Jezebeles uznāciens jeb sievietes identitātes krīze

00511_jezebelKādā senā grāmatā ir stāsts par sievieti, kura uzņēmās vīra funkcijas. Šīs sievietes vārds bija Jezebele. Viņa bija nežēlīga un cietsirdīga un, izmantodama sava vīra – ķēniņa pilvaras, nodarīja daudz ļauna. Dieva spriedums par viņu bija bargs – viņa mirs, un suņi ēdīs viņas miesas. Bet arī viņas vīrs, vārdā Ahabs, kas pieļāva savas sievas nelietīgās aktivitātes un nodeva viņai savas varas un pilnvaru simbolu – zīmoggredzenu, tika sodīts ar nāvi. Šis stāsts, droši vien, ir tikpat sens, kā cilvēce. Jo šis ir stāsts par vīriešiem un sievietēm.

Šodien nevienu Jezebeli nesoda ar nāvi, un nevienu Ahabu arī. Nav nekādas vajadzības; – viņi sevi jau ir sodījuši. Jezebeles un Ahabi paši izmirs. Vajag tik dot viņiem vaļu un dažnedažādi atbalstīt. To, ka rezultāti nebūs ilgi jāgaida, nav jāpierāda. Tas jau ir pierādījies; – rietumu “feminizētā” sabiedrība strauji izmirst, tā nav dzīvotspējīga. Tātad – nav pareiza. Jo pareizs nevar atnest nāvi. Kas tad ir nepareizi? Un kā tad ir “pareizi”? Un vai varam kaut ko mainīt, lai dzīvotu? Mana pārliecība ir, – varam! Vispirms mums gan jāapzinās sava loma cilvēces notikumos. Bez pārspīlējumiem un bez kompleksiem. Tātad, – pašķetināsim mazliet.

Kas tad veido cilvēci? Nu, skaidrs, taču – cilvēki, vai ne? Tātad, – tu un es, viņš un viņa. Vai vari aptvert domu, ka tu, tavs kaimiņš, tavi radi un draugi veidojat cilvēci un esat atbildīgi par tās nākotni? Es jau dzirdu iebildumus, – nu, ko tad es, – tāds mazs cilvēciņš. Nē, draugs, tu neesi “mazs cilvēciņš”. Tu esi Cilvēks, tieši tikpat vērtīgs, kā jebkurš cits uz šīs planētas mītošais cilvēks, neatkarīgi no ranga, popularitātes, ārējā izskata, naudas maka biezuma vai vēl kā cita. Un pieņem, lūdzu, domu, ka no tevis ir atkarīga cilvēces nākotne. Jo tā tas ir.

Tātad, kur šodienas problēma, ko varam darīt “lietas labā”? Problēmu ir daudz – bezdievība, kam neizbēgami seko cilvēka degradācija visās jomās, protams, ir galvenā problēma. Ne velti rietumvalstu izglītības sistēma ir veidota tā, lai jau no bērnības cilvēkā ieprogrammētu ideju par cilvēku nevis kā radītu par garīgu, saprātīgu būtni, bet kā vienu no dzīvnieku (nu, varbūt nedaudz uzlabotu, evolucionējušu) sugām. Mērķis ir acīmredzams – atbrīvot cilvēku no atbildības par savu dzīvi, rīcību, jo dzīvnieki nenes atbildību un netiek tiesāti. Arī “uzlaboti” ne. Viņiem ir sveši tādi jēdzieni kā morāle, gods, dievbijība, svētums. Ja mūsu ģimenes mīlulītis – mūsu sunītis pacels kāju uz kādu pieminekli, mēs viņu mīļi sarāsim un pasauksim projām. Administratīvo sodu viņš nemaksās, un tiesa suni netiesās. Jo viņš ir dzīvnieks. Savādāk ir, ja pieminekli apčurā cilvēks. Tūlīt klāt ir policists un izraksta kvīti vai arestē. Un pareizi dara. Jo cilvēkam ir jāatbild par savu rīcību, bet dzīvniekam – nē.

Bet, tiklīdz cilvēks atstāj šo augsto pozīciju – CILVĒKS, viņš noslīd zemāk par dzīvnieku. Tad viņš sāk degradēt vidi, kurā dzīvo, nogalināt vairāk, nekā spēj apēst, pamest savus bērnus, iznīcināt un spīdzināt savus “sugas brāļus” un klāt pie tā visa domāt, ka viņam par to nebūs jāatbild! Nu sakiet, vai tas nav jocīgi?

Sievietes pārņem vīriešu lomu ( un otrādi)

Sabiedrības pamats ir ģimene. Ja ģimene ir ačgārna, ačgārna būs arī sabiedrība. Ja sieviete valdīs ģimenē, viņa valdīs arī sabiedrībā. Tu, varbūt, teiksi: “Un kas tur slikts?!”
“Slikts” ir tas, ka tiek izjaukta paša Radītāja noliktā lietu kārtība. Un Viņš nekļūdās, vienus radīdams par sievietēm, un otrus – par vīriešiem. Atšķirīgus gan fizioloģiski, gan mentāli, gan…Atklāti sakot, tik atšķirīgus, ka dažreiz liekas, ka sievietes vispār ir būtnes no citas planētas, vai ne, vīrieši?

Nu, lūk, un sievietes var daudz ko, ko nevar vīrieši. Vīrieši nevar iznēsāt bērnu, viņu piedzemdēt, pabarot ar pieniņu, vienlaicīgi darīt simts darbus utt. Viņi nekad nebūs “Māte”. Un, pārsvarā, vīrieši to arī nemaz nemēģina (lai gan es redzēju video, kur veči pieliek sev pie vēdera smagus maisus, lai iejustos grūtnieces “ādā”). Vispār, vīrieši nevar daudz ko, ko var sievietes.

Ar sievietēm ir savādāk. Viņas var gandrīz visu, ko vīrieši, ar nelieliem izņēmumiem. Bet, – stop! Nu gan rodas putra. Ja mēs sauksim par sievieti sieviešu dzimtas būtni, kura izskatās kā vīrietis, ģērbjas kā vīrietis, uzvedas kā vīrietis, tad kā lai mēs saucam sievieti, kura to visu dara kā sieviete? Jābūt taču dažādiem apzīmējumiem, citādi valoda nepildīs savu funkciju. Nosacīti nosauksim to emancipēto, vīrišķīgo sievieti viņas priekšgājējas vārdā – par Jezebeli, bet to sievišķīgo sievieti – par Sievieti. Aiz cieņas pret viņu. Īpaši, ja viņa ir spējusi palikt par Sievieti mūsu laikā, kad Sievietes mūsu pasaules daļā strauji izmirst. Ne fiziski, bet garīgi – viņas konvertējas par Jezebelēm, par pusvīriešiem. Fiziski notiek pilnīgi pretējs process – mūsu sabiedrībā sieviešu proporcionāli ir vairāk, nekā vīriešu. Un disproporcija palielinās, palielinoties vecumam. Vienā vārdā – Jezebeļu skaits pieaug, Sieviešu un vīriešu – samazinās. Un pie tam – ļoti strauji. Ir acīmredzams, ka šis process (projekts) tiek mērķtiecīgi virzīts. Mazliet pārzinot cilvēku psiholoģiju, iedzimto dabu, manipulēt ar cilvēka apziņu, lai panāktu vēlamo rezultātu, nav nemaz tik grūti.

Bieži vien ieraudzīt kāda procesa problēmu ir sarežģīti procesa pakāpenības dēļ. Kā nevaram noteikt brīdi, kad nakts nomaina dienu. Vieglāk to izdarīt ir, raugoties uz mērķi vai rezultātu, uz ko šis process ved. Kā saka – pēc augļiem pazīst koku…Vēl nav pagājuši pat simts gadi, kopš sievietes tādā lielvalstī, kā ASV iekaroja vēlēšanu tiesības, bet atsevišķās Eiropas valstis tie nav pat piecdesmit gadi. Labāk gan tas nebūtu noticis, jo rezultātā atbildīgos amatos, posteņos un institūtos tiek ievēlēti cilvēki nevis pēc lietderības un piemērotības, bet pēc popularitātes un ārējā izskata, ko esam redzējuši kādās lielvalstīs, kur aktieri kļūst par prezidentiem un gubernatoriem. Patiesības dēļ gan jāteic, ka arī vīriešu kārtas vēlētāji ne vienmēr dod priekšroku lietišķām kvalitātēm salīdzinot ar citām, dažreiz visai apšaubāmām īpašībām, jo nez vai sievietes savulaik iebalsoja Itālijas parlamentā pornozvaigzni. Bet varbūt tas bija visai gudri darīts, kā politikas simbols?…

Šādā gaismā ir skaidrs – sieviešu feminisms ir inspirēts un tiek realizēts ar mērķi sagraut un iznīcināt sabiedrību. Es saprotu, ka izklausās pārspīlēti un dramatiski, un būtu laimīgs, ja tas tā nenotiktu. Diemžēl tā ir realitāte.

Interesentiem ieteiktu uzklikšķināt Goglē “feminisms”, un jūs atradīsiet patiešām daudz interesanta. Jau kādas feminisma apoloģētes apgalvojums, ka jebkurš tuvības akts starp vīrieti un sievieti ir vardarbība pret sievieti, vien ir ko vērts. Jūs atradīsiet arī to, ka sākotnēji feministes cīnījās par līdztiesību, bet nu jau sen viņas cīnās par varu. Diemžēl – sekmīgi. Pateicoties vīriešu pasivitātei, kūtrumam un vājumam, sievietes (Jezebeles) reāli ir pārņēmušas varu visos līmeņos – no ģimenes līdz valsts pārvaldei. Neticiet statistikai, ticiet savām acīm. Latvijā valda sievietes. Valda ģimenēs, valda pašvaldībās, valda tiesās, valda valdībā. Pats personīgi biju mēreni pārsteigts kādā apgabaltiesā, kad starp darbiniekiem ieraudzīju ne vairāk un ne mazāk kā 1 (vienu!) vīriešu kārtas pārstāvi! Un tas pats bija …apsargs. Rajona tiesā – tas pats! Pagasta pārvaldē – tas pats!

Vai vīrieši Latvijā izmiruši? Cik zinu – nē. Daudzi sēž mājās un laikam ada zeķes, kamēr viņu “bosi” nodarbojas ar valsts pārvaldi, tiesāšanu un citām svarīgām lietām. Kāds kauns! Diemžēl, tā nav tikai Latvijas problēma – pirms vairākiem gadiem mēdiju uzmanību saistīja Spānijas valdības sastāvs. Tas bija kļuvis tāds, nu, – pārlieku rozā. Visekstravagantākais personāžs, bez šaubām, pat uz šī fona bija Spānijas aizsardzības ministrs -grūtniece ar paprāvu punčuku. Nav saprotams, kā šis “ministrs” plānoja apvienot mātes pienākumus ar armijas komandēšanu, bet izskatījās amizanti. Cerams, ka vismaz mazulim atrašanās ģenerāļu sabiedrībā būs nākusi par labu un izaugs brašs puika…

Sistēmai sievietes ir izdevīgas, jo vēlēšanās sevi pierādīt un pārspēt “stiprā dzimuma” pārstāvjus ir, lai arī apšaubāms, bet tomēr visai spēcīgs dzinulis, tādēļ sieviete apzinīgi izpildīs arī amorālus vai netaisnīgus rīkojumus, īpaši tajos neiedziļinoties. Un tādi “darbinieki” sistēmai labi der. Šajā degradācijā es nevainoju tikai daiļā dzimuma pārstāves vien; nudien, vīri, kuri atbildību par ģimeni, bērniem, lēmumiem utt. deleģē sievām vai mammām, nav pieskaitāmi stiprajam dzimumam, un nav nekāds brīnums, ka viņu vietu ieņem sievietes. Tā nu mēs redzam, ka Jezebeļu problēma faktiski ir vīriešu problēma.

Visā Eiropā un tuvākās valstīs populārs kļuvis kāds Eirovīzijas transvestīts, – bārdains vīrietis, kurš ir izaudzējis garus matus, apģērbies kleitā un uzvedas kā sieviete. Skaidrs, ka vairums mediju un izklaides industrija kalpo sistēmai, kuras mērķis ir nopostīt un sagraut vērtības, kuras mēs saucam par “tradicionālajām”. Šajā vidē tās (tradicionālās vērtības) tiek pakļautas agresīvam uzbrukumam un tiek ignorētas vai pat izsmietas. Ņemot vērā šo tendenci, nav jābrīnās par dziedātāja – transvestīta popularitāti. Pagājušā gadā viņam tika piešķirta uzvara, bet šajā gadā viņš bija viens no konkursa vadītājiem. Cilvēki pašausminās, paburkšķ, bet – skatās. Un tā tiek pieradināti pie perversijām un to ieviešanas dzīvē. Jo vispirms perversija ir uz skatuves vai ekrāna, bet pēc tam – uz ielas un ģimenē. Tāda ir shēma. Mēs esam labi audzināti un ļoti toleranti, un tā vietā, lai boikotētu pasākumus, kuri acīmredzami popularizē dzimumnovirzes, mēs tos atbalstām. Interesanti, kādu dziesmu dziedās tāds Eirovīzijas atbalstītājs tad, kad viņa vienīgais, mīļotais dēliņš kādu dienu uzvilks kleitu un paziņos, ka mīl Pēteri? Iespējams, ka nelaimīgais tētis/mamma jau būs aizmirsuši, ka kādreiz sēdēja pie televizora kopā ar savu dēliņu un kopā skatījās Eirovīziju. Un tētis/mamma bija ar pārraidi tik aizrāvušies, ka pat neiedomājās, ka viss redzētais tīrajā bērna dvēselītē ierakstās kā ar melnu tinti uz baltas lapas.

Transvestītus es nepieminēju nejauši, jo man nav saprotams viens jautājums, un proti:
Kādēļ vīriešus, kuri izaudzē garus matus, apģērbjas un uzvedas kā sievietes, dēvē par transvestītiem, bet sievietes, kuras apcērpj īsus matus, apģērbjas vīriešu drēbēs un uzvedas kā vīrieši, turpina saukt par sievietēm? Manuprāt, tas ir nekorekti; – transvestīts ir kā viens, tā otrs. Pieļauju, ka daudzas sievietes pat neapzinās, kādiem spēkiem ir pakļāvušās. Un šie ļaunie spēki izdarīs visu, lai piespiestu mūsdienu sievieti pazaudēt pēdējās sievišķības paliekas. Ja kādreiz sievietes spēks bija sievišķīgā gudrība, intuīcija, tikumība, lēnprātība un mātišķība, tad tagad viņas nodarbojas ar kikboksu, svarcelšanu, santehniku un kosmonautiku. Ak jā, – arī ar biznesu, politiku, pīpēšanu un dzeršanu. Un futbolu. Kā jums patīk lēdija, kura, pīdamās savos garajos brunčos, jož pakaļ bumbai un mēģina tai iespert? Neesat tādu redzējuši? Es arī. Jo lēdija, dāma to nedarīs. To darīs tā nabaga sieviete, kura ir pazaudējusi savu identitāti un vairs lāgā nezina un nejūt, ko viņai klājas darīt, un ko ne.

Latvijā sieviešu emancipācija (lasi – degradācija) norit ļoti strauji. Atceros, vēl deviņdesmitajos gados kāds mans draugs, amerikānis, reiz teica: “Zini, atšķirība starp amerikāņu sievieti un latviešu sievieti ir lielāka, nekā starp vīrieti un sievieti…”Visā plašajā Amerikā viņam neizdevās atrast Sievieti, jo šajā valstī sieviešu feminisms jau bija padarījis savu melno darbu. Viņš apprecēja Latvijas meiteni… Pagāja divdesmit gadi, un nu arī Latvijā ir problēma atrast Sievieti. Kāds labs paziņa, ļoti izskatīgs, atlētisks un gudrs jauneklis ļoti gribēja apprecēties, bet, par “nelaimi”, arī viņš meklēja sievišķīgu meiteni. Un…nevarēja atrast. “Priekš kam man otrs vīrietis mājās,” viņš teica…

Izrādās, ka daudzi Latvijas jaunekļi ir atmetuši cerības atrast meiteni, ar kuru gribētu dibināt ģimeni. Jo viņas visas tādas…nu, patstāvīgas, vīrišķīgas. Bet daba prasa savu, un tad veidojas visādas “partnerattiecības”, “draudzības’ un vēl nezin kas. Un tad  pierod, jo izrādās, partnerattiecības ir ļoti ērtas – partneri nav jāapgādā (pati strādā, un vēl ar to lepojas), nekādi uzticības solījumi nav jādod, atbildība par ģimeni nav jāuzņemas. Un vispār – sieva var būt viena, bet “draugu” daudz. Un viss aiziet lejā. Demogrāfija – negatīva, klāt vēl ekonomiskā emigrācija… Tā mūsu mazā, mīļā, dažreiz nejaukā tautiņa pārliecinošā gaitā, ar dziesmām, dodas aizmirstībā…

Mīļās sievietes! Es zinu, ka daudzas no jums pilda vīriešu funkcijas apstākļu spiestas. Daudzas no jums saviem bērniem esat gan māte, gan tēvs. Daudzām ir vīri, uz kuriem nevar paļauties, vai viņu vispār nav. Un tur neko nevar darīt. Bet, noteikti ir lietas, kuras var darīt. Un par tām jūs esat atbildīgas. Jums ir Dieva dota brīva izvēle – “taisīt” karjeru vai dzemdēt bērnus, audzināt viņus pašai, vai pavadīt laiku darbā un maksāt auklei, kalpot ģimenei un vīram vai savam bosam un savam ego, sēsties pie stūres, vai vīram blakus. “Karjeras” sieviete nekad nebūs laba sieva vai laba māte. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka cilvēks nevar vienlaicīgi būt divās vietās – būt ar bērniem, un būt darbā vai kur citur. Jautājums ir prioritātēs. Esmu pārliecināts, ka katra cilvēka vieta ir tur, kur viņš ir neaizstājams. Un jūs esat neaizstājamas saviem bērniņiem un saviem vīriem. Jums dotais laiks ir unikāla, bet nebūt ne neizsīkstoša vērtība, kuru jūs tērējat atbilstoši savām prioritātēm. Kādas tās ir? Jums ir izvēle saņemt algu gaistošos papīrīšos vai uz mūžu atmiņā paliekošā mazuļa smaidā. Jums ir izvēle plūst pa straumi un atdarināt vīriešus izskatā un uzvedībā, vai palikt par SIEVIETI, ko es no sirds novēlu.

Ainārs Kadišs
/28.05.2015/

Informācijas aģentūra
/14.06.2015/

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Atā, atā brālīši!

00506_af41fa5f8339fdf8027e33199d2e63f1f1f0cbb5.jpg__846x0_q80Jautājums Paulam Stelpam: Ar ko izskaidrojama masveidīgā tieksme uz pīrsingiem, tetovēšanos un neestētisku ekshibicionismu (atkailināšanos un pārspīlēti pieguļošu apģērbu valkāšanu – miesas demonstrēšanu) it sevišķi sieviešu un grūtnieču vidū.

***

Lai iegūtu atbildi uz šo jautājumu, mums jāpaceļas tālu pār ikdienišķo dzīves ritējumu. Iegūtās atbildes labākai saprotamībai aplūkosim līdzīgu gadījumu Dabas dzīvē.

Visa dzīvo organismu dzīvē izmantotā enerģija nāk no Saules. To uztver, asimilē un tālākā apritē ievada augi. Augi baro visus. Augi ir universāls transformators. Augi gaismas enerģiju padara pieejamu citām dzīvajām būtnēm. Augu sarūpēto tālāk izmanto visi citi, kuri šo enerģiju nodod tālāk viens otram un izplata to no sauszemes uz ūdeni. Gala rezultātā visa asimilētā enerģija nonāk Okeānā, kur tā vēlāk pāriet citās – klimatu veidojošās enerģiju formās. Ar klimatu veidošanu jāsaprot astrālo formu (elementāļu) ietekme uz fiziskās matērijas kustību.

lemings

lemings

Īpaša situācija ir Ziemeļu ledus okeāna krastos. Tur pienāk maz Saules enerģijas, veģetācijas (asimilācijas!) periods ir īss, bet Okeānu ilgi sedz ledus vāks. Tas apgrūtina Saules enerģijas ieplūšanu Okeānā tā iemītnieku barošanai. Daba šo „transporta” problēmu ir atrisinājusi pietiekami vienkārši.

Tundrā dzīvo labi ēdoši un ātri reproduktīvi (strauja vairošanās) grauzēji – lemingi. Lemingu populācija savu maksimumu sasniedz katru trešo gadu. Tad tie noēd zaļo augu ražu, uzkrāj sevī biomasu (gaļas kilogramus) un rudenī, astrālo būtņu vadīti, sapulcējas lielos baros. Šie bari astrālo būtņu vadībā dodas uz Okeāna krastu un platā straumē lec no krasta Okeāna viļņos. Tundrā paliek neliels skaits lemingu, kuri aizsāk nākošo trīsgadu vairošanās un Okeāna iemītnieku barošanas ciklu.
00506_127258137_lemingi
Tā mēs redzam, ka lemingu populācijā ir divas lemingu grupas. Lielākā vienmēr salec Okeānā, bet mazākā paliek, dzīvo tālāk un aizsāk jaunu dzīves ciklu. Vairākuma viedoklis lemingus ved nāvē. No lemingu puses skatoties vairākuma viedoklis nes destruktīvu rīcību, bet no Okeāna raugoties lemingu destruktīvā aktivitāte (muļķi ar iniciatīvu) nāk par labu Okeānam un tā iemītniekiem. Daba pati sevī dzīvo un savā dzīvē virza savus organismus tā, lai tie savā dzīvē nestu lielāko labumu visam dzīvajam. Destruktīvas darbības vienas sugas robežās dod aizsākumu sintētiskiem procesiem lielākas sistēmas struktūrā. Tieši tāpat darbojas siseņu un citu kukaiņu dzīves mehānismi.

Tagad pievērsīsimies Cilvēkam. Vispirms jāatbild uz jautājumu: – Kas ir Gejropas populācija?

Ja palūkojamies vēsturē, tad redzam, ka visa tās dzīves un darbības (viņi paši to sauc par kultūru, vērtībām un attīstību) enerģija nāk no kolonijām. Cik kurai Gejropas zemei ir izdevies izlaupīt kādu teritoriju vai savu kaimiņzemi, tik arī tā ir „kulturāli” un „ekonomiski” „attīstījusies” (morāli un tikumiski pagrimusi). Visa Gejropas „labklājība” ir tikai un vienīgi citiem Cilvēkiem nolaupīta. Visi tās sasniegumi balstās noziedzīgā citu Cilvēku dzīves resursu izmantošanā. To, ko sociāli – ekonomisko formāciju terminoloģijā sauc par koloniālismu, to enerģētiskās aprites tipu klasifikācijā sauc par vampīrismu.

Gejropa ir vampīriska populācija. Gejropieši ir vampīri. Gejropieši dzīvo kā vampīri. Gejropas iedzīvotāju lielākā daļa ir vampīri ar vampīrisku skatījumu uz dzīvi, vērtībām, ideoloģiju un tikumiem. Vampīrismam ir sekas.

Ir precīzs antīko filosofu novērojums – „Sievietes ir kautrīgas, sarkst un raud” un „Sievietes vārdiem, rīcībai un īpašībām vērtību piešķir Skaistums, Maigums un Sirsnība”. Ar to filosofi pateica, ka anatomiskā uzbūve norāda uz dzīvniecisku piederību mātītēm vai tēviņiem, bet Cilvēks (Sieviete ir tikai tā, kura uzrāda stingri pieprasāmas vērtības – kautrību kā dzīvesveida, audzināšanas un sabiedrisko attiecību summu – kultūras normu), sarkšanu (kā fizioloģisku un nervu darbības tipu – dvēseles dzīves redzamu atspulgu) un asaru plūsmas dabiskumu (dvēseles attīrīšanās spēju). Dabisks Skaistums ir Kosmosa Radošo spēku klātbūtnes zīme (iepriekšējo dzīvju alga), bet Maigums un Sirsnība runā par altruismu Sievietes dabā.

Tātad egoistes, bezgodes un pagrimušās nav sievietes šī jēdziena īstajā nozīmē, bet tikai anatomiski sieviešu kārtas ķermeni – dzīvnieciskas mātītes. Cilvēki lepojas ar Cilvēcisko. Dzīvnieki demonstrē savas dzīvnieciskās vērtības.

Antīkās norādes atklāj to, ka ir divi organisma veidi – Cilvēciskie un dzīvnieciskie. Katrs dzīvo savu dzīvi, savā vērtību sistēmā un katram ir cits dzīves ceļš un tā rezultāts. Vampīriski, pagrimuši Cilvēki pievēršas dzīvnieciskai dzīvei un tās vērtībām. Tādā veidā nederīgās dvēseles iziet savu deģenerācijas ceļu.

Cilvēces vēsture veidojas divu hierarhiju – Gaišās un tumšās cīņā. Katra no tām sevī pulcinājusi sev atbilstošos Cilvēkus. Tumšā hierarhija sevī uzsūkusi Cilvēces atkritumus. Attiecības šo hierarhiju starpā neizbēgami nonāca atklāta kara stāvoklī. To sauc par Armagedonu. Armagedons noritēja trijos posmos. Pirmais beidzās XX.gs. sākumā un beidzās ar pirmo pasaules karu. Tajā tumšā hierarhija zaudēja savu vadību, filosofisko bāzi un stratēģisko vadību. Otrais beidzās ar fašisma sakāvi un tajā tumšā hierarhija zaudēja vidējo posmu un savu „smadzeņu centru”. Tagad ir beidzies trešais posms, kurā ir sakauta tumšās hierarhijas zemākā – intelektuālā daļa. Tirgus, ekonomika, fiziskā –sadzīves labklājība ir prāta darbības zemākais līmenis. Tas, ko mēs tagad vērojam, ir tumšās hierarhijas galējā iznīcināšanas fāze.

Vampīriskas būtnes piesaista destruktīvas enerģijas – tas ir metafiziski neizbēgami. Šīs enerģijas sagrauj apziņu, psīhi un ķermeni. Tieši to mēs tagad redzam viņu destruktīvajā dzīvesveidā, sabiedriskajās attiecībās un uzvedībā. Tas ir dabisks Dabas pašattīrīšanās mehānisms. Protams, nav patīkami vērot šo pašiznīcināšanās ainu, bet jāsaprot, ka tās ir pārejošas grūtības. Pēc kāda laika tumšās hierarhijas paliekas būs gājušas bojā un Zemi apdzīvos tikai normāli Cilvēki. Tāpat kā lemingi salec Okeānā, lai tur pabarotu ūdens iemītniekus, tāpat tumšās hierarhijas būtnes piekopj destruktīvu dzīvi un tādā veidā atbrīvo mūsu planētu no savas klātbūtnes. Tumšās hierarhijas sastāvā esošie ir sevi iezīmējuši un padarījuši redzamus. Viņi sapulcējušies, sapraidojušies, satetovējušies un bauda sava daudzskaitlīguma apziņu. Viņi atkārto lemingu gājienu pretī Okeānam.

Tomēr vienmēr ir Sievietes (kautrīgās, sarkstošās, raudošās, Skaistās, Maigās un Sirsnīgās) un Vīrieši, kas šodien ir mazākumā. Tomēr tieši viņi turpinās Cilvēces evolūciju tās jaunajā ciklā. Esiet lepni, ka piederat Cilvēces Gaišajai daļai. Tumšie sev aizrauj līdz tikai tos, kuros ir kāda iekšējā kroplība. Ievērojiet, kā tumšie nēsājas un darbojas ap kroplībām, kaut gan atbalsts ir jāizrāda labākajiem. Tādā veidā viņi izpauž destruktīvo enerģiju darbību. Tai atsaucas tikai iznīcībai nolemtie. Tas ir aizejošo gājiens uz neatgriešanos. Sapratīsim un pavadīsim viņus viņu ceļā ar domu, ka viņi attīra Cilvēci un mūsu planētu. Nams visnesakoptākais ir tieši lielās tīrīšanas laikā! Ir jāpriecājas, ka tumšie un viņu līdzskrējēji, kā arī visi dzīvnieciskie organismi ir sevi tā iezīmējuši un ar to darījuši redzamus. Pavadīsim viņus uz neatgriešanos.

Pauls Stelps
/08.06.2015/

Avots:
http://www.philos.lv/Ata_bralisi.html

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 7 komentāri

Laiks pamosties, savādāk katastrofa ir neizbēgama

Sergejs Kurginjans

Sergejs Kurginjans

Antuāns de Sent-Ekziperī mokoši pārdzīvoja, ka uz planētas Zeme ir pārāk daudz cilvēku, kuriem neviens nepalīdz pamosties. Diemžēl nekāda palīdzība sevis un citu pamodināšanā nav efektīva gadījumā, ja nemaz nav vēlēšanās pamosties.

Pašreiz ļoti daudzi cilvēki sajūt arvien pieaugošo globālo nelabklājību un ļoti bīstamu tendenču saasināšanos attiecībās starp Krieviju un Rietumvalstīm. Bet pagaidām šīs sajūtas paliek tikai sajūtu līmenī un pat pārvēršoties par kaut ko vairāk (piemēram, par vairāk vai mazāk miglainu esošās nelabklājības iemeslu sapratni), tas nepamodina cilvēkus, tas ir neizraisa aktīvu cilvēku darbību notiekošā ietekmēšanai.

Šādu stāvokli var nosaukt par gulēšanu ikdienišķās skriešanas laikā vai arī par tās atmošanās trūkumu, par kuru runāja Sent-Ekziperī. Diemžēl bez pamošanās, tas ir bez apņēmības mainīt tendences, ietekmēt tendences gan ar vārdiem, gan ar darbiem, bez apvienošanās šo tendenču ietekmēšanai, globālā katastrofa ir neizbēgama. Un lai arī kādu konkrētu formu šī katastrofa nepieņemtu, tā pēc būtības būs neuzņēmības un rakstura vājuma katastrofa. Tās galvenais cēlonis būs atbildes darbību trūkums uz jauniem izaicinājumiem, nespēja pārvarēt notiekošo globālo procesu inerci, kuri virza pasauli pretī bojāejai tieši tāpēc, ka inerces spēki ir lielāki par intelektuālajiem un gribas spēkiem. Pa īstam pamosties nozīmē uzveikt sevī inertumu [kūtrumu un komfortorientētību, kas liek plātīt rokas bezspēcībā un padoties apkārt notiekošo procesu inercei] un strauji pastiprināt sevī intelektuālo un gribas komponenti, izmainot spēku samēru sevī par labu pēdējam.

Pēdējā laikā daudziem vislielākās bažas izraisa attiecību saasināšanās starp Krieviju un Rietumvalstīm. Tomēr vēl lielākas bažas rada šo attiecību saasināšanos pavadošā stratēģiskā neskaidrība, jo tieši šāda neskaidrība ir radījusi daudzas globālas katastrofas, piemēram, Pirmā pasaules kara katastrofu, kuras dalībnieki tā pa īstam pat nespēja paskaidrot kādēļ viņi paši tajā iesaistījās un parāva sev līdzi savas tautas.

Nav šaubu, ka neviena oficiālā valdošā olimpa persona negrib saasināt Krievijas attiecības ar Rietumvalstīm līdz nopietna starpgadījuma vai pat globāla kara līmenim. Bet tieši neskaidrības apstākļos pirmskritiskais konflikts īpaši viegli var pāriet sarkano līniju. Un neviens šādos apstākļos līdz galam nesaprot, kura būs tā pēdējā pile, kas novedīs līdz noteikta trauka pārpildīšanai.

Par tādu pēdējo pili var kļūt “Islāma valsts” darbības Krievijas teritorijā, ko kāds nezin kāpēc veicina. Jo ir taču spēki, kuri atklāti runā, ka pret Krieviju ir jāatver otra fronte (ar pirmo fronti domājot Ukrainu). Par tādu pēdējo pili var kļūt benderoviešu teroristiskie akti Krievijas Federācijas teritorijā – Ukrainai pieguļošajos dienvidu reģionos vai pat Maskavā. Par tādu pēdējo pili var kļūt benderoviešu Ukrainas atklāts un masveida genocīds Donbasā. Par tādu pēdējo pili var kļūt benderoviešu un moldāvu- rumāņu nacionālistu kopējās darbības, lai veiktu t.s. “tīrīšanu” jeb genocīdu Piedņestrā. Par tādu pēdējo mikropili var pat kļūt provokatīvie paziņojumi, ka “krievi okupēs Baltiju”. Maz kas vēl var kļūt par šo pēdējo pili?! Šādos gadījumos pietiek ar visminimālāko iedarbību uz procesu.

Cīnoties par to, lai avantūristi, provokatori un idioti nesastrādātu to, ko nosaucu par pēdējo pilienu, paralēli ir jāveic stratēģiskās neskaidrības pārvarēšana, kas pašreizējo stāvokli padara īpaši bīstamu. To cilvēku un struktūru taktiskie soļi, lai mazinātu konflikta intensitāti starp Krieviju un Rietumvalstīm, protams, ir ļoti nepieciešami. Bet mēs taču redzam, ka šie soļi pa lielam neko nemaina. Tas nozīmē, ka ir jāapspriež stratēģiskā problemātika. Un te nevajag gaidīt, kad šo problemātiku sāks apspriest to vai citu olimpu iemītnieki. Iniciatīvu savās rokās ir jāņem pilsoniskai sabiedrībai, tās aktīvākajai un atbildīgākai daļai, kam nav sasietas rokas un kājas ar politkorektuma apsvērumiem, neatmaināmām saistībām, tāda vai cita veida konjunktūru, prestiža jautājumiem, pirmsvēlēšanu problemātiku vai kaut ko vēl citu. Ja pēc tam, kad stratēģisko problemātiku pilsoniskās sabiedrības dzīlēs sāks apspriest pa īstam, tam pievienosies vieni vai otri politiskie olimpieši, tad tas būs tikai apsveicami. Vēsturi rada nevis valdības, bet gan no miega pamodušās tautas. Un mums ir vai nu jāveic šī atmodināšanas misija vai arī jāiet bojā zem pašreizējās pasaules kārtības gruvešiem.

Attiecību saasināšanās starp Krieviju un Rietumvalstīm var radīt nopietnu starpgadījumu vai pasaules karu tikai stratēģiskās neskaidrības apstākļos. Ja stratēģiskās neskaidrības vietā, kuru papildina konflikta kāpināšana, notiks pāreja uz jaunu un ilgtermiņā skaidru Krievijas un Rietumvalstu attiecību formātu (kaut vai analoģisku tam, kāds bija Padomju laikā), tad attiecību saasināšanās neradīs ne nopietnus starpgadījumus, ne pasaules karu.

Runājot par jaunām un ilgtermiņā skaidrām attiecībām starp Krieviju un Rietumvalstīm, es nedomāju tiešas Padomju restaurācijas veikšanu Krievijā. Lai šis jaunais stratēģiskais formāts kļūtu saprotams, realizējams praktiskajā dzīvē un izglābtu pasauli, pietiktu tikai ar to, ka tiktu atzīts, ka mūsdienu Krievija un mūsdienu Rietumvalstis ir fundamentāli dažādas pasaules un ka saprotama šo fundamentālo atšķirību aprakstīšana, to stratēģiskā noformēšana (ar visām no tā izrietošajām sekām) nevis pazudinās, bet izglābs cilvēci.

Atzīsim, ka var pastāvēt dažādas pasaules, kuras nelīdzinās viena otrai, kuras apzinās savas atšķirības un kuras veido savstarpējās attiecības, izejot no šīs savu atšķirību apzināšanās. Reizēm šādas pasaules sauc par civilizācijām, bet tas nav korekti, jo civilizācijas ir pasaules, kuras ir izveidojušās tikai uz reliģiskās bāzes. Padomju pasaule nebija reliģioza, tā diemžēl bija pat pārāk ateistiska, kas radīja daudzus apstākļus tās sabrukumam. Bet tā bija īpaša pasaule, kura balstījās savās vērtībās, savā dzīvesveidā, savā saimnieciskajā kārtībā un daudzā citā.

Tātad Scenārijs Nr1 ir paātrināta šādas pasaules radīšana un tās stabilitātes nodrošināšana, kā arī tās dialogs ar citām pasaulēm.

Vispirms ir jāatzīst, ka neviens šādu pasauli vēl nav radījis un radīt pagaidām nemaz negrib. Pie tam visas sarunas par Krievu pasauli ir lielā mērā viltība, ar kuras palīdzību tiek nopirkta iespēja atlikt uz vēlāku laiku galveno mūsdienu jautājumu – jautājumu par kvazipadomju (parapadomju, neopadomju) Krievijas atdalīšanos no Rietumvalstīm.

Mums tiek teikts: “Nu ko jūs laužaties atvērtās durvīs! Mēs jau tā būvējam savu pasauli, Krievu pasauli!” Bet patiesībā neviens neko nebūvē un nerada. Bet kad kāds sāk teikt, ka Krievu pasaule būs krievu pareizticīgo civilizācija, tad šis kāds vai nu grib tikai aprobežoties ar tukšu runāšanu vai arī viņš ir provokators, kurš ir orientēts uz reāli veidojušās Krievu pasaules sagraušanu, vai arī šis kāds ir no tās kategorijas neprāšiem, par kuriem saka, ka tie ir ļaunāki par ienaidnieku. Tas tā ir tāpēc, ka Krievijā ir acīmredzama daudznacionalitāte un daudzkonfesionalitāte. Otrkārt, mūsdienu krievu pareizticības dedzība un enerģiskums ir absolūti nepietiekami atsevišķas civilizācijas radīšanai. Te gribu atrunāt, ka es neesmu pret dzīvošanu dedzīgā krievu pareizticības civilizācijā, tikai es kā speciālists zinu, ka nav nekādu izredžu nodrošināt tās stabilitāti pat ja šāds sabiedriskais projekts tiktu realizēts pašreizējās Krievijas Federācijas teritorijā.

Tātad ir jānodala Krievu pasaule kā kaut kāds nezināms lielums, kā terra incognita, kam visefektīvākā veidā ir jānoformē Krievijas un Rietumvalstu domstarpības, no “krievu civilizācijas” pēc Arnolda Toinbijas, tas ir vienu no Krievu pasaules variantiem – vismazāk produktīvais, vismazāk stabilākais, visnereālākais, bet arī visvienkāršākais. Es, piemēram, neticu, ka Krievijas pareizticīgo baznīca ir gatava bez apdomas ielīst simtprocentīgas pareizticīgo civilizācijas retroutopijas lamatās, ko piedāvā realizēt: a) XXI gadsimtā; b) pēc PSRS un pēcpadomju Krievijas eksistences; c) apstākļos, kad formējas pavisam jaunas attiecības ar Rietumvalstīm.

Bet vēlreiz uzsveru, ka jebkurš Krievu pasaules variants būs krievu un balstīts pareizticīgo kultūrā ar reāli noformējušos krieviskumu, tāpēc jebkāda saprātīga Krievijas pareizticīgo baznīcas lomas palielināšana šai pasaulē ir tikai apsveicama. Vienkārši ir jāatdala saprātīgais no nesaprātīgā, īsta Krievijas pareizticīgo baznīcas lomas palielināšana no uzsaukumiem par nepieciešamību pēc absolūtas Krievijas pareizticīgo baznīcas lomas, kas nav pastiprināta ne ar kādām reālām sistēmiskām darbībām, kas to varētu nodrošināt.

Krievu pasaule ir jārada gan Krievijas, gan visas cilvēces interesēs. Pie tam 2015.gadā mums ir daudz vairāk zināšanu kā tieši tas ir jādara. Kā arī 2015.gadā mēs esam daudz vairāk praktiski izcietuši Krievu pasaules radīšanas bezalternatīvismu, kas ir saistīts ar konstatēto neiespējamību realizēt tā saucamo “jaunkrievu projektu” –slavenā “jaunturku projekta” krievu variantu.

Visi jaunnāciju projekti (krievu, turku, ēģiptiešu vai kādas citas tautas [arī latviešu]) ir nācijas un valsts radīšanas projekti pēc klasiskajiem Eiropas paraugiem, lai pēc tam šīs radītās nācijas iekļautu vienotajā Rietumvalstu pasaulē.

Atteikšanās no šiem sabiedriskajiem projektiem ir saistīta ar pašu Rietumvalstu pozīciju (sākot no XX gadsimta 60-ajiem gadiem), kad tās sāka atteikties no savas pasaules paplašināšanās un to valstu ienākšanas viņu pasaulē, kuras atrodas ārpus jau noformējušās šaurās Rietumu sabiedrības. Nevar ieiet pasaulē, kurā tevi nelaiž.

Neviens nav nesis tik lielus upurus jaunnācijas sabiedriskā projekta realizācijā kā turki, iznīdējot visu, kas viņus saistīja ar Osmaņu impēriju. Tagad turki saprot, ka visi viņu upuri bija veltīgi, ka pat visefektīvākais un dedzīgākais kemalisms [kustība, kura savu nosaukumu ir ieguvusi no Mustafa Kemala Ataturka (1881-1938) – turku karavadoņa, mūsdienu Turcijas izveidotāja un pirmā prezidenta] nenovedīs līdz tam, ka Turcija iekļausies Rietumvalstu saimē un ieies Eiropā: tur Turciju kategoriski negrib redzēt kā pilnvērtīgu un līdztiesīgu valsti, salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. Vēl mazākas izredzes šai ziņā ir Krievijai.

Pirmkārt, tāpēc, ka Krievija ir pārāk liela, lai iekļautos esošajā proamerikāniskajā Eiropā. Krievijas iekļaušanās Eiropā padarīs pašu Eiropu par antiamerikānisku, bet Eiropa ir pārāk cieši saistīta ar Ameriku.

Otrkārt, tāpēc, ka krievu kemalisms, krievu jaunnācijas projekts neizbēgami sagraus esošo Krievijas Federāciju, bet uz tās drupām neko jaunu uzcelt neizdosies. Krievija tik tiešām ir liela pasaule, kura sastāv no daudzām mazākām pasaulītēm. Šīs mazākās pasaulītes ir gatavas griezties apkārt krievu kodolam, bet tās nav gatavas pašlikvidēties jaunkrievu projekta realizācijas vārdā, kurš acīmredzami prasa to iznīcināšanu. Ar spēka paņēmieniem iznīcināt pasaules, kuras ir impērijas sastāvdaļas (Krievu, Padomju vai Osmaņu), šodien vairs neviens nespēs. Jaunturkiem izdevās iznīcināt mazo armēņu pasaulīti un norobežot no sevis citas turku [Osmaņu] impērijas pasaulītes (arābu, sīriešu, grieķu utt.). Jaunturkiem tāpat izdevās ļoti stipri apspiest kurdu pasauli, no kuras norobežoties viņiem vairs nebija iespējams. Un tas viss tika darīts balstoties uz turciskuma bāzi jeb turku – anatoliešu pasauli, kura arī bija jāapspiež, lai sāktu veidot pavisam citu turku substanci – jaunturku nāciju.

Tas viss tika darīts pavisam citos apstākļos, kādi ir šodien. Tas viss tika darīts absolūti pavisam cita spēku samēra apstākļos. Un tas viss beidzās ar neko, jo tas tika darīts tikai pamatojoties uz jaunturku ideju radīt eiropeisku, laicīgu turku nāciju un eiropeisku, laicīgu turku valsti kā nākamo lielās Eiropas elementu.

Atteikšanās no idejas radīt lielās Eiropas turku elementu, kā iemesls ir pašas Eiropas atteikšanās kļūt lielai, noveda pie visdziļākās to argumentu revīzijas, kuri lika turkiem piekrist jaunturku sabiedriskajam projektam. Šodien mēs redzam Turciju, kura uzmanīgi “tausta” citu sabiedrisko projektu realizācijas iespējas: islāmiskā (attiecīgi perspektīvā arī osmaņu-halifāta), panaturku (radikāli labējo “pelēko vilku” garā) vai kāda cita.

Iet to pašu ceļu, ko Turcija, Krievija nevar. Gan tāpēc, kas tagad ir skaidrs, ka tas ir ceļš uz nekurieni, ka tas ir ceļš uz lielo Eiropu, kuras nebūs. Gan tāpēc, ka krievu tradīcija, krievu mentalitāte noraida to genocīda metodi ar kuru tika realizēts jaunturku sabiedriskais projekts. Gan arī tāpēc, ka XX gadsimta sākuma Turcijai atsevišķi genocīdi bija kaut vai praktiski realizējami, bet XXI gadsimta Krievijai daudzi genocīdi ne tikai ir galēji amorāli, bet praktiski arī nerealizējami.

Jā, PSRS sagraušana tika veikta arī kārdinot ar jaunkrievu projektu. Jā, bija nepieciešamas desmitgades, lai saprastu, ka runa ir tikai par kārdinājumu. Bet tagad mēs taču esam nodzīvojuši šīs desmitgades. Tās ir kļuvušas par sava veida vēsturisku eksperimentu, ņemot vērā to, ka eksperimenti vēsturē ir gan amorāli, gan neiespējami.

Eksperiments ir veikts. Neiespējamība realizēt jaunkrievu projektu ir pierādīta. Par jaunkrievu utopiju nācās samaksāt ar milzīgām krievu tautas izmaksām un asinīm. Turpināt attīstīt šo virzienu var tikai cilvēki, kuri ir pavisam provokatīvi vai arī galēji aprobežoti ļaudis, kuri nespēj mācīties no kļūdām.

Nosauksim šo jaunkrievu eksperimentu pēcpadomju Krievijas nākotnes radīšanā par katastrofisku tautai un valstij. Lai saprastu kādā tieši punktā un pie kādas tieši sasistas siles mēs atrodamies, ir mazliet jāielūkojas pagātnē.

Kopš paša pēcpadomju Krievijas radīšanas sākuma uz Padomju Savienības drupām, es ar saviem domubiedriem uzstāju, ka ir nepieņemama galēja Padomju pagātnes noliegšana. Un ne tikai tāpēc, ka tas bija nepieņemami ļoti daudziem Krievijas pilsoņiem, kuri saglabāja Padomju vērtības. Tā vēl būtu pusbēda, jo visaugstākā vērtība ir Krievija. Bet lieta tāda, par ko mēs teicām jau 25 gadus atpakaļ, ka tāda galēja Padomju pagātnes noliegšana un vēsturiskā melnā cauruma radīšana var tālāk pārvērsties tikai par katastrofu visiem krieviem un Krievijas pilsoņiem [līdzīga katastrofa ir notikusi un turpina attīstīties Latvijā un citās postpadomju valstīs, kur tādā vai citādā formā ir realizēta melīgā, amorālā un bieži vien pat idiotiska antipadomiskā politika]. Gribu uzsvērt, ka šī katastrofa attieksies uz krieviem un visiem Krievijas pilsoņiem neatkarīgi no tā vai viņiem ir propadomju vai antipadomju uzskati [analoģiski tas attiecas arī uz latviešiem – lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju un latviešu Rietumvalstu neliešu prāt ir kā minimums otrās šķiras cilvēki, pret kuriem var arī attiecīgi izturēties un pret kuriem praktiski arī attiecīgi izturas, un šai ziņā gaidāms ir tikai attieksmes pasliktināšanās līdz pat atklātam genocīdam strauja pieejamo resursu samazināšanās gadījumā].

Ļoti uzskatāmi šo atziņu pareizību nodemonstrēja cits “eksperiments” – traģiskie notikumi Ukrainā, kurā ir labi redzama galējas desovetizācijas absolūtais bezperspektīvisms.

Te ir jāpasaka, ka desovetizācija, protams, atkārto denacifikāciju. Un tieši tāpēc ir tik nepieciešams vienādot visu padomju ar nacistisko, lai pēc tam veiktu desovetizāciju, kura ir analoga denacifikācijai. Bet denacifikāciju veica ne jau tāpēc, lai attīrītu vācu tautas vēsturisko personību no nacisma, bet gan tādēļ, lai vispār iznīcinātu vācu vēsturisko personību (par šo tēmu ir pieejami pietiekami daudz materiālu). Desovetizācija Krievijas Federācijā ir nepieciešama, lai iznīcinātu krievu vēsturisko personību kā tādu, bet Ukrainā tā ir nepieciešama, lai iznīcinātu ukraiņu vēsturisko personību.

Desovetizācija neizbēgami noved pie tālākas vēsturiskā melnā cauruma paplašināšanas: no Padomju Savienības perioda līdz Krievijas impērijai, kas radīja Padomju periodu, kuras sākums ir Pētera Lielā Krievija, Ivana Bargā Maskavas cariste un tālāk līdz pat vācu krustnešu un zviedru sakāvējam Aleksandram Ņevskim [Latvijas gadījumā tā ir pilnīga Padomju Latvijas noliegšana, visdižākā latviešu vēsturiskā varoņdarba (sarkano strēlnieku un latviešu komunistu) noliegšana vai izkropļošana un visa tā vēsturiskā un kultūras mantojuma noliegšana vai izkropļošana, kas kaut kādā mērā ir saistīts ar Krieviju vai nāk no tās. Kopumā tam ir arī attiecīgas sekas – straujš latviešu prāta spēju, zināšanu, morālās stājas un enerģiskuma kritums].

Tāda krievu vēsturiskās personības iznīcināšana, kā arī citu [ukraiņu, poļu, latviešu u.c.] vēsturisko personību iznīcināšana, pret kurām tādā vai citādā mērā tika realizēts desovetizācijas projekts pēc denacifikācijas receptēm, nevar kalpot kā pilnīgi visa iznīcināšana līdz pat pamatiem, jo vēsturisko personību nav iespējams pilnībā iznīcināt, jo uz sagrautās vēsturiskās personības drupām sāks atkal kaut kas augt. Un ir skaidrs kas tieši – cilts identitāte. Šī prognoze, ko mēs, balstoties uz regresa teoriju, devām 25 gadus atpakaļ, Ukrainā ir pilnībā apstiprinājusies [un ne tikai Ukrainā, arī Baltijas valstīs un iespējams citur ar]. Iznīcinot padomju ukraiņu vēsturisko personību, kura ukraiņu vēsturiskajai pašapziņai ir būtiskāka nekā krieviem, tālāk tika iznīcināts viss, kas Ukrainu saistīja ar Krieviju. Bet tas ir pilnīgi viss, kas vispār ir Ukrainas vēsturiskumā. Tālāk bija jāiznīcina vēsturiskais kā tāds. Bet apstākļos, kad ir iznīcināts viss vēsturiskais, nav iespējams veidot nāciju. Šādos apstākļos ir iespējams tikai ciltis, balstoties uz antivēsturiskajām utopijām. Tā sākās “ukru” cilts veidošanās, kas balstās tikai uz antivēsturiskām utopijām [Latvijas gadījumā nezinošajām masām (jo īpaši jaunatnei) tiek piedāvāti ar realitāti mazsaistīti vēsturiski mīti un pasakas par dižajām baltu ciltīm un latviešiem kā to mantiniekiem, ko mēģina ietērpt vēsturiskuma veidolā]. Patiesībā savādāk pat būt nevar.

Tagad ir ieguvusi apstiprinājumu arī cita mūsu prognoze, ka ciltis (rusi, ukri, [baltu ciltis] utt.), kuras mākslīgi tiek izaudzētas uz sagrautās vēsturiskās personības drupām, nevar balstīties uz kristietību. Ciltīm ir vajadzīgs pagānisms. Ukrainā par šādu pagānu ticību kļuva Dzimtā ukraiņu nacionālā ticība – Рі́дна Украї́нська Націона́льна Ві́ра [kaut kas līdzīgs latviešu Dievturībai].

Šādas likumsakarības konstatācija liecina par to, ka kāds kaut kādu iemeslu dēļ, kliedzot par reliģijas dižumu un Padomju varas drausmīgo antireliģiozitāti, veic vienlaicīgu desovetizāciju, devēsturizāciju un dekristinizāciju. Mēs esam saskārušies ar ļoti liela mēroga eksperimentu ar ļoti tālejošām sekām. Nez vai šis eksperiments aprobežosies tikai ar darbībām bijušās PSRS teritorijā. Radot PSRS teritorijā jaunu “Āfriku” [kura lielā mērā sastāv no ciltīm, mežoņiem ar cilts domāšanu un ar pagāniskiem kultiem, kur tādēļ vairumam iedzīvotāju ir arī attiecīgs kultūras un dzīves līmenis], “eksperimentētāji” ies tālāk un tādu pat “Āfriku” radīs Dienvid un Dienvidaustrumu Āzijā, Latīņamerikā un galu galā arī pašā Āfrikā, daļa no kuras nemaz negrib būt Ceturtās pasaules valstis.

Lai izvērstu pasaules āfrikanizāciju līdz iepriekš minētajiem apmēriem, ir nepieciešams islāmisms kā dižās Islāma reliģijas un dižās Islāma kultūras alternatīva. Šo uzdevumu pilda tā saucamā “Islāma valsts”. Jau tagad šī valstiskā veidojuma vadoņi atklāti runā par to, ka, nonākot līdz Islāma citadelei, viņi iznīcinās Kaabu [kubveidīgas formas celtne Saūda Arābijas pilsētā Mekā, vissvētākā vieta islāmā. Tās augstums ir aptuveni 15 metri, bet pamatnes garums un platums ir no 10 līdz 14 metriem. Katrs Kaabas stūris ir vērsts pret kādu debespusi. Kaabas austrumu stūrī atrodas Mekas Melnais akmens. Saskaņā ar tradīcijām, šis akmens tika iedots Ādamam, kad tika izraidīts no Ēdenes dārza. Leģenda vēsta, ka akmens sākotnēji bija balts, bet laika gaitā, uzsūcot svētceļotāju grēkus, palicis melns]. Bet vai viņi iznīcinās tikai Kaabu?

Lai dižā Islāma pasaule varētu eksistēt, tika veikts milzīgs darbs, pārvēršot Pravieša hedžazas islāmu par Islāmu kā pasaules reliģiju. Šo darbu veica islāmiskie mistiķi, juristi un filozofi. Tieši tāds pats darbs tika veikts kristīgajā pasaulē, pārvēršot lokālo kristietību pasaules mēroga kristiešu reliģijā.

Tā saucamie salafisma sprediķi [salafīti („dievbijīgo senču sekotāji”)– musulmaņi, kuri viduslaikos sludināja atgriešanos pie “sākotnējā islāma”], kuri ir orientēti uz to, lai sagrautu intelektuālās un garīgās celtnes, kuras ir radītas ap sākotnēji dižajām doktrīnām, it kā atklāj šo doktrīnu dižos kodolus atkailinātā formā. Tomēr paši par sevi atkailināti kodoli neko noturēt nespēj un nav nemaz vēl zināms vai šādā stāvoklī maz tie var izdzīvot [līdzīgi kā vai un cik ilgi var turpināt dzīvot cilvēka sirds, kad tā ir atkailināta un atdalīta no cilvēka ķermeņa]. Jebkurā gadījumā, ja iet šo ceļu, tad atkal ir nepieciešams tik pat milzīgs darbs, lai pēc būtības cilšu atklāsmes atkal kļūtu par vispasaules nozīmes atklāsmēm vai vismaz Islāma pasaules atklāsmēm. Pašreiz nav ne gadsimtu, lai to veiktu, ne arī cilvēki, kuri būtu gatavi uzņemties šo darbu. Tas nozīmē, ka atkailinātais Islāma kodols tiks apaudzēts ar patvaļīgu saturu, kura uzdevums būs pārvērst cilts pirmsākumu pavisam citā teritoriālā mērogā. Un tiks mainīts ne tikai teritoriālais mērogs.

Ar ko tieši tiks apaudzēti Islāma atkailinātais kodols un kāpēc? Aizsedzoties ar radikāli – islāmistiskiem paziņojumiem par tā saucamās džhilijas (pagānisma) nepieņemamību, mūsdienu salafīti veidos jaunas pseidoislāmiskas utopijas, kuras neizbēgami pieņems ultradžahilijas formu. Cilšu gars jaunajā variantā būs pārākumā. To centīsies arī izveidot ultraarhaistisku, postmoderniski – tehnoloģisku, teritoriālos mērogos pēc iespējas lielāku un galēji agresīvu. Radot to šādā veidā un savienojot ar ticīgo masām, kuras dēļ deislamizācijas, kas tiek apsaukta par islamizāciju, ir dezorientētas [līdzīgi kā pēcpadomju pilsoņi ir dezorientēti pēc desovetizācijas], globālā eksperimenta organizatori šīs nokaitētās cilvēku masas pavērsīs pret attīstības ceļu ejošo Āziju – Indiju, Ķīnu, Vjetnamu un atlikušo Islāma pasauli, kura ir spējīga attīstīties. Ja tas izdosies, tad cilvēces pārformatēšanas pirmais etaps būs noslēdzies. Cilvēci tad veidos šaurs un specifisks [postmodernisks, galēji izvirtis] Rietumvalstu kodols (centrs) un milzīga mežoņu apdzīvota perifērija [globālā pilsēta un globālie lauki]. Perifērija un centrs abpusēji izdarīs spiedienu viens uz otru kā rezultātā tiks veikta turpmāka gan perifērijas, gan centra visdziļākā pārveidošana.

Kā tas notiks un kas sekos pēc tam ir atsevišķs temats. To saku tikai tādēļ, lai parādītu, ka piekrišanas desovetizācijai vai atteikšanās no tās cena ir milzīgi liela. Atsakoties veikt desovetizāciju, pēcpadomju Krievija pievīla tos [pietiekami varenos] spēkus un struktūras, kuras ir iecerējušas veikt augstāk minēto eksperimentu un kuras tā realizācijai piešķir vislielāko nozīmi. Pie tam šo atteikšanos Krievija realizēja tā starp citu, kam bija tik pat nenoteikts raksturs kā pašreizējai Krievu pasaules koncepcijai. Te atkal parādījās tas pabeigtības un pārdomātības trūkums, bez kura Krievija nespēs atbildēt uz laikmeta izaicinājumiem un tiks pilnībā un galīgi sagrauta.

Pilnvērtīga Krievu pasaule var būt tikai tāda pasaule, kurā ir iekļauts Padomju periods kopā ar citiem vēsturiskajiem periodiem. Pilnvērtīga Krievu pasaule var būt tikai tāda pasaule, kura ir atvērta citām pasaulēm un kura ir spējīga iekļaut savā jēgu un ideālu gravitācijas laukā citas pasaules līdzīgi kā Saules gravitācijas laukā ir iekļautas ap to riņķojošās planētas. To ļoti labi saprata Padomju pasaules veidotāji, fiksējot PSRS himnā to, ka tā ir pasauļu pasaule. Pie tam tā ir pasauļu pasaule, kurai ir krievu kodols, nevis pasaule bez kodola kā to gribēja parādīt daži filozofi, spriedelējot par krievu pasauļu pasauli.

PSRS himnā viss ir precīzi pateikts: “Par brīvu un varenu republiksaimi / Mūs pulcēja diženās Krievzemes balss”. Diženā Krievzeme arī ir tas krievu kodols, bet brīvās republikas ir ap šo kodolu riņķojošās “planētas”. Tas nav jaunkrievu projekts, kurš savieno sevī neizturamu un šodien neiespējamu asiņainību ar absolūtu kaitīgumu krieviem un vēsturisku bezperspektīvismu. Tā arī nav pasauļu pasaule, kurā nav nekādas atšķirības starp krievu kodolu un simfoniski organizētu perifēriju. Tā ir noteikta pasaule, savā būtībā padomju – krievu –padomju pasaule, atvērta, globāli nozīmīga un stabila. Tikai radot tādu pasauli, mēs varam radīt jaunu attiecību formātu ar Rietumvalstīm. Jo ātrāk mēs to izdarīsim, jo labāk būs gan mums, gan visiem pārējiem.

Izdarot to, mēs neizšķīdīsim lielajā Āzijā, bet tieši pretēji spēsim to aizsargāt no antislāmiskajiem islāmistiem. Mēs aizsargāsim reālo islāma pasauli no pseidoislāmisma un līdz ar to aizsargāsim no tā visu Āziju. Tā rezultātā radīsies ne rietumvalstu cilvēce ar savu attīstības ideju, kura saka Rietumvalstīm: “Jums nāksies ar mums rēķināties. Mēs negribam ar jums karot, bet mēs arī eksistējam un negribam atteikties no fundamentāliem principiem ne tikai vienkārši eksistēt, bet iegūt uzturēt un attīstīt humānu ikdienu un humānu attīstību.“

Ja Rietumvalstis spītēsies savā vēlmē pāriet uz antihumānu [galēji izvirtušu, cietsirdīgu] un antivēsturisku eksistences formātu, mēs ar nožēlu atzīsim viņu tiesības uz to. Bet mēs neļausim uzspiest šo formātu mums. Savukārt, ja nopietni spēki Rietumvalstīs grib atteikties no turpmākas antihumānu un antivēsturisku tendenču pieauguma veicināšanas, tad mēs esam gatavi sniegt palīdzīgu roku, nekādā veidā neapdraudot Rietumvalstu nāciju un tautu suverenitāti.

Mēs ceram, ka Rietumvalstīs uzvarēs tieši šie spēki. Mēs ticam, ka ir iespējama šo spēku uzvara un ka ir iespējama tādas pasaules izveidošana, kura ir caurausta ar vēsturiskumu un jaunu humānismu. Tādu tautu un valstu pasaule, kuras stingri tic savām savdabīgajām tiesībām realizēt cilvēka augstāko misiju. Tāda pasaule pēc definīcijas var būt tikai pasauļu pasaule, tas ir – simfonija.

Piedāvājot citām pasaulēm savu vēsturisko simfonijas pieredzi, savu viengabalainības un augstāko ideālu aizstāvēšanas pieredzi, krievi vadās no apsvēruma, ka kopējā cilvēces labklājība un krievu labklājība pilnībā sakrīt. Krievi negrasās uz visas cilvēces nelaimju rēķina nopirkt sev īpašu labumu. Bet krievi arī negrasās atteikties no sava labuma nepareizi saprastas uzupurēšanās vārdā [jeb drīzāk gan – manipulatīvi sagrozītas uzupurēšanās sapratnes vārdā], jo tā mūsdienās ir pārāk cieši saistīta ar cilvēkēdāju morāli [jeb, citiem vārdiem sakot, uzupurēties un adot pēdējo aicina galēji amorāli personāži ar cilvēkēdāju morāli].

Vai eksistē kādi citi scenāriji, kuri ļauj izveidot stabilas attiecības starp Krieviju un Rietumvalstīm un tādējādi atsiet pasaules globālo problēmu mezglus, kuri savelkas arvien ciešāk un ciešāk? Tādi scenāriji ir.

Scenārijs Nr2 paredz pārvarēt galveno strupceļu attiecībās satrp Krieviju un Rietumvalstīm. Šī strupceļa pamatā ir Rietumvalstu vēlme traktēt formāli to, kas notika 1991.gadā. Tikai tāds formāls traktējums ļauj Rietumvalstīm saukt Krimas pievienošanu Krievijai par aneksiju. Un otrādi, atzīt, ka Krimas pievienošana Krievijai nav aneksija, var tikai tad, ja veic dziļu 1991.gada notikumu starptautisku revīziju. Nevar mēģināt kaut ko sarunāt ar Krieviju, atbraukt, lai mīkstinātu attiecības un visu laiku runāt par “Krimas aneksiju”, par “noziedzīgu Krimas aneksiju” un tā tālāk. Tāpat kā nevar cerēt uz to, ka Krievija kaut kādā mērā piekāpsies Krimas jautājumā.

Tas nozīmē, ka ir jāpārskata 1991.gadā notikušais un ir jāatzīst, ka toreiz ar Krieviju un PSRS apgājās prettiesiski, politisko lietderību stādot augstāk par fundamentāliem tiesiskuma principiem, uzskatot, ka mērķis attaisno līdzekļus. Šai ziņā no Rietumvalstu puses (attiecīgu personu ar attiecīgām pilnvarām puses) ir jāpaziņo: “Jā, mēs toreiz izrīkojāmies netaisnīgi un kļūdaini, pārkāpjot Helsinku vienošanās un daudz ko citu. Jā, mēs toreiz pieļāvām lielu kļūdu un tagad mēs to esam gatavi labot. Pie tam nevis klusiņām, bet gan atklāti un tiesiski, balstoties vai nu uz ANO lēmumu vai arī uz starptautiskas konferences lēmumu ar attiecīgām pilnvarām un iespējām.” Ja tas tiks izdarīts, tad Krievijas attālināšanās no Rietumvalstīm var tikt pārvarēta bez konfliktiem. Tāds ir Scenārijs Nr2.

Rietumvalstīm ir jāsaprot ar ko tām draud Scenārija Nr1 realizēšana. Tām ir jāsaprot, ka visas Scenārija Nr1 realizēšanas izmaksas un sekas var tikt minimizētas vai pat novērstas tikai Scenārija Nr2 realizācijas gadījumā.

Ir arī Scenārijs Nr3, kura ietvaros Krievija un Rietumvalstis rīkosies savstarpējas nevienošanās apstākļos. Krievijai klusiņām, tā lai neviens nedzird, tiks pačukstēts: “Atvaino, mēs visu saprotam. Mēs pēc būtības pievērsim acis uz tādām un šitādām Tavām darbībām. Bet saproti arī mūs. Mēs taču nevaram atzīt, ka esam sagāzuši podus, uzsākot auksto karu, piesolot Tev mieru apmaiņā pret piekāpšanos un pēc tam, izmantojām Tavu piekāpšanos, lai pārvērstu to Tavā likvidācijā. Un kā vispār tagad to var izlabot? Tā, ka Tu droši radi savu pasauli, bet mēs tikai mazliet tam pretosimies, skata pēc, bet patiesībā piespēlēsim Tev.” Scenārijs Nr3 nav stratēģisks, jo tas agri vai vēlu pāries uz kādu no citiem scenārijiem.

Scenārijs Nr4. Krievijas sadalīšanas veicināšana, izmantojot visus instrumentus, tai skaitā arī lokālos karus. Galvenais no šiem kariem, protams, ir pilnvērtīgs karš ar Ukrainu, kuru Krievijai visu laiku grib uzspiest. Bet, ja ar šo karu nepietiks Krievijas sadalīšanai, tad tai uzspiedīs vēl kādu citu vai citus karus.

Scenārijs Nr5. Kodolkarš ar Krieviju. Es [viens no autoratīvākajiem Krievijas politologiem un analītiskā centra vadītājs] zinu, ka Rietumvalstīs ir spēki, kuri grib realizēt šo scenāriju līdz tam laikam, kad tiks realizēts Scenārijs Nr1. [Un kas, kodolkara pret Krieviju gadījumā, paliks pāri no Latvijas?!]

Šis memorandums, kurš ir atvērts apspriešanai, ir adresēts visiem, kurus satrauc situācija Krievijā un pasaulē. Es aicinu visas pasaules intelektuāļus būt atbildīgiem un dot savu ieguldījumu pašreizējās stratēģiskās nenoteiktības pārvarēšanā.

Sergejs Kurginjans
/29.05.2015/

Avots:
http://www.regnum.ru/news/polit/1928731.html

Informācijas aģentūra
/04.06.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Vislabākās matemātikas mācību grāmatas – Andreja Kiseļeva Aritmētika, Ģeometrija un Algebra

00502_Kiseleva_Geometrija1930-ajos gados “novecojušā” “pirmsrevolūcijas” pedagoga Andreja Kiseļeva (Андрей Петрович Киселёв 1852-1940) matemātikas mācību grāmatas atgriezās Padomju Savienības pamatskolās un momentāni uzlabojās skolnieku matemātiskās zināšanas un izpratne. Pēc Kiseļeva Padomju skolās matemātiku mācījās līdz 1970-ajiem gadiem [arī Latvijā; Kiseļeva grāmatas ir iztulkotas latviski un ir pat pieejamas internetā par brīvu elektroniskā formātā], kad, aizsedzoties ar reformām, atkal it kā novecojošais Kiseļevs tika aizstāts ar sausiem, akadēmiski formāli korektiem, bet pedagoģiski analfabētiskiem mācību līdzekļiem.

Aicinājumi “atgriezties pie Kiseļeva” Krievijā atskan jau vairāk kā 30 gadus. Tas atskanēja jau uzreiz pēc 1970-o gadu reformas, kurā no apmācības procesa tika izņemtas brīnišķīgas un kvalitatīvas mācību grāmatas  un kas aizsāka Padomju Savienības izglītības sistēmas degradēšanu. Kāpēc līdz pat šodienai šie aicinājumi neiet mazumā?

Daži to izskaidro ar “nostaļģiju” [1, с. 5]. Šī argumenta nepamatotība kļūst acīmredzama, ja atceras, ka pirmais, kurš vēl 1980.gadā pēc reformas “uz svaigām pēdām” aicināja “atgriezties pie Kiseļeva”, bija akadēmiķis L.Pontrjagins. Viņš veica jauno mācību līdzekļu analīzi un pārliecinoši ar piemēriem izskaidroja kādēļ tas ir jādara [2, с. 99-112].

Andrejs Kiseļevs (Андрей Петрович Киселёв 1852-1940)

Andrejs Kiseļevs (Андрей Петрович Киселёв 1852-1940)

Galvenais arguments bija, ka jaunās mācību grāmatas orientējās uz Zinātni jeb, precīzāk sakot, uz formāli zinātniskāku veidolu, pilnībā ignorējot pašu Skolēnu – viņa uztveri un psiholoģiju, kas tik meistarīgi bija ņemts vērā “vecajos” Kiseļeva mācību materiālos. Tieši mūsdienu Krievijas mācību materiālu “augstais teorētiskais līmenis” ir galvenais iemesls katastrofālā apmācību un zināšanu kvalitātes krituma iemesls [Latvijā visdrīzāk ir vēl sliktāk un netiek pat uzturēts sausais un akadēmiskais “augstais teorētiskais līmenis”]. Šis faktors darbojas jau vairāk kā 30 gadus.

Šodien matemātiku tā pa īstam apgūst apmēram 20% skolēnu (Ģeometriju tikai 1%) [3, с. 14], [4, с. 63]. Uzreiz pēc kara 1940-ajos gados matemātiku apguva apmēram 80% skolnieku, kuri mācījās “pēc Kiseļeva” [3, с. 14]. Vai gan tas vien nav arguments, lai “atgrieztos pie Kiseļeva”?

1980-gadu Padomju Savienībā šis aicinājums Izglītības ministrijā (M.Prokofjeva personā) tika ignorēts, aizsedzoties ar argumentu, ka nepieciešams “pilnveidot jaunās mācību grāmatas”. Šodien mēs redzam, ka 40 “pilnveidošanas” gadi neradīja no sliktām mācību grāmatām labas.

Laba mācību grāmata “nerakstās” vienu – divu gadu laikā pēc ministrijas pasūtījuma vai uz kādu konkursu. Laba mācību grāmata pat netiks “uzrakstīta” desmit gadu laikā. Labu mācību grāmatu talantīgs pedagogs – praktiķis kopā ar skolniekiem izstrādā visas savas pedagoģiskās dzīves laikā. Labu mācību grāmatu nevar uzrakstīt matemātikas profesors vai akadēmiķis, kuri tikai sēž pie rakstāmgalda un kuriem ir minimāla saskare ar praktisko apmācības procesu.

Padagoģiskais talants ir ļoti liels retums – tas ir daudz retāks par to pašu matemātisko talantu (ir daudz labu matemātiķu, bet labu matemātikas mācību grāmatu ir ļoti maz). Galvenā pedagoģiskā talanta īpašība ir spēja iejusties skolniekā, kas ļauj pareizi saprast tā domu gājienu un iemeslus kādēļ viņš kaut ko nesaprot. Tikai šī subjektīvā nosacījuma esamības gadījumā var tikt atrasti pareizi metodiskie risinājumi. Pie tam šie risinājumi vēl ir arī jāpārbauda, jākoriģē un jānoved līdz gala rezultātam ar ilgiem praktiskiem mēģinājumiem – uzmanīgiem un pedantiskiem skolēnu pieļauto kļūdu novērojumiem, to pārdomāšanu un analīzi.

Tieši šādā veidā ilgāk kā 40 gadus (pirmais izdevums 1884.gadā) savas mācību grāmatas izstrādāja Voroņežas reālskolas skolotājs Andrejs Kiseļevs. Viņa mērķis bija, lai skolēni maksimāli izprastu matemātiku. Un viņš zināja kā to panākt, tāpēc pēc viņa grāmatām bija tik viegli mācīties.

Savus pedagoģiskos principus A.Kiseļevs izteica ļoti īsi: “Autors… pirmkārt uzstāda sev uzdevumu sasniegt trīs labas mācību grāmatas īpašības: – definēto jēdzienu un formulējumu precizitāti; – spriedumu un valodas vienkāršību; – koncentrētu izklāstu” [5, с. 3].

Dēļ šo vārdu vienkāršības kaut kā tiek zaudēta to dziļā pedagoģiskā doma. Tie ir tūkstots mūsdienu disertāciju vērti. Apskatīsim tos sīkāk.

Mūsdienu autori, sekojot akadēmiķa A.Kolmogorova norādījumiem, tiecas pēc “no loģikas skatu punkta vēl stingrāk uzbūvēta matemātikas skolas kursa” [6, с. 98]. Bet priekš kam tas? Kiseļevs savukārt rūpējās nevis par “stingrību”, bet par formulējumu precizitāti, kas nodrošina to pareizu zinātnisku sapratni. Precizitāte tā ir atbilstība būtībai. Savukārt izdaudzinātā formālā “stingrība” ved uz attālināšanos no būtības un gala beigās uz būtības iznīcināšanu vispār.

Kiseļevs vārdu “loģika” pat nepiemin un runā nevis par “loģiskiem pierādījumiem”, kas it kā ir raksturīgi matemātikai, bet gan par “vienkāršiem spriedumiem”. Šajos “spriedumos” protams ir loģika, tomēr tā ir pakārtota pedagoģiskiem mērķiem – spriedumu saprotamībai tieši skolēniem, nevis pārgudriem akadēmiķiem.

Visbeidzot izklāsta koncentrētība. Pievērsiet uzmanību, ka nevis saīsināts, samazināts izklāsts, bet tieši koncentrēts. Saīsināšana un samazināšana prasa izmest no apmācāmās vielas kaut ko, iespējams, pat ļoti būtisku. Savukārt koncentrētība ir vielas saspiešana bez zudumiem. Tiek atmests tikai liekais – uzmanību novērsošais, piesārņojošais, tas, kas traucē koncentrēt uzmanību uz apmācāmās parādības būtību. Saīsināšanas mērķis ir samazināt apjomu, savukārt koncentrēšanas mērķis ir jēgas un būtības tīrība.

Voroņežas matemātiķis un pedagoģijas entuziasts J.Pokornijs ir konstatējis, ka Kiseļeva mācību grāmatu metodiskā arhitektūra atbilst jaunā intelekta psiholoģiski – ģenētiskiem likumiem un attīstības likumsakarībām (pēc Piažē un Vigodska), kā saknes ir meklējamas Aristoteļa “dvēseles formu kāpnēs”. Kiseļeva ģeometrijas mācību grāmatās sākumā tiek izklāstīta viela, kas ir orientēta uz sensori – motorisko domāšanu, bet pēc tam tiek atstrādāta sākotnējā ģeometriskā intuīcija, ar kombinācijām novedot līdz minējumu iespējamībai. Pie tam tiek kāpināta argumentācija siloģismu veidā. Aksiomas parādās tikai planimetrijas beigās pēc kā ir iespējami stingrāki deduktīvie spriedumi. Ne velti tika uzskatīts, ka Kiseļeva ģeometrija skolēniem deva iemaņas formālās loģikas pamatos [7, с. 81-82]. Kiseļevs ne tikai psiholoģiski pareizi pasniedz katru tematu, bet arī veido savas grāmatas (no jaunākajām klasēm uz vecākajām) atbilstoši bērnu vecuma domāšanas formām un saprašanas iespējām, nestaidzīgi un pamatīgi attīstot skolēnu domāšanu.

Bet tagad padalīšos ar savu pieredzi. Pasniedzot augstskolā varbūtības teoriju, es vienmēr izjūtu diskomfortu, kad skaidroju studentiem kombinatorikas jēdzienus un formulas. Studenti nesaprata slēdzienus, jauca sakombinēšanas, variāciju un pemutācijas formulas. Es ilgi nevarēju saprast kādēļ tas tā notiek, jo labi atceros, ka man skolas laikā viss bija skaidrs, nekādus jautājumus neizraisīja un šī tēma šķita pat interesanta. Tagad varbūtības teorija ir izmesta no skolu mācību programmām – tādā veidā Izglītibas ministrija risināja pašu radīto pārslodžu problēmu.

Un tad beidzot iedomājos ņemt palīgā Kiseļevu. Kad izlasīju Kiseļeva vielas izklāstu, biju pārsteigts atklājot, ka viņš ir atrisinājis konkrētu metodisku problēmu, kas man tik ilgi nebija izdevies. Izrādās Kiseļevs jau sen, sen atpakaļ zināja par manu problēmu, domāja par to un arī atrisināja. Risinājums bija mērenā konkretizācijā un psiholoģiski pareizā frāžu uzbūvē, kas ne tikai pareizi izteica lietas būtību, bet arī ņēma vērā skolēna domu gājienu, vadot to sapratnes virzienā. Man vajadzēja daudzus gadus mocīties, lai spētu novērtēt Kiseļeva pedagoģisko mākslu. Mūsdienu komerciālo mācību līdzekļu autoriem būtu vērts pamācīties no Kiseļeva.

Viens no 1970-o gadu reformatoriem A.Abramovs vēlāk godīgi atzinās, ka tikai pēc daudzu gadu Kiseļeva mācību grāmatupētīšanas un analīzes viņš mazliet sāka saprast šo grāmatu slēptos pedagoģiskos noslēpumus. Kiseļeva mācību grāmatas pēc Abramova izteikuma ir Krievijas “nacionālā bagātība” [8, с. 12-13]. Un ne tikai Krievijas. Piemēram, Izraēlas skolās nekautrējas mācīties pēc Kiseļeva mācību grāmatām [9, с. 75].

Pie mums savukārt visu laiku tiek izdomātas visādas atrunas, lai tikai “neatgrieztos pie Kiseļeva”. Galvenais arguments: “Kiseļevs ir novecojis”. Bet ko tas nozīmē? Zinātnē termins “novecojis” tiek lietots attiecībā uz tām teorijām, kuru kļūdainums vai nepilnība attīstības gaitā ir pierādīta. Kas tad ir “novecojis” Kiseļeva mācību grāmatās? Pitagora teorēma vai kas cits no grāmatas satura? Varbūt kalkulatoru ērā ir novecojušas darbības ar skaitļiem, ko neprot daudzi mūsdienu skolu absoloventi (neprot saskaitīt daļskaitļus)?

Viens no labākajiem mūsu mūsdienu matemātiķiem V.Arnolds nezin kāpēc neuzskata Kiseļevu par “novecojušu”. Viņa mācību grāmatās nav nekā nepareiza un nezinātniska mūsdienu izpratnē. Toties ir tā augstākās klases pedagoģiskā un metodiskā kultūra un godprātība līdz kuru mūsdienu pedagogi ir zaudējuši.

Atruna “novecojis” ir tikai viens no mūsdienu “modernizatoru” viltīgajiem paņēmieniem. Nekas pilnvērtīgs un patiesi vērtīgs, īsta klasika nenoveco. Līdzīgi kā nenoveco Puškins [Rainis] tā nenoveco Kiseļevs.

Cits Kiseļeva neatgriešanas arguments: tas nav iespējams dēļ izmaiņām programmā un trigonometrijas apvienošanas ar ģeometriju [10, с. 5]. Nepārliecinošs arguments, jo programmu atkal var atmainīt atpakaļ, trigonometriju atdalīt no ģeometrijas un, kas pats galvenais, no algebras. Pat vairāk, šī apvienošana ir vēl viena rupja kļūda, kas tika pieļauta 1970-o gadu reformas laikā, jo tā pārkāpj vēl vienu fundamentālu metodisku principu – grūtais ir jāsadala, nevis jāapvieno.

Klasiskā apmācība “pēc Kiseļeva” paredz trigonometrisko funkciju mācīšanu 10.klasē kā atsevišķu disciplīnu, bet beigās trīstūra aprēķinu veikšanu un stereometrisku uzdevumu risināšanu. Pēdējās tēmas Kiseļevam ir ļoti labi metodiski atstrādātas ar tipveida uzdevumu secīguma palīdzību. Stereometriskie uzdevumi “ģeometrijā ar trigonometrijas izmantošanu” savulaik bija obligāts vidusskolas eksāmenu uzdevums un visas matemātikas apguves atestāts. Skolēni labi tika galā ar šiem uzdevumiem. Bet kā ir šodien? Maskavas Valsts Universitātes abiturienti nespēj atrisināt pat vienkāršākos planimetrijas uzdevumus [situācija LU un pat RTU nav labāka].

Lūk, vēl viens, “graujošs” Kiseļeva neatgriešanas arguments – “Kiseļevam ir kļūdas” (to apgalvo profesors N.Rozovs). Un kādas tad tās ir? Izrādās viņš ir izlaidis pierādījumos dažus loģiskos soļus. Bet tā taču nav kļūda, bet gan apzināta izlaišana pedagoģiskos nolūkos, kas atvieglo saprašanu. Tas ir klasisks pedagoģijas princips: “nevajag uzreiz tiekties pēc stingras viena vai otra matemātiska fakta pamatojuma. Skolai pilnīgi pieņemamas ir “loģiskas pārlekšanas caur intuīciju”, kas padara mācību materiālu par plaši pieejamu.” (Tā teica slavenais metodists Morduhovs-Boltovskis otrajā Krievijas matemātikas pasniedzēju kongresā 1913.gadā.)

Salīdzinājumā ar mūsdienu matemātikas mācību grāmatām, Kiseļeva grāmatas ir koncentrēti īsas. Piemēram, 1990.gadā izdotai J.Makaričeva 9.klases grāmatai “Algebra – 9” ir 223 lapuses, savukārt Kiseļeva Algebrai 8. – 10. klasei, kas paredzēta trīs mācību gadiem, ir 224 lapuses. Mācību grāmatu apjoms ir palielinājies trīs reizes!

Šodien kārtējie reformatori tiecas samazināt skolēnu pārslodzi un “humanizēt” mācību procesu, it kā rūpējoties par skolēniem. Bet tie ir tikai tukši vārdi. Patiesībā tā vietā, lai padarītu matemātiku par saprotamu, viņi ņem un iznīcina tās saturu. Sākumā 1970-ajos gados tika “pacelts teorētiskais līmenis”, padarot vielu grūti saprotamu un apgūstamu, bet tagad šo līmeni nolaiž zemāk par zemu vienkārši izmetot laukā veselas nodaļas (logaritmus, ģeometriju u.c.) un saīsinot mācību stundas [11, с. 39-44]. Patiesa humanizēšana būtu Kiseļeva mācību grāmatu atgriešana, kas atkal padarītu matemātiku par bērniem saprotamu un iecienītu, kā tas jau notika 1930-o gadu Padomju Savienībā.

1938.gadā Andrejs Kiseļovs teica: “Esmu laimīgs, ka nodzīvoju līdz dienai, kad matemātika ir kļuvusi pieejama plašām tautas masām. Vai, gan var salīdzināt pirmsrevolūcijas grāmatu niecīgās tirāžas ar patreizējām! Un par to nav ko brībīties, jo mācās visa valsts.”

Kiseļevs noteikti atgriezīsies. Jau tagad daudzās Krievijas pilsētās skolotāji pēc savas iniciatīvas strādā “pēc Kiseļeva”. Atkal sāk atkārtoti izdot viņa grāmatas. Kiseļeva atgriešanās tuvojas.

Izmantotā literatūra:
1. Математика (приложение к газете “Первое сентября”). 1999, №11.
2. Понтрягин Л. С. О математике и качестве ее преподавания // Коммунист. 1980, №14.
3. Учительская газета. 2001, №44.
4. Математика в школе. 2002, №2.
5. Орловский университет. 2002, №7.
6. На путях обновления школьного курса математики. М.; Просвещение, 1978.
7. Покорный Ю. В. Унижение математикой. Воронеж, 2006.
8. Учительская газета. 1994, №6.
9. Математика в школе. 2003, №2.
10. Математика в школе. 2000, №1.
11. Образование, которое мы можем потерять. М. 2002, с. 39-44.

Igors Kostenko, Rostovas valsts dzelzceļnieku universitātes docents, fizikas-matemātikas zinātņu kandidāts
/2014/

A.Kiseļeva matemātikas mācību grāmatas krieviski:
http://dfiles.ru/files/xzazhuya4
A.Kiseļeva matemātikas mācību grāmatas latviski:
http://gramataselektroniski.blog.com/2015/01/14/aritmetika-5-un-6-klasei-1954-a-kiselevs/
http://gramataselektroniski.blog.com/2015/01/14/geometrija-6-9-klasei-1953-a-kiselevs/
http://gramataselektroniski.blog.com/2015/01/14/algebra-6-8-klasei-1953-a-kiselevs/

Avoti:
http://www.portal-slovo.ru/impressionism/36366.php
http://politikus.ru/v-rossii/10997-pochemu-v-izraile-uchatsya-po-starym-sovetskim-uchebnikam.html

Informācijas aģentūra
/04.06.2015/

Posted in Kat.: Izglītība, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Bērni līdz 12 gadiem, lietojot audio-vizuālās ierīces (TV, datorus, mobilos telefonus), var atpalikt attīstībā

Krisa Rouvena

Krisa Rouvena

Man ir meita. Līzei ir 3 gadi un viņai ļoti patīk planšešdators, uz kura jebkurā mirklī var paskatīties viņas iemīļoto “Cūciņu Pepu”. Es tajā nesaskatu neko sliktu, vēl jo vairāk tādēļ, ka šī multene ir dzīvespriecīga un pamācoša. Man šķiet, ka tāds kontents attīsta meitai pozitīvas īpašības un māca ko jaunu. Un protams, ko tur slēpt, pozitīvā hruša uz laiku saista mūsu enerģijas pārpilnās laimes uzmanību un dod mums ar sievu mirkli atelpas. Šķiet, ka visi ģimenē no tā esam tikai ieguvēji.

Tomēr šāds mans uzskats tika stipri iedragāts, kad es izlasīju amerikāņu pediatres Krisas Rouvenas (Cris Rowan) 2014.gada rakstu “10 Reasons Why Handheld Devices Should Be Banned for Children Under the Age of 12” , kurā ir izklāstīta mūsdienu audio-vizuālo tehnoloģiju ietekme uz bērnu attīstību. Piedāvāju jums iepazīties ar autores secinājumiem (10 iemesliem, kādēļ aizliegt bērniem līdz 12 gadu vecumam lietot audio-vizuālās ierīces), kuri ir tik “neērti” tādiem neideāliem vecākiem kā es.

1.Nepareiza smadzeņu stimulācija

Mazuļa smadzenes no dzimšanas līdz divu gadu vecumam palielinās divas reizes un pēc tam turpina augt līdz 21 gada vecumam. Agrīnā vecumā smadzeņu attīstību nosaka ārējās vides kairinājumi vai arī to trūkums. Kā rāda pētījumi, pārmērīga smadzeņu stimulēšana ar gadžetu, interneta un TV iedarbību rada kognitīvās aiztures, paaugstinātu impulsivitāti un samazina pašregulācijas spējas.

2.Attīstības aizture

Statiska laika pavadīšana ir saistīta ar kustību trūkumu, kas var novest līdz atpalikšanai fiziskā un prāta attīstībā. Šī problēma ir kļuvusi acīmredzama ASV, kur katrs trešais bērns, uzsākot skolas gaitas, ir ar attīstības traucējumiem, kas uzskatāmi atspoguļojas tā sekmēs. Kustīgums savukārt uzlabo uzmanību un spējas iepazīt jauno. Zinātnieki apgalvo, ka audio-vizuālo ierīču izmantošana kaitē bērnu attīstībai un negatīvi ietekmē viņu mācīties spēju.

3.Aptaukošanās

Televīzija un kompjūterspēles ir viens no “ne pārtikas” iemesliem, kurš ir tieši saistīts ar liekā svara epidēmiju. Starp bērniem, kuri spēlējas ar portatīvām ierīcēm, aptaukošanās ir sastopama par 30% biežāk. Katrs trešais kanādietis un katrs ceturtais amerikānis ir resns. Tā, ka aizraušanās ar gadžetiem var novest pie aptaukošanās. Joki jokiem, bet 30% bērni ar lieko svaru slimo ar diabētu un papildus tam resnīšiem ir paaugstināts insulta un sirdslēkmju risks. Zinātnieki sit trauksmes zvanus un aicina sekot līdzi bērnu liekajam svaram, jo XXI gadsimta pirmās puses bērniem ir lielas izredzes nomirt pirms saviem vecākiem.

4.Miega traucējumi

ASV statistikas dati rāda, ka 60% vecāku vispār nekontrolē cik daudz viņu bērni lieto visdažādākos gadžetus, bet trīs ceturtdaļas ģimeņu ļauj bērniem multimediju ierīces ņemt līdzi gultā. Mobilo telefonu, planšešu un portatīvo datoru ekrāna apgaismojums traucē miega sākumam, kā rezultātā saīsinās atpūtas ilgums, kas izraisa neizgulēšanos. Zinātnieki neizgulēšanos uzskata par tik pat kaitīgu parādību kā ēdiena trūkumu – gan viena, gan otra parādība novājina organismu un attiecīgi negatīvi ietekmē sekmes skolā un jaunas vielas apguvi.

5.Psihiskās slimības

Daudzi pētnieki velk tiešas paralēles starp videospēlēm, internetu, televīziju un negatīvo ietekmi uz jaunatnes psihi. Tā spēļumānija kļūst par neapmierinātības ar dzīvi iemeslu, palielina trauksmainumu un pastiprina depresiju. Savukārt internets izraisa ieraušanos sevī un attīsta fobijas. Šo sarakstu droši var papildināt ar bipolāriem traucējumiem (bipolar disorder), psihozēm, novirzēm uzvedībā, autismu un pieķeršanās traucējumiem (tas ir emocionālā kontakta ar vecākiem traucējumi). Katrs sestais bērns Kanādā ir ar psihiskām problēmām, kuras ārstējas tikai ar spēcīgiem psihotropiem medikamentiem.

6.Agresivitāte

Te ir jāatkārto jau sen zināma patiesība: vardarbība TV ekrānos un kompjūterspēlēs atrod iespēju izpausties arī reālajā dzīvē. Pavērojiet cik bieža mūsdienu mēdijos, filmās un TV pārraidēs ir fiziskā un seksuālā vardarbība: sekss, pazemošana, spīdzināšanas, mocības, slepkavības. TV, nežēlīgas videospēles un internets var izsaukt bērna agresiju. Noskatoties to visu bērns iegūst uzvedības modeļus, ko viņš var realizēt savā apkārtējā vidē. Un, kas nav mazbūtiski, daudzi pētījumi parāda, ka vardarbībai no ekrāniem var būt gan īstermiņa, gan ilgtermiņa efekts, tas ir, šādi izraisīta agresija var izpausties nebūt ne uzreiz.

7.Digitālā plānprātība

Zinātniskie novērojumi pierāda, ka aizraušanās ar televizoru vecumā no viena līdz trīs gadiem noved pie uzmanības koncentrēšanas problēmām uz septiņu gadu vecumu. Bērni, kuri nespēj koncentrēties, zaudē iespēju kaut ko uzzināt un atcerēties. Pastāvīga un ātra informācijas plūsma noved pie galvas smadzeņu izmaiņām, bet pēc tam arī pie plānprātības – izziņas spēju samazināšanās ar agrāk iegūto zināšanu zudumu un praktisku nespēju vai apgrūtinājumu apgūt jaunas iemaņas.

8.Atkarība

Jo biežāk vecāki skatās e-pastu, [truli tup feisbukos, tviteros un tamlīdzīgās lapelēs], šauj monstrus un bezjēgā blenž seriālus, jo vairāk viņi attālinās no saviem bērniem. Vecāku uzmanības trūkums bieži tiek kompensēts ar tām pašām audio-vizuālajām ierīcēm. Atsevišķos gadījumos bērns kļūst patoloģiski atkarīgs no portatīvām iekārtām, interneta un televīzijas. Katrs vienpadsmitais bērns vecumā no 8 līdz 18 gadiem ir “digitālais narkomāns”.

9.Kaitīgs izstarojums

2011.gadā Pasaules veselības aizsardzības organizācija (WHO) un Starptautiskā Vēža pētījumu aģentūra (IARC) klasificēja mobilo telefonu un citu mobilo ierīču radiostarojumu kā potenciāli kancerogēnu, iekļaujot to 2B grupā, kurā ietilpst “cilvēkam iespējami kancerogēni” faktori. Tomēr ir jāņem vērā, ka bērni ir daudz jūtīgāki pret dažādām negatīvām iedarbībām, jo viņu smadzenes un imūnsistēma vēl tikai attīstās. Tāpēc, pēc zinātnieku apgalvojumiem, nedrīkst vienādot riskus organismiem, kuri vēl tikai veidojas un kuri jau ir noformējušies. Tāpat tiek apspriests viedoklis, ka radiostarojumu vajag pārklasificēt uz 2A grupu (visdrīzāk kancerogēnu).

10.Nepastāvība, nestabilitāte, pārmērīgs mainīgums

Pasaulē, kurā bērni tiek audzināti un izglītoti ar audiovizuālo tehnoloģiju palīdzību, nav stabilitātes. Bērni ir mūsu nākotne, bet nav nekādas nākotnes bērniem, kuri ir pārmēru tehnoloģizēti.

Rekomendācijas vecākiem

Noslēdzot rakstu, Krisa Rouvena iesaka pieņemamus laika ierobežojumus dažādu vecumu bērniem audio-vizuālo ierīču lietošanā.

00500_Multimediju_ierices_berniem

Uzdrošinos pieņemt, ka lielākā daļa bērnu ik dienu iziet ārpus šiem laika limitiem. Vairāk materiālu par šo tēmu angļu valodā ir pieejams interneta mājaslapā http://www.zonein.ca/ .

Pjotrs Gluhovs
/09.05.2015/

Avoti:
http://www.huffingtonpost.com/cris-rowan/10-reasons-why-handheld-devices-should-be-banned_b_4899218.html
http://lifehacker.ru/2015/05/09/no-gadgets/
http://www.zonein.ca/
http://pediatrics.aappublications.org/content/132/5/958.full
http://kff.org/other/poll-finding/report-generation-m2-media-in-the-lives/
https://www.commonsensemedia.org/research/zero-to-eight-childrens-media-use-in-america-2013
http://archpedi.jamanetwork.com/article.aspx?articleid=383160
http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/15060216
http://pediatrics.aappublications.org/content/128/4/772.ful
http://www.commonsensemedia.org/research/zero-to-eight-childrens-media-use-in-america-2013
http://earlylearning.ubc.ca/maps/edi/bc/
http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/21534833
http://www.apa.org/pi/families/resources/newsletter/2012/07/childhood-obesity.aspx
http://www.ijbnpa.org/content/pdf/1479-5868-8-98.pdf
http://news.bbc.co.uk/2/hi/in_depth/sci_tech/2002/leicester_2002/2246450.stm
http://www.newser.com/story/167562/us-kids-seriously-sleep-deprived.html
http://www.bristol.ac.uk/sps/news/2010/107.html
http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/21342010
http://online.liebertpub.com/doi/abs/10.1089/cyber.2010.0470
http://www.firstcallbc.org/pdfs/Communities/4-alliance.pdf
http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC2704015/
http://psp.sagepub.com/content/early/2014/01/22/0146167213520459.abstract
http://www.belfasttelegraph.co.uk/news/uk/pupils-6-acting-out-rape-scenes-30003114.html
http://pediatrics.aappublications.org/content/113/4/708.abstract
http://www.drgarysmall.com/books/ibrain/
http://www.drdouglas.org/drdpdfs/Gentile_Pathological_VG_Use_2009e.pdf
http://apps.fcc.gov/ecfs/document/view?id=7520941318
http://www.huffingtonpost.com/david-kleeman/10-reasons-why-we-need-re_b_4940987.html?ncid=fcbklnkushpmg00000042
http://www.huffingtonpost.com/lisa-nielsen/10-reasons-why-the-resear_b_5004413.html?1395687657

Informācijas aģentūra
/04.06.2015/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Medicīna, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

PAR un PRET: Vēl daži agresijas pret ģimenēm piemēri

00503_Par_pret_260415TV raidījuma “PAR un PRET” tēmas par bērnu tidzniecību turpinājums. Raidījumā (26.04.2015 ) par savu pieredzi stāstīja mammas, kuras pašas uz savas ādas ir izjutušas bāriņtiesu agresiju.

Lienei Voitai meitu atņēma Carnikavas bāriņtiesa, aizbildinoties ar to, ka aizgādības tiesības ir atņemtas tēvam (mātei aizgādības tiesības tā arī netika atņemtas). Bērnu izdevās atgūt 9 mēnešu laikā un tikai ar advokātes (Aijas Kokales) palīdzību. Bērns bija ievietots audžuģimenē, kurā to gatavoja adopcijai uz Ameriku. Pati audžuģimene nemaz neslēpa un atklāti runāja, ka visus bērnus, kuri tajā nonāk, tā gatavo adopcijai uz ārzemēm. Tāpat bērns tika kūdīts pret māti. Meitenei tika teikts arī sekojošais: “Tevi mamma nemīl, viņa ir debīla.” Ja Latvija būtu tiesiska valsts un te izmeklēšanas iestādes patiešām strādātu, nevis būtu ieslīgušas korupcijā un nodarbotos tikai ar politisko un maksātspējīgo neliešu piesegšanu, tad šī videoliecība būtu vēl viens iemesls ierosināt krimināllietu, lai pārbaudītu vai konkrētā gadījumā nav iegūstami pierādījumi par vardarbību pret bērniem, korpuciju un par bērnu tiurdzniecību. Protams tādā pseidovalstī kā Latvija uz neko tādu var pat necerēt, jo ierēdņi, tai skaitā arī policisti, kustas tikai ja kāds samaksā, pēc politiskās varas uzstājīga pieprasījuma vai arī pēc ASV vēstniecības komandas.

Otra raidījuma dalībniece ir Inese Fecere, kura ir adoptējusi un paņēmusi aizbildniecībā vairākus bērnus. Inese Fecere ir arī Latvijas adoptētāju un aizbildņu sabiedriskās organizācijas “Azote” vadītāja. Pret Inesi Feceri samērā primitīvi, nekaunīgi un var pat teikt, ka stulbi (kas tā bieži vien arī notiek) vērsās Rīgas bāriņtiesa (vadītājs Aivars Krasnogolovs, kurš jau sen speciālistu aprindās ir bēdīgi slavens ar savu amorālo nostāju un rīcību pret ģimenēm un bērniem), pieprasot adoptēt aizbildniecībā esošos bērnus vai arī tie tikšot adoptēti uz ārzemēm. Fecere raidījumā pastāsta par savu gadījumu un to, ko viņa zin par adopcijas procesu, tai skaitā par adopcijas procesu Amerikā. Informatīvi bagāts un izglītojošs stāstījums.

Informācijas aģentūra
/04.06.2015/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Ukraiņu nacisti un ebreji

00504_1427518493_indexUkrainā negaidīti aktivizējusies draudzība starp ukraiņu nacistiem (t.s.benderoviešiem) un ebrejiem ir vienkārši un loģiski izskaidrojama – kopš neseniem laikiem visas Ukrainas bagātības atrodas oligarhu rokās, kuri gandrīz visi (ar dažiem izņēmumiem), ir ebreju tautības.

Benderoviešu politiskā vadība savulaik spēja vienoties ar Ukrainas ebreju oligarhiem par viņu finansēšanu no vienas puses un par nacistu nevēršanos pret ebreju oligarhiem no otras puses. Tāpēc izteikti antisemītiskā benderoviešu ideoloģija, kuru viņi kopš laika gala ir praktizējuši, pašreiz ir uz laiku iesaldēta.

Tiklīdz atsevišķas ukraiņu nacistu apakšvienības sajutīsies politiskā ziņā pietiekami spēcīgas un spēs patstāvīgi iegūt finansējumu, viņi pārstās slēpt savu dzīvniecisko antisemītismu. Ierindnieku līmenī, ierindas kaujinieku līmenī tas jau laiku pa laikam izpaužas, jo Stepana Benderas mantojuma apgūšanu pilnā apjomā šajās aprindās neviens nav atcēlis.

Ukrainas premjerministrs Arsēnija Jaceņuka (pēc tautības ebreja) nacistiskais sveiciens. Blakām ukraiņu nacistu partijas "Brīvība" (agrākais nosaukums "Ukraiņu sociāl-nacionālā partija") vadītājs Oļegs Tjagņiboks

Ukrainas premjerministra Arsēnija Jaceņuka (pēc tautības ebreja) nacistiskais sveiciens. Blakām ukraiņu nacistu partijas “Brīvība” (agrākais nosaukums “Ukraiņu sociāl-nacionālā partija”) vadītājs Oļegs Tjagņiboks

Atsevišķi starpgadījumi notiek jau tagad. “Labējā sektora” mītiņā Rovno pilsētā visās Ukrainas nelaimēs tika apvainoti ukraiņu ebreji. Antisemītiski grafiti Čerkasos. Nikolajevā ir apgānīts piemineklis holokausta upuriem. Daudzi antisemītisma fakti Ukrainā tiek noklusēti gan no pašreizējās valdības puses, gan no oficiālo ebreju organizācijas puses, kuri barojas no tās pašas oligarhāta barotavas, no kuras finansējumu saņem arī benderovieši. Turpmāk, degradējoties Ukrainas ekonomikai un politiskai varai, antisemītisma izpausmes tikai pieaugs.

Šo situāciju ātri sajuta Izraēlā, kuras vadītājiem citzemju ebreju kopienas grūtības ir lieks iemesls, lai vilinātu uz savu valsti jaunu darbaspēku, jaunu lielgabalgaļu un jaunu demogrāfisko kontingentu, jo pašu izraēliešu emigrācija pēdējā laikā palielinās. “Pēdējais, kurš aizlido no Benguriona lidostas, noslēdz gaismu”, – tā šai ziņā joko paši izraēlieši.

Izraēlas valsts un ebreju aģentūra “Sohnut” ir izveidojuši ebrejiem no Ukrainas jaunu programmu. Ja naudu, kura tiek tērēta jaunu imigrantu ievilināšanai, tiktu tērēta pašā Izraēlā maznodrošināto pilsoņu atbalstam, tad nekāda papildus emigrantu pievilināšanas propaganda nebūtu nepieciešama.

Ukrainas ebreju kopienas ierindas cilvēki saprot cik bīstamā situācijā viņi atrodas. Fašisma atdzimšana Ukrainā, ko veicina ASV un ES vadība, jau ir notikusi. Un ukraiņu ebreji, daudzi no kuriem sava stulbuma pēc atbalstīja Maidanu, arvien noteiktāk ir spiesti domāt par aizbraukšanu, lai nepaliktu Ukrainas zemē uz visiem laikiem.

Ekonomiskais, sociālais un politiskais stāvoklis Ukrainā pie pašreizējās nelikumīgās varas tikai pasliktināsies. Un ko benderovieši vainos visās Ukrainas nelaimēs pašreiz jau ir skaidrs.

/28.03.2015/

Avots:
http://novorus.info/news/obshetvo/34715-banderovcy-i-evrei.html

Informācijas aģentūra
/04.06.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Filma par kapitālisma būtību un kapitālisma attīstības drausmīgajām perspektīvām

00497_Fasisms

Ir iznākusi informatīvi bagāta un politekonomiskos procesus izskaidrojoša filma par kapitālisma būtību un tā drausmīgajām attīstības perspektīvām. Pēc tās noskatīšanās, katram kļūs skaidrs kādēļ Latvija (un vairums citu valstu) atrodas tik katastrofālā situācijā, kādēļ politiskās aprindas nekautrējas melot saviem vēlētājiem un atklāti ignorē to intereses un kādēļ nekas pēc būtības netiek darīts, lai uzlabotu situāciju. Tāpat kļūs skaidrs kādēļ politikā tiek atbalstīti lielākie nelieši un uz ko tas tiek virzīts. Filmu ieteicams noskatīties gan ekonomikas, politoloģijas un socioloģijas studentiem, politekonomisko procesu interesentiem un jebkuram interesentam, jo īpaši tādēļ, ka uzskatāmi parāda ļoti drūmu cilvēces attīstības perspektīvu, ja notikumi attīstīsies tajā virzienā, kur tie iet pašreiz un kas visdrausmīgākā kārtā skars ikvienu.

“Fašisma atdzimšana 21.gadsimtā” (Фашизм-Реваншизм XXI), krievu valodā:

“Fašisma atdzimšana 21.gadsimtā” (Fascism-XXI at your door), angļu valodā:
http://en.inter-portal.org/watch-film

“Fašisma atdzimšana 21.gadsimtā” (Die Wiederkehr des Faschismus – XXI), vācu valodā:
http://de.inter-portal.org/zum-film

Tā kā latviešvalodīgā vidē nav skaidra termina “fašisms” nozīme un tas bieži vien tiek uztverts kā krievu lamuvārds, nākas to atgādināt.

Fašisms – sociālā sistēma, kurā tiek saglabāta lielkapitālistu politekonomiskā vara, izmantojot galēji cietsirdīgas cilvēku un cilvēcības apspiešanas metodes. Fašisms ir galēja kapitālisma izpausmes forma. Fašisms ir valsts varas un lielkapitāla (korporāciju) saplūšana lielkapitālistu interesēs, ignorējot lielākās daļas valsts iedzīvotāju intereses.

Anotācija

Cilvēce visas savas attīstības vēstures gaitā ir cīnījusies par brīvību. Viena cilvēces daļa cīnījās par to, lai iegūtu brīvību, bet cita tās daļa par to, lai atņemtu citiem brīvību. Jums šķiet, ka verdzība jau sen kā ir iznīcināta? Un cik patiesi skan jūsu apgalvojums: “Es esmu brīvs”? Vai ar katru jaunu dienu jūs kļūstat arvien brīvāks? Vai jūs uzskatāt, ka pašreiz uz Zemes esošā politekonomiskā sistēma ir taisnīga un atbilst cilvēku interesēm? Vai jūs esat pārliecināts, ka dzīve uz visas planētas nevar strauji un katastrofāli pasliktināties? Jūs vispār zināt kā uzvedas žurka, kad ir iedzīta stūrī? Tā kļūst traka un zaudē bailes! Un kā uzvedas kapitālisms, kuram vairs nav ko zaudēt? Tas mutē! Šodien “kapitālisms ar cilvēcīgu seju” ir tikai maska, kas ir uzģērbta viscietsirdīgākajam plēsējam. Vai jūs zināt, kas slēpjas aiz šīs maskas? Dīvaini, ka nezināt, jo vēl samērā nesen šis monstrs maršēja uzvarošā solī pa mūsu planētu.

Filmas “Fašisma atdzimšana 21.gadsimtā” daļēja stenogramma

Ievads

Dzīve Rietumvalstīs strauji mainās. T.s. vidusšķira strauji kļūst nabadzīgāka un izzūd. Eiropas ierindas pilsoņa dzīve kļūst arvien sarežģītāka. Neskatoties uz politiķu deklarācijām par vidusšķiras saglabāšanas svarīgumu, visur notiek konsekvents sociālo izmaksu samazināšanas process. Bet ASV paralēli šim procesam tiek pārkāptas fundamentālas cilvēktiesības un cilvēka brīvības.

No otras puses Rietumvalstīs norit fašisma reabilitācijas process. Arvien biežāk mēs Eiropā redzam nacistu maršus, arvien biežāk atklāti tiek izmantota Trešā Reiha svastika, arvien biežāk nacistiem kalpojušie večuki parādās atklātībā ar nacistu laiku apbalvojumiem un arvien biežāk jaunieši atklāti izmanto nacistu sveicienu. Atsevišķās Austrumeiropas valstīs pat ir atklāti pieminekļi nacistu noziedzniekiem.

Šie divi it kā dažādie procesi patiesībā visciešākā kārtā ir saistīti viens ar otru un atsauksies uz katra ierindas cilvēka dzīvi visradikālākā veidā pietiekami īsā vēsturiskā laika periodā. Lai jebkurš cilvēks saprastu kā šie notikumi ietekmēs katra cilvēka dzīvi, ir jāsaprot notiekošā būtība un ir jāsaprot kādi spēki un idejas virza šos procesus.

Pirmā daļa. Fašisma vēsture un cēloņi.

Tātad cilvēki strādā uzņēmumos, radot preces un pakalpojumus. Par viņu darbu uzņēmumu īpašnieki maksā tiem darba algu, kas ir pietiekama, lai cilvēki varētu nodrošināt sev cienīgu dzīvi. Naudas un laika pietiek gan atpūtai, gan izklaidēm. Apkārt ir miers un kārtība, cilvēki jūtas drošībā, neviens nepārkāpj viņu tiesības un neapdraud viņu brīvības. Bet kas ir šī idilliskā Rietumeiropas sabiedriskā konsesusa (vienprātības) iemesls? Kāds cēlonis ir šai sabiedriskajai harmonijai un saskaņai?

Tam par iemeslu ir kā minimums divi faktori. Pirmkārt, tās ir sociālo labumu garantijas, ko nodrošina valsts kā pilsoņu tiesības un brīvības, kā arī kā veselības aizsardzības, izglītības, pensiju, nodarbinātības u.c. sistēmas. Otrs faktors ir mīts par sabiedrības līdzdalību valsts pārvaldē. Saskaņā ar šo mītu sabiedrība izvēlas no sava vidus pārstāvjus, kuri veiks valsts pārvaldi tautas vārdā un tautas interesēs.

Lai nodrošinātu valsts garantētos sociālos labumus, ievēlētā valsts vadība iekasē nodokļus no komercuzņēmumiem, to īpašniekiem un arī no pašiem pilsoņiem. Tādējādi notiek ienākumu pārdala no bagātajiem uzņēmumu īpašniekiem par labu mazāk nodrošinātiem pilsoņiem un var tikt realizēti sabiedriskie projekti. Jo augstākas ir sabiedrības prasības, jo lielāki ir izdevumi un jo lielāks ir spiediens uz bagātniekiem, uz tiem, kuri gūst lielu virspeļņu. Un gan bagātie, gan lielbagātnieki nezin kāpēc līdz šim piekrita šādai lietu kārtībai un apmaksāja šos sociālos projektus.

Bet no kurienes ir radusies tāda Rietumvalstu lielbagātnieku elites devība? Kāpēc viņi joprojām tik lielā mērā dalās ar naudu un varu, jo pirms tam valdošā šķira visnežēlīgākā kārtā izrēķinājās ar tiem, kuri mēģināja apdraudēt tās stāvokli? Lai to saprastu ir jāatceras kāda bija Eiropa XIX gadsimta beigās un  XX gadsimta sākumā. Rietumvalstis ne vienmēr bija tādas, kādas mēs tās esam pieraduši redzēt pašreiz.

Rietumvalstu kapitālisms XIX gadsimta beigās un  XX gadsimta sākumā

XIX gadsimta beigas bija kapitālistiskās ražošanas uzplaukums, ne ar ko neierobežota uzņēmējdarbība un patiešām brīvs tirgus, valsts kontroles un ekonomikas regulēšanas neesamība. Liberāļiem viss tas ir pozitīvās pagātnes ainas. Tas ir laiks, kad tika radīti pirmie lielie kapitāli un tas ir arī laiks, kurā ielūkojoties vislabāk var saprast kapitālisma īsto dabu.

Rūpnieciski attīstītās valstīs XIX gadsimta beigās darba dienas ilgums bija no 12 līdz 15 stundām. Tai pat laikā strādnieka darba alga knapi pietika lai izdzīvotu. Vairāk kā 30% Londonas iedzīvotāju (pēc 1865.gada datiem) dzīvoja zem nabadzības sliekšņa. To laiku vienkāršs Londonas strādnieks saņēma vidēji 3 šilingus un 9 pensus nedēļā. Par šo naudu varēja nopirkt pusotru kilogramu maizes, tas ir – 200 gramus maizes dienā. Un tas neskaitot izdevumus par dzīvesvietu, apģērbu un zālēm.

Ģimenē strādāja visi, tai skaitā arī mazi bērni. Mašīnu ieviešana ļāva izmantot mazkvalificētu un viegli apmācāmu darbaspēku, tāpēc lēts bērnu darbaspēks kļuva par plaši izplatītu parādību. 1839.gadā 40% no Lielbritānijas fabriku strādniekiem nebija sasnieguši 18 gadu vecumu. Oficiāli tika atzīts, ka ogļraktuvēs strādā bērni no 4 līdz 6 gadu vecumam. Tolaik nevarēja vispār būt runa par strādnieku ģimeņu izglītību, medicīnas aprūpi, kultūras attīstību. Kā norma bija augsta mirstība un sakropļojoši nelaimes gadījumi darba vietās. Darbinieks, kurš zaudēja darba spējas faktiski bija nolemts bojāejai.

Vidējais strādnieku dzīves ilgums XIX gadsimta pirmajā pusē bija 35 gadi. XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā Francijā tikai 7% no strādājošajiem nodzīvoja līdz pensijai.

Tikko iemācījies staigāt bērns no strādnieku ģimenes XIX gadsimtā devās uz fabriku, kur strādājot katru dienu pa 12-15 stundām viņš pieauga, ātri kļuva vecs un nomira. Neko, izņemot rūpnīcas sienas un ražošanas mašīnas, viņš savā īsajā dzīvē neredzēja.

Kapitālisma būtība

Kapitālisma pamatā ir peļņas iegūšana caur to, ka vieni cilvēki ekspluatē citus cilvēkus, jeb, precīzāk sakot, caur to, ka viens cilvēks – kapitālists ekspluatē daudzus citus cilvēkus.

Kapitālistiskā ekspluatācija savā būtībā nesatur nekādus morālus ierobežojumus attiecībā pret ekspluatējamajiem. Kapitālistam cilvēki ir interesanti tikai no to ietekmes uz peļņas iegūšanas procesu. Kapitālam ir tikai viena interese un viens mērķis – pavairot sevi. Un jo uzņēmēja domas ir vairāk ieciklētas tikai uz šo mērķi, jo tas ir veiksmīgāks. Tieši tāpēc kapitālismam ne tikai nav nekādu tikumisku ierobežojumu, bet tam ir izteikta tendence atmest visu, kas traucē tā attīstībai, pārvarēt un iznīcināt jebkurus šķēršļus, lai paplašinātos. Ekspansija ir neatņemama kapitālisma dabas sastāvdaļa, tāpēc mērķu sasniegšanā tiek ņemtas vērā tikai izmaksas.

Slavenais 19.gadsimta britu publicists Tomass Džozefs Danings (1799-1873) kapitālismu raksturoja sekojoši: “Kapitāls vairās no trokšņa un konfliktiem, un tam ir raksturīga bailīga daba. Tā ir taisnība, tā tas ir, bet ir arī cita patiesība par kapitālu. Kapitāls baidās no peļņas trūkuma vai pārāk mazas peļņas līdzīgi kā daba baidās no tukšuma. Bet, ja ir iespējama pietiekama peļņa, tad kapitāls kļūst drosmīgs. Nodrošiniet 10% peļņas un kapitāls piekritīs jebkādai izmantošanai, pie 20% viņš kļūst dzīvīgs, 50% gadījumā tas pozitīvā nozīmē ir gatavs lauzt sev sprandu, 100% gadījumā tas ir gatavs pārkāpt visus cilvēku likumus, bet ja ir iespējama 300% peļņa, tad nav tāda nozieguma, ko kapitāls nebūtu ar mieru veikt, pat, ja par to draud karātavas. Ja troksnis un konflikti nes peļņu, tad kapitāls veicinās gan vienu, gan otru. Kā pierādījumus te var minēt kontrabandu un vergu tirdzniecību.”

Un, lūk, laikā, kad lielkapitāls Eiropas un Amerikas pilsētās izsūc visus spēkus no strādniekiem, mērdē cilvēkus badā, radot tiem necilvēcīgus darba un dzīves apstākļus, citās pasaules daļās starp rūpnieciski attīstītākajām Rietumu valstīm notiek “pīrāga dalīšana”. Viņi dala savā starpā iepriekš neatkarīgas valstis un tautas. Viņiem tie ir īsti dzīves svētki – lētas izejvielas, tūkstošgadēs uzkrātas bagātības, lēts darbaspēks vai vienkārši vergu darbs. Alkatības un vardarbības apmēri nezina robežu. Absolūtas kundzības princips te iegūst vispilnīgāko formu.

Daži fakti par agrīno kapitālismu un tā upuriem

Lielākā daļa XIX gadsimta Rietumeiropas valstu, izmantojot savu tehnoloģisko un ekonomisko pārsvaru, piedalījās neatkarīgu tautu un valstu sagrābšanā un aplaupīšanā visā pasaulē. Tika atņemts pilnīgi viss, kas piederēja viņu aplaupītai valstij. Rīkojoties kā asinssūcēji, civilizētie Rietumi saplosīja savu upuri. Tika izvestas preces, zelts, dabas bagātības, vietējie iedzīvotāji vergu darbam Rietumvalstīs. Koloniālisma laikā no Āfrikas tika izvesti 11 miljoni vergu. Kapitālam nebija pretrunu ne ar to laiku nežēlīgo koloniālo politiku, ne ar apkaunojošo verdzības institūtu. Jo lētāks ir darbaspēks, jo tas katram atsevišķam kapitālistam ir labāk, bet ja ir iespēja vispār darbiniekam neko nemaksāt, tad tas ir visoptimālākais variants.

XIX gadsimta beigas un XX gadsimta sākums centrālajā Āfrikā (pašreiz Kongo Republika). Šajā nelaimīgajā Āfrikas nostūrī bija labvēlīgi apstākļi kaučuka audzēšanai, derīgo izrakteņu krājumi un liels daudzums neizglītotu iedzīvotāju, kas varēja tos iegūt. Īsāk sakot, tur bija vislabvēlīgākie apstākļi to laiku biznesam. Šo valsti un tās tautu paverdzināja beļģu iekarotāji. Soda ekspedīcijas, ķīlnieku sagrābšana, masu terors, kropļojoši miesas sodi bija savstarpējo attiecību norma starp beļģu kungiem un vietējiem iedzīvotājiem, kuri bija pārvērsti par absolūti beztiesiskiem vergiem. Roku nociršana bija viens no izplatītākajiem sodiem par sliktu darbu. Alkatība un neierobežota nežēlība noveda pie katastrofālām sekām. Puslīdz precīzu upuru skaitu Beļģijas Kongo nav izdevies noskaidrot vēl joprojām. Pēc dažādu zinātnieku aplēsēm tas ir starp 5 un 21 miljonu cilvēku.

Indija. Divu gadsimtu Lielbritānijas koloniālās pārvaldības laikā pēc vismazinošākajām aplēsēm gāja bojā 41 miljons cilvēku, no kuriem apgaismotajā XX gadsimtā mira 5 miljoni cilvēku – sievietes, sirmgalvji, bērni. Bads Indijas iedzīvotāju vidū bija tiešas sekas indiešu tradicionālā saimniekošanas veida iznīcināšanai (ko paveica briti) un britu varasiestāžu nežēlīgai vietējo iedzīvotāju apspiešanai. Viens no ievērojamākajiem bada Indijā lieciniekiem, rakstnieks Viljams Digbi (1849–1904), kurš 1876.gadā bija Madrasā, rakstīja: “Ja pēc 50 gadiem vēsturnieki pētīs Lielbritānijas lomu pasaulē, tad miljoniem indiešu veltīgā nāve būs epohālākais un acīmredzamākais mantojums.”  Maiks Deiviss savā Viktorijas laikmeta Indijai veltītajā monogrāfijā (Mike Davis “Late Victorian Holocausts”) šo laiku nosauc par viktoriāņu holokaustu. Viņš apgalvo, ka miljoniem cilvēku tolaik mira dēļ politiskiem lēmumiem. Indieši ne reizi vien mēģināja sacelties, bet tās katru reizi visnežēlīgākā kārtā tika apspiestas, bet sacelšanās līderi tika pakļauti publiskiem paraugnāvessodiem.

Ķīna. XIX gadsimta beigas un XX gadsimta sākums. Ķīna ir sena valsts ar dižu kultūru un tūkstošgadu valstiskuma un lielu teritoriju pārvaldīšanas pieredzi. Rietumu komersantiem bija viena prece, uz kuru varēja radīt mākslīgu pieprasījumu, apejot Ķīnas valdības aizliegumus. Tas bija opijs. Eiropiešu biznesmeņus neuztrauca, ka šī prece ir nāvējoša narkotika. Tieši pretēji, sabiedrības narkotizācija garantēja viņiem arvien pieaugošāku peļņu. Ķīna, saprotot šādas preces izplatības sekas, ieviesa opija ievešanas visstingrākos aizliegumus. Atbildot uz šīm Ķīnas valdības darbībām, Rietumvalstis sākumā Lielbritānijas, bet vēlāk arī Francijas un ASV personā veica militāru agresiju pret Ķīnu. Šos notikumus vēsturē nosauca par opija kariem. To rezultāts bija Ķīnas pilnīgs pagrimums, izputināšana un suverenitātes zaudēšana. Bet visdrausmīgākās sekas bija faktiski piespiedu Ķīnas sabiedrības narkotizācija no Rietumu biznesmeņu puses, kuri piegādāja narkotikas ar tiešu Eiropas valstu armiju atbalstu. Precīzs upuru skaits nav zināms. Rietumvalstu kundzības laikā Ķīnā no narkotikām atkarīgo cilvēku skaits pieauga desmitiem reižu, bet kopējais iedzīvotāju skaits samazinājās par 40 miljoniem.

Tāpat nav iespējams noteikt kopējo bojāgājušo skaitu, kas kļuva par kapitālisma uzplaukuma un koloniālisma upuriem daudzās citās pasaules daļās laika posmā no 18. līdz 20.gadsimtam. Daudzas tautas šo procesu rezultātā vienkārši tika iznīcinātas. Tiekot pakļautas militārai agresijai un izputināšanai, vietējo saimniekošanas veidu un kultūras iznīcināšanai, tās, pēc nonākšanas pilnīgā pagrimumā, izmira 1- 2 paaudžu laikā. Tai pat laikā pašu valstīs kapitālisti visnežēlīgākajā kārtā ekspluatēja savu valstu iedzīvotājus.

Kapitālisti buržuāziskās revolūcijās gāza aristokrātu varu – iepriekšējo eliti, iepriekšējos cilvēku likteņu saimniekus. Tolaik cilvēkiem tika apsolītas jaunas brīvības un tiesības. Tomēr realitātē buržuāziskās revolūcijas, kuras pavēra ceļu kapitālisma attīstībai, noveda pie elišu un ekspluatācijas formas maiņas, bet ne pie nevienlīdzības un cilvēku paverdzināšanas režīma likvidēšanas. Savas attīstības gaitā kapitālisms izveidoja savu eliti un savu aristokrātiju, kuras vara, atšķirībā no iepriekšējās aristokrātijas, nebija atklāta. Jaunā kapitālistiskā elite nebija piesaistīta nevienai valstij un nevienai tautai. Tā bija autonoma un dzīvoja tikai sev bez pārāk ciešām saitēm ar tautu, kuru tā ekspluatēja. Tās atbildības pret cilvēkiem paliekas, kuras bija raksturīgas iepriekšējai aristokrātijai, tika pilnībā zaudētas.

Transatlantiskās elites rašanās ir likumsakarīgs kapitālisma attīstības rezultāts. Visi kapitālistisko attiecību dalībnieki tiecas pēc ekspansijas – pēc jaunu tirgu iegūšanas no vienas puses un pēc monopolstāvokļa iegūšanas esošos tirgos no otras puses. Izaugot līdz nacionālo robežu apmēriem, lielkapitāls sagrābj jaunas teritorijas un pārvērš tās par savām kolonijām tieši tāpat kā līdz viņiem rīkojās monarhi un aristokrātija. Saskaroties ar spēcīgu konkurentu vai arī ar slēgtu teritoriju, kura pretojas ekspansijai, kapitālists, lai nodrošinātu savu preču iekļūšanu tajā, vārda burtiskā nozīmē piesaka karu. Un argumenti šai gadījumā ir nevis preces cena un kvalitāte, bet gan tanki, lielgabali un nāvē ejoši miljoniem cilvēku. Tieši tāda bija Pirmā pasaules kara būtība, kad dēļ dažu izredzēto bagātības un varas pieauguma gāja bojā vairāk kā 10 miljoni nevainīgu cilvēku. Šādas cīņas rezultātā lielkapitālistiem paliek arvien mazāk konkurentu, bet paši uzvarētāji kļūst arvien lielāki. Viņi arī veido kapitālistisko eliti, kuras pārvaldībā pašreiz atrodas visa pasaule. Ievērojama daļa no šīs elites ir vecā Rietumvalstu aristokrātija, kura spēja izmantot savu ietekmi un priekšrocības, lai iekļautos jaunajā kapitālistiskajā pasaulē, saglabājot savu varu un ietekmi.

Kādēļ kapitālisti sāka piekāpties, kādēļ radās “kapitālisms ar cilvēcīgu seju” un kādēļ pašreiz tiek uzbrukts sociālās valsts koncepcijai

Kapitāls nopērk politisko varu visās valstīs, kurās tam izdodas iekļūt. Kapitāls veic savu pārvaldi, slēpjoties aiz likumības fasādes un aizsedzoties ar vienas vai otras valdības policistu nūjām. Izmantojot parlamentārās demokrātijas ilūziju (tautas piedalīšanās sabiedriskajos procesos ilūziju), kapitālisti noņem no sevis atbildību par jebkurām savu darbību negatīvajām sekām un paliek tautas dusmām neaizsniedzami. Viņi izmanto vēlēšanas kā tautas neapmierinātības tvaika nolaišanas mehānismu. Galu galā valdību var nomainīt, bet īstie valdītāji paliek neskarti. Vai gan lieki ir jāizskaidro, ka tauta var izvēlēties tikai no tiem kandidātiem, kurus tai piedāvā masu informācijas līdzekļi, kuri pieder tai pašai lielkapitālistu oligarhijai. Pēc tam kad tautas ievēlētais politiķis nebūs izpildījis dotos solījumus, tautai iesmērēs jaunus kandidātus, kuri atkal apsolīs, šoreiz pilnīgi noteikti atrisināt cilvēku problēmas, atkal neizpildīs… un tā līdz bezgalībai.  Tā rezultātā kapitāla vara ir kļuvusi par efektīvāku kundzības veidu kā aristokrātu dzimtu vara.

Tāpēc, saprotot šo kapitālistu spēku, var būt grūti saprast kādēļ lielkapitāla oligarhija gāja uz tik lielu piekāpšanos strādājošo priekšā XX gadsimta sākumā. Nekāda sašķelta masu pretestība nav šķērslis tik varenam spēkam, kuram kalpo likums un valstu represīvais aparāts, kuri pietiekami veiksmīgi tiek galā ar lokālām neapmierinātības izpausmēm. Kas tad notika XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā? Kas lika kapitālistiskai elitei sākt rīkoties pretēji pašu interesēm, ierobežojot savu visatļautību un savu varu?

Protams, strādnieku pretestība pieauga un  paplašinājās, strādnieki apvienojās arodbiedrībās, bet kādus gan rezultātus viņi varēja sasniegt, ja viņiem nebija nākotnes redzējuma, perspektīvas, sapratnes par to, kādai tad ir jābūt dzīvei pēc tam un pats galvenais, kā tādu nākotnes dzīvi ir jāorganizē un jānodrošina. Bez kopējas teorijas strādnieki nevarēja noformulēt kopējus mērķus, kuru sasniegšana mainītu visu sistēmu, nevis tikai novērstu kādu lokālu netaisnību kādā vienā atsevišķā uzņēmumā. Bez šādiem mērķiem strādnieki nevarēja apvienoties.

XIX gadsimta beigās radās šāda teorija, kura deva iespēju strādniekiem apvienoties kopēju mērķu sasniegšanai. Tās autors ir Kārlis Markss (1818-1883). Marksa teorija atsedza ekspluatācijas mehānismus, izskaidroja tos un ieskicēja alternatīvas sabiedriskās iekārtas perspektīvas. Šo alternatīvo sabiedrisko iekārtu nosauca par komunistisku. Un Austrumeiropā (Krievijā) notika tolaik (un arī pašreiz) šķietami neiespējamais – radās kaut kas pavisam jauns un nepieredzēts, strādnieku un zemnieku valsts – pirmā sociālistiskā valsts vēsturē, kura par savu mērķi uzstādīja komunistiskas sabiedrības radīšanu. Šīs valsts ideoloģijas pamatā bija visu cilvēku iespēju un tiesību vienlīdzība. Padomju Krievijā izzuda cilvēku dalījums kungos un vergos, tika sagrauti kārtu šķēršļi un kļuva neiespējams, ka viens cilvēks ekspluatē citu cilvēku.

Īsumā kapitālistiskās un padomju sistēmas atšķirību var aprakstīt sekojoši. Kapitālistiskā sabiedrībā lielākā daļa produkcijas, ko rada strādnieks, kā peļņa nonāk ražošanas īpašnieka rīcībā. Strādniekam par darbu pienākas tikai minimums, ko pats kapitālists arī nosaka. Kapitālists šai ziņā nekādi nebija ierobežots strādnieka apstākļu noteikšanā. Bija pieļaujama gan 18 stundu darba diena, gan verdzisks bērnu darbs, gan strādnieku izmitināšana barakās. Kapitālistam rūpēja tikai izdevumi un lai strādnieks varētu izdzīvot un turpināt darbu. Faktiski darbinieki atradās vergu stāvoklī. Padomju sabiedrībā situācija kardināli mainījās. Tika atcelts privātīpašums uz ražošanas līdzekļiem, tas ir uz rūpnīcām, fabrikām un citiem uzņēmumiem. Par vienīgo to īpašnieku kļuva valsts, kura savukārt atgrieza visu saražoto produktu atpakaļ strādājošajiem. Visa tā peļņa, ko kapitālismā piesavinājās kapitālists, atgriezās pie cilvēkiem kā bezmaksas izglītība, bezmaksas veselības aizsardzība, bezmaksas dzīvokļu celtniecība un citi sociālie labumi. Visa sabiedrība bija saistīta savā starpā ar šo pārdali, visiem bija kopēji noteikumi un tiesības. Paaugstinot savu darba ražīgumu, cilvēki paaugstināja sabiedriskā produkta kvalitāti. Caur šī produkta pārdali katrs ieguva sava personiskā patērējamā produkta kvalitātes paaugstināšanos, dzīves līmeņa kāpumu un jaunas iespējas pašrealizācijai.

Un tas ir tikai ekonomiskais aspekts, bija arī citas atšķirības. Pirmkārt cilvēku sasvstarpējajās attiecībās, tajā kā cilvēks uztvēra sevi pasaulē un vēsturē. Cilvēks pārstāja dzīvot bailēs par nākotni, pārstāja būt kareivis visu karā pret visiem, pārstāja justies kā zvērs džungļos, kur izdzīvo tikai spēcīgākais. Cilvēki kļuva biedri kopējas lietas realizēšanā. Visbeidzot pazuda galvenais karu cēlonis, jo vairs nebija nepieciešamība kapitālistu konkurences cīņā sagrābt jaunas resursu bāzes un tirgus. Šīs kapitālisma un sociālisma sistēmu atšķirības kļuva acīmredzamas miljoniem strādājošo visā pasaulē.

Tātad 20.gadsimta sākumā radās Padomju Krievija. Samērā ātri kļuva redzama jaunās valsts un sabiedriskās sistēmas dzīvotspēja, noturība, attīstības perspektīvas un pirmie panākumi. Padomju Krievija un vēlāk Padomju Savienība kļuva par reālu kapitālistiskās sabiedrības alternatīvu. Tā strādājošo kustībai visā pasaulē radās īsta cerība, tai radās īsts sabiedrotais tā ceļa mērošanai, ko pasaulei parādīja Padomju Krievija. Bet kapitālistiskās pasaules valdošajām aprindām draudēja to kundzības pilnīga iznīcināšana. Tieši tas un nekas cits tik kardināli mainīja Rietumvalstu lielkapitālistu oligarhijas uzvedību un attieksmi. Šādos apstākļos viņiem nemaz nebija citas izvēles, viņi bija spiesti upurēt ļoti lielu daļu, lai nepazaudētu pilnībā visu.

1930.gadā Ņujorkas gubernators, vecas amerikāņu aristokrātu ģimenes un liela Volstrītas finanšu grupējuma pārstāvis Franklins Delavo Rūzvelts (1882-1945) 1932.gadā, uzstājoties ASV Demokrātu partijas kongresā, paziņoja: “Nav nekādu šaubu, ka komunistiskās idejas pieņemsies spēkā visā valstī, ja vien mēs nespēsim uzturēt vecos ideālus un sākotnējos demokrātijas mērķus. Republikāņu partijas līderu nespēja atrisināt mūsu problēmas var novest pie radikālisma uzplaiksnījuma.” Kā atbildi komunisma briesmām Rūzvelts piedāvāja savu “Jauno kursu”, kuru viņš sāka realizēt pēc ievēlēšanas par ASV prezidentu 1932.gadā. Lūk, kā Rūzvelta “Jauno kursu” raksturoja pasaulslavenais rakstnieks Herberts Velss (1866-1946): “”Jaunais kurss” ir vienkārši mēģinājums radīt darbojošos sociālismu un novērst sociālo sprādzienu Amerikā. Tas īpatnējā kārtā līdzinās krievu eksperimenta dīvainajām programmām un plāniem. Amerikāņi izvairās no vārda sociālisms lietošanas, bet kā lai savādāk to visu sauc?

Viss, kas lielkapitālistiem bija nepieciešams, saglabāt kapitālistisko sistēmu, saglabāt pašu nevienlīdzības principu, saglabāt viņu kontrolējošo stāvokli sabiedrībā un tad vēlāk, kad situācija izmainītos, visu varētu atspēlēt atpakaļ – sociālās garantijas pakāpeniski var samazināt, bet plašu tautas masu līdzdalība valsts pārvaldē kapitālistiskās valstīs vienmēr ir bijusi iluzora.

Grovers Ferrs (ASV): “Mēs dzīvojam XXI gadsimtā, iepriekšējais gadsimts jau ir beidzies, bet apskatīsimies uz to. Es teiktu, ka XX gadsimts vistiešākajā nozīmē bija Padomju Savienības gadsimts. Es negribu pazemināt citus nozīmīgus XX gadsimta spēkus, tomēr krievu revolūcija bija kā neviens cits notikums pats galvenais iepriekšējā gadsimtā – viss pārējais griežas ap šo dižo pieredzi (sociālismu un komunismu). Šis notikums atstāja ietekmi pilnīgi uz visu pasaulē – gan uz pasaules krīzēm, gan arī sasniegumiem. Tomēr galu galā komunistiskā kustība Padomju Savienībā, Ķīnā un citās valstīs izbeidzās. Un te nav būtiski vai tas notika dēļ iekšējā vājuma vai arī dēļ līderu nodevības – kādēļ tas tā notika vēl būs jānoskaidro. Galvenais pašreiz ir fakts, ka komunistiskā kustība ir beigusies, un mēs dzīvojam laikā, kurā ir redzamas šī fakta sekas.

Pirmo reizi pēdējo simts gadu laikā pasaulē nav spēcīgas un vienotas strādājošo kustības, kura iestātos par jaunas un taisnīgas sabiedrības izveidošanu. Pašreiz esošās strādājošo kustības ir stipri sašķeltas, vājas un nepārliecinātas par saviem spēkiem. Manuprāt, šī situācija ir devusi lielkapitālistiem, jeb globālistiem, 1% pasaules iedzīvotāju iespēju strauji palielināt savu peļņu, strauji samazinot strādājošo dzīves līmeni visā pasaule, nevis tikai Austrumeiropā.  Austrumeiropā dzīves līmenis kritās katastrofāli. Domāju man nav jums jāstāsta cik straujš bija dzīves līmeņa kritums 1990-o gadu sākumā Krievijā, bijušajās PSRS republikās un bijušā sociālistiskā bloka valstīs. Bet tagad kaut kas līdzīgs notiek arī Rietumvalstīs, jo nav vairs alternatīvu spēku.

Mēs ASV saņēmām bezdarbnieku pabalstus, pieticīgu medicīnisko apdrošināšanu, mazus sociālos pabalstus 1930-ajos un 1960-ajos gados. Manuprāt, tas notika galvenokārt tikai tāpēc, ka ASV valdība centās pierādīt, ka kapitālisms var būt humāns, ka komunisms nav vajadzīgs, ka mēs varam dabūt cienīgu dzīvi un visu dzīvei nepieciešamo arī kapitālisma apstākļos. Tagad, kad šīs komunistiskās kustības vairāk nav vai arī kad tā ir ļoti stipri sašķelta, kapitālistiem vairs nav nepieciešamības uzpirkt strādājošos ar sociālajiem pabalstiem. Attiecīgi kapitālisti vairāk to nedarīs, jo viņi vairs nebaidās, ka strādājošie varētu pievērsties komunistiskām idejām. “

Tagad atbildēsim uz jautājumu, kuru uzdevām pašā sākumā. “Kāpēc kapitālisti gāja uz ļoti lielu piekāpšanos cilvēkiem, daloties ar viņiem savā varā un peļņā? Kāds tam bija iemesls?” Tagad mēs droši varam atbildēt, ka šis iemesls bija bailes.

Sociālās garantijas un ļaužu masu ilūzija, ka tās piedalās savu valstu politiskajā dzīvē, bija Rietumvalstu kapitālistu upuri, ko tie bija spiesti nest, lai saglabātu savu vadošo lomu. Tas arī izveidoja Rietumvalstu sabiedriskā konsensusa (vienprātības) pamatu, ko apskatījām pašā sākumā. Tas nodrošināja kompromisu un salīdzinošu saskaņu sabiedrībā starp eliti un ierindas pilsoņiem. Tas līdz pēdējam laikam bija Rietumvalstu sociālā miera pamats, kamēr eksistēja Padomju Savienība, kamēr eksistēja alternatīva sabiedriskā iekārta un attiecīgi, kamēr eksistēja reālas un pastāvīgas briesmas, ka ļaužu masas var cīnīties par labāku dzīvi pēc PSRS parauga.

Grovers Ferrs (ASV): “Pašreiz notiek ļoti nopietni mēģinājumi demontēt sociālās valsts koncepciju. Sociālajiem iekarojumiem tiek nopietni uzbrukts. Viens no šī uzbrukuma uzdevumiem ir diskreditēt sociāldemokrātu idejas, kas ir ļoti tālas no komunisma idejām, bet kas grib saglabāt šo sociālo valsti. Sociālajiem iekarojumiem uzbrūk visur, arī ASV. Mums nekad nav bijušas augstas sociālās garantijas, bet arī tas mazumiņš, kas ir, pašreiz ir nopietni apdraudēts. Tomēr vislabāk pašreiz ir apskatīties uz Rietumeiropu, kur pašreiz paplašinās uzbrukums sociālajai valstij visos virzienos. Elitārie ekonomisti, politiķi un žurnālisti visu laiku spriedelē par to, ka sociālās garantijas vairs nevar atļauties. Viņi grib pateikt, ka vienīgā izeja no finanšu krīzes ir savilkt ciešāk jostas – samazināt algas, samazināt dzīves standartu līmeni un minimizēt sabiedriskā patēriņa fondus. Tikai tādos apstākļos šajās valstīs var izdzīvot kapitālisms.”

Pasaule bez Padomju Savienības kaut kādā mērā ir atgriešanās pagātnē. Tā ir viduslaiku sabiedriskās iekārtas restaurācija ar stingru hierarhiju un cilvēku dalījumu kungos un kalpos. Un ar kungu visatļautību un kalpu beztiesiskumu. Tā ir totāla un visaptveroša sociālās elles sabiedrība cilvēku vairākumam.

Grovers Ferrs (ASV): “Pasaules komunistiskā kustība ir apdzisusi un mūs rauj iekšā haosā. Tāds ir vēsturiskais laikmets, kurā mums ir nepaveicies dzīvot. Man tā nav liela bēda, jo es jau esmu ļoti vecs, bet jaunākiem cilvēkiem, maniem bērniem, jūsu bērniem, dzīvot šajā pasaulē būs daudzkārt sarežģītāk. Viņiem vairs nebūs tādu sociālo garantiju. Lai ko arī nestāstītu par Padomju Savienību, tur bija sociālās garantijas. Tas ir tas, ko cilvēki cienīja sociālismā. Tagad tas ir zudis.”

Vēstures profesors Hanss Hautmans (Austrija): “Jaunatnes nākotnes perspektīvas mūsu sabiedrībā ir ļoti sliktas un šis apstāklis ir cieši saistīts ar komunistiskās sistēmas pazušanu. Agrāk to pat nevarēja iedomāties, ka var atstāt lielāko daļu cilvēku bez eksistenciālā atbalsta, jo tad viņi varētu sākt simpatizēt konkurējošai sabiedriskai iekārtai. Sociālistiskā sistēmā nezināja kas tas ir bezdarbs un kamēr eksistēja šī sistēma arī Rietumvalstīs bezdarba līmenis bija zems. Līdz ar sociālistiskās sistēmas pazušanu bezdarba līmenis Rietumvalstīs strauji pieauga un tas nozīmē, ka jaunatnes nākotnes perspektīvas ir drūmas.”

Līdz ar PSRS sabrukumu arī komfortablā Rietumvalstu pasaulīte, kādu mēs to pazinām 20.gadsimta otrajā pusē, pārstāj eksistēt. Ja nav PSRS, tad Rietumvalstu elitei vairs nav nepieciešamības spēlēt iedzīvotāju simpātijas izraisošas spēlītes, tāpēc viņi samazinās izmaksas un palielinās ekspluatāciju.

Kapitālisms kā globālo problēmu un gaidāmās civilizācijas katastrofas iemesls

Andrejs Fursovs (Krievija): “Septiņdesmito gadu vidū “welfare state” jeb sociāli nodrošinātā valsts sasniedza maksimālās savas efektivitātes robežas. Bez tam tolaik Rietumvalstu augšējie slāņi saprata, ka tālāka ražošanas attīstība, tālāka šādas socializācijas tendenču attīstība novedīs pie Rietumvalstu valdošo aprindu pozīciju vājināšanās, un vidusšķira kopā ar strādnieku šķiras augšējiem slāņiem un viņu intereses paudošajām kreisā spārna partijām dos izaicinājumu valdošajām aprindām. Tāpēc tā nav nejaušība, ka 1975.gadā pēc Trīspusējās komisijas pasūtījuma tīs ievērojami Rietumvalstu pētnieki Mišels Krozjē (Michel Crozier 1922-2013), Semjuels Hantingtons (1927-2008) un Dzodzi Vatanuki (Joji Watanuki) uzrakstīja dokumentu, kurš saucas “Demokrātijas krīze” (The crisis of democracy – http://www.trilateral.org/download/doc/crisis_of_democracy.pdf ). Tas ir atklāts un es pat teiktu cinisks dokuments, kurā melns uz balta ir rakstīts, ka demokrātija ir nevis vērtība pati par sevi, bet tikai instruments, un ka, ja pašreizējās sabiedriskās tendences (uz 1975.gadu) saglabāsies, tad iespējams kāds efektīvi izaicinās eliti. Lai to nepieļautu, nepieciešams masās radīt apātisku noskaņojumu, depolitizēt masas. Pēc būtības šis dokuments bija pamatojums uzsākt uzbrukumu vidusšķiras un strādājošo pozīcijām. Tā ir jautājuma politiskā puse.

Ja mēs paskatīsimies uz laika posmu no 1980.gada līdz 2010.gadam, tad tā palielam ir trīsdesmitgade, kurā sabiedriskais produkts tika pārdalīts par labu sabiedrības augšējiem slāņiem. Tas ir, vidusšķirai tika atņemts, strādnieku šķiras augšējiem slāņiem tika atņemts un labumu no tā guva lielkapitālisti. Tātad trīsdesmitgade pēc 1980.gada ir kapitālistiskās elites kontruzbrukums vidusšķirai un strādājošajiem.”

Tātad, atkārtosim vēlreiz: globālā, transnacionālā elite nav amorfa cilvēku masa, kam pieder lieli kapitāli, un tie arī nav slepenu biedrību sazvērnieki, kuri grib pazudināt pasauli, bet tie ir konkrēts un ļoti šaurs cilvēku loks, kuriem ir zināšanas un resursi, kas ir pietiekami, lai spētu ietekmēt vēsturisko procesu norises gaitu. Un šie cilvēki aktīvi izmanto šīs iespējas.

2010.gadā Cīrihes Tehniskajā augstskolā (Šveicē) tika veikti fundamentāli zinātniski pētījumi par pasaules ekonomikas subjektu (uzņēmumu īpašnieku) savstarpējo saistību (http://www.newscientist.com/article/mg21228354.500-revealed–the-capitalist-network-that-runs-the-world.html#.VVnitHmJjDc ). Jāatzīmē, ka šiem rezultātiem var uzticēties, jo institūts, kurā tika veikts pētījums ir prestižākais Šveicē un tajā ir mācījušies un pasnieguši 22 Nobela prēmijas laureāti.

Pētījumā tika apstrādāti dati par 37 miljoniem kompāniju. Rezultāti liecina, ka 60% no visu šo kompāniju summārās peļņas ir attiecināmas uz korporāciju grupu, kurā ietilpst tikai 1318 kompānijas. Savukārt no šīm 1318 kompānijām izdalās superanklāvs ar 147 kompānijām, kurš kontrolē 40% no visas korporatīvās vides peļņas. Visu 147 kompāniju aktīvi pārklājas viens ar otru, kas faktiski nozīmē, ka šī kompāniju grupa ir vienu un to pašu īpašnieku kopīpašums. Tas ir, 147 kompānijas ar vieniem un tiem pašiem īpašniekiem kontrolē visu pasaules ekonomiku, uzstāda noteikumus un attiecīgi ir galvenie peļņas guvēji. Vēl ir jāpiemin, ka vairums no šīm kompānijām ir finansu institūti – bankas, investīciju fondi utt.

Šī lielkapitālistu sabiedrība nav monolīta un sastāv no dažādiem klaniem un grupām, kur katram ir savas intereses. Tomēr viņi koordinē savas darbības, pakļaujas iekšējiem noteikumiem un panāktajām vienošanām. Viņus apkalpo valsts struktūras, viņu labā strādā pētnieciskie centri, daudzu valstu armijas sāk karot pēc viņu norādījumiem. Tā ir īsta neredzamā vara, kuras saknes ir meklējamas ļoti tālā pagātnē. Tajā ir savi pastāvīgie draugi un ienaidnieki, kā arī viņu vidū ir sava hierarhija, tradīcijas un radnieciskās saites starp sistēmas kodola dalībniekiem.

Pasīvo sabiedrisko procesu dalībnieku enerģija (ierindas cilvēku, biznesmeņu, politiķu utt.) tiek izmantota no elites puses savu plānu realizēšanai. Katrs, kurš neiet pret sistēmu, to baro, pat ja to neapzinās. To dara ikviens no mums, kurš vienkārši iet uz darbu, attīsta savu biznesu vai strādā valsts pārvaldē.

Lielākās daļas cilvēku individuālo interešu dažādībai patiesībā ir viens pamats. Lielākajā daļā gadījumu tā sākumā ir vēlme tikai izdzīvot un iegūt materiālo labklājību, bet pēc tam tā ir vēlme atbilst sabiedrības attīstītāko pārstāvju patēriņa līmenim, kuri savukārt arī tiecas nepārtraukti paaugstināt savu materiālo nodrošinātību. Tā ir vāveres bezgalīgā skriešana ritenī, kas darbina šo sabiedriskās sistēmas mašīnu. Bet kurš sēž pie šīs mašīnas stūres un uz kurieni tas viņu stūrē?

Elite, izmantojot vienu cilvēku enerģiju, citu cilvēku alkatību, pateicoties mūsu nezināšanai un kūtrumam, realizē savas intereses un viegli pārvar to pretestību, ko izrāda atmodušais un sašķeltais sabiedrības mazākums. Uzstādot sev naudu un patērēšanu kā galvenās vērtības un dzīves saturu, mēs esam atdevuši brīvību un iespēju noteikt mūsu nākotni to rokās, kuriem ir vara šo naudu kontrolēt. Un šie cilvēki arī mūsu vietā izlemj mūsu nākotni. Virkne elitāru klubu visā pasaulē spriež par pasaules nākotnes perspektīvām un savu vietu tajā.

Pašreiz eksistē vesels klubu, forumu un organizāciju tīkls (Bohemian Grove, Council on Foreign Relations, Propaganda Due (P2), Black International, Opus Dei, Chathman House u.c.), kur atklātā vai slēgtā režīmā tiek spriests par nākotnes jautājumiem ģeopolitikā, ekonomikā, ekoloģijā un citiem planetāra mēroga jautājumiem.

Dažas no šīm organizācijām sabiedrībai ir labi zināmas un tām ir gana sena vēsture. Tāds, piemēram, ir Romas klubs, kuru 1968.gadā dibināja ietekmīgi Eiropas biznesmeņi un politiķi. Šai sabiedriskajai organizācija bija jākļūst par pasaules elites intelektuālo domu apmaiņas vietu. Ikgada Romas kluba ziņojumi (īpaši 1970-ajos un 1980-ajos gados) bija pamats tālākās Rietumvalstu elites vienotas rīcības stratēģijas izstrādē un tādējādi tas ietekmēja visas cilvēces attīstības gaitu.

Bet ir arī mazāk atvērtas organizācijas, piemēram, Trīspusējā komisija, kuru dibināja Deivids Rokfellers un Zbigņevs Bžezinskis (1928) un kas apvieno Amerikas, Eiropas un Āzijas ietekmīgākos biznesmeņus un politiķus.

Vēl slēgtāka tipa organizācija, kura darbojas kopš 1954.gada, plašākai publikai ir zināma ar nosaukumu Bildenbergas klubs. Tā dalībnieki ilgu laiku slēpa no sabiedrības gan savu sastāvu, gan darbību. Šīs organizāciju ietekmi uz pasaulē notiekošajiem procesiem ir grūti pārspīlēt.

Lūk, tikai dažu Bildenbergas kluba dalībnieku vārdi: Bils Klintons (bijušais ASV prezidents), Tonijs Blērs (bijušais Lielbritānijas premjerministrs), princis Filips (Lielbritānijas karalienes Elizabetes II vīrs), Huans Karlos I (Spānijas karalis), karaliene Sofija (Spānijas karaliene), Beatrikse (bijusī Nīderlandes karaliene, kura 2013.gadā atteicās no troņa par labu savam dēlam), Valerī Žiskārs Destēns (bijušais Francijas premjerministrs un galvenais no ES konstitūcijas autoriem), Henrijs Kisindžers (ietekmīgs ASV politiķis, bijušais ASV Valsts sekretārs, kurš ilgus gadus lielā mērā noteica ASV ārpolitikas virzienus), Deivids Rokfellers (baņķieris, valsts darbinieks, globālists un Rokfelleru klana vadītājs), Nelsons Rokfellers (ASV politiķis, baņķieris un bijušais ASV viceprezidents), Zbigņevs Bžezinskis (ASV valsts darbinieks un viens no galvenajiem aukstā kara ideologiem), Alens Grīnspens (bijušais ASV Federālo Rezervju sistēmas (Centrālās bankas analogs) vadītājs), Kondolīza Raisa (bijusī ASV valsts sekretāre), Pols Vulfovics (ASV Aizsardzības ministra vietnieks, ASV hegemonijas vienpolārā pasaulē galvenais ideologs).

Bildenbergas klubā apspriestie jautājumi un uzdevumi ir vairāk kā konkrēti un pieņemtiem lēmumiem bieži vien ir operatīvs raksturs. Tikai pēdējo gadu laikā Bildenbergas klubs kļuva mazliet atvērtāks – tika izveidota kluba interneta mājas lapa un tika sākts rīkot preses konferences. Analītiķiem ir divas versijas kādēļ kluba dalībnieki šādi mainīja savu darbības stilu. Pirmā apgalvo, ka mūslaiku apstākļos nav pilnībā iespējams slēpt kluba darbību un turpmākā slēpšanās tikai izraisītu arvien pieaugošāku interesi par kluba darbību un radītu arvien jaunas aizdomas. Otra versija apgalvo, ka tādējādi cilvēki tiek pieradināti pie domas, ka tas ir normāli, ka visu pasaules sabiedrību pārvalda kaut kāda elitāra grupa, kuru sabiedrība nespēj kontrolēt un kura nenes sabiedrības priekša nekādu atbildību.

Tātad oligarhiskā elite grib atgriezt savu iepriekšējo ietekmi un varenību, mainot to stāvokli, kurā viņi kaut kādā mērā ir atkarīgi no ierindas pilsoņiem. Viņi grib pārstāt ņemt vērā ierindas pilsoņu intereses. Tomēr ir arī vēl viens pašreizējā stāvokļa un globālo izmaiņu objektīvs iemesls – pasaule ir kļuvusi pārāk maza, bet iedzīvotāju prasības pārāk lielas. Pat ja Rietumvalstu elite gribētu saglabāt pašreizējo stāvokli, to sabiedrisko konsensusu, par kuru runājām iepriekš, tā to vienkārši nespētu izdarīt kapitālistiskās sistēmas un vispārējas patērēšanas filozofijas ietvaros. Mūsu planētas resursi strauji izsīkst.

Ziņojumā, kuru sagatavoja Apvienoto Nāciju Pārtikas un Lauksaimniecības organizācija (Food and Agriculture Organization of the United Nations) ir teikts, ka badacietēju skaits pasaulē pieaug ar katru dienu un nu jau ir pārsniedzis vienu miljardu cilvēku. Visus pēdējos gadus pārtikas cenas pasaulē nepārtraukti pieaug un līdz ar tām pieaug arī badacietēju skaits. Ņemot vērā cilvēku dabisko pieaugumu, līdz 2030.gadam ir nepieciešams palielināt pārtikas ražošanas apjomus par 60%. Mūsdienu apstākļos nekas tāds nav iedomājams. Pašreiz situācija ar auglīgajām zemēm un dzeramo ūdeni ir katastrofāla. Jau tagad vairāk kā 25% lauksaimniecības zemju atrodas vidējā vai pēdējā degradācijas stadijā, tas ir zeme šajos rajonos ir noplicināta un zaudē spēju dot ražu. Tādējādi samazinās jau tā ierobežotās iespējas iegūt lauksaimniecības ražas un šajos apstākļos nevar būt runa par 60% ražas pieaugumu.

Kas attiecas uz dzeramo ūdeni, ir jāsaka, ka jau šobrīd daudzas valstis ir sasniegušas dzeramā ūdens lietošanas griestus. Attīstītajās valstīs ir piesārņots apmēram 95% dzeramā ūdens, ASV 37% ezeru ūdens ir tik piesārņots, ka tas nav derīgs pat, lai peldētos. Paredzams, ka uz 2025.gadu 3,4 miljardi cilvēki dzīvos dzeramā ūdens trūkuma apstākļos.

Lai atbrīvotu jaunas zemes lauksaimniecības vajadzībām, notiek masveida mežu izciršana. Zeme, ja tajā ir par maz mežu, nespēj noturēt mitrumu, barot upes un veidot lietus mākoņus. Tas viss noved pie klimata izmaiņām gan lokālos, gan globālos mērogos un gala rezultātā pie veselu reģionu pārvēršanos tuksnešos.

Pēc ANO ziņojuma datiem laika periodā no 2000. līdz 2010.gadam pasaule zaudēja 5,2 miljonus hektāru meža gadā. Tas ir, pirmajā XXI gadsimta desmitgadē pasaule pazaudēja mežu Francijas teritorijas apmērā, bet laika periodā no 1990.gada līdz 2000.gadam tika izcirsts mežs Spānijas un Vācijas teritoriju apmērā.

Ja vēl ņemam vērā atmosfēras piesārņojumu ar indīgajiem rūpniecības izmešiem gaisā, nespēju pārstrādāt visus patēriņa atkritumus, ģenētiski modificēto produktu ielaušanos dabiskajā vidē, tad mēs ieraudzīsim ceļu uz pilnīgu Zemes biosfēras un attiecīgi arī visas cilvēces iznīcināšanu. Augstāk minētās problēmas izsauks nepieredzētus sociālos satricinājumus. Krīzes procesi skars visus Zemes iedzīvotājus, iekustinās milzīgas cilvēku masas un mainīs daudzu valstu politiku. Pasaule kļūs par vietu, kur notiek visnežēlīgākās cīņas par izdzīvošanu. Iedomājieties, kas notiks, ja pilnā apmērā tiks izlietoti mūsdienu masu iznīcināšanas ieroči, sākot no kodolieročiem un beidzot ar bioloģiskajiem, un jūs iegūsiet pilnīgu tuvojošās apokalipses ainu.

Rietumvirdžīnijas universitātes profesors Marks Taugers (ASV): “Mums ir jāizdomā, ko darīt, kad beigsies nafta. Mēs pašreiz novērojam dzeramā ūdens trūkumu, mums ir reālas pārtikas trūkuma un transportēšanas krīžu briesmas. Mēs nevaram sev atļauties pieiet iracionāli šīm problēmām.”

Tomēr šī pirmajā acumirklī šķietami nepārvaramā un katastrofālā situācija ir atrisināma, ja veic saprātīgu dzīves organizēšanu, samazina nepiesātināmo patēriņu un ievieš jaunas ražošanas tehnoloģijas. Daudzi zinātnieki no dažādiem pētnieciskiem centriem pārliecinoši runā par to, ka Zemes biosfēra, ja pret to attiecīgi izturas, ir spējīga pabarot daudz lielāku cilvēku skaitu nekā uz tās dzīvo pašreiz, nodrošinot dzīvi visiem un katram.

Mūsdienu cilvēces problēmas nav cilvēka kā tāda problēmas, bet gan izveidojušās sabiedriskās sistēmas – kapitālisma problēma, kas balstās uz ekspansijas, ekspluatācijas un patēriņa principiem. Šīs sistēmas ietvaros jebkurš jautājums tiek skatīts tikai no ekonomiskā lietderīguma skatu punkta atsevišķiem individuāliem subjektiem, kuri ir atdalīti no pārējās pasaules. Cilvēks un daba šajā sistēmā netiek apskatīti kā vērtība paši par sevi. Kapitālam tas ir tikai resurss un vidē caur ko tas var eksistēt. Nav iespējams ekonomiskām metodēm izmērīt dzīvību uz Zemes, kā arī cilvēku sāpes un ciešanas. Tāpēc ir jāmaina sabiedriskā sistēma, kas, protams, prasīs visas sabiedrības pārveidošanu, cilvēku apziņas un sapratnes līmeņa izmainīšanu, pavisam citu vērtību akcentēšanu un starp cilvēkiem būs jāveido pavisam citādas savstarpējās attiecības, nekā tās ir pašreiz. Šādā sabiedrībā vairs nebūs vietas esošajai elitei ar tās milzīgo personiskā patēriņa pieprasījumu un kontrolējošo stāvokli attiecībā uz sabiedrības vairākumu. Šī sapratne parādās arvien lielākam cilvēku skaitam visā pasaulē.

Lielkapitālistu risinājums globālajām problēmām – fašisms un iedzīvotāju skaita samazināšana

Nākotne kļūst arvien nenoteiktāka un satraucošāka, nesot sev līdzi arvien pieaugošāka riska momentu. Augstākminētie izaicinājumi liek oligarhiskai elitei visā pasaulē saliedēties, sajusti sevi kā vienu veselu un meklēt risinājumus, kas ļautu saglabāt viņu dominējošo stāvokli. Un transnacionālā elita, kuras kodolu veido Rietumvalstu lieloligarhi, ir atraduši šādu risinājumu. Viņu risinājums ir apstādināt vēsturi un pagriezt laiku atpakaļ. Šie cilvēki ir uzņēmuši kursu uz radikālu pasaules pārveidošanu. Viņu risinājums ir iedzīvotāju skaita samazināšana un cilvēku sadalīšana kungos (pašā elitē) un viņu kalpos – tā kā tas bija agrākajos vēstures periodos. Un tas nav nekāds lielais noslēpums vai mītiska konspiroloģija. Tās ir reālas programmas, reāla politika un reāli dienas kārtības jautājumi. Un globālās elites pārstāvji nekautrējoties atklāti par to runā.

Henrijs Kisindžers (autoratīvs un ietekmīgs politiskais darbinieks, bijušais ASV valsts sekretārs): “ASV ekonomikai būs nepieciešams arvien pieaugošāks dabas resursu daudzums no ārzemēm, jo īpaši no mazattīstītām valstīm. Šī apstākļa dēļ ASV ir ieinteresēta nodrošināt stabilitāti šajās valstīs. Visās valstīs, kurās dēļ demogrāfiskā spiediena un dzimstības samazināšanās, būs iespējams nodrošināt šādu stabilitāti, demogrāfiskā politika kļūst par būtisku resursus piegādes nosacījumu un būtisku ASV ekonomisko interešu daļu.”

2008.gadā mēdiju magnāts un CNN dibinātājs Teds Tērners (1938) atkārtoja savu skandalozo izteikumu (https://www.youtube.com/watch?v=N_zNFuVaqTI ) par vēlamo radikālo iedzīvotāju skaita samazināšanu pasaulē līdz 2 miljardiem cilvēku. Citiem vārdiem sakot, Tērnera prāt būtu labi kaut kā nolikvidēt gandrīz piecus miljardus cilvēku. “Mums ir globālā sasilšana tikai tāpēc, ka pārāk daudz cilvēku patērē pārāk daudz lietu. Ja būtu mazāk cilvēku, tad viņiem būtu nepieciešams mazāk lietu,” izteicās Tērners.

Deivids Rokfellers: “Negatīvā cilvēku skaita pieauguma ietekme uz planētas ekosistēmu kļūst šausminoši acīmredzama.”

Princis Filips, Edinburgas hercogs: “Ja es pārdzimtu, tad gribētu atgriezties uz Zemes kā nāvējošs vīruss, lai palīdzētu atrisināt pārapdzīvotības problēmu.”

Bils Geits: “Pasaules iedzīvotāju skaits tuvojas deviņiem miljardiem. Ja mēs pašreiz patiešām labi pastrādāsim pie jaunajām vakcīnām, medicīniskās palīdzības un reproduktīvās veselības jautājumiem, tad iespējams mēs spēsim samazināt iedzīvotāju skaitu par 10- 15 procentiem.” Pievērsiet uzmanību, samazināt iedzīvotāju skaitu, nevis palielināt! Geitsa prāt iedzīvotāju skaita samazināšanai ir nepieciešamas vakcīnas un darbs reproduktīvās veselības jomā. 2010.gadā Davosas forumā Bils Geits paziņoja, ka viņa fonds izdalīs 10 miljardus dolāru vakcīnām bērniem attīstības valstīs un to nogādāšanai. Šai ziņā neatpaliek arī ASV valsts struktūras. Piemēram, bijusī ASV Valsts sekretāre Hilarija Klintone pateica sekojošo: “Šogad ASV atjaunoja reproduktīvās veselības programmu finansēšanu caur ANO Iedzīvotāju fondu… ASV Kongress piešķīra vairāk kā 648 miljonus dolāru ģimenes plānošanas un reproduktīvās veselības programmām ārvalstīs visā pasaulē. “

Tomēr vērtējot lieloligarhijas reālo ietekmi, nedrīkst pārvērtēt viņu iespējas. Pasaule ir liela un pat ja ir milzīgi resursi, nav iespējams pilnībā kontrolēt visu pasauli. Mūsdienās kā nekad agrāk cilvēkiem ir pieejamas zināšanas. Internets ļauj apmainīties ar tām. Daudzu valstu iedzīvotājiem nāk sapratne par pasaulē notiekošajiem procesiem un viņi sāk saskatīt to nākotni, kurā tos iedzen pašreizējā elite. Tā kā lielākā daļa iedzīvotāju nebūs ar mieru zaudēt savus sociālos ieguvumus, cilvēki sāks apvienoties protestos, meklēt notiekošā cēloņus, izeju un alternatīvas. Organizēta cilvēku pretestība apdraudēs elites plānus atjaunot absolūtu kundzību. Lūk, ko šajā sakarā teica viens no ietekmīgākajiem Rietumvalstu ideologiem Zbigņevs Bžezinskis: “Nenorimstošā un stingrā pārliecībā pamatotā cilvēku pretestība, kas nāk no pašām tautas dzīlēm, vēsturisku iemeslu dēļ balstās uz viņu politisko pamošanos un ārējas vadības nepieņemšanu, kļūst arvien grūtāk un grūtāk apspiežama.”

Vēsture ieiet savā kārtējā spirāles vijumā. Tieši tāpat kā XX gadsimta sākumā, cilvēkus, kuri vēlas izmaiņas, taisnīgumu un brīvību atkal ir jāatgriež stingru rāmju ietvaros. Un jo stiprāka un organizētāka būs pretestība no ierindas cilvēku puses, jo stingrāka būs valdošo reakcija. Par to nevajadzētu būt nekādām šaubām.

Otrā daļa. Ceļā uz globālo fašismu.

Grovers Ferrs (ASV): “Varasiestāžu leģitimitāte Rietumvalstīs pašreiz tiek stipri kritizēta. Domāju, ka tas nenotiek tikai ASV, bet gan visā Rietumeiropā.”

Ainārs Komarovskis (Latvija): “Rietumvalstīs leģitimitāte tiek nodrošināta uz augsta iedzīvotāju dzīves līmeņa rēķina. Pašreiz šī tendence mainās un šis dzīves līmenis Rietumvalstīs strauji samazinās. Šis augstais dzīves līmenis tika nodrošināts uz neattīstīto valstu aplaupīšanas rēķina, valsts un iedzīvotāju parādu palielināšanas rēķina, kā arī dēļ savu ekonomiku aizsardzības no neattīstītajām valstīm, kad viņu ekonomikas ir atvērtas. Austrumeiropā ir cita pieeja, jo līdz 1990-ajiem gadiem Austrumeiropas dzīves līmenis bija apmēram līdzvērtīgs Rietumeiropas dzīves līmenim. Tāpēc Austrumeiropā tiek izmantota pagātnes, tas ir Padomju Savienības un sociālisma dēmonizācijas metode. “

Pati mūslaiku situācija liek cilvēkiem meklēt patiesas atbildes uz jautājumiem par notiekošā būtību. Tā kā šodiena ir nesaraujami saistīta ar pagātni, cilvēki, izraujoties no maldu kārtas, pakāpeniski atklāj personiski priekš sevis patiesību par pagātni. Tieši tāpēc mēs arvien vairāk un vairāk visā pasaulē protestēju rokās redzam sarkanus karogus. Un tieši tāpat kā 100 gadus atpakaļ, cilvēkiem atgriežas sapratne par to, ka par vienlīdzību un taisnīgumu ir jācīnās, ka šīs vērtības ir jāaizsargā, ka tās netiek dotas tāpat vien par velti.

Bet arī lielkapitālistu elitei ir bagātīga pieredze organizētas cilvēku pretestības apspiešanai. Pēdējo reizi viņi veiksmīgi tika galā ar šo uzdevumu. Tas bija fašisms. Toreiz Rietumvalstu elite sev palīgos ņēma ļoti nežēlīgu spēku, kurš radīja tādu režīmu, kam izdevās salauzt cilvēku gribu un pretestību. Visas brīvības, visas eiropeiskās sabiedrības un vispār cilvēcības normas tika samītas. To izdevās izdarīt Itālijā, Vācijā, Francijā un galu galā arī visā Eiropā. Un to būtu izdevies arī izdarīt visā pasaulē. Bet 70 gadus atpakaļ Padomju Savienība sagrāva fašismu un izglāba pasauli.

Un izejot no kādas loģikas, no kādiem apsvērumiem mēs varam pieņemt, ka Rietumvalstu oligarhija neatkārtos savu pieredzi? Vai tad viņu daba ir mainījusies? Vai tad personiskais patēriņš un varaskāre ir pārstājusi būt par viņu būtību? Vai tad viņi ir pārskatījuši savu attieksmi pret cilvēku un cilvēci? Vai tad viņi ir nožēlojuši savus un savu priekšteču grēkus? Nē, nekas tāds nav noticis. Viņi, tāpat kā iepriekš, alkst pēc varas un baudām. Bet ja agrāk viņus ierobežoja Padomju Savienība, bet resursu daudzums, ko viņi ieveda no sev pakļautajām koloniālajām valstīm bija pietiekams, lai nopirktu Rietumvalstu iedzīvotāju lojalitāti, tad šodien situācija ir pavisam cita. Ārējās pasaules resursu vairs nepietiek priekš visiem. Un arī Padomju Savienības vairs nav. Tāpēc arī vairs nav nepieciešama ierindas pilsoņu lojalitāte. Un tāpēc ceļš Rietumvalstu oligarhijas patvaļai ir brīvs un viņi soļo pa to paātrinātos tempos.

Rietumvalstu elite ir vienu cilvēku izredzētības un citu cilvēku nolemtības ideju nesēja. Tās ir tās pašas idejas, kas XX gadsimtā radīja fašismu. Un Rietumvalstu elite pieņems fašistisku formu tiklīdz to prasīs situācija. Tas notiks tad, kad cilvēki sāks izrādīt organizētu pretestību, apvienojušies ap alternatīviem attīstības ceļiem, kāds pagājušā gadsimta sākumā bija komunisms.

Grovers Ferrs (ASV): “Vai nākotnē antikomunisms var novest pie nacisma atgriešanās? Es domāju, ka gan jā, gan nē. Kaut kādā mērā nacisms pats par sevi kļuva par reakciju uz komunismu. Pret sociālistiem (te es domāju sociālistus un komunistus) var palīdzēt tikai fašisti. Antikomunistiskiem un kapitālistiskiem spēkiem fašisti bija tas vienīgais līdzeklis ar kura palīdzību varēja apstādināt komunistisko kustību. Ja izslēdzam spēcīgu komunistisko kustību, tad citas iedzīvotāju protesta formas var pārņemt savā kontrolē, neizmantojot fašistiskas metodes.

Tomēr var arī apskatīt nacismu nevis no vēsturisko likumsakarību skatu punkta, bet gan tikai kā kapitālistiskās pārvalde vienu no formām, kas balstās uz vardarbību, augstu ekspluatācijas pakāpi, vardarbīgām patriotiskām un nacionālām jūtām un tik pat spēcīgām ksenofobijas un rasisma jūtām, kā arī uz vardarbīgu strādnieku kustību, arodbiedrību un strādājošo intereses aizstāvošu partiju apspiešanu. Ja fašismu mēs saprotam tik plašā nozīmē, tad jā, antikomunisms var novest pie fašisma atgriešanās. Patiesībā mēs varam novērot fašisma eskalāciju mūslaikos, kad nav spēcīgas strādājošo protesta kustības un spēcīgas komunistiskās kustības. “

Jums tas var likties neticami un paralēles starp mūsdienu politiķiem un pagātnes nacistiem nevietā, bet mēs jums parādīsim, ka tas ir tieši tā.

Fašisma atdzimšana ASV un globofašisma draudi visai pasaulei

2001.gada 24.oktobrī, izmantojot 11.septembra traģēdiju, ASV oligarhiskā elite prezidenta Džordža Buša un viņa administrācijas personā pieņem antiteroristisku likumu, kurš plašākai sabiedrībai ir zināms ar nosaukumu “Patriotiskais akts” (“USA patriot act” – https://epic.org/privacy/terrorism/hr3162.html ). Pēc vispārēja ASV ekspertu un pašu Amerikas iedzīvotāju viedokļa šis likums visrupjākā veidā pārkāpj galvenās pilsoņu tiesības un brīvības, kuras ir definētas ASV konstitūcijā, pārvēršot ASV par policejisku valsti un atļaujot plaši izmantot represīvās struktūras jebkuras kritikas un nepakļaušanās apspiešanai.

Patriotiskais akts paredz bezprecedenta specdienestu un armijas pilnvaru palielināšanu attiecībā pret ierindas pilsoņiem. Starp jaunajām iespējām, ko paredz likums, ir privāta mājokļa apskate un kratīšana, bez saimnieka ziņas un bez viņa klātbūtnes, cilvēku darbības internetā operatīva novērošana, viņa interešu uz vienām vai otrām mājas lapām monitorēšana, privāto e-pastu un fizisko vēstuļu lasīšana, sociālo tīklu sarakstes kontrole. Tāpat tika vienkāršota pilsoņu telefona sarunu noklausīšanās procedūra.

Tas viss kopā ir totāla specdienestu iekļūšana katra cilvēka personiskajā dzīvē. Bet pats galvenais, ka Patriotiskais akts ievieš jaunu juridisko terminu – iekšējais terorisms un iekšējais terorists (domestic terorist). Likumā ir uzskaitīti tie darbības veidi, kuri tiek uzskatīti par teroristiskiem. No trim punktiem vislielāko interesi izraisa otrais punkts: “Iekšējais terorisms ir darbība, kas izskatās kā vērsta uz civiliedzīvotāju iebiedēšanu un piespiešanu un izskatās kā vērsta uz valdības politikas ietekmēšanu, izmantojot iebiedēšanu un piespiešanu.” (“Domestic terrorism” means activities with the following three characteristics: … (2) Appear intended (i) to intimidate or coerce a civilian population; (ii) to influence the policy of a government by intimidation or coercion; …” (http://www.fbi.gov/about-us/investigate/terrorism/terrorism-definition ) )

Tātad saskaņā ar šo likumu, ja to attiecīgi izlasa un interpretē, jebkura varasiestāžu kritika un nepiekrišana tai var tikt uzskatīta par iekšējo terorismu. Un mēģinājumi transformēt ierindas pilsoņu apziņu šai virzienā jau notiek. Lielākais ASV nacionālais ziņu kanāls FoxNews nosauca protestētājus pret karu un dzīves līmeņa pasliktināšanos par iekšējiem teroristiem. ASV sabiedrībai sāk uzspiest mītu par valsts iekšējiem ienaidniekiem un sāk gatavot augsni masu represiju veikšanai.

Vēlāk, turpinot Patriotiskā akta ievirzi, tika pieņemti citi likumi, kuru saturs ir šokējošs. 2011.gada beigās tika pieņemti kārtējie grozījumi likumā par pilnvarām nacionālai aizsardzībai (National Defense Authorization act – NDAA). Šis likums nodod pilnvaras pratināšanā un lietu vešanā pret personām, kas tiek turētas aizdomās par terorismu, militārpersonām un ļauj neierobežotu laiku turēt apcietinājumā personu, ja vien valsts institūcija tikai paziņo, ka tas ir terorists.

2012.gada ASV prezidenta rīkojums par valsts aizsardzību (National Defense Resources Preparedness – NDRP) ļauj ASV varasiestādēm, kad tas ir nepieciešams valsts aizsardzības vajadzību apmierināšanai miera laikā ārkārtas situācijās, konfiscēt jebkurus resursus un privātīpašumu. Likumā tiek uzsvērts, ka tas attiecas uz miera laiku ārkārtas situācijās. Bez tam amerikāņus var piespiest apmierināt vajadzību pēc darbaspēka nacionālās aizsardzības vajadzībām. Padomājiet, Amerikas pilsoņi var nokļūt darba nometnēs! Bet ārkārtas situācija, kā mēs jau iepriekš parādījām, neizbēgami notiks.

Bijušais CIP direktora vietnieks specoperāciju jautājumos Viljams Džeralds Boikins intervijā TrueNews Radio izteicās: “… būšu ar jums atklāts: situācija Amerikā var būt tāda, ka kara stāvokļa ieviešana būs attaisnota un tāda situācija, manuprāt, var iestāties, ja mums notiks ekonomiskā katastrofa… Mūsu ekonomikas aizsprosts tūlīt, tūlīt sagrūs un es domāju, ka tad, kad tas notiks, sāksies ļoti nopietni pārtikas piegādes traucējumi… Un es domāju, ka var gaidīt sacelšanās un pilsoņu protestus, kas gala beigās var attaisnot kara stāvokļa ieviešanu…”

ASV elite gatavojas šādam situācijas attīstības scenārijam. ASV valdība ir nodibinājusi centralizētas vadības superstruktūru – Iekšējās drošības ministriju (Department of Homeland Security – DHS, http://www.dhs.gov/ ) ar 230 tūkstošu darbiniekiem un aptuveni 50 miljardu dolāru gada budžetu (2009.gada dati). Šī ministrija apvieno sevī Slepeno dienestu, Krasta apsardzes, Federālās Ārkārtas situāciju pārvaldes, Transporta drošības pārvaldes un daudzu citu federālo iestāžu vadību. Ciešā sadarbībā ar CIP un FIB šai struktūrai ir gandrīz neierobežota vara. Tā var darboties arī ārpus ASV robežām – arestēt un fiziski iznīcināt nevēlamas personas. Tai ir liels ziņotāju tīkls un pilnvaras veikt totālu izsekošanu un cīņu ar tiem, kurus ASV varasiestādes pasludina par tautas ienaidniekiem – iekšējiem teroristiem.

Un kā šī superministrija gatavojas gaidāmajiem ASV pilsoņu protestiem dēļ dzīves līmeņa pasliktinbāšanās? Tā iepērk ieročus un ceļ nometnes, ko daudzi sauc par koncentrācijas nometnēm. Saskaņā ar autoratīvas ASV konservatīvās kustības “Tējas partija” (Tea party – http://www.teaparty.org) ziņoto 2012.gadā ASV Iekšējās drošības ministrija DHS iepirka 1,6 miljardus patronu – pārsvarā 40. un 9mm kalibra. Šāds patronu daudzums ir pietiekams, lai piecas reizes nošautu katru amerikāni, ieskaitot nelegālos imigrantus. Salīdzinājumam – visaktīvākajos Irākas kara (2003.g.) periodos ASV armija tērēja 5,5 miljonus patronu mēnesī. Tas nozīmē, ka ASV Iekšējās drošības ministrijai, kurai formāli ir jānodrošina pilsoniskais miers un drošība tieši ASV iekšienē, ir tik daudz munīcijas, lai vestu 24 gadus ilgu “Irākas karu”.

Vēl ir jāatzīmē, ka ASV policija izmanto t.s. ekspansīvās patronas jeb dum-dum patronas. Tās tiek izmantotas dēļ pazemināta rikošetu riska un paaugstinātas apstāšanās spēju dēļ, saskaroties ar mērķi. Aiz šī sausā formulējuma slēpjas sekojoša realitāte: šīs lodes ir daudz nāvējošākas un kropļojošākas nekā parastās patronas, jo rada smagākus (diametrā lielākus) ievainojumus. Sākot no XIX gadsimta pēdējās trešdaļas līdz pat mūsdienām visā pasaulē ir aizliegts izmantot šādas patronas armijas ieročos.

Tāpat ir pagaidām oficiāli neapstiprinātas ziņas par liela daudzuma nedegošo un ložu necaurlaižamu tērpu un citu speclīdzekļu iepirkšanu, kuri ir noderīgi iekšējos konfliktos.

Nometņu tīklu, kurš ir izkaisīts pa visu ASV teritoriju, radīja Federālā Ārkārtas situāciju pārvalde (FEMA), kura pakļaujas tai pašai Iekšējās drošības ministrijai. Šīs nometnes ir gatavas uzņemt lielu cilvēku skaitu, bet pašreiz tās ir tukšas. Līdz galam šo nometņu nozīme nav zināma. Daži neoficiāli avoti ziņo, ka pēdējā laikā šādu nometņu skaits sāka strauji pieaugt un ka to kopskaits jau ir lielāks kā 800. To teritorijā ir sagatavots vairāk kā 800 tūkstoši plastmasas kastes, kuras līdzinās zārkiem. Valdība ir paziņojusi, ka FEMA nometnes ir domātas iedzīvotāju izmitināšanai ārkārtas situācijās vai arī nelegālo imigrantu izmitināšanai.

Amerikāņiem tikai atliek sagaidīt, kad aizsedzoties ar kārtējo teroristisko aktu vai dabas katastrofu, tiks izsludināts kara stāvoklis un pilnībā gatavā autoritārā un fašistiskā valsts pārvalde sāktu darboties uz pilnu jaudu.

Kā reiz šīs filmas tapšanas laikā ASV prezidenta administrācija veica mēģinājumu izstumt likumu par aizliegumu iedzīvotājiem glabāt un pārdot uzbrūkošos šaujamieročus, kas ir pretrunā ASV pamatlikumam – 2. Konstitūcijas labojumam. Kā parasti tas tiek pasniegts kā rūpes par pilsoņiem un viņu drošību. Tomēr, ja vienkārši izlasa ASV konstitūcijas 2.labojumu, tad katram kļūst skaidrs kāda ir patiesā ieroču esamības iedzīvotājiem jēga, ko izdomāja ASV valsts pamatlicēji.

ASV Konstitūcijas 2.labojums (pieņemts 1791.gadā): “Tā kā labi organizēta tautas zemessardze ir nepieciešama brīvas valsts pastāvēšanai, tiesības iedzīvotājiem glabāt un nēsāt ieročus nedrīkst tikt pārkāptas.” Tātad nepieciešamība iedzīvotājiem nēsāt ieročus ir pamatota nevis ar viņu pašu personisko drošību, bet gan ar brīvas valsts aizsardzību. Lūk, tieši šīs pilsoņu tiesības aizsargāt savu brīvību ASV oligarhija arī grib likvidēt.

Šai ziņā ar lielu varbūtību var pieņemt, ka viss sāksies ar pamatotu, loģisku un tekošajai situācijai atbilstošu ieroču pārdošanas kontroli, kuras deklaratīvais mērķis būs nodrošināt, lai ieroči netiek pārdoti psihopātiem, sociopātiem un citiem sabiedriski bīstamiem elementiem. Bet pakāpeniski tas izvērtīsies par pilnīgu ieroču nēsāšanas aizliegumu, te galvenais ir sākt un pavērt ceļu aizliegumiem.

Un, lūk, bijušā ASV Finansu ministra palīga Reigana administrācijā Pola Kreiga Robertsa mūsdienu ASV raksturojums: “Lielākā daļa amerikāņu piekrīt neizskaidrojamām slepkavībām, spīdzināšanām un aizturēšanām bez pierādījumiem… Pasaule ir pārsteigta, ka tik bezrūpīgu cilvēku valsts, kaut vai uz īsu mirkli, ir spējusi kļūt par superlielvalsti. Amerika ir zudusi zeme, kurā kodolieroči atrodas tādu cilvēku rokās, kuriem interesē tikai pašu personīgā vara. Vašingtona ir visas pasaules ienaidnieks, tajā ir sakoncentrēts vislielākais ļaunums pasaulē.

Eiropas iedzīvotājiem ir jāsaprot, ka Eiropa nav klusa osta vai ērta pasaulīte. Eiropiešu politiskā elite atrodas ASV elites ietekmē, kas savukārt ir globālās pasaules piramīdas vadības augšgals. Šodienas ASV iekšpolitiskā situācija, attiecības starp valsti un sabiedrību, pilsoņu tiesību un brīvību ierobežošana, veidojošais globālais fašisms ir arī Eiropas iedzīvotāju nākotne.

Andrejs Fursovs (Krievija): “Galvenais iemesls tam, ko var nosaukt par nacisma un fašisma atdzimšanu Rietumvalstīs, ir virzošo mērķu līdzība mūsdienu Rietumu un Trešā Reiha augšējiem slāņiem. Ne velti pašreiz tiek runāts ne tikai par fašisma atdzimšanu, bet gan par tā jaunu formu, ko sauc par globofašismu jeb globālo fašismu.

Kur ir šī līdzība? Pirmkārt pasaules sadalīšana izredzētajos un izejvielu materiālā. Ja vācu nacistiem šis sadalījums bija pēc rases piederības pazīmēm, tad mūsdienu Rietumu elite to ierpj dažādos sociokultūras terminos. Te galvenokārt runa ir par anglosakšiem.

Tagad no šodienas skatoties pagātnē, mēs saprotam, ka Trešais Reihs bija sava veida Rietumu elišu eksperiments, kuru brutālā formā realizēja Hitlers. Eksperimenti bija visdažādākie – kontrole pār iedzīvotājiem, liela daudzuma nacistu prāt rases ziņā nekvalitatīva iedzīvotāju daudzuma “izbrāķēšana” (pirmkārt te runa iet par slāviem, ebrejiem un čigāniem). Šodienas Rietumu elite arī “izbrāķē” lielu daudzumu iedzīvotāju, kas tiesa gan tiek darīts aizsedzoties ar pseidohumāniem lozungiem, bet idejiski būtība paliek tā pati. Ir izredzēto miljards vai arī daudz mazāks izredzēto daudzums un ir visi pārējie.

Ainārs Komarovskis (Latvija): “Būs viens pasaules vadības centrs, kurš izrīkosies ar visu, diktēs ideoloģiju. Pasaules iedzīvotāji būs sadalīti kastās. Tā būs vergturu sabiedriskā iekārta, kurā katram būs stingri noteikta vieta hierarhijā un cilvēks no tās nespēs pacelties uz augšu. Nolaisties uz leju sabiedriskajā hierarhijā varēs, bet pacelties uz augšu nevarēs. Lai nodrošinātu zelta miljardam patēriņu pašreizējā līmenī, ir vai nu jāiznīcina trīs ceturtdaļas pasaules iedzīvotāju vai arī jāpiespiež viņi dzīvot badā un strādāt gandrīz par velti visu vietā.”

Rietumvalstu un vācu nacistu sadarbība pēc 2.pasaules kara

Tie paši cilvēki, kuri radīja Trešo Reihu, viņu pēcnācēji un tiešie skolnieki cenšas atjaunot fašisma idejas jaunā formā. Protams, var pateikt, ka tas viss ir nejaušība, cīņas ar terorismu ēnu puse un ekonomiskās krīzes sekas, bet visam pašreiz notiekošajam ir baisa un tieša vēsturiskā saistība ar Trešo Reihu, un tā nav sazvērestības teorija.

Grovers Ferrs (ASV): “Es domāju, ka ne pārāk daudzi saprot cik ietekmīgi Rietumu sabiedroto vidū bija spēki, kuri gribēja apvienoties ar vācu nacistiem cīņā pret Padomju Savienību. Pirms Otrā pasaules kara bija momenti, kad varbūtība, ka Rietumu sabiedrotie apvienosies ar Hitleru pret Padomju Savienību, bija pietiekami liela.”

Maskavas Valsts Humanitārās Universitātes Vēstures filozofijas un kulturoloģijas katedras docents Vladimirs Ļitviņenko (Krievija): “1938.gada 12.septembrī pirms tikšanās ar Ādolfu Hitleru Lielbritānijas premjerministrs Nevils Čemberlens pateica: “Vācija un Anglija ir divi eiropeiskās pasaules balsti un galvenās stutes cīņā pret komunismu, tāpēc nepieciešams miera ceļā pārvarēt mūsu pašreizējās grūtības. Domāju, ka varēs atrast risinājumu, kurš ir pieņemams visiem, izņemot Krieviju.” To pateica Eiropas lielvalsts Anglijas premjerministrs, ar kuru PSRS grasījās parakstīt vienošanos par drošību Eiropā. Lielbritānijas žurnālists Kolins Huts 1939.gadā šai sakarā izteicās: “Čemberlens pēc būtības vēlas, lai Eiropā dominē nacistiskās idejas, dēļ savas fantastiski negatīvās attieksmes pret Padomju Krieviju.“

Grovers Ferrs (ASV): “Nacisti 1930-ajos gados ilgu laiku tika uzskatīti par noderīgu spēku un pat kā iespējamie sabiedrotie cīņā pret PSRS. Ņemot vērā nacistu augsto popularitāti noteiktās Rietumvalstu valdošajās aprindās līdz Otrajam pasaules karam, nav nekas neparasts, ka pēc kara bijušie nacisti tika plaši izmantoti no uzvarējušo Rietumvalstu sabiedroto puses.”

Vladimirs Ļitviņenko (Krievija): “Rodas jautājums kādēļ vajadzēja interkorporēt Trešā Reiha eliti Eiropas institūtos, tai skaitā arī pietiekami legālos, kuri tiesa gan ne pārāk afišēja savu darbību?! Jo elite, jebkura elite ir tā kultūras kodola nesēja tam sabiedriskajam projektam, ko tā mēģināja realizēt dzīvē. Sakot elite es nedomāju Trešā Reiha augstāko vadību, jo tie bija tikai izpildītāji. Bet šiem izpildītājiem kāds ļāva nākt pie varas. Šī elite arī ļāva.”

Pēc ASV nacistu noziegumu izmeklēšanas starpinstitūciju darba grupas pieprasījuma bija atslepenots vairāk kā 8 miljoni lappušu slepenu ASV dokumentu no CIP, FIB, armijas izlūkdienesta un citu valdības struktūru arhīviem. “Šie materiāli parāda, ka ASV saglabāja kontaktus ar nacistu noziedzniekiem un par to vairs nav nekādu šaubu,” paziņoja Tomass Bairs, darba grupas dalībnieks, kurš strādāja kopā ar CIP pie dokumentu atslepenošanas.

No šiem dokumentiem izriet, ka uzreiz pēc Otrā pasaules kara beigām ASV valdība caur savām “spēka struktūrām”, pirmkārt CIP, ļoti cieši sadarbojās ar nacistiem. Pat vairāk, viņi iekļāva nacistus savās struktūrās. Izejot no datiem, kas ir pieejami pētniekiem šodien, mēs varam redzēt šīs sadarbības dziļumu un mērogu.

Andrejs Fursovs (Krievija): “Pēc kara ASV specdienesti patstāvīgi un sadarbībā ar Vatikānu organizēja pa t.s. “žurku ejām” ievērojama nacistu daudzuma pāreju uz Dienvidameriku. Šīs specoperācijas nosaukums bija “Saspraude””.

Starp šo maršrutu pasažieriem bija, piemēram, Ādolfs Eihmans (1906-1962) – tās Gestapo struktūras vadītājs, kura bija atbildīga par galīgu ebreju jautājuma atrisināšanu, tas ir par pilnīgu ebreju iznīcināšanu koncentrācijas nometnēs un gāzes kamerās. Uz viņa rokām ir vairāku miljonu cilvēku asinis.

Vai, piemēram, Jozefs Mengele (1911-1979) – nacistu ārsts, kurš kļuva slavens ar saviem necilvēcīgajiem eksperimentiem uz koncentrācijas nometnēs ieslodzītajiem un kuru iesauca par nāves eņģeli. Viņš veica neiedomājamas ķirurģiskas operācijas bez anestēzijas, izņēma iekšējos orgānus, amputēja ķermeņa daļas, ievadīja cilvēkos dažādas ķīmiskas vielas, noteica cilvēku sāpju slieksni. Īpaša interese Mengelem bija par dvīņiem. Tika veikti mēģinājumi savienot dvīņus, radot mākslīgos siāmas dvīņus. Kopā sašūtie bērni kādu laiku vēl nodzīvoja, mokoties no šausmīgām bailēm un sāpēm. Tādā sadistiskā veidā tika nogalināti vairāki tūkstoši dvīņu. Lūk, tādiem cilvēkiem tika radīti jauni dokumenti un tika nodrošināta drošība.

ASV vadība izstrādāja specoperāciju “Overcast” un pēc tam arī specoperāciju “Paperclip” (Saspraude). To mērķis bija atrast un piesaistīt darbam ASV militārās rūpniecības labā nacistiskās Vācijas zinātniekus un speciālistus raķešbūvē, bioloģiskajos un ķīmiskajos ieročos, kā arī atompētījumu izpētes un citās jomās. Šiem cilvēkiem izdomāja jaunu biogrāfiju, kuru savienoja ar veco. No tā arī operācijas nosaukums – “Saspraude”. Tā nacistu speciālisti atmazgājās no savas pagātnes un varēja strādāt ASV un citās Rietumvalstīs, nebaidoties no vajāšanām par saviem grēkiem. Kopumā šādi uz ASV tika nosūtīts vairāk kā 1500 nacistu zinātnieku, starp kuriem bija visīstākie kara noziedznieki, jo īpaši medicīnas sfērā.

Tomēr ASV ieceļoja ne tikai nacistu zinātnieki un speciālisti. 1945.gada decembrī ASV prezidents Harijs Trumens (1884-1972) izdeva direktīvu ar uzdevumu samazināt to personu ieceļošanas ierobežojumus, kuras ir cietušas no nacistiskā režīma. Bet 1948.gadā ASV Kongress pieņēma aktu par pārvietojamām personām, saskaņā ar kuru nacistiskā režīma upuriem tika piešķirtas apmēram 400 tūkstoši ASV imigrācijas vīzas. Interesanti, ka kā nacisma režīma upuri ASV un Dienvidamerikā no Austrumeiropas ieceļoja desmitiem, ja ne simtiem tūkstoši kara noziedznieku – tieši Hitlera režīma atbalstītāji, nevis upuri. Augsti stāvošām ungāru dzelzs krusta, bulgāru SS leģiona, Stepana Benderas ukraiņu nacionālistu, lietuviešu bataljonu, latviešu brīvprātīgo SS leģiona, baltkrievu SS brigādes tā saucamajiem “nacisma upuriem” izdevās noslēpties no pelnītā soda Amerikā. Vēlāk viņi izveidoja nopietnu lobiju ASV valdībā, iekļāvās daudzās vadības struktūrās un aktīvi ietekmēja ASV ārpolitikas un iekšpolitikas izstrādi un realizāciju.

ASV konservatīvais senators, redzamākais “kara partijas” pārstāvis un kara kurinātājs Džons Makkeins: “Amerika atbalsta demokrātiju visā pasaulē. Draugi, mēs piedāvājam savu palīdzību visiem. Mēs esam gatavi liet amerikāņu asinis un aizsargāt svešu brīvību kā paši savējo. Mēs esam miera nesēji un iestājamies par miera saglabāšanu.“

1950-ajos gados tā kļūst par normālu praksi – nacistu speciālisti ar jauniem vārdiem pārpilda ASV universitātes, zinātniskos centrus un rūpniecības uzņēmumus. Noziedznieki, kuri guva patvērumu ASV, savas tautas nodevēji tika izmantoti diversantu grupu veidošanā, iesūtot tos Austrumeiropā un Padomju Savienībā. Tāpat viņus izmantoja propagandas darbā gan pašā ASV, gan ārpus tās robežām.

Otrā pasaules kara beigās, kad vēl nebija beigušās pēdējās kaujas Eiropā, ASV specdienesti nodibina kontaktus ar nacistu noziedzniekiem, atjauno vecos kontaktus un veido jaunus izlūkošanas tīklus. Galvenie šī procesa dalībnieki bija nacistiskās Vācijas Ģenerālštāba 12.izlūkošanas nodaļas, kura specializējās Sarkanās Armijas jautājumos, priekšnieks ģenerālis Reinhards Gelens (1902-1979) un nākamais CIP vadītājs Alens Daless (1893-1969).

1945.gada martā, pirms nacistu sagrāves, Gelens uzsāka sarunas ar ASV specdienestiem, piedāvājot viņiem, papildus savam lielajam arhīvam ar izlūkošanas materiāliem PSRS teritorijā, arī rūdītu antikomunistiskās aģentūras tīklu Austrumeiropā, Baltijā un Ukrainā. Alens Dales nosauca Galena priekšlikumus par nenovērtējamiem, piekrita visiem viņa nosacījumiem un aktīvi piedalījās organizācijas Gelenorg (Gehlen Organization, Rietumvācijas izlūkdienesta BND priekšteča) veidošanā. Pēc Gelena pieprasījuma simtiem Vācijas armijas un SS karavīri tika atbrīvoti no karagūstekņu nometnēm un uzsāka darbu jaunajās struktūrās. Rezultātā organizācijā bija apmēram 4000 virsnieku no nacistiskās Vācijas specdienestiem. Faktiski Gelena struktūra kļuva par CIP Eiropas filiāli. Tā kļuva par Amerikāņu acīm un ausīm Centrāleiropā. Vēlāk Gelenorg kļuva par nozīmīgu NATO elementu, dodot divas trešdaļas izlūkošanas datus par Varšavas pakta valstīm. CIP aizgādībā, bet vēlāk kā Rietumvācijas izlūkdienesta priekšnieks Gelens sāka ievērojami ietekmēt ASV politiku attiecībā uz PSRS bloku.

Nobeidzot tēmu par ASV un vācu nacistu sadarbību, tikai daži no daudzajiem piemēriem, kad ASV sadarbojās ar nacistu noziedzniekiem.

Klauss Barbjē (1913-1991), SS gauhtšturmfīrers, zināms pēc iesaukas “Leonas miesnieks”, Gestapo priekšnieks Leonā, Francijā. Viņam tiek inkriminēti daudzi noziegumi, spīdzināšanas un cilvēku nogalināšanas. Francijā viņam aizmuguriski piesprieda nāvessodu. Strādāja ASV armijas pretizlūkošanas dienesta labā, tāpēc izvairījās no soda.

Hanss Jozefs Marija Globke (1898-1973), Vācijas rasistisko likumu autors. Vēl pirms šo likumu pieņemšanas piedāvāja ieviest atšķirības zīmes visiem ebrejiem, kā arī izdot īpašu apkārtrakstu, kurš aizliegtu laulības starp ebrejiem un āriešiem. Ieviesa Gestapo ebreju reģistrēšanās sistēmu dažādu piespiedu mēru realizācijai. Demokrātiskās Vācijas Republikas (VDR) tiesa aizmuguriski vainoja Globki, ka viņš bija ebreju genocīda atslēgfigūra un piesprieda tam mūža ieslodzījumu. Globkes dzīves laikā viņa nacistiskā pagātne un loma holokostā tika rūpīgi slēpta (slēpa CIP un Rietumvācu izlūkdienests BND). Viņš ieņēma augsto Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) Valsts sekretāra amatu un bija VFR pirmā kanclera Konrāda Adenauera tuvs līdzgaitnieks.

Teodors Oberlenders (1905-1998) – vēl viens nacistu aktīvists Konrāda Adenauera valdībā. Vēl pirms iebrukuma Padomju Savienībā viņš tika nozīmēts par politisko vadītāju bataljonam Nahtigal, kurš bija nokomplektēts no ukraiņiem un kurš veica Ļvovā profesoru izkaušanu un ebreju grautiņus. Oberlenders tāpat piedalījās diversantu vienību formēšanā no Padomju karagūstekņiem. Viņš bija daudzu noziedzīgu akciju PSRS teritorijā organizators. Iecelt šādu cilvēku par Bēgļu, pārvietoto personu un kara upuru ministru bija augstākā mēra politiskais cinisms.

Francis Halders (1884-1972), nacistiskās Vācijas sauszemes spēku štāba priekšnieks, aktīvi piedalījās  Hitlera armijas veidošanā, militārās agresijas pret Poliju, Franciju, Beļģiju, Nīderlandi, Luksemburgu, Dienvidslāviju, Grieķiju un PSRS plānu izstrādē un to realizācijā. No 1950 gadā ir ASV valdības eksperts. 1960.gada novembrī apbalvots ar ASV augstāko apbalvojumu, ko pasniedz ārvalstniekiem.

Ādolfs Hoizingers (1897-1982), ģenerālleitinants, koordinēja visas nacistiskās Vācijas armijas operatīvās darbības Austrumu frontē. Hoizingers piedalījās operāciju plānošanā Polijā, Dānijā, Norvēģijā, Francijā, Nīderlandē, izstrādāja operācijas “Baltais lācis” plānu, kuras mērķis bija iznīcināt mežu rajonu tuvumā esošos civiliedzīvotājus Baltkrievijā un Krievijā. Nogalināja pārsvarā sievietes un bērnus. 1961.gada aprīlī Hoizingers tika iecelts par NATO kara komitejas priekšsēdētāju Vašingtonā. PSRS pasludināja Hoizingeru par kara noziedznieku un nesekmīgi mēģināja panākt tā izdošanu.

Grovers Ferrs (ASV): “Valdošajām aprindām kļuva skaidrs, ka antikomunistisku valdību izveidošanai, piemēram, Vācijā, ir jāizmanto bijušie nacisti vēl lielākos apmēros. Bijušie nacisti bija valdībā, biznesā, zinātnē gan Rietumvācijā (VFR), gan citās Rietumu sabiedroto valstīs. Piemēram, ASV kosmisko programmu izstrādāja cilvēki [Vernera fon Brauna vadībā], kuri taisīja raķetes nacistiskai Vācijai.”

Bet arī šie fakti ir tikai daļa no lielā mīlas stāsta starp kapitālismu un Vācu nacismu, starp Rietumvalstu elitēm un Trešā Reiha eliti. Pati Trešā Reiha rašanās nebūtu bijusi iespējama bez Rietumvalstu un tā kapitāla līdzdalības.

Andrejs Fursovs (Krievija): “ASV spēlēja nozīmīgu lomu ne tikai nacistu liktenī pēc Otrā pasaules kara, bet arī to nākšanā pie varas pirms kara. ASV baņķieri finansēja Hitleru, Hitleram simpatizēja Džozefs Kenedijs (1888-1962, nākamā prezidenta tēvs) un Preskots Bušs (1895-1972, ASV prezidentu tēvs un vectēvs). Starp citu, Preskots Bušs saņēma savu peļņas daļu no Aušvicas koncentrācijas nometnes ekspluatācijas un šai sakarā viņu 1943.gadā pat mēģināja tiesāt. Interesanti, ka Rokfelleri norīkoja savu cilvēku aizstāvēt Preskotu Bušu tiesā. Šis cilvēks bija jurists Alens Daless, nākamais CIP radītājs un vadītājs, un viņš labi aizstāvēja Bušu. “

Einārs Graudiņš (Latvija): “Mēs zinām, ka ASV bankas netieši un daļēji finansēja Hitlera nākšanu pie varas. Dažas it kā neitrālas valstis, piemēram, Zviedrija visu kara laiku nodrošināja nacistisko Vāciju ar izejvielām. Ne velti vācieši savulaik pateica, ka katrā Tiger tankā trešdaļa tērauda nāk no Zviedrijas.”

Pašreiz mēs gribam tikai norādīt, ka šodienas kapitālistiskās pasaules elite ir visciešākā mērā saistīta ar nacistu eliti. Viņi ir saistīti gan idejiski, gan vēsturiski. Viņi ir daļa no vienota vesela un viņu saistība un vara nav bijusi pārtraukta. General Motors, General Electric, Ford, IBM, ITT, Dupon, Standart Oil (Exon Mobile), Texaco (Shevron), lielākās ASV bankas, bagātākās ASV ģimenes, viņi visi piedalījās Trešā Reiha radīšanā – bruņoja, apģērba, dzirdīja, ēdināja nacistu armiju ne tikai pirms kara, bet arī kara laikā.

Daudziem būs interesanti uzzināt, ka apmēram trešdaļa nacistiskās Vācijas smago automašīnu un visurgājēju tika saražotas Forda rūpnīcās. Tas ir vairāk kā 78 tūkstoši smago automobiļu un vairāk kā 14 tūkstoši kāpurķēžu mašīnu. Bet General Motors savā uzņēmumā Opel Branderburg ražoja smagās automašīnas, mīnas, komplektēja slavenos vācu bumbvedējus Junkers 88, izlaida motoru iznīcinātājam Meseršmit, kas pēc tam bombardēja pilsētas visā Eiropā un Padomju Savienībā. Par uzcītīgu palīdzību Trešajam Reiham Henrijam Fordam (korporācijas Ford vadītājam) un Džeimsam Mūnijam (General Motors vadītājam) Hitlers pasniedza augstāko apbalvojumu ārzemju pilsoņiem – Vācu ērgļa ordeni.

Trešais biznesmenis no ASV, kurš tika apbalvots ar tādu pat ordeni ir IBM vadītājs Tomass Vatsons. Viņš to saņēma personīgi no Fīrera rokām. Par IBM meitasuzņēmumu Vācijā 1923.gadā kļuva kompānija “Dehomag”. Tas automatizēja ieslodzīto uzskaiti koncentrācijas nometnēs un optimizēja gāzes kameru izmantošanu cilvēku nogalināšanai. Šis IBM meitasuzņēmums palīdzēja organizēt karagūstekņu vergu darbu un to cilvēku piespiedu darbu, kas bija atvesti no okupētajām zemēm uz Vācijas darba nometnēm.

1941.gada septembrī, tad, kad Vācija bija jau uzbrukusi Polijai, Francijai, Lielbritānijai un PSRS, 94% Vācijas naftas importa nāca no ASV kompānijām ar Rokfelleru Standart Oil priekšgalā.

Un šis saraksts ir tikai aisberga virsotne. Vairums no mums nemaz nenojauš, ka patērē to kompāniju preces un pakalpojumus, kuras finansēja un atbalstīja Hitleru, un kuras ieguva virspeļņas uz cilvēku asiņu rēķina. Tas nav “tikai bizness”, kā mīl taisnoties liberālie biznesmeņi. Jums taču neienāks prātā pārdot ieroci cilvēkam, kurš atklāti saka, ka viņam tas ir vajadzīgs, lai nogalinātu kaimiņa ģimeni. Bet Hitlers taču nekautrējās par saviem plāniem stāstīt atklāti. Viņš atklāti paziņoja, ka iet paverdzināt pasauli un iznīcināt veselas tautas.

Kapitālistiskai elitei Hitlera nolūki vairāk kā apmierināja. Un šī pati elite un tās tiešie pēcteči tagad plāno nākotni visai cilvēcei.

Dzīve kā Matriksā

Tagad apkoposim iepriekš teikto. Brīvajā demokrātiskajā Rietumu pasaulē notiek ne tikai sociālās valsts demontāža, bet notiek vienlīdzības principa demontāža. To ir svarīgi saprast, jo tā ir notiekošā būtība ap ko viss notiek un kas nedrīkst kļūt acīmredzams iedzīvotāju vairākumam. Viss pārējais – politiskie, ekonomiskie, ģeopolitiskie un citi procesi visā savā daudzveidībā un sarežģītībā izriet no paša galvenā – no mūsdienu pasaules demontāžas, no vienlīdzības principa demontāžas.

Protams, tāda plāna realizācijai, zaudētās kundzības atgriešanai, pasaules lielkapitālistu elitei būs jāpārvar cilvēku masu pretestība, kuri jau vairākās paaudzēs ir dzīvojuši iepriekš vēstures gaitā nepieredzētā komfortā ar iepriekš nepieredzētām tiesībām un brīvībām. Jo sabiedrības vairākumam nepamanāmāks būs pārejas process uz jauno nevienlīdzības stāvokli, jo mazāka būs ierindas cilvēku pretestība. Šai ziņā lielākā daļa darba jau ir paveikta.

Einārs Graudiņš (Latvija): “Nevienam nav noslēpums, ka XXI gadsimta cilvēka politisko izvēli nosaka masu mēdiji. Te var atcerēties slaveno teicienu: “Dodiet man pusstundu “primetime” un es mērkaķi pataisīšu par ASV prezidentu.” Tā ir mēdiju vara, bet paši mēdiji, vienkāršojot, atrodas banku kapitāla rokās. Mēdiji formē ideoloģiju, mēdiji formē pasaulskatu. Ja cilvēkam 100 reizes atkārto vienu un to pašu, tad 101 reizi viņš tam sāk ticēt.”

Rietumvalstu iedzīvotāji dzīvo visīstākajā Matriksā – ir monopolizēti masu mēdiji un izglītība, pārtikas produktu un medikamentu ražošana, cilvēki ir noslogoti ar kredītiem, pa lielam cilvēkiem vairs nav palikusi izvēles brīvība. Ieejiet veikalā, jums vairs nav izvēles brīvība ražotāju izvēlē, brendu daudzveidība ir tikai ilūzija, kas piesedz dažus lielražotājus. Vēl sliktāka situācija ir ar medikamentiem, jo jūs nevarat zināt ko satur medikamenti, ko lietojat, un jūs nevarat būt pārliecināts, ka uz jums neveic kārtējo medicīnisko eksperimentu.

Masu informācijas līdzekļi ataino izkropļotu pasaules ainu, kas ir izdevīga to īpašniekiem. Kredīta esamība liek jums strādāt un baidīties pazaudēt ienākumus. Bet tīkla tehnoloģiju (sociālo tīklu) attīstība un to arvien lielāka iespiešanās cilvēku dzīvē padara mūs visus arvien ievainojamākus attiecībā uz apziņas kontroli un manipulācijām. Turpmāk šim brīvās izvēles koridoram ir jākļūst arvien šaurākam un šaurākam.

No kā baidās lielkapitālisti?

Hanss Hautmans (Austrija): “Ir daudz lielāki un bīstamāki notikumi, kuri notiek mūsu demokrātiskajās un politiskajās sistēmās nemanāmi iedzīvotāju vairākumam. Notiek lēna, pakāpeniska un slēpta atdemokratizēšana, kas izpaužas daudzos veidos, piemēram, kā tieksme pastāvīgi izspiegot cilvēkus. Es atceros bērnību aukstā katra laikā 1940-ajos – 1950-ajos gados – pat tad nebija tāda citādi domājošo izsekošana kā tas notiek mūsdienās. Mūslaikos ir pietiekami daudz tehnisko iespēju izsekošanai un cilvēks, kad strādā internetā vai zvana pa mobilo tālruni, atrodas zem novērošanas. Tā ir ļoti interesanta parādība, tam ir jābūt kaut kādam iemeslam un pamatojumam, jo kāpēc apstākļos, kad Rietumvalstu pārvaldītājiem neeksistē nekādu revolūciju draudi no ļaužu masām, valdošajās aprindās ir tādas bailes, kas izpaužas visa apkārt notiekošā izokšķerēšanā un visu un katra izspiegošanā.”

Un tagad atkārtosim profesora Hautmana jautājumu: Kāpēc Rietumvalstu pasaules valdītājiem pie viņu jau tā visvarenības ir tik lielas bailes? Te noteikti ir jābūt kādam pamatojumam. Un pamatojums šīm bailēm, protams, ir. Tās ir bailes no jau minētajām labi organizētajām cilvēku masām ar atmodinātu gribu un apziņu. Tās ir tās pašas bailes, kuras piespieda XX gadsimta sākumā kapitālistisko eliti labprātīgi atteikties no lielas daļas savas varas un peļņas par labu sabiedrības vairākumam.

Šodienas krīzes parāda realitāti, negatīvās izmaiņas ir kļuvušas acīmredzamas, to kategoriskā nepieņemamība ir kļuvusi skaidra daudziem cilvēkiem visā pasaulē. Un cilvēki sāk uzdot jautājumus, izteikt neapmierinātību ar pašreizējo lietu kārtību un to virzienu, kurā valdošās aprindas virza sabiedrību. Maldi sāk kliedēties un tāpēc ir nepieciešams paralizēt neapmierināto cilvēku gribu. Valdošā elite kategoriski nevar pieļaut alternatīvu ideju meklēšanu, kas dos cilvēkiem jaunas metodes sabiedrības un ikdienas dzīves organizēšanā. Viņi kategoriski negrib pieļaut XX gadsimta sākuma scenārija atkārtošanos, kad cilvēkiem izdevās apvienoties ap vienlīdzības un sociālā taisnīguma ideju. Jau iepriekš citējām vienu no galvenajiem un ietekmīgākajiem Rietumvalstu oligarhu analītiķiem un ideologiem Zbigņevu Bžezinski. Atkārtosim to vēlreiz. Viņa ietekme ir tik liela, ka viņā ir vērts ieklausīties. Vienā no trasnacionālās elites sapulcēm Zbigņevs Bžezinskis pateica: “Nenorimstošā un stingrā pārliecībā pamatotā cilvēku pretestība, kas nāk no pašām tautas dzīlēm, vēsturisku iemeslu dēļ balstās uz viņu politisko pamošanos un ārējas vadības nepieņemšanu, kļūst arvien grūtāk un grūtāk apspiežama. Arvien lielāku tautas masu globālās politiskās aktivitātes pieaugums vairs neļauj viņus vadīt no ārpuses bez uzspiestas kontroles kā tas bija koloniālisma un imperiālisma laikmetos”

Masu globālās politiskās aktivitātes pieaugums arī ir tās Rietumu oligarhijas bailes, par kurām runāja profesors Hautmans. Tāpēc transnacionālai elitei ir jāveic preventīvas darbības.

Pirmkārt, ir jānovājina cilvēki, jāiegremdē viņi patērēšanas bezjēdzīgajā rosībā, jāaizņem prātus ar izdzīvošanas problēmām, jāatņem spēkus un laiku, nedot cilvēkiem iespēju domāt, uzdot jautājumus un meklēt atbildes.

Otrkārt, ir jānovērš iespējamie cilvēku apvienošanās procesi pretestībai. Tāpēc ir jārada cilvēku starpā iekšējie konflikti, jāsarīda vienas sabiedriskās grupas pret citām sabiedriskajām grupām. Un te nav būtiski konfliktu iemesli – reliģiskie, nacionālie, rasu konflikti, mazākuma attiecības ar vairākumu, tas viss maksimāli tiek radikalizēts, tiek novests līdz agresivitātes stadijai, līdz vienotības izjaukšanas pakāpei. Tas tiek realizēts mūsu acu priekšā. Sabiedrībā pieaug iekšējā spriedze. Visur, kur potenciāli var uzkurināt konfliktus, parādās aktīvi darboņi, kas aktīvi veicina savstarpējo neiecietību. Visbeidzot, pats galvenais – ir jāizņem no masu apziņas pat domu rašanās iespēju, ka var būt alternatīva sabiedrības dzīves organizēšana, ka vispār ir iespējams uzlabot pasauli. Oligarhijas vara nekādi nedrīkst tikt apšaubīta. Tas jo īpaši ir jāizdara esošās situācijas pasliktināšanās apstākļos, kad labāko risinājumu meklējumi ir neizbēgami un kad neizbēgami cilvēku skati pavērsies pagātnē uz iepriekšējo paaudžu pieredzi.

Andrejs Fursovs (Krievija): “Antikapitālistiskās Sarkanās impērijas modelis, kurš tika radīts Krievijā un kurš veiksmīgi eksistēja 70 gadus, kas ir ļoti ilgs laika posms XX gadsimtā, ir vienīgā alternatīva tam sabiedrības modelim, kuru mēģināja realizēt Hitlers un kuru mēģina realizēt pašreiz Jaunās pasaules kārtības sludinātāji, kas ir gatavi samazināt iedzīvotāju skaitu par 90% un sadzīt atlikušos čipizētos iedzīvotājus koncentrācijas nometnēs. Viņiem ir nepieciešams izdedzināt no cilvēku prātiem visas atmiņas par Padomju Savienību, kas balstījās uz vienlīdzības un sociālā taisnīguma principiem. Sarkanais projekts jeb Padomju projekts ar visiem saviem trūkumiem bija reāla kapitālisma un globālisma alternatīva. Pie tam šī alternatīva ekonomikā bija reāla līdz pat 1980-ajiem gadiem. Lielbritānijas premjerministre Margareta Tečere 1991.gadā, uzstājoties Naftas institūtā Hjūstonā, pateica sekojošo: “Padomju Savienība mums neradīja militārus draudus, jo militāri mums bija ar ko atbildēt. Padomju Savienība mums pirmkārt radīja ekonomiskus draudus, jo tās plānveida ekonomika pareizināta ar morāliem stimuliem draudēja izspiest Rietumvalstis no pasaules tirgiem.” Tad vajadzētu vai nu veikt sociālas reformas vai arī palielināt konfrontāciju ar PSRS. Savukārt par to kādā stāvoklī 1980-ajos gados atradās ASV liecina 1987.gada 19.oktobra notikumi, kad notika dramatisks Ņujorkas biržas kritums un kad vienas dienas laikā ASV biržu indekss “Dow Jones” nokritās par 508 punktiem (22,3%). Tas bija absolūts rekords. Tieši tolaik amerikāņu kapitāls pasauca Grinspenu glābt ASV ekonomiku un viņš pateica, ka ASV var izglābt tikai brīnums. Par šo brīnumu kļuva PSRS sabrukums un kapitālu pārplūšana pēc 1991.gada no bijušajām sociālistiskā bloka valstīm uz ASV.”

Tātad Rietumvalstu kapitālistiskai sabiedrībai bija veiksmīga alternatīva. Tas vēl nekas, ka tā balstījās augstos humānos vienlīdzības ideālos, bet tā arī demonstrēja ekonomiskus panākumus. Padomju rūpniecība ražoja konkurētspējīgas preces un pats galvenais, ka nodrošināja pienācīgu dzīves līmeni praktiski visiem pilsoņiem bez izņēmumiem. Izglītība, veselības aizsardzība un mājoklis bija bez maksas. Zinātne un māksla bija augstākajā līmenī un bija pieejami katram. Reālā Padomju sabiedrības pieredze, jo īpaši tās pēckara periods (1950-o, 1960-o un 1970-o gadu miera periods, kad PSRS varēja droši attīstīties) Rietumvalstu sabiedrībā nav zināma, bet pašreizējā pecpadomju telpas jaunatne nesastapa to labklājīgo PSRS dzīvi. Tomēr gan Rietumvalstīs, gan pēcpadomju telpā, jo īpaši uz pieaugošās krīzes fona, interese par šo tēmu palielinās. Tāpēc PSRS diskreditācija, tās vēstures nogānīšana un vienkārši meli par to tiek realizēti ar jaunu sparu un sāk pieņem īpaši zemiskas un histēriskas formas.

Komunisma un nacisma vienādošana – sociālā taisnīguma idejas diskreditācija un necilvēcīgas sabiedriskas iekārtas radīšanas instruments

Kapitālistiskā elite ir radījusi jauna tipa armiju, kura sastāv no it kā vēsturniekiem, žurnālistiem, populistiem, kreatīvistiem un profesionāliem meļiem, kuru galvenais uzdevums ir PSRS diskreditācija, krievu tautas un tās vadības dēmonizācija. Viena pēc otras iznāk vēsturi kropļojošas grāmatas, tiek uzņemtas kvazivēsturiskās filmas – gan mākslas, gan it kā dokumentālās. PSRS sabiedrībā tiek izcelts tikai negatīvais, kas, protams, reāli bija, tāpat kā tas ir jebkurā politiskā sistēmā. Bet ja īsts pētnieks cenšas nokļūt līdz vienu vai otru notikumu cēloņiem un grib saprast notiekošā būtību, tad manipulators rīkojas diametrāli pretēji. Manipulators atrauj notikumus no cēloņiem, kas to radīja, izveido no šādiem īpaši atlasītiem notikumiem sev izdevīgu mozaīku, kuru pēc tam uzdod par realitāti.

Galvenais kapitālistisko eliti apkalpojošo pseidovēsturnieku virziens ir Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas vienādošana, Padomju komunistiskās ideoloģijas un nacistiskās Vācijas izredzētības ideoloģijas vienādošana. Pamatojoties tikai uz mazām abu sistēmu ārējās formas līdzībām, manipulatori mēģina iedvest cilvēkiem, ka šo sistēmu saturs ir identisks.

Grovers Ferrs (ASV): “Rietumvalstīs šādas politikas galvenais mērķis ir nomelnot ideju cīnīties par taisnīgu sabiedrību, kurai ir jānāk pēc kapitālistiskās sistēmas. Es domāju, ka nākotnē visas pretrunas tikai saasināsies, pieaugs ekspluatācijas līmenis, bezdarbs, protesta spars pret šīm parādībām. Un pieaugot šīm pretrunām mums arvien vairāk un uzstājīgāk stāstīs, ka šādi protesti ved pie totalitārisma. Totalitārisms ir tāds vārdiņš ar kura palīdzību ļoti ērti ir iejūgt nacismu un komunismu vienā pajūgā. “

Hanss Hautmans (Austrija): “Ir zināms, ka Rietumvalstīs ir labi apmaksāti zinātniskie institūti, kuri ar to vien nodarbojas kā ar komunisma diskreditāciju – totalitārisma teorijas izstrādi, tā saucamo sovetoloģiju. Es domāju, ka tam ir politisks izskaidrojums, kas, protams, attiecas arī uz zinātni. Politiskā izskaidrojuma būtība ir apstāklī, ka pašreizējās valdošās politiskās elites visā pasaulē daudz vairāk baidās no komunisma nekā no fašisma vai nacionālsociālisma. Viņām komunisms ir galvenais pretinieks jau kopš 1917.gada revolūcijas laikiem. Tas ir pretinieks, kurš jāuzvar, tāpēc abu ideoloģiju noreducēšana līdz totalitārismam kļuva par instrumentu to rokās, kuriem nepieciešams diskreditēt sociālistiskās un komunistiskās idejas. “

Lūk, kā komunisma un nacisma vienādošanas mēģinājumu vērtē tāds slavens un konsekvents PSRS komunisma kritiķis kā ASV vēsturnieks Marks Taugers: “Ideja salīdzināt Padomes un nacistus nav jauna. Es domāju, ka tas atspoguļo autoru, kuri to dara, neobjektivitāti un zemo zinātnisko kvalitāti, kā arī lētu paņēmienu pateikt kaut ko jaunu nezinošai auditorijai. Bez tam pašreizējā ekonomiskā krituma periodā ar publiskiem uzbrukumiem 1% ASV elitei es nebrīnos, ka ASV prese atrod cilvēkus, kuri komunismu uzskata par sliktāku kā nacisms. “

Tieši kapitālisms ir nesaraujami saistīts ar fašismu nevis komunisms kā to uzmācīgi mēģina iegalvot pērkamie elišu ideologi. Fašisms un kapitālisms ir vienas un tās pašas nevienlīdzības idejas izpausmes. Tiem ir viens idejiskais pamats un tie izmanto vienu attiecību veidu – vienu cilvēku kundzību pār citiem. Fašisms ir likumīgs kapitālisma bērns un savā attīstībā gan kapitālisms, gan fašisms nonāk līdz vienam un tam pašam rezultātam – vācu fašisms (Trešā Reiha nacisms) sadalīja pirmās un otrās šķiras cilvēkus pēc asiņu pazīmes. Viena rase – āriešu, bija kungu rase, bet visas pārējās bija vergu rases. Jaunais globālās kapitālistiskās elites fašisms tam pievieno vēl īpašuma un materiālā nodrošinājuma pazīmi [mantiskie cenzi], piederības transnacionālai elitei pazīmi. Tieši ar šo radniecību ir izskaidrojams kopējs fašisma un kapitālisma naids uz komunismu kā uz visu cilvēku vienlīdzības ideju.

Žurnālists, zinātnieks un rakstnieks Džons Laflends (Lielbritānija): “1991.gadā, kad sabruka Padomju Savienība un Varšavas pakts pārstāja eksistēt, Rietumvalstis tā vietā, lai likvidētu savas pretpadomju organizācijas, jo īpaši NATO, nolēma tās saglabāt par katru cenu. Lai saglabātu šīs struktūras, vajadzēja uzkurināt ideoloģisko cīņu nu jau ar Krieviju, kas izraisīja starptautisko attiecību pasliktināšanos, prognozējamā uzlabojuma vietā. Kļuva iespējams runāt pat to, ko neviens neuzdrošinājās Aukstā kara laikā. Tādējādi es uzskatu, ka komunisma un nacisma vienādošanas iemesls ir ASV tieksmē radīt vienpolāru pasauli ar ASV dominanci tajā. Šī amerikāņu rīcības programma ir pietiekami skaidri izklāstīta daudzos politiskos dokumentos, kas ir radušies pēdējo 20 gadu laikā. To vienādā mērā atbalsta gan ASV Republikāņu, gan Demokrātu partijas. ASV ir nolēmuši iznīcināt savu bijušo pretinieku tik lielā mērā, cik tas ir iespējams.

Andrejs Fursovs (Krievija): “Rietumvalstu saprātīgajiem spēkiem, kuri negrib dzīvot globālā fašisma valstī ar čipizētiem iedzīvotājiem un iznīcinātām nacionālajām un civilizāciju atšķirībām, ir visiem spēkiem jāpretojas komunisma un nacisma pielīdzināšanai. Te runa neiet par PSRS atjaunošanu, runa iet par sabiedrības atjaunošanu, kura balstās uz sociālā taisnīguma principa. Tieši tāpēc Padomju pagātne tiek aplieta ar samazgām un vienādota ar fašismu, kurš tieši balstījās uz sociālo netaisnību. Nevienam Padomju līderim prātā nevarēja ienākt pateikt frāzi, kura skanēja Trešajā Reihā: “Es jūs atbrīvoju no sirdsapziņas”. “

Ceļā uz globālo fašismu

Mēs redzam kā šī vecā kapitālisma un fašisma savienība atkal materializējas radikālu nacionālistisku grupējumu un viņus atbalstošu politisku spēku veidā. Neonacisti un viņu aizbildņi aktīvi darbojas pašreizējās Krievijas nomalēs un Austrumeiropā. Viņi izpilda vienlaicīgi trīs uzdevumus. Pirmkārt, diskreditē PSRS vēsturi. Otrkārt, legalizē un attaisno nacistu noziedzniekus un viņu mantiniekus, kuri tur tagad ir pie varas. Un treškārt, novājināt pašreizējo Krieviju, lai neļautu atjaunoties subjektam, kurš ir gatavs stāties pretī transnacionālajām elitēm. Šie jaunie, bet patiesībā vecie nacisti, ņirgājas par kritušajiem pārraksta vēsturi, sēj melus un vairo naidu. Džons Makkeins, uzrunājot ukraiņus Maidana laukumā: “Ar jums ir brīvā pasaule, ar jums ir Amerika, ar jums esmu es.”

Fašisma laiki nav pagājuši. Pagātnes atgriešanās ir reāla un notiek mūsu acu priekšā.

ASV prezidents Baraks Obama: “Es tāpat domāju, ka šīs darbības visu pasauli dara labāku. Daži tam var nepiekrist, bet es ticu, ka Amerika ir izredzēta. Daļēji tādēļ, ka mēs nodemonstrējām gatavību, upurējot asinis un labklājību, aizsargāt ne tikai mūsu pašu intereses, bet arī visu pārējo valstu intereses.”

Tiesību pilnvērtība vieniem un beztiesiskums citiem. Nepārvarama nevienlīdzība arī ir fašisma būtība.

No iepriekšteiktā ir redzams, ka starptautiskā oligarhija saliedējas, noformējas kā šķira. Viņi ir spējīgi rīkoties mērķtiecīgi, veidot globāla mēroga plānus un šie plāni šodien tiek realizēti.

Globalizācija tik tiešām ir objektīvs vēsturisks process. No vienas puses tā ir ceļošanai atvērta pasaule, informācijas plūsmas, kuras nezin robežu, saziņa ar draugiem pa visu pasauli caur internetu, šķēršļu zudums preču pārvietošanai. Tas viss maina pasauli, cerams, uz labāku. Bet no otras puses ir jāsaprot visi riski un draudi, kas rodas līdz ar robežu zudumu. Nacionālās kultūras sagraušana, izglītības standartu pazemināšanās un saujiņas cilvēku monopols uz masu informācijas līdzekļiem ļauj viegli manipulēt ar apziņu un formēt cilvēkos nepieciešamo pasaulskatu. Bet tas savukārt ļauj atņemt cilvēkiem tos ideālus un vērtības, kuras tūkstošiem gadus ilgi tika izstrādātas nacionālo kultūru ietvaros.

Šodien norit abi šie globālie procesi vienlaicīgi. Ja pirmais pārsvarā notiek stihiski dēļ cilvēka iekšējās tieksmes uz jauno, interesanto, sadarbību un savstarpējo palīdzību kopēju problēmu risināšanā, tad otra veida globalizācijas process, kurš sašķeļ cilvēkus, ir radīts un tiek realizēts mākslīgi.

Iedzīvotāju vienādošanas un apstulbināšanas rezultātā arī notiks galīga cilvēku sadalīšana tajos, kuri valda un tajos, kuri viņiem kalpo, kas arī ir fašisms. Tāpēc šo globalizācijas variantu mēs saucam par globālo fašismu jeb globofašismu.

Krievija pēc 1917.gada katastrofas spēja radīt jaunu valsti, kuras pamatā bija fašismam pretēja ideja – visu cilvēku vienlīdzība tiesībās un iespējās. Līdz ar to Krievija PSRS veidolā deva cerību tā laika pasaules iedzīvotājiem uz labākas dzīves izmaiņām. Un tas patiešām arī notika, tikai diemžēl uz īsu laiku. Tikai trīs Rietumvalstu paaudzes ieguva labākas dzīves iespējas, tikai pus gadsimtu ilgu neatkarības posmu no imperiālistu jūga ieguva daudzas pasaules valstis. Par to nācās samaksāt ar 27 miljonu Padomju Savienības cilvēku dzīvībām Hitlera armijas iebrukuma laikā.

Gandrīz pilnīga PSRS iznīcināšana noveda līdz īslaicīgai Rietumvalstu ar ASV priekšgalā ekonomiku atjaunināšanai. Kāri iesūcot PSRS un tās sabiedroto resursus Rietumvalstis paildzināja savu pilsoņu salīdzinošo labklājību kā minimums uz 15 – 20 gadiem. Tagad šis avots ir gandrīz izsīcis. Rietumvalstu pasaule tās labklājīgajā veidolā beidza pastāvēt līdz ar PSRS sabrukumu. Sabiedriskais konsensus starp elitēm un tautu vairs nav aktuāls. Notiek atgriešanās pagātnē – laikmetā, kad vieniem bija neierobežota vara, bet citi bija pilnīgi beztiesīgi.

Politologs, politiķis, rakstnieks, režisors, analītiskā centra vadītājs Sergejs Kurginjans (Krievija): “Vai nu ir neliela iespēja, ka uzvarēs īsts komunisms, kurš balstās uz augstāko spēju atbrīvošanu un atmodināšanu katrā cilvēkā, vai arī absolūta gnostiskā ļaunuma valstība – nacistiskais Reihs tā pabeigtajā formā, “dzelzs papēža” [atsauce uz Džeka Londona romānu “Dzelzs papēdis”] valstība, totālas dehumanizācijas valstība, kurā nav fundamentālas cilvēku vienlīdzības [cilvēki tiek sadalīti cilvēkos un cilvēkveidīgās būtnēs – dažādas pakāpes puscilvēkos un necilvēkos]. Bet, kad nav fundamentālas cilvēku vienlīdzības, tad miljardiem cilvēku, kuri netiek uzskatīti par cilvēkiem (necilvēki pēc Hitlera terminoloģijas), var iznīcināt kā blaktis. Un viņus iznīcinās, jo ārpus komunistiskās idejas šie cilvēki vienkārši nav vajadzīgi. Un viņi tik tiešām tiks iznīcināti. Bet jūs iedomājaties, kas notiks pēc tam, kad būs noticis vairāku miljardu cilvēku iznīcināšanas fakts. Kāda sabiedriskā iekārta tad nostiprināsies? Kāds ļaunums tad valdīs pasaulē? Salīdzinājumā ar to Hitlers liksies tīrais eņģelītis. Mēs cīnāmies ar šo ļaunumu, kopā cīnāmies. “

Avoti:


http://inter-portal.org/
http://en.inter-portal.org/watch-film
http://de.inter-portal.org/zum-film
http://eot.su/node/18698

P.S.
Mihaila Roma 1965.gada filma “Parastais fašisms” (Обыкновенный фашизм):

Informācijas aģentūra
/21.05.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 8 komentāri

Maskavā Uzvaras Svētku militārajā parādē piedalās Ķīnas un Indijas karavīri

00495_150509165444_moscow_china_parade_624x351_epaĶīnas un Indijas armiju karavīri piedalījās Uzvaras Svētku militārajā parādē Maskavā par godu sabiedroto (PSRS, Lielbritānijas un ASV) uzvaras pār nacistisko Vāciju 70-ai gadadienai 1945.gada 9.maijā (Vācijas kapitulācija oficiāli tika parakstīta 8.maija pusnaktī pēc Rietumeiropas laika un 9.maija pirmajās stundās pēc Maskavas laika). Parādē piedalījās arī citu valstu karavīri.

Šī gada 9.maija parāde bija ne tikai visvērienīgākā pēdējo gadu laikā, bet notika arī ļoti saspringtas politiskās situācijas apstākļos, kad ir strauji saasinājusies konfrontācija starp Rietumeiropas valstīm un Krieviju, kā iemesls ir ASV agresīvi ekspansīvā ārpolitika un tās organizētais bruņotais apvērsums Ukrainā, kam sekoja nacistiska režīma izveidošanās un pilsoņu karš šajā valstī.

00495_944587Kina 00495_944675Indija 00495_944778Indija 00495_8449123Kina 00495_150509170152_parade_kremlin_624x351_epa 00495_Parade_Kina3

Krievijas – Rietumvalstu konfrontācija norit uz Eirāzijas ekonomiskās savienības (Kazahstāna, Krievija, Baltkrievija, Armēnija, Kirgīzija) veidošanās un BRICS valstu (Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna, Dienvidāfrika) konsolidācijas fona, kā uzskatāms apliecinājums ir arī daudzu valstu karavīru, tai skaitā Ķīnas un Indijas, piedalīšanās Uzvaras svētku parādē un maršēšana pa Sarkano laukumu ar Georgija lentītēm pie krūtīm. Uz Uzvaras svētku svinībām bija ieradies arī Ķīnas komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Sji Dzjiņpins ar sievu Peng Lijanu. Pirms svētkiem notika Krievijas un Ķīnas vadītāju tikšanās, Krievijas ostās ieradās Ķīnas karakuģi, bet pēc svētkiem sākās kopīgas Krievijas un Ķīnas militārās mācības.

Ķīnas ģenerālsekretārs Sji Dzjiņpins un Krievijas prezidents Vladimirs Putins 9.maija militārās parādes laikā

Ķīnas ģenerālsekretārs Sji Dzjiņpins un Krievijas prezidents Vladimirs Putins 9.maija militārās parādes laikā

Rietumeiropas valstīs (arī Latvijā) savukārt notiek arvien atklātāka nacisma reabilitācija, Krievijas lomas vācu nacisma sagrāvē mazināšana, noniecināšana vai pat gandrīz pilnīga noliegšana, kā arī komunistiskās ideoloģijas pielīdzināšana nacistiskai ideoloģijai, kas vienlaicīgi ir gan absurdi (jo tās ir diametrāli pretējas ideoloģijas), gan arī necilvēcīgi (jo labais tādējādi tiek pielīdzināts ļaunajam, tas ir humānus mērķus deklarējoša ideoloģija tiek pielīdzināta nehumānus mērķus atklāti paudošai ideoloģijai).

Kā tiek uzsvērts Krievijas informatīvā telpā, Krievija atkal kļūst par galveno mērķi atdzimstošajam nacismam un ap to, cīņā pret jaunlaiku nacismu un fašismu, konsolidējas visa saprātīgā pasaule, kura negrib tapt vienkārši iznīcināta no antihumānisma ideju apsēstajām Rietumvalstīm. Summējot to valstu iedzīvotāju skaitu, kuras draudošo necilvēcīgo briesmu priekšā grupējas ap Krieviju, iegūstam vairāk kā divus miljardus cilvēku.

Vēl jāatgādina, ka 2.pasaules karā visvairāk cieta PSRS un Ķīna, kuras zaudēja vislielāko iedzīvotāju skaitu, bet no visām tautām vislielākie zaudējumi bija tieši krievu tautai.

Avoti:
http://www.kp.ru/daily/26378/3257890/

Informācijas aģentūra
/21.05.2015/

Posted in Kat.: Notikumi, Reģ.: Krievija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Lielbritānijas pagrimuma simbols

00496_not-personality-45948653

Lielbritānijas troņmantnieka prinča Čārlza vecākais dēls princis Viljams (1982) ir kļuvis par uzskatāmu Lielbritānijas pagrimuma piemēru un simbolu. 02.05.2015
Viljama sievai Keitai Midltonai piedzima viņu otrais bērns – Šarlote. Nākamais Lielbritānijas karalis ne tikai pats piedalījās dzemdībās, ne tikai ļāva šo visintīmāko momentu fotografēt galma fotogrāfei Alisonei Džeksonei, bet pat pats taisīja “selfiju” uz sāpēs mokošās sievas fona. Tas nav aprakstāms, tas ir jāredz, bilde runā pati par sevi.

00496_IMG_7173_KATE_WILLS_BABY_BATH_LoRes
Jāatgādina, ka Lielbritānijā karaliskā ģimene nu ir kļuvusi par sava veida plebeju masu izklaides objektu, un šis process ir sasniedzis tādu stadiju, kad tiek fotografēti un publicēti pat visintīmākie karaliskās ģimenes dzīves brīži. Atliek tikai sagaidīt, kad beidzot parādīsies pirmie karaliskās ģimenes porno skati un kad tiks publicēts kā karaliskā ģimene apmeklē labierīcības – pūlis noteikti alkst to redzēt un šādām fotogrāfijām būtu pasakaini augsti skatījumu reitingi.

Avoti:
http://blog.artursprieditis.lv/?p=2370
http://www.alisonjackson.com/prince-georges-christening-pictures-of-some-intimate-moments/

Informācijas aģentūra
/21.05.2015/

Posted in Kat.: Notikumi, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Oriģinālziņa | 6 komentāri

Dziesma par homoseksuālistu mafijas pārvaldīto Latviju

00498_kas-lv-pie-varas

Iznākusi jaunākā Kaspara Dimitera dziesma “Zilā pasaka 2015” ar 1996.gada dziesmas “Zilā pasaka” mūziku un 2015.gada Latvijas politekonomisko situāciju precīzi raksturojošiem vārdiem. Aktuāli un patiesi.

Kaspars Dimiters par jaunāko dziesmu un tās tapšanas iemesliem: “1996.gadā uzrakstīju dziesmu ‘Zilā pasaka’ http://goo.gl/SR8i0o , kurā skaidri uzzīmēju to, kā jaunie laiki pārvērtīs Latviju pāris dekādēs. Nu tas noticis. 2005.gadā Rīgu piegānīja pirmā sodomītu parāde. Tai sekoja nākamās. Šogad (2015.gada 20. jūnijā) Mātei Latvijai orientāciju mainīs Rīgas Eiropraids 2015. Tie būs mūsu tautas nāvīgākie “saulgrieži”, ko atcerēsimies vēl ļoti ilgi. Arī čekas mājās pagalma voodoo mulāža ar krustā pienagloto Krievijas prezidenta lelli ir baigs mājiens visiem, kas valdošajam etnokrātu un sodomītu režīmam mēģinās pretoties. Cilvēki vairs neredz, kas ar Latviju, tās ļaudīm, ģimenēm, bērniem, laukiem izdarīts. Raudiet, cilvēki, raudiet. Par sevi, saviem bērniem, savu zemi un tautu. Raudiet.”

00498_Latviesu_degeneratu_nelietiba

RĪGAS ČEKAS PAGALMA DZIESMA [ zilā pasaka 2015 ]

simtiem striķu parlamentā
divas dekādes mūs žņaudz
mēs tak vareni un diži
žņaudziet vēl – vēl nav par daudz

vēl par maz mums slēgtu skolu
vēl par maz ir trimdā bēgts
zona jānoved līdz kliņķim
pāri šilte ‘projekts slēgts’

vēl par maz ir bankām ķīlu
vēl par maz ja kapos lats
kļūs par transpersonu milda
gan par geju bērns kļūs pats

vēl par maz ja lauku dzīve
lauku nāvē pārvēršas
vēl tak alus, spaiss un teļļuks
žņaudziet vēl – vēl mums par maz

zili manas zemes lini
vai tu arī? ej nu zini…

jau bez vīrišķības tēvi
mātes bezsamaņā nīkst
pusnožņaugti vēl mums bērni
neiebilstam žņaudziet drīkst

dzīve noriet kapu laukā
ko par latviju vēl sauc
tv priekšā tup vēl rēgi
tos ar panorāmām žņaudz

pāri tautas moku tumsai
iezvērojas tumsas pils
eirolatvijiešu klanam
mērķis viens – lai viss te zils

zili manas zemes lini
vai tu arī? ej nu zini…

eiroizvirtuļu orda
katedrālēm garām brien
bērnu nevainību bendes
nāves cilpu tautai sien

tos kas perversiju svētkus
kaimiņvalstī bargi liedz
mūsu kultūrzilie streļķi
čekas pagalmos jau žmiedz

voodoo naglām krustā durtais
tā ir zīme tiem kas ies
tiem kas piecelsies no nāves
un šai nāvei pretosies

sen ne tautas te ne linu
tikai zilums biezē zils
tautas kapu piemineklim
nosaukums ir tumsas pils

zili manas zemes lini
vai tu arī? ej nu zini…

zili manas zemes lini
vai tu arī? nu jau zini…

Tumsas pils

Tumsas pils

“Zilā pasaka” 1995.gada versija:

Avots:
http://www.nebruks.lv/?p=4081

Informācijas aģentūra
/21.05.2015/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | Komentēt

Atvērtās sabiedrības odiozā karikatūra

00499_6135Ideologi ne vienmēr rīkojas saprātīgi. Viņi grauj ideoloģijas reputāciju un autoritāti. Sabiedrība sāk apšaubīt ideoloģijas vērtību.

Par ideoloģijas nevērtību var šaubīties tikai aptaurēti cilvēki. Turpretī ideoloģijas nevajadzību var propagandēt tikai nelieši, kuriem ir izteikti ciniska attieksme pret sabiedrības interesēm. Mūsdienās tādi sociālie darvinisti arvien vairāk un vairāk nonāk valstu pārvaldīšanā un valstu ideoloģiskajos posteņos, gūstot neierobežotas pilnvaras kropļot sabiedrisko apziņu.

Faktiski jēdziens „ideoloģija” ir viens no cēlākajiem vārdiem mūsu vārdu krājumā. Tas cēlies no diviem sengrieķu vārdiem – idea + logos. Vārds „idea” apzīmē ideju, paraugu, jēdzienu. Vārda „logos” (latviski – logoss) nozīme ir ļoti plaša. Par logosu var dēvēt īstenības struktūru, Dieva prātu, patiesību, runu, sarunu, izteikumu, izklāstu, teikumu, vārdu, prātu, sapratni, zinātni, teoriju, metodi, pētījumu, hipotēzi, argumentāciju, pierādījumu, cēloni, pamatu, sakarību, principu, slēdzienu, domu, kategoriju, definīciju, jēdzienu.

Mūsdienu sabiedrībā ideoloģijas reputācija un autoritāte ir apdraudēta ne tikai tāpēc, ka negodīgi cilvēki sludina tās nevajadzību. Ideoloģijas reputāciju un autoritāti ļoti bieži grauj ideologu atlasītais ideoloģiskais saturs.

Ideoloģiskais saturs var būt dažāds. Ideoloģija var pati sagatavot saturu – ideoloģiskās konstatācijas, ideoloģiskos lozungus, ideoloģiskos aicinājumus, manifestus, programmas utt. Ideoloģisko kaismi var iegūt leksiski interesanti iepakota opozīcijas kritika, konstatējot valdības trūkumus.

Mūsdienās ideoloģiskais saturs ne reti tiek aizgūts no filosofiskajām studijām un zinātniskajām koncepcijām. Saprotams, galvenokārt izmanto sociālās filosofijas un sociālo zinātņu risinājumus.

Diemžēl tādos gadījumos filosofijas un zinātnes materiāls tiek radikāli koriģēts. Ideologi parasti šo materiālu nepatīkami izkropļo. Bet tas izraisa ļoti nevēlamas sekas.

Teorētiski it kā katrs cilvēks būtu spējīgs ielāgot, ka filosofijas un zinātnes materiāla dziļākā jēga ir bagātināt mūsu zināšanas, bet nevis mobilizēt cilvēkus jaunām darba uzvarām. Filosofiskās studijas un zinātniskās koncepcijas savā dziļākajā būtībā ir pasaules izziņas rezultāts, konstruktīvi papildinot priekšstatus par dažādām norisēm. Ja attiecīgos izziņas rezultātus izkropļo, tad cilvēkos rodas aplami priekšstati par dotajām norisēm. Ja attiecīgie izziņas rezultāti pārvēršas kroplā ideoloģiskajā saturā, tad tie izraisa cilvēku zināšanu degradāciju. Cilvēki sāk dzīvot ar nepatiesām, primitīvām, kroplām un apzināti viltotām zināšanām. Un pats par sevi saprotams, ka nepatiesas, primitīvas, kroplas un apzināti viltotas zināšanas atbalsojās cilvēku darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Cilvēku esamībā iestājās dumjību ēra.

Diemžēl mūsdienu cilvēkus var iedalīt divās daļās. Pirmā, visticamākais, vislielākā daļa nemaz nevēlas saprast, ka dzīvo ar sociālo darvinistu un sociāli bezatbildīgo ideologu pasniegtajām kroplajām zināšanām. Šai daļai neeksistē ideoloģijas reputācijas un autoritātes problēma. Šai daļai vislielāko baudu sagādā primitīvs un kropls saturs – jo vienkāršotāka pieeja, jo labāk. Šīs daļas gaumi un apjomu tagad palīdz identificēt un aprēķināt tāds interneta sociālais institūts kā komentāri.

Otra daļa ir lietas kursā par attiecīgā ideoloģiskā satura izziņas nevērtību. Šīs daļas pārstāvji, pateicoties savai erudīcijai, zina, ka ideologi apzināti izkropļo filosofijas un zinātnes atziņas. Tāpēc šajā daļā ideoloģijas reputācija un autoritāte ir ļoti niecīga. Taču tajā pašā laikā šī daļa sabiedrībā visgudrāk apzinās ideoloģijas sociāli vitālo nepieciešamību. Šī daļa sabiedrībā visskaļāk protestē pret neliešu murgiem par ideoloģijas nevajadzību.

Visjaunākajā periodā ideologi ir grandiozi izkropļojuši tādus filosofiskos un zinātniskos konceptus kā vadāmā nestabilitāte („vadāmais haoss”), „mīkstais spēks”, hibrīdkarš, globalizācija, ģeopolitika, civilizāciju sadursme.

Pēc II Pasaules kara šaušalīgu izkropļojumu ir piedzīvojis atvērtās sabiedrības filosofiskais koncepts. Ar tā zombējošo versiju Latvijas tautu sāka apstrādāt jau „perestroikas” gados.

Atvērtās sabiedrības filosofiskais koncepts Rietumu ideologu haltūrās figurē kā savdabīgs herbicīds cīņai pret valstiskās suverenitātes patriotiem un stingras valsts varas cienītājiem, ģeokrātiskā valstiskuma un noziegumu brīvības kritiķiem, svešzemju ekonomiskās un finansiālās kundzības apkarotājiem.

Rietumu ideoloģijā buržuāziskā atvērtā sabiedrība tiek pretstatīta sociālistiskajai slēgtajai sabiedrībai. Ar atvērtās sabiedrības jēdzienu vienādo nacismu un sociālismu, Staļinu un Hitleru, bet tagad arī Hitleru un V.Putinu. Rietumu ideoloģijā atvērtās sabiedrības jēdziens ir hipnotizējoša himera, kas kā varens hipopotams neļauj rietumnieku slavenās „demokrātijas” dīķī iebrist nevienai sociālistiski, nacionāli patriotiski, humānistiski apgaismojoši noskaņotai personai.

Taču praktiski atvērtā sabiedrība cilvēku apziņā ir šķebīgi izplūdis molusks – bez stingra semantiskā mugurkaula. Bezjēdzīgi atsaucoties uz atvērto sabiedrību, Rietumu indoktrinācija (cilvēku ilgstoša sistemātiska ideoloģiskā apstrāde) patiesībā ir liegusi ļaudīm pareizi iepazīt vienu no cilvēces sociālās filosofijas vērtīgākajiem konceptiem. Sociālajā filosofijā atvērtā sabiedrība īstenībā nebūt nav tas, par ko šodien ir informēts sabiedrības vairākums.

Šķebīgi izplūdušais molusks ir sastopams arī interneta tekstos latviešu valodā. Uz atvērto sabiedrību mūsu iedzīvotāji atsaucās visdažādākajā sakarā. Nebaudāmi ir redzams, ka cilvēki skaidri nezina par ko konkrēti ir runa, lietojot vārdus „atvērtā sabiedrība”.

Piemēram, kādā tekstā atvērtā sabiedrība ir „brīvais tirgus, privātā iniciātīva un cilvēktiesības”. Citā tekstā atvērtā sabiedrība salīdzināta ar „slēgtu” sabiedrību: „ [..]“slēgta” sabiedrība organizēta pēc totalitārisma principiem, kam pamatā ir autoritāras nostādnes un nemainīgas normas”.

Internetā publicētie izteikumi liecina, ka atvērtās sabiedrības jēdzienu ir iemīļojuši mūsu izglītības projektu dzejnieki. Vienā no tādiem projektiem lasāms: „Trešais jēdziens, kas jāmin saistībā ar kritiskās domāšanas veicināšanas aktualitāti pasaulē, ir atvērtā sabiedrība.[..]„Atvērta” sabiedrība turpretī balstās uz spēcīgu cilvēka kritiskā saprāta potenciālu, kurš nevis pacieš, bet visos iespējamos veidos stimulē atšķirīgu domāšanu, indivīda un sociālo grupu intelektuālo brīvību, kas vērsta uz sociālo problēmu risināšanu un nepārtrauktām sabiedriskām pārmaiņām”.

Atsevišķiem mūsu publicistiem atvērtās sabiedrības jēdziens palīdz kritizēt Dž.Sorosu un viņa fondu „Atvērtā sabiedrība”. Saprotams, daudziem rusofobiem palīdz izgāzt savu žulti uz Krieviju, krieviem, V.Putinu.

Kāds jauns cilvēks atvērto sabiedrību ir sapinis ar komunikāciju: „Tas, kā valdības pieņem (arī sabiedrības atbalstītus) lēmumus par informācijas plūsmu bloķēšanu, labi parāda atšķirību starp atvērtām un slēgtām sabiedrībām.[..] Atvērta sabiedrība ar iecietību izturas pret citu cilvēku nezināšanu, muļķību, provokācijām. Ir dēmokrātiskās valstis, kuŗās cilvēkiem nekas nedraud arī par valsts simbolikas mīdīšanu, nemaz nerunājot par vēršanos pret reliģiju vai konvencionāliem svētumiem. Tanī pašā laikā arī brīvās un dēmokrātiskās valstīs pastāv informācija, ko nedrīkst izplatīt vai glabāt, atšķiras tikai kontrolējamās informācijas apjoms.” Citātā bez smaida nav lasāms teikums „Atvērta sabiedrība ar iecietību izturas pret citu cilvēku nezināšanu, muļķību, provokācijām.”

Rietumu ideoloģiskā kroplība jau sākās ar atvērtās sabiedrības koncepta autortiesībām. Cilvēkiem tiek iestāstīts, ka atvērtās sabiedrības filosofiskā koncepta autors ir Karls Popers. Tā nav taisnība, un tā ir liela netaisnība attieksmē pret dotā koncepta autoru Anrī Bergsonu. Internetā latviešu valodā A.Bergsons pieminēts tikai vienā publikācijā. Tajā nepareizi norādīts, ka atvērtās sabiedrības koncepta autori ir divi filosofi – Bergsons un Popers. Internetā latviešu valodā visos pārējos tekstos autora godā ir tikai K.Popers. Nepareizās zināšanas ir veicinājusi bezatbildīgā ideoloģija.

Anrī Bergsons savu intelektuālo nodarbošanos dēvēja par evolūcijas filosofiju. Viņa filosofijā galvenā tēma ir sabiedriskā progresa iespējamība un sabiedriskā progresa nosacījumi.

A.Bergsons atzina sabiedriskā progresa iespējamību. Viņaprāt sabiedriskajā progresā galvenā loma ir morālei un reliģijai. Būtiska loma ir tam, ko viņš dēvēja par „dzīves uzliesmojumu”.

„Dzīves uzliesmojums” ir cilvēka garīgās enerģijas kāpums, pārvarot visas grūtības un kļūstot radoši aktīvai personībai. Tās darbības formas ir māksla, filosofija, morāle un reliģija, kā arī nesavtīga kalpošana sabiedrībai. Anrī Bergsons rakstīja, ka radošā personība balstās uz stabilas morāles fundamentu, bet „tās mērķis – cilvēciskums. Tās saturs – savu tuvāko mīlestība, tās īpašības – novatorisma gars”.

A.Bergsona ieskatā radošās personības ir „izredzētās personības”. Parasti „izredzētās personības” ir garīgie darbinieki, kuru galvenā sūtība ir kalpot cilvēcei. Pagātnē tādas personības bija senās Grieķijas orākuli, Izraēlas gaišreģi, kristiānisma mistiķi. „Izredzētām personībām” ir atvērta dvēsele, un viņi spēj iedvesmot līdzcilvēkus aktīvai dzīvei un stimulēt līdzcilvēkos dinamisku dzīves pieeju. Šīs personības pašas ir paraugs citiem un māca pārējos cilvēkus dzīvot askētiskā vienkāršībā. Tāda pieticīga dzīvošana var palīdzēt pārvarēt sociālo netaisnību, palīdzēt atbrīvoties no liekām materiālajām vajadzībām, jo materiālās kultūras fetišisms var izraisīt garīgo pagrimumu. Anrī Bergsona pārliecībā īsta demokrātija atspoguļojās kristiānisma misticismā un evaņģēliskajos principos.

Lai uzskatāmāk iztirzātu sabiedrisko evolūciju, Anrī Bergsons konstruēja divus modeļus. Viņš tos metaforiski nosauca par slēgto sabiedrību un atvērto sabiedrību. Katrā sabiedrībā (respektīvi, modelī) dominē specifisks morāles un reliģijas tips. Slēgtajā sabiedrībā morāles un reliģijas tips ir statisks – atrodas miera un līdzsvara stāvoklī. Turpretī atvērtajā sabiedrībā morāles un reliģijas tips ir dinamisks – atrodas kustībā un attīstībā.

„Dzīves uzliesmojums” ir sastopams abās sabiedrībās. Slēgtajā sabiedrībā „dzīves uzliesmojuma” galvenā funkcija ir saglabāt dzīves stabilitāti, ļaujot notikumiem virzīties pa apli bez redzama progresa. Slēgtajā sabiedrībā valda stingra valdība un stingras normas. Morālais un reliģiskais statiskums kalpo sabiedriskās kārtības nodrošināšanai, lai sabiedrībā būtu sociālā stabilitāte.

Atvērtajā sabiedrībā „dzīves uzliesmojums” sekmē vispārcilvēcisko mīlestību, un katra indivīda brīvība izpaužas iespējā ņemt vērā vai neņemt vērā „izredzēto personību” morāli un reliģiju. Atvērtajā sabiedrībā instinktus ir nomainījis prāts, un dzīves procesus nosaka intelekts. Taču morāli un reliģiju nosaka intuitīva atziņa par cilvēka dzīvības svētumu un cilvēka personisko brīvību.

Ļoti svarīgi ir tas, ka Anrī Bergsons neuzticējās intelektam. Viņš uzticējās intuīcijai. Viņa filosofiskajā modelī atvērtā sabiedrība ir mistiska sabiedrība, kurā reliģija sargā cilvēku no viņa intelekta producētajiem draudiem. Piemēram, no cilvēka prāta tieksmes izdomāt sev jaunas materiālās vajadzības.

Karls Popers pārņēma Anrī Bergsona abus modeļus un tos piepildīja ar savu saturu. Ja A.Bergsonam visvairāk interesēja sociāli garīgā evolūcija, tad K.Poperam visvairāk interesēja sociāli politiskā evolūcija. Vismaz tā tas ir viņa pazīstamajā divu sējumu grāmatā „Atvērta sabiedrība un tās ienaidnieki” (1945) un viņa enerģiski veiktajā šīs grāmatas ideju propagandā līdz mūža beigām. Minētajā grāmatā ir Platona, Hēgeļa, Marksa un citu filosofu sociāli politisko uzskatu kritika. Lai demonstrētu sociāli politisko evolūciju Rietumu civilizācijā, K.Popers tāpat kā viņa kolēģis mākslīgi ierosina divus modeļus un saglabā A.Bergsona metaforiskos nosaukumus – atvērtā sabiedrība un slēgtā sabiedrība.

Karla Popera visdziļākajā pārliecībā Rietumu civilizācijas sociāli politiskās evolūcijas visaugstākais sasniegums ir buržuāziski demokrātiskā iekārta, kas XX gs. pastāv Rietumeiropas valstīs. Viņa modelējumā atvērtās sabiedrības ideāls ir buržuāziskā demokrātija, bet atvērtās sabiedrības galvenais ienaidnieks ir totalitārisms nacistiskajā Vācijā un totalitārisms sociālistiskajā PSRS. K.Popera ideoloģiskajās aktivitātēs dominēja tēze, ka sociālisms un nacisms nav antipodi, bet ir dvīņubrāļi. K.Popers bija nacisma un sociālisma, Hitlera un Staļina vienādošanas fanātiķis. Starp citu, viņš ļoti ienīda arī cionismu, kas ebreju aprindās ir samērā reta parādība.

Karls Popers grāmatas 1.sējumā analizē antīko filosofu uzskatus par valsti. Pirmo antidemokrātisko ideoloģiju esot sludinājis Heraklīts. Viņš bija pirmais ienaidnieks atvērtajai sabiedrībai. Heraklīts neticēja cilvēka saprātam un egalitārisma taisnīgumam. Proti, tam, ka visiem sabiedrības locekļiem vajadzētu būt vienlīdzīgiem.

K.Popera ieskatā Platona politiskā programma ir totalitārisma programma, kaut gan tajā ir taisnīguma, gudrības un patiesības idejas. Sastopama arī laimes ideja – katrs pilsonis ir laimīgs. Tas var notikt ideālā valstī. Platona ieskatā laime sasniedzama tad, kad katrs zina savu vietu valstī. Valdnieks ir laimīgs savā tronī, karavīri ir laimīgi armijā, vergi – verdzībā.

K.Popers secina, ka totalitārisms vienmēr atbilst sociālajam pieprasījumam. Tātad cilvēki vēlās totalitāru pārvaldi. Latviešiem šī kāre, lieki atgādināt, ir labi pazīstama.

Vēsturiski vispirms bija slēgtā sabiedrība. Tā bija cilšu sabiedrība. Senajā Grieķijā pāreja uz atvērto sabiedrību (demokrātiju) sākās neapzināti VI gs.p.m.ē.

Cilts iekārta stihiski sāka sabrukt tad, kad pieauga iedzīvotāju skaits. Lai visiem nodrošinātu dzīves apstākļus, vajadzēja veidot jaunas pilsētvalstis. Starp tām radās kuģniecība un tirdzniecība. Cilts sabiedrība kļuva ļoti raiba. Uzplauka jauna tipa saimnieciskā apziņa, kritiskā domāšana, politiskā analītika, piedzima demokrātijas kults.

Tomēr bija arī griba saglabāt cilts iekārtu un nepieļaut demokrātiju. Tas veicināja opozīcijas atšķelšanos. Radās tas, ko K.Popers nosauc par „civilizācijas spriedzi”. Viņš saka, ka šī spriedze ir arī visjaunākajos laikos, jo katrs cilvēks cenšas kaut ko panākt dzīvē. Arī visjaunākajos laikos palielinās iedzīvotāju skaits un tādējādi palielinās konkurence. Šajā sakarā K.Popers dziļdomīgi konstatē: „Tā ir cena, kura mums ir jāmaksā par to, lai būtu cilvēki”.

Rietumu ideoloģija kropli skaidro atvērtās sabiedrības faktorus – priekšnoteikumus. K.Popers atvērtās sabiedrības priekšnoteikumiem veltīja lielu uzmanību. Tas ir saprotams. Priekšnoteikumi ir svarīgi jebkurā procesā.

Atvērtās sabiedrības faktori nav tikai ienaidnieka (totalitārisma) klātbūtne un ienaidnieka nosodījums. Atvērtās sabiedrības iespējamība faktiski ir atkarīga no ļoti cēliem un konstruktīviem faktoriem. Rietumu ideoloģija par tiem klusē. Neklusē vienīgi par totalitārisma briesmām, nacisma un sociālisma identiskumu, Staļina un Hitlera, Putina un Hitlera identisko ļaunumu.

K.Popers konsekventi pasvītroja, ka atklātā sabiedrība ir iespējama vienīgi tad, ja ļaudis augstu vērtē brīvību un atbildību, katrs cilvēks ar prieku izturas pret prasību atbildīgi darboties un atbildīgi uzvesties. Taču atvērtās sabiedrības galvenais nosacījums ir likuma vara. K.Popers to vienmēr uzsvēra līdz mūža beigām. Bez likuma varas atvērtā sabiedrība nevar rasties un pastāvēt. Šajā sakarā gribas atgādināt par taisnīguma un tiesiskuma stāvokli Latvijā. Īpaši tāpēc, ka nelikumība un likumu nelietīgā interpretācija pie mums ir lielā cieņā. Latviešu taisnīguma apziņā un tiesiskuma apziņā ir milzīgi robi.

K.Popera atvērtās sabiedrības portretā vēl ir iezīmētas tādas obligātas cilvēciskās īpašības kā uzticība, godīgums, patiesīgums, taisnīgums, humānisms, saprātīgums, racionalitāte, vienlīdzība. Atvērtā sabiedrība nevar izveidoties, ja cilvēkos nav attīstīta racionālā domāšana un kritiskās spējas, palīdzot izrauties no pakļautības maģiskiem spēkiem un dažāda tipa autoritātēm.

Šodien nav grūti saprast, kāpēc Rietumu ideoloģija izkropļo atvērtās sabiedrības konceptu. Tāpat nav grūti saprast, kāpēc noklusē atvērtās sabiedrības kardinālos faktorus.

Rietumu ideologi nav muļķi. Viņi ļoti labi apzinās, kas ir noticis ar Rietumu buržuāzisko sabiedrību aizvadītajos gadu desmitos. Faktiski Rietumos tagad pulsē iracionālais kapitālisms, sociālā darvinisma antihumānais fantoms, neoliberālisma oligarhiski un ģeokrātiski vienpusīgās finansiālās un ekonomiskās pamācības, uzdīgusi ir jauna maniakāli alkatīga sociālā kārta, sastopama drausmīga plaisa starp bagātajiem un nabagiem, modē ir ņirgāšanās par valstisko suverenitāti un ņirgāšanās par nacionālo identitāti, morālā degradācija ir kļuvusi kultūras vērtība, sabiedriskās apziņas zombēšana ir savairojusi idiotiju, nacisma godāšana ir kļuvusi ikdienišķa parādība, garīgo kultūru aptašķī postmodernistiskais mēslojums, pilsoniskā sabiedrība vairs nespēj aizstāvēt demokrātiju un deleģēt varas struktūrās godīgus un gudrus politiķus.

Tāpēc šodienas buržuāziskās iekārtas raksturojumā drīzāk iederas Platona negatīvie izteikumi par demokrātiju (atvērto sabiedrību). Šodien mēs redzam Platona vārdu skaudro patiesību un skaudro aktualitāti. Platona attieksmi savā grāmatā plaši izklāsta K.Popers. Viņš it kā paredzēja Platona negatīvo izteikumu aktualitāti kapitālisma liktenī.

Platonam ideāla valsts ir timokrātija (politiskā iekārta, kurā varas, tiesību un pienākumu apjoms ir proporcionāls īpašuma apjomam). Tajā valda cēli karavīri. Viņiem pirmajā vietā ir gods un slava. Oligarhija ir bagātu ģimeņu valdīšana, bet demokrātija ir tādas brīvības cariste, kura sekmē nelikumības.

Platons nemīlēja demokrātiju. Tajā parasti valda izvirtuļi, skopuļi, nekauņas, mežoņi, savu kaprīzu vergi. Viņi dzīvo vienīgi savas iekāres apmierināšanai, pieēdās kā lopi, kaunu sauc par muļķību, bet saprātīgumu sauc par vīrišķības trūkumu. Platona sociāli filosofiskā intuīcija juta, ka individuālisms kā demokrātijas elements ir bīstama lieta. Platons ienīda individuālo brīvību, jo tā grauj valsti. Platons necieta arī tirāniju. Tirāns izmanto cilvēku uzticību, rada savu armiju un pēcāk visus sev pakļauj. Tirānam ir vajadzīgs karš, kas apvieno ap viņu sabiedrību.

Karls Popers Platonu sauca par „totalitārisma Dievu”. Platonam morāles kritērijs ir valsts intereses, un tikumība ir politiskā higiena. K.Poperam tāda pozīcija nebija pieņemama. Viņš tāpēc mācīja, ka Platona sludinātā ētika ir totalitārisma ētika un Platons ir atvērtās sabiedrības ienaidnieks.

Karls Popers mira 1994.gadā. Interesanti būtu 2015.gadā dzirdēt viņa komentārus par Platona totalitārisma ētiku – morāles kritērijs ir valsts intereses, un tikumība ir politiskā higiena. Var izrādīties, ka „totalitārisma Dieva” rekomendācijas var paglābt Rietumu nācijas no uzpampšanas atvērtās sabiedrības odiozā (nevēlamā, atbaidošā, pretīgā) karikatūrā.

Arturs Priedītis
/01.05.2015/

Avots:
http://www.pietiek.com/raksti/atvertas_sabiedribas_odioza_karikatura

Informācijas aģentūra
/21.05.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Sociālā regresa izpausmes jeb cilvēku debilizācijas un antidebilizācijas stratēģijas

00494_Regress2Mums ir jāsaprot, kas patiesībā ir regress. Kopumā tas it kā būtu skaidrs. Tā ir sabiedrības kustība atpakaļ no cilvēka uz dzīvniecisko līmeni. Tā ir otrreizēja sistēmu un struktūru, kurām piemīt noteikta sarežģītība, piespiedu primitivizācija. Tas ir ceļš no sociālisma uz kapitālismu, no kapitālisma uz feodālismu, no feodālisma uz vergturību, no vergturības uz pirmatnējo mežonību. Jeb tas ir ceļš no cilvēka uz  dzīvnieku, no dzīvnieka uz augu, no auga uz vēl primitīvākām dzīvības formām līdz pat vienšūņiem.

Tomēr mums pašreiz ir būtiski ieraudzīt, kā regress, ko mums kā paverdzināšanas sistēmu uzspieda ienaidnieks, konkrēti izpaužas, kādas ir tā sekas un ko tam var stādīt pretī.

Zemāk ir uzskaitītas būtiskākās sociālā regresa izpausmes, kuras mūsu sabiedrībā ir apzināti ieviestas, tiek apzināti veicinātas un uzturētas.

I. Desocializācija.

Sabiedrisko jūtu apspiešana (deprivācija).

Sabiedrisko jūtu trūkums rada varonības, optimisma un pārliecības par saviem spēkiem trūkumu. Cilvēks kļūst bailīgs, pesimistisks, bet pats galvenais, ka nepārliecināts par sevi.

Tas viss nostiprinās attiecībās ar citiem cilvēkiem. Piemēram, cilvēki pulcējas kopā kādas augstākas idejas realizācijas vārdā, bet tā vietā, lai izveidotu brālību, augstāk minēto īpašību trūkuma dēļ tie izveido „sūdību” vai labākajā gadījumā kaut ko ļoti nekvalitatīvu un pelēku. Šādās struktūrās parasti sākas primitīvi kašķi no sērijas „es esmu galvenais” vai arī „es esmu vistuvāk idejai”. Šādu stāvokli var salīdzināt ar saistaudu iznīcināšanu.

Tā vietā, lai no katra kolektīva locekļa paņemtu to, ko viņš vislabāk prot darīt, notiek strīdi no sērijas „es esmu ģēnijs – nē, es”.

Mīlestības jomā cilvēki zaudē spēju noskaņoties uz citu cilvēku, rūpēties par viņu, dzīvot viņa dzīvi.

Desocializācija gala rezultātā noved pie sadzīves sfēras katastrofas. Cilvēki ikdienā sāk apspriest tikai mazisku, dzīvniecisku problemātiku – ko nopirka, ko ēda vai maksimums, kur aizbrauca. Viņi viselementārāko formu līmenī pārstāj uzvesties tā, kā jāuzvedas cilvēkiem. Cilvēki paliek par cūkām. Tas viss ir desocializācijas procesu sekas.

Ja sabiedrībā ir iedarbināti desocializācijas procesi [Latvijā ir], tad tās glābšanai ir jāveic resocializācija (augstāk minēto īpašību atjaunošana cilvēkos, ko ir ļoti grūti izdarīt), pretējā gadījumā sabiedrība ies bojā.

II. Vēsturiskais analfabētisms.

Katastrofāls vēstures (gan savas, gan pasaules) nezināšanas līmenis, kas [arī Latvijā] iet roku rokā ar plašu vēsturisko mītu, maldu un melu izplatību sabiedriskajā apziņā.

Jāatjauno vēstures zināšanas.

III. Demoralizācija (jeb imoralizācija).

Morāles normu relatīvisms vai to trūkums.

Sabiedrības, jauniešu un pat bērnu tikumiskā maitāšana.

Jauni izklaides standarti.

Galējs „labā un ļaunā” relatīvisms, kā rezultātā cilvēki neatšķir kas ir labs un kas ir ļauns, kas savukārt dod iespēju ļauno pozicionēt kā labu un labo kā ļaunu

Jāveic remoralizācija.

IV. Dekulturizācija.

Cilvēki nezina paši savu kultūru.

Cilvēkiem ir nolaupītas vai nav nodotas spējas mijiedarboties ar kultūru. Cilvēki lasa ātri (tie, kuri vispār lasa) un virspusēji, neiedziļinoties, nesaprotot, neizprotot. Viņiem nav „terminālu”, caur kuriem varētu piekļūt literāro darbu esencei, lai smeltos no tās enerģiju un zināšanas. Cilvēkiem nav tēlu, zīmju un simbolu kapitāla. Viņi lasa un nesaprot izlasīto, jeb viņi “skatās un neredz”, “klausās un nedzird”.

Tā kā papildus visam citam tiek ieviesti arī galēji zemi emocionalitātes standarti (kultūra, tēlaini izsakoties, ir emocionālo „muskuļu” trenēšana enerģijas iegūšanai), tad pat „savienojoties ar terminālu”, cilvēki nespēj iegūt enerģiju (skat. V punktu).

V. Neemocionalitāte.

Nespēja kaut ko nopietni pārdzīvot un attiecīgi nespēja stipru pārdzīvojumu rezultātā pārveidot sevi, mobilizēties un sasniegt tādu psiholoģisko stāvokli, kad izdalās attiecīgi hormoni, adrenalīns utt., kas palīdz „veikt brīnumus”. Attiecīgi ar šādu cilvēku masām, kas to nespēj, var darīt jebkuras nelietības un cietsirdības, jo tie nav spējīgi pretoties un pārvērst savu nelaimi spēka avotā, lai pretotos varmākām.

Tā rezultātā, kad cilvēks sastopas pat ar kādu izcilu preteklību, tas emocionāli nereaģē uz to.

VI. Fizioloģiskā deprivācija.

Nespēja mobilizēt savu organismu asām un pilnvērtīgām fizioloģiskām reakcijām, tai skaitā tām, kas attiecas uz intīmo dzīvi, agresīvu atbildi uz agresiju, mobilizēšanos, lai glābtu sev tuvu cilvēku utt.

Drausmīgi pazemināts emocionālais fons, bailes no emocijām („a ja nu emocijas iznīcinās manu nestabilo personu?”, kas rada vispostošākās sekas, līdz pat reproduktīva rakstura sekām (bērni, kuri rodas bez mīlestības)).

VII. Fiziskā deprivācija.

Fizioloģiskā deprivācija rada fizisko. Lai kādas arī antibiotikas nedzer un lai cik daudz arī „nekačā” muskuļus, fizioloģiskas pilnvērtības trūkuma gadījumā muskuļu audi tāpat būs nepilnvērtīgi, tāpat kā viss organisms kopumā, kā sekas ir tā neizturība un biežas slimības.

Atjaunot trīs pilnvērtīga cilvēka pamatkomponentes – emocionālo (V), fizioloģisko (VI) un fizisko (VII), ko var izdarīt tikai sistēmiski, jo vienu bez otra to nav iespējams izdarīt. To sauc par revitalizāciju.

VIII. Pilnvērtīgas un kvalitatīvas medicīnas palīdzības trūkums.

Jāatjauno kvalitatīva un visiem sabiedrības locekļiem pieejama medicīniskā palīdzība kā daļa no veselības aizsardzības sistēmas (uz peļņu orientētai un Hipokrāta zvērestam pretrunā esošai medicīnas industrijai ne tikai nav nekas kopīgs ar veselības aizsardzības sistēmu, bet tā ir tās pretmets, jo medicīnas industrijai ir nepieciešami maksātspējīgi slimnieki, kas ir galvenais tās darbības motivators).

IX. Filozofiskā hiperintoksikācija (jeb metafiziskā deprivācija).

Dēļ pilnvērtīgas sociālās vides, kurā valda mīlestība, draudzība un citas normālas sociālās vides parādības, trūkuma, jaunieši pubertitātes periodā nāves draudus uztver kā katastrofu, kā rezultātā rodas jauniešu suicīds, narkomānija, alkoholisms, sportiskais ekstrēmisms, ekscentrisms un daudzas citas antisociālas parādības.

Garīgās jeb „jēgas” (dzīves jēgas) krīzes pārvarēšana ir pats svarīgākais un pats grūtākais sabiedrības glābšanas uzdevums.

X. Paaudžu saistības un pārmantojamības katastrofa.

Izpaužas ne tikai kā bērnu problēmas cilvēciski saprasties ar saviem vecākiem un vecvecākiem, bet arī to nespēja saprasties pašiem ar saviem bērniem.

XI. Deintelektualizācija.

Mūsdienu izglītības un ikdienas dzīves tips atņem cilvēkiem domātprasmi. Idiotiskie izglītības standarti, kas cilvēkiem tiek iedzīti galvās, pēc būtības ir intelektuālā kastrācija, ko rada visdziļākā domāšanas impotence. Tas rada nepārvaramu intelektuālo plaisu starp ierindas cilvēkiem un masu pārvaldītājiem. Cilvēki ar šādu izglītības līmeni pēc būtības ir vergi, kuru izglītības un intelektuālās attīstības līmenis tiek noprimitivizēts līdz viselementārāko operāciju O1, O2, O3…On kopumam, bet viņu domāšana tiek noreducēta līdz šo primitīvo operāciju summai. Pat kompjūteri šai ziņā ir labāki.

Jāveic reintelektualizācija.

XII. Darba noniecināšana.

Darbs kļūst nekvalitatīvs un tiek uztverts kā pazemojums. Bet tieši darbs padara cilvēku par cilvēku. Regulāra darba veikšana haltūr-kriminālā veidā, kas ir piesātināts ar personisko sapratni, ka strādāts tiek zaglim, tāpēc jāstrādā ir slikti, lai nekļūtu par apsmieklu, noved pie straujas cilvēka degradācijas. Līdzīgi notiek, ja strādāts tiek bez iedvesmas, misijas apziņas un paša prieka par darba augļiem un rezultātu.

Ir jāatgriež darba (vispilnbvērtīgākajā šī vārda nozīmē, nevis primitīva vergu darba) augstais sociālais novērtējums – „reliģiska ticība darbam”

***

Aprakstot šo nāvējošo sabiedrisko procesu sistēmu, ko varētu vēl un vēl detalizēt, var šos identificētos procesus izvietot aplī un savienot savā starpā (skat. attēlu), un tad var ieraudzīt kā šī sistēma darbojas kopumā un kā pa to “cirkulē asinis”. Un tad vieglāk var saprast, ka tas viss kopā ir globāla specoperācija par sabiedrības vairākuma pārvēršanu biomasā un par cilvēku pārvēršanu slimos dzīvniekos.

Lūk, tas arī ir regress, bet regresa uzdevums ir cilvēku dehumanizācija. Savukārt kontrregresa (to, kuri cīnās pret regresu) uzdevums ir cilvēku humanizācija.

Regresa uzdevums ir nolaupīt cilvēkiem visaugstākā (idejiskā) līmeņa eksistences līdzekļus. Jo papildus zemākajiem cilvēka eksistences līdzekļiem (ēdienam, ūdenim, mājoklim) eksistē arī augstākie cilvēka eksistences līdzekļi (cilvēka augšupeja no zemāka attīstības līmeņa uz augstāku). Tad, lūk, tagad cilvēku vairumam to nozog saskaņā ar Kārļa Marksa “atsvešināšanas teoriju”.

Tā kā XIX gadsimtā, kad dzīvoja Markss, cilvēkiem tika atņemti pārsvarā tikai zemākie eksistences līdzekļi (ēdiens, dzeramais, mājoklis, apģērbs), tad Markss savā teorētiskajā darbībā koncentrējās pārsvarā uz to, nosaucot zemākā līmeņa eksistences līdzekļu “atsvešināšanu” par ekspluatāciju.

XXI gadsimtā, vadāmā regresa apstākļos augstāko cilvēka eksistences līdzekļu atsvešināšana ir kļuvusi par vissvarīgāko, lai gan lielā planētas daļā joprojām visnežēlīgākajā veidā tiek atsvešināti zemākie eksistences līdzekļi saskaņā ar Marksa absolūtās nabadzīgošanas teoriju. Tomēr Eiropā, Krievijā [,Latvijā] un citās vietās augstāko cilvēka eksistences līdzekļu atsvešināšana kļūst izšķirošā un tikai pēc tās tiek atsvešināti zemākā līmeņa eksistences līdzekļi.

Sergejs Kurginjans
/12.02.2015/

Avots:
http://gazeta.eot.su/article/nash-put-prodolzhenie-12

Informācijas aģentūra
/06.05.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Transatlantijas tirdzniecības līgums (TTIP): ASV mēģinājums apmuļķot eiropiešus un aprīt ES

00489_stop-ttip-generic-fbPašreiz ASV ekonomika ir nestabilāka kā jebkad un izeja no šīs situācijas pēc ekspertu vērtējuma ir straujš noieta tirgu paplašinājums. Dēļ tā ASV prezidents Baraks Obama pēdējo mēnešu laikā pastiprina spiedienu gan uz Kongresu, gan uz amerikāņu partneriem jautājumā par forsētu (paātrinātu) divu stratēģisku tirdzniecības līgumu parakstīšanu – Transatlantijas tirdzniecības investīciju partnerību (TTIP) un Trans-Klusā okeāna partnerību (ar Āzijas valstīm, pirmkārt Japānu, un Amerikas kontinentu valstīm).

2015.gada 17.aprīlī Obama pieprasīja ASV Kongresam īpašas pilnvaras TTIP parakstīšanā, kas tika izdarīts tik skandalozi, ka tas raksturo ne tikai paša Obamas intelektuālo līmeni, bet arī viņa pārmērīgās ieinteresētības līmeni. Baraks Obama kongresmeņiem paziņoja: “Kad 95% mūsu potenciālo pircēju dzīvo ārpus ASV robežām, mums ir jābūt pārliecinātiem, ka tie esam mēs, kuri raksta globālās ekonomikas noteikumus, nevis tādas valstis kā Ķīna.”

Gan Eiropā, gan Āzijā šo līgumu virzīšana sastop arvien pieaugošāku pretestību. ES dažas lielākās transnacionālās kompānijas ir gatavas apvienoties ar ASV praktiski uz jebkuriem nosacījumiem. To aprēķins ir uz lielo apvienoto ASV-ES tirgu no kā šīm korporācijām noteikti kaut kas atleks, tai skaitā milzu peļņas. Šīs elitārās grupas sapņo parakstīt TTIP jau šogad un apmēram pēc pusotra gada izsist tā ratifikāciju ES dalībvalstu parlamentos.

Tomēr pavisam savādāk domā liels daudzums eiropiešu. Neskatoties uz to, ka ES notiek plaša TTIP propaganda, solot eiropiešiem simtiem tūkstošu jaunu darba vietu, dzīves līmeņa paaugstinājumu, lielāku IKP pieaugumu u.c. labumus, tomēr ievērojams ES iedzīvotāju daudzums ir skeptisks attiecībā pret TTIP. Īpaši uzskatāmi tas ir redzams Vācijā. Piemēram, dažas dienas atpakaļ aģentūra Ernst & Young publicēja datus, ka ne mazāk par 56% no TOP30 vācu koncernu patiesībā pieder ārvalstniekiem, galvenokārt amerikāņiem (un te arī daļēji ir atbilde, kas tās ir par korporācijām, kuras tik aktīvi un bezprincipāli lobē TTIP). Tāpat Vācijā 18. un 19. aprīlī (pirms 20.aprīļa 9. saskaņošanas tikšanās par TTIP) notika masu demonstrācijas pret TTIP ar desmitiem tūkstošu cilvēku piedalīšanos. Kopumā pasaulē šajās dienās notika vairāk kā 700 protesta akciju 45 pasaules valstīs (arī ārpus Eiropas).

Kas cilvēkiem nepatīk? Pret ko viņi protestē? Pirmkārt, TTIP tiek apspriests visstingrākajā slepenībā, slēpjot apspriežamo pat no eiroparlamenta deputātiem un dalībvalstu neprofila ministriem. Tātad lielāko cilvēku vairumu nemaz neiepazīstina ar līguma nosacījumiem. Tas ir bezprecedenta gadījums. Amerikāņi uzstāj, ka visam ir jābūt slepenam un ka paziņots tiks tikai tad, kad viss būs saskaņots. Bet Obama Kongresam pieprasīja tādas pilnvaras, kuras paredz parakstīt TTIP bez vēlākām tā mainīšanas iespējām. Respektīvi, kad viss būs saskaņots un paziņots, neko izmainīt vairs nevarēs. Tātad TTIP tiek virzīta visstingrākajā slepenībā, aiz kuras slēpjas kāda nelietība un liels daudzums cilvēku saprot, ka tā ir nelietība.

Tālāk ir zināms, ka ASV uzstāj, lai visus strīdīgos jautājumus par TTIP risinātu bez dalībvalstu tiesiskās līdzdalības ar speciāli izveidotu starptautisku arbitrāžas tribunālu palīdzību. Ir zināms, ka visiem TTIP dalībniekiem būs jāpieņem kopēji standarti (tā arī ir stingra amerikāņu prasība). Tas attiecas arī uz sociālo sfēru, ekoloģiju, darba attiecībām utt. Šai ziņā Eiropā saprot, ka ES dalībvalstīs, jo īpaši Vācijā un Skandināvijā ir stingri sociālie standarti un sociālās valsts koncepcija, bet amerikāņiem nekas tāds ne tuvu nav. Tad, lūk, amerikāņi uzstāj uz to, lai arbitrāžas tribunāli sodītu valstis, ja tās ar īpašām ekoloģiskām un sociālām prasībām traucē starptautiskām korporācijām “pareizi” nodarboties ar biznesu un iegūt maksimālas peļņas. Viņuprāt ir jābūt unificētiem standartiem un ir skaidrs, ja viss notiks pēc amerikāņu prāta, tad šie standarti būs visminimālākie.

Visbeidzot TTIP atņems tās dalībvalstīm lielu daļu no to līdzšinējās suverenitātes [kas jau tagad ES ietvaros ir pietiekami ievērojami samazināta]. TTIP dalībvalstis šo savu suverenitāti nodod šiem arbitrāžas tribunāliem. Francija jau ir paziņojusi, ka tā ir kategoriski pret šo nosacījumu, kuru visādi cenšas uzspiest amerikāņi, jo tā ne par mata tiesu negrasās atteikties no savas suverenitātes.

Visa augstāk minētā rezultātā pārrunas par TTIP iet ļoti smagi. Savukārt pārrunas par Trans-Klusā okeāna partnerību pēc ekspertu domām faktiski ir izgāzušās.

[Visdrausmīgākais TTIP sakarā, kas skars gandrīz visus, ir amerikāņu pārtikas standartu ieviešana, atļaujot ģenētiski modificēto pārtiku, kas ASV ir pietiekami plaši izplatīta. Lai saprastu cik šie draudi ir nopietni un drausmīgi ieteicams noskatīties Konstantīna Sjomina jaunāko filmu “Graudi un pelavas“ (“Зерна и плевелы”): http://www.youtube.com/watch?v=HLuHTGdiTmA ]

Jurijs Bjalijs
/29.04.2015/

Avots:
http://eot.su/node/18670  (sākot no 02:21:00)
https://stop-ttip.org/

Informācijas aģentūra
/03.05.2015/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 4 komentāri

Krievija var būt spiesta okupēt Baltijas valstis

00488_fotoanons12531b680e051487b9e7284addbd7206cb7239453350Viens no dokumentiem, kurš mums ir palicis no Gorbačova piekāpšanās Rietumiem laikiem ir Līgums par konvencionālajiem spēkiem [parastais karaspēks] Eiropā (CFE līgums/ДОВСЕ), kurš tika parakstīts 1990.gada 19.novembrī Parīzē un stājās spēkā jau pēc PSRS sabrukuma 1992.gada 9.novembrī. Līgums ierobežoja gan pušu [Varšavas pakta dalībvalstu un NATO] kopējo ieroču un tehnikas skaitu Eiropas kontinentā gan arī to dislokāciju (tika ierobežota karaspēka un tehnikas izvietošana t.s. “flanga” rajonos).

Jau prezidenta Borisa Jeļcina laikos tika parakstīts (1996.gada maijā) un stājās spēkā (1997.gada 15.maijā) Pirmās CFE līguma caurskatīšanas konferences pielikums, kurš vairāk ir zināms ar nosaukumu “Flangu dokuments”. Tajā tika mēģināts adoptēt pušu saistības jaunajiem apstākļiem, kuri radās pēc PSRS un Varšavas pakta sabrukuma. 1999.gadā tika parakstīta kārtējā vienošanās par CFE līguma adoptāciju jaunajiem apstākļiem (pēc PSRS sabrukuma un NATO paplašināšanās bruņoto spēku līdzsvars, ko paredzēja CFE līgums, bija strauji izmainījies). Lai gan šī vienošanās nostiprināja ievērojamu NATO pārsvaru pār Krieviju Eiropas kontinentā, tomēr tā nestājās spēkā dēļ ASV sabotāžas. Reaģējot uz to 2007.gadā Vladimirs Putins savā vēstījumā Federālajai sapulcei paziņoja Krievijas moratoriju CFE līguma vienošanos izpildē, bet 2014.gadā Krievija uz nenoteiktu laiku apstādināja savu dalību CFE līgumā.

Viens no galvenajiem domstarpību iemesliem, kurš iznīcināja Līgumu, bija Lietuvas, Latvijas un Igaunijas kategoriskā atteikšanās pievienoties CFE. Tā rezultātā Baltijas teritorija kļuva par melno caurumu uz kuru neattiecās CFE līguma ierobežojumi. Ar to brīdi, kad šīs valstis iestājās NATO, Alianse ieguva iespēju nekontrolēti izvietot jebkādu bruņoto spēku daudzumu Baltijas teritorijā, ko neierobežoja CFE līguma nosacījumi. Krievijas aizsardzības sistēmā, kura kopš 1990-ajiem gadiem nav diez ko efektīva, parādījās milzīgs caurums. No Baltijas placdarma NATO teorētiski var uzbrukt Pēterburgai, draudot iznīcināt visu Krievijas Baltijas jūras floti, tāpat arī Valdaja augstienei no kuras 1941.gadā uzbrukumu Maskavai sāka vācieši. Baltija Alianses spēkiem dod iespēju flangu kustībai uz Smoļensku, veicot dziļu Baltkrievijas aptveršanu un atšķelšanu no Krievijas.

Stratēģiskās militārās priekšrocības, ko NATO dod Baltijas placdarms, kompensējas ar loģistikas grūtībām, kas ierobežo tur iespēju izvērst un uzturēt ilgāku laiku lielus militārus grupējumus. Citiem vārdiem sakot, pretinieka Baltijas grupējuma sauszemes un jūras spēku komunikācijas ātri nokļūtu Krievijas armijas un flotes kontrolē.

Tādējādi Baltijas placdarms var tikt efektīvi izmantots karā pret Krieviju tikai vienā gadījumā – ja militārie spēki Baltijā, kuri nepieciešami agresijai, tiktu uzkrāti vienalga kāda piesegiemesla dēļ miera laikā. Bet pēc karadarbības sākuma Baltijas grupējuma komunikācijas tiktu nodrošinātas kopā ar zibenīgām darbībām kopā ar NATO spēkiem Austrumeiropā. Pie tam šāda scenārija gadījumā galvenais nezināmais ir apstāklī, kura no pretinieku militāro grupējumu krīze nelabvēlīgo apstākļu rezultātā attīstīsies ātrāk – Krievijas – Baltkrievijas spēkiem Kaļiņingradā, Baltkrievijā, Pēterburgā un Pleskavas apgabalā vai arī NATO spēkiem Baltijā un Polijā. Pēc būtības pārsvars būs tam, kurš spēs sakoncentrēt spēkus un dot triecienu pirmais.

Kamēr Baltijas valstīs bija tikai vietējās armijas, kuras pa lielam pat par armijām nosaukt nevar un kuras no gaisa piesedz ierobežots NATO spēku lidmašīnu daudzums, eksistēja tikai dziļi teorētiska Krievijas apdraudējuma iespēja no šī virziena. Tomēr pēdējo mēnešu laikā ASV sāka veikt darbības, kuras vienlaicīgi var traktēt gan kā politisku spēka demonstrēšanu, gan kā pirmskara militāro spēku koncentrāciju, gan arī kā Krievijas provocēšanu (kas ir visticamāk) dot preventīvu triecienu pa Baltijas valstīm.

Protams, desmitiem tanku un simtiem citas kara tehnikas dislocēšana Baltijā nav pietiekams daudzums, lai uzsāktu militāru kampaņu pret Krieviju. Tomēr, pirmkārt, Latvijā un Igaunijā ieradušies militārie spēki dubultoja vietējo armiju kaujas spējas, kurām pirms tam uz abām kopā bija tikai daži tanki ar apšaubāmām kaujas spējām.

Otrkārt, ir radīts precedents un tagad regulāri, aizbildinoties ar militārām mācībām vai sabiedroto satraukumu par savu drošību, var uz turieni nosūtīt arvien jaunus kontingentus. Un lai pat katrs šāds kontingents ir salīdzinoši mazskaitlisks, regulāri to papildinot var uzkrāt pietiekami nopietnus spēkus.

Treškārt, Krievijas militārie spēki arī nav no gumijas un NATO grupējumu radīšana un nostiprināšanās Krievijas robežu perimetrā rada nepieciešamību izstiept militāros resursus milzīgā teritorijā, lai saglabātu spēju reaģēt uz jauniem teorētiskiem draudiem. Galu galā militārie spēki sāk pietrūkt.

Tādējādi militārais trieciens ar mērķi likvidēt Baltijas placdarmu var kļūt par militāru nepieciešamību pat ne tādēļ, ka kāds gaidīs uzbrukumu no šī virziena, bet gan tādēļ, lai samazinātu iespējamās frontes līniju, radītu sauszemes koridoru bloķētajam Kaļiņingradas grupējumam un atbrīvotu karaspēku tā izvietošanai citos, svarīgākos virzienos.

Tāpat ir jāņem vērā, ka tikmēr, kamēr Kijevā valdīs proamerikānisks nacistisks režīms, Baltijas valstu loma Baltkrievijas aptveršanā no ziemeļiem papildinās ar tādu pat Ukrainas lomu no dienvidiem. Pie tam runas par NATO spēku izvietošanu Ukrainā iet jau vairākus mēnešus – aizmugures un izlūkošanas struktūra lielā mērā jau ir izvērsta. Lai gan Ukrainas armija vispār ne tuvu nestāv Krievijas armijai, salīdzinājumā ar Baltijas valstu miniarmijiņām tā ir ievērojams spēks.

Vašingtonas rīcība un nolūki ir pilnīgi caurspīdīgi un gandrīz pat netiek slēpti. Zaudējot mēģinājumā ievilkt Krieviju oficiālā karā ar Ukrainu un tā rezultātā iegūstot Parīzes un Berlīnes lēnu pagriezienu Maskavas virzienā, ASV atkal mēģina paaugstināt likmes – ja neizdevās pilnībā sarīdīt Briseli ar Maskavu dēļ Ukrainas, tad to var izdarīt tieši [iesaistot konfliktā ES dalībvalstis].

Vašingtona jau ir pasludinājusi, ka Baltija būs nākamais “Krievijas agresijas” upuris. Uz daudz aktīvākas pozīcijas ieņemšanu Ukrainas jautājumā ASV stimulē Poliju, pievilinot to ar Rietumukrainu [Polijas teritorija no 1920-ajiem gadiem līdz 2.pasaules kara sākumam], un Rumāniju, cenšoties ar savu marionešu Kijevā un Kišeņevā rokām atsaldēt konfliktu Piedņestrā [Krievijas atbalstīts autonoms apgabals Moldāvijā, kura arī ir bijusi Rumānijas sastāvā].

Rumānija, Polija un Baltijas valstis ir NATO un ES dalībvalstis. Ja ASV izdosies “uzspridzināt” situāciju Piedņestrā, tad Krievija, kuras miera uzturēšanas spēki tur atrodas, tiks iesaistīta konfrontācijā uzreiz ar Moldāviju un Ukrainu, kas ļaus motivēt poļus un rumāņus “palīdzēt” Kijevas un Kišeņevas “demokrātiskajiem režīmiem”. Tā būtu Krievijas tieša militāra sadursme ar ES dalībvalstīm (šai gadījumā svarīgi ir, ka tās ir tieši ES dalībvalstis nevis NATO dalībvalstis). Baltijas teritorijā atrodošais amerikāņu kontingents dod ASV iespēju jebkurā mirklī organizēt provokāciju, kas var novest pie pilna mēroga militāra konflikta, jo īpaši, ja tas notiks paralēli ar Polijas un Rumānijas iejaukšanos Ukrainas un Piedņestras konfliktā. Šādu provokāciju no ASV spēku Baltijā puses praktiski nebūs iespējams atšķirt no NATO pilnvērtīgas militāras agresijas frontē no Pēterburgas līdz Melnajai jūrai.

Tā rezultātā parādās varbūtība, ka Krievijas armija ne tikai tiek ievesta Ukrainā (no kā vairāk kā gadu izdevās izvairīties), bet arī tiek dots iznīcinošs trieciens pa Baltiju, lai likvidētu draudus Krievijas – Baltkrievijas frontes ziemeļu flangam, debloķētu Kaļiņingradu un novērstu iespējamo uzbrukumu Krievijas vidienei. Baltijas placdarma konfigurācija un tā loģistikas īpatnības spiež puses likt uzsvaru uz apsteidzošām darbībām, jo atteikšanās nenoteiktā situācijā no aktīvas rīcības var izrādīties liktenīga.

Protams, ja situācija attīstīsies pēc militāras atbildes uz provokāciju scenārija, tad Krievijas un ES attiecības strauji pasliktināsies. ES vienkārši nespēs nereaģēt uz Krievijas iesaisti militārā konfliktā vienlaicīgi ar vairākām tās dalībvalstīm. Pie tam šai gadījumā pat nav būtiski vai Parīzē un Berlīnē sapratīs amerikāņu provokācijas apzināto dabu vai arī nesapratīs. Sākotnējā stingrā pozīcija būs saistīta ar nepieciešamību “saglabāt seju”. Ne Francija, ne Vācija pagaidām nevar sev atļauties publiski paziņot: “Mūsu ES partneri izrādījās amerikāņu marionetes, kuras piedalījās agresijā pret Krieviju. Mēs nosodām viņu rīcību un tādēļ nesniegsim viņiem nekādu palīdzību.” Tas būtu skaists gājiens, tomēr tas nav raksturīgi Eiropas politiķiem starp kuriem jau sen kā nav sastopami ne čērčili, ne de goli.

Tādējādi ASV uzdevums organizēt Krievijas un ES konfrontāciju uz kādu brīdi var tikt atrisināts ar ASV Austrumeiropas marionešu kolektīvajiem pūliņiem, kur noteicošā loma ir tieši Baltijas marionetēm. Attiecīgi šāda scenārija attīstības gadījumā vajadzēs risināt negatīvo seku minimizācijas problēmu un te ir iespējami varianti.

1. Ja izdodas izvairīties no provokācijas, tad problēma atrisinās pati no sevis. Pēc neizbēgamā Ukrainas nacistiskā režīma kraha, arī Baltijas placdarms un tā Austrumeiropas marionetes ASV kļūst par apgrūtinājumu. To attiecības ar ES kodolu (Franciju un Vāciju) jau sen kā ir sabojātas dēļ pārlieku disciplinētās sekošanas ASV ārpolitiskajām nostādnēm un dēļ proamerikāniskās piektās kolonas ES ietvaros lomas izpildes, ko vairums austrumeiropiešu veic ar entuziasmu un prieku. “Vecās” ES un Krievijas tuvināšanās un vienotas ekonomiskās telpas no Atlantijas līdz Klusajam okeānam realizācija šai gadījumā tad kļūst par tuvākā laika jautājumu. Tā kā ES nav spējīga pietiekami efektīvi kontrolēt savu Austrumeiropas perifēriju (gan no ekonomiskās slodzes viedokļa, gan arī no militāri – politiskās klātbūtnes viedokļa), tad Krievijas lomas pieaugums reģionā kļūst pietiekami varbūtisks. Skaidrs, ka galvenie kandidāti uz pāreju Krievijas ietekmes zonā ir bijušās PSRS republikas, tai skaitā Baltijas valstis.

Šis ir maigais notikumu attīstības gaitas variants, kurā Krievija ir visieinteresētākā. Šai gadījumā, formāli saglabājoties status quo, faktiski Baltijas valstīs pie varas nonāks prokrieviskie spēki. Gadījumā, ja tas notiek uz NATO sabrukuma fona (Amerikāņu zaudējums Ukrainā un Austrumeiropā neizbēgami aktualizēs jautājumu par Alianses likteni), ir iespējama jaunu militāru savienību noslēgšana un Krievijas lomas kā šo valstu militārā protektora legalizācija. Baltijas valstu ārpolitika tad sāks veidoties Smoļenskas laukumā [Krievijas Ārlietu ministrijas ēkā], bet Vācija ar Franciju iegūs iespēju tikt galā ar citiem Austrumeiropas proamerikāniskajiem režīmiem, vispirmām kārtām ar Poliju, kuras visai redzamā loma mūsdienu ES politikā neatbilst tās mazajam ekonomiskajam un militāri – politiskajam svaram.

Faktiski šī scenārija gadījumā Maskava ar Briseli izstumj Vašingtonu no Austrumeiropas, kura pašreiz, esot daļai no ES, reāli ir ASV dzimtmuiža, un, sadalot Austrumeiropu ietekmes sfērās, pasniedz viena otrai roku, noformējot sen loloto ekonomisko un politisko savienību.

2. Tomēr, kā jau tika teikts, pirmā varianta realizācija ir mazvarbūtiska. Galvenokārt tāpēc, ka franču-vācu ES kodols pagaidām nav gatavs realizēt patstāvīgu politiku bez atskatīšanās uz ASV. Bet tā tas ir arī tādēļ, ka Vašingtonas iespējas organizēt militāri – politiskās provokācijas uz Krievijas robežas aprobežojas tikai ar pašu amerikāņu gribu un spēju to darīt, tas ir – neaprobežojas ne ar ko. Attiecīgi scenārijs, kurā Krievija tiek iesaistīta militārā konfliktā uz tās robežām, saglabā savu aktualitāti. Pat vairāk, notikumu attīstības gaita ar katru dienu palielina bīstamību, ka var piepildīties tieši šis scenārijs.

Uzreiz jāatzīmē, ka šī scenārija realizācijas gadījumā pati ASV atturēsies no iesaistīšanās konfliktā un pacentīsies tajā ievilkt ES. Tāpēc ātra konflikta iemesla likvidācija, to valstu okupācijas formā, kuras ir ļāvušas sevi padarīt par provokāciju ieroci, dos iespēju bloķēt konflikta izplatīšanos. Par ko gan lai Parīze ar Berlīni cīnās, ja Baltijas valstu vairs nav. Un Polijai ar Rumāniju arī būs par ko aizdomāties, ja tās negribēs atkārtot Baltijas [aptrakušo] punduru likteni. Tātad noteiktu politisku procesu attīstības gadījumā (kam ir liela varbūtība piepildīties) ātra Baltijas valstu okupācija kļūst par labāko no slikto izvēļu klāsta.

Ko mēs iegūstam otrā scenārija gadījumā ar stingru Krievijas reakciju uz provokāciju?

Pirmkārt, mūsu “draugi un partneri” no ASV pēdējā gada laikā ir pieraduši, ka Krievija nespers straujus soļus pat apstākļos kad agresija ir tieši vērsta pret tās teritoriju (kā tas bija 2014.gada vasarā, kad Ukrainas armijas artilērija apšaudīja Krievijas teritoriju, bruņoti Ukrainas armijas karavīri un lidmašīnas šķērsoja abu valstu robežu). Ir liela varbūtība, ka viņi uzskata, ka arī šoreiz Krievija demonstrēs maksimālu savaldību un savas darbības plāno izejot no tā. Attiecīgi strauja, stingra un zibenīga pretreakcija var viņiem būt negaidīta, kam tie nav sagatavojušies. Tas ir, vispārīgs rīcības algoritms Vašingtonai šajā gadījumā, protams, būs skaidrs, bet konkrētu lēmumu realizācija praksē būs neatstrādāta. Te ir jāņem vērā, ka puse, kura rīkojas krīzes situācijā, ceitnota apstākļos [šaha termins, kurš apzīmē laika trūkumu] un ir spiesta pieņemt lēmumus “no lapiņas”, ar lielu varbūtību pieļaus kritiskas kļūdas.

Otrkārt, momentāna Baltijas ieņemšana, atbildot uz provokāciju, ļauj cerēt iegūt pierādījumus, ka provokāciju kopā ar savām Baltijas marionetēm organizēja Vašingtona (ierobežota laika apstākļos pierādījumus var neizdoties noslēpt, bet lieciniekus var neizdoties evakuēt vai likvidēt). Bet tas savukārt ļauj cerēt uz konstruktīvām sarunām ar ES par konflikta noregulēšanu.

Treškārt, momentāna Baltijas valstu ieņemšana nostāda ES situācijā, kad panākt status quo var tikai sarunu ceļā. Eiropa taču neies karot ar Krieviju okupēto Baltijas valstu dēļ. Bet sarunas vienmēr prasa meklēt kompromisus, savstarpējas piekāpšanās utt. Tātad ES pozīcijai būs jāzaudē sākotnējo stingrību un tai būs jākļūst daudz konstruktīvākai, kas Krievijai arī ir vajadzīgs un ko Krievija jau sen nesekmīgi cenšas panākt.

Ceturtkārt, tāda argumenta kā Baltija esamība dod Krievijai papildus iespējas, runājot par kompleksu konflikta noregulēšanu. Piemēram, ja līdz šim jautājums, ko saņems ES gadījumā, ja Ukraina pāriet Krievijas kontrolē pēc nacistu režīma krišanas, paliek bez atbildes, tad šajā gadījumā atbilde būs – ES tiks atdotas Baltijas valstis.

Piektkārt, nebūt nav teikts, ka ES tik tiešām būs ieinteresēta teritoriju atgriešanā, kas jau sen ir kļuvusi par sociālās katastrofas zonu. No Baltijas valstīm pēc sociologu vērtējuma ir emigrējuši ne mazāk kā 40% iedzīvotāju, bet pašu ekonomikas ir pilnībā sagrautas. Pat ostas, tūrisma nozare un lauksaimniecība pamazām mirst. Baltijas valstis vairs neko ES nevar dot, tāpat kā nespēj konkurēt ar “vecās Eiropas” un pat Polijas ražotājiem. Toties tās ir sociālās nestabilitātes avots un prasa nepārtrauktu finansējumu, lai Viļņa, Rīga un Tallina vismaz kaut kā varētu savilkt galus. Atbrīvoties no šāda lieka balasta varētu būt ES ilgtermiņa interesēs.

Protams, Baltijas valstis nav salīdzināmas ar Ukrainu. Galu galā Ukrainā dzīvo pārsvarā krievi (pat, ja daļa no viņiem sevi identificē kā ukraiņus). Latvieši, lietuvieši un igauņi ne tikai nav krievi, bet pat ne slāvi, tāpēc tieša šo teritoriju iekļaušana Krievijas sastāvā var būt problemātiska.

Un te ir jāatzīmē, ka pirmkārt, pret Baltijas valstīm, tai skaitā no citām ES dalībvalstīm, ir vēsturiskas teritoriālas pretenzijas. Te kā piemēru var minēt poļu skatu uz Viļņas apgabalu Lietuvā [ko Polija nodevīgi okupēja un neatdeva 1920-o gadu sākumā un kuru Lietuvas PSR atgrieza “asiņainais” Staļins], kurš visa cita starpā no 1939.gada septembra līdz 1940.gada augustam bija arī Baltkrievijas [PSR] sastāvā. Un tā pati Kurzeme agrāk bija Polijas vasaļvalsts [Kurzemes piemērs nav diez cik veiksmīgs; ja piemin tik senas vēsturiskas robežas, tad daudz lielākā mērā Polija var pretendēt uz Latgali, ko poļu imperiālisti noteikti, pie sev ļoti labvēlīgas ģeopolitiskās situācijas izveidošanās, sapņo kaut kad atgūt].

Otrkārt, tajā pašā Latgalē, kurā dzīvo 22% Latvijas iedzīvotāju un apmēram trešdaļa to iedzīvotāju, kurus uzskata par latviešiem, dzīvo latgaļi, kuri nebūt sevi neuzskata par latviešiem un tiecas kā minimums pēc autonomijas. Pie tam viņu apdzīvotās teritorijas robežojas ar Krieviju. Latvijā latgaļiem tiek atteikts autonomijā un tiek realizēta viņu asimilācijas politika. Krievija līdz šim nevienam autonomiju nav atteikusi. Igaunijā krievvalodīgie iedzīvotāji kompakti dzīvo valsts austrumos. Īsāk sakot, Baltijas valstu teritoriālais dalījums var tikt pārskatīts, pie tam ar ES līdzdalību. Daļa šo valstu teritorijas var tikt atdotas kaimiņvalstīm, citās var tikt izveidotas autonomijas, kuras ar centru atrodas federatīvās vai pat konfederatīvās attiecībās. Ja nepieciešams, var pat tikt izveidota kāda jauna valsts.

Treškārt, jaunos politiskajos apstākļos prokrievisko politiķu vadītās Baltijas valstis var iestāties arī Muitas un Eirāzijas savienībās. Galu galā tās taču nav uz mūžiem pienaglotas pie ES, bet iemesls pārskatīt ārpolitisko orientāciju vienmēr atradīsies. Un kādu gan valstu sastāvā Austrumeiropa, tai skaitā Baltija, nav bijusi pēdējo 500-1000 gadu laikā? Katrs globālo spēku samēru izmaiņu periods noved pie šī reģiona konfigurācijas izmaiņām.

Pašreiz acīmredzami un dramatiski mainās globālo spēku samērs. Lai šādos apstākļos saglabātu savas robežas, Baltijas valstu politiķiem ir jābūt apveltītiem ar lielu politisko mākslu un spējām. Vismaz pagaidām Baltijas valstu politiķi neko tādu nedemonstrē [kas vēl ir ļoti maigi teikts; Latvijas politikāņi savā vairumā ir maziski, aprobežoti, egocentriski, stulbi, amorāli un daudzi arī galēji izvirtuši, kuri nav spējīgi ne uz ko citu kā uz nemākulīgu kopēšanu, atdarināšanu un pavēļu pildīšanu; tas attiecas arī uz amerikāņu izreklamēto VVF, kura visspilgtāk savu nacionālnodevējas un komformistes dabu parādīja pedofilijas skandāla laikā, dodot iespēju pieķertajiem prominentajiem homoseksuālistiem – pedofīliem izvairīties no soda]. Savukārt ASV, uz kuru labvēlību cer pašreizējie Baltijas politiķi, nepārtraukti demonstrē gatavību dēļ acumirklīgiem ieguvumiem upurēt pat savus visuzticamākos sabiedrotos [nemaz nerunājot par verdziskiem pakalpiņiem un zābaklaižām kāds ir lielākais stulblatviešu un ļaunlatviešu vairums]. Baltijas valstis un to politikāņi šai ziņā amerikāņiem nevar būt izņēmums.

Rostislavs Išenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/16.04.2015/

Avoti:
http://newsbalt.ru/analytics/2015/04/iskupitelnyy-vykup/

Informācijas aģentūra
/03.05.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 5 komentāri

Nemieri Baltimorā tas ir tikai priekšvēlēšanu bizness

00493_baltimore-protestersSakarā ar nemieriem Baltimorā (Merilendas štats, ASV) jāatgādina tas, ko teicu vienā no saviem iepriekšējiem rakstiem: “Nākamajā [2016.] gadā pirmo reizi pēdējās desmitgadēs ASV notiks prezidenta vēlēšanas, kuru iznākums nav skaidrs. Līdz šim politisko procesu aizkulišu spēlmaņi jau iepriekš saskaņoja, kuram ir jāuzvar vēlēšanās. Toties tagad Klintonu un Bušu klani cīnās viens pret otru situācijā, kad to spēki ir līdzīgi un rezultāts nav prognozējams.”

Hilarija klintone, Džebs Bušs

Hilarija Klintone, Džebs Bušs

Lai gan notikumu attīstības gaitā šis rezultāts kļūst arvien prognozējamāks. Mans pagājušā gada (06.07.2014) raksts tā arī saucās: “Slavjanska. Džebs Bušs – Hilarija Klintone. 1:0” (http://pravosudija.net/article/slavyansk-dzheb-bush-hilari-klinton-10). Tā kā neesmu sporta komentētāja, nesāku izlikt savā blogā šo personu sacensības rezultātu: “Fergusona (Misūri) – 2:0”, “Baltimora (Merilenda) – 3:0”…

Āfroamerikāņi ir ASV Demokrātu partijas atslēgelektorāts un, ja ievērojama to daļa vilsies pirmajā melnādainajā prezidentā un neatnāks uz vēlēšanām, tad Republikāņu partijas kandidātam būs nodrošināta uzvara.

Fergusona ir 67,4% melnādaino iedzīvotāju un tikai 29,3% balto. Astoņpadsmit gadus vecajam Maiklam Braunam nebija sodāmību un pat ne brīdinājumu, bet uz viņu vairākas reizes šāva policists Darens Vilsons un nogalināja to. Kopumā Vilsons bija sešus gadus nostrādājis policijā un viņam nebija sodi par disciplīnas pārkāpumiem. [Pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka vainīgais policists netiks sodīts, Fergusonā sākās plaši nemieri – 2014.gada augustā, kā arī pēc tam novembrī un decembrī.]

Baltimorā ir 64% melnādaino un 2% latīņamerikāņu – mazliet mazāk kā Fergusonā, bet pilsētā jau ir bijušas sacelšanās pēc Martina Lutera Kinga nogalināšanas. Policisti aizturēja 25 gadus veco āfroamerikāni Frediju Greju par to, ka viņam kabatā it kā esot bijis saliekamais nazis, bet pa ceļam mašīnā viņam salauza mugurkaulu.

Speciāli apmācīti un ne sliktāk par policistiem atalgoti melnādainie mācītāji jau iepriekš sagatavoja lekcijas, kuras ir pārpilnas ideoloģiskiem vīrusiem no sērijas „jāiet cīņā” un „Obama jūs nodeva”. Nu kā parasti. Vanguard group inc aktīvu pārvaldības specoperāciju dienests pielieto tādus vienkāršus fokusus visā pasaulē. Ja kāds neatceras, tad kā viens no šīs kompānijas ja ne lielākajiem, tad noteikti svarīgākajiem (dēļ lobēšanas iespējām)  īpašniekiem ir Bušu klans. Lai gan Džebs Bušs vēl nemaz nav pieteicis savu kandidatūru uz ASV prezidenta vēlēšanu praimeri.

Baraks Obama iespējams ir naivs, bet noteikti ne tik, lai nesaprastu kas notiek. Tomēr demokrātu līderiem neatliek nekas cits kā bezspēcībā griezt zobus, jo viņi taču nav „bezatbildīgi Maskavas blogeri”, lai apgaismotu cilvēkus par to kā patiesībā darbojas mūslaiku politekonomiskā sistēma.

Tatjana Volkova
/30.04.2015/

Avots:
http://pravosudija.net/article/baltimor-eto-prosto-biznes-nichego-lichnogo
http://pravosudija.net/article/slavyansk-dzheb-bush-hilari-klinton-10

Informācijas aģentūra
/03.05.2015/

Posted in Kat.: Specdienesti, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Latvijā var nesodīti viltot dokumentus

00491_li-scalesEiropas Savienības Latvijas Republikas tieslietu sistēmā ir tādi juridiskie robi, kuri dod iespēju ierēdņiem nesodīti veikt dokumentu viltošanu, kas plaši arī tiek darīts, tai skaitā no sociālo dienestu un bāriņtiesu puses, kad ierēdņi kaut kādu iemeslu dēļ grib izlaupīt kādu bērnu no ģimenes. Sodīt par šiem noziegumiem praktiski nav iespējams arī dēļ pilnīgi ačgānās Latvijas Republikas juridiskās sistēmas (tie, kuri apgalvo, ka Latvijā viss ir kārtībā ar likumiem un ka problēma ir tikai to ievērošanā, ir vai nu nelietīgi maldinātāji un meļi vai arī maz kompetenti muldoņas).

Ļoti labi tas ir redzams, ja salīdzina Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas un Eiropas Savienības Latvijas Republikas kriminālkodeksa pantus, tai skaitā arī par dokumentu viltošanu.

LPSR kriminālkodekss: 166. pants. Dienesta viltojums. Par apzināti nepatiesu ziņu ierakstīšanu dokumentos, nepatiesa dokumenta sastādīšanu, dokumenta viltošanu, kā arī par apzināti nepatiesu vai viltotu dokumentu izsniegšanu, ko izdarījusi amatpersona mantkārīgā nolūkā vai aiz citādām personiskām tieksmēm (dienesta viltojums), soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar labošanas darbiem uz laiku līdz vienam gadam, vai ar atbrīvošanu no amata.”

ESLR kriminālkodekss: 327.pants. Dienesta viltojums. (1) Par dokumenta viltošanu vai par apzinātu viltota dokumenta izsniegšanu vai izmantošanu, ja to izdarījusi valsts amatpersona, – soda ar arestu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz divdesmit minimālajām mēnešalgām. (2) Par tādām pašām darbībām, ja tās izdarītas atkārtoti vai ja tās izdarītas mantkārīgā nolūkā, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz četrdesmit minimālajām mēnešalgām.”

328.pants. Nepatiess dienesta ziņojums. Par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu institūcijai vai valsts amatpersonai, kurai ir tiesības šīs ziņas pieprasīt, kā arī par dokumenta vai ziņu slēpšanu vai apzinātu noklusēšanu, ja to izdarījusi valsts amatpersona, kurai ir pienākums šīs ziņas sniegt, un ja ar to radīts būtisks kaitējums, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām.”

Ja LPSR kriminālkodeksa pants ir konkrēts, viegli saprotams jebkuram, kas ir ļoti būtiski, un tajā ir noteikta atbildība par ierēdņu apzinātu nepatiesu ziņu ierakstīšanu dokumentā, kas mūsdienu kapitālistiskā Latvijā ir plaši izplatīta parādība, tad Eiropas Savienības Latvijā ir atstāts tikai apraksts par dokumenta viltošanu.

Bet kas ir dokumenta viltošana? Vienkāršam cilvēkam bez juridiskām zināšanām dokumenta viltošana asociējas ar nesankcionētu jauna dokumenta vai esoša dokumenta kopijas izveidošanu, kad to dara persona, kurai nav uz to tiesības. Toties to, ka dokumenta viltošana notiek gadījumos, kad persona, kurai ir tiesības izdot dokumentu (piemēram, bāriņtiesas vai sociālā dienesta darbinieks), tajā ieraksta apzināti nepatiesas ziņas, vairums cilvēku nezina un nesaprot. Un tas plaši tiek ļaunprātīgi izmantots no ierēdņu, kā arī no pērkamu prokuroru un tiesnešu puses.

Iespējams, ka pēc dziļas juridiskās teorijas termins “dokumenta viltošana” un/vai termins “dienesta viltojums” ietver sevī arī gadījumus, kad ierēdnis apzināti ieraksta dokumentā nepatiesas ziņas, bet praktiskajā dzīvē tas nestrādā, jo vairums cilvēku šīs nianses nezina, bet ļaunprāši to vienkārši ignorē.

Tieši tāpēc, lai šādi nenotiktu likumi ir jāformulē tā, lai to jēga būtu saprotama katram vidusmēra pilsonim, nevis tikai dažiem augstākās klases juristiem. Bet šāda pieeja ir viena no daudzajām “padomju atliekām”, kas ir pilnīgā pretrunā ASV juridiskajai praksei, kurā likumi tiek apzināti sarežģīti un formulēti tā, lai tos, pirmkārt, vairums cilvēku nesaprastu, un, otrkārt, lai tos varētu traktēt dažādi atkarībā no nepieciešamības. Latvijā viens no šādiem latviešvalodīgajiem neliešiem, kurš Augstākās padomes laikā lobēja nesaprotami formulētus likumus, uz viņam adresētiem pārmetumiem atbildēja: “Tā nav Jūsu darīšana, nelieniet, kur nevajag, juristiem arī no kaut kā ir jādzīvo.”

Ja kāds politiķis, ierēdnis vai tiem tuvu stāvoša persona vēl grib lāpīt šo sapuvušo pseidovalsti un viņš cer te kaut ko uzlabot, tad viena no daudzajām lietām, kura obligāti jāizdara, ir kriminālatbildības atjaunošana par apzinātu nepatiesu ziņu ierakstīšanu dokumentā.

Avoti:
http://gramataselektroniski.blog.com/2014/06/25/latvijas-padomju-socialistiskas-republikas-kriminalkodekss/
http://likumi.lv/doc.php?id=88966

Informācijas aģentūra
/03.05.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Žurnālistes tumsonības piemērs

Viktors Šenderovičs, Olesja Rjabceva

Viktors Šenderovičs, Olesja Rjabceva

Krievijas opozīcijas mēdija “Eho Moskvi” ēterā žurnāliste Olesja Rjabceva, kas ir arī šī mēdija galvenā redaktora palīdze, parādīja izcilu tumsonību. Zemāk video un tā stenogramma latviski.

Viktors Šenderovičs: Tad varbūt, brālīši Taškentas vietā radīsim eiropeiskas attiecības? Varbūt beidzot sarunāsim, ka valsts varai tas ir jādara? Un ja tā to nedara, tad tā vācas projām.

Olesja Rjabceva: Kā Jūs grasāties to izdarīt…? Kā valstī var ko sarunāt 8 miljoni cilvēku?

Viktors Šenderovičs: Cik?

Olesja Rjabceva: Astoņi. Es varu kļūdīties.

Viktors Šenderovičs: Kas astoņi?

Olesja Rjabceva: Milijoni cilvēku valstī, saku. Jā taču, vai ne?

Viktors Šenderovičs: Kas?

Olesja Rjabceva: Nu cilvēki, cilvēki. Kā Jūs gribat, lai viņi visi sarunātu to, ko sakāt?

Viktors Šenderovičs: Kurā valstī ir astoņi miljoni cilvēku?

Olesja Rjabceva: Krievijā, es par Krieviju runāju.

Viktors Šenderovičs: Krievijā astoņi… Jā, skaidrs, Jums taisnība… Bet noprecizējiet pēc tam.

Olesja Rjabceva: Man ir problēmas ar cipariem, esmu humanitārā.

Viktors Šenderovičs: Skaidrs, bet ne jau tik lielā mērā, Lesja. Tā mēs…

Olesja Rjabceva: Nu tas nav galvenais, vienkārši ir daudz cilvēku. Ja jau cilvēki nevar kaut ko sarunāt Maskavā, kā Jūs domājat viņi sarunās kaut ko Krievijā?”

Ja kāds nezina, Krievijā pēc 2010.gada datiem dzīvo 142,9 miljoni cilvēku. Tāpat jāatgādina, ka “Eho Moskvi” sevi pozicionē kā ļoti intelektuālu mēdiju, kurš regulāri pietiekami augstprātīgi un neiecietīgi pamāca vairumu Krievijas iedzīvotāju.

Diemžēl brēcoša nekompetence žurnālistikā ir ne tikai Krievijas opozīcijas, bet arī Latvijas un citu proamerikānisko valstisko veidojumu problēma. Nokomplektēt kadrus ar jauniem, maz ko zinošiem, augstprātīgi – ambicioziem, bet pietiekami uzticīgiem darbiniekiem ir iecienīta amerikāņu organizatoriskā metode. Arī Latvijas žurnālistikā ir gan “arvien muļķīgākas meitenes”, kā teica Imants Ziedonis, gan noteikti arī arvien muļķīgāki puisīši ar attiecīgu orientāciju, kurus aktīvi skolo bēdīgi slavenais Kārlis Streips. Un daži no viņiem pēc tam vēl kļūst par politiķiem…

Zemāk Imanta Ziedoņa viedoklis par katastrofālo Latvijas žurnālistu un mēdiju kvalitātes kritumu, ko viņš izteica vēl 2001.gadā:

Jautājums: Vai Jums nešķiet, ka masu medijos bieži notiek derdzīga infantilizācija?

Imants Ziedonis: Jā. Infantilizācija ir ļoti izplatīta masu medijos. Droši vien draugs draugam palīdz dabūt darbu un tāds tādu meklē. Visi ir debili un infantili. To ir grūti noskatīties. Turklāt tas ir pašpārliecināti bezkaunīgs infantilisms.

Jautājums: Izskatās, ka tas tiek veidots mērķtiecīgi…

Imants Ziedonis: Viņi paši jau to mērķtiecību neveido, to dara mediju vadība, kura zina lielu mūsu sabiedrības daļu, kas ir “debila”. Tā tad arī tiek barota ar gudreļu muldēšanu. Tas ir nožēlojami. Tā ir deklasēšanās. Tā ir pauperizēšanās, kad strādniecība pārvēršas par nabagiem. Tā deklasējas informācijas lauks, parādās arvien muļķīgākas meitenes. Viņas jau pašā sākumā ir muļķes……”

Avoti:
http://eot.su/node/18670  (sākot no 01:17:37)
http://www.echo.msk.ru/programs/personalno/1531104-echo/
https://infoagentura.wordpress.com/2012/04/22/imants-ziedonis-mediji-ir-debili-un-infantili/

Informācijas aģentūra
/03.05.2015/

Posted in Kat.: Notikumi, Reģ.: Krievija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Kādēļ par sociālismu, kādēļ pret nacionālismu?

00487_socialismNeskatoties uz to, ka Latvijā nu jau 25 gadus pie varas ir vienīgi nacionālas un (neo-) liberālas partijas, kuru darba rezultātus, kas ir Latvijas un Latvijas tautas iznīcināšana, mēs varam baudīt katru dienu, ir vēl joprojām atsevišķi cilvēki, kuri Latvijā tiecas pēc liberālisma un nacionālisma un brīnās, kādēļ es neaicinu sadarboties šajā virzienā. Mani drīzāk gluži otrādi pārsteidz tas, ka ir vēl cilvēki, kuri vēlas doties nacionālisma un liberālisma virzienā.

Manuprāt, jau bērnu dārza bērni zina un saprot, ka Latvijā dzīvo daudzu nacionalitāšu cilvēki. Mēs esam daudznāciju tauta. Turklāt mazākumtautu īpatsvars Latvijā ir nozīmīgs. Latvieši Latvijā, saskaņā ar Centrālās Statistikas pārvaldes datiem, 2011. gadā bija 61 procents, bet cittautieši 39, tas ir gandrīz 40 procenti. Tā ir valsts oficiālā statistika. Zinot arī to, cik daudz mums ir jauktu ģimeņu un nepilsoņu diskriminācijas Latvijā pēdējo 25 gadu laikā, patiesais cittautiešu īpatsvars varētu būt daudz lielāks.

Kā, gan tādā situācijā, pieaudzis cilvēks pie pilna prāta var vēlēties Latvijā nacionālas politikas īstenošanu. Tā ir neprāšu utopija no paša sākuma. Tieši tādēļ mēs Latvijā jau 25 gadus mīdamies uz vietas strupceļā, mēģinot ar galvu izsist caurumu dzelzsbetona mūrī. Par to, ka nacionāla valsts ir kaitīga utopija Latvijai, es jau rakstīju iepriekš (http://www.suverenssuverens.org/blog/index.php?id=y3w1sa43 ).

Tajā vietā vajadzētu domāt par to, kā mums visiem kopā Latvijā dzīvojošajiem būtu iespējams īstenot savā dzimtenē patiesi pašnoteiktu un pašnodrošinātu valsti. Kā izveidot savu tautsaimniecību un lauksaimniecību, lai paši sevi nodrošinātu, bez jebkādiem starptautiskiem diktātiem, kā ieviest savu suverēnu norēķinu sistēmu, kā organizēt tikumīgu ienākumu un īpašumu sadali, kā veidot savu izglītības sistēmu, kā iemācīties atkal kopt un mīlēt savu kultūru. Kā aizsargāt pašiem sevi un savu dzimteni.

Otra lieta, par kuru man arī jābrīnās, ir tas, ka ļaudis neaptver neoliberālisma kaitīgumu cilvēku sabiedrībai. Visas Latvijas partijas pēdējo 25 gadu laikā ir bijušas liberālas, ieskaitot opozīcijas partijas. Valdošās partijas nu jau 25 gadus Latvijā īsteno liberalizācijas politiku, kas ir, piemēram, arī pri(h)vatizācija. Visa Latvijas elite ir liberāla. Liberalizācija mūsdienās vairs nav tas, kas tas bija sākumā, apmēram pirms 300 gadiem. Toreiz tā bija kapitāla (vai kapitālistu) atbrīvošanās kustība no feodālisma (toreizējā valsts sistēma).

Šodien liberālisms nozīmē bezatbildību, tikumu pagrimšanu, pederastijas un lesbietisma propagandu pat bērnu dārzos, tā ir perversija un izvirtība, tā ir valsts un sabiedrības īpašuma izpārdošana vai privatizēšana dažiem kapitāla turētājiem, tā ir skolu, bibliotēku, muzeju, izstāžu, klubu un citu sabiedriski nozīmīgu iestāžu slēgšana vai privatizēšana, tā ir slimnīcu un poliklīniku likvidēšana vai izpārdošana, tā ir zemes, īpašumu, produktīvo līdzekļu, ūdens, kanalizācijas, elektrības, gāzes un ūdens vadu un visas pārējās infrastruktūras privatizēšana, tā ir valsts nozīmes uzņēmumu izpārdošana, kā metalurga, dzelzceļa, ostu uc. Šādā sistēmā ieguvēji ir tikai atsevišķi daži, tikai liela kapitāla īpašnieki. Visa pārējā sabiedrība ir zaudētāji.

Liberālisms nozīmē, katrs pats par sevi. Slimie un vecie tiek uzskatīti par liekēžiem, pensiju vecums tiek celts, pensijas samazinātas. Liberālismā mēs tiekam atbrīvoti no jebkādas drošības, no slimības aprūpes, no vecuma nodrošinājuma, no izglītības, no darba, no spējas dibināt ģimeni. Valsts vienīgie ienākumi paliek vien nodokļi no iedzīvotajiem, jo uzņēmumu īpašnieki, kapitāla turētāji un tā dēvētie investori, visbiežāk nemaksā Latvijā nodokļus. Samazinot iedzīvotāju skaitu, nodokļi iedzīvotājiem tiek arvien celti, bet labklājība tiek “liberalizēta”, pasludināta par luksu, kuru iegūst tikai naudīgākais, prasmīgākais, veiklākais, izmanīgākais, talantīgākais, viltīgākais vai nelietīgākais zaglis.

Tas ir tas, kas Latvijā ir ticis veiksmīgi īstenots pēdējo trīsdesmit gadu laikā. Ja viss, ko cilvēks gaida no valsts, tiek iznīcināts, tad rodas jautājums, vai mums tāda valsts ir vel vajadzīga? Kādēļ gan mēs vel maksājam nodokļus? Par to, kas gan ir valsts, es arī rakstīju jau iepriekš (http://www.suverenssuverens.org/blog/index.php?id=5nlnx77i ).

Bet kas ir sociālisms, par kuru es vēlos ar Jums diskutēt? Arguments, ka sociālismu mēs jau Latvijā esam izmēģinājuši, ir smieklīgs un bez jebkāda nopietna pamata. Tikpat labi taču varētu argumentēt, ka arī kapitālismu (liberālismu) mēs Latvijā tāpat esam izmēģinājuši, tagad pēdējos 30 gadus un divas reizes ilgāk pirms 1940. gada. Tas sevi ir parādījis. Neskatoties uz to, kapitālisti nav atmetusi ar roku, to uzlabot (vismaz tik daudz, lai tas kaut cik turētos), nez kādēļ tas tomēr ir ticis permanenti lāpīts. Kaut gan, tā vienmēr ir bijusi sabiedrībai kaitīga ideoloģija. Kādēļ gan Jūs nesakāt, ka kapitālisms “Latvijā jau izmēģināts, un rezultāti nebija spīdoši.” Kādēļ Jūs to sakāt tikai par sociālismu? Vai Jums kāds to tā iemācījis, vai varbūt zemapziņā iepotējis?

Liberālismā brīvs ir vienīgi tas, kas atrodas liberālās varas piramīdas pašā augšā. Tikai un vienīgi tas diktē visiem pārējiem gan likumus, vērtības un tikumus, gan pieejamo un saņemamo informāciju, gan normas un standartus, gan cenas un algas, gan arī uzņēmumu iznīcinošo konkurenci un tautas pagrimumu vai šķietamu kādas citas tautas ierobežotu “uzplaukumu”.

Abu sistēmu vai ideoloģiju salīdzinājumam par pamatu, protams, jāņem demogrāfiskie rādītāji. Jo tieši demogrāfiskie rādītāji norāda uz tautas labklājību. Ja tautai iet labi, tā dibina ģimenes, vairojas, izglītojas, rada. Ja tautai iet slikti, tā nedibina ģimenes, nerada bērnus, izvairās no uzņēmējdarbības, izbrauc svešumā. Šos rādītājus mēs atradīsim arī Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes mājaslapā. 1987. gadā Latvijā dzīvoja 2,7 miljoni iedzīvotāju. Šodien, 2014. gadā, Latvijā dzīvo 1,9 miljoni iedzīvotāju. Jūs varat arī salīdzināt datus par to, cik un kas Latvijā sociālistiskās sistēmas laikā tika ražots un cik Latvija ražo “brīvās”, liberālās ideoloģijas periodā. Šodienas rādītāji, salīdzinoši ar sociālistiskā laikmeta rādītājiem, ir katastrofāli. Tādēļ arī tauta izmirst un ir spiesta doties svešumā maizi meklēt.

Paturpināšu uzsākto argumentu. Mēs esam pieredzējuši Latvijā tikai viena veida sociālisma iekārtu. Bet sociālisms var būt ļoti dažāds. Cik pasaulē ir cilvēku, tik dažādas var būt idejas par sociālu sabiedrisko iekārtu. Cilvēki visos laikos, visās valstīs un tautās ir tiekušies pēc sociālas, tikumīgas un solidāras kopdzīves. Visās valstīs ir sociālistiski filozofijas, ideoloģijas un politiskie virzieni.

Ko gan nozīmē sociālisms? Sociālisms ir tāda valsts iekārta, kad sociālās šķiru šķēres izplešanās tiek ierobežota, kad cilvēki par savu darbu saņem tikumīgu atalgojumu, bezpiepūļu ienākumu avoti (spekulēšana) tiek ierobežoti, nodokļu sistēma un valsts uzņēmējdarbība nodrošina un garantē gan pieeju dzīvei nepieciešamajiem līdzekļiem, gan izglītībai, gan slimības un vecuma aprūpei.

Alma Kopa
/23.04.2015/

Avoti:
http://www.suverenssuverens.org/blog/index.php?id=p748133s

Informācijas aģentūra
/03.05.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 22 komentāri

Pasaules lielāko korporāciju saraksts

00492_mg21228354.500-3_600Šveices Cīrihes universitātes speciālisti veikuši 43 tūkstošu transnacionālo korporāciju sakaru matemātisko analīzi un nonākuši pie secinājuma, ka pār pasauli valda viena gigantiska „superkorporācija”, kuras rokās atrodas globālās ekonomikas vadības sviras.

Lai radītu iespējami pilnīgāku priekšstatu par globālo korporatīvo sistēmu, eksperti apstrādāja gigantisku informācijas par attiecībām starp lielākajām transnacionālajām korporācijām masīvu. „Realitāte ir tik sarežģīta, ka mums jāatmet dogmas, vai tās būtu par sazvērestības teoriju vai brīvo tirgu. Mūsu analīze ir balstīta uz reāliem datiem,” paskairoja pētījuma autors, komplekso sistēmu teorētiķis Džeimss Glatfelders.

Arī iepriekšējie pētījumi liecināja, ka salīdzinoši neliela kompāniju un banku grupa pārvalda lielāko daļu pasaules „ekonomiskā pīrāga”, tomēr šajos pētījumus netika ņemtas vērā netiešas kopsakarības – korporāciju attiecības ar to meitas uzņēmumiem un afilētajām struktūrām.

Cīrihes zinātnieku komanda datu bāzē Orbis atlasīja 43060 transnacionālajām korporācijām piederošas kompānijas un noskaidroja to kopējos aktīvus. Tika arī izveidots transnacionālo korporāciju ekonomiskās ietekmes sadalījuma modelis, ņemot vērā, kā vienas kompānijas kontrolē citas. Tika analizēta situācija, sākot ar 2007. gadu.

Zinātnieki atklāja kodolu no 1318 kompānijām, kuru saistību ar citiem uzņēmumiem grūti nosaukt savādāk kā par „asiņu sajaukšanu”. Katrai no šīm 1318 kompānijām tika atklāta cieša saistība ar divām vai vairāk citām kompānijām (afilēto partneru vidējais daudzums izrādījās 20).

Lai arī šo korporāciju oficiālie ienākumi tikai nedaudz pārsniedz 20% no visas pasaules ieņēmumiem, caur saviem satelītuzņēmumiem tās faktiski vada vairākumu pasaules kompāniju, kas strādā „reālas” ekonomikas sektorā. Līdz ar to šo korporatīvu uzņēmumu rokās koncentrēti aptuveni 60% visas pasaules ienākumu.

Turpinot modelēšanu, zinātnieku komanda secināja, ka vairākums finansiālo ķēžu noved līdz no 147 kompānijām sastāvošam „superanklāvam”. To aktīvi savukārt faktiski ir kopīpašums (savstarpēji piederoši), kas nodrošina šim finanšu konglomerātam kontroli pār 40% globālās korporatīvās bagātības.

Vairākums no šīm „superkorporācijām” ir finanšu institūti. Par pašiem lielākajiem Cīrihes zinātnieki uzskata:

1. Barclays PLC
2. Capital Group Companies Inc.
3. FMR Corporation
4. AXA
5. State Street Corporation
6. JP Morgan Chase & Co
7. Legal & General Group PLC
8. Vanguard Group Inc. [Organizēja apvērsumu un pilsoņu karu Ukrainā. Starp īpašniekiem ir arī Bušu ģimene. Ārpus ASV lielos apmēros vilto dolārus, kuri tehniski ir pat labākā kvalitātē kā oriģinālie (lielos daudzumos šie dolāri pašreiz ir apgrozībā Ukrainā, īpaši Dņepropetrovskas apgabalā). Viltojumus var identificēt tikai pēc seriālajiem numuriem, salīdzinot tos ar oficiālo FRS izlaisto dolāru seriālo numuru sarakstu. ASV naudas viltošanas infrastruktūra, ko tā izmantoja cīņai ar PSRS, tika „prihvatizēta” Džordža Buša jaunākā prezidentūras laikā ar tā personisku līdzdalību un daudzu cilvēku upuriem, kuri tam nepiekrita vai kļuva par nevēlamiem lieciniekiem.]
9. UBS AG
10. Merrill Lynch & Co Inc.
11. Wellington Management Co LLP
12. Deutsche Bank AG
13. Franklin Resources Inc
14. Credit Suisse Group
15. Walton Enterprises LLC
16. Bank of New York Mellon Corp
17. Natixis
18. Goldman Sachs Group Inc
19. T Rowe Price Group Inc
20. Legg Mason Inc
21. Morgan Stanley
22. Mitsubishi UFJ Financial Group Inc
23. Northern Trust Corporation
24. Société Générale
25. Bank of America Corporation
26. Lloyds TSB Group plc
27. Invesco plc
28. Allianz SE 29. TIAA
30. Old Mutual Public Limited Company
31. Aviva plc
32. Schroders plc
33. Dodge & Cox
34. Lehman Brothers Holdings Inc (pēc 2007.gada datiem)*
35. Sun Life Financial Inc
36. Standard Life plc
37. CNCE
38. Nomura Holdings Inc
39. The Depository Trust Company
40. Massachusetts Mutual Life Insurance
41. ING Groep NV
42. Brandes Investment Partners LP
43. Unicredito Italiano SPA
44. Deposit Insurance Corporation of Japan
45. Vereniging Aegon
46. BNP Paribas
47. Affiliated Managers Group Inc
48. Resona Holdings Inc
49. Capital Group International Inc
50. China Petrochemical Group Company

/24.11.2011/

Avoti:
http://www.diena.lv/pasaule/petijums-globala-ekonomika-atrodas-vienas-gigantiskas-superkorporacijas-rokas-13910273   http://www.newscientist.com/article/mg21228354.500-revealed–the-capitalist-network-that-runs-the-world.html

Informācijas aģentūra
/03.05.2015/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Ziņa | Komentēt

ASV Atbildības birojs: lidot ar pasažieru lidmašīnām vairs nav droši – to vadību iespējams attālināti pārtvert

00485_images4NEEQ7R6Par to, ka jaunāko pasažieru lidmašīnu vadību ir iespējams pārtvert no salona, cita lidojoša aparāta vai vienkārši no zemes, es rakstīju vēl 2014. gadā sakarā ar pirmo Malaizijas aviolīniju lidmašīnas Boeing 777-200ER pazušanu (http://pravosudija.net/article/konec-letuchego-malayca). Tobrīd manis rakstītais izraisīja daudz strīdus, tai skaitā speciālistu vidū, bet tagad šis apgalvojums ir apstiprināts oficiāli.

ASV Valsts Atbildības biroju (U.S. government accounability office – GAO ) vada ASV valsts Ģenerālkontrolieris, kura kandidatūru savukārt no Kongresa iesniegtiem pārstāvjiem apstiprina prezidents. ASV Valsts Atbildības biroju mēdz saukt par “Kongresa sargsuni” un tas parasti veic federālās valdības kontroli budžeta līdzekļu izlietojuma sakarā.

14.04.2015 publicētajā 56 lappuses biezajā atskaitē “Gaisa satiksmes vadība: FAA procesā no pārejas uz nākamās paaudzes tehnoloģijām nepieciešama visaptverošāka pieeja kiberdrošībai” (AIR TRAFFIC CONTROL: FAA Needs a More Comprehensive Approach to Address Cybersecurity As Agency Transitions to NextGen – http://www.gao.gov/assets/670/669627.pdf ) tiek pastāstīts ļoti daudz kas interesants, kas nav raksturīgi dokumentiem bez slepenības atzīmes.

Visvienkāršāk dokumenta esenci ir nodot, citējot CNN ziņu (http://edition.cnn.com/2015/04/14/politics/gao-newer-aircraft-vulnerable-to-hacking ).

“GAO: Jaunās lidmašīnas ir nedrošas pret “uzlaušanu”.

Vašingtona (CNN). Pēc jaunākās Atbildības biroja atskaites simtiem lidmašīnas, kuras šodien veic komerciālos reisus, ir aprīkotas ar borta kompjūteriem, kuri ir nedroši pret “uzlaušanu’ un distancētu vadības pārtveršanu, izmantojot pasažieru Wi-Fi tīklu. To var izdarīt pat no zemes.

Viens no atskaites sastādītājiem Džeralds Dillinems  pastāstīja CNN, ka starp šīm lidmašīnām ir Boeing 787 Dreamliner, А350 un А380, kuras visas ir aprīkotas ar modernākajām pilotu kabīnēm, kuras ir pieslēgtas pie tā paša Wi-Fi tīkla, kuru izmanto arī pasažieri.

“Jaunākās sakaru tehnoloģijas, tai skaitā IP pieslēgumi, arvien vairāk tiek izmantotas aviācijas sistēmās, radot iespēju iegūt piekļuvi lidmašīnas aviononikas sistēmai un iedarboties uz to nepiederošām personām,” – ir teikts atskaitē, kura ir izveidota, konsultējoties ar aviācijas nozares un kiberdrošības ekspertiem.

Atskaites izveidotāji – valdības izmeklētāji apgalvo, ka ļaundaris, kuram ir tikai portatīvais dators, teorētiski var: – pārtvert lidmašīnas vadību; – inficēt ar datorvīrusu lidmašīnas lidojuma vadības komjūterus; – apdraudēt lidojuma drošību, pārņemot savā kontrolē borta kompjūterus; – vadīt brīdinājuma sistēmas vai pat navigācijas sistēmas.” … un tā tālāk. Citāta beigas. Paldies, protams, ka apstiprinājāt to, ko teicu iepriekš, bet mani nezin kāpēc tas nemaz neiepriecina.

ASV Ģenerālkontrolieris un viņa vadītais Atbildības birojs nav privāts kantoris un ne patērētāju asociācija, un pat ne tiesību aizsardzības nevalstiskā organizācija. Tā ir izmeklēšanas iestāde.

ASV Federālā aviācijas administrācija (FAA) ir centrālo valsts pārvaldes institūciju orgāns. ASV, vismaz oficiāli, atrodas karastāvoklī pret terorismu. Normālā gadījumā, kad izmeklēšanas iestāde konstatē teroristiem pieejamu iespēju ne tikai veikt jūtamu kaitējumu, bet pat pilnībā destabilizēt vienu no centrālās valsts pārvaldes orgāniem, tāda informācija parasti nekavējoties tiek noslepenota un problēma tiek risināta valdības iekšienē.

Bet šajā gadījumā tas izskatās tā it kā ASV valdība uzstājīgi dod padomu teroristiem: kāpēc jums sevi ir jāpakļauj nevajadzīgam riskam, cenšoties ienest lidmašīnā sprāgstvielas, ja eksistē pārbaudīta un pierādīta iespēja panākt to pašu rezultātu, izmantojot puiku ar portatīvo datoru. Ja uzskatāt, ka tās ir tikai baumas, tad, lūk, jums tiek piedāvāts arī pdf fails arābu valodā, kurā tiek paskaidrots arī tas cik Atbildības birojs ir nopietna organizācija. Tā ka nekāda mānīšanās, tik uz priekšu.

Cēlo mērķi brīdināt publiku par iespējamajām briesmām izmeklēšanas iestādes šādos gadījumos parasti sev neuzstāda. Un ko vispār šajā gadījumā būtu jādara brīdinātajai publikai? Panikā mesties atgriezt jau pasūtītās un nopirktās avio biļetes? Pieprasīt lidojuma laikā veikt avārijas nosēšanos? Vai arī vienkārši ņemt vērā, ka no šī brīža lietot aviotransportu nav droši? Kā nesen paziņoja ASV Valsts departaments [Ārlietu ministrijas analogs]: mēs brīdinājām pilsoņus par bīstamību doties uz Jemenu; tagad lai slēpjas no bombardēšanas un tiek no turienes laukā patstāvīgi.

Lai gan eksistē vēl divas iespējamības. Pirmā: citu valstu izmeklēšanas iestādes ir pārāk pietuvojušās to izmeklēto aviokatastrofu patiesajiem iemesliem un pastāv reāla iespēja, ka tās var iziet, piemēram, uz bijušajiem CIP hakeriem, kuri tagad strādā amerikāņu privātajās militārajās kompānijās.

Ja tas ir tā, tad visi var uzelpot, jo otrs izskaidrojums, kurš izskatās tuvāks patiesībai, nav tik mierinošs. Tiek plānots veikt jaunu teroristisku aktu sēriju pret starptautisko gaisa telpu, ko ir nepieciešams norakstīt uz bārdainiem hakeriem, kuri darbojas no kalnu alām trešās pasaules valstīs. Vai arī šoreiz varbūt ne no trešās pasaules valstīm? […bet no Krievijas, piemēram.]

Jebkurā gadījumā tagad starptautiskās aviosatiksmes drošības ilūzija ir pilnībā izkliedēta, lai gan minerālūdeni uznest uz klāja jums tāpat joprojām neļaus.

Tatjana Volkova
/15.04.2015/

Avoti:
http://pravosudija.net/article/razveyana-illyuziya-bezopasnosti-polyotov
http://www.gao.gov/assets/670/669627.pdf
http://edition.cnn.com/2015/04/14/politics/gao-newer-aircraft-vulnerable-to-hacking/
http://pravosudija.net/article/konec-letuchego-malayca
http://pravosudija.net/article/konec-letuchego-malayca-chast-ii

Informācijas aģentūra
/26.04.2015/

Posted in Kat.: Specdienesti, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Specdienestu spēlītes: jauns “snoudens” Vācijas specdienestu rīcībā

00486_image-837572

Mani pastāvīgie lasītāji atceras 2015.gada sākuma sāgu par “superbanknotēm”, ar kurām tika finansēts Ukrainas konflikts. Toreiz trīs atvaļināti ASV militāristi, kuri strādāja korporācijas Vangard (Vanguard Group Inc) labā Kijevā, nokļuva visai sarežģītā situācijā un tāpēc nolēma bēgt, izmantojot viņu rīcībā esošo viltoto naudu. Divi no viņiem, Pīters van Bjurens un Džonatans Meisons, devās Austrumu virzienā, bet trešais – uz Rietumiem.

Pakaļ pirmajiem diviem tika nosūtīti apmēram simts privātās militārās kompānijas Greystone specvienības kaujinieki. Džonatans Meisons, kurš Doņeckas apgabala Marinskas rajona Krasnogorovkā visdrīzāk gaidīja van Bjurena sarunu ar DTR zemessardzi rezultātus, tika atrasts, aizturēšanas laikā nošāva trīs specnaziešus un gāja bojā varoņa nāvē.

Pīteru van Bjurenu aizturēja Doņeckas apgabala, Jasinovatskas rajona ciemā Spartaks, amerikāņu konvoja pavadībā nosūtīja uz Kijevu, no Žuljanas lidostas ar privātu čarterreisu lidmašīnā Hawker 900XP nogādāja Londonā, kur viņš tajā pašā dienā nomira no infarkta saviem darba devējiem [korporācijai Vangard] piederošajā medicīnas centrā Sevenoaks.

Pītera māte, Leslija Borland van Bjuren nomira no ilgstošas slimības iestādē “Grand Islander Health Care Center“ Midltaunā Rodailendā, Ohaijo štatā, ASV. Pie viņas esošā bēgļu “apdrošināšana” (korporāciju Vangard kompromitējoši materiāli) bez pēdām pazuda.

Trešais bēglis, kura vārds īpašu apstākļu dēļ netiek nosaukts un kuru apsaucu par “runājošo zirdziņu”, tika aizturēts tīras nejaušības pēc uz Ukrainas – Slovākijas robežas robežkontroles punktā Užgoroda – Višnenemecka Slovākijas pusē. Tonakt dežūrējošais vācu muitnieks – instruktors, kurš bija kopā ar saviem vietējiem kursantiem, ieinteresējās par formāli pilnīgi pareizi noformētajām simts dolāru banknošu paciņām, ar kurām bija piebāzta amerikāņa automašīna.

Veicot rūpīgu banknošu pārbaudi ar programmu ATLAS, tika konstatēts, ka ne visu banknošu seriālie numuri ir atrodami FRS [ASV centrālā banka] oficiāli izlaisto banknošu seriālo numuru sarakstā [ja nav, tad tas nozīmē, ka banknote ir viltota]. Amerikānis tika aizturēts, nogādāts Vācijā, kur viņš uzreiz sāka sadarboties ar izmeklētājiem. Tā kā neizdevās aiziet pagrīdē, lai nesekotu saviem kolēģiem, viņam bija nepieciešama aizsardzība no saviem darba devējiem.

Viens no šīs izmeklēšanas rezultātiem bija neapgāžami pierādījumi par amerikāņu izšķirošo lomu apvērsuma organizēšanā un pilsoņu kara izraisīšanā Ukrainā, ko ieguva vācu puse. Šos materiālus Angela Merkele izmantoja sarunās ar Baraku Obamu, uzstājot uz amerikāņu ieroču piegādes atcelšanu Ukrainai.

Tas ir īss nesenu notikumu apraksts, kurus detalizēti apskatīju daudzos rakstos. Tagad šī epopeja ir ieguvusi negaidītu attīstības gaitu.

21.aprīlī “Spiegel Online” publicēja rakstu “Berlīne ignorē pierādījumus, ka amerikāņu bezpilotu lidmašīnas tiek attālināti vadītas no vācu Ramšteinas” (http://www.spiegel.de/politik/deutschland/us-drohnenkrieg-von-ramstein-berlin-ignoriert-interne-dokumente-a-1029596.html ). Raksts ir septiņas lappuses biezas atmaskojošas publikācijas (sestdienas [18.04.2015] žurnāla Der Spiegel “papīra” versijā) turpinājums. Tajā žurnālisti žēlojas, ka neskatoties uz Der Spiegel un The Intercept atmaskojumiem, Vācijas valdība turpina apgalvot, ka tai nekas nav zināms par ASV gaisa spēku karabāzes Ramšteinā izšķirošo lomu amerikāņu bezpilotu kaujas lidmašīnu attālinātā vadībā virs citu valstu teritorijām.

“Vācijas Aizsardzības ministre Ursula fon der Leijena  parasti visai sīki presei stāsta par savu darbību, bet šoreiz svētdienas vakarā viņa kā uz slepenu operāciju devās Vašingtonā  tikties ar savu amerikāņu kolēģi Eštonu Karteru pat nepaņemot līdzi savu oficiālo pārstāvi Jensu Flosdorfu. Par pirmdien notikušās pirmās tikšanās detaļām ir zināms maz. Tika paziņots tikai, ka “fon der Leijena  nerunās par Ramšteinas gaisa spēku karabāzi.” Šis jautājums, kā paziņoja Aizsardzības ministrija, tiks apspriests, izmantojot citus kanālus.”

Žurnāls atsaucas uz “jauniem pierādījumiem un daudzskaitliskiem slepeniem dokumentiem, kuri nepārprotami pierāda, ka aviobāze Ramštainā ir svarīgs starpposms starp bezpilota lidmašīnu komandcentru Nevadas štatā (ASV) un iznīcināmiem mērķiem Somālijā un Jemenā.”

Rakstā tiek minēts, ka 2011.gadā Pentagons rakstiski informēja Vācijas Aizsardzības ministriju, ka Ramštainā drīzumā tiks uzstādīta radioreleju stacija bezpilotnieku vadības nodrošināšanai. “Bez šīs stacijas, kura spēj nodot attēlus un informāciju no bezpilota lidmašīnas uz komandcentru reālā laika režīmā, dati tiktu saņemti ar dažu sekunžu nokavēšanos un aizdomās turamo teroristu likvidācija visdrīzāk tad nebūtu iespējama.”

Der Spiegel uzdod retorisku jautājumu vai Vācijas valdība spēs arī turpmāk to noklusēt. Lai kā arī nebūtu Bundestāga [Vācijas parlaments] izmeklēšanas komisija NDA (Nacionālās drošības aģentūras) sakarā jau ir nopietni ieinteresējusies par Ramštainas kara bāzi. Deputāti pieprasīja attiecīgus dokumentus un izteica apņemšanos izmeklēt aviobāzes lomu amerikāņu bezpilota lidmašīnu darbības nodrošināšanā.

Atbilde uz Der Spiegel jautājumu ir ļoti vienkārša. Ja vācu prese nezaudēs interesi par šo tēmu, tad Vācijas valdība būs spiesta reaģēt. Redakcijā to zin, tāpēc arī pasteidzās publicēt turpinājumu, jo vājā reakcija uz pirmo publikāciju neapmierināja informācijas noplūdes organizatorus. Tā kā Der Spiegel informācijas avots var būt tikai pārstāvis no Vācijas valdības augstākajām aprindām, kuram ir piekļuve slepeniem pierādījumiem, prese visdrīzāk nezaudēs interesi par šo tēmu.

Par ko tad te pēc būtības iet runa? Sabiedrotie, Vācija un ASV, ir antipodi no likumu ievērošanas skatu punkta. Ja amerikāņu policija katru gadu nogalina vairāk kā 100 tūkstošus pilsoņu, tad viņu vācu kolēģi nevienu.

Ramštainas kara bāze un teritorija ap to reāli ir amerikāņu pilsētiņa ar amerikāņu veikaliem un citām amerikāniskām sadzīves sfērām, kurā dzīvo 50 tūkstoši amerikāņu karavīru un viņu ģimenes locekļi. Vācieši parasti neiejaucas tajā, kas tur notiek un pat celtniecība te tiek veikta bez vietējiem atļaujošajiem dokumentiem.

Tomēr sabiedrotā karabāze nav diplomātiskā pārstāvniecība un Vācija nav ne Irāka vai Ukraina, tāpēc visā tās teritorijā ir spēkā Vācijas jurisdikcija. Gan pēc Vācijas, gan arī starptautiskās likumdošanas bezpilota lidmašīnu izmantošana tā, kā to praktizē amerikāņi, ir kara noziegums un noziegums pret cilvēci.

Un galu galā Vācija (tāpat kā ASV) neatrodas kara stāvoklī ar Somāliju, Jemenu vai kaut vai Pakistānu, un “aizdomās turamo teroristu likvidācija” ir regulāras (sērijveida) slepkavības, kuras tiek veiktas, izmantojot Vācijas teritoriju. Tas ir triviāls kriminālnoziegums, kuru policijai ir pienākums atklāt, bet tiesām par to ir jāsoda. Vācu juristi – eksperti šo jautājumu apspriež un principiālu iebildumu pret šādu traktējumu viņiem nav.

Pierādījumi, lai varētu ierosināt krimināllietu, izmeklēšanas iestādēm ir pietiekami. “Runājošā zirdziņa” lietu vadīja Vācijas Federālais izlūkošanas dienests (BND) kopā ar Federālo kriminālpolicijas pārvaldi (BKA) un Vācijas konstitūcijas aizsardzības biroju (BfV). “Runājošā zirdziņa” liecības tika pārbaudītas, daļēji apstiprinātas un tika nodotas zināšanai valsts augstākajai vadībai.

Tomēr vācieši ir skeptiski attiecībā uz mutiskām liecībām, jo īpaši, ja, ticot teiktajam, pēc tam ir jādara tas, ko darīt ļoti negribas. Maz ko cilvēks var sarunāt, lai izvairītos no soda par naudas viltošanu. Savukārt dokumenti ir pavisam cita lieta. Bet mūsu “runājošais zirdziņš” veda sev naudu, nevis slepenus dokumentus vāciešiem. Tas deva iespēju sākt bremzēt lietas virzību. Kad aizdomās turamo izspieda kā citronu, viņam tika paziņots, ka viņš ir brīvs un var doties uz visām četrām debess pusēm. Ja aizdomās turamais negrib doties mājās, tad par palīdzību izmeklēšanai viņš var saņemt dzīvošanas atļauju Vācijā.

Tomēr mūsu varonis nesteidzās kļūt par vieglu mērķi saviem darba devējiem. Viņu neapmierināja tas pilnībā neskaidrais stāvoklis kādā atrodas Snoudens [bijušais
CIP un NDA darbinieks, kurš aizbēga no ASV ar ļoti lielu daudzumu slepenu dokumentu un saņēma patvērumu Krievijā]. Pat sliktāk: Snoudenu vismaz apsargā. Bet kas ir Edvards Snoudens? Sistēmadministrators, kuram palaimējās lejupielādēt ļoti daudz noslēpumu.

“Runājošais zirdziņš” ir pieredzējis, augsti stāvošs operatīvais darbinieks, atvaļināts virsnieks, kurš ir izgājis daudzus “karstos punktus”, un kurš savā civilista karjerā ir uzdienējies līdz augstākā līmeņa menedžera pozīcijai korporācijas Vangard aktīvu pārvaldītāju kompānijas slepenā militarizētā struktūrā. Darba darīšanās viņam regulāri bija jākontaktējas ar Vangard aģentiem ASV armijā, CIP un NDA.

Nebūt ne visi no šiem cilvēkiem kļuva par dzimtenes nodevējiem tikai dēļ samaksas. Daudzi no tiem tika savervēti, izmantojot kompromitējošus materiālus, kam pieeja bija arī mūsu varonim. Šai situācijā “runājošais zirdziņš” nolēma veikt savu operāciju. Viņš sazinājās ar dažiem saviem avotiem un pieprasīja no viņiem dokumentus, kuri apstiprina amerikāņu operācijas pret Vāciju, kā arī to nesankcionētas darbības no Vācijas teritorijas. Šai ziņā ļoti perspektīvs izrādījās augsta ranga ASV virsnieks, kurš nodeva viņam dokumentus, kuri nepārprotami pierāda ar vāciešiem nesaskaņotas aktivitātes Ramštainas kara bāzē. No šī brīža “runājošais zirdziņš” pārvērtās par “snoudenu”. Daļa no viņa nodotajiem dokumentiem arī nokļuva Der Spiegel žurnālistu rīcībā. Pēc tam, kad jaunais “snoudens” bija nodevis dokumentus BND, viņš pieprasīja un saņēma aizsargājama liecinieka statusu.

Tatjana Volkova
/23.04.2015/

Avoti:
http://pravosudija.net/article/nemeckiy-supersnouden-s-superdollarami
http://www.spiegel.de/politik/deutschland/us-drohnenkrieg-von-ramstein-berlin-ignoriert-interne-dokumente-a-1029596.html
http://pravosudija.net/article/umirotvorit-missis-van-byurren
http://pravosudija.net/article/umirotvorit-missis-van-byurren-ato-napolovinu-zavershena
http://pravosudija.net/article/umirotvorit-missis-van-byurren-zadacha-posledney-fazy-ato-vypolnena
http://pravosudija.net/article/umirotvorit-missis-van-byurren-suprug-v-bezopasnosti
http://pravosudija.net/article/umirotvorit-missis-van-byurren-kakim-sposobom-teper
http://pravosudija.net/article/umirotvorit-missis-van-byurren-prikvel-svekrov

Informācijas aģentūra
/26.04.2015/

Posted in Kat.: Specdienesti, Reģ.: Anglosaksija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

ASV karavīri Kijevā izvaro ukraiņu meitenes

00478_hodges-usa

Frederiks “Bens” Hodžess

Divi augstu stāvoši ASV karavīri 14.04.2015 Kijevā esot izvarojuši 12 un 13 gadus vecas ukraiņu meitenes, 16.04.2015 paziņoja krievu-ukraiņu blogere Tatjana Volkova, kura, atsaucoties uz saviem labi informētiem draugiem, kā pirmavots vēsta par daudziem neafišējamiem faktiem (kuri ir pietiekami konkrēti un tāpēc gana viegli pārbaudāmi iestādēm ar vismaz kaut kādām “spec” iespējām).

Volkova raksta: “Nesen ASV sauszemes spēku komandieris Eiropā Frederiks “Bens” Hodžess (Frederick “Ben” Hodges /Фредерик «Бен» Ходжес) žēlojās par krievu pānākumiem informatīvajā karā un teica: “Viņi nav aprobežoti ar atbildību teikt taisnību. Tādējādi viņi vienkārši “šauj” un katru reizi, kad kāds Rietumos izliek kādu tvītu vai blogierakstu, tas izsauc “troļu” pretuzbrukumu.”

Tā kā no šī izteikuma izriet, ka pats ģenerāl-leitinants Hodžess ir apgrūtināts ar atbildību teikt patiesību, es divas dienas gaidīju no viņa paziņojumu. Tā kā nesagaidīju, nāksies par to pateikt pašai.

Divas dienas atpakaļ [14.04.2015] četri ASV karavīri Kijevā veica divu ukraiņu meiteņu grupveida izvarošanu. Vienai meitenei jau bija palikuši 13 gadi, otrai vēl ne. Divi no noziedzniekiem-pedofīliem ir privāto militāro kompāniju darbinieki, savukārt divi citi – ASV karavīri, kuru dienesta vieta ir ģenerāl-leitinanta Hodžesa štābs Visbādenē, Vācijā. Protams, diez vai viņi ieradās Kijevā tikai ar mērķi izvarot bērnus…

Sašutušo pilsoņu reakcijas dēļ milicija noskaidroja pedofīlu personības un veica to aizturēšanas mēģinājumu restorānā, kurš atrodas uz Vladimiras ielas Kijevā. Tomēr uz vietas atbraukušie Ukrainas drošības dienesta (SBU) darbinieki pavēlēja milicijai aizvākties, jo amerikāņu karavīri atsaucās uz diplomātisko neaizskaramību, bet privāto militāro kompāniju darbinieki Ukrainā arī ir atbrīvoti no kriminālatbildības.

Algotņu vārdus nesaukšu, jo tie visdrīzāk ir segvārdi un runa nav par privātajām militārajām kompānijām, par kurām viss tāpat jau ir skaidrs. Savukārt incidentā iesaistīto ASV karavīru vārdi ir majors Džonatans Strelziks (Jonathan Strelzik/ Джонатан Штрельзик) un apakšpulkvedis Valters Brodī (Walter Brodie/Вальтер Броди).

Vēlāk šo ziņu izplatīja Krievijas TV kanāls Ren-TV, tiesa gan nenosaucot vainīgo amerikāņu vārdus, un, reaģējot uz to, ASV Kongresa finansētā “Radio Brīvība” nosauca šo ziņu par absurdu, koncentrējoties uz autores personību un izkariķējot ziņojumu, bet tieši nenoliedzot nevienu no konkrētajiem apgalvojumiem. Vēlākā “Radio Brīvība” ziņojumā tika aprakstīts arī ASV vēstniecības viedoklis šai sakarā, kurš arī pēc būtības nevienu no konkrētajiem apgalvojumu nenoliedz: “ASV vēstniecībā Kijevā šo informāciju noliedza, pieļaujot, ka ar līdzīgiem ziņojumiem krievu propaganda cenšas diskreditēt ASV desantniekus. 16.aprīlī viņi ieradās Ukrainā, tomēr nevis Kijevā, bet Ļvovā. Apmēram 300 amerikāņu armijas 173-ās brigādes desantnieku no 20.aprīļa Javorivskas poligonā apmācīs kara mākslai 900 Ukrainas Nacionālās gvardes kaujiniekus.”

Zīmīgi, ka noliedzošajos ziņojumos, kuros tiek gana plaši citēts pirmavots, vainīgo vārdi vispār netiek pieminēti – šī Volkovas ziņojuma daļa tiek vienkārši ignorēta.

Pie teiktā jāpiebilst, ka amerikāņu karavīru atrašanās vietās ir gana izplatītas gan izvarošanas, gan cilvēku tirdzniecība, gan citi smagi noziegumi. Plašu sabiedrisko rezonansi guva ASV kara bāžu karavīru noziegumi pret Japānas civiliedzīvotājiem (tai skaitā pusaudža vecuma meiteņu nolaupīšana un izvarošana), kā arī Amerikas “miera uzturētāju” noziegumi Bosnijā – Hercogovinā, kurus atmaskoja noziedznieku kolēģe, amerikāniete Katrīna Bolkovaca (Kathryn Bolkovac/Кэтрин Балковак) – bijusī policiste no Nebraskas. Pēc Bolkovacas liecības motīviem ir uzņemta mākslas filma Ziņotāja/The Whistleblower/Стукачка (http://kinoprosmotr.net/drama/996-stukachka.html ; http://kinozal.tv/details.php?id=948249 )

Šis amerikāņu karavīriem raksturīgais uzvedības modelis, kā arī tas, ka viņu noziegumus maksimāli piesedz gan militārā vadība, gan ASV Valsts departaments, ir jāņem vērā arī Latvijas iedzīvotājiem, jo dēļ ļaunlatviešu un stulblatviešu nelietīgas muļķības nu arī Latvijā ir amerikāņu karavīri, un tas ir tikai laika jautājums, kad viņi sajutīsies šeit tik brīvi, ka dos vaļu savām atsaldētajām dziņām.

Avoti:
http://pravosudija.net/article/ukraina-dolzhna-znat-imena-svoih-spasiteley
http://www.liveleak.com/view?i=d98_1429244793&comments=1
http://www.radiosvoboda.org/content/article/26964013.html
http://rusila.su/2015/04/16/ukraina-dolzhna-znat-imena-svoih-spasitelej/
http://s-narodom.ru/ukraine/6909-chetvero-amerikanskih-naemnikov-v-kieve-iznasilovali-dvuh-nesovershennoletnih-devochek.html
http://www.telegraph.co.uk/news/worldnews/europe/russia/11547247/Europe-faces-a-real-threat-from-Russia-warns-US-army-commander.html
http://pravosudija.net/article/damage-control
https://infoagentura.wordpress.com/2014/05/21/lembergs-nato-karaviri-okupantu-cukas/

Informācijas aģentūra
/22.04.2015/

Posted in Kat.: Notikumi, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Ziņa | 5 komentāri

Francijas militārā izlūkdienesta vadītājs: Krievijas armija nav iebrukusi Ukrainā

00479_directeur-du-renseignement-militaire-photo2

Kristofs Gomārs

Krievijas armija nav gatavojusi iebrukumu Ukrainā, 10.04.2015 paziņoja Francijas Militārā izlūkošanas dienesta vadītājs ģenerālis Kristofs Gomārs.

Uzstājoties Francijas Nacionālajā Asamblejā (parlamentā) par plānotajām izmaiņām specdienestu likumos, kuras viņš atbalsta, Gomārs visa cita starpā pateica arī sekojošo: “Mums grūtības NATO ir apstāklī, ka Amerikāņu izlūkdienestiem ir izšķirošā nozīme aliansē, tai pat laikā ar franču izlūkdienestiem rēķinās nepietiekami, tāpēc ir būtiski, lai mēs varētu sniegt NATO franču izcelsmes informāciju. Piemēram, NATO aprindās tika paziņots, ka krievi gatavo iebrukumu Ukrainā, savukārt pēc Francijas Militārā izlūkdienesta datiem neviena no šīm hipotēzēm neapstiprinājās. Mēs konstatējām, ka krievi neizvietoja ne komandpunktus, ne aizmugures institūcijas, tai skaitā kara hospitāļus, kas ļautu veikt militāru iebrukumu. Pie tam otrā ešelona vienības ne reizi neizkustējās no vietas. Vēlākie notikumi parādīja, ka mums bija taisnība.”

No Gomāra teiktā netieši izriet, ka Amerikāņu izlūkdienesti, izmantojot savu autoritāti NATO aprindās, deva nepatiesas ziņas par Krievijas armijas iebrukumu Ukrainā. Šai ziņā ir jāatgādina, ka ASV specdienesti jau iepriekš ir snieguši nepatiesas ziņas, uz kuru pamata tika pieņemti būtiski lēmumi. Piemēram, iebrukums Irākā 2003.gadā, kura rezultātā valsts tika izpostīta, gāja bojā tūkstošiem civiliedzīvotāju un kas tagad ir novedis līdz teroristiska valstiska veidojuma “Islāma valsts” izveidošanai, tika pieņemts uz nepatiesu ASV izlūkdienestu ziņojumu pamata par ķīmisko ieroču esamību Irākā. Vēlāk izrādījās, ka visus ķīmiskos ieročus Sadama Huseina režīms jau bija iznīcinājis.

Tāpat jāatgādina, ka Rietumvalstu prese un politiķi, neuzrādot pierādījumus, ne reizi vien ir apgalvojuši, ka Krievija esot pārvietojusi uz Ukrainu savas armijas kara tehniku un karavīrus. Krievija savukārt nepārtraukti to noliedz un apgalvo, ka nav konfliktā iesaistītā puse.

Avoti:
http://www.assemblee-nationale.fr/14/cr-cdef/14-15/c1415049.asp
http://fr.sputniknews.com/international/20150410/1015600534.html
http://fr.wikipedia.org/wiki/Direction_du_Renseignement_militaire
http://russian.rt.com/article/84925
http://rt.com/news/248877-france-ukraine-russian-military/

Informācijas aģentūra
/22.04.2015/

Posted in Kat.: Specdienesti, Reģ.: GEIropa, UKRAINA, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Par ģeofiziskajiem ieročiem pret ASV

Viena no galvenajām šīs nedēļas [2015.gada aprīļa sākuma] militāri-politiskajām ziņām, kuru aktīvi apsprieda abu okeāna pušu militārie eksperti, ir Krievijas Geopolitisko problēmu akadēmijas prezidenta, militārās zinātnes doktora Konstantīna Sivkova raksts [žurnāla “Militāri rūpnieciskais komplekss” 25.marta numurā] par iespējamo Krievijas asimetrisko triecienu [tas ir līdzīgus postījumus izraisošs, bet daudzkārt mazāk resursus prasošs atbildes triecienu, kad agresors jau ir veicis stratēģisko kodoluzbrukumu] liela mēroga karadarbības gadījumā.

Runa iet par kodoltrieciena došanu pa Jeloustounas nacionālo parku, kurš atrodas Jeloustounas supervulkāna virsotnē. Pēc ģeofiziķu domām šis vulkāns pašreiz atrodas pirmsizvirduma stadijā. Tā izvirdumi notiek reizi 600 tūkstošos gadu. Pēdējā Jeloustounas vulkāna izvirduma laikā (640 tūkstošus gadu atpakaļ) tā aukšadaļa vārda burtiskā nozīmē iebruka zemē, izveidojot milzu bedri, jeb tā saucamo Jeloustounas kalderu, kura perimetrs ir 55 x 72 kilometri.

Konstantīns Sivkovs

Jaunam šī supervulkāna sprādzienam būtu katastrofālas sekas visam Ziemeļamerikas kontinentam [un arī visai pasaulei]. Tā spēks būs 2500 reizes lielāks kā vulkāna Etnas sprādziena spēks 8000 gadus atpakaļ, kad tā rezultātā izveidojies cunami dažu stundu laikā būtiski izmainīja trīs kontinentu kontūrus.

Jeloustounas vulkāna sprādziena rezultātā zemes kārta pacelsies par pāris metriem, bet augsne uzsils līdz +60 grādiem. Dažu stundu laikā pēc sprādziena pilnībā būs izdedzināta 1000 kvadrātkilometrus liela teritorija. Vairāk kā 10 tūkstošus kvadrātkilometru teritorija tiks iznīcināta ar pārkarsēta tvaika un dubļu vilni, kurš kā lavīna sadedzinās visu savā ceļā. Tieši šis vilnis ir visnāvējošākais, pēc kura lielākā daļa Ziemeļamerikas [un ne tikai] tiks pārklāta ar pelniem no pusmetra līdz desmit metru augstumā.

Ģeologi uzskata, ka Jeloustounas vulkāns var uzsprāgt kuru katru mirkli. Tā aktivitātes pieauguma pazīmes ir acīm redzamas. Šādos apstākļos pietiek tikai ar vienu grūdienu, piemēram, ar megatonnas klases lādiņa sprādzienu, lai izsauktu vulkāna sprādzienu. Faktiski Sivkovs ļoti konkrēti parādīja Krievijas perspektīvas nopietna apdraudējuma gadījumā, izmantot pavisam jauna tipa ieročus – ģeofiziskos. Protams, neviens nevar garantēt, ka kodoltrieciens pa kalderu izraisīs supervulkāna izvirdumu, bet tāda varbūtība ir pietiekami liela.

Krievijas rīcībā šodien ir ieroči, kuri spēka ziņā ir salīdzināmi ar vidējas klases vulkāna sprādzienu. Šādu lādiņu šodien Krievija spēj izgatavot 5- 7 tonnas smagu, kas nozīmē, ka to spēj pacelt un nogādāt līdz mērķim smagā raķete P-36M “Vojevoda”, kā arī perspektīvā raķete “Samara”. Pie tam pašreizējie bruņojuma ierobežošanas līgumi neattiecas uz atsevišķu lādiņu spēku.

Cita ASV ģeofiziskā vājā vieta ir Sanandreasa ģeoloģiskais lūzums – 1,3 tūkstošu kilometru garš starp Klusā okeāna un Ziemeļamerikas plātnēm. Lūzums iet gar Kalifornijas piekrasti gan pa sauszemi, gan arī zem ūdens. Paralēli blakām atrodas divi citi dziļlūzumi – Sangabriela un Sanhasinto. Šis ir ģeofiziskās nestabilitātes apgabals, kurš rada apmēram 8,5 balles spēcīgas zemestrīces.

Iedarbojoties uz šiem punktiem ar kodollādiņiem var pilnībā iznīcināt ASV infrastruktūru Klusā okeāna piekrastē ar gigantiskiem cunami. Šo priekšlikumu vēl 1960-ajos gados izteica akadēmiķis Andrejs Saharovs. Viņa priekšlikums bija uzspridzināt dažus kodollādiņus ASV Atlantiskā un Klusā okeāna piekrastē dziļlūzumu vietās. Pēc Saharova aprēķiniem tas radītu vilni, kurš ASV piekrastē sasniegtu 400-500 metru augstumu. Šī ūdens viļņa trieciens pa kontinentu pilnībā iznīcinātu objektus 500 kilometrus no piekrastes.

Šai gadījumā zaudējuma apmērus gandrīz nav iespējams aprēķināt [bet tie ir daudzkārt mazāki kā Jeloustounas sprādziena gadījumā, kas ietekmēs visu pasauli – nepārtraukta ziema 3 gadu garumā ar to pavadošo badu ko vien ir vērti]. Šodien piekrastes teritorijā dzīvo apmēram 80% ASV iedzīvotāju un te atrodas lielākā daļa Amerikas rūpniecības. To kādas katastrofālas sekas būtu šādam triecienam var spriest pēc pēdējās viesuļvētras “Katrīna” trieciena pa Ņuorleānu.

Savukārt Krievija ģeofiziskā ziņā ir daudzkārt labāk aizsargāta kā ASV. Valsts atrodas Eirāzijas kontinentā un tās apdzīvotākā daļa ir nodalīta no piekrastes un atrodas Viduskrievijas augstienē, kas garantē tās aizsardzību pret plūdiem pat milzīgu kataklizmu gadījumā, ko parasti pavada gigantiski cunami. Pie tam lielākā daļa Krievijas teritorijas atrodas uz vairākus kilometrus biezām bazalta plātnēm, tāpēc pat visspēcīgākais kodoltrieciens pa Krieviju neizraisīs katastrofālas ģeofiziskas sekas.

Tāpēc nav brīnums, ka Krievijas militārā analītiķa paziņojums tā satrauca amerikāņu militāro ekspertu sabiedrību. Apstākļos, kad strauji pasliktinās Krievijas un ASV savstarpējās attiecības un kad amerikāņi par katru cenu grib atmest Krieviju civilizācijas nomalē, pēdējā sava trumpja (militāri – tehniskā pārsvara uz kuru vairāk kā 40 gadus strādāja amerikāņu superekonomika) zaudējums ASV globālajai kundzībai var radīt visdramatiskākās sekas. Ģeofiziskie ieroči ne tikai padara ASV par ievainojamu, bet var pat pilnībā iznīcināt to kā civilizāciju [Jeloustounas sprādziena gadījumā, kas var notikt arī dabiskā ceļā, anglosakšu civilizācija visdrīzāk tiks pilnībā iznīcināta].

Faktiski ASV ir nokļuvuši Nemirstīgā Kašeja lomā, kura dzīvība atrodas adatas galā, bet pati adata krievu Ivana rokās…

Vladislavs Šurigins
/09.04.2015/

[Šurigina raksts ir īss un daļējs konspekts no Konstantīna Sivkova raksta “Kodolspecvienība”: http://vpk-news.ru/articles/24405 ]

Avoti:
http://zavtra.ru/content/view/genshtab-gazetyi-zavtra-12/
http://vpk-news.ru/articles/24405
http://www.vestifinance.ru/articles/55606
http://pressmia.ru/authors/sivkov/
http://www.dailymail.co.uk/news/article-3020810/The-Apocalypse-Simply-Cheaply-Russian-military-analyst-recommends-bombing-Yellowstone-supervolcano-San-Andreas-fault-nuclear-deterrent.html
http://www.infowars.com/russian-analyst-calls-for-nuclear-attack-on-yellowstone-national-park/
http://theweek.com/speedreads/547308/russian-geologist-thinks-vladimir-putin-trigger-super-volcano-america

Informācijas aģentūra
/22.04.2015/

Posted in Kat.: Specdienesti, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt