retos gadījumos pedofīli nokļūst uz apsūdzēto sola. Tā, piemēram, advokāte Anna Kristina Buhinena pastāstīja, ka kādas specializētās policijas daļas cīņai pret pedofīliem vadītājs pats bijis pedofīls. To atklājuši cietušo vecāki, kuri vardarbību nofilmēja. Par šo gadījumu rakstīja arī presē. (…)

Norvēģijā bērniņus pārbauda, sver un potē bērnu feldšeris vai medmāsa. Tāpēc uzņēmām sakarus ar Rikina ambulanci. Medmāsu, pie kuras mums bija jāiet, sauca Dagruna. Jau uzreiz man šķita, ka Dagruna ir “rasistiski” noskaņota pret mani un bērniem. Viņa tūlīt pat jautāja, kādā valodā es sarunājos ar bērniem. Kad atbildēju, ka latviešu, Dagruna izskatījās neapmierināta un nikna. – Kurš atbild par taviem bērniem no norvēģu puses? – viņa jautāja. – Kā, kas atbild? Es atbildu par saviem bērniem! Man palīdz mana mamma un vecākais dēls, – es atbildēju. – Un visi jūs runājat ar bērniem latviski? – Jā, protams, mēs esam latvieši. – Edvīnam un Lindai jābūt bērnudārzā un jāapgūst norvēģu kultūra. Bērni nedrīkst būt mājās ar latviešu vecmammu un mammu! Es tagad īpaši sekošu, lai taviem bērniem būtu sociāls kontakts ar norvēģiem. Viņi jāstimulē apgūt norvēģu vidi un tradīcijas! – nikni teica Dagruna.(…)

Norvēģu prese informēja arī par Eiropas Savienības valstu bērnu dzīvi. Tā laikraksts “Aftenposten” 1999. gada 22. septembrī rakstīja, ka Anglijā katru gadu 43 000 no vardarbības cietušo bērnu aizbēgot no mājām. Cietušie bērni visbiežāk kļūstot par bezpajumtniekiem. Lasot dažādus izdevumus, es redzēju, ka visbīstamākie Norvēģijas noziedznieki – pedofīli apdraud ne tikai savas karalistes, bet arī citu valstu nākotni. Norvēģu pedofīli nesodīti iznīcina bērnu dvēseles visās pasaules valstīs, jo īpaši tajās, kurās ir ekonomiskas problēmas, maz kontroles, zināšanu, kompetences un nav vai ir vāja likumdošana. Norvēģijas valsts ignorē un noklusē informāciju par savu pilsoņu noziegumiem ārzemēs vai pret ārzemniekiem, kurus pedofīli ar viltību ataicina uz Norvēģiju, lai iegūtu bērnus. Visklasiskākais veids, kā pedofili tiek pie bērniem: viņi apprecas ar ārzemnieci, kurai ir vai var būt bērni, vai arī adoptē bērnus no ārzemēm. Piemēram, veikalā, kur es reizēm piestrādāju, strādāja kāda sieviete, vārdā Ņina, kuras mamma 9 gadu vecumā bija adoptēta no Vācijas uz Norvēģiju. Adoptētāji bija pedofīli un seksuāli mocīja meiteni, līdz tai palika 16 gadu; tad viņa aizbēga no elles mājās, bet noziedznieki sodīti netika.

Avīze “Aftenposten” 1999. gada 23. septembrī ar virsrakstu “Policists: norvēģiem pieder bērnu bordelis” rakstīja par konferenci Larkollenā, kur policists Mortens Ānonsens pastāstīja, ka pēdējos gados atklājis norvēģu pedofīlu sabiedrību Āzijā. Neuzrādot, kas viņš ir, policists apmeklējis bārus un bordeļus, kur Rietumu vīrieši meklē bērnus-prostitūtas. – Es zinu, kuri bērnu bordeļi pieder norvēģiem, – teica Ānonsens konferencē.

Avīzei “Aftenposten” viņš sacīja, ka uzrakstījis atskaiti par savu darbu, taču neviena no instancēm šo lietu nav izmeklējusi. Šis kriminālpolicijas izmeklētājs ir specializējies cīņai ar seksuālo vardarbību pret bērniem. Mortens Ānonsens bija paņēmis atvaļinājumu policijā, lai veiktu organizācijas Barnevern uzdevumu. Lai apzinātu situāciju, viņš apmeklēja četras Āzijas valstis. Mortens Ānonsens izstāstīja par savu darbu Larkollenas konferences dalībniekiem: tiesnešiem, policistiem, cietuma darbiniekiem, prokuroriem. – Tas ir šausmīgākais, ko esmu piedzīvojis. Es raudāju un vēmu. Es pavadīju daudzas bezmiega naktis, kad asaras tek vienā laidā. Viņš neslēpa savu naidu pret varmākām. – Es sēdēju pretī pedofīlam, kurš skatījās man acīs un stāstīja sīkumos, ko viņš ir darījis ar kādu bērnu. Es biju spiests izdomāt kaut ko līdzīgu. Tas man maksāja veselību, bet, ak Dievs, cik informācijas es saņēmu! – teica policists. Viņš apgalvo, ka esot ļoti liela norvēģu “seksuālā kustība” uz valstīm, kur ir karš, nabadzība un maz kontroles. Pedofīli šādās valstīs īrējot mājas un nebaidoties tikt arestēti. Šajā konferencē par pētījumu rezultātiem stāstīja arī prokurore Ose Teksmu. Viņa informēja, ka seksuālā vardarbība pret bērniem Norvēģijā pieder pie lietām, kuras lielā vairumā tiek izbeigtas. Kā iemeslu viņa minēja apšaubāmas kvalitātes izmeklēšanu un kompetences trūkumu. – Arī ārsti pārāk maz zina par seksuālo vardarbību pret bērniem un baidās iet uz tiesu par ekspertiem, – teica prokurore Ose Teksmu. (…)

Norvēģijā ir tiesu lietas, kuras ieguvušas nosaukumu “mātes lietas”. Šajās lietās vecāki parasti ir šķirti. Bērni pastāvīgi dzīvo pie mātes, un seksuāla vardarbība notiek vai arī turpinās bērnu ciemošanās laikā pie tēva. Tā, piemēram, avīze “Dagbladet” 1999. gada 7. oktobrī aprakstīja konfliktu Agdera tiesā, kad piesēdētāji gribēja attaisnot 50 gadus vecu vīrieti, bet tiesneši tam nepiekrita. Tāpēc notikšot jauna tiesa. Šis vīrietis trīs gadus seksuāli izmantojis nu jau septiņus gadus veco meitu. Kad meitene kopā ar brāli bijusi ciemos pie tēva, brālis kļuvis par seksuālās vardarbības liecinieku.

1999. gada 14. oktobrī tā pati avīze “Dagbladet” vēstīja par norvēģu pedofilu, kurš māk mainīt izskatu un jau trīs reizes aizbēdzis no slēgtas psihiatriskās iestādes Dānijā. Kopenhāgenas policists Hanss Gravgārds informēja presi, ka norvēģis Jons Melis (43) apdraud mazu meiteņu dzīvību. Viņš atkārtoti notiesāts Dānijā. Pēdējo reizi par septiņus gadus vecas meitenes izvarošanu.

Avīze “VG” 1999. gada 19. oktobrī rakstīja: “Septiņgadīga meitene atstāta pie policijas ēkas. Tas notika piektdien, pēcpusdienā, pirms kantora slēgšanas; septiņgadīgā Tarhika no Šrilankas bija atstāta pie Oslo policijas ieejas durvīm. Viņa bija “475. bērns, kurš pēkšņi nez kā atradās Norvēģijā. Neviens nezina, kā bērni nonāk līdz Norvēģijai, bet lielākā to daļa nāk no tādām valstīm kā Irāka, Somālija, Dienvidslāvija, Šrilanka un Etiopija.” Tā pati “VG” 28. oktobrī stāstīja, ka Norvēģijas ziemeļu pilsētas Vadso meitenes, sākot no 12 gadiem, spēlē seksspēli. Jaunas meitenes brīvdienās sacenšas, kura pārgulēs ar lielāku skaitu vīriešu. Pirmdienā, satiekoties skolā, meitenes izvērtē paveikto un noskaidro, kurai ir bijis vairāk seksa partneru. “Uzvarētājas” tiek pie naudas, prēmijām un īpaša statusa savā sabiedrībā. Vadso medmāsa Marvela Jormonena grib pievērst šai problēmai uzmanību. (…)

Bet ar to mūsu nelaimes nebeidzās. Nākamā mūs gaidīja bērnudārzā. Lindas grupiņā strādāja kāda jauna, tumšādaina audzinātāja – praktikante, vārdā Anita, kura, būdama bērns, tikusi adoptēta uz Norvēģiju, liekas, no Indijas. Linda sūdzējās, ka Anita to kutinot un ka viņa no tās baidās. Es lūdzu Anitu neaiztikt Lindu. Bet bērns sūdzējās atkal. Tāpēc kādu dienu aizkavējos garderobē, lai dzirdētu, kas notiek grupas telpā. Kad izdzirdēju Lindas kliedzienu: “Nekutini, nekutini, nē, nē! ” – ieskrēju iekšā un ieraudzīju, ka Anita tur un kutina Lindu, kura, nokritusi uz grīdas, spārdās un raud. – Anita, kāpēc jūs kutināt bērnu? Kāpēc? – Kad es kutinu Lindu, viņa smejas, viņai patīk, bet pēc tam pati sūdzas, – teica Anita. Es nodomāju: “Idiote, spīdzina bērnu!” – un teicu: – Anita, es aizliedzu jums kutināt Lindu. Par to es sūdzēšos Birtai. Neaiztieciet manu bērnu vispār. – Labi, labi, – teica Anita. Pēcpusdienā, kad atnācu Lindai pakaļ, redzēju, ka Anita tur klēpī puisīti, kurš tausta viņas krūtis. Anita smējās un ik pa brīdim noskūpstīja zēnu uz mutes, turklāt nepārtraukti atkārtojot: “Netausti manus pupus, netausti manus pupus!” Kad mēs gājām prom, Anita piesauca Lindu un noskūpstīja viņu uz lūpām. Man tas bija negaidīti. Anitas uzvedība likās jocīga, bet neviens uz to nereaģēja .Otrā dienā es aizgāju pie bērnudārza vadītājas Birtas, izstāstīju par Anitas uzvedību un palūdzu aizliegt viņai aiztikt un kutināt bērnu. Pēc dažām dienām Linda atteicās iet uz bērnudārzu. Par iemeslu tam bija gan Anita, gan kāda meitene, vārdā Karoline, kura līda pie Lindas skūpstīties un apkampties. (…)

Piemēram, “VG” 1999. gada 12. novembrī rakstīja par psihiski slimu invalīdu, kuru seksuāli izmantoja 8 vai 9 vīrieši. Starp varmākām bija arī kāds 44 gadus vecs pedofils, kurš seksuāli mocīja invalīdu četrus gadus. Tagad pedofils ir sodīts ar diviem gadiem cietuma par invalīda un vēl četru zēnu seksuālo izmantošanu. Pārējie varmākas nav sodīti.

“VG” 1999. gada 18. novembris Varmāka sasēja septiņgadīgas meitenes rociņas 27 gadus vecs vīrietis seksuāli izmantoja četras meitenes vecumā no 5 līdz 7 gadiem. Lai seksuāli izmantotu 7 gadus veco meiteni, vīrietis sasēja viņas rociņas aizmugurē.

“Dagbladet”, 1999. gada 10. decembris Norvēģijas princese Marta Luīse, runājot par norvēģu sekstūristiem, kuri seksuāli izmanto bērnus Taizemē un citās valstīs, teica: – Tas ir šausmīgi, ka viņi tā dara. Bet, neraugoties uz manu reakciju, viņus arī grūti nosodīt. Daudzi no varmākām ir paši cietuši no varmācības. Tikai Dievs zina, ko viņi ir piedzīvojuši.

Princesei ir taisnība. Upuri, kuru morāle, normas un psihe ir sadragāta, var pieņemt varmākas seksuāli noziedzīgo orientāciju un pārvērsties par seksa monstriem, īpaši – zēni. Kaut ko drausmīgāku iedomāties nevar. Lai tas nenotiktu, pats galvenais – sodīt pedofilu, kurš iznīcina bērna dvēseli. Tas ir labs pamats, lai bērnam tiktu veidotas jaunas uzvedības normas, morāle un attieksme pret cilvēkiem. Bērnam jāzina, ka vainīgais ir sodīts ar sodu, kas līdzvērtīgs bērna asarām, sāpēm, bailēm un ciešanām. Tas dos bērnam apziņu, ka viņš ir aizsargāts un varmākas vara ir beigusies. Tieši sabiedrības negatīvā attieksme pret pedofiliem orientēs upuri uz normālu dzīvi. Bet, ja pedofilu neapturēs, viņš var cietušos bērnus pārvērst par sev līdzīgiem, un tas ir kas briesmīgāks par visām pasaules nelaimēm. Tāpēc svarīgi, ka norvēģu un citu valstu “sekstūristi”, kuri netiek sodīti savā zemē, būtu apturēti kā visbīstamākie teroristi pret nākotni un sodīti tajās valstīs, kur tie bezkaunīgi iznīcina neaizsargātus bērnus.

2000. gada janvāris-februāris. “VG”, 2000. gada 15. janvāris. Daudzu cilvēku pazušana Norvēģijā tagad varbūt tiks atklāta. Zviedru seksuālais maniaks, slepkava Tomass Kviks (49) grib atzīties jaunās slepkavībās Norvēģijā, kur Kviks uzturējās vairākas reizes laikā no 1972. līdz 1989. gadam. Pirms tam Kviks ir atzinies 30 slepkavībās, sešas no tām bijušas Norvēģijā: 1981. gadā viņš nosita jaunieti Trini Jenseni, tajā pašā gadā – mazo meitenīti Marianni Rugas Knudsenu, 1985. gadā – jaunieti Grī Sturviku, 1981. gadā – divus neidentificētus zēnus, kuri bija lūguši Norvēģijas pavalstniecību, 1988. gadā – mazo meitenīti Terēzi Johannesenu. Tomass Kviks ne tikai sadistiski noslepkavoja (piemēram, pēc paša Tomasa Kvika stāsta, Terēze Johannesena tikusi “sasmalcināta”), bet arī nežēlīgi izvaroja savus upurus. Tomass Kviks apgalvo, ka bērnībā cietis varmācību no savas mātes.

“Dagbladet”, 2000. gada 19. Janvāris Avīze rakstīja par to, ka 12 gadus veci zēni par naudu piesola seksu Oslo. Zēni vidēji sāk piedāvāt seksu no 12, bet meitenes – no 14 gadiem. Lielākā daļa no aptaujātajiem 148 pusaudžiem informēja, ka darījuši to vairāk nekā desmit reizes. Informācijas pamatā bija pētījums, kurš tika publicēts “Tidsskrift” un domāts norvēģu ārstiem.

“Dagbladet”, 2000. gada 19. Janvāris lesbiete Anne Holta piektdien apprecējās ar izdevniecības “Kappelan” redaktori lesbieti Tinu Kjaru. Seksuālo minoritāšu Norvēģija priecājas par Annes Holtas laulību. Viņi tic, ka bijusī tieslietu ministre – lesbiete un kriminālromānu rakstniece, kuras varones ir drosmīgas un gudras lesbietes, – ar savu piemēru iedvesmos daudzus. Viņas grāmata “Blind Gudinne” (“Aklā dieviete”) ir pārtulkota arī latviešu valodā.

“Dagbladet”, 2000. gada 20. Janvāris. Sieva izgatavoja sava 53 gadus vecā vīra pornofotogrāfijas. Vīrs to 200 kopijas salika uz skolas ceļa tā, lai mazas meitenes tās atrastu, un tad ķēra atradējas. Bildes tika noformētas mazos fotoalbumos ar vēstulēm atradējām, kurās viņš lūdza meiteņu adresi un telefona numuru. Par seksuālo vardarbību pret maziem bērniem vīrietis tika notiesāts ar 30 dienām cietumā.

“Dagbladet”, 2000. gada 28. Janvāris. Beļģijas mācītājs – pedofils 4. decembrī, kad cietušo ģimenes skatījās pa televīziju prinča Filipa un Matildes de Udekemas de Akozas kāzu ceremoniju Briselē, viņi ieraudzīja, ka mācītājs pedofils, it kā nekas nebūtu noticis, stāv un diriģē kori. Kaut gan mācītājs tika apsūdzēts par to, ka seksuāli izmantojis skautus vecumā no 10 līdz 13 gadiem, viņš bija palaists vaļā.

“Aftenposten”, 2000. gada 1. Februāris. Septiņus gadus veca meitene stāsta, ka mātes vīrs viņu katru dienu seksuāli izmantojis no pagājušā gada jūnija.

“Aftenposten”, 2000. gada 3. Februāris. “Pirms 10 gadiem Barnevern nozaga manu meitu,” saka Adele Johansena, kurai Barnevern, pārkāpjot mātes tiesības, atņēma jaundzimušo meitu tūlīt pēc dzemdībām. Bērnu atdeva audžuvecākiem. Mātei iznāca redzēt savu bērnu tikai divas stundas.

1996. gadā cilvēktiesību tiesa Strasbūrā savā slēdzienā stingri norāda un pastāv uz to, ka Norvēģijā pārkāptas cilvēktiesības, atņemot mātei bērnu. Sievietes advokāts Georgs Kvande ir sašutis, ka Norvēģija ignorē cilvēktiesību tiesu Strasbūrā un nepilda tās lēmumu. Tā vietā Norvēģijas bērnu lietu ministre, audžuvecāki un Barnevern aicinājusi advokātus cīņai pret māti.

