Alberts Einšteins: Kāpēc sociālisms?

Alberts Einšteins

Alberts Einšteins

Vai gan ir vērts runāt par sociālismu cilvēkam, kurš nav speciālists ekonomiskajos un sociālajos jautājumos? Vairāku iemeslu dēļ domāju, ka jā.

Sākumā apskatīsim šo jautājumu no zinātnisko zināšanu viedokļa. Var šķist, ka starp astronomiju un ekonomiku nepastāv būtiskas metodoloģiskas atšķirības. Gan vienā, gan otrā zinātnes nozarē zinātnieki cenšas atklāt kopējus likumus uz noteiktu parādību grupu bāzes, lai pēc iespējas skaidrāk saprastu šo parādību savstarpējo saistību. Patiesībā metodoloģiskās atšķirības tomēr pastāv. Kopēju likumu atklāšana ekonomikā ir apgrūtināta dēļ tā, ka novērojamās ekonomiskās parādības ir atkarīgas no daudziem faktoriem. Un novērtēt katru šo faktoru atsevišķi ir ļoti grūti.

Pie tam ir labi zināms, ka tā pieredze, kura ir uzkrāta no tā saucamā civilizācijas vēsturiskā perioda sākuma, tika lielā mērā ierobežota no apstākļiem, kuri savā būtībā ir neekonomiski. Piemēram, lielākā daļa lielvalstu ir radušās iekarojumu rezultātā. Iekarotājtautas gan juridiski, gan ekonomiski padarīja sevi par iekarotās valsts valdošo šķiru. Viņi sev piešķīra monopoltiesības uz zemi un izvēlēja priesterus no savējo vidus. Šie priesteri, kuri kontrolēja cilvēku izglītību, padarīja par pastāvīgu cilvēku dalījumu šķirās [kastās] un radīja vērtību sistēmu, no kuras cilvēki vadījās (visbiežāk neapzināti) savā sabiedriskajā uzvedībā.

Šī vēsturiskā tradīcija ir saglabājusies un darbojas joprojām. Nekur vēl mēs neesam pārvarējuši to, ko Torstens Veblens [Thorsten Veblen (1857-1929) – amerikāņu ekonomists un sociologs] nosauca par cilvēces attīstības “plēsonīgo fāzi”. Esošie ekonomiskie fakti pieder šai cilvēces attīstības fāzei. Tāpat arī likumi, kurus mēs varam izteikt no šiem faktiem, nav derīgi citām cilvēces attīstības fāzēm. Un tā kā sociālisma mērķis ir tieši šīs plēsonīguma fāzes pārvarēšana, uzsākot augstāku attīstības fāzi, ekonomikas zinātne tās pašreizējā veidolā nav spējīga dot skaidrību par nākotnes sociālistiskās sabiedrības kontūriem.

Vēl sociālismam ir sociāli – ētiski mērķi. Savukārt zinātne nav spējīga uzstādīt mērķus. Vēl mazākā mērā zinātne ir spējīga ieaudzināt mērķus cilvēkā. Labākajā gadījumā zinātne spēj iedot līdzekļus noteiktu mērķu sasniegšanai. Bet pašus mērķus rada cilvēki ar augstiem ētiskiem ideāliem. Un ja šie mērķi nav “dzimuši nedzīvi” un tiem ir dzīvības spēks, tad tos sev pieņem un realizē cilvēku masas, kuras arī pusapzināti nosaka lēnu sabiedrības evolūciju.

Tieši tāpēc mums ir jābūt uzmanīgiem, lai nepārspīlētu zinātnes un zinātnisko metožu nozīmi, kad runa iet par cilvēces problēmām. Un nevajag uzskatīt, ka tikai ekspertiem ir tiesības spriest par jautājumiem, kuri ietekmē sabiedrisko organizāciju.

Jau labu laiku daudzi apgalvo, ka cilvēku sabiedrībā ir krīze un ka tā ir zaudējusi stabilitāti. Tādā situācijā cilvēki izjūt vienaldzību vai pat naidīgumu pret lielām vai mazām cilvēku grupām, pie kurām viņi paši pieder. Kā piemēru aprakstīšu vienu gadījumu no savas pieredzes. Nesen ar vienu gudru un labvēlīgi noskaņotu cilvēku es apspriedu jauna kara sākšanās briesmas, kas, manuprāt, ļoti nopietni apdraudētu cilvēces eksistenci kā tādu [jo tas būtu kodolkarš; šis raksts tapa laika posmā, kad ASV nopietni plānoja un gatavojās uzbrukt PSRS, dodot kodoltriecienus pa lielākajām Padomju Savienības pilsētām, tai skaitā arī Rīgu]. Es aizrādīju, ka tikai pārnacionāla organizācija varētu aizsargāt no šādas iespējamības. Uz to mans sarunbiedrs vēsā un mierīgā tonī atbildēja: “Kāpēc Jūs esat tik negatīvi noskaņots pret cilvēciskās rases izzušanas iespējamību?”

Esmu pārliecināts, ka vēl 100 gadus atpakaļ neviens nevarētu tik viegli paust šādas domas. To pateica cilvēks, kurš bez panākumiem sevī mēģināja rast kādu līdzsvaru un zaudēja cerības gūt šai ziņā panākumus. Tā ir mokpilnas vientulības un izolācijas izpausme, no kā mūsdienās cieš tik daudz cilvēku. Un kāds tam ir iemesls? Un vai no tā ir kāda izeja?

Viegli uzdot šāda tipa jautājumus, bet grūti ir kaut cik konkrēti uz tiem atbildēt. Tomēr es pacentīšos uz tiem atbildēt, cik nu varu, lai gan labi apzinos, ka mūsu jūtas un tieksmes bieži vien ir pretrunīgas un neskaidras, un ka tās nevar izskaidrot ar vieglām un vienkāršām formulām.

Cilvēks vienlaicīgi ir gan vientuļa, gan arī sociāla būtne. Kā vientuļa būtne cilvēks cenšas aizsargāt savu un savu tuvāko eksistenci, apmierināt savas vajadzības un attīstīt savas iedzimtās spējas. Kā sociāla būtne cilvēks meklē citu cilvēku atzīšanu un mīlestību, grib dalīties ar viņiem to priekos, mierināt tos bēdās, uzlabot to dzīves apstākļus.

Tieši šo dažādo un bieži vien pretrunīgo tieksmju eksistence nosaka cilvēka īpašo raksturu, bet šo tieksmju konkrēta kombinācija nosaka gan iekšējā līdzsvara pakāpi, ko cilvēks ir spējīgs sasniegt, gan tā iespējamā ieguldījuma pakāpi visas sabiedrības labklājībā. Es neizslēdzu, ka šo divu tieksmju virzienu attiecība tiek mantota iedzimtības ceļā. Tomēr personība gala beigās formējas un izveidojas apkārtējā vidē, kurā attīstās cilvēks; to nosaka sabiedrības struktūra, kurā cilvēks uzaug, sabiedrības tradīcijas un vērtējumi, ko sabiedrība dod vienam vai otram uzvedības veidam.

Katram atsevišķam cilvēkam abstraktais termins “sabiedrība” nozīmē viņa tiešo un netiešo attieksmju summu pret saviem laikabiedriem un pret visiem cilvēkiem no iepriekšējām paaudzēm. Cilvēks ir spējīgs domāt, just, vēlēties un strādāt pats par sevi. Tomēr savā fiziskajā, prāta un emocionālajā eksistencē cilvēks tik lielā mērā ir atkarīgs no sabiedrības, ka ārpus sabiedrības ne domāt par cilvēku, ne saprast to nav iespējams. Tieši “sabiedrība” nodrošina cilvēku ar pārtiku, apģērbu, dzīvesvietu, darba rīkiem, valodu, domformām un lielāko daļu domu saturu. Katra cilvēka dzīve ir iespējama dēļ daudzu miljonu cilvēku darba un sasniegumiem pagātnē un pašreizējā brīdī. Lūk, tas arī slēpjas aiz šī vārdiņa “sabiedrība”.

Tāpēc ir acīmredzams, ka cilvēka atkarība no sabiedrības ir dabisks fakts, ko nav iespējams mainīt, līdzīgi kā tas ir bišu un skudru gadījumā. Tomēr, ja skudru un bišu dzīves procesi tiek vadīti līdz pat sīkākajām detaļām ar iedzimtu dzelžainu instinktu palīdzību, tad cilvēcisko būtņu sociālās uzvedības un savstarpējo attiecību tipi ir stipri dažādi un var tikt mainīti.

Atmiņa, spēja radīt jaunas kombinācijas, valodas saziņas spējas deva iespēju cilvēcei radīt tādas dzīvību nodrošinošas formas, kuras nediktē bioloģiskā nepieciešamība. Tās izpaužas tradīcijās, sabiedriskajā organizācijā un institūtos, literatūrā, zinātniskos un inženieriskos sasniegumos, mākslas darbos. Tas izskaidro kādā veidā cilvēks lielā mērā ir spējīgs ietekmēt savu dzīvi ar savu uzvedību, šajā procesā piedaloties apzinātām vēlmēm un domāšanai.

Piedzimstot cilvēks manto noteiktu bioloģisku konstitūciju, kura mums ir jāatzīst par fiksētu un nemainīgu un kura ietver sevī dabiskās tieksmes, kuras ir raksturīgas cilvēku dzimumam. Tam klāt dzīves laikā cilvēks iegūst noteiktu kultūras konstitūciju, kuru tas apgūst no sabiedrības caur saziņu un daudziem citiem ietekmes veidiem. Tieši šī kultūras konstitūcija laika gaitā mainās un lielā mērā nosaka attiecības starp cilvēku un sabiedrību.

Mūsdienu antropologi māca (pamatojoties uz tā saucamo primitīvo kultūru salīdzinošo analīzi), ka iespējamā cilvēku sociālā uzvedība var svārstīties ļoti lielā iespējamo variantu diapazonā un tā ir atkarīga no kultūras modeļa un sabiedriskās organizācijas tipa, kāds ir raksturīgs konkrētā sabiedrībā. Tieši šajā apstāklī balstās to cilvēku cerības, kuri tiecas uzlabot cilvēka likteni. Cilvēciskās būtnes nav savas bioloģiskās konstitūcijas dēļ nolemtas savstarpējai iznīcināšanai vai palikšanai nežēlīga likteņa varā, kura nežēlīguma iemesls ir viņos pašos.

Ja mēs pajautāsim sev kā būtu jāizmaina sabiedrības struktūra un cilvēku kultūra, lai padarītu cilvēku dzīvi par pēc iespējas apmierinošāku, tad mums ir nepārtraukti jāatceras, ka eksistē noteikti apstākļi, kurus mēs nevaram izmainīt.

Cilvēka bioloģiskā daba nevar tikt izmainīta. Pat vairāk, pēdējo simts gadu tehnoloģiskie un demogrāfiskie procesi radīja apstākļus, kuri paliks ar mums vēl ilgi. Iedzīvotāju augstas koncentrācijas apstākļos, kuru eksistence ir atkarīga no preču ražošanas, augsta darba dalīšanas pakāpe un augsti koncentrēts ražošanas vadības aparāts ir absolūti nepieciešams. Tas laiks, kurš tagad mums šķiet ideāls, kad atsevišķi cilvēki vai cilvēku grupas varēja būt pilnībā pašpietiekamas, ir pagājis. Tas nebūs pārspīlējums, ja pateikšu, ka jau tagad cilvēce ražošanas un patēriņa ziņā veido vienotu planetāru sabiedrību.

Tagad es īsumā varu izklāstīt savu viedokli par mūsdienu krīzes būtību. Runa iet par cilvēka attieksmi pret sabiedrību. Kā nekad agrāk cilvēks apzinās savu atkarību no sabiedrības. Tomēr šo atkarību cilvēks izjūt nevis kā kaut ko labu, nevis kā organisku saiti, nevis kā viņu aizsargājošu spēku, bet gan vairāk kā draudus savām dabiskajām tiesībām vai pat savai ekonomiskai eksistencei.

Pat vairāk, cilvēka stāvoklis mūsdienu sabiedrībā ir tāds, ka tā egoistiskie instinkti patstāvīgi tiek akcentēti [aktivizēti], bet sociālie instinkti, kuri savā būtībā ir vājāki, arvien vairāk degradējas. Visas cilvēciskās būtnes, lai kādu vietu cilvēku sabiedrības hierarhijā tās arī neieņemtu, cieš no šī degradācijas procesa.

Būdami par sava egoisma neapzinātiem gūstekņiem, viņus pārņem briesmu sajūta, viņi jūtas kā vientuļnieki, kuriem ir atņemti naivi un vienkārši dzīves prieciņi. Cilvēks savai dzīvei var atrast jēgu (lai cik īsa un briesmu pilna šī dzīve nebūtu) tikai veltot sevi sabiedrībai.

Patiesais šī ļaunuma iemesls, manuprāt, ir kapitālistiskās sabiedrības ekonomiskā anarhija. Mēs savā priekšā redzam milzīgu ražošanas sabiedrību, kuras locekļi arvien vairāk cenšas viens otram atņemt savu kolektīvo pūliņu augļus. Un pārsvarā ne jau ar spēku, bet gan ievērojot likumā noteiktos noteikumus. Šai ziņā ir jāsaprot, ka kapitālistiskā sabiedrībā ražošanas līdzekļi (ražošanas rīki, kuri ir nepieciešami patēriņa un arī kapitāla preču ražošanai) var būt un savā vairumā arī ir privātīpašums, kurš pieder atsevišķām personām.

Tālākās domas vienkāršākai uztverei es par “strādniekiem” saukšu visus tos, kuriem nepieder ražošanas līdzekļi (šāda “strādnieku” termina izmantošana neatbilst plaši izmantotajai šī vārda nozīmei). Ražošanas līdzekļu īpašniekam ir iespējas nopirkt no strādnieka viņa darbaspēku. Izmantojot ražošanas līdzekļus, šis darbinieks rada jaunu produkciju, kura kļūst par kapitālista īpašumu. Pats būtiskākais šajā procesā ir attiecība starp to, cik daudz strādnieks saražoja un cik daudz viņam tiek maksāts, ja gan vienu, gan otru izsaka to reālajās vērtībās. Tā kā darba līgums ir “brīvs”, darbinieka algu nenosaka viņa saražotās produkcijas reālā vērtība, bet viņa minimālās vajadzības un attiecība starp kapitālista nepieciešamību pēc darbaspēka un strādnieku skaitu, kuri konkurē viens ar otru par darba vietas iegūšanu. Ir svarīgi saprast, ka pat teorijā strādnieka algu nenosaka viņa saražoto labumu vērtība.

Privātam kapitālam ir tendence koncentrēties nedaudzu rokās. Tas daļēji ir saistīts ar konkurenci starp kapitālistiem, bet daļēji ar apstākli, ka tehniskā attīstība un pieaugošā darba dalīšana veicina arvien lielāku ražošanas vienību rašanos uz mazāko rēķina. Šo procesu rezultātā rodas kapitālistiskā oligarhija, kuras drausmīgo varu demokrātiski organizēta sabiedrība nespēj efektīvi ierobežot.

Tā tas notiek tādēļ, ka likumdošanas orgānu pārstāvji tiek atlasīti no politisko partiju vidus, bet tās savukārt pārsvarā finansē un ietekmē privātie kapitālisti, tādējādi praktiski nostājoties starp elektorātu un likumdošanas sfēru. Tā rezultātā tautas pārstāvji nepietiekami aizstāv nepriviliģēto iedzīvotāju slāņu intereses.

Pat vairāk, pašreizējos apstākļos privātie kapitālisti neizbēgami kontrolē (gan tieši, gan netieši) galvenos informācijas avotus (presi, radio, izglītību). Tādējādi katram atsevišķam pilsonim ir ļoti grūti un visbiežāk pat praktiski neiespējami nonākt līdz objektīviem slēdzieniem un saprātīgi izmantot savas politiskās tiesības.

Ekonomikā, kura balstās uz privātā īpašumā esošu kapitālu, ir divi galvenie principi: pirmkārt, ražošanas līdzekļi (kapitāls) ir privātīpašums un tā īpašnieki ar to dara, ko grib; otrkārt, darba līgums tiek noslēgts brīvi. Protams, šai ziņā tādas lietas kā “tīrs kapitālisms” neeksistē. Īpaši jāuzsver, ka ilgu un nežēlīgu cīņu rezultātā stradniekiem izdevās izcīnīt mazliet uzlabotu “darba līgumu” atsevišķām strādnieku kategorijām. Tomēr kopumā mūsdienu ekonomika maz ar ko atšķiras no “tīrā kapitālisma”.

Ražošana tiek veikta ar mērķi iegūt peļņu, nevis nodrošināt patēriņu. Nav nekādu garantiju, ka visi, kuri var un vēlas strādāt, vienmēr būs spējīgi atrast darbu. Gandrīz vienmēr eksistē “bezdarbnieku armija”. Strādnieks dzīvo nepārtrauktās bailēs zaudēt darbu.

Tā kā bezdarbnieki un maz atalgotie strādnieki nevar būt par peļņu nesošu noieta tirgu, patēriņa preču ražošana ir ierobežota, kas rada smagus iztrūkumus.

Tehniskais progress bieži vien izraisa bezdarbu tā vietā, lai visiem atvieglotu darba slogu. Tiekšanās pēc peļņas kopā ar konkurenci starp atsevišķiem kapitālistiem rada nestabilitāti kapitāla uzkrāšanas un izmantošanas procesā, kas noved pie smagām depresijām.

Neierobežota konkurence noved pie drausmīgas darba resursa izšķērdēšanas un pie katras atsevišķas cilvēka personības sociālās apziņas izkropļošanas, par ko jau es teicu iepriekš. Šo cilvēka personības izkropļošanu es uzskatu par vislielāko kapitālisma ļaunumu. Visa mūsu izglītības sistēma cieš no šī ļaunuma. Jaunatnei tiek iepotēta tieksme pēc konkurences; gatavojot karjeras veidošanai, viņus māca pielūgt veiksmi, dzenoties pēc mantas.

Esmu pārliecināts, ka ir tikai viens paņēmiens kā tikt vaļā no šiem drausmīgajiem ļaunumiem – ir jārada sociālistiska ekonomika (ar tai atbilstošu izglītības sistēmu), kura būtu tendēta sasniegt sabiedriskus mērķus. Šādā ekonomikā ražošanas līdzekļi piederētu visai sabiedrībai un tiktu izmantoti pēc plāna.

Plānveida ekonomika, kura regulē ražošanu saskaņā ar sabiedrības vajadzībām, sadalītu nepieciešamo darbu starp visiem sabiedrības locekļiem, kuri ir spējīgi strādāt, un garantētu tiesības dzīvot katram vīrietim, sievietei un bērnam.

Bez savu iedzimto spēju attīstīšanas, cilvēku izglītības sistēma par savu mērķi stādītu atbildības jūtu attīstīšanu par citiem cilvēkiem (pašreiz slavinātās varas un veiksmes vietā).

Tomēr jāatceras, ka plānveida ekonomika vēl nav sociālisms. Pati par sevi plānveida ekonomika var tikt realizēta kopā ar pilnīgu personības apspiešanu. Sociālisma radīšana prasa atrisināt ļoti sarežģītu sociāli – politisku problēmu: ņemot vērā augsto politisko un ekonomisko centralizāciju, kā panākt, lai birokrātija nekļūtu visuvarena? Kā šādos apstākļos nodrošināt personības tiesības un līdz ar to arī demokrātisko pretsvaru birokrātijas varai?

Alberts Einšteins
/1949/

Avoti:
http://razumru.ru/science/authority/einstein.htm

Informācijas aģentūra
/14.01.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Džeks Londons: Kā es kļuvu par sociālistu

Džeks Londons

Džeks Londons

Es kļuvu par sociālistu tieši tāpat kā savulaik teitoņu pagāni kļuva par kristiešiem – manī sociālismu burtiski iedauzīja. Savas pārvērtības laikā es ne tikai netiecos pēc sociālisma, bet pat pretojos tam. Es biju ļoti jauns, naivs un lielā mērā arī nezinošs, un tāpēc no visas sirds dziedāju slavas dziesmas spēcīgai personībai, lai gan neko nebiju dzirdējis par tā saucamo individuālismu.

Es dziedāju slavas dziesmas spēkam tāpēc, ka pats biju spēcīgs. Man bija lieliska veselība un spēcīgi muskuļi, kas nav brīnums, jo agru bērnību es pavadīju rančo Kalifornijā, kā zēns es pārdevu avīzes Rietumamerikas pilsētā ar labu klimatu, bet agru jaunību es pavadīju elpojot Sanfrancisko un Klusā okeāna līču ozonu.

Man patika dzīve zem atklātas debess, strādāju ārā un ķēros pie vissmagākajiem darbiem. Nebūdams apmācīts kādā amatā un mainot vienu gadījuma darbu uz citu, es droši skatījos pasaulē, uzskatot, ka pilnīgi viss tajā ir lieliski. Es biju optimisma pilns, man bija veselība un spēks. Es nepazinu ne slimības, ne vājumu. Neviens saimnieks mani nenoraidītu, uzskatot par nederīgu, jebkurā laikā es varēju atrast darbu: raust ogles, peldēt uz kuģa kā matrozis, uzņemties jebkādu fizisku darbu.

Un tieši tāpēc šajā priecīgajā jaunības reibumā, kad tu proti sevi aizstāvēt gan darbā, gan kautiņā, es biju neapturams individuālists. Un tas bija dabiski, jo es biju uzvarētājs. Un tāpēc, lai cik taisnīga vai netaisnīga bija dzīve, es to saucu par spēli, vīrieša cienīgu spēli. Man būt par cilvēku nozīmēja būt vīrietim ar lielo burtu. Man tas nozīmēja iet pretī piedzīvojumiem kā vīrietim, cīnīties kā vīrietim, strādāt kā vīrietim (kaut vai par pusaudžiem paredzētu samaksu). Tas mani aizrāva, ar to bija pārņemta mana sirds. Un, ieskatoties miglainajās nākotnes tālēs, es grasījos turpināt šo pašu, kā es viņu saucu, vīriešu spēli – ceļot pa dzīvi ar neizsmeļamu veselību, vienmēr spēcīgiem muskuļiem un veiksmi, kura garantē izvairīšanos no nelaimēm.

Jā, nākotne man šķita neierobežotu iespēju pilna. Es iedomājos, ka tā arī turpināšu sirot pa pasauli līdzīgi Nīčes “gaišmatainajam nelietim” (“белокурой бестии” – F.Nīče “Par morāles ciltsrakstiem” (1887) ), nepārtraukti uzvarot, kā arī tīksminoties par savu spēku un pārākumu.

Kas attiecas uz neveiksminiekiem, slimajiem, vājajiem, kropļiem, tad jāatzīstas, es maz par viņiem domāju un tikai miglaini nojautu, ka, ja ar viņiem nebūtu notikusi kāda nelaime, tad katrs no viņiem būtu ne sliktāks par mani un strādātu ar tādiem pat panākumiem. Nelaimes gadījums? Bet tas taču ir liktenis, bet likteni es rakstīju ar lielo burtu, jo no likteņa neaizmuksi. Pie Voterlo liktenis izņirgājās pār Napoleonu, bet tas ne mazākā mērā nemazināja manu vēlēšanos kļūt par jaunu Napoleonu. Es pat domu nepieļāvu, ka ar manu izcilo personu varētu notikt kaut kāda nelaime. Pieļaut to man visa cita starpā neļāva gan vēdera optimisms, kurš spēja sagremot pat sarūsējušu dzelzi, gan plaukstošā veselība, kura no likstām tikai rūdījās un kļuva stiprāka.

Domāju būšu pietiekami labi pastāstīji,s cik lepns es biju, ka piederu dabas apdāvināto un izredzēto natūru kārtai. Darba tikums, lūk, kas mani bija visvairāk iededzis. Vēl nelasījis ne Kairleilu, ne Kiplingu, es biju izstrādājis pats savu darba evaņģēliju, kā priekšā viņu darba slavinājumi nobāl. Darbs tas ir viss. Darbs tas ir gan attaisnojums, gan glābiņš. Jums nesaprast to lepnuma sajūtu, kādu es izjutu pēc smagas darba dienas, kad darbs gāja no rokas. Tagad, atskatoties atpakaļ, es pats vairs nesaprotu šīs sajūtas. Es biju viens no uzticamākajiem algotajiem vergiem, kurus ekspluatēja kapitālisti. Slinkot vai izvairīties no darba tā cilvēka labā, kurš man maksāja, es uzskatīju par grēku – pirmkārt, attiecībā pret sevi, otrkārt, attiecībā pret saimnieku. Tas kā man likās bija gandrīz tik pat smags grēks kā nodevība, un tik pat nicināms.

Īsāk sakot, mans dzīvespriecīgais individuālisms atradās ortodoksālās buržuāziskās [kapitālistiskās] morāles gūstā. Es lasīju buržuāziskās avīzes, klausījos buržuāziskos mācītājus, aizrautīgi aplaudēju buržuāzisko politisko darboņu skaļajām frāzēm. Nemaz nešaubos, ja apstākļi manu dzīvi neievirzītu citā virzienā, tad es nokļūtu profesionālu streiklaužu rindās un kāds īpaši aktīvs arodbiedrību darbonis ar rungu salauztu man rokas, padarot par kropli.

Kā reiz tolaik es atgriezos no septiņus mēnešus ilgas kuģošanas par matrozi. Man tikko palika 18 gadi un es nolēmu doties klejojumos. No Amerikas rietumiem, kur cilvēkiem ir vērtība, kur darbs pats meklē cilvēku, es ,braucot gan uz vagonu jumtiem, gan uz bremzēm, pārvietojos uz Amerikas austrumu centriem, kur cilvēki ir kā putekļi zem riteņiem un kur tie izkāruši mēles drudžaini meklē darbu. Šis jaunais ceļojums “gaišmatainā nelieša” garā lika man paskatīties uz dzīvi pavisam no citas puses. Te es vairs nebiju proletārietis. Te, izmantojot sociālistu iemīļotu izteicienu, es nolaidos pašā “dibenā” un biju satriekts, uzzinot tos ceļus, pa kuriem cilvēki te nonāk.

Te es satiku visdažādākos cilvēkus. Daudzi no viņiem jaunībā bija tik pat spēcīgi kā es un tādi paši “gaišmataini nelieši” kā es. Viņi bija matroži, karavīri un strādnieki, kurus samina, izkropļoja un atņēma cilvēcīgu veidolu smags darbs un vienmēr uzglūnošas nelaimes. Bet viņu saimnieki tos pameta likteņa varā kā vecas izlietotas lietas. Kopā ar viņiem es notrausu svešus sliekšņus, salu preču vagonos un pilsētu parkos. Un es klausījos viņu stāstos: savu dzīvi viņi sāka ne sliktāk par mani, vēderi un muskuļi viņiem bija ne vājāki kā man, ja ne stiprāki, tomēr savas dienas viņi beidza manā acu priekšā –  šeit cilvēku izgāztuvē, sociālā bezdibeņa pašā apakšā.

Es klausījos viņu stāstus un manas smadzenes sāka strādāt. Man ļoti tuvs kļuva ielu sieviešu un bezpajumtes vīriešu liktenis. Es ieraudzīju sociālo bezdibeni tik skaidri it kā tas būtu kāds konkrēts, aptaustāms priekšmets: pašā apakšā es redzēju visus šos cilvēkus, bet mazliet augstāk es redzēju sevi, kurš pēdējiem spēkiem turas pie sociālā bezdibeņa slidenās sienas. Un drīz mani pārņēma bailes. Kas notiks tad, kad mani spēki būs beigušies? Kas notiks, kad es vairs nevarēšu strādāt plecu pie pleca ar tiem stiprajiem cilvēkiem, kuri vēl tikai gaida savu piedzimšanas brīdi? Un tad es sev devu zvērestu, kurš skanēja apmēram tā: “Līdz šim visu savu dzīvi es izpildīju smagu, fizisku darbu un katra šī darba diena mani grūda arvien tuvāk bezdibenim. Es izraušos no šī bezdibeņa, bet izdarīšu to ne jau ar savu muskuļu spēku. Es vairs nekad nestrādāšu fizisku darbu: lai dieva sods nāk pār mani, ja es vēl kādreiz strādāšu ar rokām vairāk par nepieciešamo minimumu.” Kopš tā laika es izvairos no smaga fiziska darba.

Reiz, kad biju nogājis apmēram desmit tūkstošus jūdzes pa Amerikas Savienotajām Valstīm un Kanādu, es nokļuvu pie Niagāras ūdenskrituma un te mani arestēja viens konstebls, kurš vienkārši gribēja nopelnīt. Man, lai sevi attaisnotu, pat neļāva muti atvērt un gandrīz uzreiz notiesāja uz trīsdesmit dienām par patstāvīgas dzīvesvietas un uzskatāmu iztikas līdzekļu neesamību. Mani saslēdza rokudzelžos, pieķēdēja kopējai ķēdei, kurā bija tādi pat bēdubrāļi kā es, un aizveda uz Bufalo, kur ievietoja Eri apriņķa labošanas cietumā. Tur man pilnībā nodzina matus un tikko uzdīgušās ūsas, ieģērba strīpainās drēbēs, nodeva praksi izejošam medicīnas studentam, kurš uz tādiem kā es trenējās potēt pretbaku potes, nostādīja ierindā, piespieda strādāt viņčesteriem bruņotu apsargu uzraudzībā, – un tas viss tikai par to, ka es devos piedzīvojumu meklējumos “gaišmatainā nelieša” garā. Par saviem tālākajiem piedzīvojumiem es labāk nestāstīšu, bet vienu gan varu atbildīgi paziņot: mans amerikāņu patriotisms kopš tā laika ir stipri mazinājies vai pat vispār izgaisis. Katrā gadījumā pēc šiem pārbaudījumiem es daudz vairāk esmu sācis rūpēties par vīriešiem, sievietēm un bērniem, nevis par kaut kādām nosacītām robežām ģeogrāfiskajā kartē.

Tagad domāju katram ir skaidrs, ka mans neapturamais individuālisms bija veiksmīgi no manis izsists un tik pat veiksmīgi manī burtiski iedauzīja kaut ko citu. Bet tieši tāpat kā es savulaik nezināju, ka biju individuālists, tāpat, pašam nezinot, es kļuvu par sociālistu, kas, protams, ir visai tāls no zinātniskā sociālisma. Es piedzimu no jauna, bet, nebūdams no jauna kristīts, turpināju klejot pa pasauli, mēģinot saprast, kas patiesībā es esmu.

Un tad es atgriezos Kalifornijā un piesēdos lasīt grāmatas. Neatceros vairs, kuru grāmatu es atvēru pirmo un tas arī nav būtiski. Es jau biju tas, kas biju, un grāmatas tikai izskaidroja man, kas tas ir un ka es esmu tieši sociālists. Kopš tā brīža es esmu izlasījis daudz grāmatu, bet neviens ekonomiskais vai loģiskais arguments, neviena pati pārliecinošākā sociālisma neizbēgamības liecība neatstāja uz mani tik dziļu iespaidu kā diena, kad es sev apkārt skaidri ieraudzīju sociālā bezdibeņa sienas un sajutu, ka sāku slīdēt uz leju – uz pašu apakšu.

Džeks Londons
/1903/

Avots:
http://vivovoco.astronet.ru/VV/PAPERS/BONMOTS/LONDON.HTM

Informācijas aģentūra
/14.01.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Par pieaugošajām problēmām Saūdu Arābijā

00582_Saudi_Arabia_mapSaūdu Arābijas karaliskās ģimenes pēdējās darbības rada daudz jautājumu visā pasaulē. Virkne nāvessodu kā sods par citādiem uzskatiem, tai skaitā izrēķināšanās ar sleveno šiītu garīdznieku Nimru el Nimru, kļuva nekaunīgs izaicinājums ne tikai Irānai. Pat oficiālā Vašingtona, kura saviem uzticamajiem sabiedrotajiem piedeva ne to vien, nepalika malā.

“Nu nedrīkst taču tā”, uzmanīgi viņa augstībai un viņu augstībām bilst Baraka Obamas administrācija, “kaut kā nehumāni sanāk. Mums ar jums ir ļoti ciešas saites, militārā sadarbība, un vēl tas un šitais, bet jūs to garīdznieku un vēl dažus desmitus cilvēku uz karātavām. Amerikāņu tauta to var nesaprast…” Bet izskatās, ka Saūdu Arābijas karaliskais nams plāno tomēr kaut kā piedabūt “amerikāņu tautu” savā pusē.

Saūdu Arābijā pašreiz zūd stabilitāte tādēļ, ka cieš neveiksmi viņu projekts par “asiņainā diktatora” Bašara Assada gāšanu un Irānai ar Hezbolah tam ir vistiešākā saistība. Viņi ne tikai piedalās DAESH (t.s.”Islāma valsts”) sagrāvē, bet vēl Teherānas atbalstītie husīti gūst nopietnus militārus panākumus Jemenā. Sīrijā alavīti, Jemenā husīti…. un Saūdu Arābijas Karaliste jūtas iespiesta no divām pusēm.

Nemanāmi Saūdu Arābijai ir piezagušās vēl trešās briesmas. Cīnoties ar amerikāņu “slānekļa naftu”, karalistes vadoņi aizspēlējās tik tālu, ka valsts kase kļuva tukša. Savukārt pavalstnieki arvien biežāk dumpojas, jo, ja Allāhs nav viņus radījis par sunītiem, tad dzīve karalistē tiem nav viegla. Šiītu mazākuma dumpji Saūdu Arābijā ir kļuvusi par pastāvīgu parādību, valsts austrumos tie jau ir izvērtušies pretošanās kustībā. Un te vēl papildus izplatās absolūtai monarhijai nīstamās liberālās vēsmas – mēģinājumi atņemt Saūdu monarhiskajam režīmam absolūto varu un radīt konstitucionālu iekārtu pēc Lielbritānijas parauga.

Acīmredzot atbildēt uz visiem šiem izaicinājumiem karaliskā ģimene nolēma dodot “pretuguni” – aktivizējot reliģisko konfliktu starp sunītiem un šiītiem, kas dotu Sīrijas konfliktam jaunu dimensiju. Papildus tiek likts uzsvars uz vēsturisko pretrunu aktivizēšanu starp arābiem un persiešiem [irāņiem]. Uz to oficiālā Teherāna pagaidām reaģē savaldīgi. Ajatola Homeni tikai paziņoja, ka Allāhs sodīs nešķīstos Saūdu Arābijas valdniekus par taisnā šiītu garīdznieka Nimru el Nimra asinīm. Savukārt Teherānas “ielas” reakcija bija daudz radikālāka – tika izdemolēta Saūdu Arābijas vēstniecība Irānā. Atbildot uz to Saūdu Arābija, Bahreina, Apvienotie Arābu Emirāti, Sudāna un Somālija pārtrauca vai apstādināja diplomātiskās attiecības ar Irānu.

Tai pat laikā Vašingtonā ir dzirdamas balsis, kuras aicina Obamas administrāciju neradīt Saudītiem sajūtu, ka Amerika viņus ir pametusi. Pagaidām tiesa gan tās ir tikai atsevišķas balsis. ASV dominējošo viedokli attiecībā uz Saūdu Arābijas darbībām pietiekami precīzi attēloja politologs Stefans Kinzers: “Ir pārāk bīstami nostāties kāda viena konflikta dalībnieka pusē. Faktiski mūsu intereses vairāk saskan ar Irānas interesēm, tāpēc nostāšanās Saūdu Arābijas pusē būtu katastrofāla … Karalistei ir ļoti labi bruņota armija, tā ir iztērējusi milzīgus līdzekļus jaunākā bruņojuma iegādei. Irāna gluži pretēji ir novājināta dēļ sankcijām un iepriekšējiem kariem, un tās bruņojums ir Irākas – Irānas kara laiku līmenī [Irākas – Irānas karš sākās ar Sadama Huseina Irākas iebrukumu Irānā un tas ilga no 1980. līdz 1988.gadam]. Tomēr sadursmes gadījumā izšķirošā būs motivācija un te Irānai ir pārsvars. Saudītiem ir slikta slava kā karotājiem, kuri nav spējīgi pašuzupurēties… Piemēram, karam ar husītiem Jemenā viņi nosūtīja algotņus no Kolumbijas. Saūdu Arābijai ir spēcīgi gaisa spēki, bet sauszemes karaspēks viņiem ir nožēlojams. Savukārt irāņi, ja viņi redz, ka to ticība ir apdraudēta, spēj iziet cīņā pat tikai ar kaķenēm… Amerikāņiem ir beidzot jāsaprot, ka Saūdu Arābija ir vēl represīvāka valsts kā Irāna. Saūdu Arābija ir viens no galvenajiem DAESH, Alkaidas un Taleban sponsoriem. Šie teroristiskie spēki ir principiāli ASV pretinieki, bet Irāna neieredz viņus vēl vairāk…”

Šodien šādam redzējumam piekrīt daudzi Vašingtonā. Kā paziņoja Baltā nama pārstāvis Džons Ernests, “ASV neļaus izdarīt uz sevi spiedienu jautājumā par ekonomiskajām sankcijām pret Irānu”. No tā izriet, ka, ja arī Vašingtona ieviesīs jaunas antiirānas sankcijas, tad ne jau dēļ Saudītu vēlmes, bet aizsedzoties ar Irānas programmu jaunu ballistisko raķešu izstrādei.

Spriežot pēc Teherānas reakcijas, tur pacentīsies nepieļaut, lai konflikts ar Rijādu pāraugtu atklātā militārā sadursmē. Pie tam racionāli domājošie Irānas politiķi redz kā karaliste pati sev rok kapu Jemenā.

Pēc tam, kad nemiernieki no kustības “Ansar Allah” pagāšgad piespieda Jemenas prezidentu Mansuru Hadi pamest savu galvaspilsētu un pēc tam aizbēgt uz Saūdu Arābiju, daļa Jemenas armijas pārgāja nemiernieku pusē ar visiem ieročiem, tai skaitā arī padomju ražojuma ballistiskajām raķetēm R-17 (pēc NATO klasifikācijas SCUD). Pašreiz nemiernieki kontrolē Jemenas ziemeļrietumu daļu, tai skaitā galvaspilsētu Sanu, un laiku pa laikam ar ballistiskajām raķetēm apšauda Saūdu Arābiju.

Dažas šādas raķetes notrieca Saūdu Arābijas pretgaisa aizsardzības sistēma, dažas nokrita tuksnesī, bet dažas tomēr sasniedza mērķus. Piemēram, pagājušā gada jūnija raķešu uzbrukumā lielākai Saūdu Arābijas gaisa spēku karabāzei Asīras provincē gāja bojā karalistes gaisa spēku komandieris Muhameds bin Ahmeds al Šalans.

2016.gada otrajā dienā husīti veiksmīgi ar raķetēm uzbruka šīs pašas provinces lielām naftas krājumu vietām. Kā tika ziņots, tas bija husītu vienpadsmitais raķešu palaišanas gadījums pēdējo 20 dienu laikā. Irānas avoti tāpat ziņo par Saūdu Arābijas kuģa nogremdēšanu ar Jemenas raķetēm pie Bab-el-Mandebas jūras šauruma 2015.gada pašās beigās. Šis ir devītais Saūdu Arābijas kuģis, ko ir iznīcinājuši Jemenas nemiernieki.

Pēdējā laikā husīti arvien biežāk ar raķetēm apšauda Saūdu Arābijas provinces (Džizanu, Nadžranu, Asīru), kā arī vajā Saūdu Arābijas karaspēku Jemenas dienvidos (Adenas, Taizas un Maaribas provincēs), ko kontrolē padzītā prezidenta spēki. Saūdu Arābijas bruņojuma pārsvars pār nemierniekiem nav jūtams, jo nemiernieki ir bruņoti ar Irānā ražotiem ieročiem, kuri ir izgatavoti pēc Krievijas licenzēm. Tā piemēram nemiernieku rīcībā ir irāņu modernizētas prettanku raķetes “Konkurs”, kas no Saūdu Arābijas bruņojumā esošajiem amerikāņu tankiem Abramss atstāj tikai apdeguša metāla kaudzes.

Galvenās briesmas Saūdu Arābijai ir apstāklī, ka Jemenas nemiernieku spēki var iebrukt Saūdu Arābijā, kur šajā gadījumā ātri vien izveidosies vietējo šiītu zemessardzes vienības un karaliskā ģimene pie sevīm dabūs pilsoņu karu, kurš viņiem būs daudz sliktāks kā Sīrijas valdībai tas karš, ko tur atnesa Saūdu Arābijas karaļnams.

Dmitrijs Sedovs
/08.01.2016/

Avots:
http://www.fondsk.ru/news/2016/01/08/neladno-chto-to-v-korolevstve-sauditov-37847.html

Informācijas aģentūra
/14.01.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Tuvie Austrumi, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Par Ukrainas valdošo aprindu prāta spējām

00583_1401452546_bo4lnetiyaerkc8Amerikāņi ir spiesti strādāt ne tikai ar neliešiem, bet arī ar muļķiem. Jaceņuks, Porošenko un pārējie [Ukrainas politiķi] nav spējīgi rīkoties ne tikai Ukrainas interesēs, bet pat paši savās interesēs. Viņi nav cilvēki, bet gan funkcijas, pielikums ASV plāniem. Vai amerikāņiem ir ietekme uz Ukraina varu? Tā pat nav ietekme – amerikāņi vienkārši vada Ukrainas varu, viņi nolemj, kurš būs prezidents, premjerministrs, ministrs. Katrā ministrijā sēž tā saucamie padomnieki, bet ES un ASV pilsoņus jau pat norīko par ministriem.

Konkrētajā gadījumā runa iet par tiešu ārējo vadību, pie tam par tiešu nemaskētu ārējo vadību. Visur, kur vien iespējams, tiek nosēdināts ASV pārstāvis, kurš vai nu kontrolē Ukrainas varu vai vienkārši veic vadību tās vārdā. Jā, Porošenko un Jaceņuks ir kara noziedznieki un muļķi, bet viņi paši tur ielīda un tagad viņiem vairs nav izejas. Viņi tikai retranslē lēmumus. Pašreiz Ukrainas prezidents ir tikai izkārtne. Ja man būtu jāizdomā kā lai viņš izkļūst no šīs situācijas sveiks un vesels, tad es to nevarētu izdarīt.

Porošenko kā pietiekami veiksmīgs biznesmenis, kurš zināja kā strādā politiskie mehānismi, pietiekami ilgi apgrozījās Ukrainas politikā un tāpat iegāza gan sevi, gan Ukrainas tautu. Ja kāds ilgi ir apgrozīsieties futbolistu vidū, tas vēl nenozīmē, ka viņš ir kļuvis par futbolistu.

Kā vispār radās tādi cilvēki kā Porošenko? Viņi biznesā atnāca 1990-o gadu sākumā, kas vien liecina par noteiktu neadekvātumu, jo 1990-o gadu sākumā uz biznesu gāja cilvēki ar pazeminātām pašsaglabāšanās sajūtām un paaugstinātu pašvērtējumu. Viņi bija gatavi riskēt ar visu dēļ apšaubāma prieka nopelnīt dažus miljonus dolāru (par miljardiem runa sāka iet jau vēlāk). Un viņi vienkārši neticēja, ka ar viņiem var notikt kaut kas slikts. No šo cilvēku vidus izdzīvoja 1 no 10, bet viņi tā arī nesaprata, ka tas notika tīri nejauši. Tā vietā viņi iedomājās, ka ir nu ļoti gudri, lai gan daudzi, kuri kopā ar viņiem sāka biznesu, jau guļ zem zemes.

Tieši tāpat Porošenko un kompānija pēc tam tālāk rīkojās arī politikā, tāpēc visa Ukrainas politikas patiesā jēga ir ļoti vienkārša. Bija impērijas centrs Maskavā, kurš vadīja provinci, kuras vadība sēdēja Kijevā. Noteiktu iemeslu dēļ centrs pazuda un PSRS sabruka. Ko darīt, neviens nezin, kā vadīt, arī nezin, bet ir iespējams visu izzagt. Pie tam Maskavai nevar paprasīt, ko drīkst zagt, bet ko nedrīkst, jo tad neatļaus, bet, ja saimnieki sēdēs Vašingtonā, tad viņi, pirmkārt, ir stiprāki (vismaz tā tas bija 1990-o gadu sākumā) un, otrkārt, viņi ir tālu, tāpēc tiem pēc būtības ir vienalga, kas notiek provincē.

Ukraiņu politiķi [tāpat kā Latvijas un citu pseidovalstu stulbeņi] nepamanīja to mirkli, kad amerikāņi sāka zaudēt savu globālo dominējošo stāvokli. Nepamanīja arī kā ES sāka jukt un brukt. Tā vietā viņi ieleca aizejošā vilciena pēdējā vagonā, kad vilciens jau bija apstājies un lokomotīve tam bija atkabināta.

Runāt par pašreizējās Ukrainas varas pārstāvjiem kā par veiksmīgiem cilvēkiem, kuriem ir izdevies nozagt miljardus, arī nevar. Viņi nav Fords, kurš izgudroja automašīnu, uzbūvēja rūpnīcu, izgudroja konveijera sistēmu, izdomāja veidu kā maksāt saviem strādniekiem pietiekami lielas algas, lai viņi pēc tam pērk viņa automašīnas, un tādā veidā tika pie milzu bagātībām. Porošenko neizgudroja konfektes, viņš tās nozaga, bet tam daudz prāta nevajag.

Ne velti miliči, kuri nav nekādi akadēmiķi, viegli un vienkārši ķer kriminālnoziedzniekus, jo tie ir cilvēki ar zemāku intelektuālās attīstības līmeni. Ja parādās kāds patiešām talantīgs kriminālnoziedznieks, tad viņš strādā visu mūžu un tikai pēc nāves par to uzzin, un arī ne vienmēr. Pārējos viegli un regulāri noķer. Līdzīgi ir Ukrainas politikā – sīkiem kriminālnoziedzniekiem vienkārši izdevās būt īstajā laikā īstajā vietā.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/02.01.2016/

Avots:
http://cont.ws/post/173335

Informācijas aģentūra
/14.01.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Komentēt

Par nacionālnodevējiem, zemes lielīpašniekiem, maksātnespējas administratoriem un “zemes piespiedu nomu” pilsētās

Normunds Šlitke

Normunds Šlitke

2015. gada 20. decembrī analītiskais TV raidījums “De facto” skāra sen sasāpējušu un smagu tēmu – tā dēvēto “zemes piespiedu nomu” pilsētās. Raidījumā “Ietekmīgākie zemes iznomātāji – maksātnespējas administratori” izskanēja šādas, manuprāt, svarīgākās tēzes:

– Zemi, kas piesaistīta daudzām Rīgas dzīvojamajām mājām, it sevišķi jaunbūvētajos pilsētas rajonos, pārvalda maksātnespējas administratori, kuri šim nolūkam organizējušies uzņēmumos “Pilsētas zemes dienests”, “Reversed” un “Zemes īpašnieku ģilde”;

– Šo namu iedzīvotāji spiesti katru mēnesi zemes īpašniekiem maksāt nomu (6% no piesaistītās zemes kadastrālās vērtības gadā) un līdz 2015. gadam arī nekustamā īpašuma nodokļa kompensāciju (1,5% no zemes kadastrālās vērtības gadā). Atkarībā no piesaistītās zemes platības šī maksa var izrādīties nežēlīgi liela, jo kadastrālā vērtība “treknajos gados” tika krasi uzskrūvēta atbilstoši spekulantu un banku uzpūstajām nekustamo īpašumu tirgus cenām, bet pēc spekulāciju burbuļa plīšanas atbildīgās amatpersonas „aizmirsa” kadastrālo vērtību atbilstoši samazināt;

– Saeimā tiek gatavots likums, kas attiecīgo namu iedzīvotājiem ļaus piesaistīto zemi izpirkt par visai bargu naudu (kopējā izpirkšanas summa varētu sasniegt 250 miljonus eiro). Šo piedāvājumu zemes īpašnieku neformālais līderis un galvenais lobētājs, zvērinātais advokāts un arī maksātnespējas administrators Normunds Šlitke tad arī komentēja ar visai daudznozīmīgu frāzi: “Labāk šausmīgas beigas nekā nebeidzamas šausmas.”

Ar cēliem nodomiem bruģēts ceļš uz elli

Lai saprastu, kā šāds stāvoklis radies, jāatgriežas cerību spārnoto 1990.gadu pašā sākumā. Daudzi varbūt vēl atceras tos stāstus, kas pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, bet it sevišķi pēc 1991.gada augusta puča izgāšanās publiku sagatavoja “gaišajai kapitālisma nākotnei”. Žēlabainos stāstus par “vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu”, “padomju varas nelikumīgi konfiscēto īpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem” u.c. Lai šos it kā cēlos nodomus īstenotu, likumdevēji 1991.gada 20. novembrī izvēlējās pieņemt īpašu likumu pilsētām – “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”. Šīs zemes reformas mērķis likumā definēts šādi: “Zemes reformas mērķis ir pakāpeniskas valsts īpašuma denacionalizācijas, konversijas, privatizācijas un nelikumīgi atsavinātu zemes īpašumu atdošanas gaitā pārkārtot zemes īpašuma un zemes lietošanas tiesiskās, sociālās un ekonomiskās attiecības pilsētās, lai veicinātu sabiedrības interesēm atbilstošas pilsētu apbūves veidošanos, zemes aizsardzību un racionālu izmantošanu.” Tātad vārdos “sabiedrības intereses”, “zemes aizsardzība un racionāla izmantošana”, bet kā šie nodomi īstenojušies realitātē?

Manuprāt, šis ir tieši tas gadījums, kas spilgti ilustrē atziņu par ceļa bruģēšanu uz elli ar labiem nodomiem. Visa pasaules vēsture pārpilna ar kliedzošām nelikumībām, taču, izturot zināmu laika pārbaudi, šīs nelikumības parasti tiek pieņemtas par jauno likumību. Kopš “padomju varas nelikumībām” taču bija pagājuši 50 gadi, nomainījušās gandrīz trīs paaudzes, līdz nepazīšanai mainījusies sabiedrības sociālā struktūra un vērtību sistēma, notikušas vairākas tautas staigāšanas un arī pašas pilsētas šajos gados bija būtiski paplašinājušās uz lauku rēķina. Ne velti daži rimtākie prāti iebilda, ka nav iespējams divas reizes iekāpt tajā pašā upē. Iztēlosimies, kas notiktu Amerikas kontinentā, ja tiktu pieņemts lēmums izraidīt baltādainos un melnādainos kolonizatorus, bet zemi atdot tās likumīgajiem īpašniekiem – vēl neizslaktēto indiāņu pēctečiem?

Kāds tad bija zemes un tās īpašnieku stāvoklis pirms 1940. gada, kuru restaurēt nolēma likumdevēji un viņu ideologi? Tur, kur padomju varas gados izauga lielie daudzstāvu dzīvojamie rajoni, bija vairāk vai mazāk labiekārtotas lauku saimniecības, pļavas vai pat purvi. Piemēram, tagad tik iecienītā Purvciema vietā bija t.s. Hausmaņa purvs. Daudzi tā laika zemes gabali bija ieķīlāti bankās, lai saņemtu kredītus (šie kredīti lielākoties tā arī netika atdoti, jo padomju vara tos “piedeva”).

Tie bijušie īpašnieki un citu kārtu pārstāvji, kuriem “nepalaimējās” krist karā, saņemt ceļazīmi uz Sibīriju vai izceļot uz Rietumiem, sākoties apbūvei viņu teritorijā, automātiski saņēma dzīvokļus Rīgas jaunceltajos rajonos. Tāda bija kārtība. Saņemt labiekārtotu dzīvokli Rīgā padomju laikā bija liela privilēģija un daudzu cilvēku grūti īstenojams mūža sapnis. Īres maksa un komunālie pakalpojumi padomju laikā bija tīri simboliski. Tātad bijušie Pierīgas zemju īpašnieki arī padomju laikā piederēja privileģētai ļaužu kārtai, par ko daudzi citi viņus dikti apskauda.

Bet, tā kā bija nomainījušās vairākas paaudzes un ne visi īpašnieku pēcteči (ja tie vispār dzīvoja Latvijā) bija apveltīti ar eksistenciālai cīņai kapitālisma džungļos nepieciešamajām iemaņām, drīz vien denacionalizētās zemes nonāca zemes spekulantu un pārpircēju īpašumā. Ja apskatīsim “treknajos gados” publicēto Latvijas miljonāru sarakstu, tad atklāsim, ka nospiedošais vairākums savus miljonus sarausis tieši nekustāmo īpašumu spekulāciju sektorā.

Denacionalizācijas rezultātā radās, šķiet, tikai Latvijai raksturīgs fenomens, kuru vairāki juristi nosaukuši par “juridisku anomāliju”. Šo fenomenu raksturo tādi likumos atrodami termini kā “dalītais īpašums” (māja pieder vieniem, bet zeme pie un zem mājas – citiem), “zemes piespiedu noma”, “mājai piesaistītā zeme” u.c. Gandrīz pusei Rīgas iedzīvotāju (plus vietējiem un iebraukušajiem īrniekiem u.c.) ir darīšanas ar dalīto īpašumu un piespiedu zemes nomu.

Mājai piesaistītā zeme (bieži vien vairāk zemes nekā mājai funkcionāli nepieciešams), zemei piesaistīta māja … vai tas nerada asociāciju ar kārtību, ko cariskajā Krievijā sauca par dzimtbūšanas iekārtu? Un vai Saeimas komisiju izlolotais “zemes izpirkšanas likums” neatsauc atmiņā XIX gadsimta beigas, kad pēc dzimtbūšanas atcelšanas cara administrācija bijušajiem dzimtcilvēkiem visžēlīgi atļāva izpirkt zemi no muižniekiem par bargu naudu? It kā latviešu zemnieki ar saviem sviedriem un asinīm vairākās paaudzēs jau nebūtu simtkārt šo zemi, kura galu galā pirms krustnešu kolonizācijas piederēja viņu senčiem, nežēlīgi dārgi izpirkuši.

Te gan visas paralēles arī izbeidzas, jo XIX gadsimta beigās Krievijas impērijas rietumu apgabali (un jo sevišķi vēl netapušās Latvijas teritorija, izņemot Latgali) strauji attīstījās, latvieši iemācījās kooperēties un strauji celt savu turību, tāpēc zemes izpirkšana daudzos gadījumos bija reāli īstenojams mērķis. Turpretī mūsdienu Latvija (cik nu to vairs var saukt par valsti) ir depresīvs ekonomikas tuksnesis, kurā plaukst tikai nekustāmo īpašumu spekulācijas, ārvalstu bankas, ārvalstu lielveikalu un resursu tirdzniecības tīkli, lēta darbaspēka eksports, dažādas “lētāk pērc un dārgāk pārdod” operācijas, ar varas partijām saistītas ātras iedzīvošanās shēmas un uzblīdusi ierēdņu armija, kas šeit apkalpo globālā biznesa intereses. “Zemes izpirkšanas” kampaņa, ja tā īstenosies kā iecerēts, šādos apstākļos lielākai dzīvokļu īpašnieku daļai nozīmēs sava dzīvokļa neatgriezenisku zaudēšanu un strauju pārcelšanos brīvo bomžu kārtā. Tās tad arī ir Normunda Šlitkes piedāvātās “šausmīgās beigas” pēc 25 gadus ieilgušajām “nebeidzamajām šausmām”.

Kā tapa nacionālo baronu kārta?

Ja XIX gadsimta beigās zemi nācās izpirkt no pārsvarā vācu izcelsmes baroniem, tad mūsdienu Latvijā radīts karikatūrisks, bet toties nacionāls baronu ekvivalents – tie paši raidījumā minētie maksātnespējas administratori un viņiem pietuvinātie “partneri”. Reizēm pat topošas baronu dinastijas, kā Normunda Šlitkes gadījumā, kura sieva Indra Kaniņa-Šlitke arī savus augļus ievāc plašajā maksātnespējas administrēšanas druvā.

Tieslietu nozare, kuras pajumtē veidojās maksātnespējas administratoru iemaņas un tradīcijas, it sevišķi kopš 2006. gada, atvēlēta t.s. Nacionālajai apvienībai. Tur izpaudušies arī redzamākie šīs ienesīgās cunftes censoņi, piemēram, Nacionālās apvienības ģenerālsekretārs Aigars Lūsis, kurš vērienīgi uzdarbojies tandēmā ar maksātnespējas administratoru Māri Sprūdu un citiem nacionāliem personāžiem (sk. Indras Sprances pētniecisko materiālu “Shēma pie Ķīšezera”). Tāpēc arī kadri lielākoties pavisam nacionāli un spilgti latviski.

Viņi zeļ uz citu cilvēku nelaimes, it sevišķi pēc 2008. gada krīzes, kas par spīti Dombrovska kompānijas sludinātajam “veiksmes stāstam” vēl arvien nav beigusies un kuras sekas (daudzas no tām neatgriezeniskas) jutīsim vēl ilgi. Maksātnespējīgi kļūst ne tikai indivīdi un uzņēmumi, bet visa valsts kopumā. Maksātnespējas administratori, darbojoties ar savām ierastajām un sistēmas diktētajām metodēm, šo procesu tikai paātrina, daudz nebēdājot par to, ka līdz ar izsūkto organismu būs jāmirst arī pašiem parazītiem, kas no šā organisma tik ērti un eleganti barojušies. Bez tam Nacionālā apvienība ir organizācija ar nacionālu misiju. Viņi jau sen apjautuši, ka padomju laikā būvētajos dzīvojamajos rajonos mīt lielākoties iebraucēji no citām PSRS republikām – kurus mēdz saukt arī par migrantiem vai nepilsoņiem. Pārņemot zemes pārvaldību un sagatavojot atbilstošu likumu par “zemes izpirkšanu”, nacionāļiem paveras lieliska iespēja šos “migrantus, okupantu pēctečus, kolonistus un kolaborantus” pakļaut ne tikai “nebeidzamām šausmām”, bet arī “šausmīgām beigām”. Jeb, kā savulaik izteicās Hitlera domubiedri, – “galīgajam atrisinājumam”.

Savukārt šajos namos mītošos tautiešus viņi gatavi norakstīt kā “etniski samaitātu resursu”, kurš zaudējis savu latviskumu un apdraud rases tīrību. Norakstīt tikpat viegli, kā jau norakstīti simti tūkstoši citu tautiešu, kuri režīma politikas dēļ spiesti paši kļūt par migrantiem un okupantiem citās zemēs.

Stāsts par kādu klusu, bet galvu reibinošu karjeru

Taču ietekmīgākie vīri no skandalozas publicitātes līdz šim pratuši izvairīties. Nespēju atrast labāku piemēru par jau minēto Normundu Šlitki, kurš paveicis patiešām grandiozu zemes īpašnieku organizēšanas darbu un nodrošinājis fantastiski efektīvu viņu interešu bīdīšanu visās instancēs. Tieši Normunds Šlitke zemes īpašniekus apvienojis un saliedējis līdz šim neatvairāmā spēkā, tāpēc viņš nu var tik droši atļauties arī publiskas asprātības par dzīves skaudro realitāti. Līdz ar to zemes īpašnieki vairs nav dzīvas personas, ar kurām var tikties un parunāt, bet anonīmas, bezpersoniskas juridiskās struktūras. Nelielu ieskatu Šlitkes karjeras ceļā 2013. gada 29. aprīlī sniedza TV raidījums “Nekā personīga”. Internetā šā raidījuma saturu var sameklēt ar nosaukumu “Nezina kā radīt mehānismu, lai pārtrauktu privātuzņēmēju vieglo peļņu no piespiedu nomas maksas” (
http://www.reitingi.lv/lv/archive/politika/78356-nezina-ka-radit-mehanismu-lai-partrauktu-privatuznemeju-vieglo-pelnu-no-piespiedu-nomas-maksas.html ).

