Vladimira Putina runa Davosas e-forumā par tradicionālās pasaules kārtību

Klauss Švābe, Pasaules Ekonomikas Foruma prezidents: “Prezidenta kungs, pasaule gaida Jūsu uzrunu.”

Vladimirs Putins: “Paldies! Cienījamais Švābes kungs, dārgie kolēģi, dārgais Klauss, es daudzas reizes esmu bijis Davosā tajos pasākumos, ko organizē Švābes kungs, vēl deviņdesmitajos gados. Tagad Klauss atcerējās, ka mēs iepazināmies 1992.gadā Pēterburgā. Tad es ne reizi vien esmu apmeklējis šo pārstāvniecisko forumu. Gribu pateikties Jums, ka šodien ir iespēja novadīt manu redzējumu līdz ekspertu sabiedrībai, kura, pateicoties Švābes kunga pūliņiem, pulcējas šajā visā pasaulē atzītajā diskusiju vietā.

Vispirms, dāmas un kungi, es gribētu jūs visus pasveicināt šeit Starptautiskajā Ekonomikas Forumā. Un sākt es gribētu ar to, ka šajā gadā, neskatoties uz pandēmiju, neskatoties uz visiem ierobežojumiem, forums tomēr turpina savu darbu, kas priecē. Lai gan onlain formātā, bet tomēr strādā. Un tas piedāvā saviem dalībniekiem atvērtā un brīvā diskusijā apmainīties ar saviem vērtējumiem un prognozēm, kas daļēji kompensē to klātienes sarunu deficītu starp valstu, biznesa un sabiedrības līderiem, kurš ir uzkrājies šajos pagājušajos mēnešos. Viss tas ir svarīgi tagad, kad mūsu priekšā ir tik daudz sarežģītu jautājumu, uz kuriem nepieciešams rast atbildes. Šis forums ir pirmais šajā XXI gadsimta trešajā desmitgadē, kura tikko sākās, un vairums tā tēmu, protams, ir veltītas tām dziļajām pārmaiņām, kuras notiek uz mūsu planētas.

Tik tiešām ir grūti nepamanīt tās dziļās globālās transformācijas, kuras notiek ekonomikā, politikā, sociālajā dzīvē, tehnoloģijās. Koronavīrusa pandēmija, par kuru Klauss tikko minēja un kura ir kļuvusi par nopietnu izaicinājumu visai cilvēcei, tikai papildus paātrināja strukturālās izmaiņas, kuru priekšnosacījumi jau pietiekami sen bija izveidojušies. Tāpat šī pandēmija saasināja disbalansa problēmas, kuras arī pasaulē jau iepriekš bija uzkrājušās. Ir pamats uzskatīt, ka arī turpmāk pastāv pretrunu saasināšanās riski un šādas tendences var izpausties praktiski visās sfērās. Protams, vēsturē nav tiešu paralēļu, bet daži eksperti (es ar cieņu izturos pret viņu viedokli) salīdzina pašreizējo situāciju ar pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Tādam vērtējumam var piekrist, var nepiekrist, bet pēc daudziem parametriem, pēc kompleksu sistēmisko potenciālo draudu izaicinājuma rakstura un mēroga, attiecīga analoģija tomēr nāk prātā.

Mēs redzam iepriekšējo ekonomiskās attīstības modeļu un instrumentu krīzi. Sociālās noslāņošanās pieaugumu gan globālā līmenī, gan arī atsevišķās valstīs. Par to mēs runājām arī agrāk, bet šodien tas izraisa strauju sabiedrisko uzskatu polarizāciju, provocē populisma, labā un kreisā radikālisma, kā arī citu galējību pieaugumu. Iekšpolitisko procesu saasināšanos un nežēliskošanos, tai skaitā arī vadošajās valstīs. Tas viss neizbēgami atspoguļojas arī uz starptautiskām attiecībām un nepiedod tām stabilitāti un prognozējamību.

Notiek starptautisko institūtu novājināšanās. Vairojas reģionālie konflikti. Degradē globālās drošības sistēma. Klauss te minēja par manu vakardienas sarunu ar Amerikas Savienoto Valstu prezidentu par Stratēģiskā bruņojuma ierobežošanas līguma pagarināšanu. Bez šaubām tas ir solis pareizajā virzienā. Bet pretrunas tomēr piegriežas, kā saka, pa spirāli. Kā zināms, nespēja un negatavība pēc būtības rast risinājumu šāda veida problēmām 20.gadsimtā izvērtās Otrā pasaules kara katastrofā.

Protams, mūsdienās šāda veida globāls “karstais” konflikts ceru principā nav iespējams. Es ļoti uz to ceru, jo tas nozīmētu civilizācijas beigas. Bet atkārtošos, situācija var attīstīties neprognozējami un iziet ārpus kontroles. Protams, tas tādā gadījumā, ja neko nedara, lai tā nenotiktu.

Tomēr ir varbūtība saskarties ar īstu “noraušanos” pasaules attīstībā kā sekas būs visu karš pret visiem. Ar mēģinājumiem atrisināt nobriedušās pretrunas, meklējot iekšējos un ārējos ienaidniekus. Ne tikai ar tādu tradicionālo vērtību kā ģimene (mums Krievijā tā ir vērtība), bet arī ar tādu bāzes brīvību kā vēlēšanu tiesības un personiskās dzīves neaizskaramība sagraušanu. Atzīmēšu te, ka sociālā un vērtību krīze jau izvēršas negatīvās demogrāfiskās sekās, kuru dēļ cilvēce riskē pazaudēt veselus civilizācijas un kultūras kontinentus.

Mūsu kopējā atbildība šodien ir izvairīties no tādas perspektīvas, kura līdzinās drūmai antiutopijai. Nodrošināt attīstību pa citu, pozitīvu, harmonisku un radošu trajektoriju. Šai sakarā sīkāk apstāšos pie tiem izaicinājumiem, kuri, manuprāt, pašreiz stāv pasaules sabiedrības priekšā.

Pirmais no tiem ir sociāli ekonomiskais. Jā, ja spriežam pēc statistikas skaitļiem, neskatoties uz dziļajām krīzēm 2008. un 2020. gadā, pēdējo 40 gadu periodu kopumā var uzskatīt par veiksmīgu vai pat ļoti veiksmīgu pasaules ekonomikai. Sākot no 1980.gada globālais IKP pēc pirktspējas paritātes reālās izteiksmēs uz vienu cilvēku ir divkāršojies. Tas neapšaubāmi ir pozitīvs rādītājs. Globalizācija un iekšējā izaugsme noveda pie spēcīgas augšupejas attīstības valstīs. Ļāva vairāk kā miljardam cilvēku pārvarēt nabadzību. Ja paņem ienākumu līmeni 5,5$ uz cilvēku dienā (arī pēc pirktspējas paritātes), tad pēc Pasaules Bankas vērtējuma Ķīnā, piemēram, cilvēku skaits ar zemāku ienākuma līmeni ir samazinājies no 1,1 miljarda cilvēku 1990.gadā uz mazāk kā 300 miljoniem cilvēku pēdējos gados. Tas ir neapšaubāms Ķīnas panākums. Bet Krievijā no 640 miljoniem cilvēku 1999.gadā līdz apmēram 5 miljoniem pašreiz (…).

Tomēr galvenais jautājums, atbilde uz kuru arī dod esošo problēmu sapratni, ir, kāds ir šādas globālās izaugsmes raksturs? Kurš no tā visvairāk ieguva? Protams, kā jau teicu, lielā mērā par ieguvējām kļuva attīstības valstis, kuras izmantoja augošo pieprasījumu pēc savām tradicionālajām un pat jaunām precēm. Tomēr par tādas iekļaušanās globālajā ekonomikā rezultātu kļuva ne tikai darba vietas un eksporta ieņēmumi, bet arī sociālās problēmas, ieskaitot pilsoņu ienākumu starpības ļoti ievērojamu palielināšanos.

Bet kā tad iet attīstīto valstu ekonomikām, kur vidējās labklājības līmenis ir daudzkārt augstāks? Lai cik paradoksāli tas neskanētu, bet noslāņošanās problēma šeit, attīstītajās valstīs, izrādījās vēl daudz dziļāka. Tā pēc Pasaules Bankas vērtējuma, ja ar ienākuma līmeni mazāku par 5,5$ dienā Amerikas Savienotajās Valstīs, piemēram, 2000.gadā dzīvoja 3,6 miljoni cilvēku, tad 2016.gadā jau 5,6 miljoni cilvēku. Šai pašā laika periodā globalizācija noveda pie nozīmīga peļņas pieauguma transnacionālajām, pirmkārt amerikāņu un eiropiešu kompānijām. Starp citu, ja runājam par ierindas pilsoņiem, tad attīstītajās Eiropas valstīs ir tieši tāda pati tendence kā Štatos. Un atkal, ja runājam par kompāniju peļņu, kurš ieguva šos ienākumus? Atbilde ir zināma, tā ir acīmredzama – 1% iedzīvotāju.

Bet kas notika pārējo cilvēku dzīvē? Pēdējo 30 gadu laikā virknē attīstīto valstu vairāk nekā puses iedzīvotāju ienākums reālās izteiksmēs stagnēja, nepieauga. Savukārt izglītības pakalpojumu un veselības aizsardzības pakalpojumu cenas palielinājās. Zināt par cik? Trīs reizes.

Tātad miljoniem cilvēku pat bagātajās valstīs pārstāja redzēt savu ienākumu pieauguma perspektīvu, pie tam viņu priekšā paliek problēma, kā nodrošināt veselību sev, saviem vecākiem, kā nodrošināt kvalitatīvu izglītību saviem bērniem. Uzkrājas milzīga cilvēku masa, kura pēc fakta izrādās nepieprasīta. Tā pēc Starptautiskās Darba organizācijas datiem 2019.gadā 21% jeb tas ir 267 miljoni jauno cilvēku pasaulē nekur nav strādājuši un nekur nav mācījušies. Un pat starp strādājošajiem, lūk, tas ir interesants rādītājs, 30% dzīvo ar ienākumu zemāku par 3,2$ dienā pēc pirktspējas paritātes.

Tādas globālās sociāli-ekonomiskās attīstības galējības ir tiešs pagājušā gadsimta astoņdesmitos gados realizētās politikas rezultāts. Pie tam bieži vien vulgāri un dogmatiski realizētas. Šīs politikas pamatā bija tā saucamais Vašingtonas konsensuss ar tā nerakstītajiem likumiem, kad par prioritāti tiek noteikta ekonomikas izaugsme uz privāta parāda pamata ekonomikas deregulācijas un zemu nodokļu bagātniekiem un korporācijām apstākļos.

Kā jau teicu, koronavīrusa pandēmija tikai saasināja šīs problēmas. Pagājušajā gadā globālās ekonomikas kritums kļuva par pašu lielāko kopš Otrā pasaules kara. Darba tirgus zaudējumi uz jūliju bija ekvivalenti 500 miljoniem darba vietu. Jā, uz gada beigām pusi no tām izdevās atjaunot. Bet tomēr tās ir gandrīz 250 miljoni zaudētas darba vietas. Tas ir ļoti liels un satraucošs skaitlis. Tikai pirmo deviņu mēnešu laikā pagājušajā gadā visas pasaules darba ienākumu zaudējums bija 3,5 triljoni dolāru. Un šis rādītājs turpina pieaugt. Tātad pieaug arī sociālā spriedze sabiedrībā.

Pie tam pēckrīzes atjaunošanās nenorit viegli. Ja 20 – 30 gadus atpakaļ problēmu varēja atrisināt, izmantojot stimulējošu makroekonomisku politiku (starp citu tā arī dara līdz pat šim brīdim), tad pašreiz šādi mehānismi sevi pēc būtības ir izsmēluši, tie vairs nestrādā. Tas nav mans nepamatots apgalvojums.

Tā pēc Starptautiskā Valūtas fonda vērtējuma kopējais valstu un privātā sektora parādu līmenis ir pietuvojies atzīmei 200% no globālā IKP. Bet atsevišķās ekonomikās tas ir pārsniedzis 300% no nacionālā IKP. Pie tam attīstītajās valstīs procentu likmes atrodas praktiski nulles līmenī. Bet galvenajās attīstības valstīs – vēsturiskā minimuma līmenī.

Tas viss pēc būtības padara neiespējamu ekonomikas stimulēšanu ar tradicionāliem instrumentiem, palielinot privāto kreditēšanu. Tā saucamā kvantitatīvā mīkstināšana [quantitative easing], kura tikai turpina paaugstināt, uzpūst finansu aktīvu cenu burbuļus, ved pie tālākas sabiedrības noslāņošanās. Bet pieaugošā starpība starp reālo un virtuālo ekonomiku (starp citu man par to bieži saka reālā ekonomikas sektora pārstāvji no daudzām pasaules valstīm, un domāju, ka daudzi šodienas tikšanās dalībnieki no biznesa puses arī man piekritīs) rada reālus draudus un var izraisīt nopietnus, neprognozējamus satricinājumus.

Noteiktas cerības, ka izdosies “pārlādēt” iepriekšējo izaugsmes modeli, ir saistītas ar strauju tehnoloģisko attīstību. Tik tiešām, pēdējie 20 gadi lika pamatu tā saucamai ceturtajai rūpnieciskai revolūcijai, kura balstās uz visaptverošu mākslīgā intelekta, kā arī automatizēto un robotizēto risinājumu izmantošanu. Koronavīrusa pandēmija ievērojami paātrināja šādas izstrādnes un to ieviešanu.

Tomēr šis process rada arī jaunas strukturālas izmaiņas, es te, pirmkārt, domāju darba tirgu. Tas nozīmē, ka bez efektīvām valsts darbībām daudzi cilvēki riskē palikt bez darba. Pie tam tā parasti ir tā saucamā vidusšķira. Bet tā ir jebkuras mūsdienu sabiedrības pamats.

Šai sakarā ir jāpiemin otrais nākamās desmitgades fundamentālais izaicinājums – sabiedriski – politiskais. Ekonomisko problēmu pieaugums un nevienlīdzība sašķeļ sabiedrību, rada sociālu, rasu un nacionālo neiecietību, pie tam šīs problēmas izlaužas uz āru pat valstīs ar šķietami nostabilizējušamies pilsoniskajiem un demokrātiskajiem institūtiem, kuru mērķis ir salāgot, slāpējot šāda veida parādības un ekscesus.

Sistēmiskās sociāli – ekonomiskās problēmas rada tādu sabiedrības neapmierinātību, ka tās prasa īpašu uzmanību, prasa, lai šīs problēmas tiktu risinātas pēc būtības. Tā ir bīstama ilūzija, ka šīs problēmas var ignorēt, kā saka, nogrūst kaut kur stūrī, kam var būt nopietnas sekas. Šai gadījumā sabiedrība tāpat būs sašķelta gan politiski, gan sociāli. Tāpēc, ka cilvēku neapmierinātības iemesls patiesībā ir nevis kaut kādās abstraktās lietās, bet gan ir saistīts ar reālām problēmām, kuras skar katru, neatkarīgi no tā, kādi politiskie uzskati cilvēkam reāli ir. Vai arī kā viņš domā, kādi tie viņam ir. Bet reālās problēmas rada neapmierinātību.

Izdalīšu vēl vienu principiālu momentu. Arvien lielāka loma sabiedrības dzīvē parādījās mūsdienu tehnoloģiskajiem un pirmkārt digitālajiem gigantiem. Tagad par to daudz runā, jo īpaši to notikumu sakarā, kas notika Štatos pirmsvēlēšanu kampaņā. Un tie vairs nav kaut kādi vienkārši ekonomiskie giganti, atsevišķās jomās tie de facto konkurē ar valstīm. To auditorija ir skaitāma miljardos lietotāju, kuri šo ekosistēmu ietvaros pavada nozīmīgu savas dzīves daļu.

No pašu šo kompāniju skatu punkta, to monopolstāvoklis ir optimāls, lai organizētu tehnoloģiskus un biznesa procesus. Varbūt tā tas arī ir, bet sabiedrībai rodas jautājums: cik lielā mērā šāds monopolstāvoklis atbilst tieši sabiedrības interesēm? Kur ir robeža starp veiksmīgu globālo biznesu, pieprasītiem pakalpojumiem un servisiem, metadatu konsolidāciju un mēģinājumiem rupji, pēc saviem ieskatiem vadīt sabiedrību, aizstāt leģitīmus demokrātiskus institūtus, pēc būtības uzurpēt vai ierobežot cilvēku dabīgās tiesības izlemt kā dzīvot, ko izvēlēties, kādu pozīciju brīvi izteikt? Mēs visi tikko to redzējām Štatos un visi saprot, par ko es tagad runāju. Esmu pārliecināts, ka nospiedošam vairākumam cilvēku ir līdzīga pozīcija, tai skaitā arī tiem, kuri šodien piedalās ar mums šajā pasākumā.

Un visbeidzot trešais izaicinājums jeb, precīzāk sakot, acīmredzams drauds, ar kuru mēs varam saskarties šajā desmitgadē, – tā ir turpmāka visu starptautisko problēmu kompleksa saasināšanās. Jo neatrisinātās un pieaugošās iekšējās sociāli – ekonomiskās problēmas var vedināt meklēt vainīgos, uz kuriem visu var novelt, apvainot visās nelaimēs, lai novirzītu savu pilsoņu sašutumu un neapmierinātību. Un mēs jau to redzam, mēs jūtam, ka ārpolitiskās propagandiskās retorikas temperatūra pieaug. Var sagaidīt, ka agresīvāks kļūs arī praktisko darbību raksturs, ieskaitot spiedienu uz tām valstīm, kuras nepiekrīt paklausīgu, viegli vadāmu satelītu lomai, sagaidāma tirdzniecības barjeru izmantošana, neleģitīmas sankcijas, finansu, tehnoloģiju un informācijas sfēru ierobežojumi.

Šāda spēle bez noteikumiem kritiski palielina vienpusēja militāra spēka pielietošanas risku – lūk kur ir bīstamība, spēka pielietošana, aizsedzoties ar vienu vai otru izdomātu iemeslu. Tas palielina varbūtību rasties jauniem karstajiem punktiem uz mūsu planētas. Viss tas nevar mūs nesatraukt.

Tai pat laikā, cienījamie foruma dalībnieki, neskatoties uz tādu izaicinājumu un pretrunu kamolu, mums neapšaubāmi vajag saglabāt pozitīvu skatu uz nākotni, vajag saglabāt piederību konstruktīvai dienas kārtībai. Būtu naivi piedāvāt kaut kādas universālas brīnumreceptes minēto problēmu risināšanā. Tomēr mēģināt izstrādāt kopēju pieeju, maksimāli satuvināt pozīcijas, norādīt uz globālās spriedzes cēloņiem mums visiem bez šaubām vajag.

Vēlreiz gribu uzsvērt savu tēzi: globālās attīstības nestabilitātes fundamentāls iemesls lielā mērā ir uzkrājušās sociāli – ekonomiskās problēmas. Tāpēc šodienas atslēgjautājums ir, kā izveidot darbību loģiku, lai ne tikai ātri atjaunotu globālo un nacionālās ekonomikas, no pandēmijas cietušās nozares, bet lai panāktu to, ka šāda atjaunošanās būtu tieši stabila ilgtermiņa perspektīvā un tai būtu kvalitatīvi cita struktūra, lai tā palīdzētu pārvarēt sociālo disbalansu smagumu. Ņemot vērā jau pieminētos makroekonomiskās politikas ierobežojumus, ir acīmredzams, ka turpmāka ekonomikas attīstība lielā mērā balstīsies uz budžeta stimuliem, un svarīgākā loma būs valstu budžetiem un centrālajām bankām.

Faktiski attīstītajās valstīs un arī daļā attīstības valstu mēs šādas tendences jau novērojam. Valsts lomas paaugstināšanās sociāli – ekonomiskajā sfērā nacionālajā līmenī acīmredzami prasa lielu atbildību, ciešu starpvalstu sadarbību globālās dienaskārtības jautājumos. Dažādos starptautiskos forumos bieži izskan aicinājumi pēc inkluzīvas izaugsmes, pēc apstākļu radīšanas, lai katram cilvēkam varētu nodrošināt cienījamu dzīves līmeni. Tas viss ir pareizi, tāds mūsu kopējā darba virziens ir pilnīgi pareizs.

Ir absolūti skaidrs, ka pasaule nevar iet pa tādas ekonomikas veidošanas ceļu, kura strādā tikai miljona cilvēku labā vai arī “zelta miljarda” labā. Tā ir vienkārši destruktīva pozīcija. Tāds modelis savā būtībā ir nestabils. Nesenie notikumi, tai skaitā migrācijas krīzes, to atkal apstiprināja. Tagad ir nepieciešams no vispārīgas konstatācijas pāriet pie darbiem, novirzīt reālus pūliņus un resursus, lai panāktu gan sociālās nevienlīdzības samazināšanos atsevišķu valstu iekšienē, kā arī pakāpenisku dažādu planētas valstu un reģionu ekonomiskās attīstības līmeņu tuvināšanu. Tad arī migrācijas krīžu nebūs.

Šādas politikas, kurai būtu jānodrošina stabila un harmoniska attīstība, jēga un akcenti ir acīmredzami. Kādi tie ir? Tā ir jaunu iespēju radīšana katram, tādu apstākļu radīšana, lai cilvēks var attīstīties un realizēt savu potenciālu neatkarīgi no tā, kur viņš ir piedzimis un dzīvo.

Un te es norādīšu četras galvenās prioritātes. To, ko es redzu kā prioritātes. Neko jaunu iespējams arī nepateikšu. Tomēr, par cik Klauss ļāva izteikt Krievijas pozīciju, manu pozīciju, es noteikti to izdarīšu.

Pirmais. Cilvēkam ir jābūt komfortablai dzīves videi. Tā ir dzīvesvieta un pieejama infrastruktūra: transporta, enerģētiskā, komunālā. Un, protams, ekoloģiskā labklājība, to nevajag aizmirst.
Otrais. Cilvēkam ir jābūt pārliecinātam, ka viņam būs darbs, kas dos viņam stabili augošu ienākumu un attiecīgi arī pienācīgu dzīves līmeni. Viņam ir jābūt pieejamiem reāliem apmācību mehānismiem visas savas dzīves laikā, šodien tā ir absolūta nepieciešamība, kas ļauj viņam attīstīties un veidot savu karjeru, bet pēc tās noslēguma, saņemt pienācīgu pensiju un sociālo paketi.

Trešais. Cilvēkam ir jābūt pārliecinātam, ka viņš saņems kvalitatīvu, efektīvu medicīnisko palīdzību, kad tā būs nepieciešama, ka veselības aizsardzības sistēma jebkurā gadījumā viņam garantē pieeju mūsdienīgam pakalpojumu klāstam.

Ceturtais. Neatkarīgi no ģimenes ienākumiem, bērniem jābūt iespējai iegūt pienācīgu izglītību un realizēt savu potenciālu. Šāds potenciāls ir katram bērnam.

Tikai tādā veidā varēs garantēt visefektīvāko mūsdienu ekonomikas attīstību. Ekonomikas, kur cilvēki nav līdzeklis, bet gan mērķis. Un tikai tās valstis, kuras spēs panākt progresu šajos četros virzienos (tie nav vienīgie, es nosaucu tikai galvenos), tikai tās valstis, kuras spēs panākt progresu kaut vai tikai šajos četros virzienos, nodrošinās sev stabilu un inkluzīvu attīstību.

Tieši šī pieeja ir tās stratēģijas pamatā, kuru realizē arī mana valsts, Krievija. Mūsu prioritātes ir radītas apkārt cilvēkam, viņa ģimeni, vērstas uz demogrāfisko attīstību un tautas saglabāšanu, uz cilvēku labklājības līmeņa paaugstināšanu, viņu veselības aizsardzību. Mēs strādājam, lai radītu apstākļus pienācīgam un efektīvam darbam, kā arī veiksmīgai uzņēmējdarbībai, lai nodrošinātu digitālo transformāciju, kas ir visas mūsu valsts nākotnes tehnoloģiskās kārtības pamats, bet mēs to nedarām šauram kompāniju lokam. Šo mērķu sasniegšanai nākamo gadu laikā mēs grasāmies koncentrēt valsts, biznesa un pilsoniskās sabiedrības pūliņus, veidot stimulējošu budžeta politiku.

Mūsu nacionālās attīstības mērķu sasniegšanai mēs esam atvērti visplašākajai starptautiskai sadarbībai un esam pārliecināti, ka kooperācija globālās sociāli – ekonomiskās dienaskārtības jautājumos pozitīvi ietekmēs kopējo starptautisko atmosfēru, bet savstarpējā atkarība asu tekošo problēmu risināšanā pievienotu arī savstarpējo uzticību, kas pašreiz ir ļoti svarīgi un ļoti aktuāli.

Ir acīmredzams, ka laikmets, kurš ir saistīts ar mēģinājumu izveidot vienpolāru, centralizētu pasaules kārtību, ka šis laikmets ir beidzies. Vispār šis laikmets nemaz nesākās. Notika tikai mēģinājums šajā virzienā. Bet arī tas jau ir pagājis. Šāds monopolstāvoklis savā būtībā nonāca pretrunā ar mūsu civilizācijas kultūru un vēsturisko dažādību.

Realitāte ir tāda, ka pasaulē ir noformējušies un sevi pieteikuši dažādi attīstības centri, ar saviem savdabīgiem modeļiem, politiskām sistēmām, sabiedriskajiem institūtiem. Un šodien ir ļoti svarīgi izveidot to interešu salāgošanas mehānismus, lai attīstības centru dažādība un dabīgā konkurence nepārvērstos anarhijā un virknē ilgstošu konfliktu.

Arī tādēļ mums ir nepieciešams nodarboties ar universālu institūtu nostiprināšanu un attīstību, uz kuriem gulstas īpaša atbildība par stabilitātes un drošības nodrošināšanu pasaulē, par uzvedības noteikumu izstrādi gan globālajā ekonomikā, gan tirdzniecībā.

Ne reizi vien jau esmu uzsvēris, ka šie institūti šodien pārdzīvo ne tos labākos laikus. Mēs dažādos samitos regulāri par to runājam. Šie institūti, protams, tika radīti citā laikmetā, tas ir skaidrs. Un atbildēt uz šodienas izaicinājumiem tiem, iespējams, objektīvi ir pat grūti. Tomēr, to es gribētu uzsvērt, tas nav iemesls, lai no tiem atteiktos, neliekot pēc būtības neko vietā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šīm struktūrām ir unikāla darba pieredze un liels nerealizēts potenciāls. Tāpēc tos vajag akurāti adaptēt mūsdienu reālijām un ir pāragri tos izmest vēstures mēslainē. Ar tiem ir jāstrādā un ir jāizmanto tos.

Papildus tam, protams, nepieciešams izmantot jaunus, papildus savstarpējās sadarbības formātus. Te es runāju par tādu parādību kā daudzpusība. Protams, arī to var saprast dažādi, pa savam. Vai nu kā savu interešu bīdīšanu, leģitimitātes šķituma piešķiršanai vienpusējām darbībām, kad pārējiem tikai atliek vien piekrītoši pamāt ar galvu. Vai arī tā ir reāla suverēnu valstu spēku apvienošana, lai atrisinātu kopējas problēmas kopējam labumam. Runa šai gadījumā var arī iet par reģionālo konfliktu regulēšanu un par tehnoloģisku alianšu veidošanu, un par daudziem citiem virzieniem, tai skaitā par transrobežu transporta un enerģētisko koridoru veidošanu, un tā tālāk.

Cienījamie draugi, dāmas un kungi!

Saprotiet, šeit ir ļoti plašs darba lauks kopējam darbam. Prakse rāda, ka tas strādā. Atgādināšu, ka, piemēram, “Astanas formāta” ietvaros Krievija, Irāna un Turcija daudz dara, lai stabilizētu situāciju Sīrijā un pašreiz pamazām noregulē šai valstī politisko dialogu. Protams, kopā ar citām valstīm. Mēs to darām kopā. Un kopumā ne bez panākumiem, to gribētu uzsvērt.

Krievija, piemēram, veica aktīvas starpniecības darbības, lai apstādinātu bruņotu konfliktu Kalnu Karabahas rajonā, kurā bija iesaistītas mums tuvas tautas un valstis – Azerbaidžāna un Armēnija. Pie tam mēs centāmies sekot atslēgvienošanām, kuras tika panāktas EDSO Minskas grupā, konkrēti starp tās līdzpriekšsēdētājiem – Krieviju, ASV un Franciju. Arī tas ir ļoti labas sadarbības piemērs.

Kā zināms, novembrī tika parakstīts trīspusējais Krievijas, Azerbaidžānas un Armēnijas paziņojums. Un ir svarīgi, ka tas pa lielam secīgi realizējas. Izdevās apturēt asinsizliešanu. Tas ir pats galvenais. Izdevās apturēt asinsizliešanu, panākt pilnīgu uguns pārtraukšanu un uzsākt stabilizācijas procesu.

Tagad starptautiskās sabiedrības priekšā un, neapšaubāmi, to valstu priekšā, kuras piedalījās krīzes pārvarēšanā, ir uzdevums palīdzēt cietušajiem rajoniem atrisināt humanitāras problēmas, saistītas ar bēgļu atgriešanos, infrastruktūras atjaunošanu, vēsturisku, reliģisku un kultūras pieminekļu atjaunošanu un aizsardzību.

Vai, lūk, cits piemērs. Atzīmēšu Krievijas, Saūdu Arābijas un Amerikas Savienoto Valstu, kā arī virknes citu valstu lomu pasaules enerģētiskā tirgus stabilizācijā. Šāds formāts kļuva par produktīvu sadarbības piemēru starp valstīm ar dažādiem, brīžiem absolūti pretējiem globālo procesu vērtējumiem, ar savām pasaulskata pozīcijām.

Tai pat laikā, protams, ir problēmas, kuras attiecas uz pilnīgi visām valstīm bez izņēmumiem. Tam piemērs ir sadarbība koronavīrusa infekcijas izpētes jomā un cīņa ar to. Pēdējā laikā, kā zināms, ir parādījušies vairāki šīs bīstamās slimības paveidi. Un pasaules sabiedrībai ir jārada apstākļi zinātnieku un speciālistu kopīgam darbam, lai saprastu kāpēc un kā, piemēram, notiek koronavīrusa mutācija, ar ko viens no otra atšķiras dažādi celmi. (…)

Infekcijai un pandēmijai robežas neeksistē. Tāpēc mums vajag mācīties no esošās situācijas, piedāvāt darbības ar mērķi paaugstināt monitoringa sistēmas efektivitāti, kura seko līdzi vai pasaulē nav parādījušās līdzīgas slimības, vai neattīstās līdzīga situācija.

Cits svarīgs darbības virziens, kurā nepieciešams koordinēt mūsu darbu, pēc būtības, koordinēt visas pasaules sabiedrības darbu, – tas ir mūsu planētas klimats un dabas aizsardzība. Arī te neko jaunu nepateikšu.

Tikai kopā mēs spēsim panākt progresu tādu svarīgu problēmu risināšanā kā globālā sasilšana, meža fonda samazināšanās, bioloģiskās daudzveidības zudums, atkritumu apjoma pieaugums, okeāna piesārņojums ar plastiku un tā tālāk, atrast optimālu balansu starp ekonomiskās attīstības interesēm un apkārtējās vides saglabāšanu pašreizējajai un nākamajām paaudzēm.

Cienījamie foruma dalībnieki! Dārgie draugi!

Mēs visi zinām, ka konkurence, sacensība starp valstīm pasaules vēsturē nav apstājusies, neapstājas un nekad neapstāsies. Un pretrunas, interešu sadursmes patiesībā arī ir dabīga lieta tik sarežģītam mehānismam kā cilvēces civilizācija. Tomēr lūzuma mirkļos tas netraucēja, pat pretēji, pamudināja apvienot spēkus pašā svarīgākajā, tiešām liktenīgajā virzienā. Un man šķiet, ka patreiz ir tieši šāds periods.

Ļoti svarīgi ir godīgi novērtēt situāciju, sakoncentrēties nevis uz iedomātām, bet reālām globālām problēmām, uz disbalansu novēršanu, kas ir kritiski svarīgi visai pasaules sabiedrībai. Un tad, esmu pārliecināts, mēs spēsim gūt panākumus, pienācīgi atbildēt uz XXI gadsimta trešās desmitgades izaicinājumiem.

Ar to es beidzu savu uzstāšanos un gribu pateikties jums par pacietību un uzmanību. Liels paldies.”

Klauss Švābe: “(…) Prezidenta kungs, mēs esam gatavi diskusijām, kuras tūlīt būs, bet man ir viens īss jautājums. Tas ir jautājums, kuru mēs apspriedām, kad es ar Jums tikos Pēterburgā 14 mēnešus atpakaļ. Kā Jūs redzat Krievijas un Eiropas attiecību nākotni.”

Vladimirs Putins: “Ziniet, mums ir lietas, kurām ir fundamentāls raksturs, – tā ir kopēja kultūra. Nesenas pagātnes lielākie Eiropas politiskie darbinieki runāja par nepieciešamību attīstīt attiecības starp Eiropu un Krieviju, norādot, ka Krievija ir daļa no Eiropas. Gan ģeogrāfiski, gan, kas ir pats galvenais, kultūras ziņā, pēc būtības tā ir viena civilizācija. Franču līderi runāja par nepieciešamību radīt vienotu telpu no Lisabonas līdz Urāliem. Es uzskatu, un par to arī esmu teicis: kāpēc līdz Urāliem? Līdz Vladivostokai.

Es personiski esmu dzirdējis izcilā eiropiešu politiskā darbinieka, bijušā Vācijas kanclera Helmūta Kola pozīciju, kurš runāja par to, ka, ja eiropiešu kultūra grib saglabāties un nākotnē palikt par vienu no pasaules civilizācijas centriem, tad, protams, Rietumeiropai un Krievijai ir jābūt kopā. Tam ir grūti nepiekrist. Mēs pieturamies tieši tādam pašam redzējumam un pozīcijai.

Šodienas situācija ir izteikti nenormāla. Mums ir jāatgriežas pie pozitīvas dienas kārtības. Tas ir Krievijas un, esmu pārliecināts, Eiropas valstu interesēs. Ir skaidrs, ka pandēmija arī nospēlēja savu negatīvo lomu. Mums ir nokritusies preču apmaiņa ar Eiropas Savienību, lai gan tā ir viens no mūsu galvenajiem tirdznieciski ekonomiskajiem partneriem. Mums dienas kārtībā ir jautājums gan par atgriešanos pie pozitīvām tendencēm, gan pie tirdznieciski – ekonomiskās sadarbības audzēšanas.

Eiropa un Krievija šai ziņā, no ekonomikas skatu punkta, ir absolūti dabīgi partneri. Gan no zinātnes un tehnikas attīstības skatu punkta, gan no eiropiešu kultūras telpiskās attīstības skatu punkta, ņemot vērā to, ka Krievija, esot eiropeiskās kultūras valsts, tomēr teritorijas ziņā ir mazliet lielāka nekā visa apvienotā Eiropa. Krievijā ir kolosāli resursi, kolosāls cilvēciskais potenciāls. Es tagad nesākšu uzskaitīt visu to pozitīvo, kas ir Eiropā un kas var nākt par labu Krievijas Federācijai.

Šai ziņā svarīga ir tikai viena lieta: dialogam vienam ar otru ir jāpieiet godīgi. Ir jāatbrīvojas no pagātnes fobijām, jāatbrīvojas no tā, ka iekšpolitiskos procesos tiek izmantotas visas tās problēmas, kuras mums ir tikušas no pagājušajiem gadsimtiem, un ir jālūkojas nākotnē. Ja mēs spēsim pacelties virs šīm pagātnes problēmām, atbrīvoties no šīm fobijām, tad mūs sagaida neapšaubāmi pozitīvs mūsu attiecību posms.

Mēs tam esam gatavi, mēs to gribam un mēs pēc tā tiecamies. Bet mīlestība nav iespējama, ja tā tiek deklarēta tikai no vienas puses. Tai ir jābūt abpusējai.”

Klauss Švābe: “Liels paldies, Prezidenta kungs.”

/27.01.2021/

Avots:
http://kremlin.ru/events/president/news/64938

Informācijas aģentūra
/04.02.2021/

 

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: VLADIMIRS PUTINS | Komentēt

Par mūsdienu lasīt/rakstīt prasmes problēmām un videouztveres degradējošo dabu

Sākumā bija vārds. Beigās būs video. Burtu cilvēks strauji kļūst par digitālo cilvēku. Tas ir mēs ar jums kļūstam digitāli, lai gan bioloģiski pagaidām vēl puslīdz esam cilvēki. Bilde pakāpeniski nogalina tekstu. Vai mūsdienu pasaulē vispār vēl ir nepieciešama rakstīt prasme (es te nemaz nerunāju par prasmi rakstīt “bez kļūdām”)? Un vai ir nepieciešama prasme lasīt un sakarīgi runāt? Kādēļ mums ir nepieciešami burti un vārdi, ja visu var parādīt un paskatīties ar gadžetu palīdzību?

Pēdējā laikā civilizācijas salauztība kaut kā jūtas īpaši stipri. Pasaulē ir pēc visu iepriekšējo laikmetu mērauklām neiedomājami liels informācijas daudzums. Tā nepadara mūs gudrākus, neizskaidro, bet gan aizmiglo reālās problēmas. Un arvien vairāk šī informācija nonāk mūsos caur jautrām (vai ne pārāk) bildītēm un video rullīšiem, kuri aizstāj burtus un vārdus. Grāmata un bloknots, dienasgrāmata un personiskā bibliotēka ir pārvērtusies par smartfonu līdzīgi kā lapsa pārvērtās par pīli tagad jau aizmirstā krievu rakstnieka Mamina-Sibirjaka pasakā. Problēma ir apstāklī, ka parādīt ne vienmēr nozīmē izstāstīt. Un ļoti bieži nenozīmē redzēt un saprast.

Vismaz 15 gadus pasaulē notiek pieaugošs totāls vizuālā uzbrukums tekstuālajam. Prezentācijas ar bildītēm, storiji un video rulīši aizstāj sakarīgus tekstus, nonullējot cilvēku spēju formulēt savas domas mutiskā un rakstītā runā. Liekas, ka veselais saprāts praktiski visā pasaulē ir aizgājis “udaļonkā” un negrasās atgriezties. Ja noguri no bildītēm, tad podkāsts tev ausīs. Redze atpūšas, strādā dzirde, bet lasīt tāpat nevajag.

Ne vienam tekstam pasaulē, ieskaitot Bībeli, Korānu vai grāmatām par Hariju Poteru nav tik daudz lasījumu, cik ir skatījumu, piemēram, dienvidkorejiešu bojbenda BTS klipiem YouTubē.

Starp citu, vai maz kāds atceras, ka YouTube sākotnēji tika iecerēts kā iepazīšanās internetā portāls? Tagad tas ir vienlaicīgi visu novirzienu masu informācijas līdzeklis – lektorijs, muzikālais serviss, vispasaules mākslinieciskās pašdarbības pulciņš, politiskā tribīne un videomiskaste.

Mācīti vīri mums skaidro, ka cilvēkiem tagad ir “klipveida apziņa”. Un viss tikai tādēļ, ka dzīve redziet ir paātrinājusies un cilvēkiem nu galīgi vairs nav vaļas lasīt un koncentrēt uzmanību. Mēs esam nu tik aizņemti. Mums visu laiku nekam nav laika.

Bet individuālā apziņa nevar būt klipveida. Lai apziņa parādītos, nepieciešams laiks un personiskā piepūle. Klipveida var būt tikai kolektīvā bezapziņa, kopējais haips un psihoze.

Nesakarīgas bildītes ar biedējošu ātrumu patraucas garām neko nesaprotošā, no nepārtrauktās videorindas apdulušā mietpilsoņa tukšajām acīm. Paliek raibs gar acīm.

Brīnumainā kārtā izdzīvojušajiem burtiņiem vārdu formā, vārdiem teikumu formā un teikumiem tekstu formā ir parādījušies līdz šim neredzēti parametri un vērtēšanas kritēriji: apskates dziļums (jo mēs taču tekstus vairāk nelasām, mēs viņus “skatām”!) un lasīšanas laiks.

Cilvēki ir sākuši vērtēt tekstus laika un telpas kategorijās, un nevis metafiziski, bet burtiski. Ne mūžības un bezgalības kategorijās, bet truli – metros un sekundēs.

Mēs reāli pilnā nopietnībā ar tiem pašiem digitālajiem algoritmiem mērām, “līdz kurienei” katrs cilvēks ir apskatījis to vai citu tekstu. Atvainojos, meloju, ne cilvēks, protams. Nekādi cilvēki pašreiz neko nelasa un neskatās. Cilvēku nav, ir tikai “lietotāji”.

Daudzi saiti un tekstu agregatori tieši zem katra teksta raksta: “2 minūtes lasīšanai”, “1 minūte lasīšanai”. Bet tekstu ar uzrakstu “15 minūtes lasīšanai” jūs tāda veida saitos praktiski neatradīsiet. Pārāk ilgi. Kā gan var iztērēt 15 minūtes lasīšanai, kad visapkārt ir salikti tik daudz interesantu video, un vēl pašiem vajag kādu video ielikt, lai nepazustu šajā blogeru un influenceru pasaulē?

Līdz kurai vietai ekrānā jūs aizskrullējāt Tolstoja romānu “Karš un miers” (starp citu, kuru no viņiem, jo to ir tik daudz)? Vai jums ir izdevies 5 minūtēs izlasīt brošūru “Viss Kants 5 minūtēs?” Un, ja jā, vai var teikt, ka jūs tagad vismaz kaut ko zināt par Kanta idejām, par zvaigžņotām debesīm virs galvas un morālo likumu iekš mums? Neprasiet kādēļ. Buzovas šķiršanās no Davas ir daudz interesantāk.

Bezmaz vai par galveno mūsdienu brīnišķīgās jaunās pasaules rakstītās runas radīšanas un uzglabāšanas vietu ir kļuvis Facebook. Tajā vēl var atrast šos garos ugunīgos tekstus bez rindkopām. (Kurš slikti uzvedīsies, tas lai par sodu paskaita rindkopu skaitu Džoisa “Finegana vāķēšanā”). Ak, šie retumis liesmas metošie un asprātīgie, bet visbiežāk ar trulu naidu un pilnīgu atteikšanos saprast uzrakstīto sākuma tekstā, strīdi komentāros. Šie mēģinājumi vismaz kaut kā saprast mirgojošās dzīves bildītes. Mēģinājumi attiecībā uz to izveidot, bail pat teikt, personisko attieksmi mazliet plašāk kā ar izsaucienu vai smaidiņu.

Dzīvu komunikāciju – galveno padomju cilvēku izklaidi virtuvēs – mūsdienās mums aizstāj mesendžeri. Tajos mēs slīpējam savu dialogisko rakstisko runu. Bet arī tur mēs varam sevi neapgrūtināt ar burtu rakstību uz klavieres (tas taču ir smags fizisks darbs, ne tikai garīgs) un vienkārši atsūtīt balss ziņu vai vienu no daudzajām tik tiešām mīļajām un izteiksmīgajām emociju kartiņām katrai dzīves situācijai.

Kādēļ vispār ir nepieciešami teksti, ja labāk ir vienreiz redzēt, nekā simts reizes dzirdēt un vienu reizi izlasīt? Tādēļ, lai mēs paliktu par cilvēkiem. Tas ir, nevis par vienkārši dzīvniekiem, bet gan apzinīgiem dzīvniekiem. Rakstīt un lasīt ir svarīgi, tāpēc ka tas nozīmē prasmi formulēt domas un izteikt attieksmi pret lietām, priekšmetiem un parādībām.

Dekarta formula cogito ergo sum, “domāju, tātad esmu”, padara cilvēku par cilvēku. Protams, domāt var arī mākslinieciskos tēlos, bildītēs. Tikai šīs “bildītes” gleznošanā, teātrī, kino vai pat mākslinieciskajā fotogrāfijā no to autoru puses tiek radītas izmantojot tos pašus fundamentālos pamatus, kuri ir tekstam. Tā nav burtiska, mehāniska, tehnoloģiska apkārtējās pasaules attēlošana, bet vienmēr cilvēka personiskais skatījums. Vai arī izdomāts virtuāls tēls, kurš realitātē nepastāv.

Pat tīri fiziski uzrakstīt tekstu ar roku un uz elektroniskā gadžeta klaviatūras nav viens un tas pats. Mēs vienmēr ne tikai rakstām tekstu, bet arī izrunājam to domās teksta uzrakstīšanas brīdī vai īsi pirms tā. Jebkurš teksts nāk no mūsu iekšienes. Jebkurš video ir ārēja attiecībā pret mums realitāte, pat ja tā ir papildināta ar mūsu refleksiju.

Starp mākslinieka autoportretu un selfiju aifonā ir gigantiska jēgas starpība. Mākslinieka autoportrets ir tas kā cilvēks redz sevi. Pašbilde caur smartfonu ir tas kā cilvēks redz gadžetu, uz kura pogu tas spiež, turot šo sakrālo priekšmetu sev priekšā izstieptā rokā vai uz selfinūjas.

Mēs daudz ko varam pateikt ar bildītēm. Reizēm pat ne mazāk kā ar vārdiem. Bet mēs nevaram domāt ar bildītēm. Domājam mēs tikai ar vārdiem, sasaistot šīs bildītes kaut kādā mūsu tīri personiskā priekšstatā par visu esošo. Spēja rakstīt un runāt arī ir spēja domāt. Mēs varam, kā to izdarīja Rodēns, attēlot domātāju skulptūras veidā, bet tā tāpat nenodos mums pašu šo procesu un vēl jo vairāk konkrētā cilvēka domāšanas rezultātu. Mēs tā arī neuzzināsim, ko viņš tur gala beigās izdomāja.

Pārstājot lasīt un rakstīt sakarīgus, apzinīgus tekstus, mēs pakāpeniski, pašiem sev nemanot, pārvēršamies par pavisam citām bioloģiskām būtnēm. Skaitīt galvā, piemēram, mēs gandrīz jau esam atraduši – un priekš kam, ja kalkulatori pašreiz jebkuros daudzumos ir pieejami gan paši par sevi, gan katrā telefonā un notbukā.

Var uzdot jautājumu, vai mēs bildīšu pasaulē būsim labāki vai sliktāki. Bet citādi, pilnīgi noteikti. Un ir ļoti liels jautājums vai tas ir progress vai degradācija.

Semjons Novoprudskis, žurnālists
/29.01.2021/

Avots:
https://www.gazeta.ru/comments/column/novoprudsky/13458890.shtml

Informācijas aģentūra
/04.02.2021/

Publicēts iekš Kat.: Izglītība, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Kā likvidēt Facebook monopolu?

Notikumi ASV un Facebook uzsāktā cenzūras politika ir aktualizējusi jautājumu par Facebook globālo monopolstāvokli un nepieciešamību to likvidēt. Tagad tas kļūst ne tikai par daudzu cilvēku pārliecības jautājumu, bet daudzu politisko spēku un lielu biznesa struktūru izdzīvošanas jautājumu. Lielā mērā ir vietā teikt, ka cilvēkiem visiem kopā ir jāiznīcina Facebook, pretējā gadījumā Facebook iznīcinās cilvēkus. Tomēr tikt galā ar Facebook monopolu nav tik vienkārši, bet ne neiespējami. To tad arī apskatīsim.

Facebook monopola cēlonis

Facebooka monopola cēlonis ir vienkāršs – nosacīti visi ir Facebookā, nosacīti visi to lieto un tas rada efektu, kad tie, kuri Facebook negrib lietot, tāpat ir spiesti tur parādīties un lietot. Šis ir ļoti drošs un stabils monopolstāvoklis, jo pat samērā liela skaita lietotāju zudums to nevar nopietni apdraudēt.

Reģistrējušies Facebookā, cilvēki tur ir fiksējuši savus kontaktus, ieguvuši jaunus “draugus”, labiekārtojuši savus profilus un izmanto kādu no daudzajām Facebook laika pavadīšanas iespējām. Šīs cilvēku masas ir ēsma, kas pievilina un notur citus, tādus pat ierindas cilvēkus, kā arī pragmatiķus, kuri vienkārši grib piekļūt šim milzīgajam sociālajam masīvam.

Pragmatiķi, pirmkārt, ir mazāk naivi cilvēki, kuri gana labi saprot savas personiskās dzīves izlikšanas publiskā apskatē riskus, tai pat laikā labprāt izmanto iespēju sameklēt sev nepieciešamo informāciju Facebook, ko var izdarīt tikai, esot tur. Tālāk tie ir visdažādākie politiķi, sabiedrisko attiecību jomas darboņi, mākslinieki un vienkārši cilvēki, kuri grib uzrunāt tautas masas, un atkal, to var izdarīt tikai esot Facebook. Visbeidzot biznesa struktūras, gan lielas, gan vidējas, gan pavisam mazas, visas tiecas popularizēt sevi un savus produktus, kam lieti noder Facebook. Pie tam visiem, kuri Facebooku grib izmantot informācijas izplatīšanai, nepieciešams tur sadzīvot iespējami vairāk “draugus” un pieaudzēt savas grupas, ko var izdarīt tikai intensīvas Facebook lietošanas rezultātā.

Tādā veidā ir izveidojies apburtais aplis: tā kā visi ir Facebookā, visi tiecas būt Facebookā. Bet visi, kas tur ir, baro Facebook un atdod tam savu enerģiju. Tas ir Facebook monopola un varenības cēlonis. Pārraujot šo apburto apli, Facebook monopols tiks likvidēts.

Kā likvidēt Facebook monopolu?

Lai likvidētu Facebook monopolu, ir jāpanāk, lai lietotāji masveidā vairs nelieto Facebook un sāk lavīnveidīgi to pamest. Tas nav vienkārši uzdevums, bet teorētiski izpildāms pie nosacījuma, ja uz to sāks strādāt samērā liels cilvēku skaits visā pasaulē, ja tam pieslēgsies gana ietekmīgi politiskie un biznesa spēki un ja šai virzienā sāks rīkoties arī vismaz dažu valstu struktūras. Ja pie tam pati Facebook vadība aiz iedomības un savas varenības ilūzijas sajuks prātā un paši sāks atbaidīt lietotājus, kā viņi to jau sāk darīt, tad tas tikai atvieglos un paātrinās Facebook likvidācijas procesu.

Var izdalīt sekojošas darbības, darbību virzienus vai apstākļu kopumus, kuriem realizējoties Facebook monopols var tikt likvidēts.

1. Sabiedrība ir jāinformē, sabiedrībā ir plaši jāpopularizē, cilvēkiem visos iespējamajos veidos ir jāstāsta par Facebook lietošanas negatīvajiem faktoriem, kuru ir pietiekami daudz un kuri ir gana nopietni. (Šai ziņā neko nevajag izdomāt, tikai saprotami jāpastāsta un jānodemonstrē tas, kas ir). Mērķis, – lai cilvēki krasi samazina Facebook lietošanas apjomu, nenorāda tur patiesu informāciju un cik iespējams lielāks cilvēku skaits pilnībā pamet Facebook.

2. Nepieciešams lai būtu pieejamas Facebook alternatīvas un tiktu radītas jaunas. Pirmkārt tas attiecas uz sociālo tīklu platformām (vajag, lai lietotājiem, kuri negrib pilnībā atteikties no sociālajiem tīkliem, būtu uz kurieni pāriet no Facebook, un vajag šīs alternatīvas popularizēt). Bet tāpat nepieciešams lai pastāvētu un nepārtraukti tiktu radītas jaunas atsevišķu Facebook funkciju alternatīvas ar Facebook nekādi nesaistītās mājas lapās. Ir maksimāli jācenšas iznest cilvēku dzīvi ārpus Facebook un visiem ir jāredz, ka eksistē dzīve ārpus Facebook un tā ir daudz labāka un pilnvērtīgāka nekā šaurā un ačgārnā Facebook greizo spoguļu karaļvalsts.

3. Jāmēģina ienest Facebook ierobežojošus mērus politiskā dienas kārtībā. Sākumā kā plaši izplatāmas idejas un aicinājumus, pēc tam kā politiskus uzstādījumus un politisku programmu punktus, visbeidzot kā reālas likumdošanas iniciatīvas un izpildvaras darbības. Kā galvenie virzieni te varētu būt Facebook monopolstāvokļa ierobežošana, Facebook diskriminējošā attieksme, Facebook cenzūras prettiesiskais raksturs (cenzūra ir aizliegta, bet, ja cenzūra tiek pieļauta, tad tikai un vienīgi uz valsts institūciju oficiālu rīkojumu pamata), personisko datu drošības riski Facebook, nepilngadīgo drošības riski Facebook, Facebook kā subjekts, kurš atrodas ārvalstu jurisdikcijā un pakļaujas ārvalstu juridiskām normām (līdz ar to arī potenciāli neatbilstošs un bīstams nacionālai jurisdikcijai), Facebook kā potenciāls nacionālās drošības apdraudētājs (Facebook kā instruments, ar kura palīdzību var iejaukties nacionālo valstu iekšpolitiskos procesos un organizēt masu nekārtības), naudas sodu un sankciju uzlikšana Facebook, kā arī Facebook aizliegšana un bloķēšana (valsts institūciju prasību neizpildes gadījumā).

4. Plašos sabiedrības slāņos ir uzskatāmi jāparāda un jāpopularizē uzskats, ka Facebook ir nedrošs biznesa partneris (kā tas patiesībā arī ir). Pirmkārt, dēļ sava negodprātīguma, ko pastiprina monopolstāvokļa radīta iedomība un varenības sajūta, kā rezultātā Facebook neciena nevienu un nerēķinās ne ar vienu. Otrkārt dēļ sava neperspektīvuma, kas arī izriet no Facebook iedomības radītām lietotājus atbaidošām darbībām. Visiem Facebook pragmatiskajiem lietotājiem ir jāpaskaidro, ka laiks pamazām meklēt alternatīvas, jo Facebook vairs nav tik efektīvs, jo Facebook rada jaunus un nevajadzīgus ierobežojumus un problēmas, jo Facebook sāk zaudēt lietotājus (lielā mērā pateicoties pašu muļķībai), jo Facebook var sākt tieši vērsties arī pret katru no pragmatiskajiem lietotājiem, nodarot tiem zaudējumus un tāpēc katram no viņiem agri vai vēlu arī būs jāspēj iztikt bez Facebook (attiecīgi labāk sākt tam gatavoties laicīgi, likvidējot kritisko atkarību no Facebook). Tāpat ir jāpastāsta un jāparāda kā var sasniegt savus mērķus, neizmantojot Facebook.

5. Plaši jāpopularizē uzskats, ka atrašanās Facebook ir intelektuālās nepietiekamības un atpalicības pazīme (“Visi muļķi lieto Facebook”; “Visi nenormālie lieto Facebook”; “Tu esi Facebook? Nu tad skaidrs…” utt.). Pašreiz tā tas ir tikai daļēji, bet Facebook realizētā politika situāciju attīsta tieši šajā virzienā. Tāpēc savā ziņā tas pat ir labi, ka Facebook pats atbaida un bloķē intelektuāli attīstītākus lietotājus un fokusējas pārsvarā uz intelektuāli mazattīstītiem indivīdiem. Tas tad arī visiem ir jāpasaka, veicinot Facebook pārvēršanos par specializētu primātu portālu un palīdzot tiem, kuri negrib iestigt šādā zaņķī, no tā izrauties.

6. Jāveicina, jāpalīdz un jāmotivē, lai visi Facebook bloķētie un cenzētie lietotāji, pirmkārt, censtos radīt ārpus Facebook savas alternatīvas viedokļu paušanas vietas (blogus) un popularizētu tās. Otrkārt, šos lietotājus jācenšas apvienot vienā vai dažās platformās. Treškārt, jācenšas viņus motivēt un iesaistīt informācijas izplatīšanā par Facebook nelietošanas lietderīgumu un Facebook alternatīvām.

7. Jāpopularizē uzskats, ka nevajag lietot autorizēšanās iespējas citās mājaslapās ar Facebook (tāpēc ka nedroši, jo Facebook savāc autorizācijas fakta datus), bet citu mājaslapu īpašniekiem un izstrādātājiem nevajag lieki nopūlēties, radot šādu iespēju (principiālu apsvērumu dēļ; tādēļ ka Facebook ir neuzticams sadarbības partneris; tādēļ ka Facebook sāk kļūt neprestižs un bezperspektīvs).

8. Atsevišķi jānorāda, ka īpaši svarīgi, lai būtu pieejamas alternatīvas sociālo tīklu platformas. Te var izdalīt trīs darbības virzienus, kurus iespējams var realizēt visus vienlaicīgi. Pirmkārt, jāattīsta un jāpopularizē jebkuri citi sociālie tīkli, pretnostatot tos Facebook (lai lietotāji migrē vienalga uz kurieni, lai tikai nepaliek Facebook). Otrkārt, ir nepieciešams, lai rastos jauni sociālie tīkli (jo īpaši angliski runājošo vidē), kuri sevi pozicionē kā Facebook pretmetu (iznīcinātā Parler sekotāji), lai tie kļūst cik iespējams populāri. Treškārt, nepieciešams, lai viens vai maksimums divi sociālie tīkli izaug tik lieli, ka kļūst salīdzināmi ar Facebook vai ideālā gadījumā pārspēj to. Par šādu sociālo tīklu var kļūt kāds no esošajiem vai arī par tādu var veidot kādu no jaunajiem. Katrā gadījumā, kad cits sociālais tīkls sāks pietuvoties Facebook apmēriem, tad samērā vienkārši varēs tikt iniciēta (vai pat radīsies stihiski) lavīnveidīgs Facebook lietošanas un lietotāju kritums, kas to var pat aizslaucīt vēstures mēslainē.

Ko katrs viens cilvēks var darīt, lai likvidētu Facebook monopolu?

1. Nelietot Facebook vispār vai lietot to iespējami maz. (Nebarot Facebook ar savu enerģiju.)
2. Nekad un nekādā gadījumā nelietot autorizēšanās iespēju citās mājaslapās ar Facebook.
3. Visos iespējamajos veidos popularizēt Facebook nelietošanas ideju. (Pārliecināt citus, lai tie pārstāj barot Facebook ar savu enerģiju.)
4. Visos iespējamajos veidos izplatīt informāciju par Facebook lietošanas kaitīgumu.
5. Visos iespējamajos veidos izplatīt informāciju par Facebook negodīgumu, neuzticamību un negodprātīgumu.
6. Iespēju robežās atbalstīt, popularizēt vai pat radīt Facebook alternatīvas. (Veicināt sociālās enerģijas aizplūšanu no Facebook uz citām vietām.)

Ja tā darīs pietiekams daudzums cilvēku, tad Facebook saskarsies ar attīstības un izaugsmes problēmām. Bet, ja šos procesus izmantos, atbalstīs un veicinās nopietni politiskie un biznesa spēki, vai pat valstis, tad ne tikai Facebook monopolam, bet arī pašam Facebookam var pienākt gals, ko tas ir godam nopelnījis.

Informācijas aģentūra
/04.02.2021/

Publicēts iekš FACEBOOK DESTRUKCIJAS, Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Kaspara Dimitera covidlaiku dziesmas: par brīvību, politiķiem, komendantstundu, sejas maskām, nāvīgām ziņām un sirdsapziņām

1. NE TAUTAS VARAI – TAUTAS UZVARAI ES DZIEDU

NE TAUTAS VARAI – TAUTAS UZVARAI ES DZIEDU

nav nāves iemesli šai pasaulē vairs citi –
nu tikai “kroņa” nāve aptur asinsriti.
ne vēzis kauj, ne sirds vai asins vainas.
mirst tik no vīrusa, kam spējas pasakainas.

ja cilpā ielīdi vai prātā jukdams smējies,
tas tev no vīrusa, jo biji inficējies.
ja kāju auto avārijā pazaudēji,
tas viss no vīrusa, kas pielipa tev spēji.

nu laiki meliem globāliem un lētiem,
ka veselīgāk nomirt vakcinētiem.
tad veicies tam, kas vakcinēts jau kapā,
kam “sveiks un vesels” rakstīts mirstamlapā.

kas “kroņa” kulta baiļu propagandai ticēs,
pēc vienas formulas tos visus modificēs.
kā gurķi ģenētiski perfekti vai laši –
mēs būsim tādi, tik nekad vairs kā mēs paši.

nav tauta duraki – tai netīk lēti ponti.
no tiem, kas nedursies, jau izveidot var fronti.
lai pirmie duras tie, kas turas varas beņķiem.
tie tautai neklausa – vien briselei un jeņķiem.

nu maskā pazemots tu dusmojies vai raudi.
bet nu jau bērnus smacēt maskās pavēl draudi.
ja dēlus, meitas “kroņa” kultam upurēsim,
kā tauta turpināties vai vairs spēsim?

kad maskās maskēti pa lielveikaliem klīstam,
kā vergi jūtamies un sevi nepazīstam.
tik tad no “kroņa” brīva būs ik tauta,
ja kopā vienota un bailēm nepakļauta.

ne tautas varai – tautas uzvarai es dziedu,
ne kapu vaiņagam, ne klēpim naftas ziedu,
ne tiem kas nomirs būrī izolētā, “jaukā”,
bet tiem, kas dzimuši mirt drosmīgi un brīvi
kaujas laukā

***

2. POĒMA PAR KREKLIEM MIRDZOŠI BALTIEM UN ČETRIEM

POĒMA PAR KREKLIEM MIRDZOŠI BALTIEM UN ČETRIEM
Veltījums visai Latvijas tautai

Pār lielajiem meliem vien Milda stāv augstu.
Ne seju slēpj maskā, ne muti ar plaukstu.
Trīs brīvības zvaigznes paceltas stalti,
Tās pakājē varoņi akmenī kalti.

Pakājē bariem nu dīvaiņi čāpo.
Reizi kas gadā dedz sveces un lāpo.
Kam dzīvā vēl atmiņā Atmoda maigā,
Nu visi kā dresēti uzpurņos staigā.

Ik dienas tos portālos, drukātā presē,
TV un radio vienādi dresē,
Līdz nāvei ar nāvi lai baidītu pūli,
Lai ieslēgtu būros ar maskētu mūli.

Un vada šo dresūras līderu listi
Vien politiķi un žurnālisti.
Kodējot masas ar vienīgo trumpi –
Latvijas globusa ekspertu Dumpi.

Pie kājas vai maskas tiem zinātņu prāti,
Pat Nobela prēmiju laureāti,
Jo mērķis ir meli gan priekšā, gan fonā,
Lai visi kā zeki – pa kamerām zonā.

Mērķis – lai cilvēks no cilvēka baidās.
Cerība, prieks lai pārvēršas naidā.
Tos, kas bez maskām, lai nostučī mentiem
Un saukā par Covid disidentiem.

Bērni lai gadžetos dzimtu un mirtu,
Tuvos no tuvajiem tālums lai šķirtu,
Lai tiktos ne dzīvē vairs, nu tikai Zoomā –
Ar nāves bailēm ik skatienā drūmā.

Ne tāpēc šai zemē par latvieti dzimu,
Lai brīvo un veselo testē kā slimu.
Pierāda zviedri, kā vīruss šis lipa –
Nopļāva nāve, ne vairāk kā gripa.

Milda tik nemelo – zvaigznes met staru,
Apgaismo prātus par melīgo varu.
Ja Baltijas ceļš šodien turpinātos,
Vairums nu tajā ar uzpurņiem stātos.

Par savējo maskējies prezidents tērgā,
Būros liek padomāt brīvi šai sērgā,
Maskas ļauj nevalkāt likums bez strīdiem
Vien psihiem un kustību invalīdiem.

Lai smok tas, kam astma, vēl vairāk kā smacis,
Lai smok sirdī slimais, ko kaps vēl nav racis.
Maska no Covid vīrusa bargā
Kā marles prezervatīvs sargā.

Režīms nav lokāls, bet globāls – to zinu.
Es lādēju stobrus ar dziesmām, ne svinu.
Lai arī sen, tomēr liecinieks biju,
Dziedot ar dziesmoto revolūciju.

Pār lielajiem meliem vien Milda stāv augstu.
Ne seju slēpj maskā, ne muti ar plaukstu.
Trīs brīvības zvaigznes paceltas stalti –
Pēdējie varoņi akmenī kalti.

Bij Atmoda. Nu ir klāt aizmigšana.
Jau vakcīnu zvaniņi atvadas zvana.
Reiz VDK rūpes bij, lai tev nav seja.
Šodienas VDK –
“Veselības Drošības Komiteja”.

Nav poēma mana par kariņa metriem,
Bet krekliem mirdzoši baltiem un četriem.
Pret meliem šī dziesma un nāvīgām ziņām,
Par mūsu vēl dzīvajām sirdsapziņām.

***

3. ПОЭМА ПРО ЧЕТЫРЕ СОРОЧКИ СВЕРКАЮЩЕ БЕЛЫЕ

ПОЭМА ПРО ЧЕТЫРЕ СОРОЧКИ СВЕРКАЮЩЕ-БЕЛЫЕ
Посвящается всему народу Латвии

Над ложью великой три звёзды Свободы.
Лик Милды без маски в дни Covid моды.
Троица звезд — свет в пути моем млечном.
Герои последние в граните вечном.

Чудаки раз в году у подножья стекаются.
Свечи там пламятся, факелы зажигаются.
Кто эхо Атмоды в памяти слышат,
Теперь как собаки в намордниках дышат.

Ежедневно порталы, печатные строки
Лжепропаганды льёт в нас потоки.
Пугать смертью до смерти решили нас лорды:
«Заткнитесь все в клетках! И маски на морды!»

Смотрю списки лидеров лживой дрессуры —
Журналисты, политики, из попсы фигуры.
Цифры втирая насущным десертом
Одним лишь Думписом — суперэкспертом.

По барабану наука, факты, трактаты,
Честные медики нобелеаты.
Цель их одна — нас покрыть ложью, страхом,
Разделить всех по зонам, где станем мы прахом.

Люди людей чтоб страшились как звери,
Друг друга чтоб предали, режиму поверив.
Настучать, кто без маски, стать у лордов агентом,
Клеймить несогласного Covid диссидентом.

Дети чтоб в гаджеты переселились,
Папы и мамы чтоб вешались, спились,
Чтоб жизнью не жили, торчали лишь в Zoom-е,
Со страхом смертельным в прельстительном шуме.

Здоровых больными делать вы горды.
Латышом я родился не для этого, лорды.
Как шведы про Covid нам всем доказали,
Не больше, чем от гриппа, у них умирали.

Звезды как Троица светит лучами.
Пусть идут против нас. Господь будет с нами.
Дни баррикад вернуть если б дали,
Многие там бы в намордниках стали.

Президент под маской народного друга,
Велел всем в пещерах жить, думая туго.
Без маскок законно инфицировать чихом
Позволено только инвалидам и психам.

Пусть астматику дышится туже и туже,
Пусть сердечнику станет все хуже и хуже.
Маски от вирусов предохраняет,
Как презервативы из марли, кто не знает.

Локдауны глобальны, я это знаю,
И ствол свой я песнями заряжаю.
Пусть и давно, мой народ пробуждался.
Боролись все песнями — пел кто не сдался.

Над ложью великой три звёзды Свободы.
Лик Милды без маски в дни Covid моды.
Троица звезд — свет в пути моем млечном,
Герои последние в граните вечном.

Пробуждаться отвыкли. Сном сморили нас — они знают.
Вакцин колокольчики у порога играют.
КГБ забота в прошлом — чтоб не было гласности.
КГБ в наши дни — «Комитет Госпитальной Безопасности».

Поэма моя не про вирусы смелые,
Но про сорочки четыре сверкающе-белые.
Против лже-цифр и госбестолковости.
Воскресить пора совесть. Последние новости.

***

4. BAIGI GRIBAS DZĪVOT BAIGI 2020

BAIGI GRIBAS DZĪVOT BAIGI 2020

Baigi gribas lai ir labi,
Nervu zāles rīt un šņabi.
Un kad Panorāmu dzirdi,
Nāvīgs prieks lai pārņem sirdi.

Baigi gribas valsti mīlēt,
Kura būros steidz jau spīlēt,
Pavēl uzpurņos mums staigāt,
Retāk elpot, mazāk klaigāt.

Baigi gribas lai nav darba,
Lai vien pabalsts, ubagtarba.
Lai nav samaksājams kredīts,
Pats lai paliec neapbedīts.

Piedz: Baigi gribas, baigi gribas
Dzīvot, mirt aiz bezcerības…
Baigi gribas, baigi gribas
Dzīvot, mirt aiz bezcerības…

Baigi gribas lai mūs baida,
Vergu paklausību gaida,
“Eksperti” lai tekstiem knapiem
Tautu aizārstē līdz kapiem.

Baigi gribas nebūt brīvam,
Izolētam būt, ne dzīvam.
Sportot, dejot lai liedz doties,
Lai ļauj tikai aptaukoties.

Baigi patīk int’liģenti,
Ko no tautas sargā menti.
Baigi patīk, ka tie klusē,
Nenostājas tautas pusē.

Piedz: Baigi gribas, baigi gribas
Dzīvot, mirt aiz bezcerības…
Baigi gribas, baigi gribas
Dzīvot, mirt aiz bezcerības…

Baigi gribas ienīst brāli,
Distancēties sociāli –
Bīties, ka par tuvu biju,
Ienīst to kā baktēriju.

Baigi gribas tautai minēt,
Kādus svētkus rīt liegs svinēt.
Baigi gribas, ka nav prieka
Un neviena tuvinieka.

Baigi gribas kaut par centu
Vēlreiz dzirdēt prezidentu.
Baigi patīk viņa rēbuss:
“Beigtiem Ziemassvētku nebūs”.

Piedz: Baigi gribas, baigi gribas
Dzīvot, mirt aiz bezcerības…
Baigi gribas, baigi gribas
Dzīvot, mirt aiz bezcerības…

Baigi lai, ka nav kur dēties
Tiem, kas negrib vakcinēties,
Tiem, kas neļaus sevi āzēt,
Savus bērnus eitanāzēt.

Baigi gribas, baigi gribas,
Policija lai lauž ribas,
Lai ar brīvvalsts himnu fonā
Nevakcinētos slēdz zonā.

Baigi gribas, lai kāds vajā
Veidā fašistiskākajā.
Katru lai, kā es, kas gvelžos,
Aizved, slēgtu roku dzelžos.

Piedz: Baigi gribas, baigi gribas
Dzīvot, mirt aiz bezcerības…
Baigi gribas, baigi gribas
Dzīvot, mirt aiz bezcerības…

Baigi gribas laikus šitos,
Nekad nepārvērš lai citos.
Lai no brīvības, kas bija,
Atbrīvo mūs policija.

Baigi gribas dzīvot baigi,
Laiki bijušie lai svaigi,
Lai ir jauna diktatūra,
Stūra nams uz katra stūra.

Ou, maķ tvaju zanagu!
Kā gribas par vāveri – vanagu…
Ou, maķ tvaju zanagu!
Kā gribas par vāveri – vanagu…
Un prom, prom, prom…

***

5. Komandantstunda

Sigurdam Graudiņam kāds policists apliecināja, ka neba nu viņi tik ļoti tvarsta komandantstundas pārkāpējus, cik reaģē uz stukaču zvaniem un dodas nostučītajos virzienos. Tad nu piešķīlās šis viegli džankājamais apcerējums. No stukačiem brīvu jauno gadu! [02.01.2021]

Komandantstunda

rīga vai skrunda
iet vaļā junda
nu visiem vara
jo komandantstunda

var pamanīt
var nostučīt
var nosodīt
var ieslodzīt

vai kāds vēl brīnās
ka karantīnās
lūr kāds pa spraugu
un stučī draugu

no ādas lecam
viss būs pa vecam
kad uzticība
zūd drauga plecam

draugs neklusēs
un cik vien spēs
ko neredzēs
to sacerēs

nekā te jauna
nekāda kauna
reiz tā jau bija
kad izsūtīja

sistēma šancē
un elegancē
bez sirdsapziņām
sev kadrus štancē

vai deputāts
vai sazin kāds
vai jūdas prāts
vai pats tu tāds

tev nu dod spēju
par nodevēju
kļūt tautas labā
jo ļaužu dabā

ir stučīt brāli
vai ģenerāli
vai zaldātiņu
ar viltus ziņu

un stučīs tie
viscēlākie
gan agrākie
gan vēlākie

gan tēvzemieši
gan saskaņieši
gan progresīvie
gan it kā brīvie

tik mazāk jautā
cik tādu tautā
tas sirdsapziņai
tev jāpajautā

vai pamanīt
vai nostučīt
vai nosodīt
vai ieslodzīt

tu bomzi spētu
kas klīst pa sētu
rīgā vai skrundā
komandantstundā

rīga vai skrunda
iet vaļā junda
nu visiem vara
jo komandantstunda

var pamanīt
var nostučīt
var nosodīt
var ieslodzīt

vai kāds vēl brīnās
ka karantīnās
lūr kāds pa spraugu
un stučī draugu

(es ne)

***

6. DIVAS LATVIJAS

DIVAS LATVIJAS

Vēl ne tik sen, pirms jaunā normāluma,
Bars pukojās, bet pārāk nenoskuma.
Bij stadionos, arēnās un klubos,
Kur priecāties, līdz kamēr neizrubos.

Bij mūzika, ko konvejieri ražo,
Bij masām brīvība, kas panesami važo,
Un lielveikalu milzu katedrālēs,
Kur ticēt mūžībai, kas tepat preču zālēs.

Bij sodu daudz kā kūtspakaļā nātru.
Jā, radari, lai nenesies par ātru,
Jā, nodokļi, bet vai no tiem kāds ģība.
Bij iekš kā aizmirsties, un tā bij mantkārība.

Te pēkšņi bāc! – un pīrsings tavs zem maskas!
Visapkārt policisti, bākugunis, kaskas.
Ne draugu pabučot, ne šefam gurnus gorīt.
Nu lomkas tādas – skrobi grūti norīt.

Nu pēkšņi tvarsta tevi naktī ielās.
Cik tautā sodīto nu Panorāmā lielās.
Viss apstājies – kā mocīts, skrējis mūrī.
Kas pārāk lecas, notiesā, liek būrī.

Bet tie tak savējie, ko paši ievēlējām –
No tautas labākie, ar izredzēto spējām.
Par mums tie rūpējas. Un armija nāks talkā –
Ar varu izārstēs, ne veidā pārāk smalkā.

Nu vīruss tāds, ka visi potējami.
Nu visi slimnieki un slimi visiem nami.
Ar mūsu balsīm nokļuvušie spicē
Kā slimus dzīvniekus mūs testē, dezinficē.

Un policists, kas tevi ņems pie žaunas,
Vien klausīs pavēlēm, kas tam ik dienas jaunas.
Kā kādreiz “troikas” – plika politika –
Vien darīja, ko priekšniecība lika.

Tā arī nacisti, kas līķus kalniem krāva,
Vien darīja, ko pavēles tiem ļāva.
Tāpat ar tiem, kas šodien karavīri –
Liks šaut un šaus. Un papīri būs tīri.

Ir divas Latvijas, ko dalīs divās pusēs.
Kas pavēl, vienā būs. To pusē būs, kas klusēs.
Bet otrā tie, kas pirmo plānus minēs,
Tos pirmie izolēs, ar varu novakcinēs.

Vairs nav ko brīnīties – viss notiks acu priekšā.
Nav jāliek cietumā – jau visi tajā iekšā.
Varbūt vēl Saeimu šo veco atlaist spēsim
Un jaunu, labāku, sirds mieram ievēlēsim.

Varbūt tie dzeloņdrātis sudrabos vai zeltīs.
Varbūt liks barakās un neļaus nosalt teltīs.
Varbūt tie pažēlos – bez sāpēm iemidzinās.
Bet to, ka tauta mēs, neviens vairs neuzzinās.

Ir tautām dziesmas – mūžīgas un svētas.
Ir tautās vienots spēks – tās Dieva izredzētas.
Ja vergu bars, kam ‘draivs’ ir mantkārība,
Tad lai vairs neesam. Un tā būs Dieva griba.

LAI ESAM TAUTA
TĪRA ZELTA VĀTĪM.
LAI BAIĻU NAV MUMS
NO VARAS DZELOŅDRĀTĪM.

***

7. В БЕДЕ ПОБЕДЫ НЕТ, ПОКА РАСКОЛОТЫ

В БЕДЕ ПОБЕДЫ НЕТ, ПОКА РАСКОЛОТЫ

беда у нас у всех одна
сидит в короне у окна
без глаз как пугало с рожками
талдычит ложь из ТВ рамы

накрыли ядом небосводы
как в лагере тут нет свободы
химичат зла нам биомаги
все города земли Гулаги

ни пуль, ни бомб, катюш не стая
но знаем – третья мировая
мир заминирован иглами
но страха нет – Бог будет с нами

мы тут не made in china и не индусские
мы тут один народ – и латыши и русские
в беде победы нет, пока расколоты
пусть латыши как серп
пусть русские как молоты

и вдруг вся тут – веками дальность
пришла как “новая нормальность”
стоит у каждого порога
и врёт без творческого слога

нет пол беды – беда вся в целом
и твой косяк отмечен мелом
по одному убрать нас метит
короне пир такой не светит

и тут ей лжи отец советник
отравить мир, создать бездетник
пока безды шустрит народом
нам овощным быть огородом

мы тут не made in china и не индусские
мы тут один народ – и латыши и русские
в беде победы нет, пока расколоты
пусть латыши как серп
пусть русские как молоты

твоим фейсбуком будет мало
чтоб свастикой тут не воняло
вставай, забыть пора обиду
толпой снесём корону с виду

кто за себя по одиночке
надежды столь, сколь жира в мочке
один за всех – успех на сто %
тогда и все за одного

тогда и выдохнется гидра
преподнесём самой ей сидра
чем отравить пришла миллиарды
поможет Бог, народ и барды

мы тут не made in china и не индусские
мы тут один народ – и латыши и русские
в беде победы нет, пока расколоты
пусть латыши как серп
пусть русские как молоты

***

8. KĀ BRĪVAS BITES DIEVA TAUTAS DZĪVĀ STROPĀ

Pēdējā vecgada dienā šis teksts atnāca plkst. 12. Pēc 4 stundām steidzu to uzlikt uz vienkāršas meldijas. Tādas, lai katrs, kas zina kaut 4 akordus, to pats varētu nodžankāt ar savējiem. Gribēju paspēt palaist ēterā vēl līdz gadumijas stundai. Vieglāk, ērtāk, protams, nāk tīrā, smalkā dzeja. Panti uz kaujas karodziņiem rakstās daudz smagāk. Ar sajūtu, ka jau karo un esi ievanots. Brīžiem zinu, ka rakstu ar asinīm. Reāli. Iedziedāju pēdējiem spēkiem, jo vajadzēja ātri. Sirds leca pa muti laukā, bet paguvu. Režīma galma dzejdari un mūziķi tādas banalitātes nevar atļauties. Es varu. Vārdi “Tauta”, “Atmoda”, “Tēvzeme”, “Latvija” arī ir novalkāti un banāli. Režīma smalkajiem, ne man. Lai arī jums tie nekad, nekad nekļūst banāli. Un bez patosa, bez sirds pacelšanas Dievup nevienu karu uzvarēt nevar. Es pacēlu savu sirdi Dievup. Paceliet arī savējās. Štrunts par maskām, karantīnām un komandantustundām. Lai jaunajā Kovid 21.gadā Atmodu modinām no jauna. Visi kopā un vairs nekad, nekad pa vienam! [31.12.2020]

KĀ BRĪVAS BITES DIEVA TAUTAS DZĪVĀ STROPĀ

MUMS REŽĪMS ŠIS, KAM TIK DAUDZ ĻAUNU KAIŠU,
VĒL SAVOS PORTĀLOS TE GADUMIJU GAIŠU.
KOPŠ PIRMĀS SPULDZĪTES CIK LAIKS MUMS GADUS MIJIS,
TIK TUMŠAS GADUMIJAS SEN PIE MUMS NAV BIJIS.

BIJ KARU JAUNGADI UN ĻAUNAS DIKTATŪRAS,
BIJ MĒRI, HOLĒRAS UN CITAS SĒRGAS SŪRAS.
BET NU AR NEESOŠU PANDĒMIJU
100 TAUTAS PRIEKŠSTĀVJI MUMS NODZĒŠ GADU MIJU.

NU IESLODZĪTI TUPAM KATRS SAVĀS MĀJĀS
UN SKAIDRI JŪTAM: PAR MUMS PAŅIRGĀJĀS.
STEIDZ MELUS ATMASKOT SEN ZINĀTNIEKU SIMTI,
BET REŽĪMS MELO, MELO, MELO NENORIMTI.

JA ĶĪNAS MILJARDAM CEĻŠ TĀLS LĪDZ TAUTAS ŠĶIRSTAM,
MĒS TE BEZ PANDĒMIJĀM PAŠI LĒNĀM MIRSTAM.
NU SMACĒ MASKĀS, MĒRDĒ BAIĻU KARANTĪNĀS.
KA IZMIRUŠI NEESAM, PAT MILDA BRĪNĀS.

SEN KLUSĒ ZIEDOŅI UN VĀCIEŠI UN ČAKI.
AR MUMS TIK SPĒLĒJAS ŠIE VARAS MANIAKI.
MUMS PAŠIEM JĀCEĻAS KĀ CĒLĀS DIEVS NO VĀRDA
UN JĀSAVALDA TIE, KAS MŪSU TAUTU ĀRDA.

NEKĀDU PARTIJU, NEVIENA DEPUTĀTA!
IR TAUTA PARTIJA! LAIKS TAUTAI NĀKT PIE PRĀTA.
TĀ PATI IZLEMS, KAS NO LABA, KAS NO ĻAUNA.
IR TAUTAI JĀMODINA ATMODA NO JAUNA.

DIEVS PIEĻĀVIS MUMS PIEDZĪVOT ŠO KRĪZI,
LAI ELLI NESAUCAM NEKAD PAR PARADĪZI.
LAI PAŠI APJĒDZAM: MĒS STIPRI TIKAI KOPĀ.
KĀ BRĪVAS BITES SALDA MEDUS PILNĀ STROPĀ.

TIK VISI KOPĀ, VAIRS NEKAD, NEKAD PA VIENAM,
NEVIENAI PARTIJAI LAI TE VAIRS NEPIELIENAM.
TAD NEŠĶELS MŪS UN ATKAL PIEAUGS PLECS PIE PLECA,
KĀ JAUNA SKANĒS HIMNA MŪSU MĪĻĀ, VECĀ.

DIEVS SVĒTĪS LATVIJU UN VISAS DAUDZĀS TAUTAS,
KAS VIENĀ NELAIMĒ NU CIEŠI KOPĀ KĻAUTAS.
TIK NE PA VIENAM VAIRS, BET VISI VISI KOPĀ,
KĀ BRĪVAS BITES DIEVA TAUTAS DZĪVĀ STROPĀ.

Kaspars Dimiters
/2020-2021/

Avoti:







Informācijas aģentūra
/04.02.2021/

Publicēts iekš DZEJA, Reg.: Latvija | 8 komentāri

Manai Tautai

Vienalga man vai mani redz,
Vai manus vārdus maska sedz;
Es elpu ievelku bez naida –
Nav bail no korupcijas praida.

Kur pazuduši gadi tie –
Post Padomijas aizmirstie,
Kur zudusi ir cilvēcība
Un savstarpēja mīlestība?

Mēs eksistējam baiļu jūgā
Un griežamies kā centrifūgā;
Ko “augšā” teiks, to izdarīsim
Par visu “paldies” pasacīsim.

Tad izklausieties paši sevi
Par to, ko jūti, dzirdi, redzi –
Vai tiešām hipnotiskās varās
Ik vienam katra diena sākās?

Man smeldz, ka valda neticība,
Kas līdzi nāk kā netiklība –
Aiz interneta vietņu rēgiem
Ar melu shēmām integrētiem.

Kaut kas no latvieša mīt mūsos
Nu vairāk mīnusos kā plusos;
Ja taisnību vēl spēj Tu just,
Tad Tevī latvietis vēl pukst.

Par vergu tautu padarīti,
Mums aust ik dienu skumji rīti,
To visu mainīt varam mēs,
Gan vainīgos drīz arestēs!

Tiek solīts visu apmaksāt,
Kas neticami izklausās.
Ir krietns laiks jau pagājis,
Ko Jums tas dzīvē mainījis?

Tik nabadzībā slīgstam mēs
Vien paslēpušies pagultēs –
Ko nesīs Rītdiena vai zinat?
Šķiet pasakām arvien vēl ticat.

Kad visus izindēs mūs lēni,
Gan paši cietīsim, gan bērni,
Par upuriem no genocīda
Lēnām zudīs mūsu tauta.

Tad dzīves lapaspusi šķirsim,
To nedarot, mēs visi mirsim –
Un dodiet savām domām spēku,
Lai Melno spēku uzvarētu!

Sintija Jaunzeme
/28.01.2021/

Informācijas aģentūra
/04.02.2021/

Publicēts iekš DZEJA, Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Apkopojums | Komentēt

Kāpēc nevajag lietot Facebook, Instagram, Twitter un citus negodprātīgus sociālos tīklus

Līdz ar sociālo tīklu parādīšanos dzīve ir ievērojami mainījusies. Sociālie tīkli reāli izmainīja pasauli. Diemžēl ne tikai uz labo pusi. Sociālo tīklu attīstības dinamika rāda, ka tie atstāj nopietnu negatīvu ietekmi uz saviem lietotājiem, tāpēc no cilvēka mentālās un fiziskās veselības, kā arī individuālās attīstības un drošības viedokļa labāk ir būtiski samazināt vai vispār pārtraukt sociālo tīklu lietošanu.

Kāpēc nelietot sociālos tīklus?

1. Atņem brīvo laiku. Sociālie tīkli atņem ļoti daudz brīvā laika. Cilvēki, tā vietā, lai dzīvotu reālu dzīvi un darītu kaut ko lietderīgu, bezmērķīgi un bezjēdzīgi kvern Facebookā, Twitterī vai Instagramā. Tā vietā lai izlasītu grāmatu, kaut ko iemācītos, aizietu ciemos vai satiktos ar draugiem, cilvēki “tup” sociālajos tīklos. Un tāpēc bieži vien daudz ko neuzspēj izdarīt un izjūt nepārtrauktu laika trūkumu.

2. Notrulina. Sociālie tīkli notrulina savus lietotāju un padara tos aprobežotākus. Pieaugušos lēni un pakāpeniski, pusaudžus un bērnus straujāk un pamatīgāk. Tikai notikumu lente ar pārsvarā bezjēdzīgu un trulu saturu, kuru var skrullēt un skrullēt bezgalīgi, vien ir ko vērta. Jau pēc desmit šādas laikpavadīšanas minūtēm rodas “apdullušas mušas” sajūta, bet ja to regulāri dara katru dienu stundām ilgi, tad pat uz pieaugušiem cilvēkiem tas atstāj izteikti negatīvu iespaidu, par bērniem un pusaudžiem nemaz nerunājot. Bet ir jau arī virtuālā surogātkomunikācija cilvēciskas saziņas vietā un vēl lērums piesaistošu bezjēdzību.

3. Neciena savus lietotājus. Tādas sociālo tīklu platformas kā Facebook, Instagram un Twitter neciena savus lietotājus un izturas pret tiem augstprātīgi, nevērīgi, nievājoši, manipulējoši un negodprātīgi. Tās ir izlepušas dēļ sava monopolstāvokļa un milzīgās varas pār lietotājiem, visiem iespējamajiem veidiem mēģina laupīt to brīvo laiku, izspiego lietotājus, manipulē ar tiem un melo, pārdod to personiskos datus, kā “izmēģinājuma trusīšus” izmanto dažādos sociālos eksperimentos, bet sev neērtos prasti cenzē vai bloķē tiem piekļuvi.

4. Individuālā drošība. Savas personiskās informācijas izvietošana publiskā sistēmā rada ļoti nopietnus individuālās drošības riskus. Tos var izmantot (un izmanto) ne tikai noziedzīgi elementi, ne tikai hakeri, ne tikai visāda veida nelabvēļi un skauģi, bet arī visdažādākās komercstruktūras, visu valstu specstruktūras un pašas sociālo tīklu platformas. Cilvēks, kurš izvieto savu personisko informāciju sociālajos tīklos (vārdu, uzvārdu, darba vietu, fotogrāfiju, dzīvesvietu, telefona numuru, paziņu loku, intereses, individuālās īpatnības, paradumus un uzskatus utt.) kļūst viegli ievainojams pret visdažādāko ārējo agresiju. Un visi, kuriem nav slinkums, to arī izmanto.

5. “Pašapkalpošanās” sistēma specdienestu vajadzībām. Sociālie tīkli ir nekas cits kā specdienestu vajadzībām radīta “pašapkalpošanās” jeb neformālas “pašziņošanas” (“pašstučīšanas”) sistēma. Agrāk specstruktūrās bija speciālas individuālās kartiņas, kuras attiecīgi darbinieki aizpildīja un uzturēja, bet līdz ar sociālo tīklu parādīšanos, šī funkcija ir daļēji “outsorcēta” un automatizēta, efektivizējot to darbu un ievērojami paplašinot iespējas. Tagad cilvēki paši norāda par sevi visneiedomājamāko informāciju un to visu var viegli paņemt un apstrādāt.

6. Ārvalstu ietekmes aģenti. Facebook, Instagram, Twitter un citi ārvalstniekiem piederoši sociālie tīkli ir nekas cits kā ārvalstu ietekmes aģenti, kuri rīkojas tās valsts interesēs, kuras ietekmē attiecīgais sociālais tīkls atrodas. Un šī ietekme var būt un bieži vien arī ir nelabvēlīga attiecīgai valstij un konkrētās valsts lietotājiem. Tāpēc jāpārtrauc lietot ārvalstu sociālos tīklus kaut vai tikai patriotisku iemeslu dēļ un aktīvi jāaicina tā rīkoties arī citus līdzpilsoņus.

7. Nopietns drauds bērniem un pusaudžiem. Sociālie tīkli ir ļoti nopietns drauds bērniem un pusaudžiem. Gan to attīstībai (atņem laiku un notrulina), gan personiskai drošībai (personiskas informācijas izvietošana, iespēja jebkuram nepazīstamam lietotājam no jebkuras pasaules malas uzrunāt nepilngadīgo, plašas bērnu “noskatīšanas” iespējas). Tāpēc ne tikai bērni ir jātur cik iespējams tālu no sociālajiem tīkliem, bet pašiem vecākiem nevajag tos lietot, lai nerādītu sliktu priekšzīmi bērniem.

8. Viegli nesankcionēti piekļūt personiskajiem datiem. Sociālajos tīklos ir salīdzinoši viegli piekļūt visiem personiskajiem datiem (arī tiem, kurus lietotājs nav publiskojis). Tā tas ir vispirms tādēļ, ka pašas sociālo tīklu platformas (pirmkārt Facebook) pelna uz saviem lietotājiem un visa cita starpā arī pārdod to personiskos datus. Otrkārt tas ir tādēļ, ka gan paši sociālie tīkli, gan to darbinieki, gan iespējams arī hakeri ir izveidojuši daudzus papildus rīkus, ar kuru palīdzību iespējams nesankcionēti piekļūt sociālo tīklu lietotāju personiskajiem datiem, un šie rīki pietiekami plaši klejo par hakeru forumiem. Katrs, kuram nav slinkums, var tos iegūt un dabūt pilnu piekļuvi slēgtajai sociālo tīklu lietotāju informācijai.

9. Pēta un eksperimentē ar lietotājiem. Sociālo tīklu lietotāji ir visdažādāko pētniecības darbību un sociālu eksperimentu objekti. Sākot no dažādiem lietotāju metadatu pētījumiem un beidzot ar individualizētiem sociālo un individuālo reakciju eksperimentiem.

10. Mēģina “iesmērēt” visādus “draņķus”. Caur sociālajiem tīkliem un izmantojot sociālo tīklu informāciju, cilvēkiem mēģina “iesmērēt” visādus “draņķus”, tai skaitā pašiem cilvēkiem kaitīgus un pat bīstamus.

11. Manipulē ar lietotājiem. Sociālo tīklu platformas (jo īpaši Facebook) ciniski manipulē ar lietotājiem ar mērķi nopelnīt pēc iespējas vairāk naudas, kā arī iegūt pār lietotājiem pēc iespējas lielāku varu. Sociālo tīklu platformu godaprātam nevar uzticēties, tāpēc nevar ticēt to apgalvojumiem un solījumiem. Un tāpēc to lietošana ir jāpārtrauc, līdzīgi kā ir jāpārtrauc jebkādi kontakti ar krāpniecībās un blēdībās pieķertiem indivīdiem.

12. Neuzticami biznesa partneri. Daudzi cilvēki sociālos tīklus izmanto profesionālu motīvu vadīti. Daļa no šiem lietotājiem velta daudz laika un pūliņu, lai izveidotu un labiekārtotu savu sociālo tīklu pasaulīti. Šiem cilvēkiem ir jāņem vērā, ka tādi sociālie tīkli kā Facebook, Instagram un Twitter ir ļoti neuzticams biznesa partneris un ka jebkurā mirklī visi viņu pūliņi var tik izmesti miskastē. Tagad tas notiek politisku motīvu dēļ, bet tik pat labi tas var notikt arī tīri komerciālu motīvu dēļ (kādas lielas korporācijas jauns biznesa projekts, kuram traucē daudzi mazi biznesiņi; konkurentu prasmīga “nostučīšana” vai sociālo tīklu moderatoru korumpēšana; tehniskas izmaiņas, kuru rezultātā tiek ierobežotas būtiskas iespējas vai zaudēti dati utt.). Tāpēc tiem, kuri sociālos tīklus izmanto profesionāli, kā minimums būtu labi lūkoties pēc alternatīvām, kuras paralēli ir jāattīsta un jāuztur (lai nebūtu kritiska atkarība no Facebook, Instagram, Twitter). Bet vēl labāk vispār spēt iztikt bez šo sociālo tīklu izmantošanas.

Ko darīt?

Pārstāt izmantot sociālos tīklus (pirmkārt, Facebook, Instagram un Twitter). Ja negribas rīkoties radikāli, var vienkārši pārstāt tos lietot. Lai konti stāv neizmantoti. Vienīgi personisko informāciju būtu ieteicams izdzēst vai izmainīt. Bet vislabāk vispār izdzēsties no sociālajiem tīkliem un nekad vairs tur neatgriezties. Dzīve uzreiz kļūs vieglāka un patīkamāka, parādīsies daudz brīva laika.

Informācijas aģentūra
/28.01.2021/

Publicēts iekš FACEBOOK DESTRUKCIJAS, Kat.: Sadzīve, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Speciālisti: Piesārņots gaiss palielina nāves no COVID19 iespējamību

Vācu zinātnieki ir konstatējuši, ka piesārņots gaiss palielina nāves no COVID19 risku. Pie tam gaisa kvalitāti var maitāt ne tikai rūpnieciskie izmeši, bet arī vienkārši putekļi dzīvoklī.

Gaisa kvalitāte var ievērojami ietekmēt koronavīrusa infekcijas slimības gaitu, pastāstīja ārsts Maksims Judičevs (Максим Юдичев): “Plaušām, kuras jau tā ir noslogotas slimības gaitā, daudz vieglāk ir strādāt tīrā gaisā. Pretējā gadījumā spēki ir jātērē filtrācijai”.

Iepriekš (2020.gada aprīlī) par to ziņoja zinātnieki no Martina Lutera universitātes Halles pilsētā, Vācijā. Pēc viņu veiktā pētījuma datiem, trijos Vācijas reģionos, kur agrāk tika fiksēts kaitīgo vielu īpatsvars gaisā, nāves gadījumu skaits no COVID19 arī bija augsts. Jarons Ogens (Yaron Ogen) salīdzināja datus par gaisa piesārņojumu ar informāciju par COVID19 letalitātes rādītājiem Itālijā, Francijā, Spānijā un Vācijā. Izrādījās, ka tajos rajonos, kur ir augsts slāpekļa dioksīda līmenis (visizplatītākā gaisu piesārņojošā viela), mirstības no COVID19 rādītājs ir ievērojams.

Ogens norādīja, ka slāpekļa dioksīds traumē cilvēka elpceļus, veicinot visdažādāko respiratoro slimību rašanos, kā arī rada asins sastāva izmaiņas, kas var izraisīt sirds – asinsvadu slimības.

Par svaiga gaisa svarīgumu pandēmijas laikā stāsta arī Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Apkārtējās vides, klimata un veselības aizsardzības departamenta direktore Marija Neira (Dr. Maria Neira, WHO): “Ir acīmredzams, ka, ja jūsu plaušas, kuras ir SARS-CoV-2 galvenie ieejas vārti, jau ir traumētas un ievainotas dēļ piesārņota gaisa, palielinās risks attīstīt slimību smagākā formā, tāpēc, ka jums ir mazāka aizsardzība.”

Papildus Maksims Judičevs uzsver, ka gaisu piesārņo ne tikai rūpnieciskie izmeši: “Piemēram dzīvoklī gaiss var kļūt piesārņots, ja māja nav tīrīta. Jā, gaisa attīrītājos nav īpašas nepieciešamības, bet mitro uzkopšanu, izmantojot sadzīves dezinfekcijas līdzekļus, gan ir jāveic vismaz divas – trīs reizes nedēļā. Par to plaušas tikai pateiks “paldies”. Bet, ja mājās ir COVID19 slimnieks, tad mitrā uzkopšana ir jāveic katru dienu.”

/22.01.2021/

Avoti:
https://www.gazeta.ru/social/2021/01/22/13450982.shtml
https://pressemitteilungen.pr.uni-halle.de/index.php?modus=pmanzeige&pm_id=3259

[Šai sakarā jānorāda, ka nepareiza un ilgstoša sejas masku lietošana ir salīdzināma ar piesārņota gaisa ieelpošanu, tāpēc nav jābrīnās, ka Latvijā (līdzīgi kā iepriekš citās valstīs), pēc sejas masku obligātas valkāšanas noteikšanas, strauji palielinājās gan saslimstības ar COVID19 skaits, gan arī COVID19 letalitātes rādītāji.]

Informācijas aģentūra
/28.01.2021/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Medicīna, Reģ.: Krievija, Veids: Ziņa | Komentēt

Re:Baltica/Re:Chek izplata nepatiesu informāciju, ka vakcīnas pret COVID19 esot izgājušas testēšanas 2. un 3. fāzi.

Vakcinācijas pret COVID19 propagandas dēļ, Latvijas publiskajā telpā ir izplatīta nepatiesa informācija par COVID19 vakcīnu gatavības pakāpi, apgalvojot it kā šīs vakcīnas (tai skaitā Pfizer-BioNTech mRNA vakcīna) esot izgājušas obligāti nepieciešamās trīs pētījumu (testēšanas) uz cilvēkiem fāzes. Šādu informāciju visa cita starpā izplatīja arī deklaratīvie faktu aizstāvji Re:Baltica/Re:Chek. Bet izrādās tas neatbilst patiesībai un plaši tiek izplatīta kā minimums nepatiesa informācija.

03.12.2021, noliedzot apgalvojumu, ka vakcīnas pret COVID19 “nav izgājušas nekādas fāzes, ne pirmo, ne otro, ne trešo, lai to varētu potēt pa labi, pa kreisi”, Re:Baltica/Re:Chek raksta: “ASV un Eiropas Savienībā reģistrācijas procesu uzsākušas kompāniju Pfizer, Moderna un AstraZeneca vakcīnas. Visas no šīm vakcīnām izgājušas trīs pētījumu fāzes.

Tai pat laikā saskaņā ar The New York Times koronavīrusa vakcīnu trekeri, kurā ir norādīta katras vakcīnas pašreizējā gatavības stadija, un statusi tiek regulāri atjaunoti, Pfizer-BioNTech un AstraZeneca vakcīnas atrodas testēšanas 2. un 3.fāzē, bet Modernas vakcīna atrodas testēšanas 3.fāzē.

Līdzīgu informāciju par Pfizer-BioNTech vakcīnu var atrast arī ASV Nacionālā Veselības institūta (NIH) klīnisko pētījumu mājaslapā, kur ir norādīts, ka Pfizer-BioNTech COVID19 vakcīnas plānotais 2. un 3. fāzes beigu datums ir tikai 2023.gada 31.janvāris.

Tieši tas pats izriet no ASV Pārtikas un zāļu pārvaldes (Food and Drug Administration, FDA) dokumentiem, kur visa cita starpā ir skaidri pateikts, ka šī vakcīna nav apstiprināta, bet tai ir piešķirtas ārkārtas izmantošanas tiesības, un ka ar šo faktu obligāti ir jāiepazīstina katrs cilvēks, kurš tiek vakcinēts.

Visbeidzot no Eiropas medicīnas aģentūras (EMA) mājaslapas izriet, ka Pfizer-BioNTech vakcīna nav apstiprināta, bet tai ir piešķirts speciāls izplatīšanas statuss, kurš ļauj to lietot, neskatoties uz visu nepieciešamo pētījumu fāžu neiziešanu.

Tas nozīmē, ka visi cilvēki, kuri tiek vakcinēti ar Pfizer-BioNTech vakcīnu, piedalās šīs vakcīnas testēšanas 2. un 3.fāzē (ar Modernu vakcinētie – 3.fāzē). Tas pats par sevi iespējams varētu arī nebūt negatīvi vērtējams fakts, ja visi vakcinētie cilvēki to tik tiešām apzinās un vakcinējas no brīva prāta, par ko ir pamats šaubīties dēļ valdības uzkurinātās vakcinēšanās histērijas un dēļ mediju izplatītās nepatiesās informācijas par visu testēšanas fāžu iziešanu. Kā galvenos vaininiekus šajā Latvijas sabiedrības maldināšanas gadījumā jāmin tieši Re:Baltica/Re:Chek, jo viņi pietiekami agresīvi vēršas pret katru, kura izteikumi Re:Baltica/Re:Chek dāmām un viņu uzticības personām šķiet nepatiesi vai nepareizi.

Mediju daļējam attaisnojumam jāmin fakts, ka šīs nepatiesās informācijas avots ir paša Pfizer-BioNTech manipulatīvs paziņojums, kuru momentāni izplatīja visas pasaules mediji. Bet tas nekādi neatceļ mediju un jo īpaši Re:Baltica/Re:Chek vainu kā minimums nekompetencē, jo faktus taču ir jāpārbauda.

Savukārt, ņemot vērā to, ar kādu uzstājību Re:Baltica/Re:Chek aizstāv Pfizer-BioNTech mRNA vakcīnu pat pēc tam, kad oficiāli ir apstiprināti nāves gadījumi pēc tās injicēšanas, var pamatoti pieņemt, ka Re:Baltica/Re:Chek papildus piestrādā kā vakcīnu ražotāju “publisko attiecību” pakalpojumu sniedzēji un informatīvie piesedzēji (tā tas vismaz izskatās). Diemžēl daudziem cilvēkiem (tai skaitā mediķiem) šāda veida nepatiesas informācijas izplatība var ļoti dārgi maksāt, jo runa iet par viņu veselību un pat dzīvību.

Avoti:

https://clinicaltrials.gov/ct2/show/NCT04368728
https://www.fda.gov/media/144412/download
https://www.fda.gov/media/144414/download
https://www.ema.europa.eu/en/news/ema-receives-application-conditional-marketing-authorisation-covid-19-mrna-vaccine-bnt162b2

Gaiļezera feldšerei nav taisnība – vakcīnas ir pārbaudītas, maskas nenogalina un par Covid-19 pacientu bērēm nemaksā

Informācijas aģentūra
/28.01.2021/

 

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Medicīna, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Fabula par suni un zirgu. Par ierēdni un cilvēkiem.

Ivana Krilova fabula “Suns un zirgs”

Pie viena lauksaimnieka kalpojot,
Suns ņēmās zirgu noniekot.
– Lūk, – saka Poģis, – kas par lielu kungu!
Es neskumtu, ja tevi padzītu ar rungu.
Liels nopelns art vai vest!
Par tavu mākslu cits nekas nav zināms;
Vai esi tu ar mani salīdzināms?
Ne brīdi man nav vaļas mieru mest:
Pa dienu ganāmpulks ir manā uzraudzībā,
Un naktī māju sargāju.
– Jā, – atbild zirgs, – tas viss ir patiesība;
Bet tomēr, ja es neartu,
Ko tad tu šeit gan sargātu?

***

Mūsdienu novērojums: Ierēdnis un cilvēki

Kopā vienā valstī dzīvojot,
Jurists ņēmās ļaudis noniekot.
– Lūk, – saka ierēdnis, – kas katrs nu par lielu kungu!
Es neskumtu, ja visus slānītu ar rungu.
Liels nopelns vieglus darbus veikt!
Par ļaužu mākslu cits nekas nav zināms;
Vai maz ar viņiem esmu salīdzināms?
Ne brīdi man nav vaļas mieru mest:
Pa dienu viss ir manā uzraudzībā,
Un arī naktī valsti sargāju.
– Jā, – redz cilvēki, – valsts pārvaldē nav saprašanas;
Ja ļaudis valstī nebūtu,
Ko tad tie politiķi darītu?

Informācijas aģentūra
/28.01.2021/

Publicēts iekš DZEJA, Kat.: Kultūra, Reģ.: Krievija, Veids: Apkopojums | Komentēt

Trampisms liberālās diktatūras apstākļos

Trampa sekotāji Amerikā, kā arī daudzi ārvalstu novērotāji, pilnīgi pareizi norāda: kreisi-liberālais apvērsums, kurš pie varas ASV noveda Baidena komandu, ir nevis labēji-konservatīvā rūpnieciskā kapitāla cīņas noslēgums ar kreisi-liberālo transnacionālo oligarhisko finanšu kapitālu, bet gan tikai šīs cīņas sākums. Tā tas ir ne tikai attiecībā uz ASV. Šī cīņa pāris desmitgažu laikā (un varbūt pat ilgāk) noteiks pasaules tendences, līdzīgi kā pēc 1945.gada to noteica padomju un amerikāņu sistēmu pretstāve.

Un atkal, līdzīgi kā 1940-os – 1960-os gados, ASV Krievijai un Ķīnai ir ne tikai politekonomiskais konkurents (kā tas bija starp 1990-o un 2021-o gadu), bet arī ideoloģiskais pretinieks. Krievija un Ķīna ir konservatīvisma un tradicionālisma flagmaņi, kas būvē savu varenību, balstoties uz reālās ekonomikas sektoru, kā arī uz stipru valsti – birokrātisku republiku – likuma valsti, kurā dominē pārvaldes aparāts, kurš nodrošina vienotu likuma piemērošanu visā savā teritorijā un attiecībā uz visām sociālajām grupām.

ASV pirms Trampa bija transnacionālās finansu oligarhijas bastions, kurš ideoloģiski balstījās uz kreisi-liberālo populismu ar tā teroristiskās tolerances (attiecībā pret normu) teoriju, minoritāšu diktatūru un valsts lomas samazināšanu, kura izrādās nespējīga pielietot likumu visā savā teritorijā un attiecībā uz visām sociālajām grupām.

Vieniem drīkst dedzināt mājas, veikalus, policijas iecirkņus, laupīt un slepkavot civiliedzīvotājus, bet citiem nedrīkst pat izteikt neapmierinātību sociālajos tīklos un plašsaziņas līdzekļos. Tramps neveiksmīgi mēģināja cīnīties ar šīm tendencēm. Pēc Trampa Baidena komanda grasās atspēlēt visu atpakaļ un pat pastiprināt minoritāšu teroristisko diktatūru, kas iznīcina amerikāņu valstiskumu un tā vietā rada brīvu medību zonu finansu kapitāla oligarhijai.

Tas ir dabīgi, ka desmitiem miljonu vakardienas Trampa piekritēju nevar samierināties ar situāciju, kad viņi paši savā valstī pēkšņi ir kļuvuši pat ne par trešās šķiras pilsoņiem, bet vienkārši nevēlamiem elementiem, kurus ir jāpāraudzina, jāizolē un perspektīvā jāiznīcina. Daudzi no viņiem vēlas cīnīties un ir gatavi tai skaitā arī uz spēka pielietošanas akcijām. Viņiem ir nepieciešams līderis un viņi mēģina saprast vai Tramps gribēs un varēs būt par šādu līderi.

“Ļevaku” oligarhiskā liberālisma pretinieki pārējā pasaulē ar interesi vēro mazākā mērā Trampa likteni, cik tās sabiedriskās kustības likteni, ko pēdējos gados sāka saukt par trampismu, tas ir uz amerikāņu labēji-konservatīvās pretošanās kustības likteni. No tā, cik šī pretestība būs aktīva, ir atkarīgs vai izdosies baidenītus sasaistīt ar Amerikas iekšējām problēmām un daudzmaz mierīgi attīrīt no “ļevaku” oligarhiskās zarazas pārējo pasauli, ne pārāk pievēršot uzmanību cīniņiem ASV iekšienē.

Vai arī galvenie spēki būs jāvelta, pacificējot amerikāņu provokācijas, kuras būs vērstas uz transnacionālā finansu kapitāla ietekmes paplašināšanos, balstoties uz kreisi-oligarhiskajām liberālajām partijām.

ASV medijos izskanēja ziņa, ka Tramps it kā šaurā lokā esot apspriedis iespēju radīt Patriotisko partiju ar sevi priekšgalā. No tā daļa amerikāņu un ārvalstu ekspertu secināja, ka kreisi-liberālo pučistu gāztais prezidents negrasās padoties un mēģinās kļūt par pretošanās kustības līderi. Tas nebūtu slikti, bet ir šaubīgi momenti.

Pirmkārt, Trampu tik tiešām atbalsta liela daļa “republikāņu” vēlētāju, bet daudzkārt mazāka daļa Republikāniskās partijas esteblišmenta. Ja viņš aizies no partijas, iniciējot tās šķelšanos, nav skaidrs cik daudz vēlētāju aizies līdz ar viņu.

Tādējādi, mēģinājums radīt jaunu partiju novājinās antioligarhiskos labēji-konservatīvos spēkus gan Republikāniskās partijas iekšienē (no kuras aizies radikāli noskaņotākā aktīva daļa), gan arī kopumā ASV, jo labēji-konservatīvais elektorāts tiks sadalīts pa divām (vai pat vairāk) partijām, katra no kurām būs vājāka nekā šodienas Republikāniskā partija.

Vai tas nozīmē, ka ideja izveidot jaunu partiju ir slikta? Nē, tas to nenozīmē. Vienkārši iniciatīvai sašķelt Republikānisko partiju ir jānāk nevis no trampistu vairākuma, bet gan no kreisi-liberālajiem pagrīdniekiem Republikāniskās partijas rindās. Tad viņi (“republikāņi” – nodevēji) būs vainīgi un iespējams pat izdosies no tiem atbrīvoties, izmetot no partijas un neradot jaunu.

Savukārt, ja pēc valsts apvērsuma, “ļevaki” veiks apvērsumu arī Republikāniskajā partijā, tad konservatori būs spiesti radīt jaunu politisku spēku, kura pirmais uzdevums būs apglabāt Republikānisko partiju kā konkurentu, kurš pretendē uz daļu no elektorālā lauka, un tikai pēc tam cīnīties ar baidenītu diktatūru.

Otrkārt, līdz ar Trampa izbraukšanu no Baltā nama viņa impīčmenta draudi nav mazinājušies. “Demokrāti” var censties to pabeigt tieši tādēļ, lai bloķētu gāztā prezidenta politisko aktivitāti. Mēģinājumi samainīt Trampa impīčmentu pret Baidena impīčmentu, ko iniciēja daļa “republikāņu”, nez vai izdosies. Kreisi-liberālais vairākums var bloķēt Baidena impīčmentu ja ne apspriešanas stadijā, tad maksimums balsošanā Pārstāvju palātā, kur “ļevakiem” ir stabils vairākums.

Savukārt Trampam viss izskatās ne tik cerīgi, jo apvērsuma gaitā baidenīti sagrāba ne tikai Balto namu, bet arī kontroli pār Senātu. Protams, viņiem var būt problemātiski savākt 2/3 senatoru balsu, bet, kā rāda prakse, “ļevaki” nesmādē nekādus līdzekļus spiediena izdarīšanai uz oponentiem, bet “republikāņi” nebūt nav gatavi upurēties Trampa labā. Tāpēc Trampam otrais impīčments var izrādīties daudz bīstamāks par pirmo.

Savukārt, ja impīčments izdosies, tad ne par kādu politisko darbību vairs nebūs runa – Tramps vienkārši vairs nevarēs balotēties. Pat vairāk, impīčmenta izdošanās gadījumā pret viņu varēs ierosināt (un visdrīzāk arī ierosinās) krimināllietu. Kā rāda Trampa 2016.gada priekšvēlēšanu štāba pārstāvju notiesājošā prakse, viņu par izdomātiem iemesliem var notiesāt uz gadiem 15 – 20, kas viņa gadījumā būs mūža ieslodzījums. Ja varu sagrābušie baidenīti sajutīs no Trampa briesmas, viņi centīsies iet tieši pa šo ceļu.

Treškārt, pēdējā laikā daudzi smejas par “Baidena mūmiju”, kura ir ienesta Baltajā namā. Baidenam ir 78 gadi. Trampam ir 74 un jūnijā paliks 75. Pēc četriem gadiem, kad viņš teorētiski varēs balotēties (ja varēs), arī viņam paliks 78 gadi un viņš tuvosies savai 79 gadu jubilejai. Tātad konservatoriem jau šodien ir jādomā vai Tramps, ja viņš paliks to līderis, spēs pildīt savu līdera funkciju pēc četriem gadiem. Pie tam ir skaidrs, ka uz to laiku cīņa starp konservatoriem un “ļevakiem” būs pašā karstumā, tāpēc līdera iespējamais vecuma vājums var kļūt par kritisku vājuma vietu visai kustībai.

Tātad ir redzams, ka pret konservatoru ilgtermiņa likmēm uz Trampu ir kā minimums trīs argumenti: iekšpartejiskais, juridiskais (iespējamais impīčments) un vecuma.

Vai tas nozīmē, ka trampistiem pašreiz nevajadzētu atbalstīt Trampu? Nē, tas to nenozīmē. Kā reiz otrādi – viņiem tas ir jādara. Tikai neatkarīgi no Trampa personiskajiem nopelniem un vēlēšanās turpināt cīņu (ja tā viņam būs, jo nevar izslēgt, ka Tramps, paļaujoties uz personiskās drošības garantijām no cīņas atsakās), trampisti nevar likt uzsvaru uz Trampu kā vienīgo prezidenta kandidātu, neatkarīgi no tā vai viņi turpinās darbu Republikāniskās partijas ietvaros vai arī izveidos jaunu Patriotisko partiju.

Viņiem nepieciešams atrast Trampam daudz jaunāku kā viņš un daudz radikālāku līdzgaitnieku un ātri tas jāpopularizē, nostādot vienā līmenī ar Trampu. Ja Tramps izvilks līdz nākamajām vēlēšanām labā veselības stāvoklī, tad viņa līdzgaitnieks ies pie tā par viceprezidentu, bet ja ar Trampu kaut kas notiks, tad viņš izvirzīsies par prezidenta kandidātu.

Šāds cilvēks ir jāmeklē starp labējiem radikāļiem, nekautrējoties no tā radikālisma. Nepieciešamības gadījumā var aizvākt viņa parāk radikālo retoriku (“nomainīt freču uz fraku”), bet idejiski un iekšēji šim cilvēkam ir jābūt gatavam ieņemt daudz radikālāku pozīciju, kādu ieņēma Tramps. Un par to ir jāzin visiem. Tas saturēs “ļevaku” pārāk spēcīgus uzbrukumus Trampam, lai neizlaistu uz scēnas viņa radikālāko pēcnācēju, bet trampistiem tas ļaus aktivizēt galējos labējos.

Labējam centram nevajadzētu kautrēties no savienības ar galējiem labējiem. Tagad jau tāpat fašistizējošie “ļevaki” visus labējos sauc par fašistiem, lai gan lielākais vairums mūsdienu galējo labējo no fašisma ir krietni tālu. Bez tam “ļevaki” jau sen ir noslēguši savienību ar kreisajiem radikāļiem un izmanto to kaujiniekus pret saviem politiskajiem oponentiem. Ja labējais centrs nepievilks galējos labējos pie sevis, tas, pirmkārt, izrādīsies klibs uz abām kājām, bet, otrkārt, agri vai vēlu daļu no tiem savāks “ļevaki”.

Tādējādi trampistu uzdevums nav nostalģēt par Trampu, bet gan kopā ar viņu vai par spīti viņam nostiprināt savas pozīcijas politiskajā centrā, izspiežot no turienes “ļevakus” un cenšoties tos marginalizēt galējajā kreisajā flangā, kā arī izplesties pa labi līdz maksimāli iespējamajām robežām (izslēdzot tikai nu pavisam ekstrēmistiskus radikāļus).

Bet galvenais – paplašināt līderu soliņu, lai nākamreiz (ja viņiem vēlreiz izdosies nonākt pie varas) viņu līderis nebūtu atkarīgs no vecā partejiskā esteblišmenta un varētu paļauties uz spēcīgu domubiedru komandu.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts
/22.01.2021/

Avoti:
https://cont.ws/@ishchenko/1894491
https://ukraina.ru/opinion/20210121/1030308326.html

Informācijas aģentūra
/28.01.2021/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Komentēt

Par notikumiem ASV: Baidenu ieceļ par prezidentu, sākas masveida politiskās represijas un cenzūra

Līdz ar Džozefa Baidena inaugurāciju ir noslēgusies ASV Demokrātu partijas četrus gadus ilgā cīņa par formālo varu Amerikas Savienotajās Valstīs. Šai cīņā Demokrātu partija izmantoja jebkurus līdzekļus, tai skaitā birokrātiska, informatīva un cita veida diversijas, sev nevēlamo valsts amatpersonu izspiegošanu, sabotāžas, oponentiem un viņu ģimenes locekļiem adresētus fiziskās izrēķināšanās draudus, oponentu nomelnošanu un apmelošanu publiskajā telpā, informatīvo teroru, nekārtību un bruņotas sacelšanās organizēšanu, oponentu fizisku ietekmēšanu un pat slepkavības.

Tas viss beidzās ar pietiekami brutālu un vāji maskētu ASV prezidenta (un daļēji arī Kongresa) vēlēšanu rezultātu viltošanu, kam sekoja provokatīva Kapitolija ieņemšana “Reihstāga dedzināšanas” stilā, kas “demokrātiem” ļāva nostiprināt savu formālo panākumu, uzsākt masveida politiskās represijas un sākt atklātas cenzūras praktizēšanu. Lai gan “demokrāti” ir it kā uzvarējuši, bet Donalds Tramps pilnībā zaudējis, tās nav beigas, bet tikai sākums – destruktīvu un baisu procesu sākums: pirmkārt un sākumā Amerikas Savienotajām Valstīm, pēc tam ASV sabiedrotajiem un visbeidzot visai pasaulei, tai skaitā arī ASV ģeopolitiskajiem konkurentiem. Līdz ar šādu “demokrātu” uzvaru ASV atklāti un strauji sāk pārvērsties par Mordoru, kura pasaules totalitārai paverdzināšanai ir apņēmības pilna apvienot visus tumsas spēkus.

Īsumā par notikušo

1. Tas, kas norisinājās ASV, ir nekas cits kā valsts apvērsums, uz kuru Demokrātiskā partija gāja un kam rūpīgi gatavojās četrus gadus. Attiecīgi Džozefs Baidens un viņa komanda ir valsts varas uzurpatori (lai gan pats Baidens šai visā kompānijā iespējams ir viens no pozitīvākajiem personāžiem).

2. Tā kā ASV prezidenta vēlēšanas tika viltotas pietiekami atklāti, tā kā par Donaldu Trampu nobalsoja vairāk kā 74 miljoni amerikāņu (bet par Baidenu mazāk), tā kā lielākā daļa Trampa vēlētāju ir pārliecināti, ka vēlēšanas tika viltotas, tā kā katram amerikānim kopš mazotnes tiek ieborēta hipertrofēta lepošanās ar ASV Konstitūciju un ASV demokrātiju, tā kā ASV Konstitūcijā ir pausts uzskats, ka katrai tautai ir tiesības un pienākums sacelties pret netaisnīgām valdībām, tā kā katram amerikānim kopš mazotnes tiek ieborēts, ka viss ir viņa paša rokās un par savu laimi un savu valsti ir jācīnās, nekad nepadodoties, un tā kā ASV pilsoņiem uz rokām ir liels daudzums šaujamieroču, ASV tuvākajā laikā ir prognozējami ļoti asi iekšpolitiskie konflikti, kuri visdrīzāk izvērtīsies atklātās bruņotās sadursmēs, kas iespējams var izvērsties arī pilnvērtīgā pilsoņu karā.

3. Donalds Tramps, uzvarot vēlēšanās, zaudēja cīņu par varu, pirmkārt, sava patriotisma, mīlestības uz Ameriku, savas mērenības, savu amerikānisko un demokrātisko vērtību dēļ. Otrkārt, Trampu visu viņa prezidentūras laiku pietiekamā apjomā neatbalstīja un izšķirošajā brīdī atklāti nodeva liela daļa no Republikāniskās partijas politiskajiem funkcionāriem. Treškārt, pats Tramps nobijās “šķērsot Rubikonu” pat tad, kad “demokrāti” atklāti nodemonstrēja, ka to jau ir izdarījuši, līdz ar to arī Donalds Tramps nodeva savus vēlētājus, kuriem uzreiz pēc vēlēšanām pilnīgi pareizi teica “ja mēs nelikvidēsim šo drausmīgo krāpšanos (…) tad mums vairs nebūs valsts”, kā arī “viņi grib, nevis atbrīvoties no manis, bet gan atbrīvoties no mums visiem”, bet pēc tam pats neko lietas labā neizdarīja, un pēc Kapitolija ieņemšanas provokācijas vispār nobijās un gan asi nosodīja notikušo, nenorādot uz provokācijas elementu, gan arī mierīgi nodeva varu valsts varas uzurpatoriem.

4. Tā kā liela daļa Republikāniskās partijas politiķu atklāti un visiem acīmredzami nodeva gan Trampu, gan savus vēlētājus un tā kā Demokrātiskai partijai ir gan iespēja, gan vēlme uz visiem laikiem likvidēt savu mūžseno politisko konkurentu, Republikāniskās partijas izredzes saglabāties kā ievērojamam politiskam spēkam ir pietiekami mazas. “Demokrātiem” tagad kā politiskie oponenti ir nepieciešami maksimāli paklausīgi un bezzobaini “klēpju sunīši”, bet “republikāņu” tautas masas alkst pēc cik iespējas enerģiskiem un nesamierināmiem līderiem, kuri nebaidīsies vadīt atklātu cīņu pret varas uzurpatoriem. Attiecīgi līdzšinējie “republikāņu” politiķi nevienam vairs nav vajadzīgi un Republikāniskai partijai ir visas izredzes pārvērsties par “demokrātu” kontrolētu sīkpartiju, kurai nebūs nekādas elektorālas un sociālas bāzes.

5. Tā kā Demokrātiskā partija pie varas atgriezās valsts apvērsuma ceļā un ASV pilsoņu vairākums viņus neatbalsta un ir radikāli noskaņots pret varas uzurpatoriem, Demokrātiskās partijas stāvoklis ir nedrošs un nestabils. Viņi pamatoti baidās par savām spējām noturēties. Šī vājuma un baiļu dēļ “demokrāti” ir uzsākuši masveida politisko teroru pret saviem politiskajiem pretiniekiem (apsūdzības terorismā par savā vairumā miermīlīgu un kulturālu pastaigāšanos pa Kapitoliju, aresti, publiski aicinājumi izrēķināties, atlaišana no darba, informatīva vajāšana), ko grasās tikai pastiprināt. Tādēļ arī “demokrāti” ir uzsākuši praktizēt tiešu un atklātu cenzūru, pagaidām tikai sociālajos tīklos (politisko oponentu masveida “izmešana” no sociālajiem tīkliem, nevēlamo video bloķēšana vai dzēšana, alternatīvo sociālo tīklu platformu slēgšana), bet izskan jau aicinājumi šo praksi paplašināt un izvērst. Un viņi to darīs. Sākumā Amerikas iekšienē par iekšpolitiskiem jautājumiem, bet pēc tam, ja nesastaps pretspēku, arī starptautiski.

6. Tā kā cenzūra ir tiešā pretrunā ar ASV Konstitūciju, kura to aizliedz, un tā kā katrs amerikānis kopš mazotnes ir audzināts lepoties ar amerikānisko vārda brīvību, “demokrātu” praktizētā cenzūra ne tikai papildus satracina jau tā nokaitinātās “republikāņu” masas, bet arī kalpo kā pierādījums tam, ka viņiem ir taisnība un ka pret “demokrātiem” ir jācīnās visiem iespējamajiem līdzekļiem. Līdz šai atziņai “republikāņu” masas tika vestas jau sākot ar BLM grautiņiem. Tad tika viltotas vēlēšanas un tika uzskatāmi parādīts, ka ar politiskiem līdzekļiem “republikāņi” pie varas nekad vairs netiks pielaisti. Pēc tam tiesās atklāti tika ignorēti neapgāžami vēlēšanu viltošanas pierādījumi, parādot, ka “republikāņi” uz tiesisku sistēmu arī vairs var necerēt. Un tagad sākas politiskās represijas un cenzūra. Atliek tikai sagaidīt masveida linča tiesu un slepkavību sākumu, par ko “demokrāti” ar BLM aktīvistiem priekšgalā jau atklāti runā. Situācija veidojas tāda, ka vai nu “republikāņi” sāks aktīvu bruņotu pretestību, cīņu par savu valsti un savām vērtībām, vai arī “republikāņu” masas tiks noslīcinātas asinīs un ASV izveidosies neoliberālais totalitārisms.

7. Cenzūras praktizēšana rada vēl vienu teju vai nāvējošu efektu. Ja iespēja brīvi izteikties ļauj piesaistīt publiku, dod iespēju to uzrunāt un ļauj “nolaist tvaiku” diskusijās, tad, sākot praktizēt cenzūru, šie sociumu stabilizējošie mehānismi pārstāj strādāt. Pie tam rodas efekts, kad masas vairs absolūti netic oficiālai informācijai. “Republikāņu” masas jau sen pilnīgi netic “demokrātu” medijiem, bet līdz šim saglabājās kaut kāda uzticība sociālajiem tīkliem kā sava veida medijiem. Tagad arī tiem “republikāņi” vairs netic. Tas nozīmē, ka “demokrāti” kā valdošā partija zaudē faktisko informatīvo kontroli pār lielāko daļu savas valsts iedzīvotāju. “Republikāņu” vairākums noticēs vienalga kam, tikai ne “demokrātu” politiķiem un medijiem. Tā pati par sevi jau ir bīstama situācija, bet ņemot vērā iepriekš minēto, tas ir īpaši kritiski.

8. Sociālo tīklu sāktās cenzūras dēļ ASV ir sākusi iznīcināt vienu no saviem globālās dominēšanas instrumentiem. Pēc tā, ko Twitter izdarīja ar Donaldu Trampu, kurš faktiski bija aktīvs Twitter reklamētājs, šī kompānija jau ir norakstāma. Bet arī Facebook un pat Google sev ir radījuši problēmas, kuras radīs nopietnus to turpmākas attīstības ierobežojumus, jo ļoti lielam cilvēku skaitam tika uzskatāmi parādīts, ka šīm kompānijām nevar uzticēties, tāpēc rodas ļoti liels pieprasījums pēc alternatīvām, kuras tādā vai citādā veidā agri vai vēlu tomēr tiks apmierinātas. Ar to ir sācies ne tikai Facebook ēras beigu sākums, bet ASV dominēšanas sociālo tīklu industrijā beigu sākums. Šī procesa politiskās sekas ir amerikāņu spēju mazināšanās t.s.”oranžo revolūciju” organizēšanas ziņā, kurās nozīmīga loma bija tieši sociālajiem tīkliem. Pie tam šādus valsts apvērsumus parasti realizēja tieši “demokrāti”. Tagad viņi sākumā to nevarēs veikt tik efektīvi kā agrāk, bet pēc kāda laika šis instruments amerikāņiem pilnībā būs zudis.

9. Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ “demokrātiem” izdevās veikt valsts apvērsumu, ir apstāklis, ka pietiekami liels daudzums viņu politisko pretinieku kļūdaini domāja, ka Demokrātiskai partijai rūp Amerikas Savienoto Valstu liktenis, ka “demokrāti” ir citādāki, nepareizāki, bet tomēr ASV patrioti. Tā ir ļoti liela un liktenīga kļūda. Patiesība ir tāda, ka “demokrātiem” un vispār jebkuriem neoliberāļiem absolūti nerūp tās valsts liktenis, uz kā rēķina tie eksistē un kurā dzīvo. Sava valsts viņiem labākajā gadījumā ir pilnīgi vienaldzīga, bet visbiežāk tie ir gan savas valsts, gan jebkuras citas valsts ienaidnieki. Neoliberāļi ir gatavi iznīcināt jebkuru valsti un jebkādu pārvaldes aparātu, un ar prieku to arī dara. Līdz šim ASV “demokrāti” tā izrīkojās ar citām valstīm, bet ASV iekšienē viņu destruktīvās tieksmes saturēja pietiekami spēcīgās Republikāniskās partijas politiskās pozīcijas. “Republikāņi” pilnīgi nenovērtēja šo “demokrātiem” raksturīgo valstiskuma nihilismu un tāpēc kļūdaini pieņēma, ka viņi nepārkāps noteiktas sarkanās līnijas, kuras var nodarīt lielu kaitējumu Amerikas valstiskai sistēmai. Bet “demokrāti” tieši to visu laiku arī darīja un tieši tāpēc guva pagaidu uzvaru. Un viņi turpinās rīkoties līdzīgā garā, noārdot ASV valstiskumu (kad nostiprināsies, arī ASV sabiedroto valstiskumu). Kad amerikāņu birokrātu slānis to beidzot sapratīs, tad “demokrātiem” var rasties lielas problēmas, ja vien nebūs jau par vēlu.

10. No visa iepriekš minētā izriet, ka Amerikā pastāv ļoti nopietni separātisma draudi. ASV var sadalīties divās daļās (piekrastēs un vidienē), kuras var sākt pilna mēroga savstarpēju karu. Pēdējais mēģinājums tiesiskā ceļā apstrīdēt viltotos vēlēšanu rezultātus bija Teksasas štata vēršanās ASV Augstākajā tiesā, kuru oficiāli atbalstīja vēl 17 štati. Pēc tam izskanēja paziņojumi par nepieciešamību izveidot Konstitūcijas aizstāvēšanas Konfederāciju. Savukārt pēc Kapitolija ieņemšanas provokācijas “demokrāti” sāka apspriest nepieciešamību “atbrīvot” apspiestos “republikāņu” štatus. Teksasā ar jaunu sparu ir uzliesmojušas separātiskās tendences un šai virzienā pietiekami nopietni sāk lūkoties arī Floridas vadība. Kādam tikai jāsāk, tad pārējie pievienosies, bet “republikāņu” masas ar ovācijām to atbalstīs. Tas būs pilna mēroga pilsoņu karš, kuram alternatīva ir tikai “republikāņu” pasīva ļaušanās sevi iznīcināt.

11. Tagad visai pasaulei ir acīmredzams, ka Amerikas Savienotās Valstis ir pārvērtušās par trešās pasaules valsti un tur politiskie procesi sāk notikt līdzīgi kā Āfrikas valstīs. Tas ir fakts, par kuru runā ne tikai Putins, ne tikai Tramps, ne tikai “republikāņi”, bet arī Demokrātiskās partijas pārstāvji. Šis ir svarīgs apstāklis, kurš jāņem vērā, prognozējot turpmāko notikumu attīstību Amerikā.

12. Vislielākās nepatikšanas gan ASV, gan visai pasaulei var rasties dēļ Demokrātiskās partijas vadošo darboņu pilnīga neadekvātuma. Tur gandrīz vai nav normālu cilvēku (viens no retajiem – Berni Sanders). Nelietīgais marazmātiķis Baidens uz visu pārējo fona ir viena no pozitīvākajām figūrām. Un šie jukušie, sajutuši savu spēku, nemaz negrasās apstāties, par ko atklāti arī izsakās. Demokrātiskās partijas vadības ārprāta apmēru ļoti labi parāda Pārstāvju palātas spīkeres Nensijas Pelosi aicinājums nekavējoties “atņemt” Trampam kodolčemodānu, lai viņš, atriebjoties “demokrātiem”, neizraisa atomkaru. Tas, ka šāds apvainojums ne vienu karu neizraisījušā Trampa virzienā ir pilnīgi nepamatots un absurds, tā kā būtu skaidrs, bet šis izteikums liecina par to, uz ko ir gatavi paši “demokrāti” varas noturēšanai, jo cilvēki citus parasti tur aizdomās tajā, ko ir gatavi darīt paši. Šī ir ļoti nopietna globāla problēma, jo kā izskatās traks mērkaķis ir pratis tikt pie kodolgranātas.

Iespējamie attīstības scenāriji

Pa lielam notikumi ASV var attīstīties pa vienu no diviem scenārijiem (kur katram tālāk ir daudz apakšscenāriju). “Republikāņu” elite un “republikāņu” masas vai nu uzsāks pilna mēroga pilnvērtīgu pretestību vai arī neuzsāks. “Bumbiņa” ir “republikāņu” pusē un viss pa lielam ir atkarīgs tieši no viņiem (gan no atsevišķiem cilvēkiem, gan arī no visiem kopā), jo “demokrāti” savus nolūkus nemaz īpaši nemēģina slēpt.

Teorētiski pastāv arī trešais – samiernieciskais scenārijus, kura realizācijas ilūziju Baidena administrācija deklaratīvi mēģinās radīt (un tāpēc jau vistuvākajā laikā “demokrātu” ASV mēģinās uzsākt kādu karu), bet esošie “demokrātu” likumpārkāpumi ir tik nopietni un savstarpējais naids tik liels, ka šis scenārijs ir praktiski nerealizējams un ir tikai prelūdija vai piesegs viena no abu pārējo scenāriju realizācijai.

Ja “republikāņi” sāks pretestību, tad jau tuvākajā laikā ASV sāksies ļoti asi savstarpēji konflikti, kuri visticamāk drīz vien pāraugs bruņotās sadursmēs, kurās visdrīzāk pietiekami ātri dažādās pusēs iesaistīsies arī nacionālās gvardes, armijas un citu militāro struktūru vienības. Tas ir slikts scenārijs gan Amerikai, gan pasaulei.

Tomēr daudz sliktāks liktenis visus sagaida, ja “republikāņi” pasīvi noskatīsies uz brēcošiem Konstitūcijas pārkāpumiem. Tad sākumā “republikāņus” masveidā represēs, masveidā atlaidīs no darba, masveidā konfiscēs to īpašumus, nežēlīgi cenzējot jebkuru informāciju par notiekošo. Tā Amerika pārvērtīsies par atklāti totalitāru valsti. Tā būs pavisam cita Amerika, kura ļoti līdzināsies pašreizējai Ukrainai (kura tāda, kāda tā ir, tika radīta tiešā ASV Demokrātiskās partijas virsvadībā). Pēc šādām drausmīgām ASV valstiskuma metamorfozām šo praksi “demokrāti” sāks eksportēt uz savām sabiedroto valstīm, ieviešot arī tur atklātu neoliberālo totalitārismu. Un pēc tam vienotā un konsolidētā globālā neoliberālā totalitārisma frontē tiks mēģināts uzveikt šī starptautiskā veidojuma galvenos ienaidniekus – Krieviju un Ķīnu (pirms tam izmēģinot spēkus mazākās un neitrālākās valstīs).

Tas viss beigsies ar pilnīgu ASV un tās sabiedrotu katastrofu un lielu upuru skaitu šo teritoriju iedzīvotāju vidū, jo, sācis darboties, represīvais aparāts pats no sevis neapstāsies un novedīs sākumā pie tā, ka tiks represēti jebkuri nepiekrītošie, bet pēc tam represijas un savstarpēji iznīcinošas cīņas sāksies pašu neoliberāļu vidū. Tas notiks uz strauji pieaugušās masu neapmierinātības un pilnīgas norobežošanās no valstveidīgām struktūrām fona. Tādējādi represiju intensitāte un apjoms nepārtraukti tiks kāpināts līdz vienā brīdī vadzis lūzīs. Tāpēc šis scenārijs ir visai pasaulei traģisks, drausmīgs un iespējams pat apokaliptisks. Un tāpēc visiem būtu labāk, ja “republikāņi” tomēr beidzot pamostos.

Informācijas aģentūra
/21.01.2021/

Publicēts iekš FACEBOOK DESTRUKCIJAS, Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Eksperta skaidrojums, kāpēc vakcīnas var un mēdz būt kaitīgas

Apgalvot es neko nevaru, jo esmu eksperts, nevis speciālists. Ir liela starpība starp speciālistu un ekspertu. Speciālists visu dzīvi nodarbojas ar kaut ko vienu konkrētu. Visbiežāk speciālists zin tikai savu šauro jomu un maz ko saprot no citām. Toties savai jomai viņš ir pamatīgi “izgrauzies cauri”. Bet ekspertam ir jāspēj īsā laika posmā tikt skaidrībā ar krīzes situāciju. Eksperts izmanto metodoloģiju, loģiku, sistēmanalīzi un pēta kaut kādu datu apjomu.

Es pa šo laiku [“kovidlaiks” – apm.1 gads] esmu ļoti daudz izlasījis. Es no skolnieka, kuram nepatika bioloģija, un cilvēka, kuram nepatīk medicīna un kurš nekad nav ārstējies, esmu pārvērties par cilvēku, kurš ir iepazinies ar visu, kas ir jāzin imunoloģijas, virusoloģijas un ģenētikas studentam un aspirantam. Un tā kā es lasu ātri, es paņēmu lielāku apgūstamās vielas diapazonu, nekā to dara tikai vienas jomas pētnieks. Tāpēc kā eksperts šajās jomās es pašreiz atrodos 50% kondīcijā, bet ir speciālisti, kuri ir 100% kondīcijā. Bet speciālistiem neviens neko neprasa un viņus vispār neuzklausa. (…)

Jautājums: Ko Jūs domājat par nesen radītajām vakcīnām pret COVID19?

Ievērojamākie zinātnieki no labākajiem pasaules zinātniskajiem centriem jau sen apgalvo, ka eksistē divas parādības – antigēnu imprintings (antigenic imprinting) un antigēna – antivielas komplekss (antigen-antibody complex). Kas ir antigēnu imprintings? Tas ir pirmais iespaids. Tas nozīmē, ka speciālas antivielas ir limfocītu atmiņa, kas atceras slimību. Cilvēks saslimst un viņa organisms atceras slimību. Viņam uzkrājas atmiņas limfocīti. Un kad otrreiz cilvēks saslimst ar to pašu slimību, atmiņas limfocīti uzbrūk slimības izraisītājiem un sāk tos “žmiegt nost”. Ir arī naivi limfocīti, kuri no jauna sāk “pētīt” jau zināmo antigēnu, dara to lēnām. Bet atmiņas limfocīti sāk uzbrukt tam, ko viņi kādreiz jau ir iepazinuši kā slimību.

Kas ir vakcīna? Tā ir maza slimības deva, lai pastiprinātu atmiņas limfocītus. Bet pati slimība ir liela slimības deva. Tas ir, vakcīnas palielina atmiņas limfocītu skaitu. Bet ir parādības, kad atmiņas limfocīti, uzbrūkot mazliet izmainītiem antigēniem, rada tādu antigēna – antivielas kompleksu, kurš ir sliktāks par pašu antigēnu jeb par pašu slimību.

Jautājums: Kādos gadījumos tas notiek?

Nelielu struktūru atšķirību gadījumos, kad viens pie otra sāk piestiprināties ne tā kā vajadzētu. Tas biežāk gadās ar vīrusiem, retāk ar baktērijām. Ir slimības, ar kurām izdevās tikt galā. Starp citu, cilvēki, kuri “tika galā” ar poliomielītu, sākumā tika galā, pēc tam tika ierosinātas tiesas prāvas, sākās tiesvedības procesi un tika izmaksātas milzīgas naudas summas. Bet tāpat es uzskatu, ka vakcīna pret poliomielītu ir varonīgs cilvēces atklājums. Bet to priekšā, kuri sākotnēji nodarbojās ar vakcīnu izstrādi, – Pastērs, Erlihs, Kohs, Mečņikovs – vispār ir jānoņem cepure. Bet viņi pārsvarā strādāja ar baktērijām! Bet starpība izmēros starp vīrusu un baktēriju ir līdzīga kā starp odu un arbūzu. Pie tam, vīrusam nav pašam savas reproducēšanās sistēmas, tas šiem mērķiem izmanto organismu, kurā iemājo. Bet baktērijai tā ir un pūstošā ķermenī tās strauji vairojas, tāpēc arī savulaik dedzināja holēras un mēra upuru līķus. Bet vīruss nomirst kopā ar ķermeni.

Ar vīrusiem vienmēr ir sliktāk. Ir milzīga pieredze vakcīnas pret AIDS radīšanā. Ar to nodarbojās lielākās pasaules korporācijas. Viņi tos nelaimīgos cilvēkus Āfrikā bez žēlastības spricēja ar tām vakcīnām un pēc tam paši sāka celt trauksmi: “Mēs vakcinējam, bet slimība tikai pastiprinās.” Pēc tam iznāca aizliegums izmantot jebkādas vakcīnas AIDS sfērā. Pēc tam noskaidrojās, ka to nav iespējams radīt šī antigēna – antivielas efekta dēļ. Tādēļ neizdevās radīt vakcīnas arī pret Denges drudzi un noteiktām meningīta modifikācijām. [To, ka Denges drudža vakcīna ir nederīga saprata pēc 3 (!) gadiem, kad tika konstatēts, ka bērni, kuri ir vakcinēti pret Denge drudzi, slimo ar to 7 reizes (!) smagāk nekā tie, kuri nav vakcinēti: https://www.who.int/bulletin/volumes/94/11/15-168765-ab/ru/ ]

Ir Mihaila Supotņicka grāmata “Bioloģiskais karš” (Михаила Супотницккий «Биологическая война»: https://flibusta.site/a/83127 ). Ļoti laba un nopietna grāmata. Personiski autoru es nepazīstu, bet zinu, ka viņš ir militārais biologs, kurš visu dzīvi ar to ir nodarbojies. Viņš atbildīgi pastāsta par citu darbiem Amerikā, Austrālijā, Singapūrā, Korejā, kas liecina par vakcinācijas “balto plankumu”, par šo antigēna un antivielas savienošanos. Un arī viņu mēģina apklusināt. Kas par lietu, kāpēc tā? (…)

Sergejs Kurginjans, analītiskā centra vadītājs, fizikas un matemātikas zinātņu kandidāts (Intervijas fragments)
/17.01.2021/

Avoti:
https://eot.su/node/23388
https://www.business-gazeta.ru/article/495831

Informācijas aģentūra
/21.01.2021/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, VAKCINĀCIJA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: SERGEJS KURGINJANS | 1 komentārs

Pfizer-BioNTech mRNA vakcīna pret COVID19 ir veselībai un dzīvībai bīstama

Mēnesi pēc tam, kad daudzās pasaules valstīs tika uzsākat cilvēku vakcinēšana pret COVID19 ar Pfizer-BioNTech jaunā tipa mRNA vakcīnām, parādījās ziņas par nopietnām blaknēm un pat nāves gadījumiem pēc vakcinēšanās. Lai gan vispirms šīs ziņas tika prasti noliegtas, tagad tam ir iegūts sākotnējs oficiāls apstiprinājums.

14.01.2021 Norvēģijas medicīnas aģentūra (Legemiddelverket) paziņoja par 23 nāves gadījumiem veco ļaužu pansionātos pēc vakcinēšanās ar Pfizer-BioNTech mRNA vakcīnām. Par to tika informēta arī Pasaules Veselības organizācija, kura jau paziņoja, ka piedalās nāves gadījumu Norvēģijā izmeklēšanā.

Un lai gan visi Norvēģijā nomirušie bija vecāki par 80 gadiem, notikušais pierāda, ka Pfizer-BioNTech mRNA vakcīnas var būt veselībai un pat dzīvībai bīstamas. Ja vecs cilvēks pēc vakcinēšanās var nomirt, tad arī jauna un vesela cilvēka veselībai tas var būt pietiekami kaitīgi. Pie tam regulāri pienāk ziņas par citiem nopietnu blakņu un nāves gadījumiem. Kā vienu no pēdējiem piemēriem var minēt amerikāņa Branta Grainera gadījumu, kurš nofilmēja savu mammu, kuru pēc vakcinēšanās mocīja krampji un kura uz 4 dienām tika ievietota slimnīcā. Šo video Grainers ielika Facebook un, kā pats apgalvo, pēc tam esot saņēmis daudz vēstuļu no citiem cilvēkiem, kuri pastāstīja par savām blaknēm. Savukārt The Jerusalem Post ziņo par 13 gadījumiem Izraēlā, kad pēc Pfizer-BioNTech mRNA vakcīnas cilvēkiem uz vairāk kā 28 stundām rodas sejas paralīze.

Vēl jāpiemin, ka reālais šādu gadījumu skaits parasti ir daudz lielāks nekā publiski kļūst zināms, jo ne visi cilvēki sasaista savas vai tuvinieku veselības problēmas ar saņemto vakcīnu un ne visi par to kādam ziņo (kaut vai tikai sociālos tīklos). Un vēl jāņem vērā, ka vakcīnas blaknes var izpausties arī ilgstošā laika periodā, un ka viens no bīstamākajiem jebkuras jaunas un mazpārbaudītas vakcīnas iespējamajiem negatīvajiem efektiem ir parādība, kad vakcīna nevis atvieglina, bet ievērojami pastiprina slimību.

Visbeidzot jānorāda, ka Latvijas mediķu vidū, uz kuriem pirmajiem Latvijā izmēģina Pfizer-BioNTech vakcīnu (un izskatās ka arī ”labprātīgā piespiedu kārtā”), ir pietiekami liels daudzums veca gadagājuma cilvēku. Viņiem Pfizer-BioNTech vakcīna ir jo īpaši bīstama. Šai ziņā izcēlās jaunais Veselības ministrs Daniels Pavļuts, kurš sveicot Raimondu Paulu 85 gadu jubilejā, novēlēja tam pretcovid vakcīnu. Ko te lai saka?! Nāvīga dāvana gan Maestro, gan Latvijas ārstiem, gan visai Latvijas sabiedrībai.

Avoti:
https://legemiddelverket.no/nyheter/meldte-bivirkninger-etter-koronavaksine-pr-14-januar-2021
https://jauns.lv/raksts/arzemes/423387-norvegija-pec-covid-19-vakcinacijas-mirusi-23-cilveki-bridina-par-risku-vecakiem-pacientiem
https://russian.rt.com/world/video/823295-vakcina-pfizer-posledstviya-video-kritika
https://www.jpost.com/health-science/13-people-suffered-face-paralysis-after-corona-vaccine-655542?fbclid=IwAR1ILUUM9xVX2AwANGKHlXKsKhk8EdffrDykiqm8GXXXtfIo491Bwic_QFU

Pavļuta sveiciens Raimondam Paulam jubilejā saceļ vētru sociālajos tīklos

Informācijas aģentūra
/21.01.2021/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Medicīna, Reģ.: Vispasaules, Veids: Ziņa | Komentēt

LTV sižets par “cūku gripas” pandēmijas afēru. (Varbūt COVID19 ir līdzīga afēra?)

Tā sauktās “cūku gripas” pandēmija var izrādīties līdz šim grandiozākā korupcijas afēra, secinājuši dāņu žurnālisti, kuri izpētījuši Pasaules Veselības organizācijas (PVO) ekspertu sakarus ar vadošajām zāļu ražošanas firmām. Organizācijas padomnieki, kuri aģitēja vakcinēties pret gripu, saņēmuši algas farmācijas kompānijās.

Farmācijas rūpnīcas šobrīd strādā četrās maiņās, nespējot saražot pretgripas preparātus. Pirmo reizi Eiropas Savienībā vakcīnu pret tā saukto “cūku gripu” ļauts lietot bez rūpīgiem klīniskiem pētījumiem. Lai gan tiek apgalvots, ka vakcīna ir droša, Kanādas varasiestādes ir pārtraukušas iedzīvotāju vakcināciju un atsaukušas 170 tūkstošus vakcīnu, jo sešiem pacientiem pēc potēšanās ir sākusies ļoti smaga alerģiska reakcija.

Džoels Ketners (Kanādas Manitobas provinces Medicīnas departamenta vadītājs): “Farmācijas kompānija palūdza mūs neizmantot vakcīnu līdz nebūs noskaidroti blakņu iemesli.”

Nilss Rauss (Kanādas ārsts, virusologs): “Tā ir ļoti nopietna lieta. Tā var nogalināt. Taču par laimi šādu gadījumu ir maz.”

Pārdodot vakcīnas pret tā saukto “cūku gripu”, farmācijas kompānijas šogad nopelnīšot vairāk nekā 7 miljardus eiro, tā rēķina investīciju banka Morgan. Farmācijas bizness ir viens no ienesīgākajiem pasaulē. Lielāku peļņu vien nes ieroču un narkotiku kontrabanda un sekss industrija.

Dānijas izdevums “Information” secinājis, ka lielo ažiotāžu ap jauno gripu izraisījusi Pasaules Veselības organizācijas ekspertu grupa holandiešu ārsta Alberta Ostenhausa vadībā, kurš aktīvi aicināja vakcinēties un izdarīja spiedienu uz organizāciju izsludināt pandēmiju. Šobrīd ārsta darbību izmeklē Nīderlandes valdība, jo atklājies, ka viņš saņem algu vairākās farmācijas kompānijās, kur top vakcīnas pret jauno gripu. Daudzi citi organizācijas [PVO] eksperti esot apmaksāti padomnieki farmācijas gigantos, kur top lauvas tiesa no pasaules vakcīnu pasūtījumiem.

Latvijas ārstu biedrības prezidents atzīst, ka reizēm veselības organizācija [PVO] uzsvarus tiešām liekot neadekvāti, jo farmācijas bizness dod impulsu kādai mazākai problēmai tērēt lielus līdzekļus. Pēteris Apinis (Latvijas ārstu biedrības prezidents): “Divi simti piecdesmit miršanas gadījumu ar tā saucamo “putnu gripu” ir iztērējuši miljardiem un miljardiem dolāru, un visa zemeslode ir nodarbojusies ar šo problēmu, un firmas ir pelnījušas fantastisku naudu. Farmācijas firmas atrada “lielo cūku”, kura ar valdību un mediju palīdzību radīja cilvēkos paniku.

Rietumu prese ne reizi vien ir rakstījusi par farmācijas un mediķu mafiju. Pēc dažādu avotu ziņām jauno zāļu pētījumiem firmas tērējot vien 11 līdz 14% no budžeta, savukārt medikamentu reklamēšanai teju 3 reizes vairāk – 36%. Liela daļa naudas nonākot arī ārstu, ekspertu un dažādu organizāciju kabatās, kas strādā veselības aprūpē.

Pēteris Apinis (Latvijas ārstu biedrības prezidents), īpatnēji smaidot: “Mēs esam ļoti minimāli ietekmēti no starptautiskā lielā farmācijas biznesa. Ja nu vienreiz vienīgi atsevišķos gadījumos kādu pārsteigumu raisa ministrija ar kādas vakcīnas iepirkšanu.”

Starptautiskās farmācijas kompānijas apmaksājot mediķu seminārus un atpūtas braucienus. Arī Latvijā.

Latvijas Televīzijas Ziņu dienests
/25.11.2009/

Avots:

[Sakarā ar COVID19, kura stipri līdzinās “cūku gripai” (jo īpaši organizatoriski), pamatoti var uzdot sekojošus jautājumus:
1. Vai COVID19 pandēmija nav vēl grandiozāka korupcijas afēra kā bija “cūku gripa”?
2. Vai tiešām Pasaules Veselības organizācijas ekspertiem vairs nav finansiāla rakstura sakaru ar vadošajām zāļu ražošanas firmām?
3. Vai politiķiem, ārstiem un zinātniekiem (arī Latvijā) vairs nav finansiāla rakstura sakaru ar vadošajām zāļu ražošanas firmām? Vai daļa no lielās naudas (trešdaļas budžeta), ko farmācijas kompānijas tērē reklāmai, vairs nenonāk ārstu, ekspertu un dažādu organizāciju, kas strādā veselības aprūpē, kabatās?
4. Vai gadījumā nav tā, ka vakcīnas pret COVID19 ir atļauts lietot bez rūpīgiem klīniskiem pētījumiem, kuriem vajadzētu ilgt vismaz 3 gadus?
5. Vai gadījumā nav tā, ka ražotāju sākotnējie apgalvojumi par COVID19 vakcīnu drošumu ir nepatiesi, līdzīgi kā tas bija “cūku gripas” gadījumā un līdzīgi kā tas ir bijis AIDS, poliomielīta, Denges drudža un vēl citos gadījumos?
6. Vai gadījumā nav tā, ka visi, kuri vakcinējas pret COVID19, ir attiecīgo vakcīnu “izmēģinājuma trusīši”, kuri līdzinās Āfrikas iedzīvotājiem, uz kuriem savulaik tika izmēģinātas neveiksmīgas vakcīnas pret AIDS?
7. Vai gadījumā nav tā, ka no Pfizer-BioNTech vakcīnām jau sāk mirt cilvēki?
8. Vai nav tā, ka arī COVID19 gadījumā farmācijas bizness ir devis impulsu salīdzinoši ne pārāk kritiskai problēmai tērēt gigantiskus līdzekļus un resursus?
9. Vai gadījumā nav tā, ka COVID19 ažiotāžas radīšanā piedalījās vismaz daļa no tiem pašiem cilvēkiem, kuri radīja “putnu gripas” un “cūku gripas” ažiotāžu (piemēram, Nils Fergusons (Neil Ferguson), Rojs Andersons (Sir Roy Malcolm Anderson) un farmācijas gigants “GlaxoSmithKline”)?
10. Vai farmācijas un mediķu mafija, par kuru “Rietumu prese ne reizi vien ir rakstījusi”, nezin kāpēc vairāk nepastāv vai arī tā aktīvi izmanto COVID19, lai par katru cenu gūtu maksimālu peļņu?
11. Kāds pamats ir ticēt (kādas konkrētas pazīmes par to liecina), ka kopš “putnu gripas” un “cūku gripas” laikiem (2009.gads) globālajā veselības aizsardzības jomā kaut kas ir mainījies tieši uz labo, nevis uz slikto pusi? Varbūt negodprātīgās farmācijas kompānijas ir tikai pilnveidojušas un ievērojami pastiprinājušas savas koruptīvās ietekmes spējas?]

Informācijas aģentūra
/21.01.2021/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Kādēļ nav ieteicams vakcinēties pret COVID19 (jo īpaši ar mRNA tipa vakcīnām)?

Tā kā arī Latvijā valdība sāk apšaubāmu masveida vakcinācijas propagandas kampaņu, kas var izvērsties pat mēģinājumos uzsākt piespiedu vakcināciju modernizēta totalitārisma stilā, īsumā jānorāda galvenie iemesli, kādēļ nav ieteicams vakcinēties pret COVID19 un kādēļ kategoriski nedrīkst vakcinēties ar jaunā tipa mRNA vakcīnām.

Īsumā – kādēļ nevakcinēties.

1. COVID19 vakcīnas tika izstrādātas lielā steigā, tāpēc ir pamatoti apšaubāma to kvalitāte, tai skaitā arī to drošība cilvēka veselībai.

2. Tā kā pēc noteiktām pazīmēm COVID19 līdzinās gripai, var pamatoti pieņemt, ka vakcīna pret COVID19 visdrīzāk būs tik pat efektīva cik līdzšinējās vakcīnas pret gripu. Tas ir, COVID19 laika gaitā mainīsies un būs nepieciešamas arvien jaunas un jaunas vakcīnas ar visām no tā izrietošajām negatīvajām sekām.

3. Imunoloģijas zinātnē ir uzkrāti dati un radušās atziņas, kas apšauba līdzšinējo zinātnisko pārliecību par vakcinācijas neapšaubāmi pozitīvo efektu. Lai gan vairumā līdzšinējo vakcīnu gadījumu tās tik tiešām palīdz, tomēr ir konstatēta likumsakarība, ka atsevišķos gadījumos vakcīnas izraisa diametrāli pretēju efektu, pastiprinot slimību, modificējot slimību vai arī izraisot citu slimību. Pētījumi šai jomā klusi un pamazām notiek un viens no šķēršļiem to ceļā ir ļoti bagātā un ietekmīgā vakcīnu ražošanas industrija (visa cita starpā ir arī aizdomas par saslimstības ar vēzi iespējamo saistību ar imūnreakciju). Attiecīgi vakcinācijai var būt arī negatīvs efekts ar smagām sekām, tāpēc vakcinācijas (jo īpaši plašas vakcinācijas) pielietošanai ir jābūt īpaši pamatotai un pārdomātai. Citiem vārdiem sakot, ja vakcinējas, tad ar ļoti rūpīgi pārbaudītām vakcīnām, pret ļoti smagām slimībām un cik iespējams retāk. COVID19 vakcīnas pilnīgi noteikti neatbilst šiem elementārajiem personiskās drošības kritērijiem.

4. Tās darbības, kuras ir saistītas ar COVID19 seku likvidēšanu, un to nodrošinošais oficiālais informatīvais fons, kurš bieži vien ir dezinformējošs un izteikti agresīvs pat pret vismaigāko un korektāko kritiku, rada bažas par vakcīnu izstrādātāju un vakcinācijas propagandētāju godprātību. Jo īpaši šādas bažas rada tas veids, kādā tiek popularizēta un uzspiesta vakcinācija. Citiem vārdiem sakot, ir pamats bažīties par to, ka COVID19 vakcīnas var radīt arī kādus apzināti radītus un slēptus negatīvus efektus.

5. Jaunā tipa “transformējošās” mRNA (iRNS) vakcīnas, pie kurām pieder gan ar Bilu Geitsu saistītās Modernas vakcīna, gan Krišjāņa Kariņa lobētā BioNTech-Pfizer vakcīna, izmanto tādas jaunākās tehnoloģijas, ar kuru palīdzību var panākt tādu pat efektu kā ar cilvēku ģenētisku modificēšanu (tā nav cilvēku ģenētiska modificēšana, bet gala rezultātu ir iespējams panākt tieši tādu pašu).

Ja ļoti īsi un vienkāršojot, tad mRNA ir informatīvā Ribonukleīnskābe, kuras funkcija ir cilvēka gēnu “nolasīšana” un informācijas nodošana organisma šūnām. Attiecīgi, veicot izmaiņas “nolasīšanas” mehānismā, var panākt tik pat pamatīgu efektu kā veicot gēnu modificēšanu, tikai bez jau zināmajām gēnu modificēšanas grūtībām. Tas viss ļoti līdzinās programmēšanai, tādēļ ir labi saprotams, kāpēc ar to tik ļoti aizrāvās Bils Geits, kuram kā izskatās kļuva garlaicīgi programmēt datorus un šķita interesantāk pievērsties cilvēku programmēšanai. (To, ka mRNA tehnoloģijas līdzinās programmēšanai, pilnīgi atklāti savos informatīvajos materiālos vēsta Moderna).

Lieki teikt, ka mRNA tehnoloģija, kura pēc savām iespējamajām sekām ir grandioza, bet tai pat laikā pavisam nepārbaudīta (to līdz šim ne pārāk veiksmīgi izmantoja tikai vēža ārstēšanā), var radīt ļoti nopietnas veselības problēmas, kā arī šīs tehnoloģijas masveida izmantošana rada ļoti plašas negodprātīgas izmantošanas iespējas, jo cilvēki pašreiz nekādi nevar zināt, kā tieši viņus “ieprogrammēs”. Tāpēc kategoriski nedrīkst vakcinēties ar mRNA vakcīnām, jo tas ilgstošā perspektīvā var radīt ļoti nopietnas veselības problēmas un arī tāpēc, ka šīs tehnoloģijas plaša lietošana var novest cilvēci līdz apokaliptiskam stāvoklim.

Informācijas aģentūra
/14.01.2021/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Medicīna, Reg.: Latvija, VAKCINĀCIJA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

RSU profesore par COVID19 vakcīnām: uzticēties nevienam nevar; vakcīnas nav pārbaudītas uz drošību

Ludmila Vīksna

Visas vakcīnas, par kurām mēs dzirdam un tik, cik mēs varam uzticēties dažādiem zinātniskās literatūras avotiem. Un uzticēties mēs diemžēl nevaram nevienam šobrīd. Tad iznāk tā, ka šīs vakcīnas tomēr nav pārbaudītas uz drošību. Ir dati par to, ka vakcīnas ir efektīvas. Tas jāpārbauda laikā. Bet par drošumu runas nav.

Un tādēļ par ļoti plašu šo vakcīnu pielietošanu steigā es kā ārsts, kā klīniskais ārsts, kurš strādā ar konkrētu pacientu, es nebūtu pārdroša šajā ziņā, tādēļ, ka nedrīkst veidoties situācija, kad pati iespējamā slimība norit vieglāk un nodara mazāku kaitējumu nekā vakcīna.

Un ne par velti dažu vakcīnu ražotāji no lielajām valstī, saka, ka bērniem un pusaudžiem tuvākā laikā pilnīgi noteikti nelietos, jo tur tās drošības pārbaudes ir ļoti garas, ilgas un daudzu pakāpju. Tas ir viedoklis, kuram es piekrītu.

Ludmila Vīksna, ārsts – infektologs, RSU Infektoloģijas katedras vadītāja, LZA korespondētājlocekle, RAKUS galvenais speciālists infektoloģijā
/10.08.2020/

Avots:
https://xtv.lv/rigatv24/video/4rP7e3bMpBR-covid_19_vakcinas_kas_izstradatas_steiga_nevar_but_drosas

Informācijas aģentūra
/14.01.2021/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Medicīna, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Kaspara Dimitera dziesma par sejas maskām, nāvīgām ziņām un sirdsapziņām

POĒMA PAR KREKLIEM MIRDZOŠI BALTIEM UN ČETRIEM
Veltījums visai Latvijas tautai

Pār lielajiem meliem vien Milda stāv augstu.
Ne seju slēpj maskā, ne muti ar plaukstu.
Trīs brīvības zvaigznes paceltas stalti,
Tās pakājē varoņi akmenī kalti.

Pakājē bariem nu dīvaiņi čāpo.
Reizi kas gadā dedz sveces un lāpo.
Kam dzīvā vēl atmiņā Atmoda maigā,
Nu visi kā dresēti uzpurņos staigā.

Ik dienas tos portālos, drukātā presē,
TV un radio vienādi dresē,
Līdz nāvei ar nāvi lai baidītu pūli,
Lai ieslēgtu būros ar maskētu mūli.

Un vada šo dresūras līderu listi
Vien politiķi un žurnālisti.
Kodējot masas ar vienīgo trumpi –
Latvijas globusa ekspertu Dumpi.

Pie kājas vai maskas tiem zinātņu prāti,
Pat Nobela prēmiju laureāti,
Jo mērķis ir meli gan priekšā, gan fonā,
Lai visi kā zeki – pa kamerām zonā.

Mērķis – lai cilvēks no cilvēka baidās.
Cerība, prieks lai pārvēršas naidā.
Tos, kas bez maskām, lai nostučī mentiem
Un saukā par Covid disidentiem.

Bērni lai gadžetos dzimtu un mirtu,
Tuvos no tuvajiem tālums lai šķirtu,
Lai tiktos ne dzīvē vairs, nu tikai Zoomā –
Ar nāves bailēm ik skatienā drūmā.

Ne tāpēc šai zemē par latvieti dzimu,
Lai brīvo un veselo testē kā slimu.
Pierāda zviedri, kā vīruss šis lipa –
Nopļāva nāve, ne vairāk kā gripa.

Milda tik nemelo – zvaigznes met staru,
Apgaismo prātus par melīgo varu.
Ja Baltijas ceļš šodien turpinātos,
Vairums nu tajā ar uzpurņiem stātos.

Par savējo maskējies prezidents tērgā,
Būros liek padomāt brīvi šai sērgā,
Maskas ļauj nevalkāt likums bez strīdiem
Vien psihiem un kustību invalīdiem.

Lai smok tas, kam astma, vēl vairāk kā smacis,
Lai smok sirdī slimais, ko kaps vēl nav racis.
Maska no Covid vīrusa bargā
Kā marles prezervatīvs sargā.

Režīms nav lokāls, bet globāls – to zinu.
Es lādēju stobrus ar dziesmām, ne svinu.
Lai arī sen, tomēr liecinieks biju,
Dziedot ar dziesmoto revolūciju.

Pār lielajiem meliem vien Milda stāv augstu.
Ne seju slēpj maskā, ne muti ar plaukstu.
Trīs brīvības zvaigznes paceltas stalti –
Pēdējie varoņi akmenī kalti.

Bij Atmoda. Nu ir klāt aizmigšana.
Jau vakcīnu zvaniņi atvadas zvana.
Reiz VDK rūpes bij, lai tev nav seja.
Šodienas VDK –
“Veselības Drošības Komiteja”.

Nav poēma mana par kariņa metriem,
Bet krekliem mirdzoši baltiem un četriem.
Pret meliem šī dziesma un nāvīgām ziņām,
Par mūsu vēl dzīvajām sirdsapziņām.

Kaspars Dimiters
/10.12.2020/

Avoti:

Informācijas aģentūra
/17.12.2020/

Publicēts iekš DZEJA, Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Apkopojums | 1 komentārs

LR Satversmes tiesa piesmej Satversmi

Sanita Osipova, Gunārs Kusiņš, Jānis Neimanis, Artūrs Kučs, Daiga Rezevska, Aldis Laviņš

Iepazīstoties ar Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra spriedumu lietā Nr. 2019-33-01 par Darba likuma 155. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam, var saskatīt, ka pieteicēja iesniegumā faktiski apstrīd Darba likuma minēto pantu kā tādu, nevis Satversmē noteikto ģimenes interpretāciju, kaut norādot, ka “Satversmes 110. panta pirmajā teikumā lietotais jēdziens “ģimene” nevarot tikt interpretēts šaurāk.

Darba likuma minētajam pantam nav nekāda sakara ar Satversmē noteikto “ģimenes” stausu.

No Satversmes tiesas sprieduma un pieteicējas iesnieguma satura Saeimai neizriet pienākums mainīt Satversmes 110 pantā noteikto “ģimenes” jēdzienu, jo pieteicējas tiesību iedomātais aizskārums jārisina Darba likumā.

Pieteicēja taču norāda uz viņas tiesību aizskārumu, ka Darba likuma minētais pants aizsargā bērna tiesības uz 10 dienu atvaļinājuma piešķiršanu TIKAI bērna tēvam, bet viņai, kura ir patiesā bērna aprūpētāja, šis likums viņai to liedz. Šis pants jāizvērtē un jāsecina, vai to vajag papildināt, grozīt. Lūk, šis pants:

Atvaļinājums bērna tēvam, adoptētājiem vai CITAI PERSONAI:

(1) Bērna tēvam ir tiesības uz 10 kalendāra dienas ilgu atvaļinājumu. Atvaļinājumu bērna tēvam piešķir tūlīt pēc bērna piedzimšanas, bet ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc bērna piedzimšanas.

(2) Ja māte dzemdībās vai laikā līdz 42.pēcdzemdību perioda dienai mirusi vai arī likumā noteiktajā kārtībā līdz 42.pēcdzemdību perioda dienai atteikusies no bērna kopšanas un audzināšanas, bērna tēvam piešķir atvaļinājumu uz laiku līdz bērna 70.dzīvības dienai. Minētais atvaļinājums piešķirams arī citai personai, kura faktiski kopj bērnu.

(3) Ja māte nevar kopt bērnu laikā līdz 42.pēcdzemdību perioda dienai saslimšanas, traumas vai citu ar veselību saistītu iemeslu dēļ, tēvam vai citai personai, kura faktiski kopj bērnu, piešķir atvaļinājumu uz tām dienām, kurās māte pati nav spējīga bērnu kopt.

(4) (Izslēgta ar 22.01.2004. likumu)

(5) Ģimenē, kura adoptējusi bērnu vecumā līdz 18 gadiem, vienam no adoptētājiem piešķir 10 kalendāra dienas ilgu atvaļinājumu.

(6) Bērna tēvam, adoptētājam vai citai personai, kura faktiski kopj bērnu un kura izmanto šajā pantā minēto atvaļinājumu, tiek saglabāts iepriekšējais darbs. Ja tas nav iespējams, darba devējs nodrošina līdzīgu vai līdzvērtīgu darbu ar bērna tēvam, adoptētājam vai citai personai, kura faktiski kopj bērnu, ne mazāk labvēlīgiem darba apstākļiem un nodarbinātības noteikumiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.01.2004., 22.04.2004. un 06.06.2019. likumu, kas stājas spēkā 01.09.2019. Sk. Pārejas noteikumu 19. punktu)

Turpat no sprieduma izriet, ka bērna tēvs tiešām šo atvaļinājumu neizmanto, neminēsim kādu iemeslu dēļ.

Ar šādu pieteikumu ST varētu vērsties jebkura persona, tostarp bērna auklīte, kura dzīvo, uzturas ģimenē, nav darba attiecībās ar bērna vecākiem, tuva radiniece vai jebkura cita persona, ja jau bērna tēvs atvaļinājumu neizmanto.

Tātad Satversmes tiesai, manuprāt, faktiski būtu bijis vienīgi jāapskata pieteikumā minētais aizskārums, jāsecina darba likuma normas atbilstība vai neatbilstība Satversmei, kā tas risināms, neapskatot un nepūloties paplašināt Satversmē noteikto ģimenes jēdzienu.

Neraugoties uz to, Satversmes 110. panta pirmā teikuma definīciju “ģimene” Satversmes tiesa spriedumā apskata 149 reizes, nevienā gadījumā pat nenorādot, kas tad ir šīs viendzimuma pāru “ģimenes” faktiskā pazīme, kas būtu atzīstama kā “ģimenes” statusa pierādījums, kaut gan šajā gadījumā tas arī nav nepieciešams. Un Satversmes tiesa nav uz to izrādījusi interesi, ņemot vērā tikai nosacītas manipulācijas ar vārda “cieņa” un citu vārdu, atvainojos, nevajadzīgu “apmuļļāšanu”.

Satversmes tiesa cenšas Satversmes 110. pantu tulkot un paplašināt, pielāgot “pēc vajadzības”, piesauc klāt “cieņu”, “dzimumuzvedības brīvību”, “seksuālo orientāciju” un daudz ko citu, kad tas viss ir indivīdu cilvēcisko attieksmju izpausmes jautājums un neprasa interpretāciju pieteiktā tiesību aizskāruma sakarā. Satversmes 110. pantā “ģimenes“ jēdziens izteikts nepārprotami vienīgi saistībā ar laulību un neprasa paplašinājumu, nav tulkojams, nav pakļauts izdomājumiem un pieņēmumiem.

Tādējādi var saskatīt pat tādu ačgārnību, ka Satversmes tiesa faktiski izskata Satversmes 110. panta pirmā teikuma neatbilstību Satversmei vai izsaka viedokli grozīt Satversmi, nevis risina Darba likuma neatbilstību šim pantam, gan beigās nospriežot citādi:

1. Atzīt Darba likuma 155. panta pirmo daļu, ciktāl tā neparedz aizsardzību un atbalstu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no 2022. gada 1. jūnija.

2. Attiecībā uz personu C atzīt Darba likuma 155. panta pirmo daļu, ciktāl tā neparedz aizsardzību un atbalstu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no viņas pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

Nobeigumā ir jāsecina, ka Saeimai šajā gadījumā, sakarā ar šo galvu reibinošo, samocīto Satversmes tiesas spriedumu vispār nekas nav risināms, jo Darba likuma minētajā pantā viss skaidri pateikts, kas arī atbilst sprieduma nolēmuma 1. un 2. punktā atzinumam.

Nolēmums neskar Satversmes 110. panta “cieto” definīciju, kas ir ģimene, proti, Saeimai būtu jāatver Darba likuma 155. pants, tas jāizvērtē un, ja ir precizējams, tajā jāizdara grozījumi, varbūt atšifrējot, papildinot panta nosaukuma vārdus “citai personai”.

Satversmes tiesa [Sanita Osipova, Gunārs Kusiņš, Jānis Neimanis, Artūrs Kučs, Daiga Rezevska, Aldis Laviņš], manuprāt, ar šo spriedumu pārāk stipri izgāzusies, pārspīlējusi un pārcentusies, pieņemot politisku lēmumu.

“Pietiek lasītāja”
/18.11.2020/

Avoti:
https://www.pietiek.com/raksti/vai_satversmes_tiesa_ar_satversmes_110panta_gimenes_jedziena_paplasinajumu_nav_izblamejusies
https://www.satv.tiesa.gov.lv/web/viewer.html?file=https://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2019/12/2019-33-01_Spriedums-3.pdf#search=2019-33-01

Informācijas aģentūra
/17.12.2020/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

ASV prezidenta Donalda Trampa uzruna par 2020.gada prezidenta vēlēšanu rezultātu viltošanu (pilns teksts)

Iespējams šī ir svarīgākā uzruna manā dzīvē. Es gribu jūs iepazīstināt ar tām darbībām, kuras mēs veicam, lai atmaskotu tās mahinācijas un krāpniecības, kuras notika 3.novembra vēlēšanās.

Agrāk mums bija tikai vēlēšanu diena, tagad šī viena diena ir izstiepusies dienās, nedēļās un pat mēnešos, un ir ļoti daudz pārkāpumu. Un pats galvenais, kas man ir jāizdara, ir jāaizstāv tiesības uz taisnīgām un godīgām vēlēšanām. Kā prezidents es aizstāvu Amerikas Savienoto Valstu likumus un konstitūciju. Es esmu apņēmības pilns aizstāvēt mūsu vēlēšanu sistēmu.

Vēl vairākus mēnešus pirms prezidenta vēlēšanām mūs brīdināja, ka nevajadzētu priekšlaicīgi priecāties par uzvaru. Mums teica, ka šis process var ievilkties nedēļām, ja ne pat mēnešiem ilgi, jo īpaši ņemot vērā, ka masveidā tika izmantoti izsūtītie vēlēšanu biļeteni. Manam oponentam vispār teica turēties tālāk no vēlēšanu kampaņas. Viņam pateica: Tu mums neesi vajadzīgs, mēs bez Tevis tiksim galā. Un pēc viņu uzvedības izskatās, ka viņi zināja, ar ko tas viss beigsies. Tas ir ļoti bēdīgi mūsu valstij un ļoti dīvaini. Pēc vēlēšanām mēs ieraudzījām, ka ļoti daudzi sāka apsveikt uzvarētāju, lai gan vēlēšanu rezultāti atslēgštatos vēl nebija zināmi.

Mēs aizstāvēsim godīgas vēlēšanas un mēs centīsimies panākt, lai katra likumīgi nodotā balss tiktu pieskaitīta, bet visi nelikumīgie biļeteni tiktu noraidīti. Par mani nobalsoja 74 miljonu amerikāņu un es gribu, lai viņi ticētu, lai viņi turpinātu ticēt mūsu vēlēšanu sistēmai.

Šodien es jūs iepazīstināšu ar dažiem drausmīgiem pārkāpumiem, krāpšanas gadījumiem un mahinācijām, kas notika pēdējo nedēļu laikā, par ko mums ir daudz liecinieku liecību un pierādījumu.

Jāsaka, ka “demokrāti” sistemātiski izmantoja korupciju shēmas balsošanā par pastu, jo īpaši svārstīgajos štatos, tāpēc ka šajos štatos mums bija pārsvars, ievērojams pārsvars. Jau sen bija skaidrs, ka “demokrātu” politiskā mašīna regulāri iedarbina visādas mahinācijas un afēras no Detroitas līdz Filadelfijai, no Milvoki līdz Atlantai, un daudzās citās vietās. Šogad Demokrātiskā partija sāka drukāt desmitiem miljonu biļetenu un nosūtīt tos nezināmiem adresātiem bez jebkādiem piesardzības mēriem, bez jebkādas adresātu apstiprināšanas. Tas viņiem ļāva veikt afēras un mahinācijas iepriekš vēl nepieredzētos apmēros.

Pandēmiju viņi izmantoja kā ieganstu, lai mainītu balsošanas kārtību dažus mēnešus un atsevišķos gadījumos dažas nedēļas pirms balsošanas dienas 3.novembrī. Ļoti retos gadījumos vietējie likumdošanas orgāni piedalījās šajā procesā, lai gan viņiem tas bija jādara. Jūs to redzēsiet to tiesvedības lietu izskatīšanā, ko mēs turpinām ierosināt. No Konstitūcijas skatu punkta tā bija pilnīgi nekorekta procedūra.

Daudzos štatos, tādos kā Nevada un Kalifornija, miljoni biļetenu tika izsūtīti visiem cilvēkiem, kuri skaitījās vēlēšanu sarakstos, neatkarīgi no tā, pieprasīja viņi šos biļetenus vai arī nepieprasīja. Pie tam biļetenus sūtīja arī mirušiem cilvēkiem. Tādos štatos kā Minesota, Mičigana un Viskonsina, masveida vēlēšanu biļetenu izsūtīšanas sistēma vēlēšanu gada viducī noveda pie tā, ka faktiski neviens nepārbaudīja kādi cilvēki piedalās vēlēšanās. Un tas atvēra vārtus masveida mahinācijām un krāpniecībai. Ir plaši zināms fakts, ka vēlētāju sarakstos, kurus neviens nepārbaudīja, bija cilvēki, kuri sen jau ir miruši vai arī ir aizbraukuši no sava štata, bet daži no viņiem pat nebija mūsu valsts pilsoņi. Bija daudz šādu gadījumu un neviens to nenoliedz.

Desmitos grāfistu, jo īpaši izšķirošajos štatos, vēlētāju bija tik daudz, cik nekad tur nav bijis iedzīvotāju, kuri ir sasnieguši balstiesību vecumu. Tas notika 67 Mičiganas štata grāfistēs. Saskaņā ar vēlēšanu komisijas sniegtajiem datiem, vairāk kā 100 000 vēlētājiem Viskonsinas štatā nebija pat precīzas adreses. Viņi zināja kādēļ to dara un es zinu, kādēļ viņi to darīja. Runa bija par nelegāliem, nelikumīgiem vēlētājiem. Un tas notika 2020.gadā un mēs varam runāt par to, ka praktiski nebija iespējams noteikt, kuram bija tiesības balsot un vai viņi vispār bija Amerikas pilsoņi. Mums par to nav ne jausmas.

Visos svārstīgajos štatos notika masveida mahinācijas un viltojumi, un to skaits bija tik liels, lai būtu pamats anulēt vēlēšanu rezultātus šajos štatos. Piemēram, Viskonsinā, mēs brīnumainā kārtā pazaudējām 20000 balsu pēc tam, kad mēs acīmredzami bijām vadībā.

Es jums parādīšu šo grafiku. Skatieties, te mums ir nopietns pārsvars. Un tad pulksten 03:42 agri no rīta pēkšņi notiek šis [rāda uz grafiku]. Tā bija balsu “iemešana”, masveida balsu “iemešana”. Un visas šīs balsis brīnumainā kārtā bija par Džo Baidsenu. Gandrīz visas. Un tas pēc tam, kad pirms tam vakarā mums bija kolosāls pārsvars. Un pēkšņi notiek, lūk, šis. Notiek drausmu lietas, drausmu lietas!

Bet mums ir daudz kas vairāk nekā 20000 balsu pārsvars, kurš ir nepieciešams, lai atgūtu pārsvaru un anulētu vēlēšanu rezultātus šajā štatā. Ja šie fakti apstiprināsies, Džo Baidens nevarēs būt prezidents, un runa iet par simtiem tūkstošiem balsu. Tādi cipari nekad vēl nav izskanējuši analoģiskās situācijās. Piemēram, kādā vietā, kādā štatā 7000 balsu nodrošina mums pārsvaru, bet tad pēkšņi kaut kas notiek un atrodas 20, 50, 100, 200 tūkstošu falsificētu balsu. Tas ir ieskaitot tās balsis, kuras neviens neredzēja, jo Republikāniskās partijas novērotāji vēlēšanu procesā nepiedalījās, viņus vienkārši nelaida ēkā.

Daži cilvēki 3.novembrī ar entuziasmu, ar lepnuma sajūtu, ka ir ASV pilsoņi, atnāca uz vēlēšanām un gribēja nobalsot. Kā kārtīgi pilsoņi. Un pēkšņi viņiem saka: Atvainojiet, Jūs jau esiet nobalsojis. Apsveicam Jūs! Lūk, Jūsu biļetens jau ir ieskaitīts. Jūs vairs nevarat balsot. Viņi nezināja, kam par to lai sūdzas, kam to lai izstāsta. Viņi vienkārši aizgāja prom, ar pārliecību, ka ir noticis kaut kas dīvains. Bet daži cilvēki sūdzējās un tad viņiem deva pagaidu biļetenu. Tādu gadījumu bija maz, bet visos gadījumos pagaidu biļetens bija par Trampu. Bet vairumā gadījumu viņi atnāca un viņiem pateica, ka Jūs jau esat nobalsojis, un viņi aizgāja. Viņi jutās drausmīgi un viņi pazaudēja cieņu mūsu vēlēšanu sistēmai. Un tas notika desmitiem tūkstošos gadījumu pa visu valsti. Lūk, cik izmisīgi “demokrāti” cīnījās par savu uzvaru. Viņi aizpildīja visus biļetenus pēc kārtas, nezinot, vai šie cilvēki atnāks balsot, vai neatnāks. Bet, ja kāds pēkšņi atnāca, tad viņi teica: Atvainojiet, Jūs jau esat nobalsojis.

Ziniet, kas vēl ir ļoti aizdomīgi?! Ir tāda kompānija, kuras nosaukums ir Dominion [Dominion Voting Systems], tā ir izveidojusi vēlēšanu uzskaites sistēmu, kurā nospied pogu un nobalso par Trampu, bet balss aiziet par Baidenu. Kas tā ir par sistēmu? Ir jāatgriežas pie papīra. Varbūt tas aizņem vairāk laika, bet vienīgais drošais balsošanas veids ir, izmantojot papīra biļetenus. Nevis tās sistēmas, kuras neviens nesaprot, tai skaitā arī cilvēki, kuri vada tās izmantošanu, lai gan, es domāju, kā reiz viņi pat pārāk labi saprot, kā šīs sistēmas darbojas.

Piemēram, Mičiganā arī izmantoja sistēmu Dominion. Tad, lūk, tika atrastas 6000 balsis, kuras dīvainā kārtā pārgāja no Trampa Baidenam. Un tā ir tikai aisberga virsotne. Tas ir tikai tas, ko mēs konstatējām. Bet cik daudz tādus gadījumus mēs nekonstatējām visas valsts mērogā?! Simtus? Vai tūkstošus?! Mums paveicās un mēs fiksējām šādu gadījumu, ko viņi nosauca par programmas kļūdu, bet mēs atradām daudz tādu “kļūdu”. 96% ziedojumu, ko šī kompānija izdalīja 2020.gada vēlēšanām, aizgāja Demokrātiskās partijas kandidātam, un es par to nebrīnos.

Mēs vispār nezinām, kas tā ir par kompāniju, kurš ir tās īpašnieks, kur tika skaitītas balsis. Mēs uzskatām, ka šīs balsis tika skaitītas nevis ASV, bet kaut kur ārzemēs. Dominion ir vienkārši šausmas. Teksasas varasiestādes nobloķēja Dominion izmantošanu, viņi šajā sistēmā saskatīja lielu potenciālu dažāda veida pārkāpumiem un kļūdām. Ir rūpīgi jāpārbauda un jāveic izmeklēšana visos iecirkņos, kur tika izmantota Dominion sistēma, un ne tikai domājot par nākotni, bet domājot par tagadni, par šīm vēlēšanām, kurās bez šaubām mēs uzvarējām.

Manā vadībā Republikāniskā partija uzvarēja Pārstāvju palātas vēlēšanās vairumā štatu, lai gan neviens to negaidīja. Mēs Pārstāvju palātā ieguvām par 16 vietām vairāk. Tiesa gan ne viss vēl ir saskaitīts, ir vēl 8 vietas. Bet Republikāniskās partijas pārstāvjiem vajadzēja zaudēt daudzas vietas dažādās likumdošanas institūcijās, bet tā vietā viņi uzvarēja un ieguva vairāk vietu nekā bija sagaidāms.

Ļoti svarīgas vēlēšanas mums vēl ir priekšā. Tas ir Senāts. Deivids Perdju un Kellija Leflere ir brīnišķīgi cilvēki. Diemžēl Džordžijā viņi lieto to drausmīgo Dominion sistēmu un jau ir izsūtīti simtiem tūkstošu, padomājiet tikai, simtiem tūkstošu nepieprasīti biļeteni. Ir iespējams pārbaudīt, kurš pieprasīja biļetenu izsūtīšanu. Svarīgi ir tas, ka te, tāpat kā Arizonā, mums ir jātiek skaidrībā, jo mums ir jāpaņem šīs divas Senāta vietas.

Mēs guvām nozīmīgu panākumu Pārstāvju palātā un tādu pat panākumu pagaidām arī Senātā. Neticams panākums gan visā valstī, gan šeit, Vašingtonā. Statistiski ir neiespējami, ka es, kurš vadīja šo kustību, varētu zaudēt.

Labākās sabiedriskās domas izpētes aģentūras, īstas aģentūras, nevis tās, kuras uzrādīja 17% pazeminājumu Viskonsinā, kur mēs patiesībā uzvarējām, un nevis tās, kuras uzrādīja, ka zaudējam 4 – 5% Floridā, kur mēs pārliecinoši uzvarējām, un Teksasā, kur mums rādīja mīnusu, bet mēs guvām lielu pārsvaru… Ne šīs aģentūras, bet īstas sabiedriskās domas izpētes aģentūras, kuras veic godīgu izpēti. Un viņi saka, mēs nevaram saprast ko tādu, tas nekad iepriekš nav noticis, jūs vedāt valsti pretī uzvarai un tikai jūs zaudējāt, tas nav iespējams. Viena štata Pārstāvju palātas dalībnieks man teica: “Ser, es gaidīju, ka es zaudēšu savu vietu, bet paliku, pateicoties Jums. Mums ir pārliecinoša uzvara un visi to zin. Jūs, Ser, esat daudz populārāks par mani, bet es saņēmu vairāk balsu kā Jūs. Tas nav iespējams. Tur kaut kas nav kārtībā.”

Es pateikšu, kas tur nav kārtībā. Vēlēšanu viltošana! Lūk, piemērs, lūk, Mičigana. [Izvelk grafiku un rāda.] Pulksten 06:31 no rīta. Masveida 149 772 biļetenu “iemešana”. Tas notika pilnīgi negaidīti. Tieši šajā apriņķī mēs uzvarējām, un tad notika šis. Visi to uztvēra ar šausmām, neviens nezin, ko par to domāt. Starp citu, paskatieties kāda ir līnija [rāda grafikā], viss ir kārtībā, viss ir kārtībā, šeit ir kārtībā un pat šeit ir kārtībā un tad, lūk, šitāda balsu “iemešana”. Mēs uzvarējām un tad vienā mirklī mēs sākām zaudēt. Tā ir vistīrākā korupcija. Detroita ir absolūti korumpēta, man tur ir daudz draugu, viņi zin, Detroita ir pilnīgi korumpēta. Paskatieties – 06:31 no rīta un tad atnāk, lūk, šis. [Noliek grafiku.]

Džordžijā neviens nepārbaudīja parakstus un neviens negrasās pārbaudīt šos parakstus. Mums tur ir gubernators un štata sekretārs, kuri saka, ka ir ļoti grūti pārbaudīt parakstus. Kādēļ? Tas ir jāprasa viņiem. Bet bez parakstu pārbaudes vai salīdzināšanas, neko nevar izmainīt. Tika konstatēti tūkstošiem un tūkstošiem apšaubāmas izcelsmes balsu un visas pret mani. Tas notika atkārtotas balsu skaitīšanas gaitā, kam, manuprāt, nav nekādas jēgas. Balsu pārskaitīšana notika, jo mūsu rezultāti bija tuvi viens otram, bet īstā balsu pārskaitīšana ir, salīdzinot parakstus, pretējā gadījumā vēlreiz tiek ņemtas vērā tās pašas drausmu lietas. Šai gadījumā paraksts uz biļetenu konvertiem ir vienīgais, kam ir nozīme. Mēs varam salīdzināt parakstu uz konverta ar parakstiem, kuri mums ir saglabājušies no iepriekšējām vēlēšanām, un mēs atradīsim, ka daudzi tūkstoši cilvēku parakstīja šos konvertus nelikumīgi.

Demokrāti viltoja šīs vēlēšanas jau kopš paša sākuma. Viņi izmantoja pandēmiju. Šo vīrusu dažreiz sauc par “Ķīnas vīrusu”, jo tas pie mums atnāca tieši no Ķīnas. Un desmitiem miljonu biļetenu tika viltoti un tas izraisīja kolosālu krāpšanu, uz ko visa pasaule tagad skatās, un visvairāk priecājas, protams, Ķīna.

Daudzi cilvēki saņēma pa diviem, trim un pat četriem biļeteniem, šie biļeteni tika sūtīti pat mirušiem cilvēkiem, tūkstošiem mirušo cilvēku. Mums ir ļoti daudz piemēru, kad miruši cilvēki aizpildīja šos biļetenus, nobalsoja un, kas ir vissliktākais, viņu balsis tika pieņemtas. Citiem vārdiem sakot, mirušie cilvēki piedalījās vēlēšanu procesā. Daži no viņiem ir miruši jau 25 gadus.

Miljoniem balsu tika nodotas nelikumīgi, jo īpaši svārstīgajos štatos. Daudzos no šiem štatiem vēlēšanu rezultātus var anulēt nekavējoties un tas ir jāizdara. Daži saka, ka tā ir pārāk kategoriska pozīcija. Bet kā savādāk?! Savādāk mēs piekrītam, ka prezidents ir ievēlēts, izmantojot balsu falsifikācijas. Nē, mums tas ir jānovērš. Un daudzi redzēja liecinieku liecības, redzēja pierādījumus, bet negrib par to runāt un negrib atzīt, cik drausmīgas bija šīs vēlēšanas, pilnīga katastrofa.

Mēs grasāmies vērsties Amerikas Savienoto Valstu Augstākajā tiesā un ceram, ka viņi izdarīs to, kas ir pareizi mūsu valstij, jo mūsu valsts nevar dzīvot ar šāda veida vēlēšanām. Jā, protams, var teikt: sagaidīsim nākamās vēlēšanas. Bet nē, mums ir
jātiek skaidrībā ar notikušo, lai tas vairs neatkārtotos. Varbūt varētu veikt atkārtotu balsošanu, bet es neesmu pārliecināts, ka tā drīkst. Kad balsošana ir korumpēta un falsificēta un kad mēs pieķeram pie rokas, tos, kas to dara, tad izrādās, ka es viegli uzvaru visos štatos, visos svārstīgajos štatos, tieši tā kā tas bija līdz vēlēšanu dienas desmitiem vakarā, vēlēšanu vakarā.

Mēs gribam parādīt ne tikai divdesmit piecus pārkāpumus, falsificētas balsis, kuras neko neizšķir, neko nemaina konkrētā štatā. Un ne 50, un ne 100, bet gan simtus tūkstošus falsificētu balsu. Tas ir daudz vairāk kā mums ir nepieciešams, tas ir daudz vairāk, kāda mums ir starpība, tas ir daudz vairāk, kā prasa likums. Mēs parādīsim daudz vairāk viltotu balsu, kā nepieciešams, lai uzvarētu konkrētos štatos.

Masu mēdiji to zin, bet viņi negrib par to ziņot. Faktiski viņi atsakās pat atspoguļot mūsu pozīciju, jo viņi zin vēlēšanu rezultātus, jo “viņi zin”. Viss tas, ko es tagad saku, noteikti tiks izkropļots un izsmiets. Tas nekas. Es turpināšu virzīties tālāk, tāpēc ka es pārstāvu 74 miljonus cilvēku. Bet patiesībā es pārstāvu visus vēlētājus, arī tos, kas nebalsoja par mani.

Balsošana pa pastu ir pēdējais etaps viņu četru gadu cīņā, lai mainītu 2016.gada vēlēšanu rezultātus. Viņiem šis laiks šķita kā dzīvošana ellē. Mani oponenti ir vairākkārtīgi izteikušies, ka viņi ir gatavi darīt visu, lai tikai atgrieztos pie varas. Tie ir korumpēti spēki, kuri reģistrē mirušus vēlētājus un kuri pieņem jebkādus falsificētus biļetenus. Viņi patstāvīgi izmanto šādas nelikumīgas metodes. Jūs to varējāt novērot četrus gadus, kā viņi cīnās ar mums, jo mums Amerika ir pirmajā vietā, bet viņiem Amerika nav pirmajā vietā. Un mēs atgriezām varu jums – Amerikas iedzīvotājiem. Viņiem nav Amerika pirmajā vietā, viņi tikai grib varu paši priekš sevis, viņi grib pelnīt naudu tikai sev, tāpēc viņi negrib, lai es būtu jūsu prezidents.

Izmeklēšanas pret mani sākās tiklīdz es izvirzījos vadībā Republikāniskās partijas “praimeri” aptaujās. Izmeklēšanas pret mani ne mirkli netika pārtrauktas un notika visu šo četru gadu garumā. Es uzvarēju visus šos procesus, viss tika apgāzts. Viņi kliedza: Krievija! Krievija! Krievija! Impīčments! Un daudz ko vēl. Robers Millers iztērēja 48 miljonus dolāru nodokļu maksātāju naudas, izmeklējot mani divus ar pusi gadus. Viņš izrakstīja 2800 pavēstes, parakstīja 500 kratīšanas orderus, parakstīja 230 rīkojumus par informācijas izņemšanu un nopratināja 500 lieciniekus, un tas viss tika darīts ar mērķi, lai atstādinātu mani. Bet gala iznākumā, tam nebija nekāda rezultāta. Nekas netika atrasts. Senators Marko Rubio, Senāta komisijas priekšsēdētājs pateica: “Nekādu faktu, ka kandidāts Donalds Tramps būtu nonācis saziņā ar Krievijas Federācijas valdību, netika konstatēti.” Un es saku paldies senatoram Rubio par šo atzinumu.

Un tagad tie paši cilvēki, kuri izgāzās Vašingtonā, cenšas to izdarīt Ņujorkā. Un tagad viss ir sācies no jauna. Par 48 miljoniem dolāru var pārbaudīt visu informāciju, visu, kas ir saistīts ar nodokļiem, vienalga ko. Ņujorkas ģenerālprokurors, kuru es nemaz nepazīstu, pateica: “Mēs nežēlosim spēkus, mēs apvienosimies ar citiem prokuroriem visā valstī, lai aizvāktu šo prezidentu no viņa ofisa. Un ir ļoti svarīgi, ka visi saprot, ka Donalda Trampa dienas ir skaitītas.” Un, lūk, tādas izmeklēšanas notiek gan Vašingtonā, gan Ņujorkā, gan arī citās vietās, un tas, ko viņi grib, nevis atbrīvoties no manis, bet gan atbrīvoties no mums visiem. Mēs nedrīkstam to viņiem atļaut.

Viens mans draugs, gudrs cilvēks, teica: “Pret Tevi ir veiktas tik daudzas izmeklēšanas, neko neatrodot, ka iespējams Tu esi vistīrākais cilvēks mūsu valstī.”

Daži cilvēki no mūsu administrācijas (par laimi ne visi) tika pakļauti ķengām un uzbrukumiem. Viņi vienkārši pazuda un neviens nezina, ar ko viņi tagad nodarbojas un kur palika. Un korupcija ir uz viļņa. Šie cilvēki netika galā. Demokrāti viņiem draudēja, un runāja par viņiem šausmīgas lietas. Viņi taču paši par sevi ir labi cilvēki. Un, lūk, nesen Vispārējā dienesta administrācijas (GSA) vadītājai šādi tika draudēts. Nekas tāds agrāk nebija noticis.

Ko par to lai saka?! Mēs “apgāzām” Komi apgalvojumus, mēs “apgāzām” visu, ko runāja Makkeins, mēs atspēkojām visus viņu apgalvojumus. Un tagad mēs gaidām ziņojumu no cilvēka, kura uzvārds ir Durhams ( es, starp citu, nekad ar viņu neesmu runājis, es ar viņu vispār neesmu pazīstams). Diemžēl misters Durhams nenodarbojās ar savu izmeklēšanu pirms vēlēšanām un nekontaktējās ar cilvēkiem, kuri jau veic izmeklēšanu. Un es pat nezinu, vai šis ziņojums tiks novests līdz galam.

Bet, kad saskaries ar visiem šiem meliem, ar visām šīm nelikumībām, kuras veic tik daudz cilvēku, saproti, ka viss, ko viņi vēlas, ir nodarīt kaut kādu kaitējumu Amerikas Savienoto Valstu prezidentam. Un vissmagākais, ko man nākas darīt, ir izskaidrot, kādēļ nekas nenotiek ar visiem tiem cilvēkiem, kuri izspiegoja mani manas vēlēšanu kampaņas laikā. Tas iepriekš nekad nav noticis un tas nekad vairs nedrīkst notikt attiecībā uz ASV prezidentu.

Viss, kas jums ir jādara, pašiem jāskatās un jāklausās, un jāsaprot priekš sevis kā rīkoties, jo pierādījumi, ko mēs esam savākuši par krāpšanos vēlēšanās, ir vairāk kā pietiekami. Daudzi saka: wow, patiešām, pierādījumi ir pietiekami daudz, bet ir par vēlu kaut ko mainīt tiesās, ir par vēlu mainīt rezultātu. Bet īstenībā vēl ir pietiekami daudz laika, lai noskaidrotu īsto vēlēšanu uzvarētāju un mēs grasāmies cīnīties, lai tas tiktu izdarīts. Bet nav svarīgi, kad tas tiks izdarīts, jo cilvēki redz krāpšanos, jo cilvēki redz falsifikācijas un tāpēc, ka šīs mahinācijas ir atklātas daudz lielākā skaitā, nekā nepieciešams. Jūs nedrīkstat pieļaut, ka kāds nozog jums šīs vēlēšanas. Cilvēki visā valstī tagad sanāk kopā un apvienojas ap saukli “Apstādiniet zagšanu”.

Lai saprastu, kā mēs cīnīsimies ar šo krāpšanos, ir jāsaprot kādas ir problēmas balsošanā pa pastu. Pensilvānijā, Mičiganā, Nevadā, Džordžijā, Arizonā un daudzās citās vietās faktiski tika pieņemti balsošanas biļeteni bez jebkādas personības pārbaudes. Vairums amerikāņu būtu šokēti uzzinot, ka šajos štatos nevajadzēja apstiprināt pat ASV pilsonības esamību, lai piedalītos federālās vēlēšanās. Tas ir nacionāls apkaunojums. Neviena attīstīta valsts nerīko šādi vēlēšanas. Daudzas Eiropas valstis ieviesa nopietnus ierobežojumus balsošanai pa pastu, jo tur ir neierobežots krāpniecības potenciāls. 42 Eiropas valstīs ir aizliegta balsošana ar izsūtītiem biļeteniem tiem iedzīvotājiem, kuri atrodas valsts teritorijā.

Un tāpēc mēs redzējām, ka “demokrāti” izmisīgi uzstāja uz balsošanu pa pastu. Un “demokrātu” līderi īpaši piestrādāja, lai bloķētu darbības, kuras aizsargā no krāpšanām, tādām kā parakstu verifikācija, dzīvesvietas verifikācija, vēlētāja ID un pat pilsonības esamības pārbaude. Tā nerīkojas cilvēki, kuri ir noskaņoti uz godīgām vēlēšanām. Tā rīkojas cilvēki, kuri tiecas apmānīt. Vienīgais kā var izskaidrot centienus bloķēt visus saprātīgus mēģinājumus pārbaudīt balsošanas likumību, ir krāpniecības atbalstīšana.

Amerikāņiem ir ļoti svarīgi saprast, ka negatīvās inovācijas, kuras tika ieviestas likumdošanas sistēmā, nebija nepieciešama atbilde uz pandēmiju. Pandēmija deva “demokrātiem” tikai iemeslu izdarīt to, ko viņi gribēja izdarīt jau daudzus gadus. Patiesībā, kad Nensija Pelosi kļuva par Pārstāvju palātas spīkeri, “demokrāti” mēģināja pieņemt universālu balsošanas pa pastu likumu, un vispār atbrīvoties no tāda drošības pasākuma kā vēlētāja ID, kas ir absolūti nepieciešams.

Drošas vēlēšanu sistēmas graušana bija “demokrātu” prioritāte numur 1 un tam ir vienkāršs iemesls – viņi gribēja nozagt 2020.gada prezidenta vēlēšanas. Visas “demokrātu” iniciatīvas, ieskaitot balsošanu pa pastu, deva viņiem iespēju realizēt sistemātiskas un vispārējas krāpniecības šajās vēlēšanās.

Pensilvānijā, kur tika veikts milzīgs daudzums mahināciju saistībā ar balsošanu pa pastu, mūsu novērotājus no Republikāniskās partijas vispār neielaida iekšā. Viņi mēģināja skatīties uz to, kā notiek balsu skaitīšana, pa logu, bet pat logus aizsedza. Vienīgais izskaidrojums, kādēļ “demokrāti” nepielaida mūsu novērotājus balsu skaitīšanai, ir viņu nelikumīgo darbību slēpšana. Tas ir ļoti vienkārši! Tas ir kolosāls kaitējums mūsu vēlēšanu sistēmai, jo kā vispār var nepielaist novērotājus?! Daudzos izšķirošajos štatos šādi gadījumi nebija retums un visbiežāk tas notika pilsētās, kuras vada “demokrāti”.

Un tagad daži papildus fakti, ko mēs konstatējām.

Pensilvānijā daudzi vēlētāji saņēma pa diviem biļeteniem. Daudzi tos saņēma arī gadījumos, kad to neprasīja. Daudzi, kuri saņēma šos biļetenus, nezināja, ko ar tiem darīt. Daudzi nosūtīja pa pastu vairāk kā vienu biļetenu, bet daudzi vairāk kā divus. Un ir jāsaka, ka visbiežāk šādi balsis tika atdotas tieši “demokrātiem”.

Pensilvānijā daudzi cilvēki saņēma jau aizpildītus biļetenus. Viņi nezināja, kas ir noticis. Mongomeri grāfistē viens no novērotājiem dzirdēja sarunu, kad vēlētājam tika piedāvāts atnākt vēlreiz un nobalsot zem cita vārda.

Desmitiem tūkstošu vēlētāji Pensilvānijā tika šķiroti “demokrātos” un “republikāņos”. “Demokrātiem” palīdzēja pareizi noformēt biļetenus, tai pat laikā kad “republikāņiem” šādu palīdzību atteica, kas nonāk tiešā pretrunā ar ASV Konstitūciju par tiesību vienlīdzību. “Ja jūs esat “demokrāts” mēs jums palīdzēsim noformēt biļetenu un viss būs labi, bet, ja esat “republikānis”, pat neieminaties par to.”

Mičiganā, Detroitas pilsētā, pilsētas administrācijas darbinieki ietekmēja vēlētājus balsot par “demokrātiem” un pārbaudīja, kurš par ko ir nobalsojis, tādā veidā rupji pārkāpjot balsošanas noslēpumu. Tā nedrīkst rīkoties. Tā pati lieciniece stāsta, ka viņa tika instruēta nepieprasīt personapliecinošus dokumentus un nepārbaudīt parakstus. Tāpat viņa saka, ka ļoti daudz biļetenu atnāca pēc tam, kad balsošanas termiņš bija jau beidzies. Šādos gadījumos tika likts jau iztecējušais datums. Viņa liecina, ka šādi, kopā ar citiem darbiniekiem, “apzīmogoja” daudzus tūkstošus biļetenu.

Citi liecinieki Detroitā apgalvo, ka ļoti bieži biļeteni tika pieskaitīti vairākas reizes, tai skaitā arī daudzi nelikumīgi biļetenu dublikāti. Viens novērotājs redzēja vairākas kastes ar biļeteniem, kuri visi bija ar vienu un to pašu parakstu. Cits novērotājs, arī Detroitā, deva liecības, ka vēlēšanu komisijas loceklis ievadīja sistēmā apzināti nepatiesu dzimšanas datumu, lai pieskaitītu nelikumīgu balsi. Vēl liecinieki stāsta par desmitiem tūkstošu ienākušu biļetenu pēc vēlēšanu iecirkņu slēgšanas, daudzi no tiem pat bez konvertiem un visi par “demokrātiem”.

Viskonsinā tika nodots rekordliels balsu skaits no personām, kuras tiek uzskatītas par rīcībnespējīgām. Parasti invalīdiem un veciem cilvēkiem ļauj balsot bez personapliecinošu dokumentu uzrādīšanas. Pagājušogad apmēram 70 tūkstoši cilvēku izmantoja šo statusu, bet šoreiz šādu cilvēku skaits brīnumainā kārtā sasniedza gandrīz 250 tūkstošus. Bet šī statusa reģistrēšana notika ar pārkāpumiem.

Viskonsinā aptuveni 70 tūkstoši izsūtīto biļetenu, pretēji likumdošanas prasībām, neatbilda pieprasījumiem. Džordžijā 9 novērotāji apgalvo, ka viņi redzēja milzīgu daudzumu biļetenu bez raksturīgās locījuma vietas, kas nozīmē, ka šie biļeteni nekad nebija bijuši konvertos. Viens no novērotājiem liecina, ka aptuveni 98% no šiem nelocītajiem biļeteniem bija tieši par Baidenu. Neticami daudz! Pie tam vairākas nedēļas pēc vēlēšanām tika atrasti tūkstošiem nepieskaitīti biļeteni Floidas, Fojetas un Voltonas grāfistēs, lielākā daļa no tiem bija par Trampu.

Visi varēja redzēt konfliktu Detroitā, kad drausmīgā veidā tika ietekmēti un pazemoti divi Republikāniskās partijas pārstāvji par to, ka viņi nesertificēja vēlēšanu rezultātus 71% vēlēšanu iecirkņu. Un vēl, tur bija vairāk balsu, nekā balsotāju. Padomājiet par to! Kā vispār var būt vairāk balsu, nekā balsotāju?!

Par Arizonu mums ziņoja, par problēmām ar balsošanas mašīnām, tu nospied pogu, bet tavu balsi neieskaita. Tai pašā Arizonā ģenerālprokurors paziņoja, ka biļeteni tika izzagti no pastkastēm un slēpti.

Klārkauntā, Nevadā, kur dzīvo lielākā daļa šī štata vēlētāju, parakstu pārbaudes standarti bija tik ļoti zemi, ka praktiski jebkurš paraksts varēja iziet šo pārbaudi. Pārbaudes mašīna bija uzstādīta uz viszemāko pārbaudes līmeni. Pēc viena no ziņojumiem, lai pārbaudītu šo procesu, deviņi vēlētāji Klārkauntā nodeva savus biļetenus ar apzināti nekorektiem parakstiem. Astoņi no tiem tika pieņemti bez problēmām un pieskaitīti. Viņi teica, ka varēja pat parakstīties kā Santaklauss un viss tiktu pieņemts. Pagājušajā nedēļā Klārkauntas vēlēšanu komisija paziņoja, ka eksistēja tehniskas problēmas, ko viņi nevar izskaidrot.

Vēl Nevadā dažiem vēlētājiem tika piedāvāts piedalīties loterijā ar 250$ balvu, pie nosacījuma, ka viņi var pierādīt, ka piedalījās vēlēšanās. Tas notika “indiāņu” rezervācijās.

Viena no krāpšanas pazīmēm ir dramatiski zemais pa pastu atsūtīto biļetenu skaits, kuri tika atzīti par nederīgiem, jo īpaši izšķirošajos štatos. Parasti mēs redzējām citus ciparus un tas tika novērots vairāku balsošanas gadu laikā. Džordžijā tikai 0,2% balsu, tas ir mazāk kā 1% no biļeteniem, kuri tika nodoti pa pastu, tika atzīti par nederīgiem. Citiem vārdiem sakot, gandrīz neviens biļetens netika atzīts par nederīgu, viņi pieņēma visu. Nekas praktiski netika noraidīts. 2016.gada vēlēšanās par nederīgiem tika atzīti 6,4% biļetenu. Tātad jūs redzat, cik reizes zemāks cipars ir šogad. Padomājiet par to! Tagad gandrīz neviens biļetens netika noraidīts salīdzinājumā ar 6,4% pagājušajās vēlēšanās. Mēs konstatējām līdzīgas parādības gan Pensilvānijā, gan Nevadā, gan Mičiganā. Biļetenus neviens neatzīst par nederīgiem, jo īpaši “demokrātu” reģionos. Ir ļoti grūti izskaidrot šo parādību, ja nu vienīgi ar krāpniecību.

Pensilvānijā štata sekretārs un štata augstākā tiesa pēc būtības atcēla parakstu verifikāciju. Pie tam tas notika tikai dažas nedēļas pirms vēlēšanām, pārkāpjot štata likumdošanu. Tā nedrīkst darīt! Tāda veida likumus ir jāapstiprina štata likumdošanas orgānam. Tiesnesis nav tiesīgs to darīt. Štata vadība to nav tiesīga darīt! Vienīgais, kas to ir tiesīgs darīt, ir likumdošanas orgāns. Šādas rīcības iemesls ir skaidrs, viņi nepārbaudīja parakstus, jo zināja, ka tos nav aizpildījuši cilvēki, kuru vārdi ir uzdrukāti uz konvertiem. Tāpēc vienkārša balsu pārskaitīšana tikai legalizēs krāpniecību un vienīgais veids kā izdalīt godīgās balsis ir pārbaudīt visus konvertus, kuros bija biļeteni, tajos štatos, kur ir radušās šaubas. Un tad varēs konstatēt desmitiem tūkstošus viltotu parakstu. Un ir nepieciešama parakstu ekspertīze, lai visi legālie, likumīgie biļeteni tiktu atdalīti no nelikumīgajiem.

Šajās vēlēšanās tika veiktas kolosālas krāpniecības, kādas līdz šim vēl nav pieredzētas. Tajās bija vēlēšanu novērotāji, kuriem neļāva novērot. Tas ir tik nelikumīgi! Tajās daudzi biļeteni nāca no nezinkurienes, maz kurš zināja, no kurienes, bet tos pieskaitīja un tie nebija par mani. Un tas pārliecinošais pārsvars, ko es ieguvu vēlēšanu dienā, kurš man bija vēlēšanu vakarā (kad mani jau apsveica), nākamajā rītā vai dažas dienas vēlāk pazuda.

Milzīgs skaits biļetenu nāca vispār nezin no kurienes. Visa balsu skaitīšanas tehniskā bāze bija pilnīgi defektīva. Tā pēkšņi pārstāja darboties, tad atkal atsāka darbību, bet ar daudz lielāku reģistrēto balsu skaitu. Un bija vēl daudzas citas lietas, bet kopumā tā bija krāpšanās.

Šīs vēlēšanas tika viltotas un visi to zin. Es varu zaudēt vēlēšanās, bet lai tā ir godīga un taisnīga cīņa. Es negribu pieļaut, lai šīs vēlēšanas nozog amerikāņu tautai. Un tieši pret to mēs cīnāmies. Mums nav citas izvēles. Mums ir pietiekami daudz pierādījumu un tas mums ir skaidrs. Daudzi cilvēki masu saziņas līdzekļos un pat tiesu institūcijās atsakās pieņemt mūsu pierādījumus. Viņi zin, ka viss, ko mēs sakām, tā ir, viņi zin, kurš uzvarēja vēlēšanās, bet viņi atsakās atzīt, ka mums ir taisnība. Mūsu valstij ir nepieciešami tie, kuri spēj to atzīt.

Es esmu gatavs pieņemt jebkurus vēlēšanu rezultātus, bet lai tie ir godīgi un taisnīgi. Un es ceru, ka Džo Baidens domā tāpat kā es. Mums ir visi nepieciešamie pierādījumi. Desmitiem tūkstošu biļetenu pietiek, lai anulētu vēlēšanu rezultātus visos štatos, par ko mēs runājam. Jo tās taču ir cilvēces vēsturē visdižākās valsts vadītāja vēlēšanas! Un katram amerikānim ir jāsaprot, ka mums ir jāveic visu pa pastu nosūtīto biļetenu analīze, lai pārbaudītu visus konvertus, verificētu visus parakstus, un tikai tad, ja šie paraksti ir uz konverta, tad mēs varam būt pārliecināti, ka viss ir kārtībā. Tas ir absolūtais minimums, ko mēs varam prasīt.

Runa nav tikai par manu prezidenta kampaņu, lai gan visiem ir svarīgi, kurš būs jūsu nākamais prezidents. Mums ir jāatjauno uzticība Amerikas vēlēšanām. Mums ir jāatjauno uzticība mūsu demokrātijai un svētajām tiesībām, par kurām veselas paaudzes amerikāņu cīnījās un mira. Nekas nevar būt svarīgāks!

Vienīgie biļeteni, kurus drīkst pieskaitīt šajās vēlēšanās, ir tie, kuri nāk no mūsu valsts pilsoņiem, no attiecīgo štatu rezidentiem, tiem, kuri nobalsoja paredzētajā laikā un likumīgi. Pat vairāk, mēs nekad nedrīkstam pieļaut vēlēšanas, kurās nav skaidras un caurspīdīgas sistēmas, lai pārbaudītu pilsonību, piederību un identitāti katram cilvēkam, kurš nodod biļetenu, ļoti, ļoti vērtīgu biļetenu.

Daudzi ļoti gudri cilvēki apsveica mani ar to, ko mums izdevās panākt. Tika panākts lielākais nodokļu sloga samazinājums vēsturē, administratīvā sloga samazinājums. Mēs pārbūvējām mūsu armiju, mēs rūpējamies par veterāniem vairāk kā līdz šim. Mēs izveidojām kosmiskos spēkus un izdarījām vēl daudz ko citu. Bet tad viņi saka, visdižākais un visnozīmīgākais manas prezidentūras uzdevums, ir tieši tas, ko mēs darām pašreiz, nodrošināt godīgas un caurspīdīgas vēlēšanas mūsu tautai. Tas ir daudz svarīgāk par katru lietu, ko mēs runājām.

Ja mēs nelikvidēsim šo drausmīgo krāpšanos, kas bija 2020.gada vēlēšanās, tad mums vairs nebūs valsts.

Ar amerikāņu tautas atbalstu mēs atjaunosim uzticību mūsu vēlēšanu sistēmai un valdībai. Paldies jums. Lai Dievs jūs svētīj! Dievs svētīj Ameriku!

Donalds Tramps, Amerikas Savienoto Valstu prezidents
/04.12.2020/

Avoti:

Informācijas aģentūra
/17.12.2020/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Apkopojums, W: DONALDS TRAMPS | Komentēt

Par ASV vēlēšanu teātri 2020 un tā sekām pasaulei

Viskonsinas un Mičiganas štatu saskaitīto balsu dinamikas grafiki

2020.gada 3.novembrī Amerikas Savienotajās Valstīs notika prezidenta vēlēšanas. Uz augstāko valsts amatu kandidēja bijušais ASV viceprezidents Džozefs Baidens no Demokrātiskās partijas un pašreizējais ASV prezidents Donalds Tramps no Republikāniskās partijas. Pirmsvēlēšanu kampaņas gaisotne bija neierasti agresīva, ko pavadīja plašas protesta akcijas ar ielu vardarbības elementiem. Un tas notika uz COVID19 radītās visaptverošās krīzes fona.

Gandrīz visi mediji un “sistēmas politiķi” atbalstīja Baidenu, savukārt Trampa pusē nostājās lielākā daļa ierindas amerikāņu (pārsvarā baltādainie – t.s.”vienstāvu Amerika”). ASV sabiedrība uzrādīja ļoti bīstamas sašķeltības pazīmes, ko daudzi eksperti dēvē par “auksto” pilsoņu karu, kurš jebkurā mirklī var pāriet “karstajā” fāzē (un šādas prognozes ir pietiekami pamatotas, jo Amerikā iedzīvotājiem “uz rokām” ir liels daudzums šaujamieroču).

Pirmsvēlēšanu socioloģiskās aptaujas vēstīja, ka vēlēšanās ar lielu pārsvaru (līdz pat +15%) vajadzētu uzvarēt Baidenam, bet pirmie vēlēšanu rezultāti parādīja, ka aptaujas bija stipri kļūdainas. Tramps ne tikai neatpalika no Baidena, bet bija vadībā ar gana ievērojamu pārsvaru. Tas deva pamatu Donaldam Trampam paziņot, ka viņš pārliecinoši uzvar.

Un tad notika “brīnums”. Pēkšņi vairākos izšķirošajos štatos strauji pieauga Baidenam pieskaitīto balsu skaits un Baidens izvirzījās vadībā. Ļoti labi šo “mistisko” parādību ilustrē Viskonsinas un Mičiganas štatu saskaitīto balsu dinamikas grafiki. Kā saka – bez komentāriem, bilde runā pati par sevi. Un te, protams, nevar neatcerēties klasisku izteicienu, ka nav jau būtiski, kurš un kā balsos, bet gan – kurš skaitīs balsis.

Pēc tam noskaidrojās, ka virknē strīdīgo iecirkņu lielajās pilsētās Republikāņu partijas novērotāji tika vienkārši padzīti, pirms tur ienesa ar furgoniem atvestos maisus ar nezināmas izcelsmes biļeteniem. “Partrampa” biļeteni tika nepamatoti atzīti par nederīgiem. Tika konstatēts, ka ar “demokrātiem” saistītu cilvēku izstrādātā vēlēšanu uzskaites sistēmā bija iespēja koriģēt saskaitīto balsu skaitu. Daudzi vēlētāji netika pielaisti balsošanai, jo, viņiem nezinot, kāds to vārdā jau esot nobalsojis pa pastu. Tika viltoti pasta zīmogi, lai legalizētu pēc vēlēšanu beigām nodotās balsis. Tika noskaidrotas atsevišķas personas, kuras speciālos dzīvokļos izgatavoja viltotus “parbaidena” biļetenus. Daudzos vēlēšanu apgabalos nobalsojušo skaits bija lielāks par pilsoņu skaitu, kuri drīkst vēlēt (līdz pat 130%). Tika konstatēts, ka vēlēšanās par Baidenu nobalsoja apmēram 1,5-2 miljoni t.s. “spoku” jeb “mirušo dvēseļu”. No visām pa pastu saņemtajām balsīm (kopā 67miljoni), 90% bija par Baidenu. Tai pat laikā Tramps kopsummā saņēma daudz vairāk balsu nekā iepriekšējās vēlēšanās.

Viss tas deva Donaldam Trampam pamatu apšaubīt vēlēšanu rezultātu godīgumu un apgalvot, ka vēlēšanas viņam ir nozagtas. Tā rezultātā ASV radās divvaldības situācija, kad esošais prezidents neatzīst savu zaudējumu vēlēšanās, bet viņa oponents apgalvo, ka ir godīgi uzvarējis un ka ir likumīgi jaunievēlētais prezidents.

Zīmīgi, ka, neskatoties uz to, ka turpinājās balsu skaitīšana, lielākā daļa ASV mediju ar CNN priekšgalā par uzvarētāju priekšlaicīgi izziņoja Baidenu, kam sekoja vairāku ārvalstu līderu apsveikumi. Nonāca pat tik tālu, ka ASV Valsts sekretārs Maiks Pompeo bija spiests tieši atgādināt ārvalstu partneriem, ka vispār vēlēšanu rezultāti vēl nav zināmi un joprojām notiek balsu skaitīšana. Bet tas nelīdzēja un mediji, nezinot oficiālos rezultātus, intensīvi apgalvojuma formā stāstīja, ka vēlēšanās ir uzvarēja tieši Baidens, bet tie, kas tam iebilda, tika apsaukti par viltus ziņu izplatītājiem (tai skaitā arī pats Tramps, kura uzrunu ASV pilsoņiem prasti nocenzēja).

Uz šo rindu tapšanas brīdi joprojām oficiālie vēlēšanu rezultāti nav izziņoti. Trampa advokāti ir iesnieguši vairākas prasības tiesā, ir ierosinātas daudzas prokuroru pārbaudes par iespējamajiem pārkāpumiem un lieta tiek virzīta uz ASV Augstāko tiesu. Tramps joprojām neatzīst savu zaudējumu vēlēšanās un apgalvo, ka vēlēšanu rezultāti tika viltoti. Savukārt Baidena komanda ir panākusi varas nodošanas procedūras pirmo punktu pildīšanas sākšanu, ko mediji un daudzi eksperti pozicionē kā pazīmi, ka Baidens vēlēšanās esot uzvarējis. Bet priekšā vēl ir elektoru vēlēšanas, kas patiesībā arī ir īstās prezidenta vēlēšanas, un nav precīzi zināms kā šādā strīdīgā situācijā balsos elektori.

Ko no tā visa var secināt? Ļoti daudz ko un maz ko iepriecinošu. Pamēģināsim tikt skaidrībā.

ASV demokrātijas krāpnieciskās īpatnības

Lai saprastu šo vēlēšanu sekas gan Amerikai, gan pasaulei, ir jāsaprot ASV demokrātijas būtība. Amerikas valdošo slāņu sapratne par demokrātiju ļoti stipri atšķiras no ierindas cilvēku vienkāršotā priekšstata. Demokrātija amerikāniskā sapratnē nav vairākuma vara, kur katram pilsonim ir viena balss, kuru viņš nodod par savu kandidātu un kura tiek ņemta vērā (tiek godīgi pieskaitīta). Amerikāņu izpratnē tāda idealizēta demokrātija ir utopiska, neracionāla un pat nevajadzīga. Amerikāņu skatījumā demokrātija ir visprogresīvākais valsts pārvaldes mehānisms, kurš visoptimālāk ļauj sabalansēt visu sabiedrisko grupu intereses. Attiecīgi demokrātiskajos mehānismos galvenais ir nevis godīgi ņemt vērā katra vēlētāja balsi, bet gan panākt optimālu visu sabiedrisko grupu interešu ievērošanu. Un ievērotas tiek tikai tās intereses, par kurām attiecīgās grupas reāli cīnās. Tās grupas, kuras necīnās, automātiski netiek ņemtas vērā un optimālais sabiedriskais kompromiss tiek panākts uz pasīvāko rēķina. Tāpēc viens no amerikāņu demokrātijas pamatpostulātiem ir arī cīnīšanās par savām tiesībām (ja necīnies, tad pats vainīgs un nesūksties, ka tavas intereses neņem vērā).

Cita amerikāņu mentalitātes īpatnība ir to pārmērīgā paļaušanās uz formālām juridiskām normām. Morāli argumenti amerikāņiem nav argumenti, bet pavisam cita lieta juridiski. Viņu sapratnē morāles nav, objektīvi neesot zināms, kas ir labs un kas ir slikts, bet likums gan ir zināms un tas nosaka, kas ir labs un kas ir slikts. Viss, kas ir “likumīgs”, tas ir labs, viss, kas ir “nelikumīgs”, tas ir slikts, bet to savukārt nosaka juristi (advokāti, prokurori, tiesneši, ierēdņi), kuri ļoti labi zin šādas pieejas izteikti netaisnīgo dabu, bet to pieļauj un plaši izmanto savas personiskās labklājības nodrošināšanai. Šādam formālam likumcentrismam ir ļoti nozīmīga loma Amerikas sabiedriskās pārvaldes kultūrā, apvienojot kaut kādam mērķim ļoti dažādos amerikāņus, un tā saknes ir meklējamas gan Senās Romas amorāli – racionālajā tiesiskuma filozofijā, gan arī tas nāk no anglosakšu pirātu tradīcijām un morāles (katrs ierindas pirāts labprāt saplosītu savu kapteini un vairumu biedrus, bet to nedara un labprātīgi pakļaujas kapteiņa rīkojumiem, jo saprot, ka atklātā jūrā un cīņās katrs atsevišķi aizies bojā, bet visiem kopā ir izredzes izdzīvot un iespējams arī gūt kādu labumu uz citu rēķina).

No juridiskā formālisma izriet sekojoša amerikāņu vēlēšanu īpatnība – vēlēšanām nav jābūt godīgām, vēlēšanām ir jābūt likumīgām. Jeb citiem vārdiem sakot, no amerikāņu morāles viedokļa nav nekādu problēmu kaut vai viltot vēlēšanas, tas ir pieļaujams un malači, kas to spēj paveikt pareizi, bet ir kategoriski nepieļaujami to izdarīt nelikumīgi. Jeb pasakot vēl savādāk – viltot vēlēšanas drīkst, nedrīkst tapt pieķertam vēlēšanu viltošanā.

Ņemot vērā šos principus arī ir izveidojusies amerikāņu vēlēšanu sistēma. Tā nav paredzēta, lai noskaidrotu, kurš no kandidātiem faktiski ir saņēmis vairāk vēlētāju balsu, bet tā ir paredzēta, lai noskaidrotu, kurš no kandidātiem uzrāda vislabāko rīcībspēju un spēj vislabāk salāgot ļoti daudzās un pretrunīgās dažādo sabiedrisko grupu intereses, gūstot juridiski korektu uzvaru vēlēšanās.

No šāda viedokļa raugoties 2020. gada ASV vēlēšanas uzrāda nopietnas ASV politiskās sistēmas degradācijas pazīmes, kas nevar neradīt ilgstoši negatīvas sekas visiem (gan pašiem amerikāņiem, gan visai pasaulei).

Jā, ASV vēlēšanu sistēma pieļauj falsifikācijas, jā, amerikāņu politiķiem nav morālu problēmu viltot vēlēšanu rezultātus, bet tas ir pieļaujams tikai noteiktās robežās. Vēlēšanas drīkst viltot, bet tas ir jādara “pieklājīgi” un “civilizēti”, tā lai saglabātos vismaz iluzora vēlēšanu godīguma ticamība un netiktu rupji pārkāpts likums.

ASV Demokrātiskā partija, visdrīzāk izmisīgi ķeroties pie pēdējās iespējas, vēlēšanu rezultātus noviltoja brutāli un visai pasaulei acīmredzami. Līdz šim šādi precedenti nebija bijuši. Un pat šķietami līdzīgā 2000.gada situācija, kad Džordžs Bušs (jaunākais) kļuva par prezidentu pateicoties savam brālim, kurš, būdams Floridas gubernators, prata “pareizi” organizēt balsu skaitīšanu, nebija tik viennozīmīga. Toreiz miglainas aizdomas par falsifikācijām bija tikai vienā štatā, toties tagad ir vērojama visaptveroša un centralizēti organizēta vēlēšanu rezultātu viltošana valsts mērogā. Tas nevar nesagraut daudzu ierindas amerikāņu ticību demokrātijai. Un tas nevar neradīt precedentu, kurš nākotnē liks politiķiem rīkoties tāpat vai vēl radikālāk. Tā rezultātā zūd jēga no ārišķīgajām un dārgajām amerikāņu demokrātiskajām procedūrām un zūd viss tas, ar ko amerikāņi līdz šim tā lepojās, uzskatot sevi par labākajiem pasaulē. Tas nozīmē, ka ASV ir izsmēlusi Republikas iespējas un tā atrodas tiešas un atklātas Impērijas rašanās stadijā.

Izejot no augstāk minētā, var izdarīt noteiktus secinājumus.

ASV demokrātija ir diskreditēta globālā mērogā

Pasaulē ASV demokrātiju kritizēja jau sen, bet tā kā Amerikas valsts uzrādīja teicamus politekonomiskos rādītājus un tā bija te otrā un te pirmā attīstītākā valsts pasaulē, šai kritikai bija tīri akadēmiska nozīme. Ja pārvaldes sistēma faktiski strādā, tad var arī nepiešķirt pārāk lielu nozīmi atsevišķiem tās trūkumiem.

Nozīmīga loma demokrātijas diskreditācijai pasaules sabiedrības acīs ir pašiem amerikāņiem ar daudzajiem viņu izraisītajiem kariem un valsts apvērsumiem, kas visbiežāk tika pamatoti ar nepieciešamību ieviest vienā vai citā valstī “demokrātiju”. Bet praksē izrādījās, ka attiecīgās valstis tika prasti izlaupītas un tur tika ieviesta nevis demokrātija, bet gan amerikāņu kontrolēti pseidodemokrātiski autoritāri režīmi. Tāpēc pasaulē terminu demokrātija jau labu laiku plašās masās vairāk lieto ironiskā un izsmejošā nozīmē.

Bet līdz ar šīm vēlēšanām tiek diskreditēts nevis abstrakts demokrātijas jēdziens, bet gan ļoti konkrēta demokrātiska pārvaldes sistēma, kura līdz šim tika pozicionēta kā vislabākā pārvaldes sistēma pasaulē. Tagad izrādās, ka šī pārvaldes sistēma nav nemaz tik laba un to pārliecinoši parāda paši amerikāņi.

Tas nevar neizraisīt divu veidu sekas. Pirmkārt, demokrātija zaudēs vislabākās un populārākās pārvaldes sistēmas statusu. Ja jau paši amerikāņi, kuri sevi stādīja kā demokrātiskuma etalonu, uzrāda tādas antidemokrātiskuma tendences, tad citur pasaulē, kur demokrātiskās tradīcijas nav tik noturīgas, pilnīgi noteikti nav vērts “spēlēt demokrātiju”.

Otrkārt, tas izraisīs dziļu ASV valstiskuma krīzi. Slavenais krievu sociologs Aleksandrs Zinovjevs, kurš piedalījās Padomju Savienības iznīcināšanā, ar nožēlu vēlāk teica: “Mēs mērķējām uz komunismu, bet trāpījām Krievijai”. Kaut kas līdzīgs tagad notiek ar Amerikas Savienotajām Valstīm – diskreditējot demokrātiju neizbēgami tiek diskreditēta arī ASV.

Globālā mērogā tas izpaudīsies (var pat teikt, ka jau izpaužas) kā ASV globālās līderības zudums. Ja vēl gadus desmit atpakaļ lielākā daļa pasaules valstu puslīdz labprātīgi pakļāvās amerikāņiem un ņēma no viņiem piemēru, un tāpēc amerikāņiem bija salīdzinoši viegli realizēt savu globālo politiku, tad tagad tā vairs nav un turpmāk situācija tikai pasliktināsies. Tagad amerikāņus neviens vairs neuztver nopietni. Viņiem vairs ne tikai netic, viņus ne tikai stipri neieredz, bet nu viņus arī sāk nicināt gan kā vārguļus, gan kā kritušus cilvēkus (“padaļ”). Tagad arvien vairāk pasaulē pieņemas spēkā trends, ka pakļauties amerikāņiem nozīmē apkaunot sevi un šī tendence tikai pastiprināsies. Attiecīgi ASV reālā starptautiskā ietekme strauji ies mazumā un, lai saglābtu kaut vai niecīgas tās paliekas, amerikāņiem nāksies pielikt neierasti daudz spēka, kura viņiem nav.

ASV demokrātija (vēlēšanu sistēma) ir diskreditēta ASV pilsoņu un elites acīs

Tā kā notika plašas un visiem acīmredzamas falsifikācijas, ASV vēlēšanu sistēma ir diskreditēta gan ASV pilsoņu, gan amerikāņu elites acīs. Tās pirmā un vismazāk kaitīgākā izpausme būs apstāklī, ka neatkarīgi no tā, kurš tiks izsludināts par prezidentu, otras puses vēlētāji, atbalstītāji un pārstāvji to uzskatīs par nelikumīgi ievēlētu, centīsies cik iespējams nepakļauties varas uzurpatoram un traucēt tā politikas realizēšanu. Citiem vārdiem sakot, nākamais ASV prezidents nebūs leģitīms visas ASV sabiedrības prezidents.

Bet tas vēl nebūtu nekas, jo ar saprātīgu politiku pat tik spēcīgas krīzes teorētiski ir iespējams pārvarēt. Daudz sliktāks ir precedenta spēks. Ja jau viena puse ir atļāvusies šādi rīkoties un ir guvusi noteiktus panākumus, tad kā minimums tā var darīt un arī vajag darīt otrai pusei. Neviens Amerikā taču nav muļķis, ja jau vēlēšanas šādi falsificē vieni, tad kāpēc tieši tāpat to nedarīt arī otriem. Un viņi to noteikti darīs.

Bet, ja arī otra puse sāks rīkoties līdzīgi un sāksies vēlēšanu falsificēšanas sacensība, tad neizbēgami vienā brīdī tiks nonākts līdz atziņai, ka šo “vēlēšanu cirku” nav jēgas turpināt, jo tāpat visu izšķir viltošanas tehnoloģijas. Un šādu atziņu pastiprinās kārtējās zaudējušās puses revanšistiskās tieksmes. “Ja mēs nevaram panākt savu interešu ievērošanu izmantojot demokrātiskas procedūras, kuras tik rupji tiek pārkāptas, tātad mums ir jāizmanto citi līdzekļi – nedemokrātiski, tas ir spēka līdzekļi.” Citiem vārdiem sakot, “nost ar demokrātiju un pie ieročiem.” Bet tas jau ir īsts pilsoņu karš. Amerika strauji virzās tieši šajā virzienā.

ASV valstiskā sistēma atrodas uz demokrātijas likvidēšanas sliekšņa

No iepriekš teiktā izriet, ka ASV valstiskā sistēma atrodas uz demokrātijas likvidēšanas sliekšņa. Ja jau sabiedrības sašķeltība ir nonākusi tik tālu un ja šī procesa turpmāka attīstība draud izraisīt plašu un visaptverošu pilsoņu karu, tad vai nebūtu labāk likvidēt demokrātiskās procedūras, kuras veicina šo šķelšanos un pāriet uz citu, autoritāru jeb impērisku (tādu, kur ir imperators) pārvaldes formu?!

Šāds jautājums noteikti radīsies ASV varas pārstāvjiem, jo īpaši tad, kad situācija kļūs sevišķi kritiska. Un atbildēt uz to pozitīvi traucēs tikai viens problemātisks apstāklis – neziņa un nesapratne par to, kā vislabāk noteikt to personu, kura būs imperators? Un kā pēc tam viņu virzīt, kur vajag, un kontrolēt? Bet, ja situācija būs tāda, ka kļūst arvien mazāk ko zaudēt, tad var prognozēt, ka atbildīgās personas var izlemt pamēģināt. Varbūt notiks brīnums, un viss izdosies.

ASV valstiskā sistēma atrodas uz sabrukuma sliekšņa

Tāpat no iepriekš teiktā izriet, ka ASV valstiskā sistēma un iespējams arī Amerikas valstiskums atrodas uz sabrukuma sliekšņa. To, ka ASV sabiedrība ir slima, varēja novērot jau pietiekami sen, tai skaitā arī iepazīstoties ar izcilāko amerikāņu rakstnieku literārajiem šedevriem. Neskatoties uz to Amerikas sabiedrība līdz šim uzrādīja savdabīgu dzīvotspēju un iluzioniski pievilcīgus sasniegumus. Tā tas bija vēl 30 gadus atpakaļ, kad ASV, pēc Padomju Savienības sabrukuma un uz Krievijas šķietamās agonijas fona, kļuva par neapstrīdamu (visu pasaules valstu atzītu) globālo hegemonu.

Tomēr tolaik izvēlētā politekonomiskā kursa dēļ, jau pirms 20 gadiem ASV sāka uzrādīt pirmās nopietnās valsts pārvaldes krīzes pazīmes, kuras plašākai sabiedrībai bija mazāk saskatāmas un kuras pat daudzi speciālisti uzskatīja par maznozīmīgām un pārejošām. Daļai ASV varas pārstāvju kļuva skaidrs, ka ir pietiekami kardināli jāmaina pārvaldes sistēma. Citi savukārt bija pārliecināti, ka viss pa lielam ir labi un tikai nedaudz jāpiekoriģē esošais politiskais kurss. Radās elitāras domstarpības, kuras līdz ar pieaugošo amerikāņu politekonomisko lejupslīdi kļuva jo asākas. Tā rezultātā saasinājās savstarpējā cīņa par varu, tā kļuva agresīvāka un cietsirdīgāka, pārkāpjot vienu “sarkano līniju” pēc otras. Tas viss vēl vairāk novājināja Ameriku un saasināja objektīvās ASV politekonomiskās problēmas.

Un tagad ir nonākts tik tālu, ka Amerika visu acu priekšā ir pilnībā “zaudējusi seju”, nodevusi teju visus savus agrākos ideālus, uzrādījusi nesamierināmu sabiedrisko sašķeltību un parādījusi, ka ASV pašreiz ir vāja valsts (milzis uz māla kājām).

Amerikāņu sabiedrības tik stipras polarizācijas efekts kopā ar gadu desmitu laikā uzkrātām un samilzušām sociālām, politiskām un ekonomiskām problēmām radīja apstākļus, kuri var izraisīt lielus iekšpolitiskos satricinājumus un kuri nelabvēlīgāko scenāriju gadījumā var pat beigties ar Amerikas valstiskuma galu.

Donalda Trampa programma “Padarīsima Ameriku atkal dižu” ir iespējams pēdējais mēģinājums glābt ASV tās līdzšinējā veidolā

Pasaules plašsaziņas līdzekļi un t.s. ”sistēmas politiķi” visādos veidos noniecina Donaldu Trampu, parādot viņu kā nekulturālu huligānu un muļķi. Lai gan Trampa kritizētājiem ir daļēja taisnība, tomēr pa lielam viņi maldina sabiedrību – Donalds Tramps nebūt nav muļķis un viņa deklarētā un realizētā politika ir gan labi pārdomāta, gan pilnībā atbilstoša ASV un vairuma pasaules valstu interesēm.

Kādēļ ASV radās problēmas, kuras tagad draud to iznīcināt? Tādēļ, ka, cīnoties ar Padomju Savienību, ASV sāka iznest savu ražošanu uz Ķīnu (lai atšķeltu PSRS sabiedroto un efektivizētu savu ekonomiku) un radīja finanšu mehānismus, kas valsts vajadzībām nepieciešamos resursus smēlās ne tikai no apkārtējās pasaules, bet arī no nākamajām paaudzēm (nesamērīgā kreditēšana, valsts parāda audzēšana un pārmērīga dolāru “drukāšana”). Īslaicīgi šie pasākumi deva grandiozus rezultātus un daļēji arī tie bija kā viens no izšķirošajiem faktoriem, kas ļāva ASV uzvarēt t.s. “aukstajā karā”. Tobrīd tā bija, lai gan riskanta, tomēr izsmalcināta un gudra politika.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma šo politiku bija jāpārtrauc. Un vajadzēja izveidot tādu starptautisko attiecību sistēmu, kas iespējami apmierinātu visus, lai nepārtraukti nav jātērē lieli resursi vienas vai otras starptautiskas problēmas risināšanai. Netika izdarīts ne viens, ne otrs.

Džordžs Bušs vecākais mēģināja pārtraukt neapdomīgo finanšu politiku, bet viņam tas neizdevās, jo Amerikā bija izveidojies jau pietiekami noturīgs un spēcīgs elitārs slānis, kurš “pārtika” no ASV ekonomikas finansiālas “uzpūšanas”. Un tad nāca Bils Klintons no Demokrātiskās partijas, kura laikā ASV sāka praktizēt vienpersoniski autoritāru ārpolitiku. Amerikāņi vieni paši mēģināja nodiktēt visai pasaulei kā tai būs dzīvot (un ne vienmēr gudri un tālredzīgi) un tos, kuri negribēja tam pakļauties, piespieda vai iznīcināja. Amerikāņi necieta nekādus iebildumus, sajutās Dieva lomā un sāka izturēties pret visiem atklāti augstprātīgi. ASV politiķi un ierēdņi pierada, ka viņu rīcībā ir neizsmeļami resursi, ka visas problēmas var atrisināt ātri un vienkārši, ka viņu aizrādījumus un lūgumus jebkuras valsts pārstāvji bez ierunām izpilda. Tā visa rezultātā ASV no vienas puses pilnīgi nevajadzīgi “uz līdzenas vietas” zaudēja liela skaita cilvēku simpātijas, iemantoja nelabvēļus un ienaidniekus, bet no otras puses amerikāņu valdošās aprindas arvien vairāk degradējās, tai skaitā arī profesionāli (ļoti labi šo degradāciju ilustrē arī Džozefa Baidena karjera un manieres).

Ko tad piedāvā Donalds Tramps? Nekavējoties pārtraukt šo politiku, kura ASV ir novedusi tik tālu, un sākt taupīt resursus, lai tos izlietotu iekšējās atveseļošanās programmām. Tramps piedāvā amerikāņiem koncentrēties uz samilzušo valsts iekšpolitisko problēmu risināšanu, atstājot ārpolitiku nosacītā pašplūsmā. Tramps saka: vispirms Amerikai ir jāpārvar iekšējās grūtības, jāpieņemas spēkā un tikai tad var atgriezties pie aktīvas mesiāniskas ārpolitikas. Un viņam ir pilnīga taisnība, jo ASV nav tik daudz resursu, lai pārvaldītu pasauli kā iepriekš, Amerika ir pārāk novājināta, lai kā iepriekš diktētu pasaulei savu gribu, un pasaule jau ir pārāk stipri mainījusies, lai labprātīgi pakļautos amerikāņiem kā iepriekš.

Savukārt Trampa pretinieki piedāvā atstāt visu kā ir un tikai nedaudz piekoriģēt esošo ekonomikas un ārpolitikas inerciālo kustību. Ārpolitikā autoritārais spiediens ir jāturpina, tikai tas ir jādara mazliet savādāk, mazliet “gudrāk” un jāvēršas pret galvenajiem “nemiera cēlājiem” – pirmkārt, Krieviju. Ekonomikā jāturpina audzēt parādus un “drukāt” dolārus, tikai jāizdomā vēl kāds situatīvs risinājums, lai vēl uz kādu laiku novērstu finansiālo krahu (un kad šis laiks atkal iztecēs, tad izdomās vēl kādu īslaicīgu risinājumu). Un, protams, ir jāizmanto viss ierastais Demokrātiskās partijas metodoloģiskais komplekts (jo tas esot vislabākais un visefektīvākais) – migranti un minoritātes (jo īpaši homoseksuālisti) kā sociālā bāze un galvenais organizatoriskais spēks, vienotas neoliberālas “globālās valsts” izveidošana uz nacionālo valstu rēķina (tai skaitā arī uz ASV un tās iedzīvotāju rēķina) un t.s. ”maigais spēks” un mākslīgi radītās revolūcijas kā ārpolitiskas piespiešanas līdzeklis.

Šādas “demokrātu” politikas problēma ir, pirmkārt, apstāklī, ka ASV ir pārāk novājināta, lai veiksmīgi to realizētu, un tās turpināšana ved Ameriku uz pilnīgu spēku izsīkumu, kurus visdrīzāk pienācīgā apjomā vairs nevarēs atjaunot. No otras puses cilvēku vairākums gan Amerikā, gan citās pasaules valstīs ir pret šādu politiku. Cilvēki ir neapmierināti ar globālo neoliberālo kursu un šī neapmierinātība turpina pieaugt. Jā, neoliberāļiem pagaidām vēl izdodas apmānīt kūtro un mazorganizēto tradicionālo vairākumu un uzspiest tiem savu gribu, bet šīm spējām jau ir redzams gals. Pie tam šī neoliberālās ideoloģijas un metodoloģijas izsmeltība ir saistīta ne tikai ar cilvēku apnikumu un pieņemšanos prātā, bet arī ar tautas masu radikalizāciju un klasiskās liberālās idejas pilnīgu kompromitēšanu. Attiecīgi nākotnē tas sola ļoti lielas nepatikšanas visā “globālās valsts” teritorijā (galēji antiliberālas un totalitāras sabiedriskās iekārtas izveidošanos).

Tāpēc Tramps arī saka, ka “Amerika pirmajā vietā” un līdz ar to viņš velk treknu strīpu pār neoliberāļu “globālās valsts” aizmetņiem. Jeb, citiem vārdiem sakot, Tramps mēģināja uzsākt ASV atdalīšanos no veidošanas procesā esošās “globālās valsts”, jeb, vēl savādāk sakot, Tramps aizsāka ASV nacionālās atbrīvošanās kustību no “globālās valsts” okupācijas režīma (tas, ka ASV ir “globālās valsts” centrs pēc būtības neko nemaina, jo amerikāņu vairākumam tas tikai kaitē), kurš lielā mērā balstās uz amerikāņiem naidīgu ārvalstu informatīvajiem, finansiālajiem un specstruktūru “durkļiem”.

Rezumējot, Trampa un Demokrātiskās partijas pieejas ir diametrāli pretējas un principiāli nesavietojamas. Tās nevar realizēt vienlaicīgi – viena pieeja izslēdz otru. Vai nu viena programma, vai arī otra. Praktiski tas arī nozīmē, ka viena liela cilvēku grupa iegūs/paturēs ietekmi un finanšu resursus, bet otra grupa to zaudēs. Vieni iegūs visu, bet otri visu zaudēs. Tādēļ cīņa ir tik sīva un nežēlīga un tādēļ kaujas karstumā tiek pārkāptas un tiks pārkāptas jebkuras robežas.

Baidens – to globālo spēku kandidāts, kuriem ir nepieciešama vāja un viegli vadāma ASV

Ja Donaldam Trampam Amerika ir pirmajā vietā, tad “demokrātiem” pirmajā vietā ir mītiskas “vērtības”, kuras tie propagandiski dēvē par vispārcilvēciskām. Atsevišķi deklaratīvi šo “vērtību” elementi reizēm izskatās smuki un pieņemami, bet, ja apskata visas šīs deklarācijas kopumā (Karls Popers “Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki”, Frensiss Fukujama “Vēstures gals”, Sorosa darbi u.c.) un ja apskata “demokrātu” faktiskās darbības, tad kļūst skaidrs, ka šīs “vērtībām” ir, pirmkārt, šauri egoistiskas, otrkārt, tās nekādā mērā nav vispārcilvēciskas un, treškārt, tās ir antivēsturiskas, antihumānas, antisociālas un visbeidzot arī atklāti pretvalstiskas. Tās ir “vērtības”, kuras apšauba vai noliedz fundamentālas filozofiskas, sociālas un cilvēciskas konstantes. Tās ir “vērtības”, kuras iznīcina sociālas struktūras, kuras iznīcina jebkādus ideālus un jēgpilnus vērtīborientierus un kuras tādā veidā iznīcina cilvēku tā klasiskajā izpratnē, aizstājot to ar visai nepievilcīgu un vāju radījumu (egoistisku, izvirtušu, stulbu un agresīvu), kuru ir viegli vadīt un kuru, ja nepieciešams, nav žēl upurēt.

Sabiedrības un valstis, kurās veiksmīgi tiek realizēta šāda politika, sākumā kļūst vājas (jo tiek novājinātas vai sagrautas sociālās struktūras), bet pēc tam pašas iznīkst (dēļ izvirtību plašās izplatības, kas izraisa nespēju veikt jebkādu konstruktīvu darbību), ja vien laicīgi nenotiek sabiedrības attīrīšanas process.

Seno Austrumu karamākslas traktātos ir aprakstītas stratēģijas, kuru mērķis ir panākt, lai pretinieka teritorijā izplatās izvirtības un lai pretinieka armijā izplatās izvirtības, un tādā veidā var radīt apstākļus, lai uzvarētu vai pat pilnībā iznīcinātu pietiekami spēcīgu pretinieku. Tas, kas notiek ASV un daudzās citās pasaules valstīs (arī Lielbritānijā, Francijā, Vācijā u.c.), atbilst šādas kara stratēģijas praktiskai realizācijai.

Jebkurā gadījumā Demokrātiskās partijas programma ir galēji nepieņemama lielai vai iespējams pat lielākai daļai ASV iedzīvotāju, tāpēc tās turpmāka realizēšana Ameriku kā minimums nestiprinās, bet faktiski turpinās novājināt. Pie tam “demokrātu” programma ir vērsta pret tiem sociālajiem slāņiem, kuri savulaik radīja ASV, pret tās galveno sociālo bāzi un spēka avotu – pret baltādainajiem un jo īpaši pret normāliem (heteroseksuāliem) baltādainiem vīriešiem. Un tā kā Demokrātiskā partija savā politikā uzsvaru liek visa cita starpā arī uz migrantu masām, viņi līdz ar to sevi pretnostata visiem tiem amerikāņiem, kuri tur dzīvo ilgāk un ir nostiprinājušies; tas ir – pret tiem sociālajiem slāņiem, kuri piedod sabiedrībai stabilitāti un kas ir jebkuras sabiedrības un valsts sociālais balsts. Tāpēc pats fakts, ka šādas politiskās orientācijas partija gūst lielus panākumus, parāda ASV iekšējo vājumu, bet apstāklis, ka šāda partija ilgstoši ir pie varas, realizējot attiecīgu politiku, un ka tā arvien vairāk radikalizējas, rāda, ka Amerikai ir ļoti nopietnas iekšpolitiskas problēmas.

Ja izmanto vēsturiskas analoģijas, tad Demokrātu partija līdzinās barbaru partijai, kura mēģina sagrābt varu Romā, lai to, vai nu pārveidotu pēc sava barbariskā prāta, vai arī, lai vienkārši iznīcinātu.

Kāpēc “demokrāts” Donalds Tramps kļuva par Republikāniskās partijas līderi?

Lai labāk izprastu procesus, kuri pašreiz notiek Amerikā, vajag mazliet rūpīgāk aplūkot Donalda Trampa personību un viņa faktisko politisko orientāciju.

Donalds Tramps ir no Ņujorkas. Viņam ir bijusi ļoti vētraina privātā dzīve, ko viņš nemaz neslēpj un pat lepojas ar to. Tramps ir “šovmens”, kurš prot un kuram patīk “spēlēt uz publiku”. Trampa reliģiskie uzskati ir pietiekami brīvi un viņš savā būtībā ir pietiekami tolerants cilvēks. Tramps gana ilgi ir bijis Demokrātiskās partijas biedrs un par stabilu “republikāni” kļuva tikai 2012.gadā. Trampi un Klintoni draudzējās ar ģimenēm. Trampa uzticības persona ir bijušais “demokrāts” un bijušais Ņujorkas mērs Rūdijs Džuliāni, kurš ir pietiekami liela autoritāte arī “demokrātu” aprindās.

Neskatoties uz savu partejisko piederību, Tramps savā būtībā ir “demokrāts”. Trampa uzvedība un tikumi ir izteikti “demokrātiski” un viņa realizētā politika ir klasiska “demokrātu” politika.

Lai gan pret Trampu ļoti asi un nekorekti nostājās lielākā daļa ASV plašsaziņas līdzekļu, viņš kā prezidents pat nemēģināja izmantot savu administratīvo resursu, lai vērstos pret tiem, un cīnījās ar tendenciozajiem medijiem tikai vārdiski. Tramps ar savu rīcību apliecināja, ka vārda brīvība viņam ir vērtība (atšķirībā no viņa oponentiem, kas savā politiskajā cīņā arvien biežāk sāk izmantot primitīvu cenzūru, tai skaitā to vēršot arī tieši pret ASV prezidentu).

Republikāniskā partija deklaratīvi iestājas par tradicionālām vērtībām, stiprām ģimenēm un augstu morālo stāju. Tā ir viena no galvenajām nostādnēm, par ko parasti balso “republikāņu” vēlētājs. Tramps pieņēma šos uzstādījumus. Bet viņš tos īpaši neuzsvēra un neattīstīja, kas nav dīvaini, jo viņš pats personiski ne pārāk atbilst pietiekami augstajiem “republikāņu” deklaratīvajiem morālajiem standartiem. Un uzreiz pēc ievēlēšanas viņš paziņoja, ka nemēģinās atcelt tobrīd tikko ASV mērogā legalizētās viendzimuma “laulības” un turēja savu vārdu. Arī te viņš rīkojās kā klasisks “demokrāts”.

Donalds Tramps ieies vēsturē visa cita starpā arī kā viens no retajiem ASV prezidentiem, kurš nav izraisījis nevienu karu. Demokrātiskās partijas prezidents Baraks Obama saņēma Nobela miera prēmiju un uzreiz pēc tam viņa administrācija iniciēja virkni apvērsumu arābu valstīs (t.s. ”arābu pavasaris”), kas drīzumā izvērtās tiešā iebrukumā Lībijā un gandrīz izvērtās tiešā iebrukumā Sīrijā, kurš nenotika tikai tādēļ, ka pie Sīrijas krastiem nostājās ar vecām atomraķetēm bruņotā “Maskava”. Un tālāk Ukraina – par tur notikušo lielā mērā atbildīga ir arī Obamas administrācija.

Savukārt formālais “republikānis” Tramps ilgi un skaļi biedēja Ziemeļkoreju, lai pēc tam ar to apkamptos. Būdams iedzīts iekšpolitiskā un ārpolitiskā strupceļā, Tramps tomēr deva pavēli dot raķešu triecienus pa Sīriju, pirms tam laicīgi brīdinot visus, ka to darīs, lai pēc iespējas neviens neciestu. Kad Trampam tika draudēts ar impīčmenta procedūras uzsākšanu, viņš tomēr pavēlēja izšaut raķetes uz Irānas ģenerāli, bet tas bija tikai viens karavīrs ar savu apsardzi, kurš jau ilgstoši reāli karoja pret ASV spēkiem. Karu ar Irānu Tramps tā arī neuzsāka, lai gan viņš kā Izraēlas draugs to īpaši nemīl. Jā, Tramps atbalstīja sava padomnieka (neokonservatora Džona Boltona) ieceri organizēt Venecuēlā revolūciju ierastajā “demokrātu” stilā. Nesanāca, tāpat kā nesanāca pēc tam nolaupīt prezidentu Maduro. Bet ar to viss arī beidzās. Tiešs iebrukums Venecuēlā nesekoja, lai gan ar to tika draudēts. Līdz ar to Trampam izdevās izpildīt savu priekšvēlēšanu solījumu, ka viņš nevienu karu neizraisīs, un līdz ar to viņš apliecināja savu “demokrāta” dabu.

Visbeidzot Tramps rīkojas kā īsts demokrāts, kurš nostājas normālā sabiedrības vairākuma pusē, mēģina ievērot sabiedrības vairākuma objektīvās intereses un respektē pamatoto vairākuma gribu. Un šis vairākums ir ļoti stipri noguris no “demokrātu” politikas.

Tad nu rodas jautājums, kā tas nākas, ka pārliecināts “demokrāts” Tramps ir pārgājis pretinieku nometnē un kļuvis par Republikāniskās partijas līderi? Pie tam Tramps tāds nav vienīgais. Acīmredzot tādēļ, ka ar Demokrātisko partiju ir notikušas kaut kādas nelabas transformācijas, kuras nesakrīt ar klasisko “demokrātu” uzskatiem un viņiem kā mazākais ļaunums kļūst bijušie politiskie oponenti.

Trams ciena vārda brīvību, bet viņa pretinieki to sāk iznīcināt. Tramps cenšas būt vienādi tolerants pret visiem – gan pret baltajiem, gan nēģeriem un latīņamerikāņiem, gan pret tradicionālo sabiedrību, gan LGBT, gan pret kristiešiem, gan musulmaņiem, bet viņa pretinieki atbalsta nēģeru rasismu, veicina pret baltajiem vērstu rasismu, sadarbojas ar islāmistiskiem radikāļiem, apkaro kristietību un arvien vairāk tiecas ierobežot tradicionālo amerikāņu tiesības. Un tam visam klāt nāk vāji maskēta pedofilijas atbalstīšana no augstāko Demokrātiskās partijas pārstāvju puses.

Visbeidzot kari. Klasiskie “demokrāti” vienmēr ir iestājušies pret kariem un atklātu ārpolitisku agresiju, bet pēdējo gadu desmitu laikā Demokrātiskā partija ārpolitiskās agresijas ziņā ir jau apsteigusi “republikāņu ērgļus”. Jā, šie kari ir netieši un netradicionāli, bet tā tāpat ir agresija, kurā tāpat iet bojā cilvēki un kurā valstis tiek izpostītas. Noteiktā mērā šie kari ir efektīvāki, bet tie tāpat ir kari un visa pasaule par šo amerikāņu karadarbības veidu jau zin. Tāpēc Demokrātu partiju jau ilgstoši atbalsta arī agresīvākie “republikāņi”, ieskaitot Bušu klanu un neokonservatorus.

Tāpēc izskatās, ka gan Tramps, gan citi pārliecinātie “demokrāti” vienkārši bija spiesti mainīt partejisko piederību, jo izrādījās, ka ar saviem agrākajiem politiskajiem oponentiem viņiem ir vieglāk atrast kopēju valodu. Un nav brīnums, ka tā, jo tas, ko jau labu laiku atļaujas “demokrāti”, apliecina, ka normālam cilvēkam šai slimnieku midzenī ir grūti atrasties.

ASV Demokrātiskā partija – ASV ienaidnieku apvienība

Tas, kas pašreiz notiek ASV, līdzinās tam, kas notika ar Padomju Savienību. PSRS sabruka, jo pret to konsolidēti darbojās ļoti daudzi un galēji pretrunīgi ārpolitiskie un iekšpolitiskie spēki, kuri tika apvienoti tikai uz cīņu pret Padomju Savienību. PSRS grāva vairuma Savienības tautu pārstāvji, visi nomenklatūras un specstruktūru grupējumi, visu Savienības tautu emigrācijas, visu reliģiju pārstāvji, visa politiskā spektra pārstāvji (sākot no fašistiem un nacistiem un beidzot ar sociālistiem un komunistiem) un, protams, visas naidīgās ārvalstis, kas viss kopā ļāva radīt sociālu efektu, kad mazisko, pēc desām un izpriecām kāro mietpilsoņu masas ar prieku ļāvās apmānīties un paši ar iedvesmu iznīcināja savu nebūt ne ideālo, bet pietiekami ciešamo valsti (un pēc tam žēlojās un vaimanāja par valsts sabrukuma sekām). ASV jau pietiekami ilgi notiek līdzīgi procesi.

Ja par PSRS kapraci kļuva komunistiskā partija, tad Amerikā šai lomai izvirzās Demokrātiskā partija, kurā ir apvienojušies un kuru atbalsta lielākie ASV ienaidnieki. Kā nozīmīgākos no tiem var minēt Lielbritāniju, Japānu, Saūdu Arābiju, latīņamerikāņus ar Kubu priekšgalā, Ķīnu, nēģeru rasistus, “trockistus” un t.s. “melno internacionāli” (saglabātās un pilnveidotās nacistu struktūras).

1. Lielbritānija ir sens un bīstams amerikāņu ienaidnieks. Amerika ir bijusī britu kolonija, kura, piepalīdzot Francijai un Krievijai, izkaroja sev neatkarību. Amerikas separātisms iezīmēja Lielbritānijas impērijas norietu. Un tieši ASV tās prezidenta Franklina Rūzvelta personā ir atbildīga par Lielbritānijas impērijas izformēšanu (brīvlaišanu). No britu aristokrātu skatu punkta amerikāņi ir plebeju dumpinieki un valsts nodevēji, kuri izpostīja tik labo un ideālo Impēriju. Lielbritānijas redzējumā ASV ir britu teritorija, kuru tādā vai citādā veidā (vai formā) būtu labi tomēr atgūt.

Pēc pirmā pasaules kara, kura laikā briti pamanījās iznīcināt gandrīz visus savus konkurentus un ienaidniekus (Vācijas impēriju, Austroungārijas impēriju, Osmaņu impēriju un Krievijas impēriju), Lielbritānija kļuva par spēcīgāko pasaules valsti, kurai palika tikai viens globāls konkurents – ASV. Ir eksperti, kuri uzskata, ka šai laikā ASV un Lielbritānija atradās uz savstarpēja kara sliekšņa un tas nenotika tikai tādēļ, ka abas anglosakšu lielvalstis nolēma karot “ar citu rokām”. Tā Vācijā pie varas nonāca Hitlers, kuram palīdzēja gan amerikāņi, gan briti. Lielbritānija esot gribējusi lielu Eirāzijas karu ar Vācijas uzvaru, lai pēc tam sakautu karā novājinātos nacistus, “atbrīvojot” visu Eirāziju, kas tiem dotu iespēju pakļaut amerikāņus. Savukārt ASV visu lika uz tāda pat mēroga karu Eiropā, kurā nacisti zaudē, kas ļauj amerikāņiem pieņemties spēkā un no savas puses pakļaut britus, kas pēc tam arī notika.

Lai kā arī nebūtu, bet aiz britu un amerikāņu savstarpējas draudzības apliecinājumiem slēpjas senas un dziļas pretrunas, domstarpības un naids. Un tas būtu tikai loģiski, ka uzreiz pēc Lielbritānijas impērijas izformēšanas, britu aristokrāti sāktu meklēt citus veidus kā atjaunot vai pat pavairot zudušo impēriju. Un tas būtu tikai loģiski, ka viņi šādos apstākļos (kad ir vājāki par pretinieku), izmantotu tās metodes, kurās viņi ir tik lieli meistari un izmantojot kuras Lielbritānijas impērija vispār tika radīta. Slepenā kara metodes, operatīvās darbības metodes, “maigā spēka” metodes.

ASV Demokrātiskā partija pa visu pasauli ir izbazūnējusi “iejaukšanās ASV vēlēšanās” problemātiku. “Demokrātu” propaganda par šo tēmu ir absurda un visticamāk nepatiesa, tomēr pati problēma pastāv, pie tam jau sen. ASV valsts pārvaldes sistēma un demokrātija ir tāda, ka tā prasīties prasās, lai tajā no ārpuses kāds iejauktos, ko arī jau pietiekami sen dara visi, kuriem nav slinkums. Un pirmkārt to dara Lielbritānija, kurai šai ziņā ir vislielākās iespējas, jo ASV ir angliski runājoša valsts ar anglisku kultūru un mentalitāti.

Britu medijiem ir pietiekami liela ietekme uz Amerikas informatīvo telpu. Britu ekspertiem ir liela ietekme uz amerikāņiem. Britu mācību iestādēm ir nozīmīga ietekme uz Amerikas akadēmisko vidi. Britu specstruktūrām ir gandrīz ideāli apstākļi operatīvam darbam visā ASV teritorijā.

Tieši britu aristokrāts Vinstons Čerčils pēc Rūzvelta nāves uzsāka t.s.“auksto karu”. Sers Karls Popers savu darbu radīja Lielbritānijā, kur par to ieinteresējās britu specdienesti un sāka plaši izplatīt. Viens no Demokrātiskās partijas ideologiem un sponsoriem Džordžs Soross sava kapitāla lielāko daļu ieguva no Lielbritānijas, spekulējot ar sterlinmārciņu (ļoti labs un pārdomāts milzīgas naudas summas nodošanas paņēmiens), un viņa izplatītā ideoloģija saskan pirmkārt ar Lielbritānijas pieeju. Londona jau labu laiku ir kļuvusi par migrantu pilsētu. Ja amerikāņi daudzu štatu līmenī vēl pretojas neoliberālajam kursam, tad Lielbritānija ir viena no neoliberālisma paraugvalstīm, kurā šīs destrukcijas tiek iedzīvinātas apsteidzošā kārtā, kas labi saskan ar britu iepriekšējo gadsimtu stratēģiju – vispirms izmēģināt sociālas inovācijas uz sevis, lai pēc tam tās ieviestu citur, kas ļauj tā aizsegā realizēt savas ģeopolitiskās intereses (novājināt, pakļaut vai iznīcināt attiecīgo valsti). Briti ir pieskaņojušies ASV hegemona statusam; Lielbritānija gūst savu labumu no amerikāņu pēdējo gadu desmitu agresijām, bet visa vaina un atbildība par to gulstas uz ASV.

Visbeidzot, 2016.gada ASV vēlēšanās britu mediji atklāti un agresīvi nostājās pret Donaldu Trampu, bet “bijušais” britu specdienestu darbinieks aktīvi izplatīja Trampu “kompromitējošu” un nomelnojošu “dosjē”. Tiesa gan pēdējās vēlēšanās briti bija mazliet uzmanīgāki un tik tieši vairs nerīkojās, kas atkal labi saskan ar gadsimtiem senām Lielbritānijas slepenās darbības tradīcijām, lai gan Džonsons Baidenu apsveica teju pirmais.

2. Japāna. Diez vai uz pasaules ir tauta, kurai ir tik pamatots iemesls neieredzēt amerikāņus kā japāņiem (ja nu vienīgi vēl “indiāņiem”). ASV vardarbīgi pārtrauca Japānas pašizolāciju, uzsākot mēģinājumu ielauzties noslēgtajā un savdabīgajā japāņu sabiedrībā. ASV karoja ar Japānu un uzvarēja, atņemot tai visus iekarojumus. ASV uzmeta Japānai atombumbas. Japānā joprojām atrodas ASV okupācijas karaspēks un amerikāņi joprojām reizi pa reizei atļaujas pietiekami necienīgi jaukties japāņu iekšējās lietās.

Tomēr japāņi nebūt nav mazi un pūkaini. Japāņu kultūra ir tik savdabīga un noslēgta, ka to ir grūti izprast. Japāņi lielā mērā ir karavīru (samuraju) tauta, attiecīgi viņiem ir tendence nekad nepadoties. Japāņiem ir raksturīga hipertrofēta tieksme uz ideālo, kas nozīmē, ka viņi savā darbībā ar maksimālu centību cenšas sasniegt ideālu. Tā rīkojas japāņu karavīri (samuraji), tā rīkojas japāņu prostitūtas (geišas), tā rīkojas japāņu algotie slepkavas un noziedznieku barveži (jakudzas), tā rīkojas japāņu kalpi un strādnieki, tā rīkojas japāņu zinātnieki un tā visticamāk rīkojas arī japāņu “neredzamās frontes” darboņi. Tāpēc pamatoti var pieņemt, ka japāņu operatīvās darbības subjektiem ir efektīvi, labi apslēpti un ilgstoši dzīvotspējīgi slepeno palīgu tīkli (jo īpaši bijušajās japāņu okupētajās teritorijās). Šādam pieņēmumam par labu liecina Japānas pēdējo divu gadsimtu vēsture.

19.gadsimta vidū Japāna bija salīdzinoši vāja un atpalikusi valsts, bet jau uz gadsimta beigām tā savā attīstībā sasniedza Eiropas lielvalstu līmeni. 1904.gadā Japāna uzvarēja krievu – japāņu karā un tas lielā mērā tika panākts, izmantojot “maigā spēka” metodes (krievu armija sākotnēji bija pilnīgi negatava karam, bet vēlāk Krievijā pēkšņi sākās 1905.gada revolūcija). Ar japāņiem cieši saistīts ir “Zaļā drakona ordenis”, kuram bija nozīmīga loma vācu nacisma dzimšanā, jo īpaši tā okultajā un antikristietiskajā izpausmē.

Amerikāņi, sākot karu ar Japānu, visdrīzāk ņēma vērā bēdīgo krievu pieredzi, un sadzina koncentrācijas nometnē visus ASV dzīvojošos japāņus (katru, kuram japāņu asinis ir vairāk par 1/16 daļu). Un karu Amerika uzvarēja bez iekšējiem satricinājumiem. Bet, neskatoties uz zaudējumu, Japāna drīz vien atkopās un sasniedza labāku dzīves līmeni kā kara uzvarētājiem. Japāņi daudz mācījās, ieviesa jaunākās tehnoloģijas un kļuva par vienu no tehniski attīstītākajām valstīm pasaulē.

Viens no Amerikas lepnumiem un tās globālās hegemonijas balsts ir kinoindustrija. Japāņiem (Sony) jau labu laiku pieder nozīmīga daļa no tās. Bet Holivuda ir viens no Demokrātiskās partijas aktīvu atbalstītāju midzeņiem, kas intensīvi ražo izvirtības veicinošu produkciju.

Japānis Frensis Fukujama ar savu darbu “Vēstures gals” ir kļuvis par ASV Demokrātiskās partijas pravieti. Viņa koncepcija ir vienlaicīgi gan izsmalcināta un dziļa, gan ārišķīgi pievilcīga, gan antikristietiska un agresīva.

Visu pasauli, tai skaitā arī ASV ir pārņēmusi tetovēšanās sērga. Tās izteikti negatīvo ietekmi un antisociālo dabu joprojām reti kurš saprot. Japāņiem ir senas un izsmalcinātas tetovēšanās tradīcijas. Pie tam paši japāņi to uzskata par sabiedrības padibeņu (noziedznieku) kultūras izpausmi un tā galvenokārt dzīvo jakudzu vidū, kā arī tai sabiedrības daļā, kura ir atstāta jakudzu pārvaldībā (noziedzīgā pasaule un krituši zemāko šķiru cilvēki).

Donaldam Trampam bija ļoti labas izredzes pārliecinoši uzvarēt vēlēšanās. Pirmsvēlēšanu aptaujas liecināja par labu viņam. Un tad atnāca COVID19, kas deva nozīmīgu triecienu pa Trampa popularitāti un reitingiem. Lai gan COVID19 izcelsme precīzi nav zināma, liela daļa sabiedrības un daudzi eksperti to uzskata par laboratoriski radītu. Un ir eksperti, kuri uzskata, ka COVID19 ir bioloģiskais ierocis, kuru pasaulē palaida ar “demokrātiem” saistīti spēki, lai visa cita starpā arī nepieļautu Trampa pārvēlēšanu.

Šādā kontekstā ir jānorāda, ka Japāna 2.pasaules kara laikā strādāja pie bioloģiskajiem ieročiem, ar kuriem tā cerēja izšķirt kara gaitu sev par labu. Pēc kara šie speciālisti pārcēlās uz ASV Fort Detrikas militāro laboratoriju un turpināja iesākto darbu tur. Un tieši šī laboratorija tiek minēta kā viena no iespējamajām koronavīrusa noplūdes vietām. Globālo covidiotisko histēriju ar savām pārspīlētajām un kļūdainajām prognozēm aizsāka Nils Fergusons no Londonas Impēriskās koledžas, kurai ir cieši sakari ar japāņu finansistu Hariju Tanaku. Lielākie japāņu farmācijas uzņēmumi ir iesaistīti CEPI projektā, kura mērķis ir radīt “jauna tipa” transformējošo vakcīnu tehnoloģiju, kuras ietekme uz cilvēku būs līdzīga kā tad, ja tiktu veikta cilvēka gēnu modificēšana (pēc būtības ir runa par cilvēku ģenētisko modificēšanu bez gēnu modificēšanas). Tāpēc, ja COVID19 ir mākslīgi radīts un apzināti palaists, tad šāda rīcība atbilst japāniskai mentalitātei.

3. Saūdu Arābija. Pasaulē ir vairāk kā 1,6 miljardi musulmaņu, no kuriem 85% – 90% ir sunītu novirziena musulmaņi (vairums no pārējiem – šiīti). Visu musulmaņu (jo īpaši sunītu) galvenā svētvieta ir Meka, kurā vismaz reizi mūžā būtu jābūt pabijušam katram musulmanim. Otra nozīmīgākā musulmaņu svētvieta ir Medīna. Abas atrodas Saūdu Arābijā. Tāpēc Saūdu Arābija sevi uzskata par visu musulmaņu reliģisko centru un par valsti, kurā tiek praktizēts vienīgais pareizais Islāms (šai ziņā nesamierināma Saūdu Arābijas konkurente un ienaidniece ir Irāna, kura ir šiītu musulmaņu garīgais centrs; šiītisms savā būtībā ir Islāms, kuru persieši adaptēja savām vajadzībām). Saūdu Arābija ik gadu pilnīgi oficiāli tērē desmitiem miljardus dolāru savas Islāma versijas propagandēšanai pasaulē. Saūdu Arābija ir arī galvenais islāmistu terorisma vadības centrs.

Mūsdienu Saūdu Arābija izveidojās pēc Pirmā pasaules kara, pateicoties Lielbritānijas atbalstam. No tā laika “saudītiem” ir ciešas un noturīgas saites ar britiem. Līdzīgi kā Lielbritānija, arī Saūdu Arābija ir monarhija, tikai daudzkārt despotiskāka un pilnīgi bez jebkādiem demokrātiskiem institūtiem. Saūdu Arābijā valda ļoti nežēlīgi likumi un tikumi, kas pirmkārt izriet no “saudītu” klanu pārstāvju vergturu mentalitātes. “Saudīti” un līdz ar to arī islāmisti dziļi nicina visu rietumniecisko, tai skaitā un pirmkārt amerikāņus, uzskatot tos par izvirtušiem vārguļiem. Viņi absolūti tic, ka Muhameds ir pēdējais pravietis, un tāpēc viņu globālā uzvara ir neizbēgama.

Saūdu Arābijas bagātību avots ir milzīgie naftas krājumi. Saūdu Arābijas teritorijā atrodas ASV karaspēks. Saūdu Arābijas armija ir viena no labāk bruņotajām armijām reģionā, tai pat laikā tai ir zemas kaujasspējas dēļ tās karavīru vājā kaujasgara.
Saūdu Arābija cenšas risināt savas starptautiskās problēmas, pirmkārt, visus nopērkot. To viņi intensīvi dara arī Lielbritānijā un ASV.

“Saudītiem” ir cieši sakari ar Bušu klanu. 11.septembra teroristisko uzbrukumu, kuru savu politisko mērķu sasniegšanai izmantoja Džordža Buša jaunākā administrācija, izpildītāju līmenī organizēja Saūdu Arābijas specdienesti. Tomēr, ja pie Buša “saudītiem” bija jaunāko partneru statuss, tad pavisam cita veida attiecības tiem ir ar Klintoniem. Hilarija Klintone pēc būtības ir Saūdu Arābijas kā minimums ietekmes aģente. Ilggadīgā Klintones asistente, draudzene un, kā runā, arī piegulētāja bija Huma Abedin, kuras vecāki dzīvoja Saūdu Arābijā un tur tieši un atklāti nodarbojās ar Islāma propagandas organizēšanu Rietumvalstīs. Tāpēc jo loģiska ir gan ASV ārpolitiskā kursa maiņa Obamas – Klintones laikā, sākot tieši atbalstīt radikālos islāmistus (“arābu pavasaris”), gan arī fakts, ka Saūdu Arābija finansēja Hilarijas Klintones (Demokrātiskā partija) priekšvēlēšanu kampaņu.

4. Latīņamerikāņi un Kuba. Latīņamerikāņi (jeb hispāņi) ir starp lielākajām ASV minoritātēm (vidēji ASV virs 18%, bet atsevišķos štatos virs 35%) un tie sastāda ievērojamu daļu migrantu, kuri ik gadu ierodas ASV labākas dzīves meklējumos. Tāpēc latīņamerikāņi ir starp galvenajām Demokrātiskās partijas elektorālās bāzes grupām. Bet latīņamerikāņi nebūt nav viennozīmīgi pozitīvi noskaņoti pret ASV.

Latīņamerikāņi ir pārsvarā spāniski runājoši, pretstatā angliski runājošajiem amerikāņiem. To vairums ir spāņu kultūras nesēji ar spānisku mentalitāti un arī spānisku vēsturisko apziņu, pretstatā amerikāņu vairākuma angliskai mentalitātei un angliskajai vēsturiskajai apziņai. Bet Spānija un Anglija bija nāvīgas ienaidnieces. Tieši Anglija faktiski iznīcināja Spānijas impēriju, kad tā atradās savas varenības virsotnē. Noteiktā mērā Lielbritānijas impērija tika radīta uz Spānijas impērijas drupām.

ASV ir karojusi gan ar Spāniju, gan tām Latīņamerikas valstīm, kuras atdalījās no Spānijas. Šo karu rezultātā ASV ievērojami palielināja savu teritoriju (Florida tika iegūta no Spānijas, bet Teksasa, Ņūmehiko, Arizona, Kalifornija, Nevada un Jūta no Meksikas) un pakļāva savai ietekmei abu Amerikas kontinentu valstis. Tāpēc latīņamerikāņi ne pārāk mīl ASV un latīņamerikāņu vidū ļoti plaši ir izplatīti antiamerikāniski noskaņojumi.

ASV savos karos pret Latīņamerikas valstīm pārsvarā uzvarēja. Izņēmums ir Kuba, kur amerikāņi cieta pilnīgu fiasko un ne tikai tāpēc, ka kubiešiem vienubrīd palīdzēja PSRS, bet galvenokārt dēļ kubiešu augstās motivācijas, cīņasspara un labajām pašorganizēšanās spējām. Amerikāņi Kubu bija pārvērtuši par savu prieka māju un piesmēja to tik neiedomājamos apmēros, ka kubiešu vairākums ar iedvesmu atbalstīja Fidela Kastro vājiņo cerību dzirkstelīti, kas izvērtās tik apjomīgā liesmā, kura Latīņamerikā un pašā ASV deg joprojām. Amerika ļoti centās pakļaut un iznīcināt Kubu, bet viņiem tas nekādi neizdevās; arī tad, kad PSRS vairs nebija un Kuba atradās t.s. ”dubultajā blokādē”. Kuba kļuva par Latīņamerikas sirdi, par Latīņamerikas revolucionāro kustību centru; un tāda tā ir joprojām. Un arī Kubai ir spēcīgi operatīvās darbības subjekti, kuri savas spējas ne reizi vien ir pierādījuši. Latīņamerikāņi kā reiz ir tā vide, kurā Kubas “taustekļi” visorganiskāk iekļaujas.

To, kas ir kas, simboliskā formā visai pasaulei nodemonstrēja pieredzējušais revolucionārs un Kubas līderis Rauls Kastro, pārtverot un demonstratīvi visiem parādot ASV prezidenta Baraka Obamas “maigo roku”.

Visbeidzot nesen Donalds Tramps paziņoja, ka ASV vēlēšanās esot iejaukusies arī Kuba. Uz Amerikā notiekošā fona šis paziņojums izskatās smieklīgs un to var uztvert kā Trampa realitātes zuduma pazīmi, tomēr savā būtībā tas nav nekas fantastisks vai neiespējams – Kubai ir gan augsta motivācija to darīt, gan profesionālās spējas un resursi, gan arī plašas sociālās iespējas.

5. Ķīna ir pašreiz ekonomiski attīstītākā valsts pasaulē, kura neslēpj, ka vēlas šo ekonomisko varenību konvertēt politiskā ietekmē. Un tādēļ jau kādu laiku ASV Ķīnu uzskata par savu galveno ģeopolitisko konkurentu. Tomēr ķīnieši savā ekspansijā vienmēr ir ļoti, ļoti, ļoti uzmanīgi un nekad neveic “straujas kustības”. Ķīnieši labāk vēl simts gadus mierīgi kalpos amerikāņiem kā viņu prastā darba darītāji, lai pēc tam mierīgi un pakāpeniski pārņemtu varu no pilnībā novārgušās Amerikas, nekā riskēs sākt konfrontāciju, kuras rezultātā var zaudēt daudzus vai visus no saviem ieguvumiem. Savukārt amerikāņiem bez ķīniešiem ir arī citi nopietni konkurenti un pretinieki (pirmkārt, Krievija, bet arī ES), kā arī daudz citu šķietami it kā mazāku problēmu, lai pie šādas ķīniešu attieksmes lieki ar viņiem nestrīdētos. Tomēr Donalds Tramps uzsāka nopietnu konfrontāciju ar Ķīnu un ir pamats uzskatīt, ka šis ASV ārpolitiskais kurss ir neatgriezenisks.

ASV dzīvo pietiekams daudzums ķīniešu. Un ir tikai dabiski, ka viņi atbalsta Demokrātisko partiju. Tāpat arī no Ķīnas interešu skatu punkta ir dabiski atbalstīt “demokrātus”, jo viņi ir par starptautisko sadarbību. Pie tam Demokrātiskai partijai var palīdzēt salīdzinoši vienkārši un pietiekami legāli. Un ķīnieši visticamāk to dara, un iespējams bez destruktīviem nolūkiem; vienkārši aiz uzskata, ka tā būs labāk. Bet tā kā Tramps paziņoja, ka Ķīna ir ASV problēma Nr.1 un attiecīgi mainīja Amerikas ārpolitiku, tad līdz ar to nevarēja nemainīties Ķīnas motivācija atbalstīt “demokrātus” un tās “draudzīgās palīdzības” apjoms. Visbeidzot, Džozefu Baidenu dēļ viņa politekonomiskajām saitēm pamatoti var uzskatīt par “ķīniešu kandidātu”, uz ko Tramps arī vairākkārtīgi ir norādījis.

6. Nēģeru rasisti. Cita nozīmīga ASV minoritāte ir āfroamerikāņi (jeb nēģeri), kuru īpatsvars ir virs 13% no Amerikas iedzīvotājiem. Šī ir īpaša minoritāte, kurai “demokrāti” pievērš sevišķu uzmanību, jo viņu senči Amerikā imigrēja nevis labprātīgi, bet gan piespiedu kārtā. Gadsimtiem ilgi nēģeri tika nežēlīgi ekspluatēti un vēl pēc tam nepilnu gadsimtu viņu pamattiesības tika nopietni ierobežotas. Tas ir viens no daudzajiem kauna traipiem ASV vēsturē.

Tomēr pašreiz situācija ir pavisam cita. Baltais rasisms, no kura tik daudz ir cietuši āfroamerikāņi, jau ilgāk kā 50 gadus tiek nopietni ierobežots. Melnādainajiem amerikāņiem ir radīti visdažādākie atbalsta, aizsardzības un salīdzinošo priekšrocību mehānismi. Amerikas valsts šo gadu laikā tik tiešām ir centusies izpirkt savu vainu nēģeru priekšā par pagātnes nodarījumiem, tāpēc tā rezultātā baltādaino un melnādaino amerikāņu iespējas, virspusēji raugoties, ir izlīdzinājušās. Virspusēji tādēļ, ka nēģeriem faktisko atbalsta priekšrocību ir vairāk, bet savā vairumā veiksmīgāki joprojām ir baltādainie. Tas āfroamerikāņu vidū rada plašu neapmierinātību, kura, elektorālu mērķu sasniegšanai, regulāri tiek uzkurināta.

Pašreiz ASV situācija ir tāda, ka tur no vienas puses eksistē absurds politkorektums, kurš stingri noliedz jebkuru sociālpolitisku diskusiju, kura vismazākā mērā ir kritiska pret āfroamerikāņiem (bet kritizēt tur ir pat ļoti par ko). No otras puses Amerikā eksistē reāla neiecietība un rasisms, kurš ir vērsts tieši pret baltādainajiem un ko ļoti plaši izmanto nēģeri. Ja kāds baltādainais netīšām izteiksies mazliet ne tādā garā, kā afroamerikāņu ieskatā baltādainajiem vajadzētu izteikties, tad šāds cilvēks var tikt apvainots rasismā un viņa karjera tiks neatgriezeniski izpostīta. Savukārt, ja līdzīgi izteiksies nēģeris par “baltajiem”, tad viņam par to nekas nebūs (varbūt pat paslavēs). Un āfroamerikāņi plaši lieto šo priekšrocību, pieprasot sev arvien lielākas “tiesības” un arvien agresīvāk uzstājot, ka esot jālikvidē baltā rasisma sekas.

Tā visa rezultātā liela vai pat lielākā daļa āfroamerikāņu sabiedrības atrodas tādu uzskatu varā, ko nevar nosaukt savādāk kā vien par rasistiskiem. Nēģeru vidū ir liels radikālu rasistu īpatsvars un daudz “melno” rasistu organizācijas (pēc būtības – bandas), kas atšķiras ar īpašu agresivitāti un intelektuālo nepietiekamību. Tāpēc āfroamerikāņu masas ir ļoti viegli mobilizēt ielu demonstrācijām, nemieriem un grautiņiem, kurus pēc tam ir viegli pārtraukt kaut vai ar brutālu spēku (jo nevienam viņus nav žēl). “Demokrāti” to pirms katrām vēlēšanām arī dara: tiek “uzpūsts” kāds notikums, tam seko nēģeru nemieri, tie tiek izmantoti politisku mērķu sasniegšanai un, kad nemieri vairs nav vajadzīgi, tie vai nu brīnumainā kārtā beidzas paši no sevis vai arī brutāli tiek apspiesti. Neskatoties uz regulāru šādu paizmantošanu, nēģeri savā vairumā vienmēr balso par “demokrātiem” un ir gatavi tos atbalstīt ļoti aktīvi un agresīvi.

Lūk, dažu video apraksti ar nēģeru “varoņdarbiem”: pa ielu iet baltais, nēģeris viņam pieskrien no muguras klāt, ar pamatīgu akmeni iesit pa galvu un skrien prom. To filmē cits nēģeris un sajūsmināti komentē. Pavecs baltādains vīrietis šķērso ielu, viņa apģērbs liek noprast, ka viņš ir Trampa atbalstītājs, pretī iet vairāki jauni nēģeri, viņi sākumā sāk baltādaino apvainot, tad grūstīt, bet pēc tam visi kopā sajūsmināti sit (nogāž zemā un spārda ar kājām), skaļi kliedzot, ka tas ir Trampa atbalstītājs. Tas pats, tikai no citas puses: nēģeris metro skaļi un iedvesmoti sit ķīnieti un izkliedz apvainojumus par vīrusa (SARS-CoV-2) “atvešanu”. Šādu video ir pietiekami daudz. Tāda ir Amerikas ikdiena.

Lai labāk saprastu šo parādību, nepieciešams neliels ieskats ļoti delikātā tēmā, kuru pašā ASV publiski apspriest vairs nav iespējams. Galvenā nēģeru ideoloģiskā tēze, ar ko viņi pamato savas rasistiskās darbības, vēsta, ka ASV kā valsts un visi baltādainie ir vainojami vergturībā, par ko viņiem kaut kā ir jāatbild. Šo atbildību dažādi afroamerikāņi saprot dažādi, sākot no vienkāršas vainas atzīšanas un pieturēšanās pie politkorekta komunikācijas stila un beidzot ar dažādām, ne ar ko neaprobežotām absurdām prasībām (pieprasījums apmierināt jebkuru, pat visneiedomājamāko katra konkrēta nēģera kaprīzi). Ir aizgājis pat tik tālu, ka nēģeri sāk postīt ASV dibinātāju pieminekļus, jo viņiem piederēja vergi, tiek aizliegts izrādīt klasiskas kinofilmas (tai skaitā arī “Vējiem līdzi”) un koriģēti klasiski literatūras darbi, kā arī agresīvi pieprasītas vēl daudzas citas “verdzības seku likvidācijas” darbības. Bet vai tiešām “baltie” ir tik vainīgi, bet “melnie” tādi nevainīgi upuri? Un kādēļ vispār āfroamerikāņi tādā lielā skaitā rīkojas tik nesaprātīgi, mežonīgi un absurdi?

Līdz 15.gadsimtam eiropieši ar vergu tirdzniecību nopietnos apmēros nenodarbojās, bet nēģeru vergus mazos apjomos Eiropā tomēr varēja sastapt. Tā tas bija tādēļ, ka Āfrikas cilšu vadoņi meklēja iespējas pārdot savstarpēju karu rezultātā sagūstītos gūstekņus un daļa no viņiem nonāca arī Eiropā. Vergturību kā labi organizētu biznesu radīja portugāļi, kuri pirmie sāka doties arvien tālāk gar Āfrikas piekrasti un nodibināt sakarus ar vietējiem iedzīvotājiem. Viņi arī sāka iegūt vergus. Sākumā portugāļi mēdza uzbrukt piekrastes ciemiem un vergus nolaupīt, bet drīz vien sastapa sīvu pretestību un mainīja taktiku. Iepazīstoties ar Āfrikas ciltīm un valstiskajiem veidojumiem, viņi konstatēja, ka tur eksistē verdzība un ka vietējie valdnieki labprāt apmaina sagrābtos citu cilšu pārstāvjus pret sev noderīgām lietām. Un viņi to sāka izmantot.

Jā, pēc tam portugāļi inficēja ar vergu tirdzniecību spāņus, kuri sākotnēji verdzību bija aizlieguši (pašreizējā ASV teritorijā verdzību sāka praktizēt tieši spāņi, tas ir – latīņamerikāņi). Tad to atļāva Romas katoļu baznīca. Pēc tam šim biznesam pievērsās arī holandieši, franči un angļi. Drīz vien eiropieši apmuļķoja primitīvos un nesaprātīgos nēģeru vadoņus un pakļāva to teritorijas sev, bet fakts, paliek fakts – nēģeri kļuva par vergiem pirmkārt tādēļ, ka nēģeri pārdeva nēģerus. Tāda bija to laiku afrikāņu kultūra un tieši tādēļ eiropieši tik viegli pakļāva Āfriku. Tāpēc varēja iegūt nēģeru vergus. Tādi bija nēģeru tikumi!

Bet vai mūsdienās melnādaino tikumi ir mainījušies? Baltie rasisti apgalvoja, ka nēģeri esot nesaprātīgi mežoņi, kuru īpašības (daudz spēka, maz prāta) neesot labojamas, jo tās esot iedzimtas (ģenētiski noteiktas). Viņiem oponēja, ka jebkura cilvēka (tai skaitā melnādaino) negatīvās īpašības izriet no to sociālās vides: ja uzlabo vidi, tad pozitīvā virzienā mainās arī cilvēku tikumi. Pirms simts gadiem vairums nēģeru dzīvoja nelabvēlīgos sociālos apstākļos, bet tagad daudz kas ir mainījies, nēģeriem Āfrikā ir pašiem savas valstis, kuras pārvalda viņi paši, un ir ASV precedents, kur āfroamerikāņi vairāk kā 50 gadu garumā ir dzīvojuši un uzauguši nosacītā labklājībā, līdztiesībā un civilizētībā. Un ko mēs redzam? Kāds ir rezultāts?

Jā, var droši secināt, ka baltajiem rasitiem nebija (nav) taisnība un melnādainais var būt gudrs un kulturāls, un ka tiem piedēvētās negatīvās īpašības nav absolūti priekšnoteiktas. Tai pat laikā visā pasaulē ir redzamas nopietnas sociālas problēmas nēģeru sabiedrībās. Āfrikā regulāri notiek dažāda veida masu izkaušanas un genocīdi, par kuru upuriem kļūst ne tikai “baltie”, bet arī liels daudzums melnādaino. Un Āfrikā atkal sāk atdzimt verdzība – “melnie” paverdzina “melnos”. Un, protams, ASV – civilizētos apstākļos uzaugušie āfroamerikāņi lielā vairumā uzrāda baisas mežonības pazīmes. No tā visa ir redzams, ka kaut kādu iemeslu dēļ nēģeriem tomēr ir lielāka nosliece uz primitīvākiem uzvedības modeļiem kā citu rasu pārstāvjiem (gan “baltajiem”, gan “dzeltenajiem”, gan “sarkanajiem”). Un vislabāk to demonstrē tieši ASV āfroamerikāņu sabiedrība, ne tikai ar savu ikdienišķo agresiju, ne tikai ar attieksmi pret savu valsti, bet arī ar savu augstprātīgo un nicinošo attieksmi pret bijušajiem ciltsbrāļiem un vispār vienam pret otru.

Un šī sociālā grupa ir viena no galvenajām Demokrātiskās partijas elektorālajām bāzēm. Par “demokrātiem” ir daudzskaitliskās nēģeru rasistu bandas, kuras ir gatavas ik mirkli demolēt, graut, sist un slepkavot. Un viņi to arī dara. ASV viņiem ir balto ienaidnieku valsts, kurai ir jākaitē cik vien var. To, kas notiks, ja šīm bandām dos vaļu, rāda daudzie precedenti Āfrikā, kur “baltie” visi kā viens tiek izslaktēti. “Demokrāti” ar savu politiku situāciju virza tieši šai virzienā, kas, protams, rada dabīgu baltādaino sabiedrības pretreakciju, kas visa cita starpā ir izpaudusies arī kā “Trampa efekts”.

7.”Trockisti”. Noteiktās aprindās ASV Demokrātisko partiju mēdz saukt par kreisajiem radikāļiem. Tā tas ir, bet, lai saprastu gan šos radikāļus, gan procesus, kuri notiek Amerikā, ir jākonkretizē kādi tieši kreisie radikāļi “demokrāti” ir. ASV kreisie radikāļi ir nekas cits kā “trockisti”, tādas ir viņu vēsturiskās saknes, un viņi joprojām vadās pēc Ļeva Bronšteina definētajām un izmantotajām vadlīnijām.

Trockis bija ukraiņu ebrejs, žurnālists un viens no Krievijas revolūcijas vadoņiem. Ja Ļeņinu mēdz saistīt ar vācu interesēm (kas ir visai apšaubāms apgalvojums), tad Trocka veiksmi revolucionārajā darbībā mēdz skaidrot arī ar Amerikas naudu. Atšķirībā no Ļeņina, Trockis ļoti aktīvi piedalījās arī 1905.gada revolūcijā. Ļeņins ar Trocki bija politiskie oponenti, kuri nesimpatizēja viens otram un konfliktēja savā starpā, tomēr Ļeņina milzīgās autoritātes dēļ Trockis 1917.gadā pieslējās boļševikiem un saglabāja uzticību Ļeņina virsvadībai līdz pat tā nāvei. Trockis bija otrais cilvēks jaunizveidotajā Padomju Savienībā un tieši ar Trocka uzskatiem, cietsirdīgo raksturu un darbībām lielā mērā ir saistītas daudzas to laiku pārmērības un lielie upuri.

Trockis bija bezkompromisa pieejas piekritējs, viņš bija pilnīgas un absolūtas ideoloģizācijas piekritējs, viņš bija totāla totalitārisma piekritējs, viņš bija ģimenes sabiedriskā institūta pilnīgas iznīcināšanas piekritējs un, visbeidzot, viņš bija dedzīgs vispasaules revolūcijas piekritējs, kurš teorētiski pamatoja t.s. “permanentās revolūcijas” (jeb nepārtrauktās revolūcijas) nepieciešamību.

Trockis bija neiejūtīgs un cietsirdīgs pret konkrētiem cilvēkiem, valstīm un tautām, tie bija tikai līdzeklis, tāpēc viņam pilnīgi vienaldzīgs bija arī Krievijas liktenis. Pret to sākumā daļēji iebilda Ļeņins, kurš gribēja vispirms nostiprināties Krievijā, lai pēc tam realizētu revolūciju citviet. Kategoriski Trockim nepiekrita Staļins, kuram Krievija pati par sevi bija vērtība un kurš gribēja to padarīt “atkal dižu”. Un Staļinu atbalstīja visi Krievijas konstruktīvie spēki. Tāpēc lēnām un pakāpeniski “staļinisti” sāka atstumt “trockistus” no varas un tas beidzās ar Trocka izsūtīšanu no Padomju Savienības. Bet cīņa par varu turpinājās, kas izvērtās plašās represijās un terorā. “Trockisti”, zaudējot ietekmi, ķērās pie diversijām un uzsāka plašu teroru, mēģinot visa cita starpā likvidēt arī “staļinisma” sociālo bāzi, uz ko oponenti atbildēja ar to pašu. Tā nu sanāca, ka pēc vieniem un tiem pašiem pantiem un vienos un tajos pašos pagrabos tika nošauti gan upuri, gan to bendes. “Staļinisti” uzvarēja, bet “trockisti” Hruščova laikā guva revanšu, kuru pārtrauca Brežņeva atnākšana, un tam sekoja Gorbačovs un PSRS sabrukums, bet tagad atkal – Putins. Viss turpinās. Tai skaitā un pirmkārt ASV.

Pēc izsūtīšanas Trockis apmetās uz dzīvi Meksikā. Tur viņš turpināja savu teorētisko un organizatorisko darbību. Savā būtībā latīņamerikāņu (lielā mērā arī Kubas) revolucionārās kustības ir “trockistiskas”. Tā kā Trockis bija izveidojušās Padomju iekārtas kvēls pretinieks, tad visi PSRS ienaidnieki pret viņu izturējās draudzīgi, tai skaitā arī vācu nacisti (nacionālsociālistu partijā bija “trockistiem” draudzīga grupa un pat Hitlers pret Trocki izturējās pozitīvi, neskatoties uz viņa etnisko piederību).

Kā jau tika minēts, Trockim sākotnēji bija pietiekami cieši sakari ar ASV, bet emigrācijā un vēl jo vairāk pēc “aukstā kara” sākuma, “trockisms” sāka dziļi iespiesties Amerikā. 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā arī ASV bija spēcīga sociālistu kustība, kura pēc PSRS izveidošanās sāka orientēties uz Padomju Savienību. Kamēr ASV un PSRS bija sabiedrotie, šis process noritēja nosacītā pašplūsmā, bet pēc “aukstā kara” sākuma, kad PSRS kļuva par galveno ASV ienaidnieku, radās nepieciešamība šo kustību transformēt (jo iznīcināt nebija iespējams) kaut kādā amerikāņiem pieņemamā formā. Un te “trockismam” nebija alternatīvu. Tāpēc “trockisms” visādi tika atbalstīts (pie nosacījuma, ka tas ir kontrolējams), bet pret “staļinismu” vērsās visbargākajās formās. Tā Amerikas sociālistu kustība ar pašu amerikāņu rokām tika pārveidota par “trockistisku”.

Šai ziņā ir jāpiemin tāds “trockistisks” veidojums, kurš pēc visām transformācijām pasaulei ir zināms ar neokonservatoru nosaukumu. Neokonu “trockistiskās” saknes savos darbos labi parāda Frensis Fukujama. Tieši neokonservatori pēc amerikāņu ekspertu vērtējuma esot pati ietekmīgākā no daudzajām Amerikas politiskajām grupām. Neokoniem nav svarīga partejiskā piederība, viņi sākumā bija “demokrāti”, bet, kad Demokrātiskā partija iebilda pret Vjetnamas karu, neokonservatori to atbalstīja un iekļāvās Republikāniskajā partijā. Savukārt, kad “demokrāti” realizēja agresīvu ārpolitiku, viņi saņēma neokonu atbalstu. Un arī tagad, Boltons bij ar mieru palīdzēt Trampam, ja tas kaut kur iebruks (mēģināja Venecuēlā), bet kad Tramps no šīs idejas atteicās, uzreiz pārgāja viņa pretinieku pusē. Pašreiz neokonservatori ir pret Trampu un atbalsta Baidenu.

ASV Demokrātiskai partijai ir sekojošas “trockistiskas” īpašības: ideoloģijas primārums pār praktiskumu un racionālismu (viss tiek ideoloģizēts un politizēts); necieņa pret savu valsti (paša valsts kā instruments augstāku mērķu sasniegšanai, kuru nepieciešamības gadījumā var un pat vajag upurēt); revolūcija kā iekšpolitisku un ārpolitisku mērķu sasniegšanas metode; neiecietība un cietsirdība pret politiskajiem oponentiem; uzskats, ka ģimenes sabiedriskais institūts ir traucēklis sociālu pārveidojumu veikšanai un tāpēc tas ir jāiznīcina; morālais relatīvisms; antidemokrātiskums; internacionālisms; vienas globālas lielvalsts izveidošanas ideja. To visu “demokrāti” pilnā mērā arī demonstrē.

No augstāk minētā izriet viens būtisks apstāklis, kurš iespējams jau tuvākajā laikā var stipri ietekmē gan amerikāņus, gan visu pasauli. “Trockisti” visa cita starpā ir arī politiskā terora izmantošanas piekritēji. Tas nozīmē, ka cīņā ar “trampismu” “demokrāti” var sākt izmantot līdzīgas metodes, kādas savulaik izmantoja “trockisti”, cīnoties par varu Padomju Krievijā. Citiem vārdiem sakot, “trampisti” var gatavoties masveida politiskām represijām un politiskam teroram, kā arī tam, ka informācija par to tiks nežēlīgi cenzēta.

8. “Melnā internacionāle”. Otrā pasaules kara laikā ASV, līdzīgi kā Lielbritānija, bija t.s. “antihitleriskās koalīcijas” dalībvalsts. Tomēr Amerikā bija arī pietiekami spēcīgi pronacistiskie spēki (t.s. ”vācu partija”). Viņi sadarbojās ar nacistiem pirms ASV iesaistīšanās karā un iespēju robežās centās to darīt arī vēlāk. Un pēc nacistu sagrāves tieši viņi kļuva par nozīmīgu atlikušo nacistu resursu un iespēju koncentrēšanās centru.

To, ka nacistiskā Vācija karu ir zaudējusi, kļuva skaidrs jau 1943.gadā, tomēr Hitlers deva pavēles pretoties par katru cenu. Tai pat laikā citi nacisti ar Bormanu priekšgalā, balansējot uz nodevības robežas, sāka gatavoties pēckara situācijai. Viņi evakuēja kapitālus, tehnoloģijas un informāciju, nozīmīgākajos sabiedrības slāņos (pirmkārt antifašistu aprindās un starp nacistu upuriem) integrēja idejiski pārliecinātus ierindas nacistus un radīja jaunus organizatoriskus tīklus. Tā visa rezultātā radušos politekonomisko struktūru tīklu mēdz saukt arī par “melno internacionāli” (visticamāk tajā ietilpst vai tās rīcībā ir gan ebreju kapo un to pēcteču aģentūra, kā arī kapo tipa ebreji).

Tādā veidā tika pastiprināta arī ASV “vācu partija”. Hitleriskā Vācija atklāti nodeva visu savu operatīvo aģentūru CIP priekšniekam Alenam Dalesam. Daudzi nacisti pietiekami atklāti pārvācās dzīvot un strādāt uz ASV un šim mērķim bija radīta pat slepena viņu biogrāfiju attīroša programma. Ir uzskats, ka amerikāņi tik ātri spēja radīt atombumbu tikai tāpēc, ka ieguva gan informatīvo, gan materiāli – tehnisko pastiprinājumu no nacistiem. Pēc kara bijušie nacisti ieņēma nozīmīgu vietu ASV pārvaldes struktūrās. Kā viens īpašs nacistu rezervuārs ir jāmin jau pieminētā Fort Detrikas militārā laboratorija, uz kuru ved saites dažādos mīklainos ASV jaunākās vēstures gadījumos. Kā citu var minēt bēdīgi slaveno Monsanto, kura bija iesaistīta amerikāņu kodolprojektā.

Šādi transformējusies Amerika jau 1950.gadā pirms termiņa no apcietinājuma atbrīvoja virkni notiesātu nacistu noziedznieku, tai skaitā ar koncernu I.G. Farben saistītos. I.G. Farben nacistu laikā plaši izmantoja koncentrācijas nometnes, un jo sevišķi šai ziņā izcēlās toreiz I.G. Farben sastāvā ietilpstošais Bayer, kas veica īpaši nežēlīgus eksperimentus ar cilvēkiem. Šādi tika atbrīvots arī I.G. Farben vadītājs, kurš drīzumā kļuva par pēckara farmācijas giganta Bayer vadītāju, likdams pamatus tās mūsdienu “veiksmes stāstam” (pašreiz Bayer pieder arī amerikāņu Monsanto).

Par ASV raķešu un pēc tam kosmosa programmu vadītāju kļuva nacistu zinātnieks Verners fon Brauns, kurš tiek uzskatīts arī par to laiku “melnās internacionāles” līderi, kas pielāgoja nacistu politisko programmu ASV vajadzībām (internacionalizējot to un mīkstinot pieeju ebreju jautājumā). Fon Braunam bija ciešas saites ar ASV prezidentu Kenediju un viņš no valsts saņēma milzīgus līdzekļus kosmosa programmai. Tas beidzās ar Kenedija slepkavību, amerikāņu it kā lidojumu uz mēnesi, kam sekoja kosmisko iespēju nosacīts klusums, kurš mūsdienās izpaužas kā apkaunojoša amerikāņu mazspēja kosmisko lidojumu sfērā. Tāpēc, kur palika šie līdzekļi, ir liels jautājums.

Noteiktā mērā var pat teikt, ka visas ASV pēckara vēstures esence ir “melnās internacionāles” vienlaicīgā cīņa par un pret Ameriku: par kontroli pār ASV, lai ar tās palīdzību realizētu savas globālās ambīcijas, un pret amerikāņiem, kuri atbalstīja un piedalījās mīļotā Reiha sagrāvē. “Demokrātu” veidotā “globālā valsts” lielā mērā ir jaunajiem apstākļiem pielāgotais un modernizētais internacionāls “reihs”. Un ir pietiekami daudz pazīmju, kuras liecina, ka COVID19 varētu būt šī “reiha” bioloģiskais uzbrukums pasaulei un saviem politiskajiem oponentiem, lai saglābtu šo neoliberālo “reihu” (kuru Tramps sāka iznīcināt), nostiprinātu, paplašinātu un iespējams arī kardināli pārveidotu. Un lielas cerības šai ziņā tiek liktas uz cilvēku ģenētisko modificēšanu, ko praktiski plānots sākt ar “jaunās platformas” transformējošām pretcovid vakcīnām (pirmkārt, Geitsa Modernas, bet visdrīzāk arī citām).

9. Vēl mazliet par citiem. Augstāk uzskaitītie ir tikai galvenie ASV nelabvēļi, kuri atbalsta Demokrātisko partiju. Ir vēl citi. Arī, piemēram, Irāna, kura spēja izlobēt par ASV Valsts sekretāru savu cilvēku (Kerijs). Tāpat “demokrātus” tradicionāli atbalsta itāļu mafija. Piemēram, jau ir kļuvis zināms, ka šo vēlēšanu viltošanā piedalījās arī itāļu mafija (viens mafiozi jau publiski atzinās, visdrīzāk Džuliani pamudināts). “Demokrātus” atbalsta arī ukraiņu kopiena, kas 2016.gadā izvērtās kā Ukrainas iejaukšanās ASV vēlēšanās, kas beidzās ar Trampa priekšvēlēšanu štāba vadītāja Pola Manaforta atkāpšanos un vēlāku notiesāšanu. Un tā tālāk… Visi migranti un visi, kuri grib iedzīvoties uz Amerikas rēķina, parasti atbalsta “demokrātus”.

Nevar teikt, ka Savienotajām Valstīm naidīgi spēki ir pārstāvēti tikai Demokrātiskajā partijā; tā nebūt nav (daudziem no tiem ir vismaz kaut kādas pozīcijas visā amerikāņu politekonomiskajā sistēmā), tomēr Demokrātiskā partija tieši, atklāti un legāli apvieno Amerikas nelabvēļus ar atklāti antiamerikāniskiem un antisabiedriskiem saukļiem un programmu. Tikai darbojoties šādi (atklāti un neslēpjoties) var sasniegt vislabāko rezultātu, ko var arī novērot – ASV sabiedrība un valstiskā sistēma visu acu priekšā nāvīgi noasiņo.

Donalds Tramps un Krievija.

Visu Trampa prezidentūras laiku plaši tika izplatītas ziņas par viņa iespējamajām saitēm ar Krieviju. Vai tā tiešām ir, precīzi grūti pateikt, katrā gadījumā Millera izmeklēšanas komisija, kura ilgstoši mēģināja iegūt pierādījumus šiem apgalvojumiem, beidzās ne ar ko (ja šādus secinājumus izdara no viņa konstatētajiem faktiem, tad par Krievijas aģentiem var uzskatīt arī Klintoni ar Baidenu, kurš pie tam vēl pilnīgi noteikti tad strādā arī Ķīnas labā). Tai pat laikā nu ir precīzi zināms, ka ideju par Trampa saikni ar Krieviju izdomāja un “palaida tautās” Hilarijas Klintones priekšvēlēšanu štābs.

Bet aiz visa trokšņa ap Krievijas ietekmi ēnā paliek acīmredzama lieta, par kuru reti kurš izsakās. Ja nav precīzi zināms, ka Tramps būtu “krievu kandidāts”, tad ir pilnīgi skaidrs, ka Trampu nozīmīgi atbalstīja un daudzus gadus “veda” konservatīvās ebreju aprindas, un, ja arī ir kāda ārvalsts, kuras “kandidāts” ir Tramps, tad tā ir Izraēla. Un pats Tramps nemaz to neslēpj un rīkojas sev ierastajā atklātajā stilā. Tāpēc arī viņš ir tik ļoti noskaņots pret Irānu un tāpēc viņš pārtrauca auglīgo amerikāņu – islāmistu sadarbību.

Īpaši gan jānorāda, ka aiz Trampa stāv nevis ebreji vispār, bet tieši konservatīvie ebreji. Konservatīvie ebreji tic bauslībai (pirmkārt, Mozus baušļiem) un uzskata to par galvenajiem cilvēcības likumiem. Un viņi visa cita starpā uzskata, ka Dievs tas Kungs pareizi izrīkojās ar Sodomu un Gomoru un ka kaut kas tamlīdzīgs notiks atkal, ja Amerika (vai jebkura cita valsts) virzīsies pa neoliberālo attīstības ceļu. Tāpat viņi ir kategoriski “Zelta teļa” pieejas pretinieki – nauda ir vajadzīga, nauda ir līdzeklis, bet nauda nevar būt pašmērķis. Un šajos uzskatos konservatīvie ebreji stipri atšķiras no daudziem citiem ebrejiem (tai skaitā Holivudas), kurus nereti uzskata par “kritušiem”. Tāpēc viņi ir nelokāmi neoliberālā kursa pretinieki, kuri kā Lats ir gatavi stāvēt līdz galam.

Ja ņem to vērā, tad kļūst arī skaidrs kāpēc un kādi hakeri uzlauza “demokrātu” e-pastus (un labi, ka uzlauza un visiem parādīja “demokrātu” dabu). Iespējams tur pat piedalījās kāds krievs vai ar Krieviju saistīts speciālists, bet ne Krievija te var būt kā galvenais “pasūtītājs”.

Vairums Krievijas sabiedrības un ekspertu simpatizē Trampam, kas ir labi saprotams, jo tīri cilvēcīgi plātīzers Tramps izskatās labāk par nelieti Baidenu, pie tam Tramps ir dabisks, bet Baidens ir “uzpiārēta” lelle. Tai pat laikā krievu eksperti norāda, ka ilgstošā perspektīvā Tramps nebūt nav neapšaubāmi izdevīgākais kandidāts. Trampa politika atšķiras no “demokrātu” politikas, retoriski tā ir maigāka, bet faktisko kaitējumu Krievijai nodara lielāku, pretstatā “demokrātiem”, kuri histēriski “kliedz”, bet kaitē mazāk un atsevišķos gadījumos rīkojas tik neapdomīgi, ka īstenībā spēcina Krievijas pozīcijas.

Ir eksperti, kuri uzskata, ka Tramps Krievijai nav labs, jo viņš mēģina glābt ASV un izdevīgāk esot, lai “demokrāti” ar savu politiku pilnībā sagrauj Ameriku, jo Krievijai no tā būšot labāk (kas, protams, tā nebūs). Bet ir eksperti, kuri norāda, ka ASV novājināšanās un problēmas radīs ļoti lielas problēmas visai pasaulei, tai skaitā arī Krievijai.

Kas pasauli sagaida Baidena-Harisas prezidentūras gadījumā?

Neatkarīgi no tā, kurš kļūs par ASV prezidentu, jau tagad ir skaidrs, ka šis prezidents puses amerikāņu acīs būs neleģitīms. Ja Trampam izdosies attiesāt prezidenta krēslu, tad pa lielam viss būs līdzīgi kā līdz šim, tikai ar to starpību, ka opozīcija Trampam būs daudz spēcīgāka, jo nu viņu pilnīgi atklāti neatzīs par prezidentu. Līdzīgi būs, ja Demokrātiskai partijai tomēr izdosies iecelt savu prezidentu, tikai šai gadījumā gan Ameriku, gan pasauli sagaida ļoti nepatīkami notikumi un procesi. Tos tad īsumā arī apskatīsim.

Padomju Savienības kritiķi mēdza to nomelnot arī ņirgājoties par Leonīda Brežņeva (76 gadi) veselības stāvokli tā pēdējos dzīves gados. Uzskatāmi visiem to apliecināja viņa publiskās uzstāšanās. Ja Baidens kļūs par prezidentu, tad nu amerikāņiem būs arī savs Brežņevs. Baidens ir vecs (78 gadi) un jau prezidenta kampaņas laikā viņš sāka uzrādīt visiem acīmredzamas vecuma marasma pazīmes. Noteiktā mērā tā ir sliktāka situācija kā Brežņevam, kurš tomēr saglabāja spriestspēju. Izskatās, ka ar Baidenu tā nav, kas nozīmē, ka labākajā gadījumā valsti pārvaldīs citi cilvēki, izmantojot Baidenu kā izkārtni, bet, ja vecais marazmātiķis pats pieņems kādus lēmumus, tad atliek tikai cerēt, lai tie nav pārlieku ārprātīgi.

Tāpēc jo svarīga loma “demokrātu” valdīšanas gadījumā būs viceprezidenta postenim, kuru tad ieņemtu Kamala Harisa. Šī loma ir jo būtiskāka tādēļ, ka Baidenam pat dabīgā ceļā ir visas izredzes nepiedzīvot savas iespējamās prezidentūras termiņa beigas. Tāpēc Kamalu Harisu var uzskatīt par iespējamo faktisko prezidenti, kura vienā brīdī par tādu var kļūt arī formāli, un “demokrātu” uzvaras gadījumā ir jārunā nevis par Baidena prezidentūru, bet gan par Baidena-Harisas prezidentūru.

Kamala Harisa (1964) ir juriste, bijusī prokuratūras un “bāriņtiesas” darbiniece, senatore no Kalifornijas štata, baptiste, LGBT aizsardzības aktīviste, saistīta ar ASV Pārstāvju palātas vadītāju Nensiju Pelosi. Māte indiete, tēvs – inteliģents melnādainais no Jamaikas ar “indiāņu” saknēm. Vecāki izšķīrās, kad Harisai bija 7 gadi. Pēc tam kontakti ar tēvu bija reti. Uzauga Kanādā. Pusaudža gados Harisai esot uzmācies patēvs (tā apgalvo viņas bērnības draudzene). Precējusies ar ebreju juristu. Savu bērnu nav. Strādājot prokuratūrā bija nežēlīga, tai skaitā arī pret nēģeriem. Lielā mērā pateicoties Harisai Kalifornijā tika atcelta likuma norma, kura kā pašaizsardzību un vainu mīkstinošu apstākli uzskatīja vardarbīgu atbildes reakciju uz homoseksuālu uzmākšanos (vardarbīgas homoseksuālas agresijas problēma Amerikā ir vairāk kā aktuāla). Harisa ir spilgta, pārliecinoša un savā argumentācijā spēcīga persona (līdzīga Klintonei, tikai daudz jaunāka un pagaidām ne ar tik sabojātu reputāciju), tāpēc viņa ir “demokrātu” sapnis ne tikai kā pirmā sieviete – viceprezidente, bet arī kā pirmā sieviete – prezidente.

Ja apskata Harisas prezidentūras perspektīvas, tad nevar neņemt vērā gan viņas pietiekami augsto agresivitātes līmeni, gan sievietes dabu. Šīs personiskās īpašības kopā ar labām līdera dotībām, “demokrātu” programmu un iespējām var izrādīties nāvīgs kokteilis.

Kādēļ ir jābūt uzmanīgiem ar sievietēm vadošos amatos? Kādēļ sievietes ir labas izpildītājas, bet nereti bīstamas lēmuma pieņēmējas? Tādēļ, ka sievietes ir emocionālas. Sievietēm ir raksturīgi, ka, ja tās kaut ko iedomājas, tad ar racionāliem argumentiem viņu domas ir grūti mainīt, un reizēm tas ir gandrīz vai neiespējami. Šī iemesla dēļ sievietes lielākā mērā mēdz rīkoties līdzīgi apdullušai mušai, kura, mēģinot izlidot pa logu, nepārtraukti taranē stiklu. Vīrietim ir daudz vieglāk saprast un pieņemt, ka kaut kāda viņam vēlama rīcība nav iespējama vai ir kaitīga, bet sievietei tas ir grūtāk. Sieviete emocionāli grib un viss. Tāpēc sieviete – vadītāja kritiskā situācijā var rīkoties tik neapdomīgi, bīstami un iracionāli, ka tam var būt galēji katastrofālas sekas. Šis apstāklis pie Harisas draud Amerikai, tas draud Krievijai un Ķīnai, tas draud jebkuram, kas stāvēs ceļā valdnieces gribai, tas draud visai pasaulei.

Kādu ASV politiku tad varam sagaidīt no “demokrātiem”? Iekšpolitikā tā, pirmkārt, būs ļoti nežēlīga cīņa par varu. “Demokrāti” mēģinās nostiprināties, likvidēt “Trampa mantojumu” un panākt, lai nākamajās 2024.gada prezidenta vēlēšanās ne Tramps, ne arī kāds no viņam līdzīgi domājošiem nespētu uzvarēt vai pat piedalīties. Tāpēc no vienas puses “demokrāti” liekulīgi runās par valsts vienotību, likumību utt., bet no otras puses izvērsīs tāda vai citāda veida represijas pret Trampa piekritējiem un varbūt arī pret pašu Trampu. Šī cīņa var novest ļoti tālu un izvērsties politiskajā terorā un iespējams arī atklātā pilsoņu karā.

Milzīgās iekšpolitiskās problēmas “demokrāti” visticamāk mēģinās maskēt ar pārspīlētu uzsvaru uz agresīvu ārpolitiku. Amerikāņiem tiks piedāvāts aktīvi apvienoties pret kādu naidīgu ārvalsti, un visi, kas tam nepiekritīs, tiks izsludināti par “tautas ienaidniekiem”. “Demokrātu” ārpolitika būs līdzīga Obamas laiku ārpolitikai – notiks mēģinājumi uz neoliberālo vērtību bāzes izveidot ciešas saites ar Eiropas Savienību un citām sabiedroto valstīm, tiks veicināti globalizācijas procesi, ar jaunu sparu tiks atsākta vadāmā haosa koncepcijas realizācija 3.pasaules valstīs, kas automātiski nozīmē atjaunotu sadarbību ar radikālajiem islāmistiem (būs jauns islāmistu pavasaris) un, visbeidzot, tiks koncentrēti spēki cīņai pret Krieviju, mēģinot to beidzot tādā vai citādā veidā piebeigt.

Bet šim “demokrātu” ārpolitikas kursam nāks klāt Trampa ārpolitikas neatgriezenisko elementu faktors un apstāklis, ka pasaule kopš Obamas ir jau mainījusies. Lai kā arī “demokrāti” negribētu, bet Trampa uzsāktais pretķīnas kurss ir neatgriezenisks. Un pat ja Baidens ir savervēts Ķīnas drošības dienestu aģents, viņš vairs nespēs to mainīt, tikai mīkstināt. Tāpēc “demokrāti” nevarēs kā iepriekš rēķināties ar Ķīnas pasīvumu un neitralitāti, jo viņi no vienas puses būs spiesti pēc inerces turpināt Trampa antiķīnas politiku, bet no otras puses saņems Ķīnas atbildes reakciju, kas nekādi nestiprinās ASV starptautiskās pozīcijas.

Cits neatgriezenisks Trampa ārpolitikas elements ir ASV un ES attiecību pasliktināšanās. Obama ASV ekonomiskās problēmas cerēja atrisināt uz ES rēķina, noslēdzot Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības (TTIP) līgumu. Jau toreiz Eiropā ar to nebija diez ko apmierināti, tomēr tad amerikāņiem neviens no valdošajiem politiķiem atklāti neuzdrošinājās iebilst un līgums tiktu noslēgts, ja vien nerastos “Trampa faktors”. Tramps atnāca, līgumu atcēla un sastrīdējās ar vairumu ES partneru. Tas radīja stipru ES valstu politiķu neapmierinātību, ko viņi atklāti arī izteica. Un tas radīja nepieciešamību Eiropas politiķiem sākt domāt par patstāvīgāku un neatkarīgāku eksistenci (tai skaitā arī par ES armiju un ES reformēšanu, nostiprinot ES valstu kodola varu). Un šie procesi tika uzsākti. Tāpēc tagad, kad “demokrāti” atkal piedāvās “draudzēties”, ASV – ES sadarbība vairs nebūs tik auglīga un ES vairs tik lielā mērā neieklausīsies savu vecāko partneru uzstājīgajos ieteikumos un, ja būs nepieciešams, iedos pa pirkstiem iekšējiem proamerikāniskajiem vaukšķīšiem.

Visbeidzot, protams, neatņemama “demokrātu” ārpolitikas sastāvdaļa būs “cilvēktiesības” jeb homoseksuālisma normalizācijas un ģimenes graušanas politikas uzspiešana visām pasaules valstīm. Tas savukārt radīs jaunu normālās sabiedrības neapmierinātības vilni, kurš vēl vairāk novājinās jau tā vājās amerikāņu pozīcijas visu valstu sabiedrības vairākuma acīs.

Viss augstākminētais radīs situāciju, kad ekonomiski novājinātā un iekšējo cīņu plosītā “demokrātu” ASV sparīgi atsāks islamistu revolūcijas un metīsies iznīcinošā cīņā ar Krieviju, apstākļos, kad turpinās konfrontācija ar Ķīnu, nav tik drošs ES sabiedroto atbalsts un ir ievērojams starptautiskās reputācijas zudums. Tam, ka Amerikai tas var beigties bēdīgi, tā kā vajadzētu būt skaidram, bet arī pārējai pasaulei tas neko labu nesola.

Ja konkretizējam sagaidāmās “demokrātu” darbības, kuras tie centīsies realizēt, tad, īsumā izklāstītas, tās varētu būtu sekojošas:

a) Cīņa ar Trampu, viņa līdzgaitniekiem un piekritējiem. Šīs cīņas ietvaros var sākties arī represijas, tai skaitā masveida un tai skaitā vērstas arī tieši pret Trampu personiski.

b) Ideoloģiska cīņa ar “trampismu”, izmisīga tā diskreditēšana un nomelnošana.

c) Cenzūras pastiprināšanās ASV medijos un sociālo tīklu cenzēšanas intensificēšana. Jebkuru viedokli, kurš nonāks pretrunā “demokrātu” uzskatiem, mēģinās apsaukt par viltus ziņām un to dzēsīs. Iespējams var sākties šādu viedokļu izplatītāju policejiska vajāšana.

d) Trampa atbalstītāju protestu apspiešana, tai skaitā izmantojot nelikumīgas vardarbīgas metodes. Vienā brīdī var sākties masveidīgas “trampistu” represijas un politiskais terors.

e) Kā aizsegu izmantojot cīņu ar koronavīrusu, tiks mēģināts ieviest centralizētus totalitārus mehānismus, tos izmantojot pirmkārt pret “trampistu” gubernatoriem un mēriem.

f) Baltādaino tiesību vēl lielāka ierobežošana, tiešas “balto” diskriminēšanas pastiprināšanās.

g) ASV valsts pārvaldes kadru un Amerikas politikas “nēģerizācija” tās sliktākajās izpausmēs. Nēģeru rasisma pastiprināšanās un tā atbalstīšana no valsts pārvaldes struktūru puses.

h) Centralizēta genderizācijas un homoseksualizācijas uzspiešana federālā un globālā līmenī.

i) Agresīva feminisma uzspiešana federālā un globālā līmenī. Vīriešu diskriminācijas pastiprināšanās, normālu sieviešu atklātas diskriminēšanas uzsākšana.

j) ASV specstruktūru atbalsta pastiprināšanās radikālajiem islāmistiem. Pirmkārt, Saūda Arābijas pārraudzībā esošo, bet arī jebkuru citu, tai skaitā turku un šiītu.

k) ASV atbalsts “demokrātiskajiem procesiem” Islāma valstīs, kas automātiski nozīmē radikālo islāmistu nākšanu pie varas šajās valstīs. Sākumā uzsvars tiks likts uz Ēģipti.

l) Izteikta antikrievijas politika. Nopietna spiediena uz Krieviju pastiprināšanās. Virknes revolūciju un valsts apvērsumu Krievijas pierobežās organizēšana, kā arī dažāda veida konfliktu radīšana Krievijas pierobežā (Krievijas ielenkšana ar haosa avotu un/vai potenciālu karadarbības zonu vietām). Šī procesa ietvaros var tik apdraudēts arī miers Latvijas teritorijā.

m) Globālas antikrievijas histērijas uzkurināšana, jo īpaši ASV sabiedroto valstīs. Pieprasījumi veikt enerģiskas un radikālas darbības Krievijas informatīvās, organizatoriskās un ekonomiskās ietekmes pilnīgai likvidēšanai.

n) Turcijas atbalstīšana tās neoosmāniskajās tieksmēs un uzstājīga tās ekspansijas virzīšana Krievijas virzienā (Armēnija, Krima, tjurku tautu separātisma aktivizēšana). Tai pat laikā apstākļu radīšana režīma maiņai Turcijā un visaptveroša pilsoņu kara izraisīšanai Turcijas teritorijā. Turcijai būs jāpārvēršas par vienu lielu savstarpēju karu zonu uzreiz pēc tam, kad tās darbību rezultātā būs notikusi Krievijas sadalīšana vai ļoti ievērojama novājināšana.

o) Vienpusēja esošā ANO likvidēšana un amerikāniska ANO izveidošana bez veto tiesībām. Šāda “jaunā ANO” izmantošana ASV izraisīto konfliktu un ieviesto sankciju likumiskošanai. “Jaunā ANO” mehānisms, pirmkārt, tiks izmantots pret Krieviju, lai radītu iespaidu, ka Krievija atrodas pilnīgā starptautiskā izolācijā, un lai ar tā palīdzību šādu izolāciju īstenotu praksē.

p) Pret Krieviju vērstu ekonomisko sankciju ievērojama pastiprināšana līdz pat pilnīgai ekonomisko sakaru pārtraukšanai un Krievijas ekonomiskai blokādei. Krievijas un tās pilsoņu aktīvu iesaldēšana.

r) Separātisko tendenču veicināšana ES valstu teritorijās. Visticamāk pirmā būs Katalonija, bet tiks mēģināts aktivizēt iespējami visus starpnacionālos un starpvalstu konfliktus (arī Latgalē) ar mērķi realizēt Eiropas Savienības valstu reģionalizācijas politiku, vājinot ES dalībvalstu centrālās varas orgānus un pastiprinot to reģionus (rezultātā iegūstot sadrumstalotāku ES ar vājākiem elementiem, ko centralizēti ir vieglāk pārvaldīt).

s) No vienas puses ES centrālās birokrātijas stiprināšana uz dalībvalstu valsts pārvaldes funkciju rēķina, bet no otras puses tās funkciju sašaurināšana, pakļaujot to starptautiskiem dokumentiem (konvencijām, līgumiem utt.), pārnacionālām struktūrām, t.s.”nevalstiskām organizācijām” un komercstruktūrām. (ES veidojošās nacionālās valstis tiks mēģināts iznīcināt, “apgraizot” to funkcijas gan no augšas, gan apakšas – daļa funkcijas tiks nodotas centrālajām ES struktūrām, bet daļa reģionalizācijas procesā radītajiem reģioniem, valstiskā līmenī atstājot tīri simbolisku funkciju apjomu, kurš tiks atsavināts vēlāk, kad kārtējās ES reformas ietvaros būs iespējams vispār likvidēt nacionālās valstis.)

t) Bērnu izņemšanas no ģimenēm intensificēšana ES mērogā. “Bērnu tirgus” un pedofilu tīklu atkopšanās un ievērojama darbības izvēršana.

Kāda ASV pasaulei ir nepieciešama un vai vispār ir nepieciešama?

Tas, kas norisinās Amerikā, ir drausmīgi, tomēr nez vai amerikāņus vajadzētu žēlot. ASV ir veikuši ļoti daudzus noziegumus un tāpēc ir pelnījuši to, kas ar viņiem notiek. “Indiāņu” genocīds vien ir ko vērts. Lai cik ar nežēlīga savā norietā bija Spānijas impērija, bet angloamerikāņi viņus stipri pārspēja. Spāņi ar dzelzs dūri tikai mēģināja iedibināt savu kārtību un pieļāva kaut kādu iezemiešu integrēšanos tajā, bet angloamerikāņi savus pretiniekus centās iznīcināt totāli un neatgriezeniski, kas lielā mērā viņiem arī izdevās.

Daudzās valstis un tautas, kuras ir cietušas no amerikāņu agresijas, un pārējā pasaule, kurai ir taisnīguma izjūta, var pamatoti priecāties, ka globālais ļaundaris beidzot sāk saņemt pēc nopelniem. Bet vai tiešām visiem tādēļ kļūs labāk? Nē, jo tie procesi, kuri iznīcinās ASV, pēc tam kā cunami velsies pāri pasaulei un līdzīgā kārtā aizslaucīs visas vai gandrīz visas valstis. Tāpēc nevajag priecāties par cita nelaimi un vēlēt otram to, ko negribi saņemt pats, un tāpēc ir jācer, ka normālajiem amerikāņiem pietiks spēka izturēt, un ir jāpieliek arī sava mazā artava, lai tā notiktu.

Jā, pasaulei nav vajadzīga ASV kā globālais žandarms, kurš visiem ar varu mēģina uztiept savas apšaubāmās vērtības, redzējumu un metodes, tāpat kā pasaulei nav vajadzīga histēriska un ārprātīga Amerika, kas kā traks suns metas virsū katram, kas neņem vērā tās kaprīzes. Bet pasaulei ASV teritorijā nav vajadzīgs arī haosa melnais caurums, kuram būs tieksme izplesties un aprīt visu savā ceļā.

Pasaulei ir vajadzīga amerikāniska Amerika ar savām klasiskajām vērtībām, kura ir tik spēcīga, lai neļautu nevienam sevi apdraudēt, bet kura tai pat laikā ir vai nu tik saprātīga, vai tik apstākļos ierobežota, vai tik nespēcīga, ka nemēģina agresīvi izplesties un necenšas pārveidot visu pasauli pēc sava ģīmja un līdzības. Šāda ASV ir vajadzīga, jo tā, līdzīgi kā citas savu būtību un savdabību nepazaudējušas valstis, ir kā viens no elementiem, kas ir kā garants un drošības līdzeklis pret ārprātīgu globālo unifikāciju. Bet tai pat laikā Amerika ir jāsavalda un tai ir nepieciešams izveidot saturēšanas mehānismus, lai tā nevarētu tikt izmantota kā ārprāta izplatīšanas instruments.

Informācijas aģentūra
/30.11.2020/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Sejas masku lietošanas lietderīguma analīze jeb izvērsts sejas masku lietošanas kaitīguma pamatojums

Tā kā arī Latvijas valdība ir izvēlējusies neviennozīmīgi vērtēto sejas masku valkāšanas uzspiešanas taktiku, ir vērts mierīgi, nosvērti un cik iespējams vispusīgi apskatīt sejas masku lietošanas aspektus – vai tās palīdz, kā, kad un cik lielā mērā tās palīdz, kad nepalīdz, vai ir kaitīgas, kad, kā un cik lielā mērā ir kaitīgas un, galu beigās, kādas tam kopumā var būt sekas un kādēļ vispār kas tāds notiek. Pamēģināsim to tad arī izdarīt.

1. Īsumā par COVID19

Tā kā sejas masku valkāšana sabiedrībai tiek uzspiesta, kā argumentu izmantojot COVID19 pandēmiju un nepieciešamību ierobežot šīs slimības izplatību, īsumā apskatīsim to, kas ir zināms par šo slimību.

COVID19 ir gripai līdzīga infekcijas slimība, kura oficiāli pirmo reizi tika reģistrēta 2019.gada decembrī Ķīnas pilsētā Uhaņā. Slimība ir jauna un tās izcelsme līdz galam nav skaidra. Oficiālā versija vēsta, ka slimība radās dabīgā veidā Uhaņas dzīvnieku tirgū, kur caur kādu starpelementu (čūsku vai kādu citu dzīvnieku) notika slimības pārnese no sikspārņiem uz cilvēku.

Tai pat laikā ir plaši izplatīts skaidrojums, ka slimību COVID19 izraisošais vīruss SARS-CoV-2 ir laboratoriski radīts un tas ir vai nu nejauši izkļuvis no kādas laboratorijas vai arī ir apzināti izplatīts kaut kādu politekonomisku mērķu sasniegšanai. Ir pat pietiekami autoratīvi eksperti, kuri COVID19 vērtē kā bioloģisko ieroci un uzskata, ka cilvēce ir iegājusi ļoti bīstamā bioloģisko ieroču pielietošanas ērā.

ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo tieši un atklāti apvainoja Ķīnu vīrusa izplatībā no Uhaņas laboratorijas (tiesa gan šis apvainojums pēc dažām dienām tika atsaukts), bet ASV prezidents Donalds Tramps konsekventi SARS-CoV-2 sauc par “Ķīnas vīrusu”.

Savukārt Ķīnas puse gan neoficiāli, gan pusoficiāli, gan gandrīz oficiāli liek noprast, ka vīruss ir radīts ASV laboratorijās un tā noplūde ir notikusi no Fort Detrikas laboratorijas Merilendas štatā (ASV) 2019.gada martā – aprīlī, sākumā izraisot t.s. ”veiperu epidēmiju”, kas pēc tam izvērtās upuru skaita ziņā ļoti smagajā 2019.gada amerikāņu gripas epidēmijā, bet Ķīnā slimība esot nokļuvusi 2019.gada oktobrī, kad ASV karavīri piedalījās starptautiskās karavīru sporta spēlēs Uhaņā.

Krievijas eksperti pietiekami plaši un pārliecinoši SARS-CoV-2 apskata kā bioloģisko ieroci.

Vēl ir uzskats, ka patiesībā nekāda SARS-CoV-2 vīrusa nemaz neesot un ka COVID19 ir tikai mahināciju ar testēšanas tehnoloģijām rezultāts, bet vēl citi cilvēki domā, ka COVID19 ir nevis vīrusa izraisīta slimība, bet gan rodas speciālu raidītāju radio viļņu apstarojuma rezultātā (daļa no tiem, kas šādi uzskata, COVID19 izplatību mēdz saistīt arī ar G5 superātrajām mobilajām sakaru tehnoloģijām).

Šī raksta ietvaros neiedziļināsimies un neņemsim vērā COVID19 neesamības vai radio apstarojuma versijas, bet iziesim no tā, ka COVID19 ir gripai līdzīga infekcijas slimība ar ne līdz galam skaidru izcelsmi.

Uz doto brīdi par COVID19 ir zināms sekojošais: slimības inkubācijas periods var būt līdz 14 dienām (lai gan ir ziņas par slimniekiem ar ilgāku inkubācijas periodu), bet caurmērā tas ir 3-5 dienas. Slimības sākotnējie simptomi ir līdzīgi saaukstēšanās un gripas simptomiem – nespēks un asas sāpes kaklā. Saasinoties slimībai rodas t.s. “jaunā tipa pneimonija” jeb plaušu karsonis, kurš skar vienlaicīgi abas plaušas, un tā rezultātā cilvēkam rodas elpošanas problēmas, kas var izraisīt arī pacienta nāvi. Slimībai ir vēl virkne citu, ne katrā gadījumā esošu simptomu, starp kuriem var minēt ožas un garšas zudumu, izsitumus uz ādas. Speciālisti COVID19 raksturo kā “bioloģiski neprognozējamu”, jo daudzi smagas slimības gaitas gadījumi šķietami it kā veseliem cilvēkiem pagaidām ir neizskaidrojami. COVID19 pārslimojoši cilvēki stāsta, ka slimība nelīdzinās nevienai iepriekš izslimotai slimībai, ka slimības laikā pašsajūta ir “drausmīga” un ka tās rezultātā cilvēks zaudē ierasto vitalitāti un enerģiju, kura pēc tam atjaunojas vairāku mēnešu garumā.

Slimība visbīstamākā ir gados veciem un ar hroniskām slimībām slimojošiem cilvēkiem, bet tā salīdzinoši maz skar bērnus un bērniem pārsvarā norit vieglā formā. ASV gana plaši tiek runāts par to, ka COVID19 vairāk skar nēģerus un latīņamerikāņus un ka šis fakts nav saistīts ar sociālajiem faktoriem. Vēl ir pētnieki, kuri apgalvo, ka slimība smagāk skarot tos cilvēkus, kam esot t.s.”neandertāliešu gēns”.

Krievijas atbildīgās institūcijas stāsta, ka vīruss uz noteiktām virsmām (stikla, plastmasas, metāla u.c.) varot saglabāties līdz pat 48 stundām, bet uz cilvēka ādas līdz pat 11 stundām, bet ir ziņas, kuras apgalvo tieši pretējo – COVID19 pārsvarā izplatās “pa gaisu” un “pieskārienu” pārnese ir salīdzinoši maz izplatīta. Piemēram, viena vācu zinātnieku grupa noņēma paraugus no daudzām virsmām COVID19 perēklī veco ļaužu pansionātā un konstatēja, ka gandrīz visos paraugos bija SARS-CoV-2 vīruss, tikai nedzīvs, no kā zinātnieki secināja, ka SARS-CoV-2 ārpus organisma uz virsmām dzīvo salīdzinoši īsu laika posmu un inficēties no “virsmām” var tikai, tad, ja vīruss uz tām ir pavisam svaigs. Šī pētījuma secinājumi sakrīt arī ar Latvijas pieredzi. (Bet tas nenozīmē, ka nevajag mazgāt rokas, jo šāda pārnese tomēr ir iespējama un roku mazgāšana pasargā no citām infekcijas slimībām, tai skaitā gripas.)

Ziepju iedarbībā vīruss aiziet bojā maksimums līdz 15 sekunžu laikā (visbiežāk daudz ātrāk), tāpat vīruss ātri iet bojā saules staru ietekmē. Droši vīrusu uz virsmām nogalina 70% spirts.

Speciālistu vidū joprojām nav vienprātība par slimības nopietnības pakāpi. Vairums speciālistu COVID19 uzskata par nopietnu slimību, bet viena daļa to uzskata par ļoti nopietnu ar paaugstinātu letalitāti (mirstību), savukārt cita daļa vērš uzmanību, ka COVID19 letalitātes rādītāji ir pārspīlēti, jo ir pamats uzskatīt, ka patiesais inficējušos un izslimojošo skaits ir krietni lielāks par oficiālajiem statistikas datiem, tāpēc faktiskais COVID19 letalitātes rādītājs ir ievērojami zemāks, nekā to atspoguļo oficiālā statistika.

Vēl jāpiemin tāda dīvainība, ka sākotnējā vairuma valstu valdību paniskā rīcība COVID19 ierobežošanas sakarā bija saistīta ar, nu jau droši tā var teikt, kļūdainām prognozēm, kuras plaši izplatīja Nils Fergusons no Londonas Impēriskās koledžas, kuram ir visai apšaubāma reputācija (citas līdzīgi kļūdainas, pārspīlētas un paniskus noskaņojumus radošas prognozes, kuras tika vērtētas arī kā apzināti negodprātīgas), kurš pēc izglītības ir fiziķis un kuram ir “saites” ar farmācijas gigantu GlaxoSmithKline (GSK), savukārt citas prognozes, mazāk pesimistiskas, kuras pēc tam arī piepildījās un kuras deva tāds autoratīvs nozares speciālists kā Stenfordas universitātes Medicīnas skolas profesors un Nobela prēmijas laureāts ķīmijā Maikls Levits (Michael Levitt) tika no valstu valdību puses vienkārši ignorētas.

Rezumējot un vienkāršojot var secināt, ka COVID19 ir savā ziņā lipīgāka un kaut kādos, līdz galam neskaidros gadījumos krietni iftīgāka gripa, kas šajos gadījumos ar salīdzinoši augstu varbūtības pakāpi var beigties letāli.

2. T.s. “mutes un deguna aizsegu” jeb mehānisko elpošanas ceļu aizsardzības līdzekļu iedalījums

Pirms sejas masku lietošanas lietderīguma analīzes konkretizēsim, par ko ir runa, tāpēc uzskaitīsim t.s. “mutes un deguna aizsegus”.

2.1. Higiēniskās sejas maskas. Pēc būtības tā ir vienalga kāda auduma lupata pielikta priekšā sejai un degunam. Higiēnisko sejas masku ražošana netiek kontrolēta un to aizsardzības spējas arī ir attiecīgas.

2.2. Ķirurģiskās sejas maskas. Tiek ražotas pēc stingri noteiktas tehnoloģijas, kura tiek stingri kontrolēta. Ir noteiktas aizsardzības spējas. Ķirurģiskā sejas maska neaizsargā tās valkātāju no gaisā esošajiem vīrusiem, bet gan ir paredzēta apkārtējās vides aizsardzībai no bioloģiskiem elementiem, kuri izdalās cilvēkam elpojot un to funkcija ir maksimāli minimizēt šo elementu nonākšanu atvērtās brūcēs ķirurģisko operāciju laikā. Tāpat ķirurģiskās sejas maskas slimnīcu medicīnas personāls izmanto karantīnu laikā. Ķirurģiskās sejas maskas ir vienreiz lietojamas un vienu masku nedrīkst valkāt ilgāk par 3 stundām.

2.3. Filtrējošie respiratori. Atkarībā no respiratora tipa veic tāda vai cita veida ieelpojamā gaisa filtrāciju, tāpēc tiem piemīt zināma veida aizsardzības spējas, tomēr pat labākie šāda tipa respiratori neizfiltrē visus gaisā esošos potenciāli bīstamos elementus, tai skaitā vīrusus saturošas nanopilītes. Līdzīgi kā sejas maskas, respiratoru lietošanas laiks ir ierobežots, pēc kā tie ir jāmaina.

2.4.Vizieri. Sejai priekšā pielikts caurspīdīgs plastmasas aizsegs. Aizsargā no tiešas taisnvirziena šķidruma pilienu kustības abos virzienos, netraucējot elpošanas procesu. No infekcijas slimībām pilnībā neaizsargā.

2.5. Gāzmaskas un izolējošie respiratori. Spēj aizsargāt cilvēku, ja tam ir jāatrodas vidē, kurā gaiss satur kaitīgus elementus, jo ar to palīdzību elpošanas orgāni tiek izolēti no apkārtējās vides gaisa. Šos aizsarglīdzekļus drīkst lietot tikai pēc to lietošanas instruktāžas iziešanas.

Turpmākajā analīzē ar vārdu salikumu “sejas maskas” tiks saprastas pirmkārt ķirurģiskās sejas maskas, bet iekļaujot tajā arī higiēniskās sejas maskas un filtrējošos respiratorus. Gāzmaskas un izolējošie respiratori netiks apskatīti šādu aizsarglīdzekļu eksotiskuma (vismaz pagaidām) dēļ, bet vizieri netiks apskatīti to optimāli pozitīvo īpašību dēļ (salīdzinoši normālas aizsardzības spējas ar salīdzinoši minimāliem kaitīgiem blakus efektiem).

3. Īss ievads infekcijas slimību izplatības mehānikā

Infekcijas slimības izplatās t.s. ”gaisa – pilienu” veidā, kurus izdala saslimis cilvēks, elpojot, žāvājoties, runājot, dziedot, kliedzot, krekšķot, klepojot un/vai šķaudot. Slims cilvēks šādā veidā izdala dažāda lieluma šķidruma pilītes, kuras satur dažādu vīrusa daudzumu. Pēc izdalīšanās šīs pilītes atrodas gaisā un pēc kāda laika nosēžas uz apkārtējām virsmām – jo lielākas pilītes, jo ātrāk tās nosēžas, jo mazākas pilītes, jo ilgāk tās var atrasties gaisā un pat cirkulēt ventilācijas sistēmā.

Pēc lieluma šīs šķidruma pilītes nosacīti var iedalīt lielās, vidējās un mazās. Par lielām var uzskatīt sajūtamas siekalu daļas, par vidējām tādas, kuras spēj nofiltrēt ķirurģiskā sejas maska, bet par mazām – nanopilītes, kuras var iziet cauri jebkuram sadzīviskam aizsarglīdzeklim. No nanopilītēm aizsargā speciālie aizsargtērpi, gāzmaskas un izolējošie respiratori.

Jo lielākas pilītes, jo tās var saturēt lielāku vīrusa daudzumu, savukārt nanopilītes satur attiecīgi niecīgu vīrusa daudzumu. Ja cilvēks nonāk saskarē ar lielāku infekcijas daudzumu, tad viņam ir lielāka iespējamība saslimt un ir lielāka iespējamība, ka slimības gaita var būt smaga, bet, ja viņš nonāk saskarē ar mazāku infekcijas daudzumu, tad iespējamība saslimt ir mazāka.

Infekcijas slimību profilaksē svarīgi ir zināt gaisa pilīšu izplatīšanās attālumu. Vislielākais pilīšu daudzums izdalās cilvēkam šķaudot. Ja cilvēks nošķaudās, nepieliekot priekšā roku, tad liels daudzums dažāda lieluma šķidruma pilīšu izplatās līdz 6 metru attālumā tai virzienā, kurā cilvēks nošķaudījās. Klepojot šis attālums ir mazāks – ne lielāks par 3 metriem. Tāla izplatība vēl ir dziedot, kliedzot un intensīvi elpojot palielinātas fiziskās slodzes apstākļos. Tālāk – runājot, bet te jau izplatības robeža nepārsniedz 2 metrus, lai gan, ja notiek emocionāla runāšana paaugstinātos toņus, iespējams šī robeža var tikt pārsniegta. Visbeidzot vienkārši elpojot cilvēks izdala salīdzinoši maz nanopilītes, kuras sākotnēji izplatās salīdzinoši mazā attālumā, bet šīs pilītes var pietiekami ilgstoši palikt gaisā; tās pa telpu var pārvietot dabīgās gaisa plūsmas un, nonākot piespiedu ventilācijas sistēmā, nanopilītes var izplatīties pietiekami plaši.

Pie iepriekš teiktā jāpiebilst, ka šķaudot, klepojot, dziedot, kliedzot, runājot, cilvēks papildus lielām un vidējām šķidruma pilītēm izdala arī palielinātu daudzumu nanopilīšu.

Augstāk minētie rādītāji ir dažādi, atkarībā no telpu veida – ārpus telpām vieni (salīdzinoši droši), lielās, angārveidīgās telpās citi, bet mazās iekštelpās (piemēram, liftos) vēl pavisam citi. Jo mazākas telpas, jo lielāks risks, jo lielākas telpas, jo mazāks risks. Ja ārpus telpām saslimis cilvēks nevar inficēt citus tikai elpojot (un lielā mērā arī tikai mierīgi runājot), tad, atrodoties liftā, viņš ir bīstams apkārtējiem pat tad, ja gan viņam, gan apkārtējiem ir labākās aizsargspējas filtrējošie respiratori.

Visus šos faktorus ņemot vērā un novienkāršojot, pamatoti var pieņemt, ka relatīvi drošs distancēšanās attālums ir 2 metri, bet telpa var kļūt bīstama pēc tam, kad potenciālais saslimušais tajā ir uzturējies ilgāk par 15 minūtēm.

No iepriekš teiktā arī izriet, ka ideāla uzvedība sabiedriskās vietās infekcijas slimību uzliesmojumu laikā ir savrupa intraverta uzvedība (klusi gaidīji, klusi izdarīji, ko vajag un klusi aizgāji), bet visa veida ekstravertuma izpausmes ir epidemioloģiski nevēlamas. Pie tam, ja cilvēkam nav elpceļu infekciju slimību pazīmes, tad sejas masku esamība ne pārāk daudz mazina ekstravertuma izpausmju epidemioloģisko bīstamību, tāpat kā sejas masku neesamība nepadara cilvēku ar intravertu uzvedības modeli sabiedriski bīstamāku.

4. Vispārējā veselības stāvokļa un primārās bioloģiskās aizsardzības sistēmas lielā nozīme infekcijas slimību profilaksē

Milzīga nozīme infekcijas slimību profilaksē ir cilvēka vispārējam veselības stāvoklim. No tā ir atkarīga organisma kopējā aizsargspēja, kā arī tās cilvēka bioloģiskās aizsardzības sistēmas stāvoklis, kuru var nosaukt par primāro (deguna un mutes elpceļi). Mutes un deguna gļotādas satur imūnglobalīnu A un interferonus, kas patstāvīgi, bez speciālu antivielu palīdzības, spēj tikt galā ar visdažādākajiem antigēniem (tai skaitā arī vīrusiem), ja tie nav pārāk lielā koncentrācijā.

“Primārā aizsardzības sistēma” pirmā sastopas ar vīrusiem un, ja tā ir labā stāvoklī un vīrusa koncentrācija nav pārāk liela, tad vīruss tālāk par to nemaz var netikt un cilvēks nesaslimst, lai gan ir saskāries ar vīrusu. Savukārt, ja “primārā aizsardzības sistēma” ir novājināta (gļotādas mikro traumas, elpceļu iekaisums, nervu un/vai fiziska pārslodze utt.), tad sākotnēji pat visniecīgākās vīrusa devas var netikt iznīcinātas vai neitralizētas, vīruss savairojas un cilvēks saslimst.

Lai uzturētu kārtībā “primāro aizsardzības sistēmu”, ir jāuztur labs vispārējais veselības stāvoklis un jāseko līdzi, lai neveidotos pat minimāli elpceļu iekaisumi (saaukstējoties, dzerot aukstu pienu un/vai rūgstošus dzērienus (alu, kvasu), lietojot kakla gļotādu kairinošus vai traumējošus produktus (čipsus, tostermaizes, grauzdiņus, cepumus, asas mērces utt.), smēķējot utt..), bet, ja sāk parādīties pat mazākās elpceļu iekaisuma pazīmes, to nekavējoties jācenšas likvidēt (jāsamazina fiziskā un emocionālā slodze, jādzer siltas tējas, jālieto vitamīni (pirmkārt C, B un citi), iespējams jālieto vieglākie elpceļu pretiekaisuma līdzekļi utt.).

Ļoti svarīgs laba vispārējā veselības stāvokļa uzturēšanas elements ir … svaigs gaiss. Cilvēkam, lai viņš būtu vesels, ir jābūt pieejamam svaigam gaisam, ko tam ir daudz un dziļi jāieelpo. Savukārt, ja cilvēkam nav pieejams svaigs gaiss un viņš ilgstoši ieelpo gaisu ar salīdzinoši lielu kaitīgu elementu īpatsvaru, tad tas pasliktina viņa vispārējo veselības stāvokli un ievērojami palielina iespējas saslimt ar visdažādākajām slimībām, tai skaitā infekcijas slimībām.

Cits nozīmīgs elements, kurš ietekmē vispārējo veselības stāvokli, ir labs garastāvoklis un iekšējais miers. Ja tā nav, ja cilvēks atrodas psiholoģiskās spriedzes stāvoklī, baidās, ir nemierīgs, tad tas negatīvi ietekmē viņa kopējo organisma aizsargspēju, tai skaitā arī “primārās aizsardzības sistēmas” stāvokli.

Augstāk minētie apstākļi ir ļoti svarīgi infekcijas slimību profilaksē, bet diemžēl cīņā ar COVID19 virknē valstu tie ne tikai netiek ņemti vērā, bet pat tiek darīts daudz kas tāds, kas šai ziņā situāciju ievērojami pasliktina, tādējādi samazinot sabiedrības kopējo imunitāti un attiecīgi palielinot iespējamību cilvēkiem saslimt ar infekcijas slimībām, tai skaitā COVID19.

5. Autoinficēšanās jeb pašinficēšanās

Paradoksāli, bet zinātnieki joprojām pilnīgi precīzi līdz galam nezin, kā izplatās tādas slimības kā gripa. Augstāk aprakstītais mehānisms ir vispārīga hipotēze, kura vislabāk atbild uz daudzajiem jautājumiem un visvairāk sakrīt ar realitāti (attiecīgi, tāpēc tiek plaši izmantota), tomēr visus gadījumus tā izskaidrot nespēj.

Pastāv vēl viens cilvēku saslimšanas ar infekcijas slimībām skaidrojums – autoinficēšanās. Īsumā tās būtība ir sekojoša – cilvēks saskaras ar infekciju, to uzvar (nesaslimstot vai pārslimojot), bet vīruss cilvēka organismā minimālā daudzumā tomēr saglabājas, nevairojoties un neizraisot saslimšanu. Tomēr pēc kāda laika, mainoties kaut kādiem apstākļiem (visticamāk, pasliktinoties cilvēka vispārējam veselības stāvoklim), cilvēks saslimst, bet nevis no apkārtējā vidē iegūtas vīrusa devas, bet gan strauji sākot vairoties organismā jau esošajiem vīrusiem.

Šis inficēšanās veids par kritiski svarīgu apstākli COVID19 profilaksē padara visas sabiedrības vispārējo veselības stāvokli, jo, ja tas būs labs, tad cilvēki mazāk slimos ne tikai saskaroties ar minimālām infekcijas devām, bet arī autoinficēšanās rezultātā, kas jo īpaši aktuāli kļūst nelabvēlīgos laika apstākļos (t.s. “gripas sezonas” laikā).

Un šā inficēšanās veida esamības dēļ ir galīgi aplamas (var pat teikt, ka tumsonīgas) tās taktikas, kuras sev stāda par uzdevumu pilnībā uzveikt COVID19, panākot 0 saslimšanu. Droši var apgalvot, ka to nebūs iespējams panākt pat ar labu vakcīnu palīdzību un pie nosacījuma, ka vakcinēsies visi.

Tāpēc ar COVID19 būs jāsadzīvo līdzīgi, kā tiek sadzīvots ar gripu, un jāsadzīvo tā, lai patstāvīgi uzturētu maksimāli augstu sabiedrības vispārējo veselības stāvokli, pretējā gadījumā daudzi slimos un daudzi mirs.

6. Sejas masku lietošanas lietderīguma analīze

6.1. Sejas masku pozitīvais efekts – aizsardzība no lielajām un vidējām pilēm, kā arī kopējā vidē esošā vīrusa daudzuma samazināšana

Vispirms par sejas masku lietošanas pozitīvajiem aspektiem. Nav taisnība, ka sejas maskas pilnīgi neko nedod. Dod, tikai nepietiekami daudz un par pārāk augstu cenu. Tagad apskatīsim galveno labumu, kuru dod masveida sejas masku lietošana. Lai būtu uzskatamāk un saprotamāk, apskatē izmantosim hipotētiskas (izdomātas, teorētiskas, modelētas) situācijas.

6.1.1. Nekulturāls ekstraverts cilvēks ar elpceļu infekciju slimību pazīmēm vilcienā

Sāksim ar galēji negatīvu scenāriju. Cilvēkam ir elpceļu infekciju slimību pazīmes, viņam sāp kakls, viņš krekšķ, klepo, šķauda. Pēc rakstura cilvēks ir ekstraverts, emocionāls un nekulturāls (mamma nav iemācījusi, ka šķaudot vai klepojot jāliek roka priekšā mutei), viņam ir kaut kādas paša vērtējumā svarīgas darīšanas Rīgā. Viņš iekāpj vilcienā un apsēžas vagona viducī pie loga ar seju braukšanas virzienā, izmanto jebkuru iespēju parunāt un izteikties. Vilciens līdz Rīgai brauc 40 minūtes. Vagonā bez šī cilvēka ir vēl 20 cilvēki un konduktors. Brauciena laikā iekāpj/izkāpj vēl 20 cilvēki. Braucot cilvēks ik pēc piecām minūtēm iekrekšķas un noklepojas, neliekot roku priekšā mutei. Brauciena laikā 1 reizi nošķaudās, neliekot roku priekšā mutei. Ja kāds viņam kaut ko mēģinātu aizrādīt, viņš ir gatavs iesaistīties emocionālā vārdu apmaiņā.

Vispirms apskatīsim šo situāciju, pieņemot, ka nevienam no pasažieriem nav sejas maskas. Apskatāmajam cilvēkam (objektam) klepojot izdalās gan lielās, gan vidējās, gan arī liels daudzums mazās šķidruma piles. Tās aizlido līdz 3 metru attālumam. Lielās piles nosēžas uzreiz, laika ziņā nedaudz pēc tam vidējās, bet nanopiles paliek gaisā ilgstošāk un ar gaisa plūsmām tiek aiznestas tālāk (līdz vagona galam, uz otru vagona sēdvietu pusi un uz aizmuguri). Līdzīgi ir ar škaudīšanu, tikai šķaudot visas gaisa piles tiek aiznestas līdz vagona galam un gaisā visu izmēra piļu daudzums ir lielāks. Krekšķot izdalās mazāk piļu kā klepojot (lielās minimāli, vidējās mazliet, nanopiles daudz) un tās tiek aiznestas mazākā attālumā. Līdzīgi – runājot, tikai sarunas objekta virzienā, un, atkarībā no sarunas emocionalitātes pakāpes attiecīgajā momentā, piles tiek aiznestas līdz 2 metru attālumam, vai kādā brīdī iespējams pat tālāk. Elpojot objekts izdala nanopilītes. Ar vagonā esošajām gaisa plūsmām visas no objekta izdalījušās nanopilītes izplatās pa visu vagonu; vislielākā to koncentrācija ir ap objektu divu metru rādiusā, tālāk uz priekšu no objekta braukšanas virzienā objekta sēdēšanas pusē, pēc tam uz priekšu braukšanas virzienā pretējā sēdvietu pusē, bet vismazākā to koncentrācija ir tajā vagona galā, kurš ir objektam aiz muguras.

Tā kā viss tas notiek 40 minūšu laikā, tad droši varam apgalvot, ka visi pasažieri, kas šajā laikā atradās vagonā, tika pakļauti paaugstinātam inficēšanās riskam, visaugstākam tie, kuri atradās vagonā visas 40 minūtes un sēdēja tuvāk objektam braukšanas virzienā un tie, ar kuriem viņš sarunājās; mazākam tie, kuri atradās vagonā īsāku laika sprīdi un atradās objektam aiz muguras, sēžot ar muguru braukšanas virzienam. Pie tam inficēšanās riskam tika pakļauti arī citi pasažieri, kuri atradās šajā vagonā kā minimums 1 stundu pēc tam, kad objekts jau bija izkāpis – augstākam tie, kuri uzreiz pēc tam, zemākam, tie, kuri vēlāk.

Ja pieņemam, ka šāds objekts, baidoties no bargiem sodiem, ir pareizi uzvilcis sejas masku un aprakstītā hipotētiskā situācija notiek, objektam esot sejas maskā (pārējie pasažieri ir bez sejas maskām), tad kopējais gaisā izmesto šķidruma pilīšu daudzums ir mazāks. Lielās piles paliek maskā pilnībā, tiek nofiltrētas gandrīz visas vidējās piles, kā arī nedaudz samazinās izmesto nanopilīšu apjoms un maksimālais attālums, līdz kuram sākotnēji tās tiek aizmestas. Nanopilīšu skaits, kurš izdalās gaisā elpojot, gandrīz nemainās, vienīgi to sākotnējais izmetes attālums ir nedaudz mazāks. Inficēšanās risks visiem tāpat ir paaugstināts, tikai pasažieri, kuri atradās tiešā lielo un vidējo pilīšu aizsniedzamības zonā, ir pakļauti ievērojami mazākai potenciālajai infekciozai iedarbībai.

Savukārt, ja objekts nav sejas maskā, bet pārējie pasažieri ir sejas maskās, tad tāpat visi pasažieri ir pakļauti paaugstinātam inficēšanās riskam, tikai tiem pasažieriem, kuri sēdēja tuvāk objektam braukšanas virzienā un tie, ar kuriem viņš sarunājās, dēļ sejas maskām ir pasargāti no lielajām un vidējām šķidruma pilītēm. Savukārt pārējiem pasažieriem, kuri neatradās lielo un vidējo pilīšu aizsniedzamības zonā sejas masku esamība pilnīgi neko nedod.

Visbeidzot, ja gan objekts, gan visi pasažieri ir sejas maskās, tad inficēšanās risks ir līdzīgs kā tad, ja tikai objekts būtu sejas maskā, vienīgi tuvumā esošie pasažieri iespējams ir ļoti mazliet vairāk pasargātāki.

Un tagad apskatīsim situāciju, kad objekts ir nevis nekulturāls, bet gan kulturāls. Kas tad notiek? Tad nenotiek nekas – objekts paliek mājās un ārstējas. Bet, ja tomēr objekts sajutās slikti tieši brauciena laikā, tad viņš pirmkārt cenšas nekrekšķēt, neklepot un cik iespējams nešķaudīt, bet, ja viņam tas līdz galam neizdodas, viņš liek priekšā roku vai kabatslakatu un roku. Tas viss ievērojami samazina lielo, vidējo un arī nanopilīšu izmetes daudzumu, salīdzinājumā ar gadījumu, kad mums ir darīšana ar nekulturālu objektu. Un atkal, maskas esamība kulturālam objektam gandrīz pilnībā izslēdz lielo un vidējo pilīšu nokļuvi gaisā un gandrīz nemaz nemaina izmesto nanopilīšu daudzumu, bet, ja papildus maskas ir arī apkārtējiem, tad tas gandrīz neko nedod tuvākajiem pasažieriem un pilnīgi neko nedod pārējiem.

6.1.2. Kulturāls intraverts cilvēks bez elpceļu infekciju slimību pazīmēm vilcienā

Tagad otrs galējs variants. Intraverts cilvēks, sieviete, ir inficējusies no sava dēla, kurš ir pārgalvīgs, jo ir noticējis publiskā telpā plaši pieejamai informācijai, ka sejas masku esamība varot aizsargāt no COVID19. Sievietei vēl nav elpceļu infekciju slimību pazīmes, viņa neklepo un nešķauda, pēc dabas ir klusa, liekās sarunās neiesaistās, vienmēr cenšas turēties nomaļus. Arī viņai ir darīšanas Rīgā un arī viņai līdz Rīgai jābrauc 40 minūtes. Viņa apsēžas vagona galā ar muguru braukšanas virzienam, atrodoties pret visiem pasažieriem ar muguru. Tāpat vagonā ir 20 cilvēki un brauciena laikā iekāpj/izkāpj 20 cilvēki.

Vispirms gadījums –šādai sievietei ir sejas maska, jo par tās nepieciešamību to ir pārliecinājis dēls, un arī pārējiem pasažieriem ir sejas maskas. Sieviete klusi sēž stūrītī un ne ar vienu nerunā. Elpojot viņa caur masku izplata nanopilītes, kuras vislielākā koncentrācijā ir apmēram 1-1,5 metru rādiusā no viņas. Ar dabīgām gaisa plūsmām tās pamazām izplatās pa visu vagonu, bet to daudzums vagona vidusdaļā un beigās nav pārāk liels.

Šai gadījumā vagonā esošajiem cilvēkiem pastāv inficēšanās risks, bet tas ir vidējs vai zems. Visaugstākais inficēšanās risks ir personām, kuras atradās vistuvāk objektam, viszemākais – tiem, kuri atradās otrā vagona galā. Neliels inficēšanās risks arī pastāv tiem pasažieriem, kuri šajā vagonā atradās līdz 1 stundai pēc objekta.

Ja šo pašu situāciju apskatām gadījumā, kad objektam nav sejas maskas un kad pasažieriem nav sejas maskas, tad ir jākonstatē, ka sejas masku esamība pasažieriem šai gadījumā pilnīgi neko nedod, un arī sejas maskas esamība objektam gandrīz neko nedod (tas devums ir tik minimāls, ka to var neņemt vērā), jo sieviete izdala tikai nanopilītes, kuras sejas maskas nespēj nofiltrēt.

6.1.3. Kulturāls biroja darbinieks bez elpceļu infekciju slimību pazīmēm biroja telpās

Tagad cits, aktuāls piemērs. Valsts pārvaldē strādājoša biroja darbiniece. Viņa ir inficējusies sapulcē no kolēģa, kuram bija saskare ar ārvalstu diplomātiem. Viņa to vēl nezin, elpceļu infekciju slimību pazīmes vēl nav. Viņa paklausīgi nēsā masku, jo viņas priekšnieks ir pārliecināts masku nēsāšanas piekritējs, regulāri pa TV stāsta, ka jānēsā maskas, pats rāda citiem priekšzīmi un “šķībi” skatās uz jebkuru, kurš nav maskā. Biroja telpās sieviete visu laiku ir maskā. Viņa sēž vienā kabinetā ar kolēģi. Arī viņš ir maskā, bet nevis tādēļ, ka būtu pārliecināts, ka tas ir pareizi, bet tādēļ, ka viņš taisa karjeru. Maskas, ne maskas viņam ir vienalga, ja priekšniecība prasa maskas, viņš to velk. Kolēģim ir viena higiēniskā maska, ko viņš izmanto visu dienu un vakarā uz radiatora to izžāvē. Sievietei ir divas Norwex maskas par 12 Eiro gabalā, viņa tās maina un vakarā cenšas izmazgāt.

Kolēģis, līdzīgi kā vairums šī biroja darbinieku, pret darba laiku un darba pienākumiem izturas brīvi, galvenais ir “izdarīt savu darbu”, sevi īpaši nepārslogojot. Sieviete ir apzinīga un viņa cenšas visu izdarīt laikā un kārtīgi, ar prieku uzņemas papildus darbus, ko kolēģi viņai labprāt arī piespēlē. Viņa strādā vairāk kā citi, izdara vairāk kā citi, paliek darbā ilgāk kā citi un tāpēc pēc darba vienmēr ir iztukšota un ļoti nogurusi. Un visu šo laiku viņa ir maskā. Ja kolēģis izmanto jebkuru iespēju novilkt masku un brīvi uzelpot, tad viņa sev šādas vaļības neatļaujas. Masku viņa noņem tikai mājās, ēdot un dzerot kafiju, dažreiz ārpus telpām un … sapulcēs, kad jārunā, jo tā dara viņas priekšnieks, kurš ir redzējis, ka tā dara “eiropā”, bet viss kā dara “eiropā”, kā visiem ir labi zināms, ir patiesība pēdējā instancē. Pusdieno sieviete savā kabinetā, ēdot līdzpaņemtos salātiņus un maizītes. Reizi divās stundās iet uz virtuvi sataisīt sev kafiju un parunāt ar kolēģiem. Tur runājot masku gan nenoņem.

Tātad sākotnējā situācija – visi birojā ir maskās, izņemot sapulces, kad jārunā. Objekta kabinets, neskatoties uz masku esamību, ir vieta, kur ir vidējs vai augsts inficēšanās risks, jo sieviete elpojot izdala nanopilītes, kuras ar dabīgām gaisa plūsmām pamazām izplatās pa visu kabinetu. Visi, kuri ir kaut neilgi uzkavējušies šai kabinetā, ir pakļāvuši sevi inficēšanās riskam. Bet papildus, paaugstinātam inficēšanās riskam ir pakļauti tie cilvēki, kuri ar objektu ir bijuši kādā sapulcē un šo risku palielina apstāklis, ka runājot sieviete masku noņem, jo tieši runājot izdalās lielās un vidējās piles, kā arī palielināts nanopilīšu daudzums, un tas viss tiek vērsts uzrunāto virzienā. Masku esamība apkārtējiem tos pasargā no lielām un vidējām pilēm, bet nepasargā no nanopilītēm, kuras runājot cilvēks izdala ievērojami vairāk kā klusējot.

Cilvēki, ar kuriem sieviete kopā atradās virtuvē, tika pakļauti inficēšanās riskam, kura lielums ir atkarīgs no tā cik ilgi tur uzkavējās objekts un cik ilgi tur uzkavējās konkrētais cilvēks – jo ilgāk, jo lielāks risks. Savukārt cilvēki, ar kuriem sieviete virtuvē runāja, tika pakļauti pietiekami ievērojamai infekciozai iedarbībai, neskatoties uz masku esamību, jo runājot izdalās liels daudzums nanopilīšu sarunbiedra virzienā.

Ja birojā darbojas piespiedu ventilācijas sistēma, tad tas rada papildus inficēšanās risku visiem darbiniekiem, kuri atrodas telpās, kurās ieplūst gaiss no šīs sistēmas, jo, ja objekts ilgāku laiku atradās telpā, kurā darbojas piespiedu ventilācijas sistēma, viņa izdalītās nanopilītes ātri un viegli var tikt pārnestas samērā lielos attālumos uz citām telpām.

Tagad pieņemsim, ka objekts ir bez maskas. Kas mainās? Gandrīz nekas, vienīgi visi objekta sarunubiedri tiek pakļauti lielākai infekciozai iedarbībai, jo sieviete runājot izdala lielās un vidējās nanopiles, kuras maska nofiltrē, kā arī nanopilīšu sākotnējās izmetes attālums šai gadījumā ir nedaudz lielāks. Bet, ja pārējie biroja darbinieki nevalkātu maskas, viņiem nekas nemainītos izņemot gadījumu, kad viņi runā ar objektu, kuram nav maska – šai gadījumā maska aizsargā no lielajām un vidējām objekta izdalītajām pilēm.

6.1.4. Divi cilvēki bez elpceļu infekciju slimību pazīmēm mierīgi sarunājas ārpus telpām, ievērojot 1,5 metru distanci.

Divi cilvēki, katrs no kuriem ir inficējies ar savu infekcijas slimību, sarunājas ārpus telpām. Nevienam no viņiem nav elpceļu infekciju slimību pazīmes. Saruna norit mierīgi. Tiek ievērota distance.

Vispirms – nevienam no viņiem sejas maskas nav. Abi runājot izdala lielās, vidējās un nanopiles, bet tās neaizsniedz otru cilvēku un uzreiz tiek aizvēdinātas bezgalīgajā telpā. Inficēšanās risks ir tuvs nullei. Savukārt, ja abiem sarunbiedriem ir maskas, tad inficēšanās risks šai gadījumā ir precīzi nulle. Starpība ir, bet tik minimāla, ka to var neņemt vērā.

6.1.5. Divi cilvēki ar elpceļu infekciju slimību pazīmēm familiāri sarunājas ārpus telpām, pārkāpjot distancēšanās nosacījumus.

Tagad cits negatīvs scenārijs. Divi labi pazīstami cilvēki, katrs no kuriem ir inficējies ar savu infekcijas slimību, sarunājas ārpus telpām. Katram no viņiem ir elpceļu infekciju slimību pazīmes – ik pa brīdim katrs no viņiem iekrekšķas un noklepojas, pieliekot mutei priekšā roku. Sarunas gaitā distance ik pa brīdim tiek pārkāpta.

Nevienam no sarunbiedriem maskas nav. Šai gadījumā pastāv iespēja, ka objekti inficē viens otru, pie nosacījuma, ja runāšanas brīdī tiek pārkāpta distance un/vai distance tiek pārkāpta krekšķot vai klepojot. Vēl ir jāņem vērā, ka šādā situācijā objekti var nonākt saskarē ar lielajām vai vidējām šķidruma pilēm, attiecīgi tikt pakļauti paaugstinātai infekciozai iedarbībai.

Ja kaut vienam no objektiem ir sejas maska, tad tas šai gadījumā ievērojami samazina gan paša objekta, gan viņa sarunbiedra inficēšanās risku, bet, ja sejas maskas ir abiem sarunbiedriem, tad šāda iespēja kļūst minimāla, jo maska nofiltrē abu objektu lielās un vidējās šķidruma piles, bet iespējamība inficēties no nanopilēm ir pavisam minimāla, jo saruna notiek ārpus telpām un nanopiles ātri tiek aizvēdinātas bezgalībā.

Tāpat tīri simboliska inficēšanās iespēja ir tad, ja šādas hipotētiskās situācijas objekti ievēro 2 metru distanci, bet nelieto sejas maskas, jo otra izdalītās šķidruma piles tad viņus neaizsniedz un tiek ātri aizvēdinātas bezgalībā.

6.1.6. Veikala apmeklētājs bez elpceļu infekciju slimību pazīmēm veikalā

Cits aktuāls piemērs. Veikals Maxima XX. Visi veikala apmeklētāji paklausīgi ievēro masku režīmu. Viens apmeklētājs ir inficējies, bet to vēl nezin. Viņam nav elpceļu infekciju slimību pazīmes. Viņš klausa rekomendācijām un veikalu apmeklē viens pats. Lieto sejas masku. Klusi izstaigā veikalu, saliek ratiņos sev nepieciešamos produktus, aiziet uz kasi, samaksā, saliek produktus maisā un dodas prom. Ne ar vienu cenšas nerunāt, tikai ar kasieri pēc nepieciešamības.

Šāds apmeklētājs, atrodoties veikalā, elpojot izdala nanopiles, kuras pa veikalu izplata gaisa plūsmas. Ja kādā vietā objekts ir apstājies un uzkavējies ilgstošāk, tad tajā nonopilīšu daudzums ir lielāks. Tādēļ visi veikala apmeklētāji ir pakļauti nelielam inficēšanās riskam, jo nanopiles ir izplatījušās pa visu veikalu. Bet šis inficēšanās risks ir neliels tādēļ, ka tās ir tikai nanopiles un to koncentrācija veikala telpu lieluma dēļ ir salīdzinoši maza. Tā kā objekts ne ar vienu nerunā, viņš nevienu nepakļauj papildus inficēšanās riskam. Uz kasieri tas neattiecas, jo viņu no tiešas iedarbības nanopilēm pasargā plastmasas barjera.

Ja apskatam šo situāciju gadījumā, ja objektam nav sejas maskas un/vai visiem veikala apmeklētājiem nav sejas maskas, tad ir jākonstatē, ka šādā hipotētiskā situācijā masku esamība ir pilnīgi bezjēdzīga un nevienam nedod nekādu pozitīvu efektu. Bet, ja gadījumā veikalā rodas situācija, kuras dēļ objekts ir spiests runāt (piemēram, veikala darbinieku vai apsargu darbības), tad tas rada papildus riskus, jo runājot objekts izdala lielāku daudzumu nanopilīšu.

6.1.7. Sabiedriskā transporta biļešu kontrolieris bez elpceļu infekciju slimību pazīmēm

Tagad viens aktuāls negatīvs scenārijs. Rīgas Satiksmes biļešu kontrolieris. Viņš ir inficējies no viena pasažiera, ar kuru iesaistījās emocionālā vārdu apmaiņā par sejas masku lietošanu. Drīz viņš smagi saslims un nomirs. Pagaidām viņam nav elpceļu infekciju slimību pazīmes. Viņš valkā sejas masku, jo tā priekšniecība ir noteikusi, un ļoti aktīvi pieprasa, lai to valkātu visi pasažieri, jo “tāds ir likums”. Ja kāds nevalkā sejas masku, viņš bez žēlastības un ar prieku emocionāli nolamā šādu pasažieri un pēc tam izsēdina. Viņam ir sadistiskas tieksmes un tāpēc viņam patīk konfliktēt situācijās, kad viņam ir formāla taisnība. Tieši šī iemesla dēļ viņu pieņēma darbā Rīgas Satiksmē un tieši šo īpašību dēļ viņu jau atzina par derīgu Latvijas Dzelzceļā līdzīgā amatā (darbu viņš vairs nepaspēs nomainīt). Savu personisko īpašību dēļ objekts, konstatējot jebkādu formālu pārkāpumu, tūlīt pat ar agresīvu un emocionālu izrunāšanos uzbrūk upurim, mēģinot izspiest no tā soda naudas nomaksu, jo no iekasētās soda naudas apmēra ir atkarīgs arī viņa algas lielums.

Objekts, iekāpjot tramvajā, trolejbusā vai autobusā, elpojot izdala nanopilītes, kuras pakāpeniski pēc tam izplatās pa visu telpu. Tādā veidā tiek radīts mazs inficēšanās risks visiem pasažieriem, no kura nepasargā sejas maskas. Toties, kad objekts sāk runāt, jo īpaši emocionāli runāt, tad viņš strauji palielina izdalīto nanopilīšu daudzumu, kas ievērojami apdraud to pasažieri, ar kuru viņš runā, kā arī tuvumā esošos. Sejas masku esamība šai gadījumā pasargā no lielajām un vidējām pilēm, bet nepasargā no nanopilēm, kuras emocionālas runāšanas brīdī izdalās īpaši palielinātā daudzumā sarunu biedra virzienā. Tā kā objekts slēgtās telpās šādi rīkojas ar patiku un bieži, viņš ir staigājošs infekcijas izplatītājs, kurš regulāri aplipina lielu daudzumu cilvēku, un tā tas ir neskatoties uz to, ka objekts un visi pasažieri lieto sejas maskas.

Ja objekts nelietotu sejas masku, tad viņš izplatītu arī lielās un vidējās piles, kas būtu bīstamas tiem tuvumā esošajiem pasažieriem, kuriem arī nav sejas maskas. Bet, ja vismaz epidēmiju laikā šādus objektus vienkārši nelaistu darbā, tad tas ievērojami uzlabotu epidemioloģisko situāciju.

6.1.8. Policists bez elpceļu infekciju slimību pazīmēm iecirknī

Vēl cits negatīvs piemērs. Rīga, iecirkņa policists. Elpceļu infekciju slimību pazīmju vēl nav, bet viņš ir slims. Inficējās no viena veca “likumīgā zagļa”, kurš tam iespļāva sejā pēc tam, kad policists sev ierastā manierē ne par ko apvainoja šķietami neaizsargātu personu, kas nonākusi viņa varā. Viņam būs smaga slimības gaita, bet ārsti varonīgi un līdz galam cīnīsies par viņa dzīvību, jo viņš ir policists, un viņu izglābs, bet slimība beigsies ar invaliditāti un viņš tiks atvaļināts no dienesta un pēc pāris gadiem pats kļūs par regulāru iecirkņa “klientu”.

Policists ārpus iecirkņa rīkojas kā visi un valkā sejas masku, bet savā valstībā – iecirknī sejas masku nevalkā, jo te visi ir savējie un par pārbaudēm parasti laicīgi tiek informēti. Iecirkņa ikdiena ir darbs ar antisociāliem elementiem, kuri uz ielas tiek izķerti un nogādāti iecirknī. Tur ar viņiem “strādā” arī objekts. Ar viņiem tiek runāts un, ja nepieciešams, viņiem tiek izskaidroti iecirkņa likumi spēka valodā. Distance, protams, netiek ievērota. Epidemioloģiskā situācija iecirkņa darbību nekādi nav ietekmējusi, viņi savas kontrolējošās darbības ne tikai nav samazinājuši, bet pat ir palielinājuši, jo krīze ir radījusi papildus personiskos izdevumus, kurus vajag kompensēt, tāpēc iecirknis “strādā” pat aktīvāk nekā ierasts un caur iecirkņa telpām iziet lielāks cilvēku skaits kā parasti.

Kad objekts ir ārpus telpām, tad viņš apkārtējiem ir minimāli bīstams, jo īpaši, ja viņš ir sejas maskā, bet tiklīdz viņš pārkāpj distancēšanās nosacījumus (policijas darbā tādas situācijas var būt objektīvi pamatotas), viņš kļūst epidemioloģiski bīstams tiem, pret kuriem tiek pārkāpti distancēšanās nosacījumi. Ārpus telpām šai gadījumā maska pasargā no lielajām un vidējām pilēm, bet objekta nanopiles ārpus telpām nerada gandrīz nekādu bīstamību.

Savādāk ir iecirkņa telpās. Tā kā objekts pietiekami daudz laika pavada iecirknī, tad visās telpās, kurās viņš ir bijis, pastāv inficēšanās risks. Telpās, kurās ilgāk un kuras ir mazākas, – inficēšanās risks ir lielāks. Papildus paaugstināts inficēšanās risks ir personām, ar kurām objekts ir “strādājis” – runājis un/vai fiziski ietekmējis, un tā tas ir arī tādēļ, ka objekts šajos gadījumos neievēro distanci un nelieto sejas masku. Ja objekts lietotu sejas masku, tad tas varētu pasargāt “klientus” no lielajām un vidējām pilēm, bet tāpat inficēšanās risks būtu paaugstināts, jo runājot objekts izdala lielu daudzumu nanopilīšu sarunbiedra virzienā.

Arī šajā hipotētiskajā situācijā objekts ir staigājošs infekcijas izplatītājs, atbildība par ko gulstas uz to apstākļu kopumu, kas liek iecirknim pastiprināti veikt kontrolējošās funkcijas epidēmijas apstākļos.

Ja šai situācijā iecirknī paklausīgi lietotu sejas maskas, tad tas pasargātu no lielajām un vidējām pilēm cilvēkus, kuri runāja ar objektu, bet tas nekādi neaizsargātu no objekta nanopilēm, attiecīgi pat šādā situācijā iecirkņa telpas būtu uzskatāmas par zonu ar paaugstinātu inficēšanās varbūtību.

6.1.7. Apkopojums. Kad reāli palīdz un kad nepalīdz sejas maskas?

Rezumējot, izdalīsim apstākļu kopumu veidus, kad sejas maskas var palīdzēt un kad var būt kaut kāda jēga no to lietošanas, un izejot no tā var izdarīt secinājumus par gadījumiem, kad sejas masku lietošana ir kā minimums bezjēdzīga.

6.1.7.1. Personai ir elpceļu infekciju slimību pazīmes (bieža šķaudīšana, krekšķi, klepus, sāpošs kakls).

Šai gadījumā sejas maska būtu jāvalkā attiecīgai personai, lai pasargātu apkārtējos cilvēkus no lielajām un vidējām šķidruma pilēm, bet ir jāņem vērā, ka šāda persona pat ar sejas masku ir epidemioloģiski bīstama apkārtējiem un ir nevis jādomā, kā “apmaskot” šādas personas, bet gan jākoncentrējas uz to, lai panāktu, ka šādas personas atrastos vai nu mājās, vai arī ārstniecības iestādēs.

6.1.7.2. Ja pastāv risks saskarties ar personu, kurai ir elpceļu infekciju slimību pazīmes un kura nelieto sejas masku.

Šai gadījumā persona bez elpceļu infekciju slimību pazīmēm sejas masku var valkāt, lai pasargātu sevi no personām, kurām ir elpceļu infekciju slimību pazīmes, bet kuras nevalkā sejas masku (ja persona ar elpceļu infekciju slimību pazīmēm valkā masku, tad apkārtējiem masku esamība gandrīz neko nedod). Šai gadījumā persona, valkājot masku, aizsargā sevi no lielajām un vidējām pilēm, bet maska to neaizsargā no nanopilēm, kuras pietiekami lielā daudzumā izdala personas ar elpceļu slimību infekciju pazīmēm.

6.1.7.3. Ja ir nepieciešamība sarunāties ar cilvēkiem, pārkāpjot 2 metru distancēšanās prasību.

Sejas maska var palīdzēt aizsargāt citus cilvēkus gadījumos, ja ir personas, kurām ir nepieciešams sarunāties ar citiem cilvēkiem, pārkāpjot 2 metru distancēšanās prasību. Šai gadījumā sejas maska pasargā tos cilvēkus, ar kuriem maskas valkātājs sarunājas, no viņa lielajām un vidējām šķidruma pilēm, tai gadījumā, ja viņš ir inficēts, bet vēl to nezin. No nanopilēm šādi aizsardzība netiek nodrošināta, lai gan sejas maska nodrošina, ka runājot nanopiles sākotnēji tiek izmestas mazākā attālumā, kas atsevišķos gadījumos var būt būtiski. Nozīmīgu aizsardzību no nanopilēm var panākt tikai ievērojot 2 metru distancēšanās prasību.

6.1.7.4. Ja pastāv iespēja nonākt kontaktā ar cilvēku, kurš sarunājoties neievēro 2 metru distanci un nevalkā sejas masku.

Šai gadījumā sejas maska nodrošina aizsardzību no lielajām un vidējām šķidruma pilēm, kuras izdala cilvēks, kurš ar cilvēku sarunājas neievērojot divu metru distanci un nevalkā sejas masku. Ja šādam cilvēkam ir sejas maska, tad maskas esamība otram cilvēkam gandrīz neko nedod.

6.1.7.5. Sejas maskas neaizsargā no inficēto personu izdalītajām nanopilītēm

Ļoti būtiski ir saprast, ka sejas maska neaizsargā no inficēto personu izdalītajām nanopilītēm, kuras ir ļoti būtisks infekcijas slimību izplatīšanās veids. Attiecīgi ļoti daudzos gadījumos sejas masku valkāšana ir kā minimums bezjēdzīga, bet, ņemot vērā sejas masku lietošanas negatīvos blakus efektus, kuri tiks uzskaitīti tālāk, sejas masku masveida lietošana kopumā atstāj negatīvu iespaidu uz epidemioloģisko situāciju.

6.2. Sejas masku negatīvais efekts – nepareiza sejas masku valkāšana.

Var izdalīt divus sejas masku nepareizas valkāšanas veidus.

6.2.1. Sejas maskas uzvilkšana/novilkšana bez roku dezinfekcijas un bieža pieskaršanās sejai, kārtojot sejas masku

Pirmais, ļoti plaši izplatītais un kaitīgais nepareizas sejas masku valkāšanas veids ir sejas maskas uzvilkšana un/vai novilkšana ar netīrām, nedezinficētām rokām, kā arī bieža pieskaršanās sejai, kārtojot sejas masku.

Tā kā infekcijas saturošās šķidruma pilītes no gaisa nosēžas uz virsmām un vīruss uz tām kādu laiku vēl ir dzīvs, tad cilvēki, sākumā pieskaroties šādām virsmām, bet pēc tam savai sejai, paši nogādā vīrusu līdz sejai, no kuras tas var viegli nokļūt organismā, vai pa tiešo organismā.

Ja ir pareizi novērojumi, ka COVID19 ilgi nedzīvo uz virsmām un pārnese caur pieskārieniem ir minimāla, tad COVID19 profilaksē šis apstāklis iespējams varētu nebūt kritisks, tomēr pat tas neatceļ apstākli, ka šādā veidā plašāk izplatās citas infekcijas slimības un pirmkārt gripa.

To, cik daudz cilvēku pareizi lieto sejas maskas, katrs var pārliecināties pats, mazliet pastāvot pie kāda veikala durvīm vai sabiedriskā transporta pieturvietas. Nospiedošais vairums cilvēku, kuri veikalos vai sabiedriskajā transportā lieto sejas maskas, to dara tieši šādā nepareizajā veidā. Cilvēki pienāk pie veikala vai pieturas, uzvelk sejas masku, izdara, kas viņiem nepieciešams un, kad pamet vietu, kur sejas maska jāvalkā obligāti, iespējami ātri rauj to lupatu no sejas nost. Šo rindu autora virspusējā vērtējumā šādi rīkojas apmēram 60-80% no sejas masku lietotājiem.

Šis ir nopietns epidemioloģisks arguments, lai bez īpašas nepieciešamības nenoteiktu obligātu masveida sejas masku lietošanu, bet vēl nopietnāks arguments ir apstāklis, ka cilvēki sejas maskas nepareizi lieto vēl citā veidā, kas atstāj tiešu negatīvu iespaidu uz cilvēka vispārējo veselības stāvokli.

6.2.2. Pārāk ilgstoša sejas masku lietošana

Cilvēkam lietojot sejas masku, uz tās pēc kāda laika sāk veidoties kaitīga bioloģiskā vide. Sejas maska kļūst mikla un tajā koncentrējas visdažādākie antigēni. Ķirurģiskām sejas maskām ir noteikts, ka tās nedrīkst lietot ilgāk par 3 stundām, bet ieteicams nomainīt jau pēc 2 stundām. Visdrīzāk šāda negatīva vide sāk veidoties jau pēc sejas maskas lietošanas 15-30 minūtēm, tikai pēc 2 stundām sejas maskā izveidojusies bioloģiskā vide sāk kļūt kritiski kaitīga.

Ja cilvēks lieto sejas masku ilgāk par 3 stundām no vietas, nenomainot to pret citu, tad viņš caur sejas masku ieelpo šīs kaitīgās bioloģiskās vides elementus, kas ir nopietns papildus slogs viņa veselībai, kas pasliktina viņa vispārējo veselības stāvokli un “ver vārtus” jebkurām slimībām, tai skaitā infekcijas.

Kuri cilvēki atrodas šādas nepareizas lietošanas riska grupā? Visi, kuriem darba pienākumiem dēļ tiek noteikta obligāta sejas masku lietošana. Tas, pirmkārt, ir medicīnas personāls, kurš ir labi informēts par pareizas sejas masku lietošanas niansēm un kurš tomēr ir nodrošināts ar maiņas sejas masku rezervēm. Bet ir arī citi. Vilcienu konduktori, veikalu pārdevēji, autobusu šoferi, tālsatiksmes autobusu pasažieri utt. Tā kā tiek pieņemti papildus sejas masku lietošanas noteikumi, tad šai riska grupai ir pievienojusies ierēdņu un biroja darbinieku armija, policisti, skolotāji u.c.. Cik pareizi viņi visi lietos sejas maskas?! Vai viņiem ir nepieciešamās zināšanas, sapratne un masku rezerves?! Lielai vai pat lielākai daļai visdrīzāk nē, attiecīgi viņi sejas maskas valkā (valkās) nepareizi. Kā tas notiek tagad, var novērot, pabraucot ar vilcienu vai tālsatiksmes autobusu, un apskatoties cik bieži sejas masku maina konduktori, autobusu vadītāji un pasažieri, dažiem no kuriem tagad sejas maskā ir jāpavada līdz pat 5 stundām.

Lai labāk ilustrētu šo problēmu, jānorāda, ka, lai cilvēks, kuram sejas maskā ir jāpavada visa diena (10-12 stundas, ieskaitot pusdienas pārtraukumu un ceļu turpu – atpakaļ), viņam sejas maska ir jānomaina kā minimums 5-6 reizes un pat šai gadījumā sejas maska radīs negatīvu slogu viņa veselībai. Tas attiecas arī uz higiēniskajām sejas maskām.

Cik daudz cilvēku to vispār zin un spēj izdarīt? Maz. Bet pārējie, nepareizi lietojot sejas masku, nodarīs savai veselībai pietiekami ievērojamu kaitējumu. Un tas, ka augstprātīgi-formāli ir iespējams vainot šos cilvēkus par nezināšanas izraisītajām negatīvajām sekām savai veselībai, nekādi neatcels šīs sekas, tai skaitā epidemioloģiskās situācijas pasliktināšanos. Novājinātās imunitātes dēļ šādi cilvēki momentāni var saslimt tiklīdz saskarsies pat ar visminimālāko daudzumu infekcijas, kas atrodas uz kādas no nanopilēm, no kurām sejas maskas neaizsargā.

Vēl šai sakarā jāpiebilst, ka, nosakot arvien jaunus sejas masku obligātas lietošanas noteikumus, tiek kritiski samazināts tas laiks, kad cilvēks vispār var neatrasties sejas maskā, kas automātiski palielina šādu, nepareizu sejas masku lietošanas gadījumu skaitu ar attiecīgajām negatīvajām epidemioloģiskajām sekām.

Piemēram, tie paši medicīnas darbinieki, kuri maiņā ir nostrādājis savas daudzās stundas sejas maskā, arī pēc darba ir spiests to lietot. Un, ja medicīnas darbinieki vēl ir intelektuāli un psiholoģiski sagatavoti šādām slodzēm, tad vairums pārējo cilvēku, kuriem nu rodas līdzīgas slodzes, tam vienkārši nav gatavi. Bet viņi tām tiek obligātā kārtā pakļauti. Tas ir ļoti nepareizi, lai neteiktu savādāk.

6.3. Sejas maskā grūti elpot, sejas maska apgrūtina elpošanas procesu

Nopietns arguments pret sejas masku lietošanu ir apstāklis, ka sejas maskas traucē elpot. Šī acīmredzamā iemesla dēļ, kuru katrs var izjust, uzvelkot sejas masku, vairumam cilvēku nepatīk lietot sejas maskas un, ja tas ir iespējams, viņi tās nelieto.

Elpošanas process ir viens no fundamentāliem dzīvību nodrošinošajiem fizioloģiskajiem procesiem. Cilvēkam ir nepieciešams skābeklis un viņš to uzņem elpojot. Austrumu medicīnā pareizai elpošanai tiek piešķirta īpaša nozīme. Daudzi jogas vingrinājumi dod pozitīvu efektu tikai tad, ja tiek izpildīti kopā ar pareizu un dziļu elpošanu. Slimnīcas visā pasaulē tiek regulāri un daudz vēdinātas, lai nodrošinātu svaigu gaisu, bet ārsti saviem pacientiem plaši stāsta par svaiga gaisa milzīgo nozīmi veseļošanās un slimību profilakses procesos.

Un tagad iedomāsimies, ka slimnīcā telpa tiek vēdināta, nevis paverot logu, bet gan pieliekot logam priekšā mitru, ar antigēniem pilnu lupatu un svaiga gaisa vietā telpā ieplūst gaiss, kurš ir pārpildīts ar lupatā esošajiem antigēniem. Cik tas ir veselīgi?! Apmēram tā iedarbojas sejas maska uz to valkājošo cilvēku – tā, pirmkārt, apgrūtina cilvēkam tik ļoti nepieciešamā gaisa pieplūdumu un pēc salīdzinoši neilga laika šo gaisu padara par pavisam nesvaigu. Tāpēc pat pareiza sejas masku lietošana atstāj negatīvu iespaidu uz cilvēka vispārējo veselības stāvokli, lai gan ne tik kritisku kā nepareiza sejas maskas lietošana.

Šai ziņā īpaši kaitnieciska (var pat teikt, ka noziedzīga) ir rīcība, nosakot obligātu sejas masku valkāšanu ārpus telpām, jo šajos gadījumos sejas masku lietošanas efekts ir pavisam minimāls, bet šī ierobežojuma kaitnieciskā daba ir īpaši liela, jo liedz cilvēkiem vienīgo iespēju paelpot tik ļoti nepieciešamo svaigo gaisu.

6.4. Sejas masku lietošanas psihosomatiskie efekti – gan pozitīvie, gan negatīvie.

Apskatot sejas masku lietošanas pozitīvos un negatīvos faktorus, nevar neņemt vērā iespējamos masku lietošanas psihosomatiskos efektus, kuri var būt gan pozitīvi, gan negatīvi.

Psihosomatisko procesu rezultātā cilvēka psihiskais, psiholoģiskais stāvoklis atstāj ietekmi uz kādu no ķermeņa daļām, orgāniem vai visu fizisko stāvokli kopumā. Tā, piemēram, plaši tiek runāts, tai skaitā no ārstu puses, ka viena vai otra slimība cilvēkam esot “no nerviem”. Plaši zināms un zinātnieku atzīts ir pozitīvais psihosomatiskais efekts – placebo efekts, kad tikai cilvēka ticība par kaut kādas lietas pozitīvo dabu tik tiešām rada zināmu pozitīvu somatisku (ķermenisku) efektu. Ja ir placebo efekts, tad, protams, eksistē tam pretējs efekts, kad cilvēka neticība, nomāktība, negatīvisms rada attiecīgi negatīvu somatisku efektu.

Citiem vārdiem sakot, cilvēka psiholoģiskais stāvoklis atstāj nozīmīgu ietekmi uz viņa vispārējo veselības stāvokli jeb ir gadījumi, kad var apgalvot, ka, ja ir vesels gars, tad vesela ir arī miesa, un otrādi.

6.4.1. Ja vairums apkārtējo lieto sejas maskas, tad tas uz katru konkrētu cilvēku atstāj nomācošu, nospiedošu, katastrofas esamības iespaidu

Ļoti nozīmīgs sejas masku lietošanas negatīvais faktors ir vispārējas baiļu atmosfēras radīšana. Tā tas vismaz ir sabiedrībās, kurās nav noturīgas un labprātīgas sejas masku lietošanas kultūras (attiecīgi arī Latvijā). Ja vairums cilvēku lieto sejas maskas, tad tas rada nomācošu, nospiedošu, katastrofas esamības iespaidu. Viss šķiet slikti, cilvēks nejūtas drošs, viņa nervu sistēmai tas rada lielu papildus slogu un attiecīgi tāpēc tas nevar neatstāt negatīvu iespaidu uz to cilvēku vispārējo veselības stāvokli, kuri pakļaujas šādai vispārējai atmosfērai. Ne visi tai pakļaujas un ne visi to tā izjūt, bet to, kas izjūt ir pietiekami daudz; pēc šo rindu autora novērojumiem tie varētu būt apmēram 60% Latvijas iedzīvotāju.

Te gan jāpiebilst, ka šāda atmosfēra pati automātiski rada noteiktu sabiedrības daļu (var pieņemt, ka kādus 10%), kuri tieši otrādi jūtas ļoti labi un pacilāti un šādas pašsajūtas cēlonis parasti ir apstāklis, ka šie cilvēki vai nu neizjūt bailes attiecīgajā situācijā vai arī izjūt tās daudz mazākā mērā par apkārtējiem. Šādiem cilvēkiem, protams, no šādas situācijas ne tikai nav nekāda kaitējuma, bet ir pat ieguvums, tiesa gan uz visu pārējo – nobiedēto rēķina.

6.4.2. Cilvēks, uzvelkot sejas masku, iekšēji kapitulē baiļu no slimības priekšā

Ir tāds psiholoģisks efekts, ar kuru tādā vai citādā veidā vajadzētu būt saskārušamies katram pieaugušajam. Cilvēks dzīvo ikdienišķu dzīvi, viņam ir ikdienišķas darīšanas, ikdienišķa “skriešana”, bet kādā brīdī cilvēks sajūtas slikti. Cilvēks jūt, ka tuvojas slimība, bet slimot negrib (nevar atļauties “svarīgu” ikdienišķu darīšanu dēļ). Un cilvēks cik var mēģina pārvarēt slimību – iekšēji mobilizējas, daļēji ignorē slimību un pat domu, ka varētu tuvākajā laikā saslimt, daļēji mazliet pieārstējas (dzer siltas tējiņas, saģērbjas siltāk, iedzer kādu medikamentu utt.). Un bieži vien tas palīdz – cilvēks pēc vienas vai dažu dienu sliktas pašsajūtas posma sāk justies labāk. Bet ir gadījumi, kad slimība izrādās stiprāka un cilvēks tomēr saslimst. Tad, lūk, no psihosomatisko efektu viedokļa interesanta ir tā robežšķirtne, kad cilvēks maina savu nostāju no “neesmu slims” vai “slimot nedrīkst” uz nostāju vai fakta konstatāciju, vai apstākļu pieņemšanu “esmu slims”. Šai mirklī bieži vien notiek samērā straujš slimības uzliesmojums un cilvēks pilnībā “noguļas” uz “slimības gultas”. Tad, lūk, uz cilvēkiem, kuri bez vajadzības un iekšējas pārliecības uzvelk sejas masku, iedarbojas līdzīga veida psihosomatiskais efekts, kurš, protams, neizraisa tūlītēju saslimšanu, bet kurš tomēr atstāj zināmu negatīvu iespaidu uz šādu cilvēku vispārējo veselības stāvokli.

6.4.3. Cilvēks, kurš tic sejas masku pozitīvajai ietekmei, sejas maskā jūtas drošāk

Masku lietošanas sakarā ir psihosomatisks efekts, kurš atstāj pozitīvu iespaidu uz cilvēku. Ja cilvēks aiz nezināšanas tic, ka sejas maska viņu pasargā, tad viņš sejas maskā jūtas droši un tas atstāj zināmu pozitīvu iespaidu uz viņa vispārējo veselības stāvokli (kurš, protams, tiek bojāts, ja sejas maska tiek intensīvi valkāta, jo īpaši, ja nepareizi).

6.4.4. Cilvēks, kurš tic sejas masku pozitīvajai ietekmei, jūtas drošāk, ja visiem apkārtējiem arī ir sejas maskas

Tāpat cilvēki, kuri tic sejas masku pozitīvai iedarbībai, jūtas droši, ja arī apkārtējie ir sejas maskās, un jūtas nedroši, ja kāds no apkārtējiem nav sejas maskā. Attiecīgi plaša sejas masku lietošana atstāj pozitīvu psihosomatisko efektu uz šiem cilvēkiem, bet katrs, kurš sejas masku nelieto uz šādiem cilvēkiem atstāj negatīvu psihosomatisko efektu.

Un te rodas dilemma, ko darīt, jo vienai sabiedrības daļai masveida masku lietošana rada pozitīvu psihosomatisku efektu, bet citai negatīvu. Kuru daļu izvēlēties un kuru upurēt? Te, protams, ir jāņem vērā visi sejas masku lietošanas pozitīvie un negatīvie aspekti, kam arī ir veltīts šis raksts, bet tikai psihosomatiskā efekta ietvaros ir jāapskata, cik skaitliski liela ir katra no daļām. Pēc šo rindu autora novērojumiem, to cilvēku skaits, kuri jūtas droši sejas maskās nepārsniedz 10% un visdrīzāk ir pat mazāks par 5%. Vai šāda cilvēku skaita dēļ pārējai sabiedrībai ir jāuzupurējas? Viennozīmīgi, nē, lai gan viens no neoliberālās politiskās ideoloģijas pamatpostulātiem ir, ka sabiedrības vairākumam ir nepārtraukti jāuzupurējas visdažādāko sabiedrības mazākuma grupu labā. Attiecīgi tas kļūst par tīri politisku jautājumu.

6.4.5. Cilvēks, kurš tic sejas masku negatīvajai ietekmei, sejas maskā jūtas apdraudētāks

Visbeidzot, ja cilvēks tic, ka sejas maska negatīvi ietekmē tā veselību, tad piespiedu sejas maskas lietošana uz šādu cilvēku atstāj negatīvu psihosomatisku efektu. Arī šādu cilvēku īpatsvars ir aptuveni 5-10% robežās.

6.5. Sejas masku obligātas lietošanas tiesiskie aspekti

Obligāta sejas masku lietošanas noteikšana ir cilvēktiesību pārkāpums un, ja atrastos kāds talantīgs jurists, kuram nebūtu žēl ziedot savu enerģiju un laiku, viņš to noteikti varētu pierādīt visās tiesu instancēs. Bet tam ir nepieciešams vismaz viens šāds jurists un daudz, daudz laika, bet līdz tam represīvais aparāts, piesedzoties ar zemākas kategorijas tiesību aktiem, var izvērsties un trakot.

Tālāk apskatīsim fundamentālus juridiskus pamatprincipus, kuri tiek pārkāpti, nosakot obligātu sejas masku lietošanu. (Šādiem pārkāpumiem nav tūlītēju seku, ja attiecīgā garā ir izveidota visa tiesiskā sistēma, bet šādu pārkāpumu esamība mazina tiesiskās sistēmas leģitimitāti un padara to nestabilāku.)

6.5.1. Tiesības ierobežojošam mēram ir jābūt konkrēti pamatotam

Tas nozīmē, ka, ja kādai personai tiek ierobežotas tās tiesības, tad šādam tiesību ierobežojumam ir jābūt konkrēti pamatotam ar attiecīgās personas kaut kādu vainu, nodarījumu vai konkrētu pamatojošu pazīmi. Nevar ierobežot personas tiesības (piemēram, liekot tai valkāt sejas masku) tikai tāpēc, ka kādam šķiet, ka persona varbūt varētu būt sabiedriski bīstama. Ir jābūt konkrētam pamatojumam (piemēram, elpceļu infekciju slimību pazīmes), no kura nepārprotami izriet, ka konkrētā persona tik tiešām varētu būt sabiedriski bīstama un tāpēc tai ir obligātā kārtā jāvalkā sejas maska sabiedriskās vietās.

6.5.2. Tiesības ierobežojošam mēram ir jābūt iedarbīgam

Ja tiek ierobežotas kāda tiesības, tad ar šo ierobežojumu ir garantēti jāspēj sasniegt kāds sabiedrisks labums. Ja to garantēti nav iespējams sasniegt jeb, ja ierobežojošais mērs nav iedarbīgs, tad tāds tiesību ierobežojums nedrīkst pastāvēt. Sejas masku lietošana pilnībā nepasargā ne to valkātājus, ne arī apkārtējos attiecīgi tiesību ierobežojums, nosakot obligātu sejas masku valkāšanu, nav iedarbīgs.

6.5.3. Nedrīkst personu piespiest veikt savai veselībai kaitīgas darbības

Ja tiesību akts kā obligātu nosaka kādu darbību, tad šī darbība nedrīkst būt tās izpildītājam dzīvībai bīstama vai veselībai kaitīga. Ja tā ir, tad tas ir nopietns cilvēktiesību pārkāpums. Sejas masku lietošana var būt veselībai kaitīga.

6.5.4. Kolektīvās atbildības princips ir nepieņemams

Kolektīvā atbildība nozīmē, ka par katras atsevišķas personas darbībām atbild visa sabiedrība. Ja kāda viena persona, piemēram, saslimst ar lipīgu infekcijas slimību, tad ierobežotas tiek visas sabiedrības tiesības. Tas ir kolektīvās atbildības princips.

6.6. Sejas masku lietošanas lietderīguma novērtējums

Augstāk ir aprakstīti galvenie infekcijas slimību izplatīšanās principi, izmantojot kurus var izdarīt ļoti dažādus un pat pretrunīgus secinājumus. Tā tas ir tādēļ, ka precīzi nav zināma visu cilvēku daba un tas, kā viņi rīkosies noteiktās situācijās. Tāpēc tiek izdarīti visdažādākie pieņēmumi un darbības pamatotas, balstoties uz vieniem vai citiem pieņēmumiem. Pie tam, izdarot pieņēmumus, nereti tiek iziets no sliktākā, kas tiesa gan ne vienmēr ir nepareizi.

Tomēr jānorāda, ka ir novērojama tāda likumsakarība – jo kritiskāka situācija un/vai jo mazāk kompetents atbildīgais lēmuma pieņēmējs, jo lielākā mērā viņš pieņēmumos iziet no sliktākā. Nekompetenti karjeristi grib ar lielu rezervi nodrošināties pret sliktākajiem scenārijiem, par kuru pieļaušanu tie varētu tikt apvainoti, un tas, ka šī nodrošināšanās var radīt pārmērīgi negatīvas sekas, tos ne pārāk interesē. Bet, ja šādi nekompetenti karjeristi var veikt kādu vienu vai vairākas ārišķīgas darbības, kuras pēc būtības neko nedod, bet kas dod viņiem iespēju ārišķīgi parādīt, ka, lūk, viņi kaut ko dara (darbības simulācija), tad viņi to noteikti darīs, pat neskatoties uz to, ka šīm bezjēdzīgajām darbībām ir nopietni blakusefekti. Tieši tāpēc daudzās pasaules valstī sabiedrībām piespiedu kārtā uzspiež masku valkāšanu un tieši tāpēc pa šo pašu ceļu sāk iet arī Latvija.

Kādus tad pieņēmumus var izdarīt, izejot no augstāk aprakstītā? Piemēram, tika aprakstīts viens negatīvs hipotētisks piemērs ar vienu nekulturālu ekstravertu personu, kurai ir elpceļu infekciju slimību pazīmes. Viena šāda persona, staigājot apkārt, var aplipināt desmitiem citus cilvēkus, bet paliekot mājās tā neaplipina nevienu. Tad, lūk, – cik šādu personu ir Latvijas sabiedrībā? Cik šādu personu var saslimt? Cik šādu personu rīkosies pēc šāda hipotētiska scenārija? Precīzi to neviens nezin, bet aptuveni tas ir nojaušams vai pat nosakāms. Bet, ja neapdomīgi un bezatbildīgi iziet no sliktākā, tad var pieņemt, ka visi iedzīvotāji ir tādi un tad, protams, sejas masku piespiedu valkāšana ir pat ļoti pamatota darbība. Tikai šāds pieņēmums ir galīgi aplams un realitātei neatbilstošs (vismaz Latvijas gadījumā) un, ņemot vērā sejas masku lietošanas blakusefektus, šāds pieņēmums ir kaitniecisks vai pat noziedzīgs.

Tik pat labi var izdarīt arī pretēju pieņēmumu, ka Latvijas sabiedrība sastāv no kulturāliem intravertiem, kuri rīkojas līdzīgi kā citā aprakstītajā hipotētiskajā situācijā. Jā, šādu cilvēku Latvijā ir pietiekami daudz, bet arī šāds pieņēmums nebūs līdz galam korekts.

Tātad, lai izvēlētos iespējami optimālākus epidemioloģiskos pasākumus, ir jāņem vērā attiecīgās sabiedrības sastāvs pēc vairākiem parametriem (etniskais sastāvs, kultūras līmenis, izplatītākie paradumi un uzvedības modeļi, psiholoģiskie tipi, vispārējais veselības stāvoklis, sezonalitāšu izraisītas izmaiņas utt.). Ja tas izdodas, tad ierobežojošie mēri ir samērīgi, sabiedrība tos pieņem un tiek sasniegts rezultāts, kurš ir tuvs iespējami labākajam, bet, ja tas netiek ņemts vērā, tad ierobežojošie mēri ir neadekvāti, tie izraisa sabiedrības pretreakciju, kuru cenšas pārvarēt ar sodiem, kas savukārt vēl vairāk pasliktina situāciju un gala rezultāts ir vairāk kā bēdīgs. Diemžēl šādu bēdīgu praksi COVID19 apkarošanas sakarā var vērot daudzās pasaules valstīs, to skaitā arī ASV, Lielbritānijā, Francijā un Krievijā. Un ir ļoti žēl, ka arī Latvijas valdība ir izvēlējusies rīkoties, vadoties no sliktākās pasaules prakses.

Ja pieņem, ka sabiedrībā 80% cilvēku ir veseli, 10% cilvēku ir slimi ar simptomiem, bet 10% ir slimi bez simptomiem, tad cik pamatoti ir likt nēsāt maskas 80% veselo cilvēku, ja maskas pārsvarā daļēji aizsargā no slimajiem ar simptomiem un ja masku valkāšanai ir negatīvi blakus efekti?! Vai gan daudz lietderīgāk nav koncentrēties uz tiem 10%, kuriem ir simptomi?! Katram loģiski domājošam cilvēkam atbildes uz šiem jautājumiem ir acīmredzamas.

Bet ko darīt ar 10%, kuriem nav simptomu? Vai nu neko, jo tur maz ko var darīt un jāgaida, kad parādīsies simptomi, vai arī – distancēšanās un nevajadzīgo pulcēšanos ierobežošana (pirmkārt visu veidu izklaides). Galējā gadījumā vēl var uzsākt kampaņu pret ekstravertas uzvedības izpausmēm publiskās vietās un pret nevajadzīgu sarunāšanos publiskās iekštelpās. Visi pārējie ierobežojošie mēri ir bezjēdzīgi vai pat kaitīgi, tai skaitā daudzu valstu praktizētā stingrā karantīna, jo 80% veselo cilvēku normāla vispārējā veselības stāvokļa uzturēšanai visa cita starpā ir nepieciešams arī svaigs gaiss.

Tas ir noziegums pret sabiedrību ieviest piespiedu sejas masku lietošanu, kad efekts no to lietošanas ir nepietiekams, bet negatīvie blakusefekti ir ievērojami. To, ka tā tas ir apliecina gan Latvijas, gan pasaules pieredze. Latvijā līdz 2020.gada oktobrim sejas maskas nebija obligāti jālieto un saslimstības rādītāji bija zemi, tai pat laikā daudz kur pasaulē bija obligāta sejas masku lietošana un saslimstības rādītāji kā bija, tā joprojām ir augsti. Tas pierāda, ka tikai sejas masku lietošana nesamazina COVID19 izplatību un iespējams, ka tas ir viens no faktoriem, kas pat to veicina.

Un tiešām, oktobra sākumā Latvijā tika noteikta obligāta sejas masku valkāšana un jau pēc dažām dienām tika fiksēts pietiekami liels COVID19 saslimušo pieaugums. Varbūt šis pieaugums nebija saistīts ar sejas masku lietošanu? Varbūt arī nebija, bet varbūt daudzi cilvēki, sākot nepareizi nēsāt sejas maskas, deva izšķirošo triecienu savai imunitātei un nu beidzot saslima!

6.7. Sejas masku obligāta lietošana – šamaniska un/vai krāpnieciska ārišķība

Sejas masku obligātas lietošanas noteikšana vēl ļoti līdzinās mežonīgo cilšu šamaņu izmantotajām “ārstniecības” metodēm. To būtība ir sekojoša – novērst pacienta uzmanību ar kaut kādu spožu, ārišķīgu un bezjēdzīgu darbību, liekot domāt, ka tieši šī darbība nodrošinās vajadzīgo rezultātu, tai pat laikā pašam šamanim nemanāmi veicot kaut kādu citu darbību, kura iespējams arī var dot rezultātu.

Šamaņu gadījumā, ja slēptā darbība izrādās efektīva, vismaz kaut kāds pozitīvs rezultāts tiek panākts. Diemžēl šo metodi plaši izmanto visu mastu krāpnieki, nevis slēpti izdarot kaut ko pozitīvu, bet gan kaitniecisku. Izskatās, ka sejas masku piespiedu lietošana tiek izmantota tieši šādā vai nu krāpnieciskā vai citā destruktīvā politiskā nolūkā.

7. Sejas masku lietošanas uzspiešanas politiskie aspekti

Pietiekami plaši izplatīts ir uzskats, ka COVID19 ir, pirmkārt, politiska slimība, jo tā cilvēkiem nesaprotamā veidā tiek izmantota politekonomisku mērķu sasniegšanai. Šis apstāklis rada pietiekami plašu sabiedrības neuzticību politiķiem un valsts institūcijām, jo īpaši tām darbībām, kuras tiek pamatotas ar cīņu pret COVID19. Sejas masku piespiedu lietošana ir viena no šāda veida darbībām.

Tālāk tiks apskatīti četri faktori no visa plašā “covidiskā” politekonomisko aspektu klāsta, kuri tieši attiecas uz obligātu sejas masku valkāšanas noteikšanu Latvijā, lai būtu saprotami tie politekonomiskie vēji, kuru ietekmē bezatbildīgie un bezmugurkaulainie Latvijas politiķi pēkšņi nolēma “apmaskot” arī Latvijas sabiedrību.

7.1. Kurš gūst finansiālu labumu no sejas masku pārdošanas Latvijā?

Pirmais “covidiskais” politekonomiskais aspekts, kura ietekmē arī Latvijas sabiedrībai mēģina uzspiest sejas masku valkāšanu, ir visbanālākais, visprastākais un vismaziskākais. Tas ir ekonomiskais un pēc būtības koruptīvais faktors. Tā ir vistīrākā peļņaskāre, vēlme ātri “uz līdzenas vietas” mazliet nopelnīt, kamēr var; vēlme izmantot radušos katastrofālo situāciju, lai iegūtu liekus trīsdesmit sudraba grašus.

COVID19 pandēmijas pirmais vilnis pārsteidza Latvijas varasiestādes nesagatavotas. Patiesībā laika tam sagatavoties bija pietiekami daudz, tomēr Latvijas valsts pārvaldes aparāts labākajās krievu tradīcijās paļāvās uz “avosj” (“gan jau”) un tas tik tiešām deva pozitīvu efektu. Tā kā sejas masku nebija, tādēļ iztika bez tām, attiecīgi nepakļaujot sabiedrību sejas masku masveida lietošanas kaitīgajiem aspektiem un pierādot visai pasaulei, ka sejas maskas nav obligāti nepieciešams atribūts cīņā ar infekcijas slimībām. Latvija pierādīja, ka bez sejas maskām var iztikt un tāpat veiksmīgi cīnīties ar epidēmiju (citas valstis savukārt pierādīja, ka sejas masku masveida valkāšana nepalīdz cīņā ar COVID19).

Kādēļ pandēmijas pirmajā vilnī nebija sejas maskas? Tādēļ, ka epidēmija bija skārusi “pasaules fabrikas” centru – Ķīnu un tādēļ, ka vairumā valstu šāda ražošana nepastāvēja. Dēļ gigantiskā pieprasījuma pieauguma un lielā ražošanas krituma Ķīnā, sejas maskas bija kā uz izķeršanu. Dažādu valstu diplomātiskie un speciālie dienesti cīnījās viens ar otru par nedaudzajām sejas masku partijām.

Pagāja laiks un, pirmkārt, Ķīna atsāka sejas masku ražošanu nu jau daudzkārt lielākā apjomā, bet, otrkārt, daudzas pasaules valstis paspēja attīstīt sejas masku ražošanu savā teritorijā. Un tagad ir izveidojusies situācija, ka tiek saražots daudzkārt vairāk sejas masku, nekā ir nepieciešams.

Visdrīzāk arī Latvijas valdība nolēma, ka tai nākotnē ir jānodrošinās ar sejas maskām. Lai to izdarītu, nepieciešams vai nu ražot maskas Latvijā vietējam tirgum vai arī ir jānorezervē to ražošana Latvijas vajadzībām. Tas viss ir izdarāms, bet t.s. “brīvās tirgus ekonomikas” apstākļos, lai to realizētu, ražotājiem un vairumtirgotājiem ir jādod noteiktas garantijas, ka saražotais apjoms tik tiešām būs nepieciešams. Un, ja valsts nedod tiešas šādas garantijas, tad vai nu tas nenotiek, vai arī to dara t.s. “uzņēmēji”, kuri šai gadījumā riskē. Kāda konkrēta persona vai personu grupa to visu ir izdarījusi.

Citiem vārdiem sakot, fakts, ka sejas maskas Latvijā tagad ir pieejamas par tādu cenu, par kādu tās ir pieejamas, nozīmē to, ka ir viena vai dažas personas, kuras šo jautājumu “nokārtoja” un nu gūst no tā finansiālu labumu. Šīm personām ir finansiāli izdevīgi, lai Latvijā pirktu iespējami vairāk sejas masku.

Tad nu, lūk, lielais jautājums ir, vai gadījumā nav tā, ka jautājumu ar sejas maskām nokārtoja kāda persona vai personu grupa, kas ir saistīta ar partiju Jaunā Vienotība un kas tagad grib mantkārīgos nolūkos izmantot sabiedrības nelaimi, lai uz tās rēķina nopelnītu liekus pārsimts tūkstošus dolāru? Visdrīzāk tā ir un pēc tā, kuri politiķi mēģina Latvijas sabiedrībai uzspiest neadekvātu sejas masku valkāšanu, var aptuveni izsecināt, kur meklējamas šīs amorālās personas.

Kuri tad ir šie politiķi? Pirmkārt latviešu izcelsmes amerikānis un Latvijas Republikas
Ministru Prezidents Krišjānis Kariņš (Jaunā Vienotība), tālāk arābu imigrants, ārsts un Kariņa padomnieks integrācijas jautājumos Hosams Abu Meri (Jaunā Vienotība) un visbeidzot tāds hiperaktīvs karjerists kā Jānis Patmalnieks (Krišjāņa Kariņa biroja vadītājs). Vēl šai sakarā iespējams var minēt Veselības ministri Ilzi Viņķeli (Attīstībai/PAR). Visticamāk sejas masku pārdošanas apjomu straujā kāpumā ir ieinteresētas vai nu kāda no šīm personām tieši, vai arī tie indivīdi, kuri ir šo personu paziņu lokā. Bet Latvijas iedzīvotājiem tāpēc ir jābojā sava veselība un obligātā kārtā bezjēdzīgi jāvalkā sejas maskas.

7.2. COVID19 otrais vilnis Baltijā – vai paldies no pateicīgās baltkrievu tautas?

Baltkrievija ir viena no tām retajām valstīm, kuru var nosaukt par atklāti “covid-disidentisku” un tā tas ir Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko personiskās nostājas dēļ, kuru viņš ne reizi vien ir izteicis arī publiski. Baltkrievija uz COVID19 uzliesmojumu gandrīz pilnīgi nekādi nereaģēja. Baltkrievijas varasiestādes pret COVID19 izturas līdzīgi kā pret gripu – tas ir nekā. Kā šādas nostājas simbolisku virsotni var minēt faktu, ka 2020.gada 9.maijā, COVID19 pirmā viļņa “karstumā”, Baltkrievijā tika rīkota ikgadējā militārā parāde tā, it kā nekāds COVID19 nemaz nebūtu bijis, tai pat laikā Krievija no COVID19 nobijās un savu ikgadējo militāro parādi, ar kuru tā tik ļoti lepojas, pārcēla.

Ņemot vērā šādu Baltkrievijas varasiestāžu politiku, var droši apgalvot, ka Baltkrievija ir viena no COVID19 plašas izplatības zonām (lai gan ziņas par to, ka tas radītu kaut kādas izteikti negatīvas sekas, no Baltkrievijas nepienāk).

2020.gada 9.augustā Baltkrievijā notika kārtējās prezidenta vēlēšanas, kurās kārtējo reizi uzvarēja ilggadīgais prezidents Aleksandrs Lukašeno. Kā ierasts esošais prezidents nekautrējās paizmantot savu administratīvo resursu, lai atbrīvotos no spēcīgākajiem konkurentiem, kā savu galveno konkurenti atstājot ļoti apšaubāmas intelektuālās un morālās kvalitātes mājsaimnieci. Tas, ka daudzas valstis izteiks kārtējo neapmierinātību ar Lukašenko uzvaru, bija sagaidāms, bet tas, ka šoreiz vēlēšanu rezultātu paziņošana izsauks plašus protestus visā Baltkrievijā, negaidīja arī pats Aleksandrs Lukašenko.

Revolūcija nenotika, gan tādēļ, ka pats Lukašenko bija apņēmības pilns to nepieļaut, gan tādēļ, ka Krievija mazliet palīdzēja, gan arī tādēļ, ka opozīcijas spēki pagaidām bija pārāk mazi. Pēc nedēļu ilga apjukuma Baltkrievijas varasiestādes pamazām sāka normalizēt situāciju, ko turpina darīt joprojām (līdz nākamajam ļoti asajam saasinājums, kurš notiks kaut kad, nezin kad).

Kas šai sakarā ir interesanti? Pirmkārt, Baltkrievijas prezidents apvainoja Poliju, Lietuvu un visas Baltijas valstis (tātad arī Latviju) mēģinājumā organizēt Baltkrievijā valsts apvērsumu. To, ka Lukašenko apvainojumiem ir zināms pamats apstiprināja šo valstu oficiālo amatpersonu reakcija uz notikumiem Baltkrievijā. Polija un Baltijas valstis tik tiešām mēģināja (un joprojām mēģina) jaukties Baltkrievijas iekšējās lietās vissliktāko ASV tradīciju garā.

Baltkrievijas varasiestādes protestu laikā aizturēja vismaz divus Latvijas Republikas valstpiederīgos.

Un visbeidzot trīs dienas pēc tam, kad svētdien 23.08.2020 ar neveiksmi beidzās galvenās protesta akcijas Baltkrievijā (pēc tam to spēks un apjoms pamazām gāja uz leju), visās trijās Baltijas valstīs bija vērojams ievērojams saslimstības ar COVID19 pieaugums.

Ko tas varētu nozīmēt? To, ka zināma daļa Latvijas valsts piederīgo, kurus visdrīzāk cieši saista Valsts noslēpuma saites, dienesta vajadzībās varētu būt pabijuši Baltkrievijā. Un daļa no viņiem tur inficējās. Un daļa no viņiem, atbraukuši mājās, pēc tam inficēja citus. Un tālāk ķēdes reakcija, kas varēja vai nu izraisīt vai dot savu ievērojamo artavu tam COVID19 uzliesmojumam, kurš sekoja precīzi pēc mēneša.

Lūk, atklāto COVID19 slimnieku skaita dinamika augusta beigās un septembrī: 23.08 – 4; 24.08 – 0; 25.08 – 5; 26.08 – 18 (Lietuvā – 32, Igaunijā – 17); 27.08 – 6 (Lietuvā – 36, Igaunijā – 14); 28.08 – 9 (Lietuvā – 48, Igaunijā – 18); 29.08 – 6 (Lietuvā – 29, Igaunijā – 20); 30.08 – 12 (Lietuvā – 35, Igaunijā – 10); 31.08 – 3; 01.09 – 8 (Lietuvā – 23, Igaunijā – 20); 02.09 – 2; 03.09 – 4; 04.09 – 6; 05.09 – 9 (Lietuvā – 36, Igaunijā – 35); 06.09 – 3 (Lietuvā – 43, Igaunijā – 25); 07.09 – 1; 08.09 – 3; 09.09 – 11; 10.09 – 5; 11.09 – 11; 12.09 – 5; 13.09 – 10; 14.09 – 3; 15.09 – 5; 16.09 – 4; 17.09 – 8; 18.09 – 4; 19.09 – 17; 20.09 – 10; 21.09 – 1; 22.09 – 34; 23.09 – 12; 24.09 – 22; 25.09 – 31; 26.09 – 29; 27.09 – 22; 28.09 – 21; 30.09 – 95 (Lietuvā – 115, Igaunijā – 57) …

7.3. Latvijas “bezmasku” precedents – demoralizējošs un musinošs piemērs Krievijas iedzīvotājiem

Vairums pasaules valstu, saskaroties ar COVID19, rīkojās līdzīgi jau pirmā “viļņa” laikā. Šajā “standarta” rīcību komplektā ietilpa arī obligāta sejas masku lietošanas noteikšana. Bet dažas valstis izcēlās – jau iepriekš apskatītā Baltkrievija, tālāk –Zviedrija un … arī Latvija. Ja vairumā valstu visus spiež valkāt sejas maskas, tad Latvija šai ziņā būtiski un acīmredzami izcēlās un uzrādīja pat ļoti labus rezultātus.

Tā kā pasaule ir globāla un informācija par to, kā notiek citur, sadzīviskā līmenī var izplatīties un arī izplatās samērā ātri, radot attiecīgu ietekmi, noteikti precedenti vienā vietā neizbēgami atstāj kaut kādu ietekmi uz citām vietām, kur līdzīgā situācijā rīkojas pavisam savādāk. Ja, piemēram, Latvijā neliek valkāt sejas maskas un neviens tās nevalkā, tad to valstu iedzīvotāji, kurus spiež valkāt sejas maskas, uzzinot par to, uzdod likumsakarīgu jautājumu: “Kādēļ tur nevalkā, bet mums liek valkāt?”. Un tas šajos cilvēkos rada zināmu neapmierinātību. Tas ir kā musinošs piemērs. Tāpēc no visu to valstu skatu punkta, kur sejas masku valkāšana ir obligāta, Latvijas precedents bija nevēlams un no to iekšpolitisko interešu viedokļa būtu bijis labāk, ja šāda precedenta nebūtu (ja tas tiktu pārtraukts).

ASV un Rietumeiropas valstīm šāds Latvijas “bezmasku” precedents nav diezko sāpīgs, jo šajās valstīs Latviju uztver kā pusmežonīgu teritoriju, tāpēc savas valsts iedzīvotājiem mierīgi var paskaidrot, ka, jā, tur tie baltie mežoņi maskas nevalkā un neslimo, bet tie taču ir mežoņi, bet mēs taču esam civilizēti, tāpēc mums maskas ir jāvalkā.

Pavisam cita lieta ir Krievija. Lai gan Baltijas valstis (tai skaitā Latvija) Krievijas informatīvā telpā tiek attēlotas negatīvi (kam ir zināms pamats), tomēr baltieši Krievijas iedzīvotāju apziņā tomēr joprojām lielā mērā asociējas kā “eiropieši” pozitīvā šī vārda nozīmē. Tāpēc, ja Latvijā nelieto maskas laikā, kad Krievijā tās spiež lietot, tad tas Krievijas varasiestādēm ir pietiekami sāpīgs precedents, jo daudziem Latvijas iedzīvotājiem ir sadzīviski sakari ar Krievijas iedzīvotājiem. Ja Rīgā nelieto maskas un neslimo, tad kādēļ maskas ir jālieto Maskavā? Tāpēc samērā droši var apgalvot, ka, ja noteiktām aprindām Krievijā ir kāda ietekme uz Latvijas varasiestādēm, tad viņi kā minimums maigi varētu virzīt savus ietekmes aģentus, lai novērstu šādu Krievijas iedzīvotājus musinošu precedentu.

Par to, ka šo “problēmu” ir ņēmušies risināt arī speciālisti, kuru saites ved arī uz Krieviju, liecina kopējās Latvijas valdības darbības un to argumentācija, kas ļoti līdzinās Krievijā izmantotajiem algoritmiem (tai skaitā arī oficiozās propagandas argumentācija un metodes).

7.4. Visaptveroša sejas masku lietošana – aziātiskas organizatoriskas pieejas un aziātiskas kultūras piemērs

Visbeidzot obligātai sejas masku lietošanai ir viens ļoti nozīmīgs globālpolitisks aspekts. Piespiedu masku lietošana simbolizē īsto (nevis deklaratīvo) “eiropeisko” vērtību galu pasaulē un tas ir kā simbols tam, ka vairums pasaules valstu (to skaitā arī ASV un ES valstis) sāk pieņemt aziātiskas sabiedrības organizēšanas metodes.

Ir tāda anekdote – pamācība: Nekad nestrīdies ar muļķi, jo viņš sākumā novilks līdz savam līmenim, bet pēc tam sakaus ar pieredzi. Norobežojoties no jebkādām analoģijām ar “muļķi”, līdzīgi var aprakstīt pašreizējo globālo politekonomisko situāciju: Āzijas valstis mēģina ASV un ES valstis nolaist līdz aziātiskam sabiedrības organizēšanas modelim, lai pēc tam sakautu ar pieredzi. Kā redzams tas strādā, jo gandrīz visas valstis, kuras sevi uzskata par “eiropeiskām”, faktiski sāk atteikties no savām “eiropeiskām” vērtībām un rīkojas izteikti aziātiski. Tas ir labi redzams arī sejas masku piespiedu lietošanas jautājumā. Aziātu sabiedrības organizēšanas kultūra globālā līmenī uzvar!

Šai sakarā svarīgi ir saprast, kas tad patiesībā ir aziātiskas sabiedrības organizēšanas metodes, kas ir “eiropeiskas” vērtības un kādas negatīvās sekas varam sagaidīt, ja aziātiskās sabiedrības organizēšanas metodes uzvarēs globālā mērogā. Tāpēc īsumā to apskatīsim.

7.4.1. Par aziātiskām despotijām jeb kas ir raksturīgs aziātiskām sabiedrības organizēšanas metodēm?

Ķīna sevi uzskata par civilizācijas rašanās vietu un tam ir zināms pamats. Japāņi un indieši daļēji pamatoti iebilst. Vēl var runāt par civilizācijas rašanos Babilonā. Jebkurā gadījumā tā visa ir Āzija, tāpēc “eiropieši” šādā skatījumā ir kaut kādi iznireļi, kuri nezin kāpēc ir no nekurienes uzradušies un tagad te nosaka visas pasaules attīstības virzienu. Nu kaut kā nepareizi izskatās!

Tātad aziātiskas sabiedrības organizēšanas metodes ir senas, senākas par “eiropeiskām” un tās pamatoti var saistīt ar civilizētības aizmetņiem. Kāda ir to būtība? Atsevišķi ņemta cilvēka (indivīda) nesvarīgums salīdzinājumā ar indivīdu kopumu (sabiedrību). Viens cilvēks ir nekas, bet sabiedrība ir viss. Viena cilvēka intereses un vajadzības ir nekas, bet sabiedrības intereses un vajadzības ir viss.

Teorētiski tas viss ir ļoti pareizi, bet rodas metodoloģiska problēma, kā to praktiski realizēt, un te ļoti dažādās aziātiskās metodoloģijas izpausmes uzrāda ļoti dažādus rezultātus, sākot no spožiem un dižiem panākumiem un beidzot ar tik katastrofālām neveiksmēm, kuras ir aizslaucījušas nebūtībā daudzas varenas lielvalstis un tautas.

Kāpēc tā? Tāpēc, ka aziātisku sabiedrības organizēšanas metožu pamatā ir spēcīgs, izteikti centralizēts varas centrs (visbiežāk – valdnieks), kurš domā visu vietā un dod visiem rīkojumus, kurus sabiedrība bez ierunām izpilda, sasniedzot uzstādīto mērķi.
Ja valdnieks ir gudrs, enerģisks un morāli atbildīgs, tad sabiedrība uzplaukst un tā var sasniegt grandiozus rezultātus. Bet diemžēl visbiežāk aziātisku sabiedrību valdniekiem ir dažādu veidu nozīmīgi trūkumi un tāpēc šādas sabiedrības agri vai vēlu sāk stagnēt, pagrimt un strauji pašiznīcinās, ja tās no bojāejas neizglābj kāda diža personība, kurai katastrofas brīdī vara burtiski tiek nomesta pie kājām.

Aziātiskām sabiedrības organizēšanas formām ir raksturīga obligāta augstāk stāvošo instanču rīkojumu pieņemšana un izpildīšana. Tai skaitā arī nesaprātīgo, kaitīgo, amorālo un antisabiedrisko. Ko valdnieks pateica, tas tiek nekritiski izpildīts. Ja valdnieks liek darīt muļķības, tad tās muļķības arī tiek darītas, bet visi, kas tam iebilst, tiek nekavējoties visbargākā veidā sodīti. Tā rodas aziātiska despotija, kura ļoti strauji no iekšpuses var iznīcināt sabiedrības, kuras ārēji izskatās spēcīgas un varenas. (Tā rodas “milži uz māla kājām”.)

Pēc valdnieka sabiedriskās orientētības valstis ar aziātisku sabiedrības vadības stilu var iedalīt pozitīvās (augšupejošās), stagnējošās un negatīvās (iznīcinošās).

Kas vēl ir raksturīgs valstīm, kuras tiek pārvaldītas aziātiski? Sociāls process, kuru nosacīti var nosaukt par cilvēku upurēšanu. Šī procesa būtība ir sekojoša: lai sasniegtu kaut kādu mērķi, ir nepieciešami noteikti resursi (materiālie, cilvēku, informatīvie, tiesiskie), kuri daļai sabiedrības tiek atņemti. Šī atņemšana parasti ir brutāla un cilvēkiem, pret kuriem tā tiek vērsta, rada lielas ciešanas un nereti arī beidzas viņiem letāli. Toties uz to resursu rēķina, kas tika izspiesti no šiem cilvēkiem, tiek sasniegti tie mērķi, kurus aziātiskais valdnieks savai administrācijai ir uzstādījis. (Bet, ja administrācija nespēj izpildīt valdnieka rīkojumus, tad – “galvas nost”, visbiežāk burtiski.)

Šo sociālo procesu var raksturot arī savādāk. Ir kaut kāds valdnieka rīkojums, kurš ir jāizpilda. Tas iespējams dos kaut kādu labumu, bet tas kaut ko maksā, noteikts skaits cilvēku cietīs šī rīkojuma izpildes gadījumā. Aziātiska filozofija saka – tas nekas, lai noteiktais skaits indivīdu ciešs, jo sabiedrība (valdnieks kā sabiedrības visaugstākais iemiesojums) ir viss, bet atsevišķie cilvēki – nekas. Galvenais, lai mērķis būtu dižs un lai upuri pēc tam attaisnotos.

Tad, lūk, pozitīva aziātiska despotija gudri “upurē cilvēkus” un sasniedz lielus mērķus, no kuriem sabiedrības vairākumam ir kāds reāls vai šķietams labums un kas ilgi paliek cilvēku atmiņā. Negatīva (iznīcinoša) aziātiska despotija ir enerģiska, bet vispār nerēķinās ne ar kādiem cilvēku upuriem, tāpēc to rezultātā sabiedrība ļoti strauji pašiznīcinās un nonāk līdz pilnīgas iznīcības slieksnim. Savukārt stagnējošas aziātiskas despotijas ir mazspēcīgas, mazenerģiskas un nesaprātīgas, cilvēki tiek nevajadzīgi “upurēti”, bet tas pagaidām vēl neizraisa strauju lejupslīdi, viss virzās uz galu lēnām un pakāpeniski.

Latvijas iedzīvotāji pat samērā nesenā vēsturiskā pagātnē ir saskārušies gan ar pozitīvu aziātisku despotiju, gan ar negatīvu (iznīcinošu) aziātisku despotiju un abus šos savas vēstures laika posmus sauc par okupācijām, vērtējot negatīvi.

Staļina Padomju Savienība bija izteikta pozitīva aziātiska despotija, kura, lai gan noteiktā mērā “upurēja cilvēkus”, bet tas tika darīts pozitīvu sabiedrisku mērķu sasniegšanai. Lai gan Staļina tēls pasaulē tiek intensīvi dēmonizēts kopš 20.gadsimta 60-iem gadiem, viņš joprojām ir viens no populārākajiem Krievijas vadītājiem, jo viņa laiku veikums ir patiešām grandiozs, un tāpēc viņam tiek piedotas daudzas to laiku pārmērības, vēl jo vairāk tādēļ, ka šīs pārmērības bija saistītas mazāk ar paša Staļina personību (Staļins pēc dabas bija “maigs” un iejūtīgs cilvēks), bet vairāk ar to politisko un organizatorisko situāciju, kādā viņš atradās (Staļins “staigāja” pa “naža asmeni” un pats viegli varēja kļūt par “Staļina represiju upuri”).

Cita, pilnīgi pretēja aziātiska despotija bija nacistiskā Vācija. Pēc būtības aziātiskā vācu nacisma uzvaru Eiropas apgaismotākajā tautā var uzskatīt par sākumu “eiropeiskās” civilizācijas norietam. Arī nacistiem bija diži mērķi un viņi to sasniegšanai bez jebkādiem sentimentiem upurēja miljoniem cilvēku dzīvības, tikai to sasniegšanas mēģinājuma gala rezultāts viskatastrofālākais kļuva tieši vācu tautai, kura joprojām pēc šī ārprāta nespēj atkopties un nav zināms, vai vispār vēl atkopsies.

7.4.2. Kas ir “eiropeiskas” vērtības?

T.s. “eiropeiskās” vērtības noteiktā mērā ir diametrāli pretējas aziātiskām. Jā, sabiedrība ir viss un cilvēks nekas, bet cilvēks ir daļa no sabiedrības, tādēļ viņš ir vērtība un viņu upurēt nedrīkst. Būs cilvēki, būs sabiedrība, nebūs cilvēku, nebūs sabiedrības. Ir iespēju robežās jārūpējas par katru cilvēku un jāņem vērā tā intereses, tad sabiedrība būs spēcīga un neradīsies tās pārmērības, kuras tik regulāri noved aziātiskas sabiedrības līdz iznīcības slieksnim.

Tā kā mūsdienās “eiropeiskās” vērtības tiek visdažādākā veidā diskreditētas, tai skaitā pārspīlējot atsevišķus tās elementus līdz absurdam un aizstājot patiesas “eiropeiskās” vērtības ar to surogātiem, mānekļiem un antipodiem, ir vērts īsi apskatīt to vēsturisko pamatu.

Ļoti labu un uzskatāmu priekšstatu par “eiropeisko” vērtību dabu un to ievērojamu pārākumu pār stagnējošas aziātiskas despotijas vērtībām var gūt izlasot Ksenofonta darbu “Anabāze” (latviski – “Kad uzvarētāji atkāpjas”), kurā viņš apraksta sengrieķu algotņu gaitas Persijas impērijā 401.gadā pirms mūsu ēras. (Ksenofonts bija algotnis un aprakstīja notikumus, kuros pats ņēma dalību.)

Persijas princis Kīrs Jaunākais gribēja gāzt no valdnieka troņa savu brāli Artakserksu II un tādēļ noalgoja desmit tūkstošus grieķu algotņu. Grieķi Kīra vadībā un kopā ar tā sabiedrotajiem uzvarēja valdnieka karaspēku, bet šī uzvara izrādījās bezjēdzīga, jo Kīrs gāja bojā kaujas laukā.

Sabiedrotie no grieķiem novērsās, bet valdnieks meklēja iespēju iznīcināt tik ievērojamu militāro spēku, kas apdraudēja tā valdīšanu. Grieķi gribēja ar valdnieku noslēgt vienošanos, ka tas neliek viņiem šķēršļus atgriezties mājās, bet viņi savukārt vairs neapdraud viņa varu. Bet persieši rīkojās izteikti aziātiski. Viņi uzaicināja uz pārrunām grieķu komandierus un tur viņus nodevīgi nogalināja. Tiem laikiem tā bija normāla un gudra rīcība, jo šādā situācijā, kad karaspēks paliek bez vadības, tas pārvēršas par neorganizētu cilvēku baru un kļūst kaujas nespējīgs.

