Cilvēcības deklarācija

00445_Brivibas_statujaMēs par acīmredzamām un neapstrīdamām uzskatām sekojošas patiesības: cilvēks cilvēkam ir brālis, nevis vilks, visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi un visi viņi  ir nodrošināti ar neatņemamām tiesībām, pie kā pieder: dzīvība, brīvība, izglītība, pajumte, pārtika, tiekšanās pēc laimes (tikumības ietvaros), sabiedriski lietderīgs darbs, taisnīgums, vienlīdzīgas iespējas, brīvais laiks ģimenei un tikumiskai pašattīstībai. Cilvēka dzīves mērķis un jēga ir nevis trulas izpriecas, “dzīves baudīšana” vai vergošana citu interesēm, bet gan vienlaicīga kalpošana, radīšana un mācīšanās.

Lai katram nodrošinātu šīs tiesības un visai sabiedrībai humānistisku izaugsmi un attīstību, cilvēku vidū ir radītas valdības un sabiedrības pārvaldes struktūras, kuras ar padoto piekrišanu aizņemas kolektīvo varu šo mērķu īstenošanai. Savukārt, ja kāda valdība, pārvaldes struktūra vai to elements pārstāj pildīt šīs funkcijas, izmanto kolektīvo varu ļaunprātīgi savās un mazskaitlisku grupu interesēs, padara sabiedrisko par privāto, mēģina cilvēkiem atņemt vai ierobežot viņu neatņemamās tiesības, atbalsta nenormālības un antisabiedriskas parādības, sludina egocentrismu, netikumību un iedzīvošanos uz citu nelaimju rēķina, ļaunprātīgi maldina vai melo, apzināti rada neizturamus dzīves apstākļus, veic noziegumus pret bērniem, tad cilvēkiem ir tiesības un pienākums pielikt visus spēkus, lai mainītu šādas pārvaldes struktūras uz labākām un nepildīt to izdotos amorālos likumus un rīkojumus pat nāves draudu iespaidā.

Protams, piesardzība iesaka nemainīt pārvaldītājus bieži un nepārdomāti, neesot droši pārliecinātiem, ka vietā būs iespējams radīt un likt ko labāku. Un mēs patiešām praksē redzam, ka cilvēki līdz pēdējam ir gatavi paciest ļaunumu, nekā atbrīvoties no pārvaldes struktūrām, kas to veic.

Bet, kad regulāri ar pieaugošu tendenci tiek veikta virkne maskētu un atklātu ļaunprātību, kuru tālejošais virziens ir pakļaut mūsu sabiedrību un visu pasauli viznežēlīgākai, amorālākai un neierobežotai despotijai, tad katram, kurš to redz un saprot, ir vissvētākais pienākums izdarīt visu iespējamo, lai to nepieļautu. Mūsdienu tirānija tiek realizēta slēpti, pozitīvisma garā, maldinot, melojot un piesedzoties ar viscēlākajiem mērķiem un nodomiem, un tās acīmredzamie realizētāji ir Amerikas Savienoto Valstu un to ietekmē esošo pakļauto valstu un pseidovalstu struktūras. To, ka tā ir, publika var redzēt pēc sekojošām pazīmēm.

Viņi nepieņem likumus, kuri derīgi un nepieciešami kopējam labumam, bet pieņem likumus  sev un ietekmīgām maksātspējīgām personām par labu, kas bieži vien vairumam cilvēku ir kaitīgi. Viņi apzināti samudžina likumus, padarot tos neskaidrus un nesaprotamus, lai lielākā daļa cilvēku tos nesaprastu un nespētu sevi aizstāvēt bez pērkamu juristu starpniecības. Savām vajadzībām viņi atstāj likumos “robus” un likumdošanā realizē dubulto standartu politiku:  plebeju pūlim viena pieeja, maksātspējīgajiem izredzētajiem pavisam cita. ASV ir bezprincipālu, amorālu un alkatīgu juristu despotijas zeme, kas savu tirāniju tiecas izplatīt pa visu pasauli.

Viņi visu komercializē un pārvērš visparastākajā ieraušanā. Viņiem viss ir bizness, un galvenais ir gūt peļņu. Viņi neko nedara tāpat vien, uzskata, ka viss ir pērkams un visu var nopirkt par naudu. Viņi visu mēra naudā. Cilvēks viņiem ir tik vērts, cik daudz tam ir naudas un īpašumu. Veiksme un laime viņiem ir izsakāma naudas ekvivalentā. Naudu viņi uzskata par kāpnēm uz debesīm. ASV ir pērkamu dvēseļu valsts, kas caur šo prizmu skatās uz pārējo pasauli un attiecīgi izturās pret to.

Viņi nepārtraukti maldina un melo. Viņi par melnu saka balts, par baltu – melns. Ja savādāk nevar, visu parāda pelēku, un uz tā fona cenšas izcelt savu sameloto baltumu. Viņi krāpjas, netur doto vārdu un nepilda solījumus. ASV ir meļu valsts un melu lielvalsts, kura praksē realizē Melu tēva uzstādījumus. Amerika pārvalda pasauli ar maldināšanas un melu palīdzību! ASV ir ļaundaru pārvaldīta Smaragda pilsēta, kura ārēji spīd un laistās, bet savā būtībā ir pretīga un sapuvusi.

Viņi cilvēku vairumu uzskata par stulbeņiem, kuri nekad nespēs saprast un atmaskot viņu sētos maldus. Viņi ne tikai to ļaunprātīgi izmanto, bet apzināti veicina cilvēku nezināšanu un stulbumu. Viņu pūlim domātās skolas “izglīto” tā, ka cilvēkiem ir apgrūtināta spriestspēja, nespēja redzēt kopainu, fragmentāra, nepilnīga un brīžiem pat nepatiesa faktoloģiskā informācija. Šādu cilvēku masas var muļķot pat ar primitīvām, rupjām un nekvalitatīvām metodēm. Un to viņi izplata pa visu pasauli. Jūs gribat kļūt par šādu vidusmēra amerikāni? Jūs gribat, lai par tādiem stulbeņiem kļūst jūsu bērni? Jūs gribat dzīvot iedomīgu un nekaunīgu pamuļķu sabiedrībā?

Viņi plaši reklamē vardarbību, izlaidību, narkomāniju, visdažādākās nenormālības, egoismu, alkatību un augstprātību. Informatīvā telpa ar to ir pārpilna, nekur no tā nav glābiņa un tas atstāj graujošu ietekmi ne tikai uz bērniem, pusaudžiem, nenobriedušiem un nelīdzsvarotiem prātiem, bet uz visu sabiedrību kopumā. Viņi debilizē, deklasē un dehumanizē cilvēkus.

Viņi uzskata cilvēkus par dzīvniekiem, tāpēc neieredz tos un vadās pēc principa – cilvēks cilvēkam vilks. Viņi par normālu un pieņemamu atzīst stāvokli, kad cilvēki stikla krelīšu dēļ savā starpā plēšas kā zvēri, un mēģina pakāpties uz tuvākā galvas, lai uzrāptos uz nākamā sabiedriskās hierarhijas pakāpiena. Viņi grib, lai cilvēki, darot viņiem nepieciešamo, būtu gatavi iet pāri līķiem. Viņiem tā ir norma un efektīvs motivācijas un vadības līdzeklis, tāpēc viņi veido attiecīgus pārvaldes mehānismus, tāpēc viņi bez sirdsapziņas pārmetumiem maldina un melo, tāpēc viņi ir tik izcili nežēlīgi un tāpēc viņi maksimāli veicina, lai pēc iespējas vairāk cilvēku kļūtu par pēc iespējas cietsirdīgākiem un stulbākiem divkājainiem dzīvniekiem. Un kas pēc tā ir viņi paši? Un pie kā tehnoloģiski gana attīstīto cilvēci var novest šāds visu karš pret visiem apstākļos, kad eksistē ķīmiskie, bakterioloģiskie un kodolieroči? Galu galā jūs gribat, lai jūs uzskata par dzīvnieku un lai pret jums izturas kā pret zvēru? Jūs gribat nolaisties līdz dzīvnieciskam līmenim?

Viņi pakāpeniski un ar viltu atņem cilvēkiem iespēju sekot līdzi pārvaldes struktūru darbībām,  piedalīties sabiedriski nozīmīgu lēmumu pieņemšanā un izlemt savu likteni. Viņi, piesedzoties ar demokrātiskām vērtībām un formālām, ārišķīgi demokrātiskām procedūrām, uzurpē tautas varu un izmanto to ļaunprātīgi. Demokrātija viņiem ir tehnoloģija, kā vislabāk pārvaldīt nespējīgu muļķu masas: ja šī tehnoloģija kaut kur kļūst nederīga vai apdraud viņu vadošo stāvokli, viņi to mēdz arī nomainīt.

Viņi manipulatīvi ietekmē, koriģē un pat vilto statistikas datus, socioloģiskās aptaujas un vēlēšanu rezultātus. Viņi cenšas to iespēju robežās nedarīt, bet mehānismi tā brīvai veikšanai ir izveidoti un, ja ļoti vajag, tas tiek darīts. Parasti vajag. Amerikāņi ir pat viltojuši savu prezidentu vēlēšanu rezultātus, un starptautiskos novērotājus savām vēlēšanām viņi nepielaiž, lai gan no citiem to kategoriski pieprasa. Viņi plaši vilto vēsturi un pat zinātniskos pētījumus.

Veselības aizsardzības sistēmas vietā, kuras galvenais mērķis ir nodrošināt, lai cilvēki būtu veseli un neslimotu, viņi ir radījuši medicīnas industriju, kuras galvenais mērķis ir gūt maksimālu peļņu, ārstējot slimniekus. Medicīnas industrijai vajag slimniekus, tāpēc tā tos rada.

Viņi ir radījuši un turpina pilnveidot masu izspiegošanas un kontroles sistēmu. Visur viss tiek filmēts, un nepieciešamības gadījumā viņi var tam piekļūt. Mobilās telefonsarunas tiek ierakstītas. Mobilais telefons kalpo kā cilvēka atrašanās vietas noteicējs, pārvietošanās vēstures reģistrētājs un caur to ir iespējams attālināti noklausīties visas sarunas ap to. Attālināti vadīto elektronisko ierīču funkcijas ir iespējams slēpti aktivizēt, lai lietotājs to nepamanītu, tāpēc viņi nemanāmi var pieslēgties katram mobilajam telefonam un datoram, pārbaudīt tā saturu, fotogrāfēt ar to, filmēt, nosūtīt datus un veikt citas darbības. Tas tehniski ir iespējams, un viņi to dara. Viņi tikai vēl līdz galam nav iemācījušies to izmantot, pārāk milzīgas iespējas, pārāk milzīgs darāmā un informācijas apjoms. Bet viņi mācās! Absolūtai kontrolei viņi cenšas maksimāli visu elektronizēt un radīt apstākļus, ka bez elektroniskām palīgierīcēm, kuras centralizēti ir ātri un viegli deaktivizējamas, cilvēku dzīve nav iespējama. Šī ceļa galamērķis ir cilvēku čipizācija. Sākumā čipizāciju izmēģinās uz dzīvniekiem, pēc tam sekos cilvēki. Cits solis šai virzienā – ID karšu masveida ieviešana un to funkcionalitātes paplašināšana. Tālāk – skaidras naudas likvidācija un aizstāšana ar elektronisko naudu. Viņi metodiski iet antiutopijas “1984” iedzīvināšanas ceļu  – TV ekrāni jau ir katrā mājā un sabiedriskās vietās, bet ar “smartTV” ieviešanu tie kļūst jau attālināti vadāmi, kam var sekot nākamie soļi. Jūs to gribat? Naivuļiem, kuri domā, ka viņi jau neko sliktu nedara, ka viņu pelēkā ikdiena nevienam nav interesanta un ka lai jau skatās un izspiego, ir vērts padomāt par to, kādas būs amorālu pārvaldes struktūru prasības pret mietpilsoņiem, ja vairums cilvēku šādi tiks padarīti pilnībā bezpalīdzīgi un “caurspīdīgi”. Tās būs galēji kategoriskas un nežēlīgas. Vai arī iedomājaties, ka jūs un jūsu ģimeni šādi spēj izsekot homoseksuālists – pedofīls, sadists, uz maksimālu personisko iedzīvošanos tendēts indivīds vai kāda infantīla persona, kam ir garlaicīgi un prieku sagādā savas varas demonstrēšana un paspēlēšanās ar citu likteņiem.

Kad kārtējo reizi dzirdat žēlošanos par augsto korupcijas līmeni, tad ziniet, ka korupcija ir viens no viņu pārvaldes pamatmehānismiem, ko viņi plaši izmanto un veicina. Visi korumpanti savu naudu tur fondos un “ofšoros”, ko viņi paši radīja un kontrolē. Ja amerikāņi patiešām gribētu uzveikt korupciju, tad viņi to varētu izdarīt dažu dienu laikā. Pakļauto valstu un pseidovalstu pārstāvji, ne tikai to nevar bez viņu palīdzības izdarīt, bet pat katrs, kurš to nopietni mēģinās darīt, tiks no viņu puses nekavējoties neitralizēts. Līdzīgā kārtā viņi izplata narkotikas, nodarbojas ar cilvēktirdzniecību un kontrolē nozīmīgākos “ēnu biznesa” elementus.

Viņi primitivizē reliģijas un reliģiskos strāvojumus, tiecas padarīt tos par totalitārām sektām un izmantot tās kā sabiedrības vadības tehnoloģijas. ASV ir sektu valsts!

Viņi iznīcina tautu kultūras, tradīcijas, vērtības un normas, to vietā liekot surogātus. Viņi aizstāj visu īsto un dzīvo ar simulakriem – ārēji spožiem viltojumiem un imitācijām. Viņu ietekmē sabiedriskie institūti mutē par saviem pretmetiem – masu informācijas līdzekļi par masu dezinformācijas līdzekļiem, kultūras iestādes par degradētas akulturālības iestādēm, izglītības ministrijas par izglītības likvidācijas ministrijām, veselības aizsardzības organizācijas par veselības atņemšanas organizācijām utt.. Viņi izplata nāves kultūru, ceļot goda vietā nāves tēlus, simbolus un parādības. Nāve un viss, kas ar to saistīts, tiek attēlots kā kaut kas labs, interesants un moderns. Viņi izplata un pozitivē visu kroplo.

Viņi izkropļo ģimenes jēdzienu un iznīcina ģimenes. Par ģimeni viņi apsauc arī perversa hedonisma kopības, bet vecākiem viņi juridiski ir atņēmuši to dabiskās tiesības un mēģina liegt veikt bērnu audzināšanu. Viņi grauj vecāku autoritāti, kūda bērnus pret tiem un mudina neklausīt vecākus. Pilnvērtīgs cilvēks rodas tikai tad, ja audzināšanas rezultātā bērnam tiek iemācīti gadu tūkstošu laikā izkristalizējušies aizliegumi, pašsavaldība un pašaudzināšanas spēja. Lai to panāktu, vecākiem, nepieciešamības gadījumā, ir tiesības un pienākums veikt adekvātu bērnu ierobežošanu un sodīšanu. Un jebkurš, kurš traucē vecākiem veikt viņu pienākumu, traucē radīt pilnvērtīgu cilvēku. Viņi likvidē tabu, atbrīvo un veicina cilvēkos dzīvniecisko un ierobežo vecākus viņu dabiskajās tiesībās, paredzot birokrātiskus kontroles mehānismus un atvieglinātu kārtību kā legāli un nesodīti izraut bērnus no ģimenēm: arī tajos gadījumos, kad vecāki pilda savu pienākumu un audzina bērnus. Viņi pasludina kroplības par normu, cenšas ieviest to piespiedu apmācību skolās un pirmsskolas iestādēs, bet vecākiem, kas tam pretojas, draud ar cietumu un bērnu atņemšanu. Bērna “vislabāko interešu” vārdā, viņi izlaupa bērnus no ģimenēm un veic visu veidu agresiju pret tiem.

Izmantojot homoseksuālista- pedofīla Alfrēda Kinsija pseidozinātniskos pētījumus, viņi cenšas uzspiest visai pasaulei obligātu bērnu maitāšanu jau no mazotnes, radot priekšnosacījumus pedofīlijas legalizācijai un popularizācijai. Viņi plaši reklamē sadismu.

Viņi padara bērnus par iedzīvošanās un peļņas objektiem. Viņi bez sirdsapziņas pārmetumiem pērk bērnus, izturas pret tiem cietsirdīgi un rada visā pasaulē apstākļus, lai bērnus varētu legāli pirkt un pārdot. Viņi ir privatizējuši arī bāreņu aprūpes funkciju, tāpēc šī industrija peļņas gūšanas nolūkā ir ieinteresēta, lai būtu pēc iespējas vairāk bāreņu, kaut vai dzīvu vecāku bāreņi. Tāpēc bērni tiek izlaupīti no ģimenēm, tāpēc ģimenes tiek diskriditētas un tāpēc šī tendence tikai pastiprināsies.

Viņi atbalsta un virza sabiedriskos amatos zemiskākos un nelietīgākos indivīdus, bet to cilvēku sabiedriskās aktivitātes, kurus viņi nespēj kontrolēt, tie slāpē un diskreditē. Viņi mums ir atņēmuši ideālus, neatkarību un brīvību. Pēc viņu receptēm un viņu kontrolē ir radīti neizturami dzīves apstākļi, kad cilvēki ir vīlušies savā valstī, ekonomisku iemeslu dēļ lielos daudzumos ir spiesti emigrēt, masveidā taisa pašnāvības un nejūtas droši laist pasaulē bērnus. Viņi ir iznīcinājuši mūsu laukus. Viņi izcērt mūsu mežus. Pēc viņu mācībām tika izsaimniekoti un likvidēti lielākā daļa mūsu sabiedrisko īpašumu, bet paši viņi ar viltu sagrābās vērtīgākos no tiem. Viņi sanaido mūs ar kaimiņvalstīm un izmanto mūs kā placdarmu saviem ekspansīvi agresīvajiem plāniem. Viņu ietekmē mūsu apdzīvotā teritorija ir pārvērsta par agresīvu, neadekvātu un stulbu pseidovalsti, kura pilda visu saprātīgo spēku nicinātu amerikāņu vaukšķu funkcijas. Viņi ir pilnībā izkropļojuši patriotisma jēgu, par patriotiem pozicionējot un plaši reklamējot aprobežotus, stulbus un amorālus indivīdus, kuri suniski pielaizīgi kalpo saviem anglosakšu un citu ārvalstu saimniekiem.

ASV ir vienīgā valsts, kura ir pielietojusi kodolieročus, pie tam bez militāras nepieciešamības un pret civiliedzīvotājiem. Kad ASV bija kodolieroču monopols, tā gatavojās ar 100 atombumbām dot preventīvus triecienus Padomju Savienības lielpilsētām (arī Rīgai), radot miljoniem civiliedzīvotāju upurus. Tas nenotika, jo Padomju valstij izdevās laicīgi radīt savu kodolindustriju. ASV parādīja izcilu cietsirdību Korejas un Vjetnamas karu laikā. ASV ir simtiem kara bāzes, izkaisītas pa visu pasauli, un ASV okupācijas karaspēks joprojām atrodas Vācijā, Beļģijā, Itālijā, Grieķijā, Japānā, Dienvidkorejā un daudzās citās valstīs. ASV ir vislielākais ieslodzīto skaits pasaulē. ASV ir pārpildīta ar graustu rajoniem, kur cilvēki dzīvo necilvēcīgos, antisanitāros un galēji kriminogēnos apstākļos. ASV ir miljoni bezpajumtnieku. Apstākļos, kad daudzi pasaules iedzīvotāji cieš badu (tai skaitā pašā ASV), amerikāņu lielveikali speciāli iznīcina savus neizpārdotos pārtikas krājumus tā, lai tos droši neviens nevarētu lietot. ASV varasiestādes nežēlīgi ar spēku apspiež savu pavalstnieku sacelšanās pret netaisnībām un lielbagātnieku tirāniju. ASV policistiem ir norma papriekšu šaut, bet tikai pēc tam noskaidrot apstākļus, tāpēc viņi regulāri nošauj neapbruņotus cilvēkus, arī pusaudžus. “Sapņu zemē” ASV nav pat dekrēta atvaļinājuma, kas ir visīstākais barbarisms, jo patiesi civilizētā sabiedrībā bērni ir kas svēts. Un šādi mežoņi māca visai pasaulei dzīvcot! ASV ir aptrakusi šimpanze ar granātu rokās!

Kad mēs sakām “viņi”, mēs nedomājam tikai amerikāņus. Mēs saprotam, ka ASV ir tikai noteiktu spēku instruments, caur ko tie realizē savus globālos nodomus. Šie spēki eksistē un izpaužas arī citās valstīs un var pienākt mirklis, kad tie kā izlietotu materiālu izstumj ASV vēstures nomalē vai izmet mēslainē un iemiesojas citur. Pēc viņu augļiem jums būs viņus pazīt! Tomēr, neskatoties uz šo sapratni, mēs nevaram neiestāties pret augstāk minētajiem noziegumiem pret cilvēcību, kas tiek veikti ar ASV struktūru rokām un to aizsegā. ASV jau sen ir kļuvusi par cilvēcības ienaidnieci un ļaunuma impēriju, kas savtīguma dubļos ir ieminusi savas Neatkarības deklarācijas principus un diskreditējusi gan brīvību, gan demokrātiju, gan cilvēktiesības, tāpēc ir pienācis pēdējais laiks reāli ierobežot pārāk ieilgušo ASV starptautisko patvaļu.

Ivars Prūsis, Eiropas Savienības Latvijas Republika, 2015.gads

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Tiesībsargs: bērnu dzīves tiek salauztas

00444_Berna_dzives_cels

Bērnu dzīves ārpusģimenes aprūpes iestādēs tiek salauztas, ar šādu šokējošu secinājumu 26.02.2015 nāca klajā LR Tiesībsargs Juris Jansons. Tāpat Tiesībsargs paziņoja, ka ārpusģimenes aprūpes iestāžu bērni tiek nepamatoti bieži ievietoti psihoneiroloģiskajās slimnīcās, ka viņi tiek atrauti no savas dzimtās vietas, radiniekiem un draugiem, ka bērnunamiem vairāk rūp nauda nekā bērni un ka bērnunamu direktori, nepildot savus tiešos pienākumus kā bērnu likumiskajiem pārstāvjiem, rīkojas noziedzīgi.

Pētījuma gaitā Tiesībsarga biroja darbinieki veica 21 ārpusģimenes aprūpes iestādes monitoringu. Izpētes mērķis bija noskaidrot faktisko situāciju bērnunamos – cik ilgi bērni tajos uzturas, vai un kādēļ tiek ievietoti psihoneiroloģiskajās klīnikās, kā tiek nodrošināta izglītība un bērna saskarsme ar ģimeni. 1800 bērnu dzīvo institūcijās – sociālās aprūpes centros vai bērnunamos. 372 bērni izmitināti psihoneiroloģiskajās slimnīcās. Tiesībsarga birojs izpētījis, ka bērni iestādēs dzīvo ilgstoši, proti, četrus, piecus, sešus, pat desmit gadus. Bērnu ilgstoša atrašanās aprūpes iestādēs parāda, ka netiek pārskatīts jautājums ne par atgriešanās iespējām bioloģiskajā ģimenē, ne par citu ārpusģimenes aprūpes veidu – audžuģimeni vai aizbildni.  «Iegūtie dati uzrāda ilgstošu un sistēmisku problēmu, kurā bez vecāku gādības palikuša un institucionālā aprūpē nonākuša bērna dzīve tiek salauzta, turklāt par to dāsni tiek maksāts no valsts un pašvaldības budžeta,» saka J. Jansons. «Varam izdarīt secinājumu, ka mums Latvijā ir virkne institūciju, kam jāuzrauga bērnu tiesības un tas, kā tās tiek ievērotas bērnunamos, bet tas ir neefektīvi. Man nevilšus nāk prātā dzirdēta atziņa: vienīgais, kas nepieciešams ļaunuma uzvaras svinēšanai, ir, lai labie cilvēki neko nedarītu.»

Pētījums atklāj ne tikai finansējuma aizkulises (cik izmaksā bērns iestādē – salīdzinājumam bērnunamā vidēji 600 eiro mēnesī, internātskolā 300 eiro mēnesī, 1080 eiro slimnīcā mēnesī, bet pie aizbildņa ap 100 eiro, audžuģimenē – 250 eiro), bet arī skaudrus datus par to, kas ar bērniem noticis pirms ievietošanas bērnu iestādē un kas notiek, dzīvojot neģimeniskā vidē. Piemēram, no aprūpes iestādēm bērni psihoneiroloģiskajās slimnīcās nonāk desmitiem reižu vairāk nekā no ģimenēm.

Tiesībsarga birojs secinājis, ka daudzi bērni tiek ievietoti iestādēs, kuras atrodas pārāk tālu no viņu dzīvesvietas, kas veicina bērnu sociālo atstumtību – bērns nevar uzturēt personiskas attiecības ar radiniekiem, draugiem.

Jansons norādīja, ka, neskatoties uz lielu uzraugošo institūciju skaitu, netiek veikta apsekošana, kas liecina par iestāžu bezdarbību un nekompetenci. Tiesībsargs ir pārliecināts, ka efektīva un godprātīga daba rezultātā šādu situāciju varētu izskaust vēl pirms 10-20 gadiem, samazinot bērnunamos esošo bērnu skaitu un nodrošinot viņiem iespēju pilnvērtīgai attīstībai.

Tiesībsarga publiskotā informācija par pētījumu (citāti)

Kāpēc bērnus ievieto bērnu namos? Saskaņā ar tiesisko regulējumu „Ārpusģimenes aprūpi bērnu aprūpes iestādē nodrošina, ja aprūpe pie aizbildņa vai audžuģimenē nav piemērota konkrētam bērnam.” Tādējādi bērnu namos būtu jābūt tikai tiem bērniem, kuriem aprūpe bērnu namā ir vispiemērotākā. Praksē bērnu namos pārsvarā tiek ievietoti nevis tie bērni, kuriem bērnu nams ir vispiemērotākais, bet gan tie, kuriem nav izdevies atrast alternatīvu, jo aizbildņu un audžuģimeņu skaits ir nepietiekams.

Cik ilgi bērni uzturas bērnu namos? Likumā noteikts, ka „Bērnu aprūpes iestādē bērns atrodas līdz brīdim, kad viņam tiek nodrošināta piemērota aprūpe pie aizbildņa vai audžuģimenē.” No likuma izriet bāriņtiesas pienākums regulāri pārskatīt bērna lietu un rast iespēju bērnam nodrošināt aprūpi vai nu audžuģimenē vai pie aizbildņa, ja atgriešanās bioloģiskajā ģimenē nav iespējama. Kā liecina prakse, visvairāk bērnu iestādē bija pavadījuši no 2-6 gadiem, bet 12% bērni iestādē dzīvojuši pat ilgāk par 10 gadiem. Dati par bērnu ilgstošo atrašanos bērnu namā nozīmē, ka netiek pārskatīts jautājums ne par atgriešanās iespējām bioloģiskajā ģimenē, ne par citu ārpusģimenes aprūpes veidu – audžuģimeni vai aizbildni.
00444_Bernu_izjutas
Kā attālums ietekmē bērna saskarsmi ar ģimeni? Ārpusģimenes aprūpes laikā bērnam ir tiesības tikties ar vecākiem, kā arī ar brāļiem, māsām, vecvecākiem un personām, ar kurām bērns ilgu laiku ir dzīvojis kopā un aizbildnim ir pienākums veicināt ģimenes saišu atjaunošanos. Savukārt bāriņtiesai ir jāseko, lai aizbildnis veicinātu bērna un vecāka saskarsmi. Izvēloties izglītības iestādi, kas atrodas nesamērīgi tālu no bērna dzīvesvietas, bērnam tiek radīti šķēršļi uzturēt saskarsmi ar ģimeni, radiniekiem, uzticības personām un draugiem. Vecāki nevar finansiāli atļauties aizbraukt pie bērna tik bieži, cik vēlētos un cik būtu nepieciešams. Līdz ar to šāda prakse neveicina ģimenes saišu atjaunošanos. Arī bērnu nama vadītājam tiek radīti šķēršļi pilnvērtīgi aizvietot savam aizbilstamajam vecākus. Šāda prakse, kad bērnam tiek izvēlēta izglītības iestāde, kas atrodas citas pašvaldības teritorijā, tālu no viņa dzīvesvietas, rada ne tikai bērna tiesību iegūt izglītību dzīvesvietai tuvākajā izglītības iestādē pārkāpumu, bet pārkāpj arī bērna tiesības uz ģimenes un privāto dzīvi. Praksē tika konstatēti arī gadījumi, kad bērns tiek ievietots bērnu namā, kas atrodas tālu no viņa vecāku dzīvesvietas. Šāda situācija veidojas saistībā ar pašvaldību veiktajiem iepirkumiem ārpusģimenes aprūpes pakalpojuma nodrošināšanai. Tiesībsarga ieskatā ārpusģimenes aprūpei neatkarīgi no tās veida un izglītībai jābūt nodrošinātai iespējami tuvu bērna dzīvesvietai, lai bērns neatgriezeniski nezaudētu saikni ne tikai ar savu bioloģisko ģimeni, un citus sociālos kontaktus.

Kur paliek bērnu namam par bērnu samaksātā nauda? Pašvaldību bērnu nami par katru bērnu saņem finansējumu no pašvaldībām pilnā apmērā. Savukārt bez vecāku gādības palikušo bērnu uzturēšanas izmaksas internātskolās tiek segtas no valsts budžeta. Situācija, kad bērnu nama bērns vienlaikus tiek uzņemts arī internātskolā, ļauj bērnu namam ietaupīt bērna uzturēšanai piešķirtos līdzekļus – tie paliek iestādes budžetā. Līdz ar to pastāv iespēja, ka bērnu nama direktors bērnu ievieto internātskolā, ņemot vērā finansiālo izdevīgumu.

Kādēļ bērnu nama bērni tiek ievietoti psihoneiroloģiskajās klīnikās?  Secināms, ka bērni, kuri dzīvo bērnu aprūpes iestādēs, tiek stacionēti psihoneiroloģiskajās slimnīcās desmitiem reižu biežāk, nekā bērni, kuri dzīvo ģimenē vai ģimeniskā ārpusģimenes aprūpē. Lai izprastu stacionēšanas iemeslus, lūdzām slimnīcām sniegt informāciju, kādēļ bērni tiek stacionēti. Slimnīcas kā biežākos stacionēšanas iemeslus norādīja: – demonstratīvi suicīda mēģinājumi;  – dažāda veida un pakāpes uzvedības un emociju traucējumi: rupja, agresīva, demolējoša uzvedība, zagšana, klaiņošana, melošana, suicidāla šantāža un draudi, garastāvokļa svārstības; agresija pret apkārtējiem, tīša svešas mantas bojāšana vai iznīcināšana, apreibinošu vielu lietošana. No slimnīcu sniegtajām atbildēm izriet, ka biežākie iemesli stacionēšanai ir uzvedības traucējumi. Iepazīstoties gan ar personu lietām, gan runājot ar pašiem bērniem, secināms, ka minētie uzvedības traucējumi visbiežāk izpaužas kā zagšana, melošana, klaiņošana, spītība u.c. Lai noskaidrotu, vai šos uzvedības traucējumus var ārstēt medikamentozi, lūdzām slimnīcu viedokli. No ārstu sniegtajām atbildēm izriet, ka uzvedības traucējumu medikamentoza ārstēšana nav efektīvs līdzeklis. Nepieciešams pielietot citus, alternatīvus veidus, kā sniegt bērnam profesionālu palīdzību, bez stacionēšanas slimnīcā.

Bērna ārpusģimenes aprūpes izmaksas
00444_Berna_arpusgimenes_izmaksas
1. Aizbildnība (tikai valsts finansējums, LM budžets): Valsts atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu 54,07 euro (neatkarīgi no bērnu skaita).  Līdzekļi bērna uzturam – no bērnu vecākiem piedzīti uzturlīdzekļi minimālajā apmērā: 2 X 90= 180 euro (bērnam no 0 līdz 7 gadu vecumam) vai 2 x 108 =216 euro (bērnam no 7 līdz 18 gadu vecumam) maksā vecāki vai UGF. Ja uzturlīdzekļi nav piedzīti, tad valsts pabalsts bērna uzturam ir 45,53 euro

2. Audžuģimene (valsts (LM budžets) un pašvaldības finansējums): Valsts atlīdzība par audžuģimenes pienākumu pildīšanu 113,83 euro (neatkarīgi no bērnu skaita) Pašvaldības pabalsts bērna uzturam: no 60 līdz 286 euro Visbiežāk izmaksā no 141-150 euro

3. Pašvaldības bērnu aprūpes iestāde (bērnu nams) (tikai pašvaldības finansējums): Ārpusģimenes aprūpes pakalpojuma cena mēnesī vienam bērnam ir no 210,80 euro (Tilžas internātskolas struktūrvienība „Ābeļzieds”) līdz 1097,70 euro (Jelgavas BSAC). Vidēji mēnesī pakalpojums vienam bērnam pašvaldībai izmaksā 582,04 euro.

Bērna uzturēšanas izmaksas internātskolā mēnesī ir no 100 euro (Daugavpils logopēdiskā internātskola – attīstības centrs) līdz 438,48 euro (Rīgas 5.speciālā internātpamatskola). Vidējās bērna uzturēšanas izmaksas internātskolā mēnesī ir 271,19 euro (IZM budžets)

Psihoneiroloģiskajā slimnīcā viena diena stacionārā bērnam maksā no 21,74 euro (Daugavpils PNS) līdz 50,56 euro (BKUS 7.nodaļa ar novietni Gaiļezerā) (Veselības ministrijas budžets) Vidēji viena diena stacionārā izmaksā 36 euro. Ārstēšanas kurss no 10 dienām līdz 3 mēnešiem, vidēji – 25 dienas. Vidēji 1 mēnesis izmaksā 1080 euro.

Bērnu skaits internātskolās. Kopējais izglītojamo skaits internātskolās, uzsākot 2014./2015. mācību gadā – 8617 (Internātskolu (71) sniegtā informācija). Bērnu namu sniegtā informācija norāda, ka internātskolās kopumā mācās 288 bērni no bērnu namiem, no kuriem 198 bērni izmanto internātu. Internātskolu sniegtā informācija liecina, ka šis skaits ir lielāks – 344 izglītojamie ir bērni no pašvaldību bērnu namiem. No šiem bērniem 233 bērni izmanto internātu un uz bērnu namu brauc brīvdienās vai skolas brīvlaikā.

00444_Attalums_lidz_internatskolai

Attālums no bērnu nama līdz internātskolai. Adamovas speciālā internātpamatskolā (Rēzeknes novads) mācās bērni no Tērvetes novada sociālās aprūpes centra „Tērvete”, Smiltenes novada bērnu un ģimenes atbalsta centra, Dobeles novada ģimenes atbalsta centra „Lejasstrazdi”. Aleksandrovas internātpamatskolā (Dagdas novads) mācās bērni no Jelgavas bērnu sociālās aprūpes centra. Ezersalas speciālajā internātpamatskolā (Ciblas novads) mācās bērni no Rīgas pilsētas Bērnu un jauniešu centra struktūrvienības „Vita”. Rīgas Lastādijas internātpamatskola (vispārizglītojošā pamatskola) mācās bērni no Jelgavas novada sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas centa filiāles „Eleja” un Tērvetes novada sociālās aprūpes centra „Tērvete”. Tiskādu speciālajā internātpamatskolā (Rēzeknes novads) ir bērni no Jūrmalas bērnu nama „Sprīdītis” un Jelgavas bērnu sociālās aprūpes centra.

Visi Tiesībsarga publiskotie pētījuma dati ir pieejami arī te: http://www.mediafire.com/download/u2hro8hin818un6/Tiesibsarga_tezes_par_berniem.zip

Bērniem nedraudzīgākās pašvaldības

Pie reizes publikai tiek piedāvāta VBTAI datu par ārpusģimenē esošajiem bērniem 2012.gadā analīze pa pašvaldībām, mēģinot statistiski noteikt bērniem draudzīgākās un nedraudzīgākās Latvijas pašvaldības. Analīze pieejama te: http://www.mediafire.com/download/n33w4988cdpf3b3/00444_Barintiesu_darbibas_raditaji_2012_v4.xls

Iespējams šāda tipa vērtējumu var veikt labāk un noteikti šo ainu pilnīgāku padarītu statistika par uz ārzemēm adoptētajiem bērniem no katras pašvaldības, ko no VBTAI atbildīgajiem tā arī neizdevās sagaidīt, tomēr noteiktas tendences par Latvijas bērnu stāvokli šajā analīzē ir gana labi redzamas. Jāatgādina, ka tieši pašvaldība ļoti lielā mērā ir atbildīga par dzīves apstākļiem savā novadā, jo tā ieceļ bāriņtiesas locekļus un jebkurā mirklī tos var atbrīvot no amata, ieceļ citas pašvaldību iestāžu amatpersonas (tai skaitā arī sociālo dienestu) un pašvaldībām ar likumu ir noteikta atbildība par sociālo palīdzību grūtībā nonākušajām ģimenēm un bērniem (ģimenēm ir jāpalīdz, nevis jāizlaupa no tām bērni). Jebkurā gadījumā to, ka Kandavā, Aizputē, Siguldā, Vecumniekos ir lielas problēmas bērnu aizsardzības jomā, apstiprina arī dažas netiešas pazīmes.

No analīzes ir labi redzams, kurās vietās Latvijā ir koncentrējušies tie normālorientētie vidējā līmeņa darbonīši, kuri lielā mērā ir atbildīgi par Latvijas izlaupīšanu un kuri no tā guva (un gūst) labumu, pašiem paliekot dzīvot uz vietas. Šādu cilvēku kredo ir: “katrs atbild par sevi”, “mani tas [svešas problēmas] neinteresē”, “ka tik man ir labi”. Šie cilvēki no vienas puses ir ikdienišķi normāli un pat forši, bet no otras puses viņu domu gājiens ir mazisks, kurš pieļauj un attaisno iedzīvošanos uz citu rēķina. Pašvaldībās, kur ir augsta šādu mūsdienīgi veiksmīgu cilvēku koncentrācija (Pierīga: Babīte, Mārupe, Ķekava, Stopiņi, Garkalne, Ādaži), viss ir pietiekami labā kārtībā un tur bērnus no ģimenēm izņem maz un tur bērniem ir salīdzinoši labvēlīga vide. Tomēr jāatzīmē, ka arī tur šo vidi saglabāt neizdosies un arī tur agri vai vēlu iesūksies tā patvaļa un cietsirdība, kas valda citur Latvijā, un visuzskatāmākais piemērs šai ziņā ir Sigulda, kura no vienas puses ir pat ļoti elitārs rajons, bet no otras puses tā ir cilvēkiem un bērniem pietiekami nedraudzīga dzīvesvieta. Cits līdzīgs piemērs – Ikšķile, kurā līdz 2012.gadam viss bija gana labi, bet kur jau ir parādījušās pirmās maitāšanās pazīmes.

Komentāri par Tiesībsarga ziņojumu

Pirmkārt jāsaka, ka Tiesībsarga secinājumi ir pareizi un labi, ka beidzot kāda valsts institūcija un amatpersona to beidzot oficiāli ir paudusi, tomēr realitāte ir daudzkārt sliktāka un šādas situācijas patiesie iemesli ir patiešām drausmīgi – atbildīgo personu, kuras tiek piesegtas no visaugstākā ranga politiķu puses, apzināta ļaunprātība, iedzīvošanās kāre un korupcija. Tādēļ prieks par Tiesībsarga pausto mijas ar neapmierinātību kādēļ secinājumi ir tik “mīksti”, nepilnīgi un “šauri”, lai gan to var saprast gan cilvēcīgi, gan metodoloģiski, gan politiski.

Reāli tik tiešām eksistē plaši izplatīta prakse ievietot no ģimenēm izlaupītos bērnus maksimāli tālākos bērnunamos, kā galvenais iemesls ir maksimāli traucēt vecāku un bērnu saziņu, un izraut bērnu no ierastās vides, lai viņu labāk sagatavotu iespējamai adopcijai. Šādos gadījumos vecākiem arī tiek pārmests, ka viņi neapmeklējot bērnus un tas tiek dokumentēts kā arguments, kurš liecinot, ka vecākiem bērni neinteresējot un tiem neesot kontakta ar bērniem. Protams, pilnībā tiek ignorētas vecāku finansiālās (ceļanauda) un laika (jāstrādā) iespējas veikt simtiem kilometrus lielos attālumus līdz nomaļām vietām, lai apmeklētu bērnus, bet gadījumos, kad vecāki to dara, nereti tiek likti papildus šķēršļi un ir pat bijuši gadījumi, kad vecākiem tiek pārmests, ka viņi pārāk bieži apmeklējot savu bērnu, jo tas traumējot citus.

Bērnu ievietošana attālos bērnunamos bieži vien ir tikai viens no valsts institūciju agresiju veidiem pret ģimeni, kuras mērķis ir šķirt bērnu no vecākiem, un šādu mērķi bāriņtiesas nereti nemaz neslēpj, pozicionējot vecākus kā varmākas vai kā tādus, kuri “negatīvi ietekmē bērnu” vai kuri ir “kaitīgi bērna attīstībai”. Ir bijuši gadījumi, ka šādi apgalvojumi ne tikai ir mazpamatoti vai nepamatoti, bet pat nonāk krasā pretrunā ar realitāti – bērns vairākkārtīgi bēg no bērnunama atpakaļ pie mātes, bet atbildīgie ierēdņi to izliekas neredzam, gudro kādus ierobežojošus un represīvus pasākumus veikt gan pret māti, gan pret pašu bērnu un kā papagaiļi dokumentos raksta vienu un to pašu. Lieki teikt, ka neviens nelietīgs ierēdnis, kurš šādi kropļo cilvēku dzīves, par to nav sodīts pat ar maigāko soda veidu – atlaišanu, nerunājot nemaz par to, ka visadekvātākais soda mērs te būtu brīvības atņemšana no 1 līdz 10 gadiem, atkarībā no nodarījuma smaguma un vainas pakāpes.

Tiesībsarga ziņojumā uzskatāmi ir parādīta plaši izplatītā prakse ievietot bērnus psihoneiroloģiskās slimnīcās, kam ir tikai viens iemesls – bērnu un reizēm arī pašu vecāku “savaldīšana”. Ja bērns vienalga kādu iemeslu dēļ pretojas “aprūpētājiem”, kam nereti ir objektīvi cēloņi, tai skaitā “aprūpētāju” kļūdas, nespēja rast kontaktu ar bērnu, pienākumu nepildīšana, netaisnīga izturēšanās un pat apzināta ļaunprātība, tad sākumā bērns tiek disciplināri sodīts pašā iestādē, tad viņam draud ar “psiheni” un beigās viņu tajā ievieto, kur, pēc pašu cietušo bērnu stāstītā, viņi tiekot “zāļoti”. Vissliktākā slava šai ziņā esot Ainažu psihoneiroloģiskai slimnīcai. Pie tam, dēļ nekontrolējamības un nesodāmības, šīs tendences ir sasniegušas tādu līmeni, ka pilnībā netiek ievērotas ne cilvēciskās, ne psihiatriskās ētikas, ne pat profesionālās normas – ja vajag, nosūtam, samaksājam un ir. Lieki teikt, ka bērnam, kurš kaut vai vienreiz šādi ir pabijis psihoneiroloģiskās slimnīcā, tas atstāj negatīvu iespaidu uz tā biogrāfiju, kas to var negatīvi ietekmēt visu mūžu (tieši tāpēc ir jākontrolē un jāsoda arī par bērnu nepamatotu nosūtīšanu uz psihoneiroloģisko slimnīcu).

Ziņojumā ir labi atklāts t.s. “bērnunama bizness”, bet te ir jānorāda, ka bizness ir arī audžuģimenes, bet ne vārda nav pieminēts par vienu no galvenajiem biznesiem, kas ir būtiskākais cēlonis korumpētu ierēdņu agresijai pret ģimenēm – adopcijas biznesu. Te ļoti gribas cerēt, ka Tiesībsarga ievirze, kas lielā mērā vēršas pret bērnunamiem, tik pat lielā mērā nevēršoties pret patvaļu un nelikumībām audžuģimeņu  kontrolē, kā arī pret adopcijas biznesmeņiem, kurš ir viens no amorālākajiem biznesa veidiem, ir tikai kļūda, pārpratums vai arī tam ir pagaidu raksturs. Cerams, ka šai tēmai Tiesībsargs pievērsīsies jau tuvākajā nākotnē un daudz nopietnāk.

Neskatoties uz dažādiem un bieži vien smagiem pārkāpumiem bērnunamos, ir jākonstatē, ka bērnunamu sistēma ir pietiekami liels un nopietns šķērslis “efektīvākai” bērnu adoptēšanai. Pirmkārt, “bērnunamu biznesmeņi”, kontrolējot savu iestādi un saskaroties ar adopcijas biznesmeņiem, pieprasa savu daļu, kas nav maza un nereti ir šķērslis vai traucēklis specifisku adoptētāju prasību gadījumā. Īsāk sakot, lieks posms, kurš kaut ko zin, ar kuru kaut kas ir jāskaņo, kurš kavē un kurš galu galā arī izmaksā. Ar audžuģimenēm šai ziņā ir vienkāršāk, tās valsts institūciju (VBTAI, Bāriņtiesas) priekšā praktiski ir neaizsargātas (kaut vai tādēļ, ka tām nav tādu resursu un sakaru), tāpēc ir viegli kontrolējamas, iebiedējamas, sarunājamas un, ja vajag, nomaināmas. Ja bērnunami ir organizācijas ar tradīcijām, sakariem un finansēm, tad audžuģimenes ir ģimenes – vienpatņi, tāpēc tās ir daudz vieglāk kontrolējamas un vadāmas, tai skaitā arī nelietīgos nolūkos. Otrkārt, bērnunams ir kolektīvs, kurā notiek informācijas apmaiņa starp bērniem, viņu vecākiem un personālu, kas dod tiem lielākas iespējas aizsargāt sevi no ārējiem draudiem. Adopcijas biznesmeņiem sāpīgākais šai ziņā ir bērnu informētība par adopcijas ēnu pusēm kā rezultātā viņi vienkārši nepiekrīt adopcijām un informācijas noplūdes. Audžuģimenē bērnu ir maz un informācijas noplūde ir minimizēta. Ja pat tas notiek, to daudz vieglāk ir identificēt un novērst (piemēram, iebiedējot vai nomainot attiecīgo audžuģimeni kā tas notika Viesītes gadījumā un ar ko adopcijas biznesmeņi joprojām biedē audžuģimenes: “Gribi, lai ar jums notiek tas pats, kas ar Māru?”). No audžuģimenēm bērnus arī vieglāk ir izņemt un “pārvietot” uz citu audžuģimeni – bērnunamu gadījumā tas ir grūtāk, jo pretojas gan “bērnunama biznesmeņi”, gan nereti arī paši bērni, kuri ir pieraduši pie noteiktas vides un negrib to atkal mainīt. Šai ziņā vēl jāpasaka, ka Latvijas audžuģimenes ir sava veida ASV “fostera ģimeņu” analogs, kas pieļauj neierobežotu bērnu pārvietošanu un mētāšanu pa ģimenēm, kas ir cietsirdīgi, jo bērnam ļoti būtiska ir stabilitāte, jo īpaši dzīvē jau daudz cietušam bērnam.

Visbeidzot, runājot par bērnunamiem, jāuzsver, ka materiālā ziņā bērnunami un bērni tajos ir pietiekami nodrošināti (ir pajumte, ir apģērbti un paēduši), neskatoties uz dažādiem finansiāla rakstura pikantumiem un bērnunamu biznesa dabu. Tas pats bērnu nams “Līkumi” nav nemaz tik slikta vieta bērnam – skaista, nomaļa vieta Daugavas krastā pie dabas krūts. Vislielākā problēma bērnunamos ir attieksme, personāla kompetence, pedagoģiskās spējas, ļaunprātības un negatīvs mikroklimats, ko ir grūti izmērīt ar virspusējiem birokrātiskiem līdzekļiem. Bērnunama bērni tiek izmantoti kā darbaspēks, kas pats par sevi nebūtu nekas peļams, ja tas neattiektos arī uz pietiekami apšaubāmām un pat kriminālām nodarbēm (tai skaitā bērnu seksuālu izmantošanu). Piemēram, Tērvetes bērnunama audzēkņi seksuāli izmantoja mazgadīgas meitenes, bet tas beidzās ar neko – cietušās pa fikso tika adoptētas uz ārzemēm, bet ar vainīgajiem, kuri paši bija nepilngadīgi, nopietns darbs veikts netika, lai gan ir pietiekami labi zināms, ka liela daļa seksuālo noziedznieku paši agrāk ir cietuši no seksuālas vardarbības, attiecīgi šai gadījumā bija jāveic nopietna izmeklēšana un pārbaudes bērnunamā, mēģinot noskaidrot vai nav citi tādi gadījumi, vai paši vaininieki nav cietuši no seksuālas vardarbības un vai tajā kaut kādā veidā nav iesaistīta bērnunama vadība.

Bērnunamu vadība un audzinātāji mēdz bērnunama bērnu kolektīva vadībai izmantot hierarhijas veidošanas metodes, veidojot sev pietuvināto bērnu loku, kuri novēro, pakalpo, “stučij” un ir kā instruments visa kolektīva un katra tās locekļa ietekmēšanai (ar šādām metodēm, caur t.s. “likumīgajiem zagļiem”, Padomju laikā kārtībsargājošās iestādes (milicija, VDK struktūras cīņai ar organizēto noziedzību) vadīja un kontrolēja noziedzniekus gan ieslodzījuma vietās, gan ārpus tām). Bērni bērnunamos tiek maitāti gan pašu bērnu mikroklimata dēļ, gan arī nereti to apzināti veicina pats bērnunama personāls. Rīgā, piemēram, ir bērnunami, kur personāls pats bērniem piedāvā un piegādā narkotikas, alkoholu un cigaretes, un bērni brīvajā laikā to vien dara kā dzerstās, bet personāls to izliekas neredzam.

Tomēr neskatoties uz to bērnunami kā institūcijas pašas par sevi nav negatīvi vērtējamas. Kā rāda Antona Makarenko un citu pedagoģijas entuziastu pieredze, bērnunami, ja tos pienācīgi vada (kas ir ļoti grūti un kas prasa no bērnunama vadītāja pilnīgi visu pakārtot savai iestādei un tās bērniem), ir ļoti laba un efektīva labu un spējīgu pilsoņu audzināšanas vieta, bet tam pirmkārt ir nepieciešami spējīgi bērnunamu vadītāji, kuri ir jāatbalsta ar resursiem. Bet, lai izslēgtu šausmas, kas pašreiz notiek Latvijas bērnunamos un ārpusģimenes aprūpes sfērā, ir jābūt reālai kontrolei, kas nav iespējama, ja kontroles iestādes vada nekompetenti, negodprātīgi un korumpēti ierēdņi, kas savukārt ir sekas korupcijai valsts augstākajos politekonomiskajos līmeņos, kas savukārt ir visciešākā veidā saistīts ar kapitālisma naudas, peļņas, biznesa, egoisma un ambiciozitātes ideoloģiju un kultu.

Visbeidzot no ziņojuma ir redzams, ka pēc fakta visizplatītākā un izdevīgākā ārpusģimenes aprūpe ir aizbildniecība. Tā tas reāli arī ir, jo tai Latvijā ir savas noturīgas aizbildniecības tradīcijas – tā dod iespēju rūpēties par bērniem, ko arī daudzi cilvēki izmanto, visbiežāk, lai palīdzētu saviem nelaimē nokļuvušajiem radiniekiem un draugiem, bet neprasa tik lielu upuri kā adopcija (aizbilstamā bērna juridiskā pielīdzināšana paša bērnam, kas tam ļauj juridiski pretendēt uz mantojumu). Aizbildniecība ir reāls un pieņemams aprūpes veids, kurš ņem vērā realitāti (aprūpējamie tomēr nav aprūpētāju dabiskie bērni) un kas lielā mērā arī tādēļ apmierina gan aizbildņus, gan viņa ģimeni (pašu bērnus), gan aprūpējamos bērnus (viņiem netiek mainīta identitāte un netiek noliegta viņu pagātne). Tāpēc aizbildniecība dabiski ir kļuvusi par visizplatītāko ārpusģimenes aprūpes veidu Latvijā un tāpēc, jo satraucošāka ir nekompetentu un negodprātīgu ierēdņu vēršanās pret aizbildniecību, gan sašaurinot aizbildņu loku, gan mēģinot to apgrūtināt, gan spiežot aizbildniecību aizstāt ar adopciju.

No adopcijas biznesmeņu viedokļa, aizbildniecība ir konkurējošs process, kurš atņem labu “preci”, kā arī liels un neizmantots resurss – jauna un plaša biznesa iespēja. Diemžēl ir jākonstatē, ka Tiesībsargs kaut kādu iemeslu dēļ to nesaprot un arī atbalsta procesus, kuri ir vērsti pret aizbildniecību.

Par adopciju ir jāsaka, ka tā ir anglosakšu pasaulē iesakņojusies tradīcija, kuras saknes ir meklējamas senajā Romā, kad imperatori, kuriem nebija bērnu vai arī esošie šķita par valdniekiem nepiemēroti, adoptēja nākamos un potenciālos imperatorus. Adopcija Romā bija sava veida troņa nodošanas, pēcnācēja iecelšanas un varas mantošanas veids. Līdzīga funkcija ģimenes ietvaros anglosakšu pasaulē adopcijai daļēji saglabājas arī šobrīd, tāpēc elitāras bezbērnu aprindas ir gatavas maksāt lielu naudu, lai tiktu pie labiem pēcnācējiem, kuri lielā mērā tiek vērtēti pēc iedzimtā potenciāla un spējām. No elitārajām aprindām šī tradīcija izplatījās visos anglosakšu pasaules slāņos, pieņemot ļoti dažādas formas, tai skaitā arī galēji amorālas – bērns kā peļņas objekts un bērns kā izklaides objekts.

Adopcija anglosakšiem ir darījums, kurā adoptētājs no vienas puses apmierina savas vajadzības, bet adoptējamajam par to tiek piedāvāts viņa vārds un īpašumi nākotnē (lai gan ne vienmēr tas tā ir, jo juristi jau ir paspējuši izstrādāt paņēmienus kā liegt adoptētajiem bērniem pretendēt uz mantojumu). Adopcija anglosakšiem ir sauss un racionāls darījums bez liekiem sentimentiem, kur “rūpes par bērnu” ir vai nu tikai ārišķīgs arguments vēlamā panākšanai vai arī daļa no darījuma. Lieki teikt, ka Latvijai adopcijas tradīcija ir sveša un tās uztiepšanas par katru cenu mēģinājumi ir nepieņemami, tāpēc valsts struktūrām ir jāpārstāj reklamēt un uzspiest adopcijas kā vislabāko risinājumu, jāaizliedz vai maksimāli jāierobežo Latvijas bērnu adopcijas uz ārvalstīm, kā arī jāatbalsta un jāveicina aizbildniecība.

Avoti:
http://www.tiesibsargs.lv/sakumlapa/tiesibsargs-iepazistinas-ar-parbauzu-rezultata-konstatetiem-sistemiskiem-trukumiem-bernu-institucionalaja-aprupe-papildinats-ar-materialiem
http://nra.lv/latvija/135334-tiesibsargs-bernu-dzives-tiek-salauztas.htm
http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/549433-tiesibsargs_kritize_bernu_ilgstoso_dzivosanu_bernunamos
http://www.diena.lv/latvija/zinas/tiesibsargs-bernunamiem-rup-nauda-nevis-berns-14089246
http://www.delfi.lv/news/national/politics/bernu-ilgstosa-atrasanas-bernunama-liecina-ka-iespejas-atgriezties-gimene-netiek-parskatitas-secina-tiesibsargs.d?id=45625346

Informācijas aģentūra
/06.03.2015/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | 1 komentārs

Viendzimuma pāru kopdzīves regulējuma tiesībpolitiskā problemātika

Baiba Rudevska

Baiba Rudevska

2014. gada nogalē Latvijas juristu, politiķu un sabiedrisko darbinieku aprindās arvien biežāk sāka skanēt viendzimuma attiecību tēma. Jau jūlija beigās šis jautājums tika apspriests ikgadējā konstitucionālās politikas seminārā Bīriņos.[1]

Novembrī ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs nāca klajā ar publiskiem atklājumiem par attiecīgo savas privātās dzīves aspektu.[2] Drīzumā pēc viņa to pašu izdarīja Lielbritānijas vēstnieks Latvijā.[3]

Paralēli tam tieši Lāčplēša dienā, 11. novembrī, Lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienība „Mozaīka” nosūtīja tieslietu ministram Dzintaram Rasnačam atklātu vēstuli par viendzimuma pāru praktiskajām problēmām un nepieciešamību tās tiesiski sakārtot.[4]

12. decembrī ministrs atbildēja „Mozaīkai”, paziņodams, ka „tādu grozījumu veikšana, kas maina laulības un ģimenes jēdzienu izpratni vai ievieš šobrīd likumā neregulētus dažādus personu savienību veidus, neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 110. panta būtībai un apdraud sabiedrības un valsts pastāvēšanas pamatvērtības”.[5]

18. decembrī „Neatkarīgā Rīta Avīze” publicēja interviju ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu, kurā viņš atteicās jūsmot par 2015. gadā Rīgā planoto „geju praidu” un par homoseksuālo dzīvesveidu sacīja sekojošus vārdus: „Katrs cilvēks pats izvēlas savu dzīves ceļu, un katram arī jāatbild par savu izvēli. Bet šī izvēle nav jāuzspiež pārējiem, un katrā gadījumā tā nav publiski jāreklamē. Šāds ceļš ved uz nekurieni.”[6] Jau minētā „Mozaīka” nekavējoties pauda savu vilšanos par tik „ķecerīgiem” vārdiem, aicinot visas pasaules LGBT aktīvistus rakstīt Valsts prezidentam un „atgādināt viņam par iekļaušanas un universālo cilvēktiesību vērtību.”[7]

Šajos apstākļos arī autore vēlētos dot savu artavu šai tiesībpolitiskajai diskusijai. „Jurista Vārda” lasītāji līdz šim ir pazinuši autori kā starptautisko privāttiesību, intertemporālo tiesību un civilprocesa speciālisti, kuras publikācijas ir skārušas vairāk vai mazāk tehniskas tiesību piemērošanas problēmas. Tomēr šoreiz viņa pēc īsām pārdomām nolēma uz laiku mainīt savu lomu un pievērsties plašākas tiesībpolitiskas problēmas apspriešanai.

Par viendzimuma pāru problemātiku „Jurista Vārda” slejās līdz šim ir rakstīts samērā maz [8], tādēļ autore pacentīsies izvērstā veidā izklāstīt savu nostāju šajā jautājumā, cerot ar to veicināt konstruktīvu diskusiju kolēģu starpā.

Šajā rakstā autore nekavēsies pie dažāda dzimuma neprecētu pāru kopdzīves regulējuma. 2013. gada 7. novembrī Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) Lielā palāta pasludināja spriedumu lietā Vallianatos un citi pret Grieķiju, kurā skaidri deklarēja, ka: (a) Eiropas Cilvēktiesību konvencija neuzliek valstīm pienākumu ieviest neprecētu pāru kopdzīves regulējumu, taču (b) ja valsts tomēr nolemj to ieviest, tad tā nav tiesīga noteikt to tikai attiecībā uz dažādu dzimumu pāriem;
šādas „reģistrētas partnerattiecības” ir jānosaka arī viendzimuma pāriem; pretējā gadījumā ir konstatējams konvencijas 14. panta pārkāpums kopsakarā ar 8. pantu (diskriminācija, īstenojot tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību).[9]
Līdz ar to vairs nav jēgas atsevišķi runāt par dažāda dzimuma pāru „partnerattiecību” reģistrēšanu: ja Latvija ieviesīs šādu institūtu, tai būs gribot negribot jāattiecina tas arī uz viendzimuma pāriem, – citādi mūsu valsts tiks drīz vien notiesāta Strasburgas tiesā.

Protams, blakus bezierunu paklausībai ir arī cits, godpilnāks ceļš: konstruktīva pretošanās, lai pasargātu savas valsts konstitucionālos pamatus un vērtības. Piemēram, 2009. gada novembrī lietā Lautsi pret Itāliju ECT Otrā sekcija noveda ideoloģisko tiesas aktīvismu (angļu val. judicial activism) līdz galējam absurdam. Tā vienbalsīgi pasludināja, ka krucifiksu atrašanās Itālijas valsts un pašvaldību skolu klasēs pati par sevi pārkāpjot „konfesionālās neitralitātes” principu (kurš Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un tās protokolos nekur nav atrodams), un tātad – reliģijas brīvību un neticīgu vecāku tiesības uz viņu reliģiskās vai filozofiskās pārliecības ievērošanu viņu bērnu izglītības procesā.[10]

Ko darīja itāļi? Vai nopūtās, pasēroja un paklausīgi noņēma krucifiksus no klašu sienām, kā daži to bija pareģojuši?[11] Nekā nebija! Itālijā šis spriedums izraisīja milzīgu sašutuma vētru: absolūtais itāļu vairākums (ticīgie un neticīgie, kreisie un labējie) atteicās akceptēt tik nekaunīgu ideoloģisku iejaukšanos savas valsts vēsturiskajā un politiskajā identitātē. Vairāki valdības locekļi nāca klajā ar ļoti asiem, pret ECT vērstiem paziņojumiem, liekot noprast, ka šis spriedums netikšot izpildīts.

Vēl jo vairāk – spriedums sacēla pamatīgu skandālu arī ārpus Itālijas. Veselas desmit Eiropas Cilvēktiesību konvencijas dalībvalstis iestājās lietā kā trešās puses, atbalstot Itāliju; vēl desmit citas valstis pauda Itālijai politisku atbalstu. Un… ECT vienkārši nobijās un aši „ieslēdza atpakaļgaitu”. 2011. gada 18. martā ECT Lielā palāta pasludināja spriedumu par labu Itālijai, noraidot pieteicēju sūdzību.[12]

Taču Latvija nav Itālija, un latvieši nav itāļi. Autore netic, ka mūsdienu valdošajām aprindām pietiks drosmes līdzīgā veidā stāties pretī starptautiskas tiesas autoritātei; galu galā ne jau itāļiem, bet latviešiem ir sakāmvārds: „Neej ar stipro lauzties un ar bagāto tiesāties”.

Tāpēc, ja likumdevējs nevēlas ieviest mūsu valsts tiesību sistēmā „viendzimuma partnerattiecību” institūtu, tam nav nekādas citas izvēles, kā atteikties ieviest „reģistrētās partnerattiecības” arī attiecībā uz pretēja dzimuma pāriem (kuriem tas būtu pavisam lieki, jo viņi taču var vienkārši noslēgt laulību saskaņā ar attiecīgajām Civillikuma normām).

Ja nav vēlēšanās iesaistīties riskantā cīņā ar Trojas zirgu, tam nemaz nav jāatver vārti, – lai cik skaļi dažādas balsis no ārienes un no iekšienes uz to neaicinātu.

Šis raksts sastāv no trim daļām. Pirmajā daļā autore parādīs, kā un kādēļ homoseksuālisma sakarā ikdienā lietotā terminoloģija galvenokārt ir maldinoša un balstās uz aplamiem pieņēmumiem. Otrajā daļā viņa aplūkos jautājumu par „viendzimuma laulībām”. Visbeidzot, trešajā daļā viņa pievērsīsies jautājumam, vai Latvijā būtu jāievieš viedzimuma pāru „reģistrēto partnerattiecību” institūts un kādai vispār būtu jābūt valsts attieksmei pret homoseksuālo dzīvesveidu. Aplūkojot un analizējot visus šos jautājumus, autore centīsies nevis balstīties uz tukšām emocijām, bet lietot tikai racionālus apsvērumus, – kā tas īstenībā būtu jādara ikvienam sevi cienošam juristam.

I. Terminoloģiskā „putra“ un ideoloģiskās prezumpcijas

1.1. Kas ir „gejs“, „lesbiete“ vai „LGBT“

Juristam it kā būtu jāatzīst par pašsaprotamu, ka normatīvajos aktos un tiesu nolēmumos lietotajiem terminiem ir jābūt apveltītiem ar pietiekami skaidru jēgu un tvērumu. To prasa elementārās tiesiskās noteiktības princips, jo no šo jēdzienu piemērošanas taču ir atkarīgi cilvēku likteņi. Vispārīgi skatoties, viens no klasiskajiem spriešanas un diskusijas vešanas pamatnoteikumiem ir prasība vispirms vienoties par to jēdzienu definīcijām, kuriem šajā diskusijā būs atslēgvārdu loma. Atgādināsim, ka viens no iemesliem, kādēļ Sokrātu piespieda iedzert indi, bija viņa pastāvīgā uzmākšanās oponentiem, spiežot viņus definēt jēdzienus…

Diemžēl, runājot par viendzimuma attiecību jomu, no šīs saprātīgās prasības nez kāpēc tiek pieļauta atkāpe. Likumos un citos normatīvajos aktos parādās jēdziens „seksuālā orientācija“, bet tiesībpolitiskajā diskursā pastāvīgi skan vārdi „seksuālā minoritāte“, „gejs“, „lesbiete“ un „LGBT“ (saīsinājums no angļu Lesbian, Gay, Bisexual and Transgender). Taču neviens no šiem jēdzieniem netiek skaidri un viennozīmīgi definēts nedz starptautiskajās tiesībās, nedz kur citur. Lasot dažādus avotus, var nonākt pie slēdziena, ka šie jēdzieni var tikt definēti trijos dažādos veidos, turklāt attiecīgās trīs kategorijas bieži vien nesakrīt vienā personā. Un proti, „gejs“ (vai „lesbiete“) var tikt saprasts kā: (a) „cilvēks, kurš jūt dzimumtieksmi pret sava dzimuma personām“; (b) „cilvēks, kurš stājas dzimumsakaros ar sava dzimuma personām, t.i., pastāvīgi vai gadījuma pēc piekopj homoseksuālu uzvedību“; (c) „cilvēks, kurš sludina un atbalsta noteiktu sabiedriski politisku ideoloģiju, – t.s. LGBT ideoloģiju – kas māca, cita starpā, ka homoseksuāls dzīvesveids ir morāli līdzvērtīgs heteroseksuālajam un ir pielīdzināms laulībai“.

Sāksim ar to, ka ne visi „a“ ir „b“. Ir cilvēki, kuri iekšēji jūt iekāri pret sava dzimuma personām, taču atzīst šīs tieksmes kaitīgumu, pretojas tai un homoseksuālu uzvedību nepiekopj. Ir cilvēki, kuri sākotnēji piekopj homoseksuālu dzīvesveidu, taču vēlāk to atmet un sāk atklāti liecināt pārējiem par savu pieredzi (tādējādi izpelnoties „c“ grupas pārstāvju naidu un kļūstot par viņu verbālo uzbrukumu upuriem).[13]

Tāpat daudzi „b“ nav „a“. Cietumos, bruņotajos spēkos, slēgtās internātskolās u.tml. vienmēr ir bijis izplatīts šāds fenomens: uz ilgāku laiku nonākot šaurā un slēgtā sava dzimuma personu lokā, daži cilvēki izvēlas pagaidu kārtā apmierināt dzimumtieksmi ar tā paša dzimuma personām. Tomēr šeit nevar konstatēt nekādu reāli noturīgu noslieci, jo pēc atbrīvošanās no cietuma vai pēc demobilizācijas šo cilvēku varākums homoseksuālos sakaros vairs nekad nestājas un nodibina normālas ģimenes ar pretējā dzimuma pārstāvjiem. Tas pats sakāms par vēsturē zināmajām pederastijas [14] tradīcijām, piemēram, spartiešu karavīru (hoplītu)[15] un japāņu samuraju[16] starpā. Šīs tradīcijas bija kulturāli nosacītas, un pēc „izklaidēšanās“ ar jaunāko kolēģi hoplīts vai samurajs mierīgi atgriezās mājās pie sievas un bērniem.

Iesim tālāk: nebūt ne visi „b“ ir „c“. Visi tie autorei personīgi pazīstamie cilvēki, kuri ir izvēlējušies piekopt homoseksuālu dzīvesveidu, nekādas īpašas tiesības sev nevēlas un nekādos „geju praidos“ nepiedalās. Viņu vienīgā vēlme ir, lai sabiedrība liktu viņus mierā un ļautu viņiem viņu privātajā sfērā dzīvot tā, kā viņi grib.

Un, visbeidzot, ne visi „c“ ir „a“ un/vai „b“. Ja lasītājs uzmanīgi pavēros kaut vai pēdējo mēnešu politiskās debates Latvijā, viņš konstatēs to acīmredzamo faktu, ka lielākā daļa no latviešu „seksuālo minoritāšu tiesību“ atbalstītājiem jeb LGBT ideologiem ir ģimenes cilvēki ar bērniem, kuri paši homoseksuālu dzīvesveidu nepiekopj.

Tātad rezumēsim: jēdzieni „gejs“, „lesbiete“, „LGBT persona“, „seksuālā orientācija“ u.tml. ir ārkārtīgi izplūduši un neskaidri, jo tie var apzīmēt trīs pilnīgi dažādas realitātes: (a) noteiktu tieksmi jeb noslieci, (b) noteiktu uzvedību jeb dzīvesveidu, (c) noteiktu sabiedriski politisku ideoloģiju. Nekad nav pilnīgi skaidrs, kurā nozīmē noteiktajā brīdī šie jēdzieni tiek lietoti. Piemēram, saskaņā ar Darba likuma 7. panta otro daļu, „[š]ā panta pirmajā daļā paredzētās tiesības nodrošināmas bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas – neatkarīgi no personas [..] seksuālās orientācijas [..].“ Savukārt tā paša likuma 29. panta devītā daļa nosaka atšķirīgas attieksmes aizliegumu darba tiesiskajās attiecībās, cita starpā, personas „seksuālās orientācijas“ dēļ. Taču ko īsti tas nozīmē? Vai šīs normas ir piemērojamas, ja, teiksim, vīrieti atsakās pieņemt darbā par skolotāju: (a) tāpēc un tikai tāpēc, ka viņš reiz ir čukstus atzinies bijušajam kolēģim, ka viņam patīkot puiši? (b) tāpēc, ka viņš pagātnē ir manīts uzmācamies jauniem puišiem vai tāpēc, ka viņš atklāti dzīvo ar otru vīrieti? (c) tāpēc, ka viņš ir redzēts piedalāmies „geju praidā“ un vicinām varavīksnes krāsu karogu? No tiesiskā viedokļa katra no šīm trim situācijām ir apspriežama dažādi, ar atšķirīgiem argumentiem un dažādu samērīguma analīzi.

Pēc autores domām, šī terminoloģiskā neskaidrība ir tīša un apzināta. Tā atbilst t.s. „salami taktikai“ – pēc analoģijas ar salami desu, kuru pakāpeniski sagriež plānās šķēlītēs. Šo taktiku bieži izmanto dažādi politiski spēki gadījumos, kad ātra un revolucionāra pāreja uz jaunu lietu kārtību draudētu izraisīt sabiedrībā sašutumu un protestus. Tāpēc pārmaiņas tiek veiktas pakāpeniski, maziem solīšiem, turklāt apzināti lietojot divdomīgus jēdzienus. Vispirms cilvēkus pārliecina, ka konkrētais divdomīgais jēdziens būtībā neesot nekas šausmīgs, jo tas esot saprotams tikai tā visšaurākajā un visnekaitīgākajā nozīmē. Vēlāk, kad sabiedrība pie tā jau ir pieradusi, tiek sperts nākamais solis un jēdziena nozīme tiek paplašināta. Tieši tāpat ir arī šajā rakstā aplūkotajā jomā. Sākumā sabiedrība tiek pārliecināta, ka, pieņemot likumu par „diskrimināciju un naida celšanu sakarā ar personas seksuālo orientāciju“, esot domāta tikai un vienīgi „a“ nozīme: vai tad nav taisnīgi neļaut darīt pāri otram cilvēkam tikai tādēļ, ka viņš izjūt kaut kādas tieksmes, par kurām viņš pats varbūt nemaz nav atbildīgs?! Taču dažus gadus vēlāk izrādās, ka aiz minētajiem vārdiem īstenībā slēpās vēl kaut kas cits, un ar „diskrimināciju un naida celšanu“ sāk saprast vispirms jebkādu homoseksuālā dzīvesveida kritiku, bet pēc tam – arī jebkādu LGBT ideoloģijas kritiku. Šim fenomenam autore sīkāk pievērsīsies šā raksta trešajā daļā.

Pati autore vismaz šajā rakstā centīsies kliedēt iepriekšminēto jēdzienu sajaukumu un skaidri nodalīt visas trīs nozīmes. Pirmo – „a“ kategoriju – viņa apzīmēs aprakstoši: kā „homoseksuālas tieksmes (jeb noslieces) izjūtošas personas“. Otro – „b“ kategoriju – ar vārdu „homoseksuāļi“. Trešo – „c“ kategoriju – ar vārdkopām „LGBT aktīvisti“ vai „LGBT ideologi“. Ja viena un tā pati persona atbilst divām vai visām trim kategorijām, autore minēs tikai to kategoriju, kas attiecīgajā situācijā ir noteicošā. Piemēram, ja LGBT aktīvists organizē „geju praidu“ Rīgas ielās, tad, apspriežot šo konkrēto rīcību, ir vienalga, vai viņš pats izjūt homoseksuālas noslieces un vai piekopj attiecīgu dzīvesveidu.

1.2. Kas ir „seksuālā orientācija“ un „homoseksuāla persona“

Mūsu valodā pastāv t.s. „uzlādētie termini“: lietojot tos, runātājs piekrīt noteiktam pasaules skatījumam ar noteiktu postulātu klāstu. Tā, piemēram, ja cilvēks nopietni piemin „ārisko garu“ vai „ārisko mākslu“, tad no tā var secināt, ka viņa skatījumā pastāv īpaša „āriešu rase“; tā ir augstāka un attīstītāka par pārējām, kurām savukārt ir atvēlēta zemāko cilvēku (Untermenschen) loma. Ja aizpagājušā gadsimta latvietis, līdzīgi „Mērnieku laiku“ tēlam Švaukstam, lietoja izteicienus „bauru valoda“, „bauru tikumi“ u.tml., – tad arī viņa domas pamatā esošie pieņēmumi bija skaidri: latvieši ir sīka un atpalikusi zemnieku tautiņa, kuras kultūra un tradīcijas nav neko vērtas; prātīgs latvietis ir tāds, kurš savu latvietību ar kaunu atmet un pieslejas augsti attīstītajai vācu kultūrai.

Tieši tāpat ir ar vārdkopām „seksuālā orientācija“, „homoseksuāla persona“, „LGBT persona“, „homoseksuāls cilvēks“ u.tml. Ja runātājs tās lieto, tad viņš ar to apliecina savu piekrišanu noteiktam pasaules skatījumam, un šajā skatījumā cilvēka seksuālās noslieces un seksuālā uzvedība tiek uztvertas kā viņa personības neatņemama sastāvdaļa. Šajā ziņā homoseksuālismam tiek piešķirta kaut kāda īpaša, izteikti privileģēta nozīme, salīdzinot ar visām pārējām tieksmēm un uzvedībām. Neviens nerunā, teiksim, par „alkoholiskām personām“, „narkotiskiem cilvēkiem“, „nikotīniskām personām“, „azartspēlmaņu minoritāti“ u.tml., – kas būtu jāuzlūko kā īpašas sabiedrības grupas jeb minoritātes ar īpašām tiesībām. Taču homoseksuāļi gan tiek uzskatīti it kā par īpatnēju, bioloģiski nosacītu cilvēces paveidu, būtībā līdzīgu rasei. Daudzi LGBT aktīvisti šādu nostāju pauž arī atklāti, saucot LGBT ideoloģijas pretiniekus par „rasistiem“. Viņu ieskatā „seksuālā orientācija“ ir tāda pati iedzimta, bioloģiski nosacīta un nemainīga iezīme, kā ādas krāsa, galvaskausa forma u.tml.; līdz ar to prasīt homoseksuālim, lai viņš mainītu savu uzvedību, esot tikpat nežēlīgi un bezjēdzīgi, kā prasīt melnādainam cilvēkam, lai viņš mainītu ādas krāsu un kļūtu balts. Un, protams, ir likumsakarīgi, ka jebkāds homoseksuālā dzīvesveida nosodījums šajā pasaules skatījumā ir tikpat ļauns un iracionāls, cik rasu naids, – un tātad ir attiecīgi sodāms no valsts puses. Tieši šajā kontekstā arī tika ieviests un plaši popularizēts termins „homofobija“ (pēc analoģijas ar „ksenofobiju“).

Masu saziņas līdzekļi tik bieži atkārto apgalvojumu par homoseksuālo tieksmju it kā „iedzimto“ raksturu, ka daudzi cilvēki to lētticīgi pieņem. Taču īstenībā nav nekādu uz zinātniskiem pētījumiem balstītu empīrisku datu, kas ļautu izdarīt secinājumu par homoseksuālu tieksmju vai homoseksuālas uzvedības bioloģisku vai ģenētisku nosacītību. Kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma tiek veikti ļoti intensīvi pētījumi nolūkā atrast kaut vienu objektīvu iezīmi, ar kuru homoseksuāļi atšķirtos no pārējiem cilvēkiem. Šo pētījumu politiskā nozīme ir milzīga: pozitīva rezultāta gadījumā taču tiktu leģitimēta liela daļa no LGBT ideoloģijas pamatā esošajiem postulātiem (un, protams, atklājējam būtu garantēta arī Nobela prēmija). Tomēr visi šie meklējumi ir cietuši neveiksmi: neraugoties uz bioloģijas un ģenētikas zinātņu straujo attīstību, nekādu objektīvu atšķirību starp homoseksuāļiem un visiem pārējiem tā arī nav izdevies atrast. Daži 1991. un 1993. gadā publicētie pētījumi, kuri uzmanīga pieļāvuma formā secināja pretējo[17], vēlāk tika apgāzti: vai nu pierādot autoru metodoloģiskās kļūdas, vai arī konstatējot iegūto rezultātu neatkārtojamību (t.i., veicot šo rezultātu zinātnisko falsifikāciju, saskaņā ar Kārļa Poppera ieviesto epistemoloģisko kritēriju).

Pirmkārt, nav konstatētas nekādas objektīvi saskatāmas atšķirības starp homoseksuāļu un pārējo cilvēku smadzenēm; nekāds „homoseksualitātes centrs“ smadzenēs nav ticis atrasts.[18] Otrkārt, dvīņu (t.sk. vienolas dvīņu) starpā veiktie pētījumi arī neļauj nepārprotami secināt ka, ja abiem dvīņiem izrādās homoseksuāla nosliece, tad pie vainas būtu iedzimtība, nevis augšana cieši kopā un ar vienādu audzināšanu. Gluži otrādi: „vides ietekme uz seksuālo orientāciju ir tikpat svarīga un, kopumā raugoties, vēl svarīgāka, nekā ģenētiskais faktors“.[19] Pavisam nesen (2010. gadā) tika publicēts pētījums, kas balstījās uz visu Zviedrijas iedzīvotāju starpā ievāktajiem datiem; arī šis darbs norāda, ka homoseksuālu noslieču rašanās dvīņos ir drīzāk izskaidrojama ar uzaugšanu kopīgā vidē, nekā ar ģenētiskajiem faktoriem.[20] Treškārt, lai cik ģenētiķi nepūlētos, viņiem tā arī nav izdevies atrast nekādu īpašu „geju gēnu“. Lai gan amerikāņu pētnieks Dīns Heimers (Dean Hamer) 1993. gadā paziņoja, ka esot atklājis šādu gēnu vīriešu ­– homoseksuāļu starpā [21], vēlākie pētījumi nespēja konstatēt pilnīgi nekādu sakaru starp šo „Heimera gēnu“ un homoseksuālu tieksmju esamību.[22]

Līdz ar to, piemēram, Amerikas Psiholoģiskā asociācija (American Psychological Association) – organizācija, kas kopumā pret homoseksualitāti izturas visnotaļ pozitīvi, – ir publicējusi šādu oficiālu nostāju: „Zinātnieku starpā nepastāv konsenss par precīziem cēloņiem, kuru dēļ personai attīstās heteroseksuāla, biseksuāla, gejiska vai lesbiska orientācija. Lai gan daudzi pētījumi ir aplūkojuši iespējamo ģenētikas, hormonu, attīstības, sociālo un kulturālo faktoru ietekmi uz seksuālo orientāciju, līdz šim nav parādījušies dati, kas ļautu zinātniekiem izdarīt secinājumu par to, ka seksuālo orientāciju nosaka konkrēts faktors vai faktori. Daudzi domā, ka daba un audzināšana abas spēlē sarežģītu lomu; lielākā daļa cilvēku gandrīz vai pavisam nejūt, ka viņi izvēlētos savu seksuālo orientāciju“.[23]

Tāpat ir aplams pieņēmums par „seksuālās orientācijas“ nemainīgumu. Kā to atzīst Amerikas Psihiatru – Geju un Lesbiešu apvienība (Association of Gay and Lesbian Psychiatrists), „Daži cilvēki tic, ka seksuālā orientācija ir iedzimta un nemainīga; tomēr seksuālā orientācija attīstās personas dzīves gaitā. Konkrētie cilvēki dažādos savas dzīves brīžos var atklāt, ka ir heteroseksuāli, geji, lesbietes vai biseksuāļi“.[24] Paši LGBT aktīvisti bieži vien cīnās par to, lai homoseksuālā kopdzīvē dzīvojošai personai būtu tiesības adoptēt sava partnera miesīgo bērnu no iepriekšējās (heteroseksuālās) laulības. Bet tas taču nozīmē, ka šis otrais partneris savu sākotnējo „seksuālo orientāciju“ ir mainījis! Tāpat ir homoseksuāļi, kuri šo savu dzīvesveidu galu galā atmet un nodibina normālu, laimīgu ģimeni ar pretējā dzimuma pārstāvi.

No tā visa var secināt, ka gan homoseksuāļi, gan homoseksuālas tieksmes izjūtošās personas  ir tādi paši cilvēki kā visi pārējie; viņiem nav nekādu īpašu objektīvu iezīmju, kas liktu izturēties pret viņiem kaut kā īpaši. Šīs nodaļas beigās autore var tikai nocitēt pazīstamā amerikāņu rakstnieka, homoseksuāļa Gora Vidala (Gore Vidal) vārdus: „Nav homo- vai heteroseksuālu personu. Ir homo- vai heteroseksuāli akti.“[25]

1.3. Cilvēktiesības un „seksuālo minoritāšu tiesības“

Viens no saukļiem, kurus visbiežāk dzirdam no LGBT aktīvistiem, ir šāds: „LGBT tiesības arī ir cilvēktiesības!“ Piemēram, 2007. gada oktobrī Starptautiskās lesbiešu un geju asociācijas Eiropas nodaļa (ILGA-Europe) rīkoja Viļņā konferenci ar šādu nosaukumu [26], savukārt 2011. gada 10. decembrī (Starptautiskajā cilvēktiesību dienā) ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone (Hillary Clinton) izteica šo lozungu savā uzrunā Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO).[27]

Šā saukļa pamatā diemžēl ir viens dziļš pārpratums un no tā izrietoša loģiska kļūda. Saskaņā ar vispārpieņemto definīciju, cilvēktiesības ir universālas un izriet no cilvēka būtības: tās piemīt ikvienam cilvēkam tāpēc un tāpēc vien, ka viņš ir cilvēks.[28] Jā, patiešām, atsevišķu cilvēktiesību izlietošanu dažādās situācijās var pakļaut ierobežojumiem, tomēr pašas par sevi tās nezaudē neviens – pat notiesāts kriminālnoziedznieks. Un protams, ka kaitīga, bet krimināli nesodāma dzīvesveida piekopējs savas cilvēktiesības arī nezaudē. Taču no tā loģiski neizriet, ka ar to attiecīgais dzīvesveids būtu kaut kādā veidā leģitimējams un ka šim dzīvesveidam būtu piešķiramas kaut kādas „tiesības“.