Kā vēstīja “Nekā personīga”, sākotnēji šis zvērinātais advokāts un arī maksātnespējas administrators gribējis privatizēt visas Rīgas namu pārvaldes, taču šis nodoms viņam ar pirmo piegājienu nav tiešā veidā izdevies. Šī neveiksme Normundu tomēr nav samulsinājusi, bet tikai likusi ar vēl lielāku enerģiju meklēt citus, bieži vien netiešus un anonīmus, ietekmes gūšanas ceļus. Vispirms vairāki ietekmīgi zemes īpašnieki apvienojušies raksta sākumā minētajā akciju sabiedrībā “Pilsētas zemes dienests” (tās vēsturiskais nosaukums bija: Juridiskais birojs “Specialis”), kurā uz prokūras pamata darbojies un vadošo organizatorisko un ideoloģisko lomu uzņēmies Normunds Šlitke.

Tieši “Pilsētas zemes dienests” Satversmes tiesā panāca lēmumu par sakramentālajiem 6% kadastrālās vērtības, kas garantēti iekasējami, līdz ar to zemes īpašniekus atbrīvojot no jebkāda stimula vienoties ar īrniekiem par saprātīgiem zemes nomas noteikumiem, kā tas sākotnēji bija paredzēts likumā.

Līdz ar to zemes īpašniekam tagad de facto vispār nav nekādu pienākumu, nav pat vajadzības kontaktēties ar saviem nomniekiem, taču jebkurā laikā viņš var iesniegt prasību tiesā un ar garantiju iekasēt savus 6% + 1,5% NĪ nodokļa kompensāciju. Vai arī sākt izūtrupēt dzīvokļa īpašnieku, ja tas nespēj maksāt. Protams, vislabāk šī iekasēšana izdodas tad, ja zemes īpašnieku organizāciju pārstāv maksātspējas administrators. Šādā gadījumā visu procesu var pēc vajadzības laikus “sakārtot” un nav jāmaksā pat tiesas nodeva. Pašlaik šo stratēģiju sekmīgi īsteno līdz maksātnespējai tīšām vai netīšām novestā AS “Reversed”, kuras priekšsēdētāja vietnieks savulaik ar gudru ziņu bijis atkal tas pats Normunds Šlitke.

Taču tas vēl nav viss, jo nenosegta bija palikusi vēl viena ļoti svarīga fronte, proti – likumu rakstīšana. Arī par to parūpējies Normunds Šlitke. Akciju sabiedrība šim lobēšanas nolūkam nebija sevišķi piemērota, tāpēc AS “Pilsētas zemes dienests” nodibināja biedrību “Zemes reformas komiteja”, kuru augstākajās instancēs pārstāv, protams, tas pats Normunds Šlitke. Tādējādi tieši Šlitke konsultē Saeimas deputātus un komitejas, iesniedz tajās “vērtīgus priekšlikumus”, vārdu sakot – raksta un ar gudru ziņu groza likumus, lai vēl vairāk nostiprinātu zemes īpašnieku nedalīto varu, visatļautību, anonimitāti un debešķīgo neaizskaramību. Līdz ar to ir radīta sistēma, kuras ietvaros zemes īpašnieki bauda tikai privilēģijas un tiesības, bet dzīvokļu īpašniekiem (vai īrniekiem) – atstāti tikai pienākumi un gandrīz pilnīga beztiesība. Un Latvijas tiesu sistēma visbiežāk šo juridisko anomāliju pieņem kā pašu par sevi saprotamu dzīves faktu. Pat velns par naudu danco!

Vai viegli būt maksātnespējas administratoram Latvijā?

Varbūt esat dzirdējuši, ka maksātnespējas administratori ir tādi kā ekonomikas sanitāri vai pat dakteri-mikroķirurgi, kuri prasmīgi atmudžina un sakārto neveselīgus naudas sastrēgumus, atjauno normālu ekonomikas asinsriti, atveseļo biznesa vidi un tādējādi vairo visu mūsu labklājību un uzplauksmi. Vismaz tā rakstīts brīvā tirgus propagandas brošūrās un tā sevi cenšas publikai pasniegt paši šie censoņi. Kas zina, varbūt tā patiešām notiek kādā iedomātā utopijas pasaulē, bet mēs taču dzīvojam reālajā Latvijā, kāda tā pa šiem gadiem izveidojusies!

Tāpēc pataupīsim savus lētticības krājumus pasaku vakariem un mēģināsim tās lietas ieraudzīt tā, kā tās pastāv un vairojas mūsu reālajā pasaulē. Iegaumēsim, ka katrs veiksmīgs parazīts cenšas savu upuri pārliecināt, ka viņš ir pats īstenākais un tuvākais upura draugs un labklājības avots. Interesenti ar materiālu apkopojumu par reālajiem maksātnespējas administratoriem var iepazīties šeit: Latvijas sabiedrisko mediju arhīvs (http://www.lsm.lv/lv/temas/maksatnespejas-administratori/ )

Privātajā dzīvē caurmēra maksātnespējas administrators var izrādīties tīri patīkams cilvēks, taču tas nav rādītājs, jo arī Hitlers bija fantastisks orators, veģetārietis, nedzērājs, nesmēķētājs, liels dabas, dzīvnieku un godīgas zemnieku dzīves mīlētājs, pasaulē pirmais nozīmīgais ekologs laikā, kad vēl nebija izdomāts pat ekoloģijas jēdziens un zaļo kustību neredzēja pat sapņos.

Neviens cilvēks nepiedzimst apzināti ļauns, bet viņš var sākt darīt neiedomājami ļaunus darbus, kuri pastāvošās ideoloģijas un sistēmas ietvaros tiek uzskatīti par “normāliem”, pat atbalstāmiem, cildeniem, godājamiem vai stilīgiem. Tāpēc cilvēku nodarbes jāvērtē nevis pēc dominējošā propagandas trokšņa, bet pēc šīs nodarbes augļiem jeb sekām. Jā, katrā sistēmā var darboties arī pa kādam “baltajam zvirbulim”, kurš cenšas nenonākt konfliktā ar savu sirdsapziņu, taču tādi cilvēki tiek uzskatīti par dīvaiņiem, tie nenosaka toni un parasti tiek izspiesti no sistēmas. Kā katrā hierarhiskā struktūrā, arī starp maksātnespējas administratoriem sastapsim gan ietekmīgu „eliti”, gan pelēkus „darba zirdziņus”.

Apmēram 75% maksātnespējas administratoru ir visai divdomīgs un pretrunīgs statuss, jo viņi vienlaikus ir arī zvērināti advokāti. Latviski šo divdomību varētu iztulkot tā: cilvēku aizstāvji, kas nodarbojas ar cilvēku aplaupīšanu, rafinētām naudas izspiešanas un īpašumu piesavināšanās shēmām.

Kā advokātiem viņiem nav jādeklarē savi ienākumi, jo tas esot „pretrunā ar advokātu neatkarības un konfidencialitātes principiem”. Stingri ierobežotas ir arī kontrolējošo un tiesības aizsargājošo iestāžu (piemēram, KNAB) iespējas pārbaudīt šo advokātu darbību. Vienlaikus šiem administratoriem ir gandrīz neierobežotas un nekontrolētas iespējas pēc saviem ieskatiem izrīkoties ar maksātnespējā nonākušā uzņēmuma vai fiziskās personas aktīviem. To savā ziņojumā “Par maksātnespējas procesa administratoru darbības uzraudzības sistēmas pilnveidošanu” atzinusi pat pašas Tieslietu ministrijas darba grupa.

Kā liecina prakse, varenākie administratori ir parūpējušies par partneru piesaistīšanu no ieinteresētu tiesnešu puses (administratorus maksātnespējā nonākušiem uzņēmumiem un personām ieceļ tiesnesis). Atliek uzņēmumam pārreģistrēties šāda tiesneša jurisdikcijā, bet tiesnesim iecelt “pareizo” administratoru. Nodrošinoties ar šādu “elastīgu” tiesnešu sadarbību, kļūst iespējamas visfantastiskākās iedzīvošanās shēmas, izgriežot pogas pat lielajām ārzemju bankām.

Šādi sadarbības tandēmi izrādās tik vareni, ka ignorēts tiek pat Satversmes tiesas blakuslēmums, kas Valsts ģenerālprokuroram uzdeva pārbaudīt šāda tandēma iestrāžu likumību. “SEB bankas” valdes priekšsēdētājs Ainārs Ozols intervijā Latvijas radio atzina: “Tā vietā šī lieta [maksātnespējas procesu administrēšana] ir pārvērtusies pati par biznesa nozari. Lasām mēdijos, ka cilvēki, kas tur iesaistās, nopelna, viņu rokās apgrozās miljoni.”

Jau vairākus gadus MK un Saeimā runā par administratoru/advokātu šizofrēniskā dubultstatusa novēršanu, „pielīdzinot” administratorus valsts amatpersonām un turpmāk liekot tām izvēlēties – palikt par maksātnespējas administratoru vai par advokātu, bet ne par abiem vienlaikus. Pielīdzināšanu valsts amatpersonai t.s. eksperti saistīja ar lielāku administratoru atbildību, lielāku viņu darbības kontroli un bargākiem sodiem par pārkāpumiem. 2014. gada rudenī Saeima patiešām pieņēma attiecīgus grozījumus Maksātnespējas likumā un likumā „Par interešu konfliktu novēršanu valsts amatpersonas darbībā. Taču pavisam nesen Satversmes tiesa šos grozījumus atzina par antikonstitucionāliem un atcēla.

Un vispār visa šī kņada, kā jau Latvijā ierasts, bija tukša gaisa tricināšana ar skaistām frāzēm. Kā norādīja daži kritiķi, „pielīdzināt amatpersonai” nav tas pats kas „būt amatpersonai”. Otrkārt, vai ir dzirdēts, ka kāda no valsts amatpersonām būtu tiesāta par kādu no Latvijai, tās pilsoņiem vai iedzīvotājiem apzināti nodarītajiem šaušalīgajiem kaitējumiem, kas 25 gados Latviju noveduši kolonijas un parādu verdzenes statusā, bet tās tautu – uz izmiršanas sliekšņa?

Secinājums tāds: maksātnespējas administratori, it sevišķi viņu elitārā daļa, mūsdienu Latvijā bauda apmēram tādas pašas privilēģijas, neaizskaramību un patvaļas brīvību, kādu XVIII gadsimtā Latvijā baudīja vācu baroni. Viņi visai sekmīgi un netraucēti darbojas virs likuma un jebkādām morāles normām.

Nacionālo baronu terors

Iesākumam viena svaigs piemērs par jauno, inovatīvo zemes īpašnieku taktiku. Daļu zemes no maksātnespējīgās AS “Reversed” pārpirka SIA “Maltavas”. Kad dzīvokļu īpašnieku pilnvarotā namu pārvalde “Maltavām” nosūtīja oficiālu, rakstisku un pastā reģistrētu aicinājumu tikties, lai apspriestu un parakstītu zemes nomas līgumu, kā tas paredzēts likumā, SIA “Maltavas” šo aicinājumu vēsi ignorēja un neatbildēja. Tātad baroniem nekāda līguma nevajag.

Tas savukārt nozīmē to, ka attiecīgo dzīvokļu īpašnieki pat gribēdami nespēj samaksāt par ikmēneša zemes nomu, jo nav nekāda maksājuma pamatojuma, rēķina, konta numura utt., bet SIA “Maltavas” tai izdevīgā brīdī vienkārši iesniegs tiesā prasību par parādu piedzīšanu, un tās būs lielas summas par vairākiem gadiem.

Paldies raidījumam “De facto” par aktuālo un iedvesmojošo tēmu, taču vienlaikus jānorāda, ka 20. decembra raidījumā izskanēja arī aplam novecojusi informācija. Piemēram, AS “Reversed” nekāda zeme vairs nepieder, jo jau trešo gadu šis uzņēmums sekmīgi transformējies maksātnespējas režīmā un pēc maksātnespējīgā uzņēmuma administratores Elīnas Dupates iniciatīvas sācis vētrainu parādu (īstu un izdomātu) piedzīšanas kampaņu caur tiesām, ko jau uz savas ādas izjutuši daudzi aplaimotie dzīvokļu īpašnieki Struktoru, Raunas, Ieriķu u.c. ielās, kā arī vairākas iestādes.

Arī ik mēnesi veicamā maksa par zemes nomu nav tas briesmīgākais “nebeidzamo šausmu” variants. Protams, nav viegli, bet vienmēr taču var vēl mazlietiņ savilkt jostu, lai šo 12. daļu gada maksas kaut kā ieplānotu, atraujot no citām dzīves vajadzībām, un ziedotu barona lielkungam … ja gribi saglabāt savu privatizēto dzīvokli. Daudz efektīvāk uzdzīt šausmas izdodas, ja vienu skaistu dienu laimīgais dzīvokļa īpašnieks, kurš dzīvojis stingrā pārliecībā, ka godīgi un pedantiski maksājis visus piesūtītos rēķinus, pēkšņi no tiesas saņem prasību par parādu piedziņu uzreiz par trim gadiem it kā nesamaksātas zemes nomas!

Hei, nevajag mūs baidīt ar Daesh teroru vai „Krievijas agresiju”, – pavaicājiet, kā jūtas pensionāri, bezdarbnieki, mazatalgotie, studenti, jaunās māmiņas, gaidot tiesas dienu, kas lēni, bet nenovēršami tuvojas, un piedzenamās summas ir milzīgas? Pavaicājiet viņiem, kā viņi naktīs cīnās ar bezmiegu, cik nervu zāļu izdzer nedēļas laikā, kā šajos mēnešos mainījusies viņu veselība? Un kā varēs vienaldzīgai un pārslogotai tiesai pierādīt, ka esi godīgi maksājis, ja arī namu pārvaldes, kas tajā periodā bija pilnvarotas kārtot zemes nomas jautājumus ar AS “Reversed”, ir ērti bankrotējušas un jau sen likvidētas?

Manā rīcībā pagaidām nav faktu, lai to pierādītu, taču nebrīnītos, ja izrādītos, ka baronu cilvēki darbojušies arī šajās namu pārvaldēs, piemēram, nu jau sekmīgi likvidētajās AS “Māju serviss KSA” un SIA “Jauna vide.lv”, par kuru “tikumiem” internetā var atrast daudz interesantu materiālu. Starp citu, kad bija izsludināts AS “Māju serviss KSA” un SIA “Jauna vide.lv” maksātnespējas process, AS „Reversed” savas pretenzijas par nesamaksātu zemes nomu neiesniedza.

Vai “šausmīgās beigas” ir nenovēršamas?

Cilvēki jau sen pieraduši un samierinājušies, ka Saeima pieņem tikai “tautā nepopulārus lēmumus”, paši šo stratēģiju saucot par “politisko atbildību” un pat ar to lepojoties. Uz Saeimas un t.s. valdības (pareizāk sakot, koloniālās administrācijas) darbības sekām var pilnībā attiecināt N. Šlitkes teikto par “nebeidzamajām šausmām”. Kopš Latvijas valstiskā suverenitāte ir veiksmīgi deleģēta Briselei un Vašingtonai, likumdevēji nodarbojas galvenokārt ar Briseles direktīvu atgremošanu un klonēšanu Latvijas administratīvās pārvaldīšanas vajadzībām, savus lēmumus publikai attaisnojot ar “Eiropas prasībām”, “eiropeiskām vērtībām” vai “mūsu ģeopolitisko izvēli”. Un kāpēc gan lai Saeima to nedarītu, ja Latvijas tauta, kurai mūsu Satversme noteikusi “suverenās varas” privilēģiju, savu varu ne mazākā mērā neizmanto un ir pieradinājusies ar katru kārtējo cūcību klusu samierināties?

Jā, jā, suverenā vara Latvijā de jure nepieder ne deputātiem vai ministriem, ne Briseles vai Vašingtonas birokrātiem, ne starptautiskām korporācijām, bet gan Latvijas tautai, t.i., mums visiem kopā. Tikai, lai īstenotu šo varu, ir jāapzinās savs stāvoklis, jāspēj organizēties un sadarboties. Jo labi organizēts mazākums vienmēr valdīs pār dezorganizētu, nedomājošu, pasīvu un savstarpēji ķildīgu vairākumu jeb pūli. Es neesmu no tiem publicistiem, kurš, izpatīkot publikai, lamā “valdību, partijas, deputātus, varnešus” utt. Uzskatu, ka tauta ir tikpat atbildīga par notiekošo Latvijā, kā tās formāli ievēlētie priekšstāvji. Vai pat vēl atbildīgāka, jo tai pieder suverenā vara. Un nevajag raustīt plecus un meklēt citus vainīgos, ja vainīgo var tik ērti apskatīt spogulī.

Tātad – tik ilgi, cik sabiedrība savu attieksmi nemainīs, turpināsies arī “nebeidzamās šausmas”, kurām nenovēršami sekos arī “šausmīgās beigas”. Ne tikai Rīgas dzīvokļu īpašniekiem un īrniekiem, bet visiem, kas vēl palikuši strauji izmirstošajā un izklīstošajā Latvijā. Tāpēc tālāk rakstītais var īstenoties tikai tādā gadījumā, ja mūsu sabiedrība pati mainīsies: pārvērtēs savus tikumus un ieradumus, izvēlēsies augstākus mērķus, mācīsies domāt (nevis eksistēt autopilota režīmā), sadarboties un organizēties šo mērķu sasniegšanai. Tikai tādā gadījumā, ja sabiedrība Saeimu piespiedīs rēķināties ar savām elementārākajām izdzīvošanas vajadzībām, kuras starptautiskajās konvencijās mēdz saukt arī par cilvēka tiesībām uz dzīvi, iztiku, darbu, taisnīgu atalgojumu, izglītību, kultūras dzīvi, piemērotu pajumti utt.

Tādā gadījumā ir novēršamas gan “šausmīgās beigas”, gan “nebeidzamās šausmas”. Attīroties no propagandas sārņiem, jāsaprot, ka zemes reformai un citiem līdzīgiem 1990. gadu aktiem nebija nekāda cita humāna vai racionāla mērķa, kā tikai mērķis egalitāro padomju sabiedrību sadalīt mantīgajā, privileģētajā “elitē” un nabadzīgā, beztiesīgā plebeju masā, vidusslāņa vietu rezervējot sistēmas tiešajiem apkalpotājiem. Un zemes reforma pilsētās tiešām radīja šādu parazītisku rantjē slāni, kurš neko neiegulda, bet tikai ievāc meslus no saviem dzimtcilvēkiem un spekulē.

Tāpēc, kamēr vien Latvijā pastāv šīs kapitālistiskās un bieži vien pat feodālās attiecības, no Saeimas nav jāgaida pat kāds īpaši labs lēmums, bet tikai iepriekšējā lēmuma katastrofālo seku novērtēšana un novēršana. Likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” pieņemšana bija tīri politisks, voluntārs lēmums, un šā likuma īstenošanas katastrofālākās sekas var novērst ar citu politisku lēmumu, turklāt nevienu neaplaupot, netērējot 250 miljonus nodokļu maksātāju naudas un nevienu nesūtot uz Sibīriju. Nevajag par katru cenu (simtu tūkstošu cilvēku likteņu cenu) turēties pie “juridiskām anomālijām”, nevajag feodālu rantjē parazītismu liekulīgi saukt par “privātīpašuma svētumu un neaizskaramību”.

Šī likuma daļa atzīstama par ļaunprātīgu antisociālu diversiju, cilvēka tiesību un cieņas sabradāšanu, kas nav pat jāatceļ, bet tikai jāaptur tā antihumāno seku tālāka attīstība. Šim nolūkam atliek konstatēt, ka pagājušajos 25 gados, ik gadu maksājot 7,5% no zemes kadastrālās vērtības, šiem namiem piesaistītā zeme jau sen ir vairāk nekā de facto izpirkta, tāpēc tā vienkārši ar likumu atzīstama par attiecīgā nama neatdalāmu sastāvdaļu un atbilstoši pārreģistrējama Zemesgrāmatā. Zemes īpašnieki savu no debesīm nokritušo (t.i., nepelnīto) daļu jau saņēmuši ar uzviju, tiem turpmāk sava alkatība un parazitēšanas apetīte jāapvalda, jāsāk rēķināties ar citu cilvēku izdzīvošanas vajadzībām.

Var būt arī modificēts zemes jautājuma atrisināšanas variants: dzīvojamajām mājām un iestāžu ēkām atstājot tikai funkcionāli nepieciešamo teritoriju – pārējo zemi pārņemot pilsētas īpašumā infrastruktūras labiekārtošanas vajadzībām, piemēram, bērnu rotaļu laukumu, sporta laukumu, automašīnu stāvvietu, sadzīves pakalpojumu objektu iekārtošanai u.tml.

Pats gan esmu par radikālāku risinājumu. Uzskatu, ka gudra un patriotiska sabiedrība savu zemi netirgo, nepārvērš to par pirkšanas, pārdošanas, spekulāciju burbuļu pūšanas un krāpniecisku shēmu objektu. Tā kā zemi cilvēks nav ne radījis, ne saražojis, bet pats ir no zemes nācis un par zemi paliks, un tā kā zeme mums dota ilgam laikam – no paaudzes uz paaudzi, tā vispār nav dodama kādam privātīpašumā. Zemi, atbilstoši cilvēku pamatotām vajadzībām, var piešķirt beztermiņa lietošanā, atkarībā no lietošanas veida par to iekasējot saprātīgu lietošanas maksu, kas iemaksājama valsts un/vai pašvaldību budžetā. Kultivētai un apbūvētai zemei var piešķirt mantojamas lietošanas tiesības. No tā gan Latvijā saplaks miljonāru skaits, toties citu cilvēku dzīve kļūs brīvāka, veselīgāka un bez lieka sadārdzinājuma. Labāk lēta zeme, nekā lēts darbaspēks, vai ne?

Jānis Kučinskis
/28.12.2015/

Avots:
http://www.pietiek.com/raksti/nacionalo_baronu_runasvirs_nebeidzamu_sausmu_vieta_piedava_sausmigas_beigas

Informācijas aģentūra
/14.01.2016/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Prometejs

00584_Prometei1

Tu, Titān, esi raudzījies
Uz ļaužu audzēm mirstīgām,
Tu esi redzējis, cik tām
Bezgala grūti nākas ciest.
Un kādu algu guvi sev?
Ir tagad jācieš arī tev.
Pie klintīm važas tevi sien,
Un ērglis atlaižas arvien
Te tavas lepnās krūtis plēst
Un vaidu tev no lūpām dzēst,
Lai nopūta, ko dvesi tu,
Nevienam nedzirdama gaist,
Lai debesīs visaugstākais
Vairs tevi nesaklausītu.

Tev, Titān, lemts līdz galam zināt,
Ka griba spītēt ciešanām
Un tevi mocīt patīk tām,
Jo Tevi nevar iznīcināt,
Un tirānijas ienaids viss,
Un nejūtīgās debesis,
Kas, pašas sevi priecējot,
Gan celt, gan iznīcināt prot,
Arvien vēl tevi nesadzird
Un arī neatļauj vēl mirt.
Tu pieņem to, ko liktens liek.
Kad pērkons naidā briesmīgā
Ap tevi zibšņos plosījās,
Pret viņu skanēja tavs lāsts.
Tu nojauti, kam jānotiek.
Bet neatbildēji nekā.
Un, kaut gan klusu cieti tu,
Viņš dzirdēja sev spriedumu,
Un, saskatot, cik liels tavs spīts,
Bij viņam bailēs jānotrīc.

Tu biji labs. Tas ir tavs grēks.
Tu gribēji mums glābējs būt,
Lai cilvēks savā postā jūt,
Cik liels ir viņa gribai spēks.
Bet debess nepieļāva tā.
Un tomēr – savā dižumā
Ar garu neuzvaramo,
Ko dievs, ne ļaudis nesagraus,
Tu gaišu mācību mums dod,
Un ceļu rāda piemērs tavs:
Tu esi simbols nemirstīgs
Un rādi, ka, tāpat kā tu,
Ik Cilvēks ir pusdievišķīgs
Ar sirdi rūpēs nomāktu.
Tu teic, ka Cilvēks nojauš to,
Ko liktenis tam gatavo,
Prot savu postu saskatīt
Un nelaimes, kas pāri krīt,
Un, lai to visu uzveiktu,
Ir jācieš tā, kā cieti tu.
Bet piemēru tu arī dod,
Ka liktens neiespēj nekā,
Jo tie, kas sāpēm spītēt prot,
Tik lielu spēku sevī rod,
Ka Nāvi pārvērš Uzvarā.

Džordžs Gordons Bairons (1788 – 1824) – 1816
atdzejoja Bruno Saulītis

Informācijas aģentūra
/14.01.2016/

Posted in DZEJA, Kat.: Kultūra, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Ģenētiski modificēta pārtika izraisa nopietnus veselības traucējumus

Seralini pētnieku grupa

Seralini pētnieku grupa

Tiesa apstiprināja, ka franču zinātniekam Žilam Ērikam Seralini (Gilles-Eric Seralini (1960)) bija taisnība, kad viņš paziņoja, ka zinātnisko pētījumu laikā, kuros uz žurkām eksperimentēja ar ģenētiski modificētu kukurūzu, tika konstatēts, ka žurkām no tā rodas nopietni veselības traucējumi, tai skaitā arī audzēji.

2015.gada 6.novembrī profesors Seralini uzvarēja tiesā pret žurnālu “Marianne”, kurš publicēja rakstu, kurā profesora veiktais pētījums tika nosaukts par “zinātnisko krāpniecību”. Savukārt 25.novembrī Parīzes Augstākā tiesa izvirzīja apsūdzību bijušajam Francijas biomolekulārās pētniecības komisijas vadītājam Markam Falousu (Марк Фаллоусу) “dokumentu viltošanā” un “falsifikāciju izmantošanā”, kurš pēc Seralini teiktā izmantoja vai kopēja viņa parakstu, mēģinot parādīt, ka Seralini grupas veiktie pētījumi ir kļūdaini. Spriedums Falousu lietā paredzēts 2016.gada vasarā.

Publikas (tai skaitā zinātniskās sabiedrības) acīs Seralini pētījumu rezultātus mēģināja diskreditēt, veicot pret pašu zinātnieku un tā pētījumu vērienīgu PR uzbrukumus (ASV korporācijas Monsanto un visas biotehnoloģiskās indurstrijas izpildījumā). Žurnālā “Food and Chemical Toxicology” speciāli šim mērķim pat tika izveidota jauna vakance – “jaunākais redaktora vietnieks biotehnoloģiju jautājumos”, ko ieņēma bijušais Monsanto darbinieks.

Pašreiz situācija ir mainījusies. Seralini grupas pētījums ir pārpublicēts žurnālā “Environmental Science Europe” un viņš, aizstāvot savu reputāciju, ir uzvarējis divos tiesas procesos.

Seralini grupas pētījums par ģenētiski modificētas kukurūzas ietekmi uz veselību

2012.gadā zinātniskais žurnāls “Food and Chemical Toxicology” publicēja pētījumu (“Long-term toxicity of a Roundup herbicide and a Roundup-tolerant genetically modified maize”), kuru veica zinātnieku grupa Kanu universitātes profesora Žila Ērika Seralini vadībā. Četrus mēnešus pirms pētījuma publicēšanas pētījumu (tā metodoloģiju) pārbaudīja cita autoratīvu zinātnieku grupa un atzina pētījumu par publicējamu.

Šis pētījums nav nekāds amatieru – aktīvistu projektiņš. Seralini pētījumu rezultātā ir iegūti ļoti rūpīgi dokumentēti eksperimentu rezultāti uz 200 žurkām to divu gadu ilgās dzīves garumā. Viena žurku grupa (kontrolgrupa) pārtikā saņēma produktus, kuri nesaturēja ģenētiski modificētus produktus, savukārt pārējās žurkas tika barotas tikai ar ĢMO pārtiku.

Ļoti būtiska nianse, ka Seralini atkārtoja to pētījumu, ko veica Monsanto pētnieki, pētot ģenētiski modificētās kukurūzas NK603 drošību. Šī Monsanto pētījuma rezultātus 2004.gadā publicēja žurnāls “Food and Chemical Toxicology” un bija nepieciešamas ilgas juridiskas cīņas, lai panāktu no Monsanto tā detaļu publiskošanu. Pamatojoties uz šo pētījumu 2009.gadā ES pārtikas drošības kontroles iestāde (EFSA) deva pozitīvu slēdzienu Monsanto ģenētiski modificētās kukurūzas NK603 izmantošanā.

Seralīna zinātnieku grupa savos eksperimentos izmantoja tos pašus protokolus, kurus izmantoja Monsanto pētnieki, tikai, kas ir ļoti būtiski, pārbaudīja biežāk un lielāku skaitu parametru. Pie tam žurkas tika novērotas daudz ilgāk – visu savu dzīvi (caurmērā divu gadu garumā), nevis 90 dienas kā Monstato pētījumā [90 dienas = 12% no žurkas dzīves atbilst apmēram 7 – 10 gadu vecumam cilvēka dzīvē].

Novērošanas ilgums izrādījās izšķirošais. Pirmie audzēji (опухоли) žurkām sāka parādīties starp 4-o un 7-o eksperimenta mēnesi. Agrākajos Monsanto pētījumos, kuros žurkas tika novērotas 90 dienas, toksiskuma pazīmes bija fiksētas, bet gan pati industrija, gan EFSA tās noraidīja kā “bioloģiski nenozīmīgas”. Patiesībā izrādījās, ka šīs toksiskuma pazīmes bija pat ļoti nozīmīgas.

Seralini pētījums tika veikts ar vislielāko žurku skaitu, kāds ir izmantots jebkādos ĢMO pētījumos. Tāpat viņi eksperimentos “pirmo reizi izmantoja 3 barošanas ēdienkartes (nevis divas kā parastajos 90 dienu eksperimentos): tikai pret Roundup [ļoti iftīgs Monstato pretnezāļu līdzeklis] noturīga ģenētiski modificēta kukurūza NK603, ģenētiski modificēta kukurūza, kura ir tikusi apstrādāta ar Roundup un tikai Roundup ļoti zemās ekoloģiski nozīmīgās devās, kas ir zemākas par to līmeņu diapazonu, kuru regulējošās instances pieļauj dzeramajā ūdenī un ģenētiski modificētā barībā”.

Seralini pētījuma rezultāti bija ļoti satraucoši. Pirmā pētījumu etapa slēdziens bija sekojošs: “No visām žurku grupām mātītes nomira 2 –3 reizes biežāk un ātrāk kā no kontrolgrupas [kura netika barota ar ĢMO]. … Mātītes pēc Roundup un ĢMO lietošanas saslima ar lieliem krūts audzējiem; hipofīze [apakšējais galvas smadzeņu piedēklis, iekšējās sekrēcijas dziedzeris, kurš regulē augšanu, stimulē dzimumorgānu attīstību, kontrolē pārējo iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbību] ir otrs visvairāk cietušais orgāns; mainījās seksuālais hormonālais līdzsvars. Starp tēviņiem aknu nosprostojums (застой печени) un nekroze [orgāna audu atmiršana dzīvā organismā] bija 2,5 – 5,5 biežāka kā kontroles grupā. Šī pataloģija apstiprinājās arī izmantojot optisko caurskatošo elektrono mikroskopiju. Tāpat 1,3 – 2,3 reizes biežāk tika konstatētas nopietnas nieru slimības (почечные нефропaтии). Tēviņiem audzēji bija 4 reizes lielāki kā kontrolgrupā…”

Tas, ka tēviņiem bija 4 reizes lielāki audzēji nozīmē, ka tie ĢMO lietojošajām žurkām bija par 400% lielāki nekā tām, kuras ĢMO nelietoja. Tā kā žurkas ir zīdītāji, to organismam ir jāreaģē uz ķimikālijām vai šajā gadījumā uz pret Roundup noturīgām sēklām līdzīgi, kā uz to reaģē cilvēka organisms.

Tālāk Seralīna grupa ziņo: “24-ā mēneša sākumā 50- 80% mātīšu visās grupās tika konstatēti audzēji, maksimums 3 audzēji uz katru dzīvnieku, tai pat laikā kontrolgrupā [kurā nelietoja ĢMO] audzēji bija 30% žurku. Žurku grupas, kuras barībā saņēma Roundup, šai ziņā uzrādīja visaugstākos rādītājus: audzēji bija 80% žurku ar maksimums 3 audzējiem uz mātīti.”

Pirmajās 90 dienās šie satraucošie rezultāti vēl nebija acīmredzami. Līdz šim visi Monsanto un agroķīmiskās industrijas testi tika veikti tieši 90 dienas. Tagad ir skaidrs kādēļ ir kristiski svarīgi veikt ilgstošākus pētījumus un kādēļ industrija līdz šim no tā izvairījās.

Tālāk Seralini konstatē: “Mēs novērojām izteiktu audzēju indikāciju piena dziedzeros tikai uz Roundup pat pie ļoti niecīgām devām. Roundup, kā pārliecinājāmies, iznīcina aromatāzi, kas sintezē estrogēnus (Richards ar līdzautoriem, 2005), kā arī kaitē estrogēnu un androgēnu receptoriem šūnās (Gasnier un līdzautori, 2009). Bez tam Roundup šķiet ir seksuāls endokrīnais dezintegrators dabiskos apstākļos arī tēviņiem (Romano un citi, 2010).Dzimum steroīdi tāpat žurkām eksperimenta rezultātā mainījās. Šīs no hormoniem atkarīgās parādības apstiprināja palielināta hipofīzes disfunkcija mātītēm.”

Herbicīds Roundup, saskaņā ar licenzēto Monsanto kontraktu, ir jāizmanto Monsanto ģenētiski modificēto sēklu izmantošanas gadījumā. Faktiski sēklas ir ģenētiski modificētas tikai priekš tam, lai tās spētu pretoties nezāles iznīcinošajam efektam, ko rada Monsanto Roundup, kurš ir pasaulē vispārdodamākais līdzeklis pret nezālēm.

Citiem vārdiem sakot, kā ir teikts citos profesora Seralini zinātniskajos pētījumos, “ģenētiski modificētie augi tika mainīti, lai saturētu pesticīdus [bioloģiski aktīvas vielas kaitēkļu apkarošanai] vai nu caur to herbicīda pieņemšanu vai nu pašiem radot insekticīdus [preparāti kaitīgo kukaiņu iznīcināšanai] vai arī gan caur vienu gan otru, un tāpēc šie augi var tikt uzskatīti par “pesticīdiem augiem””.

Tālāk: “sēklu kultūras, kuras ir noturīgas pret Roundup, tika izmainītas, lai tās kļūtu nejūtīgas pret glifosātu. Šī ķimikālija ir spēcīgs herbicīds. Tā daudzus gadus tika izmantota nezāļu iznīcināšanai. … Ģenētiski modificētie augi, kuri tiek apstrādāti ar glifosātu saturošiem herbicīdiem, tādiem kā Roundup, … var pat uzkrāt savas dzīves laikā Roundup atlikumus. Glifosāts un tā galvenais metabolīts AMPA (kam ir pašam savs toksiskums) ir bijuši regulāri konstatēti ģenētiski modificētos augos. Tādējādi šos augu uzkrātos herbicīdu pārpalikumus apēd cilvēki, kuri uzturā lieto ģenētiski modificētu pārtiku (tas attiecas gandrīz uz visiem ĢMO, jo apmēram 80% no ģenētiski modificētajiem augiem ir noturīgi pret Roundup).”

Pietiekami aizdomīgs ir apstāklis, ka Monsanto vairākkārtīgi atteica zinātniskajai sabiedrībai publicēt precīzu Roundup ķīmisko sastāvu, izņemot glifosātu. Atteikumu viņi pamatoja ar komercnoslēpumu. Tomēr neatkarīgi zinātniskie pētījumi parāda, ka glifosāta kombinācija ar “slepenajām” Monsanto ķīmiskajām piedevām rada ļoti toksisku (indīgu) kokteili, kurš ir toksisks cilvēka šūnām daudz mazākās devās nekā tas tiek izmantots lauksaimniecībā.

Seralini pētījums notika apmēram divdesmit gadus pēc tam, kad ASV prezidents Džordžs Bušs vecākais, dodot “zaļo gaismu” ĢMO komercializācijai, nenodeva valstij uzraudzības funkcijas pār ĢMO produkciju pirms to izlaišanas tirgū un pārdošanas. Bušs to izdarīja pēc tam, kad vairākas stundas aiz slēgtām durvīm tikās ar Monsanto Corporation vadošajām amatpersonām.

Amerikas prezidents toreiz atļāva izmantot ĢMO ASV teritorijā, lai gan nebija neviena neatkarīga valdības pētījuma par ĢMO produkcijas nekaitīgumu dzīvnieku un cilvēku veselībai. Amerikāņu pieeju šajos jautājumos vēlāk gandrīz vai burtiski nokopēja ES komisija.

Seralini pētījumi kļuva par īstu sprādzienu. Tie pierādīja un uzskatāmi parādīja, ka ES “zinātniskā” kontrole pār ĢMO ir nekas vairāk kā tikai nekritiska pašu ĢMO ražotājkompāniju testu pieņemšana. Cik lielā mērā bezatbildīgie ES komisijas birokrāti bija ieinteresēti jautājumā par ĢMO, tik lielā mērā “lapsa” Monsanto varēja reāli “apsargāt vistu kūti”.

Avoti:
http://www.kramola.info/vesti/metody-genocida/uchyonyy-obnaruzhivshiy-chto-gmo-vyzyvayut-opuholi-vyigral-sudebnyy-isk-o
http://mixednews.ru/archives/92641
http://www.naturalblaze.com/2015/12/scientist-who-discovered-gmos-cause-tumors-in-rats-wins-landmark-defamation-lawsuit-in-paris.html
http://www.kramola.info/books/metody-genocida/semena-razrushenija-tajnaja-podopljoka-geneticheskih-manipuljacij
http://www.1-sovetnik.com/books/Archives/Engdahl-1.zip
http://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0278691512005637
https://en.wikipedia.org/wiki/Gilles-%C3%89ric_S%C3%A9ralini
http://www.gmoseralini.org/en/
http://www.enveurope.com/content/26/1/14

Informācijas aģentūra
/05.01.2016/

Posted in Kat.: Medicīna, Reģ.: Anglosaksija, TTIP (Transatlantijas tirdzniecības un investīciju partnerība), Veids: Analīze, versija, viedoklis | 12 komentāri

Par Tuvajiem Austrumiem, islāma pasauli, Turciju un nepieciešamību (necilvēcības draudu iespaidā) visiem cilvēkiem apvienoties

00573_daesh_cKrievu politologa, dramaturga, režisora, zinātnieka, rakstnieka, sabiedriskā darbinieka, politiķa un analītiskā centra vadītāja Sergeja Kurginjana analītiskā raidījuma “Spēles jēga” (09.12.2015) fragmenti, kurā, stāstot par Krievijas – Turcijas incidentu un savstarpējām attiecībām, viņš pastāsta par pietiekami drūmu globālo procesu attīstības modeli un definē darbību principu visdrūmāko pasaules attīstības scenāriju nepieļaušanai, ko lakoniski var izteikt ar modificētu komunistu saukli: “Visu zemju cilvēki – apvienojieties!”
00573_daesh3

00573_daeshKam interesē pasaulē reāli notiekošais, kas neizbēgami atbalsojas arī Latvijā, ieteicams izlasīt/noskatīties šo materiālu, kurš visa cita starpā ir arī informatīvi bagāts, redzesloku paplašinošs un noderīgs tai skaitā arī lokālo provinciālo Latvijas problēmu sapratnei un risināšanai.

Par Turcijas – Krievijas konfliktu

(…) Turcija, notriecot Krievijas militāro lidmašīnu, veica kaut ko drausmīgu attiecībā pret Krieviju. Mēs zinām, ka tās bija izplānotas lamatas, kurās piedalījās vairākas lidmašīnas, tai skaitā lidmašīna no Saūdu Arābijas, un ka tur piedalījās NATO štāba vadība. Mēs [Krievija] daudz ko varētu pateikt šai sakarā, bet ko tālāk?!

Kad Vladimirs Žirinovskis vai jebkurš cits opozīcijas politiķis kaislīgi kliedz, ka vajag dot triecienu no kosmosa vai darīt ko tamlīdzīgu, tad tas ir viens. Vladimirs Putins nevar atļauties kliegt ko nereālu, viņam ir reāli jādara. Jebkurš opozīcijas politiķis var kliegt, ka ir jādara kaut kas neizdarāms, zinot, ka to izdarīt nevar, lai pēc tam teiktu valdošajiem politiķiem: “Bet kāpēc jūs to nedarāt?”. (…)

Vairāk kā 50 gadus veca karikatūra.

Vairāk kā 50 gadus veca karikatūra.

Mums ir jāņem vērā tās valsts [Krievijas] iespējas, kura reāli eksistē, nevis mūsu iedomu valsts iespējas. Trieciens pa Turciju nozīmē šīs reālās valsts karu ar NATO. Un kā šī reālā Krievija karos ar NATO?! Ar stratēģiskajiem kodolieročiem?! Un kas pēc tam būs?! (…)

Patreizējā Krievija nav gatava militāram konfliktam ar NATO, bet uz Turcijas provokāciju obligāti ir jāatbild. Es patiesībā nezinu vēsturē tādu gadījumu, kad tik demonstratīvi nekaunīgi tika notriekta militārā lidmašīna un netika no otras puses uz to atbildēts. Atstāt šo incidentu bez atbildes nozīmē drausmīgu “sejas” pazaudēšanu, bet tai pat laikā jebkura atbilde nozīmē iekļūšanu lamatās, kurās no vienas puses Krievijai būs ļoti liels izaicinājums, bet no otras puses pašreizējā Krievija šāda veida izaicinājumiem nav gatava. (…)

Viss, ko Krievija var darīt šai situācijā, ir meklēt asimetriskas atbildes iespējas, izdarīt spiedienu uz Turciju, pēc iespējas lokalizēt Krievijas pretenzijas pret Turciju, noreducējot tās līdz Erdoganam, un pacenšoties kaut kādā veidā noregulēt konfliktu ar Turciju, vienlaicīgi izdarot uz to spēcīgu spiedienu. (…)

Mēs nedrīkstam novest situāciju līdz karam ar Turciju, kas nozīmē karu ar NATO. Nekas tāds nebija iepriekšējo krievu – turku karu laikos, izņemot Krimas karu, kad varenā Krievijas impērija (vēl nesamaitātā un globālismā neievilktā) bija spiesta karot ar kvaziNATO. Un mēs visi zinām ar ko tas beidzās [Krievija zaudēja karu, kurā pret to karoja visa pārējā civilizētā pasaule un ar to brīdi sākās Krievijas impērijas noriets, kurš beidzās Pirmā pasaules kara laikā]. (…)

Mums ir jāsaprot reālā situācija un jābūt maksimāli atbildīgiem. Tiem, kuri aicina uz visradikālāko rīcību, vajadzētu atvērt acis uz Krievijas realitāti un kaut vai sevi sagatavot kritiskai situācijai, sākot dzīvot savādāk. Šādi aicinājumi ir daļa no “trakonama”, kā izpausmes ir vērojamas visapkārt, tai skaitā arī armijā.

Man ir viena drausmīgi murgaina fantāzija: kad Krievijas armijas centrālais štābs dod morzas ābecē vai tamlīdzīgos veidos pavēli armijas daļai, tad armijas daļas pārstāvis atzvana pa mobilo telefonu un saka: “Jūs beidziet mums tās figņas sūtīt, pasakiet normāli pa mobīlo, kas mums ir jādara?”. Lai gan tā ir mana murgaina fantāzija, bet diemžēl realitāte ir tuva tai. (…)

Jā, mēs gribam iebiedēt daļu Turcijas elites, vienus ekonomiski, citiem pateikt: “Mums veidojās tik izdevīga sadarbība, bet tagad dēļ Erdogana viss deg”. Tālāk varam izdarīt spiedienu uz turku patērētāju un uz turku ražotājiem, izolējot tos, un ar mums pašiem [Krieviju] viss būs kārtībā, visu trūkstošo droši varēs aizstāt – būs gan tomāti, gan viss pārējais. (…)

Tātad mēs varam “piežmiegt” “apakšas”, mēs varam “piežmiegt” tos, kuri gribēja baroties no mūsu projektiem, mēs varam runāt ar cilvēkiem Turcijā, kuri negrib šādu notikumu attīstību (tādi cilvēki ir), mēs varam izmantot daudzos Erdogana ienaidniekus un mēs varam strādāt ar cilvēkiem, kurus iespējams motivēt citiem līdzekļiem (visdažādākajiem, tai skaitā arī ar vismodernākajiem, neuzskaitīšu tagad tos visus). (…)

Turku militāristi ir ļoti nikni uz pašreizējo Turcijas režīmu un viņi ir stipri “aplauzti”. Un “aplauzti” viņi pirmkārt ir no Eiropas un visu Rietumvalstu puses, kuri nedeva Turcijai apsolīto vietu Eiropas Savienībā. Turku militāristi tādējādi nokļuva idiotiskā situācijā, jo viņi gāja uz to desmitgažu laikā. Katru reizi, kad Turcija gribēja mainīt šo virzienu, turku militāristi izdzina ielās tankus un veica represijas. Un pēc tā viņiem pateica: “Kāpēc jūs vispār to darāt?! Ja dēļ Turcijas iestāšanās Eiropas Savienībā, tad tas nekad nenotiks, tāpēc izbeidziet to un paslēpieties labi, jo mēs tūlīt jūs sāksim “sēdināt”, nevis jūs mūs”. Lūk, tas arī ir Erdogans.

Tātad mēs varam mazliet pamodināt šos turku militāristus, jo ne jau viņi visi tur cietumos nīkst. Viņi ir pat ļoti labi pozicionējušies. Viņi nav “mūsu” [Krievijas], bet pārsvarā ar orientāciju uz Izraēlu, bet mēs arī to kaut kā varam sakombinēt. (…) Tādējādi summējot visas šīs mūsu iespējas mēs kaut kā varbūt arī varam mainīt Turcijas politikas virzienu. Es līdz galam par to neesmu pārliecināts, bet to visu vismaz var pamēģināt izdarīt.

Situācija ir tik dramatiska, ka jebkuras pārliecinošas darbības, kuras neizraisa karu, ir labas. Es te nerunāju par to “Pelēko vilku” pārstāvja, kurš demonstratīvi nogalināja mūsu [Krievijas] lidotāju, likvidāciju, bet par daudz nopietnākām darbībām, kuras parāda, ka ar Krieviju jokot nevar, bet kuras neizraisa karu.

Bet tas viss strādās tikai tai gadījumā, ja Turcija nav nopietni pieņēmusi pasūtījumu uz antikrievisku politiku. Ja Turcija un visa turku elite ir pieņēmusi pasūtījumu uz antikrievisku politiku, tad nekas nelīdzēs: lai ko arī Krievija darītu, agri vai vēlu Turcija izprovocēs nopietnu konfliktu. Šai gadījumā Krievijai konfliktu uzspiedīs pat ja tā būs maiga kā nekad un mēģinās rīkoties tikai asimetriski. (…)

Piemēram, Ukrainas elite ir pieņēmusi pasūtījumu uz antikrievisku politiku. Ko tur tālāk var ar viņiem darīt? Viņiem ir pasūtījums “močīt moskaļus” ar attiecīgu naudisku nodrošinājumu un drošības garantijām, tai skaitā evakuācijas. Ja Ukrainas elite to nedara, tad viņi uzreiz var “gulties zārkā”. Vašingtona pateica “vajag”, Kijeva atbildēja “yes”. Un ko citu Kijeva lai dara, jo viņi taču ir pieņēmuši attiecīgu pasūtījumu?! Tāpēc Kijeva to darīs. Viņi ne pārāk tic amerikāņiem un baidās, ka amerikāņi vienā brīdī var atlekt nost un tas viss beigsies ar Dienvidvjetnamu, kur amerikāņi bēga un pameta likteņa varā savas marionetes, bet no otras puses viņi mierina sevi ar domu, ka šodienas Krievija nav PSRS (un tā ir taisnība), ka ASV ir spēcīgi, ka Eiropa ir vienota utt. Un šādi sevi pašiedvesmojot, Ukrainas elite izpilda antikrieviskas politikas pasūtījumu.

Ja arī visa Turcijas elite ar tās visdažādākajām sastāvdaļām ir pieņēmusi šādu pasūtījumu, tad situācija ir ļoti drausmīga. Nevis vienkārši slikta vai ļoti slikta, bet ļoti drausmīga, visdrausmīgākā kopš 1980-ajiem gadiem. Un šī ļoti drausmīgā situācija nekādi nav savienojama ar to Krievijas valsti, kura pēdējos 20 gados tika veidota. Šī valsts neizturēs nopietnu Turcijas spiedienu. Pie tam mēs esam pārliecināti, ka Turcijas spiediens tāpat nebūs tieši militārs. (…)

Ja Turcija nopietni uzsāks destruktīvu darbību Krimā, tad visa pašreizējā Krievijas politika tur nav neko vērta. Turcijai ir ļoti lielas iespējas aktivizēt krimas tatārus. Tas pats attiecas arī uz Kaukāzu, ja Turcija sāk nopietni ar to nodarboties. Par Azerbaidžānu vispār nav ko runāt. Un tālāk ir Pievolgas reģions. Un tad ir viss. Tāpēc ir jāsaprot, kas patiesībā ir Turcija.

Vai var uz to atbildēt? Jā var, bet tikai ar staļinlaiku metodēm. Bet ko tas patiesībā nozīmē, kurš to darīs, kā šī jaunā “staļinlaiku” sistēma spēs sadzīvot ar pašreizējo Krievijas sistēmu nav skaidrs. Tās visas ir fantāzijas. Mani interesē kāda atbilde reāli būs, nevis tas kāda atbilde varētu būt, ja mēs pēkšņi kaut ko radīsim. Ko mēs radīsim? Mēs sāksim represijas? Un cik cilvēki veiks šīs represijas, neņemot naudu no tiem, kuri jārepresē, un viņu vietā nerepresējot nevainīgos?! Vai arī neizmantojot represijas kā naudas izspiešanas līdzekli?!

Jebkuru represiju veikšanai ir nepieciešams idejiski motivēts un, piedodiet, arī morāli tīrs cilvēku kontingents. Kur pašreizējā Krievijā ir subjekts, kurš ko tādu varētu izdarīt?! Kurš to darīs? Tautas masas? Un vai tas netiks darīts pēc principa, ko savulaik gnostiķu [kataru] vajāšanas laikā Francijas dienvidos definēja grāfs Simons de Monfors (1208 – 1265). Kad viņam pajautāja kā atpazīt gnostiķus, ja viņi ir tādi paši kā visi pārējie kristieši, viņš atbildēja: “Nogaliniet visus, tālāk Dievs debesīs izšķiros kurš ir kurš”. Kāds tad būs princips? Un galu galā, kur ir tā tauta, kas uz to ir spējīga?! Es ar mūsdienu Krievijas tautu saskaros regulāri. (…)

Situācija ir ļoti drūma. Drūmāka kā jebkad šajos vairāk kā divdesmit gados. Bet tas nenozīmē, ka nevajag orientēties situācijā.

Tagad, kad Krievijā ir sācies antiturkisma vilnis, tajā aktīvi piedalās tautas, kuras ir cietušas no turkiem un kristiešu pasaules tautas. Es piemēram neesmu pārliecināts, ka Krievijas – Turcijas kara gadījumā Grieķija kā NATO dalībvalsts izpildīs savas saistības attiecībā pret Turciju. Vai, piemēram, tā pati Bulgārija.(…)

Mustafa Kemals Ataturks

Mustafa Kemals Ataturks

Pašreizējos antiturku noskaņojumos Krievijā ir daudz kas patiess un daudz kas nepatiess. Visnepatiesākie šai ziņā ir armēņi, kuri sen grib jaunu vēstures koncepciju. Tas atbilst viņu nacionālajām interesēm, bet ne viņiem, ne kādam citam nav tiesību savas nacionālās intereses uzdot par Krievijas nacionālajām interesēm. Armēņi neieredz boļševikus un Ļeņinu, jo viņš savulaik noslēdza vienošanos ar Mustafu Kemalu Ataturku (1881-1938) un atbalstīja Turciju, tādējādi nododot gan grieķu, gan armēņu pasauli.

Tas viss gan ir tā, gan ari nav tā. Pirmkārt Ļeņins rīkojās nevis armēņu tautas interesēs, bet gan visas Padomju valsts interesēs. Viņš nevarēja priekšplānā izvirzīt vienas tautas intereses uz citu tautu interešu rēķina. Ja viņš nebūtu noslēdzis šo vienošanos, tad viņš uzrautos uz lēnas darbības mīnām un iekļūtu lamatās. Un, ja šādi atbalsta armēņus, tad ko lai dara ar Azerbaidžānu?

Otrkārt visas šīs armēņu un grieķu spēlītes vairāk atbilda Lielbritānijas interesēm. Treškārt Padomju Savienībai kā ateistiskai komunistiskai valstij vairs nebija pamata radīt priekšrocības pareizticīgo tautām. Pat pareizticīgā Krievijas impērija nekad neatļāvās ierobežot tiesībās islāmticīgos, jo ļoti labi saprata, ar ko tas beigsies. (…)

Visbeidzot apgalvojumi, ka Kemals Ataturks piekrita izveidot komunistisku Turciju un Ļeņins tam noticēja, pilnībā neatbilst vēsturiskai patiesībai. Jā, Kemals to apgalvoja, bet cilvēki, kam viņš to stāstīja, ļoti labi saprata, ka Kemals melš niekus, lai tikai izglābtu kaut kādu (pēc iespējas lielāku) Turcijas daļu Osmaņu impērijas dalīšanas procesā. Osmaņu impēriju centās dalīt tā, lai nekāda Turcija pāri nepaliktu. Vēl daži griezieni un tā arī notiktu. (…)

Osmaņu impēriju sāka dalīt pēc tam, kad tā Pirmajā pasaules karā nostājās Vācijas pusē un Vācija sāka zaudēt. Kemals gribēja saglabāt kaut kādu Turciju un tamdēļ viņš ņēma palīgā nevis komunistisko ideju, bet gan ideju par laicīgu, buržuāzisku, eiropeisku turku valsti, kura pēc tam iekļausies vienotā Eiropas tautu saimē. Ļeņins to ļoti labi saprata, tāpat kā to, ka šīs idejas realizācijā Kemalam un viņa pēcnācējiem vismaz gadus septiņdesmit būs iekšpolitiski ļoti daudz ko darīt. Lai to izdarītu, vajadzēja apspiest visu, kas ir saistīts ar islāmu – gan ar radikālo, gan ar mēreno sufistu islāmu. Tāpēc viņš veica armēņu genocīdu, tāpēc veica masu kurdu slepkavības un tāpēc represēja arī sufistu islāma pārstāvjus. Kemals savu Turcijas valsti veidoja ar neiedomājami nežēlīgām metodēm. (…)

Ļeņinu šāda Turcijas valsts apmierināja, pat neskatoties uz to, ka viņam vajadzēja ziedot dažas teritorijas. Ļeņins ļoti labi saprata, ka, ja viņš iesaistās konfliktā ar Kemala Turciju, tad viņš strādā nebūt ne savas valsts labā. Daļu Armēnijas viņš saglāba un tur Padomju periodā tika izveidots kas tāds, kad iedzīvotāju skaits tikai pieauga (bet pēc PSRS sabrukuma Armēnijā iedzīvotāju skaits samazinājās un iedzīvotāji emigrē no “neatkarīgās” Armēnijas). (…)

Tātad Ļeņins rīkojās visu Padomju valsts tautu interesēs, kas prasīja spēku samēru (balansu). (…) Galvenais Ļeņinam bija iegūt kaimiņos valsti, kura ir pilnībā sterilizēta no jebkāda veida ekspansionisma. Ir Turcija ar savu teritoriju un viss, un viņa nekur tālāk pat nedomā līst. Un šai ziņā ir pilnīgi vienalga vai tā ir prorietumnieciska, antirietumnieciska vai vienalga kāda Turcija. Tur bija spēcīgi komunistiski spēki un spēcīgi prokrieviski spēki. Un visi šie spēki tika likvidēti uz ko Padomju valsts samērā vienaldzīgi noraudzījās.

Attiecībā pret Grieķijas komunistiem PSRS izrīkojās pavisam nesmuki. Jā grieķiem ir pamatota pretenzija šai ziņā pret mums, bet mēs [PSRS] nevarējām rīkoties savādāk, jo pretējā gadījumā mums uzreiz 1945.gadā [uzreiz pēc 2.Pasaules kara beigām] atkal vajadzēja sākt karot. (…) Kopējās intereses ir stādāmas visaugstāk un nevienai daļai no kopējā nav tiesību pieprasīt sev kaut ko īpašu. Visi ir vienlīdzīgi. (…)

Šodien mums [Krievijai] ir jāorientējas uz tiem, kuri mūs mīl, un kuri ir ar mieru sadarboties bez īpašiem nosacījumiem. Ja Armēnija, piemēram, patiešām sapratīs, ka ar ASV tai nekas neizdosies, ka blakām ir Irāna un Turcija, ka ar Irānu arī nekas nesanāks, bet ar Turciju Armēnija ir nolemta kārtējam totālam genocīdam, tad Krievija ar Armēniju var no jauna sākt veidot labas attiecības. Un pat šai gadījumā Krievijas iespējas ir ierobežotas dēļ tā, ka Krievijā ir ļoti spēcīgs nevis islāma, bet gan tjurku faktors. Tjurki kopsummā ir otra lielākā Krievijas tauta (tautu grupa) pēc krieviem [apm. 12 miljoni]. Eirāzija nevar būt armēņu vai kādas citas mazas tautas, Eirāzija var būt tikai vai nu krievu vai nu tjurku [turku, azerbaidžāņu, tatāru, uzbeku u.c., kopsummā pasaulē ir apmēram 150 – 200 miljoni tjurki, no kuriem 55 miljoni dzīvo Turcijā, 26 miljoni Uzbekistānā, 15 miljoni Irānā, pa 12 miljoniem Krievijā un Kazakstānā, 11 miljoni Ķīnā un 9 miljoni Azerbaidžānā].

[Krievus nemīlošajiem, kuri dēļ sava antikrieviskuma var simpatizēt jebkuram Krievijas ienaidniekam, vajadzētu padomāt vai Latvijas objektīvajās interesēs ir padomizēta krievu jeb slāvu jeb baltslāvu Eirāzija vai arī pietiekami nežēlīgo un latviešiem svešo turku Eirāzija.]

Saprotot cik liels Krievijā ir tjurku iedzīvotāju daudzums, uzsākt ar šo Krievijas valsti tiešu konfliktu ar visu tjurku pasauli, tai skaitā Azerbaidžānu (pat neskatoties uz to, ka tjurku pasaule nav viendabīga), ir neprāts. (…)

Turcijas valstiskuma modeļi

Turcija visā savā pastāvēšanas laikā ir veidojusi trīs veidu valstiskuma modeļus.

