Vienas Baltijas valstu ārpolitiskās muļķības analīze

00640_b67ec8b5ec8c469ba62a98524a360578_18Trīs jauniņās NATO Baltijas valstis ir norūpējušās par Krievijas militārās aviācijas lidojumiem un Baltijas flotes kuģu manevriem. Sak peld “tuvu” (desmit jūdzes) teritoriālajiem ūdeņiem un tieši ekonomiskajā zonā, tādējādi provocējot. Aviācija lido ar izslēgtiem transponderiem un apdraud civilās aviācijas lidmašīnas.

Šīs bažas var saprast. Pēc “kaspijas zalpiem” [Krievijas raķešu “kalibr” triecieniem no Kaspijas jūras kuģiem pa DAESH mērķiem Sīrijā] ir skaidrs, ka katrs jaunais Krievijas flotes kuģis pārsniedz jebkuras Baltijas valsts armiju kopējo spēku. Un Krievija nāca pretī, piedāvājot apspriest darbības uzticības atjaunošanai reģionā. Pie tam, tā kā kaimiņi parasti neuzticas tieši no Krievijas nākošām iniciatīvām, Maskava par pamatu sarunām pieņēma tā saucamo “Nīniste plānu”.

Šīs iniciatīvas, kuras izvirzīja Somijas prezidents, paredzēja sākt ar visvienkāršāko – aizliegt jebkuras valsts militārai aviācijai lidojumus ar izslēgtiem transponderiem. Transponderi ļauj momentāni noteikt ne tikai lidmašīnas nacionālo piederību, bet arī konkrētās lidmašīnas tipu. Attiecīgi uzreiz ir skaidrs vai jūsu robežām tuvojas civilā lidmašīna, iznīcinātājs, bumbvedējs vai izlūklidmašīna. Pēc būtības jūs to tāpat jebkurā gadījumā noteiksiet, tikai, ja transponders ir izslēgts, tad mazliet vēlāk. Un lai tas nenotiktu par vēlu drošības labad tādēļ gaisā paceļas iznīcinātāji, lai nepieciešamības gadījumā to pārtvertu, identificētu un pavadītu.

Lidošanu virs Baltijas jūras ar izslēgtiem transponderiem jau sen praktizē ASV un NATO militārā aviācija. Tādējādi viņi cenšas atvieglot savu izlūklidmašīnu darbu un daļēji “uzlauzt” Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēmu. Nevarētu teikt ka šī metode būtu diez ko efektīva, tomēr Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēmas spēki ir spiesti reaģēt un uzticības līmenis no tā nepaaugstinās.

Tā kā Baltijas jūras akvatorija ir kritiski svarīga Krievijas ziemēļ – rietumu robežu aizsardzībai, tā kā tur atrodas flotes bāze, tā kā Kaļiņingradas anklāvs prasa īpašu uzmanību, dabiski ka Krievijas Federācija ir spiesta reaģēt uz NATO aktivitātēm, tai skaitā veicot tehnisko izlūkošanu gan uz jūras, gan gaisā. Attiecīgi arī Krievijas aviācija praktizē lidošanu ar izslēgtiem transponderiem, kas tik ļoti satrauc Baltijas valstis.

Somijas prezidentes iniciatīva bija vairāk kā loģiska un caurspīdīga. Aizliedzam pilnīgi visiem lidot ar izslēgtiem transponderiem  un tādējādi paugstinām uzticību un samazinām saspīlējumu. Krievija atbalstīja šo priekšlikumu Krievijas – NATO padomē.

Igaunija atteicās uzreiz. Latvija – nākamajā dienā. Lietuviešiem priekšlikums pat iepatikās un viņi gatavojas to izskatīt. Tai pat laikā pēc igauņu paziņojuma nekādas divpusējās konsultācijas šai sakarā vairs nav iespējamas, jo uzreiz var pateikt ka “Nīniste plāns” netiks realizēts. Igaunija atsaucas uz to, ka Baltijas valstis ir NATO dalībvalstis un tāpēc nevarot vest nekādas separātas sarunas ar Krieviju. Lēmumu šai jautājumā it kā ir jāpieņem blokam kopumā.

Ņemot vērā to, ka Krievija atbalstīja Somijas prezidenta priekšlikumu Krievijas – NATO padomē nav saprotams, kas patraucēja igauņiem un viņu kaimiņiem tur uzreiz arī apspriest šo jautājumu, vēl jo vairāk tādēļ, ka par savas drošības apdraudējumu želojas nevis Kanāda, bet Baltijas valstis.

Bez tam Somijas prezidenta priekšlikumi uzticības paaugstināšanai pilnībā iekļaujas esošajā starptautisko tiesību formātā, tai skaitā arī uzticības veicināšanas pasākumu vienošanās starp Krieviju un NATO, tāpēc to realizācija neprasa visu alianses valstu sankciju.

Visbeidzot tieši Baltijas valstis uzstāja, lai viņu debesīs patrulētu NATO aviācija. Viņi paši, savas suverenitātes ietvaros, arī ir tiesīgi noteikt noteikumus, pēc kuriem jāvadās alianses lidmašīnām reģionā. Vismaz ne Kanādas lidmašīnas virs ASV, ne amerikāņu lidmašīnas virs Kanādas nelido kā viņiem pašiem ienāk prātā, un tie taču ir Baltijas valstu tuvākie partneri, un ne tikai NATO ietvaros.

Īsāk sakot, kurš patiešām grib atrisināt problēmu, tas meklē veidus kā to izdarīt, bet kurš to negrib, tas meklē iemeslus, lai problēmu nerisinātu. Igaunija, Latvija un Lietuva meklē iemeslus, lai nerisinātu problēmu, kura viņus pašus apdraud. Un tas nav nekas neparasts, jo pēc Baltijas valstu iniciatīvas saspringtība reģionā jau desmitgades garumā tikai pieaug. Viņi pieprasīja savas gaisa telpas “aizsardzību” ar NATO aviāciju. Viņi gribēja izvietot savā teritorijā alianses pastāvīgos sauszemes spēkus un tagad pieprasa to palielināt. Viņi uzstāj uz NATO jūras spēku patstāvīgu klātbūtni Baltijas jūrā. [Citiem vārdiem sakot, Baltijas valstis realizē pilnībā pašnāvniecisku ārpolitiku, uzkurinot militāru saspīlējumu, kas viegli var pāraugt karā, kurš Baltijas valstis pirmās noslaucīs no zemes virsas.]

Šādā situācijā ir smieklīgi pieņemt, ka Krievija vienpusējā kārtā pārtrauks savu militāro aktivitāti reģionā, ļaujot NATO spēkiem “aizstāvēt” Baltijas valstis līdz pat Čuhotkai.

Maskava viennozīmīgi ir ieinteresēta, lai tiktu realizēti uzticības paaugstināšanas mēri reģionā un lai militārais saspīlējums Baltijā tiktu samazināts. Krievijai ir citi reģioni, kur tai ir nepieciešams karaspēks, kuģi un lidmašīnas. Bet tos nevar izmantot kamēr netiek samazināta vai vispār pārtraukta citu lielvalstu (ne no Baltijas reģiona) militārā klātbūtne reģionā.

Un, ja izrādīsies, ka pārrunas par darbībām uzticības paaugstināšanai reģionā Baltijas valstis praktiski nevar vest bez NATO “vecāko biedru” atļaujas, tad Igaunijai, Latvijai un Lietuvai ir jāsamierinās, ka visus reģionālos jautājumus Krievija apspriedīs ar tiem, kuri reāli ir tiesīgi to darīt, lai arī cik tālu no Baltijas reģiona viņi neatrastos. Bet pašām Baltijas valstīm atliks tikai starptautiskās politikas objekta liktenis, kuri nevis tirgojas, bet ar kuriem tirgojas [pie tam Baltijas valstis šo likteni izvēlējās pašas, pilnībā paguļoties zem amerikāņu okupantiem].

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/27.09.2016/

Avots:
https://cont.ws/post/383746

Informācijas aģentūra
/16.10.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | 2 komentāri

Krievu politologs: Alepo (Sīrijā) ir ielenkts nozīmīgs ASV un Lielbritānijas militārais kontingents

00641_alepo_katlsKrievu politologs un analītiskā centra vadītājs Sergejs Kurginjans savā jaunākajā (15.10.2016) analītiskā raidījumā „Spēles jēga” paziņoja, ka krasais pēdējā laika ģeopolitiskā saspīlējuma saasinājums ir saistīts ar to, ka Sīrijas armijas spēki Alepo pilsētā ir ielenkuši lielu daudzumu maskētu ASV un Lielbritānijas karavīru, kuri karo pret Sīrijas valdību teroristu pusē.

No vienas puses Kuginjans uzsvēra, ka šis paziņojums ir tikai viņa analītiskais viedoklis, kurš balstoties tikai abu pušu publisko paziņojumu analīzē. No otras puses pats fakts, ka tik autoratīvs speciālists nāk šādā veidā klajā ar tādu paziņojumu kā minimums liecina, ka tā autors ir pilnīgi pārliecināts par sava apgalvojuma pareizību. Un patiešām, šis apstāklis tiešām izskaidro kādēļ amerikāņi, kuri ir vienaldzīgi pret svešiem zaudējumiem, tā pēkšņi tik stipri un tieši tagad sāka pārdzīvot par „sīriešu bērnu” likteni, ka ir gatavi tādēļ sākt tiešu un atklātu karu.

Pēc Kurginjana teiktā Alepo „katls” ir stiprs, attiecīgi izrauties ar kaujām no tā nav iespējams. Un, lai gan eksistē speciāli izveidoti koridori, pa kuriem visi karotāji var pamest pilsētu, šī iespēja anglo-amerikāņus neapmierina, jo viņu vidū ir pārāk lieli zaudējumi (nepietiek tikai vēl dzīvi palikušajam kontingentam pamest pilsētu, bet ir jāsavāc arī daudzskaitliskie kritušie, kas visa cita starpā ir arī kā tiešas ārvalstu militārās intervences Sīrijā pierādījums).

Ko tas nozīmē? Pirmkārt to, ka ASV un Lielbritānija ne tikai atbalstīja un apbruņoja teroristus karā pret Sīrijas valdību (kas jau ir pietiekami plaši zināms fakts), bet arī veica nozīmīga mēroga tiešas maskētas militāras aktivitātes. Tas arī nozīmē, ka Sīrijas armija, Irāna un Krievija Sīrijā karo ne tikai ar teroristiem, bet arī ar nozīmīgu ASV un Lielbritānijas militāro kontingentu. Visbeidzot tas nozīmē, ka anglo-amerikāņi ir „bez piecām minūtēm” nopietna militāra zaudējuma priekšvakarā, kurš jau tiek salīdzināts ar nacistu Vācijas militāro katastrofu Staļingradā. Protams, tiešas paralēles te nav velkamas, tomēr apstāklis, ka Rietumvalstis papildus nopietnām un visiem acīmredzamām neveiksmēm ideoloģiskajā un politiskajā sfērā, sāk ciest arī būtiskus militārus zaudējumus, liecina par ievērojamu anglo-amerikāņu spēka un veiktspējas zudumu. No vienas puses tas priecē, bet no otras puses pasaulei un vispirmām kārtām anglo-sakšu sabiedrotajiem tas tuvākajā perspektīvā neko labu nesola.

Avots:
http://eot.su/node/22036

Informācijas aģentūra
/16.10.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Tuvie Austrumi, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: SERGEJS KURGINJANS | Atstāt komentāru

Par “Krievu pasauli”

00641_1329381307_kino-ussr-ru-semya001Divarpus gadus atpakaļ, kad Krima tikko bija atgriezusies Krievijā, man sanāca Jaltā piedalīties konferencē, kura bija veltīta Krievu pasaules perspektīvai. Tad mani pārsteidza lielākās daļas dalībnieku aprobežotā pieeja šim jautājumam.

Kāds uzskatīja, ka Krievu pasaule ir Krievija tās pašreizējajās robežās. Īpaši uz to uzstāja krimieši, kuri tikko šajās robežās bija nokļuvuši. Cits Krievu pasauli noteica bijušās PSRS robežās. Pēc monarhijas alkstošie aizstāja PSRS ar Krievijas impēriju. Pie tam lielākā daļa piekrita, ka Aļaska noteikti ir Krievu pasaule, bet Polija noteikti nē. Par Somiju domas dalījās. Visbeidzot vēl cita grupa uzskatīja, ka Krievu pasaule plešas līdz bijušā Varšavas pakta valstu rietumu robežām.

Kā redzams, neatkarīgi no tā cik tālu katrs no viņiem ir gatavs pārbīdīt Krievu pasaules robežas, visi viņi iziet no tā, ka Krievu pasaule ir tikai daļa, pie tam salīdzinoši neliela, no nekrievu pasaules. Un neviens tā arī neatbildēja uz jautājumu ar ko jakuti vai kamčadāli atšķiras no frančiem vai vāciešiem, ja vienus bez nosacījumiem laiž Krievu pasaulē, bet otrus nelaiž. Lai gan daļa vāciešu (Vācijas Demokrātiskā republika) bija Varšavas pakta robežās un tādēļ varētu pretendēt uz iekļaušanos Krievu pasaulē.

Šai aprobežotai pieejai ir vēl viens trūkums. Pilnīgi visi Krievu pasaules piekritēji  (neatkarīgi no robežām kādās viņi to redz) apgalvo, ka, lai Krievu pasaule pa īstam kļūtu par realitāti, tai pasaulei ir jādod kaut kāda globāla ideja – jānorāda kāds attīstības virziens. Bet kā var “dot” Krievu pasaules “ideju” tiem, par kuriem jau iepriekš ir zināms, ka viņi šai pasaulei nepieder?

Salīdzinājumam, kad mēs nosakām mūsdienu pasauli kā Pax Americana, mēs saprotam, ka runa iet par globālo pasauli, nevis par pasauli ASV robežās vai nevis par pasauli anglo – sakšu robežās, vai nevis par pasauli ziemeļatlantiskās robežās. ŠĪs idejas maksimālās robežas sakrīt ar planētas robežām un, ja cilvēce dzīvotu ārpus planētas Zeme, tad Pax Americana ideja izietu arī ārpus tās.

Un lieta te nav englo-sakšu ekspansionismā vai krievu miermīlībā. Arī Krievijā ir pietiekami daudz starptautisko problēmu risināšanas ar militāru spēku piekritēju. Visinteresantākais, ka krievu ekspansionisti, kuru ideāls ir trikolors virs Baltā nama un desmitiem triecienaviokuģu grupas brīvi peldošas pasaules okeānos, līdzīgi kā viņu miermīlīgie oponenti atdala “patiešo” Krievu pasauli no pārējās pasaules. Viņi uzskata 3/4 pasaules par kaut ko svešu, par kaut ko tādu, kas ir jāsagrauj ar militāru spēku, par kaut ko tādu, ko var attālināti vadīt, bet kas nav integrējams.

Interesanti ka šādas idejas ir pretrunā Krievijas vēsturei, Krievijas valstiskuma uzbūves pamatprinciepiem gan caristes, gan impērijas, gan savienības formātos. Ja cari, imperatori vai ģenerālsekretāri domātu par krievu/padomju pasaules robežām, tad Krievijas valsts neizietu ārpus Ivana III [1440-1505] laiku Krievijas robežām un pat to laiku robežās bija pietiekami daudz cittautiešu.

Ja ASV radīja “kausējamo katlu”, kurā pilnīgi visi, tai skaitā arī angļi, izzuda bez vēsts, pārvēršoties par jaunās amerikāņu nācijas sastāvdaļu, tad Krievija vienmēr ir cēlusi kopmītni, kurā dzīvoja visi pievienojušies un kur katra nacionālā identitāte netraucēja kopējam krieviskumam.

Šo principu ļoti labi saprata Krievijas ienaidnieki, tāpēc iebrūkot viņi centāas tikt skaidrībā ar nacionālo daudzveidību un izmantot jebkuras at’’sķirības, lai sarīdītu cilvēkus savā starpā. Tomēr kad viņi runā par Krieviju no ārpuses, viņi par visiem saka – krievi [attiecīgi arī latvieši anglo-amerikāņu izpratnē ir krievi neatkarīgi no tā, ko paši latvieši par to domā].

Pēc būtības tā arī ir Krievu pasaules ideja, kura cīnās ar Pax Americana ideju. Amerikāņu pasaule ir vidējā aritmētiskā pasaule. Tās ideālā visām nācijām un rasēm ir jāsajaucas un jāizkūst, izejā dodot kaut kādu vienu kopēju rasi. Diviem dzimumiem ir jāsajaucas un jādod kaut kāds “trešais dzimums”. Supertolerancei tās ideālā ir mākslīgi jāierobežo intelektuāļu iespējas, jo tās ir netaisnīgas attiecībā pret idiotiem un traucē izveidot vidējo aritmētisko intelektuālajā sfērā.

Savukārt Krievu pasaule piedāvā vienotību, kura neapdraud dažādību. Līdzīgi kā ģimenē, kurā visi ir dažādi (un ne visi ir savstarpēji asinsradinieki), bet visi ir apvienoti ar kopējiem mērķiem un interesēm.

Tieši tāpēc ASV tik aktīvi cīnās ar Krieviju kopš XX gadsimta vidus, kad tika noformulēti Pax Americana ideāli, jo Krievija ir Amerikāņu pasaulei alternatīva pasaules kārtība. Pie tam Krievija ir veiksmīga un stabila alternatīva.

Krievu pasaule savās pamatīpašībās radās XVI gadsimta sākumā, kad ASV pat nebija vēl ieprojektēta. Nepazaudējot nevienu tautu, neveicot neko tādu, kas pat attālināti atgādinātu genocīdu pret indiāņiem, Krievu pasaule ir nodzīvojusi pus tūkstošgades, nepārtraukti paplašinoties.

Krievijai un ASV nav ideoloģisku un finansu-ekonomisko pretrunu (šīs pretrunas ir tikai citu pretrunu izpausmes ārējā forma). Krievijai un ASV ir sistēmiska pretruna – mazākā mērā pasaulskatu, lielākā mērā pasaules uztveres. Krievija un ASV dzīvo uz vienas planētas, bet dažādās pasaulēs. Šīs pasaules var viena otru pabīdīt, bet tās nevar sajaukties. Pie tam Krievu pasaule var sadzīvot ar blakām esošo Amerikāņu pasauli, bet Amerikāņu pasaule nevar koeksistēt ar Krievu pasauli. Šo neiespējamību nosaka pamatvērtības. Krievu pasaulei nav nekas īpašs atzīt citas, alternatīvas pasaules tiesības uz eksistenci, savukārt no ASV skatu punkta Amerikāņu pasaule ir vienīgā pareizā un ideālā cilvēces eksistences forma. Viss pārējais ir jāiznīcina.

No tā izriet sekojoši secinājumi:

Pirmkārt, Krievija nevar mākslīgi ierobežot Krievu pasaules robežas, jo lēmumu par iekļaušanos Krievu pasaulē katra tauta pieņem patstāvīgi. Krievija te nevar ne atļaut, ne aizliegt, ne pavēlēt, jo tas nonāktu pretrunā ar Krievu pasaules pamatprincipiem.

Otrkārt, tā kā Pax Americana pretendē uz izredzētību un vienīgumu, tā vienmēr apdraudēs Krievu pasauli. Amerikāņu ideja neparedz Krievu pasaules (un jebkuras citas pasaules) eksistenci. Un tā kā Krievu pasaules pamatvērtības ir pretrunā agresīviem mēģinājumiem likvidēt briesmas kopā ar tās avotu, Krievu pasaules paplašināšanās ir iespējama tikai dodot aizsardzību tiem, kuri mēģina paglābties no Amerikāņu pasaules un tās pamatvērtībām.

Pašreiz Sīrijā Krievija realizē tieši šo politiku. Un Krievijas mēģinājumi nevis iznīcināt opozīciju, bet gan piespiest pilsoņu kara dalībniekus salīgt mieru kā reiz balstās Krievu pasaules pamatvērtībās, kas paredz nevis iznīcināt citādos, bet gan sadzīvot ar viņiem.

Treškārt, pēc fakta Krievu pasaule ir amerikāņu globālās idejas alternatīva – ideāla visplanētas tautu kopdzīvošanas organizācija. Protams, ka ir skaidrs, ka uz šādas pasaules centru, kāda ir Krievija, gulstas atbildība par kārtības nodrošināšanu šajā pasaulē, līdzīgi kā uz ASV gulstas atbildība par kārtības nodrošināšanu Pax Americana.

Un te ir ļoti būtiski nepadoties ātru un vienkāršu risinājumu kārdinājumam un neiet pa ASV ceļu, kuri atteicās no pasaules tiesneša lomas, uz kuru attiecas visi tie paši noteikumi, kas uz visu pārējo kopienu, par labu mežonīgo Rietumu šerifa lomai, kura kolts bija absolūts likums. Tāpēc, ja krievu globālā valsts kļūs par tādu pašu kā mūsdienu amerikāņu valsts, tad Krievu pasaule pārvērtīsies par amerikāņu, tikai ar citu nosaukumu. Bet liet asinis, lai tikai nomainītu cietumā izkārtnes, pasaules tautām nav interesanti.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/29.09.2016/

Avots:
https://cont.ws/post/385179

Informācijas aģentūra
/16.10.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | 1 komentārs

Par anglo – amerikāņu krievu fašistu Aleksandru Duginu, slepenpolicijas un armijas slepeno cīņu un fašisma – nacisma okultajām un organizatoriskajām saknēm

Zbigņevs Bžezinskis un Aleksandrs Dugins

Zbigņevs Bžezinskis un Aleksandrs Dugins

Tā kā pasaule jau labu laiku atrodas par mata tiesu no jauna pasaules kara, kurš nevar nebūt kodolkarš, ir vērts sīkāk apskatīt cilvēkus, organizācijas un idejas, kas kodolkaru, apokalipsi un cilvēces beigas ne tikai uzskata par kaut ko labu, bet kas to arī aktīvi un apzināti veicina. Ļoti labi šādas aprindas raksturo krievu un vienlaicīgi arī anglo –amerikāņu fašists Aleksandrs Dugins.

Latviešu un vispār Rietumvalstu publiskajā telpā Aleksandrs Dugins tiek parādīts kā krievu ideologs, “kremļa” ideologs un pat Putina ideologs, lai gan šādi apzīmējumi nav korekti, jo Dugins ar savu darbību un izteikumiem parāda, ka viņš ir viens no lielākajiem Krievijas un krievu ienaidniekiem un ka ir anglo –amerikāņu draugs un sabiedrotais. Šai ziņā Dugina personības apskate ļoti labi raksturo gan Rietumvalstu propagandu, kurā pat deklarētie propagandiskie ienaidnieki patiesībā ir savējie, gan arī pašu Rietumvalstu patiesās vērtības, kas ļoti labi izskaidro visas tās nejēdzības, nebūšanas, absurdus un ļaundarības, kas tur notiek un ko ikdienā var “izbaudīt” arī Latvijas iedzīvotāji.

Īsa Aleksandra Dugina biogrāfija

Aleksandrs Dugins, dzimis 1962.gadā Maskavā PSRS Militārā izlūkošanas dienesta GRU virsnieka (vēlāk ģenerāļa) ģimenē. Kad Duginam bija 3 gadi, tēvs pameta ģimeni. Māte – Gaļina Dugina (Anufrienko) bija tuva slavenas PSRS laiku disidentes un antikrieves Valērijas Novodvorskas mātes draudzene. 1979.gadā Dugins iestājas Maskavas aviācijas institūtā no kura pēc 2 gadiem viņu izslēdz, it kā par to, ka viņš, noformējot aktu zāli, kurā bija jānotiek koncertam, izvietoja plakātu ar uzrakstu: “P**dets nolādētajam sovdepam!”

1980.gadā (vēl būdams institūta students), iestājas t.s. “Južinskas pulciņā”, ko sākotnēji radīja rakstnieks Jurijs Mamļejevs. 1988.gadā uzsāk aktīvu sabiedrisko un politisko darbību, sāk izdot žurnālus, rakstīt rakstus un grāmatas, veidot TV un radio raidījumus. No Dugina grāmatām minamas “Absolūta ceļi”, “Hiperborejas teorija”, “Konspiroloģija”, “Konservatīvā revolūcija”, “Mūsu revolūcijas mērķi un uzdevumi”, “Proletariāta templieši”, “Labās ziņas metafizika. Pareizticīgā ezotērika”, “Ģeopolitikas pamati. Krievijas ģeopolitiskā nākotne”, “Krievijas ģeopolitika”, “Eirāzijas mistērija”, “Absolūtā Dzimtene”. Aleksandrs Dugins raksta arī dzeju – ar pseidonīmu Aleksandrs Šternbergs.

2000.gadā Dugins kļūst par sabiedriski – politiskās kustības “Eirāzija” līderi, kura 2002.gadā pārtop par politisko partiju. 2003.gadā tiek izslēgts no “Eirāzijas” un uzreiz ar saviem atbalstītājiem un domubiedriem nodibina “Starptautisko Eirāzijas kustību”, kurā aktīvi darbojas joprojām. 2008.gadā kļūst par Maskavas Valsts universitātes (MVU) Socioloģijas fakultātes profesoru. No 2009.gada līdz 2014.gadam ir MVU Socioloģijas fakultātes Starptautisko attiecību socioloģijas katedras vadītājs. Divreiz precējies. Ir dēls (1985) un meita (1992).

Aleksandrs Dugins – sera Džeimsa Goldsmita, Žaka Atalī un Zbigņeva Bžezinska sabiedrotais

Lai gan deklaratīvi Aleksandrs Dugins sevi pozicionē kā Krievijas impēristu un patriotu, patiesībā viņš ir cieši saistīts ar niknākajiem Krievijas ienaidniekiem. Lūk, īsumā Aleksandra Dugina saistību ķēde:

1. Aleksandrs Dugins – Ahmeds Nuhajevs – ser Džeims Goldsmits / Žaks Atalī / Masūrs Jahimčiks – Zbigņevs Bžezinskis

2. Aleksandrs Dugins – Konstantīns Malofejevs – Zurabs Čavčavadze / Jevgēnijs Jurjevs – Marks Mobiuss un “Franklin Templeton Investments”

3. Aleksandrs Dugins – Konstantīns Malofejevs – Boriss Jordans (investīciju fonds Renesans capital) – “Deutsche Bank” un Morganu klans

Ar ciešām organizatoriskām un politiskām saitēm Aleksandrs Dugins ir saistīts ar bijušo Ičkērijas (pašpasludinātās čečenu republikas, kura karoja ar Krieviju) ārējās izlūkošanas dienesta vadītāju, kuram bija pakļautas arī čečenu bruņo formējumu specvienības.

Ahmeds Nuhajevs un Aleksandrs Dugins

Ahmeds Nuhajevs un Aleksandrs Dugins

Ahmeds Nuhajevs ir trīs reizes sodīts par kriminālpārkāpumiem. Iesauka kriminālās aprindās “Hoža”. Maskavā tiek uzskatīts par čečenu mafijas “krusttēvu”. 1989. gadā kļuva par čečenu organizētas noziedzīgas grupas t.s. “lazanskas grupējuma” vadītāju. 1990.gadā tika arestēts par izspiešanu. 1991.gadā notiesāts – piespriesti 8 gadi brīvības atņemšanas. Tai pat gadā nogādāts soda izciešanai Čečenijā, kur pēc juku sākšanās tiek atbrīvots. 1994.gadā kļūst par pašpasludinātās čečenu republikas Ičkērija ārējās izlūkošanas dienesta vadītāju. Kopš 2001.gada ir kustības “Eirāzija” valdes loceklis (“Eirāzijas” politiskais līderis bija Aleksandrs Dugins, izpildkomitejas vadītājs Pjotrs Suslovs).

Aleksandrs Dugins un Pjotrs Suslovs

Aleksandrs Dugins un Pjotrs Suslovs

Pjotrs Suslovs (1951) – līdz 1995.gadam Krievijas Ārējā izlūkošanas dienesta darbinieks, viens no tuvākajiem Ahmeda Nuhajeva palīgiem un uzticības personām. Aktīvi piedalījās Nuhajeva [tas ir Ičkērijas] “naftas programmas” realizācijā caur Novorosijskas un Tuapsinskas ostām. Karadarbības Čečenijā  laikā Suslovs vairākkārtīgi un bez šķēršļiem brauca uz Grozniju, kur kārtoja Nuhajevam nepieciešamus jautājumus. Ar tādu pašu mērķi apmeklēja Bagdādi, Teherānu,  Arābu Emirātus un citas Tuvo Austrumu valstis.

Masūrs (Mačeijs) Jahimčiks – viens no kustības “Solidaritāte” (Polija) līderiem (cīņā pret sociālistisko valdību), kurš pieņēma islāmu un Ičkērijas pilsonību. Jahimčiks islāmu uzskata par ieroci cīņai pret “krievu imperiālismu” (šāds uzskats ir pausts XIX un XX gadsimtu poļu un baltiešu politiskajā literatūrā). Jahimčiks bija poļu izcelsmes ASV ideologa Zbigņeva Bžezinska “labā roka” kustības “Solidaritāte” organizēšanā, kas aizsāka Varšavas pakta un PSRS sabrukumu. Pēc krievu politologa Sergeja Kurginjana domām “Jahimčiks ir tieša izeja uz Bžezinski”.

Masūrs Jahimčiks, Aleksandrs Kozirevs, Ahmeds Nuhajevs

Masūrs Jahimčiks, Andrejs Kozirevs, Ahmeds Nuhajevs

1997.gadā Nuhajevs un Jahimčiks (kuram bija Čečenijas, Polijas un Lielbritānijas pilsonība) reģistrēja ASV “Kaukāziešu – amerikāņu rūpniecības un tirdzniecības palātu”. Nodibinātās organizācijas ekspertu grupu vadīja bijušais Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas vadītājs Žaks Atalī. Vēlāk Nuhajevs un Jahimčiks nodibināja “Transkaukāza enerģētisko konsorciumu”, kurā iekļāvās vairākas poļu, britu un amerikāņu kompānijas, kā arī kompānijas no Arābijas pussalas.

sers Džeims Goldsmits

sers Džeims Goldsmits

Sers Džeims Goldsmits – viens no lielākajiem britu finansistiem, viens no “Kaukāziešu – amerikāņu rūpniecības un tirdzniecības palātas” organizatoriem. Aktīvi atbalstīja pašpasludinātās čečenu republikas Ičkērijas vadību cīņā pret Krieviju.

Zbigņevs Bžezinskis ir ietekmīgs katoliskotu poļu ebreju  izcelsmes amerikāņu ideologs, kurš ir slavens ar savu antikrieviskumu. Bžezinskis bija viens no idejas autoriem un realizētājiem par islāma kaujinieku sagatavošanu cīņai pret Padomju Savienību. Šīs idejas ietvaros ASV atbalstīja, finansēja, apmācīja un apbruņoja islāmistu kaujiniekus cīņai pret PSRS Afganistānā. Šie sakari pēc tam saglabājās. Zbigņevs Bžezinskis bija arī prezidenta Baraka Obamas skolotājs un ir viņa konsultants ārpolitikas jautājumos. Aleksandrs Dugins rakstā “Par ģeopolitiku un tās metodēm“ apgalvo, ka ir tikai divi ģeopolitiskie virzieni, kam katram esot sava zinātniskā skola. “Jūras” jeb atlantisko ģeopolitikas skolu vadot Zbigņevs Bžezinskis, bet kontinentālās jeb Eirāzijas ģeopolitikas skolas vadībā esot … pats Dugins.

Sens Dugina draugs ir t.s. “pareizticīgo oligarhs” Konstantīns Malofejevs (vārds pareizticīgais te gan būtu jāliek pēdiņās; Malofejevu vēl mēdz saukt arī par “pareizticīgo reideri”). Konstantīns Malofejevs (dzimis 1974.gadā, pabeidzis Maskavas Valsts universitātes juridisko fakultāti) ir investīciju grupas “Marshall Capital Partners” dibinātājs, kas ir lielākais no Rostelekom minoritārajiem (mazākuma) akcionāriem, un kā tāds viņš bija Rostelekom padomes loceklis ( “Marshall Capital Partners” un Francijas investīciju kompānijas “CFG Capital” saplūšanas rezultātā 2014.gadā tika izveidota investīciju kompānija “CFG Marshall”). Tāpat Malofejevs ir labdarības organizācijas “Vasīlija Dižā fonds” labdaru padomes priekšsēdētājs (fonda vadītājs ir autoratīvs baltemigrantu pārstāvis kņazs Zurabs Čavčavadze). Savu karjeru “pareizticīgo oligarhs” sāka kā krievu baltemigranta Borisa Jordana kompānijas “Renaissance Capital” darbinieks. Malofejevs organizēja un finansēja “jauno labējo” kongresu Vīnē (kņazu Lihtenšteinu pilī) 2014.gada jūnijā, kuru itāļu avīze La Repubblica daļēji pamatoti nosauca par “melnās internacionāles” (tas ir fašistu internacionāles) kongresu, kurā piedalījās arī Aleksandrs Dugins. Malofejevs esot finansējis arī ukraiņu nacistu “Labējo sektoru”.

Aleksandrs Dugins vienā bildē ar Konstantīnu Malofejevu

Aleksandrs Dugins vienā bildē ar Konstantīnu Malofejevu un Igoru Girkinu

Boriss Jordans, kurš ir Konstantina Malofejeva pirmais darba devējs, ir investīciju kompāniju “Renaissance Capital” un “Sputnik” izveidotājs. Borisa Jordana tēvs 2.pasaules karā karoja Krievu korpusā nacistiskās Vācijas pusē Dienvidslāvijā. Pēc kara Jordanu ģimene emigrēja uz ASV, kur Boriss arī ir dzimis. Borisa brālis Niks Jordans vada britu kompāniju “Deutsche Morgan Greenfield”, kas ir viena no “Deutsche Bank” un Morganu klana impērijas meitaskompānijām. Līdz 1995.gadam šo kompāniju vadīja Alekss Knasters, kurš kļuva par kompānijas “Credit Suisse First Boston” Maskavas nodaļas vadītāju, nomainot šai amatā Borisu Jordanu, kad tas nodibināja “Renaissance Capital”. Jordanu ģimene ir autoratīvi baltemigrantu pārstāvji – Borisa Jordana vectēvs bija Apgaismības ministrs Stolipina valdībā, bet vecvectēvs Krievijas imperatora ārsts. Boriss Jordans esot izteicies, ka to, ko viņa tēvs neizdarīja nacistiskās Vācijas armijas sastāvā, to viņš dara izmantojot finanšu instrumentus.

Boriss Jordans, Konstantīns Malofejevs, Jevgēnijs Jurjevs

Boriss Jordans, Konstantīns Malofejevs, Jevgēnijs Jurjevs

Sens Konstantīna Malofejeva paziņa un biznesa partneris ir Jevgēnijs Jurjevs – biznesa struktūras “Aton” izveidotājs. “Aton” kopā ar vienu no pasaules lielākajām investīciju kompānijām Franklin Templeton In¬vestments dibināja kompāniju “Templton”. Jurjevs ir izteicies, ka Franklin Templeton In¬vestments ir “potenciāls [krievu] “patriotiskā projekta” sponsors”.

Markss Mobius

Markss Mobiuss

Franklin Templeton ir investīciju kompānija, kura specializējas t.s. “riskantajās” investīcijās attīstības valstīs, kas dod atdevi līdz pat 600% gadā (kas pēc būtības ir nekas cits kā laupīšana). Uz 2012.gada 31.maiju Franklin Templeton Investments rīcībā bija aktīvi 683 miljardu dolāru vērtībā. Kompānijas Austrumeiropas (arī Krievijas) investīciju virzienu vada biznesa aprindās leģendārais Markss Mobiuss, kuram piedēvē šādu izteikumu: “Akcijas ir jāpērk tad, kad uz ielas līst asinis, pat tad, ja tās ir tavas asinis.”

Tiem, kuri nezin, jāpaskaidro, ka Krievija ir valsts, kura pilnībā balstās uz Padomju Savienības mantojumu (organizatoriski, infrastruktūru, kultūru, tradīcijām, cilvēkiem). Pēc socioloģiskām aptaujām apmēram 90% Krievijas iedzīvotāju Padomju laikus vērtē pozitīvi. Attiecīgi galēji pretpadomiska ideoloģija un darbības vienkārši apdraud Krievijas eksistenci kā tādu, jo vairums Krievijas iedzīvotāju kā minimums neko nedarīs pretpadomju saukļu vadīti, bet visdrīzāk aktīvi rīkosies pretēji tiem. Tas ir, ja vienalga kurš (piemēram, Putins) vēlas valdīt Krievijā un izmantot Krieviju kaut kādiem nolūkiem, tad viņš, neatkarīgi no saviem personiskajiem uzskatiem, ir spiests rēķināties ar iedzīvotāju vairuma uzskatiem (arī ar neiecietību pret fašistiem, nacistiem, lielbagātniekiem un visa veida izvirtībām) un realizēt attiecīgu politiku. Savukārt, ja Krievijas varasiestādes to sāks nedarīt, tad Krievijas valsts struktūras samērā īsā laika posmā var vienkārši pārstāt funkcionēt (kā tas ne reizi vien ir noticis Krievijas vēsturē) un valsts kā tāda faktiski sabruks uz līdzenas vietas. Attiecīgi antipadomiska propoganda (kuru cenšas realizēt krievu baltemigrantu aprindas) faktiski ir arī antiKrievijas propaganda, kas veicina Krievijas Federācijas sabrukumu, tāpēc jebkurš Krievijas ienaidnieks centīsies veicināt Krievijā antipadomisku propagandu un atbalstīt attiecīgas margināļu aprindas Krievijā.

Vēl ir jāatzīmē Duginam raksturīgā savu deklaratīvo uzskatu ļoti straujā mainība uz pat diametrāli pretējiem. Piemēram, 1993.gadā Dugins apgalvo, ka PSRS armijas izlūkdienests GRU ir “gaišo spēku” (“solāro”) kontinentālistu – eirāziešu iemiesojums, bet slepenpolicija VDK ir “tumšo spēku”(“lunāro”) – atlantistu struktūra. Savukārt pēc bijušā VDK darbinieka Vladimira Putina ievēlēšanas par prezidentu 2000.gada martā Dugins raksta, ka VDK ir “gaišais” eirāziešu spēks. Pēc tam vairāku gadu garumā Putins Dugina publicistiskajos rakstos bija gan “gaišo spēku” iemiesojums, gan “gaišais spēks”, kuru maldina viņa komanda, gan arī nodevējs, kuru tūlīt, tūlīt skars “tautas dusmas”.

Igors Girkins, Aleksandrs Borodajs, bijušā specnazieša Genādija Kazanceva un viņa bijušā padotā Girkina mīļbilde

Igors Girkins, Aleksandrs Borodajs, bijušā specnazieša Genādija Kazanceva un viņa bijušā padotā Girkina mīļbilde

Īpaši straujas Dugina deklaratīvā viedokļa maiņas bija vērojamas Ukrainas pilsoņu kara sākumā, kad ar Duginu saistītie vlasovieši (nacistiskās Vācijas pusē karojošo krievu atbalstītāji) Igors Girkins (pseidonīms Strelkovs, bijušais Konstantīna Malofejeva apsardzes priekšnieks) un Aleksandrs Borodajs (Malofejeva draugs) bija uzmetušies par Donbasa nemiernieku vadoņiem un nepārtraukti publiski pieprasīja Putinam atklāti ievest Donbasā Krievijas karaspēku, kas Krievijai radītu katastrofālas iekšpolitiskas un ārpolitiskas sekas. Tā nenotika un atklāta kara vietā Krievijas varasiestādes izvēlējās hibrīdkara taktiku, kura viens no soļiem bija attīrīt Donbasa nemiernieku rindas no “duginiešiem”, kas arī tika izdarīts.

Dmitro Karčinskis un Aleksandrs Dugins

Dmitro Korčinskis un Aleksandrs Dugins

Ukrainas notikumu sakarā vēl jāmin, ka Aleksandrs Dugins ir saistīts ar Dmitro Korčinski, kurš 1990.gadā bija viens no Ukrainas starptautiskās asamblejas radīšanas iniciatoriem, kas savukārt bija labēji radikālās organizācijas UNA-UNSO priekštece (viena no ukraiņu nacistu organizācijām). 1991.gadā Korčinskis kļuva par UNSO bruņotā spārna vadītāju. Dmitrijs Korčinskis bija Aleksandra Dugina dibinātās un vadītās “Starptautiskās Eirāzijas kustības” centrālās padomes loceklis.

Viena, puslīdz noturīga Aleksandra Dugina deklaratīvā ideoloģiskā nostādne ir konflikts starp kontinentālām lielvalstīm (piemēram, Krievija, Vācija, Francija utt.) un t.s. “atlantiskajām” jeb “salu” lielvalstīm. Saskaņā ar šādu nostādni ASV un Lielbritānija kā “salu” lielvalstis un atlantiskie spēki ir lielākie Krievijas ienaidnieki. Praksē gan ir redzams, ka Aleksandram Duginam nav nekas pret būt cieši saistītam pat ar paša deklarētajiem niknākajiem ienaidniekiem.

Aleksandrs Dugins un LGBT kustība Krievijā

Viena no Aleksandra Dugina deklaratīvajām ideoloģiskajām tēzēm ir iestāšanās par tradicionālām vērtībām, kam nezinošie un mazzinošie Dugina sekotāji kvēli tic. Šis apstāklis ir jo absurdāks tādēļ, ka pats Dugins ir piedalījies rituālās seksuālās orģijās, izdevis žurnālu, kurā tiek aprakstīta britu (tas ir – atlantistu) sātanista Alistera Kroli seksuālā maģija un “kreisās rokas” tantriskā seksuālā prakse.

Visbeidzot Krievijas LGBT kustību aizsāka Aleksandra Dugina bijusī (bet tobrīd esošā) sieva Jevgēnija Debrjanska, kura kopā ar Mašu Gesen nodibināja seksuālo minoritāšu tiesību aizsardzības centru “Trijstūris”.

Aleksandra Dugina bijusī sieva, Krievijas LGBT kustības aizsācēja Jevgēnija Debrjanska

Aleksandra Dugina bijusī sieva, Krievijas LGBT kustības aizsācēja Jevgēnija Debrjanska

Jevgēnija Debrjanska pēc pašas teiktā, tāpat kā Aleksandrs Dugins, bija Jevgēnija Golovina okultā pulciņa “SS Melnais ordenis” (t.s. “Južinskas pulciņa”) dalībniece. Golovinu šai pulciņā sauca par reihsfīreru un tajā bez fašistiskās ezotērikas pētniecības notika arī okultas orģijas. Par Golovinu Debrjanska saka: “…. brilijants! Cilvēks ar enerģiju, kura atšķiras no pārējiem. Viņš sauca uz turieni, kur sauca poēti Šarls Bodlērs un Arturs Rembo. Sauca uz citiem kontinentiem un citām jūrām. Viņam bija okultas spējas, viņš bija daudz dziļāks un traģiskāks par pārējiem. Parasta normāla mājsaimniece tā dzīvot nespētu, jo tās platības, kur sauca Golovins, nebūt nav nekaitīgas. Kalpošana šādai poēzijai ir varonīgu, drosmīgu, spēcīgu un izmisušu cilvēku liktenis! …

Golovina pulciņā izkristalizējās manu dzīves interešu vektors [attiecīgi arī LGBT popularizēšana]. Jo vīrieši ir radīti kā reiz tādēļ, lai parādītu sievietēm uz kuru pusi ir jādzīvo! Man izdevās saskarties ar šādiem vīriešiem, lai gan nācās iziet cauri kam tādam, pēc kā jebkura normāla sieviete būtu vienkārši aizgājusi.

Man sabiedriskā darbība bija sekundāra, mans iekšējais ego, protams, bija Golovins. Es tā arī nespēju tikt no viņa vaļā un nespēju atrast sev kaut ko dziļāku un interesantāku. Es visu dzīvi gāju viņa virzienā. Viņš bija ļoti spēcīgs magnēts, pie tam, ļoti bīstams magnēts. Tā bija kā staigāšana pa naža asmeni, vēl mazliet, mazliet un jau esi sajucis prātā.”

Par Golovina, Dugina un citu “SS Melnā ordeņa” dalībnieku darbību 1990-ajo gadu sākumā Debrjanska izsakās sekojoši: “Vēl mēs aicinājām visas “Inturist” prostitūtas uz Tveras bulvāra [Čaka ielas analogs Maskavā] pasludināt komunismam seksuālo blokādi. Blakām dalījām deputātiem prezervatīvus – ņēma ka tik turies! Mūs tolaik nodarbināja prostitūcijas un marihuānas legalizācija!

To kā Aleksandrs Dugins un viņam līdzīgi indivīdi prasti čakarē tos, kuri viņiem notic, labi parāda žurnāla “Krievu Newsweek” 2006.gada publikācija par kaislībām ap LGBT praidu Krievijā: “2006.gadā par mēģinājumu sarīkot gejparādi kopā ar Debrjansku un citiem LGBT aktīvistiem OMON aizturēja arī akcijas pretiniekus no Aleksandra Dugina organizācijas “Eirāzijas savienība”. “Kāpēc mums ir jābrauc vienā busiņā ar šiem smirdīgajiem homoseksuāļiem?” – bija sašutis viens jaunais cilvēks, kurš sevi dēvēja par “Eirāzijas savienības” jaunatnes organizācijas aktīvistu. “Puisīt, tas tāpēc, ka visi cilvēki ir līdzīgi. Un, tici man, tas [LGBT] nav pretrunā ar eirāziskumu, galu galā Aleksandrs Dugins ir mans bijušais vīrs,” – maigi uzbudinātajam homofobam atbildēja lesbiešu aktīviste Debrjanska.”

Aleksandrs Dugins – okultā fašisma pārstāvis un pasaules gala aktīvs veicinātājs

Par saviem uzskatiem Dugins saka: “Es esmu pret Modernismu. Es esmu par Tradīciju, kas ir pilnīgs pretstats Modernismam. Kā gribat, tā arī saprotat!” Te jāpaskaidro, ka Modernisms tā ir mūsdienu pasaule, mūsdienu civilizācija ar visiem tās sasniegumiem.

Tomēr visprecīzāk Aleksandra Dugina un viņam līdzīgu indivīdu darbību, idejisko saturu un būtību (arī to, ko viņi patiesībā saprot ar Tradīciju) raksturo šis izteikums no vienas Dugina lekcijas: “Visu savu dzīvi es esmu domājis par noslēpumainu frāzi, ko reiz izteica Jevgēnijs Vsevolodičš Golovins. Viņš teica: “Tur, kur esam mēs, tur ir elles centrs.” Nevis mēs elles centrā, tas vēl nebūtu nekas, bet gan “tur, kur esam mēs, tur ir elles centrs”. Tāpēc, kur ir Kali Juga un kad ir Kali Juga? Kali Juga ir tad, kad mēs sākam nojaust, ka atrodamies ilūziju iekšienē. Un mēs tuvojamies šīs ilūzijas beigām tad, kad arvien vairāk saprotam tās iluzoro dabu. Un kā pārkāpt tam pāri, kā izbeigt Kali Jugu, kā lai panāk pasaules galu? Mums nevajag domāt vai notiks, vai nenotiks šis pasaules gals, mums ir jādomā, kā realizēt šo pasaules galu, jo bez mūsu pūliņiem tas neiestāsies. Pats no sevis nekas mums uz galvas neuzkritīs. Mums ir jāpieņem šis lēmums. Mums ir jāatrod veids kā izbeigt šo vēsturi. Tas nav vienkārši. Parasti mēdz runāt, kā izdzīvot cilvēcei, kā novērst globālo sasilšanu. Patiesībā cilvēki ar pareizu filozofiju domā, kā lai rada kaut ko līdzīgu globālai sasilšanai, lai beidzot te visu nopludina vai sadedzina, lai te viss vienkārši pārstāj eksistēt, jo šī visa [cilvēces] vērtību neviens vēl nav nodemonstrējis un pamatoti noargumentējis. Nav pat nevienas korekti aizstāvētas disertācijas, kurā būtu pamatots, kādēļ cilvēcei, piemēram, būtu jāizdzīvo.

Aleksandrs Dugins un “SS Melnais ordenis”

Jevgēnijs Golovins

Jevgēnijs Golovins

1960-ajos gados Maskavā radās intelektuāļu grupa rakstnieka Jurija Mamļejeva vadībā, kura nodarbojās ar tradicionālisma un okultisma pētniecību. 1974.gadā Mamļejevs emigrēja uz Austriju, bet viņa līdzgaitnieki – nacistiskās ezotērikas piekritēji – nodibināja organizāciju ar nosaukumu “SS Melnais ordenis”, kuru vadīja rakstnieks Jevgēnijs Golovins, kurš šaurā savējo lokā tika dēvēts par “reihsfīreru”.

Kopš 1960-ajiem gadiem Golovins nodarbojas ar eiropiešu tradicionālistu – gnostiķu darbu tulkošanu. Viņš nelegāli propagandēja Renē Genona, Jūliusa Evolas, Migela Serano un citu autoritāru eiropiešu “jauno labējo” intelektuāļu darbus, kas radīja fašisma filozofisko un okulto pamatu.

Aleksandrs Dugins, Geidars Džemals, Jevgēnijs Golovins, Jurijs Mamļejevs

Aleksandrs Dugins, Geidars Džemals, Jevgēnijs Golovins, Jurijs Mamļejevs

1980.gadā ar Geidara Džemaļa palīdzību šim pagrīdes pulciņam, kurš kopā sanāca Južinskas ielā Maskavā (no tā cits šīs grupas nosaukums – “Južinskas pulciņš”), pievienojas Aleksandrs Dugins, kur kopā ar pārējiem nodarbojas ar tradicionālismu un nacistisko ezotēriku, ko pavadīja dažādas orģijas, ko vēlāk aprakstīja gan aculiecinieki, gan arī J.Mamļejevs savos romānos.

T.s. “pārbūves laikā” [1985. –1991.gads] “SS Melnais ordenis” mēģināja legalizēties caur politisko darbību.  1988.gadā (pēc J.Golovina ieteikuma) Aleksandrs Dugins kopā ar Geidaru Džemaļu iestājas Dmitrija Vasiļjeva Nacionāli – patriotiskajā frontē “Atmiņa”, kas ir slavena ar savu antisemītismu. Līdz 1989.gadam Aleksandrs Dugins bija šīs organizācijas centrālās padomes loceklis (tāpat kā nākamais neofašistiskās organizācijas “Nacionālā krievu vienotība” līderis A.Barkašovs) un lasīja jaunajiem cīņubiedriem lekcijas par “balto vedantu” – reliģiozi – okultu uzskatu sistēmu, kura restaurē vācu nacistu “nordisko mistiku”. 1989.gadā Dugins ar Džemaļu tika izslēgti no “Atmiņas” par “aizdomām sātanismā un pretpadomju izteikumiem” (tobrīd Padomju Savienība vēl nebija beigusi pastāvēt).

Pēc tam Dugins un Džemals piedalās daudzos politiskajos projektos. Bet, lai kur arī viņi neparādītos, tie organizācijām, kuras tos pieņem, uzspiež gnostiskas (attiecīgi – fašistiskas) idejas. Džemals islāmā balstītām organizācijām, bet Dugins komunistiskām un pēc tam pareizticīgām. Viņi abi kopā strādāja pie “Eirāzijas” idejas, kam viņu interpretācijā ir vācu fašistu saknes.

Pēc pirmās neveiksmes Aleksandrs Dugins mēģina realizēt “SS Melnā ordeņa” intelektuālās izstrādnes publicistikā. 1989.gadā viņš nodibina “vēsturiski filozofisku centru EON”, bāzējoties uz kura tiek nodibināta izdevniecība “Argtogeja”, kas vēlāk izdod arī žurnālus “Elementi” (Элементы) un “Mīļais eņģelis” (Милый ангел).

1990. – 1992.gadā Aleksandra Dugina tēvs (PSRS Militārā izlūkošanas dienesta GRU ģenerālis) nodrošina dēlam piekļuvi specdienestu arhīviem. Dugins to izmanto, lai pētītu nacistisko institūtu tīkla “Anenerbe” (“Senču mantojums”) arhīvus. “Anenerbe” ir slavens ar savām izstrādnēm nacionālsociālisma rasu doktrīnai un “antropoloģiskajiem pētījumiem”. “Anenerbe” izstrādāja nacistiskās Vācijas okultās ideoloģijas kodolu. (Piekļuve “Anenerbe” arhīviem ir iespējama ar vienu no augstākā līmeņa atļaujām.) Vēlāk Dugins plaši izmanto šos materiālus savos rakstor, grāmatās un TV – radio raidījumos par “nacistisko ezotēriku”.

1991.gadā Dugins uzraksta savu pirmo “metafizisko” grāmatu “Absolūta ceļi”, kurā cenšas pierādīt jebkuras Tradīcijas gnostisko būtību.

1992.gadā pēc Dugina uzaicinājuma Maskavā ierodas “jauno labējo” delegācija no Eiropas, kuras sastāvā ir arī radikālās labējās organizācijas “Jaunā Eiropa” radītājs Žans Tiriars (bijušais SS virsnieks). Tiriars ir programatoriskas grāmatas “Eiropas – padomju impērija no Vladivastokas līdz Dublinai” autors.

1993.gadā Krievijas TV apraides Pirmajā kanālā tiek pārraidīts Aleksandra Dugina un Jurija Vorobjovska raidījumu cikls “Gadsimta noslēpumi”, kurš ir veltīts fašisma filozofijai un ezotērikai. Tad arī Dugins publicē grāmatu “Hiperborejas teorija”, kurā izklāsta Hermana Virta (1885 – 1981, “Anenerbe” dibinātājs 1935.gadā un pirmais tās vadītājs) teoriju par āriešu rases metafizisko, vēsturisko, kultūras un antropoloģisko pārākumu. Šī teorija kļuva par oficiālās Vācijas nacisma ideoloģijas pamatsastāvdaļu.

Tai pat gadā Dugins Maskavā tiekas ar Kristiānu Bušē – “Austrumu templiešu ordeņa” Francijas nodaļas vadītāju. Šim ordenim ir sātanistu reputācija, kuri sludina seksuālo maģiju un afrikāņu vudu kultu. Pēc šīs tikšanās Dugins publicē visus nozīmīgākos šī ordeņa galvenā teorētiķa Alistera Krouli darbus (Krouli sevi dēvēja par Dižo Zvēru, kristiešu terminoloģijā par Antikristu).

1996.gada beigās un 1997.gada sākumā Duginam tiek atvēlēts iknedēļas ētera laiks “Radio 101”, kur viņš vada raidījumu «Finis mundi» (“Pasaules gals”) un stāsta par “dižām idejām” un “lieliskiem cilvēkiem”, starp kuriem ir Jūliuss Evola, Renē Genons, Karls Haushofers, Hermans Virts, Ungerns fon Štenbergs u.c.

No 1991.gada līdz 1998.gadam neliela domubiedru grupa izdevniecībā “Arktogeja” Aleksandra Dugina vadībā izdod ezotērisko almanahu “Mīļais enģelis” un konceptuālo žurnālu “jaunajiem labējiem” “Elementi. Eirāzijas apskats.”  Šajos izdevumos faktiski tiek propagandēts elitārais neofašisms un SS kults.

Žurnāli "Elementi" un "Mīļais enģelis"

Žurnāli “Elementi” un “Mīļais enģelis”

Tā, piemēram, “Elementi” 1992.gada 1.numurā ir teikts: “Fašisms mūs interesē no garīgās ideālistiskās puses, kā ideoloģija, kura cenšas, pievēršoties nacionālajam faktoram, pārvarēt šķiru cīņu sabiedrībā.” 1994.gada rakstā par ”Konservatīvo revolūciju” (ko Dugins propagandē joprojām) ir teikts: “Konservatīvie revolucionāri tiecas atgriezties … ideālajā pirmskrīzes Tradīcijas pasaulē … pie tās kārtības, kura ne tikai bija pirms Revolūcijas, bet kura bija pirms Revolūcijas cēloņu rašanās. … Par Revolūciju, totālu, visaptverošu, radikālu, bet pilnīgi pretēju kreiso Revolūcijai.” (Te jāpaskaidro, ka kreiso Revolūciju mērķis ir cilvēku un cilvēces attīstība.) Šajā pat rakstā Dugins un viņa līdzautori sajūsminās par SS vadītāju Henriju Himleru un SS valdījušo “intelektuālās brīvības un plurārisma” atmosfēru. Savukārt “Elementi” 1995.gada 6.numurā ir Henriju Himleru slavinošs raksts, kurā tas tiek apsaukts par “eiropiešu plurāristiskā gara izpausmi”. Tāpat šajos izdevumos tiek slavināti Musolini, Franko, Kodrjanu un citas nacistu Trešā reiha kulta figūras.

1996.gadā Dugins izdod grāmatu “Labās ziņas metafizika” ar apakšvirsrakstu “Pareizticīgā ezotērika”. Šajā grāmatā Dugins apgalvo, ka analizē pareizticīgo kristietību no Renē Genona metodoloģijas pozīcijām (tas ir no islāmu pieņēmuša gnostiķa pozīcijām). Balstoties uz šādu it kā kristiešu, bet patiesībā islāma un hinduisma autoritāti un izmantojot attiecīgu Bībeles citēšanu, Dugins uzspiež pareizticībai un kristietībai galvenās gnostiskās idejas, to skaitā arī Absolūtu un tā izpausmju hierarhiju.

Kopš 1997.gada otrās puses Dugins pievēršas vecticībniekiem, personiski iepazīstas ar to dažādo novirzienu pārstāvjiem un sāk publicēt sajūsminošus rakstus un organizēt apaļos galdus par vecticību kā patieso krievu pareizticīgo tradīciju, kuru nav samaitājušas Nikona baznīcas reformas. Pēc tam viņš pievienojas Rogožas vecticībnieku draudzei un izveido tur savas ezotērikas atbalstītāju pulciņu, kam stāsta par “senās krievu pareizticības gnostiskajām saknēm”.

Visbeidzot, lūk, Krievijas “patriota” Aleksandra Dugina dzejolis:

Un mēmie karavīri, kuri tik bezjēdzīgi mira
uz ledus troņa uzstādīs divgalvainu skeletu…
No apsūnojošā kapa piecelsies starojošais Himlers
un ar acu dobumu miglu aptvers Absolūta Ausmu.

Un te Krievijas “patriota” Dugina skolotāja Jevgēnija Golovina dzejolis:

Ar sarkanām zvaigznēm grieziet
Slāvu verdzisko miesu
Kariet to līķus ķekaros
Kariet, jo ar jums ira Dievs!

Aleksandrs Dugins un Eduarda Ļimonova nacionālboļševiki

Aleksandrs Dugins un ļimonovieši

Aleksandrs Dugins un ļimonovieši

1992.gadā Aleksandrs Dugins iepazinās ar nacionālboļševiku vadītāju Eduardu Ļimonovu, tomēr sadarbību ar viņa partiju uzsāk tikai pēc tam, kad pārliecinās, ka nacionālboļševiku rindās ir nevis desmiti, bet gan tūkstoši jauniešu.

1993.gadā Dugins organizācijas “Jauno labējo kustība” vārdā kļūst par otro cilvēku Nacionāl – boļševiku partijā (Ļimonovam bija partijas biļete Nr.1, Duginam – Nr.2) un par tās galveno ideologu. T.s. “bunkerā” – centrālajā “nacbolu” mītnes vietā – Dugins neatlaidīgi un ar iedvesmu lasīja lekcijas, bieži vien aizraujoties tik tālu, ka revolucionāru lozungu vietā sāka propagandēt savu metafiziku.

Lūk, dažas jaunā nacionāl – boļševiku līdera tēzes: “Nacionāl – boļševisms … apvieno visu galējo, kas bija fašismā un komunismā. Tas apelē pie masām un slavina Pārcilvēku … Jaunais spēks vienādā mērā nicina gan padomisko, gan liberālo, gan arhaiski nacionālistisko. Tas nāk iznīcināt un radīt. Mēs varam tikai minēt zem kādiem karogiem tas ienāks krievu pilsētās.“ Vai arī: “No labējiem rodas politiskā puse, no kreisajiem ekonomiskā. Tajā ir nacionāl – boļševisma, Konservatīvās Revolūcijas, Trešā Ceļa jēga.”

Ļimonovs savās cietuma atmiņās raksta: “Pilnīgi pamatoti Duginu var nosaukt par “fašisma Kirilu un Mefodiju” [Kirils un Mefodijs – grieķi, kuri ieviesa Krievijā rakstību], jo viņš mūsu zemei [Krievijai] ir atnesis no Rietumiem jaunu Ticību un zināšanas par to… Dugins atnesa labējos impulsus, labējās pasakas, mītus un leģendas, labējo enerģiju, labējo neatvairāmo romantismu, kuram nebija iespējams pretoties.”

Eduards Ļimonovs un Aleksandrs Dugins

Eduards Ļimonovs un Aleksandrs Dugins

1994.gadā Dugins ar Ļimonovu cenšas izveidot kreisā un labā politiskā spārna opozīcijas “vienoto fronti” ar Viktora Ampilova “Darba Krievijas” un A.Barkašova fašistiskās organizācijas “Krievu nacionālā vienotība” piedalīšanos.

1995.gadā Dugins nolemj patstāvīgi iet politikā un balotējas Krievijas parlamenta vēlēšanās Sanktpēterburgā. Pie tam viņš to dara visai īpatnējā veidā. Vēlēšanu kampaņas laikā viņš izmanto sātanista Alistera Krouli darbus, savos priekšvēlēšanu koncertos lasot fragmentus no tā “Likumu grāmatas”, bet viņa “komandas” dalībnieki no nacionāl – boļševiku partijas padomju laiku patriotisko dziesmu pavadījumā ar leļļu palīdzību rāda scēnas no Krouli seksuālās maģijas. Rezultātā Dugins paliek četrpadsmitais, iegūstot 0,87% vēlētāju atbalstu.

1997.gadā vienā no uzstāšanās reizēm “bunkurā” Dugins aicināja “ļimonoviešus” “mācīties taisīt naudu”, kas ļoti nepatika Ļimonovam, kādēļ arī radās viņu pirmais nopietnais konflikts.

1998.gadā Dugins nacionālboļševiku avīzē “Ļimonka” apsauca “bunkera” iemītniekus par “bezjēdzīgiem stulbeņiem” un apvainoja četrus no tiem 248 rubļu zādzībā. Dugins paziņoja: “Šie cilvēki ir neadekvāts cilvēciskais materiāls. Tā vietā, lai būtu pateicīgi, ka viņi ir pielaisti Vēsturei, viņi ir rupji. Es pieprasu, lai šos četrus izslēdz no partijas. Izvēlieties, Eduard, vai nu es, vai arī šie nelieši…” Ļimonovs savējos nenodeva un Dugins pameta partiju. Nacionālboļševiki bija pārliecināti, ka patiesībā nekādas zādzības nebija un ka Dugins to vienkārši izdomāja.

Ģenerālis Aleksandrs Ļebeds – bez piecām minūtēm Krievijas diktators

Aleksandra Dugina aprindas ļoti labi raksturo epopeja ap ģenerāli Aleksandru Ļebedu, kurš brīdī, kad Krievija bija visvājākā un atradās uz sabrukuma sliekšņa, mēģināja kļūt par Krievijas prezidentu gan legāliem, gan nelegāliem līdzekļiem (1996. un 1998.gadā Ļebeds mēģināja veikt valsts apvērsumu, bet 1999.gadā viņu uz to virzīja). Pats Aleksandrs Dugins šajos notikumos tieši un atklāti nepiedalījās, toties tajos aktīvu dalību ņēma Dugina draugs un līdzgaitnieks Geidars Džemals, kurš bija Ļebeda padomnieks.

Aleksandrs Ļebeds, dzimis 1950.gadā Rostovā, tēvs ukrainis. 1973.gadā pabeidza Rjazaņas militāro skolu, kur viņa skolotājs un priekšnieks bija nākamais Krievijas Federācijas Aizsardzības ministrs Pāvels Gračovs. PSRS sabrukuma pēdējā fāzē 1991.gada augustā Gračovs bija PSRS Gaisa – desanta spēku komandieris, bet Ļebeds komandēja Tulas militāro specvienību, kura ielenca t.s. “balto namu” – Krievijas parlamenta ēku, kurā tobrīd atradās Boriss Jeļcins un visi PSRS likvidācijas piekritēji. Pēc tam Ļebeds atteicās izpildīt pavēli par “baltā nama” ieņemšanu, ar ko arī beidzās t.s. “augusta pučs” un faktiski tika izbeigta PSRS pastāvēšana.

1992.gadā ģenerālis Aleksandrs Ļebeds tika norīkots par Piedņestrā (Moldāvijā) dislocētās 14-ās armijas komandieri, lai pārtrauktu tur notiekošo militāro konfliktu starp vietējiem iedzīvotājiem un armiju no vienas puses un Moldāvijas varasiestādēm no otras puses. Uzreiz pēc norīkošanas amatā Ļebeģa darbības sāka plaši atspoguļot mēdiji, “taisot” no viņa varoni. Tomēr uz to brīdi situācija reģionā bija nostabilizējusies jau bez viņa. Tad viņš nolēma pakļaut sev pašpasludinātās Piedņestras republikas vadību un pat mēģināja organizēt apvērsumu, mudinot vietējos IeM un VDK priekšniekus sagrābt varu. Apvērsums nenotika, Ļebeda plāni tika publiskoti un izcēlās skandāls. Vieni no Ļebeda pretiniekiem Piedņestrā, kuri nepieļāva tā destruktīvo darbību, bija bijušie Latvijas PSR IeM darbinieki. Tomēr Ļebedam Krievijas masu apziņā palika varoņa slava, ko viņš ik pa brīdim centās uzturēt.

Pēc PSRS sabrukuma Krievijas prezidents Boriss Jeļcins, runājot par reģionu pilnvarām, izteicās: “Ņemiet tik daudz neatkarības, cik spējat paņemt.” Pilnā mērā to izmantoja bijušais PSRS armijas ģenerālis Džohars Dudajevs, kurš Čečenijā sev izveidoja faktiski neatkarīgu valstisku veidojumu (pārņemot arī PSRS armijas ieročus) un paziņoja par izstāšanos no Krievijas Federācijas. Laika posmā no 1991.gada līdz 1993.gadam jaunizveidotajā Čečenijas republikā notika pat pēcpadomju haosa laikiem augsts kriminogēnās situācijas uzplaiksnījuma vilnis – tika reģistrētas vairāk kā 600 slepkavības, vairāk kā 1700 cilvēku nolaupīšanas un notika bez maz vai atklāta cilvēktirdzniecība.

1993.gadā radās spēcīga opozīcijas kustība Dudajeva režīmam, kas 1994.gadā izvērtās bruņotā konfliktā. Tika konstatēts, ka opozicionāru pusē karo militārpersonas no Krievijas. 1994.gada decembrī Krievija oficiāli iesaistījās karā pret pašpasludināto Čečenijas republiku. 1995.gada martā Krievijas spēki ar grūtībām ieņēma Čečenijas galvaspilsētu Grozniju, kas kauju rezultātā tika gandrīz pilnībā nopostīta, un pamazām, ar lieliem zaudējumiem sāka pārņemt kontroli pār dažādiem Čečenijas reģioniem.

Šamils Basajevs un Aleksandrs Ļebeds

Šamils Basajevs un Aleksandrs Ļebeds

1995.gada vasarā notika apmēram 200 čečenu kaujinieku uzbrukums Krievijas teritorijai Šamiļa Basajeva (it kā bijušā GRU virsnieka) vadībā. Čečenu diversantu vienība ielavījās Krievijas teritorijā un sagrāba Buģonovskas pilsētu. Pēc Krievijas armijas iesaistīšanās čečenu kaujinieki ar sagrābtajiem ķīlniekiem nostiprinājās Buģonovskas slimnīcā un pieprasīja pārtraukt karadarbību Čečenijā. Krievijas varasiestādes uzsāka pārrunas ar kaujiniekiem, tika noslēgts pagaidu pamiers, čečenu kaujiniekiem ļāva pamest Buģonovsku, bet tie atbrīvoja ķīlniekus. Pamiers drīz vien tika pārtraukts un karadarbība ik pa brīdim atjaunojās, pie tam čečenu spēki veica nopietnus pretuzbrukumus, tai skaitā Groznijai.

Dmitrijs Ragozins un Aleksandrs Ļebeds

Dmitrijs Ragozins un Aleksandrs Ļebeds

1995.gadā Aleksandrs Ļebeds iesniedza atlūgumu Krievijas Aizsardzības ministram. Tāpat viņš publiski oponēja Krievijas varasiestādēm par to politiku Čečenijā. No Dmitrija Ragozina partijas “Krievu kopienu kongress” Ļebeds balotējās Krievijas prezidenta vēlēšanās. Aleksandra Dugina draugs Geidars Džemals bija Ļebeda konsultants un speciāli viņa prezidenta kampaņas atbalstīšanai nodibināja “Patriotisko un nacionālo organizāciju savienību”. Tieši Džemaļa ietekmē Ļebeds nolēma pēc kļūšanas par Krievijas prezidentu ieviest Krievijā islāmu kā valsts reliģiju. Un tieši Džemals bija Ļebeda Kaukāza politikas izstrādātājs, kas viņaprāt bija “jāatdod”.

Ļebeda priekšvēlēšanu ekonomisko programmu izstrādāja neoliberālis Vitālijs Naišuls – Nacionālā modeļa ekonomikas institūta direktors. Tās ideja bija valsts kā “kārtības” aizsargātājs brīvajam tirgum. Programmu atbalstīja tādi Krievijas neoliberāļi kā Anatolijs Čubaiss un Grigorijs Javļinskis, kuru uzvārdi Krievijas iedzīvotāju vairuma vidū ir kā lamuvārdi. Uz to brīdi neoliberālā politika Krievijā bija pilnībā izgāzusies un neoliberāļi lielākās daļas iedzīvotāju acīs bija kļuvuši par visu Krievijas nelaimju vaininiekiem. Tieši tādēļ pie varas esošajiem neoliberāļiem bija vajadzīga “stingra roka” (“krievu Pinočets”), lai turpinātu savu galēji nepopulāro politiku. Bet “stingrās rokas” kapitālisms pret iedzīvotāju gribu ir nekas cits kā fašisms.

Krievijas prezidenta vēlēšanas notika 1996.gada vasarā un Aleksandrs Ļebeds tajās palika trešais, iegūstot 14,7% vēlētāju atbalstu. Par prezidentu atkārtoti tika ievēlēts jau slimais un reizēm arī rīcībnespējīgais Boriss Jeļcins.

Neskatoties uz neveiksmi vēlēšanās, Ļebedu tāpat gatavoja par Jeļcina aizvietotāju un nākamo Krievijas prezidentu. Uzreiz pēc prezidenta vēlēšanām Jeļcins iecēla Ļebedu par Krievijas Nacionālās drošības padomes vadītāju ar īpašām pilnvarām (faktiski par visu “spēka struktūru” vadītāju), kā arī par prezidenta pilnvaroto pārstāvi Čečenijas republikā. Drīz pēc tam (1996.gada augustā) Ļebeds noslēdza ar Ičkērijas prezidentu Aslanu Mashadovu (neilgi pirms tam tika nogalināts Džohars Dudajevs) Hasavjurtas vienošanos, kas bija nekas cits kā pilnīga Krievijas kapitulēšana. Ļebeds Hasavjurtas vienošanās pasniedza kā lielu sasniegumu un viņu šai vērtējumā atbalstīja Krievijas neoliberāļi – Jegors Gaidars, Grigorijs Javļinskis, Valērija Novodvorska  un citi, kā arī, protams, Ičkērijas pārstāvji.

1996.gada rudenī Krievijas iekšlietu ministrs A.Kuļikovs preses konferencē asi nosodīja Hasavjurtas vienošanos, parādīja to galējo neizdevīgumu Krievijai un publiskoja dokumentus, kuri pierāda, ka vienošanos sagatavoja čečenu mafija un ka Ļebeds no tās ir atkarīgs. Kā izrādās Ļebeda prezidenta priekšvēlēšanu kampaņu finansēja kriminālās autoritātes, to skaitā arī čečenu. Vēl pirms tam tika publiskota informācija, ka Ļebeda priekšvēlēšanu kampaņu piedāvājās finansēt “Tautas – darba savienība”, kuras galvenā mītne atrodas Vācijā. “Tautas – darba savienība” ir krievu baltemigrantu organizācija, kura 2.pasaules kara laikā pēc būtības radīja t.s. “Vlasova armiju”, kas karoja pret PSRS nacistiskās Vācijas pusē. Publikācijā tika apgalvots, ka piedāvājums netika noraidīts.

Tāpat Kuļikovs publiski paziņoja, ka Ļebeds gatavo valsts apvērsumu. Ļebeds uz publiskoto informāciju nespēja adekvāti atbildēt, bet Krievijas parlamenta sēdē, kurā speciāli apsprieda šo jautājumu, neveikli un nepārliecinoši taisnojās. Drīz vien Boriss Jeļcins atbrīvoja Ļebedu no Nacionālās drošības padomes amata. Pēc tam Ļebeds izveidoja savu partiju, devās turnejā pa ārzemēm un 1998.gada vasarā tika ievēlēts par Krasnojarskas apgabala gubernatoru.

1998. gada martā par Krievijas prezidenta administrācijas vadītāja pirmo vietnieku kļūst plašai publikai nezināmais bijušais VDK darbinieks Vladimirs Putins. Jūnijā viņš kļūst par Krievijas Federālā Drošības dienesta vadītāju, bet 1999.gada pavasarī tiek norīkots par Nacionālās drošības padomes vadītāju. Augustā notiek čečenu kaujinieku iebrukums Krievijā (Dagestānā) uz ko seko stingra atbilde, uzsākot t.s. “antiteroristisko operāciju”, kas vēlāk izvērtās otrajā Krievijas – Čečenijas karā un kas beidzās ar teroristiskās Ičkērijas sagrāvi. Šoreiz Krievija uzsvaru lika uz ar jukām neapmierinātajiem čečeniem, kurus vadīja muftijs (musulmaņu garīdznieks) Ahmats Kadirovs, savukārt Ičkērijas pārstāvji uz arābiem un radikālajiem islāmistiem, kuri bija izcili cietsirdīgi gan pret krieviem, gan pret pašiem čečeniem.

Uz 1999.gada septembra vidu Krievijas spēki attīrija Dagestānu no čečenu kaujiniekiem, kam seko virkne teroristisku aktu, uzspridzonot vairākas daudzdzīvokļu ēkas Krievijā, tai skaitā arī Maskavā. Neilgi pirms tam Putins kļūst par Krievijas valdības vadītāju, bet 1999.gada 31. decembrī jaungada runas laikā Boriss Jeļcins paziņo par savu atkāpšanos no amata un par Krievijas prezidenta pienākumu izpildītāju kļūst Vladimirs Putins, kurš uzvar prezidenta vēlēšanās 2000.gada pavasarī. Savukārt 2002.gada pavasarī Aleksandrs Ļebeds gāja bojā helihoptera katastrofā.

Aleksandrs Dugins 1998.gadā publicē monogrāfiju “Ģeopolitikas pamati. Krievijas ģeopolitiskā nākotne” ar Krievijas armijas ģenerālštāba Akadēmijas stratēģijas katedras vadītāja vietnieka ģenerāl – leitinanta Klokotova priekšvārdu. Sešsimts lapaspusēs Dugins mēģina pierādīt, ka, ja Krievija “neapēdīs” Ameriku, tad Amerika “apēdīs” Krieviju. Apstāklis, ka Dugina darba ievadu uzrakstīja Krievijas armijas ģenerālštāba analītiķis ir interesants, bet tas nav nekas īpašs, jo Dugins nekad īpaši nav slēpis savu saistību ar augsti stāvošām Krievijas militārpersonām (un tur nav nekas dīvains, ņemot vērā aprindas, pie kurām pieder Dugina tēvs).

2000. gada sākumā Dugins piedāvā pārnest Krievijas galvaspilsētu uz Kazaņu. Tai pat gadā kopā ar Ičkērijas ārējās izlūkošanas dienesta priekšnieku Ahmedu Nuhajevu dibina kustību “Eirāzija”, bet 2003.gadā, kad tiek izslēgts no par partiju pārtapušās “Eirāzijas”, dibina “Starptautisko Eirāzijas kustību”, kurā aktīvi darbojas joprojām.

Nobeigumā jāpiebilst, ka Aleksandrs Dugins ir ļoti dziļš, spēcīgs un pārliecinošs okultā gnosticisma, kas ir fašisma pamats, ideologs. Lai kur arī Dugins neparādītos, viņš slēpti vai atklāti darbojas fašisma interesēs, novadot cilvēkus un organizācijas, kas viņam ir uzticējušās, gnostiskā virzienā.

“Duginieši” Latvijā

Arī Latvijā iedzīvotāju vidū ir cilvēki un spēki, kuri tādā vai citādā kārtā ir saistīti vai ir bijuši saistīti ar Duginu vai viņa ietekmē esošām organizācijām. Visneapšaubāmāk to var apgalvot par krievvalodīgo fašistu, bijušo nacionālboļševiku un barkašovieti Jevgēniju Osipovu no Liepājas. Viņa bildes runā pašas par sevi.

Jevgēnijs Osipovs, Osipovs ar Raivi Dzintaru, Osipovs ar Māliņu

Jevgēnijs Osipovs, Osipovs ar Raivi Dzintaru, Osipovs ar Māliņu

Par “duginieti” arī var nosaukt bijušo Latvijas nacionāl – boļševiku līderi un vienu no tuviem Ļimonova līdzgaitniekiem Vladimiru Lindermanu (kurš ir arī Osipova autoritāte un tuvs cīņubiedrs). Lindermans t.s.”atmodas” laikā aktīvi cīnījās pret Padomju iekārtu un strādāja Latvijas Tautas frontes laikraksta “Atmoda” redakcijā. Tāpat Lindermans izdeva pirmo (!) pornožurnālu Padomju Savienības teritorijā.

Vladimirs Lindermans

Vladimirs Lindermans

Gan Dugins, gan Lindermans ar Osipovu, gan viņiem līdzīgi personāži, lai gan runā krieviski un reizēm deklaratīvi pauž prokrieviskus uzskatus, patiesībā ir Krievijas ienaidnieki (Lindermans Krievijā ir trīs reizes arestēts), kurus izmanto pret Krieviju vērstās darbībās kā “savējos ienaidniekus” (tāpēc kā tādu Lindermani ļoti plaši reklamē arī latviešvalodīgā prese). Krievu vidē, piemēram, Lindermanu sauc par referendumu killeri, jo viņš, uzmetoties par vadoni, ir izgāzis trīs referendumus – par pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem, par krievu valodu kā otru valsts valodu un par bērnu aizsardzību. Kur parādās Lindermans ar Osipovu, tur nekas jēdzīgs sanākt vairs nevar.

Latviešiem to ir būtiski saprast dēļ saspīlētās ģeopolitiskās situācijas, kuras dēļ ir pietiekami liela varbūtība, ka Latvijā tiek veikta kāda uz karu vedinoša provokācija. Ja Latvijā pēkšņi parādīsies “krievvalodīgie kaujinieki”, tad ir liela varbūtība, ka tie būs amerikāņu krievvalodīgie.

Tomēr ne Lindermans, ne Osipovs, ne Dugina “eirāzieši” ir Latvijas posta iemesls (ar viņiem viss pa lielam ir skaidrs). Viens no galvenajiem Latvijas nelaimju cēloņiem ir Dugina skolotājiem līdzīgu latviešvalodīgu personāžu un viņu radīto organizāciju tīkla darbība, kas lielā mērā joprojām ir pie varas Latvijā.

Tāpēc Aleksandra Dugina biogrāfija ir tik pamācoša, ka tā ļauj saprast ļauno un necilvēcīgo spēku darbības un metodes (pēc kurām tos var identificēt) ne tikai Krievijā, bet arī citur pasaulē, tai skaitā latviešu vidē. Daļēji pat šāda atklāta un nekaunīga Dugina darbība, reklamējot un izplatot fašismu, savā ziņā nāk pat par labu, jo ļauj skaidri saskatīt to ļaunumu, kurš parasti darbojas slēpti, aizsedzoties ar visu cēlo un pozitīvo, un savu ļauno būtību atklāj tikai dažiem visaugstāko iniciāciju adeptiem.

Lai labāk saprastu kā darbojas citu valstu un tautu nacionālie golovini un dugini (arī latviešu) un lai tos vieglāk saskatītu, ir jāsaprot, kas patiesībā ir fašisms, kādi spēki aiz tā stāv, kā arī jāpievērš uzmanība objektīvām jebkuras valsts slepenpolicijas (PSRS – VDK, Latvija – Drošības policija) un armijas (pirmkārt armijas specdienestu: PSRS – GRU, Latvija – MIDD) pretrunām, kas nereti izvēršas ļoti sīvā un nežēlīgā šo struktūru slepenajā karā.

Par slepenpolicijas un armijas “mūžīgo cīņu”

Viena no Aleksandra Dugina izplatītajām idejām ir par globālu slepenpolicijas un armijas specdienestu savstarpējo cīņu. Dugins šo domu, kuru visdrīzāk ir aizguvis no citiem, ietērpj mistiskos, mazsaprotamos terminos un maina “labo spēku” dienestu atkarībā no Krievijas politiskās konjunktūras. Tomēr loģiski ir pieņemt, ka Dugina sākotnēji deklarētā ideja par to, ka armijas specdienesti ir “gaišie” (“solārie”, tas ir saules) spēki, kuri cīnās pret “tumšo” slepenpoliciju, ir vistuvāk viņa patiesajiem uzskatiem – kā nekā Dugina tēvs bija tieši armijas specdienesta augsta līmeņa virsnieks.

Ja atmetam Dugina mistiskos apzīmējumus un nepamatoto dalījumu “labajos” un “sliktajos”, ir tomēr jāatzīst, ka pati ideja par slepenpolicijas un armijas savstarpējo cīņu nebūt nav triviāla un tai ir objektīvs pamats.

Gan slepenpolicija, gan armija ar tās specdienestiem ir neatņemamas jebkuras valstiskas sistēmas sastāvdaļas. Neviena valsts (ne mūsdienās ne tūkstošiem gadus atpakaļ) nevar iztikt bez slepenpolicijas un bez armijas, un armijai savukārt ir nepieciešami savi specdienesti. Gan slepenpolicija, gan armija ir funkcijas, bez kurām valsts kā sistēma nespēj ilgstoši pastāvēt. Tomēr slepenpolicijai un armijai ar tās specdienestiem ir atšķirīgas funkcijas, kas prasa dažādu to darbinieku kompetenci un tādēļ šīm struktūrām ir dažādas intereses, kuras noteiktā mērā ir pretrunā viena otrai.

Neskatoties uz to, ka gan slepenpolicijai, gan armijai ir būtiska nozīme gan miera laikā, gan kara laikā, tomēr slepenpolicija ir miera laiku struktūra, kura vislabāk “jūtas” miera laikā un tādēļ tiecas, lai būtu miers, bet armija ar tās specdienestiem ir kara laiku struktūra, attiecīgi tā tiecas karot. Karavīrus gatavo karam, tāpēc tie psiholoģiski (bieži vien neapzināti) grib karot, jo savādāk viņu eksistence ir bezjēdzīga (pie tam kara laikā var dabūt trofejas, slavu, paaugstinājumu utt.). To, ka tas tā ir konstatēja jau antīkie filozofi ar Sokrātu priekšgalā.

Tā kā armija ir kara laiku struktūra, kuras viens no galvenajiem uzdevumiem ir ienaidnieka iznīcināšana, armijā valda arī attiecīga gaisotne – droši un vienkārši risinājumi, kuri ir jārealizē neskatoties ne uz kādiem morāla rakstura iebildumiem (jo, ja tu neiznīcināsi ienaidnieku, tad ienaidnieks iznīcinās tevi). Tāpēc armijā dodas cilvēki ar attiecīgu psihotipu un tāpēc armija jebkura cilvēka psihi pārveido attiecīgā virzienā. Citiem vārdiem sakot, visiem armijniekiem ir līdzīgs psihotips, kā viena no izpausmēm ir risinājumu vienkāršība. Karavīriem viss ir vienkārši un visu var atrisināt ar tiešiem paņēmieniem, tas ir piespiežot un ar spēku, ja savādāk nesanāk. Savukārt no tā izriet armijniekiem raksturīgais mazintelektuālisms un viņu nepatika un reizēm pat naids pret visādiem “gudriniekiem” un intelektuāļiem. Tas, protams, nenozīmē, ka visi karavīri ir pavisam stulbi. Nebūt nē, jo kā jebkurā darbības jomā, arī armijā liela nozīme ir spriestspējai un izdomāt prasmei. Tomēr karavīriem šīs intelekta izpausmes tiek ierobežotas līdz noteiktai robežai, gan bremzējot to augstāku pacelšanos, gan arī nežēlīgi cīnoties pret tiem no savējo vidus, kuru intelekts ievērojami pārsniedz šīs robežas (daļēji tas notiek dabiski, daļēji tiek darīts apzināti).

Ar slepenpoliciju ir savādāk. Tā kā slepenpolicija ir miera laiku struktūra, tad tai ir jāuztur sabiedrībā miers (arī kara apstākļos). Bet sabiedrība ir ļoti dažāda, tā sastāv no dažādiem cilvēkiem ar dažādiem uzskatiem un dažādu attīstības pakāpi, sākot no galējiem primātiem un pavisam atsaldētiem tipiem un beidzot ar intelektuāļiem un ģēnijiem. Sabiedrībai ir sarežģīta struktūra un valsts ir sarežģīts mehānisms, tāpēc, lai nodrošinātu tajā mieru, tas ir, lai uzraudzītu, ka šis mehānisms darbojas, tas viss ir jāsaprot. Attiecīgi slepenpolicijas darbiniekiem savas darbības jomas kaut minimāla saprašana vien prasa ievērojamu intelektuālu piepūli, tāpēc slepenpolicijā ņem cilvēkus, kuriem ir attiecīgs intelektuālais potenciāls, un tāpēc no strādāšanas slepenpolicijā vien cilvēki kļūst gudrāki. Citiem vārdiem sakot, ne pārāk gudri cilvēki, strādājot slepenpolicijā, ievērojami pieņemas prātā, bet cilvēki ar intelektuālo potenciālu armijā notrulinās un samazina savas intelektuālās attīstības tempus.

Tāpat dēļ sabiedrības un valsts struktūras sarežģītības slepenpolicija nevar atļauties rīkoties tieši un vienkārši, kā tas ir raksturīgs armijniekiem. Tā rīkojoties slepenpolicijas darbinieki apdraud gan sevi personiski, gan arī visu valstisko mehānismu. Tieši uz slepenpoliciju vislielākā mērā attiecas specdienestus apzīmējošais vārds angļu valodā  – “intelligence”.

Visbeidzot, armija un tās specdienesti ir hierarhiski zemāka līmeņa struktūra par slepenpoliciju. Jeb, citiem vārdiem sakot, viena no slepenpolicijas funkcijām ir armijas uzraudzība. Var pat teikt, ka tā ir viena no svarīgākajām slepenpolicijas funkcijām. Ar slepenpolicijas palīdzību valsts vadītāji pārvalda visu valsts mehānismu, tai skaitā arī armiju, tāpēc slepenpolicijai ir jāuzrauga armija, lai tā funkcionē, dara to, kas tai ir jādara un, kas ir pats galvenais, lai armija nedara to, kas tai nav jādara, – lai nesāk nesankcionētus karus, lai neterorizē civiliedzīvotājus, lai nejaucas valsts pārvaldībā un, pats svarīgākais, lai neuzurpē valsts varu.

Ja runājam par armijas specdienestiem, tad tas pirmkārt ir t.s. “specnazs” (specvienības), kuru uzdevums kara apstākļos ir veikt visu veidu izlūkošanu ienaidnieka teritorijā, veikt diversijas un visdažādākos specuzdevumus. Lai šos uzdevumus izpildītu, armijas izlūkdienesta un specvienību dalībniekiem ir jābūt gandrīz burtiskā nozīmē pārcilvēkiem. Viņiem ir jāspēj izpildīt normāliem cilvēkiem neiespējamais jebkādos apstākļos. Tādēļ armijas specdienesta kadri tiek attiecīgi gatavoti, pirmkārt fiziskās izturības ziņā, bet arī intelektuāli – valodu prasmju un atmiņas ziņā, adaptācijas jebkurai videi ziņā un, kas ir pats galvenais, slepenpolicijas (pretinieka) darbības metožu zināšanas un apiet prasmes ziņā. Tādējādi armijas specdienests objektīvi ir paradoksāla struktūra. No vienas puses tas ir pakārtots slepenpolicijai un tam ir raksturīgas visas armijas mazintelektuālisma (zaldafonisma) un risinājumu vienkāršības (primitīvisma) iezīmes, bet no otras puses tas sastāv no sava veida pārcilvēkiem ar attiecīgu pašapziņu (un ambīcijām), katrs no kuriem savā ziņā ir pārāks ne tikai par vidusmēra pilsoni, bet arī par slepenpolicistiem (jo slepenpolicisti ir orientēti pirmkārt uz darbu ar vidusmēra cilvēkiem).

Tātad rezumējot, kādēļ slepenpolicija un armija necieš viens otru (jeb precīzāk sakot, kādēļ armijnieki necieš slepenpoliciju)? Pirmkārt, dēļ slepenpolicijas funkcijas kontrolēt armiju un attiecīgi arī tās specdienestus. Slepenpolicistiem tas vienkārši ir jādara (tāds darbs, tāds pienākums), bet armijniekiem kā jebkuram cilvēkam tas vienkārši ļoti nepatīk. Bet jo īpaši tas nepatīk armijas specdienestu pārstāvjiem, kuri par sevi ir ļoti augstās domās.

Otrkārt tādēļ, ka slepenpolicijai un armijas specdienestiem ir pretrunīgas pamatfunkcijas un no tām izrietošās tieksmes. Slepenpolicija nodrošina mieru un  orientējas uz mieru. Karš slepenpolicijai pavisam nav vajadzīgs, arī tāpēc, ka kara laikā tās iespējas lielā mērā tiek ierobežotas. Armija tieši otrādi ir radīta karam un gatavojas karam. Armijas stihija ir karš, tā uzplaukst kara laikā, tā gūst spēku, prieku un apmierinājumu kara laikā un tāpēc tiecas pēc kara.

Treškārt tādēļ, ka slepenpolicijas un armijas specdienestu personālam ir dažāds pasaules redzējums, dažāda filozofija, dažāds intelektuālās attīstības un ievirzes līmenis, dažādi problēmsituāciju risināšanas pamatprincipi.

Konstatējuši, ka slepenpolicijai un armijas specdienestiem ir objektīva rakstura pretrunas, kas var izvērsties un izvēršas savstarpējā cīņā, ir būtiski saprast kā šī cīņa notiek. Un pirmkārt tad ir jāsaprot kādā veidā strādā slepenpolicija un kā tā kontrolē arī armiju.

Ja vienkāršojam, tad slepenpolicija strādā caur aģentūru. Ir slepenpolicijas aģentu tīkls, caur kuru tā ietekmē notikumus un, kas ir būtiskāk, iegūst informāciju par notiekošo, kas savukārt ļauj veikt darbības arī ārpus sava aģentu tīkla. Tāpat informācija tiek iegūta, izmantojot operatīvās uzraudzības un darbības metodes (tas ir – izspiegojot un izsekojot).

Konstatējot pārkāpumus, slepenpolicija to, pirmkārt, saglabā un piefiksē. Tālāk vai nu tikai saglabā materiālu nākotnei, vai nu izmanto kā aģentūras paplašināšanas instrumentu (šantažē), vai nu skatās un novēro kā notikumi attīstās, lai iegūtu vēl papildus informāciju, vai arī, ja konjunktūra prasa vai ja tiek pārkāptas noteiktas robežas, tad rīkojas – apcietina vai atlaiž (mūsdienās visbiežāk no darba (tas ir no piekļuves nozīmīgiem resursiem), bet pagātnē un reizēm arī mūsdienās – no dzīves).

Slepenpolicijas spēks ir apstāklī, ka tā to visu dara legāli. Tas ir, visi zin, ka slepenpolicija to dara un aptuveni kā tas tiek darīts, tāpēc, ja arī slepenpolicija tiek pieķerta šādās darbībās, tad tas nav nekas īpašs, jo slepenpolicija vienkārši dara savu darbu. Nu kaut kas nesanāca, nu kaut kas aizgāja ne tā, nu kļūdījās kaut kur, nu kam negādās, visi esam cilvēki – izmeklēsim, izanalizēsim, labosimies un turpmāk centīsimies to (lai kas tas arī nebūtu) nākotnē nepieļaut.

Ar militārajiem specdienestiem ir pavisam savādāk. Tiem pietiek ne tikai vienreiz tapt pieķertiem iekšējo valsts procesu izspiegošanā (kas ir slepenpolicijas darbības sfēra), bet pat pietiek ar netieši pamatotām aizdomām, ka armijas specdienesti to dara, lai slepenpolicija sāktu rīkoties. Citiem vārdiem sakot, ja slepenpolicija var brīvi valsts iekšienē spiegot uz nebēdu, tad armijas specdienesti to darīt nevar, neriskējot ar nopietnām sekām sev. Un tās sekas var būt līdz pat armijas specdienestu un pat visas armijas vadības nomaiņai, kam seko iekšējās tīrīšanas un pat reorganizācijas ar ievērojamu funkciju, resursu un iespēju samazinājumu. Lai kādi pārcilvēki arī nebūtu armijas specdienestos, palikuši bez valsts resursiem, bez valstiskas struktūras, viņu iespējas līdz ar to ievērojami samazinās.

No augstāk minētā ir redzams, ka, lai cik arī “kruts” nebūtu armijas specdienests (kaut vai Padomju GRU Rezuna “Akvārija” versijā), tas ļoti lielā mērā ir bezspēcīgs slepenpolicijas priekšā. Bet vai tas nozīmē, ka armijnieki paceļ rociņas un samierinās ar viņu nīsto un nicināto slepenpolicistu varu pār sevi? Bieži vien, tādā vai citādā mērā nē. Īsts karavīrs tādēļ arī ir karavītrs, ka viņš nekad nepadodas. Un, ja tā, kā vispār armijas specdienests var cīnīties ar slepenpoliciju, ja kādi cilvēki tajā sadomā to darīt?

Pirmkārt, armijniekiem ir jārada organizācija pat ne ar stingru, bet ekstra dzelžainu konspirāciju un disciplīnu, kas pilnībā izslēdz jebkādas, pat vismazākās informatīvās noplūdes par nesankcionētām darbībām valsts iekšienē. Otrkārt, jāizveido savs iekšējās aģentūras tīkls paralēli slepenpolicijas aģentu tīklam, pie tam visstingrākās konspirācijas apstākļos, lai pēc iespējas šis tīkls nebūtu slepenpolicijai pamanāms un, kas ir galvenais, lai to nekādi nevarētu saistīt ar armijas specdienestu. Treškārt, izmantojot savu iekšējo aģentūras tīklu un citas iespējas, jācenšas iefiltrēties slepenpolicijas tīklā, pašā slepenpolicijā, valsts pārvaldes institūcijās, lai nokļūtu slepenpolicijas vadībā un/vai iekļūtu augstākajos valsts pārvaldes līmeņos, tādējādi būtiski ietekmējot slepenpoliciju. Viss.

Vai armijas specdienests, šādi rīkojoties, var uzvarēt un pat iznīcināt slepenpoliciju? Jā, var, bet, lai tas notiktu ir jāizpildās noteiktiem nosacījumiem un tam ir noteiktas sekas. Lai armijas specdienests uzvarētu, tam intelektuālā ziņā ir jābūt ievērojami pārākam ne tikai par slepenpoliciju, bet arī par tiem valsts pārvaldes elementiem, kuri hierarhiski ir virs slepenpolicijas. Tas var notikt no vienas puses evolucionējot un attīstoties uz augšu (pirmkārt intelektuālā ziņā) armijas specdienestam un no otras puses degradējoties slepenpolicijai un tiem valsts pārvaldes elementiem, kas atrodas virs tās. Pie tam, tad, kad armijas specdienests ir uzvarējis, tā struktūras pilnībā pārņem varu valstī, kas nozīmē, ka ir jāpārņem gan slepenpolicijas, gan arī augstākās valsts funkcijas, kas no vienas puses prasa un no otras puses attīsta uzvarējušo armijnieku intelektuālās spējas.

Tomēr… bet… armija, neskatoties ne uz ko, ir un paliek armija un armijnieki, pat to visspējīgākie pārstāvji, kuri ir daudz ko iemācījušies, daudz ko sapratuši un daudz ko apguvuši, ir un paliek karavīri, kuri, neskatoties ne uz kādu savu augšupejošo attīstību saglabā noteiktas savas pamatīpašības. Tādēļ armijas specdienestu uzvaras pār slepenpoliciju rezultātā izveidojas īpaša tipa valsts, ko var nosaukt par karavīru valsti. Karavīru valstis bija, piemēram, Sparta, Teitoņu ordeņvalsts, Livonija, Tibeta.

Karavīru valstīs dzīves pamatā ir karš. Tās vai nu, mēģinot izplesties, aiziet bojā dēļ tā, ka mobilizē pret sevi “visu pasauli” (jo viss ir vienkārši, jebkuru var piespiest darīt jebko, visus var uzvarēt), vai nu pārstāj eksistēt iekšēja sabrukuma rezultātā (uzvarējušie karavīri sāk karot viens ar otru un ar pretoties mazspējīgo sabiedrību), vai nu iekarojumu ceļā izplešas un, iekšēja sabrukuma draudu un iekaroto spiediena rezultātā slepenpolicijas funkcija gūst virsroku par armijas funkciju (attiecīgi armija ar visām tās atklātajām un slepenajām struktūrām atkal tiek “nolikta pie vietas”), vai arī karavīriem raksturīgajam ekspansionismam un karottieksmei tiek piedotas citas formas, izstiepjot to laikā un/vai novadot to uz garīgo sfēru (piemēram, karavīru kastas pārstāvis Sidharta Gautama Šakjamuni paziņoja, ka Dieva nav, ka viss ir bezjēdzīgs un izdomāja saviem sekotājiem mūžīgu garīgu karu kā rezultātā tikšot pilnībā izbeigtas cilvēku ciešanas).

Apskatot karavīru valstis, ir jāņem vērā arī viena slepenpolicijas un armijas metodoloģiskā atšķirība. Armija tiecas pilnībā iznīcināt tos, kurus uzskata par saviem ienaidniekiem, lai tie nekad un nekādos apstākļos vairs viņus neapdraudētu (tas tiek darīts vadoties no principiem: “ja neiznīcināšu es, iznīcinās mani” un “īsti karavīri nekad nepadodas un turpina cīņu”). Slepenpolicija savukārt tos, kurus uzskata par bīstamiem, tiecas kontrolēt, ierobežot, neitralizēt un pēc iespējas kaut kādā veidā izmantot savā labā (slepenpolicija iznīcina tikai galējas nepieciešamības gadījumā, kad neredz vairs citas iespējas). Tāpēc karavīru valstīs, ja armijai kāds traucē (piemēram, komunisti, ebreji, čigāni, armēņi, kurdi, poļi, ķīnieši, krievi, krievvalodīgie, nepilsoņi, “čekisti” vai vienalga kāda cita tehniski puslīdz viegli nosakāma sociālā grupa), tad tos mēģina sakoncentrēt, izolēt (vai izsūtīt) un bieži vien arī fiziski iznīcināt.

Karavīru filozofija

Ļoti būtisks jebkuras armijas elements ir tas, ko varētu nosaukt par karavīra filozofiju. Armija ir paredzēta karam, kas nozīmē, ka karavīriem papildus daudz kam citam ir jābūt gataviem nogalināt un jābūt gataviem mirt. Normāls cilvēks pats no sava prāta negrib darīt ne vienu, ne otru, tāpēc karavīri ir kaut kā jāpiespiež gan nogalināt, ja nepieciešams, gan mirt, ja nepieciešams. Visvienkāršākais veids kā to izdarīt ir dzelžaina disciplīna, kad tiek piemēroti smagi sodi (līdz pat nāvessodiem) par pavēļu neizpildīšanu. Tomēr tas nav pats efektīvākais risinājums un disciplīnu kādam vajag gan ieviest, gan uzturēt, bet tam jau ir vajadzīgi virsnieki ar attiecīgu pārliecību, noteiktu karavīra pasaulskatu jeb karavīra filozofiju.

Ja atmetam dažādus karavīru reliģiski – ideoloģiskās apstrādes elementus, kas dažādu laiku un tautu armijām ir dažādi un noreducējam tos līdz universāliem elementiem, tad jebkurā armijā karavīrus mēģina pieradināt nāvei. Ja ierindniekus un daļu virsnieku vēl var turēt svētlaimīgā neziņā, kas daļai no viņiem kaujā var palīdzēt, tad armijas specvienību pārstāvjiem un virsnieku pamatkorpusam obligāti ir jābūt pazīstamiem ar nāvi. Viņiem ir jāzin, kas ir nāve praktiski, viņiem ir jābūt stingrai pārliecībai, ka viņi to zin teorētiski, un viņiem ir jābūt samierinājušamies ar nāves neizbēgamību – gan pašu, gan cīņubiedru, gan pretinieku. Ja tas tā ir, tad karavīrs no nāves nebaidās un ir spējīgs labprātīgi gan nogalināt, gan mirt (ja nepieciešams, protams).

Šo karavīru pieradināšanas nāvei procesu, kas ir spēcīga un dziļa cilvēka psiholoģiskā apstrāde, vēl var nosaukt par nāves kultu. Jā, iespējams daudzās armijās tas ir mērens kults un eksistē kopā ar citiem kultiem, piemēram, Dzimtenes kultu, Aizstāvja kultu, Senču kultu utt., bet viņš tur ir. To ir būtiski konstatēt un saprast, lai apzinātos, ka jebkura armija ir nozīmīgs nāves kulta avots, kurš pie noteiktiem nosacījumiem var sasniegt šausminošus apmērus un izvērsties drausmīgā un vērienīgā nāves pielūgšanā, par kā upuriem var kļūt ļoti daudz cilvēku.

Galu galā, kas ir cilvēka nogalināšana? Katrs cilvēks ir atsevišķa, unikāla pasaule un tā nogalināšana ir viena cilvēka pasaules izbeigšana. Ko nozīmē, ka cilvēks ir gatavs mirt? Tas nozīmē, ka viņš ir gatavs savas pasaules galam. No šīm atziņām pietiek spert tikai dažus soļus, lai nonāktu līdz pasaules galam kā tādam. Un ja jau karavīram ir jāmirst, tad kāpēc, lai nemirtu arī visi pārējie, jo īpaši tādēļ, ka nāve ir neizbēgama, ir dabiska un nav nekas slikts.

Lai spertu šos soļus un tālāk attīstītu nāves kultu, ir jābūt egoistiskam, pašpārliecinātam un ambiciozam cilvēkam ar plēsēja dabu, un ja tam klāt nāk filozofiska domāšana vai kaut kādā veidā kļūst zināmi jau atstrādāti nāves kulta elementi, tad armijas struktūras kļūst par ļoti baisu procesu rašanās vietu. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem kādēļ armija un jo īpaši tās specdienesti ir jātur zem visstingrākās kontroles.

Asins balss un asins tīrība

Jebkuram karavīram un jo īpaši specvienību karavīriem kritiski būtiska ir instinktīva un zibenīga reakcija. Tā ir būtiska gan visu veidu kaujasmākslu apguvē, gan izdzīvošanai nelabvēlīgā vidē, gan lai izvairītos no attālinātas darbības ieročiem (nažiem, šķēpiem, bultām, lodēm, lādiņiem utt.). Tāpat karavīram ir vienkārši jājūt briesmas.

Lai to visu apgūtu, ir jāatstrādā attiecīgās iemaņas līdz instinktīvam līmenim, ko var izdarīt ar intensīviem treniņiem (un tikai līdz noteiktam vecumam, pie tam ne visi cilvēki to spēj apgūt). Visvieglāk šāda tipa iemaņas ir radīt, sākot apmācības jau kopš bērnības. Bet vēl vieglāk, ja apmācāmā senči jau bija ko tādu apguvuši, jo tad apmācītājiem par labu var nākt iedzimtība jeb t.s. ”asins balss”, kam ir būtiska loma instinktīvajos un intuitīvajos procesos.

Attiecīgi, tā kā augstākā līmeņa karavīri ir nepieciešami, bet to izveidošana ir ļoti grūts, darbietilpīgs un augsti kvalificēts darbs ar negarantētu rezultātu (ne vienmēr sanāk), tad kopš seniem laikiem ir tradīcija tos sākt gatavot kopš bērnības (piemēram, budistu klosteros) un tiek veicinātas karavīru kārtu (kastu) veidošanās, kad dēls iet tēva pēdās. Un tāpēc karavīru, jo īpaši elitāro karavīru vidū ir izplatītas (ir viegli izplatāmas) teorijas par “asins balsi”, “asins brālību” un arī “asins tīrību” (kopā ar “samaitātām asinīm”), jo ne vienmēr “asins balss” palīdz un spējīgu vecāku atvases izrādās maz kam derīgas.

Slepenpolicijas un armijas savstarpējo cīņu piemēri

Interesantu un pamācošu grāmatu par specdienestu pasauli ir sarakstījis bijušais PSRS Militārā izlūkdienesta GRU virsnieks Vladimirs Rezuns (pseidonīms Viktors Suvorovs, dzimis 1947.gadā, tēvs austrumukrainis, māte krieviete, GRU virsnieks, strādāja Ženēvā, 1978.gadā aizbēga uz Lielbritāniju, sākot ar 1981.gadu sāk izdot grāmatas, 1985.gadā izdod autobiogrāfisku grāmatu “Akvārijs” par PSRS militāro izlūkdienestu).  Lai gan “Akvārijā” rakstītais ir jāuztver kritiski, jo nevar zināt kur Rezuns maldina un melo savā un savu jauno saimnieku labā, tomēr grāmata labi raksturo spec metodes kā tādas un vismaz daļa no rakstītā kaut kādā mērā ir patiesa (ko var noteikt salīdzinot ar citām liecībām un faktiem).

Interesanti, ka grāmata, kura it kā nomelno GRU, ir uzrakstīta to slavinošā tonī. Katrā “Akvārija” rindiņā ir jūtama Rezuna sajūsma par GRU un lepnums par to, ka arī viņš pieder šo izredzēto pārcilvēku kārtai. Rezuns grāmatā ir nesaudzīgs pret padomju varu, pret VDK, pret komunistiem, pret “miermīļiem”, bet par GRU, ko tas apraksta, viņš neslēpti sajūsminās.

Lai kā arī nebūtu ar Rezuna nodevību, bet nebūs pārspīlēti apgalvot, ka viņa “Akvārijā” paustie uzskati ir daļas GRU virsnieku uzskatu atspoguļojums. To, ka tas tā ir, apliecina gan Aleksandra Dugina biogrāfija, uzskati un darbība, kā arī PSRS sabrukums un notikumi pēcpadomju Krievijā.

Lūk, ko Rezuns raksta par vērienīgām GRU specvienību mācībām: “Grandiozās mācības ir pabeigtas. Un tikai te, bezgalīgajā laukā, kad visi dalībnieki ir savākti kopā, var iegūt priekšstatu par GRU 5. pārvaldes neticamo spēku. Taču ne visi ir šeit. Maršals brauc gar rindām, un viņam laikam kremt doma, kam visu šo karaspēku uzlaist virsū. Eiropai? Āzijai? Bet varbūt biedriem Politbirojā?

Nu ko tad tu, maršal? Ko vilcinies? Mēs te visi esam savējie. Nikni mēs esam. Nu jel, atlaid mūs no ķēdes vaļā! Visu Krieviju pieliesim ar asinīm. Tikai dod komandu. Ne visus, protams, mēs nogalināsim, ne visus. Ja kādam ir liela vasarnīca un gara mašīna, to mēs neaiztiksim. Tas nav grēks, ja ir vasarnīca un gara mašīna [tas ir, Rezuns un viņam līdzīgie grušņiki bagātniekus un lielbagātniekus aiztikt negrasās, ar kapitālismu un tā radītajām necilvēcībām un netaisnībām viņiem nav problēmu]. Tos, kas runā par sociālo taisnību, mēs arī neaiztiksim. Tas ir grēks, kaut arī ne visai liels. Ļaudis maldās, ko no viņiem var prasīt, no plānprātiņiem? Mēs nogalināsim, biedri maršal, tikai tos, kas šīs divas lietas apvieno: kas pļāpā par sociālo taisnīgumu un pats braukā garā mašīnā. Tos kā trakus suņus — uz lampām, uz telegrāfa stabiem. No tiem, maršal, visas nelaimes krīt virsū mūsu zemei. Nu jel, atsien mūs no ķēdes! Ak, maršal! Taču, ja ne tu, tad tavs pēctecis atsies no ķēdes. Specnazu no ķēdes. Atlaidīs. Esi drošs. Daudz būs asiņu.

Un, lūk, fragments, kurā Rezuns attēlo sarunu ar savu labdari un priekšnieku par VDK (KGB): “- Vai daudz asiņu KGB ir izdzēris? – Daudz.  – Kādēļ tā ir iznācis? – Mēs bijām pārāk naivi. Mēs kalpojām Dzimtenei, bet čekisti paši sev un partijai. – Vai tas var atkārtoties?  – Jā. Ja mēs būsim tikpat naivi kā agrāk …

Viņš maisa ar karoti konjaka viru. Bet man liekas, ka viņš manu likteni lemj. Ne velti viņš viens ar mani tukšā stepē atrodas, ne velti viņš tādas sarunas ar mani ved. Pastāstīdams man par Akvāriju, viņš ir uzticējis savu likteni. Es taču varu to samaitāt. Kāpēc viņš tā riskē? Laikam gan viņš prasa no manis manu paša likteni. Es esmu ar mieru riskēt kopā ar Kravcovu arī viņa labad. Bet kā man to pateikt?

– Mēs nedrīkstam tiem atļaut, lai viss tas atkārtojas. Mūsu Dzimtenes labad mums ir jābūt stipriem. Armijai ir jābūt tikpat spēcīgai kā KGB …— Pēkšņi es nojaušu, ka tas ir viss, ko viņš no manis gaida.— Mēs nedrīkstam viņiem to atļaut. Čekistu varas monopols var nožņaugt padomju varu . ..

– Bet arī militārās varas monopols var iznīcināt padomju varu. Vai tu no tā nebaidies, Viktor?— Viņš skatās man taisni acīs. – Nebaidos.”

Latviešiem varētu būt interesanti uzzināt, ka GRU lielā mērā dibināja un ilgu laiku vadīja Padomju Krievijā palikušie latviešu strēlnieki, kurus visus 1937.gadā “čeka” iznīcināja.

Krievu politologs un analītiskā centra vadītājs Sergejs Kurginjans, raksturojot mūsdienu Krievijā notiekošos procesus, apgalvo, ka Krieviju pārvaldošā “čekistu” (slepenpolicistu) grupa ar Vladimiru Putinu priekšgalā, ko viņš sauc par “Jurija Andropova klubiņu”, pilnīgi nemaz nebaidās no tautas dusmām un ierindas cilvēkiem, kā arī maz uztraucas par Rietumvalstu iespējām kaut kā viņiem kaitēt, bet viņi patiešām nopietni uztver militāristu sazvērestības draudus un baidās no Rumānijas scenārija realizācijas Krievijā.

1989.gada decembrī Sociālistiskajā Rumānijā, kuru ilgus gadus vadīja Nikolajs Čaušesku, sākās ungāru nemieri. To apspiešanai Čaušesku piesaistīja armiju, ar ko nu ļoti miermīlīgie rumāņu armijnieki it kā netika galā. Nemieri sāka iet plašumā. Tad Čaušesku atlaida armijas vadību, bet drīz vien atjaunoja visus amatā. Pēc tam tika atrasts nogalināts Aizsardzības ministrs (viņu esot nogalinājusi Rumānijas slepenpolicija “Sekuritate”). Tad nemieri sākās Rumānijas galvaspilsētā Buharestē. Lūzums notika pēc tam, kad īpaša cilvēku grupa, manipulējot ar pūli, neļāva Čaušesku uzstāties demonstrācijā pie paša pils (pūlis viņu izsvilpa). Čeušesku deva pavēli armijai šaut uz nemierniekiem un pats pameta galvaspilsētu. Armija atteicās izpildīt pavēli, pārgāja demonstrantu pusē, noķēra Čaušesko, sāka tvarstīt un nošaut “Sekuritate” darbiniekus un pēc trīs dienu ilguša tribunāla, kurš tika pārraidīts pa Rumānijas TV, nošāva arī pašu Čaušesku. Kopš tā laika Rumānija ir pilnīgi kapitālistiska ar visām drausmīgajām vairumam rumāņu sekām un drošs ASV sabiedrotais Eiropā.

Cits spilgts armijas varas uzurpācijas piemērs ir ģenerāļa Augusto Pinočeta izrēķināšanās ar sociālistu vadību Čīlē 1973.gada 11.septembrī, nogalinot ne tikai prezidentu Salvadoru Aljendi, bet arī tūkstošiem tā atbalstītāju, kuri tika arestēti, sakoncentrēti stadionā un tur nošauti. Tam sekojas nežēlīga Čīles izlaupīšana, paverdzināšana un tās resursu atdošana ārvalstu kompānijām, iedzenot iedzīvotāju vairākumu nabadzībā.

Visbeidzot baiss armijnieku izmantoto metožu piemērs ir vācu – turku militāristu genocīdi 1.pasaules kara laikā, kad tika veikts Osmaņu impērijas iedzīvotāju masu genocīds, nogalinot vairākus kā miljons cilvēku. Visnopietnāk šajos notikumos cieta armēņi, kurus visus turku karavīri savā kontrolē palikušajās teritorijās izslaktēja (deportēja tādos apstākļos, ka lielākā daļa neizdzīvoja). Gan pirms tam Osmaņu impērija, gan pēc tam Turcija lielā mērā bija militāristu valsts, kas ir ļoti labi redzams pēc Turcijas varasiestāžu izmantotajām sabiedrības pārvaldības metodēm.

Gan Krievijā, gan Latvijā ļoti daudz tiek runāts par “čekistiem”, visādi tos lamājot un dēmonizējot. Visiem visur rēgojas “čekisti” un to aģentūra, un nevar teikt, ka tas ir bez pamata, jo slepenpolicijai, lai veiktu savas funkcijas, ir nepieciešama visaptveroša aģentūra. Pārdomas vērts ir apstāklis, ka par to tik daudz un plaši runā un ka “visuvarenā” slepenpolicija neko pret to nevar padarīt. Lai gan šādi visspēcības mīti reizēm var nākt par labu, ir tomēr jāatzīst, ka patiesā vara ir slepena vara, kuru maksimāli neviens nezin, tāpēc tas vien, ka par “čekistiem” un to metodēm plaši runā, apgrūtina to darbību un samazina to reālo varu, bet apstāklis, ka “čekisti” tiek dēmonizēti ir viņiem ļoti bīstamu procesu simtoms, kurš pie noteiktiem apstākļiem var izvērsties “čekistu” slaktiņā.

Vēl Latvijā un arī Krievijā ir daudz visādu pajoliņu un ne tikai, kuri skaļi lepojas ar to, kā viņi “cīnījās” pret Padomju režīmu un “visuvareno” “čeku”. Te jānorāda, ka atsevišķs cilvēks, lai cik spējīgs tas arī nebūtu, viens pats neko nespēj izdarīt pret valstisku organizāciju – pat degradēti “čekisti”, pildot savus pienākumus tikai trešdienu rītos, agri vai vēlu nāks uz pēdām pat spējīgākajiem “pagrīdniekiem”, kuri uz savu roku veic aktīvu pretvalstisku darbību (tāda sistēma). “Čekai” (slepenpolicijai) nopietni pretoties spēj tikai līdzvērtīga organizācija un to speciāli apmācīti kadri.

Ņemot to visu vērā, kļūdaini ir uzskatīt, ka notikumos, kas ir saistīti ar PSRS sabrukumu (gan pirms tam, kad tas tika veicināts, gan pēc tam, kad izpaudās tā katastrofālās sekas), piedalījās tikai un vienīgi “čeka”. Lai gan Krievijā un ne tikai ir pietiekami daudz literatūras, kas parāda un pat pierāda, ka PSRS tika apzināti iznīcināta no iekšienes un ka būtiska loma tajā bija VDK, tomēr atskatoties atpakaļ nevar nekonstatēt, ka šajā procesā piedalījās nopietni spēki, kuri necieš “čekistus” un kuri maksimāli mēģināja izmantot situāciju, lai izrēķinātos ar tiem. To apliecina arī jau aprakstītais mēģinājums par pēcpadomju Krievijas vadītāju pataisīt ģenerāli Aleksandru Ļebedu. Tas neizdevās visdrīzāk lielā mērā pateicoties “čekistu” un hierarhiski augstāk stāvošu spēku pūliņiem, kas galarezultātā noveda pie “čekista” kļūšanas par Kremļa saimnieku.

Interesanta ir Putina rīcība pret armiju pēc savas varas nostiprināšanas. Viņš par Aizsardzības ministru norīkoja sev pietuvināto Anatoliju Serdjukovu, kurš piecu gadu laikā (no 2007.gada) burtiski izvaroja armiju, tai skaitā vareno GRU. Tas notika armijas reformēšanas ietvaros un to paveica nekaunīgu bābu kolektīvs, ko Serdjukovs salika par armijnieku priekšniekiem. Serdjukovs un viņa dāmītes izārdīja veco Padomju armijas sistēmu, atlaida visus, kas nepiekrita tam, ko tie dara, un gandrīz vai pilnībā likvidēja GRU. To visu pavadīja daļas Krievijas patriotiskās (un “patriotiskās”) vides histēriska kliegšana par armijas iznīcināšanu. Kā tagad ir skaidri redzams, armijas reformas tik tiešām bija labi pārdomātas un tas ne tikai nesamazināja, bet pat ievērojami pastiprināja Krievijas aizsardzības sistēmas potenciālu.

Par fašismu un nacismu

Visnežēlīgākās armijnieku diktatūras zināmajā cilvēces vēsturē bija 20.gadsimta fašistu diktatūras Vācijā un Japānā. To necilvēcība izpaudās ne tikai miljonos nogalināto cilvēku, bet arī tajā, kā tas tika izdarīts, mocot un izņirgājoties par saviem upuriem, veicot ar cilvēkiem prātam neaptveramus eksperimentus un pakļaujot nenogalinātos nežēlīgai kārtībai. Pie tam, šīs šausmas tika darītas jau tad, kad vēl notika neuzvarēts karš. Nacistu nākotnes plāni bija daudz drausmīgāki (to vidū bija arī latviešu kā nevērtīgas tautas iznīcināšana).

Vispirms jātiek skaidrībā, kas ir fašisms un kas ir nacisms. Fašisms ir nekas cits kā privātu korporāciju un valsts varas saplūšana un šādas valsts pārvaldīšana diktatoriskām metodēm. Te būtisks ir apstāklis, ka runa iet tieši par privātām korporācijām un ka runa iet par diktatūru.

Sabiedriska korporācija pirmkārt pieder valstij, tātad visai sabiedrībai, otrkārt, tās formālie mērķi ir sabiedriski, kādēļ cilvēku motivācija strādāt šīm struktūrām ir pavisam cita, un šīs struktūras ir daudz grūtāk izmantot personiskām interesēm (var, bet ir jāslēpjās un jāmaldina, kas neļauj to darīt pilnā mērā).

Privātām korporācijām ir tikai viens mērķis – dot labumu (pirmkārt peļņu) to īpašniekiem, bet sabiedrība tām labākajā gadījumā ir vienaldzīga, bet sliktākajā gadījumā, kas fašismā arī izpaužas, tas tiek panākts uz sabiedrības rēķina. Savukārt diktatūra nodrošina jebkuru neapmierināto, kas negrib kalpot (vai pat vergot) atsevišķu privātu indivīdu ineteresēm, apspiešanu un diktatūra ir instruments, lai piespiestu nemotivētos cilvēkus strādāt. Tas viss, protams, nevar notikt bez nežēlīgas un brutālas spēka pielietošanas.

Mērenāka un slēptāka fašisma formula ir izsakāma ar apgalvojumu, ka valsts ir jāvada kā uzņēmumu. Ko tas nozīmē? Uzņēmumos, kas ir tikai daļa no sabiedrības, darbiniekus visdažādāko iemeslu dēļ var atlaist. Tas ir normāli un nav nekas traks, jo cilvēks var vairs nederēt attiecīgā vietā, darbaspēks kādā jomā var nebūt vairs vajadzīgs (piemēram, tehniskā progresa dēļ), bet sabiedrībai ir citas problēmas, kur cilvēki var sevi realizēt. Savukārt, ja valsti pārvalda kā uzņēmumu, tad “nevajadzīgie”, “liekie” un “kaitīgie” cilvēki tiek “atlaisti” no valsts. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē kā minimums šo cilvēku ievērojamu pilsoniskā statusa samazināšanu, kas var izpausties to tiesību samazināšanā, piespiedu darbā darba nometnēs un ieslodzīšanu koncentrācijas nometnēs.

Pirmo fašistisko valsti 1922. gada beigās sāka veidot bijušais sociālists kaprālis Benito Musolini Itālijā. Būtiski ir saprast to vēsturisko kontekstu, kurā radās fašistiskā Itālija, kam sekoja fašistiskas valsts modeļa triumfa gājiens pa visu pasauli.

1917.gadā Pirmā pasaules kara laikā, kad uz dzīvību un nāvi savā starpā cīnījās Vācijas impērija, Austroungārijas impērija un Osmaņu impērija no vienas puses un  Francijas Republika, Lielbritānijas impērija un ASV no otras puses (attiecīgi arī šo valstu lielkapitālisti), sabrukušajā Krievijas impērijā, kuras sabrukšanu lielā mērā veicināja tās sabiedrotie ar Lielbritāniju priekšgalā, pie varas nonāca komunists Vladimirs Ļeņins. Sākotnēji tam nepiegrieza pārāk lielu vērību, jo lielkapitālistu aprindām bija nopietnākas lietas ar ko nodarboties, bet drīz vien izrādījās, ka Ļeņins un viņa partija pilnā nopietnībā grib radīt sociālistisku valsti kā pretstatu kapitālistiskai valstij.

Lai gan tolaik sociālistiskas idejas bija ļoti populāras, cilvēki, kuri sevi uzskatīja par nopietniem, tās uztvēra kā utopiskas, un galvenais viņu arguments bija, ka to nav iespējams realizēt un tāpēc nekur pasaulē arī neeksistējot sociālistiskas valstis. (Pēc PSRS sabrukuma sociālistisku un sociālistiski orientētu valstu modeli nezinošo mietpilsoņu masās mēģina diskreditēt izmantojot šo pašu argumentu.)

Sākumā lielkapitālisti vēroja, kas notiek un gaidīja, kad “krievu eksperiments” beigsies ar neveiksmi pats no sevis. Bet tas nenotika. Pēc tam izrādījās, ka komunisti gan uzvarēja pilsoņu karā, gan turpina sociālistiskas valsts būvniecību. Kļuva skaidrs, ka sociālistisku valsti (kur visi ir tiesībās vienlīdzīgi un kur ir likvidēts privātīpašums uz ražošanas līdzekļiem) praktiski radīt tomēr ir iespējams. Milzīgu iespaidu uz visiem atstāja Padomju Krievijā realizētais vispārējās elektrifikācijas projekts. Ņemot vērā to, ka tā laika pasaule bija dziļas krīzes un bezizejas stāvoklī (tāpēc arī izcēlās 1.Pasaules karš), tad no tā automātiski izrietēja, ka sociālistiskās revolūcijas notiks arī pārējās valstīs, vēl jo vairāk tāpēc, ka gan komunisma teorētiķi to prognozēja, gan komunistiskās organizācijas pie tā aktīvi strādāja.

Itāļu fašisms bija pirmā lielkapitālistu atbilde uz Padomju sociālismu, ar ko tika praktiski pierādīts, ka tā laika sociāli – politiski – ekonomisko krīzi ir iespējams pārvarēt ar citiem līdzekļiem kā tikai sociālistisko revolūciju un vispārēja taisnīguma un vienlīdzības valsts nodibināšanu. Visu nākamo lielkapitālistu diktatūras režīmu pamatā bija itāļu fašistu atstrādātā prakse, kas tika piemērota citiem apstākļiem un pilnveidota. Tāpēc arī šādus režīmus sauc par fašistiskiem.

Visdrausmīgākos apmērus fašisms sasniedza Vācijā, kurā fašistisku valsts modeli realizēja Vācijas nacionāl-sociālistiskā darba partija (no tā arī vārds nacisms) ar austriešu izcelsmes karavīru Ādolfu Hitleru priekšgalā.

Ģenerālis Karls Haushofers un Tules biedrība

Nacistiskā Vācija radās sekojošos apstākļos: zaudēts karš, nacionālais pazemojums, plašās tautas masās izplatīta tautiskuma un folkloras kustība (volkstum) un slepenu okultisku biedrību darbība. Tā visa apvienojums radīja nacistisko Vāciju un nozīmīga atslēgpersona šai procesā mazākā mērā bija nevis kaprālis Ādolfs Hitlers, bet gan ģenerālis Karls Haushofers.

Karls Haushofers un Rūdolfs Hess

Karls Haushofers un Rūdolfs Hess

Karls Haushofers ir dzimis 1869.gadā Minhenē, Bavārijā; pabeidza Bavārijas militāro akadēmiju. Haushofera tēva brālis (Karls Riters Haushofers) bija Bavārijas karaļnama (Vitelsbahu – tobrīd vecākās monarhijas Eiropā) personiskais skolotājs, kurš apmācīja prinča – regenta Luitpolda bērnus: princesi Terēzu un prinčus Ludviku (pēdējo Bavārijas karali Ludviku III), Leopoldu un Arnulfu.

Kopš 1887.gada Karls Haushofers izpilda dažādus diplomātiskus uzdevumus Dienvid- Austrum Āzijā, ceļo pa Indiju, Nepālu, Japānu, kur iemācās japāņu valodu un kur esot ticis uzņemts vienā no ietekmīgākajām un noslēpumainākajām budistu slepenajām organizācijām “Zaļā drakona ordenī”. Pabija Tibetā (kas tajos laikos nebija viegli sasniedzama), kur esot izgājis speciālas apmācības Lhasas budistu klosterī. 1908.gadā tiek nozīmēts par Vācijas militāro atašeju Japānā. Pirmā pasaules kara laikā strauji kļuva par ģenerāli (vienu no jaunākajiem Vācijas armijā) un demonstrēja pareģa spējas gan par notikumiem frontē, gan politikā (piemēram, par situāciju Krievijā). Hauskofera kolēģi esot bijuši  pārliecināti, ka viņam ir pareģa spējas, ko tas ieguva Tibetā, un ka viņš tās izmanto, plānojot militārās operācijas.

Pēc 1.pasaules kara 1921.gadā Haushofers kļūst par Minhenes universitātes profesoru (ģeogrāfijā) un 1922.gadā dibina tajā Vācijas ģeopolitikas institūtu. (Minhenes universitātē mācījās arī Bavārijas augstmaņu bērni.) No 1924.gada līdz 1944.gadam ir žurnāla “Geopolitik” (vēlāk “Zeitschrift fur Geopolitik”) galvenais redaktors. Hauskofers tiek uzskatīts par vācu ģeopolitikas tēvu, kas kontinentālās valstis un Eirāziju pretnostata “salu” valstīm (Lielbritānija, ASV). Haushofers bija 1925.gadā dibinātās Vācu akadēmijas (pašreiz slavenais Gētes institūts, kurš aktīvi darbojas visā pasaulē) dibināšanas iniciators.

Tuvs Haushofera draugs un skolnieks bija nacistu partijas otrais cilvēks Rūdolfs Hess. Pēc nacionāl-sociālistiskās partijas neveiksmīgā valsts apvērsuma mēģinājuma Minhenē 1923.gadā (t.s.”alus puča”), kad Hitlers un arī Hess tiek apcietināts, Haushofers tos apciemo cietumā un piegādā literatūru. Ieslodzījumā Hitlers uzraksta grāmatu “Mana cīņa”, kas lielā mērā satur Haushofera uzskatus (pastāv pat tāds uzskats, ka Hitlers nav “Manas cīņas” patiesais autors). Haushoferam bija “maltusiski” uzskati par Zemes pārapdzīvotību un viņš bija sociālā darvinisma piekritējs, no kā izrietēja viņa nostādnes par “dzīves telpas” izkarošanas nepieciešamību vācu tautai.

Struktūra, no kuras radās vācu nacisms ir Tules biedrība, ar kuru Karls Haushofers bija cieši saistīts. Lai gan nav tiešu liecību, ka Haushofers būtu bijis Tules biedrības dalībnieks (no kā daudzi secina, ka viņš tāds nebija), ir droši zināms, ka Haushofers personiski labi pazina Tules biedrības vadību.

Tules biedrība bija no slepenās biedrības “Germanenorden” (1911.gadā dibinātās masonu tipa ložas Votan organizācija) 1918.gadā atšķēlusies struktūra, kura pēc 1918.gada novembra revolūcijas Vācijā, kad pie varas nāca sociālistu valdība, pie sevis sapulcēja “Germanenorden” cilvēkus, kuriem bija problēmas turpināt savu darbību (pirmkārt dēļ telpu trūkuma). Tules biedrība pulcējās elitāras Bavārijas viesnīcas “Četri gadalaiki” telpās.

Sākotnēji Tules biedrības vadītājs bija barons Rūdolfs fon Zebotendorfs , kurš bija aizrāvies ar alķīmiju, rozenkreiceru brālības vēsturi un kurš, dzīvojot Stambulā (Turcija), bija nodibinājis slepenu savienību, kas sevī kombinēja islāma sufismu un brīvmūrniecību. Tieši Zebotendorfs tiek uzskatīts par “Germanenorden” šķeltnieku (tas esot noticis cīņas par varu rezultātā). Tomēr jau 1919.gadā Zebotendorfs vairs neapmeklē Tules biedrības sanāksmes (visdrīzāk tādēļ, ka “palūdza”) un 1934. gadā viņš izdod grāmatu “Pirms atnāca Hitlers”, kura uzreiz pēc iznākšanas Vācijā tika aizliegta un kura ir viens no informācijas par Tules biedrības pirmsākumiem avotiem.

Tules biedrība dibina vairākas struktūras. Tās biedri Antons Drekslers un dzejnieks, žurnālists un vēlāk arī Hitlera skolotājs Dītrihs Ekarts 1918.gadā nodibina Vācijas darba partiju (DAP). Paralēli Tules biedrība (Hanss Georgs Grasingers) aktīvi atbalsta tad pat nodibināto Vācijas sociālistisko partiju (DSP). 1920.gadā abas Tules biedrības partijas tiek apvienotas, izveidojot Vācijas nacionāl – sociālistisko darba partiju (NSDAP). 1918.gada revolūcijas notikumu iespaidā Tules biedrība dibina brīvprātīgo pašaizsardzības korpusu “Oberland” (vēlāk “Oberland savienība”), kuru vada sens Haushofera draugs pulkvedis Francs fon Eps (kura ieteikuma rezultātā Haushofers savulaik izvēlējies militāro karjeru) un kurā aktīvi darbojās cits sens Haushofera paziņa grāfs Henrihs Luksburgs (pateicoties kuram Haushofers tika nosūtīts uz Japānu par militāro atašeju). Pats Haushofers regulāri apmeklēja “Oberland” sanāksmes. “Oberland” piedalījās 1919.gada aprīļa “gājienā” uz Minheni, kurā bija pasludināta Bavārijas sociālistiskā republika, kas beidzas ar pilsētas ieņemšanu un izrēķināšanos ar varu sagrābušajiem komunistiem. Uz 1921.gadu “Oberland” sastāvā ir nepilni 10000 vīru un uz tā bāzes tiek izveidota Bavārijas zemessardze.

Divi tuvi Karla Haushofera draugi bija Tules biedrības biedri – jau pieminētais Rūdolfs Hess, kā arī bijušais Haushofera adjutants un štāba palīgs Pirmā pasaules kara laikā Makss Hofvēbers. Biedrībā sastāvēja arī Minhenes universitātes pasniedzējs, ekonomists Gotfrīds Feders, tipogrāfijas “Mjunhenen beobahter” īpašnieks un galvenais redaktors Hanss Georgs Grasingers un tāda pat nosaukuma avīzes žurnālists Karls Harers. “Mjunhenen beobahter” tika pārsaukta par “Felkišer beobahter” un tas sākotnēji bija galvenais nacistu propagandas izdevums. Tāpat Tules biedrībā ņēma dalību no Latvijas emigrējušais Alfrēds Rozenbergs, kurš izstrādāja nacistiskās Vācijas rasu politiku saskaņā ar kuru bija paredzēts iznīcināt nevērtīgās tautas – arī latviešus un krievus, kā arī vēlākais genocīda organizētājs Polijā, jurists Hanss Franks.

Ļoti būtisks apstāklis ir, ka Tules biedrības biedri bija augstmaņi no Vitelsbahu dinastijas tuvākajām aprindām – barons Vilhelms fon Vittgenbergs, barons Hans Hermans fon und cu Bodemans, barons Ernsts fon Lutcelburgs, barons Francs fon Feilicšems, barons Ernsts fon Lefelgolcems, barons Petrs fon Ratcenšteins, princese Adelgeida fon Mikuš (arī pats Haushofers ir karaļnamam pietuvināts cilvēks), kā arī ka Tules biedrībā sastāvēja “Galvenās vācu skolu savienības” vadītājs Vilhelms Romeders, tāpat kā kompānijas MAN direktors un “Panģermānisma savienības” līderis doktors Pauls Tefels.

“Panģermānisma savienība” bija ideoloģiski ietekmīgākā Vācijas impērijas organizācija kopš 1890.gada, kuru dibināja biznesmenis un politiķis Alfrēds Hugenbergs (1865 – 1951), ekonomikas, lauksaimniecības un pārtikas ministrs pirmajā Hitlera valdībā. “Panģermānisma savienības” goda biedrs bija Otto Bismarks. Savukārt 1880.gadā radītā “Vācu skolu savienība” (no kuras vēlāk radās “Galvenā vācu skolu savienība” un “Ārzemju vāciešu organizācija“), kuras mērķis bija tautiešu atbalsts ārzemēs un vācu kultūras ekspansijas veicināšana, bija viena no Vācijas ārējās izlūkošanas dienesta piesegstuktūrām. 1924.gadā Karls Haushofers tiek ievēlēts par “Ārzemju vāciešu organizācijas“ Bavārijas nodaļas vadītāju.

Ar Tules biedrību bija saistīta arī “Vācijas tautas partija” (Deutsche Volkspartei — DVP). 1919.gada vēlēšanās Tules biedrība aicināja atbalstīt tieši “Vācijas tautas partiju” (1920.gada Vācijas parlamenta vēlēšanās DVP ieguva 13,87% balsu). Haushoferu ģimenes draudzene bija “Vācijas tautas partijas” aktīviste un pirmā Bavārijas parlamenta deputāte – sieviete Gertrūda Volfa, kura aktīvi aģitēja Haushoferu iestāties partijā, ko viņš arī izdarīja. Pēc Bavārijas zemes komitejas priekšsēdētāja ģenerāļa Karla fon Foha uzstājīgiem lūgumiem Haushofers 1921.gadā tika iecelts par “Vācijas tautas partijas” Bavārijas partijas organizācijas vadītāju.

Zaļā drakona ordenis

Ar Karlu Haushoferu tiek saistīts tibetiešu mūku no “Zaļā drakona ordeņa” atbalsts nacistu struktūrām. Kopējais to skaits esot bijis apmēram tūkstotis un tos vadīja cilvēks zaļos cimdos, kurš vēlāk piedalījās SS darbā (ar viņu esot ticies arī Hitlers). 1945.gadā pēc Berlīnes ieņemšanas padomju karavīri atrada nepilnus tūkstots mirušus tibetiešus SS formās bez dokumentiem. Tibetieši esot cīnījušies līdz pēdējam – dzīvajiem piebeidzot ievainotos, lai tie nekrīt gūstā.

“Zaļā drakona ordenis” ir tibetiešu – japāņu budistu totalitāra sekta, kuras viens no mērķiem ir jūdaiskās, kristietiskās un humānās islāma tradīcijas iznīcināšana. Ar ordeni esot saistīta Helēnas Blavatskas un pulkveža Henrija Olkota Ņujorkā dibinātā Teosofu biedrība. Zaļā drakona ordeņa dalībnieks bija arī Krievijas Ārlietu ministrijas Āzijas departamenta darbinieks un Tibetas medicīnas speciālists no Burjatijas Žamsarans Badmajevs (1851-1920). Badmajevs imperatoram Aleksandram III izstrādāja Austrumāzijas politiku, kas paredzēja Mongolijas, Ķīnas un Tibetas pievienošanu Krievijai. Lielā mērā šo ieteikumu ietekmē 1891.gadā esot sākta Transsibīrijas dzelzceļa maģistrāles celtniecība (ar domu izbūvēt dzelzceļu arī līdz Tibetai). Badmajevs bija Aleksandra III krustdēls, Nikolaja II uzticības persona un imperatoru ģimenes ārsts, kurš ilgu laiku ārstēja ar hemofīliju slimo troņmantinieku Alekseju. Ar ordeni esot bijusi saistīta arī Krievijas imperatora Nikolaja II sieva Aleksandra (vācu princese Viktorija Alise Helēna Luīze Beatrise fon Gessena) un leģendārais Grigorijs Rapsutins.

Krievijas imperatora sieva Aleksandra (Viktorija Alise Helēna Luīze Beatrise fon Gessena)

Krievijas imperatora sieva Aleksandra (Viktorija Alise Helēna Luīze Beatrise fon Gessena)

“Zaļā drakona ordenis” Krievijas impērijas laikā esot bijis populārs Baltijas iedzīvotāju vidū (tātad arī Latvijas). Arī ar ordeņa aktivitātēm tiek saistīta 1905.gada revolūcija Krievijā (kura visspēcīgākā bija Latvijā, vienā no lielākajiem Krievijas impērijas industriālajiem centriem), kas padarīja par gandrīz neiespējamu kara turpināšanu ar Japānu.

Krievijas un Japānas attiecības bija saspīlētas dēļ cīņas par ietekmi Austrumāzijā. Japāna 1895.gada kara ar Ķīnu rezultātā iekaroja Koreju, Taivānu un Ļaodunas pussalu, bet Krievija panāca, ka Ļaodunas pussala tiek nodota zem tās protektorāta, tāpēc Japāna sāka intensīvi gatavoties karam ar Krieviju. Krievijas izlūkdienesti zināja pat pietiekami precīzus Japānas uzbrukuma termiņus, bet neskatoties uz to sagatavošanās Japānas uzbrukumam netika veikta.

Neilgi pirms nošaušanas 1918.gada 17.jūlijā Krievijas imperatore Aleksandra savas svētbildes otrā pusē esot paspējusi uzrakstīt: “S.I.M.P. The green Dragon. You were absolutely right.” Krievijas imperatoru ģimenes nošaušanā visdrīzāk piedalījies arī vismaz viens latvietis (trīs latvieši esot atteikušies piedalīties nošaušanā).

Par Tibetu jāpaskaidro, ka viduslaikos tā bija agresīva budistu valsts, kura mēģināja pakļaut Ķīnu. Līdz pat 20.gadsimta 50-ajiem gadiem, kad Tibetu beidzot sasniedza komunistiskās Ķīnas vara, Tibetā dzīvoja no pasaules nogriezta feodāla sabiedrība, kurā lielākā daļa tās iedzīvotāju atradās vergiem līdzīgā dzimtcilvēku statusā, kuri apkalpoja mazskaitliskos klosteru iemītniekus. Tibetā tika radīta sava budisma versija, kas ievērojami atšķiras no citām budisma versijām (jo satur iepriekšējās Tibetas reliģijas Bon elementus), un ir viena no tumšākajām austrumu reliģijām.

Vēl jāpiebilst, ka Karls Haushofers piedalījās nacistiskās Vācijas pārrunās ar Japānu, kas beidzās ar Japānas – Vācijas savienības izveidi 1936.gadā. Tāpat Karls Haushofers ir ģeopolitiskās koncepcijas “Berlīne – Maskava – Tokija” autors (publicēta 1941.gadā), kura Eirāzijas kontenintālo bloku pretnostata Lielbritānijai un ASV. Tiesa gan tas netraucēja Haushofera skolniekam un draugam Hesam 1941.gada maijā pirms nacistiskās Vācijas iebrukuma PSRS pārlidot pāri frontes līnijai uz Lielbritāniju, lai mēģinātu vienoties par angļu neitralitāti vai koalīciju pret PSRS.

Tules biedrības uzskati

00635_thule-society-swastikaTules biedrības kodolu veidoja “Hoher Armanen-Orden”, kas bija arī “Lista biedrības” kodols.

Gvido fon Lists (1848 – 1919) bija austriešu poēts, rūnologs un okultists, kura uzskatus pārņēma un attīstīja Tules biedrība un nacisti. XIX gadsimta beigās Lists izdeva grāmatu “Misteriālā indogermāņu valoda” (izdota XIX gadsimta beigās), kurā apgalvoja, ka ir atradis ģermāņu tradīcijā to viņu seno senču garīguma pēdas, kuri kādreiz ir dzīvojuši Argtogejas kontinentā. Šīs senās zemes galvaspilsēta esot bijusi Tule (Tule ir sengrieķu leģendās minēta ziemeļu valsts).

Gvido fon Lists bija pirmais plaši populārais autors, kurš organiski savienoja nordisku ideoloģiju ar teosofiju un okultismu. Savās grāmatās un lekcijās Lists aicināja īstenos vāciešus meklēt savas valsts apkārtnē, folklorā un arheoloģijā saglabājušos varenās āriešu – ģermāņu teokrātiskās valsts pēdas. Šo valsti esot vadījuši karaļi – garīdznieki ar gnostiskiem uzskatiem. Līdz ar to Lists nonāca līdz pagāniskiem reliģiskiem uzskatiem.

Gvido fon Lists

Gvido fon Lists

Lista politiskās mitoloģijas galvenā ideja bija doma par kādreiz svētu garīdzniecību, kura piekopa Votana kultu. Viņaprāt Votana priesteri radīja pirmo ģermāņu cilšu aristokrātiju un gadsimtu laikā glabāja noslēpumā senās āriešu zināšanas. Kristietība Listam asociējās ar negatīvām tendencēm un ģermāņu pasaules pagrimumu. Papildus Lista politiskā mitoloģija balstījās idejā par cīņu starp “augstākajām” un “zemākajām” rasēm, kas bija nekas cits kā teosofisko ideju ietērpšana germāņu mitoloģijas formās. Lista darbi kļuva par pamatu t.s. ariosofijas (āriešu gudrības) mācībai.

Tā kā Lista idejas bija ļoti pievilcīgas gan tobrīd spēcīgajai panģermānisma kustībai, gan okultistiem, radās doma izveidot Lista biedrību, kas 1905.gadā arī tika izdarīts. Galvenais biedrības uzdevums bija finansēt, izdot un popularizēt Lista darbus, bet par galvenajiem saviem ienaidniekiem Lista ideju piekritēji uzskatīja ebrejus. Nozīmīgākais Lista ideju popularizētājs ar galēji antisemītiskiem uzskatiem bija izdevējs un politiķis Teodors Fričs (1852 – 1933), kurš 1902.gadā sāka izdot žurnālu “Āmurs” (Hammer), no kura aktīvākajiem lasītājiem drīzumā tika izveidota sazarota organizācija, kas kalpoja par pamatu 1911.gadā izveidotajai masonu tipa ložai Votan un 1912. gadā dibinātajam “Germanenorden” (1932.gadā par tās Lielo Maģistru kļūst Ādolfs Hitlers).

Teosofijas sakarā, kuras ietekme ir redzama Lista darbos, jāmin cita fašisma filozofijas teorētiķa Renē Genona izteikums, kurš labi raksturo fašismu radījušo spēku metodoloģiju. 1921.gadā rakstā “Teosofija – vienas pseidoreliģijas vēsture” Renē Genons saka: “Viltus mesijas [te pirmkārt domāta Blavatska], ko mēs redzējām līdz šim ir veikuši tikai dažādus zemas kvalitātes brīnumeļus un viņu sekotājus acīmredzot bija ne pārāk grūti ar to iekārdināt. Bet kas zin, ko tas sola nākotnei? Ja tā padomā, tad šie viltus mesijas vienmēr ir bijuši vairāk vai mazāk neapzināti ieroči to rokās, kas aiz viņiem stāv, un, ja mēs apskatamies uz mēģinājumu sēriju, ko secīgi mēģina veikt teosofi, tad neviļus nāk prātā doma, ka tie ir tikai mēģinājumi, sava veida eksperimenti, kuri tiek atkārtoti dažādās formās, bet gaidot tūlītēju izdošanos tiek panākts tikai viens – prātos tiek sēts apjukums. Mēs nedomājam, ka teosofi, tāpat kā okultisti un spiritisti vieni paši spēj izpildīt šādu uzdevumu. Bet vai aiz šīm visām kustībām neslēpjas kaut kas cits, kaut kas daudz drausmīgāks, ko šie vadītājiņi nemaz nezina un kā akls ierocis viņi tomēr ir?”

Ādolfs Lancs

Ādolfs Lancs

Populārs Lista skolnieks un viņa ideju attīstītājs bija Ādolfs Lancs jeb kā viņš pats sevi sauca Jorgs Lancs fon Lībenfelss (lielā mērā viņa uzskati saskanēja ar Tules biedrību). Lanca galvenā ideja bija cīņa starp “augstākajām” un “zemākajām” rasēm un to viņš formulēja gan izmantojot Lista terminoloģiju, gan arī izmantojot jaunākās tā laika zinātniskās atziņas. Lancs uzskatīja, ka “dievišķais elements” ir saglabājies aristokrātijā, bet to eksistenci apdraud “nepilnvērtīgie” cilvēki. Atšķirībā no Lista, kurš bija pilnīgs kristietības noliedzējs, Lancs sāka veidot “āriešu kristietību”.

Lanca ariosofijas interpretācijā tālā pagātnē esot pastāvējusi rases ziņā tīra āriešu sabiedrība, kuru vadīja gnostiķu garīdzniecība. Ārieši sevī esot iemiesojuši augstsirdības un “labā” principus, bet viņus nepārtraukti apdraudēja ļaunums, kā avots bija “zemākās” rases. Zemāko “rasu” sazvērestība izrādījās veiksmīga un ar to sākās rasu sajaukšanās un āriešu rases noriets. Tomēr āriešu vadoņi laicīgi esot pamanījuši draudus, tāpēc izveidoja slepenas biedrības un ordeņus, kuros bija jāglabājas āriešu gudrībām un ar kuru palīdzību āriešu garīdzniecība plāno pārdzīvot “tumšos laikus”. Jauns āriešu kultūras uzplaukums un garīgā atveseļošanās ir iespējama tikai pēc atgriešanās pie senā kulta.

Rezumējot, droši var apgalvot, ka Tules biedrības pasaulskatam bija raksturīgas sekojošas iezīmes: 1.antisemītisms kā ienaidnieka izvēle; 2. mīlestība uz rūniskiem uzrakstiem un senatnes pieminekļiem kā senās augsti attīstītās āriešu civilizācijas un reliģijas liecības; 3. elitārisms un ezotērisms kā galvenais āriskās gudrības saglabāšanas nosacījums (tas ir, zināšanu un informācijas slēpšana no nezinošajām masām); 4. Seno ģermāņu mitoloģija kā biedrības kulta pamats.

Par Tules biedrības okultismu

Ādolfs Hitlers ir teicis: “Tas, kurš saprot nacionāl – sociālismu tikai kā politisku kustību, neko daudz par to nezin.”

Par Tules biedrību ir arī daudz informācijas, ko nevar uzskatīt par pārbaudītu un ko var arī saukt par mītisku, bet kas tomēr ir pieminēšanas vērta. No šādām ziņām pirmkārt, ir jāmin apgalvojums, ka Tules biedrībā sastāvēja arī Ādolfs Hitlers, kur tas esot apguvis “maģiskās zināšanas”. Retoriku, masu psiholoģiju un masu ietekmēšanas paņēmienus ar Tules biedrības starpniecību Hitleram esot mācījis Ēriks Jans Hannusens, kuram esot bijušas paranormālas spējas un kurš ticis dēvēts par “Berlīnes magu”. Karls Haushofers esot bijis Tules biedrības “galvenais mags”, kurš esot rīkojis caur Hitleru un kurš esot pārliecinājis Hitleru, ka viņam piemīt maģiskas spējas.

Ar Tules biedrību un vēlāk ar SS esot bijusi saistīta daudz slepenāka okulta organizācija – Vrila biedrība, kura esot pētījusi paranormālas parādības, meklējusi t.s.vrila enerģiju un mēģinājusi sameklēt un kontaktēties ar būtnēm, kuras dzīvojot dziļās kalnu alās un ar telepātijas palīdzību ietekmējot pasaulē notiekošo. Vrila biedrībā esot sastāvējis arī Karls Haushofers.

Šai ziņā interesanta grāmata, kurā arī tiek aprakstīti Tules biedrības un nacistiskās Vācijas okultie uzskati un darbības, ir Lui Povela un Žaka Beržē 1959.gadā iznākušais “Burvju rīts” (http://www.vixri.com/d/Povel%20Lui,%20Berzhe%20Zhak%20_Utro%20MAGOV.pdf ). Lai gan grāmata ir uzrakstīta no pārdabiskām parādībām ticošu cilvēku pozīcijām, autori savu domu izklāsta racionāli, cenšoties operēt ar faktiem (kuri tiesa gan ne visos gadījumos zinātniskā nozīmē ir uzskatāmi par tādiem). Paši autori savu darbu ir pieskaitījuši fantastiskā reālisma žanram. Būtiski, ka Žaks Beržē ir franču partizāns, kurš aktīvi cīnijās pret nacistu okupācijas režīmu, bet Lui Povels ir bijušais Georgija Gurdžijeva skolnieks, kurš nopietni bija aizrāvies ar Austrumu reliģijām un kurš pats gandrīz kļuva par pārliecinātu gnostiķi.

Lūk, Povela pārdomas: “Atombumbas sprādziens, kas man bija laiku gala sākums, viņam [Lovela patēvam] bija jauna rīta pazīme. Matērija kļuva dzīva un cilvēks apkārt sev un sevī atklāja spēkus, par kuriem tas līdz šim pat nenojauta. Buržuāziskajam [kapitālistiskajam] garam, kuram Zeme ir tikai komfortablas eksistences vieta, ir jātiek jauna gara aizslaucītam, kurš pasauli uzskata par kaut ko lielāku un nozīmīgāku. (…) Cilvēce atrodas tikai savas evolūcijas sākumā un tā saņem tikai pirmās ziņas par to misiju, kāda tai ir paredzēta. Cilvēce tikai tagad patiesībā sāk saprast, kas patiesībā ir mīlestība. (…)

Lorda Rasela Liverpūla grāmata “Īsa nacistu kara noziegumu vēsture”, kura tika publicēta 11 gadus pēc sabiedroto uzvaras [1956.gadā], satrieca franču lasītājus ar savu savaldīgo toni. Sašutumu, kāds ir neizbēgams, kad runā par šiem faktiem, grāmatā nomainīja mēģinājums to visu izskaidrot. Šausmīgie fakti, kas minēti grāmatā runā paši par sevi, bet lasītājs konstatē, ka saprast tik lielu daudzumu šausmīgu notikumu nav iespējams. Viens no slaveniem speciālistiem avīzē “Mond” rakstīja: “Rodas jautājums, kā tas kļuva iespējams XX gadsimtā valstīs, kuras skaitījās viscivilizētākās pasaulē.” Dīvaini, ka uz šo jautājumu daudzus gadus pēc kara beigām vēsturnieki joprojām meklē atbildi. Bet vai viņi tiešām uz to meklē atbildi? Rodas iespaids, ka vēsturnieki, sekojot masu noskaņojumam, pēc iespējas ātrāk grib aizmirst notikušo. (…)

Daudziem Ninbergas tiesas procesiem nebija jēgas, jo tiesnešiem nebija iespējams diskutēt ar noziegumu galvenajiem vaininiekiem, kuri uz to brīdi bija pazuduši kur nu kurais, atstājot uz apsūdzēto sola tikai izpildītājus. (…)

Artūrs Meičens ir izteicis šādu spēcīgu domu: “Mums apkārt ir ļaunā noslēpumi, tāpat kā arī labā noslēpumi, un visa mūsu dzīve paiet un visas mūsu darbības notiek pasaulē, par kuru mēs ļoti maz zinām un kura ir pilna ar alām, ēnām un tumsas iemītniekiem.” (…)

Inteliģenti, kuri nozākā mūsu civilizāciju un apelē pie dižās pagātnes gara, vienmēr ir bijuši tehniskā progresa ienaidnieki (piemēram, Renē Genons, Gurdžijevs un daudzskaitliskie indusi). Tomēr nacisma gadījumā maģiskais gars sagrāba tehniskā progresa dzinējvietu. Ļeņins ir teicis, ka “sociālisms ir padomju vara plus visas valsts elektrifikācija”. Hitlerisms savā ziņā ir maģija plus bruņumašīnu divīzija. (…)

Mūsu prāts atsakās saprast, ka nacistiskā Vācija radīja civilizāciju, kurai nav nekā kopēja ar mūsējo. Tieši tas un nekas cits attaisno 2.pasaules karu, vienu no nedaudzajiem kariem, kurā likmes bija patiešām milzīgas. Šajā karā, kuru var nosaukt arī par dievu karu, bija jāuzvar vienai no divām cilvēka, Debesu un Zemes sapratnēm – humānajai vai maģiskajai. Šo divu atšķirīgo civilizāciju līdzāspastāvēšana nebija iespējama. “

Par Karlu Haushoiferu un tā ietekmi uz Tules biedrību Povels ar Beržē raksta: “Acīmredzot, tikai Karla Haushofera ietekmē Tules biedrība kļūst par slepenu iesvētīto biedrību, kurai ir kontakts ar neredzamiem spēkiem un kļūst par nacisma maģisko centru. (…) Ninbergas tiesas procesā apsūdzētais Hess, pēdējais no dzīvi palikušajiem Tules biedrības biedriem, retajos prāta skaidrības mirkļos, kad to nemocīja neizskaidrojamā slimība, deva liecības, no kurām izrietēja, ka Haushofers bija mags un slepenais skolotājs (Džeks Fišmans “Septiņi Špandauā”). (…) Aiz profesora – ģeopolitiķa maskas slēpās Ignācija Lojolas piekritējs, aristokrāts, virsnieks un askēts, no laicīgās pasaules novērsies karojoša, pusslepena jezuītu ordeņa radītājs. Caur Šopenhaueru Haushofers nonāca līdz budismam, savācot savā dzīves ceļā iegūtos “noslēpumus”, kas ir derīgi cilvēku vadības sistēmas izveidošanai. Tas bija liela un plaša vēriena cilvēks, kam bija ar lielu iekšēju spēku apveltīts mistisks prāts. (…)

Haushoferam vācu tautas dzimtene bija centrālā Āzija, jo tieši no āriešiem – indoeiropiešiem ir atkarīgas cilvēces vislabākās īpašības – dižums un augstsirdība. (…)

Renē Genons

Renē Genons

Leģenda, ar kuru Haushofers iepazinās apmēram 1905.gadā, Renē Genona pārstāstā ir sekojoša: “Pēc Gobi katastrofas augsti attīstīto civilizāciju skolotāji, zināšanu īpašnieki, Augstākā saprāta dēli, apmetās milzīgā alu sistēmā zem Himalaju kalniem. Šīs alu sistēmas sirdī viņi sadalījās divos “ceļos” – labārs rokas ceļā un kreisās rokas ceļā. “Pirmais ceļš” nosauca savu centru par “Agarti” (Labā slēptā vieta) un nodevās apcerei, nejaucoties pasaules lietās. “Otrs ceļš” nodibināja Šambalu, varenības centru, kurš vada stihijas, cilvēku masas un paātrina cilvēces atnākšanu līdz “laika robežai”. Magi – tautu vadītāji var slēgt vienošanās ar Šambalu, dodot zvērestus un upurējot.” (…)

Tules grupas “iesvētītie” bija pārliecināti, ka tieši no Gobi civilizācijas dzīvi palikušie bija galvenais pamats cilvēku rasei un āriešu priekšteči. Haushofers sludināja “atgriešanos pie saknēm”, ar to saprotot nepieciešamību iekarot visu Austrumeiropu, Turkestānu, Pamiru, Gobi un Tibetu. Tibetu viņš redzēja kā “Zemes sirdi”, bet to, kam piederēja Tibeta, par planētas saimnieku.“

Povels ar Beržē apgalvo, ka “ir pamats uzskatīt, ka tieši Haushofers izvēlējās svastiku kā nacistu emblēmu”. Par svastiku viņi raksta sekojošo: “ “Krusts ar vienādām daļām, kā gali ir saliekti kā grieķu burtam gamma, ir hinduistu reliģijas simbols”, tā svastiku apraksta pirmsnacistu laiku Larusa enciklopēdija. Protams, Larusam, nebija daļas gar to, ka gan Āzijā, gan arī Eiropā svastiku uzskatīja par slepenu maģisku simbolu. Tajā saskatīja sauli, dzīvības un auglības simbolu vai arī pērkonu – dievišķo dusmu izpausmi, ko tā ir spējīga piesaukt. Atšķirībā no krusta, trijstūra, apļa vai pusmēneša, svastika ir sarežģīta zīme, kas tiek zīmēta ar noteiktu mērķi. Tās migrāciju izpēte ir viens no dažādu kultūru rašanās un seno Eiropas, Āzijas un Amerikas seno kultūru savstarpējo saišu pētīšanas aspektiem. Vissenākās svastikas pēdas ir atrastas Transilvānijā un tās sniedzas neolīta laikmetā. Tā tika atrasta daudzās Trojas drupu vietās. Indijā šis simbols parādās IV gadsimtā pirms mūsu ēras, Ķīnā – mūsu ēras V gadsimtā, VI gadsimtā svastika kopā ar budismu, ko tas padarīja par savu simbolu, ienāk Japānā. (…) Tomēr Tibeta ir tā vieta pasaulē, kur visvairāk tiek izmantota gan labā virziena svastika, gan kreisā virziena svastika un kur katrai no svastikām ir sava īpaša nozīme.”

Nacistiskajā Vācijā plaši tika atbalstītas un popularizētas divas teorijas: mūžīgā ledus doktrīna un dobās (tukšās) zemes teorija. Tie bija divi pasaules un cilvēka izskaidrošanas veidi, kas balstījās senos mītos un no kā lielā mērā izrietēja daudzas nacistu darbības.

Hansa Herbirgera (1860 – 1931) mūžīgā ledus doktrīna

Hanss Herbirgers

Hanss Herbirgers

“Hansa Herbirgera doktrīna (“Welteislehre” – mūžīgā ledus doktrīna) bija kosmosa izskaidrošana, pretrunīgi oficiālajai astronomijai, bet saskaņā ar senajiem mītiem. Herbirgers sevi uzskatīja par zinātnieku, bet viņaprāt zinātnei bija jāmaina savi ceļi un metodes. “Objektīvā zinātne ir kaitīgs izdudrojums un pagrimuma totēms.” Herbirgers tāpat kā Hitlers uzskatīja, ka “jautājums, kurš rodas pirms jebkuras zinātniskās darbības uzsākšanas, ir, kurš tieši meklē zināšanas”. Tikai pravietis var pretendēt uz zinātniskumu, jo tikai viņš ar savām atklāsmēm paceļas augstākajos apziņas līmeņos.

Hanss Herbirgers necieta ne mazākās šaubas un ne mazākos mājienus par viņa teorijas pretrunām. Šādos gadījumos viņu pārņēma svētīgas dusmas. Vienā no šādiem gadījumiem viņš kliedza: “Jūs ko, ticat matemātikas vienādojumiem, nevis man! Cik gan laika Jums būs vajadzīgs, lai saprastu, ka matemātika ir meli, kuriem nav nekādas vērtības!”

Hitlers ticēja Herbirgeram un atklāti to atbalstīja. Pirms Hitlera nākšanas pie varas Herbirgera piekritēji ieradās astronomu pasākumos un kliedza: “Nost ar ortodoksālo zinātni! Sekojiet Herbirgeram!” Uz ielām profesorus piekāva. Zinātnisko institūtu direktori saņēma šāda tipa vēstules: “Kad mēs uzvarēsim, jūs un jums līdzīgie ies uz ielas ubagot.”Rūpnieki un biznesmeņi  pirms pieņemt darbā cilvēku, lika viņam parakstīt iesniegumu, kurā bija teikts: “Zvēru, ka ticu mūžīgā ledus teorijai.” Herbirgers rakstīja slaveniem inženieriem: “Vai nu jūs iemācīsieties man ticēt vai arī ar jums sāks apieties kā ar ienaidniekiem.”

Herbirgers necieta, kad viņu pārtrauc, viņš Hitleram regulāri uzkliedza: “Aizveries!”. Viņš noveda Hitlera uzskatus līdz galējībai: vācu tauta savā mesiānismā ir saindēta ar Rietumu zinātni, kas ir šaura, vājinoša, bez miesas un dvēseles.

“Welteislehre” aģitācijas lapā bija rakstīts: “Mūsu ziemeļu senči guva spēku sniegā un ledos, lūk, kāpēc ticība vispasaules ledum ir dabīgs nordiskā cilvēka mantojums. Austrietis Hitlers padzina ebreju politiķus, cits austrietis Herbirgers padzīs ebreju zinātniekus. Ar savu dzīvi fīrers ir parādījis, ka diletants ir augstāks par profesionāli. Bija nepieciešams cits diletants, lai dotu mums priekšstatu par Visumu.”

Herbirgera aprakstītā pasaules vēsture ar lielajiem plūdiem un migrācijām, ar milžiem un to vergiem, upuriem un epopejām, saskanēja ar āriešu rases teoriju. Herbirgera ideju līdzība ar pirmsplūdu laiku austrumu mītiem, cilvēces glābšanas un sodīšanas tēmām aizrāva Himleru. Jo vairāk Herbirgers precizēja savu teoriju, jo skaidrāka kļuva tās saskanība ar Nīčes redzējumu, ar Vāgnera mitoloģiju, tika konstatēta pasakainā āriešu rases izcelšanās, kas nokāpa no kalniem, kuros mita pārcilvēki, kas ir radīti, lai pārvaldītu planētu un zvaigznes. Herbirgera doktrīna bija saskanīga domai par maģisko sociālismu.

1913.gadā inženieris un konstruktors Filips Fots (1867 – 1941), astronoms – amatieris, kurš specializējās mēness novērošanā, kopā ar vairākiem draugiem publicēja 800 lapusses biezu grāmatu “Herbirgera ledus kosmoloģija”. Lielu daļu no šī darba sarakstīja pats Herbirgers. Herbirgers tolaik samērā nevērīgi pārvaldīja savu uzņēmumu.

Herbirgers ir dzimis 1860.gadā Tiroles (Austrija) ģimenē, kura tajās vietās ir labi zināma vairākus gadsimtus. Viņš mācījās Vīnes tehnoloģiskajā institūtā un stažējās Budapeštā. Sākumā viņš strādāja par tvaika mašīnu rasētāju pie Alfrēda Kolmana, bet pēc tam kļuva par kompresoru speciālistu pie Landa Budapeštā, kur 1894.gadā izgudroja jaunu krānu sistēmu sūkņiem un kompresoriem. Izgudrojuma licenze tika pārdota bagātām amerikāņu un vācu kompānijām un Herbirgers kļuva lielu bagātību īpašnieks, kuras iznīcināja pirmais pasaules karš.

Herbirgers aizrāvās ar ūdens agregātstāvokļu  (šķidruma, tvaiku, ledus) piemērošanu astronomijā. Ūdens agregātstāvokļus viņam bija iespēja izpētīt, strādājot specialitātē. Viņš pretendēja uz to, lai ar tiem izskaidrotu visu kosmogrāfiju un visu astrofiziku. Pēc paša izteikumiem negaidītas “spožas intuīcijas atklāsmes” atklāja viņam durvis uz jaunu zinātni. Viņš kļuva par mesiāniskās Vācijas dižu pravieti un pēc nāves viņam tika piešķirts tiuls “Dižais Dieva svētītais jaunatklājējs”.

Herbirgera doktrīnas spēks ir visaptverošā vēstures un kosmosa evolūcijas redzējumā. Tā izskaidro Saules sistēmas izveidošanos, Zemes, dzīvības un gara rašanos. Tā atbild uz trim galvenajiem jautājumiem: Kas mēs esam? No kurienes esam nākuši? Kur ejam? Herbirgera sniegtās atbildes ir precīzas un episkas.

Visa Herbirgera teorija balstās ledus un uguns, pievilkšanas un atgrūšanas spēku mūžīgajā savstarpējajā cīņā. Šī cīņa, šis mainīgais spiediens starp diviem pretējiem principiem, šis debesu mūžīgais karš ir dabas likums un izpaužas arī uz Zemes dzīvajā matērijā un nosaka cilvēces vēsturi. Herbirgers apgalvo, ka ir atklājis Zemes vistālāko pagātni un ielūkojies tās vēl tālākajā nākotnē. Viņš ievieš fantastiskus terminus par dzīvo būtņu evolūciju. Viņš noliedz visu, ko cilvēki parasti domā par civilizācijas vēsturi, cilvēka un sabiedrības rašanos. Viņš šai ziņā apraksta nevis ilgstošu cilvēka augšupeju, bet gan veselu sēriju civilizāciju augšupeju un bojāeju. Cilvēki – dievi, giganti, pasakainas civilizācijas ir mūsu priekšteči simtus, ja ne milijonus gadus atpakaļ. Mēs atkal iespējams kļūsim par tiem, kas bija mūsu rases priekšteči, izejot caur kataklizmām un nepieredzētām mutācijām Zemes un kosmosa ciklu attīstības ietekmē. Gan debesu, gan Zemes likumi ir vieni un tie paši, jo viss Visums kustas vienā virzienā, tas ir viens organisms, kurā viss atspoguļojas visā. Zvaigžņu likteņi ir saistīti ar cilvēku likteņiem, tas, kas notiek kosmosā, notiek arī uz Zemes, un otrādi.

Herbirgera doktrīna par dabas cikliem un gandrīz vai maģiskām attiecībām starp cilvēku un Visumu atdzīvina vissenākos mītus. Tā atdzīvina ļoti senus paredzējumus, mītus, leģendas, senos tekstus par plūdiem, milžiem un dieviem. Šī doktrīna ir pretrunā visiem vispārpieņemtās zinātnes atzītajiem datiem. Bet, kā teica Hitlers, “ir nodriskā un nacionāl – sociālistiskā zinātne, kura cīnās ar jūdu – liberālo zinātni.” Rietumu zinātne, tāpat kā jūdaisma kristietība ir sazvērestība, kas ir jālikvidē. Tā ir sazvērestība pret episkā un maģiskā sajūtām, kuras dzīvo stipra cilvēka sirdī. Tā ir plaša sazvērestība, kura iziet ārpus aprakstītajām civilizācijām, un nogriež cilvēku no tā pasakainā likteņa un dialoga ar Dievu.

Zinātnieki pieņem, ka mūsu Visums radās 13 – 14 miljardus gadu atpakaļ sprādziena rezultātā. Kā sprādziena rezultātā? Viss kosmos iespējams savā nulles attīstības stadijā atradās vienā punktā, vienā atomā. Šis atoms uzsprāga un no tā brīža visums nepārtraukti paplašinās. Tajā atradās visa matērija un visi spēki, kuri ir saglabājušies līdz mūslaikiem. Tomēr, izvirzot šo hipotēzi, nevar apgalvot, ka runa iet par absolūtu Visuma sākumu. Teorētiķi, kuri apgalvo, ka Visums izplešas šī atoma sprādziena rezultātā, ignorē paša atoma rašanās problēmu. Kopumā zinātne šai jautājumā neizsakās precīzāk par, piemēram, brīnišķīgo indiešu episko poēmu, kurā ir teikts: “Laika posmā starp savu iznīcināšanu un radīšanu Višņa – Gaša atradās savā paša būtībā, mirdzot gulošā enerģijā starp nākamo dzīvību aizmetņiem.”

Kas attiecas uz Saules sistēmas rašanos, tad te hipotēzes ir ne mazāk paviršas. Piemēram, planētas radās no daļējas Saules uzsprāgšanas. Liels zvaigžņots ķermenis aiztraucās garām tuvu saulei, atšķēla daļu Saules masas, kura izklīda Visumā un sakoncentrējās planētu izskatā. Bet lielais zvaigžņotais ķermenis turpināja savu ceļu un kaut kur pazuda bezgalībā. Vai, piemēram, ir hipotēze, ka Saules sistēma radās Saules dvīņu zvaigznes sprādziena rezultātā. Profesors Rasels, rezumējot, par šīm hipotēzēm saka: “Līdz brīdim, kad mēs uzzināsim kā precīzi tas notika, vienīgais, ko mēs droši zinām, ka Saules sistēma radās noteiktā veidā.”

Herbirgers savukārt apgalvo, ka viņš precīzi zin, kā tas notika. Viņa rīcībā ir galīgs izskaidrojums. Vēstulē inženierim Vili Lejam viņš raksta, ka šis izskaidrojums viņam ienāca prātā vēl jaunībā: “Mani pārņēma apskaidrība, kad, būdams jauns inženieris, es vēroju kā izkausēts tērauds izlīst uz sniega pārklātu zemi – pēc neilgas pauzes zeme uzsprāga ar nepieredzētu spēku.” Tas arī viss. Sākot ar šo novērojumu, Herbirgera doktrīna sāk pacelties un izplatīties. Tas ir kaut kas līdzīgs Ņūtona ābolam.

Debesīs bija milzīgs ķermenis ar augstu temperatūru, miljoniem reižu lielāks kā pašreizējā Saule. Šis ķermenis sadūrās ar gigantisku planētu, kura sastāvēja no kosmiskā ledus. Šī ledus masa nokļuva dziļi pirmsaules iekšienē. Simtu tūkstošu gadu laikā nekas nenotiek, bet pēc tam ūdens tvaiki lika tai uzsprāgt. Vienas atlūzas sprādziena rezultātā tika aizmestas tik tālu, ka tās pazuda ledainajā telpā. Otras atlūzas uzkrita virsū centrālai pirmsaules daļai, kā rezultātā notika vēl vairāki sprādzieni. Visbeidzot trešā tipa atlūzas tika atmestas viduszonā – tās izveidoja Saules sistēmas planētas, kopumā trīsdesmit. Tās visas pakāpeniski pārklājās ar ledu. Mēness, Jupiters, Saturns sastāvēja no ledus, Marsa kanāli bija pilni ar ledu, tikai Zeme nebija pilnībā ledus pārņemta un uz Zemes turpinās cīņa starp ledu un uguni.

Attālumā, kurš ir vienāds ar attālumu līdz Neptūnam, šīs sprādziena mirklī atradās milzīgs ledus gredzens. Šis ledus gredzens tur atrodas joprojām. Oficiālie astronomi to stūrgalvīgi sauc par Piena ceļu tikai tāpēc, ka caur to spīd dažas zvaigznes. Kas attiecas uz atsevišķu zvaigžņu fotogrāfijām, kuras visas kopā arī ir Piena ceļš, tad šādas fotogrāfijas ir viltojums.

Plankumi, kuri ir redzami uz saules un kuri katrus 11 gadus maina savu atrašanās vietu un formu, paliek neizskaidroti ortodoksālajiem zinātniekiem. Bet rodas tie no ledus gabaliem, kuri ir atdalījušies no Jupitera. Un Jupiters apiet apkārt saulei katrus 11 gadus.

Sprādziena vidusdaļā atrodošos planētu sistēma, kurai pieder arī Zeme, pakļaujas diviem spēkiem – sākotnējajam spēkam, kurš atdala tos vienu no otra un gravitācijai, kura pievelk ķermeņus vislielākai masai, kura atrodas blakām.

Šie divi spēki nav vienādi. Sākotnējā sprādziena spēks samazinās, tāpēc ka telpa nav tukša, tajā atrodas kaut kas, kas sastāv no ūdeņraža un ūdens tvaikiem. Pie tam kosmoss ir pārpildīts ar ledus kristāliem. Tādējādi sākotnējais atgrūšanās spēks samazinās, bet gravitācijas spēks paliek nemainīgs. Lūk, kāpēc katra planēta tuvojas vistuvākajai lielākajai planētai, kura to pievelk. Tā tuvojas, riņķojot ap to jeb, precīzāk sakot, veido spirāli, kura visu laiku samazinās. Tāpēc agri vai vēlu katra planēta uzkritīs virsū tuvākajai lielākajai planētai, bet visas Saules sistēmas planētas uzkritīs Saulei. Tad atkal notiks sprādziens un viss sāksies no gala.

Ledus un uguns, atgrūšanās un pievilkšanās spēki Visumā cīnās mūžīgi un šī cīņa nosaka dzīvi, nāvi un kosmosa mūžīgo atdzimšanu.

Tāpēc neapšaubāmi Mēness agri vai vēlu uzkritīs Zemei. Dažu desmitu tūkstošu gadu laikā attālums no vienas planētas līdz otrai šķiet nemainīgs, bet var konstatēt, ka pamazām ar laiku Mēness tuvojas. Ar laiku tāpēc gravitācijas spēku ietekme uz Zemi palielināsies. Tad mūsu okeānu ūdeņi radīs regulārus cunami un ūdens līmenis celsies, applūdinot sauszemi un apskalojot augstākos kalnus. Dzīvās būtnes tad pamazām atvieglos savu svaru un attiecīgi kļūs lielākas. Kosmiskie spēki tad kļūs daudz spēcīgāki. Iedarbojoties uz hromosomām un gēniem, tie radīs mutācijas. Radīsies jaunas rases, dzīvnieki, augi un gigantiski meži.

Tad, pietuvojoties vēl tuvāk, Mēness uzsprāgs, kustoties savā trajektorijā, un kļūs par lielu klinšu, ledus, ūdens un gāzes gredzenu, kurš griezīsies arvien ātrāk. Visbeidzot šis gredzens uzkritīs virsū Zemei un notiks paredzētā Apokalipse. Ja cilvēki izdzīvos, tad tie būs visstiprākie, vislabākie, izredzētie.

Pēc tūkstošiem gadus bez pavadoņa uz Zemes savairosies arvien jaunas rases un civilizācijas, ko būs radījuši milži, un pēc plūdiem un lielām kataklizmām viss sāksies no sākuma. Marss, kurš ir daudz mazāks par Zemi, sāks tuvoties Zemei. Tas panāks Zemes orbītu, bet, tā kā Marss ir par lielu, lai kļūtu par Zemes pavadoni, tas ceļā uz Sauli, kura to pievelk, noiese ļoti tuvu gar Zemi un  aizskars to. Tad Zemes atmosfēra dēļ Marsa kļūs daudzkārtīgi palielināta, bet Marss pametīs Zemi un nozudīs bezgalīgajā telpā. Tad okeāni sāks vārīties, aizskalojot visu no zemes virsmas un Zemes garoza uzsprāgs. Mūsu pasauli, jau mirušu, kura turpinās kustēties pa spirāli, sagrābs ledus un tā kļūs par milzīgu ledus bumbu, kura pēc kāda laika uzkritīs Saulei.

Pēc Zemes sadursmes ar Sauli notiks Dižā Klusēšana, Dizā nekustība, bet Saules iekšienē milijonu gadu laikā koncentrēsies ūdens tvaiki. Visbeidzot notiks jauns sprādziens, lai mūžīgie kosmosa uguņojošie spēki varētu radīt jaunas pasaules.

Tāds ir Saules sistēmas liktenis austriešu inženiera skatījumā, kuru nacistu ierēdņi apsauca par “XX gadsimta Koperniku”. Bet tagad izmantosim viņa skatījumu attiecībā uz Zemes un cilvēku vēsturi, tagadni un nākotni. Šī pravieša Herbirgera vēsture “caur negaisiem un cīņām” līdzinās leģendām, kuras ir pārpilnas pasakainām atklāsmēm un satriecošām dīvainībām.

Pēc Herbirgera Mēness, ko mēs pašreiz redzam, ir pēdējais – ceturtais Zemes pavadonis, kurš ir nokļuvis Zemes orbītā. Savas eksistence laikā Zeme jau sev ir piesaistījusi trīs pavadoņus. Trīs kosmiskā ledus masas, kuras klejoja pa kosmisko telpu, tika viena pēc otras noķertas. Tās sāka veidot ap zemi spirāli, tuvojās tai un uzkrita Zemei virsū. Bet šoreiz katastrofa būs daudz drausmīgāka, jo pēdējais pavadonis ir daudz lielāks par iepriekšējiem. Visa Zemes vēsture, dzīvo būtņu evolūcija un visa cilvēces vēsture ir izskaidrojama ar šo secīgo zemes pavadoņu nomaiņu.

Četri ģeoloģiskie laikmeti uz Zemes ir izskaidrojams ar to, ka ir nomainījušies četri mēneši. Mēs dzīvojam ceturtā mēneša laikā. Kad kārtējais mēness uzkritīs Zemei, tas sākumā uzsprāgs, izveidojot klinšu un ledus gabalu gredzenu. Šis gredzens tad arī krīt Zemei virsū, izbirstot uz Zemes virsmas un liekot visam, kas paliek zem tā, pārvērsties akmenī. Normālos periodos uz Zemes dzīvojošie organismi nepārvēršas akmenī, bet satrūd. Pārakmeņošanās notiek tikai tad, kad uz Zemes krīt mēness. Lūk, kāpēc mēs varam izšķirt pirmo, otro un trešo ģeoloģisko laikmetu. Un tāpēc mums ir tikai fragmentāras liecības par Zemes dzīves vēsturi. Noteiktas dzīvnieku un augu sugas varēja rasties un ar gadiem pazust, neatstājot nekādas pēdas ģeoloģiskajos slāņos. Bet secīgo mēnešu teorija ļauj iedomāties kādas modifikācijas dzīvās būtnes pagātnē izgāja.

Kad pavadonis pienāk tuvu klāt, tad iestājas gigantisma periods. Pirmā laikmeta beigās tie bija milzīgi augi un kukaiņi. Otrā laikmeta beigās tie bija diplodoki, ķirzakas, 30 metrīgi dzīvnieki. Notiek negaidītas mutācijas, jo kosmiskie stari kļūst arvien spēcīgāki. Visi dzīvnieki, kļūstot vieglāki, iztaisnojas, galvaskausa daļa paplašinās, dzīvnieki sāk lidot. Iespējams otrā laikmeta beigās parādījās gigantiski zīdītāji. Un iespējams, mutāciju rezultātā, arī pirmie cilvēki. Šis periods attiecas uz otrā mēness beigu posmu, kas ir apmēram 15 miljonus gadu atpakaļ. Tāds ir cilvēku senča – milža vecums.

Blavatska apgalvoja, ka viņa ir iepazinusies ar “Dzian grāmatu”, visvecāko cilvēces tekstu, kurā ir izklāstīta cilvēku izcelšanās vēsture. Arī Blavatska apgalvo, ka pirmā cilvēku rase, gigantu rase, radās otrajā laikmetā. “Otrā laikmeta cilvēks kaut kad tiks atrasts un kopā ar to arī viņa civilizācija, kura pazuda ļoti, ļoti sen atpakaļ.”

Un, lūk, laikmetu naktī, kas ir daudz tumšāka kā jebkurš spēj pat iedomāties, zem cita mēness briesmoņu pasaulē parādās šis pirmais milzīgais cilvēks, kurš tikai attāli ir līdzīgs mums un kura prāts atšķiras no mūsu prāta. Pirmais cilvēks vai iespējas pirmo cilvēku pāris (dvīņu) parādās mutāciju rezultātā no dzīvnieku miesām  un pēc tam vairojas laikā, kad kosmiskais starojums ir kļuvis ļoti spēcīgs. Bībele vēsta, ka šī patriarha pēcteči ir dzīvojuši 500 – 900 gadus, jo samazināts svars samazina organisma nolietošanos. Visbeidzot Herbirgera sekotāji apgalvo, ka otrā laikmeta cilvēka kauli esot atrasti Krievijā.

Šis otrais mēness vēl pietuvojās, uzsprāga, pārvērties par gredzenu, kurš uzkrita Zemei, kura pēc tam vēl ilgu laiku nodzīvoja bez pavadoņa. Šajā bezmēness periodā izdzīvoja tikai tās būtnes, kuras radās otrā laikmeta beigu mutācijas rezultātā, un tās sāka samazināties izmēros. Bet palika arī milži, kuri piemērojās apstākļiem. Kad parādījās trešais mēness, izveidojās cilvēki, mazāka auguma un mazāk saprātīgi. Tie bija mūsu īstie senči. Bet milži no otrā laikmeta, kuri pārdzīvoja kataklizmu, vēl pastāv, viņi tad arī civilizē mazos cilvēkus.

Ideja par to, ka cilvēki sākumā bija dzīvnieki un pēc tam mežoņi, kuri lēnām pacēlās līdz civilizācijas līmenim, ir nesena ideja. Tas ir “viltīgs un melīgs ebreju – kristiešu mīts”, kurš ir uzspiests apziņai, lai izspiestu no tās daudz spēcīgāko atklāsmes mītu. Kad cilvēce bija jaunāka, tas ir tuvāk savai pagātnei, tolaik nekāda viltīga sazvērestība nebija šo pagātni izdzinusi no atmiņas, tad cilvēce zināja, ka ir cēlusies no dieviem, no valdniekiem – milžiem, kuri cilvēkiem arī visu iemācīja. Tad cilvēce atcerējās zelta laikmetu, kad vecākie, tie, kuri radās pirms viņiem, iemācīja cilvēkiem lauksaimniecību, metalurģiju, mākslas, zinātnes un dvēseles pārvaldības zinības. Grieķi pieminēja Saturna laikmetu un runāja par atzinību, kādu viņu senči izjuta pret Hēraklu. Ēģiptieši un Divupes iedzīvotāji saglabāja leģendas par gigantiskiem valdniekiem – skolotājiem. Tautas, kuras mūsdienās tiek sauktas par pirmatnējām, piemēram, Klusā okeāna salu iezemieši, sajauc savu reliģiju ar “labo milžu” kultu no pasaules pirmsākumiem.

Kad vairāk kā 900 tūkstošus gadu atpakaļ trešais mēness, samazinot savu spirāli, pietuvojās Zemei, gravitācijas pievilkti, ūdeņi pacēlās un cilvēki, kopā ar saviem valdniekiem – milžiem, metās uz kalnu virsotnēm. Šajās kalnu virsotnēs, kuras slējās virs līdzenumus apludinājušiem okeāniem, cilvēki un viņu valdnieki radīja vispasaules jūras civilizāciju, kurā Herbirgers un viņa britu sekotājs Belami redz Atlantīdas civilizāciju.

Dēļ unifikācijas augstākās pakāpes, dēļ zināšanu un tehnisko līdzekļu augstā pilnības līmeņa cilvēki un viņu valdnieki – giganti zināja, ka šī trešā mēness spirāle samazinās un ka tas galu galā uzkritīs Zemei, bet viņi apzinājās visu lietu saistību kosmosā un viņi, izmantojot zināmās iespējas, izmantojot individuālo un sabiedrisko, tehnisko un garīgo enerģiju, aizturēja kataklizmas iestāšanos un paildzināja atlantisko laikmetu, neskaidras atmiņas par kuru saglabājās tūkstošiem gadu.

Kad trešais mēness nokrita uz Zemes, ūdens līmenis okeānos atkal kritās, bet kataklizmas, kuras bija pirms tam, nodarīja šai civilizācijai neatgriezeniskus postījumus. Kad okeāna ūdeņi atkal atkāpās, piecas lielās pilsētas, to skaitā arī Atlantīda Andos, tika izolētas un “nožņaugtas” dēļ ūdens zuduma. Šo pilsētu drupas vislabāk ir saglabājušās Tiavanakā (Bolīvija), bet herbirgerieši min arī citas vietas. (…) Tibeta ir viena no vietām, kurā saglabājās to laiku gudrības atliekas.(…)

Attiecīgi Atlantīda gāja bojā nevis plūdu rezultātā, bet tieši otrādi, tāpēc ka ūdeņi no tās atkāpās. Kuģi tika aiznesti vai iznīcināti, mašīnas pārtrauca darboties vai uzsprāga, no ārpuses piegādātā pārtika kļuva nepieejama, sabiedrības organizācija, zinātnieki un zinātne tika iznīcināta.

Pēc tam dieviem līdzīgie milži, kuri miljoniem gadu dzīvoja uz Zemes, zaudēja savu civilizāciju, bet cilvēki, pār kuriem tie valdīja, atkal kļuva par mežoņiem. Šī cilvēce, kura krita tumsā, ar bez varas palikušajiem skolotājiem, bariem izklīda pa malu malām. Tas notika 150 tūkstošus gadus atpakaļ. Pēc tam pēc Herbirgera uzskatiem zeme palika bez pavadoņa 138 tūkstošus gadu. Šajā laikā civilizācija atjaunojās pēdējo valdnieku – milžu vadībā. Civilizācija atjaunojās kalnu rajonos starp 40 un 60 ziemeļu platuma grādiem, bet piecās trešā laikmeta virsotnēs vēl kaut kas bija palicis no tālā zelta laikmeta. Attiecīgi bija divas Atlantīdas, viena Andos, kura mirdzēja pa visu pasauli ar tās četriem punktiem, un cita, ziemeļu Atlantikā, daudz pieticīgāka, kura tika dibināta daudz vēlāk pēc katastrofas. Hipotēze par divām Atlantīdām ļauj savietot visus senos nostāstus. Par otro Atlantīdu arī stāstīja Platons.

12 tūkstošus gadus atpakaļ Zeme ieguvu ceturto pavadoni, mūsu tagadējo mēnesi. Notika jauna katastrofa. Zeme ieguva savu pašreizējo formu, ziemeļu un dienvidu jūras satecēja ekvatoriālajā rajonā, bet ziemeļos jaunā mēness iespaidā sākās ledus periodi. Otrā atlantiskā civilizācija, kuru aizslaucīja ziemeļu ūdeņi, pazuda vienas nakts laikā. Tie arī ir Lielie Plūdi, par kuriem ir rakstīts Bībelē. Herbirgeriešiem Bībeles stāsti par izdzīšanu no paradīzes (no tropiem) un grēku plūdi ir vienlaicīgi gan atmiņas, gan arī pravietojums, jo kosmiskie notikumi mēdz atkārtoties. Un Jāņa atklāsmes grāmatas Apokalipses apraksts, kurš nekad nav ticis izskaidrots,  pareizi apraksta debesu un zemes katastrofas, kuras cilvēki ir novērojuši gadsimtu laikā.

Šajā jaunākajā periodā milži degradējās. Ir daudz mītu, kuros tiek stāstīts par viņu cīņām savā starpā un ar cilvēkiem. Tie, kuri kādreiz bija valdnieki un dievi, kļuva par kropļiem, kuri ir jāpadzen. Un viņi krita tik zemu, cik agrāk bija bijuši augstu. Tie ir leģendu cilvēkēdāji. Tie ir Urāns un Saturns, kuri apēd savus bērnus. Te ir arī minams Dāvids, kurš nogalināja milzi Goliātu. Igo šai sakarā rakstīja: “… naivos milžus uzvarēja viltīgie punduri.”

Pēc vairākām degradācijas pakāpēm Rietumos radās cita civilizācija. Cilvēku civilizācija, kuri ir atrauti no savas pasakainās pagātnes, civilizācija, kura ir ierobežota laikā un telpā, mazisku cilvēku civilizācija, kuri meklē mierinājumu mītos, kuri ir izdzīti no savas rašanās vietām un kuri neapzinās dzīvības dižumu, kas ir saistīta ar dižo kosmisko kustību. Šī humānā cilvēku civilizācija ir ebreju – kristiešu civilizācija. Šī civilizācija ir bezcerīgi maza. Tā ir pārpalikumu civilizācija. Bet neskatoties uz to pagātnes dižo dvēseļu atkliekas dod bezgalīgu skumju un sapratnes iespējas. Tieši tas radīja jaunās civilizācijas brīnumu. Bet tam ir savas robežas. Mēs tuvojamies jaunam laikmetam. Notiks mutācijas. Nākotne sniegs roku vistālākai pagātnei. Zeme atkal ieraudzīs milžus. Būs jauni plūdi, jauna apokalipse un jaunas rases nonāks pie varas.

Tāda ir Herbirgera hipotēze un tāds ir tās radītais garīgais klimats. Šī hipotēze ir spēcīgs nacistu maģijas ferments, kura ietekmēja notikumu attīstību. Tā dod papildus skaidrību par Haushofera apgaismību, tā iedvesmo Rozenbergu un tā iespaido Hitlera atklāsmes.

Pēc Herbirgera cilvēki pašreiz dzīvo ceturtajā ciklā. Dzīvība uz Zemes ir pārdzīvojusi trīs laikmetus, trīs apogejas trīs zemo mēnešu laikā ar milžu rašanos. “Bezmēness tūkstošgadu” laikā ir parādījušās nespēcīgu punduru rases un dzīvnieki, kuri lien kā čūskas, atgādinot grēkā krišanu. Augsto mēnešu laikā ir radušās vidējās rases – trešā laikmeta sākuma parastie cilvēki – mūsu senči. Vēl ir jāņem vērā, ka mēneši pirms uzkrist Zemei, radīja dažādos Zemes apgabalos dažādus apstākļus. Tāpēc pēc daudzajiem cikliem uz Zemes ir dažādu būtņu sajaukums – rases, kuras atrodas degradācijas stadijā, rases, kuras atrodas augšupejošā stadijā, evolūcijas starpstadiju produkti, kā arī tie, kuri mācās nākotnei un tiek gatavoti gaidāmajām mutācijām un nākotnes valdnieki.

Tas, kas notiek Debesīs, nosaka arī uz Zemes notiekošo, bet šī saistība ir abpusēja. Tieši tāpat Visuma noslēpumi un kārtība atspoguļojas smilšu graudiņā. Un tāpat arī tūkstošgadu notikumi noteiktā mērā atspoguļojas cilvēku dzīvē un cilvēki ir spiesti individuāli un kolektīvi pārdzīvot pagātnes kritumus un augšupejas, un gatavot apokalipsi un nākotnes augšupeju. Visa Kosmosa vēsture ir cīņa starp ledu un uguni un šī dižā cīņa izpaužas šeit lejā. Un kad cilvēku prātos un sirdīs uguns sāk dzist, tad nāk ledus. Tā tas ir gan katram cilvēkam atsevišķi, gan visiem kopā, tāpēc katrs ik brīdi ir mūžīgās izvēles priekšā. Tāda īsumā ir Herbirgera un nacistu pamatdoma.”

Dobās Zemes teorija

“Neticami, bet fakts, augstākie nacistu vadoņi noliedza to, kas mūsdienu pasaulē šķiet acīmredzams pat bērnam – ka Zeme ir aizpildīta, ka tai ir lodes forma un ka mēs dzīvojam Zemes virspusē; ka virs mums ir Visums ar miljardiem zvaigžņu, bet zem kājām mums ir klintis. Šis bērns neatkarīgi no tautības ir saskaņā ar oficiālo zinātni un visām pieņemtajām reliģijām un filozofiju. Mūsu morāle, māksla un tehnika balstās šajā sapratnē un to apstiprina prakse. Ja mēs sāksim meklēt to, kas vislabāk spēj nodrošināt cilvēku vienotību, tad atradīsim to kosmogonijā. Attiecībā uz Cilvēka un Zemes vietu Visumā vienoti ir visi, pat marksisti. Tam nepiekrita tikai nacisti.

Pēc Dobās Zemes teorijas piekritēju uzskatiem mēs dzīvojam lodes iekšienē telpā, kas ir izveidojusies klintī, kura sniedzas bezgalīgi tālu. Mēs dzīvojam “pielipināti” iekšspusei. Debesis atrodas šīs lodes iekšpusē un tā ir zilganas gāzes masa ar mirgojošas gaismas punktiem, ko mēs pieņemam par zvaigznēm. Ir tikai Saule un mākoņi, tikai daudzkārt mazāki, kā apgalvo ortodoksālie astronomi. Mēs esam vieni un esam iesprostoti klintī.

Dobās Zemes doktrīna radās ASV XIX gadsimta sākumā. 1818.gada 15.aprīlī visi ASV Kongresa locekļi, universitāšu rektori un daži nozīmīgākie zinātnieki saņēma šādu vēstuli: “San – Lui, Missūri, Ziemeļamerika, 10.aprīlis. Visai pasaulei es paziņoju, ka Zeme ir doba un ir apdzīvota iekšpusē. Tā satur daudz cietu sfēru, kuras ir viena virs otras, un ir atvērtas pie poliem no 12. līdz 16. grādam. Es apņemos pierādīt savas izvirzītās domas realitāti un izpētīt Zemes iekšieni, ja pasaule būs ar mieru man palīdzēt šajā uzņēmumā. Klaivs Saimons, bijušais kājnieku kapteinis no Ohaijo štata.”

Lūk, kā savā grāmatā “No Atlantīdas līdz Eldorado” šo armijnieka avantūrisko teoriju apraksta Spregs de Kamps un Villi Lejs: “Saimons uzstāj, ka šajā dobjajā pasaulē dobji ir arī kauli, mati, augu stumbri utt. Planētas arī ir dobjas. Arī uz Zemes var izšķirt piecas sfēras vienu otrā, kuras visas ir apdzīvotas gan no ārpuses, gan no iekšpuses, un tām visām ir lieli caurumi polos, caur kuriem katras sfēras iedzīvotājs var doties uz jebkuru vietu gan uz iekšu, gan uz āru, līdzīgi kā skudras, kuras rāpo sākumā pa porcelāna krūzes iekšpusi, bet pēc tam arī pa ārpusi.

Saimone organizēja izbraucienus ar saviem ziņojumiem, kas bija kas līdzīgs vēlēšanu kampaņai. Pēc savas nāves viņš atstāja kaudzi ar piezīmēm un, visdrīzāk arī mazu “Saimona zemeslodes modeli”, kurš pašreiz glabājas Filadelfijas Dabas zinātņu akadēmijā. Viņa dēls Ameriks Vecpucius kļuva par vienu no viņa sekotājiem un nesekmīgi centās izveidot no viņa piezīmēm kaut cik sakarīgu darbu. No sevis viņš papildināja, ka pēc kāda laika desmit pazudušās Izraēla ciltis tiks atrastas dzīvojam, visdrīzāk, pašas augšējās sfēras iekšpusē.”

1880.gadā savukārt cits amerikānis Sairuss Tids paziņoja, ka Zeme ir dobja. Tids bija liels erudīts, kurš specializējās alķīmiķu literatūras pētniecībā. 1869.gadā, kad viņš strādāja savā labrotorijā un domāja par Esejas grāmatu, viņu piemeklēja atklāsme. Viņš saprata, ka mēs dzīvojam uz Zemes, bet tikai tās iekšpusē. Šis redzējums ļāva viņam noticēt senām leģendām, tāpēc viņš radīja sava veida jaunu reliģiju un izplatīja savu doktrīnu, nodibinot mazu avīzīti “Ugunīgais zobens”. 1894.gadā viņš bija savācis vairāk kā četrus tūkstošus fanātiskus sekotājus. Viņa reliģija saucās “koreišisms”. Viņš nomira 1903.gadā neilgi pēc tam, kad bija paziņojis, ka viņa ķermenis netrūd. Tiesa gan viņa sekotāji jau pēc divām dienām bija spiesti viņu apglabāt.

Doma par to, ka Zeme ir dobja, saistīta ar teikām, kuras ir sastopamas dažādās vietās un dažādos laikos. Senākie reliģiskie teksti runā par pazemi, kurā mīt mirušie un gari. Kad leģendārais šumeru un babiloniešu varonis Gilgamešs devās vizītē pie sava senča Ut-Kapištimu, viņš nolaidās Zemes dzīlēs; turpat Orfejs meklēja Evridiku. Sasniedzot Rietumu malu, Odisejs – Uliss upurēja, lai senču gari paceltos no pazemes un dotu viņam padomu. Plutons Zemes dzīlēs valda pār mirušo dvēselēm. Pirmie kristieši pulcējās pazemes katakombās un acīmredzot tāpēc pataisīja pazemi par notiesāto dvēseļu mājokli. Vācu leģendās Venēru nosūtīja Zemes dzīlēs. Dante ievietoja elli “zemākajos apļos”. Eiropas folklora izmitina drakonus zem zemes, bet japāņi iedomājas it kā zem viņu salas mīt briesmonis un, kad tas kustas, notiek zemestrīces.

Nacistu slepenā “Vrila biedrība” savienoja šīs leģendas ar hipotēzi, kuru izteica Bulvers – Litonoms romānā “Rase, kura mūs izspiedīs”. Viņi uzskatīja, ka būtnes ar lielu psihisko spēku, kas pārsniedz mūsējo, dzīvo alās Zemes centrā. Viņi kaut kad iznāks virspusē un valdīs pār cilvēkiem.

Pirmā pasaules kara beigās jauns vācu aviators Pīters Benders, atrodoties franču gūstā, uzdūrās vecām Tida avīzēm “Ugunīgais zobens” un brošūrai, kura propagandēja dobās Zemes ideju. Aizrāvies ar šo kultu un piedzīvojis atklāsmi, viņš precizēja un attīstīja šo teoriju. Atgriezies Vācijā, viņš nodibināja kustību “Mācība par dobjo Zemi”. Viņš attīstīja vēl viena amerikāņa Maršala Gardnera ideju, kurš 1923.gadā publicēja darbu, kurš mēģināja pierādīt, ka Saule atrodas nevis virs Zemes, bet gan tās iekšienē, un ka tās stari izdara spiedienu, kas cilvēkus notur uz iekšējās virsmas.

Benderam Zeme ir sfēra tādos pat izmēros kā ortodoksālajiem ģeogrāfiem, tikai tā ir dobja, un dzīvība norit tās iekšienē zem saules staru spiediena. Zem šīs virsmas ir nebeidzama klints. Gaisa slānis iekšpusē ir 60 kilometri, kam seko absolūts tukšums, kura centrā ir trīs ķermeņi: Saule, Mēness un “pasakaina pasaule”. Šī “pasakainā pasaule” ir zilas gāzes lode, kurā mirgo gaismas graudi, kuri tiek saukti par zvaigznēm. Kad šī zilā masa iet garām saulei, aizēnotajā dobjās Zemes daļā iestājas nakts. Mēs esam noticējuši, ka virs mums atrodas ārējs Visums, tāpēc ka gaismas stari neizplatās taisni, tie ir izliekti, izņēmums ir tikai infrasarkanie stari. Šī Bendera teorija kļuva populāra ap 1920.gadu. Nacistiskās Vācijas vadība, augstākie flotes un armijas virsnieki ticēja dobjās Zemes teorijai.

Mums var šķist ārprātīgi, ka cilvēku uzvedība, kuri ir atbildīgi par nācijas vadību, vismaz kaut kādā mērā ir saistīta ar mistisku intuīciju, kura noliedz Visuma eksistenci. Te jāņem vērā, ka vienkāršajam cilvēkam, ierindas vācietim no ielas, kura dvēseli nomoka zaudējums karā un nabadzība, dobjās Zemes ideja 1930-ajos gados bija ne vairāk ārprātīga kā ideja par neierobežotu enerģijas avotu, ko satur sīka matērijas daļiņa, vai arī ideja par četru dimensiju telpu.

Einšteina teorija balstās Maikelsona un Morleja eksperimentos, kuri pierāda, ka gaismas ātrums, gaismai kustoties Zemes griešanās virzienā, ir vienāds ar gaismas ātrumu, gaismai kustoties perpendikulāri Zemes griešanās virzienam. Einšteins atklāja, ka neeksistē “vides”, kura nestu gaismu, un ka gaisma sastāv no neatkarīgām daļiņām. Izejot no tā Einšteins konstatēja, ka gaisma ir kondensēta enerģija. Viņš radīja gaismas kustības relativitātes teoriju. Pēc Bendera sistēmas dobjā Zeme ir nekustīga, tāpēc Maikelsona efekts ir izslēgts. Tieši tāpēc dobjās Zemes hipotēze šķiet reāla, tieši tāpat, kā Einšteina hipotēze. Tolaik vēl nebija iespējams eksperimentāli apstiprināt Einšteina domu pareizību. Atombumba vēl nebija radīta, lai absolūtā un drausmīgā veidā pierādītu, ka viņam ir taisnība. Nacistiskās Vācijas vadītāji izmantoja šo izdevību, lai noniecinātu ebreju zinātnieka darbu un sāktu vajāt gan ebreju zinātniekus, gan visu ortodoksālo zinātni.

Herbirgera sistēma pretendēja uz globālu kosmogoniju, tomēr nav iespējams vienlaicīgi ticēt pasaulei, kurā notiek mūžīgā ledus un uguns cīņa, un dobjai lodei, kura ir ieslēgta klintī. Hitleram palūdza izšķirt, kam tad ir taisnība. Viņš atbildēja: “Mums vispār nav vajadzīgas sakarīgas un loģiskas koncepcijas. Taisnība var būt gan vieniem, gan otriem. “ Attiecīgi, nacistiem galvenais bija nevis uzskatu sakarīgums, loģiskums un vienotība, bet gan tās sistēmas sagraušana, kura izriet no racionāla un loģiska domāšanas veida. Galvenais viņiem bija mistiskais dinamisms un intuīcijas lielais spēks. “Mirdzošajā maģiskās domas tumsā atradīsies vieta daudziem zibeņiem.” “

Nacistu “jaunais cilvēks”

Nacisti, tāpat kā komunisti, mēģināja radīt “jaunu cilvēku”, tikai nacistu “jaunais cilvēks” bija ļauns, ar plēsēja dabu. Tā dēļ tika atlasīti spēcīgākie un veselīgākie cilvēki, kuri maksimāli atbilda āriešu rases pazīmēm, tiem tika radīti īpaši labvēlīgi apstākļi, viņi tika attiecīgi propagandiski apstrādāti, tika noliegta “asins sajaukšanās” ar “mazvērtīgākām” rasēm un tautām, un “mazvērtīgajiem” tika radīti ievērojami sliktāki dzīves apstākļi – tiesību ierobežojumi, getto, darba nometnes, koncentrācijas nometnes, līdz pat to masveida nobendēšanai.

Povels ar Beržē par to raksta sekojošo: “Dancigas senāta vadītājs G.Raušnings grāmatā “Hitlers man teica” raksta: “Kad Hitlers vērsās pie manis, viņš mēģināja izteikt savu jaunas cilvēces pirmsvēstījumu racionālās un konkrētās izteiksmēs. Viņš teica: “Radījums nav pabeigts. Cilvēks pilnīgi noteikti ir pienācis jaunu pārvērtību slieksnim. Cilvēce pietuvojas jaunai attīstības fāzei katrus 700 gadus un likmes šajā daudz ilgākajā cīņā ir Dieva Dēla atnākšana. Viss radošais spēks tiks sakoncentrēts jaunajā sugā. Divas sugas ātri evolucionēs, cīnoties viena ar otru. Viena aizies bojā, otra izplatīsies. Šī suga bezgalīgi pārsniegs mūsdienu cilvēku. … Tagad jūs saprotiet mūsu nacionāl –sociālisma dziļo jēgu? Tas, kurš saprot nacionāl – sociālismu tikai kā politisku kustību, neko daudz par to nezin.” (…)

Vienreiz Hitlers runāja ar Raušningu par cilvēku rases mutāciju. Tā kā viņam nebija attiecīgu iedvesmas avotu, Raušnings Hitlera vārdus saprata kā vēlēšanos selekcijas ceļā uzlabot vāciešus: ”Bet jūs nevarat izdarīt neko citu, kā tikai palīdzēt dabai. Jūs varat tikai samazināt ceļu! Dabai pašai jums ir jādod jauna suga. Jo līdz šim taču selekcionāriem tikai ļoti retos gadījumos izdevās panākt dzīvnieka mutāciju…” Uz to Hitlers svinīgi iesaucās: “Jaunais cilvēks jau ir starp mums! Viņš ir šeit! Vai jums ar to pietiek? Es redzēju šo cilvēku. Viņš ir drosmīgs un nežēlīgs. Man bija bail viņa klātbūtnē.” (…)

Hitlers teica Raušningam: “Mūsu revolūcija ir jauns, precīzāk sakot, pēdējais evolūcijas etaps, kurš ved uz vēstures beigām.” Vai arī citā reizē vēl: “Jēs neko nezināt par mani. Maniem partijas biedriem nav ne mazākās nojausmas par nolūkiem, kuri mani pārņem, un par to grandiozo celtni, kuras pamati tiks ieguldīti vēl līdz manai nāvei. Pasaule ir nonākusi līdz izšķirošajam līkumam. Mēs esam pie laika vārtiem. Planētai ir paredzēti satricinājumi, kurus jūs, neiesvētītie, neesat spējīgi apjēgt… Notiek kaut kas daudz lielāks nekā tikai jaunas reliģijas dzimšana…” No šiem piemēriem mēs redzam cilvēciski saprotamu vēlmi izteikties. Bet tas nav paša Hitlera domu uzplaiksnījums un tas nav ne Herbirgera, ne Bendera un ne citu līdzīgu ideju atstāsts (lai gan no tā arī kas ir paņemts). Te ir jāatceras Hitlera lēmums strīdā starp Herbirgera un Bendera teoriju piekritējiem. Šajās sarunās mēs redzam kā no Hitlera nāk laukā tas, ko viņam iedvesa Tules biedrība, Dītrihs Ekarts un Karls Haushofers.”

Nacistu mistika praksē un dievu novēršanās

“FAU-2 izmēģinājumus vadījušais ģenerālis Valters Dornbergers savos memuāros stāsta par epizodi, kad raķetes izmēģinājuma darbi tika atlikti, jo fīreram bija vīzija, ka vai nu FAU-2 nenostrādās vai arī Debesis par to atriebsies. Šī vīzija notika īpaša transa stāvoklī un nacistu vadības prāt tam bija lielāka nozīme kā inženieru viedoklim. (…)

Cīņā starp ledu un uguni, kas ir Visuma un Zemes dzīvības atslēga, vērojams noteikts cikliskums. Herbirgers paziņoja, ka ik 6000 gadu Zemei uzbrūk ledus. Tad notiek lielas katastrofas. Bet katrus 700 gadus uzbrūk uguns, kas cilvēcei ir ļoti būtiski. Citiem vārdiem sakot, katrus 700 gadus cilvēkiem atgriežas apziņa par viņu atbildību šajā kosmiskajā cīņā. Tad cilvēki atkal kļūst reliģiozi šī vārda pilnā nozīmē. Tad cilvēki atkal kontaktējas ar pagātnes prātiem un tad viņi gatavojas gaidāmajām mutācijām. Tad cilvēka apziņa paplašinās līdz Visuma apmēriem. Tad cilvēks atkal atrod jēgu vispasaules epopejā. Tad cilvēki atkal spēj atšķirt, kas nāk no cilvēkiem – dieviem, bet kas no cilvēkiem – vergiem, un atmet no cilvēces prakses to, kas pieder nosodāmām sugām. Tad cilvēks atkal kļūst nepiekāpīgs un dedzīgs, uzticīgs tai funkcijai, dēļ kuras kādreiz līdz saviem augstumiem attīstījās milži. (…)

Pēc Herbirgera, kad pavadonis draud uzkrist Zemei un atrodas mazā attālumā no Zemes, tad dzīvās būtnes sasniedz savu dzīvības un garīgo spēku augstāko punktu. Valdnieks – milzis, cilvēks – dievs tad uzņem un vada visas sabiedrības psihiskos spēkus. Viņš vada šo izstarojumu kamolu tā, ka harmonizē debesu ķermeņu kustību un dēļ tā katastrofa tiek atlikta. Tā ir galvenā milža – maga funkcija. Un lielā mērā tādā veidā viņš uztur uz vietas Saules sistēmu. (…)

Lai cik dīvaini tas arī neliktos, Hitlers bija pārliecināts, ka tur, kur viņa armijas iet uz priekšu, tur aukstums (ledus) atkāpjas. Šī mistiskā pārliecība daļēji izskaidro to, kā viņš vadīja iebrukumu Krievijā. Herbirgerieši, kuri bija paziņojuši, ka spēj prognozēt laiku pa visu planētu mēnešiem un pat gadiem uz priekšu, apgalvoja, ka ir gaidāma maiga ziema. Bet bija vēl arī cits apstāklis: kopā ar tiem, kuri ticēja mūžīgajam ledum, Hitlers bija pārliecināts, ka viņš ar aukstumu ir noslēdzis vienošanos un ka krievu ziema nespēs apturēt viņa armiju. Cilvēce viņa vadībā ieies jaunā uguns ciklā. Un līdz šim tā arī notika. Ziema atkāpās viņa ugunīgo leģionu priekšā.

Lai gan fīrers pievērsa īpašu uzmanību sava karaspēka apgādei [kas ir loģiski, jo viena no kara mākslas aksiomām, ko zin katrs karavīrs, ir ka kara iznākumu lielā mērā nosaka apgāde], viņš Krievijā iebrukušajiem karavīriem līdzi papildus iedeva tikai šali un pāris cimdus. Un 1941.gada decembrī Krievijā aukstums sasniedza vairāk kā –40 grādus pēc celsija.

Paredzējums izrādījās nepatiess, pravietojums nepiepildījās, dabas stihija pretojās, zvaigznes pārstāja strādāt vācu “mesijas” labā. Ledus triumfēja pār uguni. Eļļa sasala un automātiskie ieroči atteicās strādāt. Sintētiskā degviela aukstumā nedarbojās. Apstājās lokomotīves. Karavīri mira no aukstuma. Visniecīgākais savainojums izraisīja nāvi.

Hitlers sākumā atteicās ticēt šai pirmajai nopietnajai pretrunai starp mistiku un realitāti. Ģenerālis Guderjans, riskējot tapt atstādināts un pat nošauts, pameta savu dienesta vietu un aizbrauca pie Hitlera, lai personiski iepazīstinātu viņu ar reālo situāciju un lūgtu dot atkāpšanās pavēli. Hitlers atbildēja: “Aukstums tā ir mana problēma. Uzbrūciet.” Tā rezultātā labi organizētā un pieredzējusī armija, kura iekaroja Poliju 18 dienu laikā un Franciju mēneša laikā, iekarotāju leģions, kurus Hitlers sauca par saviem nemirstīgajiem kareivjiem, gāja bojā ziemeļu vējā un ledū, lai pierādītu, ka mistika ir iedarbīgāka par šīszemes realitāti.

Pēc tam, izdzīvojušās armijas atliekas tika nosūtītas karot uz Krievijas dienvidiem. Kad nākamā gada pavasarī nacistu armija bija sasniegusi Ziemeļkaukāzu, notika dīvaina ceremonija. Trīs SS alpīnisti uzkāpa Elbrusā, āriešu svētajā kalnā, seno civilizāciju šūpulī, maģiskās sektas “Lucifera draugi” virsotnē. Viņi tur uzstādīja karogu ar svastiku, kurš tika iesvētīts saskaņā ar SS Melnā Ordeņa rituālu. Šim iesvētītajam karogam Elbrusa virsotnē vajadzēja būt jaunas ēras priekšvēstnesim. Tagad gan gadalaikiem vajadzēja pakļauties un ugunim uz tūkstošiem gadu uzvarēt ledu. Iepriekšējā gadā notika liela vilšanās, bet tas bija tikai pārbaudījums pirms izšķirošās garīgās uzvaras. Un atkal pretēji meteorologu prognozēm, kas brīdināja par bargu ziemu, un citām gaidāmās neveiksmes pazīmēm, nacistu armija devās Staļingradas virzienā, lai sadalītu Krieviju divās daļās.

“Prāta priekritēji ar drūmajām sejām” mēdza izvest fīreru no pacietības. Šie reālistiski domājošie cilvēki, cilvēki “bez uguns”, ar savu drosmi, savu “jūdu-liberālo zinātni”, savu tehniku bez reliģiskā pamatojuma, cilvēki bez “svētās nesamērības” triumfēja ar ledus palīdzību. Viņi visu samaitāja. Viņu dēļ maģija nenostrādāja.

Pēc Staļingradas Hitlers vairs nebija pravietis un viņa reliģija tika sagrauta. Staļingrada ir ne tikai militārs un politisks zaudējums. Garīgo spēku līdzsvars mainījās. Vācu avīzēs par to ziņoja kā par kaut ko nepieredzēti drausmīgu. Tika izsludinātas sēras. Gēbels par to rakstīja: “Saprotiet, visa idejiskā būtība, visa Visuma koncepcija cieta liktenīgu sakāvi. Garīgie spēki ir nospiesti un tuvojas drausmīgās Tiesas stunda!” Staļingradā ne jau komunisms uzvarēja fašismu, jeb, precīzāk sakot, notika ne tikai tas. Ja apskatāmies uz to no skatupunkta, kas dod redzējumu uz tik grandioziem notikumiem, tad pie Staļingradas cilvēku humānistiskā civilizācija uzvarēja luciferisko, maģisko civilizāciju, kura nebija radīta cilvēkam, bet kaut kam, “kas ir lielāks par cilvēku”.

XVIII – XIX gadsimta Eiropa ir radījusi dzinēju, kurš vēl turpina darboties. Tas ne vienādā mērā strādā Ņujorkā un Maskavā, bet kalpo visiem. Karā pret nacistisko Vāciju bija tikai viena pasaule, nevis mūžīgo ienaidnieku īstermiņa koalīcija. Tā bija viena pasaule, kura radīja progresu, taisnīgumu, vienlīdzību un zinātni. Pasaule, kura vienādi redz Kosmosu, vienādi saprot pasaules likumus, vienādi redz Cilvēka vietu Visumā, kas ir ne pārāk liela, bet arī ne pārāk maza. Tā bija viena pasaule, kura tic saprātam un lietu realitātei. Tā bija viena pasaule, kurai bija jāaiziet bojā, atbrīvojot vietu citai pasaulei, kuras pirmvēstnesis jutās Hitlers.

Šīs “brīvās pasaules” mazais cilvēks no Maskavas, Bostonas, Limožas vai Lježas, kurš ir pozitīvs, racionāls, spēcīgs vairāk morālā ziņā kā dievbijībā, kuram nav metafizisko sajūtu un kurš pārāk nealkst pēc fantastiskā, šis mazais cilvēks, kuru Zaratrustra uzskatīja par cilvēkveidīgu karikatūru, šis mazais cilvēks, kurš ir radies no kunga Omena kaula, iznīcināja dižu armiju, kurai bija jāatver vārti pārcilvēkam, cilvēkam – dievam, stihiju, klimata un zvaigžņu valdniekam. Un dīvainā kārtā pēc dažiem gadiem šis mazais cilvēks uzlaida kosmosā pavadoņus, atklājot starpplanētu ēru.

Izmisīgā, ārprātīgā un katastrofālā Hitlera pretošanās tad, kad kļuva skaidri acīmredzams, ka viss jau zaudēts, ir izskaidrojama ar to, ka viņš gaidīja herbirgeriešu prognozētos plūdus. Ja nav iespējams mainīt lietu kārtību cilvēciskiem līdzekļiem, tad var izsaukt dievu dusmas. Plūdiem bija jānāk kā sodam visai cilvēcei. Nakts ieskaus zemeslodi un viss pērkona pavadībā nogrims zem ūdens.

Alberts Špērs (1905 – 1981) ar šausmām teica, ka “Hitlers pilnīgi apzināti mēģināja panākt, lai kopā ar viņu iet bojā visi. Viņš jau bija cilvēks, kuram paša dzīves beigas ir visa beigas.” Gēbels savos pēdējajos redakcionālajos rakstos ar entuziasmu apsveica ienaidnieku bombardēšanas un to graujošās sekas: “Zem mūsu iznīcināto pilsētu drupām būs aprakti muļķīgā XX gadsimta saniegumi.”

Hitlers gribēja, lai visur valdītu nāve, viņš uzdod pilnībā iznīcināt Vāciju, viņš pavēl nogalināt iesnodzītos un gūstekņus, liek nogalināt savu brālēnu, pieprasa nāvi uzvarētajiem karavīriem un pats dodas kapā. Trevors Rupers par to raksta: “Hitlers un Gēbelss aicināja vācu tautu iznīcināt savas pilsētas un rūpnīcas, uzspridzināt savus dambjus un tiltus, upurēt dzelzceļus un vagonus” un tas viss “Dievu mijkrēšļa” leģendas vārdā. Hitlers pieprasa asinis un upurē savus pēdējos spēkus, sūtot tos cīņās un pēc tam saka: “Es nekādi nevaru atzīt zaudējumus par pietiekami lieliem.”

Tomēr nacistiskās Vācijas ienaidnieki uzvar un visi spēki tiek izmantoti, lai apludinātu zemi un sodītu cilvēci, kura ļāva ledum uzvarēt uguni, nāves spēkiem ļāva uzvarēt dzīvības un atdzimšanas spēkus. Debesis atriebsies par sevi. Mirstot atliek vien apelēt pie Lielajiem Plūdiem. Hitlers tādēļ upurē ūdenim: viņš pavēl apludināt Berlīnes metro, kurā cilvēki slēpās no bombardēšanas un kur tādēļ gāja bojā apmēram 200 tūkstoši cilvēku. Šim upurim vajadzēja radīt akopaliptiskas orģijas, drausmīgus notikumus Debesīs un uz Zemes.

Gēbelss, pirms bunkurā nogalināt savu sievu, bērnus un sevi, raksta pēdējo atvadu rakstu ar nosaukumu “Un tomēr tas notiks”. Viņš tajā apgalvo, ka cīņa notiek nevis uz Zemes, bet gan kosmiskā līmenī: “Mūsu beigas būs Visuma beigas.” “

SS Melnais Ordenis un Anenerbe

Visdrausmīgākā nacistu struktūra, kura organizēja un veica vērienīgus, šausmīgus, normāla cilvēka prātam neaptveramus necilvēcīgus noziegumus, bija SS (jeb “SS Melnais Ordenis”) Henriha Luitpolda Himlera vadībā.

Henrihs Luitpolds Himlers, 1938.g.

Henrihs Luitpolds Himlers, 1938.g.

Lūk, kā Himleru raksturo Povels un Beržē: “1942.gada sūrā ziema. Iesprūduši krievu stepes ierakumos, labākie Vācijas armijas karavīri un SS vienību zieds pirmo reizi neuzbrūk. Vienu rītu slavenais Berlīnes ārsts Kerstens, kura rokām esot bijusi dziedniecīga iedarbība, sastapa savu klientu reihsfīreru Himleru skumju un nospiestu. “Dakter, man ir drausmīga depresija,” teica Himlers. Vai Himlers sāka šaubīties par uzvaru? Nē. Attaisījis bikses un apgūlies vēdera masāžai Himlers turpināja: “Fīrers nu līdz galam ir sapratis, ka miers uz Zemes nav iespējams, kamēr būs dzīvs kaut vai viens ebrejs. … Un tad viņš man pavēlēja iznīcināt visus ebrejus, kas atrodas Reiha varā.” Kerstenam likās, ka Himlerā ir pamodusies žēlsirdība un viņš teica: “Jā, man ir saprotami jūsu sirdsēsti, sirds dziļumos jūs nevarat piekrist tādai nežēlībai.”, uz ko Himlers iesaucās: “Nekas tamlīdzīgs! Jūs galīgi neko nesapratāt! “ Izrādās Hitlers izsauca viņu, lai pavēlētu iznīcināt milijonus ebreju, kas ir milzīgs darbs, bet Himlers ir ļoti aizņemts un noguris. Prasīt no viņa vēl papildus piepūli ir necilvēcīgi, un viņš to lika saprast Hitleram, kurš neganti sadusmojās. Un tagad Himleram ir kauns par sevi, ka viņš pakļāvās noguruma radītajai mirkļa vājībai un egoismam. (Kerstena memuāri un Žozefa Kesela grāmata “Brīnumrokas”)”

Himlers ir dzimis 1900.gadā Minhenē (Bavārija) konservatīvā katoļu ģimenē. Viņa tēvs bija skolotājs, bet krustēvs un aizbildnis tēva skolnieks … Bavārijas princis Henrihs Vitelsbahs (1884-1916, ilggadīgā faktiskā Bavārijas valdnieka Luitpolda Vitelsbaha (1821 – 1912) mazdēls), kurš gāja bojā 1.pasaules kara laikā.

Kopš bērnības Himlers sapņoja būt karavadonis. 1.pasaules karā tā arī nepiedalījās, izgāja apmācības, bet kaujās dalību neņēma. Pēc kara, paklausot tēva ieteikumam, Minhenes universitātē izmācījās par agronomu.

1922.gadā iepazīstas ar nākamo NSDAP militāro vienību SA vadītāju Ernstu Remu (pulveža Franca fon Epa štāba priekšnieku). Pēc Rema ieteikuma kļūst par NSDAP biedru. 1923.gadā piedalās t.s. “alus pučā” un Bavārijas kara ministrijas ēkas sagrābšanā, kas tiek atbrīvota tikai nākamajā dienā, kad ēku ielenca Bavārijas armija un policija (Himleram tika uzticēts iet pa priešu otrā alus kroga grupai un nest karogu). Himlers tiek cauri sveikā un cietumsodu par piedalīšanos valsts apvērsuma mēģinājumā un valsts iestādes sagrābšanā nesaņem.

Pēc puča un NSDAP aizliegšanas Himlers iestājas “Nacionālajā atbrīvošanas kustībā”, kas tika izveidota NSDAP vietā un ko faktiski vadīja sociālists Gregors Štrasers. Partijā Himleram tiek uzticēts propagandas darbs.

1924.gadā Himlers iestājas Artamanu ordenī, kas bija jauniešu kustības “Asinis un zeme” militarizētā grupa, un ātri kļūst par vienu no tā vadītājiem. Artamanu ordenī viņš iepazīstas ar Argentīnā dzimušo Rihardu Valteru Dari (1895 – 1953, māte pa pusei zviedriete), vēlāko SS Rasu pārvaldes vadītāju un Pārtikas ministru, kā arī ar nākamo Aušvicas koncentrācijas nometnes komendantu Rūdolfu Franci Hesu.

1925.gadā Himlers līdz ar citiem nacistiem iestājas atkal atjaunotajā NSDAP un kļūst par Gregora Štrasera, kurš atbild par partijas propagandu, sekretāru. Pēc tam iestājas SS, 1927.gadā kļūst par SS vadītāja vietnieku, bet 1929.gadā par SS vadītāju. Uz to brīdi SS sastāvā ir 280 cilvēki.

SS (stabswache – apsardzes štābs) tika izveidots 1923.gadā kā nacistu militārās organizācijas SA sastāvdaļa un tās uzdevums bija NSDAP vadītāja apsardze. 1925.gadā apsardzes struktūra tika atjaunota pavisam citā personālastāvā un pēc Hermaņa Gēringa priekšlikuma to nosauca par SS (“die SS”), ar to domājot vācu armijas aviācijas spēku termina “schutzstaffel“ („apsardzes vienība”) abreviatūru, kas apzīmēja pamatuzdemu veicošo aviācijas spēku pieseglidmašīnu vienības. Sākotnēji SS dalībnieki atšķīrās ar melnām cepurēm, bet pēc tam ar melniem formastērpiem. Hitlers dusmu brīdī mēdza SS saukt par melno mēri.

00635_ss-black-corps-pin-with-skullSS tā drausmīgajā veidolā pilnā mērā ir Henriha Himlera produkts. Viņš sāka veidot SS kā “nacionāl – sociālistisku nākotnes ordeni, kuram ir jāvada nacionāl – sociālistiskās partijas organizācija, kurai ir jābūt kā ierocim augstākā vadoņa rokās, lai veiksmīgi realizētu nordisko politiku.” Himlers sāk ar kadru politikas maiņu, pakāpeniski ieviešot dzīvē Riharda Valtera Dares izstrādātās prasības SS dalībniekiem. Himlers pats personīgi pa naktīm pēta esošo un potenciālo SS dalībnieku fotogrāfijas, lai pārliecinātos par to rasu tīrību.

Himlera vadībā SS sāk satrauji augt, uzņemoties arvien jaunas funkcijas un kļūstot skaitliski arvien lielākai. 1929.gada beigās SS sastāvā ir jau 1000 cilvēku, 1930.gadā – 2700, bet 1933.gadā – 52000. 1930.gadā Himlers panāk SS pakļaušanu pa tiešo Hitleram (bez SA vadības starpniecības), SS tiek uzticēta partijas iekšējās policijas funkcija un SA regulāri ir jānodod SS savi labākie kadri. 1931.gadā Himlers izveido iekšējo slepeno dienestu SD ar bijušo jūras spēku izlūkdienesta leitinantu Reinhardu Heidrihu priekšgalā. 1933.gadā pēc nacistu nākšanas pie varas Himlers izveido pirmo koncentrācijas nometni Dahau (концлагерь Дахау), kas drīz vien par vardarbīgiem nāves gadījumiem izpelnās Vācijas prokuratūras uzmanību. Lietu izmeklēšanu izdodas apturēt, bet Himlers dod pavēli vairs neielaist koncentrācijas nometnē prokuratūras darbiniekus.

Nacistu un Himlera triumfs notiek 1934.gada 30.jūnijā t.s.“garo nažu nakts” laikā, kad Hitlers izrēķinās ar saviem oponentiem. Pēc 1933.gada janvāra nacistu “nacionālās revolūcijas” sākās domstarpības starp nacistu militāro vienību SA vadītāju Ernstu Remu un armiju ģenerālfeldmaršala un kara ministra Vernera fon Blomberga personā. Rems gribēja apvienot armiju ar SA un pats kļūt par apvienotās struktūras vadītāju. Abas puses apelēja pie Hitlera, kurš mēģināja samierināt oponentus. Remu tas neapmierināja, viņš sāka atklāti iestāties pret Hitleru un aicināt uz “sociālistiskās revolūcijas” pabeigšanu, kas guva atbalstu plašās SA ierindas dalībnieku masās. Uz to brīdi SA rīcībā bija apmēram 4,5 miljoni cilvēku.

Izrēķināšanos ar SA sāka gatavot 1934.gada aprīlī, kad SS dalībniekus sāka morāli gatavot gaidāmai akcijai (operācijai “Kolibri”), SD meklēja iemeslus akcijas veikšanai un tika veidoti personu saraksti, ar kuriem jāizrēķinās. 22.jūnijā sākās operācijas “Kolibri” aktīvā fāze, kuras deklaratīvais mērķis bija Ersnat Rema un SA iespējamā valsts apvērsuma novēršana. 30.jūnija rītā tika attaisīti aizzīmogotie nogalināmo saraksti un Vācijā sākās SS veiktais terors, kura laikā tika nogalināts Ernsts Rems, nepilns 100 SA vienību vadītāji un vēl apmēram 4000 cilvēki, lielākai daļai no kuriem nebija saistības ar SA. Nogalināto vidū bija arī NSDAP sociālists un galvenais Hitlera oponents partijā Gregors Štrasers un Bavārijas policijas priekšnieks Gustavs fon Kārs, kurš 1923.gadā vadīja “alus puča” apspiešanu.

Par “garo nažu nakti” Povels un Beržē raksta: “Hitlers “dejoja” mūzikas pavadībā, ko nebija rakstījis. Līdz 1934.gadam viņš sevi varēja uzskatīt par lielisku “dejotāju”. Un tad viņš izkrita no ritma un iedomājās, ka tālāk viņam tik vien jādara kā jāvada šīs Varenības. Viņš pārrēķinājās, Varenības nevada, tām kalpo. Tāda ir viena no 1934.gada lielā lūzuma būtībām, kas notika pēc 1934.gada “partijas tīrīšanas”. No šī brīža kustība, kurai, kā Hitleram likās, vajadzēja būt nacionālai un sociālistiskai, arvien vairāk kļuva tāda, kādu to iecerēja cilvēki, kuri iekustināja šo mašinēriju – tā kļuva par slepenās doktrīnas ieceru realizētāju. Hitlers nekad neuzdrošinājās pieprasīt atskaiti par Štrasera “pašnāvību” un viņu, vācu tautas fīreru piespieda parakstīt pavēli, kura pacēla SS autonomas organizācijas statusā, kas hierarhiski atrodas virs partijas. Pēc nacisma sagrāves Joahims Gunters vienā no vācu žurnāliem rakstīja: “Dzīvīgo ideju, kura iedvesmoja SA, 1934.gada 30.jūnijā uzvarēja tīri sātaniskā SS ideja.” “

Pēc “garo nažu nakts” SS skaitliskais sastāvs un reālā ietekme strauji pieauga, kas beidzās ar Himlera nozīmēšanu par visu Vācijas policijas struktūru priekšnieku 1936.gadā, ar ko tika aizsākta SS, policijas un specdienestu apvienošana, kas savukārt beidzās ar Himleram pakļautā Galvenā impēriskās drošības dienesta izveidošanu 1939.gadā. Tai pat gadā tika izveidotas arī pirmās SS karaspēka vienības Waffen SS. Kara laikā SS pārņēma no armijas okupēto teritoriju vadību un veica tajās genocīdu. Sākotnēji masu nošaušanas realizēja elitāro SS vienību karavīri, bet pēc tam, kad tika konstatēts, ka lielākai daļai no tiem vēlāk rodas nopietnas psihiskas problēmas, “nāves vienības” sāka veidot no nevāciešiem. Dēļ SS veiktajām necilvēcībām daudzi nacistiskās Vācijas regulārās armijas virsnieki pat demonstratīvi atteicās sniegt roku SS dalībniekiem un notika mērena pretdarbība SS. 1944.gadā SS tika pakļauts arī Vācijas militārais izlūkdienests.

1928.gadā vācu zinātnieks Hermans Virts (1885-1981) publicēja grāmatu “Cilvēces rašanās”, kurā apgalvoja, ka mūsdienu cilvēce esot radusies no divām protorasēm – garīgās ziemeļu jeb nodriskās rases un no zemiskās dienvidu rases. 1935.gadā Virts Minhenē organizēja izstādi “Vācu senču mantojums”, kuru apmeklē arī Himlers. Pēc tam Himlers ņem savā aizgādībā Virta vadīto sabiedrisko organizāciju “Senču mantojums” (Anenerbe) un iekļauj to SS sastāvā. 1937.gadā par SS Anenerbe struktūras vadītāju tiek norīkots Volframs Zīvers (1905 – 1948), kurš par saviem tālajiem senčiem uzskatīja senģermāņu priesterus un kurš pēc nacistu sakāves par savu darbību Anenerbe vadītāja amatā tika pakārts. Virts savukārt palika Anenerbe konsultants. Uz 1939.gadu Anenerbe struktūrā bija jau vairāk kā 50 pētniecības institūti. Anenerbe nodarbojās ar senu tekstu un leģendu pētniecību, paranormālām parādībām, organizēja dažādas ekspedīcijas, tai skaitā uz Tibetu, vāca senus artefaktus un veica drausmīgus eksperimentus ar cilvēkiem. Pēc kara beigām kopējais Anenerbe arhīvu apjoms, kurš nokļuva PSRS rīcībā, bija 48 vilcienu vagoni.

anenerbePar SS un Anenerbe Povels un Beržē raksta: “SS organizāciju uzticēja Himleram, bet nevis kā apsardzes – policijas organizāciju, bet gan kā visīstāko ordeni ar hierarhijas pakāpēm, sākot no pašas apakšas, no “laicīgajiem brāļiem”. Visus SS noslēpumus zināja tikai Melnā Ordeņa vadītāji no visaugstkās hierarhiskās pakāpes, kuru eksistenci nacistu oficiālā valdība nekad neatzina. Pat partijas vadībā daudznozīmīgi un klusiņām tika runāts tikai par “iekšējam lokam piederīgajiem”. (…)

Ir jāsaprot, ka kopš 1934.gada visa nacistiskās partijas darbība nācijas saliedēšanas un propagandas sfērā maina savu virzienu, jeb, precīzāk sakot, tā daudz izteiktāk orientējas uz slepeno doktrīnu realizāciju. Kopš tā laika nacistu partija vairs nav nacionāla politiska kustība. Un, lai gan propagandiskās tēzes pa lielam paliek tās pašas, tās tagad ir tikai ārišķīgas izkārtnes, tas ir tikai troksnis, ar kuru apbur un aizrauj masas, aprakstot vistuvākos mērķus, aiz kuriem tiek slēpti pavisam citi tālejošāki mērķi.

Franču žurnālists Roberts Brazilašs (1909 – 1945) saka: “Turpmāk viņi ne ar ko nerēķinās, kā tikai ar dzīšanos pakaļ nedzirdētam mērķim. Tagad, ja Hitlera rīcībā būtu cita tauta, kura vairāk kā vācieši derētu viņa augstākās idejas realizācijai, viņš neaizdomājoties izmestu Vāciju miskastē.” Mēs no savas puses palabosim Brazilašu un teiksim nevis “Hitlera augstākā ideja”, bet gan to maģisko grupu augstākā ideja, kuri rīkojās caur Hitleru. Domājams pats Brazilašs varētu tam priekrist, jo citā vietā viņš raksta: “Hitlers bez tirgošanās būtu ar mieru ziedot savu un savas tautas cilvēcisko laimi, ja to liktu tas noslēpumainais pienākums, kuram viņš pakļāvās.”

Raušningam Hitlers reiz teica: “Es atklāšu jums noslēpumu, es radu ordeni.” Tad viņš pieminēja Burgu (Бургах), kur notiks pirmās iesvētības, un turpināja: “No turienes nāks otrās pakāpes cilvēks, cilvēks, kurš būs pasaules centrs un mērs, cilvēks – dievs lieliskā pakāpē, kulta tēls… Bet ir vēl citi līmeņi, par kuriem man nav ļauts runāt. (…)

Petels (Петель) rakstīja: “Pats par sevi saprotams, ka tikai ļoti mazs augstāko SS ierēdņu skaits pilnā mērā zināja gan teoriju, gan nozīmi tām prasībām, kuras katram ordeņa dalībniekam bija ikdienā jāpiemēro sev un savai apkārtnei. Dažādu zemāko un “sagatavošanās” struktūrvienību dalībnieki uzzināja par savu īpašo stāvokli tikai pēc tam, kad viņiem bija aizliegts precēties bez vadības atļaujas un pēc tam, kad viņi nokļuva SS jurisdikcijā. SS tribunāli bija īpaši nežēlīgi, bet galvenais to uzdevums bija nevis disciplīnas uzturēšana, bet gan SS dalībnieku izvešana no valsts un partijas varas. Turpmāk Ordeņa biedriem nebija nekāda cita pienākuma kā tikai pakļauties Ordeņa likumiem, aizmirstot par jebkādu personisko dzīvi.”

Pēc hierarhijas SS bija tikai “mirušās galvas” nēsātāji. Ar viņiem nekādi nevar salīdzināt Waffen SS un dažus citus formējumus, kas bija kā SS imitācija. Tie, kuri dienēja šajās zemākajās vienībās iesvētības ziņā līdzinājās klosteru kalpiem. Mūki – karavīri bija esesieši ar “melnajām galvām”, kuri iesvētības saņēma Burgu skolās. Savukārt Burgos nokļuva viscienīgākie no “Napolu” (Nacionālo politisko akadēmiju) pabeigušajiem.

Atklājot vienu no “Napola” skolām, Himler noreducēja slepeno doktrīnu līdz īsai formulai: “Ticēt, pakļauties, cīnīties! Punkts. Viss.” Šajās skolās, kā 1942.gada 26.novembrī rakstīja “Švarce koris” (Шварце корис), “māca pieņemt un dot nāvi”. Pēc tam tie, kuri nokļuva Burgu skolās, uzzināja, ka “pieņemt nāvi” var saprast kā pašatteikšanos, kā “nāvi pašam sev”. Bet, ja viņi izrādīsies necienīgi, tad viņus gaida nāve kaujas laukā. “Varenības traģēdija ir apstāklī, ka jākrauj kaudzēs līķi”. Bet vai gan tam ir nozīme? Neviena eksistence nav patiesa, eksistē tikai būtņu hierarhija no cilvēkveidīgajiem līdz Dižajam Magam. Tiko iznākcis no nebūtības necienīgais atgriežas tajā pat nepaspējis saskatīt glābšanas ceļu, kurš ved uz starojošo esības tēlu…

Un, lūk, Melnā Ordeņa draudi doktora Roberta Leja (1890 – 1945) izpildījumā: “Katram no jums ir jāatceras, ka tas, kuram partija atņems tiesības valkāt brūno kreklu, zaudēs ne tikai darbu. Viņš tiks iznīcināts kopā ar ģimeni, sievu, bērniem. Tādi ir nežēlīgie un nepielūdzamie mūsu Ordeņa likumi.”

Un te vairs neiet runa ne par Dižo Vāciju, ne par nacionālsociālistisku valsti. Mēs nonākam “otrā pusē”, kurā eksistē tikai hierarhija, sākot ar cilvēkveidīgajiem un beidzot ar Dižo Magu. Te gatavojas cilvēka – dieva atnākšanai, pārcilvēka atnākšanai, kuru uz Zemi atsūtīs Varenie, pēc tam, kad cilvēki, iesvētītie būs izmainījuši garīgo spēku līdzsvaru.

Ceremonijai, kurā tika saņemtas SS rūnas, acīmredzot vajadzēja atgādināt to rituālu, kuru apraksta Reinholds Šneiders, stāstot par Teitoņa ordeņa bruņinieku svinīgo solījumu ceremoniju Marienburgas Remter zālē: “Viņi ieradās no dažādām valstīm, dažādu tautību, izgājuši caur satraukumu pilnu dzīvi. Viņi ienāca šīs pils noslēgtajā bardzībā, atstājot ārpusē savu senču vairogus. Viņi ienāca pils slēgtajā daļā. Tagad par viņu ģerboni kļuva krusts, kurš pavēl vest galveno no kariem, kurš ved uz mūžīgo dzīvi.” (…)

Tika sastādīti plāni pilnīgai “mirušo galvu” izolācijai no “cilvēkveidīgo” pasaules. Gribēja izveidot SS veterānu pilsētas un ciematus, pie tam to teritorijai vajadzēja būt kaut kam līdzīgai atsevišķai valstij, kura pakļaujas tikai Melnajam Ordenim un tiek tā vadīta.

Bet Himleram un “brāļiem” bija vēl vērienīgāks sapnis. Pasaulei kā paraugu vajadzēja iegūt suverēnu SS valsti. Himlers 1943.gadā teica: “Konferencē pasaule uzzinās par vecās Burgundijas augšāmcelšanos. Šo valsti, kura kādreiz bija zinātnes un mākslas zeme, Francija padarīja par savu piespirtoto piedevu. Burgundijas suverēnā valsts ar savu armiju, likumiem, monētām, pastu kļūs par SS paraugvalsti. Tajā iekļausies Romānijas Šveice, Šampaņa, Fran-Konte, Eno un Luksemburga. Tās oficiālā valoda, protams, būs vācu. Valdīs tikai SS, nacionāl – sociālistu partijai Burgundijā nebūs nekādas varas. Pasaule būs satriekta un sajūsmināta par valsti, kurā tiks piemērotas mūsu koncepcijas.” (…)

“Mirušo galvu” iekšējais loks sevī iekļauj vadītājus un dažādu pakāpju iesvētītos, bet centrā, protams, ir vissvētākais no svētā – Tule. Zemāk ir ierindas SS biedri, kuri ir bezdvēseles mašīnu parodijas, roboti – izpildītāji. Šādas “mašīnas” tiek štansētas pēc standarta, kurā galvenais ir pretējas īpašības cilvēcīgi vispāratzītajām. Šī “robotu” ražošana notiek nevis piemērojot doktrīnai, bet gan izmantojot visparastākos dresūras paņēmienus. Hitlers teica: “Runa vispār neiet par nevienlīdzības likvidēšanu cilvēku vidū, tieši otrādi, tā ir jāpastiprina, izveidojot nepārvaramas barjeras. Kāda būs nākošā sociālā kārtība? Es jums pateikšu to, mani draugi: būs kungu šķira un dažādu partijas biedru bars, kuri ir sadalīti stingri hierarhiski. Zem viņiem milzīga bezpersoniska masa, kalpotāju kolektīvs, zemākā līmeņa cilvēki uz visiem laikiem. Vēl zemāk – uzvarēto ārzemnieku šķira, mūsdienu vergi. Un virs tā visa pacelsies jauna aristokrātija, par kuru es pagaidām nevaru runāt… Bet šos plānus nevajag zināt ierindas partijas biedriem.”

Pasaule tā ir matērija, kura ir jāpārveido, lai no tās iegūtu enerģiju. Magu koncentrēta, tā spēj piesaistīt Ārējus Spēkus, Augstākos Nezināmos, Kosmosa Valdniekus. Autori uzsver, ka SS darbībai nebija nekādas politiskas un militāras nepieciešamības. Koncentrācijas nometnēs notika nacistu iesvētību nodarbības maģijā. Tie bija upurēšanas altāri, kuros notika masu upurēšanas, lai panāktu Vareno labvēlību Melnā Ordeņa lietai. Koncentrācijas nometnes tāpat bija simbolisks akts, nākotnes pasaules modelis, kurā visām tautām bija jābūt atrautām no savām saknēm, atrautām no visa, pārvērstām par klaiņojošiem salašņām, absolūtā izejmateriālā, lai pabarotu cilvēces ziedu – augstāko cilvēku, kurš sarunājas ar dieviem. Šis makets, šis modelis ir apvērsta pasaule (kā teica Barbjē de Orevils “Elle ir otrādi apgrieztas debesis”), kura ir kļuvusi par Melnā Ordeņa maģisko aramlauku. (…)

Nirnbergas tiesas procesā SS pulkvedis Zīvers aprobežojās ar formālu un tīri racionālu aizsardzību. Pirms ieiet nāvessoda kamerā viņš palūdza atļauju pēdējo reizi piekopt savu rituālu un noskaitīt nezināmu lūgšanu. Izpildījis savu pēdējo pienākumu nezināma dieva priekšā, viņš bezkaislīgi iebāza galvu cilpā. Viņš bija Anenerbe ģenerāldirektors un par to arī saņēma nāvessodu.

Anenerbe zinātnisko institūtu kā privātu organizāciju dibināja Frīdrihs Hilšers (1902-1990). Tālāk autori norāda uz saitēm starp dažiem cilvēkiem: Hilšers bija Zīversa garīgais tēvs un skolotājs, Hilšera draugs bija slavenais zviedru pētnieks Svens Gedins (1865-1952), kurš savukārt uzturēja ciešus kontaktus ar Karlu Haushoferu. Slavenais zviedru ceļotājs Svens Gedins bija Tālo Austrumu speciālists, kurš ilgi bija nodzīvojis Tibetā un kurš spēlēja būtisku starpnieka lomu nacistu ezoterisko doktrīnu radīšanā. Pats Hilšers nebija partijas biedrs un uzturēja attiecības ar ebreju filozofu Martinu Buberu. Tomēr viņa dziļās tēzes ir radniecīgas nacionāl – sociālisma maģistru maģiskajiem uzskatiem.

Hilšers dibināja Anenerbe 1933.gadā. Divus gadus vēlāk Himlers, pēc Melnā Ordeņa nodibināšanas, pārvērta Anenerbe par valsts iestādi, kura oficiāli ir piestiprināta ordenim. Anenerbe bija pasludināti sekojoši mērķi: “Pētījumi indo-germāņu rases gara, darbības un mantojuma sfērā. Pētījumu rezultātu popularizēšana plašām masām pieejamā un interesantā formā. Darbi tiek veikti pilnībā ievērojot zinātniskās metodes un zinātnisko precizitāti.” Vācu racionālā zinātniskā metodika iracionālā kalpībā… Jau iepriekš autori minēja, ka tādiem profāniem kā Hitlers un viņa aprindām vārdam “zinātnisks” ir maģiska piegarša.

Anenerbe darbojās tik veiksmīgi, ka Himlers iekļāva to SS sastāvā, bet Anenerbe vadība tika iekļauta Himlera personīgajā štābā. Uz 1939.gadu Anenerbe sastāvā bija 50 zinātniskie institūti, kuru darbību koordinēja profesors Vursts (Вурст), seno kulta tekstu speciālists, kurš vadīja sanskrita katedru Minhenes universitātē.

Pilnīgi ticami šķiet aprēķini, saskaņā ar kuriem nacistiskā Vācija Anenerbe sistēmas funkcionēšanai iztērēja vairāk kā ASV atombumbu radīšanai. Pētījumi bija pārsteidzoši vērienīgi, aptverot visu spektru no tīri zinātniskas darbības līdz okultisma prakses izpētei, līdz ieslodzīto asins nolaišanai un līdz slepeno biedrību izspiegošanai. (…)

Anenerbe nodibināja sakarus ar Tibetu un nosūtīja uz turireni ekspedīcijas. Rīkojoties pēc Zīversa pavēles, doktors Ernsts Šefers (1910 – 1992) izveidoja daudzus kontaktus ar daudziem klosteriem. Viņš atveda uz Minheni “zinātniskai pētniecībai” “āriešu” zirgus un “āriešu” bites, kuras savācot īpašu medu. Kara laikā Zīvers organizēja koncentrācijas nometnēs šausmīgus eksperimentus uz cilvēkiem. Sīki Anenerbe “darba” apraksti kļuva par daudzu “melno grāmatu” saturu, ko publicēja dažādu valstu valdību izmeklēšanas komisijas. Karadarbība bagātināja Anenerbe sistēmu ar “Nacionālās drošības zinātniskās pētniecības institūtu”. Šim institūtam bija tiesības “izmantot visas iespējas, kuras var gūt no Dahau koncentrācijas nometnes”. Šī institūta vadītājs profesors Augusts Hirts (1898 – 1945) savāca sev “tipisko izraēliešu skeletu kolekciju”. Savukārt Zīvers deva pavēli Krievijā iebrukušajai armijai savākt “ebreju komisāru” galvaskausu kolekciju. (…)

Gilšers, kuru neviens tā arī nesauca pie atbildības, pats ieradās Ninbergas tiesas procesā, lai aizstāvētu Zīversu. Devis liecību viņš tālāk mūsuprāt apzināti novirzījās no tēmas, sākot prātuļot par seno cilšu rasēm. Pirms nāvessoda viņš pavadīja Zīversu līdz karātavām un kopā ar viņu veica jau pieminēto nezināma kulta lūgšanu. Pēc tam abi aizgāja – Zīvers uz vienu ēnu, bet Gilšers noslēpās citā. (…)

Cilvēki nebūs aizsargāti no fašisma vai jebkādām citām luciferiskā gara izpausmēm, ar kā palīdzību fašisms spēja mest ēnu pār visu pasauli, ja nemēģinās aptvert fašistu afēras visfantastiskākos aspektus un nepieņems to izaicinājumu. Vēsture klusē un nedod pilnu priekšstatu par tām cīņām un traģēdijām, kuras noritēja un norit starp hitlerismu, kas ir traģiska karikatūra par luciferisku godkāri, un enģeļu kristietību, kurai arī ir savas karikatūras sociālās formās; starp kārdinājumu sasniegt pārcilvēka līmeni un ieņemt debesis triecienā un kārdinājumu, atsaucoties uz ideju vai Dievu, pārkāpt cilvēcībai; starp ļaunuma aicinājumu un labā aicinājumu, kuri abi ir vienādi diži, dziļi un slepeni; starp cilvēka dvēseles izmaiņu izraisītajām milzīgajām pretrunām un neapšaubāmo kolektīvo neapzinību. Šķiet vēsture baidās to apzināties it kā lai netraucētu sabiedrības mierīgo miegu. Šķiet ka vēsturnieki, kuri raksta par nacistisko Vāciju, nemaz nevēlas zināt, kas patiesībā bija sagrautais ienaidnieks, un tajā vēsturniekus atbalsta vispārpieņemtais viedoklis, jo patiešām visaptverošs šāda ienaidnieka sagrāves apraksts prasa tādu pasaules un cilvēcisko likteņu izpratni, kura atbilst uzvaras mērogam. Daudzkārt vieglāk ir domāt, ka ļaunajiem manjakiem iztraucēja darīt viņu ļaundarības un ka labajiem cilvēkiem vienmēr ir taisnība. Pareizi, tie bija ļauni manjaki, bet ne tādā sapratnē kā to domā “labie cilvēki”.  Šķiet ka nosacītais antifašisms ir uzvarētāju izdomāts, lai piesegtu pašu tukšumu. (…)

Mistiskie vācu un japāņu pasaules iekarotāji iedomājās sevi par lielākiem magiem, kādi viņi izrādijās praksē, bet uzvarējušās civilizācijas pārstāvji neaptvēra to, ko autori sauc par mūsu pasaules “augstāko maģisko jēgu”. Uzvarētāji runāja par Saprātu, Taisnīgumu, Brīvību, Cieņu pret Personību utt. vecajā sapratnē, kura XX gadsimta otrajā pusē bija zaudējusi savu aktualitāti. Cilvēku apziņa bija jau izmainījusies un bija jūtama pāreja uz augstāku tās pakāpi.

Autori uzskata, ka nacisti neapšaubāmi būtu uzvarējuši, ja mūsu pasaule būtu tikai tāda, kādu to redz vairums cilvēku: vienkāršs materiālistiskā XIX gadsimta turpinājums ar mazisko buržuāzijas [kapitālistu] ideju, kura Zemi uzskata par vietu, kuru lielākai ērtībai nepieciešams vēl kaut kā labiekārtot.

Mūsu prāt ir divi velni. Viens vienkārši cenšas pārvērst nekārtībā to, ko sauc par dievišķo kārtību, bet otrs savukārt cenšas radīt pavisam citu kārtību – “nedievišķu”. Tas ir, otrs velns grib radīt pretēju kārtību dievišķajai.

Melnais Ordenis varēja un viņam bija jāuzvar liekulīgu egoistu civilizācija, kura ir nolaidusies līdz piedauzīgu miesisku kaislību līmenim, kas ārišķīgai pieklājībai tiek piesegta ar svētulīgas morāles lapiņu. Bet šī civilizācija izrādījās ne tikai tas. Noguldīta uz nacisma moku galdiem, uzkārta uz maģiskiem āķiem, noasiņojot zem ļaunuma kulta kalpu asmeņiem, tā parādīja pavisam citu seju. Tās jaunais tēls parādījās nacistu uzspiestajā mocekļu oreolā un tas izraisīja tautu kopējā intelektuālā līmeņa paaugstināšanos no kodolfizikas, psiholoģijas un kosmiskajām raķetēm līdz reālās cilvēka personības paaugstināšanai.”

Nacistu atkāpšanās

Pēc nacistu armijas sagrāves pie Staļingradas (1942. gada beigās – 1943.gada sākumā), zaudējot vairāk kā 300 tūkstošus karavīru, visiem kļuva skaidrs, ka Vācija karu jau ir zaudējusi. Kamēr vieni nacisti ar Hitleru un Gēbelsu priekšgalā turpināja izmisīgi pretoties, citi nacisti ar Martinu Bormanu priekšgalā, piedaloties SS struktūrām, organizēja atkāpšanos, kas ļautu maksimāli saglabāties nacistu struktūrām pat pēc Trešā reiha pilnīgas sagrāves.

Pirmkārt SS ar Friča Tīsena, „Deutsche Bank„ un „IG Farben„ palīdzību ārzemēs izveidoja piesegkompānijas, uz kurām tika pārvietoti nacistu kapitāli. Ir zināms par 750 šādām kompānijām, kuras tika izveidotas Zviedrijā (233 gab.), Šveicē (214), Spānijā (112), Argentīnā (98), Portugālē (58) un Turcijā (35). Tādējādi pietiekami nozīmīga nacistu kapitālu daļa tika saglabāta arī pēc 2.pasaules kara.

Tāpat speciāli tika sagatavoti cilvēki darbam pēckara apstākļos. Vismaz 8 – 9 tūkstošiem vidēja līmeņa nacistu partijas funkcionāru tika pārveidotas biogrāfijas. Piemēram, tiek paņemta kāda vidēja līmeņa nacistu funkcionāra personiskā lieta un tājā vietā, kur ir rakstīts „uzticīgs partijai, Reiham” utt. , raksta „neuzticams, izteicās pret Fīreru” utt. Tālāk tiek „attīrīta” viņa biogrāfija par darbību NSDAP un cilvēks tiek nosūtīts uz vietu, kur viņu nepazīst, pie tam kā tādu, kuru vajā. Dažiem personiskā lietā rakstīja, ka viņi ir bijuši koncentrācijas nometnēs, dažus pat reāli iesēdināja uz dažiem mēnešiem. Tādējādi pēckara Vācijas (un ne tikai) pārvaldes aparātā nonāca pietiekami liels daudzums speciāli sagatavotu (tai skaitā metodoloģiski) slēpto nacistu, kuru uzdevums bija turpināt cīņu, tikai slēptām metodēm.

Vēl, domājot par pēckara pasauli, nacisti esot realizējuši “nacistisko gēnu” izplatības programmas okupētajās teritorijās, kad rases ziņā vistīrākie paraugnacisti tika “sakrustoti” ar veselīgākajām okupēto teritoriju sievietēm.

Starp vērienīgajām SS programmām bija t.s. “pazemes reihs”, kuras ietvaros nacisti vārda burtiskā nozīmē “ierakās zemē” un izbūvēja dziļu un sazarotu pazemes eju tīklu. Kā bāzes punkti tika ņemtas vecās viduslaiku pilis un pilsdrupas. Austrijā, Vācijā un Polijā šīs pilis tika savienotas savā starpā ar pazemes ejām. “Pazemes reihs” bija tik vērienīgs, ka pēc tam kad nacistiskā Vācija zaudēja pārspēku gaisā un tās rūpnieciskos rajonus sāka bombardēt, nozīmīgākā ražošana daļa tika pārnesta uz pazemi. Lielu daļu no šiem pazemes objektiem nacisti esot “iesaldējuši” un uzspridzinājuši ieejas tajos. Šī projekta esamība liek izteikt pieņēmumus, ka daļa nacistu varēja palikt uz dzīvi pazemes bunkuros un no tiem arī ietekmējot pēckara dzīvi.

Cits vērienīgs SS projekts bija saistīts ar Antarktīdu, kas ir loģiski, jo tur esot atradusies mistiskā Arktogeja. Nopietna un savā ziņā dīvaina nacistu aktivitāte Ziemeļu ledus okeānā un Antarktīdā ir fakts, tāpat kā apstāklis, ka vēl kādu laiku pēc kara pa ziemeļu ūdeņiem klejoja vientuļas nacistu zemūdenes. Šie apstākļi liek izteikt pat pieņēmumus, ka nacisti kaut kur Antarktīdā esot izveidojuši slēptu paralēlu civilizāciju, kuras viena no izpausmēm esot t.s. NLO.

Visbeidzot pats galvenais un acīmredzamākais nacistu atkāpšanās ceļš bija iekļaušanās uzvarētāju (vispirmām kārtām ASV un Lielbritānijas) struktūrās un sabiedrībā, kā arī emigrēšana uz dažādām pasaules valstīm. Tas bija iespējams pirmkārt dēļ kapitālisma saglabāšanās šajās valstīs un otrkārt dēļ specifiskām anglo – sakšu sabiedrības īpašībām, kuru izpausme bija Lielbritānijas impērijas rasistiskā koloniālā politika un no kurām lielā mērā iedvesmojās vācu nacisti (Lielbritānijas ideoloģiskā ietekme uz vācu nacismu ļoti labi ir parādīta Manuela Sarkisjanca grāmatā “Vācu fašisma angļu saknes” (Английские корни немецкого фашизма): http://www.koob.ru/sarkisyanz/english_roots  ).

Preskots Bušs, Džordžs Bušs, Džordžs Bušs, Džebs Bušs

Preskots Bušs, Džordžs Bušs, Džordžs Bušs, Džebs Bušs

Te jāņem vērā, ka Hitleru lielā mērā finansēja ASV baņķieri. Visa šodienas kapitālistiskās pasaules elite (tai skaitā slavenie Rokfelleru un Morganu klani) ir cieši saistīti ar nacistu eliti. Viņi ir saistīti gan idejiski, gan vēsturiski. General Motors, General Electric, Ford, IBM (izveidoja uzskaites sistēmu koncentrācijas nometnēm), ITT, Dupon, Standart Oil (Exon Mobile), Texaco (Shevron), lielākās ASV bankas, bagātākās ASV ģimenes piedalījās Trešā Reiha radīšanā – bruņoja, apģērba, dzirdīja, ēdināja nacistu armiju ne tikai pirms kara, bet arī kara laikā. Hitleram simpatizēja Džozefs Kenedijs (1888-1962, nākamā ASV prezidenta tēvs) un Preskots Bušs (1895-1972, ASV prezidentu tēvs un vectēvs). Preskots Bušs saņēma savu peļņas daļu no Aušvicas koncentrācijas nometnes ekspluatācijas un par to viņu 1943.gadā mēģināja tiesāt, kas neizdevās arī dēļ jurista Alena Dalesa (nākamā CIP radītāja un vadītāja) lieliskās aizstāvības.

Otrā pasaules kara beigās, kad vēl nebija beigušās pēdējās kaujas Eiropā, ASV specdienesti nodibināja kontaktus ar nacistiem. Galvenie šī procesa dalībnieki bija nacistiskās Vācijas Ģenerālštāba 12.izlūkošanas nodaļas, kura specializējās Sarkanās Armijas jautājumos, priekšnieks ģenerālis Reinhards Gelens (1902-1979) un nākamais CIP vadītājs Alens Daless (1893-1969). 1945.gada martā, pirms nacistu sagrāves, Gelens uzsāka sarunas ar ASV specdienestiem, piedāvājot viņiem, papildus savam lielajam arhīvam ar izlūkošanas materiāliem PSRS teritorijā, arī rūdītu antikomunistiskās aģentūras tīklu Austrumeiropā, Baltijā un Ukrainā. Alens Dales nosauca Galena priekšlikumus par nenovērtējamiem, piekrita visiem viņa nosacījumiem un aktīvi piedalījās organizācijas Gelenorg (Gehlen Organization, Rietumvācijas izlūkdienesta BND priekštece) veidošanā. Pēc Gelena pieprasījuma simtiem Vācijas armijas un SS karavīri tika atbrīvoti no karagūstekņu nometnēm un uzsāka darbu jaunajās struktūrās. Rezultātā organizācijā bija apmēram 4000 virsnieku no nacistiskās Vācijas specdienestiem. Faktiski Gelena struktūra kļuva par CIP Eiropas filiāli. Tā kļuva par ASV acīm un ausīm Centrāleiropā. Vēlāk Gelenorg kļuva par nozīmīgu NATO elementu, dodot divas trešdaļas izlūkošanas datus par Varšavas pakta valstīm. CIP aizgādībā, bet vēlāk kā Rietumvācijas izlūkdienesta priekšnieks, Gelens sāka ievērojami ietekmēt ASV politiku attiecībā uz PSRS bloku.

Nacistiskai Vācijai bija nopietni panākumi kodolieroču izstrādē. Pastāv uzskats, ka nacistiem pietrūka daži mēneši, lai radītu atombumbu. Tiek pat minēts, ka it kā dažas atombumbas nacisti esot jau paspējuši radīt. 1945.gada maijā pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas ASV krastos piestāja vācu zemūdene U-234, uz kuras klāja bija 560 kilogrami oksidēta urāna un viens no galvenajiem nacistu atomprogrammas dalībniekiem Heins Šlike (Гейнц Шли¬ке), kurš līdzi bija paņēmis vairākus paša izgudrotus atombumbu detonatorus. Šī negaidītā un šķietami pati no sevis rokās iekritusī kara trofeja ievērojami palielināja ASV kodolprogrammas tempu (deva tobrīd tik trūkstošos kodolmateriālus un ļāva atrisināt ASV zinātniekiem līdz tam neatrisināmo detonatoru problēmu), kā rezultātā ASV pirmā radīja atomieročus, kurus tūlīt pat lika lietā pret Japānas civiliedzīvotājiem. Būtiski, ka pēc tam ASV pilnā nopietnībā gatavojās izmantot kodolieročus iebrukumam Padomju Savienībā, tam izmantojot 100 atombumbas, kuras bija paredzēts uzmest PSRS lielākajām pilsētām (tai skaitā arī Rīgai). Uzbrukums sākumā tika atlikts dēļ nepietiekamā atombumbu skaita, bet vēlāk tika atcelts, kad PSRS radīja savus kodolieročus.

Pēc kara ASV vadība izstrādāja specoperāciju “Overcast” un pēc tam arī specoperāciju “Paperclip” (Saspraude). To mērķis bija atrast un piesaistīt darbam ASV militārās rūpniecības labā nacistiskās Vācijas zinātniekus un speciālistus raķešbūvē, bioloģiskajos un ķīmiskajos ieročos, kā arī atompētījumu izpētes un citās jomās. Šiem cilvēkiem izdomāja jaunu biogrāfiju, kuru savienoja ar veco. No tā arī operācijas nosaukums – “Saspraude”. Tā nacistu speciālisti atmazgājās no savas pagātnes un varēja strādāt ASV un citās Rietumvalstīs, nebaidoties no vajāšanām par saviem noziegumiem. Kopumā šādi uz ASV tika nosūtīts vairāk kā 1500 nacistu zinātnieku, starp kuriem bija visīstākie kara noziedznieki, jo īpaši medicīnas sfērā.

Šo specoperāciju ietvaros (kurās aktīvi piedalījās arī Vatikāns) pa t.s. “žurku ejām” ievērojams nacistu daudzums emigrēja uz visu pasauli, pirmkārt uz Dienvidameriku. Starp šo maršrutu pasažieriem bija arī tādas personas kā Ādolfs Eihmans (1906-1962) – tās Gestapo struktūras vadītājs, kura bija atbildīga par galīgu ebreju jautājuma atrisināšanu, un Jozefs Mengele (1911-1979) – nacistu ārsts, kurš kļuva slavens ar saviem necilvēcīgajiem eksperimentiem uz koncentrācijas nometnēs ieslodzītajiem un kuru iesauca par nāves eņģeli. Mengele veica neiedomājamas ķirurģiskas operācijas bez anestēzijas, izņēma iekšējos orgānus, amputēja ķermeņa daļas, ievadīja cilvēkos dažādas ķīmiskas vielas, noteica cilvēku sāpju slieksni.

Emigrējušie nacisti aktīvi piedalījās Latīņamerikas narkotiku karteļu radīšanā un ieguldīja tajos līdzekļus. Te mērķi bija divi – viens biznesa, bet otrs – turpināt iznīcināt necilvēkus, bet šoreiz jau ar narkotiku palīdzību. Piemēram, Medelīnas karteļa pamatus lika slavenais Klauss Barbjē (1913-1991) – SS gauhtšturmfīrers, ar iesauku “Leonas miesnieks”, kurš būdams Gestapo priekšnieks Leonā, Francijā veica daudzu cilvēku nogalināšanu un spīdzināšanu. Visa cita starpā Barbjē strādāja ASV armijas pretizlūkošanas dienesta labā.

Šādi nacisti atkāpās arī uz Tuvajiem Austrumiem – Ēģipti, Sīriju, Irānu. Piemēra, Ēģiptes pretizlūkošanu 40ajos – 50ajos gados zem segvārda Alīna Šer vadīja bijušais Varšavas Gestapo šefs Leopolds Gleims. Turpat strādāja bijušais Himlera padomnieks Benders, bijušais Diseldorfas Gestapo šefs Demlers un daudzi citi, nerunājot nemaz par slavenā nacistu diversanta Oto Skorceni (1908 – 1975) aktivitātēm, kurš pēc kara dzīvoja fašista Franko vadītajā Spānijā un Īrijā, sadarbojās ar ASV izlūkdienestiem, konsultēja Ēģiptes prezidentu Naseru, kā arī Argentīnas prezidentu Huanu Peronu.

Pašā ASV ieceļoja ne tikai nacistu zinātnieki un speciālisti. 1945.gada decembrī ASV prezidents Harijs Trumens (1884-1972) izdeva direktīvu ar uzdevumu samazināt to personu ieceļošanas ierobežojumus, kuras ir cietušas no nacistiskā režīma. Bet 1948.gadā ASV Kongress pieņēma aktu par pārvietojamām personām, saskaņā ar kuru nacistiskā režīma upuriem tika piešķirtas apmēram 400 tūkstoši ASV imigrācijas vīzas. Kā nacisma režīma upuri ASV un Dienvidamerikā no Austrumeiropas ieceļoja desmitiem, ja ne simtiem tūkstoši kara noziedznieku – tieši Hitlera režīma atbalstītāji, nevis upuri. Augsti stāvošām ungāru dzelzs krusta, bulgāru SS leģiona, Stepana Benderas ukraiņu nacionālistu, lietuviešu bataljonu, latviešu brīvprātīgo SS leģiona, baltkrievu SS brigādes tā saucamajiem “nacisma upuriem” izdevās izvairīties no soda Amerikā (un arī Kanādā). Vēlāk viņi izveidoja nopietnu lobiju ASV valdībā, iekļāvās daudzās vadības struktūrās un aktīvi ietekmēja ASV ārpolitikas un iekšpolitikas izstrādi un realizāciju.

1950-ajos gados tā kļūst par normālu praksi – nacistu speciālisti ar jauniem vārdiem pārpilda ASV universitātes, zinātniskos centrus un rūpniecības uzņēmumus. Noziedznieki un savu tautu nodevēji, kuri guva patvērumu ASV, tika izmantoti diversantu grupu veidošanā, iesūtot tos Austrumeiropā un Padomju Savienībā. Tāpat viņus izmantoja propagandas darbā gan pašā ASV, gan ārpus tās robežām.

Kā uzskatāmākie ASV nacistu izmantošanas piemēri ir miniami, pirmkārt, Verners fon Brauns (1912 – 1977) un viņa komanda, kurš nacistiskajā Vācijā izstrādāja raķetes FAU, ar kurām tika bombardēta Londona, bet kurš pēc kara vadīja ASV raķešu un kosmosa programmas. Vācijā kara beigās Verners fon Brauns tika arestēts it kā par šādu izteikumu: “Kopumā man ir nospļauties par Vācijas uzvaru, es gribu iekarot mēnesi”.

Francis Halders (1884-1972), nacistiskās Vācijas sauszemes spēku štāba priekšnieks, aktīvi piedalījās Hitlera armijas veidošanā, militārās agresijas pret Poliju, Franciju, Beļģiju, Nīderlandi, Luksemburgu, Dienvidslāviju, Grieķiju un PSRS plānu izstrādē un to realizācijā. No 1950 gadā ir ASV valdības eksperts. 1960.gada novembrī apbalvots ar ASV augstāko apbalvojumu, ko pasniedz ārvalstniekiem.

Ādolfs Hoizingers (1897-1982), ģenerālleitinants, koordinēja visas nacistiskās Vācijas armijas operatīvās darbības Austrumu frontē. Hoizingers piedalījās operāciju plānošanā Polijā, Dānijā, Norvēģijā, Francijā, Nīderlandē, izstrādāja operācijas “Baltais lācis” plānu, kā mērķis bija partizānu atbalsta vietu iznīcināšana Baltkrievijā un Krievijā. Šī plāna ietvaros tika nogalināti mežu rajonu tuvumā dzīvojošie civiliedzīvotāji, pārsvarā sievietes un bērni, un tajā aktīvi piedalījās arī latviešu policaju vienības, kuras pēc tam tika iekļautas latviešu SS leģionā. 1961.gada aprīlī Hoizingers tika iecelts par NATO kara komitejas priekšsēdētāju Vašingtonā.

Hanss Jozefs Marija Globke (1898-1973), Vācijas rasistisko likumu autors. Vēl pirms šo likumu pieņemšanas piedāvāja ieviest atšķirības zīmes visiem ebrejiem, kā arī izdot īpašu apkārtrakstu, kurš aizliegtu laulības starp ebrejiem un āriešiem. Ieviesa Gestapo ebreju reģistrēšanās sistēmu dažādu piespiedu mēru realizācijai. Demokrātiskās Vācijas Republikas (VDR) tiesa aizmuguriski vainoja Globki, ka viņš bija ebreju genocīda atslēgfigūra un piesprieda tam mūža ieslodzījumu. Globkes dzīves laikā viņa nacistiskā pagātne un loma holokostā tika rūpīgi slēpta (slēpa CIP un Rietumvācu izlūkdienests BND). Viņš ieņēma augsto Vācijas Federatīvās Republikas (VFR, kuru kontrolēja ASV) Valsts sekretāra amatu un bija VFR pirmā kanclera Konrāda Adenauera tuvs līdzgaitnieks.

Teodors Oberlenders (1905-1998) – cits nacistu aktīvists Konrāda Adenauera valdībā. Vēl pirms iebrukuma Padomju Savienībā viņš tika nozīmēts par politisko vadītāju bataljonam Nahtigal, kurš bija nokomplektēts no ukraiņiem un kurš veica Ļvovā profesoru izkaušanu un ebreju grautiņus. Oberlenders tāpat piedalījās diversantu vienību formēšanā no Padomju karagūstekņiem. Viņš bija daudzu noziedzīgu akciju PSRS teritorijā organizators. VFR tika iecelts par Bēgļu, pārvietoto personu un kara upuru ministru.

Pēc kara, izmantojot nacistu “pagrīdi”, ASV izveidoja t.s. “Gladio tīklu”, kurš bija pakļauts NATO štābam un kura sākotnējais uzdevums bija veikt diversijas akcijas PSRS iebrukuma gadījumā. Tā kā PSRS iebrukums nesekoja, “Gladio tīkls” sāka dzīvot savu dzīvi, nodarbojoties ar nelegālu darbību (pirmkārt ieroču un narkotiku tirdzniecību), un veica komunistu un sociālistu slepkavības.

Pēc ASV nacistu noziegumu izmeklēšanas starpinstitūciju darba grupas pieprasījuma tika atslepenots vairāk kā 8 miljoni lappušu slepeni ASV dokumenti no CIP, FIB, armijas izlūkdienesta un citu valdības struktūru arhīviem. “Šie materiāli parāda, ka ASV saglabāja kontaktus ar nacistu noziedzniekiem un par to vairs nav nekādu šaubu,” paziņoja Tomass Bairs, darba grupas dalībnieks, kurš strādāja kopā ar CIP pie dokumentu atslepenošanas. No šiem dokumentiem izriet, ka uzreiz pēc Otrā pasaules kara beigām ASV valdība caur savām “spēka struktūrām”, pirmkārt CIP, ļoti cieši sadarbojās ar nacistiem un pat iekļāva nacistus savās struktūrās.

Nacisma rašananās un nacistu bēgšanas sakarā īpaši ir jāpiemin Zviedrija. Otrā pasaules kara laikā Zviedrija bija neitrāla valsts, kas tai netraucēja aktīvi sadarboties ar nacistiem. Visu kara laiku Zviedrija nodrošināja nacistisko Vāciju ar izejvielām, vācieši pat izteicās, ka katrā Tiger tankā trešdaļa tērauda nāk no Zviedrijas. Pēc neveiksmēm karā Zviedrija bija viena no galvenajām valstīm uz kuru emigrēja nacistu kapitāli. Tādējādi varam konstatēt, ka t.s. “zviedru sociālisms”, kas drīzāk gan būtu saucams par nacionāl – sociālismu, balstās 2.pasaules kara laikā iegūtajos kapitālos:  Zviedrija netika sagrauta karā, notika aktīva tirdzniecība ar karojošajām pusēm, pirmkārt ar nacistisko Vāciju, tika sniegti dažādi starpniecības pakalpojumi un bēgošie nacistu kapitāli, kuriem bija nepieciešama silta un droša vietiņa sākotnējo draudu pārdzīvošanai un tālākai attīstībai, guva patvērumu Zviedrijā.

Vēl interesanti, ka vienā no Zviedrijas varenības posmiem tajā valdīja Vitelsbahu dinastijas pārstāvji (Kārlis X Gustavs, Kārlis XI un Kārlis XII). Ja atskatamies vēsturē, tad redzam, ka Zviedrijas teritorija bija viena no vietām, no kuras radās t.s. vikingi, kuri ar savu nežēlību un atsaldētību terorizēja visu viduslaiku Eiropu. Zviedrija ir pēdējā valsts, kura pieņēma kristietību, attiecīgi tajā kristīgai baznīcai bija vismazākā ietekme. Vitelsbahu dinastijas valdīšanas laikā Zviedrija iekaroja Poliju, lielu daļu Vācijas, karoja ar Krieviju un pat Lielbritānija nopietni izskatīja Zviedrijas iebrukuma draudus. Reformācija (protestantisma nostiprināšanās) pēc būtības tika realizēta ar Zviedrijas armijas palīdzību. Pirmais lielākais un postošākais karš Eiropā – trīsdesmitgadu karš, ko vēl mēdz saukt par īsto pirmo pasaules karu, lielā mērā bija Zviedrijas karš Vācijas teritorijā. Īsāk sakot, Zviedrijai ir agresīvas vēsturiskās tradīcijas un tai ir senas saites ar spēkiem, no kuriem XX gadsimtā radās fašisms un nacisms.

Rezumējot ir jākonstatē, ka, lai gan nacistiskā Vācija tika sagrauta un iznīcināta, no vienas puses “saknes”, kuras radīja nacismu un fašismu gandrīz vispār netika skartas, bet no otras puses pat nacistu “koka” redzamās daļas daudzi elementi kā brīvie radikāļi izplatījās visapkārt, saindējot un maitājot pēckara pasauli. Tas viss kopā rada pietiekami lielu risku, ka fašisms atkal var atdzimt, bet šoreiz jau daudz drausmīgākā veidolā (atkārtota fašisma atdzimšanas gadījumā tiks nogalināti jau milijardiem cilvēku). Un tas arī izskaidro visas tās šausmsas un absurdus, kas joprojām notiek mūsdienu pasaulē (sākot no starptautiskā terorisma ar kuru neviens nez kāpēc netiek galā un beidzot ar narkotiku un cilvēku tirdzniecību, homoseksuālistu –pedofīlu tīkliem un visaptverošu apzinātu cilvēku, tai skaitā un pirmām kārtām bērnu, maitāšanu).

Karla Haushofera aizstāvībai

Ja runājam par to, ka ģenerālis Karls Haushofers (nevis kaprālis Ādolfs Hitlers) iespējams ir viena no galvenajām nacismu radījušajām figūrām, tad ir jāpasaka arī argumenti, kas vismaz apšauba šādu apgalvojumu.

Sākumā jākonstatē sausi fakti. Vispirmām kārtām tas, ka Karls Haushofers bija cieši saistīts ar Tules biedrību, no kuras izauga nacisms, un ka viņš personiski labi pazina tās vadību. Vismaz divi tuvi Haushofera draugi sastāvēja Tules biedrībā un viņš bija cieši saistīts ar Tules biedrības militrāro formējumu, no kā var droši secināt, ka viņš zināja gan par Tules biedrību, gan par to, kas tur notiek. Tomēr konstatējuši to, ir arī jākonstatē, ka Karls Haushofers, tekstos, par kuriem ir droši zināms, ka tie pieder viņam, pret nacistiem ir rezervēts. Haushofers neslavina nacistus, bet viņa deklaratīvie uzskati lielā mērā atšķiras no nacistu doktrīnām.

1944.gadā Karla Haushofera dēls piedalās neveiksmīgā Hitlera atentāta mēģinājumā, pēc kā tiek sodīts ar nāvi, bet Haushoferu ģimene tiek ievietota koncentrācijas nometnē. Pēc atbrīvošanas 1946.gada martā Karls Haushofers iedod sievai indi un pats izdara pašnāvību pēc japāņu tradīcijas (harakiri).

Zīmīgs ir Karla Haushofera ieraksts dienasgrāmatā 1916.gadā Pirmā pasaules kara laikā: “Un tomēr demokrātija un sociāla domāšana nekādi praktiski nevar saskarties. Atbildība, aristokrātu audzināšana ir atlase pēc augsta morālā apzinīguma. … Tā ir vienīgā glābjošā metode. Bet šī metode sākas ar atzīšanu, ka cilvēki nav vienlīdzīgi. Ceļu uz varu ir jāmēro tikai labākajiem. Viņiem ir jārūpējas par sociālo vadību, neesot apgrūtinātiem ar savu “es”. Viņiem ir jāatsakās no sevis pacelšanas.” Šāds viedoklis ievērojami atšķiras no nacistu elitāruma sapratnes un vēlmes radīt nepārvaramas augšupejas barjeras visiem hierarhiski zemākajiem sabiedrības slāņiem. Var pat teikt, ka šis Haushofera ieraksts ir pretrunā nacistu ieskatiem, jo nepārvaramās barjeras vispirmām kārtām ir nepieciešamas pret labākajiem “zemāko” sociālo slāņu pārstāvjiem, kuri praktiski apliecina, ka ir labāki vismaz par daļu “augstāko” sociālo slāņu kadriem.

Tālāk ir jāpievērš uzmanība apstāklim, ka runājot par Karlu Haushoferu kā par īsto nacistu radītāju, netiek runāts par citiem tāda pat un augstāka līmeņa cilvēkiem. Galu galā, tas praktiski ir gandrīz neiespējami, ka tikai Karls Haushofers spēja radīt tik vērienīgu kustību. Lai to izdarītu, nepietiek būt pat ļoti gudram, spējīgam un talantīgam, tur tik tiešām ir jābūt izcilam burvim vai vismaz izcili ģeniālam prātam ar tik pat izcilām praktiskās realizēšanas spējām. Varbūtība, ka vispār rodas viens šāds cilvēks ir ļoti niecīga, toties daudz iespējamāk, ka Karls Haushofers ir tikai viens no daudziem talantīgiem elitāriem pārstāvjiem, kuri stāvēja aiz nacistiem. Pie tam, pastāv pat iespēja, ka Haushofera nopelns jeb vaina šajā ziņā ir ievērojami mazāka nekā pārējiem vai pat, ka viņš bija šo aprindu “baltā vārna”, kādēļ arī tika izvēlēts par galveno “īsto vaininieku”.

Ja nolaižamies uz zemes un saprotam, ka jebkurš “burvis” un jebkādas “burvestības” tiek realizētas pirmkārt saskaņā ar šīssaules likumiem, tad ir jākonstatē, ka aiz vai blakām vērienīgām, “brīnumus veicošām” peronām vai sabiedriskām kustībām parasti stāv nevis maģiski vai ģeniāli vienpatņi, bet gan vismaz viena saliedēta organizācija. Nacisti visdrīzāk nav izņēmums un nav pat tālu jāmeklē, kas par organizāciju tā varēja būt.

Karls Haushofers piederēja Bavārijas karaļnama Vitelsbahu dinastijas aprindām. Ir ziņas, ka vairāki šo aprindu aristokrāti bija Tules biedrības biedri. Viens no lielākajiem nacisma noziedzniekiem Henrijs Luitpolds Himlers bija Vitelsbahu dinastijas prinča krustdēls un viņa skolotāja dēls, – īstu aristokrātu aprindās tam ir liela nozīme; tas nozīmē ka Himlers šajās aprindās bija “savs” cilvēks.

Ja pieņemam, ka aiz nacisma stāvēja Vitelsbahu dinastija, tad uzreiz kļūst skaidrs kādā veidā no “nekurienes” varēja rasties tāds spēks. Tā bija vienkārši cīņu, nevis karu, zaudējušas struktūras (kā minimums Bavārijas karalistes) transformācija un revanšs. Un tad arī kļūst skaidrs kāpēc pēc nacisma sagrāves nepieciešams par galveno “īsto vainīgo” padarīt kādu vienpati, piemēram, Karlu Haushoferu, – lai novērstu uzmanību un aizdomas no galvenajiem vainīgajiem – visas organizācijas, kas kā minimums ir Vitelsbahu dinastijas aristokrātu aprindas.

Bet arī ar Vitelsbahu dinastiju pilnībā nevar izskaidrot nacistu “brīnumainos” panākumus, jo, lai gan tā ir vecākā dinastija Eiropā, viņi nav vienīgie. Ir vismaz vēl viena sena aristokrātu dinastija ar milzīgām ambīcijām, kura Pirmā pasaules kara rezultātā bija spiesta ja ne kapitulēt, tad vismaz nopietni atkāpties. Tā ir Austroungārijas karaļnama Habsburgu dinastija ar tās aristokrātiju. Kad Habsburgi pēc zaudējuma karā atteicās no troņa, impērija sabruka un sadalījās vairākās valstīs, tomēr savus īpašumus Habsburgi saglabāja un pat saņēma milzīgu kompensāciju, kas ir līdzvērtīga Lielbritānijas karaļnama īpašumu vērtībai. Tas ir, Habsburgi saglabāja īpašumus, saņēma milzu kompensāciju, viņiem saglabājās visi sakari, bet nāca nost pienākums par valsts un tās sociālās sfēras uzturēšanu. Tur nav jābūt īpaši zinošam, lai saprastu, ka Habsburgu dinastija un tās aprindas pēckara (1.pasaules kara) Eiropā bija ļoti nopietns spēks.

Mēdz apgalvot, ka Hitlers esot radījis pirmo Eiropas Savienību. Šādas paralēles tik tiešam ir vietā, bet tā nav taisnība. Daudz agrāk dažādas Eiropas valstis un tautas zem savas vadības mēģināja pulcēt Habsburgu dinastija. Habsburgi valdīja ne tikai Austroungārijā, bet arī Spānijā tās vislielākās varenības laikos, Portugālē, Nīderlandē, daļā Itālijas valstu (Neapolē, Toskānā, Parmā), kā arī viņi bija Svētās Romas impērijas imperatori ar attiecīgiem sakariem un ietekmi Vatikānā. Un daudznacionālā Austroungārija pat ļoti lielā mērā atgadina pašreizējo Eiropas Savienību, tai skaitā arī ar savu vairāk kā iecietību pret dažādām seksuālām pataloģijām (jaunākais genderisma simbols Končita Vurst arī nāk no Austrijas).

Par Habsburgu dinastijas faktisko varenību netieši liecina viņu pērle – Vīne, kurai gāja secen pēdējo karu postījumi un kura ir patiešām karaliska pilsēta, kas savā majestātiskajā skaistumā nav salīdzināma ne ar vienu citu Eiropas pilsētu (ja nu vienīgi ar Budapeštu – citu Habsburgu impērijas pērli).

Lai gan koncentrācijas nometnes ir angļu izgudrojums, ko tie pielietoja angļu – būru kara laikā pret būru civiliedzīvotājiem, tieši Austroungārijas veiktais genocīds pret Galīcijas krieviem 1.pasaules kara laikā visvairāk atgādina nacistu zvērības. Un pats ukraiņu nacionālisms ar savu galējo radikālismu un absurdi iracionālo antikrieviskumu, lai gan ir bezspēcīgās poļu inteliģences izgudrojums, ar kuru tā mēģināja ieriebt Krievijai, tomēr tika radīts Austroungārijā ar tālejošu stratēģisku mērķi atšķelt visu Mazkrieviju (Ukrainu) no Krievijas, lai pievienojotu to Austroungārijai (mūsdienās – Eiropas Savienībai).

Pēdējā laikā daudz tiek runāts par Rotšildu un Rokfelleru lielbagātnieku klanu savstarpējo cīņu, ar to mēģinot izskaidrot pēdējā gadsimta vēsturiskos notikumus. Bet Rotšildu sakarā reti kurš zin, ka viņu bagātības un varenības avots ir Habsburgu dinastija. Rotšildi bija Habsburgu augļotāji jeb, precīzāk sakot, Austrijas impērijas finanšu sistēmas, caur kuru tā arī mēģināja ietekmēt pārējo pasauli, elements. Jā, iespējams ebreji Rotšildi apspēlēja (jeb uzmeta) Habsburgus vai lika sevī vilties, bet fakts paliek fakts, kas liecina par seniem un ciešiem sakariem, kuri var tikt (un visdrīzāk arī tiek) kaut kādā mērā izmantoti, kad rodas tāda nepieciešamība.

Teitoņa ordeņa atbalsta punkti Eiropā

Teitoņa ordeņa atbalsta punkti Eiropā

Visbeidzot, ja apskatām Habsburgu dinastiju, tad nonākam līdz tādai senai un nopietnai organizācijai kā Teitoņu ordenis. Vairumam cilvēku Teitoņu ordenis asociējas ar seniem vēsturiskiem notikumiem, bet maz kurš zin, ka šī agresīvā un nežēlīgā organizācija, kura senos laikos, aizsedzoties ar dieva vārdu, veica daudz asiņainu noziegumu, pastāv joprojām. Maz kurš zin, ka Teitoņu ordenis nekad nav ticis likvidēts un ka tā centrālās (Vācijā bāzētās) struktūras ir turpinājušas funkcionēt visus šos gadsimtus. Pēc Teitoņu ordeņvalsts kļūšanas par laicīgo Prūsijas hercogisti (ko ieteica Martins Luters; Prūsija vēlāk apvienoja Vāciju) un pēc Livonijas ordeņvalsts transformēšanās laicīgajā Kurzemes hercogistē, Teitoņu ordeni vairāku gadsimtu garumā savā aizgādnībā ņēma Habsburgu dinastija, kuras pārstāvji tika ievēlēti par ordeņa maģistru. Teitoņu ordeņa un tamlīdzīgu struktūru sakarā ir jāmin, ka to vērtība un nopietnība mazākā mērā ir īpašumos, cik saliedētos cilvēkos, zināšanās, metodēs, tradīcijās un ļoti ilgstoši noturīgos sakaros.

Ja pieņemam, ka aiz nacistiem kaut kādā mērā stāvēja ne tikai Vitelsbahu dinastija, bet arī Habsburgu dinastija un Teitoņu ordenis, tad tas daudz lielākā mērā izskaidro nacistu panākumus visas Eiropas mērogā, nacistu zināšanas, viņu aizraušanos un apsēstību ar mistiku, slepeno biedrību pasaules labo pārzināšanu un sakarus tajā (kaut vai ar to pašu Zaļā drakona ordeni, kas ir Teitoņu ordenim līdzīgs veidojums, tikai radikālo budistu izpildījumā). Un tā kā šīs struktūras pēc nacisma sagrāves vispār netika skartas un turpināja ieņemt ļoti nozīmīgu vietu arī pēcnacistu pasaulē, tāpēc vēl jo vairāk ir nepieciešams popularizēt kādu vienu grēkāzi, kuram vienam uzvelt vainu par bankrotējušā nacisma „patieso” radīšanu.

Īss gnostiķu reliģisko pamatuzskatu apraksts

Lai izprastu noteiktu cilvēku un spēku šausmīgo rīcību, ir jāapskata reliģiska tipa uzskati, kam tie tic (personas, kurām nav reliģiska tipa pārliecības, nav apskatīšanas vērtas, jo tās vienas pašas nespēj radīt vērienīgas un ilglaicīgas sabiedriskas kustības un organizācijas). Šādu uzskatu ir daudz un tie ir ļoti dažādi, bet lielākā daļa no tiem ir tikai galvenās mācības palīgelementi, kurus augstākās pakāpes iesvētītie izmanto zemākās pakāpes iesvētīto un plašu tautas masu muļķošanai un vadībai. Nozīmīgākie no zināmajiem šādiem slēptajiem (ezotēriskajiem) reliģiskajiem pamatuzskatiem ir t.s. gnostiķu mācība, pēc kuras pasaule ir ļauna dieva radīta.

Saskaņā ar gnostiķu ezotērisko mācību pasauli radīja Dievs – Demiurgs, kurš to paveica visai nemākulīgi, izraujot no Mūžīgās Tumsas (Absolūta) tur mītošās ideālās dvēseles. Dvēseles, kuras mīt šajā pasaulē, ko uz fiksu roku uzķēpāja nemāklulis Demiurgs, nepārtraukti ciešs, tāpēc tām būtnēm, kurās ir tik liela Absolūta daļiņu koncentrācija, ka tās “dzird” Absolūta “balsi”, ir pienākums iznīcināt šo pasauli un atbrīvot tajā “ieslodzītās” dvēseles no zemiskās matērijas žņaugiem, lai tās atgrieztos “mājās” (te var vilkt paralēles ar koncepciju par mūžīgo ciešanu apļa pārraušanu, lai sasniegtu nirvānu).

Galvenie Demiurga – Jahves kalpi šajā pasaulē ir ebreji, kas ir nevis cilvēki, bet ieprogramēti golemi, kuru mērķis ir attīstīt šo neizdevušos pasauli, kas tikai palielina dvēseļu ciešanas un padara pasauli par vēl ļaunāku vietu. Tā kā Demiurga radītā pasaule pašos pamatos ir nepilnīga un kļūdaina, tad tās attīstība ir jāapstādina un jāvērš atpakaļ līdz pat pilnīgai iznīcināšanai.

Būtiska gnostiskās idejas sastāvdaļa ir cilvēku antropoloģiskā nevienlīdzība, kas ir saistīta ar Absolūta daļiņu dažādu koncentrāciju cilvēku ķermenī. Gnostiskā mācība visus cilvēkus iedala pneimoniķos – gara cilvēkos, psihiķos – emociju cilvēkos un miesas cilvēkos, kam galvenais dzīvē ir komforts un miesīgas baudas (pierīties, paseksot, piedzerties utt.). Par cilvēkiem gnostiķi uzskata tikai pneimoniķus, psihiķi ir puscilvēki, bet miesas cilvēki ir cilvēkiem ārēji līdzīgi divkājaini lopiņi. No tā izriet arī gnostiķu attieksme pret cilvēkiem, kas mēdz būt izcili nežēlīga. Tāpat nežēlību rada no gnostiķu pamatuzskatiem izrietoša pārliecība, ka nekam šai pasaulē nav jēgas un ka viss ir tikai ilūzija (tātad var darīt pilnīgi jebko).

Gnostiskā tipa ezotēriskā koncepcija ir izplatīta visos reliģiskajos strāvojumos, it īpaši t.s. “austrumu reliģijās”, kuru pamattēzes ir vairākas dzīves, “dvēseļu pārceļošana”, reinkarnācija (kas, protams, nenozīmē, ka visi šo reliģiju ticīgie ir gnostiķi). Ticība reinkarnācijām un karmiskajiem sodiem ir papildus netaisnību un nežēlību legalizējošs faktors, jo no šāda uzskata var viegli izsecināt, ka, ja kāds (pat bērns) vienalga kādu iemeslu dēļ cieš (piemēram, dēļ aristokrātisko aprindu patvaļas), tad viņš to ir nopelnījis iepriekšējās dzīvēs.

Melnās hierarhijas sociālās tehnoloģijas

Konstatējuši, ka ir nopietni cilvēki un organizācijas, kas vēlas iznīcināt šo pasauli (nosacīti nosauksim visus šos spēkus par melno hierarhiju), un to, kādi apmēram ir viņu uzskati, var izsecināt kādas sociālās tehnoloģijas izmanto šie cilvēki, kas ir būtiski šo spēku identifikācijai un sapratnei.

Ja pasaule ir ļauna dieva radīta, ja pasaule ir ļauna, ja pasaule ir nelabojama, ja dzīves mērķis ir dvēselei atgriezties “mājās” (kas nav šajā ļaunajā un samaitātajā pasaulē), ja mērķis ir iznīcināt šo pasauli, tad loģiski šo mērķu sasniegšanai ir izmantot ļaunumu, ļaunus cilvēkus, destruktīvas sociālās tehnoloģijas. Ja cilvēki, kuri grib dzīvot šajā pasaulē, kuri grib to saglabāt vai kuriem, kā minimums ir vienalga, kas ar pasauli notiks pēc viņiem, ir ierobežoti savās iespējās izmantot savā labā destruktīvus elementus un parādības (jo šie elementi ir kaut kā jāizolē un jākontrolē, lai tie neiznīcina sabiedrību vai kaut vai viņus pašus), tad cilvēkiem, kuri grib iznīcināt pasauli, šādu ierobežojumu nav. Viņiem ir pilnībā brīvas rokas ļaunuma izmantošanā (tai skaitā gan morālā ziņā, jo nekam nav jēgas, visi šai pasaulē tāpat ir ļaunuma samaitāti un ir pelnījuši savu traģisko likteni, gan arī pašsaglabāšanās ziņā).

Ir daudz destruktīvu sociālo tehnoloģiju, bet kā būtiskākās var izdalīt melus, karu, teroru, seksuālās izvirtības, homoseksuālismu un pedofīliju.

Pirmkārt ir jāsaprot apmēram kur, kā un kāpēc radās/rodas melnā hierahija un tās darbības metodes. Sociālo tehnoloģiju radīšanai nepieciešami vairāki obligāti priekšnosacījumi, starp kuriem ir zināšanas, laiks (veiksmīgas pamatizstrādnes var tikt radītas tikai mierīgā atmosfērā, nesteidzoties) un eksperimentēšanas iespējas uz maziem sociāliem kolektīviem. Vieta, kur to vislabāk izdarīt, ir klosteri, kas ir garīdznieku koncentrācijas vieta. Garīdznieki savukārt kopš seniem laikiem ir zināšanu glabātāji, sabiedrības izglītotāji un tieši vai netieši arī sabiedrības valdošā šķira.

Lielākā daļa seno klosteru ir pārsvarā vīriešu koncentrācijas un kopdzīves vieta, no kā rodas vairākas objektīvas problēmas, viena no kurām ir homoseksuālas attiecības (šī pati problēma lielākā vai mazākā mērā eksistē arī armijā un mūsdienās tā ir labi redzama cietumos). Šo problēmu papildus reliģiskiem aizliegumiem mēģina risināt ar askēzi, celibātu, nepārtrauktu darbu un acu pievēršanu uz mūku sānsoļiem sieviešu virzienā, bet līdz galam atrisināt to gandrīz nav iespējams.

Garīdznieki – homoseksuālisti arī ir galvenie melnās hierarhijas radītāji un uzturētāji. Viņiem ir zināšanas, viņiem ir laiks un viņiem ir iespējas eksperimentēt (vēl jo vairāk, ja izdodas nokļūt kāda klostera vadībā). Pie tam tie ir garīdznieki – neveiksminieki, kuri ir nesavaldīgi un nespēj tikt ar sevi galā, kādēļ arī ļaujas homoseksuālam dzīvesveidam. Tāpat šādu cilvēku iezīme ir drūmums un negatīvisms – daļēji dēļ apzinātiem vai neapzinātiem pašpārmetumiem, daļēji dēļ homoseksuāla dzīvesveida izraisītiem psihiskiem traucējumiem un iespējams dēļ jau iepriekš esošām garīgām problēmām (bērnības traumas un/vai iedzimtība), kas var būt galvenais destruktīvā dzīvesveida cēlonis.

Tā kā cilvēki mēģina sevi attaisnot un tā kā cilvēkiem nepieciešama dzīves jēga, ir loģiski pieņemt, ka garīdznieki – homoseksuālisti izdomāja savas reliģiskās doktrīnas un piekopa savus kultus, kas bija veidoti tā, lai attaisnotu savas nenormālības, un kas pauda visu viņu negāciju (vai pat naidu) pret apkārt esošo pasauli.

Senie klosteri nodarbojās arī ar bērnu audzināšanu. Kopš seniem laikiem ir uzskats, ka vislabāk jebkādas iemaņas var apgūt, sākot tās mācīties jau kopš agras bērnības. Loģiski ir pieņemt, ka garīdznieki – homoseksuālisti savā pārziņā nonākušos bērnus sāka viņus “izglītot” arī specifiskajās “zināšanās”. Attiecīgi pedofīlija kļuva par vienu no galvenajām melnās hierarhijas sevis pavairošanas un savu “zināšanu” tālāk nodošanas sociālajām tehnoloģijām, kura tai nodrošina īpašu dzīvelīgumu (jo no seksuālās vardarbības cietis bērns, ja nekonstatē, ka par viņam nodarīto tiek saņemts sods, pats kļūst par varmāku, vēl jo īpaši, ja komplektā ar to nāk “zināšanas”, sakari un sociālais statuss).

Tādējādi varam secināt, ka homoseksuālisms un pedofīlija ir divas galvenās melnās hierarhijas organizatoriskās tehnoloģijas, kuras, pirmkārt, tiek izmantotas kā saliedētu slepenu organizāciju radīšanas un uzturēšanas metodes, un tikai pēc tam kā sabiedrības un pasaules iznīcināšanas tehnoloģija. Darbojas šīs tehnoloģijas apmēram tā: organizācijā vai tās augstākajā līmenī uzņem tikai caur homoseksuāliem sakariem (skolotājs “iesvēta” skolojamo); augstākā līmenī caur grupveida homoseksuāliem sakariem (“brāļi” “iesvēta” viens otru).

Vienā no melnās hierarhijas slepeno organizāciju posmiem tās dalībniekiem pašiem personiski ir jāsagatavo, “jāiesvēta” un jāatved uz organizāciju kāds bērns, kuru pēc tam “iesvēta” arī “brāļi”. Tā tiek radīta nākamā melnās hierarhijas paaudze. Tādējādi melnā hierarhija gan saliedējas, gan nodrošina slepenību, gan pavairo sevi, un normālam cilvēkam no malas ir gandrīz neiespējami iefiltrēties šādas grupas iekšienē, paliekot normālam. Un tieši tāpēc visā pasaulē ik pa brīdim ir pedofīlijas skandāli, kuros ir iesaistīti augstākie sabiedrības slāņi. Tā kā homoseksuālisms un pedofīlija ir arī viena no melnās hierarhijas vājajām vietām, visā pasaulē notiek mērķtiecīgas darbības gan homoseksuālisma, gan pedofīlijas attaisnošanai un legalizēšanai ( pirmkārt, lai nodrošinātu drošāku melnās hierarhijas organizāciju darbību un ,otrkārt, lai tuvinātu pasaules galu).

Te gan jāpiebilst, ka viens no pretdarbības veidiem šāda tipa organizācijām, ir radīt savas homoseksuālistu organizācijas (ko var izdarīt, nepārkāpjot morāles normas, jo homoseksuālisms noteiktos apmēros ir objektīva parādība), kuru dalībnieki tad arī var mēģināt iefiltrēties melnās hierarhijas organizācijās.Tāpēc tikai homoseksuālisms nav 100% droša melnās hierarhijas dalībnieka pazīme, pat vairāk, melnās hierahijas pārstāvji var pat būt ģimenes cilvēki ar bērniem, kuri nododas tikai ritualizētiem homoseksuāliem sakariem slepenībā “brāļu” vidū.

Viena no galvenajām pasaules nīcināšanas metodēm ir karš. Kara laikā viss tiek nopostīts, kara laikā ir brīv legāli nogalināt, karš rada daudz kroplību un arī morālus kropļus, karš ļauj puslīdz legāli uzturēt nāves kultu. Visbeidzot karavīri no vienas puses ir ļoti nozīmīgs sabiedriskais spēks, bet no otras puses garīgi un intelektuāli aprobežoti elementi, kurus samērā vienkārši ir muļķot un izmantot savā labā. Tādējādi karavīri ir sabiedrības vājākais posms, caur kuru melnā hierarhija var vislielākā mērā realizēt savas ieceres.

Kopš seniem laikiem arī karavīru vidū ir aktuāla homoseksuālisma problēma. Ir ziņas ka homoseksuālims kā militāra tehnoloģija tika izmantota Senajā Grieķijā, bet norieta laiku Senās Romas armijā bija prakse saliedēšanas nolūkos hierarhiski augstākstāvošajiem karavīriem seksuāli izmantot zemākstāvošos. Senajos Austrumos karavīri vienmēr ir bijuši slaveni ar savu izcilo nežēlību, tāpēc droši var pieņemt, ka viņi atrada praktisku pielietojumu arī homoseksuālismam.

Ar homoseksuālisma problēmu kaut vai tikai objektīvu iemeslu dēļ saskārās arī organizācijas, kuras sevī mēģināja apvienot garīdzniecības un karavīru funkcijas,  – t.s. ordeņi. Austrumu reliģijās šāds apvienojums bija pietiekami izplatīta prakse, jo bija klosteri, kuri specializējās karavīru sagatavošanā. Piemēram, Tibeta, bija mūku – karavīru valsts. Kristīgajā pasaulē ordeņus sāka dibināt līdz ar krusta karu sākumu un drīz vien tika konstatētas dažādas pataloģiskas darbības tajos. Templiešu ordeni, piemēram, likvidēja it kā dēļ tajā praktizētās nelabā pielūgšanas āža izskatā. Loģiski ir pieņemt, ka ordeņos kā minimums daļēji savu ietekmi izplatīja melnā hierarhija, vēl jo vairāk tādēļ, ka ordeņi ir ideāla vieta tās eksistencei un ļoti labs instruments savu plānu realizēšanai.

Homoseksuālismam armijas struktūrās ir būtiska nozīme, tāpēc, ka tas līdz ar dažādām reliģiska tipa teorijām ir viens no galvenajiem melnās hierarhijas slepenās ietekmes un vadības instrumentiem. Ja valstu oficiālā vadība armiju kontrolē un vada caur legālām pavēlēm un valdošo reliģiju (ideoloģiju), tad melnās hierarhijas galvenie slepenie instrumenti, kuri tiek izmantoti papildus legālajiem, ir homoseksuāli sakari ar ietekmīgākajiem spēka struktūru pārstāvjiem un melīgas teorijas. Pietiek dabūt “gultā” vai “uz āķa” armijas ģenerāli un/vai specvienības komandieri, un kaut kādā mērā vismaz daļa armijas jau ir “kabatā” (un tad vairs nav tik būtiski, ka vairums karavīru ir pietiekami normāli, jo viņi tupi izpildīs pavēles).

Maldināšana un meli – galvenā melnās hierarhijas pasaules iznīcināšanas tehnoloģija

Galvenā un vispostošākā melnās hierarhijas sociālā tehnoloģija ir meli. Vairums cilvēku nemaz neizprot melu nāvējošo dabu un cik drausmīgi iznīcinošus apmērus tie var pieņemt, jo cilvēki par meliem spriež vai nu pēc saviem sīkajiem un neveiklajiem meliņiem, un/vai pēc tiem samērā viegli konstatējamajaiem meliem, ar kuriem viņi saskaras ikdienā. Bet ir arī citi meli, kurus ir grūti konstatēt, kuri nodara nopietnu kaitējumu cilvēku spriestspējai un psihei, kuri attiecas uz būtiskām sabiedrības darbības sfērām un/vai kuri tiek izplatīti plašās tautas masās. Dēļ šāda tipa meliem kristīgā mācība apgalvo, ka Sātans ir melu tēvs, jo meli ir ļaunuma galvenais ierocis un meli ir visu ļaundarību pamatu pamats.

Ko dara meli? Maldina, atrauj no realitātes, rada nepatiesus priekšstatus un tēlus, izraisa nepareizas un kļūdainas darbības, slēpj ļaunus nolūkus un ļaundarības. Kāpēc meli to spēj panākt? Tāpēc, ka cilvēki tiem notic. Un kāpēc notic? Tāpēc, ka dažādu iemeslu dēļ kaut ko nezin, neiedziļinās, kaut ko nesaprot un kaut kādā mērā nespēj nošķirt realitāti no pieņēmumiem, varbūtībām un izdomājumiem. Un kā var cīnīties ar meliem? Pārbaudot!!!

Pārbaudāmība ir galvenais aizsardzības elements no meliem, ko cilvēki visbiežāk izmanto, konstatējot, ka viņiem tiek melots. Tāpēc melu meistari cenšas melot tā, ka praktiski nav iespējams vai ir ļoti grūti pārbaudīt attiecīgo apgalvojumu pareizību. To ir iespējams izdarīt, radot noslēgtas un praktiski nepārbaudāmas teorijas, kā arī attiecīgi mainot terminoloģiju un vārdu jēgu.

Piemēram, mēs varam apgalvot, ka automašīnu darbina nevis motors, bet gan mazi zaļi cilvēciņi, kuri momentāni pazūd pēc tam, kad kāds mēģina tos apskatīt. Tas ir rupjš teorētisks piemērs. Lūk, cits, iz dzīves: pasauli pārvalda citplanētieši, kuri spēj pieņemt cilvēku izskatu un kuri rūpīgi slēpj savu citplanētiešu dabu. Vai arī: pasauli pārvalda uz Mēness esoša civilizācija, kura rūpīgi slēpj no Zemes iedzīvotājiem savu eksistenci. (Šie piemēri nav izdomājums, internetā var atrast materiālus, kuros pilnā nopietnībā tas tiek apgalvots, un ir ne mazums cilvēku, kuri tādām lietām tic.)

Pie šāda tipa teorijām pēc būtības pieder visas reliģijas, jo to patiesumu gandrīz nav iespējams pārbaudīt, tādēļ pēc nāves it kā notiekošais ir tā sfēra, kurā pilnā mērā var izpausties meļi, afēristi un melnās hierarhijas darboņi.

Cita meliem labvēlīga joma ir vēsture, jo lielāko daļu pagātnes notikumus cilvēki nav paši pieredzējuši un sabiedriskiem notikumiem ir pietiekami sarežģīta daba, lai vairums cilvēku varētu izprast to būtību. Un tā kā vēsture ir ļoti būtisks tagadni un nākotni nosakošs elements, tad tā ir jebkuru nopietnu spēku uzmanības objekts, tai skaitā arī melnās hierarhijas.

Kultūra, māksla un rakstniecība arī ir meliem pozitīvas nozares, kur var brīvi dot vaļu fantāzijām un kas ļoti lielā mērā ietekmē realitāti. Var pat, piemēram, uzrakstīt daiļliteratūras darbu, un sākt to pozicionēt kā patiesību. Mūsdienās jau par ikdienišķu parādību ir kļuvusi plašu ļaužu masu maldināšana caur “vēsturiskiem” romāniem un filmām, kas ir pilnas ar izdomājumiem un apzinātiem vēsturiskiem kropļojumiem, bet ko mietpilsoņu masas uztver kā vēsturisko patiesību.

Zinātne ir tā sfēra, kuras pašos pamatos ir ielikti aizsargmehānismi pret meliem un nepārbaudāmām teorijām, kādēļ tā ir viens no galvenajiem melnās hierarhijas dažādu uzbrukumu objektiem. Ir saģenerētas visdažādākās teorijas, kuras apšauba vai noliedz galvenās dažādu zinātņu atziņas (jau aprakstītā dobjās zemes teorija ir ļoti labs šādu teoriju piemērs). Ir pat teorijas, kuras pilnā nopietnībā apšauba matemātikas pamatatziņas, līdz pat tam, ka, piemēram, 2+2 = 4. Diemžēl nākas konstatēt, ka arī zinātne pēdējā laikā lielā mērā sāk kapitulēt pseidozinātnes priekšā un jau no zinātniskās vides sāk nākt nezinātniski un pat antizinātniski darbi.

Filozofija ir zinātnes pamatu pamats, kura gandrīz tieši sakņojas progresīvākajās reliģijās. Katrai zinātniskai nozarei, katrai darbības jomai ir sava filozofija, kurā ir koncentrēta visa tās būtība un kas nosaka tās virzienu. Un tā kā arī filozofija pieder pie jomām, kur ir viegli “lidot pa gaisu” un radīt melīgas teorijas, tad ar manipulācijām dažādu jomu filozofijās var panākt ļoti fundamentālas, postošas un vairumam cilvēku nepamanāmas izmaiņas. Piemēram, jau sen ir zināms, ka homoseksuālisms tā ir slimība (kas ir loģiski, jo noteiktas cilvēka funkcijas darbība ir traucēta), bet mūsdienās oficiāli ir atzīts, ka tas tā nav, kas tika panākts… mainot termina “slimība” oficiālo definīciju (līdzīgā kārtā mēģina legalizēt pedofīliju). Cits piemērs – mūsdienās plaši izplatītā dzimumidentitātes apšaubīšana: tas tiek panākts papildus aizvēsturiski seniem un pilnībā skaidriem cilvēku dzimuma kritērijiem ieviešot apšaubāmu terminu “sociālais dzimums” (t.s.genders), ar kuru de facto sāk aizstāt “novecojušo” dzimuma sapratni. “Sociālais dzimums” ne tikai var nesakrist ar “fizisko dzimumu”, bet tam pat bez vīrišķā un sievišķā var būt citi veidi, kuri pēc nepieciešamības var tikt laika gaitā mainīti un papildināti.

Ļoti būtiska joma, kurā cenšas izpausties melnā hierarhija, ir jurisprudence. Formālie likumi ir viens no sabiedrības pamatiem, tāpēc to sarežģīšana, vispārināšana, loģikas izjaukšana, t.s. “dubultie standarti”, praktiska nepiemērojamība, atraušana no reālās dzīves un dažādu juridisko lamatu radīšana grauj sabiedrisko kārtību un iznīcina sabiedrību. Tāpat, darbojoties juridiskajā sfērā, melnās hierarhijas pārstāvji var sevi aizstāvēt, lai paliktu nesodītiem, tādā vai citādā veidā dekriminalizēt noteiktus noziegumu tipus, kriminalizēt noteiktas darbības un vērsties pret sev nevēlamiem cilvēkiem, fabricējot pret tiem dažādas apsūdzības un lietas.

Lai saprastu cik maldinošas teorijas var būt iznīcinošas, daži piemēri. Visuzskatāmākais un plašāk zināmākais maldinošo teoriju nāvīgas izmantošanas piemērs ir t.s. “raganu medības”, kad tumsoņu bari katoļu un protestantu baznīcu vadībā pēc nepārbaudāmiem reliģiska rakstura apvainojumiem nogalināja sev nevēlamās personas. Daudzi cilvēki patiesi ticēja šādi apsūdzēto cilvēku vainai un gan atbalstīja notiekošo, gan paši savu iespēju robežās ņēma dalību cīņā pret “ļaunu garu apsēstajiem”.

Ja cilvēki pieņemsim tic, ka eksistē vairākas dzīves, reinkarnācijas, karmiskais sods un dēmoniskas dvēseles, tad viņiem var samērā viegli iestāstīt, ka, piemēram, daļa jaundzimušo pēc noteiktām pazīmēm (piemēram, pēc dzimšanas laika un vietas, kad to vietu ietekmē kaut kāda “dēmoniska” planēta) ir nelabā apsēsti un attiecīgi ir jāiznīcina. Un šādas parādības agrāk arī mēdza notikt, kad valdnieki kaut kādu iemeslu dēļ (parasti tādēļ, ka kāds “gudrais” pareģoja, ka tūlīt piedzims tas, kurš vēlāk gāzīs valdnieku) liek nogalināt jaundzimušos. Zināmākais no šādiem gadījumiem ir aprakstīts Jaunajā Derībā, bet ir bijuši arī citi.

Ja cilvēki tic pēcnāves dzīvei, tad viņiem var iestāstīt, ka pēc nāves būs tā un šitā, ja dzīves laikā rīkosies šitā un tā. To var izmantot pozitīvi, bet tik pat lielā, ja ne lielākā mērā arī negatīvi. Šādi ar pēcnāves notikumu aprakstiem var pilnībā apgriezt kājām gaisā visus šīs saules likumus, likumsakarības un priekšstatus. Var, piemēram, iestāstīt, ka, lai “dvēsele” atgrieztos “mājās” (kas ir svētlaimes vieta), šīs zemes dzīvē ir jādara visādas nelietības un preteklības, ka ļaušanās jebkādām savām dziņām (pat vai pirmkart viszemiskākajām) ir pazīme, ka “dvēsele” ir “nobriedusi” daudzas dzīves ilgi gaidītajam “mājupceļam” un vēl tikai mazliet, mazliet ir tai “jāpalīdz” saraut saites ar šo “ļauno”, ciešanu pilno pasauli. Tāpat cilvēkiem tad var iestāstīt, ka, ja viņi mirs “dieva vārdā”, tad nokļūs paradīzē (ka tamlīdzīgas muļķības daudziem cilvēkiem ir viegli iestāstīt, praktiski turpina pierādīt islāmistu teroristiskās organizācijas, kuras veiksmīgi gatavo lielu daudzumu pašnāvnieku).

Sabiedrība, jebkāda darba organizācija un cilvēka psihe nevar iztikt bez daudziem neapšaubāmiem “atbalsta punktiem” (atziņām, likumiem, aksiomām). Rafinētas maldināšanas teorijas katru no šādiem elementiem spēj iznīcināt, tāpēc tikai ar “vārdu” vien ir iespējams nogalināt cilvēkus, organizācijas, sabiedrības, ja viņiem nav attiecīgas imunitātes un palīgā nenāk apskaidrojošs un glābjošs Vārds.

Lai aizsargātu cilvēkus un sabiedrību no šādām destrukcijām, nepieciešams celt to izglītības līmeni, attīstīt viņos loģisko domāšanu, vispusību un domātprasmi. Melnā hierarhija attiecīgi tiecas pēc pretējā, jo neizglītotus, aprobežotus, nezinošus, patstāvīgi domāt nespējīgus indivīdus ir daudz vieglāk un pamatīgāk pakļaut ar maldinošām teorijām.

Rezumējot jāsecina, ka tiek radītas daudz un dažādas maldinošas teorijas, kuras tieši rada melnā hierarhija vai arī, kas ir tās darbības netiešs produkts. Un pietiekami daudz cilvēku vismaz kaut kādā mērā tam tic. Šai cilvēku ticībai daļēji ir objektīvs pamats, jo nezināmais (kas daudzos gadījumos ir arī nepārbaudāms) patiešām eksistē, jo pārbaudāmības standarti rada papildus šķēršļus realitātes izzināšanai, kas dabiski var šķist traucējoši un nevajadzīgi, kā arī tādēļ, ka tik tiešām eksistē spēcīgi izteikta pretēja parādība, kad viss nezināmais mīļā miera labad tiek virspusēji un primitīvi noliegts. Šāda nezināmā noliegšana (norobežošanās no nezināmā) kopā ar formālismu un impotenci ievērojami bremzē zinātnes attīstību un rada apstākļus pseidozinātnisku teoriju plašai izplatībai.

Tā visa rezultātā melnā hierarhija rada visdažādāka tipa tumsonīgus fanātiķus, kuri ir pārliecināti par savu gudrību, nekļūdīgumu, pareizību un izredzētību, un kam vismaz noteiktā mērā ir adekvātuma un realitātes uztveres problēmas. Šie tumsoņu bari haotiski un visbiežāk bez centralizētas vadības šturmē visus saprāta bastionus, izjauc un izārda jebkādas racionālas struktūras un, ja ir pietiekami enerģiski un spēj gūt nozīmīgus panākumus, tad tiek pašiem nezinot virzīti vadošās sabiedriskās pozīcijās, lai no tām ar vēl lielāku spēku noārdītu jebkādas saprātīgas un racionālas sistēmas.

Bībelē par pasaules radīšanu ir teikts: “Un sākumā bija Vārds”. Senajiem grieķiem bija dievs Logoss (visdrīzāk aizgūts no senajiem ēģiptiešiem), kas ir Vārds jeb apzināts, racionāls vārds. Logoss tas ir arī loģika (loģiska domāšana – Logosa domāšana – domāšana saskaņā ar Logosu). Tieši Logoss lielā mērā ir mūsdienu civilizācijas pamatā, ir tās galvenais balsts un Dievs. Un tieši Logosam un visām tā izpausmēm nikni uzbrūk melnā hierarhija un tās radītās tumsoņu masas. Logosu visās tā izpausmēs mēģina iznīcināt un lietā te tiek likti ne tikai meli un visdažādākās maldu teorijas, bet arī t.s. “informatīvā pārbagātība” jeb informatīvais terors, kuru var apzīmēt ar datoristu terminiem spams un flūds.

Melnās hierarhijas nozīmīgākie pārstāvji, tāpat kā tie, kuri neļauj viņiem izvērsties, ir Vārda lietošanas meistari un lielā mērā pareizs ir apgalvojums, ka šī senā cīņa ir Rakstnieku cīņa, kurā no vienas puses ir ļaundari, kas ne ar ko nav aprobežoti, kā tikai ar pašu fantāzijas robežām, bet no otras puses ir cilvēki, kurus ierobežo morāle, realitāte un atbildība. Šādu Rakstnieku produkti plaši tiek izmantoti arī slepeno organizāciju un militārajā sfērā.

Slepeno organizāciju darbības pamats ir slepenas (ezotēriskas) “zināšanas”, kuras tiek “papildinātas” ar pacelšanos nākamajā hierarhiskajā pākāpē. Šīs “zināšanas” pēc būtības ir ar rituāliem, tradīcijām un kultiem apaudzēti mistiska un vēsturiska tipa stāstiņi, kuri pamato noteiktus uzskatus un metodes. Šādu hierarhisko pakāpienu var būt daudz, katram no tiem ir savs stāsts, kas ir daļa no kopējās mācības, un katrs no tiem var pilnībā apgriezt kājām gaisā gan vispārpieņemtos uzskatus, gan arī zemākajās hierarhiskajās pakāpēs “mācīto”. Tādējādi arī tiek panākts, ka slepeno biedrību biedri, jo īpaši zemākstāvošie, neko nezin par organizzācijas patiesajiem uzskatiem un mērķiem. Tādā veidā ar slepenu organizāciju palīdzību tiek vadīti godkārīgi un ambiciozi lohi un muļķi.

Šādi var radīt un vadīt ne tikai kādu slepenu organizāciju, bet arī daudzu un sazarotu organizāciju tīklu (gan atklātu, gan slepenu, gan legālu, gan nelegālu, gan reliģisku, gan laicīgu, gan praktisku, gan politisku utt.), pie tam šīs organizācijas savos deklaratīvajos uzskatos un mērķos var būt diametrāli pretējas. Šāda matricas tipa pārvaldes metode ir slepenpolicijas darbības pamatā un to izmanto arī melnā hierarhija. Tā zem viena “jumta” var būt kristieši, musulmaņi, budisti, neopagāni, fašisti, nacionālisti, liberāļi, demokrāti, monarhisti, komunisti, ateisti, tradicionālo vērtību aizstāvji, folkloristi, zaļā dzīvesveida piekritēji, homoseksuāļi, pedofīli, narkotiku, ieroču un cilvēku tirgoņi, psihologi, žurnālisti, karavīri, baikeri, studentu korporācijas utt., pie tam ierindas biedri un nereti arī paši vadoņi nemaz par to nezin.

Karš tā ir pretinieka iznīcināšana vai ievērojamu zaudējumu nodarīšana, ko var izdarīt arī informatīvi. Kara teorijas klasiķis Sundzi rakstīja: “Maldini un tu uzvarēsi”. Tā rezultātā ir izveidojusies atsevišķa militāra nozare, kuras uzdevums ir informatīvā kara vešana.

Pēc Napoleona sagrāves, kad par varenāko pasaules lielvalsti kļuva Krievijas impērija, Lielbritānijas impērija, gatavojoties gaidāmajam karam ar Krieviju, 20 gadu garumā veda mēreni intensīvu informatīvo karu pret Krieviju, kā rezultāts bija plaša antikrievisku mītu izplatība t.s.”civilizētās pasaules” izglītotāko iedzīvotāju vidū (šiem noskaņojumiem padevās arī Kārlis Markss) un vienotas antiKrievijas koalīcijas izveide Krimas kara laikā. Pirmā pasaules kara laikā noritēja arī nežēlīgs informatīvais karš, kurā intensīvi un nepamatoti tika dēmonizēti pretinieki. Informatīvā kara metodes izmantoja nacisti gan pretinieku dēmonizācijai, gan sabiedrības novešanai līdz tādam ārprāta stāvoklim, kad to ir viegli pārvaldīt. Nacistu galvenais propagandists Jozefs Gēbelss vēl pirms nākšanas pie varas teica: “Iedodiet man masu informācijas līdzekļus un es jebkuru tautu pataisīšu par cūku baru”; pēc tam: „Mums ir vajadzīga nevis patiesība, bet gan efekts.” un „Tūkstots reizes atkārtoti meli kļūst par patiesību”. Mūsdienās tas tiek intensīvi darīts globālā mērogā. Rietumvalstis ar ASV priekšgalā, informatīvi karojot pret PSRS, radīja lielu daudzumu maldinošu un melīgu mītu (pirmkārt vēsturisku) un nekautrējās tam izmantot arī zinātni, kā rezultātā tika radīti mehānismi zinātnisko struktūru izmantošanai maldināšanas pasākumos (līdz pat zinātnisko pētījumu viltošanai), ko drīz vien sāka izmantot ne tikai militāri – politiskiem mērķiem un ne tikai pret valsts ienaidniekiem.

Kad cilvēki, ilglaicīgi uzturas vidē, kura tiek intensīvi ietekmēta ar maldinošu, realitātei neatbilstošu un neloģisku informāciju, viņu psihē notiek izmaiņas, kuru rezultātā to spriestspēja un realitātes uztveres spēja samazinās. Šādi cilvēkos var izraisīt kognitīvo disonansi un novest burtiski līdz ārprātam. Tā cilvēki var nonākt līdz stāvoklim, kad tie nav spējīgi patstāvīgi veikt darbības, kurās nepieciešama intelektuāla piepūle. Un šādi sabiedrību kopumā var novest līdz purva jeb biomasas kondīcijai, kad tā nav spējīga pretoties nekādai diktatūrai – pat absurdai, cietsirdīgai un suicidālai (patiesībā šāda sabiedrība nav spējīga ne uz kādu jaunradošu un produktīvu darbību). Tāds cilvēku un sabiedrības stāvoklis arī ir viens no melnās hierarhijas mērķiem, kurā tos atbalsta zemiskākie un varaskārākie no pie varas esošajiem indivīdiem. Šādā situācijā atradās t.s. “austrumu” tautas, kad pie viņiem no tālām zemēm ieradās sākumā musulmaņu iekarotāji, bet pēc tam niecīgi mazskaitliskie kristīgie eiropieši (portugāļi, nīderlandieši un pēc tam arī angļi).

Kāpēc mazskaitliskie kristieši spēja pakļaut visu pasauli?

Lai gan kristietība mūsdienās tiek daudz kritizēta, dēmonizēta, plaši kropļota, diskreditēta un atkal ir sākušās nopietnas kristiešu vajāšanas, tomēr mūslaiku pasauli pamatoti var nosaukt par uzvarējušās kristietības pasauli. Kaut kādā brīnumainā kārtā no mazas sektantu grupiņas izauga nopietna vienas impērijas reliģiskā kustība, kura pēc tam izplatījās pa visu pasauli. Melnās hierarhijas darbības sakarā ir būtiski saprast šī procesa būtībību, kas izgaismo apstākli, kādēļ jebkurš melnās hierarhijas pārstāvis ir vai nu atklāts kristietības ienaidnieks vai arī slēpti mēģina to diskreditēt.

Viens no lielākajiem, nozīmīgākajiem un acīmredzamākajiem kristietības nopelniem ir verdzības likvidēšana. Visur, kur tika ieviesta kristietība, tur uzreiz vai ar laiku tika atcelta oficiālā un atklātā verdzība. Tas tādēļ, ka kristīgā mācība pašos pamatos noliedz cilvēku kārtu (kastu) dalījumu, kurš bija plaši izplatīts pirmskristīgajā pasaulē. Kristietība māca, ka “debesu valstībā” var nokļut jebkurš cilvēks, neatkarīgi no viņa mantiskā stāvokļa un sociālā statusa, ja viņš maksimāli ievēros kristīgās morāles normas, kuras var noreducēt līdz vienkāršai formulai – “mīli savu tuvāko, kā sevi pašu”. Kristietība māca, ka visiem cilvēkiem ir dvēsele (kas pirmskristīgajos laikos tika uzskatīts par pietiekami apšaubāmu apgalvojumu) un tāpēc pret visiem cilvēkiem ir jāizturas cilvēcīgi. Kad pietiekami liels cilvēku skaits tam noticēja, tad verdzība kļuva neiespējama un pat tur, kur tā saglabājās (kaut vai pie atsaldētajiem ASV konfederātiem dienvidu štatos), tā nespēja pilnībā izvērsties.

Tomēr galvenais kristietības nopelns ir kristīgās morāles normas, kuru viens no pamatelementiem ir visa veidu izvirtību kategoriska nepieņemšana. Lai saprastu kādēļ tas tā ir, kādēļ kristietība pašos pamatos nevar būt “iecietīga” pret izvirtībām un kādēļ tā spēja izplatīties pa visu pasauli, ir jāapskata kristietības rašanās apstākļi.

Kurš un kādos apstākļos radīja kristietību? Var apgalvot, ka to radīja Dieva Dēls Jēzus Kristus Dieva izredzētās ebreju tautas pagrimuma apstākļos. Var apgalvot, ka kristietību uz dedzīgas sektas pamata ebreju apspiestības apstākļos radīja ebreju augstmaņu atvase Sauls, kurš pārtapa par kristiešu Pāvilu un faktiski izveidoja sazarotu kristiešu organizāciju visā Romas impērijas teritorijā. Bet pietiekami pareizs būs arī apgalvojums, ka kristietību, kura spēja izplatīties pa visu pasauli, pašam nezinot un negribot, radīja galēji izvirtušais un cietsirdīgais Romas imperators Nerons. Tieši homoseksuālista – pedofīla Nerona valdīšanas laikā Senajā Romā izvirtības sasniedz savu kulmināciju.

Nerons visa cita starpā uzsāka nežēlīgas kristiešu vajāšanas, sitot masveidā tos krustā. Nerona vajāšanu laikā tika iznīcināta kristīgās organizācijas vadība, to vidū arī Pāvils. Bet neskatoties uz to kristietība ne tikai spēja izdzīvot, bet pat pieņēmās spēkā. Nerona vajāšanas kristiešiem deva tērauda rūdījumu, kurš pēc tam daudzu gadsimtu laikā palīdzēja kristiešu misionāriem izplatīt savu mācību jebkādos apstākļos un pakļaut savai garīgajai varai neskaitāmus mežonīgus valdniekus (kristieši misionāri ne tikai nebaidījās mirt, bet viņi pat gribēja tapt nomocīti savu uzskatu un taisnības dēļ). Nerons “norūdīja” kristiešu tēraudu!

Dēļ kristietības rašanās laikā plaši izplatītajām izvirtībām, kristietības viens no pamatiem un balstiem ir neiecietība pret tām. Neiecietība nevis pret cilvēkiem, kurus ir pārņēmušas šīs grēcīgās kaislības, bet gan neiecietība pret pašām šīm kaislībām un pret šo cilvēku destruktīvo dzīvesveidu. Var nepārtraukti citēt Bībeli, Jauno Derību un piesaukt Kristu pa labi un pa kriesi, bet, ja kāds kļūst iecietīgs un samierinās ar izvirtībām (tai skaitā un vispirmām kārtām homoseksuālismu), tad tas nav kristietis.

Pēc Nerona izvirtības nekur nepazuda, tās pārņema visu romiešu sabiedrību un burtiski iznīcināja to. Normālu cilvēku bija maz un tie glābās kā nu kurais – liela daļa pievēršoties kristietībai. Vairāki Romas valdnieki katrs pa savam mēģināja glābt satrunējušo impēriju, bet nesekmīgi, līdz imperators Konstantīns uzsvaru lika uz tobrīd jau spēcīgo kristiešu kustību, pasludinot kristietību par oficiālu Romas impērijas reliģiju un pārveidojot to impērijas pārvaldības vajadzībām. Tobrīd kristietība bija visnopietnākais morālo tīrību saglabājušais sabiedriskais spēks; viss pārējais bija izvirtis vai samīts.

Kristietības legalizēšana un oficializēšana deva tai jaunas un ļoti plašas iespējas, ko tā arī izmantoja, bet radīja arī jaunus draudus un problēmas. Ja vajāšanu un noniecināšanas apstākļos par kristiešiem pārsvarā kļuva aiz pārliecības un bija pietiekami skaidrs, kurš ir kristietis un kurš tāds nav, tad pēc kristietības pasludināšanas par valdošo reliģiju, visas ambiciozās personas formāli kļuva par kristiešiem. Viņi pieņēma un pat centās ārēji ievērot kristīgos postulātus, bet iekšēji nereti bija pat ļoti tāli no kristīgās būtības. Kristietība tādējādi kļuva par obligātu sabiedriskās karjeras veidošanas nosacījumu, par modes lietu un par kristiešiem sevi sāka dēvēt cilvēki, kuri ir tālu no kristīgā ideāla. Šī problēma tika konstatēta gandrīz uzreiz un tādēļ tika izveidoti kristīgie klosteri ar saviem stingrajiem noteikumiem, kuros uz ilgu laiku patvērumu guva patiesie kristieši.

Tomēr pat tādā oficiozā veidolā kristietība izrādījās morāli pārāka par vairumu citu reliģiju un lielā mērā tas tā bija dēļ destruktīvajiem citu reliģiju elementiem, kas samaitāja un padarīja rīcībnespējīgas savas sabiedrības. Tieši šī iemesla pēc mazskaitliskie portugāļi, spāņi, nīderlandieši un angļi spēja pakļaut milzīgas teritorijas un lielas ļaužu masas. Vienkārši vietējie valdnieki un viņiem kalpojušie garīdznieki savas sabiedrības vieglākai pārvaldei bija noveduši līdz ārprāta stāvoklim, kurā tie bija bezpalīdzīgi savu valdnieku priekšā un nebija spējīgi tiem pretoties. Bet līdz ar to viņi nebija spējīgi patstāvīgi veikt nekādu citu konstruktīvu darbību, tai skaitā pretoties iekarotājiem (ko nemaz arī negribēja darīt). Tā nu sanāca, ka mazskaitliskajiem, bet labi organizētajiem kristiešu sabiedrību pārstāvjiem pretoties bija spējīgi tikai daži mazskaitlīgi augstmaņi, kuri pie tam vēl naidojās savā starpā. Attiecīgi atlika vai nu iznīcināt vai pakļaut šos augstmaņus un viņu garīdzniecību, lai milzīgas teritorijas un tur mītošie bezpalīdzīgie, ārprāta stāvoklī novestie cilvēki nonāktu viņu varā. Tā tika pakļauta arī Indija. Bet līdz ar to kristietībā un kristīgajās sabiedrībās sāka ieplūst pakļauto zemju un reliģiju elementi, tai skaitā un pirmām kārtām destruktīvie. Tādējādi pašu kristiešu iznīcinātie un apspiestie destruktīvie spēki guva ievērojamu pastiprinājumu no ārpuses un pastiprinājās nopietni sabrukuma procesi pašās kristīgajās sabiedrībās.

…….

Atkāpe par raksta nepabeigtību

Šis ir nepabeigts raksts. Lielākā daļa no tā tika uzrakstīta 2016.gada martā dēļ pirmskara antikrieviskas histērijas uzkurināšanas pastiprināšanās. Raksta mērķis bija parādīt un uzrādīt tiem latviešiem, kuri ir saglabājuši kaut kādu politisko spriestspēju, tos spēkus, kuri no vienas puses sev par mērķi stāda pasaules iznīcināšanu, bet no otras puses šī mērķa sasniegšanai izmanto pilnīgi visus līdzekļus, tai skaitā arī homoseksuālistu – pedofīlu aprindas.

Ja sākot rakstu bija vēlme tikai uzrādīt vienu acīmredzamu šādu personāžu – Aleksandru Duginu, kurš Latvijā pietiekami plaši tiek parādīts kā krievu imperiālists (kas tā pilnīgi noteikti nav), tad raksta tapšanas gaitā arvien skaidrāka izkristalizējās tie Latvijas spēki, kuri pēc daudzām pazīmēm līdzīnās Duginam. Un runa te neiet par Latvijas “krievvalodīgajiem” “duginiešiem” un viņu organizācijām (ar viņiem kā reiz viss pa lielam ir skaidrs), bet gan par pilnībā latviskām organizācijām, kuras lielā mērā ir sagrābušas un notur varu Latvijā (ar šādu organizāciju nopietnas ietekmes esamību var izskaidrot Latvijas pašnāvniecisko politiku). Šis raksts tapa, lai palīdzētu arī citiem saskatīt šos latviešu apokaliptistus un viņu organizācijas, kas kopā ar citiem saviem ticības brāļiem lēnām un neatlaidīgi strādā ASV – Krievijas kodolkara izraisīšanas virzienā.

Dažādu iemeslu dēļ raksts netika pabeigts iecerētajā apjomā, tai skaitā arī laika trūkuma dēļ. Raksta nepabeigtā versija tiek publiskota dēļ kārtējās  ģeopolitiskās situācijas saasināšanās un dēļ latviešu “duginveidīgo” kārtējā antikrieviskuma līmeņa kāpināšanas mēģinājuma.

Raksts apstājās pie pilnai sapratnei ļoti svarīgas un sarežģītas tēmas – ebreju jautājuma. Un lai gan šo tēmu īsā laika posmā nav iespējams apskatīt pilnībā ar pamatojošo argumentāciju, kopējās ainas skaidrībai ir jādod vismaz galvenie secinājumi šī raksta kontekstā.

Secinājumi par ebreju jautājumu

Pirmkārt jānorāda, ka ebreju (jūdaisma) un to priekšteču (senēģiptiešu) vidū ir kā minimums bijuši ļoti nopietni organizatoriskie spēki, kuri sev par mērķi stādīja pretošanos tiem spēkiem, kas šajā rakstā tika nosaukti par melno hierarhiju, un kuri šī mērķa vadīti izveidoja arī jūdaisma tradīciju un ebreju tautu. Bībelē šie spēki tiek asociēti ar Dievu un tiek runāts par ebreju izredzētību. Prakstiski tas izvērtās gandrīz absolūti “muļķu drošas”, ļoti ilglaicīgas un dzīvelīgas sociālās sistēmas izveidošanā, kuras vadību objektīvu iemeslu dēļ pilnībā nespēj pārņemt melnā hierarhija. Šādas sistēmas eksistence pati par sevi nekad neļaus melnai hierarhijai sasniegt tās mērķi – iznīcināt šo pasauli. Visdrīzāk šie jūdaismu radījušie spēki kaut kādā organizatoriskā veidolā eksistē joprojām vai vismaz pastāv kaut kādi to organizatoriski atspulgi un atskaņas.

No šāda skatu punkta raugoties ebreju “Dieva izredzētība” patiešām pastāv un tā ir nevis privilēģija, bet gan ļoti nopietns un ļoti grūts pienākums, kas prasa milzīgi daudz spēka un par kā principiālu veikšanu visbiežāk cilvēks saņems neizpratni, nosodījumu un nopēlumu no lielākās daļas apkārtējo. Praktiski ir ļoti maz cilvēku, kuri atbilst šādiem patiesajiem ebreju “Dieva izredzētības” kritrērijiem. Lielākā daļa ebreju pilnīgi noteikti tiem neatbilst un tā kopš pašiem pirmsākumiem ir liela problēma.

Nekas nerodas no nekā. Viss kaut ko maksā. Ja kaut kas tiek dots, tad uz kaut kā rēķina. Ja tiek pastiprināta viena īpašība, tas pavājina citas. Līdzīgi ir arī ar ebrejiem. Gandrīz absolūtā “muļķu drošība” tiek panākta uz kaut kā rēķina un tas rada noteiktas blaknes, tai skaitā negatīvas.

Viena no īpašībām, kas ebrejiem dod “imunitāti” pret rafinētām melnās hierarhijas maldu mācībām ir racionalitāte. Ebreji ir caur caurēm un pilnīgi racionāli, tāpēc viņi nepavilksies uz visādām apšaubāmām teorijām. Ja visa pasaule, piemēram, sajuktu prātā un nolemtu izdarīt kolektīvo pašnāvību kā to mēģina panākt melnā hierarhija (lai “dvēselēm” vairs nebūtu kur pārdzimt un visi draudzīgi dotos uz “mājām”), tad vairums ebreju nebūtu to vidū. Iespējams viņi mierīgi noskatītos uz šādu kolektīvo ārprātu un nemēģinātu traucēt aptrakušās publikas suicidālajām izpausmēm, bet jebkuriem mēģinājumiem tos paraut sev līdzi ebreji garantēti visiem spēkiem pretotos.

Cits ļoti nozīmīgs ebrejos dziļi iepotēts suicidālais aizsargmehānisms ir noteikta apjoma un nosacījumu egoisms. Pie noteiktiem nosacījumiem ebrejiem būt par egoistu ir normāli. Pat vairāk, ja kāds tāds nav, tad tas pat tiek uztverts ar aizdomām, ka iespējams ar šo cilvēku kaut kas nav kārtībā vai arī viņš ir vienkārši muļķis, kas ebreju vidē skaitās viens no lielākajiem grēkiem. Šis egoisms kopā ar izdzīvošanas instinktu liek ebrejiem cīnīties par savu un savas grupas “vietu zem saules”. Tas garantē, ka gadījumā, ja kāda cita tauta ir nokļuvusi melnās hierarhijas teoriju un/vai organizāciju varā un mēģina realizēt savas apokaliptiskās ieceres, ebreju vairums tikai egoistisku apsvērumu dēļ tam pretosies. Attiecīgi gan jau kāds izdzīvos. Ja kāds izdzīvos, tātad dzīvība saglabāsies. Ja kāds izdzīvos, tad blakus viņam visdrīzāk izdzīvos vēl kāds. Un visbiežāk, lai šādi izdzīvotu, ebrejiem būs ap sevi jāpulcina arī neebrejus. Te darbojas princips: izglāb sevi un ap tevi izglābsies tūkstoši.

Šāda jūdaiskās sociālās sistēmas “muļķu drošā” noturība pret visu veidu apokaliptiskām un suicidālām tendencēm kaut ko maksā. Pamatoti vai nē, bet par ebrejiem mēdz teikt, ka viņi ir gudri. Viņiem pašiem tas ļoti patīk un viņi patiešām ciena gudrību un noliec galvu tās priekšā (ja, protams, spēj to saprast). Bet par ebrejiem nemēdz teikt, ka viņi ir labi cilvēki. Visdrīzāk arī ebreju vidē ir labi cilvēki, bet kopumā tas ebrejiem nav raksturīgi un pat savā ziņā tiek nosodīts. “Labs cilvēks nav profesija” ir iemīļots ebreju teiciens un daļēji šādu uzskatu var saprast, jo apzinīgs muļķis, kurš ir labs cilvēks, noteiktās situācijās var nodarīt vairāk ļaunuma nekā nelietīgs, bet gudrs egoists.

Un te mēs nonākam līdz būtiskai mūsdienu problēmai, līdz vienai no izšķirošajām šīs civilizācijas pretrunām, kuras tāda vai citāda neatrisināšana izraisīs arvien jaunus pagrimuma periodus, ik pa brīdim nostādīs civilizāciju iznīcības priekšā un radīs labvēlīgus apstākļus, lai rastos, attīstītos un pieņemtos spēkā melnās hierahijas indivīdi un organizācijas. No vienas puses ebreji ir cilvēces aizsargmehānisms, drošības sistēma pret noteiktu spēku izraisītu suicidālu un apokaliptisku ārprātu, bet no otras puses, lai pildītu šīs funkcijas, ebrejiem nav izteiktas būtiskas cilvēciskas īpašības, kuras ir vitāli nepieciešamas veselīgas sabiedrības pastāvēšanai. Nosacīti vispārinot, ebrejiem ir pastiprināts racio uz “sirds” rēķina. Bet pliks racio bez “sirds” tāpat novedīs pasauli līdz iznīcībai.

Visi nevar būt vadītāji. Visi nevar būt gudrie. Nevar visu izteikt tikai racionālos argumentos un matemātiskās formulās. Veselīgas sabiedrības pastāvēšanai ir nepieciešami ne tikai racionāli cilvēki, bet arī labi cilvēki, kuri rīkojas vispārības labā bez racionāliem un egoistiskiem pamatojumiem. Šādi cilvēki savā ziņā ir cita veida un cita līmeņa cilvēces aizsargmehānisms, jo arī tikai ar racionālu pieeju un argumentāciju ir iespējams iznīcināt cilvēci (tas ir grūtāk, bet iespējams, jo gan racionalitātei kopumā, gan jebkura konkrēta cilvēka spriestspējai ir savas robežas). Tad, lūk, ebreju vairums dabiskā kārtā “nograuž” labos cilvēkus. Ir ebreji, kuri atklāti tos nicina un apzināti dod viņiem “mācību” (sākot no atsaldētas izjokošanas un beidzot ar “pagrūšanu zem riteņiem”, izmantojot to uzticību un “lētticību”). Ebreju vide neveicina labu cilvēku rašanos, tajā to ir maz vai nemaz. Palielinoties kopējam ebreju un ebrejizētu indivīdu īpatsvaram, labo cilvēku īpatsvars samazinās, kas rada lielas problēmas (netaisnības un cietsirdības līmeņa pieaugumu, kas aizsāk sabiedrības noārdīšanas un deģenerācijas negatīvo spirāli).

Jūdaisma rašanās un attīstības laikā šī nebija pati aktuālākā problēma, lai gan lika sevi pietiekami nopietni manīt, kā vienas no sekām bija kristietības fenomena rašanās. Ārēji kristīgas, nevis jūdaistiskas sabiedrības “iekaroja” pasauli. Un līdz ar jūdu-krietietības globalizācijas noslēgšanos šī problēma kļuva aktuāla, ko 19.gadsimta vidū konstatēja ebreju aristokrāts un divu rabīnu mazdēls Kārlis Marks, kurš savā darbā “Par ebreju jautājumu” atzīmēja, ka nevis ebreji ir jāaizsargā no kristiešiem, bet gan ka milzu problēmas rada kristiešu (un arī citu reliģiju pārstāvju) faktiska ebrejizācija. Markss secina, ka “ebreja sabiedriskā emancipācija ir sabiedrības emancipācija no ebrejības”. Savos vēlākajos darbos Markss deva arī kompleksu šīs problēmas teorētisko risinājumu, izstrādājot caur caurēm racionālu (attiecīgi ebrejisku un pirmkārt ebrejiem adresētu) mācību par egoistisko (kapitālistisko) sabiedrību neizbēgamo krahu un sociālistiskām sabiedrībām kā to vienīgo pieņemamo alternatīvu.

Kā jau tika minēts ebreju vairums neatbilst “Dieva izredzētības” augstajiem standartiem. Tāpat jau tika pieminēts, ka ebrejība ir gandrīz absolūti “muļķu droša” sociāla sistēma, kura pilda noteiktas “Dieva izredzētības” funkcijas neatkarīgi no pašu “izredzēto” gribas un sapratnes par to. Visbeidzot tika arī norādīts, ka “Dieva izredzētība” nav nekāda privilēģija vai bonuss, bet gan ļoti smags un grūti panesams pienākums. No tā var secināt, ka ebreju vairums nemaz neapzinās patieso “Dieva izredzētības” būtību, ka pietiekami nozīmīga ebreju daļa nemaz negrib uzņemties patiesos “izredzētības” pienākumus un ka ebreju vairums ir jāpiespiež pildīt savu misiju, jo brīvprātīgi izteikti racionāli egoisti neies uzņemties nekādus liekus personiskos apgrūtinājumus. Bet, ja ir jāpiespiež, tad tas izsauc vismaz kaut kādu piespiežamo pretestību.

Katrā tautā ir labi un slikti cilvēki. Katrā tautā ir altruisti un galēji egoisti. Katrā tautā ir mazisku cilvēku masas, kuras grib tikai būt drošībā un apmierināt savas mazās egoistiskās vēlmītes, bet negrib neko darīt kopības labā. Ebreji šai ziņā nav izņēmums. Ņemot visu to vērā ir loģiski secināt, ka ebreju vidū ir pietiekami populāras mācības, kurās augstāk minētā “Dieva izredzētība” tiek aizstāta ar visādiem egoistiskiem surogātiem.

Maziski cilvēki tiecas pēc tiesībām un cenšas pēc iespējas atmest pienākumus. Ja ar šādām maziskām acīm paskatamies uz ebreju “Dieva izredzētības” koncepciju, tad tā viegli un dabiski pārvēršas par balvu un godalgu, kas no pašiem “izredzētajiem” prasa minimālu piepūli. Ebreji ir gudri, tāpēc viņi ir “zemes sāls”, tāpēc viņiem ir jāvalda pār citiem un tāpēc visi pārējie (neebreji) ir viņu kalpi un viņu “resurss”. Maziskākie un stulbākie no ebrejiem viegli padodas lepnībai un iedomībai, ar labpatiku noticot ka viņi ir visu pasaules tautu kungi dēļ savas etniski – reliģiskās piederības.

Cits, “advancētāks” neapzinīgo ebreju “Dieva izredzētības” redzējums ir uzskats, ka no ebrejiem ar selekcijas metodi mēģina izveidot ideālus cilvēkus. Selekcijas metode nozīmē, ka tiek atlasīti un atbalstīti labākie, nodrošinot tiem labvēlīgus dzīves apstākļus, bet pārējo attīstība vai nu netiek veicināta, vai nu tiek bremzēta, vai pat daļa no tiem tiek iznīcināti. Ebreji tad ir tie “selektējamie” (“izredzētie”), bet visi pārējie tikai izejmateriāls viņu attīstībai. Ebreju “melnās avis” attiecīgi tiek izslēgtas no “selektējamo” vidus, bet gudrākie un spējīgākie cittautu elementi tiek uzņemti “selektējamajo” lokā (visbiežāk caur laulībām).

Visbeidzot arī ebreju vidū ir gnostiskas mācības un organizācijas. Patiesībā tās nemaz nevar nebūt, jo, ja ebreji ir nozīmīgs traucēklis melnās hierarhijas mērķu sasniegšanai, tad likumsakarīgs ir šo spēku nopietni mēģinājumi “pārņemt vadību”, traucēt to, ieperināties ebreju vidē un/vai izkropļot jūdaistiskās mācības. Un, lai gan ebreji ir imūni pret iracionālām no realitātes atrautām teorijām, noteiktas egoismā balstītas koncepcijas viņiem var “iebarot”. Pietiek veikt tikai dažas korekcijas un ebreji kā “izredzētā tauta” pārtop Absolūta kalpos. Tādējādi ebreju Dievs transformējas Absolūtā un tiek pamatota pilnīga un bezkompromisa ebreju kundzība pār neebrejiem. Tikai atšķirībā no neebreju gnostiķiem, ebreju gnostiķi i netaisās tuvināt “atgriešanās mājās” mirkli, bet tikai izmanto gnostiķu idejas galēji egoistiskos nolūkos. Šī iemesla dēļ no ortodoksāla gnosticisma skatu punkta ebreju gnosticisms nav gnosticisms, bet gan vistīrākā zaimošana, kura no vienas puses ir atbalstāma un izmantojama, jo gan grauj jūdaisko tradīciju, gan ir viens no daudzajiem pasaules galu (pilnīgu “ilūziju” zudumu) tuvinošiem elementiem, bet no otras puses tā tāpat ir apkarojama un iznīcināma parādība, jo katrā ebrejā (pat visnelietīgākajā) pietiekami lielā mērā ir apokaliptistiem tik ļoti traucējošā racionalitāte.

Ebreji gnostiķus var salīdzināt ar koncentrācijas nometņu uzraugiem no ieslodzīto ebreju vidus (kaupo), kuri, lai glābtu sevi, izmisīgi centās izkalpoties nacistiem. Nacisti labprāt izmantoja kaupo, nodrošinot tiem labvēlīgākus dzīves apstākļus par pārējiem ieslodzītajiem, bet, kad visi tika likvidēti, nacisti iznīcināja arī kaupo. Melnās hierarhijas triumfa gadījumā tāds pats liktenis sagaida arī ebreju gnostiķus.

Tomēr neskatoties uz to, ka ebreju gnostiķi ir sveši gan jūdaiskās tradīcijas būtībai, gan melnai hierarhijai, šo abu spēku nemitīgās cīņas viļņi varas augstumos iznes tieši ebreju gnostiķus. Melnā hierarhija tos visādi atbalsta un pastiprina, jo tie grauj un diskreditē jūdaisko tradīciju un organizācijas, savukārt patiesās jūdaiskās tradīcijas garīdzniecības mantinieki izmanto ebreju gnostiķus cīņā ar melno hierarhiju. Visdrīzāk ebreju gnosticisms kā tāds sākotnēji radās ar augstākās ebreju garīdzniecības ziņu kā viens no cīņas pret gnosticismu elementiem un kā viens no galējajiem (kad nekas vairs nepalīdz) ebreju sociālās sistēmas aizsargmehānismiem. Tādējādi ebreju gnostiķi lielā mērā ir tie, kuri uzvarējušajā jūdu- kristiešu civilizācijā nesamērīgi būtiski ietekmē pasaulē notiekošo, saasina esošās problēmas un rada daudz jaunu.

Lai gan noteiktās aprindās kā ļoti slikts tonis skaitās tādu vārdu salikumu lietošana kā “ebreju fašisms” un “ebreju nacisms”, bet tieši tā ir saucami ebreju gnostiķi. Pie tam ebreju fašisti un nacisti pasaulei un cilvēcībai savā ziņā ir bīstamāki par citu tautu fašistiem un nacistiem, jo viņiem “asinīs” ir ebreju rīcības modeļi, jo viņi atrodas zem ebreju aizsardzības “kupola”, kā arī tādēļ ka pie noteiktiem nosacījumiem viņi savu nelietīgo mērķu labā var izmantot daļu kopējo ebreju organizāciju resursus un iespējas. Citu tautu fašisti un nacisti savā ziņā ir tieši un salīdzinoši atklāti ienaidnieki, ebreju fašisti un nacisti savukārt ir netieši un tādēļ arī slēptāki un grūtāk izšķirami ienaidnieki.

Ņikita Djomins (Avrams Šmuļevičs)

Ņikita Djomins (Avrams Šmuļevičs)

Kā ebreju fašista piemēru var minēt ar Aleksandru Duginu saistīto murmanskieti Ņikitu Djominu, kurš emigrēja uz Izraēlu, kļūstot par radikālā jūdaisma rabīnu Ābramu Šmuleviču, un kurš radīja Izraēlā ietekmīgo hipercionisma doktrīnu, saskaņā ar kuru Izraēlai ir jāieņem „Toras noteiktās dabīgās robežas no Nīlas līdz Eifratai”, pēc kā ir jāseko ekspansijas otram vilnim, izplatot Izraēlas hegemoniju visā Tuvo Austrumu teritorijā. Šmuļevičs pilnībā atbalstīja amerikāņu iniciēto ”arābu pavasari”: “Musulmaņu pasaule nonāks haosa stāvoklī un tas ebrejiem būs pozitīvs faktors. Haoss ir labākais laiks, kad pārņemt situācijas kontroli un iedarbināt ebreju civilizācijas sistēmu. (…) Ebrejības uzplaukums nāk ar arābu revolūciju uguni.” Šmuļevičs bija Dugina vadītās partijas “Eirāzija” politiskās padomes loceklis.

Ļoti uzskatāms ebreju fašisma piemērs ir daudzi Ukrainas ebreji, kuri ar iedvesmu atbalstīja Ukrainas nacistisko režīmu un kuri aizrunājās pat tik tālu, ka sevi sāka dēvēt par žido-benderovciem. Te īpaši izceļama ir hasīdu sekta Habad, kurai ir būtiska ietekme gan Ukrainā, gan ASV, gan arī citās valstīs, tai skaitā Latvijā.

Kā tiek iznīcināta pasaule

Melnās hierarhijhas augšējais līmenis ir ļoti mierīgi cilvēki. Viņi nekur nesteidzas, jo viņu rīcībā ir “mūžība”. Ja savus mērķus nevar sasniegt šodien, tad tos varēs sasniegt rītdien, ja to nevar izdarīt vienā veidā, tad to varēs izdarīt citā. Viņi līdzinās budistu mūkiem no Artūra Klarka stāsta “Deviņi miljardi Dieva vārdu”, kuri pasaules gala panākšanai ir gatavi patērēt tūkstošiem gadu, lai pierakstītu visus iespējamos Dieva vārdus, tomēr kuri šī mērķa sasniegšanai spēj izmantot arī jaunākos datortehnikas sasniegumus un to pašu paveikt tikai dažu dienu laikā.

Darbs pie mūsdienu civilizācijas iznīcināšanas notiek vairākos virzienos vienlaicīgi, katrs no kuriem attīstoties tikai savā virzienā gala beigās novedīs pie tās kraha. Visātrākais un acīmredzamākais cilvēces iznīcināšanas veids ir liela kodolkara vai kodolkaru sērijas izraisīšana. Pie tā tiek ļoti aktīvi strādāts un cilvēce cītīgi tiek grūsta šai virzienā. Te nozīmīga loma ir arī Latvijai un latviešu melnajai hierarhijai ar viņu kontrolētajām organizācijām.

Cits virziens ir vairuma cilvēku spriestspējas krasa samazināšana (ar dažāda veida noslēgtām un attiecīgi arī praktiski nepārbaudāmām maldu mācībām un teorijām, kā arī citiem stulbinošiem līdzekļiem). Tikai atšķirībā no iepriekšējiem laikmetiem, mūsdienās šādi līdz ārprāta stāvoklim mēģina novest arī ebrejus. Un nevar teikt ka šie mēģinājumi būtu neveiksmīgi. Ja agrākajos laikos ebreju racionalitāte melnai hierarhijai savā vairumā bija gandrīz neieņemams cietoksnis, tad mūsdienu informācijas pārbagātības laikmetā, kad dezinformācijas “flūds” un “spams” izskalo daudzu cilvēku veselā saprāta pamatus, šis izskatās sasniedzams mērķis. Ja to izdodas izdarīt ar ebrejiem, tad to var izdarīt ar visiem pārējiem un tad ar pasauli var darīt visu, kas ienāk prātā – gan izraisīt kodolkaru, gan kolektīvās pašnāvības, gan citus suicidāla tipa ārprātus.

Bet ebreji kā parasti pretojas un nevar teikt ka pilnībā nesekmīgi. Cīņa joprojām norit. Tāpēc melnā hierarhija grib atbrīvoties no ebrejiem un augsne tam tiek pietiekami aktīvi gatavota. Krievu politologs un analītiskā centra vadītājs Sergejs Kurginjans, kurš visa cita starpā ir arī pasaules līmeņa reļiģiju un slēgto struktūru eksperts un pētnieks, vēl 2003.gadā norādīja, ka pasaulē ir vērojamas noteiktas ļoti bīstamas antisemītisma tendences. Visu tautu nacionālajos elementos kāds ļoti cītīgi impelmentē antisemītisko komponenti, kas kalpo kā viens no galvenajiem faktoriem šo elementu globālai apvienošanai uz antisemītisma bāzes. Kurginjans dod slēdzienu ka šie procesi norāda ka ebreju “nekad vairs” apņemšanās kļūst apšaubāma un ka holakausta atkārtošanās ir reāli iespējama.

Te gan jānorāda, ka visdrīzāk holakausts neatkārtosies tādā veidā kādā tas tika veikts nacistu Vācijā, kad ebrejus mēģināja iznīcināt “uz fiksu roku” tikai vienā pasaules daļā. Nākamais holakausta mēģinājums visdrīzāk būs tikai tad, kad tā iniciētājiem būs pārliecība, ka to izdosies vienlaicīgi veikt visā pasaulē. Šī iemesla dēļ vienas vispasaules lielvaras izveidošanās ebrejiem ir nāvīgi bīstama, tāpēc ebrejiem, ja tie nav zaudējuši veselo saprātu, ir visiem spēkiem jāpretojas vienas lielvalsts pilnīgai dominēšanai starptautiskā arēnā. Par to pašreiz arī notiek galvenās cīņas. ASV grib pilnībā pakļaut visu pasauli un tam tiek izrādīta sīva pretestība. Ebreji šai gadījumā mazākā mērā ir konkrēti pret ASV, bet lielākā mērā pret vienas lielvalsts neadekvātu kundzību pār visu planētu.

Tāpat tuvināmais holokausts, ja tas būs, var nebūt formāli tieši vērsts pret ebrejiem. Ebreju jautājumu visdrīzāk risinās komplektā ar pasaules pārapdzīvotības problēmu. Ebrejus vai nu “samazinās” kopā ar citiem miljardiem “lieko cilvēku” vai arī sākumā likvidēs liekos un pēc tam vainu par to uzvels ebreju fašistiem, kas būs par iemeslu, lai izrēķinātos ar visiem ebrejiem. Tāpat var būt abu iepriekš minēto variantu apvienojums. Bet iespējams sākumā “risinās” ebreju jautājumu (pirms tam viņus vainojot kādā drausmīgā notikumā), lai pēc tam veiktu milijardu genocīdu.

Šai sakarā būtisks kļūst jautājums par antisemītisma rašanās un izplatīšanās cēloņiem. Vai tiešām ir tā ka antisemītisms ir tikai labo ebreju apmelošanas un nomelnošanas sekas?! Un te nākas konstatēt, ka diemžēl tā tas nav un ka antisemītisma izplatībai ir arī objektīvi iemesli, starp kuriem būtiska nozīme ir jau aprakstītajām ebreju īpašībām un ebreju fašistu egocentriskai darbībai. Būtisks antisemītisma cēlonis ir mazisko ebreju apsēstība ar naudu un cilvēku vērtēšana tikai pēc viņu mantiskā stāvokļa.

Viens no melnās hierarhijas nozīmīgiem darbības virzieniem ir atbalstīt visus maziskos un nelietīgos ebreju elementus, tai skaitā arī ebreju gnostiķus, lai pēc tam uzrādītu cik ebreji ir ļauni un necilvēcīgi, kas komplektā ar ebreju sazvērastības teorijām mudina un iedvesmo pretoties drausmīgajai ebreju sazvērnieku globālajai varai.

Kā jau tika minēts 19. gadsimts kļuva par jūdu – kristietības vispasaules uzvaras gadsimtu. Līdz ar Japānas izolācijas pārtraukšanu globalizācija noslēdzās. Jūdu – kristiešu civilizācija uzvarēja un pakļāva visus citus reliģiskos, sociālos un kultūras modeļus. Uzvarētie pakļāvās un pielāgojās jūdeiskajai racionalitātei, egoismam un citām īpašībām. Un gandrīz tūlīt pat šis apstāklis pilnā apjomā izgaismoja dziļas un nopietnas jūdu – kristiešu civilizācijas pretrunas, kuras pirms tam notušēja aiztāvības un ekspansioniskie kari un konflikti. Kļuva acīmredzams, ka, lai šī civilizācija “neapēstu” pati sevi, lai tā neiznīcinātu pati sevi, tai ir nopietni jāmainās. Cilvēkiem, tai skaitā un vispirmām kārtām ebrejiem, ir jāmainās, kļūstot altruistiskākiem, iejūtīgākiem un apzinīgākiem. Tāpēc radās un tika radīts sociālisma projekts, kurš to mēģināja īstenot un daudz izdarīja tā labā, bet… Sociālisma projekts tika sagrauts, tai skaitā arī ar nozīmīgu ebreju līdzdalību, un vēstures rats tika “pagriezts atpakaļ”.

Uzvarējušās jūdu – kristiešu civilizācijas apstākļos, kad pilnā mērā izpaudās visi nacionālo sabiedrību ebrejizācijas augļi, melnā hierarhija gaidīja, novēroja un krāja spēkus, regulāri “iztaustot” pretinieka vājās vietas un cenšoties uzmanīgi ieņemt pēc iespējas nozīmīgākas un vadošākas pozīcijas jaunajos apstākļos. Kad kaut kur tās šķita pietiekami stabilas un drošas, tika sperti nākamie soļi un veikti tādi vai citādi uzbrukumi nozīmīgiem jūdu – kristiešu civilizācijas elementiem. Un tā nepārtraukti visu laiku. Tā nemanāmi, pakāpeniski un pamazām cilvēce vienlaicīgi pa daudziem ceļiem tika apzināti virzīta iznīcības virzienā. Ik pa brīdim noteikti spēki “pamostas” un tad sākas cīņas par zināmu tendenču bremzēšanu vai pārtraukšanu, lai pasaules gals vismaz neiestājas uzreiz. Pašreiz atkal ir tāds brīdis, tomēr kopumā situācija joprojām nav iepriecinoša, jo citos virzienos negatīvās tendences joprojām saglabājas.

Kā viens no šādiem virzieniem ir cilvēku un bērnu masveida samaitāšana. Te ir jāmin gan pārmērīgā seksualizācija, gan maucīga dzīvesveida popularizēšana, gan homoseksuāla dzīvesveida normalizācija, gan izvirtību popularizēšana un jau uzspiešana, kā tas notiek atsevišķās Rietumvalstīs. Kā galvenais šī procesa cēlonis ir homoseksuālistu – pedofīlu aprindu būtiskā ietekme, kura līdzīgi kā ebreju gnostiķu ietekme ir saistīta ar to, ka šīs aprindas dažādiem veidiem un dažādu iemeslu dēļ atbalsta abi galvenie spēki. Melnai hierarhijai tas ir viens no pasaules iznīcināšanas veidiem, ļaunu, iznīcinošu spēku pavairošanas līdzeklis un būtisks noteiktu elementu vadības paņēmieniem, savukārt struktūras, kuras pret to cīnās, izmanto homoseksuālistus savu mērķu sasniegšanai. Tā kā abu pušu homoseksuālisti savā starpā pietiekami labi saprotas (arī “caur gultu”), tad tie iegūst nozīmīgu sabiedrisko ietekmi un pozīcijas, ko aktīvi izmanto savas sociālās grupas maziskajās egoistiskajās interesēs, kas garantēti beigsies ar to sabiedrību sociālo katastrofu, kuras ir padevušās izvirtībai un ir ļāvušās homoseksualizēties.

Pie citiem cilvēces iznīcināšanas virzieniem ir jāmin cilvēku veselības maitāšana ar apšaubāmas kvalitātes pārtiku, dzērieniem, ĢMO, medikamentiem, alkoholu, cigaretēm un narkotikām. Būtiski postījumi tiek panākti, izplatot karus, radot teroristiskas organizācijas un noziedzīgus sindikātus. Aizsedzoties ar pseidobrīvības un citiem saukļiem notiek noziegumu dekriminalizācija un nenoziedzīgu darbību kriminalizācija, t.s. “dubulto standartu” prakses nostiprināšana, juridisko nesošo karkasu nojaukšana un likumu maksimāla sarežģīšana (lai tie vairumam cilvēku nebūtu saprotami), tiesisko normu vispārināšana, dekonkretizēšana un pārvēršana par reliģiska tipa normām, kuras var brīvi pielietot pēc nepieciešamības gandrīz pret jebkuru nevēlamu personu. Aktīvi tiek veikta to jaunāko un esošo tehnoloģiju diskreditācija, kuras pie noteiktiem nosacījumiem varētu pilnībā vai daļēji atrisināt kādu no milztošajām problēmām. Visādi tiek veicināta “atgriešanās pagātnē”, pagātnes tehnoloģiskajā līmenī, kas garantēti izraisīs sociālo katastrofu, jo nebūs iespējams esošam cilvēku skaitam nodrošināt ne tikai pašreizējo dzīves līmeni, bet arī dzīvi kā tādu.

Melnā hierarhija izmanto reālu jūdu – kristiešu civilizācijas nespēju atrisināt mūžīgās un jaunradītās cilvēces problēmas. Tā mierīgu un aukstu skatu noskatās kā cilvēki rosās, mēģinot rast risinājumu situācijā no kuras gandrīz nav izejas un no kuras meklēt izeju ir bezjēdzīgi, jo pēc tās atrašanas radīsies nākamā gandrīz bezizejas situācija un tā nepārtraukti. Viņi reizēm smalki un uzmanīgi, bet reizēm rupji un tieši pastiprina šīs problēmas, traucē tās risināt un novērst, sabotē, rada jaunas. Viņi mēģina panākt, lai neviens neko nedarītu, plātot rokas bezspēcībā vai izvēloties “domāt pozitīvi”, dzīvot tikai tagadnei un “tikai sev”, lai cilvēki samierinātos ar pilnīgi vienalga kādu likteni un lai personisko vai kolektīvo apokalipsi viņi uztvertu kā atvieglojumu.

Avoti:
http://eot.su/sites/default/files/books/SiD.pdf
http://politrussia.com/control/obama-i-bzhezinskiy-611/
http://gazeta.eot.su/article/okkultnyy-fashist-dugin-pytaetsya-opravdyvatsya
http://gazeta.eot.su/article/obshchestvo-tule-i-karl-haushofer
http://so-l.ru/tags/show/aleksandr_dugin
https://infoagentura.wordpress.com/2012/10/11/piektais-reihs/
http://gramataselektroniski.blogspot.com/2010/07/akvarijs-viktors-suvorovs.html
http://www.vixri.com/d/Povel%20Lui,%20Berzhe%20Zhak%20_Utro%20MAGOV.pdf
http://www.koob.ru/sarkisyanz/english_roots
http://eot.su/node/17822
https://infoagentura.wordpress.com/2013/11/30/liela-izraela-anglosaksu-geopolitikas-aizsega/
http://www.tautasforums.lv/?p=190
https://infoagentura.wordpress.com/2016/10/10/arturs-klarks-devini-miljardi-dieva-vardu-1967/
https://infoagentura.wordpress.com/2013/09/05/karlis-markss-par-ebreju-jautajumu-fragments/

Informācijas aģentūra
/10.10.2016/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 10 komentāri

Arturs Klarks “Deviņi miljardi Dieva vārdu” (1967)

00634_tigersnestmonastery“Neparasts pasūtījums”, doktors Vāgners mēģināja runāt savaldīgā tonī. “Ja pareizi saprotu, tad mēs esam pirmais uzņēmums, kuram lūdz piegādāt elektronisko skaitļojamo mašīnu Tibetas klosterim. Negribu izskatīties pārāk ziņkārīgs, bet nu ļoti grūti ir iedomāties kādām vajadzībām jūsu … ē … iestādei ir ievajadzējusies tāda ierīce. Ja nav noslēpums, paskaidrojiet, lūdzu, kam jums ir nepieciešams dators?”

“Ar prieku”, atbildēja lama, sakārtojot savu zīda mantiju un nesteidzīgi saliekot logaritmisko lineālu, ar kura palīdzību viņš veica finansu aprēķinus. “Jūsu elektroniskā skaitļošanas mašīna “Piektais modelis” veic matemātiskas operācijas ar visiem skaitļiem līdz pat desmit zīmēm. Mūsu uzdevuma atrisināšanai ir nepieciešami nevis cipari, bet burti. Jūs pārtaisīsiet savus algoritmus kā mums ir nepieciešams un mašīna drukās vārdus, nevis ciparus.”

“Man līdz galam nav skaidrs…”

“Runa iet par problēmu, ar kuru mēs nodarbojamies jau trīs gadsimtus kopš mūsu klostera dibināšanas. Cilvēkam ar Jūsu domāšanas veidu būs grūti mani saprast, bet ceru Jūs vismaz mani uzklausīsiet.”

“Protams.”

“Pēc būtības viss ir vienkārši. Mēs sastādām sarakstu, kurā ir iekļauti visi iespējamie Dieva vārdi.”

“Atvainojiet…”

“Mums ir pamats uzskatīt,” mierīgi turpināja lama, “ka visus šos vārdus var pierakstīt izmantojot tikai deviņus burtus no mūsu izgudrotā alfabēta.”

“Un jūs ar to nodarbojaties trīssimts gadus?”

“Jā. Pēc mūsu aprēķiniem šī uzdevuma izpildei ir nepieciešami aptuveni piecpadsmit tūkstoši gadu.”

“O, jā”, doktors Vāgners bija satriekts, “tagad es saprotu kamdēļ jums ir nepieciešams dators. Bet kāda vispār ir šīs ieceres jēga?”

Lama mirkli minstinājās. Doktors Vāgners padomāja: “Vai tik es nebūšu viņu kā aizvainojis?!” Bet, kad viesis atkal sāka runāt, nekas viņa balsī neliecināja par neapmierinātību.

“Ja gribat, varat to saukt par kultu, bet runa te iet par ļoti nozīmīgu mūsu ticības elementu. Plaši lietotie Augstākās Būtnes vārdi, tādi kā Dievs, Allāhs, Jahve un tā tālāk, ir tikai cilvēka izdomāti apzīmējumi. Šai ziņā rodas ļoti sarežģīta filozofiska problēma, kuru nav vērts tagad apspriest, bet visās iespējamajās mūsu burtu kombinācijās ir apslēpti īstie Dieva vārdi. Tad nu mēs mēģinām tos atrast, sistemātiski mainot burtu kombinācijas.”

“Saprotu. Jūs sākāt ar burtu kombināciju AAAAAAA… un turpināsiet to tik ilgi kamēr nenonāksiet līdz burtu kombinācijai ZZZZZZZ…”

“Tieši tā. Tikai ar to starpību, ka mēs izmantojam mūsu izgudroto alfabētu. Nomainīt drukājamo iekārtu literas, protams, būs vienkārši. Sarežģītāk ir izveidot shēmu, kura ļaus izslēgt kombinācijas, kuras mēs zinām, ka ir nepareizas. Piemēram, neviens no burtiem nedrīkst atkārtoties vairāk kā trīs reizes pēc kārtas.”

“Jūs gribējāt teikt, divas?”

“Nē, tieši trīs. Baidos ka sīkākai paskaidrošanai vajadzēs pārāk daudz laika pat, ja jūs zinātu mūsu valodu.”

“Nešaubos,” doktors Vāgners pasteidzās piekrist, “turpiniet.”

“Par laimi jūsu skaitļošanas mašīnu ir ļoti viegli pielāgot mūsu uzdevumam. Ir tikai jāizlabo pamat programma un mašīna pati pārbaudīs visus variantus un izdrukās rezultātu. Tādā veidā simts dienu laikā tiks izdarīts darbs, kurš mums būtu aizņēmis piecpadsmit tūkstošus gadu.”

Tālu lejā bija Manhetenas ielas, bet doktors Vāgners nez vai dzirdēja pilsētas transporta skaņas. Domās viņš pārnesās citā pasaulē, īstu kalnu pasaulē, nevis to, kurus ir radījušas cilvēku rokas. Tur kalnu augstumā un vientulībā šie mūki no paaudzes paaudzē pacietīgi darbojās, sastādot sarakstus, kuriem nav absolūti nekādas jēgas. Vai gan ir kāda robeža cilvēku neprātam?! Bet to nedrīkst izrādīt. Klientam vienmēr ir taisnība.

“Nešaubos,” teica doktors, “mēs varam pārtaisīt “Modeli pieci”, lai tas drukātu jums nepieciešamos sarakstus. Mani uztrauc kas cits, mašīnas uzstādīšana un ekspluatācija. Nokļūt Tibetā nav nemaz tik vienkārši.”

“Paļaujieties uz mums. Sastāvdaļas nav pārāk lielas, tās var nogādāt ar lidmašīnu. Jūs tikai nogādājiet tās līdz Indijai, bet tālāk mēs paši visu izdarīsim.”

“Un jūs gribat noalgot divus mūsu firmas inženierus?”

“Jā, uz trim mēnešiem, kamēr programma nebūs pabeigta.”

“Esmu pārliecināts, ka viņi iekļausies termiņā.” Doktors Vāgners pierakstīja kaut ko bloknotā un teica: “Atliek tikai noskaidrot vēl divus jautājumus…”

Pirms viņš pabeidza sakāmo lama viņam pasniedza papīru: “Lūk, dokuments, kurš parāda mana Āzijas bankas konta stāvokli. “

“Pateicos. Jūs it kā…. jā, viss kārtībā. Otrs jautājums ir tik elementārs, ka es pat nezinu kā lai to pasaka… Jūs pat nespējat iedomāties cik bieži cilvēki palaiž garām viselementārākās lietas. Tātad, kāds jūsu klosterī ir elektroenerģijas avots?”

“Dīzeļģenerators ar 50 kilovatu jaudu, spriegums 110 volti. Tas tika uzstādīts piecus gadus atpakaļ un ir samērā stabils. Pateicoties tam dzīve mūsu klosterī kļuva daudz patīkamāka. Bet vispār to uzstādīja, lai nodrošinātu ar elektroenerģiju motorus, kuri griež lūgšanu ratus.”

“Nu, protams,” ieminējās doktors Vāgners, “kā gan es to neiedomājos!”

***

No balkona bija redzams brīnišķīgs skats, bet ar laiku pie visa pierodi. Septiņsimts metrus dziļais bezdibenis Džordžu Henliju vairs nebiedēja. Nolicis elkoņus uz parpeta akmeņiem, viņš drūmi noraudzījās uz kalniem, kuru nosaukumu ne reizi nemēģināja noskaidrot.

“Kādā gan ķezā esmu iekūlies!”, viņš pie sevīm noteica, “Muļķīgāku ieceri ir grūti iedomāties! Jau kuro nedēļu “Modelis pieci” izdod kilometriem papīru ar visādiem ķiņķēziņiem. Mašīna pacietīgi pārbīda burtus, pārbaudot visas kombinācijas, un izsmeļot vienu grupu, pāriet pie nākamās. Kad printeris izdrukā gatavas lapas, mūki rūpīgi tās savāc un līmē biezās grāmatās. Paldies Dievam vēl nedēļa un viss būs galā.“ Kādu apsvērumu dēļ mūki negribēja pētīt kombinācijas no desmit, divdesmit un simts burtiem Džordžs nezināja. Jau bez tā viņu pa naktīm mocīja murgi, it kā mūku plānos ir notikušas izmaiņas un augstākais lama paziņo, ka programma tiek pagarināta līdz 2060.gadam… Jā, viņi ir spējīgi uz kaut ko tādu!

Skaļi noklaudzēja smagās koka durvis un blakām Džordžam parādījās Čaks. Kā parasti viņš smēķēja vienu no saviem cigāriem, kas palīdz viņam iegūt mūku labvēlību. Lamām nav nekas pretī visiem mazajiem un lielajiem dzīves prieciņiem. Lai gan viņi ir apsēsti, par liekuļiem tos nenosauksi. Bieži arī iet lejā uz ciematu…

“Paklausies, Džordž,” satraukts ierunājās Čaks. “Nu ir nepatikšanas!”

“Kas notika? Mašīna nestrādā?”, lielākas nepatikšanas Džordžs nespēja iedomāties. Ja mašīnai radīsies tehniskas problēmas, tad, ak, šausmas, tas varēs viņus šeit aizkavēt. Pašreiz pat TV reklāma viņam šķita kā sapnis. Vismaz kaut kas pierasts…

“Nē, galīgi ne tā”, Čaks uzsēdās uz parpeta, kas bija neparasti, jo viņš vienmēr baidījās iekrist aizā. “Es tikko noskaidroju kādēļ viņi visu to dara.”

“Nesaprotu. Vai tad mums tas jau nebija zināms?”

“Mums bija zināms kādu uzdevumu mūki sev ir uzstādījuši, bet mēs nezinājām kādēļ. Tas ir tāds murgs…”

“Nu i atklāji kādu jaunumu,” iesaucās Džordžs.

“Augstākais lama tikko man izpļāpājās. Tu taču zini viņa paradumu katru vakaru atnākt apskatīties kā mašīna drukā lapas. Tad, lūk, šodien viņš bija manāmi satraukts, ja vispār viņu var iedomāties satrauktu. Kad es viņam paskaidroju, ka iet pēdējais cikls, viņš savā lauzītajā angļu valodā man pajautāja vai mēs kādreiz esam aizdomājušies, ko viņi ar to mēģina panākt. Tad viņš to man arī pastāstīja. “

“Nu, stāsti, stāsti, gan jau es kaut kā to sagremošu”.

“Tad klausies: viņi tic, ka tad, kad pārrakstīs visus iespējamos Dieva vārdus, kuru kopējais skaits pēc viņu domām ir ap deviņiem milijardu, tad būs izpildīts Dievišķais plāns un tad cilvēce būs izpildījusi to kādēļ tā tika radīta un tai varēs pielikt punktu. Man visa šī ideja šķiet kā zaimošana.”

“Un ko viņi sagaida no mums? Ka mēs tagad izdarīsim pašnāvību?”

“Tas nav nepieciešams, jo tiklīdz saraksts būs gatavs, pats Dievs iejauksies un viss, āmen.”

“Sapratu, tiklīdz mēs pabeigsim savu darbu, iestāsies pasaules gals.”

Čaks nervozi iesmējās: “Es vecim pateicu tieši to pašu. Un zini kas pēc tam bija? Viņš paskatījās uz mani tā it kā es būtu pateicis drausmīgu muļķību un teica: “Par kādiem gan sīkumiem jūs uztraucaties” “.

Džordžs aizdomājās un beidzot teica: “Neko teikt, plašs skatījums uz lietām. Bet ko gan mēs tur varam darīt? Šis atklājums mums neko nedod. It kā mēs pirms tam nebūtu zinājuši, ka viņi ir nojūgušies.”

“Pareizi, bet vai tiešām Tu nesaproti, kā tas viss var beigties? Mēs izpildīsim programmu, bet pasaules gals neiestāsies. Un viņi tajā apvainos mūs. Mašīna taču ir mūsu. Nē, man tas viss ļoti nepatīk.”

“Beidzot pieleca,” lēnām noteica Džordžs. “Tev šķiet ir taisnība. Bet tas nav nekas jauns, tādas lietas jau ir notikušas agrāk. Atceros kā bērnībā pie mums Luiziānā uzradās viens nojūdzies mācītājs, kurš visiem stāstīja ka nākamo svētdien iestāsies pasaules gals. Simtiem cilvēku viņam noticēja, daži pat pārdeva savas mājas. Bet, kad nekas nenotika, viņi nebija sašutuši, nē. Vienkārši nolēma, ka viņš kļūdījās un turpināja ticēt. Nebrīnīšos ja daži no viņiem katru svētdienu gaida pasaules galu.”

“Atļaušos Tev atgādināt, ka mēs neatrodamies Luiziānā. Un mēs te esam tikai divi, bet viņi – vairāki simti. Viņi, protams, ir feini cilvēki un žēl večuka, ka tiks sagrauts viss viņa mūža darbs, bet es tomēr, kad tas notiks, gribētu atrasties kaut kur citur.”

“Es sen jau par to sapņoju. Bet mēs tur neko nevaram padarīt, kamēr nebūsim izpildījuši kontraktu un mums pakaļ neatlidos. “

“A, ko, mēs taču varam kaut ko sadarīt,” domīgi noteica Čaks.

“Nekā nebija. Būs tikai sliktāk.”

“Nesteidzies, uzklausi. Saglabājot pašreizējos darba tempus, mašīna visu izdarīs četru dienu laikā. Lidmašīnai ir jābūt klāt pēc nedēļās. Attiecīgi kārtējās pieskaņošanas laikā nepieciešams atrast kādu detaļu, kura ir jānomaina. Tā, lai varētu novilcināt kādas dienas divas, ne vairāk. Izlabosim nesteidzoties. Ja mums izdosies visu pareizi aprēķināt, tad brīdī, kad mašīna visu pabeigs, mēs būsim jau airadromā un tur viņiem mūs vairs nepārtvert.

“Nepatīk man šī doma,” atbildēja Džordžs. “Vēl nekad tā nav bijis, kad es nebūtu pabeidzis iesāktu darbu. Nemaz nerunāsim par to, ka viņi uzreiz nojautīs, ka kaut kas nav kārtībā. Nē, labāk izvilkt līdz galam un tad, lai notiek, kam jānotiek.”

***

“Es joprojām neatzīstu mūsu bēgšanu,” teica Džordžs pēc septiņām dienām, kad viņi, sēžot uz spēcīgiem kalnu zirgiem, jāja lejā pa līkumotu ceļu. “Un nedomā, ka es bēgu tāpēc ka baidos. Vienkārši man ir žēl šo nelaimīgo, negribas redzēt viņu sarūgtinājumu, kad viņi pārliecināsies, ka ir smagi kļūdījušies. Interesanti kā augstākais lama to uztvers?!”

“Dīvaini,” noteica Čaks, “kad es no viņa atvadījos, man šķita, ka viņš mūs ir atmaskojis, tikai attiecās pret to mierīgi. Mašīna strādā nevainojami un uzdevums drīz tiks izpildīts. Bet pēc tam … lai gan viņa izpratnē nekāda “pēc tam” vairs nebūs.”

Džordžs pagriezās sedlos atpakaļ un paskatījās uz augšu. No šīs vietas pēdējo reizi pavērās skats uz klosteri. Ēku kontūras bija izteikti redzamas uz tumstošo debesu fona. Šur un tur dega gaismas. Elektriskās, protams, kuras tika barotas no tā paša elektroenerģijas avota, kurš darbināja arī “Modeli pieci”.

“Interesanti cik ilgi vēl turpināsies šī līdzāspastāvēšana,” pie sevīm noprasīja Džordžs. Mūki, kad būs vīlušies, dusmu uzplaiksnījumā varētu sadauzīt mašīnu. Vai arī viņi mierīgā garā sāks savus aprēķinus no sākuma? …

Viņš skaidri domās redzēja, kas šobrīd notiek tur augšā. Augstākais lama un viņa palīgi sēž savos zīda halātos un pēta lapas, kuras ierindas mūki savāc biezās grāmatās. Neviens nesaka ne vārda. Vienīgie dzirdamie trokšņi ir drukājāmās iekārtas skaņas. Pats “Modelis pieci” savus tūkstošiem aprēķinus sekundē veic klusi.

“Trīs mēneši…,” nodomāja Džordžs, “Tur jebkurš var sajukt prātā!”

“Lūk, kur viņš!” iesaucās Čaks, rādot lejā uz ieleju. “Labs, vai ne?”

“Jā, labs”, domās piekrita Džordžs. Veca sudrabota lidmašīna kā mazs krustiņš bija redzama lidlauka sākumā. Pēc divām stundām tā vedīs viņus pretī brīvībai un saprātam. Šo domu gribējās izbaudīt kā laba liķiera glāzi un Džordžs, šūpojoties seglos, atgriezās pie tās vēl un vēl.

Iestājās Himalaju nakts. Par laimi ceļš bija labs un viņiem bija lukturīši. Nekā bīstama, tikai aukstums. Pilnībā skaidrajās debesīs mirgoja jau pazīstamās zvaigznes.

“Vismaz,” nodomāja Džordžs, “laika apstākļu dēļ neaizkavēsimies.” Tas bija vienīgais, kas viņu vēl satrauca. Viņš sāka dziedāt, bet drīz vien apklusa. Varenie kalni ar baltām cepurēm neveicināja spontānas jūtu izpausmes. Džordžs paskatījās pulkstenī.

“Vēl stunda un būsim airadromā”, viņš pār plecu pateica Čakam. Un pēc mirkļa turpināja: “Interesanti kā tur mašīna, vai jau pabeidza? Pēc laika kā reiz vajadzētu beigt.” Čaks neatbildēja un Džordžs pagriezās pret viņu ar grūtībām izšķirot drauga seju, kura bija vērsta debesīs.

“Skaties,” nočukstēja Čaks, un arī Džordžs pavērās debesīs.

Augstu virs viņiem klusi bez trokšņa viena pēc otras dzisa zvaigznes.

Arturs Klarks (1917 – 2008), angļu rakstnieks
/1967/

Avots:
http://downlode.org/Etext/nine_billion_names_of_god.html

Informācijas aģentūra
/10.10.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Āzija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Latviju gatavo karam ar Krieviju: “Latvijas avīzes” raksta “Padomju propagandas sekotāji” analīze

00637_laraksts“Latvijas avīze” 15.09.2016 publicēja rakstu “Padomju propagandas sekotāji”, kurš bija veltīts “Informācijas aģentūrai”. Blakus rakstam tika publicēta pilna intervija ar “Informācija aģentūras” redaktoru. Viss raksts ir izlasāms te: http://www.la.lv/padomju-propagandas-sekotaji/ ; http://www.la.lv/izdevumi/la/2016/09/15/5 . Notikums interesants, pamācošs un iespējams ar tālejošām sekām, tāpēc ir vērts to izanalizēt.

Par margināliem blogiem valsts mēroga prese parasti neraksta

“Latvijas avīzes” žurnālists Ģirts Zvirbulis uzdeva jautājumu, vai “Informācijas aģentūrai” ir izdevies pietuvoties mērķim mainīt sabiedrisko viedokli. Uz šādu jautājumu ir grūti atbildēt, ja tavā rīcība nav sabiedriskās domas pētījumu un citi izpētes materiāli. Jā, kaut ko var noteikt no personiskiem novērojumiem, kaut ko var izsecināt un šāds situācijas novērtējums var pat būt pietiekami precīzs, tomēr tāds vērtējums ir gana vispārīgs ar lielu iespējamību kļūdīties. Drošāks veids, kā to noteikt, ir apskatīties kā reaģē tie, kuriem ir augstāk minētās iespējas.

“Informācijas aģentūra” darbojas apmēram 5 gadus un vismaz 3 no tiem tai var pierakstīt izteikti prokrievisku politisko orientāciju, tomēr šajā laikā neviens no mēdijiem par to neinteresējās un nerakstīja. Un tas ir saprotams, jo negatīva reklāma arī ir reklāma. Ja interneta vietni lasa tikai daži margināļi, pa ja tie ir tikai daži desmiti vai pat simti margināļu, tad ne tikai nav jēga informatīvi “sist” pa to ar vairāku tūkstošu auditorijas mēdiju, bet tas pat ir ļoti kaitīgi, jo vietnes apmeklējums uzreiz tiks pacelts un nebūt nav teikts, ka visi jaunatnācēji būs naidīgi noskaņoti. Tāpēc viena no izplatītākajām klasiskās propagandas metodēm ir nozīmīgāko oponentu noklusēšana – par viņiem vienkārši neraksta un izturas tā it kā viņu vispār nebūtu.

Kad noklusēšanas metode vairs nestrādā? Tad, kad informācijas izplatība par oponentu ir neapturama. Tad, kad visi jau tāpat par to zin un runā. Tad, kad auditorija kļūst ne tikai liela, bet pastāv arī pietiekami augsta ietekme uz to. Šai gadījumā var “bliezt” ar daudzauditorijas mēdiju, cerībā ka tādā veidā izdosies mazināt attiecīgo informatīvo ietekmi. No šāda redzējuma skatoties pats fakts, ka “Latvijas avīze”, kurai ir otra lielākā avīžu auditorija Latvijā, raksta par “Informācijas aģentūru”, ir tās pietiekami nozīmīgās informatīvās ietekmes fakta apliecinājums. Tas priecē.

Pirmie šo faktu atzina izdevumi Re: Baltica un “Rīgas laiks”, kuri, spriežot pēc to satura un politiskās orientācijas, ir saistīti ar homoseksuālistu – pedofīlu aprindām. Šo aprindu satraukums ir pamatots, jo vislasītākie “Informācijas aģentūras” raksti ir par Norvēģijā valdošajām pedofilijas tradīcijām. Tie ir divi raksti, katram no kuriem ir vairāk kā 60 tūkstoši skatījumu. Ja tam pieskaitām pārpublicējumus, pārsūtījumus, izdrukājumus un pārstāstījumus, tad droši varam pieņemt, ka ar minēto informāciju ir iepazinušies 100 – 300 tūkstoši cilvēku vai pat vairāk. Norvēģijas varasiestādēm un homoseksuālistu – pedofīlu aprindām īpaši nepatīkams ir apstāklis, ka par to liecina ne tikai krieviete, kuru dēļ viņas tautības vien izvirtuļu atbalstītāji aplej ar samazgām, bet arī latviešu žurnāliste ar pietiekami nacionālistiskiem uzskatiem. Vēl interesanti, ka Re: Baltica pat neslēpj ka viņu darbību visa cita starpā finansē arī Norvēģijas vēstniecība.

Re: Baltica un “Rīgas laika” raksts “Miglā” (http://www.rebaltica.lv/lv/petijumi/krievijas_nauda_baltija/a/1246/migla.html ), kurā ar klaji tendenciozu pieeju  tika mēģināts radīt aplamu iespaidu arī par “Informācijas aģentūru”, bija arī kā prelūdija šo aprindu kārtējam intensīvajam uzbrukumam tradicionālām vērtībām, kurš notika 2016.gada pirmajā pusē, kad Latvijas homoseksuālistu – pedofīlu aprindas cītīgi centās panākt Latvijas pievienošanos Stambulas konvencijai, kura paredz obligātu genderizācijas juridisko normu ieviešanu nacionālajā likumdošanā.

Nākamais uzbrukums nāca no līdzīgas vides un tas tika veikts caur blogeri un “brīvo žurnālistu” Ervīnu Jēkabsonu, kurš blogā “Laikmeta zīmes” publicēja polemisku materiālu par “Informācijas aģentūru” (http://www.laikmetazimes.lv/2016/02/22/uzmanibu-informacijas-agenturas-toksiska-dezinformacija/ ).

Jēkabsona kungs, pēc viņa saita materiāliem spriežot, ir uzskatos tuvs ASV Republikāņu partijas elektorātam un diskusija ar viņu pēc būtības būtu diskusija ar tiem republikāņiem, kuri no vienas puses deklaratīvi iestājas par tradicionālajām vērtībām, bet no otras puses cītīgi lamā Padomju Savienību un tagad arī “Putina Krieviju”, kurās šīs vērtības kā reiz ir izteikti spēcīgas. Pie tam republikāņu antikrieviskums ir spēcīgāks par viņu tradicionalitāti, tāpēc viņi droši un nekautrējoties vienojas ar homoseksuālistu – pedofīlu aprindām (Demokrātu partijas kodolu) kopējām antikrieviskām un antipadomiskām aktivitātēm. Par to, protams, Jēkabsona kungs, neraksta. Viņa raksts uzradās drīz pēc tam, kad šo rindu autors izmantoja Delfi redaktora Anša Īvāna interesi un no tās izveidoja intervijas, kurās paziņoja, ka Latvijas interesēs ir Krievijas pastāvēšana un ka Latviju aizsargā pats Krievijas pastāvēšanas fakts. Tā tas patiešām arī ir, bet šo atziņu skaidra formulēšana un plaša izplatība ir ļoti nepatīkama tiem, kuri Latviju gib izmantot kā vienu no uzbrukuma placdarmiem Krievijai, bet pašus latviešus par stulbu lielgabalgaļu, kam jākaro ar krieviem anglo-amerikāņu interešu labā.

Un tagad pēkšņi par “Informācijas aģentūru” ieinteresējās aš pati “Latvijas avīze”, pastāstot visiem saviem apmēram 20 tūkstošiem lasītāju, ka pastāv tāda “Informācijas aģentūra”. “Latvijas avīze” protams ir zemisks izdevums, kurš deģenerē savus lasītājus, bet ir jāatzīst, ka tas tiek darīts pietiekami profesionāli un efektīvi, tāpēc šī publikācija nav vērtējama kā kļūda vai neapdomība, bet gan kā vēl viens apliecinājums, ka “Informācijas aģentūras” raksti ir lasīti un tiem ir pietiekami būtiska ietekme uz sabiedrību. Par margināliem blogiem valsts mēroga prese parasti neraksta.

Par rakstu “Padomju propagandas sekotāji”

Un tagad par pašu rakstu. Pirmkārt, jākonstatē, ka tam nav nekāda sakara ar žurnālistiku. Raksts ir klaji tendenciozs un tā mērķis ir iepotēt savai mērķauditorijai negatīvu attieksmi pret “Informācijas aģentūru” un tās iespējamo veidotāju. Otrkārt, rakstam ir līdzīgs stils kā jau minētajam Re:Baltica “Miglā”, kas liek aizdomāties par noteiktām saistībām. Treškārt, raksts no sava žanra un mērķa skatījuma ir pietiekami profesionāli uztaisīts un to pat var uzskatīt par optimālu. “Iesists” ir pietiekami efektīvi un pa “sāpīgām vietām”. Ceturtkārt, ir acīmredzams, ka raksts visa cita starpā ir kā informatīvā fona radīšana cenzūras ieviešanai Latvijā. Par to rakstā ir pateikts gana tieši un atklāti.

Raksts fokusējas uz lietām, kurām klasiskam “Latvijas avīzes” lasītājam vajadzētu izsaukt nepatiku, un tās tiek attiecīgi pasniegtas. Tas ir Staļina tēls, represijas, attieksme pret Padomju laikiem un krievu tēma. Tam klāt tiek piekabināta “amerikāņu lamāšana” un kariķējums par “NATO un amerikāņu okupantiem – pedofīliem”, kam ir jāpaceļ amerikāņi balto un pūkaino statusā. Ja jau Staļina slavinātājs “lamā amerikāņus”, tad viņi taču ir labi, vai ne?! Nekādi papildus argumenti nav nepieciešami, bet visas iebildes var pasludināt par “Krievijas propagandu”. Ērti, efektīvi un iedarbīgi! Nezinošas un aprobežotas publikas gadījumā, protams.

Rakstā ir teikts, ka “”IA” rakstos padomju režīma attaisnošana balstās pieņēmumā, ka cilvēku vairākums ir stulbi, neattīstīti un brīvas izvēles apstākļos izvēlēsies sev vai sabiedrībai kaitīgāko rīcības formu”, kas ir daļējs pārspīlējums. Bet, ja apskatam raksta stilu un visu “Latvijas avīzes” redakcionālo politiku, tad ir jākonstatē, ka “Latvijas avīzes” veidotāji tieši tā arī uzskata kādēļ izvēlās tik tiešas un primitīvas propagandas metodes. Pie tam, atšķirībā no Padomju Savienības politikas, “Putina Krievijas” propagandas un arī “Informācijas aģentūras” materiāliem , “Latvijas avīze” cenšas nevis paaugstināt savas auditorijas izglītotības un spriestspējas līmeni, bet gan tieši pretēji – samazināt to. Šādi raugoties, “Latvijas avīze” pieraksta “Informācijas aģentūrai” to, ko uzskata un dara pati. Tas ir klasisks visu nelietīgu manipulatoru paņēmiens un mūsdienu pasaulē to visintensīvāk izmanto anglo-amerikāņi.

Augstākminētais tiek papildināts ar “Informācijas aģentūrai” sāpīgām norādēm. Pirmkārt, tiek pieminēts šo rindu autora norāde uz to, ka esot noticis referendums par Latvijas pievienošanos PSRS. Tas rakstā tiek pasniegts kā meli, lai gan patiesībā tā ir fakta nezināšana. Apstāklis, ka cilvēks, kurš izsaka noteiktas pretenzijas, sajauc vēlēšanas ar referendumu, ir ļoti rupja kļūda, kura liek pamatoti apšaubīt viņa kompetenci. Tas norāda, ka cilvēks pats līdz galam vēl neatbilst tai augstajai latiņai, kuru pārvarēt aicina citus. Bet… Kādas ir alternatīvas un kāds ir to citu līmenis? Patiesībā šāda tipa kļūdas ir pietiekami izplatīta parādība mūsdienu žurnālistu, politiķu un citu sabiedrisko grupu vidū, kuras cēlonis ir ne tikai nepietiekamas zināšanas, bet arī saspringtais darba ritms un laika trūkums (līdzīgi, piemēram, savā publiskā uzrunā, pieminot Kosovas neatkarību, kļūdījās ASV prezidents Baraks Obama). Šī iemesla dēļ nopietnās organizācijās ir korektori, kuriem tās vajadzētu izķert, bet arī tas reizēm nepalīdz. “Informācijas aģentūrai” korektoru nav. Tas, protams, nav attaisnojums. Kritika ir pieņemta, tā ir ņemta vērā un tiks izdarīts pēc iespējas viss, lai tas neatkārtotos.

Tālāk seko atsauces uz Ivara Prūša 2014.gada 2.jūnija rakstu “Mūslaiku varonis: „zaļais cilvēciņš” Igors Strelkovs (Girkins)”, kurā viņš tobrīd mēdijos plaši reklamēto Slavjanskas nemiernieku grupas komandieri stāda kā varonības etalonu. No “Latvijas avīzes” viedokļa nepieņemams ir pats fakts ka prokrievisks nemiernieks tiek šādi pozicionēts, tāpēc paša Girkina persona ir otršķirīga. Savukārt tie, kuri seko līdzi notikumiem Krievijā, zin, ka Girkins patiesībā izrādījās gļēvulis un nodevējs, kurš tā vietā lai cīnītos līdz galam, kā pats publiski solīja, sākumā (2014.gada jūlijā) bez kaujas atdeva pretiniekam ļoti labi nocietināto Slavjansku un pēc tam grasījās atdot arī Doņecku, kas neizdevās, jo… kāds visdrīzāk iejaucās. Ja izmantojam terminu “hibrīdkarš”, tad varam uzskatīt, ka tieši no šī brīža Krievija iesaistījās pret to jau uzsāktajā hibrīdkarā. Prūsis to zin un tieši tāpēc šis viņam ir ļoti nepatīkams materiāls, par kuru viņš vēlētos, lai to nebūtu uzrakstījis. Par saviem vārdiem ir jāatbild un “Latvijas avīze” pietiekami precīzi piestādīja Prūsim rēķinu par viņa maldiem. Ja būtu pastrādājuši cītīgāk, “Latvijas avīze” vēl varētu norādīt, ka šajā rakstā Prūsis maldās arī citos jautājumos, kuri tolaik nebija droši zināmi.

Kopumā sāpīgi, bet… Vai tas ir arī viss? “Informācijas aģentūra” raksta daudz un par plašu jautājumu loku. Jā cilvēki kļūdās, bet viņi vismaz cenšas kaut ko darīt un atzīst savas kļūdas. Un kā ir ar pārējiem jautājumiem. “Latvijas avīze” ne vārdu nemin par “Informācijas aģentūras” stingro nostāju tradicionālo vērtību sakarā, par uzskatu, ka homoseksuālisti mūsdienās ir agresīvākā sociālā grupa, kura mēģina uzspiest sabiedrības vairākumam savas pseidovērtības, par “Informācijas aģentūras” nostāju un darbībām bērnu aizsardzības jautājumā, par kategorisko iestāšanos pret bērnu adopcijām uz ārzemām, par nostāju alkohola un tabakas izstrādājumu lietošanas sakarā un par daudziem citiem būtiskiem jautājumiem. Un nav brīnums, ka par to tiek klusēts, jo konservatīvie “Latvijas avīzes” lasītāji var piekrist kādam no augstākminētajiem “IA” darbības virzieniem un caur to sākt kaut vai mazliet ieklausīties pozitīvajos viedokļos par Staļinu un Padomju laikiem. Tāpēc “Latvijas avīze” manipulē ar saviem lasītājiem un noklusē viņu pilnīgai sapratnei būtisku informāciju.

Par “Latviešu nacionālistu klubu” (agrāko “Klubu 415”)

Zīmīga ir “Latviešu nacionālistu kluba” (LNK) pieminēšana publikācijā. Ierobežota teksta apjoma apstākļos LNK vispār varēja neminēt, atbrīvoto vietu izmantojot savādāk. Ja pieminēja un ja vēl uzdeva par to jautājumu, tātad kaut kādu iemeslu dēļ tas bija būtiski. Pamēģināsim to saprast.

Kas ir LNK? Tā ir pietiekami nopietna latviešu nacionālistu (krievu vidē lieto citus terminus) organizācija, kura visa cita starpā nodarbojas ar jauniešu un ne tikai militāro apmācību un kura visticamāk arī ir saistīta ar noteiktām latviešu militāristu aprindām. Negribot vilkt nekādas tiešas paralēles, ir jāatzīmē, ka līdzīga tipa organizācijas bija Ukrainas Maidana galvenais triecienspēks. Ja kāds Latvijā gribētu sarīkot nekārtības pēc Ukrainas scenārija, tad viņam būtu nepieciešams iegūt arī LNK un līdzīgu organizāciju atbalstu.

Tā kā Ivars Prūsis ir pazīstams ar daļu “klubiešu” un vienu brīdi pietiekami aktīvi centās iesaistīties “kluba” darbībā, tad ir loģiski, ka arī viņa agrākajiem domubiedriem ir zināma interese par tagadējām Prūša aktivitātēm. Organizācijas redzamajam līderim Jānim Silam to pat obligāti būtu jādara kaut vai tikai no tā viedokļa vien, ka pretinieks un viņa uzskati ir jāiepazīst. Tas savukārt nozīmē, ka Prūsis ar savu darbību kaut kādā mērā ietekmē LNK.

“Informācijas aģentūra” daudz raksta par Ukrainu. Kāpēc? Tāpēc, ka Ukraina ir Latvijas spogulis un tas, kas notiek Ukrainā, var notikt arī Latvijā. “Informācijas aģentūra” kategoriski negrib, lai bruņoti idioti ar “uzkačātiem” “muskuļiem” izposta Latvijas sabiedrību. Tāpēc “Informācijas aģentūra” cenšas veicināt to cilvēku smadzeņu “uzkačāšanu”, kuri potenciāli varētu kļūt par līdzīga tipa nemieru izpildītājiem. “Klubieši” bez šaubām ir vieni no tiem, lai gan ne vienīgie.

“Informācijas aģentūra” publicē daudz Krievijas analītisko materiālu tulkojumus. Tikai šis apstāklis vien to neizbēgami padara par MIDD, SAB, DP un citu struktūru attiecīgo darbinieku interešu objektu, jo tas ir viens no ceļiem kā oficiālā pretinieka informācija ienāk Latvijas informatīvajā telpā. Tāpēc šie materiāli ir vismaz jāizlasa un jānovērtē to ietekme.

Bet MIDD, SAB, DP un citu struktūru interese neaprobežojas tikai ar pretdarbību “Krievijas propagandai”. “Spēka” struktūrās un vispār valsts pārvaldē strādā daudz cilvēku, kuriem ir ļoti dažādi pienākumi un kuriem savu pienākumu veikšanai ir nepieciešama patiesa informācija par pasaulē notiekošo. Tāpat šiem cilvēkiem ļoti interesē un ir nepieciešama metodoloģiska un apmācoša informācija. Normāli šo informāciju vajadzētu varēt iegūt no attiecīgajām Latvijas un “sabiedroto” struktūrām, bet ar to visdrīzāk ir problēmas.

Plaši ir zināms apstāklis, ka amerikāņi savu politisko mērķu sasniegšanai izmanto visus līdzekļus, tai skaitā ideoloģizējot zinātni, maldinot savus sabiedrotos un viltojot paši savus analītiskos materiālus. Visplašāk zināmais šāda tipa fakts ir saistīts ar nepatieso informāciju par ķīmisko ieroču esamību Sadamam Huseinam, uz kā pamata ASV un Lielbritānija iebruka Irākā, izpostīja valsti, kas nu ir novedis līdz t.s. “Islāma valsts” radīšanai. Ukrainas notikumu sakarā Francijas militārā izlūkošanas direktorāta DRM priekšnieks ģenerālis Kristofs Gomārs no parlamenta tribīnes žēlojās par amerikāņu sniegtās izlūkošanas informācijas zemo kvalitāti.

Daudzi Rietumvalstu eksperti publiski vaimanā par to, ka viņi zaudējot Krievijai informatīvo karu. Bet kā tas maz ir iespējams, ja vienai pašai ASV ir nospiedošs pārsvars pār Krieviju masu saziņas līdzekļu daudzuma un to aptvertās auditorijas ziņā?! Tas ir iespējams tāpēc, ka ASV un NATO analītiskie materiāli ir daudz zemākas kvalitātes nekā Krievijas analītiskie materiāli, jo katras valsts prese ir pietiekami cieši saistīta ar attiecīgiem drošības dienestiem un analītiskajiem centriem. Krievija lielā mērā ir publiskojusi savus analītiskos centrus un tie tā vietā, lai tikai radītu materiālus šauram lasītāju lokam, ņem un izdāļā tos visiem, kuri ir gatavi tos lasīt. Pie tam, atšķirībā no saviem Rietumvalstu kolēģiem, kuru viens no uzdevumiem ir arī savu analītisko materiālu lasītāju maldināšana noteiktos apmēros, krievi “bliež” ar taisnību (vismaz par saviem oponentiem). Attiecīgi, ja cilvēki, kuri nav zaudējuši interesi par realitāti, grib uzzināt, ja ne patiesību, tad vismaz arī tos neērtos faktus un tendences, kuras noklusē vai pat noliedz Rietumvalstu oficiozā propaganda, tad obligāti ir jāseko līdzi Krievijas mēdijiem un/vai jālasa krievu analītiskie materiāli.

No augstāk minētā pietiekami droši varam secināt, ka arī Latvijas struktūrām pieejamie “sabiedroto” analītiskie materiāli ir zemas kvalitātes, tāpēc, ja publiskajā telpā parādās augstvērtīgāks analītiskais darbs, tas uzreiz rada noteiktu efektu.

Un tagad iedomājaties situāciju, ka MIDD, SAB, DP darbinieki, kuri strādā ar  klasificētu informāciju, internetā uzduras materiāliem, kuri ne tikai tam runā pretī (tas vēl nebūtu nekas), bet kuri ir kvalitatīvi augstvērtīgāki. Rodas jautājumi, rodas interese un rodas šaubas par “ģenerālās līnijas” pareizību. Pie tam tas attiecas arī uz visu iestāžu jaunāko paaudzi, kura krievu valodu vairs nepārvalda vai pārvalda nepietiekoši. Tad arī izrādās, ka visa Latvijas valodiskā atdalīšana no krievu valodas informatīvās telpas ir bijusi lielā mērā bezjēdzīga, jo viens latvietis ņem un tulko viņaprāt labākos publiski pieejamos krievu analītiskos materiālus latviski.

Tādējādi ir jākonstatē, ka “Informācijas aģentūru” lasa arī latviešu “drošībnieki” un militāristi un ka viņu secinājumi par izlasīto var nebūt tik viennozīmīgi kā to vēlētos antikrievisko noskaņu uzkurinātāji.

Vēl kā būtisks apstāklis ir jāmin Rietumvalstīs izplatītās izvirtības. Homoseksuālisti ir nozīmīgs Rietumvalstu specdienestu triecienspēks un viņi lielā mērā ir iespiedušies arī ASV un Lielbritānijas armijā. Latvija šai ziņā pagaidām ir pietiekami konservatīva, lai gan tendences, protams, ir satraucošas. Latviešu militāristu vidē jau klejo jociņi par amerikāņu pidarastiem – komandieriem. Šī iemesla dēļ ir vairāk kā reāla situācija, ka tradicionālie latviešu ”drošībnieki” un militāristi tiek konsolidēti cīņai nevis pret Krieviju un krieviem, bet gan pret homoseksuālistu – pedofīlu aprindām un viņu iecerēto politiku. Tieši šis ir viens no “Informācijas aģentūras” galvenajiem ideoloģiskajiem “mesidžiem”, kurš pie noteiktiem nosacījumiem var izvērsties arī reālā darbībā. Tas varētu būt vismaz vienas puses stingras apņēmības un kādu divu tikšanos jautājums, lai Prūsis ar Silu rastu kaut kādus kopsaucējus, kas savukārt var pavērt ceļu uz plašākām koalīcijām ar līdzīgiem spēkiem. Izvirtību izplatītājiem tā būtu slikta ziņa. Daudz mazāk reāla, bet teorētiski tomēr iespējama ir situācija, kad līdzīgi rodas daļa neostrēlnieku vienību, balstoties uz kurām tiek aizsākts Latvijas mēģinājums iet sociālistiskās attīstības ceļu.

Lai mazinātu tādas tendences un mazināto to iestāšanās varbūtību, publikācijā ir pieminēts LNK, pretnostatot to “Informācijas aģentūrai”. Tāpēc kā medusmaize raksta iniciatoriem bija šo rindu autora norāde uz LNK aprobežoto un mazisko nostāju, kas diemžēl tāda arī ir.

Īpaša tēma ir LNK un visu latviešu militāristu aprindu saistība (to pašā augstākajā līmenī) ar homoseksuālistu – pedofīlu aprindām. No vienas puses LNK redzamā vadība var pamatoti norādīt, ka “klubs” ir pilnībā tradicionāla organizācija, kura nelokāmi iestājas par tradicionālām vērtībām. No otras puses gan “kluba”, gan latviešu militāristu, gan vispār visas tradicionālās latviešu sabiedrības pašnāvnieciskā nostāja nav izskaidrojama nekā savādāk kā ar to, ka uz viņiem pietiekami smalkā un slēptā veidā būtisku ietekmi atstāj maskētie homoseksuālisti. Galu galā bēdīgi slavenais Rinkevičs pildīja arī Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra pienākumus.

Protams, LNK atrašanās zem homoseksuālistu – pedofīlu aprindu “jumta” nav kaut kāda īpaša šo organizāciju raksturojoša parādība, jo to pašu tik pat pamatoti var apgalvot par daudzām citām Latvijas organizācijām un visu Latvijas valsti kopumā. Par to liecina daudz sīku un netiešu pazīmju, bet visuzskatāmāk to apliecina fakts, ka savulaik trīs augstas valsts amatpersonas, kuras tika pieķertas pedofilijā, palika nesodītas un turpina ne tikai atrasties brīvībā, bet joprojām būtiski ietekmē situāciju valstī (lai gan vairs ne tik tieši un atklāti). Birkavu pat var uzskatīt par reālo mūsdienu LR Ārlietu ministrijas radītāju, kurš darbiniekus augstākajos ĀM posteņos esot pieņēmis “caur gultu”. Kopš tā laika Ārlietru ministriju var dēvēt par “pidarastu ministriju”, kur pat šodien varētu būt grūti atrast darbiniekus, kuri nepiekopj homoseksuālu dzīvesveidu. Un tas, ka virkne nacionālistiskas ievirzes organizāciju, kuras deklaratīvi iestājas pret vienu vai otru no valstī notiekošajiem nāvīgajiem procesiem, tomēr reāli atbalsta ĀM izteikti antikrievisko un agresīvo politiku, liecina gan par ievērojamu šo organizāciju spriestspējas trūkumu, gan arī par to, ka viņi tādā vai citādākā veidā tiek no gudrāku savu līdzgaitnieku puses ievirzīti šajā virzienā. Tas pilnā mērā attiecas arī uz Latviešu nacionālistu klubu.

Tā kā homoseksuālistu – pedofīlu aprindu slēptā aģentūra tradicionālās organizācijas vada ar netiešām metodēm, tad tādi resursi kā “Informācijas aģentūra” var pārņemt stratēģisko vadību, “izsist” no viņu rokām iepriekš paklausīgās organizācijas, likt aizdomāties “tradicionālos muļķus” vai pat atmaskot pašus kaitniekus. Tas rada neērtības, nedrošību, izjauc ierasto manipulāciju ritmu, negarantē iecerēto rezultātu un var nozīmīgi traucēt, ja no saviem “aizbilstamajiem” nepieciešams panākt strauju un enerģisku rīcību (piemēram, militāru antikrievisku provokāciju gadījumā). Arī tāpēc “Informācijas aģentūru” vajag diskreditēt gan vispār, gan arī konkrētu aprindu acīs.

No visa augstākminētā izriet, ka “Informācijas aģentūra” ir nozīmīgs Latvijas antikrieviski vērstas militarizācijas traucēklis. No tā savukārt izriet, ka nopietna vēršanās pret “Informācijas aģentūru” un/vai tās veidotājiem ir jāvērtē arī kā viens no simtomiem, kurš liecina par nopietnu pret Krieviju vērstu militāru provokāciju gatavošanu. Tas ir, vēršanās pret “Informācijas aģentūru” var būt kā īsta kara Latvijas teritorijā tuvuma pazīme.

“Informācijas aģentūras” diskreditācija krieviskā vidē

LNK un “Informācijas aģentūras” sasaistīšanai ir arī cits aspekts, kas labi parāda “Latvijas avīzes” publikācijas un pašas avīzes kā tādas daudzdimensiālo dabu. Daļa “Latvijas avīzes” rakstu dēļ sava valstiskā mēroga un ideoloģiskās ievirzes gūst rezonansi arī krievu valodas informatīvajā telpā. Arī šis raksts gandrīz uzreiz pēc publikācijas tika atreferēts krieviski.

Apmēram pēc nedēļas izdevums VES.lv uz “LA” raksta pamata publicēja vēl citu rakstu krievu valodā ar nosaukumu “Noveda cilvēku: latviešu nacionālists, redzot bardaku valstī, kļūst par staļinistu”. Savukārt jau uz šī raksta pamata krievu valodas informatīvajā telpā forumu līmenī tiek “iemests” mems “fašists kļūst par staļinistu”. Nu i viss. Skaldi un valdi klasika. Latviešiem no vienas puses tādējādi mēģina parādīt, ka i nemēģiniet tuvoties krieviem, jo viņi jūs tūlīt sāks saukāt par fašistiem, bet krieviem mēģina uzrādīt jaunu fašistu izpausmi.

“Informācijas aģentūras” diskreditācija krieviskā vidē ir būtiska, jo, pirmkārt, pie noteiktiem apstākļiem latvietis – staļinists var atdzīvināt Latvijas krievu pretošanās garu. Viena lieta, ja par krievu ierobežotajām tiesībām savā ierastajā manierē runā un cīnās krievvalodīgie ebreji, bet pavisam cita lieta, ja pretoties absolūtam ļaunumam sāk aicināt latvietis, vēl jo vairāk staļinists. Rezultāts tam var sanākt pavisam cits.

Otrkārt, latvietis – staļinists pie noteiktiem apstākļiem var panākt reālu krievvalodīgo un latviešu konsolidāciju ne tikai cīņai pret kopējo anglo-amerikāņu ienaidnieku, bet arī kopējas valsts veidošanā.

Visbeidzot “Informācijas aģentūra” ir viens no retajiem resursiem Latvijā, kurš latviski pauž prokrieviskus uzskatus, kas neizbēgami kaut kādā apjomā un kaut kādā mērā piesaista krievu un Krievijas publikas uzmanību, līdz ar to “IA” ir arī kaut kāda informatīvā ietekme uz Krieviju.

Ar memu “fašists kļūst par staļinistu” to visu daļēji mēģina slāpēt un ir vairāk kā skaidrs, ka to nedara krievi.

“Informācijas aģentūra” vēlas, lai Latvijā valdītu humāns miers un kārtība

Publisko komunikāciju speciālisti zin, ka būtiskākais parasti tiek pateikts raksta beigās. Raksta sākums ir svarīgs, lai ieinteresētu, raksta beigas savukārt vislabāk paliek atmiņā. “Latvijas avīze” savu rakstu beidz ar sekojošiem Latvijas nacionālās drošības komisijas vadītājas Solvitas Āboltiņas vārdiem: “Sarežģītāks ir jautājums par robežu, pēc kuras pārkāpšanas varētu aizliegt izpausties, jo preses un vārda brīvība arī ir tikpat aizsargājama. Diemžēl šīs demokrātiskās brīvības cenšas izmantot cilvēki, kuri mūsu valstij nevēl labu.”

Šis teksts vienlaicīgi ir gan kā attaisnojums plānotai interneta cenzūras ieviešanai Latvijā, gan raksta kontekstā ar to tiek radīts iespaids it kā “Informācijas aģentūra” nevēl labu valstij. Tā pilnīgi noteikti nav.

Pirmkārt, jānorāda, ka pastāv dažādi valsts modeļi ar dažādām labdabīgas ietekmes pakāpēm uz sabiedrību un ka valsts intereses un sabiedrības intereses ne vienmēr sakrīt, tāpēc pati runāšana par valsts interesēm ar to saprotot sabiedriskās intereses pati par sevi jau ir manipulācija. Valstisks veidojums, kurš izsūc no sabiedrības dzīvības sulas un nodod sabiedrības resursus ārvalstniekiem, visbiežāk neatbilst sabiedrības interesēm.

“Informācijas aģentūras” veidotāji dzīvo Latvijā, šeit ir mūsu ģimenes. Mums nav kur aizbraukt kā tas ir mazai daļai amerikāņu pakalpiņu un to nemaz negrasāmies darīt. Tieši tāpēc “Informācijas aģentūra” grib, lai Latvijā valdītu miers un lai lielvalstis mūsu teritorijā nekārto savus savstarpējos rēķinus. Tāpat “Informācijas aģentūra” grib, lai Latvijā valdītu nevis tāds miers kā valda kapsētā vai plaša profila publiskajā namā, bet gan normāls, cilvēcisks, humāns miers, kurā cilvēki var normāli dzīvot un attīstīties. Attiecīgi “Informācijas aģentūrai” ir kategoriski nepieņemams gan karš, gan izvirtuļu miera versija, gan deokupētāju miera versija, gan citas miera versijas, kuras grib mierīgi bez sabiedrības pretestības ieviest Latvijā nāvējošu kārtību, kas novedīs vai nu līdz karam vai arī līdz kapsētas mieram.

Ivars Prūsis iztulkoja un izdeva Sun Dzi “Kara mākslu”. Tas tiek pasniegts tā it kā viņš gribētu karot. Patiesībā tas tika darīts ar mērķi pretotos karam, lai cilvēki izlasītu un saprastu kā ik dienas pret viņiem karo. “Maldini un tu uzvarēsi”, tā ir klasika, ko mūsdienu pasaulē izmanto katrs, kuram nav slinkums. Nu saprotiet to taču beidzot un pārstājiet ticēt tiem meļiem! Ar “maldini un tu uzvarēsi” sagrāva Padomju Savienību, ar to pēc tam aplaupīja Latviju, ar to ieviesa un turpina ieviest izvirtības un ar to Latviju grūž karā pret Krieviju anglo-amerikāņu interešu labā. Ar maldinošu mācību, teoriju un nostāstu palīdzību tiek veidota vienalga kādu ideoloģisko virzienu organizāciju hierarhija, ar kuras palīdzību sabiedrību var virzīt jebkur – arī pa pašnāvniecisku ceļu. Tā ir Aizspogulijas klasika. Viņi karo pēc Sun Dzi un izmanto stulbas, amorālas un pērkamas latviešu padibenes, lai grūstu visu tautu postā. “Informācijas aģentūra” kategoriski pret to iestājas.

“Informācijas aģentūra” savā darbībā vadās no Latvijas sabiedrības interesēm un sev par mērķi stāda, lai Latvijā cilvēkiem pa lielam viss būtu labi. Izejot no tā “Informācijas aģentūra” kategoriski nevar akceptēt to politiku, kura ir novedusi līdz demogrāfiskai katastrofai un cilvēku masveida emigrācijai, izejot no tā “Informācijas aģentūra” kategoriski nevar akceptēt to maitājošo informatīvo vidi un audzināšanas metodes, kas Latvijas bērnus, jauniešus un arī daudzus pieaugušos veido par stulbām un izvirtušām angļu plebeju padibenēm un izejot no tā “Informācijas aģentūra” kategoriski nevar akceptēt plaši slavēto biznesa pieeju, visu un visa pārdošanas trendus, totālo privatizāciju, egoisma slavināšanu jebkādās formās un stādīšanu par galveno vērtību, resursu izpārdošanu un izdāļāšanu ārzemniekiem.

Kapitālismā visu var nopirkt un visu var pārdot. Arī cilvēkus. Un arī bērnus! Un arī Latvijā mēs redzam šīs kapitālisma pretīgās izpausmes. Latvijas bērnu adopcijas uz ārzemēm joprojām notiek un tie, kuri sevi dēvē par nacionālistiem, ne velna nedara, lai to izbeigtu, un ir skaidrs kāpēc. Tāpēc, ka tas ir bizness, tāpēc, ka tur ir liela nauda, tāpēc, ka pret to nav iespējams pilnvērtīgi cīnīties, esot egoistam, izmantojot egoistiskas ideoloģijas (tādas kā nacionālisms) un akceptējot kapitālisma pamatpostulātus. No visa tā arī izriet “Informācijas aģentūras” nelokāmā nostāja sociālisma un Padomju mantojuma jautājumā.

Latvijas Republikā ir tāds “Nacionālās drošības likums”, kuram ir ļoti labi formulēts 5.pants, kurš nosaka, ka katra Latvijas Republikas pilsoņu pienākums ir “aizstāvēt valsts neatkarību, brīvību un demokrātisko valsts iekārtu”. “Informācijas aģentūra” kā reiz to arī neatlaidīgi un principiāli dara, atšķirībā no atlantistu un eirofīlu kolaboracionistiem un nodevējiem, kuri gandrīz pilnībā jau ir demontējuši Latvijas neatkarību un tagad nodarbojas ar brīvības un demokrātiskās valsts iekārtas demontāžu.

Kara kurinātāji gatavo interneta cenzūras mehānismus

Šī gada martā sabiedrisko rezonansi guva par “Āboltiņas labojumiem” apsauktais Krimināllikuma izmaiņu projekts, kurš tika virzīts steidzamības kārtā un saskaņā ar kuru tikai par publisku aicinājumu (bez reālas darbības) mainīt valsts iekārtu, tika paredzēts 5 gadu cietumsods. Tāds pats sods tika plānots par šādu darbību veikšanu, ja tās nav saistītas ar vardarbību. Tas ir, ja kāds sāktu, piemēram, parakstu vākšanu par valstiskās iekārtas maiņu, tad viņam pienāktos tāds sods.

Tālāk tika paredzēts ievērojami palielināt specdienestu pilnvaras, ļaujot viņiem saukt pie atbildības jebkuru, kurš ir sniedzis ziņas ārvalstu specdienestam (pat, ja cilvēks nezināja, ka to dara) un saukt pie atbildības jebkuru, kurš ir izpaudis valsts noslēpumu arī tad, ja viņam nav pielaides valsts noslēpumam un cilvēks neko par to nezin.

Lai gan šie grozījumi tika vairākkārt pārlaboti, pēc biedrības “Atvērtā pārvaldība” vadītāja un jurista Ivara Redisona teiktā, to antipilsoniskā būtība netika mainīta un tie tika pieņemti pamatojoties uz Drošības policijas priekšnieka godavārdu, ka šīs ļoti plaši interpretējamās juridiskās normas netikšot negodprātīgi izmantotas. No juridiskā viedokļa tas ir nonsenss, jo likumam ir jābūt skaidram, konkrētam un nepārprotamam, nevis tik vispārīgam un dažādi interpretējamam, ka pastāv godprātīgas un negodprātīgas izmantošanas varbūtība.

Vēl Ivars Redisons sarunā ar “Informācijas aģentūru” pastāstīja, ka Latvijā ir “atjaunotas kara tiesas” un ka Staļinlaiku “trojku” princips nobāl šo normu noteiktas interpretācijas un realizācijas priekšā. Tas ir, no Redisona teiktā izriet ka Latvijā jau ir izveidota juridiskā bāze, kura vienkārši ļauj veikt represijas.

Pats Ivars Redisons pašreiz aktīvi cīnās par citas pilsoņu tiesības ierobežojošas normas atcelšanu, kura palielināja referendumu ierosināšanas slieksni līdz praktiski neizpildāmam līmenim, tādējādi laupot cilvēkiem iespēju iniciēt tautas nobalsošanas un nodrošinot Saeimas juridiskai komisijai monopoltiesības uz likumu pieņemšanu. No personām, kuras aktīvi piedalījās šo izmaiņu ieviešanā, pirmkārt ir minama Solvita Āboltiņa (kā arī Ilma Čepāne).

Un tagad Solvita Āboltiņa “Latvijas avīzē” dod mājienu par nepieciešamību ieviest Latvijā cenzūru. Šis ideoloģiski nepatīkamais vārds netiek minēts, bet būtība ir tieši tāda. Lūk, ko Āboltiņa saka: “Jebkura informācija, kas nonāk publiskajā telpā, ir jāvērtē, vai tā atbilst likuma normām. Drošības dienesti to arī dara. Sarežģītāks ir jautājums par robežu, pēc kuras pārkāpšanas varētu aizliegt izpausties, jo preses un vārda brīvība arī ir tikpat aizsargājama. Diemžēl šīs demokrātiskās brīvības cenšas izmantot cilvēki, kuri mūsu valstij nevēl labu.” Tātad “jebkura informācija, kura nonāk publiskajā telpā” (arī interneta blogos, arī interneta komentāros) ir “jāvērtē, vai tā atbilst likuma normām”. Tātad viss ir jākontrolē, jāvērtē un, ja neatbilst, tad laikam kā minimums jādzēš. Un kā to sauc?! Un kuras valstis tiek drausmīgi kritizētas par šāda tipa praksi?! Pati par sevi šāda nostāja nav nosodāma, tikai viss ir atkarīgs no attiecīgajām likumu normām un kurš un kā tās pielietos.

Āboltiņas formulējumā labi iekļaujas arī t.s. “naida runas” mehānismi, kas vairākās Rietumvalstīs ir kā galvenais instruments, ar kuru homoseksuālistu – pedofīlu aprindas apspiež tradicionālās sabiedrības vairākumu. Arī Latvijā bija mēģinājumi ieviest “naida runu”, bet Rietumu orientētajiem konservatīvajiem latviešiem to izdevās uz laiku aizkavēt. Nu ir pienācis kārtējais mēģinājums, tikai šoreiz tas tiek maskēts ar cīņu pret “Krievijas propagandu”. Kuri netic, lai uzmanīgi papēta Kultūras ministrijas ierosmes un aktivitātes.

“Informācijas aģentūras” materiālos jau bija minēts, ka Nacionālās apvienības pārziņā esošā Kultūras ministriju lielā mērā ir pārņēmusi homoseksuālistu brandža. Konkrēti – parlamentārais sekretārs Einārs Cilinskis, valsts sekretārs Sandis Voldiņš un Mēdiju politikas nodaļas vadītājs Roberts Putnis. Ņemot vērā apstākli, ka t.s. “kultūras” vidē valda dekadance, tā no vienas puses iespējams nebūtu pati aktuālākā problēma, ja vien Kultūras ministrijā nebūtu jau minētā Mēdiju politikas nodaļa, kuras uzdevums pēc bijušā KM valsts sekretāra vietnieka Ulada Lielpētera teiktā ir mēdiju politikas jeb mēdiju vides “spēles noteikumu” veidošana. Šo struktūru vada bijušais “Delna” vadītājs homoseksuālists Roberts Putnis. Zinot homoseksuālistu – pedofīlu aprindu neatlaidību un nekaunību nav jāšaubās par to, ka viņu vadīta un radīta mēdiju politika un “spēles noteikumi” kalpos visa cita starpā arī šo aprindu ideoloģijas izplatībai un tās oponentu apspiešanai.

Publiski jau ir izskanējuši viedokļi, ka noteiktām interneta vietnēm vajadzētu piešķirt mēdiju statusu (līdz ar attiecīgu to kontroli). Problēma šai ziņā tika saskatīta realizācijas mehānismā, jo ej nu nošķir portālus, kuri ir uzskatāmi par mēdijiem no blogeriem un citām interneta vietnēm. Lai šādus mehānismus ieviestu ir jāuzsāk daudzu internetviešu kontroli, kas ir tiešs interneta brīvības apdraudējums.

Un kā reiz tagad valsts iestādēs tiek skaņota Kultūras ministrijas iniciatīva par priekšlikumiem, kas ietver aicinājumu uz naidu un vardarbību, izplatīšanu publiskā, tostarp interneta, vidē un var nešaubīties, ka šo iniciatīvu sakarā tiks ietverti arī tradicionālās sabiedrības vajāšanas mehānismi, kuri pagaidām iespējams tiks atstāti otrajā plānā, koncentrējoties uz cīņu ar “Krievijas propagandu”. Viss kā parasti ir ļoti vienkārši, lai latvietim kaut ko iesmērētu, atņemtu vai kā savādāk viņu apčakarētu, tas ir jāpabiedē ar krieviem un lieta būs darīta.

Kādēļ pēc būtības ir nepieciešamas visas šīs izmaiņas? Kara vai nopietnu nemieru situācijai. Te varētu iebilst, ka redz patriotiskie latvieši gatavojas agresīvās Krievijas iebrukumam, ja vien paši šie latvieši visādos veidos neprovocētu Krieviju, ja vien viņi paši nebūtu pilnīgas amerikāņu marionetes, ja vien Latvijā neuzturētos ārvalstu okupācijas armijas un ja vien paši šie latvieši nebūtu radījuši pašreizējo katastrofālo sociāli – politisko situāciju.

Pie tam par Solvitas Āboltiņas patriotiskumu un morāli nenākas runāt dēļ viņas tiešās saistības ar Latvijas bērnu adopcijas uz ārzemēm procesiem. Šī kundzīte ir pelnījusi ļoti skarbus epitetus un apzīmējumus, un vienīgais, kas vēl var kaut cik attaisnot viņas atrašanos Latvijas politikuariumā, ir apstāklis ka uz viņas vietu cielē vēl atsaldētāki eksemplāri kā Viņķele, Kalniete utt..

Vēl jānorāda ka metode pa priekšu sagatavot tiesisko bāzi, praktiski neizmantojot formāli pieļautās iespējas, un rīkoties tikai pēc tam, kad rodas tāda nepieciešamība, ir klasiska amerikāņiem raksturīga pieeja. ASV likumdošanā ir veiktas daudzas šāda tipa pilsoņu brīvības ierobežojošas izmaiņas, kuras netiek izmantotas vai tiek minimāli piemērotas, bet kuras attiecīgie dienesti ir tiesīgi veikt. Kā šādas normas piemēru var minēt likumu, kas dod tiesības ASV varasiestādēm veidot etniskas koncentrācijas nometnes. Šis likums sākotnēji tika vērsts pret Ziemeļamerikas kontinenta pamatiedzīvotājiem, pēc tam 2.pasaules karā tas tika izmantots pret visiem ASV teritorijā esošajiem japāņiem (par japāni uzskatīja katru, kuram ir vismaz 1/32 japāņu asiņu) un šī norma “demokrātiskajā” un “civilizētajā” ASV ir spēkā joprojām, gaidot kārtējo savas piemērošanas brīdi. Tāpat ASV ir spēkā juridiskā norma, kura ļauj federālajām iestādēm veidot piespiedu darba nometnes.

Rezumējot, anglo-amerikāņu pakalpiņi cītīgi turpina gatavoties kara situācijai un šīs sagatavošanās ietvaros nu tiek plānots praktiski atstrādāt interneta cenzēšanas mehānismu un “Informācijas aģentūra”, kura ir pietiekami nozīmīgs antikrieviskas militāras aktivitātes bremzējošs faktors, var būt kā testa mērķis (vai viens no testa mērķiem). Bet “Latvijas avīzes” publikācija tikai laicīgi sagatavoja tam informatīvo fonu.

ASV apliecina savu pilnīgu ideoloģisko impotenci

Par ko vēl liecina “Informācijas aģentūras” ietekme un valsts amatpersonu nodomi vērsties pret to. Pirmkārt tas liecina par Latvijas masu mēdīju ideoloģisko nespēju. Nu kas tie ir par mēdijiem un kas tie ir par ideologiem, ja visi kopā, izmantojot veselas valsts resursus, nespēj idejiski tikt galā ar vienu “marginālu grafomānu”. Tātad, Latvijas mēdiji pēc fakta nepilda savas funkcijas, ja jau viens blogeris ar pilnīgi nekādiem resursiem var tik lielā mērā pieaudzēt savu ietekmi, ka Latvijas ierēdņi ir spiesti domāt par viņa administratīvu vai cita veida apturēšanu. Tas ir pilnīga un galīga Latvijas mēdiju izplatītās ideoloģijas kolapsa fakta apliecinājums. Viena lieta ir kapitulēt Krievijas mēdiju priekšā un aizliegt tos, bet pavisam cita lieta ir šādā pat veidā kapitulēt iekšējam ierindas aktīvistam.

Ja paskatamies savādāk, tad aina kļūst pavisam amizanta. Latvija nav patstāvīga valsts, bet ir pseidovalsts, butaforij valsts, kolonizēts valstisks veidojums, kurā ļoti liela un noteicoša ietekme ir Amerikas Savienotajām Valstīm un tās sabiedrotajiem (Lielbritānijai, Zviedrijai u.c.). Tas attiecas arī uz Latvijas mēdijiem. Latvijai nav savu mēdiju (par tādiem nevar nosaukt arī valsts radio un televīziju). Latvijā ir latviešu valodā raidoši amerikāņu un viņu sabiedroto mēdiji, kuri latviski translē latviešu mentalitātei pieskaņotu anglo – amerikāņu ideoloģiju. No šāda viedokļa raugoties vienam blogerim kapitulē ne maza pseidovalstele, bet gan globāla lielvalsts. Nu kas tā ir par lielvalsti, kuras mēdiji ideoloģiski nespēj tikt galā ar vienu blogeri?! Ideoloģiski tā vairs nav lielvalsts un, ja tā, tad neizbēgami drīzumā tā vairs nebūs lielvalsts arī citās jomās. Tas ir tikai laika un alternatīvu esamības jautājums. Tieši tāpēc šīs alternatīvas mēģina un mēģinās apspiest citiem līdzekļiem, tai skaitā arī ar brutālu spēku, izraisot attiecīgu pretreakciju un sekas.

Reāli, protams, aina ir mazliet savādāka, jo droši nosakāmais “Informācijas aģentūras” ietekmes līmenis ir saistīts ar Krievijas analītisko materiālu izmantošanu, bet tāpat tas pārāk nemaina kopainu, kura uzrāda ka proamerikāniskās Latvijas ierēdnīši un mēdiji ne vieni paši, ne ar savu saimnieku vietvalžu palīdzību nespēj Latvijas informatīvajā telpā ideoloģiski slāpēt vienu “Krievijas propagandas” izplatītāju. Kā minimums tas uzskatāmi parāda, ka no vienas puses ir kvalitatīvi pavisam draņķīga ideoloģija, bet no otras puses tās līmenis ir ievērojami augstāks.

“Latvijas avīze” atstāj atkāpšanās ceļus un sūta konstruktīvisma signālu

“Latvijas avīzes” žurnālists Ģirts Zvirbulis komunikācijā ar “Informācijas aģentūru” bija korekts. Viņš bija pieklājīgs, neslēpa savus nolūkus un apsolīja publicēt visu interviju pie nosacījuma, ka tiks ievērots vietas ierobežotības princips. Solījums tika turēts.

Šis apstāklis vispār nebūtu apskatīšanas vērts, jo tā ir viselementārākā mēdiju darbinieku ētika, ja vien runa nebūtu par “Latvijas avīzi”, kura līdz šim nebūtu atklāti spļāvusi virsū un ignorējusi klasiskās Rietumu žurnālistikas normas un kura nebūtu aktīvi nodarbojusies ar latviešu ideoloģisko deģenerāciju.

Pie intervijas ar “Informācijas aģentūras” redaktoru ir piebilde, ka “raksta tapšanas laikā “Latvijas avīze” saskārās ar neizpratni un pārmetumiem, ka ar šādu rakstu tikai nodrošināsim publicitāti un reklāmu margināliem radikāļiem” un ka “redakcijas ieskatā sabiedrībai ir tiesības zināt par šiem aktīvistiem un viņu uzskatiem”. Tātad kā mēs , pirmkārt, redzam valsts amatpersonas nekautrējas tieši norādīt žurnālistiem, ko viņiem būs rakstīt un ko nebūs, kas, pēc visa spriežot, ir sen iegājusies prakse. Otrkārt, “Latvijas avīze” “Informācijas aģentūras” gadījumā pēkšņi ir izrādījusi žurnālistisku principialitāti un atcerējusies par “sabiedrības tiesībām zināt”, lai gan līdz šim to ignorēja un pat šī raksta ietvaros to neņēma vērā. Kam tādam vajadzēja notikt, lai nozīmīgākais “latviešu nacionālisma” ideoloģiskais izdevums pēkšņi izrādītu tādu augstsirdību “Krievijas propagandistam”?

Vispirms ir jānorāda, ka “Latvijas avīze”, “dodot vārdu” “radikālajam marginālim”, izdarīja visu iespējamo, lai praktiski šis “vārds” netiktu dots. Intervijas laukums ierobežots, jautājumi gari, tendenciozi, ar daudziem negatīvas klišejas saturošiem apgalvojumiem. “Latvijas avīze” pilnīgi pamatoti varēja cerēt, ka uz šiem jautājumiem tiks atbildēts tā, ka tas neradīs vai nu nekādu pozitīvu iespaidu par “Informācijas aģentūru” vai arī gluži pretēji pastiprinās publikācijas negatīvo noskaņu. Ļoti labs daudzuzdevumu gājiens, kurš ļautu gan sasniegt iecerēto, gan vēl saglabāt vienas žurnālistikas normas formālas izpildes argumentu. Nesanāca. Atbildēts tika tā, ka vismaz daļēji negatīvās publikācijas iespaids tika neitralizēts. Un, tomēr, tas pilnībā tika nopublicēts, kas, kā jau tika minēts, “Latvijas avīzei” ir neraksturīgi.

Pasaule mainās. Mainās globālā situācija. Mainās ģeopolitiskā situācija. Tā vēsturē laiku pa laikam notiek. Vienu šādu pārmaiņu laikā radās Latvijas valsts, citu tādu pārmaiņu laikā Latvija tika “okupēta”, vēl citu līdzīgu pārmaiņu laikā Latvija atguva neatkarību. Pašreiz pasaulē notiek līdzīgas pārmaiņas. To zin visi, jo proamerikāniskie Latvijas mēdiji nespēj noliegt šo faktu, un, kas ir pats galvenais, to jūt visi. Kā saka, ir jūtama un “gaisā virmo” “sviluma smaka”.

To neapšaubāmi zin un jūt arī “Latvijas avīzes” redakcija. Pie tam, “Latvijas avīze” ir patstāvīgo “Informācijas aģentūras” lasītāju lokā, kas regulāri saņem visas “IA” ziņas e-pastā. Ņemot vērā “LA” gana augsto profesionalitātes līmeni var pieņemt, ka vismaz kāds no redakcijas šos sūtījumus arī izlasa vai vismaz caurskata. Attiecīgi “Latvijas avīze” ir lietas kursā par to, ka ASV zaudē globālajā cīņā Krievijai un ka tā rezultātā notiek globālas pārmaiņas, kuras nevar neatstāt iespaidu arī uz Latviju. Tāpēc ir tikai loģiski ka “Latvijas avīze” negrib personiski naidoties ar šodienas “margināli”, par kuru nevar saprast, kas viņš būs rīt. Bet tas visa cita starpā ir arī nepārprotams signāls par “konstruktīvu nostāju”. Jā, “Latvijas avīze” vēl neredz pietuvojušās kardinālās pārmaiņas, tāpēc turpina apzinīgi “dragāt” pa vecam, bet to, ka laiki mainās un tie mainīsies “LA” nu ir sapratuši, tāpēc atstāj sev atkāpšanās ceļus un apliecina, ka ir konstruktīvi cilvēki, ar kuriem visu var sarunāt.

Kas jādara, lai pēc iespējas maksimāli izvairītos no kara

Militārajā jomā ir tāds termins “izdedzinātās zemes taktika”. Tas nozīmē, ka armija atkāpjas, ļaujot pretiniekam ieņemt teritoriju, un iznīcina visus tajā esošos resursus, lai pretiniekam nekas nepaliktu. Šāda teritorija pretiniekam no vienas puses maz ko dod un visbiežāk kļūst par ievērojamu apgrūtinājumu.

Vairāk kā divdesmit gadus atpakaļ PSRS/Krievija atkāpās no Latvijas un ļāva te ienākt amerikāņiem ar viņu sabiedrotajiem. Krievijā tolaik notika ļoti sīva cīņa par varu, kuras rezultātā Padomju Savienība arī sabruka. Šī cīņa beidzās ar Vladimira Putina nākšanu pie varas un, ja ne pilnīgu, tad nozīmīgu “čekistu klana” uzvaru. Atkāpjoties no Latvijas, daļa Krievijas struktūru pielietoja “izdedzinātās zemes taktiku” un grāva neaprakstāmi bagāto toreizējās Latvijas rūpniecisko potenciālu (vispilnīgāk šo procesu aprakstīja Gundars Valdmanis savā atmiņu grāmatā “Starp dzirnakmeņiem”). Bet tā bija tikai daļa Krievijas struktūru, pie tam tā daļa, kura kļuva par uzticamākajiem amerikāņu pakalpiņiem un kura pašā Krievijā zaudēja cīņu par varu. Latvijā šī no Padomju laikiem nākusī struktūra, kuras kodolu veido daļa latviešu GRU virsnieku un viņu “garīgie tēvi” ar domubiedriem, saglabāja un saglabā ļoti nopietnu ietekmi. Amerikāņus un viņu Eiropas sabiedrotos savukārt pilnībā apmierināja Latvijas rūpnieciskā potenciāla iznīcināšana (jo lieki konkurenti nevienam nav vajadzīgi), ko tie visādi apsveica un veicināja.

Tagad laiki mainās un ir liela varbūtība, ka atkāpties no Latvijas nāksies amerikāņiem. No militāristu domu gājiena viedokļa ir tikai loģiski šajā gadījumā aiz sevis atstāt “izdedzināto zemi”. ASV ir tālu, Krievija tepat blakām, tāpēc, ja ASV nespēj vairs noturēties šajā teritorijā, tad tai tā ir “jāizdedzina”, ar to vien radot ilglaicīgas galvassāpes savam ģeopolitiskajam konkurentam. Ja no šāda viedokļa apskatām starptautisko notikumu attīstības gaitu, tad redzam, ka šī ir ierasta ASV politiskā prakse. Irāka un Ukraina ir visuzskatāmākie piemēri, bet ne vienīgie.

Ja to saprotam, tad top skaidrs, ka pašreiz gandrīz VISU Latvijas iedzīvotāju (neatkarīgi no viņu uzskatiem, tautības, klaniskās piederības, mantiskā un sabiedriskā stāvokļa) lielākie un visbīstamākie ienaidnieki ir amerikāņu militāristi un viņu latviešu pakalpiņi. Viņi pirmkārt cenšas un centīsies šo teritoriju maksimāli izmantot, lai kaitētu Krievijai, un, kad to vairs nebūs iespējams izdarīt (kad vairs nebūs resursus vai labvēlīgas politiskās konjunktūras, lai te droši paliktu), tad centīsies te izraisīt tādu vai citādu karu. Pašreiz notiek intensīva gatavošanās tam, ko visi var novērot.

Ko darīt? Pirmkārt tas ir jāsaprot. “Informācijas aģentūra” dara visu iespējamo, lai pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam, kuri vispār ir spējīgi ko tādu aptvert, rastos kaut vai minimāla sapratne par to. Kad ir radusies sapratne, jāsāk rīkoties, ne obligāti atklāti un ar “paceltu karogu”. Kas ir jādara?

1. Jāmazina sabiedrībā antikrieviskie un antiKrievijas noskaņojumi (kara kurinātāji dara pretējo). Ir jāpārskata un vismaz jāatliek visas antikrieviskās pretenzijas. Pat, ja ir kādas pamatotas pretenzijas, tās ir pagaidām jāatliek.

2. Jāstiprina Latvijas reālā neatkarība. Pret ASV un “sabiedrotajiem” jāpielieto visas tās pašas formālās normas, kuras tiek pielietotas pret krieviem un Krieviju.

3. Jāstiprina Latvijas iekšējā stabilitāte, preventīvi novēršot vai mazinot Latvijas sabiedriskās nestabilitātes cēloņus. Galvenie no tiem ir nepilsoņu statuss, vēršanās pret krievu skolām un bērnudārziem, krievu valodas lietošanas ierobežošana, t.s. “valodas policijas” aktivitātes, nostaļģijas pēc PSRS apkarošana utt. Ir jāsaprot, ka ASV struktūrām ir pietiekami liela ietekme arī t.s. “krievvalodīgo” sabiedriskajā segmentā un ka noteiktu scenāriju gadījumā šīs grupas tiks aktivizētas, propagandiski vainojot to darbības organizēšanā Krieviju.

4. Maksimāli jāstāsta patiesība par notikumiem Rietumvalstīs un Krievijā bez amerikanizētajām “rozā un tumšajām brillēm” un pretēji mēdijos dominējošai antikrieviskai histērijai.

5. Iespēju robežās jāsabotē visi proamerikāniskie un antikrieviskie rīkojumi un uzdevumi. Jācenšas tos nepildīt, ja nevar, tad pildīt nepilnīgi vai arī visminimālākajā apmērā.

6. Pēc iespējas par to jāstāsta draugiem un paziņām. Nevajag baidīties nākt klajā ar proamerikānismam un antikrieviskumam pretī runājošiem paziņojumiem un apgalvojumiem.

7. Nevajag baidīties zaudēt darbu savu politisko uzskatu vai izteikumu dēļ vai dēļ “ģenerālās līnijas” apšaubīšanas vai dēļ priekšnieka “ieteikumu” nepildīšanas. Ja vairums Latvijas ierēdņu turpinās šādi baidīties, tad drīz vien viņi var zaudēt gan darbu, gan mājokli, gan daudzi arī tuviniekus, veselību un dzīvību.

8. Jāsāk praksē pielietot principus, ka nelikumīgas pavēles nav jāpilda un ka amorāli likumi nav jāievēro. Pat vairāk, tiem ir jāpretojas.

Viens cilvēks var izdarīt ļoti, ļoti daudz. Viens cilvēks var pilnībā mainīt pasauli. Tai pat laikā viens cilvēks ir nekas un ar vienu cilvēku var ļoti ātri un viegli tikt galā. Viena cilvēka spēks vai nespēks ir arī viņa spējā sajust apkārtējo noskaņojumu, uzrunāt, pārliecināt un iedvesmot citus cilvēkus. Ja noteiktās situācijās tas sanāk, tad viens cilvēks spēj “radīt brīnumus”, tad viens cilvēks pārtop daudzos, kuri pārtop vēl daudzos un tā teorētiski līdz bezgalībai. Šis process ir visu amorālu tirānisku režīmu lielākais murgs, ko tie visādi cenšas apkarot (katrs pēc savas saprašanas).

“Informācijas aģentūra” ir pārsvarā viena cilvēka projekts un ir vairāki veidi kā tehniski samērā vienkārši pārtraukt “IA” darbību. “Informācijas aģentūras” darbība balstās uz pieņēmumu, ka amerikāņi un viņu pakalpiņi, pirmkārt, saprot kādēļ nedrīkst “krāmēties ar sīkumiem” un, otrkārt, negrib bez nepieciešamības pārkāpt pašu deklarētās vārda brīvības normas. Iespējams, ir pienācis brīdis, kad šie pieņēmumi būs kļuvuši kļūdaini, un, ja tā, tad “Informācijas aģentūras” darbība samērā vienkārši tiks apturēta, bet ne tas ir galvenais.

Kritiski būtisks ir apstāklis vai cilvēki saprot/ ir sapratuši pašreizējo situāciju. Vai cilvēki saprot ne tikai to, ka mēs ar pietiekami lielu varbūtību atrodamies kara priekšvakarā, bet arī to, ka šajā situācijā mūsu visu galvenais ienaidnieks ir amerikāņu militāristi un viņu vietējie atbalstītāji (gan no latviešu, gan “krievvalodīgo” vides).

Cilvēki, ierēdņi, žurnālisti, “drošībnieki”, armijnieki un visi pārējie: “Pārstājiet kurināt karu un atbalstīt kara kurinātājus!”, pretējā gadījumā viņš arī būs un lielākā daļa no jums tajā attiecīgi saņems pēc nopelniem.

Cilvēki, ierēdņi, žurnālisti, “drošībnieki”, armijnieki un visi pārējie: “Pārstājiet kurināt karu un atbalstīt kara kurinātājus!”, pretējā gadījumā jau drīz vien arī jūsu mājas var tikt nopostītas un jūs paši vai jūsu tuvinieki doties bēgļu gaitās kā tajās dēļ amerikāņu “arābu pavasara” specoperācijas bija spiesti doties miljoniem sīriešu.

Cilvēki, ierēdņi, žurnālisti, “drošībnieki”, armijnieki un visi pārējie: “Pārstājiet kurināt karu un atbalstīt kara kurinātājus!”, jo tas var beigties ar to, ka no Latvijas vispār pilnīgi nekas nepaliek pāri. Jums to vajag?! Āboltiņa & Co iespējams paspēs laicīgi aizmukt, bet lielākais vairums no jums nē. Tas attiecas arī uz amerikāņu un britu tiešo aģentūru, ar kuru ir pārpildīta visa valsts pārvalde un nozīmīgākie uzņēmumi – anglosakši ļoti labprāt jūs izmanto, bet kritiskā situācijā viņi jūs neglābs gan tāpēc ka var nesanākt, gan tāpēc ka jūsu ir pārāk daudz, gan tāpēc ka viņiem nav vajadzīgs izlietots materiāls, kuru izdevīgāk ir “sadedzināt” kara liesmās.

Latvijas Republikā ir arī tāds “Valsts drošības iestāžu likums”, kura 5.pants paredz, ka “valsts drošības iestāžu darbība ir vērsta tikai uz Latvijas Republikas drošības garantēšanu un tā nedrīkst apdraudēt citu valstu drošību”, savukārt “Nacionālā drošības likuma” 14.pants paredz LR Ārlietu ministrijai sekojošu kompetenci: “Ārlietu ministrija īsteno valsts ārējās drošības politiku”. Tad, lūk, Latvija reāli piedalās citas valsts – Krievijas apdraudēšanā un šo apdraudējumu viscītīgāk realizē tieši Ārlietu ministrija, tādējādi pārkāpjot gan šī likuma 5.pantu, gan arī pildot savai likumā atrunātajai kompetencei diametrāli pretējas darbības, jo, lai nodrošinātu Latvijas ārējo drošību, ir jāizdara maksimāli viss, lai uzturētu labas diplomātiskās attiecības ir kaimiņu lielvalsti. Protams, Latvija viena pati nevar apdraudēt Krieviju, bet tā to apdraud kā NATO dalībvalsts un kā uzcītīga ASV interešu aizstāve. Arī caur Latviju ASV realizē savu Krievijai izteikti naidīgo politiku un komplektā ar apstākli, ka Latvija robežojas ar Krieviju, šīs darbības var būt nāvīgi bīstamas gan Krievijai, gan arī visai cilvēcei. Tāpēc, cilvēki, ierēdņi, žurnālisti, “drošībnieki”, armijnieki un visi pārējie: “Pārstājiet atbalstīt Latvijas agresīvo un pašnāvniecisko politiku un ārpolitiku!”

Viens tirāns viens pats neko nespēj izdarīt. Viena tirāniska valsts, lai cik arī spēcīga un tehniski attīstīta tā nebūtu, nespēj neko izdarīt. Daži tirānu pakalpiņi, lai cik spējīgi un uzcītīgi viņi arī nebūtu, nespēj neko izdarīt. Ļauni cilvēki valda tur kur labie cilvēki to pieļauj. Amorāla tirānija valda tur, kur cilvēki to pieļauj un pakļaujas tai. Svešzemju koloniālā vara ir tur, kur vietējie iedzīvotāji to pieļauj un pakļaujas tai.

Ja kāda tauta ir patiesi nolēmusi cīnīties par savu brīvību un to neatlaidīgi dara, tad neviens nespēs to uzvarēt. Ja tā notiek, tad tādā vai citādā veidā pretoties sāk ja ne visi, tad daudzi. Ja tā notiek, tad kļūst neiespējami, noķerot un sodot kādu vienu, apturēt aizsākušos procesus. Ja tā notiek, tad viena represētā vietā rodas daudzi citi. Ja tā notiek, tad represīvie orgāni nespēj izķert un sodīt visus, tāpēc apjūk, krīt apātijā un sāk domāt kā pašiem personiski paglābties. Ja tā nenotiek, tad tauta ir izvēlējusies pakļauties amorālai tirānijai, par ko šī tirānija to pelnīti soda. Tāpēc neļaujieties antikrieviskajām provokācijām un rīkojieties! Vēl ir laiks!

Informācijas aģentūra
/10.10.2016/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Informācijas aģentūras redaktora intervija Latvijas avīzes žurnālistam Ģirtam Zvirbulim

00636_girts_zvirbulisLatvijas Avīzes žurnālists Ģirts Zvirbulis 12.09.2016 nosūtīja Informācijas aģentūrai korekti formulētu lūgumu sniegt interviju. Lai gan Zvirbuļa kunga 16.09.2016 Latvijas avīzē publicētais raksts maigi izsakoties ir tendenciozs un tam ir mazs sakars ar žurnālistiku un pat lasītāju informēšanu, tomēr e-pasta sarakstē dotais solījums tika izpildīts. Latvijas avīzē pilnībā bez būtiskiem labojumiem tika publicēta dotā intervija. Paldies par to. Latvijas apstākļiem tas jau ir kaut kas.

***

Jautājums: Vai piecos gados kopš portāls darbojas (ja nekļudos – tas izveidots 2011. gadā? ) Jums izdevies pietuvoties mērķim – “veicināt maksimāli lielāka cilvēku skaita izraušanos no maldinošās, ačgārnās,  melīgās un cilvēcību iznīcinošas ilūziju pasaules, ko uzbur dažādas māņu mācības un ko visplašākajos apmēros tiražē plašsaziņas līdzekļi”?

Atbilde: Grūti novērtēt, bet domāju, ka jā.

Jautājums: Cik liela ir portāla apmeklētība (varbūt varat padalīties ar statistiku par klikšķus skaitu nedēļā, dienā, mēnesī)? Cik aktīvi cilvēki iesūta savus tekstus?

Atbilde: Dažādi, atkarībā no rakstiem. Vidēji apmēram 400 klikšķi dienā. Ir raksti, kuri savāc tūkstošus, daži desmitus tūkstošus skatījumu. Raksti tiek iesūtīti reti.

Jautājums: Vai portāla veidotājs ir Ivars Prūsis? Cik cilvēki veido portālu un vai varat atklāt komandas vārdus, uzvārdus?

Atbilde: Informācija par redakcijas personālsastāvu netiek sniegta, tāda ir portāla organizatoriskā politika. Galveno darbu portāla uzturēšanai veic viens cilvēks tam veltot savu personisko brīvo laiku.

Jautājums: Autoru anonimitāte mazina lasītāju uzticēšanos portālam. Kādu iemeslu dēļ IA slēpj bloga veidotāju datus?

Atbilde: Apšaubāms apgalvojums un manipulatīvs jautājums. Bloga veidotāju dati netiek slēpti, tie netiek sniegti.

Jautājums: Vai blogā publicēto uzskatu paušana Jums radījusi problēmas ikdienas sadzīvē, karjerā un tamlīdzīgi? Kādas? Vai esat jutis drošības dienestu interesi par sevi un citiem IA veidotājiem?

Atbilde: Nezinu, tieši radītas problēmas nav justas. Netieši varbūt. Drošības dienestu interese noteikti ir, nav iespējams, ka viņas nebūtu. Esmu pārliecināts, ka attiecīgās iestādes cītīgi seko līdzi portāla un tā veidotāju aktivitātēm. Tas ir labi.

Jautājums: Intervijā DELFI paudāt domu, ka piespiedu iekļaušana PSRS un padomju režīma īstenotās represijas esot “antipadomiskās propogandas elementi, kuru atbilstība realitātei ir apšaubāma”. Uz kādiem avotiem vai faktiem balstat šo viedokli? Vai jūsuprāt arī 1941. un 1949. gada Latvijas iedzīvotāju deportācijas ir pārspīlētas vai izdomātas?

Sarežģīts jautājums ar manipulatīvu piegaršu. Represijas bija, bet informācija par tām mūsdienu Latvijā tiek pasniegta tendenciozā, sakropļotā un pat nepatiesā formā. Tas nav labi. Tā cilvēki tiek atrauti no realitātes, kam ir negatīvas sekas.

Jautājums: Portālā apgalvojat, ka Andropova īstenotajā padomju propogandā esot 85% patiesības. Uz kādiem faktiem vai pētījumiem balstat šo apgalvojumu?

Atbilde: Nekorekts atstāstījums. Pēc krievu politologa Sergeja Kurginjana liecinātā Jurijs Andropovs saviem padotajiem stingri prasīja, lai viņu izplatītās ziņas saturētu vismaz 85% patiesības. Kurginjans ir ne tikai politologs un politiķis, bet arī pasaules līmeņa specstruktūru un specmetožu eksperts. Viņš bija arī pēdējā VDK priekšnieka Kručkova uzticības persona.

Jautājums: Daudz rakstāt par Krievijas šodienas politiku. Vai politiķu un pētnieku apgalvojumi par Krievijas īstenoto informatīvo karu un pret rietumiem un “maigās varas” politiku arī ir propagandas izdomājumi?

Atbilde: Sarežģīts un plašs jautājums. Bet vairums šādu “pētnieku” paši ir informatīvā kara pret Krieviju elements un Krievijai nereti pieraksta to, ko dara paši.

Jautājums: Noprotu, ka portāls ir bezpeļnas projekts un reklāmas tajā netiek publicētas. Vai par portāla veidošanu saņemat kādu atalgojumu un vai autori saņem honorārus? Vai saņemat finansiālu palīdzību portāla veidošanai? Ja jā – no kā?

Atbilde: Portāls ir bezmaksas projekts un atalgojums par to netiek saņemts, honorāri arī netiek maksāti.

Jautājums: Ja nē – tad kā nopelnat līdzekļus iztikai un portāla veidošanai?

Atbilde: Portāla veidošanai līdzekļi nav nepieciešami, tikai prasme un griba strādāt. Iztikas līdzekļi tiek gūti strādājot algotu darbu, kad tāds ir pieejams.

Jautājums: Droši vien esat pazīstams ar politoloģijas teminu “useful idiot” – cilvēki, kas naivu, romantisku vai citu apsvērumu vārdā, izplata savā valstī tai bīstamu ārvalstu propagandu. Vai jūs nebiedē risks, ka portāls līdzīgi rīkojas Latvijā izplatot Krievijas propagandu?

Atbilde: Nē, nebiedē. Pirmkārt, šī termina brīva un patvaļīga lietošana ir klasisks manipulācijas paņēmiens un, otrkārt, šo birku var viegli piekarināt jebkuram aktīvam pilsonim.

Jautājums: Ivars Prūsis savulaik darbojies klubā 415 (vēlāk Latvijas Nacionālistu klubā), kas bija izteikti anti-Krieviskas organizācijas, bet tagad portālā IA pauž pretējus uzskatus. Kas noveda pie tik krasas vērtību un uzskatu maiņas? Vai vēl uzturat kontaktus ar tā laika domubiedriem no nacionālistu organizācijām?

Atbilde: Ivars Prūsis vairs neuztur kontaktus ar agrākajiem domubiedriem no nacionālistu organizācijām. LNK tāpat kā LA tāpat kā daudzu citu latviešu problēma ir, atvainojiet par tiešu atklātību, aprobežota un maziska nostāja no kā izriet daudzas citas problēmas, kuras Latviju ir novedušas līdz pašreizējam katastrofālajam stāvoklim. Tāpēc kaut cik gudri cilvēki Latvijas apstākļos kā minimums ir ļoti piesardzīgi savā politiskajā pozicionēšanā, bet kā maksimums tādā vai citādā veidā novēršas no mūsdienu Latvijā valdošajām ideoloģiskajām konstrukcijām. Pie tam šim procesam, manuprāt, ir pieaugoša tendence. Ar tiem kas paliek un turpina ticēt oficiozajai presei  ir stipri par maz, lai bez ārējas vadības uzturētu valstiskumu. Un tikai nevajag vainot tajā “Krievijas propagandu”, sliktam dejotājam arī grīda traucē, vienkārši Latvijas valsti pārvalda kā minimums mazintelektuālas personas ar šauru apvārsni un redzesloku, bet kā maksimums arī nelietīgas personas kā rezultātā no Latvijas dažādos ceļos plūst projām arī “smadzenes”. Latvijas politiķu, žurnālistu un daļēji ierēdņu intelektuālais potenciāls ļoti maigi izsakoties varētu būt augstāks. Tur intelekts nav raksturīgs, intelekts nav pieprasīts, intelekts kaitina, intelekts netiek veicināts, tāpēc intelekts šajās vidēs nerodas, tāpēc tas iet no tām prom. Cilvēki tādēļ ne tikai emigrē fiziski, bet arī iekšēji, norobežojoties no Latvijas varasiestādēm un visu, kas ar to ir saistīts, un arī migrējot uz citām informatīvām telpām.

Informācijas aģentūra
/10.10.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | 3 komentāri

Varonīga policista pirmsnāves vēlējums: “Strādājiet, brāļi!”

Magomeds Nurbagandovs (Магомед Нурбагандов)

Magomeds Nurbagandovs (Магомед Нурбагандов)

10.07.2016 Dagestānā (Krievija) notika incidents, kurā tika nogalināts Krievijas IeM jaunākais leitinants Magomeds Nurbagandovs (Магомед Нурбагандов) un viņa brālēns. Pēc vainīgo atrašanas kļuva zināmi sīkāki notikuma apstākļi, kuri uzskatāmi parāda abu vīriešu varonīgo dabu.

9.jūlijā lielā Nurbagandovu ģimene devās uz mežu piknikā. Uz vakaru sievietes un daļa vīriešu atgriezās mājās, bet Nurbagandovs ar brālēnu Abdurašidu un trim viņu jaunākajiem brāļiem – skolniekiem palika mežā pārnakšņot teltīs. Tur viņiem uzdūrās četru bruņotu teroristu banda. Pirms tam bandīti bija nolaupījuši automašīnu ar tās vadītāju. Konstatējuši, ka nolaupītajam ir izdevies attaisīt bagāžnieku un izkļūt no braucošā auto, bandīti pameta mašīnu un paslēpās mežā, kur arī uzdūrās atpūtniekiem.

Pirmais tika nogalināts Abdurašids Nurbagandovs, kurš mēģināja aizstāvēt savu desmit gadus veco brāli, kuram viens no bandītiem iespēra ar kāju. Tālāk bandīti paņēma Nurbagandova automašīnu, iespundēja Magomedu Nurbagandovu bagāžniekā un atbrauca no notikuma vietas apmēram 1 kilometru. Tur Nurbagandovs tika pārmeklēts un bandīti atrada viņa policista apliecību. Notiekošais tika filmēts.

Viens no bandītiem parādīja kamerā apliecību un pārprasīja Nurbagandovam vai viņš ir jaunākais leitinants Magomeds Nurbagandovs uz ko viņš atbildēja apstiprinoši. Pēc tam bandīts prasīja, lai Nurbagandovs griežas pie saviem kolēģiem ar aicinājumu pamest dienestu policijā. Uz to Nurbagandovs mierīgi atbildēja: “Strādājiet, brāļi!”

Viens no bandītiem aizkaitināti iesaucās: “Apdzēries, drosmīgs”, un gribēja pārtraukt filmēšanu, bet vadonis uzstāja, lai filmēšana tiek turpināta. Pēc tam kameras priekšā Magomeds Nurbagandovs tika nogalināts ar šāvienu galvā. Vēlāk šo video bandīti izlika internetā, lieloties, ka ir nogalinājuši policistu. Tiesa gan Nurbagandova pēdējos vārdus viņi izgrieza. Pilns videoieraksts nokļuva Krievijas tiesībaizsargājošo iestāžu rīcībā pēc tam, kad banda tika atrasta un aizturēta. Divi no četriem bandas dalībniekiem, tai skaitā Nurbagandova slepkava, tika likvidēti aizturēšanas laikā. Pēc apstākļu noskaidrošanas Magomedam Nurbagandovam plānots piešķirt Krievijas varoņa pēcnāves godalgu.

Magomedam Nurbagandovam bija 32 gadi, viņš bija precējies, divu mazu bērnu tēvs. Apkārtējie iedzīvotāji viņu raksturoja kā kārtīgu un izpalīdzīgu cilvēku ar saasinātu taisnīguma izjūtu, kādēļ viņš arī izvēlējās dienestu policijā.

Avoti:
http://www.aif.ru/society/people/rabotayte_bratya_policeyskiy_iz_dagestana_pogib_ne_izmeniv_prisyage
http://www.vesti.ru/doc.html?id=2798136&cid=7

Informācijas aģentūra
/13.09.2016/

Posted in Kat.: Notikumi, Reģ.: Krievija, Veids: Ziņa | 2 komentāri

G20 valstu samits Ķīnā: Krievijas – Ķīnas vienošanās un demonstratīva necieņas izrādīšana ASV prezidentam

00631_114311Vienpadsmitais G20 valstu samits, kurš notika Handžou (Ķīna), presē tika pasniegts kā ASV prezidenta Baraka Obamas pazemojumu sērija. Te viņam sarkano paklāju pie lidmašīnas nepadod, te viņu publiski nolamā Filipīnu prezidents. Prese šos notikumus pilnīgi pareizi vērtē kā ne tikai pilnīgu Nobela miera prēmijas laureāta autoritātes zudumu, bet arī kā ASV vispasaules hegemona pozīcijas pazaudēšanas faktu.

Analoģiskā samitā Brisbernā (Austrālija), kurš notika 2014.gada novembrī, ASV centās organizēt Krievijas prezidenta Vladimira Putina “vajāšanu”, lai “noliktu Krieviju pie vietas”. Tagad 2016.gada septembrī Handžou bez jebkādas Krievijas prezidenta līdzdalības “vajāja” Baraku Obamu – “vienīgās lielvalsts” līderi, kurš esot “sarāvis gabalos” “valsts – benzīntanka” ekonomiku. No “demokrātijas izplatīšanas” nogurusī pasaule noliek pie vietas Amerikas Savienotās Valstis.

Bet, lai Obamam G20 tikšanās laikā šādi sāktu bez maz vai spļaut mugurā, bija kritiski jāizmainās ASV globālajam stāvoklim, kurš uzskatāmi parāda amerikāņu iepriekšējās nozīmības zudumu. Tam uz samita sākuma laiku bija jau jābūt notikušam faktam. Un šīm izmaiņām bija jābūt pietiekami acīmredzamām Dienvidaustrumāzijas valstīm, kurām nav nekādas daļas par ASV neveiksmēm Sīrijā, kamēr Klusā okeāna akvatorijā amerikāņi var darīt visu, kas viņiem ienāk prātā.

Ķīna vēlas formalizēt attiecības ar Krieviju

Paziņojumu par “savstarpēja politiskā atbalsta pastiprināšanu, citas valsts atbalstu suverentitātes aizsardzībā” Ķīnas vadītājs Si Dziņpins izteica tieši samita laikā. Tas ir, šis paziņojums ir notikušā izmaiņu fakta sekas. Bez tam, par Krievijas – Ķīnas  savienību kā par NATO pretsvaru runā jau kopš 2014.gada.

Krievija un Ķīna neslēpj, ka koordinē ne tikai savu savstarpējo politiku, bet arī darbības militārajā sfērā. Virkne kopēju mācību, tai skaitā abu valstu flošu mācības Klusajā okeānā, liecina par to, ka armijas atstrādā sadarbību cīņai ar kopēju pretinieku, un nav šaubu, ka par šo varbūtējo pretinieku gan Maskava, gan Pekina uzskata ASV.

Tātad Handžou samita laikā Ķīna paziņoja par vēlmi formalizēt jau reāli eksistējošas attiecības un juridiski nostiprināt savstarpējās saistības.

Ir skaidrs, ka tagad sāksies ilga savstarpējo konsultāciju sērija, projektu piedāvājumi, kompromisu meklējumi. Visdrīzāk, lai gan tas nav garantēti, tiks noslēgta atsevišķa vienošanās, kaut vai tāpēc, ka abas puses tajā ir ieinteresētas.

Tomēr, kā jau tika iepriekš minēts, pats fakts, ka Ķīna izteica vēlmi formalizēt attiecības ar Krieviju, liecina par to, ka situācija jau bija izmainījusies, nevis sāka mainīties pēc šāda paziņojuma. Pat vairāk, Ķīnas militārā un politiskā doktrīna paredz Ķīnas neiesaistīšanos jebkāda veida militāri – politiskos veidojumos ar vienalga ko. Ķīnai ir jābūt ārpus jebkādiem blokiem.

Demonstratīvos diplomātisko protokolu pārkāpumus attiecībā uz Obamu var izskaidrot ar tekošajām ASV ārpolitikas neveiksmēm, kā arī ar ķīniešu reakciju uz ASV mēģinājumiem ierobežot Pekinas militāro aktivitāti Dienvidķīnas jūrā. Tomēr negaidītais publiskais piedāvājums Krievijai par militāri – politisko attiecību formalizāciju un padziļināšanu tik lielā mērā iziet ārpus tradicionālās Ķīnas politikas, ka to nevar izskaidrot ar ķīniešu – amerikāņu cīņu klusā okeāna akvatorijā.

Krievija un Japāna sāka runāt par Kuriļu salām

Toties Ķīnas piedāvājums Krievijai ir viegli izskaidrojams, ja mēs atceramies notikumus, kuri notika pirms G20 samita. Konkrēti: 2016.gada 2. un 3. septembrī Vladivastokā (Krievija) notika Austrumu ekonomiskais forums. Tā ietvaros Krievijas prezidents Vladimirs Putins satikās ar Japānas premjerministru Sindzo Abi. Tikšanās laikā tika apspriests jautājums par strīdīgo Mazo Kurilu grēdu salu problēma [Japāna uztur teritoriālu pretenziju pret Krieviju par 4 salām un dēļ tā vēl līdz pat šai dienai nav noslēgts Krievijas – Japānas miera līgums].

Pēc tikšanās Japānas premjerministrs paziņoja par vērienīgiem Japānas investīciju projektiem Krievijas Tālajos Austrumos, bet Krievijas līderis par nepieciešamību noregulēt Krievijas – Japānas teritoriālo strīdu izejot uz kompromisiem. Par to, ka šīs tikšanās iznākums satrauca galvenos globālos spēlētājus liecina fakts, ka intervijā aģentūrai Bloomberg, kuru Putins deva starp Vladivastokas un Handžou samitiem, izskanēja jautājums par Kuriļu salām. Pie tam intervētājs tieši painteresējās par iespējamā darījuma nosacījumiem.

Uz ko Krievija ir gatava Kuriļu salu sakarā

Krievijas prezidents noraidīja teritoriju apmaiņas pret investīcijām variantu: “mēs savas teritorijas netirgojam”, bet ļoti skaidri ieskicēja Krievijas kompromisa redzējumu.

Pirmkārt, tas var tikt sasniegts tikai 1956.gada līguma ietvaros, tas ir Japāna var iegūt tikai salas Šikotan un Habomai grēdu un tikai pēc miera līguma parakstīšanas. [1956.gada PSRS – Japānas līgumā Padomju Savienība bija gatava atdot Japānai divas salas, līgums tika parakstīts, bet pēc ASV spiediena uz Japānu, tā atteicās to ratificēt un pieprasīja no PSRS vēl divas salas, vienā no kurām ASV plānoja izvietot savu karabāzi.]

Otrkārt, Japānas suverenitāte pār šīm salām būs ierobežota, bet Krievijas ekonomiskās intereses aizsargātas.

Treškārt, “mums ar Japānu ir jāizveidojas savstarpējas uzticības atmosfēra”, tikai pēc tam var tikt sāktas sarunas par kompromisa noregulējumu (šī prasība ir jauna, tāda nekad iepriekš vēl nav izskanējusi ne no Padomju, ne no Krievijas vadības).

Pie tam Vladimirs Putins skaidri norādīja kādas tieši attiecības viņš uzskatīs par “uzticības atmosfēru”, norādot kā piemēru Krievijas – Ķīnas attiecības, uz kuru pamata tika noregulēti Maskavas un Pekinas teritoriālie strīdi (Krievija atdeva Ķīnai dažas neapdzīvotas salas, uz kurām tā pretendēja, un ieguva kaimiņvalsi, kurai pret to vairs nav nekādu oficiālu teritoriālu pretenziju).

Sabiedrotie vai konkurenti

Nav nekāds noslēpums, ka Krievijas – Ķīnas tuvināšanās notika balstoties uz ASV izraisītas kopēja apdraudējuma sajūtu, kas izvērtās tajā neformālajā militāri – politiskajā savienībā, kuru Pekina pēkšņi piedāvāja formalizēt.

Tātad, Japānai piedāvāja nomainīt Japānas – ASV savienību ar Japānas – Krievijas savienību (iespējams ar neformālu) un, spriežot pēc Krievijas partneru reakcijas gan Rietumos, gan Austrumos, Japānas valdība nepateica “nē”, demonstrējot sapratni un gatavību uz konstruktīvu sadarbību.

Ja šo procesu neizdosies apturēt, tad tas izvērtīsies ASV izspiešanā no Japānas jau vidēju termiņu perspektīvā. Pie tam reālu kontroli pār Japānu ASV var pazaudēt ātrāk kā no turienes pazudīs ASV karabāzes. Piemēram, Gruzijā Krievijas karabāzes bija līdz 2007.gada novembrim, kas ir pietiekami ilgs laiks pēc tam, kad tur jau valdīja pilnīgā ASV marionete Saakašvili.

Krievijas – Japānas tuvināšanās ir ne tikai ASV, bet arī Ķīnas problēma, jo Pekina un Tokio ir tradicionāli konkurenti cīņā par vadošo lomu Dienvidaustrumāzijā.

Kamēr Japānai ir problēmas ar Krieviju, Ķīna var uzskatīt, ka tai ir brīvas rokas – atrodoties “starp divām ugunīm”, koordinētu Maskavas un Pekinas atbildes reakciju draudu dēļ, Tokija neuzdrošināsies aktīvi rīkoties. Bet, ja Krievijas – Japānas attiecības būs noregulētas, Ķīna nez vai varēs cerēt uz Maskavas atbalstu savos teritoriālajos strīdos ar Tokiju (cerēt šai gadījumā varēs tikai uz neangažētu starpniecību).

Tieši tāpēc Pekina pēkšņi sagribēja nomainīt neformālo abu valstu militāri – politisko savienību, kura ir tendēta uz aizsardzību no amerikāņu hegemonijas, uz formalizētām saistībām, kuras garantē savstarpējo palīdzību ne tikai pret ASV, bet arī pret to sabiedrotajiem. Klusā okeāna reģionā tāds sabiedrotais ir pirmkārt Japāna.

Līgums tiks parakstīts

Un tieši tāpēc es domāju, ka formalizācijas process būs sarežģīts, bet tāpat līgums tomēr tiks parakstīts. Iemesli tam ir sekojoši:

Pirmkārt, paziņojot par vēlmi nostiprināt un formalizēt savienību, Pekina vairs nevar tāpatvien aizmirst par to, “nepazaudējot seju”. Tas ir, kaut kādu līgumu Ķīnai jebkurā gadījumā tagad būs jāparaksta.

Otrkārt, Krievijai darbs pie militāri – politiskās vienošanās ar Ķīnu ir izdevīgs kā process, jo tas stimulēs Japānu uz lielāku konstruktivitāti attiecībā uz Maskavu.

Treškārt, gan Krievija, gan Ķīna centīsies noformulēt savas saistības tā, lai maksimāli aizsargātu savas intereses. Krievija centīsies izņemt jebkādas konkrētas norādes uz militāru palīdzību pret trešajām valstīm (izņemot, iespējams, ASV). Ķīna savukārt pacentīsies saistīt Maskavu ar maksimāli caurspīdīgām saistībām koordinēt pozīciju attiecībā uz Japānu, iespējams, pat vispār to nepieminot tekstā.

Tā ka abām pusēm priekšā ir ilgs, sarežģīts, bet interesants darbs.

Rostislavs Iščenko
/07.09.2016/

Avots:
https://cont.ws/post/366377

Informācijas aģentūra
/12.09.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Āzija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Atstāt komentāru

Filipīnu prezidents publiski nosauc ASV prezidentu par kucesdēlu

Rodrigo Duterte

Rodrigo Duterte

Filipīnu prezidents Rodrigo Duterte nosauca ASV prezidentu Baraku Obamu par kucesdēlu un ieteica viņam nelīst ar savām notācijām citu valstu iekšējās lietās. Šādi viņš izteicās 2016.gada 5.septembra preses konferencē tieši pirms Austrumāzijas valstu samita Laosā. 30.08.2016 telekanāls CNN ziņoja, ka šajā samitā ir paredzēta Obamas un Dutertes pirmā tikšanās, bet Baraks Obama kritizēja Filipīnas varasiestāžu darbības cīņā ar narkotirdzniecību.

Uzrunājot Obamu, Filipīnu prezidents pateica: “Tev vajadzētu izrādīt cieņu. Nevajag mētāties ar paziņojumiem. Es Tevi, kucesdēl, nolādēšu samita laikā.”

2016.gada augusta sākumā Rodrigo Duterte par kucesdēlu un homoseksuālistu nosauca ASV vēstnieku Filipīnās Filipu Goldbergu, kurš jaucās Filipīnas iekšējās lietās.

Rodrigo Duterte kļuva par Filipīnu prezidentu 2016.gada martā. Viens no viņa galvenajiem pirmsvēlēšanu solījumiem bija ievērojami pastiprināt varasiestāžu cīņu ar narkobiznesu. Viņš izteicās, ka nogalinās narkotiku tirgotājus un metīs viņu līķus Manilas buhtā. Pēc ievēlēšanas viņš apsolīja Filipīnu pilsoņiem godalgas par narkodīleru nogalināšanu, kā arī paziņoja par apņemšanos atgriezt nāvessodu. Divtūkstošo gadu sākumā Duterte bija Davao pilsētas mērs un kļuva slavens ar savām nežēlīgajām metodēm cīņā ar kriminālu.

Avots:
https://lenta.ru/news/2016/09/05/duterte/

Informācijas aģentūra
/12.09.2016/

Posted in Kat.: Notikumi, Reģ.: Āzija, Veids: Ziņa | Atstāt komentāru

Čingishana Likumi (Lielā Jasa)

00630_genghis-khanIk pēc vairākām simtgadēm cilvēci pārņem kārtējais Dižais sociālais Projekts, kurš principiāli maina sabiedrisko kārtību. Tā rezultātā miljonu cilvēku likteņi deg kārtējā sabiedriskajā ugunsgrēkā dēļ cilvēku mūžīgās tieksmes pēc Taisnīgas sociālās Kārtības. Divdesmitā gadsimta sākumā bija pēdējais šāda ugunsgrēka piemērs [Padomju Sociālistisko Republiku Savienība]. Dažiem šķiet, ka pēcteči nekad to neaizmirsīs, bet tas ir kļūdains viedoklis, kurš uzskatāmi parāda, ka cilvēki nemācās no vēstures. Labi to var redzēt uz iepriekšējā cilvēces mēģinājuma nodibināt taisnīgu sabiedrību.

Čingishana (1155 –1227) impērija XII gadsimtā dažu desmitgažu laikā pakļāva gandrīz visu milzīgo Eirāzijas kontinentu [Čingishana lielvalsts, kurā sastāvēja gandrīz visa mūsdienu Ķīna un liela daļa mūsdienu Krievijas, joprojām ir lielākā jebkad pastāvējusī kontinentālā impērija zināmajā cilvēces vēsturē]. Viss milzīgais kontinents padevās vakardienas mežoņiem un klejotājiem. Un pat vēl pēc 800 (!) gadiem pasaules elites bailēs un naidā nodreb šī sabiedriskā projekta mantojuma priekšā un intensīvi turpina to apliet ar samazgām un meliem.

Visdrīzāk mēs nekad neuzzināsim, ko patiesībā gribēja sasniegt “Mongoļu Projekta” arhitekti un dibinātāji, jo droši zināmā informācija par Čingishanu un viņa līdzgaitniekiem ir izkropļota līdz nepazīšanai. Bet metodes, ar kurām Čingishans “pacēla” savus padotos un dzina uz priekšu, ir pārāk efektīvas, lai tās atstātu vispārējai apskatei un zināšanai. Vēl tikai boļševikiem [krievu komunistiem] XX gadsimtā izdevās radīt līdzīgu efektu, satricinot ierasto politisko un ģeopolitisko kārtību.

Atmiņas par “Mongoļu Projektu” dzēsa tik cītīgi, ka mūsdienās ir zudis pat šīs gigantiskās lielvalsts pamatlikuma (Lielās Jasas) pilns teksts. Tas bija salīdzinoši īss dokuments, kurš speciāli tika radīts, lai to iemācītos no galvas un lai to spētu saprast jebkurš neizglītots [lasīt un rakstīt neprotošs] gans. Šie Likumi pārvilināja mongoļu pusē visu nāciju un ticību “lielās gribas” cilvēkus un vadīja viņus ceļā uz “pēdējo jūru” kā dižās taisnības priekš visiem simbols.

Neticiet meļiem! Čingishana karaspēkā nebija paredzēta alga, viņi karoja idejas vārdā. Atmiņas par šo ideju jebkurai aristokrātijai ir tik pat pretīgas kā atmiņas par to ideju, par kuru 2.pasaules karā cīnījās padomju karavīri.

Čingishana Likumu jeb Lielās Jasas teksts, kurš ir dots zemāk, ir jālasa ņemot vērā trīs apstākļus:

1. Likumu teksts ir formulēts tā, lai katru frāzi izteiktu vienā elpas vilcienā. Tā ir tipiska prasība likumu tekstiem, kuri ir jāiemācās no galvas. Tā ir arī oriģināla pazīme.

2. Neviena frāze nepieļauj tās divējādu tulkošanu. Čingishana Likumi ir tiešas [bezstarpnieku] darbības likumi.

3. Ja kādā no daudzajām Likumu versijām tiek pārkāpts kāds no iepriekšminētajiem apstākļiem, tad attiecīgā vieta ir jāpārformulē īsi un skaidri. Kanoniska Likumu varianta nav, to izejas materiāls ir dzeja senmongoļu valodā.

Tādējādi nav vērts pārāk iedziļināties avotu pētniecībā, bet noteikti ir jāatceras, ka Lielā Jasa vairākkārtīgi ir papildināta un pielabota dēļ tekošajām vajadzībām. Čingishans burtiskā tulkojumā nozīmē cilvēks “ar tik plašu dvēseli kā jūra”. Viņš nekad nenolaidās līdz sīkumainai reglamentācijai. Tāpēc Čingishana Likumi kā nenovērtējams kultūras mantojums cilvēcei vēl lieti noderēs, ja ne šajos laikos, tad nākotnē.

Īpaši jāpievērš uzmanība tam, ka atbildība par Čingishana Likumu izpildi ir uzlikta katram sabiedrības loceklim. Tajos nav iespējams “uzvelt atbildību valstij”. “Mongoļu Projekts” balstījās uz “cilvēku vienādas atbildības” par tuvākajiem un tālākajiem paziņām tīklveida sistēmu. Hierahija tur bija tikai kaujas laukā. Neviens nevienu nesauca uz tiesu, nepierādīja vainas pakāpi un nealgoja advokātus. Pieķertos noziedzniekus Dižo Debesu vārdā nogalināja uz vietas liecinieki vai tie, kuri pieķēra noziegumā. Katram iedzīvotājam bija tiesības un pat pienākums to darīt.

Kā tas notika praktiski? No mūsdienu cilvēku skatu punkta – mežonīgi. Čingishana radītās “apbruņotās tautas” tīklveida sistēmas sadursmes ar tradicionālajām hierarhiskajām sabiedrībām vēstures arhīvos atstāja pēdējo vaimanas no sērijas: “Viņi visus nogalināja!” Bet kāpēc visus? Un kādos gadījumos visus? Izrādās Čingishana karavīri patiešām uzskatīja, ka cilvēkiem ir personiski jāatbild par saviem vārdiem un darbiem bez izvairīšanās un izlocīšanās. Tāpēc, ja kādas pilsētas valdnieki, cerot uz sienu stiprumu un noticot savas karadraudzes bravūrīgumam, nogalināja mongoļu sūtņus (kas bija brēcošs diplomātisko normu pārkāpums, kuras, starp citu, pasaules praksē tika ieviestas sākot ar Čingishana impēriju), tad čingishanieši ieņēma šo pilsētu neatkarīgi no tās stratēģiskā nozīmīguma un nogalināja visus tās iedzīvotājus. Nu mežoņi, vai ne?! Vai gan tādiem var ieskaidrot, ka vainīgi ir tikai un vienīgi pavēļu devēji?! Un ka visi, kuri izpildīja noziedzīgās pavēles, tikai centās nopelnīt iztiku savām ģimenēm?! Un ka lielākais vairums, kurš tikai klusi noskatījās uz valdnieku patvaļu, vispār ne pie kā nav vainīgi?! Ka kolektīvās atbildības princips šķiru sabiedrībā ir nepieņemams?! Ka pavalstnieki neatbild par savu vadītāju sastrādāto?!

Čingishana karavīri kā reiz uzskatīja tieši otrādi un centās to burtiski iesist apkārtējo galvās, parādot un pierādot, ka par morālo kropļu noziegumiem ir atbildīgi visi, kuri tos nenoķēra un nesodīja. Ir pamats uzskatīt, ka šis Čingishana Likumu pamatprincips daudz sāpīgāk kā iepriekš var iesist pa mūsdienu “demokrātisko” sabiedrību bezatbildīgajiem pilsoņiem, kuri jūtas komfortabli “mēra laikā” un noveļ savu atbildības daļu uz “priekšniecību”.

Čingishana Likumi

1. Gļēvulim, melim, laulības pārkāpējam, homoseksuālistam, zaglim un nodevējam bez vecuma un augstdzimtības ierobežojumiem pienākas nāve.

2. Tas, kurš palīdz vienam no diviem savā starpā konfliktējošajiem, bez vecuma un augstdzimtības ierobežojumiem, pienākas nāve.

3. Tam, kurš čurā atklātā ūdenstilpnē vai ugunskura pelnos, pienākas nāve. [Dzīvojot stepē gan ūdens, gan ugunskurs ir liela vērtība.]

4. Ir aizliegts dzeršanai ņemt ūdeni ar roku, to drīkst tikai izmantojot trauku.

5. Ir aizliegts mazgāt apģērbu atklātā ūdenstilpnē, pat ja dēļ netīrības apģērbs nav derīgs nēsāšanai.

6. Kurš trīs reizes ir paņēmis preci un trīs reizes ir bankrotējis, tam pēc trešās reizes pienākas nāve.

7. Tam, kurš iedeva gūsteknim ēdienu vai pārtiku bez gūstītāja atļaujas, pienākas nāve.

8. Tam, kurš ir noķēris gūstekni un nav nodevis to gūstītājam, pienākas nāve.

9. Tam, kurš pārgriež lopam rīkli, nesasien tam kājas, uzšķērž tā vēderu, lai saspiestu rokās sirdi, pienākas nāve.

10. Aizliegts no katra kopējai lietai pieprasīt vairāk par desmito daļu mantās, cilvēkos vai lopos. [Tas ir, Čingishana laikā nodoklis bija 10% ar iespēju to nomaksāt “graudā”, salīdzinājumam mūsdienu Latvijā nodoklis kopsummā ir vairāk par 50% ar obligātu tā nomaksu naudā]

11. Aizliegts pieprasīt nodokli no ārstiem, zinātniekiem, apbedītājiem un jebkura [reliģiskā] kulta kalpotājiem.

12. Ir pavēlēts vienādi cienīt visas reliģijas un nevienai no tām nedot priekšroku.

13. Ir aizliegts ēst svešinieka doto, pirms viņš pats to nav nogaršojis, lai pat tas ir valdnieks, kurš cienā gūstekni.

14. Ir aizliegts kāpt pāri ugunskuram, kurā tiek gatavots ēdiens un pāri traukam no kura ēd.

15. Ir aizliegts ēst vienam pašam, ēst vairāk par citiem un ēst, nepiedāvājot ēdienu tiem, kuri atrodas blakām.

16. Ir pavēlēts katram, kurš brauc garām ēdošajiem, nokāpt no zirga un ēst kopā ar viņiem bez viņu atļaujas.

18. Ir aizliegts teikt par jebkuru priekšmetu, ka tas ir netīrs – visas lietas ir vienādi tīras.

19. Ir aizliegts izdalīt sieviešu un vīriešu darbus vai sieviešu un vīriešu pienākumus kara laikā.

20. Ir pavēlēts katra gada sākumā visas pieaugušās meitenes bez izņēmumiem dot līgavu apskatēm.

21. Ir aizliegtas pirmās un otrās pakāpes radinieku laulības.

22. Visi piedzimušie bērni bez izņēmumiem ir likumīgi un manto no tēva, neatkarīgi vai bērns ir piedzimis sievai vai mīļākajai.

23. Mantojuma sadalē vecākais dēls saņem vairāk par jaunākajiem.

24. Pēc tēva nāves dēls pilnībā izlemj viņa sievu, izņemot savas mātes, likteni.

25. Par nomirušā mantu piesavināšanos, izņemot likumīgos radiniekus, pienākas nāve.

26. Noziegumā pieķertais ir jāsoda katram bez vecuma, ranga un augstdzimtības ierobežojumiem [tas ir, nekādu tiesu, jebkura cilvēka pienākums, kurš redz vai zin par noziegumu, ir sodīt tā veicējus].

27. Ir aizliegti pazemojoši sodi vai miesas sodi, vienīgie soda mēri ir slikta slava, trimda vai nāve.

28. Par mēģinājumu izvairīties no soda, aizsedzoties ar augstdzimtību, rangu vai vecumu, pienākas nāve.

29. Par sevis pasludināšanu par vadoni, neesot padomes ievēlētam, pienākas nāve.

30. Cilšu un tautu vadoņiem ir aizliegt nēsāt cienījamus titulus – visi jāsauc tikai vārdā.

31. Ir aizliegts slēgt mieru ar jebkuru ienaidnieku, pirms viņš nav uzvarēts vai padevies.

32. Pavēlu šos Likumus izgriezt uz dzelzs plāksnēm un visiem tos iemācīties no galvas. [Neviena šāda plāksne līdz mūsdienām nav saglabājusies tāpat kā pašu Likumu oriģinālteksts. Līdz mūsdienām ir nonākuši tikai Likumu apraksti un komentāri, no kuriem tos dažādās versijās ir mēģināts atjaunot.]

Avots:
http://samlib.ru/k/kucher_p_a/0011_velikajajasa.shtml

Informācijas aģentūra
/12.09.2016/

Posted in Kat.: Vēsture, Reģ.: Āzija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Par humānāko pasaules valsti

00627_da_zdravstujet_solnceVismaz 95% mūsu planētas iedzīvotāju ir sadzīviskie idioti. Piekrītu, ka šis nav labs teikums kā sākt rakstu, bet fakts paliek fakts un ar to ir jārēķinās. Tāpēc, pirms lasītājs mani sāks vainot augstprātīgā snobismā, vispirms lai uzmanīgi palūkojas sev apkārt.

Lūk, jaunkundze no rīta minisvārkos un augstpapēžu kurpēs knapi stiepj divus maisus no veikala, lūk, večiņa mundri drasē pāri ceļam pie sarkanās gaismas, apstādinot satiksmi, lūk, daļa no ofisu planktonu populācijas dermantīna kurpēs, ieurbušies sestajā aifonā, ir izlīduši laukā uzsmēķēt lētas cigaretes, lūk, izplūdusi dāmīte leoparda topiņā parkojas vienlaicīgi uz trim stāvvietām, lūk, māte dod savam trīsgadīgajam dēlēnam čipsus un kolu, bet blakām pusaudži bērnulaukumiņā sūc aliņu un klausās reperi Savu, pie metro vecenītes stāv rindā pēc svaigas truša gaļas, ko pārdod bomžveidīgs pārdevējs, bet blakām vīrietis paslepus norauj sludinājumu par brīnumlīdzekli, kurš palielina peni par 10 centimetriem, savukārt sieviete ar lieliem mākslīgajiem nagiem noplēš burves Adealīdas telefonu, kura apsola noņem “bezvīrības” lāstu, un kaut kur aiz stūra tauta steidzas uz mājām, lai nenokavētu TV raidījumu “Varbūt apprecēsimies”, izpērk jaunāko Doncovajas bestselleri, cīnās par biļetēm uz Stasu Mihailovu, stāv rindā, lai saņemtu valūtas kredītu mākslīgās ādas kažoka iegādei, nes pepsi vāciņus, cerībā laimēt automašīnu, pērk kanādas vairumtirdzniecības kompānijas preces “ar atlaidi”, sūta sms uz īso numuru un nosūta naudu Nigērijas miljonāram, kurš pēc tam apsola atsūtīt miljonu no sava mantojuma… Šie visi cilvēki mums apkārt ir realitāte, viņi arī ir tie sadzīviskie idioti [Latvijas gadījumā ir raksturīgi citi piemēri, bet būtība no tā nemainās].

Un tagad par šī raksta galveno domu. Jebkuras normālas, sociāli orientētas valsts pamatuzdevums ir pieskatīt šos sadzīviskos idiotus, aizsargāt savus pilsoņus pašiem no sevis, cenšoties minimizēt viņu idiotiskās rīcības graujošās sekas, ļaujot normāli atražot cilvēcisko populāciju, panākt, lai katrs cilvēks, pat visneaptēstākais, mierīgi varētu nodzīvot līdz vecumam, neļaut šiem 95% tādā vai citādākā veidā kaitēt sev un apkārtējiem, tai skaitā arī pašu valstij.

Mehānikā ir tāds termins “muļķudrošs”, kas nozīmē, ka gudri cilvēki ilgi sēž un domā kā izdarīt tā, lai šie 95% nesalauztu ierīci, nenocirstu sev pirkstus, neizraisītu ugunsgrēku un vispār neuzlaistu visu gaisā, tai skaitā paši sevi. Tad, lūk, jo labāka, humānāka, cilvēciskāka un civilizētāka ir valsts, jo vairāk tajā izpaužas “muļķudrošības” faktors. Un otrādi.

Un, manuprāt, nostaļģija pēc PSRS, papildus patīkamajām bērnības atmiņām, ir saistīta ar to, ka Padomju sociālistiskai iekārtai nebija pasaulē analogu (un nez vai kādreiz vēl būs) savu pilsoņu aizsardzībā pašiem no sevis tādā ziņā, lai katrs cilvēks neatkarīgi no viņa izcelsmes, apkārtnes, intelektuālā un fiziskā potenciāla spētu maksimāli labi un cienīgi nodzīvot savu dzīvi un pašrealizēties. Jo padomju sociālistiskajā iekārtā “muļķudrošība” (jeb paša “muļķa” aizsardzība) nozīmēja, ka pat ja cilvēks nav pats gudrākais, pats skaistākais, pats talantīgākais, pats uzņēmīgākais, pats enerģiskākais, tāpat viņam bija garantēts jumts virs galvas, dienišķo maizi dodošs darbs, bezmaksas medicīna un izglītība bērniem un pensija vecumdienās. Un trolejbusu vadītāji, laboranti, traktoristi, virpotāji, dzelzceļa apsargi, lopkopji bija nevis lūzeri, kuri “neierakstās tirgū”, bet gan normālas un sociāli nozīmīgas profesijas, kuras ļāva cilvēkiem ar tām lepoties.

Vēl lielākā daļa cilvēku ir vadāmi. Viņiem ir ļoti būtiski, lai kāds viņiem pateiktu ko un kā darīt, pēc kā tiekties, kam ticēt, no kā baidīties utt. Savādāk viņi apjūk, pieņem kļūdainus lēmumus, kļūst par upuriem visu veidu afēristiem (sākot no krimināliem un beidzot ar politiskajiem). Patstāvības ilūzija lēmumu pieņemšanā vairumam cilvēku tikai kaitē. Frāze “nevienu neklausi un domā ar savu galvu” ir patiesa tikai tad, ja “savā galvā” ir ar ko domāt. Bet lielākā daļa cilvēku ne tuvu nav tik gudri kā viņi paši uzskata.

Ja nenobriedušu, ne pārāk gudru un ne ar pārāk lielu gribasspēku apveltītu cilvēku atstāj “pašam sev”, ja viņam nenosaka konkrētus ierobežojumus un orientierus, un tai pat laikā nodrošina viņam izdzīvošanai nepieciešamo minimumu, lai nav nepārtraukti jācīnās par maizes kumosu un dzīvību, tad tāds cilvēks noteikti sāks degradēties. Šādi cilvēki neatgriezeniski var salauzt gan savu dzīvi, gan arī iznīcināt savu valsti.

Ja šādam cilvēkam iedod izvēli starp Māja – 2 un astronomijas raidījumu, starp Enrike Karuzo un Timoti, starp skolotāja darbu lauku skolā un nevajadzīgas figņas pārdošanas menedžeri smukā ofisā, starp mikrobioloģijas specialitātes apgūšanu un strauju karjeru realitātes šovā, starp laulātā uzticību un iespēju “iegūt” visu, kas vien kustas, starp draudzības un savstarpējās izpalīdzēšanas ideāliem un mazisku egoismu, starp visu cilvēku brālību un lepnumu par piederību kādai nacionalitātei, starp vieglu naudu un savas dzīves sociālo nozīmīgumu, starp video par delfīnu glābšanu un Kima Kardašjana ārprātu, tad viņš izvēlēsies to sliktāko, maziskāko, ārprātīgāko. Tas ir pārbaudīts un pierādīts.

Kāda ir izeja? Nedot tādu izvēli, kurā viens no variantiem ir degradējošs. Un patiesībā tieši ar to Padomju Savienībā arī nodarbojās [un tādēļ cilvēku vairums gribot, negribot kļuva labāki].

Atņemt cilvēkiem nepareizas izvēles iespēju ir laba darīšana cilvēkiem, nevis viņu brīvības ierobežošana. Tas tā ir, protams, ja neuzskata par savas dzīves galveno mērķi visādi izrādīt savu idiotismu un iekalt to akmenī. Tad tik tiešām PSRS ir “sovoks”,  nolādētais totalitārisms, brīvības žņaudzējs, rindas pēc desas un “Staļina personiski miljards nošauto”.

Visa PSRS ideoloģija, politika, sociālā un kultūras sfēra bija orientēta uz to, lai aizsargātu pilsoņus no jebkurām traģiskām dzīves situācijām un kataklizmām, lai padarītu viņus pēc iespējas labākus, gudrākus, veselīgākus, morāli augstvērtīgākus un tīrākus.

Tu esi idiots – pofigists, kurš nerūpējas par savu veselību [smēķē, lieto alkoholu vai citas narkotikas, tempj kolas, rij burgerus, ir aptetovējies, regulāri klausās skaļu mūziku uz austiņām, neizguļas utt.]?! Tagad tā ir tava izvēle, jo tu esi brīvs cilvēks, kurš var ārstēties un regulāri iziet medicīnisko apskati, bet var dzīvot arī slims. Kapitālismā visiem uz to ir nospļauties, tāpēc ka, jo slimāks tu esi, jo lielāku piķi no tevis plēsīs medicīnas industrija. Bet Padomju Savienībā ierobežoja cilvēku brīvību ar fizkultūru, ar veselības sekcijām, regulāru medicīnisko apskati, obligātu fluorogrāfu, ar norīkojumiem uz sanatorijām, ar bezmaksas medicīnas iestādēm dažu soļu attālumā.

Tu esi idiots – darbaholiķis, kurš notriec ģimenei atvēlamo laiku? Biznesu īpašniekiem un menedžeriem tas ir lieliski, tu rukā, bet viņi priecājas un skaita “piķi”. Bet Padomju laikā, vadoties no Darba kodeksa, centās ierobežot tavas tiesības nodzīt sevi 24 stundas diennaktī un burtiski spieda atpūsties paredzētajā laikā.

Tu esi idiots – alkoholiķis vai žūpa? Pašreiz tā ir tava personiskā problēma (un tavu nelaimīgo radinieku), tu esi brīva persona, vari nodzerties kaut līdz zaļajiem velniņiem, alkoholisko dzērienu pārdošanas iestādes būs tev par to ļoti pateicīgas. Bet Padomju Savienībā, ak, šausmas, tevi savāca uz atskurbtuvēm, bet pēc tam “mazgāja galvu” partijas sanāksmēs, izteica publiskos nosodījumus, atņēma 13.algu. Un vispār varēja nosūtīt uz ārstēšanos, lai piespiestu atmest kaitīgo ieradumu.

Tu esi idiots – liekēdis, artistiska natūra, kura “meklē sevi”, sapņo kļūt par rok grupas solistu, slavenu rakstnieku, slavenu mākslinieku, bet pagaidām trinkšķini uz ģitāras vārtrūmēs un diedelē naudu no mātes? Nekā nebija, nesanāks, esi lūdzu tik laipns un ej strādāt, lai gūtu normālu ienākumu, garantētu pensiju vecumdienās un kaut kādu lietderīgu nodarbošanos dzīvē, ja nu gadījumā tev nesanāk kļūt par otru Džonu Lenonu. Bet pants par liekēdību taču ir vardarbība pret radošu personību un tiesību atņemšana bomžoties! Nu kā tā var?!

Jūs esat idiotu – romantiķu ģimene? Dziesmas pie ugunskura, odi, meža saulīte, īpašumā tikai mugursoma un ģitāra, bet pagātnē septiņas neizdevušās laulības un septiņi bērni uz diviem. Nekas traks, dziediet tālāk, valsts tik tiešām par jūsu bērniem parūpēsies – viņiem būs jumts virs galvas, bezmaksas uzturs, izglītība, radošā un fiziskā attīstība, sociālo liftu pieejamība pat tajos gadījumos, kad vecāki nav spējīgi uzņemties atbildību par saviem bērniem. Bet kapitālismā viņi klaiņo, uz viņu rēķina pelna un sociālie dienesti var tos pat pārdot kādam draudzīgam ārzemju geju pārim.

Tu esi idiots – meitu mednieks, pie tam vēl precējies? Puķu tirgotājas, konfekšu un prezervatīvu pārdevēji tev tikai aplaudē. Tavā rīcībā ir diennakts hoteļi, iepazīšanās portāli “vienai naktij”, intīmpreču saloni, maksas venēriskās klīnikas un dārgi šķiršanās lietu advokāti. Bet totalitārajā “sovokā” no tevis pieprasīja laulāto uzticību un varēja pat izslēgt no partijas tik vien kā par neatbilstību komunisma cēlāja morālajam tēlam. Un ja dēļ negaidītas mīlestības cilvēks bija gatavs uz šādiem upuriem, tad jūtas tik tiešām bija nopietnas, nevis primitīva “amoralka”.

Tu esi idiots – disidents? Klausies pa naktīm “Amerikas balsi” un sapņo atdot savu valsti ienaidnieka izlaupīšanai, lai pats gūtu iespēju skaisti uzdzīvot? Tu piekrīti, ka pār tevi valda svešzemnieki, lai tikai arī tev personiski tiktu krikumi no kungu galda? Tu necieni savu Dzimteni un tās tautu, bet tai pat laikā turpini lietot visus labumus, ko tā ir radījusi? Tad, lūk, valstij ir jāspēj sevi aizstāvēt, lai dēļ tādiem kā tu iedzīvotāju vairākums netiktu ierauti haosā un nabadzībā kā tas notika 1990-ajos gados. Tā ka esi tik laipns mīļo cilvēk vai nu kokus gāzt darbaļaužu labā vai arī lasies pavisam prom uz savu kapitālistisko paradīzi, lai dēļ tava stulbuma un pērkamības neciestu citi.

Tev ir 16 gadi, tu esi hormonu aprobežots jaunēklis, gribi džinsas, kožlenes, grupas Kiss plakātu, žurnālu ar plikiem pupiem, malboro bloku, kaimiņieni Gaļu, mopēdu, gulēt līdz pusdienslaikam, pašapmierināties filmas “Emanuēla” laikā, bet tev pēc mācībām ir lidmašīnu modelēšanas pulciņš, peldēšana, trīs reizes nedēļā mūzikas skola, kā arī brīvdienu talka un makulatūras savākšana. Un pa televizoru rāda “Acīmredzamais – neticamais”, “Kinoceļotāju klubs”, “Gribu visu zināt”, “Dzīvnieku pasaulē”, “To mēs varam”, filmas par 2.pasaules karu, Gaidaja komēdijas un Elektronika piedzīvojumu” nākamo sēriju. Bet no žurnāliem ir “Jaunatnes tehnika”, “Jaunatne un dzīve” un “Maiņa”. Šādos apstākļos pat negribot nākas izaugt kulturālam, izglītotam, vispusīgi attīstītam un kārtīgam cilvēkam, un nākas kļūt par lidotāju, ārstu, konstruktoru, zinātnieku vai vismaz cienījamu ogļraci vai rūpnīcas virpotāju. Un praktiski nebija tādas izvēles kļūt par hipsteru – transvestītu, fūd-stilistu, blogeru, imidža konsultantu, klubu promouteru, mākslinieku – konceptuālistu, uzacu dizaineru vai suņu pavadu modeljēru…

Mūsdienās katrā merčendaizerā, kurš saskaņā ar planogramu izkrāmē uz plaukta konservētu kukurūzu, ir apslēpts polārpētnieks, kosmonauts, zinātnieks – pirmatklājējs, apgaismotājs, humānists vai pat cilvēks, kurš varētu mūs iemācīt saprast delfīnu valodu… Vienkārši kapitālismam ir labāk, ja šie cilvēki paliek tajā nožēlojamā un nīkstošajā stāvoklī, kurā viņi ir.

PSRS ideja bija brīnišķīga, kuru lielā mērā bojāja tas cilvēciskais faktors, kuru pieminēju raksta sākumā, bet neskatoties uz to mūsdienās neviens ne tuvu nav pietuvojies Padomju humānajam cilvēces kopdzīvošanas organizēšanas modelim. Un, no šāda skatu punkta raugoties, PSRS bija viskristīgākā valsts, neskatoties uz deklaratīvo baznīcas un valsts nošķirtību.

Padomju Savienība bija valsts, kura padarīja visus tās iedzīvotājus labākus, nevis pataisīja tos par vieglās un pārtikas rūpniecības preču patērētājiem, audzināja un atbrīvoja cilvēkos viscēlākās īpašības, nevis maziskus un zemiskus instinktus. Dēļ jau minētās nepareizās izvēles iespēju trūkuma, PSRS ļāva cilvēkiem augt un pāraugt sevi, veicot tādus izrāvienus, atklājumus un varoņdarbus, ka tagad šiem pašiem cilvēkiem vairs neticas, ka viņi visu to spēja izdarīt.

Bet vispār Padomju Savienība atgādina vienu lielu bērnudārzu, kurā mums kā nesaprātīgiem bērneļiem stāstīja kad ēst, kad gulēt, sekoja līdzi, lai mēs neskraidām bez čībām, potēja pret slimībām, mācīja jautras dziesmas un gudras pasakas, novirzīja mūsu enerģiju pareizajā gultnē, deva iespēju realizēt sevi (vienam kā zaķītim, citam kā sniegpārsliņai, citam kā lapsiņai), slēpa no mums asus priekšmetus, sodīja par sliktu rīcību, slavēja un veicināja labu rīcību, veidoja skaidru priekšstatu par Labo un Ļauno – bez pustoņiem, bez dažādām interpretācijām un sapratnēm, bez “atvērtajiem fināliem”.

Bet mums pēkšņi šķita, ka esam jau pieauguši, un sagribējās tur “aiz žoga” brīvībā, lai paši varam pieņemt lēmumus, lai neēstu manā putru, varētu neklausīt audzinātāju, spēlētos ar sērkociņiem, nemazgātu zobus, ziemā staigātu zandelēs un pārtiktu no vienām vienīgām konfektēm. Un vienudien bērnudārza vārtus atvēra… Ar ko tas beidzās un kas cilvēku vairumu tur sagaidīja, mēs ļoti labi zinām.

Un vēl, Padomju Savienībā katru ceturtdienu sabiedriskās ēdināšanas sistēmā bija zivju diena. Tad, lūk, šie zivju produkti ir ne tikai cilvēka organismam ļoti nepieciešamā joda un fosfora avots, bet arī signāls un apliecinājums faktam, ka Padomju valstij nebija nospļauties uz cilvēkiem …

“Bella Rozenfelde”

Avots:
http://bella-rozenfeld.livejournal.com/10349.html

Informācijas aģentūra
/04.09.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 9 komentāri

Fidels Kastro – Latīņamerikas sociālistiskās kustības simbols

Fidels Kastro uzstājas demonstrācijā pie prezidenta pils Havanā 1959.gada 16.janvārī

Fidels Kastro uzstājas demonstrācijā pie prezidenta pils Havanā 1959.gada 16.janvārī

Fidels Kastro ir viena no izcilākajām un spilgtākajām 20. un 21.gadsimta personībām. Viņa devums humānisma un cilvēces attīstībā ir nenovērtējams. Fidels Kastro ne tikai ir kubiešu tautas glābējs un tās uzplaukuma radītājs, bet arī ietekmīgs sociālistiskās kustības ideologs. Visa Latīņamerikas sociālistiskā kustība iedvesmojas no Komandantes piemēra un tiek Kubas atbalstīta. Pastāv pat uzskats, ka tieši Kubā sociālistiskā valsts iekārta vistuvāk pietuvojās savam ideālam.

Kā visu sociālistisko, arī Fidelu Kastro un sociālistisko Kubu visām varītēm mēģina diskreditēt, gan noklusējot sasniegumus, gan sagrozot un manipulējot ar puspatiesībām, gan arī primitīvi apmelojot.

Īsumā par Kubu un Fidelu Kastro

Fidels un Rauls Kastro nāk no bagātas ģimenes. Brāļu Kastro tēvs bija no Spānijas emigrējis nabadzīgs zemnieks, kurš Kubā kļuva par lielas cukurniedru plantācijas īpašnieku. Māte strādāja par pavāri tēva plantācijā. Fidels Kastro mācījās jezuītu koledžā, pabeidza Havanas universitātes juridisko fakultāti un bija praktizējošs jurists. Vēl Fidels Kastro bija precējies ar Kubas valdības ministra meitu Mirtu Dias Balart. Bet tas viņam netraucēja publiski iestāties par sociālo taisnīgumu, aizstāvēt nabadzīgos un beztiesīgos Kubas iedzīvotājus (tā bija galvenā Kastro juridiskā prakse), vērsties pret varasiestāžu, mafiozo grupu un ārvalstu patvaļu.

Fulhensio Batistas diktatūras laikā, kuru pārtrauca Kastro Revolūcija, lielākā daļa Kubas iedzīvotāju atradās drausmīgā sociālā stāvoklī – vairums kubiešu bija galēji nabadzīgi, neizglītoti un beztiesiski. Lielākā daļa īpašumu piederēja ārzemniekiem. Valstī saimniekoja ārvalstu (pirmkārt ASV) izvirtuļi, kuri Kubu bija pārvērtuši par savu izklaides vietu un priekamāju. Kubā bija vairāk kā 100 tūkstoši prostitūtu. Kārtību valstī ar ASV atbalstu nodrošināja nežēlīga militāristu diktatūra, kura brutāli apspieda jebkādu nepaklausību. Batistas militārās diktatūras laikā regulāras publiskas cilvēku nošaušanas uz ielas no armijnieku puses bija ikdienišķa parādība.

Fidels Kastro policijas iecirknī pēc kazarmu šturmēšanas

Fidels Kastro policijas iecirknī pēc kazarmu šturmēšanas

Tieši pret šo necilvēcīgo valstisko iekārtu Fidels Kastro arī aktīvi cīnījās. Sākumā publiski ar saviem izteikumiem un legālu politisko darbību. Pēc tam ar savu profesionālo darbību, sniedzot bezmaksas juridiskos pakalpojumus nabadzīgajiem. 1953.gadā viņš izveidoja bruņotu vienību un mēģināja ieņemt armijas kazarmas, lai uzsāktu plašu bruņotu sacelšanos pret valsts varu. Pirmais bruņotas cīņas mēģinājums bija nesekmīgs. Fidels Kastro tika sagūstīts un notiesāts uz 15 gadiem.

Fidels Kastro uzreiz no iznākšanas no cietuma 1955.gadā

Fidels Kastro uzreiz no iznākšanas no cietuma 1955.gadā

1955.gadā Fidels Kastro un daži citi politieslodzītie tika amnestēti par godu Batistas uzvarai prezidenta vēlēšanās. Kastro uzreiz sāka gatavoties jaunam valsts apvērsuma mēģinājumam. Viņš emigrēja uz Meksiku, nokomplektēja tur jaunu nemiernieku vienību ar kuru kopā mācījās gaidāmajām cīņām. Pie tam tas viss tika darīts Batistas specdienestu aģentu, kuriem bija jāseko līdzi visām Kastro aktivitātēm, acu priekšā. Meksikā Kastro iepazinās ar citu Latīņamerikas revolūcijas simbolu Ernesto Čegevaru (1928-1967).

Fidels Kastro partizānu kara laikā 1957.gadā. Pirmais no kreisās - Rauls Kastro.

Fidels Kastro partizānu kara laikā 1957.gadā. Pirmais no kreisās – Rauls Kastro.

1956.gadā Fidels Kastro ar savu 82 vīru lielo vienību mazā kuterī devās uz Kubu. Pati izsēšanās Kubas krastā bija ļoti neveiksmīga un tās rezultātā Kastro bruņotais formējums sev neizdevīgos apstākļos iesaistījās kaujā ar Batistas armijas vienībām un cieta tajā smagu zaudējumu. Gāja bojā vai tika sagūstīti lielākā daļa Kastro vienības karavīru. Piecpadsmit izdzīvojušie, to skaitā gan pats Fidels Kastro, gan viņa brālis Rauls Kastro, gan Ernesto Čegevara iemuka kalnos un no turienes sāka bruņotu cīņu.

Fidels Kastro, Rauls Kastro, Ernesto Čegevara 1963.gadā

Fidels Kastro, Rauls Kastro, Ernesto Čegevara 1963.gadā

Tātad Kubas Revolūcija sākās ar 15 (!) sakautu un noskrandušu vīru bruņotu pretestību, kuras rezultātā revolucionāri pārņēma varu valstīs, neskatoties uz nopietnu ASV atbalstu Batistas režīmam. Kā tas bija iespējams? Vienkārši Fidela Kastro vienībā masveidā sāka iesaistīties līdz izmisumam novestie Kubas iedzīvotāji, kuriem nebija ko zaudēt. Samērā īsā laika posmā 15 vīru vienība izauga par vairāku tūkstošu cīnītāju armiju, kura veica pārdomātus un precīzus uzbrukumus režīma represīvajam aparātam. Drīzumā Fidela Kastro pusē sāka pāriet arī Batistas armijas karavīri. Kubas proamerikāniskais marionešu režīms krita 1958.gada 31.decembrī, kad Batista aizbēga no valsts, bet revolucionāru pusē pārgāja nozīmīga armijas daļa.

Rauls Kastro ar savu nākamo sievu, četru bērnu māti un oficiālo Kubas pirmo lēdiju Vilmu Espin

Rauls Kastro ar savu nākamo sievu, četru bērnu māti un oficiālo Kubas pirmo lēdiju Vilmu Espin

Te ir jāuzsver, ka Fidels Kastro to spēja panākt lielā mērā arī dēļ savām izcilajām pārliecināšanas spējām. Kastro ir ļoti iejūtīgs cilvēks ar augsti attīstītu empātiju, tāpēc viņš spēj pārliecināt cilvēkus par savu taisnību un panākt abpusēji izdevīgus kompromisus. Šīs īpašības ļāva Fidelam Kastro pēcāk noturēties pie varas un veiksmīgi vadīt valsti pat ārpolitiski ļoti neizdevīgos un kritiskos apstākļos. Fidela Kastro ilgvaldības noslēpums nav represīvajā aparātā, bet gan viņa unikālajā personiskajā spējā saprast un motivēt cilvēkus. Tāpēc Kubā cilvēku lielākā daļa joprojām Fidelu Kastro ne tikai vienkārši mīl, bet, nepārspīlējot, – dievina.

Fidels Kastro pēc Batistas režīma krišanas 1959.gads

Fidels Kastro pēc Batistas režīma krišanas 1959.gads

Pēc uzvarējušās Revolūcijas, kura guva plašu tautas atbalstu, un nespējas vienoties ar jauno valdību, ASV mēģināja gāzt Fidelu Kastro. Sākumā Kubā tika iesūtītas kubiešu izcelsmes interventu armija, kura tika sakauta (amerikāņiem par lielu pārsteigumu interventiem izmisīgi pretojās arī Kubas civiliedzīvotāji). Pēc tam ASV sāka gatavot tiešu iebrukumu Kubā, kurš tika novērsts līdz ar Padomju Savienības atbalsta sniegšanu Kubai. PSRS izmantoja notikumus Kubā, lai dotu atbildi uz ASV kodolraķešu izvietošanu Rietumeiropā un Turcijā, izvietojot savas kodolraķetes Kubā. Šie notikumi izraisīja t.s. “karību krīzi” 1962.gadā, kad pasaule bija par mata tiesu no kodolkara sākuma.

Lai gan pēc “karību krīzes” atrisinājuma Kubā palika PSRS militārā bāze, ASV tāpat nepārtraukti mēģināja destabilizēt situāciju valstī un nogalināt tās līderi. Pret Fidelu Kastro ir plānoti vairāk kā 600 atentāti (ir droši zināms par vismaz 20 reāli veiktiem atentātiem) un viņš ir ierakstīts Ginesa rekordu grāmatā kā cilvēks, kurš ir pārdzīvojis vislielāko slepkavības mēģinājumu skaitu.

Vēl reti kurš zin, ka sociālistiskās Kubas specdienesti tiek vērtēti kā vieni no labākajiem pasaulē. Lielā mērā pateicoties arī tam izdevās neitralizēt neskaitāmos atentātus, novērst diversijas, izplatīt savu ietekmi Latīņamerikā un pat visā pasaulē, kā arī saglabāt sociālistisko iekārtu pēc Padomju Savienības un sociālistiskā bloka kraha. Pirms PSRS iznīcināšanas Mihails Gorbačovs nodeva gandrīz visus sociālistiskā bloka valstu līderus. Viņa nodevības rezultātā šie līderi tika gāzti un pie varas nokļuva kapitālistiski un proamerikāniski spēki. Šo scenāriju bija paredzēts realizēt arī Kubā, bet… Fidela Kastro specdienesti laicīgi identificēja un neitralizēja draudus.

Un kādēļ Kubai ir tik labi specdienesti? Gan tāpēc, ka Fidels Kastro ir labs vadītājs, gan tāpēc ka sociālistiskās Kubas valstiskai iekārtai ir plašs tautas atbalsts, gan arī tāpēc ka kubieši ir stāvā sajūsmā no sava līdera. Šī iemesla dēļ Kuba ļoti daudz ko spēja izturēt, pārdzīvot un sasniegt galēji neizdevīgos apstākļos.

Iespējams daudziem varētu šķist, ka Kubas sasniegumi nav vērā ņemami, jo tur iedzīvotāji joprojām ir pietiekami nabadzīgi, tomēr ir jāņem vērā kādos apstākļos sociālistiskā Kuba dzīvoja, jo īpaši pēdējos 25 gadus. Kuba bija stabils ASV ienaidnieks Nr.2, kas faktiski daudzos gadījumos nozīmēja būt ienaidniekam Nr.1, jo PSRS bija tālu un tā bija liela un varena, bet Kuba ir maza, blakām un tās esamība amerikāņiem bija daudz nepanesamāka nekā Padomju Savienības eksistence. Tāpēc visā sociālistiskās Kubas pastāvēšanas laikā ļoti ievērojami ASV spēki tika veltīti situācijas Kubā destabilizēšanai. Šo destruktīvo darbību negatīvās sekas un nepieciešamība tērēt daudz resursu, lai aizstāvētos pret tām, nevarēja neatstāt iespaidu uz Kubas ekonomisko attīstību.

Fidels Kastro atklāj Latīņamerikas medicīnas institūtu, 1999.gads

Fidels Kastro atklāj Latīņamerikas medicīnas institūtu, 1999.gads

Pēdējos 25 gadus, kad pārtrūka aktīva sadarbība ar Padomju Savienību, Kuba atradās gandrīz pilnīgā ekonomiskā blokādē (t.s. “dubultā blokāde”). Neskatoties uz to sociālistiskā Kuba izdzīvoja, spēja nodrošināt saviem iedzīvotājiem cienīgus dzīves apstākļus, bezmaksas izglītību un medicīnu. Pie tam medicīna Kubā ir viena no augsti attīstītākajām pasaulē, par ko liecina arī Fidela Kastro ilgais mūžs, kurš, būdams smagi slims, tomēr tika izārstēts (2016.gada 13.augustā Fidelam Kastro palika 90 gadi). Mācīties medicīnu uz Kubu dodas studenti no visas pasaules (arī no ASV un Lielbritānijas nabadzīgo iedzīvotāju vidus). Arī studenti no Latvijas, ja ir vēlēšanās un spāņu valodas pamatzināšanas, var braukt uz Kubu apgūt ārsta vai māsiņas profesiju (http://www.uh.cu ; http://instituciones.sld.cu/elam/ ).

Fidels Kastro tiekas ar labākajiem jaunajiem skolotājiem, 2001.gads

Fidels Kastro tiekas ar labākajiem jaunajiem skolotājiem, 2001.gads

Izglītībai Kubas valsts tērē 10% no budžeta (salīdzinājumam Lielbritānija – 4%, ASV – 2%) un saskaņā ar starptautiskiem pētījumiem Kubas skolēnu zināšanu līmenis ir ievērojami augstāks par citu Latīņamerikas valstu skolēnu līmeni. Skolēnu un skolotāju attiecība Kubā ir 12 pret 1 un Kubas izglītības speciālisti uzsver, ka kvalitatīvam apmācību procesam ir ļoti būtiski, lai vienam skolotājam nebūtu vairāk par 12 apmācāmajiem.

Vēl pašreizējā Kubā ir ļoti lēta dzīve. Neiedomājami lēta. Tā kā Kuba pēdējā laikā ir kļuvusi atvērtāka, uz turieni pārceļas uz dzīvi daudzi vidusmēra Rietumvalstu iedzīvotāji, jo tur ar saviem nelielajiem ietaupījumiem viņi var pilnvērtīgi dzīvot bez bēdām (īpaši Kubu ir iecienījuši vācu pensionāri). Šo lētumu nodrošina iedzīvotāju salīdzinošā nabadzība, Kubas sociālistiskā iekārta, kurā daudz kas ir patiešām un reāli bez maksas (pirmkārt, veselības aprūpe un izglītība), kā arī iedzīvotāju un visas ekonomikas neapgrūtinātība ar kredītiem (nozīmīgāko daļu no Rietumvalstu izmaksām sastāda kredītu atmaksas un kredītu procentu maksājumi).

Politiskā ziņā Kuba ir viens no pasaules līmeņa lēmumu pieņemšanas un vadības centriem. Kuba ir visas Latīņamerikas sirds un dvēsele. Kuba ir spāņu tautas labāko un gaišāko spēku centrs, kurus pašā Spānijā lielā mērā iznīcināja un neitralizēja Franko fašistiskais režīms. Tieši Kubā notika vēsturiskā Romas katoļu pāvesta Franciska I un pareizticīgo patriarha Kirila vēsturiskā tikšanās.

Visbeidzot, simboliski Kubas nozīmību pasaules politikā parāda tās pašreizējā vadītāja Raula Kastro un ASV prezidenta Baraka Obamas tikšanās, kuras laikā Kastro satvēra (pārtvēra) un visai pasaulei parādīja (uzrādīja) Obamas ļengano jeb “maigo” roku (te var veidot asociācijas ar amerikāņu “maigo spēku”).

Kubas vadītājs Rauls Kastro un ASV prezidents Baraks Obama 2016.gada martā

Kubas vadītājs Rauls Kastro un ASV prezidents Baraks Obama 2016.gada martā

Par Fidela Kastro vecākiem

Lina Rus Gonzales

Lina Rus Gonzales 1925.gadā

Fidela Kastro tēvs Anhels Kastro Argis (1875 – 1956) emigrēja no Spānijas, kur bija nabadzīgs zemnieks. Kubā kļuva par lielas cukurniedru plantācijas īpašnieku. Māte – Lina Rus Gonzales (1903 – 1963) bija pavāre tēva mājā.

Par savu bērnību Fidels Kastro izsakās sekojoši: “Es piedzimu zemesīpašnieka ģimenē. Ko tas nozīmē? Mans tēvs bija spāņu zemnieks no ļoti nabadzīgas ģimenes. Viņš kā spāņu emigrants atbrauca uz Kubu gadsimta sākumā un sāka strādāt ļoti smagos apstākļos. Būdams apķērīgs cilvēks, viņš drīz vien pievērsa sev uzmanību un ieņēma vadošos amatus būvniecībā.

Viņam izdevās iekrāt nelielu kapitālu, kuru viņš ieguldīja, nopērkot zemi. Citiem vārdiem sakot, kā uzņēmējs viņš guva panākumus un kļuva par zemesīpašnieku… Pirmajos Kubas Republikas gados to bija samērā vienkārši izdarīt. Pēc tam viņš izīrēja papildus zemes. Un, kad es piedzimu, manu ģimeni tik tiešām varēja nosaukt par lielu zemesīpašnieku ģimeni.

No otras puses, mana māte bija parasta nabadzīga zemniece. Tāpēc mūsu ģimenē nebija nekas tāds, ko varētu nosaukt par oligarhisku tradīciju. Tomēr objektīvi mūsu sociālais stāvoklis tolaik bija tāds, ka mēs piederējām to ģimeņu lokam, kurām ir salīdzinoši liels ienākums. Mūsu ģimene bija zemesīpašnieki un izmantoja visas šī stāvokļa priekšrocības.”

Fidela Kastro personiskā dzīve un bērni

Fidels Kastro un Mirta Mirta Dieas Balart kāzu dienā

Fidels Kastro un Mirta Mirta Dieas Balart kāzu dienā

Fidela Kastro personiskā dzīve un veselības stāvoklis ir noslēpums. Ir zināms, ka viņa dzīvē ir bijušas trīs sievietes, kuras viņam ir dzemdējušas septiņus bērnus. No pirmās sievas Mirtas Dias Balart, ar kuru Kastro iepazinās studiju laikā universitātē, viņam ir dēls Fidelito, kurš vienu brīdi bija precējies ar krievieti.

Natālija Revuelta

Natālija Revuelta

Par otra Fidela Kastro sievu kļuva leģendārā 1950-o gadu Havanas skaistule Nati Revuelta, no kuras viņam ir meita Alīna. Viņu attiecības strauji pasliktinājās pēc meitas piedzimšanas. Alīna neieredz savu tēvu, jo Kastro pēc viņas domām esot izpostījis viņas mātes dzīvi. Vēl jaunībā, izmantojot viltotu spāņu pasi, Alīna aizbēga no Kubas uz ASV, un sarakstīja tur grāmatu par Fidelu Kastro. Viņa ir viena no t.s. “kubas opozīcijas” līderēm.

Fidels Kastro un Selija Sančesa (pirmā no kreisās puses)

Fidels Kastro un Selija Sančesa (pirmā no kreisās puses)

Nozīmīga loma Kastro dzīvē esot bijusi Selijai Saņčesai (1920 –1980), kura bija viņa sakarniece un uzticības persona partizānu kara laikā.

Fidels Kastro un Deliva Soto

Fidels Kastro un Deliva Soto

Trešā Kastro sieva ir Deliva Soto (precējušies kopš 1980.gada), no kuras viņam ir pieci bērni (Antonio, Aleks, Aleksis, Alehandro un Angela).

Savus bērnus Fidels Kastro pārāk nelutina. Tēvs viņus nodrošina tikai ar pārtiku un apsardzi. Plaši ir zināms gadījums, kad uz ASV aizbēga pusaudzis un Kastro pameta visas darīšanas, lai pats personiski noorganizētu zēna atgriešanu Kubā. Pats Kastro godīgi atzīst, ka viņš saviem bērniem visdrīzāk neesot labs tēvs, jo viņam neatliek pārāk daudz laika, ko veltīt viņiem.

Fidela Kastro dzīvesveidu nevarētu nosaukt par pieticīgu. Tas pilnībā atbilst lielvalstu vadītāju dzīves līmenim. Šis fakts tiek izmantots manipulatīvi, apgalvojot ka Kastro it kā piederot īpašumi līdz pat viena miljarda dolāru vērtībā. Pats Fidels Kastro to kategoriski noliedz, norādot, ka tie ir nevis viņa personiskie līdzekļi, bet gan Kubas valsts līdzekļi.

Fidela Kastro oficiālā biogrāfija

Fidels Kastro 3 gadu vecumā

Fidels Kastro 3 gadu vecumā

Fidels Alehandro Kastro Rus ir dzimis 1926.gada 13.augustā Birānas ciemā bijušajā kubiešu Orientes provincē. Viņa tēvs Anhels Kastro Arhis, nabadzīgu galisiešu zemnieku dēls [no Galisijas novada Spānijā], bija zemesīpašnieks, kurš nodarbojās ar cukurniedru audzēšanu. Viņa māte Lina Rus Gonsales ir cēlusies no zemniekiem, kuri nāk no Pinal del Rio provinces.

Lasīt un rakstīt viņš iemācījās mazajā Birānas ciema lauku skolā un turpināja savu izglītību privātās katoļu skolās – seleziāniešu kolēģijā un Doloresas kolēģijā Santjago de Kuba pilsētā. Savu vidējo izglītību viņš ieguva tai pašā Doloresas kolēģijā un pabeidza to jezuītiem piederošajā Belenas kolēģijā Havanā 1945.gada jūnijā, iegūstot literatūras bakalaura grādu.

Fidels Kastro 1936.gadā

Fidels Kastro 1936.gadā

Pasniedzēji – jezuīti no Belenas kolēģijas deva viņam sekojošu raksturojumu: “Fidels Kastro vienmēr izcēlās visos priekšmetos, kuri bija saistīti ar literatūru… Būdams lielisks sportists, viņš spēja iegūt apkārtējo cieņu un mīlestību. Viņa sapnis ir tiesību zinātņu studijas, un mēs nešaubāmies, ka viņa dzīves grāmatu papildinās brīnišķīgas lappuses.”

1945.gada septembrī iestājoties Havanas universitātē Tiesību un sociālo zinātņu, kā arī Diplomātisko tiesību fakultātēs, viņš nekavējoties iesaistījās studentu politiskajā cīņā un ieņēma dažādus amatus Universitātes studentu federācijā. Viņš bija nozīmīgs virknes progresīvu un antiimperiālistisko studentu organizāciju biedrs, tādu kā Puerto Riko neatkarības komiteja, 30.septembra komiteja, kuras dibinātājs viņš bija, Komitejas par demokrātiju Santa Domingo , par kuras priekšsēdētāju viņš tika ievēlēts.

Viņa politiskā darbība tolaik izpaudās daudzskaitlisku protesta akciju organizēšanā pret politisko un sociālo situāciju valstī un dalība tajās. Viņš vairākkārtīgi no represīvo spēku puses fiziski cieta un tika arestēts.

Laika periodā no 1947.gada jūlijam līdz septembrim, mācoties trešajā kursā, viņš iesaistījās ekspedicionālā korpusā, kurš tika organizēts, lai cīnītos pret dominikāniešu diktatora Rafaela Leonidasa Truhiljo režīmu. Ekspedīcijas dalībnieki izgāja apmācības Kaijo Konfites salā. Fidelam tika piešķirta leitinanta pakāpe, pēc kā viņš kļuva par vada komandieri, bet pēc tam par rotas komandieri. Kuģi, uz kura atradās ekspedīcijas dalībnieki, pārtvēra Kubas jūras spēku fregate. Nevēloties nokļūt gūstā, viņš ar visu šauteni pārleca pār bortu. Viņš uzskatīja par apkaunojumu faktu, ka ekspedīcija beidzās ar tās dalībnieku arestu, neuzspējot tiem iesaistīties cīņā.

Būdams universitātes students, viņš iepazinās ar marksisma idejām.

Simpatizējot progresīvajai Kubiešu tautas partijai (“ortodoksiem”), viņš sākot ar 1948.gadu aktīvi piedalījās šīs partijas politiskajās kampaņās, konkrēti, Eduardo R. Čibasa vadītajās kampaņās. Savā politiskajā organizācijā viņš strādāja pie tā, lai jaunajos partijas biedros radītu radikālus un kaujinieciskus noskaņojumus. Pēc Čibasa nāves viņš piedalījās Karlosa Prio valdības korupcijas atmaskošanā.

1948.gadā kā studentu organizācijas vadītājs viņš devās uz Venecuēlu, Panamu un Kolumbiju, lai organizētu Latīņamerikas studentu kongresu  Kolumbijā. Viņš bija Bogotā, kad 1948.gada aprīlī tur sākās tautas sacelšanās, kuru izraisīja kolumbiešu līdera Horhes Elisera Gaitana slepkavība. Viņš aktīvi iesaistījās cīņā un tikai nejauši izdzīvoja.

1949.gada martā viņš vadīja protestus, kuri tika rīkoti pie ASV diplomātiskās misijas Havanā un kuros kubieši izrādīja savu sašutumu par amerikāņu jūrnieku darbībām, apgānot Kubas Nacionālā varoņa Hose Marti (1853-1895) pieminekli.

Universitāti Fidels pabeidza 1950.gadā, iegūstot pilsonisko tiesību doktora un diplomātisko tiesību licenciāta nosaukumu. Atvēris savu praksi, viņš galvenokārt nodarbojās ar ierindas cilvēku no nabadzīgajiem sabiedrības slāņiem aizstāvēšanu.

Pēc 1952.gada 10.marta valsts apvērsuma, kuru vadīja Fulhensio Batista, viņš viens no pirmajiem publiski parādīja apvērsuma faktiski nelikumīgo un reakcionāro dabu un aicināja to gāzt. Fidels organizēja un sagatavoja kontingentu no apmēram tūkstošs cilvēkiem – jaunus strādniekus, kalpotājus un studentus galvenokārt no “ortodoksu” partijas rindām. 160 cilvēki no šīs grupas 1953.gada 26.jūlijā piedalījās Santjago de Kuba kazarmu “Monkada” un Bajamas kazarmu “Karlos Manueļ de Sespedes” šturmēšanā. Šai akcijai vajadzēja kļūt par detonatoru bruņotas cīņas sākumam pret Batistas režīmu.

Nespējot panākt negaidītības efektu, uzbrucēji nesasniedza mērķi. Vairākas dienas pēc šiem notikumiem Fidels tika arestēts un 76 dienas atradās ieslodzīts “vieninieku” kamerā. Pēc tam viņu tiesāja un piesprieda 15 gadu cietumsodu. Atrodoties pilnīgā izolācijā un esot nepārtraukti uzraudzīts, viņš spēja organizēt pats savu aizstāvēšanas procesu tiesā un teica aizstāvības runu, kura ir plaši zināma ar nosaukumu “Vēsture mani attaisnos” un kurā viņš ieskicēja nākamās Kubas revolūcijas programmu.

“Nav tādu ieroču, nav tāda spēka, kurš būtu spējīgs uzvarēt tautu, kura ir nolēmusi patiesi cīnīties par savām tiesībām. Par to liecina neskaitāmi vēsturiskie un mūsdienu piemēri. Svaigā atmiņā ir notikumi, kuri notika Bolīvijā, kad ogļrači, bruņojušies ar patronām un dinamītu, sagrāva regulārās armijas vienības,” – viņš teica savā runā.

Atrodoties cietumā, viņš turpināja represīvā režīma atmaskošanas darbu, apdomāja savus revolucionāros plānus un padziļināja savu cīņubiedru teorētisko un ideoloģisko sagatavotību.

Sabiedriskā spiediena un tautas kampaņu rezultātā viņš 1955.gada maijā tika atbrīvots. Pēc tam uzreiz nākamo nedēļu laikā viņš uzsāka intensīvu aģitācijas darbu, atmaskojot noziedzīgo režīmu un nodibināja kustību “26.jūlijs” turpmākajām revolucionārām darbībām.

1955.gadā dēļ neiespējamības turpināt cīņu ar Batistas režīmu likumīgām metodēm, viņš aizbrauc uz Meksiku, lai sagatavotu bruņotu sacelšanos. Esot praktiski bez līdzekļiem un atrodoties pastiprinātā un nepārtrauktā Batistas aģentu uzraudzībā, viņš veica grandiozu organizatorisku sagatavošanās darbu, vienlaicīgi turpinot intensīvu revolucionārās kustības ideju un mērķu propagandas kampaņu. Viņš devās uz ASV, kur kopā ar tur trimdā dzīvojošajiem tautiešiem, radīja “patriotiskus klubus”, lai iegūtu politisko un materiālo atbalstu revolucionārai cīņai. Viņš apmeklēja Filadelfiju, Ņujorku, Tampu, Junionsiti, Bridžportu un Majami.

Fidels Kastro 1956.gadā

Fidels Kastro 1956.gadā

Ar devīzi “1956.gadā mēs būsim brīvi vai arī cīņā mirsim” Fidels, Rauls, Huans Manuels Markess, Ernesto Čegevara, Kamilo Seņfuegos un citi revolucionāri intensīvi gatavojās, veicot garus pārgājienus pa Mehiko ielām un kalniem, mācoties pašaizsardzības paņēmienus, partizānu cīņas taktiku un šaušanu.

1956.gada 20.jūnijā kustības “26.jūlijs” vadītājs, Čegevara un citi cīnītāji tika arestēti, viņu “patveršanās nometne” tika atklāta un liela ieroču daļa tika konfiscēta. Pēc atbrīvošanas sagatavošanās revolūcijai tika paātrināta. Viņi nopirka jahtu “Granma” un 1956.gada 25.novembra rītā tā no Tukspanas upes iztekas devās jūrā Kubas virzienā ar 82 cīnītājiem uz borta, kuru vidējais vecums bija 27 gadi.

Pēc septiņām dienām, 2.decembrī, viņi izsēdās Loskoloradosas pludmalē bijušās Orientes provinces dienvidrietumu piekrastē. Batistiešu spēki atrada viņu izsēšanās vietu un uzbruka ekspedīcijai. Diktatūras armija pārsteidza Fidelu un viņa karavīrus Alergia del Pio ciemā 5.decembrī. Revolucionāri tika sakauti, daži no viņiem tika sagūstīti, daudzi tika nogalināti uz vietas.

Pateicoties vietējo zemnieku palīdzībai Fidelam izdevās atkalapvienoties ar Raulu Sianto Palmasā. Pēc izkaisīto revolucionāru spēku apvienošanās viņi dodas uz Sjera Maestra kalniem, lai no turienes turpinātu revolucionāro cīņu.

1957.gada 17.janvārī viņa vadībā tika veikta pirmā militārā operācija pret Batistas armiju, kuras laikā nemiernieki šturmēja Laplata kazarmas un guva uzvaru. Nemiernieku armija sāka augt un nostiprināties.

Kā virspavēlnieks viņš vadīja nemiernieku spēku militārās un revolucionārās cīņas darbības un kustību “26.jūlijs” visu 25 kara mēnešu laikā. Viņa tiešā vadībā atradās Pirmā kolona “Hose Marti”, viņš personiski piedalījās visās svarīgākajās operācijās, kaujās un cīņās, kuras kara laikā notika Pirmajā atbrīvošanas frontē.

Pēc tirānijas karaspēka elites vienību pilnīgas sagrāves, Batistas militāristi armijas augstākās vadības personā 28.decembrī nolēma atzīt nemiernieku uzvaru Orientes provincē. 1959.gada 1.janvāra rītausmā izsludināja vispārēju revolucionāro streiku, kurā piedalījās visi strādājošie un kas neitralizēja jaunu valsts apvērsumu galvaspilsētā, kas tika organizēts ar ASV valdības atbalstu. Tai pat dienā viņš ar triumfu iebrauca Santjago de Kuba un 8.janvārī ieradās Havanā.

Fidels Kastro 1961.gada decembrī

Fidels Kastro 1961.gada decembrī

Pēc atbrīvošanas cīņu beigām viņš saglabāja visrspavēlnieka funkciju. 1959.gada 13.janvārī viņš tika norīkots par Revolucionārās valdības premjerministru. Fidels vadīja un piedalījās visās akcijās, kuras bija vērstas uz Revolūcijas aizsardzību no ārēja militāra iebrukuma vai kontrrevolucionārām bandām valsts iekšienē. Viņš piedalījās arī ASV CIP organizētā iebrukuma Plaja Hironā sagrāvē 1961.gada aprīlī.

Viņš vadīja kubiešu tautu 1962.gada Karību krīzes saspringtajās dienās. 1961.gada 16.aprīlī revolucionāro varasiestāžu vārdā viņš paziņoja par Kubas revolūcijas sociālistisko raksturu.

Viņš ieņēma Apvienotās revolucionārās organizācijas ģenerālsekretāra amatu un vēlāk kļuva par Vienotās Kubas sociālistiskās revolūcijas partijas ģenerālsekretāru. Pēc Kubas Komunistiskās partijas (KKP) Centrālās komitejas radīšanas 1965.gada oktobrī, viņš ieņēma Pirmā sekretāra un Politbiroja locekļa amatus, kuros viņš tika apstiprināts KKP kongresos piecas reizes pēc kārtas.

Fidels Kastro 1991.gadā

Fidels Kastro 1991.gadā

Kopš Nacionālās asamblejas dibināšanas 1976.gadā viņš ir nemainīgi ticis ievēlēts par deputātu no Santjago de Kuba municipālijas. Kopš tā laika līdz 2008.gadam viņš ieņēma Valsts Padomes Priekšsēdētāja un Ministru Padomes Priekšsēdētāja posteņus. Vadot Kubas oficiālās delegācijas, viņš ir apmeklējis vairāk kā 50 valstis.

Viņš ir saņēmis vairāk kā simts Kubas un citu valstu augstākos apbalvojumus, kā arī daudzskaitliskus goda nosaukumus Kubas, Latīņamerikas un Eiropas valstu mācību iestādēs.

Viņš veica simtu tūkstošu kubiešu cīnītāju stratēģisko vadību internacionālās misijās Alžīrijā, Sīrijā, Angolā, Efiopijā un citās valstīs, kā arī aizsāka un organizēja misijas desmitiem tūkstošu Kubas ārstu, skolotāju un speciālistu nosūtīšanai uz vairāk kā 40 “trešās pasaules” valstīm, kā arī misijas desmitiem tūkstošu šo valstu studentu apmācībai Kubā. Viņš bija iniciators kompleksas programmas izstrādei Kubas palīdzībai un sadarbībai veselības aizsardzības sfērā ar daudzām Āfrikas Latīņamerikas un Karību reģiona valstīm. Tāpat pēc viņa priekšlikuma Kubā tika dibināts Starptautiskais medicīnas institūts, Starptautiskā fiziskās audzināšanas un sporta skola un citas mācību iestādes “trešās pasaules” valstu studentiem.

Fidels Kastro un Salvadors Aljende 1971.gada novembris, Čīle

Fidels Kastro un Salvadors Aljende 1971.gada novembris, Čīle

Fidels Kastro, Hugo Čavess, Rauls Kastro

Fidels Kastro, Hugo Čavess, Rauls Kastro

Viņš iedvesmoja “trešās pasaules” valstis cīņai ar esošo starptautisko ekonomisko kārtību, konkrēti ar milzīgajiem ārējiem parādiem, resursu izšķiešanu militāriem izdevumiem un neoliberālo globalizāciju, kā arī viņš veica milzu darbu, lai vienotu un integrētu Latīņamerikas un Karību reģiona valstis.

Fidels vadīja kubiešu tautas pārliecinošās darbības, lai pārvarētu ASV ieviestās Kubas ekonomiskās blokādes un Eiropas sociālistisko sabiedrību kraha ekonomiskās sekas. Viņš vadīja kubiešus, lai pārvarētu šo ārējo apstākļu rezultātā radušās lielās grūtības līdz jaunam ekonomiskās attīstības un pieauguma posmam.

Visu revolucionāro gadu laikā viņš iedvesmoja un vadīja kubiešu tautu revolucionārā procesa nostiprināšanā, grūtajā ceļā uz sociālismu, revolucionāro spēku un visas tautas apvienošanā, valsts ekonomiskajā un sociālajā pārveidošanā, izglītības, veselības aizsardzības, sporta, kultūras, zinātnes un aizsardzības attīstībā, cīņā pret ārējo agresiju, aktīvas un principiālas ārpolitikas realizācijā, solidaritātes akcijās ar citām tautām, kuras cīnās par neatkarību un progresu un revolucionārās, internacionālās un komunistiskās pārliecības padziļināšanā tautas apziņā.

Fidels Kastro 2009.gadā

Fidels Kastro 2009.gadā

Šodien [2008.gada jūlijā] pēc atteikšanās no visiem oficiālajiem amatiem veselības stāvokļa dēļ viņš raksta rakstus un savas pārdomas. Dēļ viņa tikumīgās autoritātes Fidelam joprojām ir milzīga ietekme svarīgu un stratēģisku Revolūcijas lēmumu pieņemšanā.

Filmas par Fidelu Kastro

Olivera Stouna 2003.gada dokumentālā filma “Komandante” par Fidelu Kastro. Filmas pamatā ir Stouna 32 stundu nepārtrauktas filmēšanas materiāls, kurā viņš sarunājas ar Fidelu Kastro par visdažādākajiem jautājumiem: https://vimeo.com/99078224

Ferucio Valeri (Itālija) 2009.gada dokumentālā filma “Fidels Kastro – izcils līderis“:

Krievijas 2016.gada dokumentālā filma “Fidels Kastro: Kuba – mana mīlestība!”:

Muslima Magomajeva dziesma “Kuba – mana mīlestība!”:

Nobeigumam

“Būt par internacionālistiem ir mūsu pienākums pret cilvēci. Tas, kurš nav spējīgs cīnīties par citiem, nav spējīgs arī cīnīties pats par sevi.” Fidels Kastro.

Avoti:
http://www.fidelcastro.cu/ru/biografia/fidel-kastro-rus-soldat-revolyucii
https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9A%D0%B0%D1%81%D1%82%D1%80%D0%BE,_%D0%A4%D0%B8%D0%B4%D0%B5%D0%BB%D1%8C
https://24smi.org/celebrity/1248-fidel-kastro.html
http://www.kompravda.eu/daily/25806/2786246/
https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9E%D0%B1%D1%80%D0%B0%D0%B7%D0%BE%D0%B2%D0%B0%D0%BD%D0%B8%D0%B5_%D0%BD%D0%B0_%D0%9A%D1%83%D0%B1%D0%B5
http://sandinist.livejournal.com/304556.html

Informācijas aģentūra
/04.09.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Latīņamerika, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Hērodots par Persijas vienvaldību

Persijas valdnieks Dārijs I

Persijas valdnieks Dārijs I

Par “vēsture tēvu” dēvētais Hērodots (484.g.p.m.ē.-425.g.p.m.ē.) ir sarakstījis apjomīgu traktātu “Vēsture”, kurā apraksta grieķu – persiešu karus un Vidusjūras reģiona vēsturi no Homēra laikiem līdz savam laikam. Hērodota “Vēsture” ir fundamentāls klasisks darbs, kurš ļoti būtiski ietekmēja visus nākamos rakstniekus, vēsturniekus un politiķus. Šī iemesla dēļ Hērodota “Vēsture” ir iztulkota visu kulturālo un civilizēto tautu valodās.

Savā darbā Hērodots apraksta arī Persijas vienvaldības rašanos un dod koncentrētu vienvaldības priekšrocību aprakstu. Šis fragments ir pieskaitāms politisko tekstu klasikai un zelta fondam, kurš dod ieskatu vienvaldības priekšrocībās. Hērodots ir grieķis, pati antīkā Grieķija tiek uzskatīta par demokrātijas jeb tautvaldības dzimteni un tieši grieķi iznīcināja un iekaroja uz to brīdi jau pilnībā sapuvušo Persijas impēriju. Tikai jāatceras, ka sapuvušo Persijas vienvaldību iznīcināja nevis Atēnu demokrātija, bet gan Maķedonijas – Grieķijas vienvaldība.

Piedāvātais Hērodota “Vēstures” fragments sākas no brīža, kad 7 persiešu sazvērnieki ir gāzuši no Persijas troņa varu uzurpējušo mīdiešu priesteri Gaumatu, kurš 522.gadā pirms mūsu ēras gāza Persijas valdnieku Kambisu II, uzdodoties par viņa brāli Bardiju, kuru pats nogalināja. Pastāv versijas, ka Gaumata patiesībā bija pats Bardija, kurš pieņēma Gaumatas vārdu, lai ieņemtu troni brāļa vietā. Jebkurā gadījumā Gaumata pēc septiņu mēnešu valdīšanas tika gāzts un sazvērnieki (starp viņiem arī nākamais Persijas valdnieks Dārijs I (valdīja līdz 486.g.p.m.e.)) sāka domāt kādu Persijas valsts pārvaldes formu labāk izvēlēties. Šo dialogu un argumentus Hērodots arī aprakstīja.

Hērodota “Vēsture”, fragments

“80. Kad uztraukums bija norimis un piecas dienas pagājušas, sazvērnieki sāka savā starpā apspriest nākamo valsts iekārtu. Viņi uzstājās ar runām, kuras daudziem grieķiem liekas neticamas, tomēr šīs runas patiešām tika teiktas. Tā Otans izteica domu, ka visa vara ir jānodod persiešu tautai. Viņš teica: “Manuprāt nav vērts vairs atdot varu viena neierobežota valdnieka rokās. Tas ir gan nepatīkami, gan slikti. Jūs taču zināt līdz kam noveda Kambisa patvaļa un paši uz savas ādas izbaudījāt priestera augstprātību. Kā gan vispār valsts var tikt labiekārtota, ja tās valdnieks var darīt visu, kas viņam ienāk prātā? Un patiesi, ja pat viscēlākajam cilvēkam tiktu dota tāda vara, tad nez vai viņš paliktu uzticīgs saviem iepriekšējiem principiem. No krāšņuma un bagātības, kas to ielenc, rodas augstprātība, bet skaudība vispār ir cilvēka būtības sastāvdaļa. Bet cilvēkam, kuram ir šie divi trūkumi, uzreiz parādās arī visi pārējie. Un tad viņš pastrādā daudzus noziegumus: vienus dēļ varas pārsātinātības, bet citus aiz skaudības. Protams, šādam valdniekam nevajadzētu būt skaudīgam, jo viņam kā valdniekam pieder viss. Tomēr absolūts valdnieks dēļ savas būtības izrīkojas ar saviem padotajiem, vadoties no pretējiem ieskatiem. Viņš apskauž “labākos” cilvēkus tikai par to, ka viņi ir sveiki un veseli, bet mīl viņš vissliktākos no padotajiem. Visvairāk viņam ir tieksme ticēt meliem. Tas ir cilvēks, ar kuru sadzīvot ir visgrūtāk pasaulē. Par savaldīgu piekrišanu viņš dusmosies, saskatot tajā nepietiekamu goddevību, bet ar cieņas apliecinājumiem viņš nebūs mierā, saskatot tajā pieglaimību. Un tagad es pievēršos vissliktākajam: viņš pārkāpj sentēvu paražas un likumus, izvaro sievietes, bez tiesas soda ar nāvi. Kas attiecas uz tautas pārvaldību, tad tai ir priekšrocības citu pārvaldes formu priekšā, ko labi raksturo jau tās nosaukums – isonomija [cits demokrātijas nosaukums, kurš nozīmē “vienlīdzība likuma priekšā”]. Pie tam tauta neatļaujas neko tādu, ko atļaujas absolūts valdnieks, jo tauta valda, izdalot atbildīgos amatus izlozes kārtībā [to laiku demokrātiskā prakse], bet lēmumi ir atkarīgi no tautas sapulces. Tādējādi es piedāvāju izbeigt vienvaldību un ieviest tautvaldību, jo tikai tautvaldībai ir vieni vienīgi plusi un priekšrocības.”

81. Tāds bija Otana viedoklis. Megabizs ieteica nodot varu oligarhijai un teica sekojošo: “To, ko teica Otans par vienvaldības atcelšanu, atkārtošu arī es. Kas attiecas uz otru priekšlikumu atdot varu tautai, tad tas nebūt nav tas labākais padoms. Patiesi, nav nekas bezprātīgāks un izlaidīgāks par nekam nederīgām padibenēm. Tāpēc mums ir nepieļaujami, glābjoties no tirāna augstprātības, nokļūt neapvaldāmu padibeņu varā. Tirāns vismaz saprot, ko dara, bet tauta to nesaprot. No kurienes lai tautai rodas saprāts, ja tā nav mācīta un tai nav nekādu iedzimtu goda jūtu? Līdzīgi kā pavasara plūdi tauta strauji bez kādas jēgas un apspriešanas metas pie vadīšanas stūres. Tāpēc tautas varu, lai ciena tas, kurš vēl persiem ļaunu! Mēs savukārt augstāko varu dosim šauram augstmaņu lokam (starp kuriem būsim arī mē), jo tikai labākie cilvēki, protams, spēj pieņemt labākos lēmumus.”

82. Tāds bija Megabisa viedoklis. Trešais savu viedokli izteica Dārijs šādos vārdos: “Manuprāt Megabizs pareizi izteicās par tautu, bet uz oligarhiju man ir cits skatījums. Ja mēs apskatām visas trīs piedāvātās pārvaldes formas to visspilnīgākajā veidā, tas ir pilnvērtīgu demokrātiju, pilnvērtīgu oligarhiju un pilnvērtīgu monarhiju, tad pēdējā, manuprāt, ir daudz pieņemamāka. Jo šķiet nav nekas labāks par viena patiešām vislabākā valdnieka valdīšanu. Viņš nevainojami pārvalda tautu, vadoties no viscēlākajiem nodomiem, un šādas pārvaldes formas gadījumā vislielākā mērā var palikt slepeni pret ienaidniekiem vērsti lēmumi. Savukārt oligarhijā, ja pat daži labākie mēģina dot labumu sabiedrībai, tad parasti viņu starpā rodas lieli strīdi, jo katrs vēlas realizēt savus nodomus. Tā starp viņiem rodas dziļš naids, kurš izraisa juku laikus, kas pāraug asinsizliešanā. No asinsizliešanas savukārt lieta nonāk līdz vienvaldībai, kas labi parāda, ka tā ir vislabākā pārvaldes forma. Demokrātijā savukārt netikumi ir neizbēgami un tā kā zemiskums un nelietība ieplūst sabiedriskajās lietās, tad tas izraisa nevis nelietīgo cilvēku savstarpējo naidu, bet gan no tā tieši pretēji rodas viņu draudzība, jo šie sabiedrības kaitnieki parasti sadarbojas un darbojas uz vienu roku. Tā lietas arī notiek līdz kāds tautas vadonis to visu neizbeidz. Par to šo cilvēku tauta ļoti ciena un viņš ātri vien kļūst par vienvaldi. No tā atkal kļūst skaidrs, ka vienvaldība ir vislabākā pārvaldes forma. (…)” “

Avots:
http://vehi.net/istoriya/grecia/gerodot/index.shtml

Informācijas aģentūra
/04.09.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Tuvie Austrumi, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Bezmaksas grāmatu papildinājums e-grāmatnīcā “Padomju grāmata” (08/2016)

00628_Padomju_gramata0816Jaunākās bezmaksas grāmatas e-grāmatnīcā “Padomju grāmata” 2016.gadā:

•    M.Birnieks. No SS un SD līdz … (http://www.mediafire.com/download/x85fjt87c5w62uc/%D0%92I%D0%B3z%D0%BFi%D0%B5ks_NoSSunSD_1979.rar )
•    Padomju varas atjaunošana Latvijā un Latvijas PSR iestāšanās PSRS sastāvā: Dokumenti un materiāli (http://www.mediafire.com/download/rbq6f6l31uif51k/Padomju_varas_atjaunosana_1987%282%29.rar )
•    V.Bērziņš. Latviešu strēlnieki cīņā par Padomju Latviju 1919.gadā (http://www.mediafire.com/download/5863z5x0xvfs2vj/Latviesu_strelnieku_cina_1919.rar )
•    Ja saullēktam tici. Atmiņu miniatūras un tēlojumi par kritušajiem komjauniešiem (1918 –1944) (http://www.mediafire.com/download/q9lt2tbjnevz919/JaSaullektam_1964+.rar )
•    Боги их не пощадили. Статьи. Воспоминания.
•    Советы национальных районов России 1917-1922
•    ЗАКОН ЛССР О НАРОДНОМ ОБРАЗОВАНИИ. 1974 (http://www.mediafire.com/download/hbkbr7a73a7rd8b/zakon_obrazovanija.rar )
•    Latvijas PSR skaitļi un fakti (1979) (http://www.mediafire.com/download/cgc0jjev2i7xhvh/Nadzins_LatvijasPSR_1979.rar )
•    Просим к столу. Масилюне Н.(кулинарная книга)
•    Jēkabs Alksnis: Atmiņas, apraksti, dokumenti. (http://www.mediafire.com/download/qm1ppbs3blllps2/Jekabs_Alksnis1980.rar )
•    Trīs labas lietas. Latviešu tautas pasakas (http://www.mediafire.com/download/6yriiiipsm9mqfk/Latviesu_tautas_pasakas_Triis_labas_lietas_fb2.rar )
•    Штейн Вольдемар Вольдемарович. МУЗЕЙ ЛАТЫШСКИХ КРАСНЫХ СТРЕЛКОВ (http://www.mediafire.com/download/l14u3obqabhbl3h/Muzej_strelkov_1973.ocr.rar )
•    Вольдемар Бранк. Маленький человек на большом пути
•    Иоаким Иоакимович Вациетис. Моя жизнь и мои воспоминания (http://www.mediafire.com/download/db6x1f9cdswbw5x/Vacietis_Moi_vospominanija_1980.rar )
•    Николай Кондратьев. Ян Фабрициус (http://www.mediafire.com/download/y490taja5tnmg7a/Fabriciuss_1954.rar )
•    Arvīds Grigulis. Izlase. Dzeja. (http://www.mediafire.com/download/34t1mghe9g21bqc/Grigulis_Izlase.rar )
•    Arvīds Grigulis. Caur uguni un ūdeni. 1945 (http://www.mediafire.com/download/8yh66bc982mx0q5/Grigulis_Caur_uguni_1945.rar )
•    Roberts Eidemanis. Ielenktie. Rakstu krājums. 1925 (http://www.mediafire.com/download/un84b3uqrkqgw33/Eidemanis_Ielenktie_1925.rar )
•    Республика Исколата: Формирование соцгосударственности в Латвии (http://www.mediafire.com/download/pizu7adx7x9xie8/Iskolat_Republika_1988.rar )
•    Волдемар Волдемарович Штейн. Боевой путь латышских красных стрелков (http://www.mediafire.com/download/a5v85raadabong4/Stein_strelki_1978.ocr.rar )
•    Valdis Rūja. Strēlnieku zeme (http://www.mediafire.com/download/7856se2p70fj5wq/Strelnieku_Zeme_1982.ocr.rar )
•    Jukums Vācietis. Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme (http://www.mediafire.com/download/hckdptt9adaqabz/Vacietis_LSVN.rar )
•    Юлий Ванаг. Рассказы тех дней
•    Imants Ziedonis. Kas tas ir – kolhozs? (http://www.mediafire.com/download/8yu3xl92cj0je78/Ziedonis_kolhozs_1983+.rar )
•    Ленин в Риге
•    ЛЕНИН в воспоминаниях революционеров Латвии
•    Гущин В. Постсоветская Латвия – обманутая страна (http://www.mediafire.com/download/05f7u2vnwuezutw/Postsovetskaja_latvija_Gus4in_2013.rar )
•    Восстановление Советской власти в Латвии и вхождение Латвийской ССР в состав СССР: Документы и материалы (http://www.mediafire.com/download/l1re8klumlydgow/Vosstanovlenije_SovLatvii_Dokumenty_1987.rar )
•    В сражениях за Советскую Латвию (http://www.mediafire.com/download/59woep9b78a5gq7/V_srazenijax_za_SovLatviju_1975.rar )
•    Имант Зиедонис. Сказки
•    Имант Зиедонис. Разноцветные сказки
•    Имант Зиедонис. Вересковый край
•    Jūlijs Vanags. STĀSTIStāsti par Daugavu un Lielupi  (http://www.mediafire.com/download/7ye1e2jc12lpz83/Vanags_Stastipar_Daugavu_Lielupi_+1986.rar )
•    Jūlijs Vanags. Meža dziesma (http://www.mediafire.com/download/oe4lplgv6jjs9ad/Vanags_Mezadziesma_1976.rar )
•    Ю.Ванаг. Большие дела маленького Микиня
•    А. Упитс. Пареньки села Замшелого
•    ЛАТЫШСКИЕ СТРЕЛКИ В БОРЬБЕ ЗА СОВЕТСКУЮ ВЛАСТЬ В 1917—1920 ГОДАХ. ВОСПОМИНАНИЯ И ДОКУМЕНТЫ (http://www.mediafire.com/download/q7l1t7xlx87wfh7/LatStrelki_1962.rar )
•    Революционные латышские стрелки (1917—1920) (http://www.mediafire.com/download/g149iqjn9u5taee/Rev_Strelki_Drizul_1980.rar )
•    Аусеклис Индрикович Спреслис. ЛАТЫШСКИЕ СТРЕЛКИ НА СТРАЖЕ ЗАВОЕВАНИЙ ОКТЯБРЯ. 1917—1919 гг. (http://www.mediafire.com/download/3p1mhccqwd01edx/Spreslis_LatStrelki_1967.rar )
•    ПРИБАЛТИКА и СРЕДНЯЯ АЗИЯ в СОСТАВЕ РОССИЙСКОЙ ИМПЕРИИ и СССР (http://www.mediafire.com/download/5o2zlrm3xf9wdlu/Pribalt_Azija_v_RI_cccp.rar )
•    История Латвийской ССР (учебник) (http://www.mediafire.com/download/gxicfdh5ysc7yh6/Istorija_Latv_1974.rar )
•    Ēriks Žagars. Sociālistiskie pārveidojumi Latvijā. 1940.—1941. (http://www.mediafire.com/download/3n9pymo8uxxth2b/Socialistiskie_parveidojumi_1940-1941_1975.rar )
•    Операция “Немыслимое”. Operation Unthinkable (http://www.mediafire.com/download/n0bvn5pdfryinsd/Operation_Unthinkable_1945.rar )
•    ГЕНЕРАЛЬНЫЙ ПЛАН «ОСТ» ПРАВОВЫЕ, ЭКОНОМИЧЕСКИЕ И ПРОСТРАНСТВЕННЫЕ ПРИНЦИПЫ ОБУСТРОЙСТВА НА ВОСТОКЕ (http://www.mediafire.com/download/85ekv44d653e95i/Plan_Ost.rar )
•    Staļins. Par Padomju Savienības Lielo Tēvijas Karu (http://www.mediafire.com/download/twrqg028qwr04zm/Stalins_Par_Padomju_Savienibas_Lielo_Tevijas_Karu_1944.rar )
•    Josifs Visarionovičs Staļins. Īsa biogrāfija. 1947 (http://www.mediafire.com/download/hzmgcqd2r984c2g/Stalins-bio.rar )
•    Борьба с бандами «лесных братьев»
•    Политика против истории. Дело партизана Кононова
•    НКВД-МВД СССР в борьбе с бандитизмом и вооруженным националистическим подпольем на Западной Украине, в Западной Белоруссии и Прибалтике (1939-1956 )
•    Изучаем латышский язык
•    Русско-латышский разговорник
•    Латышский язык (Самоучитель)
•    Вилнис Янович Сиполс. Тайная дипломатия. 1968 (http://www.mediafire.com/download/b366q249bzmf2vg/Sipols_diplomatija_1968.rar )
•    Вилнис Янович Сиполс. К вопросу об иностранной интервенции в Латвии в 1918-1919 гг. 1958 (http://www.mediafire.com/download/9p4ay7wgdmx5gcu/Sipols_Intervencija_1958.rar )
•    Вилнис Янович Сиполс. За кулисами иностранной интервенции в Латвии (1918—1920 гг.). 1959 (http://www.mediafire.com/download/49559s3ybva1e7h/Sipols_Intervencija_1959.rar )
•    Латышские народные сказки.1957
•    Латышские народные сказки.1969
•    Rainis. Lauztās priedes. Tulkojums 48 valodās. (http://www.mediafire.com/download/i7i0f68z3ez1dam/Rainis.Lauztaspriedes.rar )
•    Гунар Цирулис, Анатоль Имерманис. Товарищ маузер. Квартира без номера.
•    Альберт Белл. Избранное
•    Арвид Григулис. Когда дождь и ветер стучат в окно
•    Padomju Latvijas atdzimšanas ceļš. 1945 (http://www.mediafire.com/download/k736gm1gty2nkus/Pad_Latvijas_atdzimsana_1945.rar )
•    Большевик советской Латвии.1945
•    Советская Латвия. Журналы 1940-1941
•    Padomju Latvijas tautas saimniecība. Statistisko datu krājums. 1968 (http://www.mediafire.com/download/6804raa66ax396r/PadLatvSaim_1968.rar )
•    Народное хозяйство Советской Латвии. 1968
•    Padomju Latvijas tautas saimniecība 20 gados. Statistisko datu krājums. 1960 (http://www.mediafire.com/download/3a2c3m2y0zruev0/Latv20_1960.rar )
•    Народное хозяйство Советской Латвии за 20 лет. 1960
•    Революционное движение в Вильнюсском крае 1920-1940
•    Памятники революционного прошлого Эстонской ССР
•    Историческая наука Советской Латвии на современном этапе.
•    Владимир Терентьевич Пашуто. Образование Литовского государства. 1959 (http://www.mediafire.com/download/wu25o4uawyl63h4/Litva_Pasuto_1959.rar )
•    История Эстонской ССР. 1952 (http://www.mediafire.com/download/swp9k0wb22brq6y/Estonia_1952.rar )
•    Латвия. Латгалия. Латгальский язык. Латгальцы.БСЭ т.36. 1938
•    Латвийская ССР.Серия «Советский Союз». 1968 (http://www.mediafire.com/download/o7g5azfiycq8jho/LSSR-SSSR.1968.rar )
•    Tautas vara Latvijas pagastos 1905.gadā (http://www.mediafire.com/download/eb0vrkz5d98n2am/TautasvaraLatvijaspagastos1905.gada.1985.rar )
•    Vecie Latviešu Strēlnieki. Stāsti, tēlojumi un atmiņas.1987 (http://www.mediafire.com/download/j1xd6qcp71wo361/K.Preiss.Veciestrelnieki1957.rar )
•    Прибалтика и геополитика.1935 — 1945 гг. Рассекреченные документы Службы внешней разведки Российской Федерации. 2009 (http://www.mediafire.com/download/ul5vsr656e8l01o/Pribaltika_Geo_1935-1945.rar )
•    ПОЧС КАРЛИС ЯЗЕПОВИЧ. Прибалтийские государства и Польша в антисоветских планах английского и французского империализма 1921-1929 гг. 1987 (http://www.mediafire.com/download/s5cg0qin46vwj34/Pribaltika_Polsa_1921-1929.rar )
•    Прибалтика. Под знаком свастики (1941-1945).2009 (http://www.mediafire.com/download/c4n1a8a9a9qp188/Pribaltika_pod_znakonSvastiki_1941-1945-2009..rar )
•    Максим Марголин. Холокост в Латвии. «Убить всех евреев!» 2011
•    I. Strautmanis, G. Asaris. Padomju Latvijas memoriālie ansambļi. 1986 (http://www.mediafire.com/download/f5ed4t1d6c25v5q/PadomjuLatvijasmemorialie_ansambli.1986.rar )
•    ТЕМ, КТО НЕ ВЕРНУЛСЯ. Памятные места боевого пути 201-й Латышской стрелковой дивизии (http://www.mediafire.com/download/hgsmkstqcwx81j5/TemKtoNe+Vernulsa_1970.rar )
•    Rainis. Runas un intervijas. 1993 (http://www.mediafire.com/download/qn1005wd467x2js/Rainis.Runas1993.rar )
•    “Ладейная кукла” (сборник). 1982
•    Еремей Парнов. Посевы бури. Повесть о Яне Райнисе. 1986
•    Зигмунд Скуинь. Произведения. 1989
•    «У пионерского костра» Здоровые, смелые! 1952
•    Маргарита Старасте. Желудёк. 1985
•    На Рижской киностудии. 1977
•    Padomju Latvijas kinomāksla.1989 (http://www.mediafire.com/download/a9od1289y69l6gc/PadomjuLatvijaskinomaksla1989.rar )
•    Янис Яковлевич Зутис. Борьба за Балтийское море и исторические судьбы Латвии и Эстонии. 1940 (http://www.mediafire.com/download/fnm63xjq36jasyf/Borba_Latvia_Est_Zutis_Ist_+7%2C1940+%D0%B3.rar )
•    Pret fasismu! (1933) (http://www.mediafire.com/download/5acjpxaims24041/Pret_fasismu_1933.rar )
•    Par Padomju Latviju (Cīnītāju atmiņas 1918-1919). 1959 (http://www.mediafire.com/download/f0h9j8aaargj24y/ParPadomjuLatviju..rar )
•    Яцовскис Е.Я.За решеткой. Борьба политических заключенных против реакции и фашизма в буржуазной Литве (1919—1940 гг.). 1972
•    Г.Х.Эйхе Уфимская авантюра Колчака. 1960
•    Г. X. Эйхе. Опрокинутый тыл. 1966
•    Samuils Segals. Padomju rublis. 1960 (http://www.mediafire.com/download/2yeep9bbn5jm42e/Padomjurublis.1960.rar )
•    E. Zelgalvis Kapitālistisko valstu naudas apgrozība un kredīts. 1981 (http://www.mediafire.com/download/mdetrvai6e8vf81/Kapitalistisko_valstu_naudas_1981.rar )
•    Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas kriminālkodekss. 1961 (http://www.mediafire.com/download/xe393m59s8p7vyg/LPSR_Kriminalkodekss.1961.rar )
•    LPSR Konstitūcija. 1969 (http://www.mediafire.com/download/114v6alvu6dh1u8/LPSR_Konstitucija_1969.rar )
•    Padomju Latvijas zinātniskā inteliģence 1946-1980 (http://www.mediafire.com/download/pl5i6ptcb56g6yd/Padomju+Latvijas+zinatniska+inteligence%2C+1946-1980.+1982.rar )
•    Padomju Latvijas mūzikas darbnieki.1965 (http://www.mediafire.com/download/7cquae54006v7e2/Padomju+Latvijas+muzikas+darbinieki.+1965.rar )
•    Очерки истории компартии Литвы. 1980. 2 том
•    ПЕРО И МАУЗЕР. Рассказы латышских писателей, участников революции и гражданской войны. 1968
•    Oskars Rlhters. Meži šalc. 1979 (http://www.mediafire.com/download/4mlxaquv186z6j4/O.Rihters.Mezisalc..rar )
•    Arkādijs Vasiļjevs. Pulksten vienos, Jūsu Ekselence… 1971 (http://www.mediafire.com/download/15i2uilma1bd475/A-Vasiljevs_Pulksten_vienos_jusu_ekselence_fb2.rar )
•    О.Руднев. Долгая дорога в дюнах. 1984
•    Вся Рига за 1914 год. Адресный указатель (http://www.mediafire.com/download/9pb1de2mpb9sb2o/Riga1914.rar )
•    А. Т. Веймер. Мечты и свершения. (О жизни и о себе). 1974
•    Bruno Mežgailis. Padomju Latvijas iedzīvotāji. 1963 (http://www.mediafire.com/download/x3z1skuctgv591u/Padomju+Latvijas+iedzivotaji.+1963.rar )
•    J.Krūmiņš. P.Zvidriņš. Padomju Latvijas iedzīvotāju mūža ilgums. 1976 (http://www.mediafire.com/download/t8l6l4dsfdd69ve/Padomju+Latvijas+iedzivotaju+muza+ilgums.+1976.rar )
•    Bruno Mežgaills, Pēteris Zvidriņš. Padomju Latvijas iedzīvotāji. 1973 (http://www.mediafire.com/download/lsk11w97al7ufwl/Padomju+Latvijas+iedzivotaji.+1973.rar )
•    Latvijas Komunistiskajai partijai — 80
•    Latvija – 1940. Fotoalbums. (Latviešu, Русский, English, Deutsch) 1981 (http://www.mediafire.com/download/zvkcu52c3ppsk7x/Latvia_1940.ocr.rar )
•    P. Jefimovs. Ķīmiskais karš (kā glābt savu dzīvību no viņa briesmām). 1932 (http://www.mediafire.com/download/a3ap3sfgybz9d58/Kimiskais+kars.+1932.rar )
•    СПЛ. История в документах в 2-х томах (2006, 2015)
•    L.Timoščenko. Bērni un karš. 1999 (http://www.mediafire.com/download/qbkfi72c79bfbcw/Berniunkars.1999.rar )
•    A.Pelše. Latviešu vāciskie nacionālisti – latvju tautas niknākie ienaidnieki. 1945 (http://www.mediafire.com/download/o0zqrd8biqbpk2x/A.Pelse.Latviesu%281945%29.rar )
•    A.Pelše. Inteliģences uzdevumi cīņā ar latviešu buržuāzisko nacionālismu. 1945 (http://www.mediafire.com/download/3atw7y1la2epu7b/A.Pelse.Intel%281945%29.rar )
•    1952. gada lauksaimniecības nodoklis (http://www.mediafire.com/download/d6905gxh8lrmx25/1952.+gada+lauksaimniecibas+nodoklis%2C+%281952%29.rar )
•    1905 gads. LKP vēstures komisija. 1936 (http://www.mediafire.com/download/1z93g938t6zvxe0/1905+gads.+%281936%29.rar )
•    Tā rīkojās SS. Dokumenti par SS noziegumiem. 1960 (http://www.mediafire.com/download/8cthur8av22r58n/Tarikojas_SS.1966.rar )
•    Приговоренные нацизмом. Сборник документальных свидетельств о злодеяниях немецких нацистов и их пособников в годы германской оккупации Латвии в 1941-1945 гг. 2011 (http://www.mediafire.com/download/0e1f1eomlg4keyt/Pryg_nazi_Salaspils_2011.rar )
•    Viņi bez maskas. 1966 (http://www.mediafire.com/download/lhsqsd44dtzco09/Vini_bez_maskas.1966.rar )
•    Преступления нацистов и их пособников в Прибалтике (Латвия) 1941 – 1945. Документы и свидетельства. 2007 (http://www.mediafire.com/download/4oz9tv71jym0okw/Prestuplenija_nazi.rar )
•    Jānis Dzintars. Nepakļāvīgie: Liepājas un Lejaskurzemes darbaļaužu ciņa hitleriskās okupācijas gados. 1988 (http://www.mediafire.com/download/hg852d8f0qbmuto/Nepaklavigie.J.Dzintars.1988.rar )
•    Быль о Саласпилсе. Сборник воспоминаний бывших узников. 2007 (http://www.mediafire.com/download/gocfo1ivdqba59r/Byl_o_Salaspilse.PDF.rar )
•    Jānis Dzintars. Neredzamā fronte. 1970 (http://www.mediafire.com/download/inrr287v7lazbhf/NeredzamaFronte.J.Dzintars.1970.rar )
•    Мария Григорьевна Рольникайте. Я должна рассказать. 1965
•    Patiesība ir dzīva. Dokumenti liecina. 2010 (http://www.mediafire.com/download/h496i0hk78n4def/Patiesiba_ir_dziiva.rar )
•    ŠOKS (šucmaņu orģijas kara sākumā).2009 (http://www.mediafire.com/download/xb585jigh04ocx6/soks.rar )
•    Džeks Londons. “Revolūcija” un citi raksti. 2010 (http://www.mediafire.com/download/6w2i1afr7nes6n4/REVOLUCIJA_Londons.rar )
•    Jānis Dzintars. Komjaunieši Rīgas antifašistskaja pagrīdē. 1969 (http://www.mediafire.com/download/k515ci9f050jmux/KOMJ_RIGAS_ANTIFA_DZINTARS.rar )
•    Jānis Niedre. Veterāns. 1965 (http://www.mediafire.com/download/39wj52sruimo7h7/Veterans_Niedre.rar )
•    ФР. ДЕГЛАВ (председатель Госплана Латвийской ССР). ПЛАН ПЕРВОГО ГОДА СОЦИАЛИСТИЧЕСКОГО СТРОИТЕЛЬСТВА. 1940 (http://www.mediafire.com/download/9zmrdtxb5pn56mx/Deglav_Plan1940.rar )
•    Э. Вацетис (Народный комиссар совхозов Латвии). Задачи и значение совхозов Латвийской ССР (http://www.mediafire.com/download/8tq3r7w9v4rr5mi/Vacetis_sovhozy_1945.rar )
•    Август Арайс-Берце. СМЕРТЬ МЕНУСА. 1946 (http://www.mediafire.com/download/6q50n9wnikj0q9y/Menus.rar )
•    Основные права и обязанности граждан СССР. О приеме в партию. 1945 (http://www.mediafire.com/download/sj8376x3693e7nc/Prava_partija_1945.rar )
•    Alberts Einšteins: Kāpēc sociālisms? (latviešu, krievu un angļu valodās). 1949 (http://www.mediafire.com/download/6g5e27aqz7legox/Einsteins_socialisms.rar )
•    Висварис Миллер. Создание советской государственности в Латвии. 1967 (http://www.mediafire.com/download/xg2uzluael1unr1/Miller_sozdanieLatvii1967.rar )
•    А.А.Дризул. Социалистическая революция в Латвии в 1917. 1957 (http://www.mediafire.com/download/ufiaa897zda32r1/Drizul_Latvija1917.rar )
•    Vladimirs Ļeņins. Augusts Bēbelis. Harijs Kvelčs. Par A.Bogdanovu. 1914 (http://padomjugramata.ucoz.com/board/jaunums/lenins_bebelis_kvelcs_bogdanovs/1-1-0-98 )
•    Josifs Staļins. CK politiskais pārskats VK(b)P XVI kongresam. 1930 (http://www.mediafire.com/download/aod7424at96tm44/Stalins_parskats_1930.rar )
•    Коммунистический Интернационал и перманентная мировая революция. 2004 (http://www.mediafire.com/download/difxs3uu7yb2zz6/Internacional_permanentRev.rar )
•    G.V.Pļehanovs. Kārlis Markss un Ļevs Tolstojs. 1911 (http://www.mediafire.com/download/c9uw1jqcu4421xf/MARKSS_TOLSTOJS_+PLEHANOVS.rar )
•    Salaspils nāves nometne. Atmiņu krājums. 1975 (http://www.mediafire.com/download/nlh61zqxgj153ta/Salaspils_Atminu_Krajums_1975.rar )
•    Karš aiz dzeloņstieplēm. 1964 (http://www.mediafire.com/download/jrn86cdu9ymirsg/Kars_aiz_dzelonstieplem1964.rar )
•    Латышско-русский словарь
•    Анна Бригадере. Жар-птица Лолиты.1986
•    Как дождь загостился. Латышские народные сказки. 1975
•    Карлис Ульманис – практика захвата власти. Карлис Ульманис и Иосиф Сталин – ноябрь 1938 года. 1998 (http://www.mediafire.com/download/egw9t4iahqv8r40/Ulmanis1938.rar )
•    Латвийская ССР. 1955 (http://www.mediafire.com/download/ou8yuz9i7bcc9l6/LSSR_1955.rar )
•    Владимир Мишке. Этого нельзя забывать. 1968 (http://www.mediafire.com/download/68gmi233g78z45h/etogo_nelzja_zabyvar.rar )
•    СССР в цифрах в 1987 году (http://www.mediafire.com/download/6ehhuae4e5bv29n/SSSR_1987.rar )
•    Экономические связи Прибалтики с Россией. 1968 (http://www.mediafire.com/download/gpassfbqo5ay7g6/Ekonomik_Pribalt_Rossia.rar )
•    Iskolata un tā prezidija protokoli (1917.-1918.). 1973 (http://www.mediafire.com/download/r9ruzdo1rwg6azp/Iskolata+un+t%C4%81+prezidija+protokoli+%281917.-1918.%29.+%281973%29.rar )
•    Большевики Латвии в борьбе за победу Октября. 1967 (http://www.mediafire.com/download/bsk5td8d3h2stc2/BolsevikiLatvijizaPobeduOktabra.rar )
•    Статюк И. Оборона Прибалтики 1941. 2005 (http://www.mediafire.com/download/iog6k0iw00kkdzy/oboronaPrib_1941.rar )
•    М.Ю.Крысин.Прибалтийский фашизм. История и современность.2007 (http://www.mediafire.com/download/ijelypicfyccacx/PribFascism_2007.rar )
•    Граудин К. Стороженко Г. В огне интервенции. 1958 (http://www.mediafire.com/download/lciw46dcms0wcq0/V_Ogne_Interv_1958.rar )
•    Борцы Латвии в Испании (1936-1939). Воспоминания и документы. 1970 (http://www.mediafire.com/download/5db92r5d84cj59b/Letvija-Ispanija_+1936-1939.rar )
•    Ф.Ю.ДЕГЛАВС. Латвия на социалистическом пути. 1946 (http://www.mediafire.com/download/80ormrnak204q23/Deglavs_Latvija_1946.rar )
•    Kārlis Markss. Algots darbs un kapitāls. 1849 (http://www.mediafire.com/download/02e24zxf2p9q73w/Markss_Algots_darbs_un_kapitals.rar )
•    Kārlis Markss. Frīdrihs Engelss. Vācu ideoloģija. 1846 (http://www.mediafire.com/download/jzfn9z3ltcstr3f/K.+Markss%2C+F.+Engelss.+Vacu+ideologija%2C+%281963%29.rar )
•    Kārlis Markss. Kapitāls. Visi 3 sējumi (http://www.mediafire.com/download/2lfmdw0569y3rz9/Kapitals.+1.rar ; http://www.mediafire.com/download/wd6bjz5c5f539l6/Kapitals.+2.rar ; http://www.mediafire.com/download/fonm547s69bm409/Kapitals.+3.rar )
•    Fridrihs Engelss. Par autoritāti. 1873 (http://www.mediafire.com/download/pl5lpplm617aoa4/Engelss.Par_autoritati%281873%29.rar )
•    Maksims Gorkijs. Manas universitātes. 1923 (http://www.mediafire.com/download/gwjm0csuokv3p2o/Gorkijs_Manas_universitates..rar )
•    “Cīņa” – Slāpētais, vajātais vārds. Publikāciju un atmiņu krājums par „Cīņas” vēsturi. 2014 (http://www.mediafire.com/download/xz3gwzkzkds1v5x/Cina.rar )
•    Arvīds Andersons. Jānis Znotiņš. 1905—1907g. Revolūcija Talsu novadā. 1957 (http://www.mediafire.com/download/gbby2r0zc9q0yt4/1905-1907_Talsu_novada.rar )
•    Жан Грива. Дни далёкие, дни близкие (О жизни и о себе). 1972 (http://www.mediafire.com/download/4wejuf6jmky6kvt/Zan_Griva_dni.rar )
•    S.Vinogradovs. Loģika. Mācību grāmata vidusskolām. 1949 (http://www.mediafire.com/download/ibugr9jx6h1c9l2/Logika.Vinigradovs.1949.rar )
•    Маамяги В.А. В огне борьбы: Красные эстонские стрелки. 1987 (http://www.mediafire.com/download/4p9b2z77o36n4yr/Maamyagi+V.A._V_ogne_borby-Krasnye_estonskie_strelki.rar )
•    Josifs Staļins. Marksisms un nacionālais jautājums. 1913 (http://www.mediafire.com/download/bsl18522ovmpmxf/Stalins.+Marksisms+un+nacion%C4%81lais+jaut%C4%81jums.+1913.rar )
•    Josifs Staļins par Ļeņinu. 1947 (http://www.mediafire.com/download/21dkxek1dpqijcu/Stalins_parLeninu.rar )

Uz 2015.gada decembri e-grāmatnīcā “Padomju grāmata” bija pieejamas sekojošas grāmatas:
•    Fridrihs Engelss. Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās. (http://www.mediafire.com/download/zgy4rszplm5ne9r/Engelss.Gimenes….rar )
•    Andrejs Upīts. Spartaks un citi darbi (http://www.mediafire.com/download/p8efyoramn1acfn/Upits_Spartaks.rar )
•    Anna Brigadere. Triloģija: Dievs, daba, darbs. (http://www.mediafire.com/download/furz36tdum1cc3u/Brigadere_Trilogija.rar )
•    Анна Бригадере. БОГ, ПРИРОДА, ТРУД
•    Vladimirs Miške. Kas ir latviešu buržuāziskie nacionālisti? (1953) (http://www.mediafire.com/download/c3odc3rghnd09wa/Kas_ir_nacion%C4%81listi.rar )
•    Поварнин С.И. Чтение. Логика. Спор. (3 книги) (http://www.mediafire.com/download/mq9vzucexxlsezz/Povarnin_3.rar )
•    Александр Лейт. Агрессия империалистических держав в Латвии (1952) (http://www.mediafire.com/download/5x965cttdkrlz88/Latvia_1917%E2%80%941920._Leit.rar )
•    Vladimirs Ļeņins. Likvidatori un latviešu strādnieku kustība. 1914 (http://www.mediafire.com/download/yeqt05g0752tvg0/Lenins.Likvidatoriunlatviesustradniekukustiba%281914%29.rar )
•    Историческая наука Советской Латвии на современном этапе (http://www.mediafire.com/download/zabg5414i8x6355/IstNaukaSovLatvii.rar )
•    П. Стучка – революционер, мыслитель и государственный деятель.
•    (http://www.mediafire.com/download/3909e02qyyzv8qv/Stucka_1965.rar )
•    Kārlis Markss. Darba alga, cena un pelņa. 1865 (http://www.mediafire.com/download/lnem42i4n8fm29i/Marks_Darba_alga_cena_un_pel%C5%86a_1865.rar )
•    G.V.Pļehanovs. Jautājumā par personības lomu vēsturē. 1898 (http://www.mediafire.com/download/2dbqqbuaddvouhc/P%C4%BCehanovs_par+person%C4%ABbas_lomu_v%C4%93stur%C4%93_1898.rar )
•    Vladimirs Ļeņins. Proletāriskās revolūcijas kara programma. 1916 (http://www.mediafire.com/download/id7ub0k5820egdl/Lenins_Proletariskas_rev_kara_programma.rar )
•    Иван Вольнов. Повесть о днях моей жизни.
•    Josifs Staļins. Runa pirms vēlēšanām. 1946 (http://www.mediafire.com/download/isjo7jn29ic36f5/Stalins_Runa_1946.rar )
•    Prof. V.S.Kružkovs. Par XIX gadsimta krievu klasisko filozofiju. 1946 (http://www.mediafire.com/download/ooqic78k1cyi7tn/XIX_krievu_filozofija.rar )
•    Пээгель Ю. Я погиб в первое военное лето
•    Население и потери ЛССР 1941-1945 гг. (два документа)
•    Латвия под игом нацизма (документы)
•    Josifs Staļins. Par agrāras politikas jautājumiem PSR savienībā.1929 (http://www.mediafire.com/download/acyxmyt47yssrye/Stalins_Par_agraras_politikas_1929.rar )
•    Революционное лето 1940-го в Эстонии (история 40-года в Эстонии)
•    Эстония. Кровавый след нацизма: 1941–1944 годы (документы)
•    Прибалтийский национализм в документах НКВД, МВД и МГБ СССР (http://www.mediafire.com/download/4z74oxagj2xmfje/Pribalt_dok_nkvd-mvd-mgb_2011.rar )
•    Fridrihs Engelss. Sociālisma attīstība no utopijas par zinātni. 1882 (http://www.mediafire.com/download/z72zy9nw59ox3h1/Engelss_Socialisma_attistiba_no_utopijas_par_zinatni.rar )
•    Анатоль Имерманис. Пирамида Мортона
•    Francis Rekšņa. Harijs Galiņš. Spartaks Kurzemē (http://www.mediafire.com/download/h22w0e7o55ti1yl/SpartaksKurzeme.rar )
•    Vladimirs Ļeņins. Sociālisms un karš. 1915 (http://www.mediafire.com/download/g6gy44j44zajib3/Lenins.Socialismsunkars.rar )
•    Андрей Упит. Северный ветер. Новеллы
•    Янис Яунсудрабинь. Белая книга.
•    Vilis Lācis. Kopotie raksti. (http://www.mediafire.com/download/n1fyd2wontyj5d6/Lacis+V.rar)
•    Nikolajs Jakovļevs. CIP pret PSRS. (1983) (www.mediafire.com/download/grb74r7idyazf66/CIP+pret+PSRS.rar )
•    И. Ринг. Как живут крестьяне Латвии. 1934, krieviski (http://www.mediafire.com/download/89su5s9e6gd98w8/%D0%A0%D0%B8%D0%BD%D0%B3_%D0%BA%D1%80%D0%B5%D1%81%D1%82%D1%8C%D1%8F%D0%BD%D0%B5+%D0%9B%D0%B0%D1%82%D0%B2%D0%B8%D0%B8_1934+.rar )
•    P. Birkerts. Ko tauta saka par baznīcu un mācītājiem. 1927 (http://www.mediafire.com/download/1vs2hbl9afjiwpb/Birkerts_tauta_par+bazn%C4%ABcu_.rar)
•    Herberts Velss. 6 grāmatas: Laika mašīna (1895), Neredzamais cilvēks (1897), Pasauļu karš (1898), Kad guļošais mostas (1899), Pirmie cilvēki uz Mēness (1901), Dievu ēdiens (1904) (http://www.mediafire.com/download/cqjcjcgjd25me7z/Velss_Herberts.rar )
•    Fridrihs Engelss. Par vēsturisko materiālismu. 1892 (http://www.mediafire.com/download/23752i8r257p75t/Engelss.+Par+v%C4%93sturisko+materi%C4%81lismu+%281892%29.rar )
•    Laurentija Berijas runa VK(b)P kongresā 1952.gada 7.oktobrī (http://www.mediafire.com/download/3nq8hkgfkec458e/Berija.Runa+VK%28b%29P+XIXkong.1952.g.rar )
•    Vladimirs Ļeņins. Marksisma trīs avoti un trīs sastāvdaļas. 1913 (http://www.mediafire.com/download/gz5y47lz7zydmdo/Marksisma+tr%C4%ABs+avoti.rar )
•    Молок А. И. Революции 1848—1849 годов
•    Vladimirs Ļeņins. Referāts par 1905. gada revolūciju. 1917 (http://www.mediafire.com/download/t35yqjdvqbfp6c4/Refer%C4%81tu+par+1905.+gada+revol%C5%ABciju.rar )
•    Vladimirs Ļeņins. Par lielkrievu nacionālo lepnumu. Raksti. 1914 (http://www.mediafire.com/download/4lh0yu1klplagp0/%C4%BBe%C5%86ins.+Par+lielkrievu+nacion%C4%81lo+lepnumu.rar )
•    Josifs Staļins. Sociālisma ekonomiskās problēmas PSR savienība. 1952 (http://www.mediafire.com/download/rs5clw3akqyeqku/Stalins_Socialisma_problemas.rar )
•    Vladimirs Ļeņins. Tēzes nacionālajā jautājumā. 1913 (http://www.mediafire.com/download/0xx7lc11dr3wg1h/%C4%BBe%C5%86ins.+Tezes+nacion%C4%81laj%C4%81+jaut%C4%81jum%C4%81+%281913%29.rar )
•    Vladimirs Ļeņins. Par Eiropas Savienoto Valstu lozungu. 1916 (http://www.mediafire.com/download/dv6hdhau2m6spqf/Lenins.ParEiropasSavienotoValstuLozungu.rar )
•    Ян Райнис. Стихотворения, пьесы. 1976
•    Frīdrihs Engelss. Ludvigs Feierbachs un klasiskās vācu filozofijas gals. 1885 (http://www.mediafire.com/download/dawct1lyp0x87p8/Engelss.LudvigsFeierbachs_1885.rar )
•    Josifs Staļins. Marksisms un valodniecības jautājumi. 1950 (http://www.mediafire.com/download/jrki11nsarbfn3m/Stalins.Marksisms_un_valodn.1950.rar )
•    Josifs Staļins. Par dialektisko un vēsturisko materiālismu. 1938 (http://www.mediafire.com/download/prpkcc419ao9pu1/Stalins.Par_dialektisko_un_v%C4%93sturisko_materialismu.rar )
•    А. Петренко. Прибалтика против фашизма. 2010 (http://www.mediafire.com/download/tux2gg894o3a042/Petrenko_Pribaltika_protiv_fasisma.rar )
•    PSRS konstitūcija. 1977 (http://www.mediafire.com/download/e8b8iye1jpgwjef/PSRS_konstitucija_1978.rar )
•    Josifs Staļins. Par Ļeņinisma jautājumiem. 1926 (http://www.mediafire.com/download/acpagiehjb0arzl/Stalins.Par_Le%C5%86inisma_jaut_1926.rar )
•    Aleksandrs Beļajevs. 4 grāmatas: Cilvēks – Amfībija (1928), Nogrimušo Kuģu sala (1929), Pazaudētā seja (1929), Profesora Dovela galva (1925-1938) (http://www.mediafire.com/download/l5bpe02wwqe99a3/Beljajevs+A.+4.rar )
•    G. Adamovs. Divu okeānu noslēpums. 1938 (http://www.mediafire.com/download/vsx7eaee6s87h1o/Grigorijs+Adamovs.+Divu+okeanu+noslepums+%281938%29.rar )
•    Григорий Адамов. 5 книг (krieviski): 1930-е – Корaблекрушение нa Ангaре. (Сильная вода, Рассказ Диего, Электростанция на морозе) (рассказы), 1935 – Авария, 1936 – Завоевание недр, 1937 – Победители недр, 1946 – Изгнание владыки, 1938 – Тайна двух океанов
•    Вилис Лацис. 8 книг.(krieviski): “Бескрылые птицы” 1933, “Сын рыбака” 1934, “Земля и море” 1938, “Семья Зитаров” 1938, “Игра над бездной” 1939, “Буря” 1948 (Сталинская премия 2-й степени), “К новому берегу” 1951 (Сталинская премия 1-й степени), “Потерянная родина” 1953
•    Kārlis Markss. Frīdrihs Engelss. Komunistiskās partijas manifests. 1848 (http://www.mediafire.com/download/ciedbtvv7r47662/Komunistisk%C4%81s+partijas+manifests.+1848.rar )
•    Josifs Staļins. Par ļeņinisma pamatiem. 1924 (http://www.mediafire.com/download/3k8oi68962fqci4/Sta%C4%BCins.+Par+%C4%BCe%C5%86inisma+pamatiem.+1924%2C+%E2%84%96+351+.rar )
•    Vladimirs Ļeņins. Valsts un revolūcija. 1917 (http://www.mediafire.com/download/hrrjzrvp4449i3d/%C4%BBe%C5%86ins.+Valsts+un+revol%C5%ABcija.+1917.rar)
•    Ļeņins. Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija. 1916 (http://www.mediafire.com/download/ai3o7gj25tnjfj6/Lenins.+Imperialisms+ka+augstaka+kapitalisma+stadija.+1916.rar )

Avots:
http://padomjugramata.ucoz.com

Informācijas aģentūra
/04.09.2016/

Posted in Kat.: Izglītība, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | Atstāt komentāru

Kas mūs var sagaidīt tuvākajā nākotnē (par terora aktiem Eiropā, TTIP un ASV prezidenta vēlēšanām)?

00623_trakaa_Hilarija

Tuvojas kārtējais rudens un pasaule atkal kļūst nemierīga. T.s. “civilizētās pasaules” ekonomika turpina stagnēt un ir plaši zināms, ka jauna, nepieredzēta smaguma globālā ekonomiskā krīze ir neizbēgama. Eiropu ir pārpludinājušas imigrantu masas no Āfrikas, Afganistānas, Pakistānas, Irākas un Sīrijas (galvenokārt caur Turciju un izpostīto Lībiju).

Pārtikušajās Rietumvalstīs no vienas puses turpinās izvirtīga dekadence, bet no otras puses pieņemas spēkā galēji labējās (nacistiskas/fašistiskas) organizācijas, gūstot arvien lielāku eiropiešu atbalstu. Islāmistisko organizāciju teroristi aktīvi uzbrūk eiropiešu (pirmkārt franču un vācu) mierīgajai kārtībai, bet Francijā un citās valstīs briest sociālie nemieri. Eiropas Savienība gruzd un jebkurā mirklī var uzliesmot liela mēroga Eiropas ugunsgrēks, kurš pārtikušo un globāli gana ietekmīgo Veco pasauli var ātri pārvērst par izpostītu banānu republiku.

Uz šī fona ASV “draugi un partneri” piedāvā noslēgt Eiropas Savienībai izcili “izdevīgu” tirdzniecības līgumu (TTIP), ar kuru pēc būtības ASV ekonomiski aprij ES, bet Lielbritānija oficiāli aizsāk izstāšanos no ES, kas automātiski iniciē līdzīgus procesus citās dalībvalstīs. Un tam visam pāri iet nu ļoti miermīlīgo, balto un pūkaino Rietumvalstu cīņa pret Krievijas “hibrīdagresijas” izpausmēm un pret pie visām nelaimēm personīgi vainīgo Vladimiru Putinu.

Bet ASV pilnā sparā notiek prezidenta vēlēšanu kampaņa, kurā par ASV prezidenta posteni cīnās bijušā ASV prezidenta sieva un bijusī ASV Valsts sekretāre Hilarija Klintone no Demokrātu partijas un no nekurienes iznirušais, visu ASV esteblišmentu dziļi šokējošais miljardieris Donalds Tramps no Republikāņu partijas.

Kas tad īsti notiek un ko tuvākajā laikā varam sagaidīt?

Pirmkārt, ASV un līdz ar to visa globālā pasaule ir milzīgu ekonomisko satricinājumu priekšvakarā, par kuriem runā jau sen, bet kurus līdz šim ir izdevies uz nenoteiktu laiku atlikt. Problēmas būtība ir nepieciešamībā kardināli mainīt sevi pilnībā izsmēlušo uz neierobežotu kredītu un tik pat neierobežotu patēriņu balstīto ekonomisko sistēmu, kā sekas ir straujais (pirmkārt ASV) parādu pieaugums, straujā cilvēku masu garīgā, fiziskā un psiholoģiskā degradācija un pietiekami straujais Rietumvalstu veiktspējas un ekonomiskās efektivitātes zudums.

Globālā ekonomika raustās transedentālās vai pirmsnāves konvulsijās un visuzskatāmāk tas ir redzams un sajūtams aizejošās sistēmas centrā – Amerikas Savienotajās Valstīs. ASV jau vairākus gadus dzīvo uz sava ekonomiskā kraha un bankrota sliekšņa un ir skaidrs, ka ilgi vairs tā nevar turpināties. Viena no šīs situācijas izpausmēm – ASV uzskatāmi zaudē savas globālās līderpozīcijas, ko tā bija iedomājusies ieguvusi uz mūžīgiem laikiem. Krievija un tās aizsegā arī Ķīna pilnīgi atklāti apšauba ASV vienīgā hegemona statusu, kas iedrošina nepakļauties “vecākajam brālim” arī citas valstis. Tā rezultātā no ASV rokām globālā vara burtiski slīd laukā, bet tas savukārt dod ievērojamu triecienu par tā jau novārgušo ASV ekonomiku un rada nepieciešamību ļoti būtiski samazināt ASV valsts izdevumus un iedzīvotāju dzīves līmeni, kurš dēļ nevienmērīgā sadalījuma jau tā nav pārāk augsts un ko ir grūti izdarīt, jo labi bruņotie amerikāņi ir pieraduši pie pašreizējās kārtības un kategoriski negrib to mainīt.

Amerikāņi no šīs situācijas redz vairākas izejas. Pirmā un galvenā – liela pasaules kara izraisīšana, kurā ASV vai nu vispār nepiedalās vai piedalās pietiekami minimāli. Ekonomiskā sistēma tad tiek iznīcināta, parādi norakstīti un rodas iespēja “restartēt” to pašu veco un labi pazīstamo ekonomisko modeli, saglabājot tajā neapstrīdamu savu dominanci. Šo recepti amerikāņu valdošie slāņi uzskata par drošu un pārbaudītu. Gan Pirmajā, gan Otrajā pasaules karā ASV šādi atrisināja savas ekonomiskās problēmas uz visu citu tolaiku lielvalstu rēķina.

Problēma no vienas puses ir apstāklī, ka visi kaut cik inteliģenti cilvēki jau zin par šo anglo-amerikāņu politekonomisko “know how”, tāpēc daudzi amerikāņu draugi, sabiedrotie un pat atsevišķas marionetes nealkst šī scenārija realizāciju un sabotē to. Otra problēma ir kodolieroču un kodollīdzsvara esamībā. Tā kā uz pasaules ir divas lielvalstis ar aptuveni līdzvērtīgu kodolpotenciālu, kas to kodolkonflikta gadījumā ļauj abām pusēm iznīcināt vienai otru, liela mēroga kari starp šīm lielvalstīm nav iespējami (jo neviens negrib tapt iznīcināts). Tāpēc uzdevums ir vai nu izraisīt tādu pietiekami liela mēroga karu, kas nepāraugs kodolkarā, vai arī likvidēt kodollīdzsvaru, likvidējot otru kodollielvalsti.

Tieši ar to amerikāņi arī nodarbojas. Uzdevums minimum – izraisīt kādas reģionāla līmeņa valsts (Ukrainas, Turcijas, Rumānijas, Polijas, Vācijas, Japānas vai vienalga kuras vēl) nopietnu karu ar Krieviju, kurā amerikāņi varētu vai nu vispār nepiedalīties un atbalstīt sabiedroto tikai morāli, informatīvi un materiāli vai arī kurā to dalība būtu minimāla, lai neizraisītu kodolkaru. Tādējādi tiktu novājinātas karojošās valstis, ES un Krievija, būtu iespējams norakstīt visus parādus un restartēt ekonomiku un iespējams rastos izdevība pilnībā iznīcināt Krieviju, kas padarītu ASV par vienīgo, militāri visspēcīgāko valsti pasaulē.

Uzdevums maksimum – Krievijas iznīcināšana vai nu tieša un negaidīta uzbrukuma rezultātā vai arī pārņemot tajā varu, sadalot vairākās valstelēs un pēc tam iznīcinot šīs valsteles (šī scenārija realizācijas beigu posmā kā daļa no faktiskās Krievijas tiks pilnībā iznīcināta arī Latvija).

Tiešs kodoluzbrukums tiek plānots izejot no apsvērumiem, ka Krievijas kodolpotenciāls ir novecojis, ka Krievija tehnoloģiski arvien vairāk atpaliek no ASV, ka ASV izdodas radīt efektīvu pretgaisa aizsardzības sistēmu, kura spēs notriekt “atbildes trieciena” raķetes un ka ASV spēj tā izvietot savus kodolspēkus, ka var dot Krievijai masīvu un negaidītu kodoltriecienu, pēc kura tā vienkārši vairs nespēs dot atbildes triecienu. ASV valdības un militāristu darbības (tai skaitā arī Latvijā) liecina, ka amerikāņi nopietni gatavojas arī šādam scenārijam. Tā gadījumā Latvija kļūs par kodoltuksnesi, jo to ietekmēs gan Pleskavas apgabalā sprāgušo kodollādiņu radiācija, gan arī virs Latvijas teritorijas sprāgs gan ASV, gan Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēmu notriektās kodolbumbas.

Visbeidzot nopietni tiek izskatīta iespēja izraisīt Krievijas un Ķīnas karu. Pašreiz šāda varbūtība ir maziespējama, tomēr arī tā atrisinātu anglo-amerikāņu ekonomiski-politiskās problēmas. Amerikāņi strādā arī šajā virzienā.

Otra izeja, kas nav pretrunā pirmajai un daļēji to papildina, ir Eiropas Savienības aplaupīšana. Tā kā ASV trūkst līdzekļu, tad tos kaut kur ir jāiegūst. Iegūt tos var tikai kādu aplaupot. Bet aplaupīt var tikai Krieviju, Ķīnu vai Eiropas Savienību. Tā kā ar pirmajām divām ir problēmas un tās, maigi izsakoties, netic amerikāņiem, tad atliek tikai Eiropas Savienība. To tad arī ASV mēģina panākt, piespiežot ES parakstīt Transatlantijas Tirdzniecības un Investīciju partnerību (TTIP), kas ir pilnībā izdevīga tikai ASV un tās kompānijām. Amerikāņi ES aplaupīšanā izmanto tās pašas metodes, kuras ES izmantoja, aplaupot Austrumeiropas valstis (arī Latviju). Arī tādēļ ES dalībvalstīs (pirmkārt Vācijā un Francijā) šim līgumam ir nopietna pretestība.

Vēl cits līdzekļu iegūšanas veids, kurš īslaicīgi uzlabo ASV ekonomisko situāciju, ir labvēlīga investīciju klimata radīšana Amerikā. Tā kā ASV nav labvēlīga investīciju klimata un ātri radīt to nav iespējams, amerikāņi cenšas pasliktināt investīciju klimatu visās citās valstīs. Tam tiek izmantots ļoti plašs metožu kopums starp kurām ir arī atsevišķu valstu iznīcināšana, noteiktu reģionu haotizācija un arī cīņa pret t.s. “ofšoriem”. Ja visur būs slikti un nestabili, tad visas pasaules “brīvā nauda” plūdīs tur, kur ir stabilitāte un kārtība, tas ir uz Amerikas Savienotajām Valstīm.

Visbeidzot trešā izeja ir koncentrēties uz ASV iekšējām problēmām, kardināli atrisināt tās, efektivizējot ASV ekonomiku un sabiedrisko iekārtu un caur to mainot globālo ekonomiku, saglabājot tajā pietiekami nopietnu teikšanu. Šī ir amerikāņu atkāpšanās vai pat daļēja kapitulācija. Šī scenārija gadījumā ASV oficiāli atzīs savu bankrotu, ierausies sevī un mēģinās tikt galā ar iekšējām problēmām, kuras saasinās straujā dzīves līmeņa krituma radītie iekšējie nemieri, kas var pat izraisīt ASV sabrukumu (vismaz Teksasas štata izstāšanos no ASV). Tai pat laikā ASV šādi rīkojoties “uzmetīs” visu pasauli, kam tā ir parādā (un pirmkārt Ķīnu, kura zaudēs visus gadu desmitu garumā iekrātos līdzekļus) un tas sagraus visas pasaules finanšu sistēmu. Attiecīgi dažāda mēroga reģionāli nemieri un haoss tad var notikt visā pasaulē.

Bez tam ASV redzamās ārpolitiskās aktivitātes strauja samazināšanās saasinās tos starptautiskos konfliktus, kurus amerikāņi slāpēja vai arī, kuri tika atlikti, lai kopīgi cīnītos pret ASV agresijas draudiem. Konkrēti tad pašas no sevis sāks pasliktināties Krievijas un Ķīnas savstarpējās attiecības, kas tālākā perspektīvā dos amerikāņiem iespēju izraisīt Krievijas – Ķīnas karu, izmantojot minimālus resursus un iespējams pat saglabājot savu tābrīža pozitīvo tēlu.

Šī scenārija gadījumā Latvija tādā vai citādā veidā nokļūs Krievijas, Polijas, Zviedrijas, Vācijas vai … Lielbritānijas ietekmes sfērā. Plaši ir pieņemts uzskatīt, ka visdrīzāk Krievijas, bet… krievi var arī neaplaimot latviešus ar jaunu “uzņemšanu” un atstāt savus nepateicīgos “jaunākos brāļus” kāda no savu tā brīža partneru gādībā (lai viņi čakarējas), vai kā līdz šim vispār nelikties par Latviju ne zinis.

Otrkārt, ASV pašreiz notiek prezidenta vēlēšanas. Pirmsvēlēšanu un pēcvēlēšanu laikā ASV struktūras lielā mērā ir paralizētas un mazaktīvas, darbojas situatīvi, pēc inerces un neveic nekādus būtiskus un tālredzīgus manevrus. Šajā laikā lielākā daļa ASV iekšējo spēku tiek koncentrēti priekšvēlēšanu cīņai. Paralīze sākas aptuveni ar vēlēšanu gada sākumu, oktobrī un novembrī tā sasniedz savu maksimumu, bet līdz nākamā gada martam notiek jaunās valdības un tās komandas veidošana (tiek “dalīti amati” un nosprausti kopējie un personīgie mērķi). Un tad amerikāņu struktūras atgūst savu ierasto veiktspēju un darbības stilu.

Kas pašreiz cīnās par ASV prezidenta posteni? No vienas puses Hilarija Klintone, kura ir dedzīga kara risinājuma piekritēja un kuru atbalsta attiecīgas abu ASV partiju un globālo spēku aprindas. No otras puses Donalds Tramps, kurš ir miera un ASV koncentrēšanās uz savām problēmām piekritējs.

Ja Amerikā vispār kaut kad ir bijis kaut kas labs un šis labais kaut kādā mērā ir saglabājies, tad tas pašreiz cenšas iemiesoties ASV valsts pārvaldē caur Donaldu Trampu. Tramps ir amerikāņu Putins. Hilarija Klintone savukārt ir visu ASV sliktāko un zemiskāko īpašību iemiesojums. Hilarija Klintone tās ir histērijas, agresija, necilvēcības un karš. Hilarija Klintone tas ir gandrīz vai drošs ASV gals ar lielu varbūtību, ka amerikāņi sev kapā līdzi paraus arī visu pārējo pasauli.

Kas vēl ir Hilarija Klintone? Viņa ir sava vīra Bila Klintona prezidentūras ārpolitikas kursa dedzīga piekritēja. Šis ārpolitikas kurss izveidojās pēc PSRS sabrukuma, kad ASV kļuva par vienīgo globālo lielvalsti vienpolārajā pasaulē un tas paredz klaju un atklātu ASV nerēķināšanos ne ar vienu valsti savu interešu aizstāvībā visā pasaulē. Ja kāds pretojas, tad tas nepieciešamības gadījumā tiek brutāli apspiests ar spēka palīdzību.

Klintona laikā šis ārpolitikas kurss savu epogeju sasniedza līdz ar uzbrukumu Dienvidslāvijai un kopš viņa laikiem šāda pieeja ir dziļi iesēdusies un nostiprinājusies ASV militāristu, specdienestu un Valsts departamenta ierēdņu vidū. Visi nākamie prezidenti pēc Klintona realizēja viņa laikā aizsākto ārpolitikas kursu.

Kas ir Baraks Obama? Viņš ir nemākulīgs un impotents miera un ASV koncentrēšanās uz savām problēmām piekritējs. Bet dēļ savas nespēcības no vienas puses viņš nespēja tā pa īstam realizēt savu politiku, bet no otras puses ārlietas savas prezidentūras pirmā termiņa laikā viņš uzticēja Hilarijai Klintonei, kura aplaimoja pasauli ar “arābu pavasari”, Lībijas izpostīšanu un karu Sīrijā. Hilarijas Klintones ārpolitika radīja lielu daļu to apstākļu, kuru rezultātā Eiropu pārpludināja bēgļu masas.

Baraks Obama daļēji saturēja un turpina saturēt aptrakušo amerikāņu “kara partiju”’. Ja ievēlēs Klintoni, tad bremzes “kara partijai” zudīs un pat galvenais Klintones konkurents demokrātu vidū Berni Sanders visdrīzāk nespēs apvaldīt trako Hilariju.

Viens no galvenajiem Obamas administrācijas veikumiem ir Transatlantijas Tirdzniecības un Investīciju partnerība (TTIP), noslēdzot kuru ASV ekonomiski aprīs Eiropas Savienību, tādējādi uz laiku atliekot pašas ASV krahu. Obama apsolīja sava termiņa laikā izbīdīt TTIP un patiešām centās to izdarīt, bet… radās problēmas. Francijas prezidents Fransuā Olands publiski paziņoja, ka TTIP Francijai ir nepieņemams, jo tas ievērojami ierobežos tās suverenitāti. Tāpat TTIP noslēgšanai nopietni pretojas daļa no Vācijas elites. Tā rezultātā TTIP virzība apstājās un ASV sāka realizēt plānu B: ja nav iespējams iekļaut TTIP visu Eiropas Savienību, tad ES ir jāsadala un TTIP jānoslēdz ar pēc iespējas lielāku skaitu tās pašreizējo dalībvalstu. Tādēļ notika Brexit un tādēļ amerikāņi visādi veicina gan nemierus Eiropas Savienībā, gan arī eiroskeptisku noskaņojumu pieaugumu un aktivitātes.

Tādējādi varam konstatēt, ka cilpa ap amerikāņu kaklu arvien vairāk savelkas kā rezultātā viņi sāk rīkoties arvien neadekvātāk. Tuvākais un vieglākais amerikāņu pagaidu glābiņš bija TTIP, bet tiklīdz kļuva skaidrs, ka ieplānotie TTIP termiņi un nosacījumi ir nopietni apdraudēti, ASV struktūras sāka vērsties pret TTIP bremzētājiem: tobrīd proamerikāniskā Turcija “atvēra” “bēgļu krānu”, pārpludinot ar imigrantiem ES un nopietni destabilizējot Eiropu, notika Brexits, kas ievērojami pastiprināja eiroskeptiskās tendences, ASV militāristu radītā “Islāma valsts” sāka intensīvus teroristiskus uzbrukumus Eiropai – pirmkārt Francijai un Vācijai (Bavārijai) un Francijā pēc Ukrainas receptēm tika organizētas masu nekārtības.

Pie tam tas notiek apstākļos, kad izmisušie amerikāņu sabiedrotie, kuri saprot cik smagi ASV viņus čakarē un uzmet, sāk nopietni lūkoties Krievijas virzienā. Turcijas prezidenta Erdogana piemēram, tuvākajā vai mazliet tālākā nākotnē var sekot arī Vācija, Francija vai citas valstis. Tāpēc pastiprinās dažādi uzbrukumi Krievijas sadarbības partneriem un sabiedrotajiem – Brazīlijai, Argentīnai, Dienvidāfrikas Republikai, Armēnijai, Kazakstānai, Azerbaidžānai un citiem, kā arī pašas Krievijas autoritātei (dopinga skandāls).

Tāpat jāņem vērā, ka visas šīs aktivitātes ASV struktūras veic priekšvēlēšanu laikā, kad amerikāņu valsts pārvaldē nav pieņemts spert “straujus soļus”. Ja atsevišķām darbībām, ko var izmantot TTIP izbīdīšanai, iespējams var vēl dabūt Obamas administrācijas akceptu, tad daļa no tām izskatās tiek veiktas nesankcionēti. To, ka tā tas visdrīzāk ir labi raksturo ASV militāristu izteikumi, kuri brīžiem publiski izsakās diametrāli pretēji valsts augstākajām amatpersonām, kā arī fakts, ka 50 ASV Valsts departamenta ierēdņu atļāvās vērsties ar atklātu lūgumu pie Obamas nekavējoties uzsākt iebrukumu Sīrijā, jo “tāda iespēja var vairs neatkārtoties”.

ASV “kara partija” trako un izmanto visas iespējas, lai destabilizētu situāciju. Šīs iespējas, protams, ir ierobežotas ar esošiem resursiem un pilnvarām, ko var pārkāpt tikai noteiktās robežās, bet ir labi redzams, ka tas intensīvi un plaši tiek darīts. Galvenais šo darbību mērķis – izprovocēt konfliktu ar Krieviju, kas ļautu ASV sabiedrībā uzkurināt pavisam cita līmeņa antikrievisko histēriju, kas ļautu Hilarijai Klintonei vēlēšanu cīņā garantēti izrēķināties ar Donaldu Trampu, kurš publiski iestājas par attiecību normalizāciju ar Krieviju. Bet pēc Klintones ievēlēšanas “kara partija” varētu izvērsties uz pilnu jaudu.

Kā pēdējais un visdrošākais šī virziena elements tiek gatavots jauns valsts apvērsuma mēģinājums Ukrainā ar prezidenta Porašenko nogalināšanu, pēc kā tur sāksies asiņains un vispārējs pilsoņu karš, kas var likt Krievijai iejaukties vai kurā kā ierasts var propagandiski vainot Krieviju.

Kas tā visa kontekstā var sagaidīt Latviju?

Pašreiz arī Latvijā saglabājas pietiekami augsts nopietnu incidentu rašanās risks. Līdz prezidenta vēlēšanu beigām nekādas salīdzinoši maza mēroga nekārtības mums nedraud, bet, ja ASV “kara partijai” pastāvēs iespēja realizēt kādu pietiekami liela mēroga provokāciju, kas ļautu tajā uzreiz propagandiski apvainot Krieviju, tad viņi var izdomāt to realizēt, tāpēc līdz decembrim Latvijas specdienestiem un kārtības sargiem vajadzētu būt īpaši vērīgiem un uzmanīgiem, tai skaitā un jo īpaši pret aktivitātēm, kuras nāk no sabiedroto puses.

Trampa uzvaras gadījumā daļa Latvijas politikāņu centīsies peldēt pa ģeopolitisko straumi, kas var izraisīt masveida “kažoku mešanu”. Cita daļa (antikrievi un nacisti) propagandēs no tā milzīgu traģēdiju un aicinās cilvēkus “ielās”, kas ar amerikāņu un britu “kara partijas” atbalstu var pāraugt arī nopietnākos ekscesos. Iespējams aktīvi sāks rīkoties Krievijas “maigā spēka” struktūras, lai panāktu Latvijas “ierakstīšanos” sev vēlamajā reģionālajā un globālajā ainā. Pie tam šīs darbības var nebūt prokrieviskas un var būt pietiekami patriotiskas un pat nacionālas. Krievija visdrīzāk nemaz necentīsies demontēt Latvijas valstiskumu, bet tikai racionalizēs un pragmatizēs valdošo režīmu, deaktivizējot tā antikrievisko dabu un panākot, lai Krievijas ģeopolitiskie konkurenti nesaimnieko šajā teritorijā kā pie sevis mājās. Objektīvi Krievijas interesēs ir, lai tās pierobežā valda miers un kārtība un lai robežvalstis nav rusafobiski noskaņotas un Latvijā šai ziņā Krievija iespējams sastaps nopietnu Lielbritānijas attiecīgu struktūru pretestību, kuras armijas ģenerālis pietiekami ilgi vadīja vienu no Latvijas specdienestiem.

Krievijas ietekmes pieauguma gadījumā “uz viļņa” būs Saskaņas centrs, bet, ja radīsies cits nopietns politisks spēks ar līdzīgiem politiskiem uzstādījumiem, tad arī tas domājams varēs cerēt uz Kremļa atbalstu. Protams, nepilsoņa statusu saglabāt nevarēs un krievu valodai būs jāiedod kaut kāds valstisks statuss, lai visi, kuri to vēlas, saprātīgu valsts valodas principa ierobežojumu ietvaros var brīvi lietot krievu valodu. Bet iespējams arī šīs prasības un uzdevumi nebūs prioritāri.

Ekonomiski Latvijai būs jācenšas izdzīvot saviem spēkiem. Neviens neko tāpat vien nedos, kas apstākļos, kad uz Latviju pārstās plūst ASV “rusafobiskā pasūtījuma” nauda, izraisīs nopietnas papildus ekonomiskās problēmas. Pie tam uz kaut kādu labvēlīgu un uzticības pilnu attieksmi, lai piemērotos jaunajiem globālās ekonomikas apstākļiem, Latvija un latvieši var necerēt. Viņiem neticēs un neuzticēsies un sava varēšana būs nepārtraukti jāpierāda. Daudziem Latvijas iedzīvotājiem būs patiešām beidzot jāsāk produktīvi strādāt. Grantēdājiem tā patiešām būs milzīga traģēdija. Visdrīzāk jaunajos apstākļos Latvija vairs nespēs panest arī tik lielu ierēdņu skaitu, tādēļ var notikt to ievērojama samazināšana.

Lielbritānijas ietekmes saglabāšanās / pieauguma / legalizēšanās gadījumā antikrieviskā histērija turpināsies un iespējams pat pieaugs, tāpat arī saglabāsies provokāciju radīšanas risks, tomēr nebūs nopietnu liela kara rašanās draudu. Latvija tad kļūs par nosacītu jauna tipa Lielbritānijas impērijas vienu no robežposteņiem.

Daudziem notikumu attīstības gaita Trampa uzvaras gadījumā var šķist galēji nepieņemama, bet alternatīva tai ir karš, pie tam ar lielu varbūtību ka karot nāksies arī latviešiem un ka karš būs arī Latvijas teritorijā. Negribat Trampu un negribat “Krievijas ietekmi”, tad gatavojaties tapt iesaukti jaunā leģionā karošanai “par Latviju” anglo – amerikāņu izvirtuļu interesēs svešu valstu teritorijā ar gandrīz garantētām letālām sekām gan “leģionāriem”, gan Latvijai. Latvija visdrīzāk taps iznīcināta jau šī kara sākumā, bet, ja brīnumainā kārtā tas nenotiks un ja cilvēcei par postu šajā karā uzvarēs ASV, tad Latviju pēc uzvaras iznīcinās paši anglo-amerikāņi (kā mentāli Krievijai radniecīgu teritoriju, kurā teorētiski kaut kad nākotnē un kaut kādā formā var sākt atdzimt Krievijas valstiskums).

Klintones ievēlēšanas gadījumā sāksies vēl nepieredzēta antikrieviska histērija. Kas nebūs “ar mums” (ar amerikāņiem/ar Klintoni), tie tiks pasludināti par ienaidniekiem. Notiks atklāta un pastiprināta militārās konfrontācijas kāpināšana. Tās ietvaros Latvijā var tikt izvietots ievērojams papildus militārais kontingents, pretgaisa aizsardzības sistēmas elementi vai pat kodolraķetes. Krievijas pierobežā, tās sabiedroto un partneru valstīs tiks intensīvi organizēti dažādu veidu nemieri un iekšējie militārie konflikti. Latvijā tā rezultātā var tikt organizēta vērienīga provokācija, kas ASV dod propagandisku ieganstu kāpināt konfrontāciju vai pat uzsākt karu. Var arī sākties intensīvs hibrīkarš, ko izraisīs ASV, lai vainotu tajā Krieviju, vai arī, ko organizēs Krievija kā atbildi uz ASV-Latvijas provokācijām un/vai kā simetrisku vai asimetrisku pretsitienu (piemēram, kā darbības ASV pretgaisa aizsardzības sistēmas elementu un/vai kodolraķešu izvietošanas Latvijā nepieļaušanai).

Antikrieviskās histērijas un militāro aktivitāšu aizsegā, protams, tiks ievērojami ierobežotas pilsoņu tiesības un brīvības, tiks pastiprināta cenzūra, notiks pāreja uz autoratīvāku vadības stilu, tiks ievērojami pasliktināts cilvēku dzīves līmenis (sak, pacietieties, drošība pirmajā vietā). Kamēr Klintones ASV nebūs kaut kādā formā zaudējusi karu, tikmēr globāla ekonomiskā kolapsa nebūs, bet tas, kas būs – totalitāra Amerikas iedzīvotāju, sabiedroto valstu un vasaļvalstu izdevumu krasa samazināšana, kam būs līdzīgs efekts un kā negatīvās ekonomiskās sekas daļēji slāpēs pirmskara un hibrīdkara aktivitātes. Tas viss ar lielu varbūtību izraisīs plašus nemierus, ko iespēju robežās, protams, centīsies atbalstīt arī Krievija, bet tie visnežēlīgākā kārtā tiks likvidēti. Plašas “brīvās pasaules” cilvēku masas tiks apspiestas un samītas. Lielākās daļas “brīvās pasaules” cilvēku dzīve sāks līdzināties nacistu darba nometņu vai pat koncentrācijas nometņu ieslodzīto dzīvei (ar citām metodēm efektīvi organizēt Rietumvalstu iedzīvotājus karam nemaz nav iespējams). Ja tik tālu nonāks, tad paliks tikai viens mazs solītis līdz masu genocīdam, kas nepieciešamības gadījumā tiks veikts (militāru vai ekonomisku apsvērumu dēļ).

Beigsies tas viss vai nu ar kodolkaru, vai nu ar ļoti daudzu reģionālu karu sēriju, kā rezultātā vai nu Krievija tiks tādā vai citādā veidā iznīcināta (kam sekos izcili necilvēcīga globālā diktatūra, masu genocīds iedzīvotāju skaita samazināšanai, galēja cilvēku izviršana un civilizācijas pašiznīcināšanās savstarpējos karos vai tehnogēnās katastrofās), vai arī Klintone un “kara partija” tādā vai citādā veidā tiks atstumta no varas, ko būs iespējams izdarīt vai nu iznīcinot ASV vai arī iznīcinot nozīmīgu daļu “kara partijas” pārstāvju. “Putina Krievijas” uzvaras gadījumā sāksies jauns miera laikmets, kurš sliktākā gadījumā ilgs gadus 50 – 100, kad tamlīdzīga zaraza citā veidolā sāks atdzimt atkal.

Krievijas lielākā priekšrocība un vienlaicīgi arī vājums ir apstāklī, ka tā nevēlas un tai nav izdevīgi pilnībā iznīcināt ASV (jo humānā Krievija viena pati nespēs pārvaldīt visu pasauli), kamēr ASV valdošās aprindas sev ir uzstādījušas pilnīgu Krievijas iznīcināšanas mērķi. ASV vājums ir apstāklī, ka tā, ja vēlas saglabāt savu globālo līderību, nemaz nevar neuzbrukt Krievijai. Ja ASV un Krievija mierīgi līdzās pastāv un viena otru nopietni “neaiztiek”, tad ASV ekonomiski sabruks ātrāk nekā Krievija. Tāpēc Krievija, neuzbrūkot un tikai prasmīgi aizstāvoties, garantēti uzvarēs. Tāpēc Krievija nav agresors, bet ASV, ja neatmet savu egocentrisko un iedomīgo mesiānismu, ir spiesta uzbrukt.

Un tamdēļ amerikāņi savās rindās pulcē attiecīga morālā (amoralitātes) līmeņa kadrus, tādēļ viņi tos attiecīgi motivē, kontrolē un izturas pret tiem bez sentimentiem. ASV ir Mordora, kura mēģina zem saviem karogiem sapulcēt visus globālos tumšos spēkus, tāpēc tā sludina brīvību visu veidu neliešiem un izvirtībām un plaši to propagandē.

Augstāk aprakstītais ir visnegatīvākais scenārijs, ko Klintone un amerikāņu “kara partija” maksimāli centīsies realizēt. Tas viņiem var pilnībā neizdoties, jo ne tikai Krievija var veikt smalkas darbības tā iestāšanās iespēju minimizēšanai, bet arī katras valsts (un pirmkārt amerikāņu) “miera partija” tam maksimāli pretosies. “Putina Krievija” nav viena pati par sevi, Krievija pašreiz ir cilvēces labāko un gaišāko tieksmju aizstāve, kam “visa pasaule sadodas rokās, lai palīdzētu”. “Putina Krievija”, neskatoties uz visiem tās trūkumiem, kuri ir pietiekami nopietni, ir kā pus sarūsējusi grabaža, kura nosprosto durvis, pa kurām pasaulē raujas iekšā elles spēki.

Ja Klintone uzvarēs vēlēšanās, viņas un “kara partijas” iespējas vismaz sākumā būs ierobežotas. Lai iegūtu visas Demokrātu partijas atbalstu, Klintone bija spiesta vienoties par sadarbību ar visnopietnāko savu pirmsvēlēšanu pretinieku no pašas partijas Berniju Sandersu, kurš ir gudrs un nosvērts sociālists. Tas nozīmē, ka Sanders un viņa cilvēki būs pārstāvēti Klintones valdībā, ar viņiem kaut kādā mērā būs jārēķinās un viņi daļēji ietekmēs situāciju. Tāpat gana nozīmīgs saturošais faktors ir ASV valsts struktūru varas dalījuma un institucionālās neatkarības princips, kas ir ASV demokrātijas būtība un ar kuru amerikāņi tik ļoti lepojas. Tas nozīmē, ka valsts struktūra pilda savus likumos atrunātos uzdevumus neatkarīgi no augstākstāvošo amatpersonu iegribām un pakļaujas tām tikai stingri noteiktu formālu rāmju ietvaros.

Bet… ASV atrodas pārāk lielu un neatrisināmu problēmu priekšā un Hilarija Klintone ir pārāk ambicioza, agresīva un bez pārspīlējumiem arī traka (un vēl sieviete, kuras pirmkārt vadās no emocijām), lai neņemtu vērā nekādus morālus un juridiskus šķēršļus sava politikā kursa realizēšanā. Jā, iespējams, ka Klintonei tas vismaz līdz galam neizdosies un uz to vien būs jācer, bet ģenerālais Klintones politikas virziens, ko tā visām varītēm mēģinās realizēt, būs tieši tāds. Un diemžēl ir jākonstatē, ka visdrīzāk agri vai vēlu, saskaroties ar lielāku pretestību vai mazāku, viņai tas tomēr izdosies, un tad uz pilnu gaitu sāks attīstīties apokaliptiskais scenārijs. Tādēļ Klintoni daudz lielākā mērā kā Hitleru ir nepieciešams apturēt pirms viņa ievācas Baltajā namā.

Jebkurā gadījumā nopietna pirmā Klintones valdības organizētā uzbrukuma sākums Krievijai ir sagaidāms 2018.gadā, kad Krievijā paredzētas prezidenta vēlēšanas. Šim notikumam visas anglo – amerikāņu un NATO diplomātiskās, militārās un spec struktūras nopietni gatavojas jau tagad.

Tāpēc cilvēkiem vajadzētu cerēt un darīt visu iespējamo, lai trakā Hilarija nekļūst par ASV prezidenti (lai kāds ar nebūtu Tramps, viņš ir nesalīdzināmi labāks par Klintoni), bet, ja tas tomēr notiek, tad, lai viņai rastos pēc iespējas lielākas un nepārvaramākas grūtības sava ārpolitiskā kursa realizācijā.

Informācijas aģentūra
/16.08.2016/

Posted in BĒGĻU KRĪZE, Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, TTIP (Transatlantijas tirdzniecības un investīciju partnerība), UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Par civilizācijas norieta iemesliem

00622_colapse2016.gada maijā Stambulā savu darbu beidza ANO Humanitārais samits. 177 valstu pārstāvji konstatēja migrantu un militāru konfliktu upuru, kuriem nepieciešama palīdzība, strauju pieaugumu pasaulē. Vācijas kanclere Angela Merkele paziņoja, ka nepieciešams radīt globālu palīdzības sniegšanas mehānismu, tādējādi atzīstot, ka Vācija un Eiropas Savienība netiek galā ar bēgļu plūsmu no Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfrikas. Par jaunajiem un no jauna uzliesmojošajiem militārajiem konfliktiem runāja lielākā daļa valstu pārstāvju no visiem kontinentiem.

Tai pat laikā ir jākonstatē, ka pasaulē karu nav kļuvis vairāk. Cilvēce karo tik pat ilgi, cik eksistē. Tikai retajai valstij ir izdevies kā Šveicei pamanīties nebūt iesaistītai militāros konfliktos vairāku paaudžu laikā. Parasti kādu karu, mazu vai lielu, asiņainu vai ne pārāk, savā teritorijā vai svešā, piedzīvo katra paaudze.

Kara priekšnojauta

Salīdzinājumā ar iepriekšējiem laikmetiem starptautiskā dzīve ir būtiski mainījusies. Gaisā burtiski virmo briesmu priekšnojauta. Par to runā un raksta dažādu sociālo grupu pārstāvji no visdažādākajām valstīm (sākot no ārēji šķietami labklājīgu valstu līderiem līdz pussabrukušu trešās pasaules valstu pārstāvjiem).

Pat pirms Pirmā un Otrā pasaules kara un abu kodolvalstu t.s. “aukstā kara” saasinājuma laikā cilvēce tik izteikti nesajuta briesmas kā tagad. Pie tam briesmu priekšnojauta nav saistīta ar iespējami gaidāmo kodolvalstu liela mēroga militāro konfliktu. Pat otrādi, cilvēkiem ir tendence pārāk zemu novērtēt šos draudus, uzskatot, ka civilizācijas iznīcināšanas risks apstādinās politiķus vai ģenerāļus. Viņi nesaprot, ka kaut kāda ieroča esamībai ir jēga tikai tad, ja esi gatavs to reāli pielietot. Šai ziņā kodolieroči ne ar ko neatšķiras, piemēram, no loka un bultām, kuri uz savu izgudrošanas brīdi arī bija masu iznīcināšanas ierocis, kurš ļauj iznīcināt no attāluma vairākus pretiniekus pirms tie paspēs pietuvoties šķēpa lidojuma vai rungas sitiena attālumā. Ņemot vērā to pirmsvēsturisko laiku cilvēces niecīgo skaitu var vēl padiskutēt, kurš ierocis cilvēces izdzīvošanai bija bīstamāks – starpkontinentālās raķetes mūsdienās vai loks un bultas daudzus tūkstošus gadus atpakaļ.

Tad no kurienes šī briesmu priekšnojauta, kura pāraug vadošo pasaules valstu līderu histērijā, kuri konstatē mūsdienu civilizācijas mehānismu neadekvātumu risināmajām problēmām un uzdevumiem?

Cīnoties ar bēgļu krīzi, ar badu un nabadzību mūsdienu cilvēce cenšas cīnīties ar sekām, atstājot bez uzmanības un pat neievērojot savu problēmu cēloņus. Tieši tāpēc problēmas pieaug jo straujāk, jo lielākus spēkus cilvēce pieliek to risināšanai.

Problēmas būtība ir kundzības formāta un veida maiņā, kas nodrošina vadošo valstu dominēšanu pār civilizācijas perifērijām.

Pirmā un otrā tipa koloniālisms: cīņa par cilvēkiem un resursiem

Savas vēstures gaitā cilvēce ir piedzīvojusi divus kundzības formātus (veidus) un pašreiz ieiet trešā kundzības formāta ērā.

Pirmais etaps ilga no vēstures sākuma laikiem līdz XVI gadsimtam, kad sākās koloniālālisma laikmets. Tad kundzība tika nodrošināta ar iekarošanas palīdzību un iekarošanas objekts bija zemes un cilvēki. Tolaik teritorijas bez cilvēkiem nebija nevienam vajadzīgas, jo tās vienkārši nebija kam apstrādāt.

No šī apstākļa izrietēja dažādas cilvēku apspiešanas formas no verdzības līdz dzimtbūšanai, kas cilvēku nesaraujami piesaistīja ražošanas līdzekļiem (pirmkārt zemei). Tāpēc, lai cik arī nesamierināmi savā starpā viduslaikos bija kristieši un musulmaņi, gan kristieši palika dzīvot musulmaņu iekarotajās teritorijās (Spānijā un Ēģiptē), gan musulmaņi dzīvoja zem kristiešu varas krusta karu laiku Palestīnā.

Tolaik varēja nogalināt vienu, tūkstoti vai pat simts tūkstošus neticīgo, bet nevarēja pilnībā iznīcināt visus iekarotās teritorijas iedzīvotājus, pretējā gadījumā iekarošana zaudēja savu jēgu un pārvērtās par ļoti dārgu un nerentablu pasākumu.

Līdz ar koloniālisma laikmeta sākšanos cilvēce ieiet otrā kundzības veida ērā, kad teritorijas ekspluatācijai saglabāt tās iedzīvotājus nebija vairs nepieciešams. Tehnoloģiju un darba ražīguma attīstība ļāva eiropiešiem apgūt milzīgas teritorijas, izmantojot salīdzinoši mazus cilvēku resursus. Pie tam šo cilvēcisko resursu bieži vien bija vienkāršāk atvest no cita kontinenta (kā nēģerus Amerikā) nekā saudzīgāk attiekties pret vietējiem iedzīvotājiem.

Šajā laikā pazūd indiāņi, kuri apdzīvoja desmitiem Karību jūras salas, strauji samazinās Dienvidamerikas indiāņu populācija, bet desmiti miljoni Ziemeļamerikas indiāņu burtiski izgaist nekurienē. Šajā pat periodā angļu mākslīgi izraisītais bads aiznes desmitiem miljonus Indijas iedzīvotāju dzīvības un uz pusi samazina Īrijas iedzīvotāju skaitu. Un šajā laikā Beļģijas karalis Leopolds II par desmit miljoniem samazināja Kongo iedzīvotāju skaitu, tādējādi nodrošinot savu pavalstnieku pārtikušu dzīvi.

Tātad, ja pirmajā kundzības etapā teritorijai un cilvēkiem iekarotāju acīs bija vienāda vērtība, tad otrajā kundzības etapā teritorijas vērtība strauji pieaug, bet cilvēku vērtība strauji krītas. Tomēr iekarotājam cilvēki vēl jo projām ir nepieciešami, lai gūtu labumu no teritorijas. Lai gan mazākos daudzumos un sliktākā kvalitāte, bet tomēr cilvēki bija vēl nepieciešami.

Un pats galvenais – lai nodrošinātu savu kundzību bija nepieciešams nodrošināt savas valsts iedzīvotāju salīdzinošu labklājību. Tādējādi cilvēcisko resursu vērtības samazināšanās kolonijās kompensējās ar cilvēciskā resursa vērtības pieaugumu metropolēs.

Mūsdienu koloniālisms: nav vajadzīgi ne resursi, ne cilvēki

Sākot ar XX gadsimta beigām ir sācies trešā kundzības formāta laikmets, kad zūd gan teritoriju, gan arī cilvēciskā resursa vērtība. Bankas ir radījušas finansu instrumentus, kuri ļauj ne tikai taisīt naudu no plika gaisa, bet to darīt pilnībā nesaistīti ar reālām vērtībām. Operācijas ar “papīra naftu”, “papīra zeltu” un citām “papīra” vērtībām jau daudzas reizes ir pārsniegušas reālo vērtību rezerves.

Pēc tā ir zudusi nepieciešamība ne tikai pēc zemes kā ražošanas līdzekļa, bet arī pēc zemes kā dabas resursu glabātuves un pēc cilvēkiem, kas šos dabas resursus iegūst.

Politisko kundzību nodrošinošie finansisti ir pilnībā atrāvušies no reālās ekonomikas. Mēs, protams, varam paprātuļot par tēmu, ka arī finanšu oligarham ir nepieciešami kalpi, ēdiena ražotāji, policisti un karavīri aizsardzībai un citi personisko labumu nodrošinātāji, kas visi ir cilvēki. Teorētiski tā tas ir, bet praktiski ekonomiskās un politiskās attīstības likumi darbojas neatkarīgi no konkrētu cilvēku vēlmēm un vajadzībām, pat ja šie cilvēki ir multimiljardieri. Ja ekonomika var iztikt bez cilvēkiem, tad cilvēks tai kļūst par lieku posmu, traucēkli, kurš samazina efektivitāti.

“Papīra” vērtību ekonomika var viegli pārvērst naudu vēl lielākā naudā ne tikai izlaižot reālu vērtību radīšanas posmu, bet pat cilvēku ar viņa vajadzībām. Protams, ideālu situāciju ar mirušu biržu [bez neviena cilvēka], kura ar bezgalīgi pieaugošu ātrumu no nekā rada arvien jaunus naudas vienību triljonus, sasniegt nav iespējams (vismaz pagaidām), bet tā kā tas ir pašreizējā ekonomiskā modeļa ideāls, tā tieksies uz to.

Tieši tāpēc tam, kas mums šķiet kā lielvalstu haotiskas, nepārdomātas un pretdabiskas darbības, modernajā politikā patiesībā ir dziļa jēga un iekšējā loģika, neatkarīgi no tā vai šīs loģikas sapratne principā ir pieejama tautas masām, vadošajiem politiķiem vai kaut vienai cilvēciskai būtnei.

Tā kā gan cilvēki, gan teritorijas vairs nav nepieciešami labklājības un kundzības nodrošināšanai, tad to saglabāšana jaunākajos konfliktos netiek uzstādīta kā mērķis. Pat otrādi, tie tiek uzskatīti par izlietojamu materiālu, kuru anihilācijas [pilnīgas iznīcināšanas] procesā tiek iegūts dubults labumus.

Pirmkārt, tādā veidā tiek iznīcināti konkurenti. Jo vairāk cilvēku, jo uz lielāku skaitu daļu ir jāsadala bagātība un kundzība. Pat visnabadzīgākajam un beztiesīgākajam indivīdam tāpat pieder daļiņa no kopējās bagātības un viņam ir sava noteikta suverenitāte (un tas nekas, ka tā ir niecīgi maza).

Otrkārt, noteiktas valsts likvidēšana (kas ir teritorijas un tās iedzīvotāju vienība) var tikt veikta tādā veidā, ka tas kaitēs ģeopolitiskam konkurentam. Tāpēc mūsdienu ģeopolitisko gigantu cīņa norit nevis par kādu politisku veidojumu saglabāšanu, bet gan par sev maksimāli izdevīgiem to pazušanas apstākļiem. Tāpēc mūsdienu konfliktos uzvar nevis tas, kurš ieņēma kādu teritoriju un pakļāva tās iedzīvotājus, bet gan tas, kurš piespieda savu ģeopolitisko konkurentu ciest zaudējumus no notikumiem, kuri norisinās trešajā valstī ar iedzīvotājiem, kuri vispār ne pie kā nav vainīgi.

Protams, šāds kundzības formāts, kurš noliedz cilvēcību un cilvēci, nevar ilgi pastāvēt. Krievija jau ir publiski paziņojusi, ka tās mērķis ir cīņa ar to (lai gan man nav pārliecība, ka viss šīs problēmas dziļums ir reāli saprasts) un atgriešanās pie pasaules kārtības, kura ir orientēta uz reālām, nevis “papīra” vērtībām.

Tomēr, kā mēs visi labi zinām [saskaņā ar K.Marksu], kamēr nav mainīta ekonomiskā bāze, tikmēr var necerēt uz politiskās virsbūves izmaiņām. Bet mūsdienu ekonomika pat globālās sistēmiskās krīzes apstākļos mainās lēni un pretrunīgi.

Tāpēc tuvākajos gados un visdrīzāk arī desmitgadēs mums būs jādzīvo tādos kundzības apstākļos, kurai cilvēka, cilvēcības un saprātīgas dzīvības esamība nav nepieciešams nosacījums. [Un tas visa cita starpā ievērojami palielina kodolkaru varbūtību.]

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/24.05.2016/

Avots:
https://cont.ws/post/278203

Informācijas aģentūra
/16.08.2016/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Atstāt komentāru

Kāpēc PSRS uzvarēja nacistisko Vāciju

2.pasaules kara lūzuma punkts: 1941.gada militārā parāde Maskavā

2.pasaules kara lūzuma punkts: 1941.gada militārā parāde Maskavā

1941.gads Padomju Savienībai bija visgrūtākais un viskritiskākais gads Otrajā pasaules karā. Tas bija visasiņainākais un visneprognozējamākais kara gads.

Jau kopš 1939.gada bija zināms, ka karš ir neizbēgams, tomēr PSRS centās no tā izvairīties. Cerēja uz Molotova – Rībentropa paktu, cerēja uz vāciešu bailēm no “leģendārās un neuzvaramās”, cerēja (ja nu gadījumā ienaidnieks izmisumā tomēr uzbrūk) uz tūlītēju pretuzbrukumu un kara pārnešanu Vācijas teritorijā.

Un ne jau tikai tukši cerēja – nepārtraukti dienu un nakti strādāja. Radīja jaunus tankus, lidmašīnas un artilērijas sistēmas, pārapbruņoja armiju, ielika pamatus dublējošajām rūpnīcu būvēm tālu Austrumos, līdz kurām ienaidnieks tik ātri nevarēs nokļūt, realizēja ļoti smalku diplomātisku spēli, lai kara gadījumā ar spēcīgāko Eiropas armiju nepaliktu pret to viens pret vienu bez sabiedrotajiem.

Tomēr ne visu uzspēja un ne viss izdevās. Nepietika kara tehnikas, lādiņu un pat šauteņu, tik tikko bija sākušas strādāt lielās militārās rūpnīcas, karavīri bija mazizglītoti un nepieredzējuši, virsniekiem trūka pieredzes. Tāpēc 1941.gadā PSRS izdzīvošanas izredzes karājās mata galā un tāpēc 1941.gads kļuva par vissmagāko kara gadu.

Bet kā izdevās to izturēt? Kas vēl bija bez ļoti smagā visu iedzīvotāju darba frontes aizmugurē un bez padomju konstruktoru, inženieru un rūpnīcu strādnieku negulētajām naktīm? Kas vēl bija bez ļoti sarežģītā partijas vadītāju organizatoriskā darba visos līmeņos un bez valsts vadītāja dzelžainās gribas? Kādu vēl iemeslu dēļ izdevās apturēt vācu iebrucējus? Dēļ izturības, pašuzupurēšanās un kategoriskas nevēlēšanās piekāpties ienaidniekam. Un dēļ Tēvzemes mīlestības, kas, manuprāt, bija izšķirošais faktors.

Par 1941.gadu ir radīti ļoti daudz mīti un izdomājumi, tai skaitā arī par padomju karavīriem, kuri, pametuši ieročus, tankus un lielgabalus, lielos daudzumos padevās gūstā. Tai skaitā arī par to, ka padomju karavīri karoja piespiedu kārtā. Un tai skaitā arī par to, ka uzvarēt izdevās nopludinot ienaidnieku ar saviem līķiem.

Kā katrā karā, gadījās arī tādas lietas – gan gūstā padevās, gan ieročus pameta, gan nemākulīgi gāja bojā – bet savā būtībā šo salīdzinoši mazskaitlisko parādību absolutizācija ir maldinoša un melīga.

Patiesība ir tajā, ka Padomju Savienībai uzbruka ļoti varena, precīzi noskaņota, augsti tehnoloģiska vācu militārā mašinērija, kura padomju karavīriem un virsniekiem bija pilnīgi nezināma. [Un šī mašinērija pirms tam burtiski samala miltos gan poļus, gan frančus, gan dāņus, gan norvēģus un lielā mērā arī angļus, kuri visi karoja un pretojās pietiekami kūtri un formāli. Visnopietnāk nacistiem Eiropā pretojās tikai grieķi, kuri arī tika gana ātri salauzti.] Pirmajās kara dienās un mēnešos padomju karavīri nesaprata kā darbojas vācu militārā mašinērija, kāda ir tās rīcības taktika un stratēģija. Saprast vācu nacistu militārās sistēmas darbības principus un iemācīties ar to veiksmīgi cīnīties varēja tikai karojot, samaksājot par to lielu zaudējumu cenu.

Sākumā pēc Pirmā pasaules kara vācieši mazliet baidījās no Sarkanās Armijas, bet pēc PSRS – Somijas kara viņi krita otrā galējībā. Vācijas izlūkdienesti norādīja uz pieredzējušu un lietpratīgu armijas vadības kadru trūkumu Sarkanajā Armijā. Vācijas militārais atašejs uzskatīja: lai pēc tīrīšanām padomju armijā tās vadība atgrieztos kaut vai 1933.gada līmenī, “nepieciešami vismaz 20 gadi”.

1939.gada 22.septembrī Brestā kā parādē ienāca padomju armijas mehanizētās daļas. Šajā pasākumā piedalījās arī nacistiskās Vācijas militārā vadība, konkrēti tanku blickrīga koncepcijas radītājs ģenerālis Heincs Guderians. Ko par padomju tehniku teica pats Guderians nav zināms, bet jauns vācu virsnieks, kurš redzēja parādi, izteicās par to sekojoši: “Padomes izskatījās nožēlojami. Gan automašīnas, gan tanki ir kā no pirmsplūdu laikiem. Jākonstatē ka tas viss ir nekas vairāk kā savu laiku nokalpojuši metāllūžņi.”

Tā patiesībā arī bija. Tikai vācieši neko nezināja par jaunajiem supersmagajiem tankiem, tai skaitā arī par T-34. Un viņiem nebija priekšstata kāds kaujā ir krievu karavīrs. Tāpēc vācieši nešaubījās par sava blickrīga veiksmīgumu. Un Hitlers vēl viņus mudināja: “Ja pa tādu armiju dod spēcīgu triecienu, tad tās sagrāve ir neizbēgama.”

Tomēr tas nicinājums ar kādu vācieši sākumā attiecās pret padomju karavīriem nav izskaidrojams tikai ar Sarkanās Armijas militāri – tehnisko vājumu. Kopš 1933.gada visu Vāciju sāka pārņemt fašistiski – nacistiskā ideoloģija, saskaņā ar kuru slāvi [arī latvieši] tika pieskaitīti “necilvēkiem”. Uz 1941.gadu šī ideoloģija noteica lielākās daļas nacistiskās Vācijas karavīru attieksmi pret “krieviem” (gan ierindas karavīru un virsnieku, gan arī ģenerāļu).

Tomēr pirmās kaujas lika pašiem gudrākajiem (vai vēsturi vislabāk zinošajiem) pārskatīt savus uzskatus. Oberleitinants Ērihs Mende atceras sarunu ar savu komandieri, kura notika 1941.gada 22.jūnijā pirms paša iebrukuma: “Mans komandieris bija divreiz vecāks par mani un viņš bija jau karojis ar krieviem pie Narvas 1917.gadā. “Šeit šajos milzīgajos plašumos mēs, līdzīgi kā Napaleons, atradīsim savu nāvi. Mende, atcerieties šo mirkli, jo ar to sākas esošās Vācijas gals.” ”

Ko līdzīgu, bet bez galēja pesimisma, savās atmiņās raksta 4.armijas štāba priekšnieks ģenerālis Gunters Blūmentrits: “Krievu uzvedība jau kopš pirmajām kaujām pilnībā atšķiras no poļu uzvedības un sabiedroto uzvedības, kuri tika sakauti Rietumu frontē. Pat nokļūstot ielenkumā krievi sīvi pretojas.”

Zemāk fragments no vērmahta 45-ās divīzijas 22.jūnija operatīvā ziņojuma par Brestas cietokšņa ieņemšanu. Vācu divīzijā bija 17 tūkstoši cilvēku, savukārt Brestas cietoksnī patvērās 9 tūkstoši padomju karavīru (bez kājniekiem un robežsargiem starp tiem nozīmīga daļa bija no aizmugures vienībām ar attiecīgām kaujas spējām) un 300 viņu ģimenes locekļi. Viņi tika pārsteigti pilnībā nesagatavoti, palika bez vienotas vadības, nesaprata kas notiek (vai tas ir karš vai tikai provokācija). Teorētiski šiem karavīriem nevajadzēja ilgi pretoties.

Lūk, kā viņu pretestība ir aprakstīta vācu armijas ziņojumā: “Kaujas par cietoksni ir ļoti smagas – ļoti lieli zaudējumi. (…) Tur, kur krievus izdevās izsist vai izkūpināt drīz vien parādās jauni spēki. Viņi līda laukā no pagrabiem, mājām, kanalizāciju trubām un citām pagaidu slēptuvēm, raidīja pret mums mērķtiecīgu uguni un mūsu zaudējumi nepārtraukti pieauga.”

Organizēta Brestas cietokšņa aizstāvēšana turpinājās piecas diennaktis, bet tās pēdējais aizstāvis turpināja cīnīties vairāk kā mēnesi.

Itāļu kara korespondente Kurcio Malaparte, kas pēc kara kļuva par slavenu publicisti un filozofi, kura neizmainīja savus pronacistiskos uzskatus, 1941.gadā pajautāja vācu virsniekam – tankistam par krievu karagūstekņiem. Viņš atbildēja: “Mēs gandrīz neņēmām karagūstekņus, jo krievi cīnījās līdz pēdējam karavīram. Viņi nepadevās. Viņu rūdījumu nevar salīdzināt ar mūsējo…”

Protams, tā bija ne visur un ne uzreiz. Gan padevās gūstā, gan aiz bailēm bēga prom, pametot tehniku, bet līdz brīdim, kad saprata, kas patiesībā ir fašisms. Tikai tad, kad viņi redzēja kādas zvērības veic vācu nacisti, kad viņi ieraudzīja sagrautās un sadedzinātās pilsētas un ciemus, no kuriem pāri palika tikai māju krāsnu skursteņi, kad viņi uzzināja kā ešeloniem dzen jaunatni un sievietes uz Vācijas darba nometnēm, tad viņiem kļuva neizturami domāt tikai par savas dzīvības glābšanu. Tad pavēle “Ne soli atpakaļ!”, šī “cietsirdīgā padomju totalitārās ideoloģijas izpausme”, patiesībā kļuva par precīzi formulētu tautas apzinātu izvēli cīnīties ar ienaidnieku līdz galam, lai ko arī tas nemaksātu. Un tad arī padomju karavīri vispār pārstāja domāt par atkāpšanos un ziedoja visus spēkus, lai iemācītos karot.

Lūk, bijušā 19. mehanizētā korpusa kara komisāra kara pirmajos mēnešos I.Kaļadina atmiņas. Autors stāsta par kara sākumā plaši izplatītu parādību – lidmašīnufobiju. Padomju iznīcinātāju tolaik gaisā gandrīz nebija, tāpēc nacistu asi pilnībā pārvaldīja debesis. “Vajadzēja cilvēkus mobilizēt aktīvai cīņai ar pašu spēkiem pret zemu lidojošajām vācu lidmašīnām. (…) Labu efektu deva vienību uguns no šaujamieročiem un ložmetējiem. Tieši tādā veidā 4. – 6. jūlijā mūsu vienība notrieca vairākus “meseršmitus” un “junkerus”. (…) Un pamazām lidmašīnufobija sāka iet mazumā. Kājnieki, artilēristi un pat tankisti sāka droši iesaistīties cīņā ar zemu lidojošajām nacistu lidmašīnām un ļoti bieži piespieda viņus turēties pieklājīgā augstumā.”

Līdzīgi mācījās karot ar vācu tankiem. I.Kaļadins savās atmiņās stāsta par cīņu pie ukraiņu ciema Ludvipola – Gorodiše. Tur padomju karavīri iemācījās bloķēt galveno vācu tanku vienību taktisko manevru – strauju uzbrukuma virziena maiņu.

Apmēram 20 vācu tanki, kuri lielā ātrumā devās uzbrukumā, tika sagaidīti ar prettanku ieroču pretuguni no maza attāluma. Neriskējot uzbrukt tieši, vācu tanki mainīja virzienu un mēģināja apiet šķērsli. Tomēr padomju komandieri paredzēja šādu rīcību un nacistu apejošās daļas sagaidīja padomju tanku pulka daļu prettrieciens, ko atbalstīja artilērijas brigāde.

Pēc ceturtdaļstundas kaujas laukā dega “ne viens vien desmits bruņutransportieru, motociklu un vairāki tanki, bet pretinieks tika atmests uz dienvidiem. Šī ātrā kauja vēlreiz parādīja visiem komandieriem un karavīriem, ka hitleriešu armiju ir iespējams veiksmīgi uzvarēt, ja labi sagatavojas cīņai un dziļi ierocies zemē pats un ieroc zemē materiālās daļas. Un pats galvenais ir labi atstrādāta sadarbība starp visu veidu karaspēka daļām, kuras piedalās cīņā.”

Padomju karavīriem un komandieriem ļoti daudz ko vajadzēja iemācīties – sākot no elementārām karavīru prasmēm un beidzot ar sarežģītu kaujas plānu veidošanu, ko sāka realizēt padomju ģenerāļi. Nevajadzēja mācīties tikai vienu – izturību, vīrišķību un varonību.

Aleksandra Matrosova varoņdarbu [kurš, padomju vienībai uzbrūkot, ar savu ķermeni nosedza vācu ložmetēja punktu] atkārtoja 150 Sarkanās Armijas karavīri. Simtiem padomju lidotāju pielietoja gaisa tarānu, kuru pirmo reizi izmantoja Petrs Ņesterovs. Desmitiem padomju lidotāju atkārtoja Nikolaja Gastello varoņdarbu, novirzot savas lidmašīnas uz koncentrētu ienaidnieka tehniku. Sākot ar Sevastopoles aizstāvēšanu kājnieki ar granātām sāka mesties zem tankiem.

Tik masveidīgas varonības izpausmes nebija nevienā pasaules armijā. Vācieši šādas karavīru rīcības iemeslus tā arī nesaprata.

To nesaprata arī nacistu tanku daļu ģenerālmajors Frīdrihs Vilhelms fon Mellentīns: “Var gandrīz droši apgalvot, ka neviens kulturāls Rietumu iedzīvotājs nekad nespēs saprast krievu raksturu un dvēseli. Izturība un karavīra gara stāvoklis vienmēr ir bijis viens no galvenajiem kara faktoriem un nereti savā nozīmībā tas ir izrādījies svarīgāks par skaitlisko daudzumu un bruņojumu. (…) Nekad iepriekš nevar droši prognozēt, ko darīs krievi: parasti viņi krīt no vienas galējības otrā. Krieva natūra ir tik neparasta un sarežģīta kā visa šī nesaprotamā un milzīgā valsts. (…) Gadījās ka krievu kājnieku bataljoni bija apjukuši jau pēc pirmajiem šāvieniem, bet jau nākamajā dienā šīs pašas vienības cīnījās ar fanātisku izturību. (…) Krievi kopumā neapšaubāmi ir lieliski karavīri un prasmīgas vadības gadījumā viņi ir ļoti bīstami pretinieki.”

To nesaprot arī mūsdienu vācu vēsturnieks Kristians Hancers, kurš uzrakstīja disertāciju par Brestas cietokšņa aizstāvēšanu. Viņš daļēji simpatizē krieviem, izsaka cieņu cietokšņa aizstāvju varonībai, lai gan cenšas apšaubīt oficiālo padomju vēsturisko versiju. Galvenais, ko viņš nesaprot, krievu rakstura pasaulskata pamatus.

“Kāpēc Padomju Savienībā un visā pēcpadomju telpā visi ir tā ieciklējušies uz varonību un varoņiem? Man rodas tāds iespaids, ka vārdi “varonis” un “varonība” iznirst kā Pavlova sunīšu refleksi. Tad ir jautājums, kādēļ varonība šajās valstīs [arī Latvijā] ir tik svarīga? Un kāpēc citās valstīs cilvēki uz tām pašām lietām skatās no pozīcijām “bet vai tad tas ir tik svarīgi”? Šie jautājumi ir jāuzdod, lai saprastu šīs parādības cēloņus.”

Mūsdienu vācu vēsturnieks, neskatoties uz visu savu vācu pedantismu, nesaprot vienkāršu lietu, ka krievam vairs nav svarīga paša izdzīvošana, ja ienaidnieks viņa Dzimteni draud pakļaut un iznīcināt. Tas arī notika 1941.gadā – pašaizliedzīgā krievu karavīru varonība nobremzēja PSRS strauji taranējošo vācu blickrīgu līdz to galīgi apstādināja 1945.gadā.

Jurijs Bardahčijevs
/22.06.2016/

Avots:
https://gazeta.eot.su/article/kak-vystoyali-v-1941-m

Informācijas aģentūra
/16.08.2016/

Posted in Kat.: Vēsture, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Par sabiedrības likumu ierosināšanas iespējām

00624_referendums“Latvija ir nozagta”, tā apgalvo biedrības “Atvērtās pārvaldības partnerība Latvijā” vadītājs un Rīgas Stradiņu universitātes pasniedzējs Ivars Redisons, bet pašreiz vēl ir iespēja “atgūt Latviju”. Ivars Redisons norāda, ka oficiālajā valsts portālā www.latvija.lv/pv tagad ir iespēja parakstīties par Saeimai obligātā kārtā izskatāmiem likumprojektiem. Agrāk to varēja izdarīt tikai klātienē pie notāriem, bet tagad – neizejot no mājas, izmantojot internetbankas rekvizītus.

Likumprojektu ierosināšanas iespēju vēsture

Dibinot Latvijas valsti, Satversmē minētajai “Latvijas tautai” tika paredzētas tiesības ierosināt likumprojektus. Tam bija nepieciešams savākt 1000 notariāli apstiprinātus parakstus. Savulaik šī iespēja tika izmantota tikai daļēji, jo tiklīdz kāds sāka vākt parakstus, tā Saeima pati veica attiecīgus likuma grozījumus, bet ar laiku kļuva vienkāršāk vienoties par nepieciešamajām likumdošanas izmaiņām ar deputātiem, nekā sākt parakstu vākšanas procedūru.

1991.gadā, dibinot pēcpadomju Latvijas Republiku, 1000 parakstu likumprojekta ierosināšanai šķita par maz, tāpēc likumprojekta ierosināšanas slieksnis tika noteikts 10000 parakstu.

2012. gadā pirms un pēc referenduma par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, latviešvalodīgai publikai tika rīkotas histērijas, apgalvojot, ka 10000 parakstu par likumprojekta ierosināšanu ir pārāk mazs slieksnis un ka tas apdraudot Latvijas valsti. Aprobežotākie latvieši tam akli noticēja, nesaprotot šī argumenta absurdo un sev kaitīgo dabu.

Pēc referenduma tika ierosinātas likumdošanas izmaiņas, lai paredzētu likumprojektu ierosinātāju un viņu izmantotās aģitācijas naudas kontroli. Šīs izmaiņas tika pieņemtas 1.lasījumā, bet uz 2.lasījumu pēc piecu Saeimas deputātu (Solvitas Āboltiņas, Ilmas Čepānes, Dzintara Zaķa, Andreja Judina un Ingas Druvietes) formāla ierosinājuma juridiskā komisija kardināli mainīja likuma būtību, ievērojami paaugstinot nepieciešamo parakstu skaitu (pārejas periodā līdz 30 tūkstošiem, bet pēc tam līdz vienai desmitai daļai no vēlētājiem, kas ir apmēram 155 tūkstoši). Ivars Redisons norāda, ka šī manipulācija bija nelikumīga un ka par līdzīgām darbībām Vineta Muižniece (Tautas partija) tika notiesāta par dokumentu viltošanu.

(Te jāpiebilst, ka dokumentu viltošana Latvijas valsts pārvaldē ir izplatīta parādība, kuras galvenais iemesls ir ļoti neskaidrais un dažādi (pēc nepieciešamības) interpretējamais krimināllikuma pants par dokumentu viltošanu, kas ļauj legāli bez liekas piepūles “nesaskatīt” dokumentu viltošanas gadījumus, bet, ja nu ļoti ievajagas, ļauj arī vērsties pret “nesavējiem” un/vai nepaklausīgajiem dokumentu viltotājiem (par to vairāk te: https://infoagentura.wordpress.com/2015/05/03/latvija-var-nesoditi-viltot-dokumentus/ ).)

Pēc šīm izmaiņām likumprojektu tieša ierosināšana no sabiedrības puses kļuva ievērojami apgrūtināta kaut vai tikai dēļ praktiskās neiespējamības savākt 155 tūkstošus parakstus likumprojekta atbalstam. Ivars Redisons to sauc par “Latvijas nozagšanu” un par Satversmē paredzētās “stīgas pārraušanu”, kas saista deputātus ar sabiedrību. Ivars Redisons aicina visus, kam Latvija patiešām ir dārga, ar savu parakstu atbalstīt likumprojektu, kurš atcels to likumu, kurš 10000 parakstu vietā ieviesa 155 tūkstošu atbalstītāju slieksni. Par to var parakstīties arī caur internetu oficiālajā valsts portālā www.latvija.lv/pv, autorizējoties caur savu internetbanku. Vairāk informācijas par šo parakstu vākšanu var atrast biedrības “Atvērtās pārvaldības partnerība Latvijā” mājas lapā – www.atvertaparvaldiba.lv.

Kas ir jāizdara, lai pašreiz caur sabiedriskām aktivitātēm pieņemtu likumus?

Lai saprastu esošo situāciju, zemāk īss apraksts kā šobrīd sabiedrība var realizēt savas Satversmes 2. pantā paredzētās tiesības un tieši iniciēt likumu pieņemšanu (pilna informācija te: http://likumi.lv/doc.php?id=58065#p77&pd=1 ).

1. Jāuzraksta likumprojekts.
2. Jāiesniedz likumprojekts Centrālajā vēlēšanu komisijā (CVK). Likumprojektu ir tiesīga iesniegt partija vai ne mazāk kā desmit vēlētāju izveidota biedrība.
3. CVK izveido darba grupu, kura izskata likumprojekta kvalitāti. Ja darba grupa atbalsta likumprojekta virzību (var arī neatbalstīt), tad CVK reģistrē likumprojektu un izsludina parakstu vākšanu. Likumprojektu atbalstošie iedzīvotāji par to var parakstīties pie notāriem, pašvaldībās un portālā www.latvija.lv/pv.
4. Bez valsts līdzdalības ir jāsavāc vienas desmitās daļas vēlētāju (pašreiz apmēram 155 tūkstošu pilsoņu) parakstu likumprojekta atbalstam. Iedzīvotāju informēšanas un aģitācijas kampaņu CVK neveic, tas ir jādara likumprojekta iniciatoram. Pie tam, likumprojekta iniciatoram ir finansiāls ierobežojums aģitācijas veikšanai. Šiem mērķiem tas nedrīkst iztērēt vairāk par apmēram 70 tūkstošiem Eiro.
5. Ja tiek savākti 155 tūkstoši parakstu, tad likumprojekts tiek iesniegts Valsts Prezidentam, kurš to iesniedz izskatīšanai Saeimā.
6. Saeima izskata likumprojektu.
7. Ja Saeima noraida likumprojektu vai veic tajā izmaiņas, tad CVK rīko referendumu.
8. Ja referendumā nepieciešamais vēlētāju skaits nobalso par likumprojektu, tad Valsts Prezidents to izsludina.

No augstāk aprakstītās procedūras ir redzams, ka sabiedriskas aktivitātes un likumdošanas iniciatīvas ir ievērojami apgrūtinātas, kas Saeimu un tās vadību (frakciju vadītājus, komisiju vadību un juridisko komisiju) padara par vienīgajiem likumdošanas iniciatoriem, kas viņiem ļauj burtiski uzsist sev cenu atklāto un nelegālo sponsoru acīs, nebaidoties par neparedzētiem šķēršļiem savu nodomu realizācijā un nebaidoties tik sauktiem pie kaut jel kādas atbildības.

Ja agrāk īpaši nepopulāru plānoto lēmumu gadījumā tā pretinieki varēja izmantot “tautas faktoru”, draudot ar referendumu vai pat sākot to organizēt, tad tagad šis politiskās cīņas elements lielā mērā ir butaforizēts.

Portāls “Mana balss” – vēlētāju maldināšanas un krāpšanas instruments

Kā alternatīva reālām pilsoņu likumdošanas iniciatīvām plaši tiek popularizēts portāls “Mana balss” (https://manabalss.lv/ ), kurā it kā pietiekot savākt tikai 10000 balsu. Ivars Redisons norāda, ka tā ir vēlētāju krāpšana.

Pirmkārt, portāls “Mana balss” ir privāta interneta mājas lapa (atšķirībā no oficiālā valsts portāla http://www.latvija.lv/pv ). Otrkārt, portāla “Mana balss” rezultātiem ir tikai rekomendējošs un konsultatīvs raksturs, kas nozīmē, ka Saeima var ņemt vērā pilsoņu ierosinājumu, var to neņemt vērā, bet var to interpretēt un formulēt pilnībā pa savam. Līdzīgā kārtā jebkurš pilsonis var uzrakstīt Saeimas deputātiem vēstuli ar saviem priekšlikumiem un tie var tos izmantot, bet var arī ignorēt, kā tas jau sen un plaši tiek darīts (jo nekas par to nav, jo deputātiem nav reālas atbildības vēlētāju priekšā).

Vai ir lietderīgi ļaut sabiedrībai pieņemt likumus un ietekmēt valsts varu?

Bet tagad mazliet par lietas būtību, kas ir jautājums par demokrātijas būtību. Vai sabiedrībai ir jāļauj pieņemt likumus un būtiski ietekmēt valsts varu? Pietiekami plaši ir izplatīts uzskats, ka nē, jo sabiedrība kā minimums nav kompetenta, bet bieži vien liela sabiedrības daļa ir saucams pietiekami skarbos vārdos, kas diemžēl visbiežāk samērā precīzi raksturo realitāti.

Tāpat būtiski ir apzināties, ka neorganizētas cilvēku masas nespēj veikt neko konstruktīvu. Lai ierosinātu likumprojektu, kādam vienam cilvēkam tas vispirms ir jāuzraksta (iespējams piepalīdzot dažiem palīgiem un konsultantiem) un pēc tam darba grupai ir jāveic liels organizatorisks darbs, lai informētu cilvēkus par likumprojektu, izskaidrotu tā nepieciešamību, organizētu parakstu vākšanu un aģitāciju. Tātad, tauta nelemj, tauta neraksta likumus un vispār neko nedara tādā izpratnē, ka tagad ņems visi kopā sanāks un sāks visi uzreiz barā kaut ko darīt. Tā tas nenotiek, bet, ja notiek, tam vai nu nav konstruktīva rezultāta, vai arī tas ir sākums pavisam citai darbības un organizācijas formai.

Ar tautu un tās rīcību ir jāsaprot organizatorisku elementu izkristalizēšanos no sabiedrības vidus, organizatorisku struktūru rašanos un organizatoriskās darbības izvēršanos kā rezultātā tiek iegūts nozīmīgs neorganizēto, nekompetento, nezinošo un pasīvo cilvēku atbalsts kādai rīcībai vai organizācijai. Un tad tik tiešām “tauta lemj”, “tauta raksta”, “tauta dusmojas”, “tauta kontrolē”, “tauta soda” utt..

No valsts un sabiedrības pastāvēšanas viedokļa ir ļoti būtiski, lai no vienas puses ierēdniecība (ieskaitot deputātus un valdošo klanu pārstāvjus) izjustu nepārtrauktu nopietnu spiedienu, kurš tai neļauj novērsties no savu funkciju izpildes, neļauj valsts struktūrām ieciklēties uz sevi un neļauj tām mutēt par “struktūrām priekš sevis”. No otras puses ir kritiski būtiski, lai no sabiedrības vidus regulāri izkristalizētos organizēt spējīgi elementi ar alternatīvu skatījumu uz valsts un sabiedrības attīstību. Tas visa cita starpā ļauj nepieciešamības gadījumā mainīt sabiedrības attīstības tendences, nomainot bankrotējošās un nāvīgās paradigmas.

Visa veida reālas pilsoniskās aktivitātes un pašorganizēšanās izpausmes ir tas universālais līdzeklis un sabiedrības dzīvīguma izpausme, kas uztur sabiedrības tonusu un neļauj tai “iecementēties”.

Lieki teikt ka aprobežotiem cilvēciņiem, kuri ir uznesti varas augstumos, pirmkārt, ir nospļauties par šiem sabiedrības ilgtermiņa attīstības nosacījumiem, otrkārt, dēļ savas aprobežotības viņi to nesaprot, treškārt, viņi paniski baidās no reālas konkurences un no reālu alternatīvu esamības. Tāpēc, aizliegt, ierobežot, nepieļaut, tāpēc maldināt, slēpt un noklusēt un tāpēc 155 tūkstoši 10, 30 vai 50 tūkstošu vietā. Nu stulbi primāti… Un, protams, šāds sabiedrības dzīvīgums neapmierina kolonizatoru metrapoles (Vašingtonu, Briseli, Londonu, Stoholmu, Oslo, Berlīni), kolabracionistus un sabiedrisko interešu nodevējus, viņiem tas ir ļoti neērti, neizdevīgi un bieži vien pat bīstami. Tāpēc cīņa par reālām sabiedrības iespējām ietekmēt valsts varu, nepārspīlējot, ir nacionālo atbrīvošanās kustību un brīvības cīņu analogs.

Tiek apgalvots, ka 10000 parakstu slieksnis ir par mazu un ka tāpēc tas apdraudot valsts drošību. Sak, ar tik mazu slieksni viegli iespējams ierosināt vienalga kādas likumdošanas iniciatīvas un destabilizēt situāciju valstī. Daļēji tas tā tiešām arī ir, bet pēc būtības šādi apgalvojumi ir bezkaunīgas manipulācijas ar mazzinošām un maz saprotošām cilvēku masām. Kā tad ir patiesībā?

Pirmkārt, normāla sabiedrības attīstība prasa, lai tiktu nodrošinātas brīvības un iespējas, kuras nelabvēlīgi spēki noteiktās situācijās teorētiski var izmantot pret cilvēkiem un sabiedrisko kārtību. Jā var izveidot koncentrācijas nometni, kurā būs ievērojami ierobežotas jebkādas iespējas apdraudēt sabiedrisko kārtību, bet tā būs koncentrācijas nometne, kurā dzīvot, saglabājot cilvēcisko pašcieņu, būs gandrīz neiespējami ar visām no tā izrietošajām sekām. Tā ir “bērna izliešana kopā ar ūdeni”.

Tā kā sabiedrības attīstība prasa pieļaut šādas brīvības un iespējas, kuras teorētiski var apdraudēt sabiedrisko drošību, ir izveidotas speciālas valsts struktūras, kurām ir jāseko līdzi, lai šie draudi nerastos vispār, būtu minimāli vai arī jācīnās pret tiem pēc iestāšanās fakta. Latvijā tās ir Drošības policija, Satversmes aizsardzības birojs un citi Kantori. Ja šīs struktūras normāli strādā, tad ir pieļaujams pat 1000 parakstu slieksnis, savukārt, ja tur darbojas aprobežoti nespējnieki, tad nekādi likumi nenovērsīs nopietnus ārējus draudus.

Otrkārt, likumu ierosināšana nav vienīgā un galvenā nemieru izraisīšanas metode. No t.s. “krāsaino revolūciju”, “arāba pavasara”, Ukrainas maidanu, Francijas nemieru un citu lielu sabiedriskās kārtības traucējumu gadījumiem izriet, ka nopietni apdraudēt kārtību valstī var bez likumdošanas iniciatīvām. Pat vairāk, no vienas puses, ja nekārtības izceļas likumdošanas iniciatīvas dēļ, tad tam ir savas priekšrocības, jo ir konkrētas un izpildāmas prasības (daudzos augstāk minētajos gadījumos nekārtības tika radītas gandrīz bez jebkādām konkrētām prasībām). No otras puses, pats 155 tūkstošu ierobežojums gan vispārīgi rada neapmierinātību iedzīvotāju aktīvākajā daļā, gan arī var kalpot kā labs nekārtību izraisīšanas iemesls.

Treškārt, ja kāds ārējs spēks gribēs destabilizēt situāciju Latvijā, tad tas to samērā viegli spēs izdarīt bez likumu ierosināšanas. Pat vairāk, varam droši apgalvot, ka, ja situāciju valstī mēģinās destabilizēt ASV un/vai Lielbritānija, tad viņi izmantos savas standarta banānu republiku vadības nomaiņas metodes, kuras ir līdz absurdumam vienveidīgas (jo upuri tiek uzskatīti par idiotiem) un kurās nav paredzētas tādas smalkas lietas kā tautas likumdošanas iniciatīvas. Ja kādai lielvalstij nepieciešams panākt sev labvēlīgu Latvijas likumu pieņemšanu, tad to daudz vienkāršāk ir izdarīt nopērkot, iebiedējot vai apčakarējot deputātus, nekā caur tautas iniciatīvām, savukārt, ja nepieciešams gāzt esošo valsts varu un/vai izraisīt nekārtības, tad to labāk izdarīt ar citām metodēm.

Tā nu sanāk, ka ārējiem potenciālo nemieru izraisītājiem tautas likumdošanas iniciēšanas iespējas nav pārāk nepieciešamas, bet šīs iespējas minimizēšana šķiet kritiski svarīgi saujiņai aprobežotu, mazisku un varaskāru personāžu, kuri tādējādi cenšas nostiprināt savas monopoltiesības uz likumdošanas varu valstī.

Te ideoloģiski aptaurētā publika varētu iebilst, ka eksistē taču arī “Krievijas draudi” un ka tā it kā bija tieši Krievija, kura esot sākusi iniciēt visādus nepieņemamus referendumus un ka šie ierobežojumi bija nepieciešami, lai apgrūtinātu Krievijai tās destruktīvo darbību Latvijā. Un patiešām ir jāatzīst, ka Latvijas politiskā kursa maiņas panākšana arī caur tautas iniciētiem referendumiem saskan ar Krievijas darbības stilu. Tomēr sliekšņa paaugstināšanas pamatojums ar “Krievijas draudiem” ir no iepriekš minētās diletantu un nejēgu maldināšanas sērijas.

Pirmkārt, svarīgi ir saprast kāpēc tas atbilst Krievijas darbības stilam (kas vēl nenozīmē, ka Krievija tā dara vai darīs)? Tāpēc, ka Krievijai ļoti būtiskas ir vispārcilvēciskās vērtības un principi (jo plaši un apzināti neievērojot šos principus pati Krievija ātri vien un bez ārējas iejaukšanās sabruks). Tādēļ pilnīgi var ticēt apgalvojumiem, ka, piemēram, to vai citu e-pastu vai to vai citu telefonsarunu nelegāli ir ieguvuši un publicējuši krievi. Tāpēc Krievija cenšas cilvēkus nevis apmānīt, bet gan izskaidrot viņiem lietu būtību un pārliecināt. Šīs pieejas ietvaros Krievijas struktūras pilnīgi noteikti varētu kaut kad izdomāt pamēģināt palīdzēt ierosināt tādu likumprojektu, kurš ir pieņemams Latvijas iedzīvotāju vairākumam, bet kurš nopietni “iesit” pa Latvijas “draugu un sabiedroto” interesēm. Un tagad jautājums – bet vai Latvijai un Latvijas sabiedrībai tas maz būtu slikti? Ja Krievija, cīnoties ar amerikāņiem un britiem, atbalsta objektīvas Latvijas sabiedrības intereses, vai tad tas ir nepieņemami? Nē, tas ir labi un atbalstāmi. Slikti ir tas, ka paši latvieši neko tādu nedara.

Bet varbūt Krievija šādi var atbalstīt destruktīvu likumprojektu ierosināšanu? Tas būtu muļķīgi, jo šiem likumiem vēl nepieciešams iegūt vēlētāju vairākuma atbalstu un destruktīvu iniciatīvu gadījumā Latvijas “draugi un sabiedrotie” ar vislielāko prieku palīdzēs parādīt Krievijas agresīvi manipulējošo dabu. Viņi pat ļoti gribētu, lai Krievija rīkojas tieši šādā veidā, jo tas dotu labu un pamatotu iespēju vēl vairāk uzkurināt antikrieviskos noskaņojumus. Attiecīgi varam secināt, ka Krievija ar tautas likumdošanas iniciatīvu palīdzību Latvijā var kaitēt Rietumvalstīm tikai ar sabiedriski pozitīvām iniciatīvām (kuras rietumvalstu okupanti un to līdzskrējēji, protams, apsauks par “populistiskām”).

Otrkārt, arī Krievijas struktūrām, ja ļoti ievajagas, ir visas iespējas ierosināt sev vēlamos likumprojektus caur Saeimu, tai skaitā arī uzpērkot, iebiedējot vai apčakarējot deputātus. Latvijas deputāteļi ir pietiekami bezprincipāli, lai locītos pēc vēja un mainītu kažokus atkarībā no personiskās finansiālās un politiskās ieinteresētības.

Ivars Redisons vērš uzmanību uz klasisku deputātu kukuļošanas shēmu, kad viņi naudu atrod savu darbagaldu atvilknēs. Sākumā tāpat vien, nesaņemot pilnīgi nekādas prasības. Bet, kad nauda ir paņemta un kad pie tās tērēšanas ir pierasts, tad tiek doti mājieni, ka turpmāka naudas esamība “tumbočkā” ir tieši atkarīga no deputāta balsošanas. Un, ja nu kas, kompetentas iestādes var sākt arī interesēties no kurienes deputātam ir uzradusies “liekā nauda”. Lai gan Ivars Redisons, stāstot par Latviju apsēdušajiem astoņkājiem, runā vienskaitlī par “krievu mafiju”, no viņa teiktā un atzītā izriet, ka tā ir ar t.s. “Krievijas opozīciju” (tas ir – antiputiniskajiem spēkiem) un Ukrainas valdošajām aprindām saistīta mafija jeb, citiem vārdiem sakot, – “ukraiņu mafija”.

Treškārt, ja Krievija (vai cits ārējs spēks) tomēr izdomā izmantot sabiedrības likumdošanas iniciēšanas iespējas, tad pat 155 tūkstošu vēlētāju limits nav šķērslis. Atbalstāmu iniciatīvu un ļoti nopietna organizatoriskā darba gadījumā ir iespējams iegūt arī tik liela pilsoņu skaita aktīvu atbalstu.

Ceturtkārt, eksistē vēl citas metodes kā, izmantojot sabiedrības tiešu likumdošanas iniciatīvu noskaņojumus, ne tikai panākt savu, bet kardināli mainīt situāciju valstī. Piemēram, ja kāds spēks (kaut vai Krievijas atbalstīts), sāks veikt nopietnas sabiedrības likumdošanas iniciēšanas aktivitātes, tad valsts struktūrām ir vairākas iespējas to nepieļaut un nogriezt šādas darbības pašā saknē, neskatoties uz lielas sabiedrības daļas vai pat sabiedrības vairākuma atbalstu. Citiem vārdiem sakot, maziskie politikānīši, ja vajag, var nekaunīgi uzspļaut nozīmīgai cilvēku daļai vai pat tautas vairākumam (ko viņi regulāri patiesībā arī dara).

Parasti šādos gadījumos iespēja tiek uzskatīta par izsmeltu un tiek meklēti citi ceļi, bet var rīkoties arī savādāk. Ja mums ir pozitīva likumdošanas iniciatīva, kuru atbalsta liela vai lielākā sabiedrības daļa un kuru nekaunīgi neļauj realizēt valsts struktūru pārstāvji, tad ir iespējams turpināt organizatorisko darbu, neskatoties uz to, ka tam it kā vairs nav jēga. Ap šo aktivitāti tad ir iespējams audzēt dažādas organizatoriskas struktūras un uzsākt jaunas iniciatīvas, kuru mērķis ir pilnīga varas pārņemšana valstī, kam ir brīnišķīgs pamatojums – sliktie varas pārstāvji neļauj realizēt tautas pamattiesības un pieņemt vairākuma atbalstītus likumus.

Ja ir organizatoriskais potenciāls un vairākuma atbalsts, tad konsekventi ejot pa šo ceļu iespējams izveidot paralēlu likumdošanu un paralēlas valsts struktūras, kuras, pieņemoties spēkā, pasludinās iepriekšējo organizatorisko formu par izbeigtu un jauna valstiskā formāta nodibināšanu. Latvijā šāda situācija jau ir bijusi neilgi pirms PSRS sabrukuma, kad paralēli darbojās LPSR valstiskās struktūras un tiko izveidoto LR struktūru aizmetņi.

Maziskie un varaskārie politikāņi, protams, centīsies šādu situāciju nepieļaut un vērsīsies pret šādas akcijas organizatoriem ar visiem savā rīcībā esošajiem līdzekļiem. Un tad viss būs atkarīgs no iniciatoru organizatoriskā potenciāla, tautas atbalsta līmeņa, politikānīšu dūšas un “aizmugures”. Labākajā gadījumā sevi izsmēlusī vara vai nu būs paralizēta vai arī viņu rīkojumus vienā brīdī ierēdņi sāks sabotēt un atteikties izpildīt. Tad notiks mierīga un bezasiņu varas maiņa un 4.maija Latvijas Republika, kura par trešdaļu samazināja pašas iedzīvotāju skaitu, kā ļauns murgs tiks aizslaucīta vēstures mēslainē un tās vietā radīsies cita Latvija (tiesa gan nav garantijas, ka “jaunā Latvija” būs labāka par iepriekšējo).

Sliktākā gadījumā politikāņi dos rīkojumus par represiju sākšanu. Sākumā pret nozīmīgākajiem organizatoriem, bet, ja tas nelīdzēs, pret visu daudzskaitlisko jaunās kustības aktīvu. Tas var nonākt līdz pat “kara tiesām” un masu nošaušanām. Pretējā puse, protams, mēģinās atbildēt ar to pašu. Tad labākajā gadījumā notiks nelielas vai neilgas bruņotas sadursmes un atsevišķu atslēgpersonu iznīcināšana no vienas vai abām pusēm, kas beigsies ar bruņotu valsts apvērsumu, vecā režīma galveno figūru sodīšanu vai tiesāšanu un jaunas Latvijas rašanos.

Bruņotas cīņas sākuma sliktākā scenārija gadījumā būs pilsoņu karš, kurš var būt ilgstošs (tad Latvijā akmens uz akmeņa vairs nepaliks), bet tas var beigties arī ar ātru, nežēlīgu un asiņainu protesta kustības apspiešanu. Bet, ja protesta kustību būs atbalstījusi Krievija, tad šai gadījumā kādā no reģioniem pēkšņi nez no kurienes brīnumainā kārtā uzradīsies labi organizēti un kaujas spējīgi militāri formējumi, kuri attīrīs un pārņems kontroli pār daļu no teritorijām. Pie tam tas notiks teritorijās, kurās ir garantēts un daudzskaitlisks iedzīvotāju atbalsts šāda tipa darbībām un kur cilvēku vairākums jau sen to gaida. Tas būs Latvijas Republikas pašreizējajā teritoriālajā formātā gals, un ne jau Krievija būs šīs situācijas galvenā vaininiece.

Protams, lai rīkotos pēc tamlīdzīga scenārija, Krievijai būs nepieciešams ļoti nopietns pamats un tā būs kā atbildes reakcija uz kaut kādām Rietumvalstu darbībām. Piemēram, Krimas pievienošana Krievijai notika dēļ ASV mēģinājuma sagrābt Krievijas militārai drošībai kritiski svarīgo Sevastopoles ostu, bet brīnumainais lūzums pilsoņu karā Donbasā notika pēc tam, kad Krievijas informatīvajā telpā bija sakāpinātas kaislības, kuras spieda Putinu atklāti iebrukt visā Ukrainā vai arī draudēja nopietni apdraudēt Krievijas varasiestāžu autoritāti, kas savukārt varēja beigties ar apvērsumu Maskavā un tam sekojošo pašreizējās formas Krievijas valstiskuma krahu. Attiecīgi tāpat vien sīkumu dēļ Krievija šāda tipa aktivitātes neveiks – pārāk dārgi, pārāk bīstami un pārāk mazi ieguvumi.

Bet kāds tam ir sakars ar ierobežojumiem sabiedriskā kārtā iniciēt likumprojektus? Gandrīz nekāds, jo arī Krievijai pa lielam šie ierobežojumi ir bijuši, nebijuši. Bet tie ir ļoti būtiski Latvijas lokāla mēroga sabiedriskajām aktivitātēm un sabiedrības attīstībai. Tieši pa to arī šie ierobežojumi vissāpīgāk “sit”. Un galvenais šai situācijā nav jautājums par to mazisko un nelietīgo politikānīšu personām, kuri šauri egoistisku motīvu vadīti atļaujas veikt šādas un daudzas citas antisabiedriskas destrukcijas. Galvenais ir jautājums par Latvijas iedzīvotāju un pirmām kārtām t.s. “titulētās nācijas” saprātīgumu, enerģiskumu, rīcībspēju un adekvātumu, kuri pieļauj ka šādi maziski cilvēciņi pār viņiem valda un viņus čakarē.

Kādēļ sabiedrisko aktivitāšu ierobežošana ir nesaprātīga doma, kura samazina valsts iekšējās stabilitātes un drošības līmeni?

Likumprojektu ierosināšanas mehānisms visa cita starpā bija arī labs automātisks ventilis valstiskai sistēmai negatīvās sabiedriskās enerģijas nolaišanai. Tāpat šī iespēja bija negatīvās sabiedriskās enerģijas un sistēmai destruktīvo elementu konstruktivizēšanas instruments (t.s. “pretinieka iesaiste”).

Kāds nav apmierināts ar valstī notiekošo? Nu tad ņem un uzlabo to. Ja nu kas, vari pat uzrakstīt likumus un organizēt to pieņemšanu. Ja reāli pastāv šāda iespēja, tad daudzi neapmierinātie dēļ personiskās nespējas veikt ko tamlīdzīgu ar to vien tiks vismaz daļēji neitralizēti, bet tie, kuri izmantos šo iespēju un gūs ar to panākumus, patiesībā tikai stiprinās valstisko sistēmu, jo tādējādi gan tiks “nolaista” negatīvā enerģija, gan arī tiks pieņemti likumi, kuri mazinās tautas masu neapmierinātību.

Kā ir tagad? Saprātīgi cilvēki vienkārši norobežojas no politiskām struktūrām, jo ir plaši zināms, ka tur valda un toni nosaka vieni vienīgi “mēsli” un ka tādēļ tur neko nav iespējams panākt. Cilvēki, kuri to līdz galam vēl nesaprot vai kuri cer uz kaut kādu šo aprindu saprātīgumu un morālumu, mēģina ietekmēt situāciju arī caur demokrātiskām procedūrām un pārliecinās, ka šajā neliešu terariumā normālām, cilvēciskām metodēm izdarīt neko nav iespējams. Nereti viņu iniciatīvas tiek prasti, brutāli un nekaunīgi pārtrauktas, uzspļaujot visām deklaratīvajām, tiesiskuma un nereti arī cilvēcības normām.

Kādas tam ir sekas? Lielākā daļa iedzīvotāju šī iemesla dēļ kļūst politiski apātiski un “nelien politikā”, saprotot, ka tā ir “sūdu bedre”, kurā jebkurš tur ielīdušais neatmazgājami sasmērēsies. Šie cilvēki ieraujas sevī, koncentrējas uz personisko dzīvi un uz ar politiku mazsaistītām darbības sfērām. Maziskie politikānīši šo efektu uzskata par pozitīvu, jo tas ļauj viņiem netraucēti darīt visu, kas ienāk prātā. Tas, ko viņi neapjēdz, ka šie cilvēki, pirmkārt, nenāks briesmu brīdī aizstāvēt valstiskās struktūras un to pārstāvjus un, otrkārt, sasniedzot noteiktu neapmierinātības līmeni, viņi aktīvi var iesaistīties pretvalstiskās aktivitātēs, ja kāds tās prasmīgi organizēs.

Savukārt aktīvākā, saprātīgākā un ideoloģiski “nokaitētākā” cilvēku daļa nonāk pie vienkārša secinājuma, ka valsti vada nelieši, ka mainīt situāciju ar pilnībā legālām un tiesiskām metodēm nav iespējams un ka to var izdarīt tikai ar revolucionārām metodēm. Un viņi sāk gatavot tam augsni, gatavoties paši un gatavot cilvēkus, kas to veiks. Pie tam, tas parasti notiek klusi un nemanāmi, kas stulbajiem politikānīšiem liek domāt, ka arī šī iedzīvotāju daļa ir samierinājusies ar esošo situāciju. Tā tas var turpināties pat gadu desmitiem ilgi līdz “nobriest revolucionārā situācija” vai notiek kāda ārēja spēka iejaukšanās un tad …. stulbo politikānīšu “galvas ripo”, nereti arī burtiskā nozīmē. Un ne tikai politikānīšu…

Lai mazinātu šādu iespējamību un kontrolētu šos procesus, parasti tiek izveidoti t.s. politiskie un ideoloģiskie “getto”. Tās ir sabiedriskās un politiskās struktūras, kuru vadība ir kaut kādām saitēm saistīta ar valsti pārvaldošajiem spēkiem un tādēļ šī vadība neitralizē savu organizāciju un to dalībnieku darbību, kura var kaitēt valstij un to pārvaldošajiem spēkiem. Šie “getto” labprāt uzņem visus neapmierinātos, labprāt izmanto viņu enerģiju, bet tikai noteiktiem mērķiem un savā vadībā. Bet tā kā politiskie un ideoloģiskie “getto” akumulē (uzkrāj) neapmierināto enerģiju un tā kā “getto” vadoņiem parasti ir kaut kāds savs patstāvīguma līmenis, arī šī sistēma negarantē sabiedrisko drošību un vienā brīdī tā pat var kļūt par izšķirošo sabiedrisko nekārtību rašanās iemeslu. Kā tas var notikt labi redzams uz “Saskaņas centra” piemēra.

“Saskaņas centrs” ir politiskais un ideoloģiskais “getto”, kurā tiek dzīti visi prokrieviskie, visi krievvalodīgie un visi sociālistiskie elementi. Deklaratīvi “Saskaņas centrs” atbalsta šīs iedzīvotāju grupas, bet praktiski viņi gandrīz neko reālu nedara to interešu aizstāvības labā un pat slāpē dabiskas viņu aktivitātes. Šī iemesla dēļ var droši apgalvot, ka “Saskaņas centrs” ir viens no 4.maija Latvijas Republikas galvenajiem balstiem, bez kura šī valsts pārstās eksistēt.

Viss būtu kārtībā, bet… neapmierinātā enerģija, kura straumēm plūst “Saskaņas centra” ideoloģiskā lauka virzienā, nepārtraukti pieaug. Lai gan nebūt ne visi neapmierinātie pievienojas “Saskaņas centram”, saprotot tā sistēmisko dabu, tomēr akumulētais SC enerģijas daudzums aug. Tas no vienas puses objektīvi prasa “Saskaņas centra” vadībai veikt ar vien jaunas un arvien spēcīgākas darbības sava elektorāta deklaratīvam atbalstam (vajag sparīgāk imitēt darbību). Bet no otras puses tas pašiem SC vadoņiem liek aizdomāties kāpēc viņi atrodas politisko “atstumto” līmenī, ja viņu rīcībā ir tāds spēks. Un ja vēl no visādiem latviešvalodīgiem idiotiem un nespējniekiem personiskās sarunās nākas dzirdēt visādus apvainojumus, tad rodas personisks aizvainojums, kurš var pāraugt vēlmē parādīt pastulbajiem “tirliņiem”, “kur vēži ziemo”, jo viņi, “Saskaņas centra” vadība, patiesībā taču ir vieni no lielākajiem 4.maija Latvijas Republikas patriotiem, kuri veic smagu un nepateicīgu Latvijas vienotības un kārtības saglabāšanas darbu.

Un kādēļ pieaug SC enerģija? Dēļ latviešvalodīgo politikāņu stulbās, aprobežotās un prettautiskās politikas. Pie tam uz SC ideoloģisko lauku arvien vairāk sāk plūst arī neapmierinātie latvieši. Tā rezultātā, papildus ārēju spēku faktoram (Krievija samaksā, ASV/briti samaksā, ASV/briti, lai destabilizētu situāciju, uzbrūk, lai iznīcinātu utt.) “Saskaņas centra” vadība pati var izdomāt palaist no ķēdes līdz šim “kušinātos” un barotos “suņus” un sākt reāli cīnīties par sava elektorāta interešu aizstāvību, nonākot tiešā un atklātā konfrontācijā ar latviešvalodīgo “getto” pārvaldniekiem un līdzšinējo LR politiku. Un šī cīņa var pāraugt arī bruņotās sadursmēs, valsts apvērsuma mēģinājumos un separātiskās tendencēs.

Kas notiks, ja vienas vai otras cīņas rezultātā uzvarēs “Saskaņas centrs”? Pirmkārt SC vadība būs spiesta veikt formālas izmaiņas atbilstoši savām deklaratīvajām ideoloģiskajām tēzēm. Otrkārt, SC vadība būs spiesta reāli uzlabot sava elektorāta stāvokli. Un tā kā SC vadība nav nekādi eņģelīši un ir tik pat nelietīgi vai pat nelietīgāki par saviem latviešvalodīgajiem kolēģiem, tad to varēs izdarīt tikai uz latviešu rēķina. Tāpat SC elektorāts gribēs izlādēt savas desmitgažu laikā uzkrātās dusmas pret “titulēto nāciju”, ko dabiskā kārtā arī darīs. Tā visa rezultātā latviešu stāvoklis pasliktināsies, par ko, protams, nacistiski orientētie latvieši mēģinās kaukt kā aizkauti, bet tas viss būs pelnīti un to visu būs veicinājusi stulbo latviešvalodīgo politikāņu politika un lielākās daļas latviešu publikas atbalsts šiem politikāņiem un viņu amorālajai politikai.

Tāpēc, ja Latvijas politiskajā vidē ir saglabājies kāds kaut cik saprātīgs un rīcībspējīgs spēks, tad situācijas stabilizēšanai valstī vajadzētu gan samazināt likumprojektu ierosināšanas limitu līdz 10, 30 vai vismaz 50 tūkstošiem, atcelt nepilsoņa statusu, pieļaut normālu krievu valodas lietošanu tiem, kuri to vēlas, apvaldīt “valodas policijas” bābiešus, veikt vēl vairākas citas darbības un, protams, pieķert un sodīt vismaz dažus augstākā līmeņa korumpantus un ietekmīgāko partiju “melno kašu” turētājus. Tā kā Latvijas politiskajā vidē apgrozās pārsvarā amorāli stulbeņi, tad nekas tamlīdzīgs, protams, netiks darīts un Latvija, ar aprobežota latviešvalodīga pūļa atbalstu, turpinās savu ceļu pretī pilnīgai katastrofai.

Par daudzu latviešu morālo stāju jeb, ko sēsi, to pļausi jeb, ja Dievs kādu vēlas sodīt, tad tas viņam atņem prātu

Ivars Redisons nav krievmīlis. Sarunā ar Informācijas aģentūras pārstāvi viņš iesprauž epitetus no “asiņainais Staļins” sērijas un izmanto primitīvus antiputiniskus memus. Uz sarunubiedra aizrādījumu, ka viņš nav Putina dēmonizācijas atbalstītājs, Redisona kungs atsaucas uz konkrēti nenosauktu franču izdevuma “Putina režīmu” raksturojošo rakstu.

Sarunā ir jūtams patiess Ivara Redisona sarūgtinājums un pat izmisums par tautiešu veselo saprātu un spriestspēju. Daudzi Redisona kunga uzrunātie uzskata, ka referendumu iniciēšanas ierobežojumi ir labi un atbalstāmi. Visuzskatāmāk to raksturo šāds fenomenoloģisks gadījums. Pēc sarunas ar Ivaru Redisonu viens politiski puslīdz aktīvs latvietis, pieņemot viņa argumentus, mājās mēģināja par to pārliecināt savu kundzi, uz ko saņem kategoriskus sievas iebildumus ar tekstu, ka “tiem salašņām” nedrīkst dot iespēju ierosināt referendumus. Vot, tā!

Lūk, amorālas un stulbas personas piemērs, kura augstprātīgi daudzus līdzcilvēkus pēc dzimtās valodas principa uzskata par “salašņām” un attiecīgi pret tiem izturas, bet patiesībā ar savu nostāju veicina vairuma iedzīvotāju praktisku nolaišanu līdz “salašņu” līmenim (arī vairuma latviešu un arī pašas sevis un savu tuvinieku). Šādi stulbi indivīdi ir latviešu lielākā problēma un, ja to skaits ir pietiekami ievērojams (no vēlēšanu rezultātiem var secināt, ka tā ir), tad nez vai kas spēs glābt Latviju no tādas vai cita veida katastrofas – vai nu šie primāti ar savu glupo rīcību kolapsu izraisīs paši vai arī viņus dēļ to šaurpierības pēc pilnas programmas paizmantos gudrāki spēki un tautas, tai skaitā arī kā lielgabalgaļu un arī kā karošanai izmantojamu placdarmu.

Tāpēc Latvijas sabiedrības glābšana (ja vispār te kaut ko vēl var glābt) ir iespējama tikai koncentrēties uz vēl kaut cik spriestspējīgu un līdz galam nesamaitātu publiku, informējot, organizējot un attīstot to, kategoriski norobežojoties no visiem amorālajiem, aprobežotajiem un apmātajiem elementiem. Un nekas, ka šķiet, ka tie ir vairākumā un ka viņiem ir pārspēks. Viņi dēļ savām īpašībām jau ir nolemti. Viņus var izmantot, viņus var mēģināt pakļaut vai vadīt, dažus no viņiem kaut kādos gadījumos pat var mēģināt glābt, pēc tam, protams, pakļaujot dzelžainai disciplīnai, bet kategoriski nedrīkst izdabāt viņu maziskajai dabai un iegribām, kategoriski nedrīkst pilnībā pakļauties viņu vadībai un kategoriski nedrīkst līdzvērtīgās pozīcijās atrasties “vienā frontes pusē” ar viņiem, jo viņi dēļ sava stulbuma un neadekvātuma garantēti zaudēs. Ir jāsargājas būt ar viņiem cieši un nesaraujami saistītiem, lai “kad tā stunda nāks” “dzīvi mirušie” neparauj dzīvos sev līdzi un ir jārēķinās ar to, ka “dzīvi mirušie” jebkurā mirklī kā izsalkuši un stūrī iedzīti vampīri, lai mazliet paildzinātu savu eksistenci, var uzbrukt jebkuram dzīvajam, izsūcot no tā visus dzīvības spēkus.

Informācijas aģentūra
/16.08.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Atstāt komentāru

Tetovējums – ļaunu, glupu, kompleksainu cilvēku pazīme

00620_rich_11Tetovējumi mūsdienu masu subkultūrā tiek plaši izplatīti un kļūst arvien populārāki, bet informācija par tetovēšanas būtību publiskā telpā gandrīz nemaz nav pieejama, tāpēc reti kurš zin, ka tetovējums uzliek lielu papildus slogu cilvēka veselībai, var izraisīt ļoti nopietnas saslimšanas un ka pati tetovējuma esamība ir cilvēka garīgās nelīdzsvarotības un estētisko jūtu kropluma pazīme.

Tetovējuma medicīniskais vērtējums

Kas ir tetovēšana? Tā ir krāsas ievadīšana ādas apakšējos slāņos ar adatas palīdzību, kur tā paliek uz visu mūžu. Bet krāsas lielākā vai mazākā mērā ir toksiskas (indīgas) vielas. No tā arī izriet tetovējuma nozīmīgais kaitējums cilvēka veselībai un tā potenciālais dzīvības apdraudējums.

Pirmkārt, bīstams ir pats tetovēšanas process, jo tā rezultātā nozīmīgi krāsas daudzumi var nonākt asinīs un izraisīt asins saindēšanos, kam galējos gadījumos var būt pat letālas sekas. Tāpat tetovēšanas procesā var saslimt ar tādām slimībām kā hepatīts, AIDS, t.s. “venēriskajām slimībām”, tuberkulozi un pat spitālību. Šie riska faktori, lai gan ir nozīmīgi, tomēr tie ir vienreizēji un minimizējami tetovētāja pieredzes, meistarības un godprātības esamības gadījumā (bet ej nu pārbaudi to).

Otrkārt, tā kā krāsa ir lielākā vai mazākā mērā toksiska, bet jebkurā organismā notiek nepārtrauktas izmaiņas, tetovējums atstāj negatīvu iespaidu uz visu organismu (to varētu nosaukt par permanentu mikro intoksikāciju). Tas ir niecīgi krāsas daudzumi un/vai tās izraisītu iekaisumu un ilglaicīgo alerģisku reakciju produkti regulāri nonāk asinīs, tādējādi atstājot iespaidu uz aknu darbību un caur to uz visu organismu. Aknas organismā veic attīrīšanas jeb atindēšanas funkciju, bet tetovējums kļūst par nepārtrauktu papildus slogu aknām.

Atkarībā no tetovējumā izmantotās krāsas toksiskuma pakāpes, tetovējuma vietas asins cirkulācijas pakāpes, aknu stipruma un veselīguma pakāpes, organisma tekošā stāvokļa imunitātes pakāpes un citiem faktoriem tetovējums atstāj lielāku vai mazāku negatīvu iespaidu uz organismu un var kļūt par nozīmīgu slimību un organisma novājināšanas faktoru. Piemēram, zinātnieki no Kanādas savā pētījumā ir parādījuši saistību starp plaši izplatīto modi uz tetovējumiem un smagu hronisko aknu saslimšanu pieaugumu. Jebkurā gadījumā tetovējuma krāsa ir svešķermenis organismā, kurš uz to atstāj attiecīgu iespaidu.

Treškārt, tetovējumos izmantotajām krāsām ir dažāda intoksikācijas (indīguma) pakāpe plašā diapazonā (visindīgākā esot melnā krāsa), to izmantošanas kontrole praktiski gandrīz netiek veikta un nav pat īstu pētījumu par tetovējumu ilglaicīgu ietekmi uz veselību, nemaz nerunājot par konkrētu krāsu ietekmes uz veselību pētījumiem. Ja pārtikas piedevu (t.s.”e-vielas”) gadījumā ir pietiekami stingra formāla reglamentācija to nekaitīguma pārbaudē, izmantošanā un patērētāju informēšanā par izmantotajām e-vielām (lai gan šī reglamentācija ir nepilnīga un bieži tiek dažādos veidos apieta, tā tomēr ir), tad tetovējumu krāsu gadījumā nekādas tamlīdzīgas kontroles sistēmas nepastāv. Tādējādi aptetovējamajam nekas cits neatliek kā akli ticēt un paļauties uz tetovētāja un krāsu ražotāju godaprātu, kas kapitālisma apstākļos un tetovēšanas industrijas pārstāvju īpašas morālās stājas un reliģiska tipa uzskatu dēļ ir vairāk kā muļķīgi.

Rezumējot, pat labvēlīgos apstākļu sakritības gadījumos tetovējums ir laika mīna cilvēka organismā, kura jebkurā mirklī var sākt ļoti negatīvi ietekmēt tā veselības stāvokli.

Īss ieskats tetovēšanas vēsturē

Tetovējuma nosaukums caur franču valodu ir cēlies no polinēziešu valodas, kas burtiskā tulkojumā nozīmē “zīmējums uz ādas”. Tas sāka plaši izplatīties no angļu ceļotāja Džeimsa Kuka (1728 – 1779) aprakstiem. Kuks no saviem ceļojumiem visa cita starpā atveda arī pilnībā notetovētu polinēzieti, kurš tika izrādīts apgaismotajai eiropiešu publikai.

Tetovējums ir arhaisku mežoņu tautu tradīcija un pazīme. Plaši zināma un sena tetovēšanas prakse ir polinēziešu, indonežiešu un maoru vidū, un tai ir tīri reliģiska nozīme. Mežoņiem tetovējums ir atšķirības zīme, kas cilvēkus atšķir no dzīvniekiem (tiem, kuriem nav tetovējuma, tie neskaitās cilvēki). Tetovēšana bija sastopama arī senajā Ķīnā un senajā Ēģiptē. Tetovējumus savā vēsturē piemin Hērodots. Senajā Romā tetovēja vergus un karagūstekņus.

Mūsdienu izpratnē visnopietnākās tetovēšanas tradīcijas ir japāņiem. Līdz mūsu ēras 4.gadsimtam japāņu nacionālajā reliģijā sintuismā tetovēšana bija ierasta un izplatīta parādība, bet tās attīstības rezultātā japāņi no cilvēka ķermeņa kropļošanas ar tetovējumu palīdzību atteicās. Tomēr nopietnas tetovēšanas tradīcijas saglabājās japāņu sabiedrības izstumto un kriminālo elementu vidū. Sākotnēji tetovējumus izmantoja kā kauna un kriminālu elementu atpazīšanas zīmes, kas tika tetovētas redzamās vietās, bet ar laiku tetovējumi kļuva par ļoti būtisku japāņu organizētās noziedzības (t.s. jakudzu) organizatorisku un hierarhisko stāvokli apliecinošu elementu.

Līdz ar budisma attīstību Japānā un dažādu budistu sektu saplūšanu ar japāņu kriminālajiem elementiem japāniska tetovēšanas tradīcija izplatījās budisma melno sektu vidū visā budisma izplatības areālā. Tādējādi tetovēšana ieguva spēcīgu maģisko nozīmi (melnās maģijas, protams). Arī mūsdienās tetovējums ir viena no budistu melno sektu dalībnieku, jakudzu un ar tiem saistīto struktūru dalībnieku pazīmēm.

Tetovēšanas praksi izmantoja arī vācu nacisti. Elitāro SS struktūru dalībniekiem bija ietetovēta asinsgrupa. Pēc šiem tetovējumiem viņus pēc tam arī izķēra. Mūsdienu neonacistiem patīk sev tetovēt dažādu rūnu simbolus.

Jūdaismā, kristietībā un islāmā attieksme pret tetovējumiem ir kategoriski negatīva, gandrīz nemaz pēc būtības to nepaskaidrojot.

Krievijā un attiecīgi arī Latvijā tetovējumi līdz XX gadsimta sākumam bija maz izplatīti un sāka parādīties tikai jūrniekiem. Padomju laikā tetovējumi kļuva par neatņemamu kriminālās pasaules hierarhijas apzīmēšanas sastāvdaļu, plaši izplatījās cietumnieku vidū, kā arī bija populāri starp jūrniekiem un karavīriem.

Tetovējumu maģiskā nozīme

Tetovēšana papildus visam citam ir arī ļoti spēcīga un destruktīva maģiska tehnoloģija, kura atstāj stipru iespaidu uz cilvēka psihi.

Pirmkārt, šis iespaids var būt klasiski maģisks, kad aptetovētā cilvēka psihi spēcīgi ietekmē ar tetovējumu un tetovēšanas procesu saistītie reliģiska tipa rituāli un mīti. Šī ietekme balstās uz upura ticību noslēgtiem reliģiska rakstura mītiem par tetovēšanas procesa un uztetovēto simbolu slēpto un/vai pārdabisko nozīmi.

Diemžēl tikai ar to tetovējumu ietekme uz cilvēku neaprobežojas. Senajās reliģijās un maģiskajās praksēs papildus klasiskajiem maģijas elementiem mēdz izmantot papildus stimulatorus, kuri noved cilvēku transa un citu apziņu stāvokļos. Tās pārsvarā ir dažādas smaržas, pārtikas piedevas (arī zālīšu un sēņu uzlējumi) un ieelpojamas (smēķējamas) vielas, kuras rada būtiskas uztveres izmaiņas un halucinācijas. Maģiskajās praksēs šādu vielu lietošana tiek ritualizēta, estetizēta un apaudzēta ar mistiskiem mītiem, tādējādi panākot daudz spēcīgāku maģisko efektu.

Tetovējumam pēc savas ietekmes uz cilvēku psihi ir daudz spēcīgāka maģiska ietekme nekā ritualizētai haluciogēno vielu lietošanai. Ja dažādu “zālīšu” smēķēšanas efekts ir pārejošs (“dullums” samērā ātri pāriet), tad tetovējums rada nepārtrauktu efektu.

Kā tas darbojas? Ļoti vienkārši: līdzīgi kā venozi ievadāmās narkotikas, bet bez nepieciešamības tās nepārtraukti ievadīt. Pēc tam, kad tetovējums vienreiz ir izveidots, tas pēc tam atstāj nepārtrauktu ietekmi uz cilvēka psihi. Variēts te tiek ar krāsu sastāvu, tetovēšanas tehnoloģiju, tetovējuma vietu, aptetovējamā raksturu un veselības stāvokli, tetovējuma zīmējumu un mītiem. Tas viss var tikt attiecīgi ritualizēts un mitioloģizēts.

Tetovēšana ir metode, ar kuras palīdzību cilvēks tiek iedzīts nepārtrauktā, nepārejošā, neizbēgamā un viņam pilnībā neizprotamā “sāpju” stāvoklī. Tādējādi tetovējuma esamība attīsta un nostiprina cietsirdību cilvēkā.

Tāpat tetovēšana darbojas kā filtrs, kurš atsijā vājos. Jebkurš tetovējums ir nopietns cilvēka veselības slogs, bet ar speciālu metožu palīdzību iespējams panākt daudz lielāku “atsijāšanas” efektu, kad tetovējumu spēj “panest” tikai ļoti spēcīgi cilvēki (pārējie smagi saslimst un nomirst).

Rezumējot, tetovēšana ir nozīmīgs nāves kulta elements, kurš vienlaicīgi kalpo gan “nepilnvērtīgo” un vājo lēnai iznīcināšanai, gan nāves ideoloģijas adeptu kristalizācijai, konsolidācijai un norūdīšanai, tāpēc aptetovētajiem parasti ir raksturīga vesela buķete nāvīgu grēku starp kuriem smēķēšana, alkohola un narkotiku lietošana un seksuāla izlaidība ir tie mazākie.

Aptetovējamo psiholoģiskais portrets

Kādi cilvēki padodas tetovējumu (savas miesas sakropļojuma) vilinājumam? Ambiciozi un varaskāri, kā arī kompleksaini un iekšēji par sevi nepārliecināti cilvēki. Ambiciozie un varaskārie ar tetovējumu palīdzību grib nostiprināt un visai pasaulei apliecināt savu unikalitāti un īpašo stāvokli. Viņus arī pievilina slepenības un maģisko mītu migla. Viņi paniski grib būt uzvarētāji un izredzētie.

Savukārt cilvēkiem, kuriem pataloģiskā iekšējā nepilnvērtības sajūta neizpaužas agresijā uz ārpasauli un kuriem tā izpaužas “sevis nograušanā” (agresija tiek vērsta uz iekšu), tetovējums palīdz mazināt kompleksainību un nepārliecinātību par sevi. Šādiem cilvēkiem tā ir viena no kompensācijas reakcijām, kura virspusēji raugoties var pat šķist pozitīva. Bet tā tas, protams, nav, jo pamatproblēma (psihiskais defekts) netiek risināta, cenšoties tikai mainīt problēmu izpausmes virzienu (pārvērst iekšējo agresiju ārējā) un padarīt defektu par butaforizētu efektu.

Šādiem cilvēkiem ir arī tieksme uz visādiem izkropļojumiem. Tā kā viņu psihe ir traumēta un viņi nepārtraukti “sevi grauž”, traumētas mēdz būt arī estētiskās jūtas un uztvere kā rezultātā viņiem patīk kroplas formas, tēli, zīmējumi, fotoattēli, viss zemiskais utt.. Visa jaunlaiku “modernā māksla” ar tās antiestētiku ir šāda tipa cilvēku radīta priekš tāda pat tipa nelaimīgajiem. Normāliem cilvēkiem bez nopietnām psiholoģiskām problēmām postmoderniskie “smērējumi” ir nepatīkami un pat pretīgi.

Avoti:
http://www.neboleem.net/stati-o-zdorove/3558-o-tatuirovkah-s-medicinskoj-tochki-zrenija.php
http://www.ill.ru/news.art.shtml?c_article=2435
http://medportal.az/articles_7544/?lang=RU
http://ec-dejavu.ru/t/Tattoo.html
http://uniquetattoo.ru/13-prichin-ne-delat-tatuirovku
https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A2%D0%B0%D1%82%D1%83%D0%B8%D1%80%D0%BE%D0%B2%D0%BA%D0%B0

Informācijas aģentūra
/23.07.2016/

Posted in Kat.: Medicīna, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 23 komentāri

Tiek gatavota globāla banku koncentrācijas nometne

00617_bkn

Iet jau otrais mēnesis, kopš izcēlās skandāls ar Panamas juridiskai firmai, kura specializējas t.s. “ofšora” kompāniju reģistrēšanu, nozagto dokumentu publiskošanu. Kopumā no Panamas firmas tika nozagti 11,5 miljoni dokumentu, kuri saturēja ziņas par “ofšora” kompāniju īpašniekiem un patiesā labuma guvējiem. Neieslīgstot detaļās, var apgalvot, ka šīs operācijas pasūtītāji un organizatori bija t.s. “naudas saimnieki” – ASV Federālās Rezervju Sistēmas akcionāri [FRS ir privāts kantoris, kurš izpilda ASV centrālās bankas funkcijas].

Galvenie operācijas izpildītāji – ASV specdienesti. Sīkākie izpildītāji visticamāk tika izmantoti “uz tumšo”. Pie tādiem var pieskaitīt Starptautisko pētnieciskās žurnālistikas konsorciju, kuru, kā izrādās, finansēja tādas iestādes kā ASV Valsts departaments, ASV Starptautiskās attīstības aģentūra, Sorosa fonds u.c.

Galvenie skandāla izraisītāju mērķi ir divi. Pirmkārt, mēģināt diskreditēt noteiktus politiķus dažādās valstīs. Otrkārt, turpināt dažus gadus atpakaļ iesākto dažādu “ofšoru” likvidāciju, lai “ofšoru” kontu un kompāniju īpašniekus iedzītu vienā gigantiskā “ofšorā” – “Amerikas Savienotajās Valstīs”.

Rietumvalstīs tiek uzsākta kampaņa cīņai ar skaidru naudu

Kad “Panamas skandāla” pirmais efekts sāka noklust, tad izkristalizējās vēl viens šī pasākuma globālais mērķis. Tā būtība ir cīņas aktivizācija ar “netīro” un “pelēko” naudu, kas sevī ietver cīņu pret terorisma finansēšanu, pret izvairīšanos no nodokļu nomaksas, korupciju, narkobiznesu, nelikumīgu ieroču tirdzniecību utt. Šī kampaņa tika aizsākta pēc 2001.gada 11.septembra, kad Vašingtona visai pasaulei paziņoja par cīņu ar starptautisko terorismu un “netīrās naudas atmazgāšanu”. Taču tolaik aizsāktās kampaņas impulss kļuva par vāju un “Panamas skandāls” to pastiprināja un iedvesa šai kampaņai jaunu dzīvību. Tāpēc “Panamas skandālu” var uzskatīt par specoperācijas “11.septembris” turpinājumu.

Par vienu no “Panamas skandāla” figurantiem kļuva Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons, bet tas viņam ne tikai netraucēja, bet pat palīdzēja turpināt gatavoties globālajam samitam cīņai ar korupciju 2016.gada maijā Londonā. Vašingtona, Londona un Brisele tuvāko mēnešu laikā bija ieplānojusi vēl ļoti daudzus citus līdzīgus pasākumus. Šajā antikorupcijas samitā paredzēja arī izskatīt “Panamas skandālu”. Tā diskusijas daļā tika izvirzīti divi jautājumi: cīņa ar “ofšoriem” un pasākumu kopums skaidras naudas apgrozības samazināšanai. Te ir jāpiebilst, ka gadu pirms šī samita turpat Londonā notika slepena tikšanās, par kuru notika informācijas noplūde. Tādējādi noskaidrojās, ka šajā tikšanās piedalījās Eiropas Centrālās bankas, Federālo rezervju sistēmas, Šveices Centrālās bankas un Dānijas Centrālās bankas pārstāvji un ka viņi runāja par skaidras naudas atcelšanu.

”Panamas skandāls” aktivizēja Rietumvalstīs jau uzsākto cīņu ar skaidru naudu. “Cīnītāju ar korupciju” loģika ir sekojoša: “ofšoru” banku konti daudzos gadījumos ir tikai sekas apstāklim, ka galvenais korupcijas instruments ir skaidra nauda, kura nonāk skopu un pērkamu ierēdņu kabatās. Ja tiks likvidēts šis instruments (skaidra nauda), tad arī zudīšot materiālais pamats “ofšoru” kontiem.

Negatīvās banku procentu likmes

Kampaņas pret skaidru naudu analīze parāda, ka tā ir labi koordinēta. Pēc finanšu krīzes 2007. – 2009.gadā pasaules banku sistēma strauji sāka tuvoties “negatīvai zonai”: daudzas centrālās bankas ieviesa negatīvas procentu likmes saviem depozītiem. Bet tagad dažās centrālajās bankās ir parādījušās negatīvās bāzes procentu likmes (procentu likmes par aktīvajām operācijām). Negatīvo procentu likmju epidēmija ir pārsviedusies uz komercbankām: daudzu komercbanku depozīta operāciju procentu likmes ir pietuvojušās nullei, bet dažām komercbankām tās iegāja “negatīvajā” zonā.

Baņķieri ir apjukuši un panikā, jo var notikt masveida klientu aiziešana uz skaidras naudas valūtu. Šī situācija pataisīja baņķierus par aktīvākajiem skaidras naudas lietošanas ierobežošanas un pat aizliegšanas lobistiem. Skaidras naudas aizliegšana nozīmē to, ka pilnīgi visi pilsoņi (fiziskās personas) pretēji to gribai nokļūs banku elektroniskajā koncentrācijas nometnē.

T.s. “naudas saimnieki” mēģina izskaitļot fizisko personu reakciju uz negatīvajiem procentiem. Viena no šādām reakcijām ir ne tikai aiziešana uz skaidru naudu, bet arī uz dārgmetāliem. Vēsture rāda, ka ārkārtas situācijās arī zelts var kļūt par apmaiņas un maksājumu instrumentu paralēli oficiālajai naudai. Varam būt droši pārliecināti, ka pēc kāda laika arī šis bēgšanas no banku elektroniskās koncentrācijas nometnes caurums tiks aiztaisīts. Tāda pieredze Rietumvalstīs jau ir: 1933.gadā ASV prezidents Franklins Rūzvelts izdeva rīkojumu par visa ASV pilsoņiem piederošā zelta konfiskāciju (aizliegums amerikāņiem būt par zelta īpašniekiem tika atcelts tikai 40 gadus vēlāk 1973.gadā).

2016.gada Davosas forums un plāni cīņai ar “skaidras naudas ļaunumu”

2016.gada Davosas ekonomiskajā forumā daudzas diskusijas, atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, notika slēgtā režīmā. Tikai tagad, pateicoties dažām informācijas noplūdēm, kļūst skaidrs par ko tur aiz slēgtām durvīm tika runāts. Izrādās tika apspriests pasākumu kopums skaidras naudas samazināšanai.

Viens no foruma dalībniekiem Huw van Steenis, kurš pārstāvēja banku Morgan Stanly, publicēja savus iespaidus rakstā “Piecas lietas, ko es sapratu Davosā 2016” (https://www.weforum.org/agenda/2016/01/5-things-i-learned-at-davos-2016 ). Viņš uzsver, ka forumā daudz tika runāts par nepieciešamību “ātri pāriet uz sabiedrību bez skaidras naudas, lai Eiropā būtu iespējams ieviest vēl lielākas negatīvo procentu likmes depozītiem ar mērķi kompensēt iespējamās ilgstošās stagnācijas sekas”.

Varam secināt, ka Davosā atzina, ka arī turpmāk nepieciešams procentu likmes “vest negatīvajā zonā”. Bet to nav iespējams izdarīt, saglabājot skaidras naudas apgrozību.  Pēc J.P. Morgan baņķieru domām, samazinot skaidras naudas izmantošanas iespējas, Eiropas Centrālā banka var turpināt samazināt procentu likmes līdz mīnus 4,5%.

2016.gads sākās ar virkni skaļu banku pasaules un to kontrolē esošo masu informācijas līdzekļu paziņojumiem skaidras un bezskaidras naudas sakarā. Acīmredzot pamats šai informatīvai kampaņai tika dots Davosas slēgtajās sesijās. Par to ziņo informatīvais resurss Zerohedge, kurš apkopoja šos paziņojumus rakstā “Davosas 2016 slepenā plāna atklāšana” (http://www.zerohedge.com/news/2016-02-24/exposing-hidden-agenda-davos-2016 )

2016.gada 20.janvārī Deutsche Bank top menedžeris Džons Krians (John Cryan) paziņoja, ka skaidrai naudai ir atlicis dzīvot ne vairāk kā 10 gadus. 2016.gada 22.janvārī Norvēģijas lielākā banka DNB vērsās pie valdības ar priekšlikumu aizliegt skaidras naudas izmantošanu. 2016.gada 29.janvārī ziņu aģentūra Bloomberg publicēja redakcijas rakstu “Pietuvināsim bezskaidrās naudas nākotnes iestāšanos” (Bring On the Cashless Future). 2016.gada 4.februārī britu avīze The Financial Times publicēja redakcijas rakstu “Skaidras naudas likvidācijas priekšrocības” (The Benefits of Scrapping Cash). 2016.gada 8.februārī Harvardas universitātes goda prezidents Pīters Sends (Peter Sands) publicēja rakstu “Apgrūtināsim slikto puišu dzīvi: priekšlikums izņemt no apgrozības lielo nomināciju naudas zīmes” (Making it Harder for the Bad Guys: The Case for Eliminating High Denomination Notes).

2016.gada 15.februārī ar skaļu paziņojumu nāca klajā Eiropas Centrālās bankas prezidents Mario Dragi (Mario Draghi). Viņš paziņoja par ECB lēmumu izņemt no apgrozības 500 eiro banknotes (vislielākais eiro skaidras naudas nomināls). Pēc ECB datiem 500 eiro banknotes sastāda 30% no kopējās eiro skaidras naudas masas. Uzreiz parādījās neskaitāmi komentāri par šo paziņojumu. Lielākā daļa no tiem izteica pieņēmumu, ka šādā veidā ECB cer turpināt procentu likmju samazināšanas politiku, neskatoties uz to, ka tās jau ir negatīvas.

Nākamajā dienā (2016.gada 16.februārī) stafeti no ECB prezidenta pārņēma Harvardas universitātes profesors un bijušais ASV finansu ministrs Lari Samers (Larry Summers). Viņš laikrakstā The Washington Post publicēja rakstu “Ir pienācis laiks  nogalināt 100 dolāru banknoti” (It’s time to kill the $100 bill). Zīmīgi, ka Samersa raksts sakrita ar laiku, kad virkne ASV banķieru un finsnsu ekspertu  iniciēja diskusiju par ASV Federālās rezervju sistēmas pāriešanu uz negatīvām procentu likmēm. 2016.gada 22.februārī cits ASV banķieru rupors The New York Times publicēja redakcijas rakstu “Atteikšanās no lielo nominālu skaidras naudas palīdzēs cīņā ar noziedzību” (Getting Rid of Big Currency Notes Could Help Fight Crime).

Šādu izteikumu un publikāciju par cīņu ar skaidru naudu hroniku varētu turpināt vēl un vēl.

Elektroniskā baņķieru koncentrācijas nometne

Teik veiktas arī praktiskas darbības skaidras naudas samazināšanā un likvidēšanā. Vistālāk šai ziņā ir tikušas Zviedrija un Dānija, kurās centrālās bankas visātrāk pārgāja uz negatīvām procentu likmēm. Zviedrija ir apņēmusies piecu gadu laikā radīt bezskaidras naudas “paradīzi”. Pašreiz skaidras naudas operāciju kopapjoms Zviedrijā nepārsniedz 2% no visiem maksājumiem. Pēc Visa datiem zviedri debetkartes izmanto trīs reizes biežāk kā pārējie eiropieši. Maksājumu karšu lielā izplatība ir būtiski izmainījusi Zviedrijas biznesa pasauli: pat augļu tirgotāji, ielu muzikanti un avīžu tirgoņi pieņem samaksu ar maksājumu kartēm, izmantojot Zviedrijā ļoti populāro smartfonu pielikumu “Swish”.

Tomēr pat Zviedrijā ir gana daudz cilvēku, kuri nojauš, ka bezskaidras naudas “paradīze” patiesībā var izrādīties elle – elektroniska banku koncentrācijas nometne, kurā bankas pilnībā kontrolēs katru pilsoni un kurā par katru (gan zīdaini, gan sirmgalvi) tiks ieviesta finansu vēsture. Un katra pilsoņa novirze no “ģenerālās līnijas” var izraisīt personisko bankas kontu bloķēšanu.

Tālredzīgākie bezskaidras naudas “paradīzes” oponenti saprot, ka tas nozīmē ne tikai skaidras naudas galu, bet naudas kā tādas galu. Skaidras naudas atcelšana ļaus bankām iet dziļos mīnusos. Ar to sāksies tādu tradicionālu institucionālu investoru izmiršana kā pensiju fondi, sociālie fondi un apdrošināšanas kompānijas, kuras savu peļņu izvietoja parādzīmēs. Šie papīri tagad nesīs tikai vienus vienīgus zaudējumus. Ir prognozes, ka tuvāko 10 – 20 gadu laikā, saglabājoties esošajām procentu likmēm, lielākā daļa pensiju fondu nokusīs kā marta sniegs. Un pats galvenais, negatīvu procenta likmju gadījumā sāks “kust” arī bezskaidrā nauda. Pietiks tikai ar 20 –30 gadiem (ja izejam no šodienas tendencēm), lai no naudas vairs nekas pāri nepaliktu. Un tā tad būs pavisam cita sociāla kārtība, kuru nosacīti var nosaukt par globālu koncentrācijas nometni.

Paradoksāli, bet neskatoties uz naudas nāvi, bankas šajā jaunajā pasaules kārtībā saglabāsies. Bankas no procentu un peļņas mašīnām pārvērtīsies par organizācijām, kuras veic “kontroli un uzskaiti”.

Valentīns Katasonovs
/05.05.2016/

Avots:
http://www.fondsk.ru/pview/2016/05/05/panamskij-skandal-i-tajnyj-plan-davosa-2016-40039.html

Informācijas aģentūra
/23.07.2016/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Par valsts apvērsuma mēģinājumu Turcijā

00618_Turcija173

Uz 2016.gada 16.jūlija 8:00 valsts apvērsums Turcijā, kurš sākās iepriekšējā vakara 22:00, praktiski bija jau izgāzies. Liela armijas, policijas un specdienestu daļa saglabāja uzticību Turcijas prezidentam Redžepam Erdoganam, bet nemiernieki sāka padoties.

Tomēr ir jāvērš uzmanība uz to, ka valsts apvērsums bija labi sagatavots un tika veikts lietpratīgi un konsekventi. Uz 1:00 pučistiem izdevās pārņemt savā kontrolē visus stratēģiskos objektus Ankarā un Stambulā, tai skaitā arī valsts televīziju. Viņi kopš paša sākuma demonstrēja savu nolūku nopietnību, nebaidoties pielietot ieročus, tai skaitā arī aviāciju. Nemiernieku pusē bija armijas ģenerālštāba vadība, kas nav mazsvarīgi gan no armijas vadības viedokļa, gan no Turcijas politisko tradīciju viedokļa, kurā vēl salīdzinoši nesen konstitūcijā bija nostiprinātas armijas tiesības iejaukties politiskajos procesos.

Vienīgā nopietnā nemiernieku kļūda bija apstāklī, ka viņiem neizdevās izolēt, likvidēt vai piespiest pamest valsti Erdoganu un valdību. Tā rezultātā Turcijas leģitīmajai vadībai ar tai uzticīgo armijas daļu un pilsonisko organizāciju palīdzību izdevās mainīt situāciju sev par labu jau uz rīta pusi.

Labs puča izgāšanās indikators ir ASV Valsts departamenta reakcija. Naktī, tiekoties ar presi pēc sarunu noslēguma Maskavā, ASV Valsts sekretārs Džons Kerijs atteicās komentēt Turcijā notiekošo, aizbildinoties ar informācijas trūkumu, savukārt jau no rīta Baltais nams deklaratīvi nosodīja nemierniekus un atbalstīja Erdoganu.

Tomēr neskatoties uz to es no savas puses teiktu, ka Turcijai un Erdoganam ne tikai nekas vēl nav beidzies, bet iespējams pat nekas vēl pa īstam nav sācies. Pats labi organizēta un gandrīz izdevušās puča fakts daudz par ko liecina. Militāristiem, kuri pie Erdogana atrodas zem nepārtrauktas specdienestu uzraudzības, tomēr izdevās nonākt līdz reālai rīcībai. Vadīja puču ģenerālštābs, tātad ģenerāļi, kurus pēc vairākkārtīgām tīrīšanām bija norīkojis pats Erdogans. Viņus pilnīgi noteikti atbalstīja daļa politiķu un iedzīvotāju. Nebrīnīšos, ja izrādīsies, ka pučs ir saistīts arī ar pēdējām izmaiņām Turcijas valdošajā partijā un valdībā, kuru rezultātā valdības vadītāja posteni bija spiests pamest bijušais premjerministrs Ahmets Davutoglu.

Kopumā var piekrist apgalvojumam, ka valsts apvērsuma mēģinājums liecina par nopietnu opozīciju Erdoganam sabiedrībā un armijā. Tāpēc Turcijas līdera uzdevums ir ne tikai apspiest nemierus, bet arī neļaut puču radījušajiem iemesliem pamazām pāraugt pilsoņu karā. Bet Turcija jau labu laiku balansē uz pilsoņu kara robežas [pilsoņu karš pret kurdiem Turcijā jau norit].

Ja līdzšinējās represijas pret militāristiem nespēja novērst valsts apvērsuma mēģinājumu, tad arī jaunas represijas neko nedos un tikai kāpinās Erdogana pretinieku niknumu un cietsirdību. Vēl jo vairāk nav iespējams apspiest augošo sabiedrības neapmierinātību ar Turcijas līdera politiku, kura nostādīja Turciju ļoti sarežģītā iekšpolitiskā un ārpolitiskā situācijā.

Valsts apvērsuma mēģinājums ir destabilizējis situāciju Turcijā. Tas atstās iespaidu arī uz Turcijas ekonomiku, kura jau tā nav diez ko spīdošā stāvoklī. Savukārt ekonomiskās problēmas atstās iespaidu uz sociālo sfēru. Kārtējais dzīves līmeņa kritums izraisīs neapmierinātību ar valdību, bet Erdogana un viņa piekritēju izmantotās autoratīvās metodes nedod gandrīz nekādas kompromisa iespējas. Pie tam represijas pret pučistiem, to atbalstītājiem un aizdomās turamajiem par nepietiekamu lojalitāti režīmam novājinās armiju.

Tādējādi ir jākonstatē, ka Turcijas leģitīmās varasiestādes ar valsts apvērsuma mēģinājumu ir novājinātas, bet esošās problēmas, kuras tai skaitā arī izraisīja puču, ne tikai nekur nav pazudušas, bet ir pat saasinājušās. Pie tam šīm problēmas pārskatāmā nākotnē nav redzams risinājums. Tādējādi Turcijā ir pastiprinājušies liela mēroga pilsoņu kara sākšanās draudi.

Tās ir sliktas ziņas Krievijai [un arī Eiropas Savienībai]. Lai kāds arī nebūtu Erdogans, bet viņš ir leģitīms Turcijas vadītājs. Pie tam viņš ir spēcīgs un harizmātisks līderis, kurš spēj pieņemt stingrus un neordinārus lēmumus. Kopējās destabilizācijas Tuvajos Austrumos apstākļos, kad daudzas reģiona valstis atrodas sabrukuma vai pussabrukuma stāvoklī, vienota un puslīdz stabila Turcija (pat ja tā nav diez ko draudzīgi noskaņota) daudz lielākā mērā atbilda Krievijas interesēm kā anarhijas zona tās dienvidu pierobežā. Turcija šodien ir viens no barjeriem, kas pasargā Krieviju [un arī Eiropas Savienību] no daudzskaitliskajiem islāmistiem.

Tomēr ir jāsaprot, ka esošo situāciju nav iespējams mainīt un tuvākajā laikā Erdogana pozīcijas valsts iekšienē un ārpus tās strauji vājināsies. Tomēr tādi cilvēki kā viņš savu vājumu mēģina kompensēt ar papildus nežēlību (lai neparādītu sekotājiem savu vājumu).

Ja Erdoganam neizdosies izrauties ārpus to rīcību paradigmas, ko viņam diktē paša raksturs, tad iespējamo lēmumu koridors gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā sāks strauji samazināties, līdz samazināsies līdz vienam punktam. Šajā gadījumā pašreizējie notikumi ir uzskatāmi par Erdogana režīma agonijas sākumu.

Savukārt, ja Turcijas prezidentam izdosies pārvarēt sevi un izdosies atrast sarežģītu kompromisu spēli gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā, tad viņam ir izredzes stabilizēt situāciju valstī un pat atgriezt Turcijai ietekmīgas reģionālas līdervalsts statusu (bet bez iespējām kļūt par vienīgo reģiona līdervalsti kā to līdz šim gribēja panākt Erdogans).

Ir jābūt gataviem uz jebkuru notikumu attīstības gaitas virzienu un jācenšas pārliecināt Erdoganu meklēt kompromisus. Tomēr vienu gan var droši apgalvot: pučs uzlika treknu krustu Erdogana neoosmaņu impērijas projektam. No Erdogana pilnīgi noteikti vairs nesanāks Suleimans Lieliskais (1494-1566 ), bet viņam vēl ir krietni jānopūlas un jāpacīnās, lai no viņa neiznāktu jauns Bajazīds Straujais (1357-1403 )  [,kurš dēļ savas pārdrošības un iedomības noveda Osmaņu impēriju līdz sabrukuma slieksnim un krita gūstā, kur, izciešot visādus pazemojumus, drīzumā mira].

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/16.07.2016/

Avots:
https://cont.ws/post/320503

Informācijas aģentūra
/23.07.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Tuvie Austrumi, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Atstāt komentāru

Par mēdiju maldinošā satura iemesliem

00619_masu_dezinformacijas_lidzekliIr jautājums, kāpēc Latvijas presē un ziņās tiek noklusēti Lielbritānijas parlamentārās izmeklēšanas komisijas rezultāti Irākas kara izraisīšanas sakarā [kura atzina Lielbritānijas iesaistīšanos Irākas karā 2003. gadā par nepamatotu]? [Irākas kara rezultātā tika nogalināti apmēram simts Lielbritānijas karavīri, vairāki simti tūkstoši irākiešu un šis karš bija priekšnosacījums haosa radīšanai, kurā vēlāk tika izveidota DAESH (t.s.”Islāma valsts”). Irākas okupācijā piedalījās arī algotņi no Latvijas].

Pirmkārt, tāpēc, ka Latvijas masu dezinformācijas (masu apziņas manipulatori) līdzekļiem ir dots norādījums to neziņot (neaktualizēt). Apziņas manipulatoriem „informācija” nav „produkts” (darbības mērķis nav informācijas izplatīšana). Manipulatoru „produkts” ir jūsu apziņas maiņa. „Produkts” ir tās izmaiņas jūsu apziņā, kuras jums liek pieņemt par ticamām vai melīgām pienākošās ziņas. „Produkts” ir jums iepotētais pasaules uzskats – attieksme pret notiekošo.

Neviena darbība pati par sevi nav pareiza, laba vai derīga. Tā kļūs par tādu, vai par tieši pretēju, tikai noteiktu apstākļu kontekstā.

Agresora – noziedznieka darbība ir noziedzīga savā būtībā, tāpēc katra tādas darbības detaļa, tās ietvaros veikta rīcība ir noziedzīga un, kā tāda, apturama. Tādas darbības apturēšana ir katra godīga Cilvēka pienākums un tiesības, bet bezdarbība ir līdzdalība noziegumā. Upura pretošanās agresoram ir dabiska, taisnīga un tiesiski pamatota (izņemot gadījumu, kad noziedznieki izdod likumus, ar kuriem aizliedz pretoties un aizstāvēties – rakstītā likuma prioritāte pār taisnīgumu ir tiesiskuma jēdziena saturs), un, kā tāda ir apsveicama un atbalstāma.

Tādā kārtā, ja kāda acu priekšā agresors nošauj dzimtenes aizstāvi, tad tā ir slepkavība, bet novērotājs ir slepkavības liecinieks ar visām no tā izrietošajām sekām. Tāda sirdsapziņa ir netīra. Bet, ja dzimtenes aizstāvis nošauj agresoru, tad tas nav noziegums un mēs esam nevis nozieguma, bet gan varonības un pienākuma izpildes liecinieki. Mūsu sirdsapziņa ir tīra.

Divi Cilvēki, viens šāviens, viens mirušais. Kā zināt, kas tur notika un kas tajā visā esam mēs? Noskaidrojot, kurš ir agresors, bet kurš ir upuris.

Bet kā izdarīt tā, lai tajā pašā notikumā noziegumu attaisnotu vai varonību pārvērstu noziegumā? Ļoti vienkārši. Pastāstot – iestāstot – iegalvojot – liekot ticēt – redzēt agresorā varoni, bet varonī ļaundari. Lūk – jūsos ieveidotais notikumu redzējums tad arī ir Latvijas apziņas manipulatoru ražotais „produkts”, kurš jums liek „redzēt” notikumus vajadzīgajā veidā. Te „informācijas” plūsma ir instruments, ar kura palīdzību veido jūsu „redzi” un „saprašanu”.

Tāda informācija [par Lielbritānijas parlamentārās izmeklēšanas komisijas rezultātiem] nebija paredzēta Latvijā dzīvojošajiem. Šī informācija tika izplatīta tur, kur tā citiem „patērētājiem” veidoja citu pasaules ainu. (Tas jāskata kontekstā ar BREXITu.) Masu dezinformatori – manipulatori ir modernā kara līdzekļi un aktīvi piedalās šajā karā. Latvija, kā teritoriāli, tā valstiski piedalās karā kā agresora izpalīdze ar visiem saviem resursiem. Rit trešais pasaules karš. Tāpēc runā vienu, bet noklusē citu.

Otrkārt. A kuru tas vispār interesē?

Kuru interesē Gruzijas – Dienvidosetijas konflikta sakarā ES komisijas 1000 lappušu biezā pētījuma secinājumi par to, ka Gruzija veica nepamatotu un noziedzīgu agresiju un masu slepkavību, bet Krievija veica tiesiski un starptautisko saistību kārtā veiktu miera uzturēšanas akciju? Tāpat taču manipulatori kladzina par Krievijas agresivitāti!

“Un kā ar Boinga notriekšanu un „Krievijas karaspēku” Donbasā?” Kuru te interesē kaut kāda objektivitāte, izpēte un komisiju ziņojumi!? Ko vajag – to dara, bet runā, ko grib un kas ir izdevīgi, bet, kas nav izdevīgi – to noklusē.

Tie Cilvēki, kuru apziņa nav manipulatoru sačakarēta, visu redz un zin notikuma brīdī. Viņiem komisijas nav vajadzīgas. Tie, kuriem galvās sabāzti radio un TV mēsli, to nemaz negrib zināt, bet tie, kuri vienkārši dzīvo, lai ēstu un baudītu, par kaut ko tādu nekad nav interesējušies. Tie, kuri par apziņas čakarēšanu saņem algu, domā par kārtējo brīvdienu tuvumu, bet tie, kuri ir reālie agresori, visu labi zin tāpat, bez „ziņu” kanālu starpniecības – vilks vienmēr zina, ko ir ēdis!

Treškārt. Trešais (laupīšanas) pasaules karš notiek anglosakšu veidotajā un pēc viņu saprašanas globalizētajā pasaulē. Dievs ir viņu nauda, bet viņu reliģija ir naudas vairošana. Šajā pasaulē viņiem viss ir naudas vairošanas resurss. Ja caur jums var vairot naudu – izmantot jūs naudas vairošanai, tad atkarībā no izmantošanas veida jūs esat viņu sabiedrotais vai vienkārši resurss, kurš savukārt vajadzības gadījumā var kļūt par ienaidnieku. („Liekās mutes”, konkurenti un „liekēži” arī ir ienaidnieki.) Ja jums ir viņu iekārotais naudas vairošanas resurss, bet jūs to negribat atdot viņiem, tad esat viņu ienaidnieks.

Vienkārši un skaidri. Tāpēc nepakļāvīgais resurss vienmēr ir „agresors”, „prettautisks režīms” vai „asiņains, aizvācams diktators”. Tāpēc viņi vienmēr „savalda”, „atbrīvo” un „iedibina moderno demokrātiju” resursa „nelikumīgi aizņemtajā un apspiestajā teritorijā”.

Anglosakšu pasaulē ekonomika nekalpo par bāzi politikai tās darbībā iedzīvotāju labklājības celšanai. Te Politika apkalpo ekonomiku tās darbībā iedzīvotāju paverdzināšanai, aplaupīšanai un iznīcināšanai (demogrāfiskais kritums un slepkavošanas iznīcināmajās teritorijās). Te iedzīvotāji ir resurss naudas vairošanai vai līdzcilvēku paverdzināšanai un iznīcināšanai – lielgabalu gaļa – „cīnītāji par demokrātiju”, „savaldītāji” un „atbrīvotāji”. Katrs vācietis Hitlera Vācijā svēti ticēja, ka viņam ir jāatbrīvo pasaule no Aziātu ordu draudiem, asiņainās Staļina diktatūras un viņa pienākums ir attīrīt zemi no zemcilvēku – slāvu (arī latviešu, leišu, poļu un visu citu nevācu) noziedzīgās klātbūtnes un cītīgi apstrādāt tādā veidā atbrīvoto un viņam par pūlēm piešķirto auglīgo Krievijas zemi.

Un kurš īstens latvietis šodien, uz Krievijas pusi skatoties, domā ko citu? Un vai tad tas, kurš domā citu, maz ir īsts latvietis?!

Īstie vienmēr meklē, kur lielākā mārciņa, labākais kungs, baltākā maize. Īstākajiem vienmēr ašākās kājas uz pilnāko bļodu un karstākais naids uz vācieti, krievu, leiti, poli vai ko nu tur šoreiz vajag… Īstie ir „savaldītāji” un „atbrīvotāji” – „kultūras nesēji” barbaru zemēs!!!

Un kurš īstais tad grib kaut ko tādu zināt, kur viņš izrādās vairs nav „savaldītājs” un „atbrīvotājs”, bet vienkāršs laupītkārs noziedznieks – agresors un slepkava?! Neviens to negrib…

Neviens negrib dzirdēt savu netīro sirdsapziņu! Katrs grib būt pats savās acīs, savu bērnu, sievu, mīļāko un pudeles brāļu acīs tīrs un balts varonis – Cilvēces glābējs – īsts, kārtīgs Mātes Latvijas Dēls un Meita – Kārtīgs Savu Kungu Kalps!

Viņš neko negrib zināt par savu kungu nesmukumu, kurš arī viņu pašu par nozieguma līdzdalībnieku un noziedznieku (kara laupījuma cerētāju) padara.

Irākas iznīcināšana notika MONSANTO vajadzībai. Tad tika iznīcināta Irākā esošā augu sēklu banka – šķērslis ASV pasaules kundzībai pārtikas ražošanas jomā. Sīriju iznīcina Kataras – ES gāzes vada trases dēļ.

Krieviju apkaro tāpēc, ka tās saprātīgie iedzīvotāji pārtrauca ASV sākto Krievijas valstiskuma un iedzīvotāju fizisko iznīcināšanu ar mērķi piekļūt teritorijas un dabas bagātību resursiem. Par Krievijas un citu valstu un tautu iznīcināšanu un pretestību tai notiek trešais pasaules karš, kurā Latvija ir agresora – noziedznieka dalībvalsts.

Īstenie to negrib zināt un atzīt – viņi grib būt varoņi. Idiotizētos tas neinteresē. Saprātīgie to zin tāpat. Tad kam gan vajadzīgas tādas ziņas?! Nevienam. Tāpēc tādu nav!

“Antiņš”
/20.07.2016/

Avots:
http://www.philos.lv/Tresais_pasaules.html

Informācijas aģentūra
/23.07.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Atstāt komentāru

Mosties zeme taisnīgā

Mosties zeme taisnīgā
Cīņai nāvīgai
Ar amorāliem neliešiem
Ar pekles dēmoniem

Lai tautas dusmas godīgās
Vellus ellē triec
Rit Saules kauja kārtējā
Rit pastardienas karš

Kā absolūtus pretstatus
Mūs bezdibenis šķir
Par Dzīvību mēs cīnāmies
Par Tumsas valsti tie

Naidniekiem pretī stāsimies
Kas ļaužu garu kauj
Izvirtušiem valdniekiem
Melu meistariem

Neļausim mēs ļaundariem
Tēvzemi dubļos mīt
Ar apņēmību dzelžainu
Tumsu kliedēsim

No postamenta gāzīsim
Zelta elkus nešķīstos
Ikkatru izdzimteni mēs
Zemē iemīsim

Par Sauli visiem kopēju
Mēs cīnāmies no sirds
Par cilvēcīgu kārtību
Mēs dzīvi atdosim

Mostas zeme taisnīgā
Cīņai nāvīgai
Rit Saules kauja kārtējā
Rit pastardienas karš

/08.05.2012/

Avots:
http://ipdzeja.blogspot.com/2012/05/mosties-zeme-taisniga.html

Informācijas aģentūra
/23.07.2016/

Posted in DZEJA, Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | Atstāt komentāru

Ja brāļi mēs būsim – neuzvarami kļūsim!

Dziedam mēs par gaišo saules tāli   
Kad cilvēks cilvēkam par brāli kļūs  
Mēs tālā ceļā ejam laikiem pāri
Aust rītausma un maiņu vēji pūš   
Mēs tālā ceļā ejam laikiem pāri
Aust rītausma un maiņu vēji pūš              

Mūs nākamība nāves kaujā sauc
Pret varmākām, kas cilvēcību jauc
Ņem zobenu un bultas mērķī raidi
Ej cīnīties par visu bērnu laimi
Ņem zobenu un bultas mērķī raidi
Ej cīnīties par visu bērnu laimi

Ja ļaudis ceļas un pie prāta nāk
Tad kopā kā viens visi domāt sāk:
“Ja brāļi mēs būsim – neuzvarami kļūsim!
Ja brāļi mēs būsim – neuzvarami kļūsim!”

No malu malām tumsa virsū plūst
Prom visu slauka, dzīves spēki kūst   
Mēs gaismu degsim, tumsu kliedēsim
Cīņā sauksim, mošķus padzīsim
Mēs gaismu degsim, tumsu kliedēsim
Cīņā sauksim, mošķus padzīsim

Dziedam mēs par gaišo saules tāli           
Kad cilvēks cilvēkam par brāli kļūs  
Kas cīnīsies, tie dzīvos laikiem pāri
Taisnā cīņā rodas pilnīgs mūžs
Kas cīnīsies, tie dzīvos laikiem pāri
Taisnā cīņā rodas pilnīgs mūžs

Ja ļaudis ceļas un pie prāta nāk
Tad kopā kā viens visi domāt sāk:
“Ja brāļi mēs būsim – neuzvarami kļūsim!
Ja brāļi mēs būsim – neuzvarami kļūsim!”

/10.07.2016/

Avots:
http://ipdzeja.blogspot.com/2016/07/ja-brali-mes-busim-neuzvarami-klusim.html

Informācijas aģentūra
/23.07.2016/

Posted in DZEJA, Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | Atstāt komentāru