‘”Dagbladet”, 2000. gada 14. Februāris. Septiņdesmitgadīgs vectētiņš kristietis daudzus gadus seksuāli izmantojis divas meitenes: savu mazmeitiņu un viņas māsīcu. Šīena un Poršgrunnas tiesa grasās vectētiņu sodīt ar 7 mēnešiem cietumsoda.

“Aftenposten”, 2000. gada 14. Februāris. Kā rāda aptauja, sabiedrības viedoklis nav mainījies par pazīstamo Norvēģijas politiķi Pēru Kristiānu Fosu, kurš Labējās partijas sapulcē paziņoja, ka esot homoseksuāls. Astoņi no desmit norvēģiem joprojām redz homoseksuālistu Pēru Kristiānu Fosu kā iespējamo valsts ministru. Foss ir Labējās partijas grupas parlamenta otrais cilvēks. Homoseksuālists Foss tikko tika ievēlēts arī par Oslo Labējās (Heire) partijas vadītāju.

“VG”, 2000. gada 19. Februāris. “Grupveida sekss, anālais sekss un homoseksuālisms pēdējos trijos gados kļuvis par parastu lietu pusaudžu vidū. Īpaši daudz jautājumu par seksu ar tā paša dzimuma partneriem – lesbiešu un pederastu seksu – pēdējo triju gadu laikā uzdod 13-16 gadus veci pusaudži,” teica Mete Hvalstads, SUSS (Seksualitātes un dzimumdzīves jautājumu centrs jauniešiem) vadītājs. Izdevuma “Vioggurta” (“Mēs un puikas”) redaktors Kjetils Johnsens, kurš publicē bērnu un pusaudžu stāstus, pastāstīja, ka 95 % vēstuļu, kuras sūta meitenes vecumā no 12 līdz 17 gadiem, ir seksuāli pārāk detalizētas, lai tās varētu publicēt. Kā piemēru viņš minēja kādas 15 gadus vecas meitenes un viņas skolotāja klasē pēc stundām notikušā dzimumakta aprakstu. Cita vēstules autore apraksta seksuālus piedzīvojumus ar pašas vecākiem. Vēl kāda meitene raksta par lesbiešu attiecībām ar draudzeni vasarnīcā.

“Aftenposten”, 2000. gada 22. Februāris. 1998. gadā seši bijušie Oslo, Volerengas skolēni (viens vīrietis un piecas sievietes), satikušies klases ballē, nolēma griezties policijā sakarā ar skolotāja seksuālo vardarbību skolas laikā. Bet krimināllietas noilgums (10 gadu) glāba 60 gadus veco skolotāju no soda. Kā izrādījās, jau 1985. gadā policija zinājusi par skolotāja seksuālo vardarbību pret daudziem skolas bērniem. Tas netraucējis skolotājam būt par treneri bērnu un pusaudžu sporta skolā (BUIS) un par jauniešu līderi tā sauktajā Jurdal projektā. Šo projektu finansēja valsts, un tas paredzēja ārzemju braucienus bērniem, bet pats pedofīls brauca par grupas vadītāju. Bērni ar grupas vadītāju – pedofīlu bija ASV, Francijā, Anglijā, Kanādā, Itālijā un citur. Viena no cietušajām sievietēm pastāstīja, ka bijusi tagad sešdesmitgadīgajam pedofīlam par seksuālu rotaļlietu. Viņa teica, ka skolotājs viņu seksuāli izmantojis no 1974. gada, kad viņai bija 9 gadi, līdz 1981. gadam, kad tai palika 17 gadu. Skolotāju apsūdzēja par to, ka viņš spiedis bērnus izģērbties un stāties seksuālās attiecībās citam ar citu. Viņš ņēmis bērnus uz savu garderobi, kur dušas telpā tos mazgājis un aizticis bērnu dzimumorgānus. Viņš spiedis mazas meitenes stāties seksuālās attiecībās ar zēniem, bet pats sēdējis un skatījies un pēc tam piedalījies dažāda veida seksuālās attiecībās ar kādu no bērniem. Seksuālā vardarbība pret skolēniem notika skolā, treniņos, skolotāja automašīnā, mājās un ārzemju braucienos. Bijušie skolēni teica, ka skolotājs terorizējis viņus gan psihiski, gan fiziski. Viņi stāstīja, ka vienu reizi skolotājs turējis skolnieku karājamies pa trešā stāva logu ar galvu uz leju. Skolotājs karinājis bērnus aiz apģērba uz pakaramiem garderobē. Pedofīlam vienmēr bijis līdzi smags atslēgu saišķis, ar kuru tas sitis un kuru metis pakaļ skolēniem. Ar skolēniem pedofīls mēdzis notīrīt tāfeli. Kādu zēnu viņš pacēlis un tik stipri sitis pret tāfeli, ka no zēna sejas plūdušas asinis, bet tāfele pārplīsusi. Bērnu un pusaudžu kontakttelefons (BUK) Oslo saņem daudz zvanu no bērniem, kas sastopas ar seksuālo vardarbību no skolotāju, treneru, mācītāju un citu amatpersonu, kuras strādā ar bērniem, puses. Oslo Sarkanā Krusta nodaļas vadītāja Anne Marija Tangena uzskata, ka norvēģi dzīvo neveselīgi seksuālā sabiedrībā. Pats 60 gadus vecais Volerengas skolotājs saka – tas viss esot tīrās muļķības.

“Aftenposten”, 2000. gada 27. Februāris. Psihiatri Eivinds Balsnass un Kjels Standals uzskata, ka viņu kolēģi psihiatri Einars Kringlens un Pērs Hoglends ar savu nostāju atbalsta klasisko pedofīlu aizstāvēšanas argumentāciju, ar kādu pedofīli aizstāv savu seksuālo tieksmi uz bērniem, proti, apgalvojot, ka bērniem neesot kaitīgi piedalīties pieaugušo seksuālās aktivitātēs. Turklāt, ja bērna seksuālā izmantošana notiek rūpīgi un uzmanīgi, tad tas neesot kaitīgi. Pēc psihiatru Eivinda Balsnasa un Kjela Standala domām, viņu kolēģi Einars Kringlens un Pērs Hoglends atbalsta tos, kuri grib, lai seksuālā vardarbība pret bērniem tiktu noklusēta. Bērnu seksuālā izmantošana Norvēģijā ilgi tika uzskatīta par aizliegtu tēmu. Šī nostāja ir saglabājusies arī speciālistiem. Mūsu pieredze rāda, saka Eivinds Balsnass un Kjels Standals, ka terapeiti, kuriem pašu bērnības traumas nav izārstētas, ar grūtībām pieņem pacienta problēmas. Tas attiecas uz visiem speciālistiem, kuri strādā ar seksuāli izmantotiem bērniem.

Tajā pašā “Aftenposten” ir raksts par to, ka tagad organizēta palīdzība vīriešiem, kuri ir precējušies ar bērnībā seksuālo vardarbību cietušām sievietēm. Raksta varonim Martinām ir 36 gadi. Viņš mīl savu sievu, viņa mīl viņu. Viņi ir precēti gadu, bet starp viņiem nav tuvu attiecību, tik tālu viņi netiek. Martina sievu sauc Kāri, un viņa ir viena no daudziem incesta upuriem Norvēģijā. Kāri no 3 līdz 16 gadu vecumam fiziski un seksuāli nežēlīgi mocīja viņas vecāki un tēvocis. Kāri vēl aizvien cieš no smagām traumām. Martins pastāstīja, ka pazīstot sievas vecākus, kuri izskatoties tik jauki cilvēki, tāpēc sievas stāsts radīja šoku. Kāri tikai tagad ir sapratusi, ka pret viņu ir izdarīts noziegums. Martinām ir milzīgas dusmas uz cilvēkiem, kuri varēja seksuāli mocīt bērnu. Tagad Martinām un Kāri nav nekādu sakaru ar varmākām. Gan Kāri, gan Martins terapeitiski ārstējas, lai atrisinātu ģimenes problēmas, saistītas ar Kāri bērnības traumām. Vīrieši, kuri dzīvo ar bērnībā seksuāli izmantotām sievietēm, stāsta, ka tuvu attiecību bieži vien nav gadiem. Reizēm sievas atceras bērnības traumas pēc dzemdībām un tad runā par pārciestajām traumām katru dienu vairākas stundas.

“Dagbladet”, 2000. gada 28. Februāris. Māti soda par to, ka viņa aizstāv meitu. Elizabete (30) ir parādā norvēģu valstij 12 000 norvēģu kronu, turklāt par katru nākamo dienu viņai jāmaksā klāt 2000 norvēģu kronu, jo viņa nepilda tiesas lēmumu un nesūta pie sodītā varmākas savu meitu. Meita, ceļos krizdama, lūdzas nesūtīt to pie tēva un no bailēm atkal sākusi urinēt gultā. Tiesa uzskata, ka “tā ir mātes vaina, ka meitai ir psihiskas problēmas”. Eksperta viedokli, kurš atbalsta bērnu un māti, tiesa ignorē.

Lieta izbeigta

2000. gada marts-jūnijs. (…) Avīze “VG” marta sākumā rakstīja par kādas draudzes vadītāju un tā sievu, kuri uz četrām nedēļām tika apcietināti par seksuālu vardarbību pret savu meitu. Pāris neatzinās, un ģenerālprokurors krimināllietu izbeidza. Tomēr Buskerud vadītājs, pamatojoties uz ekspertu slēdzieniem par to, ka meita bērnībā cietusi seksuālu vardarbību no saviem vecākiem, kā arī uz pašas meitas liecībām, izmaksāja tai atlīdzību. Vecāki savukārt apgalvo, ka meitai atlīdzība izmaksāta nelikumīgi. Tāpēc viņi caur tiesu pieprasa valsts atlīdzību paši sev. Tie jau ir dabūjuši 40 000 norvēģu kronu. Tomēr tas ticīgo pāri neapmierina, un tagad viņi cīnās, lai dabūtu valsts atlīdzību daudzu simtu tūkstošu kronu apmērā. (…)

“Aftenposten”. 12 vīrieši seksuāli izmantoja kādu zēnu. Bet tikai divi no tiem uzreiz atzina savu vainu. Pārējie vīrieši – vecumā no 40 līdz 50 gadiem – neatzinās un teica, ka tas neesot iespējams viņu vecuma dēļ. Avīze “VG” bieži izmanto zviedru presē publicētus rakstus. Marta sākumā, atsaucoties uz zviedru “Aftonbladet”, avīze izstāstīja par gadījumu, kurš noticis pirms Ziemassvētkiem Skugosā, uz dienvidiem no Stokholmas. Kādas ģimenes locekļi tur vairākas stundas mēģinājuši izdzīt raganas no diviem neaizsargātiem bērniem, kuri septembrī bija atbraukuši uz Zviedriju pie saviem radiem no Kongo. Tas notika radu dzīvoklī. Bērnus vairākas stundas sita. Viens no radiniekiem ielēja viņiem acīs ūdeni, kam klāt bija piebērti pipari. Tad 11 gadus vecajai meitenei sasēja ar virvi rokas un kājas un viņu aizdedzināja. Vairākas stundas bērni tika sadistiski mocīti. 11 gadus vecā meitene pēc kakla aizspiešanas ar atvērtu Bībeli nomira, viņas 12 gadus vecais brālis izdzīvoja.

Avīzē “Dagbladet” izlasīju, ka ik nedēļu desmit norvēģu izdara pašnāvību. Viņu vidū ir daudz bērnu. Par pašnāvību norvēģu sabiedrībā nav pieņemts runāt, tāpēc Kāri Diregrova no Krīzes psiholoģijas centra kopā ar citiem speciālistiem un aktīvistiem mēģināja pievērst uzmanību šai problēmai. Tikai pēdējo 10 gadu laikā vien aptuveni 6000 norvēģu dzīvi beiguši pašnāvībā. Jāpiebilst, ka Norvēģijā dzīvo vairāk nekā 4 miljoni cilvēku. Oslo konferencē, kas bija veltīta psihiskās veselības problēmām, izskanēja informācija, ka katrs otrais Norvēģijas galvaspilsētas iedzīvotājs ir psihiski nevesels. To psihiskās ciešanas ir tik smagas, ka diagnosticētas kā psihiskas slimības. (…)

Mūsu advokāte Anna Kristina Buhinena nolēma, ka pienācis laiks Lindas lietai piesaistīt presi. Tāpēc viņa sazinājās ar avīzes “Dagbladet” žurnālistu Gunnaru Ringheimu, kurš uzrakstīja rakstu “Vai neskarts trīsgadīgs bērns var uzzīmēt kaut ko tādu?”, kas tika publicēts 1.aprīļa numurā. Zem avīzē publicētajiem Lindas zīmējumiem bija rakstīts: “Šos zīmējumus uzzīmēja trīs gadus veca meitene; viņas māte uzskata, ka tie parāda, ka meita cietusi seksuālu vardarbību no tēva. Māte nosūtījusi zīmējumus ģenerālprokuroram.” Rakstā bija teikts, ka policija katru gadu izmeklē 150 iesniegumus sakarā ar notikušu incestu. Taču tikai viens no sešiem vainīgajiem tiek sodīts. Lielākā daļa lietu tiek izbeigtas. Speciālisti uzskata, ka iemesls meklējams Bjungnas skandāla iznākumā. (Gadījums, kad bērnudārza bērnus bija seksuāli izmantojis vesels pedofilu “riņķis”, taču bērnu liecībām nenoticēja.) (…)

00418_Upura_zimejumi

Norvēģijas centrālā avīze “Aftenposten” rakstīja par to, ka dāņu pedofīli brauc pirkt bērnu seksu uz Austrumeiropu. Dāņu organizācija “Glābiet bērnus” ceļ trauksmi par organizētu pedofīlu ceļošanu uz Poliju, Rumāniju, Lietuvu, Igauniju un Latviju, kad lidmašīnas biļete, viesnīca un bērni pedofīlu seksuālai izmantošanai ir iekļauti iepriekš samaksātā cenā. Tā apgalvo organizācija “Glābiet bērnus”. Pēdējā laikā organizācija saņēmusi informāciju no dažādiem avotiem, kuriem ir tuvi sakari ar Dānijas pedofīlu sabiedrību. Pēc esošās informācijas, dāņu pedofīlu “riņķi” maksā 2000-3000 dāņu kronu par bērnu. – Mēs uzskatām, ka šī informācija ir patiesa, jo tā nāk no dažādiem, pilnīgi neatkarīgiem avotiem, – avīzei “Berlingske Tidene” saka Laue Trabergs Smits no dāņu “Glābiet bērnus”.(…)

Kādu dienu Rikinnā pie veikala satiku Karolines māti. – Kāpēc Linda vairs neiet bērnudārzā? – viņa jautāja. – Vai bērnudārza darbinieki jums nestāstīja par Karolines uzvedību? – Nē, neviens ar mani nav runājis. Ko tad Karoline ir izdarījusi? – Kā lai to pasaku. Ir notikušas dažas epizodes, kad jūsu meita uzspieda seksualizētas spēles manai meitai. – Jā, Karolinei patīk bučoties. Un, ja viņa nolēmusi kādu nobučot, tad viņa to arī izdara. – Mans pienākums ir jums pateikt par savām aizdomām. Iespējams, ka Karoline cieš no seksuālas vardarbības. – Muļķības. Mēs tikai mācām bērniem, ka tēvam ir citādi dzimumorgāni nekā mātei. Viņi taču redz mūs plikus un to, ka tēvam ir garš loceklis, bet mātei tāda nav. Mēs mācām un paskaidrojam meitām, ka dzimumorgāni mums ir atšķirīgi. Bet tas ir normāli! Esam viena ģimene un ejam kopā dušā. Vecākā meita reizēm izskrien no dušas, viņa vairs negrib mazgāties kopā ar mums. Bet visi bērni redz savus vecākus plikus. Norvēģijā tas ir pieņemts un ir normāli. Es pati strādāju Barnevern un tieši ar seksuāli izmantotiem bērniem, tāpēc zinu, kā tie uzvedas. Karoline nav seksuāli izmantota.(…)

12. aprīlis. “Dagbladet” rakstīja, ka kāds patēvs no Rumerikes ticis sodīts ar četriem gadiem nosacīti par seksuālo vardarbību pret pameitu. Vardarbība notika regulāri, ik nedēļu, no meitas 7 gadu vecuma līdz laikam, kad meitai palika 16 gadu. Cietusī tagad ir pieaugusi, bet ar gadiem vardarbības sekas mēdz pastiprināties. Psihologu slēdzienā teikts, ka pameita ir stipri traumēta. Tas izpaužas kā iekšējs nemiers un bailes, kuras ir tik lielas, ka tā guļ ar līdzās gultai noliktu nazi. Viņai grūti koncentrēties un sekot pašas domām. Ir arī uzmācīga tieksme uz pārspīlētu mazgāšanos, slikta ēstgriba un bezmiegs. (…)

14. aprīlis. “Dagbladet” informēja par kādu 47 gadus vecu vīrieti, kurš septiņas reizes tiesāts par atkailināšanos un dzimumsakariem ar mazgadīgajiem. Pirmo reizi tas bijis 1980. gadā. Šogad viņš uzaicināts par piesēdētāju Oslo tiesā. – Es labprāt piedalītos, ja nebūtu jāsēž cietumā, tāpēc ar smagu sirdi atsakos no tiesas piesēdētāja pienākumiem, -47 gadus vecais vīrietis teica laikraksta korespondentam.

18. aprīlis. “Dagbladet” rakstīja par to, ka ar bērnu pornofilmām uz Somijas-Krievijas robežas aizturēts 50 gadus vecs norvēģu šoferis. Filmas, kurās uzņemts sekss ar bērniem, tika konfiscētas. Vīrietis paskaidroja, ka filmas nopircis Sanktpēterburgā. Pēc neilgas pratināšanas vīrieti palaida vaļā.

26. aprīlis. “Dagbladet” izlasīju par 13 gadus vecu meiteni, kura 24. aprīlī tika brutāli izvarota. Vīrietis, kurš meiteni izvaroja, pēdējā mēneša laikā vairākkārt mēģinājis to darīt – gan uzbrucis, gan terorizējis. Par pirmajiem uzbrukumiem meitene liecinājusi policijai, kas ieteica viņai un viņas mātei, kura bijusi līdzi policijas iecirknī, iet mājās un dzīvot normālu dzīvi. Pēc nedēļas meitene tika brutāli izvarota. Šajā pašā “Dagbladet” numurā izlasīju par kādu meiteni, kura 15 gadus – no 9 līdz 24 gadiem – bijusi tēva seksuāla verdzene. – Pedofīls noslepkavoja bērna dvēseli un pilnīgi izkropļoja bērna dzīvi, – teica cietušās advokāte Gunhilla Ljaruma, kura ir sašutusi, ka par tik smagu noziegumu piespriesti tikai 3,5 gadi cietuma un 200 000 kronu soda naudas. Pedofīls, kurš tagad dzīvo Trumso, nav atzinies un visas apsūdzības noliedz. Meitene bija augusi Ziemeļnorvēģijā un kādu laiku arī Stavangerē. Slēdzienā tiesa raksta, ka seksuālā vardarbība pret cietušo bijusi ilgstoša, intensīva un intīmi pazemojoša. Pat tad, kad meitene spēlējusies ar draudzenēm, pedofīls viņai pavēlējis pārtraukt rotaļāšanos un iet uz savu istabu, lai bērnu seksuāli izmantotu. Viņa bijusi tēva seksuāla verdzene un pašas mājā dzīvojusi kā cietumā. Tiesas slēdzienā teikts, ka pedofīls turpinājis izmantot meiteni pat tad, kad tā gaidījusi bērnu. Pēdējā vardarbības reize notikusi ar izvarošanu. Pedofīls aizžņaudzis meitai kaklu un izvarojis viņu uz dīvāna. Tad meitai bija jau 24 gadi, bet pedofīlam -48 gadi. Šodien sieviete ir 32 gadus veca, viņa dzīvo Norvēģijas austrumos ar vīru un diviem bērniem. Lai izdzīvotu, viņa daudzus gadus lietojusi alkoholu, zāles un narkotikas. Bijusi ievietota psihiatriskajā slimnīcā un vairākkārt mēģinājusi izdarīt pašnāvību, pārgriežot vēnas; mēģinājusi slīcināties un pārdozēt narkotikas. – Neraugoties uz noziegumam neatbilstoši zemo sodu, cilvēki ticēja viņai, un viņa izdzīvoja, – saka advokāte Gunhilla Ljaruma.

27. aprīlis. “Dagbladet” izlasīju, ka kāds reliģiozs tēvs no Stokes Vestvoldas desmit gadus seksuāli izmantojis savas četras meitas, kuras bijušas tik ļoti iebiedētas, ka par notikušo spējušas izstāstīt tikai pēc daudziem gadiem. Pedofils, kuram tagad ir 50 gadu, neatzīstas seksuālā vardarbībā, tomēr piekrīt, ka darījis netiklības. Tiesai viņš atzinies, ka bērnībā pats ticis seksuāli izmantots. Tiesa viņam piesprieda 5 gadus cietumsoda un 3 gadus policijas uzraudzībā, kā arī – izmaksāt meitām atlīdzību 700 000 kronu apmērā. 3. maijs. Avīzei “Dagbladet” advokāte Ingera Līsa Setrere pastāstījusi, ka daudzus gadus kādas skolas vadība saņēma informāciju (gan rakstisku – vēstules, gan mutisku – vecāku sapulcēs) par to, ka fizkultūras skolotājs seksuāli izmanto skolēnus. Taču skolas vadība nevis aizsargāja bērnus, bet ticēja skolotāja apgalvojumiem, ka tas viss esot tīrās muļķības. Vienu no cietušajām meitenēm, kurai tagad ir 23 gadi, sauc Hēge. Viņas vecāki stāstīja, ka pagāja daudz gadu, līdz tie saprata, kas noticis. No mierīgas un labas skolnieces meita bija pārvērtusies par grūti audzināmu un sevī noslēgušos bērnu. Beigu beigās Hēge pārstāja ēst un viņai radās lielas psihiskas problēmas. – Tikai kad meitai bija jau 20 gadu, mums izdevās uzzināt, kas ar viņu noticis. Mēs nevaram sev piedot, ka neapjēdzām to agrāk, – saka Hēges tēvs. 1998. gada rudenī ģimene devās uz policiju, taču lieta tika izbeigta pedofīla nāves dēļ. Psihiatrs Finns Magnusens un klīniskais psihologs Knuts Renbeks savā slēdzienā raksta, ka nav pamata šaubīties par Hēges stāstu. Savukārt ārste Anne Luīse Kirkengene, kuras specialitāte ir seksuālas vardarbības radītās psihiskās traumas, izmeklēja Hēgi un konstatēja, ka no medicīniskā viedokļa Hēge pēc skolotāja seksuālās vardarbības, kura notika no Hēges 9 līdz 11 gadiem, ir simtprocentīga invalīde. (…)

22. maijs, “Dagbladet”. – Tie, kas jau cietuši no seksuālas vardarbības, vēlreiz cieš no nepareizas mediķu palīdzības, – saka Anne Luīse Kirkengene. Viņa veica pētījumu, kurā piedalījās 32 incesta upuri.

Norvēģijā un Zviedrijā mēneša laikā – no 19. maija līdz 16. jūnijam tika noslepkavoti 5 bērni: 19. maijā – Stīne Sofija Serstrenene (8 gadi) un Lēna Slegedala Paulsena (10 gadi) nežēlīgi nodurtas ar nazi Kristiansunnā, Norvēģijā; 27. maijā -10 gadus veca meitene atrasta nodurta teltī Orreforsā, Zviedrijā; 1. jūnijā – 6 gadus vecais Kims Ēriks Salmela Farstads nosists Smelā, Norvēģijā. Slepkavībā atzinās 23 gadus vecā kaimiņiene; 16. jūnijā -13 gadus veca meitene tika noslīcināta, viņas 11 gadus vecā māsa nežēlīgi sadurta ar nazi netālu no Bolnas, Zviedrijā. (…)

19. jūnijā “Dagbladet” izlasīju, ka pēc norvēģu mākslinieka Bjarnes Melgārda filmas “All Gym Queens Deserve to Die” demonstrēšanas zviedru televīzijā sabiedrības reakcija bijusi tik spēcīga, ka par Stokholmas Modernās mākslas muzeja direktoru, kurš prezentēja filmu, tika uzrakstīts iesniegums policijai sakarā ar bērnu pornogrāfijas materiālu demonstrējumu. Filmā parādās izģērbts mazs bērns, kuru tur viens vīrietis, bet tā rociņu saņēmis mutē un sūc otrs vīrietis. Bērna sejā var redzēt mokas un bailes. Norvēģijā šī filma tiek pastāvīgi demonstrēta Samtidskunstmuseet (Mūsdienu mākslas muzejā), bet nekādas īpašas reakcijas uz to nav bijis. Zviedru ziņojums norvēģu organizācijā Barnevern pagaidām nav izskatīts.

22. jūnijā “Dagbladet” rakstīja, ka Romsosas (Oslo rajons) bērnu vecāki pēc divu sešgadīgu meiteņu izvarošanas ir nobijušies par saviem bērniem. – Romsosā visi jūtas nedroši par saviem bērniem, – saka Šahīne Hasona, kura kopā ar draudzenēm spēļu laukumā pieskata bērnus. Viņa uzskata, ka vienīgais risinājums ir paaugstināt sodu par šādiem noziegumiem. (…)

Kā pazīt cietušos bērnus? Iespējamie psihiskie un sociālie simptomi

– Depresija – nomāktība. Raksturīgais izskats – nomākta cilvēka poza, dziļu skumju izteiksme sejā. Šāds garastāvoklis saistīts ar neizsakāmām skumjām, bēdām, nomāktību. Bērnam ir lēna domāšana, grūtības saprast garāku stāstījumu vai sarežģītāk formulētus jautājumus un uz tiem pareizi atbildēt. Sākas bezmiegs, zūd ēstgriba, parādās izteikti veģetatīvas dabas traucējumi (spiediena sajūta krūtīs, galvā, plecos, sāpes sirds apvidū…). Nepieciešama atpūta un miers, nedrīkst slimnieku, kā to reizēm nepareizi dara, apgrūtināt ar papildu slodzi (mudināt saņemties, iesaistīt kultūras pasākumos u. tml).
-Uzmācīgas bailes – fobijas: bailes pāriet platas ielas, bailes no slēgtām telpām, no braukšanas satiksmes līdzekļos, bailes no cilvēku drūzmas vai arī no vienatnes, bailes saslimt.
– Nespēja koncentrēties, mācīties, miega problēmas.
– Netikšana vaļā no kauna, vainas un glabājama noslēpuma izjūtas.
– Sliktas domas pašam par sevi.
– Regress bērna attīstībā.
– Atpalicība.
– Apātija (nejūtīgums, vienaldzība). Izpaužas pilnīga vienaldzība pret sevi un apkārtni.
– Psihozes, ko izraisa smagi psihiski pārdzīvojumi – psihotraumas.
– Atklātas vai slēptas dusmas.
– Izrāda zināšanas par seksuālo praksi, neatbilstošas bērna vecumam.
– Tā sauktā seksuālā uzvedība, izaicinoša vai noliedzoša.
– Izteikti nodarbojas ar masturbāciju vai ar saviem dzimumorgāniem.
– Problēmas ar dzimumidentitāti.
– Sarežģījumi saskarsmē ar citiem bērniem un pieaugušajiem. Konflikti. Nekritiska attieksme pret svešiem cilvēkiem.
– Nevēlēšanās doties uz baseinu, sporta nodarbībām, ārsta pārbaudi un citām vietām, kur jāizģērbjas.
– Bēgšana no mājām vai nevēlēšanās turp doties.
– Draudi izdarīt pašnāvību un pašnāvības mēģinājumi.
– Sevis traumēšana.
– Alkohola un narkotiku lietošana.
– Prostitūcija ļoti jaunu meiteņu un zēnu vidū.
– Kriminalitāte un sociālas problēmas. Seksuālas vardarbības “sociāla pāriešana” uz nākamajām paaudzēm notiek, ja vardarbības upuris laikā nav izglābts no pedofīla; tad pastāv iespēja, ka viņš var pārmantot varmākas noziedzīgo uzvedību. Simptomi atkarīgi no bērna vecuma. Pirmsskolas vecuma bērniem vistiešāk izpaužas dažādas fiziskas reakcijas, kuras saskatāmas gan rotaļās, gan zīmējumos, gan attieksmē pret citiem bērniem un pieaugušajiem cilvēkiem. Viņi var sākt kārtot savas dabiskās vajadzības biksēs vai gultā, runāt zīdaiņu valodā. Skolēniem ir grūtības ar mācībām un draugiem. Viņiem bieži vien ir psihosomatiskas problēmas: sāp galva, vēders, nav ēstgribas, nenāk miegs utt. Viņi vairs ārēji neizrāda seksualizētu uzvedību, kā to dara pirmsskolas vecuma bērni. Skolēni simptomus “paslēpj”, viņi ir pietiekami lieli, lai saprastu, ka tas, kas notiek, ir slēpjams. Jaunākā skolas vecuma bērniem ir visgrūtāk izstāstīt par seksuālo vardarbību. Pusaudži var izstāstīt par to, kas notiek, taču tikpat viegli no teiktā atteikties. Pusaudža vecumā bērni sāk protestēt pret seksuālo vardarbību. Viņi jo bieži dodas prom no mājām, lai izbeigtu seksuālās vardarbības radītās ciešanas. (…)

Ko doma pedofils?

Par seksuālo vardarbību pret bērniem viņš divas reizes sēdējis cietumā. 2000. gada 28. jūlijā laikrakstā “Dagbladet” noziedznieks apgalvo, ka pedofīlu sabiedrībā sekss starp bērniem un pieaugušajiem tiekot uzskatīts par vēlamu un pozitīvu arī bērniem. Pedofīlu vidū ir cilvēki no visiem sabiedrības slāņiem. Pedofīli nav spējīgi kontrolēt seksuālās vēlmes, tāpēc izdara vardarbību pret bērniem. Šķiet paradoksāli, ka sabiedrība ir atzinusi homofīlus par cilvēkiem ar citu seksuālu orientāciju, bet pedofīlus par tādiem neatzīst, kaut gan arī pedofili pavisam reti ir vientuļnieki. Pedofīliem lielākoties ir ārēji normāla seksuālā dzīve un ģimene. Visiem pedofīliem kopīgs ir tas, ka viņi bērnībā paši pieredzējuši seksuālu vardarbību. Maz ir tādu pedofīlu, kurus pieķer un soda. To, ko teica norvēģu pedofīls, varētu teikt arī Latvijas, Krievijas, Zviedrijas, Dānijas, Itālijas vai kādas citas valsts pedofīls. Šie noziedznieki domā un rīkojas vienādi, neraugoties uz atšķirīgu nacionālo piederību, viņi visi atstāj izkropļotas bērnu dvēseles, iznīcinot cilvēces nākotni.

Pedofīli visbiežāk seksuāli izmanto paši savus vai sev tuvus bērnus, piemēram, savu radinieku bērnus, taču ne tāpēc, ka to noteiktu ģimenes saites. Vienkārši – pedofīlam ir vieglāk piekļūt šiem bērniem. Tāpēc pedofīli pirmām kārtām ir bīstami saviem, radu, draugu un kaimiņu bērniem. Pedofīliem nav kavēkļu, kuri tos atturētu no vardarbības pret bērniem. Viņu morāle, normas, attieksme pret pasauli un cilvēku attiecībām ir pilnīgi citāda. Vienīgais, no kā viņi baidās, – tikt pieķerti un sodīti. Šīs bailes var pamudināt pedofīlu arī uz slepkavību.

Pedofili visvairāk bīstami saviem, radu, draugu un kaimiņu bērniem

“Aftenposten”, 2000. gada 20. oktobris. Kāds 29 gadus vecs vīrietis no Spansdālena, kurš atrodas Trumsas rajonā, ir uzrakstījis iesniegumu policijai par to, ka cietis seksuālu vardarbību no 37 personām. Noziegumi sākās, kad zēnam bija 9 gadi, un turpinājās līdz 28 gadu vecumam. Sakarā ar šo iesniegumu policija ierosināja krimināllietas pret 5 personām. Viņi visi ir cietušā radinieki. Drīz vien visas šīs lietas tika izbeigtas. Gan cietušais, gan tā mocītāji dzīvo Spansdālenā.

Cietušais ar sava advokāta starpniecību protestēja pret lietas izbeigšanu. Prokuroram Lāšam Fausem bija jāizskata šī sūdzība triju mēnešu laikā, bet prokurors pārskatījās datumu, un, kad gatavojās izskatīt sūdzību, bija jau par vēlu. Ģenerālprokurors Tīrs Aksels Bušs teicis, ka šo prokurora kļūdu labot nevar, tāpēc sūdzība tika noraidīta. Prokurora pārskatīšanās un stingro “3 mēnešu” noteikumu dēļ cietušajam vairs nav nekādu iespēju lietu virzīt. Cietušā advokāte Selve Volda Bena nespēja noticēt, ka tā var būt, turklāt viņa baidās par sava klienta drošību. īpaši tāpēc, ka lieta ir tik nopietna.

Žurnāls “Norske Ukeblad”, 2000. gada 18. jūlijs. “Kaut arī man bija tikai 11 gadu, es sapratu, ka kaut kas nav normāli ar kaimiņu, kurš parasti sēdēja mūsu rotaļu laukumā. Skatiens, ar kādu viņš vēroja manu mazo brālīti un citus mazus zēnus, lika man nodrebēt. Toreiz nesapratu, bet tagad zinu, ka tas bija seksuāls uzbudinājums. Kaimiņš ievilināja manu mazo brālīti un viņa draugu pie sevis mājās, piesolot parādīt datorspēles. Zēni, neko nenolauzdami, priecīgi aizskrēja viņam līdzi. Es paliku rotaļu laukumā viens. Sapratu, ka tas ir slikti, taču neuzdrīkstējos par notikušo izstāstīt mājās. Kad pienāca vasara, kaimiņš apmeklēja to pašu pludmali, ko mēs. Un, kaut arī piesedzās ar dvieli, bija redzams, ka, lūkojoties uz mums, kaimiņš onanē.

Katru reizi viens vai vairāki mazi zēni no pludmales aizgāja kaimiņam līdzi uz mājām. Pagāja gads, līdz vecāki saprata, ka kaut kas nav labi. Manam mazajam brālītim sākās nakts murgi, viņš naktīs raudāja un kliedza. Kādu dienu, kad mēs ar mammu skatījāmies televīziju, brālītis sāka miegā kliegt, un es vairs nespēju slēpt domas par kaimiņu. Dzirdot manu stāstu, mamma sāka skaļi raudāt. Kā noskaidrojās, kaimiņš bija seksuāli izmantojis gan manu brālīti, gan viņa draugu. Vecāki griezās policijā, bet kaimiņš nekādu sodu nesaņēma. Pagājuši pieci gadi, kopš tas notika, bet brālītim, kurš tagad ir 12 gadus vecs, joprojām ir nakts murgi, viņš raud un kliedz. Visu laiku sev pārmetu, ka toreiz neizstāstīju vecākiem tūlīt pat. Kaimiņš pārcēlās dzīvot uz blakus rajonu. Tagad viņam pašam ir dēls. Baidos pat domāt, kas ar šo bērnu notiek. Bet visvairāk mani uztrauc: kas ir tie, kas atļauj tādiem cilvēkiem būt brīvībā un bendēt mazu bērnu dzīvi?”

“Dagbladet”, 2000. gada 12. augusts. Meiteni no 3 gadu vecuma līdz 13 gadiem seksuāli izmantoja vecāsmātes civilvīrs. Galu galā meitene griezās policijā. Bet vecāsmātes civilvīrs, kuram tagad ir jau 81 gads, pārcēlās uz Zviedriju. Ikreiz, kad jābūt tiesai, pedofīlam saasinās sirds slimība. Viņš neatzīst, ka būtu seksuāli izmantojis meiteni, kurai tagad jau ir 24 gadi. jaunā sieviete stāsta, ka esot grūti par šādu noziegumu stāstīt citiem. Tagad viņa jūt, ka tieslietu sistēma vēl pastiprina pārciesto vardarbību -tādējādi, ka divus gadus nevar piedabūt 81 gadu veco pedofīlu uz tiesas zāli.

“VG”, 2000. gada 29. augusts. 57 gadus vecs Bergenas iedzīvotājs, kad atradās uz apsūdzēto sola, paziņoja, ka draudzenes 4 gadus vecā meita, kuru viņš seksuāli izmantojis ilgāku laiku, pati esot viņu pavedusi. Pēc pedofīla apgalvojumiem, meitene uzvedusies tik provocējoši, ka viņš bijis spiests informēt meitenes māti, taču viņa to neesot uzņēmusi nopietni. Pedofīls tiesā paziņoja, ka viņam neesot nekādas seksuālas pieredzes un ar meitenes māti viņš draudzējies bez intīmām attiecībām.

“Aftenposten”, 2000. gada 14. septembris. 43 gadus vecs mācītājs no Voldas apsūdzēts sadistiskā seksuālā vardarbībā pret sievieti, kā arī seksuālā vardarbībā pret savām trim meitām, kuras viņš izmantojis kopš 4 gadu vecuma. Mācītāju, kurš savu vainu neatzīst, aizstāv pedofīlu “favorītadvokāts” Tūrs Erlings Stafs.

“Aftenposten”, 2000. gada 6. oktobris. Četrus gadus 60 gadus vecs vīrietis seksuāli izmantoja kaimiņu bērnu. Vardarbība sākās, kad meitenei bija 5 gadi. Noziegumu atklāja meitenes tēvs, vardarbības laikā iegājis kaimiņa mājā. Kaimiņš sevi par vainīgu neatzīst. Arī konkrētajā gadījumā, kad meitenes tēvs to pārsteidza nozieguma vietā, ne.

“Aftenposten”, 2000. gada 12. oktobris. “Tas ir mūsu mazais noslēpums,” teicis 49 gadus vecais tēvs savai 9 gadus vecajai meitai, kuru sešus gadus pēc kārtas katru vakaru izmantojis seksuāli. Kad meitene mēģināja pretoties, tēvs tai uzkliedza: “Turi muti, mauka!” Viņa slēpās vecākās māsas, kuru arī tēvs bija savā laikā seksuāli izmantojis, istabā. Meitene lūdzās mātes aizstāvību. Taču aizstāvības nebija, un tēvs ģimenes gultā vienlaikus darbojās ap dzimumorgāniem gan meitai, gan mātei. Meitai, kura tagad ir 19 gadus veca, ir nopietnas psihiskas problēmas. Viņa nevar draudzēties ar zēniem, pat ne paciest to tuvumu. Noziegums tika atklāts, kad meitenes draudzenei radās aizdomas un tā sacēla trauksmi.

“VG”, 2000. gada 14. oktobris. Kad maza meitene ciemojās pie sava 40 gadus vecā tēva, viņš aizveda meitu uz otrā stāva guļamistabu, sasēja tai rokas, aizbāza muti, izģērba un izvaroja to. Izvarošanas laikā pamāte pirmajā stāvā gulēja. Tēvs meitenei draudēja, ka, ja tā pretosies vai kādam izstāstīs, viņš nositīšot viņas māti un citus tuviniekus. Seksuālā vardarbība turpinājās no 1997. gada janvāra līdz 1998. gada vasarai. Meitenei sākās lielas psihiskas problēmas: depresija, bailes un domas par pašnāvību. Viņa vairs nevarēja apmeklēt skolu. Tēvs neatzīstas izdarītajos noziegumos un apgalvo, ka viss esot sadomāts un viņš ir bez vainas. Tiesa piesprieda pedofīlam piecus gadus nosacīti. Kā izrādās, viņš jau bijis tiesāts par kādas 12 gadus vecas meitenes seksuālu mocīšanu un fotografēšanu.

“Dagbladet”, 2000. gada 14. oktobris. Tonje Etesvola, kura tagad ir 26 gadus veca, pārcietusi smagu seksuālo vardarbību no sava tēva puses. Tā sākās, kad meitenei bija 3 gadi, un turpinājās līdz 12 gadu vecumam. Tonje uzskata, ka šādi cietušajiem pats galvenais ir, lai viņi tiktu respektēti. Tomēr pagāja ilgs laiks, līdz Tonje Etesvola pakāpeniski iemācījās respektēt pati sevi. Tagad viņa mēģina palīdzēt izvarotām meitenēm un sievietēm un darbojas organizācijā DlXl, kura apvieno izvarotās norvēģu meitenes un sievietes. Pēc organizācijas datiem, Norvēģijā katru gadu tiek izvarotas 9000 sievietes.

“Aftenposten”, 2000. gada 25. oktobris. Bērnu aizsardzības organizācija nolēma, ka bērniem būs labāk, ja tie – divas mazgadīgas meitenes – paliks tēva aprūpē, neraugoties uz to, ka 39 gadus vecais tēvs tiek saukts pie atbildības par seksuālu vardarbību pret 9 gadus veco pameitu.

“Aftenposten”, 2000. gada 2. novembris. Policija vairākas nedēļas zināja, ka par pedofīliju notiesāts un policijas uzraudzībā esošs 36 gadus vecs pedofīls dzīvo kopā ar divu mazu bērnu māti. Pedofīlam ar tiesas lēmumu bijis aizliegts kontakts ar mazgadīgiem bērniem. Bet policijas kontrole (Kif) sievieti nebrīdināja, ka viņas mīļākais ir bīstams bērniem. Tādējādi Kif pieļāva, ka pedofīls pārkāpj noteikumus, kuri bija jāievēro. – Šis vīrs ir kļūdījies, taču tas nenozīmē, ka viņš būtu jāsoda visa mūža garumā. Policija neko neuzsāks, pirms viņš nebūs izdarījis jaunu noziegumu, – teica Oslo policijas nodaļas priekšnieks Ūle Meselts Bakens. Par sava mīļākā pagātni sieviete uzzināja nejauši. Bērna skolotājs ieraudzīja viņas 6 gadus veco dēlu roku rokā ar vīrieti, kurā skolotājs sazīmēja 1994. gadā par smagiem noziegumiem tiesātu pedofīlu. Skola tūlīt pat sievieti informēja. Tikai tad viņa uzzināja, kādu cilvēku pieņēmusi ģimenē. Šis pedofīls 1994. gadā bijis notiesāts uz trim gadiem nosacīti un uz pieciem gadiem policijas kontrolē par 5 mazu zēnu cietsirdīgu seksuālo izmantošanu. Šie noziegumi bija ilguši astoņus gadus. Visos gadījumos pedofīla stratēģija bija vienāda: vispirms viņš nodibināja draudzīgas attiecības ar mazajiem bērniem un tad viņus seksuāli izmantoja. Seksuālā vardarbība, par kuru pedofīls tika sodīts, sākās 1986. gadā, brīdī, kad viņš sāka strādāt jaunā darbavietā. Par pirmo upuri kļuva šefa 10 gadus vecais dēls, kuru pedofīls uzaicināja pavizināties automašīnā. Viens no viņa izmantotajiem bērniem cieta vardarbību trīsarpus gadus, kāds cits – trīs gadus, divi zēni – divus gadus katrs, bet pēdējais -deviņus mēnešus.

“VG”, 2000. gada 3. novembris. Četri gadi cietuma ir par daudz, uzskata 52 gadus vecais Oslo pedofīls, kurš seksuāli izmantoja savu 4 gadus veco meitu un aplipināja to ar bīstamu venērisko slimību, kura, pēc ārstu domām, spēj sagraut bērna veselību. Pedofīls izmantoja arī meitas 5 gadus veco draudzeni. Viņš jau vairākas reizes ir pārsūdzējis tiesas lēmumu, pamatojoties uz to, ka par smago venērisko slimību neesot zinājis.

“Dagbladet” 2002. gada 22. novembris. Poļu pāris ar nūdistu žurnāla starpniecību nodibināja sakarus ar kādu norvēģi, kuram pārdeva savas 3 gadus vecās meitas pornogrāfiskās fotogrāfijas. Poļu policija uzsākusi pret vecākiem krimināllietu. Iesaistīts arī Interpols.

“Norsk Ukeblad”, 2000. gada oktobris. Bjoro Rojsets no Haraides salas 9 gadu vecumā zaudēja tēvu. Tuvs radinieks pieteicās palīdzēt Bjoro mammai Marijai Helēnai un uzaicināja zēnu pavadīt brīvlaiku savā mājā. Pēc ciemošanās Bjoro šķita stipri pārvērties. Marija Helēna domāja, ka par iemeslu ir tēva nāve. Kad Bjoro zīmēja, viņš izmantoja tikai melno krāsu. Zīmējumu saturā: nāve, ieroči, velns, slepkavība. Zēns turklāt bija kļuvis bailīgs. Viņš vairs nespēja būt viens. “Labais” radinieks biežāk un biežāk aicināja Bjoro pie sevis. Bjoro sāka runāt par pašnāvību. Kad radinieks uzzināja par Bjoro problēmām, viņš pārliecināja Mariju Helēnu sūtīt zēnu pie viņa vēl biežāk. “Labais” radinieks gribēja palīdzēt atrisināt Bjoro problēmas. “Es baidījos, ka mamma nomirs, ja uzzinās,” teica Bjoro. Tāpēc viņš neko nestāstīja pat psihologam, pie kura tika aizvests. Vardarbība tagad notika arī Bjoro mājās, kur radinieks bieži ciemojās. Kādu dienu, kad televīzijas raidījumā runāja par seksuālo vardarbību pret bērniem, Bjoro izgāja no mājas, bet pēc tam atgriezās sasvīdis un uztraucies. Viņš izskatījās tik jocīgi, ka mamma teicās nelaist viņu prom, līdz Bjoro nebūs izstāstījis, kas ar viņu notiek. No sākuma viņš bija spējīgs pateikt tikai, ka “labais radinieks” darot ar viņu tā, kā “teica pa televizoru”. Kļuva skaidras daudzas sakarības: melnie zīmējumi, dīvainie dzejoļi, kurus viņš rakstīja, uzvedība. Bjoro stāstam noticēja gan mamma, gan policija. Radinieks, kuram bija gandrīz 80 gadu, tika uz gadu cietumā. Bjoro mokās ar traumu sekām. Viņam ir grūti koncentrēties. Kaut arī Bjoro katru nedēļu iet pie psihologa un jūtas labāk, viņš tomēr neslēpj, ka seksuālās vardarbības radītās traumas viņu joprojām stipri moka. – Es esmu tik laimīgs, ka man noticēja. Ja ne, manis vairs nebūtu, -teica Bjoro.

“Norsk Ukeblad”, 2000. gada februāris. “Visvairāk es atceros viņa rokas, kuras bija gatavas grābstīties gar manu miesu ik brīdi, kad neviens neredz. Viņš bija mana tēva brālis – mans tēvocis, kurš dzīvoja kopā ar manu vectēvu un vecomāti viensētā netālu no mums. Visu manu bērnību mēs katru svētdienu braucām pie viņiem ciemos. Mājā, kurā viņi dzīvoja, tualete bija tumšā pagrabā. Tēvocis vienmēr stāvēja un gaidīja, kad nākšu ārā no tualetes. Tad vaidēdams aiztika ar rokām manus dzimumorgānus, laizīja tos un runāja visādas preteklības. Viņš nedraudēja, bet teica, ka nedrīkstu iet prom. Biju audzināta bez ierunām klausīt pieaugušos. Pēc tam tēvocis atpogāja bikses un onanēja manu acu priekšā, tad, neteicis ne vārda, aizgāja. Kad atgriezos, visa ģimene parasti sēdēja virtuvē. Tēvocis mani apkampa un jautāja, kur tad viņa labā meitene bijusi. Tā es sapratu, ka tas, kas notiek pagrabā, ir noslēpums. Kad biju 12 gadus veca, aptvēru, ka tas, ko dara ar mani tēvocis, ir nenormāli. Mēģināju izstāstīt mammai, bet viņa neticēja: “Nevar būt! Viņš ir tik labs!” Viss turpinājās, kā iepriekš, katru svētdienu. Lai izvairītos no tēvoča, izdomāju iet nokārtoties mežā, bet arī tur viņš man sekoja. Tas ilga līdz 15 gadu vecumam. Tad es atteicos braukt ciemos. Esmu pārliecināta, ka – vienalga, cik lielu palīdzību cietušais pēc tam saņem, – pārciestā sekas nepazūd. Pati šausmīgākā ir vainas izjūta, tā ir visiem upuriem. Daži, kuri bērnībā pārcietuši seksuālo vardarbību, stāsta, ka dzīvojot pilnīgi normālu dzīvi, taču es neticu. Mana dzīve nekad nevarēs būt pilnīgi normāla. Kad ģimenes ballēs satieku savu tēvoci, sastingstu kā nolēmēta. Viņš joprojām gar mani grābstās, kad neviens neredz, bet es nespēju neko izdarīt, lai viņu apturētu. Vienīgais, kas man palīdzējis, ir tas, ka nu esmu izstāstījusi visiem draugiem un paziņām par pārciesto vardarbību. Es stāstīšu visiem, izņemot ģimeni. To es nespēšu nekad. Runāt par to, kas notika, – tā man ir terapija. Pats galvenais, izrunāt to sāpīgo, ko esmu pārdzīvojusi. Iesaku visiem, kuri pārdzīvojuši vardarbību: runājiet, dabūjiet to no sevis ārā! Ja viss paliks iekšā, – nebūs vietas nekam citam.”

“Norsk Ukeblad”, 2000. gada 5. decembris. “Es viņu neieredzu. Tēvs ir sabojājis manu dzīvi. Kāpēc? Vai gribēja dusmas par savu sāpīgo bērnību izgāzt uz mani?” jautā 28 gadus vecā Mete, kura viena pati audzina savu astoņus gadus veco meitu Annu. Pirms pieciem gadiem viņa izšķīrās ar vīru, kuram arī ir traumēta dvēsele. Dzīvot kopā bija pārāk grūti. Ļoti ilgi Mete apmeklēja psihologu. Viņa iemācījās atvērt durvis uz pagātni un pieskarties izciestajām sāpēm. “Tēvs uzbruka mums, sita mammu. Kādu reizi viņš piesēja mammu pie krēsla, aizbāza viņai muti, bet mēs stāvējām un skatījāmies. Viņš teica, ka zem krēsla palicis bumbu, kura jebkuru mirkli sprāgšot. Tad izdzina mūs ārā. Man kājās bija koka kurpes. Tieši šīs kurpes pēc tam redzu savos murgos. Gribu aizbēgt, bet kurpju dēļ nevaru. Bērnībā bieži fantazēju, ka skrienu prom no mājām vai izdaru pašnāvību. Jo īpaši tajās reizēs, kad tēvs nāca pie manis un manām māsām naktī uz guļamistabu. Seksuālās vardarbības dēļ es gribēju pazust no šīs briesmīgās pasaules. Taču neuzdrošinājos. Tad izdomāju fantāziju pasauli, kurā mitinājos kopā ar lellēm. Es izdomāju sev citu “tēvu”. Tas bija mammas brālis, kurš bija labs. Dzīvoju fantāziju pasaulē un izstāstīju pagalma bērniem, ka tas tēvs, kurš dzīvo mūsu mājā, īstenībā ir tikai tēvocis. Kad tēvs uzzināja par šiem stāstiem, mājās bija liels tracis. Ārpus mājas tēvs bija jautrs, humora pilns cilvēks. Mājās – despots un briesmonis. Māte vienmēr teica mums, meitenēm, cik svarīgi esot piedot. Liekas, viņai pats galvenais bija uzturēt “fasādi”, jo dzīvojām mazā, biezi apdzīvotā vietā. Māte izšķīrās ar tēvu tikai tad, kad viņš tika pieķerts seksuālās attiecībās ar mātes labāko draudzeni. Viņi izšķīrās, kad biju 15 gadus veca. Runāt par pagātni ir gan sāpīgi, gan labi. Pirms kāda laika psihologs teica: “Ja es būtu tavs tēvs, – ko tu gribētu man teikt un ko izdarītu ar mani tagad un šeit?”

Bija spēcīga reakcija. Jutu, ka manī vārās naids. Viss mans ķermenis drebēja. Man vajadzēja stipri turēties pie galda, lai psihologam neuzbruktu. Tas bija spēcīgi. Pēkšņi biju saņēmusi atļauju neieredzēt. Pēc tam šausmīgi sāpēja galva, bet vēl vēlāk sajūta bija tāda, it kā kas smags būtu noņemts no maniem pleciem. Mans tēvs ļoti neieredzēja savu tēvu. Es neko nezinu par vectēvu, taču nekāds labais cilvēks viņš nebūs bijis. Tas mani baida. Naids, nežēlība, vardarbība pāriet no paaudzes uz paaudzi. Visvairāk mani baida: vai mans naids pāries no manis uz manu meitu? Pateicu psihologam, ka apskaužu meitu, jo viņai ir tik laba dzīve, ka par to gandrīz vai esmu spējīga viņu ienīst. Tas citiem katrā ziņā izklausās pilnīgi nenormāli, bet reizēm tādas jūtas parādās, neraugoties uz to, ka savu meitu mīlu vairāk par visu pasaulē. Psihologs mani nomierināja, teikdams, ka tik ilgi, kamēr es apzinos, kas tās par jūtām, tas nav tik bīstami.

Viena no manām māsām izdarīja pašnāvību pēc daudzu gadu narkotiku lietošanas un psihiskām problēmām. Māte bija iemācījusi viņu, ka nedrīkst neieredzēt, ka tas ir aizliegts. Tāpēc naidu māsa pagrieza pati pret sevi. Viņas aiziešana gandrīz vai izsita pamatu man zem kājām. Visu laiku bijām uzturējušas tuvas attiecības. Manai otrai māsai arī ir psihiskas dabas problēmas. Māsas uzvedībā pret pašas bērniem saskatu mūsu tēva atstātās pēdas. Man liekas, viņa pati to nesaprot. Un es neesmu tik stipra, lai viņai pateiktu. Esmu mēģinājusi runāt ar māti, taču nekas neiznāca. “Vai tu gribi, lai mani tagad moka sirdsapziņa?” viņa jautāja. Viņai tas bija par smagu. Kaut arī pirms septiņiem gadiem tēvs nomira ar vēzi, manas sāpes un traumas nepazūd. Neapciemoju tēvu slimības laikā un nekad neesmu bijusi pie viņa kapa. Katra diena man ir kā cīņa par izdzīvošanu.

“Norsk Ukeblad”, 1999. gada augusts. “Bērnībā nepazinu citas attiecības starp tēvu un meitu kā seksuālā vardarbība. Es neatceros, kad tas sākās, šķiet, tas tā bijis vienmēr. Kad biju pietiekami liela, lai saprastu, ka šādas attiecības nav normālas, nāca vainas izjūta. Kopā ar bailēm un kaunu tā iznīcināja manu dzīvi, kura bija tēva varā.” Kad Līva bija 13 gadus veca, viņa visu izstāstīja mātei, kura meitai ticēja. Lietu izmeklēja policija, un tēvam piesprieda 2 gadus cietumsoda. “Par labu uzvedību tēvu drīz vien izlaida. Viņš man piezvanīja, un es atkal darīju visu, ko viņš lika. 15 gadu vecumā paliku stāvoklī. Kad to pateicu, viņš piekāva mani līdz bezsamaņai un teica, ka nositīšot gan mani, gan bērnu. Es aizmuku uz Zviedriju, dabūju apkopējas darbu internātskolā un iespēju turpat dzīvot. Mēģināju izraisīt abortu, taču neizdevās. Sestajā mēnesī dzemdēju tēva bērnu, kurš bija invalīds. Jaundzimusī meitene nomira pēc 28 stundām… Man bija pilnīga apātija pret šo bērnu, es atteicos dot viņai pienu un negribēju ņemt rokās. Kad viņa nomira, jutu atvieglojumu. Tikai tagad, pēc 25 gadiem, esmu spējīga runāt par savu bērnu.” Pēdējos desmit gados Līva mēģinājusi 30 reizes izdarīt pašnāvību. Viņas rokas ir lielu rētu klātas. Viņas vīrs un dēls visu zina un mēģina viņai palīdzēt. “Pēc ilgu gadu ārstēšanās pie psihologa es tiku galā ar vainas izjūtu. Tagad tā atgriezusies kopā ar bailēm. Es dzīvoju tikai no zālēm. Manā 50 gadu jubilejā tēvs nomira, bet viņa vara pār mani būs mūžīga.”

“Norsk Ukeblad”, 2001. gada 14. augusts. “Viss notika pirms 12 gadiem. Toreiz biju 11 gadus veca. Mēs pārcēlāmies pie vectēva, mazā lauku ciematiņā ar 30 mājām. Tur visi bija savstarpēji pazīstami. Ciematā dzīvoja piecas meitenes, kuras bija apmēram manos gados. Mēs visas bijām draudzenes un turējāmies kopā. Kaimiņam, 70 gadus vecajam Nilsam, nomira sieva. Nolēmām kaimiņu apciemot. Viņš cienāja ar šokolādi un konfektēm, kuras varēja ēst, cik gribas. Mēs sākām bieži apciemot Nilsu, kuram mūždien bija šokolāde un konfektes. Viņš vienmēr gribēja sēdēt man ļoti tuvu blakus. Kādu reizi, kad nācu ārā no tualetes, Nilss pēkšņi iegrūda man kājstarpē savu roku. Es teicu: “Nē.” Nilss pārtrauca. Nākamreiz, kad atkal biju iznākusi no tualetes, Nilss stāvēja, nolaidis bikses, un onanēja. Viņš lūdza, vai es nevarētu to viņam izdarīt, bet es iebļāvos: “Nē,” – un aizskrēju mājās. Pārējās meitenes palika pie Nilsa. Es saaukstējos un saslimu. Kad pēc slimības kopā ar citām meitenēm aizgāju pie kaimiņa, redzēju, ka daudzkas ir mainījies. Nilss jautāja, ko meitenes gribot. Visas kā pēc komandas paplēta kājas, un Nilss ar saviem vecajiem pirkstiem varēja brīvi darboties. Kad pienāca mana kārta, es teicu: “Nē.” Draudzenes skatījās uz mani naidīgi. Tā pagāja vairāki mēneši. Par saldumiem meitenes ļāva Nilsam aiztikt savus dzimumorgānus. Kad tas notika, es sēdēju un skatījos. Es vairs saldumus nedabūju, jo neļāvu Nilsam sevi aiztikt. Kādu dienu aizkavējos mājās vēlu pusdienu dēļ. Kad aizgāju pie kaimiņa, ieraudzīju, ka 70 gadus vecais Nilss sēž uz dīvāna, bet divas manas draudzenes viņu onanē. Es pagriezos un aizbēgu uz mājām, kur izstāstīju mammai, ko ar meitenēm dara kaimiņš Nilss. Mamma bija manā pusē. Mans tēvs informēja Nilsa dēlu. Ciematā viss kļuva zināms. Draudzenes un Nilss bija ļoti naidīgi noskaņoti pret mani, tāpēc ka biju visu izjaukusi. Taču esmu pārliecināta, ka rīkojos pareizi.”

“Norsk Ukeblad”, 2001. gada 14. augusts. “Skola man kļuva par elli zemes virsū kādas meitenes Kāri dēļ. Viņa organizēja pārējos skolēnus, lai tie mani pazemotu. Kāri bija tieva, bezkaunīga un šmulīga. Mani apsaukāja, plūca aiz matiem un sita. Vienu reizi Kāri kopā ar savām draudzenēm aizgāja par tālu. Viņas nogāza mani zemē, sita un spārdīja. Tad Kāri saņēma mani aiz matiem un sita pret mūra sienu. Neraugoties uz sāpēm, ieraudzīju, ka Kāri draudzenes nobīstas un atkāpjas tālāk. Laikam saprata, ka viņu vadone aizgājusi pārāk tālu. Tika izsaukts ārsts, un viss kļuva zināms. Mani vecāki bija sašutuši. Viņi bija nojautuši par kādām problēmām skolā, bet nezināja, ka viss ir tik nopietni. Es baidījos no Kāri, tāpēc nestāstīju. Mani izņēma no skolas, un mēs pārcēlāmies uz citu dzīvesvietu. Tagad viss bija labi, taču es nevarēju aizmirst pazemojumus. Kāri man rādījās nakts murgos. Izaugusi liela, kļuvu par medmāsu. Radās draugi, taču jutos tik salauzta, ka draudzības pajuka. Tā bija Kāri vaina! Mans naids pret viņu pieauga ar katru stundu. Lai papildinātu izglītību, pārcēlos uz kādu mazu pilsētiņu, kur mani gaidīja nepatīkams pārsteigums. Šeit dzīvoja arī Kāri, viņa bija precējusies, un viņai bija divi mazi bērni. Turklāt viņa strādāja tajā pašā slimnīcā, kurā es. Kādu dienu Kāri kolēģe Borgnija teica, ka Kāri gribot ar mani runāt, bet nespējot… Izrādījās, Kāri bija seksuāli izmantojis viņas tēvs. Māte nevis palīdzēja meitai, bet lietoja alkoholu un tabletes. Neviens nerūpējās par Kāri, viņai bieži vien nebija ko ēst. No bailēm un sāpēm viņa bija kļuvusi nežēlīga.

Kāri acīmredzot būtu gājusi bojā, ja nebūtu satikusi cilvēku, ar kuru apprecējās. Viņš bija spējīgs aiz cietsirdīgās maskas ieraudzīt iebiedētu meiteni un ar pacietību atgriezt viņu normālā dzīvē. Kāri apmeklē psihologu un lieto nomierinošus līdzekļus. Kāri lūdza man piedošanu, un es piedevu.”

Seksuālā vardarbība var sākties gandrīz vai visu acu priekšā Pedofili izmanto visas iespējas un katru izdevīgu momentu. Reizēm seksuālā vardarbība sākas bērna ģimenes, citu pieaugušo vai bērnu acu priekšā. “VG”, 2000. gada 9. decembris. Sērtrendelāges piektās klases skolnieki (10-11 gadus veci zēni) nodibināja slepeno “Skolotāja pedofila klubu”. Starpbrīžos zēni stāstīja cits citam, kā skolotājs ņēmis tos klēpī un zem drēbēm taustījis viņu dzimumorgānus. Tas noticis turpat klasē, kā arī datoru istabā. Bērni bija skolotāju atmaskojuši un plānoja šo pedofīlu apturēt. Viss beidzās, kad viens no zēniem izstāstīja par skolotāju pedofilu vecākiem. Skola gatavojās organizēt sapulci ar uztrauktajiem vecākiem, bet viens vecāku pāris, negaidot sapulci, devās uz policiju, tāpēc sākās plaša izmeklēšana.

Prokuratūra ir pārliecināta, ka seksuālā vardarbība notikusi stundu laikā klasē. Tiesnesim zēni izstāstīja, ka skolotājs taustījis viņu dzimumorgānus un masturbējis. Skolotājs atzinās, ka turējis skolniekus klēpī, bet tam esot bijis cēls mērķis – nomierināt 10-11 gadus vecos zēnus. Skolotājs apgalvo, ka viņa ķermeņa kontakts ar skolniekiem bijis normāls un skolnieku dzimumorgānus viņš neesot aizticis. 44 gadus vecajam skolotājam pašam ir divi mazi dēli. Daudzi pedofīli gluži vai visu acu priekšā atļaujas taustīt bērnu dzimumorgānus un masturbēt galda aizsegā vai izmantojot mirkļus, kad citi izgājuši no istabas. Neviens pat neiedomājas, ka starp pedofilu un bērnu ir tikai viņiem diviem zināms kontakts. Protams, pats bīstamākais noziedznieks ir tas, kurš dzīvo ar bērnu vienā mājā.

Kā bērna tēvocī, vectētiņā vai tēvā sazīmēt pedofīlu? Ir tādi nodevīgi “simptomi”, kuri uzrāda pedofīlus un pēc kuriem tos var atpazīt. Piemēram, spēles ar bērniem. “Zirga braukšana”, ko ar Lindu spēlēja Ārne Smoge, ir viena no raksturīgām pedofīlu spēlēm. Tādas ir dažādas spēles gultā, uz dīvāna vai krēslā, kur pedofīlam ir tuvs ķermeņa kontakts ar bērnu. Parasti šīs spēles mēdz kļūt gandrīz par rituālu, par kaut ko tādu, kas atkārtojas atkal un atkal. To hipnotiski suģestējošā iedarbība mazina bērna pretestības spējas. Piemēram, kāds 54 gadus vecs pedofīls ciemojās pie savas māsas un viņas ģimenes. Tikko pārkāpis slieksni, šis vīrietis, kurš dzīvoja tālu no māsas un nebija redzējis viņu daudzus gadus, varētu teikt, sāka “darboties” ar ģimenes bērniem, kurus redzēja pirmo reizi. Viņš aktīvi mēģināja rast ar viņiem tuvu kontaktu. No malas var likties, ka šis cilvēks gluži vienkārši ļoti mīl bērnus un tam patīk spēlēties ar viņiem. Viņš ņēma bērnus klēpī un visādi spaidīja. Mācīja mazāko zēnu mest kūleņus un tad it kā pa jokam bakstīja ar pirkstu bērna dibentiņā, izdarot tādas kā urbšanas kustības, ko papildināja ar dūkšanu: “Bzz, bzz…” Viņš it kā cīnījās un spēlējās ar bērnu, kuru saspieda tā, ka tas nevarēja ne pakustēties. Blakus sēdošā bērna galvu ar varu ielika savā klēpī un pieturēja bērnu aiz drēbēm tā, lai viņš nevarētu piecelties. Gribēja ņemt bērnus sev līdzi. Asarām acīs raudzījās, kad viņam atņēma bērnu un neļāva vest automašīnā bez ģimenes uzraudzības. “Man ir tiesības ņemt bērnu, kuram esmu radinieks,” aizvainoti, gandrīz raudādams, teica pedofīls.

Viņš sāka spēlēt “rituāla” spēli ar mazāko ģimenes zēnu. Spēlē atkārtojās vārdi: “Gulēt, gulēt, jā, jā.” Tā izskatījās kā cīniņš starp pedofīlu un mazo zēnu, kurš mēģināja izrauties no vīrieša rokām. Zēns pretojās, bet pedofīls kā jokodamies lika to gulēt. Tas viss notika gultā, kur pedofīls it kā noguruma dēļ bija atgūlies. Spēle, varētu sacīt, notika visu acu priekšā. Bet tad, kad saimniece virtuvē gatavoja brālim ēdienu, viņš palika ar viņas mazdēlu vienatnē. Spēle turpinājās. Taču, kā vēlāk pastāstīja mazais zēns, ciemiņš beidzis spēlēt “Gulēt, gulēt…” un sācis aiztikt “krāniņu”. Bērns smalki izstāstīja, kā pedofīls caur biksīšu staru glaudījis un raustījis viņa “krāniņu”. Mazais zēns teicis “nē”, bet pedofīls stingri turējis viņu un teicis “jā, jā”.

Pieaugušo reakcija uz bērnu stāstiem

Lielākoties visiem, kuri nonākuši tādā situācijā, sāk darboties aizsardzības mehānismi, kuri pasargā no sāpīgām un nevēlamām domām. Cietušā bērna tuvinieki bieži vien nostājas pedofīla pusē un neapzināti kļūst par tā līdzdalībniekiem. Viņi domā: “Bērns taču vairs neko nesaka.”Bet bērni nesaka tiem, kuri negrib dzirdēt un ticēt. Bērns ar savu bēdu paliek viens, un tā ir katastrofa.

Bieži ir tā, ka, piemēram, māte tic un atbalsta bērnu, bet visa pārējā ģimene nostājas noziedznieka pusē. Mātei tā ir smaga nasta, taču bērna dēļ, nākotnes dēļ jāiztur. Tas atmaksājas, jo citādi bērna dzīve tiks izpostīta. Ja bērna vienīgā cerība – māte kļūs par nodevēju, tad traumas nekad nesāks dzīt, tās kļūs aizvien lielākas.

Gluži vai visi gadījumi, kur pedofīls ir radnieciskās attiecībās ar upuri, ir saistīti ar draugu un radu nodevību un ģimenes iziršanu. Bieži tas, kas atbalsta cietušo bērnu, paliek viens. Pedofīla pusē nostājas gan radi, gan draugi, gan kolēģi. Viņš taču ir tik labs, tāds cilvēks taču nebūtu varējis izdarīt ko tādu… Viņam taču ir ģimene! Viņš taču ir divu bērnu tēvs! Viņš taču ieņem tik augstu amatu! Cietušā tuvinieki domā, ka bērns varbūt fantazē, varbūt gluži vienkārši izdomā, ka pieaugušais radinieks viņu seksuāli izmanto. Tas, starp citu, ir pedofīlu galvenais arguments: “Bērns fantazē!” Gribu teikt, ka šādas lietas bērni nefantazē. Tas ir fakts, kuru apstrīd vienīgi paši pedofīli un nekompetenti cilvēki. Daudz biežāk bērni neizstāsta un noklusē par pedofīlu noziegumiem.

Par pedofīla vardarbību lielākoties ir spējīgi izstāstīt galēji izmisuši bērni, pavisam mazi bērni vai tie, kuri paši jūtas no pedofīla aizsargāti. Protams, tas nenozīmē, ka pieaugušais, kuram bērns izstāsta par savu nelaimi, vienmēr grib zināt un klausīties par to. Jāapzinās, ka par seksuālo vardarbību bērni nekad nemelo. Cietušā bērna stāstā vienmēr ir bērniem raksturīgas detaļas un jūtas. Piemēram, mazais zēns, ar kuru ciemiņš spēlēja “Gulēt, gulēt…” spēli, izstāstīja un ar savu rociņu vairākkārt parādīja, kā pedofīls caur īso bikšu staru piekļuva pie viņa dzimumorgāniem, kā raustīja un glāstīja tos. Rādīja, kā viņš mēģinājis izrauties un aizskriet, bet ciemiņš to turējis, turpinot glāstīt un raustīt “krāniņu”. Uz bērna “nē” ciemiņš teicis “jā, jā”.

Zēna stāsts ir patiess notikumu atspoguļojums ar emocijām un detaļām. Pedofīliem palīdz arī sociālais “tabu”. Sabiedrība negrib nedz zināt, nedz dzirdēt par bērnu nelaimēm. Cilvēki baidās un kaunas iesaistīties tik nepatīkamā lietā kā seksuāla vardarbība pret bērnu. Tāpēc viņi neapzināti var nostāties pedofīla pusē. Ja notiek tā, ka bērnam netic, tad bērns var nonākt vairāku noziedznieku rokās.

Pedofīli var seksuāli izmantot gan savus, gan citu cilvēku bērnus. Tie,kuri izmanto svešus bērnus, biežāk šādi traumē lielu skaitu bērnu. Bieži vien šo bērnu skaits ir ļoti liels, īpaši – pedofīla aktīvākajos mūža gados. Varmākas, kuri izmanto pašu bērnus, lielākoties iztiek ar mazāku skaitu bērnu, taču vardarbība pret viņiem parasti ir ilgstoša. Pieaugušie, kuri seksuāli izmanto bērnus, tikpat kā vienmēr ir guvuši seksuālas traumas bērnībā. Tas ierobežo viņu attīstības iespējas. Pedofīliem ir sarežģījumi cilvēku savstarpējo attiecību ziņā. Tas attiecas uz tādām jomām kā atkarība, tuvums, līdzjūtība, seksualitāte, vara, morāle, kontrole un agresivitāte. Viņus varētu raksturot kā neattīstītus jūtu ziņā. Cerēt uz pedofīla līdzjūtību vai kaunu ir bezcerīgi.

Seksuāli izmantojot bērnus, pedofīli it kā aizpilda kādu tukšumu sevī. Viņiem nav spējas izjust, ka bērni no viņu rīcības cieš. Ar seksuālo vardarbību pret bērniem daudzi pedofīli grib apmierināt vajadzību pēc mīlestības un izjust varu. Ir arī tādi, kuri seksuālajā vardarbībā saredz atriebību, sodu un taisnību. Vardarbība pret bērniem rosina pati sevi turpināt, lai aizpildītu šo tukšumu. Pedofīli parasti neatzīstas nodarītajā. Šiem noziedzniekiem ir ļoti spēcīgi psihiskās aizsardzības mehānismi.

Bērni kā seksa prece

Bieži vien pedofīli pērk bērnus. Daudziem noziedzniekiem tirdzniecība ar bērniem dod milzīgus ienākumus, tāpēc šīs tirdzniecības apjoms pieaug ar katru gadu. Ir vietas, kur bērnu var nopirkt par pusvelti un seksuāli izmantot bez jelkāda soda. Šīs vietas tādējādi kļuvušas par pedofīlu paradīzi, kur šie noziedznieki sastopami lielā skaitā.

“Dagbladet”, 2000. gada 23. oktobris. Kādu 11 gadus vecu Taizemes meiteni viņas radiniece pārdeva apmēram par 3 ASV dolāriem jeb 1 latu un 50 santīmiem kādam Francijas drošības aģentam, kurš piespieda meiteni uz orālo seksu.

“Sekstūristu” upuri tiek traumēti uz visu mūžu un beidz savu dzīvi kā narkomāni, psihiatrisko slimnīcu pacienti vai izdarot pašnāvību. Viņiem bieži uzspiež visperversākos seksa veidus. Daudzi saslimst ar AIDS vai venēriskajām slimībām. Piemēram, Sohonu no Kambodžas māsa pārdeva, kad viņai bija tikai 9 gadi. Tagad viņa ir 14 gadus veca, slima ar AIDS un gluži vai zaudējusi prātu. Viņa vairākus gadus dzīvoja kā ieslēgta kādā Pnompeņas bordelī, bet, kad saslima ar tuberkulozi, tika izmesta pie kādas slimnīcas durvīm. Pārdotie “seksa biznesa” bērni nesaprot, ka tā nav viņu vaina, viņu kļūda. Tāpēc vainas un kauna izjūtas dēļ upuri negrib liecināt par noziegumiem, kas izdarīti pret viņiem. Divdesmit piecas valstis, to vidū Norvēģija, Francija, Vācija un Amerikas Savienotās Valstis, ir pieņēmušas likumus, kuri tieslietu orgāniem dod iespēju sodīt pedofīlu, ja noziegums izdarīts citā valstī. Galvenā problēma, kāpēc tik maz pedofīlu stājas tiesas priekšā, ir tā, ka bērni neliecina un noklusē pret viņiem pastrādātos noziegumus, kā arī tas, ka vietējās varas iestādes bieži vien īpaši nesteidzas ar izmeklēšanu. Pēc kriminālpolicijas datiem, daudzi no norvēģu “sekstūristiem”, pret kuriem jau agrāk bijusi ierosināta izmeklēšana vai kuri tikuši tiesāti par seksuālo vardarbību pret bērniem Norvēģijā, brauc uz ārzemēm, lai nesodīti izmantotu bērnus tur. Populārākās norvēģu pedofīlu “ceļojumu” vietas ir Krievija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Čehija, Bosnija,Rumānija, Turcija, Tunisija, Šrilanka, Taizeme, Kambodža, Vjetnama, Laosa, Filipīnas, Nepāla, Indija, Brazīlija, Meksika, Kuba un vēl citas valstis. Tās ir valstis, kurās bērni ir sliktāk aizsargāti un to seksuālie pakalpojumi vieglāk pieejami nekā Norvēģijā, valstis, kurās reti kāds reaģē, kad pieaugušais ņem bērnu sev līdzi viesnīcas numurā. “Sekstūristi” baidās no venēriskajām slimībām un AIDS, tāpēc meklē aizvien mazākus bērnus, cerēdami, ka tie nav slimi.

Bērni, kurus izmanto “sekstūristi”, visbiežāk ir ielas bērni, vecākus zaudējuši bērni vai arī tādi, kuri ir nozagti vai pārdoti. Bieži viņi nonāk pieaugušo suteneru paspārnē, kuriem labi zināms, ka bērni ir ļoti pieprasīta prece seksa tirgū. Interpola eksperte Agnese Furnīrda Senmora stāsta, ka 98 % “sekstūristu” ir visu sociālo slāņu vīrieši. Pēc britu pētījumiem, 75 % “sekstūristu” ir precēti vīrieši, 65 % pieder pie vidusslāņa, 91 % no visiem “sekstūristiem” ir īpaši bīstami.

Pedofilu mafijas

“VG”, 2001. gada 18. janvāris. Zviedrijā un Anglijā atklāta, pēc policijas domām, lielākās ar bērnu pornogrāūjas materiālu izplatīšanu saistītās organizācijas darbība, kuras sazarojums aiziet uz Norvēģiju. Zviedrijā par šīs organizācijas vadītāju uzskatīta kāda 51 gadu veca sieviete, kura dzīvojusi mazā ciematiņā kopā ar vīru un bērniem. 63 zviedru pedofīli savstarpēji apmainījušies ar bērnu pornofilmām, kurās parādīta arī seksuāla vardarbība pret zīdaiņiem.

1994. gadā britu policija notvēra skotu mācītāju Džonu Stamfordu, kuru meklēja trijās valstīs. Mācītājs bija izveidojis veselu pedofīlu tīklu ar nosaukumu “Spartaks”. Tā klientiem bija iespēja izvēlēties bērnu seksam, uzrādīt vēlamo datumu un tikt nodrošinātiem ar pilnu “servisu”, kurā iekļauta lidmašīnas biļete, viesnīca un – pats galvenais – bērns. Daudzi tūristu biroji izmantoja šo tirgu, izveidojot pat speciālus reisus, paredzētus tieši “sekstūristiem”.

33 gadus vecs Austrijas mācītājs bija ne tikai mazo zēnu internātskolas pārzinis, bet arī viens no galvenajiem pedofīlu tīkla vadītājiem. Mācītāja mājā atrasti 100 000 pornogrāūski bērnu fotoattēli. Konfiscētajās videofilmās redzami sadomazohistiski izmantoti mazi zēni. Vairākās filmās dzirdama mācītāja balss, kad tas dod instrukcijas. Kādā filmā viņš pārņem iniciatīvu un turpina vardarbību pats. Visas šīs filmas uzņemtas ārzemēs. Pie mācītāja atrasts arhīvs ar bērnu pasūtītāju vārdiem un adresēm no visas pasaules.Pirms diviem gadiem Vīnes arhibīskaps atkāpās no amata, kad tika pieķerts vairākus gadus ilgušā seksuālā vardarbībā pret jauniešiem.

“Aftenposten”, 2000. gada 19. septembris. Pēc ilgstošas izmeklēšanas Neapoles policija arestēja deviņas personas: astoņus itāliešus un vienu krievu. Par ievestu pornofilmu glabāšanu un izplatīšanu vienlaikus tika izdarīta kratīšana 600 mājās. Neapoles policijai zināmas 1700 personas Itālijā, kuras pirkušas bērnu pornogrāfiskās filmas. Visa šī produkcija ražota Krievijā, tās lielākā daļa – Murmanskā, kur, pēc policijas rīcībā esošās informācijas, atrodas galvenā krievu pedofīlu mafijas organizācija. Krievijas mafija zog bērnus no parkiem un citām vietām, kur tie spēlējas, kā arī bērnunamu un ielas bērnus, lai kameras priekšā tos izvarotu un mocītu līdz nāvei. Bērnu pornofilmas cena atkarīga no tās satura. Filmas sadalītas kategorijās ar kodu nosaukumiem. Filmas ar kodu “Necros Pedo” bērni tika izvaroti un sadistiski nomocīti līdz nāvei.

Krievijas bērnu pornomafija produkcijas tirdzniecībai izmantoja galvenokārt internetu. Pasūtītie ar bērniem saistītie pornomateriāli tika pakās sūtīti ar parasto pastu. Neapoles policija infiltrēja savus cilvēkus Itālijas pedofīlu sabiedrībā un uzzināja par šiem sūtījumiem. Policisti tos atvēra, bet pēc tam, pārģērbušies par pastniekiem, izvadāja adresātiem. Visu filmēja ar slēptajām kamerām. Cik Eiropā bijis šīs produkcijas pircēju, pagaidām nav zināms. Dānijas policija noorganizēja akciju pret dāņu pedofīlu tīklu. Aizturēto vidū ir gan policists, gan policijas eksperts šādos jautājumos. Krievijā vairākus pedofīlus arestēja, taču pēc dažiem mēnešiem atbrīvoja, pamatojoties uz amnestiju. Krievijā seksuālā vardarbība pret bērniem netiek izmeklēta un sodīta. Valdība šai nopietnajai problēmai nav pievērsusies. Katru gadu Krievijā pazūd daudz bērnu, kurus neviens nemeklē. Vienīgi tad, ja pazudušais bērns ir no sabiedrībā pazīstamas ģimenes vai arī ir ārzemnieks, tas tiek meklēts un bērna fotogrāfija parādās presē. Par Itālijā plānoto operāciju norvēģu policija netika informēta. Pirms pāris gadiem Norvēģijas policija kopā ar vēl 14 valstīm piedalījās akcijā ar nosaukumu “Katedrāle”. Toreiz arī Norvēģijā tika aizturētas vairākas personas, tomēr tūlīt pat atbrīvotas.

Pedofilu tipu ir daudz

Ir četri vīriešu – pedofīlu tipi. Pirmā pedofīlu tipa izpausmes varētu nosaukt par “meklējošo mīlestību”. Pedofīls apmierina savas seksuālās vajadzības, izmantojot bērnu, par kuru, pēc paša domām, rūpējas. Tas nenozīmē, ka šim pedofilu tipam ir kādas robežas bērna seksuālā izmantošanā.

Pedofīlu otrais tips ir caurcaurēm seksualizēts. Šīs grupas pedofiliem tipiski, ka viņiem ir izteikta tendence seksualizēt gluži vai visas attiecības ar cilvēkiem. Viņiem mēdz būt seksualizēti komentāri par visparastākajām ikdienas lietām. Ar seksuālo vardarbību pret bērniem šis tips “pierāda” savas rūpes par bērnu.

Trešā tipa pedofīlu uzvedība ir agresīva, kontrolējoša un tirāniska. Šis tips izmanto seksuālo vardarbību pret bērniem, lai izbaudītu savu varu, iespēju kontrolēt, atriebību un sodu. Šie pedofīli parasti pakļauj bērnus gan seksuālai, gan fiziskai vardarbībai, kā arī baida viņus ar dažādiem draudiem. Visbiežāk vardarbība tiek izskaidrota kā bērna vai kāda cita sodīšana.

Ceturtais pedofīlu tips ir pats bīstamākais. Šī tipa pedofīli ir visnaidpilnākie un vardarbīgākie, tie seksuālo noziegumu pret bērnu izdara aklās dusmās, bieži vien – apdraudot bērna dzīvību. Tiešī šī tipa pedofīli visbiežāk noslepkavo seksuāli izmantoto bērnu. Kā pedofīlu ceturtā tipa piemēru var minēt kādu 36 gadus vecu norvēģu pedofīlu no Sandnes, kurš nežēlīgi izmantoja mazas meitenes un zēnus vecumā no diviem līdz septiņiem gadiem. Vienu no upuriem, septiņus gadus vecu zēnu, pedofīls bija nositis, pirms seksuāli viņu izmantojis. (…)

Jaunieši – pedofili

Arī jaunieši var seksuāli izmantot pusaudžus un bērnus. Parasti viņi ar nespēcīgākiem par sevi atkārto to, ko pārdzīvojuši paši.”Aftenposten”, 2000. gada 19. septembris; “Dagbladet”, 2000. gada 25. un 28. oktobris; “VG”, 2001. gada 4. janvāris. 2000. gada 19. maijā Kristiansunnā divi norvēģu jaunieši izdarīja noziegumu, par kuru ieinteresējās pat amerikāņu FIB. Līdzīgas slepkavības agrāk nav notikušas ne Eiropā, ne ASV. Abi noziedznieki bija izvarojuši divas mazas meitenes, bet pēc tam nodūruši viņas ar nazi. Viens no noziedzniekiem, 19 gadus vecais ļāns Helge Annešens, atzinās tūlīt pat, ka kopā ar draugu izdarījis šo briesmīgo noziegumu. Policija viņu atrada pēc bioloģiska rakstura pierādījumiem. Bet viņa draugs, 21 gadu vecais Vigo Kristiansens, neatzina savu vainu un apgalvoja, ka neko nezinot. Policijas rīcībā ir bioloģiski pierādījumi, kuri saista Vigo Kristiansenu ar noziegumu un notikuma vietu mežā, kur tika ievilinātas ar solījumu parādīt kaķīšus mazās meitenes Lēna Slēgedāle Paulsena (10) un Stīne Sofija Sērstrēnena (8), izvarotas un nežēlīgi nodurtas ar nazi.

Pēc meiteņu izvarošanas un noslepkavošanas Vigo Kristiansens bija mežā nofotografējies dažādās seksuālās pozās. Izmeklētāji bija pilnīgi pārliecināti, ka meiteņu izvarošana un noslepkavošana nav bijis draugu pirmais noziegums. Viņi nekļūdījās. Kāda meitene izstāstīja, ka no 7 gadu vecuma trīs gadus pēc kārtas Vigo Kristiansens viņu seksuāli izmantojis. Vigo Kristiansens meiteni izsekojis, un visas varmācības notikušas brīvā dabā. Neviens neko nebija pamanījis. Meitene klusēja, līdz ieraudzīja presē noziedznieka attēlu un vārdu. Vigo Kristiansens ir atzinies seksuālā vardarbībā pret šo meiteni, kā arī ka slepus izsekojis kādu jaunu sievieti. Pret Vigo Kristiansenu izvirzīta apsūdzība arī par seksuālu vardarbību pret kādu 5 gadus vecu zēnu. Taču to viņš noliedz. Viņa mājā atrastas 50 pornofilmas, daudzās no tām redzams sekss ar pusaudzēm.

Lielākā daļa pedofilu ir ģimenes cilvēki ar labu izglītību

Starptautiski pētījumi rāda, ka aptuveni 95 % varmāku pret meitenēm un aptuveni 85 % zēnu izmantotāju ir vīrieši. Jāpiebilst, ka pavisam maz ir tā saukto klasisko pedofilu, pārsvarā viņi ir precēti cilvēki un dzīvo “ģimenes dzīvi”. Turklāt lielākā daļa pedofilu ir gan labi izglītoti, gan sabiedrībā cienīti cilvēki. Piemēram, Lielbritānijas izmeklētāja Džūdija Harsa, kuras “kontā” ir 138 notverti pedofili, bija iedomājusies, ka caurmēra bērnu izvarotājs ir būtne ar triju klašu izglītību, mūždien ereģētu locekli, piesvīdušām padusēm un pār spalvainām krūtīm tekošām siekalām. Patiesībā izrādījās, ka tieksme uz bērniem pārsvarā ir bagātiem ļaudīm ar smalku izglītību: advokātiem, politiķiem, profesoriem, mūziķiem, skolotājiem. Piemēram, kāds no Džūdijas Harsas notvertajiem maniakiem bija 54 gadus vecs fizikas profesors no Glāzgovas. Seksuālai vardarbībai pakļauti var būt visu vecumu bērni – gan meitenes, gan zēni. Paši jaunākie upuri var būt tikai dažas nedēļas veci. Jo bieži bērnībā piedzīvota seksuāla vardarbība turpinās pieaugušā vecumā paša praktizētā vardarbībā.

Seksuālai vardarbībai bērns var būt pakļauts bērnunamā un citās oficiālās iestādēs

“Dagbladet”, 2000. gada 2. jūlijs, 4. augusts. Vairāki bērni, no kuriem mazākais bija četrus gadus vecs, tika seksuāli izmantoti kādā Sērtrendelāges psihiatriskajā iestādē. Arī varmākas bija tās pašas psihiatriskās iestādes pacienti. Medicīniskais personāls par vardarbību zināja, taču par notiekošo nelikās zinis.

“Boarum og Asker budstikke”, 2000. gada 2. oktobris. Kādam 12 gadus vecam zēnam bija problēmas skolā. Viņam tika izkārtota iespēja saņemt tradicionālo, Norvēģijā oficiālo palīdzību, kuru formulē kā saskarsmi ar pieaugušajiem. Katru ceturto brīvdienu zēns ciemojās kādā viņam iedalītā ģimenē. Pēc pāris normāli pavadītām brīvdienām pie viņa uz istabu sāka nākt kails saimnieks. 39 gadus vecais vīrietis zēna acu priekšā onanēja līdz orgasmam un piedāvāja arī zēnam pamēģināt to pašu. Taču zēns atteicās. Zēnam sākās nakts murgi, bet viņš kaunējās kādam par to stāstīt. Māte pēc viņa uzvedības saprata, ka kaut kas ir noticis, un zēns tika uzaicināts policijā uz pārrunām, kur visu izstāstīja.

39 gadus vecais “rezerves tēvs” vispirms savu vainu noliedza, taču, kad tika konfrontēts ar zēna liecību, raudādams atzinās. Taču pēc diviem mēnešiem viņš vēstulē policijai no savām liecībām atteicās. Viņš neieradās arī uz tiesu, tomēr tiesa notika. Kā vainu mīkstinošu apstākli tiesa ņēma vērā, ka vīrietis bērnībā pats pārcietis seksuālu vardarbību, kura nu izpaužas kā depresija un bailes. Tiesa piesprieda “rezerves tēvam” 90 dienas cietumsoda.

Pedofili bieži vien izvēlas profesiju vai nodarbošanos, kur viegli piekļūt bērniem

“Dagbladet”, 2000. gada 14. jūlijs. Kāds precēts skolotājs no Vestfollas sodīts ar 30 dienām cietuma par četru mazu meiteņu seksuālu izmantošanu. Vardarbība pret meitenītēm notika sporta sacensību laikā, kad bērni kopā ar skolotāju bija izbraukumā. Skolotājs pastrādātajā neatzīstas.

“Aftenposten”, 2000. gada 18. augusts. 31 gadu vecs pedofīls tiesā apgalvoja, ka neesot zinājis par to, ka nedrīkst seksuāli izmantot bērnus. Pedofīls ar savu upuri iepazinās skolas orķestrī. Trīs gadus viņš perversi izmantoja mazu zēnu. Pēc kāda laika to uzzināja citi, pedofīlam nācās no orķestra aiziet. Zēns tagad cieš no lielām fiziskas un psihiskas dabas problēmām.

“Dagbladet”, 2000. gada 3. oktobris. Francijas bīskaps Pjērs Pikāns noklusēja 54 gadus vecā pedofīla abata Renē Bisē noziegumus pret bērniem. Galu galā abats atzinās izvarošanā un seksuālā vardarbībā pret 13 bērniem.

Franču avīze “France Soir” rakstīja, ka laikā no 1987. līdz 1996. gadam abats bijis atbildīgs par bērniem vairākās Normandijas draudzēs. Nav skaidri zināms, cik bērnu Renē Bisē seksuāli izmantojis. Pirmais mēģinājums abatu apturēt tika izdarīts 1996. gadā, kad kāda māte izstāstīja kapelānam, ka abats izmantojis viņas dēlu. Kapelāns to darīja zināmu bīskapam. Beidzot Renē Bisē atzinās un tika aizsūtīts uz atpūtas namu. 1998. gadā Bisē saņēma jaunu draudzi, taču šoreiz atradās kāds drosmīgs jaunietis, kurš bija spējīgs runāt atklāti par Renē Bisē noziegumiem, un pedofīla darbību apturēja. Tā nav pirmā reize, kad Francijas Katoļu baznīcā tiek atklāta vardarbība pret bērniem.

“VG”, 2000. gada 6. decembris. Policija izmeklē iesniegumus par seksuālo vardarbību pret sešiem zēniem kādā no labākajām katoļu skolām, kurā mācās arī britu valsts ministra Tonija Blēra dēli. Skolnieki apgalvo, ka mācītājs un bijušais skolas vadītājs tos seksuāli izmantojuši. Viens no pedofīliem pirms diviem gadiem nomira no AIDS izraisītas slimības. Skolnieki baidās, ka arī viņi varētu būt inficēti.

“Aftenposten”, 2000. gada 12. decembris. Par kādu 40 gadus vecu treneri Mūdumas rajonā, kurš trenējis 12-16 gadus vecas meitenes, divas no viņām uzrakstījušas iesniegumu policijai sakarā ar seksuālu vardarbību. Izmeklējot lietu, policija konstatēja, ka seksuāla vardarbība notikusi vairākus gadus. Pats treneris noliedz, ka būtu darījis ko kriminālu. Anglijas policija atklājusi pedofīlu grupējumu, kurš bija iefiltrējies skautu kustībā. Policija domā, ka seksuāli izmantoti 300 mazu zēnu. Mazos zēnus pedofīli sauca par “cāļiem”. Skautu vadītājam Braienam Tērneram bija iesauka “cāļu speciālists”, jo viņš veiksmīgi pievilināja mazos skautus. Tagad viņš un vēl trīs skautu vadītāji tiek saukti pie kriminālatbildības.

“Norsk Ukeblad”, 1999. gada jūlijs. “Mans dēls, mana laime, ir acīmredzot traumēts uz mūžu. Mēs bieži domājam – tas nekad nenotiks ar MANU bērnu, tomēr tas notiek daudz biežāk, nekā mums šķiet. Šie varmākas ir visur, bet visvairāk tiem tīk profesijas, kas saistītas ar bērniem. Esmu dzirdējusi speciālistus sakām, ka slimu cilvēku ir daudz. Daudz vairāk, nekā to lasām presē. Tāpēc gribu aicināt visus vecākus uzmanīt bērnus, ja parādās līdzīgi simptomi kā manam dēlam. Es laikus nepamanīju, kas notiek ar manu bērnu, un tagad nevaru sev piedot. Esmu šokā. Esmu zaudējusi ticību likumam, tiesai, tieslietu sistēmai, policijai – vārdu sakot, visiem, kuriem vajadzētu uzticēties. Viņi aizsargā pedofīlu, nevis cietušo bērnu.”

Annešs ir jaunākais no Juhannas diviem dēliem. Vecākais dēls Steinars ir trīs gadus vecāks. “Steinaram patika iet skolā. Biju domājusi, ka arī Annešam patiks. Bet otrajā klasē viņš stipri pārvērtās. No priecīga un atklāta zēna viņš pārvērtās bailīgā bērnā, kurš katru dienu pārnāk no skolas raudādams. Domāju, varbūt viņam ir grūti saprasties ar citiem skolēniem un tas nokārtosies pats no sevis. Taču labāk nekļuva. Annešam parādījās fiziskas problēmas. Viņam niezēja dibens, un viņš sāka nokārtoties biksēs. Mēs aizgājām pie ārsta. Ārsts teica, ka niezi acīmredzot izraisa sēnīšu infekcija un tas neesot retums, ka pirmklasniekam reizēm notiek “nelaime” biksēs. Es noticēju, ka laikam jau tā ir. Brīnījos, ka tagad viņš vienmēr gribēja gulēt kopā ar mani vai Steinaru. Miegā viņš vaidēja un raudāja. Viņš varēja mazgāties un mazgāties.

Kādu dienu Steinars, pārnācis no skolas, izstāstīja, ka redzējis Annešu kopā ar skolotāju, kurš ievedis brāli istabā, kurā neviena cita nebijis. Steinars brīnījās, ko Annešs dara kopā ar skolotāju, kurš viņam neko nemāca, un pajautāja to brālim. Annešs kļuva balts kā krīts un lūdzās Steinaru nevienam nestāstīt, citādi mamma nomiršot, tā teicis skolotājs. Par laimi, Steinars bija liels diezgan, lai saprastu, ka tās ir muļķības. Nu man kļuva skaidrs viss. Tajā brīdī es būtu varējusi kādu nosist. Bet pēc tam nolēmu, ka piezvanīšu policijai, viņi lietu izmeklēs un varmāka saņems sodu. Taču policijā man radās iespaids, ka esmu viņus iztraucējusi no daudz svarīgākiem uzdevumiem. “Aizved bērnu pie psihologa un savāc pierādījumus,” šādu rīkojumu es saņēmu. Jutos kā apsmieta. Vai tad tas nav policijas uzdevums – izmeklēt notikušo? Un vai viņi tiešām domāja, ka man jāļauj vēlreiz izvarot Annešu, lai “savāktu pierādījumus”?

Protams, tūlīt pat izņēmu Annešu no skolas. Noalgoju advokātu, kurš iekustināja lietu, un Annešs tika uzaicināts sniegt liecību pie tiesneša. Viņš saņēmās runāt atklāti un izstāstīja par izvarošanu. Policija apskatīja skolas istabu, kurā tas bija noticis, un tad pierādījumu trūkuma dēļ lietu izbeidza. Esmu sūdzējusies visās iespējamās instancēs, sākot ar prokuroru… Visur atdūros kā pret sienu. Man radies iespaids, ka tas ir varmāka, kuru viņi aizstāv. Agrāk pret skolotāju jau bijusi ierosināta lieta par bērnu seksuālo izmantošanu Oslo skolā, bet arī tā lieta tika izbeigta. Tagad Annešs iet citā skolā. Taču Anneša mocītājs vēl joprojām strādā turpat! Ar brīvu iespēju izmantot citus bērnus. Visu instanču aizstāvēts. Viņa vajadzībām tieslietu sistēma darbojas nevainojami.”

Kompetences trūkums

“Aftenposten”, 2000. gada 21. septembris. – Kaut gan ir izpētīts, ka aptuveni 200 000 norvēģu bērnu cieš no seksuālas vardarbības, skolotājiem nav īstu zināšanu un izpratnes par to, – saka lektore Astrīda Hēgjelle. Daudzi cietušie vienkārši netiek pamanīti, daži no viņiem izdara pašnāvību.

Pedofili uzbrūk uz ielas

“Aftenposten”, 2000. gada 1. novembris. Policija meklē kādu 40 gadus vecu liela auguma gaišmatainu vīrieti, kurš ap sešiem vakarā Vestbī mēģināja nozagt 10 gadus vecu zēnu, taču zēns tik stipri iekoda vīram rokā, ka viņš no sāpēm uz mirkli atlaida zēnu, kurš uzreiz aizbēga.

“VG”, “Dagbladet”, 2001. gada 17. februāris. 8 gadus veca meitene pēc ciemošanās pie draudzenes brauca ar skrejriteni mājās, kad viņai uzbruka svešs vīrietis. Draudot nosist, vīrietis ievilka meiteni mežā, kur mēģināja izvarot. Meitenes māte, kura bija gājusi meitai pretī, ieraudzīja skrejriteni. Netālu no tā viņa pamanīja vīrieti mēģinām izvarot viņas meitu. Māte tik stipri iekliedzās, ka vīrieti aizbaidīja. Uzbrukums notika Gosenas dzīvojamā rajonā, ārpus Stavangeres centra.

Pedofilus vieno internets

“Dagbladet”, 2001. gada 17. februāris. “Meitene varētu būt 4 gadus veca. Viņas rociņas ir tievākas nekā pieaugušā vīrieša dzimumloceklis, kurš ir meitenē.” Tas ir norvēģu Barnevern adresēts ziņojums no cilvēka, kurš nejauši uzgāja internetā bērnu pornogrāfijas materiālus. 2000. gadā norvēģu Barnevern saņēma 7246 internetā ziņojumus, kur varēja atrast grupu diskusijas, sarunas, attēlus un videofilmas, kurās bērni tiek seksuāli mocīti. Norvēģu “Barnevern” 2000. gadā pārsūtīja vairāk nekā 6000 ziņojumu kriminālpolicijai. Katrā ziņojumā ir piecas līdz desmit adreses, pēc kurām atrodami tādi cilvēki, kas izmanto šo pornogrāfiju, kā arī piedalās grupu diskusijās un sarunās par seksu ar bērniem.

“Aftenposten”, 2000. gada 23. novembris. Pēc organizācijas “The Global March Against Child Labour” ziņām, daudzās valstīs strauji pieaug bērnu prostitūcija. Šajā nolūkā ļoti plaši tiek izmantots internets. Piemēram, no visām 3000 “pornogrāfiskajām vietām” internetā 40 procentos gadījumu var atrast pornogrāfiskus Japānas bērnu attēlus. Tā ir dramatiska tendence: bērni no nabadzīgajām valstīm plūst uz tām pasaules vietām un valstīm, kurās ir cilvēki, kas par naudu grib pirkt bērnu seksu. Piemēram, Taizemes seksa industrijas bērni nāk no valsts nabadzīgākajiem rajoniem, kā arī no trūcīgām kaimiņzemēm, tādām kā, piemēram, Birma un Vjetnama. Itālijas ielās reģistrēti 2500 bērni – prostitūtas. Lielākā daļa nāk no Albānijas.

Austrālijā reģistrēti 4000 bērnu, kuri nodarbojas ar prostitūciju, Indijā – 575 000 bērnu, Peru – 500 000, Turcijā – 30 000, Indonēzijā -42 000, Bangladešā – 29 000 bērnu. Daudzu Āfrikas valstu bērni tiek pārdoti kā seksa prece. Tā Johannesburgā 26 000 bērnu iesaistīti seksa tirdzniecībā. Kāds Nīderlandes pētījums, kuru veica organizācija “Terre des Hommes”, apgalvo, ka Nīderlandē katru gadu tiek ievesti bērni, kurus izmanto prostitūcijā vai arī šiem pašiem nolūkiem pārsūta tālāk uz citām Eiropas valstīm.

Dominikānas Republikā darbojas aptuveni 400 dažādu bandu, kuras vilto dokumentus un nodrošina transportu, lai kontrabandas ceļā ievestu dzīvo preci Eiropas “seksa biznesam”. Tie ir tikai daži skaitļi, kas parāda, ka bērni ir prece, kuru noziedznieki pārdod un pērk.

Kādu sodu saņem pedofils

“Aftenposten”, 2000. gada 29. septembris, 16. oktobris. Kāds 39 gadus vecs pedofils ir trīs reizes tiesāts par seksuālu vardarbību pret bērniem. Pēdējo reizi – par trīs zēnu seksuālu izmantošanu. Viņš saņēma tiesas praksē visstingrāko sodu: septiņus gadus cietumā un piecus gadus policijas uzraudzībā. Bet jau pēc pusotra gada Tieslietu departaments un cietums ieteica apcietināto palaist atvaļinājumā, kas arī tika izdarīts. Būdams atvaļinājumā, pedofils kopā ar savu sievu seksuāli izmantoja dēlu, kurš bija atbraucis uz galvaspilsētu Oslo pie saviem vecākiem.Pastāvīgi dēls dzīvo pie audžuvecākiem Trendelāgā.

Notiesāto pedofīlu skaits Norvēģijā un tiem piespriestais sods ir niecīgs salīdzinājumā ar pašu problēmu. Pēc statistikas biroja datiem, piemēram, 1998. gadā par seksuālo vardarbību pret bērniem tika notiesātas 54 personas. Divdesmit no tām palaistas brīvībā pēc 1 līdz 89 dienām, četras – pēc 3 līdz 5 mēnešiem, divpadsmit – pēc 6 līdz 11 mēnešiem, sešpadsmit – pēc 1 līdz 2 gadiem un divas – pēc 3 līdz 4 gadiem. Visa gada laikā par incestu sodītas tikai trīs personas ar 1 līdz 89 dienām vai 3 līdz 4 gadiem.

“VG”, 2000. gada 16. decembris. Kāds cietušais teica: “Mēs zinām, ko tas maksā sabiedrībai, un tomēr – pedofīli ļoti reti tiek sodīti. Pedofīli ir uz brīvām kājām, lai turpinātu iznīcināt dzīvību. Es pats tiku bērnībā seksuāli izmantots. Alkoholisms, domas par pašnāvību un kauns ir mana ikdiena. Vardarbības ainas nekad nepazudīs no manām atmiņām. Mans varmāka ir miris, bet manā galvā viņš būs mūžīgi dzīvs. Briesmīgākais ir tas, ka pedofīlija ir pārmantojama. Mans mocītājs pats tika bērnībā seksuāli izmantots. Manas lielākās bailes ir – nekļūt par varmāku pašam. Ja nozodz automašīnu, dabūsi sodu, bet, ja iznīcini bērna dvēseli, nekas nedraud. Vai tā ir mazāk vērtīga?”

“Aftenposten”, 2000. gada 5. oktobris. Kolumbijas kardināls Alfonso Lopess Truhiljo atkārto Vatikāna domu par to, ka pedofīlu izdarītie noziegumi jāatzīst par noziegumiem pret cilvēci.

Atklātība aizsargā bērnus

“Aftenposten”, 2000. gada 24. septembris. Psihologs Tūre Gunsteins Nilsens žurnālā “Psykisk Helse” izsakās, ka iedzīvotāji ir jāinformē par kaimiņos dzīvojošiem pedofīliem. Viņa praksē bijuši vairāk nekā 300 cietušo. Noziedznieki, kuri seksuāli izmantojuši viņa pacientus bērnībā, lielākoties palikuši nesodīti. Pārāk bieži par šādiem noziegumiem netiek uzrakstīts pat iesniegums policijai. Tas notiek tāpēc, ka pedofīls ir upura tēvs vai cits radinieks. Jo bieži bērnības traumas tiek noklusētas, tāpēc pacientiem, kuri slimo ar psihiskām slimībām, vajadzīga ilgstoša terapija, līdz viņi izstāsta par slimības cēloni – seksuālo vardarbību bērnībā. Lietās, kuras nonāk tiesā, bērna sacīts vārds ir pret pieaugušā teikto. Liecinieku seksuālai vardarbībai pret bērnu parasti nav. Tiesa vairāk tic pieaugušajam. Ārsts uzskata, ka ir ļoti labi, ja viņa pacienti izstāsta saviem draugiem, paziņām un varbūt arī potenciāliem upuriem par pedofīliem, kuri viņus seksuāli izmantojuši bērnībā.

“Dagbladet”, 2000. gada 9. oktobris. Bergenas pedofīls sūdzas policijai par to, ka viņa fotogrāfija, vārds un adrese izkarināta pa visu ciematu. Uz plakāta rakstīts, ka neviens no vecākiem nevar būt drošs par saviem bērniem, ja ciematā ir pedofīls. – Es atradīšu, kas to plakātu izkāra, – saka trīsreiz tiesātais pedofīls. Bērnu vecāki uzskata par ļoti labu, ka tāda informācija parādījusies, viņi cer, ka pedofīls aizbrauks prom.

“Dagbladet”, 2000. gada 8. augusts. Angļu avīze “News World” publicēja 49 pedofīlu vārdus un fotogrāfijas. Avīze raksta, ka valstī ir 110 000 pedofīlu un viņu vārdi un attēli tiks publicēti avīzē. Tikko noslepkavotās 8 gadus vecās Sāras Peinas vecāki britu televīzijā teica, ka viņi atbalsta “News World”. Viņi uzskata, ka ir svarīgi, lai vecāki zinātu, ka tuvumā dzīvo pedofīls, un varētu bērnus aizsargāt. Pēc policijas domām, Sāru Peinu, kura tika atrasta izģērbta un izvarota, noslepkavojis pedofīls. Seksuālā vardarbība pret bērniem ir viena no lielākajām problēmām arī Lielbritānijā. Bērnu aizsardzības organizācija NSPCC (National Society for the Prevention of Cruelty to Children) informē, ka par seksuālo vardarbību pret bērniem ir sodīti vairāk nekā 110 000 britu.

Potenciālie seksuālas vardarbības upuri

“VG”, 2000. gada 21. oktobris. Vairāk nekā 100 miljoni pasaules bērnu aug bez vecākiem. Par iemeslu ir nabadzība, karš, AIDS epidēmija, fiziska un seksuāla vardarbība mājās. Tieši šie bērni, kuriem nav vecāku atbalsta un aizsardzības, visbiežāk kļūst par seksuālas un fiziskas vardarbības upuriem gan uz ielas, gan bērnunamos. Bijušajās komunisma valstīs bērni ir tie, kas maksā augstu cenu ekonomiskās krīzes sakarā. Tieši šeit strauji pieaug ielas bērnu un bez vecākiem palikušo bērnu skaits. Krievija ir cietusi vissmagāk. Bērnu bezpajumtnieku daudzums strauji palielinās un ir skaitāms miljonos; bērni nav aizsargāti nedz no seksuālas, nedz no fiziskas vai psihiskas vardarbības.

Pedofilija daudz biežāk sastopama homoseksuālistu vidū

“Dagbladet”, 2000. gada 19. augusts. Piedzima tāds vai kļuva par tādu? “Politiski izdevīgi būtu norādīt uz kādu gēnu, bet to nevar pierādīt,” atbild Knuts Sverre Rēangs, homoseksuālistu organizācijas vadītājs, kad norvēģu homofilu avīze “Blikk” viņam jautā, kāpēc cilvēki kļūst par homoseksuālistiem. Tie, kuri pēta dzimumu, kultūru un seksualitāti, neuzskata, ka homoseksualitātes fenomens būtu izskaidrojams ar bioloģiskām novirzēm, – šāds viedoklis izskanēja Oslo Universitātes simpozijā “Sexuality 2000″. Pederastiem un lesbietēm vieglāk būtu pateikt – es piedzimu tāds, nevis – es kļuvu par tādu. Piemēram, meitenes, kuras bērnībā pārcietušas seksuālo vardarbību, bieži izvēlas lesbiešu dzīves stilu. Sekss ar vīriešiem viņām nav iedomājams.

“Aftenposten”, “Dagbladet”, “VG”, 2000. gada 2. oktobris. 52 gadus vecs pederasts Jens Torsteins Olsens, kurš ir precējies ar vienu no Oslo pilsētas Domes līderiem, pederastu Ērlingu Lāi, kā pirmais Norvēģijas vēsturē tika iecelts par Oslo Majūrštuas baznīcas mācītāju. Pāri atbalsta bīskaps Rosmarija Kons, kurš jau sen kļuvis par visu homoseksuālistu labāko draugu. Uz pirmo pederasta dievkalpojumu bija ieradušies daudz Norvēģijā pazīstamu cilvēku, kuri nemaz nav Majūrštuas draudzes locekļi. Apsveicēju vidū bija viens no Norvēģijas bagātākajiem cilvēkiem – RIMI veikalu īpašnieks Steins Ēriks Hāgens, slavenā aktrise Venke Fosa, teoloģijas profesors Berge Furre, pilsētas Domes vadītājs Fries Huitfelts, parlamenta tieslietu komitejas vadītāja Kristina Krona Devolda un daudzi citi, kuri kopā ar Jensa Tošteina Olsena laulāto partneri Erlingu Lāi piedalījās pirmajā pederasta vadītajā dievkalpojumā. Mācītāja laulātais partneris pederasts Ērlings Lāe uzskata, ka tas ir pats par sevi saprotams, ka pederastu un lesbiešu pāri varēs adoptēt bērnus, par ko viņš arī izteicies Bērnu un ģimenes departamenta izdevumā “Familia”.

“Dagbladet”, 2000. gada 28. oktobris. Jau tagad 20 000 Norvēģijas bērnu ir homofili vecāki. Skaitlis noskaidrots pēc pētījumiem, kurus veicis norvēģu institūts NOVA. Norvēģu televīzijas raidījumā “Brennpunkt” tika diskutēts par pederastu un lesbiešu iespēju adoptēt bērnus. Pēc autoru domām, viņu bērnu iespējamās nelaimes varētu salīdzināt ar pēckara bērnu likteņiem, kad tēvs bija vācu armijas zaldāts vai arī ar armiju saistīts cilvēks. Par to, kā šos bērnus spīdzināja, norvēģu sabiedrībā ir uzrakstītas vairākas grāmatas. Eisteina Eggena un Bergljotas Hobakas Hafas romāna “Skammen” (“Kauns”) dramatizējums tika iestudēts arī Nacionālajā teātrī. Norvēģu sabiedrība tik nežēlīgi mocīja šos nevainīgos bērnus, ka 150 000 no viņiem ir nopietnas psihiskas problēmas visu mūžu. Raidījuma autori jautā, vai tāds pats liktenis negaida arī lesbiešu un pederastu bērnus.

“Dagbladet”, 2000. gada 1. novembris. Televīzijas diskusija “Redaksjon 21″ (“Redakcija 21″) turpināja šo tēmu, piedaloties Bērnu un ģimenes departamenta politiskajam padomniekam, kurš agrāk “strādājis un cīnījies” pederastu un lesbiešu labā, Kjellam Ērikam Eijem.

“Aftenposten”, 2000. gada 1. novembris. Bērnu un ģimenes departaments mainīja noteikumus par audžuvecākiem. Dokumentā teikts, ka, izvēloties vecākus, tiks ņemta vērā māka aprūpēt bērnu, nevis vecāku seksuālā orientācija. – Izmaiņas izdarītas saskaņā ar pašreizējās Norvēģijas ģimene paraugu. Mēs nevaram atteikties no resursiem, pamatojoties uz pārlieku tradicionālu uzskatu par to, kas ir laba ģimene, – teica bērnu un ģimenes ministre Karita Bekemellema Orheima.

“Dagbladet”, 2000. gada 19. augusts. Bērnu un ģimenes ministre Karita Bekemellema Orheima ir pazīstama kā “homoseksuālistu ministre”. Savukārt ASV psihologs Maikls Rouzs ir pārliecināts, ka homoseksuāli orientētu cilvēku vidū nosliece uz pedofīliju ir sastopama trīskārt biežāk nekā heteroseksuālu vidū.

“Dagbladet”, 2000. gada 19. oktobris. 2000. gadā par izciliem nopelniem pederastu un lesbiešu labā ar pirmās klases St. Olavs Orden (Sv. Ūlava ordeni) apbalvota 65 gadus vecā lesbiete Karena Kristina Frīele. Bīskaps Sigurds Osbergs no Tūnsbergas bija pirmais starp apsveicējiem. Autoritatīva aptauja rāda, ka lielākā daļa norvēģu uzskata par pilnīgi normālu, ja kāds atklāts homoseksuālists būtu premjerministrs, bīskaps, karalis vai karaliene.

Daži skaitļi par norvēģu bērnu mirstību, nabadzību un veselību

“Aftenposten”, 2000. gada 1. septembris. Norvēģijā daudz bērnu mirst pēkšņi, nezināmu iemeslu dēļ. Piemēram, 1997. gadā pirmajā dzīves gadā šādi nomira 251 bērns, no tiem 171 bērns – dzīves pirmajās četrās nedēļās.

“Dagbladet”, 2000. gada 18. septembris; “VG”, 2000. gada 2. oktobris. – 2000. gada rudenī vienā no pasaules bagātākajām valstīm-Norvēģijā bija 6000 bezpajumtnieku un 70 000 bērnu, kuri dzīvo zem nabadzības robežas, – tā sacīja Kristina Halvorsena (SV). Pēc organizācijas “Barnevern” datiem, nevienā no Ziemeļvalstīm nav tik daudz bērnu, kuri dzīvo zem nabadzības robežas, kā tas ir Norvēģijā.

“VG”, 2000. gada 19. oktobris. 28 499 norvēģu bērni gaida rindā uz ārsta palīdzību. Tie ir dati no norvēģu pacientu reģistra. Vairāk nekā 20 000 bērnu gaida ārsta palīdzību mazāk nekā sešus mēnešus, 3500 mazo pacientu – vairāk nekā gadu, 776 bērni to gaidījuši vairāk nekā divus gadus. Lielākā daļa bērnu – 26 000 – gaida uz parastajām slimnīcām, pārējie stāv psihiatriskās slimnīcas pacientu uzņemšanas rindā. (…)

Medicīnas darbiniekiem domātā izdevumā un 2000. gada 1. Septembra laikraksta “Dagbladet” numurā izlasīju, ka daudzi bērni savaino paši sevi. Vieni sagriež sevi ar nazi, citi dara sev tīšas sāpes ar dedzināšanu. Šādu bērnu kļūst aizvien vairāk – īpaši pēdējos divos trijos gados – un viņi ir aizvien jaunāki. Nodarot ārējas sāpes, bērni nomierina savas iekšējās, dvēseles sāpes. Psihiatriskās slimnīcas piedzīvo strauju šādu pacientu pieaugumu. Piemēram, Vestagderes centrālajā slimnīcā lielākā daļa pacientu pieder tieši pie šīs kategorijas – tā rakstīja “Dagens Medisin”.

2001. gada janvāris-februāris. Kādu dienu Ēriks izstāstīja, ka 1994. gadā, kad atbraucām uz Norvēģiju, Ārne Smoge mēģinājis viņu izvarot, bet viņš pārbijies un bļaudams aizbēdzis. Man tas bija vēl viens šoks. Ēriks bija kaunējies izstāstīt par Ārnes Smoges mēģinājumu. Viņš neiedomājās, ka Ārne Smoge varētu seksuāli izmantot pats savu meitu, līdz viņam radās aizdomas, un tad jau drīz vien viss kļuva zināms. Acīmredzot Ārnes Smoges plānotā manas mājas pārdošana Latvijā viņu atturēja no vēl citiem Ērika izvarošanas mēģinājumiem. Viņš baidījās, ka dēls, kurš ar mani sarunājās latviski, man visu izstāstīs.

Es pamanīju, ka Ēriks ir distancējies no Ārnes, bet toreiz vienkārši akceptēju to. Ļoti drīz pēc izvarošanas mēģinājuma Ēriks aizbrauca mācīties uz Erstas Tautas augstskolu, kur gadu dzīvoja skolas internātā. Pēc šī gada viņš izskatījās pavisam pieaudzis. Ērika izvarošana neizdevās, un Ārne Smoge kala citus plānus. Viņš bieži teica: “Ja mums nebūs sava bērna, adoptēsim vienu vai divus bērnus no kāda Latvijas bērnu nama. Tas ir ļoti apsveicami – palīdzēt Latvijas bāreņiem.”(…)

Avīze “VG” 2000. gada 7. un 8. decembrī, rakstot par Lindas lietu, secināja, ka nebija noticēts sešiem ekspertiem. Neraugoties uz to, ka ekspertu slēdzieni apstiprināja cits citu. Tā, piemēram, rajona galvenais ārsts rakstīja, ka izmeklējis bērnu un papildus pamatīgi izstudējis esošos ekspertu slēdzienus: “.. es jutos pilnīgi pārliecināts, ka tēvs Lindu seksuāli izmantojis. Neapstrīdams ir fakts, ka Lindai ir izmaiņas dzimumorgānos, kurus nevar raksturot kā normālus . . ” Tik un tā policija lietu izbeidza, uzskatot, ka tie nav pierādījumi tiesai. Arī sūdzība ģenerālprokuroram netika sadzirdēta. Pēc oficiālām ziņām, apkopotām slēdzienā “Seksuālā vardarbība pret sievietēm un bērniem” , rakstīts, ka atkārtota seksuāla vardarbība pret bērniem, jaunākiem par 10 gadiem, praktiski netiek sodīta. Piemēram, trijos Norvēģijas ziemeļu apgabalos 80 % šādu krimināllietu tiek izbeigtas, bieži vien tās nemaz neizmeklējot. (…)

2002. gada janvāris-decembris. Skolotājs Ārne Smoge ir saņēmis Norvēģijas policijas, prokuratūras un tiesas apstiprinājumu, ka ir godīgs Norvēģijas pilsonis, kurš var brīvi pārvietoties ne tikai Norvēģijā, bet arī visās citās pasaules valstīs. Un diez vai kāds aizdomāsies, ka aiz ārzemju “prinča” maskas aizslēpies integrēts pedofils, kuram galvā tikai viena doma: tikt pie “lētas” dzīvas seksa rotaļlietiņas, kuru turklāt var laist pedofilu tīkla apritē. (…)

Klīniskās psiholoģes un tiesu psiholoģijas ekspertes Ilzes Veitneres pēcvārds

Ritas Brokas grāmatā “Troļļu zemes “princis” ar dokumentālu precizitāti fiksētie notikumi uzrāda pārsteidzošu sakritību seksuālās vardarbības procesa attīstībā. Apbrīnojami vienādi darbojas pedofili Amerikā, Kanādā, Latvijā un Norvēģijā.

Ar spožām aktiera dotībām apveltīts pieaugušais panāk apkārtējo cilvēku uzticību, nodrošina sev neviena netraucētu pieeju mazajam bērnam (Ārne labprāt atlaida māti uz darbu, mācībām, pats pieteicās mazgāt, pārtīt bērnu). Precīzi izskaitļojot riska faktorus, pedofils uzbrūk ar pārmetumiem sievai, kaimiņiem, kuriem varētu rasties aizdomas (uzbrukums – labākā aizsardzība). Pamazām pedofils nonāk pat līdz acīmredzamu faktu noliegumam, apvainojot apkārtējos cilvēkus samaitātībā, sliktās domās utt. Kad vairs nav ko zaudēt, tad pedofils uzliesmo dusmās, kļūst agresīvs, neaprēķināms, sāk atklāti draudēt, šantažēt, nonāk pat līdz slepkavības mēģinājumam. Visbeidzot pedofils liek lietā savus ģimenes locekļus, savus domubiedrus, sabiedrībā ietekmīgus cilvēkus, kuri spēj ietekmēt pat tiesu varu (Norvēģijas tiesas attaisnojošais spriedums).

Notikumu scenārijs ir tipisks un precīzs. Var tikai apbrīnot, cik līdzīgas ir pavedinošās rotaļas ar bērna kratīšanu, kutināšanu, jādelēšanu, ar pieskārieniem bērna erogēnajām zonām. Apbrīnojami vienādi ir bērna gribas pakļaušanas paņēmieni, sava nodarījuma slēpšanas veidi, vainas un atbildības novirzīšana uz citiem, agresijas izpausmes un atriebības plānu realizācija. Šokējoša ir “populāro mītu” dzīvotspēja un izplatība, ar kuru palīdzību pedofili un to aizstāvji cenšas novelt vainu uz cietušajiem, attaisnot sevi, mazināt nodarījuma smagumu (“bērns visu izdomājis, izfantazējis”, “māte bērnu samācījusi”, “bērns pats pavedinoši izturējies”, “bērns pats gribējis, lai ar viņu tā dara”). Visu šo mītu atspēkojumi sen zināmi visā pasaulē un neprasa komentārus.

Nobeigumā gribu izteikt savas izjūtas, lasot R. Brokas dokumentālo vēstījumu. Jutos šokēta par to Norvēģiju, kuru ieraudzīju šajā grāmatā. Līdz šim Norvēģija man saistījās ar Grīgu, Ibsenu, Hamsunu, ar brīnišķīgiem ūdenskritumiem, monumentālām kalnu ainām, ar vīrišķīgiem vikingiem – jūrasbraucējiem, arī ar troļļiem.

Mani satrauca varmākas mātes teiktais: “Tā ir mūsu ģimenes tradīcija, bet kāpēc viņš to sāka darīt ar tik mazu bērnu kā Linda? Ārnem vajadzēja pagaidīt, Linda ir par mazu. Es un manas māsas arī tikām seksuāli izmantotas. Tā ir pieņemts mūsu ģimenē.”

Ka bērnu seksuālā izmantošana Norvēģijā, un ne tikai tur, tiek uztverta kā normāla un pieņemama parādība, to apstiprina arī vēl citi fakti šajā grāmatā, un tas liek justies apdraudētiem mums visiem. Ja valstī pedofilu ir daudz un viņi ieņem ietekmīgus amatus, apvienojas un korumpē varu, tad viņi paliek nesodīti. Visatļautības un nesodāmības izjūtas ir ārkārtīgi bīstamas īpašības cilvēkā.”

Avots:
http://gramataselektroniski.blog.com/2013/07/07/trollu-zemes-princis-rita-broka/

Informācijas aģentūra
/27.11.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 11 komentāri