1. Pirmais Turcijas valstiskuma modelis, kuru es jau aprakstīju, ir Kemala Ataturka (kemaliskais) valstiskuma modelis. Tā ir klasiska modernisma [eiropeiska] valsts – laicīga, turciski nacionāla un ar aizliegumu uz reliģisko dominanti. Tā ir tāda pati valsts kā Francija, Vācija un citas Eiropas valstis, kurai bija jāiekļaujas kopējā Eiropas puzlē. Šis Turcijas valstiskuma modelis Krievijai ir visizdevīgākais, jo tam vispār nav nekāda ekspansionisma pafosa. Šīs modelis var būt pat ļoti neizdevīgs Turcijā dzīvojošajiem neturkiem un viņi mūs var apvainot (piemēram, kristieši), ka mēs kaut ko tādu atbalstām, bet Krievijai kā valstij tas ir izdevīgs modelis, jo jebkurai valstij ir izdevīgi robežoties ar kaimiņvalsti, kurai nav ekspansionisku pretenziju pret tevi.

Tjurku ekspansija Krievijai ir visbīstamākā. Tjurku ekspansija ir daudz bīstamāka par Irānas ekspansiju (nerunājot nemaz par to, ka attiecībā uz Krieviju viņas vispār nav), jo Krievijas teritorijā nav persiešu iedzīvotāju, bet tjurku Krievijā ir daudz. Un Turcija ir tjurku pasaules centrs, neskatoties uz visām viņu ļoti sarežģītajām iekšējām sasvstarpējajām attiecībām. (…) Tāpēc mēs [Krievija] negribam šo turku ekspansionismu. Ne jau uz Kemala boļševisma solījumiem Ļeņins uzķērās, bet gan uz bezekspansionisku Turciju. Jā, Turcija 2.pasaules karā bija gatava karot ar PSRS Vācijas pusē, jā Turcija koncentrēja karaspēku pie robežas, jā bija gatava iebrukt, ja Hitlers uzvarētu pie Staļingradas, bet gala beigās viņi tomēr to neizdarīja. (…)

00573_Bozgurt2. Otrs Turcijas valstiskuma modelis, “otra Turcija” ir “pelēko vilku Turcija” jeb “boskurt” [Bozkurtlar]. Tas nelietis, kurš demonstratīvi nošāva Krievijas lidotāju, ir no “Boskurt”. Tā ir pusfašistiska organizācija ar senām tradīcijām.

Daudzi pašreiz apspriež GLADIO tīklu. Kas pa lielam ir GLADIO tīkls? Tas ir nelegālu organizāciju tīkls, kuras bija paredzētas nelegālai darbībai PSRS ekspansijas gadījumā. Ja PSRS okupētu, piemēram, Itāliju, Spāniju, Turciju, Franciju vai Grieķiju (nav būtiski kuru), tad visās šajās valstīs ir jāveido pagrīdes pretestība, kura var būt tikai fašistiska. Viņi šo pagrīdi izveidoja, apbruņoja un komandēja no NATO štābiem, bet PSRS ekspansija kā nenotika tā nenotika. Tā kā struktūras bija izveidotas un nebija noslogotas, tās sāka izmantot citiem mērķiem. GLADIO sāka cīnīties nevis ar PSRS armiju, kura tā arī neparādījās, bet gan ar ko citu – vieni ar kurdiem, citi ar kreisajiem politiķiem (piemēram, ar Al de More Itālijā), ar vietējiem komunistiem, ar visiem, kurus viņi neieredzēja. Sākās teroristiskā darbība, bet tur, kur ir terorisms ir ieroči, ieroču tirdzniecība un drīz parādās arī narkotikas utt. Tas viss veido vienu kopēju tīklu, kam tika veidoti vēl citi advancētāki tīkli (to piemēram darīja tāds CIP direktors kā Keisijs, Ronalda Reigana draugs), kuri bija vēl tuvāki īstajām fašistu struktūrām. Tad, lūk, šajā tīklā bija arī šī organizācija “Boskurt”.

“Boskurt” orientējas uz panturku projektu ar mērenu islāma piedevu. “Pelēkajiem vilkiem” islāms vienmēr ir otrajā vietā attiecībā pret turku ekspansionisko nacionālismu. Klasiskais islāmisms grib iekarot visu pasauli pilnībā, jo pilnīgi viss ir jāpārvērš par kalifātu, bet panturkisms grib izveidot dižo tjurku impēriju, kaut ko līdzīgu Čingishana impērijai. Te nav būtiski kādi šai impērijai ir kontūrri, galvenais, ka tai ir robežas. Bet pilnīgi noteikti “Pelēko vilku” sapņu  tjurku impērijā ietilpst visa Krievija [attiecīgi visdrīzāk arī Latvija]. Tā ir “Zelta Orda”. Viņiem nav nepieciešams, lai islāms būtu pirmajā vietā (lai gan islāms tur būs ļoti labā vietā). Pirmajā vietā viņiem ir tjurkisms.

“Pelēko vilku” galvenais ienaidnieks nav pat Krievija, bet gan Irāna [Persija]. Tas ir fundamentāls, metafizisks un tūkstošgadīgs konflikts starp Irānu un Turānu. Irānā (Firdousī poēzija u.c.) runā par to, ka ir ļaunuma valstība, kas ir “vilka valstība” un ir “putna valstība”, kas ir gaisma. Attiecīgi ļaunums tas ir turki, bet gaisma tas ir persi. Šis konflikts ilgst jau tūkstošus gadu. Tas bija gan pirms Osmaņu impērijas, gan Osmaņu impērijas radīšanas laikā, gan arī pēc tam. Šis konflikts vienmēr ir traucējis konsolidēt islāmu, jo Irānā [Persijā] islāmam ir sekundāra loma, bet galvenais ir senā un tradīcijām bagātā persiešu nācija. [Lielā mērā tieši tāpēc Persijā radās sava islāma versija (šiīti, pretstatā sunītiem), kas kopskaitā sastāda apmēram 8 – 15% no visiem islāmticīgajiem.] Un arī turkiem ir ambīcijas, kuras nav noreducējamas tikai līdz islāmam.

3. Trešais spēks jeb trešais Turcijas valstiskuma modelis ir islāmisms tīrā veidā. “Tīrība” te, protams, ir nosacīta, jo “tīrā” veidā tas neeksistē nekur, tomēr tā ir orientācija uz kalifātu un apziņa, ka cilvēks papriekšu ir “islāma kareivis”, bet tikai pēc tam turks. Turānismā cilvēks papriekšu ir turks, bet tikai pēc tam “islāma kareivis”. Šī ir, lai gan nianse, tomēr būtiska nianse.

Turku islāmisti, protams, sapņo atjaunot pēdējo kalifātu – Osmaņu impēriju. Un jebkuram musulmanim kalifāts tā ir ļoti liela vērtība. Osmaņu impērijas krahs bija kalifāta krahs, bet pirms tam taču bija arī cits kalifāts – arābu kalifāts. Un patiesībā Osmaņu impērijas sabrukums ir saistīts ar apstākli, ka turki un arābi savā starpā nespēja sadalīt kalifātu. Arābi taču ir Mekas un Medīnas tauta, arābi ir galvenā islāma pasaules tauta, arābi ir tauta, kuras valodā ir jārunā svētajai islāma pasaulei (jo arābu valoda ir Pravieša valoda), tāpēc tas ir dabiski, ka arābi negrib, lai kaut kādi tur tjurki pārvaldītu kalifātu. Tāpēc konflikts starp tjurku un arābu kalifātu arī būs vienmēr.

Tas, ko viņi tagad mēģina sarunāt, ir atsevišķs jautājums. Manā sapratnē Erdogans ir tuvāk šim trešajam islāmistu spēkam. Erdogans nav “pelēkais vilks”, Erdogans drīzāk ir islāmists. Pie varas Erdogans nonāca, kad bija notikusi ļoti liela vilšanās pirmajā kemaliskajā valstiskuma modelī, kad izrādījās, ka Turciju Eiropā nelaiž un neuzskata par eiropeisku valsti, neskatoties uz visiem ilgus gadus veiktajiem pašierobežojumiem un represijām. Izrādījās, ka laika patēriņš, pūliņi un upuri bija veltīgi. Attiecīgi turku tauta pagriezās citā virzienā un sāka atcerēties vai nu Osmaņu impēriju vai arī dižo “vilka valstību”. Pie tam militāristi vairāk atcerējās “vilka valsti”, bet civilie vairāk Osmaņu impēriju.

Detaļas par konkrētām CIP angažētām struktūrām tagad nestāstīšu, bet galvenais, kas ir jāsaprot, ka Erdoganu uz priekšu izvirzīja amerikāņi (tāpat kā citus viņam līdzīgus “nelaicīgos” kadrus). Tie bija amerikāņi, kuri sagribēja, lai vairs nebūtu laicīgās Turcijas. Laicīgā Turcija amerikāņiem traucēja tieši tāpat kā citas laicīgās valstis [Huseina Irāka, Muberaka Ēģipte, Kadafi Lībija, Asada Sīrija u.c.]. Ja nacionālās Lībijas, nacionālās Sīrijas un nacionālās Ēģiptes sagrāve notika caur “oranžajām revolūcijām”, tad nacionālās militāristu Turcijas sagrāve notika maigāk, bet apmēram tāpat.

Viņi Turcijā to demontēja tieši tāpat kā viņi Irānā demontēja šaha režīmu. Persijas šahs bija pilnībā proamerikānisks, tāpēc priekš kam gan vēl viņiem bija nepieciešamība nomainīt viņu uz Homeni?! Bet viņu taču nomainīja! Un tas notika ar tiešu amerikāņu politiskās un militārās mašinērijas atbalstu. Tolaik no Izraēlas un ASV brauca cilvēki palīdzēt šaham, bet viņiem tika pateikts, ka to darīt nevajag un ka viss ir kārtībā.

Tas nozīmē, ka jau pietiekami sen ir ideja kalifatizēt pietiekami lielu pasaules daļu, radot arhaiskākas un radikālākas struktūras. Tas nozīmē, ka kāds negribēja, lai Tuvie Austrumi sastāvētu no modernisma nacionālām valstīm, tādām kā kemaliskā Turcija. Kemalistisko projektu atcēla tie, kurus kemalisti ļoti augstu vērtēja – amerikāņi un citi. Un tad saniknotie militāristi devās “Boskurt” virzienā, dižās Turānas virzienā.

Par spēku sadali islāma pasaulē

00573_daesh2(…) Ir tāda parādība kā radikālais sunītu islāmisms. Uzsvars te ir uz vārdiem “radikālais”, “sunītu” (ne šiītu) un “islāmisms” (nevis islāms). Liela nozīme tajā ir t.s. “Islāma valstij” jeb DAESH [ad-Dawlah al-Islāmiy ah fī ‘l-ʿIrāq wa-sh-Shām]. Bet DAESH ir tikai maza daļa no radikālā sunītu islāmisma.

Tad, lūk, ASV grib draudzēties ar visu lielo radikālā sunītu islāmisma “lauku”. Tāpēc arī viņi pietiekami pozitīvi izturas pret DAESH kā pret daļu no visa radikālā sunītu islāmisma. Amerikāņi uzskata radikālo sunītu islāmismu par savas vispasaules kundzības instrumentu. Savukārt radikālais sunītu islāmisms uzskata amerikāņus par savas vispasaules kundzības instrumentu.

Uz šo pašu radikālo sunītu islāmismu orientējas arī Turcija. Turcija var pietiekami ātri pārņemt radikālo sunītu islāmismu savā būtiskā ietekmē.

Tāpēc viena lieta, kad ASV pa tiešo runā ar Turciju, bet pavisam cita lieta, kad ASV runā ar Turciju caur radikālo sunītu islāmismu kā starpnieku. Un starpniekam šai gadījumā ir noteicošā loma [kurš ietekmē abas puses – gan Turciju, gan ASV]. Nav tā, ka Vašingtona kaut ko pavēl, bet pavēl šis radikālais sunītu islāmisms gan ASV, gan Turcijai. Un, ja ASV paies nost, tad radikālais sunītu islāmisms savienosies ar Turciju.

Lai šis faktors kļūtu nāvējošs, nepieciešams, lai šajā “spēlē” iesaistīto visnozīmīgākā islāmticīgā lielvalsts – Pakistāna. Bet Pakistāna jau pasen grib divas pretrunīgas lietas, kuras līdz neilgam laikam tomēr bija iespējams savienot. Pakistāna grib draudzēties ar ASV un šai ziņā pat ir gatava sevi kaut kādā mērā ierobežot, kā arī Pakistāna arvien vairāk nokļūst Ķīnas Tautas Republikas ietekmē. Kamēr ASV sadarbojās ar Ķīnu, viss bija kārtībā. Tiklīdz ASV nonāk konfrontācijā ar Ķīnu, šīs divas pretrunīgās lietas apvienot nav iespējams. Pie tam Pakistāna ir apvainojusies, ka Indija ir ASV jaunākais brālis.

Tieši tāpēc talibi ļoti šaubās vai viņiem pakļauties DAESH vai arī nepakļauties. Talibi vispār ir gatavi pakļauties DAESH, bet lēmums par to tiek pieņemts Ķīnā. Bet tā kā ķīnieši arvien vairāk saprot, ka radikālais sunītu islāmisms ir nepieciešams tieši Ķīnas demontāžai (ar triecienu pa Uiguru apgabalu Ķīnā), tad ķīnieši grib dabūt savu daļu no radikālā sunītu islāmisma un grib, lai tas noteikti būtu antiamerikānisks. (…) Ik brīdi Taliban var pakļauties DAESH, ja šie mehānismi, par kuriem es tagad stāstu, izrādīsies savādāk uzkonstruēti.

Visa tā rezultātā Pakistānā un arī Afganistānā mums [Krievijai] vēl nav šie radikālā islāmisma “prieki”, bet viņi tur var parādīties jau rītdien, pēc trim gadiem vai arī var neparādīties vispār, ja Ķīna to pilnībā pārņems. Bet, pārņemot Pakistānu pilnībā, Ķīna nevar nesagribēt iegūt nozīmīgu daļu Persijas līcī un Saūdu Arābijā. Tad tālāk pasaule nokļūst vairāku spēku kontrolē.

Papildus tam visam vēl eksistē valsts, kurai ir pretrunas starp savu ļoti seno vēsturi un statusu islāma pasaulē, kas ir pat kā apgrūtinājums. Es te domāju Irānu (Persiju). Irāna ir ļoti spēcīga nacionāla valsts ar spēcīgu persiešu identitāti un visos šiītu islāma sufiju darbos ir spēcīga zoroastrisma un citu Persijas iepriekšējo reliģiju ietekme. Irānas šiītu islāms stāv uz ļoti sena un spēcīga visu iepriekšējo Persijas reliģiju fundamenta. Un tieši tāpēc Irāna kļuva par šiītu valsti, jo viņi negribēja iekļauties tjurku – arābu pasaulē. Irāna gribēja būt īpaša valsts.

Šiītu bloks Tuvajos Austrumos ir pati Irāna, alavītu Sīrija (alavīti ir radikāls šiītu novirziens, kurš pret pašiem šiītiem attiecas pietiekami sarežģīti) un spēcīgākā partizānu tipa pagrīdes organizācija “Hezbollah”.

“Hezbollah” mierīgā ceļā varētu saņemt Libānu, ko viņi ilgi “sagremos”, par ko es domāju varētu sarunāt ar Izraēlu, neskatoties uz visu “Hesbolah” nepatiku pret Izraēlu. Tad Izraēla saņems sev blakām salīdzinoši maigāku anticionismu. Ja Irāna ir šī šiītu bloka sirds, “Hezbollah” pievadsiksna, bet alavīti nozīmīgs izpildmehānisms un te pēkšņi vēl parādās krievi, tad izveidojas noteikts sabiedroto bloks.

Vai mēs [Krievija] gribam, lai ar šo bloku viss beigtos? Nē, negribam. Mēs gribam dialogu ar talibiem Vidusāzijā un mēs ceram uz ķīniešu brāļu tautu, kura paskaidros pakistāniešu brāļu tautai, ka nevajag pārāk klausīt amerikāņu brāli un jārealizē ir pašiem sava politika. Tādējādi mēs ceram nokontrolēt Vidusāziju. Visbeidzot, protams, mēs [Krievija] gribam iegūt normālo sunīta islāmu. Mēs negribam, lai visa sunītu islāma pasaule ietu pakaļ DAESH un amerikāņiem. Mēs gribam, lai kaut kāda daļa mērenā sunīta islāma (sufistiskā, piemēram, moderniskā, kura labprāt grib sev nacionālas valstis un pat fundamentālistiska, kura neaiziet līdz islāmistiskām galējībām) atnāktu pie mums. Mēs negribam palikt vieni paši kopā ar šiītu musulmaņiem pret visu sunīta islāma pasauli. Viņu ir ļoti daudz [ap milijardu].

Tagad jautājums par Irāku. Lai Irāka paliktu vienota, cilvēkiem, kuri grib saglabāt Irākas vienotību, ir jāpieņem viens vienkāršs lēmums. Pēc ASV veiktās Irākas sagrāves, ir jāpieņem lēmums, ka Irāka tiek nodota Irānas ietekmes sfērā. Vienota Irāka pēc Sadama Huseina sagrāves ir tāda Irāka, kura atrodas Irānas ietekmes sfērā. Un savā ziņā šāda Irāka ir mūsu [Krievijas] Irāka. Šāda Irāka mūs pat ļoti apmierina.

Mums [Krievijai] vissatraucošākais ir vai mums no rokām “neizsitīs” Irānas “kārti”. ASV valsts sekretārs Džons Kerijs tieši ar to arī nodarbojas. Visas šīs ASV vienošanās ar Irānu, tas taču ir Kerijs. Bet Kerijs, kā stāsta Irānas draugi, ir vienkārši viņu tāds “instruments”. Vai tas tā ir, vai arī nav, lai paliek uz Irānas draugu sirdsapziņas, bet nu izskatās, ka tā.

Amerikāņi tur mīkstināja savu attieksmi, bet Irānai taču ir savas intereses. Ja Irāna veido ar mums [Krieviju] pietiekami ciešu savienību un mums izdodas atšķetināt Irānas – Izraēlas mezglu, tad mēs iegūstam Irānu, Sīriju, Hezbollah, Izraēlu, Ēģipti (ja Izraēlu, tad uzreiz arī Ēģipti), lielāko daļu normālo sunīta islāma spēku Ziemeļāfrikā, kuri ir iebiedēti ar “oranžajām revolūcijām”, Irāku, kura atrodas Irānas ietekmes sfērā, kā arī iespējams Pakistānu, ja to mēs “sadalīsim” ar Ķīnas Tautas Republiku. Lūk, tas jau ir kaut kas.

Jautājums paliek par “Persijas līci” [Saūdu Arābija, …]. Viņi kā ierasts mēģinās korumpēt Ameriku. Viņiem ir izveidota smalka un sarežģīta struktūra kā to darīt, bet, jo sliktāka situācija būs ASV, jo sliktāk šie mehānismi strādās.

Kad “Līcis” būs apdraudēs no šiītiem, nav zināms ko viņi izdarīs. Vai viņi paņems šo sunītu “zobenu” (radikālo sunītu islāmismu) vai arī tomēr viņi izveidos kaut kādas attiecības ar Irānu. Ja Pakistāna no viņu kontroles tiks “izsista”, tad “Līcis” bez Pakistānas ir nekas. Tad Saūdu Arābija nesaņems savus kodolieročus un nesaņems visu citu, ko grib. Saūdu Arābijā ir pārāk maz iedzīvotāju, lai tā spētu spēlēt savu spēli.

Šai ziņā Sīrija, nošautie lidotāji, visas mūsu [Krievijas] bēdas un pat tie milzīgie draudi Krievijas nacionālai drošībai, par kuriem es tikko stāstīju, ir sekundāri attiecībā pret šo “lielo šaha dēli”. (…)

Ja Ķīna vienosies ar Persijas līča valstīm un tās aizies no Amerikas, tad viss, tā tad ir pavisam cita pasaule.

Es nevaru teikt, ka Krievijai ir vāja Tuvo Austrumu diplomātija. Kaut kā tā ir sanācis, ka tā ir mantota no Krievijas impērijas, tāpēc mēs [PSRS, Krievija] nekad neesam bijuši vāji šai “laukumā”.

Ja Irākas sunīti negribēs nokļūt Irānas ietekmes sfērā, tad Irāka būs jādala (pašiem irākiešiem). Šai gadījumā rodas Sunistāna – Irākas sunītu valsts. Irākas šiīti tad, protams, pilnībā pāriet Irānas kontrolē kopā ar visām naftas iespējām, bet Sunistāna paliek viena pati. (…) Un te tad viss kļūst atkarīgs no Turcijas radikalizācijas pakāpes.

Tātad, ja Turcija tomēr ir izvēlējusies ceturto savas attīstības scenāriju? Eiropā Turciju neņem, bet amerikāņu brālis paprasa, lai Turcija “atgriež vaļā” bēgļu “krānu”, kas iznīcina Eiropu. Atbrauc uz Turciju Eiropas līderi, turki prasa: “Ņemsiet Eiropā”, “Nevaram”, “Nu tad vēl vairāk bēgļu “krānu” atgriezīsim!”. Amerikāņi uz to aplaudē un saka: “Malači!”.

Tad amerikāņi jautā: “Vai turku brāļi uzņemas darīt to pašu, ko dara ukraiņu brāļi? Mēs to visu apmaksāsim, kaut kā piepalīdzēsim. Tad ņemiet pasūtījumu uz patstāvīgām pretkrievu darbībām.” Tad, lūk, ja Turcija patiešām ir paņēmusi antikrievijas politikas pasūtījumu, tad visi pašreizējie Krievijas valsts modeļi pilnīgi noteikti vairs neiztur. Ja tā ir, tad ar šiem Krievijas valstiskuma modeļiem ir cauri, jo tie viļņi, kas var pacelties pēc turku pavēles, ja viņi ir nopietni nolēmuši realizēt antikrievijas politiku, nav savienojami ar to, ko mēs [Krievija] saprātīgi un maigi darām patreiz. Mēs [Krievija] pašreiz visu darām pareizi (es tā saku ne jau tāpēc, ka man tas patiktu, visi zin, ka tā nav, bet gan tāpēc, ka tas patiešām tā ir). (…)

Ja turki pateiks krimas tatāriem, lai viņi nesēž klusiņām kā patreiz, tad viņi vairs nebūs tik mierīgi. Un ko tad varēs darīt ar pašreizējo Krievijas valsts modeli?! Kā lai nodrošina to mieru? Kamēr turki ir neitrāli, tikmēr to ir iespējams izdarīt viegli. (…)

Ko vēl viņi tālāk var izdarīt? “Aizdedzināt” Pievolgu. Kā arī Ziemeļkaukāzu. Un ko tad mēs darīsim?! Un tai brīdī, kad Krievijas militārie spēki ir saistīti Kaukāzā, sākas uzbrukums Ukrainā. Un kur tad paliek šis miera laiku modelis, kuru es piemēram ļoti augstu vērtēju, jo tas ļauj krievu tautai vismaz kaut kā dzīvot. Kad sāksies viss tas, par ko es runāju, vēl nav zināms kas notiks, nav zināms vai krievu tauta spēs pārslēgties uz mobilizācijas režīmu un būs kaut kāda dzīve. Valsts ir izlaista, visur ir viena vienīga putra, bet tā mēs dzīvot varam un kā izrādās pat varam veiksmīgi ar raķetēm šaut.

Bet vai tas nozīmē, ka mēs esam spējīgi veikt stingras darbības savā teritorijā, kuras mēs baidījāmies veikt visu Padomju laiku. Kāpēc PSRS pārāk nenaidojās ar Turciju, neskatoties uz to, ka tā bija NATO dalībvalsts?! Tāpēc, ka saprata cik viegli ir uzjundīt visu šo simbiozi. Vai tas mums bija vajadzīgs?! Mums tas nebija vajadzīgs! Mums to var savajadzēties katastrofiskos apstākļos un tad jā, tad būs pavisam citas attiecības ar Bulgāriju, Grieķiju, armēņiem, kurdiem, Irānu, protams, un nav būtiski ar ko vēl, galvenais tikai savākt pēc iespējas lielāku antiturku komplektu.

Tagad Putins saka, ka terorisms ir ļoti liels ļaunums, ar kuru nav iespējams atsevišķai valstij cīnīties vienai pašai. Kas tad ir šis terorisms, kas ir ļaunums un ar kuru viena atsevišķa valsts nevar cīnīties? Kas tad tas ir par spēku, kuru viena valsts nevar uzvarēt, ja tā to ir sagribējusi? Valsts taču vienmēr ir spēcīgāka! Jebkura regulārā armija vienmēr ir spēcīgāka par partizāniem. Ko viņš ar to domā? To, ka ir šis radikālais sunītu islāmisms, kuram ir cieša sadarbība ar valstu armiju štābiem un specdienestiem. Un tas jau ir ellīgs spēks.

Man bieži saka: “Nu jā, tur jūsu alavītu armija ne uz ko nav spējīga”. Bet tā ir valsts armija! Tur ir ne tikai alavīti, bet arī daudzi citi, visi, kuri negrib pie sevis ciemos šo radikālo sunnu, jo saprot, ka tad tiešā nozīmē ādu, dzīviem esot, plēsīs ne tikai no pieaugušajiem, bet arī no bērniem. Viņi tur cīnās uz dzīvību un nāvi.

Tad kā var 200 vai 250 vai pat 300 tūkstoši cilvēku ar vienkāršiem ieročiem kaut ko izdarīt pret valsts armiju, kuru Krievija ir apgādājusi ar ieročiem, kura vienmēr ir bijusi spēcīga un kura tagad cīnās uz dzīvību un nāvi? Kāpēc šī armija zaudēja un Krievijai nācās sākt bombardēt? Tāpēc, ka tur nav tikai šīs radikālo islāmistu masas kā patstāvīgs spēks. Tur vēl ir Turcijas regulārā armija ar štābiem un vēl virknes citu valstu regulārās armijas, kuras regulāri sniedz atbalstu šīm kaujinieku masām. Un tad tik tiešām izrādās, ka pietiekami spēcīgā Sīrijas regulārā armija nespēj pretoties ne šim teroristiskajam internacionālam, ne valstīm, kuras šim internacionālam ir pieslēgušas savus specdienestus, ne arī šo pašu valstu tiešām militārām darbībām, kas tiek veiktas autonomi no teroristiem. Kad vajag, tad tiek sūtītas parastiem ieročiem bruņotas islāmistu masas, bet kad vajag, tad pa galvenajām pozīcijām un atslēgciemiem tiek doti masīvi raķešu triecieni. Un tad aptuveni kļūst skaidrs kas patiesībā šis terorisms tāds ir, kā tas attīstīsies un ko tas patiesībā nozīmē.

Par aktuālajiem pasaules attīstības konceptuālajiem modeļiem un nepieciešamību visiem Cilvēkiem apvienoties necilvēcības draudu priekšā

(…) Pēc PSRS sabrukuma, kurā ir vainojama Padomju Savienības komunistiskās partijas nodevība, pasaulē izveidojās pavisam cits spēku samērs. Tad pasaule nokļuva pavisam citā vēsturiskā procesa situācijā. Pasaulē, kurā vairs nav PSRS, kļuva aktuāli trīs vispasaules attīstības konceptuālie modeļi [teorētiskie projektējumi, kurus politiskie spēki mēģina iedzīvināt].

Frensiss Fukujama

Frensiss Fukujama

Pirmais ir Fukujamas “Vēstures beigu” („Vēstures gala”) modelis [Francis Fukuyama “The End of History and the Last Man”: http://www.social-sciences-and-humanities.com/PDF/The-End-of-History-and-the-Last-Man-.pdf ], kurš ir ASV demokrātiskās partijas un visu pasaules liberālo [neoliberālo] spēku modelis. Saskaņā ar šo modeli neviens ne ar vienu nekaro, ir viens vienots amerikāņu centrs, kurā valda liberālisms [neoliberālisms] un šāda kārtība globalizācijas procesa ietvaros tiek izplatīta pa visu pasauli.

[“Vēstures beigas” tiek panāktas nonivilējot un noniecinot jebkādas ideālistiaskas un sakrālas vērtības (lai nav par ko cīnīties un karot) un atļaujot darīt jebko noteiktu likumu ietvaros. Šī modeļa ietvaros visas augstākas garīgas vērtības tiek izsmietas un noniecinātas, cilvēki tiek nihilizēti, primitivizēti un debilizēti, notiek sabiedrības homoseksualizācija, jebkādu perversiju un preteklību legalizācija un masveida izplatības veicināšana. Kad cilvēki ir pārvērsti par vājiem, stulbiem, atomizētiem un izvirtušiem cilvēkveidīgiem lopiem, tad tādu radījumu masas ir iespējams ļoti viegli vadīt un kontrolēt ar ļoti mazu resursu un pūliņu pielikšanas palīdzību. “Vēstures beigas” iestājas tādēļ, ka šādi radījumi ir bezpalīdzīgi un uz mazko spējīgi, tāpēc arī vajadzētu beigties jebkādiem kariem. Patiesībā kari, protams, tad nebeigsies, bet notiks starp ļoti mazskaitliskajiem elitāriem grupējumiem, kas beigsies ar civilizācijas iznīcināšanu (jo elitārie grupējumi neizbēgami degradēsies līdz ar visu sabiedrību un sasniegs stulbuma pakāpi, kad paši sev “izraks bedri”, un līdz ar to arī visai civilizācijai).]

Semjuels Hantingtons

Semjuels Hantingtons

Otrs ir Hantingtona “Civilizāciju sadursmes” modelis [Samuel Huntington “The Clash of Civilizations”: http://www.hks.harvard.edu/fs/pnorris/Acrobat/Huntington_Clash.pdf ], kurš es domāju ir tuvāks angļiem nekā amerikāņiem.

[“Civilizāciju sadursme” ir ASV Republikāņu partijas modelis un savā ziņā to var uzskatīt par priekšmodeli “Vēstures beigu” modelim. Kamēr cilvēkiem vēl ir kādi ideāli un sakrālas vērtības, viņi savā starpā karo (jo nesaprot viens otru, nespēj atrast kopēju valodu, negrib atteikties no saviem ideāliem, savām vērtībām), bet, kad visas tās tiek iznīcinātas, iestājas “vēstures beigas”. Citiem vārdiem sakot, ceļš uz “vēstures beigām” ved caur “civilizāciju sadursmi”. Jeb vēl citiem vārdiem sakot, “civilizāciju sadursme” notiek tad, kad nav izpildījušies visi nosacījumi, lai iestātos “vēstures beigas”. Vēl var teikt, ka tie, kuri netic “vēstures beigu” iespējamībai (bet kuriem nav morāla rakstura iebildumi pret to), uzskatot to par utopiju vai antiutopiju, par vienīgo reālo risinājumu var pieņemt “civilizācijas sadursmes” koncepciju.]

Trešo modeli varat nosaukt par ERC (Eksperimentālā radošuma centra) vai Kurginjana modeli.

[Sava analītiskā centra konceptuālo modeli Kurginjans aprakstīja arī 2011.gadā iznākušajā grāmatā “Politiskais cunami” (Политическое цунами:  http://www.kurginyan.ru/book.shtml?id=18 ), kura bija veltīta t.s. “arābu pavasara” notikumiem un kurā viņš pierādīja, ka “arābu pavasari” organizēja ASV. Saskaņā ar Kurginjana modeli pasaulē eksistē četri galvenie sabiedrības konceptuālie virzieni: 1) klasiskais humānismā balstītais modernisms (klasiskais kapitālisms ar nacionālo valstu koncepciju), kurš kļūst arvien vājāks un vājāks; 2) postmodernisms (sabiedriska iekārta, kurā ir atmestas humāniskas vērtības – nežēlīga un galēji perversa), kurš nomaina modernismu un tiecas to pilnībā iznīcināt; 3) kontrmodernisms (reanimēti seni (tas ir – arhaiski) sabiedriskie strāvojumi, kuri tiek maksimāli piezemēti un primitivizēti, atņemot tiem cilvēcības un attīstības ideju); 4) supermodernisms jeb atjauninātais un uzlabotais PSRS parauga sociālisms.

Saskaņā ar Kurginjana koncepciju pasaulē, kurā joprojām valdošais ir modernisms, to tiecas nomainīt postmodernisms (jo modernisma konstrukcija neļauj apstādināt civilizācijas attīstību, kā arī ātri un efektīvi samazināt cilvēku skaitu uz planētas), kurš tieši uzbrūk modernismam (antihumānisma un perversiju legalizēšana un plaša izplatīšana), kā arī dara to netieši, izmantojot netehnoloģizētu un tumsonīgu kontrmodernismu. Postmodernisms pasludina modernismu par sliktu un parāda cilvēkiem divus iespējamus ceļus modernisma nomaiņai – viens uz tehnoloģisku postmodernisku “dzīves baudīšanu”, bet otrs uz arhaisku, netehnoloģisku un tumsonīgu atgriešanos “pie dabas”, “pie saknēm”. Modernisms izdzīvot nespēs, jo tas sevi ir izsmēlis, un vienīgā iespēja nepieļaut postmoderniski – kontrmoderniskas pasaules izveidošanos ir radīt supermodernismu, kas ir atjaunināts un uzlabots PSRS parauga sociālisms.

Pašreiz modernistiskās valstis ir visas attīstības valstis ar Ķīnu priekšgalā, kuras grib “panākt” Rietumvalstis un tāpēc kopē to iepriekšējo gadu modernistisko konceptuālo modeli. Pašas Rietumvalstis ar ASV priekšgalā no modernisma ir atteikušās un ievieš pie sevis postmodernismu un veicina pārējā pasaulē kontrmodernisma attīstību, pie kā vispirmām kārtām jāmin radikālais islāmisms, bet pie kā ir pieskaitāma jebkura kustība par atgriešanos pagātnē (tai skaitā neopagānisms). Izteikta supermodernisma pasaulē pašreiz nav, bet kā potenciāla supermodernisma valsts ir Krievija.

Kurginjana modeli vēl var izteikt kā “Vēstures beigu” un “Civilizāciju sadursmes” modeļu apvienojumu, kas ir loģiski, jo šie abi modeļi papildina viens otru un ir abu valdošo ASV partiju modeļi, kuras pārvalda ASV abas kopā un regulāri Amerikas varas gaiteņos nomaina viena otru, tāpēc šiem modeļiem reālajā dzīvē ir jāizpaužas abiem vienlaicīgi.

Postmoderniskajās Rietumvalstīs ir “Vēstures beigas”, bet vietās, kurās līdz galam un pamatīgi nav ieviests neoliberālisms, ir “Civilizāciju sadursme”. Vēl var teikt, ka Kurginjana modelis pilnīgāk ataino politisko realitāti pasaulē, kurā vienlaicīgi tiek realizēti gan “Vēstures beigu”, gan “Civilizācijas sadursmju” konceptuālie modeļi, papildinot šo ainu ar neopadomisku sabiedrības konceptuālo virzienu, kas vismaz teorētiskā līmenī dod cilvēkiem cerību un iespēju izvairīties no antihumānisko koncepciju pilnīgas iedzīvināšanas.]

Mēs [Kurginjana analītiskais centrs] apgalvojam, ka pašreiz pasaulē nacionālistiskas buržuāziskas (kapitāliskas) valstis karo ar arhaisko postmodernisko globalizāciju. Tas ir modelis, kurš reāli tiek realizēts.

Kas karo Lībijā? Tur karoja arhaika kopā ar liberāļiem pret suverēnajiem nacionālajiem spēkiem ar Kadafi priekšgalā. Kas karo Sīrijā? Arhaiskais DAESH ar nožēlojamajiem liberāļiem pret suverēnajiem nacionālajiem spēkiem ar Asadu priekšsgalā. Kas karoja Ēģiptē? “Brāļi musulmaņi”, tas ir arhaika pret suverēnajiem nacionālajiem spēkiem ar Muberaku priekšgalā, bet tagad ar Sisi priekšgalā, kurš ar grūtībām un ar Izraēlas palīdzību tomēr apvaldīja “brāļus musulmaņus”. Kurš karo Irākā? Kurš karo visā pasaulē? Buržuāziska (kapitālistiska) tipa nacionāli valstiski spēki pret arhaikas un postmodernisma spēkiem. (…)

Ir buržuāziski (kapitālistiska) moderniska pasaules arhitektūra, kuru pašreiz aizstāv Krievija un citas valstis. Pašreiz šīs cīņas epicentrā izrādījās Krievija un Vladimirs Putins. Putina runa ANO ģenerālajā asamblejā ir daļa no šīs cīņas. Viņš tur nenosauca šos vārdus, bet tie drīz tiks nosaukti, jo citas izejas nemaz nav. Tas [Putina runā izteiktais piedāvājums] ir Vestfāles miers 2.0 [ar terminu “Vestfālenes miera līgums” saprot divus miera līgumus, noslēgtus Osnabrikā un Minsterē, 1648. gada oktobrī, rakstītus franču valodā, kas izbeidza Trīsdesmitgadu karu Svētajā Romas impērijā (lielākajā daļā mūsdienu Vācijas) un Astoņdesmit gadu karu (vēsturē pazīstams arī kā Nīderlandes sacelšanās) starp Spānijas impēriju un Nīderlandes Republiku)], tā ir nacionālu, suverēnu, buržuāzisku, laicīgu valstu, kuras attīstās, pasaule.

Bet ir kaut kāda pavisam cita pasaule. Ar Hantingtona “Civilizāciju sadursmi” viss ir skaidrs, mēs visi atgriežamies pasaulē, kurā visi nezin kāpēc tic Dievam, un tā kā tic dažādi, nogalina viens otru. Šajā pasaulē vēl vajag spēt atgriezties un es pagaidām neredzu kā tas būtu iespējams. Bet kas ir Fukujamas “Vēstures beigas” man ir pilnībā skaidrs. (…)

Fukujamas “Vēstures beigas” var lakoniski noraksturot ar vienu vārdu – globiki. Pasaulē eksistē globiki (globālās valsts iedzīvotāji) un pilsoņi (savas nacionālās valsts iedzīvotāji, kuri ir suverēnu, nacionālu, buržuāzisku valstu, ar orientāciju uz humānismu un attīstību, sistēmas sastāvdaļa). Tātad pilsoņi ir modernisma pasaule, globiki ir postmodernisma pasaule un globikiem klāt nāk ciltis [indivīdi, kuri ir primitivizēti līdz cilšu identitātes un cilšu morāles līmenim, tas ir – kontrmodernisms], kas ir daļa no šiem globikiem.

Globiki, pilsoņi un indivīdi ar cilšu identitāti ir realitāte, kurā mēs dzīvojam. Apskatieties apkārt. Vai jūs neredzat sev blakām globikus?! Es piemēram viņus redzu katru dienu. Es atbraucu uz Ķīnu, uz Šanhaju un redzu tur daudz, daudz ķīniešu globikus. Arī Maskavā ir daudz globiku, visi šitie “kreatīvisti”. Var sarunāt kaut ko ar jebkura politiska novirziena pārstāvi – liberāļiem, nacionālistiem, komunistiem, jo viņiem ir kaut kāda sava sapratne par suverēnu valsti, jo viņi ir savas valsts pilsoņi. Un tāpēc ar viņiem var sarunāt kaut kādas principiālas lietas. Kaut kāda ietvara robežās (konsensusa rāmja ietvaros) viņi katrs izvietosies savā vietā un savā starpā ķīvēsies šī konsensusa robežās, un tas ir normāli. Bet viņi nelauzīs šo nacionālās valsts konsensusa rāmi un neizies ārpus tā.

Globiki atrodas ārpus nacionālas valsts konsensusa rāmja [viņiem nav vajadzīga nacionāla valsts un ļoti daudz kas nav vajadzīgs, tai skaitā viselementārākā cilvēcība]. Konflikts starp valstu pilsoņiem un globikiem ir reāls mūsdienu konflikts. Un globiki sev palīgos nu ir paņēmuši arhaiskās ciltis un fašistus. Ukraina ir viens piemērs, Turcijas “Pelēkie vilki” cits piemērs un, ja vajadzēs, viņi pieslēgs vēl citas GLADIO daļas.

Es vienmēr esmu teicis, ka mums nāksies aizstāvēt modernisma pasauli, bet nav zināms vai vispār ir iespējams aizstāvēt modernisma pasauli, jo tā ir aizejoša pasaule. Buržuāziskā (kapitālistiskā) humānisma un buržuāziskās attīstības pasaule ir aizejoša pasaule. Šī pasaule, lai gan aiziet, bet tā vēl ir cilvēku pasaule. Tas, kas nāk aizejošās modernisma pasaules vietā vairs nav cilvēcisks. Tāpēc tā vietā, lai teiktu “Visu zemju proletārieši – savienojieties!”, šodien ir jāsaka “Visu zemju cilvēki – apvienojieties!”.

Posmodernismā jau nāk pavisam kaut kas cits. Tās visas neiedomājamās lietas ar ģimenes kropļošanu, visi šie drausmīgo perversiju gadījumi [vispārēja homoseksualizācija, valstiski centralizēta bērnu maitāšana, iecietība pret pedofīliem un pedofilijas legalizēšana], šī masveida cilvēku tumsonība viselementārākajos jautājumos, visa šī eklektiskā izraušana no konteksta un savstarpējā nesapratne taču nebija iespējama modernisma pasaulē. Kāda te vispār var būt nācija?! Kāds vēl tur “kausējamais katls”?! Tā vairs nav. Šī modernisma pasaule brūk!

Par pilsoņiem, demokrātijas un pilsoniskās sabiedrības būtību

(…) Pasaule jau sen ir aizgājusi no tādas sabiedriskās uzbūves, kad bija iespējama pilsonības izpausme tīrā veidā. Senās Grieķijas polisā apmēram 1000 cilvēku sanāca agorā [centrālais pilsētas laukums]. Viņi visi viens otru pazina, viņi visi labi pārzināja savas polises problēmas, viņi visi saprata kādi viņu polisei ārpusē ir draugi un ienaidnieki. Viņi visi saprata situāciju, tāpēc tad, kad polises pilsoņi agorā pieņēma lēmumu, viņi saskaņoja savas personiskās intereses ar savas polises pilsoniskajām interesēm un attiecīgi balsoja par vienu vai otru priekšlikumu, saprotot par ko iet runa un kādas katram lēmumam būs sekas gan visai polisei, gan viņam pašam.

Jau Senās Romas republikā ar tās lielajiem izmēriem visa šī pilsoniskuma būšana tika nīcināta. Senajā Romā sākās vēlētāju uzpirkšana, parādās slavenā “kloāka”, kam vēlēšanu  brīdī forumā bija jāpārbļauj konkurenti, politiskās slepkavības utt.

No jauna ar pilsoniskuma izveidošanu sāka nodarboties Lielās Franču revolūcijas projektēšanas un realizācijas laikmetā. Viņi saprata, ka Francija, kura sastāv no Bretaņas, Akvitānijas, Gaskoņas utt. nevar būt vienota Francija, jo ir dažādi valodu dialekti, dažādi priekšstati, cilvēki viens otru nepazīst, attiecīgi tas viss ir jāapvieno. Vienota franču valoda, vienota franču kultūra un uz priekšu: “Mums ir jārada pilsoņi, kuri saprot viens otru, runā vienā valodā, kultūras ziņā uztver vienotās vērtības kā Francijas vērtības (nevis savu reģionu vērtības) un ir gatavi par šīm vērtībām cīnīties”. Pilsoņiem ir jābūt ļoti izglītotiem, viņiem ir jāsaprot sava interese un tā jāsamēro ar Francijas valsts interesēm, attiecīgi pilsoņiem vēlēšanās ir apzināti jānoformē savs pasūtījums valstij uz sevis un visas valsts vadīšanu un pēc tam pašiem kvalificēti kā pilsoņiem ir jāizkontrolē šī pasūtījuma izpilde. Ja politiķis labi strādāja, tad jāievēl atkal, bet, ja nē, tad lai vācas prom. Lūk, tā arī ir pilsoniskuma ideja, kas ir modernisma pamats.

Pilsoniskuma ideja sāka brukt pirmās globalizācijas laikā (uz 19. / 20. gadsimtu robežas), jo pasaule kļuva globāla, un līdz ar masu dezinformācijas līdzekļu izgudrošanu. Ļoti labi to raksturo termins, kuru savā 1922.gada grāmatā “Public Opinion” (http://www.litmir.co/bd/?b=248178) ieviesa autoratīvs un talantīgs amerikāņu žurnālists, prezidentu padomnieks Valters Lipmans (Walter Lippmann). Viņš ieviesa terminu “sabiedriskās piekrišanas fabrikācija” [Manufacture of Consent].

Tad, lūk, kad parādījās sabiedriskās piekrišanas fabrikācijas instruments masu mēdiju veidolā un varas grupu kontrole pār tiem, tad demokrātija sāka pārvērsties par mākslīgu imitāciju.

Problēma ir apstāklī, ka šis pilsonis var būt pilsonis tikai savas polises, mūsdienās, savas pašvaldības ietvaros, kur viņš izvēlas šerifu, municipalitāti, [tiesnešus] – tos viņš pazīst un kaut ko viņš saprot [vismaz ir kaut kāda reāla iespēja saprast]. Bet lielāka mēroga vēlēšanās viņš neko nezina un neko nesaprot. Par to viņš zina tikai no mēdijiem, cik un ko mēdiji pastāsta, tik viņš zin [bet tā kā vara kontrolē mēdijus, kuri lielāko daļu apzināti nestāsta, bet pārsvarā nodarbojas ar cilvēku muļķošanu, tad cilvēks reāli neko nezin], tāpēc lielākās vēlēšanās cilvēks pēc būtības vairs nav pilsonis, bet jābalso viņam ir tikuntā. Un balso viņš tā, kā pastāsta mēdiji un stāsta viņam to falsifikatori. Attiecīgi, ja ir pilsoņi, tad ir demokrātija, ja nav pilsoņu, tad nav demokrātijas.  

Tad, lūk, kopš tā laika pilsoniskuma ideja un attiecīgi demokrātijas ideja sāka iet mazumā.

Vispār tā ir ļoti lielās pasaules problēma. Jau senāk pasaule bija “pārāk liela”, bet šodien tā ir pavisam liela. Un informācijas kara instrumenti realitātes falsifikācijai arī ir noslīpēti līdz ļoti augstam līmenim. (…) Šodien 6 – 8 mediju konglomerāti pārvalda kādus 95% no visas pasaules informatīvās vides. Šie konglomerāti attiecīgi pasūta falsifikāciju, viņi nosaka, kurš uzvarēs vēlēšanās un viņi arī attiecīgi ir vispilnvērtīgākie pilsoņi, kuri zin situāciju un spēj to adekvāti novērtēt un aprakstīt.

Pilsoniskuma, pilsoniskas sabiedrības un demokrātijas saglabāšanas viskritiskākais uzdevums ir radīt jaunu masu cilvēku, kurš spēj un grib adekvāti novērtēt realitāti, adekvāti uz to reaģēt un adekvāti noformulēt paša attieksmi pret ļoti sarežģīto realitāti. Nepieciešams ir jauns, sarežģītas uzbūves cilvēks [tā vietā pašreiz masveidā formē jaunu deģenerētu primātu – nezinošu, izvirtušu, iedomīgu]. Bet šis cilvēks nevarēs izveidoties līdz mirklim, kamēr netiks sagrauta šī sabiedriskās piekrišanas falsifikācija. Šis pagaidām ir nepārvarams šķērslis. Tikmēr, kamēr pastāvēs pašreizējie mēdiji, tikmēr nebūs iespējams masveidā radīt pilsoņus.

Piemēram, Padomju laikā visos sabiedrības līmeņos bija daudz gudru un labi informētu cilvēku, kuri zināja kas patiešām notiek pasaulē. Padomju laikā cilvēki daudz lielākā mērā bija pilsoņi, neskatoties uz to, ka bija ierobežojumi realizēt savu pilsoniskumu. (…) Pēcpadomju laikā, kad bijušajā PSRS teritorijā parādījās sabiedrības piekrišanas falsifikācijas un kad vieni cilvēki aizrāvās ar lielā piķa pelnīšanu, bet citi ar izdzīvošanas nodrošināšanu, tad šis pilsoniskums pēcpadomju telpā arvien gāja mazumā. Izglītības sistēma sāka brukt, kultūra sāka brukt, audzināšana ģimenē sāka brukt, jo vecāki ir pārsvarā nodarbināti ar to, kā paēdināt un apģērbt bērnus. (…)

Esmu pārliecināts, ka ir iespējams atjaunot to pilsoniskās apziņas stāvokli, kāds bija Padomju laikā, lai gan pārāk ātri rezultāti tam, protams, nebūs. Tomēr, ja ar to nesākt nodarboties, tad Krievijai, kas ir viena no nedaudzajām reāla pilsoniskuma oāzēm pasaulē, būs slikti. Vairuma valstu cilvēkiem, ja ar viņiem parunā, vispār ir ļoti šaurs redzesloks, gan tādēļ, ka viņi vienkārši nav izglītoti, gan arī tāpēc, ka viņus tas neinteresē. Krievijā cilvēkiem redzesloks joprojām ir plašs.

Un vēl – pilsoniskums, pilsoniska sabiedrība ir nesavietojama ar patērētāju sabiedrību, jo, ja cilvēkam patērēšana ir pirmajā vietā, tad citām vērtībām vietas nepaliek. Tāpat patērētājam galvenais ir viņš pats, kas ir pretrunā ar pilsoniskumu. Patērētājam pat sieva un bērni nav prioritārāki par paša egoistisko patēriņu. Ja tas notiek jau vismazākās sabiedrības – ģimenes līmenī, tad nekādu lielāku sabiedrisko formu rašanās nav iespējama.

Globiki ir cilvēki, kuri ir sakoncentrējušies uz sevi. Viņu visur ir pilns, arī Izraēlā. Viņi parasti saka: “A man personiski priekš kam to vajag?” Globikam pats galvenais, lai viņam personiski būtu labi [un komfortabli]. Globiki nav sabiedrība, tas ir kaut kas pretējs sabiedrībai. (…) Valsts nevar pastāvēt, ja tajā nav pilsoniskās sabiedrības, pretējā gadījumā tā ātri sabrūk, kad kāds pa to “iesper”.

Par neoliberālisma būtību un modernisma nolemtību

(…) Kad tiek runāts par liberālismu, nav skaidrs, kas ar to tiek domāts. It kā brīvības ideja?! No valstiskuma viedokļa liberālisma valstij vajadzētu būt vairāk pārdalošai un attiecīgi arī vairāk centralizētai nekā konservatīvai valstij, kurā tiek teikts: “Rokas nost no privātīpašuma, būs mazāki nodokļi, vairāk attīstīsies ražošana. Cilvēki paši tiks galā, bet valsti vajag pēc iespējas mazāk”. Pie mums jau šai ziņā viss ir pilnīgi otrādi.

Bet ir viena ļoti būtiska liberālisma īpašība – tas uzskata, ka pilnīga viss ir noreducējams līdz piezemētam ikdienišķam praktiskumam. Piemēram, kas no liberāļu viedokļa ir Aleksandrs Matrosovs [PSRS armijas kareivis, 1943. gada 22. februārī kaujā par Černušku ciemu pie Pleskavas Matrosovs ar savu ķermeni aizklāja Vācijas armijas bunkura šaujamlūkas, ļaujot savai vienībai turpināt uzbrukumu]? Tas bija cilvēks, kuram kādas savas augstākas ideālistiskas vērtības bija dārgākas par dzīvību, ko viņš tādēļ upurēja. Nē, saka liberāļi, tas vai nu bija līķis, kuru uzmeta uz “dota”, vai nu tā ir tukša PR konstrukcija, vai arī viņš bija bezjēgā piedzēries, vai arī viņš bija sajucis prātā. Kāpēc tā? Tāpēc, ka liberāļi [neoliberāļi] noliedz tāda cilvēka modeli, kurš spēj idejas vārdā ziedot savu dzīvību. Viņuprāt nekas tāds nav iespējams.

Kāpēc krievu liberāļi tik viegli uzņēma visu, kas notiek ap Turcijas – Krievijas konfliktu? Tāpēc, ka tur ir Erdogans, “ģimene” un piķis. Tur ir nevis kaut kādi tjurki, ne panturkisms, ne sunītu islāms, tur ir tikai un vienīgi piķis. Nu tirgojās viņš ar zagtu naftu, viņam tur ir “kešs”, viņam tur ir bizness, ko Krievija sabombardēja, un tāpēc arī viņš to lidmašīnu notrieca.

Liberāļi uzskata, ka visu notikumu cēlonis ir kaut kas vienkāršs un ikdienišķs, tikai ne vienmēr to vienkāršo un ikdienišķo var ieraudzīt, uzzināt un saprast. Kamēr tas nav saprasts, tikmēr pasaule liekas sarežģīta un nesaprotama, bet, kad šos vienkāršos iemeslus uzzina, tad viss kļūst vienkāršs, skaidrs un saprotams. Liberāļu prāt neeksistē nekas paceļošais, kas ir virs šī vienkāršā ikdienišķuma. Kas ir transedentālais? Trans cenzus – izejošais ārpus robežām. Nekā tāda, nekā sakrāla un svēta liberāļu prāt dzīvē būt nedrīkst. Tieši tas ar liberālisma [neoliberālisma] palīdzību arī ir pasaulē jāiznīcina. Tā kā tas joprojām paliek, tad liberālisms ir līdzeklis, lai to iznīcinātu.

Kas tad patiesībā ir Fukujamas “Vēstures beigu” pasaule? Tā ir pasaule, kurā šis viss bezideālais kā pitons lēnām sagremo pasauli. Un te ir ļoti kārdinoši pateikt, ka islāms taču tagad ir sacēlies pret šo parādību. Bet patiesībā tā nav. Islāmisms ir arhaika, kura ir savienota ar šo postmodernismu. Vienīgie, kuri spēj sacelties pret globikiem, ir pilsoņi. (…)

Pēc tam, kad sabruka Padomju pasaule, “atkailinājās” modernisma pasaule, kura aizstāvas no galīgi necilvēcīgas realitātes, kuru no vienas puses virza pietiekami fašistizēta viduslaiku arhaika, bet no otras puses postmodernisms. Ja velkam vēsturiskās paralēles, tad pašreiz “Rūzvelts” un “Čerčils”, bet patiesībā tikai “Rūzvelts”, cīņā ar divsejaino “Hitleru” ir palicis bez “Staļina”. Un ja pasaulē neparādīsies kaut kāda jauna sociāla kustība, kuru mēs nosaucām par supermodernu, tad šis modernisms ir nolemts zaudējumam. Lai kā arī nemēģini lāpīt to veco Vestfāles sistēmu, buržuāzisko nacionālo valstu sistēmu, lai kā arī neatsaucies uz Apvienotajām Nācijām (tātad nācijām), tāpat šī sistēma sabruks ātrāk vai lēnāk. Mums ir svarīgi, lai šī sistēma brūk lēnāk, jo tad mēs iegūstam laiku.

Modernisma sistēmu nav iespējams aizstāvēt ne jau tāpēc, ka tā ir sveša, vai ne tāpēc, ka negribas, bet gan tāpēc, ka tā vienkārši ir aizejoša sistēma, kas aiziet kopā ar to “konsjūmu” un masu informācijas līdzekļiem. (…)

Modernisms ir nolemts zaudējumam, jo viņa tīrā veidā vairs nav, viņš jau ir ļoti stipri mutējis un iestidzis patērētāju sabiedrības purvā. Tagad, kad Olands Francijā redzēja kādus brīnumus tur šīs ciltis dara, viņš pateica: “Republika, pilsoņi, mēs esam vienoti, pie ieročiem, pilsoņi!”. Tas ir, viņš atcerējās 1790-o gadu [Lielās Buržuāziskās Franču revolūcijas laiks]. Atcerējās večiņa kā jauna meita bija. Viņš to teica Francijas sabiedrībai, patērētājiem, kuriem tā Republika ir pie kājas. Viņi ir Šarli Ebdo, kāda vēl tur Republika.

[Šarli Ebdo – pretīgs postmodernisks “satīrisks” laikraksts, kurš visbrutālākajā un zemiskākajā formā izņirgājas par vissvētākajām vērtībām. Pēc uzbrukuma Šarli Ebdo redakcijai, Francijā tika organizētas masu demonstrācijas, kurās piedalījās arī pats Olands, un kurās cilvēki turēja rokās pašdarinātus plakātus ar uzrakstiem “Es esmu Šarli Ebdo”.]

(…) Tagad ir jautājums, kur lai rodas tie pilsoniskie informācijas līdzekļi, kuri rada horizontu? Varbūt internetā, kur ir izdarīts viss iespējamais, lai pilnībā visu sajauktu vienā putrā? Viss pašreiz ir atkarīgs no tā vai pilsoniskais sabiedrībā tiks mobilizēts vai arī netiks. (…)

Mēs pašreiz nevaram neredzēt, ka mūsdienu frontēs ne jau komunisti cīnās ar “Hitleru”, bet gan Asads cīnās ar Obamu un DAESH. Tieši šis konflikts pašreiz atrodas pasaules globālā politiskā procesa virspusē, jo iepriekšējais ir aizgājis. Un te ir jāuzdod jautājums, kāpēc iepriekšējais [sociālistiskais] ir aizgājis? Ir jāsaprot, kas ar to nebija kārtībā? Pirmkārt tas nespēja “aizklauvēties” līdz apslēptajām rezervēm cilvēkos. Un otrkārt tas nespēja pats sevi novietot lielo jēgu un tradīciju laukā. (…)

Piemēram, komunisma klasiķis Pols Lafargs (1842-1911) runāja par Promiteju. Tā ir tradīcija, kurai saknes sniedzas neizmērojami sirmā senatnē, kuru no šiem dziļumiem var vilkt laukā uz jebkuriem vēsturiskajiem līmeņiem (antīkajiem laikiem, renesansi utt.) un tur pārliecināties, ka šī tradīcija visos laikos ir vienota. Bet neviens par to nesāka runāt. Neviens nepastāstīja, kas tie par titāniem, ar ko vieni titāni atšķiras no citiem un kas tas patiesībā ir par uguni, kuru Promitejs iedeva cilvēkiem. Jau Fausta tradīcijā, no kuras, manuprāt, arī radās fašisms, šie titāni jau ir pavisam citi. (…)

Vienkārši komunisti palaida garām kaut kādas fundamentālas konstantes un tieši tāpēc tas viss arī aizgāja. Mūsdienās komunistiskais var atgriezties tikai, piedaloties cīņā pret šo absolūto ļaunumu, un šīs cīņas gaitā kaut kādā veidā atjaunojot sevi. Un, protams, mūsdienu “Čerčilam” un “Rūzveltam” ir jāsaprot, ka bez “Staļina” šai cīņā uzvarēt nav iespējams. (…)

Tālāk ļoti būtisks jautājums ir par “jauno cilvēku”. Tas, kā par to runāja Padomju laikā, vispār nebija neko vērts. Visu šo tēmu pilnībā privatizēja fašisti, un viņi daudz par to pastāstīja. Viss, kas ir saistīts ar augstākajiem līmeņiem, ar augstākā līmeņa mīlestību, ar sakralitāti, ar mistērijām, tas viss aizgāja pie fašistiem. Un tagad mēs dzīvojam pasaulē, kurā zinātkāriem, meklējošiem cilvēkiem tiek piedāvāta izvēle starp visu zemisko (“seksprosvet” utt.) un aprobežotu reliģiozitāti. No visa pārējā cilvēki tiek atsvešināti. Viss pārējais ir pieejams tikai slēgtai kungu kastai, tur visu pastāsta kā ir, bez tām muļķīgajām formām, ar kurām tiek barotas plebeju masas. To vajadzēja pateikt komunistiem…

Bet vai tad nav zināms, kas darījās jau 1980-o gadu PSRS provincēs: “Rītdienas laimes putns, atlidoja, spārniem zvanot, izvēlies mani, izvēlies mani, rītdienas laimesputn …” [populāras vēlīno Padomju laiku dziesmas vārdi]. Tur jau viss bija sapuvis un jau tad viss bija zaudēts! Pietika vēl masās iemest to nelieti Konu ar viņa “atbrīvošanos” un intermeitene [padomju prostitūta] bija gatava. Un kurš to visu izdarīja? Kurš izņēma no apgrozības tradīciju un idejas par jauno humānismu? Vai tad to CIP izdarīja? Man gan liekas, ka to no Kremļa darīja. (…)

Tātad bez atkārtotas šo ideju ienākšanas pasaulē, kurā cīņas lauks jau ir noteikts, šī “Čerčila – Rūzvelta pasaule” zaudēs “Hitleram”. Tāpēc no vienas puses ir jāapzinās, ka modernisms ir pirmajā plānā, ka modernisms ir galvenais cīnītājs, ka šis galvenais cīnītājs ir jāatbalsta (tāpēc, lai dzīvo Asads, Muberaks utt.), bet tai pat laikā ir jāsaprot, kas aiz tā visa stāv. Lietas būtība jau nav apstāklī, ka Muberaks Ēģiptē bija vājš. Nu atnāca Sisi, kurš nav vājš, bet arī viņš tāpat pēc gadiem pieciem būs spiests padoties. Bet tas dod laiku, pauzi, kuru ir iespējams izmantot. (…)

Avoti:
https://en.wikipedia.org/wiki/Operation_Gladio
http://www.litmir.co/bd/?b=248178
http://www.kurginyan.ru/book.shtml?id=18
http://www.hks.harvard.edu/fs/pnorris/Acrobat/Huntington_Clash.pdf
http://www.wesjones.com/eoh.htm
http://www.social-sciences-and-humanities.com/PDF/The-End-of-History-and-the-Last-Man-.pdf
http://eot.su/taxonomy/term/511

Informācijas aģentūra
/20.12.2015/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, BĒGĻU KRĪZE, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: SERGEJS KURGINJANS | 2 komentāri

Objektīvi Latvijas interesēs ir, lai Krievija pastāvētu un lai tur būtu kaut kāda kārtība

00577_Ansis_IvansDELFI Ārzemju ziņu nodaļas redaktora Anša Īvāna intervija ar Informācijas aģentūras redaktoru (12.11.2015, e-pasta sarakstē).

Jautājums: Jūs norādat, ka blogu veido domubiedru grupa – cik jūs esat?   Ar ko pats nodarbojaties, cik daudz laika veltāt blogam?

Atbilde: Blogs pārsvarā ir viena cilvēka projekts, lai gan tādā vai citādā formā reizēm piepalīdz arī citi, un joprojām nav atmestas sākotnējās cerības kaut kad nezin kad izveidot saliedētu un veikt spējīgu domubiedru grupu. Blogam tiek veltīts brīvais laiks – reizēm viss, reizēm daudz, bet reizēm tikai mazliet, atkarībā no noskaņojuma, aktuālajiem materiāliem un situācijas. Materiāli tiek atlasīti pēc principa, kas interesē pašam, tas var būt interesants un pamācošs arī cietiem.

Jautājums: Vai ir daudzi, kas iesūta rakstus brīvprātīgi?  (atsaucoties uz blogā minēto, ka labprāt pieņemsiet)

Atbilde: Rakstus iesūta, nevar teikt, ka daudz, bet sūta. Ne viss tiek publicēts, bet tiek.

Jautājums: Jūs minat, ka antikrieviskums un antipadomisms ir latviešu degradācijas iemesls [https://infoagentura.wordpress.com/par-mums/ ]. Kā jūs to skaidrojat?  Tāpēc, ka pretējais ir pakļaušanās amerikāniskajai kārtībai?

Atbilde: Jā, antipadomisms un antikrieviskums ir latviešu degradācijas iemesls, jo tās ir desktrukcijas. Uz naidu un nepatiku nevar neko konstruktīvu uzcelt, pat ja tam ir kāds pamats ( bet, manuprāt, nav). Antipadomisma un antikrieviskuma rezultātā latviešiem viegli sastāstīja un turpina iestāstīt visādas muļķības, kam ir dramatiskas un pat traģiskas sekas. Nebūtu šī naida, tad Latvija plauktu un zeltu, bet diemžēl stulblatvieši guva un gūst virsroku un pašreizējā katastrofa nebūt nav tas sliktākais, līdz kam mūs tas var novest, vēl ir gana zemu, kur krist. Tāpēc arī rakstu un tulkoju, lai izdarītu, ko varu, un pēc iespējas to nepieļautu.

Un vēl, gan antipadomisms, gan antikrieviskums ir visprastākā nepateicība, spļaušana akā, no kuras dzer, un tā zara zāģēšana, uz kura sēdi. Latvijas iedzīvotāju vairums tādā vai citādā mērā joprojām turpina lietot Padomju laiku produktus un tai pat laikā lamā tos laikus. Nu nav labi tā un tas nevar palikt nesodīts, ko arī vērojam.

Kas attiecas uz amerikāņiem, tad viņi tikai izmanto (un pēc tam veicina) cilvēku stulbumu, arī Latvijā. Ja Latvijā ir daudz aprobežotu un stulbu antikrievu, tad kāpēc lai viņus neizmantot savu mērķu sasniegšanai, kas arī tiek darīts. Tiesa Latvijai tas neko labu nesola, ko arī redzam.

Jautājums: Sadaļā par propaganda [https://infoagentura.wordpress.com/par-propagandu/ ] Jūs norādāt, ka pašlaik Krievijā sastopama Andropova stila propaganda, kurā tiek melots. Bet tajā pašā laikā jūs skaidrojat, ka izmantojat pārsvarā krievu avotus – kā jūs izvairaties no melīgas informācijas? Vai izmantojat tikai noteiktus medijus, kuriem uzticaties?  Vai izmantojat Krievijas varas finansētos medijus?

Atbilde: Ne tā sapratāt. Andropovs saviem padotajiem prasīja, lai propagandā meli nebūtu vairāk par 15% un tas ir minēts mūsdienu amerikanizēto mēdiju kontekstā, kuri šai ziņā vispār ir zaudējuši jebkādu mēra sajūtu, kādēļ tos arī vairs nelietoju un citiem neiesaku. Avoti, kas pārsvarā tiek izmantoti, ir norādīti sadaļā “Saites” labajā malā (to starpā arī RTR), tos vismaz pagaidām nav nācies pieķert pārmērīgā tendenciozitātē, melos un amoralitātē.

Jautājums: Jūs rakstāt, ka, lai  glābtos no smagām sekām ir jāizstājas no NATO un jāpārtauc graut Krievija, cik sapratu, lai būtu kāds, kas spēj pretoties ASV dominancei pasaulē. Bet, vai tas nenozīmētu, ka Krievijas stiprināšanās, lai spētu pretoties, būtu bijušo PSRS teritoriju pakļaušana un ietekmes sfēras palielināšana?  Ko tas galu galā nozīmētu Latvijai?  

Atbilde: Nevis, lai glābtos no smagajām sekām, bet, lai nepieļautu vissmagāko seku iestāšanos. Var dažādi izturēties pret Krieviju, bet objektīvi Latvijas interesēs ir, lai Krievija pastāvētu un lai tur būtu kaut kāda kārtība. Šie ir vieni no Latvijas sabiedrības kaut cik ciešamas eksistences priekšnosacījumiem. Angloamerikāņiem un attiecīgi arī NATO ir pavisam citas intereses – lai Krievija tādā vai citādā veidā nepastāvētu. Pie tam, lai kā arī stulblatvieši nemēģinātu izkalpoties angloamerikāņiem, viņi kā bija tā arī paliks angloamerikāņu acīs kā “soviet” un “russian”, tikai provinciālāki un stulbāki par krieviem. Tāpēc no vienas puses angloamerikāņi pret latviešiem izturas un vienmēr izturēsies pēc būtības necienīgi (kā pret pastulbiem, upurējamiem bandiniekiem), bet no otras puses Latvijas teritorijai Krievijas iznīcināšanas gadījumā ir paredzēts bēdīgs liktenis, līdzīgi kā visām teritorijām, kuras angloamerikāņi pieskaita Krievijai (nekā personīga, tikai ģeopolitiskā konkurenta likvidēšana vienreiz un uz visiem laikiem). Un “nacionāļi” var nepārtraukti kliegt, ka viņi nav ”krievi”, un līst zemāk par zāli, bet Latvijas ciešo vēsturisko un mentālo saistību ar Krieviju nekādi par nebijušu nepadarīsi. Aprobežoti prāti to var nesaprast un pat noliegt, bet gudri cilvēki to saprot un ņem vērā. Un angloamerikāņu stratēģiju plāno gana gudri cilvēki.

Ja par NATO runā, tad pēc vairākiem iekarošanas kariem, dalība šajā organizācijā visa cita starpā ir arī amorāla un pilnīgā pretrunā arī “brīvības ideāliem”, aizsedzoties ar kuriem Latvijas PSR tika pārveidota par nu jau vairs neeksistējošo Latvijas Republiku. Tā ir zemiska liekulība klaigāt par okupāciju un pašiem piedalīties citu valstu iznīcināšanā un okupācijā. Par to arī pienākas sods, kas tiek saņemts un kurš pat jau tuvākajā nākotnē var būt ļoti smags un pat iznīcinošs.

Un vēl dalība NATO visa cita starpā ir arī aprobežotības un stulbības pazīme, jo gan no drošības viedokļa, gan no praktiskā viedokļa neitralitāte Latvijai būtu daudzkārt izdevīgāka. Praktiskums, lai paliek, bet drošība tas ir būtiski. Mums blakām ir Krievija, kuras iedzīvotāju vairākums un gandrīz visi militāristi NATO uzskata par savu ienaidnieku, kas, ja radīsies tāda iespēja, fiziski iznīcinās Krieviju. Nav būtiski vai tas tā patiešām ir (manuprāt, acīmredzams, ka tā tiešām ir), bet galvenais, ka Krievijā tā uzskata, attiecīgi iestājoties NATO Latvija pati pieskaitīja sevi Krievijas ienaidniekiem un atdeva savu teritoriju varbūtējai agresijai pret Krieviju. Tāpat Latvija, visdrīzāk savu amerikāņu “draugu” mudināta, nav pievienojusies līgumam par bruņoto spēku skaitlisko ierobežošanu, kas formāli NATO ļauj sakoncentrēt Latvijas teritorijā neierobežotu skaitu karavīru, ko Krievijā uzskata par gatavošanos iebrukumam. Līdz ar amerikāņu okupantu parādīšanos Latvijā šis process jau ir sācies uz ko Krievijas analītiķi jau vērš uzmanību.

Tālāk Latvijā var tikt izvietotas gan amerikāņu pretgaisa aizsardzības sistēma (kas var kalpot kodollīdzsvara izjaukšanai), gan uzbrūkoša tipa raķetes. Tas tieši apdraud Krieviju.

Līdz ar Lielvārdes lidlauka nodošanu amerikāņiem, pastāv iespēja, ka Latvijā izvieto arī kodolieročus (ej nu izkontrolē vai kārtējā atlidojusī NATO lidmašīna nav bruņota ar kodolbumbām), kas vislielākā mērā apdraud Latviju, jo līdz ar to Latvija kļūst par reālu draudu Krievijai, pa kuru noteiktos apstākļos var tik dots preventīvs trieciens, tai skaitā arī ar taktiskajiem kodolieročiem (būtu muļķīgi no Krievijas puses gaidīt, kad ASV sakoncentrēs savus spēkus ap Krievijas perimetru un pirmā izšauj, tāpēc noteiktu ASV darbību gadījumā, ko Krievijas militārais izlūkdienests gana labi fiksē, Krievija var negaidīt).

Visbeidzot, līdz ar iestāšanos NATO un amerikāņu okupantu parādīšanos, ASV Latvijā ir brīvi iespējams organizēt jebkāda veida provokācijas tālākajām globālajām “spēlītēm” pret Krieviju.

Latvijai tas viss var nozīmēt ļoti lielu postu vai pat pilnīgu iznīcināšanu. Jums to vajag? Jūs esat gatavi “ziemeļatlantiskās solidaritātes” dēļ, kas praktiski ir vergošana angloamerikāņu izvirtuļu interesēm, upurēt savu tautu un niecīgās tās valstiskuma atliekas?

Informācijas aģentūra
/20.12.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

ASV viceprezidents piedāvā decentralizēt Ukrainu pēc ASV parauga

Džozefs Baidens

Džozefs Baidens

ASV viceprezidents Džozefs Baidens, 09.12.2015 viesojoties Ukrainā un uzstājoties Ukrainas parlamentā, visa cita starpā piedāvāja veikt nopietnas Ukrainas decentralizācijas reformas.

Savā pietiekami nekonkrētajā un šabloniskajā runā Baidens pateica arī sekojošo: “Konstitucionālā reforma iekļauj sevī arī juridisko reformu un decentralizāciju, kas neapdraud jūsu suverenitāti, bet gan palielina to. Tas ir nozīmīgs solis, lai izveidotu jaunu, stipru nāciju. Tas ir nozīmīgi Ukrainas eiropeiskai nākotnei. Šāda federalizācija aizsargāja mūsu [amerikāņu] nāciju kopš tās rašanās. Tās ir autonomas, neatkarīgas valstis [štati], kurai katrai ir pašai sava policija, pašai sava izglītības sistēma un pašai sava valdība, ko visu apvieno viena konstitūcija.”

(«Constitutional reform that includes judicial reform and decentralization, does not compromise your sovereignty, it enhances it. It’s an important step to building a strong new nation. It is important for Ukrainian European future. This issue of federalism is a thing that almost prevented our nation from coming into being. Autonomous independent states, the determination to have their own police forces, their determination to have their own education system, to have their own government under a united constitution».)

Jāatgādina, ka pašreizējā pilsoņu kara Donbasā formālais iemesls un formālais noregulēšanas ceļš ir Ukrainas decentralizācija, kuru pēc valsts apvērsuma pieprasīja Krima, Donbass un citi Ukrainas reģioni un kas tika kategoriski noraidīti, nežēlīgi apspiežot jebkurus decentralizācijas piekritējus. Arī Minskas vienošanos pamatā, kuras pašreiz nodrošina pamieru Donbasā, ir plašas autonomijas piešķiršanas nosacījums Donbasam, kas praktiski nozīmē Ukrainas decentralizāciju, jo līdzīgu statusu uzreiz var pieprasīt citi Ukrainas reģioni.

Konkrētais ASV viceprezidenta priekšlikums ir radikālāka Ukrainas decentralizācija, kādu savulaik pieprasīja Krima un Donbass un kādu paredz Minskas vienošanās.

Ukraiņu politologs Rostislavs Iščenko rakstā “Kā Baidens apglabāja Ukrainu” (Как Байден Украину хоронил: http://cont.ws/post/161658  ) pauž viedokli, ka Baidena priekšlikums ir nekas cits kā ASV sapratnes apliecinājums, ka vienotā Ukrainas valsts nekādi vairs nav glābjama (un tāpēc Ukrainai arī vairs netiek izsniegti aizdevumi) un ka tādējādi ASV mēģina iegūt sev labumu no vienotās Ukrainas eksistences pārtraukšanas, legalizējot pilnā sparā notiekošo centrālo valsts institūciju varas zaudēšanas procesu un mēģinot saglabāt kaut vai butaforisku centrālo varu, kuru var izmantot kā instrumentu starptautiskās diplomātijas arēnā.

Avoti:
http://cont.ws/post/161658
https://www.whitehouse.gov/the-press-office/2015/12/09/remarks-vice-president-joe-biden-ukrainian-rada

Informācijas aģentūra
/20.12.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Komentēt

Bezmaksas grāmatu papildinājums e-grāmatnīcā “Padomju grāmata” (12/2015)

00575_Padomju_gramataJaunākās bezmaksas grāmatas e-grāmatnīcā “Padomju grāmata” no oktobra līdz decembrim:

•    Fridrihs Engelss. Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās. (http://www.mediafire.com/download/zgy4rszplm5ne9r/Engelss.Gimenes….rar )
•    Andrejs Upīts. Spartaks un citi darbi (http://www.mediafire.com/download/p8efyoramn1acfn/Upits_Spartaks.rar )
•    Anna Brigadere. Triloģija: Dievs, daba, darbs. (http://www.mediafire.com/download/furz36tdum1cc3u/Brigadere_Trilogija.rar )
•    Анна Бригадере. БОГ, ПРИРОДА, ТРУД
•    Vladimirs Miške. Kas ir latviešu buržuāziskie nacionālisti? (1953) (http://www.mediafire.com/download/c3odc3rghnd09wa/Kas_ir_nacion%C4%81listi.rar )
•    Поварнин С.И. Чтение. Логика. Спор. (3 книги) (http://www.mediafire.com/download/mq9vzucexxlsezz/Povarnin_3.rar )
•    Александр Лейт. Агрессия империалистических держав в Латвии (1952) (http://www.mediafire.com/download/5x965cttdkrlz88/Latvia_1917%E2%80%941920._Leit.rar )
•    Ļeņins. Likvidatori un latviešu strādnieku kustība (1914)b (http://www.mediafire.com/download/yeqt05g0752tvg0/Lenins.Likvidatoriunlatviesustradniekukustiba%281914%29.rar )
•    Историческая наука Советской Латвии на современном этапе (http://www.mediafire.com/download/zabg5414i8x6355/IstNaukaSovLatvii.rar )
•    П. Стучка – революционер, мыслитель и государственный деятель.
•    (http://www.mediafire.com/download/3909e02qyyzv8qv/Stucka_1965.rar )
•    Marks. Darba alga, cena un pelņa (1865)
•    Pļehanovs. Jautājumā par personības lomu vēsturē (1898)
•    Ļeņins. Proletāriskās revolūcijas kara programma (1916)
•    Иван Вольнов. Повесть о днях моей жизни.
•    Staļins. Runa pirms vēlēšanām (1946)
•    Par XIX gadsimta krievu klasisko filozofiju (1946)
•    Пээгель Ю. Я погиб в первое военное лето
•    Население и потери ЛССР 1941-1945 гг. (два документа)
•    Латвия под игом нацизма (pdf, документы)
•    Staļins. Par agrāras politikas jautājumiem PSR savienībā.1929.
•    Революционное лето 1940-го в Эстонии (история 40-года в Эстонии)
•    Эстония. Кровавый след нацизма: 1941–1944 годы (pdf, документы)
•    Прибалтийский национализм в документах НКВД, МВД и МГБ СССР
•    Fridrihs Engelss. Sociālisma attīstība no utopijas par zinātni
•    Анатоль Имерманис. Пирамида Мортона
•    Francis Rekšņa. Harijs Galiņš. Spartaks Kurzemē.
•    Ļeņins. Sociālisms un karš (1915)
•    Андрей Упит. Северный ветер. Новеллы
•    Янис Яунсудрабинь. Белая книга.

Uz 08.10.2015 e-grāmatnīcā “Padomju grāmata” bija pieejamas sekojošas grāmatas:

•    Vilis Lācis. Kopotie raksti. (http://www.mediafire.com/download/n1fyd2wontyj5d6/Lacis+V.rar)
•    Nikolajs Jakovļevs. CIP pret PSRS. (1983) (www.mediafire.com/download/grb74r7idyazf66/CIP+pret+PSRS.rar )
•    И. Ринг. Как живут крестьяне Латвии. 1934, krieviski (http://www.mediafire.com/download/89su5s9e6gd98w8/%D0%A0%D0%B8%D0%BD%D0%B3_%D0%BA%D1%80%D0%B5%D1%81%D1%82%D1%8C%D1%8F%D0%BD%D0%B5+%D0%9B%D0%B0%D1%82%D0%B2%D0%B8%D0%B8_1934+.rar )
•    P. Birkerts. Ko tauta saka par baznīcu un mācītājiem. 1927 (http://www.mediafire.com/download/1vs2hbl9afjiwpb/Birkerts_tauta_par+bazn%C4%ABcu_.rar)
•    Herberts Velss. 6 grāmatas: Laika mašīna (1895), Neredzamais cilvēks (1897), Pasauļu karš (1898), Kad guļošais mostas (1899), Pirmie cilvēki uz Mēness (1901), Dievu ēdiens (1904)
•    Fridrihs Engelss. Par vēsturisko materiālismu (1892)
•    L. BERIJA RUNA VK(b)P XIX KONGRESĀ (1952. g. 7. oktobrī)
•    Ļeņins. Marksisma trīs avoti un trīs sastāvdaļas (1913)
•    Молок А. И. Революции 1848—1849 годов (krieviski)
•    Ļeņins. Referāts par 1905. gada revolūciju (1917)
•    Ļeņins. Par lielkrievu nacionālo lepnumu (raksti 1913-1914)
•    Staļins. Sociālisma ekonomiskas problemas PSR savienība (1952)
•    Ļeņins. Tezes nacionālajā jautājumā (1913)
•    Ļeņins. Par Eiropas Savienoto Valstu lozungu (1915-1916)
•    Ян Райнис. Стихотворения, пьесы. (1976) (krieviski)
•    Engelss. Ludvigs Feierbachs un klasiskās vācu filozofijas gals (1885)
•    Staļins. Marksisms un valodniecības jautājumi. (1950)
•    Staļins. Par dialektisko un vēsturisko materialismu (1938)
•    А. Петренко “Прибалтика против фашизма.” (krieviski)
•    PSRS konstitūcija . projekts, 1977g. (http://www.mediafire.com/download/e8b8iye1jpgwjef/PSRS_konstitucija_1978.rar )
•    Staļins. Par Ļeņinisma jautājumiem. 1926 (http://www.mediafire.com/download/acpagiehjb0arzl/Stalins.Par_Le%C5%86inisma_jaut_1926.rar )
•    Aleksandrs Beļajevs. 4 grāmatas: Cilvēks – Amfībija (1928), Nogrimušo Kuģu sala (1929), Pazaudētā seja (1929), Profesora Dovela galva (1925-1938)
•    G. Adamovs. Divu okeānu noslēpums. (1938)
•    Григорий Адамов. 5 книг (krieviski): 1930-е – Корaблекрушение нa Ангaре. (Сильная вода, Рассказ Диего, Электростанция на морозе) (рассказы), 1935 – Авария, 1936 – Завоевание недр, 1937 – Победители недр, 1946 – Изгнание владыки, 1938 – Тайна двух океанов
•    Вилис Лацис. 8 книг.(krieviski): “Бескрылые птицы” 1933, “Сын рыбака” 1934, “Земля и море” 1938, “Семья Зитаров” 1938, “Игра над бездной” 1939, “Буря” 1948 (Сталинская премия 2-й степени), “К новому берегу” 1951 (Сталинская премия 1-й степени), “Потерянная родина” 1953
•    Komunistiskās partijas manifests (1848)
•    Staļins. Par ļeņinisma pamatiem. (1924)
•    Ļeņins. Valsts un revolūcija. 1917 (http://www.mediafire.com/download/hrrjzrvp4449i3d/%C4%BBe%C5%86ins.+Valsts+un+revol%C5%ABcija.+1917.rar)
•    Ļeņins. Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija. 1916 (http://www.mediafire.com/download/ai3o7gj25tnjfj6/Lenins.+Imperialisms+ka+augstaka+kapitalisma+stadija.+1916.rar )

Avots:
http://padomjugramata.ucoz.com

Informācijas aģentūra
/20.12.2015/

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Frīdriha Šillera (1759-1805) dzeja

Frīdrihs Šillers

Frīdrihs Šillers

1. Cerība (atdzejoja Andrejs Balodis)

Gan runā un sapņo cilvēki daudz,
Par labākām nākotnes dienām
Uz priekšu tos mērķi spožākie sauc,
Redz viņus traucam un skrienam;
Kļūst pasaule veca, atkal jauna dzimst,
Vien cilvēka cerības neaprimst.

Mums cerības dzīvībai vārtus ver,
Tās apstaro puisēna pieri,
Un jaunekli viņu burvīgums tver,
Tām sirmgalvja sirdī nav miera;
Pat no kapa, kur gurdo gaitu tam beigt,
Liek viņš cerību asniem augšup vēl steigt.

Tās nav tikai tukša skaņa un māns,
Ko neprāta galvās mēs nesam,
Šalc dziļi sirdī kā okeāns:
Kam labākam dzimuši esam.
Un kas šais krūtīs kā dārgakmens mirdz,
Prom nedos to cerību pārpilnā sirds.

***

2. Orleānas jaunava (atdzejoja Andrejs Balodis)

Viss gaišais cilvēcē lai zaimos gaistu,
Kā dubļus izsmieklu tev sejā sviež,
Ir vienmēr naidā nopēlējs ar skaisto,
Ne cilvēkam, ne dieviem ceļu griež, –
Visdārgāko tas sirdij atņemt tīko,
Bet tukšumu vien iegūst bezgalīgo

Kā tu no tālā bērnu dienu loka
Tik skaidra sapņos meitenīgajos,
Sniedz dzejas dieve tev nu savu roku,
Lai aizlidotu zvaigžņu augstumos,
Un spožums nemirstīgs ap tevi plīvo, –
Ko radījusi sirds, tas mūžam dzīvo.

Arvien vēl tīro nomelnot kāds vēlas,
Par krietno, izcilo ar nievām čukst;
Bet nebaidies! Ir sirdis skaistas, kvēlas,
Vien labajam un daiļajam tās pukst.
Lai tirgus paļās Mamons rod sev māju,
Gars cildenāks mīl cildenāku stāju.

***

3. Jātnieku dziesma (atdzejoja Eduards Veidenbaums)

Nu taisieties, biedri, nu jāsim viss bars
Uz kauju, uz svabadu dzīvi!
Tur kaujā vēl vīram ir īstais svars,
Tur krūtis vēl cilājās brīvi,
Nevienu tur nepārspēj varmāks bargs,
Ikkatrs pats sevim ir kungs un sargs.

Iz pasaules brīvība nīcin nīkst.
Tik kalpību ieraudzīt vari;
Pie kājām viltīgiem blēžiem slīgst
Tie gļēvie cilvēku bari.
Ko nebaida šaušalīgs nāves skats,
Tik zaldāts ir brīvs, tik zaldāts viens pats!

Viņš dzīves bailību projām sviež,
Ne bēdu, nedz rūpju vairs nav tam;
Drošs liktenim krūtis viņš pretī griež,
Tikt šodien, tikt rītdienu kautam,
Un, rīt ja ir jāmirst, tad dzīvības kauss
Līdz dibenam šodien vēl jātukšo sauss.

No debesīm laime tam negaidot līst
Un neprasa pūliņu grūtu.
Uz laukiem darbinieks strādājot svīst,
Iz zemes lai mantu sev gūtu.
Ik dienas viņš dzīvojot urbjas un rok,
Līdz nobeidzas mūžs un kapu tam rok!

Uz ātrajā kumeļa jātnieks ikbrīd
Ir bīstams ciemiņš patiesi.
Rau, kāzu nams ugunīm apgaismots spīd,
Bez lūgšanas klāt viņš par viesi,
Viņš nelaksto daudz, nedz ilgi lūdz,
Ar joni viņš daiļāko vainagu plūc.

Kam, meitene, raudi, kam sērojies daudz?
Met skumjas reiz projām pie malas!
No miera tev mīļāko kauja trauc.
Tam ilgi mīlēt nav vaļas.
To liktenis ātrais projām drīz rauj,
Uz vietas tam palikt ne brīdi neļauj.

Uz kauju kumeļiem laižam nu skriet!
Tur kaujā pūš brīvības dvaša.
Vēl jaunība zaļo, vēl brīvība zied.
Lai dodamies pasaulē plašā!
Kas dzīvību baidās ķīlā likt,
Pie īstas dzīvības nevar tikt.

***

4. Ilgas (atdzejoja Jāzeps Osmanis)

Paverieties, miglas vāli,
Lai reiz biezā tumsa zūd!
Rādiet gaišo saules tāli,
Kur var cilvēks laimīgs būt.
Lūk, tur, spoži apstaroti,
Kalni mirdz un piekalnes.
Ja man būtu spārni doti,
Turpu aizlidotu es.

Tur es līru balsis dzirdu,
Debesis tur dzidras spīd.
Un, man mieru nesot sirdī,
Vēju pūsmas garām slīd.
Redzu mūžam zaļas mētras,
Redzu, zelta augļi lās,
Un tur bargās ziemas vētras
Ziedu klajos neplosās.

Ak tu tāle apburošā!
Cik tur viss ir košs un skaists!
Topot dedzīga  un droša,
Vienmēr jauna sirds tur kaist.
Traukšos turp! … Nē, nesasniegšu …
Uz šo zemi nogriezts ceļš:
Upe tieši manā priekšā
Baltus straumes viļņus veļ.

Lūk, kur laiva … Brauksim pāri!
Kur tu esi, pārcēlāj?
Tversim rokās airu pāri,
Bura ceļa vējam māj.
Droši laivu bangās dzīsim.
Nelūdz dievu kā līdz šim, –
Ceļu paši atradīsim,
Brīnumzemi sasniegsim!

***

5. Zemes dalīšana (atdzejoja Jāzeps Osmanis)

– Lūk, pasaule! – tā Zevs pār debess jumu
Sauc mirstīgajiem: – Saņemiet!
To dodu jums kā mūža mantojumu,
Bet brālīgi tik sadaliet!

Gan jauns, gan vecs nu metas dalīt zemi,
Un šajā darbā savu tiesu veic:
Ņem arājs druvā visu, kas vien ņemams,
Bet mednieks mežā medīt steidz.

Krauj tirgotāji mantu kaudzes lielas,
Smeļ abats vīnu, mucās uzkrāj to,
Bet karalis slēdz visus tiltus, ielas
Un ņem sev daļu desmito.

Visbeidzot tad, kad dalīšana galā,
Nāk dzejnieks, ceļa putekļos viss tīts,
Nav viņam atlicis nekas vairs galu galā:
Viss sen starp citiem izdalīts.

– Ak! Es viens vienīgs aizmirsts, viens no visiem,
Es, kungs, tavs uzticamais dēls! –
Viņš skaļi izsaucas un abas rokas izslien
Pret troni, kurā Zevs sēž cēls.

– Ja savu laiku sapņos pavadīji, –
Zevs vēsi atbild, – tad te gausties beidz.
Kad zemi dalījām, kur tad tu biji?
– Pie tevis, – dzejnieks klusi teic.

– Es tavā apskaidrotā sejā vēros,
Tāds gaišums pretī staroja no tās!
Gars noreiba man tavās gaismas sfērās
Un zeme: piedod! – aizmirsās.

– Nu ko? – man nav ne birzs, ne meža slaikā,
Ir zeme izdalīta, – saka Zevs.
– Ja gribi – debesīs nāc katrā laikā –
Būs vārti vienmēr vaļā tev.

***

6.Cimds (atdzejoja Jāzeps Osmanis)

Pie zvēru dārza smaidot
Un skaistu cīņu gaidot,
Sēd ķēniņš Francs.
Tam blakus augstības spožās,
Bet balkona greznajās ložās
Sēd dāmu pulks elegants.

Un, tiklīdz ar slaidu roku,
Ceļ ķēniņš augšup roku,
Tā paveras pirmais krāts,
Un lauva kāds
Jau laukā skrien,
Drīz vien
Tas glūnot stājas
Un izstaipa kājas,
Un, žāvas mākdams,
Iesnaužas krākdams.

Un, ķēniņš, jau dusmoties sākdams,
Dod atkal mājienu,
Un veras krāts,
Un nu
Pie lauvas straujš
Skrien tīģeris klāt.
Lauvu ieraugot, tas
Skaļi ierēcas,
Bet briesmas te viež,
Asti gredzenā griež
Un atņirgdams plēsīgos zobus,
Ar lielu līkumu vien
Lauvam apkārt lien.
Tad kā draudot un lūdzot
Arī apguļas rūcot –
Bez kāda nodoma ļauna.

Ķēniņš pamāj no jauna,
Un atveras krāts, un laukumā
Divi leopardi izskrien no tā.
Tie tīģeri redz,
Klāt viņam lec,
Un tas
Acis dusmās jau šauda,
Bet ierūcas lauva tad,
un, skat,
Plēsoņu nemiers rimst,
Laukums klusumā grimst, –
Arī svītrainos kaķus māc snauda.

– Re! – iekliedzas balsu simts. –
No balkona nokrīt kāds cimds.
Starp lauvu un tīģeri tas
Liekas tik sīks un mazs.

Un bruņinieku Deloržu sauc
Un smīnot teic jaunkundze Kunigunda:
– Klau, bruņinieka kungs, ja daudz
Jums vēl mīlas, ko solāt jūs man ik stundu,
Tad cimdu manu uznesiet!

Un bruņinieks pagriezies iet.
Dzird visi tā soļu dimdu,
Redz visi, kā nokāpj viņš lejā,
Un vaibsts tam pat nepakust sejā,
Kad paceļ viņš nomesto cimdu.

Un izbīlī gluži rāmas
Nu noraugās cēlās dāmas,
Kā bruņinieks visu to veic.

Tad pēkšņi kā brāzmainā jundā,
Visi iekliedzas, bruņinieku sveic,
Un ar laimīgu smaidu steidz
To saņemt jaunkundze Kunigunda.

Bet viņš cimdu sejā tai met:
– To paldies sev varat paturēt! –
Un aiziet no tās tai pat stundā.

***

7. Meitene no svešuma (atdzejoja Andrejs Balodis)

Reiz gadā, kalnu strautiem urdzot,
Pie ganiem nāca meitene,
Tai cīruļi pār pleciem spurdza,
Kā brīnumu to sveica te.

Neviens šeit viņu nepazina,
Tā sveša bija ielejā,
Un pēdas, ko tai kājas mina,
Drīz pagaisa, kad šķīrās tā.

Tās ierašanās laimi sniedza
Un sirdis dziedēja, kas skumst,
Bet katru nekautrību liedza
Tās skaidrība un cildenums.

Tā puķes nesa rokās abās
Un augļus citur briedušos –
Tur, citā, laimīgākā dabā,
Un saules staros kvēlākos.

Ikviens no viņas guva balvu, –
Tam zieds, bet citam auglis dots,
Gan zēns, gan vīrs ar sirmu galvu
Uz mājām devās aplaimots.

Un visiem viņa uzsmaidīja,
Vismaigāk pāriem jaunajiem –
Ar dāvanām tos apveltīja
Un ziediem visukrāšņākiem.

Informācijas aģentūra
/20.12.2015/

Posted in DZEJA, Kat.: Kultūra, Reģ.: Vispasaules, Veids: Ziņa | 2 komentāri

Harija Potera patiesās jēgas analīze

PotersLai gan poteromānija ir noplakusi vairākus gadus atpakaļ, grāmatu sērija par Hariju Poteru nav aizmirsta, iegūstot klasikas statusu un ieņemot savu vietu pasaules kultūrā. Jā ir pazudusi psihoze un ažiotāža, bet pats darbs ir kļuvis par nopietnu marketologu, filologu, kulturologu un literatūrzinātnieku pētījumu objektu.

Labi atceros kā savulaik cilvēki, kuri izlasīja “pirmo Poteru”, mocījās ar jautājumu “kāpēc?”. Kāpēc paprasts stāstiņš, kurš bija domāts desmitgadniekiem, kurš ir pārpildīts ar nesaderībām, nepilnībām, loģiskām, psiholoģiskām un cita veida kļūdām, spēja iekarot pasauli? Kāpēc grāmatu izpirka tik milzīgās tirāžās?

Grāmatās par Hariju Poteru patiesībā nekā nebija un tai pat laikā tajās bija viss. Viss, lai miljoni dažādu kultūru un nacionalitāšu pārstāvji ar nepacietību gaidītu nākamo turpinājumu. Tajā bija viss, lai pēc tam brendu “Harijs Poters” novērtētu vairākos miljardos dolāru, viss, lai katra filma, kura ir uzņemta pēc Roulingas grāmatas, pārspētu kases ieņēmumu rekordus. Viss, lai internetā parādītos simtiem “poterisku” mājaslapu, bet daudzi fanāti sēstos rakstīt savas grāmatas par tēmām, kas ņemtas no poteriādas.

Un to visu ir paveikusi vienkārša, otršķirīga bērnu pasaciņa? Nē, tā tas nevar būt, un tāpēc mēģināsim tikt ar to skaidrībā.

Sākumā pievērsīsimies dažiem grāmatas varoņu likteņiem.

Harijs Poters – bārenis, zaudēja vecākus agrā bērnībā, uzauga radinieku mājās, kuri viņu nevarēja ciest un gadiem visādi nīdēja.

Baltuss Dumidors (Albus Dumbledore/Альбус Дамблдор) – burvju pasaules galvenais burvis (mags). Visu mūžu mokās dēļ tā, ka netieši ir vainojams savas māsas nāvē. Sižeta gaitā iet bojā.

Sīriuss Bleks – Harija Potera krustēvs, viņa tēva tuvākais draugs. Kļūdas pēc ir ieslodzīts cietumā, kur pavadīja vairākus gadus. Viņam izdevās izbēgt un satikties ar Hariju. Kad viņa dzīve tikko sāka nokārtoties, Siriuss iet bojā.

Remuss Ļupins (Remus Lupin / Ремус Люпин) – tuvs Harija Potera tēva draugs. Izstumtais, jo bērnībā viņu sakoda vilkatis un viņš pats kļuva par vilkati. No viņa vairās visi un viņš dzīvo nabadzībā. Kad beidzot viņš atrod savu laimi, apprecas un viņam piedzimst bērns, viņu ar sievu nogalina, bet viņu bērns paliek par bāreni.

Severuss Strups (Severus Snape / Северус Снейп) – visu dzīvi cieš, jo ir netieši vainīgs sievietes, kuru mīlēja, nāvē. Pie tam šī sieviete (Harija Potera māte) noraidīja viņa mīlestību un aprecējās ar cilvēku, kurš bērnībā Strupu drausmīgi pazemoja.

Nevils Lēniņš  (Neville Longbottom / Невилл Лонгботтом) – Harija Potera draugs, kuru audzina vecmāmiņa. Viņa vecāki tika spīdzināti un no sāpēm sajuka prātā.

Voldemorts (viņš arī Tumšais Lords un Volands de Morts) – izaudzināts nožēlojamā bāreņu patversmē. Viņa māte nomira dzemdībās. Vīrs viņu pameta, kad viņa bija stāvoklī. Voldemorts visu mūžu mēģina atrast paņēmienu kā kļūt nemirstīgam, tāpēc pakļauj sevi dažādām maģiskām transformācijām, izkropļo savu ķermeni un dvēseli. Jo tuvāk mērķim viņš nokļūst, jo lielāka kļūst viņa personības degradācija ar acīmredzamu prāta spēju zudumu.

Septiņu grāmatu romāns burtiski ir pārpildīts ar visdziļākām skumjām un sāpēm, bet klasiskā “hepienda” nav. Jā, Harijs Poters izdzīvoja, bet Voldemorts, kā pienākas ļaundarim, tiek uzveikts. Tomēr sižeta attīstības gaitā iet bojā gandrīz visi gaišākie grāmatas varoņi, kuri tā iepatikās lasītājiem. Un tā, gribat apgalvot, ir bērnu grāmata?

Tagad apskatīsim tematus, kuri tiek apskatīti Roulingai piedēvētajā grāmatā: dzīve pēc nāves, mazākā ļaunuma problēma, dvēseles un saprāta saistība, varas jautājumi – formālās un reālās, kā arī daudzi citi temati, kuri nevar būt saprotami maziem bērniem. Domāju ar jau minētajiem argumentiem pietiek, lai apgalvotu, ka grāmata ir nopietna.

Visbeidzot ir vēl viens, visnopietnākais arguments, ka Harijs Poters nav vienkārša bērnu grāmatiņa. Kad līdz romānu sērijas nobeigumam bija vēl tālu, krievu internetā parādījās raksts “Profesora Dumidora lielā spēle” («Большая игра профессора Дамблдора»), kurā tika pierādīts, ka grāmatu sērijas par Hariju Poteru saturam ir šifrēts “otrs saturs”, kura jēga nebūt nav bērnu. Pie tam poteriādas autors spēlējas ar lasītājiem, dodot grāmatas pamatsaturā atslēgas uz šo “otru saturu”, lai uzmanīgs, gudrs un zinošs lasītājs tomēr spētu nokļūt līdz apslēptajām domām.

Citiem vārdiem sakot, Harija Potera teksts ir daudzslāņains un lasīt to var dažādi, un jo izglītotāks, zinošāks un erudītāks ir lasītājs, jo vairāk romāna jēgu tam pavērsies. Un visādas sižetiskās nesaderības tikai virspusēji tādas šķiet.

Šis raksts uzreiz izraisīja prognozējamu reakciju. Uzreiz parādījās skeptiķi, kuri paziņoja, ka autors meklē melnu kaķi melnā istabā, kurš tur nekad nemaz nav bijis. Sak, grāmatiņa ir bērnu, varoņu raksturi un motivācija ir ļoti vienkārša, un nevajag to mākslīgi sarežģīt. Roulinga esot talantīga autore, bet tomēr iesācēja, tāpēc nav jābrīnās par viņas kļūdām. Skeptiķus nebija iespējams pārliecināt un uz katru argumentu tie atbildēja: “Ai nu atkal tās sazvērestības teorijas”. Tomēr, kad poteriāda tika pabeigta, raksta autoram (kurš to uzrakstīja ilgi pirms grāmatas noslēguma) izrādījās taisnība līdz pat sīkumiem, bet Harija Potera pēdējā grāmatā speciāli īpaši neattapīgajiem lasītājiem jau gandrīz tiešā tekstā tika pavēstīts par satura daudzslāņainību un slēptajām jēgām.

Tādējādi poteriāda ir ne tikai nopietns darbs, tas ir ļoti nopietns darbs un ir spēcīgs propagandas un manipulācijas instruments. Šis stāsts aizrāva ne tikai 1990-o gadu bērnus, bet arī viņu vecākus. Šo efektu daudzkārtīgi pastiprināja milzīgā industrija, kura izveidojās ap “Harija Potera” brendu. Jau tikai šī iemesla dēļ vien poteriādai ir vērts pievērst īpašu uzmanību.

Grāmatas sižets ir konstruēts sekojoši. Kad Harijam Poteram paliek 11 gadi, viņš iestājas burvestību apmācības skolā Hogvarda [neveiksmīgajā latviešu tulkojumā – “Cūkkārpa”], kuras pilns apmācības kurss ir septiņi gadi. Katra Harija Potera grāmata vēsta par notikumiem burvju pasaulē attiecīgajā mācību gadā.

Pirmā Harija Potera grāmata stāsta par Hariju – bērnu un tik tiešām pirmkārt ir domāta bērnu auditorijai, tomēr katra nākamā grāmata kļūst “pieaugusāki”, jo pieauga gan pats Harijs, gan arī viņa auditorija, kura ar nepacietību gaidīja nākamo turpinājumu.

Bērni, kuri sāka lasīt Poteru vēl 1990-ajos gados, kad iznāca pirmā grāmata, kļuva pilngadīgi. Viņi auga kopā ar Hariju un attiecīgi arī tika audzināti ar Potera grāmatu palīdzību. Vesela paaudze ir piesūkusies ar idejām, kuras ir paustas romānā, un ar to lieta vēl nebeidzas. Jau aug nākamā paaudze, kura pārņem stafeti no iepriekšējās. Tāpēc Harija Potera iedarbības ideoloģiskais efekts turpināsies vēl ļoti ilgi.

Tātad, kādas idejas tiek sludinātas poteriādā? Un atkal ideoloģiskā daļa te ir jāsadala bērnu un pieaugušo daļās.

Bērnu daļa ir banāla un tipiska kā visām pasakām. Kā parasti tiek apdziedāta īsta draudzība, savstarpējā palīdzība (plašākā nozīmē – kolektīvisms), līdzcietība, altruisms, pašuzupurēšanās utt. Protams, galvenais negatīvais varonis ir tā visa pilnīgs un absolūts pretmets – sava veida Kašejs Nemirstīgais.

Un kādas idejas grāmata nes pieaugušajiem?

Lai cik tas dīvaini arī nebūtu, pie visām acīmredzamajām atšķirībām, abi galvenie burvju pasaules burvji – “labais” Dumidors un “ļaunais” Voldemorts ir līdzīgi divos ļoti būtiskos aspektos. Viņi abi grib pārveidot esošo pasauli saskaņā ar savu vērtību sistēmu un ieskatiem, kā arī abi mēģina uzvarēt nāvi. Citiem vārdiem sakot, viņi abi met izaicinājumu Sistēmai un Dabai. Un runa te neiet par to, ka “Dumidora pasaule” iespējams ir labāka par esošo, bet “Voldemorta pasaule” ir elle zemes virsū. Svarīgi te ir, ka viņus abus neapmierina ierastā kārtība un ka viņi abi ir gatavi to mainīt radikālām metodēm.

Un ko mēs redzam? Šīs abas idejas Harija Potera autors mērķtiecīgi diskreditē. Melnais Lords sasniedz parodiju par nemirstību, bet Dumidors novēršas no izvēlētā ceļa, sākot uzskatīt to par kļūdainu.

Voldemors grāmatā ir parādīts kā aprobežots kroplis, kurš, dzenoties pēc nemirstības, ir zaudējis cilvēcisko veidolu, un kurš ilgajos savas dzīves gados tā arī nespēja pieaugt. Apkārtējo sapratnes jomā viņš, būdams vecs, gribasspēka pārpilns un maģiski apdāvināts, izrādās glupāks par pusaudzi, tāpēc uz katra soļa pieļauj kļūdas, kuru cēlonis ir psiholoģiskā brieduma trūkums. No grāmatas teksta ir noprotams, ka šis psiholoģiskā brieduma trūkums ir personības degradācijas rezultāts, ko izraisīja mēģinājumi panākt nemirstību.

Otrs mērķis – izmainīt pasauli, arī ne tiek sasniegts, un pēc visa ir noprotams, ka nemaz nevarēja tikt sasniegts. Burvju pasaules labākie pārstāvji ar riebumu noraidīja Tumšā Lorda lozungus un metodes, ar kurām tas mēģināja tos iedzīvināt. Izrādījās, ka Voldemorta pusē pēc būtības bija visai vāji spēki – saujiņa kropļu un izstumto, kuri paši pakāpeniski sāka neieredzēt savu pavēlnieku. Lai gan Tumšais Lords gāja bojā divkaujas ar Hariju Poteru laikā, viņa plāni sabruka jau ilgi pirms tam.

Tai pat laikā Dumidors ir parādīts kā ļoti gudrs un cienījams cilvēks. Bet viņš taču arī kādreiz sapņoja izmainīt pasauli un uzvarēt nāvi. Šo savu dzīves periodu Dumidors atceras ar kaunu. Viņš sauc sevi par muļķi, jo kādreiz bija domājis sasniegt ko tādu. Citiem vārdiem sakot, viņa galvenā gudrība ir apstāklī, ka viņš spēja apstāties un atteikties no tiem mērķiem, kurus sev uzstādīja jaunībā. Savukārt Tumšais Lords gāja tālāk un pārvērtās par ļaunu, primitīvu radību, kura ir nolemta neveiksmei dēļ sava pārmērīgā ļaunuma un aprobežotības.

Harijs Poters viegli tiek galā ar tiem kārdinājumiem, ar kuriem netika galā Tumšais Lords un no kuriem ar tik lielām grūtībām izdevās izvairīties Dumidoram. Harijam nav vajadzīga vara. Viņš necenšas uzvarēt nāvi, jo ne pārāk baidās no tās.

Pie tam gan vara, gan uzvara pār nāvi it kā “pašas no sevis” dodas Harijam rokās. Apkārtējie atdzīst viņā līderi, lai gan viņš netiecas pēc līderības, bet maģiskie artefakti, ar kuru palīdzību var uzvarēt nāvi, arī nokļūst Harija rokās.

Gala beigās divi izcili burvji – Dumidors un Voldemorts atzīst pusaudža – burvja pārākumu. Pirmais tieši atzīst Potera tikumisko un cilvēcisko pārākumu. Otrs neuzskata tikumību un cilvēcību par priekšrocību, bet zaudē divkaujā lielā mērā arī tāpēc, ka nenovērtēja tādas gaišas cilvēciskās īpašības kā spēju mīlēt, līdzcietību un uzupurēšanos citu labā.

Melnais Lords pārspēj Hariju daudzos rādītājos. Voldemortam no dabas ir dotas neiedomājamas maģiskas spējas, viņš ir harismātisks, neatkarīgs un kopš bērnības patstāvīgs. Viņš ir spējīgs desmitiem gadu iet pretī noliktajam mērķim, neskatoties ne uz kādām grūtībām. Viņš ir lielākais maģijas pētnieks (maģija grāmatā ir attēlota kā zinātnes disciplīna) un drosmīgs eksperimentētājs, kurš ir veicis daudzus izcilus atklājumus.

Būdams mūžīgais vienpatis bez sakariem, naudas un atbalsta, viņš paceļas arvien augstāk un augstāk, kļūstot par burvju pasaules draudu. Bet Tumšais Lords ir morāls kroplis un tā ir viņa vājība. Voldemorts izzina vislielākos nāves maģijas noslēpumus, bet mīlestība ir stiprāka par burvestībām, saka Dumidors, un viņam izrādās ir taisnība.

Ko tad mēs redzam? Stāsts par Hariju Poteru, protams, ir himna cilvēcībai, tomēr, apdziedot cilvēcību, autors ļoti stipri kritizē radikālas pasaules izmaiņu ideju un noniecina patiešām dižus cilvēkus.

Epilogā Harijs Poters pavada savus bērnus uz skolu, kuru pabeidza pats. Drako Malfojs – Harija skolas laiku nedraugs, stāv mazliet tālāk arī kopā ar savu bērnu. Viņi tā arī nav atraduši kopēju valodu. Aplis ir noslēdzies, laiks ir ciklisks. Pasaule palika tāda pati, kāda tā bija pirms Voldemorta un Dumidora. Bet Harijs Poters atrada savu laimi, vienkāršā cilvēka mietpilsonisko laimi. Viņš nav maģijas ministrs, ne arī dižs burvis, ne arī pārveidotājs. Viņš ir tikai laimīgs tēvs. Un gudrība te ir nemēģināšanā mainīt pasauli, bet tieši pretēji ir jāaizsargā sen nodibinātā kārtība no nemiera cēlājiem un dumpiniekiem.

Nemēģiniet izmainīt dabīgo notikumu gaitu, tāda ir galvenā romāna Harijs Poters ideja. Lūk, tādā garā romāna autors mēģina audzināt savus lasītājus. Tāpēc ir jāuzdod klasiskais jautājums: “Kam tas ir izdevīgi?”.

Bet, lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāsaprot kādā pasaulē no sociālā skatu punkta notiek romānā aprakstītie notikumi. Citiem vārdiem sakot, ir jāsaprot  kāda sociālā grupa atrodas vēstījuma centrā.

Protams, runa te iet par eliti. Magu bērni mācās iestādē ar visai interesantu nosaukumu “Hogvarda”, tas ir Hārvardā vai iespējams Hārvardas un Oksfordas apvienojumā. Bērni brauc projām no vecākiem un dzīvo skolā visu mācību gadu, nēsā skolas formu, vāc balles, kārto eksāmenus, kas ir tipiska Anglijas un ASV labāko elitāro skolu iezīme, kurās gatavo pasaules eliti.

Ņemsim vēl vērā, ka no visiem pārējiem cilvēkiem elite atšķiras ar to, ka tai ir milzīgas iespējas. Elites pārstāvji var darīt to, ko citi nevar. Tieši tas arī romānā ir aprakstīts, jo burvji ir spējīgi uz to, kas parastajiem cilvēkiem nav pieejams.

Svarīgi, ka bērni, kuriem ir burvju spējas, ne obligāti piedzimst burvju ģimenēs. Burvju pasaule seko līdzi tādiem bērniem no vienkāršām ģimenēm un “ņem” tos pie sevis , ļaujot tiem attīstīt savas netipiskās spējas Hogvardā. Citiem vārdiem sakot, spējīgākie vienkāršie cilvēki tiek uzņemti elitē. Tādējādi elitārā sociālā grupa iegūst “svaigas asinis” un atjaunojas. Tomēr ne visi burvji ir apmierināti ar šādu lietu kārtību. Daļa elites ir pārliecināta, ka Hogvardā vajag uzņemt tikai “tīrasiņainos”, tas ir bērnus, kuri ir piedzimuši burvju ģimenēs. Citiem vārdiem sakot, daļa elites grib likvidēt sociālos liftus, kuri paceļ uz augšu cilvēkus no malas.

Viņu nicinājums pret “netīrasiņainajiem” virspusēji raugoties šķiet iracionāls, jo visi ļoti labi zin, ka tie, kuri ir nākuši no vienkāršajām ģimenēm maģisko spēju ziņā nav sliktāki par “tīrasiņainajiem” un mācās arī tikpat labi. Sev jaunajā pasaulē vienkāršo vecāku bērni iejūtas ļoti ātri un lieliski integrējas burvju, tas ir elitārajās struktūrās. Tāpēc it kā dēļ tā nevajadzētu rasties nekādiem konfliktiem.

Tomēr tieši otrādi, tas, ka “netīrasiņainie” rada “tīrasiņainajiem” reālu konkurenci, arī rada konfliktus. “Mums ir vieta elitē pēc dzimšanas fakta, bet šitie kur lien?”, ir klasisks domu gājiens. Un šis elites iekšējais konflikts iekšienē gruzd simtiem gadu, laiku pa laikam izlaužoties virspusē.

Jāatzīmē, ka ideja pārskatīt lietu kārtību nāk no “tīrasiņainajiem”. Poteriāda kā reiz vēsta par kārtējo šī konflikta saasināšanos, kad “tīro asiņu” piekritējiem parādās spēcīgs vadonis – Voldemorts.

Šis moments ir jāapskata sīkāk, jo pats Voldemorts nav “tīrasiņu”. Viņa vārds ir Toms Redls un uzaudzināja viņu nevis burvji, bet gan vienkārši cilvēki parastā bāreņu patversmē. Par burvju pasauli viņš uzzināja tikai, kad pienāca laiks doties uz Hogvardu. Pats Dumidors, tolaik viens no pasniedzējiem, pats apmeklēja patversmi un paziņoja zēnam, ka viņam ir īpašas spējas un tāpēc viņam ir tiesības mācīties burvju skolā. Un uzreiz jau pirmajā tikšanās reizē Dumidors uzzina par zēna noziedzīgajām tieksmēm. Pat vairāk, viņš ievēro, ka zēns ir harizmātisks un ar līdera dotībām.

Dumidors uzreiz saprata, ar ko viņam ir darīšana. Tas ir redzams pēc psiholoģiskā trika, ko viņš izmantoja, lai ietekmētu Tomu. Bērns pieprasīja, lai Dumidors nodemonstrē burvju mākslu un burvis, pavicinot ar burvju nūjiņu, aizdedzināja skapi. Tā ir smalka nianse. Lai pārliecinātu puiku par maģijas eksistenci bija ļoti daudz iespējamo variantu, bet pieredzējušais pedagogs izvēlējās tieši to, kurš visvairāk ietekmē spēcīgus un agresīvus cilvēkus ar līdera dotībām. Dumidors nodemonstrēja tieši spēku tā visuzskatāmākajā izpausmē, jo uguns ir pirmatnēja un varena stihija.

Romānā ir teikts, ka tad, kad Toms sāka mācīties, visi pasniedzēji no viņa bija stāvā sajūsmā par tik apdāvinātu un talantīgu audzēkni. Visi, izņemot Dumidoru. Viņš uzmanīgi vēroja bērna augšanu un attīstību, redzēja kā viņš izveido bandu, kas pēc tam būs Voldemorta (Toma pseidonīms) gvarde.

Jāuzsver, ka labs pasniedzējs, kāds noteikti ir Dumidors, redz bērnam “cauri”, redz tā raksturu, zin tā spējas un tieksmes. Pie tam Hogvarda ir slēgta tipa skola, kurā audzēkņi atrodas pedagogu uzraudzībā gandrīz visu gadu, aizbraucot uz mājām tikai brīvlaikā. Tas nozīmē, ka Dumidoram bija daudz laika, lai ļoti labi iepazītu Tomu Redlu.

Kad skolā sākas slepkavības, Toms Redls ir pirmais, kurš atmasko “vaininieku” (bet patiesībā uzveļ savu vainu citam). Bet pirmais liecinieks parasti tiek izskatīts arī kā pirmā aizdomās turamā persona!

Īsāk sakot, Dumidors labi saprot, ka burtiski viņa acu priekšā aug drausmīgs melnais mags, pie tam nedara neko, lai pāraudzinātu zēnu, vai arī, lai neitralizētu to, kamēr viņš vēl nav kļuvis par ļaundari ar lielo burtu. Kāpēc tā?

Nesenā vēsturē jau ir bijis līdzīgs gadījums, kad ar pašu rokām izaudzina kādu darboni un dod tam atbalstu, bet pēc tam ar lielām grūtībām un zaudējumiem tiek ar viņu galā. Te, protams, es domāju Ādolfu Hitleru un nacistisko Vāciju.

Paralēles starp Hitleru un Voldemortu ir acīmredzamas un daudzi lasītāji jau sen ir pievērsuši tam uzmanību. Līdzīgi kā āriešu rases pārākuma teorijas adeptam pašam nebija “kanonisks” ārieša izskats, tā arī Voldemorts ir “tīrasiņaino” vadonis pats būdams jauktenis.

Bet, ja runā par Hitleru, tad būtiski ir izanalizēt tos spēkus, kuri pacēla viņu varas augstumos un laikus neapstādināja, kad Hitlers bija vēl ļoti vājš. Tas pats attiecas arī uz Tomu Redliju. Kā gan tā nākas, ka burvju pasaule palaida garām mirkli, kad Toms kļuva par Voldemortu? Bet varbūt tomēr nemaz nepalaida garām? Pēc visa spriežot tomēr nepalaida, attiecīgi Tomam ļāva pacelties.

Un kurš tieši? Kā minimums viena šāda cilvēka vārds ir zināms, tas ir Albus Dumidors – burvju pasaules gudrākais pārstāvis, labais skolnieku mīlulis un vispāratzīta autoritāte. Tas ir cilvēks, kurš neieņem ministra posteni, bet kurš reāli pārvalda burvju pasauli. Septītajā grāmatā pat tieši tiek pateikts, ka Harija Potera personību burtiski ir “izlipinājis” Dumidors, kurš kontrolēja un virzīja gandrīz katru bērna soli.

Pedagoga rokās nokļuva mazs bārenis, kurš, viņa audzināšanas un aizbildniecības rezultātā, spēja uzvarēt Voldemortu. Bet taču arī pats Voldemorts agrāk kā bērns nokļuva pie Dumidora un viņš “izlipināja” no viņa Tumšo Lordu. Dumidors pats radīja indi un pēc tam pats radīja pretindi. Inde tika injicēta burvju sabiedrībā, kas izraisīja konfliktu, kurš beigās tomēr tika atrisināts, lai gan ar lieliem zaudējumiem. Un kādēļ tas bija nepieciešams? Kam ir nepieciešama tik vērienīga provokācija?

Lai to saprastu, ir jāatceras, ka kopš XX gadsimta vidus ātri sāk attīstīties jauns zinātnes novirziens – konfliktoloģija. Konfliktologi, atšķirībā no citiem sociologiem, iziet no pamatnostādnes, ka ir bezjēdzīgi mēģināt izveidot bezkonfliktu sabiedrību. Konflikti būs vienmēr, jo tāda ir sabiedrisko organismu daba. Tādējādi sabiedrības vadība lielā mērā ir konfliktu vadība.

Spontāni radušies konflikti ir bīstami, tāpēc konfliktus nepieciešams radīt un kontrolēt. Opozīcija sev pašam ir jārada un pašam jākontrolē. Tā kā vienmēr būs kādi neapmierinātie, nepieciešams uzņemties to vadību.

Pēc pirmās poteriādas sējumiem rodas iespaids, ka pats autors ir pretējos ieskatos. Nepārtraukti tiek uzsvērts, ka Hogvardas sadalīšana sektoros [krievu un latviešu tulkojumā – “fakultātēs”] ir nejēdzība, pagātnes nepilnība, kura ir jāpārvar. Pēc “hepienda” žanra abām pusēm beigās vajadzēja “brāļoties”, bet tas nenotika.

Pie tam pēdējās grāmatas beigās ir ļoti būtiska epizode: Hogvardas studentiem ir jāizvēlas kā pusē viņi nostāsies. Iepriekšējos sējumos daudz tika runāts par to, ka kopēju briesmu gadījumā ir muļķīgi dalīties un ka visiem sektoriem ir jāstājas plecu pie pleca vienotā frontē, aizmirstot savstarpējos aizvainojumus. Bet tā nenotika! Hogvardas audzēkņi, kuri mācās tajā pašā sektorā, kurā savulaik mācījās Voldemorts, pāriet viņa pusē, un nekāda “brāļošanās” nenotiek. Daudzu gadsimtu ilgušais konflikts turpinās un neviens negrib piekāpties.

Bet kāpēc? Jo, ja ne brālības sasniegšanai, tad vismaz salīdzinošas vienotības sasniegšanai Hogvardā ir visas iespējas, jo bērni ar pasniedzējiem pavada vairāk laika, nekā ar saviem vecākiem. Tad kāpēc nav veikta audzināšana, kura nogludina nesaskaņas? Demogoģijas par savstarpēju izpalīdzēšanu tur ir cik uziet, bet reālās pedagoģiskās pūles tiek pieliktas pavisam citā virzienā. Ko vien ir vērta ir sporta un mācību sacensības starp sektoriem ar baļļu pelnīšanu un kausa pasniegšanu! Kuri nezin, viens no labākajiem veidiem, kā sarīdīt savā starpā cilvēkus, ir sadalīt tos grupās un organizēt, piemēram, to daudzus gadus ilgstošu savstarpēju sacensību.

Ja tieši tā tiek darīts, tad tas ir audzināšanas īstais mērķis. Ir nepieciešams konflikts, reāls konflikts, kuram notic, pie tam vadāms konflikts. Tas ir grūts uzdevums, kā reiz uzdevums tādam dižam cilvēkam kā Dumidors. Lūk, tādas provokācijas rīko pasaulē valdošā globālā elite!

Dmitrijs Zikins
/23.02.2015/

Avots:
http://www.km.ru/world/2015/02/23/kino-v-mire/755247-garri-potter-i-zakaz-mirovoi-elity
http://ru.harrypotter.wikia.com/wiki/%D0%91%D0%BE%D0%BB%D1%8C%D1%88%D0%B0%D1%8F_%D0%98%D0%B3%D1%80%D0%B0_%D0%BF%D1%80%D0%BE%D1%84%D0%B5%D1%81%D1%81%D0%BE%D1%80%D0%B0_%D0%94%D0%B0%D0%BC%D0%B1%D0%BB%D0%B4%D0%BE%D1%80%D0%B0
http://www.harrypotter.com.ua/index.php?showtopic=10442
http://big-game.livejournal.com/13500.html#cutid1

Informācijas aģentūra
/03.12.2015/

Posted in Kat.: Kultūra, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Eksperiments: “ideāla dzīve” nogalina

00569_Kelhuns20.gadsimta 60-ajos, 70-ajos gados ASV zinātnieks Džons Kelhūns (John B. Calhoun / Джон Кэлхун) veica virkni interesantu eksperimentu. Kelhūns gribēja uzzināt, kas notiks ar pelēm, ja tām būs ideāli dzīves apstākļi.

Zinātnieks nodrošināja peles ar ēdienu un dzeramo neierobežotos daudzumos, maksimāli tās aizsargāja no jebkādām slimībām, nodrošināja nepieciešamos apstākļus, lai tās varētu neierobežoti vairoties, un pasargāja peles no to dabīgajiem ienaidniekiem. Tomēr peļu kolonija tā vietā, lai izbaudītu ideālo dzīvi, pēc kāda laika izmira.

Džons Kelhūns visu dzīvi veica eksperimentus ar pelēm un ar saviem eksperimentiem paredzēja, kas nākotnē var sagaidīt cilvēci. Daudzu eksperimentu rezultātā viņš izdomāja jaunu terminu – «behavioral sink» (“biheiviorālā kloāka” vai burtiskā tulkojumā “uzvedības kloāka”). Šīs parādības būtība: nokļūstot garlaicības un pārapdzīvotības apstākļos, dzīvo būtņu uzvedība mainās no konstruktīvas un pozitīvas uz destruktīvu un deviantu.

Kelhūns veica daudzus eksperimentus, kas izraisīja lielu Rietumvalstu sabiedrības interesi. Visslavenāko un visinteresantāko no tiem ar nosaukumu “Visums – 25” Kelhūns veica 1972.gadā, palīdzot Nacionālajam psihiskās veselības institūtam.

Sākot šo eksperimentu, zinātnieks uzstādīja sev mērķi izanalizēt kā populācijas blīvums ietekmē peļu uzvedību. Labratorijā tika radīta visīstāk;ā peļu paradīze. Speciālā bākā (augstums – 1,5m, garums – 2m, platums – 2m), no kura peles nevarēja izkļūt, patstāvīgi tika uzturēta pelēm vislabvēlīgākā temperatūra  (+20 grādi). Peļu mātītēm tika izveidotas ērtas ligzdas.

Ēdiens un ūdens tika nodrošināts neierobežotā daudzumā: vienlaicīgi bez grūtībām un diskomforta varēja paēst 9500 un padzerties ūdeni 6144 peles. Katru septīto dienu tika veikta pilna bākas dezinfekcija pie reizes to arī iztīrot. Tāpat laboratorijā pelēm tika nodrošināta pilnīga drošība – bākā nevarēja iekļūt plēsēji. Peles nepārtraukti uzraudzīja pieredzējuši veterināri un peles neslimoja, tai skaitā ar infekcijas slimībām, kas varētu izraisīt masu saslimšanu.

Kelhūns savu eksperimentu sāka ar to, ka ievietoja bākā 8 pilnīgi veselas peles (četrus tēviņus un četras mātītes). Pēc kāda laika, kad peles saprata ciuk brīnišķīgos apstākļos tās ir nokļuvušas, tās sāka aktīvi vairoties. Laika posmu no eksperimenta sākuma līdz pirmo pēcnācēju piedzimšanas Kelhūns nosauca par A stadiju.

Stadija B sākās pēc pirmo pelēnu piedzimšanas ideālajos apstākļos. Katras 55 dienas peļu kolonijas iemītnieku skaits dubultojās. Tā tas notika līdz 315. dienai no eksperimenta sākuma. Sākot ar 316 dienu peles sāka vairoties mazāk aktīvi un kolonijas iemītnieku skaits dubultojās ik pēc 145 dienām. Tas bija C stadijas sākums. Uz to mirkli bākā dzīvoja jau 600 peles.

Peļu sabiedrībā parādījās grupa “izstumto”, kuriem citas peles atvēlēja dzīvesvietu bākas centrā. Šīs grupas pārstāvji visbiežāk kļuva par citu, spēcīgāku grauzēju agresijas upuriem. “Izstumto” grupā, kuri bieži staigāja sakosti un ar izplēstu spalvu, parasti nokļuva jaunās peles, kuras nespēja ieņemt pienācīgu vietu peļu hierarhijā. Tā kā vecākā peļu paaudze ideālajos apstākļos dzīvoja ilgi, tā negribēja atdot savu vietu jaunajiem. Tas psiholoģiski salauza jaunos tēviņus un tie vairs nemēģināja aizstāvēt ne sevi, ne savas mātītes. Tiesa gan reizēm “izstumtie” uzbruka citām pelēm – gan savas grupas pārstāvjiem, gan veiksmīgākajiem eksemplāriem.

Savukārt mātītes, kuras gatavojās radīt jauno paaudzi, vairs nevarēja justies drošībā, jo jaunie tēviņi tās briesmu gadījumā vairs nespēja aizstāvēt, tāpēc mātītes kļuva agresīvākas. Ļoti bieži šī mātīšu agresivitāte izpaudās nevis pret citām pelēm, kuras kaitēja mātītēm, bet gan attiecībā pret pašas bērniem. Mātītes, kuras pašas nogalināja savus bērnus, pārvācās dzīvot uz bākas augšdaļu, atteicās turpmāk vairoties un nekontaktējās vairāk ar citiem peļu sabiedrības pārstāvjiem.

Tā visa rezultātā peļu kolonijā samazinājās dzimstība un paaugstinājās jauno peļu mirstība.

Pēdējā D fāze (sabiedrības nāves fāze) sākās ar to, ka peļu sabiedrībā parādījās jauna peļu kategorija, kura tika nosaukta par “skaistajiem”. Tie bija tēviņi, kuri pārstāja izrādīt tēviņu pazīmes. “Skaistie” pārstāja cīnīties par mātītēm un savu teritoriju. Šādi tēviņi negribēja vairs meklēt mātītes dzimtas turpināšanai un vispār uzvedās ļoti pasīvi. Šie tēviņi tikai ēda, atpūtās un sekoja līdzi savam ārējam izskatam. Tie pārstāja pildīt jebkādas sociālās funkcijas un vairījās no jebkādas konfrontācijas ar citiem peļu sabiedrības pārstāvjiem.

Vidēji statistiskais peles vecums D fāzē bija 776 dienas. Savukārt reproduktīvā funkcija pelēm pārstāja darboties 200. dienā. Jauno peļu mirstības līmenis sasniedza 100%. Mātītes pārstāja kļūt grūtas un dzemdēt pēcnācējus, savukārt tēviņi sāka kopoties ar tēviņiem un demonstrēt nemotivētu agresiju. Neskatoties uz pārtikas pārpilnību, mātītes sāka nogalināt un apēst pašas savus bērnus. Tā visa rezultātā 1780 dienā pēc eksperimenta sākuma nomira pēdējais bākā mītošais peļu kolonijas iemītnieks.

Tā kā Kelhūns paredzēja šādu notikumu attīstību, viņš paralēli veica vēl dažus eksperimentus. Kad peļu sabiedrība atradās C attīstības stadijā, viņš pārvietoja dažu peļu grupu (“skaistos” un vientuļās mātītes) pārstāvjus no bākas uz citu vietu ar tādiem pat apstākļiem, tikai ar minimālu iemītnieku skaitu un neierobežotu platību. Šīs pārvietotās peles nokļuva tādos pat apstākļos kā pirmie bākas iemītnieki. Tomēr tas nepalīdzēja un jaunajā vietā nokļuvušās peles tāpat negribēja vairoties, tās visas nomira no vecuma neatstājot pēcnācējus.

Pēc eksperimenta Džons Kelhūns izdarīja dažus secinājumus.

1. Eksistē divu veidu nāves. Pirmā ir garīgā nāve. Jaunās peles, kuras nevarēja atrast sev vietu ideālajā sabiedrībā, salūza psiholoģiski. Tās nespēja atrast sev mātīti, radīt ar to pēcnācējus un aizstāvēt savu teritoriju. Lielākā daļa peļu, dzīvojot ideālos apstākļos, tikai gulēja, ēda un sakopa sevi. Otrā ir fiziskā nāve, kura minētajām pelēm iestājās pēc garīgās nāves. Fiziskā nāve ir neizbēgama. Tikai pēcnācējus pēc sevis peles neatstāja, tāpēc tās bija nolemtas pilnīgai izmiršanai.

2. Analizējot “skaisto” grupas parādīšanās iemeslus, zinātnieks izdarīja tiešu analoģisku salīdzinājumu ar cilvēkiem. Cilvēku dzīve parasti norit saspringtībā, stresā un spiediena iespaidā. Ja vīriešu kārtas pārstāvji izvēlas vieglu un neapgrūtinošu dzīvi, tad viņi mirst garīgi un zaudē savas vīrišķās īpašības.

Aprakstītā eksperimenta nosaukums bija “Visums 25”. Kāpēc? Tāpēc, ka Kelhūns pirms tam jau 24 reizes bija veicis līdzīgus eksperimentus, mēģinot radīt pelēm ideālus dzīves apstākļus, un vienmēr tie beidzās ar peļu kolonijas izmiršanu.

Avoti:
http://imhoclub.by/ru/material/5395
http://www.videosort.ru/tutorial/experiment/kak_ubivaet_ray

Informācijas aģentūra
/29.11.2015/

Posted in Reg.: Latvija | 1 komentārs

Par sliktām un labām tautām (amerikāņiem un krieviem)

00570_1q1qG5gmscgMēdz teikt, ka neesot sliktu tautu, bet ir tikai slikti cilvēki. Tas ir politkorekts viedoklis, bet diez vai tas atbilst patiesībai. Mēs taču apgalvojam, ka katrai tautai ir savs raksturs un saucam to par mentalitāti. Un tie nav tikai tukši vārdi. Vācieti nesajauksi ar ķīnieti ne tikai dēļ ādas krāsas un acu īpatnībām. Arī angli ar francūzi, un spāni ar itāli sajaukt ir grūti.

Šodien, kad runā par tautām, visbiežāk domā politisko nāciju (valsts pilsoņus). Lai gan terminam tauta ir arī citas nozīmes, lietošu to politiskās nācijas nozīmē.

Tātad, ja katrai tautai ir savs raksturs, tad kādai tautai raksturs var būt arī slikts. Pat vairāk, kādai tautai obligāti ir jābūt sliktam raksturam. Visi cilvēki taču ir brāļi. Genētiķi ir pierādījuši, ka visa mūsdienu cilvēce ir cēlusies no vienas pirmmātes un viena pirmtēva. Tātad arī visas tautas ir brāļu tautas. Bet ne visi cilvēki taču ir labi, mēdz būt arī slikti cilvēki. Tādēļ ir saprātīgi pieņemt, ka, ja jau cilvēki, kuriem katram ir savs raksturs un kuri ir cēlušies no kopīgiem pirmsenčiem, tiek iedalīti labos un sliktos, tad arī ir jābūt ne tikai labām tautām, bet arī sliktām.

Tikpat saprātīgi būtu pieņemt, ka tautas raksturs, līdzīgi kā cilvēka raksturs, veidojas bērnībā, kad formējas personība (cilvēka personība vai tautas personība). Tātad personības veidošanās nosacījumi, kuri nosaka, kāds izaugs cilvēks, nosaka arī kāda būs tauta.

Un tagad pārbaudīsi šos pieņēmumus uz konkrētu tautu piemēra.

Mūsdienu tautas veidojas apmēram vienādi. Tās iekļauj sevī ne tikai tuvi radniecīgas ciltis un atsevišķas personības, bet arī dažādus citus etniskus elementus, kuri kaut kādu iemeslu dēļ ir nokļuvuši teritorijā, kuru attiecīgā tauta uzskata par savu.

Pavisam tīrs tautas veidošanās eksperiments ir ASV tautas izveidošanās. Cilvēki no dažādām Eiropas valstīm (kuri nebija viena tauta) ieradās indiāņu cilšu (kas vēl nebija izveidojušās par tautām) apdzīvotās zemēs. Apmēram 250 gadus pēc kolonizācijas sākuma uz globālās vēsturiskās skatuves parādījās ASV tauta.

Kas, runājot par ASV tautu, vispirmām kārtām pievērš sev uzmanību? Indiāņu skaits, kuri ir daļa no amerikāņu tautas, ir niecīgi mazs. Lielākā daļa indiāņu tika fiziski iznīcināti, bet atlikušie izmitināti rezervātos, kas apgrūtināja to sajaukšanos ar kolonistu pēctečiem, tādējādi faktiski izslēdzot indiāņus no ASV tautas. ASV tautā pēcāk iekļāvās tikai maza daļa no indiāņiem. Tādējādi tradicionālās sabiedrības pārstāvji (tas ir indiāņu ciltis) izrādījās nesavienojami ar emigrantiem no Eiropas un viņu pēcnācējiem. Bet kāpēc? Jo emigranti galu galā taču arī ir nākuši no tradicionālām sabiedrībām. Tomēr nē. Uz ASV devušies emigranti bija nevis tradicionālo sabiedrību pārstāvji, bet gan cilvēki, kuri ir izstumti, izdzīti no šīs tradicionālās sabiedrības.

Piemēram, uz Latīņameriku no Portugāles un Spānijas valdību puses tika mērķtiecīgi nosūtīti cilvēki no dažādiem sabiedrības slāņiem (augstmaņi, karavīri, zemnieki, tirgotāji, pilsētu plebeji). Katrs devās pāri okeānam pēc kaut kā sava. Kāds plānoja nopelnīt naudu un atgriezties, kāds uzsākt jaunu dzīvi jaunā vietā, bet neviens negrasījās pārtraukt sakarus ar Tēvzemes sabiedrību. Un Latīņamerikā notika, lai gan sāpīga, bet tomēr indiāņu (kuri tiesa gan jau pirms eiropiešu ierašanās bija radījuši savu civilizāciju un valstiskumu, sākot veidoties par politisko nāciju) un emigrantu sajaukšanās, kas radīja jaunas politiskas nācijas, jaunas tautas.

Savukārt uz Ziemeļameriku bēga noziedznieki, vajātu reliģisku grupu pārstāvji, cilvēki, kuri nav apmierināti ar savu vietu eiropiešu sabiedrībā, ar pašu sabiedrību un kuri sapņoja sev izveidot jaunas sabiedriskās attiecības. Un pat pēc XX gadsimta sešdesmitajiem gadiem, kad uz ASV sāka emigrēt augstāka dzīves līmeņa meklējumos, imigranti atteicās no savas iepriekšējās tautas un no savām tradīcijām. Viņi nodeva savu dvēseli apmaiņā pret materiālajiem labumiem. ASV tauta veidojās no egoistiem un antisabiedriskiem elementiem, kuri sevi pretnostatīja savas izcelsmes sabiedrībai un kuri sapņoja izveidot sabiedrību priekš sevis.

Tieši tāpēc ASV kolonisti nebija spējīgi līdzāspastāvēt ar indiāņiem, jo viņi tikko bija atteikušies no tradicionālās sabiedrības vērtībām, kuras indiāņi aizstāvēja kā savas dzīves pamatu. Un arī mūsdienu ASV dominē cilvēku atomizācija, neskatoties uz visu ārējo dzīves atregulētību. Un arī mūsdienu ASV neieredz tradicionālo sabiedrību un tiecas to iznīcināt. Neslēpjot šo savu naidu, bet cenšoties tam atrast racionālu pamatojumu, amerikāņi pasludina tradicionālo sabiedrību par progresa šķērsli. Un arī mūsdienu ASV galvenais ir materiālā labklājība, kura prevalē pār garīgo pilnvērtību. Un materiālās veiksmes cena amerikāņiem nevar būt pārāk augsta, bet tās sasniegšanas līdzekļi vienmēr tiek attaisnoti ar mērķi, attiecīgi materiālo labumu iegūšanai amerikāņi izmanto pilnīgi jebkādus līdzekļus.

Noformatējot savām vajadzībām Ziemeļameriku, amerikāņu tauta sāka formatēt savām vajadzībām visu pārējo pasauli. Lai saprastu kāds liktenis sagaida visas pārējās tautas, jāatceras indiāņu liktenis, 99% no kuriem tika fiziski iznīcināti, bet atlikušo 1% sadzina rezervātos. Visas pasaules tautas [arī latviešus] amerikāņu vispasaules kundzības gadījumā sagaida apmēram tāds liktenis.

Bet mums ir arī daudz tuvāks politiskās nācijas veidošanas piemērs. Pat vairāk, šis piemērs liecina, ka diametrāli pretēju rezultātu var iegūt ne tikai no vienas un tās pašas saknes, bet pat no vieniem un tiem pašiem cilvēkiem.

Krievijā dzīvo ļoti daudz cilvēku, kuriem pasēs ir rakstīts “ukrainis”, bet kuri sevi uzskata par krieviem. Analoģiski Ukrainā daudzi krievi sevi uzskata par ukraiņiem. Krievu tauta formējās, iekļaujot sevī tautas, kuras dzīvoja Krievijas valsts ieņemtajā teritorijā. Un pat tagad, kad mēs runājam par tradicionālajiem krieviem vai arī politkorekti sakām krievieši [Krievijas iedzīvotāji], mēs saprotam, ka gruzīns Staļins bija krievs un krievu valsts, kura toreiz saucās PSRS, vadītājs, nepārstājot būt par gruzīnu. Arī vāciete Katrīna II kļuva par dižu Krievijas imperatori, nepārstājot būt par vācieti. Un arī Sergejs Šoigu ir krievs un Krievijas Aizsardzības ministrs, nepārstājot būt par tuvieti (тувинец). Tieši dēļ šīs iespējas jebkuram kļūt par krievu, neatsakoties no savas tautiskās identitātes, Krievija eksistē gadsimtu garumā un spēj uzvarēt savus ienaidniekus.

Krievija nelikvidē liekos (kā amerikāņi indiāņus), bet inkorporē tos, līdz ar to mainoties, bagātinot sevi ar jaunām tradīcijām , iemaņām, zināšanām, vēsturisko pieredzi. Tāpēc arī krievi atrod izeju no bezizejas situācijām, jo aiz viņiem stāv simtu tautu daudzu tūkstošu gadu pieredze.

Blakām Krievijai politisko nāciju mēģina izveidot Ukrainā. Un it kā tas tiek darīts uz tā paša inkorporācijas principa pamata – iekļaujot ukraiņu nācijā visas tautas, kuras dzīvo Ukrainas teritorijā. Ir tikai viena atšķirība, prasība, kura tiek izvirzīta visiem Ukrainā dzīvojošajiem krieviem – lai kļūtu par ukraini ir “jānogalina sevī krievs”. Tas ir, ja krievu identitāte tiek veidota pamatojoties uz cittautu elementu uzsūkšanu un to pārvēršanu par savu, tad projektējamā ukraiņu identitāte balstās pat uz ļoti radniecīgās tautiskās identitātes iznīcināšanu, kas tiek uztverta kā sveša un naidīga. Un nevajag domāt, ka, ja notiks neiespējamais, un ukraiņu projekts izdzīvos, tad aiz prasības “nogalini sevī krievu”, nesekos prasības “nogalini sevī ungāru”, “nogalini sevī ebreju”, “grieķi”, “armēni” utt.

Katrs nacionāli valstisks projekts nes sev līdzi ideju, kuru tas gribētu padarīt par globālu. Tas attiecas gan uz ķīniešu projektu, gan uz amerikāņu projektu, gan uz krievu projektu un, lai cik tas neizklausītos dīvaini, arī uz ukraiņu projektu. Tie ir projekti, kuri paredzēti visai pasaulei. Ukraiņu projekts pašreiz mirst šūpulī, bet amerikāņu projekts izskatās vēl veiksmīgs. Tie ir dažādi projekti, bet tiem ir viena kopīga iezīme. Gan amerikāņu, gan ukraiņu projekta pamatā ir tēze “nogalini citādo”. Tādi projekti neizdzīvo. Tādos projektos parasti iznīcināšanai paredzētie izrādās daudz vairāk nekā tie, kuriem ir paredzēta labklājība. Un pats galvenais, sākot ar prasību “nogalini”, viņi pēc tam nespēj apstāties pat tad, kad citādo vairs nav palicis. Čūska tad sāk aprīt savu asti.

Tieši tāpēc krievu projekts atdzimst pat visnelabvēlīgākajos apstākļos un viskritiskākajās situācijās, jo tā rezerves ir neizsmeļamas. Krievu projekta potenciālās rezerves ir visa cilvēce, jo jebkurš var kļūt par krievu, nezaudējot savu cittautu identitāti. Ar to pēc būtības arī atšķiras labas tautas (tautas – radītājas) no sliktām tautām (tautām – slepkavām un laupītājām).

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/07.05.2015/

Avots:
http://www.regional-studies.ru/ru/node/4915

Informācijas aģentūra
/29.11.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | 1 komentārs

Par situāciju Burundi Republikā

Pjērs Nkurunziza

Pjērs Nkurunziza

09.11.2015 notika ANO Drošības padomes ārkārtas sēde par situāciju Burundi Republikā Āfrikā. Sēdē, kuru ierosināja sasaukt Francija, uzstājās ANO ģenerālsekretāra vietnieks politiskos jautājumos, augstākais komisārs cilvēktiesību jautājumos un citi augstākie ANO funkcionāri. Lai pastiprinātu dramatisko iespaidu, uz sēdi pat bija uzaicināja ANO ģenerālsekretāra padomnieku genocīda novēršanas jautājumos. Situācijas attīstība liecina, ka tiek gatavota militāra intervence Burundi.

Viss sākās ar to, ka 2015.gada maijā Burundi Republikas prezidents Pjērs Nkurunziza paziņoja par savu balotēšanos jūlijā paredzētajās prezidenta vēlēšanās. Tad sākās histērija. Nkurunziza izvirzīšana tika pasludināta par “konstitūcijas pārkāpšanu”, lai gan Burundi Republikas konstitucionālā tiesa nolēma, ka Nkurunziza drīkst būt prezidenta kandidāts nākamajās vēlēšanās. Pret tiesas loģiku grūti ko iebilst, jo Burundi Republikas konstitūcija aizliedz kandidātam tapt ievēlētam uz trešo prezidentūras termiņu, ja tas ir noticis visas tautas vēlēšanās, bet Nkurunzizu pirmajam prezidentūras termiņam ievēlēja parlaments, attiecīgi uz viņu vēl neattiecas konkrētais konstitūcijas punkts.

Jūlijā notikušajās prezidenta vēlēšanās Pjērs Nkurunziza ieguva 70% vēlētāju balsu, bet tas neapstādināja ne ārējos spēkus, ne opozīciju. Interesanti, ka starptautiskās organizācijas tā vietā, lai atsūtītu savus novērotājus un fiksētu iespējamos vēlēšanu pārkāpumus, vispār atteicās atbraukt. Tā bija droša pazīme, ka Nkurunziza tik tiešām atbalsta tautas vairākums un ka viņš pārliecinoši uzvarēs vēlēšanās.

2015.gada maijā Burundi notika valsts apvērsuma mēģinājums. Varasiestādes to apspieda, bet pēc tam Burundi galvaspilsētā Bužumburā sākās masu nekārtības, kas drīzumā izvērtās par gandrīz vai iknedēļas opozīcijas pārstāvju slepkavībām. Nogalināti tika arī ierindas pilsoņi. Visas šīs slepkavības automātiski tika pierakstītas valdības spēkiem, lai gan tam nebija nekādu pierādījumu. Daudzi opozicionāri saprata, ka viņi ir kļuvuši par upurējamajiem jēriem un pameta valsti. Tad sākās runas par “varasiestāžu sākto teroru”.

Pašreizējā Burundi destabilizācijas etapā ir vērojamas augstas kaislības. Īpaši bīstami izskatās Burundi kaimiņvalsts Ruandas prezidenta P.Kagames paziņojumi, kurš sāka komentēt notikumus Burundi visai draudošā tonalitātē. Pret viņa draudiem jāattiecas pat ļoti nopietni, jo tas, ko Ruandā izdarīja Kagame, joprojām maz kurš atklāti uzdrošinās pateikt, jo katrs, kurš to mēģina darīt, riskē tapt fiziski iznīcināts, lai kur arī viņš neatrastos (ir daudzi algoto slepkavu nosūtīšanas gadījumi no Dienvidāfrikas līdz pat Kanādai un Zviedrijai). Īpaši bīstama Ruandas iejaukšanās Burundi iekšējās lietās ir tādēļ, ka Burundi ir līdzīgs iedzīvotāju nacionālais sastāvs kā Ruandā (arī hutu un tutsi).

Rietumvalstīs sacelto histēriju palielināja ne tikai ANO ģenerālsekretāra padomnieka genocīda novēršanas jautājumos pieaicināšana uz Drošības padomes sēdi, bet arī Starptautiskās krīzes grupas (International Crisis Group) uzstāšanās, kas paziņoja, ka Nkurunziza valdība lieto “naida valodu”, kāda tika izmantota “tieši pirms genocīda Ruandā”. Tādējādi ANO Drošības padomi acīmredzami grib pamudināt izmantot militāru spēku.

Pēdējo nedēļu laikā uzbrukumi Burundi valdībai pieņēma bezprecidenta mērogus. Pēc tam, kad notika “sakrālā upurēšana”, par kuras objektu kļuva par slavenību padarītais “tiesību aizstāvis”, kļuva skaidrs, ka ir sācies varas maiņas Burundi pēdējais etaps.

2015.gada 6.novembrī Starptautiskās krimināltiesas prokurors F.Bensuda izplatīja paziņojumu, kurš saturēja atklātus draudus Burundi vadībai. Bez jebkādas izmeklēšanas veikšanas Starptautiskās krimināltiesas prokurors nostājās opozīcijas pusē un mēģināja aizliegt prezidentam realizēt darbības kārtības ieviešanai paša valstī, paziņojot, ka tās tiks uzskatītas par starptautiskiem noziegumiem. Formāli brīdinātas tika “visas puses”, bet paziņojuma teksts nerada šaubas, ka tas ir ultimāts Nkurunzizam: aiziet vai nokļūt “ārpus likuma”.

Bet tagad īsumā par lietas būtību. Galvenā Burundi prezidenta Pjēra Nkurunziza “vaina” ir lielā apņēmība izraut valsti no gadsimtos mērāmās atpalicības. Praksē ir izrādījies, ka tomēr pastāv iespēja veikt patstāvīgas attīstības politiku pat vienā atsevišķā ļoti mazattīstītā valstī. Un tieši šādas iespējamības praktiska nodemonstrēšana ir ļoti bīstama Rietumvalstīm, kuras metodiski apspiež citu tautu un valstu, kuras netiek pieskaitītas pie Rietumvalstīm, attīstību. Pārmaiņas Burundi notiek lēnām, bet tās vispirmām kārtām skar neaizsargātākos iedzīvotāju slāņus. Tieši tāpēc Pjēru Nkurunzizu atbalsta valsts iedzīvotāju vairākums. Lai būtu skaidrs: Burundi ir ieviesta bezmaksas medicīna grūtniecēm un bērniem līdz pieciem gadiem, eksistē bezmaksas sākumskolas izglītība, ir uzceltas jaunas universitātes, ir uzsākti jauni infrastruktūras radīšanas projekti…

Bet galvenais Nkurunzizas “noziegums” ir “nepareiza” rīkošanās ar valsts derīgajiem izrakteņiem, kuri pēc noklusējuma tiek uzskatīti par transnacionālo korporāciju īpašumu, kuras vienkārši izlaupa reģiona resursus. Tā tas notiek ne tikai Burundi, bet visā Lielo ezeru reģionā un vispirmām kārtām Kongo Republikā.

Lielākā Burundi bagātība ir niķelis. Neskatoties uz to, ka uz šo dabas bagātību ieguvi pretendēja ASV, to saņēma Krievija. Nkurunziza Un tāpēc jau tiek pareģots, ka drīzumā Burundi var pārvērsties par “Āfrikas Sīriju”.

Aleksandrs Mezajevs
/13.11.2015/

Avots:
http://www.fondsk.ru/news/2015/11/13/burundi-uran-nikel-i-podgotovka-intervencii-36733.html
https://lv.wikipedia.org/wiki/Burundi

Informācijas aģentūra
/29.11.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Āfrika, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Katara – globālā terorisma finansēšanas un vadības centrs

Halids bin Mohammads al Atijs

Halids bin Mohammads al Atijs

Katara ir pundurvalsts Persijas līča krastā (11,5 kvadrātkilometri) ar nepilniem 2 miljoniem iedzīvotāju. Katarā atrodas lielākā ASV militārā bāze Tuvajos Austrumos. Katara ir viena no lielākajām naftas un gāzes eksportētājvalstīm. Kataras politiskā iekārta – absolūta monarhija. Emīra varu formāli ierobežo tikai Šariata likumi.

Sakarā ar Krievijas pasažieru lidmašīnas katastrofu Ēģiptē 31.11.2015, kurā gāja bojā vairāk kā 200 cilvēku (tai skaitā bērni), viens no Krievijas Tuvo Austrumu ekspertiem Jevgēnijs Satanovskis (1959) pauda aizdomas, ka šī terora akta pasūtītājs ir Katara (un konkrēti Kataras Ārlietu ministrs Halids bin Mohammads al Atijs) un iemesls tam ir Krievijas uzsāktā “Islāma valsts” bombardēšana un Sīrijas prezidenta Bašara al Asada tieša atbalstīšana, kas izjauc Kataras plānus par gāzes vada būvniecību caur Sīriju un Turciju uz Eiropu. Zemāk 09.11.2015 raidījuma “Brīvā studija” fragmenti, kurā ukraiņu politologa Rostislava Iščenko un Jevgēnija Satanovska sarunā tiek aprakstīta globālā terorisma būtība un Kataras loma tā finansēšanā un vadībā.

Jevgēnijs Satanovskis: (…) Es piedāvāju kaut kādā veidā iedarboties uz konkrētu Kataras vadību, jo viņi, runājot tiešu valodu, “jumto” (piesedz) konkrētus kaujiniekus, tai skaitā Sinajas pussalā [kur notika Krievijas pasažieru lidmašīnas katastrofa]. Tie ir kaujinieki no “Islāma valsts”, tie ir kaujinieki no organizācijas “Brāļi musulmaņi”, bet Sinajas pussalā tas ir mērķtiecīgs teroristisks karš pret Ēģiptes valdību un Ēģiptes armiju.

Sīrijā mēs [Krievija] Katarai esam uzkāpuši uz vissāpīgākās vietas, esam aizskāruši Kataras Ārlietu ministru Halidu al Atiju, kurš pats personīgi kūrē Sīrijas pilsoņu karu. Viņš faktiski arī vada pašu Kataru, nevis arābu mērogiem samērā jaunais emīrs un viņa ļoti varaskārā māmiņa šeiha Moza. (…)

Mēs [Krievija] esam viņam uzkāpuši uz maciņa. Viņš ir ieguldījis daudzus miljardus dolāru, lai gāztu Bašaru al Asadu un aizvilktu gāzes vadu līdz Turcijai, aplaimojot Turcijas prezidentu Erdoganu un eiropiešus.

Tad, lūk, jebkurā mirklī šis ilgus gadus lolotais projekts var tikt aizvērts. Viņi jau tagad ir spiesti izvest savus kaujiniekus gan uz Lībijas pilsoņu karu, gan uz Jemenu. Un tas notiek mirklī, kad viņu uzvara jau bija gandrīz kā nodrošināta, un tas notiek Krievijas iejaukšanās dēļ.

Tas Halidam al Atijam iespējams nozīmē karjeras sagraušanu. Atiju klans ir ļoti bagāts un ietekmīgs, bet, uzmanīgi izsakoties, ir arī citi klani, kaut vai tie paši Atani. Tā ka nepatikšanas mūs [Krieviju] var sagaidīt ne tikai Ēģiptē. Mūs [Krieviju] var sagaidīt nepatikšanas pat mūsu pašu teritorijā, jo klana pārstāvis, kuram burtiski nav kur likt miljardus dolāru, var izdarīt jebko. Vispār Katarai ik gadu pāri paliek 100 milijardu “liekas naudas” un tai ir ļoti milzīgas ambīcijas. Tāpēc Katara ir ļoti nopietns drauds.

Mums [Krievijai] pirms tam jau bija spēles ar saūdiešiem, kad pie mums piebraukāja te princis Turki ibn Feisals Al Sauds (ASV 11.septembra un Maskavas “Nord Osta” “krustēvs”), te Bandar bin Sultans Al Sauds ar abiem Volgogradas teroraktiem. Šie cilvēki šādi ir pieraduši redzēt pasauli. Lidmašīnas katastrofas Sinajas pussalā gadījumā viņi mums ir atsūtījuši “melno zīmi” klasiski pēc Stīvensa. Tas ir viņu stilā, tā viņi ir pieraduši. Pie tam, viņi vēl ir pieraduši pie pilnīgas nesodāmības. (…)

Gadījumā ar tūristu evakuāciju no Sinajas pussalas galvenais ir jautājums, kāpēc arī Rietumvalstu pārstāvji evakuē savus pilsoņus. Acīmredzot viņiem informācijas ir daudz vairāk, jo viņi atrodas gan Saūdu Arābijas, gan Kataras specdienestu iekšienē. Viņi acīmredzot saprot, ka tūlīt tur sāksies kaut kas tāds, ka labāk visus savējos no turienes aizvest.

Es nevaru iedomāties, kas konkrēti tur varētu sākt notikt, bet tad, kad jums ir plaša teroristu plūsma un ja Ēģipte ir viena no valstīm, kura reāli karo pret “Islāma valsti”, tad notikt var daudzkas. Zīmīgi, ka šai frontē Ēģipte ir vienā barikāžu pusē ar Saūdu Arābiju, kas ar Kataru ir ienaidnieki – abi ir radikāli salafītu režīmi [salafīti – visatsaldētākie no musulmaņiem, kuri musulmaņu svētos rakstus interpretē burtiski un atmet visu “lieko”], kuri neieredz viens otru. Kaut kur Kataras un Saūdu Arābijas intereses sakrīt, kā tas ir Sīrijā un Lībijā, bet kaut  kur tās caur saviem teroristiem karo savā starpā.

Tūristu evakuācija nozīmē, ka pastāv nopietnas briesmas, ka situācija tur jebkurā mirklī var “uzsprāgt” un ka tur var sākties liels teroristisks karš, kad sāksies, piemēram, vērienīgi uzbrukumi viesnīcām. Lidostas kaut kā vēl var aizsargāt, bet, ko jūs darīsiet, kad viena pēc otras sāks brukt viesnīcas?! Situācija acīmredzot tur ir tāda, ka tiešām ir jāiet prom.

Rostislavs Iščenko: Bet, kurš var būt tik drosmīgs, lai aizskartu uzreiz trīs lielvalstis? Un viņi taču pie reizes kaitē arī saviem ticības brāļiem.

Jevgēnijs Satanovskis: Viņiem ir nospļauties uz lielvalstīm, cilvēki taču pēc tam nokļūs paradīzē. Bet ticības brāļi viņiem vispār neuztrauc. Tā ir tāda eiropiešu loģika uztraukties par savējiem. Savulaik Ahmadinedžads, kad runāja par Izraēlas apokalipsi un viņam pateica, ka cietīs taču arī musulmaņi, izteicās: “Taisnīgie nokļūs paradīzē, bet, kas notiks ar pārējiem suņiem, nav būtiski.”

Rostislavs Iščenko: Tas viss ir pareizi, es to saprotu. Tomēr viņiem savas darbības veikšanai ir nepieciešama droša bāze, bet cilvēki, kuru dēļ tiek evakuēti tūristi no Sinajas pussalas, ir pārskrējuši ceļu visiem.

Jevgēnijs Satanovskis: Nē, te tas tā nestrādā. Pirmkārt, ir cilvēki, kuri komandē. Par terorismu Sinajas pussalā atbild Katara un cilvēks, kuru es jau nosaucu [Halids al Atija]. Viņi ir ļoti bagāti cilvēki un spēj nopirkt vienalga kuru – ierēdņus, politiķus, specdienestu darbiniekus, prezidentus, premjerministrus. Viņi ir pieraduši šādi rīkoties. Mūsu [Krievijas] dīvainajā gadījumā viņiem tas ne visai sanāk, jo viņi tik tiešām ir pieraduši, sadarbojoties ar amerikāņiem, frančiem un angļiem, ka jebkuru var nopirkt un ka šāda pieeja strādā visos līmeņos. Krievijā Vladimira Putina līmenī tas nenostrādāja. Un te parādās cilvēka, kurš ir izaudzis Pēterburgas ielās, pārākums pār tiem, kuri ir izskoloti Oksfordā – viņam ir dziļa iekšēja pārliecība, ka ne visu šai pasaulē ir jāpārdod. Tas noteiktās aprindās ļoti kaitina pilnīgi visus, jo tur tā uzvesties nav pieņemts.

Tā kā Rietumvalstīs viss un visi ir pērkami, teroristu organizētāji un vadoņi jūtas pilnīgā drošībā. Ja Halids al Atija atklāti paziņoja, ka viņi tūlīt kopā ar saūdu un turku brāļiem ievedīs karaspēku Sīrijā, tad tas ir ko vērts. Amerikāņiem vai angļiem šādā situācijā pateikt ko tādu pat prātā neienāktu. Un to saka Kataras Ārlietu ministrs, kura armijas skaitliskais sastāvs ir 8500 cilvēku. Bet viņi ir pieraduši, ka, piemēram, ar mazu specvienības grupu var likvidēt Kadafi. Vakar viņš bija ļoti bagāts, bet pēc tam viņu noķēra, spīdzināja un nogalināja.

Kas attiecas uz tiem cilvēciņiem, kas tur Sinajā skraida pa tuksnesi, tad kāda viņiem starpība, kurš viņus nogalinās. Viņi zin, ka ir karā, pārliecība tiem ir nesatricināma un tūristus viņi neieredz drausmīgi. Tur ir ļoti daudz teroristu, kuri specializējas uz tūristu likvidāciju. Tie ir viņu ienaidnieki, jo tūristi ir pagāni, kuri skatās kā lec saule un iet lūkoties uz sfinksu un piramīdām. No viņu viedokļa tie ir nolādēti pagāni, kuri atdzīvina senu nešķīstību. Un šādiem cilvēkiem līdz šim visādiem veidiem neļāva izpausties. Un tagad pēkšņi viņiem pasaka, puiši, uz priekšu.

Otrkārt, notiek ļoti spēcīga antikrieviska aģitācija, sak, skatieties, viņi Sīrijā mūsu brāļus nogalina. Te no otras puses palīdz paši krievi. Piemēram, Vsevolods Čaplins nosauca karu Sīrijā par svēto karu. Viņi to iztulkoja un tagad saka, redziet, tas ir jauns krusta karš, tāpēc musulmaņiem jāaktivizē džihāds. Kad jūs šādi nepārtraukti zombē, tad jūs ar asinīm pielietām acīm redzat, ka, lūk, tur ir ienaidnieks. (…)

Rostislavs Iščenko: Mani interesē jautājums par teroristu vadību. Ja eksistē teroristu vadības centrs, vienalga, kur tas atrodas, Katarā, Saūdu Arābijā vai kaut kur citur, tad šim centram var piekļūt, jo specvienības ir ne tikai Katarā vai Saūdu Arābijā. Jūs sakāt, ka katarieši visus ir nopirkuši un tādēļ jūtas drošībā, bet ja tev ir liela nauda, pastāv risks, ka tevi vienkārši aplaupīs, jo Kadafi, piemēram, arī nepalīdzēja viņa nauda un tas, ka viņš daudzus nopirka.

Jevgēnijs Satanovskis: Katarā atrodas vislielākā ASV karabāze Tuvajos Austrumos un pati Katara ir tik maza, ka bombardēt to nav iespējams, netrāpot ASV karabāzei. Jā, var atrast atsevišķus cilvēkus, kā savulaik Katarā tika atrasts Jendarbijevs, pēc kura likvidācijas naudas plūsma, kura gāja karam ar Krieviju Čečenijā, samazinājās par divām trešdaļām.

Bet saproties, lieta ir tāda, ka viņi piesedzas ar daudziem sakariem dažādos specdienestos, ar daudziem ekonomiskajiem partneriem. Ja jūs stājaties ceļā Katarai, tad jums uzreiz ir darīšana ar milzīgu visdažādāko ekonomisko, politisko un personisko interešu un sakaru kamolu, jo no Kataras naudas maisi (arī burtiski skaidrā naudā kā savulaik Širakam un Miterānam) iet varas augstākajiem ešeloniem, tai skaitā arī Amerikas Savienotajās Valstīs.

Kas attiecas uz Kadafi, tad viņš bija rupjš un ekscentrisks cilvēks, kurš terorismu atbalstīja bērnu spēlīšu līmenī. Mūsdienās Katara, Saūru Arābija, Pakistāna un Turcija ir četras galvenās valstis, kuras “tur” islāma terorismu. Turcija šai sakarā savu vēl dabūs. Tai jau ir sākušās problēmas attiecībās ar Ķīnu, jo Turcija pa visu pasauli veic uiguru [musulmaņu apdzīvots apgabals Ķīnā] teroristu sagatavošanu. Piemēram, teroraktiem Taizemes galvaspilsētā Bankokā [17.08.2015] ir pilnībā turku – uiguru izcelsme. Sīrijā tā nu ir sanācis, ka Erdogans ir ielauzies šajā teritorijā un nolēma, ka viņam tur ir nepieciešami savi teroristi.

Tad, lūk, kad jūs “sitat” pa viņiem, tad jūs “sitat” pa visu čūsku kamolu, pa visiem, kuriem viņi ir samaksājuši. Tur ir tāds lērums tiesību aizsardzības organizāciju, ANO ierēdņu (ne arābu, bet dažādu tautību), visi, kuri ir saistīti ar bēgļu jautājumiem, visi, kuri ir saistīti ar cilvēktiesībām. Tikai tagad tā pa īstam Krievijas ĀM grupa Ženēvā saprata cik lielā mērā notiek faktu falsifikācija. Un tās it kā ir starptautiskas organizācijas, tai skaitā arī cienījamas, tādas kā “Ārsti bez robežām” un “Human Rights Watch”. Ar tiem šo organizāciju cilvēkiem, kuri strādā “uz lauka”, viss ir kārtībā, bet, lūk, viņu priekšniecība, varas vertikāle…

Piemēram, Saūdu Arābija ir ieguldījusi savas salafītu islāma versijas propagandā vairāk līdzekļu nekā PSRS savas pastāvēšanas laikā ieguldīja sociālisma propagandā. Un tā masīvi dara viņi to kopš 1980-ajiem gadiem. Bet katarieši šajā “tirgū” ir ienākuši kopš 1990-ajiem gadiem. Halifs bin Hamads al Atani nokļuva pie varas ar visām savām ambīcijām un sāka strādāt šai virzienā.

Tas viss viņiem ir radījis ļoti spēcīgu vairogu un pašu neievainojamības sajūtu. Pastāstīt cilvēkiem, ka notiek tas, kas notiek, kā izrādās nav iespējams. Bet viņi pret jums var aktivizēt ļoti daudz ko.

Lai pa viņiem “sistu”, ir jāsaprot kā to darīt un Krievijai nāksies to saprast. Ir jāsaprot ar ko to darīt (lai minimizētu riskus), jo šie indivīdi tik tiešām ir gatavi kaut vai izraisīt Trešo pasaules karu. Viņiem tas ir vienalga. Tas ir tāpat kā Saūdu Arābija mēģina pierunāt Izraēlu dot triecienus pa Irānas kodolobjektiem. Viņiem ir pilnīgi nospļauties, kas būs pēc tam, jo ir skaidrs, ka sasniegt Irānas kodolobjektus var tikai ar nekonvencionāliem ieročiem, kādi Izraēlai nav, bet, ja vajag, tad būs. Ja šīītu musulmaņi karo ar ebrejiem, tad viņiem tā ir vislielākā laime. Tad pēc tam no tuksneša iznāk salafītu musulmaņi, piebeidz visus atlikušos un viņiem viss ir kārtībā.

Uz tādām avantūrām iepriekš negāja neviena no lielvalstīm, kuras saprata, ka par saviem vārdiem būs jāatbild. Šodien vairs nav tā, kā bija “aukstā kara” laikā, kad bija vienkārši burvīgi pretinieki CIP, MI6, BND, kuri saprata, ka ir noteiktas sarkanās līnijas, kuras pārkāpt nedrīkst. Toreiz pat cīņā “bez noteikumiem” bija noteikti noteikumi, kurus visi ievēroja. Jā te var spēlēt šādi, bet pēc tam tevis var vienkārši vairs nebūt.

Šie cilvēki [teroristu organizētāji no Kataras, Saūdu Arābijas u.c.] to nesaprot. Viņi, bez jokiem, vēl vakar skraidīja pa tuksnesi. Viņi vēl nesen bija pavisam nabadzīgi. Kas, piemēram, bija Katara vēl 50 gadus atpakaļ? Vai pat 30 gadus atpakaļ? Mūsu struktūra bija pirmā, kura Krievijā izdeva grāmatu par Kataru. Tolaik par šo valsteli vispār neviens neinteresējās. Un kas bija Saūdu Arābija 50 gadus atpakaļ?

Šie cilvēki dzīvo vergturu stilā. Saūdu Arābijā verdzību atcēla tikai 1960-ajos gados. Šiem cilvēkiem smadzenes strādā kā Romas impērijas vergturiem – prātam neaptverama cietsirdība, momentāla sekošana visām savām iegribām. Tad, lūk, iedomājaties, ka jums ir darīšana ar šāda tipa cilvēkiem. Jā, viņiem ir ļoti daudz naudas, jā, viņiem ir mūsdienīgi gadžeti, jā, viņi pārzina daudzas valodas, jā, viņi ir pabeiguši Rietumvalstu augstskolas, bet viņu būtība ir šāda. Tāpēc ir ļoti nopietni jāsaprot, ko ar šādām personām lai dara.

Es domāju, ka, ja viņi zinātu, ka par tāda veida spēlītēm, ko viņi spēlē, būs jāatbild, tad jau sen starptautiskais terorisms sen būtu likvidēts, jo globālais terorisms nevar pastāvēt bez finansējuma. Terorisms ir nopietna saimnieciski – politiska darbība, tas ir nopietns process, kurā apgrozās milzīga nauda. Ja nav “jumta”, tad nav iespējams izveidot teroristisku tīklu. Piemēram, Katara organizē savu kaujinieku, kuri karo Sīrijā, ārstēšanos un atpūtu Turcijas kūrortos. Tāpēc, tad, kad braucat uz kādu Antāliju vai citu kūrortu, tad ziniet, ka iespējams jums blakām dzīvo kāds bariņš no Al-Kaidas vai kādas citas teroristiskas organizācijas. Un apskatieties cik lielas ir “Islāma valsts” mēdiju iespējas. (…)

Rostislavs Iščenko: (…) Jā, Katara guļ uz naudasmaisa un no neviena nebaidās, jo visus ir nopirkuši, un tāpēc nebaidās, ka viņiem kāds “uzkāps uz astes”. Bet Krievija Sīrijā viņiem jau ir “uzkāpusi uz astes”. Pēc tā, kas tur tagad jau ir noticis, gāzes vadu viņi vismaz tuvāko desmit gadu laikā izbūvēt nevarēs. Un, ja ir noticis tik liels konfrontācijas līmenis, tad var arī tik veiktas akcijas pret konkrētām personālijām, jo baidās jau ne no nolūkiem, bet gan no iespējām.

Jevgēnijs Satanovskis: Nu nezinu! Līdz neilgam laikam bija nerakstīts likums, ka pirmās personas neaiztiek. Pat Staļins ap kādu 1943.gadu pārstāja mēģināt likvidēt Hitleru, jo izrēķināja, ka politiski tas nav izdevīgi. Aiz slēgtām durvīm viņam, protams, par to visi pateiktu paldies, bet pēc tam viņš atklāti uzreiz dabūtu Rietumvalstu un bezhitlera nacistiskās Vācijas koalīcijas iebrukumu PSRS.

Es nezinu kādas tam visam būs sekas. Krievijas augstākā priekšniecība gan jau ka izskaitļo visus iespējamos variantus. Es domāju, ka augstākā priekšniecība kaut ko izskaitļos. Viņi ir ļoti pacietīgi un tas ir pareizi, jo tādām lietām nevar pieiet emocionāli. Es domāju, ka tie cilvēki, kuriem mēs [Krievija] esam “parādā” par šo teroraktu, agri vai vēlu tomēr saņems savu. Pie tam pašā Krievijā būs ļoti daudzi, kuri kliegs: Ko jūs darāt? To vispār darīt nedrīkst! Mēs tad sastrīdēsimies ar tiem vai šitiem.” Utt.  Līdzīgi tagad tiek runāts par Krievijas darbībām Sīrijā. Un to dara cilvēki, kuriem nav informācijas, kuri ir nekompetenti un, pat, ja viņiem tā informācija būtu, viņi tāpat nespētu izprast situāciju, jo nesaprot, kas ir patiešām nopietni draudi, un domā, ka tas viss pāries pats no sevis. (…)

Cilvēkus, kuri iznīcina vienu valsti pēc otras, gāž vienu valdību pēc otras, protams, ka ir jāapstādina! Un viņi ir jāaptur tad un tur, kur tas ir iespējams, un pēc iespējas ātrāk. Ir ļoti būtiski, lai šāda veida personāži tevi vienkārši baidītos aiztikt.(…)

Krievija vēl daudz kur klups uz Kataras. Gan Baltkrievijā, kur mēslojumu sfērā Lukašenko tā vietā, lai ietu aliansē ar Krieviju, aizgāja aliansē ar Kataru. Gan arī Baltijā un Polijā ar sašķidrināto gāzi, kuru viņi ļoti labprāt atvedīs, ja attiecīgi samaksās.(…)

Rostislavs Iščenko: (…) Tas, kas notiek Tuvajos Austrumos, izskatās ir uz ilgu laiku, un noteikti nav mazo valstu interesēs, lai ko tās pašas arī neiedomātos. Jau pat grieķi ir sākuši runāt par krusta atgriešanu Svētās Sofijas katedrālē un par Turcijas dalīšanu, līdzīgi kā poļi runā par Ukrainas dalīšanu un vēsturisko poļu zemju atgriešanu. (…)

Jevgēnijs Satanovskis: (…) Ei nu vēl tiec galā ar Turciju. Un neaizmirsīsim, ka Katara ar Turciju pašreiz veido vienotu asi, līdzīgu kāda pirms Otrā pasaules kara bija Vācijai ar Itāliju. Savas avantūras Katara lielā mērā piesedz ar Turcijas armiju. Un tas ir panākts ieguldot naudu, cik ir nepieciešams Erdoganam, Turcijas ekonomikā. Katara nav pati par sevi, tā ir apaugusi ar milzīgu sakaru sistēmu. Tieši tas pats ir arī ar Saūdu Arābiju. Paskatieties kaut vai uz Saūdu Arābijas un Pakistānas sadarbību, tai skaitā uz saūdiešu finansēto Pakistānas atombumbu. Pakistānas kodolieroči patiesībā ir Saūdu Arābijas kodolieroči. (…)

Tuvo Austrumu destabilizācija tik tiešām pieaug un Krievija ir iejaukusies šai situācijā ne jau aiz labas dzīves un ne jau dēļ Assada. Kāds tur Assads?! Jā Bašars al Assads ir pretošanās simbols, bet, ja novāks Assadu, tad uzreiz parādīsies cits alavītu ģenerālis (visdrīzāk Assada brālis Mahers Assads), jo zaudējuma gadījumā visiem alavītiem draud totāla iznīcināšana, viņiem vienkārši nav citas izejas.

Krievija tur iejaucās, manuprāt, tāpēc, ka saprot, ka ir bez piecām minūtēm divpadsmit no ļoti, ļoti lielām globālām nepatikšanām. Un tas nebūt nenotiktu Sīrijā. Bet pašreiz situācijas pasliktināšanās process ir apstājies dēļ Krievijas iejaukšanās.

Ja Krievija tur iegāja, tad acīmredzot tāpēc, ka saprata, ka šis pilnīgi visa iznīcināšanas process beidzot ir jāpārtrauc. Visa iznīcināšana jau nav tikai Tuvajos Austrumos – te kā piemēri der arī gan Dienvidslāvija, gan Ukraina [gan arī Latvija, kura, lai gan tiek iznīcināta lēnāk, bet tāpat tiek iznīcināta]. Diemžēl tas viss ir aizgājis stipri aiz Tuvo Austrumu robežām. (…)

Pēc Vīnes tikšanās rezultātiem, Sīriju, piemēram, vairs neizdosies sadalīt un tam piekrita pat mūsu Rietumvalstu kolēģi, neskatoties uz visu viņu ļoti izteikto nepieskaitāmību. Jā viņi tupinās taisīt riebeklības un paši pēc tam atkal no tā cietīs. 11. septembri viņi negaidīja. Rietumvalstu vadošais slānis galīgi nesaprot cik dziļi un kvēli viņus visus neieredz tie cilvēki, kurus viņi atbalsta. Un jo vairāk viņi tos atbalsta, jo vairāk viņi neieredz savus atbalstītājus. Rietumvalstis ļoti dārgi samaksās par šādu savu politiku. Diemžēl arī Krievija dārgi samaksās par šādu Rietumvalstu politiku. (…)

Kā jau teicu situācijas pasliktināšanās Tuvajos Austrumos ir apstādināta, pagaidām apstādināta, jo nav iespējams izšķetināt problēmu kamolu, kurš ir krājies gadu desmitiem. Krievijas rīcības sākums ir pareizs. Teroristus ir sākuši likvidēt neatkarīgi no tā, kam viņi “pieder”, neatkarīgi no tā vai tas ir “labais terorists”, “sliktais terorists”, “mans terorists un es tev samaksāšu par to, lai viņu neaiztiec” utt. Rupjie “barbari” no ziemeļiem tagad ir sākuši, kas par šausmām, bombardēt visus teroristus, izejot no tādas “muļķīgas” padarīšanas kā militārā stratēģija, kas līdz šim Tuvajos Austrumos netika novērots. Jau tagad apmēram trešdaļa “Islāma valsts” teroristu ir evakuēti uz Turcijas un Jordānijas teritorijām un ievesti tur tiek tikai pajauni kadri, jo profesionāļi un gudri cilvēki negrib skraidīt krievu raķešu iespējamo trāpījumu zonā. Viņi tur tagad neko izdarīt nevar. (…)

Lai šo situāciju atrisinātu, vispirms ir jāpārstāj spēlēt vienam pret otru. Ir skaidrs, ka amerikāņi, angļi, franči arī ir tāds plēšoņu terariums. Vienā brīdī viņi visi sāka spēlēt pret mums [Krieviju]. Apskatieties cik ātri viņi visi sāka sadarboties ar Krievijas Aizsardzības ministriju, kad Krievija Sīrijā sāka darīt to, ko viņai piedēvē Ukrainā (pie tam, tikai ar vienu pulku). Ja Krievija tik tiešām karotu Ukrainā, tad tur situācija būtu kardināli pavisam cita.

Situācija ar Krieviju ir tāda, ka joki nu ir beigušies. Pirmais signāls šai ziņā bija Gruzijas sakarā [Gruzijas – Krievijas karš 2008.gadā]. Šo signālu visi nolēma neņemt vērā un neievērot. Tad bija otrs, ļoti slikts signāls Ukrainā, nelaimīgajā Ukrainā, kas ir visu šo spekulāciju upuris. Un  tagad trešais signāls ir Sīrijā, kad tur uz līdzenas vietas ieradās karavīru pulks ar aprīkojumu un tehniku, un sāka ļoti intensīvi un efektīvi strādāt. Man pašam ir liels pārsteigums cik augstā kvalitatīvā līmenī tas ir izdarīts. Krievijas lidotāju darbības intensitāte ir tuva teorētiski iespējamajam intensitātes maksimumam. Neviens neko tādu vispār negaidīja. Precizitāte arī ir ļoti augsta. Tāpat ir laba sadarbība ar Sīrijas armijas sauszemes spēkiem.

Tas ir trešais signāls, sak: “Puiši, jūs mūs uz izturību gribat pārbaudīt? “ Nu tam būs ļoti bēdīgi rezultāti. Daudz lētāk būs pārstāt “taisīt ziepes” un sākt normāli strādāt – sākt beidzot darīt to, ko Rietumvalstis runā, nevis to, ko Rietumvalstis reāli dara.

Šāviens ar raķetēm no Kaspijas jūras bija tik skaidrs signāls, kas ir atsitis jebkādu vēlēšanos runāt ar mums [Krieviju] tālo un vidējo attālumu raķešu valodā. It kā Krievija bija parakstījusi līgumu par vidējo attālumu raķešu ierobežošanu un tad tika teikts: “Ak, muļķa krievi, bet mums taču ir jūras spēki.” Krievija taču patiesībā šai problēmai tā pa īstam pievērsās tikai “vakar”. Jā, ASV aizsardzības ministrs uz to paziņoja, ka mums ir kaut kas tāds ļoti slepens, ka mēs visus tūlīt uzvarēsim. Bet uz katru vienu slepeno ir kaut kas cits slepens, uz vienu “sekretku” ir cita “sekretka”.

Amerikāņiem tiek teikts: “Jūs ne velna nedarāt, vai nu jūs speciāli neko nedarāt, vai arī imitējot darbību izšķērdējat nodokļu maksātāju naudu, vai nu jūs nemaz nespējat neko izdarīt, vai arī jūs negribat neko darīt, vai nu jums politiķi traucē strādāt kā pienākas pret teroristiem. Nu ko lai dara, bet tā taču ir arī mūsu problēma.” (…)

Cīna ar terorismu ir ilgstošs process. Cīņa ar cilvēkiem, kuri finansē terorismu, ir ilgstošs process. Un cīņa ar cilvēkiem, kuri piegādā teroristiem ieročus un mēģina tos izmantot savu mērķu sasniegšanai, arī ir ilgstošs process. Šai ziņā ir viens ļoti labs, vecs un jau aizmirsts nerakstīts likums: “Baltais cilvēks, cīņā pret citu balto cilvēku, neizmanto iezemiešus, nenodot viņiem jaunākos ieročus un nemāca viņiem jaunākajās kara vešanas metodes.” Krievija šādi nerīkojas pret amerikāņiem, angļiem, frančiem. ASV Afganistānā sāka rīkoties tieši tā un samaksāja par to ar 11.septembri un citiem terora aktiem.

Un te galvenais ir panākt, lai šie cilvēki pārstātu apmācīt teroristus, saucot tos par “opozīciju”.

Šodien amerikāņi, angļi, franči, turki trenē dažādu teroristisko grupējumu kaujiniekus. Tieši viņi to dara. Ja to darīs tikai, piemēram, saūdieši, tad kvalitatīvais rezultāts būtu daudzkārt zemāks. Ideja, ka tagad tiks izmantots viens velns pret citu velnu, pret, kuru pēc tam izmantos vēl citu velnu, ir pavisam idiotiska ideja. Bet jūs pamēģiniet par to pārliecināt kaut vai veco Bžezinski. Tas nav ārstējams. Neviens no viņiem neatzīst savas kļūdas, tāpēc nākas pa tiešo runāt ar tautu, informējot un apgaismojot Rietumvalstu sabiedrību, ko patiesībā dara šo tautu vadītāji un viņu specdienesti.

Otrs lieta, kas ir jādara, pēc iespējas jāiznīcina teroristiskas grupas un grupējumi, nepievēršot nekādu uzmanību to draudiem un “piederībai”. Terorisma organizētāji tomēr ir darījuma cilvēki. Viņi tērē tam daudz naudas un resursu. Ja viņi redzēs, ka tos cilvēkus, kuru sagatavošanā viņi iegulda lielus līdzekļus, ļoti ātri iznīcina, viņi pārtrauks to darīt, jo kurš gan iegulda naudu jau iepriekš zināmi neveiksmīgos projektos. Tas arī viss!”

/09.11.2015/

Avots:
http://cont.ws/post/145702

Informācijas aģentūra
/24.11.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | 2 komentāri

Terorisms drīzumā var iznīcināt mūsdienu civilizāciju

00566_Pingvinu_salaAnatola Fransa romāns “Pingvīnu sala” no literatūrzinātnieku puses tiek klasificēts kā parodija par Francijas vēsturi. Tas tā patiešām arī ir, lai gan romānu varētu pieskaitīt arī citiem žanriem: fantastikas, antiutopijas, alternatīvās vēstures. Tāpat romānu var nosaukt par pravietisku.

1908.gadā izdotais darbs beidzas ar pingvīnu civilizācijas bojāejas scēnām, kad pret lielām megapolēm tiek veikti vērienīgi teroristiski akti. Pie tam Franss romānā vērš uzmanību uz spēka struktūru mēģinājumiem veikt pretdarbību teroristiem. Pēc tam, kad pēc terora aktiem galvaspilsētā ienāk vairāki armijas korpusi, situācija tikai pasliktinās…

Mūsdienu cilvēku civilizācija ir pietuvojusies tai robežai, kuru ir aprakstījis Franss. Pasaulē nav nevienas valsts, kura būtu pilnībā aizsargāta no teroristiskiem uzbrukumiem. Pie tam tas vairs nav terorisms, kurš ir vērsts uz sociāli – ekonomiskās iekārtas maiņu, kāds bija “Sarkano brigāžu” terorisms Itālijā vai “Sarkanās armijas frakcijas” terorisms Vācijā. Tas nav terorisms, kurš ir vērsts uz kādas atsevišķas teritorijas atdalīšanos no valsts (kā, piemēram, basku terorisms Spānijā vai īru terorisms Lielbritānijā). Tas nav terorisms, kurš ir zaudējis karu un teritorijas, bet nav iznīcināts un kurš nav samierinājies ar to, kāds ir pret Izraēlu vērstais palestīniešu terorisms. Tas pat nav mafijas terorisms, kurš ir vērsts uz tiesībsargājošo iestāžu, liecinieku un tiesnešu korpusa iebiedēšanu. Tas arī nav reliģisko fanātiķu terorisms, kas atriebjas par grāmatām, izteikumiem un citām sev nevēlamām darbībām.

Visi augstāk minētie un daudzi citi terora veidi, lai cik arī tie nebūtu drausmīgi, ir vērsti uz noteiktu mērķu sasniegšanu esošās sistēmas ietvaros. Pat vairāk, iepriekšējo gadu teroristi bija ieinteresēti, lai pēc savu mērķu sasniegšanas, sistēma tomēr turpinātu funkcionēt. Pat mafija varēja eksistēt tikai valsts ietvaros. Cilšu sabiedrībās, kuras ir saglabājušās Amazones džungļos vai Āfrikas tropu mežos, nav nepieciešamo priekšnosacījumu, lai varētu rasties un eksistēt mafija.

Jaunā tipa terorisms, ar kuru pirmo reizi nācās saskarties uzbrukumu Ņujorkas dvīņu torņiem laikā un kā izpausmi mēs nesen redzējām Francijā, ir terorisms, kuru paredzēja Anatols Franss. Šis terorisms ir vērsts pret mūsu civilizācijas pašiem pamatiem.

Šajā gadījumā nebaidīšos no pārmetumiem eiropocentrismā un teikšu, ka šis terorisms ir vērsts pret globālās eiropiešu civilizācijas pamatiem, tāpēc, ka dolāra, aifonu, Apvienoto Nāciju Organizācijas, megapoļu, globalizētās ekonomikas un tirdzniecības civilizācija ir izaugusi tieši no eiropiešu jaunāko laiku civilizācijas. Ķīniešu, japāņu, krievu un jebkuru citu ekonomiku un valstu iekārta, ņemot vērā visas vietējās īpatnības un tradīcijas, tomēr ir uzbūvētas pēc eiropiešu parauga. Tieši Eiropu (un kopš XX gadsimta otrās daļas arī ASV) mēs domājam, kad runājam par modernizācijas izrāviena nepieciešamību vai par apsteidzošās attīstības modeli. Pēteris I mēģināja panākt Eiropu, eiropiešu kārtību Japānā ieviesa imperators Maidzi, bet Ķīnā Gomiņdana [sociāldemokrātiskas ievirzes parija Ķīnā] aktīvisti.  Padomju Savienība un Ķīnas Tautas Republika centās “panākt un apdzīt” ASV.

Tas nav ne labi, ne slikti. Tā ir vienkārša fakta konstatācija, kura ir nepieciešama, lai saprastu, ka jaunais terorisms, lai kurā valstī tas atkal neizpaustos, apdraud mūs visus, kā noteiktas kopējas kultūras nesējus.

Mūsdienu megapoļu civilizācija, neskatoties uz visu tās ārējo tehnisko varenību, ir ļoti trausla. Milzīgās pilsētas, kuras apdzīvo miljoni un desmitiem miljoniem cilvēku, katru dienu ir jāapgādā ar milzīgu pirmās nepieciešamības produktu un preču daudzumu. Šīs plūsmas apstāšanās pat uz dažām dienām var izraisīt sociālu katastrofu. Ja uz kaut cik ilgstošu laiku tiek pārtraukta elektrības padeve, tad mājās un ofisos ne tikai nedegs gaisma, nebūs interneta un apstāsies tramvaji un metro. Tāpat nestrādās vairs lifti, apstāsies ūdenssūkņi un tiks pārtraukta ūdens padeve, nestrādās kanalizācija, tiks pārtraukta gāzes padeve, ziemā nebūs vairs apkures [automašīnās nevarēs iepildīt degvielu]. Šai gadījumā milzīgas ļaužu masas vienas nedēļas laikā var pēkšņi pārceļot no kosmisko tehnoloģiju laika uz akmens laikmetu.

Ja stratēģiskos objektus vēl var pastiprināti apsargāt un apgrūtināt teroristu piekļuvi tiem, tad nepieļaut teroristisko grupu iekļūšanu mūsdienu megapolēs nespēj nevienas valsts specdienesti.

Maskavas izmēru pilsētai [vairāk kā 10 miljoni iedzīvotāju] savas eksistences nodrošināšanai ir katru dienu jāuzņem cilvēku masas, kuras ir skaitāmas simtos tūkstošos, ja ne miljonos. Tie ir cilvēki, kuri nodrošina preču piegādi, tranzītpārvadājumus, tie ir tūristi, pilsoņi, kuri pārvietojas darba darīšanās. Katru pārbaudīt nav iespējams, bet jebkāda drošības līmeņa paaugstināšana sākumā izraisa dzīves tempa palēnināšanos, bet tālākā perspektīvā noved līdz pilnīgai megapoles dzīves paralīzei.

Vienkārši iedomājieties cik lēna kļūs cilvēku pārvietošanās pilsētā [un cik daudz resursus tas prasīs], ja jebkuru metro [sabiedriskā transporta] pasažieri sāks pārbaudīt tik pat rūpīgi kā lidostās. Pie tam, neskatoties uz visu rūpīgo pārbaudi, teroristiskie akti pret lidmašīnām nav nekāds retums. Bet efektivitātes ziņā (bojāgājušo skaits un iedarbība uz cilvēku psihi) teroristiskais akts megapoles metro var izrādīties daudz iedarbīgāks. Bet ir taču vēl arī tramvaji, trolejbusi, autobusi, vilcieni un arī personīgie auto, kuri stāv milzīgos korķos uz tiltiem vai tuneļos un arī ir pietiekami neaizsargāti.

Pie tam galvaspilsētas megapoles pilsoņu masveida atteikšanās no braukšanas uz kūrortu atpūsties un viņu atteikšanās braukt uz darbu ir divas pilnīgi dažādas situācijas. Pietiekami ilgstoša vērienīgu terora aktu sērija var laupīt sirdsmieru jebkuras lielas pilsētas iedzīvotājiem. Un, ja tiek paralizēta dzīve galvaspilsētā, tad tiek paralizēta dzīve visā valstī, bet teroristisks trieciens pa vairākiem lielākajiem pasaules varas centriem var apdraudēt normālu globālās ekonomikas funkcionēšanu.

Protams, lai apdraudētu normālu dzīvi kādā atsevišķā valstī, nerunājot nemaz par visas globālās civilizācijas apdraudējumu, nepieciešams spēt nodrošināt vērienīgu un ilgstošu teroristisku uzbrukumu. Bet tam ir nepieciešama labi apmācītu un sagatavotu teroristu armija, kura sastāv no uz visu gataviem simts teroristiem (ja runa iet par vienu lielpilsētu), dažiem tūkstošiem teroristu (ja runa iet par lielu valsti) un desmitiem tūkstošiem teroristu (lai apdraudētu visu civilizāciju).

Vēl nesen šāds uzdevums šķita neizpildāms, bet pēc “kalifāta būvniecības” armijas parādīšanās [domāta “Islāma valsts”], kura atklāti izmanto teroristiskas metodes, un virknes organizāciju esamības  Eiropā, Āzijā un Ziemeļāfrikā, kuras tai simpatizē, jautājums par šāda spēka cilvēcisko, materiālo un finansu resursu ir atrisināts. Tāpat atklāti ir arī pausts mērķis iznīcināt mūsdienu eiropiešu civilizāciju. Pēc kalifāta [“Islāma valsts”] neizbēgamā militārā zaudējuma Sīrijā un Irākā, tam sava mērķa sasniegšanai paliks tikai viens ceļš – terors.

Specdienesti uzlabo savu darbību, bet arī teroristi pieslīpē savas metodes, paralēli pētot specdienestu darbības metodes un meklējot efektīvas metodes pretdarbībai tiem. Pie tam līdz šim teroristiem ir bijušas uzbrūkošās puses priekšrocības. Gala beigās lielvalstu konflikta apstākļos, kad teroristus nekautrējas iedalīt pareizajos un nepareizajos, radikālos un mērenos, viņiem rodas milzīgs daudzums “šķirbu”, kas ļauj saglabāt struktūras, saglabāt stabilu finansējumu, audzēt skaitlisko sastāvu un veikt regulāru aģentūras darbu pret valstu regulārajām struktūrām. [Šai ziņā īpaši izceļas ASV, kura cīņai pret PSRS sākumā plaši izmantoja nacistu noziedzniekus, bet pēc tam aktīvi piedalījās visradikāloāko islāmistu sagatavošanā un izmantošanā, ko dara līdz pat šim laikam. Viens no slavenākajiem šādas pieejas piekritējiem, kurš nekautrējas par to runāt atklāti, ir slavenais rusafobs Zbigņevs Bžezinskis].

Tādējādi teroristiskie draudi ir ļoti lieli, un nevis tikai kādai atsevišķai valstij, bet gan visai civilizācijai. Pat valstis, kuras sponsorē teroristus savu reģionālo un globālo mērķu sasniegšanai [ASV, Saūdu Arābija, Pakistāna, Katara, Turcija u.c.], nevar justies drošībā. Lai kā arī tās nedraudzētos ar teroristiem, viņas pašas ir daļa no tās civilizācijas, kuru teroristi sapņo iznīcināt.

Tai pat laikā es negribu nekādi absolutizēt teroristu iespējas un pasludināt viņus par neuzvaramiem un nenoķeramiem. Šai problēmai pilnīgi noteikti ir risinājums.

Kas ir visnepatīkamākais teroristu taktikā? Tas, ka teroristi nostāda mūs izvēles priekšā starp sliktu risinājumu un vissliktāko risinājumu. Ja nepieņemt stingrus mērus cīņai ar teroru, tad teroristi ātri var destabilizēt situāciju veselā valstī vai vairākās valstīs. Savukārt, ja tiek strauji pastiprināti drošības pasākumi, tad valsts riskē paralizēt pati sevi.

Bet līdzīgs precedents pasaules vēsturē ir jau bijis. Kopš sešpadsmitā gadsimta līdz pat deviņpadsmitajam gadsimtam visi pretpasākumi, kuri tika pieņemti cīņai pret pirātismu Atlantijas okeānā (jo īpaši Karību jūras baseinā) izrādījās nepietiekami. Te karakuģu skaits, kurš tika norīkots antipirātu reidiem un konvoju apsardzei, bija nepietiekams, lai tiktu galā ar daudzskaitliskiem pirātiem, kuri perfekti pārzināja vietējos ūdeņus. Savukārt mēģinājumi izveidot vēl lielāku kara floti cīņai ar pirātiem izmaksāja dārgāk nekā pirātu nodarītais kaitējums tirdzniecības kuģiem, un valstis izrādījās nespējīgas pietiekami ilgu laiku to uzturēt.

Šķita, ka šo jūras teroristu problēma ir neatrisināma. Tomēr tā tika atrisināta divdesmit gadu laikā, kad deviņpadsmitā gadsimta sākumā visas civilizētās valstis panāca savstarpēju vienošanos, ka šo valstu savstarpējās domstarpības un konflikti nekādā gadījumā nedrīkst izpausties kā to pirātu atbalsts, kuri laupa pretinieka kuģus. Pirātu noalgošana, lai pārrautu pretinieku komunikācijas, nomainīja pašu valstu regulārās flotes kreiseru aktivitātes. Savukārt pret pirātiem saskaņoti vērsās visu valstu flotes visos ūdeņos. Šī pati metode ir jāizmanto arī cīņai pret teroristiem [ko nevar izdarīt, kamēr tādās valstīs kā ASV pietiekami liela teikšana ir tādiem cilvēkiem kā Bžezinskis].

Ja lielvalstis tam piekritīs, tad viņu domstarpības nedrīkst izpausties kā teroristu atbalstīšana, kā patvēruma došana tiem un teroristu finansēšanas nodrošināšana. Tad teroristu armijas, zaudējušas drošus atbalsta punktus un resursus, vairs nespēs pastāvēt un reāli apdraudēt mūsdienu civilizāciju, bet atsevišķas teroristiskas bandas lielvalstu specdienesti, savstarpēji sadarbojoties, spēs pietiekami ātri likvidēt.

Tas, protams, nepasargā mūs no teroristiem vienpatņiem un sīkām teroristiskām grupām, kuras radās, rodas un radīsies līdzīgi kā jebkurā sabiedrībā rodas manjaki – slepkavas. Tomēr vienpatis spēj nogalināt vienu, dažus, vairākus desmitus cilvēku, bet tas nespēj sagraut visas civilizācijas pamatus.

Tātad efektīvai cīņai ar mūsdienu terorismu civilizētām tautām ir jāsaprot, ka tā ir reāla, kopēja un globāla problēma. Ja teroristus neizdosies apturēt, tad ieguvēju no tā nebūs, bet pašreizējā Lībija vai Irāka var beigās izrādīties bez maz vai par attīstītās civilizētības saliņām. Savukārt globālajā kataklizmā izdzīvojušajiem tad nāksies apgūt obsidiāna (vulkāniskā stikla) kasīkļu, nažu un bultu galu izgatavošanas tehnoloģiju.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/16.11.2015/

Avots:
http://cont.ws/post/148376

Informācijas aģentūra
/25.11.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | 3 komentāri

Pārdomas pēc melnās piektdienas Parīzē

00567_ParizeŠķiet, jebkurš piekritīs, ka cilvēka dzīvība ir unikāla, tā ir ne ar ko neaizstājama. Tādēļ šādi notikumi vienmēr ir traģēdija. Vislielākā, protams, – nogalināto tuviniekiem. Un visdziļāko līdzjūtību pret viņiem izjutīs tas, kuram pašam ir tuvinieku zaudēšanas pieredze.

Kā cilvēki gandrīz visā pasaulē, arī es izsaku līdzjūtību Parīzē bojāgājušo tuviniekiem un draugiem.

Bet ir daži jautājumi, kuri man neliek mieru, un proti:  Vai cilvēku dzīvībai ir dažāda vērtība? Ja tā, tad kas nosaka tās vērtību? Vai valsts, kurā cilvēks dzīvo? Vai pilsonība? Vai reliģiskā piederība? Vai popularitāte? Vai ādas krāsa? Vai tautība?

Šķiet, katrs veselīgi domājošs cilvēks piekritīs, ka šāds jautājuma uzstādījums ir aplams pašā pamatā; skaidrs, ka visi cilvēki Dieva priekšā ir vienādi, un vienādi vērtīgas ir viņu dzīvības (mēs runājam par upuriem)

Bet ne politikā un priekš politiķiem. Jāteic gan, ka arī liela tautas daļa jau ir noslīdējusi (lasi: degradējusies) tik zemu, ka sākusi šķirot, kam just līdzi bēdās, un kam – nē. Lieki teikt, ka
“pareizo” attieksmi pret mirušajiem ar mēdiju starpniecību norāda valstī valdošie politiķi.

Pavisam nesen pasaule uzzināja par Krievijas lidmašīnas katastrofu. Pēc mediju ziņām, no šīs pasaules dzīves šķīrās 224 cilvēki, tajā skaitā bērni. Vai visas kaimiņvalstis izsludināja sēras, vai izgaismoja Krievijas karoga krāsās kādu būvi? Vai Latvijā, bet mēs taču esam kaimiņi, izkāra karogus ar sēru lentu? Nekā, bet virtuālajā telpā parādījās attēli ar suvenīru – cepuri, kuru rotā traģēdijas visjaunākā upura – maza bērna fotogrāfija…Vai tie, kas to izgatavoja un tie, kas ievietoja internetā, iedomājās, kā jūtas šī bērna tuvinieki?…Vai kāds var man kaut cik ticami paskaidrot, ar ko atšķiras franču mātes, tēva, dēla, vai drauga bēdas no krievu mātes, tēva, dēla vai drauga bēdām? Vai arī Palestīnas arāba mīlestība uz ģimeni no Izraēlas ebreja mīlestības? Vai Irākas, Afganistānas, Lībijas, Sīrijas un citu nobombardēto zemju iedzīvotāju ciešanas no Eiropas vai Amerikas iedzīvotāju ciešanām, zaudējot tuviniekus?

Pēc informācijas mēdijos, pēdējos gados Irākā ir nogalināti vairāk nekā miljons civiliedzīvotāju, Sīrijā – jau 250 000. Francijā piektdien– 132. Cilvēki nav skaitļi, un bēdu apmēru un dziļumu nevar izmērīt, nosvērt vai salīdzināt. Saprotams, ka katrai mātei savs bērns ir visvērtīgākais, un par skabargu viņa pirkstiņā šī mamma uztrauksies vairāk, nekā par simts bumbu sprādzienos sakropļotiem vai nogalinātiem bērniem Tuvajos Austrumu vai Āfrikā. Un simts cilvēku nāve Eiropā  mūs uztrauc vairāk, nekā tūkstoša mazliet tālāk no mūsu mājām.

Un tomēr… Varbūt arī Eiropā ir pienācis laiks saprast, ka nāve vienādi sāp visur?

Šodien mēs skaidri redzam, ka dubulto morāles standartu ieviešana un manipulācija ar masu apziņu ir kļuvusi par realitāti. Bet cilvēka labākās īpašības, tādas, kā līdzjūtība, patriotisms, tiek meistarīgi izmantotas un virzītas politisko mērķu sasniegšanai. Diemžēl šie mērķi bieži vien nesakrīt ar tautas interesēm vai ir pat tām pretēji. Kam vajag karu? Vai vēsturē bieži ir gadījumi, ka kāda tauta piesaka karu citai tautai? Parasti to dara “politiskā elite”, t.,i., – tie, kuri paši karo reti; – viņu vietā karo un iet bojā tauta. Tie laiki, kad ķēniņi gāja savu karapulku priekšgalā un riskēja ar savu dzīvību, šķiet ir pagājuši. Tagad šie “ķēniņi” paši karā nepiedalās, – viņu vietā visu izdara tauta, bet pēdējā laikā – algotņi. Mūsdienās par pasaules “ķēniņiem” ir uzmetušies naudas zuteņu turētāji. Viņiem karš ir bizness, pārējiem – posts un bēdas. Un nedomājiet, ka nauda ir “ķēniņu” galamērķis. Nē, nē; – caur naudu viņi tiek pie varas, kas arī ir viņu mērķis. Un, lai sasniegtu mērķi – visi līdzekļi labi. Un viens no iecienītākajiem – sašķelt sabiedrību, sarīdīt savā starpā tautas, rases, valstis, sabiedrības grupas. Skaldi un valdi! Sēj bailes, nesaticību, aizdomīgumu, nabadzību un mantkārību, uzpūtīgumu un pārākumu pār citiem! Un tu valdīsi! Radi haosu, un tauta pati lūgs tev “ieviest kārtību”. Un tu to “ieviesīsi”.Pirmie rezultāti pēc Parīzes notikumiem jau sāk iezīmēties. Tā ir vēl lielākas karadarbības leģitimizēšana, tas ir vēl viens solis uz policejisku valsti.

Es nezinu, kas organizēja Parīzes asinspirti. Ātrāk par ekspertiem un izmeklētājiem to  “zina” ziņu aģentūras, kuras arī tautai nekavējas pavēstīt vaininieku vārdus un uzvārdus. Un identificēt vainīgos patiešām nav grūti, jo viņi, pārsvarā, ir apzinīgi pilsoņi, un, dodoties veikt teroraktu, neaizmirst paņemt līdzi personu apliecinošu dokumentu, parasti – pasi. Bet, ja pase gadījumā pazūd, lai nevienam nerastos šaubas par viņu identitāti, uzskatiem un dzimteni, viņi parasti to dara zināmu ar saukļiem.

Nu ko, no vienas puses, tas ir ticami. Visiem zināms, ka pat žurka, iedzīta stūrī, lec cilvēkam krūtīs. Es pats to esmu piedzīvojis bērnībā, tiesa gan, nevis ar žurku, bet ar peli. Viņai vairs nebija ko zaudēt.

Domāju, līdzīgi jūtas daudzi Tuvo Austrumu iedzīvotāji mūsdienās, kad “demokrātijas” un “Rietumu vērtību” ieviesēju lidmašīnas, raķetes un bezpilota lidaparāti no gaisa sēj nāvi. Droši vien, bombardēšanas laikā cilvēks ir neaizsargāts kā gliemezis uz autostrādes. Un iespējams, ka kāda māte vai kāds tēvs, kura māja ir drupās, bet zem drupām – bērni, var rīkoties neprātīgi. Viņš ir zaudējis visu un vairs viņam, izņemot paša kailo dzīvību, nav ko zaudēt. Bet kam viņam dzīvība, ja ģimenes pēkšņi vairs nav?! Ne katrs to var izturēt…

Eiropas un Amerikas sabiedrībām ir jāsaprot, ka neproporcionālā karadarbība, kas faktiski ir genocīds, neizbēgami rada bumeranga efektu. Protams, šis bumerangs, visticamāk, netiks cauri Baltā nama vai Elizejas pils biezajām sienām. Tas kritīs tautā, kura savā naivumā (lasi: muļķībā) ir pilnvarojusi savas armijas sēt nāvi tālās, svešās zemēs un apmaksājusi dārgās bumbas un raķetes, rātni maksājot nodokļus un neinteresējoties par to izlietojumu. Bet ir nemainīgi, negrozāmi likumi, uz kuriem balstās Zeme un galaktikas: Ko sēsi, to pļausi… Kas vēju sēj, vētru pļaus… Kā gribi lai Tev dara, dari citiem… Kā mežā sauc, tā atskan…

Tā nav filozofija, tas ir likums, kurš attiecas uz katru individuāli un uz visiem kopā. Un šodienas pasaulē, ar šodienas tehnoloģijām, bruņojumiem un iespējām, katra cilvēka atbildība ir jo lielāka.

Un otrs variants – nežēlīgus teroraktus pret civiliedzīvotājiem veic spēki, kuri ir ieinteresēti: 1.Situācijas destabilizācijā, sējot bailes un naidu. 2.Sabiedrības radikalizēšanā un šķelšanā pēc etniskās vai/un reliģiskās piederības. 3.Pilsoņu brīvības ierobežošanā, par ieganstu izmantojot rūpes par drošību, policejiskas valsts izveidē. 4.Kara kurināšanā, finansu ajomu palielināšanā militārām vajadzībām. 5.Vardarbības pret citām valstīm leģitimizēšanā. 6.Valsts varas un autoritātes nostiprināšanā. 7.Uzmanības novēršanā no iekšējām, sociālām, ekonomiskām un citām problēmām. 8.Uzmanības novēršana no globālām problēmām, tādām kā globalizācija, piesārņojums, neproporcionāla un netaisnīga bagātību sadale, atsevišķu lielvalstu hegemonija u.c. 9.Uzmanības novēršana no daudzu valstu vadītāju korumpētības, nekompetences un nekaunības.

Šie nebūt nav vienīgie iemesli, kādēļ ir iespējama valstu vadītāju un tiem pakļauto dienestu nodevība un terora akti pret savu tautu. Atcerēsimies, ar ko sākās 21. gadsimts un kā notikumi risinājās tālāk. 11.septembris atvēra durvis uz jaunu – globālas vardarbības laikmetu. Vien retais mūsdienās tic oficiālajai versijai par traģiskajiem notikumiem šajā pasaules lielvalstī. Tā arī šoreiz – jau pavisam drīz mēs redzēsim, un varbūt jau sākam redzēt tos, kuri ir “ieguvēji” no šīs traģēdijas. Laiks visu parāda, tiesa gan, tikai tiem, kuri nav zaudējuši spēju redzēt.

Nobeigumā vēlējums: nepaļaujaties bailēm un naidam, neskrieniet dedzināt ne mošejas, ne sinagogas, ne baznīcas, ne kādus citus tempļus. Šī zeme ir mūsu mājas, un mums kā lielai ģimenei saticīgi tajā ir jādzīvo. Neskatoties uz to, ka esam tik dažādi…  Esiet gudri un neļaujiet ar sevi manipulēt. Neļaujieties kūdīšanai un neesiet lētticīgi. Izvērtējiet informāciju, ar kādu mūs baro un mēģiniet saprast, ko ar to grib panākt. Visu pārbaudiet, bet, ja nevarat pārbaudīt, – neesiet pārsteidzīgi spriedumos. Neatbalstiet vardarbību ne domās, ne vārdos, ne darbos. Mācieties no kļūdām un nebaidieties, bet arī neatkārtojiet tās!

Notikumi Parīzē nebija nejaušība. Nejaušību nav. Bet es ticu, ja cilvēku nepareiza rīcība var novest pie traģēdijas, tad cilvēku pareiza rīcība var atnest mieru, mīlestību un labklājību. Un tas ir atkarīgs no mums.

Ainārs Kadišs
/16.11.2015/

Posted in Kat.: Notikumi, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Baltijas valstu iedzīvotājus turpina gatavot karam

00565_w_image_1431096595582_53384Pirmdien 19.10.2015 Latvijā sākās mobilizēto rezervistu militārās mācības. To mērķis – “atjaunot rezerves karavīru individuālās, specializētās un kolektīvās iemaņas, lai tie varētu pilnvērtīgi iekļauties militāro struktūru darbā.” Iepriekš rezervistu mācības notika Igaunijā un Lietuvā. Baltijas valstu armiju dzīvā spēka palielināšana notiek aizsedzoties ar saukļiem par draudiem no Austrumiem un bruņošanās nepieciešamību.

Latvijas Nacionālo bruņoto spēku (NBS) pārstāvji paziņoja par gaidāmajām mācībām jau šī gada sākumā, bet tobrīd konkrēti datumi netika nosaukti. Tomēr pēdējās dienās rezervistiem sāka nākt pavēstes ar norīkojumu 48 stundu laikā ierasties savā vienībā, lai piedalītos mācībās, kuru ilgums būs vairākas dienas.

Kā paziņoja Latvijas NBS komandieris Raimonds Graube, dalība šajās mācībās nav brīvprātīga. Tādējādi Latvijas armija pirmo reizi praksē pielietoja likumu par mobilizāciju. Tas nozīmē, ka ierašanās un piedalīšanās mācībās ir obligāta un pilsoņiem būs jāpamet uz vairākām dienām visas savas darīšanas, lai “stātos ierindā”. Par izvairīšanos no mobilizācijas rezervistiem LR krimināllikumā paredzēta īslaicīga brīvības atņemšana, piespiedu darbs vai naudas sods.

Tiesa pagaidām tiek mobilizēti tikai rezerves karavīri – militāristi, kuri ir dienējuši profesionālā armijā, bet pēc tam ir atvaļinājušies (tas ir – pirmās kategorijas rezervisti). Par otrās kategorijas rezervistiem (visiem vīriešiem vecumā no 18 līdz 55 gadiem) runa pagaidām neiet. Viņu mobilizācija ir iespējama tikai reālas karadarbības draudu gadījumā.

Militarizācijas sacensībā Latvija ievērojami atpaliek no savām “Baltijas māsām”. Igaunijā un Lietuvā līdzīgas rezerves spēku mobilizācijas mācības jau bija notikušas. Oficiālā Viļņa, lai palielinātu armijas dzīvo spēku, pat spēra bezprecedenta soli, atgriežot militāro iesaukumu.

2015.gada martā Lietuvas Saeima pieņēma lēmumu par obligātu regulāro militāro iesaukumu. “Nepieciešams papildus nostiprināt valsts bruņotos spēkus. Šodienas ģeopolitiskā situācija prasa pastiprināt un paātrināt armijas komplektāciju, “ – paziņoja Lietuvas prezidente Dalija Gribauskaite. Savukārt Lietuvas NBS komandieris Vītauts Žuks pastāstīja, ka iesaukums notiks pēc loterijas principa, kā tas tika darīts ASV Vjetnamas kara laikā. Piecu gadu laikā Lietuva tādā veidā plāno sagatavot apmēram 17 tūkstošus jauniesaukto [stulbu lielgabalgaļu ASV interešu aizstāvībai globālajā cīņā ar Krieviju], savukārt par ļaunprātīgu izvairīšanos no iesaukuma būs paredzēta kriminālatbildība.

Oficiālā Rīga arī gatavojas papildināt savus militāros formējumus. Tā bijušais Latvijas aizsardzības ministrs un jaunievēlētais prezidents Raimonds Vējonis paziņoja, ka uz 2018.gadu NBS skaitliskais sastāvs ir jāpalielina par 2 tūkstošiem cilvēku (pašreiz Latvijas armijā ir 5,1 tūkstotis karavīru).

Tiek plānots palielināt arī zemessargu skaitu (Zemessardze – brīvprātīga militāra organizācija, kura ir pakļauta NBS). Saskaņā ar aizsardzības plāniem uz 2020.gadu zemessargu skaitu plānots palielināt no pašreizējiem 8 tūkstošiem uz 12 – 13 tūkstošiem kaujinieku.

Igaunijā, kurā regulārais militārais dienests tika saglabāts kopš Padomju laikiem, ik gadu militāro dienestu iziet 3 – 3,5 tūkstoši jauniesaukto, bet rezervistu skaits ir virs 30 tūkstošiem karavīru.

Papildus dzīvā spēka palielināšanai Baltijas valstis, gaidot draudus no Austrumiem, nodarbojas ar citiem militārās būvniecības jautājumiem. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas teritorijās nepārtraukti notiek militāras mācības, tiek iepirkta bruņutehnika, militārām vajadzībām tiek tērēti valstu budžeta līdzekļi. Latvijas premjerministre Laimdota Straujuma, demonstrējot tēmas aktualitāti, izteicās: “Es tagad pat esmu noskaidrojusi, cik cilvēku ir bataljonā.”

“Baltijas māsas” turpina prasīt NATO, lai viņu teritorijā tiktu nodrošināta Alinses karaspēka klātbūtne. “Tas ir nepieciešams drošībai. Mūsu reģionā nav gaidāms uzlabojums, tāpēc tas būs saturēšanas līdzeklis,” raksta Lietuvas NBS pārstāvis kapteinis Mindaugs Neimonts visu trīs Baltijas valstu armiju komandieru vārdā. Kapteinis Neimonts drošības nodrošināšanai prasa dislocēt katrā Baltijas valstī 700 – 800 karavīru lielu NATO bataljonu.

[Idioti, kuri to dara un atbalsta, pat neapjēdz, ka NATO karaspēka esamība daudzkārtīgi palielina visādu incidentu notikšanas un kara sākšanās varbūtību (jo no vienas puses tas dod iespēju amerikāņiem veikt visādus manevrus un provokācijas savām globālajām spēlēm, bet no otras puses Krievija noteiktos apstākļos var būt spiesta dot preventīvu triecienu savas drošības nodrošināšanai). Šie idioti neapjēdz vai negrib apjēgt, ka visefektīvākie drošības pasākumi ir sabiedrības saliedēšana ap konstruktīvām vērtībām (nevis destruktīvām, kādas ir antikrieviskums un Rietumvalstu uzspiežamā cilvēku maitāšana, homoseksualizācija, debilizācija, pataloģiska peļņaskāre, visa komercializācija, egoisma sludināšana utt.), veselīgs patriotisms un tajā balstītu pašaizsardzības struktūru veicināšana un stiprināšana (tai skaitā pret Rietumvalstu struktūru ekspansiju), pārdomāta, saticīga, uz konstruktīvu sadarbību un kaimiņattiecībām vērsta diplomātija (nevis visu saprātīgu spēku dziļi nicināmu amerikāņu kranču funkcijas veikšana, ar ko nodarbojas tādi bēdīgi slaveni personāži kā Rinkēvičs un co). Un tas tā ir tāpēc, ka šie idioti labprātīgi vai piespiedu kārtā ir pagūlušies zem amerikāņiem un pilnībā kalpo ASV interesēm, spļaujot virsū lielākai daļai savas valsts iedzīvotājiem.]

Baltijas valstu elites, biedējot iedzīvotājus ar Krievijas agresiju, turpina savu valstu militarizācijas politiku. Tomēr pagaidām ar draudu no Autrumiem fobijām palīdzību pilsoņu vidū pārlikt problēmu no “slimās galvas uz veselo” neizdodas diez ko labi. Atšķirībā no “kara partijas” varas struktūrās, Baltijas iedzīvotāji ir noskaņoti daudz mazāk militāriski un pagaidām nav gatavi “stāties ierindā”.

2012.gadā Latvijas NBS jau mēģināja veikt mobilizācijas mācības un pat izsūtīja 500 pavēstes rezervistiem. Ieradās tikai 275 cilvēki. Liela daļa rezervistu paziņoja, ka pašreiz dzīvo ārzemēs un tuvākajā laikā negrasās atgriezties valstī.

No 300 Latvijas rezervistiem, kuri ir piesauktie piedalīties mācībās šoreiz , reģistrējušies bija tikai 59. Savukārt iesaukuma kampaņā Lietuvā kara komisariātā ieradās tikai 8% iesaucamo, pēc kā Aizsardzības ministrija bija spiesta meklēt neieradušos ar policijas palīdzību un izmantojot diplomātiskos dienestus.

Ar šādu iedzīvotāju negribēšanas līmeni karot par savu valdību [idiotisko un pašnāvniecisko] ārpolitiku, Baltijas valstu režīmu plāni audzēt armiju dzīvo spēku izskatās patiešām napaleoniski. Bet ņemot vērā Latvijas, Igaunijas un Lietuvas iedzīvotāju masu emigrāciju, lai panāktu politiķu iezīmēto bruņoto spēku dzīvā spēka pieaugumu, armijas šinelī nāksies ietērpt bez maz vai visus Baltijas iedzīvotājus.

Laima Kance
/21.10.2015/

Avots:
http://www.rubaltic.ru/article/politika-i-obshchestvo/211015-pribaltika-gotovitsa-k-voyne/

Informācijas aģentūra
/12.11.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Pamācoši: Ukraiņu politologa stāstījums par Ukrainu, tās krīzes iemesliem un globālās cīņas metodēm

Rostislavs Iščenko

Rostislavs Iščenko

Manuprāt, notikumu, kas pašreiz norisinās Ukrainā, iemesli ir jāsāk skaitīt no kāda 1989.gada. Varētu, protams, arī skaitīt no 1917.gada, kad pirmo reizi Krievijā mainījās vara. Kāpēc tieši no 1989.gada? Tāpēc, ka ap šo laiku PSRS sabrukums bija jau praktiski neizbēgams. Līdz tam vēl varēja būt dažādi varianti. Visu, kas pašreiz notiek Ukrainā, izraisīja procesi, kas tika iniciēti PSRS sabrukuma laikā.

Otra mana galvenā tēze ir, ka notikumus Ukrainā nevar skatīt atrauti no kopējās ģeopolitiskās situācijas un vispār notikumus Ukrainā nedrīkst apskatīt kā tikai notikumus Ukrainā, jo tas ir tikai viens no lielās mozaīkas elementiem un tikai viens no laukumiem, kurā notiek lielais ģeopolitiskais konflikts starp ASV un Krieviju, kurš nekad nav ticis pārtraukts kā minimums kopš 1945.gada. Šis konflikts tai stadijā, kādā tas atrodas patreiz, sāka ieiet kopš 2000.gada. Tā ir atklāta ģeopolitiskā konflikta stadija visur, kur vien tas ir iespējams, ar nepārtrauktu likmju paaugstināšanu līdz pat nonākšanai līdz trešā pasaules kara sākuma slieksnim, kur mēs patreiz arī atrodamies.

Ja runājam konkrēti par situācijas attīstību Ukrainā, tad 1989.gadā es vēl mācījos universitātē. Jau toreiz pievērsu uzmanību tam, ka gandrīz visi mani kursa biedri, kuri dažādu programmu ietvaros (sākot no mūnistiem un beidzot ar dzīvnieku aizsardzības kustībām) pabija ASV, strauji kļuva par toreizējās ukraiņu nacionālās kustības par Pārbūvi piekritējiem. Pirms tam viņiem bija visdažādākie politiskie uzskati, daži bija komunisti, daži vispār apolitiski, bet pēc vizītes viņi visi kļuva par nākamajiem demokrātiem. Tātad darbs pie ideoloģiskās bāzes, intelektuālo pamatu radīšanas, pie sabiedriskā viedokļa līderu veidošanas, kas pēc tam vedīs aiz sevis masas, tika sākts jau 1980-o gadu beigās.

Pēc tam es pats personīgi saskāros ar šo parādību, kad, strādājot Ukrainas Ārlietu ministrijā un pēc tam arī Ukrainas prezidenta administrācijā, divas reizes (1993. un 1996.gadā) pabiju Lielbritānijā vienas un tās pašas Lielbritānijas Ārlietu ministrijas programmas ietvaros, kura formāli tika balstīta uz neatkarīgās Līcas universitātes programmu, bet tomēr tika finansēta no Lielbritānijas ĀM puses. Pirmo reizi tā tika orientēta uz visas pēc padomju telpas (ieskaitot visu Austrumeiropu) jaunajiem diplomātiem, bet otro reizi tā bija domāta tieši jaunajai Ukrainas elitei (parlamenta darbiniekiem un deputātiem, prezidenta administrācijas darbiniekiem, ministru kabineta darbiniekiem), kura atradās vēl formēšanās stadijā.

Pa lielam neuzkrītoša ideoloģiska apstrāde notika abos gadījumos. Tika demonstrētas Rietumvalstu priekšrocības (pārsvarā sadzīviskās) un neuzmācīgi tika rekomendēts padomāt par to, ka valstij ir izdevīgi un interesanti pievienoties absolūti visām struktūrām un organizācijām, kuras ir izveidotas Rietumvalstu politiskā projekta ietvaros un kurās Ukraina vēl nav iesaistījusies. Tāpēc tas, kas notiek Ukrainā, sāka tur notikt ne vakar un ne aizvakar. Tam augsne tika gatavota desmitgažu garumā un pašreizējais uzliesmojums nav nejaušs.

Un te gribu uzreiz atrunāt vienu niansi. Bieži vien masu mēdijos, sociālo tīklu diskusijās un pat šāda tipa publiskos priekšlasījumos rodas vaimanas, ka, lūk, ASV cītīgi strādāja [Ukrainā un citur, arī Latvijā], bet Krievija nestrādāja, neko nedarīja un pazaudēja pēc padomju telpu, Ukrainu un vispār ļoti daudz ko.

Ja apskatam tikai formālās pazīmes, tad tā ir taisnība, ASV tik tiešām strādāja, bet Krievija neko nedarīja un pazaudēja, pazaudēja, pazaudēja. Bet, manuprāt, vienmēr tomēr ir jāņem vērā reālās fiziskās iespējas. Piemēram, gan es, gan bokseris Valujevs abi esam homo sapiens pārstāvji, tomēr, ja es centīšos būt tik pat fiziski spēcīgs kā viņš, tad tas kā minimums būs smieklīgi. Attiecīgi noteiktā brīdī pēc PSRS sabrukuma Krievija bija ļoti vāja un vienkārši nespēja aktīvi “spēlēt” pēcpadomju telpā. Pa lielam aktīvas “spēles” iespējas Krievijai parādījās tikai samērā nesen. Tāpēc mēģinājumi kaut kā uzpūsties un censties kaut ko darīt bijušajās padomju republikās nenovestu līdz pozitīvam, bet gan novestu līdz negatīvam rezultātam.

Tolaik Krievijas un ASV potenciāli bija pilnīgi nesalīdzināmi un mēģinājumi “spēlēt” pretinieka laukumā ar pretinieka izvēlētiem līdzekļiem novestu pie garantēta zaudējuma. Tāpēc, manuprāt, Krievijas un pēcpadomju republiku savstarpējo attiecību vēsturi var iedalīt divos posmos.

Pirmais posms bija Borisa Jeļcina prezidentūras laiks [1991 – 1999], kad Krievijas vadība visai miglaini redzēja pat paši savas valsts nākotni. Šajā posmā Krievijas elite ne ar ko neatšķīrās no Ukrainas elites – tā bija cilvēku kompānija, kura cītīgi meklēja pašu valstī, kur un ko var izdevīgi nolaupīt, nozagt, pārdot, lai pēc tam integrētos Rietumvalstu sistēmā. Un otras posms ir sākot no 2000.gada, kad Krievijai vajadzēja ilgi un uzmanīgi atjaunot savas valsts potenciālu, lai kaut kad nākotnē, ja pirms tam nenožmiegs, varētu iziet starptautiskā arēnā kā atjaunota lielvalsts, kas pašreiz arī ir noticis.

Tieši tādēļ notikumi Ukrainā pēdējos 20 gadus attīstījās dramatiski un es pat teiktu traģiski. Visi pa lielam saprata, kas tieši Ukrainā tiek gatavots, neredzēt to nevarēja. Pirmais valsts apvērsuma mēģinājums notika 2000.gadā, kad sākās pirmā “Ukraina bez Kučmas” akcija, kad sākās vaimanas par nogalināto žurnālistu Gongadzi utt. Un jau 2001.gada pavasarī pirmo reizi tika organizēts Ukrainas prezidenta rezidences ieņemšanas mēģinājums, kas pēc stilistikas neatšķīrās no 2014.gada ziemas veiksmīgā mēģinājuma: tieši tāpat tika savākta “masovka”, tieši tāpat kā galvenais triecienspēks tika izmantoti nacionālisti (tikai toreiz tas nebija “Labējais sektors”, bet gan UNA-UNSO), tieši tāpat ar savām darbībām viņi provocēja spēka struktūras, tikai toreiz Ukrainas varasiestādes bija stabilākas, spēka struktūras rīkojās aktīvāk, bet radikālo nacionālistu bija maz, tāpēc viņi nokļuva cietumā, nevis valsts vadošajos amatos. Bet principā pirmais valsts apvērsuma mēģinājums notika toreiz.

Otrs, veiksmīgs valsts apvērsuma mēģinājums notika 2004.gadā, bet jau 2006. – 2007.gadā kļuva skaidrs, ka ar miermīlīgiem līdzekļiem situācija Ukrainā nevar tikt atrisināta. Un pats galvenais, ka neviens nemaz negribēja izmantot miermīlīgus līdzekļus. Nosacītie Ukrainas politiķi tādi kā Juščenko, Timošenko un citi, protams, varēja ticēt, ka amerikāņu galvenais uzdevums ir panākt cienījamu cilvēku nonākšanu pie varas un ka viņi tad nu ir tie cienījamie cilvēki, un ka pēc tam, kad viņi ir nokļuvuši pie varas, viss būs labi. Bet jau toreiz kļuva skaidrs, ka Vašingtonu neapmierina tieši apvērsuma miermīlīgais raksturs.

2007.gada sākumā Juščenko izdeva rīkojumu par parlamenta atlaišanu, sākot kārtējo valsts apvērsumu, bet tā paša gada vasarā Juščenko deva pavēli armijai doties uz Kijevu, tādējādi iniciējot pilsoņu karu. Toreiz tikai brīnumainā kārtā izdevās izvairīties no apšaudēm. Un tas notika septiņu gadus pirms tā pilsoņu kara sākuma, kuru mēs redzam patreiz. Visas šīs darbības jau tika atstrādātas toreiz un pilsoņu karš Ukrainā reāli varēja sākties gan 2005.gada sākumā, gan 2007.gada sākumā. Nezinu vai paveicās, vai nepaveicās, bet situācija noturējās līdz 2014.gadam.

Es jau teicu, ka neuzskatu situāciju Ukrainā kā cīņu tikai Ukrainas sabiedrības ietvaros un vispār kā cīņu Ukrainas sabiedrībā. Protams, Ukrainā ir nacionālisti, protams, Ukrainā ir nacisti, Ukrainā ir internacionālisti, Ukrainā ir komunisti, Ukrainā ir prokrieviskie spēki, Ukrainā ir proamerikāniskie spēki, bet viss tas ir arī Krievijā, Kazahstānā, Baltkrievijā, tomēr tur līdzīga veida pilsoņu sadursmes nenotiek un pat nav redzams, ka tas kaut vai tālākā perspektīvā varētu notikt. Savukārt tajā pašā Moldāvijā līdzīga veida pilsoņu sadursmes notika jau 1990-o gadu sākumā. Attiecīgi, kur toreizējā vietējā elite bija gatava, tur ASV varēja rīkoties mazākā vai lielākā mērā brīvi.

Kāpēc es apgalvoju, ka visi pilsoņu kari un to radīšanas mēģinājumi ne tikai tiek radīti no ASV puses, bet pat to, ka Amerika tos nemaz nevar neradīt? Manuprāt, iemesli šo darbību neizbēgamībai no ASV puses ir meklējami 1970-ajos gados, kad ASV sāka pilnībā zaudēt ekonomisko sacensību Padomju Savienībai un viņiem bija nepieciešams atrast papildus resursu, lai, pirmkārt, nodemonstrētu kapitālistiskās sabiedrības vitrīnu kā labāku par sociālistiskās sabiedrības vitrīnu, lai saglabātu militāri – politisko dominēšanu kaut vai savā planētas daļā un, treškārt, lai saglabātu Padomju Savienībai uzspiesto bruņošanās sacensību, kura ievērojamā mērā saistīja PSRS resursus.

Toreiz ASV aizgāja pa pietiekami vienkāršu, bet efektīvu ceļu, viņi aizņēmās resursus no nākamajām paaudzēm. Dēļ tā, ka viņi kontrolēja pasaules rezerves sistēmu, kas teorētiski (nevis praktiski) dod iespēju drukāt neierobežotu daudzumu dolārus (1970-ajos gados šī teorētiskā iespēja sakrita ar praktiskajām), viņi nekautrējoties sāka izsmelt nākamo paaudžu resursu, akumulējot līdzekļus tagad un tūlīt. Tas ir tobrīd, kad PSRS rīcībā bija tikai tie līdzekļi, kuri konkrētai paaudzei ir konkrētajā gadā, ASV, ja vienkāršojam, akumulēja konkrētā gadā nākamās desmitgades līdzekļus.

Uz šo līdzekļu rēķina viņi saglabāja dominējošo stāvokli savā planētas daļā, aktīvi pretojās PSRS militāri – politiskajā plānā un uzturēja augstu dzīves līmeni ASV un Rietumeiropas valstīs. Uz to brīdi, kad PSRS salūza (un salūza tīri psiholoģiski, salūza tikai PSRS vadība), dolāra ekonomikas, aizņemšanās ekonomikas iespējas bija izsmeltas. Tas tāpēc, ka jebkurš kredīts ir jāatgriež un, lai to izdarītu, ir nepārtraukti jāapgūst jauni tirgi. Tā ir tāda ekstensīva ekonomika, kurai ir nepieciešama nepārtraukta ekspansija uz jauniem tirgiem. Ar to ir arī saistīta nepārtraukta IKP pieauguma ideja. Mēs taču ļoti labi saprotam, ka, ja cilvēkam ir vajadzīga viena automašīna 10 gados, tad autoindustrija nevar pieaugt bezgalīgi. Savukārt ASV ekonomiskā modeļa ietvaros tai ir nepārtraukti jāpieaug, pie tam vēl paātrinātos tempos, attiecīgi nepieciešams nepārtraukti apgūt jaunus tirgus.

Tad, lūk, PSRS salūšana un sabrukšana deva Amerikai šos jaunos tirgus un atlika uz vēlāku laiku ASV ekonomikas sabrukumu. Tomēr ne uz ilgu laiku, jo zeme ir galīga, bet amerikāņu ekonomikas vajadzības ir bezgalīgas. Attiecīgi samērā precīzi var izskaitļot to laiku (un amerikāņu ekonomistiem to vajadzētu darīt īpaši rūpīgi), kad ASV ekonomika atkal nonāks bezizejas situācijā, kad atkal visi tirgi būs izsmelti un būs nepieciešami jauni. Ir zināms, ka uz Mēness tirgu nav, uz Jupitera nav, uz blakus galaktikām cilvēce nelido attiecīgi jaunus tirgus var apgūt tikai uz planētas Zeme, attiecīgi apgūt tos var tikai atņemot tiem, kuriem viņi ir – Krievijai, Ķīnai, Eiropas Savienībai. Visu pārējo ASV jau ir apguvusi. Tas, protams, neatceļ ASV militāri – politisko krahu, bet tas atliek to uz parītdienu. Te darbojas princips: visi mirst rītdien, bet es nomiršu parītdien, tāpēc es atrodos labākā situācijā kā visi pārējie.

Šis apstāklis radīja neizbēgamu ASV konfrontāciju ar Krievijas Federāciju tikai tā iemesla dēļ, ka Krievijas Federācija bija vienīgā valsts, kura varēja iznīcināt ASV. Krievija bija vienīgā valsts, kura spēja pretoties ASV diktātam pēc principa: Jā, mēs esam vājāki, bet uzvarēsiet jūs mirstot uz mūsu līķa. Bet tā nav uzvara.

Tā kā izraisīt kodolkaru nav iespējams (jo kodolkarš ir savstarpēja iznīcināšana), bet jebkurā citā karā arī nav iespējams uzvarēt, attiecīgi Amerikāņiem vajadzēja veikt ar Krieviju to pašu operāciju, ko viņi veica ar Padomju Savienību. Un visdrīzāk ASV “nožņaugtu” Krieviju “apskāvienos”, jo tam pietiktu tikai nekaitināt krievu tautu, neizrādīt savu pārākumu, nepazemot Krieviju Dienvidslāvijā, Serbijā un citur, demonstrējot, ka tā nespēj aizstāvēt savus sabiedrotos, kā tas notika Jeļcina laikā, dot iespēju justies Krievijai, ja ne kā superlielvalstij, tad vismaz kā cienījamai otrā līmeņa reģionālai lielvalstij, kura integrējas Rietumvalstu pasaulē. Ja tas tiktu izdarīts, tad apmēram uz 2020-o gadu Krievija maz ar ko atšķirtos no mūsdienu Vācijas vai Francijas, kuras, protams, ir super suverēnas, bet kuras no Vašingtonas var slānīt kā vien grib.

Ja ASV sāka aktīvu ekspansiju pēcpadomju telpā, sāka aktīvi tuvoties Krievijas robežām, sāka veikt provokācijas pie robežām, sāka uzkrītoši iespiesties Krievijas ietekmes sfērā un uzkrītoši pazemot Krieviju, lai izraisītu tautas un valdības konfrontāciju Krievijas Federācijas iekšienē, tad amerikāņi to darīja ne jau aiz labas dzīves, bet gan tādēļ, ka amerikāņu ekonomikas prasības ir bezgalīgas, a pasaule ir galīga, un amerikāņu pasaules prognozējamais gals laiktelpas mērogos ir viegli nosakāms un Vašingtonai vienkārši nebija laika gaidīt 20 – 30 gadus. Amerikāņiem vajadzēja sasniegt noteiktu rezultātu tagad un tūlīt. Ātrāk! Ātrāk, nekā iestāsies viņu pašu krahs. Tas arī ir galvenais Krievijas un ASV pašreizējās cīņas iemesls.

Šī cīņa sākās 2000.gadā Ukrainā. Toreiz 2000-ajā – 2002-ajā gadā valsts apvērsums Ukrainā nesanāca, bet tas izdevās 2003-ā – 2004-ā gada ziemā Gruzijā, pēc tam 2004-ā – 2005-ā gada ziemā tas izdevās Ukrainā, pēc tam sekoja Kirgīzija, Moldāvija, mēģinājumi ienākt Uzbekijā, Kazahstānā, pēc tam vēlreiz Ukraina un tagad atkal Ukraina.

Šajā shēmā ļoti labi iekļaujas arī 2008.gada karš Gruzijā, kad ar pilnīgi neadekvātā Mihaila Saakašvili palīdzību tika organizēta provokācija, kuras princips bija: Krievija nespēs noreaģēt, Osetija tiks iznīcināta, pēc tās tiks iznīcināta Abhāzija, tādējādi visām Kaukāza valstīm (un vispār pēcpadomju telpas valstīm) tiks nodemonstrēts, ka savienība ar Krievijas Federāciju ir bezjēdzīga, jo tā nav spējīga aizsargāt savus sabiedrotos. Pēc tam, kad sabiedrotie Kaukāzā tika nosargāti, radās situācija Sīrijā. Likmes pieauga, bet uzbrukums bija apmēram tāds pats. Sīrija bija pēdējā Krievijas osta Vidusjūrā, pēdējais sabiedrotais Tuvajos Austrumos un, ja Maskava neiestājas par Damasku, tad viņai nav ko darīt Tuvajos Austrumos, kas ir pasaules atslēgreģions. Tad vēl kādu laiku dažas pēcpadomju valstis viņas orbītā pabūs, bet neviena nopietna valsts ar Krieviju tad vairs nestrādās.

Kad izrādījās, ka arī Sīrijā nesanāca, tad problēmas radās Ukrainā. Tad kārtējo reizi tika paaugstinātas likmes, jo tā jau bija acīmredzama ienākšana Krievijas teritorijā, jo Ukrainā dzīvo tā pati krievu tauta, Ukrainas teritorijā radās Krievijas valstiskuma šūpulis, apmēram par 90% abu valstu iedzīvotāji ir saistīti radnieciskām saitēm un lai gan robeža eksistē, pat pēcpadomju laikā tā vairāk tika uzskatīta par administratīvu nevis valstisku robežu (abu valstu iedzīvotāji šo robežu vairāk uzskatīja par neērtu pārpratumu nevis par valsts robežu). Tāpēc zaudējums Ukrainā reāli ietekmētu situāciju visā pēcpadomju telpā un padarītu pilnīgi bezjēdzīgus visus Krievijas integrācijas un reintegrācijas projektus, padarītu bezjēdzīgu Muitas savienību un Eirāzijas savienību, jo te darbojas princips: ja jūs nespējat aizsargāt savas robežas pie Brjanskas, tad kāpēc ar jums ir jādraudzējas Ķīnai, kurai ir lielas problēmas Klusajā okeānā un kurai tādēļ jūs nekādi nespējat palīdzēt.

Tādējādi konflikts Ukrainā bija neizbēgams, šis konflikts tika gatavots sen un ilgi, eksplodēt tas varēja ne obligāti 2014.gadā. Es domāju, ka konflikta eskalācija Ukrainā tika gatavota uz 2015.gadu, kad bija jānotiek Ukrainas prezidenta vēlēšanām. Šis laiks tika aprēķināts pēc principa: Janukovičam 2013.gadā ir jāparaksta asociatīvais līgums ar ES, gada laikā dēļ tā ekonomika tiek iznīcināta, par ko visa atbildība gulstas uz Janukoviču, 2015.gada martā notiek prezidenta vēlēšanas, kuras viņš zaudē, bet aiziet negrib, un tad, lūk, tev Maidans un visiem viss ir skaidrs – revolucionārā tauta ir gāzusi noziedzīgu režīmu.

Notika mazliet savādāk. Janukoviču kaut kā izdevās piežmiegt un pārliecināt, ka asociatīvo līgumu ar ES parakstīt nevajag, tāpēc bija nepieciešams spēlēt uz apsteigšanu, tāpēc vajadzēja iniciēt Maidanu gadu agrāk un lielā mērā tieši tāpēc Maidanam nevarēja būt miermīlīgs raksturs, jo nebija pamats miermīlīgai Janukoviča gāšanai, nebija tik liela režīma atgrūšana, kas radītu patiešām masveida nepakļaušanos un masveida antivaldības demonstrācijas. Tāpēc tika iets pa bruņota apvērsuma ceļu, kas arī noteica pašreizējā Kijevas režīma nacistisko raksturu, pašreizējā pilsoņu kara cietsirdību un to, ka ar tik lielu prieku no Kijevas sāka mukt Krima, Donbass, Odesa, Harkova un citi reģioni. Tiesa, ne visi reģioni spēja aizmukt, bet fakts paliek fakts – pēc apvērsuma sākās momentāna reģionu bēgšana.

2015.gadā Krievija tika nostādīta divu sliktu izvēļu priekšā. Pirmā izvēle – nenosūtīt karaspēku uz Ukrainu un tādējādi pamest tur dzīvojošos krievus likteņa varā. Otrā izvēle – nosūtīt karaspēku uz Ukrainu, tapt pasludinātai par agresoru un situācijā, kad valsts tam nav gatava, stāties pretī kolektīvajiem Rietumiem (ASV un tās Eiropas sabiedrotajiem), kuri ekonomiski, politiski un arī militāri ir daudz vairāk mobilizēti nekā pašreiz. Un tas viss dēļ apšaubāma teritoriāla ieguvuma, jo pat ievērojama Ukrainas iedzīvotāju daļa šai situācijā uzskatītu Krieviju par agresoru, kura nezin kāpēc sagrāba valsts teritoriju.

Pēdējā pusotra gada laikā ar samērā nopietnām problēmām un desmitiem tūkstošu iedzīvotāju upuriem (tai skaitā Donbasā) tika atrasts trešais variants. Es negribu teikt, ka šis risinājums ir labs, bet no diviem sliktajiem šis ir trešais labākais, ar kuru tika iegūts laiks ekonomisko, politisko un militāro spēku mobilizācijai. Domāju, ka ziņām visi seko līdzi un zin, ka pēdējā pusotra gada laikā Krievijas armija nepārtraukti rīko mācības, iesaistot desmitiem un pat simtiem tūkstošus karavīru un tās visas ir tematiskas. Pa šo laiku Krievijas armija ir atstrādājusi uzbrukuma novēršanu visos azimutos un visos virzienos. Pa šo laiku ir arī veikta ekonomikas pārveidošana. Es saprotu, ka ideālu te sasniegt ir ļoti grūti, jo vienmēr var izdarīt vēl mazliet, lai būtu vēl labāk, bet vismaz pašreiz Krievijas starptautiskais stāvoklis, militāri – politiskais stāvoklis un arī finansiāli – ekonomiskais stāvoklis ļauj, vienkārši izsakoties, pieņemt izaicinājumu. Tas nozīmē, ka šodien Krievija atklātā tekstā var pateikt: “Nu jā, ja būs tāda nepieciešamība, tad karosim.” Varēja to pašu arī pateikt pusotru gadu atpakaļ, bet tad tas būtu bijis blefs, ļoti liels risks, situācija 50 uz 50, monētas mešana – varbūt arī uzvarētu, bet varbūt piežmiegtu.

Ja skatāmies uz šodienas ģeopolitisko situāciju, uz situāciju Ukrainā, kas ir pats nopietnākais konflikts, kur ASV maksimāli paaugstināja likmes, kuras paaugstināt vairs nav kur, jo tālāk ir vai nu kodolkarš vai arī liela mēroga karš Eiropā, pat ja tur netiek izmantoti kodolieroči, un ja mēs šo situāciju salīdzinām ar 70 gadus seniem notikumiem [2.pasaules karu], tad mēs pašreiz atrodamies lielā lūzuma punktā, kad jau gandrīz ir skaidrs, kurš ir uzvarējis, bet svara kausi vēl svārstās. Pirms Kurskas kaujas PSRS karu praktiski bija jau uzvarējusi, bet vēl bija iespēja taktiski to pārspēlēt. Šodien ir līdzīgi, Krievija praktiski jau ir uzvarējusi, bet ir vēl iespējas taktiski to pārspēlēt un ASV mēģina šo izdevību izmantot.

ASV pašreiz mēģina aiziet no Ukrainas laukuma. Tāpat vien apgriezties un aiziet, pametot tur savu “draugu” Porošenko un visus pārējos, viņi nevar. Un ne jau tāpēc, ka viņi ir vēstures mātes un amerikāņiem nu ļoti dārgi. Vienkārši nevar vienu gadu leģitimizēt prezidentu, leģitimizēt režīmu, demonstrēt ne tikai atbalstu šim režīmam, bet mobilizēt visu pasauli šī režīma aizsardzībai un tad pēkšņi pārdomāt, apgriezties, izberzēt acis, konstatēt, ka tur ir nacisti, un iet prom.

Tātad amerikāņiem ir jāiegūst formāls iemesls pazust no Ukrainas tā, lai tas neizskatītos pēc zaudējuma, tāpēc kārtējo reizi sākas provokācijas Donbasā, kur ar Rietumvalstu privātajām militārajām kompānijām un Austrumeiropas valstu ieročiem pastiprinātā Ukrainas armija cenšas uzsākt kārtējo graujošo uzbrukumu tā, lai Doņeckas un Luganskas armijas to neizturētu un Krievija būtu spiesta ienākt Ukrainā atklāti. Tā kā šāds scenārijs ir visai apšaubāms, jo lielāka varbūtība, ka Ukrainas armija neizturēs, tad tiek gatavota cita provokācija – Piedņestrā, kur amerikāņiem ir gandrīz garantēti droša situācija.

00564_Piednestras_kartePiedņestras anklāvs ir no visām pusēm ielenkts ar Moldāvijas un Ukrainas teritorijām, tā ekonomiskā blokāde ir ļoti viegli organizējama un ir pat iespējama militārā agresija no Moldāvijas puses. Jā Moldāvijas armija arī spēka ziņā ir vājāka par Piedņestras armiju un moldāvi visdrīzāk ātri tiktu sagrauti, bet Piedņestras armijai aizmugurē stāv Ukrainas armija, kura jebkurā mirklī var atbalstīt leģitīmo Kišeņevas valdību pret dumpiniekiem. Iespējamo gaisa tiltu likvidēšanai jau tagad ir izvērstas pretgaisa aizsardzības sistēmas. Gala rezultātā Krievija saskaras ar to pašu problēmu, ar kuru tā saskārās 2008.gada augustā Dienvidosetijā – lūk, Krievijas karavīri, lūk, Krievijas pilsoņi, pusotrs tūkstotis karavīru un pēc dažādiem datiem 250 – 400 tūkstoši pilsoņu. Uzbrukums šiem Krievijas karavīriem un pilsoņiem pēc starptautisko tiesību normām ir tas pats, kas uzbrukums pašai Krievijai, piemēram, Brjanskas apgabalam.

Ja Krievija šādu uzbrukumu noignorē un ļauj viņus iznīcināt, tad viņa ir nekas un saukt to nekā. Ja neignorē, tad viņi kaut kādā veidā ir jāaizstāv, bet aizstāvēt var tikai ar militāriem līdzekļiem. Aizstāvot militāriem līdzekļiem Krievija vienkārši ir spiesta ieiet Ukrainā. Jā šai gadījumā Krievijai vairs nav nopietnas briesmas nonākt konfrontācijā ar Eiropas Savienību, jo uzbrukums Piedņestrai ir atklāts agresijas akts pret Krieviju un tā būs cietusī un reaģējošā puse, un lai gan Rietumvalstu masu mēdiji taurēs par kārtējo asiņainā režīma agresiju, visi kaut cik adekvātie un nopietnie politiķi, balstoties uz starptautisko tiesību normām, nomazgās rokas nevainībā.

Amerikāņiem Ukrainas sakarā ir būtisks vēl viens moments. Viņi, zaudējot Ukrainu, to vienkārši nomet no savas bilances un atdod Krievijai. Lūk, provokācija, lūk, beidzot Krievijas karaspēks ienāk Ukrainā, un galu galā tas, kurš okupēja teritoriju, to arī baro, atjauno un risina citas problēmas, tai skaitā arī to, kā leģitimizēt jauno varu no starptautisko tiesību skatupunkta.

Patiesībā Ukraina ir vēl vienas citas problēmas priekšā. Pat ja tagad Krievija pēkšņi pazūd no pasaules kartes, tad Kijevas valdība reāli nespēj ilgi noturēties, jo tai sevis uzturēšanai nav ne finansu, ne ekonomisko iekšējo resursu, bet no ārpuses to nefinansē. Pēc būtības šādā situācijā ir neizbēgama valsts sadalīšanās pašpietiekamos reģionos, kuri dzīvo naturālās saimniecības apstākļos un kurus kontrolē bruņotas bandas (vai Nestora Mahno tipa “armijas”). Un pēc tam tāpat rodas jautājums, ko tad īsti lai dara ar šo Centrālās Eiropas somāliju. Tad, lūk, šo Centrālās Eiropas somāliju tagad praktiski grib nomest no ASV bilances uz Krievijas bilanci, cerot papildus vēl iegūt propagandiskus un ģeopolitiskus punktus. Lūk, tāda īsumā ir Ukrainas valsts attīstības būtība līdz mūsdienām.

Jautājums: Noraksturojiet, lūdzu, Ukrainas prezidentus? Kam viņi tic? Kādas ir viņu politiskās tieksmes? Padalieties, lūdzu, ar detalizētāku informāciju, kuru mēs nevaram izlasīt publiskos avotos. Otrs jautājums ir par Ukrainas oligarhiskajiem klaniem. Apraksties, lūdzu, arī tos.

Diemžēl ar vairumu Ukrainas politiķu kopā viskiju dzēris neesmu un viņi man nav atskaitījušies par saviem sakariem, aktīviem ārvalstīs un vēlmēm, tāpēc es varu viņus raksturot tikai balstoties uz tiem faktiem, kurus mēs visi zinām.

Viens apstāklis, uz kuru es balstos savos vērtējumos: pilnīgi visi Ukrainas prezidenti, sākot no Kravčuka un beidzot ar Janukoviču un ieskaitot pusprezidentu Porošenko, ir nodarbojušies tikai un vienīgi ar valsts izzagšanu. Cits to darīja veiksmīgāk, cits mazāk veiksmīgi, bet galvenā viņu ideja bija pēc iespējas izdevīgāk pārdot Ukrainas valstiskumu. Šis mērķis Kučmas un Janukoviča laikā valsts ideoloģijas līmenī pat netika slēpts. Uz jautājumu, kas Ukrainai ir meklējams Eiropas Savienībā, ja to tur nepieņem, bet viņa tāpat tik ļoti tur vēlas nokļūt, tika atklāti atbildēts: “Viņi taču dzīvo labāk! Lūk, mēs iestāsimies Eiropas Savienībā un sāksim dzīvot tik pat labi kā vācieši.”

Es jau agrāk esmu teicis un rakstījis, ka Ukrainas valstiskuma galvenā problēma ir apstāklī, ka Ukrainā pie varas nokļuva provinciāla elite, kura principiāli pašos pamatos nesaprot kas tas tāds valstiskums ir. Reāli no šīs teritorijas ar 50 miljoniem iedzīvotāju varēja izveidot pat ļoti nesliktu valsti. Es domāju, ka Ukrainu izveidot par veiksmīgu valsti varēja daudz ātrāk un vieglāk nekā Krieviju, jo tā ir daudz kompaktāka, jo tai bija daudz sabalansētāka ekonomika, jo tā atradās uz tirdzniecības un tranzīta ceļiem, jo kaut vai tāpēc, ka Ukrainas PSR militārās rūpniecības komplekss sastādīja 60% no visa PSRS militāri rūpnieciskā kompleksa. Tādējādi Krievija ļoti nozīmīgi pat militārā ziņā bija atkarīga no Ukrainas. Ukrainā bija dislocēts skaitliskā ziņā vienu miljonu liels PSRS armijas grupējums – vislielākais militārais grupējums PSRS, kurš bija vislabāk apbruņots. Tāds bija Ukrainas PSR stāvoklis uz PSRS sabrukuma mirkli un tāds bija jaunās Ukrainas valsts starta stāvoklis. Raugoties no visiem aspektiem Ukraina bija visveiksmīgākā republika no visām bijušā PSRS republikām (ieskaitot Krievijas Federāciju).

Balstoties uz šo bāzi (šo starta kapitālu) jebkurš puslīdz adekvāts politiskais darbinieks, kurš domātu par valsts nevis savām personiskajām interesēm, varētu sev radīt nesliktu Franciju vai Vāciju. Tas tā nenotika, jo visi Ukrainas prezidenti, cik nu talants un intelektuālās spējas ļāva, rūpējās tikai par personisko labumu. Piemēram, Leonīda Kravčuka laikā burtiski pazuda Melnās jūras kuģniecība, kas bija vislielākā PSRS kuģniecība. Kravčuks prezidenta amatā bija tikai nepilnus trīs gadus, bet ar to pietika, lai Padomju Savienības lielākā kuģniecība pazustu laikā un telpā. Nosaukums palika (tiesa arī to nomainīja uz “Blaska”), bet kuģi izkūpēja.

Par Leonīdu Kučmu vispār nav daudz ko stāstīt. Ja cilvēks kļuva par prezidentu, būdams liela uzņēmuma [Južmaša] vadītājs (parasts vadītājs, vēl pirms tam Juzmaša partorgs) [Južmaš – militārās rūpniecības uzņēmums Dņepropetrovskā, kuru radīja PSRS kosmosa industrijas un raķešbūves “tēvs” Sergejs Koraļovs. Uzņēmums bija viens no stratēģiski nozīmīgākajiem PSRS uzņēmumiem, kurā visa cita starpā ražoja arī kodolraķetes. Ukrainas “neatkarības” laikā uzņēmums tika izvazāts un izzagts, un pašreiz atrodas uz pilnīgas darbības pārtraukšanas robežas.], bet beidza savu prezidentūru kā Ukrainas bagātākā cilvēka [Viktora Pinčuka]  sievastēvs, kurš savukārt pirms Kučmas prezidentūras bija sīks postkomsomola darbonītis un sīks Dņepropetrovskas biznesmenītis, tad šis fakts runā pats par sevi. Tā nenotiek, ka jūs gājāt pa ielu un pēkšņi kļuvāt par miljardieri.  Šādus kapitālus vai nu nopelna, un tad tas notiek ilgstošā periodā, desmitgažu laikā, vai arī šādi kapitāli tiek nozagti un tad par miljardieri norīko, jo viņiem vienkārši uzdāvina uzņēmumus un miljardieri uzrodas no nekurienes. Varu pastāstīt kā šis process notika Ukrainā Kučmas laikā.

Visvienkāršākā privatizācijas shēma bija tāda, ka nebija nekādas nozīmes tam kādas jūs uzņēmāties saistības, jo jums atļāva šīs saistības izpildīt no peļņas, kuru jūs gūsiet no privatizējamā uzņēmuma darbības. Tas ir apmēram tā, es atnāku un saku, ka gribu saņemt pārvaldībā, piemēram, Gazprom un uzņemos lielas saistības pret Krievijas valsts budžetu, tikai izpildīšu šīs saistības es tad, kad saņemšu Gazprom un tikai no tās naudas, kuru es nopelnīšu ar Gazprom palīdzību. Nu apmēram tā tas notika.

Kas attiecas uz Viktoru Juščenko, tad viņš personiski varbūt arī nenozaga tik daudz cik Kučma, bet pat viņa viskvēlākie atbalstītāji nevarēja nekonstatēt, ka jau gada laikā pēc Juščenko nākšanas pie varas jebkura valsts budžeta darījuma koruptīvā sastāvdaļa (t.s. “otkats”)  pieauga no Kučmas laika 10 – 30% līdz 70 – 90%. Savukārt Janukoviča laikā 90% jau skaitījās labi. Janukoviča laikā, ja biznesmenis varēja dabūt 10%, tad tas bija lieliski, jo sliktākajā gadījumā vienkārši iedeva paturēt budžeta naudu, sak, ātri apgroziet, nopelniet uz procentiem un pēc tam visu atdodiet atpakaļ, pretējā gadījumā ar prokuroru skaidrosieties paši.

Manuprāt, visu šo prezidentūru problēma bija apstāklī, ka dzīvoja viņi tikai uz Padomju Savienības resursa rēķina, kurš tika uzkrāts Padomju laikā. Uz tā rēķina tika finansētas valsts saistības, uz tā rēķina tika finansētas oligarhu intereses, uz tā rēķina tika finansēta birokrātijas koruptīvā sastāvdaļa. Kā jūs domāju labi saprotat, ja no krājkases visu laiku tikai ņem, bet neliek neko vietā, tad agri vai vēlu tur viss beidzas. Ukrainas elites īpatnība ir apstāklī, ka viņi ne tikai toreiz domāja, ka krājkasē nekas nebeigsies, bet arī, ka viņi tagad uzskata, ka krājkasē vēl kaut kas ir, un, ja viņi tagad atgriezīsies Ukrainā, tad varēs dzīvot tikpat zaļi kā iepriekš. Ukrainas politiķi nemaz negrasījās neko tajā krājkasē likt, viņi grasījās tikai ņemt, ņemt un ņemt.

Tāpēc katrs nākamais prezidents, nokļūstot pie varas, uzskatīja, ka viņam, pirmkārt, ir jābūt bagātākam par savu priekšgājēju (tāpēc no krājkases sāka ņemt vēl vairāk), un, otrkārt, ja priekšgājējs zaudēja savu prezidenta amatu, tad nu viņš noteikti valdīs visu mūžu. Tas arī viss, ko es varu pateikt par prezidentiem. Vienīgi vēl jāpiebilst, ka Kravčuks aizgāja mierīgi, Kučma aizgāja nemierīgi, Juščenko aizgāja ar apkaunojumu, Janukoviču gandrīz nogalināja, bet Porošenko visdrīzkā nogalinās, jo ar katru varas maiņas etapu cietsirdība pieaug. Iepriekš cīnījās par varu, pēc tam oponentus sāka sēdināt cietumā, pēc tam viņiem pakaļ dzinās ar automātiem, bet tagad, ja noķers, tad simtprocentīgi pakārs.

Kas attiecas uz oligarhiskajiem klaniem, tad tie ir Ukrainas politikas neatņemama sastāvdaļa. Nevar būt par biznesmeni, veiksmīgu biznesmeni, vēl jo vairāk par oligarhu un miljardieri, ja neesi integrēts Ukrainas politikā. Tā vai savādāk, pašam personīgi vai arī uzturot kādu partiju, ieguldot naudu kādā prezidentā, jebkurā gadījumā vai nu tu esi aktīvs politisks spēlētājs, vai arī tu esi nekas un saukt tevi nekā un naudas tev nebūs pat, ja tu esi Bila Geitsa un Henrija Forda talantu apvienojums vienā personā. Pat ja esi tik talantīgs, ka vari izveidot Microsoft Windovs, uzbūvēt konveijeri un radīt Ford T, tu to radīsi un tev uzreiz to atņems – atradīs par ko.

Oligarhiskie klani ir šī finansu – politiskā aizsberga finansu virsotnes, tāpēc arī tos sauc par finansu – politiskajām grupām. Es no visiem Ukrainas oligarhiskajiem klaniem izdalītu Igora Kolamoiska klanu, kurš piegāja lietām nestandarti. Viņam nekad nav bijusi personīgā partija, viņš nekad neieguldīja naudu kādā vienā atsevišķā politiķī, viņš strādāja par mazliet un ar visiem un vienmēr pozicionēja sevi kā apolitisku cilvēku. Bet viņa darbības pēc apvērsuma parādīja, ka šis pats gudrākais no Ukrainas oligarhiskajiem klaniem tomēr slimo ar to pašu provinciālismu. Kad notika apvērsums, puiši no Privat grupas [pēc bankas “Privatbank” nosaukuma, banka aktīvi darbojas arī Latvijā] nolēma, ka tagad viss, ASV ir sagrābusi Ukrainu uz visiem laikiem, var iznākt no pagrīdes un kļūt par aktīviem politiskajiem darbiniekiem, ko viņi arī izdarīja. Tagad, nezinu kā pārējie, bet Kolamoiskis gan jau kož pirkstos, jo viņš no viņiem visiem ir visgudrākais un viņam jau sen vajadzēja saprast ar ko tas viss beigsies. Pārējie kaut kā tur Ukrainas politikā vēl mēģina māžoties.

Bet tomēr lielā mērā viņu tieša iziešana politikā bija piespiedu pasākums, jo, kā jau teicu, ja tu neesi politikā, ja tu nekontrolē politiku, tad tev arī naudas nav. Kad politiku sāka veidot uz ielas ar automātiem, tad tev vajadzēja turēt pie rokas vairāk bataljonu, nekā ir taviem potenciālajiem konkurentiem, jo kuram ir vairāk bataljonu, tas savāks arī visu, kas Ukrainā vēl ir palicis.

Tas, starp citu, ir vēl viens būtisks apstāklis, par kuru piemirsu pieminēt. Lieta tāda, ka šī pēcpadomju resursa izzagšanas un pārdales laikā tas nepārtraukti samazinājās, tāpēc ar katru nākamo prezidentūru pieauga politiskās varas cena. Kamēr resurss, ko varētu sadalīt, kļuva arvien mazāks un mazāks, tas tika dalīts arvien šaurākas cilvēku grupas starpā, līdz Janukovičs nenokļuva piramīdas augšgalā.

Kāpēc viņa laikā piramīda zaudēja stabilitāti? Tāpēc, ka viena politiskā ģimene centās sakoncentrēt savās rokās visu valsts politiski – ekonomisko resursu un tāpēc šī piramīda zaudēja stabilitāti, jo viņai smaguma centrs mainījās. Visiem pārējiem kļuva skaidrs – vai nu mēs, vai viņš.

Bet no tā, ka viņi aizvāca Janukoviču, situācija neuzlabojās. Resursu kļuva vēl mazāk un vēlēšanās kļūt par vienīgajiem šī nu jau maziņā resursa īpašniekiem kļuva vēl lielāka. Tas tagad kļuva ne vairs par cieņas un pašapliecināšanās jautājumu, bet par izdzīvošanas jautājumu Ukrainas politiskajā sistēmā. Tāpēc es saku, ka šī sistēma nav dzīvotspējīga. Tas tā ir ne tāpēc, ka man gribās vai negribās, ne tāpēc, ka man patīk vai nepatīk, bet gan tāpēc, ka sistēma, kura neatražo resursu, kas ir tās darbības pamatā, bet nodarbojas tikai ar zagšanu, nav dzīvotspējīga. Pirāti var laupīt tikai tikmēr, kamēr viņiem apkārt peld tikai tirdzniecības kuģi, nevis karakuģi.

Jautājums par Ukrainas politiskās elites ticību un reliģisko piederību.

Manuprāt, Ukrainas politikā ir nekādas ticības, nekādas tautības un nekādas reliģijas cilvēki. Viņus nevar apskatīt kā kādas saprātīgas komponentes sastāvdaļu. Tie ir cilvēki, kuri nav spējīgi vadīt nekādu valsti. Manuprāt, vislielākā diversija, ko varētu izdarīt, ir savākt Ukrainas vadību un aizsūtīt vadīt ASV – pēc diviem gadiem ASV vairs nebūs. Un tas tā būs ne jau tāpēc, ka viņi ir pret ASV, bet gan tāpēc, ka viņi savādāk vienkārši neprot. Un ne jau tāpēc, ka tie ir amerikāņi. Viņus var nosūtīt uz jebkādu valsti, kaut uz Ķīnu, kaut uz Dienvidāfriku, kaut uz Izraēlu, kaut uz Indiju, vienalga kur – drīz vien valstis nebūs. Viņi vienkārši ir tādi cilvēki.

Jautājums: Man ir divi jautājumi. Pirmais, kādi Ukrainas sabrukuma faktori, iekšējie vai ārējie, ir noteicošie. Otrs jautājums, vai pilsoņu karš Ukrainā ir kā sastāvdaļa trešā (vai kā daži uzskata – ceturtā) pasaules kara sākumam vai arī pilsoņu karš Ukrainā ir vienkārši pilsoņu karš Ukrainā.

Kas attiecas uz pilsoņu karu Ukrainā, tad tas ir nevis sākums, bet tikai viens no elementiem jau sen notiekošā trešajā pasaules karā. Kā jau es teicu, mūsdienās nav iespējams uzsākt karu starp ASV un Krievijas Federāciju ar tām metodēm, kuras tika izmantotas pat vēl 1941.gadā, jo mūsdienu ieroču arsenāli ļauj 20 minūšu laikā iznīcināt abas valstis, pēc kā uzvarētāju nav. Tāpēc ir jākaro tā, lai nepakļūtu zem kodoltrieciena, ar ko ASV arī nodarbojās un uz ko Krievija tagad atbild tieši tāpat, tajos pašos laukumos, ar tām pašām metodēm un ne bez panākumiem.

Ukrainas krīze ir šī kara svarīgs elements, bet tas ir tikai viens no elementiem. Ukrainas krīze sākās pēc tam, kad sākās ģeopolitiskā cīņa starp Krieviju un ASV, un beigsies šī krīze pirms būs beigusies ģeopolitiskā cīņa starp Krieviju un ASV. Kā jau es teicu, ASV jau tagad mēģina aiziet no Ukrainas, jo uzdevums saistīt Krievijas resursus Ukrainā nav izpildīts un vairs nevar tikt izpildīts, ASV resursi Ukrainā tiek saistīti lielākā mērā, nekā tiek saistīti Krievijas resursi, tāpēc šī zaudētā pozīcija ir jāatstāj un jāatstāj ar pēc iespējas mazākiem zaudējumiem un nezaudējot “seju”. Ar to amerikāņi pašreiz Ukrainā arī ir aizņemti. Cik ātri un cik efektīvi viņi to izdarīs es nezinu, bet domāju, ka tam vajadzētu notikt šogad [2015.gadā], jo viņi nav ieinteresēti vilkt to lietu garumā.

Kas attiecas uz Ukrainas valsts sabrukumu, tad jebkura valsts sabrūk pirmkārt iekšēju iemeslu dēļ. Var pārdzīvot jebkura spēcīga un varena pretinieka uzbrukumu, var atrasties spēcīga ārējā spiediena iespaidā, var pazaudēt teritorijas, bet tas vien nenozīmē, ka valsts sabruks.

Valsts sabrukums notiek, kad valsts pārstāj apmierināt pašas iedzīvotāju vai tās elites vajadzības. Te jāņem vērā, ka lielākā daļa Ukrainas iedzīvotāju nemaz nekad arī nav vēlējusies izveidot Ukrainas valsti. Mazāk kā gadu pirms Ukrainas nodibināšanas 92% Ukrainas iedzīvotāju referendumā nobalsoja par Ukrainas palikšanu PSRS sastāvā un nevienu tā neatkarība toreiz neuztrauca. Un Ukrainas elite savus jautājumus jau ir atrisinājusi – Ukrainā vairs nav ko zagt. Tas tikai Janukovičs domāja, ka ar viņu Maskava ar Vašingtonu un pie reizes arī Brisele tā cackājas, jo tur ir vēl ko zagt, bet viņš tikai nezin ko tieši. Janukovičs nedomāja ģeopolitiskās kategorijās un nesaprata, ka valsts pati par sevi var būt vērtība. Viņš tik tiešām domāja, ka vēl kaut ko var nozagt, bet viņš tikai nezin ko. Tāpēc viņš ar visiem tā tirgojās – aiztirgojās līdz emigrēšanai uz Rostovu Krievijā un viņam paveicās vēl, ka ne līdz kapam.

Tātad Ukrainas elitei šī valsts nav vajadzīga, bet Ukrainas tautai tā nekad nav bijusi īpaši nepieciešama. Pilsoņu kara apstākļos dažādas Ukrainas daļas vienkārši vairs nespēj dzīvot vienā valstī, tās vēl var par to pārliecināt ar ārēja spēka iedarbības palīdzību, bet pašas labprātīgi tās necentīsies saglabāt vienotu valsti. Tāpēc Ukrainas sabrukuma iemesli ir pirmkārt iekšēji un te kā galvenais iemesls jāmin Ukrainas elites neadekvātums.

Pat ja tautai nebija īpaši vajadzīga šī valsts, tad lielākā daļa cilvēku to uztvēra apmēram tā: nu sabruka PSRS, sabruka, nu dzīvojām Ukrainā, dzīvosim tur arī tālāk, nu labi, būs tā tagad atsevišķa valsts Ukraina, nu pamainīsies karoga krāsa, nekas, arī Krievijā vairs nav sarkanais karogs, nu nomainīja ģerboni, bet tas visur tika nomainīts, nu nomainīs tur kaut kādu nosaukumus, nu i lai. Ukrainas elitei tikai vajadzēja atrast kaut kādu ideju, kura paskaidrotu visiem un pirmkārt pašai elitei, kādēļ vispār ir nepieciešama Ukrainas valsts. Un nekādu labāku ideju bez nabaga ukraiņu mūžīgās cīņas pret Maskavas agresiju viņi neatrada. Bet tā taču nav konstruktīva ideja, kura ir spējīga radīt valsti. Tā ir ideja, kura tikai piesedz valsts izzagšanu no elites puses, novērš iedzīvotāju uzmanību no tā un rada īslaicīga patriotisma miglu.

Valstij vienmēr ir jāizpilda pirmkārt tās funkcijas, kurām tā ir radīta: sociālo funkciju, pirmkārt, normāla iedzīvotāju dzīves līmeņa nodrošināšanu, ekonomisko attīstību, jo bez tās nav iespējams nodrošināt sociālo funkciju, un valsts interešu (valsts robežu) aizsardzību. Ja pirmais, ko izdarīja Ukrainas elite, ir izzaga armiju, pēc tam izzaga ekonomiku un pēc tam sāka apzagt pašas tautu. Ukrainā valsts ne tikai nometa no sevis visas valsts funkcijas, viņa tās izvērsa diametrāli pretējā virzienā [t.s. pārvērsto formu efekts]. Tāda valsts nevienam nav vajadzīga.

Jautājums par gaidāmo Ukrainas defoltu (maksātnespēju).

Patiesībā Ukrainas defolts nav gaidāms, bet gan praktiski jau noticis. Ja man nav naudas, es varu tajā neatzīties, bet tas nenozīmē, ka es atdošu savus parādus.

Es parasti balstos uz politiķu atklātiem paziņojumiem, kas ir pilnībā caurspīdīgi. 2014.gadā februāra beigās, esot divas vai trīs dienas ievēlēts par Ukraina prezidenta pienākuma izpildītāju un parlamenta priekšsēdētāju, Aleksandrs Turčinovs paziņoja, ka Ukrainai, lai izdzīvotu līdz gada beigām, nepieciešams ārējais aizņēmums 40 miljardi dolāru, bet labāk, ja lielāks. Savukārt 2014.gada Ukrainas budžets bija 45 miljardi dolāru. Tas nozīmē, ka valsts vadītājs, kurš savās rokās ir apvienojis likumdošanas un izpildvaru, publiski apgalvo, ka divus mēnešus pēc gada sākuma valstī trūkst iekšējā resursa, lai finansētu budžetu, un viņam ir nepieciešams ārējs finansējums, lai dzīvotu. Tā ir faktiska defolta atzīšana. Šāda valsts ne tikai nav spējīga atdot parādus, bet tā pati sevi nav spējīga uzturēt, tai ir nepieciešams aizņemties naudu, lai dzīvotu tālāk. Tātad, Ukrainas defolts  notika jau sen un tas vairs nespēj neko paātrināt vai palēnināt.

Apvērsums Ukrainā, kā jau teicu, bija tīrs amerikāņu projekts. Pie tam, manuprāt, ASV nemaz nerēķinājās ar to, ka viņiem nāksies ķeckāties ar Ukrainu tik ilgi.

Jebkuram normālam cilvēkam (es te nerunāju par Ukrainas politiķiem) ir skaidrs, ka, ja jūs tādā situācijā, kāda Ukraina atradās 2014.gada martā, provocējat karu ar Krieviju, tad jums dzīvot ir atlicis vienu nedēļu – tik ilgu laiku, cik nepieciešams tankiem ar uzpildīšanos aizbraukt līdz Ļvovai. Pēc tam jums vienkārši vairāk nav valsts.

Pirmais, ko sāka darīt Ukrainas valdība, nokļūstot pie varas 2014.gada februārī, bija kara provocēšana ar Krieviju visiem iespējamajiem līdzekļiem. Tas hronoloģiski pa dienām pat ir ļoti labi redzams. Uzstājas Putins un saka, nedariet to un to, savādāk būs slikti, un viņi nākamajā dienā tieši to arī dara. Un tā vairāku mēnešu garumā līdz pat Krievijas teritorijas apšaudes sākumam. Tātad tā bija acīmredzama militāra iebrukuma provokācija.

Tā kā Ukrainas valdība toreiz (tāpat kā tagad) atradās pilnīgā ASV kontrolē, tad ir skaidrs, ka viņus uz šādu provokāciju mudināja ASV. Attiecīgi, nu nevar taču Vašingtonā sēdēt pilnīgi idioti, kuri nespētu parēķināt cik ilgi ir atlicis eksistēt valstij, kura ir izprovocējusi militāru iebrukumu. Tātad viņiem aprēķins bija, ka Ukraina eksistēs vēl martu, varbūt vēl aprīli un maiju. Tas, ka Ukraina turpina eksistēt tik ilgi un iebrukums nav noticis, tā ir liela amerikāņu stratēģiskā pārrēķināšanās un liela amerikāņu stratēģiskā problēma.

Tāpēc es pagāšgad biju pārliecināts, ka 2014.gada rudenī viņi sāks nomest Ukrainu no bilances, jo nebija vairs nepieciešams viņu uzturēt un bija skaidrs, ka projekts savu uzdevumu nav izpildījis. Nezinu, kas notika. Varbūt ar kaut kādiem saviem manevriem Kremlis uzvedināja viņus uz domu, ka ir iespējams, palielinot spiedienu, panākt savu, vai arī viņi vienkārši nepaspēja “asti izraut”, bet viņi nolēma pieturēt šo projektu vēl mazliet. Varbūt viņi vēl cerēja izraisīt ziemā kādu gāzes konfliktu starp Krieviju un Eiropu uz Ukrainas tranzīta problēmu rēķina. Nezinu. Kaut kādi savi aprēķini viņiem gan jau bija, bet viņi nevar to darīt mūžīgi, jo tādējādi amerikāņiem ir saistīti pārāk lieli resursi un likmes ir paceltas līdz debesīm. Tālāk viņiem ir vai nu jāriskē ar kodolkara sākšanās iespējamību (tas ir ar iespējamību saņemt kodoltriecienu pa Vašingtonu) vai arī kaut kā no turienes jāiet prom.

Es domāju, ka situācijai Ukrainā ir jāatrisinās 2015.gadā. 2016.gadā ASV notiks prezidenta vēlēšanas un, ja priekšvēlēšanu kampaņa sākas Ukrainas krīzes neatrisinātības apstākļos, tad Demokrātu partijai vēlēšanās vispār nav ko darīt, jo jebkurš Demokrātu partijas kandidāts zaudē uzreiz.

Jautājums: Turpinot defolta tēmu. Tā pati Natālija Jaresjko [ukraiņu izcelsmes amerikāniete, norīkota par Ukrainas finansu ministri] teica, ka nepieciešams restrukturizēt parādu līdz 2015.gada jūnija sākumam. Šodien ir 4.jūnijs, bet pārrunas vēl notiek. Viņa it kā nav muļķe. Viņa ko, kaut kādu teātri tur spēlē? Viņai pretī taču sēž “finanšu maitu lijas”, viņi nekad nepiekritīs nekādai restrukturizācijai.

Natālija Jaresjko un ASV valsts kases sekretārs

Natālija Jaresjko un ASV valsts kases sekretārs

Pirmkārt, Jaresjko ir ukraiņu izcelsmes bijušais ASV valsts departamenta sīks ierēdnītis. Pēdējos piecus savas karjeras gadus viņa Ukrainā nodarbojās ar sīkzādzībām. Attiecīgi no politiskā viedokļa Jaresjko ir mazs kabatzaglis. Tas, ka viņu norīkoja par finanšu ministru Ukrainas valdībā, kurā strādā tādas “izcilas” personas kā Saakašvili un tamlīdzīgi kadri, kā reiz liecina, ka viņa nebūt nav tik izcils intelektuālis kā viņu pozicionē.

Savukārt kā Ukrainas valdības finansu ministrs viņa dara pilnīgi pareizas lietas. Ja jums nav pilnīgi nekādu argumentu, tad jūs sakāt, ka finansējumu vajadzēja vēl vakar, cerot uz to, ka saimniekiem tomēr vēl esat vajadzīgi un tāpēc naudu iedos. Un vajag, lai naudu iedod ātrāk. Ja teiksiet, ka naudu vajag rīt, tad to var iedot parītdien, bet, ja teiksiet, ka vajadzēja vakar, tad varbūt viņi pasteigsies. Otrkārt viņa biedē kreditorus ar paziņojumu par defoltu un ar to, ka neviens vispār neko nedabūs.

Tātad no vienas puses viņa saka: “Mīļie saimnieki, lūdzu, uzspiediet uz mūsu kreditoriem, lai viņi mums kaut ko atlaiž.” Otrkārt viņa saka: “Dārgie kreditori, vai nu jūs saņemsiet mazliet vai arī nesaņemsiet vispār neko.” Tā ir pietiekami rupja šantāža, bet tajos apstākļos, kādos atrodas Jaresjko un ar tās esošo pieredzi, viņa ne uz ko citu vispār nav spējīga. Nevar prasīt no prasta pirāta, lai viņš rīkotos kā kanclers Bismarks.

Jautājums: Pašreiz notiek strīdi par to, kāpēc pretestība Kijevas apvērsumam cieta neveiksmi Harkovā. Mihails Dobkins [bijušais Harkovas apgabala gubernators] un Genādijs Kerness [bijušais Harkovas pilsētas mērs] apgalvo, ka tas notika tāpēc, ka Kremlis viņus neatbalstīja, bet Krievijā ir uzskats, ka viņi pēdējā mirklī nobijās un neieņēma to pozīciju, kuru deklarēja. Kā ir, ja viņi būtu ieņēmuši stingru pozīciju, vai Kremlis viņus atbalstītu?

Genādijs Kerness un Mihails Dobkins

Genādijs Kerness un Mihails Dobkins

Spriežot pēc tā, kas notika Donbasā, var secināt, ka tur, kur tika ieņemta stingra pozīcija, tur Kremlis sniedza atbalstu. Kas attiecas uz Dobkinu un Kernesu, tad viņi ir klasiski Ukrainas valdošā režīma pārstāvji. Ja jau citi, augstāka līmeņa un intelektuāli attīstītāki šī režīma pārstāvji joprojām nav sapratuši, kas patiesībā notika, un gaida, kad Kijeva tiks atbrīvota, lai viņi atkal ieņemtu savus ērtos kabinetus un valdītu kā iepriekš, tad ir pilnīgi skaidrs, ka arī Dobkins ar Kernesu uzskatīja, ka tā vai šitādi, bet viss nokārtosies un viņiem jau būs labi. Tas ir, kamēr Viktors Janukovičš ir prezidents, tikmēr jāpilda viņa norādījumi, ja Viktors Fjodorovičš kļuva par tautas ienaidnieku, tad ir jāpilda jauno tautas draugu norādījumi, un tā rīkojoties, viss jums šai dzīvē būs labi. Bet tas, ka viņi vairs neiederējās jaunā režīma struktūrā ne no ideoloģiskā, ne no propogandiskā un pat ne no ekonomiskā viedokļa, viņiem nebija ne jausmas.

Līdzīgi kā bēguļojošie reģionāļi [Janukoviča Reģionu partijas biedri] uzskatīja, ka viņi atgriezīsies Ukrainā un viņiem būs vēl ko nozagt, arī Dobkins un Kerness uzskatīja, ka Harkovā vēl ir daudz ko zagt. Viņi nesaprata, ka Harkovā vairs nav ko zagt un ka tur vienīgi kaut ko var atņemt viņiem. Tāpēc jaunā vara, kura atnāca uz Harkovu, paskatījās apkārt, kur nauda stāv, nauda stāv pie Dobkina un Kernesa, tāpēc, lūdzu, dārgie, Dobkin un Kerness, jūs uz cietumu, bet nauda mums, un nekā personīga, tikai bizness.

Jūlija Timošenko

Jūlija Timošenko

Jautājums: Kā ir ar Jūliju Timošenko. Viņa tagad kaut kā ir pieklususi. Vai viņa gaida savu zvaigžņu stundu?

Ja mēs nedzirdam, tas nenozīmē, ka Jūlija Vladimirovna neuzstājas. Es, piemēram, nesen atklāju, ka viņa veic pietiekami aktīvu informatīvo darbību, tai skaitā kritizē esošo varu no vēl radikālākām pozīcijām.

Lieta tāda, ka Jūlija Vladimirovna ir izcils politiķis tikai Ukrainas realitātē. Jebkurā citā valstī viņa izkalpotos augstākais līdz kādas pilsētas mēra amatam, ja vien ievēlētu. Timošenko Ukrainas politikā strādā pēc tā paša principa, pēc kura ASV darbojas globālajā politikā. Viņa strādā pēc likmju paaugstināšanas principa. Ja ASV paaugstina likmes, balstoties uz to, ka viņiem ir vairāk resursu, tāpēc tad, kad likmes sasniedz noteiktu līmeni, visiem pārējiem ir jāpadodas, un viņi ļoti brīnās gadījumos, kad tā nenotiek. Savukārt Timošenko spēlēja uz likmju paaugstināšanu, jo viņa ļoti ātri saprata, ka visi pārējie noteiktā brīdī saka: “Jūs ko, tūlīt līs asinis, nu nē, mēs tad piekāpjamies.” Tāpēc šādas spēles gadījumā tev nekas nav jādara, tikai jāpaaugstina likmes un tavs oponents padodas, un tu esi uzvarējis. Timošenko gāja no uzvaras līdz uzvarai līdzīgi kā to savulaik darīja labi zināmais Boriss Berezovskis [kurš pēc tam tika izputināts un izdarīja pašnāvību].

Šādai pieejai ir viens liels trūkums. Katra nākamā uzvara jums kļūst par kritisku nepieciešamību. Jūsu oponenti var atļauties zaudēt un sākt no jauna, bet cilvēks, kurš nepārtraukti paaugstina likmes, to atļauties vairs nevar, jo tiklīdz viņš zaudēs, tā viņu burtiski iznīcinās par pārmērīgas latiņas pacelšanu.

Tāpēc tad, kad Jūlija Timošenko 2010.gada martā pārāk paaugstināja likmes un sāka uzstāties pret Janukoviču ar jauna Maidana palīdzību, bet ASV vēl nebija gatavi Maidanam un negrasījās vēl to organizēt, Timošenko palika viena pati izolācijā. Viņa pie tam vēl nokaitināja Janukoviču un nokļuva cietumā. Tieši šajā brīdī viņas politiskais svars tika likvidēts. Pirmkārt tādēļ, ka viņas godīgie politiskie līdzgaitnieki sāka savā starpā dalīt viņas partijas un politisko īpašumu, attiecīgi viņiem zuda ieinteresētība, lai Timošenko atgrieztos. Līdzīgi neviens Dņepropetrovskā negrib, lai no ASV atgriežas Pāvels Lazarenko [bijušais Ukrainas premjerministrs], jo gandrīz katrs Dņepropetrovskas biznesmenis ir kaut ko ieguvis no viņa bijušajiem īpašumiem. Otrkārt, tādēļ, ka Timošenko līdzgaitnieki jau paši bija kļuvuši par vērā ņemamām politiskām figūrām.

Bez tam pašreiz Timošenko vairs nav kur paaugstināt likmes. Valstī rit pilsoņu karš. Ar ko gan viņa vēl var nobiedēt savus oponentus? Iepriekš viņa uzvarēja, jo demonstrēja gatavību iet uz asinsizliešanu. Oponenti savukārt pacēla rokas un teica, mēs neesam gatavi, ņem, lūdzu. Bet tagad asinsizliešana jau notiek. Tāpēc, manuprāt, Timošenko kā politiķis ir norakstāms cilvēks, tai skaitā arī tāpēc, ka es vispār neredzu perspektīvas Ukrainai kā valstij ilgāk par dažiem mēnešiem, gadu, vai varbūt, ja paveiksies, pusotra gadu. Politiķim tas nav nekāds ilgais laika posms. Ja nebūs Ukrainas valsts, kur viņa strādās? Ne jau nu Krievijas Valsts domē tiks ievēlēta.

Jautājums: Ukrainas pārstāvji ziņo, ka pastiprina armiju un sagraus Donbasu divu nedēļu laikā. Tomēr nekas tāds nenotiek. Kāpēc Ukrainas armija un ASV nevar to izdarīt?

Saprotiet, vienmēr ir kaut kādi laika rāmji, kurus jūsu iespējas pieaug. Kad hunta tikko sagrāba varu, tās reālās politiski – militārās iespējas bija tuvas nullei, jo cilvēki armijā un Iekšlietu ministrijas struktūrās vēl nenoorientējās, kas notiks tālāk, vai tā tik tiešām ir vara, vai arī jau rīt šo varu padzīs un visus, kas tai kalpoja, pasludinās par tautas ienaidniekiem. Tāpēc uzreiz pēc apvērsuma nosūtīt uz Donbasu armiju Kijeva nevarēja, jo viņiem nebija armijas. Armiju vajadzēja dabūt savā pakļautībā, ar ko Kijeva arī nodarbojās pirmos divus, divarpus mēnešus.

Pēc tam šī armija atklāti negribēja karot, jo kāpēc gan lai kāds nogalinātu un taptu nogalināts. Viņi tajā nebija ieinteresēti. Attiecīgi konfliktu vajadzēja pakāpeniski “iededzināt”, un tas nākamos divus mēnešus arī tika darīts, sākot no pirmās šaušanas līdz pat pilnvērtīgām kaujām. Un tad, kad sākās pilnvērtīgas kaujas, Donbasā jau bija izveidoti pietiekami nopietni bruņotie spēki, kuri visa cita starpā kaut kādā pavisam noslēpumainā veidā stepēs sāka atrast tur nezin no kurienes saradušos tankus, ložmetējus, lidmašīnas, munīciju un citus ieročus.

Un tad Kijeva nokļuva bezizejas situācijā. Tad kļuva skaidrs (tiesa gan nav zināms vai tas kļuva skaidrs Kijevā, jo tur tādās kategorijās nedomā), ka apspiest Donbasu ar spēku vairs nav iespējams, ka tas laiks ir pagājis, kad bija iespējams ātri mobilizēt spēkus, gandrīz bez pretestības aiziet līdz Krievijas robežai un nostādīt to izvēles priekšā, militārs iebrukums Ukrainā vai samierināšanās ar notikušo. Šī situācija ātri pagāja un Kijeva nespēja mobilizēt tam nepieciešamos spēkus.

Pēc tam kļuva skaidrs, ka Donbass izturēs jebkādu Ukrainas armijas pastiprināšanu, pat ja to pastiprinās uz Rumānijas armijas rēķina, ka Donbass cik ilgi nepieciešams atsēdēsies aizsardzībā un tad sāks iet uzbrukumā. Un no kurienes Donbasā uzradīsies divsimts tūkstoši papildus karavīru neviens nezin, bet visi zin, ka nepieciešamajā mirklī tie tur noteikti uzradīsies. Tāpēc pa lielam Kijevas krišana ir tikai laika jautājums un ģeopolitiskās debess zvaigžņu stāvokļa jautājums.

Kā jau teicu, Vašingtona ir ieinteresēta nomest Ukrainu no savas bilances. Ir vēl vietas pasaulē, kur ASV var cīnīties pret Krieviju daudz efektīvāk. Nu pamēģināja Ukrainā, nu nesanāca. Nu nomira Ukraina. Nekas. Kas amerikāņiem tur radinieki vai draugi dzīvo?!

Tāpēc es domāju, ka Ukrainas projektam nav atlicis nemaz tik ilgs mūžs. Vienīgais, ar ko vēl Ukraina var palīdzēt ASV – pēc iespējas vairāk viskaut ko sagraut un pēc iespējas vairāk izliet asiņu. Tieši šim mērķim arī Ukrainas armiju mēģina pastiprināt ar visādām divdesmit gadus vecām grabažām.

Ja ASV tik tiešām gribētu, lai Ukrainas pašreizējais režīms sēž ilgi un skaisti, viņi nepieļautu pilsoņu kara uzsākšanu, jo sākt karu nebija nepieciešamības, mierīgi varēja izpildīt visas Putina prasības par federalizāciju, visas Donbasa prasības par federalizāciju. Varēja izdarīt tā, te iedeva, bet pēc tam tāpat kā ar Krimu, paņēma atpakaļ. Kijevai bija svarīgi iegūt laiku un nostiprināties. Ieguva laiku, nostiprinājās, Doņecka un Luganska atzina Kijevas leģitimitāti, pēc tam Ukrainas parlaments nobalso kā vajag – es iedevu, es atpakaļ paņēmu un tad nu pamēģini tikai buntoties.

Bet tas taču nenotika. Apstākļos, kad vienkārši nebija kam karot, izraisīja pilsoņu karu. Režīms vēl nebija spējīgs karot, bet tas jau uzsāka pilsoņu karu. Tātad karu uzsāka ne jau tādēļ, lai uzvarētu. Karu uzsāka, lai to zaudētu, bet zaudētu tā, ka Krievijai būtu slikti. Tas ir tāpat kā šahā, kad upurē bandinieku, tad to dara ne jau tāpēc, ka pret to slikti izturas, bet gan tāpēc, ka grib uzvarēt partiju un bandinieks neko partijā nenozīmē. Tā arī ar Ukrainu izrīkojās kā ar upurējamu bandinieku, tikai upuris netika pieņemts, tāpēc ap šo bandinieku sāka veidoties jauna spēle. Tā nu ir aizspēlējušies līdz šim brīdim. Un atkal, jebkāda pozīcija nevar attīstīties mūžīgi, agri vai vēlu tā sevi izsmeļ. Tad pozīcija ir jāmaina.

Manuprāt, gan no resursu (finansu – ekonomiskā) skatu punkta, gan no militāri – politiskajā skatu punkta Ukrainas pozīcija priekš ASV savu svarīgumu jau ir izsmēlusi, tāpēc vienīgais pozitīvais risinājums amerikāņiem tagad ir pēc iespējas dārgāk pārdot šo pozīciju Krievijai.

Jautājums par Ukrainas turpmāko likteni.

Es domāju, ka konfliktu laiks huntas iekšienē no vienas puses jau ir pagājis, bet no otras puses vēl nav iestājies. Tas ir līdzīgi kā revolūcijas Krievijā – 1905.gads jau ir pagājis, bet 1917.gads vēl nav iestājies, bet starplaikā ir puslīdz klusi un stabili. Šodien nav nekāda pamata, lai huntas iekšienē rastos nopietns konflikts. Teorētiski, protams, kāds var nošaut Porošenko, bet tad tā būs tīrā nejaušība, jo mainīt prezidentu pus gadu pirms valsts atdošanas ASV nav nekādas nepieciešamības.

No iekšējās problemātikas skatu punkta pašreiz Porošenko var draudēt tikai kāda traģiska nejaušība, lai gan vēl 7 mēnešus atpakaļ valsts apvērsums, izmantojot privātās armijas, bija vairāk kā iespējams. Bet, ja notiks brīnums, un Ukraina eksistēs vēl divus gadus, tad valsts apvērsums atkal kļūs neizbēgams, jo visa Kijevas valdības resursu bāze būs izsmelta, tai skaitā saņemtie kredīti, tai skaitā tā nauda, ko izdosies izlūgties, tai skaitā tie nodokļi, ko kaut kādā veidā izdosies iekasēt. Izveidosies situācija, kāda bija pēdējos Kijevas Krievzemes eksistēšanas gados, kad no vienas puses it kā Kijeva eksistē kā nacionālais centrs, bet no otras puses reģioniem centrs vairs nav vajadzīgs, jo katram ir savi bruņotie spēki, sava pašpietiekama ekonomika un savas politiskās intereses.

Šāds process notiek ar jebkuru valsti, kura izsmeļ savu resursu bāzi. Tad resursi pārvietojas uz reģioniem, saimniecība pakāpeniski naturalizējas, tā kā savus personiskos resursus kaut kādā veidā ir jāaizsargā, rodas reģionālās armijas. Un tā klusi un pakāpeniski valsts pazūd. Tā, piemēram, tas notika ar Somāliju, kartē robežas tai ir, bet valsts patiesībā nav. Tieši tas pats reāli varētu notikt arī ar Ukrainu. Es vienkārši izeju no tā, ka Ukraina kā valsts tiks likvidēta ātrāk, nekā tā paspēs šādi sadalīties.

Jautājums: Kā ir ar cilvēcisko resursus? Kas notiks ar “lēkātājiem”? [domātas idiotu masas, kuras publiskos pasākumos ritmiski lēkā un skandē “кто не скачет тот москаль” (“kurš nelēkā, tas moskalis”)]

Nu paklausieties, kurš vispār te kādam kaut ko prasīs. Četri tūkstoši apbruņotu (pie tam slikti apbruņotu) dīkdieņu Maidanā, kurus piesedza tikai ASV vēstniecība, spēja aizmēzt režīmu, kurš balstījās uz 300 tūkstošiem tikai miliču vien (tik daudz milicijas darbinieku bija Iekšlietu Ministrijas struktūrā). Miļiči vien taču viņus varēja cepurēm nomētāt. Bet reāli četri tūkstoši buntinieku aizmēza režīmu. Tas vienkārši nozīmē, ka ideoloģiskā resursa, plašu tautas masu kustības, kura spētu kādam pretoties, vienkārši nav.

Tas, manuprāt, nozīmē, ka ir iespējami divi varianti. Pirmais variants ir garāks un tas apmierina Krieviju. Tas ir, pakāpeniska “tautu republiku” armiju pārvietošanās uz priekšu, iespējams, jaunu “tautu republiku” dibināšana, tālāk ar Kijevas attīrīšanu un virzīšanos uz Ukrainas rietumiem. Tad vienā brīdī varēs konstatēt, ka Kijevā ir jauna, leģitīma valdība, bet Ļvovā ir trīs dumpinieki, un tagad jau jaunā leģitīmā Kijevas valdība karo ar Ļvovas dumpiniekiem. Šis process ir atkarīgs no Ukrainas armijas un Ukrainas valsts sabrukšanas ātruma.

Bet šis scenārijs pilnībā neapmierina ASV, jo tas neļauj smuki nomest Ukrainu no savas bilances. ASV, kas ir zaudējusi Doņeckas partizāniem, ir tas pats kā Putins, kurš ir zaudējis Porošenko. Tas ir superlielvalsts apkaunojums. To nevar neņemt vērā. Ja superlielvalsts zaudē Doņeckas partizāniem, tad ar šādu “lielvalsti” pasaulē neviens vairs nerēķinās. Pavisam cita lieta, ja nelaimīgais Porošenko zaudē aš pašam Putinam, jo te potenciāli nav samērojami.

Tāpēc sākot no 2015.gada februāra tiek veikti kārtējie aktīvie mēģinājumi tieši iesaistīt Krieviju Ukrainas konfliktā, bet šoreiz tā mērķis ir nevis sarīdīt savā starpā Eiropas Savienību un Krieviju, bet gan nodot Ukrainu Krievijas bilancē. Iespējams pa šo ceļu arī vajadzēs iet, jo ASV ir iespējas piespiest Krieviju karot, grib to tā vai negrib. Reizēm gadās tādas situācijas, kad ir jākaro, savādāk uzreiz jau esi kapitulējis.

Ņemot vērā Kijevas varasiestāžu neadekvātumu un ņemot vērā, ka Kišeņovas darboņiem ir kur aizbēgt, jo Buhareste ir blakām, var tikt organizēta provokācija Piedņestrā,. Moldāvijas varasiestādes, no kurām ir atkarīga agresija pret Piedņestru, var būt daudz drošākas, nekā rumāņi, kuri cenšas tomēr notušēt šo konfliktu. Moldāvijas elite ļoti labi saprot, ka viņi zaudē savas pozīcijas. Pēdējās vēlēšanas viņi falsificēja, bet tā tas nevar turpināties mūžīgi. Tāpēc, ja viņi organizēs konfliktu, kurā iejauksies Krievija, un arī viņus padzīs, tad ar teritoriju vai bez teritorijas, viņi aizbēgs uz Rumāniju un personiskā kārtā integrēsies Eiropas Savienībā.

Tāpēc ir nopietnas briesmas, ka Piedņestrā uzsprāgs otra fronte, un tad es pat nezinu, ko varētu izdomāt, lai neiejauktos. Kā apiet šo slazdu, es nevaru iedomāties. Varbūt Kremlī izdomās. Ja tā, tad aplaudēsim.

Ja provokācija notiek un Krievija ir spiesta militāri iejaukties, tad es neredzu iemeslus, kādēļ Krievijai ir jāaprobežojas tikai ar Piedņestru, Odesu [kas robežojas ar Piedņestru] un koridoru uz Krimu. Apgrūtinājumi šai gadījumā ir vieni un tie paši, tāpēc hunta ir jāpadzen jebkurā gadījumā, un jāiziet līdz Ukrainas rietumu robežām spiest roku poļu biedriem.

2015.gada 4.jūnijs, Maskava

***

Rostislava Iščenko biogrāfija

Rostislavs Iščenko, Dmitrijs Tabačņiks

Rostislavs Iščenko, Dmitrijs Tabačņiks

Dzimis 1965.gadā. Ar izcilību pabeidzis Kijevas valsts universitātes vēstures fakultāti. No 1992.gada līdz 1994.gadam strādāja Ukrainas Ārlietu ministrijā. Bija politiskās analīzes un plānošanas nodaļas trešais sekretārs, pēc tam OSCE un Eiropas Padomes nodaļas otrais sekretārs. No 1994.gada aprīļa līdz 1998.gadam strādāja Ukrainas prezidenta administrācijā. Bija Ārpolitikas pārvaldes vecākais konsultants. No 1998.gada līdz 2003.gadam fonda “Sadraudzība” konsultants ārpolitikas jautājumos. No 2000.gada līdz 2002.gadam avīzes “Jaunais laikmets” politiskās nodaļas redaktors. No 2003.gada līdz 2009.gadam “Korporatīvo attiecību pētniecības centra” viceprezidents. No 2006.gada novembra līdz 2007.gada decembra Ukrainas vicepremjera Dmitrija Tabačņika konsultants, bet no 2008.gada līdz 2010. gada tā paša Tabačņika jau kā Ukrainas parlamenta deputāta konsultants, bet no 2010.gada līdz 2014.gada Tabačņika kā Ukrainas Izglītības, zinātnes, jaunatnes un sporta ministra konsultants. (Dmitrijs Tabačņiks – dzimis 1963.gadā, vēsturnieks, politiķis, pirmā ranga valsts ierēdnis, daudzu zinātnisku darbu autors, no nacistiskās Ukrainas puses izsludināts starptautiskā meklēšanā, bet Eiropas Savienība un Kanāda pret Tabačņiku ir ieviesusi sankcijas, prokrieviskas politikas piekritējs, Ukrainas iestāšanās NATO pretinieks, sieva Tatjana Tabačņika ir krievu drāmas teātra aktrise un Ukrainas nacionālās mākslas akadēmijas akadēmiķe.) No 2009.gada Rostislavs Iščenko ir “Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra” prezidents. Diplomātiskais rangs – pirmās klases pirmais sekretārs. Precējies, ir dēls. Pēc apvērsuma Ukrainā emigrēja uz Krieviju. Daudzu analītisko materiālu autors.

Avoti:

http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%98%D1%89%D0%B5%D0%BD%D0%BA%D0%BE,_%D0%A0%D0%BE%D1%81%D1%82%D0%B8%D1%81%D0%BB%D0%B0%D0%B2_%D0%92%D0%BB%D0%B0%D0%B4%D0%B8%D0%BC%D0%B8%D1%80%D0%BE%D0%B2%D0%B8%D1%87
http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A2%D0%B0%D0%B1%D0%B0%D1%87%D0%BD%D0%B8%D0%BA,_%D0%94%D0%BC%D0%B8%D1%82%D1%80%D0%B8%D0%B9_%D0%92%D0%BB%D0%B0%D0%B4%D0%B8%D0%BC%D0%B8%D1%80%D0%BE%D0%B2%D0%B8%D1%87

Informācijas aģentūra
/30.10.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | 2 komentāri

Kā Krievija ar vienu raķetes šāvienu iznīcināja mītu par ASV militāro visvarenību

00563_RaketeNeviens nepievērsa uzmanību tam, ka Krievijas aviācijas grupa Sīrijā skaitliskā un lidmašīnu nomenklatūras ziņā ir gandrīz vai identiska tiem Ukrainas gaisa spēkiem, kuri 2014.gadā mēģināja bombardēt Donbasu. Šo spēku bāze ir lidmašīnas SU-24 un SU – 25. Tikai Ukrainas aviāciju dažu nedēļu laikā no gaisa padzina ogļrači, frizieri, taksisti un supermārketu apsargi, bet Krievijas aviācijai neko nespēj padarīt ļoti labi sagatavoti “Islāma valsts” teroristi ar ilgstošu kara pieredzi. Pat vairāk, no Krievijas aviācijas izvairās Izraēlas, Turcijas un vispār visas amerikāņu “antiteroristiskās” koalīcijas lidmašīnas.

Tas liecina gan par Krievijas pilotu augsto sagatavotības līmeni, gan par 1970-ajos gados radīto un nesen modernizēto lidaparātu iespējām, gan apliecina to, ka Krievijas gaisa spēki, atšķirībā no Ukrainas, ir labi “noskaņots” un efektīvs instruments, kurš papildus pašu militārajam triecienspēkam ir integrēts arī kopējā pretgaisa aizsardzības sistēmā (PAS), radio – elktronās cīņas sistēmā, globālajā pozicionēšanas sistēmā (ГЛОНАСС) un kosmiskās izlūkošanas sistēmā.

Kijeva izmantoja aviāciju Pirmā pasaules kara līmenī – atsevišķas lidmašīnas pacēlās gaisā, atrada atsevišķus mērķus un bombardēja tos (vai arī lidmašīna tika notriekta). Krievija savukārt visiem nodemonstrēja pilnu aviācijas triecienu komplektu, kurā lidmašīna un to vadošais pilots ir svarīgs, visvairāk redzamais, bet tomēr tikai viens no daudziem elementiem, kuri nodrošina efektīvu ienaidnieka iznīcināšanu un pašu drošību.

Tomēr Krievijas gaisa spēki Sīrijā ir pārāk maz skaitliski, pretiniekam nav pilnvērtīgas un mūsdienīgas pretgaisa aizsardzības sistēmas un Rietumvalstu aviācija tieši nav stājusies pretī Krievijas aviācijai, bet Ukrainas armija militāro spēku ziņā ir salīdzināma ar kādas Čadas Republikas spēkiem, tāpēc Sīrijas paraugdemonstrējums nav pietiekams iemesls, lai runātu par Krievijas gaisa spēku pārākumu pār “potenciālo pretinieku” [tas ir – ASV].

Raķešu trieciens no Kaspijas jūras

Pavisam cita situācija ir ar jūras spēkiem. 2015.gada 7.oktobrī Krievijas Kaspijas jūras militārā flotīlija veica vienlaicīgu 26 raķešu “Kalibr” šāvienu pa “Islāma valsts” bāzēm un līdz ar to uz ilgu laiku (bet visdrīzāk uz visiem laikiem) noņēma ASV floti okeānos kā reālu faktoru, kurš spēj nodrošināt tā saucamo spēka projekciju (agrāk to sauca par “karakuģu diplomātiju”).

Kas tad patiesībā notika un ko tas reāli nozīmē? Pirmkārt, Krievija eksportēja to raķešu analogus, kuras tika izmantotas 7.oktobrī. Eksportējamo raķešu mērķa sasniegšanas attālums bija 300km, bet ASV rēķinājās ar to, ka patiesībā šīs raķetes var sasniegt mērķi 400 – 600 km attālumā. Kaspijas flotīlijas šāviens sasniedza mērķi 1500km attālumā un spriežot pēc vairākām pazīmēm tā nebūt nav galējā robeža. Jau ir parādījušās ziņas, ka šo raķešu mērķa sasniegšanas attālums varētu pat pārsniegt 4000km.

Otrkārt, ne tikai Kaspijas jūras flotīlija, bet arī Krievijas Melnās jūras un Baltijas jūras flotes no “potenciālā pretinieka” [ASV] viedokļa tika apskatītas kā spēki, kuri ir spējīgi tikai aizsargāt attiecīgo teritoriju piekrastes, ķert kontrabandistus un malumedniekus, kā arī veikt desanta operācijas savās ierobežotajās akvatorijās. Melnās jūras flote papildus vēl nodrošināja aizmuguri Vidusjūras eskadrai.

Kā reālus draudus ASV uzskatīja tikai iepriekš atklātā okeānā izvērstas eskadras un triecienkuģus, kā arī Klusā un Ziemeļu okeāna flotes, kuras nopietna militāra konflikta gadījumā vismaz teorētiski bija spējīgas izrauties Klusā un Atlantijas okeānu plašumos.

Treškārt, no augstākminētajiem apsvērumiem ASV sanāca, ka viņu aviobāzes kuģu grupējumi ir praktiski neaizskarami. Pēc amerikāņu stratēģu aprēķiniem, lai iznīcinātu vienu ASV aviobāzes kuģu grupējumu, Krievijas flotei vajadzētu izšaut vismaz 100 raķetes, ko varētu izdarīt tikai sakoncentrējot vienā vietā gandrīz visus Ziemeļu un Klusā okeāna flotes triecienkuģus (raķešu kreiserus, raķešu esmīniešus un universālās atomzemūdenes). Vašingtonā uzskatīja, ka katra no abām slēgtā akvatorijā neiesprostotajām Krievijas flotēm sliktākajā gadījumā spēj nopietni (vai pat ļoti nopietni) kaitēt vienai ASV aviobāzes kuģu grupai un līdz ar to tās triecienspēki būs izsmelti un atlikušo ASV jūras spēku kundzību pasaules okeānu ūdeņos vairs neviens neapdraudēs.

Ceturtkārt, tagad izrādās, ka praktiski pat nelielu Krievijas karakuģu šaušanas attālums ir nevis 400 un pat ne 600, bet daudz vairāk kā 1500 kilometri. Tas nozīmē, ka Kaspijas flotīlija un Melnās jūras flote ir spējīga iznīcināt jebkuru pretinieku Vidusjūras austrumos un Persijas jūras līcī, bet Baltijas flote spēj turēt uz tēmekļa Ziemeļu jūru, Lamanšu un Norvēģijas jūru. Ņemot vērā Ziemeļu flotes spēju kontrolēt Ziemeļu Atlantiju no pretinieka neaizsniedzamības zonas un tādas pašas Klusā okeāna flotes spējas nogremdēt visu, kas peld Klusajā okeānā ziemeļos no Havaju salām, ASV izrādās tagad nav spējīga projicēt draudus Eirāzijas piekrastei.

Tā kā raķešu triecienu var dot pilnīgi neredzami kuģi no tuvākajām jūrām tūkstošu kilometru attālumā, ASV jūrnieki ieraudzīs raķetes tikai trāpījuma brīdī vai arī tad, kad tās pielido un kad vairs nav iespējams veikt aizsardzības pasākumus. Tādējādi strauji samazinās raķešu skaits, kurš ir nepieciešams ASV aviobāzes kuģu grupējumu iznīcināšanai. Zūd nepieciešamība to atbildes trieciena sasniedzamības attālumā nosūtīt karakuģus. Savukārt sekot līdzi katram sargkuģim, kurš Ohotskas vai Kaspijas jūrā ķer malumedniekus (bet kurš ir spējīgs negaidīti dot triecienu pa aviobāzes kuģiem) ASV vienkārši nespēj.

Līdz 7.oktobrim  Vašingtona bija pārliecināta, ka Krievija nav spējīga efektīvi pretoties ASV militārām darbībām, neizmantojot kodolieročus. Tieši šī pārliecība arī bija ASV nekaunīgās starptautiskās politikas pamats. Amerikāņi pat neslēpa, ka izmanto spēku tikai tāpēc, ka neviens ar parastajiem ieročiem tai atbildēt nespēj, bet kodolkaru Krievija neuzsāks ne dēļ Irākas, ne dēļ Sīrijas un pat ne dēļ Ukrainas. Amerikāņi līdzinās pusaudzim, kurš pieradis, ka kompānijā visi par viņu ir vājāki, uzprasās uz konfliktu pēc principa: “Nu tad dod pretī, ja vari”, ar pilnu pārliecību, ka neviens nevarēs. Un te pēkšņi izrādās, ka Krievija var.

Amerikāņi tādējādi ir nokļuvuši ļoti sarežģītā situācijā. Visa pēdējo gadu ASV politika balstījās apstāklī, ka kritiskā brīdī Vašingtona samērā nesodīti var izmantot spēku. Tagad vairs nevar.

Pat vairāk, projicējot flotes iespējas uz aviāciju, Pentagona ģenerāļi jau ir izskaitļojuši, ka Krievijas gaisa spēki ir spējīgi apšaudīt ASV teritoriju, nepametot Krievijas gaisa telpu. Amerikāņi pirmo reizi vēsturē jūtas apdraudēti parasto (ne kodol) ieroču priekšā.

Bet visbīstamākais ASV nav tas, ka Krievijai ir iespēja piesegt savu teritoriju un savu Eirāzijas sabiedroto teritoriju no amerikāņu flotes, kas tagad pēc būtības kļūst par lieku un ļoti lielu nodokļu maksātāju slogu (jo kara flote tagad ir likvidēta kā militāri- politisks arguments). Un pat ne tas, ka Maskava tagad, ja sagrib, var no droša attāluma ar parastiem ieročiem pašaudīties pa mērķiem ASV teritorijā līdzīgi kā ASV to darīja Irākā.

Pats galvenais, ka to tagad ir sapratuši arī ASV sabiedrotie, vairums, no kuriem jau sen ir uzticīgi pasaules hegemonam tikai dēļ bailēm no tā militārās varenības, no kuras viņuprāt neviens nespēj aizsargāt. 7.oktobrī Krievija nodemonstrēja, ka tā spēj aizsargāt un tas pašā saknē maina visu militāri politisko situāciju pasaulē.

Protams, ASV savienības un koalīcijas sāks brukt ne jau uzreiz, bet amerikāņiem tagad būs daudz grūtāk komandēt savus sabiedrotos, neievērojot viņu intereses, jo partneriem tagad ir pie kā aiziet. Vašingtonai tagad būs jāpārliecina un jātirgojas, ko amerikāņi jau sen kā vairs neprot. Un resursi sabiedroto apmierināšanai arī nav paredzēti. Argumenti amerikāņiem arī ir ļoti vāji. Ja ticam Obamam, tad ASV ir labākie tāpēc, ka ASV ir labākie un viņiem visi ir parādā tāpēc, ka viņiem visi ir parādā. Šis arguments bija vērā ņemams līdz 2015.gada 7.oktobrim, bet tagad tas ir tikai viena cilvēka personiskais viedoklis.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/08.10.2015/

Avots:
http://cont.ws/post/131821

Informācijas aģentūra
/15.10.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | 9 komentāri

Kā stulbeņi apdala paši sevi: Ukrainas piemērs

Leonīds Kravčuks, Leonīds Kučma, Viktors Juščenko, Viktors Janukovičš, Pjotrs Porošenko, Aleksandrs Turčinovs, Jūlija Timošenko, Arsēnijs Jaceņuks, Vitālijs Kļičko, Oļegs Tjagņeboks, Oļegs Ļjaško, Semjons Semenčenko

Leonīds Kravčuks, Leonīds Kučma, Viktors Juščenko, Viktors Janukovičš, Pjotrs Porošenko, Aleksandrs Turčinovs, Jūlija Timošenko, Arsēnijs Jaceņuks, Vitālijs Kļičko, Oļegs Tjagņeboks, Oļegs Ļjaško, Semjons Semenčenko

Lai saprastu, kādēļ tik ilgi norit Ukrainas krīzes noregulēšanas process, ir jāsaprot viena ļoti vienkārša lieta – Ukraiņu krīze vispār nebūtu radusies, ja Ukrainas valdošā elite būtu kaut vai minimāli adekvāta mūsdienīgas valsts pārvaldes ziņā vai vismaz savu personisko interešu ievērošanas spēju ziņā. Šo domu paskaidrošu ar piemēru.

Porošenko, Kļičko, Jaceņukam, Tjagņebokam, Turčinovam, viņus atbalstošajiem autoriem, redaktoriem un apvērsuma dalībniekiem līdz pat vienkāršajiem ierindas nacistiem bija labāk, materiāli izdevīgāk un politiski perspektīvāk Viktora Janukoviča valdīšanas laikā, nekā tagad pēc valsts varas sagrābšanas.

Pieci augstākminētie personāži bija perspektīvas Ukrainas politikas figūras: Kļičko, Jaceņuks un Tjagņeboks – politisko spēku ar augstu reitingu līderi, Porošenko – pastāvīgs pretendents uz visaugstākajiem valsts amatiem, kurš sevi jau veiksmīgi bija parādījis kā ekonomikas un ārlietu ministrs, un arī kā Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretārs. Turčinovs kontrolēja vienu no lielākajām valsts partijām, kura garantēti iekļuva parlamentā jebkurā gadījumā, un neizbēgamās Janukoviča zaudēšanas 2015.gada vēlēšanās gadījumā, viņš tādējādi varēja kļūt par vienu no opozīcijas līderiem, kura ir likumīgi uzvarējusi un ieguvusi varu.

Nacistiskajiem margināļiem, no kuriem pēc tam tika izveidota maidana pašaizsardzības vienības, brīvprātīgie bataljoni un citi nelikumīgie bruņotie formējumi, Janukoviča laikā dzīvojās pat ļoti labi. Viņi piekāva un reizēm pat slepkavoja kuru gribēja un kad gribēja. Maksimālais sods – nogādāšana milicijā, no kuras gandrīz uzreiz arī atlaida (laika posmā no 2010.gada līdz 2014.gadam reāli tika iesēdināti tikai daži rūdīti krimināli kadri, kuri bija kļuvuši īpaši nekaunīgi un kurus tādēļ vienkārši nevarēja neiesēdināt). Finansēšanas ziņā visi sacentās savā starpā par to, lai varētu finansēt nacistus. Un tam visam papildus nāca Rietumvalstu “draugu” finansiālā un organizatoriskā “palīdzība”.

Parastajiem grantēdājiem [ārvalstu grantu saņēmējiem] no masu mēdijiem un nevalstiskajām organizācijām maksāja pat ļoti labi par pavisam neprofesionālu darbu (tas tikai viņiem pašiem likās, ka viņi ir žurnālisti un eksperti) [Latvijā šai ziņā var minēt tādas organizācijas kā Sorosa fonds, Providus, Re: Baltica un daudzas citas]. Bez tam tie paši reģionāli [Viktora Janukoviča Reģionālā partija] ar viņiem koķetēja un vēl piemaksāja, lai tie viņus jo īpaši stipri lamā.

Pēc valsts apvērsuma nacisti tika nosūtīti uz fronti karot, kur ierastā nesodāmība momentāli beidzās un arī viņus sāka slepkavot, kas no viņu viedokļa ir nu drausmīga netaisnība. Grantēdājiem pārstāja maksāt, jo “noziedzīgais režīms” bija gāzts un vairs nebija ar ko cīnīties. Arī stulbākie no grantēdājiem nokļuva frontē (un daži jau paspēja iet bojā), gudrākie aizgāja brīvprātīgajos, bet tur ir liela konkurence – ne katrs spēj tikt līdz nopietnām naudas plūsmām, vairumam ir jāpārtiek tikai no drupačām.

Politiskā elite savukārt konstatēja, ka, sagrābjot varu, viņi ir iznīcinājuši valsti. Ukrainā vairs nav palicis ne likums, ne kārtība, ne nauda. Un papildus vēl katrs, kuram ir saistība ar jauno varu, ir “paņēmis uz sevi” kriminālpantu, kuram nav noilguma (par noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem). Un šie kriminālpanti paredz ne tikai mūža ieslodzījumu, bet atsevišķos gadījumos arī nāves sodu, un arī visu sadzīvoto īpašumu konfiskāciju.

Tas ir, visi personāži un sociālās grupas, kuras piedalījās valsts apvērsumā, ieguva mazāk, nekā varēja iegūt notikumu evolucionāras attīstības gaitas gadījumā, bet zaudējumi viņiem ir milzīgi, kas nekādi neatsver iegūto rezultātu. Pie tam jau pašā sākumā bija skaidrs, ka viņu veidotās nacistiskās valsts krahs ir neizbēgams, līdzīgi kā 1945.gada aprīlī bija skaidrs, ka neizbēgams ir nacistiskās Vācijas krahs. Jautājums par precīziem termiņiem, kad tas notiks, paliek atklāts, bet sagaidāmais rezultāts ir labi zināms.

Tad, lūk, viņi visi, sākot no ierindas nacistiem un beidzot ar it kā prezidentu Porošenko, iesaistījās šajā spēlē nevis tāpēc, ka apzinājās visus riskus, un nevis tāpēc, ka viņiem bija plāns kā šos riskus minimizēt, bet gan tāpēc, ka viņi visi ir intelektuāli sterili [tas ir – stulbi]. Viņi akli ticēja, ka ASV un ES sapņo izmantot Ukrainu kā stipru un efektīvu Krievijas tarānu, attiecīgi arī “civilizētie baltie cilvēki” no Rietumvalstīm, kuri ar lielām laivām ir atpeldējuši pie iezemiešiem, par visu samaksās, visu nokārtos, visā palīdzēs, bet vietējo “cilšu vadoņiem” tik vien atliks kā spraust sev jaunas panākumu spalvas un dalīt savā starpā ienākumus. Viņi tam tic joprojām, tāpat kā tam tic krievu urāpatrioti un citi apdalītie [tai skaitā stulblatvieši], kuri pat nav pamanījuši ASV sankcionēto Ukrainas defoltu (maksātnespēju).

Laikā kopš 2014.gada februāra nekas Ukrainas elites psihē nav mainījies. Viņi joprojām no sirds turpina ticēt, ka ir Vašingtonai nu ļoti, ļoti vērtīgi. Tik pat patiesi viņi tic, ka Krievija drīzumā ekonomiski “pārpūlēsies” un politiski izjuks pa sastāvdaļām pēc diviem, trim, maksimums sešiem mēnešiem. Tas ir, pēc viņu domām ir tikai mazliet, mazliet jāpaciešas, mazliet jānoturas un tad uzvara atnāks pati no sevis.

Saprotu, ka tik daudzu cilvēku, kuri vairāk kā 20 gadus ir pārvaldījuši lielu Eiropas valsti, neadekvātums var šķist kā pārspīlējums. Es ar viņiem daudzu gadu garumā esmu runājis un tāpēc precīzi varu apgalvot, ka Ukrainas elite ir vēl stulbāka nekā tas var šķist. Patiesībā tieši neiedomājams viņu stulbums tos līdz šim arī bieži vien ir glābis, jo partneri vai oponenti vienkārši nespēj noticēt tik lielai viņu intelektuālai mazspējai un meklē to rīcībā kaut kādu slēptu jēgu. Atcerieties, ka  tas pats Kučma atņēma varu it kā rūdītajam Kravčukam, pēc tam garā niecīgais Juščenko atņēma varu Kučmam, pēc tam visi oranžie zaudēja cīņā par varu Janukovičam. Pēc tam Janukovičš, par kuru vēl pus gadu pirms apvērsuma tika runāts, ka viņš kontrolē visu valsts politisko laukumu, atdeva varu nu pavisam neadekvātiem personāžiem. Bet izrādās, ka arī te vēl robeža nav sasniegta un ka nu viņiem aiz muguras jau “elpo” Ļjaško, Semenčenko un tamlīdzīgi kadri. Jā un “varenie” Kučma ar Kravčuku tagad ir Porošenko izsūtāmie zēni. Tāds varas riņķa dancis var būt iespējams tikai gadījumā, ja visi tajā iesaistītie personāži (sākot no Kravčuka un beidzot ar Semenčenko) ir aptuveni vienā intelektuālās attīstības līmenī.

Otra problēmas daļa ir apstāklī, ka eiropieši kā visi normāli cilvēki vienkārši nespēj noticēt, ka viņiem ir darīšana ar pataloģiski nenormāliem cilvēkiem, kuri visa cita starpā nepārtraukti melo. Eiropieši, protams, zin, ka politiķis ir spiests mānīt i partnerus, i oponetus, i pat savus vēlētājus, tomēr viņi ir pārliecināti, ka tam visam ir jānotiek noteiktu noteikumu robežās. Tas ir, vienkārši prasti melot acīs skatoties nav iespējams, jo tādā gadījumā meli taču uzreiz pieķers.

Tāpēc pirmajā pārrunu etapā par Ukrainas krīzes noregulēšanu Krievijas diplomātiem bija ļoti grūti pārliecināt Merkeli un Olandu, ka Ukrainas pārstāvji melo vienmēr, visos jautājumos un nepārtraukti. Parīzē un Berlīnē bija pārliecināti, ka Kijeva, protams, kaut ko piemelo, bet, ka arī Maskava kaut kādā mērā ir vainīga. Šajā uzskatā arī balstījās viņu “starpniecības” stratēģija konflikta noregulēšanā.

Situācija sāka mainīties jau pēc otrās Minskas vienošanās. Sešpadsmit stundu ilgušo pārrunu gaitā, kad cīņa par formulējumiem norisinājās galvenokārt starp Merkeli un Putinu guļošā Olanda klātbūtnē un piedaloties Porošenko, kurš pilnībā bija zaudējis realitātes sajūtu, federālā kanclere ļoti labi atcerās kurš kam ko apsolīja un kuram kas ir jāizdara.  Pie tam jāņem vērā, ka Merkele ir garīdznieka meita un, neskatoties uz gadu desmitu politikā pavadīto laiku, morāles vērtības viņai nebūt nav tukša skaņa.

Pēc otrās Minskas vienošanās, kad Kijevai vajadzēja izpildīt savas saistības, Vācijas kanclerei un Francijas prezidentam kļuva acīmredzams, ka Porošenko ne tikai nekaunīgi melo acīs skatoties, bet arī, ka viņš mēģina viņus pataisīt par savu melu līdzdalībniekiem. Un, kad viņi šai ziņā neizrāda pietiekamu entuziasmu, tad uzreiz sūdzas par to ASV. Pie tam, ja Olandam, kurš par prezidentu ir bijis un vairs nekad nebūs, tas pēc būtības ir vienalga, tad Merkele vēl var nākotnē pacīnīties par kancleres amatu (un tam klāt nāk bērnībā uzsūktie priekšstati par morāli). Porošenko ir kļuvis par faktoru, kurš kaitina tās valsts līderi, kura sevī personificē visu Eiropas Savienību. Aizkaitinājums ir tik liels, ka pat Vašingtonas argumenti nespēj piespiest viņu pievērt acis uz Ukrainas prezidenta izlēcieniem.

Parīzes tikšanās laikā Merkele, kura nevēlas, lai viņas miera iniciatīva (Normandijas un Minskas formāts) beigtos ar krahu dēļ melīga konditora, pieņēma bez pārspīlējumiem prokrievisku pozīciju. Protams, sākumā kanclere pārliecinājās, ka Putins nepiekāpsies un nesāks “lasīt” Minskas vienošanās tā, kā to dara ne ar ko sevi nesaistījušais Obama un neadekvātais Porošenko. Pēc tam notika tas, ko visa pasaule dzirdēja. Jau pēc Putina un Porošenko aizbraukšanas preses konferences gaitā Merkele un viņai asistējošais Olands skaidri paziņoja par prasībām Kijevas varasiestādēm:

1. Jāveic izmaiņas Ukrainas konstitūcijā, kuras paredz īstu, nevis fiktīvu decentralizāciju.
2. Jānodrošina likumprojekta par Donbasa īpašo statusu atsaldēšanu.
3. Jāveic izmaiņas Ukrainas likumdošanā, kas nodrošina Donbas īpašo tiesību realizāciju un to ilgtermiņa nostiprināšanu.
4. Jāsaskaņo visas Ukrainas konstitūcijas un likumdošanas izmaiņu iniciatīvas ar Doņeckas un Luganskas republiku pārstāvjiem.
5. Jāpieņem Ukrainas parlamentā likums par vispārēju un pilnīgu Doņeckas un Luganskas zemessargu un vadības amnestiju.

Porošenko ir tagad vai nu jāizpilda prasības. Tad viņš pēc būtības likumdošanas līmenī nostiprinās atteikšanos no Donbasa (pēc fakta likums par īpašo statusu padara Donbasa atrašanos Ukrainas sastāvā vēl formālāku kā Kanādas piederību Lielbritānijai) un atzīst esošo Luganskas un Doņeckas varasiestāžu leģitimitāti. Vēl Porošenko var mēģināt izjaukt vienošanos. Bet šai gadījumā viņam tagad vajadzēs jau melot Merkelei, jo tieši Merkele, nevis Putins publiski pauda prasības Kijevai, attiecīgi tās tagad ir nevis Krievijas, bet gan Eiropas Savienības prasības. Nez vai garīdznieka meita piedos konditoram tik lielu izņirgāšanos par viņas morāles priekšstatiem.

Vienīgā problēma ir apstāklī, ka, lai visu to izpildītu (vai arī, lai droši un nepārprotami pārliecinātos, ka viņš to negrasās darīt), Porošenko ir nepieciešams laiks. Ja precīzi ievēro Ukrainas likumdošanu, tam ir nepieciešams pus gads. Lai dotu Porošenko šo pusgadu Doņecka un Luganska piekrita pārcelt savas vietējās vēlēšanas no ziemas uz 2016.gada martu – aprīli, un Kijeva jau oficiāli apsveica šo lēmumu.

Un tikko Kijeva piekrita Doņeckas/Luganskas iniciatīvai, tā atkal iekrita kārtējās lamatās. Tagad, neatkarīgi no tā vai Kijeva veiks Minskas vienošanos realizāciju vai arī neveiks, to termiņš ir pagarināts līdz 2016.gadam (kā minimums līdz brīdim, kamēr DTR/LTR notiks vietējās vēlēšanas), bet jebkādi mēģinājumi kaut ko mainīt no Merkeles puses tiks traktēti kā Minskas vienošanos pārkāpšana Porošenko vainas dēļ.

Te jāatgādina, ka Minskas vienošanos pagarināšanu uzstājīgi pieprasīja Parīze ar Berlīni, pret to neiebilda ne Krievija, ne Donbass, bet pārtraukt šo sarunu formātu 2015.gadā gribēja Kijeva un Vašingtona. Iemesls tam ir ļoti vienkāršs – Kijeva nespēj izpildīt Minskas formātu. Bet viņi zem tā ir parakstījušies. Un jo ilgāk Porošenko muļķo Merkeli ar Olandu, jo mazāk Eiropa viņus atbalsta. Pēc fakta ES Ukrainu vairs neatbalsta. Lai izspruktu no šī strupceļa, Kijevai kaut kādā veidā vajadzēja iznīcināt Minskas formātu, un tad varētu izveidot jaunu, kurā aktīvi censtos iesaistīties Vašingtona un no kura varētu izspiest DTR/LTR. Vienīgā iespēja iznīcināt Minskas formātu, kuram bija jābeidzas 2015.gadā, bez konflikta ar Eiropu bija tā darbības termiņa nepagarināšana. Pēc tikšanās Parīzē un piekrišanas DTR/LTR vēlēšanu pārnešanai tādas iespējas Kijevai vairs nav.

Visbeidzot kā bonuss tam visam nāk eiropiešu ilūziju zudums un sapratne, ar kādas kategorijas cilvēkiem viņiem Ukrainā ir darīšana.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/07.10.2015/

Avots:
http://cont.ws/post/130836

Informācijas aģentūra
/08.10.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | 2 komentāri

Latvija drīzumā aizies bojā, ja nenomainīs valsts modeli

00562_Latvijas_tupiksPēdējo 25 gadu laikā eksistējošais neatkarīgās Latvijas projekts ir pierādījis savu nespēcību. Valdošā elite tā arī nav spējusi nodrošināt iedzīvotājiem apsolīto labklājību un liela daļa jaunatnes sapņo pamest valsti. Nepieciešamība mainīt attīstības virzienu ir kļuvusi acīmredzama. Tomēr valdošie slāņi turpina neatlaidīgi iet pa Latvijai nāvējošo ceļu, jo atteikšanās no pašreizējā projekta nozīmē varas zaudēšanu tiem cilvēkiem, kuri ir iekārtojušies visērtākajās vietās.

Nesen Latvijas politikas veterāns Jānis Urbanovičš publicēja rakstu ar virsrakstu “Par jauna liela Latvijas mērķa meklēšanas problēmu”. Tajā viņš runā par liela mērķa trūkumu Latvijas valstij, kas varētu motivēt iedzīvotājus palikt dzimtenē un nemukt uz ārzemēm pēc saldāka maizes kumosa. Pats Urbanovičš saka, ka nepiekrīt šādiem pesimistiskiem noskaņojumiem, uzskatot, ka šāds lielais mērķis jau sen visiem ir zināms. “Šis mērķis ir sabiedrības labklājība, iespēja visiem Latvijas iedzīvotājiem dzīvot cienījamu dzīvi un strādāt savā valstī, saņemot par to pienācīgu atalgojumu”, rakstā politiķis norāda, ka Latvija vispār vēlas virzīties vispārējas labklājības valsts (welfare state) virzienā, tikai visu laiku izvēlas nepareizas metodes un instrumentus.

Gribētos piekrist Urbanoviča kungam, ka Latvija tik tiešām virzās uz attīstītā sociālisma pusi, tikai nekādi nespēj atrast īsāko ceļu līdz tam un līkumo riņķī apkārt. Tomēr neskatoties uz to, ka pieprasījums pēc šādas valsts ir no visām iedzīvotāju sociālajām grupām un ka tās radīšanu varētu pacelt nacionālās idejas līmenī, reāli valdošā birokrātija Latvijā realizē pavisam citu sabiedrisko projektu – Latviju kā nacionālu valsti latviešiem.

Latvijas identitātes paradoksi

Pirms salīdzināt abus augstāk minētos Latvijas sabiedriskos projektus, gribu vērst uzmanību uz vienas interesantas socioloģiskās aptaujas rezultātiem, kas netika plaši izplatīti.

2010.gadā projekta “Nacionālā identitāte” ietvaros, ko realizēja LU Sociālo zinātņu fakultāte, tika veikta iedzīvotāju aptauja. Visa cita starpā tika uzdots jautājums: “Kas Jums uzreiz nāk prātā, izdzirdot vārdu Latvija?”

Vislielākais atbilžu skaits bija saistīts ar teritoriālu identifikāciju. Tomēr interesants ir fakts, ka pietiekami nozīmīgu asociāciju daļu (negatīvas nokrāsas) sastāda Latvijas ekonomiskā un politiskā dzīve (valsts bez saimnieka, parādi, nabadzība, liels bezdarbs, cilvēku izbraukšana no valsts, strādīga tauta un slikta valdība, melīgi politiķi, nacionālā nevienlīdzība, sabiedrības sašķeltība pēc nacionālās piederības).

Mazliet retāk tika nosauktas etniskas dabas asociācijas (latviešu valsts, valsts, kurā skan latviešu valoda), nacionālie simboli (srakan-balt-sarkanais karogs, himna) un valsts svētki.

Tādējādi pētījums parāda, ka Latvijas iedzīvotājiem nacionālā identitāte visspilgtāk ir izteikta caur teritoriālo vienotību, kas ir raksturīgi vairumam Eiropas valstu. Savukārt Latvijas sabiedrība atšķiras ar lielu uzsvaru uz labklājības un ekonomiskās attīstības uzsvaru. Atsaucoties uz Latvijas ekonomisko vājumu un kauna sajūtu par to, respondenti attaisno cilvēku emigrēšanu no valsts. Pie tam būtisks latvijiešu nacionālās identitātes rādītājs (pārsvarā latviešu) ir etniskā piederība.

Tā rezultātā ierindas latviešu apziņā ir konflikts starp ekonomisko drošību un “latviskumu” kā piederības jūtām nacionālajai kultūrai un titulētajai nācijai. Un neskatoties uz to, ka šodienas Latvijā paralēli eksistē divi sabiedriskie projekti: “Latvija kā latviešu valsts” un “Latvija kā vispārējas labklājības valsts”, pētījuma rezultāti parāda, ka prioritāte tomēr ir materiālā nodrošinātība. Par to liecina apstāklis, ka vismaz puse no aizbraucējiem ir latvieši. Pie tam valdošā birokrātija aktīvi turpina būvēt “nacionālo valsti” uz sociālās un ekonomiskās labklājības rēķina.

Projekts “Latvija – latviešu valsts”

Pieprasījums pēc Latvijas kā latviešu valsts tika mākslīgi radīts no nacionālo elišu puses. Pēc padomju projekta fiasko jaunajai birokrātijai vajadzēja piedāvāt alternatīvu sociālās organizācijas modeli. Par tādu modeli kļuva “nacionāla valsts”: specifisks Baltijas variants, kurā pats galvenais ir etniskā piederība, nevis Eiropas tipa “valsts – nācijas” modelis ar tās pilsonisko identitāti. [Nācija ir nevis tautība kā daudzi kļūdaini uzskata, bet gan valsts iedzīvotāji (pilsoņi). Tautībai nāciju koncepcijā ir sekundāra nozīme un tā ir katra pilsoņa personiskā lieta. Latviešu nācija var būt tikai latvijieši – Latvijas iedzīvotāji, kas sastāv no latviešiem, krieviem u.c. tautību pārstāvjiem. Pašu terminu “latvijieši”, domājot par nāciju, savulaik piedāvāja Rainis.]

“Nacionālās valsts” projekta ietvaros Latviju sāka būvēt kā etnogrāfisku muzeju. Par šī rezervuāra misiju tika pasludināta “latviskuma” saglabāšana, valodas un kultūras aizsardzība.

Neskatoties uz to, ka PSRS laikā latviešu kultūra turpināja attīstīties (par ko liecina kaut vai lielais literāro un mākslas darbu daudzums) un uz Baltijas republikām pilnā mērā attiecās princips “nacionālais pēc formas, sociālistiskais pēc būtības”, pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas birokrātija savā bruņojumā ņēma mītu par pus gadsimtu ilgušo rusifikāciju un nacionālās kultūras apspiešanu. Jaunā elite sāka pieprasīt revanšu.

Aizsedzoties ar integrācijas nepieciešamību, uz pilnu sparu tika iedarbināta asimilācijas mašinērija. Sākās krievu valodas izspiešana no publiskās sfēras un uzbrukumi izglītībai krievu valodā. Tika pasludināts titulētās nācijas pārākums. Pie šīs nācijas piederošā elite sāka būvēt nevis tiesisku, demokrātisku un vēl jo mazāk sociālu valsti, par kuru raksta Urbanovičš, bet gan nacionālu valsti, kurā ļoti liela citu tautību iedzīvotāju daļa ir ierobežota savās politiskajās tiesībās.

Pie tam institucionāli projekts “Latvija latviešiem” tika noformulēts pavisam nesen līdz ar Konstitūcijas preambulas pieņemšanu: “…Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem…”. Preambula valsts galvenajā likumā skaidri nosaka Latvijas kā latviešu valsts misiju. Līdz ar to latviešu pārākums pār citām tautībām tika juridiski nostiprināts. Etniskums tika pasludināts par Latviešu valsts galveno vērtību, kas stāv virs brīvībām un tiesībām, bet 40% citu tautību iedzīvotāju tika pieaicināti Latvijas kā latviešu valsts sabiedriskajam projektam kā otršķirīgi dalībnieki, un arī tikai pēc pilnīgas asimilācijas.

Latvijas kā nacionālas valsts izgāšanās

Neskatoties uz Konstitūcijas labojumiem un citām darbībām sarežģītajā nacionālās valsts veidošanas procesā, projekts “Latvija latviešiem” savu 25 gadu realizācijas laikā ir pierādījis savu pilnīgu nepamatotību. “Latvietība”, kura apsolīja titulētajai nācijai labāku sociālo stāvokli salīdzinājumā ar cittautiešiem, nekļuva par saturošo faktoru tiem simtiem tūkstošu jauno latviešu, kuri pameta Dzimteni. Savukārt cīņa ar visu krievisko nekļuva par tramplīnu latviešu kultūras attīstībai [un nemaz nevarēja kļūt, jo tā ir destrukcija], bet tikai sašķēla sabiedrību, sabojāja attiecības ar lielo kaimiņu, liedzot Latvijai pilnībā izmantot savu teritoriālo potenciālu ārējās tirdzniecības sfērā.
.
Citas etniskās iedzīvotāju grupas tā arī netika asimilētas, ko sabiedrības “integrācijas” ideologi ir atzinuši. Piemēram, toreizējā kultūras ministre Sarmīte Ēlerte apsolīja palīdzēt krieviem “pārvarēt “dzimtenes zaudēšanas” un nepārliecinātības par savu nākotni traumu”. Savukārt tagad Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece paziņoja, ka Latvijas sabiedrības integrācija ir izgāzusies dēļ divvalodības jauniešu vidū.

Tā vietā, lai atzītu nacionālās latviešu valsts projektu par nepamatotu un atteiktos no tā, valdošā elite ir nonākusi pie secinājuma, ka asimilācijas prakse bija pārāk maiga: krievvalodīgā izglītība netika pilnībā apspiesta, bet krievu valoda, neskatoties uz visām represijām, joprojām ir palikusi publiskajā telpā. Tas tad arī esot visu neveiksmju “iemesls”, arī masu emigrācijas un ekonomisko problēmu.

Alternatīvs sabiedriskais projekts: Latvija – vispārējas labklājības valsts

Nacionālās valsts būvniecība izvērtās Latvijai ar lielas daļas aktīvo un uzņēmīgo iedzīvotāju daļas zaudēšanu. Trešdaļu atlikušo iedzīvotāju tāpat sapņo aizbraukt no valsts. Atmodas laiku sapņi par sociālo un ekonomisko labklājību ir pilnībā iznīcināti. Bijusī Padomju “vitrīnrepublika” šodien ir kļuvusi par Eiropas Savienības ūķi.

Papildus depopulācijai un neapskaužamajam ekonomiskajam stāvoklim, naglu Latvijas kā nacionālas valsts zārkā sit Brisele, piespiežot mazo Baltijas republiku uzņemt Vidusjūras reģiona bēgļus, kuri nekad neasimilēsies latviešu kultūrā.

Atšķirībā no pie varas esošajiem, kuri turpina realizēt Latvijas kā latviešu valsts projektu, plašas titulētās nācijas masas sāk atskurbt. Paši latvieši, meklējot alternatīvus ceļus, arvien vairāk nostalģē pēc padomju pagātnes. Pieaug “kreisā”, sociāli orientētā attīstības modeļa piekritēju skaits.

Pēdējais signāls par valsts projekta maiņas nepieciešamību bija 2008 – 2010 gadu ekonomiskā krīze, ar kuru kā reiz var izskaidrot faktu, ka svarīgākais latvijiešu nacionālās piederības mērītājs ir ekonomiskā situācija valstī. Tomēr arī šo signālu valdošā elite ignorēja.

2014.gada parlamenta vēlēšanās Urbanoviča partija, kurš raksta par sociāli – ekonomisko labklājību, un bijušās valsts kontrolieres Ingūnas Sudrabas politiskais spēks centās izmantot vispārējas labklājības valsts ideju un piedāvāt šo projektu vēlētājiem. Tomēr elektorāts, kurš tika apmānīts ar mītu par austrumu kaimiņa agresiju, kas “apdraud” “latviskumu”, atkal atbalstīja labējos politiķus. “Nacionālā valsts” atkal ņēma virsroku un strupceļā vedošā politika tika turpināta.

Šodien Latvijas valsts attīstības projekta nomaiņai pretojas tikai valdošā elite, kura visiem spēkiem cenšas saglabāt savas personīgās pozīcijas. Tomēr, ja attīstības vektors jau tuvākajā laikā netiks mainīts, tad būvēt jaunu sociāli un ekonomiski attīstītu Latviju vienkārši vairs nebūs kam.

Laima Kance
/18.09.2015/

Avots:
http://www.rubaltic.ru/article/politika-i-obshchestvo/18092015-latvija/
http://rus.delfi.lv/news/daily/versions/yanis-urbanovich-poisk-novoj-bolshoj-celi-dlya-latvii.d?id=46429987
http://www.delfi.lv/news/comment/comment/janis-urbanovics-par-jauna-liela-latvijas-merka-meklesanas-problemu.d?id=46449731

Informācijas aģentūra
/08.10.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 11 komentāri

Darbu uzsāk bezmaksas e-grāmatu izdevniecība “Padomju grāmata”

00558_Padomju_gramata

Kopš neseniem laikiem Latvijas sabiedrībā notiek sabiedrisko institūtu un ekonomikas sagraušana, resursu izlaupīšana no ārvalstu kompāniju un banku puses, sociālo garantiju apjoma samazināšana un kultūras degradācija. Tas viss norit apzināti uzturētā starpnacionālās neiecietības atmosfērā. Latvijas valstī “brīvība” un “demokrātija” atrodas starptautisko korporāciju, banku un ar to palīdzību izveidotu ekonomisko un militāro savienību struktūru rokās. Tūkstošiem cilvēku ir kļuvuši par ekonomiskajiem emigrantiem, tūkstošiem atrodas zem nabadzības sliekšņa, tūkstošiem par nožēlojamiem grašiem, kas dod iespēju tikai eksistēt, tiek nežēlīgi ekspluatēti. Tas ir kapitālisms – sabiedriski – ekonomiskā formācija, kuras pamatā ir laupīšana un sveša darba ekspluatācija. Galvenais ekspluatators ir buržuāzijas šķira, kura visādi cenšas maskēt savas plēsonīgās intereses.

«Kad fabrikants strādnieka ekspluatāciju tiktāl pabeidzis, ka strādnieks skaidrā naudā saņem savu darba algu, tad strādniekam uzklūp buržuāzijas citas daļas – namsaimnieks, veikalnieks, augļotājs utt.» (Komunistiskās partijas manifests).

«…kapitālisma apstākļos visdemokrātiskākā republika noved tikai pie tā, ka buržuāzijas uzpērk ierēdņus un ka birža nodibina savienību ar valdību» (V. I. Ļeņins «Civilizētais barbarisms»).

Kapitālisma vēsture ir krīžu, konfliktu, karu, bada un nabadzības vēsture.

«Kurp vien skatu met – uz katra soļa redzi uzdevumus, ko cilvēce pilnīgi spēj atrisināt nekavējoties. Kavē kapitalisms. Tas ir kaudzēm sakrājis bagātību – un padarījis cilvēkus par šās bagātības vergiem. Tas ir atrisinājis josarežģītus tehnikas jautājumus – un apturējis tahnisko uzlabojumu ievešanu dzīvē iedzīvotāju miljonu nabadzības un tumsības deļ, miljonāru saujiņas trulā skopuma dēļ» (V. I. Ļeņins «Par marksisma karikatūru un par “imperiālistisko ekonomismu”»).

Tas bija marksisms, kurš ļāva saprast, kas patiesībā ir kapitālisms, un kurš palīdzēja dot atbildi uz apspiestās cilvēces taisnīguma pieprasījumu.

«Marksisms ir Marksa uzskatu un macības sistēma. Markss turpināja un ģeniāli noslēdza XIX gadsimta trīs galvenās idejiskās strāvas, kuras piederēja trim cilvēces visattīstākajām valstīm: klasisko vācu filozofiju, klasisko angļu politisko ekonomiju un franču sociālismu kopsakarā ar franču revolucionārajām mācībām vispār» (V. I. Ļeņins «Kārlis Markss»)

Markss ne tikai veica ģeniālu kapitālisma analīzi un kritiku, bet arī prognozēja neizbēgamu nākamās sabiedriskās formācijas – komunisma (pirmajā fāzē – sociālisma) – iestāšanos, aizsākot īstu zinātnisku kustību apspiestās cilvēces atbrīvošanā.

«Komunistiskās sabiedrības augstākā fazē, kad būs zudusi indivīdu verdziskā pakļausana darba dalīšanai; kad līdz ar to būs zudis pretstats starp garīgu un fizisku darbu; kad darbs vairs nebūs tikai līdzeklis dzīvot, bet pats būs kļuvis par pirmo dzīves vajadzību; kad, indivīdiem vispusīgi attīstoties, būs pieauguši arī ražošanas spēki un visi sabiedriskās bagātības avoti plūdīs pilnām straumēm – tikai tad varēs pilnīgi tikt pāri buržuāzisko tiesību šaurajam apvārsnim un sabiedrība varēs rakstīt uz saviem karogiem: “Katrs pēc savām spējām, katram pēc viņa vajadzībām” » (K. Markss «Gotas Programas Kritika» ).

Vladimirs Iļjičš Ļeņins turpināja un attīstīja Marksa un Engelsa cīņu jaunos kapitālistiskās sabiedrības attīstības apstākļos, ievedot pasauli sociālistisko revolūciju ērā.

«Ļeņinisms ir imperiālisma un proletāriskās revolūcijas laikmeta marksisms.»… Ļeņins “attīstīja Marksa – Engelsa mācību jaunajos attīstības apstākļos, jaunā kapitālisma fāzē – imperiālismā” … “jaunos šķiru cīņas apstākļos”.  (J. V. Staļins «Par Ļeņinisma jautājumiem»)

Kapitālistiskā buržuāzijas valsts sargā savas tiesības dzīvot uz tautas rēķina. Padomju laiku vēsture ir spējīga iedvesmot un pacelt cīņai milijonus cilvēku, tāpēc šo vēsturi slēpj no tautas, izkropļo, aizliedz. Šai ziņā “demokrātija” un “vārda brīvība” ir pilnībā to pusē, kuriem pieder bankas – rūpnīcas – prese un kuri tautas vārdā raksta likumus. Mēs neļausim ieslēgt padomju pagātni nepieejamos arhīvos un parādīsim buržuāzijas melus. Jūs uzzināsiet kā cilvēki dažādās pasaules malās cīnījās par brīvību un taisnīgumu, mēs kliedēsim mītus par Padomju Savienību un parādīsim pasaules imperiālistisko lielvalstu un korporāciju fašistisko dabu.

Nostāšanās uz cīņas ceļa, cilvēka sevis pašpārveidošana izšķirošajos vēstures mirkļos, nākotnes sapņi, skarbā realitāte – tas viss ir atspoguļots padomju un pasaules daiļliteratūrā. Mēs pacentīsimies dot iespēju iepazīties ar dažādu žanru literārajiem darbiem, kas ir atlasīti speciāli mūsu lasītājiem.

Mācību literatūra ir domāta pieaugušajiem lasītājiem. Padomju mācību grāmatu kvalitatīvais līmenis ir ļoti augsts, salīdzinājumā ar mūssdienu Latvijas “bezmaksas” izglītību buržuāzijas interesēs. Pat padomju laiku vidusskolas mācību grāmata ir lielisks ierocis cīņā par taisnīgu sabiedrību. Komunisma skola sākas ar parastām zināšanām un domātprasmi.

Sākt lasīt mūsu saita grāmatas un rakstus ir ļoti vienkārši. Apskatiet autorus un tēmas. Galvenais ir nenobīties no vārdiem un tematiem, kuri katru dienu masu mēdijos tiek dēmonizēti un nolādēti. Rakstiem un grāmatām ir dažāds apjoms – kaut ko var izlasīt sabiedriskajā transportā, braucot uz darbu, bet kaut kam vajadzēs ziedot arī vakarus.

Par elektroniskajām un papīra grāmatām

Biedri! Strīdus, kuri pretnostata papīra un elektroniskās grāmatas, mēs atstāsim sīkburžuāziskajiem demagogiem. Mēs uz to raugāmies dialektiski: neiespējamība iegādāties papīra grāmatu ir jākompensē ar iespēju iegūt grāmatu elektroniskā formātā, un otrādi – nekad nepalaidiet garām iespēju iegādāties parastu grāmatu.

Grāmatā galvenais nav tās formāts, bet gan idejas, kas tajā ir paustas. Buržuāzija baidās no sociālistisko ideju izplatības un dara visu iespējamo, lai tauta par tām aizmirstu. Tā ir viena no šķiru cīņas izpausmēm.Ja pašizglītībai un pašapziņas iegūšanai apspiestai šķirai ir jāņem rokās elektroniskā grāmata, tad nav iemselu atteikties no šī šķiru cīņas līdzekļa.

Bibliotekā pieejamās grāmatas būs elektroniskajos gadžetos visērtāk lasāmajos formātos. Visizplatītākais un ērtākais ir .fb2 formāts. Izņēmuma gadījumos, kad tehniski nebūs iespējams pārveidot grāmatu, tā būs pieejama .pdf vai .djvu formātos. Šos formātus saprot gandrīz visas lasāmierīces, iespējams tam ir nepieciešams lejupielādēt un instalēt specializētus paplašinājumus šo formātu lasīšanai. Failu izmērs .fb2 formāta grāmatām ir 1 – 10 Mb, bet .pdf vai .djvu formāta grāmatām 5 – 50 Mb.

Elektroniskās grāmatas ir labi palīglīdzekļi grāmatu lasīšanai. Šīs specializētās ierīces ir ērtas un lasīšanai ergonomiski piemērotas:
– īpaši E-Ink tintes disspleji nenogurdina acis, imitējot papīra grāmatas (planšetdatoru un telefonu LCD displejs atstāj negatīvu ietekmi uz redzi (burtiski to “sadedzinot”), ja tajos ilgstoši kaut kas tiek lasīts),
– optimāls ekrāna lielums ir 6 collas (ir arī 7 – 8 – 10),
– mazs enerģijas patēriņš – regulāri lasot jums ar vienu uzlādi pietiks mēnesim,
– iekšējā atmiņa ļauj lejupielādēt simtiem grāmatu, bet slots, kurš ļauj pievienot atmiņas karti, dod jums iespēju lasītājā turēt praktiski neierobežota lieluma bibliotēku,
– navigācija pa grāmatu ļauj izveidot atsevišķus katalogus, grāmatzīmes, atzīmēt fragmentus, meklēt vajadzīgos vārdus tekstā, noskaņot teksta lielumu un šriftu,
– advancētāki modeļi spēj palaist multimēdiju failus, pieslēgties internetam, ir speciāls apgaismojums lasīšanai mazapgaismotā vidē,
– plašais cenu diapazons (no 60 eiro) ļauj izvēlēties pieejamo ierīci bez pārlieka kaitējuma budžetam.

Ērtībai un grāmatas fiziskai saglabāšanai mēs iesakām piepirkt klāt speciālu vāciņu. Domāta tikai lasīšanai, elektroniskā grāmata spēj nokalpot vairākus gadus.

Grāmatas.

Bibliotēkā būs pieejama marksisma klasika, nozīmīgu sociālisma darbinieku darbi, padomju politiskā literatūra, vēsturiskie materiāli, mācību grāmatas, rokasgrāmatas, publicistika, daiļliteratūra. Darbu klāsts tiks stingri cenzēts un atlasītais ir kā rekomendācija politiskai un ekonomiskai pašizglītībai. Grāmatas būs pieejamas latviešu un krievu valodās.

Tiek piedāvātas trīs tipu grāmatas:
– nerediģētas grāmatas no citām brīvas pieejas interneta mājaslapām,
– grāmatas no citim brīvas pieejas portāliem, kuras e-izdevniecības “Darba balss” redakcija ir rediģējusi un pārveidojusi .fb2 formātā.
– grāmatas, kuras ir pilnībā ir izveidojusi “Darba Balss” e-izdevniecība un kuru nav atrodamas citos portālos

Atsevišķu paldies sakām brīvas pieejas e-grāmatu resursiem par iespēju piedāvāt viņu pūliņu augļus mūsu lasītājiem! Saits padomjugramata.ucoz.com nodrošina ērtu meklēšanu un grāmatu kategorizēšanu. Grāmatas krievu valodā ir nodalītas atsevišķā kategorijā. Lejupielādei paredzētie saarhivētie faili ir izvietoti http://www.mediafire.com.

Pašreiz pieejamo grāmatu saraksts:
·    Vilis Lācis. Kopotie raksti. (http://www.mediafire.com/download/n1fyd2wontyj5d6/Lacis+V.rar)
·    Nikolajs Jakovļevs. CIP pret PSRS. 1983 (www.mediafire.com/download/grb74r7idyazf66/CIP+pret+PSRS.rar )
·    И. Ринг. Как живут крестьяне Латвии. 1934, krieviski (http://www.mediafire.com/download/89su5s9e6gd98w8/%D0%A0%D0%B8%D0%BD%D0%B3_%D0%BA%D1%80%D0%B5%D1%81%D1%82%D1%8C%D1%8F%D0%BD%D0%B5+%D0%9B%D0%B0%D1%82%D0%B2%D0%B8%D0%B8_1934+.rar )
·    P. Birkerts. Ko tauta saka par baznīcu un mācītājiem. 1927 (http://www.mediafire.com/download/1vs2hbl9afjiwpb/Birkerts_tauta_par+bazn%C4%ABcu_.rar)
·    Herberts Velss. 6 grāmatas: Laika mašīna (1895), Neredzamais cilvēks (1897), Pasauļu karš (1898), Kad guļošais mostas (1899), Pirmie cilvēki uz Mēness (1901), Dievu ēdiens (1904)
·    Fridrihs Engelss. Par vēsturisko materiālismu (1892)
·    L. BERIJA RUNA VK(b)P XIX KONGRESĀ (1952. g. 7. oktobrī)
·    Ļeņins. Marksisma trīs avoti un trīs sastāvdaļas (1913)
·    Молок А. И. Революции 1848—1849 годов (krieviski)
·    Ļeņins. Referāts par 1905. gada revolūciju (1917)
·    Ļeņins. Par lielkrievu nacionālo lepnumu (raksti 1913-1914)
·    Staļins. Sociālisma ekonomiskas problemas PSR savienība (1952)
·    Ļeņins. Tezes nacionālajā jautājumā (1913)
·    Ļeņins. Par Eiropas Savienoto Valstu lozungu (1915-1916)
·    Ян Райнис. Стихотворения, пьесы. (1976) (krieviski)
·    Engelss. Ludvigs Feierbachs un klasiskās vācu filozofijas gals (1885)
·    Staļins. Marksisms un valodniecības jautājumi. (1950)
·    Staļins. Par dialektisko un vēsturisko materialismu (1938)
·    А. Петренко “Прибалтика против фашизма.” (krieviski)
·    PSRS konstitūcija . projekts, 1977g. (http://www.mediafire.com/download/e8b8iye1jpgwjef/PSRS_konstitucija_1978.rar )
·    Staļins. Par Ļeņinisma jautājumiem. 1926 (http://www.mediafire.com/download/acpagiehjb0arzl/Stalins.Par_Le%C5%86inisma_jaut_1926.rar )
·    Aleksandrs Beļajevs. 4 grāmatas: Cilvēks – Amfībija (1928), Nogrimušo Kuģu sala (1929), Pazaudētā seja (1929), Profesora Dovela galva (1925-1938)
·    G. Adamovs. Divu okeānu noslēpums. (1938)
·    Григорий Адамов. 5 книг (krieviski): 1930-е – Корaблекрушение нa Ангaре. (Сильная вода, Рассказ Диего, Электростанция на морозе) (рассказы), 1935 – Авария, 1936 – Завоевание недр, 1937 – Победители недр, 1946 – Изгнание владыки, 1938 – Тайна двух океанов
·    Вилис Лацис. 8 книг.(krieviski): “Бескрылые птицы” 1933, “Сын рыбака” 1934, “Земля и море” 1938, “Семья Зитаров” 1938, “Игра над бездной” 1939, “Буря” 1948 (Сталинская премия 2-й степени), “К новому берегу” 1951 (Сталинская премия 1-й степени), “Потерянная родина” 1953
·    Komunistiskās partijas manifests (1848)
·    Staļins. Par ļeņinisma pamatiem. (1924)
·    Ļeņins. Valsts un revolūcija. 1917 (http://www.mediafire.com/download/hrrjzrvp4449i3d/%C4%BBe%C5%86ins.+Valsts+un+revol%C5%ABcija.+1917.rar)
·    Ļeņins. Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija. 1916 (http://www.mediafire.com/download/ai3o7gj25tnjfj6/Lenins.+Imperialisms+ka+augstaka+kapitalisma+stadija.+1916.rar )

“Padomju grāmata” atbalsta komunistisko principu: visa informācija ir paredzēta bezmaksas pieejai un brīvai izplatībai!

Avoti:
http://padomjugramata.ucoz.com/index/lasitajiem/0-5
http://darbabalss.eu/publ/latvija/padomjugramata_lasitajiem/1-1-0-81

Informācijas aģentūra
/08.10.2015/

Posted in Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | Komentēt