Ar grieķiem tā nenotika. Viņi tūlīt pat ievēlēja sev jaunus komandierus, atsita uzbrukumus un organizēti ar cīņām sāka atkāpties uz māju pusi. Un tas viņiem arī izdevās. “Eiropeiskās” kultūras aizmetņi izrādījās galvas tiesu pārāki pār toreiz visur praktizēto aziātisko despotiju vadības stilu.

Grieķu algotņu nospiedošais vairākums bija pietiekami izglītoti, lai saprastu, ka izdzīvot konkrētā situācijā viņi var tikai visi kopā un labprātīgi pakļaujoties saprātīgai disciplīnai. Viņu vairākums spēja novērtēt, kurš no palicējiem varētu būt labs komandieris (vadītājs). Un liela daļa no viņiem bija tik izglītoti, ka spēja veikt komandiera pienākumus. Tas viss bija rezultāts antīkajā Grieķijā aizsāktajai universālai vispārējai izglītībai, kad visiem cenšas iemācīt visa pamatus, kas ir diametrāli pretēja pieeja aziātiskai specializācijas pieejai, kad cilvēks tiek apmācīts tikai kādā vienā šaurā jomā, kas tam ir nepieciešama, bet pārējās zināšanas vai nu nemāca vai vispār tās liedz, lai izbēgtu no liekas un nevēlamas konkurences (gudri cilvēki ir grūtāk vadāmi un bīstamāki savā nepakļāvībā).

Iznīcinot un iekarojot Persijas impēriju, Senā Grieķija visai pasaulei pierādīja, ka tās sabiedriski – politiskā sistēma ir uz to brīdi vislabākā pasaulē … un tūdaļ pat sāka pagrimt, jo, ko gan līdz gudrība, ja tai nav morāles. Aziātiskais despotisms sāka gūt revanšu. Un tad nāca Roma, kura no vienas puses pārņēma sengrieķu racionālismu, bet no otras puses pieņēma abstrahēta aziātiskā despotisma izpausmi – Likumu. Vienalga, lai kāds arī nebūtu Likums, bet visiem tam ir jāpakļaujas kā aziātiskiem despotiem. Un ar šādu pieeju Senā Roma neizsakāmi izpletās un visai pasaulei parādīja, ko nozīmē Likums bez morāles, kas ir tās pašas aziātiskās despotijas izpausme, tik vien ar to starpību, ka kā despots nav viss viens konkrēts mirstīgs cilvēks, bet gan abstrahēta Likuma ideja, kuru nepārtraukti pēc nepieciešamības savām vajadzībām var paizmantot jebkurš mazisks despotiņš. Tā Senā Roma pacēla aziātisko despotismu citā kvalitatīvā līmenī, aizstājot vienu konkrētu despotu ar daudziem slēptiem despotiņiem, kuri slēpjas aiz abstraktā superdespota – Likuma muguras.

Morāles prioritāruma principu pār jebkuru likumu “eiropeiskā” kultūrā ieviesa kristieši (evaņģēliji un Kalna sprediķis). Kristus iestājās pret ebreju Likumu formālu sapratni un nelietīgu piemērošanu. Aiz jūdu Likumu muguras paslēpušies mazie despotiņi sajutās apdraudēti un viņu nomaitāja. Bet Kristus labprātīgā mocekļa nāve izvērtās viņa pausto ideju triumfālā uzvarā. Pret viņa sekotājiem tika vērsts viss Senās Romas aziātiskās despotijas šausminošais spēks, bet viņi nesalūza un morāli izturēja. Pirmie kristieši pierādīja, ka morāle ir pārāka pār amorāliem likumiem. Ja likums neatbilst morāles normām, tad tas nav nekāds likums un tas nav jāpilda, pat, ja par to draud visbargākie sodi! Tāda ir “eiropeiskās” civilizācijas atziņa, kura ir izaugusi no kristiešu svēto mocekļu kauliem un kura ir diametrāli pretēja aziātiskai kultūrai, kurā likums pats par sevi ir svēts un neizskarams.

Kristietība un kristieši visa cita starpā iznīcināja vēl vienu šausminošu arhaismu, kurš ir raksturīgs arī aziātiskām despotijām, – verdzību. Ja “Dieva valstībā” var tikt uzņemts jebkurš neatkarīgi no sabiedriskā un materiālā stāvokļa, un “ir vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātajam ieiet Debesu valstībā”, tad arī šīs dzīves laikā visi cilvēki ir vienlīdzīgi. Un patiesi, pēc kristietības uzvaras Senajā Romā, verdzības apjoms visā pasaulē sāka strauji mazināties. Un tas neskatoties uz to, ka ar laiku gan pati kristīgā baznīca, gan tās svētītie feodāļi sāka pieņemt aziātisko despotiju metodes un dzimtcilvēku stāvoklis viduslaiku Eiropā sāka līdzināties vergu stāvoklim (bet tā tomēr nebija verdzība).

Tālāka cīņa ar aziātiska despotisma metodoloģiskā revanšisma tendencēm, kuru pamatā vienmēr ir pārvaldes aparāta slinkums un amorālums, noveda pie tādām sabiedriski – politiskām parādībām kā renesanse, reformācija, kapitālisms, romantisms, sociālisms un komunisms. Un šī bezgalīgā cīņa joprojām turpinās, jo pārvaldes aparātam ir tendence maz darīt, daudz saņemt un pieprasīt maksimālu pakļaušanos tās rīkojumiem, neatkarīgi no rīkojumu adekvātuma un kvalitātes.

7.4.3. Kādēļ visiem būs ļoti slikti, ja globālā līmenī uzvarēs aziātiskas sabiedrības organizēšanas metodes?

Kā jau tika minēts, ir dažādu veidu aziātiskas despotijas un ar aziātisku sabiedrības pārvaldes metožu palīdzību ir iespējams sasniegt patiešām grandiozus pozitīvus rezultātus. Tikai nelaime ir tāda, ka to ir ļoti grūti izdarīt, ka šādu metožu izmantošana sabiedrību padara par ļoti stagnitīvu un ka šāda veida sabiedriskās sistēmās nav sistēmisku aizsargmehānismu pat pret galēji kļūdainiem lēmumiem. Ja kāda amorālu un/vai nesaprātīgu personu grupa aziātiskā despotijā nokļūst līdz lēmumu pieņemšanas mehānismiem, tad tā var ļoti ātri un pamatīgi novest šo sistēmu līdz pilnīgam sabrukumam.

Ķīnu var uzskatīt par civilizācijas šūpuli, liela daļa izgudrojumu tika veikti Ķīnā, ķīniešu filozofiskā doma ir gan sena, gan plaša, gan dziļa. Ķīna ir bijusi apvienota varenā un spēcīgā lielvalstī, tomēr, neskatoties uz to visu, tieši salīdzinoši mazā un sadrumstalotā Eiropa, nevis Ķīna, apvienoja pasauli. Kāpēc tā? Tāpēc, ka ķīnieši gan savās sasvstarpējajās cīņās par varu, gan savas lielvalsts pārvaldībā mēdza izmantot ļoti nežēlīgas, lielus cilvēciskos upurus (bieži vien – bezjēdzīgus) prasošas metodes, kas tik ļoti novājināja Ķīnu, ka tā, pat apvienota milzu lielvalstī, bija kā kājslauķis teritoriāli un skaitliski mazākajām Eiropas valstīm.

Un kāpēc tā notika? Tāpēc, ka Ķīna ir aziātiska valsts, kurā sabiedrības vairākuma apziņā dziļi ir iesakņojusies pozitīva attieksme pret aziātiskas sabiedrības pārvaldes metodēm. Šāda sabiedrība ir gatava gadsimtiem ilgi paciest visneiedomājamākās despotijas izpausmes, lai kaut kad, nezin kad sagaidītu viena dižena valdnieka desmitgades, kuras pēc tam atkal var atcerēties sekojošo tumšo gadsimtu laikā.

Un tagad iedomāsimies, kas notiks, ja tagadējā Ķīna, kura pašreiz neapšaubāmi ir pozitīva aziātiska despotija, reāli pārņem varu pār globālo pasauli un pēc tam tajā sāksies cikliskais pagrimuma posms, no kura iestāšanās tik ļoti baidās ķīniešu inteliģence? Šai gadījumā tie procesi, kuri tik ļoti novājināja Ķīnu un neļāva tai kļūt par globalizācijas līdervalsti, notiks globālā mērogā, pareizināti ar Ķīnas un visas pasaules tehniskajām iespējām. Cik procentu cilvēku izdzīvos pēc šāda veida globāliem satricinājumiem un vai maz izdzīvos vispār, ir liels jautājums. Pēc tam tad būs akmens laikmets.

Bet tas neattiecas tikai uz Ķīnu. Pilnīgi tas pats notiks, ja aziātiskas sabiedrības pārvaldes metodes izmantos jebkura cita lielvalsts, tai skaitā ASV, Lielbritānija un/vai ES. Un kā rāda pēdējo desmitgažu notikumi, Ziemeļatlantijas valstis arvien vairāk un konsekventāk sāk atteikties no “eiropeiskām” vērtībām un arvien vairāk sāk līdzināties aziātiskām despotijām.

7.4.4. Masveida sejas masku lietošana – Āzijas valstu kultūras un aziātisku sabiedrības organizēšanas metožu izpausme

Ir sabiedrības, kurās ir attīstīta t.s. “masku lietošanas kultūra”. Tur maskas jau kādu laiku lieto plaši un, līdzšinējā eiropiešu skatījumā, dēļ sīkumiem. Tā tas ir, piemēram, Japānā. Arī ķīniešiem nav nekas iebilstam pret masveida masku lietošanu, jo īpaši, ja to aicina darīt pats biedrs Si.

Āzijas valstīm masveida masku lietošana ir ierasta un tas nerada nekādas emocionālas problēmas. Tur tā ir normāla ikdienišķa parādība, par kuras iespējamajiem blakus efektiem neviens īpaši neaizdomājas, jo domā tikai valdnieki, bet tauta paklausīgi izpilda, nedomājot.

Līdz ar COVID19 izplatību, pēc nelielas svārstīšanās un šaubīšanās, plašu masku lietošanu rekomendēja arī Pasaules veselības organizācija (WHO). Svārstīšanās un šaubīšanās notika tādēļ, ka masku lietošanai nav viennozīmīgi pozitīvs efekts un visdrīzāk ne visi WHO speciālisti tam piekrita, bet tā kā uz WHO lēmumiem liela ietekeme ir pārstāvjiem no Āzijas valstīm, kurās maskas plaši lieto un kuri savā būtībā atbalsta aziātiskas pārvaldes formas, šāds lēmums tika pieņemts. Līdz ar to vēl viena aziātiskas kultūras izpausme ieguva globāli leģitīmu raksturu, kas katras valsts vietējiem “aziātiņiem” dod nozīmīgu tiesisku argumentu šīs apšaubāmās prakses ieviešanai savā valstī. Un, ja to dara visi vienlaicīgi, tad efekts sanāk patiešām graujošs. Izskatās tā it kā visa pasaule pēc burvju mājiena ir pēkšņi sajukusi prātā.

Bet varbūt masku lietošana ir kaut kas moderns un progresīvs, kam nav nekāda sakara ar aziātisko despotiju kultūru? Diemžēl, nē. Jā, sejas maskas ir salīdzinoši nesens tehnisks līdzeklis, bet šim tehniskajam līdzeklim, kā tika aprakstīts, ir arī nozīmīgi trūkumi. Jā, sejas maskas palīdz pret lielajām un vidējām šķidruma pilēm, bet tai pat laikā tās apgrūtina elpošanu un ilgstošas lietošanas gadījumā tās ir kaitīgas to lietotājam.

Kā tad šādā neviennozīmīgā situācijā spriestu cilvēks ar “eiropeiskām” vērtībām un aziātisku despotiju metožu piekritējs?

Ja masku lietošana var būt kaitīga, tad tās nav vēlams lietot masveidā un nekādā gadījumā nedrīkst tās lietot piespiedu kārtā. Ja masku lietošanai ir kāds pozitīvs efekts, tad ir jāsašaurina to lietošana tikai līdz šiem konkrētajiem nosacījumiem, kad tas dod šo pozitīvio efektu. Un arī šie gadījumi ir ļoti rūpīgi jāapsver, lai nesanāk tā, ka tiek iegūts neliels pozitīvs efekts, kurš rada lielāku negatīvu efektu. Citiem vārdiem sakot, “eiropeisko” vērtību pārstāvis visu ļoti rūpīgi apsvērs, noteiks precīzu lietošanu tikai tad, kad tas var palīdzēt un nekādā gadījumā nemēģinās uzspiest metodi, kuras sekas ne vienmēr ir tikai pozitīvas.

Kā spriež aziātisko despotiju metedoloģiju piekritēji? Viņi pieiet šai lietai ļoti vienkārši. Problēma ir? Ir. Tas var kaut nedaudz palīdzēt? Jā, tas var nedaudz palīdzēt. Tas rada kādu ārišķīgu efektu? Jā, tas rada ļoti krāšņu ārišķīgu efektu, ko pamanīs visi un ko varēs uzdot kā cīņu ar problēmu. Tad viss, darām tā. Visi un visos gadījumos, tagad un tūlīt, bez jebkādas liekas domāšanas. Bet tie, kas tam nepiekrīt, ir kaitnieki, slikti cilvēki, kuri domā tikai par sevi un nedomā par visas sabiedrības labumu, ko simbolizē valdnieks, un tāpēc tie ir pelnījuši visbargākos sodus.

Šādas spriestspējas pamatā ir, pirmkārt, nerēķināšanās ar cilvēku vairākumu, ar sabiedrību. Vienalga, ka tas var būt kaitīgi, vienalga, ka tas daudzos gadījumos neko nedod, galvenais, ka to var kaut kā pamatot un galvenais, ka to var izmantot kaut kādu šauru mērķu sasniegšanai. Otrkārt, šādas loģikas pamatā ir pilnīga nerēķināšanās ar cilvēku brīvo gribu. Mēs izdevām tādu rīkojumu, tāpēc visiem būs to pildīt. Kuri negribēs, tos mēs piespiedīsim, jo valdnieks un viņa administrācija zin labāk par nezinošo tautu pat tad, kad viņi kļūdās.

Visbeidzot, šāda spriestspēja izriet no instinktīvas tieksmes radīt maksimāli universālus risinājumus, kuri ir derīgi vienmēr un visos gadījumos. Aziātisko despotiju lielvalstis bija lielas un sastāvēja no dažādām tautām, tāpēc aziātisko despotiju administrācijām bija jārēķinās ar to, ka to izdotie likumi vienlaicīgi attieksies uz ļoti dažādiem cilvēkiem, kuri no pārvaldes centra atrodas ļoti tālu. Tāpēc, izdodot likumus, aziātu administrācijas vienmēr vadās no vissliktākā, pilnībā ignorējot šaubīgos un pozitīvos aspektus. Un tā kā pārvaldāmā teritorija ir milzīga, aziātiska administrācija likumus formulē ļoti vienkāršā formā, neņemot vērā smalkākas nianses, lai panāktu vismaz kaut kādu to izpildi un varētu vismaz kaut kā to izkontrolēt. Tie ir aziātisko pārmērību objektīvie cēloņi.

Labs aziātisku pārmērību piemērs, ko Latvijas sabiedrība atceras gana labi, ir Padomju laikā (kam patīk – “staļinlaikā”) veiktās deportācijas. Kādēļ tas tika darīts? Lai iznīcinātu buržuāzisko un sīkburžuāzisko šķiru un pēc tam to vietā radītu taisnīgāku sociālistisko sabiedrisko iekārtu, kas pēc tam pāraugs komunismā. Mērķis ļoti cēls, bet metode izteikti aziātiska, jo bija pilnīga nerēķināšanās ar cilvēkiem. Pirmkārt, nenotika nekāda šķirošana attiecīgo šķiru ietvaros (ne visi buržuāziskās un sīkburžuāziskās šķiras pārstāvji bija veikuši tādus noziegumus, ka būtu pelnījuši šādu izturēšanos) – šķiriskā piedrība bija kā spriedums. Otrkārt, pat šķiriskā piederība tika noteikta formāli un īpaši neiedziļinoties kā rezultātā pie naidīgās šķiras tika pierakstīti tām nepiederošie, savukārt noteikta daļa piederošo no deportācijām izvairījās. Treškārt, tas viss tika veikts pilnīgi nevajadzīgi un bezjēdzīgi brutāli. Tātad bija kaut kāds abstrakts, pozitīvs cēlais mērķis, kura vārdā tika veiktas darbības, pilnībā nerēķinoties ar lielu konkrētu cilvēku skaitu. Tā tas notiek, ja sabiedrība tiek pārvaldīta, izmantojot aziātiskas sabiedrības organizēšanas metodes. Masku uzspiešanas balstās uz līdzīgām filozofisko spriedumu shēmām.

Ja viens nekulturāls cilvēks var aplipināt desmitiem citus, tad ir jāpieņem ka šādi nekulturāli indivīdi ir visi un ir jāizdod likums, kurš mazina šādu nekulturālu indivīdu potenciālā kaitējuma sekas. Bet nav taču visi. Ir jāiedziļinās. Bet, nē, nekāda iedziļināšanās nenotiek. Un tālāk, ir negatīvi blakus efekti, bet tas taču nekas, tāda ir dzīve, (aziātisko despotiju plašumos) cilvēku ir daudz, noteikts procents cilvēku šurpu vai turpu tāpat pa lielam neko nemaina. Un neies taču radīt likumu, kurš paredz izņēmuma izņēmumus, jo tos tad (aziātiskajos plašumos) neviens taču nepildīs, tāpēc – jo prastāk un brutālāk, jo labāk.

Un nu arī Latvija ir pievienojusies to valstu pulkam, kuru pārņem aziātiskā ārprāta tumsa un kura “labākajās” Āzijas despotiju tradīcijās ir noteikusi obligātu sejas masku valkāšanu un sodus par neizpildi. Atliek tikai gaidīt, kad par sejas masku nelietošanu sāks likt cietumā (precedenti ir).

7.4.5. Kas pārņem varu pār pasauli – Sarkanais Drakons vai tomēr Zaļais Drakons?

Apskatot globālas aziātisma invāzijas draudus, ir būtiski saprast, kurš konkrēti mēģina uzspiest visai pasaulei aziātiskās sabiedrības organizēšanas metodes. Virspusēji raugoties un pakļaujoties Ziemeļatlantiskajai propagandai, var noprast, ka pasauli apdraud Ķīna (kopš neilga laika amerikāņi ir “pamodušies” un, pēc vairāk kā 40 gadus ilgas auglīgas sadarbības, pēkšņi ir ieguvuši apskaidrību, ka tā ir “komunistiskā Ķīna”).

Tomēr šāds skatījums ir pārlieku vienkāršots un neizskaidro visu to ļoti plašo aziātiskās kultūras invāziju, kas jau vairākus gadu desmitus skalo prom visu “eiropeisko” visās pasaules valstīs, tai skaitā un jo īpaši ASV, Lielbritānijā un Eiropas Savienības valstīs. Sarkanajam Drakonam iespējams arī nebūtu nekas iebilstams pret varas pārņemšanu visā pasaulē un “komunistiskā Ķīna” tik tiešām cenšas to izdarīt, tomēr visu aziātisko destrukciju kompleksu, kas visur tiek intensīvi izplatīts visos līmeņos, Ķīna vienkārši nav spējīga realizēt.

Savā būtībā ķīnieši nav karotāju tauta, ķīnieši ir strādājošo (zemnieku) tauta. Ķīnieši ir slikti karotāji. Ķīnieši nepārtraukti ir tikuši iekaroti. Pēdējā laikā ķīnieši nav uzvarējuši nevienā nopietnā karā, toties Ķīna ir nepārtraukts agresīvāko kaimiņtautu agresijas objekts. Vēl tikai dažus gadsimtus atpakaļ saujiņa eiropiešu saimniekoja Ķīnā kā savās mājās, bet Otrā pasaules kara laikā lielu daļu Ķīnas bija okupējusi Japāna un darīja tur drausmu lietas.

Japāņi, atšķirībā no ķīniešiem, ir karotāju tauta, kurai ir senas un dziļas karavīru filozofijas tradīcijas. Japāņu kultūra ir ļoti noslēgta, savdabīga un ārējiem novērotājiem grūti saprotama. Japāņu kultūrai ir raksturīga hipertrofēta (pārspīlēta) tieksme uz ideālo, kas ir vienlaicīgi gan tās neizmērojama spēka avots, gan arī milzīgs apdraudējums gan pašiem, gan apkārtējai pasaulei.

Līdz 1854.gadam Japāna bija noslēgusies pilnīgā pašizolācijā, kad to pārtrauca ASV karakuģu eskadra. Japāņi, jūtot “eiropeiskās” globalizācijas pārākumu, norobežojās no pasaules, kura varēja apdraudēt tās kultūru, bet tas nepalīdzēja un globalizācija ielauzās smalkajā un ideālajā japāņu pasaulītē. Ņemot vērā japāņu karavīru mentalitāti, var pieņemt, ka Japāna šādu ielaušanos vērtēja kā ienaidnieka iebrukumu, kura sekas ir jāminimizē un kura cēloņi (ienaidnieka pārākums) ir nākotnē preventīvi jānovērš.

Japāņu hipertrofētā tieksme uz ideālo visticamāk attiecas ne tikai uz kara mākslu, bet arī uz to, ko mūsdienās sauc par operatīvo darbību, tāpēc pamatoti var pieņemt, ka nespējot uzvarēt tiešā un atklātā konfrontācijā, Japāna uzsāka slepenu karu pret tām lielvalstīm, kuras ielauzās tās teritorijā.

Ja 1854.gadā Japāna salīdzinājumā ar Eiropas lielvalstīm bija salīdzinoši vāja un atpalikusi, tad jau uz gadsimta beigām Japāna savā attīstībā sasniedza Eiropas lielvalstu attīstības līmeni un sāka aktīvi pretendēt uz Korejas un Ķīnas teritorijām. 1904.gadā tas izraisīja krievu – japāņu karu, kurā Japāna uzvarēja, pie tam ir jāņem vērā, ka ļoti nozīmīgu ieguldījumu šīs uzvaras nodrošinājumā deva t.s. “maigā spēka” metodes, kuru rezultātā krievu armija izrādījās pilnībā negatava šim karam. Kā nozīmīgākā to laiku organizācija, kuru pamatoti var uzskatīt par vienu no Japānas ārējās izlūkošanas struktūrām, ir jāmin leģendārais Zaļā Drakona ordenis.

Ar Zaļā Drakona ordeņa darbību tiek saistīta Krievijas imperatora ģimenes noslepkavošana, kā arī tam tiek piedēvēta aktīva un izšķiroša vācu nacistu atbalstīšana.

Par to, cik nopietni tika uztverti japāņu operatīvās darbības subjektu ietekmes aģentu tīkli, liecina fakts, ka uzreiz pēc kara sākuma ar Japānu, ASV varasiestādes sev neraksturīgā manierē uz kara laiku ieslodzīja koncentrācijas nometnē visus ASV dzīvojošos japāņus, par tādiem uzskatot katru, kuram japāņu asinis ir vairāk par 1/16 daļu. Un iespējams šāda rīcība attaisnojās, jo karš ar Japānu ASV iekšienē neizraisīja nekādus iekšpolitiskus satricinājumus, kā tas līdzīgā situācijā bija noticis ar Krievijas impēriju, un ASV karā uzvarēja.

Un lai gan 2.pasaules kara militāro sadursmju daļu Japāna zaudēja, parakstot bezierunu kapitulāciju un piekrītot savā teritorijā izvietot ASV okupācijas karaspēku, kurš tur atrodas joprojām, slepenā kara frontēs Japānai iespējams veicās daudz labāk. Tikai nepilnus 20 gadus pēc 2.pasaules kara beigām Japāna jau atkal bija atguvusies un tās iedzīvotāju dzīves līmenis bija ne sliktāks kā kara uzvarētājiem, un situācija arvien mainījās par labu japāņiem.

Japāna aktīvi mācījās, ieviesa pie sevīm jaunākās tehnoloģijas un kļuva par modernāko tehnoloģiju ražotājvalsti. Japānas ekonomika auga un tā sāka iespiesties arvien dziļāk pašā ASV. 20-ā gadsimta beigās japāņi (Sony) savu ietekmi izplatīja uz ASV “sapņu fabriku” un tā pa visu pasauli, aizsedzoties ar Amerikas vārdu, sāka translēt savas aziātiskās (japāniskās) vērtības. Par vienu no divu galveno ASV ārpolitikas politisko koncepciju autoriem kļuva japānis Frensis Fukujama ar savu neoliberālo “Vēstures gala” koncepciju, kas ir japāniski izsmalcināta, dziļa un … agresīva pret visiem. Un šī koncepcija visa cita starpā ir izteikti antikristietiska un anti “eiropeiska”.

Tāpēc, ja apskata Sarkanā Drakona dabu un iespējas, un salīdzina tās ar Zaļā Drakona iespējām, tad Zaļais Drakons ir daudz spēcīgāks un bīstamāks “eiropeisko” vērtību ienaidnieks. Pie tam pats Sarkanais Drakons, neskatoties uz tā aziātisko dabu, noteiktā mērā ir “eiropeisko” vērtību produkts un tādēļ vien ir nesamierināms Zaļā Drakona ienaidnieks, kuru Zaļais Drakons pie pirmās izdevības centīsies līdz saknei iznīcināt. Un iespējams amerikāņu pret Ķīnas politika ir šī procesa sākums.

COVID19 sakarā jānorāda, ka 2.pasaules kara laikā tieši Japāna lika uzsvaru uz bioloģisko ieroču izstrādi (tai pat laikā vācu nacisti un amerikāņi uz kodolieroču). Pēc kara šie japāņu zinātnieki pārcēlās uz ASV un turpināja iesākto darbu Fort Detrikas militārajā laboratorijā Merilendas štatā, ASV (tajā pašā, no kuras it kā varētu būt noplūdis COVID19). Londonas Impēriskai koledžai, kura ņēma aktīvu dalību COVID19 globālās histērijas uzpūšanā, ir ciešas saites ar japāņu finansistu Hariju Tanaku. Savukārt lielākie Japānas farmācijas uzņēmumi kopā ar Bila & Melindas Geitsu fondu, “Monsanto” – “Bayern”, GSK un citiem farmāciju gigantiem ir iesaistīti CEPI projektā, kura mērķis ir radīt “jauna tipa” transformējošo vakcīnu tehnoloģiju, kas uz cilvēku iedarbosies gēnu modificēšanas līmenī. Pietiekami baisa perspektīva cilvēcei. Bet lai to ieviestu, cilvēce vispirms ir tā pamatīgi “jāsapurina” un jāiebiedē, ar ko Zaļais Drakons un tam pietuvinātās struktūras arī aktīvi nodarbojas.

Visam augstāk minētajam līdzi nāk tāda lieta kā sejas masku visaptveroša lietošana precīzi tāpat kā Japānā. Lai gan it kā sīkums, bet ļoti patīkami ir pārveidot globālo pasauli pēc sava ģīmja un līdzības.

8. Īss oficiozās propagandas (dezinformācijas) apskats

Tālāk īsumā tiks apskatītas galvenās un maldinošākās oficiozās propagandas tēzes par sejas masku lietošanu. Tās galvenokārt tiks ņemtas no Krievas valsts TV (RTR) materiāliem, bet diemžēl šāds apskats der arī Latvijai, jo Latvijas žurnālisti šai jautājumā ir sākuši nekritiski kopēt Krievijas kolēģus, tā ka brīžam rodas sajūta, ka mēs dzīvojam kādā 1989.gadā ar pretēju politiskās orientēšanās virzību (kas pats par sevi varētu arī nebūt slikti, ja vien Krievijas varasiestādes realizētu saprātīgāku un cilvēcīgāku iekšpolitiku).

Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ cilvēki masveidā iebilst pret sejas masku lietošanu, ir apstāklis, ka sejas maskas reāli traucē elpot un tāpēc instinktīva cilvēku reakcija ir tās nelietot. Tā tas ir arī Krievijā, pie tam pietiekami izteikti – Krievijas iedzīvotāji gana masveidīgi nepakļaujas absurdajām varasiestāžu prasībām valkāt sejas maskas. Kā šo argumentu “atspēko” RTR. Tālāk īss sižeta fragmenta apraksts.

Žurnālists prasa it kā nejaušam garāmgājējam ar sejas masku, vai viņam tajā nav grūti elpot, uz ko “garāmgājējs” (speciālisti zin, ka šādos sižetos nejaušus cilvēkus parasti neizmanto) ļoti emocionāli, moži un pārliecinoši atbild, ka vēl grūtāk esot elpot ar mākslīgās ventilācijas aparātiem. Tātad pret pamatotu argumentu, ka sejas maskā ir grūti elpot, tiek likts propogandisks, maldinošs un dezinformējošs mems: “Sejas maskā elpot ir grūti, bet ar mākslīgās ventilācijas aparātu elpot ir vēl grūtāk.”

Kā šai gadījumā izpaužas maldināšana un dezinformēšana? Tiek radīts maldinošs iespaids, ka sejas masku valkāšana pasargāšot no smagas slimības gaitas, kas nebūt tā nav. Pie tam cilvēki tiek nepamatoti biedēti, jo smaga slimības gaita ir mazākajai saslimušo daļai. Visbeidzot šādi tiek novērsta uzmanība no reāla un pamatota argumenta – sejas maska tik tiešām traucē elpot un līdz ar to atstāj negatīvu iespaidu uz cilvēka vispārējo veselības stāvokli.

Tagad cits piemērs. RTR ziņās, kurās tiek stāstīts par situāciju ar COVID19 izplatīšanos Krievijā, laiku pa laikam parādās epizodes ar cilvēkiem baltos halātos, kuri atkal ļoti emocionāli un artistiski stāsta šausmu stāstus, no kuriem var noprast, ka visi, kuri nevalkā sejas maskas, ir pašnāvnieki un drīzumā nonāks slimnīcā ar smagu slimības gaitu. To, ka šādi personāži visticamāk nav ārsti, bet gan baltā halātā ietērpti speciāli instruēti cilvēki, tā kā būtu skaidrs, jo ārsti parasti izsakās savādāk. Bet pats fakts, ka Krievijas valsts televīzija atļaujas tik klaji un rupji maldināt savas valsts pilsoņus, par daudz ko liecina.

Bet varbūt tā nav maldināšana? Ir, jo sejas maska aizsargā tikai no lielajām un vidējām šķidruma pilēm, kā arī nedaudz samazina nanopilīšu izmetes sākotnējo attālumu, attiecīgi, ja cilvēks valkā sejas masku, viņš tāpat var saslimt, tai skaitā arī ar smagu slimības gaitu (jo īpaši, ja ir slikts vispārējais veselības stāvoklis, kurš tāds var būt arī dēļ regulāri ilgstošas un/vai nepareizas sejas maskas lietošanas), bet, ja viņš nevalkā sejas masku, viņš vispār var nesaslimt, ja nenonāk kontaktā ar kādu inficēto vai arī, ja viņam ir ļoti labs vispārējais veselības stāvoklis. Un, pat saslimstot, nekādā ziņā nav garantēta smaga slimības gaita.

Vēl Krievijas medijos ir populārs COVID19 profilakses skaitāmpantiņš – maska, cimdi, distance. To ir vērts apskatīt, jo tas labi parāda oficiozās propagandas klaji nesaprātīgo dabu. Par distanci viss ir pareizi, tas tik tiešām ir ļoti efektīvs profilakses līdzeklis, par maskām ir viss šis raksts, tāpēc lieki vēlreiz šo pozīciju neapskatīsim, savukārt aicinājums valkāt cimdus COVID19 profilaksei ir klaji bezjēdzīgs. Kāpēc tā?

Kā jau tika minēts speciālistu vidū ir dažādi viedokļi par COVID19 izplatību “pieskārienu” ceļā. Ir pētījumi, kuri ļauj secināt, ka šāda veida pārnese ir gauži minimāla, bet iespējams ir vēl kādi citi dati. Pieņemsim, ka “pieskārienu” pārnese tomēr ir pietiekami nozīmīga un to vajag iespēju robežās minimizēt. Vai cimdi šai ziņā var palīdzēt? Kategoriski nē, jo cimdi “pieskārienu” pārnesi samazina tikai līdz pirmajam kontaktam ar “inficētu virsmu”, bet pēc tam paši cimdi kļūst par “pārneses” objektu. Tāpēc nav nekādas starpības cilvēks valkā cimdus vai arī nevalkā tos. Pat labāk, ja cimdi netiek valkāti un bieži tiek mazgātas vai dezinficētas rokas. Bet Krievijas mediju pārstāvji klaji ignorē šo ļoti vienkāršo, loģisko un katram acīmredzamo apstākli un bez domāšanas atkārto mantru par cimdu lietošanas nepieciešamību.

Varētu jau teikt, ka tā ir Krievija un ko no tās var gribēt, ja vien līdz ar Krišjāņa Kariņa (Jaunā Vienotība) valdības pieņemto lēmumu sākt uzspiest sabiedrībai sejas masku valkāšanu, līdzīgā stilā savas valsts iedzīvotājus nesāktu maldināt arī Latvijas plašsaziņas līdzekļi.

8.1. Bezatbildīgas manipulācijas piemērs: Ja ārsti valkā sejas maskas, tad tās var valkāt visi

Viens no Latvijas apmaskošanas aktīviem piekritējiem ir Latvijā imigrējis arābu medicīnas students no Libānas Hosams Abu Meri (Jaunā Vienotība), kurš Latvijas mācību iestādēs ieguva ārsta izglītību, palika uz dzīvi Latvijā, aktīvi iesaistījās Latvijas politikā (partijā Jaunā Vienotība) un kurš pašreiz ir Ministru Prezidenta Krišjāņa Kariņa padomnieks integrācijas jautājumos, acīmredzot konsultējot to arī par medicīniskām tēmām.

Pēc tam, kad Latvijas sabiedrība tika aplaimota ar valdības lēmumu, ka sabiedriskās vietās būs jāvalkā sejas maskas, Abu Meri savā Facebook ierakstā atbalstīja šādu lēmumu un izteica viedokli, ka, ja jau ārsti varot visu dienu valkāt sejas maskas, tad arī visa sabiedrība mierīgi to varot darīt. Tā kā šis ir smalki maldinošs apgalvojums, ko izsaka viens no tiem politiķiem, kuru var uzskatīt par vienu no masku uzspiešanas iniciatoriem, tad apskatīsim to sīkāk.

Pirmkārt, ārsti atšķirībā no lielākās daļas sabiedrības ir intelektuālā un psiholoģiskā ziņā speciāli sagatavoti, kas dod iespēju viņiem minimizēt sejas masku lietošanas kaitīgos blakusefektus. Tie, kuri pazīst kādu ārstu, zin, ka tā ir specifiska publika, kura visa cita starpā prot rūpēties par savu vispārējo veselības stāvokli un cenšas to brīvajā laikā arī darīt.

Otrkārt, ārsti precīzi zin, kad un kāpēc viņi lieto sejas maskas un zin to lietošanas jēgu, bet plaša publika to nezin un tāpēc to dara arī bezjēdzīgi un nepareizi. Šai sakarā ir vērts ārstniecības iestādēs pavērot ierindas medicīnas darbiniekus – viņi nebūt neraujas nepārtraukti būt maskā un diezgan brīvi to te uzliek, te noņem.

Treškārt, ķirurga nepieciešamība valkāt sejas masku ir nesalīdzināma ar karantīna laika nepieciešamību valkāt sejas masku, jo maskas nelietošanas cena šajos gadījumos ievērojami atšķiras.

Visbeidzot, ja ārsts grib uzvelt ārsta slogu tam nesagatavotai sabiedrībai, tas nozīmē, ka šim ārstam ir morāli – ētiska rakstura problēmas un tāpēc ir jāšaubās, cik gan kvalitatīvi tāda persona spēj pildīt savus pienākumus (Abu Meri gadījumā šāda veida šaubas pastiprina viņa uz vispārējo publisko apskati izliktā personiskā dzīve).

9. Kā un kāpēc jāpretojas sejas masku valkāšanai?

Ko tad tagad darīt? Samierināties un sākt valkāt maskas vai arī censties to nedarīt?

Tiem, kuri uzskata aziātiskas sabiedrības pārvaldes formas par pieņemamām Latvijai, noteikti neko nevajag darīt. Viņi droši var samierināties, iepirkt masku krājumus un līdzīgi ierindas aziātiem paklausīgi pildīt jebkurus varasiestāžu rīkojumus, lai kādi tie arī nebūtu.

Savukārt tie, kuri negrib, lai mazā Latvija sāk pilnīgi nevajadzīgi nolaisties līdz aziātisku despotiju līmenim, vajadzētu iespēju robežās pretoties masku režīmam. Un tas ir jādara, pirmkārt, tāpēc, ka masku uzspiešana ir tikai sākums, kam visticamāk sekos citas destrukcijas, viskaitīgākā no kurām var būt piespiedu vakcinācija.

Pretoties var dažādi. Pirmkārt var ārēji pakļauties prasībām, bet izrādīt savu neapmierinātību, izpildot rīkojumus nepilnīgi un pie jebkuras iespējas tos ignorējot. Maskas var valkāt nepareizi. Tās var uzreiz demonstratīvi vilkt nost tiklīdz vien var. Var nepārtraukti visiem stāstīt cik masku valkāšana ir bezjēdzīga (kā tas arī ir). Un tam būs dzirdīgas ausis, jo faktiski šādi domā Latvijas sabiedrības vairākums.

Var atklāti nevalkāt sejas maskas un iesaistīties diskusijās ar sodītājiem. Var nevalkāt maskas un aizbildināties, ka aizmirsi. Var mēģināt tiesāties. Un pats galvenais, tie, kuriem būs jānodrošina masku režīma ievērošana, to vienkārši var nedarīt.

Ir labi jāatceras visas tās partijas un politiķi, kuri runāja par nepieciešamību piespiest cilvēkus lietot sejas maskas. Par viņiem vienkārši vairāk nekad vairs nevajag balsot.

Ir jāpretojas masku lietošanai darba vietās, jo tas tik tiešām ir kaitīgi veselībai. Nepietiek jau tā, ka cilvēkam visu dienu ir jāstrādā, viņam vēl uzliek neapdomīgus, veselību bojājošus ierobežojumus. Iespējams pat daudz labāk ir iet prom no darba, nekā piecas dienas nedēļā visas dienas garumā smakt maskā. Un, ja vēl par to maksā kapeikas! Jo lielāka būs pretestība masku lietošanai, jo labāk. Pie tam, citi ierobežojošie mēri, piemēram, distance ir jāievēro un ir jācenšas lieki nekur neiet un vairāk uzturēties ārpus telpām.

Kā īpašu pretestības veidu var izdalīt patērētāja izvēli, kas neprasa konfrontēties ar varasiestādēm, bet var izrādīties pat ļoti efektīvs pretestības līdzeklis, ja tā rīkosies pietiekami liels cilvēku skaits. Ja kādā veikalā īpaši prasa vilkt sejas maskas, tad tur iet nevajag. Ja kādā iestādē prasa vilkt sejas maskas, tur iet nevajag. Ja kādā pasākumā prasa vilkt sejas maskas, tad tur iet nevajag. Ja darbā nepamatoti prasa vilkt sejas maskas, tad, ja ir tāda iespēja, jāiet no tāda darba prom. Ja kāds prasa atnākt pakaļ kaut kam un tur ir prasība vilkt sejas masku, tad uz turieni iet nevajag (lai nāk paši, ja vajag). Pēc iespējas ir jāignorē visas vietas, kur pieprasa vilkt sejas maskas. Jā, ir gadījumi un vietas, kur nav izvēles, bet cik gan daudz vairāk vietās ir izvēle, un to tad arī vajag pilnā mērā izmantot.

Tiek apgalvots, ka ir slikta epidemioloģiskā situācija un tāpēc jāvalkā sejas maskas. Uz to mierīgi var atbildēt: “Ja jūsu veikalā, iestādē, pasākumā vai vienalga kur citur, kur jūs gribat, lai es eju, ir tik bīstami, ka tur ir jāvelk sejas maska, tad tur es neiešu, jo es negribu sevi apdraudēt un negribu rīkoties bezatbildīgi bīstamā epidemioloģiskā situācijā. Sejas maskas taču no vīrusa nepasargā! (Bet es iešu tur, kur nav tik bīstami, ka tiek pieprasīta sejas masku valkāšana.)”

Ja cilvēki masveidā, katrs pa savam, pretosies masku režīmam, tad tālākie ierobežojumi var arī nesekot, bet, ja cilvēki to pieņems, tad masku ārprāts var tikt attīstīts un pieņemt jaunas formas. Ir jāpretojas masku piespiedu lietošanai, jo tā ir aziātiska despotisma un aziātiska totalitārisma metodoloģiska izpausme.

10. Cīņa pret piespiedu masku valkāšanu – cīņa par Latvijas Valsts neatkarību.

Mūsdienu globālais laikmets kārtējo reizi ir problematizējis valstu suverenitāti un neatkarību. Kas ir neatkarīga valsts? Kādēļ tā ir nepieciešama? Varbūt tautas var tīri labi dzīvot arī bez savas neatkarīgas valsts? Kādas tautas, valstiski veidojumi, ģeogrāfiskas vietas vispār var būt neatkarīgas? Kāda ir pašnoteikšanās un neatkarības cena? Kādi ir tās ieguvumi?

Un šai sakara problematizējas arī Latvijas neatkarības jautājums. Tās neatkarības, kura pēc iestāšanās Eiropas Savienībā ir daļēji zudusi un ko ES birokrātija pakāpeniski arvien vairāk cenšas izdeldēt. Bet kā nozīmīgi argumenti dalībai Eiropas Savienībā bija apsvērumi, ka tur ir “eiropeiskas” vērtības, kas ir labi, un kas ir pretstats Krievijai ar tās aziātiskajām vērtībām, kas it kā esot slikti. Nu labi, tā tas daļēji arī bija. Bet kā ir tagad?

Tagad Eiropas Savienība piedzīvo pagrimumu, kura redzama izpausme ir atteikšanās no “eiropeiskām” vērtībām. Visa Rietumu pasaule, tai skaitā ES, strauji veļas aziātiska despotisma bezdibeņa virzienā. Bet otrā pusē ir Krievija, kurai aziātiskas sabiedriskas pārvaldes formas ir dabīgi raksturīgas. Tās, no kurām Latvijas sabiedrība 50 gadu laikā tik ļoti nogura.

Un ko šādā globālā situācijā darīt Latvijai? Vai tad maz paliek kāds saprātīgs arguments, kurš attaisno mazās, neefektīvās un finansiālā ziņā pietiekami dārgās Latvijas valsts pastāvēšanu? Nē! Ja Latvijas valsts padodas aziātisma tendencēm, tad Latvijas valstij zūd pastāvēšanas jēga un tā var tikt mierīgi vai nu pilnībā iekausēta Eiropas Savienotajās Valstīs vai, kas no Latvijas iedzīvotāju viedokļa raugoties būtu daudz labāk, pievienota Krievijai, jo tur paralēli aziātiskām vērtībām tik pat dabīgā veidā pastāv arī pietiekami stipri un spēcīgi “eiropeisko” vērtību dīgļi. Ja arī Latvijā, tāpat kā pasaulē, uzvar aziātiskās vērtības, tad Latvijas valsts ir nolemta tāda vai cita veida likvidācijai, un kā konkrēti tas notiks tad paliek tikai laika un tehnikas jautājums.

Savukārt, ja Latvijas sabiedrība un valsts nepadodas globālajam aziātisma trendam, tad tā ne tikai var izglābt sevi (un iespējams arī vēl kādu citu), bet tās pastāvēšana var iegūt pat ļoti spožu un izteikti pozitīvu vēsturisko jēgu.

Tāpēc cīņa pret sejas masku piespiedu valkāšanu visa cita starpā ir arī cīņa par Latvijas valsts pastāvēšanu un cīņa par Latvijas neatkarību. Katrs, kurš tagad pretosies (pa savam, kā nu var) masku režīmam, tas faktiski cīnīsies par Latvijas valstiskuma turpmāku pastāvēšanu. Savukārt sejas masku piespiedu valkāšanas ieviesēji ir nekas cits kā Latvijai svešās aziātiskās kultūras ietekmes aģenti, jaunlaiku okupantu pakalpiņi un kolobracionisti. Sevis un savu bērnu labā viņiem vajadzētu atņemt politisko ietekmi, jo sejas maskas ir salīdzinoši maza destrukcija un ārprāts, ko šādi indivīdi, sajutuši rīcības brīvību, pie mums te var ievazāt.

Informācijas aģentūra
/02.11.2020/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Valdība arī Latvijas sabiedrībai mēģina piegriezt skābekli. Nepamatotie sejas masku lietošanas noteikumi ir jāignorē.

Izmantojot epidemioloģiskās situācijas pasliktināšanos kā aizsegu, beidzot arī Latvijas valdība sāka sekot jaunākajam antisabiedriskajam trendam, nosakot obligātu sejas masku lietošanu veikalos un stacijās, tādējādi vārda burtiskā nozīmē piegriežot cilvēkiem skābekli. Ja sejas masku lietošanas noteikšana sabiedriskajā transportā ir, lai gan diskutabla, bet tomēr vēl kaut kādā mērā saprotama rīcība, tad pēdējais lēmums ir pilnībā neadekvāts un dod pamatu aizdomām, ka tā pamatā ir destruktīva un antisabiedriska politiskā motivācija.

Kādēļ nav ieteicams lietot sejas maskas, jo īpaši piespiedu kārtā? Tādēļ, ka to aizsardzības spējas ir minimālas un nepietiekamas, tādēļ, ka tās traucē elpot, tādēļ, ka nepareizas lietošanas gadījumā tās ir veselībai kaitīgas, tādēļ, ka to lietošana var izraisīt negatīvus psihosomatiskus efektus, pazeminot imunitāti un saasinot esošās veselības problēmas. Kopumā ņemot, masveida sejas masku lietošana var izraisīt pretēju efektu un nodarīt sabiedrībai lielāku kaitējumu nekā dot labumu.

Pie tam vairāk kā pus gadu ilgā sejas masku lietošana pasaulē ir pierādījusi, ka sejas masku lietošana nepalīdz samazināt COVID19 saslimstības apjomus. Gan Ņujorkā, gan Maskavā, gan citās vietās jau sen ir noteikta obligāta sejas masku lietošana un kā tur slimoja, tā slimo, bet Latvijā un vēl dažās citās vietās tādu ierobežojumu nebija un slimības apjomi bija mazi. Un pat tagadējais COVID19 saslimstības pieaugums uz lielvalstu saslimstības fona, ar viņu destruktīvo sejas masku režīmu, joprojām ir salīdzinoši mazs. Tāpēc pat ar neapbruņotu aci ir redzams, ka sejas masku lietošana nedod gandrīz nekādu efektu COVID19 saslimstības ierobežošanai.

Bet pats galvenais – piespiedu sejas masku lietošana ir fundamentālu juridisko pamat normu, kā arī nopietns cilvēktiesību pārkāpums. Juridiski korekti būtu sejas masku lietošanu noteikt personām, kuras ir saslimušas vai arī personām, kurām ir kādas acīmredzamas un pārbaudāmas saslimstības pazīmes. Bet mēģinājumi piespiest visu sabiedrību lietot sejas maskas ir pielīdzināmi kolektīvai sodīšanai, kad par vienas personas pārkāpumu tiek sodīti visi. Lai gan cilvēki ir veseli, viņus mēģina piespiest lietot sejas maskas, kuru lietošana pie tam vēl var būt kaitīga. Tā ir ļoti slikta zīme un tas, ka šāda veida aziātiskas pārmērības ievieš valstis un sabiedrības, kuras līdz šim lepojās ar savām uz cilvēku orientētajām vērtībām, liecina par to nopietnām identitātes un vērtīborientācijas problēmām. Līdz šim Latvija šai ziņā bija kā viena no veselā saprāta saliņām globālā ārprāta okeānā, bet līdz ar pēdējo valdības lēmumu tam var tikt pielikts punkts.

Kāpēc tā notika? Tāpēc, ka arī Latvijas valdībā ir nesaprātīgi un negodprātīgi politiķi, kuri par katru cenu, ignorējot valsts un sabiedrības intereses, grib nekritiski sekot jebkādiem globālajiem trendiem. Ja sejas maskas lieto Ņujorkā, Londonā, Maskavā un Berlīnē, tad šie gara punduri nekādi nespēj saprast, kādēļ tās nelieto Latvijā, un cenšas līst vai no ādas laukā, lai svētumā vismaz pielīdzinātos Romas pāvestam.

Ko darīt? Neko. Gan sevis, gan citu labā sejas masku lietošanas noteikumus ieteicams vienkārši ignorēt. Ja tā nedarīs, tad modernās tumsonības ārprāts progresēs un sejas maskas tiks noteiktas obligātas visās iekštelpās, arī bērniem skolās un bērnudārzos, pēc tam bez uzpurņiem nevarēs iziet uz ielas un policisti par to neesamību iekasēs bargus sodus vai pat arestēs, un pēc tam būs vēl viskautkas. Tāpēc labāk neļaut sev piegriezt skābekli tagad, jo vēlāk jau var būt par vēlu.

Informācijas aģentūra
/14.10.2020/

Publicēts iekš COVID-19, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

ASV Demokrātu partija iznīcina ASV demokrātiju

Hilarija Klintone, Nensija Pelusi

Tie, kuri kaut nedaudz seko līdzi notikumiem ASV, zin, ka ar Ameriku jau labu laiku notiek kaut kas pavisam nelabs. Visas klasiskās amerikāņu vērtības vārda burtiskā nozīmē tiek iemītas dubļos un to paveic paši amerikāņi ar lielas daļas ASV sabiedrības aktīvu vai pasīvu atbalstu. ASV kā civilizēta valsts tiek iznīcināta un visas pasaules acu priekšā pārvēršas par perversu “banānu republiku”.

Kārtējā šī procesa robežšķirtne tika sasniegta augusta beigās, kad divas odiozas ASV Demokrātu partijas līderes publiski aicināja ignorēt senas un noturīgas amerikāņu demokrātijas tradīcijas, kuras piedod ASV valsts pārvaldes sistēmai pietiekami nozīmīgu stabilitāti.

24.08.2020 Dženiferas Palmeres (Jennifer Palmier) raidījumā “The Circus on Showtime”, Hillarija Klintone paziņoja sekojošo: “Džo Baidens nedrīkst ne pie kādiem apstākļiem atzīt savu zaudējumu, jo es domāju tas ievilksies un es domāju, ka viņš gala beigās uzvarēs, ja mēs neatkāpsimies ne soli atpakaļ un ja mēs būsim tik pat uzmanīgi un nepiekāpīgi kā otra puse.”

Savukārt 27.08.2020 ASV Kongresa Pārstāvju palātas priekšsēdētāja un viena no Demokrātu partijas līderēm Nensija Pelosi, izsakoties par ikcikla TV debatēm, paziņoja sekojošo: “Es nedomāju, ka vajag taisīt kaut kāda veida debates, es nedebatētu un neapspriestu ar viņu [Donaldu Trampu] kaut ko viņa atlikušajā prezidentūras laikā.”

Viss augstāk minētais ir kārtējais apliecinājums tam, ka ASV Demokrātu partija faktiski iestājas pret demokrātiskiem procesiem, ja ar to palīdzību nevar nodrošināt savu pārstāvju ievēlēšanu.

ASV ir prezidentāla divpartiju valsts un tās publiskās politiskās dzīves nozīmīgākais notikums ir prezidenta vēlēšanas, kurās uz prezidenta amatu pretendē divi galvenie prezidenta amata kandidāti. Saskaņā ar ASV politisko tradīciju neilgi pirms vēlēšanām notiek abu šo kandidātu publiskas debates, kurās vēlētāji var novērtēt, kurš no kandidātiem viņuprāt varētu būt labāks nākamais prezidents. Bet tagad ASV Demokrātu partija Nensijas Pelosi personā izsakās, ka šādas debates neesot nepieciešamas un ka amerikāņu tautai nav nepieciešams pašiem savām acīm redzēt uz ko saspringtā politiskā diskusijā ir spējīgs katrs no prezidenta amata kandidātiem.

No egoistiskā racionālisma skatījuma šāda nostāja ir saprotama, jo “šovmenam” Trampam TV debatēs būs ievērojamas priekšrocības pār ar marasmātismu sirgt sākušo Baidenu, tomēr tas nav attaisnojums, jo šāda nostāja ir ne tikai atklāta necieņa pret vēlētāju, bet arī būtisku ASV demokrātisko tradīciju pārkāpšana.

Savukārt Hilarijas Klintones aicinājums nekādā gadījumā neatzīt oponenta uzvaru ir vērtējams nekā savādāk kā ASV demokrātiskās pārvaldes formas un valsts iekšpolitiskās stabilitātes apdraudējums, jo šāda zaudējuma atzīšana ir viens no galvenajiem ASV iekšējā miera garantiem. Klintones aicinājums nozīmē, ka ASV Demokrātu partija vairs nepaļaujas uz demokrātiskām procedūrām, kas nozīmē, ka tiks izmantotas citas, nedemokrātiskas metodes cīņā par varu, bet tas savukārt nozīmē, ka pastāv liela varbūtība, ka pēc šīm prezidenta vēlēšanām ASV var notikt tāda vai citāda veida valsts apvērsuma mēģinājums, kas var izvērsties pilna apjoma pilsoņu karā.

Avoti:
https://www.politico.com/news/2020/08/25/hillary-clinton-joe-biden-election-advice-401641


Informācijas aģentūra
/17.09.2020/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Holivuda izdara pašnāvību jeb ASV kino industrijas globālās dominēšanas gals

Kā minimums pēdējo 40 gadu laikā ASV kino industrija bija vadošā pasaulē. Tā spēja radīt šedevrus un noteica pasaules kino attīstības tendences. Lielā mērā tieši ASV “sapņu fabrika” radīja un uzturēja visā pasaulē idealizētu Amerikas tēlu, kas kopā ar citiem faktoriem sekmēja ASV globālās hegemonijas nostiprināšanos. Tagad izskatās, ka šis laiks ir beidzies.

2020.gada 8.septembrī ASV Kino mākslas un zinātnes akadēmija paziņoja, ka ir noteikti jauni stingri kritēriji filmām, kuras drīkstēs pretendēt uz ikgadējo kinoakadēmijas balvu “Oskars”.

Te ir jānorāda, ka “Oskars” tā nav tikai balva, bet tas ir būtisks ASV kino industrijas darbību nodrošinošs mehānisms. “Oskars” motivē radīt iespējami labas filmas un pēc “Oskariem” tās pēc tam tiek vērtētas. Filmas, kuras gūst noteiktus panākumus “Oskaru” nomināciju laukā, ievērojami palielina savas komerciālās veiksmes gūšanas iespējas, un otrādi.

Tagad līdz ar jaunajiem kritērijiem šis “Oskara” mehānisms un līdz ar to visa ASV kino industrija tiek faktiski iznīcināta.

Ko tie paredz? Filmās jāpiedalās prominentam aktierim no nepietiekami pārstāvētas grupas un 30% mazāko lomu jāspēlē minoritāšu pārstāvjiem vai arī filmai jārisina problēmas, kas saistītas ar šīm grupām. Aizkadra vadošajiem darbiniekiem vai tehniskajiem darbiniekiem jābūt no vēsturiski maz pārstāvētām grupām, kas ietver arī sievietes, LGBT un invalīdus. Tāpat ir noteiktas stažēšanās iespējas šīm grupām filmu mārketinga un izplatīšanas komandās.

Citiem vārdiem sakot, tagad stingri tiek noteikts, ka filmās ir jātiek risinātai LGBT, nēģeru, invalīdu vai citu minoritāšu problemātikai. Lielai daļai aktieru ir jābūt no LGBT, nēģeru, invalīdu vai citas minoritātes grupas. Un, arī tehniskam personālam ir jāsastāv no šīm grupām. Ja šie kritēriji nav izpildīti, pašu filmu pat nevērtēs, lai cik ģeniāli uzņemta tā arī nebūtu.

Nevarētu teikt ka šāda veida destrukcija ir kaut kas pavisam jauns amerikāņu kino nozarē. Līdzīgas tendences jau bija manāmas, bet līdz šim tās netika tik atklāti uzspiestas ar direktīvām metodēm, un tāpēc vēl bija iespējams nepieciešamības gadījumā šo standartu apiet. Tagad tas vairs nebūs iespējams un līdz ar to ASV kinoindustriju var uzskatīt par norakstāmu.

Jau tagad skan publiski izteikumi, ka esot baltādaino aktieru pārpilnība un daudzi no viņiem sāk “kravāt čemodānus”. Un jau tagad arvien vairāk “visi caurumi” tiek aizbāzti ar nēģeriem, daudzi no kuriem, maigi izsakoties, nespēlē pārāk kvalitatīvi. Līdz ar jauno kārtību šīs tendences strauji pieņemsies spēkā un padarīs amerikāņu kino pavisam nebaudāmu.

Pēc jaunā kritērija ideālai filmai ir jāstāsta par kroplu nēģeri – homoseksuālistu, kurš, palīdzot sievietēm, cīnās pret tumsonīgās sabiedrības nesapratni un šo filmu ir jābūt uzņēmušam nēģeru, homoseksuālistu un invalīdu kolektīvam ar lielu sieviešu īpatsvaru.

Kurš šāda veida izstrādājumus skatīsies? Paši šo grupu pārstāvji un bariņš nezinātāju, cik nu izdosies savākt. Un kurš par to būs gatavs maksāt naudu?! Tādu īpatņu būs vēl mazāk. Attiecīgi ASV kino industrijas bodīte drīz vien vai nu bankrotēs vai arī tā būs jāsupsidē.

Tāpēc citu valstu kino industriju pārstāvji var priecāties un gavilēt – viņu galvenais konkurents Holivuda ir publiski paziņojis, ka izdarīs pašnāvību, bet Amerikas valsts līdz ar to zaudēs vienu no savas globālās varas balstiem.

Avoti:
https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kino-foto-un-tv/lai-veicinatu-daudzveidibu-kino-nozare-oskara-balvai-kategorija-labaka-filma-izvirziti-jauni-kriteriji.a373634/#comments-article-373634

Informācijas aģentūra
/17.09.2020/

Publicēts iekš Kat.: Kultūra, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

ASV ārprāta piemērs: “Black lives matter” varonis Džeikobs Bleiks (Jacob Blake)

Džeikobs Bleiks (Jacob Blake), Rustens Šeskejs (Rusten Sheskey)

Augusta beigās ASV pārņēma kārtējais melnādaino nemieru vilnis, kam par iemeslu kļuva 29 gadus vecā nēģera Džeikoba Bleika (Jacob Blake) sašaušana no baltādainā policista Rustena Šeskeja (Rusten Sheskey) puses. Incidents tika fiksēts video novērošanas kamerā un drīz vien tika “nopludināts” presē, bet Džeikobs Bleiks kļuva par kustības “Black lives matter” jaunāko varoni ar kura vārdu uz lūpām agresīvi noskaņots ļaužu bars grauj un demolē visu, kas gadās pa rokai.

Un tagad iepazīsimies ar Džeikobu Bleiku un viņa varoņdarbu.

2015.gadā Džeikobs Bleiks tika apsūdzēts par to, ka bārā diviem cilvēkiem draudējis ar šaujamieroci, bet pēc tam, pretojoties aizturēšanai, ievainoja policistu. Notiesāts netika, jo prokuroram neizdevās pārliecināt lieciniekus dot liecības.

2020.gada 3.maijā Bleiks nakts laikā ielauzās savas bijušās draudzenes mājās Kenošas pilsētā (Viskonsinas štats), veica pret viņu vardarbīgas seksuālas darbības abu mazgadīgā bērna klātbūtnē, paņēma viņas kredītkarti un mašīnas atslēgas, aizdzina automašīnu un noņēma no bankas kartes 2 reizes pa 500 dolāriem. Sieviete par šo gadījumu uzrakstīja iesniegumu policijai, kura ierosināja krimināllietu. Jūlija sākumā šīs lietas ietvaros tika izdots Džeikoba Bleika aizturēšanas orderis.

23.08.2020 Bleika bijusī draudzene piezvanīja glābšanas dienestam pēc tam, kad Bleiks atkal parādījās viņas mājās, mēģināja seksuāli uzmākties un vēlreiz paņemt viņas automašīnu. Sieviete (arī melnādainā) esot aizstāvējusies ar asu priekšmetu. Pēc policijas ierašanās, kurai tika uzdots Bleiku aizturēt, viņš kļuva izteikti agresīvs, pretojās aizturēšanai (esot “cīnījies ar policistu” jau iekštelpās) un izvilka nazi. Šādā stāvoklī ar nazi rokās viņš izgāja no mājas, ignorējot policistu prasības nomest nazi, un devās exdraudzenes automašīnas virzienā, kurā tobrīd atradās trīs viņu bērni. Kad Bleiks, joprojām ignorējot policistu prasību nomest nazi, atvēra mašīnas durvis un kāpa tajā iekšā, gados jaunais policists Šeskejs veica septiņus šāvienus mugurā. Mērķī trāpīja tikai daļa no šāvieniem un Bleiks izdzīvoja.

Pēc notikušā atbalstu Bleikam izteica virkne ASV Demokrātu partijas aktīvistu un politiķu, to skaitā arī prezidenta amata kandidāts Džo Baidens, bet dempartijai simpatizējošie mēdiji intensīvi notikumus atspoguļoja policiju galēji nomelnojošā formā. Citiem vārdiem sakot, Bleiku tieši un aktīvi atbalstīja tās politiskās aprindas, kuras visa cita starpā deklaratīvi iestājas arī par sieviešu tiesībām.

Kenošā no dažādām Amerikas daļām saradās kustības “Black lives matter” aktīvisti un sāka rīkot protesta akcijas, kuras ātri vien pārauga grautiņos. Savukārt Džeikobs Bleiks guļ slimnīcā paralizēts, viņu beidzot oficiāli un bez maz vai “tiešajā ēterā” nopratināja iepriekš minētās krimināllietas ietvaros, kurā viņš savu vainu noliedza (no Bleika ārējām un izturēšanās pārvērtībām var secināt, ka nu ar viņu strādā labi konsultanti), bet ziedojumos viņam jau ir savākts vairāk kā 2 miljoni dolāru.

Avoti:
https://www.dailymail.co.uk/news/article-8675713/Kenosha-police-union-gives-version-Blake-shooting.html

Why is the Left Making Jacob Blake a Hero?

Informācijas aģentūra
/17.09.2020/

Publicēts iekš Kat.: Notikumi, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa | Komentēt