ASV mēģina juridiski pakļaut valstis privātām lielkorporācijām

00595_united-corporations-of-america-mapASV ar savu anglosakšu precedentu tiesisko sistēmu pašreiz aktīvi mēģina radīt pavisam jaunu starptautisko tiesību arhitektūru, izmantojot daudzpusīgus sadarbības līgumus (vispirmām kārtām Transatlantijas tirdzniecības un investīciju partnerību (TTIP), Trans – Klusā okeāna tirdzniecības un investīciju partnerību (TPP) un starpameriku brīvās tirdzniecības līgumu). [Precedentu tiesības – angloamerikāņu tiesību saimes tiesību avota veids, kas balstās uz stare decisis doktrīnu – ja konkrētās lietas fakti sakrīt ar citas lietas faktiem, tad abu lietu rezultāti būs vienādi – un sastāv no atsevišķiem tiesu nolēmumiem, kas ir stājušies spēkā un kam ir vispārsaistošs raksturs. Tas ir precedentu tiesībās likumam ir pielīdzināti tiesas spriedumi, kas visa cita starpā visu tiesisko sistēmu padara pārmērīgi sarežģītu, nepārskatāmu, pilnīgi necaurspīdīgu un nesaprotamu, ko neliešiem ļoti viegli ir izmantot ļaunprātīgos nolūkos, kas arī visās angloamerikāņu zemēs plaši notiek.] Tur labi iekļaujas arī ASV divpusējie līgumi ar saviem partneriem.

Balstoties uz šo jauno tiesisko sistēmu, ASV rada savas sadarbības stratēģiju ar visu pārējo pasauli. Kad visi pašreiz aktīvi “bīdītie” [maldinot un turot slepenībā] līgumi stāsies spēkā, tad tie aptvers apmēram 80% no visas pasaules IKP. Tas ir, tie aptvers gandrīz visu pasaules ekonomiku.

Faktiski šī jaunā pasaules tiesiskā kārtība nozīmēs globālu un atklātu transnacionālo korporāciju dominēšanu, jo viens no būtiskākajiem visu šo līgumu elementiem, ko pasaules masu saziņas līdzekļi cītīgi noklusē, ir vienota mehānisma radīšana strīdu noregulēšanai starp investoriem un valstīm (Investor-State Dispute Settlement — ISDS). Saskaņā ar šo nostādni privātie investori varēs iesūdzēt privātā arbitrāžas tiesā suverēnu valsti.

Citiem vārdiem sakot, katra suverēnā valsts, kura pievienosies šādiem līgumiem, zaudēs tiesības brīvi rīkoties sabiedrības interesēs, ja tas ierobežos kaut kādus ārvalstu investorus. Valsts un investoru konfliktu rašanās gadījumā tie tiks risināti nevis attiecīgās valsts tiesiskajā sistēmā, kura darbojas saskaņā ar savas valsts konstitūciju, bet gan jaunveidojamajā arbitrāžas tiesā, kura tiek speciāli radīta, lai “aizsargātu” privātos investorus no valsts “ierobežojumiem”, un kura vadīsies pēc starptautiskajiem līgumiem.

Tādējādi, saskaņā ar jaunajiem līgumiem, starptautiskā arbitrāžas tiesa praktiski kļūst augstāka par nacionālajām konstitūcijām. Attiecīgi ASV uzspiežamie tirdzniecības un investīciju līgumi patiesībā ir mēģinājums juridiski būtiski ierobežot nacionālo valstu suverenitāti un tas praktiski atņem iespēju valsts struktūrām iespēju veikt savus konstitucionālos pienākumus. [ASV tādējādi tieši un atklāti juridiski pakļauj visu pasauli, kas ir jo drausmīgāk tāpēc, ka ASV ir atsaldētu neliešu valsts, kurā valda atsaldētu neliešu likumi un tikumi.]

Slavenais franču ekonomists Samīrs Amins (Samir Amin /Самир Амин, 1931) šai sakarā saka: “Monopolistiskais kapitālisms savā būtībā nav nekas jauns, viss XX gadsimts ir monopolistiskā kapitālisma laiks. Tomēr tagad monopolistiskajam kapitālismam ir radusies jauna iezīme un mēs varam pietiekami precīzi pateikt, kad tas notika: īsā laika periodā no 1975.gada līdz 1990.gadam. Šajā laika posmā notika vērienīga visa kapitāla vadības centralizācija un varas koncentrācija mazskaitlisku monopolu rokās. Runa te iet nevis par īpašumtiesībām, bet tieši par pašu vadību. … Šāda kapitāla visaugstākās pakāpes koncentrācija izmainīja pilnīgi visu. Un šīm izmaiņām ir kvalitatīvs, nevis tikai kvantitatīvs, raksturs, kas rada pavisam citu mūsdienu kapitālisma seju, kurā sabiedriskie institūti, kuri agrāk bija panākuši kaut kādu savu autonomiju, tagad faktiski tiek pakļauti monopolu varai.”

Sanāk tā, ka tauta varēs ievēlēt jaunu valdību, lai tā veiktu darbības valsts ekonomiskā stāvokļa uzlabošanai un krīzes novēršanai, bet valdība neko nevarēs izdarīt, ja tas būs pretrunā jebkura viena ārvalstu investora interesēm, jo ir ļoti grūti iedomāties kaut vienu nozīmīgu ekonomisku lēmumu, kurš uzreiz vai potenciāli neiedarbotos uz kādu ārvalstu investoru. Šai gadījumā pat zeme un dabas resursi pārstāj būt par nacionālām bagātībām, jo arī tās ir ārvalstu investoru interešu sfērā.

Transokeāniskos līgumus ASV visiem uzspiež, lai radītu jaunu pasaules kārtību, un pārietu uz pārnacionālu valstisku institūciju pārvaldi, kura kalpos globalizētajam privātkapitālam un aizsargās to. Un te būtiski ir saprast, ka ASV veidotā jaunā kārtība nav nacionālo valstu koncorcijs kā, piemēram, Pasaules Tirdzniecības organizācija (WTO) vai Starptautiskā tiesa, bet gan privāti kantori.

Mēs kļūstam par lieciniekiem procesam, kad globālais privātkapitāls sāk oficiāli un juridiski kontrolēt pasauli, izmantojot savas pārnacionālās privātās organizācijas. Pasaule, kurā vara pieder privātām korporācijām, nav tā pasaule, kurā gribētos dzīvot [un tādā pasaulē nemaz nevarēs cilvēcīgi dzīvot, jo privātās korporācijas savā būtībā ir egoistiskas, tāpēc lielākā vai mazākā mērā antisabiedriskas, un šo savu orientāciju uz sevi tās izpaudīs pilnā, ļoti nežēlīgā un visaptverošā mērā, kad tiks likvidēti vai ievērojami ierobežoti sabiedriskie un sabiedrību aizsargājošie institūti.]

Saīds Gafurovs
/12.01.2016/

Avots:
http://svpressa.ru/economy/article/139923/

Informācijas aģentūra
/12.02.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, TTIP (Transatlantijas tirdzniecības un investīciju partnerība), Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Paula Stelpa dzeja (par tautu, Latviju, Raini, Debesīm u.c.)

Darīsim kaut ko labu

Vai varam mēs
norunāt tā –
no šodienas sāksim
un katru dienu
darīsim kaut ko
Labu.
Lai vēl mazliet,
lai vēl
pa pilienam dienā,
bet darīsim visi
Labu.
Lai vēl pa mirklītim īsam,
lai vēl pa sekundītei,
bet katru dienu
jutīsim vairāk
Prieka.
Lai vēl pa stariņam ašam,
lai vēl pa akmentiņam,
bet katru dienu,
gar mākoņa zelta maliņu,
redzēsim atkal
Skaistu.
No šodienas
un katru dienu.

***

Ar ļaunumu nav slēdzams miers

Var pretiniekam piedot.
Ar ļaunumu nav slēdzams miers.
Var izbeigt karu katru.
Var izlīgt vēl
pirms tiesas,
pret ļaunumu
nav karam beigas,
pret ļaunumu
iet Debess visa
pret ļaunumu
ir Dzīvība,
kas tikai maina
savu seju,
kas tikai
maina dzīvu vienu
pret dzīvu kādu citu,
bet ļaunums nebūtība ir,
kas visu dzīvo dzēš,
kas visu, arī sevi,
driskās plēš.
Ar ļaunumu nav slēdzams miers.
Pret ļaunumu iet Debesis,
pret Tumsu
un ar Dzīvību.

***

Pasaule pieder

Pasaule pieder stiprajiem,
ne tiem, kas dāvanas lūdz.
Pasaule pieder gudrajiem,
ne tiem, kas padomu gaida.
Pasaule pieder drošajiem,
ne tiem, kas aiz muguras glūn.
Pasaule pieder viedajiem,
ne tiem, kas virs aizas
zirgus jūdz.
Pasaule pieder tiem,
kas ir Sāls un
Ozols un Sarma
rakstaini smalka.
Pasaule pieder tiem,
kas ir un
nebaidās būt
kā katru reizi no jauna
pēc klusuma brīža baiga
pie krūtīm klauvē Sirds.

***

Uz augšu, uz Plašumiem nesas man prāts

Uz augšu,
Uz Plašumiem
nesas man prāts.
Uz senajiem Kalniem,
kur Sniegi zied gaiši
un aši dej prāts.
Kur domas uz Nākotni lido
un tagadnes rokās
pagātnē tinas.
Uz tālajiem Kalniem
Stīdziņas vijas.
Uz Sirdi, uz Mājām
nesas tik prāts,
uz vietu, kur atkal
var atvērties Sirds.
Tālajos Kalnos
Ieskanas Zvans.
Sajusts ir Vējā
lidojums mans.

***

Kad Tu kaut ko dari

Kad Tu kaut ko dari,
tad padomā tā –
dzejolī ierakstīt
var to vai nē.
Iekalt akmenī,
Karogā pacelt,
Vējā palaist,
lai noķer to kāds,
mazulim stāstīt
vai stādīt, lai aug.

***

Pats celies

Pats celies,
pats, pats no mīkstumiem
laukā velies!
Pats dziļumos spēkus smelies,
pats augstumos veries,
pats zaros pār pasauli pleties!
Pats augļus nes,
Sēklas pats savas sēj!
Pats tālāk,
ko saņēmis, dod!

***

Nāk uzvara, kad liekas zaudēts viss

Nāk uzvara,
kad liekas zaudēts viss,
kad liekas visi spēki galā,
kad nav kur atkāpties un rokai tālāk sniegties.
Nāk uzvara,
kad liekas Zemes smagums viss
ir pleciem uzgūlis,
kad liekas, viss ir sastindzis
un spiež uz krūtīm kalns,
kur vientulībā esi iemūrēts,
nāk Uzvara kā Straujos auļos Sirds
un kāda Roka viņu vada,
kāda Roka Ceļu rāda,
kāda Roka jaunai elpai Ceļu ver.
Jaunai telpai Spārnos ceļ
un visas Zemes spēku rokās liek,
kad nav kur atkāpties,
kad liekas – zaudēts viss,
nāk Uzvara un kāda Roka viņu vada.

***

To īstā vārdā sauc

Tu ieskrienies un
krīti.
Tu ieskrienies
un atkal krīti.
Tu ieskrienies un
paliec …
Tu skaties, kāpēc paliec.
Tu redzi slieksni,
slieksni vārdā
sauc.
Tu zini slieksni savu.
To vari vārdā saukt
un zini,
kā citus sliekšņus sauks.
Tu zini vārdu tam,
kas tevi pēkšņi gāž,
un paliec stāvot,
ja vienkārši
to
īstā vārdā sauc.

***

Lasītājam

Nāc pie manis Debesīs,
nāc un nebaidies.
Paskat, kādi krāšņi
spārni Debešķīgi,
Varavīksnes uzacloki
Debesīs Tev ir.
Debesīs nav Pūķu jābaidās,
Debesīs nekas nav vienaldzīgs,
Tev Tavu smaidu
staro viss.
Debesīs sev lidot liec,
liec un līdzi tiec.
Šodien
spārnos tiec
pie manis Debesīs.

***

Katram viņa tumsa

Katram viņa tumsa viņa ceļus zin.
Katram viņa pēdās min.
Katram līdzās iet un zin,
kas ceļā viņu gaida,
sagaida un ūpja balsī garām ejot baida.
Katram viņa tumsa
savus ceļabiedrus sūta.
Katram viņa parādus liek dzēst.
Katram viņu izpirkt,
nest kā krustu savu.
Katram viņa tumsa viņa acis slēdz.
Katram, kurš tai tic
viņa atgriežas un gaida.
Katram viņa
savus akmeņus liek saujā.

***

Jāiet visu mūžu ir uz vienu brīdi

Un jāiet visu mūžu ir
uz vienu brīdi,
kad Gaismai durvis
pavērt var
par vienu mazu īsu sprīdi.
Uz vienu mazu īsu brīdi,
kad kādu īsu vārdu
var īstā brīdī pasacīt,
kad izdodas tā retā reize,
par kaut ko īstu
pagūt mirt,
vai īstā brīdī
noglāstīt un kādu –
tikai vienu –
gaismai celt.
Ir jāiet visu mūžu
uz vienu īsu brīdi,
kad Savā Ceļā
var kādu soli spert.

***

Pret Cerību jodi pulcējas

Pret Cerību jodi pulcējas,
pret Cerību ragus liec,
pret Tikumu un Mīlestību.
Pret Gaismu sabožas spalva,
pret Cilvēku kūkumu met
un zobus griež.
Pret gaišu Uguni
zemi kārpa
un auskarus nikni krata.
Pret Debesīm
raganas spļauj,
melo un troksni taisa.
Tad sanāksim kopā
ar gaismiņu savu
un klusumā dzirdētu dziesmu,
ar savu Cerību steigsim.
Tad stāsimies aplī
ap Mīlestību
Debesu loku lieksim,
Varavīksni pār Cilvēku celsim.
Ar Liesmu gaišu
ierindu turēsim
un savu gaitu.

***

Vai tas ir ienaidnieks

Vai tas ir ienaidnieks,
kas pavērš pretī krūtis
un manīm
jaunu kauju māca?
Vai tas,
kas atstāj vienu cīņas laukā
vēl vakar,
savu palīdzību solījis,
vai tas,
kas blakus stāv
un gaida klupienu,
lai sevīm ņemtu
Tevis izcīnīto?
Vai tas,
kas kaujā pagurušam
no rokām izrauj ieročus
un Tavam ziņnesim
uz purvu ceļu rāda,
kas Tavā valodā
par cīņas bezjēdzību čukst,
vai arī tas,
kas vienaldzīgi
ar katru stiprāko
pie dzīru galda sēdīsies?
Vai tas,
kas saldi smaidot,
Tev kausā indi pilina,
vai tas,
kurš spēku
pa dzīsliņai no Tevis izvelk?
Vai tas,
kurš cīņas laikā
jau Tava pretinieka
dziesmu dzied
un Tevi kaujā sūta,
uz Tavu galu gaidot?
Vai tas ir ienaidnieks,
kas manīm pretī stāv,
vai tas,
kas Tev aiz muguras?

***

Es esmu mierīgs – Debesis liesmo!

Es esmu mierīga – dusmojas Dievs! (Žanna D’Arka)

Es esmu mierīgs –
Debesis liesmo!
Debesis trauksmi ceļ.
Debesis dzīvību žēlo,
To, kam pāri tu kāp.
Debesis asnos dzīvo,
Debesis asarās rit
vai sevi pie krusta sit.
Debesis dzīvību žēlo,
tranus un grabažas mēž.
Debesis melus un baznīcas tukšas
mēslainē gāž.
Debesis dzīvību savu
Alkšņos un Ozolos lej.
Debesis savus bērnus
purvos un ugunīs met.
Debesis bērniem saviem
sniegotus kalnus priekšā liek.
Debesis trauksmi ceļ,
Vētras, kari un zvani
pusnaktī augšā no miega rauj.
Debesis nomodā stāv.
Debesis liesmo –
es esmu mierīgs.
Es savu purvu
brienu.

***

Grimst Eiropa kā Atlantīda savos mēslos

Grimst Eiropa kā Atlantīda
savos mēslos.
Grimst Amerika, Austrālija,
angļu salas …
Grimst Āzija un Āfrika
iet nebūtībā.
Ņirb visur karnevāli, dzīres
mēra laikos.
Sīkmērķīgā mierā izžūst saprāts,
ilgi nepieprasīts,
bet dzīvnieciska miesa
raiti čalo
vispasaules festivālos, valdībās
un trenažieru zālēs.
Grimst purvā robežas
un tautu atšķirības,
zūd, izplēn nojēga
par ļauno, labo …
Ir muļķim pavērts ceļš
uz templi svētāko
un lēmumu vissvarīgāko.
Zūd baltās rases koka
goda vieta.
Krīt, gāžas tautu izcilības
senas.
Starp citu atliekām par trūdiem
pārvēršas,
kur atšķirams nav zars
no zara
un koku dobumi ar pelējumu
pildās.

***

Tagad miera nebūs

Tagad miera nebūs,
tagad kaut kas notiks.
Tagad!
Tagad kādai mucai
stīpa trūks.
Tagad!
Tagad kādam
deglis kritīs.
Tagad!
Tagad redzēsim,
kas miglā blakus.
Tagad redzēsim,
kas mūsu rindās lieks.
Tagad!
Beidzot redzēsim,
kas nepazītā kuģa kapteinis.
Beidzot vējā migla irst.
Un tev būs jāatklājas,
tev būs jārīkojas,
pretī jāstājas
vai jāsveicina mūsu karogs!
Tagad!
Migla irst
un svešinieka masti
lēni augšup slienas.

***

Tā tauta nav

Tā tauta nav,
kas katrai pūsmai klanās.
Tā tauta nav,
kas katram kungam smaida.
Tā tauta nav,
kas ceļa malā ziedojumus gaida,
kas tikumus kā smagu slogu nīst.
Tā tauta nav,
kas senām dejām aizmirst soļus
un dziesmas kaisa pagaldēs,
kad viltnieki liek smagus makus galdā.
Tā tauta nav,
kas savus likumus pret svešiem maina,
kas vārtus pamet pusvirus
un skaļā varzā maisās pasaulē.
Tā nepastāv,
kas katrai gaitai līdzi taisās,
kas ieceļ vadoņus pēc savu kalpu prāta
un citai valodai ļauj ieņemt goda vietu.
Tā tauta nav.
Tā zirņu lauks.
Tā uzarama atmata.

***

Mēs laikam neesam no vienas tautas

Mēs laikam neesam
no vienas Zemes.
Mani senči runāja
valodu citu.
Tie zināja brīvi,
godu, darbu un Rītu.
Tie turēja Ausekli,
Māru un Laimu.
Tie zināja Zvaigznes
un cēla augstu!
Jūs šodienā drebat,
kad lecat pēc desas.
Jūs gaidāt nakti
un tvīkstat pēc gultas.
Jūs gatavi nodot
Māti un bērnus.
Jūs sapņojat saņemt,
kad nezināt dot.
Jūs runājat gari.
Jūs Debesis baida.
Mēs laikam neesam
no vienas tautas.
Es – Latvis,
Jūs nācija politiska.
Jūs lienat un lokaties,
Uzslavu gaidot.
Es eju ar Tālu Vēju.
Es esmu Latvis – kas Jūs?
Jums manis kauns,
Man – Jūsu ciltij piederēt!
Ja šodiena Jūsu,
tad nākotne mana!
Mēs laikam esam
no dažādām vietām.
Es esmu no Zvaigznēm
un Nākotne mana!

***

Šīs pasaules puvums ir ieēdies dziļi

Šīs pasaules puvums ir ieēdies dziļi
katras dienas un vakara ziņās.
Šīs pasaules tārpi sev svētkus svin.
Sev mīkstāko kumosu paķer,
brīvību slavē,
plašumiem neskartiem dzied.
“Savs kaktiņš, savs stūrīts”
liekas tiem sīks.
Tiem globāls ir sapnis,
tiem pasaule – tirgus,
kur rīt var un rīt.
Tiem katram savs projekts –
savs konteiners zaļš,
kāds kontinents apgūstams,
konkurents apsteidzams
karā par banāna mizu.
Tārpiņam katram kāds slavējams elks.
Paceļams bruncis
vai baznīcas kora uzdevums svarīgs,
Briseles forums,
Ņujorkas saiets,
apgrauzto kaulu mežģīņu māksla.
Katra diena nes iespējas jaunas.
Katram tādu guvuma sola.
Vai Tev ir tārpiņa sertifikāts?
Kaut vai pazīstams bankomāts kāds?

***

Kam derīgs sapuvušais pūlis

Kam derīgs sapuvušais pūlis,
kas tiesas baidās
tikpat paniski kā dzīves?
Kur derīgi šie prātotāji,
kam miris vērtīgāks par dzīvu
un tukši vārdi, skaisti sarindoti,
ir goda vietā,
ja tie jaunā kārtībā?
Kam derīgi šie dzīves noliedzēji,
kas jauna nāves veida alkst
un savu šaubu karogu
tik augstu nes?
Kur derīgs tas, kam klusē
Saprāts, Sirds un Gars?
Kam derīgi tie klaigātāji,
kas neko nenesot no pagātnes
kā aklu vārnu bari
plosa dzīves pamatus?
Un kam ir derīgi
tie dīkā miera saucēji
un gludo domu laidēji,
kas nejūt dzīves gaitu,
Jauna Rīta krāsu?
Kam derīgs sargs, kas nedzird
palu straujo kāpumu?
Kam derīgs sapuvušais
žogs un aizsprosts
plūdu priekšvakarā?
Kam derīgs labvēlis,
kas savu noliedzēju baro
un savu slepkavu
pie galda sēdina?
Kam derīgs tas,
ko Saprāts veselais
jau sen ir atstājis?
Kam jāklausās to žēlabās,
kas sevi sien pie kauna staba?
Kam derīgi tie vadoņi,
kas paši sevi pārdod izsolē?
Kam derīgs sapuvušais pūlis,
kas dzīves tiesas baidoties
sen pārsolītus vadoņus
sev tiesas dienā priekšā liek?
Tik aizmēšanai mēslainē
un atvadām bez nožēlas

***

Kas notiek tur, kur Sirdsapziņa klusē

Kas notiek tur,
kur Sirdsapziņa klusē?
Kas notiek tur,
kur tā ir Tava līgava atstumtā?
Tur zaglis zagli godā ceļ
un dienas peļņu
prieka meitas sadala ar policistu.
Jo tur, kur Sirdsapziņa klusē,
tur savu balsi katrs atdot steidz
par pieri zemāko un pilnu vēderu,
par meli lielāko,
par to,
kurš visus pārspēs solījumu treknumā.
Jo tur,
kur Sirdsapziņa klusē,
pa zobiem nedod nelietim
un zaglim nesodītam staigāt ļauj,
tur skaļā balsī nesauc zagli turēt,
lai nesatrauktu dāmu estētiskās jūtas
un netraucētu zagļu svētās tiesības
tā brīvi izpaust savu personību.
Tur meičas sacenšas par vārdu rupju
un bērnus māca troksni godināt.
Tajā zemē,
kur Sirdsapziņa klusē,
tur jābūt ļoti pieklājīgam,
tur baušļi jāgodā.
Tur tikai jāsmaida un jārunā par dieviņu.
Tur nedrīkst lietas īstos vārdos saukt.
Jo tā, lūk, pasaulē
it visur tagad darot
un neesot labi
citiem mieru traucēt
ar savām skaļām klaigām.
Latvieši ir tiešām labi audzināti.
Te zagļi likumīgi dzīvot var
un netiklība neslēpties.
Te Sirdsapziņa brīva
var savos ceļos doties.
Te Sirdsapziņa –
bārenīte piesmietā.
Te senā, baltā zemē.
Te tagad, Latvijā.

***

Jums pasaule ēnu pilna

Jūs pasauli redzat ēnu pilnu.
Aiz katra koka jums vilks,
aiz katra smaida jums jēriņš,
aiz katra spīguļa zelts.
Jums pasaule bēdu bedre
vai putojošs alus kauss.
Jums liekas, ka viss ir ļauts.
Jums šķietas, ka varat daudz,
ka protat un paši zinat,
ka noslēpums katrs nu minēts.
Jums rādās, ka brīvībā dejat,
bet esat tik aitu bars.
Jums plašākais aploks ir labāks
un jaunākie vārti baisi.
Jums pilnākās siles ir lepnums
un pagultēs naudas maisi.
Jums dāsnākā roka ir labdars,
kaut paši esat tik šņukurs
uz devēja dzīru galda.
Jums skaidrākais vārds ir olis,
ko valstīt pēc patikas var.
Jums pasaule ēnu pilna,
jums acis ir jāatdar.

***

Tev jāmostas Latvija mana

Tik maldi un māņi
tik spīganas dej
tik jodi un sumpurņi smej
tik slavē un zeltu kaisa
tik mīkstu gultu taisa
un saldi sapņot liek
Tik migla un kvēpi
tik Saules nava
tik brīva gaisa malka
un soļa kur spert
Tik vīzijas rāda
un sola, sola …
tik lēni un smagi
tie ceļas no miega
Tik tāli un auksti
tie zilie sniegi
Tik biezi un smagi
tie tumšie miegi
no kuriem Tev jāmostas
Latvija mana

***

Vecos traukos nevar

Vecos traukos nevar jaunu vīnu liet.
Vecos taukos nevar jaunā dzīvē iet.
Jauniem pulkiem jaunās dziesmās iet.
Jauniem Vējiem jaunas buras plest.
Nāc no pūļa laukā,
Saucies Savā Vārdā,
Uzvelc baltas drānas,
Brīvi ieelpo.
Antiņš savā kalnā Saulcerīti modina.
Nevar vecā pilī Saules meitu vest.

***

Nekas jau nevar piedzimt

Nekas jau nevar piedzimt,
ja diviem prātā tik ņemt.
Neko jau nevar uzcelt,
ja mūrnieks uz celtni
pēc ķieģeļa nāk,
un liesa ir vira,
kad pavārs sev
gardāko kumosu iecer.
Nekas jau tur nevar būt,
kur meklē, kam atdot
vakarus tukšus un stāstus
par salkumu savu
palagos bārsta.
Kas tur var augt,
ja zemei par spīti
ābeli stāda.
Kas tur var būt,
ja naglu līku
puvušā dēlī dzen …

***

Ir katram pašam

Ir katram pašam savā peļķē jāiekāpj
vai kārtība jātura mājās.
Ir katram savā laukā
vaga jādzen
vai jāubago svešās baznīcās.
Ir vistām priekšā
zelta galdauts jāklāj
vai vepris
no puķu dobes jāizdzen.

***

Aizvien vēl Saules ir par maz

Aizvien vēl Saules ir par maz.
Aizvien vēl tikai Ausmas stari.
Aizvien vēl tikai
sējums dīgst,
aizvien vēl lietus
jūrās krājas
un dzirnavas aizvien
vēl tikai Vēju tver.
Aizvien vēl tikai briest
un šurpu turpu
domātāji staigā.
Aizvien vēl Vētras nav
un Zibens savas dusmas valda.
Aizvien vēl dzīvības par maz.
Vēl darba, kustības,
vēl krāsu, mirdzuma,
aizvien vēl Saules
ir par maz.

***

Kaut kas jauns

Ja Tavā pasaulē
būs kaut kas jauns,
tad tikai tāpēc,
ka pāri sev
Tu atkal būsi cēlies.

***

Tas jaunais dzims

Tas jaunais un mirdzošais,
tas dzims, ja Debesis sūtīs To.
Tas augs un zaļos,
ja ieaugs zemē melnā līdz ceļiem.
Tas visām lejām pāri celsies
tad Saulessveces mierā,
kad jauns un mirdzošs
Tu dzimsi līdz.

***

Tā tauta ir

Tā tauta ir,
kas stāv kā egļu vēris
un vētrā savu dziesmu ceļ.
Tā tauta ir,
kas stāv ar saviem Dieviem,
kas stāda Ozolus
un savai maizei vagu dzen.
Tā tauta ir,
kas ieiet vēsturē
vai pastalās vai basām kājām,
bet bērza tāšu baltumā
kāpj svešiem neredzamā Kalnā,
kāpj Pilī Liesmotā un aiziet Klusumā.
Tā tauta ir,
kas savu balsi ceļ par savu daļu,
kam sava zeme Sidrabota
un Zelta Saule savas mājas čukurā.
Kam Tēvs ver Līgas vārtus šūpulī
un pati Zeme – Māmuliņa
svētāka par paša dzīvību,
tā Tauta ir.

***

Tā tauta pastāvēs

Kam katram akmenim savs vārds
un līdz ar katru smilgu viena valoda,
tā tauta ir,
kam viņas valoda
kā Mātes šūpuļdziesma
kā deja krāsaina,
kā kāpums balts,
kā karogs visu kopā turošs,
kā Saules Bērnu likums nemaināms,
tā tauta ir,
tā pastāvēs,
tā savu zemi piepildīs,
tā klusumā pret rieta jūru stās
un Rīta Saulei gavilēs.
Tā Tauta būs.
Tā pastāvēs.

***

Čūsku bērni

Čūsku bērni no olām
dzimst brīvi, gudri
un tūlīt gatavi dzelt.
Čūsku bērni savu cilti
pieņem kā indi,
pret kuru pretindes nav.
Čūsku bērni savu cilti
sev zināmā
kalnā ved.

***

Rainis

Rainis?
Jā, un kāpēc ne!
Nav Rainis spīgulīts
ziemassvētku eglītē
plīstošs vai bīstams –
no bērniem sargājams,
ar rokām neskarams.
Nesēž Rainis uz mākonīša
un Čaks un Blaumanis
arī nē.
Ir lietas
kā vagas brūnas,
par kurām Blaumaniski jāspriež
un Čakiski
par Sirdi Rīgā jādzied.
Ir Rainiski
uz augšu celties jāgrib.
Jā, tad kāpēc gan ne
Rainis?

***

Raiņa Saules jums ir bail

Nu likuši Raini
Saulītei priekšā.
Ne dziesmu, ne staru,
ne varoni nedrīkst.
Ne apkārt, ne i pār plecu,
ne i ne tādas skaņas.
Jau dziedājis Rainis,
jau Saulītei tuvu
pieiet nedrīkst.
Ne Raiņa vairāties,
bet Gaismas jūs un Saules.
Viņš izlauzās,
Viņš tāles sasniedza.
Jūs nīkstat patrepē
pie prusakiem un blaktīm,
pie kungu mestiem kauliem.
Pie sīkiem ķīviņiem
ap savu senču kapiem.
Jums māksla –
pagalmiņš,
kur īpatnēji notriepties.
Jūs nīkstat krogus puskrēslā,
ap savām himērām
un piedzērušo mūzu murgiem.
Jūs Augstu Tāli nīstat
un lauku,
kurā Rainis sēj.
Jūs Raiņa vārdu piesaucat,
bet Raiņa Saules
jums ir bail.

***

Dzīvi Rainim jāatrāda

Ir jāņem savas dienas, grāmatas
un dzīvi Rainim jāatrāda.
Rainim jāpasēž pie kājām,
pie viņa priedēm jāpieved ir kuģis.
Pie priedes jāpieglauž ir vaigs
ir jāpiesit ar dūri
lai mostas vecā brāļa Sirds!
Ir vizbulītes jānes Aspazijai,
ir viņas lapiņas un matu sprogas jāceļ.
Ir tā, kā toreiz mākoņos
un Saulē jāskatās.
Ir jāatnāk pie Raiņa,
ir Rainim sava dzeja
jānoliek pie kājām.
Ir sevi jāatrāda
un Viņa Priedes zīme
jāstāda pie savām mājām.
Ir kādam dēlam Rainis vārdā jāliek.
Ir Rainim jādzīvo
un jādzimst Aspazijām.
Ir jābūt tiem,
kam grāmatas un sevi
likt pie kājām.

***

Pirmajās rindās lai labākie stājas

Pirmajās rindās lai labākie stājas.
Pirmie lai cietākie iet.
Pirmie lai asākie zobi.
Pirmie lai tur un pretspēku maļ.
Par savu zemi
pirmajās rindās stāties ir gods.
Par savu namu pirmajās rindās,
kur smagākos šķēpus ceļ
un dziļākās brūces šķeļ.
Jaunie, kas pirmo reizi
te vaigā svešos redz,
lai tālāk stājas un labi lūko,
kā viņi cīnās un tūlīt mācās
un tajā vietā stājas,
kur muguru negriež nekad,
mugurā necērt nekad,
savu zobenu cienot,
bēgošam nesit nekad.
Un, ja tikai viena rinda būs,
un, ja pirmā rinda tikai jaunie būs,
lai stāvus un Debesīs iet!
Tā tas būs nolikts būt.
Šim pulkam te būs
nolikts palikt
un Ozolam būt!

***

Tev jābūt trešajam spēkam

Tev jābūt trešajam spēkam
kad sliktais ar ļauno cīnās.
Tev jābūt Gaismas spēkam,
kad tumsa tumsā veļas.
Kad tumsa tumsu ēd,
kad apkārt Tev tumsā
krāsmatas dēd,
Tev jābūt tam spēkam,
kas augšup ceļas
un jaunas ābeles sēj.
Tev jābūt tai varai,
kas ļauno no sliktā
atdala nost.
Tev jābūt tai ziņai,
kas ēnu ar Gaismu
vienībā tur.
Tev jābūt tur,
kur ābeles stāda
un Zemi līdzsvarā tur.

***

Uz jaunu dienu

Uz jaunu dienu,
Uz jaunu tāli
Es ceļos ar katru kalnu gāli.
Uz jaunu Sauli
Es skandinu savu ragu.
Uz jaunu dziesmu
Es skaņoju savu kokli.
Uz jaunu Zemi
Es pulcinu savu pulku.
Uz jaunu Vēju
Es ceļu jaunus kuģus.
Es nolieku Tavu Dievu –
Bez zelta un varas
Es nāku pie savas Gaismas.
Man pilnība neprasa
Tavu pīšļu un zemošanos.
Tā nezina Salu
pret Klinti mainīt.
Tā dāvā tik Tāli,
cik varu sniegt.
Tā dāvā to gāli,
aiz kuras tik vienīgi
Saule aust.

***

Par Sauli naktī domājot

Par Sauli naktī domājot,
es jaunus rakstus aužu.
No klusuma es ņemu pavedienus
un siltās krāsās lieku.
Es ņemu Gaišas Zīmes
un čukstus skaitu nītis.
Es naktī Jaunu Jostu aužu
un Zvaigžņu Vārdus atceros.
Es senas Zīmes ņemu,
Siltās Plaukstās lieku
un skatos tādā brīnumā,
kā čukstos Jauna Saule plaukst.

***

Šurp jauna dzīvība augšup laužas

Šurp jauna dzīvība
augšup laužas,
pēc Saules un krāsām tver
pēc jaunām skaņām
un Vēja brāzmām.
Jauns pavasars
šurpu nāk.
Jauns zaļš un dzīvības pilns
pie darba tiecas,
pie sava ceļa,
pie Pasaules savas.
Jauns Pūķis,
Zeltspārniem, balts
un zvīļoti mēļš.
Jauns Saules stars
šurp ceļu auž.
Jauns Pūķis
ar Sauli nāk.
Šurp jauna Dzīvība
augšup laužas.

***

Skaistākais vienmēr ir priekšā

Visskaistākais vienmēr ir priekšā,
vislabākais vienmēr ir blakus
un patiesākais
ir Zobena smailē.
Vismazākais Tu esi zem zvaigznēm
un vistuvāk sev,
kad sapņo.
Visgaišākais vaigs Tev miegā,
visstiprākais cietoksnis Sirdī
un
skaistākais vienmēr ir priekšā.

***

Ko padarīt man spēj

Ko padarīt man spēj
ar cirvi, uguni
un kara vāli?
Var tikai atņemt
manu augumu.
Bet Dvēseli un Garu,
to neatņemt ar karu.
To neatņemt,
ja neatdodu
pats ar savu varu.

***

Es esmu ideālists

Es esmu ideālists.
Es katram roku sniegšu,
Es katrā Sirdī Ziedu sameklēšu.
Es katram Zirgam būšu Vējš
un katrai virai Sāls.
Es katru Vēju sagaidīšu,
Es būšu Tavām burām masts.
Es brīvi ļaušos atkal kādā vilties
un tikpat daudziem
par sevi pasmieties
un sevi lētticīgu saukt.
Es ļaušos,
bet katram tikai vienu reizi
man ceļā stāt vai maldināt.
Es ļaušos,
Es ideālists esmu.

***

Ir kāda vieta Debesīs

Ir kāda vieta Debesīs,
kur tiekas visi Dzejnieki.
Ir viņiem sava telpa,
kurp lido pegazi
un mūzas dzīvo
katrai krāsai savas.
Ir tāda vieta,
kurā visi tiekas.
Skits, persietis,
stalts dravīds, grieķis sirms
un latvietis.
Kāds spānis, anglis,
itālis.
Tur tiekas visi Dziesminieki.
Sirdsaicinātie dodas slepus.
No turienes nes Vārsmas savas,
no turienes nāk apgaroti.
Tur sarunās
viens otram māca Mūžību.
Tur Sirdis norūdās,
tur pirmo reizi Īstenību
redzēt var.
No turienes nes
Saules atslēgas.
No turienes nes Spēku,
Daili, Dzīvību.

***

Kam tagad kārta

Kam tagad kārta –
Tava vai mana
augšā mastā kāpt?
Kam tagad kārta Vētru sargāt,
tālumā Salu meklēt?
Kam tagad kārta
kurtuvē līst un sodrējus grābt?
Kam tagad kārta
tauvas un blokus stiept,
buras vaļā siet?
Kam tagad kārta
Likteņa lemto ziņu vest?
Kam tagad kārta
bagātam taisnību teikt,
roklaižam durvis rādīt,
valdošo tiesā saukt?

***

Kas gribēs svecei par Spoguli kļūt

Kas gribēs svecei par Spoguli kļūt,
kad visi spīdēt gribēs?
Kas gribēs būt Zeme,
kad Debesis snieg?
Kas gribēs būt sniegs
vējā un Saules staros?
Kurš būs tik liels,
lai šodien nebūtu pirmais?
Kurš būs tik dzīvs,
lai citu dzīvībā vestu?
Kurš būs tik īsts,
lai darītu īstu
Sniegu Vējā un Saules
staros
rudenī lietu,
kad Debesis raud?
Kurš būs tas,
kas staru
tālāk nes?

***

Tu nemirsi vairs

Tu nemirsi vairs,
kad savai dzīvei
zināsi cenu.
Tu nemirsi tad,
ja gribēsi dzīvot
un nebaidīsies
uz savu mērķi iet
par to cenu,
ko mērķis prasa.
Kad Tava Upe
ieplūdīs deltā
un tomēr
uz Jūru straume būs.
Tu nemirsti tad,
kad Tev mērķis ir
Vēja Ceļš.
Tu nemirsti, ja
Tavs mērķis
Tev Bezgalība
te Ceļā ir.

***

Tikai tas

Tikai tas var
brīvi Dziesmu dziedāt
kam nekā vairs nava
Tikai tas var
Brīvi sargāt
kam nekā nav sava
Tikai tas var
Tevi Mīlēt
kam tāpat tās ir bez gala
Tikai tas kam
nav nekā
var visu Tāli iemantot.

***

Tautas spēks un vājums

Ir katram pašam
viņa mēle
zobens abpusgriezīgs.
Ir katrā pašā
viņa spēks un vājums.
Ir katrā spēkā
viņa paša vājums
un gribas raidīts lielums.
Ir katrā tautā
viņas aicinājums
un viņas posta sludinājums.
Katrā tautas kustībā
tās miers un sājums
un sevīm līdzi gājums,
bet reizēm tas,
kas vakar bija spēks,
ir šodien viņas vājums
un pašas drānās
tērpies ienaidnieks.
Bet tas, kas vakar likās
kapa zvans,
šodien ir jauns modinājums.

***

Es pagriežos pret Austrumiem

Kad gribas kaukt kā Mēnesim,
kad gribas savam Vilku baram atbildēt,
kad vajag paslēpties aiz Mākoņiem,
kad nevar zaļā eglē ziedēt,
kad nevar iekāpt čiekurā,
kad pietrūkst gaisa bļāvienam,
kad jādzied kurlo teātrim,
kad tikai noskatīties var,
kā samilzt nodevēja naudas maks,
es pagriežos pret austrumiem.
Es pagriežos un Tavu vārdu
no lūpām neizlaižu.

Avots:
http://www.philos.lv/Stelps_dz401.html#470

Informācijas aģentūra
/12.02.2016/

Posted in DZEJA, Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | Komentēt

Antikultūra – civilizācijas slimība

00593_antikultura-bolezn-civilizacii-4

Antikultūra ir plaši izplatījusies pēdējo 80 – 100 gadu laikā. Sākumā tā inficēja Rietrumvalstis, bet pēc 1991.gada notikumiem antikultūra aktīvi un intensīvi tiek ieviesta arī pēcpadomju telpā [arī Latvijā, kurā liela daļa kultūras jomas pārstāvju ir antikultūras darboņi].

Antikultūras pazīmes

1) Nepārtraukta pievēršanās nāves tēmai; nekrofilija. Tās ir neskaitāmās šausmu un katastrofu filmas, trilleri, bojeviki utt., kā arī attiecīgi literāri darbi. Tā ir arī informatīvā nekrofilija masu saziņas līdzekļos.

2) Amorālā propaganda visās tās izpausmēs: absurda teātris (absurda drāma), absurdisma filozofija, psihodēliskā filozofija, narkotiskā antikultūra, noziedznieka tēla romantizācija (kad noziedznieki – antivaroņi tiek parādīti kā varoņi), pārmērīga uzmanības pievēršana seksuālas dabas novirzēm (sadismam, mazohismam, homoseksuālismam), tieksme parādīt psihopataloģiskus un slimus cilvēka psihes stāvokļus.

3) Kultūras nihilizācija, atteikšanās no kultūras vispār vai mēģinājumi to “mūsdienīgot”, izkropļojot un padarot par antikultūru, līdzsvara izjaukšana starp tradīciju un novatorismu par labu pēdējam, novatorisms novatorisma pēc, cenšoties ar savu novatorismu atstāt pēc iespējas spēcīgāku iespaidu, šokēt.

4) Karojošais iracionālisms: sākot no postmoderniskas ķēmošanās un beidzot ar misticisma slavinājumiem.

Kultūras darbinieki tiek pārvērsti par antikultūras darboņiem

Diemžēl daudzi kultūras darbinieki arvien vairāk pārvēršas par antikultūras darbiniekiem.

Pirmkārt, tā vietā, lai “vislabākās jūtas” “ar liriku modinātu” (Aleksandrs Puškins) un “sētu saprātīgo, labo, mūžīgo” (Nikolajs Ņekrasovs), viņi iesaistās pret kultūru un cilvēkiem noziedzīgos nodarījumos: veido attēlus un scēnas, kuras demonstrē vardarbību, slepkavības, noziedzīgas darbības, rupjību, cinismu, visādas ākstības un stulbumu.

Otrkārt, jaukais un skaistais mūsdienu “kultūras” darboņiem nav modē: jo kroplāks un ārprātīgāks ir attēlojums, jo tas skaitās labāk.

Treškārt, patiesība, taisnība un realitāte netiek veicinātas. Cilvēkiem mēģina iegalvot, ka ilūziju pasaule, ireālā pasaule ir daudz interesantāka par realitāti. Tiek apsveikta minhaunizācija, kastaņedizācija, visu veidu (gan fiziska, gan garīga) apstulbināšanās. Tas ir kā gandrīz tiešs aicinājums sajukt prātā un aiziet no reālās pasaules līdz pat narkotiskajiem murgiem. Īsāk sakot, labais, skaistais, patiesais – fundamentālas cilvēciskās vērtības antikultūras darboņus gandrīz nemaz neinteresē, bet, ja arī interesē, tad tikai kā dekorās pašu nenormālībām.

Antikultūra ir pārmērīga noteiktu kultūras ēnu pušu attīstība. Antikultūra ir ļaundabīgs audzējs kultūras ķermenī. Antikultūras bīstamība ir ne tikai tās ietekmē uz cilvēku apziņu un uzvedību, bet arī apstāklī, ka antikultūra maskējas un uzdod sevi par kultūru. Cilvēki bieži vien tiek apmānīti, kad uzķeras uz antikultūras āķiem, pieņemot antikultūras kroplības par kultūras sasniegumiem. Antikultūra ir smaga mūsdienu sabiedrības slimība. Antikultūra iznīcina kultūru. Antikultūra inīcina cilvēkā cilvēcisko. Antikultūra iznīcina cilvēku kā tādu.

Ir uzskats, ka kultūra ir pilnīgi viss, ko ir radījusi cilvēce, tai skaitā tas, kas ir nesavietojams ar normālu cilvēcību (tā, piemēram, uzskata krievu filozofs Vladimirs Solovjovs, 1853-1900). Tam nevar piekrist.

“Kultūra ir uzkrāto vērtību sabiezējums” (Georgijs Fedotovs, 1886-1951).  “Kultūra ir vide, kura audzē un baro cilvēka personību” (Pāvels Florenskis, 1882-1937). Savukārt Ļevs Tolstojs (1828 – 1910) par kultūru izteicās šādi: “…mums ir tiesības par zinātni un mākslu saukt tādas darbības, kuru mērķis ir dot labumu visai sabiedrībai un cilvēcei un kuras to arī dod. Tāpēc, lai kā arī sevi nesauktu tie, kuri izdomā kriminālo, valsts un starptautisko tiesību teorijas, tie, kuri izdomā jaunus lielgabalus un sprāgstvielas un tie, kuri sacer piedauzīgas operas un operetes, mums nav tiesību viņu darbošanos saukt par zinātni un mākslu, tāpēc, ka to darbība nav vērsta uz sabiedrības un cilvēces labumu, bet gan tieši pretēji, tā nāk par ļaunu cilvēkiem.”

Pie kultūras ir pieskaitāms tikai tas, kas kalpo dzīvības saglabāšanai, attīstībai un progresam. Jeb kultūra ir zināšanu un prasmju apkopojums, kuras ir vērstas uz cilvēka pašsaglabāšanos, atražošanos un pilnveidošanos un daļēji izpaužas dzīves normās (paražās, tradīcijās, kanonos, valodas standartos, izglītībā utt.), bet daļēji materiālās un garīgās kultūras priekšmetos. Viss, kas iziet ārpus šīm zināšanām un prasmēm, viss, kas grauj cilvēku un traucē viņa pilnveidošanos, tam visam nav nekāds sakars ar kultūru.

Nenormālā propaganda mūsdienu sabiedrībā

Mūsdienu sabiedrība, tās atmosfēra kopumā ir inficēta ar nenormālības baciļiem (amorālo, noziedzīgo, pataloģisko). Televīzija un kino ir pārpludināta ar vardarbības scēnām, slepkavībām, visādām šausmām, monstriem, katastrofu un cilvēku bojāejas kadriem. Noziedznieki un slepkavas tiek pozicionēti kā varoņi.

Filozofe Jeļena Zolotuhina – Aboļina (1953) šo antikultūras fenomentu nosauca par “ļauno spēku estētizāciju”. Viņa raksta: “Nebeidzamie asiņainie seriāli, katastrofu filmas, šausmu seriāli par manjakiem un vampīriem ir pārpludinājuši TV ekrānus. Kino sacenšas ar dzīvi: kura ir drausmīgāka, TV-kino ekrānu dzīve vai reālā? Garkājainas skaistules ar šņorēm žņaudz savus boifrendus, bet pasaku rūķīši mauc ādu no dzīvajiem. Un cilvēki kaut kā pie tā pierod. Cilvēki pierod pie ļaunuma, kurš ir pasniegts krāšņā iesaiņojumā un uz skaistu peizāžu fona. Ļaunums kļūst par mājas parādību līdzīgi kā par mājas parādību ir kļuvuši rotveilers, bet no tā ļaunums nepārstāj būt par ļaunumu līdzīgi kā rotveileru šķirnes suņi nepārstāj būt par plēsējiem, kuri jebkuru mirkli var pārgrauzt rīkli pat savam saimniekam. Jaunietim, kurš tūkstošiem reižu uz ekrāna ir redzējis slepkavības (sadistiski nofilmētas pa visu ekrānu) ir daudzkārt vienkāršāk paņemt rokās automātu un sākt iet slepkavot. Viņa sirds ir pārklājusies ar nocietinājuma kārtu un kļuvusi mežonīga. Un no šīs mežonības viņš pārstāj saprast, ka reālajam cilvēkam nav rezervē piecas dzīvības kā personāžiem no datorspēlēm, un ka ar reāliem cilvēkiem nedrīkst apieties kā ar uz ekrāna dancojošajiem mērķiem. Ļaunuma estētizācija ir milzīgs mūslaiku posts.

Vienā gan nevar piekrist, ka it kā “kino sacenšas ar dzīvi, kura ir drausmīgāka”. Kino nesacenšas ar dzīvi drausmīguma ziņā, bet gan stipri kropļo to. Tās ir divas dažādas lietas: atsevišķi dzīves fakti, kuri tiešām var būt šausmīgi, un dzīve kopumā. Dzīve kopumā ir skaista un apbrīnojama! Ja mūsdienu kino patiešām mēģinātu sacensties ar dzīvi visā tās daudzveidībā, tad šausmīgais tajā aizņemtu pietiekami maz vietas.

Jaunā paaudze tiek audzināta ar piemēriem

Neskaitāmās scēnas ar noziedzīgas un amorālas uzvedības parādīšanu tikai audzina noziedzniekus un palielina noziedzību. Nav taisnība tiem kino-TV darboņiem un rakstnieķeļiem, kuri attaisno savu destruktīvo darbību kriminālās sfēras atainošanā ar to, ka tā arī ir dzīves sastāvdaļa. Tā tas nav. Šādi darboņi apmelo dzīvi, cilvēkus un cilvēci. Lielākā daļa cilvēku dzīvo normālu dzīvi un noziedzībā ir iesaistīta tikai maza cilvēku daļa. Noziedznieki, līdzīgi kā slimības izraisoši mikrobi spēj tikai parazitēt uz
veselas sabiedrības ķermeņa [mirst sabiedrība, mirst noziedznieki, ja vien neatrod citu sabiedrību, uz kuru parazitēt un kuru nobeigt]. Ne ar to dzīvo sabiedrība. Noziedzība atrodas dzīves perifērijā, tā ir margināla dzīve. Tāpēc uz ekrāniem noziedzībai ir jābūt parādītai attiecīgā daudzumā – nevis kā tagad 50 – 70% no ētera, bet gan 5 – 10%.

Tā ir sen zināma pedagoģiska patiesība, ka jaunā paaudze visvairāk tiek audzināta ar piemēriem. Ja jaunie cilvēki redz draņķīgus piemērus, tad neviļus viņi tiek inficēti ar šo piemēru enerģiju. Tas pats efekts darbojas arī otrādi (labi piemēri dod labu enerģiju). Lūk, ko šai ziņā rakstīja Seneka gandrīz divus tūkstošus gadus atpakaļ: “Ja gribi tikt vaļā no netikumiem, tad izvairies no sliktiem piemēriem. Vairies no skopuļa, no izvirtuļa, no cietsirdīgā, no viltīgā, no visa, kas tev var kaitēt, lai arī cik tuvu tie neatrastos, kaut vai tevī pašā. Aizej no viņiem prom un sāc dzīvot ar Katoniem, Leliju, Tuberonu vai arī, ja tev tuvāki ir grieķi, tad ar Sokrātu, Zenonu. (…) Viņi tev iedos gan dievišķās, gan cilvēciskās zināšanas, viņi tev pavēlēs būt radošam un iemācīs ne tikai gudri runāt klausītājiem par prieku, bet arī norūdīt dvēseli un būt izturīgam pret grūtībām” (Seneka. Vēstules Lucīlijam par ētiku.)

Līdzīgi Senekam uzskatīja arī kaujās tā arī nekad neuzveiktais krievu karavadonis Aleksandrs Suvorovs (1730-1800): “Ņem sev par paraugu varoni, novēro viņu, ej viņa pēdās, panāc viņu un, ja pārspēsi to, tad slava tev!”

Ļevs Balašovs, fragments no grāmatas “Dzīves negatīvisms: antikultūra un antifilozofija”
/2014/

Avoti:
http://www.kramola.info/blogs/metody-genocida/antikultura-bolezn-civilizacii
http://whatisgood.ru/wp-content/uploads/2015/11/%D0%91%D0%B0%D0%BB%D0%B0%D1%88%D0%BE%D0%B2%D0%B0-%D0%9B.%D0%95.-%E2%80%9C%D0%9D%D0%B5%D0%B3%D0%B0%D1%82%D0%B8%D0%B2-%D0%B6%D0%B8%D0%B7%D0%BD%D0%B8-%D0%B0%D0%BD%D1%82%D0%B8%D0%BA%D1%83%D0%BB%D1%8C%D1%82%D1%83%D1%80%D0%B0-%D0%B8-%D0%B0%D0%BD%D1%82%D0%B8%D1%84%D0%B8%D0%BB%D0%BE%D1%81%D0%BE%D1%84%D0%B8%D1%8F%E2%80%9D.doc

Informācijas aģentūra
/04.02.2016/

Posted in Kat.: Kultūra, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Josifa Staļina dzeja

00592_Soselo1895.gadā Tiflisas (Tbilisi) dienas avīzē “Ibērija”, kuras redaktors bija slavenais gruzīnu dzejnieks kņazs Iļja Čavčavadze (1837-1907), tika publicēta septiņpadsmitgadīgā Soselo dzeja. Kopā 5 dzejoļi, 1896.gadā vēl viens. 1901., 1907. un 1916. gadā iznākušajos gruzīnu literatūras labāko darbu apkopojumos starp gruzīnu tautas klasiķu darbiem tika iekļauti arī Soselo dzejoļi “Rīts” un “Rafaelam Eristavi”. Uz 1916.gadu pats Soselo (Josifs Džugašvilli (1878 – 1953)) bija gandrīz četrdesmitgadnieks, maz kam zināms dissidents, marginālas un vajātas partijas biedrs, kurš atradās izsūtījumā un kura nākotnes perspektīvas nebij diez ko rožainas. Bet drīzumā viss mainījās un Josifs, nu jau Staļins, kļuva par varenas valsts vadītāju.

Ceļš uz varas augstumiem nebija viegls un tas bija iespējams dēļ talantiem un ideāliem, kuri izpaudās jau septiņpadsmitgadīgā jaunekļa dzejā. Pat vairāk – Padomju valsts netiktu izveidota, ja tai nebūtu tik dedzīgi un talantīgi vadītāji kā Vladimirs Ļeņins un Josifs Staļins.

Staļins reiz teica: “Pēc manas nāves uz mana kapa tiks izgāzts daudz  atkritumu,  bet vestures vējš tos izklīdinās.”  Tā arī notiek. 1956. gadā viens no lielākajiem staļinlaiku bendēm Ņikita Hruščovs, kurš organizēja represijas Ukrainā un Maskavā, uzstājoties Komunistiskās partijas XX kongresā “atmaskoja vadoņa kultu”, primitīvi uzveļot vainu Staļinam par pilnīgi visām laikmeta nebūšanām un problēmām (tai skaitā par visām represijām, pret kuru sākšanu pats Staļins sākotnēji iebilda, pats riskējot tapt represēts, un kuru laikā pats Staļins varēja kļūt par “staļina represiju” upuri). Līdz ar Hruščova nodevību sākās komunistiskās kustības noriets visā pasaulē, kas beidzās ar PSRS sabrukumu un sociālistiskās idejas diskreditāciju, kas ver durvis galēji nežēlīgas sabiedriskās iekārtas atjaunošanai (jaunajiem viduslaikiem, jaunai vergturu iekārtai).

Tomēr vēstures vējš ceļas. Staļina veikums un viņa vadībā radītais mantojums ir pārāk milzīgs, lai to varētu aizmirst. Un, neskatoties uz ļoti plaši un intensīvi tiražēto Staļina un staļinlaiku apmelošanu, izkropļošanu, izņirgšanu, labā un sasniegtā noklusēšanu, safabricētie antistaļiniskie mīti sāk gaist.

***

Viņš gāja no mājas uz māju

Viņš gāja no mājas uz māju,
Klauvēja durvīm svešām,
Ar vecu ozola panduri*
Ar savām naivajām dziesmām.

Bet dziesmās viņa, bet dziesmās
Skanēja gudrība liela,
Saules mirdzumam līdzīgs sapnis,      
Ideja tīra un cēla.                              

Par akmeni kļuvušām sirdīm
Atkal pukstēt viņš lika,          
Daudzu tumsā dusošais prāts
Pamodināts tika.

Nebij gatavi cilvēki mazi
Debesu patiesībai,
Bailēs pildīja indes trauku,
Nolēma iznīcībai.

Un teica: “Tu, nolādētais,
Iztukšo kausu sausu.
Dziesma tava mums sveša!
Taisnība tava mums lieka!”

* panduri – gruzīnu nacionālais mūzikas instruments (līdzīgs mandolīnai, ar trim stīgām)

***

Rīts

Rozes pumpurs atvērās
Vijolītei pieglaudās        
Vēja pūsmas modināta
Maijpuķīte augšup cēlās

Cīrulis dzied debesīs,
Lidojot virs mākoņiem,
Daiļskanīga lakstīgala
Bērniem dzied no krūmājiem:

“Ziedi, mana Tēvzeme!
Lai miers valda dzimtā malā
Mācoties, jūs, mani draugi,
Turiet viņu labā slavā.”

***

Mēnesim

Kā ierasts bez mitas peldi
Pār zemi, mākoņu slēpto,                          
Sudrabaini spīdi
Tumsas miglu klīdini biezo.                  

Uz zemi, kura dus saldi,     
Vērs maigu smaidu,
Šūpuļdziesmu Kazbekam** dziedi
Kā ledi tiecas uz augšu.

Zini, katrs, kurš kādreiz
Tika apspiests un pazemots,
Vēl izlīdzināsies ar tevi
Savu cerību spārnots.

Zaigojot debesīs tumšās,                             
Tu rotaļīgi staro,                           
Un vienmērīgu gaismu  
Man Tēvzemi apgaismo.

Es tev atsegšu savas krūtis,
Rokas pretī stiepšu,
Un atkal trīsošu sirdi
Redzēšu mēnesi gaišu.

** Kazbeks – kalns Kaukāzā

***

Tautas dzejniekam***

Kad Tevi, dzejniek, saviļņoja
Cilvēku liktens grūts,
Daudz sāpju no tā brīža
Tev redzēt bija lemts.

Kad Tu satraukts jūsmoji
Par savu dižo valsti,
Skanēja Tavas dziesmas
Kā no debesīm – skaisti.

Kad, Tēvzemes iedvesmots,
Skāri tās sakrālās stīgas,
Viņai veltīji savus sapņus,
Mīlu, viskvēlākās jūtas.

Tāpēc esi mīlas saitēm
Saistīts – ar tautu vienots,
Un katra tautieša sirdī
Tev piemineklis ir uzcelts.

Tēvijas cēlāja darba
Augļiem jānāk būs:
Sēklai nu ir saknes,
Drīz ražu tauta gūs.

Ne velti slavens tapi,
Tev mūžam dzīvot lemts,
Un lai šādus ļaudis
Vēl audzē mana valsts.

*** dzejolis veltīts gruzīnu tautas dzejniekam kņazam Rafaelam Eristavi (1824 – 1901)

***

Kad…

Kad mēness spīdumu savu
Pēkšņi izgaismo zemi
Un tā gaisma tālu
Spēlējas blāvu zilgmi,

Kad virs birzīm debesīs
Dzird lakstīgalu dziesmas    
Un neslēpjoties skan brīvi
Salamuri**** skaņas,

Kad, uz mirkli klustot,
Sāk čalot kalnu avots,
Un, maigi vējam pūšot,
Nakts mežs tiek pamodināts,

Kad bēglis, naidnieka vajāts,
Atgriežas dzimtā vietā,
Kad, biezas tumsas mākts,
Nokļūsti gaismā skaistā, –

Tad cerība varenu balsi
Krēslaino miglu kliedē,
Atkal modina sirdi
Nomākto dvēseli priecē.

Pacelt augšup dzejnieka sūtība
Tāpēc sirds tam silta, silta
Es zinu droši, ka šī cerība
Ir bezgala tīra un svēta!

****salamuri – gruzīnu nacionālais pūšamais instruments (līdzīgs stabulei)

***

Vecais Ninika

Kļuvis vecs mūsu draugs Ninika
Likteņa, laika salauzts.
Saļumis varenais augums,
Nu bezspēcīgs mūsu varons.

Bet bija laiks, kad neganti
Ar sirpi labīblaukā,
Viņš pāri gāja brāzmaini –
Cirpa kūļus loku lokā.

Pa dzīvi viņš gāja taisni
Sejā sviedraina dvesma,
Un jaunekļa krūtīs gaiši
Staroja priecīga liesma.   

Tagad kājas neklausa,
Pret vecumu nav ārsta.
Tik guļ večuks nevarīgs
Pasakas bērniem stāsta.

Bet kad no druvas dzird
Brīvā darba dziesmu,
Kā senāk no skaistuma sirds
Iedegas jaunu liesmu.

Tad uz kruķa sparīgi
Paceļas Ninika,
Un uz mirkli priecīgi
Bērniem uzsmaida.

No krievu valodas atdzejoja Ivars Prūsis. Josifa Staļina dzeja krievu un gruzīnu valodās: Сталин И.В. Cочинения. – Т. 17. – Тверь: Научно-издательская компания “Северная корона”, 2004. С. 1–6. (http://grachev62.narod.ru/stalin/t17/t17_001.htm ); http://www.aura.ge/103-sabavshvo/534-ioseb-jughashvili-stalini–leqsebi.html

Dziesma “Lielā patiesība” ar jaunā Staļina dzejas vārdiem:

Informācijas aģentūra
/04.02.2016/

Posted in DZEJA, Kat.: Kultūra, Reģ.: Krievija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Par globālo krīzi un “jauno ekonomiku”

00589_arton9060Pasaulē ir radusies kārtējā sistēmiskā krīze, kas izpaužas politiskās, ekonomiskās un arī sabiedriskās domstarpībās starp valstīm. Izeja no tās – valstu konsolidācija kopēju globālu problēmu risināšanai.

2000.gadā maz kurš ticēja, ka pasaulē sākas sistēmiskā krīze. 2008.gadā daudzi cerēja, ka pasaules ekonomikā ir tikai kārtējā cikliskā krīze, no kuras ar mazākiem vai lielākiem zaudējumiem izdosies izkļūt pēc trim – pieciem gadiem. Šodien maz kurš šaubās, ka pasaulē ir ilgtermiņa sistēmiskā krīze.

Bet kas tad īsti ir “sistēmiskā krīze”? Sistēmas krīze. Ne ekonomiskā, ne finansu, ne politiskā, ne reģionālā krīze, bet gan visas globālās sistēmas savstarpējo attiecību (politisko, ekonomisko, finansu, sabiedrisko) krīze, kura radās pēc PSRS sabrukuma un vienpolārās “pax аmericana” pasaules izveidošanās. Tas ir, pasaules sabiedrības organizatoriskā forma pārstāja atbilst tās attīstības vajadzībām.

Klasiska izeja no šādas situācijas, kas vairākkārtīgi XX gadsimta laikā tika izmēģināta, ir pasaules karš. Patiesībā viss XX gadsimts bija viena un tā paša pasaules kara turpinājums. Divreiz (1914. – 1918. un 1939. – 1945. gadā) tas izvērtās atklātās militārās sadursmēs starp valstu blokiem, kas apvienoja vadošās planētas lielvalstis. Pēdējais etaps (divu superlielvalstu un to kontrolēto sistēmu cīņa) noritēja kā aukstais karš, ko raksturo ekonomiskā, informatīvā un ideoloģiskā cīņa. Aukstais karš noritēja uz perifērijas karu un apvērsumu fona, kur abu pretinieku militārie spēki bija iesaistīti neformāli vai arī nebija iesaistīti vispār. Kodolpotenciālu faktors, kurš darbojas līdz pat šai dienai, padarīja par neiespējamu (ja neņem vērā kļūdu iespējamību) tiešu lielvalstu militāru sadursmi.

Uz 1990-o gadu beigām iespējas pārvarēt krīzi, pārdalot resursus par labu uzvarētājam (vienalga kādā karā “karstājā” vai aukstajā), bija izsmeltas. 2000-o gadu sākumā ASV sāka, bet 2010-ajos gados intensificēja globālās sistēmas, kurā paši ieņēma vienīgā hegemona lomu, iznīcināšanas procesus. “Vadāmā haosa” teorija var izskaidrot visu ko, tikai ne to, kādēļ atzītam vispasaules līderim ir jāsāk iznīcināt pasaules kārtība, kurā viņš ir līderis.

Ja mēs atskatāmies atpakaļ, tad redzam, ka divus “karstos” pasaules karus Vācija sāka, būdama apdalīta ar resursiem. Tas ir, Vācija sāka karus, gribot izmainīt esošo pasaules kārtību sev par labu.

Aukstajā karā ASV un PSRS cīnījās katra par savas sistēmas vispasaules dominēšanu un attiecīgi arī par savu dominēšanu visā pasaulē.

Bet pasaules praksē nav tāda gadījuma, kad kādas sistēmas līdervalsts sāktu apzināti haotizēt (kas pēc būtības nozīmē iznīcināt) savu sistēmu tieši tobrīd, kad tās līderību neviens neapstrīd un kad hegemonam pieejamais resursu daudzums ievērojami pārsniedz tā iespējamo oponentu kopējo resursu daudzumu.

Šodien mums ir darīšana ar situāciju, kad ASV vairs nespēj pa vecam vadīt sistēmu, kuru viņi paši radīja. Un tieši tāpēc ASV ir uzsākusi pašu radītās sistēmas iznīcināšanu, lai atrisinātu pārejas uz jaunu sistēmu (vai esošās sistēmas “pārlādēšanas”) problēmu uz visas pārējās pasaules rēķina.

Tomēr haosu nav iespējams vadīt, pat ja to nosauc par vadāmu haosu. Ja valsts ir iznīcināta, tad ir vienalga, kur tas ir noticis – Somālijā, Lībijā vai Ukrainā. Jebkurā gadījumā pēc valstiskas sistēmas iznīcināšanas mums ir darīšana ar spontānām, nestabilām, nesistēmiskām apvienībām, kuru vadība iznīcināmās sistēmas ietvaros nav iespējama.

Piemēram, [normālas] armijas štābs viegli vada divīziju klasiskas militāras operācijas ietvaros. Bet, ja divīzija ir ielenkta, ar to ir pārtraukti sakari, tā netiek vairs apgādāta un ir pārgājusi uz partizānu kara cīņas taktiku, tad ar armijas štābam pieejamajiem līdzekļiem šo divīziju vadīt vairs nav iespējams. Labākajā gadījumā vadības atjaunošana var notikt jaunā līmenī un pavisam citas savstarpējo attiecību sistēmas ietvaros (piemēram, 2.pasaules karā partizānu kustību vācu okupētajās teritorijās vadīja no Maskavas).

Tādējādi sistēmiskās krīzes apstākļos (kad ir izsmeltas globālās sistēmas stabilas attīstības iespējas) ASV liek uzsvaru uz apsteidzošu sistēmas iznīcināšanu. Pie tam viņi vadās no tā, ka viņu kontrolētie resursi pietiks, lai pārdzīvotu neizbēgamo visas pasaules haotizāciju ar vismazākajiem zaudējumiem, un ka viņi pēc tam sāks jaunas globālas sistēmas veidošanu atrodoties daudz labākā situācijā, nekā visa pārējā pasaule.

Citiem vārdiem sakot, visas pārējās pasaules zaudējumiem no globālās sistēmas iznīcināšanas ir ievērojami jāpārsniedz ASV zaudējumi. Tādējādi amerikāņu prāt viņiem būtu bijis jāpaliek par vienīgo regulāras vadības centru – par stabilitātes saliņu pilnīgi nestabilā pasaulē.

Ja mēs novērtēsim situāciju pasaules ekonomikā (tai skaitā arī dramatisko naftas cenu kritumu) no šāda skatu punkta, tad sapratīsim, ka naftas cenu kritums ir ne tikai stabils un ilgtermiņa, bet arī objektīvs faktors. Esošās globālās sistēmas iznīcināšana nevar neizsaukt ražošanas, starptautiskās tirdzniecības un kooperācijas samazināšanos.

Permanentais pasaules, reģionālais un nacionālais fondu tirgu process, kā arī cenu (un pieprasījuma) samazināšanās uz visa veida resursiem (ne tikai uz naftu), ir labākais apliecinājums, ka pasaules ekonomikas kā vienota veseluma iznīcināšanas process un nacionālo un reģionālo ekonomisko sistēmu (kur tām izdodas saglabāties) autarķizācijas (pašpietiekamības) process norit pilnā sparā. Savukārt ASV, izmantojot sankciju mehānismus, kas nebūt nav vērsti tikai pret Krieviju (ne pirmkārt pret Krieviju un ne visstiprāk pret Krieviju), turpina mēģinājumus destabilizēt atlikušās stabilitātes saliņas, kuras potenciāli varētu kļūt par alternatīvas sistēmas “savākšanas punktu”.

Vai ir iespējams kaut kādā veidā pretoties šādai stratēģijai? Jā, ir iespējams, bet ne visi to spēs. Lai pretotos šādai stratēģijai, ir nepieciešami trīs priekšnosacījumi.

Pirmkārt, valstij (vai valstu grupai), kura vēlas konkurēt ar Ameriku cīņā par jaunās globālās sistēmas “savākšanas punktu”, ir jābūt pietiekamam resursu potenciālam (cilvēku un dabas resursi, zinātniskais un tehniskais potenciāls), kas ļauj uz pašu resursu rēķina pārdzīvot globālo ekonomisko sakaru pārtrūkšanas periodu autarķiskas (vai pusautarķiskas) ekonomikas režīmā.

Otrkārt, tādai valstij (vai valstu grupai) ir jābūt pašu rūpnieciskam potenciālam, kurš ir pietiekams, lai nodrošinātu pašu vajadzības galvenajos produktu veidos, tai skaitā arī augsti tehnoloģiskos.

Treškārt, tādai valstij ir jābūt bruņotajiem spēkiem, kuri ir spējīgi aizsargāt savus resursus un valsts iekšējo stabilitāti no ASV destabilizācijas stratēģijas.

Ja mēs augstāk minētos punktus piemērām Krievijai, tad redzam, ka Krievijas vājā vieta ir pirmais punkts – neatrisināta demogrāfiskā problēma, tai skaitā nepietiekams pašu iedzīvotāju daudzums, lai nodrošinātu stabilu, maksātspējīgu pieprasījumu pēc pašu rūpniecības produkcijas. Tāpat Krievijai ir problēmas ar otro punktu – Krievijas rūpniecība ir spējīga saražot gandrīz visu nepieciešamo produkciju, tomēr atsevišķos gadījumos tai joprojām ir atkarība no ārvalstu tehnoloģijām un rezerves daļām.

Tieši tāpēc Krievijas vadība tik neatlaidīgi iestājas par Eirāzijas ekonomiskās savienības saglabāšanu un attīstību, kā arī partnerības ar Ķīnu pilnveidošanu un sadarbības attīstību, ja ne ar visu Eiropas Savienību, tad vismaz ar Vāciju (ar tās augsti tehnoloģisko rūpniecību), iesaistot tās Eirāzijas integrācijas projektos.

Ķīna jau sen ir kļuvusi par pasaules darbnīcu un tai ir praktiski neierobežots iekšējais tirgus. Vācija ir spējīga nodrošināt trūkstošās tehnoloģijas un piegādāt nepieciešamās rezerves daļas. Bijušās Vidusāzijas padomju republikas ir apvienotās Eirāzijas ekonomikas transporta koridors uz Ķīnu, papildus noieta tirgus un resursu bāze. Eiropas bijušās PSRS republikas ir transporta koridors uz Vāciju (ideālā gadījumā uz visu ES), kā arī papildus 50 – 60 miljonu cilvēku noieta tirgus (pie nosacījuma, ka iedzīvotāji būs pietiekami maksātspējīgi).

Šādā formātā Eirāzijas ekonomika ne tikai var pārdzīvot haotizācijas periodu, bet tā jau tagad ir spējīga kļūt par alternatīvas globālas sistēmas “savākšanas punktu”. Apstākļos, kad ASV strādā uz pasaules haotizāciju, jo zaudē iespēju pārvaldīt pasauli pa vecam, pašpietiekamais Eirāzijas valstu klāsteris, kuru aizsargā Krievijas kodollietussargs, kļūst par dabisku pievilkšanas punktu stabilitātes saliņām visā pasaulē.

Un te naftas un citu dabas resursu cenas samazināšanās pārstāj spēlēt negatīvu lomu un kļūst par nacionālo un reģionālo attīstību nodrošinošu apstākli. Lētie resursi vairs netiek apmainīti pret dārgo ASV augsti tehnoloģisko produkciju (kam ir augsta pievienotā vērtība) un rada apstākļus pašu augsti tehnoloģiskās ražošanas attīstībai, kas varētu konkurēt ar amerikāņu produkciju dēļ pieejas lētiem resursiem un dēļ kontroles pār lielu, maksātspējīgu un stabilu tirgu.

Kopējas problēmas izdevīgāk ir risināt kopā, vēl jo vairāk tādēļ, ka ASV haotizācijas stratēģija vienādā mērā ir vērsta ne tikai pret Ķīnu, Krieviju un Eiropas Savienību [arī pret Latviju], bet arī pret Kazahstānu, Azerbaidžānu, Baltkrieviju, Armēniju utt. No Vašingtonas skatu punkta vecā pasaule ir jāiznīcina pilnīgi visur, izņemot ASV. Vājākās valstis šādā situācijā ir nolemtas ātrai iznīcībai, bet izdzīvot spēs tikai spēcīgākie un tās vājās valstis, kuras būs ar spēcīgajām kādā savienībā.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/18.01.2016/

Avots:
http://cont.ws/post/183023
https://infoagentura.wordpress.com/2015/04/04/asv-iznicina-pasu-radito-pasauli/

Informācijas aģentūra
/26.01.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | 1 komentārs

Latvijas sabiedrību aizsargā pats Krievijas pastāvēšanas fakts

00587_Informacijas_agenturaDELFI Ārzemju ziņu nodaļas redaktora Anša Īvāna intervijas ar Informācijas aģentūras redaktoru turpinājums (29.12.2015 , e-pasta sarakstē). Intervijas pirmā daļa te: https://infoagentura.wordpress.com/2015/12/20/objektivi-latvijas-intereses-ir-lai-krievija-pastavetu-un-lai-tur-butu-kaut-kada-kartiba/

Jautājums: Vēlos uzdot dažus precizējošus papildjautājumus, kas loģiski rastos lasītājiem. Jūs rakstāt, ka “Antipadomisma un antikrieviskuma rezultātā latviešiem viegli sastāstīja un turpina iestāstīt visādas muļķības, kam ir dramatiskas un pat traģiskas sekas”. Vai varat precizēt, kas ir šīs iestāstītās muļķības (par vēsturi, politiku, ekonomiku, cits…?), un kas varētu būt traģiskās sekas?  

Šo muļķību ir daudz: “okupācijas” mīts, visa Padomju laika noliegšana, meli par to, ka Padomju laikā cilvēku vairums dzīvoja sliktāk kā šodien, Rietumvalstu ar ASV priekšgalā nekritiska uztveršana un aprobežoti provinciāla dievināšana, kas izpaužas absolūtas Rietumvalstu prakses nekritiskā pieņemšanā, pie tam vēl izkropļotā veidā (slikto nekritiski paņem pilnībā, bet labo ievieš nepilnīgi un tik lielā mērā izkropļoti, ka tas zaudē savu jēgu), plānveida ekonomikas, kas ir ievērojami pārāka par t.s. ”tirgus ekonomiku”, demontāža un noliegšana, sociālistiskās sistēmas, kurā tiek ņemtas vērā vairākuma cilvēku intereses un bez kuras nav iespējama tautas izaugsme un attīstība, demontāža un noliegšana, Padomju laiku uzņēmumu un infrastruktūras iznīcināšana, atteikšanās no savas suverēnas ārpolitikas, Latvijas neatkarības idejas nodošana, iestājoties ES un kļūstot par ASV pakalpiņiem un vaukšķiem, savu interešu nesapratne un neievērošana, kurās ietilpst arī normālas politiski – ekonomiskas  attiecības ar Krieviju, naidošanās ar krieviem, kuri etniski un mentāli ir viena no latviešiem tuvākajām tautām, utt.

Traģiskās sekas – demogrāfiskā katastrofa, emigrācija, savas valsts un zemes pazaudēšana, cilvēku morālā un intelektuālā degradācija. Bet tas notiek lēnām, kas teorētiski dod iespēju vienā brīdī strauji mainīt uz iznīcību vedošo virzienu. Bet var iestāties arī citas sekas: pilsoņu karš un/vai hibrīdkarš Latvijas teritorijā, Latvijas somalizācija vai Latvijas kosovizācija (pēc līdzīgām receptēm kā tas pašreiz notiek Ukrainā), lielvalstu karš Latvijas teritorijā, tai skaitā ar kodolieroču pielietošanu, masveida musulmaņu imigrācija un to pēcāka radikāla darbība, vērienīgi teroristiski akti …

Jautājums: Par antikrieviskumu un antipadomismu Jūs rakstāt: “Nebūtu šī naida, tad Latvija plauktu un zeltu” Vai ar to domājat, ka Latvija plauktu un zeltu labās un ciešās attiecībās ar Krieviju, vai, ja būtu NVS, vai vēl kā ciešāk integrēta ar Krieviju, vai pilnīgi neitrāla? Vai, jūsuprāt, Krievijas politika un propaganda nav balstīta uz naidu? (paziņojumi par “fašisma atdzimšanu”, kodolieroču piesaukšana, Krimas aneksija)

Pirmkārt, ja kāds lec ugunī vai dara kādas citas muļķības, tad nevajag uzreiz ķēmoties pakaļ. Ja kāds izjūt naidu vai kurina naidu, tad nevajag to pašam darīt. Naids ir vājuma vai stulbuma pazīme. Latviešu attieksmē pret krieviem naids ir latviešu aprobežota provinciālisma pazīme.

Otrkārt, Krievijas politika ir balstīta nevis naidā, bet gan sevis pašaizsardzībā, un labi, ka tā. Paskatieties uz ASV – NATO karabāzēm (https://infoagentura.files.wordpress.com/2014/04/00323_asv_karabazes2007.jpg  ), to ir daudz un tās ir izvietotas pa visu pasauli ap Krievijas perimetru. Un ko, Krievijai vajadzētu gaidīt, kad atsaldētie amerikāņi viņus ņems un fiziski iznīcinās kā iznīcināja indiāņus, uzmetīs atombumbas kā viņi to uzmeta japāņiem un kā plānoja tās uzmest PSRS lielpilsētām, tai skaitā arī Rīgai?! Nē taču.

Par fašisma atdzimšanu – tas patiešām atdzimst, cita lieta, ka latvieši savā vairumā nemaz nezina, ko šis termins nozīmē. Kodolieročus piesauc abas puses un tas vēl ir jautājums, kurš vairāk. Izlasiet kaut vai Reigana laiku ASV politiķa Stīvena Koena rakstu, tur ir labi pateikts arī par kodolieroču piesaukšanu (https://infoagentura.wordpress.com/2015/08/25/jaunais-aukstais-kars-ir-1000-reizes-bistamaks-par-ieprieksejo/ ). Cita lieta, ka amerikanizētie Latvijas mēdiji tendenciozi visu nostāda par sliktu Krievijai un maksimāli cenšas attaisnot amerikāņus.

Kas attiecas uz Krimu, tad pirmkārt, tā bija pamatota Krievijas reakcija uz ASV organizēto valsts apvērsumu Ukrainā – Sevastopoles karabāzei ir būtiska loma Krievijas drošības nodrošināšanai. Otrkārt, pēc apvērsuma Ukrainā sākās terors un vispārējs sabrukums, kas Krimas iedzīvotājiem gāja secen. Treškārt tur notika referendums. Ceturtkārt Krima pēc būtības ir Krievijas teritorija (no Krimas Krievijā ienāca pareizticība, lielāko daļu pilsētas Krimā uzcēla Krievijas impērijas laikos, vairums iedzīvotāju Krimā ir krievi) un ar Ukrainu tai ir maza saistība. Turcijai ir vairāk pamata pretendēt uz Krimu, nekā Ukrainai, lai gan arī šis pamats ir stipri sens un apšaubāms (pirms pievienošanas Krievijas impērijai Krima bija Osmaņu impērijas protektorātvalsts). Visbeidzot pašai Ukrainai Krima nebūt nebija diez cik nepieciešama, Ukrainas laikā tika izdarīts viss, lai noskaņotu Krimas iedzīvotājus pret Ukrainu.

Kas attiecas uz Latvijas plaukšanu un zelšanu, tad tas notiktu tad, ja Latvija realizētu vismaz saprātīgu, savām interesēm atbilstošu politiku. Pēc PSRS sabrukuma Latvijai bija visas iespējas kļūt par paraugvalsti. Vajadzēja tikai būt patiešām neatkarīgiem, būt patiešām saimniekiem savā zemē, domāt ar galvu un nebaidīties pasūtīt ellē ratā ārvalstu emisārus (tai skaitā arī nodevīgos rietumvalstu latviešus). Vajadzēja saglabāt un attīstīt milzīgo padomju mantojumu, saglabāt sociālistisko vai vismaz sociālistiski ievirzītu sistēmu, saglabāt labas attiecības ar Krieviju (varēja arī iestāties NVS, kas ekonomiski bija un joprojām ir ļoti izdevīgi atšķirībā no pilnās vai asociatīvās dalības ES) un nevajadzēja sākt naida sēšanu cittautiešos. Diemžēl tam nepietika ne prātiņa, ne drosmes – aprobežots un mazisks provinciālisms, kurš meklē, kur bez liekiem pūliņiem pašiem personiski ir labāk un drošāk jeb kurš meklē stiprāko un vairāk barot sološo saimnieku, kuram var atdoties par lēcu virumu, guva virsroku. Tagad šī iespēja ir zudusi un nu pārskatāmā nākotnē runa var tikai iet par izdzīvošanu un kaut cik jēdzīgu un cilvēcisku eksistenci. Un jā, patreizējā situācijā to visdrīzāk var nodrošināt sadarbība ar Krieviju, kas pēc visiem šiem 20+ gadiem (šajā laikā sastrādātā un sarunātā ) nebūs viegla. Bet cita izeja nez vai ir, jo no otras puses ir amerikāņi, kuri paliek arvien vājāki un tādēļ kļūst īpaši zvērīgi, tai skaitā un jo īpaši pret saviem sabiedrotajiem.

Jautājums: Jūs rakstāt, ka iedzīvotāji “joprojām turpina lietot Padomju laiku produktus un tai pat laikā lamā tos laikus”.  Vai tas nozīmē, ka, jūsuprāt, PSRS laiks Latvijai ir nesis labumu un bija attīstības laiks?  Vai totalitārā valsts iekārta, cilvēku brīvības trūkums, Latvijas piespiedu iekļaušana PSRS un represijas, jūsuprāt, bija pieņemama?

Jā, PSRS laiks jeb Padomju Sociālistiskās Latvijas Republikas laiks, kad Latvija, manuprāt, bija savā ziņā neatkarīgāka par pašreizējo amerikanizēto Eiropas Savienības Latvijas Republiku, Latvijai deva ļoti daudz laba un tas tik tiešām bija attīstības laiks. Padomju laikā tika uzcelts vairums mājokļu, kuros cilvēki dzīvo joprojām, lielākā daļa infrastruktūras, kura kalpo joprojām, ļoti daudz rūpnīcu, kuras nacionālidioti izsaimniekoja un iznīcināja, bet no kurām šis tas mazliet ir palicis joprojām. Lielākā daļa skolu tika uzceltas Padomju laikā (tās, kuras “brīvajā” Latvijā slēdz), Padomju laikā nepieredzēti uzplauka latviešu nacionālā kultūra (kino, teātris, cik daudz grāmatu latviski tolaik izdeva, kas nav salīdzināms ar šo laiku mini tirāžām, nerunājot nemaz par kvalitāti, …)

Protams, jebkurai maizei ir sava garoziņa, kas attiecas arī uz Padomju laikiem. Latvija bija pietiekami monolītā, centralizēti pārvaldītā  savienībā, kas gana ievērojami ierobežoja tās neatkarību un bija jārēķinās gan ar “centra” esamību, prasībām un interesēm, gan ar visas kopējās savienības interesēm. Pie tam šī savienība nebūt nebija ideāla un tai bija savi trūkumi, bet, pirmkārt, mūsdienās šos trūkumus neiedomājami pārspīlē, piemelojot klāt citus un noklusējot pozitīvo, un, otrkārt, Latvija atkal ir savienībās, kurās atkal tiek ierobežota tās neatkarībā, bet kuras, atšķirībā no PSRS, pilnībā neņem vērā Latvijas intereses un, prasti runājot, nepārtraukti izvaro Latviju.

Par totalitārismu, brīvības trūkumu, piespiedu iekļaušanu PSRS un represijām – tie ir klasiski antipadomiskās propogandas elementi, kuru atbilstība realitātei ir apšaubāma, bet kas tiek plaši izplatīta kā patiesība pēdējā instancē.

“Totalitārisms” ir stingri centralizētu sabiedrisko sistēmu apzīmējošs termins, kuram tiek piešķirta negatīva nokrāsa un ar kura palīdzību angloamerikāņi nacismu mēģina pielīdzināt komunismam. Manipulācija jau ir apstāklī, ka stingri centralizēta sistēma pati par sevi nevar būt ne slikta, ne laba, tā ir tikai pārvaldes metode, kura ir vērtējama tikai pēc attiecīgās sabiedriskās sistēmas nolūkiem, darbībām, sasniegtā rezultāta un kopējā konteksta. Savukārt mēģinājumi komunismu pielīdzināt nacismam ir ne tikai izteikti manipulatīvi un absurdi, bet arī galēji amorāli, jo komunisms ir ideja par visu cilvēku vienlīdzību un brālību, kas savā būtībā ir ļoti pozitīva ideja, bet nacisms ir vienas tautas kundzības ideja pār citām tautām, apspiežot un iznīcinot tās. Tās ir divas pilnīgi dažādas un nesavienojamas lietas. Tāpēc tad, ja tiek prasīts par totalitārismu, varu vien tikai ieteikt painteresēties par šī termina izcelsmi un palūgt izteikt domu, nelietojot izteikti propagandiskus terminus.

Par “brīvības trūkumu”. Kāda gan brīvība nebija iespējama PSRS? Pirmkārt nebija iespējama visatļautība, kas tagad ir gana izplatīta. Tas bija labi. Otrkārt nebija iespējama visādu amorālu parādību un amorālas informācijas brīva izplatība, kas tagad ne tikai ir iespējama, bet kas apzināti tiek plaši izplatīta. Tas bija ļoti liels PSRS pluss. Treškārt bija ievērojami ierobežota brīvas komercdarbības veikšanas iespējas, kas no vienas puses bija loģiski tās sistēmas ietvaros, bet no otras puses tas ir uzskatāms par pozitīvu apstākli, jo vēlme nopelnīt un dzīšanās pēc zelta vērdiņa maitā un degradē cilvēkus, kas šodien arī ir labi redzams. Ceturtkārt, nebija politiskās brīvības, kas no vienas puses ir loģiski vienpartiju sistēmā, un no otras puses ir savā ziņā pat labi, jo teorētiski komunistiskā partija galvenos akcentus salika pareizi. Bet te ir “bet”, ne visi akcenti tika salikti un pastāv vēl arī teorijas realizācija praksē, tāpēc daļēji jauniegūto politisko brīvību varam uzskatīt par plusu, bet, kā rāda mūsdienu Latvijas pieredze, tā ir tikai teorija un praksē viss ir sanācis daudz sliktāk kā Padomju laikos.  Nu i viss. Pārējās brīvības Padomju pilsoņiem bija, līdz ar daudziem ieguvumiem. Ja rezumējam īsumā, tad Padomju laikā nebija brīvības neliešiem, bet mūslaikos neliešiem brīvība ir dota, ko tie arī pilnā mērā izmanto, graujot sabiedrības pastāvēšanas pamatus.

Par “Latvijas piespiedu pievienošanu PSRS” – tas ir gana apšaubāms apgalvojums. Pirmkārt, notika referendums. Otrkārt, bija Latvijā pietiekami daudz cilvēku, kuri patiešām to gribēja un uzņēma ar prieku, un bija daudz cilvēku, kuriem, vienkārši izsakoties, bija vienalga, ka tik lai nepaliek sliktāk. Šīs otrās daļas simpātijas Padomju valsts lielā mērā arī pēc tam zaudēja, kā dēļ antipadomisms un antikrievisms ir tik spēcīgs Latvijā. Visbeidzot bija tie, kuri bija pret, kas savā vairumā bija to laiku “sabiedrības krējums” un bagātnieki, kuri izrīkojās pietiekami bezbēdīgi, bezatbildīgi un arī nežēlīgi (paskatieties / palasiet “Cepli”, tur gana labi tas maigā, mīkstinātā formā ir parādīts). Apgalvojums par “piespiedu pievienošanu” ir pareizs attiecībā tikai uz trešo sabiedrisko grupu, kura bija mazākumā.

Visbeidzot par represijām. Tas ir visiemīļotākais antikrievu un antipadomistu arguments, ar kuru tie mēģina nomelnot visu labo Padomju sistēmā. Pirmkārt, represiju esamība nekādi nepadara nebijušus visus turpmākos Padomju valsts sasniegumus. Otrkārt, represiju apjoms tiek pārspīlēts. Treškārt, represijas nebija totālas (bija iespējams izdzīvot un atsevišķos gadījumos tās pat bija maigas un saudzējošas). Ceturtkārt, represijām bija savas nianses, kas pietiekami būtiski maina to vērtējumu un neļauj tās vērtēt absolutizēti kā to dara vairums represēto, to tuvinieki un Padomju sistēmu nomelnot kāro. Visbeidzot neviens pat nemēģina un negrib saprast šo represiju metodoloģisko jēgu sabiedrības attīrīšanā un labākas sabiedrības izveidošanā, ko ir būtiski saprast, jo Latvijā atkal ir izveidojusies situācija, kāda bija toreiz, pat vairāk, mūsdienu Latvija atrodas sliktākā stāvoklī kā pirmā kapitālistiskā Latvija.

Nu ir Latvijā tiesu sistēma, skaitāmies it kā tiesiska valsts. Bet ko darīt, ja likumos ir “robi”, kuri ļauj veikliem, nelietīgiem cilvēkiem veikt nelietības? Kas notiek, ja prokurori un tiesneši ir pērkami un spriež tiesu kā samaksā, nevis pēc taisnības? Ko vajadzētu darīt, piemēram, ar ārstu, kurš, aiz vēlmes nopelnīt, apzināti neārstē savus pacientus? Ko darīt ar tiesnesi, kurš izliek uz ielas ģimeni ar bērniem? Ko ar ārstu, kurš apzināti padara pacientus slimus, lai tikai paplašinātu savu “klientu” loku? Ko darīt ar bērnu tirgotājiem caur adopcijas procedūrām, kuri savu biznesa interešu vārdā veicina maksimāli plašu bērnu izņemšanu no ģimenēm? Ko darīt ar advokātiem, kuri peļņas nolūkā, “spēlē” uz abām pusēm? Ko darīt ar personām, kuras formāli likumīgi izkrāpj no sirmgalvjiem un vispār lētticīgiem cilvēkiem viņu dzīvokļus? Ko darīt ar augstākā līmeņa amatpersonām – pedofīliem? Ko darīt ar cilvēkiem, kuri tieši un atklāti aizstāv pedofīlus (tādi cilvēki ir, viņi pat sēž Saeimā, Stradiņa universitātē, “Providusā” un par to atklāti runā Valsts Radio ētera primetime)? Šo sarakstu var turpināt līdz bezgalībai. Būtiski te ir nevis tas, ka ar šiem cilvēkiem kaut kas ir jādara, bet gan tas, kas notiek, ja viņi sajūtas brīvi un nesodīti. Tad, lūk, ja šādas personas sajūtas brīvi un nesodīti, tad tās sāk darīt arvien vairāk un vairāk nelietību, par kuru upuriem kļūst sākumā visneaizsargātākā sabiedrības daļa, bet pēc tam, pieaugot šādu personu “apetītei”, visi normālie cilvēki, kas ir sabiedrības pamats. Ja šo procesu neaptur vai neierobežo, tad tas izraisa sabiedrības pagrimumu ar pēcāku bojāeju, ja sabiedrība sevī neatrod spēkus savaldīt nekaunīgos, resursus ieguvušos neliešus.

Tad, lūk, represijas ir ātrs un efektīvs mirstošas sabiedrības, kura pilnībā ir nonākusi nelietīgu personu varā, pašattīrīšanās un sevis saglabāšanas līdzeklis. Bet, represijas tai pat laikā ir līdzeklis kā ātri “piebeigt” sabiedrību. Viss atkarīgs no tā, kurš un kā vārdā veic represijas. Ja represijas veic tas pats tiesnesis – kukuļņēmējs, kurš izliek uz ielām ģimenes ar bērniem, vai premjerministrs – pedofīls, vai advokāts – bērnu tirgotājs, tad ir skaidrs, ka represēti lielā mērā tiks nevainīgi cilvēki un tas nodarīs milzīgu postu. Piemēram, pašreiz Ukrainā veicamās represijas piebeidz Ukrainas sabiedrību un tas beigsies ar Ukrainas valsts sabrukumu (var pat teikt, ka tas jau ir noticis). Savukārt Padomju represijas, neskatoties uz to, ka tajās cieta gana daudz nevainīgu vai mazvainīgu cilvēku, tomēr bija nosacīti “veiksmīgas”, jo gala beigās tomēr izdevās radīt plaukstošu sabiedrību (pēc represijām tika sasniegts vērā ņemams konstruktīvs sabiedriskais rezultāts).

Tātad, represijas ir sabiedrības vadības tehnoloģija, kas spēj palīdzēt kritiskās, katastrofālās situācijās, kad citu sabiedrības glābšanas iespēju vairs nav. Bet šī ir ļoti bīstama tehnoloģija, jo nepareizi veikta, tā var iznīcināt sabiedrību. Citiem vārdiem sakot, represijas jāorganizē un jākontrolē cilvēkiem ar ļoti augstu kompetences, atbildības, morālās tīrības un noturības līmeni. Šādus cilvēkus ir grūti atrast, kur nu vēl piedabūt pie tik netīru darbu izpildes, jo ir tak skaidrs ar ko tas viņiem personiski draud. Bet visādus primātus un sadistus gan var atrast cik uziet, kuri slaktēs pa labi un pa kreisi.

Kādas tad bija Padomju represijas? Pirmkārt, jāsāk ar to, ka Padomju represijas sākās 1918.gadā (t.s. “sarkanais terors”) pēc tam, kad represīvās metodes pilsoņu kara laikā plaši sāka izmantot t.s. “baltie” (“baltais terors”). Tas ir “sarkanais terors” bija atbilde uz “balto teroru”. Tā ir būtiska nianse.

Šīs represijas tika veiktas Krievijas valsts sabrukuma un pilsoņu kara apstākļos pret aktīviem Padomju valsts pretiniekiem. To rezultātā Padomju valsts pretinieki tika apspiesti, padzīti no valsts, iznīcināti vai sasēdināti lāģeros. Šo represiju veikšanā gana liela loma bija arī latviešu sarkanajiem strēlniekiem.

Otrs represiju vilnis notika 1930-gados PSRS iekšējās cīņas par varu rezultātā, kad, aizsedzoties ar cīņu ar “tautas ienaidniekiem”, vienlaicīgi notika gan Padomju valsts attīrīšanās process, gan notika cīņa par varu, gan notika prasta izrēķināšanās ar personiski nevēlamiem cilvēkiem. Šo represiju rezultātā tika iznīcināta lielākā daļa sarkano latviešu.

Baltijas valstīs tika veikta pirmā tipa represijas (pret Padomju valsts ienaidniekiem), kuras organizēja jau gana attīrītā un pieredzējusī staļinlaiku PSRS. Vērstas tās tika arī pret Latvijas valstiskuma (kapitālistiskā valstiskuma) piekritējiem. Tolaik represētie, kuri nokļuva puslīdz normālos apstākļos, paglābās no kara šausmām.

Otrais represiju vilnis Baltijas valstīs tika veikts apstākļos, kad tikko bija beidzies Otrais pasaules karš, tikko sākās “aukstais karš”, ASV bija pielietojusi kodolieročus pret Japānu, netieši diplomātiskā līmenī šantažēja PSRS ar šāda ieroča esamību, Padomju Savienība paātrinātos tempos un slepenībā mēģināja iegūt savus atomieročus un ASV gatavoja iebrukumu PSRS ar 100 atombumbu pielietošanu pa lielākajām pilsētām (Latvijai bija paredzēts uzmest 8 atombumbas – 3 Rīgai, 2 Liepājai, pa vienai Ventspilij, Daugavpilij un Valmierai). ASV loģika bija sekojoša – karš ar PSRS ir neizbēgams, ASV ir superierocis, kas nodrošina amerikāņu pārsvaru, attiecīgi jāuzbrūk ātrāk, kamēr tāds ierocis ir tikai ASV. Amerikāņu problēma bija lēnais atombumbu izgatavošanas tehnoloģiskais process, kas deva PSRS laiku, un amerikāņu gļēvulība, negribot lieki riskēt, uzsākot karu ar valsti, kurai ir spēcīgākā armija pasaulē ar kaujās tikko gūtu rūdījumu, un vēloties sasniegt 100% garantētu rezultātu. Šī iemesla pēc uzbrukuma sākums tika novilcināts (lai pieražotu vēl papildus atombumbu daudzumu) un pēc tam tas vispār  tika atcelts, kad pie savas atombumbas tika PSRS.

Tad, lūk, otrs represiju vilnis notika tad, kad nebija zināms vai amerikāņu uzbrukums tiks atcelts un tā neafišētais mērķis bija iedzīvotāju dekoncentrēšana. Formālais mērķis un iemesls – cīņa ar “tautas ienaidniekiem”, bet patiesais – aizvest no apdraudētajām teritorijām uz mazapdzīvotiem plašumiem daļu cilvēku, kas amerikāņu uzbrukuma gadījumā izdzīvotu. Ja pirmajā represiju vilnī nejēdzības un nevainīgo upuri bija vairāk saistīti ar tehniskām niansēm, tad šajā represiju vilnī pa lielam bija vienalga, kuru pārvietot. Tad pat bērnus “medīja”, lai aizvestu.

Nevienas represijas, kurās cieš nevainīgi cilvēki, normālam cilvēkam nevar būt pieņemamas un Padomju laiku represijās cieta arī nevainīgi cilvēki, bet tāpēc nav jāpārspīlē, jāmelo, jānoliedz acīmredzamais un jāmetas sava ienaidnieka apskāvienos. Jā, represijas nav pieņemamas, bet vai toreiz bija kāda cita reāla alternatīva? Nezinu. Bet zinu to, ka represiju tēma pašreiz tiek izmantota manipulatīvi un destruktīvi, un ka, izmantojot represiju memu, Latvija ir iedzīta un tiek dzīta arvien lielākā postā. Gala beigās tie desmitiem tūkstoši šajā laikā uz ielas izmesto cilvēku, pašnāvības izdarījušie un ekonomiski izsūtītie vai tad nav represiju upuri? Viņi  ir represiju upuri, tikai netiešo represiju upuri, kad netiek stādīti konkrēti saraksti, bet gan tiek radīti apstākļi, kad izdzīvot spēj tikai noteikts cilvēku skaits, kurš ir mazāks par reāli eksistējošo. Tā ir angloamerikāņu represiju metode, kas ir ne mazāk nežēlīga, bet kuras pielietošanas gadījumā represētāji var mazgāt rokas nevainībā un teikt: “Mēs jau neko, viņi paši…”.

Visbeidzot, runājot par represijām, gribu vērst uzmanību uz vēl vienu apstākli, ar ko Krievija atšķiras no Latvijas. Kādu laiku atpakaļ man bija saruna ar vienu politiski aktīvu cilvēku, kurš meklēja sadarbības iespējas. Sarunas gaitā ātri vien noskaidrojās mana pozitīvā attieksme pret Padomju laikiem, uz ko mans sarunu biedrs paziņoja: “Man vectētiņu izsūtīja!”. Ko tas nozīmē? Ka cilvēks nespēj nošķirt savu personisko likteni (šai gadījumā traģēdiju) no objektīviem procesiem. Cilvēks nespēj pacelties virs personiskā. Krievijā, piemēram, viena ietekmīga sabiedriskā darbinieka un komunista vectētiņš arī gāja bojā staļinlaiku represijās, bet tādēļ viņš nezākā Satļinu un nenoliedz tā personisko ieguldījumu uzvarā pār nacistisko Vāciju un valsts pēckara atjaunošanā. Cita komuniste, kura arī staļinlaikā tika “iesēdināta”, pavadīja ieslodzījumā daudzus gadus un pēc tam sarakstīja grāmatu par to, vēlāk, kad zākāt Staļinu bija atļauts un skaitījās pat moderni, aizstāvēja savu “pāridarītāju”. Viņa uzsvēra, ka tajos apstākļos Staļins nevarēja rīkoties citādi, bet viņa ir viens no nevainīgajiem šādas rīcības upuriem. Savukārt, ja viņš nebūtu rīkojies kā rīkojās, tad upuru būtu bijis daudz vairāk.

Viena no Latvijas traģēdijām ir apstāklī, ka Latvijā ir maz cilvēku, kuri spēj šādi pacelties virs personiskā (gan virs traģēdijas, saprotot to, ka esi nokļuvis vēstures dzirnakmeņos, gan virs šķietamas veiksmes, saprotot, ka barot mēdz arī uz nokaušanu). Latvijā diemžēl pietiekami liela teikšana ir primitīviem cilvēkiem, kuri paši vai kuru radinieki tika represēti un kuriem tādēļ “tas režīms” ir nāvīgs ienaidnieks, pat neskatoties uz to, ka paši šajā režīmā izauga un tika izskoloti.

Vienā pasākumā iepazinos ar interesantu un ļoti darbīgu dāmu, kurai enerģija burtiski pa visām malām spraucas laukā. Dēls strādā SAB, bet pati dāma ir dedzīga antipadomiste. Izrādās dāmas vecāki tika represēti, bet viņa pati uzauga Sibīrijā. Tā nu interesanti bija vērot cilvēku ar Sibīrijas dabisko enerģiju, kurš zākā Padomju valsti.

Pazīstu vēl citu cilvēku, kurš Sibīrijā nokļuva 14 gadu vecumā un tur pavadīja jaunību. Viņš ir milijonārs, daudzbērnu tēvs, daži no kura bērniem arī ir gana turīgi. Viņam ir vairāk kā 70 gadu, bet viņš viens pats dzīvo  savā mežā, mazā primitīvā būdiņā ezera krastā, ir mūsdienīgs, aktīvi seko līdzi jaunākajām tendencēm un tehnoloģijām, ir politiski aktīvs. Pilnīgs naturāls dzīvesveids. Viņa veselību un enerģiskumu  daudzi mūsdienu trīsdesmitgadnieki varētu apskaust. Lūk, arī tādi represētie ir.

Jautājums: Jūsu vietnē pie informācijas avotiem ir saite uz “Padomju grāmatas” krātuvi. Cik ļoti var paļauties uz PSRS laika grāmatām par politiskām, ekonomikas un vēstures tēmām, ja tajā laikā bija cenzūra un ideoloģiskās prasības, kas jāiekļauj?

Pirmkārt gan cenzūra, gan ideoloģiskās prasības nekur nav zudušas arī mūsdienu Latvijā, mainījusies tikai ir cenzēšanas un ideoloģiskās ievirzīšanas metodes. Proamerikāniskā bezideoloģijas ideoloģija ir pat daudzkārt visaptveroša kā padomju ideoloģija. Otrkārt, ir jāsaprot kas un kāpēc tika cenzēts un kāda bija ideoloģiskā ievirze, jo ne cenzūra, ne ideoloģija paši par sevi nav nekas slikts un nosodāms. Slikta un nosodāma ir amorāla ideoloģija (ideoloģija, kura sludina amoralitāti) un  tādas ideoloģijas pārstāvju veikta cenzūra. PSRS ideoloģija ne tikai nebija amorāla, tā bija vairāk kā morāla, tāpēc informatīvā telpa tika veidota attiecīga, un tas ir viens no lielākajiem PSRS laiku plusiem. Mūsdienās ir pavisam otrādi – valdošā ir amorāla ideoloģija, kas ar savām metodēm novērš citu ideoloģiju, viedokļu un domu plašu izplatību.

Vēlīnās PSRS ideoloģijas trūkums bija tās dogmatisms, sastingtība, kā rezultātā cilvēki vairs nesaprata, ko viņiem stāsta. Ideoloģiskās darbības kļuva svešas un nevajadzīgas, kas tiek izpildīts tikai ķeksīša pēc, tāpēc, ka formāli vajag. Tam sekoja tā visa absolūts noliegums, pat nemēģinot iedziļināties lietas būtībā. Mūsdienās ir labi redzams, ka Padomju ideoloģijai lielā mērā bija taisnība. Nu palasiet kaut vai tā paša Ļeņina darbus, ko pat Rietumvalstīs atzīst par 20.gadsimta izcilāko politiķi. Nu izlasiet kaut vai “Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija” (http://www.mediafire.com/download/ai3o7gj25tnjfj6/Lenins.+Imperialisms+ka+augstaka+kapitalisma+stadija.+1916.rar ), kas tika sarakstīts 1916.gadā, un salīdziniet tur aprakstīto ar mūsdienām. Gudri cilvēki Rietumvalstīs joprojām lasa Ļeņinu, tāpat kā Marksu. Tas tikai pēcpadomju telpas stulbeņi tupi zākā to, ko sava zemā līmeņa dēļ nespēj saprast un ko samērā nesen tik pat tupi zubrija no galvas.

Vēl būtiski, ka PSRS ideoloģija bija tendēta uz cilvēku, uz tā attīstību, tai skaitā uz cilvēka izglītošanu, kā arī uz zinātni. Mūsdienu prakse gluži pretēji ir tendēta uz cilvēku maldināšanu, kam klāt nāk visparastākais informatīvais spams.

Tāpēc Padomju laiku grāmatām ne tikai var uzticēties, bet tās savā vairumā ir galvas tiesu pārākas par tām, atvainojiet, “drazām”, ko lielā daudzumā izdod mūslaikos. Protams, lasot Padomju laiku grāmatas, ideoloģiskais aspekts ir jāņem vērā, bet tas tieši tāpat attiecas arī uz mūsdienu grāmatām.

Jautājums: No Jūsu atbildes saprotu, ka Latvijai labāk būtu bijis saglabāt neitralitāti, nevis stāties NATO?  Vai Latvija spētu saglabāt neitralitāti, esot blakus Krievijai – attiecīgi, vai Latvija nenonāktu Krievijas ietekmes sfērā un tajā pusē, ko angloamerikāņi grib iznīcināt, kā jūs to norādāt? Tad būtībā Latvijai bīstamība ir abos gadījumos?

Jā, Latvijai bija iespēja kļūt par patiešām neatkarīgu un neitrālu valsti, Latvijā varēja kļūt par Austrumeiropas Šveici (ne kā banku valsts, bet kā patiešām neatkarīga valsts). Latvijai tam bija visi nepieciešamie nosacījumi (tai skaitā ģeopolitiskie), izņemot pietiekamu daudzumu gudru, spējīgu un morāli tīru cilvēku. Tā kā lielākā daļa pie varas nokļuvušie/palikušie indivīdi bija pietiekami stulbi, primitīvi, gļēvi un amorāli, tad šī iespēja ne tikai tika palaista garām, bet valsts tika izlaupīta un burtiskā nozīmē izpārdota un pārdota. Un tas, ka notika tieši tā, nevar neliecināt par noteiktu tautas kvalitāti, jo gan tie stulbeņi taču no kaut kurienes uzradās un nezin kāpēc neatradās gudrie, kuri stulbeņus noliktu pie vietas. Tagad viss, neatkarīgas Latvijas valsts vairs nav, bet ir kolonizēta un atpalikusi pseidovalstele, kura formāli ir pakļauta Eiropas Savienībai, bet kurā faktiski saimnieko amerikāņi (ekonomikā – zviedri).

Jā, tā kā Latvija atrodas blakus Krievijai, tai ir grūti nenokļūt Krievijas ietekmes sfērā. Krievijas kā lielvalsts objektīvās interesēs ir nodrošināt, lai tās kaimiņvalstīs būtu miers, kārtība un nebūtu antikrievijas noskaņojumi. No šāda viedokļa raugoties, būšana Krievijas ietekmes sfērā nav nekas slikts. Savukārt Krievijas ienaidnieku objektīvās interesēs ir gluži pretējais, un salīdzinošs miers viņiem te ir nepieciešams tikai gadījumā, ja šo teritoriju plāno izmantot kā placdarmu naidīgām darbībām un/vai iebrukumam.

Baltijas valstīm tāpat ir militāri stratēģiskā nozīme. Baltija ir Maskavas aizsardzības pirmais priekšpostenis un atrodas blakām Krievijas “otrai galvaspilsētai” Pēterburgai, tāpēc no Krievijas drošības viedokļa ir būtiski, lai šo teritoriju nekontrolētu ienaidnieks un tajā neatrastos ienaidnieka karaspēks. Tas, ka Latvija ir NATO un tajā atrodas amerikāņu armija, Latvijas iedzīvotājiem var ļoti dārgi maksāt.

Kas attiecas uz bīstamību nokļūt Krievijas ietekmes sfērā, tad, kā jau teicu, angloamerikāņi latviešus uzskata par “krieviem” un Latviju par Krievijas teritoriju un tas ir neatkarīgi no tā, ko par to domā paši latvieši. Nē, nu, protams, viņi labi saprot, ka latvieši nav krievi, ka latviešiem ar krieviem ir sarežģītas attiecības (ko viņi ar prieku maksimāli izmanto) utt., bet viņi uz to skatās plašāk un vienkāršāk bez provinciālas aprobežotības un sentimentiem. Tāpēc latviešiem un Latvijai angloamerikāņu uzvaras gadījumā ir sagaidāms tieši tāds pats liktenis kā Krievijai un krieviem – varbūt vēlāk, ja latviešus iesauks kārtējā leģionā, bet varbūt arī ātrāk, ja Latviju, līdzīgi kā Ukrainu, izmantos par tupu Krievijas tarānu.

Rezumējot, Latvijai no Krievijas ienaidnieku puses ir tādi paši draudi, kādi Krievijai, tikai tie var pieņemt savādākas formas dēļ Latvijas atšķeltības. Īstermiņā tam var būt pat šķietami pozitīvs efekts (ja ienaidnieks sākumā plāno tikt galā ar galveno spēku – Krieviju, un tikai pēc tam “tīrīt” visu Krievijas valstiskuma telpu), bet var būt arī pat ļoti negatīvs un pat iznīcinošs efekts, ja sāk notikt reālas cīņas. Lai kā arī nebūtu, Latvijas interesēs ir, lai Krievija pastāvētu un lai uzbrukumi Krievijai tā arī nesāktos. Latvijai ļauj pastāvēt un Latvijas sabiedrību aizsargā pats Krievijas pastāvēšanas fakts.

Jautājums: Par dalību NATO Jūs rakstāt: “Par to arī pienākas sods, kas tiek saņemts un kurš pat jau tuvākajā nākotnē var būt ļoti smags un pat iznīcinošs”.  Ko Jūs saprotat ar šo sodu?

Ja cilvēks zāģē zaru uz kura pats sēž, tad viņš ir pelnījis nokrist un tādējādi saņemt sodu par savu stulbumu. Ja cilvēks spļauj akā no kuras dzer, tad viņš ir ne tikai pelnījis dzert piespļautu ūdeni kā sodu par savu stulbumu, bet arī palikt vispār bez ūdens kā sodu par savu amoralitāti. Līdzīgu sodu ir pelnījuši saņemt daudzi latvieši un tas jau tiek saņemts. Kāds sods var piemeklēt latviešus dēļ dalības NATO un raušanās kaitēt krieviem, jau pateicu.

Jautājums: Jūs rakstāt:  “Visbeidzot, līdz ar iestāšanos NATO un amerikāņu okupantu parādīšanos, ASV Latvijā ir brīvi iespējams organizēt jebkāda veida provokācijas tālākajām globālajām “spēlītēm” pret Krieviju”.  Kāpēc NATO karavīrus Latvijā uzskatāt par okupantiem?

NATO karavīri ir svešu valstu karavīri manā zemē, ko es te neaicināju un ko neaicināja arī Latvijas tauta, bet gan saujiņa nacionālnodevēju, kurus kontrolē amerikāņi. Kā jau teicu, Latvija vairs nav neatkarīga valsts, bet ir kolonizēta psaidovalstele. Ja pirms NATO karaspēka parādīšanās Latvijā varēja runāt par ekonomisko okupāciju, tad tagad Latvija ir okupēta arī militāri.

Jautājums: Apskatīju Jūsu ieteiktās sadaļas un arī Re:Baltica pētījumu (raksts “Miglā”, publicēts žurnāla “Rīgas laiks” 2015.gada maija numurā: http://www.rebaltica.lv/lv/petijumi/krievijas_nauda_baltija/a/1246/migla.html ). Kas Jums par šo publikāciju ir sakāms, cik pareizi vai nepareizi tur raksturots jūsu blogs?  

Re:Baltica rakstu saukt par pētījumu ir patiesu pētījumu noniecināšana. Jemberga pat nemēģināja kaut ko pētīt (lai gan katrs to var brīvi darīt, kaut vai tikai izlasot materiālus), ķeksīša pēc autoratīvā formā uzdeva pāris jautājumu un pēc tam uzrakstīja, ko gribēja. Izdaudzinātais „otras puses” viedoklis nav atspoguļots, lapas saturs aprakstīts tendenciozi, atlasot un izraujot no konteksta tikai savai bildei piemērotās lietas un visbeidzot pieņēmuma formā viskaut ko fantazējot. Zemiski, vienīgi labi, ka tik nekvalitatīvi. Jemberga rakstīja par propogandu un uzcepa klasiski propagandisku darbu. Tā nav ne žurnālistika, kurai ir arī sava ētika, ne arī pētījums. Bet viens gan ir labi, viņa nemaz neslēpj, ka tiek finansēta no ASV valsts struktūrām, tā ka viss kārtībā, kas maksā, tas pasūta mūziku.

Jautājums: Cik saprotu pēc Sanitas Jembergas raksta, un Jūsu atbildēm, jūs esat Ivars Prūsis.

Informāciju par redakcijas personālsastāvu nesniedzam.

Jautājums: Vai Re:Baltica rakstā sniegtā informācija par jums ir patiesa (vadības zinātņu bakalaurs; strādājis Lattelecom)? Ar ko Jūs nodarbojaties pašlaik?

Jā, Ivars Prūsis ir strādājis Lattelecom un ir Vadības zinātņu bakalaurs.

Jautājums: Ko varat atbildēt uz šo Sanitas Jembergas jautājumu rakstā, vai kaut kas no tā ir patiesība (“apmaksāts trollis” vai “dzelžaina pārliecība”)? : “Es nezinu, vai Prūsis ir viens no Kremļa apmaksātajiem troļļiem algotņiem; tikpat labi varu pieļaut domu, ka viņš runā un raksta aiz dzelžainas pārliecības.”

Par Jembergu jau visu pateicu.  Pie teiktā vēl varu piebilst, ka cilvēkiem ir tendence par citiem spriest pēc sevis. Cilvēks, kurš strādā tikai par naudu un ir pieradis pārdot savu profesionālo “godu”, līdzīgi var domāt arī par citiem cilvēkiem. Patiesībā ir cilvēki, kuri nepārdodas un ir spējīgi kaut ko darīt arī bez naudas.

Informācijas aģentūra un cilvēki, kas to veido, nesaņem atlīdzību par savu darbu. Cik pašu spēkiem tiek izdarīts, tik ir.

Jautājums: Jūs esat tulkojis Muamara Kadafi Zaļo grāmatu? Vai tulkojāt no oriģinālvalodas?

Muammara Kadafi “Zaļo grāmatu” izdeva trīs cilvēki, par pamatu ņemot publiski jau pieejamu tulkojumu latviešu valodā, kurš tika nedaudz izkoriģēts.

Jautājums: Vēl par blogam veltīto laiku, skatos, ka ir tulkoti apjomīgi gabali, tostarp atšifrētas video intervijas. Sanāk, ka projektam sanāk veltīt diezgan daudz resursu?  

Informācijas aģentūrai tiek veltīts tieši daudz laika, nevis resursi. Viss, kas nepieciešams Informācijas aģentūras darbībai ir dators, vismaz pareta piekļuve internetam, laiks un apņēmība izzināt, meklēt, mācīties un strādāt (tulkot un rakstīt). Daudziem cilvēkiem varētu būt grūti saprast kā ar minimālu resursu patēriņu var paveikt tik lielus darba apjomus, bet var. Ja zini kāpēc tas ir nepieciešams un strādā ar iedvesmu, tad “rokas darba nebīstas” un “darbs dara darītāju”.

Jautājums: Blogā ir dzejas un ieteicamās literatūras sadaļas – pēc kāda principa izvēlējāties dzeju un literatūru? Jūs vēlaties panākt, lai cilvēki vairāk lasa, bet tieši konkrētu literatūru, nevis visu, kas pagadās?

Literatūra tiek izvēlēta pēc izglītošanas, personības attīstības, redzesloka paplašināšanas, informatīvās bagātības, patiesuma un tikumības principa. Dzeja papildus arī pēc estētikas un horizontu došanas principa.

Jā, lasīt visas “drazas”, ar ko ir pārpildīta informatīvā telpa, nav prātīgi, jo īpaši tādēļ, ka papildus spamam, kas tikai atņem laiku, enerģiju un piedrazo atmiņu, ir arī gana kaitīga literatūra, kas var arī sakropļot nesagatavotus prātus. Lasīt jācenšas augstvērtīga un informatīvi bagāta literatūra, tad cilvēks aug, attīstās un pieņemas prātā (lai gan nākas reizēm lasīt “drazas” un arī no tām var gūt kādu labumu). Diemžēl mūsdienās to ir grūti izdarīt, jo visas robežas ir “izskalotas” un cilvēkiem ir grūti noteikt, kas ir augstvērtīga literatūra, viņi to vairs nesaprot. Un pats traģiskākais, ka cilvēki nemaz vairs negrib to saprast un netiecas pēc skaistā un cēlā – pūlis pieprasa tikai maizi, izpriecas un komfortu.

Informācijas aģentūra
/26.01.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Baltijas valstis kļūst par primāro Krievijas militāro mērķi

00585_natoKrievijas prezidents 31.01.2015 apstiprināja jauno Krievijas Federācijas nacionālās drošības stratēģiju. Jaunajā stratēģijas versijā kā galvenais Krievijas potenciālais pretinieks tiek nosaukta Ziemeļatlantijas Līguma organizācija (NATO), bet galvenais militārais drauds – NATO militārās infrastruktūras pietuvošanās Krievijas robežām.

Pieņemtais dokuments juridiski apstiprina jau sen notikušu faktu: Baltijas valstu militarizācija, ko tik uzcītīgie mēģināja panākt [plānprātīgie] vietējie politiķi, padara šo reģionu par Krievijas pirmā militārā trieciena objektu gadījumā, ja sāksies Krievijas un NATO militārs konflikts.

2014. – 2015. gadā NATO un ASV militārā klātbūtne Baltijas valstīs pieauga ģeometriskajā progresijā. Divreiz tika palielināta pretgaisa aizsardzības misija Baltijā – Šauļu lidlauka Lietuvā avioparks tika papildināts ar 16 jauniem NATO iznīcinātājiem. Latvijā no ASV tika atgādātas 150 vienības bruņutehnikas, tai skaitā tanki “Abramss” un bruņumašīnas “Bredli”.

Visās Baltijas valstīs tika izvietotas ASV militārās specvienības, kuru funkcija ir darbības kara vai pirmskara laikā. Tāpat ir ziņots par plāniem Krievijas pierobežā izvietot elektroniskās izlūkošanas elementus. Tika atvērts NATO “kiberaizsardzības” centrs, kura uzdevums būs informatīvais karš krievvalodīgajā mediju telpā.

Analoģiski notika NATO militārās klātbūtnes palielināšana arī citās Austrumeiropas valstīs: Polijā, Rumānijā, Bulgārijā un citās. Tomēr Rumānijai vai Bulgārijai nav kopējas robežas ar Krieviju, bet Baltijas valstīm ir robeža ar Krieviju.

Tieši tādēļ Baltijas valstu militarizācija Maskavā tika apjausta kā galvenais praktiskais drauds no NATO infrastruktūras paplašināšanās Austrumeiropā. Attiecīgi praktiski tieši Baltijas valstis ir pirmais varbūtējais Krievijas pretinieks tās konflikta ar NATO gadījumā.

Lietuvai, Latvijai un Igaunijai šī situācija nozīmē, ka šīm valstīm ir pilnīgi vienalga kā beigsies Krievijas iespējamais karš ar “Rietumvalstu demokrātisko sabiedrību”.
Neatkarīgi no tā, ar ko beigsies NATO un Krievijas karš, karojošās puses vispirmām kārtām samals miltos Baltijas valstis. Pat ja Krievija šai karā piedzīvos pazemojošu zaudējumu un tiks noslaucīta no zemes virsmas, Baltijas valstu politiķi [un iedzīvotāji] tāpat to nepiedzīvos, jo Baltija tiks iznīcināta iepriekš. Šāds secinājums ir acīmredzams katram saprātīgam cilvēkam, lai to saprastu nav jābūt militāram analītiķim vai ekspertam.

Baltijas valstu politiķiem visus šos gadus teica, ka reģiona piepildīšana ar masu iznīcināšanas ieročiem, ka reģiona pārvēršana par Krievijas un Rietumvalstu bruņošanās sacensības epicentru un ka konflikta provocēšana starp Krieviju un NATO ne tikai nespēj garantēt Lietuvas, Latvijas un Igaunijas drošību, bet pat apdraud to.

Baltijas valstu drošību spētu garantēt tieši pretēja politika: abpusēja NATO un Krievijas reģiona demilitarizācija, saspīlējuma samazināšanās Krievijas un Rietumvalstu attiecībās un Baltijas valstu starpniecība kontaktiem ar Maskavu.

Šādā Baltijas valstu lomā Kremlis būtu ļoti ieinteresēts, kas būtu visdrošākā Baltijas valstu drošības garantija. Tā vietā Baltijas valstis pasaules politikā uzņēmās sīku provokatoru lomu. Visas Baltijas valstu starptautiskās aktivitātes ir vērstas uz tieša NATO un Krievijas konflikta provocēšanu.

Baltijas valstu diplomātijas galvenais uzdevums 2016.gadā ir pārliecināt savus NATO sabiedrotos lauzt 1997.gada NATO sadarbības līgumu (Основополагающий Акт 1997 года) ar Krieviju, kurā NATO apņemas neizvietot patstāvīgus sauszemes spēkus Krievijas pierobežā. Pēdējā NATO samitā Velsā Baltijas valstīm neizdevās par to pārliecināt savus Eiropas kolēģus un tagad visas viņu cerības ir uz Varšavas samitu, kuram ir jānotiek 2016.gada vasarā. Faktiski šis Baltijas punduru virsuzdevums ir Eiropas drošības arhitektūras salaušana, jo tieši šis līgums bija pēdējās desmitgades Austrumeiropas valstu drošības garants.

[Vēl ir Krievijas un NATO dalībvalstu Līgums par konvencionālajiem spēkiem [parastais karaspēks] Eiropā jeb CFE līgums (ДОВСЕ), kurš tika noslēgts 1990.gadā starp PSRS un NATO. CFE līgums ierobežoja PSRS militārā bloka (t.s.”Varšavas pakta”) un NATO karaspēka daudzumu Eiropā. 1997.gadā šis līgums tika izmainīts atbilstoši jaunajiem apstākļiem (PSRS sabrukums un “Varšavas pakta” likvidācija) un pārslēgts. Līgumam ir pievienojušās gandrīz visas Eiropas valstis, tādējādi ierobežojot savā teritorijā esošo militāro spēku daudzumu saskaņā ar līguma nosacījumiem. Vienīgās valstis, kuras nav pievienojušās CFE līgumam ir Baltijas valstis, kas tās padara par t.s.”melno caurumu”, kuru teritorijā NATO formāli drīkst izvietot jebkādus militāros spēkus jebkurā daudzumā, kas tieši un ļoti lielā mērā apdraud Krieviju, jo īpaši dēļ kopējās robežas. Ja līdz šim šie draudi bija teorētiski, tad līdz ar ASV karaspēka parādīšanos Baltijā un tā skaitliskā sastāva nepārtrauktu pieaugumu, šie draudi Krievijai kļūst vairāk kā reāli.]

Tagad Baltijas valstis pieprasa no sabiedrotajiem demonstratīvi uzspļaut līgumam un izvietot savā teritorijā patstāvīgas NATO karabāzes. Tas ir, Baltijas valstis provocē Eiropas drošības sistēmas sagraušanu un tiešu NATO – Krievijas konfliktu, kurš potenciāli notiks kā reiz Baltijas valstu teritorijā.

Kā šo provokāciju sekas ir, ka nu Krievija Baltijas valstis uzskata par potenciālu militāru pretinieku un Baltija ir pirmais militārā trieciena objekts, Krievijas kara ar NATO gadījumā.

Jaunajā Krievijas nacionālās drošības stratēģijas versijā NATO ir atzīts par galveno Krievijas draudu: “Ziemeļatlantijas alianses (NATO) spēku potenciāla audzēšana un to apveltīšana ar globālām funkcijām, kas tiek veikts pārkāpjot starptautisko tiesību normas, bloka valstu militārās darbības aktivizēšana , tālāka alianses paplašināšanās, pietuvinot tās militāro infrastruktūru Krievijas robežām, rada draudus [Krievijas] nacionālai drošībai.”

Dokumentā ir minēts arī par ASV veikto Austrumeiropas valstu militarizāciju:

“Iespēja uzturēt reģionālu un globālu stabilitāti tiek ievērojami samazināta, izvietojot Eiropā, Āzijas – Klusā okeāna reģionā un Tuvajos Austrumos ASV pretgaisa aizsardzības sistēmas elementus, kas notiek “globālā trieciena” koncepcijas praktiskas realizācijas apstākļos, kad tiek izvērsti augstas precizitātes stratēģiskie nekodolieroči, kā arī bruņojuma izvietošana kosmosā. “

Kā pretdarbība NATO militārās klātbūtnes pieaugumam Austrumeiropā un tās militārās infrastruktūras pietuvināšanai Krievijas robežām, tiek minēta augsti tehnoloģisku un daudzfunkcionālu militāro kompleksu izvēršana uz Krievijas un NATO valstu robežām. Tas ir, Polija un Baltijas valstis jau juridiski tiek atzītas par pirmā trieciena objektu Krievijas kara ar NATO gadījumā. Panāca to viņi paši, kad par savas ārpolitikas diplomātisko kursu izvēlējās provokāciju politiku.

Aleksandrs Nosovičs
/12.01.2016/

Avoti:
http://www.rg.ru/2015/12/31/nac-bezopasnost-site-dok.html
http://www.rubaltic.ru/article/politika-i-obshchestvo/110116-pribaltika-rossia/
https://infoagentura.wordpress.com/2015/05/03/krievija-var-but-spiesta-okupet-baltijas-valstis/

Informācijas aģentūra
/26.01.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Latviešu “nacionālista” dziesma

piesautenem

Mēs sitīsim tos utainos, arvien, arvien
Pēc tam tos zili – pelēkos, arvien, arvien
Pēc tam mēs sevi nobeigsim
Par godu sarkan – zilajiem
Arvien, arvien, arvien, arvien, arvien

Mēs sitīsim tos labākos, arvien, arvien
Pēc tam tos, kuri iebilst mums, arvien, arvien
Jo paši esam niecības
Kas gūst uz citu rēķina
Arvien, arvien, arvien, arvien, arvien

Mēs esam kalpu dvēseles, arvien, arvien
Bez kungiem dzīvot nevaram, nemaz, nemaz
Mums vajag kādu stiprāko
Kas baro mūs un attaisno
Arvien, arvien, arvien, arvien, arvien

Ja kungi teiks ka jākaro, lai iet, lai iet
Vai jābrauc projām svešumā, lai iet, lai iet
Ko liks, mēs labi darīsim
Pat paši sevi bendēsim
Lai iet, lai iet, lai iet, lai iet, lai iet

Mēs pidarastus godāsim, ja liks, ja liks
Tiem savus bērnus atdosim, ja liks, ja liks
Jo kungiem vienmēr taisnība
Un tiem jo dziļi jāklanās
Arvien, arvien, arvien, arvien, arvien

Mēs sapņojam par kungiem būt arvien, arvien
Daudz mantas, kalpu, baudu gūt, arvien, arvien
Tā dēļ mēs visu atdosim
Pat Tēvu, Māti pārdosim
Arvien, arvien, arvien, arvien, arvien

/2015.gada vasara/

Avots:
http://ipdzeja.blogspot.com

Informācijas aģentūra
/26.01.2016/

Posted in DZEJA, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 1 komentārs

Fruktoze izraisa aptaukošanos

00588_fructose-3Fruktoze ir dabīgs cukurs, ko satur augļi (tiesa gan daži augļi, piemēram, apelsīni un vīnogas, satur arī daudz glikozes). Kāpēc drīkst ēst augļus, kas satur fruktozi, bet kāpēc pati fruktoze tīrā veidā ir kategoriski aizliegta?

Atšķirībā no glikozes fruktoze var no asinīm iekļūt audu šūnās bez insulīna palīdzības, tādēļ to iesaka kā drošāko ogļhidrātu avotu diabēta pacientiem. Daļa fruktozes iekļūst aknu šūnās, kuras pārvērš to par glikozi, tāpēc fruktoze arī var palielināt cukura līmeni asinīs, bet mazākā mērā kā citi monosaharīdi (vienkāršie ogļhidrāti).  Tomēr fruktoze daudz ātrāk kā glikoze spēj pārvērsties taukos! Tas tādēļ, ka fruktoze, pārvēršas aknās nevis par glikogēnu (īpašu vielu, kas tiek izmantota enerģijas ražošanai muskuļu darbam), bet par taukiem.

Nokļūstot organismā fruktoze nesaistās ar īpašu fermentu – fruktokināzi-1, kas ir atbildīgs par organismā nonākušo ogļhidrātu pārvēršanu enerģijā un nosaka, par ko tos pārvērst – taukos vai glikogēnā. Saliktie ogļhidrāti, kurus satur auzu pārslas, makaroni, rīsi, nokļūstot organismā, tiek pārstrādāti pārsvarā glikogēnā, kas uzkrājas aknās un muskuļos.  Tas notiks tik ilgi, kamēr organismā būs brīva vieta rezervēm un tikai tad šie ogļhidrāti tiks pārvērsti taukos (saskaņā ar zinātniskajiem pētījumiem cilvēka organisms rezervei ir spējīgs noglabāt apmēram 240 – 400 gramus ogļhidrātu glikogēna formā). Savukārt fruktozi aknas pārvērš par taukiem, kurus no asins straumes nekavējoties uzsūc taukaudi.

Visbiežāk mēs saņemam fruktozi ar kukurūzas sīrupu, kas ir lētākais cukurniedru cukura analogs, ko izmanto atvēsinošu dzērienu un citu produktu ražošanā. Zinātnieki uzskata, ka tieši šī sīrupa izmantošana rūpniecībā ir viens no aptaukošanās (resnuma) epidēmijas iemesliem. Ir eksperimentāli pierādīts, ka fruktozes lietošana uzturā veicina aptaukošanās procesu. Tādēļ fruktoze netiek uzskatīta par veselīgu uztura piedevu. Atspirdzinošu dzērienu, kuri satur fruktozi, lietošana  lielākā mērā izraisa aptaukošanos, nekā citu saldinātāju lietošana.

Ir pierādīts, ka daži hormoni, kas reaģē uz glikozi (leptīns, insulīns u.c.),  nepilda savas funkcijas, ja ir lietota fruktoze. Tādējādi aptaukošanās rašanās tiek skaidrota ne tikai ar augsto fruktozes enerģētisko vērtību, bet arī ar fruktozes radītajām vielmaiņas izmaiņām, kas veicina tauku uzkrāšanos.

Tā ka, visi, kuri grib kļūt resni vai palikt vēl resnāki, droši var uzturā lietot fruktozi saturošus produktus – attiecīgus saldumus un atspirdzinošos dzērienus (fruktozes sīrupu saturošu Coca-cola un Sprite, Guttas klasisko limonādi u.c.).

Vēl jāņem vērā, ka lieli fruktozes daudzumi bojā aknas un rada insulīna rezistenci. Fruktoze uz aknām iedarbojas līdzīgi toksiskā (indējošā) veidā  kā etilspirts. Fruktoze septiņas (!) reizes aktīvāk kā glikoze saistās organismā ar olbaltumvielām un polinepiesātinātajām taukskābēm, kas rada oksidatīvus bojājumus šūnās un galu galā noved pie iekaisuma un dažādām hroniskām saslimšanām. Fruktoze palielina urīnskābes veidošanos, kas lielās koncentrācijās var radīt podagru un nierakmeņus. Kamēr vairums cilvēka organisma šūnu nevar izmantot fruktozi enerģijas radīšanai, zarnu baktērijas to var un palielināts fruktozes līmenis var veicināt mikrofloras disbalansu un patogēnu (slimības izraisošu) baktēriju vairošanos. Fruktoze tāpat rada apetīti kontrolējoša hormona (leptīna) darbības traucējumus, kas cilvēkā izraisa pārmērīgu ēstgribu. Tāpat fruktoze patīk vēža šūnām un tā ir labs vēža šūnu enerģijas avots, kas veicina to vairošanos.

Avoti:
http://zdorovie.com/nutrition/food/ostorozhno-fruktoza/12320

10 Reasons Why Fructose Is Bad

Informācijas aģentūra
/26.01.2016/   

Posted in Kat.: Medicīna, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Ērglītis

00586_Erglitis

Tu man ļoti nepatīc
Varens, liels un ķildīgs
Kaut tu būtu ērglītis
Tukšu gaisu pildīts

Tad es teiktu, lidonīt,
Pietiek visus biedēt
Adatiņu iedurtu,
Kur tā vieglāk piekļūt

Adatiņu iedurtu,
Un no prieka šņāktu,
Ja no tava puncīša
Gaiss ar troksni nāktu

Nāktu, nāktu, iznāktu
Izčabētu tālēs
Tāpēc jau es durstīju,
Lai tas bubuls pārplīst

Tad būs visi līdzīgi
Kopā augs un lidos
Visiem no tā labums būs
Ko var katrs iegūt

Lielo nikno ērglīti
Mēs tik tevi baidām
Ja tu uzpūsts māneklis
Paliec tad priekš bērniem

/12-2015/

Avots:
http://ipdzeja.blogspot.com

Informācijas aģentūra
/26.01.2016/

Posted in DZEJA, Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Pravietis

Aleksandrs Puškins, 1827.g.

Aleksandrs Puškins, 1827.g.

Kad gara slāpēs saguris,
Pa drūmu tuksnesi es vilkos, –
Sešspārnainais serafims*
Krustcelēs man parādījās.
Ar pirkstiem tā kā sapnis viegliem
Plakstiem pieskārās viņš maniem.
Tad acis kļuva tālredzīgas,
Kā pārbiedētam ērglim – lielas.
Pēc tam viņš skāra manas ausis,
Ko pārpildīja skaņas, troksnis:
Kā debess dreb es sāku just,
Cik eņģeļiem augsts lidojums,
Kāds jūras mūdžiem rāpojums,
Kā lejā dzīvais skumst un nīkst.
Bet manu mēli grēcīgo –   
No mutes izrāva viņš to,
Kas viltīga un maziska,
Un gudro čūskas dzeloni
Stingušajās lūpās manās
Ar labo roku ielika.
Viņš zobenu man krūtis šķērda,
Sirdi bailīgo prom svieda,
Un ogli kvēlu, ugunīgu,
Man atvērtajās krūtīs spieda.
Tā gulēju – tuvs šķita gals,
Kad man teica dieva balss:
– Celies, praviet, redzi, dzirdi,
Ar gribu manu piepildies,
Un, apstaigājot jūras, zemes,
Vārdiem iededz ļaužu sirdis.

Aleksandrs Puškins (1799-1837) – 1826
Atdzejoja Ivars Prūsis

* serafims – augstākā, Dievam vispietuvinātāko eņģeļu pakāpe kristīgajā mitoloģijā

Informācijas aģentūra
/26.01.2016/

Posted in DZEJA, Kat.: Kultūra, Reģ.: Krievija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Alberts Einšteins: Kāpēc sociālisms?

Alberts Einšteins

Alberts Einšteins

Vai gan ir vērts runāt par sociālismu cilvēkam, kurš nav speciālists ekonomiskajos un sociālajos jautājumos? Vairāku iemeslu dēļ domāju, ka jā.

Sākumā apskatīsim šo jautājumu no zinātnisko zināšanu viedokļa. Var šķist, ka starp astronomiju un ekonomiku nepastāv būtiskas metodoloģiskas atšķirības. Gan vienā, gan otrā zinātnes nozarē zinātnieki cenšas atklāt kopējus likumus uz noteiktu parādību grupu bāzes, lai pēc iespējas skaidrāk saprastu šo parādību savstarpējo saistību. Patiesībā metodoloģiskās atšķirības tomēr pastāv. Kopēju likumu atklāšana ekonomikā ir apgrūtināta dēļ tā, ka novērojamās ekonomiskās parādības ir atkarīgas no daudziem faktoriem. Un novērtēt katru šo faktoru atsevišķi ir ļoti grūti.

Pie tam ir labi zināms, ka tā pieredze, kura ir uzkrāta no tā saucamā civilizācijas vēsturiskā perioda sākuma, tika lielā mērā ierobežota no apstākļiem, kuri savā būtībā ir neekonomiski. Piemēram, lielākā daļa lielvalstu ir radušās iekarojumu rezultātā. Iekarotājtautas gan juridiski, gan ekonomiski padarīja sevi par iekarotās valsts valdošo šķiru. Viņi sev piešķīra monopoltiesības uz zemi un izvēlēja priesterus no savējo vidus. Šie priesteri, kuri kontrolēja cilvēku izglītību, padarīja par pastāvīgu cilvēku dalījumu šķirās [kastās] un radīja vērtību sistēmu, no kuras cilvēki vadījās (visbiežāk neapzināti) savā sabiedriskajā uzvedībā.

Šī vēsturiskā tradīcija ir saglabājusies un darbojas joprojām. Nekur vēl mēs neesam pārvarējuši to, ko Torstens Veblens [Thorsten Veblen (1857-1929) – amerikāņu ekonomists un sociologs] nosauca par cilvēces attīstības “plēsonīgo fāzi”. Esošie ekonomiskie fakti pieder šai cilvēces attīstības fāzei. Tāpat arī likumi, kurus mēs varam izteikt no šiem faktiem, nav derīgi citām cilvēces attīstības fāzēm. Un tā kā sociālisma mērķis ir tieši šīs plēsonīguma fāzes pārvarēšana, uzsākot augstāku attīstības fāzi, ekonomikas zinātne tās pašreizējā veidolā nav spējīga dot skaidrību par nākotnes sociālistiskās sabiedrības kontūriem.

Vēl sociālismam ir sociāli – ētiski mērķi. Savukārt zinātne nav spējīga uzstādīt mērķus. Vēl mazākā mērā zinātne ir spējīga ieaudzināt mērķus cilvēkā. Labākajā gadījumā zinātne spēj iedot līdzekļus noteiktu mērķu sasniegšanai. Bet pašus mērķus rada cilvēki ar augstiem ētiskiem ideāliem. Un ja šie mērķi nav “dzimuši nedzīvi” un tiem ir dzīvības spēks, tad tos sev pieņem un realizē cilvēku masas, kuras arī pusapzināti nosaka lēnu sabiedrības evolūciju.

Tieši tāpēc mums ir jābūt uzmanīgiem, lai nepārspīlētu zinātnes un zinātnisko metožu nozīmi, kad runa iet par cilvēces problēmām. Un nevajag uzskatīt, ka tikai ekspertiem ir tiesības spriest par jautājumiem, kuri ietekmē sabiedrisko organizāciju.

Jau labu laiku daudzi apgalvo, ka cilvēku sabiedrībā ir krīze un ka tā ir zaudējusi stabilitāti. Tādā situācijā cilvēki izjūt vienaldzību vai pat naidīgumu pret lielām vai mazām cilvēku grupām, pie kurām viņi paši pieder. Kā piemēru aprakstīšu vienu gadījumu no savas pieredzes. Nesen ar vienu gudru un labvēlīgi noskaņotu cilvēku es apspriedu jauna kara sākšanās briesmas, kas, manuprāt, ļoti nopietni apdraudētu cilvēces eksistenci kā tādu [jo tas būtu kodolkarš; šis raksts tapa laika posmā, kad ASV nopietni plānoja un gatavojās uzbrukt PSRS, dodot kodoltriecienus pa lielākajām Padomju Savienības pilsētām, tai skaitā arī Rīgu]. Es aizrādīju, ka tikai pārnacionāla organizācija varētu aizsargāt no šādas iespējamības. Uz to mans sarunbiedrs vēsā un mierīgā tonī atbildēja: “Kāpēc Jūs esat tik negatīvi noskaņots pret cilvēciskās rases izzušanas iespējamību?”

Esmu pārliecināts, ka vēl 100 gadus atpakaļ neviens nevarētu tik viegli paust šādas domas. To pateica cilvēks, kurš bez panākumiem sevī mēģināja rast kādu līdzsvaru un zaudēja cerības gūt šai ziņā panākumus. Tā ir mokpilnas vientulības un izolācijas izpausme, no kā mūsdienās cieš tik daudz cilvēku. Un kāds tam ir iemesls? Un vai no tā ir kāda izeja?

Viegli uzdot šāda tipa jautājumus, bet grūti ir kaut cik konkrēti uz tiem atbildēt. Tomēr es pacentīšos uz tiem atbildēt, cik nu varu, lai gan labi apzinos, ka mūsu jūtas un tieksmes bieži vien ir pretrunīgas un neskaidras, un ka tās nevar izskaidrot ar vieglām un vienkāršām formulām.

Cilvēks vienlaicīgi ir gan vientuļa, gan arī sociāla būtne. Kā vientuļa būtne cilvēks cenšas aizsargāt savu un savu tuvāko eksistenci, apmierināt savas vajadzības un attīstīt savas iedzimtās spējas. Kā sociāla būtne cilvēks meklē citu cilvēku atzīšanu un mīlestību, grib dalīties ar viņiem to priekos, mierināt tos bēdās, uzlabot to dzīves apstākļus.

Tieši šo dažādo un bieži vien pretrunīgo tieksmju eksistence nosaka cilvēka īpašo raksturu, bet šo tieksmju konkrēta kombinācija nosaka gan iekšējā līdzsvara pakāpi, ko cilvēks ir spējīgs sasniegt, gan tā iespējamā ieguldījuma pakāpi visas sabiedrības labklājībā. Es neizslēdzu, ka šo divu tieksmju virzienu attiecība tiek mantota iedzimtības ceļā. Tomēr personība gala beigās formējas un izveidojas apkārtējā vidē, kurā attīstās cilvēks; to nosaka sabiedrības struktūra, kurā cilvēks uzaug, sabiedrības tradīcijas un vērtējumi, ko sabiedrība dod vienam vai otram uzvedības veidam.

Katram atsevišķam cilvēkam abstraktais termins “sabiedrība” nozīmē viņa tiešo un netiešo attieksmju summu pret saviem laikabiedriem un pret visiem cilvēkiem no iepriekšējām paaudzēm. Cilvēks ir spējīgs domāt, just, vēlēties un strādāt pats par sevi. Tomēr savā fiziskajā, prāta un emocionālajā eksistencē cilvēks tik lielā mērā ir atkarīgs no sabiedrības, ka ārpus sabiedrības ne domāt par cilvēku, ne saprast to nav iespējams. Tieši “sabiedrība” nodrošina cilvēku ar pārtiku, apģērbu, dzīvesvietu, darba rīkiem, valodu, domformām un lielāko daļu domu saturu. Katra cilvēka dzīve ir iespējama dēļ daudzu miljonu cilvēku darba un sasniegumiem pagātnē un pašreizējā brīdī. Lūk, tas arī slēpjas aiz šī vārdiņa “sabiedrība”.

Tāpēc ir acīmredzams, ka cilvēka atkarība no sabiedrības ir dabisks fakts, ko nav iespējams mainīt, līdzīgi kā tas ir bišu un skudru gadījumā. Tomēr, ja skudru un bišu dzīves procesi tiek vadīti līdz pat sīkākajām detaļām ar iedzimtu dzelžainu instinktu palīdzību, tad cilvēcisko būtņu sociālās uzvedības un savstarpējo attiecību tipi ir stipri dažādi un var tikt mainīti.

Atmiņa, spēja radīt jaunas kombinācijas, valodas saziņas spējas deva iespēju cilvēcei radīt tādas dzīvību nodrošinošas formas, kuras nediktē bioloģiskā nepieciešamība. Tās izpaužas tradīcijās, sabiedriskajā organizācijā un institūtos, literatūrā, zinātniskos un inženieriskos sasniegumos, mākslas darbos. Tas izskaidro kādā veidā cilvēks lielā mērā ir spējīgs ietekmēt savu dzīvi ar savu uzvedību, šajā procesā piedaloties apzinātām vēlmēm un domāšanai.

Piedzimstot cilvēks manto noteiktu bioloģisku konstitūciju, kura mums ir jāatzīst par fiksētu un nemainīgu un kura ietver sevī dabiskās tieksmes, kuras ir raksturīgas cilvēku dzimumam. Tam klāt dzīves laikā cilvēks iegūst noteiktu kultūras konstitūciju, kuru tas apgūst no sabiedrības caur saziņu un daudziem citiem ietekmes veidiem. Tieši šī kultūras konstitūcija laika gaitā mainās un lielā mērā nosaka attiecības starp cilvēku un sabiedrību.

Mūsdienu antropologi māca (pamatojoties uz tā saucamo primitīvo kultūru salīdzinošo analīzi), ka iespējamā cilvēku sociālā uzvedība var svārstīties ļoti lielā iespējamo variantu diapazonā un tā ir atkarīga no kultūras modeļa un sabiedriskās organizācijas tipa, kāds ir raksturīgs konkrētā sabiedrībā. Tieši šajā apstāklī balstās to cilvēku cerības, kuri tiecas uzlabot cilvēka likteni. Cilvēciskās būtnes nav savas bioloģiskās konstitūcijas dēļ nolemtas savstarpējai iznīcināšanai vai palikšanai nežēlīga likteņa varā, kura nežēlīguma iemesls ir viņos pašos.

Ja mēs pajautāsim sev kā būtu jāizmaina sabiedrības struktūra un cilvēku kultūra, lai padarītu cilvēku dzīvi par pēc iespējas apmierinošāku, tad mums ir nepārtraukti jāatceras, ka eksistē noteikti apstākļi, kurus mēs nevaram izmainīt.

Cilvēka bioloģiskā daba nevar tikt izmainīta. Pat vairāk, pēdējo simts gadu tehnoloģiskie un demogrāfiskie procesi radīja apstākļus, kuri paliks ar mums vēl ilgi. Iedzīvotāju augstas koncentrācijas apstākļos, kuru eksistence ir atkarīga no preču ražošanas, augsta darba dalīšanas pakāpe un augsti koncentrēts ražošanas vadības aparāts ir absolūti nepieciešams. Tas laiks, kurš tagad mums šķiet ideāls, kad atsevišķi cilvēki vai cilvēku grupas varēja būt pilnībā pašpietiekamas, ir pagājis. Tas nebūs pārspīlējums, ja pateikšu, ka jau tagad cilvēce ražošanas un patēriņa ziņā veido vienotu planetāru sabiedrību.

Tagad es īsumā varu izklāstīt savu viedokli par mūsdienu krīzes būtību. Runa iet par cilvēka attieksmi pret sabiedrību. Kā nekad agrāk cilvēks apzinās savu atkarību no sabiedrības. Tomēr šo atkarību cilvēks izjūt nevis kā kaut ko labu, nevis kā organisku saiti, nevis kā viņu aizsargājošu spēku, bet gan vairāk kā draudus savām dabiskajām tiesībām vai pat savai ekonomiskai eksistencei.

Pat vairāk, cilvēka stāvoklis mūsdienu sabiedrībā ir tāds, ka tā egoistiskie instinkti patstāvīgi tiek akcentēti [aktivizēti], bet sociālie instinkti, kuri savā būtībā ir vājāki, arvien vairāk degradējas. Visas cilvēciskās būtnes, lai kādu vietu cilvēku sabiedrības hierarhijā tās arī neieņemtu, cieš no šī degradācijas procesa.

Būdami par sava egoisma neapzinātiem gūstekņiem, viņus pārņem briesmu sajūta, viņi jūtas kā vientuļnieki, kuriem ir atņemti naivi un vienkārši dzīves prieciņi. Cilvēks savai dzīvei var atrast jēgu (lai cik īsa un briesmu pilna šī dzīve nebūtu) tikai veltot sevi sabiedrībai.

Patiesais šī ļaunuma iemesls, manuprāt, ir kapitālistiskās sabiedrības ekonomiskā anarhija. Mēs savā priekšā redzam milzīgu ražošanas sabiedrību, kuras locekļi arvien vairāk cenšas viens otram atņemt savu kolektīvo pūliņu augļus. Un pārsvarā ne jau ar spēku, bet gan ievērojot likumā noteiktos noteikumus. Šai ziņā ir jāsaprot, ka kapitālistiskā sabiedrībā ražošanas līdzekļi (ražošanas rīki, kuri ir nepieciešami patēriņa un arī kapitāla preču ražošanai) var būt un savā vairumā arī ir privātīpašums, kurš pieder atsevišķām personām.

Tālākās domas vienkāršākai uztverei es par “strādniekiem” saukšu visus tos, kuriem nepieder ražošanas līdzekļi (šāda “strādnieku” termina izmantošana neatbilst plaši izmantotajai šī vārda nozīmei). Ražošanas līdzekļu īpašniekam ir iespējas nopirkt no strādnieka viņa darbaspēku. Izmantojot ražošanas līdzekļus, šis darbinieks rada jaunu produkciju, kura kļūst par kapitālista īpašumu. Pats būtiskākais šajā procesā ir attiecība starp to, cik daudz strādnieks saražoja un cik daudz viņam tiek maksāts, ja gan vienu, gan otru izsaka to reālajās vērtībās. Tā kā darba līgums ir “brīvs”, darbinieka algu nenosaka viņa saražotās produkcijas reālā vērtība, bet viņa minimālās vajadzības un attiecība starp kapitālista nepieciešamību pēc darbaspēka un strādnieku skaitu, kuri konkurē viens ar otru par darba vietas iegūšanu. Ir svarīgi saprast, ka pat teorijā strādnieka algu nenosaka viņa saražoto labumu vērtība.

Privātam kapitālam ir tendence koncentrēties nedaudzu rokās. Tas daļēji ir saistīts ar konkurenci starp kapitālistiem, bet daļēji ar apstākli, ka tehniskā attīstība un pieaugošā darba dalīšana veicina arvien lielāku ražošanas vienību rašanos uz mazāko rēķina. Šo procesu rezultātā rodas kapitālistiskā oligarhija, kuras drausmīgo varu demokrātiski organizēta sabiedrība nespēj efektīvi ierobežot.

Tā tas notiek tādēļ, ka likumdošanas orgānu pārstāvji tiek atlasīti no politisko partiju vidus, bet tās savukārt pārsvarā finansē un ietekmē privātie kapitālisti, tādējādi praktiski nostājoties starp elektorātu un likumdošanas sfēru. Tā rezultātā tautas pārstāvji nepietiekami aizstāv nepriviliģēto iedzīvotāju slāņu intereses.

Pat vairāk, pašreizējos apstākļos privātie kapitālisti neizbēgami kontrolē (gan tieši, gan netieši) galvenos informācijas avotus (presi, radio, izglītību). Tādējādi katram atsevišķam pilsonim ir ļoti grūti un visbiežāk pat praktiski neiespējami nonākt līdz objektīviem slēdzieniem un saprātīgi izmantot savas politiskās tiesības.

Ekonomikā, kura balstās uz privātā īpašumā esošu kapitālu, ir divi galvenie principi: pirmkārt, ražošanas līdzekļi (kapitāls) ir privātīpašums un tā īpašnieki ar to dara, ko grib; otrkārt, darba līgums tiek noslēgts brīvi. Protams, šai ziņā tādas lietas kā “tīrs kapitālisms” neeksistē. Īpaši jāuzsver, ka ilgu un nežēlīgu cīņu rezultātā stradniekiem izdevās izcīnīt mazliet uzlabotu “darba līgumu” atsevišķām strādnieku kategorijām. Tomēr kopumā mūsdienu ekonomika maz ar ko atšķiras no “tīrā kapitālisma”.

Ražošana tiek veikta ar mērķi iegūt peļņu, nevis nodrošināt patēriņu. Nav nekādu garantiju, ka visi, kuri var un vēlas strādāt, vienmēr būs spējīgi atrast darbu. Gandrīz vienmēr eksistē “bezdarbnieku armija”. Strādnieks dzīvo nepārtrauktās bailēs zaudēt darbu.

Tā kā bezdarbnieki un maz atalgotie strādnieki nevar būt par peļņu nesošu noieta tirgu, patēriņa preču ražošana ir ierobežota, kas rada smagus iztrūkumus.

Tehniskais progress bieži vien izraisa bezdarbu tā vietā, lai visiem atvieglotu darba slogu. Tiekšanās pēc peļņas kopā ar konkurenci starp atsevišķiem kapitālistiem rada nestabilitāti kapitāla uzkrāšanas un izmantošanas procesā, kas noved pie smagām depresijām.

Neierobežota konkurence noved pie drausmīgas darba resursa izšķērdēšanas un pie katras atsevišķas cilvēka personības sociālās apziņas izkropļošanas, par ko jau es teicu iepriekš. Šo cilvēka personības izkropļošanu es uzskatu par vislielāko kapitālisma ļaunumu. Visa mūsu izglītības sistēma cieš no šī ļaunuma. Jaunatnei tiek iepotēta tieksme pēc konkurences; gatavojot karjeras veidošanai, viņus māca pielūgt veiksmi, dzenoties pēc mantas.

Esmu pārliecināts, ka ir tikai viens paņēmiens kā tikt vaļā no šiem drausmīgajiem ļaunumiem – ir jārada sociālistiska ekonomika (ar tai atbilstošu izglītības sistēmu), kura būtu tendēta sasniegt sabiedriskus mērķus. Šādā ekonomikā ražošanas līdzekļi piederētu visai sabiedrībai un tiktu izmantoti pēc plāna.

Plānveida ekonomika, kura regulē ražošanu saskaņā ar sabiedrības vajadzībām, sadalītu nepieciešamo darbu starp visiem sabiedrības locekļiem, kuri ir spējīgi strādāt, un garantētu tiesības dzīvot katram vīrietim, sievietei un bērnam.

Bez savu iedzimto spēju attīstīšanas, cilvēku izglītības sistēma par savu mērķi stādītu atbildības jūtu attīstīšanu par citiem cilvēkiem (pašreiz slavinātās varas un veiksmes vietā).

Tomēr jāatceras, ka plānveida ekonomika vēl nav sociālisms. Pati par sevi plānveida ekonomika var tikt realizēta kopā ar pilnīgu personības apspiešanu. Sociālisma radīšana prasa atrisināt ļoti sarežģītu sociāli – politisku problēmu: ņemot vērā augsto politisko un ekonomisko centralizāciju, kā panākt, lai birokrātija nekļūtu visuvarena? Kā šādos apstākļos nodrošināt personības tiesības un līdz ar to arī demokrātisko pretsvaru birokrātijas varai?

Alberts Einšteins
/1949/

Avoti:
http://razumru.ru/science/authority/einstein.htm

Informācijas aģentūra
/14.01.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Džeks Londons: Kā es kļuvu par sociālistu

Džeks Londons

Džeks Londons

Es kļuvu par sociālistu tieši tāpat kā savulaik teitoņu pagāni kļuva par kristiešiem – manī sociālismu burtiski iedauzīja. Savas pārvērtības laikā es ne tikai netiecos pēc sociālisma, bet pat pretojos tam. Es biju ļoti jauns, naivs un lielā mērā arī nezinošs, un tāpēc no visas sirds dziedāju slavas dziesmas spēcīgai personībai, lai gan neko nebiju dzirdējis par tā saucamo individuālismu.

Es dziedāju slavas dziesmas spēkam tāpēc, ka pats biju spēcīgs. Man bija lieliska veselība un spēcīgi muskuļi, kas nav brīnums, jo agru bērnību es pavadīju rančo Kalifornijā, kā zēns es pārdevu avīzes Rietumamerikas pilsētā ar labu klimatu, bet agru jaunību es pavadīju elpojot Sanfrancisko un Klusā okeāna līču ozonu.

Man patika dzīve zem atklātas debess, strādāju ārā un ķēros pie vissmagākajiem darbiem. Nebūdams apmācīts kādā amatā un mainot vienu gadījuma darbu uz citu, es droši skatījos pasaulē, uzskatot, ka pilnīgi viss tajā ir lieliski. Es biju optimisma pilns, man bija veselība un spēks. Es nepazinu ne slimības, ne vājumu. Neviens saimnieks mani nenoraidītu, uzskatot par nederīgu, jebkurā laikā es varēju atrast darbu: raust ogles, peldēt uz kuģa kā matrozis, uzņemties jebkādu fizisku darbu.

Un tieši tāpēc šajā priecīgajā jaunības reibumā, kad tu proti sevi aizstāvēt gan darbā, gan kautiņā, es biju neapturams individuālists. Un tas bija dabiski, jo es biju uzvarētājs. Un tāpēc, lai cik taisnīga vai netaisnīga bija dzīve, es to saucu par spēli, vīrieša cienīgu spēli. Man būt par cilvēku nozīmēja būt vīrietim ar lielo burtu. Man tas nozīmēja iet pretī piedzīvojumiem kā vīrietim, cīnīties kā vīrietim, strādāt kā vīrietim (kaut vai par pusaudžiem paredzētu samaksu). Tas mani aizrāva, ar to bija pārņemta mana sirds. Un, ieskatoties miglainajās nākotnes tālēs, es grasījos turpināt šo pašu, kā es viņu saucu, vīriešu spēli – ceļot pa dzīvi ar neizsmeļamu veselību, vienmēr spēcīgiem muskuļiem un veiksmi, kura garantē izvairīšanos no nelaimēm.

Jā, nākotne man šķita neierobežotu iespēju pilna. Es iedomājos, ka tā arī turpināšu sirot pa pasauli līdzīgi Nīčes “gaišmatainajam nelietim” (“белокурой бестии” – F.Nīče “Par morāles ciltsrakstiem” (1887) ), nepārtraukti uzvarot, kā arī tīksminoties par savu spēku un pārākumu.

Kas attiecas uz neveiksminiekiem, slimajiem, vājajiem, kropļiem, tad jāatzīstas, es maz par viņiem domāju un tikai miglaini nojautu, ka, ja ar viņiem nebūtu notikusi kāda nelaime, tad katrs no viņiem būtu ne sliktāks par mani un strādātu ar tādiem pat panākumiem. Nelaimes gadījums? Bet tas taču ir liktenis, bet likteni es rakstīju ar lielo burtu, jo no likteņa neaizmuksi. Pie Voterlo liktenis izņirgājās pār Napoleonu, bet tas ne mazākā mērā nemazināja manu vēlēšanos kļūt par jaunu Napoleonu. Es pat domu nepieļāvu, ka ar manu izcilo personu varētu notikt kaut kāda nelaime. Pieļaut to man visa cita starpā neļāva gan vēdera optimisms, kurš spēja sagremot pat sarūsējušu dzelzi, gan plaukstošā veselība, kura no likstām tikai rūdījās un kļuva stiprāka.

Domāju būšu pietiekami labi pastāstīji,s cik lepns es biju, ka piederu dabas apdāvināto un izredzēto natūru kārtai. Darba tikums, lūk, kas mani bija visvairāk iededzis. Vēl nelasījis ne Kairleilu, ne Kiplingu, es biju izstrādājis pats savu darba evaņģēliju, kā priekšā viņu darba slavinājumi nobāl. Darbs tas ir viss. Darbs tas ir gan attaisnojums, gan glābiņš. Jums nesaprast to lepnuma sajūtu, kādu es izjutu pēc smagas darba dienas, kad darbs gāja no rokas. Tagad, atskatoties atpakaļ, es pats vairs nesaprotu šīs sajūtas. Es biju viens no uzticamākajiem algotajiem vergiem, kurus ekspluatēja kapitālisti. Slinkot vai izvairīties no darba tā cilvēka labā, kurš man maksāja, es uzskatīju par grēku – pirmkārt, attiecībā pret sevi, otrkārt, attiecībā pret saimnieku. Tas kā man likās bija gandrīz tik pat smags grēks kā nodevība, un tik pat nicināms.

Īsāk sakot, mans dzīvespriecīgais individuālisms atradās ortodoksālās buržuāziskās [kapitālistiskās] morāles gūstā. Es lasīju buržuāziskās avīzes, klausījos buržuāziskos mācītājus, aizrautīgi aplaudēju buržuāzisko politisko darboņu skaļajām frāzēm. Nemaz nešaubos, ja apstākļi manu dzīvi neievirzītu citā virzienā, tad es nokļūtu profesionālu streiklaužu rindās un kāds īpaši aktīvs arodbiedrību darbonis ar rungu salauztu man rokas, padarot par kropli.

Kā reiz tolaik es atgriezos no septiņus mēnešus ilgas kuģošanas par matrozi. Man tikko palika 18 gadi un es nolēmu doties klejojumos. No Amerikas rietumiem, kur cilvēkiem ir vērtība, kur darbs pats meklē cilvēku, es ,braucot gan uz vagonu jumtiem, gan uz bremzēm, pārvietojos uz Amerikas austrumu centriem, kur cilvēki ir kā putekļi zem riteņiem un kur tie izkāruši mēles drudžaini meklē darbu. Šis jaunais ceļojums “gaišmatainā nelieša” garā lika man paskatīties uz dzīvi pavisam no citas puses. Te es vairs nebiju proletārietis. Te, izmantojot sociālistu iemīļotu izteicienu, es nolaidos pašā “dibenā” un biju satriekts, uzzinot tos ceļus, pa kuriem cilvēki te nonāk.

Te es satiku visdažādākos cilvēkus. Daudzi no viņiem jaunībā bija tik pat spēcīgi kā es un tādi paši “gaišmataini nelieši” kā es. Viņi bija matroži, karavīri un strādnieki, kurus samina, izkropļoja un atņēma cilvēcīgu veidolu smags darbs un vienmēr uzglūnošas nelaimes. Bet viņu saimnieki tos pameta likteņa varā kā vecas izlietotas lietas. Kopā ar viņiem es notrausu svešus sliekšņus, salu preču vagonos un pilsētu parkos. Un es klausījos viņu stāstos: savu dzīvi viņi sāka ne sliktāk par mani, vēderi un muskuļi viņiem bija ne vājāki kā man, ja ne stiprāki, tomēr savas dienas viņi beidza manā acu priekšā –  šeit cilvēku izgāztuvē, sociālā bezdibeņa pašā apakšā.

Es klausījos viņu stāstus un manas smadzenes sāka strādāt. Man ļoti tuvs kļuva ielu sieviešu un bezpajumtes vīriešu liktenis. Es ieraudzīju sociālo bezdibeni tik skaidri it kā tas būtu kāds konkrēts, aptaustāms priekšmets: pašā apakšā es redzēju visus šos cilvēkus, bet mazliet augstāk es redzēju sevi, kurš pēdējiem spēkiem turas pie sociālā bezdibeņa slidenās sienas. Un drīz mani pārņēma bailes. Kas notiks tad, kad mani spēki būs beigušies? Kas notiks, kad es vairs nevarēšu strādāt plecu pie pleca ar tiem stiprajiem cilvēkiem, kuri vēl tikai gaida savu piedzimšanas brīdi? Un tad es sev devu zvērestu, kurš skanēja apmēram tā: “Līdz šim visu savu dzīvi es izpildīju smagu, fizisku darbu un katra šī darba diena mani grūda arvien tuvāk bezdibenim. Es izraušos no šī bezdibeņa, bet izdarīšu to ne jau ar savu muskuļu spēku. Es vairs nekad nestrādāšu fizisku darbu: lai dieva sods nāk pār mani, ja es vēl kādreiz strādāšu ar rokām vairāk par nepieciešamo minimumu.” Kopš tā laika es izvairos no smaga fiziska darba.

Reiz, kad biju nogājis apmēram desmit tūkstošus jūdzes pa Amerikas Savienotajām Valstīm un Kanādu, es nokļuvu pie Niagāras ūdenskrituma un te mani arestēja viens konstebls, kurš vienkārši gribēja nopelnīt. Man, lai sevi attaisnotu, pat neļāva muti atvērt un gandrīz uzreiz notiesāja uz trīsdesmit dienām par patstāvīgas dzīvesvietas un uzskatāmu iztikas līdzekļu neesamību. Mani saslēdza rokudzelžos, pieķēdēja kopējai ķēdei, kurā bija tādi pat bēdubrāļi kā es, un aizveda uz Bufalo, kur ievietoja Eri apriņķa labošanas cietumā. Tur man pilnībā nodzina matus un tikko uzdīgušās ūsas, ieģērba strīpainās drēbēs, nodeva praksi izejošam medicīnas studentam, kurš uz tādiem kā es trenējās potēt pretbaku potes, nostādīja ierindā, piespieda strādāt viņčesteriem bruņotu apsargu uzraudzībā, – un tas viss tikai par to, ka es devos piedzīvojumu meklējumos “gaišmatainā nelieša” garā. Par saviem tālākajiem piedzīvojumiem es labāk nestāstīšu, bet vienu gan varu atbildīgi paziņot: mans amerikāņu patriotisms kopš tā laika ir stipri mazinājies vai pat vispār izgaisis. Katrā gadījumā pēc šiem pārbaudījumiem es daudz vairāk esmu sācis rūpēties par vīriešiem, sievietēm un bērniem, nevis par kaut kādām nosacītām robežām ģeogrāfiskajā kartē.

Tagad domāju katram ir skaidrs, ka mans neapturamais individuālisms bija veiksmīgi no manis izsists un tik pat veiksmīgi manī burtiski iedauzīja kaut ko citu. Bet tieši tāpat kā es savulaik nezināju, ka biju individuālists, tāpat, pašam nezinot, es kļuvu par sociālistu, kas, protams, ir visai tāls no zinātniskā sociālisma. Es piedzimu no jauna, bet, nebūdams no jauna kristīts, turpināju klejot pa pasauli, mēģinot saprast, kas patiesībā es esmu.

Un tad es atgriezos Kalifornijā un piesēdos lasīt grāmatas. Neatceros vairs, kuru grāmatu es atvēru pirmo un tas arī nav būtiski. Es jau biju tas, kas biju, un grāmatas tikai izskaidroja man, kas tas ir un ka es esmu tieši sociālists. Kopš tā brīža es esmu izlasījis daudz grāmatu, bet neviens ekonomiskais vai loģiskais arguments, neviena pati pārliecinošākā sociālisma neizbēgamības liecība neatstāja uz mani tik dziļu iespaidu kā diena, kad es sev apkārt skaidri ieraudzīju sociālā bezdibeņa sienas un sajutu, ka sāku slīdēt uz leju – uz pašu apakšu.

Džeks Londons
/1903/

Avots:
http://vivovoco.astronet.ru/VV/PAPERS/BONMOTS/LONDON.HTM

Informācijas aģentūra
/14.01.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Par pieaugošajām problēmām Saūdu Arābijā

00582_Saudi_Arabia_mapSaūdu Arābijas karaliskās ģimenes pēdējās darbības rada daudz jautājumu visā pasaulē. Virkne nāvessodu kā sods par citādiem uzskatiem, tai skaitā izrēķināšanās ar sleveno šiītu garīdznieku Nimru el Nimru, kļuva nekaunīgs izaicinājums ne tikai Irānai. Pat oficiālā Vašingtona, kura saviem uzticamajiem sabiedrotajiem piedeva ne to vien, nepalika malā.

“Nu nedrīkst taču tā”, uzmanīgi viņa augstībai un viņu augstībām bilst Baraka Obamas administrācija, “kaut kā nehumāni sanāk. Mums ar jums ir ļoti ciešas saites, militārā sadarbība, un vēl tas un šitais, bet jūs to garīdznieku un vēl dažus desmitus cilvēku uz karātavām. Amerikāņu tauta to var nesaprast…” Bet izskatās, ka Saūdu Arābijas karaliskais nams plāno tomēr kaut kā piedabūt “amerikāņu tautu” savā pusē.

Saūdu Arābijā pašreiz zūd stabilitāte tādēļ, ka cieš neveiksmi viņu projekts par “asiņainā diktatora” Bašara Assada gāšanu un Irānai ar Hezbolah tam ir vistiešākā saistība. Viņi ne tikai piedalās DAESH (t.s.”Islāma valsts”) sagrāvē, bet vēl Teherānas atbalstītie husīti gūst nopietnus militārus panākumus Jemenā. Sīrijā alavīti, Jemenā husīti…. un Saūdu Arābijas Karaliste jūtas iespiesta no divām pusēm.

Nemanāmi Saūdu Arābijai ir piezagušās vēl trešās briesmas. Cīnoties ar amerikāņu “slānekļa naftu”, karalistes vadoņi aizspēlējās tik tālu, ka valsts kase kļuva tukša. Savukārt pavalstnieki arvien biežāk dumpojas, jo, ja Allāhs nav viņus radījis par sunītiem, tad dzīve karalistē tiem nav viegla. Šiītu mazākuma dumpji Saūdu Arābijā ir kļuvusi par pastāvīgu parādību, valsts austrumos tie jau ir izvērtušies pretošanās kustībā. Un te vēl papildus izplatās absolūtai monarhijai nīstamās liberālās vēsmas – mēģinājumi atņemt Saūdu monarhiskajam režīmam absolūto varu un radīt konstitucionālu iekārtu pēc Lielbritānijas parauga.

Acīmredzot atbildēt uz visiem šiem izaicinājumiem karaliskā ģimene nolēma dodot “pretuguni” – aktivizējot reliģisko konfliktu starp sunītiem un šiītiem, kas dotu Sīrijas konfliktam jaunu dimensiju. Papildus tiek likts uzsvars uz vēsturisko pretrunu aktivizēšanu starp arābiem un persiešiem [irāņiem]. Uz to oficiālā Teherāna pagaidām reaģē savaldīgi. Ajatola Homeni tikai paziņoja, ka Allāhs sodīs nešķīstos Saūdu Arābijas valdniekus par taisnā šiītu garīdznieka Nimru el Nimra asinīm. Savukārt Teherānas “ielas” reakcija bija daudz radikālāka – tika izdemolēta Saūdu Arābijas vēstniecība Irānā. Atbildot uz to Saūdu Arābija, Bahreina, Apvienotie Arābu Emirāti, Sudāna un Somālija pārtrauca vai apstādināja diplomātiskās attiecības ar Irānu.

Tai pat laikā Vašingtonā ir dzirdamas balsis, kuras aicina Obamas administrāciju neradīt Saudītiem sajūtu, ka Amerika viņus ir pametusi. Pagaidām tiesa gan tās ir tikai atsevišķas balsis. ASV dominējošo viedokli attiecībā uz Saūdu Arābijas darbībām pietiekami precīzi attēloja politologs Stefans Kinzers: “Ir pārāk bīstami nostāties kāda viena konflikta dalībnieka pusē. Faktiski mūsu intereses vairāk saskan ar Irānas interesēm, tāpēc nostāšanās Saūdu Arābijas pusē būtu katastrofāla … Karalistei ir ļoti labi bruņota armija, tā ir iztērējusi milzīgus līdzekļus jaunākā bruņojuma iegādei. Irāna gluži pretēji ir novājināta dēļ sankcijām un iepriekšējiem kariem, un tās bruņojums ir Irākas – Irānas kara laiku līmenī [Irākas – Irānas karš sākās ar Sadama Huseina Irākas iebrukumu Irānā un tas ilga no 1980. līdz 1988.gadam]. Tomēr sadursmes gadījumā izšķirošā būs motivācija un te Irānai ir pārsvars. Saudītiem ir slikta slava kā karotājiem, kuri nav spējīgi pašuzupurēties… Piemēram, karam ar husītiem Jemenā viņi nosūtīja algotņus no Kolumbijas. Saūdu Arābijai ir spēcīgi gaisa spēki, bet sauszemes karaspēks viņiem ir nožēlojams. Savukārt irāņi, ja viņi redz, ka to ticība ir apdraudēta, spēj iziet cīņā pat tikai ar kaķenēm… Amerikāņiem ir beidzot jāsaprot, ka Saūdu Arābija ir vēl represīvāka valsts kā Irāna. Saūdu Arābija ir viens no galvenajiem DAESH, Alkaidas un Taleban sponsoriem. Šie teroristiskie spēki ir principiāli ASV pretinieki, bet Irāna neieredz viņus vēl vairāk…”

Šodien šādam redzējumam piekrīt daudzi Vašingtonā. Kā paziņoja Baltā nama pārstāvis Džons Ernests, “ASV neļaus izdarīt uz sevi spiedienu jautājumā par ekonomiskajām sankcijām pret Irānu”. No tā izriet, ka, ja arī Vašingtona ieviesīs jaunas antiirānas sankcijas, tad ne jau dēļ Saudītu vēlmes, bet aizsedzoties ar Irānas programmu jaunu ballistisko raķešu izstrādei.

Spriežot pēc Teherānas reakcijas, tur pacentīsies nepieļaut, lai konflikts ar Rijādu pāraugtu atklātā militārā sadursmē. Pie tam racionāli domājošie Irānas politiķi redz kā karaliste pati sev rok kapu Jemenā.

Pēc tam, kad nemiernieki no kustības “Ansar Allah” pagāšgad piespieda Jemenas prezidentu Mansuru Hadi pamest savu galvaspilsētu un pēc tam aizbēgt uz Saūdu Arābiju, daļa Jemenas armijas pārgāja nemiernieku pusē ar visiem ieročiem, tai skaitā arī padomju ražojuma ballistiskajām raķetēm R-17 (pēc NATO klasifikācijas SCUD). Pašreiz nemiernieki kontrolē Jemenas ziemeļrietumu daļu, tai skaitā galvaspilsētu Sanu, un laiku pa laikam ar ballistiskajām raķetēm apšauda Saūdu Arābiju.

Dažas šādas raķetes notrieca Saūdu Arābijas pretgaisa aizsardzības sistēma, dažas nokrita tuksnesī, bet dažas tomēr sasniedza mērķus. Piemēram, pagājušā gada jūnija raķešu uzbrukumā lielākai Saūdu Arābijas gaisa spēku karabāzei Asīras provincē gāja bojā karalistes gaisa spēku komandieris Muhameds bin Ahmeds al Šalans.

2016.gada otrajā dienā husīti veiksmīgi ar raķetēm uzbruka šīs pašas provinces lielām naftas krājumu vietām. Kā tika ziņots, tas bija husītu vienpadsmitais raķešu palaišanas gadījums pēdējo 20 dienu laikā. Irānas avoti tāpat ziņo par Saūdu Arābijas kuģa nogremdēšanu ar Jemenas raķetēm pie Bab-el-Mandebas jūras šauruma 2015.gada pašās beigās. Šis ir devītais Saūdu Arābijas kuģis, ko ir iznīcinājuši Jemenas nemiernieki.

Pēdējā laikā husīti arvien biežāk ar raķetēm apšauda Saūdu Arābijas provinces (Džizanu, Nadžranu, Asīru), kā arī vajā Saūdu Arābijas karaspēku Jemenas dienvidos (Adenas, Taizas un Maaribas provincēs), ko kontrolē padzītā prezidenta spēki. Saūdu Arābijas bruņojuma pārsvars pār nemierniekiem nav jūtams, jo nemiernieki ir bruņoti ar Irānā ražotiem ieročiem, kuri ir izgatavoti pēc Krievijas licenzēm. Tā piemēram nemiernieku rīcībā ir irāņu modernizētas prettanku raķetes “Konkurs”, kas no Saūdu Arābijas bruņojumā esošajiem amerikāņu tankiem Abramss atstāj tikai apdeguša metāla kaudzes.

Galvenās briesmas Saūdu Arābijai ir apstāklī, ka Jemenas nemiernieku spēki var iebrukt Saūdu Arābijā, kur šajā gadījumā ātri vien izveidosies vietējo šiītu zemessardzes vienības un karaliskā ģimene pie sevīm dabūs pilsoņu karu, kurš viņiem būs daudz sliktāks kā Sīrijas valdībai tas karš, ko tur atnesa Saūdu Arābijas karaļnams.

Dmitrijs Sedovs
/08.01.2016/

Avots:
http://www.fondsk.ru/news/2016/01/08/neladno-chto-to-v-korolevstve-sauditov-37847.html

Informācijas aģentūra
/14.01.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Tuvie Austrumi, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Par Ukrainas valdošo aprindu prāta spējām

00583_1401452546_bo4lnetiyaerkc8Amerikāņi ir spiesti strādāt ne tikai ar neliešiem, bet arī ar muļķiem. Jaceņuks, Porošenko un pārējie [Ukrainas politiķi] nav spējīgi rīkoties ne tikai Ukrainas interesēs, bet pat paši savās interesēs. Viņi nav cilvēki, bet gan funkcijas, pielikums ASV plāniem. Vai amerikāņiem ir ietekme uz Ukraina varu? Tā pat nav ietekme – amerikāņi vienkārši vada Ukrainas varu, viņi nolemj, kurš būs prezidents, premjerministrs, ministrs. Katrā ministrijā sēž tā saucamie padomnieki, bet ES un ASV pilsoņus jau pat norīko par ministriem.

Konkrētajā gadījumā runa iet par tiešu ārējo vadību, pie tam par tiešu nemaskētu ārējo vadību. Visur, kur vien iespējams, tiek nosēdināts ASV pārstāvis, kurš vai nu kontrolē Ukrainas varu vai vienkārši veic vadību tās vārdā. Jā, Porošenko un Jaceņuks ir kara noziedznieki un muļķi, bet viņi paši tur ielīda un tagad viņiem vairs nav izejas. Viņi tikai retranslē lēmumus. Pašreiz Ukrainas prezidents ir tikai izkārtne. Ja man būtu jāizdomā kā lai viņš izkļūst no šīs situācijas sveiks un vesels, tad es to nevarētu izdarīt.

Porošenko kā pietiekami veiksmīgs biznesmenis, kurš zināja kā strādā politiskie mehānismi, pietiekami ilgi apgrozījās Ukrainas politikā un tāpat iegāza gan sevi, gan Ukrainas tautu. Ja kāds ilgi ir apgrozīsieties futbolistu vidū, tas vēl nenozīmē, ka viņš ir kļuvis par futbolistu.

Kā vispār radās tādi cilvēki kā Porošenko? Viņi biznesā atnāca 1990-o gadu sākumā, kas vien liecina par noteiktu neadekvātumu, jo 1990-o gadu sākumā uz biznesu gāja cilvēki ar pazeminātām pašsaglabāšanās sajūtām un paaugstinātu pašvērtējumu. Viņi bija gatavi riskēt ar visu dēļ apšaubāma prieka nopelnīt dažus miljonus dolāru (par miljardiem runa sāka iet jau vēlāk). Un viņi vienkārši neticēja, ka ar viņiem var notikt kaut kas slikts. No šo cilvēku vidus izdzīvoja 1 no 10, bet viņi tā arī nesaprata, ka tas notika tīri nejauši. Tā vietā viņi iedomājās, ka ir nu ļoti gudri, lai gan daudzi, kuri kopā ar viņiem sāka biznesu, jau guļ zem zemes.

Tieši tāpat Porošenko un kompānija pēc tam tālāk rīkojās arī politikā, tāpēc visa Ukrainas politikas patiesā jēga ir ļoti vienkārša. Bija impērijas centrs Maskavā, kurš vadīja provinci, kuras vadība sēdēja Kijevā. Noteiktu iemeslu dēļ centrs pazuda un PSRS sabruka. Ko darīt, neviens nezin, kā vadīt, arī nezin, bet ir iespējams visu izzagt. Pie tam Maskavai nevar paprasīt, ko drīkst zagt, bet ko nedrīkst, jo tad neatļaus, bet, ja saimnieki sēdēs Vašingtonā, tad viņi, pirmkārt, ir stiprāki (vismaz tā tas bija 1990-o gadu sākumā) un, otrkārt, viņi ir tālu, tāpēc tiem pēc būtības ir vienalga, kas notiek provincē.

Ukraiņu politiķi [tāpat kā Latvijas un citu pseidovalstu stulbeņi] nepamanīja to mirkli, kad amerikāņi sāka zaudēt savu globālo dominējošo stāvokli. Nepamanīja arī kā ES sāka jukt un brukt. Tā vietā viņi ieleca aizejošā vilciena pēdējā vagonā, kad vilciens jau bija apstājies un lokomotīve tam bija atkabināta.

Runāt par pašreizējās Ukrainas varas pārstāvjiem kā par veiksmīgiem cilvēkiem, kuriem ir izdevies nozagt miljardus, arī nevar. Viņi nav Fords, kurš izgudroja automašīnu, uzbūvēja rūpnīcu, izgudroja konveijera sistēmu, izdomāja veidu kā maksāt saviem strādniekiem pietiekami lielas algas, lai viņi pēc tam pērk viņa automašīnas, un tādā veidā tika pie milzu bagātībām. Porošenko neizgudroja konfektes, viņš tās nozaga, bet tam daudz prāta nevajag.

Ne velti miliči, kuri nav nekādi akadēmiķi, viegli un vienkārši ķer kriminālnoziedzniekus, jo tie ir cilvēki ar zemāku intelektuālās attīstības līmeni. Ja parādās kāds patiešām talantīgs kriminālnoziedznieks, tad viņš strādā visu mūžu un tikai pēc nāves par to uzzin, un arī ne vienmēr. Pārējos viegli un regulāri noķer. Līdzīgi ir Ukrainas politikā – sīkiem kriminālnoziedzniekiem vienkārši izdevās būt īstajā laikā īstajā vietā.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/02.01.2016/

Avots:
http://cont.ws/post/173335

Informācijas aģentūra
/14.01.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Komentēt

Par nacionālnodevējiem, zemes lielīpašniekiem, maksātnespējas administratoriem un “zemes piespiedu nomu” pilsētās

Normunds Šlitke

Normunds Šlitke

2015. gada 20. decembrī analītiskais TV raidījums “De facto” skāra sen sasāpējušu un smagu tēmu – tā dēvēto “zemes piespiedu nomu” pilsētās. Raidījumā “Ietekmīgākie zemes iznomātāji – maksātnespējas administratori” izskanēja šādas, manuprāt, svarīgākās tēzes:

– Zemi, kas piesaistīta daudzām Rīgas dzīvojamajām mājām, it sevišķi jaunbūvētajos pilsētas rajonos, pārvalda maksātnespējas administratori, kuri šim nolūkam organizējušies uzņēmumos “Pilsētas zemes dienests”, “Reversed” un “Zemes īpašnieku ģilde”;

– Šo namu iedzīvotāji spiesti katru mēnesi zemes īpašniekiem maksāt nomu (6% no piesaistītās zemes kadastrālās vērtības gadā) un līdz 2015. gadam arī nekustamā īpašuma nodokļa kompensāciju (1,5% no zemes kadastrālās vērtības gadā). Atkarībā no piesaistītās zemes platības šī maksa var izrādīties nežēlīgi liela, jo kadastrālā vērtība “treknajos gados” tika krasi uzskrūvēta atbilstoši spekulantu un banku uzpūstajām nekustamo īpašumu tirgus cenām, bet pēc spekulāciju burbuļa plīšanas atbildīgās amatpersonas „aizmirsa” kadastrālo vērtību atbilstoši samazināt;

– Saeimā tiek gatavots likums, kas attiecīgo namu iedzīvotājiem ļaus piesaistīto zemi izpirkt par visai bargu naudu (kopējā izpirkšanas summa varētu sasniegt 250 miljonus eiro). Šo piedāvājumu zemes īpašnieku neformālais līderis un galvenais lobētājs, zvērinātais advokāts un arī maksātnespējas administrators Normunds Šlitke tad arī komentēja ar visai daudznozīmīgu frāzi: “Labāk šausmīgas beigas nekā nebeidzamas šausmas.”

Ar cēliem nodomiem bruģēts ceļš uz elli

Lai saprastu, kā šāds stāvoklis radies, jāatgriežas cerību spārnoto 1990.gadu pašā sākumā. Daudzi varbūt vēl atceras tos stāstus, kas pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, bet it sevišķi pēc 1991.gada augusta puča izgāšanās publiku sagatavoja “gaišajai kapitālisma nākotnei”. Žēlabainos stāstus par “vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu”, “padomju varas nelikumīgi konfiscēto īpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem” u.c. Lai šos it kā cēlos nodomus īstenotu, likumdevēji 1991.gada 20. novembrī izvēlējās pieņemt īpašu likumu pilsētām – “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”. Šīs zemes reformas mērķis likumā definēts šādi: “Zemes reformas mērķis ir pakāpeniskas valsts īpašuma denacionalizācijas, konversijas, privatizācijas un nelikumīgi atsavinātu zemes īpašumu atdošanas gaitā pārkārtot zemes īpašuma un zemes lietošanas tiesiskās, sociālās un ekonomiskās attiecības pilsētās, lai veicinātu sabiedrības interesēm atbilstošas pilsētu apbūves veidošanos, zemes aizsardzību un racionālu izmantošanu.” Tātad vārdos “sabiedrības intereses”, “zemes aizsardzība un racionāla izmantošana”, bet kā šie nodomi īstenojušies realitātē?

Manuprāt, šis ir tieši tas gadījums, kas spilgti ilustrē atziņu par ceļa bruģēšanu uz elli ar labiem nodomiem. Visa pasaules vēsture pārpilna ar kliedzošām nelikumībām, taču, izturot zināmu laika pārbaudi, šīs nelikumības parasti tiek pieņemtas par jauno likumību. Kopš “padomju varas nelikumībām” taču bija pagājuši 50 gadi, nomainījušās gandrīz trīs paaudzes, līdz nepazīšanai mainījusies sabiedrības sociālā struktūra un vērtību sistēma, notikušas vairākas tautas staigāšanas un arī pašas pilsētas šajos gados bija būtiski paplašinājušās uz lauku rēķina. Ne velti daži rimtākie prāti iebilda, ka nav iespējams divas reizes iekāpt tajā pašā upē. Iztēlosimies, kas notiktu Amerikas kontinentā, ja tiktu pieņemts lēmums izraidīt baltādainos un melnādainos kolonizatorus, bet zemi atdot tās likumīgajiem īpašniekiem – vēl neizslaktēto indiāņu pēctečiem?

Kāds tad bija zemes un tās īpašnieku stāvoklis pirms 1940. gada, kuru restaurēt nolēma likumdevēji un viņu ideologi? Tur, kur padomju varas gados izauga lielie daudzstāvu dzīvojamie rajoni, bija vairāk vai mazāk labiekārtotas lauku saimniecības, pļavas vai pat purvi. Piemēram, tagad tik iecienītā Purvciema vietā bija t.s. Hausmaņa purvs. Daudzi tā laika zemes gabali bija ieķīlāti bankās, lai saņemtu kredītus (šie kredīti lielākoties tā arī netika atdoti, jo padomju vara tos “piedeva”).

Tie bijušie īpašnieki un citu kārtu pārstāvji, kuriem “nepalaimējās” krist karā, saņemt ceļazīmi uz Sibīriju vai izceļot uz Rietumiem, sākoties apbūvei viņu teritorijā, automātiski saņēma dzīvokļus Rīgas jaunceltajos rajonos. Tāda bija kārtība. Saņemt labiekārtotu dzīvokli Rīgā padomju laikā bija liela privilēģija un daudzu cilvēku grūti īstenojams mūža sapnis. Īres maksa un komunālie pakalpojumi padomju laikā bija tīri simboliski. Tātad bijušie Pierīgas zemju īpašnieki arī padomju laikā piederēja privileģētai ļaužu kārtai, par ko daudzi citi viņus dikti apskauda.

Bet, tā kā bija nomainījušās vairākas paaudzes un ne visi īpašnieku pēcteči (ja tie vispār dzīvoja Latvijā) bija apveltīti ar eksistenciālai cīņai kapitālisma džungļos nepieciešamajām iemaņām, drīz vien denacionalizētās zemes nonāca zemes spekulantu un pārpircēju īpašumā. Ja apskatīsim “treknajos gados” publicēto Latvijas miljonāru sarakstu, tad atklāsim, ka nospiedošais vairākums savus miljonus sarausis tieši nekustāmo īpašumu spekulāciju sektorā.

Denacionalizācijas rezultātā radās, šķiet, tikai Latvijai raksturīgs fenomens, kuru vairāki juristi nosaukuši par “juridisku anomāliju”. Šo fenomenu raksturo tādi likumos atrodami termini kā “dalītais īpašums” (māja pieder vieniem, bet zeme pie un zem mājas – citiem), “zemes piespiedu noma”, “mājai piesaistītā zeme” u.c. Gandrīz pusei Rīgas iedzīvotāju (plus vietējiem un iebraukušajiem īrniekiem u.c.) ir darīšanas ar dalīto īpašumu un piespiedu zemes nomu.

Mājai piesaistītā zeme (bieži vien vairāk zemes nekā mājai funkcionāli nepieciešams), zemei piesaistīta māja … vai tas nerada asociāciju ar kārtību, ko cariskajā Krievijā sauca par dzimtbūšanas iekārtu? Un vai Saeimas komisiju izlolotais “zemes izpirkšanas likums” neatsauc atmiņā XIX gadsimta beigas, kad pēc dzimtbūšanas atcelšanas cara administrācija bijušajiem dzimtcilvēkiem visžēlīgi atļāva izpirkt zemi no muižniekiem par bargu naudu? It kā latviešu zemnieki ar saviem sviedriem un asinīm vairākās paaudzēs jau nebūtu simtkārt šo zemi, kura galu galā pirms krustnešu kolonizācijas piederēja viņu senčiem, nežēlīgi dārgi izpirkuši.

Te gan visas paralēles arī izbeidzas, jo XIX gadsimta beigās Krievijas impērijas rietumu apgabali (un jo sevišķi vēl netapušās Latvijas teritorija, izņemot Latgali) strauji attīstījās, latvieši iemācījās kooperēties un strauji celt savu turību, tāpēc zemes izpirkšana daudzos gadījumos bija reāli īstenojams mērķis. Turpretī mūsdienu Latvija (cik nu to vairs var saukt par valsti) ir depresīvs ekonomikas tuksnesis, kurā plaukst tikai nekustāmo īpašumu spekulācijas, ārvalstu bankas, ārvalstu lielveikalu un resursu tirdzniecības tīkli, lēta darbaspēka eksports, dažādas “lētāk pērc un dārgāk pārdod” operācijas, ar varas partijām saistītas ātras iedzīvošanās shēmas un uzblīdusi ierēdņu armija, kas šeit apkalpo globālā biznesa intereses. “Zemes izpirkšanas” kampaņa, ja tā īstenosies kā iecerēts, šādos apstākļos lielākai dzīvokļu īpašnieku daļai nozīmēs sava dzīvokļa neatgriezenisku zaudēšanu un strauju pārcelšanos brīvo bomžu kārtā. Tās tad arī ir Normunda Šlitkes piedāvātās “šausmīgās beigas” pēc 25 gadus ieilgušajām “nebeidzamajām šausmām”.

Kā tapa nacionālo baronu kārta?

Ja XIX gadsimta beigās zemi nācās izpirkt no pārsvarā vācu izcelsmes baroniem, tad mūsdienu Latvijā radīts karikatūrisks, bet toties nacionāls baronu ekvivalents – tie paši raidījumā minētie maksātnespējas administratori un viņiem pietuvinātie “partneri”. Reizēm pat topošas baronu dinastijas, kā Normunda Šlitkes gadījumā, kura sieva Indra Kaniņa-Šlitke arī savus augļus ievāc plašajā maksātnespējas administrēšanas druvā.

Tieslietu nozare, kuras pajumtē veidojās maksātnespējas administratoru iemaņas un tradīcijas, it sevišķi kopš 2006. gada, atvēlēta t.s. Nacionālajai apvienībai. Tur izpaudušies arī redzamākie šīs ienesīgās cunftes censoņi, piemēram, Nacionālās apvienības ģenerālsekretārs Aigars Lūsis, kurš vērienīgi uzdarbojies tandēmā ar maksātnespējas administratoru Māri Sprūdu un citiem nacionāliem personāžiem (sk. Indras Sprances pētniecisko materiālu “Shēma pie Ķīšezera”). Tāpēc arī kadri lielākoties pavisam nacionāli un spilgti latviski.

Viņi zeļ uz citu cilvēku nelaimes, it sevišķi pēc 2008. gada krīzes, kas par spīti Dombrovska kompānijas sludinātajam “veiksmes stāstam” vēl arvien nav beigusies un kuras sekas (daudzas no tām neatgriezeniskas) jutīsim vēl ilgi. Maksātnespējīgi kļūst ne tikai indivīdi un uzņēmumi, bet visa valsts kopumā. Maksātnespējas administratori, darbojoties ar savām ierastajām un sistēmas diktētajām metodēm, šo procesu tikai paātrina, daudz nebēdājot par to, ka līdz ar izsūkto organismu būs jāmirst arī pašiem parazītiem, kas no šā organisma tik ērti un eleganti barojušies. Bez tam Nacionālā apvienība ir organizācija ar nacionālu misiju. Viņi jau sen apjautuši, ka padomju laikā būvētajos dzīvojamajos rajonos mīt lielākoties iebraucēji no citām PSRS republikām – kurus mēdz saukt arī par migrantiem vai nepilsoņiem. Pārņemot zemes pārvaldību un sagatavojot atbilstošu likumu par “zemes izpirkšanu”, nacionāļiem paveras lieliska iespēja šos “migrantus, okupantu pēctečus, kolonistus un kolaborantus” pakļaut ne tikai “nebeidzamām šausmām”, bet arī “šausmīgām beigām”. Jeb, kā savulaik izteicās Hitlera domubiedri, – “galīgajam atrisinājumam”.

Savukārt šajos namos mītošos tautiešus viņi gatavi norakstīt kā “etniski samaitātu resursu”, kurš zaudējis savu latviskumu un apdraud rases tīrību. Norakstīt tikpat viegli, kā jau norakstīti simti tūkstoši citu tautiešu, kuri režīma politikas dēļ spiesti paši kļūt par migrantiem un okupantiem citās zemēs.

Stāsts par kādu klusu, bet galvu reibinošu karjeru

Taču ietekmīgākie vīri no skandalozas publicitātes līdz šim pratuši izvairīties. Nespēju atrast labāku piemēru par jau minēto Normundu Šlitki, kurš paveicis patiešām grandiozu zemes īpašnieku organizēšanas darbu un nodrošinājis fantastiski efektīvu viņu interešu bīdīšanu visās instancēs. Tieši Normunds Šlitke zemes īpašniekus apvienojis un saliedējis līdz šim neatvairāmā spēkā, tāpēc viņš nu var tik droši atļauties arī publiskas asprātības par dzīves skaudro realitāti. Līdz ar to zemes īpašnieki vairs nav dzīvas personas, ar kurām var tikties un parunāt, bet anonīmas, bezpersoniskas juridiskās struktūras. Nelielu ieskatu Šlitkes karjeras ceļā 2013. gada 29. aprīlī sniedza TV raidījums “Nekā personīga”. Internetā šā raidījuma saturu var sameklēt ar nosaukumu “Nezina kā radīt mehānismu, lai pārtrauktu privātuzņēmēju vieglo peļņu no piespiedu nomas maksas” (
http://www.reitingi.lv/lv/archive/politika/78356-nezina-ka-radit-mehanismu-lai-partrauktu-privatuznemeju-vieglo-pelnu-no-piespiedu-nomas-maksas.html ).

Kā vēstīja “Nekā personīga”, sākotnēji šis zvērinātais advokāts un arī maksātnespējas administrators gribējis privatizēt visas Rīgas namu pārvaldes, taču šis nodoms viņam ar pirmo piegājienu nav tiešā veidā izdevies. Šī neveiksme Normundu tomēr nav samulsinājusi, bet tikai likusi ar vēl lielāku enerģiju meklēt citus, bieži vien netiešus un anonīmus, ietekmes gūšanas ceļus. Vispirms vairāki ietekmīgi zemes īpašnieki apvienojušies raksta sākumā minētajā akciju sabiedrībā “Pilsētas zemes dienests” (tās vēsturiskais nosaukums bija: Juridiskais birojs “Specialis”), kurā uz prokūras pamata darbojies un vadošo organizatorisko un ideoloģisko lomu uzņēmies Normunds Šlitke.

Tieši “Pilsētas zemes dienests” Satversmes tiesā panāca lēmumu par sakramentālajiem 6% kadastrālās vērtības, kas garantēti iekasējami, līdz ar to zemes īpašniekus atbrīvojot no jebkāda stimula vienoties ar īrniekiem par saprātīgiem zemes nomas noteikumiem, kā tas sākotnēji bija paredzēts likumā.

Līdz ar to zemes īpašniekam tagad de facto vispār nav nekādu pienākumu, nav pat vajadzības kontaktēties ar saviem nomniekiem, taču jebkurā laikā viņš var iesniegt prasību tiesā un ar garantiju iekasēt savus 6% + 1,5% NĪ nodokļa kompensāciju. Vai arī sākt izūtrupēt dzīvokļa īpašnieku, ja tas nespēj maksāt. Protams, vislabāk šī iekasēšana izdodas tad, ja zemes īpašnieku organizāciju pārstāv maksātspējas administrators. Šādā gadījumā visu procesu var pēc vajadzības laikus “sakārtot” un nav jāmaksā pat tiesas nodeva. Pašlaik šo stratēģiju sekmīgi īsteno līdz maksātnespējai tīšām vai netīšām novestā AS “Reversed”, kuras priekšsēdētāja vietnieks savulaik ar gudru ziņu bijis atkal tas pats Normunds Šlitke.

Taču tas vēl nav viss, jo nenosegta bija palikusi vēl viena ļoti svarīga fronte, proti – likumu rakstīšana. Arī par to parūpējies Normunds Šlitke. Akciju sabiedrība šim lobēšanas nolūkam nebija sevišķi piemērota, tāpēc AS “Pilsētas zemes dienests” nodibināja biedrību “Zemes reformas komiteja”, kuru augstākajās instancēs pārstāv, protams, tas pats Normunds Šlitke. Tādējādi tieši Šlitke konsultē Saeimas deputātus un komitejas, iesniedz tajās “vērtīgus priekšlikumus”, vārdu sakot – raksta un ar gudru ziņu groza likumus, lai vēl vairāk nostiprinātu zemes īpašnieku nedalīto varu, visatļautību, anonimitāti un debešķīgo neaizskaramību. Līdz ar to ir radīta sistēma, kuras ietvaros zemes īpašnieki bauda tikai privilēģijas un tiesības, bet dzīvokļu īpašniekiem (vai īrniekiem) – atstāti tikai pienākumi un gandrīz pilnīga beztiesība. Un Latvijas tiesu sistēma visbiežāk šo juridisko anomāliju pieņem kā pašu par sevi saprotamu dzīves faktu. Pat velns par naudu danco!

Vai viegli būt maksātnespējas administratoram Latvijā?

Varbūt esat dzirdējuši, ka maksātnespējas administratori ir tādi kā ekonomikas sanitāri vai pat dakteri-mikroķirurgi, kuri prasmīgi atmudžina un sakārto neveselīgus naudas sastrēgumus, atjauno normālu ekonomikas asinsriti, atveseļo biznesa vidi un tādējādi vairo visu mūsu labklājību un uzplauksmi. Vismaz tā rakstīts brīvā tirgus propagandas brošūrās un tā sevi cenšas publikai pasniegt paši šie censoņi. Kas zina, varbūt tā patiešām notiek kādā iedomātā utopijas pasaulē, bet mēs taču dzīvojam reālajā Latvijā, kāda tā pa šiem gadiem izveidojusies!

Tāpēc pataupīsim savus lētticības krājumus pasaku vakariem un mēģināsim tās lietas ieraudzīt tā, kā tās pastāv un vairojas mūsu reālajā pasaulē. Iegaumēsim, ka katrs veiksmīgs parazīts cenšas savu upuri pārliecināt, ka viņš ir pats īstenākais un tuvākais upura draugs un labklājības avots. Interesenti ar materiālu apkopojumu par reālajiem maksātnespējas administratoriem var iepazīties šeit: Latvijas sabiedrisko mediju arhīvs (http://www.lsm.lv/lv/temas/maksatnespejas-administratori/ )

Privātajā dzīvē caurmēra maksātnespējas administrators var izrādīties tīri patīkams cilvēks, taču tas nav rādītājs, jo arī Hitlers bija fantastisks orators, veģetārietis, nedzērājs, nesmēķētājs, liels dabas, dzīvnieku un godīgas zemnieku dzīves mīlētājs, pasaulē pirmais nozīmīgais ekologs laikā, kad vēl nebija izdomāts pat ekoloģijas jēdziens un zaļo kustību neredzēja pat sapņos.

Neviens cilvēks nepiedzimst apzināti ļauns, bet viņš var sākt darīt neiedomājami ļaunus darbus, kuri pastāvošās ideoloģijas un sistēmas ietvaros tiek uzskatīti par “normāliem”, pat atbalstāmiem, cildeniem, godājamiem vai stilīgiem. Tāpēc cilvēku nodarbes jāvērtē nevis pēc dominējošā propagandas trokšņa, bet pēc šīs nodarbes augļiem jeb sekām. Jā, katrā sistēmā var darboties arī pa kādam “baltajam zvirbulim”, kurš cenšas nenonākt konfliktā ar savu sirdsapziņu, taču tādi cilvēki tiek uzskatīti par dīvaiņiem, tie nenosaka toni un parasti tiek izspiesti no sistēmas. Kā katrā hierarhiskā struktūrā, arī starp maksātnespējas administratoriem sastapsim gan ietekmīgu „eliti”, gan pelēkus „darba zirdziņus”.

Apmēram 75% maksātnespējas administratoru ir visai divdomīgs un pretrunīgs statuss, jo viņi vienlaikus ir arī zvērināti advokāti. Latviski šo divdomību varētu iztulkot tā: cilvēku aizstāvji, kas nodarbojas ar cilvēku aplaupīšanu, rafinētām naudas izspiešanas un īpašumu piesavināšanās shēmām.

Kā advokātiem viņiem nav jādeklarē savi ienākumi, jo tas esot „pretrunā ar advokātu neatkarības un konfidencialitātes principiem”. Stingri ierobežotas ir arī kontrolējošo un tiesības aizsargājošo iestāžu (piemēram, KNAB) iespējas pārbaudīt šo advokātu darbību. Vienlaikus šiem administratoriem ir gandrīz neierobežotas un nekontrolētas iespējas pēc saviem ieskatiem izrīkoties ar maksātnespējā nonākušā uzņēmuma vai fiziskās personas aktīviem. To savā ziņojumā “Par maksātnespējas procesa administratoru darbības uzraudzības sistēmas pilnveidošanu” atzinusi pat pašas Tieslietu ministrijas darba grupa.

Kā liecina prakse, varenākie administratori ir parūpējušies par partneru piesaistīšanu no ieinteresētu tiesnešu puses (administratorus maksātnespējā nonākušiem uzņēmumiem un personām ieceļ tiesnesis). Atliek uzņēmumam pārreģistrēties šāda tiesneša jurisdikcijā, bet tiesnesim iecelt “pareizo” administratoru. Nodrošinoties ar šādu “elastīgu” tiesnešu sadarbību, kļūst iespējamas visfantastiskākās iedzīvošanās shēmas, izgriežot pogas pat lielajām ārzemju bankām.

Šādi sadarbības tandēmi izrādās tik vareni, ka ignorēts tiek pat Satversmes tiesas blakuslēmums, kas Valsts ģenerālprokuroram uzdeva pārbaudīt šāda tandēma iestrāžu likumību. “SEB bankas” valdes priekšsēdētājs Ainārs Ozols intervijā Latvijas radio atzina: “Tā vietā šī lieta [maksātnespējas procesu administrēšana] ir pārvērtusies pati par biznesa nozari. Lasām mēdijos, ka cilvēki, kas tur iesaistās, nopelna, viņu rokās apgrozās miljoni.”

Jau vairākus gadus MK un Saeimā runā par administratoru/advokātu šizofrēniskā dubultstatusa novēršanu, „pielīdzinot” administratorus valsts amatpersonām un turpmāk liekot tām izvēlēties – palikt par maksātnespējas administratoru vai par advokātu, bet ne par abiem vienlaikus. Pielīdzināšanu valsts amatpersonai t.s. eksperti saistīja ar lielāku administratoru atbildību, lielāku viņu darbības kontroli un bargākiem sodiem par pārkāpumiem. 2014. gada rudenī Saeima patiešām pieņēma attiecīgus grozījumus Maksātnespējas likumā un likumā „Par interešu konfliktu novēršanu valsts amatpersonas darbībā. Taču pavisam nesen Satversmes tiesa šos grozījumus atzina par antikonstitucionāliem un atcēla.

Un vispār visa šī kņada, kā jau Latvijā ierasts, bija tukša gaisa tricināšana ar skaistām frāzēm. Kā norādīja daži kritiķi, „pielīdzināt amatpersonai” nav tas pats kas „būt amatpersonai”. Otrkārt, vai ir dzirdēts, ka kāda no valsts amatpersonām būtu tiesāta par kādu no Latvijai, tās pilsoņiem vai iedzīvotājiem apzināti nodarītajiem šaušalīgajiem kaitējumiem, kas 25 gados Latviju noveduši kolonijas un parādu verdzenes statusā, bet tās tautu – uz izmiršanas sliekšņa?

Secinājums tāds: maksātnespējas administratori, it sevišķi viņu elitārā daļa, mūsdienu Latvijā bauda apmēram tādas pašas privilēģijas, neaizskaramību un patvaļas brīvību, kādu XVIII gadsimtā Latvijā baudīja vācu baroni. Viņi visai sekmīgi un netraucēti darbojas virs likuma un jebkādām morāles normām.

Nacionālo baronu terors

Iesākumam viena svaigs piemērs par jauno, inovatīvo zemes īpašnieku taktiku. Daļu zemes no maksātnespējīgās AS “Reversed” pārpirka SIA “Maltavas”. Kad dzīvokļu īpašnieku pilnvarotā namu pārvalde “Maltavām” nosūtīja oficiālu, rakstisku un pastā reģistrētu aicinājumu tikties, lai apspriestu un parakstītu zemes nomas līgumu, kā tas paredzēts likumā, SIA “Maltavas” šo aicinājumu vēsi ignorēja un neatbildēja. Tātad baroniem nekāda līguma nevajag.

Tas savukārt nozīmē to, ka attiecīgo dzīvokļu īpašnieki pat gribēdami nespēj samaksāt par ikmēneša zemes nomu, jo nav nekāda maksājuma pamatojuma, rēķina, konta numura utt., bet SIA “Maltavas” tai izdevīgā brīdī vienkārši iesniegs tiesā prasību par parādu piedzīšanu, un tās būs lielas summas par vairākiem gadiem.

Paldies raidījumam “De facto” par aktuālo un iedvesmojošo tēmu, taču vienlaikus jānorāda, ka 20. decembra raidījumā izskanēja arī aplam novecojusi informācija. Piemēram, AS “Reversed” nekāda zeme vairs nepieder, jo jau trešo gadu šis uzņēmums sekmīgi transformējies maksātnespējas režīmā un pēc maksātnespējīgā uzņēmuma administratores Elīnas Dupates iniciatīvas sācis vētrainu parādu (īstu un izdomātu) piedzīšanas kampaņu caur tiesām, ko jau uz savas ādas izjutuši daudzi aplaimotie dzīvokļu īpašnieki Struktoru, Raunas, Ieriķu u.c. ielās, kā arī vairākas iestādes.

Arī ik mēnesi veicamā maksa par zemes nomu nav tas briesmīgākais “nebeidzamo šausmu” variants. Protams, nav viegli, bet vienmēr taču var vēl mazlietiņ savilkt jostu, lai šo 12. daļu gada maksas kaut kā ieplānotu, atraujot no citām dzīves vajadzībām, un ziedotu barona lielkungam … ja gribi saglabāt savu privatizēto dzīvokli. Daudz efektīvāk uzdzīt šausmas izdodas, ja vienu skaistu dienu laimīgais dzīvokļa īpašnieks, kurš dzīvojis stingrā pārliecībā, ka godīgi un pedantiski maksājis visus piesūtītos rēķinus, pēkšņi no tiesas saņem prasību par parādu piedziņu uzreiz par trim gadiem it kā nesamaksātas zemes nomas!

Hei, nevajag mūs baidīt ar Daesh teroru vai „Krievijas agresiju”, – pavaicājiet, kā jūtas pensionāri, bezdarbnieki, mazatalgotie, studenti, jaunās māmiņas, gaidot tiesas dienu, kas lēni, bet nenovēršami tuvojas, un piedzenamās summas ir milzīgas? Pavaicājiet viņiem, kā viņi naktīs cīnās ar bezmiegu, cik nervu zāļu izdzer nedēļas laikā, kā šajos mēnešos mainījusies viņu veselība? Un kā varēs vienaldzīgai un pārslogotai tiesai pierādīt, ka esi godīgi maksājis, ja arī namu pārvaldes, kas tajā periodā bija pilnvarotas kārtot zemes nomas jautājumus ar AS “Reversed”, ir ērti bankrotējušas un jau sen likvidētas?

Manā rīcībā pagaidām nav faktu, lai to pierādītu, taču nebrīnītos, ja izrādītos, ka baronu cilvēki darbojušies arī šajās namu pārvaldēs, piemēram, nu jau sekmīgi likvidētajās AS “Māju serviss KSA” un SIA “Jauna vide.lv”, par kuru “tikumiem” internetā var atrast daudz interesantu materiālu. Starp citu, kad bija izsludināts AS “Māju serviss KSA” un SIA “Jauna vide.lv” maksātnespējas process, AS „Reversed” savas pretenzijas par nesamaksātu zemes nomu neiesniedza.

Vai “šausmīgās beigas” ir nenovēršamas?

Cilvēki jau sen pieraduši un samierinājušies, ka Saeima pieņem tikai “tautā nepopulārus lēmumus”, paši šo stratēģiju saucot par “politisko atbildību” un pat ar to lepojoties. Uz Saeimas un t.s. valdības (pareizāk sakot, koloniālās administrācijas) darbības sekām var pilnībā attiecināt N. Šlitkes teikto par “nebeidzamajām šausmām”. Kopš Latvijas valstiskā suverenitāte ir veiksmīgi deleģēta Briselei un Vašingtonai, likumdevēji nodarbojas galvenokārt ar Briseles direktīvu atgremošanu un klonēšanu Latvijas administratīvās pārvaldīšanas vajadzībām, savus lēmumus publikai attaisnojot ar “Eiropas prasībām”, “eiropeiskām vērtībām” vai “mūsu ģeopolitisko izvēli”. Un kāpēc gan lai Saeima to nedarītu, ja Latvijas tauta, kurai mūsu Satversme noteikusi “suverenās varas” privilēģiju, savu varu ne mazākā mērā neizmanto un ir pieradinājusies ar katru kārtējo cūcību klusu samierināties?

Jā, jā, suverenā vara Latvijā de jure nepieder ne deputātiem vai ministriem, ne Briseles vai Vašingtonas birokrātiem, ne starptautiskām korporācijām, bet gan Latvijas tautai, t.i., mums visiem kopā. Tikai, lai īstenotu šo varu, ir jāapzinās savs stāvoklis, jāspēj organizēties un sadarboties. Jo labi organizēts mazākums vienmēr valdīs pār dezorganizētu, nedomājošu, pasīvu un savstarpēji ķildīgu vairākumu jeb pūli. Es neesmu no tiem publicistiem, kurš, izpatīkot publikai, lamā “valdību, partijas, deputātus, varnešus” utt. Uzskatu, ka tauta ir tikpat atbildīga par notiekošo Latvijā, kā tās formāli ievēlētie priekšstāvji. Vai pat vēl atbildīgāka, jo tai pieder suverenā vara. Un nevajag raustīt plecus un meklēt citus vainīgos, ja vainīgo var tik ērti apskatīt spogulī.

Tātad – tik ilgi, cik sabiedrība savu attieksmi nemainīs, turpināsies arī “nebeidzamās šausmas”, kurām nenovēršami sekos arī “šausmīgās beigas”. Ne tikai Rīgas dzīvokļu īpašniekiem un īrniekiem, bet visiem, kas vēl palikuši strauji izmirstošajā un izklīstošajā Latvijā. Tāpēc tālāk rakstītais var īstenoties tikai tādā gadījumā, ja mūsu sabiedrība pati mainīsies: pārvērtēs savus tikumus un ieradumus, izvēlēsies augstākus mērķus, mācīsies domāt (nevis eksistēt autopilota režīmā), sadarboties un organizēties šo mērķu sasniegšanai. Tikai tādā gadījumā, ja sabiedrība Saeimu piespiedīs rēķināties ar savām elementārākajām izdzīvošanas vajadzībām, kuras starptautiskajās konvencijās mēdz saukt arī par cilvēka tiesībām uz dzīvi, iztiku, darbu, taisnīgu atalgojumu, izglītību, kultūras dzīvi, piemērotu pajumti utt.

Tādā gadījumā ir novēršamas gan “šausmīgās beigas”, gan “nebeidzamās šausmas”. Attīroties no propagandas sārņiem, jāsaprot, ka zemes reformai un citiem līdzīgiem 1990. gadu aktiem nebija nekāda cita humāna vai racionāla mērķa, kā tikai mērķis egalitāro padomju sabiedrību sadalīt mantīgajā, privileģētajā “elitē” un nabadzīgā, beztiesīgā plebeju masā, vidusslāņa vietu rezervējot sistēmas tiešajiem apkalpotājiem. Un zemes reforma pilsētās tiešām radīja šādu parazītisku rantjē slāni, kurš neko neiegulda, bet tikai ievāc meslus no saviem dzimtcilvēkiem un spekulē.

Tāpēc, kamēr vien Latvijā pastāv šīs kapitālistiskās un bieži vien pat feodālās attiecības, no Saeimas nav jāgaida pat kāds īpaši labs lēmums, bet tikai iepriekšējā lēmuma katastrofālo seku novērtēšana un novēršana. Likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” pieņemšana bija tīri politisks, voluntārs lēmums, un šā likuma īstenošanas katastrofālākās sekas var novērst ar citu politisku lēmumu, turklāt nevienu neaplaupot, netērējot 250 miljonus nodokļu maksātāju naudas un nevienu nesūtot uz Sibīriju. Nevajag par katru cenu (simtu tūkstošu cilvēku likteņu cenu) turēties pie “juridiskām anomālijām”, nevajag feodālu rantjē parazītismu liekulīgi saukt par “privātīpašuma svētumu un neaizskaramību”.

Šī likuma daļa atzīstama par ļaunprātīgu antisociālu diversiju, cilvēka tiesību un cieņas sabradāšanu, kas nav pat jāatceļ, bet tikai jāaptur tā antihumāno seku tālāka attīstība. Šim nolūkam atliek konstatēt, ka pagājušajos 25 gados, ik gadu maksājot 7,5% no zemes kadastrālās vērtības, šiem namiem piesaistītā zeme jau sen ir vairāk nekā de facto izpirkta, tāpēc tā vienkārši ar likumu atzīstama par attiecīgā nama neatdalāmu sastāvdaļu un atbilstoši pārreģistrējama Zemesgrāmatā. Zemes īpašnieki savu no debesīm nokritušo (t.i., nepelnīto) daļu jau saņēmuši ar uzviju, tiem turpmāk sava alkatība un parazitēšanas apetīte jāapvalda, jāsāk rēķināties ar citu cilvēku izdzīvošanas vajadzībām.

Var būt arī modificēts zemes jautājuma atrisināšanas variants: dzīvojamajām mājām un iestāžu ēkām atstājot tikai funkcionāli nepieciešamo teritoriju – pārējo zemi pārņemot pilsētas īpašumā infrastruktūras labiekārtošanas vajadzībām, piemēram, bērnu rotaļu laukumu, sporta laukumu, automašīnu stāvvietu, sadzīves pakalpojumu objektu iekārtošanai u.tml.

Pats gan esmu par radikālāku risinājumu. Uzskatu, ka gudra un patriotiska sabiedrība savu zemi netirgo, nepārvērš to par pirkšanas, pārdošanas, spekulāciju burbuļu pūšanas un krāpniecisku shēmu objektu. Tā kā zemi cilvēks nav ne radījis, ne saražojis, bet pats ir no zemes nācis un par zemi paliks, un tā kā zeme mums dota ilgam laikam – no paaudzes uz paaudzi, tā vispār nav dodama kādam privātīpašumā. Zemi, atbilstoši cilvēku pamatotām vajadzībām, var piešķirt beztermiņa lietošanā, atkarībā no lietošanas veida par to iekasējot saprātīgu lietošanas maksu, kas iemaksājama valsts un/vai pašvaldību budžetā. Kultivētai un apbūvētai zemei var piešķirt mantojamas lietošanas tiesības. No tā gan Latvijā saplaks miljonāru skaits, toties citu cilvēku dzīve kļūs brīvāka, veselīgāka un bez lieka sadārdzinājuma. Labāk lēta zeme, nekā lēts darbaspēks, vai ne?

Jānis Kučinskis
/28.12.2015/

Avots:
http://www.pietiek.com/raksti/nacionalo_baronu_runasvirs_nebeidzamu_sausmu_vieta_piedava_sausmigas_beigas

Informācijas aģentūra
/14.01.2016/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Prometejs

00584_Prometei1

Tu, Titān, esi raudzījies
Uz ļaužu audzēm mirstīgām,
Tu esi redzējis, cik tām
Bezgala grūti nākas ciest.
Un kādu algu guvi sev?
Ir tagad jācieš arī tev.
Pie klintīm važas tevi sien,
Un ērglis atlaižas arvien
Te tavas lepnās krūtis plēst
Un vaidu tev no lūpām dzēst,
Lai nopūta, ko dvesi tu,
Nevienam nedzirdama gaist,
Lai debesīs visaugstākais
Vairs tevi nesaklausītu.

Tev, Titān, lemts līdz galam zināt,
Ka griba spītēt ciešanām
Un tevi mocīt patīk tām,
Jo Tevi nevar iznīcināt,
Un tirānijas ienaids viss,
Un nejūtīgās debesis,
Kas, pašas sevi priecējot,
Gan celt, gan iznīcināt prot,
Arvien vēl tevi nesadzird
Un arī neatļauj vēl mirt.
Tu pieņem to, ko liktens liek.
Kad pērkons naidā briesmīgā
Ap tevi zibšņos plosījās,
Pret viņu skanēja tavs lāsts.
Tu nojauti, kam jānotiek.
Bet neatbildēji nekā.
Un, kaut gan klusu cieti tu,
Viņš dzirdēja sev spriedumu,
Un, saskatot, cik liels tavs spīts,
Bij viņam bailēs jānotrīc.

Tu biji labs. Tas ir tavs grēks.
Tu gribēji mums glābējs būt,
Lai cilvēks savā postā jūt,
Cik liels ir viņa gribai spēks.
Bet debess nepieļāva tā.
Un tomēr – savā dižumā
Ar garu neuzvaramo,
Ko dievs, ne ļaudis nesagraus,
Tu gaišu mācību mums dod,
Un ceļu rāda piemērs tavs:
Tu esi simbols nemirstīgs
Un rādi, ka, tāpat kā tu,
Ik Cilvēks ir pusdievišķīgs
Ar sirdi rūpēs nomāktu.
Tu teic, ka Cilvēks nojauš to,
Ko liktenis tam gatavo,
Prot savu postu saskatīt
Un nelaimes, kas pāri krīt,
Un, lai to visu uzveiktu,
Ir jācieš tā, kā cieti tu.
Bet piemēru tu arī dod,
Ka liktens neiespēj nekā,
Jo tie, kas sāpēm spītēt prot,
Tik lielu spēku sevī rod,
Ka Nāvi pārvērš Uzvarā.

Džordžs Gordons Bairons (1788 – 1824) – 1816
atdzejoja Bruno Saulītis

Informācijas aģentūra
/14.01.2016/

Posted in DZEJA, Kat.: Kultūra, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Ģenētiski modificēta pārtika izraisa nopietnus veselības traucējumus

Seralini pētnieku grupa

Seralini pētnieku grupa

Tiesa apstiprināja, ka franču zinātniekam Žilam Ērikam Seralini (Gilles-Eric Seralini (1960)) bija taisnība, kad viņš paziņoja, ka zinātnisko pētījumu laikā, kuros uz žurkām eksperimentēja ar ģenētiski modificētu kukurūzu, tika konstatēts, ka žurkām no tā rodas nopietni veselības traucējumi, tai skaitā arī audzēji.

2015.gada 6.novembrī profesors Seralini uzvarēja tiesā pret žurnālu “Marianne”, kurš publicēja rakstu, kurā profesora veiktais pētījums tika nosaukts par “zinātnisko krāpniecību”. Savukārt 25.novembrī Parīzes Augstākā tiesa izvirzīja apsūdzību bijušajam Francijas biomolekulārās pētniecības komisijas vadītājam Markam Falousu (Марк Фаллоусу) “dokumentu viltošanā” un “falsifikāciju izmantošanā”, kurš pēc Seralini teiktā izmantoja vai kopēja viņa parakstu, mēģinot parādīt, ka Seralini grupas veiktie pētījumi ir kļūdaini. Spriedums Falousu lietā paredzēts 2016.gada vasarā.

Publikas (tai skaitā zinātniskās sabiedrības) acīs Seralini pētījumu rezultātus mēģināja diskreditēt, veicot pret pašu zinātnieku un tā pētījumu vērienīgu PR uzbrukumus (ASV korporācijas Monsanto un visas biotehnoloģiskās indurstrijas izpildījumā). Žurnālā “Food and Chemical Toxicology” speciāli šim mērķim pat tika izveidota jauna vakance – “jaunākais redaktora vietnieks biotehnoloģiju jautājumos”, ko ieņēma bijušais Monsanto darbinieks.

Pašreiz situācija ir mainījusies. Seralini grupas pētījums ir pārpublicēts žurnālā “Environmental Science Europe” un viņš, aizstāvot savu reputāciju, ir uzvarējis divos tiesas procesos.

Seralini grupas pētījums par ģenētiski modificētas kukurūzas ietekmi uz veselību

2012.gadā zinātniskais žurnāls “Food and Chemical Toxicology” publicēja pētījumu (“Long-term toxicity of a Roundup herbicide and a Roundup-tolerant genetically modified maize”), kuru veica zinātnieku grupa Kanu universitātes profesora Žila Ērika Seralini vadībā. Četrus mēnešus pirms pētījuma publicēšanas pētījumu (tā metodoloģiju) pārbaudīja cita autoratīvu zinātnieku grupa un atzina pētījumu par publicējamu.

Šis pētījums nav nekāds amatieru – aktīvistu projektiņš. Seralini pētījumu rezultātā ir iegūti ļoti rūpīgi dokumentēti eksperimentu rezultāti uz 200 žurkām to divu gadu ilgās dzīves garumā. Viena žurku grupa (kontrolgrupa) pārtikā saņēma produktus, kuri nesaturēja ģenētiski modificētus produktus, savukārt pārējās žurkas tika barotas tikai ar ĢMO pārtiku.

Ļoti būtiska nianse, ka Seralini atkārtoja to pētījumu, ko veica Monsanto pētnieki, pētot ģenētiski modificētās kukurūzas NK603 drošību. Šī Monsanto pētījuma rezultātus 2004.gadā publicēja žurnāls “Food and Chemical Toxicology” un bija nepieciešamas ilgas juridiskas cīņas, lai panāktu no Monsanto tā detaļu publiskošanu. Pamatojoties uz šo pētījumu 2009.gadā ES pārtikas drošības kontroles iestāde (EFSA) deva pozitīvu slēdzienu Monsanto ģenētiski modificētās kukurūzas NK603 izmantošanā.

Seralīna zinātnieku grupa savos eksperimentos izmantoja tos pašus protokolus, kurus izmantoja Monsanto pētnieki, tikai, kas ir ļoti būtiski, pārbaudīja biežāk un lielāku skaitu parametru. Pie tam žurkas tika novērotas daudz ilgāk – visu savu dzīvi (caurmērā divu gadu garumā), nevis 90 dienas kā Monstato pētījumā [90 dienas = 12% no žurkas dzīves atbilst apmēram 7 – 10 gadu vecumam cilvēka dzīvē].

Novērošanas ilgums izrādījās izšķirošais. Pirmie audzēji (опухоли) žurkām sāka parādīties starp 4-o un 7-o eksperimenta mēnesi. Agrākajos Monsanto pētījumos, kuros žurkas tika novērotas 90 dienas, toksiskuma pazīmes bija fiksētas, bet gan pati industrija, gan EFSA tās noraidīja kā “bioloģiski nenozīmīgas”. Patiesībā izrādījās, ka šīs toksiskuma pazīmes bija pat ļoti nozīmīgas.

Seralini pētījums tika veikts ar vislielāko žurku skaitu, kāds ir izmantots jebkādos ĢMO pētījumos. Tāpat viņi eksperimentos “pirmo reizi izmantoja 3 barošanas ēdienkartes (nevis divas kā parastajos 90 dienu eksperimentos): tikai pret Roundup [ļoti iftīgs Monstato pretnezāļu līdzeklis] noturīga ģenētiski modificēta kukurūza NK603, ģenētiski modificēta kukurūza, kura ir tikusi apstrādāta ar Roundup un tikai Roundup ļoti zemās ekoloģiski nozīmīgās devās, kas ir zemākas par to līmeņu diapazonu, kuru regulējošās instances pieļauj dzeramajā ūdenī un ģenētiski modificētā barībā”.

Seralini pētījuma rezultāti bija ļoti satraucoši. Pirmā pētījumu etapa slēdziens bija sekojošs: “No visām žurku grupām mātītes nomira 2 –3 reizes biežāk un ātrāk kā no kontrolgrupas [kura netika barota ar ĢMO]. … Mātītes pēc Roundup un ĢMO lietošanas saslima ar lieliem krūts audzējiem; hipofīze [apakšējais galvas smadzeņu piedēklis, iekšējās sekrēcijas dziedzeris, kurš regulē augšanu, stimulē dzimumorgānu attīstību, kontrolē pārējo iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbību] ir otrs visvairāk cietušais orgāns; mainījās seksuālais hormonālais līdzsvars. Starp tēviņiem aknu nosprostojums (застой печени) un nekroze [orgāna audu atmiršana dzīvā organismā] bija 2,5 – 5,5 biežāka kā kontroles grupā. Šī pataloģija apstiprinājās arī izmantojot optisko caurskatošo elektrono mikroskopiju. Tāpat 1,3 – 2,3 reizes biežāk tika konstatētas nopietnas nieru slimības (почечные нефропaтии). Tēviņiem audzēji bija 4 reizes lielāki kā kontrolgrupā…”

Tas, ka tēviņiem bija 4 reizes lielāki audzēji nozīmē, ka tie ĢMO lietojošajām žurkām bija par 400% lielāki nekā tām, kuras ĢMO nelietoja. Tā kā žurkas ir zīdītāji, to organismam ir jāreaģē uz ķimikālijām vai šajā gadījumā uz pret Roundup noturīgām sēklām līdzīgi, kā uz to reaģē cilvēka organisms.

Tālāk Seralīna grupa ziņo: “24-ā mēneša sākumā 50- 80% mātīšu visās grupās tika konstatēti audzēji, maksimums 3 audzēji uz katru dzīvnieku, tai pat laikā kontrolgrupā [kurā nelietoja ĢMO] audzēji bija 30% žurku. Žurku grupas, kuras barībā saņēma Roundup, šai ziņā uzrādīja visaugstākos rādītājus: audzēji bija 80% žurku ar maksimums 3 audzējiem uz mātīti.”

Pirmajās 90 dienās šie satraucošie rezultāti vēl nebija acīmredzami. Līdz šim visi Monsanto un agroķīmiskās industrijas testi tika veikti tieši 90 dienas. Tagad ir skaidrs kādēļ ir kristiski svarīgi veikt ilgstošākus pētījumus un kādēļ industrija līdz šim no tā izvairījās.

Tālāk Seralini konstatē: “Mēs novērojām izteiktu audzēju indikāciju piena dziedzeros tikai uz Roundup pat pie ļoti niecīgām devām. Roundup, kā pārliecinājāmies, iznīcina aromatāzi, kas sintezē estrogēnus (Richards ar līdzautoriem, 2005), kā arī kaitē estrogēnu un androgēnu receptoriem šūnās (Gasnier un līdzautori, 2009). Bez tam Roundup šķiet ir seksuāls endokrīnais dezintegrators dabiskos apstākļos arī tēviņiem (Romano un citi, 2010).Dzimum steroīdi tāpat žurkām eksperimenta rezultātā mainījās. Šīs no hormoniem atkarīgās parādības apstiprināja palielināta hipofīzes disfunkcija mātītēm.”

Herbicīds Roundup, saskaņā ar licenzēto Monsanto kontraktu, ir jāizmanto Monsanto ģenētiski modificēto sēklu izmantošanas gadījumā. Faktiski sēklas ir ģenētiski modificētas tikai priekš tam, lai tās spētu pretoties nezāles iznīcinošajam efektam, ko rada Monsanto Roundup, kurš ir pasaulē vispārdodamākais līdzeklis pret nezālēm.

Citiem vārdiem sakot, kā ir teikts citos profesora Seralini zinātniskajos pētījumos, “ģenētiski modificētie augi tika mainīti, lai saturētu pesticīdus [bioloģiski aktīvas vielas kaitēkļu apkarošanai] vai nu caur to herbicīda pieņemšanu vai nu pašiem radot insekticīdus [preparāti kaitīgo kukaiņu iznīcināšanai] vai arī gan caur vienu gan otru, un tāpēc šie augi var tikt uzskatīti par “pesticīdiem augiem””.

Tālāk: “sēklu kultūras, kuras ir noturīgas pret Roundup, tika izmainītas, lai tās kļūtu nejūtīgas pret glifosātu. Šī ķimikālija ir spēcīgs herbicīds. Tā daudzus gadus tika izmantota nezāļu iznīcināšanai. … Ģenētiski modificētie augi, kuri tiek apstrādāti ar glifosātu saturošiem herbicīdiem, tādiem kā Roundup, … var pat uzkrāt savas dzīves laikā Roundup atlikumus. Glifosāts un tā galvenais metabolīts AMPA (kam ir pašam savs toksiskums) ir bijuši regulāri konstatēti ģenētiski modificētos augos. Tādējādi šos augu uzkrātos herbicīdu pārpalikumus apēd cilvēki, kuri uzturā lieto ģenētiski modificētu pārtiku (tas attiecas gandrīz uz visiem ĢMO, jo apmēram 80% no ģenētiski modificētajiem augiem ir noturīgi pret Roundup).”

Pietiekami aizdomīgs ir apstāklis, ka Monsanto vairākkārtīgi atteica zinātniskajai sabiedrībai publicēt precīzu Roundup ķīmisko sastāvu, izņemot glifosātu. Atteikumu viņi pamatoja ar komercnoslēpumu. Tomēr neatkarīgi zinātniskie pētījumi parāda, ka glifosāta kombinācija ar “slepenajām” Monsanto ķīmiskajām piedevām rada ļoti toksisku (indīgu) kokteili, kurš ir toksisks cilvēka šūnām daudz mazākās devās nekā tas tiek izmantots lauksaimniecībā.

Seralini pētījums notika apmēram divdesmit gadus pēc tam, kad ASV prezidents Džordžs Bušs vecākais, dodot “zaļo gaismu” ĢMO komercializācijai, nenodeva valstij uzraudzības funkcijas pār ĢMO produkciju pirms to izlaišanas tirgū un pārdošanas. Bušs to izdarīja pēc tam, kad vairākas stundas aiz slēgtām durvīm tikās ar Monsanto Corporation vadošajām amatpersonām.

Amerikas prezidents toreiz atļāva izmantot ĢMO ASV teritorijā, lai gan nebija neviena neatkarīga valdības pētījuma par ĢMO produkcijas nekaitīgumu dzīvnieku un cilvēku veselībai. Amerikāņu pieeju šajos jautājumos vēlāk gandrīz vai burtiski nokopēja ES komisija.

Seralini pētījumi kļuva par īstu sprādzienu. Tie pierādīja un uzskatāmi parādīja, ka ES “zinātniskā” kontrole pār ĢMO ir nekas vairāk kā tikai nekritiska pašu ĢMO ražotājkompāniju testu pieņemšana. Cik lielā mērā bezatbildīgie ES komisijas birokrāti bija ieinteresēti jautājumā par ĢMO, tik lielā mērā “lapsa” Monsanto varēja reāli “apsargāt vistu kūti”.

Avoti:
http://www.kramola.info/vesti/metody-genocida/uchyonyy-obnaruzhivshiy-chto-gmo-vyzyvayut-opuholi-vyigral-sudebnyy-isk-o
http://mixednews.ru/archives/92641
http://www.naturalblaze.com/2015/12/scientist-who-discovered-gmos-cause-tumors-in-rats-wins-landmark-defamation-lawsuit-in-paris.html
http://www.kramola.info/books/metody-genocida/semena-razrushenija-tajnaja-podopljoka-geneticheskih-manipuljacij
http://www.1-sovetnik.com/books/Archives/Engdahl-1.zip
http://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0278691512005637
https://en.wikipedia.org/wiki/Gilles-%C3%89ric_S%C3%A9ralini
http://www.gmoseralini.org/en/
http://www.enveurope.com/content/26/1/14

Informācijas aģentūra
/05.01.2016/

Posted in Kat.: Medicīna, Reģ.: Anglosaksija, TTIP (Transatlantijas tirdzniecības un investīciju partnerība), Veids: Analīze, versija, viedoklis | 14 komentāri

Par Tuvajiem Austrumiem, islāma pasauli, Turciju un nepieciešamību (necilvēcības draudu iespaidā) visiem cilvēkiem apvienoties

00573_daesh_cKrievu politologa, dramaturga, režisora, zinātnieka, rakstnieka, sabiedriskā darbinieka, politiķa un analītiskā centra vadītāja Sergeja Kurginjana analītiskā raidījuma “Spēles jēga” (09.12.2015) fragmenti, kurā, stāstot par Krievijas – Turcijas incidentu un savstarpējām attiecībām, viņš pastāsta par pietiekami drūmu globālo procesu attīstības modeli un definē darbību principu visdrūmāko pasaules attīstības scenāriju nepieļaušanai, ko lakoniski var izteikt ar modificētu komunistu saukli: “Visu zemju cilvēki – apvienojieties!”
00573_daesh3

00573_daeshKam interesē pasaulē reāli notiekošais, kas neizbēgami atbalsojas arī Latvijā, ieteicams izlasīt/noskatīties šo materiālu, kurš visa cita starpā ir arī informatīvi bagāts, redzesloku paplašinošs un noderīgs tai skaitā arī lokālo provinciālo Latvijas problēmu sapratnei un risināšanai.

Par Turcijas – Krievijas konfliktu

(…) Turcija, notriecot Krievijas militāro lidmašīnu, veica kaut ko drausmīgu attiecībā pret Krieviju. Mēs zinām, ka tās bija izplānotas lamatas, kurās piedalījās vairākas lidmašīnas, tai skaitā lidmašīna no Saūdu Arābijas, un ka tur piedalījās NATO štāba vadība. Mēs [Krievija] daudz ko varētu pateikt šai sakarā, bet ko tālāk?!

Kad Vladimirs Žirinovskis vai jebkurš cits opozīcijas politiķis kaislīgi kliedz, ka vajag dot triecienu no kosmosa vai darīt ko tamlīdzīgu, tad tas ir viens. Vladimirs Putins nevar atļauties kliegt ko nereālu, viņam ir reāli jādara. Jebkurš opozīcijas politiķis var kliegt, ka ir jādara kaut kas neizdarāms, zinot, ka to izdarīt nevar, lai pēc tam teiktu valdošajiem politiķiem: “Bet kāpēc jūs to nedarāt?”. (…)

Vairāk kā 50 gadus veca karikatūra.

Vairāk kā 50 gadus veca karikatūra.

Mums ir jāņem vērā tās valsts [Krievijas] iespējas, kura reāli eksistē, nevis mūsu iedomu valsts iespējas. Trieciens pa Turciju nozīmē šīs reālās valsts karu ar NATO. Un kā šī reālā Krievija karos ar NATO?! Ar stratēģiskajiem kodolieročiem?! Un kas pēc tam būs?! (…)

Patreizējā Krievija nav gatava militāram konfliktam ar NATO, bet uz Turcijas provokāciju obligāti ir jāatbild. Es patiesībā nezinu vēsturē tādu gadījumu, kad tik demonstratīvi nekaunīgi tika notriekta militārā lidmašīna un netika no otras puses uz to atbildēts. Atstāt šo incidentu bez atbildes nozīmē drausmīgu “sejas” pazaudēšanu, bet tai pat laikā jebkura atbilde nozīmē iekļūšanu lamatās, kurās no vienas puses Krievijai būs ļoti liels izaicinājums, bet no otras puses pašreizējā Krievija šāda veida izaicinājumiem nav gatava. (…)

Viss, ko Krievija var darīt šai situācijā, ir meklēt asimetriskas atbildes iespējas, izdarīt spiedienu uz Turciju, pēc iespējas lokalizēt Krievijas pretenzijas pret Turciju, noreducējot tās līdz Erdoganam, un pacenšoties kaut kādā veidā noregulēt konfliktu ar Turciju, vienlaicīgi izdarot uz to spēcīgu spiedienu. (…)

Mēs nedrīkstam novest situāciju līdz karam ar Turciju, kas nozīmē karu ar NATO. Nekas tāds nebija iepriekšējo krievu – turku karu laikos, izņemot Krimas karu, kad varenā Krievijas impērija (vēl nesamaitātā un globālismā neievilktā) bija spiesta karot ar kvaziNATO. Un mēs visi zinām ar ko tas beidzās [Krievija zaudēja karu, kurā pret to karoja visa pārējā civilizētā pasaule un ar to brīdi sākās Krievijas impērijas noriets, kurš beidzās Pirmā pasaules kara laikā]. (…)

Mums ir jāsaprot reālā situācija un jābūt maksimāli atbildīgiem. Tiem, kuri aicina uz visradikālāko rīcību, vajadzētu atvērt acis uz Krievijas realitāti un kaut vai sevi sagatavot kritiskai situācijai, sākot dzīvot savādāk. Šādi aicinājumi ir daļa no “trakonama”, kā izpausmes ir vērojamas visapkārt, tai skaitā arī armijā.

Man ir viena drausmīgi murgaina fantāzija: kad Krievijas armijas centrālais štābs dod morzas ābecē vai tamlīdzīgos veidos pavēli armijas daļai, tad armijas daļas pārstāvis atzvana pa mobilo telefonu un saka: “Jūs beidziet mums tās figņas sūtīt, pasakiet normāli pa mobīlo, kas mums ir jādara?”. Lai gan tā ir mana murgaina fantāzija, bet diemžēl realitāte ir tuva tai. (…)

Jā, mēs gribam iebiedēt daļu Turcijas elites, vienus ekonomiski, citiem pateikt: “Mums veidojās tik izdevīga sadarbība, bet tagad dēļ Erdogana viss deg”. Tālāk varam izdarīt spiedienu uz turku patērētāju un uz turku ražotājiem, izolējot tos, un ar mums pašiem [Krieviju] viss būs kārtībā, visu trūkstošo droši varēs aizstāt – būs gan tomāti, gan viss pārējais. (…)

Tātad mēs varam “piežmiegt” “apakšas”, mēs varam “piežmiegt” tos, kuri gribēja baroties no mūsu projektiem, mēs varam runāt ar cilvēkiem Turcijā, kuri negrib šādu notikumu attīstību (tādi cilvēki ir), mēs varam izmantot daudzos Erdogana ienaidniekus un mēs varam strādāt ar cilvēkiem, kurus iespējams motivēt citiem līdzekļiem (visdažādākajiem, tai skaitā arī ar vismodernākajiem, neuzskaitīšu tagad tos visus). (…)

Turku militāristi ir ļoti nikni uz pašreizējo Turcijas režīmu un viņi ir stipri “aplauzti”. Un “aplauzti” viņi pirmkārt ir no Eiropas un visu Rietumvalstu puses, kuri nedeva Turcijai apsolīto vietu Eiropas Savienībā. Turku militāristi tādējādi nokļuva idiotiskā situācijā, jo viņi gāja uz to desmitgažu laikā. Katru reizi, kad Turcija gribēja mainīt šo virzienu, turku militāristi izdzina ielās tankus un veica represijas. Un pēc tā viņiem pateica: “Kāpēc jūs vispār to darāt?! Ja dēļ Turcijas iestāšanās Eiropas Savienībā, tad tas nekad nenotiks, tāpēc izbeidziet to un paslēpieties labi, jo mēs tūlīt jūs sāksim “sēdināt”, nevis jūs mūs”. Lūk, tas arī ir Erdogans.

Tātad mēs varam mazliet pamodināt šos turku militāristus, jo ne jau viņi visi tur cietumos nīkst. Viņi ir pat ļoti labi pozicionējušies. Viņi nav “mūsu” [Krievijas], bet pārsvarā ar orientāciju uz Izraēlu, bet mēs arī to kaut kā varam sakombinēt. (…) Tādējādi summējot visas šīs mūsu iespējas mēs kaut kā varbūt arī varam mainīt Turcijas politikas virzienu. Es līdz galam par to neesmu pārliecināts, bet to visu vismaz var pamēģināt izdarīt.

Situācija ir tik dramatiska, ka jebkuras pārliecinošas darbības, kuras neizraisa karu, ir labas. Es te nerunāju par to “Pelēko vilku” pārstāvja, kurš demonstratīvi nogalināja mūsu [Krievijas] lidotāju, likvidāciju, bet par daudz nopietnākām darbībām, kuras parāda, ka ar Krieviju jokot nevar, bet kuras neizraisa karu.

Bet tas viss strādās tikai tai gadījumā, ja Turcija nav nopietni pieņēmusi pasūtījumu uz antikrievisku politiku. Ja Turcija un visa turku elite ir pieņēmusi pasūtījumu uz antikrievisku politiku, tad nekas nelīdzēs: lai ko arī Krievija darītu, agri vai vēlu Turcija izprovocēs nopietnu konfliktu. Šai gadījumā Krievijai konfliktu uzspiedīs pat ja tā būs maiga kā nekad un mēģinās rīkoties tikai asimetriski. (…)

Piemēram, Ukrainas elite ir pieņēmusi pasūtījumu uz antikrievisku politiku. Ko tur tālāk var ar viņiem darīt? Viņiem ir pasūtījums “močīt moskaļus” ar attiecīgu naudisku nodrošinājumu un drošības garantijām, tai skaitā evakuācijas. Ja Ukrainas elite to nedara, tad viņi uzreiz var “gulties zārkā”. Vašingtona pateica “vajag”, Kijeva atbildēja “yes”. Un ko citu Kijeva lai dara, jo viņi taču ir pieņēmuši attiecīgu pasūtījumu?! Tāpēc Kijeva to darīs. Viņi ne pārāk tic amerikāņiem un baidās, ka amerikāņi vienā brīdī var atlekt nost un tas viss beigsies ar Dienvidvjetnamu, kur amerikāņi bēga un pameta likteņa varā savas marionetes, bet no otras puses viņi mierina sevi ar domu, ka šodienas Krievija nav PSRS (un tā ir taisnība), ka ASV ir spēcīgi, ka Eiropa ir vienota utt. Un šādi sevi pašiedvesmojot, Ukrainas elite izpilda antikrieviskas politikas pasūtījumu.

Ja arī visa Turcijas elite ar tās visdažādākajām sastāvdaļām ir pieņēmusi šādu pasūtījumu, tad situācija ir ļoti drausmīga. Nevis vienkārši slikta vai ļoti slikta, bet ļoti drausmīga, visdrausmīgākā kopš 1980-ajiem gadiem. Un šī ļoti drausmīgā situācija nekādi nav savienojama ar to Krievijas valsti, kura pēdējos 20 gados tika veidota. Šī valsts neizturēs nopietnu Turcijas spiedienu. Pie tam mēs esam pārliecināti, ka Turcijas spiediens tāpat nebūs tieši militārs. (…)

Ja Turcija nopietni uzsāks destruktīvu darbību Krimā, tad visa pašreizējā Krievijas politika tur nav neko vērta. Turcijai ir ļoti lielas iespējas aktivizēt krimas tatārus. Tas pats attiecas arī uz Kaukāzu, ja Turcija sāk nopietni ar to nodarboties. Par Azerbaidžānu vispār nav ko runāt. Un tālāk ir Pievolgas reģions. Un tad ir viss. Tāpēc ir jāsaprot, kas patiesībā ir Turcija.

Vai var uz to atbildēt? Jā var, bet tikai ar staļinlaiku metodēm. Bet ko tas patiesībā nozīmē, kurš to darīs, kā šī jaunā “staļinlaiku” sistēma spēs sadzīvot ar pašreizējo Krievijas sistēmu nav skaidrs. Tās visas ir fantāzijas. Mani interesē kāda atbilde reāli būs, nevis tas kāda atbilde varētu būt, ja mēs pēkšņi kaut ko radīsim. Ko mēs radīsim? Mēs sāksim represijas? Un cik cilvēki veiks šīs represijas, neņemot naudu no tiem, kuri jārepresē, un viņu vietā nerepresējot nevainīgos?! Vai arī neizmantojot represijas kā naudas izspiešanas līdzekli?!

Jebkuru represiju veikšanai ir nepieciešams idejiski motivēts un, piedodiet, arī morāli tīrs cilvēku kontingents. Kur pašreizējā Krievijā ir subjekts, kurš ko tādu varētu izdarīt?! Kurš to darīs? Tautas masas? Un vai tas netiks darīts pēc principa, ko savulaik gnostiķu [kataru] vajāšanas laikā Francijas dienvidos definēja grāfs Simons de Monfors (1208 – 1265). Kad viņam pajautāja kā atpazīt gnostiķus, ja viņi ir tādi paši kā visi pārējie kristieši, viņš atbildēja: “Nogaliniet visus, tālāk Dievs debesīs izšķiros kurš ir kurš”. Kāds tad būs princips? Un galu galā, kur ir tā tauta, kas uz to ir spējīga?! Es ar mūsdienu Krievijas tautu saskaros regulāri. (…)

Situācija ir ļoti drūma. Drūmāka kā jebkad šajos vairāk kā divdesmit gados. Bet tas nenozīmē, ka nevajag orientēties situācijā.

Tagad, kad Krievijā ir sācies antiturkisma vilnis, tajā aktīvi piedalās tautas, kuras ir cietušas no turkiem un kristiešu pasaules tautas. Es piemēram neesmu pārliecināts, ka Krievijas – Turcijas kara gadījumā Grieķija kā NATO dalībvalsts izpildīs savas saistības attiecībā pret Turciju. Vai, piemēram, tā pati Bulgārija.(…)

Mustafa Kemals Ataturks

Mustafa Kemals Ataturks

Pašreizējos antiturku noskaņojumos Krievijā ir daudz kas patiess un daudz kas nepatiess. Visnepatiesākie šai ziņā ir armēņi, kuri sen grib jaunu vēstures koncepciju. Tas atbilst viņu nacionālajām interesēm, bet ne viņiem, ne kādam citam nav tiesību savas nacionālās intereses uzdot par Krievijas nacionālajām interesēm. Armēņi neieredz boļševikus un Ļeņinu, jo viņš savulaik noslēdza vienošanos ar Mustafu Kemalu Ataturku (1881-1938) un atbalstīja Turciju, tādējādi nododot gan grieķu, gan armēņu pasauli.

Tas viss gan ir tā, gan ari nav tā. Pirmkārt Ļeņins rīkojās nevis armēņu tautas interesēs, bet gan visas Padomju valsts interesēs. Viņš nevarēja priekšplānā izvirzīt vienas tautas intereses uz citu tautu interešu rēķina. Ja viņš nebūtu noslēdzis šo vienošanos, tad viņš uzrautos uz lēnas darbības mīnām un iekļūtu lamatās. Un, ja šādi atbalsta armēņus, tad ko lai dara ar Azerbaidžānu?

Otrkārt visas šīs armēņu un grieķu spēlītes vairāk atbilda Lielbritānijas interesēm. Treškārt Padomju Savienībai kā ateistiskai komunistiskai valstij vairs nebija pamata radīt priekšrocības pareizticīgo tautām. Pat pareizticīgā Krievijas impērija nekad neatļāvās ierobežot tiesībās islāmticīgos, jo ļoti labi saprata, ar ko tas beigsies. (…)

Visbeidzot apgalvojumi, ka Kemals Ataturks piekrita izveidot komunistisku Turciju un Ļeņins tam noticēja, pilnībā neatbilst vēsturiskai patiesībai. Jā, Kemals to apgalvoja, bet cilvēki, kam viņš to stāstīja, ļoti labi saprata, ka Kemals melš niekus, lai tikai izglābtu kaut kādu (pēc iespējas lielāku) Turcijas daļu Osmaņu impērijas dalīšanas procesā. Osmaņu impēriju centās dalīt tā, lai nekāda Turcija pāri nepaliktu. Vēl daži griezieni un tā arī notiktu. (…)

Osmaņu impēriju sāka dalīt pēc tam, kad tā Pirmajā pasaules karā nostājās Vācijas pusē un Vācija sāka zaudēt. Kemals gribēja saglabāt kaut kādu Turciju un tamdēļ viņš ņēma palīgā nevis komunistisko ideju, bet gan ideju par laicīgu, buržuāzisku, eiropeisku turku valsti, kura pēc tam iekļausies vienotā Eiropas tautu saimē. Ļeņins to ļoti labi saprata, tāpat kā to, ka šīs idejas realizācijā Kemalam un viņa pēcnācējiem vismaz gadus septiņdesmit būs iekšpolitiski ļoti daudz ko darīt. Lai to izdarītu, vajadzēja apspiest visu, kas ir saistīts ar islāmu – gan ar radikālo, gan ar mēreno sufistu islāmu. Tāpēc viņš veica armēņu genocīdu, tāpēc veica masu kurdu slepkavības un tāpēc represēja arī sufistu islāma pārstāvjus. Kemals savu Turcijas valsti veidoja ar neiedomājami nežēlīgām metodēm. (…)

Ļeņinu šāda Turcijas valsts apmierināja, pat neskatoties uz to, ka viņam vajadzēja ziedot dažas teritorijas. Ļeņins ļoti labi saprata, ka, ja viņš iesaistās konfliktā ar Kemala Turciju, tad viņš strādā nebūt ne savas valsts labā. Daļu Armēnijas viņš saglāba un tur Padomju periodā tika izveidots kas tāds, kad iedzīvotāju skaits tikai pieauga (bet pēc PSRS sabrukuma Armēnijā iedzīvotāju skaits samazinājās un iedzīvotāji emigrē no “neatkarīgās” Armēnijas). (…)

Tātad Ļeņins rīkojās visu Padomju valsts tautu interesēs, kas prasīja spēku samēru (balansu). (…) Galvenais Ļeņinam bija iegūt kaimiņos valsti, kura ir pilnībā sterilizēta no jebkāda veida ekspansionisma. Ir Turcija ar savu teritoriju un viss, un viņa nekur tālāk pat nedomā līst. Un šai ziņā ir pilnīgi vienalga vai tā ir prorietumnieciska, antirietumnieciska vai vienalga kāda Turcija. Tur bija spēcīgi komunistiski spēki un spēcīgi prokrieviski spēki. Un visi šie spēki tika likvidēti uz ko Padomju valsts samērā vienaldzīgi noraudzījās.

Attiecībā pret Grieķijas komunistiem PSRS izrīkojās pavisam nesmuki. Jā grieķiem ir pamatota pretenzija šai ziņā pret mums, bet mēs [PSRS] nevarējām rīkoties savādāk, jo pretējā gadījumā mums uzreiz 1945.gadā [uzreiz pēc 2.Pasaules kara beigām] atkal vajadzēja sākt karot. (…) Kopējās intereses ir stādāmas visaugstāk un nevienai daļai no kopējā nav tiesību pieprasīt sev kaut ko īpašu. Visi ir vienlīdzīgi. (…)

Šodien mums [Krievijai] ir jāorientējas uz tiem, kuri mūs mīl, un kuri ir ar mieru sadarboties bez īpašiem nosacījumiem. Ja Armēnija, piemēram, patiešām sapratīs, ka ar ASV tai nekas neizdosies, ka blakām ir Irāna un Turcija, ka ar Irānu arī nekas nesanāks, bet ar Turciju Armēnija ir nolemta kārtējam totālam genocīdam, tad Krievija ar Armēniju var no jauna sākt veidot labas attiecības. Un pat šai gadījumā Krievijas iespējas ir ierobežotas dēļ tā, ka Krievijā ir ļoti spēcīgs nevis islāma, bet gan tjurku faktors. Tjurki kopsummā ir otra lielākā Krievijas tauta (tautu grupa) pēc krieviem [apm. 12 miljoni]. Eirāzija nevar būt armēņu vai kādas citas mazas tautas, Eirāzija var būt tikai vai nu krievu vai nu tjurku [turku, azerbaidžāņu, tatāru, uzbeku u.c., kopsummā pasaulē ir apmēram 150 – 200 miljoni tjurki, no kuriem 55 miljoni dzīvo Turcijā, 26 miljoni Uzbekistānā, 15 miljoni Irānā, pa 12 miljoniem Krievijā un Kazakstānā, 11 miljoni Ķīnā un 9 miljoni Azerbaidžānā].

[Krievus nemīlošajiem, kuri dēļ sava antikrieviskuma var simpatizēt jebkuram Krievijas ienaidniekam, vajadzētu padomāt vai Latvijas objektīvajās interesēs ir padomizēta krievu jeb slāvu jeb baltslāvu Eirāzija vai arī pietiekami nežēlīgo un latviešiem svešo turku Eirāzija.]

Saprotot cik liels Krievijā ir tjurku iedzīvotāju daudzums, uzsākt ar šo Krievijas valsti tiešu konfliktu ar visu tjurku pasauli, tai skaitā Azerbaidžānu (pat neskatoties uz to, ka tjurku pasaule nav viendabīga), ir neprāts. (…)

Turcijas valstiskuma modeļi

Turcija visā savā pastāvēšanas laikā ir veidojusi trīs veidu valstiskuma modeļus.

1. Pirmais Turcijas valstiskuma modelis, kuru es jau aprakstīju, ir Kemala Ataturka (kemaliskais) valstiskuma modelis. Tā ir klasiska modernisma [eiropeiska] valsts – laicīga, turciski nacionāla un ar aizliegumu uz reliģisko dominanti. Tā ir tāda pati valsts kā Francija, Vācija un citas Eiropas valstis, kurai bija jāiekļaujas kopējā Eiropas puzlē. Šis Turcijas valstiskuma modelis Krievijai ir visizdevīgākais, jo tam vispār nav nekāda ekspansionisma pafosa. Šīs modelis var būt pat ļoti neizdevīgs Turcijā dzīvojošajiem neturkiem un viņi mūs var apvainot (piemēram, kristieši), ka mēs kaut ko tādu atbalstām, bet Krievijai kā valstij tas ir izdevīgs modelis, jo jebkurai valstij ir izdevīgi robežoties ar kaimiņvalsti, kurai nav ekspansionisku pretenziju pret tevi.

Tjurku ekspansija Krievijai ir visbīstamākā. Tjurku ekspansija ir daudz bīstamāka par Irānas ekspansiju (nerunājot nemaz par to, ka attiecībā uz Krieviju viņas vispār nav), jo Krievijas teritorijā nav persiešu iedzīvotāju, bet tjurku Krievijā ir daudz. Un Turcija ir tjurku pasaules centrs, neskatoties uz visām viņu ļoti sarežģītajām iekšējām sasvstarpējajām attiecībām. (…) Tāpēc mēs [Krievija] negribam šo turku ekspansionismu. Ne jau uz Kemala boļševisma solījumiem Ļeņins uzķērās, bet gan uz bezekspansionisku Turciju. Jā, Turcija 2.pasaules karā bija gatava karot ar PSRS Vācijas pusē, jā Turcija koncentrēja karaspēku pie robežas, jā bija gatava iebrukt, ja Hitlers uzvarētu pie Staļingradas, bet gala beigās viņi tomēr to neizdarīja. (…)

00573_Bozgurt2. Otrs Turcijas valstiskuma modelis, “otra Turcija” ir “pelēko vilku Turcija” jeb “boskurt” [Bozkurtlar]. Tas nelietis, kurš demonstratīvi nošāva Krievijas lidotāju, ir no “Boskurt”. Tā ir pusfašistiska organizācija ar senām tradīcijām.

Daudzi pašreiz apspriež GLADIO tīklu. Kas pa lielam ir GLADIO tīkls? Tas ir nelegālu organizāciju tīkls, kuras bija paredzētas nelegālai darbībai PSRS ekspansijas gadījumā. Ja PSRS okupētu, piemēram, Itāliju, Spāniju, Turciju, Franciju vai Grieķiju (nav būtiski kuru), tad visās šajās valstīs ir jāveido pagrīdes pretestība, kura var būt tikai fašistiska. Viņi šo pagrīdi izveidoja, apbruņoja un komandēja no NATO štābiem, bet PSRS ekspansija kā nenotika tā nenotika. Tā kā struktūras bija izveidotas un nebija noslogotas, tās sāka izmantot citiem mērķiem. GLADIO sāka cīnīties nevis ar PSRS armiju, kura tā arī neparādījās, bet gan ar ko citu – vieni ar kurdiem, citi ar kreisajiem politiķiem (piemēram, ar Al de More Itālijā), ar vietējiem komunistiem, ar visiem, kurus viņi neieredzēja. Sākās teroristiskā darbība, bet tur, kur ir terorisms ir ieroči, ieroču tirdzniecība un drīz parādās arī narkotikas utt. Tas viss veido vienu kopēju tīklu, kam tika veidoti vēl citi advancētāki tīkli (to piemēram darīja tāds CIP direktors kā Keisijs, Ronalda Reigana draugs), kuri bija vēl tuvāki īstajām fašistu struktūrām. Tad, lūk, šajā tīklā bija arī šī organizācija “Boskurt”.

“Boskurt” orientējas uz panturku projektu ar mērenu islāma piedevu. “Pelēkajiem vilkiem” islāms vienmēr ir otrajā vietā attiecībā pret turku ekspansionisko nacionālismu. Klasiskais islāmisms grib iekarot visu pasauli pilnībā, jo pilnīgi viss ir jāpārvērš par kalifātu, bet panturkisms grib izveidot dižo tjurku impēriju, kaut ko līdzīgu Čingishana impērijai. Te nav būtiski kādi šai impērijai ir kontūrri, galvenais, ka tai ir robežas. Bet pilnīgi noteikti “Pelēko vilku” sapņu  tjurku impērijā ietilpst visa Krievija [attiecīgi visdrīzāk arī Latvija]. Tā ir “Zelta Orda”. Viņiem nav nepieciešams, lai islāms būtu pirmajā vietā (lai gan islāms tur būs ļoti labā vietā). Pirmajā vietā viņiem ir tjurkisms.

“Pelēko vilku” galvenais ienaidnieks nav pat Krievija, bet gan Irāna [Persija]. Tas ir fundamentāls, metafizisks un tūkstošgadīgs konflikts starp Irānu un Turānu. Irānā (Firdousī poēzija u.c.) runā par to, ka ir ļaunuma valstība, kas ir “vilka valstība” un ir “putna valstība”, kas ir gaisma. Attiecīgi ļaunums tas ir turki, bet gaisma tas ir persi. Šis konflikts ilgst jau tūkstošus gadu. Tas bija gan pirms Osmaņu impērijas, gan Osmaņu impērijas radīšanas laikā, gan arī pēc tam. Šis konflikts vienmēr ir traucējis konsolidēt islāmu, jo Irānā [Persijā] islāmam ir sekundāra loma, bet galvenais ir senā un tradīcijām bagātā persiešu nācija. [Lielā mērā tieši tāpēc Persijā radās sava islāma versija (šiīti, pretstatā sunītiem), kas kopskaitā sastāda apmēram 8 – 15% no visiem islāmticīgajiem.] Un arī turkiem ir ambīcijas, kuras nav noreducējamas tikai līdz islāmam.

3. Trešais spēks jeb trešais Turcijas valstiskuma modelis ir islāmisms tīrā veidā. “Tīrība” te, protams, ir nosacīta, jo “tīrā” veidā tas neeksistē nekur, tomēr tā ir orientācija uz kalifātu un apziņa, ka cilvēks papriekšu ir “islāma kareivis”, bet tikai pēc tam turks. Turānismā cilvēks papriekšu ir turks, bet tikai pēc tam “islāma kareivis”. Šī ir, lai gan nianse, tomēr būtiska nianse.

Turku islāmisti, protams, sapņo atjaunot pēdējo kalifātu – Osmaņu impēriju. Un jebkuram musulmanim kalifāts tā ir ļoti liela vērtība. Osmaņu impērijas krahs bija kalifāta krahs, bet pirms tam taču bija arī cits kalifāts – arābu kalifāts. Un patiesībā Osmaņu impērijas sabrukums ir saistīts ar apstākli, ka turki un arābi savā starpā nespēja sadalīt kalifātu. Arābi taču ir Mekas un Medīnas tauta, arābi ir galvenā islāma pasaules tauta, arābi ir tauta, kuras valodā ir jārunā svētajai islāma pasaulei (jo arābu valoda ir Pravieša valoda), tāpēc tas ir dabiski, ka arābi negrib, lai kaut kādi tur tjurki pārvaldītu kalifātu. Tāpēc konflikts starp tjurku un arābu kalifātu arī būs vienmēr.

Tas, ko viņi tagad mēģina sarunāt, ir atsevišķs jautājums. Manā sapratnē Erdogans ir tuvāk šim trešajam islāmistu spēkam. Erdogans nav “pelēkais vilks”, Erdogans drīzāk ir islāmists. Pie varas Erdogans nonāca, kad bija notikusi ļoti liela vilšanās pirmajā kemaliskajā valstiskuma modelī, kad izrādījās, ka Turciju Eiropā nelaiž un neuzskata par eiropeisku valsti, neskatoties uz visiem ilgus gadus veiktajiem pašierobežojumiem un represijām. Izrādījās, ka laika patēriņš, pūliņi un upuri bija veltīgi. Attiecīgi turku tauta pagriezās citā virzienā un sāka atcerēties vai nu Osmaņu impēriju vai arī dižo “vilka valstību”. Pie tam militāristi vairāk atcerējās “vilka valsti”, bet civilie vairāk Osmaņu impēriju.

Detaļas par konkrētām CIP angažētām struktūrām tagad nestāstīšu, bet galvenais, kas ir jāsaprot, ka Erdoganu uz priekšu izvirzīja amerikāņi (tāpat kā citus viņam līdzīgus “nelaicīgos” kadrus). Tie bija amerikāņi, kuri sagribēja, lai vairs nebūtu laicīgās Turcijas. Laicīgā Turcija amerikāņiem traucēja tieši tāpat kā citas laicīgās valstis [Huseina Irāka, Muberaka Ēģipte, Kadafi Lībija, Asada Sīrija u.c.]. Ja nacionālās Lībijas, nacionālās Sīrijas un nacionālās Ēģiptes sagrāve notika caur “oranžajām revolūcijām”, tad nacionālās militāristu Turcijas sagrāve notika maigāk, bet apmēram tāpat.

Viņi Turcijā to demontēja tieši tāpat kā viņi Irānā demontēja šaha režīmu. Persijas šahs bija pilnībā proamerikānisks, tāpēc priekš kam gan vēl viņiem bija nepieciešamība nomainīt viņu uz Homeni?! Bet viņu taču nomainīja! Un tas notika ar tiešu amerikāņu politiskās un militārās mašinērijas atbalstu. Tolaik no Izraēlas un ASV brauca cilvēki palīdzēt šaham, bet viņiem tika pateikts, ka to darīt nevajag un ka viss ir kārtībā.

Tas nozīmē, ka jau pietiekami sen ir ideja kalifatizēt pietiekami lielu pasaules daļu, radot arhaiskākas un radikālākas struktūras. Tas nozīmē, ka kāds negribēja, lai Tuvie Austrumi sastāvētu no modernisma nacionālām valstīm, tādām kā kemaliskā Turcija. Kemalistisko projektu atcēla tie, kurus kemalisti ļoti augstu vērtēja – amerikāņi un citi. Un tad saniknotie militāristi devās “Boskurt” virzienā, dižās Turānas virzienā.

Par spēku sadali islāma pasaulē

00573_daesh2(…) Ir tāda parādība kā radikālais sunītu islāmisms. Uzsvars te ir uz vārdiem “radikālais”, “sunītu” (ne šiītu) un “islāmisms” (nevis islāms). Liela nozīme tajā ir t.s. “Islāma valstij” jeb DAESH [ad-Dawlah al-Islāmiy ah fī ‘l-ʿIrāq wa-sh-Shām]. Bet DAESH ir tikai maza daļa no radikālā sunītu islāmisma.

Tad, lūk, ASV grib draudzēties ar visu lielo radikālā sunītu islāmisma “lauku”. Tāpēc arī viņi pietiekami pozitīvi izturas pret DAESH kā pret daļu no visa radikālā sunītu islāmisma. Amerikāņi uzskata radikālo sunītu islāmismu par savas vispasaules kundzības instrumentu. Savukārt radikālais sunītu islāmisms uzskata amerikāņus par savas vispasaules kundzības instrumentu.

Uz šo pašu radikālo sunītu islāmismu orientējas arī Turcija. Turcija var pietiekami ātri pārņemt radikālo sunītu islāmismu savā būtiskā ietekmē.

Tāpēc viena lieta, kad ASV pa tiešo runā ar Turciju, bet pavisam cita lieta, kad ASV runā ar Turciju caur radikālo sunītu islāmismu kā starpnieku. Un starpniekam šai gadījumā ir noteicošā loma [kurš ietekmē abas puses – gan Turciju, gan ASV]. Nav tā, ka Vašingtona kaut ko pavēl, bet pavēl šis radikālais sunītu islāmisms gan ASV, gan Turcijai. Un, ja ASV paies nost, tad radikālais sunītu islāmisms savienosies ar Turciju.

Lai šis faktors kļūtu nāvējošs, nepieciešams, lai šajā “spēlē” iesaistīto visnozīmīgākā islāmticīgā lielvalsts – Pakistāna. Bet Pakistāna jau pasen grib divas pretrunīgas lietas, kuras līdz neilgam laikam tomēr bija iespējams savienot. Pakistāna grib draudzēties ar ASV un šai ziņā pat ir gatava sevi kaut kādā mērā ierobežot, kā arī Pakistāna arvien vairāk nokļūst Ķīnas Tautas Republikas ietekmē. Kamēr ASV sadarbojās ar Ķīnu, viss bija kārtībā. Tiklīdz ASV nonāk konfrontācijā ar Ķīnu, šīs divas pretrunīgās lietas apvienot nav iespējams. Pie tam Pakistāna ir apvainojusies, ka Indija ir ASV jaunākais brālis.

Tieši tāpēc talibi ļoti šaubās vai viņiem pakļauties DAESH vai arī nepakļauties. Talibi vispār ir gatavi pakļauties DAESH, bet lēmums par to tiek pieņemts Ķīnā. Bet tā kā ķīnieši arvien vairāk saprot, ka radikālais sunītu islāmisms ir nepieciešams tieši Ķīnas demontāžai (ar triecienu pa Uiguru apgabalu Ķīnā), tad ķīnieši grib dabūt savu daļu no radikālā sunītu islāmisma un grib, lai tas noteikti būtu antiamerikānisks. (…) Ik brīdi Taliban var pakļauties DAESH, ja šie mehānismi, par kuriem es tagad stāstu, izrādīsies savādāk uzkonstruēti.

Visa tā rezultātā Pakistānā un arī Afganistānā mums [Krievijai] vēl nav šie radikālā islāmisma “prieki”, bet viņi tur var parādīties jau rītdien, pēc trim gadiem vai arī var neparādīties vispār, ja Ķīna to pilnībā pārņems. Bet, pārņemot Pakistānu pilnībā, Ķīna nevar nesagribēt iegūt nozīmīgu daļu Persijas līcī un Saūdu Arābijā. Tad tālāk pasaule nokļūst vairāku spēku kontrolē.

Papildus tam visam vēl eksistē valsts, kurai ir pretrunas starp savu ļoti seno vēsturi un statusu islāma pasaulē, kas ir pat kā apgrūtinājums. Es te domāju Irānu (Persiju). Irāna ir ļoti spēcīga nacionāla valsts ar spēcīgu persiešu identitāti un visos šiītu islāma sufiju darbos ir spēcīga zoroastrisma un citu Persijas iepriekšējo reliģiju ietekme. Irānas šiītu islāms stāv uz ļoti sena un spēcīga visu iepriekšējo Persijas reliģiju fundamenta. Un tieši tāpēc Irāna kļuva par šiītu valsti, jo viņi negribēja iekļauties tjurku – arābu pasaulē. Irāna gribēja būt īpaša valsts.

Šiītu bloks Tuvajos Austrumos ir pati Irāna, alavītu Sīrija (alavīti ir radikāls šiītu novirziens, kurš pret pašiem šiītiem attiecas pietiekami sarežģīti) un spēcīgākā partizānu tipa pagrīdes organizācija “Hezbollah”.

“Hezbollah” mierīgā ceļā varētu saņemt Libānu, ko viņi ilgi “sagremos”, par ko es domāju varētu sarunāt ar Izraēlu, neskatoties uz visu “Hesbolah” nepatiku pret Izraēlu. Tad Izraēla saņems sev blakām salīdzinoši maigāku anticionismu. Ja Irāna ir šī šiītu bloka sirds, “Hezbollah” pievadsiksna, bet alavīti nozīmīgs izpildmehānisms un te pēkšņi vēl parādās krievi, tad izveidojas noteikts sabiedroto bloks.

Vai mēs [Krievija] gribam, lai ar šo bloku viss beigtos? Nē, negribam. Mēs gribam dialogu ar talibiem Vidusāzijā un mēs ceram uz ķīniešu brāļu tautu, kura paskaidros pakistāniešu brāļu tautai, ka nevajag pārāk klausīt amerikāņu brāli un jārealizē ir pašiem sava politika. Tādējādi mēs ceram nokontrolēt Vidusāziju. Visbeidzot, protams, mēs [Krievija] gribam iegūt normālo sunīta islāmu. Mēs negribam, lai visa sunītu islāma pasaule ietu pakaļ DAESH un amerikāņiem. Mēs gribam, lai kaut kāda daļa mērenā sunīta islāma (sufistiskā, piemēram, moderniskā, kura labprāt grib sev nacionālas valstis un pat fundamentālistiska, kura neaiziet līdz islāmistiskām galējībām) atnāktu pie mums. Mēs negribam palikt vieni paši kopā ar šiītu musulmaņiem pret visu sunīta islāma pasauli. Viņu ir ļoti daudz [ap milijardu].

Tagad jautājums par Irāku. Lai Irāka paliktu vienota, cilvēkiem, kuri grib saglabāt Irākas vienotību, ir jāpieņem viens vienkāršs lēmums. Pēc ASV veiktās Irākas sagrāves, ir jāpieņem lēmums, ka Irāka tiek nodota Irānas ietekmes sfērā. Vienota Irāka pēc Sadama Huseina sagrāves ir tāda Irāka, kura atrodas Irānas ietekmes sfērā. Un savā ziņā šāda Irāka ir mūsu [Krievijas] Irāka. Šāda Irāka mūs pat ļoti apmierina.

Mums [Krievijai] vissatraucošākais ir vai mums no rokām “neizsitīs” Irānas “kārti”. ASV valsts sekretārs Džons Kerijs tieši ar to arī nodarbojas. Visas šīs ASV vienošanās ar Irānu, tas taču ir Kerijs. Bet Kerijs, kā stāsta Irānas draugi, ir vienkārši viņu tāds “instruments”. Vai tas tā ir, vai arī nav, lai paliek uz Irānas draugu sirdsapziņas, bet nu izskatās, ka tā.

Amerikāņi tur mīkstināja savu attieksmi, bet Irānai taču ir savas intereses. Ja Irāna veido ar mums [Krieviju] pietiekami ciešu savienību un mums izdodas atšķetināt Irānas – Izraēlas mezglu, tad mēs iegūstam Irānu, Sīriju, Hezbollah, Izraēlu, Ēģipti (ja Izraēlu, tad uzreiz arī Ēģipti), lielāko daļu normālo sunīta islāma spēku Ziemeļāfrikā, kuri ir iebiedēti ar “oranžajām revolūcijām”, Irāku, kura atrodas Irānas ietekmes sfērā, kā arī iespējams Pakistānu, ja to mēs “sadalīsim” ar Ķīnas Tautas Republiku. Lūk, tas jau ir kaut kas.

Jautājums paliek par “Persijas līci” [Saūdu Arābija, …]. Viņi kā ierasts mēģinās korumpēt Ameriku. Viņiem ir izveidota smalka un sarežģīta struktūra kā to darīt, bet, jo sliktāka situācija būs ASV, jo sliktāk šie mehānismi strādās.

Kad “Līcis” būs apdraudēs no šiītiem, nav zināms ko viņi izdarīs. Vai viņi paņems šo sunītu “zobenu” (radikālo sunītu islāmismu) vai arī tomēr viņi izveidos kaut kādas attiecības ar Irānu. Ja Pakistāna no viņu kontroles tiks “izsista”, tad “Līcis” bez Pakistānas ir nekas. Tad Saūdu Arābija nesaņems savus kodolieročus un nesaņems visu citu, ko grib. Saūdu Arābijā ir pārāk maz iedzīvotāju, lai tā spētu spēlēt savu spēli.

Šai ziņā Sīrija, nošautie lidotāji, visas mūsu [Krievijas] bēdas un pat tie milzīgie draudi Krievijas nacionālai drošībai, par kuriem es tikko stāstīju, ir sekundāri attiecībā pret šo “lielo šaha dēli”. (…)

Ja Ķīna vienosies ar Persijas līča valstīm un tās aizies no Amerikas, tad viss, tā tad ir pavisam cita pasaule.

Es nevaru teikt, ka Krievijai ir vāja Tuvo Austrumu diplomātija. Kaut kā tā ir sanācis, ka tā ir mantota no Krievijas impērijas, tāpēc mēs [PSRS, Krievija] nekad neesam bijuši vāji šai “laukumā”.

Ja Irākas sunīti negribēs nokļūt Irānas ietekmes sfērā, tad Irāka būs jādala (pašiem irākiešiem). Šai gadījumā rodas Sunistāna – Irākas sunītu valsts. Irākas šiīti tad, protams, pilnībā pāriet Irānas kontrolē kopā ar visām naftas iespējām, bet Sunistāna paliek viena pati. (…) Un te tad viss kļūst atkarīgs no Turcijas radikalizācijas pakāpes.

Tātad, ja Turcija tomēr ir izvēlējusies ceturto savas attīstības scenāriju? Eiropā Turciju neņem, bet amerikāņu brālis paprasa, lai Turcija “atgriež vaļā” bēgļu “krānu”, kas iznīcina Eiropu. Atbrauc uz Turciju Eiropas līderi, turki prasa: “Ņemsiet Eiropā”, “Nevaram”, “Nu tad vēl vairāk bēgļu “krānu” atgriezīsim!”. Amerikāņi uz to aplaudē un saka: “Malači!”.

Tad amerikāņi jautā: “Vai turku brāļi uzņemas darīt to pašu, ko dara ukraiņu brāļi? Mēs to visu apmaksāsim, kaut kā piepalīdzēsim. Tad ņemiet pasūtījumu uz patstāvīgām pretkrievu darbībām.” Tad, lūk, ja Turcija patiešām ir paņēmusi antikrievijas politikas pasūtījumu, tad visi pašreizējie Krievijas valsts modeļi pilnīgi noteikti vairs neiztur. Ja tā ir, tad ar šiem Krievijas valstiskuma modeļiem ir cauri, jo tie viļņi, kas var pacelties pēc turku pavēles, ja viņi ir nopietni nolēmuši realizēt antikrievijas politiku, nav savienojami ar to, ko mēs [Krievija] saprātīgi un maigi darām patreiz. Mēs [Krievija] pašreiz visu darām pareizi (es tā saku ne jau tāpēc, ka man tas patiktu, visi zin, ka tā nav, bet gan tāpēc, ka tas patiešām tā ir). (…)

Ja turki pateiks krimas tatāriem, lai viņi nesēž klusiņām kā patreiz, tad viņi vairs nebūs tik mierīgi. Un ko tad varēs darīt ar pašreizējo Krievijas valsts modeli?! Kā lai nodrošina to mieru? Kamēr turki ir neitrāli, tikmēr to ir iespējams izdarīt viegli. (…)

Ko vēl viņi tālāk var izdarīt? “Aizdedzināt” Pievolgu. Kā arī Ziemeļkaukāzu. Un ko tad mēs darīsim?! Un tai brīdī, kad Krievijas militārie spēki ir saistīti Kaukāzā, sākas uzbrukums Ukrainā. Un kur tad paliek šis miera laiku modelis, kuru es piemēram ļoti augstu vērtēju, jo tas ļauj krievu tautai vismaz kaut kā dzīvot. Kad sāksies viss tas, par ko es runāju, vēl nav zināms kas notiks, nav zināms vai krievu tauta spēs pārslēgties uz mobilizācijas režīmu un būs kaut kāda dzīve. Valsts ir izlaista, visur ir viena vienīga putra, bet tā mēs dzīvot varam un kā izrādās pat varam veiksmīgi ar raķetēm šaut.

Bet vai tas nozīmē, ka mēs esam spējīgi veikt stingras darbības savā teritorijā, kuras mēs baidījāmies veikt visu Padomju laiku. Kāpēc PSRS pārāk nenaidojās ar Turciju, neskatoties uz to, ka tā bija NATO dalībvalsts?! Tāpēc, ka saprata cik viegli ir uzjundīt visu šo simbiozi. Vai tas mums bija vajadzīgs?! Mums tas nebija vajadzīgs! Mums to var savajadzēties katastrofiskos apstākļos un tad jā, tad būs pavisam citas attiecības ar Bulgāriju, Grieķiju, armēņiem, kurdiem, Irānu, protams, un nav būtiski ar ko vēl, galvenais tikai savākt pēc iespējas lielāku antiturku komplektu.

Tagad Putins saka, ka terorisms ir ļoti liels ļaunums, ar kuru nav iespējams atsevišķai valstij cīnīties vienai pašai. Kas tad ir šis terorisms, kas ir ļaunums un ar kuru viena atsevišķa valsts nevar cīnīties? Kas tad tas ir par spēku, kuru viena valsts nevar uzvarēt, ja tā to ir sagribējusi? Valsts taču vienmēr ir spēcīgāka! Jebkura regulārā armija vienmēr ir spēcīgāka par partizāniem. Ko viņš ar to domā? To, ka ir šis radikālais sunītu islāmisms, kuram ir cieša sadarbība ar valstu armiju štābiem un specdienestiem. Un tas jau ir ellīgs spēks.

Man bieži saka: “Nu jā, tur jūsu alavītu armija ne uz ko nav spējīga”. Bet tā ir valsts armija! Tur ir ne tikai alavīti, bet arī daudzi citi, visi, kuri negrib pie sevis ciemos šo radikālo sunnu, jo saprot, ka tad tiešā nozīmē ādu, dzīviem esot, plēsīs ne tikai no pieaugušajiem, bet arī no bērniem. Viņi tur cīnās uz dzīvību un nāvi.

Tad kā var 200 vai 250 vai pat 300 tūkstoši cilvēku ar vienkāršiem ieročiem kaut ko izdarīt pret valsts armiju, kuru Krievija ir apgādājusi ar ieročiem, kura vienmēr ir bijusi spēcīga un kura tagad cīnās uz dzīvību un nāvi? Kāpēc šī armija zaudēja un Krievijai nācās sākt bombardēt? Tāpēc, ka tur nav tikai šīs radikālo islāmistu masas kā patstāvīgs spēks. Tur vēl ir Turcijas regulārā armija ar štābiem un vēl virknes citu valstu regulārās armijas, kuras regulāri sniedz atbalstu šīm kaujinieku masām. Un tad tik tiešām izrādās, ka pietiekami spēcīgā Sīrijas regulārā armija nespēj pretoties ne šim teroristiskajam internacionālam, ne valstīm, kuras šim internacionālam ir pieslēgušas savus specdienestus, ne arī šo pašu valstu tiešām militārām darbībām, kas tiek veiktas autonomi no teroristiem. Kad vajag, tad tiek sūtītas parastiem ieročiem bruņotas islāmistu masas, bet kad vajag, tad pa galvenajām pozīcijām un atslēgciemiem tiek doti masīvi raķešu triecieni. Un tad aptuveni kļūst skaidrs kas patiesībā šis terorisms tāds ir, kā tas attīstīsies un ko tas patiesībā nozīmē.

Par aktuālajiem pasaules attīstības konceptuālajiem modeļiem un nepieciešamību visiem Cilvēkiem apvienoties necilvēcības draudu priekšā

(…) Pēc PSRS sabrukuma, kurā ir vainojama Padomju Savienības komunistiskās partijas nodevība, pasaulē izveidojās pavisam cits spēku samērs. Tad pasaule nokļuva pavisam citā vēsturiskā procesa situācijā. Pasaulē, kurā vairs nav PSRS, kļuva aktuāli trīs vispasaules attīstības konceptuālie modeļi [teorētiskie projektējumi, kurus politiskie spēki mēģina iedzīvināt].

Frensiss Fukujama

Frensiss Fukujama

Pirmais ir Fukujamas “Vēstures beigu” („Vēstures gala”) modelis [Francis Fukuyama “The End of History and the Last Man”: http://www.social-sciences-and-humanities.com/PDF/The-End-of-History-and-the-Last-Man-.pdf ], kurš ir ASV demokrātiskās partijas un visu pasaules liberālo [neoliberālo] spēku modelis. Saskaņā ar šo modeli neviens ne ar vienu nekaro, ir viens vienots amerikāņu centrs, kurā valda liberālisms [neoliberālisms] un šāda kārtība globalizācijas procesa ietvaros tiek izplatīta pa visu pasauli.

[“Vēstures beigas” tiek panāktas nonivilējot un noniecinot jebkādas ideālistiaskas un sakrālas vērtības (lai nav par ko cīnīties un karot) un atļaujot darīt jebko noteiktu likumu ietvaros. Šī modeļa ietvaros visas augstākas garīgas vērtības tiek izsmietas un noniecinātas, cilvēki tiek nihilizēti, primitivizēti un debilizēti, notiek sabiedrības homoseksualizācija, jebkādu perversiju un preteklību legalizācija un masveida izplatības veicināšana. Kad cilvēki ir pārvērsti par vājiem, stulbiem, atomizētiem un izvirtušiem cilvēkveidīgiem lopiem, tad tādu radījumu masas ir iespējams ļoti viegli vadīt un kontrolēt ar ļoti mazu resursu un pūliņu pielikšanas palīdzību. “Vēstures beigas” iestājas tādēļ, ka šādi radījumi ir bezpalīdzīgi un uz mazko spējīgi, tāpēc arī vajadzētu beigties jebkādiem kariem. Patiesībā kari, protams, tad nebeigsies, bet notiks starp ļoti mazskaitliskajiem elitāriem grupējumiem, kas beigsies ar civilizācijas iznīcināšanu (jo elitārie grupējumi neizbēgami degradēsies līdz ar visu sabiedrību un sasniegs stulbuma pakāpi, kad paši sev “izraks bedri”, un līdz ar to arī visai civilizācijai).]

Semjuels Hantingtons

Semjuels Hantingtons

Otrs ir Hantingtona “Civilizāciju sadursmes” modelis [Samuel Huntington “The Clash of Civilizations”: http://www.hks.harvard.edu/fs/pnorris/Acrobat/Huntington_Clash.pdf ], kurš es domāju ir tuvāks angļiem nekā amerikāņiem.

[“Civilizāciju sadursme” ir ASV Republikāņu partijas modelis un savā ziņā to var uzskatīt par priekšmodeli “Vēstures beigu” modelim. Kamēr cilvēkiem vēl ir kādi ideāli un sakrālas vērtības, viņi savā starpā karo (jo nesaprot viens otru, nespēj atrast kopēju valodu, negrib atteikties no saviem ideāliem, savām vērtībām), bet, kad visas tās tiek iznīcinātas, iestājas “vēstures beigas”. Citiem vārdiem sakot, ceļš uz “vēstures beigām” ved caur “civilizāciju sadursmi”. Jeb vēl citiem vārdiem sakot, “civilizāciju sadursme” notiek tad, kad nav izpildījušies visi nosacījumi, lai iestātos “vēstures beigas”. Vēl var teikt, ka tie, kuri netic “vēstures beigu” iespējamībai (bet kuriem nav morāla rakstura iebildumi pret to), uzskatot to par utopiju vai antiutopiju, par vienīgo reālo risinājumu var pieņemt “civilizācijas sadursmes” koncepciju.]

Trešo modeli varat nosaukt par ERC (Eksperimentālā radošuma centra) vai Kurginjana modeli.

[Sava analītiskā centra konceptuālo modeli Kurginjans aprakstīja arī 2011.gadā iznākušajā grāmatā “Politiskais cunami” (Политическое цунами:  http://www.kurginyan.ru/book.shtml?id=18 ), kura bija veltīta t.s. “arābu pavasara” notikumiem un kurā viņš pierādīja, ka “arābu pavasari” organizēja ASV. Saskaņā ar Kurginjana modeli pasaulē eksistē četri galvenie sabiedrības konceptuālie virzieni: 1) klasiskais humānismā balstītais modernisms (klasiskais kapitālisms ar nacionālo valstu koncepciju), kurš kļūst arvien vājāks un vājāks; 2) postmodernisms (sabiedriska iekārta, kurā ir atmestas humāniskas vērtības – nežēlīga un galēji perversa), kurš nomaina modernismu un tiecas to pilnībā iznīcināt; 3) kontrmodernisms (reanimēti seni (tas ir – arhaiski) sabiedriskie strāvojumi, kuri tiek maksimāli piezemēti un primitivizēti, atņemot tiem cilvēcības un attīstības ideju); 4) supermodernisms jeb atjauninātais un uzlabotais PSRS parauga sociālisms.

Saskaņā ar Kurginjana koncepciju pasaulē, kurā joprojām valdošais ir modernisms, to tiecas nomainīt postmodernisms (jo modernisma konstrukcija neļauj apstādināt civilizācijas attīstību, kā arī ātri un efektīvi samazināt cilvēku skaitu uz planētas), kurš tieši uzbrūk modernismam (antihumānisma un perversiju legalizēšana un plaša izplatīšana), kā arī dara to netieši, izmantojot netehnoloģizētu un tumsonīgu kontrmodernismu. Postmodernisms pasludina modernismu par sliktu un parāda cilvēkiem divus iespējamus ceļus modernisma nomaiņai – viens uz tehnoloģisku postmodernisku “dzīves baudīšanu”, bet otrs uz arhaisku, netehnoloģisku un tumsonīgu atgriešanos “pie dabas”, “pie saknēm”. Modernisms izdzīvot nespēs, jo tas sevi ir izsmēlis, un vienīgā iespēja nepieļaut postmoderniski – kontrmoderniskas pasaules izveidošanos ir radīt supermodernismu, kas ir atjaunināts un uzlabots PSRS parauga sociālisms.

Pašreiz modernistiskās valstis ir visas attīstības valstis ar Ķīnu priekšgalā, kuras grib “panākt” Rietumvalstis un tāpēc kopē to iepriekšējo gadu modernistisko konceptuālo modeli. Pašas Rietumvalstis ar ASV priekšgalā no modernisma ir atteikušās un ievieš pie sevis postmodernismu un veicina pārējā pasaulē kontrmodernisma attīstību, pie kā vispirmām kārtām jāmin radikālais islāmisms, bet pie kā ir pieskaitāma jebkura kustība par atgriešanos pagātnē (tai skaitā neopagānisms). Izteikta supermodernisma pasaulē pašreiz nav, bet kā potenciāla supermodernisma valsts ir Krievija.

Kurginjana modeli vēl var izteikt kā “Vēstures beigu” un “Civilizāciju sadursmes” modeļu apvienojumu, kas ir loģiski, jo šie abi modeļi papildina viens otru un ir abu valdošo ASV partiju modeļi, kuras pārvalda ASV abas kopā un regulāri Amerikas varas gaiteņos nomaina viena otru, tāpēc šiem modeļiem reālajā dzīvē ir jāizpaužas abiem vienlaicīgi.

Postmoderniskajās Rietumvalstīs ir “Vēstures beigas”, bet vietās, kurās līdz galam un pamatīgi nav ieviests neoliberālisms, ir “Civilizāciju sadursme”. Vēl var teikt, ka Kurginjana modelis pilnīgāk ataino politisko realitāti pasaulē, kurā vienlaicīgi tiek realizēti gan “Vēstures beigu”, gan “Civilizācijas sadursmju” konceptuālie modeļi, papildinot šo ainu ar neopadomisku sabiedrības konceptuālo virzienu, kas vismaz teorētiskā līmenī dod cilvēkiem cerību un iespēju izvairīties no antihumānisko koncepciju pilnīgas iedzīvināšanas.]

Mēs [Kurginjana analītiskais centrs] apgalvojam, ka pašreiz pasaulē nacionālistiskas buržuāziskas (kapitāliskas) valstis karo ar arhaisko postmodernisko globalizāciju. Tas ir modelis, kurš reāli tiek realizēts.

Kas karo Lībijā? Tur karoja arhaika kopā ar liberāļiem pret suverēnajiem nacionālajiem spēkiem ar Kadafi priekšgalā. Kas karo Sīrijā? Arhaiskais DAESH ar nožēlojamajiem liberāļiem pret suverēnajiem nacionālajiem spēkiem ar Asadu priekšsgalā. Kas karoja Ēģiptē? “Brāļi musulmaņi”, tas ir arhaika pret suverēnajiem nacionālajiem spēkiem ar Muberaku priekšgalā, bet tagad ar Sisi priekšgalā, kurš ar grūtībām un ar Izraēlas palīdzību tomēr apvaldīja “brāļus musulmaņus”. Kurš karo Irākā? Kurš karo visā pasaulē? Buržuāziska (kapitālistiska) tipa nacionāli valstiski spēki pret arhaikas un postmodernisma spēkiem. (…)

Ir buržuāziski (kapitālistiska) moderniska pasaules arhitektūra, kuru pašreiz aizstāv Krievija un citas valstis. Pašreiz šīs cīņas epicentrā izrādījās Krievija un Vladimirs Putins. Putina runa ANO ģenerālajā asamblejā ir daļa no šīs cīņas. Viņš tur nenosauca šos vārdus, bet tie drīz tiks nosaukti, jo citas izejas nemaz nav. Tas [Putina runā izteiktais piedāvājums] ir Vestfāles miers 2.0 [ar terminu “Vestfālenes miera līgums” saprot divus miera līgumus, noslēgtus Osnabrikā un Minsterē, 1648. gada oktobrī, rakstītus franču valodā, kas izbeidza Trīsdesmitgadu karu Svētajā Romas impērijā (lielākajā daļā mūsdienu Vācijas) un Astoņdesmit gadu karu (vēsturē pazīstams arī kā Nīderlandes sacelšanās) starp Spānijas impēriju un Nīderlandes Republiku)], tā ir nacionālu, suverēnu, buržuāzisku, laicīgu valstu, kuras attīstās, pasaule.

Bet ir kaut kāda pavisam cita pasaule. Ar Hantingtona “Civilizāciju sadursmi” viss ir skaidrs, mēs visi atgriežamies pasaulē, kurā visi nezin kāpēc tic Dievam, un tā kā tic dažādi, nogalina viens otru. Šajā pasaulē vēl vajag spēt atgriezties un es pagaidām neredzu kā tas būtu iespējams. Bet kas ir Fukujamas “Vēstures beigas” man ir pilnībā skaidrs. (…)

Fukujamas “Vēstures beigas” var lakoniski noraksturot ar vienu vārdu – globiki. Pasaulē eksistē globiki (globālās valsts iedzīvotāji) un pilsoņi (savas nacionālās valsts iedzīvotāji, kuri ir suverēnu, nacionālu, buržuāzisku valstu, ar orientāciju uz humānismu un attīstību, sistēmas sastāvdaļa). Tātad pilsoņi ir modernisma pasaule, globiki ir postmodernisma pasaule un globikiem klāt nāk ciltis [indivīdi, kuri ir primitivizēti līdz cilšu identitātes un cilšu morāles līmenim, tas ir – kontrmodernisms], kas ir daļa no šiem globikiem.

Globiki, pilsoņi un indivīdi ar cilšu identitāti ir realitāte, kurā mēs dzīvojam. Apskatieties apkārt. Vai jūs neredzat sev blakām globikus?! Es piemēram viņus redzu katru dienu. Es atbraucu uz Ķīnu, uz Šanhaju un redzu tur daudz, daudz ķīniešu globikus. Arī Maskavā ir daudz globiku, visi šitie “kreatīvisti”. Var sarunāt kaut ko ar jebkura politiska novirziena pārstāvi – liberāļiem, nacionālistiem, komunistiem, jo viņiem ir kaut kāda sava sapratne par suverēnu valsti, jo viņi ir savas valsts pilsoņi. Un tāpēc ar viņiem var sarunāt kaut kādas principiālas lietas. Kaut kāda ietvara robežās (konsensusa rāmja ietvaros) viņi katrs izvietosies savā vietā un savā starpā ķīvēsies šī konsensusa robežās, un tas ir normāli. Bet viņi nelauzīs šo nacionālās valsts konsensusa rāmi un neizies ārpus tā.

Globiki atrodas ārpus nacionālas valsts konsensusa rāmja [viņiem nav vajadzīga nacionāla valsts un ļoti daudz kas nav vajadzīgs, tai skaitā viselementārākā cilvēcība]. Konflikts starp valstu pilsoņiem un globikiem ir reāls mūsdienu konflikts. Un globiki sev palīgos nu ir paņēmuši arhaiskās ciltis un fašistus. Ukraina ir viens piemērs, Turcijas “Pelēkie vilki” cits piemērs un, ja vajadzēs, viņi pieslēgs vēl citas GLADIO daļas.

Es vienmēr esmu teicis, ka mums nāksies aizstāvēt modernisma pasauli, bet nav zināms vai vispār ir iespējams aizstāvēt modernisma pasauli, jo tā ir aizejoša pasaule. Buržuāziskā (kapitālistiskā) humānisma un buržuāziskās attīstības pasaule ir aizejoša pasaule. Šī pasaule, lai gan aiziet, bet tā vēl ir cilvēku pasaule. Tas, kas nāk aizejošās modernisma pasaules vietā vairs nav cilvēcisks. Tāpēc tā vietā, lai teiktu “Visu zemju proletārieši – savienojieties!”, šodien ir jāsaka “Visu zemju cilvēki – apvienojieties!”.

Posmodernismā jau nāk pavisam kaut kas cits. Tās visas neiedomājamās lietas ar ģimenes kropļošanu, visi šie drausmīgo perversiju gadījumi [vispārēja homoseksualizācija, valstiski centralizēta bērnu maitāšana, iecietība pret pedofīliem un pedofilijas legalizēšana], šī masveida cilvēku tumsonība viselementārākajos jautājumos, visa šī eklektiskā izraušana no konteksta un savstarpējā nesapratne taču nebija iespējama modernisma pasaulē. Kāda te vispār var būt nācija?! Kāds vēl tur “kausējamais katls”?! Tā vairs nav. Šī modernisma pasaule brūk!

Par pilsoņiem, demokrātijas un pilsoniskās sabiedrības būtību

(…) Pasaule jau sen ir aizgājusi no tādas sabiedriskās uzbūves, kad bija iespējama pilsonības izpausme tīrā veidā. Senās Grieķijas polisā apmēram 1000 cilvēku sanāca agorā [centrālais pilsētas laukums]. Viņi visi viens otru pazina, viņi visi labi pārzināja savas polises problēmas, viņi visi saprata kādi viņu polisei ārpusē ir draugi un ienaidnieki. Viņi visi saprata situāciju, tāpēc tad, kad polises pilsoņi agorā pieņēma lēmumu, viņi saskaņoja savas personiskās intereses ar savas polises pilsoniskajām interesēm un attiecīgi balsoja par vienu vai otru priekšlikumu, saprotot par ko iet runa un kādas katram lēmumam būs sekas gan visai polisei, gan viņam pašam.

Jau Senās Romas republikā ar tās lielajiem izmēriem visa šī pilsoniskuma būšana tika nīcināta. Senajā Romā sākās vēlētāju uzpirkšana, parādās slavenā “kloāka”, kam vēlēšanu  brīdī forumā bija jāpārbļauj konkurenti, politiskās slepkavības utt.

No jauna ar pilsoniskuma izveidošanu sāka nodarboties Lielās Franču revolūcijas projektēšanas un realizācijas laikmetā. Viņi saprata, ka Francija, kura sastāv no Bretaņas, Akvitānijas, Gaskoņas utt. nevar būt vienota Francija, jo ir dažādi valodu dialekti, dažādi priekšstati, cilvēki viens otru nepazīst, attiecīgi tas viss ir jāapvieno. Vienota franču valoda, vienota franču kultūra un uz priekšu: “Mums ir jārada pilsoņi, kuri saprot viens otru, runā vienā valodā, kultūras ziņā uztver vienotās vērtības kā Francijas vērtības (nevis savu reģionu vērtības) un ir gatavi par šīm vērtībām cīnīties”. Pilsoņiem ir jābūt ļoti izglītotiem, viņiem ir jāsaprot sava interese un tā jāsamēro ar Francijas valsts interesēm, attiecīgi pilsoņiem vēlēšanās ir apzināti jānoformē savs pasūtījums valstij uz sevis un visas valsts vadīšanu un pēc tam pašiem kvalificēti kā pilsoņiem ir jāizkontrolē šī pasūtījuma izpilde. Ja politiķis labi strādāja, tad jāievēl atkal, bet, ja nē, tad lai vācas prom. Lūk, tā arī ir pilsoniskuma ideja, kas ir modernisma pamats.

Pilsoniskuma ideja sāka brukt pirmās globalizācijas laikā (uz 19. / 20. gadsimtu robežas), jo pasaule kļuva globāla, un līdz ar masu dezinformācijas līdzekļu izgudrošanu. Ļoti labi to raksturo termins, kuru savā 1922.gada grāmatā “Public Opinion” (http://www.litmir.co/bd/?b=248178) ieviesa autoratīvs un talantīgs amerikāņu žurnālists, prezidentu padomnieks Valters Lipmans (Walter Lippmann). Viņš ieviesa terminu “sabiedriskās piekrišanas fabrikācija” [Manufacture of Consent].

Tad, lūk, kad parādījās sabiedriskās piekrišanas fabrikācijas instruments masu mēdiju veidolā un varas grupu kontrole pār tiem, tad demokrātija sāka pārvērsties par mākslīgu imitāciju.

Problēma ir apstāklī, ka šis pilsonis var būt pilsonis tikai savas polises, mūsdienās, savas pašvaldības ietvaros, kur viņš izvēlas šerifu, municipalitāti, [tiesnešus] – tos viņš pazīst un kaut ko viņš saprot [vismaz ir kaut kāda reāla iespēja saprast]. Bet lielāka mēroga vēlēšanās viņš neko nezina un neko nesaprot. Par to viņš zina tikai no mēdijiem, cik un ko mēdiji pastāsta, tik viņš zin [bet tā kā vara kontrolē mēdijus, kuri lielāko daļu apzināti nestāsta, bet pārsvarā nodarbojas ar cilvēku muļķošanu, tad cilvēks reāli neko nezin], tāpēc lielākās vēlēšanās cilvēks pēc būtības vairs nav pilsonis, bet jābalso viņam ir tikuntā. Un balso viņš tā, kā pastāsta mēdiji un stāsta viņam to falsifikatori. Attiecīgi, ja ir pilsoņi, tad ir demokrātija, ja nav pilsoņu, tad nav demokrātijas.  

Tad, lūk, kopš tā laika pilsoniskuma ideja un attiecīgi demokrātijas ideja sāka iet mazumā.

Vispār tā ir ļoti lielās pasaules problēma. Jau senāk pasaule bija “pārāk liela”, bet šodien tā ir pavisam liela. Un informācijas kara instrumenti realitātes falsifikācijai arī ir noslīpēti līdz ļoti augstam līmenim. (…) Šodien 6 – 8 mediju konglomerāti pārvalda kādus 95% no visas pasaules informatīvās vides. Šie konglomerāti attiecīgi pasūta falsifikāciju, viņi nosaka, kurš uzvarēs vēlēšanās un viņi arī attiecīgi ir vispilnvērtīgākie pilsoņi, kuri zin situāciju un spēj to adekvāti novērtēt un aprakstīt.

Pilsoniskuma, pilsoniskas sabiedrības un demokrātijas saglabāšanas viskritiskākais uzdevums ir radīt jaunu masu cilvēku, kurš spēj un grib adekvāti novērtēt realitāti, adekvāti uz to reaģēt un adekvāti noformulēt paša attieksmi pret ļoti sarežģīto realitāti. Nepieciešams ir jauns, sarežģītas uzbūves cilvēks [tā vietā pašreiz masveidā formē jaunu deģenerētu primātu – nezinošu, izvirtušu, iedomīgu]. Bet šis cilvēks nevarēs izveidoties līdz mirklim, kamēr netiks sagrauta šī sabiedriskās piekrišanas falsifikācija. Šis pagaidām ir nepārvarams šķērslis. Tikmēr, kamēr pastāvēs pašreizējie mēdiji, tikmēr nebūs iespējams masveidā radīt pilsoņus.

Piemēram, Padomju laikā visos sabiedrības līmeņos bija daudz gudru un labi informētu cilvēku, kuri zināja kas patiešām notiek pasaulē. Padomju laikā cilvēki daudz lielākā mērā bija pilsoņi, neskatoties uz to, ka bija ierobežojumi realizēt savu pilsoniskumu. (…) Pēcpadomju laikā, kad bijušajā PSRS teritorijā parādījās sabiedrības piekrišanas falsifikācijas un kad vieni cilvēki aizrāvās ar lielā piķa pelnīšanu, bet citi ar izdzīvošanas nodrošināšanu, tad šis pilsoniskums pēcpadomju telpā arvien gāja mazumā. Izglītības sistēma sāka brukt, kultūra sāka brukt, audzināšana ģimenē sāka brukt, jo vecāki ir pārsvarā nodarbināti ar to, kā paēdināt un apģērbt bērnus. (…)

Esmu pārliecināts, ka ir iespējams atjaunot to pilsoniskās apziņas stāvokli, kāds bija Padomju laikā, lai gan pārāk ātri rezultāti tam, protams, nebūs. Tomēr, ja ar to nesākt nodarboties, tad Krievijai, kas ir viena no nedaudzajām reāla pilsoniskuma oāzēm pasaulē, būs slikti. Vairuma valstu cilvēkiem, ja ar viņiem parunā, vispār ir ļoti šaurs redzesloks, gan tādēļ, ka viņi vienkārši nav izglītoti, gan arī tāpēc, ka viņus tas neinteresē. Krievijā cilvēkiem redzesloks joprojām ir plašs.

Un vēl – pilsoniskums, pilsoniska sabiedrība ir nesavietojama ar patērētāju sabiedrību, jo, ja cilvēkam patērēšana ir pirmajā vietā, tad citām vērtībām vietas nepaliek. Tāpat patērētājam galvenais ir viņš pats, kas ir pretrunā ar pilsoniskumu. Patērētājam pat sieva un bērni nav prioritārāki par paša egoistisko patēriņu. Ja tas notiek jau vismazākās sabiedrības – ģimenes līmenī, tad nekādu lielāku sabiedrisko formu rašanās nav iespējama.

Globiki ir cilvēki, kuri ir sakoncentrējušies uz sevi. Viņu visur ir pilns, arī Izraēlā. Viņi parasti saka: “A man personiski priekš kam to vajag?” Globikam pats galvenais, lai viņam personiski būtu labi [un komfortabli]. Globiki nav sabiedrība, tas ir kaut kas pretējs sabiedrībai. (…) Valsts nevar pastāvēt, ja tajā nav pilsoniskās sabiedrības, pretējā gadījumā tā ātri sabrūk, kad kāds pa to “iesper”.

Par neoliberālisma būtību un modernisma nolemtību

(…) Kad tiek runāts par liberālismu, nav skaidrs, kas ar to tiek domāts. It kā brīvības ideja?! No valstiskuma viedokļa liberālisma valstij vajadzētu būt vairāk pārdalošai un attiecīgi arī vairāk centralizētai nekā konservatīvai valstij, kurā tiek teikts: “Rokas nost no privātīpašuma, būs mazāki nodokļi, vairāk attīstīsies ražošana. Cilvēki paši tiks galā, bet valsti vajag pēc iespējas mazāk”. Pie mums jau šai ziņā viss ir pilnīgi otrādi.

Bet ir viena ļoti būtiska liberālisma īpašība – tas uzskata, ka pilnīga viss ir noreducējams līdz piezemētam ikdienišķam praktiskumam. Piemēram, kas no liberāļu viedokļa ir Aleksandrs Matrosovs [PSRS armijas kareivis, 1943. gada 22. februārī kaujā par Černušku ciemu pie Pleskavas Matrosovs ar savu ķermeni aizklāja Vācijas armijas bunkura šaujamlūkas, ļaujot savai vienībai turpināt uzbrukumu]? Tas bija cilvēks, kuram kādas savas augstākas ideālistiskas vērtības bija dārgākas par dzīvību, ko viņš tādēļ upurēja. Nē, saka liberāļi, tas vai nu bija līķis, kuru uzmeta uz “dota”, vai nu tā ir tukša PR konstrukcija, vai arī viņš bija bezjēgā piedzēries, vai arī viņš bija sajucis prātā. Kāpēc tā? Tāpēc, ka liberāļi [neoliberāļi] noliedz tāda cilvēka modeli, kurš spēj idejas vārdā ziedot savu dzīvību. Viņuprāt nekas tāds nav iespējams.

Kāpēc krievu liberāļi tik viegli uzņēma visu, kas notiek ap Turcijas – Krievijas konfliktu? Tāpēc, ka tur ir Erdogans, “ģimene” un piķis. Tur ir nevis kaut kādi tjurki, ne panturkisms, ne sunītu islāms, tur ir tikai un vienīgi piķis. Nu tirgojās viņš ar zagtu naftu, viņam tur ir “kešs”, viņam tur ir bizness, ko Krievija sabombardēja, un tāpēc arī viņš to lidmašīnu notrieca.

Liberāļi uzskata, ka visu notikumu cēlonis ir kaut kas vienkāršs un ikdienišķs, tikai ne vienmēr to vienkāršo un ikdienišķo var ieraudzīt, uzzināt un saprast. Kamēr tas nav saprasts, tikmēr pasaule liekas sarežģīta un nesaprotama, bet, kad šos vienkāršos iemeslus uzzina, tad viss kļūst vienkāršs, skaidrs un saprotams. Liberāļu prāt neeksistē nekas paceļošais, kas ir virs šī vienkāršā ikdienišķuma. Kas ir transedentālais? Trans cenzus – izejošais ārpus robežām. Nekā tāda, nekā sakrāla un svēta liberāļu prāt dzīvē būt nedrīkst. Tieši tas ar liberālisma [neoliberālisma] palīdzību arī ir pasaulē jāiznīcina. Tā kā tas joprojām paliek, tad liberālisms ir līdzeklis, lai to iznīcinātu.

Kas tad patiesībā ir Fukujamas “Vēstures beigu” pasaule? Tā ir pasaule, kurā šis viss bezideālais kā pitons lēnām sagremo pasauli. Un te ir ļoti kārdinoši pateikt, ka islāms taču tagad ir sacēlies pret šo parādību. Bet patiesībā tā nav. Islāmisms ir arhaika, kura ir savienota ar šo postmodernismu. Vienīgie, kuri spēj sacelties pret globikiem, ir pilsoņi. (…)

Pēc tam, kad sabruka Padomju pasaule, “atkailinājās” modernisma pasaule, kura aizstāvas no galīgi necilvēcīgas realitātes, kuru no vienas puses virza pietiekami fašistizēta viduslaiku arhaika, bet no otras puses postmodernisms. Ja velkam vēsturiskās paralēles, tad pašreiz “Rūzvelts” un “Čerčils”, bet patiesībā tikai “Rūzvelts”, cīņā ar divsejaino “Hitleru” ir palicis bez “Staļina”. Un ja pasaulē neparādīsies kaut kāda jauna sociāla kustība, kuru mēs nosaucām par supermodernu, tad šis modernisms ir nolemts zaudējumam. Lai kā arī nemēģini lāpīt to veco Vestfāles sistēmu, buržuāzisko nacionālo valstu sistēmu, lai kā arī neatsaucies uz Apvienotajām Nācijām (tātad nācijām), tāpat šī sistēma sabruks ātrāk vai lēnāk. Mums ir svarīgi, lai šī sistēma brūk lēnāk, jo tad mēs iegūstam laiku.

Modernisma sistēmu nav iespējams aizstāvēt ne jau tāpēc, ka tā ir sveša, vai ne tāpēc, ka negribas, bet gan tāpēc, ka tā vienkārši ir aizejoša sistēma, kas aiziet kopā ar to “konsjūmu” un masu informācijas līdzekļiem. (…)

Modernisms ir nolemts zaudējumam, jo viņa tīrā veidā vairs nav, viņš jau ir ļoti stipri mutējis un iestidzis patērētāju sabiedrības purvā. Tagad, kad Olands Francijā redzēja kādus brīnumus tur šīs ciltis dara, viņš pateica: “Republika, pilsoņi, mēs esam vienoti, pie ieročiem, pilsoņi!”. Tas ir, viņš atcerējās 1790-o gadu [Lielās Buržuāziskās Franču revolūcijas laiks]. Atcerējās večiņa kā jauna meita bija. Viņš to teica Francijas sabiedrībai, patērētājiem, kuriem tā Republika ir pie kājas. Viņi ir Šarli Ebdo, kāda vēl tur Republika.

[Šarli Ebdo – pretīgs postmodernisks “satīrisks” laikraksts, kurš visbrutālākajā un zemiskākajā formā izņirgājas par vissvētākajām vērtībām. Pēc uzbrukuma Šarli Ebdo redakcijai, Francijā tika organizētas masu demonstrācijas, kurās piedalījās arī pats Olands, un kurās cilvēki turēja rokās pašdarinātus plakātus ar uzrakstiem “Es esmu Šarli Ebdo”.]

(…) Tagad ir jautājums, kur lai rodas tie pilsoniskie informācijas līdzekļi, kuri rada horizontu? Varbūt internetā, kur ir izdarīts viss iespējamais, lai pilnībā visu sajauktu vienā putrā? Viss pašreiz ir atkarīgs no tā vai pilsoniskais sabiedrībā tiks mobilizēts vai arī netiks. (…)

Mēs pašreiz nevaram neredzēt, ka mūsdienu frontēs ne jau komunisti cīnās ar “Hitleru”, bet gan Asads cīnās ar Obamu un DAESH. Tieši šis konflikts pašreiz atrodas pasaules globālā politiskā procesa virspusē, jo iepriekšējais ir aizgājis. Un te ir jāuzdod jautājums, kāpēc iepriekšējais [sociālistiskais] ir aizgājis? Ir jāsaprot, kas ar to nebija kārtībā? Pirmkārt tas nespēja “aizklauvēties” līdz apslēptajām rezervēm cilvēkos. Un otrkārt tas nespēja pats sevi novietot lielo jēgu un tradīciju laukā. (…)

Piemēram, komunisma klasiķis Pols Lafargs (1842-1911) runāja par Promiteju. Tā ir tradīcija, kurai saknes sniedzas neizmērojami sirmā senatnē, kuru no šiem dziļumiem var vilkt laukā uz jebkuriem vēsturiskajiem līmeņiem (antīkajiem laikiem, renesansi utt.) un tur pārliecināties, ka šī tradīcija visos laikos ir vienota. Bet neviens par to nesāka runāt. Neviens nepastāstīja, kas tie par titāniem, ar ko vieni titāni atšķiras no citiem un kas tas patiesībā ir par uguni, kuru Promitejs iedeva cilvēkiem. Jau Fausta tradīcijā, no kuras, manuprāt, arī radās fašisms, šie titāni jau ir pavisam citi. (…)

Vienkārši komunisti palaida garām kaut kādas fundamentālas konstantes un tieši tāpēc tas viss arī aizgāja. Mūsdienās komunistiskais var atgriezties tikai, piedaloties cīņā pret šo absolūto ļaunumu, un šīs cīņas gaitā kaut kādā veidā atjaunojot sevi. Un, protams, mūsdienu “Čerčilam” un “Rūzveltam” ir jāsaprot, ka bez “Staļina” šai cīņā uzvarēt nav iespējams. (…)

Tālāk ļoti būtisks jautājums ir par “jauno cilvēku”. Tas, kā par to runāja Padomju laikā, vispār nebija neko vērts. Visu šo tēmu pilnībā privatizēja fašisti, un viņi daudz par to pastāstīja. Viss, kas ir saistīts ar augstākajiem līmeņiem, ar augstākā līmeņa mīlestību, ar sakralitāti, ar mistērijām, tas viss aizgāja pie fašistiem. Un tagad mēs dzīvojam pasaulē, kurā zinātkāriem, meklējošiem cilvēkiem tiek piedāvāta izvēle starp visu zemisko (“seksprosvet” utt.) un aprobežotu reliģiozitāti. No visa pārējā cilvēki tiek atsvešināti. Viss pārējais ir pieejams tikai slēgtai kungu kastai, tur visu pastāsta kā ir, bez tām muļķīgajām formām, ar kurām tiek barotas plebeju masas. To vajadzēja pateikt komunistiem…

Bet vai tad nav zināms, kas darījās jau 1980-o gadu PSRS provincēs: “Rītdienas laimes putns, atlidoja, spārniem zvanot, izvēlies mani, izvēlies mani, rītdienas laimesputn …” [populāras vēlīno Padomju laiku dziesmas vārdi]. Tur jau viss bija sapuvis un jau tad viss bija zaudēts! Pietika vēl masās iemest to nelieti Konu ar viņa “atbrīvošanos” un intermeitene [padomju prostitūta] bija gatava. Un kurš to visu izdarīja? Kurš izņēma no apgrozības tradīciju un idejas par jauno humānismu? Vai tad to CIP izdarīja? Man gan liekas, ka to no Kremļa darīja. (…)

Tātad bez atkārtotas šo ideju ienākšanas pasaulē, kurā cīņas lauks jau ir noteikts, šī “Čerčila – Rūzvelta pasaule” zaudēs “Hitleram”. Tāpēc no vienas puses ir jāapzinās, ka modernisms ir pirmajā plānā, ka modernisms ir galvenais cīnītājs, ka šis galvenais cīnītājs ir jāatbalsta (tāpēc, lai dzīvo Asads, Muberaks utt.), bet tai pat laikā ir jāsaprot, kas aiz tā visa stāv. Lietas būtība jau nav apstāklī, ka Muberaks Ēģiptē bija vājš. Nu atnāca Sisi, kurš nav vājš, bet arī viņš tāpat pēc gadiem pieciem būs spiests padoties. Bet tas dod laiku, pauzi, kuru ir iespējams izmantot. (…)

Avoti:
https://en.wikipedia.org/wiki/Operation_Gladio
http://www.litmir.co/bd/?b=248178
http://www.kurginyan.ru/book.shtml?id=18
http://www.hks.harvard.edu/fs/pnorris/Acrobat/Huntington_Clash.pdf
http://www.wesjones.com/eoh.htm
http://www.social-sciences-and-humanities.com/PDF/The-End-of-History-and-the-Last-Man-.pdf
http://eot.su/taxonomy/term/511

Informācijas aģentūra
/20.12.2015/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, BĒGĻU KRĪZE, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: SERGEJS KURGINJANS | 3 komentāri

Objektīvi Latvijas interesēs ir, lai Krievija pastāvētu un lai tur būtu kaut kāda kārtība

00577_Ansis_IvansDELFI Ārzemju ziņu nodaļas redaktora Anša Īvāna intervija ar Informācijas aģentūras redaktoru (12.11.2015, e-pasta sarakstē).

Jautājums: Jūs norādat, ka blogu veido domubiedru grupa – cik jūs esat?   Ar ko pats nodarbojaties, cik daudz laika veltāt blogam?

Atbilde: Blogs pārsvarā ir viena cilvēka projekts, lai gan tādā vai citādā formā reizēm piepalīdz arī citi, un joprojām nav atmestas sākotnējās cerības kaut kad nezin kad izveidot saliedētu un veikt spējīgu domubiedru grupu. Blogam tiek veltīts brīvais laiks – reizēm viss, reizēm daudz, bet reizēm tikai mazliet, atkarībā no noskaņojuma, aktuālajiem materiāliem un situācijas. Materiāli tiek atlasīti pēc principa, kas interesē pašam, tas var būt interesants un pamācošs arī cietiem.

Jautājums: Vai ir daudzi, kas iesūta rakstus brīvprātīgi?  (atsaucoties uz blogā minēto, ka labprāt pieņemsiet)

Atbilde: Rakstus iesūta, nevar teikt, ka daudz, bet sūta. Ne viss tiek publicēts, bet tiek.

Jautājums: Jūs minat, ka antikrieviskums un antipadomisms ir latviešu degradācijas iemesls [https://infoagentura.wordpress.com/par-mums/ ]. Kā jūs to skaidrojat?  Tāpēc, ka pretējais ir pakļaušanās amerikāniskajai kārtībai?

Atbilde: Jā, antipadomisms un antikrieviskums ir latviešu degradācijas iemesls, jo tās ir desktrukcijas. Uz naidu un nepatiku nevar neko konstruktīvu uzcelt, pat ja tam ir kāds pamats ( bet, manuprāt, nav). Antipadomisma un antikrieviskuma rezultātā latviešiem viegli sastāstīja un turpina iestāstīt visādas muļķības, kam ir dramatiskas un pat traģiskas sekas. Nebūtu šī naida, tad Latvija plauktu un zeltu, bet diemžēl stulblatvieši guva un gūst virsroku un pašreizējā katastrofa nebūt nav tas sliktākais, līdz kam mūs tas var novest, vēl ir gana zemu, kur krist. Tāpēc arī rakstu un tulkoju, lai izdarītu, ko varu, un pēc iespējas to nepieļautu.

Un vēl, gan antipadomisms, gan antikrieviskums ir visprastākā nepateicība, spļaušana akā, no kuras dzer, un tā zara zāģēšana, uz kura sēdi. Latvijas iedzīvotāju vairums tādā vai citādā mērā joprojām turpina lietot Padomju laiku produktus un tai pat laikā lamā tos laikus. Nu nav labi tā un tas nevar palikt nesodīts, ko arī vērojam.

Kas attiecas uz amerikāņiem, tad viņi tikai izmanto (un pēc tam veicina) cilvēku stulbumu, arī Latvijā. Ja Latvijā ir daudz aprobežotu un stulbu antikrievu, tad kāpēc lai viņus neizmantot savu mērķu sasniegšanai, kas arī tiek darīts. Tiesa Latvijai tas neko labu nesola, ko arī redzam.

Jautājums: Sadaļā par propaganda [https://infoagentura.wordpress.com/par-propagandu/ ] Jūs norādāt, ka pašlaik Krievijā sastopama Andropova stila propaganda, kurā tiek melots. Bet tajā pašā laikā jūs skaidrojat, ka izmantojat pārsvarā krievu avotus – kā jūs izvairaties no melīgas informācijas? Vai izmantojat tikai noteiktus medijus, kuriem uzticaties?  Vai izmantojat Krievijas varas finansētos medijus?

Atbilde: Ne tā sapratāt. Andropovs saviem padotajiem prasīja, lai propagandā meli nebūtu vairāk par 15% un tas ir minēts mūsdienu amerikanizēto mēdiju kontekstā, kuri šai ziņā vispār ir zaudējuši jebkādu mēra sajūtu, kādēļ tos arī vairs nelietoju un citiem neiesaku. Avoti, kas pārsvarā tiek izmantoti, ir norādīti sadaļā “Saites” labajā malā (to starpā arī RTR), tos vismaz pagaidām nav nācies pieķert pārmērīgā tendenciozitātē, melos un amoralitātē.

Jautājums: Jūs rakstāt, ka, lai  glābtos no smagām sekām ir jāizstājas no NATO un jāpārtauc graut Krievija, cik sapratu, lai būtu kāds, kas spēj pretoties ASV dominancei pasaulē. Bet, vai tas nenozīmētu, ka Krievijas stiprināšanās, lai spētu pretoties, būtu bijušo PSRS teritoriju pakļaušana un ietekmes sfēras palielināšana?  Ko tas galu galā nozīmētu Latvijai?  

Atbilde: Nevis, lai glābtos no smagajām sekām, bet, lai nepieļautu vissmagāko seku iestāšanos. Var dažādi izturēties pret Krieviju, bet objektīvi Latvijas interesēs ir, lai Krievija pastāvētu un lai tur būtu kaut kāda kārtība. Šie ir vieni no Latvijas sabiedrības kaut cik ciešamas eksistences priekšnosacījumiem. Angloamerikāņiem un attiecīgi arī NATO ir pavisam citas intereses – lai Krievija tādā vai citādā veidā nepastāvētu. Pie tam, lai kā arī stulblatvieši nemēģinātu izkalpoties angloamerikāņiem, viņi kā bija tā arī paliks angloamerikāņu acīs kā “soviet” un “russian”, tikai provinciālāki un stulbāki par krieviem. Tāpēc no vienas puses angloamerikāņi pret latviešiem izturas un vienmēr izturēsies pēc būtības necienīgi (kā pret pastulbiem, upurējamiem bandiniekiem), bet no otras puses Latvijas teritorijai Krievijas iznīcināšanas gadījumā ir paredzēts bēdīgs liktenis, līdzīgi kā visām teritorijām, kuras angloamerikāņi pieskaita Krievijai (nekā personīga, tikai ģeopolitiskā konkurenta likvidēšana vienreiz un uz visiem laikiem). Un “nacionāļi” var nepārtraukti kliegt, ka viņi nav ”krievi”, un līst zemāk par zāli, bet Latvijas ciešo vēsturisko un mentālo saistību ar Krieviju nekādi par nebijušu nepadarīsi. Aprobežoti prāti to var nesaprast un pat noliegt, bet gudri cilvēki to saprot un ņem vērā. Un angloamerikāņu stratēģiju plāno gana gudri cilvēki.

Ja par NATO runā, tad pēc vairākiem iekarošanas kariem, dalība šajā organizācijā visa cita starpā ir arī amorāla un pilnīgā pretrunā arī “brīvības ideāliem”, aizsedzoties ar kuriem Latvijas PSR tika pārveidota par nu jau vairs neeksistējošo Latvijas Republiku. Tā ir zemiska liekulība klaigāt par okupāciju un pašiem piedalīties citu valstu iznīcināšanā un okupācijā. Par to arī pienākas sods, kas tiek saņemts un kurš pat jau tuvākajā nākotnē var būt ļoti smags un pat iznīcinošs.

Un vēl dalība NATO visa cita starpā ir arī aprobežotības un stulbības pazīme, jo gan no drošības viedokļa, gan no praktiskā viedokļa neitralitāte Latvijai būtu daudzkārt izdevīgāka. Praktiskums, lai paliek, bet drošība tas ir būtiski. Mums blakām ir Krievija, kuras iedzīvotāju vairākums un gandrīz visi militāristi NATO uzskata par savu ienaidnieku, kas, ja radīsies tāda iespēja, fiziski iznīcinās Krieviju. Nav būtiski vai tas tā patiešām ir (manuprāt, acīmredzams, ka tā tiešām ir), bet galvenais, ka Krievijā tā uzskata, attiecīgi iestājoties NATO Latvija pati pieskaitīja sevi Krievijas ienaidniekiem un atdeva savu teritoriju varbūtējai agresijai pret Krieviju. Tāpat Latvija, visdrīzāk savu amerikāņu “draugu” mudināta, nav pievienojusies līgumam par bruņoto spēku skaitlisko ierobežošanu, kas formāli NATO ļauj sakoncentrēt Latvijas teritorijā neierobežotu skaitu karavīru, ko Krievijā uzskata par gatavošanos iebrukumam. Līdz ar amerikāņu okupantu parādīšanos Latvijā šis process jau ir sācies uz ko Krievijas analītiķi jau vērš uzmanību.

Tālāk Latvijā var tikt izvietotas gan amerikāņu pretgaisa aizsardzības sistēma (kas var kalpot kodollīdzsvara izjaukšanai), gan uzbrūkoša tipa raķetes. Tas tieši apdraud Krieviju.

Līdz ar Lielvārdes lidlauka nodošanu amerikāņiem, pastāv iespēja, ka Latvijā izvieto arī kodolieročus (ej nu izkontrolē vai kārtējā atlidojusī NATO lidmašīna nav bruņota ar kodolbumbām), kas vislielākā mērā apdraud Latviju, jo līdz ar to Latvija kļūst par reālu draudu Krievijai, pa kuru noteiktos apstākļos var tik dots preventīvs trieciens, tai skaitā arī ar taktiskajiem kodolieročiem (būtu muļķīgi no Krievijas puses gaidīt, kad ASV sakoncentrēs savus spēkus ap Krievijas perimetru un pirmā izšauj, tāpēc noteiktu ASV darbību gadījumā, ko Krievijas militārais izlūkdienests gana labi fiksē, Krievija var negaidīt).

Visbeidzot, līdz ar iestāšanos NATO un amerikāņu okupantu parādīšanos, ASV Latvijā ir brīvi iespējams organizēt jebkāda veida provokācijas tālākajām globālajām “spēlītēm” pret Krieviju.

Latvijai tas viss var nozīmēt ļoti lielu postu vai pat pilnīgu iznīcināšanu. Jums to vajag? Jūs esat gatavi “ziemeļatlantiskās solidaritātes” dēļ, kas praktiski ir vergošana angloamerikāņu izvirtuļu interesēm, upurēt savu tautu un niecīgās tās valstiskuma atliekas?

Informācijas aģentūra
/20.12.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

ASV viceprezidents piedāvā decentralizēt Ukrainu pēc ASV parauga

Džozefs Baidens

Džozefs Baidens

ASV viceprezidents Džozefs Baidens, 09.12.2015 viesojoties Ukrainā un uzstājoties Ukrainas parlamentā, visa cita starpā piedāvāja veikt nopietnas Ukrainas decentralizācijas reformas.

Savā pietiekami nekonkrētajā un šabloniskajā runā Baidens pateica arī sekojošo: “Konstitucionālā reforma iekļauj sevī arī juridisko reformu un decentralizāciju, kas neapdraud jūsu suverenitāti, bet gan palielina to. Tas ir nozīmīgs solis, lai izveidotu jaunu, stipru nāciju. Tas ir nozīmīgi Ukrainas eiropeiskai nākotnei. Šāda federalizācija aizsargāja mūsu [amerikāņu] nāciju kopš tās rašanās. Tās ir autonomas, neatkarīgas valstis [štati], kurai katrai ir pašai sava policija, pašai sava izglītības sistēma un pašai sava valdība, ko visu apvieno viena konstitūcija.”

(«Constitutional reform that includes judicial reform and decentralization, does not compromise your sovereignty, it enhances it. It’s an important step to building a strong new nation. It is important for Ukrainian European future. This issue of federalism is a thing that almost prevented our nation from coming into being. Autonomous independent states, the determination to have their own police forces, their determination to have their own education system, to have their own government under a united constitution».)

Jāatgādina, ka pašreizējā pilsoņu kara Donbasā formālais iemesls un formālais noregulēšanas ceļš ir Ukrainas decentralizācija, kuru pēc valsts apvērsuma pieprasīja Krima, Donbass un citi Ukrainas reģioni un kas tika kategoriski noraidīti, nežēlīgi apspiežot jebkurus decentralizācijas piekritējus. Arī Minskas vienošanos pamatā, kuras pašreiz nodrošina pamieru Donbasā, ir plašas autonomijas piešķiršanas nosacījums Donbasam, kas praktiski nozīmē Ukrainas decentralizāciju, jo līdzīgu statusu uzreiz var pieprasīt citi Ukrainas reģioni.

Konkrētais ASV viceprezidenta priekšlikums ir radikālāka Ukrainas decentralizācija, kādu savulaik pieprasīja Krima un Donbass un kādu paredz Minskas vienošanās.

Ukraiņu politologs Rostislavs Iščenko rakstā “Kā Baidens apglabāja Ukrainu” (Как Байден Украину хоронил: http://cont.ws/post/161658  ) pauž viedokli, ka Baidena priekšlikums ir nekas cits kā ASV sapratnes apliecinājums, ka vienotā Ukrainas valsts nekādi vairs nav glābjama (un tāpēc Ukrainai arī vairs netiek izsniegti aizdevumi) un ka tādējādi ASV mēģina iegūt sev labumu no vienotās Ukrainas eksistences pārtraukšanas, legalizējot pilnā sparā notiekošo centrālo valsts institūciju varas zaudēšanas procesu un mēģinot saglabāt kaut vai butaforisku centrālo varu, kuru var izmantot kā instrumentu starptautiskās diplomātijas arēnā.

Avoti:
http://cont.ws/post/161658
https://www.whitehouse.gov/the-press-office/2015/12/09/remarks-vice-president-joe-biden-ukrainian-rada

Informācijas aģentūra
/20.12.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Komentēt

Bezmaksas grāmatu papildinājums e-grāmatnīcā “Padomju grāmata” (12/2015)

00575_Padomju_gramataJaunākās bezmaksas grāmatas e-grāmatnīcā “Padomju grāmata” no oktobra līdz decembrim:

•    Fridrihs Engelss. Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās. (http://www.mediafire.com/download/zgy4rszplm5ne9r/Engelss.Gimenes….rar )
•    Andrejs Upīts. Spartaks un citi darbi (http://www.mediafire.com/download/p8efyoramn1acfn/Upits_Spartaks.rar )
•    Anna Brigadere. Triloģija: Dievs, daba, darbs. (http://www.mediafire.com/download/furz36tdum1cc3u/Brigadere_Trilogija.rar )
•    Анна Бригадере. БОГ, ПРИРОДА, ТРУД
•    Vladimirs Miške. Kas ir latviešu buržuāziskie nacionālisti? (1953) (http://www.mediafire.com/download/c3odc3rghnd09wa/Kas_ir_nacion%C4%81listi.rar )
•    Поварнин С.И. Чтение. Логика. Спор. (3 книги) (http://www.mediafire.com/download/mq9vzucexxlsezz/Povarnin_3.rar )
•    Александр Лейт. Агрессия империалистических держав в Латвии (1952) (http://www.mediafire.com/download/5x965cttdkrlz88/Latvia_1917%E2%80%941920._Leit.rar )
•    Ļeņins. Likvidatori un latviešu strādnieku kustība (1914)b (http://www.mediafire.com/download/yeqt05g0752tvg0/Lenins.Likvidatoriunlatviesustradniekukustiba%281914%29.rar )
•    Историческая наука Советской Латвии на современном этапе (http://www.mediafire.com/download/zabg5414i8x6355/IstNaukaSovLatvii.rar )
•    П. Стучка – революционер, мыслитель и государственный деятель.
•    (http://www.mediafire.com/download/3909e02qyyzv8qv/Stucka_1965.rar )
•    Marks. Darba alga, cena un pelņa (1865)
•    Pļehanovs. Jautājumā par personības lomu vēsturē (1898)
•    Ļeņins. Proletāriskās revolūcijas kara programma (1916)
•    Иван Вольнов. Повесть о днях моей жизни.
•    Staļins. Runa pirms vēlēšanām (1946)
•    Par XIX gadsimta krievu klasisko filozofiju (1946)
•    Пээгель Ю. Я погиб в первое военное лето
•    Население и потери ЛССР 1941-1945 гг. (два документа)
•    Латвия под игом нацизма (pdf, документы)
•    Staļins. Par agrāras politikas jautājumiem PSR savienībā.1929.
•    Революционное лето 1940-го в Эстонии (история 40-года в Эстонии)
•    Эстония. Кровавый след нацизма: 1941–1944 годы (pdf, документы)
•    Прибалтийский национализм в документах НКВД, МВД и МГБ СССР
•    Fridrihs Engelss. Sociālisma attīstība no utopijas par zinātni
•    Анатоль Имерманис. Пирамида Мортона
•    Francis Rekšņa. Harijs Galiņš. Spartaks Kurzemē.
•    Ļeņins. Sociālisms un karš (1915)
•    Андрей Упит. Северный ветер. Новеллы
•    Янис Яунсудрабинь. Белая книга.

Uz 08.10.2015 e-grāmatnīcā “Padomju grāmata” bija pieejamas sekojošas grāmatas:

•    Vilis Lācis. Kopotie raksti. (http://www.mediafire.com/download/n1fyd2wontyj5d6/Lacis+V.rar)
•    Nikolajs Jakovļevs. CIP pret PSRS. (1983) (www.mediafire.com/download/grb74r7idyazf66/CIP+pret+PSRS.rar )
•    И. Ринг. Как живут крестьяне Латвии. 1934, krieviski (http://www.mediafire.com/download/89su5s9e6gd98w8/%D0%A0%D0%B8%D0%BD%D0%B3_%D0%BA%D1%80%D0%B5%D1%81%D1%82%D1%8C%D1%8F%D0%BD%D0%B5+%D0%9B%D0%B0%D1%82%D0%B2%D0%B8%D0%B8_1934+.rar )
•    P. Birkerts. Ko tauta saka par baznīcu un mācītājiem. 1927 (http://www.mediafire.com/download/1vs2hbl9afjiwpb/Birkerts_tauta_par+bazn%C4%ABcu_.rar)
•    Herberts Velss. 6 grāmatas: Laika mašīna (1895), Neredzamais cilvēks (1897), Pasauļu karš (1898), Kad guļošais mostas (1899), Pirmie cilvēki uz Mēness (1901), Dievu ēdiens (1904)
•    Fridrihs Engelss. Par vēsturisko materiālismu (1892)
•    L. BERIJA RUNA VK(b)P XIX KONGRESĀ (1952. g. 7. oktobrī)
•    Ļeņins. Marksisma trīs avoti un trīs sastāvdaļas (1913)
•    Молок А. И. Революции 1848—1849 годов (krieviski)
•    Ļeņins. Referāts par 1905. gada revolūciju (1917)
•    Ļeņins. Par lielkrievu nacionālo lepnumu (raksti 1913-1914)
•    Staļins. Sociālisma ekonomiskas problemas PSR savienība (1952)
•    Ļeņins. Tezes nacionālajā jautājumā (1913)
•    Ļeņins. Par Eiropas Savienoto Valstu lozungu (1915-1916)
•    Ян Райнис. Стихотворения, пьесы. (1976) (krieviski)
•    Engelss. Ludvigs Feierbachs un klasiskās vācu filozofijas gals (1885)
•    Staļins. Marksisms un valodniecības jautājumi. (1950)
•    Staļins. Par dialektisko un vēsturisko materialismu (1938)
•    А. Петренко “Прибалтика против фашизма.” (krieviski)
•    PSRS konstitūcija . projekts, 1977g. (http://www.mediafire.com/download/e8b8iye1jpgwjef/PSRS_konstitucija_1978.rar )
•    Staļins. Par Ļeņinisma jautājumiem. 1926 (http://www.mediafire.com/download/acpagiehjb0arzl/Stalins.Par_Le%C5%86inisma_jaut_1926.rar )
•    Aleksandrs Beļajevs. 4 grāmatas: Cilvēks – Amfībija (1928), Nogrimušo Kuģu sala (1929), Pazaudētā seja (1929), Profesora Dovela galva (1925-1938)
•    G. Adamovs. Divu okeānu noslēpums. (1938)
•    Григорий Адамов. 5 книг (krieviski): 1930-е – Корaблекрушение нa Ангaре. (Сильная вода, Рассказ Диего, Электростанция на морозе) (рассказы), 1935 – Авария, 1936 – Завоевание недр, 1937 – Победители недр, 1946 – Изгнание владыки, 1938 – Тайна двух океанов
•    Вилис Лацис. 8 книг.(krieviski): “Бескрылые птицы” 1933, “Сын рыбака” 1934, “Земля и море” 1938, “Семья Зитаров” 1938, “Игра над бездной” 1939, “Буря” 1948 (Сталинская премия 2-й степени), “К новому берегу” 1951 (Сталинская премия 1-й степени), “Потерянная родина” 1953
•    Komunistiskās partijas manifests (1848)
•    Staļins. Par ļeņinisma pamatiem. (1924)
•    Ļeņins. Valsts un revolūcija. 1917 (http://www.mediafire.com/download/hrrjzrvp4449i3d/%C4%BBe%C5%86ins.+Valsts+un+revol%C5%ABcija.+1917.rar)
•    Ļeņins. Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija. 1916 (http://www.mediafire.com/download/ai3o7gj25tnjfj6/Lenins.+Imperialisms+ka+augstaka+kapitalisma+stadija.+1916.rar )

Avots:
http://padomjugramata.ucoz.com

Informācijas aģentūra
/20.12.2015/

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Frīdriha Šillera (1759-1805) dzeja

Frīdrihs Šillers

Frīdrihs Šillers

1. Cerība (atdzejoja Andrejs Balodis)

Gan runā un sapņo cilvēki daudz,
Par labākām nākotnes dienām
Uz priekšu tos mērķi spožākie sauc,
Redz viņus traucam un skrienam;
Kļūst pasaule veca, atkal jauna dzimst,
Vien cilvēka cerības neaprimst.

Mums cerības dzīvībai vārtus ver,
Tās apstaro puisēna pieri,
Un jaunekli viņu burvīgums tver,
Tām sirmgalvja sirdī nav miera;
Pat no kapa, kur gurdo gaitu tam beigt,
Liek viņš cerību asniem augšup vēl steigt.

Tās nav tikai tukša skaņa un māns,
Ko neprāta galvās mēs nesam,
Šalc dziļi sirdī kā okeāns:
Kam labākam dzimuši esam.
Un kas šais krūtīs kā dārgakmens mirdz,
Prom nedos to cerību pārpilnā sirds.

***

2. Orleānas jaunava (atdzejoja Andrejs Balodis)

Viss gaišais cilvēcē lai zaimos gaistu,
Kā dubļus izsmieklu tev sejā sviež,
Ir vienmēr naidā nopēlējs ar skaisto,
Ne cilvēkam, ne dieviem ceļu griež, –
Visdārgāko tas sirdij atņemt tīko,
Bet tukšumu vien iegūst bezgalīgo

Kā tu no tālā bērnu dienu loka
Tik skaidra sapņos meitenīgajos,
Sniedz dzejas dieve tev nu savu roku,
Lai aizlidotu zvaigžņu augstumos,
Un spožums nemirstīgs ap tevi plīvo, –
Ko radījusi sirds, tas mūžam dzīvo.

Arvien vēl tīro nomelnot kāds vēlas,
Par krietno, izcilo ar nievām čukst;
Bet nebaidies! Ir sirdis skaistas, kvēlas,
Vien labajam un daiļajam tās pukst.
Lai tirgus paļās Mamons rod sev māju,
Gars cildenāks mīl cildenāku stāju.

***

3. Jātnieku dziesma (atdzejoja Eduards Veidenbaums)

Nu taisieties, biedri, nu jāsim viss bars
Uz kauju, uz svabadu dzīvi!
Tur kaujā vēl vīram ir īstais svars,
Tur krūtis vēl cilājās brīvi,
Nevienu tur nepārspēj varmāks bargs,
Ikkatrs pats sevim ir kungs un sargs.

Iz pasaules brīvība nīcin nīkst.
Tik kalpību ieraudzīt vari;
Pie kājām viltīgiem blēžiem slīgst
Tie gļēvie cilvēku bari.
Ko nebaida šaušalīgs nāves skats,
Tik zaldāts ir brīvs, tik zaldāts viens pats!

Viņš dzīves bailību projām sviež,
Ne bēdu, nedz rūpju vairs nav tam;
Drošs liktenim krūtis viņš pretī griež,
Tikt šodien, tikt rītdienu kautam,
Un, rīt ja ir jāmirst, tad dzīvības kauss
Līdz dibenam šodien vēl jātukšo sauss.

No debesīm laime tam negaidot līst
Un neprasa pūliņu grūtu.
Uz laukiem darbinieks strādājot svīst,
Iz zemes lai mantu sev gūtu.
Ik dienas viņš dzīvojot urbjas un rok,
Līdz nobeidzas mūžs un kapu tam rok!

Uz ātrajā kumeļa jātnieks ikbrīd
Ir bīstams ciemiņš patiesi.
Rau, kāzu nams ugunīm apgaismots spīd,
Bez lūgšanas klāt viņš par viesi,
Viņš nelaksto daudz, nedz ilgi lūdz,
Ar joni viņš daiļāko vainagu plūc.

Kam, meitene, raudi, kam sērojies daudz?
Met skumjas reiz projām pie malas!
No miera tev mīļāko kauja trauc.
Tam ilgi mīlēt nav vaļas.
To liktenis ātrais projām drīz rauj,
Uz vietas tam palikt ne brīdi neļauj.

Uz kauju kumeļiem laižam nu skriet!
Tur kaujā pūš brīvības dvaša.
Vēl jaunība zaļo, vēl brīvība zied.
Lai dodamies pasaulē plašā!
Kas dzīvību baidās ķīlā likt,
Pie īstas dzīvības nevar tikt.

***

4. Ilgas (atdzejoja Jāzeps Osmanis)

Paverieties, miglas vāli,
Lai reiz biezā tumsa zūd!
Rādiet gaišo saules tāli,
Kur var cilvēks laimīgs būt.
Lūk, tur, spoži apstaroti,
Kalni mirdz un piekalnes.
Ja man būtu spārni doti,
Turpu aizlidotu es.

Tur es līru balsis dzirdu,
Debesis tur dzidras spīd.
Un, man mieru nesot sirdī,
Vēju pūsmas garām slīd.
Redzu mūžam zaļas mētras,
Redzu, zelta augļi lās,
Un tur bargās ziemas vētras
Ziedu klajos neplosās.

Ak tu tāle apburošā!
Cik tur viss ir košs un skaists!
Topot dedzīga  un droša,
Vienmēr jauna sirds tur kaist.
Traukšos turp! … Nē, nesasniegšu …
Uz šo zemi nogriezts ceļš:
Upe tieši manā priekšā
Baltus straumes viļņus veļ.

Lūk, kur laiva … Brauksim pāri!
Kur tu esi, pārcēlāj?
Tversim rokās airu pāri,
Bura ceļa vējam māj.
Droši laivu bangās dzīsim.
Nelūdz dievu kā līdz šim, –
Ceļu paši atradīsim,
Brīnumzemi sasniegsim!

***

5. Zemes dalīšana (atdzejoja Jāzeps Osmanis)

– Lūk, pasaule! – tā Zevs pār debess jumu
Sauc mirstīgajiem: – Saņemiet!
To dodu jums kā mūža mantojumu,
Bet brālīgi tik sadaliet!

Gan jauns, gan vecs nu metas dalīt zemi,
Un šajā darbā savu tiesu veic:
Ņem arājs druvā visu, kas vien ņemams,
Bet mednieks mežā medīt steidz.

Krauj tirgotāji mantu kaudzes lielas,
Smeļ abats vīnu, mucās uzkrāj to,
Bet karalis slēdz visus tiltus, ielas
Un ņem sev daļu desmito.

Visbeidzot tad, kad dalīšana galā,
Nāk dzejnieks, ceļa putekļos viss tīts,
Nav viņam atlicis nekas vairs galu galā:
Viss sen starp citiem izdalīts.

– Ak! Es viens vienīgs aizmirsts, viens no visiem,
Es, kungs, tavs uzticamais dēls! –
Viņš skaļi izsaucas un abas rokas izslien
Pret troni, kurā Zevs sēž cēls.

– Ja savu laiku sapņos pavadīji, –
Zevs vēsi atbild, – tad te gausties beidz.
Kad zemi dalījām, kur tad tu biji?
– Pie tevis, – dzejnieks klusi teic.

– Es tavā apskaidrotā sejā vēros,
Tāds gaišums pretī staroja no tās!
Gars noreiba man tavās gaismas sfērās
Un zeme: piedod! – aizmirsās.

– Nu ko? – man nav ne birzs, ne meža slaikā,
Ir zeme izdalīta, – saka Zevs.
– Ja gribi – debesīs nāc katrā laikā –
Būs vārti vienmēr vaļā tev.

***

6.Cimds (atdzejoja Jāzeps Osmanis)

Pie zvēru dārza smaidot
Un skaistu cīņu gaidot,
Sēd ķēniņš Francs.
Tam blakus augstības spožās,
Bet balkona greznajās ložās
Sēd dāmu pulks elegants.

Un, tiklīdz ar slaidu roku,
Ceļ ķēniņš augšup roku,
Tā paveras pirmais krāts,
Un lauva kāds
Jau laukā skrien,
Drīz vien
Tas glūnot stājas
Un izstaipa kājas,
Un, žāvas mākdams,
Iesnaužas krākdams.

Un, ķēniņš, jau dusmoties sākdams,
Dod atkal mājienu,
Un veras krāts,
Un nu
Pie lauvas straujš
Skrien tīģeris klāt.
Lauvu ieraugot, tas
Skaļi ierēcas,
Bet briesmas te viež,
Asti gredzenā griež
Un atņirgdams plēsīgos zobus,
Ar lielu līkumu vien
Lauvam apkārt lien.
Tad kā draudot un lūdzot
Arī apguļas rūcot –
Bez kāda nodoma ļauna.

Ķēniņš pamāj no jauna,
Un atveras krāts, un laukumā
Divi leopardi izskrien no tā.
Tie tīģeri redz,
Klāt viņam lec,
Un tas
Acis dusmās jau šauda,
Bet ierūcas lauva tad,
un, skat,
Plēsoņu nemiers rimst,
Laukums klusumā grimst, –
Arī svītrainos kaķus māc snauda.

– Re! – iekliedzas balsu simts. –
No balkona nokrīt kāds cimds.
Starp lauvu un tīģeri tas
Liekas tik sīks un mazs.

Un bruņinieku Deloržu sauc
Un smīnot teic jaunkundze Kunigunda:
– Klau, bruņinieka kungs, ja daudz
Jums vēl mīlas, ko solāt jūs man ik stundu,
Tad cimdu manu uznesiet!

Un bruņinieks pagriezies iet.
Dzird visi tā soļu dimdu,
Redz visi, kā nokāpj viņš lejā,
Un vaibsts tam pat nepakust sejā,
Kad paceļ viņš nomesto cimdu.

Un izbīlī gluži rāmas
Nu noraugās cēlās dāmas,
Kā bruņinieks visu to veic.

Tad pēkšņi kā brāzmainā jundā,
Visi iekliedzas, bruņinieku sveic,
Un ar laimīgu smaidu steidz
To saņemt jaunkundze Kunigunda.

Bet viņš cimdu sejā tai met:
– To paldies sev varat paturēt! –
Un aiziet no tās tai pat stundā.

***

7. Meitene no svešuma (atdzejoja Andrejs Balodis)

Reiz gadā, kalnu strautiem urdzot,
Pie ganiem nāca meitene,
Tai cīruļi pār pleciem spurdza,
Kā brīnumu to sveica te.

Neviens šeit viņu nepazina,
Tā sveša bija ielejā,
Un pēdas, ko tai kājas mina,
Drīz pagaisa, kad šķīrās tā.

Tās ierašanās laimi sniedza
Un sirdis dziedēja, kas skumst,
Bet katru nekautrību liedza
Tās skaidrība un cildenums.

Tā puķes nesa rokās abās
Un augļus citur briedušos –
Tur, citā, laimīgākā dabā,
Un saules staros kvēlākos.

Ikviens no viņas guva balvu, –
Tam zieds, bet citam auglis dots,
Gan zēns, gan vīrs ar sirmu galvu
Uz mājām devās aplaimots.

Un visiem viņa uzsmaidīja,
Vismaigāk pāriem jaunajiem –
Ar dāvanām tos apveltīja
Un ziediem visukrāšņākiem.

Informācijas aģentūra
/20.12.2015/

Posted in DZEJA, Kat.: Kultūra, Reģ.: Vispasaules, Veids: Ziņa | 2 komentāri

Harija Potera patiesās jēgas analīze

PotersLai gan poteromānija ir noplakusi vairākus gadus atpakaļ, grāmatu sērija par Hariju Poteru nav aizmirsta, iegūstot klasikas statusu un ieņemot savu vietu pasaules kultūrā. Jā ir pazudusi psihoze un ažiotāža, bet pats darbs ir kļuvis par nopietnu marketologu, filologu, kulturologu un literatūrzinātnieku pētījumu objektu.

Labi atceros kā savulaik cilvēki, kuri izlasīja “pirmo Poteru”, mocījās ar jautājumu “kāpēc?”. Kāpēc paprasts stāstiņš, kurš bija domāts desmitgadniekiem, kurš ir pārpildīts ar nesaderībām, nepilnībām, loģiskām, psiholoģiskām un cita veida kļūdām, spēja iekarot pasauli? Kāpēc grāmatu izpirka tik milzīgās tirāžās?

Grāmatās par Hariju Poteru patiesībā nekā nebija un tai pat laikā tajās bija viss. Viss, lai miljoni dažādu kultūru un nacionalitāšu pārstāvji ar nepacietību gaidītu nākamo turpinājumu. Tajā bija viss, lai pēc tam brendu “Harijs Poters” novērtētu vairākos miljardos dolāru, viss, lai katra filma, kura ir uzņemta pēc Roulingas grāmatas, pārspētu kases ieņēmumu rekordus. Viss, lai internetā parādītos simtiem “poterisku” mājaslapu, bet daudzi fanāti sēstos rakstīt savas grāmatas par tēmām, kas ņemtas no poteriādas.

Un to visu ir paveikusi vienkārša, otršķirīga bērnu pasaciņa? Nē, tā tas nevar būt, un tāpēc mēģināsim tikt ar to skaidrībā.

Sākumā pievērsīsimies dažiem grāmatas varoņu likteņiem.

Harijs Poters – bārenis, zaudēja vecākus agrā bērnībā, uzauga radinieku mājās, kuri viņu nevarēja ciest un gadiem visādi nīdēja.

Baltuss Dumidors (Albus Dumbledore/Альбус Дамблдор) – burvju pasaules galvenais burvis (mags). Visu mūžu mokās dēļ tā, ka netieši ir vainojams savas māsas nāvē. Sižeta gaitā iet bojā.

Sīriuss Bleks – Harija Potera krustēvs, viņa tēva tuvākais draugs. Kļūdas pēc ir ieslodzīts cietumā, kur pavadīja vairākus gadus. Viņam izdevās izbēgt un satikties ar Hariju. Kad viņa dzīve tikko sāka nokārtoties, Siriuss iet bojā.

Remuss Ļupins (Remus Lupin / Ремус Люпин) – tuvs Harija Potera tēva draugs. Izstumtais, jo bērnībā viņu sakoda vilkatis un viņš pats kļuva par vilkati. No viņa vairās visi un viņš dzīvo nabadzībā. Kad beidzot viņš atrod savu laimi, apprecas un viņam piedzimst bērns, viņu ar sievu nogalina, bet viņu bērns paliek par bāreni.

Severuss Strups (Severus Snape / Северус Снейп) – visu dzīvi cieš, jo ir netieši vainīgs sievietes, kuru mīlēja, nāvē. Pie tam šī sieviete (Harija Potera māte) noraidīja viņa mīlestību un aprecējās ar cilvēku, kurš bērnībā Strupu drausmīgi pazemoja.

Nevils Lēniņš  (Neville Longbottom / Невилл Лонгботтом) – Harija Potera draugs, kuru audzina vecmāmiņa. Viņa vecāki tika spīdzināti un no sāpēm sajuka prātā.

Voldemorts (viņš arī Tumšais Lords un Volands de Morts) – izaudzināts nožēlojamā bāreņu patversmē. Viņa māte nomira dzemdībās. Vīrs viņu pameta, kad viņa bija stāvoklī. Voldemorts visu mūžu mēģina atrast paņēmienu kā kļūt nemirstīgam, tāpēc pakļauj sevi dažādām maģiskām transformācijām, izkropļo savu ķermeni un dvēseli. Jo tuvāk mērķim viņš nokļūst, jo lielāka kļūst viņa personības degradācija ar acīmredzamu prāta spēju zudumu.

Septiņu grāmatu romāns burtiski ir pārpildīts ar visdziļākām skumjām un sāpēm, bet klasiskā “hepienda” nav. Jā, Harijs Poters izdzīvoja, bet Voldemorts, kā pienākas ļaundarim, tiek uzveikts. Tomēr sižeta attīstības gaitā iet bojā gandrīz visi gaišākie grāmatas varoņi, kuri tā iepatikās lasītājiem. Un tā, gribat apgalvot, ir bērnu grāmata?

Tagad apskatīsim tematus, kuri tiek apskatīti Roulingai piedēvētajā grāmatā: dzīve pēc nāves, mazākā ļaunuma problēma, dvēseles un saprāta saistība, varas jautājumi – formālās un reālās, kā arī daudzi citi temati, kuri nevar būt saprotami maziem bērniem. Domāju ar jau minētajiem argumentiem pietiek, lai apgalvotu, ka grāmata ir nopietna.

Visbeidzot ir vēl viens, visnopietnākais arguments, ka Harijs Poters nav vienkārša bērnu grāmatiņa. Kad līdz romānu sērijas nobeigumam bija vēl tālu, krievu internetā parādījās raksts “Profesora Dumidora lielā spēle” («Большая игра профессора Дамблдора»), kurā tika pierādīts, ka grāmatu sērijas par Hariju Poteru saturam ir šifrēts “otrs saturs”, kura jēga nebūt nav bērnu. Pie tam poteriādas autors spēlējas ar lasītājiem, dodot grāmatas pamatsaturā atslēgas uz šo “otru saturu”, lai uzmanīgs, gudrs un zinošs lasītājs tomēr spētu nokļūt līdz apslēptajām domām.

Citiem vārdiem sakot, Harija Potera teksts ir daudzslāņains un lasīt to var dažādi, un jo izglītotāks, zinošāks un erudītāks ir lasītājs, jo vairāk romāna jēgu tam pavērsies. Un visādas sižetiskās nesaderības tikai virspusēji tādas šķiet.

Šis raksts uzreiz izraisīja prognozējamu reakciju. Uzreiz parādījās skeptiķi, kuri paziņoja, ka autors meklē melnu kaķi melnā istabā, kurš tur nekad nemaz nav bijis. Sak, grāmatiņa ir bērnu, varoņu raksturi un motivācija ir ļoti vienkārša, un nevajag to mākslīgi sarežģīt. Roulinga esot talantīga autore, bet tomēr iesācēja, tāpēc nav jābrīnās par viņas kļūdām. Skeptiķus nebija iespējams pārliecināt un uz katru argumentu tie atbildēja: “Ai nu atkal tās sazvērestības teorijas”. Tomēr, kad poteriāda tika pabeigta, raksta autoram (kurš to uzrakstīja ilgi pirms grāmatas noslēguma) izrādījās taisnība līdz pat sīkumiem, bet Harija Potera pēdējā grāmatā speciāli īpaši neattapīgajiem lasītājiem jau gandrīz tiešā tekstā tika pavēstīts par satura daudzslāņainību un slēptajām jēgām.

Tādējādi poteriāda ir ne tikai nopietns darbs, tas ir ļoti nopietns darbs un ir spēcīgs propagandas un manipulācijas instruments. Šis stāsts aizrāva ne tikai 1990-o gadu bērnus, bet arī viņu vecākus. Šo efektu daudzkārtīgi pastiprināja milzīgā industrija, kura izveidojās ap “Harija Potera” brendu. Jau tikai šī iemesla dēļ vien poteriādai ir vērts pievērst īpašu uzmanību.

Grāmatas sižets ir konstruēts sekojoši. Kad Harijam Poteram paliek 11 gadi, viņš iestājas burvestību apmācības skolā Hogvarda [neveiksmīgajā latviešu tulkojumā – “Cūkkārpa”], kuras pilns apmācības kurss ir septiņi gadi. Katra Harija Potera grāmata vēsta par notikumiem burvju pasaulē attiecīgajā mācību gadā.

Pirmā Harija Potera grāmata stāsta par Hariju – bērnu un tik tiešām pirmkārt ir domāta bērnu auditorijai, tomēr katra nākamā grāmata kļūst “pieaugusāki”, jo pieauga gan pats Harijs, gan arī viņa auditorija, kura ar nepacietību gaidīja nākamo turpinājumu.

Bērni, kuri sāka lasīt Poteru vēl 1990-ajos gados, kad iznāca pirmā grāmata, kļuva pilngadīgi. Viņi auga kopā ar Hariju un attiecīgi arī tika audzināti ar Potera grāmatu palīdzību. Vesela paaudze ir piesūkusies ar idejām, kuras ir paustas romānā, un ar to lieta vēl nebeidzas. Jau aug nākamā paaudze, kura pārņem stafeti no iepriekšējās. Tāpēc Harija Potera iedarbības ideoloģiskais efekts turpināsies vēl ļoti ilgi.

Tātad, kādas idejas tiek sludinātas poteriādā? Un atkal ideoloģiskā daļa te ir jāsadala bērnu un pieaugušo daļās.

Bērnu daļa ir banāla un tipiska kā visām pasakām. Kā parasti tiek apdziedāta īsta draudzība, savstarpējā palīdzība (plašākā nozīmē – kolektīvisms), līdzcietība, altruisms, pašuzupurēšanās utt. Protams, galvenais negatīvais varonis ir tā visa pilnīgs un absolūts pretmets – sava veida Kašejs Nemirstīgais.

Un kādas idejas grāmata nes pieaugušajiem?

Lai cik tas dīvaini arī nebūtu, pie visām acīmredzamajām atšķirībām, abi galvenie burvju pasaules burvji – “labais” Dumidors un “ļaunais” Voldemorts ir līdzīgi divos ļoti būtiskos aspektos. Viņi abi grib pārveidot esošo pasauli saskaņā ar savu vērtību sistēmu un ieskatiem, kā arī abi mēģina uzvarēt nāvi. Citiem vārdiem sakot, viņi abi met izaicinājumu Sistēmai un Dabai. Un runa te neiet par to, ka “Dumidora pasaule” iespējams ir labāka par esošo, bet “Voldemorta pasaule” ir elle zemes virsū. Svarīgi te ir, ka viņus abus neapmierina ierastā kārtība un ka viņi abi ir gatavi to mainīt radikālām metodēm.

Un ko mēs redzam? Šīs abas idejas Harija Potera autors mērķtiecīgi diskreditē. Melnais Lords sasniedz parodiju par nemirstību, bet Dumidors novēršas no izvēlētā ceļa, sākot uzskatīt to par kļūdainu.

Voldemors grāmatā ir parādīts kā aprobežots kroplis, kurš, dzenoties pēc nemirstības, ir zaudējis cilvēcisko veidolu, un kurš ilgajos savas dzīves gados tā arī nespēja pieaugt. Apkārtējo sapratnes jomā viņš, būdams vecs, gribasspēka pārpilns un maģiski apdāvināts, izrādās glupāks par pusaudzi, tāpēc uz katra soļa pieļauj kļūdas, kuru cēlonis ir psiholoģiskā brieduma trūkums. No grāmatas teksta ir noprotams, ka šis psiholoģiskā brieduma trūkums ir personības degradācijas rezultāts, ko izraisīja mēģinājumi panākt nemirstību.

Otrs mērķis – izmainīt pasauli, arī ne tiek sasniegts, un pēc visa ir noprotams, ka nemaz nevarēja tikt sasniegts. Burvju pasaules labākie pārstāvji ar riebumu noraidīja Tumšā Lorda lozungus un metodes, ar kurām tas mēģināja tos iedzīvināt. Izrādījās, ka Voldemorta pusē pēc būtības bija visai vāji spēki – saujiņa kropļu un izstumto, kuri paši pakāpeniski sāka neieredzēt savu pavēlnieku. Lai gan Tumšais Lords gāja bojā divkaujas ar Hariju Poteru laikā, viņa plāni sabruka jau ilgi pirms tam.

Tai pat laikā Dumidors ir parādīts kā ļoti gudrs un cienījams cilvēks. Bet viņš taču arī kādreiz sapņoja izmainīt pasauli un uzvarēt nāvi. Šo savu dzīves periodu Dumidors atceras ar kaunu. Viņš sauc sevi par muļķi, jo kādreiz bija domājis sasniegt ko tādu. Citiem vārdiem sakot, viņa galvenā gudrība ir apstāklī, ka viņš spēja apstāties un atteikties no tiem mērķiem, kurus sev uzstādīja jaunībā. Savukārt Tumšais Lords gāja tālāk un pārvērtās par ļaunu, primitīvu radību, kura ir nolemta neveiksmei dēļ sava pārmērīgā ļaunuma un aprobežotības.

Harijs Poters viegli tiek galā ar tiem kārdinājumiem, ar kuriem netika galā Tumšais Lords un no kuriem ar tik lielām grūtībām izdevās izvairīties Dumidoram. Harijam nav vajadzīga vara. Viņš necenšas uzvarēt nāvi, jo ne pārāk baidās no tās.

Pie tam gan vara, gan uzvara pār nāvi it kā “pašas no sevis” dodas Harijam rokās. Apkārtējie atdzīst viņā līderi, lai gan viņš netiecas pēc līderības, bet maģiskie artefakti, ar kuru palīdzību var uzvarēt nāvi, arī nokļūst Harija rokās.

Gala beigās divi izcili burvji – Dumidors un Voldemorts atzīst pusaudža – burvja pārākumu. Pirmais tieši atzīst Potera tikumisko un cilvēcisko pārākumu. Otrs neuzskata tikumību un cilvēcību par priekšrocību, bet zaudē divkaujā lielā mērā arī tāpēc, ka nenovērtēja tādas gaišas cilvēciskās īpašības kā spēju mīlēt, līdzcietību un uzupurēšanos citu labā.

Melnais Lords pārspēj Hariju daudzos rādītājos. Voldemortam no dabas ir dotas neiedomājamas maģiskas spējas, viņš ir harismātisks, neatkarīgs un kopš bērnības patstāvīgs. Viņš ir spējīgs desmitiem gadu iet pretī noliktajam mērķim, neskatoties ne uz kādām grūtībām. Viņš ir lielākais maģijas pētnieks (maģija grāmatā ir attēlota kā zinātnes disciplīna) un drosmīgs eksperimentētājs, kurš ir veicis daudzus izcilus atklājumus.

Būdams mūžīgais vienpatis bez sakariem, naudas un atbalsta, viņš paceļas arvien augstāk un augstāk, kļūstot par burvju pasaules draudu. Bet Tumšais Lords ir morāls kroplis un tā ir viņa vājība. Voldemorts izzina vislielākos nāves maģijas noslēpumus, bet mīlestība ir stiprāka par burvestībām, saka Dumidors, un viņam izrādās ir taisnība.

Ko tad mēs redzam? Stāsts par Hariju Poteru, protams, ir himna cilvēcībai, tomēr, apdziedot cilvēcību, autors ļoti stipri kritizē radikālas pasaules izmaiņu ideju un noniecina patiešām dižus cilvēkus.

Epilogā Harijs Poters pavada savus bērnus uz skolu, kuru pabeidza pats. Drako Malfojs – Harija skolas laiku nedraugs, stāv mazliet tālāk arī kopā ar savu bērnu. Viņi tā arī nav atraduši kopēju valodu. Aplis ir noslēdzies, laiks ir ciklisks. Pasaule palika tāda pati, kāda tā bija pirms Voldemorta un Dumidora. Bet Harijs Poters atrada savu laimi, vienkāršā cilvēka mietpilsonisko laimi. Viņš nav maģijas ministrs, ne arī dižs burvis, ne arī pārveidotājs. Viņš ir tikai laimīgs tēvs. Un gudrība te ir nemēģināšanā mainīt pasauli, bet tieši pretēji ir jāaizsargā sen nodibinātā kārtība no nemiera cēlājiem un dumpiniekiem.

Nemēģiniet izmainīt dabīgo notikumu gaitu, tāda ir galvenā romāna Harijs Poters ideja. Lūk, tādā garā romāna autors mēģina audzināt savus lasītājus. Tāpēc ir jāuzdod klasiskais jautājums: “Kam tas ir izdevīgi?”.

Bet, lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāsaprot kādā pasaulē no sociālā skatu punkta notiek romānā aprakstītie notikumi. Citiem vārdiem sakot, ir jāsaprot  kāda sociālā grupa atrodas vēstījuma centrā.

Protams, runa te iet par eliti. Magu bērni mācās iestādē ar visai interesantu nosaukumu “Hogvarda”, tas ir Hārvardā vai iespējams Hārvardas un Oksfordas apvienojumā. Bērni brauc projām no vecākiem un dzīvo skolā visu mācību gadu, nēsā skolas formu, vāc balles, kārto eksāmenus, kas ir tipiska Anglijas un ASV labāko elitāro skolu iezīme, kurās gatavo pasaules eliti.

Ņemsim vēl vērā, ka no visiem pārējiem cilvēkiem elite atšķiras ar to, ka tai ir milzīgas iespējas. Elites pārstāvji var darīt to, ko citi nevar. Tieši tas arī romānā ir aprakstīts, jo burvji ir spējīgi uz to, kas parastajiem cilvēkiem nav pieejams.

Svarīgi, ka bērni, kuriem ir burvju spējas, ne obligāti piedzimst burvju ģimenēs. Burvju pasaule seko līdzi tādiem bērniem no vienkāršām ģimenēm un “ņem” tos pie sevis , ļaujot tiem attīstīt savas netipiskās spējas Hogvardā. Citiem vārdiem sakot, spējīgākie vienkāršie cilvēki tiek uzņemti elitē. Tādējādi elitārā sociālā grupa iegūst “svaigas asinis” un atjaunojas. Tomēr ne visi burvji ir apmierināti ar šādu lietu kārtību. Daļa elites ir pārliecināta, ka Hogvardā vajag uzņemt tikai “tīrasiņainos”, tas ir bērnus, kuri ir piedzimuši burvju ģimenēs. Citiem vārdiem sakot, daļa elites grib likvidēt sociālos liftus, kuri paceļ uz augšu cilvēkus no malas.

Viņu nicinājums pret “netīrasiņainajiem” virspusēji raugoties šķiet iracionāls, jo visi ļoti labi zin, ka tie, kuri ir nākuši no vienkāršajām ģimenēm maģisko spēju ziņā nav sliktāki par “tīrasiņainajiem” un mācās arī tikpat labi. Sev jaunajā pasaulē vienkāršo vecāku bērni iejūtas ļoti ātri un lieliski integrējas burvju, tas ir elitārajās struktūrās. Tāpēc it kā dēļ tā nevajadzētu rasties nekādiem konfliktiem.

Tomēr tieši otrādi, tas, ka “netīrasiņainie” rada “tīrasiņainajiem” reālu konkurenci, arī rada konfliktus. “Mums ir vieta elitē pēc dzimšanas fakta, bet šitie kur lien?”, ir klasisks domu gājiens. Un šis elites iekšējais konflikts iekšienē gruzd simtiem gadu, laiku pa laikam izlaužoties virspusē.

Jāatzīmē, ka ideja pārskatīt lietu kārtību nāk no “tīrasiņainajiem”. Poteriāda kā reiz vēsta par kārtējo šī konflikta saasināšanos, kad “tīro asiņu” piekritējiem parādās spēcīgs vadonis – Voldemorts.

Šis moments ir jāapskata sīkāk, jo pats Voldemorts nav “tīrasiņu”. Viņa vārds ir Toms Redls un uzaudzināja viņu nevis burvji, bet gan vienkārši cilvēki parastā bāreņu patversmē. Par burvju pasauli viņš uzzināja tikai, kad pienāca laiks doties uz Hogvardu. Pats Dumidors, tolaik viens no pasniedzējiem, pats apmeklēja patversmi un paziņoja zēnam, ka viņam ir īpašas spējas un tāpēc viņam ir tiesības mācīties burvju skolā. Un uzreiz jau pirmajā tikšanās reizē Dumidors uzzina par zēna noziedzīgajām tieksmēm. Pat vairāk, viņš ievēro, ka zēns ir harizmātisks un ar līdera dotībām.

Dumidors uzreiz saprata, ar ko viņam ir darīšana. Tas ir redzams pēc psiholoģiskā trika, ko viņš izmantoja, lai ietekmētu Tomu. Bērns pieprasīja, lai Dumidors nodemonstrē burvju mākslu un burvis, pavicinot ar burvju nūjiņu, aizdedzināja skapi. Tā ir smalka nianse. Lai pārliecinātu puiku par maģijas eksistenci bija ļoti daudz iespējamo variantu, bet pieredzējušais pedagogs izvēlējās tieši to, kurš visvairāk ietekmē spēcīgus un agresīvus cilvēkus ar līdera dotībām. Dumidors nodemonstrēja tieši spēku tā visuzskatāmākajā izpausmē, jo uguns ir pirmatnēja un varena stihija.

Romānā ir teikts, ka tad, kad Toms sāka mācīties, visi pasniedzēji no viņa bija stāvā sajūsmā par tik apdāvinātu un talantīgu audzēkni. Visi, izņemot Dumidoru. Viņš uzmanīgi vēroja bērna augšanu un attīstību, redzēja kā viņš izveido bandu, kas pēc tam būs Voldemorta (Toma pseidonīms) gvarde.

Jāuzsver, ka labs pasniedzējs, kāds noteikti ir Dumidors, redz bērnam “cauri”, redz tā raksturu, zin tā spējas un tieksmes. Pie tam Hogvarda ir slēgta tipa skola, kurā audzēkņi atrodas pedagogu uzraudzībā gandrīz visu gadu, aizbraucot uz mājām tikai brīvlaikā. Tas nozīmē, ka Dumidoram bija daudz laika, lai ļoti labi iepazītu Tomu Redlu.

Kad skolā sākas slepkavības, Toms Redls ir pirmais, kurš atmasko “vaininieku” (bet patiesībā uzveļ savu vainu citam). Bet pirmais liecinieks parasti tiek izskatīts arī kā pirmā aizdomās turamā persona!

Īsāk sakot, Dumidors labi saprot, ka burtiski viņa acu priekšā aug drausmīgs melnais mags, pie tam nedara neko, lai pāraudzinātu zēnu, vai arī, lai neitralizētu to, kamēr viņš vēl nav kļuvis par ļaundari ar lielo burtu. Kāpēc tā?

Nesenā vēsturē jau ir bijis līdzīgs gadījums, kad ar pašu rokām izaudzina kādu darboni un dod tam atbalstu, bet pēc tam ar lielām grūtībām un zaudējumiem tiek ar viņu galā. Te, protams, es domāju Ādolfu Hitleru un nacistisko Vāciju.

Paralēles starp Hitleru un Voldemortu ir acīmredzamas un daudzi lasītāji jau sen ir pievērsuši tam uzmanību. Līdzīgi kā āriešu rases pārākuma teorijas adeptam pašam nebija “kanonisks” ārieša izskats, tā arī Voldemorts ir “tīrasiņaino” vadonis pats būdams jauktenis.

Bet, ja runā par Hitleru, tad būtiski ir izanalizēt tos spēkus, kuri pacēla viņu varas augstumos un laikus neapstādināja, kad Hitlers bija vēl ļoti vājš. Tas pats attiecas arī uz Tomu Redliju. Kā gan tā nākas, ka burvju pasaule palaida garām mirkli, kad Toms kļuva par Voldemortu? Bet varbūt tomēr nemaz nepalaida garām? Pēc visa spriežot tomēr nepalaida, attiecīgi Tomam ļāva pacelties.

Un kurš tieši? Kā minimums viena šāda cilvēka vārds ir zināms, tas ir Albus Dumidors – burvju pasaules gudrākais pārstāvis, labais skolnieku mīlulis un vispāratzīta autoritāte. Tas ir cilvēks, kurš neieņem ministra posteni, bet kurš reāli pārvalda burvju pasauli. Septītajā grāmatā pat tieši tiek pateikts, ka Harija Potera personību burtiski ir “izlipinājis” Dumidors, kurš kontrolēja un virzīja gandrīz katru bērna soli.

Pedagoga rokās nokļuva mazs bārenis, kurš, viņa audzināšanas un aizbildniecības rezultātā, spēja uzvarēt Voldemortu. Bet taču arī pats Voldemorts agrāk kā bērns nokļuva pie Dumidora un viņš “izlipināja” no viņa Tumšo Lordu. Dumidors pats radīja indi un pēc tam pats radīja pretindi. Inde tika injicēta burvju sabiedrībā, kas izraisīja konfliktu, kurš beigās tomēr tika atrisināts, lai gan ar lieliem zaudējumiem. Un kādēļ tas bija nepieciešams? Kam ir nepieciešama tik vērienīga provokācija?

Lai to saprastu, ir jāatceras, ka kopš XX gadsimta vidus ātri sāk attīstīties jauns zinātnes novirziens – konfliktoloģija. Konfliktologi, atšķirībā no citiem sociologiem, iziet no pamatnostādnes, ka ir bezjēdzīgi mēģināt izveidot bezkonfliktu sabiedrību. Konflikti būs vienmēr, jo tāda ir sabiedrisko organismu daba. Tādējādi sabiedrības vadība lielā mērā ir konfliktu vadība.

Spontāni radušies konflikti ir bīstami, tāpēc konfliktus nepieciešams radīt un kontrolēt. Opozīcija sev pašam ir jārada un pašam jākontrolē. Tā kā vienmēr būs kādi neapmierinātie, nepieciešams uzņemties to vadību.

Pēc pirmās poteriādas sējumiem rodas iespaids, ka pats autors ir pretējos ieskatos. Nepārtraukti tiek uzsvērts, ka Hogvardas sadalīšana sektoros [krievu un latviešu tulkojumā – “fakultātēs”] ir nejēdzība, pagātnes nepilnība, kura ir jāpārvar. Pēc “hepienda” žanra abām pusēm beigās vajadzēja “brāļoties”, bet tas nenotika.

Pie tam pēdējās grāmatas beigās ir ļoti būtiska epizode: Hogvardas studentiem ir jāizvēlas kā pusē viņi nostāsies. Iepriekšējos sējumos daudz tika runāts par to, ka kopēju briesmu gadījumā ir muļķīgi dalīties un ka visiem sektoriem ir jāstājas plecu pie pleca vienotā frontē, aizmirstot savstarpējos aizvainojumus. Bet tā nenotika! Hogvardas audzēkņi, kuri mācās tajā pašā sektorā, kurā savulaik mācījās Voldemorts, pāriet viņa pusē, un nekāda “brāļošanās” nenotiek. Daudzu gadsimtu ilgušais konflikts turpinās un neviens negrib piekāpties.

Bet kāpēc? Jo, ja ne brālības sasniegšanai, tad vismaz salīdzinošas vienotības sasniegšanai Hogvardā ir visas iespējas, jo bērni ar pasniedzējiem pavada vairāk laika, nekā ar saviem vecākiem. Tad kāpēc nav veikta audzināšana, kura nogludina nesaskaņas? Demogoģijas par savstarpēju izpalīdzēšanu tur ir cik uziet, bet reālās pedagoģiskās pūles tiek pieliktas pavisam citā virzienā. Ko vien ir vērta ir sporta un mācību sacensības starp sektoriem ar baļļu pelnīšanu un kausa pasniegšanu! Kuri nezin, viens no labākajiem veidiem, kā sarīdīt savā starpā cilvēkus, ir sadalīt tos grupās un organizēt, piemēram, to daudzus gadus ilgstošu savstarpēju sacensību.

Ja tieši tā tiek darīts, tad tas ir audzināšanas īstais mērķis. Ir nepieciešams konflikts, reāls konflikts, kuram notic, pie tam vadāms konflikts. Tas ir grūts uzdevums, kā reiz uzdevums tādam dižam cilvēkam kā Dumidors. Lūk, tādas provokācijas rīko pasaulē valdošā globālā elite!

Dmitrijs Zikins
/23.02.2015/

Avots:
http://www.km.ru/world/2015/02/23/kino-v-mire/755247-garri-potter-i-zakaz-mirovoi-elity
http://ru.harrypotter.wikia.com/wiki/%D0%91%D0%BE%D0%BB%D1%8C%D1%88%D0%B0%D1%8F_%D0%98%D0%B3%D1%80%D0%B0_%D0%BF%D1%80%D0%BE%D1%84%D0%B5%D1%81%D1%81%D0%BE%D1%80%D0%B0_%D0%94%D0%B0%D0%BC%D0%B1%D0%BB%D0%B4%D0%BE%D1%80%D0%B0
http://www.harrypotter.com.ua/index.php?showtopic=10442
http://big-game.livejournal.com/13500.html#cutid1

Informācijas aģentūra
/03.12.2015/

Posted in Kat.: Kultūra, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Eksperiments: “ideāla dzīve” nogalina

00569_Kelhuns20.gadsimta 60-ajos, 70-ajos gados ASV zinātnieks Džons Kelhūns (John B. Calhoun / Джон Кэлхун) veica virkni interesantu eksperimentu. Kelhūns gribēja uzzināt, kas notiks ar pelēm, ja tām būs ideāli dzīves apstākļi.

Zinātnieks nodrošināja peles ar ēdienu un dzeramo neierobežotos daudzumos, maksimāli tās aizsargāja no jebkādām slimībām, nodrošināja nepieciešamos apstākļus, lai tās varētu neierobežoti vairoties, un pasargāja peles no to dabīgajiem ienaidniekiem. Tomēr peļu kolonija tā vietā, lai izbaudītu ideālo dzīvi, pēc kāda laika izmira.

Džons Kelhūns visu dzīvi veica eksperimentus ar pelēm un ar saviem eksperimentiem paredzēja, kas nākotnē var sagaidīt cilvēci. Daudzu eksperimentu rezultātā viņš izdomāja jaunu terminu – «behavioral sink» (“biheiviorālā kloāka” vai burtiskā tulkojumā “uzvedības kloāka”). Šīs parādības būtība: nokļūstot garlaicības un pārapdzīvotības apstākļos, dzīvo būtņu uzvedība mainās no konstruktīvas un pozitīvas uz destruktīvu un deviantu.

Kelhūns veica daudzus eksperimentus, kas izraisīja lielu Rietumvalstu sabiedrības interesi. Visslavenāko un visinteresantāko no tiem ar nosaukumu “Visums – 25” Kelhūns veica 1972.gadā, palīdzot Nacionālajam psihiskās veselības institūtam.

Sākot šo eksperimentu, zinātnieks uzstādīja sev mērķi izanalizēt kā populācijas blīvums ietekmē peļu uzvedību. Labratorijā tika radīta visīstāk;ā peļu paradīze. Speciālā bākā (augstums – 1,5m, garums – 2m, platums – 2m), no kura peles nevarēja izkļūt, patstāvīgi tika uzturēta pelēm vislabvēlīgākā temperatūra  (+20 grādi). Peļu mātītēm tika izveidotas ērtas ligzdas.

Ēdiens un ūdens tika nodrošināts neierobežotā daudzumā: vienlaicīgi bez grūtībām un diskomforta varēja paēst 9500 un padzerties ūdeni 6144 peles. Katru septīto dienu tika veikta pilna bākas dezinfekcija pie reizes to arī iztīrot. Tāpat laboratorijā pelēm tika nodrošināta pilnīga drošība – bākā nevarēja iekļūt plēsēji. Peles nepārtraukti uzraudzīja pieredzējuši veterināri un peles neslimoja, tai skaitā ar infekcijas slimībām, kas varētu izraisīt masu saslimšanu.

Kelhūns savu eksperimentu sāka ar to, ka ievietoja bākā 8 pilnīgi veselas peles (četrus tēviņus un četras mātītes). Pēc kāda laika, kad peles saprata ciuk brīnišķīgos apstākļos tās ir nokļuvušas, tās sāka aktīvi vairoties. Laika posmu no eksperimenta sākuma līdz pirmo pēcnācēju piedzimšanas Kelhūns nosauca par A stadiju.

Stadija B sākās pēc pirmo pelēnu piedzimšanas ideālajos apstākļos. Katras 55 dienas peļu kolonijas iemītnieku skaits dubultojās. Tā tas notika līdz 315. dienai no eksperimenta sākuma. Sākot ar 316 dienu peles sāka vairoties mazāk aktīvi un kolonijas iemītnieku skaits dubultojās ik pēc 145 dienām. Tas bija C stadijas sākums. Uz to mirkli bākā dzīvoja jau 600 peles.

Peļu sabiedrībā parādījās grupa “izstumto”, kuriem citas peles atvēlēja dzīvesvietu bākas centrā. Šīs grupas pārstāvji visbiežāk kļuva par citu, spēcīgāku grauzēju agresijas upuriem. “Izstumto” grupā, kuri bieži staigāja sakosti un ar izplēstu spalvu, parasti nokļuva jaunās peles, kuras nespēja ieņemt pienācīgu vietu peļu hierarhijā. Tā kā vecākā peļu paaudze ideālajos apstākļos dzīvoja ilgi, tā negribēja atdot savu vietu jaunajiem. Tas psiholoģiski salauza jaunos tēviņus un tie vairs nemēģināja aizstāvēt ne sevi, ne savas mātītes. Tiesa gan reizēm “izstumtie” uzbruka citām pelēm – gan savas grupas pārstāvjiem, gan veiksmīgākajiem eksemplāriem.

Savukārt mātītes, kuras gatavojās radīt jauno paaudzi, vairs nevarēja justies drošībā, jo jaunie tēviņi tās briesmu gadījumā vairs nespēja aizstāvēt, tāpēc mātītes kļuva agresīvākas. Ļoti bieži šī mātīšu agresivitāte izpaudās nevis pret citām pelēm, kuras kaitēja mātītēm, bet gan attiecībā pret pašas bērniem. Mātītes, kuras pašas nogalināja savus bērnus, pārvācās dzīvot uz bākas augšdaļu, atteicās turpmāk vairoties un nekontaktējās vairāk ar citiem peļu sabiedrības pārstāvjiem.

Tā visa rezultātā peļu kolonijā samazinājās dzimstība un paaugstinājās jauno peļu mirstība.

Pēdējā D fāze (sabiedrības nāves fāze) sākās ar to, ka peļu sabiedrībā parādījās jauna peļu kategorija, kura tika nosaukta par “skaistajiem”. Tie bija tēviņi, kuri pārstāja izrādīt tēviņu pazīmes. “Skaistie” pārstāja cīnīties par mātītēm un savu teritoriju. Šādi tēviņi negribēja vairs meklēt mātītes dzimtas turpināšanai un vispār uzvedās ļoti pasīvi. Šie tēviņi tikai ēda, atpūtās un sekoja līdzi savam ārējam izskatam. Tie pārstāja pildīt jebkādas sociālās funkcijas un vairījās no jebkādas konfrontācijas ar citiem peļu sabiedrības pārstāvjiem.

Vidēji statistiskais peles vecums D fāzē bija 776 dienas. Savukārt reproduktīvā funkcija pelēm pārstāja darboties 200. dienā. Jauno peļu mirstības līmenis sasniedza 100%. Mātītes pārstāja kļūt grūtas un dzemdēt pēcnācējus, savukārt tēviņi sāka kopoties ar tēviņiem un demonstrēt nemotivētu agresiju. Neskatoties uz pārtikas pārpilnību, mātītes sāka nogalināt un apēst pašas savus bērnus. Tā visa rezultātā 1780 dienā pēc eksperimenta sākuma nomira pēdējais bākā mītošais peļu kolonijas iemītnieks.

Tā kā Kelhūns paredzēja šādu notikumu attīstību, viņš paralēli veica vēl dažus eksperimentus. Kad peļu sabiedrība atradās C attīstības stadijā, viņš pārvietoja dažu peļu grupu (“skaistos” un vientuļās mātītes) pārstāvjus no bākas uz citu vietu ar tādiem pat apstākļiem, tikai ar minimālu iemītnieku skaitu un neierobežotu platību. Šīs pārvietotās peles nokļuva tādos pat apstākļos kā pirmie bākas iemītnieki. Tomēr tas nepalīdzēja un jaunajā vietā nokļuvušās peles tāpat negribēja vairoties, tās visas nomira no vecuma neatstājot pēcnācējus.

Pēc eksperimenta Džons Kelhūns izdarīja dažus secinājumus.

1. Eksistē divu veidu nāves. Pirmā ir garīgā nāve. Jaunās peles, kuras nevarēja atrast sev vietu ideālajā sabiedrībā, salūza psiholoģiski. Tās nespēja atrast sev mātīti, radīt ar to pēcnācējus un aizstāvēt savu teritoriju. Lielākā daļa peļu, dzīvojot ideālos apstākļos, tikai gulēja, ēda un sakopa sevi. Otrā ir fiziskā nāve, kura minētajām pelēm iestājās pēc garīgās nāves. Fiziskā nāve ir neizbēgama. Tikai pēcnācējus pēc sevis peles neatstāja, tāpēc tās bija nolemtas pilnīgai izmiršanai.

2. Analizējot “skaisto” grupas parādīšanās iemeslus, zinātnieks izdarīja tiešu analoģisku salīdzinājumu ar cilvēkiem. Cilvēku dzīve parasti norit saspringtībā, stresā un spiediena iespaidā. Ja vīriešu kārtas pārstāvji izvēlas vieglu un neapgrūtinošu dzīvi, tad viņi mirst garīgi un zaudē savas vīrišķās īpašības.

Aprakstītā eksperimenta nosaukums bija “Visums 25”. Kāpēc? Tāpēc, ka Kelhūns pirms tam jau 24 reizes bija veicis līdzīgus eksperimentus, mēģinot radīt pelēm ideālus dzīves apstākļus, un vienmēr tie beidzās ar peļu kolonijas izmiršanu.

Avoti:
http://imhoclub.by/ru/material/5395
http://www.videosort.ru/tutorial/experiment/kak_ubivaet_ray

Informācijas aģentūra
/29.11.2015/

Posted in Reg.: Latvija | 1 komentārs