Piemēram, dzērājam ir tās pašas tiesības, kas pilnīgam atturībniekam, un likuma un tiesas priekšā viņi ir pilnīgi vienlīdzīgi (Satversmes 91. pants). Tomēr no tā neizriet, ka valstij un sabiedrībai būtu pienākums vienādi izturēties pret žūpību un pret atturību un uzskatīt šos uzvedības modeļus par līdzvērtīgiem. Alkoholiķim kā cilvēkam ir visas Satversmē un likumos noteiktās tiesības; alkoholismam nav nekādu „tiesību“. Pārmērīga alkohola lietošana sabiedrībā tiek nosodīta; likums nosaka apreibinošo dzērienu tirdzniecības ierobežojumus un vispārīgi dod priekšroku nedzeršanai pār dzeršanu, ­– bet neviens saprātīgs cilvēks nesauc šādu lietu kārtību par „alkofobiju“ un neaicina uz cīņu ar „alkoholiķu diskrimināciju“. Tā pati loģika darbojas arī pārējās jomās: smēķētājs un nesmēķētājs, azartspēlmanis un pret azartspēlēm vienaldzīgais ir līdztiesīgi, –  taču tas nenozīmē, ka smēķēšanai un nesmēķēšanai, spēlēšanai un nespēlēšanai no sabiedrības un valsts puses būtu jābauda vienāda attieksme. Heteroseksuālai prostitūtai ir tās pašas pamattiesības, kas cienījamai ģimenes mātei, – tomēr likumdevējs nebūt neizturas pret prostitūciju tāpat, kā pret laulātu ģimenes dzīvi, un neviens nenosoda šo situāciju kā „heterofobiju“ vai „prostitūtu diskrimināciju“. (Tēze, ka valstij ir jābūt „vērtību ziņā neitrālai“, ir absurda kalngals, jo ar to zūd pati valsts eksistences jēga; „vērtībneitrāls likumdevējs“ vispār nevarētu pieņemt nevienu likumu).

Tas pats ir sakāms par šajā rakstā aplūkoto jomu. Homoseksuāļiem ir tieši tās pašas Satversmē nostiprinātās pamattiesības, kas visiem pārējiem cilvēkiem, – taču tās viņiem piemīt kā cilvēkiem, nevis kā homoseksuāļiem. Runāt par kaut kādām īpašām „seksuālo minoritāšu tiesībām“ nozīmē pārkāpt cilvēktiesību universalitātes principu, radīt īpašu privileģētu personu grupu, vadoties pēc seksuālās uzvedības kritērija, un piešķirt šīs grupas piederīgajiem speciālas tiesības. Jā, valstij ir pienākums izturēties pret homoseksuāli tieši tāpat, kā pret jebkuru citu pilsoni, bez jebkādas diskriminācijas, – taču no tā nebūt neizriet, ka valstij ir pienākums atbalstīt homoseksuālu dzīvesveidu.

Latvijas tiesību sistēmā šajā ziņā nekādu problēmu nav, jo iepriekšminētā atziņa tiek pilnībā ievērota. Jau minētais Satversmes 91. pants nosaka visu cilvēku vienlīdzību likuma un tiesas priekšā un aizliedz jebkādu diskrimināciju cilvēktiesību īstenošanā. Atsevišķas tiesību normas (kā, piemēram, iepriekš minētie Darba likuma panti) tiešos vārdos aizliedz diskrimināciju uz „seksuālas orientācijas“ pamata. Neviens cits Latvijā spēkā esošs normatīvais akts neparedz atšķirīgu attieksmi pret cilvēkiem viņu seksuālo noslieču vai seksuālās uzvedības dēļ. Ja persona tomēr uzskata, ka viņas tiesības ir pārkāptas un ka viņa ir kļuvusi par diskriminācijas upuri, tad viņai ir tiesības vērsties ar attiecīgu prasību taisnīgā tiesā (Satversmes 92. pants). Autore patiešām nesaprot, ko te vēl var papildināt no pamattiesību viedokļa.

Pirms 11. Saeimas vēlēšanām kāds interneta portāls rīkoja deputātu kandidātu aptauju, uzdodot viņiem, cita starpā, šādu jautājumu: „Vai jūs atbalstīsiet vienlīdzīgu tiesību nodrošināšanu seksuālajām minoritātēm, pat ja jūsu vēlētāju vairākums būs pret?“ Kandidātiem bija iespēja atbildēt tikai ar „jā“, „drīzāk jā“, „nē“, „drīzāk nē“, u.tml. Autore toreiz ar žēlumu noraudzījās, kā pat itin prātīgi politiķi uzķērās uz šo ēsmu un cik paklausīgi viņi metās atbildēt uz šo provokatīvo, pēc parauga „kad jūs beidzāt sist savu sievu“ formulēto jautājumu. Īstenībā Latvijas tiesību sistēma jau garantē vienlīdzīgas tiesības visiem cilvēkiem bez jebkādas diskriminācijas: baltādainiem un melnādainiem, latviešiem un nelatviešiem, bagātiem un nabagiem, kreiļiem un ar labo roku rakstošiem, homoseksuāļiem un heteroseksuāļiem, utt.

„Seksuālo minoritāšu tiesību“ jēdziena absurdums spilgti parādās brīdī, kad Rietumu demokrātisko valstu un starptautisko organizāciju pārstāvji sāk kritizēt islāma valstis par cilvēktiesību pārkāpumiem. Atgādināsim, ka daudzās islāma valstīs ir spēkā drakoniski likumi, kas nosaka bargus kriminālsodus par tādām darbībām kā, piemēram, alkohola lietošana, laulības pārkāpšana un homoseksuāli dzimumsakari. No Rietumu vērtību viedokļa tas ir nepieņemami (arī autore tam pilnībā piekrīt). Taču dīvainā kārtā šīs barbariskās normas tiek kritizētas ar pavisam atšķirīgiem argumentiem un atšķirīgu retoriku. Viendzimuma sakaru kriminalizēšanu šīs Rietumu valstis un organizācijas nosoda visskaļāk, gaužoties par „seksuālo minoritāšu tiesību pārkāpumiem“. Bet attiecībā uz abām pārējām darbībām – alkohola lietošanu un heteroseksuāliem ārlaulības dzimumsakariem – šāda retorika nez kāpēc netiek lietota: lai gan situācija ir būtiski līdzīga, neviens nepauž skaļu sašutumu par „dzērāju minoritātes un laulības pārkāpēju minoritātes apspiešanu“ musulmaņu zemēs. Kādēļ gan tā? Protams, ka visu triju iepriekšminēto darbību krimināla sodīšana ir nepieņemama un nosodāma, – bet ne jau sakarā ar kaut kādām mīklainām „minoritāšu tiesībām“. Tā ir nepieņemama un nosodāma vienkārši tāpēc, ka valstij nav jāielaužas cilvēku privātās dzīves jomā un nav jāpiemēro nesamērīgi smagas sankcijas par darbībām, kas nerada nekādus tiešus draudus līdzcilvēku tiesībām un interesēm.

Vispārīgi sakot, autores ieskatā visa šī LGBT ideologu retorika atspoguļo radikāli antihumānu un cilvēka cieņu pazemojošu skatījumu. Tā reducē cilvēku līdz vienam ļoti šauram viņa personības aspektam un uzlūko viņu tikai (vai galvenokārt) caur viņa dzimumtieksmju un seksuālo aktu prizmu. Autorei daudzreiz ir nācies dzirdēt no LGBT aktīvistu puses šādu pārsteidzošu argumentu: „Ja jau jūs nosodāt homoseksuālo dzīvesveidu, tad jums ir jāiemet ugunī visa Čaikovska mūzika un visi Fredija Merkurija dziesmu ieraksti!“ Autores skatījumā Čaikovskis bija ģeniāls komponists, Merkurijs bija talantīgs estrādes dziedātājs, – bet tam, ar kāda dzimuma personām viņi sagājās savā privātajā dzīvē aiz slēgtām durvīm, nav absolūti nekādas nozīmes (krieviem ir tāds izteiciens: „mēs viņus mīlam ne par to“). Savukārt LGBT ideologi viņos saskata pirmkārt un galvenokārt „gejus“, t.i., šajā kontekstā: vīriešus, kuri gulēja ar citiem vīriešiem. Autore ir pārliecināta, ka šāds skatījums ir radikāli nesavienojams ar cilvēka cieņas jēdzienu, kurš ir visu civilizēto Rietumu valstu eksistences pamatā un kurš ir atspoguļots arī Satversmes 1. panta pamatnormā. Pati autore, kurai citu personu „seksuālā orientācija“ ir dziļi vienaldzīga, vēlas uzsvērt: nē, cilvēks – tā nav tikai dzimumtieksme un dzimumdzīve; tas ir kaut kas daudz, daudz vairāk.

II. „Viendzimuma laulību“ jautājums

2.1. Satversme un starptautiskās cilvēktiesību normas

Latvijas Republikas Satversmes 110. pants stājās spēkā 1998. gada 6. novembrī. Tā pirmais teikums sākotnēji bija izteikts šādā redakcijā: „Valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni,vecāku un bērna tiesības.“ 2005. gada 15. decembrī Saeima šo normu grozīja, izsakot to sekojošā redakcijā: „Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības“ (šeit un turpmāk – autores izcēlumi).

Šī jaunā redakcija pilnībā atbilst spēkā esošo starptautisko cilvēktiesību līgumu un deklarāciju normām. ANO Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas [29] 16. pants nosaka: „1. Vīriešiem un sievietēm, kas sasnieguši pilngadību, ir tiesības bez jebkādiem ar rasi, tautību vai reliģisko pārliecību saistītiem ierobežojumiem stāties laulībā un dibināt ģimeni. Viņiem ir vienlīdzīgas tiesības, stājoties laulībā, laulības laikā un šķirot laulību. 2. Laulību var slēgt tikai ar abu nākamo laulāto brīvu un pilnīgu piekrišanu. 3. Ģimene ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa, un tai ir tiesības uz sabiedrības un valsts aizsardzību.“

Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām [30] 23. pants nosaka: „1. Ģimene ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa, un tai ir tiesības baudīt sabiedrības un valsts aizsardzību. 2. Vīriešiem un sievietēm, kas sasnieguši laulības vecumu, ir tiesības stāties laulībā un tiesības nodibināt ģimeni. [..]“

Minēto pantu struktūra un saturs nepārprotami rāda, ka „ģimenes nodibināšana“ to izpratnē ir tieši saistīta ar vīrieša un sievietes laulību. Autore vēlas pievērst uzmanību visu iepriekš citēto normu redakcijai, kas acīmredzami atšķiras no pārējām cilvēktiesību normām. Ja pārējās cilvēktiesību normas ir izteiktas formā „ikvienam ir tiesības…“ vai „nevienu nedrīkst…“, tad mūsu uzmanības lokā esošās normas lieto pavisam citu valodu: „vīriešiem un sievietēm…“ Kādēļ tā? – Tādēļ, ka šīm normām ir atšķirīgs primārais subjekts. Visu pārējo pamattiesību primārais subjekts ir indivīds, savukārt tiesības stāties laulībā un nodibināt ģimeni pēc savas būtības nav individuālas: tās piemīt nevis „ikvienam“, bet – ievērojot dzimumu dabisko komplementaritāti – „vīriešiem un sievietēm“. Citiem vārdiem sakot, to primārais subjekts ir vīrieša un sievietes pāris.

Arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 12. pants nosaka: „Laulības vecumu sasniegušiem vīriešiem un sievietēm ir tiesības stāties laulībā un dibināt ģimeni saskaņā ar valsts iekšējām likumu normām, kas nosaka šo tiesību izmantošanas kārtību.“ Un pat ECT, kuras pēdējo gadu judikatūrā ir vērojama nekritiska LGBT ideoloģijas postulātu pieņemšana un piemērošana, savā spriedumā lietā Schalk un Kopf pret Austriju bija spiesta atzīt, ka šo normu nekādi nevar interpretēt kā pamatu „viendzimuma laulības“ institūta uzspiešanai Konvencijas dalībvalstīm.[31]

Visbeidzot, jāpiemin ES Pamattiesību hartas 9. pants, saskaņā ar kuru „Tiesības stāties laulībā un tiesības veidot ģimeni tiek garantētas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kas nosaka šo tiesību izmantošanu.“[32] Šā panta redakcija tīši nemin „vīriešus un sievietes“, lai neaizskartu tās ES dalībvalstis, kurās Hartas pieņemšanas brīdī pastāvēja „viendzimuma laulību“ institūts. Taču no šīs normas nekādi neizriet valsts pienākums ieviest šādu institūtu savā tiesību sistēmā.

Tātad vienīgais laulības veids, kas ir viennozīmīgi atzīts un nostiprināts starptautiskajās cilvēktiesību normās, ir vīrieša un sievietes laulība.

2.2. Vai laulība var būt „viendzimuma“

No iepriekšējā nodaļā teiktā izriet, ka 2005. gadā veiktajam Satversmes 110. panta grozījumam it ka būtu jābūt pašsaprotamam. Tomēr ne visi toreiz tā uzskatīja. Veseli seši deputāti balsoja pret šo grozījumu, veseli deviņi atturējās, bet laikraksta „Diena“ 2005. gada 15. decembra numurā tika publicēts Ditas Arājas raksts ar galvu reibinošu virsrakstu: „Tumsonīgo naidu izpauž Satversmē“.[33] Vai patiešām atziņa par to, ka laulība ir starp vīrieti un sievieti, ir tik ārkārtēja un ekstrēma, ka to var uzskatīt par „tumsonīga naida“ izpausmi?

Sāksim ar to, ka laulības institūts nav valsts likumdevēja radīts. Laulība – kā vīrieša un sievietes stabila savienība nolūkā izveidot ģimeni – ir viena no objektīvajām iezīmēm, kas ir kopīga visam cilvēku dzimumam gan telpā, gan laikā. Laulība pastāv pilnīgi visās tautās un ciltīs bez izņēmuma, un tā ir vēsturiski pastāvējusi vienmēr, cik vien tālu pagātnē mēs spējam paraudzīties. Tā ir viena no visu Homo sapiens sugu vienojošām iezīmēm, kuras autore nosauktu par „antropoloģiskajām konstantēm“, – kopā ar valodu, darbarīku lietošanu un metafizisku (reliģisku vai mitoloģisku) ticējumu esamību. Dažādās kultūrās var būt dažādi laulības noslēgšanas veidi – no izkoptām kāzu ceremonijām un reliģiskiem rituāliem līdz vienkāršas faktiskas kopdzīves uzsākšanai, – taču „laulība“ vienmēr un visur nozīmē divu pretēju dzimumu savienību. Pat tajās kultūrās, kur homoseksuāli sakari atsevišķās situācijās tika sociāli akceptēti (autore jau minēja spartiešu hoplītus un japāņu samurajus), neviens tik un tā necentās tos pielīdzināt laulībai vai ģimenei. Kamēr šaurā Rietumu aktīvistu lokā neparādījās LGBT ideoloģija, nevienam pat prātā neienāca, ka laulība varētu būt „viendzimuma“.

Piemēram, lūk, ko seno romiešu vēsturnieks Svetonijs savā darbā „Par Cēzaru dzīvi“ raksta par Neronu: „Viņš ne tikai izmantoja brīvdzimušus zēnus un pārgulēja ar precētām sievietēm, bet arī ar spēku paņēma jaunavu – vestālieti Rubriju. [..] Viņš kastrēja zēnu Sporu un mēģināja padarīt viņu par sievieti, un apprecēja viņu ar visām attiecīgajām ceremonijām, ieskaitot pūru un līgavas plīvuru, un ar lielu svinību atveda viņu savās mājās kā sievu. Toreiz kāds asprātīgi pajokoja [..], ka cik labi gan būtu bijis visai cilvēcei, ja paša Nerona tēvam Domīcijam būtu bijusi šāda sieva. [..] Viņš arī gribēja stāties miesīgos sakaros ar paša māti, taču viņu no tā atturēja viņas ienaidnieki, baidīdamies, ka tas varētu piešķirt šai nekaunīgajai sievietei pārāk lielu ietekmi [..]. [..] [T]ad viņu apmierināja viņa brīvlaistais Dorifors, kuru viņš paņēma sev par vīru tādā pašā veidā, kā pats bija paņēmis Sporu par sievu [..].“[34]

Kā redzam, Svetonijs nebūt neapraksta Nerona „laulības“ ar Sporu un Doriforu kā kaut ko normālu un progresīvu. Gluži otrādi: viņš tās ierindo tajā pašā krasi nosodāmo izdarību kategorijā, kur ir incests ar māti, zēna sakropļošana, svešu sievu pavešana un vestālietes (dieviem veltītas jaunavas) apgānīšana.

Šeit varētu iebilst, ka daudzās pasaules kultūrās ir izsenis pastāvējusi un šur tur vēl joprojām pastāv poligāmija, t.i. vai nu daudzsievība (vairākās islāma valstīs), vai daudzvīrība jeb poliandrija (dažos Himalaju novados). Tomēr, lai cik šis ģimenes modelis nebūtu pretējs mūsu Rietumu vērtībām, tas tomēr neatkāpjas no dabiskās shēmas „vīrietis un sieviete“. Tas gluži vienkārši ļauj cilvēkam noslēgt vienlaicīgi vairākas laulības ar pretējā dzimuma personām. Ja Alī ir vienlaicīgi Aišas un Fātimas vīrs, tad Aiša tomēr nav Fātimas sieva.

Vīrieša un sievietes laulība un uz to balstītā ģimene bieži vien tiek apzīmēta ar vārdkopām tradicionālā laulība“ un tradicionālā ģimene“. Autore uzskata šādu terminoloģiju par neveiksmīgu, jo tā rada aplamu iespaidu, ka vīrieša un sievietes laulības institūta pamatā ir tradīcija. „Tradīciju“ var definēt kā „no paaudzes paaudzē nododamās paražas vai ticējumus, vai pašu šo nodošanas faktu“.[35] Taču tradīcijas mēdz būt ļoti dažādas atkarībā no valsts, tautas, reģiona un laikmeta, turklāt tās ne vienmēr ir morāli pieņemamas. Pēc autores domām, par „tradicionālām“ varētu nosaukt dažādas vietējās laulības noslēgšanas formas vai, teiksim, to pašu poligāmiju. Taču, kā mēs tikko redzējām, atziņa, ka laulība ir divu pretējo dzimumu personu savienība, nav nekādas „tradīcijas“ auglis – tā ir visam cilvēku dzimumam dabiski raksturīga iezīme. Tādēļ ir pareizāk teikt: „normālā laulība“; vienkārši „laulība“; „dabiskā ģimene“ u.tml.

Tagad atgriezīsimies pie jau minētā D. Arājas raksta, kura virsrakstā atziņa par to, ka laulība ir vīrieša un sievietes savienība, ir kvalificēta kā „tumsonīgs naids“. Jāsecina, ka D. Arāja tādējādi ir pieskaitījusi pie „naidīgajiem tumsoņām“ gandrīz visu cilvēci no pašiem pirmsākumiem līdz mūsu dienām, – izņemot saujiņu mūsdienu LGBT ideologu un viņu domubiedrus. Arī mūsu Satversmes autori – Satversmes Sapulces locekļi – kuri nevarēja pat iedomāties, ka laulība varētu būt kaut kas cits, izņemot savienību starp pretējo dzimumu personām, pēc D. Arājas loģikas bija „naidīgi tumsoņas“. Autore šo ideju tālāk nekomentēs, atstājot to uz pašas D. Arājas sirdsapziņas.

Bet vai mūsdienu apstākļos tomēr nav diskriminējoši neatzīt divu tā paša dzimuma personu kopdzīvi par „laulību“? Uz to autore atbildēs ar šādu analoģisku piemēru. Iedomāsimies pārpildītu autobusu, kurā priekšējās vietas ir rezervētas invalīdiem, pasažieriem ar maziem bērniem un grūtniecēm. Vienā no pieturām autobusā iekāpj korpulents kungs labākajos gados un pieprasa sev tiesības sēdēt vienā no šīm vietām. Kad vadītājs un citi pasažieri iebilst, jaunpienācējs sāk skaļi skandalēt, rādīt savu milzīgo alus dzērāja vēderu un sūdzēties par „dzimumu diskrimināciju“: viņa vēders taču neesot mazāks par dažas labas topošās dvīņu māmiņas vēderu! Ar kādām tiesībām viņš tiekot tik netaisnīgi diskriminēts?! Pēc dažām pieturām šis kungs izkāpj no autobusa un dodas uz valsts vai pašvaldības sociālās palīdzības iestādi, kur ar šādu pašu argumentu pieprasa sev tiesības uz grūtniecības pabalstu. Viņam taču esot tikpat liels vēders, kā sievietei stāvoklī – tātad nediskriminācijas princips liekot atzīt arī viņu par „grūtnieku“ un ļaujot arī viņam saņemt šo pabalstu!

Jebkurš saprātīgs lasītājs šo kāzusu atzīs par dziļi absurdu un ērmīgu. Taču „viendzimuma laulību“ aizstāvju loģika ir tieši tā pati! Tās pamatā ir sajaukums starp kādas lietas vai parādības realitāti un tās sabiedriski valstisko atzīšanu. Grūtniecību nav izdomājusi valsts; tā objektīvi pastāv pirms valsts un neatkarīgi no tās. Tādēļ „grūtniecības“ jēdziena noteikšana nav valsts kompetencē; valsts var tikai tiesiski atzīt šo realitāti un, novērtējot tās svarīgumu sabiedrības kopējā labuma kontekstā, aizsargāt to ar dažādiem līdzekļiem (pabalsti, atlaides, privilēģijas, utt.). Pielīdzināt grūtniecībai citas realitātes – piemēram, vīrieša alus vēderu – ir vienkārši absurdi. Arī piesaukt „diskrimināciju“ ir aplami: ar „diskrimināciju“ saprot nepamatotu un nesamērīgu dažādu attieksmi pret divām būtiski līdzīgām lietām, bet šeit ir runa par divām pilnīgi dažādām un pat ne tuvu nesalīdzināmām lietām. Protams, ideoloģiskas apmātības pārņemts likumdevējs var „nediskriminācijas“ vārdā pasludināt vīriešus – resnvēderus par „grūtniekiem“, piešķirt viņiem attiecīgus pabalstus un noteikt bargus sodus visiem, kuri uzdrošināsies apšaubīt alus vēdera un grūtniecības līdzvērtību. Taču arī tad alus vēders par grūtniecību nekad nekļūs; lai kā krietnais tēvocis nepūlētos, nekāds bērns no viņa vēdera nepiedzims.

Tas pats sakāms arī par laulības institūtu. Autore vēlreiz atkārtos: laulību nav radījusi valsts; tā ir objektīvi pastāvējusi pirms valsts un pastāv neatkarīgi no tās. Valsts var tiesiski aizsargāt šo realitāti, taču valsts kompetencē neietilpst to pārdefinēt un iekļaut „laulības“ jēdziena tvērumā vēl kaut ko citu. Pat atmetot malā jautājumu par vērtībām un pasaules uzskatiem un paliekot pie objektīvajiem faktiem vien, laulība un viendzimuma kopdzīve ir pilnīgi atšķirīgas sociālas realitātes. Struktūra „vīrs, sieva un viņu bērni dzīvo kopā“ būtiski atšķiras no struktūras „divi vīrieši vai divas sievietes dzīvo kopā“. Tās ir faktiski un objektīvi atšķirīgas struktūras, kas dažādi funkcionē un rada atšķirīgas sekas tajās iesaistītajām personām un visai sabiedrībai kopumā.

Pirmkārt, dabiskās laulības neatņemama sastāvdaļa ir seksuālās ekskluzivitātes princips: stājoties laulībā, tiek prezumēts, ka vīrs un sieva baudīs miesīgu tuvību tikai viens ar otru. Atkāpe no šā principa – lai cik bieži tā nenotiktu reālajā dzīvē – ir un paliek anomālija, par ko liecina pat tās apzīmējumi mūsu valodā: „laulības pārkāpšana“, „sievas vai vīra krāpšana“, „sānsoļi“, „laulāto neuzticība“, u.tml. Savukārt viendzimuma kopdzīvē šāda ekskluzivitāte parasti netiek prezumēta. Homoseksuālo pāru t.s. „atvērtība“ ir sen zināms fenomens, un pirms dažiem gadiem Sanfrancisko Valsts Universitātes veiktais pētījums to pārliecinoši apstiprināja.[36] (Tas arī nav nekas dīvains: autores ieskatā būtu dīvaini prasīt šāda veida kopdzīvē kaut kādu uzticību.)

Otrkārt, viena no vīrieša un sievietes laulības pamatiezīmēm ir tas, ka uz to balstītās ģimenēs dzimst un aug bērni; tātad caur šīm ģimenēm tiek nodrošināta sabiedrības un visas cilvēces pastāvīga atjaunošanās. Tieši tāpēc Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas 16. panta trešā daļa un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 23. panta pirmā daļa kvalificē „ģimeni“ kā „dabisku sabiedrības pamatšūniņu“. Ja mēs ar „ģimeni“ sāksim saprast kaut ko citu, izņemot uz vīrieša un sievietes savienību balstītu ģimeni, šīs normas gluži vienkārši zaudēs savu jēgu.

LGBT ideologi parasti iebilst, ka ne visās laulībās dzimstot bērni, un „tad jau būtu jāaizliedz noslēgt laulību arī cilvēkiem, kas veselības problēmu dēļ nespēj radīt bērnu“. Šis arguments ir aplams: patiešām, ir laulāti pāri, kuriem bērnu nevar būt, – taču tā ir atkāpe no vispārējās normas; vispārējs princips ir laulības atvērtība jaunas dzīvības radīšanai (jo citādi taču cilvēku dzimums jau sen būtu iznīcis). Savukārt divi homoseksuāļi nekad nespēs radīt kopīgu bērnu.

Treškārt, vīrieša un sievietes laulība pamatojas uz dzimumu komplementaritātes jeb savstarpējās papildināšanas principu, kas darbojas gan laulāto starpā, gan viņu attiecībās ar bērniem (miesīgajiem vai adoptētajiem). Vīrietis nevar būt māte un psiholoģiski dot bērniem to, ko dod māte. Sieviete nevar būt tēvs un dot bērniem to, ko dod tēvs. Viendzimuma pārī šāda komplementaritāte nav iespējama.

Ceturtkārt, dabiskā ģimene caur pastāvīgu augšanu un atjaunošanos nodrošina paaudžu solidaritāti. Šī solidaritāte palīdz nodot no paaudzes paaudzē dažāda veida kolektīvo dzīvesziņu (ģimenisko, tautisko, nacionālo, kulturālo, reliģisko), kas savukārt veido visas sabiedrības „cementu“. Viendzimuma kopdzīve, kurā paaudžu atjaunošanās nenotiek, šādu funkciju nevar pildīt.

Tātad rezumēsim: laulība ir uz viena vīrieša un vienas sievietes savstarpēju uzticību balstīta stabila savienība, kas kalpo kā pamats stabilas, drošas un veselīgas vides radīšanai bērnu dzimšanai, augšanai un attīstībai. Šī savienība ir absolūti unikāla salīdzinājumā ar visām pārējām, un tieši tādēļ tai ir tiesības uz unikālu atbalstu un garantijām no valsts puses. Tā arī ir Satversmes 110. panta pirmā teikuma pamatjēga (ratio legis). Šeit autore vēlētos ļoti skaidri izcelt galveno atziņu, kuru daudzi juristi diemžēl neapzinās, un proti: valsts atzīst un aizsargā laulības institūtu ne jau tādēļ, ka tas ļauj cilvēkiem viņu kopdzīvē justies pēc iespējas komfortablāk, bet gan unikālā un fundamentālā labuma dēļ, kuru tas dod valstij, sabiedrībai un visai cilvēcei. Citiem vārdiem sakot, šīs atzīšanas un aizsardzības pamatā ir kopējais labums, nevis individuālu egoistisku iegribu apmierināšana.

2.3. Aplamā „mīlestības“ piesaukšana

Autorei bieži vien ir nācies dzirdēt šādu LGBT aktīvistu argumentu: „Ja divi viena dzimuma cilvēki viens otru mīl, tad kādēļ gan liegt viņiem noslēgt laulību vienam ar otru?“ Pēc autores domām, tas ir spilgts piemērs tam, kā pat cilvēki ar juridisko izglītību dažkārt atmet racionālo domāšanu un sāk apelēt pie emocijām. Īstenībā šis arguments ir dubulti aplams. Tas balstās (a) uz neizpratni par laulības institūta jēgu un tiesību jēgu vispār, un (b) uz acīmredzamu terminu sajaukumu, kas vispārīgi ir LGBT ideoloģijas pamatiezīme.

Pirmkārt, kā mēs to jau redzējām iepriekšējā nodaļā, valsts tiesiski un politiski aizsargā laulības institūtu ne jau tādēļ, ka tas tiesiski leģitimētu personīgās jūtas un pārdzīvojumus, bet gan tādēļ, ka tā ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa. Tātad, – lai cik neromantiski tas neskanētu – laulībai, objektīvi raugoties, nav nekāda sakara ar mīlestību. Laulība, kurā laulāto starpā nav, vairs nav vai pat nekad nav bijis Romeo un Džuljetas (vai Induļa un Ārijas) cienīgu jūtu, tādēļ vien nepārstāj būt par pilntiesīgu un pilnvērtīgu laulību.

Otrkārt, arī laulības institūta tiesiskais režīms vispār nekur nepiemin „mīlestības“ kritēriju. Mūsu Civillikumā ir skaidri noteikti laulības noslēgšanas un spēkā esamības nosacījumi: minimālais vecums (32.-33.p.), uz asinsradniecību un adopcijas attiecībām balstīti ierobežojumi (35.p.1.d. un 37.p.), aizliegums stāties laulībā aizbildnim ar aizbilstamo (38.p.2.d.), poligāmijas aizliegums (38.p.1.d.) un, protams, „viendzimuma laulību“ aizliegums (35.p.2.d.). Kā redzam, „mīlestības“ nosacījums šeit nekur nav atrodams. Tieši tāpat tas ir visu pārējo valstu tiesību sistēmās, un tāpat tas ir bijis vienmēr – visos laikmetos un visās kultūrās. Nekādu „mīlestību“ kā laulības noslēgšanas nosacījumu mēs neatradīsim nedz klasiskajās romiešu tiesībās [37], nedz kanoniskajās tiesībās [38], nedz kur citur.

Kādēļ tā? – Tādēļ, ka „mīlestības“ jēdziens pieder pie ētikas un psiholoģijas jomām un vispār nekādi nevar būt tiesību priekšmets. Autorei ir neērti šā kvalificētiem juristiem domātā žurnāla slejās atgādināt to ābeces līmeņa patiesību, ka tiesības reglamentē tikai cilvēku ārējo uzvedību, nevis viņu sirdīs un dvēselēs mājojošās jūtas un pārdzīvojumus. Mīlestību nav iespējams nosvērt, nomērīt un fiksēt protokolā, lai to celtu priekšā tiesai kā pierādījumu. Tiesības ar to vienkārši nenodarbojas un par to neinteresējas. Tāpēc arī Civillikums kā laulības šķiršanas pamatu nosaka objektīvi konstatējamu situāciju, kad „laulība ir izirusi“ (69.p.), t.i., kad „nepastāv laulāto kopdzīve un nav vairs sagaidāms, ka laulātie to atjaunos“ (71.p.), – nevis „kad laulātie viens otru vairs nemīl“.

Ar to varētu arī beigt, tomēr autore gribētu pateikt dažus vārdus arī par šā argumenta pamatā esošo psiholoģisko problēmu. Kā viņa jau teica, šī LGBT ideologu tēze balstās uz vienu skaidri saskatāmu jēdzienu sajaukumu: ar „mīlestību“ šeit tiek saprasts kaut kas pavisam cits, proti, dzimumattiecības. LGBT ideologi parasti iebilst, ka homoseksuālais dzīvesveids ietverot sevī ne tikai to. Taču, ja attiecībās starp viena dzimuma personām nav seksa, tad šīs attiecības pēc definīcijas nevar nosaukt par „homoseksuālām“. Īstenībā ir ārkārtīgi daudz gadījumu, kad cilvēks var mīlēt tā paša dzimuma personu, tomēr šī mīlestība nav homoseksuāla. Tēvs mīl dēlu (un otrādi); brālis mīl brāli; draugs mīl draugu; klostera mūki mīl viens otru; ķēniņš mīl savus pavalstniekus (un otrādi); ārsts mīl slimnieku (un otrādi); karavīri kaujas laukā viens otru mīl (tiktāl, ka atdod viens par otru savas dzīvības)… Svētais Augustīns savā autobiogrāfiskajā darbā „Atzīšanās“ („Confessiones“) stāsta, cik smagi viņš pārdzīvoja sava karsti mīļotā drauga pāragro nāvi, – taču būtu muļķīgi saskatīt viņu attiecībās kaut kādu seksuālu zemtekstu.[39]

Diemžēl mēs šodien dzīvojam aukstā, samaitātā un ļaunā laikmetā, kurā visa šī krāšņā cilvēcisko attiecību palete tiek mērķtiecīgi iznīcināta un noreducēta līdz seksuālajai iekārei. Autores ieskatā visa LGBT ideoloģijas propaganda ir tikai daļa no kādas globālas mūsdienu tendences, proti, visas kultūras slimīgas seksualizācijas (un daudziem šī tendence ir ļoti izdevīga, jo seksuālo iekāri var veiksmīgi komerciāli ekspluatēt). Agrāk mēdza strīdēties, vai varot pastāvēt vienkārša draudzība starp vīrieti un sievieti, bet šodien vairākums vairs īsti netic parastas sirsnīgas draudzības esamībai starp diviem vīriešiem vai divām sievietēm: tur īstenībā esot „kaut kas cits“,– un visiem, protams, ir skaidrs, kas! Vulgārais freidisms, kurš jebkurā divu personu emocionālajā tuvībā nekavējoties saskata „to“, ir novedis pie tā, ka cilvēki, kuri meklē vienkāršu dvēselisku tuvību, uzticību un cilvēcisku siltumu, vairs neredz nekādu citu iespēju to iegūt, kā tikai caur seksu. Taču sekss šo funkciju pilda gaužām slikti, jo tas ir domāts kaut kam citam.[40]

Līdz ar to autore aicinātu gan pašus homoseksuāļus, gan viņu pašpasludinātos „labvēļus“ nopietni padomāt: varbūt aiz šīs slimīgās vēlmes izlietot vīrieti kā sievietes surogātu (vai otrādi) īstenībā slēpjas nepiepildītas ilgas pēc kaut kā cita: tuvības, draudzības, brālības, sirsnības, dvēseles siltuma? Par to pašu būtu nopietni jāpadomā arī tiem, kuri izjūt aplamu nepatiku vai pat naidu pret homoseksuāļiem kā cilvēkiem un vēlas viņus aizskart vai pazemot (atcerēsimies kaut vai huligānus, kuri apmētāja 2006. gada Rīgas „geju praida“ dalībniekus ar izkārnījumiem).

2.4. „Viendzimuma laulību“ ietekme uz laulības institūtu vispār

LGBT ideologi diskusijā bieži izvirza šādu argumentu: „Viendzimuma laulību ieviešana nekādi neaizskars citu cilvēku tiesības un intereses! Tas, ka viena dzimuma personas varēs savā starpā laulāties, nekādi neietekmēs pārējo cilvēku heteroseksuālās laulības!“ Diemžēl realitāte ir tieši pretēja: aizskars un ietekmēs gan, turklāt ārkārtīgi postoši un visas valsts mērogā.

Pirms autore sniegs atbildi uz šo argumentu, viņa izdarīs pavisam nelielu atkāpi. Vairākums LGBT aktīvistu apgalvo, ka viņu mērķis esot tikai savu interešu atzīšana, un ka viņi nekādā ziņā nevēloties graut vai mazināt laulības institūta nozīmi. Autore pieļauj, ka tas tā patiešām ir – vismaz Latvijas mērogā. Taču ne visi tā domā. Piemēram, pazīstamā krievu LGBT aktīviste Maša Gesena (Маша Гессен) kādā nesenā Austrālijas radio pārraidē vaļsirdīgi atzina pretējo. Viņa teica: „Pat muļķim saprotams, ka homoseksuāļiem ir tiesības uz laulības savienību noslēgšanu, taču es tāpat uzskatu par ne mazāk acīmredzamu arī to, ka laulības institūtam vispār nav jāpastāv. [..] Cīņa par geju laulību parasti ietver sevī melošanu par to, ko mēs izdarīsim ar laulību, kad mēs to sasniegsim. Jo mēs melojam, apgalvojot, ka laulības institūts palikšot nemainīgs. Un tie ir meli. Laulības institūtu gaida pārmaiņas un tam ir jāmainās. Un – atkārtošu vēlreiz – tam vispār nav jāpastāv.“[41]

Autore pieļauj, ka Latvijas LGBT aktīvistu vairākums tā nedomā. Taču pēc būtības Mašai Gesenai ir pilnīga taisnība. Viendzimuma kopdzīves pielīdzināšana laulībai patiešām nozīmētu laulības institūta noārdīšanu valsts tiesību sistēmā, – tikai Gesenai tas šķiet labi un atbalstāmi, bet šā raksta autorei nē.

Kā autore jau izskaidroja, vīrieša un sievietes laulība ir unikāls institūts, un tādēļ valsts to aizsargā. Tātad „viendzimuma laulību“ ieviešana nozīmētu nevis kaut kādu „vienlīdzības“ nodrošināšanu, bet gan radikālu laulības institūta pārdefinēšanu no valsts puses. Un šī pārdefinēšana savukārt pavērtu ceļu uz laulības institūta iznīcināšanu.

Kādēļ tā? Ilustrēsim to ar vienu analoģisku piemēru. Iedomāsimies, ka sviesta un margarīna tirgū tiek pieņemts lēmums: pārtraukt margarīna ražotāju diskrimināciju un atļaut viņiem tirgot savu produkciju ar nosaukumu „sviests“. Tātad likumdevējs oficiāli atzīst par „sviestu“: (a) sviestu, (b) sviesta un margarīna maisījumus dažādās proporcijās, (c) margarīnu, (d) jebkuru bālganu vai dzeltenīgu substanci, kuru var uzziest uz maizes vai uzlikt uz pannas. Tīrā sviesta cienītājiem tiek paziņots, ka viņu tiesības ar to nekādi netiekot aizskartas: viņi taču varot turpināt mierīgi pirkt un ēst savu sviestu! Taču problēma ir tā, ka praksē jēdziens „sviests“ sāk nozīmēt visu ko, tikai ne sviestu. Ražotāji, protams, sākotnēji mēģinās kaut kā izlocīties, ieviešot, piemēram, apzīmējumu „īsts sviests“. Tomēr visa „diskriminācijas novēršanas“ jēga ir tieši tā, lai šo „īsto sviestu“ (lai kā to nosauktu) pilnībā pielīdzinātu margarīnam! Jebkurš, kurš apgalvos, ka sviests un margarīns ir principiāli dažādi produkti un pret tiem jāizturas dažādi, būs vainīgs vienlīdzības principa pārkāpšanā un attiecīgi sodāms. Reāli tas nozīmē, ka sviestam tirgū ātri vien pienāks beigas.[42]

Autore vēlas atgādināt lasītājiem to vienkāršo aritmētisko patiesību, ka, ja A = B, tad B = A. Ja valsts „nediskriminācijas“ vārdā pielīdzina alus vēderu grūtniecībai, tad no tā ar nepielūdzamu loģiku izriet, ka grūtniecībai (un jaunas cilvēka dzīvības radīšanai) šīs valsts acīs nav lielāka vērtība, kā alus vēderam un pārmērīgai alus dzeršanai. Ja valsts atzīst, ka divu homoseksuāļu kopdzīve ir tikpat cienījama, aizsargājama un atbalstāma, kā no mātes, tēva un bērniem sastāvoša ģimene, – tad no tā izriet, ka no mātes, tēva un bērniem sastāvoša ģimene šīs valsts acīs nemaz nepelna lielāku cieņu un atbalstu, kā divu homoseksuāļu kopdzīve. Vīrieša un sievietes laulības juridiska pielīdzināšana jebkurai citai kopdzīves formai (t.sk. homoseksuālai) nozīmē, ka valsts vairs neatzīst laulības institūtu par unikālu un liedz tam pienākošos unikālo atzīšanu un atbalstu. No mammas, tēta un bērniem sastāvoša stabila ģimene tiek degradēta, noliekot to vienā līmenī ar kaut ko pavisam citu.

Vēl jo vairāk: ja likumdevējs ievieš tiesību sistēmā „viendzimuma laulību“ institūtu, tad zūd jebkāds pamats noraidīt poligāmijas (daudzsievības vai daudzvīrības) tiesisko atzīšanu. LGBT ideoloģijas pretinieki jau sen brīdināja, ka tam būs agri vai vēlu jānotiek. Kā parasti, viņu oponenti tikai atmeta ar roku, vīpsnādami: „Ko jūs te stāstāt šausmu stāstus, tas taču nekad nenotiks!“ Un, kā tas parasti notiek, LGBT ideoloģijas pretiniekiem izrādījās pilnīga taisnība. 2013. gada 13. decembrī ASV federālās apgabaltiesas tiesnesis Klārks Vedupss (Clark Waddoups) atzina par antikonstitucionālu Jūtas (Utah) štatā spēkā esošo daudzsievības aizliegumu.[43] Lai gan šis nolēmums nesatur pozitīvu pavēli Jūtas štatam reģistrēt poligāmās laulības, tas varētu būt nākamais loģiskais solis.

Patiešām jajautā: ja viendzimuma kopdzīve tiek atzīta par „laulību“, tad kādēļ ne poligāmā kopdzīve? Šeit darbojas a fortiori arguments: poligāmai laulībai ir pat daudz lielākas „tiesības“ uz valstisku atzīšanu. Pirmkārt, kā autore tikko teica, tā izsenis ir pastāvējusi daudzās pasaules kultūrās (un islāma pasaulē pastāv vēl joprojām). Otrkārt, viens no laulības pamatmērķiem – bērnu radīšana – „viendzimuma laulībā“ nav iespējama, bet poligāmā – cik vien vēlas. Ja laulības jēdziena aprobežošana ar viena vīrieša un vienas sievietes stabilu kopdzīvi ir „nevienlīdzība“ un „diskriminācija“, tad tieši tas pats ir sakāms arī par poligāmijas aizliegumu. Ja jūs piekrītat LGBT aktīvistu argumentiem, tad jums būs gribot negribot jāpiekrīt arī poligāmistu argumentiem, – jo tie taču ir tie paši argumenti.

Un, līdzko mēs tiesiski atzīstam arī poligāmās laulības, „vienlīdzības“ un „nediskriminācijas“ „burvju nūjiņa“ ļauj izplest „laulības“ jēdziena robežas gandrīz bezgalīgi. Neaizmirsīsim, ka saīsinājumā „LGBT“ ir arī burts „B“ ­– „biseksuāļi“. Vai tad nav diskriminējoši liegt biseksuālim vienlaicīgi noslēgt „laulību“ ar vīrieti un ar sievieti? Un vai nav diskriminējoši, piemēram, neatzīt par „laulību“ triju vai vairāku vīriešu kopdzīvi? Lasot iepriekš minēto ASV federālā tiesneša nolēmumu poligāmijas lietā, autore ir pārliecināta, ka šādu argumentu piesaukšana Rietumu valstu tiesās un parlamentos ir tikai laika jautājums.

Protams, likumdevējs var nolemt „nediskriminācijas“ vārdā pielīdzināt visas šīs kopdzīves formas (homoseksuāls pāris; vīrietis un vairākas sievietes; sieviete un vairāki vīrieši; trīs vai vairākas viena dzimuma personas, utt.) laulībai. Kā autore jau teica, ar to valsts skaidri parādītu, ka tā vairs neatzīst dabisko laulību par unikālu un liedz tai atbilstošu aizsardzību un atbalstu. Un šeit rodas likumsakarīgs jautājums: vai patiešām šāda tiesībpolitika valstij (konkrētajā gadījumā – Latvijai) ir noderīga, izdevīga un vajadzīga? Atbilde uz šo jautājumu  savukārt ir atkarīga no tā, kādus mērķus mūsu valsts vēlas sasniegt. Ja valsts ir ieinteresēta sargāt un veicināt kopējo labumu un redzēt savu tautu spēcīgu un drošu, ar stabilām un veselīgām ģimenēm, kurās paaudžu paaudzēs dzimst bērni, kas izaug par krietniem pilsoņiem un pēc tam dibina savas, tikpat stabilas un veselīgas ģimenes, – tad šai valstij ir jādara viss, lai sargātu uz viena vīrieša un vienas sievietes laulību balstītas ģimenes unikalitāti. Savukārt, ja valsts pamatmērķis ir vienkārši apmierināt atsevišķu indivīdu, grupu un lobiju egoistiskās iegribas, vienlaicīgi samazinot cilvēku skaita pieaugumu (lai viņi pārāk nesavairotos un nepieelpotu atmosfēru ar ogļskābo gāzi), – tad šāda valsts, protams, atteiksies atzīt laulības un uz tās balstītās ģimenes unikālo nozīmi un izmantos jebkuru iespēju, lai to degradētu un pazemotu.

Pēc autores domām, no tiesiskā viedokļa Latvijas konstitucionālais likumdevējs uz šo jautājumu jau ir ļoti skaidri atbildējis, nostiprinot Satversmes 110. pantā laulības kā vīrieša un sievietes savienības unikālo raksturu un uzliekot valstij pienākumu to sargāt. Ja valsts reiz ieviestu „viendzimuma laulību“ institūtu, šai normai vienkārši zustu jebkāda jēga. Līdz ar to ir jāsecina, ka jebkāds mēģinājums ieviest Latvijā „viendzimuma laulības“ būtu pretējs Satversmei.

III. „Viendzimuma partnerattiecību“ ieviešana Latvijas tiesību sistēmā – drauds cilvēktiesībām un kopējam labumam

3.1. Laulības un „reģistrētās partnerattiecības“

Šajā brīdī dažs labs lasītājs pateiks: „Labi, es piekrītu, ka laulība var būt tikai starp vīrieti un sievieti. Bet kādēļ gan nevarētu blakus laulībai ieviest „reģistrēto partnerattiecību“ institūtu, kas būtu atvērts arī viendzimuma pāriem?“ Daži juristi, piemēram, Mārtiņš Mits [44] un Juris Lavrikovs [45], apgalvo, ka Satversmes 110. pants neliedzot ieviest Latvijas tiesību sistēmā šādu institūtu. Vai tas tā patiešām ir?

Autore vēlas atgādināt, ka jebkurš tiesību institūts ir analizējams nevis pēc tā nosaukuma, bet pēc tā satura un mērķa. Apvienības „Mozaīka“ valdes locekle Evita Goša skaidro: „Partnerattiecību reģistrācija radītu partneriem pienākumu būt savstarpēji uzticīgiem, kopā dzīvot, vienam par otru gādāt un rūpēties. PAL [Partnerattiecību likums – B.R.] regulētu abu partneru mantiskās attiecības, paredzētu, ka nāves gadījumā pārdzīvojušais partneris manto tāpat kā pārdzīvojušais laulātā laulātais. Reģistrējot partnerattiecības, partneri pēc savas vēlēšanās varētu izraudzīties viena partnera uzvārdu par savu kopējo uzvārdu, uz partneriem būtu attiecināmas tiesības neliecināt vienam pret otru, vienam partnerim būtu tiesības pieņemt lēmumu par otra partnera ārstniecības metodēm, ja tas ir smagi saslimis, kā arī aizliegtu vienam partnerim atrasties iepirkumu komisijā, bet otram – iesniegt konkursa piedāvājumu u.tml. Būtiskākā PAL atšķirība no laulības institūta ir tā, ka PAL neparedz tiesības ne uz bērnu aizbildnību, ne adopciju“.[46]

No E. Gošas skaidrojuma ir skaidri redzams, ka piedāvātais likumprojekts paredz attiecināt uz viendzimuma kopdzīvi gandrīz visu to tiesisko attiecību paketi, kas Latvijas tiesību sistēmā piemīt laulībai. Līdz ar to apgalvojums, ka šis institūts būšot būtiski atšķirīgs no laulības, ir vienkārši intelektuāli negodīgs: pēc satura runa ir par tās pašas laulības surogātu, tikai (pagaidām) ar citu formālu nosaukumu. Tas, ka projekts „neparedz tiesības ne uz bērnu aizbildnību, ne adopciju“, nav nekāds mierinājums, jo tas ir tikai pavisam sīks izņēmums no vispārējās tiesisko attiecību paketes. Turklāt šim izņēmumam acīmredzami ir tikai pagaidu raksturs: tas atbilst tai pašai politiskajai „salami taktikai“, kuru autore jau minēja šā raksta sākumā. Tā kā „tumsonīgā“ Latvijas sabiedrība bērnu nodošanai viendzimuma pāru rīcībā „vēl nav gatava“, šis punkts pagaidām varētu palikt „atvērts“, – taču pēc „viendzimuma partnerattiecību“ ieviešanas un iesakņošanās mūsu tiesību sistēmā nākamais solis būtu arī šā izņēmuma atcelšana. Īstenībā E. Goša pati šajā jautājumā „atklāja kārtis“, 2014. gada Bīriņu konferencē pozitīvi izteikdamās par bērnu audzināšanu viendzimuma „ģimenēs“.[47]

Arī Eiropas Savienības tiesas (turpmāk – EST) judikatūra uzliek par pienākumu sociālo garantiju jomā pielīdzināt „viendzimuma partnerattiecības“ laulībai. Laika un vietas ekonomijas labad autore citēs to pašu E. Gošas publikāciju, kur attiecīgie EST spriedumi ir ļoti labi izskaidroti: „[..] 2008. gada 1. aprīļa spriedumā lietā Tadao Maruko v. Versorgungsanstalt der deutschen Bühnen (C-267/06) Tiesa noteica: ja dalībvalsts ir noteikusi vienādu tiesisko režīmu pretēju dzimumu laulātajiem un viena dzimuma reģistrētajiem partneriem attiecībā uz tiesībām uz pārdzīvojušā dzīvesbiedra pensiju, tad šādas pensijas nepiešķiršana pārdzīvojušajam partnerim uzskatāma par tiešu diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ. Savukārt 2011. gada 10. maija spriedums lietā Jürgen Römer v. Freie und Hansestadt Hamburg (C-147/08) nostiprināja Maruko lietā noteikto principu, ka visās ES dalībvalstīs, kurās laulība ir pieejama tikai pretēju dzimumu pāriem, bet viendzimuma pāriem ir pieejams reģistrēto partnerattiecību institūts, visi ar nodarbinātību saistītie maksājumi, tai skaitā pensijas, ir jānosaka pēc vienādiem noteikumiem gan viendzimuma reģistrētajiem partneriem, gan laulātajiem pretēju dzimumu pāriem. Šo noteikumu neievērošana ir uzskatāma par tiešu diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ.“ [48]

Jāsecina, ka, lai kāds būtu šo „partnerattiecību“ nosaukums, no tiesisko seku viedokļa šā institūta jēga tik un tā būtu – pielīdzināt viendzimuma kopdzīvi laulībai. Tātad tā galarezultāts būtībā būtu tieši tas pas, kas „viendzimuma laulību“ ieviešanai, proti: valsts vairs neatzītu laulības institūtu par unikālu, liegtu tam pienākošos unikālo atzīšanu un atbalstu un tādējādi to degradētu. Līdz ar to M. Mitam un J. Lavrikovam nav taisnība: „viendzimuma partnerattiecību“ institūta ieviešana mūsu tiesību sistēmā būtu tādā pašā pretrunā ar Satversmes 110. pantu, kā „viendzimuma laulību“ ieviešana.

Tomēr viendzimuma „reģistrēto partnerattiecību“ institūta ieviešanai būtu vēl arī citas negatīvas sekas. Pirmkārt, ar to valsts piešķirtu tiesisku leģitimitāti visnotaļ bīstamam uzvedības modelim. Otrkārt, šī leģitimācija dotu nopietnu triecienu citu cilvēku – un vispirms jau LGBT ideoloģijas oponentu – pamattiesībām un pamatbrīvībām. Šīs divas sekas autore aplūkos divās nākamajās nodaļās, ar kurām šo rakstu arī beigs.

3.2. Homoseksuālais dzīvesveids un veselības jautājumi

Apspriežot homoseksuālisma problemātiku, latviešu autori parasti palaiž garām vienu ārkārtīgi svarīgu faktu: pat ja homoseksuālā uzvedība šodien vairs netiek oficiāli atzīta par „slimību“ vai „patoloģiju“, homoseksuālais dzīvesveids tik un tā ir katastrofiski bīstams to cilvēku veselībai (un dažkārt pat dzīvībai), kuri to piekopj. Tas nav kaut kāds vienkāršs „ļauno un tumsonīgo homofobu“ pieņēmums, – tie ir autoritatīvos avotos publicēti un attiecīgi pārbaudāmi medicīniski dati. Aplūkosim dažus no mums pieejamajiem datiem.

Slimību kontroles un novēršanas centri (Centers for Disease Control and Prevention jeb CDC) ir ASV federālo valsts iestāžu kopums, kas atrodas Atlantā (Džordžijas štatā) un, cita starpā, nodarbojas ar infekcijas slimību izplatības novērošanu. Pēc pēdējiem CDC datiem, kas ir publicēti 2014. gada novembrī, vīriešu dzimuma homoseksuāļu ir mazāk par 4% no visiem ASV vīriešiem, – taču viņi ir veseli 59% no visiem ar HIV vīrusu inficētajiem, un veseli 66% no visiem pēdējā gada laikā reģistrētajiem jaunajiem inficēšanās gadījumiem. CDC pētnieki ir aprēķinājuši, ka varbūtība, ka homoseksuālis inficēsies ar HIV vīrusu, ir 44 reizes lielāka, nekā pārējiem vīriešiem.[49] Autore īpaši pasvītro: nevis par 44%, bet 44 reizes! Autores skatījumā šie skaitļi ir tik acīmredzami šausminoši, ka viņa tos nekomentēs. Paši CDC savā faktu lapā secina: „Visu rasu vīrieši – geji un biseksuāļi – kuri CDC novērošanas sistēmās tiek dēvēti par ‚vīriešiem, kuri stājas dzimumsakaros ar vīriešiem‘ (MSM) – turpina būt HIV vīrusa vissmagāk skartā riska grupa. Jaunākie CDC dati rāda, ka laikā no 2008. līdz 2010. gadam jauno inficēšanās gadījumu skaits MSM starpā ir pieaudzis par 12%, un pat vēl vairāk starp gados jaunākajiem MSM“.[50]

Citās valstīs situācija ir līdzīga.[51] Krievijā 2011. gadā diagnosticēto HIV gadījumu skaits vīriešu dzimuma homoseksuāļu starpā bija 15,2 reizes lielāks par vidējo skaitli visas valsts mērogā (3826,5 gadījumi no 100 000).[52] Šā iemesla dēļ daudzās valstīs homoseksuāļiem nav atļauts būt par asins donoriem.

Gan CDC, gan cita statistika rāda, ka homoseksuālā dzīvesveida piekopēji daudz biežāk par pārējiem inficējas ar seksuāli transmisīvajām slimībām [53], tādām kā sifiliss un gonoreja[54], kā arī A un B vīrushepatīts.[55]

LGBT aktīvisti parasti iebilst, ka šo problēmu varot novērst, „apmācot cilvēkus pareizi lietot prezervatīvus“. Taču AIDS epidēmija ilgst jau vairāk nekā trīsdesmit gadus. Tas ir veselas paaudzes garums: epidēmijas sākumā piedzimušie ir pieauguši, apprecējušies un tagad paši laiž skolās savus bērnus. Visu šo laiku homoseksuāļi tiek aktīvi aicināti lietot prezervatīvus, – un tomēr HIV/AIDS un citu iepriekš minēto seksuāli transmisīvo slimību sērga viņu vidū turpina plosīties un prasa aizvien jaunus upurus. Tātad, ja jau prezervatīvi trīsdesmit gadu laikā šo problēmu nav atrisinājuši, tad nav pamata domāt, ka tie jebkad to atrisinās. (Nav jābūt ārstam, lai saprastu, ka viens no noteicošajiem faktoriem šajā ziņā ir homoseksuālajai kopdzīvei organiski piemītošā „atvērtība“, kuru autore jau minēja raksta otrajā daļā.)

Tikpat drūma ir korelācija starp homoseksuālo uzvedību un ļaundabīgajiem audzējiem. Šajā ziņā autore var tikai atgādināt veco sakāmvārdu: „Dievs piedod vienmēr, cilvēki – dažreiz, daba – nekad“. Autorei ir ļoti neērti atgādināt to vispārzināmo patiesību, ka cilvēka organisms anatomiski nav piemērots viendzimuma dzimumsakariem. Par šīs patiesības neievērošanu bieži vien nākas maksāt pārāk dārgu un traģisku cenu: pēc to pašu CDC datiem, homoseksuāls dzīvesveids vīriešu starpā ir saistīts ar paaugstinātu tūpļa un taisnās zarnas vēža risku.[56]

Protams, lasot šīs rindiņas, LGBT aktīvisti var skaļi sūdzēties par „homofobiju“ un „neiecietību“ u.tml. Diemžēl uz HIV vīrusu, uz citu bīstamu slimību baciļiem un uz vēža šūnām šie saucieni nekādi neiedarbojas.

Visbeidzot, homoseksuāls dzīvesveids ir bieži vien saistīts ar nopietniem garīgās veselības traucējumiem: pašnāvības, depresija, baiļu sindroms, utt.[57] LGBT ideologi to parasti nenoliedz, taču viņi mēdz atbildēt, ka šo problēmu cēlonis esot nevis homoseksuālais dzīvesveids pats par sevi, bet gan sabiedrības nosodošā attieksme pret homoseksuāļiem. Tomēr autores rīcībā esošie dati atspoguļo Lielbritānijā un Nīderlandē veiktos pētījumus [58], un šīs valstis pēdējos divdesmit gadus LGBT ideoloģijas ziņā ir bijušas avangardā. Jebkāda publiski pausta nosodoša attieksme pret homoseksuālu uzvedību šajās valstīs tiek konsekventi sodīta un apkarota, – taču garīgās veselības problēmas tas nekādi nav atrisinājis.

Tagad autore uzdos visiem lasītājiem divus likumsakarīgus jautājumus. Pirmkārt, vai tās nevalstiskās organizācijas, kas savos nosaukumos sauc sevi par homoseksuāļu „draugiem“, patiešām ir homoseksuāļiem objektīvi draudzīgas un vēl viņiem labu? Ja kāda organizācija nosauktu sevi par „alkoholiķu draugiem“ un vienlaicīgi propagandētu alkoholiķiem dzeršanas „nekaitīgumu“ un aicinātu viņus turpināt dzert, tad viņi par tik rupju cinismu izpelnītos visasāko sabiedrības nosodījumu. Vai tad gadījumā ar homoseksuālo dzīvesveidu atbalstošām organizācijām nav jābūt tādai pašai reakcijai?

Otrkārt, vai tik kaitīgam un bīstamam dzīvesveidam patiešām būtu jāsaņem valsts atbalsts un tiesiska „svētība“ no likumdevēja puses? Pašai autorei atbilde šķiet acīmredzama: valsts, kas patiesi rūpējas par kopējo labumu (nevis par mirkļa izdabāšanu dažādu lobiju iegribām), nekad to nedarīs. Atgādināsim, ka pavisam nesen Saeima pieņēma vairākus grozījumus likumā „Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu” [59], nolūkā mazināt cita kaitīga un kancerogēna uzvedības modeļa – smēķēšanas – nodarīto ļaunumu. Vai nebūtu absurdi vienlaicīgi apkarot vienu kaitīgu dzīvesveidu un veicināt citu, vismaz tikpat bīstamu (ja ne bīstamāku)?

Šeit rodas nākamais likumsakarīgais jautājums: ja jau homoseksuālais dzīvesveids ir tik kaitīgs, tad varbūt valstij tas pats par sevi būtu jāierobežo? Varbūt bijušās Latvijas PSR (vēlāk – Latvijas Republikas) Kriminālkodeksa 124. pants, kas noteica kriminālatbildību par „pederastiju“ (ar to saprotot jebkādos apstākļos notikušus dzimumsakarus starp diviem vīriešiem) ir ticis aplami izslēgts? Vai šāda norma nebūtu jāatjauno?

Autores viedoklis šajā jautājumā ir viennozīmīgs: nē, nekādā gadījumā! Jebkādi labprātīgi dzimumsakari starp divām pilngadīgām un rīcībspējīgām personām pieder pie viņu privātās dzīves jomas, kas brīvai demokrātiskai valstij ir jārespektē. Tas gluži vienkārši ir samērīguma jautājums: jā, patiešām, homoseksuāla kontakta dalībnieki ar lielu varbūtības pakāpi pakļauj viens otru lielam riskam, – taču, ielaužoties viņu visintīmākajā sfērā, tiktu nodarīts daudz lielāks ļaunums un pavērts ceļš uz visneiedomājamākajām ļaunprātībām. Šeit darbojas tā pati loģika, kas attiecībā uz citām kaitīgām nodarbēm: valsts var paust savu negatīvo attieksmi pret tām un cīnīties ar tām publiskajā jomā, taču privātā joma nav jāaizskar, – citādi šī valsts būs atzīstama par totalitāru. Piemēram, ir pamatota alkoholisko dzērienu tirdzniecības un reklāmas ierobežošana un barga sodīšana par nepilngadīgo apdzirdīšanu, – taču nedrīkst sodīt cilvēku par piedzeršanos savās mājās vai viesos (kā to dara atsevišķas musulmaņu valstis ar šariāta tiesību sistēmu). Tāpat, pēc autores domām, ir pilnīgi pamatota valsts nostāja, atsakoties piešķirt homoseksuālajam dzīvesveidam jebkādu tiesisku leģitimitāti, un ir pilnīgi atbalstāmi valsts pasākumi nolūkā ierobežot šāda dzīvesveida propagandu nepilngadīgajiem. Taču tam, ko divi rīcībspējīgi cilvēki labprātīgi dara aiz slēgtām durvīm, principā ir jāpaliek ārpus valsts kontroles robežām.

 3.3. Citu cilvēku pamattiesību ierobežošana

Draudi cilvēku veselībai nav vienīgais kaitējums, kuru LGBT ideoloģijas leģitimēšana nodara sabiedrībai. Pieredze rāda, ka absolūti visās valstīs, kurās LGBT ideoloģijas elementi kļūst par tiesību sistēmas sastāvdaļu, līdz ar to krasi pazeminās brīvības un demokrātijas līmenis sabiedrībā un tiek ierobežotas citu cilvēku klasiskās pamatbrīvības (vārda, reliģijas, sirdsapziņas brīvība u.c.).

Lieta tā, ka LGBT ideoloģija būtībā ir dziļi absurda un tādēļ grūti aizstāvama. Ja tās aizstāvji būtu patiešām pārliecināti par savu argumentu pareizību – tāpat kā, piemēram, šā raksta autore ir pārliecināta par savu viedokļu pareizību, – viņi neuztrauktos par to, ka kāds var viņiem nepiekrist un paust arī pretēju viedokli. Taču LGBT ideoloģijas īpatnība ir tā, ka to, kā kāršu namiņu, var jebkurā brīdī sagraut viens vienīgs skaļš sauciens: „Karalis ir kails!“ (kā H.K. Andersena pasakā „Karaļa jaunais tērps“). Lai novērstu šādu iespēju, LGBT aktīvistiem nav citas iespējas, kā censties ietekmēt valsts politiku, lai varētu uzspiest savas tēzes ar varu. Turklāt tas notiek divās „frontēs“: (a) ierobežojot citu cilvēku brīvību ar vārdiem vai darbiem nepiekrist LGBT ideoloģijai, un (b) caur skolu programmām attiecīgi skalojot smadzenes bērniem vai pusaudžiem, turklāt nerēķinoties ar vecāku vai aizbildņu gribu. Protams, šī politika tiek oficiāli motivēta ar „nediskriminācijas“, „vienlīdzības“, „dažādības“ un „tolerances“ saukļiem.

Tas viss pārsteidzoši atgādina totalitāro režīmu, un šī līdzība nebūt nav nejauša: īstenībā LGBT ideoloģija pēc savas dabas nemaz nevar nebūt totalitāra. Vienkārši visas totalitārās kustības un organizācijas ir līdzīgas.

Vēsture rāda, ka jebkuras totalitāras kustības taktika ietver sevī oponenta demonizāciju. Arī LGBT aktīvistu kustības šajā ziņā nav izņēmums. Lasot šīs ideoloģijas proponentu rakstus, uzreiz duras acīs atslēgvārds „naids“ (angļu val. hate) teju vai katrā teikumā. Protams, ka naida kurināšana pret homoseksuāļiem ir nepieņemama un sodāma, – tāpat kā naida kurināšana pret jebkuru citu sabiedrības grupu. Taču LGBT ideologi ar vārdu „naids“ saprot jebkādu citu attieksmi pret homoseksuālismu, izņemot sajūsmu. Ikviena demonstrācija dabiskās laulības un ģimenes atbalstam ir „naida maršs“ (hate march). Jebkurš izteikums, kas kritizē homoseksuālo dzīvesveidu vai LGBT ideoloģiju – arī šis raksts – ir „naida runa“ (hate speech). Jebkura cilvēku grupa, kas šai ideoloģijai nepiekrīt – piemēram, jebkura no Latvijas tradicionālajām baznīcām, – ir „naida grupa“ (hate group). Ikviens LGBT aktīvistu oponents ir „nīdējs“ (hater), „tumsoņa/fanātiķis“ (bigot) jeb – šis jau pazīstamais vārds! – „homofobs“. Un, protams, ideja par to, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti, ir „tumsonīgs naids“ (sk. jau minēto D. Arājas rakstu).

Tas, ka LGBT ideoloģijas pretinieks savu kritiku varbūt izsaka ļoti nosvērtā un pieklājīgā formā, neko nemaina. Viens no iepriekš minētās oponenta demonizācijas aspektiem ir homoseksuālās uzvedības un LGBT ideoloģijas kritikas morāla vienādošana ar reālu vardarbību. Tipisku šā taktiskā paņēmiena piemēru var redzēt Olivera Everta rakstā, kuru pāris dienas pirms 2014. gada Ziemassvētkiem publicēja portāls Tvnet.lv. Autors, cita starpā, raksta: „Tas, ko 2014. gadā dara Islāma valsts džihādisti, videokameru priekšā griežot galvas rietumu pasaules kristiešiem, ir islāma reliģijas iedvesmota rīcība, kas sakņojas agresīvā naidā pret citādāko. Bet vai tad kristiešu reliģija ar neiecietību pret homoseksuāliem cilvēkiem nav tas pats? Rietumu civilizācija tomēr vairs nedzīvo viduslaiku tumsonībā, kad baznīca varēja netraucēti citādos dedzināt uz sārta, taču dabas noteiktās homoseksualitātes sludināšana par grēku un šo cilvēku tiesību ierobežošana ir tāda pati sārtu kurināšana un galvu griešana mūsdienās, taču tikai ar „samta cimdiem“. Šī tumsas un naida ideoloģija un reliģija vēl dziļi sakņojas arī Latvijā. [..]“ [60]

Tieši tā, jūs visu sapratāt pareizi: O. Everta un viņa domubiedru skatījumā, ja Latvijas katoļu un luterāņu arhibīskapi no savām kancelēm pasludina tradicionālo kristīgo skatījumu uz šo jautājumu (proti: Dievs ir radījis vīrieti un sievieti laulībai; jebkādi hetero- vai homoseksuāli dzimumsakari ārpus laulības ir smags grēks; protams, šis grēks var tikt piedots, tāpat kā pārējie grēki, bet tikai tad, ja cilvēks pats atzīs to par grēku un nopietni un no visas sirds apņemsies laboties)[61], – tad viņu sprediķi ļaunuma ziņā ir tas pats, kas galvas nogriešana otram cilvēkam videokameras priekšā! Tātad negatīva viedokļa paušana par homoseksuālo dzīvesveidu tiek pielīdzināta terorismam un masu slepkavībām – t.i., vissmagākajiem noziegumiem, un ir loģiski, ka par vissmagākajiem noziegumiem tiesiskā valstī pienākas vissmagākie sodi. Autore aicinātu lasītājus neuztvert D. Arājas un O. Everta vārdus pārāk nenopietni. Īstenībā tajos var saskatīt skaidru brīdinājumu: ja jūs kritizējat homoseksuālismu vai apliecināt, ka laulība ir starp vīrieti un sievieti, jūs esat pielīdzināms naida cēlājam vai slepkavam – rīkļurāvējam… ar visām no tā izrietošajām sekām.

Visas tās Rietumu valstis, kuru tiesību sistēmās ir izdevies iesakņoties LGBT ideoloģijai, pamazām nonāk pie tā, ka jebkāda homoseksuālās uzvedības kritika – un bieži vien arī pašas LGBT ideoloģijas kritika – tiek atzīta par prettiesisku un sodīta. „Viendzimuma partnerattiecību“ institūta ieviešana nekad nenāk viena pati: lai neviens neuzdrošinātos kritizēt tā pamatā esošās idejas, tiek pieņemti arī attiecīgi grozījumi krimināllikumos. Pat ja „homofobu“ neizdodas formāli notiesāt un galu galā viņš tiek attaisnots, faktiski viņš tik un tā tiek sodīts: ar patvaļīgiem arestiem, ar naudas un veselības zaudēšanu gadiem ilgās tiesu prāvās, ar uzņēmuma izputināšanu u.tml. Autore tagad ilustrēs šo atziņu ar dažiem neseniem piemēriem, katru no tiem minot ļoti īsi (ja lasītājus tas interesē, viņi paši var sameklēt internetā detalizētāku informāciju par šīm lietām).

Lielbritānija, 2014. gada decembris. Kembridžas policija arestē katoļu mūku, brāli Deimonu Džounu Kelliju (Brother Damon Jonah Kelly) par to, ka viņš izplatīja Kembridžā un blakus esošajās pilsētās skrejlapas, kurās pauda Katoļu baznīcas mācībai atbilstošu viedokli par homoseksuālām tieksmēm un homoseksuālo dzīvesveidu (starp citu, dažas skrejlapās paustās atziņas sakrita arī ar šā raksta atziņām). Vēl jo vairāk: šis „nelietīgais homofobs“ nosūtīja atklātu vēstuli LGBT aktīvistu žurnālam „Pink News“, uzņemoties atbildību par šo skrejlapu izplatīšanu. Brālim Kellijam tas nav nekas jauns: pēdējo gadu laikā viņš par identiskām darbībām ir ticis arestēts jau deviņas reizes. Šoreiz viņam būs jāstājas tiesas priekšā 2015. gada 20. janvārī.[62] Brālis Kellijs paredz, ka šoreiz būs jāiet cietumā uz ilgāku laiku, taču ir gatavs nest šo upuri.[63]

Francija, 2013. gada pavasaris. Vairākās Francijas pilsētās policija uz ielām tvarsta un arestē cilvēkus, kuriem ir mugurā T-krekls vai svīteris ar „viendzimuma laulību“ pretinieku emblēmu (rokās sadevušos mātes, tēva, dēla un meitas silueti).[64]

Lielbritānija, 2011. gads. Jūnisa un Ovens Džonsi (Eunice and Owen Johns, 62 un 65 gadus veci) ir melnādains Dērbijas pilsētas iedzīvotāju pāris, kas ilgus gadus kā audžuģimene ir pieņēmuši pie sevis pašvaldības apgādībā esošos bērnus – bāreņus. Visi tikai priecājās par šiem krietnajiem audžuvecākiem, līdz kamēr vienā jaukā dienā Dērbijas pašvaldība nolēma lauzt ar viņiem jebkādu sadarbību un bērnus viņiem vairs nedot. Kādu noziegumu šie neģēļi bija izdarījuši? Izrādījās, ka viņi ir Vasarsvētku draudzes kristieši, kuri ir negatīvi noskaņoti pret homoseksuālo dzīvesveidu. Džonsu pāris vērsās Anglijas Augstajā tiesā (High Court) kas – pilnīgi paredzami – viņu sūdzību noraidīja. Tiesa skaidros vārdos paziņoja, ka audžuvecāku iebildumi pret homoseksuālismu varēja apdraudēt audžubērnu „labklājību“, un ka „cilvēku aizsardzībai pret diskrimināciju uz seksuālās orientācijas pamata ir prioritāte pār aizsardzību pret diskrimināciju uz reliģiskās pārliecības pamata“.[65]

Kanāda, 2008. gads. No vienas personas sastāvošā Albertas provinces Cilvēktiesību kolēģija (Human Rights Panel) notiesā protestantu mācītāju Stīvenu Bezoinu (Stephen Boissoin) par to, ka viņš bija nopublicējis vietējā avīzē atklātu vēstuli, kurā apgalvoja: „kur zeļ homoseksuālisms, tur plaukst visu veidu samaitātība“. Viņš tāpat rakstīja, ka „homoseksuālo tiesību aktīvisti un tie, kas viņus aizstāv, ir tikpat amorāli, kā pedofīli, suteneri un narkotiku tirgotāji“. Kāds universitātes profesors iesniedza sūdzību pret Bezoinu par „jūtu aizskaršanu“. Cilvēktiesību kolēģija ne tikai lika Bezoinam atvainoties sūdzētājam un samaksāt viņam 5 000 dolāru „sāpju naudu“, bet arī uzlika viņam pastāvīgu beztermiņa aizliegumu turpmāk kritiski izteikties par homoseksuālismu presē, internetā, privātajos e-pastos, utt.[66] Tiesas vēlāk šo lēmumu atcēla[67], taču Bezoinam tik un tā nācās ciest ievērojamus finansiālus zaudējumus tiesāšanās izmaksu dēļ.[68]

Francija, 2006. gads. Lilles pirmās instances tiesa, iztiesājot krimināllietu pret parlamenta deputātu Kristiānu Vanestu (Christian Vanneste), atzīst viņu par vainīgu un soda ar 3 000 eiro naudassodu par to, ka, atbildot uz kāda žurnālista jautājumu, viņš bija lietojis vairākus „nepieļaujamus izteicienus“. Konkrētāk, Vanests bija atļāvies morāli vērtēt homoseksuālo uzvedību, sakot, ka „Homoseksualitāte ir sliktāka par heteroseksualitāti. Ja visi to piekoptu, tas būtu bīstami cilvēcei.“ Tiesa atklāti atzina, ka apsūdzētais bija kritizējis brīvi izvēlētu uzvedību, nevis apvainojis cilvēkus kā tādus, – taču tā neatzina šo faktu par svarīgu. Un – pats šausmīgākais – Vanests bija atļāvies nokritizēt dažu LGBT aktīvistu organizāciju politiku, raksturojot to attieksmi kā „sektantisku“. Vanests tika notiesāts arī apelācijas instancē, taču Francijas Kasācijas tiesa viņu galu galā attaisnoja.[69]

Zviedrija, 2004. gads. Tiesa piespriež Kalmāras Vasarsvētku draudzes mācītājam Oke Grīnam (Åke Green) nosacītu cietumsodu uz vienu mēnesi par „naida kurināšanu pret homoseksuāļiem“. Kāds bija viņa noziegums? Tas, ka vienā no saviem sprediķiem viņš bija pateicis šādus vārdus: „Seksuālās izvirtības ir dziļš vēža audzējs sabiedrībā.“ 2005. gada novembrī Zviedrijas Augstākā tiesa Grīnu tomēr attaisnoja, atsaucoties uz ECT judikatūru vārda brīvības lietās.[70]

Autore uzsver, ka šie piemēri nav vienkārši „neveiksmīgi izņēmumi“, bet gan ļoti tipiski fakti, kas šajās valstīs notiek regulāri. Šā raksta formāts ļāva autorei minēt tikai sešus no tiem, taču viņas „kolekcijā“ ir vairāk nekā simts šādu, pēdējo desmit gadu laikā notikušu faktu. Turklāt tie skar ne tikai vārda brīvību un reliģijas brīvību, bet arī, piemēram, privātīpašuma tiesības un uzņēmējdarbības brīvību: fermeru sodīšana par nevēlēšanos izīrēt savu fermu „viendzimuma laulību“ svinēšanai [71], konditoru sodīšana un viņu uzņēmuma finansiāla izputināšana par nevēlēšanos cept torti „viendzimuma laulībām“[72], utt.

Šeit autore gribētu jautāt visiem juristiem un politiķiem, kuri lasa šo rakstu: vai mums Latvijā arī kaut kas tāds ir vajadzīgs? Tas, ka „daudzas citas valstis tā dara“, nav derīgs arguments.

Autore atkārtos jau reiz sacīto: pieredze ir parādījusi, ka it visur, kur LGBT ideoloģija tiek tiesiski leģitimēta un nostiprināta (un viendzimuma pāru „reģistrēto partnerattiecību“ ieviešana ir pirmais šādas leģitimācijas stūrakmens), no tā smagi cieš citu cilvēku pamattiesības. Šī ideoloģija ir nesavienojama ar domu un vārda brīvību, ar reliģijas un sirdsapziņas brīvību, ar vecāku brīvību audzināt bērnus saskaņā ar saviem uzskatiem, ar uzņēmējdarbības brīvību un ar vairākām citām brīvā un demokrātiskā valstī atzītām pamattiesībām. Sabiedrība, kurā šī ideoloģija iesakņojas, ātri vien kļūst mazāk brīva un mazāk demokrātiska, – un vienlaicīgi totalitārāka un represīvāka. Pēc autores domām, tas ir pilnīgi pietiekams, lai atzītu LGBT ideoloģijas krasu nesavienojamību ar Satversmes 1. panta pamatnormu un nepieļautu tās ieplūšanu mūsu tiesību sistēmā.

Atsauces:
[1] Matule S., Dubava I., Litvins G. Šā gada Bīriņu aktualitātes: Satversme un informācijas tehnoloģijas. Jurista Vārds, 29.07.2014, Nr. 29 (831).
[2] Sk., piem., Chumley Ch.K. Edgars Rinkevics, Latvia minister, comes out as gay in tweet. The Washington Times, 07.11.2014. Pieejams: http://www.washingtontimes.com/news/2014/nov/7/edgars-rinkevics-latvia-minister-comes-out-as-gay-/ [šeit un turpmāk visas hipersaites skatītas un pārbaudītas 03.01.2015].
[3] Lielbritānijas vēstnieks Latvijā uzteicis Rinkēviču un paziņojis, ka arī viņš ir gejs. Focus.lv, 28.11.2014. Pieejams: http://www.focus.lv/latvija/sabiedriba/lielbritanijas-vestnieks-latvija-uzteicis-rinkevicu-un-pazinojis-ka-ari-vins-ir-gejs.
[4] LGBT un viņu draugu apvienības „Mozaīka“ atklāta vēstule tieslietu ministram. Focus.lv, 11.11.2014. Pieejams: http://www.focus.lv/latvija/sabiedriba/lgbt-un-vinu-draugu-apvienibas-mozaika-atklata-vestule-tieslietu-ministram.
[5] Tieslietu ministra vēstule pieejama ministrijas mājas lapā: https://www.tm.gov.lv/lv/aktualitates/tm-informacija-presei/dzintars-rasnacs-laulibas-un-gimenes-jedziens-latvija-paliks-nemainigs.
[6]  Bērziņš A.: Skolotāji ir sabiedrības saprātīgākā daļa. Neatkarīgā Rīta Avīze, 18.12.2014. Pieejams: http://nra.lv/latvija/131085-andris-berzins-skolotaji-ir-sabiedribas-sapratigaka-dala.htm.
[7] Paziņojums pieejams: http://mozaika.lv/mozaikas-reply-to-latvian-president/.
[8] Balmaks I. Eiropas Kopienu tiesa un viendzimuma attiecības. Jurista Vārds, 10.06.2008, Nr. 22 (527); Gailīte D. Ar galvu smiltīs. Jurista Vārds, 24.05.2011, Nr. 21 (668); Goša E. Mīti un patiesība par viendzimuma pāru tiesisko regulējumu. Jurista Vārds, 31.05.2011, Nr. 22 (669); Lazukina N. Viendzimuma laulību legalizācija ir antikonstitucionāla un nav pieļaujama. Jurista Vārds, 31.05.2011, Nr. 22 (669); Dubava I. Viendzimuma attiecību aizsardzības tendences. Jurista Vārds, 25.03.2014, Nr. 12 (814).
[9] Vallianatos and Others v. Greece [GC], nos. 29381/09 and 32684/09, §§ 70-92, 7 November 2013.
[10] Konvencijas 9. pants un tās Pirmā protokola 2. pants. Sk. Lautsi v. Italy, no. 30814/06, §§ 48-58, 3 November 2009.
[11] Borrego Borrego F.J. Problems of Frivolity in the European Court of Human Rights. Grām.: Kugler G. and M. (ed.) Exiting a Dear End Road: a GPS for Christians in Public Discourse. Vienna: Kairos Publications, 2010, pp. 200-201.
[12] Lautsi and Others v. Italy [GC], no. 30814/06, §§ 57-78, 18 March 2011.
[13] Par šāda cilvēka pieredzi sk., piem., Ariño P. L’homosexualité en vérité: briser enfin le tabou. Paris: Frédéric Aimard Editeur, 2012.
[14] Vārdam “pederastija” ir divas nozīmes. Tā sākotnējā, vēl Senajā Grieķijā pieņemtā nozīme ir “seksuālas attiecības starp pieaugušu vīrieti un jaunu zēnu” (no sengrieķu pais – zēns un erastēs – mīlnieks), un šajā nozīmē tas ir iesakņojies angļu valodā. Savukārt franču valodā tas ātri vien sāka apzīmēt jebkurus homoseksuālus dzimumsakarus, un šajā nozīmē tas ieviesās arī latviešu valodā (sk., piem., bijušā LPSR Kriminālkodeksa 124. pantu). Autore šeit domā pirmo, šaurāko nozīmi, kas, viņasprāt, ir pareizāka.
[15] Cartledge, P.A. The Politics of Spartan Pederasty. In: Proceedings of the Cambridge Philological Society, 1981, Vol. 27, pp. 17-36.
[16]  Sk., piem., Saikaku I., Powys Mathers E. Comrade Loves of the Samurai. North Clarendon, VT: Tuttle Publishing, 2007.
[17] LeVay S. A Difference in Hypothalamic Structure Between Heterosexual and Homosexual Men. Science, Vol. 253 (August 1991), pp. 1034-1037; Bailey J.M., Pillard R.C. A Genetic Study of Male Sexual Orientation. Archives of General Psychiatry, no. 48(12) (December 1991), pp. 1089-1096; Hamer D.H. et al. A Linkage Between DNA Markers on the X Chromosome and Male Sexual Orientation. Science, Vol. 261 (July 1993), pp. 321-327.
[18] Nimmons D. Sex and the Brain. Discover, no. 15(3) (March 1994), pp. 64-72; Byne W., Parsons B. Human Sexual Orientation: the Biologic Theories Reappraised. Archives of General Psychiatry, Vol. 50(3) (March 1993), pp. 228-239.
[19] Hershberger S.L. A Twin Registry Study of Male and Female Sexual Orientation. The Journal of Sex Research, Vol. 34, no. 2, 1997, pp. 212-222.
[20]  Långström N. et al. Genetic and Environmental Effects on Same-Sex Sexual Behavior: a Population Study of Twins in Sweden. Archives of Sexual Behavior, Vol. 39 (February 2010), pp. 75-80.
[21] Hamer D.H. et al., op.cit.
[22] Rice G. et al. Male Homosexuality: Absence of Linkage to Microsatellite Markers at Xq28. Science, Vol. 284 (April 1999), pp. 665-667; Schwartz G. et al. Biodemographic and Physical Correlates of Sexual Orientation in Men. Archives of Sexual Behavior, Vol. 39 (February 2010), pp. 93-109.
[23]  APA. Answers to Your Questions for a Better Understanding of Sexual Orientation & Homosexuality. Pieejams: http://www.apa.org/topics/lgbt/orientation.pdf.
[24] AGLP Gay and Lesbian Fact Sheets. Pieejams: http://www.aglp.org/pages/LGBTFactSheets.php.
[25] Citēts pēc: Katz J.N. The Invention of Heterosexuality. Chicago: The University of Chicago Press, 2007, p. 99.
[26]  http://www.ilga-europe.org/home/about_us/annual_conference/vilnius_2007.
[27] http://blog.amnestyusa.org/us/clinton-to-united-nations-gay-rights-are-human-rights.
[28] Rudevskis J. Satversmes 89. panta komentārs. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa: Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 23.lpp.
[29] Pieņemta un pasludināta ar ANO Ģenerālasamblejas 1948.g. 10. decembra rezolūciju.
[30] Pieņemts 1966.g. 16. decembrī; spēkā no 1976.g. 23. marta; Latvija pievienojusies 1992.g. 24. martā.
[31] Schalk and Kopf v. Austria, no. 30141/04, §§ 54-64, 24 June 2010.
[32]  Eiropas Savienības Pamattiesību harta. Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, C-83/391, 30.3.2010.
[33] Pieejams: http://www.diena.lv/arhivs/tumsonigo-naidu-izpauz-satversme-12637845.
[34] Gaius Suetonius Tranquillus. De vita Caesarum. Pieejams: http://penelope.uchicago.edu/Thayer/L/Roman/Texts/Suetonius/12Caesars/Nero*.html. Autore izņēma no šā citāta dažus teikumus par Nerona izdarībām, kas viņas ieskatā ir pārāk riebīgi, lai tos atkārtotu.
[35] Sk. piem., šeit: http://www.oxforddictionaries.com/definition/english/tradition.
[36]  Scott James. Many Successful Gay Marriages Share an Open Secret. The New York Times, 28.01.2010. Pieejams: http://www.nytimes.com/2010/01/29/us/29sfmetro.html. Sk. arī paša pētījuma projekta mājas lapu: http://www.gaycouplesstudy.org.
[37]   Kalniņš V. Romiešu civiltiesību pamati. Rīga: Zvaigzne, 1977, 79. un 81.lpp.
[38]   Valdrini P. et autres. Droit canonique (2e éd.), Paris: Dalloz, 1999, pp. 315-338, §§ 485-517.
[39]   Augustīns. Atzīšanās (no latīņu val. tulkojusi L. Hansone). Rīga: Liepnieks & Rītups, 2008, 93.-101.lpp., 4.4.7-4.9.14.
[40]   Худиев С. Любовь – это другое. Православие и мир, 15.11.2013. Pieejams: http://www.pravmir.ru/lyubov-eto-drugoe.
[41]    M. Gesenas uzstāšanos var noklausīties šeit: https://www.youtube.com/watch?v=Ebw3hEeU5KE (no 6:32 līdz 7:15).
[42]  Худиев С. Вниз по скользкому склону, или скоро ли разрешат полигамию? Православие и мир, 19.12.2013. Piejams: http://www.pravmir.ru/vniz-po-skolzkomu-sklonu-ili-skoro-li-razreshat-poligamiyu.
[43]   United States District Court for the District of Utah. Brown et al. v. Buhman et al., 2:11-cv-0652-CW. Pieejams: http://libertasutah.org/drop/bigamy.pdf.  Sk. arī šo komentāru: Bailey S.P. Utah Polygamy Court Ruling on ‘Sister Wives’ Case Confirms Fears of Social Conservatives. Huffington Post, 17.12.2013. Pieejams: http://www.huffingtonpost.com/2013/12/17/utah-polygamy-court-ruling_n_4455706.html.
[44] Sk. Arāja D. Tumsonīgo naidu izpauž Satversmē, loc.cit.
[45] Lavrikovs J. Satversmes 110. pants nav šķērslis viendzimuma pāru tiesiskai atzīšanai. Delfi.lv, 22.11.2014, http://www.delfi.lv/news/comment/comment/juris-lavrikovs-satversmes-110pants-nav-skerslis-viendzimuma-paru-tiesiskai-atzisanai.d?id=45249120.
[46]  Goša E., op.cit.
[47]  Matule S., Dubava I., Litvins G., op.cit.
[48]  Goša E., op.cit., 13.punkts. Sk. arī Balmaks I., op.cit.
[49] CDC Fact Sheet “HIV among Gay and Bisexual Men”, November 2014. Pieejama: http://www.cdc.gov/nchhstp/newsroom/docs/CDC-MSM-508.pdf.
[50] Sk. turpat.
[51] Baral S., Sifakis F., Cleghorn F., Beyrer C. Elevated Risk for HIV Infection among Men Who Have Sex With Men in Low- and Middle-Income Countries, 2000-2006: a Systematic Review. 2007 PLoS Med 4(12): e339.
[52] Информационный бюллетень “ВИЧ-инфекция”, No. 36 (2012). Pieejams :  http://www.hivrussia.ru/files/bul_36.pdf.
[53] Fluker J.L. A 10-year study of Homosexually Transmitted Infection. British Journal of Venereal Diseases, 1976, Vol. 52, pp. 155-160; Fluker J.L., Cross C. Homosexuality and Sexually Transmitted Diseases. British Journal of Hospital Medicine, 1981, Vol. 26, pp. 265-269; Handsfield H.H. Sexually Transmitted Diseases in Homosexual Men. American Journal of Public Health, 1981, no. 71, pp. 989-990. Sk. arī: Laumann E.O., Gagnon J.H., Michael R.T., Michaels S. The Social Organization of Sexuality. Chicago: The University of Chicago Press, 1994.
[54]  Sexually Transmitted Diseases Surveillance 2012. Division of STD Prevention, January 2014. http://www.cdc.gov/std/stats12/surv2012.pdf. Sk. arī: Vincelette J. et al., Predicators of Chlamydial Infection and Gonorrhea Among Patients Seen by Private Practitioners. Canadian Medical Association Journal, 1995, Vol. 144, pp. 713-721; Gonorrhea Among Men Who Have Sex with Men – Selected Sexually Transmitted Diseases Clinics, 1993-1996, MMWR Weekly, September 26, 1997, Vol. 46(38), pp. 889-892.
[55]  Health Professionals Should not Miss an Opportunity to Vaccinate Men Who Have Sex with Men Against Hepatitis A and Hepatitis B, Centers for Disease Control and Prevention, National Center for Infectious Diseases (March 3, 2003).
[56]  HPV and Men – CDC Fact Sheet. Pieejama: http://www.cdc.gov/std/hpv/STDFact-HPV-and-men.htm. Sk. arī: Chin-Hong P.V., Palefsky J.M. Natural History and Clinical Management of Anal Human Papillomavirus Disease in Men and Women Infected with Human Immunodeficiency Virus. Clinical Infectious Diseases, 2002, Vol. 35, no. 9, pp. 1127-1134.
[57] Mental Disorders, Suicide, and Deliberate Self-Harm in Lesbian, Gay and Bisexual People: a Systematic Review (2012). National Institute for Mental Health in England. Pieejams: http://www.mindout.org.uk/wp-content/uploads/2012/06/self-harm-in-lesbian-gay-and-bisexual-people.pdf; Phelan J.E., Whitehead N., Sutton P.M. What Research Shows: NARTH’s Response to the APA Claims on Homosexuality. Journal of Human Sexuality, 2009, Vol. 1, pp. 9-39; King M., McKeown E. Mental Health and Social Wellbeing of Gay Men, Lesbians, and Bisexuals in England and Wales. London: Mind, 2003; Hall J. Lesbians Recovering from Alcoholic Problems: and Ethnographic Study of Health Care Expectations. Nursing Research, 1994, Vol. 43, pp. 238-244; Sandfort Th.G.M. et al. Same-Sex Sexual Behaviour and Psychiatric Disorders: Findings from the Netherlands Mental Health Survey and Incidence Study. Achives of General Psychiatry, 2001, Vol.  58, pp. 85-91; De Graaf R., Sandfort Th.G.M., Ten Have M. Suicidality and Sexual Orientation: Differences Between Men and Women in a General Population-Based Sample from the Netherlands. Archives of Sexual Behavior, Vol. 35 (June 2006), pp. 253-262.
[58] Sk. visus iepriekšējā zemsvītras atsaucē citētos avotus.
[59] 2014. gada 30. oktobra grozījumi likumā “Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu”. Pieejami: http://likumi.lv/doc.php?id=270337.
[60] Everts O. Ziemassvētki bez kara un reliģijas. Tvnet.lv, 22.12.2014. Pieejams: http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/540721-ziemassvetki_bez_kara_un_religijas.
[61] Par Katoļu baznīcas nostāju šajā jautājumā sk. Katoliskās Baznīcas katehisms. Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 2000, 575.lpp., §§ 2357-2359.
[62]  Scottish Monk Arrested for Distributing Leaflets Promoting Sexual Morality. LifeSiteNews, 12.12.2014. Pieejams: https://www.lifesitenews.com/news/scottish-monk-arrested-for-distributing-leaflets-promoting-sexual-morality.
[63]  Britain: Monk Expects Jail for Defending Traditional Catholic Teachings. Examiner, 19.12.2014. Pieejams: http://www.examiner.com/article/britain-monk-expects-jail-for-defending-traditional-catholic-teachings.
[64]  De Mallevoüe D. Procès-verbaux en série pour le port du sweat-shirt de la Manif pour tous. Le Figaro, 09.04.2013. Pieejams: http://www.lefigaro.fr/actualite-france/2013/04/08/01016-20130408ARTFIG00579-proces-verbaux-en-serie-pour-le-port-du-sweat-shirt-de-la-manif-pour-tous.php.
[65]  Christian foster couple lose „homosexuality views“ case. BBC, 28.02.2011. Pieejams: http://www.bbc.co.uk/news/uk-england-derbyshire-12598896.
[66] Lund v. Boissoin, 2008 AHRC 6 (CanLII). Pieejams: http://www.canlii.org/en/ab/abhrc/doc/2008/2008ahrc6/2008ahrc6.html.
[67]  Lund v. Boissoin, 2012 ABCA 300 (CanLII). Pieejams: http://www.canlii.org/en/ab/abca/doc/2012/2012abca300/2012abca300.html.
[68]  Par to – un par citām līdzīgām lietām Kanādā – sk. Levant E. Shakedown: How Our Government is Undermining Democracy in the Name of Human Rights. Toronto: McClelland & Stewart, 2009.
[69]  Pirmās instances tiesas spriedums pieejams: http://www.actupparis.org/IMG/pdf/jugement-TGIlille-vanneste.pdf. Apelācijas tiesas spriedums pieejams: http://www.actupparis.org/IMG/pdf/jugement-CiourAppelDouai-vanneste.pdf. Kasācijas tiesas spriedums pieejams: http://legifrance.gouv.fr/affichJuriJudi.do?oldAction=rechJuriJudi&idTexte=JURITEXT000019772048.
[70]  Swedish Pastor Ake Green Acquitted of Hate Speech against Homosexuals. LifeSiteNews, 29.11.2005. Pieejams: https://www.lifesitenews.com/news/swedish-pastor-ake-green-acquitted-of-hate-speech-against-homosexuals.
[71]  Chumley C.K. Christian Farmers Fined $13K for Refusing Gay Wedding Ready for Court Battle. The Washington Times, 03.10.2014. Pieejams: http://www.washingtontimes.com/news/2014/oct/3/christian-farmers-fined-13k-refusing-gay-wedding-g.
[72]  Court Rules Bakery Illegally Discriminated Against Gay Couple. Pieejams: http://aclu-co.org/court-rules-bakery-illegally-discriminated-against-gay-couple/.

Baiba Rudevska, Dr.iur.
/2015/

P.S.
Raksts tika rakstīts laikrakstam “Jurista vārds” un tika tajā publicēts saīsinātā versijā: http://www.juristavards.lv/doc/266161-viendzimuma-paru-kopdzives-regulejuma-tiesibpolitiska-problematika/

Informācijas aģentūra
/06.03.2015/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Alus lietošana izraisa neauglību, impotenci un padara vīriešus sievišķīgus

00451_AlusKaut arī alus ir pazīstams jau sen, bet Eiropā apiņus kultivē jau aptuveni 1000 gadu, joprojām nav noskaidrots, kā šis „dzēriens” ietekmē cilvēka organismu. No vienas puses – kaut kādās grāmatelēs sastopamies ar alum veltītām odām, kuras vainago ieteikumi neatsacīties no alus lietošanas grūtniecēm un mātēm zīdītājām. No otras puses, Krievijas Federācijas galvenais sanitārais ārsts Genādijs Oņiščenko apgalvo: „Krieviju nepazudinās nedz AIDS, nedz tuberkuloze, bet gan jaunās paaudzes alus alkoholisms”.

Šajā rakstā daudz nerunāšu par alū esošā alkohola ietekmi, bet pievērsīšu uzmanību citiem aspektiem: alus lietotāju dzimumsfēras traucējumiem, alū esošajai psihoaktīvo un narkotisko vielu klātbūtnei, kā arī alus rūgšanas procesa pavadonēm – „fūzeļa” eļļām.

Jau sen bija pamanīts, ka alus lietošana veicina vīriešu feminizāciju un sieviešu maskulinizāciju, proti, vīriešiem izpaužas dažas sieviešu iezīmes un attīstās impotence, bet sievietes top vīrišķīgākas – balss un raksturs kļūst rupjāki, uz sejas parādās apmatojums. Visā esošajā alkoholisko izstrādājumu daudzveidībā tieši alum piemīt visnegatīvākā ietekme uz sieviešu un vīriešu dzimumhormonu saturu. Oficiālā zinātne šim alus lietošanas efektam zinātniski tuvāk piekļuva tikai 1999. gadā. Izrādās, ka apiņu ”čiekuri”, kas alum piešķir specifisko rūgtumu, satur 8-prenilnaringenīnu (8-PN) – fitoestrogēnu klases vielu (fito – augs, estrogēns – sieviešu dzimumhormons) [1].

Līdzīgi savienojumi rodami arī dažos citos augos, piemēram, sarkanajā āboliņā, lucernā. Tautas medicīnā tas bija zināms jau sen, tāpēc gani rūpīgi sekoja, lai lopi nepatērētu šos augus lielā daudzumā – pretējā gadījumā iestājas neauglība, kas bija novērojama, piemēram, Austrālijā, ganot aitas tikai sarkanā āboliņa ganību pļavās [2].

Turklāt jāatzīmē, ka hormonālā spēka ziņā 8-PN pārspēj visus pārējos fitoestrogēnus 10-100 reizes un aktivitātes ziņā tuvojas cilvēka hormonam – estrogēnam [3]. Kopš 1999.gada šis fakts tiek aktīvi apspriests specializētajā zinātniskajā literatūrā, bet plašam lasītāju lokam šī informācija nav pieejama.

Kas ir dzimumhormoni? Tie regulē dzimumorgānu veidošanos un funkcionēšanu, sekundāro dzimumpazīmju un dažu cilvēka uzvedības iezīmju izpausmes. Ja runājam par atšķirībām starp vīrieti un sievieti, tās galvenokārt nosaka vīrieša organismā izstrādātais vīrieša hormons (testosterons), sievietes organismā – sievietes hormons (estrogēns). Tieši šo vielu iedarbība nosaka ne tikai vīrieša un sievietes ārējās atšķirīgās pazīmes – tās vīrietim piešķir lielu muskuļu spēku, atbilstošu figūru, apmatojumu uz sejas, bet sievietei – sievišķīgu figūru, maigāku balsi un sievietes raksturu.

Ja cilvēks sāk lietot viņam neparastu hormonu, strauji mainās viņa ārējais tēls, balss un raksturs. Svarīga hormonu īpatnība ir to augstā aktivitāte pat zemās koncentrācijās. Tā, piemēram, veselas sievietes organismā diennakts laikā izstrādājas tikai 0,3-0,7 mg estrogēna, kas pēc svara atbilst pusei cukura graudiņa. Tas ir pilnīgi pietiekams daudzums, lai cilvēks būtu sieviete. Vienā litrā alus sievietes hormona koncentrācija, pārrēķinot estrogēnos, var sasniegt 0,15 mg [4]. Šeit jāpiebilst, ka alū 90 procenti fitoestrogēna ir neaktīvā formā, bet 30 procentiem eiropiešu zarnu mikroflora strādā, hormonu pārvēršot aktīvā formā jau pašā organismā – tievajā zarnā [5].

Kā alus iedarbojas uz vīrieša organismu? Vīrietis, dzerot alu, savā organismā būtiskā pakāpē aizvieto vīrieša hormonu ar sieviešu hormonu [6]. Agrāk viņam vīrieša hormons piešķīra aktivitāti, gribasspēku, tiekšanos pēc uzvaras, bet tagad mēs sastopamies ar apātisku, vājas gribas radījumu, kas spēj tikai gulšņāt uz dīvāna un truli blenzt TV. Turpmāk var izpausties pat stiprs aizkaitinājums un vulgaritāte. Tādam radījumam mainās arī figūra – platāks kļūst iegurnis, uz gūžām – kā sievietei – nogulsnējas tauku slānis; vājāka kļūst vēdera muskulatūra – rodas „alus vēders”; „sakuplo” arī krūšu dziedzeri: tagad tie – aptaukojušies – interesantā veidā nokarājas lejup, papildinot šā “vīrieša” tēlu. Šī procesa ielaistā gadījumā no krūtīm sāk sūkties pirmpiens [7].

Sirds, kas katru dienu, aktīvi lietojot alu, pārsūknē lielu daudzumu šķidruma, redzami palielina savu apmēru, plānākas un vārgulīgākas kļūst sirds sieniņas; sirds no ārpuses apaug ar taukiem. Attīstās sirds išēmiskā slimība un pieaug infarkta risks, aizvien smagāk izturamas kļūst fiziskās slodzes, parādās aizdusa. Ārsti šo sindromu dēvē par „alus sirdi” vai „Bavārijas sirdi” [7]. Arvien problemātiskāka kļūst vīrieša pienākuma pildīšana, pakāpeniski attīstās impotence. Tieksmi pēc sievietes nomaina tiekšanās pēc alkohola. Un apstiprinās Vācijas reihskanclera Oto Bīsmarka vārdi: „Alus dēļ vīrieši kļūst slinki, glupi un nevarīgi”.

Kā alus dzeršana ietekmē sievietes organismu? Sievietes organisms funkcionē smalkāk un sarežģītāk par vīrieša organismu, tajā katru mēnesi būtiski mainās hormonālais fons, un fitoestrogēnu vai citu hormonālo preparātu „iebrukums” šajā smalkajā mehānismā draud ar nopietnām sekām – līdz pat neauglībai (līdzīgi kā Austrālijas aitām). Sievietes organisms normālā stāvoklī pats izstrādā tādu estrogēna daudzumu, kāds šajā laikā nepieciešams. Ja sieviete dzer alu un tādā veidā organismā papildus ievada sieviešu hormonu, tad, kā tas pierādījies eksperimentos ar žurkām, palielinās sievietes dzemdes apmērs, falopija tūbās izdalās pārlieku liels sekrēta un gļotu daudzums [8, 9], sākas menstruālā cikla traucējumi [3]. Tiek nopietni apdraudēta sievietes – dzimtas turpinātājas – loma.

Jau sen bija zināma apiņu ietekme uz sievieti. Apiņu plantācijās sievietes centās neiesaistīt apiņu „čiekuriņu” novākšanā, jo drīz vien lielākajai daļai sieviešu sākās no iekšējā menstruālā cikla neatkarīga asiņošana [1, 3]. Ja vīriešiem alus dzeršanas dēļ izzūd tieksme pēc pretējā dzimuma, tad sievietēm notiek pretējais – šī tieksme palielinās, un tā rezultātā ģimeniskās attiecībās tā iestājas disharmonija. Īpaši skumji ir redzēt meiteni vai jaunavu ar alus pudeli vienā rokā un cigareti otrā – meitene visu garāmgājēju acu priekšā „uzkārusies” puisim kaklā. To var dēvēt par „kaķu meklēšanās” sindromu, kad meitenes dzimumdziņa tik stipri sakāpināta, ka zaudē sievietei raksturīgo atturību, kautrību un pieklājību un aktīvi izpauž dominējošo lomu, sevi piedāvājot puisim. (Starp citu, maza piebilde smēķēšanas sakarā: tabakas dūmos ir atrasts vesels fitoestregonu spektrs [10], bet vīrieši pīpējot sevi noved līdz impotencei, kas attīstās 10-20 gadu laikā). Meklēšanās ir prāta sajukuma stāvoklis, kad saprāts vairs nespēj kontrolēt hipertrofētu vēlmi. Par nožēlu, dažkārt meitenes to uzskata par normu un pat neapjauš šī psihiskā traucējuma cēloņus: alus dzeršanu, pīpēšanu un arī reklāmu, kas pūlas uzspiest šādu dzīves un uzvedības stilu.

Diemžēl es nevēlos, lai šo rakstu uzskatītu par aicinājumu pāriet no alus dzeršanas uz daudz stiprākiem alkoholiskiem izstrādājumiem – vīnu un degvīnu. Tieši pa šādu maldu ceļu virzās alkoholiķis iesācējs, pakāpeniski palielinot alkohola stiprumu un lietojamo devu. Piebildīšu, ka jebkurš spirtots dzēriens rada hormonālus traucējumus gan vīriešiem, gan sievietēm, jo, laikam ritot, alkohols nomāc funkcijas un izraisa sēklinieku, olnīcu, virsnieru un aknu (orgāni, kas regulē cilvēka hormonālo fonu) deģenerāciju. Bet galveno triecienu alkohols dod smadzenēm, postot smadzeņu šūnas un radot vispirms galvas smadzeņu vissmalkāko funkciju traucējumus. Mazliet problēmu vienkāršojot, var sacīt: ja iesākumā cilvēks grib kļūt par morālu kropli, bet pēcāk – par impotentu, viņš dzer degvīnu; ja priekšroku viņš piešķir atpakaļejošā secībā – vispirms iegūst impotenci, bet pēcāk debilitāti, tad dzer alu. Normālam cilvēkam ne alus, ne degvīns nav vajadzīgi.

Starp citu – mazs iepriecinājums vīriešiem un sievietēm, kas aizrāvušies ar alus dzeršanu: šķiroties no šīs dziras uz visu atlikušo mūžu, viņi sniegs savam organismam iespēju atjaunot sākotnējo hormonālo statusu un, laikam ritot, spēs atjaunot zaudēto veselību. Bet tādiem cilvēkiem atsacīties no alus ir ārkārtīgi sarežģīti. Kāpēc? Te atkal jāpiemin apiņus. No botānikas viedokļa apiņiem tuvākais radniecīgais augs ir kaņepes [10], abus šos augus var sakrustot un iegūt hibrīdu. Kaņepes ir avots tādām narkotikām kā marihuāna un hašišs. Šīs narkotiskās vielas satur arī apiņi, tikai daudz zemākā koncentrācijā [11]. Apiņi izstrādā nedaudz morfīna [12] – opija un heroīna aktīvo sākotni. Arī alū esošais alkohols patiesībā ir narkotika, kas savulaik bija arī fiksēts PSRS etanola standartā ГОСТ 5964-82: «Etilspirts (..) pieder pie stipras iedarbības narkotikām”.

Stiprs pieradums pie alus veidojas nemanāmāk un ātrāk, nekā pieradums lietot citus alkohola izstrādājumus, bet alus alkoholisms ir arī grūtāk ārstējams – jāiegulda smags darbs. Višņevska hospitāļa Psihoterapeitiskās nodaļas priekšnieks B.G. Afanasjevs apgalvo, ka atkarība veidojas, pat lietojot bezalkoholisko alu, un paskaidro, ka tas notiek citu alū esošo narkotisko vielu ietekmē. Raksturīgi, ka alus narkomāniem dažreiz izpaužas narkotisko „lomku” simptomi [13]. Tāpēc diferencējot narkotikas kā „starta” un „iegūtās” narkotikas, tabaka un alus ir starta narkotikas. Īpaši bīstams alus ir tāpēc, ka veicina ļoti agru bērnu piesaisti alkoholam. Pusaudžu turpmākajā garīgajā, fiziskajā un dzimumattīstībā tam ir ļoti nepatīkamas sekas.

Tagad nedaudz par to, kā tiek gatavots tradicionālais alus. Alkoholiskā rūgšana noris uz miežu iesala bāzes, un iesala ogļhidrāti alus rauga ietekmē pārstrādājas par etilspirtu. Bet līdzās etilspirtam raugs vienmēr izdala īstenu vielu buķeti – dažādus spirtus ( metil-, propil- u.c.), sarežģītus ēterus, aldehīdus, ketonus – visu, ko tautā pazīst kā „fūzeļa” eļļas. Gatavu alu pārdod patērētājiem, dažreiz pat nenofiltrējot mikroorganismu paliekas.

Tautā pareizi mēdz sacīt: „Alus – tas nav degvīns!” Patiesi, alus, ievērojot izdzerto daudzumu, sava toksikoloģiskā raksturojuma dēļ ir daudz kaitīgāks par degvīnu un pat pašbrūvētu degvīnu – kandžu. Jo degvīna ražotāji izmanto speciāli attīrītu spirtu. Un kaut arī spirts ir inde, kas vispirms sagrauj smadzenes, ražotāji tomēr lepojas, ka spirtu attīrījuši no „fūzeļa” eļļām – ļoti toksiskām vielām. Pat kandžas ražotāji savu brūvējumu tā vienkārši traukos nesalej – to pārtvaicē, destilē, daļēji attīra spirtu no smagajiem „fūzeļa” komponentiem. Saskaņā ar degvīna ГОСТu (valsts noteikto standartu) fūzeļa eļļa tajā nedrīkst pārsniegt 3 mg/l, bet alū šo toksīnu ir 50-100 mg/l. Tieši tādēļ saindēšanās ar alu ir daudzkārt smagāka. Bet alū „fūzeļa” piegarša ir vāji jūtama, jo to pārspēj apiņu rūgtums – tāpēc apiņi tiek pievienoti speciāli. Interesanti, ka apiņu „čiekuriņi” tāpat satur dažus augstākos spirtus, turklāt daži no tiem ietekmē smadzeņu darbību [11].

Līdz pat šim laikam nav veikti plaši pētījumi par alus ietekmi uz cilvēka organismu. Izskaidrojums – alus darītāju ieinteresētība. Tomēr ir zināms, ka alus dzeršana vairāk nekā par 30 procentiem veicina krūts vēža attīstību, turklāt – neatkarīgi no patērējamā alus daudzuma [14]. Alus dzeršana veicina dažu acu slimību izcelsmi [15]. Kataraktas attīstības un dzeltenā plankuma distrofijas risks (izraisa aklumu) palielinās 1,5-3 reizes, bet negatīvais efekts pastiprinās, papildus arī vēl smēķējot [18, 19].

Noziedzīgi ieteikumi

Pakavēšos pie dažiem kaitīgiem ieteikumiem, kas sastopami „dziednieku” grāmatelēs. Ir grāmatas, kurās …grūtniecēm iesaka dzert alu… To bez pārspīlējuma var saukt par noziedzīgu padomu, un mūsdienu medicīna tādus padomus nesniedz! Alkohols ātri nokļūst augļa asinsrites sistēmā, var demonstrēt savas mutagēnās īpašības un radīt nopietnus traucējumus mazuļa orgānos. Pētījumi arī pierādījuši, ka alus dzeršana augļa ūdenī būtiski samazina vīriešu un sieviešu hormonu līmeni, var samazināties arī jaundzimušā svars [20].

Ja māte zīdītāja dzer alu, tas var palielināt mātes piena daudzumu, bet zīdainis šajā gadījumā jau ar pirmajām savas dzīves dienām kopā ar mātes pienu saņems arī alkoholu. Mātes zīdītājas alus dzeršana ārkārtīgi kaitīgi atbalsosies mazuļa attīstības procesā un nākotnē viņu „apveltīs” ar noslieci uz alkoholismu…

Dažreiz nākas dzirdēt padomu, ka mazuļa „labākam miedziņam” viņam jādod pa ēdamkarotei alus. Un padoms patiešām nostrādā! Bet… Nemaz nerunājot par narkotiskajām blakusvielām, atzīmēsim tikai spirta iedarbību uz mazuļa veselību. Etanols uz bērna veselību iedarbojas 5 reizes stiprāk, jo mazuļa svars ir 12-15 reizes mazāks par mātes svaru; šī 15 mg doza bērnam ir ekvivalenta pieauguša cilvēka 1 litram. Ja šī māmiņa vēl nav fanātiska apreibinošo vielu pielūdzēja, tad viņa skaidri var iztēloties to apdullinošo, pretīgo stāvokli kāds rodas, kad izdzer 1 litru alus vienā paņēmienā, bez uzkodas. Pat tāds vienreizējs eksperiments ir noziegums pret bērnu!

Kāpēc cilvēki dzer alu? Šī dzēriena pielūdzēji apgalvo, ka viņiem tīk alus garša. Bet alus lietotāji nospiedošā vairumā stāsta, ka iesākumā alus garša viņiem nav bijusi tīkama, bet pakāpeniski pie tās pieraduši. Sacīto var salīdzināt ar pirmo ievilkto tabakas dūmu – iesākumā bija pretīgi…

Cilvēks sevi pārvar, sevī veidojot šo īpašo tiekšanos pēc alus garšas. Daudzi alus lietotāji atsakās no bezalkoholiskā alus – esot sliktāka garša. Bet statistiskie pētījumi pierādījuši, ka testos ar slēptām etiķetēm viņi bezalkoholisko alu nespēja atšķirt no parastā [17]. Tad kāpēc tomēr cilvēks dzer alu? Iesākumā dzer, lai izskatītos „pieaudzis”, vēlāk – tikai tāpēc, ka tajā ir alkohols. Tātad viss slēpjas jautājumā: „Kāpēc cilvēki apdullinās?”

Par Krievijas alus industriju [analoģiski ir arī Latvijā]

Padomju Savienībā alus patēriņš manāmi sāka palielināties 70. – 80. gados, kad valsts no lietošanas velti pūlējās izstumt degvīnu, aizvietojot to ar daudz „vājākiem” alkoholiskiem izstrādājumiem, un mākslīgi samazināja alus cenu. Galu galā alum palielinājās pieprasījums, jo tas bija vislētākais reibinošais dzēriens. 1990.gadu sākumā alus patēriņš krasi samazinājās, jo ievērojami lētāks kļuva degvīns un uzradās „dzeramais” spirts. Ar alu piedzerties bija neizdevīgi. 1990-o gadu vidū alus ražošana sāka „atveseļoties”: 1995. gadā – 12 litri uz iedzīvotāju gadā, 1998. gadā – 22 l, 1999. gadā – 29 l, 2000. gadā – 37 l [7]. 2000. gadā alus tirgus apjoms sasniedza 5 miljardus dolāru[21].

Kas notika? Alus tirgus būtiski sāka pārorientēties uz jaunatni, kurai svarīga nebija cena, bet gan alus „simboliskās īpašības”, kuras aktīvi „bīdīja” reklāma. Svarīga nozīme bija Krievijas parlamenta 1997. gada pieņemtajam likuma labojumam, kas tapa ar aktīvu alus darītāju „atbalstu” un ar kuru alus tika izsvītrots no to alkoholisko dzērienu saraksta, kuru ražošana un izplatība no valsts puses tika regulēta. Tas ļāva ārzemju korporācijām ienākt Krievijas tirgū, izvērst plašu alus ražošanu un noietu, izvērst sparīgu reklāmas kampaņu, uzspiežot jaunatnei atbilstošas „vērtības”.

Atbilstošu „veiksmi” un tās pašas metodes demonstrē tabakas ražotāji. Saskaņā ar KF ZA akadēmiķa N. F. Gerasimenko datiem (Viskrievijas forums „Veselība vai tabaka?” 2007.g. maijā) ārzemju ražotāju ekspansija Krievijas tirgū sasniedz 94% un arī pašreiz Krievijas alus tirgu kontrolē ārzemju kapitāls. Jāatzīmē, ka pašlaik imports Krievijā nav tik plašs, un lielākā daļa ārzemju marku produkcijas tiek ražota tieši Krievijā. Tātad uzskaitīsim galvenos Krievijas alus tirgus „spēlētājus”, jo ienaidniekus ir jāpazīst. [21]

Baltic Beverages Holding (reģistrēta Zviedrijā, 1991.g. nodibināja somu un zviedru alus ražošanas kompānijas, tagad uz paritātes bāzes pieder kompānijai „Carlsberg” (Dānija) un „Scottish & Newcastle”(Lielbritānija)). Aptver 35,8% Krievijas tirgus (šeit un turpmāk 2006.g. aprīļa dati). Nopirktās meitaskompānijas – „Pikra” (Krasnojarska), „Jarpivo” (Jaroslavļa, Voroņeža) un „Vena” (Sanktpēterburga, Čeļabinska). Ražo galvenokārt šādu marku produkciju:”Baltika”, „BaltikaKuler” (speciāli jaunatnei), „Arsenaļnoje”, „Tri Tolstjaka”,„Ļeņingradskoje”, „Žiguļevskoje”,”Ņevskoje”; pastāv arī vesela virkne reģionālo brendu, piemēram, „Uraļskij Master”, „DB”, „Don”, „Jarpivo”, „Volga”, „Kupečeskoje”, „Ļegenda”; kaut ko ražo pēc citu kompāniju licenzes: „Tuborg”, „Carlsberg”, „Foster”s”, „Kronenbourg”, „Irish Red”.

Sun Iterbrew InBev – dzimtene Beļģija, 18,7% Krievijas tirgus. Ražo šādas markas: „Sibirskaja Korona”, „Kļinskoje”, „Tolstjak”, kā arī pēc „Lowenbrau”, „Beck”s”, „Stella Artois”, „Hoegarden”, „Lele”,”BagBeer”, „Brahma” licencēm

Heineken – dzimtene Nīderlande, 13,3% Krievijas tirgus. Ražo šādas alus markas: „Ohota”, „Bočkarev”, „Tri Medvedja”, „Stepan Razin”, „Patra”. Izmanto arī vietējos brendus, piemēram: „Amur Pivo”, „Streļec”, „PIT Akapulko”, „Okskoe”, „Rusič”; ražo pēc „Heineken”, „Amstel”, „Zlati Bazant”, „Edelweiss”, „Bud”, „Guinness”,”Kilkenni”, „Buckler” un „Gosser” licencēm.

Efes Breweries Int. – dzimtene Turcija. Pēc kompānijas „Krasnij Vostok” grupas iegādāšanās (Kazaņa, Novosibirska) aptver 12,5% Krievijas tirgus. Ražo galvenokārt šādas alus markas: „Starij Meļņik”, „Krasnij Vostok”, „Solodov”, „Češskij Standart”, „Sokol”, „Belij Medvedj”, arī ārzemju markas: „Efes Pilsener”, „Warsteiner Premium Beer””Amsterdam Navigator”, „Zlatopramen”, „Bavaria”.

SABMiller – dibināta, sapludinot South African Breweries (DĀR) un Miller Brewing (ASV), reģistrēta Londonā, būtiska akciju pakete – Altria Group (bij. Philip Morris Companies Inc., cigarešu ražotājs). Aptver 8,7% Krievijas tirgus. Alus markas: „Zolotaja bočka”, „Tri bogatirja”, arī ārzemju: „Miller”, „Holsten”, „Velkopopovicky Kozel”,” Pilsner Urquell”, „Redd”s”.

Tiek sniegts tik sīks transnacionālo kompāniju uzskaitījums, lai parādītu, cik veikli šīs kompānijas maskē savu darbību [līdzīgi ir arī Latvijā], slēpjoties zem desmitiem, pat simtiem dažādu marku, kurām lielākoties ir nevainīgi krieviski nosaukumi [Latvijā – latviski]. Uzskaitītās kompānijas kontrolē 89% Krievijas alus tirgus un gūst milzu peļņu.

Interesanti, ka Rietumeiropas valstīs alus patēriņš samazinās (pat Vācijā un Beļģijā), bet ražošana palielinās. Šā plebejiskā dzēriena pārpalikumu ielej trešās pasaules valstīs [arī Latvijā]. Senajā Romā alus tika uzskatīts par plebeju dzērienu. Romas pilsoņi alu nedzēra, bet smirdus, kas ar alu apdzērās, viņi nicināja un uzskatīja par lopiem.

Cilvēki! Kāpēc mums apvienot netīkamo ar veltīgo un kaitīgo?! Mūsu demogrāfiskā un tautas veselības situācija jau tā ir katastrofāla! Ārzemju „labdari” labi prot manipulēt ar cilvēku apziņu. Viņiem tikai jāizkliedz saukļi un – jaunatne jau skrien pēc [Lāčplēša u.c.] alus. Jāiet taču vienā solī ar baru! „Winston” reklāma – cigarešu paciņa un uzraksts uz tās :”Tagadnes jaunais veidols”! (Ak, dievs, vai nespējam vairs tagadni bez cigaretes iedomāties?!”) Un, lūk, mēs uzvelkam cigaretes dūmu jau 10-12 gadu vecumā. Jābūt taču mūsdienīgiem! No neķītru žurnālu lappusēm mūs ietekmē, ka jāpaņem no dzīves visu, ko tā sniedz. Ja jau tā, tad kāpēc aprobežoties tikai ar tabaku un alkoholu? Ir pieejamas arī vēl narkotikas! Šajā dzīvē taču jāizbauda visu! Ir jāizvārtās katrā smirdošā peļķē, jāuztver visus netīrumus… Kāds pēc tam lien cilpā – arī to ir „jāizgaršo”! Patiesībā šajā dzīvē ne jau visu ir „jāizgaršo”, ne visu jāizmēģina – tikai vienu, vienu vienīgo: jāmēģina kļūt Cilvēkam. Ne augam, ne lopam, ne spēļu kauliņam un marionetei svešās rokās, bet Cilvēkam. Cerams, ka mēs šī vārda nozīmi vēl izprotam pareizi.

Atsauces:
[1] S.R. Milligan, J.C. Kalita, A. Heyerick, H. Rong, L. de Cooman, D. de Keukeleire // Identification of a potent phytoestrogen in hops (Humulus lupulus L.) and beer // Journal of Clinical Endocrinology and Metabolism 84, 2249-2252 (1999).
[2] P. Cos, T. de Bruyne, S. Apers, D.V. Berghe, L. Pieters, A.J. Vlietinck // Phyto¬estrogens: recent developments // Planta Medica 69, 589-599 (2003).
[3] S.R. Milligan, J.C. Kalita, V. Pocock, V. Van de Kauter, J.F. Stevens, M.L. Deinzer, H. Rong, D. de Keukeleire // The endocrine activities of 8-prenylnaringenin and related hop (Humulus lupulus L.) flavonoids // Journal of Clinical Endocrinology and Metabolism 85, 4912-4915 (2000).
[4] S. Possemiers, A. Heyerick, V. Robbens, D. de Keukeleire, W. Verstraette // Activation of proestrogens from hops (Humulus lupulus L.) by intestinal microbiota; conversion of isoxanthohumol into 8-prenylnaringenin // Journal of Agricultural and Food Chemistry 53, 6281-6288 (2005).
[5] S. Possemiers, S. Bolca, C. Grootaert, A. Heyerick, K. Decroos, W. Dhooge, D. de Keukeleire, S. Rabot, W. Verstraette, T. Van de Wiele // The prenylflavonoid isoxanthohumol from hops (Humulus lupulus L.) is activated into potent phytoestrogen 8-prenylnaringenin in vitro and in the human intestine // Journal of Nutrition 136, 1862-1867 (2006).
[6] A. Sierksma, T. Sarkola, C.J.P. Eriksson, M.S. Van der Gaag, D.E. Grobbee, H.F.J. Hendriks // Effect of moderate alcohol consumption on plasma dehydroepiandrosterone sulfate, testosterone, and estradiol levels in middle-aged men and postmenopausal women: A diet-controlled intevention study // Alcoholism: Clinical and Experimental Research 28, 780-785 (2004).
[7] http://adic.org.ua/sober-cool/thematic/beer/beer-top.htm
[8] P. Diel, R.B. Thomae, A. Galdarelli, O. Zierau, S. Kolba, S. Schmidt, P. Schwab, P. Metz, G. Vollmer // Regulation of gene expression by 8-prenylnaringenin in uterus and liver of Wistar rats // Planta Medica 70, 39-44 (2004).
[9] G. Rimoldi, J. Christoffel, W. Wuttke // Morphologic changes induced by oral long-term treatment with 8-prenylnaringenin in the uterus, vagina, and mammary gland of castrated rats // Menopause 13, 669-677 (2006).
[10] T. Takamura-Enya, J. Ishihara, S. Tahara, S. Goto, Y. Totsuka, T. Sugimura, K. Wakabayashi // Analysis of estrogenic activity of foodstuffs and cigarette smoke condensates using a yeast estrogen screening method // Food and Chemical Toxicology 41, 543-550 (2003).
[11] Б.М. Зузук, Р.В. Куцик // Хмель вьющийся (син. хмель обыкновенный). Humulus lupulus L. (Аналитический обзор) //Провизор 13-14 (2004).
[12] R.D. Gibbs // Chemotaxonomy of flowering plants // Montreal; L.: MacGill-Queen’s Univ. press, 1974.
[13] Б.Г. Афанасьев // Отчет о XVII практической конференции // Трезвость и культура 2, 7 (2005).
[14] K. Katsovyanni, A. Trichopoulou, S. Stuver, S. Vassilaros, Y. Papadiamantis, N. Bournas, N. Skarpou, N. Mueller, D. Trichopoulos // Ethanol and breast cancer: An association that may be both confounded and casual // International Journal of Cancer 58, 356-361 (1994).
[15] G. Corzo-Alvarez, T. Urribarri-Delgado // Eye damage and lighting among workers in beer industry // Investigacion clinica 38, 113-126 (1997).
[16] L.L. Ritter, R. Klein, B.E.K. Klein, J.A. Mares-Perlman, S.C. Jensen // Alcohol use and age-related maculopathy in the Beaver Dam Eye Study // American Journal of Ophthalmology 120, 190-196 (1995).
[17] S.E. Moss, R. Klein, B.E.K. Klein, S.C. Jensen, S.M. Meuer // Alcohol consumption and the 5-year incidence of age-related maculopathy: The Beaver Dam eye study // Ophthalmology 105, 789-794 (1998).
[18] J.J. Harding, R. Van Heyningen // Drugs, including alcohol, that act as risk factors for cataract, and possible protection against cataract by aspirin-like analgesics and cyclopenthiazide // British Journal of Ophthalmology 72, 809-814 (1988).
[19] S. Fraser-Bell, J. Wu, R. Klein, S.P. Azen, R. Varma // Smoking, alcohol intake, estrogen use, and age-related macular degeneration in Latinos: The Los Angeles Latino Eye Study // American Journal of Ophthalmology 141, 79-87 (2006).
[20] L. Westney, R. Bruney, B. Ross, J.F.J. Clark, S. Rajguru, B. Ahluwalia // Evidence that gonadal hormone levels in amniotic fluid are decreased in males born to alcohol users in humans // Alcohol and Alcoholism 26, 403-407 (1991).
[21] Рынок пива России // Международный аналитический журнал «Пивное дело» 4 (2006). http://www.pivnoe-delo.com/?mag=39&op=journal&txt=126

Ivans Kļimenko, ķīmijas zinātņu kandidāts
/11.09.2007/

Avots:
http://www.suverenssuverens.org/blog/index.php?id=d5w81430
http://www.sbnt.ru/analitika2/klimenko-pravda_o_pive/

Informācijas aģentūra
/06.03.2015/

Posted in Kat.: Medicīna, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par Patriotismu un “patriotismu”

00451_5174388161_bReiz sensenos laikos, vēl pirms tam, kad Latvija kļuva par Gejropas koloniju, bet jau labu laiku pēc tam, kad Latviju okupēja ASV (ikurāt pa vidu starp abiem), kāda tālaika politiķe man Valmieras teātra foajē teica: „Stelp, Tev taisnība, bet tauta sekos mums tur, kur mēs to vedīsim. Tauta nesaprot, ko Tu viņiem stāsti. Mēs tautai solīsim kotletes, bērnudārzus un visu, ko tie kāro. Tauta nāks uz kotletēm – Tu, Stelp, paliksi viens.”  Es viņai piekritu: „Saprātīgo vienmēr ir mazāk kā lētticīgo!” Tad nu palūkosim, kur mana taisnība un kāpēc lētticīgie uz kotletēm klūp.

Patriotisms ir Dzimtenes mīlestība. Patriotisms ir katra saprātīga Cilvēka iezīme. Patriotisms ir nacionālisma pamats. Patriotisms un nacionālisms ir šovinisma un kosmopolītisma pretinieks. Nacionālisms ir katra saprātīga Cilvēka normālstāvoklis. Nacionālisms uztur katra cilvēka nacionālās kultūras vērtības apziņu, atzīst un ciena visu citu nāciju un tautu Kultūru līdzvērtību un līdztiesību, kā vienas Universālās Kultūras nacionālās tradīcijas izpausmes.

Šovinisms ir tur, kur, piemēram, latvietis saka :„krievi (vai kādi citi) ir slikti”.   Šovinisms ir tur, kur kādai tautai piederīgie sevi sāk uzskatīt par labākiem, pārākiem par citai tautai piederīgajiem. Šovinisms ir patriotisma pretinieks. Šovinisms iznīcina Dzimtenes labklājību un muļķi padara par Dzimtenes nodevēju. Svešas varas attīsta šovinismu un šovinistus padara par kolaboracionālistiem – svešas varas pakalpiņiem.

Patriotisms nav saistāms ar divkājaino lētticību, kurus barā kā lopiņus dzen uz kaušanu par prieku svešām varām. Svešas varas zem patriotisma karogiem pulcē uzbudinātus muļķus. Uzbudināts muļķis – šovinists, ir lielākais savas Dzimtenes interešu un vērtību nodevējs. Muļķis, kurš tic okupanta un kolonizātora kontrolētajai un viņu labā strādājošajai presei, TV un radio, šovinisma tvana apdullināts, ir pirmais savas Dzimtenes ienaidnieks.

* * *

Mīlestība ir viens no sešiem Visumu radošajiem spēkiem, kurus attīsta un izstaro Universālā Gudrība, kuras avots ir Universālā Esamības Griba (Griba Būt – tieksme eksistēt, just un darboties, kas ved uz Esamību tās augstākās pakāpēs).

Mīlestība ir Harmonija – latviski tas būtu saskaņa starp tiem, kuri tādi var un grib būt. Mīlestībai ir neskaitāmi daudz formu un nokrāsu. Tomēr visas Mīlestības formas un toņi ir izsakāmas caur trim tās pamatformām, no kurām tās izriet: Beznosacījuma Mīlestība. Mīlestība uz (visa labā Cēloni). Mīlestība, kura saista ar Īstenību.

Beznosacījuma Mīlestība ir mācīšanās spēju pamatā. Mīlestība uz (visa labā Cēloni) ir Dzīvības aktivitātes, spēku, darbaspēku un prieka pamatā. Mīlestība uz Īstenību ir visu Zināšanu un Saprātīgas rīcības – Gudrības pamatā. Visas trīs Mīlestības formas saplūst vienā un izriet no vienas – augstākās – Mīlestības uz Radītāju.

Beznosacījuma Mīlestība ļauj mācīties bērniem un pieaugušajiem. Mīlestība uz visa labā Cēloni dod darbaspējas, bet Īstenības Mīlestība dod reālu visas savas darbības sapratni. Beznosacījuma Mīlestība tīrā veidā piemīt bērniem, Mīlestība uz (visa labā Cēloni) Saprātīgiem pieaugušajiem, bet Mīlestība uz Īstenību veciem Cilvēkiem.

Vecajiem, bez bērnu klātbūtnes nav iespējama adekvāta Īstenības uztvere – bērni dod tai vajadzīgo Beznosacījuma Mīlestību. Bērniem bez vecajiem nav Īstenības Mīlestības – Sapratnes, tāpēc vecmāmiņas un vectētiņiem viņi mācīdamies neko neiemācās un nejūt motivāciju – viņiem nav Sapratnes. Neesot Sapratnei un spējai mācīties, pieaugušo darbs pārvēršas par vergošanu „darba devēja” labā – „darbu” tam, kurš maksā un naudas dēļ. Tikai tur, kur visas trīs paaudzes dzīvo un tiecas dzīvot kopā, papildina viena otru, tikai tur, kur tās ir tīras un nesamaitātas, tikai tur ir patiesa un reāla notiekošā novērtēšana un tāpēc tikai tur ir patiess un īsts Patriotisms.

* * *

Ir objektīvais un subjektīvais Patriotisms. Objektīvais Patriotisms ir Radītāja darbība mūsu pasaulē – trejas Mīlestības pamatformas.

Šīs trīs Mīlestības pamatformas izriet no Mīlestības uz Radītāju. Katram Cilvēkam (divkājainajiem tās nav) Mīlestība uz Radītāju ir iedzimta un dabiska, viņa apziņas un personības pamatā esoša dzīves sajūta. Tā ir tik dabiska un pašsaprotama, ka Cilvēks tās esamības darbību nejūt, tāpat kā nejūt savu veselo ķermeņa orgānu darbību. Cilvēka Personība ir Viņa Radītāja – Augstākā ES izpausme, tāpēc personībai tāda saistība – esamība Harmonijā – saskaņā ir pati esamība un citas tai nevar būt. Personība konstatē tikai to, kas ir ārpus tās vai to, kas ir tās aktīvās sastāvdaļas dominantes stāvoklī, bet nekad to, kas ir personības kopums, tā ģenēze, morfoloģija un konstitūcija. Personība apzinās sevi tikai kā darbības aktivitāti, bet ne kā esamības cēloni, tāpēc, ka pati ir Cēloņa – Radītāja aktivitātes forma.

Personība nesatur savas esamības cēloni, bet Austākais ES ir visu savu secīgi radīto personību Radītājs. Personība un Radītājs ir viens vesels, tāpēc abas šīs viena daļas ir visciešākās Mīlestības saistītas.

Augstākais ES ir sava Kosmosa – Saules radījums, kura savukārt ir Visu Augstāko Radītāju hierarhijas darba auglis. Tādā kārtā, Mīlot savu Radītāju, personība reizē ar to ir harmonijā ar Visu Radītāju hierarhiju.

Radītāji ir redzami savos darbos, domās un radītajās formās. Viss ko vien mēs redzam – Zvaigznes, Saule un planētas, koki, puķes un dzīvnieki mums apkārt ir Radītāja radīti, domu un darba augļi – Radītājs pats savās izpausmēs. Kad mēs skatam zāles stiebru – mēs skatam Radītāju, kad mēs skatam koku vai akmeni – mēs skatam Radītāju. Kad mēs skatam Cilvēku – mēs skatam Radītāju, tā izpausmes formā.

Mīlestību uz Radītāju mēs izjūtam mīlot dzīvo dabu sev apkārt, mīlot katru koku, upi, ezeru un akmeni, uz kura esam sēdējuši vai kurš atsaucas mūsu Sirds Siltumam, kad vēršamies pie tā, kā pie Radītāja radītās un tam mīļās būtnes. Tā ir Dzimtenes Mīlestība.

Dzimtenes Mīlestība ceļas no tā, ka Māte, savu bērnu savās miesās veidojot, to baro ar Dzimtajā zemē augušo pārtiku, Dzimtajā zemē smelto ūdeni un Dzimtajā zemē ieelpoto gaisu. Katra Māte, kura, bērniņu gaidot, ēd un dzer savā zemē – tās augsnes veidoto augu un augļu doto pārtiku, vairo sava bērniņa patriotismu, bet tā, kura tad uzņem ievestos produktus vai introducēto augu pārtiku – patriotismu, tā pamatu – saskaņu personības un Dzimtās zemes attiecībās vājina. Mātes patriotisms ir savas zemes augļu dāvāšanā saviem bērniem. Patriotisms – Dzimtenes Mīlestība ir caur savas miesas un dvēseles saskaņu ar dzimto zemi izteikta Mīlestība uz Radītāju.

Katram bērnam (Cilvēkam) viņa Māte ir Cilvēces un tās tuvākās daļas – tautas iemiesojums. Caur Māti Cilvēks uzzin, ka viņš ir Cilvēces daļa un to, ka viņš ir šīs tautas, no kuras nāk viņa Māte, daļa. Mīlot savu Māti, Cilvēks iemīl Cilvēci un savu tautu, ar kuru viņš runā vienā valodā – valodā, kuru viņam iemāca Māte. Mācot valodu, Māte veido Cilvēka Dvēseli – attīsta viņa Nacionālismu. Nacionālisms ir vienai nācijai un tautai piederošo Dvēselu saskaņa. Tīra valoda uztur Nacionālismu. Valodas piesārņošana Cilvēkam atņem Patriotismu un Mīlestību uz Cilvēci. Mīlot Māti, iemīl Cilvēkus, kuri runā tādā pat valodā. Mīlot savas tautas Cilvēkus, iemīl Cilvēci.

Māte, valoda, tauta, Cilvēce ir pieaugošas harmonizācijas – IeMīlēšanās pakāpes. Māte vada Cilvēku Mīlestību uz Radītāju, Dzimteni, ģimeni, tautu, tās kultūru un Cilvēci. Māte ir Mīlestības nesēja un virzītāja. Māte ir Mīlestības plašumu ierādītāja.

Mazattīstīts Cilvēks „mīl” tikai sevi (savu saistību ar Radītāju). Vēlāk viņš „mīl” to un tos, kuri apmierina viņa vajadzības – tos, ar ko viņam ir labi, kas viņam sagādā baudu un komforta sajūtu – sievieti, „draugus” un izpalīgus. Tādā kārtā tāds mazattīstīts Cilvēks ģimenē un sabiedrībā „mīl” pats sevi – savu komfortu – savu labklājību. Tā nav Mīlestība, tā ir sevis pacelšana pār citiem Cilvēkiem, tā ir Mīlestības izkropļošana, noliegums un tās pretmets. Sevis pacelšana pār citiem ir noziedzīga augstprātība – šovinisms un mazattīstīta Cilvēka pazīme. Tāda pat kroplība ir savas kultūras identitātes zaudēšana – kosmopolītisms. Kosmopolītisms ir šovinisma otrā seja – Cilvēku Savdabību vērtības neredzēšana un tās noliegšana. Šovinisms ir sveštautiešu aktīva, bet kosmopolītisms – pasīva vērtības noliegšana. Kā vienā tā otrā gadījumā notiek sevis pacelšana pār apkārtesošo fonu. Kā viens tā otrs ir sevis mīlēšana, tīksmināšanās ar iedomāto „pārākumu” un tādēļ „neatkarību”, „atbrīvotību” un „labākumu” pār blakusesošo „ikdienību” vai „atpalicību”.

* * *

Mīlestības mērs ir Ziedošanās. Tas, cik daudz, tas, ko Tu vari ziedot mīļotā labā, stāsta par Tavu Mīlestību. Tu Mīli tikai to, kam vari ziedot visu Sevi.

Tu Mīli Dzimteni – esi Patriots, mīli Ģimeni – Sievu vai Vīru tikai tad, kad viņu labā ziedo sevi visu – savu dzīvību, dzīvi vai darbu. Tauta Tev ir tikai tā, kurai tu vari ziedot savu darbu. Te nav runa par atlīdzību – algotu pakalpojumu, bet to, ko Tev nekad neatlīdzinās, to, ko Tu neaicināts pats redzi savai tautai vajadzīgu un tāpēc  tai derīgu un tāpēc to dari. Tu mīli tik daudz, cik ziedo sevi. Tu mīli to, kam ziedo sevi. Tu esi ar to, kā vārdā vari atteikties no sevis.

Pieaugot Mīlestības plašumam, izplešas Mīlestības laukā iekļaujamais. Tāpat pieaug arī Cilvēka Garīgā attīstība – viņa pilnvērtība. Jo augstāk attīstīts Cilvēks, jo plašāks viņa Mīlestībā iekļaujamo – ietilpstošo Cilvēku un būtņu loks. Tā, Cilvēks, sākot ar sevis mīlēšanu, nonāk pie Mīlestības uz visu Cilvēci un tālāk uz visu Kosmisko Visuma telpā esošo. Patriotisma jēdziens izplatās tālu pār kādas valsts un tautas dzīves robežām un izplatās uz visu Cilvēka apziņas telpu. Zemas apziņas ap sevi novelk šauru „dzimtenes” telpu, bet apziņai pieaugot, tā paplašinās bezrobežīgās telpās.

Visaugstāk attīstītai apziņai Dzimtene ir viss Visums. Dzimtenes jēdziena plašums ir Radītāja apziņas skaidrības un apziņas attīstības līmeņa – Garīgās attīstības rādītājs. Dzimtenes jēdziena plašums norāda uz tuvības pakāpi ar Radītāju. Radītājam tuvo ģimenē viņu Dzimtenē ir visi Zemes iedzīvotāji un katra Cilvēka spējas darīt labu katram tobrīd uz Zemes dzīvojošajam.

Objektīvi patriotisms – Dzimtenes Mīlestība ir rīcība, kura nes labumu zemei, kurā esi dzimis un Cilvēkiem, kuri piepilda zemi ap Tevi (runā vienā valodā vai tiecas uz to pašu, kaut vai atšķirīgā veidā) tādā mērā, cik šī rīcība satur ziedošanos.

* * *

Blakus objektīvajam Patriotismam vienmēr pastāv subjektīvais „patriotisms”, kurš atkarībā no „patriota” stulbuma pakāpes satur kādu daļu šovinisma, kosmopolītisma, zināšanu un intereses trūkumu par līdzcilvēku un kaimiņzemju dzīvi, augstprātību, iekāri un savu noziegumu attaisnošanu ar savu „pārcilvēciskumu” un „patriotismu”. Katram tādam „patriotismam” ir sava formula.
00451_pseidopatrioti

Nēģeru „patriotisma” formula ir: „Kaimiņam nozagt govi ir labi. Jo vairāk nosisto kaimiņu ciltī, jo labāk!”

Anglosakšu „patriotisma” formula ir: „Ja ir labi man, tad ir labi impērijai. Otrās šķiras Cilvēki nes peļņu. Trešās šķiras Cilvēkus (kolonijas) var aplaupīt.”

Amerikāņu „patriotisma” formula ir: „Mēs esam vispārākie. Mēs daram ko gribam, ja varam to izdarīt.”

Latviešu „patriotisma” formula ir: „Gribu labi dzīvot un tūlīt, tāpēc meklēju, kur man vieglāk. Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes, bet zem kāda taču ir jābūt. „Patriotisms” ir – smadzeņu nevajag. Kā kungs liek, tā es reju.”

Tādiem „patriotismiem” ar Patriotismu nekāda sakara nav. Pirmkārt jau tāpēc, ka tāds vienmēr ir vērsts uz citu Cilvēku pazemošanas attaisnošanu un ierobežo, pirmkārt, jau paša tāda „patriota” neatkarību lēmumu pieņemšanā un brīvību savu lēmumu izpildē. Tāds „patriots” ir šauri ieprogrammēts apkārtnotiekošā redzējumā, domu kustības virzienā un no tā izrietošajā darbībā. Līdz ar to tāds „patriotisms” pats sevi izsmeļ un noved pie savas iznīcības. To var redzēt uz visu koloniālo impēriju sabrukuma un nacistiskās Vācijas Trešā reiha sagrāves pieredzes fona. Trešajā reihā bija spēcīga, šauri orientēta „patriotisma” formula: „Vācija pāri visam. Vācietis pāri visiem. Visur būs tikai Vācija un vācieši.”

* * *

Šodien Patriotisms un būt Patriotam nozīmē atzīt reālo stāvokli Latvijā un rīkoties tam atbilstoši – darīt to, kas šajos apstākļos nāk par labu Dzimtenei. Reālais stāvoklis ir:
1.      Latvija ir okupēta zeme, kurā valda ASV caur savu ielikteņu administrāciju.
2.      Latvija ir koloniāli paverdzināta Gejropas kolonija.
3.      Latvija ir zaudējusi savu neatkarību un brīvību.
4.      Latvija ir zaudējusi ekonomiskās patstāvības tiesības – savu naudu.
5.      Latvijā ir sagrauta rūpniecība un lauksaimniecība.
6.      Latvijas dabas bagātības tiek izsaimniekotas.
7.      Latvieši lielā skaitā izvesti darbos kolonizātora teritorijā.
8.      Latvijā likvidēta izglītības un veselības aizsardzības sistēma (pārvērsta par pakalpojumu biznesu).
9.      Latvijā nav savu bruņoto spēku – latvieši dien okupanta – NATO armijas sastāvā esošajās daļās.
10.  „Masu informācijas” līdzekļi atrodas okupantu un kolonizatoru rokās.
11.  Šie „masu informācijas” līdzekļi tā vada latviešu apziņu, ka virza viņus rīkoties pret savām un Dzimtenes interesēm.
12.  Okupants gatavo Latviju par nemiera vietu un karadarbības teritoriju uzbrukumiem Krievijai.
13.  Gejropa uzspiež Latvijai uz iedzīvotāju izmiršanu orientētu seksuālo perversiju piekopšanu.

Tāpēc Patriotisms ir rīkoties visiem iespējamajiem līdzekļiem, lai nepieļautu nemieru izraisīšanu Latvijā, saglabātu tiesisko kārtību un pilsonisko mieru, saglabātu Cilvēku dzīvības un vēl atlikušās Latvijas materiālās vērtības. Rīkoties, lai atjaunotu Latvijas suverenitāti, ekonomisko patstāvību, rūpniecību, lauksaimniecību, izglītības un medicīnas aizsardzības sistēmu. Rīkoties, lai leģitīmu vēlēšanu ceļā ievēlētu Latvijas tautas labā strādājošu Saeimu un valdību (ministru kabinetu).

Rīkoties, lai Latvijas masu informācijas kanāli beigtu melot un uzturētu Latvijas iedzīvotājos skaidru prātu, bet Latvijā mieru un kārtību, lai tie nekūdītu Cilvēkus citu pret citu un nekurinātu naidu pret kaimiņu zemju iedzīvotājiem. Patriotisms tagad ir neļaut izmantot savas Dzimtenes teritoriju nodevīga kara izraisīšanai. Patriotisms ir atjaunot Latvijas brīvības sargāšanai uzticīgus bruņotos spēkus. Patriotisms ir pārtraukt Latvijas dabas bagātību izsaimniekošanu.

Patriotisms ir visiem darbos ārzemēs izbraukušajiem atgriezties Dzimtenē, lai te darītu visu tās Neatkarības atgūšanai – to, ko vajadzēja darīt tad, kad viņi ņēma čemodānus un brauca prom. Ja visi tie, kuri izbraukuši, atgrieztos un nodibinātu Latvijas Neatkarības Kustības partiju ar skaidru deklarāciju par okupācijas un kolonizācijas jūga nokratīšanu, tad, nākošajās vēlēšanās Latvijas kļūtu brīva, neatkarīga un patstāvīga.

Patriotisms tagad ir visiem spēkiem pretoties seksuālo perversiju ieviešanai un sargāt bērnus no samaitāšanas.

Pauls Stelps, Sociopsiholoģijas asociācija
/04.03.2015/

Avots:
http://www.philos.lv/Patriotisms.html

Informācijas aģentūra
/06.03.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 8 komentāri

Eiropas “vērtības” Vācijas skolēniem

00446_EUchildrensModernā seksa audzināšana: orālais sekss septītās klases skolniekiem. Tādu nosaukumu savai publikācijai populārajā vācu avīzē Spiegel (latv.val. spogulis) devis žurnālists Jan Fleischhauer. Raksts mani [“Alma Kopa”, dzīvo Vācijā] patiesi šokēja, tādēļ nolēmu to iztulkot latviski. Izbaudiet arī Jūs rietumu vērtību garšu.

“Savos pūliņos, aizstāt tradicionālo izpratni par ģimeni, seksuālā pedagoģija pielieto neparastas metodes: seksa pedagoģijas profesionāļi piedāvā skolu mācību stundās skolēniem nodarboties ar vibratoru, rokas dzelžiem un ādas pātagām.

Kad bērniem ir īstais vecums, lai ar tiem runātu par orālā seksa priekšrocībām? Desmit, divpadsmit vai četrpadsmit gadu vecumā? Grūti atbildēt, teiksiet Jūs kā progresīvs cilvēks un jautāsiet, ko tad iesaka profesionāļi, speciālisti?

Tie, kuri īsti nespēj atbildēt uz šo jautājumu, kad ir īstais laiks apskaidrot bērnus par Blowjob, atbildes atradīs “Seksuālās pedagoģijas daudzveidība” rokas grāmatā. Pēc autoru uzskatiem pusaudzim vēlākais divpadsmit gadu vecumā vajadzētu zināt “kur vēl iespējams iebāzt savu peni”. Sākot no četrpadsmit gadu vecuma, speciālisti iesaka nodarboties ar vibratoru, “kabatas pussy” un ādas pātagu. “Seksuālās pedagoģijas daudzveidība” nav kaut kāda padomu grāmata. Tā ir nopietna grāmata: Grāmata tiek uzskatīta par standarta materiālu un to iesaka vērā ņemamas seksa zinātnes organizācijas. Tās autoru vidū ir nozīmīgi profesori.

Man jāatzīstas, nezināju, ka Vācijā tik agri sākas ievads plašajā seksa pasaulē. Līdz šim domāju, ka bērni seksuālās mācības stundās galvenokārt iegūst informāciju, kā izsargāties no nevēlamas un priekšlaicīgas grūtniecības. Man prātā nebija ienācis, ka skolā, nodarbību laikā, acīm redzot, tiek trenētas arī dažādas seksa tehnikas, kuras pat daudziem pieaugušajiem ir svešas. Bet mani bērni jau arī skolu pabeiguši. “Uzmanību, bez satīras” nosauca avīze “Sueddeutsche” (nopietns Vācijas mēroga izdevums) nesen savu rakstu, lasītājiem kā man, kurā tā ziņoja par pēdējiem seksa tehnikas jaunumiem.

Tur bija izklāstīts, ka šodien jau septītās klases skolniekiem vajadzētu mācīties brīvi runāt par savu orientāciju un vajadzībām. Viens vingrinājums notiek sekojoši, kā es to redzēju: nodarbībā katrs izvelk vienu kartiņu ar uzrakstu “pirmo reizi”, par ko katrs informē citus caur attēlu, dzejoli, skeču.  Uz kartiņām ir sekojošas tēmas: “pirmo reizi uzvilkt prezervatīvu”, “pirmo reizi ievadīt tamponu”, “pirmo reizi tūpļa sekss”. Par šādām tēmā septītās klases skolnieki klasē labprāt runājot.

Bērni ir rūdītāki, nekā pieaugušie domā

Kāda cita mācību stunda saucas “jaunais bordelis visiem”. Runa ir par to, ka jauna tipa bordeļiem jābūt tā modernizētiem, ka tie apmierina “dažādu seksuālo orientāciju cilvēkus un dažādas seksuālās prakses”. Skolnieki diskutē grupiņās: a) saturiskais piedāvājums, b) telpu aprīkojums, c) personāls, d) reklāma un cenas. Skolotājiem tiek ieteikts, ka tiem bērnus šajās nodarbībās esot jāuzmundrina seksualitātes daudzveidību aptvert un iztēloties.

Ne visi vecāki spēj uzreiz apjēgt modernās seksuālās pedagoģijas priekšrocības. To, ko Amazon recenzenti kā “dziļu ideju atradni” slavē, vecāki uztver kā neatbilstošu iejaukšanos. Tas, protams, ir pilnīgi aplami: tas, kurš domājot par “kabatas incīti” klasē nosarkst, parāda, ka ir atpalicis savā attīstībā. Par “fundamentālistiem” tiek apsaukāti tie atpalikušie vecāki, kuri nekādi nevēlas saprast, kādēļ seksuālās pedagoģijas daudzveidībai ir vieta skolās.

Laba ziņa visiem tiem, kuri saskata mūsu sabiedrību aizas priekšā: bērni ir daudz rūdītāki, nekā pieaugušie domā. Iespējams, viņi vienkārši neklausās skolotājā, kura tiem cenšas pastāstīt, kā vislabāk plānot modeļa bordeli vai kā rokas dzelži palīdz nonākt pie spilgtāka orgasma. Vecāki ir tie, kuri par šo visu šausminās, ne bērni. Viņiem tas rada neizsakāmu kaunu.

Netradicionāla orientācija tiek pasludināta par normu

Jau 1968tā gada revolucionāri [t.s. “seksuālā revolūcija”] pievērsa lielu uzmanību bērna seksualitātei. Šoreiz nav runa par kapitālisma, bet gan par tradicionālās ģimenes pārvarēšanu. Vai arī kā kāds no vadošajām sociālpedagoģijas kustības galvām, Uwe Sielert (Uve Zīlerts) no Ķelnes universitātes teica: Mērķis ir heteroseksualitāti un tradicionālo ģimeni padarīt par nedabiskām. Modernā seksuālā pedagoģija pazīst visas iespējamās konstelācijas: homoseksuālus pārus, lesbiskus pārus ar diviem maziem bērniem, kopjamu invalīdu komūnu, emigrantus. Bet nepazīst vairs normālu ģimeni: māte, tēvs, bērns.

Jādomā, ka ir garlaicīgi, apskatīt klasisko ģimeni. Acīm redzot, pastāv slēpta nepieciešamība, anormālu orientāciju pasludināt par normu. Jaunajiem apskaidrotajiem laikam nepietiek ar to, ka katrs var kultivēt savu seksualitāti tā, kā viņš var un grib, viņi vēlas pastāvīgi vēl dzirdēt, ka tas ko viņi dara ir pilnīgi normāli. Šī nepieciešamība pēc normalitātes apstiprinājuma atmasko viņu pašpārliecinātības trūkumu, ko viņi paši nemaz nemana.

Raksta nosaukums vācu valodā ir “Moderne Sexualkunde: Oralsex für den
Siebtklässler” Raksta oriģināls atrodams te: http://www.spiegel.de/politik/deutschland/jan-fleischhauer-ueber-sexualkunde-und-familienbild-kolumne-a-999645.html

Jā, pretīgi, ļoti pretīgi! Bet tās ir tās rietumu vērtības, kuras mēs tā slavējam, uz kuram mēs jau gadu desmitiem tiecamies. Vai mums tiešām ir vienalga, vai mūsu bērnu psihe skolās un bērnu dārzos tiek izvarota? Vai mums ir vienalga, vai mūsu bērni tiek psihiski traumēti? Iespējams, pēc tādām nodarbībām, tie nekad nespēs nodibināt dabiskas ģimenes un laist bērnus pasaulē. Un tikai tādēļ, ka mēs esam par slinku, par kūtru aizstāvēt mūsu bērnus. Bet varbūt mēs esam garā vāji un nespējīgi aizstāvēt mūsu vērtības? Varbūt mēs pat paši vairs nesaprotam un nespējam izšķirt, kas ir  tikums un kas netikums? Pie mums to visu arī pamazām sāk ieviest.

Papildus par šo tēmu ieteiktu noskatīties vēl arī šo filmu:

/28.10.2014/

Avoti:
http://www.suverenssuverens.org/blog/index.php?id=r2k6l146
http://www.spiegel.de/politik/deutschland/jan-fleischhauer-ueber-sexualkunde-und-familienbild-kolumne-a-999645.html

Informācijas aģentūra
/06.03.2015/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Izglītība, Reģ.: GEIropa, Veids: Ziņa | Komentēt

Par derīgām tautām

00449_what-is-nation-brandingAtskaite ir attiecībā pret mērķi. Labs – tas ir virziens. Pareizs – tā ir rīcība. Derīgs – tas ir par to, ko mēs lietojam savā rīcībā sava mērķa sasniegšanai, tas, ko lietojot, mēs varam sasniegt savu mērķi.

Derīgs ir tas, kas (kurš) kaut kam kalpo. Derīgs ir tas, kas, no kā (kura) kādam ir labums. Derīgs ir tas, no kā (kura) klātbūtnes ceļas (vairojas) kāds labums. Derīgs ir tas, kā (kura) klātbūtnē kādam ir labāk. Un te nu mēs varētu parunāt par to, kam kurš der, ir derīgs un to, ka tas, kas der vienam – tas neder citam, bet kāds un kaut kas, kas ir samaitājies, vairs neder nekam, un tāpēc tiek izstumts (izspļauts) ir kļuvis nederīgs, kaitīgs un noziedzīgs vai pretlikumīgs savā eksistencē – dzīvē un darbībā. Kaitīgs – noziedzīgs, nederīgs ir tas, no kā esamības un klātbūtnes nevienam un nekam nekāda labuma nav – nevienam tā klātbūtnē nav labāk, kā bez tā. Kaitīgs un nederīgs ir tas, kas (kurš) dzīvo pats sev – ir citu radītā labuma savtīgs patērētājs un tādā veidā parazitē uz tā organisma derīgās dzīves, kurš cenšas to izstumt no sevis, lai bez izstumtā traucējošās klātbūtnes varētu dzīvot patiesi labi.

***

Viena no piecām Cilvēka patiesajām vajadzībām ir vajadzība būt derīgam. Šī vajadzība ļauj viņam iekļauties ģimenē un sabiedrībā, veidot attiecības un būt mīlētam un laimīgam tajās.

Notraušot virspusīgo un raugoties parādību būtībā, mēs tur redzam, ka, runājot par sabiedrisko dzīvi, mēs runājam par Cilvēku goda izpausmēm viņu rīcībā – viņu cieņu pret citiem Cilvēkiem vai tā visa trūkumu, un domājot par personisko dzīvi mēs domājam par Cilvēka laimīgumu, ar kuru viņš galarezultātā mēra visu savu pūliņu augļus un vērtību, saucot to par „dzīves kvalitāti”. Saprātīgi Cilvēki ilgtspējību meklē tajā, kas ir saistīts ar Godu, Cieņu un Laimi. Pretējā gadījumā citai ilgtspējībai nav nekādas jēgas, jo tad tā ir pazemojuma un ciešanu vairošana. Tikai Godā, savstarpējā Cieņā un Mīlestībā balstīta un to virzīta dzīve ir stimuls dzīvotspējas (ilgtspējības) meklējumiem, uzturēšanai un esamībai.

Cilvēka Laime un Mīlestība ir vistiešākajā un ciešākajā veidā saistītas. Mēs esam laimīgi tad, kad varam mīlēt. Laimi mēs biežāk saistām ar kādu ārpus cilvēka esošu parādību ietekmi, bet Mīlestību saprotam ar tām augstākajā mērā sakāpinātajām, tuvības izraisītajām jūtām, kādas rodas starp diviem Cilvēkiem. Tomēr Mīlestības jēdzienu – tuvību, saderību un saskaņu (harmoniju) tā saturā mēs varam attiecināt uz jebkuru būtni, Dzīvības un Esamības formu, pat ja mēs tai piedēvējam „nedzīvās dabas” raksturu. Mūsu izjustā Mīlestība ir atkarīga tikai no mūsu attieksmes pret esošo un saderības, saskaņas un tuvības ar to. Savukārt Laimes stāvoklī mēs nonākam tad, kad esam Mīlestības (tuvības, saderības un saskaņas) attiecībās ar to būtni, darbību vai parādību, uz kuru mēs tiecamies, pat ja tas ir tikai īslaicīgs vēlmju apmierinājums.

Īslaicīgais devalvē un atņem Laimi, bet Pārlaicīgais ir Laimes Avots, tieši tāpat kā ir Derīguma izcelsmes vieta un cēlonis. Derīgums uztur Cilvēku sabiedrisko dzīvi viņu Godā un Cieņā vienam pret otru, tāpat kā viņu personiskajā dzīvē dod Laimi un Mīlestību, kas vislielākajā mērā katram ir viņa ģimenē. Uzlūkojot Derīgumu, mēs redzam, ka no tā nāk viņa Gods, Cieņa pret citiem, Laime un Mīlestība Cilvēku starpā.

Derīgums saista Zvaigznes Debesīs, tikumu Cilvēka Sirdī, ziedus uz Zemes un domas Cilvēka prātā. Cilvēks ir laimīgs kopībā, kura pieņem arī viņa ģimenes formu.

Tam ir dziļš pamats. Kā zinātne, tā arī visas reliģijas runā par Vienotā Cēloņa un Pirmsākuma esamību. Šajā gadījumā nav svarīgi vai TO „zinātniski” sauc par „lielo sprādzienu”, reliģiskās tradīcijas vārdā – par „Dievu”, vai filosofiski zinam, ka tas ir Likums. Jebkurā gadījumā tās ir šī Pirmsākuma darbības zīmes, veidi un ietekmes, kurās mēs jūtam Pirmsākuma esamību un darbību.

Pirmsākums – Visa Esošā Cēlonis ir vienots un nedalāms veselums, kurš tāds paliek, darbojoties caur savām saderīgajām, saskanīgajām un savstarpēji saistītajām daļām. Šīs daļas atklāj savu iekšējā satura harmoniju harmoniski darbojoties to saturam – sastāvdaļām. Veseluma nedalāmība ir tajā, ka nevienu no tā daļām nevar atņemt veselumam, saglabājot netraucētu veseluma dzīvi un likt dzīvot atņemtajai veseluma daļai bez veseluma. Zūdot veselumam, zūd visas daļas. Zūdot daļai – zūd viss veselums. Tur, kur nav principiālas veseluma eksistences, nav arī tā daļu esamības.

Pirmsākums elpo. Pirmsākums atklāj sevi savās daļās un pēc tam pats šo daļu esamību pārtrauc – atgriežas savā Neizpaustās Esamības potenciālajā stāvoklī. Pirmsākums, vienmēr palikdams tas pats Pirmsākums, izstaro sevi telpā, tur radot savas neskaitāmās daļu formas, un pēc tam to izstarošanu pārtrauc. Formas izzūd tad, kad tās vairs neuztur Pirmsākuma starojums.

Visas formas ir saistītas ar savu Pirmsākumu un caur To savstarpēji viena ar otru. Vienotā Cēloņa radītas, tās ir harmoniskas viena otrai par tik, cik tās ir savā vietā, veidā, skaitā un laikā – par tik, cik to iekšējā daba atbilst atrašanās vietas un laika īpatnībām un apstākļiem. Visas formas, būdamas viena Pirmsākuma „Elpas daļas”, pakļaujas šīs „Elpas” darbībai – Gribai – enerģijas plūsmai un iemieso sevī Pirmsākuma Gribu, atbilstoši tiem Pirmsākuma radītajiem apstākļiem, kuros atrodas. Visas Pirmsākuma radītās formas, saglabājot cēloņsecīgo saistību ar savu Radītāju, sevī ietver arī Tā Dabas daļu – vienotību un tieksmi uz vienotību ar citām Radītāja radītajām daļām.

Pirmsākums, Radītājs, būdams potenciāla iespēja, Gribas plūsma un harmonijas princips savā būtībā ir visvienkāršākais, kurš veido visizsmalcinātākās un sarežģītākās savu daļu kombinācijas. Tad, kad telpā ir parādījies pirmais atoms, tas tiecas pēc kāda cita, lai ar to veidotu kombināciju. Tā rodas savienojumi, vielas un debesu ķermeņi. Kad uz tiem parādās dzīvās šūnas, tās tiecas apvienoties sarežģītākos organismos. Kad šie organismi sasniedz noteiktu, tam atbilstošu attīstības pakāpi, tie apvienojas grupās. Šīs grupas iemieso apziņas formas, kuras caur šo grupu pārstāvjiem diferencējas un personalizējas, lai atrastu augstākas pakāpes mijiedarbību un sadarbības formas. Radītājs sevi izpauž caur vienkāršību, liekot šai vienkāršībai izsmalcināties un evolucionēt derīgumā sadarbībai ar citām evolucionējošajām Radītāja radītajām daļām. Radītājs Elpo. TAS „izelpo” vienkāršību un „ieelpo” izsmalcinātību, izsmalcinātības sadarbību un sadarbības izsmalcinātību. Vissmalkākais atgriežas Vissmalkākajā.

Tas, kas formām liek tiekties vienai pēc otras un apvienoties, ir tajās esošā Pirmcēloņa Vienotā Daba, bet tas, kas tām ļauj būt kopā, ir to savstarpējais derīgums. No Pirmcēloņa Dabas izrietošā pirmā un augstākā Cilvēka patiesā vajadzība ir Dzīve Īstenībā, kuru tas realizē tad, kad izjūt daudz zemāk esošo vajadzību būt derīgam. Cilvēki turas Dzīvībā, esot derīgi Dzīvībai un viens otram caur to.

Būt derīgam nozīmē būt savā vietā. Būt savā vietā nozīmē būt Mīlētam un Laimīgam. Radītājam nav divu vienādu radījumu. Katram staram ir savs ceļš. Daba necieš vienādību. Katra radīšanas apstākļu atšķirības rada tā iekšējās dabas atšķirības un tam apkārt esošo apstākļu atšķirības. Katra iekšējā daba, atkārtojot kopīgos uzbūves principus un analoģijas, ir niansēs unikāla.

Neviens nevar būt derīgs visam, visur un vienmēr. Katram viņa iekšējās dabas īpatnības, īpašības, spējas un ar tām saistītie ierobežojumi (spējas diktē to uzturēšanai nepieciešamos ierobežojumus) diktē tos apkārtējās vides, vietas, laika un darbības apstākļus, kuros tas ir derīgs šajā vietā, laikā un apstākļos kādam vai kaut kam – citiem.

Katrs laiks, vide un apstākļi pieprasa atbilstošu derīgumu – atbilstošu mūsu spēju aktivizēšanu, treniņu un darbības spēku. Katrs laiks un tā apstākļi pieprasa – dod iespēju mums sevī modināt un attīstīt tur snaudošās derīguma spējas, lai mēs esošās grūtības izmantotu par savu jauno labāko spēju treniņa rīkiem. Kad kāds Cilvēks vai tauta nonāk grūtībās – tas nozīmē, ka tai ir pienācis laiks plaucēt jaunu spēju ziedus. Tai ir dotas iespējas kļūt labākai un derīgākai. Kad Latvieši sadūrās ar savām „pēcatmodas paģirām”, tie saņēma iespēju kļūt par neatkarīgu tautu. Tie, kuri no tā aizbēga – tie zaudēja tiesības būt neatkarīgas tautas daļa. Tie, kuri iemācīsies būt neatkarīgi un savu neatkarību uzturēt, sargāt un veidot – tie kļūs par neatkarīgas tautas pamatlicējiem – Tēviem un Mātēm.

Ja kāds gaužas, ka viņš nav derīgs un vajadzīgs šai vietai, laikam un valstij, tad tas nozīmē tikai to, ka viņa iekšējās īpašības neatbilst tām prasībām, kādas uzliek šis laiks, vieta un Cilvēka pienākumi šajā laikā un vietā. Slikti apstākļi neprasa tiem pakļauties, bet pielikt visas pūles, lai tos pārveidotu par to iezīmēto un neattīstīto labumu – derīgumu. Būt derīgam nozīmē ienest saskaņu ķildīgo vidū, ienest taisnīgumu zagļu un viltnieku sētā, dot sapratni apmuļķotajam, zināšanas augošajam un darbu bada cietējam. Tikai nekur nederīgais trūkumcietēju sūtīs uz bagāta kaimiņa māju par kalpu. Un tikai nekur nederīgais ies meklēt bagātā kaimiņa māju, lai tajā būtu par kalpu.

***

Mūsu Skolotāji māca: „Esiet auksti vai karsti – remdenie tiks izspļauti. Jūs esat šīs zemes sāls, bet kur lai liek sāli, ja tā vairs nekalpo būt par sāli – ja tā nav derīga, lai sālītu?” Daudzi šajos vārdos meklē kādu konkrētu īpašību vai apstākļu aprakstu, bet patiesībā tie ir aicinājums katram būt par to, kas viņš ir – ieņemt savu vietu un pastāvēt tajā. Neviens nevar būt reizē karsts un auksts. Neviens nevar reizē gribēt un negribēt, būt skops un devīgs, būt taisns, tikumīgs, labs cilvēks un būt zaglis. Būt mazliet no visa kā – mazliet labs un mazliet nelietis. Neviens nevar būt labais zaglis. Tu esi labs vai slikts par tik, cik tu esi derīgs vai nederīgs citiem no Radītāja viedokļa raugoties.

Neviens nav pilnīgs. Viss plūst. Viss mainās. Viss atkārtojas – jaunā pakāpē un pilnībā. Nav svarīgi cik tevī ir nepilnību. Svarīgi ir uz kādu pilnību tu tiecies – uz ko tu tiecies un ko tu dari, lai to sasniegtu. Vispilnīgākais ir nekur nederīgs, ja tas ir beidzis tiekties uz vēl lielāku pilnību. Tikai pēc pilnības izslāpušais – „garā nabagais (tas, kurš izjūt trūkumu)” pilnību – Debesis sasniedz. „Bagātajam” (apsīkušajam) nav iespējami tālāki sasniegumi derīguma pieaugumā, un tātad, ir slēgts ceļš „uz Debesīm” – pie Radītāja.

„Esiet auksti vai karsti” ir aicinājums būt maksimāli derīgiem tur, kur jūs šobrīd esat. Katrā vietā ir tas, ar ko jūs varat būt derīgi citiem vai kādam. Katrā vietā un laikā ir tās vietas apstākļi, iespēja, prasības un ierobežojumi, kuri attīsta un uztur jūsu spējas būt derīgiem. Katram Cilvēkam ir viņa iekšējā – redzamā, darbīgā vai snaudošā – vēl neatklātā daba. Katrā Cilvēkā ir tas derīgums, ar kuru viņš var būt kādam labs – ar kuru viņa klātbūtne vairo labo citos vai citi jūtas labāk. Šo – katra derīgumu nosaka viņa īpašību, spēju un kvalitāšu atbilstība vietas apstākļiem un laika prasībām. Vislabākais Cilvēks ir nekur nederīgs un traucējošs, ja viņš nav savā vietā. Tu esi derīgs tikai tad, ja ar savu klātbūtni – dabu, spējām un darbu vairo labo ap sevi, vai esi par šķērsli sliktajam. Tu esi derīgs tikai tur, kur tu ienes harmoniju vai pārtrauc disharmoniju – ienes Mīlestību vai apturi naidu. Dzīvot īstenībā nozīmē būt savā vietā un būt tur derīgam.

Tas mūs noved pie nākošās patiesās vajadzības – Īstenības izziņas, kura atrodas starp dzīvi Īstenībā un vajadzību būt derīgam, bez kuras nav iespējams Derīgums. Mums jāzina, kādi esam, kādi bijām – kāpēc tādi bijām un kādi varam būt – kādā ceļā mainīties un tas, kāda ir apkārt esošā pasaule, kā, kāpēc un kādā ceļā tā mainās – no kurienes uz kurieni virzās.

„Esiet auksti vai karsti” nozīmē arī to, ka jūs varat būt tikai tas, kas esat, bijāt un būsiet. Neviens nevar sēdēt uz diviem ķebļiem. Katrai parādībai ir savs cēlonis. Katram cēlonim ir savas sekas. Katrs var būt tikai savu cēloņu radīto seku turpinājums. Neviens pēc savas patikas nevar paņemt cita apstākļus, tajos vai citam derīgo un lietot kā savu. Tas viņu samaitā – padara par nederīgu. „Aukstajam aukstumā derīgo, bet karstajam karstumu uzturošo”. Nevar pēc patikas patvaļīgi salikt kopā karsto ar auksto. Tam viņi neder. Tas viņus abus samaitā. Katram savs. Derīgums ir svēts.

Tas, kurš ir dzimis kā Vīrietis, der būt par vīrieti, un tas, kas viņā to uztur un attīsta, viņam ir derīgs. Tā, kura ir dzimusi par Sievieti, ir derīga tur, kur ir vajadzīga Sieviete, un ja viņa dzīvo kā Sieviete. Tas, kurš ir Ārsts, der kā Ārsts. Tas, kurš ir Valdnieks, der par Valdnieku. Tas, kurš der par Zemnieku, ir Zemnieks. Tas, kurš nav savā vietā – neder nekur, izņemot to vietu, kuru viņš ir atstājis. Tas, kurš svešam piederīgo, pienācīgo un derīgo ir pieņēmis par savu, ir sevi samaitājis. Tas, kurš ar nesaderīgu ir apvienojies, ir sevi, viņu un citus ar sevi un to saistītos samaitājis. Tas, kurš ir savu vietu atstājis – pasauli maitā. Katram viņa labākais ir viņa vietā.

Katrs labāko sevī – savu derīgumu attīsta tikai tad, ja paliek savā vietā, tās apstākļos un prasībās, kur pilda vienmēr nemainīgos pienākumus pret Radītāju, sevi, līdzcilvēkiem un apkārt esošo.

***

Tad, kad Pirmcēlonis sāk „Izelpu” un pārtop par savām (ieplūst savās radītajās) radītajām daļām kā pirmās parādās sevis Apziņa – „Es Esmu”, Doma – „Es Būšu” un Spēja pāriet no „Esmu” uz „Būšu”. Tas ir viens veselums, bet šajā veselumā ir „Esmu”, „Būšu” un „Esmu-Būšu” paliekošā struktūra, kurā darbojas „Esmu – Būšu” ienesto izmaiņu radītā struktūra mijiedarbībā ar „Esmu” un „Būšu” mainīgajiem pieturas punktiem. No „Esmu” uz „Būšu” ir Ceļš, kura brīvību rada iespēja „Esmu – Būšu” un tas, ka šim „Būšu” ir noteikts un stingrs cēlonis „Esmu”.

Ja nebūtu šo stingro pieturas punktu, tad nebūtu cēloņsecīgu sakarību. Tad būtu nejaušu apstākļu radīts haoss. Tad nebūtu brīvības, tad būtu nenoteiktu apstākļu uzspiesta atkarība un to verdzība. Tikai cēloņsecīgu notikumu virkne dod Brīvību – iespēju izzināt šos notikumus, iespējamās ietekmes uz tiem, izmaiņas tajos, un šo izmaiņu plānošanu un panākšanu. Esot savā vietā, var būt derīgs un brīvs – mainīt kā sevi, tā arī visu sev apkārt. Zināšanas – Īstenības izziņa dara Brīvību.

Doma – „Būšu” sevī satur Zināšanu „kas esmu”, „kāds esmu”, „kāpēc tāds esmu”, „kāds varu būt”, „kā būt”, un galvenais – „KĀPĒC BŪT”. Zināšanas par pirmajiem mums dod apkārtnes un sevis izziņas iespēju, bet pēdējais – „kāpēc būt” dod dzīves prieku un jēgu. Dzīvības esamība slēpjas „kāpēc būt” saturā. Dzīvības esamība un tās saturs – „kāpēc būt” mums dod iepriekšminēto tieksmi uz pilnību derīgumā un sava derīguma izpratnes iespēju. Vienlaicīgi tas mums stāsta to, kas ir Izglītība, Audzināšana un Inteliģence, caur kuru darbojas Tautas Kultūra. Izglītība un Audzināšana ir Kultūras darbības līdzekļi blakus Darbam, Daiļradei un Sadarbībai. Mūsu pasaulē Kultūra ienāk caur izglītību, audzināšanu, darbu, daiļradi un sadarbību. Bez Kultūras nav derīguma.

***

Ir Cilvēki, kuri apgalvo, ka Dabas rīcībā neesot tikumisko motīvu. Katram no mums apkārtesošais un tur notiekošais kalpo par apziņā esošā un notiekošā spoguli. Tie, kuru dzīvē tikumībai nav vērā ņemamas nozīmes un tā nav Garīgajā izglītībā iegūta vērtība, tikumības vadītu rīcību un tās vērtību nesaskata.

Protams, jūras viļņojumā, okeāna paisumos vai smilšu vētras darbībā – inertās matērijas kustībās nekādas mērķtiecības nav. Tomēr šī mērķtiecība piemīt tām saprātīgajām būtnēm un enerģijām, kuras darbojas caur rupjo inertās matērijas pārvalku. Uzlūkojiet koku vai ziedu pļavā un mēģiniet sev izskaidrot:  – kā bez mērķtiecīga darba un tieksmes uzlabot šo formu un tajā ieslēgto dvēseli, varētu rasties tāds skaistums? Skaistums nav šķirams no tikumības un ir mērķtiecīga darba šajā jomā rādītājs.  – Kā uz mūsu planētas no rupjām un atbaidošām formām varēja attīstīties patiesi skaista dzīvība?

Protams, turpat blakus aizvien vēl ir arī neglītas un šausminošas būtnes, bet tie, kuri zin tajās mītošo dvēseļu izcelsmi un dabu, saprot, ka tieši tas ir mērķtiecīgā uz tikumības pilnveidošanu vērstā darba pierādījums.

Formas un satura – tajā mītošās dvēseles atbilstība ir visiem zināms fakts. Protams – Saprāts nenodarbojas ar formas meklējumiem un pilnveidošanu – saprāts attīsta mazāko brāļu dvēseles to derīguma pilnveidošanā un padarītā darba rezultāti kļūst redzami viņu fizisko formu skaistumā.

Tam gatavas un derīgas dvēseles kontakti ar saprātīgajām Garīgajām būtnēm šai dvēselei dod Garīgo izglītību. Garīgi izglītots Cilvēks rada mākslas darbus, kuros ietērpj Garīgās izglītības augļus – domas, idejas un tā izglītotā prāta novērojumus –visu to, ko citi vēlāk apgūst kā pasaules kultūras mantojumu un sauc par humanitāro izglītību. Citi Garīgi izglītoti Cilvēki savu interesi virza apkārt esošā izpētei un darbojas zinātnes laukā, tur radot to, ko citi pēc tam apgūst kā eksaktās zinības. Garīgi izglītoti Cilvēki citiem dod humanitārās un eksaktās izglītības iespēju.

No viena Avota nākušas, tās abas ir vienas izglītības divas savstarpēji papildinošas un saistītas daļas. Humanitārā izglītība dod rīcības motivāciju, bet eksaktā – rīcības modeļus. Abas kopā tās dod izpratni par savas rīcības derīgumu un iespēju to pilnveidot, tā apmierinot vajadzību būt derīgam, izzināt Īstenību un dzīvot tajā. Pilnvērtīga izglītība Cilvēkam ļauj tuvoties Saprātīgajām Garīgajām būtnēm un tā iegūt Garīgo izglītību.

Par pilnvērtīgu izglītību var uzskatīt tikai tādu, kurā sintētiski un līdzsvaroti ir pārstāvētas humanitārās un eksaktās izglītības daļas. Vēl vairāk – tie, kuri ir izgājuši caur vienpusīgas izglītības postošo ietekmi, ir uzskatāmi par morāli un Cilvēciski sakropļotiem. Tādu Cilvēku dzīve un darbs nenesīs labumu ne viņiem pašiem, ne viņu līdzcilvēkiem. Ne viena, ne otra zinātņu joma izglītību kā tādu nedod un izglītotu Cilvēku nerada. Tās abas kopā ir līdzekļi Saprātīga un inteliģenta Cilvēka audzināšanā.

Humanitārās zinātnes dod saistītu parādību, sakarību sapratni, kura nepieciešama prāta darbības atziņu sintēzes procesā un uzliek tos derīgos ierobežojumus, kuri viduvējību zinātnē padara par saprāta virtuozu. Eksaktās zinības neļauj iegrimt jutekliskā subjektīvismā un pasargā no maldiem. Tās apziņai dod spēju atšķirt patiesību no meliem un šķitumu no īstenības. Tikai vispusīgi izglītotam Cilvēkam tikumība ir pieejama kā vērtība, bet tikumības nekontrolētas zināšanas pielietojumā nes postošas sekas. Tikumība ir tieksme pilnveidot savu derīgumu – iekļauties „Esmu-Būšu” mainības procesā, kurš neatkarīgi no Cilvēka dabas un spējām tam sekot, notiek visā Dabas kopumā.

***

Šis pārmaiņu process (derīguma pilnveidošanās kopumā) nosaka to, kas ir vai nav derīgs šajā vietā, laikā, šim cilvēkam, cilvēku kopai, ģimenei un tautai. Tā ir atskaites sistēma un mēraukla, kura norāda uz to vai tauta ir derīga vai samaitāta un tāpēc nekur neder, un tāpēc ir palaižama iznīcībā. Neviena forma nevar pastāvēt, ja to neuztur tās iekšējie Garīgie spēki. Tas, kas neder kopumam, tas neder nekam. Kopuma virzība „Esmu-Būšu” ir virzība pieaugošā daļu derīgumā.

Derīgums tīrā veidā ir nesavtīgs. Apmaksāts – algots, – savtīgs – „es tev, lai tu man” derīgums nav nesavtīgs, ir daļējs un tādēļ nedod vērtību pieaugumu. Visu ekonomisko operāciju gala rezultāts sistēmā ir nulle, bet ārpus sistēmas resursu piesaiste atnes arī ar šo resursu izmantošanu saistītās problēmas, kurām nav risinājuma šajā sistēmā, tāpēc tādu resursu piesaiste ir postoša katrai esošajai ekonomiskajai sistēmai. Ekonomisko operāciju jēga un radītā vērtība ir tikai to rezultātā notikušajās pozitīvajās izmaiņās sabiedrisko attiecību jomā – brālības un savstarpējā derīguma pieaugumā. Katra ekonomika vistiešākajā veidā ir esošās morāles, tikumu un uzskatu veidojums, kuram nekā kopīga ar „objektīvo realitāti” nav. Katras sabiedrības ekonomika visnotaļ ir tās subjektīvs veidojums un apziņas stāvokļa rādītājs.

Apmaksāts „derīgums” nedod sevi visu, tāpēc izkropļo apmaiņu un iztrūkstošo vērtību vietā pie „derīguma” saņēmēja nonāk šo vērtību iztrūkumi – postošas disharmonijas, kuras laika gaitā likvidē esošās „derīguma” vērtības. Tādā kārtā algots darbs ir katras ekonomiskās un sabiedriskās sistēmas sabrukuma mehānisma nesējs. Pie tam – nav nekādas nozīmes tam, kas kalpo par apmaksātā „derīguma” apmaksas līdzekli. Darījumā ietvertā daļējība un savtība rada pieaugošu netaisnību un derīguma zudumu.

Tikai tas derīgums, kurš veltīts nesavtīgi, nes nezūdošu vērtības pieaugumu abām pusēm. Tikai tā sabiedrība, kurā valda nesavtīgas savstarpējas rūpes un darbs šajās rūpēs vienam par otru, var sasniegt pastāvīgu ekonomisko augšupeju, stabilitāti un taisnīgumu savstarpējās attiecībās.

Nesavtīgs savstarpējais derīgums rūpēs vienam par otru ir Brālība. Ģimene, dzimta un tauta ir dažādas saderības, brālības pakāpes un derīguma formas. Tās kalpo Cilvēcei tās brālības attīstībā. Savukārt, Cilvēce ir viens no pakāpieniem „Esmu-Būšu” ceļā. Šajā pašā ceļā ir arī Cilvēks. Katra kopuma daļa reizē ar kopumu ir vienā ceļā.

Katrs Cilvēks ir kāda kopuma – ģimenes, dzimtas un tautas daļa. Katram, kurš ir saderībā – brālībā ar citiem, tajā ir savs derīgums. Šis derīgums ir viņa Cilvēciskā vērtība. Jo lielāks nesavtīgais derīgums – brālība – jo lielāka ir viņa vērtība.

Katram kopumam ir sava vērtība – šī kopuma savdabība. Šī pati savdabība ir arī katra Cilvēka vērtība šajā kopumā. Šī viņiem kopīgā vērtība – savdabība ir tā, kas viņus visus apvieno vienā kopumā. Tas dod iespējas būt derīgam – būt brālībā, un uzliek pienākumu šo savu vērtību saglabāt nesamaitātu. „Esi auksts vai karsts” – esi tas, kas esi – esi savā vietā, kurā tu esi derīgs, jo citā vietā tu nekam nederi – tur tev nekādas citas, kā vien rupja darbaspēka vērtības vergu tirgū, nav.

Tāpat, tikai saglabājot savu savdabību – derīgumu, ir iespējama Īstenības izziņa un dzīve Īstenībā, jo katrai vietai tāpat ir sava savdabība, kura vienīgā ļauj realizēties katra Cilvēka labākajām īpašībām tad, ja viņš ir šajā vietā. Tikai tad, ja sastopas saderīgas savdabības, tās viena otru papildina, atbalsta, stiprina un veicina. Tikai savā zemē – savā ģimenē, dzimtā un tautā Cilvēks var [vispilnīgāk] sasniegt savas dzīves mērķus, atklāt un attīstīt labāko sevī un būt patiesi derīgs – laimīgs un mīlēts. Visu citur viņš ir svešinieks – izstumtais un klaidonis.

Kopumā – tautā, dzimtā vai ģimenē – brālībā Cilvēkus vieno dvēseļu radniecība, tā neatkārtojamā tikai viņiem piemītošā savdabība, kādas nav citiem. Latvietis ir Cilvēks ar latvisku dvēseli. Latviskums visiem latviešiem dod unikālu iespēju – saprasties vislabākajā veidā – veidot savu kopumu un būt šī kopuma atbalstītiem. Saņemt tāda veida stiprinājumu un dot tādu Cilvēka vērtības – derīguma piepildījumu, kādu nevar dot neviena cita tauta, zeme un kopums. Arī Radītājs katru latvieti var atbalstīt tikai caur latvisko kopumu – Latviešiem Latvijā Latviešu tautā. Tādēļ jau Radītājs rada šos kopumus – tautas, tieši tāpat, kā Cilvēka organisms eksistē tikai tad, ja tajā ir šo organismu veidojošie orgāni – tautas, lai caur šiem orgāniem – tautām varētu nodrošināt labu dzīvi katrai orgāna šūniņai – Cilvēkam, par kuru rūpējas – dod labākās dzīves iespējas.

Arī katrai tautai labs ir tas, kas labs ir katram tās tautietim – „Esi auksts vai karsts” – esi tas, kas esi – esi savā vietā – nemēģini sēdēt uz diviem ķebļiem – tu esi derīga tikai savā vietā – citur tu esi tikai inertās matērijas biomasa – jūras viļņojums, zemes nobrukums vai smilšu vētra, kura aiz sevis atstāj tikai postījumus un bēdas. Katru tautu Radītājs rada ar tai noteiktu mērķi, vietu un iespējām – derīgumu. Katrai tautai ir sava vieta Cilvēces brālībā, ja tā kalpo – pilda tai uzliktos pienākumus un realizē dotās iespējas. Katra tauta, strādājot savā vietā – pārvarot grūtības un nepilnības pārvēršot sasniegumos, uzlabo Cilvēces stāvokli vai, atsakoties no šī darba, rīkojas nodevīgi un tā padara smagāku visu citu tautu – visas Cilvēces stāvokli.

Tauta ir tā vieta, kurā katrs tās tautietis var attīstīt savu derīgumu, vērtību un brālību. Tautā – starp savējiem katrs var kļūt labāks. Tauta ir brālības attīstības un audzināšanas vieta. Sabiedrība ir cieņas izrādīšana un derīguma paplašināšanas meklējumu vieta. Valsts ir tautas sabiedriskās dzīves nodrošinājums. Ģimene ir visu šo darbību atbalsta, sākuma un beigu punkts.

***

Valsts, sabiedrība un tauta ir viens veselums, tāpēc visi spriedelējumi par nacionālu valstu neiespējamību vai nevajadzību mūsdienās ir meli, neizglītotu pļāpu spriedelējumi vai neliešu kaitniecība un tautu paverdzināšanas rīcības sastāvdaļa. Tie Latvieši, kuri to dara attiecībā uz savu Latvijas valsti un tautu ir šīs valsts lielākie ienaidnieki un nodevēji –mājas zagļi, kuri, baudot tautas dvēseles tuvības dotās iespējas, to pārdod verdzībā. Valsts, sabiedrība un tauta ir dažādas derīguma formas brālībā. Katrā no tām Cilvēks realizē citu sava derīguma iespēju.

Tauta ļauj izkopt dvēseļu radniecību – sajust brālību emocionāli intuitīvā, subjektīvā un intīmā veidā. To veicina balsu skaņas – valoda, kas ir dvēseļu mūzika. Balsi un valodu mēs vispirms uztveram emocionāli un intuitīvi, un tikai pēc tam informatīvi – verbāli. Pie tam intuitīvi emocionālajai slodzei informācijas pārnešanā ir lielāka nozīme, kā verbālajai daļai. Intuitīvi emocionālajā daļā valoda – balss skaņas mums stāsta svarīgāko – kas mēs esam viens otram un vai varam, kādā veidā būt derīgi viens otram.

Verbālajā izteiksmē tieši valoda – teikumu konstrukcija un izteiksmes veids, kā arī turēšanās pie savas valodas(tās tīrība) vistiešāk liecina par tautas derīgumu vai tā zudumu. Tas, ka mūsdienu latvieši pat par pozitīvo runā caur noliegumu, ir skaidrs norādījums uz šī kopuma – latviešu derīguma zudumu.

Derīgums nāk caur vienprātību. Vienprātība ir saskaņotība domāšanā – tas, kā mēs formulējam mērķus un meklējam risinājumus. Tas, kā mēs pieņemam līdzīgu domu – kā apstiprinājumu, iespēju piedalīties vai kā konkurenci, ir liecība par esošu, šķietamu vai zudušu vienprātību. Radītājs ir visu savu daļu kopsaucējs – visiem kopīgais, visus vienojošais un visiem derīgais. Tiecoties uz Radītāju, iekļaujamies kopībā, esam apmierināti savā vietā un atrodam derīgumu – esam sabiedriskas būtnes. Kalpojot Radītājam par viņa izteiksmes līdzekļiem, esam radošas būtnes. Būt radošam un sabiedriskam ir būt vienprātībā.

Tad, kad tiecamies pie Radītāja, dabiski esam vienprātības stāvoklī ar tādiem pašiem kā mēs, un brālībā ar visu dzīvo, bet tad, kad šo tieksmi zaudējam, zaudējam kopsaucēju, vienprātību, radošu dzīvi un dzīvesprieku – zūd darbaprieks (strādāt tīrā prieka pēc – būt nesavtīgi derīgiem – brālīgiem) un mazinās dzimstība. Dzimstība ir radošās darbības un vienprātības sekas. Tur, kur nav vienprātības – tur nav bērnu, un otrādi – bērni ir tur, kur ir vienprātība.

Tur, kur zūd vienprātība, tur Cilvēka prāts sāk atstumt sev blakus esošos, uzlūko tos par konkurentiem un darbojas noliedzot esošo – kļūst destruktīvs savā ievirzē, ko tieši atspoguļo valoda. Tikai viens piemērs. Atmoda.

Vārdam ir mošanās nozīme, bet tā tiek izteikta caur kustības noliegumu – atpakaļ kustību. Vārda fonētika ir pretrunā ar vēlamo semantiku un tādā veidā tas uz apziņu iedarbojas divkārt postoši – noliedzot vēlamo semantiku un nesot pretrunu pats sevī starp savām daļām. Ar to tas pēc NLP principiem destruktīvi programmē tā lietotāju un klausītāju. Tādu atklātu un slēptu destruktīva prāta radītu un lietotu valodas formu ir pārpārēm. Latviešu tautas sasaukšana ir jāsāk ar pievēršanos tās Radītājam un valodas tīrībai.

Tauta ir dvēseļu radniecības izkopšanas vieta. Tas ir tautas uzdevums un tās eksistences jēga. Radītājs to rada brālības iedibināšanai, attīstībai un tautiešu dzīvespriekam, jūtot, ka tie der viens otram. Dvēseļu radniecības radīts prieks un laimes sajūta ir Cilvēka dzīves normālstāvoklis savā tautā. Ja tā nav, tad tauta nepilda savu uzdevumu attiecībā pret tautiešiem. Ja tauta to nedara, tad tā neko nedod dvēseļu radniecībai un brālības uzturēšanai. Ja tā neuztur dvēseļu radniecību un tautiešu brālību, tad tā nekalpo Radītājam. Ja tā nekalpo Radītājam, tā nekam neder. Ja tā nekam neder, tad tā netiek Radītāja uzturēta. Ja tā nav Radītāja uzturēta, tad tā iznīkst. Tas, ko šeit rakstu, nav vērsts pret Latviešiem. Latvieši ir tikai Latviešiem uzskatāms un saprotamākais piemērs. Tas ir rakstīts par visām tautām, lai jūs varētu atšķirt dzīvo no mirušā un nemeklēt Dzīvo pie mirušajiem. Lai Dzīvo meklētu pie dzīvajiem.

***

Valoda ir Cilvēka dvēseles mūzika. Valodā skan personība, personības savdabība. Personības viena ar otru nepastarpināti sazinās fonētiskajā, ķermeņa un darbību valodās. Tās tuvina vai atsvešina personības, tomēr visām vienai tautai piederošām personībām ir šai tautai piemītošā savdabība, kura tajās rada izteiksmes veida – valodas kopību. Izteiciens „dzimtā valoda” ir jāsaprot burtiski. Pat ja bērnam neļauj runāt viņa dzimtajā valodā, bet iemāca citu, tad tomēr saglabājas tautas savdabības iezīmes izrunā, izteiksmē, ķermeņa valodā un darbībās. Saskaroties ar dzimto valodu, tā vienmēr atstāj dziļu pārdzīvojumu.

Savukārt, iemācot svešvalodu, tiek mainīta personības savdabība un apgrūtināta kā tās īstās būtības realizācija, tā arī tās saskaņa ar savu tautu. Tāpat kā valoda maina personību, tāpat personības izmaiņas ir redzamas viņas lietotās valodas izmaiņās. Mūsdienu valodnieki saka – valoda ir dzīva, valoda mainās – tas neesot ne labi, ne slikti – tas esot tikai interesanti – tā vienkārši notiekot un tā esot mūsdienu dzīves realitāte.

Jā, mūsdienu dzīves realitāte ir tā, ka zūd saprašanās, ģimenes stingrība un cilvēciskās vērtības personībās, un šie procesi atspoguļojas valodas izmaiņās, taču teikt, ka „tas ir interesanti” un „tas nav ne labi, ne slikti” ir noziedzīgi. Uzturot valodas savdabību un tīrību, tiek uzturēta tautas kolektīvās dvēseles savdabība un tīrība, tauta tiek noturēta pie dzīvības vai tai tiek ļauts krist iznīcībā, ja tiek pieļauta valodas kropļošana. Tie „zinātnieki”, kuri uz notiekošo latviešu valodā noraugās ar „zinātnisku interesi”, ir noziedzīgi attiecībā pret savas tautas likteni.

Cilvēka valodas atbilstība normai ir šī Cilvēka apziņas derīguma rādītājs. To pašu var teikt par tautas kolektīvo apziņu – tautas dvēseli. Valodas norma ir tā valodas atbilstība dvēseles īpatnībām, kura vispilnīgāk ļauj dvēselei izteikt to labo, derīgo un pareizo, kas tajā ir. Valodas norma dod labākās iespējas. Caur valodas normu atklājas dvēseles un valodas skaistums, augstākā dvēseles un valodas saskaņa.

Kolektīvajai apziņai – tautas dvēselei nav tās individuālo apziņas formu – personību saziņas līdzekļu. Kolektīvā apziņa ir tās individualizēto apgabalu harmonijas stāvoklis, tāpēc tās valoda ir harmonijas plūsma. Harmonijas plūsma ir mūzika. Ja tā ir skaņās ietērpta, tad mēs to dzirdam. Ja tas ir plūsmas stāvoklis, kurš ir ietērpts formās, tad mēs to redzam kā kultūrvēsturisku ainavu vai arhitektūru.

Kultūrvēsturiskā ainava, tās detaļas, arhitektūra un mūzika ir tautas dvēseles – kolektīvās apziņas valoda. Tādā valodā tautas sarunājas savā starpā, ar savām personībām un vēsturiskajiem, atsevišķām personībām nepieejamiem slāņiem. Tautas dvēsele ir ilglaicīgs veidojums. Caur kultūrvēsturisko ainavu, arhitektūru un mūziku tautas dvēsele – kolektīvā apziņa uztur sevi un apzina sevi kā veselumu. Arī te ir negrozāmi ievērojama valodas norma. Valoda ir „Es” apziņas pamats.

Vienkāršākiem organismiem piemīt vienkāršākas – rīcības valodas formas, caur ko tās sevi apzina kā vienotu veselumu. Kolektīvo dzīves formu pārstāvjiem tā pāriet ķermeņa pozu un žestu valodā, kas augstāk organizētajiem caur emocionālo stāvokļu ietekmi uz skaņu radošiem orgāniem un to izmantošanu signālu sistēmā, pāriet tajā, ko Cilvēki sauc par fonētisko valodu.

Valodas formas – arī fonētika ietekmē Cilvēka apziņas un zemāko sistēmu pašsajūtu un dod pamatu sevis „Es” apziņai. Kā Cilvēks runā – tā viņš sevi sajūt. Kā jūtas, tā runā. Bērns mācās runāt esot kopīgā emocionālā saitē „bērns – māte” un caur šo saiti uztverot mātes emocionālā stāvokļa izmaiņas, kad tā vēršas pie kāda objekta ārpus emocionālās telpas „bērns – māte” robežām. Tas bērnam iezīmē viņa apziņas robežas un ļauj personalizēt savu kolektīvās apziņas telpu.

Tāpat tautas apziņa, atrodot savas attieksmes robežas kultūrvēsturiskajā ainavā, arhitektūrā un mūzikā, apzina sevi. Tajā, tāpat kā Cilvēka apziņā un organismā, ir struktūras ar atšķirīgu organizētības – attīstības līmeni, uzdevumiem un rīcības līdzekļiem, resursiem. Kolektīvajā apziņā ir tās daļa, kura atbilst Cilvēka organismu vadošajai daļai – galvai. Ietekmējot „galvu”, tā vada „ķermeni” tā darbībās pareizas rīcības un derīgā resursu pielietojuma vai pilnīga sabrukuma virzienā. Kolektīvās apziņas „galvu” ietekmē caur tās valodu – kultūrvēsturisko ainavu, arhitektūru un mūziku. Cilvēku veiktās izmaiņas kultūrvēsturiskajā ainavā, arhitektūras objekti un mūzika, kuru atskaņo un klausās tautas dzīves telpā, tiešā veidā ietekmē „galvu” un caur to visu apziņu.

Valodas normai atbilstoša mūzika un arhitektūra stiprina tautas pašapziņu, vienotību, vitalitāti un rīcības spēju – arī intuitīvo saprātīgumu. Tās kolektīvā domforma (dēmoss) ir skaidra, tīra un radoša. Tādas tautas demokrātija tai var būt par svētību. Tajā realizējas visu tās orgānu un apziņas struktūru vienotība. Tādā tautā tās vadoņi – „galvas” individualizācijas – vada tautu jauncelsmē un labklājībā.

Tautas dvēseles valodas normai neatbilstoša mūzika, arhitektūra un infrastruktūra dara visu pretējo – tā nav derīga šai tautai un to posta. Tāda tautas dvēsele sabrūk, tauta zaudē vienotību, dzīves mērķtiecību, kļūst kašķīga un aizdomīga, caur ko zaudē vitalitāti un pareizas rīcības spēju. Tādas tautas demokrātija un tās vadoņi tai nes postu. Caur tautas dvēseles valodas normas pārkāpšanu tauta zaudē savu derīgumu. Valodas normas uzturēšana vada tautu tās derīgumā un tā pieaugumā.

Mūzika ikdienā un dzīvē mūs ved augšup vai lejup, kopā vai projām vienu no otra uz nīkšanu vientulībā un trūkumā. Mūzika, katram cita skanoša Cilvēkus šķir vienu no otra, bet viena, kopīgi visiem skanoša viņus vieno derīgumā – laimē un mīlestībā.

Sabiedrība ir savstarpējas cieņas un derīguma iespēju paplašināšanas vieta. Sabiedriskās attiecības ir savstarpējas cieņas un derīguma meklējuma attiecības. Tas nozīmē, ka sabiedrības loma Cilvēka dzīvē ir viņa tikumības uzturēšana un tikumības veidošana ir sabiedrības eksistences jēga. Tur garāmgājējs ir vērīgs, ieinteresēts un sabiedrisks. Tur viņš ir arī garāmejošo bērnu audzinātājs, sargs, aizstāvis un uzraugs. Tur meistars domā par viņa ražojuma lietotāju. Tur maiznieks domā par maizes ēdāju un pats viņu sargā no kaitīga piecepuma. Tur katrs pats ir sava darba un darbības uzraugs. Tur katrs ir Savam Brālim Sargs.

Tur, kur tā nav – tur, kur sabiedriskā dzīve nav vērsta uz tikumības uzturēšanu, tur nav sabiedrības. Tur, kur nav cieņas un savstarpēja derīguma meklējumu, tur ir neorganizētu, dzīvniecisku iedzīvotāju masa – inertās matērijas plūsma, šurpu-turpu rosība un verdzība.

Tas, kuram zūd cieņa pret līdzcilvēkiem – zūd sabiedrībai. Tas, kurš ir savtīgs – zūd sabiedrībai. Tas, kurš nav sabiedrībā – nekur neder. Tie, kuri neveido sabiedrību, nav derīgi Radītājam un tiek izkliedēti vai iznīcina viens otru.

Valsts ir tautas sabiedriskās dzīves uzturētāja. Sabiedriskā dzīve var notikt tikai tur, kur viņu rīcība ir saskanīga un saskaņota. Valsts ir garīgs veidojums un tautiešu rīcības saskaņotāja. Valsts institūciju, kalpotāju un doto attiecību normu (likumu un noteikumu) esamības un darbības jēga ir iedzīvotāju rīcības saskaņošanā un regulācijā.

Lai katrs varētu atrast sevī labāko, viņš ir jāattur no sliktā un jāatbrīvo no rūpēm par mazsvarīgo. Valsts ir organizētāja un aprūpētāja tur, kur tas ir vajadzīgs tautiešu labklājības labā. Valsts ir sargs pret ārējo un iekšējo apdraudējumu. Valsts vispirms nodrošina pati savas tautas sabiedrisko dzīvi – kalpo savas tautas labklājībai. Cita uzdevuma tai nav. Tautas sadzīves un svētku tradīcijas, politika, saimnieciskā dzīve, kārtības uzturēšana, aizsardzība un izglītības sistēma ir sabiedriskās dzīves formas. Valsts pārstāv tautas kolektīvo apziņu un darbojas tās vārdā un interesēs. Kolektīvās apziņas – tautas dvēseles intereses ir tas atskaites punkts, pret kuru tiek vērtēts labais, pareizais un derīgais katram tautietim. Tur, kur ir tīra tautas dvēsele, tur tā ir saskaņā ar tautiešu tīro dvēseļu tieksmēm labajā, derīgajā un pareizajā.

Valsts – kā organizētāja, saskaņotāja un vadītāja ir ilglaicīgs veidojums un tās darbība ir vērsta uz tautas un sabiedriskās dzīves dzīvotspējas ilglaicīgu nodrošināšanu, tāpēc tai ir tālejoši plāni, pietiekami lieli resursi un rīcības mehānismi. To vadībai un realizācijai tās institūcijās strādā atbilstošas kvalifikācijas speciālisti. Valsts darbības mērķi un apjomi, tās speciālistu kvalifikācija tieši paredz to, ka „tai ir jādomā” savu tautiešu vietā par to, ko tie no sava dzīves un zināšanu mēroga domāt un izdomāt nevar, un ir „jāzin viņu vietā” to, kas tiem ir labs, derīgs un pareizs.

Tur, kur tā nav – tur, kur ieviešas „pilsoniskās sabiedrības” latvāņi, oligarhijas vai demokrātijas pretdarbība Radītāja darbam, tur, kur zūd saskaņa, saskaņotība un katram ir jādomā pašam par sevi – tur, kur pavalstnieki kļūst par bāreņiem – zaudē Valsts Vadītāju Tēvišķīgo gādību, tur zūd valsts eksistences jēga – tur tā vairs neuztur, nesargā un neorganizē tautas sabiedrisko dzīvi, tur tā kļūst lieka, tāpēc tāda valsts pārstāj eksistēt. Tās savdabības zīmes (robežas, likumi, nauda, u.t.t.) zūd, bet iedzīvotāji izklīst. Radītājs pār to vairs netur savu sargājošo roku, bet atbrīvotajā vietā var rasties cita valsts, kuru Radītājs „izelpo” vietas derīguma izmantošanai.

Tāda jauna valsts sākas ar Cilvēkiem, ap kuriem pulcējas vienprātīgie. Katra Valsts sākas ar Radītāja Sūtni un tās pirmo ģimeni. Ģimene ir tautas, sabiedrības un valsts dzīves sākuma un beigu vieta. Ģimene parādās pirmā un beidz eksistēt pēdējā. Tad, kad izirst, izzūd ģimenes, ir zudusi tauta, sabiedrība un valsts. Un otrādi – tās ģimenes, kuras vairs nekalpo tautas, sabiedriskās un valsts dzīves uzturēšanai, beidz pastāvēt savas eksistences jēgas zuduma dēļ. Ģimenes derīgums tajā apvieno tās locekļus. Cilvēka derīgums – vērtība sabiedrībai nāk caur viņa veidotās ģimenes derīgumu – vērtību. Tāpēc vislaimīgākais un mīlētākais Cilvēks jūtas tieši ģimenē.

Caur rūpēm par Ģimeni Tauta rūpējas par Tautieti. Kā izturas pret Ģimeni, tā izturas viens pret otru un paši pret sevi. Tieksme radīt Ģimeni ir tieksme uz tuvību ar Radītāju. Tā ir katras veselas un normālas dvēseles pamatlikme. Tieksme būt savā ģimenē ir katras dvēseles – katra Cilvēka veselības un normalitātes rādītājs. Ģimenes saišu vājums ir garīgo slimību klātbūtnes rādītājs. Tas, kurš bēg no savas ģimenes, grauj citas ģimenes vai netiecas uz savu ģimeni, nekur nav derīgs. Tāds nav un nebūs nedz mīlēts, nedz laimīgs. Nelaimīgi un nemīloši Cilvēki nevar veidot valsti un dzīvot sabiedrisko dzīvi – tiem nav tautas.

***

Tikai derīgumu meklējošs Cilvēks būs mīlēts, laimīgs un liks jaunas tautas, sabiedrības un valsts pamatus.

Visa pamatā ir līdzsvars. Ģimene ir līdzsvara vieta. Ģimenē līdzsvarojas sabiedriskais un personiskais. Vēsturiskais un tūlītējais. Pagātne, tagadne un nākotne. Laicīgais, pasaulīgais un pārlaicīgais. Fiziskais, dvēseliskais un Garīgais. Caur Ģimeni notiek gaita „Esmu-Būšu”.

Pasaules Ēka balstās uz četriem pamatakmeņiem, trim vaļiem vai viena bruņurupuča – kā nu kurā stāvā mēs to skatām. Pamatakmeņi mums rāda četru principu saistību. Vaļi mums rāda trīsvienību, bet bruņurupucis mums nes šīs vienības sešas redzamās daļas. Savā lēnajā gaitā „Esmu – Būšu” bruņurupucis nes mūsu Pasaules Ēku – četrus pamatakmeņus un visu, kas starp tiem notiek – ģimeni, paaudžu līdzsvaru tajā un kultūras mantojumu.

Pasaules Ēkas četri pamatakmeņi uz bruņurupuča muguras ir izziņa, radošā darbība, derīgums un līdzsvars – katrā konstrukcijā ieliktie principi. Zem tiem ir līdzsvarota trīsvienība – tas, caur ko līdzsvars ienāk mūsu pasaulē un trīs līdzsvara formas – statiskā, statiski dinamiskā un dinamiskā, kuras mēs varam redzēt savos bērnos, vecākos un mūsu vecvecākos.

Līdzsvars ir viss, tai skaitā arī veselība. Cilvēka, ģimenes un sabiedrības veselība, Valsts, tiesību un ekonomikas veselība, ekosistēmu, domāšanas un tikumu veselība. Trīsvienība ir līdzsvars. Atrodot un noturot trīsvienību, mēs noturam līdzsvaru. Divas daļas pašas par sevi būt līdzsvarā nevar – tajā trūkst trešā, caur kuru mijiedarbību sistēmā pulsē dzīvība. Divas daļas ir nolemtas apsīkumam – no tās sistēmas dzīvība vienmēr aiziet – tā nav pilnīga. Pilnību dod pamatsubstance, pamatkvalitātes un pamatenerģija, kas radot dzīvību, ar to piepilda Pasaules Ēku.

Vīrietis un Sieviete līdzsvarojas caur ģimeni. Sabiedrība un Cilvēks arī. Kultūras mantojums, mīlestība un derīgums ir nesaraujama trīsvienība. Iespēju, līdzekļu un mērķu trīsvienību mēs redzam katras ģimenes trijās paaudzēs un Cilvēka vecuma posmos. Divas lielās trīsvienības: sabiedrība – personība – ģimene un Radītājs – līdzekļi – iespējas līdzsvarojas bērnos – mērķos. Tā mēs atkal nākam pie bruņurupuča, kuru līdzsvarojam ar Gribu, Laiku un Cēloņsakarību.

Mūsu pasaules Ēkas centrā stāv deviņu zaru ozols, caur kuru no saknēm uz zariem un no zariem uz saknēm notiek „Esmu – Būšu” kustības plūsmas, savā mijiedarbībā mums radot Derīgumu. Tas, kas ir derīgs Ozolam – ir derīgs mums. Tas, kas ir derīgs mums – tas der Ozolam. Tas, kas neder Ozolam – neder nekam. Tas, kas der Mērķim – tas der Ozolam, jo Ozols pārstāv Mērķi. Mērķis ir Bērns „Esmu – Būšu” kustībā caur Ozola stumbru.

Nākot šajā pasaulē, mēs iegūstam iespējas. Lielās Likteņa dievietes mums katram šūpulī ieliek izziņas, radošas darbības un pasaules uzlabošanas iespējas. Mēs uzlabojam pasauli, esot derīgi tiem, kurus mīlam. Ja gribam, mēs to varam saukt par kalpošanu.

Bērnībā mēs kalpojam Mīlestībai, esot beznosacījuma mīlestības nesēji. Vēlāk – pieaugot, mēs kalpojam saviem bērnības sapņiem. Ieejot vecumdienās, mēs iepazīstam bērnību ar savu mazbērnu acīm un viņiem atdodam savu prāta briedumu un pieredzi, tāpēc tikai vecu Cilvēku tuvumā bērnu prāts iegūst noturību, stingrību un skaidrību. Ar to pašu mēs radām to līdzsvaru, kuru sauc par Gudrību. Vecums līdzsvaro bērnību un tā tur Debesis pār zemi (vajadzētu redzēt kā un kāpēc to grafiski attēlo druīdi), uz kuras radoši darbojas pieaugušie – tie, kuri uzlabo pasauli, par ceļazvaigznēm turot savus bērnības sapņus.

Mūsu pasaulē līdzsvars ienāk caur Mīlestību. Mīlestība ienāk caur ģimeni. Viss labais šajā pasaulē ienāk caur ģimeni un katra piedalīšanos trijās līdzsvara formās – paaudžu trīsvienības līdzsvaru ģimenē. Paaudžu līdzsvars ir triju Mīlestības formu sadarbība, vai arī to var uzlūkot kā trijus ceļus – vārtus, pa kuriem Mīlestība ienāk.

Bērns iemieso sevī beznosacījuma mīlestību – izziņas iespēju. Pieaugušie iemieso mīlestību uz visu esošo – radošās darbības iespēju, bet vecie Cilvēki nes Īstenības Mīlestību – Derīgumu.

Bērna mīlestība ir beznosacījuma mīlestība. Tā ir katra mācību procesa – izziņas pamatā. Mēs varam izzināt tikai to, kam pievēršam savu uzmanību. Uzmanību pievēršam tikai interesantajam – tam, kam piedēvējam pozitīvas kvalitātes vai tās saistām ar šīs parādības izpēti. Uzmanības pievēršanas rezultātā mēs saņemam ietekmes, kuras mūsu apziņa asimilē caur Sapratni.

Mēs saprotam to un tādā mērā, kādā tajā saskatām paši sevi. Tādēļ pētot apkārtni, mēs gan pētām sevi, gan atrodam to, kas tajā ir kopīgs ar mums. To, kā mūsos nav, mēs izzināt nevaram. Tam vispirms ir jāizaug mūsos un tad mēs to saskatām ārpus mums (katrs redz caur savu auru). Ja mēs saprotam sevi – parādības sapratne ir mūsos – esam šajā jautājumā harmoniskas saprašanās stāvoklī ar sevi, tad saprotam to pašu ārpus sevis, un otrādi – nekad nesapratīsim to, kas ir disharmonijas stāvoklī mūsu apziņā.

Mēs paši sev esam labi. Mēs ejam uz labo sevī. (Jāatceras, ka pastāv objektīvais „Esmu-Būšu” kustības labais un tas subjektīvais „labais”, kas katram ir viņa personiskie mērķi. Tuvoties objektīvajam labajam mēs varam tikai tā, ka pieskaņojam savu subjektīvo labo objektīvajam kolektīvajam labajam.) Mēs uzlūkojam apkārtnē labo, jo to piedēvējam apkārtnei. Mūs apkārtnē interesē tas pats, kas interesē sevī – labais. Mēs tiecamies pēc apkārtējā izziņas tāpēc, ka tiecamies pēc labā sevī. Mēs tiecamies tāpēc, ka šis labais mums apstiprina saprašanās iespēju un ienes sapratnes pieaugumu – saskaņotību ar vidi un sevī. Mācīšanās process ir pašpaātrinājuma stāvoklī.

Bērns pats sev ir labs. Viņš nezina, ka ir slikts. Viņš ir harmonijā ar sevi un tādēļ harmonizējas ar apkārtesošo – saprot to, ar ko sāk kontaktēties – to mācās. Viņa mīlestība uz visu viņā projicējas pret esošo un ļauj mācīties visu, ar ko nonāk saskarē. Tik ilgi, kamēr bērnā nav domas „manī tas ir slikts”, viņam ir visaptveroša interese un mācīšanās iespējas.

Mīlestība ir vispusīga. Tā nevar būt vienpusīga – uz kādu vērsta, bet kādam atņemta. Bērni nevērtē un nevar vērtēt – no viņiem to nevar prasīt – tas atņem viņiem bērnību un bērnības vispusību. Tas, kas viņus virza, ir viņu savdabība un caur to darbīgās uzkrāto un mantoto zināšanu aktīvās – pieejamās daļas un viņa raksturs. Bērni nedala labajā un sliktajā, pareizajā, nepareizajā, derīgajā vai nederīgajā. Viņiem ir tikai interesantais un patīkamais. Nepatīkamais ir neinteresants. Tāpēc bērni mācīsies visu, kas nāks to tuvumā un pratīs viņos izraisīt patīkamas sajūtas. Tāpēc bērni ir jāsargā no samaitājošiem piemēriem un ietekmēm.

Pie tam, ir jāatceras, ka arī pats jaunā apguves process viņiem sagādā patīkamas sajūtas. Tāpēc jāatceras, ka slikto, nederīgo un nepareizo viņi var iemācīties vai tikt tam ļaunprātīgi iemācīti tikai tāpēc vien, ka tas ir viņiem kaut kas jauns. Atstāt bērnu vienu pašu mūsdienu pasaules ietekmēm cerībā, ka „viņš pats sapratīs un izveidos no sevis labāko – nevajag traucēt – vajag dot iespējas” ir noziedzīgi. Apgūstot slikto, nepareizo un nederīgo, reizē ar to bērnā ienāk konflikts ar tur jau esošo labo, pareizo un derīgo, un sajūta vai norādījums uz slikto viņā saistībā ar šo konfliktu. Tas strauji apstādina mācību procesu, kropļo viņa personību un sašaurina interešu loku.

„Humanitārie” un „eksaktie” Cilvēki rodas tad, ja vecāki bērnā rada negatīvu priekšstatu par viņu pašu saistībā ar to, ko var piedēvēt kaut kam šajās jomās. Sākotnējā noslāņošanās nāk ar noslāņošanos rotaļās, kopējot vecākus „zēnu un meiteņu” spēlēs. Humanitārisms parādās interesē „par lellēm”, bet eksaktums – interesē par tehniku. Tas nāk caur lielāku emocionālu harmoniju viena dzimuma starpā (valodas mācība) un pārnes no paaudzes uz paaudzi kādreiz radušos dzimumu disharmoniju ģimenē. Tikai „humāns” eksaktais sapratīs skrūvi, bet „eksakts” humānais zinās kā izdarīt tā, lai visiem būtu labi. Slavenais jautājums – „Ko darīt?” rodas tikai tiem „humanitārajiem”, kuri nav ieguvuši pienācīgu eksakto izglītību. Savukārt „bremžu” nav humanitāri neizglītotiem „eksaktajiem”. Normāls Cilvēks ir labu redzošs, labu dzirdošs, labu zinošs, labu domājošs, labu gribošs un labu darošs, līdzsvarots, labi audzināts un labu, vispusīgu izglītību saņēmis Cilvēks.

Bērns saglabās vispusīgu mācību prieku tik ilgi, kamēr būs iekšējā saskaņā (mīlestībā) ar sevi un domās par sevi labu, un otrādi – ja bērnā nav mācību prieka, tad viņā nav Mīlestības – tā ir noslāpēta ar savu negāciju vērošanu. Tādēļ zinātkāres uzturēšana bērnā ir skaistas un harmoniskas vides – mīļuma uzturēšana ap bērnu. Spēcīgākā izglītības motivācija ir Mīlestība. Izglītības sistēmas saturs ir Mīlestības projekcijas spēju atraisīšana bērnā. Tā izglītības sistēma, kura nav vērsta uz to, nekur nav derīga – tā ir kropļojoša.

Pieaugušie ir vērtēt spējīgie, labu gribošie un darošie Cilvēki. Šie Cilvēki ir izpētījuši sev pieejamo, tātad zina savas iespējas un prot tās pareizi pielietot tā, lai būtu derīgi sabiedrības locekļi ģimenē. Ģimene ir maza sabiedrība. Pieaugušie zin to, ko var un ko nevar darīt – kas tiem piemīt un kā tiem trūkst – tāpēc zaudē vispusību – mācību tempu, bet toties iegūst rīcības spēju – var fokusēt sākotnējo Enerģiju – Gribu noteiktā virzienā. Vērtēšana samazina mācību spēju, bet dod radošās darbības spēku.

Ir tāds paradokss – izglītība paver ceļu radošam darbam, bet radoša darbība nav savienojama ar vispusīgu izglītības procesu – tā uzliek ierobežojumus. Tāpēc priekšlaicīga radošās aktivitātes stimulācija nosaka zinātkāres apsīkumu. Tāpēc ir tikai viens izglītības un radošās darbības attīstības kopsolis – Cilvēcisko vērtību attīstīšana bērnā un pieaugušajā, kas viņā, dodot ceļu tur esošajai Mīlestībai, uztur radošo darbību un tai atbilstošu vajadzību pēc zināšanām un spēju šīs zināšanas iegūt. Tikai Mīlestība ļauj mums dot labāko, kas ir mūsos, un saņemt to no citiem.

Vērtējums un derīgā atlase saderīgumā (rīcības skaistums) dod radošās darbības spēku un labāko rezultātu. Tāpēc tur, kur ir saskaņota rīcība (labi organizēta un vadīta sabiedrība, strukturēta un stingri vadīta valsts ar līdzsvarotu centrālo vadību un augstu tautas pašorganizēšanās (pašdarbības) spēju) ir lielāka iespēja sasniegt mērķi. Bērnam visi ceļi ir atvērti – visi ir labi. Tāpēc bērns nav un nevar būt mērķtiecīgs šī vārda pilnā nozīmē. Pieaugušu Cilvēku raksturo tieši rīcības mērķtiecība un pēc tās mēs viņu vērtējam kā pieaugušu vai infantilu (bērnišķīgu).

Pieaugušie nemaina mērķus. Viņu Ceļazvaigznes, reiz atrastas, vada visu viņa mūžu. Viņš var mainīt metodes, līdzekļus un apgūt jaunus resursus, bet viņa mērķis paliks nemainīgs. Tā ir nobrieduša Cilvēka un Garīgās skolas sasniegumu zīme.

Pieaudzis Cilvēks zin, kas viņam ir labs. Viņš prot atrast derīgo un var ar to pareizi rīkoties. Caur pieaugušu Cilvēku darbojas Mīlestība uz Visu Esošo. Un te mums ir jāatceras tas, ko esam runājuši tad, kad domājām par to, kas ir Dabiskā Kārtība un tās Normu sistēma. Ir tiešie, lauztie un atstarotie stari. Ir radošās darbības rezultāti, blakusprodukti un atkritumi. Ir dažādas to kombinācijas. Ir Evolūcija, tās subjekti un objekti, kā arī tai nederīgie, uz to nespējīgie, no tās atpalikušie un tās likumu pārkāpēji.

Normu sistēma visā šajā ķīselī nošķir radošās darbības derīgos rezultātus, Evolūcijas subjektus un objektus no visa pārējā. Tas, kas atbilst Normai – tas ir. Kas ir ārpus tās – tie ir zūdoši pīšļi un Evolūcijas darbības blakus produkti vai atkritumi, kuri zūd esamībai tā, kā no tiem iziet tos skārusī radošās darbības enerģija – radošais gars. Tas, kas ir Normā – tas der. Visa Esošā Mīlestība ir Mīlestība uz Normu un Normā esošo. Tikai Normā esošais ir patiesi Esošs – viss pārējais ir māņi, ēnas un nejauši zibšņi.

Mūsdienās sliņķi, likumu pārkāpēji un izspļautie mierina sevi un viens otru ar vārdiem – „Dievs mīl katru, kurš izkūņojies no mātes miesām, kustas uz zemes, zem zemes, ūdenī un gaisā”. „Lai kāds tu būtu, tu esi Dievam mīļš un viņa lolots. Tev ir tiesības būt kāds esi. Dievs tevi mīl tādu, kāds esi.” Tie ir meli.

Ja tā būtu, tad nebūtu attīstības, nebūtu ne Involūcijas, ne Evolūcijas. Tad nebūtu gaitas „Esmu – Būšu”. Tad viss visu laiku atrastos pirmatnējā radīšanas brīža sākumstāvoklī. Tad zeme būtu pārklāta ar protoplazmas puņķiem un tā stāvētu līdz savai pēdējai dienai vai arvien vēl būtu lēni atdziestošs gāzu miglājs. Tomēr tā nav. Ir veidojušās un pārveidojušās dzīvo radību paaudzes, aiz sevis atstājot sasniegto ceļā uz aizvien pilnīgākām, tīrākām un izsmalcinātākām formām. Radītājam derdzas neglītais (skaistuma trūkums), nepilnīgais, kroplais un nederīgais. Izstumtība ir nederības zīme.

Ja mēs noliksim vienu ķiršu ogu pie Ventspils, bet otru – pie Daugavpils, tad mēs iegūsim priekšstatu par to, cik tālu atrodas Saule no blakus esošās zvaigznes (un viens atoms molekulā no otra). Visu pārējo aizpilda putekļi, gāzes, planētu atlūzas vai nediferencētā matērija. Tieši tik pat daudz telpas aizņem tiešie radīšanas darba augļi attiecībā pret visu pārējo drazu.

Evolūcija savos aktivitātes impulsos darbojas caur atsevišķu tai derīgu dzimtu kādā tautā. Tai garīgi un dvēseliski tuvākās dzimtas Evolūcijas darbības rezultātu uztver un nodod tālāk aizvien plašākos lokos. Tu esi Radītājam mīļš un lolots tad, ja esi īstajā brīdī un vietā attīstībai derīgs un attīstībā esošs. Tad, ja TAM ir gaita „Esmu – Būšu” caur Tevi. Tad, ja Tu esi atbildīgs un derīgs.

Pieauguša Cilvēka vērtēšana ir atbildīga derīgā un Normā Esošā atlase no visa tai neatbilstošā, neesošā, nesvarīgā un nebūtiskā. Mīlestība uz Visu Esošo ir puķu dobes iekopšana, stādīšana un ravēšana, skaistāko ziedu atlase un tiem labāko apstākļu uzturēšana. Tikai dodot rūpīgi izvēlētu labāko no iespējamā, mēs esam derīgi tiem, kurus mīlam. Būt derīgam nozīmē būt zinošam, vērtējošam un spējīgam pareizi rīkoties.

Vecumdienās Mīlestība ģimenē ienāk caur derīgumu. Derīgums ir mīlestība uz Īstenību. Tad viņš ir izsapņojis bērnības sapņus, redzējis savu sapņu piepildījumu un tagad vēro, ko šie sapņi ir devuši viņam un viņa tuviniekiem – kā pasaule ir mainījusies viņa sapņu rezultātā un kā viņš to ir mainījis. Viņš tagad zin, ko ir varējis un ko nav varējis īstenot – kā viņam trūkst – ko vajadzētu mācīties nākošajā dzīvē. Vecumdienās Cilvēku ir atstājušas viņa ambīcijas un iekāres. Vecumdienās Cilvēku atstāj viņa personība, bet ienāk Mūžības Elpa. Tagad viņš uz notiekošo noraugās no Debesu pasaules sliekšņa un sāk visu mērīt ar to.

Noliekot malā personīgo, viņa apziņai atklājas lietu būtība. Tagad viņš ir gatavs un spējīgs dzīvot citiem, redz tās sakarības, kuras aizsedza personiskais. Tagad viņš savu ģimeni, kaimiņus un tautu redz kā vienotu kopumu. Tagad viņš var tai dot tos padomus un ieteikumus, kurus nevarēja pieņemt no saviem sirmgalvjiem, kad viņa jaunības ambīcijas to viņam neļāva. Tagad, kad viņš vairs neskrien visu darīt pats un pierādīt savu varēšanu un zināšanu, savu uzskatu pareizību, viņš var ļaut to darīt citiem – tiem, kurus nes viņu ambīciju viļņi. Tagad viņš var būt par Vadītāju, Skolotāju un Valstsvīru. Tagad visi bērni viņa zemē ir viņa bērni. Tagad viņš visiem ir Tēvs. Visi viņam ir vienādi, un tāpēc viņš var līdzsvarot viņu visu intereses.

(Posts piemeklē to zemi, kurā pie varas nāk jauni cilvēki. Viņi saplosa valsti, zemi un tautu savstarpējās cīņās. Jaunie noved zemes un valstis līdz karam un pašiznīcībai. Vecie ved uz mieru, saprašanos un līdzsvaru. Pilnvērtīgs, atbildīgs un saprātīgs politiķis var būt Cilvēks, kurš ir sasniedzis 60 gadu robežu. )

Tagad caur sirmgalvi darbojas tā pati lielā bērnības beznosacījuma mīlestība, bet tai ir praktisks pielietojums – derīgums, jo Cilvēks zin pareizu rīcību, labo un derīgo. Tagad viņš zin, ar ko kurš ir labs, kā to likt lietā. Viņš prot to nošķirt no nesvarīgā, pārejošā un traucējošā. Tagad viņam vērtējumu priekšplānā iznāk būtiskais, pārlaicīgais un labais. Tad, kad Cilvēks atsakās no personīgā, viņā ienāk Patiesais, un viņš sāk saskatīt Īsto. Caur sirmgalvi ģimenē ienāk Īstenība.

Tur, kur ģimenē blakus ir visas trīs paaudzes, tur ir atvērti visi ceļi Mīlestībai, un tā var netraucēti ienākt ģimenē caur tur esošo līdzsvaru. Līdzsvars ir veselība ģimenē, ģimenei un katram tās loceklim. Līdzsvara zudums ģimenei ir līdzsvara zudums starp tās locekļiem un arī katrā no tiem. Tāpat līdzsvara zudums ģimenē ir arī līdzsvara zudums Sabiedrībā, tautā un valstī. Var veidot programmas un izdomāt sabiedrības un valsts atveseļošanas un uzlabošanas teorijas, bet, kamēr nebūs līdzsvara ģimenē, tikmēr tās visas ir tikai tukšas muļķu runas, liešana no tukša caurā un vēl lielāku problēmu radīšana.

Katrai ģimenei ir tās kolektīvā apziņa. Bērni tajā pārstāv Sievišķo Sākotni – Sapratni, Siltumu un radošo spēku klātbūtni. Bērni daudz ko nezin par to, kas notiek, toties viņi labi saprot notiekošā būtību. Bērni ģimenē ienes prieku un veselību. Vecāki savās ikdienas rūpēs un darba gaitās izmanto no saviem bērniem saņemto dzīvesprieku. Tikai viņu beznosacījuma mīlestība viņu vecākiem ļauj radīt patiesi nebijušas lietas un atrast jaunus risinājumus. Ja ģimene nespēj risināt savas problēmas, tad tai, iespējams, jālaiž pasaulē jauns bērns.

Tikai bērnības klātbūtne ģimenē ienes darba prieku un saticību caur savstarpēju spēju piedot netīšus pāridarījumus un katram piemītošos trūkums. Bērni neļauj tiem samilzt par nepārvaramām pretrunām. Vecāku reproduktīvais vecums ir apmēram 20 gadu. Šajā laikā viņi ir spējīgi ģimenē ievest vienu aiz otra vairākus bērnus, un tā uzturēt atvērtas ģimenei vajadzīgās beznosacījuma mīlestības – Sapratnes, Siltuma un radošo spēku pieplūduma durvis.

Vecie Cilvēki ģimenē pārstāv Īstenību. Viņi ļauj savas ģimenes kolektīvajai apziņai būt objektīvai. Bērns (lai cik arī viņu ģimenē būtu) vienmēr ir viens – tas konkrētais bērns. Bērns ir veselums un nav dalāms starp vecākiem, kā arī savā apziņā nevar nodalīt vienu pasaules daļu no otras – vecāki viņam ir viens vesels – tāpat kā šķitums un īstenība, piedzīvotais un iedomātais. Vecie Cilvēki ģimenē ir četri – katri divi no savas puses nākuši – viņi pārstāv vispusību un dažādību saliedētību. Viņi tāpat jau var būt arī kādu Debesīs aizvadījuši. Viņi pārstāv zaudējuma un trūkuma daļu. Bērns, redzot gan šo vispusību, gan trūkumu, sāk saprast dzīves gaitu. Bērns, vērojot starpību rīcībā starp vecākiem un vecvecākiem, mācās pasaules daudzveidību un vērtēšanu. Vecvecāki bērnu iespaidā saņem dzīvesprieku un labvēlīgu skatu uz notiekošo.

Bērni, ienesot Sapratni, un vecie Cilvēki, uzturot Īstenību ģimenes kolektīvajā apziņā, tur ļauj veidoties tam, kas ir Gudrība – spēja pilnvērtīgi uztvert ietekmes un pieņemt tām adekvātus lēmumus. Ģimenes pieaugušie – vidējā paaudze var pilnvērtīgi darboties tad, kad viņu ģimenes kolektīvajā apziņā ir viņu bērnu un veco Cilvēku uzturētā Gudrība. Pareizi saimnieciskās dzīves lēmumi, derīgi jaunievedumi un sabiedriskā darbība nav šo aktīvo sabiedrības locekļu, bet viņu bērnu un veco Cilvēku kopīgi uzturētās Gudrības darbības nopelns. Vidējā paaudze ir ģimenes kolektīvās apziņas darbīgā daļa un darba orgāns pasaulē – ģimenes dvēseles valoda ir viņas vidējās paaudzes darbi.

***

Ārpus ģimenes – tautas kolektīvajā apziņā un smalkajā pasaulē notiek citi procesi. Tur ir tautas dzīvotspējas rezerves – kultūras mantojums un tie procesi, caur kuriem mirušie pārveido savu pieredzi beznosacījuma mīlestībā, lai atjaunoti, kā bērni atkal varētu atgriezties uz šīs zemes. Tiek uzskatīts, ka pasauli uz priekšu virza vidējās paaudzes pieaugušie. Tomēr to gaitā „Esmu – Būšu” notur bērni un sirmgalvji. Vidējā paaudze tikai uztur viņu dzīves apstākļus – rada gaitas nodrošinājumu. Ģimeni baro Gudrība, sargā Mīlestība un māca Īstenība.

Ģimenes Gudrība ļauj vidējā vecuma Cilvēkiem piekļūt tautas kultūras mantojumam un no turienes saņemto noformēt laika un apstākļu prasībām atbilstošos darbos. Ģimenes Gudrība tautas dzīvesspēju – kultūras mantojumu pārveido jaunradē, mākslā un daiļdarbos. Ģimenes Gudrība tautas dzīvesspējai piešķir izteiksmi – valodu, ļauj tai darboties un veidot sevi.

Ja tautā ir maz bērnu, tā zaudē Sapratni – „maldās trijās priedēs” un savstarpējās saprašanās spēju. Ja tā neciena savus sirmgalvjus – tā zaudē objektivitāti un kļūst akla. Ja tauta zaudē savu Gudrību – tā nevar piekļūt kultūras mantojumam un pareizi rīkoties, kļūst saimnieciski, politiski un radoši vāja – zūd tikumība un ētiskie orientieri. Tāda tauta aizmirst KĀPĒC dzīvot. Tāda tauta kļūst gaitai „Esmu – Būšu” nederīga. Tāda tauta tiek izkliedēta.

Latviju neglābs ne eksports, ne tautas vēlēts prezidents, ne jauns vēlēšanu likums, ne investoru pieplūdums, ne sabiedrības modernizēšanas teorijas, ne projekti, ne ārvalstu fondi. Nekas no tā tai neatdos tās zaudēto derīgumu.

Latvijai ir vienas vienkāršas zāles – „Derīga ir tā tauta, kurā visas trīs paaudzes dzīvo kopā un kurai ir pietiekams bērnu skaits”. Latviešiem jādzīvo kopā lielās visu vecumu Cilvēku ģimenēs un tajās jālaiž pasaulē bērni. Tad Latvieši varēs atgūt savu Derīgumu, veselo saprātu, Saprašanos, vitalitāti un labklājību. Tad Latvieši atgūs zaudēto Radītāja labvēlību un vadību.

Latvija var būt tikai tad, ja tā ir lielo, pilno un stipro ģimeņu zeme. Latviešu tauta var būt tikai tad, ja tai ir tīra un nesamaitāta dvēsele, kura stingri turas pie savas valodas normas. Latvietis var būt tikai tad, kad viņš ir Cilvēks ar latvisku dvēseli un valodu Latvijā. Tad tā ir Derīga Tauta.

Pauls Stelps, Sociopsiholoģijas asociācija
/15.11.2011/

Avots:
http://www.lacukopa.lv/biblioteka/raksti/par-derigam-tautam.html

Informācijas aģentūra
/06.03.2015/

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 5 komentāri

Korejas krīze (karš) – aukstā kara sākums Austrumāzijā

00447_Korejas_kars_d

Korejas krīze – 1950.-1953. gadu karš Korejas pussalā, – ir pirmais lielākais starptautiskais konflikts pēc II Pasaules kara, kurš ievadīja t.s. “auksto karu” un kura sekas jūtamas vēl šobrīd.

Līdz 1945. gadam Koreja bija Ķīnas impērijas satelītvalsts, kura pēc Krievijas/Japānas kara (1904-1905) bija koloniālā atkarībā no Japānas impērijas. 1945. gadā, Japānai ciešot sakāvi 2. pasaules karā, Korejas pussalu vienlaicīgi okupēja ASV un PSRS. Pussalas sadalīšanu divās okupācijas zonās pa 38. paralēli abas lielvalstis uztvēra kā pagaidu pasākumu. Jau 1945. gada 27. decembrī Maskavā noritēja PSRS, ASV un Lielbritānijas ārlietu ministru apspriede, kurā paredzēja atjaunot Korejas valstiskumu: “1. Ar mērķi atjaunot Koreju kā neatkarīgu valsti, radīt apstākļus tās demokrātiskai atjaunotnei un likvidēt ilgstošās Japānas kundzības sekas, Korejā tiek izveidota Korejas Pagaidu Demokrātiskā Valdība… 2. Lai palīdzētu izveidot Korejas Pagaidu valdību un veiktu atbilstošus priekšdarbus, jārada kopīgu Komisiju… Izstrādājot savus priekšlikumus, komisijai jākonsultējas ar korejiešu demokrātiskajām partijām un sabiedriskajām organizācijām. Komisijas rekomendācijas, līdz galīgo lēmumu pieņems kopīgajā Komisijā pārstāvētās abas valdības, jānodod izskatīšanai ASV PSRS, Apvienotās karalistes un Ķīnas valdībām izskatīšanai…” [“Pravda”, 1945.g. 28. dec.]

Taču šis lēmums (tāpat kā Vācijas gadījumā) tā arī palika projekta līmenī, jo attiecības starp PSRS un Rietumu lielvalstīm sāka strauji pasliktināties. 1948. gada maijā dienvidos no 38. paralēles pēc ASV iniciatīvas izveidotas ANO komisijas uzraudzībā (par spīti PSRS protestam) notika vēlēšanas un izveidota Korejas republika. Par valsts vadītāju kļuva bijušais Vašingtonas universitātes pasniedzējs Li Sin Mans. Tika postulēts, ka tā ir visas Korejas valdība, ar ko, protams, nu nekādi nevarēja samierināties pussalas ziemeļu daļā dominējošie komunisti (iedzīvotāju daļa, kas apdzīvoja rūpnieciski attīstītos pussalas ziemeļus, dienviddaļā organizētajās vēlēšanās nepiedalījās) un PSRS. Kā atbilde uz dienviddaļā notiekošo, 1948. gada vasarā ziemeļos no 38. paralēles notika Korejas Augstākās tautas sapulces vēlēšanas, kuru rezultātā 9. septembrī pasludināja Korejas tautas demokrātisko republiku (KTDR) ar Kim Ir Senu (1912-1994) vadībā.

Šādā veidā notika juridiska Korejas sašķelšana divās valstīs, pie tam katra no tām savā konstitūcijā postulēja, ka ir vienīgā leģitīmā Korejas valdība. Ne Ziemeļkoreja, ne Dienvidkoreja neslēpa, ka labprāt apvienotu pussalu ar spēku, militāri apspiežot otras puses “seperātismu”.

Tūlīt pēc KTDR proklamēšanas pēc Augstākās tautas sapulces lūguma tika izvests PSRS karaspēks. Pēc pusgada, 1949. gada vasarā no Korejas pussalas tika izvests arī ASV karaspēks. Ne viena, ne otra lielvalsts neizrādīja īpašu interesi par šo ekonomiski atpalikušo pasaules nostūri; tām bija pietiekami daudz rūpju, strīdoties par centrālās un Austrumeiropas valstu pēckara iekārtojumu. Ekonomiski ārkārtīgi novājinātā PSRS savā Tālo Austrumu ārpolitikā vairāk koncentrējās uz notikumiem Ķīnā, kamēr ASV bija aizņemtas, nostiprinoties Japānā.

Kaut arī Ziemeļkoreja visiem spēkiem centās gūt PSRS atbalstu saviem pussalas apvienošanas plāniem, kā arī oficiāli kļūt par tās satelītu, Maskava neizrādīja nekādu īpašu interesi par šo mazo pierobežas valstiņu (Staļins, mums nezināmu iemeslu dēļ necieta korejiešus, un pirmskara masu represijās PSRS dzīvojošie korejieši tika represēti ne pēc šķiriskās, bet pēc nacionālās piederības). 1948. gada 13. oktobrī, apsveikuma telegrammā sakarā ar KTDR dibināšanu, J.Staļins vairāk nekā atturīgi novēlēja tās valdībai “panākumus nacionālās atdzimšanas un demkrātiskās attīstības ceļā”, ne ar vārdu nepieminot iespējamās abu valstu attiecības nākotnē. [Orlovs, 123.lpp.] Kim Ir Sens tikai pēc vairāku mēnešu izmisīgiem lūgumiem saņēma Maskavas akceptu viņa vizītei, kas noritēja no 5. līdz 18. martam. Tika noslēgta virkne vienošanos par ekonomisko sadarbību, taču nekādu īpašu politisko atbalstu saviem plāniem Kim Ir Sens nesagaidīja: Staļins viņam konkrēti paziņoja, ka “tauta ir nogurusi no kara, tai nepieciešama atelpa un jaunu karu viņš neatbalstīs”. 1949. gada 24. septembrī, izskatot VKP CK politbirojā Korejas jautājumu tika nolemts, ka “KTDR iebrukums dienvidos ir nelietderīgs un nav atbalstāms”. [Voroncovs, 20.lpp.]

Līdzīgi notikumi ritēja Dienvidkorejā, kur ASV padomnieki gan palīdzēja Li Sin Manam organizēt valsts un militārās struktūras, tika noslēgti virkne ekonomiskās sadarbības līgumu, kuru mērķis bija Dienvidkorejas tautsaimniecības atjaunošana, taču oficiālā līmenī valsts departaments neizrādīja nekādu interesi par šo savu “pundursabiedroto”.

Taču situācija Tālajos Austrumos sāka mainīties, kad 1949. gada rudenī Ķīnas pilsoņu karā uzvarēja komunisti un proklamēja Ķīnas Tautas republiku. 1950. gada februārī ĶTR parakstīja ar PSRS līgumu par Draudzību un savstarpējo palīdzību. Stabila Ķīna, kas nostājusies uz marksismā balstīta attīstības ceļa, izmainīja perspektīvo spēku samēru Klusā okeāna rietumdaļā un tikai ar šo brīdi ASV pakāpeniski sāka izrādīt par Korejas pussalu lielāku interesi.

1949. gada beigās attiecības starp abām Korejas pussalas valstīm saasinājās vēl vairāk – abas puses neslēpa, ka uzskata sevi par vienīgo legālo Korejas valdību, un pussala jāapvieno ar spēku, jo sarunas nav perspektīvas (iespējams, ka gan Ziemeļkoreja, gan Dienvidkoreja apzināti gāja uz konfliktu, katra cerot, ka reālas karadarbības gadījumā to lielie aizbildņi sāks pievērst tām vairāk uzmanības vai pat paši iesaistīsies pārmaiņās).

Abas puses koncentrēja savus bruņotos spēkus pie demarkācijas līnijas, kļuva biežāki robežincidenti. Oktobrī Dienvidkorejas prezidents Li Sin Mans, uzstājoties amerikāņu jūrnieku auditorijas priekšā Inčhonā neslēpa, ka “ja mums šo problēmu nāksies risināt kara laukā, mēs darīsim visu, kas iespējams”. 30. decembra preses konferencē viņš jau konkrētāk izteicās, ka “mums pašiem ar saviem spēkiem jāapvieno Korejas ziemeļus un dienvidus”. 1950. gada 9. februārī Dienvidkorejas aizsardzības ministrs paziņoja, ka “mēs esam kaujas gatavībā atgūt zaudētās teritorijas un gaidām tikai pavēli”. 1. martā, uzstājoties mītiņā Seulā, Li Sin Mans brīdināja: “Korejas apvienošanas stunda tuvojas”. [Orlovs, 123.lpp.]

Šos Dienvidkorejas centienus vārdos atbalstīja arī ASV vidējā ešelona politiķi. ASV sūtnis Dž. Mučo atzina, ka “tuvojas brīdis, kad sāksies vispārējs uzbrukums uz ziemeļiem no 38. paralēles”. Bet galvenais ASV kara padomnieks Dienvidkorejā ģenerālis V. Robertss 1950. gada janvārī, tiekoties ar šīs valstiņas ministru kabineta locekļiem, neslēpa, ka “karu sāksim mēs”, taču izteicās, ka “nepieciešams atrast iemeslu uzbrukumam, lai tam būtu pamatots attaisnojums”. [Orlovs, 123.lpp.]

Arī ziemeļos no 38. paralēles tika kalti pussalas apvienšanas plāni, taču, atšķirībā no Dienvidkorejas, Ziemeļkoreja nenāca klajā ar kareivīgiem paziņojumiem, bet gan aktīvi kopš 1949. gada iepirka bruņojumu (Ziemeļkorejas bruņoto spēku kodolu veidoja 14000 korejiešu komunistu, kuri bija guvuši reālu kaujas pieredzi Ķīnas pilsoņu karā no 1946. līdz 1949. gadam). Paralēli Pjenhana nemitīgi zondēja iespējas gūt PSRS atbalstu militārā pussalas apvienošanā. 1950. gada 19.janvārī PSRS sūtnis Pjenhanā T. F. Štikovs ziņoja uz Maskavu: “Vakar Ķīnas TR vēstniecībā sakarā ar sūtņa aizbraukšanu notika pieņemšana. Tās laikā Kim Ir Sens teica man sekojošo: tagad, kad Ķīnas atbrīvošana ir notikusi, aktuāla ir Korejas atbrīvošana. … Ja Li Sin Mans uzbruks, nāksies pāriet pretuzbrukumā, taču Li Sin Mans neuzbrūk… Tāpēc viņam, t.i. Kim Ir Senam, vajadzētu tikties ar Staļinu un lūgt atļauju atbrīvot Dienvidkoreju. …” [Orlovs, 124.lpp.]

Staļins nesteidzās atbildēt. Savstarpēji caur telegrāfu gan konsultējās ar Ķīnas vadītāju Mao Dzedunu (1893-1976), taču   bija visai atturīgs izteikumos par šo projektu. Tikai 30. janvārī Pjenhanā pienāca telegramma no Maskavas: “19. janvāra ziņojumu saņēmu. Tik lielam pasākumam vajag nopietni sagatavoties. Visu jāorganizē tā, lai būtu pēc iespējas mazāk riska. Gatavs tikties…”. [Orlovs, 124.lpp.] Pjenhanā to uztvēra kā zaļās gaismas ieslēgšanu. Pēc vēl vienas konsultācijas ar Pekinu 9. februārī Staļins piekrita Kim Ir Sena aktivitātēm militārā ceļā apvienot valsti, tomēr norādot, ka PSRS neiejauksies un Ziemeļkorejai viss operācijas smagums un atbildība jāuzņemas pašai. Tūlīt pēc tam sākās tanku, artilērijas, strēlnieku ieroču, munīcijas, medikamentu un naftas piegādes no PSRS (līdz tam, atšķirībā no ASV piegādēm Dienvidkorejai, PSRS nemēģināja apbruņot Ziemeļkoreju).

Taču arī tad Staļins vēl šaubījās, jo visai pamatoti bažījās par iespējamo ASV iejaukšanos – Savienotās Valstis tajā brīdī aktīvi nostiprināja 2. Pasaules kara rezultātā iegūtās pozīcijas un savu militāro klātbūtni gan Eiropā, gan Tālajos Austrumos. Tas draudēja ar abu lielvalstu globālu sadursmi, bet Koreja nebija šāda konflikta vērta (bez tam ASV militārais un ekonomiskais potenciāls ievērojami pārsniedza ekonomiski novājinātās PSRS iespējas). Tāpēc bija jādistancējas no situācijas Korejā, uzsverot šī konflikta lokālo, iekšējo raksturu.

Ņemot vērā Li Sin Mana režīma nepopularitāti Dienvidkorejā, PSRS militārie speciālisti paredzēja Ziemeļkorejas strauju militāru uzvaru vēl pirms ASV paspētu iejaukties (bez tam Kremlī domāja, ka ja PSRS un Ķīna tieši neatbalstīs Ziemeļkoreju, tad arī ASV aprobežosies ar līdzīgiem soļiem, t.i. atbalstīs Dienvidkorejas režīmu tikai ar politiskām deklarācijām, militārajām konsultācijām un bruņojuma piegādēm). Tāpēc PSRS bija noskaņota pret pasākumu visumā pozitīvi, ar nosacījumu, ka tas izdosies un ārvalstis neiejauksies. [Orlovs, 124.lpp.]

Arī ASV oficiāli paustais viedoklis ļāva domāt, ka Koreja neietilpst to stratēģiskajās prioritātēs Tālajos Austrumos. Tā ASV valsts sekretārs D.Ačesons 1950. gada 12. janvārī paziņoja, ka Dienvidkoreja neietilpst ASV Klusā okeāna “aizsardzības perimetrā”. Augstākā līmenī ASV politiķi vispār neparedzēja šādu karadarbību jeb, pareizāk sakot, paredzēja savos stratēģiskajos plānos tikai divas militāra konflikta iespējas: negaidītu padomju uzbrukumu Ziemeļamerikai, vai plaša mēroga padomju armijas uzbrukumu Rietumeiropā. Lokālas karadarbības iespēja netika pat apspriesta. 1949. gada martā ASV bruņoto spēku komandieris Klusā okeāna reģionā ģenerālis Duglass Makarturs definēja ASV interešu sfēru robežu: “…Mūsu aizsardzības līnija iet pa salu ķēdi, kas ietver Āzijas piekrasti. Tā sākas Filipīnās, turpinās caur Rjukju arhipelāgu, ietverot tā galveno bastionu Okinavu. Tad tā izliecas un iet caur Japānu un Aleutu salām pie Aļaskas.” Valsts sekretārs Dins Ačesons savā runā Nacionālajā preses klubā 1950. gada 12. janvārī ne tikai apstiprināja, ka Koreja neietilpst ASV interešu sfērā, bet arī atteicās dot kaut jebkādas garantijas teritorijām, kuras atrodas Āzijas kontinentā: “Kas attiecas uz citu Klusā okeāna baseina teritoriju militāro drošību, tad ir skaidrs, ka neviens nevar šīm teritorijām garantēt aizsardzību pret militāru uzbrukumu. Vienlaicīgi ir jāsaprot, ka šādas garantijas praktisko attiecību ietvaros nav pamatotas un nav saprātīgas.” [Kisindžers, 428.lpp.]

Taču komunistiskā bloka līderi nezināja par kādu citu visai svarīgu stratēģisku ASV administrācijas lēmumu, kas tika pieņemts 1950. gada martā – t.s. Nacionālās drošības padomes direktīvu SNB-68, kurā tika rekomendēts apturēt jebkādas komunistu aktivitātes jebkurā zemeslodes reģionā (t.s. “bremzēšanas” politika). Tajā bija norādīts, ka PSRS grasās izplatīt savu ietekmi nevis ar totāla uzbrukuma, bet gan ar “lokālu agresiju” palīdzību, un ASV varot tikt ievilktas “pārāk novēlotas un neizšķirošas rīcības apburtajā lokā”, kas pamazām liktu “zaudēt savas pozīcijas”. Tāpēc ASV jābūt gatavām apturēt PSRS spiedienu jebkurā zemeslodes punktā, nešķirojot “dzīvībai svarīgas un perifēras intereses”. 1950. gada 30. septembrī prezidents Trumens oficiāli apstiprināja šo direktīvu, kas kardināli mainīja ASV pozīciju Korejas jautājumā. [Orlovs, 124.-125.lpp.]

Taču šai “bremzēšanas” politikai bija viens mīnuss – tā paredzēja, ka pretējā bloka izaicinājums būs liela mēroga, tiešs un konkrēts, līdzīgi kā kara laikā. Pie tam izaicinājumam jānāk noteikti Eiropā, visticamāk, ka Vidusjūras reģionā (Balkānos). Tāpēc arī tika izveidots NATO. Kā ASV taktiskie sabiedrotie ekonomiski un militāri tika piesaistītas Grieķija un Turcija. Lokālu konfliktu iespējamība (it sevišķi citos zemeslodes reģionos), galvenajiem spēkiem neiejaucoties, netika paredzēta. [Kisindžers, 427.lpp.]

Līdz ar to Korejas kara cēlonis bija dubults pārpratums: komunistiskais bloks, analizējot iespējamo ASV politisko interešu analīzi, nolēma, ka tās tieši neiejauksies konfliktā, ja tajā tieši neiejauksies PSRS. Likās maz ticams, ka ASV sarosīsies un uzsāks konkrētu karadarbību Korejā tieši tagad, kad praktiski visa Austrumāzijas kontinentālā daļa jau ietilpa komunistiskajā blokā, bet iekšējā opozīcija Kongresā pieprasīja armijas demobilizāciju un neiejaukšanos vecās pasaules problēmās. Taču pretinieki nenovērtēja psiholoģisko faktoru – ASV jau tad jutās kā hegemons, un kā tiešu izaicinājumu uztvēra jebkuru mēģinājumu mainīt ietekmes sfēras. Pie tam amerikāņu psiholoģijai raksturīgais mesiānisms lika tiem uz daudziem jautājumiem raudzīties no ideoloģiskā (tā, ko viņi dēvē par “morāles vērtībām”), nevis no stratēģiskā aspekta.

Savukārt ASV krietni pārvērtēja PSRS ieinteresētību Korejā, uztverot Ziemeļkorejas gatavošanos karam kā tiešu PSRS iniciatīvu, lai izspiestu ASV no Klusā okeāna rietumdaļas. Tam par iemeslu kalpoja gan Berlīnes blokāde, gan valdības nomaiņa Čehoslovākijā, ko ASV uztvēra kā kontinentālas komunistiskās ekspansijas prelūdiju. Tā arī Korejas konflikts jau no pirmās dienas tika uztverts kā padomju/ķīniešu kopīgas stratēģijas pirmais solis komunisma ekspansijai Āzijā, un kā pretinieki tika uztvertas PSRS un Ķīna, nevis Ziemeļkoreja. Tāpēc ASV kļūdaini raudzījās uz šo konfliktu kā uz abu globālo ideoloģisko nometņu cīņu, kā uz globālu komunistu sazvērestību, ko diriģē no Maskavas, nevis kā uz divu pussalas valstiņu konfliktu. [Kisindžers, 430.-435.lpp.] Tāpēc ASV gan iejaucās Korejas pussalas konfliktā pašas gan, pretēji Maskavas plāniem, iesaistīja karā arī PSRS un Ķīnu.

1950. gada 8. aprīlī, Kim Ir Sens, Pak Hen Ens (ārlietu ministrs) un Štikovs slepeni ieradās Maskavā, lai pārliecinātu Staļinu, ka Koreju var viegli apvienot ar straujas militāras operācijas palīdzību: tikko Ziemeļkorejas bruņotie spēki pāries 38. paralēli, tur sāksies plaša tautas sacešanās pret Li Sin Mana režīmu. Taču Staļins vēl joprojām šaubījās. 14. maijā viņš nosūtīja Mao Dzedunam telegrammu, ka sakarā ar izmaiņām starptautiskajā situācijā, Maskava neiebilst pret Korejas apvienošanu, taču “jautājumu galīgi jāizlemj korejiešu un ķīniešu biedriem kopā, bet gadījumā, ja ķīniešu biedri nepiekritīs, jautājumu jāatliek uz vēlāku laiku”. [Orlovs, 125.lpp.]

20. jūnijā Štikovs atsūtīja Staļinam telegrammu: “Kim Ir Sens lika nodot: uzbrukumam un desantam nepieciešami karakuģi. Divi kuģi esot, bet ekipāžas vēl nav apmācītas. Tāpēc lūdz desmit padomju militāros padomniekus uz kuģiem.” 22. jūnijā saņemtā atbildes telegramma (parakstījis A.Gromiko) bija lakoniska: “Lūgumu noraidām. Tas dotu iemeslu [amerikāņiem] iejaukties.” [Orlovs, 126.lpp.]

Aktivizējās ar ASV. Jūnija vidū Seulā ieradās valsts departamenta padomnieks Dž. F. Dalless, kurš inspicēja Dienvidkorejas bruņotos spēkus to koncentrēšanās rajonā diezgan skeptiski raudzījās uz vietējo politiķu kareivīgajiem paziņojumiem, taču atzina, ka, ja Dienvidkorejas armijai izdosies noturēties kaut vai divas nedēļas pēc karadarbības sākšanās, “viss noritēs gludi”. [Orlovs, 125.lpp.] Ja ņem vērā, ka Japānā bija dislocēti ievērojami ASV okupācijas spēki, bet viss norādīja, ka ne PSRS, ne Ķīna netaisās tieši iejaukties Korejas jautājumā (PSRS Tālajos Austrumos bija visai minimāli militārie spēki, bet praktiski visas kaujasspējīgās Ķīnas vienības bija koncentrētas dienvidos pie Formozas, t.i. Taivanas), Dallesa secinājumiem bija pamats.

1950. gada 25. jūnijā rītā Ziemeļkorejas karaspēks pārgāja demarkācijas līniju, pāris triecienos salauza Dienvidkorejas bruņoto spēku pretestību un sāka strauji virzīties uz pussalas dienvidiem.

Tikko Ziemeļkorejas bruņotie spēki (KTA – Korejas Tautas armija) izvērsa uzbrukumu, Ki Ir Sens lūdza nosūtīt padomju militāros padomniekus tieši uz frontes daļām, ko Štikovs apsolīja nokārtot. Tomēr no Maskavas viņš saņēma guži pretēja rakstura telegrammu: “Kā redzam, Jūs izturieties galīgi aplam, apsolot korejiešiem dot padomniekus, bet nekonsultējoties ar mums. Jums jāatceras, ka esat PSRS, nevis Korejas pārstāvis! Mūsu padomnieki var atrasties tikai frontes štābā, pie tam tērptiem civilā un kā “Pravda” korespondentiem. Jūs personīgi atbildat padomju valdības priekšā, lai neviens no viņiem nekristu gūstā.” Visi padomnieki, kuri atradās tieši KTA pulkos un bataljonos, tika atsaukti. Padomju karakuģiem, kuri 26. jūnijā bija izgājuši jūrā no bāzes Dailjaņas ostā, Ķīnā, tika pavēlēts “nekavējoties atgriesties aizsardzības līnijā”. Kad 27. jūnijā Ziemeļkorejas karaspēks ieņēma Seulu, un galvenais militārais konsultants ģenerālis Vasiļjevs prasīja atļauju doties uz frontes štābu, lai palīdzētu karaspēka komandēšanā, viņam to aizliedza. [Orlovs, 126.lpp.]

Taču Maskavas centieni neizprovocēt Vašingtonu bija lieki. Kā norāda Kisindžers, ASV administrācijai raksturīgi “raudzīties uz diplomātiju un stratēģiju kā uz divām savstarpēji nesaistītām sfērām”, t.i. oficiāli paust vienu viedokli, taču reāli rīkoties citādi, neizslēdzot pat pretēju rīcību oficiāli paustajam. [Kisindžers, 432.lpp.] Principā jau no pirmās karadarbības dienas ASV flote un gaisa spēki iesaistījās Dienvidkorejas pusē (sākumā nodarbojoties ar ASV pilsoņu un Dienvidkorejas iedzīvotāju evakuāciju no piefrontes rajoniem). Trumens personīgi 27. jūnijā deva pavēli flotei un aviācijai iejaukties konfliktā, uzbrūkot Ziemeļkorejas bruņotajiem spēkiem, bet 30. jūnijā pavēlēja pārcelt uz pussalu Japānā dislocētās ASV sauszemes spēku daļas. (Interesanti, ka šāda Trumena rīcība bija klajš ASV konstitūcijas pārkāpums, jo, saskaņā ar to, ASV var iesaistīties karadarbībā ārpus Amerikas kontinenta tikai ar Kongresa sankciju. Prezidentam ir tiesības bez Kongresa sankcijas dot armijai pavēli uzsākt karadarbību tikai gadījumā, kad tieši apdraudēta ASV teritorija.)

Vienlaicīgi ASV paplašināja konflikta robežas, nosūtot savu VII floti patrulēt Ķīnas teritoriālajos ūdeņos Formozas (Taivanas) šaurumā, un iejaucoties Ķīnas pilsoņu karā gomindaniešu pusē un klaji nostājoties pret jauno Ķīnu. Tāpat strauji tika palielināta militārā palīdzība Francijai, kura Indoķīnā (Vjetnamā) apkaroja komunistiskos partizānus. Saprotams, ka pisoņu karā izpostītā, taču impēriskās ambīcijas saglabājusī Ķīna to uztvēra kā klaju agresiju un draudus savai suverenitātei. Līdz ar to Ķīna, kuras uzmanība līdz tam bija koncentrēta tikai uz valsts apvienošanu un Taivanā patvērušos separātistu apkarošanu, 30. jūnijā nosūtīja uz Korejas konflikta zonu savus militāros novērotājus, bet pierobežā koncentrēja 250 000 vīru lielu rezerves armiju (tās tehniskais nodrošinājums gan bija minimāls – praktiski tikai ar novecojušiem strēlnieku ieročiem bruņotas kājnieku daļas). Tāpat Ķīna koriģēja savu ārpolitiku, un sāka militāri atbalstīt vjetnamiešu komunistus, lai gan līdz tam, pateicoties visai senajai ķīniešu un vjetnamiešu savstarpējai etniskai nepatikai, sadarbība ķīniešu un vjetnamiešu komunistu starpā bija minimāla.

Protams, ka negaidīta trešās puses tieša militāra iejaukšanās Korejas pussalas konfliktā izsauca pārsteiguma pilnu sašutumu komunistiskajā blokā un neizpratni neitrālajās valstīs.

6. jūlijā PSRS iesniedza ASV protesta notu: “…Korejas blokāde ir jauns agresijas akts. Šī blokāde, tāpat kā visa Savienoto Valstu intervence Korejā, nav savienojama ar Apviento Nāciju principiem. Sakarā ar visu iepriekšminēto Padomju valdība uzskatīs Savienoto Valstu valdību par atbildīgu par visām šī akta sekām un zaudējumiem, ko tas nodarīs Padomju Savienības interesēm sakarā ar iepriekšpieminēto blokādi.” [“Pravda”, 1950.g. 7.jūl.] Lai padarītu savu iejaukšanos daudzmaz legālu, ASV 7. jūlijā sasauca ANO Drošības padomes sēdi, lai apspriestu Korejas jautājumu un legalizētu ASV darbību. Trumens, pamatojot ASV iesaistīšanos karadarbībā, izmantoja jau pārbaudīto Vilsona terminoloģiju, kur brīvība tiek pretstatīta diktatūrai, labais – ļaunajam utt. Tā kā PSRS pārstāvis ANO J.Maliks, atbilstoši Maskavas instrukcijām, demonstratīvi nepiedalījās Drošības padomes sēdēs (pieprasot, lai Ķīnu ANO pārstāvētu nevis pilsoņu karā sakautās gomiņdana valdības pārstāvis, bet gan jaunās ĶTR pārstāvis), un līdz ar to Maskava nevarēja izmantot savas veto tiesības. ASV radās iespēja iesniegt priekšlikumu un balsojot panākt, ka to bruņotie spēki tiek juridiski pārveidoti par “ANO spēkiem”: militārā iejaukšanās Korejas konfliktā pārtapa no vienas lielvalsts akcijas par vispasaules sabiedrības miera panākšanas misiju.

ANO rezolūciju par Ziemeļkorejas karaspēka evakuēšanu no pussalas dienviddaļas Pjenhana ignorēja, un Drošības padome oficiāli aicināja ANO dalībvalstis iejaukties. 1950. gada septembrī 16 valstis (Lielbritānija, Turcija u.c.) nosūtīja savas karaspēka daļas uz Koreju, kur tās iekļāvās ASV militārajās operācijās. Taču sabiedroto procentuālais skaits bija tik niecīgs, ka militāras nozīmes tam nebija un vēstures literatūrā pieņemts spriest tikai par “ASV karaspēku”.

Kaut arī ASV karaspēkam izdevās mazliet palēnināt Ziemeļkorejas bruņoto spēku virzīšanos uz priekšu, tā turpināja diezgan strauji uzbrukt. Dienvidkorejas daļas bija sakautas un demoralizētas, zaudējušas savas kaujasspējas, daļēji piepildījās Pjenhanas paredzējumi, ka vietējie iedzīvotāji neatbalstīs Seulas valdību un vietām pat sacelsies. Valdība bēga uz dienvidiem, kur paglābās ASV karaspēka izveidotajā nostiprinātajā placdarmā ap Pusanu dienvidaustrumu piekrastē. 1950. gada septembrī pie Pusanas-Taguskas placdarma, kur pretī 70 000 vīru lielajam Ziemeļkorejas karaspēkam bija nostiprinājušies 140 000 vīru lielie, un militārā bruņojumā daudz pārākie ASV/Dienvidkorejas bruņotie spēki, frontes līnija apstājās. Ziemeļkorejieši, pamatā bruņoti ar strēlnieku ieročiem un lauka artilēriju, nespēja pārraut ar smago bruņutehniku nostiprināto amerikāņu aizsardzības līniju.

Bez tam, Ziemeļkorejas bruņoto spēku īslaicīgos panākumos ASV bija absolūts pārākums gaisā: jau no konflikta pirmajām dienām karadarbībā piedalījās 44 V gaisa armijas eskadras (657 kaujas lidmašīnas: taktiskie bumbvedēji B-26, stratēģiskie bumbvedēji B-29, iznīcinātāji, taktiskie iznīcinātāji P-47 un P-51, reaktīvie taktiskie iznīcinātāji F-80 un F-84, kā arī izlūklidmašīnas). Jau pirmajās karadarbības nedēļās no gaisa tika sabombardēti Pjenhanas apkaimē izvietotie bāzes aerodromi, un praktiski iznīcināta visa Ziemeļkorejas aviācija (kas sastāvēja no diviem desmitiem jau novecojušiem padomju iznīcinātājiem Jak-7, La-9 un triecienlidmašīnām Il-10). Līdz ar to Ziemeļkorejas Gaisa spēki vairs sastāvēja no dažiem desmitiem zenītiekārtu, un nespēja traucēt amerikāņu kundzībai gaisā. Palikuši bez pieseguma gaisā, Ziemeļkorejas sauszemes spēki bija pilnīgi neaizsargāti pret pretinieku iznīcinātāju un bumbvedēju uzlidojumiem, kas pārvērta to fortifikācjas būves un komunikācijas lūžņu kaudzē. [Orlovs, 129.-130.lpp.] Savukārt ASV sauszemes spēki, iesprostoti šaurajā placdarmā, bija palikuši bez manevra iespējām.

00447_Korejas_kars_karte

15. septembrī izsēdinot Ziemeļkorejas armijas aizmugurē, Inčhonas (Seulas osta) apkaimē, 10. bruņutanku korpusu (50 000 vīru), Makarturs panāca lūzumu karadarbības gaitā (reizē sākās izlaušanās no Pusanas placdarma). Rezultātā frontes līnija tika pārrauta, ievērojami ziemeļkorejiešu spēki daudzviet ielenkti un, ciešot smagus zaudējumus, ar kaujām lauzās atpakaļ uz ziemeļiem. [Orlovs, 127.lpp.]

Šī uzvara ārkārtīgi ietekmēja tālāko kara gaitu. Ja ASV bija ieinteresētas apvienot konflikta militāros mērķus ar politiskajiem mērķiem, bija pienācis īstais brīdis. Bija trīs iespējas. Pirmkārt, varēja apstāties pie 38. paralēles un atjaunot pirmskara status quo (ar gandarījuma apziņu, ka Ziemeļkoreja ir pārmācīta, tās ambīcijas apslāpētas, taisnīgums atjaunots), kā tas tika formulēts ANO prasībās. Otrkārt, varēja turpināt uzbrukumu, okupēt visu Ziemeļkoreju un iekļaut to Dienvidkorejā, t.i. militārā ceļā apvienot pussalu vienā valstī ar galvaspilsētu Seulā, kā to vēlējās armija un Dienvidkorejas valdība. Treškārt, varēja iet vidusceļu starp abiem šiem variantiem: turpināt uzbrukumu, bet apstāties pussalas šaurākajā vietā, apmēram 100 km no Ķīnas robežas. Rezultātā 90% pussalas iedzīvotāju atrastos Dienvidkorejā, robeža būtu maksimāli īsa un izdevīga aizsardzībai, netiktu mests izaicinājums Ķīnai, apdraudot tās robežas, Ziemeļkoreja tiktu saglabāta kā nekaitīga pundurvalstiņa, kurai agri vai vēlu nāksies apvienoties ar pārējo pussalu.

Savienotās valstis, redzot ka Ziemeļkoreja ir militāri sakauta, bet ne PSRS, ne Ķīna tieši iejaukties nevēlas, izvēlējās otro variantu – pilnībā okupēt Ziemeļkoreju un likvidēt to kā suverēnu valsti. ANO V sesijā tika panākts akcepts pāriet 38. paralēli un virzīties tālāk uz ziemeļiem. 1. oktobrī amerikāņu daļas sasniedza šo robežu un jau pēc dažām dienām turpināja uzbrukumu.

Tā bija stratēģiska kļūda: lai cik vienaldzīgs gan Maskavai, gan Pekinai būtu Ziemeļkorejas liktenis, tās ne viena, ne otra nevarēja pieļaut tiešu sauszemes robežas saskari ar ASV bruņotajiem spēkiem. Bez tam nemaz netika ņemts vērā psiholoģiskais faktors, jeb ķīniešu “vēsturiskais” domāšanas veids. Amerikāņu karavīri virzījās tieši pa to pašu ceļu, pa kuru pirms 30 gadiem bija gājuši Japānas armija, lai iekarotu Mandžūriju… Netika ņemta vērā jau daudzus gadsimtus pastāvošā Ķīnas ārpolitikas doktrīnas tēze: “Koreja ir plakstiņš, kas sargā Ķīnas aci”. Taču, juzdamies pilnīgi situācijas noteicēji, amerikāņi ņēma vērā tikai reālo spēku samēru, nevis tādus niekus kā “mistiskā aziātu domāšana”…

28. septembrī Korejas Darba partijas politbirojs nolēma lūgt PSRS un Ķīnai tiešu militāro palīdzību. Kim Ir Sens un Pak Hen Jens sūtīja gan uz Maskavu, gan uz Pekinu lūgumu pēc palīdzības. 1. oktobra telegramma bija vēl konkrētāka: “… Ja pretinieks forsēs uzbrukuma operācijas Ziemeļkorejā, mēs vairs nespēsim paši saviem spēkiem to apturēt. … tikko pretinieks pāries 38. paralēli, mums nepieciešama tieša militāra palīdzība… Ja kādu iemeslu dēļ tas nav iespējams, tad vismaz palīdzat mums veidot Ķīnā un citās tautas demokrātijas valstīs starptautiskas brīvprātīgo daļas, lai tās militāri palīdzētu mūsu cīņā.” [Orlovs, 127.lpp.]

Gan Maskavai, gan Pekinai bija jāizlemj ko darīt. No vienas puses, no ģeopolitiskās stratēģijas viedokļa nedrīkstēja pieļaut, ka amerikāņi pilnībā okupē pussalu, iznīcina draudzīgu valsti un militāri nostiprinās uz robežas; no otras puses ne PSRS, ne Ķīna nevēlējās iesaistīties karā.

Trumens, dodot pavēli virzīties uz ziemeļiem, apgalvoja, ka: “Vienīgais mūsu mērķis, atrodoties Korejā, ir miera un neatkarības nodrošināšana. Mūsu karaspēks tur atradīsies tikai tik ilgi, cik būs nepieciešams Apvienotajām Nācijām šī mērķa īstenošanai. Mēs nevēlamies teritoriālus ieguvumus vai privilēģijas ne Korejā, ne kur citur.” [Kisindžers, 434.lpp.] Taču skaidrs, ka Mao Dzeduns, redzot ASV militāro atbalstu Taivanas seperātistiem, uztvēra šādus ASV administrācijas paziņojumus kā melīgu retoriku, kurai nav nekā kopīga ar patiesajiem mērķiem un kas domāta tikai pozitīvas sabiedriskās domas veidošanai.

Līdz tam Ķīnas valdība nepieļāva domu par tiešu konfrontāciju un militāru palīdzību Ziemeļkorejai, kaut arī ASV aktivitātes jau visai konkrēti to apdraudēja (VII flote Taivanas šaurumā; Korejas pussala, kas tradicionāli uzskatīta par Ķīnas ietekmes sfēru). Taču tagad Pekinai nācās pārskatīt savu pozīciju. Naktī no 1. uz 2. oktobri Mao Dzeduns sasauca ĶKP CK Sekretariāta sapulci, taču tā arī nespēja vienoties par iejaukšanos konfliktā. Tika nolemts nākošajā dienā sasaukt paplašināto CK Sekretariāta sapulci, ietverot arī armijas vadību (reizē tika dota pavēle ziemeļaustrumos dislocētajām karaspēka daļām būt kaujas gatavībā). 1950. gada 2. oktobra sapulcē Mao Dzeduns uzstāja par karaspēka nosūtīšanu uz Ziemeļkoreju, taču Sekretariāta vairākums viņu neatbalstīja. Tika nolemts turpināt jautājuma apspriešanu 4. oktobra paplašinātajā politbiroja sēdē (kurā Mao izdevās pārliecināt par šādas rīcības nepieciešamību lielāko politbiroja locekļu daļu, un tika nolemts pēc 15. oktobra gatavot “brīvprātīgo” vienību nosūtīšanu uz Ziemeļkoreju, “ja ASV karaspēks pāries 38. paralēli”).

2. oktobrī MaoDzeduns nosūtīja Staļinam telegrammu: “… Mēs sākotnēji plānojām nosūtīt pāris brīvprātīgo divizijas uz Ziemeļkoreju, lai palīdzētu korejiešu biedriem, kad pretinieks pāries 38. paralēli. Taču, rūpīgi apdomājot, tagad uzskatām, ka šāda rīcība var izsaukt ļoti nopietnas sekas. Pirmkārt, ar dažām divizijām ļoti grūti atrisināt Korejas jautājumu (mūsu bruņotie spēki ir ļoti slikti apbruņoti un nav nekādas pārliecības par panākumiem militārā operācijā pret amerikāņu karaspēku) un pretinieks var piespiest mūs atkāpties. Otrkārt, visticamāk, ka tas izsauks atklātu ASV un Ķīnas TR konfliktu, kā rezultātā karadarbībā var tikt iesaistīta arī PSRS, kas ievērojami paplašinās konflikta mērogus. Daudzi biedri no ĶKP CK uzskata, ka jābūt ļoti uzmanīgiem. Protams, nesūtīt karaspēku palīgā būtu ļoti slikti mūsu korejiešu biedriem, kuri šobrīd ir ļoti grūtā situācijā, un mēs par viņiem ļoti uztraucamies. Savukārt, ja mēs sūtam dažas divizijas, bet pretinieks piespiež mūs atkāpties, tad tā būs atklāta sadursme starp ASV un Ķīnu, un viss mūsu mierīgas valsts jauncelsmes plāns būs apdraudēts, bet valstī daudzi būs neapmierināti (kara cirstās brūces vēl nav sadzijušas, un mums ļoti nepieciešams miers). Tāpēc laikam labāk tagad paciesties un nogaidīt. Karaspēku nesūtīt, bet gan aktīvi gatavot mūsu spēkus izdevīgākam brīdim konfliktā ar pretinieku. Savukārt Koreja, ciešot pagaidu sakāvi, mainīs cīņas formu un pāries uz partizānu karu. Mēs sasaucam CK apspriedi, kurā piedalīsies vadošie biedri no dažādiem CK birojiem, tā kā galīgais lēmums vēl nav pieņemts. Šī ir tikai ievadtelegramma un mēs vēlamies ar Jums to visu apspriest. Ja esat ar mieru, mēs esam gatavi nekavējoties sūtīt biedrus Čžou Eņlaju un Liņ Bjao ar lidmašīnu uz Jūsu atpūtas vietu, lai apspriestu situāciju Ķīnā un Korejā.” [Voroncovs, 17.-18.lpp.]

5. oktobrī Staļins atsūtīja Mao Dzedunam telegrammu: “… ASV tikai prestiža dēļ vien var iesaistīties lielā karā; līdz ar to karā tiks iesaistīta arī Ķīna un, līdz ar to, arī PSRS, kuru ar Ķīnu saista savstarpējās palīdzības līgums. Vai no tā ir jābaidās? Manuprāt nav, jo kopā mēs būsim stiprāki, nekā ASV un Lielbritānija, bet pārējās Eiropas kapitālistiskās valstis bez Vācijas, kura šobrīd nevar palīdzēt ASV, militārā ziņā nav vērā ņemamas. Ja karš neizbēgams, tad lai tas sākas tagad, nevis pēc pāris gadiem, kad Japānas militārisms būs atjaunots kā ASV sabiedrotais. …” [Orlovs, 128.lpp.]

Tomēr beigās Pekinai nācās vienai pašai pieņemt lēmumu, jo Maskava atkal sāka svārstīties, mainīja savu nostāju jautājumā, atsakoties tieši iejaukties konfliktā. Staļins kā maksimālo palīdzību piedāvāja bruņojuma piegādes (gan par samaksu, kas lika pamatakmeni vēlākajam Ķīnas/PSRS naidīgumam), taču neiebilda pret Ķīnas līdzdalību karadarbībā (kas ekonomiski un politiski piesaistītu to, padarītu atkarīgu no PSRS). 8. oktobrī uz Čžou Eņlana jautājumu par Ķīnas objektu gaisa aizsegu, Staļins minstinoties atbildējis: “Ja Ķīnai ir grūtības, tad var taču nesūtīt karaspēku. Pat ja Ziemeļkoreja tiks zaudēta, sociālisms saglabāsies pie mums un saglabāsies Ķīnā.” Tā kā nākamajā dienā pēc “skumjās” Čžou Eņlana atgriešanās no Maskavas tika sasaukta ĶKP CK politbiroja sēde, kurā pieņēma oficiālu lēmumu: “neatkarīgi no tā, vai tiks nodrošināts padomju gaisa aizsegs vai nē, Ķīnas Tautas armija 19. oktobrī ieies Korejā”. [Voroncovs, 20.-21.lpp.] Tika nolemts, ka tiks ieņemts kalnu rajons starp Pjenhanu un Vonsanu un tad tiks gaidīts, vai amerikāņi mēģinās pārkāpt šo līniju, vai nē. [Orlovs, 128.lpp.]

Lēmums tika pieņemts par spīti “brīvprātīgo” korpusa pavēlnieka Pen Dehueja viedoklim, ka operāciju jāatliek līdz ziemai, jo ķīniešiem nebija ne aviācijas, ne artilērijas, bet amerikāņi pilnībā kontrolēja gaisa telpu. Šādu lēmumu noteica vairāki faktori: a) straujā ASV armijas virzīšanās uz ziemeļiem tieši draudēja ar tālāku uzbrukuma attīstību Ķīnas teritorijā, bez tam ASV jau parādīja sevi kā atklātu Ķīnas ienaidnieku, atklāti nostājoties pilsoņu karā sakauto gomiņdaniešu pusē; b) atšķirībā no Ziemeļkorejas Ķīnai bija konkrēts draudzības un savstarpējās palīdzības līgums (14.02.50.) ar PSRS, kas garantēja gadījumā, ja ASV iebruktu Ķīnā, jau konkrētu PSRS palīdzību, no kuras sniegšanas pēdējā nevarētu izvairīties; c) vērojot Ziemeļkorejas fantastiskos panākumus pār tehniski daudz pārāko pretinieku kara pirmajā mēnesī, varēja rasties cerība tomēr sakaut amerikāņus. Šādā gadījumā ievērojami nostiprinātos Ķīnas starptautiskā autoritāte un ietekme, tā kļūtu par dominējošo reģiona lielvalsti (bet Ķīna, vienalga kāds politisks spēks tajā pie varas, nekad nesamierinātos, ja tai šāds statuss nebūtu). Bez tam militāri panākumi mazinātu opozīcijas spēku politbirojā.

Tas viss lika Ķīnai pieņemt grūto lēmumu bez nopietna atbalsta mest izaicinājumu pasaules spēcīgākajai lielvalstij par spīti tam, ka pati Ķīna bija izpostīta 30 gadus ilgajā pilsoņu karā un 10 gadus ilgajā karā ar Japānu, tās tautsaimniecība sagrauta, armija vāji ekipēta un modernam karam neapmācīta.

PSRS tai laikā nervozi sāka pārvietot uz Tālajiem Austrumiem savas karaspēka daļas, no kurām 5 tanku korpusi tika izvietoti aizsardzības pozīcijās pie robežas ar Koreju. Uz Ķīnu tika sūtīti ešeloni ar ieročiem, jo tos Staļins bija Čžou Eņlanam apsolījis vēl 8. oktobrī (kopumā 20 diviziju apbruņošanai) bez tam uz kauju zonu tika nosūtīti vairāki simti novērotāju ar militāro padomnieku funkcijām. Taču ķīniešu lūgumu padomju aviācijai nodrošināt Ķīnas gaisa telpas drošību Staļins noraidīja, apsolot to vēlāk. [Voroncovs, 14.lpp.; Orlovs, 128.lpp.]
00447_800px-Korean_War_bombing_Wonsan 00447_Koreja_k36_03300124 00447_Koreja_k38_05101116 00447_WarKorea_B-29-korea

1950 .gada 19. oktobrī, kad amerikāņu daļas vietām jau pietuvojās Korejas/Ķīnas robežai lielgabala šāviena attālumā, pirmās ķīniešu “brīvprātīgo” daļas pārgāja robežupi Jalu (Jaluczjan’u) un izvietojās Ziemeļkorejā. 23. oktobrī amerikāņi ieņēma Pjenhanu, bet jau 25. oktobrī pāri Jalai devās viss “brīvprātīgo” korpuss un uzreiz iesaistījās karadarbībā. Nostrādāja gan pārsteiguma efekts (jo ASV līdz pēdējam brīdim neticēja, ka militāri vājā Ķīna ko tādu uzdrošināsies), gan ķīniešu kareivju entuziasms un perfekti izvēlētā taktika (ķīniešu kājnieki lieliski mācēja karot bez artilērijas un aviācijas atbalsta): pāris dienās tika salauzta amerikāņu pretestība un to vienības panikā atstājot bruņutehniku un noliktavas, atkāpās uz dienvidiem (par dienvidkorejiešu daļu kaujasspējām vispār nevarēja būt ne runas – tās labākajā gadījumā varēja veikt policejiskas funkcijas piefrontes aizmugurē).

Visai drīz gan panika tika likvidēta un frontes virzīšanās uzdienvidiem palēninājās. Ziemeļkorejiešu un ķīniešu virzīšanās uz dienvidiem tagad bija lēna un ļoti asiņaina – amerikāņi tos krietni pārspēja uguns jaudas un tehniskā nodrošinājuma ziņā, pilnībā dominēja gaisā, bombardējot un apšaudot komunikācijas un praktiski padarot neiespējamu nekādu karaspēka pārvietošanos dienas laikā. Savukārt ziemeļkorejieši/ķīnieši frontē realizēja tranšeju un tuneļu pozīciju karu (kur rotas, bataljoni un pat pulki tā ierakās zemē, ka ne aviobumbas, ne napalms tiem nekā nevarēja padarīt). 1951. gada ziemas kaujās ziemeļkorejieši kopā ar “brīvprātīgajiem” atbrīvoja Pjenhanu, atkal ieņēma Seulu, Inčhonu, Vokdžu un citas pilsētas. ASV gaisa flote regulāri bombardēja Ķīnas ziemeļaustrumu ostas, komunikācijas (taču plašāku uzbrukumu neizvērsa, neļaujot karadarbībai pārāk iziet no Korejas pussalas).

PSRS lielā slepenībā 1950. gada novembrī pārvietoja uz Ķīnu vairākas aviācijas daļas, no kurām tika izveidots atsevišķais 64. iznīcinātāju aviokorpuss, bruņots jau arī ar tā laika jaunākajiem padomju iznīcinātājiem Mig-15 un Mig-15b. Tā uzdevumos ietilpa nepieļaut amerikāņu aviācijas uzlidojumus stratēģiski svarīgajiem tiltiem pār Jalu, Suphunas HES, irigācijas dambju sistēmai, komunikācijām un aerodromiem Ziemeļkorejas teritorijā 75 km attālumā no Ķīnas robežas, Ķīnas pierobežas objektiem, kā arī ķīniešu un korejiešu pilotu apmācība. Tā kā PSRS kategoriski noliedza savu militāro vienību klātbūtni, tad lidmašīnām bija Ķīnas pazīšanās zīmes, bet pilotiem bija kategoriski aiziegts darboties virs Dzeltenās jūras un uz dienvidiem no 39. paralēles (lai, notriekšanas gadījumā, piloti nekristu gūstā un nekalpotu kā pierādījums padomju militārajai klātbūtnei). [Orlovs, 129.-133.lpp.]

Tomēr īpaši lielas nozīmes šīm aviācijas daļām nebija, jo: 1) tās skaitliski nevarēja nopietni ietekmēt militāro operāciju gaitu (200 Mig pret 1600 ASV gaisa flotes lidmašīnām); 2) to darbības zona tika direktīvi ierobežota (kā konstatēja ASV militārie speciālisti, tika aizstāvēta tikai Ziemeļkorejas gaisa telpa, bet nekad netika uzbrukts virszemes objektiem pretinieka teritorijā). 1953. gadā padomju lidotāji praktiski karā vairs nepiedalījās, jo tos itin veiksmīgi aizvietoja ķīniešu un korejiešu lidotāji. [Orlovs, 139.-145.lpp.]

Kara laime bija te vienā, te otrā karojošajā pusē, līdz šoreiz Ķīna pieļāva to pašu kļūdu, kuru iepriekšējā gada oktobrī pieļāva ASV. Ja šajā brīdī karadarbība būtu apturēta, ASV pieņemtu pamiera noteikumus, taču ziemeļnieki turpināja lauzties uz dienvidiem, līdz martā tika apturēti, bet aprīlī sākās amerikāņu pretuzbrukums. 1951. gada jūnijā frontes līnija praktiski sastinga uz 38. paralēles.

Zinot, ka rietumnieki ir pilnīgi vienaldzīgi pret pretinieka dzīvā spēka zaudējumiem, taču hipertrofēti slimīgi uztver kritušo skaitu savā pusē, Mao visai loģiski rēķinājās, ka pēc 40-50 000 vīru zaudēšanas ASV nemaz vairs tik ļoti netieksies karu turpināt līdz totālai uzvarai (tomēr 1951. gada martā viņam nācās šo prognozējamo skaitli palielināt līdz 100 000). [Orlovs, 129.lpp.] Pavasara kampaņas neveiksmes viņu pāriecināja, ka laikam gan pilnīga uzvara nebūs iespējama, un jau 26. maijā viņš pirmo reizi izteicās par iespējamo pamieru.

31. maijā Mao Dzeduns politbiroja sēdē ierosināja pārvērtēt situāciju. [Orlovs, 129.lpp.] 3. jūnijā šajā jautājumā notika pārrunas starp Kim Ir Senu, Mao un Čžou Eņlanu, bet jūnija vidū sākās PSRS un Ķīnas sarunas. Atšķirībā no kara sākuma posma, šoreiz Staļins neatbalstīja pamiera ideju un bija par karadarbības turpināšanu (viņš neslēpa savu prieku, ka ASV ir iestigušas ilgstošā pozīciju karā, kurā PSRS tieši nav iesaistīta un zaudējumus necieš), kas izraisīja neapmierinātību Ziemeļkorejas un Ķīnas valdībās. Tikai pēc Staļina nāves PSRS strauji mainīja savu attieksmi pret Korejas konfliktu un 1953. gada 19. martā PSRS Ministru padome bez ierunām atbalstīja ideju par pamieru – diplomātiskajās pārrunās bija iespēja gūt lielākus panākumus, nekā kaujas laukā… [Torkunovs, 272.-275.lpp.] 23. jūnijā padomju pārstāvis ANO Maliks oficiāli izvirzīja priekšlikumu noteikt pamieru un sākt sarunas.

Savienoto Valstu pozīcijas definīcija šajā karā bija ļoti neskaidra un mainījās atkarībā no panākumiem frontē. Atkarībā no tiem Trumens vai nu apgalvoja, ka mērķis ir “agresijas apturēšana”, “Korejas apvienošana”, “ANO spēku drošības nodrošināšana”, “karadarbības zonas lokalizācija”, “pamiera nodrošināšana uz 38. paralēles” utt. Ja 1950. gada jūlijā ASV “deva pretsparu agresijai”, tad pēc veiksmīgā Inčhonas desanta un Ziemeļkorejas karaspēka sakāves jau “apvienoja Koreju”. Visi oficiālie ASV paziņojumi bija klasiski, neko neizsakoši izteicieni no sakramentālā politiskās leksikas krājuma par “labo gribu”, “tiekšanos uz mieru”, “nāciju tiesībām uz brīvu izvēli” utt., kas varbūt iedarbojās uz vidusmēra Rietumu avīžu lasītāju, taču politiķu aprindās izraisīja tikai žāvas. Ziemeļkorejas armija bija izspiesta no Dienvidkorejas, bet karš turpinājās.

Mērķu nekonkrētība un dzīvā spēka zaudējumi karam ieilgstot, mazināja arī ASV sabiedroto entuziasmu (vienīgi Japāna no sirds bija ieinteresēta kara turpinājumā jo, pateicoties tam, tās ekonomikā un infrastruktūrā tika iepludinātas ievērojamas investīcijas). Visai konkrēti par to izteicās oficiālais Lielbritānijas pārstāvis brigādes komandieris A. Fergusons: “Daudzi britu un amerikāņu virsnieki un dažāda ranga militārpersonas uzdod jautājumus: Kad beigsies karš Korejā?, Kad ANO spēkus izvedīs no Korejas?, Kādēļ mēs vispār esam Korejā? Šādi jautājumi liek man domāt, ka kamēr britu un amerikāņu spēkiem Korejā nebūs izvirzīts kāds konkrēts mērķis, ko sasniegt, uz ko koncentrēties, frontes pavēlniekam būs ļoti grūti uzturēt kareivjos cīņassparu…” [Kisindžers, 441.lpp.]

Taču, par spīti deklaratīvajiem paziņojumiem, arī ASV nesaskatīja šai karā nekādu pozitīvu perspektīvu. Jau 1951. gada aprīlī, par spīti veiksmēm frontē, Trumens izteicās daudz piesardzīgāk: “Reālu mieru var panākt tikai situācijas noregulēšanas ceļā, pamatojoties uz sekojošiem faktoriem. Pirmkārt, ir jāpārtrauc karadarbību. Otrkārt, ir jādara visu, lai nepieļautu karadarbības atsākšanos.” Korejas apvienošana, ko vēl pirms pusgada ASV centās panākt ar ieroču spēku, tika atlikta uz nenoteiktu nākotni: “Noregulēšana … ļautu pavērt nākotnē ceļu uz Korejas apvienošanu un ārvalstu karaspēka izvešanu.” [Kisindžers, 437.lpp.] Padomju piedāvājums būt starpniekiem pamiera sarunās Vašingtonā tika uztverts pozitīvi.

Tūdaļ pat tika pārtrauktas kaujas operācijas un visā frontes līnijā iestājās relatīvs klusums. To uzreiz izmantoja ziemeļnieki, ierokoties zemē un izveidojot kalnainajā apvidū absolūti nepieejamu aizsardzības līniju, kas atņēma amerikāņiem iespēju nākotnē draudēt ar karadarbības atjaunošanu. Paralēli sarunām politiķu līmenī, Korejā turpinājās lēns, mokošs pozīciju karš, kurš, kā izsakās Kisindžers, beidzās tikai tāpēc, ka savas galējās robežas sasniedza Ķīnas fiziskās un ASV psiholoģiskās izturības iespējas. Savienoto Valstu armijas dzīvā spēka zaudējumi pārsniedza iepriekšējā aktīvajā karadarbībā ciestos zaudējumus. [Kisindžers, 440.lpp.]

Korejas pussala bija izpostīta, 200 000 korejiešu gājuši bojā, 5 000 000 palikuši bez pajumtes. Tikai 1953. gada jūlijā tika noslēgts pamiers starp trim karojošajām pusēm (miera līguma nav vēl šodien). [Kornvels, 509.lpp.]

Vislielāko stratēģisko zaudējumu piedzīvoja PSRS, kura pēc Vašingtonas domām bija organizējusi visu šo pasākumu. Konflikts kļuva par vienu no “aukstā kara” padziļinošiem faktoriem. PSRS nonāca zināmā starptautiskā izolācijā, no kuras tā bija izkļuvusi pēc uzvaras pār Vāciju. Savukārt PSRS atteikšanās tieši piedalīties konfliktā, atstājot reālo karadarbību Ķīnas un Ziemeļkorejas ziņā (un pieprasot naudu par stratēģisko materiāļu piegādi), krietni atvēsināja tās attiecības ar Ķīnu – Pekina saprata, ka nevar paļauties uz savu ziemeļu kaimiņu, un pārorientējās uz neatkarīgu politiku. Bez tam tagad nācās uz ilgu laiku samierināties ar ASV militāro klātbūtni Tālajo Austrumu stratēģiskajos punktos un sliktām attiecībām praktiski ar visām šī reģiona valstīm.

Ķīnai Korejas kara mācība bija sāpīgāka. Tā reāli izbaudīja, ko nozīmē praktiska konfrontācija ar ASV militāro spēku – pēc tam visu aukstā kara laiku nenotika nevienas Ķīnas/ASV sadursmes (kaut arī iemeslu netrūka). Tā zaudēja savu gadsimtiem ilgo ietekmi Korejas pussalā; zaudēja iespēju pabeigt pilsoņu karu, atgūstot pēdējo savu provinci – Taivanu. ĶTR nokļuva starptautiskā izolācijā, desmitiem valstu atteicās to atzīt de iure un uzņemt ANO. Gar visu Ķīnas robežu tika izvietotas ASV kara bāzes. Ķīnai nekas cits neatlika kā, par spīti nepatikai, kļūt uz laiku par PSRS satelītu, samierināties ar “jaunākā brāļa” lomu. No otras puses, Ķīnai izdevās, pateicoties militāru un diplomātisku manevru kombinācijām, panākt karadarbībā pauzi, nostiprināties un noturēties nesakautai. Tas nenoliedzami cēla Ķīnas kā reģionālas lielvalsts prestižu un ļāva tikt galā ar iekšējo opozīciju.

Savienotās Valstis, kā vienmēr, izrādījās ieguvējas (ja nerēķina 150 000 karā cietušās militārpersonas). ASV nostiprinājās kā vispāratzīts Rietumu puslodes līderis, “kolektīvās drošības” vārdā apvienojot savā aizbildniecībās tās valstis, kuras nebija tiešā PSRS ietekmes sfērā. Savienotajām Valstīm izdevās apvienot ap sevi visas vērā ņemamās valstis, kuras atradās otrā pusē pēc 2. Pasaules kara izveidotajai demarkācijas līnijai. Eiropā izzuda PSRS armijas priekšā esošais militārais vakuums: tika izveidots NATO bloks, kurā pilnībās dominēja ASV. Perspektīvā jau bija Vācijas apbruņošana un nostāšanās pret PSRS Ziemeļatlantijas alianses pusē. Tālajos Austrumos pie tās robežām parādījās totāli militarizētas zonas: Dienvidkoreja, kas būtībā kļuva par vienu lielu ASV kara bāzi, Taivana un Japāna, ko Pentagonā vēlāk dēvēja par “mūsu nenogremdējamiem aviobāzes kuģiem”.

Pateicoties cītīgi propogandētajiem komunisma ekspansijas draudiem un Korejas karam kā uzskatāmam piemēram, izdevās apvienot savā ietekmē Eiropu un gan militāri, gan ekonomiski dominēt pārējā pasaulē. Militāri tika izveidota jauna taktika lokālu militāru konfliktu risināšanai. ASV militārais potenciāls trīskāršojās. Savukārt par ASV ieguvumu no ģeopolitikas viedokļa perfekti izsakās Zbigņevs Bžezinskis: “Dienvidkoreja – Tālo austrumu ģeopolitiskais centrs. Tās ciešā piesaiste ASV ļauj Savienotajām valstīm kalpot par vairogu Japānai un neļaut pēdējai pārtapt par neatkarīgu un militāri spēcīgu lielvalsti bez nospiedošas ASV klātbūtnes pašā Japānā. Jebkuras būtiskas izmaiņas Dienvidkorejas statusā, saistībā ar apvienošanos vai pāriešanu pieaugošajā Ķīnas ietekmes sfērā, pašos pamatos mainītu ASV lomu Tālajos Austrumos, tādā veidā mainot arī Japānas lomu.” [Bžezinskis, 63.lpp.]

Izmantotā literatūra:
– R.D.Kornvels, Pasaules vēsture divdesmitajā gadsimtā. Rīga, 1996.
– Bžezinskiy Z., Veļikaja šahmatnaja doska. Moskva, 1999. (Z. Brzezinski. The Grand Chessboard. American Primacy and Its Geostrategic Imperatives.)
– Voroncov A.V., Kak prinimalosj rešeņije o vvode “kitayskih dobrovoļcev” v Koreju v 1950. g. // Novaja i noveišaja istorija, Nr2, 1998.
– G.Kisindžer, Diplomatija. Moskva, 1997. (Henry Kissinger. Diplomacy.)
– Noveišaja iztorija, podrobnostji 1945-1990. Moskva, 2000.
– Orlov A.S. Sovetskaja aviacija v Koreyskoy voyne 1950-1953. // Novaja i noveišaja istorija, Nr4, 1998.
– Torkunov A.V., Zagadočnaja voina: Koreyskiy konflikt 1950-1953. Moskva, 2000.

Artis Buks, Mg.hist
/2004/

Avots:
http://buksartis.lv/pic/vesture/koreja.htm

Informācijas aģentūra
/06.03.2015/

Posted in Kat.: Vēsture, Reģ.: Āzija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

ASV neatkarības deklarācija: sabiedrībai ir tiesības un pienākums likvidēt netaisnīgas valdības

00448_independence_declarationSabiedrībai ir tiesības un pienākums likvidēt netaisnīgas valdības. Tā ir teikts ASV dibināšanas pamatdokumentā (Neatkarības deklarācijā; 1776.g.) un to vajadzētu ielāgot visu kolonizēto, izpostīto un netaisnīgi pārvaldīto valstu iedzīvotājiem. Arī latviešiem, kuru sabiedrību  amerikāņu un eiropiešu ieceltie nodevēji, ierāvēji un maitas ir apkrāpuši, izvarojuši, izlaupījuši (visa nauda atrodas ASV un Britu specdienestu kontrolētajos ofšoros), samaitājuši, noveduši līdz iznīcībai un turpina to darīt.

ASV Neatkarības deklarācijā ir teikts: “Mēs par acīmredzamām uzskatām sekojošas patiesības: visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi un visi viņi no Radītāja puses ir nodrošināti ar neatņemamām tiesībām, pie kā pieder: dzīvība, brīvība un tiekšanās pēc laimes. Lai nodrošinātu šīs tiesības, cilvēku vidū ir radītas valdības, kuras aizņemas savu taisnīgo varu ar padoto piekrišanu. Savukārt, ja kāda valdība kļūst kaitīga šo mērķu sasniegšanai, tad tautai ir tiesības mainīt kārtību vai iznīcināt šādu valdību, lai dibinātu jaunu, kura balstās uz principiem un tādu varas organizāciju, kas, pēc konkrētās tautas domām, visvairāk veicina drošību un laimi. Protams, piesardzība iesaka nemainīt valdības, kuras eksistē ilgi, dēļ mazsvarīgiem vai pārejošiem iemesliem. Un mēs patiešām praksē redzam, ka cilvēki līdz pēdējam ir gatavi paciest ļaunumu, nekā atjaunot savas tiesības, atceļot valdības, pie kurām viņi ir pieraduši. Bet, kad virkne ļaunprātību un uzurpāciju, kam nemainīgi ir viens un tas pats mērķis, atklāj nodomu nodot tautu neierobežota despotisma varā, tad tautai ne tikai ir tiesības, bet pat pienākums gāzt tādu valdību un nākotnē nodot savu drošību citu gādībā.”

Ja 18.gadsimta beigās šie vārdi no amerikāņu puses nebija pilnībā tukša skaņa, tad pēcāk šāda veida retorika kļuva par liekulīgu neliešu manipulācijas līdzekli, ar ko laupītājs, ļaundaris un agresors muļķu, nezinātāju, naivuļu un nespēcīgo acīs sevi pozicionēja kā taisnīgu un godājamu brīvības cīnītāju un atbalstītāju. Amerikāņi no vienas puses pilnā mērā izmantoja (un izmanto joprojām) šādu retoriku, lai vērstos pret sev neizdevīgām tautām, valstīm, cilvēkiem, bet no otras puses paši visnežēlīgākā kārtā izturas pret saviem pretiniekiem (Drēzdenes bombardēšana, atombumbas Japānai , reāli plāni dot kodoltriecienus pa PSRS (tai skaitā arī Latviju), kurai vēl nebija autombumbu, necilvēcības Korejā un Vjetnamā un daudzi citi gadījumi), paši ciniski izmanto un ekspluatē savas satelītvalstis, kurās valda proamerikāniski un amerikāņu specstruktūru balstīti režīmi (un bieži vien arī okupācijas karaspēka kā tas ir Vācijā, Japānā, Itālijā un daudzās citās valstīs) un paši nežēlīgi apspiež sacelšanās, kā tas nesen notika pašā ASV (Fergusona), kurā notika masveida protesti pret regulāru policistu patvaļu, nošaujot neapbruņotus pusaudžus.

Pēdējais ASV agresijas, netaisnības un liekulības piemērs ir notikumi Ukrainā, kur no vienas puses ASV organizēja un atbalstīja bruņotu valsts apvērsumu (uzstājīgi pieprasot tobrīdējam Ukrainas prezidentam nepielietot varu kārtības ievešanai), ļaujot nākt pie varas nacistiem un pieverot acis uz to veiktajām plašajām un nežēlīgajām represijām pret neapmierinātajiem, bet no otras puses pret tiem, kuri sacēlās gan pret šo apvērsumu, gan pret ukraiņu nacistu zvērībām, tika (un tiek) pielietots brutāls un nežēlīgs spēks, sākot no nomocītajiem un dzīvi sadedzinātajiem Odesā, līdz pat civiliedzīvotāju un civilobjektu regulārām apšaudēm ar smago artilēriju Donbasā. Savukārt bruņotās sacelšanās dalībnieki pret vardarbīgo varas maiņu un  nacistu zvērībām, kā arī to atbalstītāji, tiek saukti par teroristiem, lai gan ir milzu starpība starp bruņotu sacelšanos un terorismu, kas ir neapbruņotu cilvēku nogalināšana vai sagrābšana par ķīlniekiem. Ukrainas konfliktā tieši ukraiņu nacisti pietiekami plaši izmanto teroristiskas metodes.

No šādas nelietīgas un melīgas liekulības normālam cilvēkam vajadzētu palikt neomulīgi un tam vajadzētu novērsties no tāda zemiska agresora un tā līdzskrējējiem. Bet īpaši pretīgi izskatās, kad austrumukraiņu brīvības cīņas nosoda tie, kuri paši piedalījās “barikādēs” un atbalstīja Latvijas PSR separātismu, un jo īpaši, ja netiek līdzvērtīgi nosodītas atsevišķu Eiropas zemju (Basku, Katalonijas, Skotijas) separātiskās tendences. Iespējams Latvija ir kritusi tik zemu tieši tāpēc, ka tajā ir pārāk maz cilvēku, kas spēj to saskatīt un ir pārāk daudz neliešu un maitu (kam komplektā nāk vispretīgākās izvirtības), kuriem uz to ir nospļauties un kuri sava personiskā izdevīguma dēļ ir gatavi atbalstīt pilnīgi jebko, tai skaitā arī šāda veida nelietības un neloģismus. Ja tā, tad amerikāņi un viņu ES – Skandināvu vagari var būt mierīgi – šādu pagrimušu ļautiņu zemē neviens nespēs sacelties pat spēcīgas un nežēlīgas diktatūras apstākļos.

Avots:
http://www.vostlit.info/Texts/Dokumenty/S.America/XVIII/1760-1780/Deklac_nezavisim/text.phtml?id=4684

Informācijas aģentūra
/06.03.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

ASV nedrīkst uzticēt starptautiskas funkcijas

00443_ASV_konstitucijaASV – egoistu valsts, kuras egoisms ir skaidri definēts tās konstitūcijā. ASV konstitūcijas preambulā stāv rakstīts: “Mēs, Savienoto Valstu tauta, lai pilnveidotu Savienību, nodibinātu taisnīgumu, nodrošinātu iekšējo mieru, organizētu kopīgu aizsardzību, celtu vispārējo dzīves līmeni un nodrošinātu sev un saviem pēctečiem brīvības laimi, nodibinām un ieviešam šo Konstitūciju Amerikas Savienotajām Valstīm.”

Šim egoisma principam ASV pārstāvji arī konsekventi seko, tai skaitā, kad liekulīgi runā par citu brīvību un labklājību. Gan izejot no ASV konstitūcijas, gan no pašu amerikāņu domāšanas veida, viņus interesē tikai un vienīgi pašu labklājība, tāpēc nekādas starptautiskas funkcijas un misijas amerikāņiem principiāli uzticēt nedrīkst, jo tie to savtīgi izmantos, kas vēstures gaitā ir apstipinājies nepārtraukti un turpina apstiprināties joprojām.

Galvenais mūsdienu ASV egoisms izpaužas apzinātā haosa, nekārtību un karu radīšana visā pasaule (tai skaitā Eiropā un tai skaitā Latvijā), lai uz tā rēķina nodrošinātu pārtikušu dzīvi pašā ASV.

Avots:
https://www.vestnesis.lv/index.php?menu=doc&id=44261

Informācijas aģentūra
/06.03.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Ķīniešu uzvedības pamatprincipi

00440_Eight_Honors_and_Eight_Shames_sign

Ķīna ir pozitīvā nozīmē ideoloģizēta valsts un tāpēc tā arī spēj gūt panākumus (atšķirībā no degradētajiem, amorālajiem un nu jau arvien impotentākajiem Rietumiem, tai skaitā Latvijas). Zemāk 8 Ķīnas pilsoņa uzvedības pamatprincipi (baušļi, uzvedības kodekss, izstrādāts 2006.gadā), kas tiek mācīti katram ķīnietim, un no kā varētu pamācīties vēl līdz galam veselo saprātu un sirdsapziņu nepazaudējušie eiropieši.

1. Mīli Dzimteni, nekaitē tai.
2. Kalpo tautai, nenodod to.
3. Seko zinātnei, neesi nezinošs.
4. Esi čakls, neslinko.
5. Esi atsaucīgs, palīdzi katram un neiedzīvojies uz citu rēķina.
6. Esi godīgs un neupurē savus principus iedzīvošanās vārdā.
7. Esi disciplinēts un likumpaklausīgs, nesamierinies ar haosu un patvaļu.
8. Dzīvo vienkārši un pieticīgi, strādā cītīgi un neiegrimsti greznībā un baudkārē.

Hu Dziņtao

Hu Dziņtao

Autors: Hu Dziņtao, dzimis 1942.gadā, Ķīnas komunistiskās partijas ģenerālsekretārs (valsts augstākā amatpersona) 2002.-2012.gadā, pirms tam – Augstākās partijas skolas rektors.

 

 

 

Informācijas aģentūra
/12.02.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Ķīna, Veids: Oriģinālziņa | 1 komentārs

Ķīnas ekonomiskā brīnuma iemesli

00442_China-Economic-GrowthĶīna jau ir kļuvusi par pasaules lielāko ekonomiku ar 17,5 triljoniem dolāru 2014.gadā (ASV – 17,48) un turpina attīstīties. Ja ASV un visa Rietumu pasaule degradē un to jau tuvākajā laikā sagaida kārtējā smagā ekonomiskā krīze, tad Ķīnu tas neskars, jo tā jau tagad, gaidot tuvojošos krīzi, ir sagatavojusi nopietnus iekšējā pieprasījuma stimulēšanas un infrastruktūras izbūves projektus. Jāatgādina, ka līdz komunistiskās partijas nākšanai pie varas Ķīna bija totāli izvarota un izlaupīta neiedomājamos apmēros. Tolaik Ķīnā nekaunīgi un nežēlīgi saimniekoja imperiālistiskās lielvalstis (Japāna, ASV, Lielbritānija, Francija) un Ķīnas teritorijas tika izdāļātas pa labi un pa kreisi. Ķīnas komunistiskā partija izbeidza juku laikus un uzsāka Ķīnas atjaunošanas un nostiprināšanas politiku, ko turpina realizē joprojām. Zemāk III starptautiskajā zinātniski-tehniskajā konferencē “Dižie ekonomisti un reformas” (Krievija) uzskaitītie Ķīnas ekonomiskā brīnuma iemesli.

1. Reformu politika. 1978.gadā Ķīnas komunistiskā partija Den Sjao Pina (1904-1997) vadībā uzsāka politekonomiskās reformas, samaziniet valdības lomu daļas ekonomikas vadībā, dodot lielākas pilnvaras uzņēmumu vadītājiem un palielinot privātā sektora lomu. Tai pat laikā sociālistiskā sistēma tika saglabāta (arī plānveida ekonomika un valsts kā vienīgais zemes īpašnieks, kas izslēdz jebkādas sepkulācijas ar zemi un ievērojami samazina izmaksas), līdzīgi kā komunistiskās partijas vadošā loma.

2. Liels daudzums lēta darbaspēka. Ķīnas lauki bija un paliek galvenais lēta darbaspēka avots.

3. Pazemināts nacionālās valūtas (juaņa) kurss. Līdz 1974.gadam juaņa vērtība pret citām valūtām tika noteikta caur britu sterliņmārciņu, kā arī caur Honkongas dolāru. Kopās 1974.gada augusta tika ieviesta ikdienas juaņa vērtības noteikšana pret dolāru un citām valūtām, izmantojot t.s. “valūtas grozu”. 1994.gadā Ķīna iekonservēja juaņa kursu 8,27 juaņu par dolāru līmenī. Rietumvalstis nepārtraukti apsūdz Ķīnu, ka tā mākslīgi samazina juaņa kursu caur uzkrātajām valūtas rezervēm, tādējādi stimulējot eksporta pieaugumu un radot savām precēm priekšrocības konkurences cīņā.

4. Tehnoloģijas apmaiņā pret tirgu. 1990-o gadu sākumā Ķīnas varasiestādes pasludināja “tehnoloģijas apmaiņā pret tirgu” politiku, kuras būtība bija piešķirt transnacionālām kompānijām daļu no Ķīnas tirgus apmaiņā pret to tehnoloģijām. Daudzas starptautiskās koorporācijas izmantoja šo iespēju un pārcēla savas ražotnes uz Ķīnu. Tagad tie laiki jau ir pagātnē, kad Ķīna asociējās tikai ar lētu darbaspēku. Pašreiz Ķīnā funkcionē 53 jaunāko augsto tehnoloģiju zonas un vairāk kā 70 zinātniski-tehniskie centri.

5. Stabila politiskā sistēma. Ķīnā jau vairākas desmitgades ir stabila politiskā iekārta, kurā regulāri mainoties vadībai (ik pēc 10 gadiem), tiek saglabāta politiskā pēctecība. Šo tendenci Ķīna plāno saglabāt arī turpmāk, veicot reformas tādā veidā, lai nepieļautu jukas, haosu un valsts destabilizāciju. XVIII Ķīnas komunistiskās partijas kongresā 2012.gadā notika pēdējā “varas maiņa” un par Ķīnas vadītāju kļuva Si Dziņpins (1953). Tajā atkārtoti tika uzsvērta nepieciešamība saglabāt komunistiskos ideālus un pieturēties pie pirmā komunistiskās Ķīnas vadītāja Mao Dzeduna (1893-1976) teorētiskā mantojuma. Kongresā vēlreiz tika apliecināta apņēmība radīt sociālismu ar ķīniešu specifiku – veicot reformas, realizējot atvērtības principu, nodrošinot sociālo taisnīgumu, vispārēju labklājību un sociālo harmoniju.

6. Pakāpeniskuma principa ievērošana reformās. Nekas netiek darīts neapdomāti, steigā, fiksi fiksi, lai izpatiktu ārzemju konsultantiem (kā tas plaši notiek tādās banānu republikās kā Latvija). Reformas tiek rūpīgi pārdomātas un ieviestas lēni un pakāpeniski, tāpēc netiek pieļautas kļūdas un tām ir pozitīvs rezultāts.

7. Eksportorientētas rūpniecības politika. Straujš eksporta pieaugums ir viens no galvenajiem Ķīnas ekonomikas izaugsmes faktoriem.

8. Ķīna kā valsts – civilizācija. Ķīna ir ne tikai vienkārši nacionāla valsts, bet gan civilizācija ar savu savdabīgo kultūru, mentalitāti, vēsturi, pasaules redzējumu, kas tur visus ķīniešus kopā, apvieno tos, lai kur tie arī neatrastos, un ko Ķīnas varasiestādes izmanto savu mērķu sasniegšanai.

Visbeidzot zīmīgs pašreizējā Ķīnas vadītāja Si Dziņpina publisks izteikums: “Ķīna ne tikai attīstīsies pati, bet arī nesīs atbildību par visas pasaules attīstību un dos savu ieguldījumu tajā.” Šie vārdi, kas tiek pastiprināti ar reālu rīcību, ir tiešs un atklāts izaicinājums degradētajiem un amorālajiem Rietumiem (ar ASV priekšgalā un ar homoseksuālistu – pedofīlu aprindām kā vienu no galvenajiem valdošajiem spēkiem), kuri pasauli ir noveduši līdz kliņķim un turpina vest to arvien lielākā strupceļā.

Informācijas aģentūra
/12.02.2015/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Ķīna, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 4 komentāri

Par homoseksuālismu bioloģijas doktora skatījumā

Jēkabs Raipulis

Jēkabs Raipulis

Mēs lasām aizkustinošus rakstus un klausāmies raidījumus par to, kā tiekot diskriminēti cilvēki ar homoseksuālu uzvedību Latvijā, kurā esot izteiktākā homofobija pasaulē. Kāds homoseksuālisma aktīvists patētiski izsaucas: “Mēs iebrienam reakcionāros, autoritārisma dubļos, ja neļaujam visām minoritātēm vienādas tiesības!” Es mēģinu saprast, ar ko šī minoritāte ir tik īpaša un ar ko tā atšķiras no citām cilvēku īpatnībām, ka tā jāizceļ un sevišķi jāciena. Savukārt, ja kāds izsaka vēlmi, lai homoseksuālistu praids netiktu rīkots Rīgas centrā, viņš kļūst par progresa nīdēju, atpakaļrāpuli, homofobu. Ja jums ir kādas citas domas par homoseksuālisma vietu sabiedrībā, kas atšķiras no pašu homoseksuālistu sludinātā, jūs tiekat pasludināts par cilvēktiesību ierobežotāju.

Saceltais troksnis par seksuālo minoritāšu tiesību ierobežošanu nekādā gadījumā neveicina to saprātīgu risināšanu, par ko šķietami iestājas homoseksuālisma ideologi. Ja ik brīdi mēģina iestāstīt, cik homoseksuālisms ir cildena un slavējama īpašība, turklāt cenšas to pamatot ar nepatiesu informāciju, tad tas izraisa pamatotu nepatiku. Protams, nevienu nevajag diskriminēt, nevajag darīt pāri. Taču neizpratni rada vēlme šo novirzi uzdot par kaut ko sevišķu, kas prasa īpašu attieksmi, turklāt cenšoties pierādīt, ka tā ir dabiska un sabiedrībai derīga. Bet tagad neliela apgalvojumu analīze, ar kuriem homoseksuālisma aktīvisti pamato cīņu par “savām tiesībām”.

1. “Homoseksuālisms ir bieži sastopama parādība.” Populārās publikācijās tiek apgalvots, ka ikkatrā sabiedrībā un arī laikmetā ir 8–12 % homoseksuāli orientētu cilvēku, bet konkrēti Latvijā to esot 200 000 (kaut ko apgalvot par Latviju gan nav nekāda pamata, jo nav veikti pētījumi). Savukārt pētījumi ASV ir sekojoši: 12 lielākajās pilsētās sevi par homoseksuāliem vai biseksuāliem uzskata ap 9 % cilvēku, 88 pēc lieluma nākamajās pilsētās – 4,2 %, nelielās pilsētiņās ap 2 %, laukos – zem 1 %. Šie skaitļi nepārprotami rāda, ka homoseksuālisma izplatībā svarīga ir attieksme pret to. ASV laukos un mazās pilsētiņās šī uzvedība netiek īpaši atbalstīta un akceptēta, tāpēc šeit par homoseksuāļiem acīmredzot kļūst tikai tie, kuriem uz to ir bioloģiski nosacīta ievirze. Apkopojot vairāku valstu pētījumu rezultātus, kļūst redzams, ka lielais homoseksuāli orientēto procents rodas no tā, ka samērā daudzi pusaudža gados vai arī vēlāk ir izmēģinājuši homoseksuālos sakarus, tomēr NAV pie tiem palikuši. Tādu, kuriem šī sliecība ir stabila, nav vairāk par 1–2 %. Piemēram, Anglijā tikai homoseksuāls dzīvesveids ir 1 % geju, 0,3 % lesbiešu, Somijā – 0,9 % geju, 0,5 % lesbiešu, arī Francijā un ASV šie skaitļi ir līdzīgi.

2. “Homoseksuālisms ir ģenētiski noteikts, tātad negrozāms “kā acu krāsa”.” No ģenētiskā viedokļa šāds apgalvojums nav ne ar ko pamatots. Tas izriet no pašu homoseksuālisma adeptu cita apgalvojuma, ka homoseksuālā orientācija ir nepārtraukta pāreju rinda no izteikta homoseksuālisma caur biseksuālismu līdz izteiktam heteroseksuālismam. Šis pēdējais apgalvojums ir tuvs patiesībai un atbilst poligēni noteiktas pazīmes ģenētiskajai determinācijai ar multifaktoriālu izpausmi, t. i., vismaz daļai tās formu svarīgi ir sociālās vides apstākļi, kas nosaka, vai tā izpaudīsies vai ne, daļai – tikai sociālā vide. Arī tas fakts, ka ar gadiem cilvēku daudzums, kas sevi atzīst par homoseksuāli orientētiem, samazinās, liecina, ka šī īpašība nemaz nav tik negrozāma. Piemēram, 1996. gadā Sanktpēterburgā veiktajā pētījumā konstatēts, ka vecumā no 18 līdz 34 gadiem sevi par gejiem atzīst 2,7 % vīriešu, vecumā no 35 līdz 55 gadiem – 0,6 %, vecumā no 55 līdz 74 – 1,3 %. Faktiski, tikai ap 1 % cilvēku ir ar iedzimstošu vai ar embrionālajā attīstībā iegūtu bioloģisku homoseksuālo orientāciju. Līdzīgi kā citas poligēni iedzimstošas novirzes. Pārējie homoseksuālās uzvedības gadījumi ir sociālās vides ietekmē radušies.

Homoseksuālās orientācijas rašanās cēloņi ir dažādi – kā tas ir ar vairākām bioloģiski sociālajām negācijām – alkoholismu, zagšanu u. c. Kā daudzām sarežģītām cilvēka pazīmēm, īpaši saistītām ar psihi, ir dabisks noviržu procents, kas noteikts ar ģenētiskajām dzimuma veidošanās kļūdām. Par to liecina atsevišķu identisko dvīņu pāru vienādā homoseksuālā orientācija. Nākamais noviržu rašanās periods ir embrioģenēze, kad veidojas dzimumorgāni un dzimumhormoni, kuri iedarbojoties uz smadzeņu attīstību tās maskulinizē (vīrišķo) vai feminizē (sievišķo). Šajā laikā arī citi faktori var ietekmēt smadzeņu maskulinizāciju vai feminizāciju.Pētījumos konstatēts, ka grūtniecēm, kuras, iznēsājot bērnu, lietojušas fenibarbitālus, biežāk nekā tām, kuras tos nav lietojušas, bērni ir ar homoseksuālu vai transseksuālu orientāciju. Nākamais normālu dzimuorientāciju izmainošais apstāklis ir bērnu seksuālā izmantošana. Vēl nākamais – sociālā vide un sabiedrības vai atsevišķu sabiedrības grupu attieksme pret homoseksuālo uzvedību.

3. “Homoseksuālisms ir seksuālās uzvedības normas viena no formām.” To itin kā apstiprinot jau iepriekš minētā sakarība, ka ir nepārtrauktas pārejas no izteikta homoseksuālisma līdz heteroseksuālismam. Taču līdzīgu sakarību mēs redzam vairākām ģenētiski noteiktām īpašībām un smagām novirzēm. Piemēram, šizofrēnijai arī ir dažāda smaguma formas no nepieciešamības atrasties psihiatriskajā slimnīcā līdz vieglām formām, kas ļauj dzīvot vairāk vai mazāk normālu dzīvi. Neviens šizofrēniju nesauc par normu.

Līdzīgi ir ar homoseksuālismu. Tā kā 1973. gadā ASV psihiatru asociācija (ar nelielu balsu vairākumu) nobalsoja, ka homoseksuālisms nav psihiska novirze, to izslēdza no slimību skaita. Homoseksuālisma aizstāvji uz šī pamata apgalvo, ka viņu uzvedība ir normāla.Taču runa nav par kaut kādu abstraktu absolūto normu. Homoseksuālisma gadījumā runa ir par normu attiecībā uz vienu no cilvēka pamatvajadzībām – sugas turpināšanu. Tātad šeit novirze ir reproduktīvajā jomā, proti, tā ir neauglība.Neauglība var būt gan reproduktīvo funkciju fizioloģisku vai funkcionālu traucējuma rezultāts, gan arī psihiskas dabas parādība. Homoseksuālisma gadījumā tā ir psihiskas dabas parādība, t. i., nespēja (nevēlēšanās) kontaktēt ar pretējā dzimuma indivīdiem un stāties dzimumattiecībās.

Kādas pūles gan nepieliek laulātie ar reproduktīvajiem traucējumiem, lai tiktu pie bērna, cik līdzekļu neiztērē, lai izārstētu šo novirzi! Bet nosaukt homoseksuālismu par novirzi, t. i., neauglību, tiek uzskatīts par lielāko diskriminācijas izpausmi. Jāpiebilst gan, ka oficiālajā 1980.gada diagnožu sarakstā (DSM – III) ir minēta “distonā homoseksualitāte” (distonija – psihiatriskais termins, kas apzīmē stāvokli, kad indivīds jūt asu neapmierinātību par kaut kādām netipiskām īpašībām un gribētu no tām atbrīvoties.)

4. “Homoseksuālismu nevar iegūt. Tas vai nu ir, vai nav.” Par to, ka homoseksuālā uzvedība daudzos gadījumos tomēr ir iegūta nevis iedzimta, liecina ļoti daudz piemēru. Tādās cilvēku grupās, kur nav normāla vīriešu un sieviešu attiecība (jauniešu un jaunavu semināri, cietumi, izolētas armijas daļas u. c.) homoseksuālās attiecības sāk veidoties biežāk. Piemēram, ASV homoseksuālisms visizplatītākais ir lielpilsētā Sanfrancisko un nelielās koledžu pilsētās. Taču visbiežāk par homoseksuālistiem kļūst seksuālās vardarbības vai pavedināšanas (pedofilijas) rezultātā. Kādā klīnikā, aptaujājot homoseksuālus un biseksuālus vīriešus, tika konstatēts, ka 35 % no homoseksuālajiem vīriešiem sāka seksuālo dzīvi vardarbīgas piespiešanas rezultātā – vidēji 10 gadu vecumā, kas arī vēlāk noteica viņu homoseksuālo orientāciju.

5. “Homoseksuālisms nav ārstējams.” Atsevišķos gadījumos patreizējā medicīnas attīstības līmenī varbūt tiešām ārstēšana nedod vēlamo rezultātu, taču citos gadījumos rezultāts ir pozitīvs.Tajā gadījumā, kad novirze ir ģenētiski noteikta, ārstēšana šobrīd var nebūt sekmīga.Ja homoseksuālisms iegūts, tas ir novēršams. Noteicošais homoseksuālistu apgalvojumā “nav ārstējams” ir nevēlēšanās mainīt uzvedību. Arī citās ar seksu saistītajās novirzēs var novērot: kaut arī konkrētais indivīds saprot novirzes nedabiskumu (sadomazohisms, pedofilija, transvestītisms), tomēr nevēlas no tās atbrīvoties. Piemēram, aptaujās noskaidrots, ka tikai 15 % sadomazohistu vēlētos atbrīvoties no savas problēmas, bet 76 % transvestītu nekad nav vērsušies pēc palīdzības pie ārsta vai psihologa.

6. “Homoseksuālie pāri ir ļoti stabili.” Arī šis apgalvojums nav patiess.Seksuālās attiecības geju pāra starpā ļoti lielā mērā ir gadījuma rakstura.Daudziem geju pāriem, kas dzīvo kopā, šī kopdzīve ir īslaicīgāka par heteroseksuālo pāru attiecībām. Piemēram, ASV vairāk vai mazāk stabilos pāros dzīvo 24 % geju un 43 % lesbiešu. Anglijā geju, kuri dzīvoja kopā, kopdzīves ilgums vidēji bija četri gadi.

Homoseksuālisma propagandas sekas

Nākamais jautājums, kas diskusijās par homoseksuālismu visbiežāk tiek apspriests, vai homoseksuālisma propaganda ir “nevainīga”. Šis jautājums šobrīd ir saasināts ar tā saucamā praida organizēšanu un atšķirīgo attieksmi pret to gan dažādos sabiedrības slāņos, gan dažādās valstīs. Cilvēku noraidošā attieksme pret geju praidiem un propagandu tiek pielīdzināta rasismam un nosaukta par homofobiju. Tā jau tiek salīdzināta ar fizisku izrēķināšanos.

1. Par bīstamāko homoseksuālisma ekspansijas ļaunumu varam uzskatīt demogrāfisko situāciju. Ja 10 % no Latvijas iedzīvotājiem (pēc geju apgalvojuma) ir homoseksuāli orientēto (bet tur, protams, neietilpst bērni un veci cilvēki), tad starp reproduktīvajā vecumā esošajiem šis procents ir vēl lielāks. Savukārt ap 10 % heteroseksuālu ģimeņu nevar būt bērnu neauglības dēļ. Tātad tajās ģimenēs, kur var būt bērni, to vajadzētu būt vismaz 4–5, lai saglabātu to iedzīvotāju daudzumu, kas patlaban ir Latvijā.

Kādas konsekvences izriet no šīs demogrāfiskās situācijas gan Latvijā, gan vairumā Eiropas valstu? Neapšaubāmi tās ir gan ekonomiskas, gan sociālas. Lai saglabātu augstu dzīves līmeni aizvien vairāk novecojošajai populācijai, vajag jaunas darba rokas, kas nāks no citu kultūru un reliģiju zemēm, kur dzimstība ir augsta. Kad šo iebraucēju īpatsvars sasniegs noteiktu kritisko robežu, diez vai viņi rēķināsies ar eiropiešu “demokrātiskajiem iekarojumiem” – indivīda tiesību neaizskaršanu, sieviešu un vīriešu vienlīdzību u. c. Nav dzirdēts, ka islāma valstīs notiktu homoseksuālistu praidi. Ir gan dzirdēts, ka tur tos, kuri pārkāpj islāma kanonus, nomētā ar akmeņiem. Apgalvojumam, ka pasaule jau tā ir pārapdzīvota, tātad mums eiropiešiem ir jāupurējas, dzīvojot bezbērnu homoseksuālās attiecībās, nav pamata. Jautājums ir par to, vai mēs gribam saglabāt savus demokrātiskos sasniegumus un Eiropas civilizāciju. Ja atbilde ir – “Jā!”, tad mums pašiem ir sava populācija jāsaglabā.

2. Nepamatots ir apgalvojums, ka ar geju aktivitātēm nevienu nevarot ievirzīt uz homoseksuālu uzvedību. Pusaudžiem viss, kas atšķiras no tradicionālā, liekas interesants un pārbaudāms. Tas ir ceļš, kā iesaistīt jauniešus homoseksuālo attiecību apritē. Tiek kultivēts jaunekļu skaistuma apjūsmošanas un cēlās skolēna mīlestības pret savu skolotāju mīts, kas bijis izplatīts antīkajā pasaulē un bijis iedvesmas avots daudzām slavenībām. Turklāt ne tikai platoniskās (garīgās), bet miesiskās mīlestības veidā. Vairāku slavenību biogrāfijās var atrast faktus par jaunekļu pakļaušanu savām iegribām ar savu autoritāti un samulsināšanu. Piemēram, par baleta trupas vadītāju S. Djagiļevu biogrāfi raksta, ka visi jaunekļi (arī jaunāki par 18 gadiem) izgāja caur viņa gultu, ja gribēja trupā strādāt, neskatoties uz to, vai to vēlējās, vai nē. Turklāt – neatkarīgi no seksuālās orientācijas. Jau tas vien, ka pēc 30 gadu vecuma sevi par homoseksuāli orientētiem atzīst daudz mazāk vīriešu nekā jaunākos gados, liecina, ka daudziem homoseksuālā orientācija bijusi uzspiesta vai ziņkārības ierosināta, ne bioloģiski noteikta.

3. Apgalvojums, ka sekss un reproduktīvā funkcija nav saistāma, arī ir viens no homoseksuālisma teorētiķu izdomājumiem. Tas baudas gūšanu atrauj no katras dzīvās būtnes vajadzības – nodrošināt dzīvības saglabāšanos un nepārtrauktību. Šī vajadzība ir tāda pati kā ēšana, dzeršana, elpošana u. c. pamatvajadzības. Mēs jau varam arī ēst tikai baudas dēļ (kā to kultivēja senie romieši), bet, ja baudas nolūkam izmantotie produkti nebūs pilnvērtīgi, mēs pazaudēsim veselību vai dzīvību. Mēs varam pārēsties iekšējas nepiesātināmības dēļ kā bulīmijas slimnieki. Līdzīgi arī seksa atraušana no reproduktīvās vajadzības (gan homo, gan heteroseksuālajās attiecībās) noved pie bēdīgām sekām [indivīda degradācijas, dažāda veida un smaguma psihiskām novirzēm].

Bez tam jāņem vērā arī morālie un psiholoģiskie zaudējumi, ko nepamana homoseksuālās aizrautības karstumā. Tā ir vecu homoseksuālistu vientulība. Homoseksuāļiem vērojama stipri augstāka saslimstība ar dažādām psihiskajām slimībām. Turklāt tās cēlonis nav sabiedrības attieksme. Cēlonis ir drīzāk pārtrauktā dabiskā cilvēka turpināšanās nākamajās paaudzēs jeb nemirstība.Par dvēseles nemirstības zaudēšanu neņemos spriest, bet ģenētiskās nemirstības, nepārtrauktības apraušanās ir pārdomu vērta. Nerealizētais sugas turpināšanās instinkts, kurā ietilpst ne tikai seksuālā aktivitāte, kas ir reprodukciju motivējošais faktors, bet arī pēcteča radīšanas un gādības par pēctečiem nerealizētā vajadzība, ar gadiem kļūst aizvien nozīmīgāks un psiholoģiski traumējošs faktors.

Kādēļ gan seksuālā bauda būtu stādāma augstāk par citām, turklāt gūstama par katru cenu un visos iespējamajos veidos? Ja jau tiek uzsvērta tāda nepieciešamība, visefektīvākais variants būtu ievadīt smadzenēs baudas centrā elektrodu un, kairinot attiecīgo centru, gūt maksimālo baudu. Dzīvniekiem, kuriem šādi elektrodi eksperimentos tiek ievadīti, neko vairāk nevajag, kā tikai nepārtraukti kairināt šo baudas centru, līdz iestājas nāve.

Visticamāk, homoseksuālā uzvedība ir saistīta arī ar vairākām nevēlamām psihiskām izpausmēm emocionālajā sfērā. Gejiem – daudz biežāk kā heteroseksuālajiem vīriešiem – ir depresija, trauksmes sajūta, histērija, alkohola un narkotiku atkarība. Lesbietēm depresija, augsta alkohola un narkotiku atkarība ir vēl biežāk sastopama kā gejiem. Iespējams, ka tieši nepilnvērtības izjūta liek nepārtraukti prasīt, lai viņus īpaši atzīst. Arī izredzētības lieluma mānija: “Mēs – homoseksuālisti – visu labāk saprotam, mēs esam progresīvāki, radošāki, gudrāki, visi ģēniji ir bijuši homoseksuāli u. tml.” Līdzīgi apgalvojumi virzīti uz to, lai radītu ap homoseksuālismu tā īpašas nozīmības “auru”.

4. Daudziem cilvēkiem praids rada estētisku nepatiku. Tas izraisa arī neveselīgu ažiotāžu un konfrontāciju, pret kuru it kā iestājas praida organizētāji. Kā biologs nevaru noliegt, ka dažiem daba ir nodarījusi pāri. Bet ar to nevajadzētu lepoties. Apmēram tikpat, cik bioloģiski homoseksuāli orientēto, ir arī gultā čurātāju, bet viņi neiet praidā. Kaut gan kā kādā anekdotē paironizēts, ka pēc attiecīgas psiholoģiskās apstrādes gultā čurātājs par to nekaunas, bet sāk ar to lepoties.

Iespējams gan, ka praida organizēšana, prasība, lai speciāli likumā paredz, ka homoseksuālismu nedrīkst diskriminēt, un citas aktivitātes ir tīri psiholoģiskas dabas. Tā ir vēlme kaut kā kompensēt tos zaudējumus, ko rada nerealizētie pamatinstinkti. Filozofs un psihlogs Ēriks Froms “Mīlestības grāmatā” raksta: “Uz vīrišķā un sievišķā pretnostatījuma pamatojas arī cilvēku savstarpējās attiecības. Tīri psihiskajā jomā vērojams tas pats: mīlestībā starp vīrieti un sievieti tie abi atdzimst. Homoseksuālās novirzes gadījumā šo pretstatu vienību gūt neizdodas un tāpēc homoseksuālists cieš nekad nepārvaramas vientulības sāpes…”

5. Visbeidzot, cik tad zemu var nolaist morāles un tikumības latiņu? Savulaik nosodītā prostitūcija (gan homoseksuālā, gan heteroseksuālā) zeļ un plaukst. Meklējot kaut kādu šķietami “dievišķo seksuālo baudu” var izrādīties, ka neviena perversija nav noraidāma. Pedofili cīnās par savām tiesībām, gana pārliecinoši argumentēdami, ka agrīna bērna ievadīšana seksuālajā dzīvē ir ļoti vēlama, turklāt īpaši labi, ja to dara paši vecāki utt. Homoseksuāli orientētie gan apgalvo, ka viņiem nav nekāda sakara ar pedofiliju. Bet, ejot to pašu sabiedriskās domas apstrādāšanas ceļu, kādu iet homoseksuāļi, arī pedofili, izmantojot cilvēktiesību argumentu, indivīda brīvību un neaizskaramību, var izkarot savas vēlmes apmierināšanas tiesības. [Patiesībā homoseksuālisms un citas seksuālās (sensetīvās, hedoniskās) novirzes, tai skaitā pedofīlija, ir savā starpā visai cieši saistītas parādības, kuras daudzos gadījumos izpaužas komplektā – ,gūstot piesātinājumu vienas novirzes apmierināšanā, rodas vēlme un vajadzība pēc citām.]

6. Nereti par homoseksuālisma pozitīvajiem efektiem pieskaita pārapdzīvotības samazināšanu uz Zemes. Taču šāds apgalvojums ir aplams. Rietumu liberālā attieksme pret ģimeni un seksa nodalīšana no reproduktīvās funkcijas ir novedusi pie situācijas, ka šādu attieksmi kultivējošo zemju iedzīvotāji neatražo sevi. Depopulāciju šajās zemēs aptur tikai iebraucēji no valstīm, kur ir pārapdzīvotība – augstās dzimstības dēļ. Taču tas neglābs situāciju. Ja mēs ceram, ka šie iebraucēji pārņems mūsu (ne)tikumus un priekšstatus, tad nākamajās paaudzēs viņi tāpat neatražos sevi. Ticamāk gan, ka ienācēji, sasniedzot kādu noteiktu kritisko daudzumu, vairs nepakļausies ne savas izcelsmes zemes likumiem un tikumiem (ko redzam jau ne vienā vien Eiropas valstī), nedz arī Eiropas vērtībām, bet dzīvos pēc savas izpratnes, kur nebūs vietas demokrātijai un indivīda brīvībai, ar ko mēs tā lepojamies.

Vienīgais risinājums, lai saglabātu to, kas ir sasniegts cilvēka tiesību, brīvību un sociālā nodrošinājuma jomās, ir: uzņemties pienākumu sevi atražot, turklāt – gan fiziski, gan garīgi. Runājot par to, ko cilvēks drīkst vai nedrīkst, kas ir pareizi un nepareizi, kas ir veselība un kas patoloģija, vajadzētu tomēr balstīties uz pagātnes pieredzi un atziņām, kas ļāvušas cilvēcei izdzīvot un sasniegt pašreizējo stāvokli.

P.S. Rakstā minētie fakti ir ņemti no nopietniem zinātniskiem pētījumiem, kas publicēti zinātniskos žurnālos, piemēram, “Scientific American” u. c., monogrāfijās, interneta portālos.

P.P.S Raksts bija sagatavots un iesūtīts laikrakstam “Diena” polemikai par “seksuālo minoritāšu” praida norises vietu un lietderību. Diemžēl tas netika nopublicēts, nekomentējot kādēļ.

Jēkabs Raipulis, bioloģijas zinātņu doktors, ģenētiķis, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas profesors
/12.01.2015/

Avots:
http://rod.lv/

Informācijas aģentūra
/12.02.2015/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Medicīna, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 6 komentāri

Pēteris Kļava: Rietumu demokrātija ir ar pedofilijas piegaršu

Pēteris Kļava

Pēteris Kļava

Kāds ir mūsu ierobežotā un tumsonīgā prāta līmenis, tādu mēs arī redzam pasauli. Tibetā to sauc par karmisko pasaulskatu. Labākais, ko cilvēks var dot savam bērnam, ir samazināt sava prāta aprobežotības līmeni, lai neuzspiestu to bērnam. Kā teica Feierbahs: Pilī domā citādi, nekā būdiņā. Kad es redzu, ka par suņiem rūpējas labāk nekā par bērniem, man gribas raudāt. Suņus glauda, apģērbj, bučo, baro. Bet cik daudz gan ir bērnu, kuri ko tamlīdzīgu nekad nav pieredzējuši?! Par kādu civilizāciju vispār mēs te varam runāt!

Mums ir kari, bankas, zagšanas, slepkavības, nekontrolēta dzimstība, slimības utt. Tādi ģēniji kā Cialkovskis, Uspenskis, Berģajevs, daudzi rietumu zinātnieki runāja par septiņiem civilizācijas attīstības līmeņiem. Tad lūk, mēs pašreiz atrodamies civilizācijas attīstības nulles līmenī. Planēta tiek pārvaldīta ar melu un vardarbības palīdzību. Prinstonā, Harvardā, Jēlā māca kā izvarot pasauli sava personīgā izdevīguma un labklājības vārdā.

Es esmu to likumu piekritējs, kuri ir Singapūrā un Arābu emirātos – par pedofīliju nāvessods. Daudzi cilvēki līdzinās neattīstītiem dzīvniekiem, kuri pakļaujas tikai bailēm. Tikai bailes notur šādus cilvēkus kaut cik pieklājīgu rāmju robežās. Šodien viņi vairs ne no kā nebaidās, jo bailes tiek atceltas. Rezultātā paliek demokrātija ar pedofīlijas piegaršu. Un problēma te nav demokrātijā, bet gan tās uztverē.

Inga Marte Thurdkildsen (Norvēģijas Bērnu un genderu vienlīdzības ministrijas ministre; vienā no intervijām izteicās, ka incests ir Norvēģijas “sociālā tradīcija”) aicina ieviest skolu jaunākajās klasēs stundas, kuras ir veltītas incestam. Viņiem Norvēģijā tā ir norma, tāpēc redziet bērnus ir jāapmāca pēc kādām pazīmēm var pateikt, ka tētis drīzumā “pienāks ļoti tuvu”. Apziņa, ka nekas par to nav, likvidē pēdējās bremzes.

Mēs vairs nelasām Čehovu, Tolstoju, Puškinu, Raini, Blaumani. Kad no sabiedrības noņem bailēs balstītus kontroles mehānismus, izveidojas sabiedrība, kuru piedāvā Rietumvalstis. Protams, ne pilnīgi visas Rietumvalstis ir tādas, bet es runāju par noteicošo tendenci. Rietumu pasaule morāli tiek sagrauta. Divu paaudžu laikā ar izkropļotas demokrātijas izpratni var sagraut jebkuru sabiedrību. Tagad vairs nav mehānismu, kas ļautu sabiedrībai kļūt gudrākai. Lielākā daļa cilvēku cenšas dzīvot vienai dienai un pagrābt savu “gabalu” par katru cenu. Un bērni izaug izdzīvošanas par katru cenu atmosfērā.

Ģimenē viss sākas no tēva. Bet mūsdienās tēvi tiek degradēti. Viņus audzina vientuļās māmiņas, kuras ir pamestas vai kuru vīri ir nodzērušies. Šādas mammas ir spējīgas izaudzināt tikai mīkstmiesīgus memesdēliņus. Šie kompleksainie mīkstmieši nav spējīgi izveidot ģimeni un aizstāvēt valsti.

Vīriešu kompleksi ir cilvēces posts. Saprātīgi būtu atjaunot masveida pionieru vai skautu kustību (nav būtiski kā to nosauc), kur tiktu audzināti gudri, garīgi un atbildīgi vīrieši. Eiropā 8 miljoni jaunu un izglītotu vīriešu nestrādā – viņi negrib, viņiem tas ir par grūtu. Viņi grib iegūt visu, ātri un viegli.

Ir pierādīts, ka tad, kad cilvēks pieņem lēmumu, kurš sakņojas gudrībā un pasaules likumsakarību sapratnē, tad mainās gan viņš pats, gan arī pasaule viņam apkārt. Vecākiem ir cītīgi jānodarbojas ar sevis izglītošanu, izglītošanu un vēlreiz izglītošanu. Krievijā šai ziņā vēl ir palicis garīgums, tāpēc Rietumu pasaule tā baidās no Krievijas. Es nerunāju par kādu struktūru, piemēram baznīcas, garīgumu, bet gan par to, ko var nosaukt par “kosmisko garīgumu”. Tā ir cilvēces nākotne.

Pēteris Kļava (1964), Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas reanimatologs
/23.01.2015/

Avots:
http://www.mklat.lv/mnenie/24547-peteris-klyava-demokratiya-s-zapakhom-pedofilii

Informācijas aģentūra
/12.02.2015/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 63 komentāri

Par Geiropas apgriezto realitāti, hegemonijas piramīdu un tautas saimniecības pamatprincipiem

00438_Varas_piramidaBrīvības ierobežojumi ir pieļaujami Tikumības aizsardzībai. Kultūra ir pašierobežojumu sistēma (īpašais tikai šai kultūrai piemītošais pazīmju kopums, kurš izslēdz visas citas, šim kopumam nepiederošās pazīmes) tāpēc būt Cilvēkam ir nest sevī kultūru – savu pašierobežojumu – būt Cilvēkam ir just robežas un robežu nepārejamību – būt „sakompleksotam” moderno „psihologu” valodā.

Tie, kuros ir pašierobežojumu sistēma – Kultūra, ir Cilvēki. Tie, kuri jūt robežas un to nepārejamību – nevēlas, tās pāriet, ir Cilvēki. Tie, kuros nav Kultūras (pašierobežojumu sistēmas) robežu un to nepārejamības sajūtas, nav Cilvēki.

Attieksme pret robežām un to svētumu ir tests uz to, kas ir apskatāmā divkājainā būtne – Cilvēks, vai kāds cits bioloģisks, biomehāniks, mehānisks objekts vai kādas sociālas struktūras izpildmehānisms – tēls, kurš pilda savu lomu manipulāciju sistēmā – sabiedrībai pasniegtā ilūzijā. („vārda brīvība Gejropā”)

Robežas nepārejamību uztur Goda un Kauna sajūtas. Goda jūtas rāda, kas ir jādara, lai saglabātu un attīstītu savu Kultūru (pazīmju kopuma neaizskaramību un papildinātu tās ar saskanīgām pazīmēm – ierobežojumu sistēmas izsmalcināšanas virziena turpināšanu) tās dabiskajā gultnē. Kauna jūtas savukārt attur Cilvēku no darbībām, kuras veicot, Cilvēks pārkāpj robežas, aiz kurām tas zaudē savas Dvēseles Cilvēcību – pārstāj būt Cilvēks, atkrīt akulturāla bioloģiska mehānisma eksistences līmenī – kļūst par lopiņu – par samaitātu lopiņu.

Cilvēka Gods viņu virza uz esošo vērtību uzturēšanu spēkā – uz to cienīšanu, cienot Cilvēkus, kurām tās ir vērtības, uz jaunu vērtību meklēšanu, attīstīšanu un radīšanu. Cilvēka Gods šajā gadījumā vedina Cilvēku uz saudzību saskarsmē ar citu Cilvēku Dvēseles dzīvi. Saudzība nepieciešamības gadījumā pieļauj vērtību izpēti, analīzi un konstruktīvu kritiku, bet tai tomēr vienmēr ir vērtību attīrīšanas, sapratnes un nostiprināšanas raksturs, tai vienmēr ir tieksme attīrot izcelt labāko dvēseles dzīvē.

Cilvēka kauna jūtas attur Cilvēku zaudēt vērtības, vērtības devalvēt un pievērsties viltus vērtībām – par tādām uzstādīt to, kas noved pie vērtību sabrukuma. Gejropas gadījumā uz kauna jūtām attiecas tas, ko Gejropā sauc par „vārda un izpausmes brīvību”, savas intīmās dzīves un it sevišķi perversās daļas publisku demonstrēšanu un tādu darbību iespēju slavināšana. Tam, ko Gejropa sauc par „vārda brīvību” nekāda sakara ar patiesu vārda brīvību nav – gejropieši pat nezina kam un kā dēļ tāda pastāv un pat, ja to zinātu, tad neprastu to pielietot, jo viņiem nav nekā, ar ko to piepildīt – viņiem nav to domu un vārdu, ar kuriem Cilvēki realizē vārda brīvību.

Gejropā „vārda brīvība” ir tikai tam un tādā mērā, kas atbilst tās mērķiem un vajadzībām. Gejropā valda homonacistisks totalitārisms, kurš „aizvērs” jebkuru muti, kura tam traucēs. Ja kādam (arī man) ļauj kaut kādā veidā izteikties, tad tikai tur un tādā formā, kur tas nekā netraucē un neietekmē gejropiešu darbību. Tur, kur tas varētu viņus traucēt, neviena sveša „mute” netiek ielaista, vai arī no tās tiek paņemts tikai viņiem tobrīd vajadzīgais, kas nekādā gadījumā nav viss pateiktais un „vārda brīvību” nesošais. Gejropas vārda brīvības formula – „Tu esi brīvs teikt visu, kas Tev ienāk prātā, kad vien vēlies, tur un tad, par to, ko, kur un kad mēs Tev ļaujam”. Katrs, kuram ir savs atšķirīgs (veselīgs – netiklību noraidošs) viedoklis, tiek nosaukts par „vecmodīgu”, atpalikušu, neizglītotu vai visbeidzot pat par „ienaidnieka” – Krievijas propagandas sazombētu.

Tas ir tas pats, kas tagad notiek Ukrainā – „Kto ņe skačet – tot moskaļ.” (Kas nelēkā – tas ir moskalis) [“Kто не скачет тот москаль” ir Ukrainas nacistu vidū plaši izplatīts spēcīgs, zombējošs “flashmobs”, kurš visa cita starpā parāda tās dalībnieku galējo stulbumu: pūlis debīli lēkā vienā ritmā un skandē “Kto ņe skačet – tot moskaļ.” Adekvātam un saprātīgam cilvēkam šādi skati šķebina. Tiem, kas nav redzējuši: http://www.youtube.com/watch?v=WiRdtcjw208 ; http://www.youtube.com/watch?v=WKzikHhtfI4 ] Kas nedara kā mēs – tas ir ienaidnieks. Lūk, visa Gejropas „vārda brīvība”! Ja kaut kas notiek, tad jau pirms izmeklēšanas visos masu dezinformēšanas līdzekļos izplata Gejropas paziņojumus par vainīgo, bet, kad izmeklēšana un fakti pierāda pretējo, tad to noklusē un neļauj runāt tiem, kuri to pierāda! Tāda ir Gejropas „vārda brīvība” un „patiesība”! Ja Tu runā par to, kas patiesībā notiek, tad Tu esi Krievijas nozombēts un viņu informatīvā kara dalībnieks!

Gejropa ir apgriezta realitāte. Normālā realitātē notiekošās izmaiņas ved uz stāvokļa uzlabošanos. Gejropā katras nākošās izmaiņas esošo stāvokli pasliktina. Tas, kas Cilvēkam ir objektīvi slikts un nederīgs, Gejropā tiek nolikts par labu un vērtīgu. Gejropas dzīves uztveres pamatā ir konflikts – pat tās „mākslas” sižeti vienmēr ir būvēti uz kāda konflikta modeļa. Gejropa dzīvo „pārvarot un uzveicot izaicinājumus”. Gejropa ir destruktīvs svešķermenis Vēstures un Zemes audos.

Kosmoss dzīvo sadarbojoties, saskaņojoties, vienojoties un dodot iespējas, izmantojot dotās iespējas augstākai saskaņai, sadarbībai un vienotībai. Atkarībā no tā, kas sabiedrībā ir pārsvarā – Gods vai netiklība (atkrišana no Goda un tā vadības) stimuli un ietekmes uz to iedarbojas pilnīgi atšķirīgi. Tur, kur veselīgā sabiedrībā norādījumus uz trūkumiem iedarbojas uz Kauna jūtām un var situāciju atveseļot, jo neviens negrib būt slikts tur, kur ir kopīgi „labā” un „sliktā” kritēriji, tur Gejropā tāds norādījums kalpo par jaunu pašizpausmes iespēju. Tur, kur veselīgā sabiedrībā problēmas risina, izejot no tā „kā rīkojas kulturāli Cilvēki”, tur Gejropā no tādiem „viedokļiem” aktīvi distancējas un iespējas meklē tieši pretējā darbību laukā. Gejropa aktīvi protestē pret katras Kultūras pamatu – konstruktīvu pašorganizāciju, kas neizbēgami, pieņemot labāko, liek atteikties no visiem sliktākajiem variantiem un izpaužas kā pašierobežojumi. Gejropas „dzīve” kā „vērtību” pieņem iespēju katram atteikties no sabiedrību uzturošām normām un slīdēt aizvien dziļāk dezorganizētībā, kurā katra nākošā paaudze vairs nav spējīga uzturēt, apkalpot un pilnveidot iepriekšējo paaudžu celto, veidoto un radīto. Katra nākošā paaudze iegrimst lielākā barbarismā, ko paši barbari sauc par „demokrātijas iekarojumiem un Gejropas vērtībām”. Eiropā un it sevišķi Gejropā Cilvēku savstarpējo attiecību dzīves vērtība, to noārdot, tiek transformēta par tehnoloģiju un to doto iespēju komfortu.

Ir katra atsevišķā Cilvēka dzīves gaita un tajā iegūtā pieredze. Ir katra cilvēka atmiņa. Tāpat ir tautu un zemju kolektīvā dzīve, pieredze un atmiņa. Cilvēks var būt viesis vai iebrucējs un kolonizators. Cilvēks var tikt uzņemts kā mīļš viesis vai kā ienaidnieks. Cilvēks var būt viesis, patvēruma meklētājs, palīgs vai kā iebrucējs, postītājs, izmantotājs, izlaupītājs un kolonizators. Kaimiņš uz kaimiņu var skatīties kā uz atbalstu, palīgu un viesošanos vai kā uz apdraudējumu un izmantojamu resursu. Tas, kā kurš skatās uz otru un ko tur saskata, kā rīkojas, pilnībā izriet no viņa paša Goda – Kauna jūtām vai netiklības.

Eiropieši visur ieradās kā derīgo resursu izlūki, ieguvēji, iekarotāji, kolonizatori un izlaupītāji. Eiropieši darbojas kā krusta karotāji un savu reliģisko uzskatu izplatītāji – misionāri, kuri nepazīst iecietību pret citu tautu reliģijām un tajās balstītajām Kultūrām. Eiropieši visur ieradās kā izsaimniekotāji, Kultūras vērtību grāvēji, izlaupītāji un tautu apspiedēji analfabētismā. Ja kaut kur cēla skolas, tad tāpēc lai tajās audzinātu sev vajadzīgos paklausīgos izpildītājus un savas ietekmes izplatītājus. Eiropieši visur nāca ar savu „skaldi un valdi” – sanaido un pamuļķo politiku.

Darbs Cilvēkam ir visu iespēju nesējs. Katram labklājība ir viņa paša rokās un darītā darba mērā. Katram jādzīvo paša darītā darba augļos. Ja kāds grib labāk dzīvot, tad viņam pašam ir labāk un vairāk jāstrādā. Tad saprātīgs darbs atnes kā materiālo, tā arī dvēselisko labklājību un tikumisko pilnvērtību. Katra īsta augšupeja ir tikai tikumības pieauguma mērā un virzienā. Par darbu ir uzskatām tikai tas, kas ir tikumības diktēts un tikumības vārdā, tikumības īstenošanai pildīts. Tas, kurš savu labklājību cer iegūt nodarbinot kādu savā labā, iegūst labklājības ilūziju, tikumības pagrimumu un visas dzīves sabrukumu.

Tikumība dod redzēt Nākotnes perspektīvas. Tas ir – Tikumība ļauj redzēt Nākotnes iespējas – Vīzijas un nejaukt tās ar viltus iespēju – ilūziju lamatām. Tikumība dod tālredzību – tālu pārskatu procesu virzībā un neiesaistīšanos bezperspektīvā darbībā – tukšā rosībā. Tikumība Cilvēku orientē uz Nākotnes sasniegumu vērtību, liek visu šodienējo darbināt Nākotnē esošā labā un vārdā, dēļ kā šodienas dzīvē vienmēr pievērsties labākajam un derīgākajam kā Nākotnes sēklai. Tikumība Cilvēkam saka – „Labāk mednis kokā, nekā zīle rokā!” Tikumība Cilvēku māca atbalstīt un uzturēt veselīgāko, daiļāko un perspektīvāko, tā Nākotnē mazinot slimo, kroplo un traucējošo.

Netiklība ved uz ciešanu, slimību un sabrukuma vairošanu, tāpēc tās uzmanība pievēršas tizlajam un sabrūkošajam. Netiklība ir tuvredzīga, vienmēr baudas izslāpusi un iekāres bada mocīta. Netiklība Cilvēku kārdina – „Labāk zīle rokā, nekā mednis kokā!” Netiklība ir sabrukuma procesa redzamā norise. Netiklībā iesaistītajam nav nākotnes. Tāpēc netiklība nedomā par nākotni. Netiklība visu sev pieejamo negausīgi grib tūlīt, tepat un vislielākajā daudzumā. Netiklība noposta netikļa nākotni.

Tāpēc netiklībā iegrimusī Eiropa pasaulē iziet kā ieguvēja, kolonizātore un izlaupītāja. Tāpēc „baltā Cilvēka” ekonomika būvēta uz parāda – kredīta. Tā katru dienu šodien noēd savu nākotni. Tāpēc tā ir sevi pašiznīcinoša piramīda, kura turas uz sevis pašiznīcināšanas tempa pieauguma (ražošanas tempa pieauguma). Tāpēc Gejropā sabiedrības uzmanību izpelnās slimīgais, kroplais un bezperspektīvais. Atbalstot kroplo un slimo, nākotnē tiek vairotas slimības un ciešanas. Tā žēlsirdība un labdarība apvēršas par cietsirdību un savtību peļņas vairošanai. Tāpēc Gejropā Kultūru, izglītību un reliģisko dzīvi pilnībā izspiedušas subkultūras, tumsonība un māņticība.

Visa Gejropa iebūvēta pašiznīcināšanās piramīdā, kurā katra darbība un tās efektivitāte tiek aplūkota tikai no peļņas gūšanas aspekta procesā, kurā reālās vērtības tiek pārstrādātas – destruktivizētas atkritumos, pārstrādes procesā iznīcinot to reālo vērtību, kuru aplūko objektīvi neeksistējošas parādības – ilūzijas – peļņas veidā. Nevar eksistēt peļņa, kura parādu – kredītu ekonomikas ietvaros patiesībā ir tikai pieaugošs parāds.

Tikumība tautas saimniecībā liek orientēties uz pašos esošajām, uzkrātajām un potenciālajām spējām apgādāt sevi ar sev vajadzīgo, savstarpējo sadarbību un sadarbību ar kaimiņiem kopīgo vajadzību apmierināšanai. Tas liek ņemt paša uzkrāto, esošo un to ieguldīt Nākotnē. „Nākotne caur šodienu izaug no pagātnes.” Tādā kārtā visa Nākotne ir tikai pašu rokās un pieder tajā savus reālos resursus un darbu ieguldījušajiem. Tādā Nākotnē un tautas saimniecībā nav parādu un kredītu. Viss – pagātne, tagadne un Nākotne pieder pašiem darba darītājiem.

Bezparādu un bezpeļņas tautas saimniecībā nav parādu piramīdas, tāpēc tai ir attīstības perspektīva, kurā ambīcijas vienmēr sakrīt ar esošajiem resursiem, ambīcijas izriet no tikumības dotajām iespējām un to realizācija notiek Tikumības ietvaros un kontrolē. Tikumiskā tautas saimniecībā vajadzības izriet no reālā (reliģiskā, zinātniskā un mākslas) Kultūras attīstības procesa tempa un virziena, kas kaimiņiem vienmēr ir savstarpēji papildinoši saskaņots, tāpēc tādā realitātē katras tautas labklājība ir atkarīga no pašas darba un tās vērtību ieguldījuma kaimiņu labklājībā. „Katrs ir stiprs tik, cik stipri ir visi apkārt esošie.” „Ir labi un droši būt zinošam, pārtikušam, stipram un drošam starp citiem zinošiem, pārtikušiem, stipriem un drošiem.”

Dabiskajā Kārtībā valda saskaņa. Saskaņā katra vērtība papildina un atbalsta kādu citu vērtību. Prasība pēc iecietības (kas nav tolerance – tolerance ir nepretošanās postošai darbībai – netikumībai) parādās tur, kur ir vērojams kāds novēršams Dabiskās Kārtības pārkāpums. Dabiskajā Kārtībā tautas saimniecība balsta un ir politikas resurss, kura savukārt uztur Kultūras dzīvi. Kultūra un Kultūras dzīve dod savas Nākotnes plānošanas iespēju, vajadzību un resursus – Neatkarību lēmumu pieņemšanā un Brīvības līdzekļu izvēlē Nākotnes veidošanai.

Apvērstajā Gejropas realitātē nav Kultūras un tās dzīves, bet politika pakalpo uz oligarhiskā slāņa iegribu apmierināšanu orientētai ekonomikai. Tāpēc apvērstajā Gejropas realitātē nav Neatkarības, Brīvības un Nākotnes. Tādā ekonomiskajā piramīdā kā tās obligāti elementi ir iekļauti pazemojumi (ar ko sasaistīta tā saucamā tolerance) kā netiklības izplatīšanas sastāvdaļa un dabiskās, kā arī dzīves kārtības kropļojumi vispār, ar ko sasaistīta iecietības propaganda.

***

Esošā parādu (kredītu) kapitāla ekonomikas darbības mehānisms ir piramīda, kuru veido hegemonu dominante pār apkārtējo telpu ar mērķi uzturēt ievērojamu dzīves, izglītības, tiesību, varas, labklājības un pieejamo resursu līmeņu starpību starp apkārtējo telpu un hegemonu. Tāda starpība ir vajadzīga, lai nodrošinātu lētu resursu plūsmu pie hegemona un hegemona diktēto noteikumu (arī neatbilstošas kvalitātes ražojumu izplatīšanas) uzturēšanu hegemona pārvaldītajā telpā, kura tam ir kā izejvielu avots, tā tirgus. Esošais kapitālisms darbojas tikai tad, ja tiek ievērots peļņas princips – izejvielām, darbaspēkam un citiem resursiem jābūt lētākiem par pārdodamo ražojumu (produktu). Ja produkta lietotājs ir pats hegemons, tad viņa peļņa parādās kā iespēja lietot citiem nepieejamu produktu, dzīves un izstrādājumu kvalitāti, izglītību, drošību, mākslas priekšmetus, politisko un militāri – represīvo varu. Ja ražojums ir domāts pārdošanai hegemona darbības (noplicināmajā, izmantojamajā) vidē, tad peļņu – resursu un preces cenas starpību piesavinās hegemons, ar ko jau otrreiz novājina apkārtējo pārvaldīto teritoriju. Hegemons uztur zemu dzīves līmeni teritorijā tāpēc, lai iegūtu iespēju diktēt zemas izejvielu cenas to piegādātājiem un nedotu tiem iespēju attīstīt pašiem savu tautas saimniecību, celt dzīves līmeni un tā iziet ārpus hegemona pārvaldības. Esošajam peļņas kapitālismam ir vajadzīgas lētu izejvielu ieguves vietas un tirgi savu ražojumu izplatīšanai.

Esošais peļņas kapitālisma ekonomikas modelis apstāsies, ja izejvielu ražotāji paši ražos un patērēs savus ražojumus, ja sevi par hegemonu uzturošais pats būs spiests rīkoties tāpat – iztikt pats ar saviem resursiem, ražošanu un patēriņa tirgu. Tāpēc hegemons pieejamo resursu veidā no vides sevī „importē” tur esošās vērtības, bet uz vidi „eksportē” tās dzīves līmeni pazeminošas ietekmes un pasākumus.

Dzīves kvalitātes pamatos ir iedzīvotāju dzīves vides un formu sakārtotība, veselība, izglītība un pārvaldes orgānu darbības kvalitāte, kas ir bāze Zinātnes un Mākslas pieejamībai un darbībai. Tās savukārt veido, uztur un iedzīvotājiem padara pieejamas sadzīvē lietojamās tehnoloģijas, drošību un Kultūras dzīvi. Kultūras dzīve visā sistēmā ir būtiskākais aspekts.

Kultūras dzīve dod iespēju uzstādīt tautas dzīves un attīstības mērķus, izstrādāt to sasniegšanas stratēģijas, atrast un pielietot resursus un to izmantošanas līdzekļus.

Kultūras dzīve dod iespēju nenonākt atkarībā no hegemona, bet atkarībā nonākušam atrast ceļu uz Neatkarību, Neatkarību iegūt un pareizi izmantot iespējas tās saglabāšanai. Tāpēc katrs, kurš tiecas pēc hegemonijas, vispirms izskauž un grauj pakļaujamā Kultūras dzīvi, Kultūras nesējus – darbiniekus, Kultūras pārmantojamību – Mākslas priekšmetus un tradīcijas, sadzīvi, ģimenes attiecības, vēsturisko atmiņu un piemiņas liecības – priekšmetus un objektus. Tā sasniegšanai topošais hegemons uzspiež savu subkultūru sistēmu, dzīvesveidā un valodas izmaiņas, vēstures kropļojumus. Topošais hegemons izveido viltus realitāti, kurā nav iespējama iepriekšējā Kultūras dzīve. Vēlāk tāpat tiek izstumti vai iznīcināti Kultūras nesēji – darbinieki, kuru vietā tiek atvesti vai tautas padibenēs atrasti un izaudzināti subkultūru ieviesēji un uzturētāji.

Tieši tāpat hegemons sagrauj izglītības, Zinātnes, tehnoloģiju, medicīnas un valsts pārvaldes mehānismus, tur ieviešot sev nepieciešamos kropļojumus (arī korupciju), nepilnības un kontroles mehānismus.

Sabiedriskās (valsts) dzīves kvalitāte ir atkarīga no šo dzīvi veidojošo un uzturošo Cilvēku personību kvalitātēm, spējām un darbības. Tāpēc hegemons no vietējo iedzīvotāju vidus nepārtraukti „izņem” spējīgākos bērnus un jauniešus un izved darbam uz metropoli, bet no turienes iesūta sagatavotus darbiniekus (kurus gatavo arī no pašai tautai no nolaupītajiem jauniešiem) savas destruktīvās darbības uzturēšanai. Ja nenotiktu Cilvēciskā resursa izlaupīšana, tad hegemons ātri zaudētu savas pozīcijas pakļautā priekšā un Cilvēciskā resursa ziņā nolīdzinātos ar aplaupāmo vai tam zaudētu, bet aplaupāmā tauta atgūtu savas dzīves līmeņa uzturēšanas spējas.

Tautas Kultūras līmeni uztur Tikumība. Tikumība ir Kauna – Goda jūtu sistēmas darbība Cilvēkā. Tikumības izaugsmi iezīmē Lepnums, bet Tikumības sabrukumu vienmēr pavada pazemojums. Tāpēc hegemons atņem to, ar ko Cilvēks varētu lepoties, bet tā vietā liek piedzīvot pazemojumus. Kultūras dzīve ir darbs ar Vērtībām – to atrašana, attīrīšana, vairošana un sargāšana. Vērtību klātbūtne dod lepnumu, bet vērtību zaudēšana pazemo. Kā lepnums, tā arī pazemojums iezīmē Cilvēka attiecības ar vērtībām un veido attieksmi pret tām vai parāda attiecību dinamiku. Tur, kur Cilvēks jūt saskarsmi ar vērtību (subkultūru gadījumā – viltusvērtību), viņu pārņem Lepnums. Tur, kur Cilvēks pats konstatē savus trūkumus attiecībās ar Vērtību, Cilvēks izjūt Kaunu, bet tur, kur Cilvēks jūt ārēju spiedienu Vērtību zaudēšanai, tur viņš piedzīvo pazemojumu.

Vērtības ir jāsargā. Tāpēc tur, kur Cilvēks ir sargājis un nosargājis savas Vērtības, viņš ir Lepns. Tur, kur viņš nav to darījis, tur viņu grauž Kauns, bet tur, kur no ārpuses grauj viņa Vērtības, tur Cilvēks tiek pazemots. Hegemons grauj pakļaujamā spēju veidot savu Nākotni, atņemot Kultūras dzīvi, izskauž Kultūru, maitājot Tikumību, ko panāk piespiežot Cilvēku piedzīvot un pieņemt (būt tolerantam) pazemojumus. Pazemojums tiek panākts ar to, ka Cilvēka klātbūtnē apgāna viņa Vērtības, liek sadzīvot ar Vērtību apgānīšanu un piespiež Cilvēku nepretoties Vērtību apgānīšanai – parāda viņa bezspēcību savu Vērtību sargāšanā.

Publiska Vērtību apgānīšana ir pazemošana. Nepretošanās publiskai Vērtību apgānīšanai ir tolerance. Tolerance ir labprātīga attiekšanās no Tikumības.

Hegemons pazemina izlaupāmās teritorijas dzīves līmeni un kvalitāti, sagraujot tās Dabisko Kārtību. Dabiskajā Kārtībā tās Normu Sistēma ir rādītājs, kurš norāda nepieciešamās darbības Kārtības uzturēšanai. Tur, kur ir atkāpes no Dabiskās Kārtības, tur ir darba un resursu vajadzība tās atjaunošanai. Dabiskās Kārtības traucējumu gadījumā to atjauno visiem iespējamiem līdzekļiem un visīsākajā laikā. Dabiskās Kārtības zuduma brīdī parādās Neiecietība kā pret Kārtības traucējumu, tā pret Kārtības traucētāju. Tas ir jebkuras Tiesību Sistēmas un tās juridisko normu esamības un darbības pamatā. Tiesību Sistēmu uztur Neiecietība pret pārkāpumu.

Tiklīdz kļūstam iecietīgi pret pārkāpumu, tā tūlīt izzūd Kārtību uzturošo līdzekļu un Kārtības uzturēšanas jēga. Hegemons dezorganizē izmantojamās telpas ekonomisko, sabiedrisko un Tikumisko dzīvi, tajā ieviešot Dabiskās Kārtības pārkāpumus (nelikumības) un vienlaicīgi propagandējot iecietību – nevēršanos pret šo pārkāpumu esamību izmantojamajā teritorijā.

Tikumības sastāvā ir dvēseliskos un fiziskos spēkus uzturošas vērtības. Tikumība tieši ir vērsta uz šo spēku vairošanu un uzturēšanu. Ar izmantojamās tautas ievešanu netiklībā topošais hegemons panāk visu izmantojamā spēku, spēju un dzīves vājināšanos, palētināšanos un vieglāku izmantošanu. Ievedot netiklībā, hegemons iegūst valdošu stāvokli un nostiprina savu varu pār izmantojamo. Ievedot netiklībā, hegemons pakļautajam atņem varu, tiesības un Nākotni.

***

Esošajā peļņas kapitālisma ekonomikā, hegemoniskās sistēmas virsotnē, pazeminot visu citu sev pakļauto hegemonu un izmantojamo teritoriju dzīves līmeni, pašlaik ir ASV. Ap to grupējas zemāko Gejropas hegemonu klans, kurā savukārt ir savs augstākais hegemons – Vācija. Latvija pieder pie izmantojamo teritoriju grupas, kura tāpat ir iekārota pēc hegemonisma peļņas ekonomikas principiem. Tās centrālais hegemons ir Rīga, kuru apkalpo satelītpilsētu pavadoņhegemoni, bet lauki atstāti – ievirzīti pilnīgā trūkumā, kur vienīgie kaut kā dzīvojošie ir hegemonu apkalpojošie izejvielu piegādātāji. Hegemons – Rīga uztur tādu politisko, sociālo un ekonomisko darbību sistēmu, kura izslēdz jebkuru pastāvīgu lauku dzīvi, tās uzlabošanos, bet vienmēr ievieš mehānismus, ar kuru palīdzību Latvijas ārpilsētas un perifērijas notur sev nepieciešami zemā dzīves līmenī un bezperspektīvā stāvoklī. Hegemonam tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt apmierinošu dzīves līmeni sev.

***

Tādā kārtā notikumi Ziemeļāfrikā, „arābu pavasari”, „krāsainās revolūcijas”, Ukrainas maidani, apvērsuma gatavošana Krievijā, kas ir loģisks turpinājums Irākas, Lībijas iznīcināšanai un karam pret Sīriju, ir jāaplūko kā hegemona pozīciju uzturēšana un pakļauto teritoriju noturēšana pakļautībā. Centrālais hegemons ir spiests turēt pakļautībā izmantojamās teritorijas – nepieļaut to izkļūšanu neatkarīgu hegemonu kārtā un turēt pietiekamā distancētā dzīves līmenī sev pakļautos hegemonus. Tam visam tas ir ieviesis valūtas, politiskos un militāros mehānismus, ar kuru palīdzību realizē savu hegemonu stāvokli.

Nacisma restaurēšana Ukrainā un „islāma terorisma” izvēršana Gejropā ir centrālā hegemona – ASV darbība sev pakārtoto hegemonu noturēšanai pietiekami zemā līmenī. Sakarā ar to, ka pašās ASV krītas dzīves līmenis un to uzturošie faktori vājinās, centrālais hegemons ir spiests veikt pasākumus, kuri vājina citus pakārtotos hegemonus un tiem pakļautās teritorijas.

Tieši no šī viedokļa jāuzlūko nesenie notikumi Francijā, Eiropā, Ukrainā un Krievijā. Latvija, kā totāli izmantojamā teritorija, tiek izmantota destruktīvu apstākļu veidošanai kā pret Krieviju, tā arī pret pakļautajiem Gejropas hegemoniem. Tas pats tiek darīts arī caur Ukrainu. Gejropai problēmas rada gan no Vidusjūras (Balkānu un Ukrainas), gan no Baltijas jūras caur Poliju, Lietuvu, Latviju un Igauniju. Tāpat kā savulaik ASV radīja „starptautisko terorismu” un Al-kaedu, tā tagad tā kopā ar Gejropu radīja „islamistu terorismu” un IGIL – Sīrijas un Irākas bruņotās dumpinieku vienības, kuru kaujiniekus tagad ir pavērsušas arī pret Gejropu. Pie tam ASV savulaik piespieda Gejropu aktīvi piedalīties Sīriju graujošo dumpinieku apgādē un apmācīšanā. Gejropa piedzīvo pazemojumu un piedalās pazemojumu izplatīšanā.

Žurnāls, kura darbiniekus nošāva „teroristi”, bija centrālā hegemona pazemošanas tehnoloģijas izpildmehānisms. Tas bija pavērsts vienlaicīgi kā pret pašiem Frančiem, tā pret Eiropiešiem (Eiropas kulturālajiem iedzīvotājiem) un visu citu zemju reliģisko normās dzīvojošajiem. Karikatūras vienlīdz aizskāra visu reliģiskās jūtas, jo tajās ņirgājās par reliģisko Vērtību būtību kopumā, neatkarīgi no tā, kādas konkrētās formas tika aizskartas. Es, kā Budists, Kristietis un tātad arī cienošs Pravieti Muhamedu (katram ir savi Pravieši un Skolotāji) nevaru būt vienaldzīgs pret Sintoistu, Hinduistu, Jūdaistu vai kādu citu reliģiju Svētumu un Vērtību zaimošanu. Uzbrukums kādas vienas reliģijas Vērtībām ir uzbrukums visām reliģijām.

Starp reliģijām nav vajadzīga iecietība tādēļ, ka visas reliģijas runā par vienu un to pašu un ir vērstas – virza Cilvēku uz vienu un to pašu – uz augstāku Kosmosa Radošo likumu izpratni un Cilvēka spēju tos pielietot savā dzīvē savas dzīves uzlabošanai. Reliģijas noraida hegemoniju. Hegemonijas veido viltus reliģijas un viltus vērtības.

***

Pretstatā esošajam ražošanas līdzekļu un tā ekvivalentu peļņas kapitālisma ekonomikas modelim ir iespējams cits – sociālo attiecību – Kultūras kapitāla tautas saimniecības modelis.

Ekonomiskā darbība ir vērsta uz nozares, uzņēmuma vai tās īpašnieka (kolektīva vai vienpersoniska) labklājību. Tautas saimniecībā nozares, uzņēmuma un tā īpašnieku darbība ir vērsta uz iespējami plašas Zemes iedzīvotāju daļas labklājību.

Ekonomika ir tur, kur ir peļņa un ar to saistītās konkurences nepieciešamība. Tautas saimniecība ir tur, kur visi ražošanas procesi ved uz Kultūras un sabiedrisko attiecību kvalitātes – saskaņas pieaugumu.

Ekonomika noved pie partiju cīņām daudzpartiju sistēmā. Tautas saimniecība darbojas Līdera – sabiedrības – resursu vienotībā.

Tautas saimniecībā katra nozare ir ar to saistīto nozaru kopīgo pūļu un vajadzību to uzturēt rezultāts. Tautas saimniecībā katra sabiedrība ir tik stipra, cik tā ir stiprinājusi savus kaimiņus. Tautas saimniecībā katrs tās elements iestiprinās caur šķerssubsīdiju mehānismu. Tautas saimniecībā nav peļņas un konkurences. Tautas saimniecībā viss ieguvums pāriet sabiedrisko attiecību uzlabojuma ieguldījumā. Tautas saimniecībā nav parādu un kredītu, tāpēc nav attīstības tempa pieauguma vajadzības, bet tāds pieaugums ir dabiskas attīstības procesa iznākums.

Tautas saimniecībā nav hegemona diktētu dzīves līmeņu starpības. Tautu saimniecībā attīstību virza visu tās daudzveidīgo elementu mijiedarbība un saskaņota sadarbība. Tautu saimniecībā katra nozares vai sabiedrības (sabiedrības grupās) attīstība notiek saskaņā ar pašas nozares vai sabiedrības vajadzībām, spējām un attīstības interesēm. Tautu saimniecībā dabiski veidojas attīstību vadošie un virzošie Līderi (attīstības centri), kuri atbilstoši savas grupas dabai pulcē un attīsta savus satelītus. Tautu saimniecībās Līderis strādā attīstāmā labā, bet attīstāmais visādi palīdz Līderim.

Tautu saimniecībās, mainoties attīstības aspekta vajadzībai, mainās attīstības līdera darbības virziens vai attīstības Līderis. Tautas saimniecībā nav privātīpašuma, bet sabiedrība ir kolektīvais īpašnieks, labuma guvējs un atbildības nesējs. Tautas saimniecībā ir katra labklājību ceļoši, viņa atbildībā lietošanai nodoti sabiedriskā īpašuma resursi, kurus viņš lieto sabiedrības vajadzību apmierināšanai un par to nes individuālu atbildību.

Tautas saimniecībā katra sabiedrības locekļa labklājība veido sabiedrības labklājību, bet sabiedrības labklājība ir katra sabiedrības locekļa labklājības pamats. Tautu saimniecības attīstās, attīstot savu elementu labklājību, bet sabiedrības labklājība ir elementu ieguldījuma rezultāts. Tautas saimniecībā visas pūles tiek ieguldītas Nākotnes celtniecībā. Tautas saimniecībā attīstības virzienu norāda Tautas Kultūra. Tautas saimniecībā attīstību virza Tautas Tikumība. Katras tautas saimnieciskā, Kultūras un politiskā dzīve ir viņas Gods un Lepnums.

“Antiņš”
/30.01.2015/
http://www.philos.lv/But_Cilvekam.html

Informācijas aģentūra
/12.02.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Par tautas atbildību un cilvēcisko kvalitāti

00437_Apmulkota_tautaJautājums par tautas atbildību jau sen ir atrisināts. Tauta ir atbildīga par savu valsti un tās valdību.

Pēc Bībeles tauta pati izvēlās valdniekus, un tauta pati ir atbildīga par valdnieku rīcību. Par to speciāli norādīts Pirmajā Ķēniņu grāmatā. Dievs dod tautai tādus valdniekus, kādus tauta vēlās. Un tas nekas, ka Bībeles intelektuālā līdera Salamana pamācībās tauta raksturota ne visai glaimojoši: „ Kad taisnie iet vairumā, tad ļaudis priecājas; ja turpretī valda bezdievis, tad tauta nopūšas” (Sp 29:2). Tātad tauta nav spējīga padzīt „bezdievi”. Tauta ir spējīga vienīgi „nopūsties”, sastopoties ar sliktu valdnieku. Visu izšķir tautas cilvēciskā kvalitāte: „Zemes grēku dēļ notiek daudz pārgrozību valdnieku un valstu starpā; bet ļaužu nopelnu dēļ, ja ļaudis ir gudri un prātīgi, valstis un valdnieki pastāv ilgi” (Sp 28:2).

Bībeles tēze, ka tauta ir atbildīga par savu valsti un tās valdību, vienmēr ir kalpojusi kā aksiomātiskā konceptuālā direktīva. Tā tas ir bijis visos laikmetos un visos sociālajos kolektīvos, kuri respektē svētos rakstus. Interesanti ir ievērot, ka Bībeles tēzi ir respektējuši ne tikai ticīgie, bet arī ateisti, analizējot tautas atbildības problemātiku. Bez atsauksmes uz Pirmo Ķēniņu grāmatu neviens neiedrošinās apcerēt tautas atbildības problemātiku.

Neskatoties uz Bībeles iedibināto skaidrību, Rietumu (kristiānisma) civilizācijā tautas atbildība vienmēr ir bijusi līdz galam neatrisināta problēma. Visticamākais, tas ir tāpēc, ka sastopama zināma nekonsekvence tautas cilvēciskajā kvalitātē, par ko Bībelē norāda Salamans un kas reāli apstiprinājies aizvadītajos divos gadu tūkstošos. Tautas cilvēciskās kvalitātes nekonsekvence ir spējīga būtiski koriģēt dzīves procesus. Respektīvi, ne vienmēr ir iespējams no tautas prasīt atbildību par savu valsti un tās valdību. Tas, pirmkārt.

Otrkārt, tautas cilvēciskā kvalitāte var būt tik zema, ka tauta nemaz nav spējīga nopietni pievērsties savas valsts un tās valdības kritiskam izvērtējumam, par ko vēsta visjaunākie politiskie notikumi Latvijas Republikā.

Treškārt, tautas atbildība kļūst ireāla masu komunikācijas (manipulācijas) laikmetā. Šajā laikmetā zinātniski barotā apziņas zombēšana ir ieguvusi totālu leģitimitāti. Tautas masas savas apziņas mākslīgo pārveidošanu atzīst par pelnītu godu. Ļaudis ar neviltotu baudkāri izturās pret zombēšanas galvenajiem instrumentiem – TV, presi, interneta ziņu portāliem. Ne velti nesen viens ģeniāls vīrs teica, ka mūsdienu cilvēks skatās tikai televizoru un ledusskapi. Mūsdienu cilvēkam interesē vienīgi TV un ledusskapja saturs.

Skaidrs, ka tādā neveselīgā garīgajā atmosfērā naivi ir gaidīt no tautas masām pilnvērtīgu atbildību par savu valsti un tās valdību. Drīzāk nākas atzīt, ka tādā neveselīgā garīgajā atmosfērā cilvēki vairs nav spējīgi pat „nopūsties” par bezdievju prettautisko rīcību. Ļaužu masu sociāli politiskajai apziņai tik lielā mēra ir raksturīgs rosmes, gribas, interešu trūkums un ļaužu masu sociāli politiskā apziņa ir tik sekla, ka nākas konstatēt apātijas un primitīvisma fundamentālismu mūsdienu sociuma garīgajā pasaulē.

Rietumu filosofija un zinātne par tautas atbildību līdz šim ir pateikusi ļoti maz. Rietumos par tautas atbildību plašāk sāka interesēties tikai pēc II Pasaules kara. Tas notika sakarā ar vāciešu atbildību par Hitlera valsts pastrādātajiem briesmu darbiem – nacistu nonākšanu pie varas, ebreju izcelsmes Vācijas pilsoņu vajāšanu, kara iesākšanu, Osvencimu, genocīdu pret vairākām tautām.

Rietumu civilizācijā gadu tūkstošiem vispār nebija pieņemts vērtēt valsts varu un valdniekus. Ļoti ilgu laiku tautas masu apziņā dominēja uzskats par valdnieku dievišķo izcelsmi, ko nevienam nav tiesības apšaubīt. Daudzus gadsimtus funkcionēja pavalstniecības institūts – fiziskās personas juridiskā saikne ar valdnieku (karali, caru, hercogu), bet nevis valsti.

Tautas atbildības pakāpe vēsturiski mainās. Faktiski – palielinās. Jaunajos laikos, atsakoties no dogmas par valdnieku dievišķo izcelsmi, kā arī nomainot pavalstniecības institūtu ar pilsonības institūtu (pilsonību kā fiziskās personas konstitucionāli tiesisko statusu) visa atbildība par valsti un tās valdību tika mīļi uzvelta laimīgajai tautai. Tādējādi gribot negribot formāli tika izpildīta Pirmajā Ķēniņu grāmatā iecementētā tēze. Savukārt XX gadsimtā tautas atbildības palielināšanos veicināja dzīves apstākļu uzlabošanās, masu izglītības līmeņa kāpums, planetārā mēroga informētība, sociālās un politiskās kompetences pieaugums, pateicoties mērķtiecīgi veiktajam apgaismības darbam par pilsoniskās sabiedrības būtību un sociāli politisko jēgu.

Bet tā tas bija pārsvarā līdz II Pasaules karam. XX gadsimta otrajā pusē strauji uzkundzējās tādi sociāli politiskie izdalījumi kā elites cinisms, visatļautība, noziegumu brīvība, tautas zombēšana. Arī šodien sociāli politiskie izdalījumi patīkami iztvaiko demagoģiskajā kombinācijā ar skaistajām frāzēm par tautas varu, demokrātiskumu, pilsonisko gribu, pilsoniskās sabiedrības interesēm. Tautas atbildības reālās iespējas fatāli izplēnē elites politiskās amoralitātes ugunsgrēkā. Politiskās demagoģijas, politiskās retorikas, politiskās nelietības liesmās Pirmās Ķēniņu grāmatas tēze pārvēršās vulgārā izsmieklā.

Kā zināms, jebkura nelietība nevar cerēt uz mūžīgiem panākumiem. Rietumu intelektuāļi laiku pa laikam elitei nepatīkami atgādina par tautas atbildību. Ņemot vērā vāciešu pieredzi, galvenokārt tiek pievērsta uzmanība tautas politiskajai atbildībai. Šajā ziņā ir konstatējama tāda pati aksiomātiskā aura kā Bībelē. Eksistē tikai viens viedoklis: tauta vienmēr ir politiski atbildīga par savu valsti un tās valdību. Izņēmumi nevar būt. Tautas politiskā atbildība nepazīst izņēmumus. Tauta vienmēr un visur ir politiski atbildīga par savu valsti un tās valdību.

Katrā ziņā nākas piebilst, ka mūsdienās (pēc II Pasaules kara) Bībeles formulējumi ir papildināti ar diviem jēdzieniem – „politisko” un „pilsonisko”. Lieta ir tā, ka mūsdienās tiek akcentēta ne tikai tautas politiskā atbildība, bet tiek diskutēts arī par pilsonisko atbildību. Mūsdienās saka, ka par valsti un tās valdību politiski ir atbildīgi attiecīgās valsts pilsoņi.

Valstī visu nosaka pilsoņi. Katrs pilsonis ir politiski atbildīgs par savu valsti un tās valdību. Tas ir tāpēc, ka katrs pilsonis rīkojās politiski, balsojot vēlēšanās. Politiski rīkojās arī tie pilsoņi, kuri demonstratīvi nepiedalās varas formēšanā.

Mūsdienu valstī nevar būt apolitiskums. Tas var būt vienīgi starp nepilsoņiem, kuri nedrīkst piedalīties varas formēšanā, kā tas, piemēram, ir LR. Tādējādi par LR kā valsti un tās valdību simtprocentīgi politiski atbildīgi ir LR pilsoņi. Tā reizē ir gan individuālā politiskā atbildība, gan kolektīvā politiskā atbildība.

Pēcpadomju gados Latvijas tautai ir lieliska „elite” – noziegumu brīvībā izlutināta kriminālā valdošā kliķe. Tā ļoti rūpīgi sargā tautu no politiskās atbildības par savu valsti un tās valdību. Sistemātiski tiek darīts viss iespējamais, lai tautai izzustu vēlēšanās iejaukties valsts lietās un tauta pārstātu apčubināt valsti un valdību.

Visjaunākajā laikā uzmanības centrā ir Latvijas tautas cilvēciskā kvalitāte. Latvijas tautas lielākā daļa (apmēram 70%) grib pati ievēlēt Valsts prezidentu. To negrib pieļaut valdošā kliķe. Tā cilvēkus iemidzina ar dažādiem argumentiem. Saprotams, neviens atklāti nesaka, ka tauta ir muļķe un tai nevar uzticēt Valsts prezidenta ievēlēšanu.

Argumenti ir dažādi. Daži „politiķi” atrunājās ar radikālu pārmaiņu nepieciešamību. Esot jāraksta jauna konstitūcija un jāorganizē t.s. prezidentālā republika, maksimāli paplašinot Valsts prezidenta pilnvaras. Par tautas ievēlētu Valsts prezidentu esot vērts kustēties vienīgi tad, ja kardināli pārstrādājam valsts konstitucionāli tiesisko karkasu un valsts politiskās iekārtas karkasu.

Visnelietīgākie naciķu „politiķi” reti stulbi aizbildinās ar Krievijas agresiju. Tautai esot jāpagaida līdz tam laikam, kad vairs nepastāvēs Krievijas iebrukuma draudi.

Izvēloties argumentus, tomēr tiek paklusām parādīts ar pirkstu uz tautas cilvēciskās kvalitātes niecību. Tā tas nepārprotami jūtams tajos risinājumos, kuros „politiķi” baida ar tautas nespēju ievēlēt „īsto” Valsts prezidentu. Ja tautai atļaus ievēlēt Valsts prezidentu, tad iznākumu neviens nespējot garantēt un valsts visaugstākajā krēslā varot nonākt pat kāds no „opozīcijas” (piemēram, Ušakovs). Taču, noprotams, vienotā vienotība visvairāk baidās no Lemberga ievēlēšanas.

Bet kas ir politiskā atbildība, ko mūsu valdošā kliķe nacionāli patriotiski tiecās atņemt Latvijas tautai? Uz šo jautājumu pagaidām nevar būt teorētiski dziļa un zinātniski perfekti izstrādāta atbilde. Rietumu politoloģijā koncepts „politiskā atbildība” ir ļoti vāji izstrādāts.

Loģiski ir saprotams, ka politiskā atbildība attiecas uz politiskajiem subjektiem (valsts varas institūtiem, pilsoņiem) un viņu atbildību. Par politisko atbildību noteikti liecina politiķu reālo darbu atbilstība pirmsvēlēšanu solījumiem. Politiskā atbildība ir arī opozīcijas atbildība, kritizējot un graujot varu. Politiskā atbildība ir pilsoņu atbildība par savu politisko izvēli varas formēšanā. Katrs pilsonis kopā ar citiem pilsoņiem politiski atbild par varas kapacitāti.

Varas politiskā atbildība ir organiski vienota ar tautas spēku, jo katra vara var balstīties tikai uz to spēku, kas šo varu ir radījis. Tātad vara var balstīties tikai uz tautas jeb, precīzāk sakot, valsts pilsoņu spēku. Un, lūk, šajā ziņā sākās problēmas.

Problēma ir šī spēka cilvēciskā kvalitāte. Problēma ir šī spēka mentālās ietekmēšanas (zombēšana) efektivitāte. Problēma ir varas objektīvās tiesības ņemt vērā šī spēka reālo cilvēcisko kvalitāti. Problēma ir tas, kādā veidā vara izmanto šīs objektīvās tiesības.

Izmantojot objektīvās tiesības ņemt vērā tautas cilvēcisko kvalitāti, varai ir divas iespējas: (1) paaugstināt valsts pilsoņu spēka cilvēcisko kvalitāti, izglītojot, audzinot un ideoloģiski orientējot ļaužu masas; (2) ciniski izmantot un apzināti pazemināt valsts pilsoņu spēka cilvēcisko kvalitāti, lai maksimāli izskaustu gribu kontrolēt varu. Lieki ir paskaidrot, kas ir noticis pēcpadomju Latvijā.

Jā, nav noliedzams, aizvadītajos gadu desmitos pie mums ir bijusi zināma kņada, slavējot pilsoniskās sabiedrības veidošanas projektus. Pilsoniskās sabiedrības veidošanas gados ir priecīgi sadalīti daudzi miljoni. Medijos ir publicēti trekni materiāli par pilsonisko sabiedrību. Taču rezultāts ir nulle. Latvijā nav pilsoniskā sabiedrība. Valsts pilsoņu spēks ir līdzvērtīgs nullei.

Izskaidrojums neprasa prāta milzīgu piepūli. Pie mums kņada ap pilsonisko sabiedrību vienmēr ir bijusi Rietumu ākstīga atdarināšana bez pienācīgas izpratnes un patiesas ieinteresētības. Nav grūti ievērot, ka tās mūsu „domnīcas”, kuras joprojām turpina čivināt par pilsonisko sabiedrību, nemaz īsti neizprot čivināšanas priekšmetu. Nav izslēgts, ka apgaismojošais un ideoloģiskais diskurss par pilsonisko sabiedrību jau no paša sākuma tika apzināti iemudžināts čivināšanā, pilsoniskās sabiedrības veidošanā pielaižot tikai pirmā kursa pirmā semestra mēnessērdzīgākās meitenītes un puišeļus. Domāju, nav vajadzīgs plaši atgādināt, ka Rietumos pilsoniskā sabiedrība jau sen nevienam tā īsti nav vajadzīga. Rietumos ir vajadzīgs, lai pilsoniskā sabiedrība nemaisās pa kājām ne nacionālajai valdībai, ne transnacionālo monstru īpašniekiem.

Bet varbūt ir pareizi, ka „elite” Latvijas tautai neļauj ievēlēt Valsts prezidentu? Varbūt mūsu „elite” rīkojās nacionāli saprātīgi? Jautājumi ir nepolitkorekti. Objektīvi pamatoti jautājumi reti ir politkorekti jautājumi. Bet tāpēc nekļūst vieglāk. Vieglāk kļūtu tad, ja eksistētu stabila ticība par „elites” turpmāko rīcību. Proti, stabili varētu paļauties uz to, ka „elite” savā turpmākajā darbībā pašaizliedzīgi centīsies paaugstināt tautas (valsts pilsoņu spēka) cilvēcisko kvalitāti, sirsnīgi glāstoši izglītojot, audzinot un ideoloģiski orientējot Latvijas ļaužu pamuļķās masas. Taču grūtsirdīgā nepieciešamība pie mums vārdu „elite” likt pēdiņās likvidē jebkādu optimistisko cerību piedzīvot labākus laikus.

Arturs Priedītis
/26.01.2015/

Avots:
http://blog.artursprieditis.lv/?p=2235

Informācijas aģentūra
/12.02.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Poļu koncentrācijas nometnes

00441_Polu_koncentracijas_nometnes

Poļu koncentrācijas nometnes eksistēja tikai trīs gadus, bet pa šo laiku paspēja iznīcināt vairākus desmitus tūkstošu cilvēku. Šajās nometnēs tika izmitināti Polijas 1920-o gadu iekarošanas kara laikā sagūstītie karagūstekņi – boļševiki (sarkanie), antiboļševiki (baltie) un ukraiņi. Polijas iekarošanas karš tika vērsts pret bijušās Krievijas un Austroungārijas impērijas teritorijām un to vadīja nākamais Polijas diktators Jozefs Pilsudskis (1867-1935). Poļu ekspansiju apturēja Padomju Krievijas Sarkanā armija (tai skaitā arī latviešu sarkanie strēlnieki), kuras tālākā virzība savukārt pēc tam tika apturēta netālu no Varšavas. Šī kara rezultātā Polija okupēja un paturēja trešdaļu Lietuvas teritorijas (galvaspilsētu Viļņu ieskaitot), plašas Baltkrievijas teritorijas un visu tagadējo Rietumukrainu (agrākās Austroungārijas impērijas teritorijas).

Poļi ar koncentrācijas nometņu radīšanu „izcēlās” vēl pirms vācu nacistiem un izdaudzinātā GULAGa. Poļus koncentrācijas nometņu radīšanas vēsturē apsteidza angļi, kuri šādi izrēķinājās ar angļu-būru karā (1899-1902) zaudējušajiem būriem (Dienvidāfrikas baltie iedzīvotāji – Holandes kolonistu pēcnācēji). Vienā 1901.gadā angļu ieslodzījumā nomira 17 tūkstoši būru, lielākā daļa no kuriem bija bērni. Vēl ir jāmin Austroungārijas impērijas varasiestādes, kas Pirmā pasaules kara laikā radīja koncentrācijas nometnes, kurās ieslodzīja un iznīcināja arī savā teritorijā dzīvojošos krievus un ukraiņus, kuri negribēja pieņemt jaunradīto, Austroungārijas atbalstīto „ukrainību”. Pirmās vācu koncentrācija nometne tika izveidota 1904.gadā Namībijā, bet pēc tam Pirmā pasaules kara laikā. Koncentrācijas nometnes Pirmā pasaules kara laikā izveidoja arī Osmaņu impērija (Turcija), kuras nometnēs bija īpaši augsta mirstība, sevišķi bērnu vidū. Turki šai laikā veica arī masveida armēņu slepkavības. Visbeidzot pie pirmo koncentrācijas nometņu izveidotājiem ir jāmin arī somi, kuri 1918.gadā pilsoņu kara laikā izveidoja koncentrācijas nometni “sarkanajiem somiem”.

Polijas agresija pret Padomju Krieviju sākās 1920.gada pavasarī ar poļu karaspēka strauju uzbrukumu, ar mērķi iekarot un paturēt Viļņu (kas arī izdevās), Kijevu, Minsku, Smoļensku un, pēc iespējas, pat Maskavu. Poļu „blickrīgs” neizdevās un Sarkanā armija devās pretuzbrukumā jau Polijas teritorijā, kas vēlāk poļu propagandistiem ļāva runāt par „sarkano uzbrukumu” Eiropai, ko poļi esot varonīgi apturējuši.

Diemžēl bijušās PSRS valstu informatīvajā telpā poļu koncentrācijas nometņu tēma, kurās gāja bojā tūkstošiem krievu, baltkrievu, ukraiņu, latviešu, ebreju un vāciešu, nav pārāk plaši atspoguļota.

Poļu uzsāktā kara rezultātā viņi sagūstīja vairāk kā 150 tūkstošus sarkanarmiešu. Kopā ar politieslodzītajiem un poļu gūstā internētajiem koncentrācijas nometnēs bija vairāk kā 200 tūkstoši cilvēku – sarkanarmiešu, civilpersonas, baltgvardi, antiboļševistisko un nacionālo (ukraiņu, baltkrievu) formējumu karotāji.

Otrā Rečpospoļita radīja milzu „arhipelāgu” (koncentrācijas nometņu sistēmu) no desmitiem koncentrācijas nometņu, staciju, cietumu, cietokšņu kazemātu. Šī sistēma bija izvietota mūsdienu Polijas, Baltkrievijas, Ukrainas un Lietuvas teritorijā. Tajā ietilpa ne tikai koncentrācijas un t.s. internēto nometnes (tai skaitā „nāves nometnes”) tādas kā Stšalkovo, Šiptjurno (Szczypiorno), Laņcut (Lancut), Tuhole, bet cietumi, sortēšanas koncentrācijas stacijas, apkopošanas punkti un dažādi militārie objekti kā Modlina un Brestas cietoksnis.

„Arhipelāga” daļas tika izvietotas tai skaitā arī pilsētās un ciemos: Pilulicē (dienvidos, netālu no Peremišlas), Korosteņā, Žitomirā, Aleksandrovā, Lukovā, Ostrovložinskā, Rombertovā, Zdunskajā, Voļā, Toruņjā, Doroguskā, Plockā, Radomā, Pšemislā, Ļvovā, Fridrihovkā, Zvjageļjā, Dombē (netālu no Krakovas), Dembļinā, Petrokovā, Vadovicā (Polijas dienvidos), Belostokā, Baranovičā, Molodečino, Viļņā, Pinskā, Ružānā, Bobruiskā, Grodno, Luņinecā, Volkoviskā, Minskā, Pulavā, Povonzikā, Rovno, Strojā (Rietumukrainā), Koveļā…

Te vēl ir jāpieskaita t.s. „darba komandas”, kuras strādāja šajās apkaimēs un tika formētas no ieslodzītajiem, kuru mirstība pārsniedza 75%.

„Poļu GULAGs” eksistēja salīdzinoši neilgu laiku – apmēram trīs gadus, bet pa šo laiku tas paspēja iznīcināt desmitiem tūkstošus cilvēku. Vislielākā mirstība bija Polijas teritorijā esošajās koncentrācijas nometnēs – Stšalkovo un Tuholā.

Sarkanarmiešus poļu gūstā iznīcināja sekojošos veidos:

1.Masu slepkavības un nošaušanas. Pirms ievietošanas koncentrācijas nometnēs daudzi sarkanarmieši tika: a) iznīcināti ārpus tiesas izrēķināšanās kārtībā, atstājot viņus ievainotus kara laukā bez medicīniskās palīdzības sniegšanas un radot nāvīgus apstākļus pārvietošanas laikā; b) sodīti ar nāvi pēc dažādu tribunālu un tiesu spriedumiem; c) nošauti apspiežot nemierus un nepakļaušanos.

2. Radot koncentrācijas nometnēs neizturamus dzīves apstākļus (ņirgāšanās, piekaušanas, bads, aukstums, slimības). 1920-o gadu sākumā Polijas varasiestādes mēģināja novērst starptautiskās sabiedrības uzmanību no notiekošajām necilvēcībām Polijas koncentrācijas nometnēs, pārslēdzot uzmanību uz poļu karagūstekņu uzturēšanas apstākļiem Padomju gūstā. Tomēr gala beigās salīdzināšana nāca par labu Padomju pusei. Neskatoties uz daudz smagākiem jaunās un sagrautās Padomju valsts apstākļiem – pilsoņu karš, ārvalstu intervence, kara postījumi, bads, masu epidēmijas, līdzekļu trūkums – poļu karagūstekņi tika turēti izdzīvošanai daudz labākos apstākļos.

Mūsdienās Polija atzīst masu ieslodzīto mirstību poļu koncentrācijas nometnēs, bet cenšas mākslīgi samazināt bojā gājušo skaitu. Pirmkārt tiek ievērojami samazināts gūstā nokļuvušo sarkanarmiešu skaits, lai tādējādi pēc tam samazinātu nometnēs bojāgājušo skaitu. Otrkārt, pie bojāgājušajiem tiek skaitīti tikai pašās nometnēs mirušie. Netiek uzskaitīti mirušie līdz ieslodzīšanai koncentrācijas nometnēs un bojā gājušie uzreiz pēc izlaišanas no tām – kopumā apmēram 40%. Treškārt runa iet tikai par bojāgājušajiem sarkanarmiešiem, bet netiek skaitīti baltgvardi, nacionālistisko un antiboļševistisko bruņoto grupējumu karavīri ar ģimenēm, politieslodzītie un internētās privātpersonas (Padomju varas atbalstītāji un bēgļi no austrumiem).

Kopumā šai laikā poļu gūstā dzīvību zaudēja apmēram 50 tūkstoši cilvēku (arī latvieši) – apmēram 10 – 12 tūkstoši sarkanarmieši gāja bojā pirms nonākšanas koncentrācijas nometnēs, 30-32 tūkstoši sarkanarmiešu nomira nometnēs un vēl ieslodzījumā gāja bojā apmēram 10-12 tūkstoši baltgvardu, citu bruņoto formējumu karavīri, politieslodzītie, civiliedzīvotāji un bēgļi.

Pie teiktā jāatgādina, ka poļi ir viena no Eiropas agresīvajām nācijām, kas savu ambīciju realizēšanā pārāk neizvēlas līdzekļus. Atšķirībā no citām Eiropas ekspansijtautām, poļu ambīcijas ir ievērojami lielākas par viņu veiktspēju, kas pēc pirmās Zečpospoļitas pelnītās sagrāves (poļu paniem pārmērīgā vara sakāpa galvā tik lielā mērā, ka viņi ne tikai bija netaisnīgi un nežēlīgi pret vairumu apspiesto iedzīvotāju, bet arī viens pret otru un paši noveda valsti līdz iznīcībai) ir pierādījies vairākkārtīgi – gan jau pieminētajā Poļu-Padomju kara laikā, gan laika posmā līdz 1939.gadam, kad Polija realizēja agresīvu un savām iespējām neadekvātu ārpolitiku, kas beidzās ar likumsakarīgu Polijas likvidāciju. Šis maziskais stulbums pilnā mērā izpaužas arī mūsdienu Polijas ārpolitikā, kad, kārtējo reizi sapņojot par Zečpospoļitas impērijas atjaunošanu (pirmkārt uz Balkrievijas un Ukrainas rēķina), Polija apmātā aklumā realizē ASV un Lielbritānijas intereses Eiropā, kas atkal var novest poļus līdz lieliem upuriem un savas valsts zaudēšanas (tiesa mūsdienu Latvija politiskā idiotisma un verdziskās pielaizīšanās anglosakšiem ziņā, diemžēl, poļus apsteidz). Viens no redzamākajiem mūslaiku poļu agresivitātes iemiesojumiem un simboliem ir poļu ebrejs Zbigņevs Bžezinskis, pēc kura receptēm ASV ir veikusi un veic joprojām daudzus noziegumus.

Avots:
http://www.km.ru/science-tech/2014/10/17/istoriya-khkh-veka/749760-polskie-kontslagerya-i-ikh-russkie-zhertvy

Informācijas aģentūra
/12.02.2015/

Posted in Kat.: Vēsture, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

1919. gada februāris – fon Štrika sazvērestības atklāšana

Heinrihs fon Štriks

Heinrihs fon Štriks

Raksts veltīts literatūrā visai maz aplūkotam jautājumam par Latvijas Pagaidu valdības leģitimitāti iedzīvotāju acīs 1918.-1919. gada ziemā, kur problēmas risināšanā liela loma bija t.s. fon Štrika sazvērestībai, kas izvērtās par visai nopietnu politisku skandālu.

1919. gada ziema bija ārkārtīgi grūts laiks jaunizveidotās Latvijas Republikas pastāvēšanā: lielākā daļa teritorijas bija nonākusi lielinieku rokās, Pagaidu valdība bija aizbēgusi uz Liepāju un nosacīti kontrolēja vairs tikai tai tuvējos dažus apriņķus, kur lielinieku Sarkanā armija nebija ienākusi tikai pateicoties Latvijas zemessardzes – t.s. landesvēra[1], – daļām, kas noturēja fronti pie Ventas.

Augstākie latviešu virsnieki – pulkveži un ģenerāļi Peniķis, Hartmanis, Grīnbergs, Ruškēvics, Kļaviņš, Silenieks, Zemītis u.c., – uzskatīja, ka cīņa ir bezjēdzīga, un Latviju pameta. Liepāju aizstāvēt un karu turpināt Kurzemē piekrita vienīgi daži jaunāki virsnieki: kapteinis A. Plensners, apakšpulkvedis O. Kalpaks u.c. Tuvojoties sarkanajiem, no Latvijas aizbēga arī ministru biedri R. Benuss un Ā.Birznieks, kā arī tieslietu ministrs P. Juraševskis. 11. janvāri Kurzemi pameta arī visa pārējā Latvijas Pagaidu valdība – tā teikt, devās meklēt palīdzību Eiropā[2]. Liepājā palika tikai iekšlietu ministrs M.Valters, apsardzības ministrs J.Zālītis un satiksmes ministrs T.Hermanovskis. Valdības kā tādas reāli vispār vairs nebija un ministrijas nedarbojās. Uz ārzemēm aizbēga arī Tautas Padomes prezidija locekļi un praktiski visi Tautas Padomes locekļi.[3]

Visa administratīvā vara bija vācu okupācijas varas iestāžu rokās. Vācijas armijas paliekas Latviju varēja pamest jebkurā brīdī, bet latviešiem ne okupācijas pārvalde, ne vācbaltieši, ne vietējie krievi neuzticējās. Arī vienkāršā tauta neuzticējās ne Pagaidu valdībai, ne tās sabiedrotajiem vāciešiem: brīvprātīgo pieteikšanās punkti stāvēja tukši. Angļi, no Liepājas aizbraukdami, bija atstājuši ieročus kādiem 500 kareivjiem, taču nebija nekādu cerību, ka tik daudz vīru pieteiksies dienestam. Iedzīvotāju latviešu daļas absolūtais vairums uzskatīja Pagaidu valdību par vācu pakalpiņiem, un gaidīja “savējos” – Jukuma Vācieša komandētos strēlniekus. Nebija daudz tādu[4], kas ticētu jaundibinātās Latvijas Republikas ilgstošai pastāvēšanai.[5]

Latvijas Pagaidu valdības situācija šķita visai bezcerīga: nebija īsta atbalsta iedzīvotāju vidū, un nebija idejas, kas varētu vienot etniski un politiski tik raibo iedzīvotāju kopumu. Bija nepieciešams kāds kopsaucējs, taču esošajā situācijā ar esošo politisko pieredzi izvēle bija visai pieticīga.

Vienīgais kaut cik organizētais un pretlielinieciski noskaņotais spēks Latvijā bija vācbaltiešu kopiena, kas sevi pašnosaukumā dēvēja par baltiešiem, taču arī tā bija visai sašķelta un bija grūti izlemt un savstarpēji vienoties, ko darīt. Vācbaltiešiem bija vien divas iespējas: vai nu stāvēt frontē pret lieliniekiem un cerēt, ka situācija uzlabosies un viņi saglabās savu statusu sabiedrībā, vai pamest dzimteni sarkano varā un masveidā emigrēt (kurp? ne jau uz drupās sagrauto un haosa pārņemto Vāciju). Šāds variants – Liepājas pamešana – gan vācbaltiešu aprindās tika apspriests, taču to kategoriski noraidīja jaunie virsnieki, uzskatot, ka par dzimteni jācīnās līdz pēdējam. Taču viņiem nebija saprotama latviešu sabiedrības vairākuma atteikšanās veidot kopīgu Baltijas valsti ar igauņiem un nevēlēšanās sadarboties ar “vāciešiem” valsts veidošanas procesā, atvēlot tiem tikai karaspēka lomu, kā arī ksenofobiskais latviešu politiskais nacionālisms.

Vācbaltiešu vidū dominēja noskaņojums, ka latviešiem nav nekādu tiesisku un morālu tiesību veidot valsti vieniem pašiem, izslēdzot no procesa pārējās zemes pamattautas. Un, ka bez vācbaltiešu līdzdalības latvieši vieni šo valsti vienkārši nespēšot izveidot par stabilu, drošu un plaukstošu, jo tiem nav ne politiskās pieredzes, ne prasmju, ne spēju. Galu galā tieši vācbaltieši bijuši tie, kas pirmie nolēma atdalīties no Krievijas un veidot te suverēnu valsti, latviešu politiskajai elitei piesaistoties tikai procesa beigās.[6] T.i. viņi bija gatavi pieņemt Latvijas valsti (lai gan dotu priekšroku lielākai Baltijas valstij) un būt tās patrioti, ja vien saglabātu politisko līdzdalību tās dzīvē un savu līdzšinējo statusu.

Tvaikonis „Runeberg“ Stokholmā, noenkurots pie karaļa pils.

Tvaikonis „Runeberg“ Stokholmā, noenkurots pie karaļa pils.

Pagaidu valdības glābiņš no šī strupceļa nāca vēlā, miglainā, atkušņa pārņemtā 1919. gada 18. februāra vakarā, kad Liepājas reidā no Stokholmas ieradās tvaikonis „Runeberg“.

Nākamajā dienā pa trapu uz kuģa, līdz ar vācu okupācijas varas muitniekiem, uzkāpa arī tikko kā izveidotās Latvijas muitas ierēdņi. Un sākās interesanti notikumi. Apsveicinājušies ar kapteini un caurskatījuši kuģa papīrus, vācieši ķērās pie kuģa telpu un kravas apskates, bet latvieši nez kāpēc taisnā ceļā devās pārbaudīt tikai dažus pasažierus, kuri nebija pieteikušies braucienam Latvijas pārstāvniecībā Stokholmā: Vidzemes landmaršalu Heinrihu fon Štriku (Heinrich Eduard Karl von Stryk, 1873-1938), atvaļinātu vācu virsnieku Karlu Štoku (Karl Stock), bijušo Zviedrijas militāro atašeju Krievijā, atvaļināto Zviedrijas armijas pulkvežleitnantu Nilsu Edlundu (överstelöjtnant Nils Edlund, 1867-1930) un Zviedrijas konsulu Liepājā Dr. Gustavu Hallstrēmu (svenske konsuln i Libau, doktor Gustaf Hällström, 1880-1962).

Dīvaini, ka muitas ierēdņa Eduarda Kaimiņa vadītā komanda nemeklēja kontrabandas speķi vai cigārus, ko kāds būtu varējis slēpt sakvojāža dubultdibenā, bet pievērsa uzmanību tikai dokumentiem šo dažu pasažieru bagāžā. Un kaut kādi dokumenti atradās.

Štoku, kādu Dimperamu un Edlundu latviešu muitnieki uzreiz arestēja, apsūdzot ieroču kontrabandā (tas vien jau bija pārsteigums, jo principā latviešu muitnieki savā darbā bija pakļauti opupācijas varai un nekādus arestus nemaz nebija tiesīgi un spējīgi veikt). No mantām konfiscēja tikai aizzīmogotu aploksni, kas līdz ar brillēm un pīpi mētājās uz galda, kā arī papīriem piebāztu melnu portfeli – tas aizsāka visai skaļu politisko skandālu, kura atskaņas bija dzīvas vēl 1930. gados. Vēstures literatūrā šie notikumi iegājuši kā “Strika sazvērestība”.[7]

Uzmanīgu dara tas, ka šos dokumentus E. Kaimiņš nezin kāpēc nevis pārbaudīja noteiktās procedūras kārtībā uz vietas, bet uzreiz atstāja kuģi, dodoties nodot pašam iekšlietu ministram M. Valteram (kurš tobrīd pildīja arī valsts galvas pienākumus). Divas dienas M. Valters neuzdrošinājās konfiscēto dokumentu aploksni atvērt – ik rītu pie viņa ieradās fon Štriks, pieprasot atdot savas mantas, taču velti, – līdz 21. februārī, īpaši sasauktas komisijas klātbūtnē, paciņa tika atvērta.[8]

Saskaņā ar Pagaidu valdības oficiālo versiju, 19. februārī konfiscētie dokumenti liecināja, ka bijušais Vidzemes bruņniecības landmaršals[9] Heinrihs fon Štriks 1918. gada 18. janvārī ticis pilnvarots Vidzemes muižniecības vārdā Zviedrijā vest sarunas un noslēgt publiskus un privāttiesiskus līgumus. Starp papīriem bijuši dažādu dokumentu uzmetumi, tai skaitā, arī „Vidzemes landmaršala un karaspēka priekšnieka uzsaukums tautai”, līguma projekts ar grāfu fon der Golcu par Latvijas un Igaunijas Pagaidu valdību gāšanu un Baltijas valsts izveidošanu, kā arī attiecīgas darbības plāns un plānotās valsts konstitūcijas projekts.

Iekšlietu ministrs M. Valters izdeva apcietināšanas pavēli: “Uz kaŗa stāvokļa noteikumu pamata valsts apsardzības un kārtības uzturēšanas nolūkā pavēlu apcietināt Vidzemes muižniecības maršalu Heinrichu fon Striku. Pavēlu visiem, kam zināma H. fon Strika uzturēšanās vieta, par to nekavējoties ziņot man. Personām, kas uzrādīs H. fon Strika uzturēšanās vietu vai arī citādi palīdzēs viņu apcietināt, izmaksās 10 000 rubļu lielu atlīdzību.”[10]

Štriku arestēja vācu armijas patruļa, taču drīz atbrīvoja nozieguma sastāva neesamības dēļ. Viņš pameta dzimteni, lai emigrētu uz Berlīni, kur pavadīja atlikušo mūžu, vīlies laikabiedros, un politikā vairs neiesaistoties.

Vācijas armijas štābs norobežojās no šī skandāla, deklarējot ka fon Štriks, kurš kopš 1918. gada septembra uzturējās Stokholmā, rīkojies bez viņu ziņas. Un patiesi, dokumentu saturā it kā nebija nekā pārsteidzoša: kad kļuva skaidrs, ka Krievijas impērijas sabrukums ir nenovēršams, šādu projektu par iespējamās Baltijas neatkarību, pusatkarību vai pat iekļaušanu citas valsts (Vācijas) sastāvā kopš 1917. gada pavasara bija tapis gana daudz.

Pārliecība, ka Baltijas provincēm nepieciešams atdalīties no Krievijas, bija diezgan vispārēja, kaut par detaļām uzskati ievērojami atšķīrās. Arī latviešu pilsoniskās aprindas (LPNP, Demokrātiskais bloks) zināmā mērā bija iesaistītas atdalīšanās tēmas apspriešanā un bija par suverēnas Baltijas valsts dibināšanas plāniem gana labi informētas.[12] Šādi projekti bija raksturīgi šim laikam un reģionam kā vietējo iedzīvotāju politiskās elites centieni kā nebūt atrisināt neskaidro savas zemes nākotni. Tas tika plaši apspriests gan Vācijas Reihstāgā, gan atreferēts Vācijas un okupētās Latvijas presē u.c. Gluži dabiski, ka politiski aktīvāko iedzīvotāju grupas domāja, kā dzīvot pēc abu impēriju sabrukuma. Viens no šādiem plāniem bija arī Heinriha fon Štrika 1917-1918 gadā tapusī vīzija par suverenas Baltijas valsts veidošanu. Nekā īpaša, galu galā arī pati Latvijas Pagaidu valdība bija tikai šādas sabiedrisko darbinieku grupiņas ideja.

Interesantākais, ka nekas šajos dokumentos tā īsti neatbilda sazvērestības definīcijai. Konfiscētajos papīros atradās[13]:

– 1918. gada 18. janvāra pilnvara Vidzemes landmaršalam Heinriham fon Štrikam sarunu vešanai, publisku un privāttiesisku līgumu slēgšanai Vidzemes muižniecības un bruņniecības vārdā. Visnotaļ juridiski korekts dokuments.

– Ar zīmuli rakstīts uzsaukuma projekts, kurā visi Baltijas iedzīvotāji aicināti apvienoties, lai atsvabinātos no brūkošās Krievijas un dibinātu savu neatkarīgu valsti. Rakstīts 1918. gada rudenī Stokholmā, laikā, kad nevienam Latvijas dibināšana vēl sapņos nerādījās.

– Fon Štrika piezīmes par principiem, pēc kādiem būtu jābūt veidotai šādai Baltijas valstij. Īsumā: tā kā latviešu un igauņu esot skaitliski vairāk, bet vācbaltiešiem ir monopols kultūrā un uzņēmējdarbībā, jābūt izlīdzināšanai (Ausgleich), lai neviens netiktu atstumts, tāpēc Štrikam škiet, ka vislietderīgāk būtu pēc Šveices parauga zemi sadalīt 6 kantonos: Kurzemē, Dienvidvidzemē, Latgalē, Ziemeļvidzemē, Igaunijā un Sāmsalā, ar spēcīgu reģionālo pašpārvaldi. Parlamenta vēlēšanas būtu balstītas nevis vispārējās balstiesībās, bet kūriju sistēmā, lai neviens netiktu apdalīts, un arī skaitliskais mazākums ņemtu dalību valsts liktenī. Aktuāla esot muižu redukcija un zemes fonda izveidošana bezzemnieku nodrošināšanai ar zemi.

– Piezīmes par to kādas personas pēc savām spējām un intelekta būtu spējīgas piedalīties valsts veidošanā (no latviešiem minēti Ansbergs, Bergs, Zēbergs). Visai saprātīga rīcība, ko piekoptu katrs, kurš uzsācis organizēt kustību par savas zemes neatkarību.

– Ar zīmuli rakstīts projekta uzmetums līgumam ar Vācijas armijas virspavēlnieku Kurzemē, paredzēts tālākai pilnveidošanai. Galvenās prasības: Vācijas armijai jāatstāj Kurzemi, ļaujot saglabāt militāro bāzi Liepājā kā atbalsta punktu operācijām pret lieliniekiem Lietuvā. Landesvērs vairs netiek pakļauts Vācijas armijas virsvadībai. Jauni līgumi ar Vāciju iespējami tikai ar Antantes akceptu. Vācija atmaksā okupācijas nodarītos zaudējumus (20 000 000 marku jeb 8 000 000 zviedru kronu – summa, kas kā peļņa palikusi pāri no saimnieciskās darbības okupētajā Latvijā). Baltijas armiju veidot tikai no vietējiem resursiem, bet brīvprātīgos vervēt tikai neitrālās valstīs, bet ne Vācijā.

– Pie arestētā Karla Štoka tika atrasts Baltijas Satversmes projekta uzmetums, taču tas saturiski visai principiāli atšķīrās no Štrika projektiem, t.i. ar Štrika lietu tam neko kopīgu atrast nevarēja.

Taču tas nebija svarīgi. Var teikt, ka fon Štriks ar saviem no aizmirstības izceltajiem plāniem nāca kā saukts, ļaujot savstarpēji šķirtajām Pagaidu valdībai un latviežu tautai beidzot rast kopīgu ienaidnieku, pret kuru apvienoties zem politiskā nacionālisma karoga. Protams situācijā, kad Latvijas Republikas suverenitāte balstījās praktiski uz vācbaltiešu zemessargu durkļiem, šāda situācijas eskalācija bija visai riskanta, taču, šķiet, latviešu politiskā elite neredzēja citu iespēju gūt leģitimitāti tautas acīs.
Un nevienu īpaši neinteresēja ka šādu projektu juku laikos ir bijis gana daudz un lielāko daļu varonīgo muitnieku atklāto “slepeno dokumentu” satura var brīvi izlasīt iepriekšējo gadu presē. Toties ziņa par negaidīti atklāto „sazvērestību“ (turpmāk literatūrā visbiežāk apzīmēta tieši kā „Strika sazvērestība“) tika visiem spēkiem izplatīta, kur vien iespējams, kas ļotilielā mērā pacēla Pagaidu valdības popularitātiiedzīvotāju latviešu daļā, jo šāda vācbaltiešu muižnieku sazvērestība uzskatāmi pierādīja, ka Pagaidu valdība tomēr nav nekāda vācu centienu atbalstītāja.

Tā 1919. gada februārī sākās Pagaidu valdības norobežošanās no kontaktiem ar vācbaltiešiem, aizsākot neoficiālu propagandas aģitāciju pret tiem kā latviešiem etniski naidīgu faktoru, aiz kura stāv Vācija ar saviem aneksijas plāniem. Viens no aktīvākajiem latviešu politiskā nacionālisma tā laika ideologiem A. Kroders rakstīja: “Ar šīs sazvērestības atklāšanu maskas bija norautas, un Latvijas pilsoņi nu skaidri redzēja tās piespiestās attiecības, kādas bija starp Latvijas valdību un vācu varas iestādēm.”[14] Protams, konkrētajā brīdī šāds apgalvojums bija pārspīlēts, taču, nenoliedzami, latviešu sabiedrība daļēji tika izkustināta no apātijas, tai beidzot parādījās ārējs ienaidnieks, cīņā pret kuru saliedēties, jo saliedēt to cīņā pret lieliniekiem, kuri arī bija latvieši, īsti neizdevās.

Skandāls guva arī zināmu starptautisku skanējumu, jo tam pievērsa uzmanību gan Vācijas, gan, it sevišķi, Zviedrijas prese. Komentējot notikušo, Heinrihs fon Štriks vēlāk apgalvoja, ka vervējis brīvprātīgos cīņai pret lieliniekiem pilnīgi oficiāli, viņam bijis klusējošs Zviedrijas valdības atbalsts, ka tvaikoni “Runeberg” brīvprātīgo pārvadāšanai bija nofraktējušas zviedru iestādes un ka Zviedrijas Banku inspekcija bija apstiprinājusi naudas izsniegšanu landesvēra vervēšanas birojam.

Ar klusējošu Zviedrijas valdības atbalstu Regeringsgatanas ielā Stokholmā fon Štriks bija atvēris rekrutēšanas biroju, kurā aizcināja pieteikties brīvprātīgos stāties Baltijas landesvērā un doties uz Latviju karot ar lieliniekiem. Oficiālu atļauju viņš saņēmis gan nebija, taču tas bija organizējis vervēšanas iecirkni kā informācijas biroju, kurā neviens netiekot vervēts, bet potenciālie brīvprātīgie tiekot informēti par iespēju. Biroja vadītājs leitnants Alfonss Engmans laikrakstam “Stockholms Tidningen” intervijā stāstīja, ka, spriežot pēc atsaucības, tuvākā pusgada laikā plānojot savervēt 10 000 brīvprātīgo. Biroja rīcībā esot ievērojamas skaidrās naudas summas, kas saņemtas no ziedotājiem Baltijā, esot arī lidmašīna, ar kuru grasoties lidot uz Kurzemi, lai pārbaudītu, kā iekārtosies pirmie 300 brīvprātīgie, kam drīzumā jāierodas Liepājā. Savukārt kreiso rupors “Folkets Dagblad” aktīvi protestēja pret šādām aktivitātēm, pieprasot, lai varas iestādes slēdz biroju un vervēšana nekavējoties tiktu pārtraukta.

sssKaut arī zviedru prese Edlunda darbību dēvēja par “avantūru”, Zviedrijas kara arhīva “Krigsarkivet” Ģenerālštāba ārlietu daļas fondā ir dokumenti, kas liecina, ka Zviedrijas valdība fon Štrika darbību vismaz daļēji atbalstījusi. Ir sarakste par sabiedrisko noskaņojumu Zviedrijā Baltijas sakarā un atzīmēts, ka visumā valdībai nav iebildumu pret palīdzības sniegšanu Baltijai un fon Štrikam kā tās pārstāvim. Pati ideja Stokholmā patika, jo nozīmētu mazu un draudzīgu bufervalsti, nevis permanenti neprognozējamo un draudīgo Krieviju jūras otrā krastā. Attiecīgi, valdīja noskaņojums, ka ar naudu un ieročiem neatbalstīs – karā viegli iesaistīties, taču grūti to pārtraukt, – taču neliks nekādus šķēršļus privātpersonu iniciatīvai. Bez tam liela interese bija par iespēju sniegt militāru palīdzību, apmaiņā pret kokmateriāliem.[15]

Fon Štrikam aizbraucot, Latvijas varas iestāžu uzmanība tika pievērsta pulkvežleitnantam Nilsam Edlundam. Gan atsauca apsūdzību kontrabandā, taču nu apsūdzot, ka viņš esot piedalījies vācbaltiešu sazvērestībā nolūkā gāzt Pagaidu valdību. Pats Edlunds neizpratnē taisnojās, ka kā neitrālas valsts pārstāvis, atbilstoši 1918. gada 7. decembra līgumam starp Vāciju un Latviju, uzaicināts kļūt par Baltijas zemessardzes (landesvēra) komandieri. Savukārt vācbaltieši sūdzējās, ka viņš no tiem izkrāpis naudu, bet nav piegādājis kareivjus. Dēku romānu garā Edlundam izdevās izbēgt no latviešu ieslodzījuma (var pieļaut, ka viņam ļāva izbēgt, jo M. Valters gan jau nevēlējās sabojāt attiecības ar Zviedriju) un pamest Kurzemi. 1919. gada 15. martā Edlunds laikrakstā “Stockholms-Tidningen” plaši aprakstīja piedzīvojumus Latvijā un savu dramatisko bēgšanu no cietuma Liepājā.

Taču pats galvenais notikušajā bija tas, ka sākās apzināta Pagaidu valdības politikas virzība uz Latviju tikai kā latviešu valsti un, attiecīgi, vācbaltiešu (u.c. nelatviešu) izstumšanu no politiskās dzīves, toties nostiprināja Pagaidu valdības statusu un palielināja tās leģitimitāti valsts iedzīvotāju latviešu daļas, t.i. skaitliskā vairākuma acīs.

Un te nu jāuzdod sev jautājumu: kam tas viss bija visizdevīgāk? Jo notikumu gaita neļauj ticēt, ka tā bijusi tikai nejauša sagadīšanās – visdrīzāk latviešu muitnieki bija informēti, ko un pie kā meklēt, riskējot pārkāpt savas kompetences robežas. Vai skandāls bija nepieciešams Pagaidu valdībai? Drīzāk jā, nekā nē, jo ne velti tā izmantoja šīs apsūdzības sazvērestībā pat vēl pēc gadiem, kaut arī tad konfiscēto dokumentu saturs pat visai angažētajai tiesai neļāva panākt apsūdzošu interpretāciju. Taču pati situācija ļauj rasties hipotēzei, ka visa pasākuma iniciators varēja atrasties vācu okupācijas spēku ģenerālštābā: fon der Golcs un tā līdzgaitnieki bija daudz prasmīgāki ilgtermiņa intrigu īstenošanā, nekā Pagaidu valdības visai zemnieciskie un panaivie onkuļi, kuros nebija ne kripatas no vācu gadsimtu politisko intrigu pieredzes mantojuma.

Gan Berlīnē, gan Liepājā bija ietekmīgi ļaudis, kuri joprojām cerēja mainīt situāciju un panākt Baltijas iekļaušanu Vācijas sastāvā. Viens no lielākajiem šķēršļiem bija tieši fon Štriks un tā atbalstītāji. Kad Vidzemes bruņniecība deleģēja fon Štriku meklēt militāro palīdzību nevis Vācijā, kur bija milzums bez nodarbes palikušu, toties bruņotu un karā pieredzējušu vīru, bet gan vervēt brīvprātīgos Zviedrijā, tad tieši vācu okupācijas spēki bija visvairāk ieinteresēti, lai Antantes piesegā Kurzemē neierastos zviedri un Landesvērs nekļūtu brīvs no vācu apgādes un virsvadības. No šāda viedokļa raugoties, nedrīkstēja pieļaut, ka vācbaltieši saliedētos ar latviešiem un igauņiem kopīgas un spēcīgas valsts veidošanā – šādā gadījumā Vācijas politiskā ietekme te zustu un visi sapņi par Baltijas provinču anektēšanu pagaistu vēstures miglājā. Vajadzēja darīt visu, lai sarīdītu latviešus ar vācbaltiešiem, t.i. sašķeltu vietējo sabiedrību un nodalītu politisko un kultūras eliti (vācbaltiešus) no “tautas masām” (latviešiem). Pirmais solis, lai to panāktu, bija fon Štrika neitralizēšana un izslēgšana no politikas spēles.

Vislabāk to varēja paveikt vācu armijas izlūkdienests, kura aģenti bija lieliski informēti par katru fon Štrika soli, kā arī kur un kādus dokumentus viņš vedīs. Un tad atlika tikai piespēlēt informāciju latviešiem, kuri izmisīgi meklēja kādu iespēju pierādīt tautai savu labo gribu. Iespējams, ēsma tika izmesta un āķis norīts. Vai kas tāds patiesi noticies, jāmeklē Vācijas arhīvos un notikumu aculiecinieku memuāros, kas latviešu lasītājam praktiski nav zināmi.

Nenoliedzami, šīm apsūdzībām politiskā sazvērestībā bija visai liela loma sabiedrības sašķelšanā pēc etniskās piederības un latviešu saliedēšanā ap Pagaidu valdību. Tā “Strika sazvērestības” skandāla rezultātā aizsākās notikumu ķēde, kas pieauga spēkā un likumsakarīgi noveda pie 16. aprīļa puča un Cēsu kaujām, t.i. atklātas etniskās pretstāves, vācbaltiešu pilnīgas izspiešanas no valsts politiskās dzīves un sanaidošanas ar latviešiem uz daudziem gadu desmitiem, līdz beigu beigās vācbaltiešus piespieda pamest dzimteni uz visiem laikiem. Bet tas jau ir cits stāsts.

Atsauces:

1. Saskaņā ar 1918. gada 7. decembra līgumu, Latvijas bruņoto spēku oficiālais nosaukums bija “Latvijas zemessargi (die Lettländische Landeswehr)” – LVVA, 1468. f., 1. apr., 133. l., 68. lp.
2. K. Ulmanis Kurzemē atgriezās tikai 1919. gada marta sākumā.
3. IX Liepājas posms // Brūno Kalniņš. Vēl cīņa nav galā… (Memento: Stokholma, 1983.) http://www.kreisie.lv/wp-content/web/bruno/09.pdf
4. Par iedzīvotāju noskaņojumu uzskatāmi liecina Liepājas domes vēlēšanas 19. janvārī: LSDSP ieguva 54% balsu, vācbaltiešu, ebreju, krievu un lietuviešu partiju kandidāti ieguva 39% balsu, bet Demokrātiskais bloks tikai 7% balsu.
5. Pētersone P. Vēstures liecības barona Hansa Johana Otto fon Rozena atmiņās. // Latvijas arhīvi. Nr.3, 2007. – 86. lpp.
6. Piemēram, Vācijas ģenerālpilnvarotais A.Vinnigs raksta, ka tieši viņš ierosinājis un pierunājis latviešu pilsonisko aprindu pārstāvjus beidzot saņemties un proklamēt valsti. Winnig August. Am ausgang der deutschen Ostpolitik : persönliche erblebnisse und erinnerungen. – Staatspolitischer Verlag: Berlin, 1921, S. 13.
7. Literatūrā viņa uzvārds figurē gan kā Striks, gan Strīks, taču, saskaņā ar vācu valodas īpašvārdu atveides principiem latviešu valodā, pareizi ir “Štriks”.
8. Andrievs Niedra. Kā tās lietas tika darītas. – Gauja: Lincoln, Nebraska, 1987. (otrais izdevums), 17. lpp.
9. Jau 1919. gada janvārī no posteņa atcelts, taču visur dokumentos tiek dēvēts par landmaršalu. Amats līdzvērtīgs reģiona parlamenta spīkeram, t.i. Vidzemes zemes sapulces vadītājs.
10. Šilde A. Valstsvīri un demokrāti. – Rīga, 1985. – 126. lpp. ISBN 978-9984-806-15-0
11. Cerūzis Raimonds. Vācu faktors Latvijā (1918-1939). Politiskie un starpnacionālie aspekti. – Rīga, 2004., 57.-91. lpp.
12. Jēkabsons Ē., Ščerbinskis V. Baltenlande – vēstures izgaisinātais rēgs. // Lauku avīze. 7.02.1998.
13. Apraksts ņemts no: Andrievs Niedra. Kā tās lietas tika darītas. – 18.-20., 34. lpp.
14. Kroders A. Latvijas Sargs. Nr.88.
15. Svenska frivilliga, fars och hjälte. // John Chrispinsson. Den glömda historien : om svenska öden och äventyr i öster under tusen år. – Förlag Norstedts: Stockholm, 2014, 446 s. 203.-206. lpp. ISBN: 9789113068541; Starp citu, mazliet vēlāk, sarunas turpināja jau ar t.s. Latvijas Pagaidu valdības A. Niedras kabinetu, 1919. gada 25. aprīļa Zviedrija pieļāva brīvprātīgo vienību sūtīšanu palīgā, un ģenerālštāba memorandā tika uzskaitīti nosacījumi, kas nepieciešami, lai Zviedrija sūtītu uz Latviju: pamatnoteikums bija, ka zviedri netiek iesaistīti kaujās, bet izmantoti aizmugurē kārtības uzturēšanā, tādējādi atbrīvojot vietējos spēkus frontei. Pie tam atbalstam jānākot gan no latviešu lielgruntnieku Pagaidu valdības, gan sociāldemokrātiem un vācbaltiešiem. Nepieciešams arī Antantes, t.i. Francijas un Lielbritānijas akcepts. Gāztā Latvijas Pagaidu valdība, kas atradās Liepājas reidā Antantes karakuģu apsardzībā, noprotestēja šos plānus uzskatot, ka zviedru karavīru klātbūtne tikai stiprinās vācbaltiešu pozīcijas, bet Stokholma izrādot simpātijas vācbaltiešu separātismam un nenovērtējot, cik nopietna esot cīņa ar lielinieciskumu.

Artis Buks, Mg.hist

Avots:
http://buksartis.lv/pic/vesture/fon_Strika_sazverestibas_atklasana.htm

Informācijas aģentūra
/12.02.2015/

Posted in Kat.: Vēsture, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Politekonomiskā prognoze: 2015.gadā gaidāma globālā ekonomiskā krīze

Mihails Hazins

Mihails Hazins

Pirms dot 2015.gada politekonomisko prognozi, sākumā nokomentēšu savu pagājušā gadā doto politekonomisko prognozi 2014.gadam (skat. te: http://worldcrisis.ru/crisis/1338948 ).

Prognoze 2014.gadam sākās ar makroekonomisko aprakstu, kurš ir pilnībā attaisnojies gan lēni ritošas depresijas ziņā, gan dolāra inflācijas ziņā. Lielu teroraktu nebija, tāpat kā lielu katastrofu un burbuļi fondu tirgos kaut kā pārdzīvoja 2014.gadu, kas bija arī sagaidāms.

Pēc tam, runājot par resursu tirgiem, apskatīju divus scenārijus – burbuļa uzpūšanu arī resursu tirgos un scenāriju pēc kura burbuļa uzpūšana resursa tirgos tiek uzskatīta par mazvarbūtisku. Praksē piepildījās otrs scenārijs, lai gan Saūdu Arābijas un ASV stratēģiskā cīņa par naftas tirgiem netika pienācīgi novērtētā, kā arī naftas cenu kritums līdz 60 dolāriem par barelu. Tas ir pagājušā gada prognozes trūkums.

Kapitālu ieguldīšanas sfēru izzušanas faktors pagāšgad izpaudās pilnā mērā. Izņēmums vienīgi bija ASV ekonomikas enerģētikas sektors, kurā, dēļ cenu samazināšanās uz energonesējresursiem, parādījās pozitīvas tendences. Bet šo pozitīvo tendenci uztvert nopietni nenākas, jo gala pieprasījums ASV turpina samazināties.

Visi prātojumi par “mijējiem”, “procentniekiem” un “amerikāņu grupu” [nosacīts globālo politekonomisko grupējumu iedalījums] pilnībā apstiprinājās. Pat vairāk, vēlēšanas ASV parādīja, ka amerikāņu vēlētāji kategoriski negrib atbalstīt pasaules finansu sistēmu (sīkāk skat. te: http://worldcrisis.ru/crisis/1694465 ), tādējādi “procentnieku” grupējuma stāvoklis ir ievērojami vājinājies. Tāpēc šodien jau pietiekami precīzi var pateikt, ka galvenais jautājums, kurš uzvarēs, praktiski jau ir izlemts – šai ziņā “amerikāņu grupas” un “mijēju” grupējuma savienību visdrīzāk neviens vairs izjaukt nespēs. Bet “procentnieku” grupējums vēl vismaz daļēji var paņemt savu gadījumā, ja 2016.gada vēlēšanās ASV uzvarēs konservatīvie “impērieši”, “neokoni” – viņu galvenais kandidāts šodien ir Džebs Bušs, lai gan arī viņam ir doti nopietni triecieni (sīkāk skat.te: http://worldcrisis.ru/crisis/1602052 ). Tomēr neizslēdzu, ka 2015.gadā pirmajās pozīcijās ASV Republikāņu partijā var nonākt atklāti izolacionisti (piemēram, Rends Pols), kā pazīmes bija redzamas jau 2014.gadā.

Īpaša vieta pagājušā gada prognozē bija iedalīta Ukrainai un kopumā situācija parādīja, ka tā savu lomu nospēlēja. Protams, pilna mēroga notikumu attīstība, Krimas pāriešana Krievijas jurisdikcijā, pilsoņu karš Ukrainā prognozē netika atzīmēts, lai gan līdz tādam detalizācijas līmenim prognoze veidota netika. Savukārt Eiropas Savienības divējādā loma un bažas par ziemeļatlantiskās brīvās tirdzniecības zonas izveidošanu spēlēja būtisku lomu ES politikā.

Konkrēti var atzīmēt, ka ASV sankcijas pret Krieviju izveidoja tādā veidā, lai no tām maksimāli daudz ciestu tieši Eiropas Savienība. Par pašām sankcijām prognozē netika nekas minēts, kas savā ziņā ir vēl viens tās trūkums. Tomēr šādas ASV rīcības rezultātā ES arvien vairāk saasinās iekšējās politiskās pretrunas, konkrēti Francijā Eiroparlamenta vēlēšanās uzvarēja “Nacionālā fronte” ar Marinu Le Penu priekšgalā, bet Ungārijas prmjerministrs Viktors Orbans pilnīgi atklāti runā, ka viņa valsts nākotne ir attiecībās ar Krieviju, nevis Eiropas Savienību. Šis apstāklis prognozē tika īpaši izcelts. Tāpat tajā tika teikts, ka principiālam lūzumam ES iekšējās attiecībās 2014.gadā nevajadzētu notikt, kas praksē arī tika novērots.

Tuvo Austrumu notikumu apraksts kopumā izrādījās pilnīgi adekvāts, netika pieminēts tikai Islāma valsts (IGIL) fenomens un tā ļoti divdomīgā loma, kādu attiecībā uz IGIL spēlē ASV. Lai gan šāda tipa dihotomija tika aprakstīta “mijēju” un “procentnieku” politekonomisko grupējumu savstarpējā cīņā, tāpēc dāļēji šāda tipa parādības tomēr kaut kā atspoguļotas bija.

Analoģiski, pietiekami adekvāti tika aprakstīta situācija Ķīnā un Latīņamerikā, kā arī precīzs bija situācijas ASV apraksts, par ko jau teicu. Kopumā jāsecina, ka 2014.gada prognoze pietiekami adekvāti atspoguļoja notiekošos procesus un notikumus pasaules ekonomikā. Un tagad laiks ķerties pie 2015.gada prognozes.

2015.gada politekonomiskā prognoze

Pēc tradīcijas sākšu ar makroekonomiku. 2014.gads pagāja depresīvi – inerciālā scenārija robežās. Lai gan 2014.gada beigās ASV uzrādīja IKP pieaugumu, tas ir minimāls. Interesenti šai ziņā var apskatīt pēdējos Sergeja Egišjanca 2014.gada tirgus apskatus, kuros viņš sīkāk apskata šo momentu (http://worldcrisis.ru/crisis/wc_market_review ), bet šim notikumam ir arī tīri ekonomisks izskaidrojums.

Lieta tāda, ka ļoti zemas procentu likmes apstākļos lēmuma pieņamšana par viena vai otra projekta kreditēšanu tiek pieņemta nevis, skatoties uz tā kopējiem rezultātiem (ko ir arī pietiekami grūti izskaitļot), bet gan saskaņā ar operacionālās rentabilitātes rādītājiem. Citiem vārdiem sakot, ja, piemēram, bizness sākas kreditēšanas brīdī, tad ienākumu līmenim jābūt lielākam par izdevumiem tik lielā mērā, lai nosegtu kredīta apkalpošanu. Gadījumā, ja pēkšņi darba gaitā izrādās, ka operacionālā rentabilitāte nokrīt zemāk par nulli, kredīts tiek vai nu refinansēts vai arī kredītlīnija tiek slēgta un sākas ķīlu realizācija.

Tad lūk, slānekļa tehnoloģiju “revolūcija”, kura noveda pie energonesējresursu ieguves palielināšanās ASV, nodrošināja naftas, gāzes un naftas produktu cenu kritumu – attiecīgi arī liela skaita ASV ražotāju izmaksu samazinājumu. Tāpēc sākās vētraina to finansēšana, kas radīja ekonomiskās izaugsmes ilūziju. Bet tikai ilūziju, jo, lai izaugsme būtu stabila un ilgstoša, sākumā nepieciešams palielināt gala pieprasījumu (mūsu gadījumā – mājsaimniecību pieprasījumu). Un tas kā reiz nenotika!

Kopējais mājsaimniecību pieprasījums krītas pat nominālos rādītājos pēc oficiālās ASV varasiestāžu statistikas [ironija par ASV oficiālo statistiķu plaši izmantoto praksi “pielabot” rādītājus]. Starp citu, mājsaimniecību ienākumi pēc oficiālās statistikas mazliet pieaug, lai gan, ņemot vērā reālo inflāciju, arī šai ziņā ir vērojams kritums, tomēr te vismaz ir kaut kādu strīdu un domu dažādību iespēja. Savukārt attiecībā uz mājsaimniecību izdevumiem viss ir pilnīgi skaidrs un tur nekādu domstarpību nevar būt – izdevumi turpina samazināties.

Tas savukārt nozīmē, ka visas cerības uz tuvojošās ekonomiskās krīzes apstādināšanu ir izrādījušās veltīgas. Mēs par to brīdinājām jau vairākus gadus atpakaļ, pie tam, pamatojām savus secinājumus ar pietiekami labi izstrādātu teoriju, tomēr publikāciju straume, kurās tika translētas dažādas mazpamatotas optimistiskas ilūzijas, iedarbojās pietiekami efektīvi. Tāpēc tieši šī gada prognozē sīkāk apskatīšu situācijas nianses, jo, visdrīzāk tieši 2015.gadā notiks ASV fondu tirgus burbuļa plīsums (http://worldcrisis.ru/crisis/1765395 ).

Galvenais moments te ir Bretenvudas finansu sistēma, kura Rietumvalstīs darbojas kopš 1944.gada, bet visā pasaulē kopš 1991.gada. Šīs sistēmas būtība ir apstāklī, ka dolāru sistēmā tiek iekļauti arvien jauni un jauni aktīvi uz kuriem tiek emitēti jauni dolāri, kas tiek pārdalīti starp emitentiem un aktīvu īpašniekiem (sīkāk par šo shēmu var palasīt te: http://worldcrisis.ru/crisis/1757013 ). Būtiski ir saprast, ka pašreiz jaunu aktīvu, ko pievienot dolāra zonai, vairs nav.

Pēc tirgu paplašināšanās uz bijušās PSRS teritoriju rēķina potenciāla izsmelšanas notika 2000.gada ekonomiskā krīze, pēc tam, līdz 2008.gadam, kā pieauguma rezerves tika izmantoti finansu burbuļi, kas tika uzpūsti ar derivatīviem un arvien pieaugošo privāto kreditēšanu uz arvien lielāku laiku nākotnē. Pēc 2008.gada atlika tikai naudas masas struktūras izmaiņas, kredītu naudu aizstājot ar skaidru naudu. Bet pēc tam, kad kredītu multiplikators ASV nokritās no 17 uz 5, arī šis mehānisms vairāk nestrādā.

Šodien emisija turpinās tikai uz jaunu valsts obligāciju rēķina (tas ir budžeta deficīta finansēšanai) un pasaules finansu sistēmas atbalstīšana ir pārtraukta. Liekās naudas utilizācija notiek caur fondu tirgu burbuļiem, kas, kā ir parādīts iepriekšminētajā rakstā, visdrīzāk drīzumā plīsīs. Līdz tam mirklim 2014.gada tendences turpināsies, bet kas notiks pēc tam ir jautājums… Te ir iespējami vairāki varianti.

Jaunā krīze sāksies apmēram tāpat kā 2008.gada septembrī ar strauju vērtspapīru kursu kritumu. Kas kļūs par šī procesa “palaišanas mehānismu” ir jautājums, bet pa lielam tas nav nemaz tik būtiski. Svarīgi ir tas, ka uzreiz pēc tam aktuāls kļūs jautājums par banku sistēmas stabilitāti, jo banku aktīvi strauji zaudēs vērtību, bet pasīvi (parādi) paliks tie paši. Un te jau ir vairāki varianti.

Pirmais variants (scenārijs). Pasaules finansu elite paspēs sagatvot force-majore apstākļus [11.septembra tipa ekstra notikums uz kuru var norakstīt (ar kuru var attaisnot) dažādus nepopulārus mērus]. Ja fondu biržas “kritiens” notiks jau pavasarī, tad sagatavot šādus apstākļus viņi visdrīzāk neuzspēs, bet, ja tas notiks rudenī, tad viņi var uzspēt kaut ko noorganizēt. Piemēram, ja IGIL sagraus Saudītu režīmu un sāks apvienoto sunītu karagājienu pret Izraaēlu (bet Irāna okupēs Persijas līča rietumu piekrasti), tad izredzes šādam risinājumam ir. Force-majore scenārija gadījumā galvenais ekonomiskās krīzes trieciens būs pa mājsaimniecībām un ekonomikas reālo (ražošanas) sektoru. Bez tam šai gadījumā tiks dots spēcīgs trieciens visa veida uzkrājumiem ārpus ASV, pirmkārt, pa resursu ieguvēju valstīm un to oligarhiem.

Šī scenārija gadījumā dolāra loma strauji pieaugs. To kopējais daudzums pasaulē strauji samazināsies (dēļ kredītu samazinājuma) apstākļos, kad aktīvi pēc būtības nekur nebūs pazuduši, kas nozīmē aktīvu devalvāciju attiecībā pret dolāru. Uzstādīt pretenzijas ASV neizdosies – force-majore apstākļi, kas arī tiks nokārtots formāli ar attiecīgām likumdošanas izmaiņām. Pati ASV ārkārtas situācijā varēs aktīvi strādāt ar “svešiem” aktīviem un lemt vai turpināt nodrošināt to īpašniekiem maksājumus par tiem un īpašumtiesības uz tiem vai arī nē [citiem vārdiem sakot – daudziem daudz ko rekvizēs].

Šis scenārijs it kā izskatās ļoti izdevīga amerikāņu elitei, tomēr ir viena problēma: šajā gadījumā nāksies “manuālā režīmā” nodarboties ar savstarpējo parādsaistību restrukturizāciju, kas izraisīs strauju korupcijas pieaugumu un palielinās kopējo spriedzi valstī. Bet pats galvenais, ka tas uzreiz slēgs pieprasījuma stimulēšanas mehānismus. Citiem vārdiem sakot, deflācijas kritums, kurš 1930-o gadu sākuma krīzes laikā ilga gandrīz trīs gadus (mūsdienu disproporciju mēroga dēļ šiem procesiem būtu jāturpinās apmēram piecus gadus), šī scenārija ietvaros notiks dažu nedēļu laikā.

Tā kā līdzsvara punkts starp amerikāņu mājsaimniecību izdevumiem un ienākumiem ir vairāk kā par 50% mazākā līmenī kā pašreizējie izdevumi (tātad kritums būs vairāk kā divas reize, kas ir pusotra reizi vairāk kā 1930-o gadu krīzes kritums), strauji pieaugs arī sociālās problēmas. Ja krīze sāksies rudenī, tad galvenās sekas būs 2016.gadā, kas iziet ārpus prognozējamā perioda, bet 2015.gadā ASV tad jau ieies nopietna sociāli – politiskā haosa zonā, kuru prognozēt ir gana grūti. Tomēr gribu uzsvērt, ka no šodienas redzes punkta raugoties šis scenārijs ir pietiekami ekzotisks.

Otrs scenārijs neprasa nekādus ārējus apstākļus un tā būtība ir 85 gadus atpakaļ notikušās krīzes atkārtojumā – tas ir, tīrs deflācijas scenārijs. Šai gadījumā ASV (un attiecīgi arī pasaules) banku sistēma nonāk bankrota draudu priekšā un neviens tai nepalīdz. Dažas lielākās bankas valts glābj “manuālā režīmā” ar mērķi saglabāt norēķinu sistēmu un tiek atļauts izveidot dažas nelielas mazās (vietējās) bankas. Šai gadījumā iedzīvotāju dzīves līmeņa kritums ir pietiekami vienmērīgs (līdzīgi kā Lielās depresijas laikā – par 1% mēnesī), dolāra loma pasaulē dēļ krīzes pieaug, bet visi pārējie aktīvi (izņemot zeltu) strauji zaudē vērtību un likviditāti, pat nafta.

Dolāru norēķini ārpus ASV strauji sarežģās, bet ASV nerezidentu [ārvalstnieku] noguldījumi dolāros lielākoties iet zudumā. ASV piemeklē kārtējais defolts “banku brīvdienu” stilā, tomēr uz rokas esošie dolāri (skaidrā nauda) tiek pieņemta. Galvenā loma pasaules ekonomiskās politikas nodrošināšanā ir ASV administrācijai, kā arī tām valstīm, kuras ātri savā teritorijā (un pēc tam arī ārpus tās) sāk veidot alternatīvas naudas sistēmas. Pašreizējā pasaules finansu elite strauji zaudē savu ietekmi pasaulē, jo visi reālie aktīvi, kas atrodas ārpus ASV, strauji pāriet vietējo elišu pārziņā, un, pats galvenais, principiāli mainās peļņas gūšanas mehānismi (sīkāks apraksts par to šī paša raksta turpinājumā).

Trešā scenārija būtība ir, ka finansu elite tomēr pārvar amerikāņu birokrātiju un atkārto 2008.gada scenāriju, sākot masveida dolāru emisiju ar mērķi glābt finansu sistēmu. Tā kā šodien kredītu multiplikators ir nevis 17 kā pirms septiņiem gadiem, bet gan svārstās vērtībās zem 5, tad šāda dolāru injekcija radīs augstu inflāciju. Precīzi tagad to ir grūti izskaitļot, bet uzreiz pēc krīzes sākuma tā var pārsniegt 10% mēnesī.

Šajā gadījumā būtiskākās sekas būs to uzņēmumu izzputēšana, kuri ir daļa no sarežģītām tehnoloģiskām ķēdēm, puslīdz normālas kreditēšanas apturēšana (bankām nebūs stimulu kreditēšanai, savas problēmas tās risinās uz FRS rēķina) un, pats galvenais, straujš reālā (bet ne nominālā!) privātā pieprasījuma kritums. Ja runājam par ilglaicīgām ekonomiskām sekām, tad tās būs apmēram tādas pašas kā otrā scenārija gadījumā, tikai to iestāšanās ātrums būs lielāks un valsts iejaukšanās un atsevišķu nozaru atbalsta iespējas būs ierobežotas.

Principiāli pēdējie divu scenāriji atšķiras arī pēc ietekmes uz ārējo pasauli [neameriku]. Otrā (deflācijas) scenārija gadījumā dolāra kurss pieaugs, bet tendence sadalīt pasauli valūtas zonās novedīs pie tā, ka dolāri no visas pasaules tieksies atgriezties ASV, kas mīkstinās krīzes sekas Amerikā (ASV būs dolāru deficīts). Savukārt trešais (inflācijas) scenārijs iespējams nenovedīs līdz ievērojamam dolāru atgriešanās bumam uz “dzimteni”, bet arī tā kurss visu laiku kritīsies un attiecīgi kritīsies ASV iespējas kontrolēt un noteikt situāciju pasaule.

Ir vēl viens interesants apstāklis. 85 gadus atpakaļ Lielās depresijas laikā fondu tirgus burbulis plīsa 1929.gada oktobrī, bet deflācijas krīze sākās 1930-ā gada pavasarī – tas ir ar pus gada nokavēšanos pēc krīzes sākuma. Pat vairāk, fondu tirgus uz to laiku jau bija “atguvis” pusi no krituma (nākamais kritums sākās 1930.gada pavasara beigās). Ja ASV fondu tirgus kritums notiks tuvāko mēnešu laikā, tad nav izslēgts arī ka tagad deflācijas šoks sāksies ar zināmu laika nobīdi (lai gan ne ar tik lielu, jo mūsdienās finansu procesi notiek daudz ātrāk). Bet tas tikai gadījumā, ja nebūs masveida naudas emisijas. Ja būs, tad kritums sāksies gandrīz momentāni. Un tas ir vēl viens iemesls, lai pabremzētu finansu elites aktivitātes, kuras ir vērstas uz mēģinājumiem glābt finansu sistēmu un [kas ir galvenais] savu lomu pasaulē.

Vispār visprincipiālākā atšķirība starp otro un trešo scenāriju ir apstāklī, kurš noteiks “glābšanas operāciju” virzienu krīzes laikā. Deflācijas (otrajā) scenārijā tā pārsvarā ir valsts ar savām izteiktajām paternālistiskajām tieksmēm, bet inflācijas (trešā) scenārija gadījumā procesi ritēs finansu elites kontrolē. Attiecīgi deflācijas scenārija gadījumā finansu elites [banku un banķieru] loma tiks principiāli ierobežota, iespējams pat ļoti būtiski, savukārt inflācijas scenārija gadījumā finansu elites loma kā minimums paliks tāda pati kā līdz šim, bet iespējams pat nedaudz pieaugs, kā tas notiks arī force-majore (pirmā) scenārija gadījumā.

Katrā gadījumā gribu atgādināt, ka tad, kad pietiekami pasen atpakaļ, kad aprakstīju 1930-o gadu krīzi, minēju, ka tā noritēja pēc finansistiem optimāla scenārija, lai gan toreiz bija skaidri izteikts deflācijas process. Kas kopš tā laika ir mainījies? Tikai viens – kontrole pār Federālo rezervju sistēmu [privāts kantoris, kurš pilda ASV centrālās bankas funkcijas]. Toreiz FRS pilnībā kontrolēja banķieri, bet šodien, īpaši pēc amerikāņu birokrātijas uzvaru sērijas kopš 2011.gada (visspilgtākās no kurām bija “Strosa-Kāna lieta”, GoldmanSaks pārstāvju izslēgšana no ASV prezidenta administrācijas sastāva un nepieļaušana, lai L.Samersens kļūst par FRS vadītāju), FRS politiku praktiski pilnībā nosaka ASV prezidenta administrācija (sīkāk te: http://worldcrisis.ru/crisis/1379253 ).

Jāatzīmē, ka gan viens, gan otrs scenārijs ved pie ilgstošas depresijas pasaules ekonomikā. Citiem vārdiem sakot, 2008.gada rudens “izstiepsies” vairāku gadu garumā. Izņēmums te ir tās pasaules valstis un reģioni, kuros, dēļ reģionālo valūtu emisijas, varēs organizēt ekonomisko pieaugumu, radot infrastruktūru un importa aizstāšanu. Pie šādiem reģioniem noteikti var pieskaitīt Eirāzijas ekonomisko telpu [Krievija, Baltkrievija, Kazakstāna, Armēnija], tomēr būs jāpieņem virkne mēru, lai šo pozitīvo procesu rezultāti paliktu reģionā un nebūtu citu pārtverti, piemēram, Ķīnas.

Galvenais jautājums, kas šai sakarā rodas ir: kad? Un te atbildes nav. Finansu burbuļu iznīcināšana lielā mērā ir psiholoģiska parādība un tas nav ekonomikas zinātnes darbības lauks. Teorētiski tas var notikt jebkurā mirklī, kaut vai rītdien, bet reāli ir vienkārši jāgaida. Ja fondu biržas kritums nenotiks līdz vasarai, tad rodas iespēja pirmā scenārija realizācijai, kurš pasaules finanšu elitei ir optimāls, bet tāpat uzskatu, ka šāda notikumu attīstība ir mazvarbūtiska.

Ja fondu biržu kritums notiks, tad praktiski uzreiz sāksies problēmas virknei banku un šai brīdī kļūs skaidrs kāds no scenārijiem (deflācijas vai inflācijas) tiks praksē realizēts. Deflācijas scenārija ietvaros bankas glābtas netiks un pasaulē sāksies finansu krīze, kura ne uzreiz pāraugs par visas ekonomikas krīzi. Tiesa gan tas neattiecas uz valstīm, kurās praktiski nav atlicis reālās ekonomikas sektors. Bet, ja bankas glābs, tad visas ekonomikas krīze sāksies uzreiz pēc finansu krīzes bez laika nobīdes.

Un tagad jāpasaka pāris vārdi par mikroekonomiku. Lieta tāda, ka kreditēšanas modeļa maiņa, kas tika veikta pēc t.s. “reigonomikas” ieviešanas [1980-ie gadi] (pāreja no kredītu atdošanas koncepcijas uz kredītu refinansēšanas koncepciju), noveda pie tā ka sāka mainīties kompāniju peļņas iegūšanas veids. Ja agrāk kompānijas vadības uzdevums bija panākt, lai kopējie ienākumi pārsniegtu kopējos izdevumus un tādējādi iegūtu peļņu, tad tagad par galveno ir kļuvis panākt tādu ienākumu līmeni, lai spētu apkalpot kredītu masu, un spēja radīt pareizās ķīlas. Bet peļņa vecajā, pirms reigonomikas izpratnē tagad vispār var nebūt vai arī tā var veidoties uz jaunu kredītu rēķina.

Pie tam uzņēmumi, kuri mēģināja dzīvot pēc vecā modeļa, pakāpeniski izputēja (pārsvarā tie bija mazie uzņēmumi) un vai nu pazuda pavisam, vai arī iekļāvās lielajos holdingos, kuriem bija atvieglotas iespējas iegūt arvien jaunus kredītus. Šī procesa ilustrācijai atgādināšu, ka finansu sektora peļņas daļa ASV ekonomikā ir izaugusi no 5% 1930-ajos gados līdz 10% 1940-o gadu beigās (Bretenvudas efekts) un līdz vairāk kā 50% šodien.

Krīzes rezultātā (neatkarīgi no tā, kāda scenārija ietvaros tā noritēs) šis peļņas iegūšanas modelis sāks atmirt, attiecīgi neizbēgami atgriezīsies vecais modelis, kurā peļņa ir starpība starp kopējiem ieņēmumiem un kopējiem izdevumiem. Pie tam negatīva starpība kaut cik ilgu laiku nozīmēs uzņēmuma bankrotu. Nelaime ir tā, ka vadīt šādu “vecā tipa” sistēmu vairs neviens neprot – šodien visā pasaulē modē ir “efektīvie manageri”, kurus mācīja galvenokārt kredīta iegūšanas tehnoloģijām (citiem vārdiem sakot, uzņēmumu kapitalizācijas paaugstināšanai – [štrunts par reālo uzņēmuma darbību, galvenais, lai tik finansu rādītāji ir kārtībā]). Šis apstāklis radīs ļoti daudz problēmu jau vistuvākajā laikā.

Par vēl vienu problēmu kļūs privātā pieprasījuma kritums, kurš šodien tiek mākslīgi uzturēts (līdzīgi kā savāz ziņā arī reālā ekonomikas sektora rentabilitāte). Reālās izteiksmēs pieprasījums samazinās jau tagad, tomēr šodien šis process vēl nav sasniedzis tādus apmērus, lai varētu runāt par ekonomisko katastrofu.

Ņemot vērā pieprasījuma stimulēšanas mērogus (atgādinu, ka ASV un ES mājsaimniecību izdevumi par 20-25% pārsniedz ienākumus, sīkāk skat. te: http://worldcrisis.ru/crisis/1136733 ), pieprasījuma samazināšanās process ievērojami pastiprināsies. Tieši tad strauji pieaugs ražotāju riski un banku sistēma pārtrauks lielas daļas ekonomisko subjektu kreditēšanu. Bez jauniem kredītiem palikušie uzņēmumi, protams, pārstās apkalpot savu kredītus un tieši šajā mirklī sāksies masveida pāreja uz “veco” peļņas modeli, ko mazliet augstāk aprakstīju. Un tad arī izrādīsies, ka strādāt šī modeļa ietvaros maz kurš prot. Konkrēti, uz ielas tiks izmesti liels skaits “efektīvo manageru”, ko ar viņiem pēc tam darīt, ir pavisam cits jautājums, kurš arī iziet ārpus 2015.gada rāmjiem.

Un tagad vēl viens svarīgs apstāklis. Visdrīzāk deflācijas scenārijs tīrā veidā tomēr realizēts netiks un bez emisijas neiztikt. Bet atslēgmoments te ir pats krīzes sākums. Ja krīzes sākumā nebūs emisijas, kuras mērķis ir glābt finansu sistēmu, tad finansu elites loma strauji kritīsies, un pēc tam jau naudu varēs “drukāt”, bet tikai valsts kontrolē. Tieši šis ir vissvarīgākais atslēgmoments, kurš atšķir deflācijas scenāriju no inflācijas scenārija: emisija tiks “ieslēgta” uzreiz pēc fondu biržas krituma, lai glābtu banku un visu finansu sistēmu, vai arī ASV birokrātija spēs tam likt šķēršļus. Un pat ja pēc tam tiks veikta emisija, tad tā tiks novirzīta tikai un vienīgi uz ASV ekonomikas atbalstīšanu, pasaulei no tās nekas netiks.

Atsevišķi ir jāpasaka par ģfeopolitiskajiem procesiem, jo šodien tie ir visciešākā mērā saistīti ar ekonomiskajiem (caur pasaules dolāru sistēmas, tās Bretenvudas variantā, sagraušanu). WTO (Pasaules tirdzniecības organizācijas) iznīcināšana sāksies uzreiz (dēļ straujām valūtas kursu svārstībām), ja krīze noritēs pēc deflācijas scenārija. Šai gadījumā nacionālo valūtu inflācija novedīs pie strauja iedzīvotāju dzīves līmeņa krituma un nacionālās valdības būs spiestas emitēt nacionālās valūtas, atsaistot tās no dolāra. Bet, ja būs inflācijas scenārijs, tad dolāra kursa kritums izraisīs citu problēmu – eksports kļūs neizdevīgs.

Īpaši stiprs trieciens tiks dots pa Eiropas Savienību (kā ekonomika jau tā “knapi elpo”), Ķīnu, Japānu un Koreju, tas ir par valstīm, kuras pārdod ASV augsti tehnoloģisku produkciju. Protams, cietīs arī dabas resursu eksportētāji, bet te problēmas būs mazāk objektīva un vairāk subjektīva rakstura. Pa lielam šāda tipa valstīs pie varas atrodas atklāti proamerikāniskas elites. Galvenā ienākumu avota iznīcināšana, kas ir saistīts ar ASV un dolāru, neizbēgami izraisīs pietiekami spēcīgus starpelišu konfliktus, kuri paši par sevi var būt daudz graujošāki nekā objektīvie ekonomiskie procesi.

Vispār asi starpelišu konflikti būs viena no galvenajām 2015.gada problēmām. Lieta tāda, ka Bretenvudas sistēma daļēji tomēr nodrošināja vismaz kaut kādu dialogu starp nacionālajām (reģionālajām) elitēm no vienas puses un Vašingtonu ar pasaules finanšu eliti no otras. Tas notika emitēto dolāru pārdalīšanas ietveros, kas nodrošināja vairumam valstu salīdzinošu dzīves līmeņa pieaugumu (virs abstraktā “dabiskā” dzīves līmeņa). 2014.gadā šie emitētie dolāri beidzās un praktiski visās valstī ļoti aktīvas ir kļuvušas kontrelites (inflācijas scenārija ietvaros šie dolāri var atkal parādīties, bet “nomales” tos iegūs jau daudz mazākos apmēros).

Kontrelišu rīcības loģika ir skaidra: tā kā iedzīvotāju dzīves līmenis krītas, bet vainīgas pie tā ir elites, kuras nespēj vienoties ar ASV, tām ir jādod vieta kontrelitēm, kuras kā minimums spēj runāt ar ASV daudz stingrākā tonī. Nav prātīgi cerēt, ka ļaudis, kuri kā minimums vairākas desmitgades ar konkrētiem personāžiem no SVF, Pasaules bankas un citiem starptautiskiem institūtiem slēdza no likumdošanas viedokļa apšaubāmas vienošanās, kas lielā mērā bija tendētas pirmkārt uz personiskā labuma gūšanu, tagad sāks atklāti “uzbraukt” saviem “labdariem”. Bet jauni cilvēki šai ziņā praktiski ne ar ko nav ierobežoti.

Šie procesi jau ir sākušies (un tādās mazās valstīs kā Ungārija jau ir aizgājuši pat ļoti tālu), kaut kur aktīvāk (Francija ar Marinas Le Penas “Nacionālo fronti”, Itālija), kaut kur pasīvāk. 2015.gadā viņi ievērojami aktivizēsies, īpaši, ja sāksies jaunais krīzes vilnis. Un galvenā viņu īpatnība būs uzsvars uz nacionālo patstāvību, kurš nonāks līdz atklātam nacionālismam un antiamerikānismam. Tas nav nekas pārsteidzošs un ASV savā ziņā paši pie tā ir vainīgi, bet tā rezultātā destrukcijas līmenis pasaulē ievērojami pieaugs, bet starptautiskās drošības līmenis pazemināsies. Un daudzās valstīs šie procesi būs noteicošie, tas ir, starpelišu konfrontācija daudz lielākā mērā noteiks notikumu attīstību nekā ekonomiskā krīze. Pie tam šādu valstu skaitam būs tendence palielināties.

Teorētiski ir iespējams arī tāds scenārijs, ka fondu tirgi “izvelk” visu 2015.gadu, bet manuprāt šāda iespēja ir mazvarbūtiska. Ja tā notiks, tad “lēni ritošās depresijas” scenārijs turpināsies, tikai ar vienu izņēmumu – uz ievērojami pieaugušās teroristiskās aktivitātes fona.

Tiks realizēts pirmais force-majore scenārijs vai netiks, bet viņā jau ir ieguldīti milzu līdzekļi. Kā rakstīja Čehovs: ja izrādes pirmajā aktā pie sienas ir pakārts ierocis, tad izrādes beigās no tā noteikti tiks izšauts. Finansu elite nevar atļauties uzņemties atbildību par krīzi, jo tai ir pārāk daudz “skeletu skapī”. Tāpēc tā visiem spēkiem centīsies radīt force-majore situāciju, neatkarīgi no ekonomisko un politisko notikumu attīstības gaitas. Un galvenā metode, kas šai ziņā tiks izmantota, islāmistu aktivitātes uzkurināšana gan Tuvo Austrumu valstīs, gan citur.

Ir vēl viens apstāklis, ko gribu minēt. Ir trīs principiāli atšķirīgas pieejas esošai lietu kārtībai: tā var cilvēku apmierināt, var neapmierināt, un tad cilvēks uzstāj uz reformu nepieciešamību, bet var arī kategoriski neapmierināt. Trešo variantu XIX un XX gadsimta sākumā pārstāvēja komunisti. Viņi plašām cilvēku masām izskaidroja, ka esošā kapitālistiakā pasaules kārtība pašos pamatos ir netaisnīga, tāpēc tā ir jāiznīcina. Ko pēc tam, nav īsti skaidrs, tāpēc pa īstam konstruktīvas programmas šiem spēkiem nebija, tikai tendētība uz esošās kārtības sagraušanu. Tieši tāpēc komunisti tik stipri apkaroja “oportūnistus”, kuri uzskatīja, ka esošo kārtību ir iespējams mainīt reformu ceļā.

Kaut ko sarunāt ar viņiem nebija iespējams: viņi ņēma naudu vienalga no kā un bija gatavi parakstīt jebkuras vienošanās, jo nemaz negrasījās tās izpildīt, tāpēc, ka uzskatīja, ka jebkādas vienošanās ar pašos pamatos netaisnīgas sistēmas pārstāvjiem nav nekā vērtas. Un ietekmēt viņus ar dažāda veida apelācijām pie humānisma un likumības nebija iespējams. Šai ziņā Staļins, kurš mainīja PSRS elites nostāju no trešā varianta uz otro (ko viņš ar to gribēja panākt ir cits jautājums), praktiski kļuva par vienu no lielākajiem humānistiem cilvēces vēsturē.

Tad nu lūk, politiskais islāms pašreizējā vēstures posmā ir analoģisks komunistiem gadsimtu atpakaļ. Viņi neatzīst kompromisus un ir gatavi cīnīties līdz galam par pašreizējās pasaules kārtības iznīcināšanu, neesot pozitīvai programmai. Pie tam, kā arī toreiz, pasaules ekonomiskā krīze paaugstina plašu cilvēku masu tieksmi pēc taisnīguma. Un šajos apstākļos arī izrādās, ka vienīgais nopietnais spēks, kurš taisnīguma ziņā ir spējīgs kaut ko piedāvāt pasaulei [kaut vai prominento neliešu sodīšanu, kas dēļ ilgstošas nesodāmības pārmērīgā daudzumā un arvien pieaugošā nekaunībā ir savairojušies visā pasaulē, arī Latvijā], ir politiskais islāms… Un, ja šim spēkam iedod resursu (līdzīgi kā gadsimta sākumā to deva boļševikiem), tad tas to izmantos ļoti efektīvi. Tā ka rādās, ka gadsimtu vecu mācību pasaules finansu elite nav apguvusi un 2015.gadā mūs sagaida straujš politiskā islāma ietekmes pieaugums visā pasaulē, un vispirmām kārtām Tuvajos Austrumos un Eiropas Savienībā.

Mihails Hazins, ekonomists

Avoti:
http://worldcrisis.ru/crisis/1770971

Informācijas aģentūra
/29.01.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Gadžetomānu paaudze jeb kāpēc jaunieši savā vairumā ir arvien egoistiskāki un nezinošāki

Alicia Menendez

Mūsdienu jaunieši savā vairumā ir neattīstīti, egoistiski, narcistiski, nepamatoti pašpārliecināti un ar neattīstītu erudīciju, kā viens no būtiskiem iemesliem ir t.s. “gadžetu” [tehnoloģisku “spēļmantiņu” – smartfonu, planšetdatoru utt.] un sociālo tīklu [Twiter, Facebook, Draugi utt.] pārmērīga lietošana.

Mūsdienu jaunieši ir neattīstīti

Gadžeti jaunajai paaudzei nodara 90% ļaunuma un dod tikai 10% labuma, uzskata krievu sociologs Andrejs Fursovs. Bērni, kuri pavada laiku ar klaviatūru vai pat planšetdatoru, gandrīz nestrādā ar rokām, kas ir īpaši svarīgi vecumā līdz 10 gadiem. Tā ir tāpēc, ka ar roku rakstīšanas process fizioloģiski ir ļoti sarežģīts un trenē kreiso smadzeņu puslodi labročiem un labo – kreiļiem.

Ja bērns neizies glītrakstīšanas skolu, tad viņam līdz galam nebūs attīstīta viena no smadzeņu puslodēm.Pie tam darbs ar planšetdatoriem ir atgriešanās pirmsgūtenberga laikos [pirms masveida grāmatu izplatības laikos], kad cilvēki strādāja ar tēliem, nevis rakstu zīmēm. Par pārmērīgo acu noslodzi nav pat vērts runāt – ārsti no tā ir šausmās.

Un tie 10% labuma arī ir visai apšaubāmi, jo, diemžēl, mūsdienu jaunatne gadžetus izmanto pārsvarā tikai, lai spēlētos.

Esmu augstskolas pasniedzējs kopš 1972.gada. Man ir grūti pateikt cik cieša ir manu studentu “draudzība” ar gadžetiem – daudziem ir planšetdatori un gandrīz katram smartfons, bet vienu gan esmu ievērojis – studentu rokraksts pa šo laiku ir mainījies uz slikto pusi. Bet nesmuks rokraksts 9 gadījumos no 10 nozīmē, ka cilvēkam ir līdz galam nenoformējies raksturs un līdz galam neattīstīts psihotips. Mani uztrauc ne tas, cik daudz labumu mums ir atnesuši jaunie tehniskie līdzekļi, bet gan ļoti strauji kritušais vispārējais izglītības līmenis.

Augstskolas pasniedzējs līdzinās cilvēkam, kurš sit naglas sienā [siena – pamatizglītība, esošās zināšanas; naglas – augstskolas viela]. Kopš 1990-ajiem gadiem šo naglu vajag arvien vairāk un vairāk. Bet tagad situācija ir pavisam dramatiska – vienkārši nav vairs sienas, kur tās naglasd dzīt; jāuzceļ papriekšu siena. Bet kamēr pasniedzējs uzceļ sienu [iemāca to, kas jāiemācās pamatskolā], tikmēr students jau pabeidz bakalaurus un mēs no viņa atvadāmies. [Šī problēma tiesa gan pastāv tikai apzinīgiem pasniedzējiem, kādu paliek arvien mazāk. Pasniedzējiem, kas strādā tik dēļ naudiskās motivācijas uz to ir nospļauties – nolasīja kursu, saņēma piķi, bet vai students ko saprata tā ir viņa problēma. Šāda nihilistiska pieeja, kura ved uz vispārēju zināšanu zudumu un sabiedrības degradāciju, ir neizbēgama izglītības komercializācijas apstākļos.]

Tomēr pats traģiskākais ir nevis apstāklī, ka no jaunās paaudzes ir aizgājis intelekts, bet gan, ka ir aizgājusi tiekšanās uz attīstību un pašattīstību. Agrāk pasaules matemātikas olipiādēs mēs [PSRS, tai skaitā arī Latvija] ieņēmām pirmās vietas. Tagad uz pjedestāla ir Japāna un Ķīna. Par erudīciju vispār nav ko runāt. Es [dzimis 1951. gadā] un mani vienaudži uzaugām, lasot tādus [informatīvi augsti kvalitatīvus] žurnālus kā “Zināšana – spēks”, “Jaunatnes tehnika”, “Apkārt pasaulei”, “Dzīve un zinātne” un “Jaunais tehniķis”. Šādu žurnālu lasīšana paplašināja redzesloku. Bet pašreiz lielākais vairums jaunās paaudzes neattīsta erudīciju.

Es nepārtraukti cīnos ar kārdinājumu, lai neuzdotu saviem studentiem jautājumu: “Ko galu, galā jūs vispār darāt brīvajā laikā?” Protams, ir ļoti talantīgi un saprātīgi bērni, bet vairuma jauniešu izglītības līmenis ir ļoti strauji krities un jaunajām tehnoloģijām šajā kritumā ir pietiekami būtiska loma.

“EsEsEs” paaudze (Generation MeMeMe)

2013.gada maijā žurnālā “Time” tika publicēts raksts, kas ir kā pļauka pašreizējai jauno cilvēku paaudzei. Pēc raksta autora domām t.s. “melenium” paaudzes pārstāvis nav spējīgs tikt galā ar izaicinājumiem, kurus tam gatavo dzīve.

Papētiet sociālo tīklu lietotājus, kuru fotoalbūmā “Mazliet manis” ir apmēram 300 fotogrāfiju. Palasiet šo cilvēku tvitera ierakstus. Viņi raksta tāpat kā fotogrāfē – tur ir tukšums, kurā nav ne jēgas, ne misijas, ne ideju, nekā. Un tad jūs sapratīsiet, ka problēma, kuru savā rakstā skar žurnālists Džoels Šteins (Joel Stein), ir vairāk kā aktuāla.

“Es grasos darīt to, ko vecākās paaudzes cilvēki ir darījuši visas cilvēces vēstures gaitā: es nosaukšu tos, kuri ir jaunāki par mani, par sliņķiem, egoistiem un tendētiem uz visrspusējību. Tomēr, atšķirībā no saviem priekšgājējiem, man ir attiecīgi pētījumi, statistikas dati un autoratīvu akadēmiķu citāti. Citiem vārdiem sakot, man ir pierādījumi.

Narcistisks personības izkropļojums šodienas divdesmitgadniekiem ir sastopams trīs reizes biežāk nekā paaudzē, kurai pašreiz ir 65 gadi. 2009.gada studenti ir par 58% narcistiskāki [egocentriskāki; uz sevi tendētāki] nekā 1982.gada studenti.

Pieaugot “meleniumieši” saņem tik lielu skaitu veicinošo balvu par piedalīšanos visdažādākajos konkursos un sacensībās, ka 40% no viņiem cer darbā iegūt paaustinājumu ik pēc diviem gadiem, neskatoties uz sasniegumiem darbā.

Viņi ir pārņemti ar slavu: 2007.gada aptaujas dati parāda, ka skolnieču, kuras vēlas kļūt par kāda slavena cilvēka asistenti, ir trīs reizes vairāk kā to, kuri vēlas kļūt par senatoru un četras reizes vairāk par tiem, kuri vēlas kļūt par kādas lielas korporācijas ģenerāldirektoru.

Viņi ir pārliecināti par savu “krutumu”: 60% no viņiem ir pārliecināti, ka intuitīvi spēj noteikt, kas ir pareizi un kas nav. [Pretēji vispārpieņemtajam uzskatam, intuīcija ir nedrošs (liela varbūtība kļūdīties) un virspusējs (aptver tikai acīmredzamākās izzināmā objekta īpašības) izziņas paņēmiens, ko visuzskatāmāk parāda šveiciešu psihologa Žana Piažē (1896-1980) eksperiments ar 4 gadīgiem bērniem. Bērna acu priekšā noliek divas vienādas glāzes ar vienādu ūdens daudzumu tajās. Bērnam redzot ūdens no vienas glāzes tiek pārliets uz citas formas glāzi, kurai ir šaurāks dibens (attiecīgi ūdens līmenis otrā glāzē ir augstāks par sākotnējo). Pēc tam bērnam jautā, kurā no abām glāzēm ir vairāk ūdens, uz ko bērns atbild ka otrajā, jo ūdens līmenis tajā ir augstāks, kas vizuāli ļoti skaidri redzams.] Pie tam vairums no tiem, kam šodien ir no 18 līdz 29 gadiem, joprojām dzīvo kopā ar vecākiem.

Viņi ir slinki: 1992.gadā apmēram 80% cilvēku vecumā līdz 23 gadiem gribēja strādāt darbā ar augstu atbildības pakāpi, bet jau 10 gadus vēlāk šis rādītājs bija nokrities līdz 60%.

Dažādu valstu “meleniumieši” atšķiras viens no otra, bet, pateicoties sociālajiem tīkliem, globalizācijai un izmaiņu ātrumam, jaunajam cilvēkam no vienas valsts ir daudz vairāk kas kopējs ar saviem vienaudžiem no citām zemēm, nekā ar vecākās paaudzes cilvēkiem no pašu valsts. Pat Ķīnā, kurā vēsturiski ģimene ir svarīgāka par indivīdu, Internets, urbanizācija un “vienas ģimenes – viena bērna” politika veido jauno paaudzi, kas ir neiedomājami pašpārliecināta un ieciklējusies uz sevi.

Tas viss vairs nav tikai bagāto cilvēku problēma: nabadzīgie tagad ir pat narcistiskāki, materiālistiskāki un no tehnoloģijām vairāk atkarīgi. Šī ir visbriesmīgākā paaudze un ne jau tāpēc, ka grib tikt pie varas, bet gan tāpēc, ka aug bez tās.

Industriālā revolūcija padarīja indivīdu stiprāku – viņam radās iespēja pārcelties uz pilsētu, nodarboties ar biznesu un radīt pašam savu organizāciju. Informatīvā revolūcija tikai paātrināja emansipācijas procesus, dodot cilvēkiem tehnoloģijas, ar kuru palīdzību tas var izaicināt lielās organizācijas: blogeri pret avīzēm, Youtube režisori pret Holivudas studijām, indi-izstrādātāji un hakeri pret industrijām un korporācijām, teroristi – vienpatņi pret veselām valstīm…

“Es” paaudze radīja “EsEsEs” paaudzi, kuru egoisma tehnoloģijas kļuva tikai stiprākas. Ja 1950-ajos gados tipiskas amerikāņu vidusšķiras ģimenes mājās uz sienām kāra kāzu, skolu un iespējams arī armijas bildes, tad mūsdienu amerikāņu ģimenes ir ielenktas ar 85 sevis un savu mīluļu fotogrāfijām.

“Meleniumieši” ir izauguši daudzkāršota “Es” ērā. Viņi fiksē katru savu soli (FitBit), atrašanās vietu (Foursquare) un ģenētiskos datus ( 23 and Me). Pie tam, salīdzinājumā ar iepriekšējām paaudzēm, viņi izrāda daudz zemāku pilsonisko aktivitāti un gandrīz nemaz nepiedalās politiskajā dzīvē.

Papildus narcisismam viena no izteiktām viņu īpašībām ir nekaunība. Ja gribi pārdot semināru vidējā līmeņa menedžeriem, tad velti to tam, kā tikt galā ar jaunajiem darbiniekiem, kuri pa tiešo raksta e-pastus ģenerāldirektoram un izstājas no projekta, kurš viņiem liekas pārāk garlaicīgs.

Neskatoties uz pāarliecību par savu nākotni, jaunie cilvēki izstiepj savu dzīvi starp pusaudža stāvokli un pilngadību. 1910.gadā tikai mazskaitliska bērnu daļa apmeklēja vidusskolu. Lielākā daļa viņu sociālo interakciju notika ar pieaugušajiem ģimenes locekļiem vai arī darba vietā. Šodien mobīlie telefoni ļauj bērniem socializēties ik mirkli – pēc Pew datiem viņi nosūta 88 ziņojumus dienā un dzīvo nepārtrauktā savu draugu ietekmē.

“Vienaudžu ietekme ir anti-intelektuāla, – saka Marks Baurlains, angļu Emory profesors. Vēsturē nav zināmi cilvēki, kuri būtu kļuvuši pieauguši tikai vienaudžu ietekmē. Lai augtu un attīstītos cilvēkam ir regulāri jākomunicē ar vecāka gadagājuma cilvēkiem [un pēc iespējas gudrākiem]: 17 gadīgie nepieaug, ja sazinās tikai ar 17 gadīgajiem…”

“Meleniumieši” sazinās ar apkārtējo pasauli cauru diennakti, tikai pārsvarā tas notiek caur ekrānu. Pat satiekoties klātienē viens ar otru, viņi turpina blenzt savos gadžetos un rakstīt īsziņas. 70% no viņiem pārbauda savus telefonus ik stundu, bet daudzi sirgst ar viltus vibrācijas sindromu kabatā [sajūtu ilūzija, ka kabatā vibrē telefons].

Regulāras dofamīna devas meklējumi (piemēram, cik daudz un kuri “laikoja” “postu” Facebookā”) [kas visprastākā veidā “nosit laiku” un garīgi notrulina] samazina kreativitāti [veiktspēju, radītspēju]. Pēc Toransa testu datiem jaunatnes kreativitāte pieauga no 1960-o gadu vidus līdz 1980-o gadu vidum. Pēc tam tā sāka kristies, līdz strauji samazinājās 1998.gadā. Sākot no 2000. gada analoģiski kritumi ir vērojami jaunatnes empātijai [spējai iejusties citu stāvoklī; līdzcietība], kas ir nepieciešama, lai interesētos par citiem cilvēkiem un citiem uzskatiem. Tas visdrīzāk ir saistīts ar narcisisma pieaugumu un klātienes komunikācijas trūkumu.

Tas, kamā viņi patiešām ir meistari, ir spējā pārvērst sevi par virtuālu brendu ar milzīgu “frendu” un “foloveru” asti. Līdzīgi kā jebkurā citā pārdošanas procesā, arī te primitīvs pozitīvisms un pašpārliecinātība nostrādā lieliski.

“Facebookā” cilvēki sevi uzpūš kā gaisa balonus, saka Keits Kembls, Džordžijas universitātes psiholoģijas profesors. Kad visi tev stāsta par saviem “tusiņiem” un veiksmēm, tu sāc “piekrāsot” arī pats savu dzīvi. Esot aktīvs Instagram, YouTube un Twitter, tu vari kļūt par mikrozvaigzni. Mūsdienu paaudze ir uzaugusi realitātes šovu ietekmē, kas pēc būtības ir narcisisma paraugdemonstrējumi. Un viņi turpina dzīvot šajā žanrā. “

“Lielākai daļai cilvēku līdz šim nebija pašidentifikācijas agrāk par 30 gadu vecumu. Šodien savukārt cilvēki pašidentificējas jau 14 gadu vecumā, ko var uzskatīt par nopietnu evolucionāru lēcienu,” saka Dorons Ofirs, TV šovu kastinga [dalībnieku atlases] direktors, kurš ir strādājis pie tādiem šoviem kā “Jersey Shore”, “Millionaire Matchmaker”, “A Shot at Love” u.c.

1979.gadā Kristofers Lečs savā “Narcisisma kultūrā” rakstīja: “Mēdiji baro narcistiskus sapņus par slavu, iedvesmojot vienkāršos cilvēkus identificēt sevi ar zvaigznēm un neieredzēt “baru”, tādējādi padarot banālo ikdienas eksistenci daudz neizturamāku.”

“Meleniumiešu” pašaktualizācija drīzāk ir noteiktu kultūrvēsturisku tendenču turpinājums nekā revolūcija uz iepriekšējo paaudžu fona. Viņi nav “jauna suga”, bet gan tikai esošo “mutanti”.

Viņu augstprātīgā nekaunība ir ne tik daudz aizsargreakcija, cik adaptācijas tehnoloģija noteiktai videi – pārpilnības pasaulei.

“Visas vēstures laikā vairumam cilvēku bija atvēlēta pieticīga “fermeru” loma, kas diez vai ir spējīga pilnā mērā apmierināt indivīda sevis realizēšanas spējas,” saka Džefrijs Arnets, Klarkas universitātes psiholoģijas profesors.

Tie, kuri negrib pieaugt, atliek nopietnu dzīves lēmumu pieņemšanu, jo jāizvēlas ir no liela karjeras opciju asortimenta, daudzas no kurām pirms desmitiem gadu nemaz neeksistēja. Un kurš gan gribēs lēnām virzīties pa karjeras kāpnēm kādā kompānijā, ja līdz 26 gadu vecumam viņam ir lemts nomainīt septiņas darbavietas?

Dēļ online randiņiem, sociālajiem tīkliem un iespējām uzturēt starptautiskus sakarus, cilvēkiem vairs nav nepieciešamība precēties ar klasesbiedriem vai pat savas valsts iedzīvotājiem. Vidējā dzīves ilguma pieaugums un tehnoloģiju attīstība ļauj sievietēm palikt stāvoklī arī 40 gadu vecumā – lielo dzīves lēmumu nu var atlikt. Vidējais amerikānietes laulībā stāšanās vecums ir izaudzis no 20,6 gadiem 1967.gadā līdz 26,9 gadiem 2011.gadā.

Principā šīs paaudzes tipiskā uzvedība ir tāda, kāda tā ir bijusi vienmēr bagātnieku atvasēm [“zelta jaunatnei”]. Mainījies ir tikai tas, ka Internets ir demokratizējis sabiedrību, dodot jaunatnei to informāciju un iespējas, kādas agrāk bija nodrošinātas tikai bagātajiem.“

P.S. Anekdote
– Hallo, vai policija?
– Jā, runājiet.
– Gribu paziņot par cilvēka pazušanu.
– Kāpēc domājat, ka pazudis?
– Jau veselus 3 “postus” nav “laikojis”.
– Varbūt sūdīgi “posti”?
– Da nē, anekdote un divas smieklīgas bildītes.
– Bet varbūt stulbas?
– Nu nē, jau divdesmit “laiku”, bet viņa joprojām nav.
– Dīvaini … Personisko ziņojumu rakstījāt?
– Jā. Klusē.
– Bet pats “postē”?
– Nē, jau trīs stundas neviena “laika” un “reposta”.
– Skaidrs, sapratu, sakiet adresi, izsūtīšu patruļu.

Avoti:
http://andreyfursov.ru/news/sejchas_deti_v_bolshinstve_svoem_ne_razvivajut_ehrudiciju/2014-12-09-388
http://pandoraopen.ru/2015-01-08/millenialy-pochemu-prodvinutaya-molodezh-bolshe-ne-pokupaet-avto-i-kvartiry/
http://www.kramola.info/vesti/protivostojanie/pokolenie-gadzhetomanov
http://time.com/247/millennials-the-me-me-me-generation/

Informācijas aģentūra
/29.01.2015/

Posted in Kat.: Izglītība, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Ukrainis par dzīvi Krievijā

00434_Krievija

Tikko pavadīju savu ģimeni uz mājām. Uz Ukrainu. Tagad braucu elektriskajā vilcienā un rakstu šo aprakstu par saviem dažus mēnešus ilgajiem iespaidiem Krievijā. Uz šo rakstu mani iedvesmoja meita ar saviem atvadu vārdiem.

Cilvēki

Valsts sapratne nāk ar tās cilvēku sapratni. Pagaidām es neesmu redzējis visu Krieviju un saprotu, ka Maskava un piemaskavas apgabals nav visa Krievija. Tomēr kaut kādi iespaidi jau ir.

Maskavieši ir ātras dabas. Tur, kur ukrainis piecietīs, nepievērsīs uzmanību viņa tiesību pārkāpumiem, tur krievs noteikti iesaistīsies strīdā (man tas ir kas mežonīgs, negaidīju ko tādu te redzēt). Pie tam ir acīmredzams, ka viņi tā nedara ļaunprātības dēļ kā to mēdz darīt ukraiņu “ceļu kontrole”, bet gan tādēļ, ka viņiem tas nav pieņemams. Pie tam tas atiecas ne tikai uz vienkāršiem cilvēkiem, bet arī uz ierēdņiem. Ukrainā piemēram es neesmu redzējis konduktorus, kuri “dod pretī” uz dažādiem pret viņiem vērstiem “dūrieniem”, bet te tā ir plaši izplatīta parādība.

Krievi ir vaļsirdīgi, labsirdīgi un bezviltīgi. Varbūt krievi nesapratīs, ko es ar to domāju, bet ukraiņi noteikti sapratīs. Viņus (krievus) apmānīt ir liels grēks. Tas ir tāpat kā apmāanīt bērnus: to ir viegli izdarīt, bet pēc tam tas ļoti dārgi maksā. Ja krievs vēlāk uzzina, ka viņu apmānīja, viņš nekad to vairs nepiedod. Ukrainis savukārt to uztvers kā pašu par sevi saprotamu un izdarīs no notikušā secinājumus. Rakstura iezīme tāda.

Ir krieviem tāda iezīme, kura man ļoti nepatīk amerikāņos, bet kura nezin kāpēc patīk krievos: misijas sajūta. Varbūt tas tā ir tāpēc, ka amerikāņi nevienā neklausās un visu pārkārto pēc sevis un sev par labu, bet krievs atšķiras ar to, ka spēj saprast otru un var mēģināt atrast ar to kopēju valodu (īsti krievi, protams, nevis “krievu nacionālisti”).

Bet, kad krievs sāk runāt par savu vispasaules misiju, tas izskatās komiski (no mana ukraiņa skatu punkta). Es protams klausos (aiz cieņas), ar prātu saprotu, ka sarunubiedram ir taisnība, bet … neko ar sevi nevaru padarīt – smaidu (pie sevis, lai neapvainotu sarunbiedru). Īpaši man patīk dzirdēt tādus paziņojumus kā: “Pie mums nekas tāds kā Ukrainā principā notikt nevar”. Šādos gadījumos es vienmēr smaidu un ne vienmēr klusēju. Pie jums [Krievijā] tas principā notikt var, bet daudzi cilvēki, mani ieskaitot, neko tādu nepieļaus.

Vaļsirdīga tauta, kas daudzos izraisa simpātijas, ne tikai manī. Pat savā naidā krievi ir vaļsirdīgi. Piemēram mani cik daudzi krievu “patrioti” jau neieredz [autors ir krievu – ukraiņu informatīvā telpā pietiekami populārs blogeris: http://yurasumy.livejournal.com/ ], bet neieredz tā no sirds. Ne tā kā ukraiņu “patrioti”, kuri vienu dienu neieredz, bet citu dienu nāk kaut ko sarunāt.

Par gaalveno pateicu, bet tagad mazliet par svešiniekam (tas ir man) acīmredzamākajiem sadzīves sīkumiem.

Sabiedriskais transports

Salīdzinājumā ar Ukrainu, Krievijā ir dārgs sabiedriskais transports. Es kādreiz pētīju Ukrainas sabiedrisko transportu (ļoti izdevīgs biznesa veids). Tad nu lūk, Sumā joprojām norit ekonomiskais karš par 2 grivnām (12-13 ASV centiem [10-11 Eirocenti; šeit un turpmāk konvertācija pēc LB 21.01.2015 valūtas kursa]) pa braukšanu maršruta taksometrā vai 3 grivnām (18-20 ASV centi [16-17 Eirocenti]). Vasarā biju Belgorodā – 15 rubļi [20 Eirocenti]. Pašreiz Maskavas piepilsētā – 25 rubļi [33 Eirocenti]. Pašā Maskavā no 22 līdz 40 rubļiem atkarībā no braucienu skaita [29 – 53 Eirocenti; miljonu pilsētā Maskavā, kura skaitās pasaules mērogā dārga pilsēta, izrādās ir daudz lētāks sabiedriskais transports nekā globālu mērogu mazpilsētā Rīgā]. Tas ir vairākas reizes (2-4) dārgāk nekā Sumā vai … Kijevā. Tas ir slikti vai labi? Manuprāt tas ir amizanti dzirdēt šeit runas, ka sabiedriskā transporta cenas ir vēl jāpaceļ. Krievijā bieži vien izdevīgāk ir braukt ar taksi. Ja ir jābrauc ar sabiedrisko transportu vairākas reizes pārsēžoties, tad 4 cilvēkiem izdevīgāk braukt ar taksometru.

Pārsteidza sabiedriskā transporta konduktoru godīgums. Biļetes izdod precīzi un nav pat mājienu par kaut kādiem “kreisiem” gājieniem. Acīmredzot te ir laba kontrole vai bailes pazaudēt darbu, jo taksisti šeit nepalaiž garām izdevību (ja neizsaukt caur dispičeri) iegūt liekus pussimt rubļus. Tiesa gan ne visi.

Ļoti dārga ir piepilsētas satiksme (elektriskais vilciens). Lētāk sanāk ceļot, izmantojot automašīnu, kas ir loģiski, jo benzīns pēc Ukrainas mērauklas te ir lēts (60 ASV centi [0,52 Eiro] par litru A-92 markas benzīnu). Par benzīna kvalitāti pat nav vērts runāt, tā ir nesalīdzināmi augsta ar Ukrainas analogiem. Vispār pārsteidz lielais automašīnu daudzums. Pat nelielās pilsētiņās ir liels autotrafiks. Vēl Maskavā un piemaskavā metas acīs grandioza ceļu būvniecība. Tas tā ir visā milzīgajā piemaskavas reģionā.

Starpcitu piepilsētas transports (autobusi) piemaskavā ir augstā līmenī. Kursē bieži. Braukt tajā ir komfortabli. Paši autobusi pēc skata ir šiki (lielākā daļa). Ukraina par ko tādu var tikai sapņot.

Par celtniecību

Krievijā būvē ne tikai ceļus. Notiek plaša dzīvojamo māju celtniecība. Šķiet pat, ka tos mājokļus neviens nepirks. Bet pērk. Kā man paskaidroja, Krievijā pašreiz ir daudz valsts atbalsta programmas, izmantojot kuras salīdzinoši lēti var tikt pie savas mājvietas.

1. Bezmaksas zemes gabala izdalīšana ar tā apbūves nosacījumu līdz noteiktam laikam.

2. Iespēja izmantot t.s. “mātes kapitālu”, lai iegādātos nekustamo īpašumu (tā ir liela summa). [“Mātes kapitāls” ir speciāla programma demogrāfiskās situācijas uzlabošanai; reāla, nevis kā Latvijā pieņemts uz papīra, lai ievilktu ķeksīti un pamuļķotu nezinošo pūli.]

3. Lēta nekustamā īpašuma tirgus eksistence. Piemēram, dzīvoklis 3-4 stāvu “somu mājā” (praktiski bez skaņas izolācijas, visiem viss ir labi dzirdams) izmaksās 1 miljonu rubļu [13300 Eiro] (40 minūšu brauciens ar elektrisko vilcienu līdz Maskavai). Pašreiz tie ir 20 tūkstoši dolāru [pēc rubļa kursa krituma – 15400 dolāru]. Es sapratu, ka šie mājokļi tiek celti iebraucējiem. Kā pirmais tramplīns. Interesants risinājums.

Par algām

Kā es sapratu, Maskavā vietējiem laba alga skaitās 50000 rubļu [660 Eiro]. Iebraucēji strādā par daudz mazāku algu. Bet visi nepārtraukti meklē labāku vietu. Tas laikam ir raksturīgs Maskavā, jo piemaskavā, kur es pašreiz dzīvoju, neko tādu neesmu novērojis un alga 30000 rubļu [400 Eiro] skaitās normāla, kas ļauj dzīvot pietiekami labi. Komunālie izdevumi 4-6 tūkstoši rubļu [50 – 80 Eiro].

Aizbraukšana līdz darbavietai – kā paveiksies. Var būt pat 0. Pārtikas izmaksas (spriežu pēc sevis) – 200 rubļu [2,66 Eiro] uz cilvēku dienā ar lielu rezervi. Alkohols un tabakas izstrādājumi Krievijā ir ļoti dārgi, bet es kā cilvēks bez kaitīgiem ieradumiem to tikai un vienīgi apsveicu. Kā arī to, ka Krievijā ir ļoti liels bezmaksas bērnu pulciņu un sporta sekciju skaits (par to drusku sīkāk turpmāk). Sakari izmaksā vēl apmēram 1000 rubļus [13,3 Eiro] uz cilvēku.

Tātad ar divām algām pietiek gan lai izdzīvotu, gan lai nopirktu ikdienišķos sadzīves priekšmetus. Sadzīves tehnika … tādas pašas cenas kā Ukrainā, bet, ņemot vērā algu līmeni, tā ir pieejamāka. Ekonomiski dzīvojot, ģimene no četriem cilvēkiem, kurā ir divi strādājošie, var iekrāt 10 – 15 tūkstošus rubļu [133 – 200 Eiro mēnesī] lielākiem pirkumiem vai atpūtai. Nekas dižs, bet tomēr pieņemami.

Par kārtību

Kārtība šeit ir pilnīgi visā (pēc Ukrainas vispār tas ļoti krīt acīs). Man kā ukrainim šī kārtība pat ir pārmērīga. Cilvēks uniformā vienkāršajam cilvēkam šeit ir neapstrīdama autoritāte. Tur, kur esmu bijis, redzēju tīrību un sakoptību. Pie tam tālās piemaskavas pilsētiņas pārsteidz (ukraini) ar saviem ceļiem, trotuāriem un apgaismojumu. Es no kā tāda jau biju atradis. Pat visattālākajos pilsētiņu nostūros ir ielu apgaismojums. Un sniegs tiek tīrīts. Pie tam uzreis kā ir nokritis. Pat uz dieva aizmirstiem celiņiem.

Par cenām un vecumu

Tā nu ir sanācis, ka Ukrainā divi šie jēdzieni ir liekami blakām. Ja pienāk vecums, tad cenas sāk šausmināt ar saviem izmēriem. Krievijā ir lielākas cenas kā Ukrainā ikdienā lietojamajām precēm, bet ņemot vērā ienākumu starpību, tās ir pieejamākas. Krievijas pensionārs tik tiešām var izdzīvot ar savu pensiju, kas daudziem viņu ukraiņu kolēģiem ir uzdevums ar daudziem nezināmajiem (piemēram, kā atrast papildus ienākumus un kā palikt sveikam un veselam tos pelnot). Pat nesaņemot minimālo pensiju (dažādu iemeslu dēļ), no bada nomirt ir grūti (tiem, kuriem ir minimālais ienākums, tiek dota komunālo maksājumu atlaide), attiecīgi gandrīz visu var tērēt ēdienam. Ņemot vērā to, ka mazākas pensijas par 6000 rubļu [80 Eiro] es neredzēju (tā ir puse no minimālās pensijas, ja ir atstrādāts nepieciešamais gadu skaits), ēdienam pilnīgi pietiek.

Par bērnību

Man ir grūti spriest par visiem Krievijas bērniem. Manējie dzīvo Ukrainā. Bet tagad pazīstu jau pietiekami daudz Krievijas pilsoņu, lai varētu sākt salīdzināt “bērnības iespējas”. Tas, kas ir Krievijā un vairs nav Ukrainā – ļoti daudz BEZMAKSAS sporta sekciju. Tās ir priekš bērniem un, kas ir pats interesantākais, arī priekš pieaugušajiem. Es patreiz dzīvoju nelielā tālā piemaskavas apgabala pilsētiņā ar iedzīvotāju skaitu apmēram 10 – 15 tūkstoši. Un šeit jau esmu saskaitījis septiņas bērnu sporta sekcijas un dažus radošās attīstības pulciņus (precīzi nepateikšu, bet vairāk par trim noteikti). Visi protam ir bezmaksas, kas tagad man jau ir ierasta lieta, bet sākumā šokēja.

Kad pajautāju vai varu apmeklēt trenažiera zāli, man atbildēja apstiprinoši, pie nosacījuma, ka esmu reģistrējis savu dzīvesvietu uz vietas (pilsonība neinteresēja). Tas man bija viens patīkams pārsteigums. Tālāk, interesējoties par šo tēmu, noskaidroju, ka ledus halles (kādu Sumā nav un kuras visā Ukrainā ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas) ir katrā Maskavas apgabala rajona centrā. Bet dažās vietās ir pat pa divām ledus hallēm. Apgabala centros, piemēram, Tverā ir … sešas ledus halles. Es saprotu, ka Krievijas iedzīvotājam varu šķist dīvains, bet Ukrainas pilsoņi mani sapratīs. Un papildus tam katrā rajonā ir mūsdienīgs universāls sporta komplekss (kā minimums viens). Par šo tēmu varētu rakstīt vēl un vēl, bet ejam tālāk.

Par produktiem

Desas veikalos ir šausmīgas. Bet no citas puses raugoties, daudz lētāk un veselīgāk ir pirkt gaļu un gatavot pašam. Iespējams man ir paveicies, bet tur, kur es dzīvoju, gaļas produktu izvēle pēc svaiguma un daudzveidības ir lieliska. Bet dārgi. Tieši tāpēc iepriekš teicu, ka ēdiens te ir 200 rubļi [2,66 Eiro] dienā uz cilvēku. Ja pārtikt no visādiem mēsliem, tad var iekļauties arī 100 rubļos [1,33 Eiro] dienā. Ļoti patīk piena produktu kvalitāte, viennozīmīgi labāka par ukraiņu. Patika īsa termiņa uzglabāšanas produkti (jogurti, biezpiena produkti). Atgādināja bērnību.

Kopumā ir jāatzīst (man par sarūgtinājumu), ka arī produktu kvalitātes ziņā Ukraina nevar būt Krievijai par paraugu. Toties Krievijā nav garšīga salo. Dažus pirmos gabaliņus, katrs no kuriem bija atvests no mājām, mēs četratā apēdām nedēļas laikā. Tiesa gan atlikušo ēdam jau trešo nedēļu. Vismaz kaut kas labs Ukrainai tomēr ir atlicis. Tiesa gan labu medu Krievijā arī neatradu, tāpēc pārtieku no Sumas medus. Patīkami pārsteidza un lika būt greizsirdīgam maize. Es līdz šim uzskatīju, ka Sumā ir patik garšīgākā maize. Tas tā arī ir. Bet piemaskavā es atradu batonus, kuri ir garšīgāki par Sumas. Skumji, bet tā tas ir. Lai gan Sumas melnā maize joprojām paliek mana gardēža topa virsotnē (žēl ka te tās nav).

Par “sagrauto” rūpniecību

Pirms braukšanas uz Krieviju man bija nepatīkama saruna ar manu radinieku. Viņš mēģināja mani pārliecināt, ka Krievijā ir tikai divas vietas, kur viss ir labi (Maskava un Pēterburga), bet visur citur ir vai nu slikti vai ļoti slikti. Īpaši rajonu centros. Pagaidām neko tādu neesmu novērojis. Neesmu redzējis arī graustus. Bet esmu redzējis jaunus rūpnieciskos cehus piemaskavā (tieši rūponieciskus, nevis noliktavas). Redzu daudz darba sludinājumus rūpnieciskās specialitātēs. Krievijā norit ne tikai jauna celtniecība, bet arī industrializācija. Esmu bijis Belgorodā, Kurskā. Pazīstamie blogeri ir bijuši Voroņežā, Novgrodā, Ņižņijnovgrodā, Rostovā, Tverā. Neviens neraksta par sagrautu rūpniecību. Skaidrs, ka tās ir lielas pilsētas, bet tajā pašā Dņeprā neceļ lielā skaitā jaunas ražotnes ar kaut vai trim cehiem. Piemaskavā redzēju rajona centru, kurā ir uzcelta jauna ražotne ar pieciem cehiem. Vēl citā redzēju ar diviem.

Bet šai ziņā negribu izdarīt galīgus secinājumus. Esmu pārliecināts, ka Krievijā atradīsies daudzas vietas, kurā ir vairāk kā bēdīgs stāvoklis. Jautājums ir tikai par procetntuālo šādu vietu skaita attiecību. Ukrainā gandrīz visos rajonu centros ir bēdīgs stāvoklis. Šeit piemaskavā (100 km no Maskavas) pilnīgi noteikti nav nevienas. Bet pie Kijevas jau pēc 40-50 km sākas bēdu ieleja.

Dzelzceļš

Te viss ir ļoti skumīgi … Ukrainai. Pat nav ko īpaši salīdzināt. Tās vienkārši ir divas dažādas pasaules – dzelzceļa pasaule (Krievijā) un sliežceļu graustu pasaule (Ukrainā). Ar nelieliem izņēmumiem Krievijas dzelzceļa vagonus var atšķirt no ukraiņu ne tikai pēc krāsas, bet pat ar aizvērtām acīm.

Piepilsētas elektrovilcieni. Te vēl viss Ukrainai nav zaudēts. Tas ir, ne visi piemaskavas elektrovilcieni ir nomainīti uz jauniem un ērtiem. Bet ar Kijevas elektrovilcieniem šai ziņā ir bēdīgi (lai gan, iespējams, es braucu ne pa tiem maršrutiem). Tas, kas viennozīmīgi tos atšķir, ir apkure. Ukraiņu vilcienos tā ir ekstra, jo kurina maz, bet piemaskavas vilcienos tā ir norma.

Metro

Pēc dzelzceļa loģiski ir novērtēt metro. Līdzīgi kā dzelzceļa gadījumā, arī te Kijeva vēl līdz galam nav pavisam atpalikusi, jo Maskavā vēl ne visi vagoni ir nomainīti uz jauniem. Bet Kijevai izskatās tas pavisam nedraud.

Nobeigumam

Vislabāk Krieviju ar savu bērna tiešumu novērtēja mana meita. Tas bija nepatīkams , bet taisnīgs novērtējums. Mana meita bija atbraukusi ciemos pie manis ziemas brīvlaikā un, kad bija laiks braukt atpakaļ uz mājām, viņa nekādi negribēja to darīt un lūdzās, lai atstāju viņu pie sevis vēl uz kādu nedēļu, bet vislabāk – pavisam. Beigās viņa pateica frāzi, kas mani satrieca: “Tēti, kādēļ es nepiedzimu Krievijā?”

Jura no Sumas Ukrainā, ukraiņu blogers ar segvārdu “yurasumy”
/06.01.2015/

Avots:
http://yurasumy.livejournal.com/320232.html
http://politikus.ru/articles/39749-zarisovki-o-zhizni-v-rossii-glazami-ukrainca.html

Informācijas aģentūra
/29.01.2015/

Posted in Kat.: Sadzīve, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Kā Irāna nostabilizēja savu valūtu un iztur sankcijas

00433_Ka_Irana_izztur_sankcijasDivus gadus atpakaļ (2012.gadā) Irānas galvaspilsētā Tegerānā sākās panika: aizvērās veikali, tirgotāji steidzami mainīja izliktās cenas. Irānas nacionālā valūta reāls tikai vienas dienas laikā kļuva nevērtīgāks par 13%, bet vispār gada laikā tas attiecībā pret dolāru kļuva trīs (!) reizes lētāks.

Pie bankām stāvēja garas rindas no cilvēkiem drūmā noskaņojumā un sākās ielu protesti. Vašingtonā paziņoja, ka ekonomiskās sankcijas iznīcinās Irānas rūpniecību, bet Tegerānas autoratīvā režīma gals ir tikai dažu nedēļu jautājums. 2012.gada sākumā ASV dolārs maksāja 13 tūkstošus Irānas reālus, bet jau novembrī – 37 tūkstošus(!). Izskatījās, ka Irānas ekonomika krīt bezdibenī. Tomēr drīz vien Irānas valdībai izdevās apturēt valūtas kritumu: kurss atgāja atpakaļ uz 32 tūkstošiem reālu par dolāru un kopš tā brīža nav mainījies jau divus gadus. Pat tagad, kad nafta strauji kļūst lētāka, ar Irānas naudu viss ir kārtībā.

– Kad dolāra cena sāka augt, mūsu valdība sākumā neko nedarīja, domājot, ka viss nokārtosies pats no sevis, – stāsta ekonomists Saīds Leilazs. – Un tikai tad, kad valūtas tirgos iestājās haoss, ministri “pamodās”. Šādās situācijās nereti tiek piedāvāts ierobežot brīvu dolāru pārdošanu, bet tas kā reiz ir pats bīstamākais, jo jebkuri aizliegumi veido spekulantu “melno tirgu” un nelegālo tirdzniecību “no rokas”. Agrāk Irānā bija bankas, kuras tikai iepirka dolārus, bet nepārdeva tos. Pēc reāla kraha varasiestādes atļāva izveidot “privātus kantorus” brīvai valūtas tirdzniecībai un ārzemju valūtu kurss uzreiz nokritās.

Bez tam divus gadus atpakaļ, lai nostabilizētu valūtas kursu, Irāna ierobežoja dolāru izvešanu no valsts virs 5000$ un obligātā kārtā reglamentēja eksportētājiem pārdot valstij 75% no saviem valūtas ieņēmumiem (pašreiz šis noteikums jau ir atcelts). Līdzīgus mērus 1998.gadā pieņēma Krievija, lai apstādinātu rubļa kritumu. Bet pats galvenais, Irāna oficiāli atteicās no dolāra kā savas naudas rezervju valūtas [ar rezervju valūtu tiek “nosegta” nacionālās valūtas emisija; cik daudz ir rezervju valūta, tik daudz var tik emitēta nacionālā naudas vienība; vairumam pasaules valstu rezervju valūta ir dolārs, kas ir viens no ASV nosacītās labklājības avotiem un kas ir sava veida nodeva, ko visas valstis netieši maksā ASV, jo, lai emitētu savu valūtu, tām papriekšu ir jānopelna attiecīgs dolāru daudzums] un tagad tirgojas ar Ķīnu pa juaņiem, bet ar Krieviju pa rubļiem. Tas viss ievērojami samazināja valsts atkarību no “zaļajiem papīrīšiem”.

Bet sankcijas pret Irānu taču ir nopietnas, kuras ir nesalīdzināmas ar tām maigajām sankcijām, kuras pašreiz ir vērstas pret Krieviju. Irāna nevar pārdot savus energoresursus ASV un Eiropas Savienībai, viņu nepielaiž satarptautiskajām biržām, ar plastikāta norēķinu kartēm Tegerānā nav ko darīt – «Visa» un «MasterCard» Irānā ir atslēgtas. Tomēr Irāna samērā īsā laika posmā radīja savu bezskaidras naudas norēķinu sistēmu un izveidoja savu naftas biržu uz kuru brauc biznesmeņi no Ķīnas, Korejas, Singapūras un Taizemes: tā rezultātā Irānas naftas realizācijas apjomi pieauga par 60%!

Protams, reāls nekļuva par brīvi konvertējamu valūtu, bet tā vērtības kritums apstājās. Cilvēki nomierinājās un ažiotāža ap “zaļajiem papīrīšiem” noklusa. Šodien Irānā no jums bez problēmām pieņems dolārus, bet par pazeminātu kursu, un no rokām arī ārā neraus. Un irāniešiem nav pazīstama tāda situācija, kad viņu valūtas kurss svārstās atkarībā no naftas cenas, kā tas ir dažās citās naftas eksportētājvalstīs.

2012.gada ekonomiskās problēmas Irānai izdevās veiksmīgi atrisināt arī tāpēc, ka valstī praktiski nebija cenu pieaugums. Piemēram, Krievijā līdz ar dolāra vērtības pieaugumu pret rubli uzreiz visas cenas kļūst dārgākas un neviens nespēj saprotami izskaidrot kādēļ tas tā notiek. Irānā nekas tāds nenotika. Pēc sankciju ieviešanas Irāna pārgāja pilnībā uz vietēja ražojuma pārtikas nodrošinājumu. Pie tam Irānas valsts garantē stabilas cenas uz nozīmīgākajiem pārtikas produktiem – cukuru, maizi, pienu, augu eļļu u.c. Cilvēki Irānā ir droši, ka pārtikas cenas necelsies un maize pēc gada maksās tik pat cik tagad, neatkarīgi no valūtas kursa. Irānā pat popularitāti ir ieguvuši ielu plakāti ar uzrakstu: “Ja esi irānietis, neprasi samaksu dolāros! Nost ar Ameriku! Nošauj dolāru!”

Papildus Irānā realizēja virkni sīkāku plānu savu ārvalstu valūtas rezervju papildināšanai: ārzemniekiem, kuri apmetas kādā Irānas viesnīcā par pakalpojumiem obligāti jānorēķinās dolāros vai eiro un viņi pēc likuma nedrīkst maksāt reālos. Tāpat viņiem par valūtu pārdod dzelzceļa un avio biļetes. Tas līdzinās Padomju Savienības praksei, pietrūkst tikai speciālo valūtas veikalu.

/15.12.2014/

Avots:
http://www.aif.ru/money/economy/1402178

Informācijas aģentūra
/29.01.2015/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Tuvie Austrumi, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Priekškarš: Eiromeli Eirokara priekšvakarā

Tēlains Angelas Merkeles politiskās izaugsmes un darbības būtības attēlojums. Merkeles vietā te droši var likt vairumu Eiropas valdošo politiķu un gandrīz visus Latvijas politikāņus.

Tēlains Angelas Merkeles politiskās izaugsmes un darbības būtības attēlojums. Merkeles vietā te droši var likt vairumu Eiropas valdošo politiķu un gandrīz visus Latvijas politikāņus.

Ģimene ir varas avots. No ģimenes nāk tas, kas Satversmē nostiprināts kā „tautai piederošā Suverēnā vara”. Ģimenē dzimst Cilvēki un ģimenē veidojas personības – tas, kas nes Cilvēciskās Vērtības, attīstības iespējas un sabiedrības satvarus – to, kas Cilvēkus satur sabiedrībā – tātad arī valstī. Pārnacionālo korporāciju darbība ir arī pārvalstiska. Nācijas un valstis, katrai uzturot un sargājot savu savdabību, ir korporāciju pretinieki. Korporācijām vajag bezpersonisku patērētāju pūli. Nācijām un valstīm, sabiedrībām vajag personificētu, neatkārtojamu un savdabīgu dzīvesveidu dzīvojošu Cilvēku kopumu, kurš ir korporāciju interešu šķērslis.

Saduras bezpersonificējošas un personību uzturošas ietekmju plūsmas. Personība nāk ar savu varu. Valsts vara ir izpildorgāniem deleģētā personību vara. Ģimenēm un to uzturošajām personībām ir lielākais varas kopums. Ģimenes varu koncentrē un vajadzības gadījumā nodod augstākorganizētām struktūrām vai realizē pašas. Jebkurā gadījumā, ģimenes, tālāk nododot savu savdabību, uztur valstī esošo varas pielietojuma savdabību. Ja ir ieplānota varas pielietojuma izmaiņa, tad ir jāatceļ ģimeņu ietekme uz personības veidošanu ģimenē un jānodod to korporāciju kontrolē. Ģimene veido personību. Ģimene to dara nododot saviem bērniem savu Cilvēcisko Vērtību kopumu un ar tām saistītās intereses, to spēju pielietojumu.

Te saduras divas intereses – Cilvēcisko spēju izraisītās un korporāciju bezpersoniskās peļņas intereses. Korporācijām, to varas paplašināšanai ir tikai viens ceļš – likvidēt Cilvēciskās Vērtības, bet to vietā attīstīt peļņas intereses un atsevišķu cilvēku (divkāju) peļņas interešu inkorporācija – sapludināšana ar korporāciju interesēm. Bet, tā kā korporācijās neeksistē atsevišķu Cilvēku intereses, tad tas nozīmē, ka korporācijas savā labā izmantos Cilvēku intereses un ar to realizāciju saistīto varu – vai varu, kura izpaužas interesēs. Tas nozīmē, ka korporācijas ģimeņu un Cilvēku varu sagrābs un izmantos savās interesēs. Tas nozīmē pārtraukt ģimeņu Cilvēcisko Vērtību nodošanu saviem bērniem un viņu bērnus un viņu varu inkorporēt savās interesēs. Tas nozīmē Cilvēcisko Vērtību interešu darbības apturēšanu un to vietā citu – resursu rentablas izmantošanas – peļņas interešu ieviešanu.

Bērnu radīšana un audzināšana prasa ieguldījumus, kuru daļa pāriet Kultūrā – utilitāri nekontrolējamās vērtībās – pārpasaulīgās interesēs, kas no korporāciju viedokļa nav rentablas, bet atrauj šos Cilvēkus no korporāciju tiem ieplānotajām darbībām. Korporācijām vajadzīga varas apvienošana – Cilvēku varas izmantošana un pakļaušana savām interesēm. Tā ir divu varu – ģimeņu kopumu un atsevišķu ģimeņu – korporāciju varu konfrontācija, kurā nedaudzas ģimenes cenšas pakļaut sev – paverdzināt visas citas ģimenes.

Tā kā ģimenes cenšas tālāk nodot savas Cilvēciskās Vērtības, tad tās ir traucēklis korporācijām un korporācijas tās iznīcina. Vienkāršākais veids, kā iznīcināt ģimenes un pārtraukt Cilvēcisko Vērtību tālāknodošanu ir uzskatu liberālisma ieviešana un audzināšanas nepieļaušana ģimenēs. Tas ir – audzināšanas nodošana ārpusģimeņu struktūru rokās un ģimeņu ietekmes izslēgšana. Notiek ģimeņu varas pārpakļaušana atsevišķu ģimeņu varai. Tā ir varas uzurpēšana – ģimeņu paverdzināšana.

Ģimenēm atņem varu caur mehānismiem un instrumentiem, kuri neļauj tām audzināt savus bērnus – „bērnu tiesību sargiem”, bāriņtiesām (juvenālo justīciju), „izglītības” un informēšanas, interešu formēšanas resursiem.

Eiropas pēckara paaudze – tie, kas tagad ir vectētiņu un vecmāmiņu vecāki, savu bērnu audzināšanai uzmanību nepievērsa – svarīgi bija izdzīvot un bērnus pabarot. Tā viņu bērni iemācījās „aprūpēt”, domādami, ka bērnu audzināšanu var atstāt vakara stundām pēc darba un materiālās labklājības rūpēm. Viņi uzskatīja, ka viņu bērnus audzinās skola, attīstošās rotaļas un kādi „labie Cilvēki”. Audzināšanu nesaņēmuši, viņi nezināja, kas ir audzināšana un ar to nenodarbojās. Viņu bērnus audzināja „jaunās vēsmas” un „brīvās pasaules” grāmatas. Vēlāk skolas „izglītoja”, bet vecāki bērnus neaudzināja tādēļ, ka nezināja, kas, ko un kā audzina. Viņi ar kāri uzklausīja teorijas, kuras viņus „atbrīvoja” no vecāku pienākumu pildīšanas. „Zilo bērnu” reliģijas apustuļi stāstīja, ka bērni dzimuši, lai audzinātu vecākus, „psihologi”, ka nevajagot salauzt personību, bet vecākiem vajagot veltīt savu laiku sevis mīlēšanai.

Tādā veidā Eiropa ir pasaules daļa, kurā vecāki nezina, kas un kādēļ ir audzināšana un tāpēc, paši to nesaņēmuši, nespēj to dot saviem bērniem. Sabiedrībā, kurā ir audzināšanas tradīcija, katra darbība, kura mēģina audzināšanu graut, saņem kategorisku pretsparu. Vecāki to nepieņem jau pašā attālākajā mēģinājumā ietekmēt audzināšanas tradīciju. Tur, kur nav audzināšanas tradīcija, vecāki pieļauj ielaušanos viņu pienākumu telpā un protestē tikai tad, kad tas skar viņu fizisko ģimenes dzīvi.

Bērnu izņemšana no ģimenēm kopā ar dzīves baudīšanas, karjeras taisīšanas un pretapaugļošanās līdzekļu reklāmu ir atradusi savu sintēzi „bērnus dzemdējam, bet aprūpi uzticam citiem” principā. Tātad, ja noslāpē vecāku veselo saprātu (sevis mīlēšana), tad var panākt situāciju, kurā vecāki ir ar mieru dzemdēt (apmierināt instinktu), bet bērnus atdot „aprūpei” citiem. Uz to ved tagad plaši reklamētā surogāt”māšu” ieviešana orgānu ražošanas sistēmā. Bērnu dzemdēšana ir padarīta par „medicīnas” industrijas biznesa sektoru. Pārdos kontracepciju un vienlaikus arī pretdabisku dzemdēšanas sistēmu tehnoloģiju, bet nekādā veidā nepieļaus normālu bērnu audzināšanu.

Tai pat laikā vecāki neatpazīst (viņus tas nesatrauc) uzbrukumus viņu bērnu audzināšanai un tās aizstāšanai ar ārpusģimenes audzināšanu, ģimenei atstājot bērnu fizisko aprūpi. Bērnu izņemšana no ģimenēm ir dehumanizācijas projekta sastāvdaļa.

Visos uzstādījumos „demokrātiska sabiedrība” tiek vienādota ar „homoseksuāla sabiedrība”. Homoseksuālisms līdz ar citām perversijām un priekšlaicīgu dzimumintereses izraisīšanu bērniem ved uz depopulāciju – izmiršanu. Tāpēc visas „demokrātiskās” pārveides sabiedrībā ir vērstas uz homoseksuālu attiecību ieviešanu – neauglību – tanato jeb nekrofīlisko dzīvesveidu.

Latvijā ir sagatavots apstākļu kopums plašam uzbrukumam bērnu audzināšanai ģimenēs, kurš tiks uzsākts to maskējot aiz „drošības mācības” un citiem instrumentiem. Tas nav kāds viens pasākums, bet dziļi integrēta fronte grāmatās, filmās, mācību programmu un interešu ievirzes veidošanā, laika pavadīšanā, ievilkšanā subkultūrās, informācijas pasniegšanas avotu formēšanā, informācijas atlasē (modifikācijā) un ģimenisko attiecību formēšanā. Visi šie uzbrukumi ir vērsti uz to, lai ģimenes dabiskas audzināšanas procesā saviem bērniem tālāk nenodotu Cilvēciskās Vērtības, bet aizstātu tās ar pretdabiskiem priekšstatiem par dzīvi un tās saturu. Tā ir bērnu dehumanizācija (lopiskošana), kuras gaitā viņiem atņem to, kas viņus padara par Cilvēkiem – tos kritērijus varas pielietošanā, kuri piešķir viņu dzīvēm jēgu.

Dehumanizēts radījums nav Cilvēks. Dehumanizētam radījumam nav gribas un humānu varas pielietojuma mērķu. Dehumanizēta būtne ir vergs, kura varu ir uzurpējis viņa vergturis. Tādā kārtā dehumanizējot Latvijā dzimušos bērnus tiek paverdzināti „latvieši”, ja vien vergam – lopiskai (dehumanizētai) būtnei var piedēvēt ko vairāk par vergu. Suņiem, govīm un sporta vai kara zirgiem nav etniskas vai nacionālas piederības (vai par tādu uzskatīsim sugu?). Nākošgad, dehumanizējot šīs tautas bērnus, tiks izvērsts uzbrukums Satversmē pasludinātajai latviešu tautai piederošajai suverēnajai varai. Dehumanizācija (lopiskošana) notiek, atņemot humānas varas (rīcības) pielietojuma mērauklas un dodot ceļu Cilvēkam pretdabiskām darbībām un uzvedības modeļiem. Dehumanizācija balstās uz trim „vaļiem”: 1. Sabiedrības atomizācija. 2. Vēsturiskās saites saraušana. 3. Perversiju uzspiešana.

Kamēr vecākus nodarbināja ar privatizāciju, biznesu, bezdarbu, politiķu strīdiem, sievietes ar seksuālajām fantāzijām un sevis mīlēšanu, bet vīriešus ar pornogrāfiju, homoseksuālismu un filmām par vardarbību, noziedzību un tās glorificēšanu, tikmēr viņu bērnus audzināja citi. Viņu bērniem rādīja stulbinošas, notrulinošas, naidpilnas multenes, stāstīja idiotizējošus stāstiņus, sēdināja pie agresivitāti iepotējošām datorspēlēm un vedināja uz izvirtību, subkultūrām, kur visādi veicināja sevis izrādīšanu – „veiksmīgumu”. Izglītības sistēma tika demontēta un tās vietā aiz izglītības maskas notiek lielīgu sēnalu pakaušu ražošana – „skola ražo tumsoņas”.

Kādu brīdi atpakaļ sacēlās neliels troksnītis par vardarbību skolās. Protams, ka tāda tur ir un daudz lielākos mērogos kā par to runā. Tas, ko ieskaita vai neieskaita vardarbībā ir pilnīgi atkarīgs no skaitītāju ieskatiem un to, kas kurā gadījumā ir vardarbība, un ne tikai skolā, bet ģimenē un sabiedrībā vispār. Ne jau tikai Latvijā, bet arī visā Gejropā, Amerikā, Austrālijā, Krievijā, Ukrainā un Ķīnā – visur, kur ir darbojušies „demokratizētāji un Gejropisko vērtību ieviesēji” – visā balto Cilvēku pasaulē ir radīta dehumanizētu, baudkāru, nedisciplinētu, sevi ierobežot negribošu un nevarošu agresīvu un niknu ļaužu atomizēta populācija. Gļēvu un rīcības nespējīgu vecāku varza, kura uztur, baro un aprūpē agresīvus un naidoties gatavus jauniešu un bērnus. Tā ir populācija, kura ir izveidota dumpjiem, grautiņiem un vardarbībai. Viņos tas iekšēji kūsā.

Palūkojoties uz hokeja un futbola huligānu ālēšanos. Tādi iekšēji ir arī citi. Huligāni ir tikai „aizdedzes mehānisms” – elements „krāsaino revolūciju” veidošanas un vadīšanas tehnoloģijā. Ir izveidoti ļaudis, kuros kā norma ielikta tieksme uz agresiju un vardarbība, kura agri vai vēlu laužas uz āru. Nākošais solis ir parādīt virzienu – „tur ir ienaidnieks”, pateikt – „tagad drīkst”, izsniegt ieročus un viņi būs gatavi nosist katru un viens otru. Ukraina to pierāda. Šai populācijai ir noņemts tas, kas viņus padarīja par Cilvēkiem – Cilvēciskās Vērtības, Humānas rīcības kritēriji un antihumānas rīcības bremzes. Balto Cilvēku pasaule ir sagatavota agresijai, grautiņiem un haosam. Tie paši, kuri sagatavoja un vadīja „Arābu pavasari”, ir sagatavojuši arī „Gejropas rudeni”. Tur, kur ir ASV vēstniecības, vienmēr būs tādas krāsainās revolūcijas. Kad, kur un kādos mērogos, tas ir atkarīgs no ASV interesēm. Gejropā ir ASV vēstniecības. Gejropā būs grautiņi un haoss. Gejropā būs šīs paaudzes lielais karš.

Dehumanizācijas galarezultāts vienmēr ir destruktīvs varas pielietojums. To uzskatāmi var redzēt futbola huligānu, „islama” teroristu un Ukrainas nacistu rīcībā. Tur, kur vara netiek pielietota Cilvēcisko Vērtību kontekstā un uzraudzībā, tur tā iet noziedzīgu ceļu un galarezultātā izvēršas naidā. Naids katrā Cilvēkā dzīvo viņa dehumanizācijas (lopiskuma) mērā. Katrs var ielūkoties sevī un atrast dehumanizācijas perēkli, kuru var redzēt pēc tā, ka izjūt naidu pret kādu vai kaut ko.

Naids ir Cilvēcisko Vērtību slāpēšanas – dehumanizācijas seku zīme. Kur ir naids, tur ir dehumanizācija. NATO un Gejropa, kurinot naidu pret kādu (vienalga pret ko – šoreiz tā ir Krievija) dehumanizē attiecīgo tādā veidā informatīvi apstrādājamo tautu. NATO un Gejropai tā ir dehumanizācijas (lopiskošanas) tehnoloģija. Blakus tai ir citas pieaugušo dehumanizācijas (lopiskošanas) tehnoloģijas. Skolās tiek ieviestas bērnu dehumanizācijas (lopiskošanas) tehnoloģijas. Tā visa ir globālas Cilvēku paverdzināšanas programmas darbība.

***

Karš ir Cilvēciskā lieluma trūkuma, problēmu risināšanas nespējas, neveiksmju un neziņas rezultāts. Saprātīgi Cilvēki rīkojas Saprātīgi. Alkatīgie rīkojas neapdomīgi. Ļaunprātīgie naidojas. Neizglītoti, tumsonīgi, sīki ļautiņi rīkojas zemiski, noziedzīgi, netaisni un muļķīgi. Tādi nonāk savu instinktu un lielāku neliešu varā. Tāda tagad ir visa Gejropa, kuras ir nonākusi sava lielā kara priekšvakarā.

Muļķi var atpazīt pēc tā, ka viņš neapzinas savas darbības sekas. Muļķim liekas, ka viņš, mežu cērtot, iegūst labu cenu par kokmateriāliem, bet patiesībā viņš gatavo plūdus, kuri aizskalos visu – arī viņu pašu. Muļķis domā, ka, strīdoties ar kaimiņu, viņš to dara savās interesēs, bet patiesībā muļķis zaudē palīgu nākošās nelaimes priekšā. Muļķim liekas, ka viņš sev labvēlīgi noskaņo auditoriju, bet patiesībā viņš sēj un vairo naidu.

Tur, kur nav taisnīguma un godīguma, tur, kur uzbrucējam nav pamata taisnīgām dusmām, jo nav pārkāpuma – uzbrukums nāk no uzbrucēja iekšējā ļaunuma un paša nespējas paciest sev blakus labāku par sevi – tur uzbrucēja ļaunums ceļas kā naids. Naids nav vadāms. Naids ir un naids darbojas pats savā gaitā, noslaukot visu un visus savā ceļā. Naids kā meža ugunsgrēks izplatās, vispirms izdedzinot mežu, pamežu un zāli savā izcelsmes vietā. Tāpēc gudrs karotājs naidu neceļ, bet gaida līdz sanaidojies pretinieks nāks ar savu naidu un tad tam pretī laiž citu – taisnīgu dusmu uguni. Naida cēlāju noposta paša naids. Dusmu uguns apstājas līdz ar uzvaru un samierināšanos.

Dusmas ved uz samierināšanos. Dusmas ir racionāla atbilde uz kārtības pārkāpumu (…), bet naids ir iracionāla nespēja un nevēlēšanās saprasties, ievērot kārtību, iracionāla tieksme panākt savu, iznīcinot to, ko grib pārveidot – tātad naids iznīcina pats savas darbības rezultātu un savas darbības lauku – iespējamo panākumu augļus. Naids ir dusmu pretdabiskā ēna. Zeme dusmojas. Zemes dusmas ir pamatotas. Zeme ļaujas dusmām atjaunojot kārtību un dzēšot naidu.

***

Ir trīs sociālie psihotipi: „Centrālo zemju” (melnzemes) psihotips. „Piekrastes” (smilšu) psihotips. „Pilsētu” (klinšu) psihotips.

Sociālais psihotips ir tautu grupai, tautai, nācijai vai kultūrai piemītošais dzīves un pasaules redzējums un darbību vadošais pamatmotīvs – paliekoša, nemainīga dominante psihes struktūrā. Sociālais psihotips tonalizē Cilvēka attieksmi pret notiekošo un viņa reakcijas uz to. Sociālais psihotips nosaka visas darbības metodes un to pamatojumus. Katra psihotipa „iemītnieki” visu skata caur to, tāpēc viņiem viņu rīcība vienmēr ir vienīgā pareizā un iespējamā, pieejamā un pamatotā, bet visas citas ir nepieņemamas, nepareizas, vērā neņemamas un dzīvei nederīgas – viņi tā dzīvot nevar. Citu psihotipu „iemītnieki” neharmonizētā sistēmā vienmēr ir ienaidnieki, resurss un traucēklis.

„Centrālo zemju” psihotips ir pašpietiekams un pilnvērtību gūst sevī un zemes auglības darbā. Tas ir devīgs un dāsns, pārliecināts par sevi un savu nākotni, kura balstās Zemes auglības darbā un iekšējās izaugsmes lēnajā, bet nenovēršamajā kārtībā. „Zeme baro, zeme sargā, zeme audzina”. „Centrālo zemju” psihotipā nav „notikumu” – visa dzīve ir liels un skaists „notikums”. Tas ir darba un mierīgas sadzīves psihotips, bet var ieslīgt slinkumā, ja to pienācīgi nekustina. Tādam svešu nevajag, var dāvināt zemes doto, bet nedrīkst aizskart Zemi – tā ir Svēta vērtība un tāds sevi vienmēr pieskaita tai zemei, uz kuras dzīvo, tāpēc bieži vien viņu uztver kā okupantu – izmantotāju, kaut gan pats sevi zin un jūt kā zemes kalpu – tai piederīgu un dabiski tajā iederīgu. „Kur ir mana zeme, tur es esmu”, kas nav jāuzskata īpašuma, bet sevis piederības nozīmē – „Kur ir māte, tur ir bērns” – „bērns nav šķirams no mātes” izpratnē. „Centrālo zemju” psihotipa „iemītniekiem” svešu nevajag (sava zeme baro), bet savu zemi nevienam nedos. Tādiem pašu mājās ir vislabāk un savā zemē augušais ir vislabākais. Inerts, lēns un stabils, bet vienlaicīgi arī ar lielu inerci – enerģētisko pildījumu apgādāts psihotips, kā mierā, tā arī kustībā. Augstākā vērtība ir Taisnīgums. „Kam taisnība – tas stiprāks”. Krievija, Indija, Latīņamerika, Āzijas valstis, Irāna, Etiopija un Āfrika pieder šim psihotipam.

„Piekrastes” psihotips ir ekspansīvs, meklējošs un aktīvi iegūstošs, iekšēja trūkuma, bada un raižu par rītdienu mākts. Tam nekad nav gana un nepietiks. Tas ir aizdomīgs, skaudīgs un paštaisns. Tas vienmēr meklēs, kur vēl no kāda kaut ko var paņemt. Tādam labākais vienmēr ir tur tālumā un no tāluma nācis. Tādam Zeme ir pamāte un tādu kā „vilku kājas baro”. Tādam „kur es esmu, tur ir mana zeme” tāpēc, ka viņš to ir iekarojis. Zeme tādam ir īpašums, ražošanas līdzeklis un prece. Tāds pats ir sevis barotājs, sargātājs un audzinātājs. Vājš, uzbudināms un pulsējošs. Strauji uzplūdi mainās ar atplūdiem – pārliecīgs optimisms ar pesimismu, kur abi bieži vien sadzīvo – „var iegūt, bet ar to nepietiks…”, jo tiks iztērēts. Piekrastes psihotipa iemītniekiem augstākā vērtība ir veiksmīgums, kara prasme un viltība, spēja iegūt jebkuriem līdzekļiem, arī ar laupīšanu. Tādam viss ir legalizēta laupīšana. Psihotipa lozungs ir „kam ir – tas ir stiprs”. Anglosakši, Kanāda, Austrālija, Turcija, ASV un tagad arī Eiropas rietumi (arī Baltija) un Āzijas piekrastes ir „piekrastes” psihotipa zonas. Pie tiem pieder arī semīti, berberi, beduīni un stepju klejotāji, kā arī Vidusjūras baseina kultūra.

„Pilsētu” (klinšu) psihotips ir stabils, stiprs un kustīgs. Apvieno kā „centrālo zemju” (dzīvo no tā, kas ir tur, kur tas ir), tā arī „piekrastes” psihotipa īpatnības, bet tam nav „centrālo zemju” lēnās pārliecības par nākotni un „piekrastes” neierobežotās ekspansijas. Tas ir mantojis „piekrastes” meklējumus „krasta redzamības zonā” (turpināt tradīciju – nemainīt to, kas labi strādā) un kustas savā ierobežotajā pilsētas teritorijā, tur meklējot aizvien jaunus variantus un darbības vietas tajā. „Pilsēta” ir tik komplicēta, ka tajā aizvien atklājas jauni „stūrīši” ar to iespējām. Tajā pat laikā „pilsētai” nav (tā neprot) „centrālo zemju” zināšanas un spējas sagaidīt zemes auglības – dabiskās attīstības un Sapratnes augļus. „Pilsētai” katrs „nams” un „iela” jābūvē pašiem. „Pilsētai” nav auglības nepārtrauktības, tāpēc aktivitāte tajā pārvietojas no viena „notikuma” uz citu, bet pārvietojoties nepievērš uzmanību tam un tiem, kas ir starp „notikumiem”. Starp „notikumiem” esošais ir traucēklis. „Pilsēta”, būdama „melnzemes” ieskauta, ir „melnzemes” pieredzes kondensētāja un attīstītāja, bet bez „melnzemes” pienesuma izvirst tukšā rosībā un tās radītajās perversijās – darbībās postošā telpā (trūkst „melnzemes” veselīgās Sapratnes par tukšu meklējumu neauglību). „Pilsētas” psihotips ir gana augstprātīgs, lai dibinātu attiecības ar „citām pilsētām pāri laukiem” – nerēķinās ar to viedokli, kuri nav „pilsēta” un visu „pārbūvē” par „pilsētu”. „Pilsēta” neprot sadzīvot.

Ja „pilsēta” spēj pacelt skatu „debesīs”, tad tai atklājas jaunu neierobežotu meklējumu un atklājumu telpa – tā atbrīvojas no „piekrastes” ierobežojumiem un „melnzemes” piesaistes „Zemes auglībai”. Tad „pilsēta” iegūst „Debesu” laukus un auglību. Tad parādās jauna „Debesu Pilsēta” – „Jaunā Jeruzāleme un jaunās Debesis”. Caur „Debesu Pilsētu” nāk „Debesu Valstība uz Zemes”.

„Centrālo zemju” līdzsvarots „pilsētas” psihotips, neskatoties uz saviem trūkumiem un nepilnībām, var harmonizēt un apvienot „centrālo zemju” un „piekrastes” psihotipus. Līdzsvarota „pilsēta” harmoniskos apstākļos ir attīstības virzītāja, bet nelīdzsvarota un disharmoniska visu pasauli ierauj haosā, strīdos un sabrukumā. Harmoniska „pilsēta” dabiski apvienojas ar „centrālo zemi”, bet destruktīva un disharmoniska kļūst par „piekrastes” ekspansijas un laupīšanas atbalsta punktu. Mūsdienu globalizācijas variants tieši ir „piekrastes” un „pilsētas” negatīvo kvalitāšu summa. Ja „pilsēta” kļūst par „Debesu Pilsētu”, tā apvieno, attīra un visu Zemi paceļ jaunā pakāpē „Debesu Ceļā”, kurš sevī apvieno visus trīs sadalītos psihotipus to labākajās kvalitātēs.(…) „Pilsētas” psihotipam pieder Sibīrija, Altajs, Ķīna, Mongolija, Peru un apmēram 2000 Cilvēku Latvijā.

Eiropa kādreiz sevī harmoniski apvienoja visus trīs psihotipus. Tajā bija pārstāvēta „piekraste” Vidusjūras baseinā, „pilsētas” un „centrālo zemju” sadzīve visā citā teritorijā, bet līdz ar semītu un Romas impērijas izplatīšanos, šis līdzsvars tika izjaukts. Semītu un Romiešu ietekmē izveidojās Anglosakšu destruktīvais piekrastes augonis, kurš pamazām pārveidoja Baltijas un Skandināvijas telpu. Ilgstošu karu rezultātā no Eiropas tika izspiests „centrālo zemju” psihotips, kurš daļēji saglabājās tikai Krievijas teritorijā, kur cenšas atjaunoties šīs teritorijas vibrāciju īpatnību un tās iedzīvotāju ģenētiskās atmiņas saderības dēļ. Šī pati ģenētiskā atmiņa turpina darboties arī daļā Latvijas iedzīvotāju, kuri, apvienojoties ar saviem 2000 „pilsētas” psihotipa iedzīvotājiem, varētu apgūtu savu „pilsētu” un caur to ieiet savā „Debesu Pilsētā” un tā iegūt nākotnes attīstības perspektīvu, kādas tiem nav „piekrastes” (ASV) vadībā – naida atmosfērā un procesā.

Pietiekami ilgstošās anglosakšu un semītu ietekmes rezultātā Eiropa sākumā pārveidojās par „piekrastes – pilsētas” psihotipu, bet globalizācijas apstākļos tas tagad ir pārveidojies par tīru „piekrastes” psihotipu, kurš ASV ietekmē ir mutējis par destruktīvu „gejropas piekrastes pilsētu”.

„Centrālo zemju” un „piekrastes” psihotips nekad nesapratīsies un nesadzīvos. „Melnzemieši” vienmēr teiks „dzīvosim draudzīgi”, bet „piekrastnieki” to vienmēr uztver kā „melnzemiežu” vājuma zīmi un tāpēc sengaidīto iespēju uzbrukt. „Piekrastniekiem” „dzīvot draudzīgi” ir nomirt badā – viņiem viss ienāk tikai tad, ja to atņem citam (konkurence).

Pašlaik Krievijas „melnzeme” ir novājinātā stāvoklī, bet atkopjas un meklē savienību ar „pilsētu” – Ķīnu un strauji atgriežas pie savas „pilsētas” – Sibīrijas apgūšanas, kas atņem „piekrastniekiem” cerības to iegūt sev.

***

Katram karam ir izsludinātie, īstie, redzamie un dziļi slēptie iemesli. Rietumu propagandisti skandina „Krimas” un „Ukrainas” zvanus, bet Krievijas noķengāšanas un dehumanizācijas propagandas kampaņa sākas sen pirms tam. CNN pasūtījums ir „humora” seriāli „Naša raša”, „seši kadri”, „Humora klubs”, „vakara Urgants” un tam līdzīgi raidījumi, kurus plebejiski kopē Latvijas televīzijas savā „tas var notikt tikai Krievijā”. Tādi izķēmojošā gaismā zemi un tās iedzīvotājus rādoši raidījumi kropļo kā krievu psihi Krievijā, tā ārzemnieku viedokli par Krieviju un dod augsni un atbrīvo naidu – ļauj tam būt – jo „pret tādiem jau var”. Tādi raidījumi netop vienā dienā un arī vienā dienā nenes augļus, tāpēc tādas lietas ieplāno krietnus gadus iepriekš, lai tās sagatavotu augsni tālākajiem soļiem.

Krieviju difamē (rāda nelabā gaismā – veido par to izkropļotu negatīvu tēlu un attieksmi sabiedrībā) visu laiku, bet īstā noķengāšana sākas jau īsi pirms olimpiādes, kad vēl nebija nekādas „Krimas” un „Ukrainas”, tātad to tikai izmanto kā elementus ieplānotā un ar to nesaistītā cīņā. Izsludinātā cīņa „pret” un „lai piespiestu” ir ar „Krimas” un „Ukrainas” masku, bet faktiski tā ir ASV vadītā Krievijas ekonomiskās attīstības bremzēšana, lai paturētu kontroles iespējas un turpinātu to izlaupīt. Nostiprināta un stipra Krievija aizvērs durvis zagļiem un izlaupītājiem deguna priekšā. Ekonomiskā bremzēšana nozīmē to, ka Cilvēki dzīvo sliktāk kā varētu dzīvot bez tādas iejaukšanās viņu dzīvē. ASV un viņu gejropa dara tā, lai daudzi miljoni Cilvēku dzīvotu slikti. Ja Cilvēki dzīvo slikti un viņus dehumanizē – uzspiež nekrofilisku perversiju „dzīves” veidu, tad viņi izmirst.

Nav noslēpums, ka ANO un Pasaules Veselības organizācija anglosakšu vadībā ir izvērsusi iedzīvotāju skaita samazināšanas (demogrāfiskās bremzēšanas) programmas darbību (ko uz savas ādas izjūt arī ģimenes Latvijā). ASV netur noslēpumā doktrīnu par Krievijas sadalīšanu vairākās „valstīs”, tās teritoriju depopulāciju (attīrīšanu no Cilvēkiem) tālākai rūpnieciskai izmantošanai „attīstīto valstu” labā un iedzīvotāju koncentrācijai 22 lielpilsētās tālākai centralizētai iedzīvotāju izskaušanai (seksuālas perversijas, alkohols, narkotikas, kaitīga pārtika, iznīcinoša farmakoloģija, eitanāzija).

ASV varas iestādes un elites runas vīri un sievas (Klintone) neslēpj to, ka eksistē viņu sastādīts plāns un grafiks, kādā ir paredzēta Krievijas iedzīvotāju skaita samazināšanās (depopulācija). Tādi pat plāni ir sastādīti visai pasaulei – katrai zemei un tautai – arī Latvijai. Katram reģionam, ņemot vērā tā īpatnības un tālākās izmantošanas projektus, ir sastādīts pasākumu plāns ar laika atzīmi un grafiku tā iedzīvotāju skaita samazināšanai. Tā kā neticiet „vienotībām”, straujumām un freibergām, kad tās stāsta par Latvijas gaišo nākotni! Viņas zina, ko dara un par ko (kādu summu – kādu algu kādā valūtā) melo!

Šogad Krievijai tās grafikā bija paredzēts iedzīvotāju skaita kritums līdz 136 miljoniem, bet faktiski Krievijas iedzīvotāju skaits ir audzis līdz 144 miljoniem. Krievijas valdībai ir izdevies pārvarēt Cilvēkus iznīcinošo ārvalstu darbību spiedienu un uzsākt pozitīvu demogrāfisko procesu. Tas ir īstais un dziļi slēptais uzbrukumu iemesls Krievijai. Anglosakšiem tas ir nāves spriedums, jo pilnasinīga un atjaunota, Cilvēku dzīvā spēka bagāta Krievija ar tādu savu esamību pilnīgi sagrauj visus viņu pasaules kundzības plānus.

„Piekrastes” gejropai un ASV Krievija ar tās Sibīriju ir salds kauliņš, uz kuru liktas lielas cerības – pēdējā iespēja turpināt veco eksistenci un visa viņu perversā nākotne. Tāpēc nākošajā gadā viņi turpinās un attīstīs savus uzbrukumus Krievijai visnegodīgākajos un naidīgākajos veidos.

Anglosakši cer, ka naida vilnis pārvelsies Krievijas robežām un pārņems visu Krieviju, liekot tur dzīvojošajiem sevi sadedzināt tajā. Anglosakši ceļ naidu Gejropā un Ukrainā. Pārtraucot informācijas plūsmas (patiesības darbību) viņi, izplatot savus melus, sanaido visus ar visiem. Ukrainā „valdības spēki” – 10 – 12 reizes dienā katru dienu „pārkāpj pamieru” (kāds tur pamiers intensīvas kara darbības laikā!) un ar smagās artilērijas un raķešu ieročiem apšauda vietas, kur nekādu pretinieka spēku nav – dzīvojamos rajonus, skolas, slimnīcas, ūdens apgādes iekārtas un elektroapakšstacijas. Ziemai iestājoties, pilsētai un piepilsētas ciematiem (Doņeckas – Luganskas aglomerācija ir lielākā pasaulē) tiek iznīcināts dzīvojamais fonds, apkure, ūdensapgāde un enerģijas piegāde. Iedzīvotāji tiek nosaldēti!

Tai pat laikā viņi ir atgriezti no visiem finansu, pārtikas un dzīvības uzturēšanas avotiem no Ukrainas puses. „Ukraiņi” nospīdzina katru, kurš meklē patvērumu frontes fašistu pusē. Tai pat laikā Kijevas fašisti pēc Porošenko pavēles pārtrauc Ukrainas banku darbību pretošanās kustības teritorijā ar to atstājot bez iztikas līdzekļiem pensionārus, mātes, bērnus un budžeta iestāžu darbiniekus, kā arī biznesa struktūras, kurām nekāda sakara ar politiku nav. Tagad ir ieplānots visiem Doņeckas un Luganskas apgabalu iedzīvotājiem atņemt Ukrainas pilsonību.

– Ja jau „Ukraiņi” stāsta, ka Doņeckā iebrūkot un karojot Krievija, tad kāpēc viņi iznīcina (ieskaita „krievos”) savus mierīgos iedzīvotājus, kurus it kā okupējot Krievija? – Ja jau tur darbojoties no Krievijas apgādātie „teroristi”, tad kāpēc atņem iztikas līdzekļus saviem pensionāriem? – Ja jau tur „iebruka” Krievijas karavīri, tad kāpēc iestājoties ziemai iznīcina savu iedzīvotāju patvēruma un dzīves vietas – savu pilsētu dzīvojamo fondu un apgādes infrastruktūru?

Kaut arī Krievija uz Novorosijsku sūta kravas auto kolonnas ar pārtiku un medikamentiem, tomēr tā nevar pienācīgi apgādāt tur esošos miljonus iedzīvotāju. Tur sākas bads un reāla iedzīvotāju izmiršana bada nāvē. Doņeckas un Luganskas pašpārvalde tagad iedzīvotājiem tāpat kā aplenktajā Ļeņingradā izsniedz 250 gramus maizes dienā! Nekādas citas pārtikas tur vairs nav, un pēc pēdējām ziņām arī milti tur ir beigušies. Ja „ukropļi” uzzina, kur ir maizes izsniegšanas punkts, tad to apšauda mērķtiecīgi un intensīvi.

Nikolajevas [Ukraina] skolās notika „rudens tirdziņš”, kurā bērni tirgoja savus ražojumus. Varēja ierādāties dzērienu „krievu bērnu asinis”, „kolorādo aknu cepumi”, „seperātista smadzenes”, „moskaļu tauki” u.t.t. „Brīvajā Ukrainā” izvietoti plakāti ar aicinājumu nebūt vienaldzīgiem un nogalināt „kolorādu”, nosit „vatņiku”, uzšķērst „moskali”. Pati „ukropļu” valdība to ir izsludinājusi par „jaunās Ukrainas brīvās mākslas” akciju. Aicinājumi slepkavot tiek pasniegti kā „kultūras notikums” – akcija, kura iemiesojot Ukrainas kultūras garu un attīstību! – Attīstību uz kurieni? – Uz slepkavošanu? Ar to pilnībā sasaucas Latvijas „vienmēr pirmajā” radiokanālā skanošie aicinājumi nogalināt Putinu. Tāpēc, ka viņi zina – tas notiek visu godīgo „centrālo zemju” acu priekšā un domā, ka viņu taisnīgās dusmas izdosies pārveidot par naidu pret savu valdību un līderi Putinu. Pret Putinu (…) šogad iesāktā kampaņa nākošgad pieņemsies spēkā. Tāpat tas notiks visur tur, kur ir redzami līderi un savu kustību Vadoņi. Nākošajā gadā lielāki uzbrukumi tiks vērsti pret visu valstu, kustību un organizāciju līderiem.

Viktorija Nulande nupat savā intervijā paziņoja, ka pret Krieviju vērstajām sankcijām nav jāmaina Krievijas ārpolitika, bet tas ir uzbrukums Krievijas varas līderiem (Putinam), ekonomikai un iedzīvotājiem cerībā pavērst viņus pret savu valdību – tas ir – ASV ierosina valsts apvērsumu un likumīgās varas valdības gāšanu.

ASV visā pilnībā ir uzņēmusi kara kursu un devusi rīkojumu savām struktūrām Gejropā un Krievijā (5.kolonai) sākt valsts apvērsumu Krievijā un Krievijas likumīgās valdības gāšanu. Apvērsumu Ukrainā sagatavoja ar ilgstošu nacistu spēku sagatavošanu aiz „nacionāli noskaņotu” grupu maskas. Apvērsumu veica ar tiešu Gejropas valstu valdību iejaukšanos, atbalstu un ASV vadībā. Pirms „prezidenta vēlēšanām” jau bija ASV izsludināts vēlēšanu uzvarētājs Porošenko un procentuāli vēlēšanu rezultāti. Tagad jau ir paziņots, ka Putins „esot jānogalina” (pat Latvijas radio „vienmēr pirmā” raidījumā atklātā tekstā izskan aicinājumi un pamudinājumi nogalināt Putinu). Ar Sandras Kalnietes muti Latvijai un Gejropai ASV ir norādījusi nākošo Krievijas prezidentu – Hodorkovski. (…) ASV kongress pieņēma rezolūciju sākt Krievijas informatīvo kanālu bloķēšanu – piespiest visas pasaules valstis bloķēt informāciju no Krievijas.

– Un kā tad ar objektīvo informāciju, kurā ir jāatspoguļo vismaz divi pretēji viedokļi? – Un kā tad ar Cilvēktiesībās izplatīt un iegūt informāciju? – Un kā tad ar demokrātiju? – Un kā tad ar tiesībām izteikt savu viedokli? – Un kā tad ar tiesībām tautām pašām izvēlēties savu dzīves ceļu? – Un kā tad ar tiesībām tautām pašām izvēlēties savas valdības un savus līderus?

Tas būs Līderu cīņu laiks, kad viņu ienaidnieki un sabiedrotie atklās sevi ar to, ka nostāsies pret tiem vai vēl ciešāk vienosies ar savu Līderi. „Piekrastnieki” zin, ka ar Līderi ir uzvara, bet bez Līdera nāk sakāve. „Piekrastnieki” centīsies atraut tautu, Zemi un Karali vienu no otra – atstāt Karali bez tautas un tautu bez Zemes.

Saglabāsies tie, kuri saglabās Karaļa, tautas un Zemes vienību. Turpināsies hierarhijas principu atzīstošie un tajā dzīvojošie. Turpināsies hierarhiju apvienību veidošanās un nostiprināšanās, papildināšanās. Turpināsies pretējo nometņu iezīmēšanās un nodalīšanās, spēku pulcēšana un virzīšana frontes virzienā.

***

Gejropas plānprātiņi cer uz lielo karu ar Krieviju, kuru it kā izcīnīšot Ukrainā ar ukraiņu rokām un amerikāņu ieročiem. Simptomātisks ir balsojums ANO plenārsēdē par nacisma glorifikācijas nosodījumu. 115 valstis balsoja par nosodījumu, bet 3 valstis – ASV, Kanāda un Ukraina balsoja pret nacisma nosodījumu (tātad par glorifikācijas turpināšanu), bet visas Gejropas Savienības valstis (tātad arī Latvija) atturējās. Tātad Latvija atturas nosodīt nacisma glorifikāciju!?

– Un kā tad tādā gadījumā tur ir ar to Satversmes preambulu, kurā nacisms it kā tiek nosodīts? – Atkal kārtējo reizi „papīros” raksta vienu, bet darbos dara pavisam citu?! – Vai Satversmes preambulas pārkāpums un neievērošana ir Satversmes pārkāpums un neievērošana vai visa tā Satversme ar savām preambulām izrādās tikai tāds apdrukāts papīrs papīrgrozā, kuru no tā izvelk tikai tāpēc, lai to izmantotu pakaļas apslaucīšanai vajadzības gadījumā?!!! – Vai var uzskatīt, ka vēl ir spēkā tas, kas netiek turēts spēkā? Nevar!

Mums jāatzīst, ka tik daudz reižu starptautiskās attiecības ir pārkāptas; tā ir valdošo aprindu noliegta un tāpēc mums tā vairs nav Satversme… Mums vairs nav Satversmes! – Kā nu dzīvosim? – Kaut kā mazgāsim to pašu? – Taisīsim jaunu? – Un kas ir Satversmes mazgāšana? – Vai tik tā nav Satversmes atbrīvošana no tai apkārtesošajiem netīreļiem? – Un kur tad ir tie „tīrie”, kuri to varētu darīt? – Vai tik tie nav tādi paši, tikai citā sānā iesmērēti? – Vai te vēl ir tādi, kuriem Satversme, tās un likumības ievērošana vēl ir vajadzīga? – Vai pastāv tas, kam un kā dēļ, ko veidojot Satversme tika veidota? Gejropa cerēs uz lielo karu Krievijā, bet saņems lielo karu pati savā teritorijā! (…)

***

(…) Krievija nav mononacionāla un unitāra. Krievijā krievi ap sevi savā impērijā uztur tautu saimi – pavadoņus. Krievija sagaida saullēktu Klusā okeāna krastā un redz to norietam rietumeiropā. Krievija ir Roma tās augstākajā aspektā. Roma visu vilka sev, bet Krievija baro savus nepateicīgos „galdabiedrus”. Visas pasaules melu kules un zobgaļi apsmej tās „naftas un gāzes adatu”, bet nepadomā, ka reāli Krievija viņus baro ar savu miesu un asinīm – zemes dzīļu bagātībām un zobgaļu labklājības pamatā ir nepateicīgi no Krievijas pieņemtais. Krievija ir gatava barot un dalīties ar savām dabas bagātībām kā rietumos tā arī austrumos – arī uz Ķīnu un Indiju, Koreju plūst tās dabas bagātības. Visos rietumu „augsti attīstītās” zinātnes institūtos strādā Krievijā izglītību ieguvušie krievi. Krievija pasauli baro un uztur tās līmeni ar to, kas rietumiem sen jau ir beidzies – ar Savu Prātu un Sirdi.

Krievija ir Sirdszeme un Sirdszemē, kas pārvalda Eirāzijas kontinentu. Krievija Jupiteriski patvaldnieciski sēž savā tronī Ziemeļpola tuvumā un lepojas ar Indoeiropiešu rases totēma tēlu – lāci. Par šo troni pēdējajā tūkstošgadē notiek nerimtīgas cīņas. To cenšas iekarot Normāņi (kas tiem daļēji izdevās), Poļi, Vāci, Franči atkal Vāci un anglosakši, ar kur rokām pēc šī troņa varas tiecas žīdi. Viņi sanaido kaimiņus, vājina un ar viņu rokām cer sev sagrābt to, kas viņiem nepieder. (…)

***

Tagad „vienmēr pirmais” reklamē ēdienu receptes Sirds veselībai. Sirds veselība nav atkarīga no ēdieniem un to sastāvdaļām. Sirds veselība ir atkarīga no Sirdsdzīves. Cilvēka uzmanību aizvirzot no Sirdsdzīves uz ēšanu, tiek grauta Sirdsdzīve un sirds veselība. Tāpēc ar tādām reklāmām tiek reklamēta ēšana un grauta Sirds veselība.

Katra kontinenta un tautas labklājība iz-riet no viņas pašas iekšējās Sirdsdzīves – Kultūras. Mēģinot to aizstāt ar miesīgu spēku pieplūdumu – viesstrādniekiem, kredītiem un subkultūru – dator-inform-internet industriju tiek panākta kontinenta pamatspēku novājināšana. Liekā svara pieaugums ir lieka slodze Sirdij. (Tāpēc Līderi atbrīvosies no „tukšo sekotāju” masām.)

Gejropa izmēģināja viesstrādnieku iepludināšanu un viņu kultūras deģenerāciju (iznīcināšanu) – multikulturālismu. Tā vietā pilnīgi dabiski ieguva pati savas Kultūras izzušanu. Tie, kuri grib iznīcināt citu Kultūru, savu jau ir iznīcinājuši. Tikai akulturālis iestājas pret citu Kultūru. Katrs savu Kultūru saglabājušais un iedzīvinošais sargā un attīsta visas citas Kultūras. Iepludinot viesstrādniekus no tuvajiem austrumiem, Pakistānas un Indijas, Gejropa iepludināja islamticīgos, kuri saglabāja savu Kultūru un to nostiprināja tās ekstrēmākajā formā, kad tā sadūrās ar Gejropas kultūras pagrimumu un perversijām. Tā Gejropa ieguva karojošu spēku un frontes ierakumus to pusē. Šo pusi Gejropa „uzkarsēja” vervējot „īstenticīgos” brīvprātīgos dumpinieku karam ar likumīgo valdību Sīrijā. (Gejropieši un „putinnīstošie” vienmēr rīko apvērsumus, gāž valdības, nogalina līderus, sagrauj pilsētas un nogalina to iedzīvotājus. Viņu „demokrātija” sēž uz līķu kalniem uz pilsētu drupām.) Tagad ASV un Gejropa ir radījusi islamistu spēku, kurš ir spējīgs un grib karot Gejropā (Eiropas kontinentā), lai pārņemtu to savā kontrolē un izbeigtu Gejropas izvirtības turpināšanos.

Tai pat laikā ASV un Kanāda visu šo laiku kopš otrā pasaules kara beigām saglabāja, uzturēja un kultivēja nacismu kā ieroci cīņai ar PSRS. Kopš 1990.gada nacisms tika inkorporēts un intensīvi attīstīts bijušajās PSRS republikās (Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Ukrainā, Gruzijā utt.) un visā Gejropā. Vērojot kā Gejropa rīkojas, var redzēt, ka faktiski tā ir nacistiska tikai to atklāti neatzīst. Vilks var melot, ka tas ir jērs, bet pietiek redzēt, ko tāds vilks ēd, lai būtu skaidrs, ka tas ir asinskārs plēsoņa. Var vērot faktu, ka liberālisms ir brīvlaidis (atbrīvojis no nosodījuma) seksuālo izvirtību – perversijas (seksuālo noziegumu) un ir ieguvis noziedzību virzošā spēka dabu. ASV uzstājas par demokrātijas (bet ne visatļautības principu) zemi. „Demokrātija” ASV ir stingri reglamentēta un regulēta. Lai atceramies kaut daudzskaitlīgos nesodītos gadījumus, kad policija noslepkavo tos, pret kuriem vēršas, un to, ka tur pie vēlēšanām netiek pielaisti valdošajai varai netīkami politiķi un vēlētāji. Lai atceramies falsificētos vēlēšanu rezultātus, ar kuriem ASV tika uzspiesti tobrīd elitei vajadzīgie prezidenti.

ASV ir nacismu sevī saglabājusī un iznēsājusī valsts. Tai pat laikā ASV ir homoseksuālismu attīstījusī un legalizējusī valsts. ASV ir demokrātiju un liberālismu savienojusī un bruņotā vardarbībā izplatījusī valsts. Ar ASV tiešu spiedienu Eiropa ir pārvērsta par Gejropu. Reālā situācija ir tāda, ka pašlaik ASV pārstāv totalitāru varu.

Totalitārismam ir daudz seju. Totalitārisms ir tur, kur neatstāj vietu atšķirīgai dzīvei, kultūrai, domai un aicina to iznīcināt kā Ukrainā „kolorādus”. Totalitārisms prasa aizliegt visu informāciju no Krievijas tāpat, kā nepieļaut ģimenēm audzināt savus bērnus savā dzīvesziņā.

Totalitārismam ir visu nosmacējoša liberālisma seja. Totalitārismam ir uzputotā homoseksuālisma, pedofilijas un citu seksuālo noziegumu seja. Totalitārismam ir mums jau zināmā nacisma un šovinisma (ko tagad par nacionālismu sauc) seja. Redzot to, kas notiek ASV un Gejropā, ir jākonstatē, ka tagad totalitārisms ir apvienojis nacismu (slepkavošanu un naidošanos) ar homoseksuālismu (seksuālu noziedzību) un ietērpis to visu demokrātijas un liberālisma tērpā. Liberāļi, nacisti un seksuālnoziedznieki ir apvienojušies. Tie, kuri dēvējas par liberāļiem, ir vienkārši nacistiski homoseksuāļi, bet tie, kas pasniedz sevi par lesbgejbiseksuāliem un pedofiliem, ir Cilvēku slepkavas – nacisti. Totalitārisms ir ieguvis homonacisma seju! Visi pasaules mēsli ir saplūduši vienā bedrē!

Nupat Lietuvā jaunā „veselības aizsardzības” ministre Rimante Salašjavjačjute aicināja un pasludināja par valsts akceptējamu maznodrošināto eitanāziju. Tātad katrs, kas nav iztikas minimumu sasniedzis, ir valstiski akceptējami noslepkavojams. Tātad nāve ir valsts akceptēta bagāto uzdzīves izraisītas nabadzības alga! Lai atceramies psihiski slimo noindēšanu trešā reiha laikā! Šis, ko tagad Lietuvā ierosina valdības locekle (savas partijas – bagāto un ietekmīgo pilsoņu pārstāve) tālu pārsniedz Hitlera darboņu mērogus.

Šī leišu Rimante tāpat tūlīt norādīja, ka Lietuva nav sociāla valsts, kurā veselības aizsardzība būtu pieejama katram un tāpēc eitanāzija ir labākais risinājums maznodrošinātajiem. Tāpat šī „veselības aizsardzības” ministre cēla jautājumu par „pediatriskās eitanāzijas” pieļaujamību un legalizēšanu, jo, lūk, Beļģijas bērniem un jauniešiem jau tādas tiesības esot. Tātad tiek piedāvāts slepkavot nabadzīgos, un ne tikai pieaugušos, bet arī bērnus un jauniešus! Tāda ir liberāli homonacistiskā totalitārisma seja!

Tagad neonacisms Gejropā ir kļuvusi par nopietnu spēku, kuru Gejropas radio, TV un prese uzrīda visiem citādi domājošajiem un Krievijai. Nupat šorīt (2014.27.11.) „vienmēr pirmais” stāstīja, ka telefonsarunā Putins esot draudējis ar uzbrukumu Ukrainai. Tai pat laikā jau bija zināms, ka tie ir meli. Tos atspēkoja kā Maskava, tā arī Ukraina. Tomēr tie tika izplatīti visā Gejropā, Kanādā, Ukrainā, ASV un Austrālijā. Meli visur atrada dzirdīgas ausis.

Vēlāk nekāda atsaukuma nebija, un pat ja būtu bijis, tad savu tie jau ir panākuši. Tādā veidā „vienmēr pirmais” un citi šos melus izplatījušie ir izdarījuši kriminālnoziegumu – naida kurināšanu, tomēr neviens viņus nesodīs par to un nekauninās, tāpēc, ka tāda ir visas nacistiskās Gejropas Savienības politika – vairot naidu, celt naida vilni un velt to uz Krieviju. Viņi cer, ka Doņeckas – Luganskas mocīšanā izraisītās dusmas vērtīsies naidā un to varēs sarīdīt ar (arī Latvijā) Gejropā radīto naidu pret Krieviju. (…)

Apaugļojot Gejropu ar nacismu, tagad ir panākts tas, ka Gejropa dzemdē savu otro nacisma bērnu – Ukrainas nacisma valsti. Otrais nacisms tāpat kā pirmais iekļūs visās tuvākajās teritorijās un sāks lielo karu Gejropā. Gejropā karos islams ar nacismu.

Divi nesamierināmi spēki izdedzinās (ne jau vienā gadā…) visu Gejropu. Neviens no tiem nebūs ieinteresēts meklēt izlīgumu, tāpēc tie karos līdz pēdējam dzīvajam Gejropietim. Tas latviešu idiots, kurš vīsta dūres klausoties „Latvijas” radio un domā, ka „tā tiem Krieviem vajag – vajag sist un dedzināt!”, nesaprot, ka tā viņš to „sišanu un dedzināšanu” velk pats uz savām mājām, saviem tuviniekiem un saviem bērniem. Tas, ko tāds „Krievu nīdējs” atbalsta Donbasā, no citas puses atnāks pie viņa un viņa mājām. Donbas ir Cilvēcības eksāmens. To, ko Tu akceptē pret Donbasu, saņemsi pats. To, ko Tu vērs pret Krieviju, saņemsi pats no Gejropas nākošu.

Gejropa ir sagatavojusi divus nesamierināmus spēkus – islāma radikālismu un nacismu, kuri sāks karu Gejropā – visā teritorijā un jebkurā veidā centīsies iznīcināt viens otru, tā līdzjutējus un visu, kas traucēs vai liksies iznīcināšanas vērts. Visa Gejropa būs kara darbības zona. Karš sāksies nākošgad, bet tas būs tikai sākums. To uzturēs un uzkurinās, kā Gejropas idioti, tā ASV un žīdu nelieši, kuri uz to taisīs savu naudu. Arī Latvijā vairosies idioti, kuri virzīs to uz karu un visādi darīs to par karadarbības teritoriju. Katrs, kurš iekvēlosies naidā, dzirdot par kārtējo „Krievijas un Putina agresiju pret Ukrainu un tās tuvumu NATO vai Baltijas robežām”, tādā veidā pievilks karadarbību Latvijai, savām mājām un sev. Tiem, kuri ir vienaldzīgi pret to, ka sagrauj Donbasa iedzīvotāju mājas un nogalina viņu tuviniekus, tas būs jāpiedzīvo. Ne tūlīt, ne nākošgad… Bet nākošgad sāksies tas, kas to ievilks arī Latvijā, ja latviešu idioti turpinās darīt to, ko dara šodien. To jau ir sapratuši Turki, Serbi un Somi, tāpēc viņi nodalās no Gejropas kurinātās sankciju un naida politikas pret Krieviju. (…)

Pauls Stelps
/27.12.2014/

Avots:
http://www.philos.lv/Eiroremonts.html

Informācijas aģentūra
/06.01.2015/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par Baltkrievijas ekonomiku: pārdomas pēc ceļojuma pa Baltkrieviju

00426_BaltkrievijaLiela žurnālistu grupa pēc Baltkrievijas vēstnieka ielūguma 2007.gadā veica trīs dienu ceļojumu pa Baltkrieviju. Vairums braukušo jau publicēja savus iespaidus un visai sīki aprakstīja, ko tur redzēja: gan labos ceļus, gan tīros un sakoptos lauku ciematiņus, kurus valsts par budžeta līdzekļiem rekonstruē, līdz pat privātmāju žogiem un jumtiem. No horizonta līdz horizontam ir redzami ideāli apkoptie kolhozu lauki (kolhozi tagad tur saucas par ražošanas kooperatīviem), mūsdienīgas fermas tūkstošiem lopu ar lopbarības sagatavošanas kompleksiem, masveida “ražošanas” dārzi, kuri stiepjas gar ceļiem vairāku kilometru garumā. Baltkrievijā ir daudzi tūkstoši uzņēmumi, kuru analogi Latvijā bija, bet kuri tagad ir nomiruši un pārvērtušies par supermārketiem, jaunuzcelti dzīvojamie rajoni ar sešjoslu ielām, kas izslēdz “korķu” veidošanos šajos posmos. Baltkrievijā ir ļoti daudz kas, neatkārtošos šeit par to, ko jau uzrakstīja citi. Koncentrēšos uz galveno: kādēļ Baltkrievija un Latvija tik kardināli atšķiras un kādēļ Baltkrievija investoriem ir tik pievilcīga.

Kas patīk investoriem?

Ja mēs palasīsim Latvijas ekonomisko presi, tad uzzināsim, ka galvenais, kas patīk investoriem, ir ekonomiskā brīvība. Regulāri tiek publicēti dažādu valstu ekonomiskās brīvības reitingi, kas tiek noteikts, izmantojot dažādus rādītājus: cik dienu laikā var izveidot uzņēmumu un to likvidēt, cik tam ir nepieciešami dokumenti utt. Šie rādītāji, protams, bieži vien ir izšķiroši un Latvijai šāda tipa ekonomiskās brīvības ziņā ir “laba slava”. Lūk, pagāšnedēļ prese rakstīja kā divi bomži “menedžera” vadībā, kurš tiem nopirka jaunus uzvalkus un šlipses, “pilnīgi brīvi” “pievāca” vairākus miljonus vērtu apbūves zemesgabalu Kalnciema ielā, un nepieciešams tam bija tik vien kā bomžu pasu kserokopijas. Viņi paspēja speciāli šiem mērķiem reģistrēt uzņēmumu un pārreģistrēt Zemesgrāmatā uz to apbūves zemesgabalu. Neuzspēja tikai pārdot zemesgabalu kaut kādam ukrainim – iejaucās policija. Brīvības mazliet, mazliet pietrūka.

Patiesībā investorus piesaista nebūt ne brīvība (pasaciņas par brīvību kā investoru piesaistītāju nezinošam pūlim stāsta sorosītveidīgi darboņi), bet gan potenciālās peļņas līmenis un laika posms kādā to var iegūt. Pilnīgi skaidrs un konkrēts rādītājs. Un investorus nebiedē piārveidīgas mantras par “diktatoriem” un “cilvēktiesībām”, galvenais, lai tik būtu peļņa.

Kāpēc foreļu audzēšanas lielsaimniecība tika uzbūvēta Baltkrievijā, nevis Latvijā vai Krievijā?

Baltkrievijā mūs aizveda apskatīties pilnīgi svaigu investīciju piemēru – uz zivjaudzētavu netālu no Grodno, ko tur radīja viens krievu uzņēmējs. Skaista vieta: ne pārāk augsti kalniņi, upīte, ezeriņš, dīķi. Tas ir krievu-baltkrievu kopuzņēmums, kurš tikai uzsāk savu darbību. Kā tas radās? Pēc baltkrievu saprašanas – ļoti vienkārši: partneri iznomāja 26 hektārus meža, izdomāja, sarēķināja, uzcēla zivju audzētavu un sāka strādāt. 26 hektāri zemes 20 kilometrus no Grodno nav maza zemesplatība, pēc mūsu mērauklas tā ir “zelta ādere”, bet šo zemi tā vienkārši iznomāja investoriem tikai par 500 dolāriem. Un viss! Vēl tikai jāveic vienreizēja iemaksa un var sākt būvniecību. Visa zeme Baltkrievijā pieder valstij, tāpēc to nepārdod un spekulācija ar zemi nav iespējama. Ja veiksmīgi pabeigs būvniecību, tad iegūs zemes lietošanas tiesības uz neierobežotu laiku, kamēr vien eksistē uzņēmums. Pie tādām zemes izmaksām foreļu audzētava sanāk rentabla. Ne Latvijā, ne Krievijā nekas tāds nav iespējams, jo tur zemes cenas netālu no lielpilsētām ļauj tur celt tikai villas un kazino. Iespējams ko tādu Latvijā un Krievijā varētu uzcelt dziļos laukos, kur nav infrastruktūras un foreles nevienam nav vajadzīgas.

Valsts īpašumtiesības uz zemi ir viens no galvenajiem faktoriem, kurš nodrošina Baltkrievijas ekonomikas efektivitāti. Ja gribi pelnīt ar zemi, tad tā ir jāapstrādā, nevis jāpārpārdod. Citas izejas nav! Gribi uzcelt rūpnīcu, uzrādi projektu un valsts iedalīs zemes gabalu uz visu tā darbības laiku, kaut vai beztermiņa. Un lēti! Tieši tāpat ar savu zemi rīkojas Ķīna. Vienkārši valsts ir ieinteresēta attīstīt savu ekonomiku, nevis veicināt spekulācijas ar nekustamiem īpašumiem un viņu peļņas burbuļu rašanos.

Lūk, tāda ir “dīvainā” baltkrievu valsts – “pēdējā Eiropas diktatūra”. Tāpēc arī Baltkrievijā nav problēmu ar jaunu dzīvojamo rajonu uzcelšanu un sešjoslu ceļu būvniecību tajos, un tur neceļ mājas pagalmos un bērnu laukumiņos kā Rīgā. Un bomži Baltkrievijā nevar tikai ar savas pases kserokopiju atņemt jums jūsu zemesgabalu, uz kura jūs grasījāties uzcelt māju. Bet pats galvenais, ko dod valsts īpašums uz zemi, ir investīciju efektivitāte reālajā ekonomikā. Latvijā, dēļ uzpūstajām nekustamo īpašumu cenām, pasīvu daļas vērtība uzņēmumu pamatkapitālā ir sasniegusi jau 50 – 70%. Tam pievienojiet vēl augstos nodokļus un izmaksas , kas uzņēmumiem pēc mūsu likumiem ir jāsamaksā, un jūs iegūsiet gandrīz 100% no visām investīcijām. Tāda ekonomika normāli (tas ir legāli) funkcionēt nespēj. Neviens normāls investors nenāks uz šejieni radīt te kādu uzņēmumu (arī ne hai-tek, kā pie mums mēdz sapņot), ja viņam savi līdzekļi vārda burtiskā nozīmē ir jāierok zemē un pēc tam ir jāmaksā par tiem milzīgi nodokļi.

Balkrievijas labklājības cēlonis: atteikšanās no “šoka terapijas”

Uzveikt inflāciju ir vienkārši, ja vien ir patiesa vēlēšanās. Baltkrievijā tā bija, bet Latvijā notika kaut kas pavisam cits. Balkrievijā, kopš neatkarības pirmsākumiem bija milzīga inflācija, tapat kā Latvijā – simtiem procentu gadā. 1993. – 1994. gadā Latvijā, pateicoties Latvijas Bankas prezidenta Eināra Repšes stingrai un “varonīgai” nostājai, tika ieviests stingrs un dārgs lats un Latvija īsā laika posmā uzvarēja inflāciju, bet līdz ar to gandrīz pilnībā iznīcināja savu nacionālo ražošanu. Latvijā tika realizēta “šoka terapiju”.

Vārdnīcā “šoka terapija” ir definēta sekojoši: “radikālu darbību komplekss, kuru mērķis ir ekonomikas atveseļošana, kas pārtraauc ierastos ekonomiskos sakarus un izjauc esošo ekonomisko lietu kārtību, un kam ir virkne negatīvu seku: cenu pieaugums, inflācija, bezdarba pieaugums u.c.”

Kāpēc ierasto ekonomisko sakaru pārtraaukšana, cenu pieaugums, bezdarbs un citi negatīvie faktori skaitās pozitīvi un tiek saukti par terapiju ir liels noslēpums. “Šoka terapijas” autors ir ASV izskolotais poļu ekonomists Lešeks Balcerovičs. Amerikā mācījās arī citi “šoka terapijas” autori un realizētāji no pēcpadomju telpas, bet daži amerikāaņu “skolotāji” pat brauca veikt “apmācības mājās” [uz vietas]. Mācīja tieši “šoka terapiju”. Kāpēc?

Par “šoka terapijas” sekām nopietni nerunā. Bet tās sekas ir apstāklī, ka, kamēr nacionālā ekonomika atradās šoka stāvoklī, notika pilnīga “dzīves saimnieku” [ekonomikas pārvaldītāju] nomaiņa. Valstī ienāk ārzemnieki, pa niecīgām summām izpērk visas “ekonomiskās virsotnes” [militārās stratēģijas analoģija] un iznīcina visus savus iespējamos konkurentus. Valsts tiek pārpildīta ar importa precēm, no kā tā atbrīvoties vairs nespēj, bet jaunie saimnieki tikai ceļ arvien jaunus lielveikalus. To visu mēs novērojām un novērojam Latvijā, un labi redzam šādu darbību graujošos rezultātus un sekas.

Baltkrievija izvēlējās sev citu ceļu – daudzkārt veiksmīgāku un labklājību saglabājošāku un pavairojošāku. Inflācija ir pāalieku liels naudas daudzums pār pieejamo preču un pakalpojumu daudzumu, kas ir atkarīgs no darba ražīguma. Ir divi ceļi, lai tiktu galā ar inflāciju: 1. Atņemt tautai naudu (samazināt naudas daudzumu apgrozībā). 2. Attīstīt ražošanu (palielināt preču daudzumu). Pirmais ceļš ir mūsu – Latvijas ceļš, mēs pat tagad ar visādiem birokrātiskiem paņēmieniem cenšamies to realizēt. Tas ir kaut kas līdzīgs šoka terapijai. Baltkrievi pašos pamatos atteicās no “šoka terapijas” un tamlīdzīgām metodēm.

No ekonomikas viedokļa 1990-o gadu sākuma situācija ir viselementārākā pārprodukcijas krīze: PSRS “pārbūve” un sabrukums iznīcināja ekonomiskos sakarus un saražotās produkcijas noiets strauji samazinājās ar visām no tā izrietošajām sekām. Lai gan šī krīze savā būtībā bija elementāra, tomēr dziļa – līdzīga 1930-o gadu ASV “lielai depresijai”. Kā ar šāda veida krīzēm cīnīties bija zināms – ekssistēja laba ASV prezidenta Franklina Rūzvelta pieredze un pašpārliecinātā poļa Lešeka Baļceroviča receptes nebija nepieciešamas. Nopietniem cilvēkiem, protams [nevis muļķiem un nezinoša pūļa muļķošanai].

Lai pārvarētu krīzi, bija nepieciešams atrast rūpniecībai un lauksaimniecības uzņēmumiem jaunus tirgus [vai atjaunot iepriekšējos], modernizēt saskaņā ar jauno tirgu prasībām augsti tehnoloģisko ražošanu un saglabāt augstas kvalifikācijas darbaspēku. Tāpēc darbaspēkam ir jāmaksā labas algas, ir jāuztur invalīdi un pensionāri, jāmaksā bērnu pabalsti, ir jāuztur un jāattīsta veselības aizsardzība, izglītība un infrastruktūra, jāveic mājokļu celtniecība… Visu pat neuzskaitīsi. Vajadzēja vienkārši bez zaudējumiem uzturēt visu no PSRS mantotās valsts pārvaldes aparāta un struktūras darbaspēju, savādāk sabrukums, nelaimes, neveiksmes un zaudējumi.

Baltkrievija to visu izdarīja. Baltkrievi pat Nacionālo bibliotēku uzcēla. Tā izpildei tika mobilizēti visi valts resursi, viss, ko Baltkrievijas ekonomika nopelnīja. Bet tas neapstādināja jaunu māajokļu celtniecību, jaunu skolu, slimnīcu, bērnudārzu celtniecību [Latvijā skolas slēdz, Latvijas iedzīvotāji masveidā dodas ekonomisko bēgļu gaitās un Latvija izmirst]. Baltkrievijas valsts pārvaaldes struktūrā nekas neatmira. Baltkrievijā visam viss pietika. Izrādās pietiek, ja nezog [kā Latvijā].

Baltkrievijas ikgada rūpniecības līmenis bija 110-116%. Citas izejas Baltkrievijai nebija un nav – tikai ražošana. Zeme pieder valstij, bet importa preces tiek apliktas ar nodokli. Viss. Ja gribi nopelnīt, ir jāražo. Un līdz ar rūpniecības apjomu pieaugumu, Baltkrievijā sāka samazināties arī inflācija. Baltkrievijā inflācija samazinājās nevis dēļ kaut kādiem valdības birokrātiskiem “izgudrojumiem” [kā stulblatviešu un ļaunlatviešu pārvaldītajā Latvijā], bet gan dēļ tirgus piepildīšanas ar rūpniecības un lauksaimniecības precēm.

Lūk, Baltkrievijas un Latvijas inflācijas rādītāji pa gadiem (procentos no iepriekšējā gada). Baltkrievija: 1995.g. – 344%; 1998.g. – 281,7%; 2000.g. – 207,5%; 2002.g. – 134,8%; 2004.g. – 114,4%; 2006.g. – 106,6%. Latvija: 1995.g. – 125%; 1998.g. – 104,7%; 2000.g. – 102,4%; 2002.g. – 102%; 2004.g. – 106,2%; 2006.g. – 107,1%.

No šiem cipariem ir redzams kādu grūtu ceļu ir nogājusi Baltkrievija un šodien ir skaidri redzams, ka šis ceļš bija pareizs – inflācija nepārtraaukti samazinājās. Un samazināsies arī turpmāk, jo Baltkrievijas rūpniecība joprojām turpina pieaugt par 16-20% gadā. Tas ir neizbēgami, jo ir radīti rūpniecībai, ražošanai un jebkādai konstruktīvai darbībai labvēlīgi apstākļi.

Bet mēs? Kādi apstākļi un kam ir radīti Latvijā? Un kurš šos apstākļus radīja un turpina uzturēt? Mēs veiksmīgi pārdzīvojām Eināra Repšes [Godmaņa, Gaiļa & co] “šoka terapiju” un sākām nodarboties ar spekulācijām [neko konstruktīvi neradošām pārpārdošanām], jo citas izejas mums nemaz nav [jo stulblatvieši un ļaunlatvieši vissu iznīcināja, atstājot Latviju bez nekā un šie maitas joprojām ir “savās vietās” un turpina ar to lepoties]. Rūpniecību nomērdējām, bet dzīvot no kaut kā taču vajag. Pašreiz inflācijas ziņā Latvija jau ir apsteigusi Baltkrieviju un mūsu inflācija turpina augt – uz 2007.gada beigām inflācija Latvijā prognozējas 115%, kas ir 2,5 reizes vairāk kā “atpalikušajā” un “diktatoriskajā” Baltkrievijā. Izrādās 1990-o gadu sākumā mēs velti cietām no “šoka terapijas”. Un izskatās Latvija ne no kā nav mācījusies un neko līdzīgu baltkrievu pieredzei mēs pat negrasāmies realizēt.

Baltkrievu efektivitāte

Balkrievijas rūpniecības efektivitāte 2007.gadā bija 12%. To agroražošanas kooperatīvu rentabilitāte, kurus mēs apmeklējām, bija 15-18%. Pie mums Latvijā tik lieliski ekonomiskās darbības rādītāji ir tikai bankām un mūsu monopolistiem: Lattelekom, Tele-2, LMT, Latvenergo. Savukārt vidējā Latvijas tautsaimniecības rentabilitāte pašreiz ir tikai 3,3%. Ar šādu rentabilitātes rādītāju Latvija ir pilnībā nekonkurētspējīga un investoriem rūpniecībā galīgi nepievilcīga.

Mūsu žurnālisti aktīvi izprašņāja Baltkrievijā jaunuzceltās fabrikas “Sojuz-kabel” direktoru (optisko kabeļu ražotne; vistīrākais “haiteks”), kādēļ šo rūpnīcu uzcēla Baltkrievijā, nevis Latvijā. Latvija taču ir Eiropas Savienībā, ar ko mūsu žurnālisti tik ļotri lepojas. Direktors atbildēja: te ir labāki nodokļi. Nu negrib investori “ierakt” savu naudu Latvijas zemē. Investoriem interesē peļņa, un peļņa 12% ir daudz interesantāka, nekā 3,3% + ekonomiskā brīvība krāpniekiem un afēristiem. Un kāpēc ir šie 12% arī ir skaidrs – nav jāmaksā drausmīgas summas un nodokļi par zemi.

Ernests Buivids
/207.gada oktobris/

Avots:
http://uploadingit.com/file/dq4wkwbsmukg3p4h/Buivids_Latvijas_cels.zip

[Vairāk par Baltkrievijas ekonomiku “moderno” ekonomisko žurnālu stilā var palasīt žurnālā “Belarus economy“: http://belarus-economy.by ]

Informācijas aģentūra
/06.01.2015/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Ieskats latviešu sarkano strēlnieku tēlā

00428_Ka_rudijas_terauds

Fragments no autobiogrāfiska Nikolaja Ostrovska (1904-1936) darba „Kā rūdījās tērauds” (1932), kurš Padomju Savienībā kļuva par kulta darbu. Romānā visa cita starpā ir parādīti latvieši kādu kā rādās vairs nav, jo tie latvieši nepieļautu pēdējos divdesmit gados notikušo Latvijas izlaupīšanu un izvarošanu, un vislielāko latviešvalodīgo neliešu un izdzimteņu iesēdināšanu un iesēšanos pārvaldītāju un sīksaimnieķeļu vietās.

“Androščuks ar biguli pavilka katliņu tuvāk pie uguns un pārliecināti noteica: „Mirt, ja zini, par ko, tā ir pavisam īpaša lieta. Tad cilvēkam arī spēka pietiek. Mirt pat noteikti vajag bez kurnēšanas, ja jūti, ka taisnība tavā pusē. No tā arī varonība rodas. Es pazinu kādu puišeli. Par Poraiku sauca. Tad viņš, kad baltie viņu Odesā nogrāba, taisni uz vesela vada bija uzrāvies tai karstumā. Nepaguva šie viņu ar durkli pataustīt, kad viņš vienā rāvienā granātu sev zem kājām. Pats gabalos un balto veselu lēviņu noguldījis. Bet tā — pavirši uz viņu paskatīties— tīrais niekadīda. Par viņu, ek, grāmatas neviens neraksta, bet vajadzētu gan. Starp mūsu ļaudīm daudz ievērojamu cilvēku.

Pamaisīja ar karoti katliņā, lūpas izstiepis, pagaršoja no karotes leju un turpināja: „ Bet gadās dažkārt arī suņa nāve. Nelaba nāve, bez goda. Kad mēs kāvāmies pie Izjaslavļas—ir tāda vecu laiku pilsēta, vēl kņazu laika celta. Pie Goriņas upes. Tur vēl ir poļu baznīca, tikpat kā cietoksnis, ne klātu tikt. Nu tad, redz, tur mēs iesprukām. Ķēdē virzāmies pa ieliņām. Labo flangu mums sargāja latvieši. Izskrienam mēs, tātad, uz šosejas, skatāmies, viena dārza malā trīs zirgi pie žoga pieslieti, apsegloti.

Nu, mēs, protama lieta, domājam: sak, poļu neliešus nogrābsim. Cilvēku desmit saklupām pagalmā. Pašā priekšā ar milzīgu mauzeri rokā triecas viņu—latviešu rotas komandieris.

Aizkļuvām līdz mājai, durvis vaļā. Mēs iekšā. Domājam — poļi, bet iznāca otrādi. Pašu patruļa darās. Agrāk par mums tur iedzinusies.

Redzam, notiek pagalam nelabas lietas. Skaidri redzams, sievišķim mācas virsū. Dzīvoja tur tāds poļu oficierelis. Nu, viņi, sacīt, šā sievu stiepuši gar zemi. Kā latvietis to visu ieraudzīja, tā nez ko savā mēlē uzkliedza. Sagrāba tos trīs un vilceniski izvilka sētsvidū. Mēs, krievi, tur bijām tikai divi, visi pārējie latvieši. Komandieri sauca par Briedi. Lai ar es no viņu valodas nenieka nesaprotu, tak redzu — skaidra lieta, liks pie sienas. Stingra tauta tie latvieši, krama gājuma. Aizstiepa viņi šos pie mūra staļļa. Pagalam ir, domāju, nolaidīs no kājas kā likts. Bet viens no tiem, kas uzrāvušies, īsti zaļoksnējs tēviņš — mūlis tāds, ka prasīt prasās iedauzāms, — neļaujas, spirinās pretim. Lamājas uz velna paraušanu. Meitieša dēļ, saka, pie sienas likti Arī citi lūdzas, lai šos pasaudzē.

Man no visa šitā šermuļi iet pār kauliem. Pieskrienu Briedim klāt un saku: «Biedri rotas komandier, lai tribunāls viņus tiesā. Kāpēc tev ar viņu asinīm rokas ķērnāt? Pilsētā kauja vēl nav beigusies, bet mēs te ar šiem piņķējamies.» Kā nu viņš pagriezās pret mani, tā es uz vietas savus vārdus nožēloju. Acis viņam kā tīģerim. Ar mauzeri man pa zobiem. Septiņus gadus karoju, bet nu nelāgā iznāca, nobijos. Redzu, nošaus bez vārda runas. Uzbrēca man krievu valodā. Viņu tikko var saprast: «Karogs asinīs krāsots, bet šie par kaunu visai armijai. Bandītam bandīta nāve.»

Es neizturēju, skriešus likos ārā no sētsvidus uz ielas; bet aiz muguras skan šāvieni. Beigas ir, domāju. Kad izgājām ķēdē, pilsēta jau bija mūsu. Redz, kas iznāca. Suņa nāvē cilvēki izputēja. Patruļa bija tādu ļaužu, kas mums pie Melitopoles piesitās. Agrāk pie Mahno darbojušies, gatavie salašņas.”

Avots: http://gramataselektroniski.blog.com/2013/11/30/ka-rudijas-terauds-nikolajs-ostrovskis/

Informācijas aģentūra
/06.01.2015/

Posted in Kat.: Vēsture, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs