Donalds Tramps: CNN ir “feiku” TV kanāls

00663_37094789_403

Jaunievēlētais ASV prezidents Donalds Tramps 11.01.2017 savā pirmajā preses konferencē pēc ievēlēšanas paziņoja, ka TV kanāls CNN nodarbojas ar t.s. “feiku” (apzināti nepatiesu ziņu) izplatīšanu.

Preses konferencē Trampam uzdeva daudz jautājumus par t.s. ”Krievijas ietekmi” un tai skaitā arī par publiskoto Lielbritānijas specdienestu darbinieka ziņojumu, kurā tiek apgalvots, ka Krievijas specdienestiem esot kompromitējoši materiāli pret Donaldu Trampu, kuri esot iegūti viņa vizīšu laikā Maskavā un Santktpēterburgā. Tramps Krievijas viesnīcā it kā esot izklaidējies ar prostitūtām, kas esot nofilmēts.

Preses konferencē Donalds Tramps paziņoja, ka nekas tāds principā nevarēja notikt, jo viņš kā slavens cilvēks jebkurās savās ārvalstu vizītēs ir piesardzīgs un apzinās ka pilnīgi visas viņa darbības var tikt filmētas, tai skaitā arī ar slēptajām kamerām. Papildus Tramps atsaucās uz savu bacilafobiju un norādīja, ka tā nerīkotos arī tādēļ, ka viņam ir bail no baktērijām.

Tramps paziņoja, ka šī ziņa ir t.s.“feiks” un kaunināja tos medijus, kuri to izplatīja. Pēc tam CNN žurnālists pieteicās uzdot jautājumu: “Ja jau Jūs tā uzbrūkat mums, tad ļaujiet vismaz uzdot jautājumu. Ļaujiet mums aizstāvēties. Ļaujiet mums uzdot jautājumu.” Uz to Tramps ar kustībām lika saprast, ka jautājumu uzdot neļaus, bet pēc CNN žurnālista neatlaidīgas prasības, pateica: “Jums nē [tas ir neļaus uzdot nejautājumu], Jums nē! Jūs organizācija [CNN] ir drausmīga. … Jūsu organizācija ir drausmīga. … Klusu lūdzu. … Klusu lūdzu. … Neesiet rupjš. … Neesiet rupjš. … Viņa uzdos jautājumu. … Nē, es nedošu Jums iespēju uzdot jautājumu. …. Es nedošu Jums iespēju uzdot jautājumu. … Jūs [CNN] melojat …Jūs [CNN] esat feiku ziņukanāls. … Jūs esat feiku ziņukanāls.”

Vēl par mediju melīgo dabu Tramps pateica sekojošo: “Es nedomāju, ka ir nepieciešama mediju reforma. Es domāju, ka medijos ir nepieciešami cilvēki, kuriem ir noteikti morālie principi. Aizvien biežāk tiek runāts par feiku ziņām, par nepatiesām ziņām. Es jums varu pateikt, ka daži no tiem medijiem, ar kuriem mums ir darīšana [rāda ar pirkstu uz atsevišķiem žurnālistiem zālē], nodarbojas ar feikiem. Es viņus tagad nesaukšu vārdā un ar pirkstu uz viņiem nerādīšu, viņu pārstāvji pašreiz atrodas šajā zālē. Šajos medijos ir ļoti daudz negodīgu cilvēku. Mums ar to kaut kā būs jāsadzīvo. Man ir tā priekšrocība, ka es uz to [feiku ziņām] esmu spējīgs atbildēt. Kad viņi melo attiecībā uz kādu, kurš nespēj atbildēt, kuram nav tādas “tribīnes” kā man, lai atbildētu uz apvainojumiem, tad tas var salauzt cilvēku. Es esmu redzējis cilvēkus, kurus tas ir salauzis. Tas ir ļoti negodīgi. Es meklēšu godīgus žurnālistus.”

Avoti:

Informācijas aģentūra
/20.01.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa, W: DONALDS TRAMPS | Komentēt

Krievu (PSRS) un vācu (VDR) karavīru pieeja 1968. gada Čehoslovākijas nemieru apspiešanā

00661_cehoslovakija_1968

1968. gada „Prāgas pavasara” apspiešana tiek pierakstīta Padomju Savienībai un krieviem kā neapstrīdams nācijas agresivitātes un okupētkāres apliecinājums. Lai arī virsvadību nemieru apspiešanā nodrošināja PSRS, tajos ņēma dalību un izrādīja iniciatīvu arī citu Varšavas līguma valstu vadības un bruņotie spēki. (Līdzīgi arī konflikta pretējai pusei nemieru iniciāciju un koordināciju nodrošināja NATO bloka valstis ASV virsvadībā.) Starp Varšavas līguma valstīm Čehoslovākijas notikumos piedalījās arī Vācijas Demokrātiskās republikas (VDR) armija. Šis fakts nav plaši zināms.

Tomēr publiskajā telpā ir pieejami vairāki to dienu dalībnieku stāstījumi, kas apliecina VDR armijas īpašo lomu Čehoslovākijas notikumos un parāda divu nāciju atšķirīgās koncepcijas kārtības nodrošināšanā naidīgā zemē.

Aculiecinieka stāstītā atstāsts

Šīs ir manas (Viktora Bičkova) jaunības dienu atmiņas. 1968.gadā es mācījos 8 klasē un labi atceros kā mēs ar draugiem pārdzīvojām to dienu notikumus Čehoslovākijā, kā žēlojām apmānītos čehus un kā jebkurā mirklī bijām gatavi doties uz turieni palīgā. Ziemas sākumā (decembrī) no armijas atgriezās mana drauga vecākais brālis Vladimirs Aņikins, kurš piedalījās Čehoslovākijas notikumos. Sākumā viņš gandrīz neko par to nestāstīja, bet pakāpeniski mēs viņu saruninājām.

Vispirms – kā viņš tur nokļuva? – Dienēja obligāto dienestu kara lidlaukā. Pamatā nodrošināja lidlauka apsardzi, skrejceļa uzturēšanu kārtībā un lidmašīnu apkalpošanu tehniķu uzraudzībā. Vienu vakaru viņus pamodināja ar trauksmi. Personīgo ieroci, ķiveri, patronas un tamlīdzīgas lietas iekrāva transporta lidmašīnās, un tās aizlidoja. Karavīri pievērsa uzmanību, ka lidmašīnās iekrāva diezgan daudz munīcijas un citu saistīto aprīkojumu. Kur tās lidoja, neviens nezināja. Visi domāja, ka uz mācībām.
Lidoja ilgi. Kā nolaidās, uzreiz ķērās pie izkraušanas. To, ka tās ir ārzemes, saprata ne uzreiz, – tikai pēc saullēkta.

No citām lidmašīnām izkrāvās desantnieki ar savu tehniku. Tie ātri aizbrauca. Mūsu [PSRS] karaspēka daļa pie lidlauka, netālu no meža iekārtoja telšu pilsētiņu. Netālu no lidlauka atradās neliela pilsētiņa, uz kurieni mūsējie nosūtīja bruņotas patruļas ar virsniekiem. Otrpus lidlaukam atradās neliela lidosta un vairākas pazemas lidostas ēkas. No rīta ieradās lidostas darbinieki un ar izbrīnu raudzījās uz karavīriem, lidmašīnām un pārējo. Jāsaka, ka mūsu lidmašīnas nosēdās diezgan bieži; tās veda pamatā desantniekus ar tehniku un aprīkojumu, kas ātri vien devās tālāk.

Atvestā munīcija tika novietota tieši blakus skrejceļam. Tur atradās arī teltis, kurās izvietojās mūsu armijas lidlauka vadība, sakaru mezgls un citas palīgstruktūras. Viss bija savējais. Jau ap dienas vidu sāka parādīties vietējo iedzīvotāju pirmās necieņas un naida pazīmes. Īpaši centās jaunatne. Izkliedza lamas, rādīja nepieklājīgus žestus. Ap vakarpusi uz skrejceļa izbrauca divi motociklisti, kuri dzenājās pa pacelšanās joslu, piebrauca pie lidmašīnām, svieda akmeņus un pudeles gaisa uztvērējos, kabīņu logos un citur. Karavīriem bija pavēle: nepielietojot ieročus un spēku, izstumt pārkāpējus no skrejceļa. To ar grūtībām izdevās izdarīt.

Nākamā problēma bija ūdens. Sākumā ūdeni ņēma virtuves un citām saimniecības vajadzībām no samērā tīra strauta, bet drīz vien to vairs nebija iespējams darīt, jo vietējie iedzīvotāji drīz vien sāka piegānīt strautu augštecē. Braucieni uz pilsētu pēc ūdens arī nebija sekmīgi, – tikko kaut kur sāka ņemt ūdeni, tā tas tur drīz vien beidzās. Pārbrauca uz citu vietu, un tur tā pati bilde. Ļoti ātri un koordinēti atslēdza ūdeni. Vispār ūdeni jau gatavojās vest ar lidmašīnām. Grūti bija arī ar malku virtuvei, – pamatā kurināja ar patronu kastēm, bet iekšā esošās mazās cinka kastes sakrāva štēbeļos. Lidostas kalpotāji nelaida zaldātus lidostā uz tualeti un citur, un zaldātiem nācās meklēt krūmus otrpus skrejceļa, kas izsauca lidostas darbiniekos un iedzīvotājos smieklus. Komandieri gribēja izrakt bedri tualetei, bet ieradās kāds vietējais priekšnieks un aizliedza to darīt. Vienkārši neko nedrīkst rakt un viss. Grūti bija arī patrulēt apkārtni un pašu pilsētu. Vietējos iedzīvotājos strauji pieauga demonstratīva nekaunība, lai izrādītu savu nepatiku, īpaši jauniešu vidū. Meta ar akmeņiem, nūjām, kliedza. Bet bija stingra pavēle: ieročus un fizisku spēku nepielietot, visu paciest, izrādīt draudzību.

Situācija arvien vairāk saasinājās, un tas galu galā varēja novest pie bēdīgām sekām. Mūsu karavīriem beigtos pacietība. Vēl jo vairāk tādēļ, ka patruļu bija daudz, uz visiem virsnieku nepietika, un bieži vien karavīri gāja vieni paši bez virsnieka. Otrajā patrulēšanas dienā divi zaldāti no patruļas vispār pazuda, viņus tā arī neatrada. Visi saprata, ka viņus visticamāk nogalināja un kaut kur apraka.

Bet pēc tam parādījās vācieši. Un situācija sāka mainīties pašā saknē. Uz trešās dienas pusdienlaiku ieradās vācu armijas kolonna. Kā stāstīja Volodja, kurš bija patruļā un kā reiz atradās pilsētiņas centra laukumā, notiekošais atgādināja kino par Lielo Tēvijas karu . Sākumā motociklisti ar ložmetējiem, pēc tam kolonna. Priekšā un aizmugurē bruņutransportieri ar ložmetējniekiem kaujas gatavībā. Kolonnas centrā vecākais virsnieks vieglajā automašīnā citu virsnieku pavadībā. Kolonna iebrauca laukumā, vienības izkārtojās pa ielām laukuma tuvumā. No mašīnas izkāpa vecākais virsnieks un viņa svīta. Vecākais apskatīja laukumu un apkārtni, salīdzināja redzēto ar karti. Pēc tam norādīja, kur būs štābs un blakus tam – dzīvoklis pašam. Tūdaļ pat deva pavēles saviem virsniekiem, kur izvietosies karaspēka vienības. Līdz tam karavīri sēdēja mašīnās, nebija nekādas kustības, visi gaidīja. Kā tikko tika saņemtas komandas, sākās rosība. Zaldāti ātri atbrīvoja mājas štābam un dzīvošanai priekš vecākā virsnieka. Pārējie arī noņēmās ar telpu atbrīvošanu savu virsnieku vadībā. Kā viņi atbrīvoja ēkas? Ļoti vienkārši – izdzina no tām vietējos iedzīvotājus.

Pie vecākā virsnieka ātri nogādāja solīdu vīrieti – jādomā, ka pilsētas galvu, un dažas citas reprezentatīvas personas. Virsnieks viņiem īsi izskaidroja jeb, precīzāk, norādīja, kas ir jādara. Tā kā par diskusiju nevarēja būt ne runas, vietējā priekšniecība pat nedomāja iebilst, tikai visādi centās izdabāt. Turklāt vācieši sazinājās ar vietējiem tikai vāciski, neapgrūtinot sevi ar tulkošanu, bet vietējie visu labi saprata. Vācieši rīkojās ar īsta saimnieka ķērienu.

Pie mūsu patruļas pienāca vācu virsnieks, atdeva sveicienu un pajautāja krieviski, kas viņi ir un kur atrodas viņu daļa. Vācietis paskaidroja, ka viņiem ir jāsazinās ar mūsu daļas vadību. Zaldāti visu izstāstīja, pēc kā virsnieks vēlreiz atdeva sveicienu un devās noziņot vecākajam virsniekam. Vecākais virsnieks ar ložmetējiem bruņotu motociklistu pavadībā devās uz mūsu karaspēka daļu. Zaldāti nezināja, par ko virsnieki sprieda, bet, spriežot pēc notikumu attīstības, mūsu komandieris aprakstīja vāciešiem problēmas ar ūdeni. Kaut kur uz vakarpusi, pēc divām-trim stundām, bija redzams šāds skats. Čehi ātrā tempā vilka ūdensvadu uz krievu karaspēku daļas apartamentiem. Metāla caurules uzstādīja pa zemes virsu, tās nedaudz aprokot. Izveidoja arī sadalītāju uz vairākiem ūdens krāniem, tur, kur viņiem norādīja. Darbojās viņi sparīgi. Kopš tā laika dzeramais ūdens kļuva pieejams neierobežotā daudzumā. Papildus tam čehi sāka regulāri piegādāt skaldītu malku nepieciešamajā apjomā. Tas ir, arī šī problēma tika ātri atrisināta.

Vakarpusē lidlaukā norisinājās notikumi, kas vietējo iedzīvotāju attieksmi pret mūsu klātbūtni izmainīja pašā saknē. Lieta tāda, ka uz lidlauka varēja uzbraukt no vairākām pusēm, tas nebija nožogots. Tikai no vienas puses – virzienā no lidostas uz pilsētu – bija žogs. Pat tas – priekš lopiem, jo blakus atradās ganības. Šo apstākli izmantoja vietējā jaunatne. Iedrāzās lidlaukā ar motocikliem, apmētāja lidmašīnas ar pudelēm, akmeņiem un citiem priekšmetiem, ņirgājās par karavīriem, kuri centās viņus aizdzīt no skrejceļa joslām. Uz karavīriem meta to pašu. Tie guva traumas, bet neko nevarēja padarīt. Un lūk, trešās dienas vakarā, kopš parādījās vācieši, uz skrejceļa uzbrauca vieglā automašīna, kurā četri jaunieši nesās pa lidlauku, piebrauca pie lidmašīnām un citādi ālējās. Pavēle viņus izdabūt ārā neko nedeva. Tomēr šajā reizē huligāni aizgāja pārāk tālu, – viņi notrieca divus karavīrus, tos nopietni traumējot. Lidostas čehu personāls ar smiekliem noraudzījās notiekošajā, ar lielu prieku sagaidot katru jauniešu izspēlēto stiķi un, sevišķi, uzbraucienu karavīriem. Bet krievu karavīri ar ieročiem rokās neko nevarēja darīt pret šiem nekauņām, jo šaut viņiem bija aizliegts.

Bet, par nelaimi šai jauniešu kompānijai, pie lidlauka piebrauca vācu patruļa uz diviem motocikliem ar ložmetējiem. Vācieši ātri visu saprata. Jaunekļi, pamanījuši vācu patruļu, metās bēgt pa malējo joslu. Pa paralēlo joslu viņiem pakaļ aizdzinās viens motocikls. Pabraucis tālāk, lai nejauši netrāpītu kādam gadījuma cilvēkam, ložmetējnieks ar viena šāviena kārtu trāpīja automašīnai. Viņš uzreiz nogalināja divus līdzbraucējus, kas sēdēja priekšā. Automašīna apstājās. Divi aizmugurē sēdošiem izkāpa ārā un metās bēgt.

Ložmetējnieks nolaida vēl divas īsas ložu kārtas pa zemi, vienu pa labo pusi bēgošajiem, otru pa kreiso. Viens no viņiem apstājās, pacēla rokas un gāja atpakaļ; otrs turpināja bēgt, metot cilpas. Tas izsauca ložmetējniekā smieklus, un viņš ar vienu īsu kārtu notrieca puisi zemē. Pēc tam guļošajam uzlaida virsū vēl divas kārtas. Otru jaunekli, kurš stāvēja paceltām rokām, vācietis aicināja pie sevis, saucot „komm, komm!”. Jauneklis gāja kā piedzēries, skaļi raudādams. Mūsējo virsnieks nosūtīja zaldātus, un tie izvilka no degošā auto divus nošautos, kuri sēdēja priekšā. Ar paceltām rokām ejošajam un raudošajam jauneklim vācietis norādīja, kurp iet.

Aizvedot viņu līdz lidostai, vācietis nostādīja aizturēto uz ceļiem aiz galvas saliktām rokām un nostājās netālu ar automātu gatavībā. Jaunietis visu laiku skaļi raudāja un kaut ko lūdza. Bet vācietis tam nepievērsa nekādu uzmanību. No otra patruļas motocikla karavīri noziņoja priekšniecībai par notikušo. Lidostas čehu personāls vairs nesmējās, bet klusībā noraudzījās uz notiekošo. Drīz atbrauca vieglā automašīna ar vācu virsnieku un diviem zaldātiem. Virsnieks izkāpa no mašīna uzklausīja patruļas vecākā ziņojumu, pagriezās un piegāja pie tuvākā notriektā krievu karavīra, kas gulēja uz skrejceļa vietā, kur viņu notrieca. Viņam jau sniedza pirmo palīdzību, pārsēja ievainojumus, lika šinas, bet cietušais tikai skaļi vaidēja. Virsnieks piegāja, apskatījās, atdeva sveicienu pienākušajam krievu virsniekam un teica, norādot uz automātiem karavīru rokās: «nado streļat» (vajag šaut!). Viņš acīmredzami nesaprata, kāpēc netika pielietoti ieroči tik nepārprotamā situācijā. Tad pagriezies viņš devās pie aizturētā jaunekļa, kas stāvēja uz ceļiem. Jau tuvojoties viņš atpogāja pistoles maksti. Pienākot trīs metru attālumā, viņš izšāva jauneklim pierē, pēc kā mierīgi atlika ieroci atpakaļ un nodeva komandu saviem zaldātiem. Viņa zaldāti aizskrēja uz lidostu un nozuda tur. Drīz kļuva skaidrs, kāpēc. Viņi visus tur esošos burtiski ar spērieniem izdzina laukumā lidostas priekšā. Kad tur ieradās virsnieks, zaldāti izdzina laukā pašus pēdējos.

Virsniekam sānos un aizmugurē piebrauca viens no patruļas motocikliem ar ložmetēju, un ložmetējnieks turēja „uz grauda” visu šo baru, kas klusībā un bailēs raudzījās uz virsnieku un uz viņiem pavērsto ieroci. Mums arī likās, ka vācieši tūdaļ nošaus viņiem priekšā stāvošos. Bet virsnieks nolasīja īsu runu vācu valodā, kuru tur sadzītā vietējā tauta uztvēra ar drūmām sejām. Iespējams, viņš paskaidroja viņiem, kurš šeit ir saimnieks, un kā viņiem ir jāuzvedas.

Pēc noturētās runas vietējie žigli aizskrēja uz lidostu, un viss sakustējās. Attraucās ugunsdzēsēju mašīna, kas nodzēsa degošo auto un novilka to no skrejceļa. Drīz to aizvāca evakuators. Pēc tam atbrauca trīs vietējie policisti, ar kuriem vācu virsnieks arī noturēja nelielu apspriedi. Jaunākie policisti iekrāva līķus kravas mašīnā uz aizbrauca, bet vecāko policistu aizveda līdzi vācu virsnieks. Vispār, vācieši darbojās ar tādu absolūtu pārliecību savā taisnībā un pareizībā, ko viņi dara, ka visi vietējie neapzināti pakļāvās bez ierunām.

Pēc visa notikušā vietējie vairs nekad pat nepietuvojās lidlaukam, izņemot tos, kuriem tur bija jāstrādā. Pēc divām stundām atbrauca ekskavators, un padzīvojušais tehnikas vadītājs apjautājās, kurā vietā krieviem ir jārok? Ar to tika noslēgti sānu ceļi un taciņas, kas veda uz lidlauku. Pēc tam tika izrakta liela bedre zaldātu tualetei, ko līdz tam čehi nekādi neatļāva darīt. Tagad neviens no vietējiem vairs neiebilda. Jāsaka, ka pēc visa notikušā mūsu zaldātus un virsniekus sāka brīvi laist lidostā un vispār jebkur. Tai pašā laikā viņi centās mūs it kā neievērot. Mēģinājumi veikt kādas huligāniskas un izaicinošas darbības lidlaukā un citur vairs netika novēroti.

Un vēl viens rezultāts vāciešu darbībai. Nākamajā dienā atbrauca čehu namdaru brigāde un vācu apakšvirsnieka vadībā ātri uzcēla augstu un izturīgu sardzes torni blakus ceļam, kas ved no pilsētas uz lidostu. Ērtas kāpnes, jumts; torņa augšā dubultās sienas no šķērsām sasistiem dēļiem. Starp sienām – maisi ar smiltīm aizsardzībai pret lodēm; stiprinājumi ložmetējiem, kā arī jaudīgs prožektors ar grozāmu asi. Ērti – viss pārskatāms un ar šāvieniem sasniedzams. Tur pat tika uzstādīts šlagbaums un blakus tam – būdiņa ar stikla logiem, kas bija ļoti ērti, īpaši, lietainā laikā. Mūsu karavīri sardzes torni praktiski neizmantoja, bet tas bija redzams no liela attāluma un disciplinējoši ietekmēja vietējos iedzīvotājus. Jo tas bija klasisks vācu sardzes tornis.

Apmēram pēc nedēļas pie lidlauka no ganību puses ieradās jaunu cilvēku grupa ap 20 – 30 pēc skaita ar plakātiem „Krievi vācieties mājās!”, ar skaļruni, kurā tie izkliedza dažādus saukļus ar saturu: „okupantiem vākties projām”. Viņi pienāca no sāniem, no lidostas puses, bet ne pārāk tuvu skrejceļam, un teltīm netuvojās. Caurlaides punkta dežurants nosūtīja ierindnieku uz sardzes torni, lai viņš apskatās, vai daudz viņu tur ir, vai ir vēl kāds aiz viņiem, un vispār – lai aprauga apkārtni. Tad lūk, kā tikko mītiņotāji pamanīja, ka karavīrs kāpj pa trepēm augšā sargtornī, viņi uzreiz metās bēgt, pametot daļu plakātu uz vietas. Varbūt padomāja, ka šaus.

Man palika atmiņā vēl viena epizode, par kuru pastāstīja Volodja Aņikins. Ar vāciešu atnākšanu situācija stipri izmainījās. Vietējie iedzīvotāji ar lielu pietāti izturējās pret vāciešiem un vācu patruļām, izpildīja viņu mazākos norādījumus. Čehiem pat prātā nenāca, ka ar vāciešiem var strīdēties un kaut kam nepiekrist. Vēl jo vairāk – izrādīt vāciešiem necieņu. Bet vāciešu patruļas patronas nežēloja. Neviens neatļāvās mest uz viņiem akmeņus, apliet ar mēsliem vai tamlīdzīgi. Par atbildi – tūlītējs šāviens tiešā tēmējumā, neizvērtējot, kāds tam bija iemesls. Tāpēc mūsu patruļas vēlējās savā kompānijā iegūt kādu no vāciešiem vai arī iet  kopā ar vācu patruļu. Vācieši to darīja labprāt. Viņiem acīmredzami patika būt par kārtības nodrošinātājiem. Un reiz patruļa, kurā bija Volodja un krievu seržants – patruļas vecākais, tika novirzīta patrulēt pilsētas nomales ielas. Ejot uz turieni, viņi izmeta cilpu un izgāja cauri ielām, kurās bija izmitināti vācieši. Tur pie viena nama čupojās vācu zaldāti, sirsnīgi smejoties. Jāsaka, ka vācu karavīriem, neskatoties uz disciplīnu, tika dots daudz lielāka brīvība, nekā mūsējiem. Viņiem bija vairāk brīvā laika, viņi varēja brīvajos brīžos aiziet, kur vēlējās, un darīt, ko grib.

Pieejot pie vācu kolēģiem, mūsējie centās kaut kā aprunāties, kaut ko pateikt vai saprast. Vācieši zināja, ka krievu karavīriem vietējie bieži dara pāri, un viņiem acīmredzami glaimoja zināmā mērā aizstāvju loma. Vismaz vācieši uzreiz noprata, ka mūsu zaldātiem ir kājām jāpatrulē nomale, un ka mēs vēlamies, lai mūsu starpā būtu kāds vācietis piesegšanai. Jāsaka, ka vācieši parasti patrulēja ar diviem motocikliem ar blakusvāģiem un ložmetējiem. Ložmetējnieki vienmēr bija šaušanas gatavībā. (…)

Patrulēt kopā ar mums pieteicās viens vācu zaldāts, kurš tūlīt pat aizskrēja par to noziņot savam apakšvirsniekam. Tas, saprotoši smaidot, viņu palaida. Un tā viņi gāja, mēģinot kaut kā sazināties. Vācietis saprata kādu krievu vārdu, daudz mīmikas un žestu, visiem trijiem jautri un interesanti. Ceļš jau veda pa pašu nomali, pa piepilsētu, kur viss atgādināja vasarnīcas. Kreisajā pusē sākumā stiepās necaurredzams žogs, bet aiz tā – pītais žogs. Vācietis piestāja pie žoga pačurāt (vispār, vācieši nokārtojās, kur vien ienāca prātā, nekaunoties, praktiski visā pilsētā). Bet Volodja ar seržantu pagāja drusku tālāk, kur sākās pītais žogs. Kur gadījies, kur ne, no žoga puses, no krūmiem lidoja akmens un trāpīja seržantam mugurā. Mūsu patruļas tādiem akmeņiem uzmanību nepievērsa, jo saņemt akmeni mugurā bija parasta lieta. Šoreiz to pamanīja vācietis, kurš steidzās līdzi patruļas biedriem. Bet vācieti aiz necaurredzamā žoga nepamanīja akmens sviedējs. VDR zaldāta reakcija bija acumirklīga, – viņš norāva automātu un nolaida šāvienu kārtu pa krūmiem platā lokā, līdz magazīna bija tukša. Volodja ar seržantu noraudzījās notiekošajā kā paralizēti. Vācietis pārlādēja automātu un gatavojās turpināt šaušanu. Volodja ar seržantu automātiski metās pie vācieša un atņēma viņam automātu. Viņš to bez iebildēm atdeva, bet aktīvi kaut ko runāja un rādīja uz krūmiem, no kurienes atlidoja akmens. Viņš acīmredzami nevarēja saprast, kāpēc krievi nešauj un vispār tik dīvaini uzvedas.

Aiz krūmiem slējās kaut kādas vasaras būves – finiera lapene vai vēl kaut kas tamlīdzīgs. No turienes nāca žēlabainu raudu skaņas. Vācietis rādīja ar mednieka azartu, – lūk kur „medījums” slēpjas, viņu vajag nekavējoties pārmācīt! Bet mūsu zaldāti vilka vien sabiedroto tālāk no grēka. Viņš kaut ko mēģināja skaidrot, bet viņu vilka tālāk un ātrāk. Tikai tad, kad vācietis bija nomierinājies, un visi bija jau tālu no tās vietas, viņam atdeva atņemto automātu. Mums tas likās mežonīgi, tā – Volodja Aņikins, šaut ar kaujas patronām apdzīvotā vietā. Turklāt, izdodot 2 magazīnas ar kaujas patronām, mūs stingri brīdināja, ka šaut nedrīkst nekādos apstākļos. Nomirsti, bet neizšauj! Kāpēc tad izsniegt kaujas patronas un kāpēc kaut kur sūtīt? Vācieši par patronām acīmredzot neatskaitījās, tāpēc tās nežēloja.

Lūk, vēl daži Vladimira Aņikina novērojumi. Vācieši pusdienoja restorānos, kas uz pusdienlaiku tika pārvērsti par zaldātu ēdnīcām. Čehi tam gādāja svaigus dārzeņus, augļus, svaigu gaļu, zaļumus utt. Mūsu patruļas to labi redzēja. Vai vācieši par to maksāja, mēs nezinājām, bet baroti viņi tik daudz labāk par mums. Mēs pārsvarā ēdām putras un gaļas konservus. Borščs arī tika gatavots no gaļas konserviem. Dažādības nebija. Bet mēs iemanījāmies, lūk, ko darīt. Viņiem pa laukiem un mežiem klaiņoja liels skaits briežu un stirnu, kuri praktiski nebaidījās cilvēku. Vienreiz redzējām, kā apstājās vācu kravas mašīna, un virsnieks, kas sēdēja kabīnē, paņēma no zaldāta automātu un nošāva briedi. To vēlāk zaldāta ievilka kravas kastē, un viņi aizbrauca. Piemērs tika dots. Mēs palūdzām patronas no vāciešiem un šāvām briežus. Ātri sadalījām, un gaļu savācām. Ja kāds jautāja, kas to nošāva, teicām, ka vācieši. Ko var prasīt no vāciešiem? Dara, ko grib. Protams, daļa virsnieku nojauta vai pat zināja, ka šāvām mēs paši, bet tāds papildus ēdamais un tāds skaidrojums visus apmierināja. Tā ka briežu gaļu mēs dabūjām kārtīgi paēst. Vēl ar vāciešiem labi bija draudzēties tādēļ, ka viņi iegāja katrā alus bārā, kur viņiem vienmēr uzreiz iedeva atsevišķu galdu pat tad, kad bārs bija pārpildīts. Pasūtīja alu (bet alus tur bija ļoti labs) un padzēruši aizgāja nesamaksājot. Mums čehu naudas nebija; vāciešiem varbūt ar bija, bet viņi nemaksāja. Priekš kam? – viņu priekšā čehi tāpat līda uz vēdera.

Par vācu darba organizāciju. Mūsu patruļas, kuras darbojās pa pilsētas centru, redzēja, kā katru rītu vietējais birģermeistars, izstiepies miera stājā, gaidīja vāciešu vecāko virsnieku viņa mājas priekšā. Tas no rītiem devās uz savu štābu. Dažreiz deva norādes pilsētas galvai, dažreiz veda viņu un vēl kādu citu sev līdzi uz štābu. Tas ir, bija izveidota skaidra varas vertikāla, un katrs zināja, kas viņam ir jādara. Sākumā izdari to, ko vajag vāciešiem, bet pēc tam vari arī ar savām lietām noņemties. Tāpēc uz Prāgu vajadzēja laist vāciešus pa priekšu. Pirmkārt, čehi neuzsāktu pret vāciešiem nopietnus protestus vai provokācijas. Bet, ja arī kāds uzdrošinātos, vācieši ar lielu prieku nelaimīgajam paskaidrotu, ka tā darīt nedrīkst – pašam sliktāk. Policejiskai misijai vācieši bija ideāli piemēroti. Viņi zina, kā okupēt un ko darīt ar okupētajiem. Mūsu armija šādai misijai nav gatava. Karot – jā. Uzvarēt – jā. Bet okupēt un apspiest okupētos – tas nav priekš mums. Tā ka, ja vāciešus ielaistu Prāgā pirmos, tas tikai nostiprinātu tautu draudzību. Visiem būtu bijis labi. Un čehi ar prieku atcerētos šobrīd vāciešus Prāgā un viņu „Eiropas ordnungu”.

Novembrī teltīs kļuva ļoti auksti. Zaldāti saaukstējās. Atbrauca vecākais no vāciešiem ar savu virsnieku, kurš labi runāja krieviski, un sarunā ar mūsu komandieri, pateica, ka nedrīkst dzīvot teltīs. Ja viņš vēlas, lai visi dzīvotu kopā un būtu vienmēr pa rokai, vajag ieņemt vietējo skolu. Kad mūsu komandieris sāka iebilst: „kur tad bērni mācīsies?”, vācietis atbildēja, ka ar vietējo bērnu skološanu lai rūpējas vietējā vadība, tās ir viņu rūpes, bet viņam ir jārūpējas par saviem karavīriem. To visu mūsu sakarnieks, kas tur atradās, izstāstīja. Bet mūsējie vienalga turpināja dzīvot teltīs, un daudzi slimoja.

Novembra beigās Volodju pārveda uz Padomju Savienību un uz ātru roku ieskaitīja rezervistos. Viņš jau tā vairākus mēnešus par ilgu nodienēja, bet saprata, ka situācija bija sarežģīta, tāpēc kalpoja neprotestējot. Volodja vēl atstāstīja to, ko atnesa „zaldātu radio”. Bet es atstāstīju tikai to, ko redzēja viņš ar savām acīm. Tas, ko ziņoja „zaldātu radio”, lielā mērā sasaucās ar to, kas bija paša redzēts un piedzīvots. Pret mūsu karavīriem čehi izturējās slikti, daudz provokāciju, dažbrīd ar smagām sekām mūsu zaldātiem, ar traumām un pat nāvi. Un mūsu karavīru cēlsirdība izsauc viņos tikai smieklus. Bet vāciešus čehi baidījās un cienīja. Lai arī čehi vāciešiem bija otrās šķiras cilvēki. Vācu okupācija viņiem ir ierasta un saprotama. Lai kā arī viņus kāds neapspiestu un nemocītu, vainīgi visā vienalga paliks krievi.

/2016/

Avoti:
https://nstarikov.ru/blog/71218?utm_campaign=transit&utm_source=mirtesen&utm_medium=news&from=mirtesen
http://oper-1974.livejournal.com/200834.html#/200834.html
http://www.stoletie.ru/territoriya_istorii/samoe_gumannoe_vtorzhenie.htm

Informācijas aģentūra
/20.01.2017/

Publicēts iekš Kat.: Vēsture, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Vladimirs Putins – supervaronis

00660_991885Antiputinisma epidēmija ir pārņēmusi Rietumvalstu medijus, kuri ir metušies zīmēt baisas karikatūras par Vladimiru Putinu. Viņi jau tā to dara, bet pagāšnedēļ [2016.gada oktobrī] notika, tēlaini izsakoties, šāda tipa aktivitāšu sprādziens. The Economist, The Spectator, The New Yorker, lūk, nepilns to izdevumu saraksts, kuri uz sava vāka izvietoja karikatūru par Vladimiru Putinu un veltīja tam savus rakstus.

Kādam varētu šķist, ka tā ir Krievijas nosodīšanas un Krievijas izolēšanas pazīme, bet tā tas nebūt nav. Patiesībā šo parādību labi raksturo tāds vārds kā “histērija”.  Histērija rodas, kad cilvēka psihe neiztur savu ļoti lielu vēlmju sadursmi ar nepielūdzamo realitāti. Piemēram, ja bērns ļoti grib kādu mantiņu, bet vecāki atsakās to nopirkt, tad, ja bērns ir izlutināts un slikti audzināts, dabiska viņa reakcija būs histērija ar kliegšanu un asarām un iespējams pat ar paziņojumiem, ka vecāki viņu nemīlot.

Apmēram tas pats tagad notiek ar Rietumvalstu mediju un politisko eliti. Viņiem ļoti, ļoti gribās, lai Putins nebūtu, lai viņš pazustu, izkūpētu, lai visuvarenie krievu oligarhi viņu aizvāktu un atmiņas par viņu izdzēstu no vēstures. Šādas vēlmes ir ļoti spēcīgas, bet nepielūdzamā realitāte rāda Rietumvalstu politikāņiem un mediju vides darboņiem trīs pirkstu kombināciju, un tas arī rada histēriju.

Papildus dusmas izraisa fakts, ka Putina tēls nevis atgrūž, bet arvien lielākos apmēros rada simpātijas visdažādāko valstu perspektīvajos politiķos un ierindas pilsoņos. Neskaitāmajos rakstos, kuros ir aprakstīts cik Putins ir slikts un bīstams starp rindām ir lasāms Rietumvalstu politiķu aicinājums saviem pilsoņiem: “Mīliet mūs, nevis Putinu! Mīliet mūs, nevis tos, kuri ir līdzīgi Putinam!” Bet efektu tas nedod.

Nu uzzīmēja The Economist tumšu Putina galvu ar sarkaniem iznīcinātājiem acu vietā. Un ko tālāk?! The Economist lasītāji jau ir savākuši veselu karikatūru krājumu par Putinu, bet ietekmēt Putina reitingu Krievijā un ārvalstīs britu žurnālistiem tā arī neizdevās.

Papildus tam putinafobijas uztiepšanas intensivēšana sāk spēlēt pret pašiem Rietumu propagandistiem [te gan vietā būtu lietot terminu – neoliberālie propagandisti]. Piemēram, redz Rietumvalstu mietpilsonis žurnāla The Spectator vāku ar karikatūru par Putinu, kurā viņš tur rokā mediju kompānijas RT [RussiaToday] logotipu, un nodomā: “Labs žurnāls, būs jāpalasa, tur laikam raksta par drausmīgajiem un draudīgajiem krieviem.” Aiziet viņš uz žurnāla mājaslapu un saņem kultūršoku no raksta: “Pārtrauciet muļķīgi slēpt no Krievijas savus ieročus”, kur žurnālists Rods Lidls raksta: “es mazāk baidos no krieviem nekā no mums pašiem”. Un tālāk viņš izstāsta cik bīstama ir Rietumvalstu dubultā morāla, cik bīstama ir Rietumvalstu politiķu muļķība attiecībā uz Lībiju, Sīriju, Krieviju un citām valstīm. Pēc tam viņš dalās ar pārdomām, kas ir lētāk – nopirkt biļeti uz Jaunzēlandi, kuru neviens nebombardēs vai arī izrakt sev mājās bunkuru, jo drīz var sākties kodolkarš [teksts tapa pirms H.Klintones izgāšanās vēlēšanās, kad kodolkara sākšanās varbūtība Klintones ievēlēšanas gadījumā bija vairāk kā reāla].

Šis piemērs labi parāda, ka Putins vairs nav šausmu simbols, ka ar viņu vairs nevar biedēt, bet ar viņu ļoti labi var pievērst uzmanību. Īpaši labi šādi var pievērst to cilvēku uzmanību, kuri ir noguruši no Rietumvalstu politikāņiem. ASV, Lielbritānijas, Vācijas un daudzu citu valstu politiskā elite pati paceļ Vladimira Putina reitingus uz savu antireitingu rēķina. Ierindas cilvēki parasti domā pēc principa “mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs” tāpēc viņu neuzticība un naids pret Rietumvalstu pērkamajiem un nelietīgajiem politiķiem pārvēršas simpātijās un uzticībā Krievijas līderim. Paradoksāli, bet jo vairāk Putinu [neoliberālie] mediji kritizē, jo vairāk viņš patīk ierindas cilvēkiem, kuri viņu uztver kā supervaroni, kurš ir metis izaicinājumu globālajam esteblišmentam.

Pie Putina supervaroņa imidža ir piestrādājusi gan Hilarija Klintone, gan CNN, gan tas pats The Economist. Padomājiet paši: tikai supervaronis spēj vienlaicīgi bombardēt teroristus, noteikt naftas cenas, uzlauzt ASV valdošās Demokrātu partijas serverus, ietekmēt ASV vēlēšanu rezultātus, novirzīt Ukrainu no tās “Eiropas izvēles” ceļa un daudz ko vēl, kas viņam tiek pierakstīts. Visdrīzāk vaina par nākamo globālo ekonomiskās krīzes vilni arī vismaz daļēji tiks uzlikta personiski Putinam.

Tā nu sanāk, ka Rietumvalstu politiķi un mediji ir izveidojuši Putina – supervaroņa tēlu, bet tagad paši brīnās un nevar saprast, kāpēc viņš auditorijai tik ļoti patīk. Tāpēc arī patīk, ka supervaronis. Pasaulē, kura ir pieradusi pie Holivudas dramaturģijas, Vladimirs Putins ir kļuvis par sava veida ģeopolitisko betmenu, kurš iestājas pret ļaundariem, “močīj” viņus tualetēs un neņem vērā oficiālos pasaules žandarmus.

No rietumvalstu politiķu viedokļa, kuri ir pelēki un bezgaumīgi birokrātiskās mašinērijas un imidžmeikeru darbības produkti, Putins izdarīja kaut ko patiešām drausmīgu: viņš visai pasaulei parādīja, ka veiksmīgs politiķis var būt pavisam savādāks, viņš var būt gan savas valsts patriots, gan kristietis, gan konservators. Putins parādīja, ka veiksmīgs politiķis var būt viss tas, kas Rietumvalstu politiķim ir stingri aizliegts.

Putina panākumi ir visas globalizētās, pēckristiešu, politkorektās politiķu paaudzes politiskā nāve – visu šo klintonu un olandu beigas. Tieši par to viņi neieredz Vladimiru Putinu. Un tieši tāpēc viņiem nekas nesanāks, jo pasaules vēsturei šie politikāņi jau ir miruši, lai gan ne visi no viņiem to saprot.

Ruslans Ostaško
/24.10.2016/

Avoti:
http://politrussia.com/

Informācijas aģentūra
/09.01.2017/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: VLADIMIRS PUTINS | 3 komentāri

Krievijas AM lidmašīnas TU-154 katastrofa Sočos: pēdējo gadu spēcīgākais trieciens Krievijas prestižam

Aleksandra Aleksandrova vārdā nosauktais akadēmiskais ansamblis, Jeļizaveta Gļinka, Valērijs Halilovs, Antons Gubankovs

Aleksandra Aleksandrova vārdā nosauktais akadēmiskais ansamblis, Jeļizaveta Gļinka, Valērijs Halilovs, Antons Gubankovs

Svētdienas rītā (25.12.2016) Sočos avarēja Krievijas Aizsardzības ministrijas pasažieru lidmašīna TU-154 ar borta numuru RA-85572, kura lidoja uz Krievijas aviobāzi Sīrijā. Lidmašīnā atradās 92 cilvēki (8 ekipāžas locekļi, 64 A.Aleksandrova vārdā nosauktā Krievijas armijas akadēmiskā ansambļa dalībnieki, to skaitā ansambļa vadītājs, ģenerālleitinants Valērijs Halilovs, 9 žurnālisti no valsts mēroga TV kanāliem – NTV, Pirmais kanāls un “Zvaigzne”, 8 militārpersonas, Krievijas Aizsardzības ministrijas Kultūras daļas vadītājs Antons Gubankovs un Krievijā slavenā labdarības aktīviste Jeļizaveta Gļinka). Izdzīvojušo nav.

Lidmašīna izlidoja 25.12.2016 vienos naktī no Maskavas. 03:43 (pēc Maskavas laika) laika apstākļu dēļ lidmašīna veic neplānotu nosēšanos Adleras lidostā Sočos, kur veica degvielas uzpildi (pēc plāna degvielas uzpilde bija jāveic Mozdokas lidostā). No lidmašīnas neviens ārā nekāpa un lidmašīnā nekas netika ienests. 05:24 lidmašīna pacēlās gaisā no Adleras lidostas, 05:26:30 lidostas dispečers sazinājās ar lidmašīnu un paziņo par pretī lidojošu lidmašīnu. Pilots apstiprināja, ka ziņu ir dzirdējis. Tomēr pēc normatīviem paredzētais apstiprinājuma signāls tā arī netiek saņemts un 05:27:03 lidmašīna pazuda no radariem, nepadevusi nekādus avārijas signālus. Lidmašīna iekrita Melnajā jūrā apmēram 6km no lidostas un 1,7km no krasta, esot vairāk kā 200 metru augstumā, trajektorijai līdz katastrofas brīdim veidojot loku.

Katastrofai bija viens vai vairāki aculiecinieki. Robežkontroles darbinieks, kurš redzēja katastrofu, atrodoties uz kutera, pastāstīja, ka lidmašīna laidusies lēnām lejā tā it kā grasītos nosēsties, tikai ar uz augšu paceltu priekšu. Pēc tam pakaļgals ietriecies jūrā, atdalījies un lidmašīna ātri nogrima. Izmeklētāju rīcībā esot arī katastrofas videoieraksts.

Laika apstākļi bija lidošanai ideāli, piloti ļoti pieredzējuši. Pati lidmašīna – 34 gadus veca, kas pēc aviācijas ekspertu teiktā ir normāls vecums, pēdējo reizi remontēta 2014.gadā, tehnisko apkopi izgājusi 2016.gada septembrī, labā tehniskā stāvoklī ar apmēram 11% “nolidojumu” no normas. Lidmašīnā vēl atradās pasažieru bagāža un 150kg kravas – pārtika un medikamenti (militāra un dubultas izmantošanas tipa kravas pēc FDD publiski ziņotā lidmašīnā neesot bijis).

26.12.2016 oficiāli tika paziņots, ka katastrofā netika konstatētas terora akta (diversijas) pazīmes un ka galvenās izmeklēšanas versijas esot pilotēšanas kļūda, neparedzētu priekšmetu iekļūšana dzinējos, nekvalitatīva degviela vai lidmašīnas tehniska problēma. Lidmašīnas atlieku un bojāgājušo meklēšanas darbi turpinās.

Uz 28.12.2016 jūrā tika atrasts lidmašīnas korpuss, vadības bloka elementi, 2 no 3 t.s. “melnajām kastēm”, dzinēju daļas un 15 cilvēku mirstīgās atliekas, vienu no kuriem radinieki atpazina. Vienas atšifrētās “melnās kastes” ieraksts beidzas ar  pilota izsaucienu: “Aizspārņi, kuce! Krītam, komandieri!”. No tā tiek secināts, ka aizspārņi nostrādājuši nesaskaņoti, to neizbīdīšanās rezultātā tika zaudēta nepieciešamā celtspēja, un ātrums nav bijis pietiekams augstuma uzņemšanai. Vēl tiek minēts, ka iespējams varētu būt bijis bojāts pacelšanās ātruma mērītājs, kurš neļāva pilotiem savlaicīgi konstatēt, ka lidmašīna neuzņem nepieciešamo augstumu. Pēc ekspertu teiktā lidmašīnai vajadzēja uzņemt augstumu, lidojot apļus, bet tā kā netika sasniegts vajadzīgais augstums lidmašīna “aizgāja štoporā”  un sāka krist (“štopora” efekts rodas, kad lidmašīnas ātrums paceļoties ir kristiski mazs uzņemtajam augstumam, un šī efekta rezultātā lidmašīna, veicot pacelšanās manevru, var nokrist, atrodoties jebkurā augstumā).

Ar lidmašīnu bija paredzēts lidot arī slavenajam Krievijas dziedātājam Josifam Kabzonam un Krievijas Federācijas pilnvarotajai cilvēktiesību jautājumos Tatjanai Moskaļkovai. Kobzons nelidoja ar šo reisu, jo devās uz ārstēšanos ārzemēs, bet Moskaļkova aizlidoja uz Krimu.

Pēc katastrofas Krievijā tika izsludinātas sēras, tika atcelti ieplānotie izklaides pasākumi un mainīts TV repertuārs, izņemot no ētera izklaidējošus raidījumus un reklāmas.

1. TU-154 katastrofa Sočos: pēdējo gadu nopietnākais uzbrukums Krievijai

Krievijas oficiālais un sabiedrībā plaši izplatītais uzskats par notikušo ir, ka nekas vēl nav zināms, ka ir pāragri izdarīt secinājumus un ka ir jāsagaida izmeklēšanas rezultātus. Tā tas ir un daļēji tā ir pamatota un pareiza nostāja, tomēr šis ir tas gadījums, kad vadoties tikai no ģeopolitiskā konteksta ar pietiekami lielu varbūtību var apgalvot ka TU-154 katastrofa Sočos ir nevis nejauša negadījuma sekas, bet gan apzinātas, ļoti labi sagatavotas un izpildītas diversijas sekas.

1.1. Kādā ģeopolitiskā kontekstā notika katastrofa?

1. ASV prezidenta vēlēšanās uzvarēja Donalds Tramps, kurš publiski iestājas par attiecību normalizāciju ar Krieviju, un klintonistu mēģinājumi veikt tāda vai citāda veida valsts apvērsumu izrādījās neveiksmīgi.

2. Krievija un Sīrijas valdības spēki guva nopietnus militārus panākumus un pilnībā savā kontrolē pārņēma otru nozīmīgāko Sīrijas pilsētu Alepo.

3. NATO dalībvalsts Turcija dēļ ASV Demokrātu administrācijas mēģinājuma veikt Turcijā valsts apvērsumu un dēļ Krievijas palīdzības, tai skaitā izglābjot arī Turcijas prezidentam Radžepam Erdoganam dzīvību, ir izveidojusies iepriekš neiespējams sadarbības formāts Turcija – Krievija – Irāna, kurā nav vietas ne ASV, ne Lielbritānijai, attiecīgi šīs valstis var gandrīz pilnībā zaudēt ietekmi uz Tuvo Austrumu reģionu, kas tām vienlaikus nozīmē arī vispasaules ģeopolitiskās kundzības zaudēšanu.

Respektīvi, tie spēki, kuri atbalstīja Hilariju Klintoni un ASV Demokrātu partiju ar tās homoseksuālistu – pedofīlu kodolu, cieš ļoti nopietnus un visai pasaulei acīmredzamus zaudējumus kā rezultātā viņus daudzi sabiedrotie, atbalstītāji un pakļautie sāk pamest jau tikai merkantilu iemeslu dēļ (neviens negrib paciest pakļautību acīmredzamiem lūzeriem). Viņi tiek sakauti vienā nopietnā kaujā pēc otras un šai zaudējumu sērijai nav redzams gals. Šādā situācijā galvenais nav spēku pārsvars, bet gan pretinieka kaujasgara samazināšana un savu spēku kaujasgara pacelšana, attiecīgi šādās situācijās galvenais ir simboliskas uzvaras, kas var apturēt zaudējumu sēriju un būt kā priekšvēstnesis nākotnes uzvarām. Un šāda tipa pretsitieni arī tiek doti.

1. Pirms Alepo pilnīgas pārņemšanas un izmantojot apstākli, ka Sīrijas armija ir koncentrēta uz Alepo atbrīvošanu, “DAESH” kaujinieki sakoncentrēja spēkus un no jauna atkal ieņēma nesen atbrīvoto Palmiras pilsētu, kurai pašai par sevi ir simboliska nozīme un kurai tādu piešķīra Krievija.

2. 19.12.2016 Turcijā demonstratīvi tika nošauts Krievijas vēstnieks Turcijā Andrejs Karlovs. Lai gan visticamāk ir pareizas versijas, ka Karlova slepkavība ir atriebšanās viņam personiski par neizdevušos valsts apvērsumu Turcijā un Turcijas “ģeopolitisko pagriezienu” un ka tas ir arī tiešs trieciens pa Vladimiru Putinu, tomēr šī akcija pirmkārt ir ļoti spilgti simboliska.

1.2. Kādēļ TU-154 katastrofa Sočos Krievijai ir tik sāpīga?

TU-154 katastrofa Sočos ir daudzkārt simboliskāks un Krievijai daudzkārt sāpīgāks notikums par vēstnieka slepkavību.

1. Avarēja Krievijas Aizsardzības ministrijas, tas ir – armijas, lidmašīna. Tas ir tiešs sitiens pa armiju – tādējādi ir redzams ka vai nu var “likt avarēt” armijas lidmašīnām, vai arī ka pat armijas lidmašīnas nav uzskatāmas par drošām, ko tālāk var attīstīt līdz Krievijas militārās tehnikas, armijas un visas valsts pārvaldes noķengāšanai gan Krievijā, gan ārvalstīs.

2. Aviokatastrofā gāja bojā ļoti spilgts un nozīmīgs Krievijas armijas pozitīvo tēlu un kaujasgaru radošs elements – armijas akadēmiskais ansamblis, kuru radīja PSRS (tagad Krievijas) himnas mūzikas autors Aleksandrs Aleksandrovs un kura vārdā tas ir nosaukts. Tas Krievijai ir gan milzīgs simbolisks zaudējums, gan arī parāda, ka tā nespēj nosargāt tik nozīmīgu savu sakrālu vērtību. Kā papildus šim galvenajam simboliskajam zaudējumam nāk 3 lielo TV kompāniju žurnālistu bojāeja un Krievijā plaši zināmās un cienītās labdarības aktīvistes bojāeja, kurai nesen (08.12.2016) Vladimirs Putins personīgi pasniedza apbalvojumu par izciliem sasniegumiem cilvēktiesību jomā.

3. Avarēja lidmašīna, kura lidoja uz Sīriju. Tas ir vēl viens netiešs un pietiekami spēcīgs pastiprinājums memam par “Sīrijas avantūru”, pie kuras, protams, ir “vainīgs” personiski Putins.

4. Katastrofa notika Krievijas teritorijā un tai nav acīmredzamu diversiju pazīmju, kas pats par sevi ir sāpīgāks fakts, jo ārējs uzbrukums tikai saliedē sabiedrību, bet, ja kas tāds notiek “tehnisku iemeslu dēļ”, tad tam ir demoralizējošs efekts.

5. Lai gan katastrofai nav acīmredzamu diversijas pazīmju, tikai no ģeopolitiskās konjunktūras vien ir skaidrs, ka katastrofa tika apzināti izraisīta. Šāda skaidrība vai intuitīva nojauta ir katram, kurš kaut cik interesējas par starptautisko politiku (šādu cilvēku Krievijā ir pietiekami daudz un tie ir galvenais “Putina režīma” balsts). Pretruna starp publiskotajiem konstatētajiem faktiem un acīmredzamo ģeopolitisko loģiku rada virkni negatīvus faktorus: tas noteiktā mērā demoralizē plašas rīcībspējīgu cilvēku masas; daļā cilvēku tas var radīt grūti aprakstāmus psiholoģiskus efektus, kuru rezultātā cilvēks tiek smalki atrauts no realitātes un tiek mainīts viņa domāšanas virziens; tiem, kuri visu saprot, tas demonstrē uzbrucēja spēku un pašu nespēku šāda veida uzbrukumu priekšā, radot un pastiprinot nedrošības un nepārliecinātības par sevi sajūtu.

6. Katastrofa notika Ziemassvētkos, kas pats par sevi ir ļoti simbolisks laiks, neilgi pēc tam, kad Vladimirs Putins paziņoja, ka Krievija ir spēcīgāka par jebkuru potenciālo agresoru, un bez maz vai uzreiz pēc tam, kad notika ikgadējā lielā Krievijas prezidenta preses konference, kurā viņš tiešā ēterā vairāku stundu garumā atbildēja uz žurnālistu jautājumiem. Ar šo notikumu pēc būtības lielā mērā tika nonullēts viss pozitīvais preses konferences efekts.

Šī katastrofa ir tik izdevīga zaudējošajiem “globālajiem klintonistiem”, tik priekš viņiem laicīga, tik precīzi adekvāta pašreizējai ģeopolitiskai situācijai, tik smalki sāpīga Krievijai, ka varbūtība, ka tas notika nejauši apstākļu sakritības rezultātā ir niecīga, bet varbūtība, ka kaut kādā pagaidām nezināmā veidā tas tika izraisīts mākslīgi, ir vairāk kā liela. No šādām pozīcijām arī ir jāiziet, mēģinot saprast TU-154 iemeslus. Bet saprast tos ir kritiski būtiski, jo, izmantojot šādas metodes, tiks doti nākamie triecieni un, iespējams, šī uzbrukuma veikšanai tika izmantoti sevišķi slepeni līdzekļi, kuri tika “taupīti” pašām galējākajām situācijām (piemēram, kodolkara aktīvai fāzei).

2. TU-154 katastrofas Sočos iespējamie iemesli (mazinformēta ārēja interesenta versijas)

2.1. Klasiskās izmeklēšanas pamati

Pirms iespējamo iemeslu apskates ir jāprecizē filozofiskas pamatpozīcijas, balstoties uz kurām tiek izteikti pieņēmumi. Bet tam sākumā ir īsi jāapskata klasiskās izmeklēšanas pamati.

Klasiskas izmeklēšanas procesā ar noteiktām formalizētām metodēm tiek savākti, apkopoti un meklēti ar notikumu tieši saistīti fakti, balstoties uz kuriem tiek izstrādātas teorētiskas izmeklēšanas versijas. Sākotnēji, kad ir pieejama uzreiz zināmā un ātri savāktā informācija, tiek izstrādātas pirmās teorētiskās versijas (balstoties uz sākotnējiem faktiem), kurām ir jānosedz viss iespējamo notikumu kopums un kuras tādēļ ir pietiekami vispārīgas. Pēc tam, izmeklēšanas, jaunu faktu parādīšanās un esošo precizēšanas gaitā, versijas tiek precizētas, detalizētas un atmestas (tās, kuras neapstiprinājās vai tiek noliegtas). Tā ar laiku vajadzētu nonākt līdz vienai gala versijai, kurai vajadzētu būt maksimāli tuvai realitātei. Diemžēl reālajā dzīvē ne vienmēr tiek sasniegts maksimālas patiesības noskaidrošanas mērķis. Mēdz būt situācijas, kad dažādu iemeslu dēļ (arī objektīvu) izmeklēšanai neizdodas noskaidrot notikušo un bieži šādos gadījumos tiek radītas un izvēlētas kļūdainas versijas, kuras ir vieglāk “iesmērēt” priekšniecībai, kura reizēm ļoti cītīgi prasa kaut kādu rezultātu.

Kas ierobežo izmeklēšanas iestādes? Faktu un tajos balstītu versiju trūkums. Ja netiek konstatēti noteikti fakti, netiek izvirzītas noteiktas versijas, tad noteiktas varbūtības tiek atmestas vai pat vispār netiek apskatītas. Šāda pieeja ir pilnīgi pareiza un tā nekādā gadījumā nav atmaināma, jo ar šādu pieeju tiek panākts, ka pietiekami lielā daļā gadījumu patiesība tiek noskaidrota un nepārprotami pierādīta. Tomēr ir jākonstatē, ka ir kaut kāds parādību kopums, kurš, izmantojot šādas klasiskas izmeklēšanas metodes, netiek noskaidrots un ka ir parādību kopums, kuras šādām metodēm ir noskaidrot ļoti grūti vai pat gandrīz neiespējami.

Ja kādai versijai nav faktoloģiska apstiprinājuma, tad no tā uzreiz neizriet, ka šī versija ir uzskatāma par neapstiprināmu un atmetamu (visbiežāk tā tas ir, bet tā tas var arī nebūt). Pie tam, versijas var būt ļoti dažādas un to radīšana ir atkarīga arī no izmeklētāju redzesloka plašuma, fantāzijas attīstītības, analītiskajām spējām un informētības pakāpes. Var būt tā, ka faktu pietiek, bet izmeklētāji intelektuāli “nevelk”, lai izveidotu sakarīgu un realitātei atbilstošu versiju. Un var arī būt tā, ka ir tāda līmeņa notikumi, kurus saprot un par kuriem ir informēts tik mazs cilvēku skaits, ka izmeklētāji tos vienkārši neredz pat faktu esamības gadījumā un attiecīgi nespēj noformulēt.

Šī klasisko izmeklēšanas iestāžu nespēcība lielā mērā attiecas uz t.s. “slepeno sfēru”. Klasiskās izmeklēšanas iestādes (policija, prokuratūra, Krievijas gadījumā – Izmeklēšanas komiteja) pirmkārt ir paredzētas ikdienišķu un vidusmēra līmeņa notikumu izmeklēšanai. Tai pat laikā katrā valstī ir struktūras, kuru specializācija ir arī savu darbību slepenības nodrošināšana. Šīs struktūras un to darbinieki no vienas puses ļoti labi zin klasiskās izmeklēšanas metodes un tiesībaizsardzības sistēmas funkcionēšanas likumsakarības, bet no otras puses prot tās apiet, lai viņu darbības paliktu nepamanītas.

Būtisks ir apstāklis, ka katras versijas izstrāde, to sazarošana un padziļināšana prasa pietiekami nopietnus operatīvos resursus, kuru visbiežāk ne tikai nav, bet kuri dramatiski trūkst. Šis ir vēl viens no iemesliem kādēļ izmeklēšanā nereti netiek noskaidrota patiesība. Šī iemesla dēļ daudzas versijas tiek atmestas nevis tāpēc, ka tās izmeklēšanas rezultātā ir noraidītas (tiek konstatēti versiju noraidoši fakti), bet gan tāpēc, ka tās netiek apstiprinātas un nav resursus, laika un/vai vēlēšanās turpināt “čakarēties” ar šķietami neperspektīvām versiju. Arī šāda pieeja nevar tikt uzskatīta par pilnīgi nepareizu un nepamatotu, tomēr jākonstatē, ka tādēļ noteiktos gadījumos var netikt noskaidrota patiesība un ka ir gadījumi, kuros pret atsevišķām versijām šāda pieeja nedrīkst tikt izmantota.

Krievijā ir ļoti labas izmeklēšanas tradīcijas, iespējams vislabākās pasaulē. Tā kā TU-154 katastrofa Sočos ir sabiedriski ļoti sāpīgs notikums, tad pamatoti var pieņemt, ka šī notikuma izmeklēšanai ir piešķirti visi nepieciešamie resursi un norīkoti spējīgākie izmeklētāji. Tomēr neskatoties uz to ir zināmas šaubas vai izmeklētājiem, izmantojot klasiskās izmeklēšanas metodes, izdosies noskaidrot patiesību. Ir bažas, ka izmeklētāji, savākuši faktus, nonāks līdz nespējai noformulēt sakarīgas versijas, kā rezultātā tiks formulētas un virzītas nepilnīgas un apšaubāmas “pilotēšanas kļūdas” un “lidmašīnas tehnisko defektu” versijas. Pie tam, ja pieņem, ka katastrofa notika ļoti labi (gandrīz ideāli) organizētas diversijas rezultātā, tad ar šādu rezultātu var beigties pat vislabāko izmeklētāju visrūpīgāk veiktā izmeklēšana.

Kāda var būt izeja? Veikt paralēlu vai pat paralēlas izmeklēšanas pēc citiem principiem. Noteikti izmeklēšanai tiek un tiks piesaistīti dažādi speciālisti, tai skaitā arī militārie. Noteikti tiek un tiks veiktas resoriskās pārbaudes un izmeklēšanas. Bet šai gadījumā ar to var nepietikt. Tā kā šis ir sabiedriski jūtīgs notikums un ir tieši saistīts ar kodollielvalsts drošību, tad rūpīgi ir jāveic izmeklēšana jeb esošo un potenciālo drošības sistēmas trūkumu identificēšana, kurā sākotnēji uzreiz tiek pieņemts, ka notikumu izraisīja diversija, un kurā ir jāizstrādā faktos pamatotas vai faktiem nepretrunīgas diversijas veikšanas versijas. Šāda pieeja ļauj koncentrēties uz vienu konkrētu iespējamo versiju virzienu, kurš konkrētā gadījumā ir visvarbūtiskākais, kurš skar vissvarīgāko sfēru (drošību) un kura attīstīšana jebkurā gadījumā dod labumu un nerada kritiski nozīmīgus negatīvus blakusefektus. Sliktākā gadījumā šādi tiks iztērēti resursi, lai uzģenerētu virkni iespējams apšaubāmu versiju, kuras varēs izmantot citos nolūkos. Bet, ja šādi tiks identificēta un pierādīta diversijas versija, tad to nepieciešamības gadījumā varēs publiskot caur klasiskās izmeklēšanas institūcijām.

2.2. Iespējamie diversiju organizatori

Vispirms lielos vilcienos ir jāidentificē šāda tipa negadījumu iespējamie pasūtītāji. Ja pieņemam, ka TU-154 katastrofu Sočos izraisīja diversija un ka tā tika veikta, atbildot uz Krievijas ģeopolitiskajiem panākumiem, tad uzreiz top skaidrs, ka ar to tādā vai citādā veidā ir saistītas ASV un/vai Lielbritānijas specdienestu struktūras un ar tām saistītas organizācijas un aģentu tīkli. Vadoties pirmkārt no ASV darbības stila, varam arī pieņemt, ka ASV un/vai Lielbritānijā darbojas pat speciāla sevišķi slepena struktūrvienība, kuras uzdevums ir lidmašīnu katastrofu izraisīšana. Ja tas tā ir, tad par šādas struktūrvienības eksistenci valsts vadītāji var arī netikt informēti (piemēram, Donaldam Trampam to var arī nepateikt).

Vispirms jāmin, ka nepieciešamībai spēt izraisīt lidmašīnu katastrofas ir objektīvs militārs raksturs – kara gadījumā ir jāspēj vienalga kādā veidā notriekt pretinieka lidmašīnas un vēl jo vairāk to vajag spēt izdarīt, ja pretinieka lidmašīnas var būt bruņotas ar kodollādiņiem. Attiecīgi varam gandrīz droši secināt, ka arī angloamerikāņi pie šīs jomas ir piestrādājuši. Protams, tikai šis apsvērums vēl nenozīmē ka šīs iestrādes un struktūras tiek izmantotas civillidmašīnu aviokatastrofu izraisīšanai.

To, ka angloamerikāņu specdienesti ir saistīti ar civillidmašīnu aviokatastrofām liecina vairāku gadu desmitu aviotraģēdiju hronoloģija, kad tās izrādījās izdevīgas angloamerikāņiem un/vai kad angloamerikāņi tās tieši un atklāti izmantoja savu politisko mērķu sasniegšanai. Viens no pēdējiem acīmredzamākajiem piemēriem –  vācu aviokompānijas “Germanwings” lidmašīnas Airbus A320 katastrofa Francijā 2015.gada martā, kad Vācijas un Francijas vadībām radās domstarpības ar ASV vadību Ukrainas krīzes noregulēšanas un TTIP sakarā. Šai ziņā ir minama arī aviokompānijas “Malaysia Airlines” lidmašīnas “Boing 777” katastrofa Donbasā 2014.gada jūlijā, jo īpaši tādēļ, ka šis negadījums visticamāk bija daļa no nesekmīgas specoperācijas, kuras rezultātā virs Polijas teritorijas vajadzēja avarēt Krievijas prezidenta lidmašīnai ar Vladimiru Putinu uz borta (šai katastrofai visa cita starpā vajadzēja radīt simboliskas analoģijas ar Polijas prezidenta Leha Kačinska lidmašīnas aviokatastrofu Krievijas teritorijā 2010.gada aprīlī)

Īpaši pieminams ir apstāklis, ka angloamerikāņu ietekmē pasažieru lidmašīnu (Boing, Airbus) vadības sistēmas tiek aprīkotas ar WiFi, caur kuru ir iespējams pārņemt lidmašīnas vadību. Tas nav minējums vai secinājums, tas ir ASV Atbildības biroja oficiāli atzīts fakts. Protams, oficiālajā amerikāņu atzinumā runa iet par teorētisku iespēju, kuru teorētiski var izmantot mistiski hakeri, bet, ņemot vērā apskatāmo problemātiku, var pamatoti pieņemt, ka aiz šīs šķietamās muļības stāv minētās slepenās struktūrvienības darbība. No drošības viedokļa aprīkot lidmašīnas vadības sistēmas ar WiFi ir augstākās pakāpes idiotisms. Bet šis stulbums kļūst pilnībā saprotams, ja ņemam vērā, ka šādi angloamerikāņu specdienesti atvieglo sev dzīvi un rada iespēju ātri un viegli izraisīt lidmašīnu aviokatastrofas. Te jāņem vērā, ka Boing un Airbus lidmašīnas tiek plaši eksportētas, bet WiFi cītīgi visai pasaulei mēģina iesmērēt kā plaši izplatītu starptautisku tehnoloģiju, kādēļ līdzīgu praksi, aizsedzoties ar ērtībām un tehnoloģisko modi, visticamāk mēģināja ieviest arī citu kompāniju ražotajām lidmašīnām, kā arī cietiem kritiski svarīgas infrastruktūras vadības elementiem.

Ja runa būtu par Boing vai Airbus lidmašīnu katastrofu, tad augstāk minēto iemeslu dēļ viss kā saka būtu skaidrs, bet Sočos avarēja Krievijas Aizsardzības ministrijas TU-154, kuras avāriju nebija iespējams izraisīt tik vienkārši (caur WiFi pieslēdzoties vadības sistēmai). Tomēr no augstāk minētā un no citām netiešām pazīmēm izriet ka angloamerikāņiem ir struktūras, kuras nodarbojas ar šo problemātiku un ka šīm struktūrām noteikti ir arī kaut kādas iestrādnes attiecībā uz Padomju/Krievijas ražojuma lidmašīnām un uz aviokatastrofu izraisīšanu Krievijas teritorijā. Apskatot šīs teorētiski iespējamās iespējas, uzreiz nonāksim arī līdz TU-154 katastrofas versijām.

2.3. Iespējamie aviokatastrofu iemesli

Diversiju rezultātā izraisīto aviokatastrofu iemeslus pēc to realizācijas veida var iedalīt sekojoši: Bojājumu nodarīšana, bojātu detaļu ievietošana caur aģentu tīklu; Speciālu detaļu ievietošana ierīcēs ražošanas, remonta vai tehniskās apkopes procesā; Specifisku attālinātas iedarbības ierīču un/vai ieroču izmantošana.

2.3.1. Bojājumu nodarīšana, bojātu detaļu ievietošana caur aģentu tīklu

Pie šī veida pieder jebkuru apzinātu bojājumu nodarīšana konkrētam objektam, lai izraisītu tā tūlītēju vai drīzu darbības pārtraukumu vai krasu darbības pasliktināšanos, vai arī lai izraisītu citu objektu bojājumu. Tā ir ierīču, detaļu bojāšana vai aizstāšana ar defektīviem elementiem. Paveikts tas tiek caur objektu kompleksā strādājošu vai iekļuvušu spec metodēm motivētu personālu un kaitniecībai pārsvarā ir puslīdz lokāls raksturs (tiek sabojāta kāda viena vai dažas ierīces vienā vai dažos objektu kompleksos). Šī iemesla dēļ šī metode no vienas puses ir neefektīva (neuniversāla, resursietilpīga un ar augstiem riskiem neveiksmīgas izpildīšanas gadījumā), bet no otras puses tās prasmīga izmantošana neatstāj noteiktas “pēdas” (jo bojāts tiek tikai viens vai daži objekti). Šīs metodes izmantošanai ir nepieciešami augsta līmeņa operatīvie resursi, tai skaitā tiešās aģentūras tīkls.

2.3.2. Speciālu detaļu ievietošana ierīcēs ražošanas, remonta vai tehniskās apkopes procesā

Nepieciešamo detaļu vai ierīču ievietošana ražošanas, remonta vai tehniskās apkopes procesā. Šis process var būt saistīts gan ar aģentu tīklu izmantošanu, gan arī tikt veikts puslīdz legāli. Tās galvenā īpatnība – universālums un masveidība, kas no vienas puses krasi paaugstina efektivitāti, bet no otras puses rada papildus atklāšanas riskus (var tikt pārbaudītas citas detaļas). Šīs metodes izmantošanas gadījumā detaļas vai ierīces ir sākotnēji strādājošas un atbilstošas visiem prasītajiem normatīviem, bet ar ieprojektētu garantētu vai augsti varbūtīgu darbības režīma maiņu vai pārtraukšanu noteiktu apstākļu iestāšanās gadījumā (noteikta situācija, noteikta termiņa iztecēšana, noteikta iedarbība). Zinot ieprojektētos defektus un kā tos “aktivizēt”, šādas detaļas un ierīces ir salīdzinoši viegli identificējamas un kļūst par pierādījumiem. Galvenā šīs metodes izmantotāju piesegleģenda atmaskošanas gadījumā – kļūda ražošanas procesā, sak, kam negadās, visi esam cilvēki, visi var kļūdīties.

2.3.3. Specifisku attālinātas  iedarbības ierīču un/vai ieroču izmantošana

Kaut kāda tieša iedarbība uz objektu. Visprimitīvākā gadījumā tā var būt sauleszaķīšu spīdināšana, lai apžilbinātu pilotus, lidmašīnām paceļoties vai nolaižoties. Tā var būt ierīce, kura pārtrauc elektroierīču darbību (šādu ierīču esamība ASV un Krievijas arsenālā ir jau pietiekami plaši zināms fakts). Tā var būt kāda speciāli izveidota ierīce, kura vai nu “aktivizē” objektā iepriekš iestrādātu speciālu detaļu vai ierīci (piemēram, pārtrauc to darbību vai aktivizē pašiznīcināšanos pēc noteikta laika) vai arī rada bojājumus standarta detaļās (piemēram, ja izpētes rezultātā tiek konstatēts, ka kāda objekta detaļa vai ierīce, kura tiek ražota bez apzinātas kaitniecīgas ietekmes, pārtrauc darboties, ja uz to iedarbojas noteiktā veidā, tad iespējams var radīt speciālu ierīci, kura attālināti rada attiecīgos nosacījumus un tādā veidā iespējams attālināti panākt attiecīgās ierīces vai detaļas darbības pārtraukšanu vai nopietnu bojājumu). Tā var būt arī ierīce, kura attālināti iedarbojas uz cilvēku pašsajūtu un veselību (līdz pat to “atslēgšanaai” vai nogalināšanai). Tas var būt arī darbību kopums, kuru rezultātā tiek nodrošināta objektu (piemēram, putnu) iekļūšana dzinējā.

Šāda tipa ierīces var būt plašas vai fokusētas iedarbības (piemēram, ja tiek “atslēgtas” elektroierīces, tad vai nu visas vai arī fokusēti kāda daļa vai pat tikai viena; ja tiek “atslēgti” cilvēki, tad vai nu visi lidmašīnā vai pilota kabīnē esošie vai arī tikai daži vai viens).

Šāda tipa ierīču izmantošanas gadījumā to izmantotājiem var būt nepieciešams atrasties noteiktā attālumā no objekta un iespējams pat tiešas redzamības attālumā – uz zemes vai netālu lidojošā objektā (lai gan var būt iespējama arī attālināta iedarbība no radiosakaru torņiem un mākslīgiem zemes pavadoņiem).

2.4. Pārdomas par iespējamo diversiju pret TU-154 Sočos

Tā kā katra aviokatastrofa, kura tiek šādi izraisīta, ir sarežģīta un slepena specoperācija, tajā var tikt izmantotas vienlaicīgi vairākas no augstāk minētām metodēm. Iepriekšminētais uzskaitījums ir tīri teorētisks, kas vēl nenozīmē ka tam spēkam, kurš to veica vispār ir šādas iespējas un ka tas var izmantot tās konkrētā laikā, konkrētā vietā un pret konkrētu objektu. Pat visvarenākās un spējīgākās slepenās struktūras savās iespējās ir pietiekami ierobežotas, jo specoperācijas saplānošanai un realizācijai ir nepieciešama noteikta informācija, tehniskais aprīkojums un tā transportēšana, aģentūra un sakari ar to, finansējums, operācijas operatīvā koordinācija un vadība, operācijas dalībnieku un elementu piesegšana dažādos līmeņos, rezerves darbības plāni un pēdu slēpšana.

Šie organizatoriskie apstākļi rada attiecīgu “pēdu” atstāšanas risku un šādas acīmredzamas diversijas “pēdu” pazīmes ir arī TU-154 katastrofai Sočos. Pēc lidojuma plāna lidmašīnai bija paredzēts veikt degvielas uzpildi Mozdokas lidostā, bet, kā tika ziņots, nelabvēlīgu laika apstākļu dēļ uzpilde notika Sočos. No klasiskās izmeklēšanas loģikas viedokļa, ja nav nekādu citu faktu, tad šis apstāklis ir nenozīmīgs, jo slikti laika apstākļi un maršrutu maiņa ir aviācijā pietiekami plaši izplatīta parādība. Bet, ja pieņemam, ka tika veikta diversija, tad šis ir aizdomīgs apstāklis, kurš ir rūpīgi jāizpēta (kurš un kāpēc pieņēma attiecīgus lēmumus, vai tos varēja nepieņemt, kāda ir bijusi rīcība citos līdzīgos gadījumos utt.).

Ja nostādām sevi šādas diversijas organizatoru vietā, kuriem ir ierobežoti resursi, tai skaitā arī nepieciešamā aģentūra un diversiju infrastruktūras elementu esamība konkrētās vietās, tad pilnīgi saprotama kļūst situācija, kad ir nepieciešams, lai notikums notiktu tieši konkrētā vietā. Piemēram, Sočos var būt attiecīga aģentūra, bet Mazodkā var nebūt, Sočos var būt attiecīga infrastruktūra, Sočos blakām ir jūra (Mazodka ir vidienē), Soči ir pierobeža, Soču lidostā nav tik perfekti atstrādātas šādu reisu drošības procedūras cik Mazdokā utt. Attiecīgi pie šādiem nosacījumiem viens no galvenajiem diversijas veikšanas pamatelementiem ir lidmašīnas kursa maiņas nodrošināšana.

Pieņemot diversijas versiju un konstatējot, ka katastrofai nav acīmredzamu diversijas pazīmju (un ņemot vērā, ka Krievija ir viena no vadošajām pasaules valstīm drošības jautājumu sfērā), pamatoti var pieņemt, ka tika izmantotas “dziļas” metodes un/vai aģentūra.

Ko nozīmē “dziļas” metodes? Tādas, kuras plaši netiek pielietotas, taupot tās kaut kādiem specifiskiem gadījumiem, jo, līdz ar šāda tipa metožu pielietošanu, pretiniekam rodas iespēja tās identificēt, izpētīt un mācīties no tām gan aizsargāties, gan pielietot pašam. Šai gadījumā runa var būt par kādām speciālām detaļām, kuras ir izdevies implementēt Krievijas (vai, iespējams vēl PSRS) lidmašīnu ražošanas procesā, un kuras var tikt izvestas no ierindas ar attālinātas iedarbības ierīču palīdzību. No NATO viedokļa būtu loģiski maksimāli mēģināt sev radīt šādas iespējas (jo tādējādi tiek iegūts slepens līdzeklis kā nepieciešamības gadījumā neitralizēt ja ne visu, tad ievērojamu daļu Krievijas aviācijas) un ir loģiski, ka aprobežotie angloamerikāņu izvirtuļi šo savu slepeno metodi sāk pielietot tieši tagad (ASV Valsts departamenta pārstāvis pat ir oficiāli paziņojis, ka, ja Krievija turpinās savu misiju Sīrijā, tad tai var sākt krist lidmašīnas). To, ka šāda versija ir ar pietiekami augstu varbūtību netieši apstiprina citi pēdējo laiku aizdomīgi gadījumi, tai skaitā arī divu Krievijas aviokuģa “Admirālis Kuzņecovs” lidmašīnu katastrofas Vidusjūrā.

Kas ir “dziļā” aģentūra? Tāda, kura līdz noteiktam kritiskam brīdim netiek izmantota (lai netiktu atklāta). “Dziļās” aģentūras sakarā vēl jāmin, ka šai gadījumā iespējams varēja tikt izmantota ne tikai angloamerikāņu tiešā aģentūra, bet arī pietiekami ietekmīgi Krievijas iekšējie politekonomiskie spēki, kuri atrodas tāda vai cita veida opozīcijā Vladimiram Putinam un viņa “čekistu klanam”. No šāda tipa spēkiem starp galvenajiem “aizdomās turamajiem” jāmin noteiktas militāristu aprindas ar ambīcijām pilnībā pārņemt varu valstī un atbrīvoties no “čekistu jūga” (jāuzsver, ka runa iet par daļu elitāro militāristu un viņu organizatoriskiem veidojumiem). Piemēram, daļa šo spēku sākumā no savas puses aktīvi veicināja pilsoņu kara sākšanos Ukrainā, pēc tam mēģināja panākt Krievijas tiešu un atklātu iebrukumu Ukrainā, kas Krievijā izraisītu ļoti smagas negatīvas sekas, bet pēc tam uzkrītoši “piespēlēja” ukraiņu nacistiem, apzināti bez kaujas nodot tiem nemiernieku teritorijas, lai izraisītu plašu neapmierinātību un jukas Krievijā un uz tā fona gāztu nīstamos “čekistus”. Kā viens no šo notikumu attīstības iespējamajiem virzieniem, kurā savu lomu spēlēja arī šie nodevēji, bija nesekmīgs mēģinājums izraisīt Krievijas prezidenta lidmašīnas katastrofu virs Polijas teritorijas (pēc atsevišķām pazīmēm spriežot, par nākamo Krievijas prezidentu šī scenārija realizēšanas gadījumā gatavoja pašreizējo Krievijas vicepremjeru Dmitriju Rogozinu).

Šāda tipa “dziļās” aģentūras izmantošana pietiekami droši garantē pirmkārt, ka specoperācija tiks pietiekami labi izpildīta (nebūs acīmredzamu diversijas pazīmju) un ka būs iespējams pēc tam slēpt pēdas (izmeklēšanā kā minimums ņems dalību arī “savējie”, kuriem nepieciešamības gadījumā būs kaut kāda iespēja novirzīt izmeklēšanu no nevēlamu versiju pārāk dziļas izstrādes).

Angloamerikāņi ļoti labprāt izmantotu šo aģentūru un šāda tipa metodes, lai izraisītu vienalga kādu negadījumu ar Vladimiru Putinu, bet kā rādās “čekistu klans” ir pietiekami spēcīgs, lai spētu nosargāt valsts vadītāju, bet citu, hierarhiski zemāka līmeņa sabiedrisko elementu aizsardzībai no šāda līmeņa uzbrukumiem kā redzams spēku un resursu nepietiek.

Tomēr mēdz būt gadījumi, kad var teikt, ka “nav ļaunuma bez labuma”. Šī traģēdija var būt arī laba iespēja gan lai papildus izgaismotu dziļāk apslēpto ārvalstu aģentūru un/vai “piekto kolonu”, gan lai attīrītu kritiski svarīgās jomas no kaitnieciskiem elementiem, gan lai uzlabot Krievijas valsts un līdz ar to arī starptautisko drošību.

Avoti:
https://www.gazeta.ru/social/2016/12/25/10448255.shtml#
https://www.gazeta.ru/social/2016/12/26/10450253.shtml#
https://www.gazeta.ru/army/2016/12/27/10453127.shtml
https://infoagentura.wordpress.com/2015/04/26/asv-atbildibas-birojs-lidot-ar-pasazieru-lidmasinam-vairs-nav-drosi-to-vadibu-iespejams-attalinati-partvert/

Informācijas aģentūra
/29.12.2016/

Publicēts iekš Kat.: Specdienesti, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Vladimirs Putins: Krievija ir militāri spēcīgāka par jebkuru potenciālo agresoru

00658_kr_aizs_min

Krievijas prezidents Vladimirs Putins 22.12.2016, uzstājoties Krievijas Aizsardzības ministrijas kolēģijās, pateica sekojošo: “Jau šodien, ņemot vērā ļoti daudzus faktorus un ne tikai militāros, bet arī mūsu [Krievijas] vēsturi, ģeogrāfiju, Krievijas sabiedrības iekšējo stāvokli, var pārliecinoši teikt, ka pašreiz mēs [Krievija] esam spēcīgāki par jebkuru potenciālo agresoru. Par jebkuru!”

Nākamajā dienā ASV Baltā nama preses sekretārs Džons Kirbijs (bijušais ASV armijas admirālis) ikdienas tikšanās laikā ar žurnālistiem paziņoja: “Visas cilvēces vēsturē vēl nav bijuši tik kaujas spējīgi, attīstīti un resursiem nodrošināti bruņotie spēki kā Amerikas Savienotajām Valstīm.” Te gan jāpiebilst, ka jaunievēlētais ASV prezidents Donalds Tramps, kuram visa cita starpā ir arī militārā pamatizglītība un kurš Kirbiju publiski ir nosaucis par muļķi, uzskata, ka ASV armiju nepieciešams modernizēt, no kā var arī secināt, ka pašreiz ASV armija neatrodas tajā labākajā stāvoklī.

23.12.2016 ikgadējā preses konferencē, kura ilga vairāk kā četras stundas un tika tiešraidē translēta ne tikai uz Krieviju, bet arī uz ārvalstīm, Vladimirs Putins, atbildot uz jautājumu par šiem izteikumiem, precizēja: “Godīgi sakot mani mazliet pārsteidza citu pašreizējās ASV administrācijas [Obamas] oficiālo pārstāvju izteikumi, kuri nezin kāpēc sāka pierādīt, ka ASV bruņotie spēki ir visspēcīgākie pasaulē. To neviens nemaz neapstrīd. Ja jūs uzmanīgi klausījāties, es vakar runāju par “kodoltriādes” [kodolraķetes, kodollidmašīnas, kodolkuģi] nostiprināšanu. Un noslēgumā pateicu, ka Krievijas Federācija pašreiz ir spēcīgāka par jebkuru potenciālo, un tagad uzmanību, agresoru. Tā ir ļoti svarīga nianse un es ne tāpatvien to pateicu. Kas ir agresors? Tas, kurš potenciāli var uzbrukt Krievijas Federācijai. Tad, lūk, mēs [Krievija] esam spēcīgāki par jebkuru potenciālo agresoru. Es to varu atkārtot vēlreiz. (…) Kāpēc esošās [ASV] administrācijas oficiālie pārstāvji pēkšņi sāka paziņot, ka viņi ir visspēcīgākie un visvarenākie? Jā, tik tiešām, tur gan raķetes, gan zemūdenes, gan aviobāzes kuģu ir vairāk. Mēs vienkārši sakām, ka esam spēcīgāki par jebkuru agresoru un tas patiešām tā arī ir.”

Avoti:
http://tass.ru/politika/3900054
http://special.kremlin.ru/events/president/news/53573

Informācijas aģentūra
/29.12.2016/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Ziņa, W: VLADIMIRS PUTINS | Komentēt

Vācijā “bēglis” no Afganistānas izvaroja un nogalināja Eiropas Komisijas ierēdņa meitu, kura palīdzēja “bēgļiem”

Marija Ladenburgera

Marija Ladenburgera

Vācijā plašu rezonansi guva jauns ar t.s. “bēgļiem” saistīts traģisks incidents. 16.10.2016 Fraiburgā netālu no vietējā futbola kluba tika izvarota un nogalināta 19 gadus vecā medicīnas studente Marija Ladenburgera, kura ar riteni atgriezās mājās no studentu ballītes. Meitenes ķermenis tika iemests Dreizemas upē.

Noslepkavotās meitenes tēvs Klemenss Ladenburgers ir augsti stāvošs Eiropas Savienības ierēdnis – Eiropas Komisijas juridiskās nodaļas vadītāja vietnieks. Savukārt viņa nelaiķa meita savu brīvo laiku veltīja, lai palīdzētu bēgļiem integrēties viņiem svešā valstī. Spriežot pēc Marijas sociālo tīklu profila, viņa bija jautra un dzīvespriecīga meitene.

02.12.2016 aizdomās par Marijas slepkavību tika apcietināts 17 gadus vecs imigrants no Afganistānas. Pie viņa tika atrasta meitenes šalle un video kameras bija fiksējušas viņu netālu no nozieguma vietas. Apcietinātais jau atzinās noziegumā, lai gan pēc Vācijas likumiem tiesā viņš var mainīt savas liecības. Apcietinātais ieradās Vācijā 2015.gadā un viņu uz laiku pie sevis pieņēma vietējā vācu ģimene. Viņš tiek turēts aizdomās arī 27 gadus vecās Karolinas Grūberes izvarošanā un nogalināšanā 2016.gada 10.novembrī.

Vainīgā noskaidrošanai tika izveidota speciāla izmeklēšanas grupa no 68 policistiem, kuri aptaujāja apmēram 1400 cilvēku un izpētīja vairāk kā 1600 dažādu priekšmetu un pierādījumu, to skaitā arī noziegumu vietā atrasto “pēdu” DNS.

Atvadīšanās no Marijas notika vienā no Briseles baznīcām netālu no viņas tēva darbavietas. Neskatoties uz notikušo, meitenes vecāki no uz bērēm atnākušajiem vāca ziedojumus “bēgļu” vajadzībām. Savukārt Fraiburgas mērs Dīters Salomons griezās pie pilsētniekiem ar aicinājumu ”neņemt vērā aizdomās turamā izcelsmi un nedomāt par atriebību, uzskatot notikušo par atsevišķu incidentu”.

Jānorāda, ka Vācijā pēc t.s.”bēgļu” iepludināšanas ir krasi pieaugusi noziedzība, tai skaitā izvarošanas. Plašu rezonansi guva masveida uzbrukumi sievietēm un to izvarošana Ķelnē 2016.gada Jaungada svinību laikā. Tad tika fiksēti vairāk kā 250 uzbrukumi sievietēm un izvarošanas, kuras notika pilsētas centrā un kuras veica t.s. “bēgļi”. Dežūrējošo policistu skaits bija mazs un tas nespēja neko padarīt ielās izgājušajām “bēgļu” masām, pie tam policijas vadība ar Vācijas valdības ziņu vairākas dienas mēģināja slēpt notikušo un publiski atzina faktus tikai pēc tam, kad informācija par to sāka strauji izplatīties sociālajos tīklos. Reaģējot uz sabiedrisko rezonansi Ķelnes mērs Henrieta Rekere ieteica vācu sievietēm mainīt savu uzvedību sabiedriskās vietās, iziet ārpus mājas tikai “grupās” un ieturēt “izstieptas rokas distanci”.

To ka daļa vācu sabiedrības ir gana nopietni ar galvu slima liecina cits gadījums. 2016.gada februārī “bēgļu” nometnē tika izvarota 27 gadus vecā brīvprātīgā Selīna. Pēc notikušā viņa savā Facebook lapā veica ierakstu, kurā bez maz vai pateicās uzbrucējiem: “Dārgie bēgļi – vīrieši. Iespējams, jūs esat mani vienaudži, iespējams – mazliet jaunāki, iespējams – mazliet vecāki. Gandrīz gadu atpakaļ es redzēju elli no kurienes jūs aizbēgāt, kad apmeklēju bēgļu nometni Dienvidkurdistānā [Turcija]. Es gribētu redzēt Eiropu atvērtu un draudzīgu. Tomēr šeit jūs neatrodaties drošībā, jo mēs dzīvojam rasistiskā un seksiskā sabiedrībā. Bet visvairāk man ir žēl par to, ka apstākļi, kuru rezultātā es kļuvu par jūsu agresīvo un seksisko darbību upuri, novedīs pie tā, ka jūs Vācijā saskarsieties ar vēl agresīvākām rasisma formām.”

Uz vācu sabiedrības mīkstčaulības un nojūgšanās fona izceļas ieceļotāji no bijušā sociālistiskā bloka valstīm (jo īpaši “krievi”), kuri, pretēji vācu mīkstmiešiem, uz “bēgļu” varzas agresīvajiem izlēcieniem atbild viņiem saprotamā valodā.

Avots:
https://www.gazeta.ru/social/2016/12/05/10405397.shtml#page3
http://www.express.co.uk/news/world/739620/Maria-Ladenburger-murder-EU-official-daughter-killed-by-refugee-Aghan
http://www.epochtimes.de/politik/deutschland/freiburger-studentin-maria-ladenburger-kannte-sie-ihren-moerder-fluechtlingshelferin-viele-offene-fragen-a1991736.html

Informācijas aģentūra
/29.12.2016/

Publicēts iekš BĒGĻU KRĪZE, Kat.: Notikumi, Reģ.: GEIropa, Veids: Ziņa | Komentēt

Donalds Tramps telefonsarunas laikā Baltijas valstu prezidentiem esot ieteicis “aizvērties”

00656_tramps_pseidoprezidenti

Internetā krievu un angļu valodās ir pieejama ziņa par Baltijas valstu prezidentu pirmo telefonsarunu ar jaunievēlēto ASV prezidentu Donaldu Trampu.

“Lietuvas prezidente Dalja Gribauskaite un viņas kolēģi no Latvijas un Igaunijas veica pirmo telefonsarunu ar jaunievēlēto ASV prezidentu Donaldu Trampu. Sarunas laikā Baltijas valstu vadītājiem izdevās tā saniknot Trampu, ka viņš ieteica viņiem “aizvērties” pēc kā sakari pārtrūka.

ASV prezidentam pazvanīja Lietuvas prezidente Dalja Gribauskaite, pieļaujot rupju diplomātisko normu pārkāpumu. Viņa, bez saskaņošanas ar Trampu un izmantojot konferenčsakaru iespējas, sarunai pieslēdza savus kolēģus no Latvijas un Igaunijas. Pie tam, Baltijas prezidenti runāja tik skaļi un visi reizē, ka Tramps neizturēja, sadusmojās, ieteica visiem “aizvērties” un nolika klausuli. Par šo skandalozo Donalda Trampa sarunu pavēstīja CNN.

Donalda Trampa padomniece Keliena Konveja intervijā CNN žurnālistei Kristienai Amanpur paziņoja, ka “ir novērojami diplomātisko, taktisko un etiķetes normu pārkāpumi no atsevišķu maznozīmīgu valstu puses”. Pēc Trampa padomnieces teiktā Lietuvas prezidente Dalja Gribauskaite sarunāja telefonsarunu ar Donaldu Trampu un šī saruna notika 2016.gada 28.novembrī.(…)

“Pēc Gribauskaites telefonapsveikuma Donaldam Trampam ēterā pēkšņi parādījās Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida un Latvijas prezidents Raimonds Vējonis, kuri arī izteica savus apsveikumus. Viņu dalība nebija saskaņota, tomēr Tramps savaldījās un nepārtrauca sarunu. Bet, kad visi trīs baltieši, pārtraucot viens otru, sāka runāt par krievu agresiju, prezidents neizturēja un pateica: “Aizverieties, lūdzu, un pieturieties elementārām kārtības normām, tad, iespējams, viss jums būs labi”, pēc kā saruna tika pārtraukta”, pastāstīja Keliena Konveja (…)“

Avots:
http://vg-news.ru/n/125235
http://usavsrussia.info/trump-advised-the-baltic-colleagues-to-shut-up/

Informācijas aģentūra
/29.12.2016/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa, W: DONALDS TRAMPS | 7 komentāri

Krievijas (un arī Latvijas) vēsture bez vārdiem

Publicēts iekš Kat.: Vēsture, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Ziņa | Komentēt

Par “Trampa efektu”: kā un kāpēc Donalds Tramps uzvarēja vēlēšanās un par iespējamo “Trampa efektu” Latvijā

00655_29world-1-master768

Pēc Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta vēlēšanās, neskatoties uz vairumu ekspertu prognozēto Klintones uzvaru un nospiedošo lielāko mediju atbalstu Klintonei, plaši tiek apspriests kā tas maz bija iespējams. Diemžēl objektīvas notikušā analīzes nogrimst dažādu muļķību, puspatiesību un manipulāciju spamā, kurā īpaši izdalāma ir pērkamo un/vai pēc konjunktūras locošos pseidoeksperteļu taisnošanās un prātuļošana, kā arī klintonistu vaimanas un mēģinājumi pēc iespējas maksimāli saglabāt savas zaudētās pozīcijas. Tas izpaužas arī vārdos jaunu un inovatīvu priekšvēlēšanu koncepciju izstrādē politiskajiem spēkiem, kurās “Trapma efekts” tiek izmantots kā jaunākais trends kā aizsegā var izspiest piķi no muļķa politikāņiem un kurās pat ar Trampa brendu mēģina iesmērēt Klintones “pr” lūzerstratēģiju.

Kā un kāpēc Donalds Tramps uzvarēja vēlēšanās

Plaši tiek runāts par to, ka Tramps uzvarēja dēļ sociālo tīklu tehnoloģijas izmantošanas (attiecīgi visiem politiskajiem spēkiem tagad mēģina iestāstīt, ka obligāti jāizmanto sociālie tīkli un tieši tā kā to it kā darīja Tramps). Tā tas ir, bet tikai daļēji. Un šāds apgalvojums pats par sevi nedod nekādu skaidrību par to kā tas vispār bija iespējams.

Vispirms jāsāk ar to, ka Hilarija Klintone ir plašās tautas masās nepopulāra persona. Publikas vairumam ir acīmredzams, ka viņa ir ļauns cilvēks, tāpēc viņas nobaltināšana kļuva par visai dārgu pasākumu gan finansiāli, gan organizatoriski, gan arī dažāda veida negatīvu blakusefektu ziņā. Šī iemesla dēļ Klintones virzīšana par prezidenti pati par sevi bija liela ASV Demokrātu partijas muļķība, kura lielā mērā nodrošināja Trampa uzvaru.

Tomēr dēļ tā, ka mūsdienu pasaulē medijiem ir milzu vara, ko tie nekautrējas regulāri negodprātīgi izmantot un kādēļ plaši maldina publiku un melo tai, tādi argumenti kā politiķa nepopularitāte jau labu laiku netiek ņemti par pilnu. Ja kāds cilvēks nav populārs vienalga kādu iemeslu dēļ, to ir viegli labot ar mediju palīdzību un pareizu “pr” tehnoloģiju izmantošanu. Attiecīgi nav būtiski kāds cilvēks ir patiesībā, bet ir būtiski kādu tu vari šo cilvēku publiski parādīt. Ja ir nauda un iespējas noteikt mediju saturu, tad pat nelabo var pataisīt par labdabības iemiesojumu. Patiesība un taisnība neeksistē, bet eksistē to attēlojums, to simulācijas, patiesības un taisnības ilūzijas. Tāda īsumā ir vairuma politikāņu un mediju darboņu uzskati un to realizētā politika, ko uzskatāmi simbolizē Oksfordas nominētais 2016.gada Gada vārds  – “post truth” (burtiskā tulkojumā – pēctaisnība, tas ir, kaut kas tāds, kas nav taisnība un ir nācis taisnības vietā).  Pēc šiem šabloniem rīkojās arī Klintone un Demokrātu partija.

Tad, lūk, ļoti daudziem cilvēkiem šī mediju un politikāņu maldināšana un melošana, šī “post truth” pieeja ir pilnīgi un galīgi apnikusi, viņi tam apzināti vai instinktīvi nepiekrīt un ir gatavi aktīvi atbalstīt jebkuru, kurš pret to iestāsies. Šie cilvēki arī bija galvenā Trampa elektorālā bāze. Tramps uzrunāja šos cilvēkus un viņi pietiekami lielā skaitā un pietiekami enerģiski atsaucās.

Bet kā Tramps uzrunāja cilvēkus? Kā viņš vispār ar šādu pieeju tika pie “tribīnes”, kad gandrīz visi vadošie mediji bija pret viņu? Pirmkārt, sākumā Trampu neviens neuztvēra nopietni un viņa nominēšanos uzskatīja par kārtējo ekscentriskā bagātnieka un “shovbiznesa” darboņa māžošanos. Kā tāda tā sākumā tika parādīta un apsveikta: “Donaldu Trampu par prezidentu,” – foršs joks. Kā joki tika uztverti un parādīti arī pirmie Trampa priekšvēlēšanu paziņojumi. Trampa programmas un solījumu būtībā neviens neiedziļinājās un tikai pasmējās par to. Tomēr drīz vien ASV politikuariums sāka saprast, ka joks sāk ievilkties un ka tas nemaz nav joks.

Otrkārt, Trampam īpaša “tribīne” nemaz nebija vajadzīga, jo viņš ir ASV mēroga slavenība. Trampa radītais un vadītais TV šovs “Kandidāts” bija viens no skatītākajiem Amerikā, tāpēc viņu, līdzīgi kā Holivudas slavenības, zin katrs amerikānis. Šī iemesla dēļ priekšvēlēšanu sākumposmā, kad daudzie un maz zināmie prezidenta kandidāti savās turnejās pulcēja mazskaitliskus atbalstītājus, Trampa aģitācijas pasākumi pulcēja lielas ļaužu masas. Cilvēki ASV reģionos sākumā nāca paskatīties uz slavenību un tikai pēc tam sāka ieklausīties, ko viņš saka un ko sola, un, kad izrādījās, ka Tramps saka un sola vairumam amerikāņu būtiski pieņemamas lietas, tad viņa dedzīgu atbalstītāju loks sāka strauji augt.

Dēļ tā ka Tramps ir slavenība, pret viņu nebija iespējams pielietot visiedarbīgāko un drošāko mediju cīņas līdzekli – noklusēšanu. Par jebkuru citu kandidātu lielie mediji varēja vienkārši pārstāt ziņot un ar to vien tiem uzreiz zustu izredzes tikt nominētiem. Un nekādas sociālo tīklu tehnoloģijas nepalīdzētu. Ar Trampu tas nebija iespējams, jo dēļ tā, ka visi viņu zin, viņš samērā vienkārši varēja izplatīt informāciju, apejot vadošos medijus, un efektīvi izmantot sociālo tīklu tehnoloģijas. Šī iemesla dēļ pret Trampu pielietoja nomelnošanas taktiku, kas tikai pastiprināja viņa kampaņu (negatīva publicitāte arī ir publicitāte).

Trampa štābs sadalīja visu elektorātu daudzās grupās un sociālos tīklos izveidoja attiecīgas interešu grupas (piemēram, “latīņamerikāņi par Trampu”, “sievietes par Trapmu” utt.). Tālāk cilvēki paši pievienojās šīm grupām un caur tām notika informācijas izplatība un aģitācija. Vienkārši, lēti un efektīvi. Tomēr, ja Tramps sākotnēji nebūtu plaši populārs un ja viņš nespētu uzrunāt cilvēkus, tad tikai šī tehnoloģija neko nedotu.

Daudzās publikācijās par Trampu tiek uzsvērts, ka viņš dēļ savas bagātības (apmēram 4 miljardi dolāru) ir “nesistēmisks” un neatkarīgs kandidāts un ka tas ir galvenais viņa panākumu iemesls. Te ir jāprecizē, ka tā tas tomēr nav. Jā, Donalds Tramps ir bagātnieks, kurš oficiāli lielā mērā savu priekšvēlēšanu kampaņu finansēja pats (mazliet vairāk par pusi, otra puse tika savākta ziedojumu formā no ierindas atbalstītājiem). Jā, Donalds Tramps nepieņēma ziedojumus no lielajām korporācijām (vismaz par to nav nekas zināms) kā tas amerikāņu vēlēšanās ir ierasts. Jā, Donalds Tramps minimāli gāja uz kompromisiem ar Republikāņu partijas funkcionāriem, kuri ir atkarīgi no jau minētajām korporācijām (Tramps bija spiests iet uz kompromisiem, jo viņam vajadzēja nomināciju no Republikāņu partijas, bet partijas funkcionāri bija spiesta samierināties ar Trampu, jo viņi gribēja tikt ievēlēti Kongresā). Tomēr par līdz galam “nesistēmisku” un līdz galam neatkarīgu kandidātu Trampu nosaukt nevar.

Pirmkārt, Tramps amerikāņu valdošajām aprindām nav kaut kāds svešķermenis, bet ir savējais. Tramps ir klasisks ASV elites pārstāvis, klasisks amerikānis, klasisks bagātnieks, klasisks “Amerikas sapņa” realizācijas piemērs.

Otrkārt, Trampa finansiālā neatkarība arī ir apšaubāma. Priekšvēlēšanu laikā tika publiskota informācija, ka Trapms priekšvēlēšanu kampaņai neizmanto tikai savu naudu. Tas nedeva nekādu efektu, jo, ja nauda netiek saņemta no ārvalstīm un tiek noformēta likumīgi, tad tas nav nekas īpašs.

Lai gan pašreiz Tramps tiek uzskatīts par miljardieri, kādu laiku atpakaļ viņš bankrotēja un varēja pazaudēt pilnīgi visu. Tas nenotika un nav līdz galam skaidrs kāpēc. It kā viņš zaudējumus spēja norakstīt uz “akcionāru rēķina”. Bet kas tie tādi par akcionāriem, kuri šādi ļauj ar sevi izrīkoties, nav skaidrs. Pēc krievu analītiskā centra vadītāja Sergeja Kurginjana teiktā, Donalds Tramps, izmantojot smalkas metodes, tika novests līdz bankrotam, un to izdarīja “vecā kaluma” ebreju lielbagātnieki. “Vecā kaluma” tas ir pilnībā konservatīvi un tādi, kuri miljonu darījumus mēdz slēgt tikai ar rokasspiedienu.

Donalda Trampa tēvs ir amerikanizēts vācietis, māte skotiete, bet viņa mīļākā meita un galvenā mantiniece Ivanka ir precējusies ar ebreju uzņēmēju Džaredu Kušneru un pieņēmusi jūdaismu. Kušners pašreiz ir viens no tuvākajiem Trampa darījumu partneriem. Kušners izstrādāja Trampa vēlēšanu kampaņas stratēģiju un viņš kopā ar Trampu piedalās svarīgās tikšanās (piemēram, Kušners bija Trampa un Japānas prezidenta Sindzo Abes tikšanās dalībnieks).

Citiem vārdiem sakot, Tramps nav bagāts vienpatis, kurš uzsāka cīņu ar “sistēmu”, bet gan ir noteiktu šīs “sistēmas” spēku izvēlēts pārstāvis, kuri to atbalstīja gan finansiāli, gan organizatoriski, gan informatīvi cīņā pret citiem “sistēmas” pārstāvjiem, lai pārveidotu “sistēmu” un/vai lai neļautu tai destruktizēties un pašiznīcināties. Ja tā nebūtu, tad no vienas puses Trampu ātri un samērā vienkārši varētu “noņemt” no distances, tad viņa atbalstam netiktu publiskots tik liels daudzums slēgtas un slepenas informācijas un tad no klintonistu puses daudz lielākā mērā tiktu izmantoti gan vēlēšanu viltošanas, gan vēlēšanu rezultātu neatzīšanas paņēmieni.

Rezumējot, “Trampa efekta” galvenie nosacījumi:
1. Plaša cilvēku neapmierinātība ar valdošajām aprindām un to realizēto politiku;
2. Vadošo (oficiozo) mediju negodīgā, manipulatīvā un bieži pat melīgā politika un izteikta necieņa pret savas produkcijas patērētāju, turot cilvēkus par muļķiem, kurus droši un nesodīti var mānīt un maldināt;
3. Plaša cilvēku neapmierinātība ar vadošajiem medijiem;
4. Personiskā popularitāte (visi zin);
5. Atklātums, savu trūkumu neslēpšana;
6. Taisnības teikšanas taktikas izvēle;
7. Salīdzinoša finansiālā un organizatoriskā neatkarība;
8. Salīdzinoši ietekmīgas “aizmugures” esamība;
9. Sociālo tīklu tehnoloģiju izmantošana;
10. Spēja radīt un izmantot cilvēku iniciatīvu un pašorganizēšanos;
11. Pretinieku ietiepība, pašpārliecinātība, iedomība un izteikta necieņa pret cilvēkiem.

ASV vēlēšanās Patiesība uzvarēja postmodernisma filozofiju, homoseksuālistus – pedofīlus kā galvenos tās nesējus un viņu veidoto “globālo valsti”, kurā tiek iznīcināts viss cilvēciskais

Ņemot vērā Trampa un Klintones izmantotās priekšvēlēšanu metodes un ASV Demokrātu partijas vadības kodola atklātās un slēptās kaislības, var teikt ka 2016.gada ASV vēlēšanās:

1. Konservatīvie (tradicionālās vērtības atzīstošie) politekonomiskie spēki uzvarēja neoliberālos (izvirtuļu, neofašistiskos) spēkus;
2. Nacionālā Amerika uzvarēja t.s. “Globālo valsti”, kurai ASV valsts struktūras ir tikai instruments visas pasaules (tai skaitā ASV) pakļaušanai necilvēcīgai izvirtuļu diktatūrai;
3. Cilvēki uzvarēja t.s. ”postcilvēkus” jeb “globikus”;
4. Patiesība uzvarēja iluzoro fentezi “post truth”;
5. T.s. “postmodernisma” filozofija (kuras viena no pamattēzēm ir ka viss ir iluzors, tai skaitā arī patiesība, kura vispār neeksistējot) un to izmantojošās struktūras piedzīvoja nopietnu zaudējumu.  Ja līdz šim “postmoderniskā” filozofijā balstītās koncepcijas un metodes praktiski strādāja un izrādījās pietiekami veiksmīgas, tad tagad tika parādīta, uzrādīta un pierādīta “postmodernisma” filozofijas neatbilstība realitātei (tās kļūdainums) un tajā balstīto metožu salīdzinošā neefektivitāte.

Attīstot šo domu, var nonākt līdz vēl vienam būtiskam secinājumam. Ja, vienkāršojot, par galveno “Trampa efekta” elementu atzīstam patiesības izmantošanu un patiesības spēku, tad loģiski būtu pieņemt, ka tas kļūs par jaunāko “trendu”, kuru sāks izmantot visi, tai skaitā arī neoliberāļi (ja kaut kas strādā, tad to cenšas izmantot visi). Un te nākas konstatēt, ka tā tas tomēr nav.

Neoliberāļi un to mēdiji (gan ASV, gan citviet pasaulē, tai skaitā arī Latvijā), neskatoties uz savu neveiksmi, turpina melot vienā melošanā. Jā, iespējams šiem cilvēkiem lēni “pielec”, jā, iespējams, maldināšana, melošana un spļaušana virsū vairumam cilvēku viņiem ir kļuvusi par pieradumu, no kura grūti atteikties, jā, iespējams, daļa no viņiem ir ideoloģiskie zombiji, kuri paši no sirds tic tiem māņiem ar ko baro citus, tomēr ir jānorāda uz vienu būtisku apstākli, no kura izriet, ka neoliberāļi pēc būtības nespēj izmantot patiesību, attiecīgi viņi melos līdz pēdējam, kā līdz pēdējam meloja Hitlers ar Gēbelsu.

Ir vairākas pietiekami drošas pazīmes, kuras liecina, ka ASV Demokrātu partijas kodolu veido homoseksuālisti – pedofīli, kuri ir plaši pārstāvēti arī žurnālistu vidē. Viens no homoseksuālista – pedofīla psiholoģiskā portreta elementiem ir patoloģiska melošana, kas ir loģiski, jo šie morālie kropļi veic vienu no necilvēcīgākajiem noziegumiem kāds maz ir iespējams. No vienas puses viņi ir tik amorāli, ka nekāda rīcība tiem nav nepieņemama, bet no otras puses melošana, no kuras ir atkarīga izdzīvošana, ir tik ļoti pierasta, ka no tās nav iespējams atteikties.

Pataloģisks melis un nelietis, kurš slēpj savus patiesos nolūkus, pašos pamatos nevar izmantot patiesību (tas nav iespējams), viņi var tikai izmantot cilvēku muļķību, nezināšanu un naivumu, lai pārliecinātu, ka viņu paustais, kas pārsvarā ir maldi un meli, ir patiesība, un to viņi arī dara. Un viņi turpinās to darīt jebkādos apstākļos (pat tad, kad tiks pieķerti nozieguma vietā ar pilnu pierādījumu klāstu), jo citi varianti tiem ir iznīcinošāki. Tāpēc droši varam prognozēt, ka pēc Trampa uzvaras, neoliberālo mediju maldināšanas stils savā būtībā nemainīsies (viņi iespējams būs spiesti mainīt maldināšanas formu) un ka gan Tramps, gan viņa komanda, gan viņu realizētā politika tiks maksimāli apmelota, izkariķēta un ka iespēju robežās tādā vai citādā veidā “demokrāti” mēģinās veikt valsts apvērsumu.

“Trampa efekta” potenciāls Latvijā

Latvija ir viena no tām vietām, kurā no vienas puses “Trampa efekta” potenciāls ir vairāk kā liels, bet no otras puses, tā realizēšanas iespējas ir mazas, apšaubāmas un pat bīstamas.

Neskatoties uz visām pēdējo desmitgažu nebūšanām, Latvija ir pilnībā konservatīva sabiedrība, Latvijā ir sociālistiski orientēta sabiedrība (lai gan liela daļa cilvēku, pārsvarā latvieši, to nemaz neapzinās), Latvijā ir multikulturāla sabiedrība šī vārda pozitīvajā nozīmē, Latvijā ir pietiekami prokrieviska sabiedrība, kurā ne tikai liela daļa cilvēku ir krievi, runā krieviski un/vai simpatizē krieviem, bet kurā arī tie sabiedrības segmenti, kuri šķietami nav prokrieviski, savā būtībā tādi ir, jo plaši izmanto krievu kultūras un mentalitātes elementus un rīcības modeļus (šī iemesla dēļ noteiktas Rietumvalstu aprindas nicina visus Latvijas iedzīvotājus, tai skaitā latviešus un tai skaitā arī latviešu nacistus).

Latvijas politisko partiju un politikāņu nepopularitāte Latvijas iedzīvotāju vairākuma vidū ir plaši zināms fakts, tāpat kā Latvijas katastrofālā politekonomiskā un demogrāfiskā situācija. Latvija ir piesmieta, izvarota un izpārdota. Latvija ir zaudējusi savu ekonomisko un politisko neatkarību (ja vispār var uzskatīt, ka tāda maz ir bijusi), tās teritorijā ir izvietots ārvalstu okupācijas karaspēks un valsti intensīvi gatavo tāda vai citāda veida karam ar Krieviju Rietumvalstu izvirtuļu interesēs.

Latvijā tika un tiek realizēta neoliberāla un antikonservatīva politika (neskatoties uz vairuma iedzīvotāju konservatīvismu), antisociālistiska politika (neskatoties uz vairuma iedzīvotāju sociālistisko orientētību), unitāra latišizācijas politika (neskatoties uz faktisko multikulturālismu) un izteikti antikrieviska politika (neskatoties uz sabiedrības prokrieviskumu).

Šādos apstākļos ar “Trampa efektu” Latvijā ir ļoti lielas izredzes gūt vairuma iedzīvotāju dedzīgu atbalstu… ,bet …

“Saskaņa” – pozitīvu pārmaiņu Latvijā vēstnesis vai kapracis?

Ja pieņem ka Putina Krievija, Trampa ASV un/vai vēl kādi citi ietekmīgi starptautiskie spēki izdomātu mainīt agresīvi-vaukšķīgo Latvijas ārpolitiku (un līdz ar to arī režīmu), tad visātrākais un lētākais veids kā to varētu izdarīt, būtu atbalsta sniegšana sociāldemokrātiskai partijai “Saskaņa” varas pārņemšanā.

Pašreizējos apstākļos “Saskaņai” ir gandrīz nevainojamas politiskās pozīcijas, kuras ar lielu varbūtību garantē kā minimums dalību nākamajā valdībā, bet kā maksimums pilnīgu varas pārņemšanu valstī. No vienas puses tas ir pozitīvs faktors, bet ir savi “bet”. Lai labāk saprastu kādēļ tas tā ir un kādi ir riski, jāapskata “Saskaņa” kā ideoloģisks fenomens un kā organizatoriska struktūra.

No ideoloģiskā viedokļa “Saskaņas” pozīcijas ir ideālas un nevainojamas. “Saskaņa” deklaratīvā ideoloģiskā līmenī iestājas par “saskaņu”. “Saskaņa” ideoloģiski ir ar sociālistisku ievirzi, nav antipadomiski noskaņota, ir prokrieviska, multikulturāla un akceptē galvenos Latvijas valstiskuma elementus. Lai gan “Saskaņai” ir “krievu partijas” slava, kam ir savi iemesli, tajā gan ir latvieši, gan arī latviešus ar prieku uzņem. “Saskaņa” apņēmīgi demonstrē nepārprotamu vēlmi būt visu Latvijas iedzīvotāju, neatkarīgi no tautības, partija.

Ņemot vērā tikai ideoloģisko faktoru, “Saskaņa” ir saskanīga 60-80% Latvijas iedzīvotāju uzskatiem. Pie tam, “Saskaņai” Latvijas politikā nav pilnīgi nekādu ideoloģisko alternatīvu – paši aprobežotie latvieši ļāva iznīcināt savas komunistiskās un sociāldemokrātiskās organizācijas. No šāda skatu punkta raugoties, “Saskaņa” ir tas politiskais spēks, kurš teorētiski varētu izmantot “Trampa efektu”, lai radītu kārtējo pārsteigumu.

Formāli “Saskaņa” ir vairāku politisku partiju apvienība, kam jāpieskaita arī A.Amerika “Gods kalpot Rīgai”. Faktiski “Saskaņa” ir politekonomiska organizācija, kuras pamatus savulaik lika bijušais LKP CK Valsts un nevalstisko organizāciju sektora vadītājs un LTF radīšanas uzraugs Sergejs Dolgopolovs. Dolgopolovs t.s. “krievvalodīgajā” vidē pildīja to pašu lomu, kuru “latviešvalodīgajā” vidē savulaik paveica viņa bijušais priekšnieks Anatolijs Gorbunovs.

Ko izdarīja Dolgopolovs un viņa radītā “Saskaņa”? Apstākļos, kad par vadošo politisko virzienu Latvijā kļuva nacionālistiska, proeiropeiska un neoliberāla politika, viņš izveidoja politisko spēku, kurš no vienas puses centās apvienot visus neapmierinātos ar šo politiku, bet no otras puses slāpēja viņu neapmierinātību un iekļāva attiecīgās politikas procesā. Dolgopolovs un “Saskaņa” pēc būtības nodrošināja, lai Latvijā nenotiek “krievu” un sociālistu nemieri, tādējādi kļūstot par vienu no “4.maija republikas” galvenajiem balstiem. Neapmierinātos centās iekļaut “Saskaņas” organizatoriskās struktūrās, attiecīgi ievirzīt, slāpēt un viņu enerģija tika uzkrāta un izmantota “Saskaņas” politiskā kapitāla uzkrāšanai, kurš nu ļauj pamatoti cerēt pilnībā pārņemt varu valstī. Šāda pieeja, protams, radīja arī pietiekami plašu neapmierinātību, kā rezultātā partijai “Saskaņa” ir ievērojami mazāks atbalstītāju skaits nekā tās ideoloģijai (un tas neskatoties uz “Saskaņas” bez maz vai politisko monopolstāvokli).

Daudz nopietnāki ir “Saskaņas” pārkāpumi bērnu aizsardzības jomā. Tieši “Saskaņa” un Nils Ušakovs likvidēja “Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centru”, kura bija vienīgā valsts iestāde, kas aktīvi iestājās pret nepamatotām bērnu izņemšanām no ģimenēm un pret bērnu tirdzniecību caur adopcijas procedūrām (Dolgopolovs bija lietas kursā par to). Pēc Centra bijušo darbinieku liecībām šajā amorālajā biznesā bija iesaistīti vēl divi citi “Saskaņai” tuvu stāvoši personāži – Ainārs Šlesers ar sievu un pašreizējais “Gods kalpot Rīgai” valdes loceklis Ainārs Baštiks, kurš radīja vēlāko “Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju”, kuru vadīja Laila Rieksta – Riekstiņa, kas savukārt gan uzkrītoši neievēroja neskaitāmos bērnu tiesību pārkāpumus Latvijā (tai skaitā arī piesedzot bērnu pārdošanu caur adopcijas procedūrām), gan arī aktīvi piedalījās nevēlamo personu vajāšanā.

Visbeidzot, tiek arī apgalvots it kā Sergejs Dolgopolovs, Nils Ušakovs, Andris Ameriks, Ainārs Šlesers un Ainārs Baštiks, līdzīgi daudziem citiem Latvijas politikuariuma pārstāvjiem, esot slēptie homoseksuālisti. Šim apgalvojumam ir vairāki netieši apstiprinājumi, tai skaitā arī apstāklis, ka no “Saskaņas” regulāri tādā vai citādā veidā tiek izstumti aktīvi tradicionālo vērtību aizstāvji (piemēram, Irina Cvetkova; pēdējo laiku “grēkāzis”, no kura pagaidām vēl nav izdevies atbrīvoties, –  Jūlija Stepaņenko). Un te jāpiemin, ka RBTAC bija iestāde, kura aktīvi piedalījās arī cīņā pret bērnu seksuālo izmantošanu. Tieši RBTAC darbības rezultātā pedofilijā tika pieķertas augsti stāvošas valsts amatpersonas. Un šādu, sev ideoloģiski ļoti tuvu iestādi likvidēja “Saskaņa” ar Dolgopolovu un Ušakovu priekšgalā.

Kas no tā visa izriet? Pirmkārt, ka “Saskaņas” ideoloģijai Latvijā ir liela perspektīva. Otrkārt, ka par šīs perspektīvās ideoloģijas saimniekiem ir uzmetušies cilvēki, kuri kā minimums tai ne līdz galam tic, bet kā maksimums tai netic vispār (viņiem tas ir tikai bizness). Un kā vispār slēptie homoseksuālisti, kuri ir iesaistīti bērnu pārdošanā caur adopcijas procedūrām, var pārvaldīt pilnībā tradicionālu sabiedrību? Pareizi, maldinot un melojot. Tātad, izmantojot tās pašas ASV Demokrātu partijas metodes.

Uz to var paskatīties arī savādāk: ASV Demokrātu partijas valdīšanas laikā, vasaļvalstīs visos ideoloģiskajos virzienos tika atbalstīti neoliberālie kadri un tas attiecas arī uz Latviju un “Saskaņu”. Te jāpiebilst, ka “Saskaņa” šai ziņā nav kaut kāds unikums. Atklātie un slēptie homoseksuālisti ieņem vadošās vietas visās gan valdošajās, gan opozīcijas latviešvalodīgajās partijās: “Vienotība” ir gandrīz vai atklāta “pidarastu partija”, ZZS ir “Latvijas ceļa” un “Tautas partijas” pēctece, kurā toni nosaka slēptie homoseksuālisti un kura par Latvijas premjeru izvirzīja pieķerta homoseksuālista – pedofīla uzticības personu, savukārt “Nacionālā apvienība” sastāv no slēptajiem homoseksuālistiem un ASV Republikāņu partijas tipa konservatoriem, kurus apvieno nacistiski orientēta (attiecīgi Latvijā ilgtermiņā bezperspektīva) ideoloģija.

Lielākā daļa šo latviešvalodīgo politisko aprindu aktīvi piedalījās pašreizējā režīma veidošanā, tai skaitā arī tās sistēmas izveidē, kura pieļauj nepamatotu bērnu izņemšanu no ģimenēm, to pārdošanu caur adopcijas procedūrām un cita veida noziegumus pret bērniem, bet daļa klusējoši un nereti arī piekrītoši to pieļāva, jo idiotiski uzskatīja, ka galvenais Latvijas un latviešu ienaidnieks ir “krievi”.

Latvijas traģēdija ir apstāklī, ka lielākā Latvijas sabiedrības daļa ir normāli konservatīvi cilvēki, kuriem maldināšanas rezultātā par vadoņiem ir uzmetušies neoliberāli izvirtuļi. Latvijā “Trampa efektam” ir ļoti liels potenciāls, jo pati sabiedrība ir konservatīva, bet “Trampa efekts” ir mazvarbūtisks, jo Latvijā nav spēcīgu patiešām konservatīvu organizāciju, kuras būtu spējīgas to organizēt. Latvijas konservatīvo vairākumu pārvalda neoliberālais mazākums un pagaidām nav redzams, ka šai ziņā kaut kas varētu mainīties.

“Saskaņas” valdīšanas mēģinājumu bīstamība un blakusefekti

Vispirms jānorāda, ka neskatoties uz augstākminēto un tālāk pateikto “Saskaņas” nākšana pie varas Latvijā kopumā ir vērtējama vairāk pozitīvi nekā negatīvi, jo līdz ar to no vienas puses tiks legalizēta un pacelta “Saskaņas” ideoloģija, bet no otras puses tiks kā minimums atstumta otrā plānā pašreiz valdošā nacistiski orientētā ideoloģija, kura ir nāvīga gan Latvijai, gan latviešiem. Tāpēc, lai notiek tā, ja nekā labāk nav iespējams!

Tomēr jāuzsver, ka “Saskaņas” valdīšanas mēģinājumi Latvijā var novest līdz plašiem nemieriem, kā arī “Saskaņa” pie noteiktiem nosacījumiem var izrādīties “trojas zirgs”, kurš diskreditē gan pašreiz perspektīvo “Saskaņas” ideoloģiju, gan arī tos spēkus, kuri to atklāti atbalstīs (piemēram, Krieviju).

Pirmkārt, “Saskaņas” varas pārņemšanu un/vai valdīšanu sev par labu centīsies izmantot ārējie, Krievijai naidīgie neoliberālie spēki, vispirmām kārtām Lielbritānija. Tas var tikt izmantots, lai atjauninātu un intensificētu “krievi nāk” saukli un zem tā pulcētu maksimāli lielu latviešu skaitu. Tas galējā variantā var novest ne tikai pie masu nemieriem, bet pat līdz pilsoņu karam un pilnīgai Latvijas sabiedrības iznīcināšanai.

Otrkārt, Krievijai naidīgie neoliberālie spēki “Saskaņas” valdīšanu var mēģināt izmantot savā labā ilgtermiņā. Lielbritānijas armijas ģenerālis un bijušais SAB vadītājs Jānis Kažociņš kādu laiku atpakaļ paziņoja, ka Latvijas okupācija Krievijai ļoti dārgi maksāšot. Šo paziņojumu nebūtu pareizi uzskatīt tikai par tukšu plātīšanos, jo šo gadu laikā Lielbritānijas specdienesti Latvijā ir pietiekami intensīvi pastrādājuši un pilnīgi iespējams, ka britu aģentūra Latvijā ir tik visaptveroša un dziļa, ka Krievija, mēģinot integrēt Latviju savās struktūrās, saņems “trojas zirgu”, kurš aktīvi strādās pie Krievijas iznīcināšanas no “iekšpuses”, līdzīgi kā daudzi aprobežotie latvieši aktīvi veicināja PSRS sabrukumu. Šai gadījumā nekādu nopietnu nemieru Latvijā nebūs un Latvija kā pēc komandas momentāni no rusafobiska vaukšķa pārvērtīsies par ārēji pieglaimīgu krievmīli, kurš vienmēr dziļi sirdī ir bijis visuzticamākais Krievijas labvēlis.

Treškārt, jau minēto partijas “Saskaņa” organizatorisko struktūru īpašību dēļ (slēptā homoseksualitāte, iesaiste bērnu pārdošanā caur adopcijas procedūrām un iespējams arī citos noziegumos pret ģimeni un bērniem, iekšēja neticība pašu deklarētajām ideoloģiskajām tēzēm) var izveidoties situācija, kad “Saskaņa”, iegūstot varu, diskreditē savu ideoloģiju. Ir liela varbūtība, ka “Saskaņa” deklarēs vienu, bet reāli darīs kaut ko pavisam citu, kā viņi to pašreiz dara Rīgā. Ja tagad to vēl kaut kā var attaisnot ar republikas mēroga “nacistisko režīmu”, kuram jāpiemērojas un kurš neļauj normāli strādāt, tad varas pārņemšanas gadījumā vairumam elektorāta kļūs acīmredzama “Saskaņas” struktūru nihilistiskā daba. Šai gadījumā, lai palēninātu sava elektorāta pilnīgu atskurbšanu, “Saskaņa” būs spiesta veikt virkni ārišķīgu pasākumu uz latviešu rēķina (vēl jo vairāk, ja viņi tāpat pie visa ir vainīgi), kas savukārt dos papildus nopietnus argumentus bankrotējušās latviešu nacistiski orientētās antikrieviskās ideoloģijas atjaunināšanai. Tā rezultātā “Saskaņa” agri vai vēlu līdzīgi kā agrāk komunistiskā partija pilnībā zaudēs autoritāti un savus atbalstītājus un uz tā rēķina būs pieņēmušās spēkā rusafobiskā nacistiski orientētā ideoloģija. Sliktākā gadījumā šāda pieeja var izsaukt plašus nemierus un pat pilsoņu karu, kur vainīgie un agresori būs deklaratīvi prokrieviskā “Saskaņa” (šis scenārijs kļūst jo īpaši iespējams, ja to atbalstīs ārēji spēki, piemēram, Lielbritānija).

No tradicionālo vērtību un “Saskaņas” ideoloģijas atbalstītāju skatu punkta, kā arī no Krievijas skatu punkta, ar kuru tiek asociēta “Saskaņa” un kura ir ieinteresēta ilgstošā mierā un labās attiecībās ar kaimiņvalstīm, ir ļoti būtiski, lai “Saskaņas” politiku nosaka cilvēki, kuri ir ne tikai kompetenti, bet arī patiešām tic “Saskaņas” ideoloģijai un patiešām atbilst tai (ir pilnībā tradicionāli bez slēptām pretdabiska rakstura kaislībām). Lai gan “Saskaņai” ir vismaz viens šāds līderis (Jānis Urbanovičs), tomēr ar to ir par maz un tā ir liela problēma, ko, cerams, izdosies veiksmīgi atrisināt.

Visbeidzot ir jāmin būtisks objektīvs faktors, kurš var ievērojami pastiprināt iepriekš minētos apstākļus. Padomju “okupācijas” laikā Latvija ļoti daudz ko ieguva, bet neskatoties uz to 1980-o gadu beigās lielākā daļa latviešu patiešām no sirds bija antipadomiski un antikrieviski noskaņoti. Kā tas bija iespējams? Jā, bija saglabājušies fašistiskie, nacistiskie, nacionālie un buržuāziskie elementi, kuri 50 gadu garumā veica slēptu antipadomisko un antikrievisko propagandu. Jā, vienā brīdī viņus atbalstīja arī Padomju valsts struktūras, tai skaitā arī čeka. Jā, iespējams pat pareizs ir apgalvojums, ka viņi iefiltrējās padomju struktūrās un sagrāva tās no iekšienes. Tomēr pašreizējā daudzu latviešu antikrieviskā apmātība (nevēlēšanās atgriezties “krievu laikos”), kura paradoksālā kārtā apvienojas ar pietiekami izteiktu prokrieviskumu, nav izskaidrojama tikai ar šiem faktoriem. Tie ir, lai gan ļoti būtiski, tomēr tikai papildus pastiprinoši elementi.

Latviešu un krievu mentalitātes, lai gan ir līdzīgas, tās ir arī pietiekami atšķirīgas. Latviešus nedrīkst pārvaldīt tāpat kā krievus. Var, bet nedrīkst. Iespējams tas ir slikti, iespējams, tas par kaut ko liecina, bet tā tas ir. Latviešu un krievu kopdzīvošanu un savstarpējās komunikācijas problēmas var salīdzināt ar melanholiķa un holēriķa kopdzīvi. Latvieši pārsvarā ir klusi, mierīgi, sevī ierāvušies, krievi atvērti, emocionāli un skaļi. Latviešu mentalitāte ir intraverta, krievu – ekstraverta, kas ir loģiski, jo latvieši pārsvarā ir dzīvojuši citu valstīs, bet krievi ir bijuši spēcīgas valsts pamattauta.

Krievi jautājumus mēdz risināt (ja vispār risina) tieši, ātri, noteikti, bez īpašas “ķeckāšanās”. Latvieši, ja pret viņiem tiek pielietota šāda pieeja, to uztver ļoti sāpīgi, ārēji to cenšoties neizrādīt un krājot sevī aizvainojumu. Latvieši jautājumus cenšas kārtot lēni, klusi un mierīgi, kas krievus nereti tracina, kad netiek risinātas būtiskas problēmas vai arī to risināšana tiek vilkta garumā. Tempramenta tipa atšķirībām klāt nāk vācu iedresētais sīkumainais pedantisms, kurš disonē gan ar krievu “pofigismu”, gan ar krievu inteliģentu un krievvalodīgo ebreju maksimālismu un tieksmi pēc ideālā.

“Saskaņa”, lai gan ir piemērojusies latviskai videi, pa lielam tomēr ir krievu partija ar krieviem raksturīgo darbības stilu, kas no pašreizējai Latvijas katastrofālai situācijai nepieciešamās veiktspējas viedokļa ir labi – Latvijas birokrātiju un sabiedrību vajag “sapurināt” un mobilizēt katastrofas pārvarēšanai. Bet tas rada arī kārtējās nesaprašanās un pārpratumu draudus, kurus ievērojami pastiprina jau minētais “Saskaņas” līderu nihilisms un iekšēja neticība pašu sludinātajām vērtībām (tam klāt nāk pēdējo desmitgažu laikā krievvalodīgā elektorāta uzkrātais aizvainojums pret latviešiem un visu latvisko, kuram dabiskā kārtā būs tieksme izlādēties). Šie draudi ļoti atvieglos dzīvi tiem ārējiem un iekšējiem spēkiem, kas vēlas uzkurināt antikrieviskas noskaņas. Arī ja “Saskaņa” kā organizācija ideāli atbilstu savai ideoloģijai, pat tad “Saskaņai” būtu jāpieliek lielas pūles, lai pārvarētu šo objektīvo apstākli, un nav teikts, ka tas izdotos. Cerēsim, ka šī problēma ir risināma un ka tā neradīs kritiski negatīvus efektus.

Latvija kā iespējamais neoliberālās zarazas izmēšanas izmēģinājuma poligons

Latvija ir izmēģinājuma poligons. Visa “4,maija republika” un tās politika ir gan viens liels eksperiments, gan arī daudzu mazāku izmēģinājumu summa. Sakarā ar Donalda Trampa uzvaru ASV vēlēšanās un ASV konservatīvo spēku nepieciešamību nostiprināt savu uzvaru, kas nav iespējams tieši nevēršoties pret t.s. “neoliberālo zarazu”, kura līdzīgi kā Latvijā ir ieperinājusies visos svarīgākajos sabiedriskajos institūtos, Latvijai var rasties iespēja un izdevība būt par eksperimenta objektu, kurā ASV konservatori ar konservatīvās Krievijas atbalstu atstrādā metodes, izmantojot kuras neoliberāļi tiks izmesti no visiem sabiedriski nozīmīgiem amatiem un tiks radīti sabiedriskie institūti, kuri producēs konservatīvo jaunatni (pretēji tiem sabiedriskajiem institūtiem, kuri pašreiz masveidā štancē neoliberālo tizleņu masas).

Latvija ir ideāli piemērota šādam eksperimentam, jo no vienas puses Latvijas sabiedrības vairākums joprojām ir konservatīvs, bet no otras puses Latvijā nav spēcīgas patiesi konservatīvas organizācijas. Pie tam Latvijā ir dziļas konservatīvās tradīcijas, tai skaitā idejiskās.

Kas šai ziņā būtu jāizdara? Jārada viena vai labāk vairākas spēcīgas konservatīvas organizācijas, kuru vadībā ir patiešām konservatīvi cilvēki. Jārada attiecīgi konservatīvie mediji. Jāattīra visi esošie lielākie mediji (LTV, Latvijas Radio, LNT, TV3, Diena, NRA, Delfi, Tvnet utt.), politiskās partijas, valsts struktūras, izglītības iestādes un lielākās kompānijas no neoliberāļiem. Jāizveido attiecīgas informācijas izplatīšanas un izglītības programmas, kā arī konservatīvo organizāciju tīkls.

Pašreiz tas ir gandrīz vai neizpildāms uzdevums kaut vai tikai dēļ banāla kvalificētu kadru trūkuma, bet, ja ārējiem spēkiem izdodas neitralizē vietējo neoliberālo varzu un veicināt konservatīvo organizāciju aizmetņu rašanos, tad dažu gadu laikā var kā minimums būtiski pietuvoties šī uzdevuma sekmīgai izpildei. Ja Latvijā šo praksi aizsāk tuvākā gada laikā, tad Donalda Trampa otrās prezidentūras laikā šādi izstrādātās metodes var sākt ieviest arī ASV, tādējādi uzsākot Amerikas sabiedrības morālo atveseļošanos, kas ir viens no būtiskākajiem faktoriem, lai Amerika atkal kļūtu diža.

Informācijas aģentūra
/20.12.2016/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Donalds Tramps, tiekoties ar ASV lielāko mēdiju pārstāvjiem: “Šeit ir sanākuši melīgu, blēdīgu un nekrietnu mēdiju pārstāvji”

Wolf Blitzer, Gayle King, George Stephanopoulos, John Dickerson, Charlie Rose, Lester Holt, Jeff Zucker, Erin Burnett – Tramp Towerā

Wolf Blitzer, Gayle King, George Stephanopoulos, John Dickerson, Charlie Rose, Lester Holt, Jeff Zucker, Erin Burnett – Tramp Towerā

Jaunievēlētais ASV prezidents Donalds Tramps 21.11.2016 tikās ar lielāko ASV mēdīju pārstāvjiem (menedžmentu un vadošajiem žurnālistiem). Tikšanās notika Trampa debesskrāpī The Trump Tower Ņujorkas centrā. Tajā piedalījās vairāki desmiti cilvēki no tādām kompānijām kā CNN, NBC, ABC, CBS un Fox News, tai skaitā Erin Burnett (CNN žurnāliste), Jeff Zucker (CNN prezidents), Wolf Blitzer (CNN žurnālists), Lester Holt (NBC žurnālists), Deborah Turness (NBC strādājoša britu žurnāliste), Chuck Todd (MSNBC un NBC žurnālists, NBC politiskās tēmas direktors), John Dickerson (CBS žurnālists), Charlie Rose (CBS žurnālists un sarunu šova vadītājs), Norah O’Donnell (CBS žurnāliste), Christopher Isham (CBS viceprezidents),Gayle King (CBS žurnāliste un žurnāla O, the Ophra magazine redaktore), George Stephanopoulos (ABC news žurnālists), James Goldston (ABC news prezidents), David Muir (ABC news žurnālists), Martha Raddatz (ABC news žurnāliste), Bill Shine (Fox News viceprezidents), Jack Abernethy (Fox News viceprezidents), Jay Wallace (Fox News viceprezidents), Suzanne Scott (Fox News vecākā viceprezidente), Phil Griffin (MSNBC prezidents). Tikšanās dalībnieki bija vienojušies nepubliskot tikšanās saturu.

“Tas līdzinājās nošaušanai” (“It was like a f…ing firing squad”) par tikšanos izdevumam New York Post pastāstīja informēts avots.

ASV mēdiju “krējums” gāja uz tikšanos cerībā apspriest pieeju viņa administrācijai, bet stipri kļūdījās. Donalds Tramps sāka ar CNN prezidentu Džefu Zukeru (Jeff Zucker), viņam paziņojot: “Es neieredzu Tavu TV-tīklu. Katrs CNNā ir melis un CNN ir melu tīkls, Tev vajadzētu kaunēties par to!”

Tramps uzrunāja visus 30 – 40 klātesošos: “Šeit ir sanākuši melīgu, blēdīgu un nekrietnu mēdiju pārstāvji.” Pēc tam viņš apvainoja melos un negodīgumā katru zālē esošo. “Tā bija drausmīga tikšanās!”, New York Post pastāstīja vairāki avoti, kuri paši personiski uz savas ādas izbaudīja “stingru rājienu Trampa stilā”.

P.S.
Lai nebūtu atkarīgs no melīgajiem un nelietīgajiem pseidožurnālistiem, Tramps ir izveidojis speciālu youtube pārejas kanālu, kurā izvieto savas vidouzrunas, tāpēc katrs interesents tagad tieši var uzzināt par Trampa plāniem bez melīgo žurnaļugu starpniecības. Trampa kanāls “Transition 2017”: https://www.youtube.com/channel/UC_NRgn1L4zVWPOEI5Mt5Tog

Avoti:
http://nypost.com/2016/11/21/donald-trumps-media-summit-was-a-f-ing-firing-squad/
http://www.fondsk.ru/news/2016/11/22/tramp-rasstreljal-rukovoditelej-veduschih-amerikanskih-smi-43094.html

Informācijas aģentūra
/26.11.2016/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa, W: DONALDS TRAMPS | 3 komentāri

Skandaloza Donalda Trampa uzstāšanās pēc pēdējām priekšvēlēšanu debatēm

00654_tramps_vakarinasLai labāk saprastu gan Donaldu Trampu, gan arī to vidi no kuras viņš nāk, ieteicams līdz galam noskatīties Trampa 19.10.2016 uzrunu Lasvegasā Alfrēda Smita labdarības vakariņu laikā. Tas ir ikgadējs Ņujorkas katoļu arhibīskapa vadīts pasākums, kurā piedalās arī ASV prezidents. Šogad pasākuma “naglas” bija abi prezidenta kandidāti (Klintone un Tramps), kuri teica uzrunas un kuri tika nosēdināti bez maz vai blakām.

No pasākumā valdošās atmosfēras ir redzams, ka tajā valda samiernieciska savējo atmosfēra, kura krasi disonē ar publiski izrādītajām nesaskaņām. Tomēr Tramps šim samiernieciskumam lielā mērā “uzspļāva” – visiem sākumā bija smieklīgi, bet runas beigās klātesošo noskaņojums mainījās.

Vēl jāpiebilst, ka visa Trampa uzstāšanās ir ieturēta joku dzīšanas stilā, kas ir klasiska pieeja šādos pasākumos. Kā būtisks šīs “jokošanās” elementiem ir apstāklis, ka tad, kad Tramps, it kā jokojot un parodējot rafinētus meļus, saka “tā ir taisnība”, viņš patiešām saka taisnību.

Donalda Trampa uzruna Lasvegasā Alfrēda Smita labdarības pusdienās (19.10.2016)

“Šīs ir dīvaini labas vakariņas. Es gribu pateikties viņa svētībai [Ņujorkas arhibīskapam]. Ir patīkami atrasties kopā ar jums, mums tas patīk. Gubernators Kama, senatori [pagriežas pret nosauktajiem un rāda uz tiem ar roku]. Sveiki, Čak! Viņš mani mīlēja, kad es biju demokrāts. [Visi smejas.] [Tramps uz prezidenta posteni kandidēja no ASV Republikāņu partijas, bet agrāk viņš bija ASV Demokrātu partijas sponsors]

Merdi Glazio, lai kur Tu arī nebūtu… Kur ir Merdi Glazio? Sveiki, dārgais. Agrākajos laikos es viņu ne pārāk labi pazinu, pēc tam daudz ar viņu kopā nodarbojos ar nekustamajiem īpašumiem.

Es gribu izteikt pateicību Alanam un Smitam. Jūs esat izdarījuši fantastisku darbu, organizējot šīs vakariņas. Apsveicu jūs ar rekordlielu labdarībai savākto summu – 6 miljoniem dolāru. Tas ir pareizi. Tas ir rekords.

Un īpašs sveiciens visiem šājā zālē, kuri pazina un mīlēja mani visus šos gadus. Tā ir taisnība. [Visi smejas.]

Politiķi, kuri aicināja mani pie sevis uz mājām, stādija mani priekšā saviem bērniem. Viņiem daudzos gadījumos es kļuvu par labāko draugu. Viņi lūdza man atbalstu un vienmēr gribēja manu naudu. Un pat sauca mani par “tik tiešām ļoti dārgais mans draugs”. Bet pēc tam, kad es sāku balotēties uz prezidenta amatu no Republikāņu partijas, viņi nolēma, ka es vienmēr esmu bijis slikts, puvis un pretīgs nelietis. Un viņi pilnībā aizmirsa par mani. Nu i labi!

Ziniet, runā, kad jāsaka runa šādā pasākumā, ir jāsāk ar kādu kritizējošu joku pašam par sevi. Daži cilvēki uzskata, ka man tas būs pa grūtu. Bet patiesība ir tāda [visi smejas], tā tiešām ir, patiesība ir tāda, ka es patiesībā esmu ļoti pieticīgs cilvēks [Tramps ir plaši zināms kā krāšņa dzīvesveida piekopējs], tā ir taisnība [visi smejas]. Daudzi cilvēki saka, ka pieticība iespējams ir mana labākā īpašība. Pat labāka par manu temperamentu.

Ziniet, mums ar kardinālu Dolanu [Ņujorkas arhibīskaps] ir daudz kas kopējs. Piemēram, mēs abi vadām iespaidīgas celtnes Piektajā avēnijā [iela Ņujorkas centrā]. Protams, viņa ēka ir daudz lielāka par manējo, bet tas ir tāpēc, ka es savējo uzcēlu ar sava paša brīnišķīgajām rokām, bet viņa ēku uzcēla Dievs un neviens nevar sacensties ar Dievu. Un tas taču ir pareizi, vai ne?! [Pagriežas pret kardinālu] Pareizi! Neviens. Neapšaubāmi pareizi.

Ir patīkami atrasties šeit kopā ar tūkstoti brīnišķīgu cilvēku, vai, kā es saucu šo pasākumu, “par dvēseliskām vakariņām ar dažiem draugiem”, vai arī, kā šo pasākumu sauc Hilarija [Klintone], “par vislielāko sezonas jucekli”. [Ilgi skatās uz Klintoni, kura samāksloti imitē smieklus.] Jā, šis ir ļauns joks.

Es atzīstu, ka atnācu uz šo pasākumu ar nelielām priekšrocībām. Es zinu, ka daudziem no jums arhibīskapa bīskapijā sirdī ir vieta cilvēkam, kurš sāka kā galdnieks un strādāja sava tēva labā. [norāde uz Jēzu Kristu.] Es arī biju galdnieks un strādāju sava tēva labā. Tā ir taisnība. Tas nebija ilgi, bet es biju galdnieks. Apmēram trīs nedēļas.

Kas ir brīnišķīgi Ela Smita vakariņās, ka te nav tā kā šajā nemierīgajā pasaulē, kurā ir ļoti grūti vadīt priekšvēlēšanu kampaņu. Es nezinu vai par to ir dzirdējusi Hilarija, ka šīs bija visļaunākās debates politikas un prezidenta vēlēšanu debašu vēsturē. Visļaunākās! Es nezinu vai par to ir jābēdājas vai arī par to ir jāpriecājas. [Skatās uz Klintoni.] Tā tika pateikts un es domāju, kāpēc tas tā tika pateikts. Nedomāju, ka kāds mani apstrīdēs, bet abiem kandidātiem bija jocīgi momenti. Tā ir taisnība! Un es nešaubos, ka Hilarija paliks tik pat jocīga arī šovakar, pat visnepiemērotākajā brīdī. Tā ir taisnība! [Visi smejas]

Bet pat tagad, ar visu šito uzkurināto ķīvēšanos starp mani un oponentu vakardienas debatēs mēs pierādījām, ka varam būt pieklājīgi viens pret otru. Pirms kāpt šajā tribīnē, Hilarija nejauši mani pagrūda un ļoti laipni teica: “Atvainojiet” [burtiski – “Piedodiet man] [Visi smejas]. Bet es ļoti pieklājīgi atbildēju: “Parunāsim par to, kad es ieņemšu prezidenta kabinetu.” Es tikai jokoju. Hilarija bija ļoti laipna un teica, ka pēc tam, kad viņa tiks ievēlēta [par ASV prezidentu] , viņa grib, lai es bez kādiem jautājumiem kļūtu par viņas vēstnieku Irākā vai Afganistānā. Man būs jāizvēlas. [Smalka norāde uz Lībijā nogalināto ASV vēstnieku Kristoferu Stīvensu, kura nāve tiek saistīta ar Hilariju Klintoni.]

Viena lieta, ko es ievēroju. Es pazīstu Hilariju ilgu laiku. Šī ir pirmā reize, kad Hilarija sēž un sarunājas ar korporatīvajiem līderiem un nesaņem par to naudu. Tā ir taisnība! [Norāde uz Klintones totālo korumpētību un pērkamās dvēseles dabu.] [Visi smejas] Tā ir taisnība! Taisnība.

Ziniet, vakar vakarā es nosaucu Hilariju par nelieti. Bet tas viss ir nosacīti pēc Hilarijas nebeidzamās pļāpāšanas un klačošanās [domātas iepriekšējās dienas debates]. Pēc tā es ne tik slikti vairs domāju par Rozu Odonelu [Rosie O’Donnell – [komiķe, redaktore, TV darbiniece, daudzu raidījumu radītāja un vadītāja, LGBT aktīviste, kura asi kritizēja Trampu]. Pēc tā man pat Roza sāk patikt. [Dīvaini smaidot uzmet īsu skatienu Klintonei.]

Šis pasākums ne tikai deva iespēju kandidātiem pabūt vienam ar otru ļoti labvēlīgā gaisotnē, bet deva arī iespēju satikt otra kandidāta komandu. Labu komandu. Es zinu, ka Hilarija tikās ar manas vēlēšanu kampaņas vadītāju. Un arī man bija iespēja satikt cilvēkus, kuri ļoti smagi strādā, lai viņu ievēlētu. Lūk, viņi ir. NBC vadītājs [uzkrītoši un pat draudoši rāda ar pirkstu, līdzīgi kā agrāk savā TV-šovā, “atlaižot” izkritušos kandidātus], CNN [rāda ar pirkstu], CBS [rāda ar pirkstu], ABC [rāda ar pirkstu], lūk, tur ir The New York Times un The Washington Post [arī tādā pat stilā rāda ar pirkstu]. [Daudzi smejas.] Viņi strādā virsstundas. Tā ir taisnība! Tas viss novedīs mani pie problēmām. Ne jau ar Hilariju.

Ziniet, prezidents [Baraks Obama] lika man pārstāt čīkstēt, bet man tik tiešām ir jāpaska, ka šogad uz mēdijiem izdara daudz lielāku spiedienu, nekā jelkad agrāk. Gribiet pierādījumu?! Mišela Obama saka runu un visiem tā patīk. Visiem tā patīk, viņi uzskata, ka tā ir lieliska. Mana sieva Melānija saka tieši tādu pašu runu un cilvēkus tas kaitina. [Joks par Melanijas Trampas runu vēlēšanu kampaņas sākumā, kurā bija rindkopa no Mišelas Obamas runas. Tas momentāni  tika konstatēts un gan Tramps, gan viņa sieva tika izsmieti un apvainoti plaģiātā. Vēlāk izrādījās, ka vainīga ir runas sastādītāja, kurai pie tam ir labas attiecības ar Demokrātu partiju.] Es to nevaru saprast! Es nezinu kāpēc. Un tā nav viņas vaina! Piecelies Melānija. [Visi smejas. Tramps aplaudē.] Viņa daudz izdarīja. Man mājās šovakar būs problēmas. Viņa nezināja, ka viņai būs jāpieceļas. Viss kārtībā? Viss ir labi? [Skatās uz sievu.] Kardināl, parunājiet, lūdzu, ar viņu.

Es gribu skart svarīgu reliģisku jautājumu, grēksūdzes jautājumu jeb kā to sauc Hilarija “sarunu Neatkarības dieneas svinībās ar FIB direktoru Komi” [joks saistībā ar e-pasta skandāla notusēšanu]. Es teicu Hilarijai, lai viņa pirms šodienas pasākuma aiziet izsūdzēt grēkus. Viņas garīdzniekam ir iestājušies grūti laiki. Kad viņš viņai pajautāja par tās grēkiem, viņa atbildēja 32 reizes, ka nespēj tos atcerēties [atkal norāde uz e-pasta skandālu, kurā Klintone tika sveikā cauri arī dēļ “neatcerēšanās” aizstāvības taktikas izmantošanas].

Hilarija ir tik korumpēta! Viņu pat atlaida no Votergeitas komisijas. Cik gan korumpētai Tev ir jābūt, lai atlaistu no Votergeitas komisijas. Ļoti korumpētai. [Votergeitas komisija tika izveidota, lai izmeklētu ASV prezidenta Ričarda Niksona (Republikāņu partija) saistību ar ielaušanos Demokrātu partijas centrālajā birojā Votergeitā priekšvēlēšanu laikā. Komisijas darbības rezultātā Niksons tika atstādināts no prezidenta amata. Hilarija Rodhama strādāja šajā komisijā, bet komisijas galvenais juridiskais padomnieks Džerijs Zeifmans viņu atlaida no darba par melošanu un neētisku uzvedību.]

Hilarija nodarbojas ar politiku kopš 1970-ajiem gadiem. Kādi ir viņas nopelni? Ekonomika ir izputināta, valdība ir korumpēta, Vašingtona cieš neveiksmes. Balsojiet par mani. Viņa strādāja ar šīm problēmām 30 gadus un viņa apgalvo, ka spēj tās atrisināt.

Es nebiju pārliecināts, vai Hilarija šovakar būs šeit, jo es domāju, jūs viņai nenosūtījāt ielūgumu pa e-pastu vai arī jūs tā izdarījāt un viņa uzzināja par to no Wikileaks publikācijām. Mēs tik daudz esam uzzinājuši no Wikileaks. Piemēram, Hilarija tic, ka ir ļoti būtiski mānīt cilvēkus, runājot par vienu politiku, bet personiski realizējot pavisam citu politiku. [Wikileaks publicēja Klintones runu slēgtā ASV lielāko baņķieru pasākumā, kurā bija arī šādi vārdi: “Ja uz jums, jūsu slepenajām pārrunām un darījumiem ir fokusēta uzmanība, cilvēki sāk nervozēt. Publiskai pozīcijai virknē jautājumu ir jāatšķiras no personiskās.”]. Tas nekas. Es nezinu, kurš dusmojas par Hilariju, bet jums ir taisnība. Piemēram, šovakar viņa publiski visu priekšā izliekas, ka neneieredz katoļus [Tramps uzstājas pēc būtības katoļu pasākumā un katoļi ir viens no ietekmīgākajiem spēkiem ASV, nozīmīgas elitāras mācību iestādes pieder Katoļu baznīcai].

Daži no jums neievēroja, ka Hilarija nesmejas tāpat kā jūs. Tas tāpēc, ka viņa zin šos jokus un viņai par tiem šo vakariņu laikā pastāstīja Dona Brazil [Donna Brazile – ASV Demokrātu partijas polittehnoloģe un vairāku plaši raidītu CNN raidījumu politiskā komentētāja. No Wikileaks publikācijām kļuva zināms, ka viņa ietekmēja ASV masu saziņas līdzekļus par labu Klintonei un ka caur viņu Klintone uzzināja par CNN debatēs kandidātiem uzdodamajiem jautājumiem.]

Katrs, protams, zina, ka Hilarija tic, ka pie darba ir jāķeras kolektīvi “ar visu ciemu”. Šādai pārliecībai ir patiešām jēga, ja mēs runājam par tādu vietu kā Haiti, kur viņa apzaga daudzus tādus ciemus [domāta ASV piešķirtās palīdzības 2010.gada Haiti zemestrīcē izzagšana]. [Saucieni un svilpieni.]

Paldies. Tomēr es negribu, lai šis vakars beigtos bez labiem vārdiem par manu oponenti. Hilarija ilgu laiku ir bijusi Vašingtonā. Viņa daudz ko zin par to kā strādā valdība un kā izzriet no viņas zem zvēresta dotajām liecībām Hilarija ir aizmirsusi daudzas lietas, par kurām mēs visi atcerēsimies. Lūk, to es jums varu pateikt. [Saucieni un svilpieni.]

Mums šovakar ir mazliet jautri [neviens nesmejas, Klintone mazliet pa īstam no sirds iesmejas] un tas ir labi. Mans personiskais viedoklis – tas ir liels gods šodien šeit būt kopā ar jums visiem.

Es gribu apsveikt Hilariju ar prezidenta kandidatūras saņemšanu [Visdrīzāk smalki ironiska norāde uz Klintones negodīgo un krāpniecisko iekšpartijas cīņu ar par viņu populārāko Berniju Sandersu]. Mēs sacentīsimies pēc 19 dienām. Kādam no mums ir jātiek ievēlētam. Apskatīsimies, kas notiks.

Man ir spilgtas atmiņas, kad es nācu uz šīm vakariņām kopā ar savu tēvu daudzus gadus iepriekš, kad es biju jauns. Tā bija liela pieredze man. Šī bija īpaša pieredze un laiks gan viņam, gan man, ko mēs pavadījām kopā.

Viens, kam mēs visi varam piekrist, ka mums ir jāatbalsta tas dižais darbs, kurš izriet no šīm vakariņām. Tika savākti miljoniem dolāru, lai atbalstītu bērnus no nelabvēlīgām ģimenēm un es aplaudēju tiem daudzajiem cilvēkiem, kuri strādāja, lai organizētu šo brīnišķīgo pasākumu, kas ir kritiska palīdzības roka daudziem bērniem. [Aplausi] Mēs kopā pārsniedzām visu laiku rekordu, tā ir īpaša lieta savākt 6 miljonus dolāru. [Skatās uz Klintoni, viņa piekrītoši māj ar galvu.]

Mums tāpat ir jāstājas pret antikatoliskām tendencēm, lai aizstāvētu reliģijas brīvību un radītu kultūra, kura ar cieņu izturas pret dzīvību. [Daudzi aplaudē. Klintone neaplaudē.] Amerikā daudzās lietās ir sašķelta kā nekad agrāk un daži reliģiskie līderi, kuri ir šeit, rāda mums piemēru, kam mēs varam sekot.

Mēs dzīvojam tādā laikā, kad notiek lietas, par kurām mēs nevarējām iedomāties, ka ir iespējamas. Notiek šausmīga mežonība, par kuru mēs lasījām vēstures grāmatās un ko mēs nekad nedomājām ieraudzīt mūsu t.s.”mūsdienu” pasaulē. Kurš gan būtu domājis, ka mēs būsim liecinieki tam, ko šodien redzam. Mums ir jābūt ļoti stipriem un ļoti, ļoti gudriem. Un mums ir jābūt kopā ne tikai kā nācijai, bet arī kā pasaules sabiedrībai.

Liels paldies jums. Lai Dievs jūs svēta un lai Dievs svētīj Ameriku! Liels paldies. [Aplausi.]

[Vēl jāpiebilst, ka Romas katoļu baznīca ar tās plašajām iespējām un tās elektorāts bija viens no Trampu pilnībā atbalstošajiem spēkiem un ir skaidrs arī kāpēc – Klintones aizraušanās ar radikālajiem islāmistiem un tieši uzbrukumi Vatikānam (t.s. “Vatikāna pavasaris”) nevarēja izraisīt citu reakciju un Trampa minētais Klintones naids pret katoļiem arī noteiktās aprindās visdrīzāk nav nekāds noslēpums.]

Informācijas aģentūra
/26.11.2016/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa, W: DONALDS TRAMPS | Komentēt

Hilarija Klintone savas karjeras sākumā attaisnoja pedofīlu

Hilarija Rodhama 1974.gadā un Ketija Šeltone 12 gadu vecumā ar mammu

Hilarija Rodhama 1974.gadā un Ketija Šeltone 12 gadu vecumā ar mammu

Hilarijas Klintones darbības, straujās karjeras un morālās stājas sakarā ir jāmin viens ļoti būtisks fakts no viņas karjeras pirmsākumiem. Hilarija Klintone ir juriste un viena no viņas karjeras sākuma “veiksmīgajām” lietām bija pedofīla, kurš izvaroja 12 gadus vecu bērnu, attaisnošana. Pie tam Klintone zināja un bija pārliecināta, ka viņas aizstāvamais ir vainīgs, ko pati apliecināja vienā no savām agrīnajām intervijām.

1975.gadā 41 gadu vecais drifters (bez fiksētas darbavietas un dzīvesvietas esoša persona) Tomass Alfrēds Teilors savā pikapā uz pamesta Arkanzasas ceļa izvaroja 12 gadus veco Ketiju Šeltoni.

27 gadus vecā vēl neprecētā Hilarija Rodhama tik dedzīgi aizstāvēja savu klientu, ka mūža ieslodzījuma vietā pedofīls saņēma tikai 1 gada cietumsodu. Arkanzasas universitātes arhīvā ir saglabājusies 1980-o gadu Hilarijas Klintones intervijas audioieraksts, kurā viņa smejoties stāsta kā viņa “izvilka” šo šķietami bezcerīgo lietu: “Protams, viņš paziņoja, ka nav to darījis. Izgāja “melu detektora” testu, jo es viņu piespiedu to izdarīt. Un izgāja veiksmīgi, kas iznīcināja manu ticību poligrāfam.”

Vēl Klintone smejoties stāsta: “Zini, kas šajā lietā bija pats skumjākais?! Ka prokuroram bija pierādījumi, kuru vidū bija viņa apakšveļa ar asins pēdām.” Tiesu ekspertīzes vajadzībām liela daļa asinspleķa tika izgriezta un nebija vairs izmantojama. Klintone pieprasīja veikt atkārtotu tiesu ekspertīzi pie autoratīva Ņujorkas eksperta, kurš deva slēdzienu, ka asins daudzums paraugā ir par maz, lai kaut ko varētu noteikt. Pēc šī slēdziena tiesnesis piedāvāja izlīgumu kā rezultātā Teilors mūža ieslodzījuma vietā saņēma 1 gadu cietumsodu.

Pēc 54 gadus vecās Ketijas Šeltones stāstītā priekšvēlēšanu laikā, Klintone tiesas procesā viņai, no seksuālās vardarbības cietušai 12 gadīgai meitenei, “lika iziet caur elli”.

Lūk, tādu morālo kropli atbalstīja puse ASV iedzīvotāju un lielākā daļa Rietumvalstu politiķu, žurnālistu, biznesmeņu un citu esteblišmenta pārstāvju.

Avoti:
http://www.dailymail.co.uk/news/article-3729466/Child-rape-victim-comes-forward-time-40-years-call-Hillary-Clinton-liar-defended-rapist-smearing-blocking-evidence-callously-laughing-knew-guilty.html
http://www.news.com.au/world/hillary-clinton-laughs-about-helping-accused-child-rapist-thomas-alfred-taylor-walk-free-in-the-1970s-in-old-audio-interview/story-fndir2ev-1226956750920

Informācijas aģentūra
/26.11.2016/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa | 6 komentāri

Donalds Tramps publisko savu pirmo 100 dienu rīcības programmu

00652_donalds_tramps21.11.2016 jaunievēlētais ASV prezidents Donalds Tramps īsā (nepilnas 3 minūtes) videouzrunā internetā izklāstīja savas prezidentūras pirmo 100 dienu rīcības programmu. Tramps anonsēja:

1. ASV izstāšanos no Trans-klusā okeāna tirdzniecības partnerības (TTP), “kura ir potenciāla katastrofa mūsu valstij”. Tā vietā jaunais ASV prezidents piedāvā “pārrunas par godīgiem divpusējiem darījumiem, kas atgriezīs rūpniecību un darba vietas Amerikā”.

2. Atcelt “darba vietas iznīcinošus” ierobežojumus ogļūdeņražu (naftas produktu) ražošanai, tai skaitā ieguves izstrādei no šelfa (līdz šim neaizskaramas ASV naftas atradnes). “Tas ir tas, ko mēs gribam, tas ir tas, ko mēs gaidām,” teica Tramps.

3. Plānu aizsargāt “kritiski svarīgu Amerikas infrastruktūru no kiber un cita veida uzbrukumiem”. Pēc Trampa teiktā, šim plānam ir jābūt visaptverošam un ar tā izstrādi nodarbosies militāra iestāde.

4. Migrācijas likumdošanas vīzu programmas daļas pārkāpumu izmeklēšanu. Pēc jaunā ASV prezidenta domām tas “apdraud amerikāņu strādājošo stāvokli”.

5. Programmas “Nosusināt purvu” realizācija: Tramps mēģinās panākt aizliegumu ierēdņiem, kuri pamet valsts pārvaldes struktūras, nodarboties ar lobismu piecu gadu laikā, kā arī aizliegt viņiem visa mūža garumā būt ārvalstu valdību lobistiem.

6. Deregulāciju: pēc Trampa programmas katrs jauns regulējošais akts ir jāpieņem kopā ar divu citu regulējošo aktu atcelšanu.

Par ārpolitiku, NATO, ES un Krieviju – ne vārda.

Avoti:
http://www.fondsk.ru/news/2016/11/22/tramp-100-dnej-sanders-obrushivaetsja-s-zhestkoj-kritikoj-43093.html

Informācijas aģentūra
/26.11.2016/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa, W: DONALDS TRAMPS | Komentēt

Donalda Trampa pirmie pēcievēlēšanas solījumi

00649_t_855511Jaunievēlētais ASV prezidents Donalds Tramps, uzstājoties savu atbalstītāju priekšā, ieskicēja savas nākamās politikas kontūrus un deva pirmos solījumus.

Tramps apsolīja:
1. Dot katram amerikānim iespēju realizēt sevi;
2. Atjaunot ASV infrastruktūru, kura daudzviet ir pietiekami nolaistā stāvokli, līdz “vislabākajam” līmenim;
3. Uzturēt labas attiecības ar visām valstīm, kuras to vēlēsies.

Ko tas nozīmē? Vispirms jānorāda, ka pēc būtības šī ir sociālistiski orientēta programma, kura ļoti līdzinās Franklina Rūzvelta “Jaunajam kursam”.

Ko nozīmē, ka katram amerikānim būs iespēja realizēt sevi? Tas nozīmē, ka katram amerikānim būs darbs. Un šis darbs tiks radīts uz ASV iekšējo infrastruktūras projektu pasūtījuma rēķina. Šāds pasūtītājs var būt tikai un vienīgi ASV valdība.

Trampa solījums uzturēt labas attiecības ar visām valstīm nozīmē, ka tiks pārtraukta agresīvā ASV ārpolitika, kas visu pasauli ir noskaņojusi pret amerikāņiem. Pat, ja pieņem, ka Tramps nav tik balts kā viņu mālē vai ka viņam neizdosies pilnībā atteikties no ASV agresīvās ārpolitikas, arī šai gadījumā pasaule varēs kaut vai mazliet uzelpot, jo ASV ārpolitika nebūs vismaz tik tieši, nekaunīgi, ciniski un idiotiski agresīva kā tas bija līdz šim un kā tas būtu bijis Klintones ievēlēšanas gadījumā. Attiecīgi samazināsies starptautiskais saspīlējums ASV – Krievijas attiecībās vai pat iespējams izveidosies ASV – Krievijas alianse. Jebkurā gadījumā visas pasaules rusafobiem un krievnīdējiem Trampa ievēlēšana ir patiešām slikta ziņa, jo nu vairs nevarēs rēķināties ar amerikāņu dalību “drang nach osten” kampaņā, kas tika rūpīgi gatavota un realizēta vairāku gadu desmitu garumā. Tāpat šādas pieejas rezultātā uzlabosies ASV – Ķīnas attiecības.

Šāda Trampa politika gan var izraisīt citu saasinājumu un saspīlējumu: ASV – Lielbritānijas un iespējams arī ASV – ES starpā, bet tas ir tīrais sīkums reāli iespējama liela mēroga kodolkara draudu priekšā. Ar lielu varbūtību Trampa ASV uzsāks reālu karu ar DAESH (t.s.”Islāma valsti”) un sāks patiešām cīnīties ar starptautisko teroristisko tīklu, kas saasinās attiecības ar tām valstīm, kuras tieši un atklāti atbalsta teroristus, vispirmām kārtām Saūdu Arābiju.

Latvijai tas pirmkārt nozīmē, ka tā vairs nebūs uzbrukuma Krievijai viens no priekšposteņiem (ar attiecīgu finansiālo un ietekmes krasu samazinājumu). Trampa uzvaras rezultātā Latvijā pat var sākties “atkusnis”, kurš tiesa gan var novest līdz dramatiskiem rezultātiem, jo Lielbritānija, kuras specdienestiem ir liela tieša ietekme uz Latvijas struktūrām, var tam nopietni pretoties vai pat mākslīgi uzkurināt kaislības, lai radītu vēl vienu destabilizācijas punktu Krievijas pierobežā. Jebkurā gadījumā Latvijas krievnīdējiem un izvirtuļiem nu būs zudis nozīmīgs balsts un atbalsts, kas vairumam Latvijas iedzīvotāju ir ļoti laba ziņa.

Attiecīgi kopumā Donalds Tramps ir nolēmis mēģināt pārraut to apburto loku, kurš liek ASV dēļ savas pārticības ekspluatēt visu pasauli. Tagad amerikāņi Trampa vadībā atkal mēģinās sākt dzīvot pirmkārt paši uz savu darba augļu rēķina un priekš sevis, nevis uz visas pasaules aplaupīšanas rēķina, realizējot mistisku un nesaprotamu “izredzētību”. Nav zināms vai tas reāli sanāks, bet nu apņemšanās ir apsveicama. Lai izdodas!

Informācijas aģentūra
/09.11.2016/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: DONALDS TRAMPS | Komentēt

Kā izvirtuši indusi un islāmisti caur Hilariju Klintoni pārvaldīja ASV

Huma Abedin un Hilarija Klintone iepērkas (2016.gada oktobris); Hilarija Klintone un Saleka Abedin; Abdula Omārs Nasifs

Huma Abedin un Hilarija Klintone iepērkas (2016.gada oktobris); Hilarija Klintone un Saleka Abedin; Abdula Omārs Nasifs

ASV mēdz salīdzināt ar Romu un dēvē to par Ceturto Romu. Pašreiz droši var apgalvot, ka ASV līdzinās pagrimuma laiku Romai, kad tajā valdīja izvirtības un kad to pārvaldīja nevis paši romieši, bet gan impērijas pārvaldes struktūrās salīdušie barbari. Kā kļuva plaši zināms priekšvēlēšanu laikā, Hilarijas Klintones vistuvākā palīdze, uzticības persona un visticamāk arī mīļākā jau 20 gadus ir persona, kura ir cieši saistīta ar radikālajiem islāmistiem.

Huma Mahmūda Abedin ir dzimusi 1976.gadā ASV (Mičiganā). Viņas tēvs Saids Abedins ir indiešu musulmaņu garīdznieks, bet māte Saleha Abedin ir pakistāniete. 1978.gadā ģimene pārvācās dzīvot uz radikālā islāma sakrālo centru – Saūdu Arābiju. Viņas tēvs tur nodibināja pētniecības institūtu, kura uzdevums ir paplašināt sadarbību starp Rietumiem un Austrumiem reliģiskajā praktikā un filozofijā. Pēc tēva nāves 1993.gadā šo darbu turpināja viņas māte Saleha Abedin, kura ir socioloģijas profesore un vienas no pirmajām Saūdu Arābijas sieviešu koledžas dibinātājām. Savukārt Huma Abedin atgriezās ASV, kur pabeidza Džordža Vašingtona universitāti un 1996.gadā tika nosūtīta kā praktikante uz Balto namu, kur 19 gadu vecumā iepazinās ar Hilariju Klintoni. Kopš tā laika Huma Abedin un Hilarija Klintone jau 20 gadus ir nešķiramas. No FIB publicētajiem Klintones e-pastiem (”e-pastu skandāla” lietā) izriet, ka Humai Abedin bija ļauts nākt pie Klintones nakts laikā guļamistabā. Savukārt baumas (sākumā ASV augstākajās aprindās) par Hilarijas Klintones homoseksualitāti sāka izplatīties pēc tam, kad Hilarijas kaķi ārstējošais veterinārs pieķēra viņu Baltā namā maigojamies ar sievieti.

Uz Saūda Arābiju Abedin ģimene pārvācās pēc Saida sena paziņas Abdulas Omāra Nasifa uzaicinājuma, kurš bija Abdulazizas universitātes viceprezidents. Viņš arī piedāvāja viņam izveidot un vadīt “Musulmaņu minoritātes institūtu”, kas kopš paša sākuma līdz pat šai dienai ir pakļauts Saūdu Arābijas Reliģisko lietu ministrijai un kura uzdevums ir islāma propaganda Rietumvalstīs.

Īpaši jāatzīmē Abdula Omāra Nasifa ciešā saistība ar “Al kaida” teroristu grupu un tās sākotnējo formālo līderi Osamu ben Ladenu. Tāpat Nasifs ir grupas Rebita Trust līderis, kura ir oficiālajā ASV valdības ārvalstu teroristisko organizāciju sarakstā.

Saids Abedins sāka izdot arī “Musulmaņu minoritātes žurnālu” (Journal of Muslim Minority Affairs: http://www.imma.org.uk/index.htm), ko pēc viņa nāves turpināja sieva Saleha. Šajā žurnālā 10 gadus (no 1998. līdz 2008.gadam) nostrādāja arī pati Huma Abedin. Par 2001.gada 11.septembra terora aktiem, kurus realizēja Saūdu Arābijas pilsoņi un kā organizēšanā neoficiāli tiek vainotas Saūdu Arābijas struktūras, Huma Abedin tieši un atklāti izteicās, ka paši amerikāņi pie tā ir vainīgi.

Humas māte Saleha Abedin ir cieši saistīta ar radikālo islāmistu organizāciju “Brāļi musulmaņi”. Tāpat viņa vada organizāciju “Islāma sievietes un bērna komiteju”, kas ir “Labā savienības” (Union for Good) sastāvā, kuru amerikāņi arī ir iekļāvuši teroristisko organizāciju sarakstā. Šo organizāciju vada viens no “Brāļu musulmaņu” līderiem šeihs Jusufs al Karadavi, kurš kļuva slavens ar savām reliģiskajām pamācībām, kas liek nogalināt Tuvajos Austrumos esošos amerikāņu karavīrus un civilpersonas, kā arī svēta terora aktus Izraēlas teritorijā.

Saleha Abedin vēl ir grāmatas “Sieviete islāmā” autore, kurā tā attaisno sieviešu apgraizīšanu, nāvessodu par atteikšanos no islāma, aklu un absolūtu sievietes pakļaušanos vīrietim un sieviešu līdzdalību t.s.”džihādā”, kas islāmistu interpretācijā ir karš pret neticīgajiem (nemusulmaņiem).

Humas brālis Hasans Abedins arī ir cieši saistīts ar “Brāļiem musulmaņiem”. Viņš ir tādas organizācijas kā “Oxford Centre For Islamic Studies“ padomes loceklis. Šīs organizācijas padomē ir arī jau pieminētie Omārs Nasifs un Jusufs al Karadavi. Gan Hasans, gan Humas māsa Heba ir jau minētā izdevuma “Musulmaņu minoritātes žurnāls” galvenā redaktora vietnieki un kā tādi viņi strādāja kopā ar Humu.

Huma Abedin ir Hilarijas Klintones priekšvēlēšanu štāba viceprezidente, strādāja Klintonu fondā, bija Hilarijas Klintones Valsts sekretariāta administrācijas vadītāja ar augstākās pakāpes piekļuvi ASV valsts noslēpumam, Klintones palīdze un padomniece priekšvēlēšanu laikā 2008.gada prezidenta vēlēšanās un 2000.gada Senāta vēlēšanās. Klintones ievēlēšanas gadījumā Abedin pretendēja uz prezidenta administrācijas vadītājas amatu. Huma Abedin bija viens no galvenajiem saistelementiem starp Baraka Obamas administrāciju un ASV specdienestiem no vienas puses un radikālajām islāmistu teroristu grupām (t.s.”labajiem teroristiem”), kuras ASV mēģina izmantot savās interesēs. Šīs teroristiskās grupas finansē un ideoloģiski motivē Saūdu Arābija, bet tehnisko, militāro, administratīvo un masu mēdiju atbalstu sniedz ASV. Ar Humu Abedin arī tiek saistīti musulmaņu, vispirmām kārtām Saūdu Arābijas, lielbagātnieku “ziedojumi” Klintonu fondā.

Kad Klintone vēl bija Valsts sekretāre, Valsts departaments saņēma vēstuli no vairākiem konservatoriem, kuri apvainoja Abedin sakaros ar “Al kaidu” un “Brāļiem musulmaņiem”. Toreiz Valsts departaments šos apvainojumus noliedza. Ir eksperti, kuri pašu Humu Abedin uzskata par vienu no “Brāļu musulmaņu” līderēm un t.s. “Monikas Levinskas” skandālu, kura rezultātā Bils Klintons varēja tikt atstādināts no prezidenta amata, saista ar noteiktu ASV aprindu sapratni par veidojošos islāmistu un augstākās ASV vadības koalīciju un mēģinājumiem (kā redzams – nesekmīgiem) pretoties tai.

2010.gadā Huma Abedin aprecējās ar strauju politisko karjeru izveidojušo hinduistu politiķi Entoniju Vineru. Viņš 27 gadu vecumā kļuva par jaunāko Ņujorkas parlamentārieti un 35 gadu vecumā tika ievēlēts ASV Kongresā no Demokrātu partijas, kur nostrādāja 12 gadus. Un būtu nostrādājis vēl, ja ne viņa aizraušanās ar nepiedienīgām bildēm un sarunām… Tieši Hilarija Klintone ieteica Abedin doties uz “randiņu” ar Vineru un pēc tam visādi atbalstīja viņu attiecības. Interesanti, ka Abedin radinieki ar radikālajiem islāmistiskajiem uzskatiem neiebilda viņas laulībām ar “neticīgo”.

Tomēr jau pēc gada – 2011.gadā izcēlās skandāls dēļ Vinera nepiedienīgām sarakstēm ar vairākām sievietēm. Kļūdas pēc pats Viners izlika savu nepiedienīgo fotogrāfiju Twiter kontā. Dēļ skandāla Viners bija spiests pamest kongresmeņa posteni. Abedin publiski piedeva vīram.

Huma Abedin ar vīru Entoniju Vineru un dēļu (reklāmas publikācijas žurnālā People bilde); Entonija Vinera čatbildes, tai skaitā - ar dēlu.

Huma Abedin ar vīru Entoniju Vineru un dēļu (reklāmas publikācijas žurnālā People bilde); Entonija Vinera čatbildes, tai skaitā – ar dēlu.

2013.gadā Viners balotējās Ņujorkas mēra postenim un izgāzās Demokrātu partijas pirmsvēlēšanās, kad tika publicētas kārtējās viņa nepiedienīgās vēstules sievietēm. 2016.gadā Viners atkal nespēja atturēties no savas kaislības un pievērsa FIB uzmanību, kad uzņēma nepiedienīgu fotogrāfiju, kurā bija redzams arī viņu ar Abedin kopējais dēls un kad veica nepiedienīgu saraksti ar nepilngadīgu meiteni. Tieši šīs FIB izmeklēšanas laikā Humas Abedin datorā un telefonā tika atrasti jauni ”Klintones e-pasta skandāla” faili, uz kā pamata dažas dienas pirms prezidenta vēlēšanām FIB atjaunoja izmeklēšanu iepriekš izbeigtajā “Klintones e-pastu” lietā (ko tiesa gan dienu pirms vēlēšanām atkal izbeidza).

“E-pastu skandāls” izcēlās dēļ Hilarijas Klintones komfortmīlestības, visvarenības sajūtas un nihilistiskās attieksmes. Klintone, esot ASV Valsts sekretāres amatā, darba vajadzībām izmantoja personisko e-pastu. Tas ir, sarakstes, kuras saturēja valsts noslēpumu, tika veiktas no neaizsargāta e-pasta, kuram speciālisti var samērā vienkārši piekļūt. Tas ir nopietns drošības noteikumu darbam ar valsts noslēpumu pārkāpums, ko pie noteiktiem nosacījumiem var pat interpretēt kā apzinātu valsts nodevību (šādā veidā ir iespējams apzināti izpaust valsts noslēpumu – izpaudējs it kā to dara aiz neuzmanības, bet saņēmējs it kā nejauši “uzlauž” aizmāšas e-pastu).

Izmeklēšanā Klintone liecināja, ka nedarīja to apzināti un ka šādi nepārsūtīja īpaši slepenu informāciju. Lūgta precizēt kādu tieši konfidenciāla rakstura informāciju viņa šādi pārsūtīja, Klintone atbildēja ka neatcerās un atsaucās uz savu vēlāk gūto smadzeņu satricinājumu. Hilarija Klintone iesniedza izmeklētājiem it kā visus šādi nosūtītos e-pastus, bet Huma Abedin izmeklētājiem apstiprināja Klintones liecības, līdz ar to izpestot savu protežē no nepatikšanām. Kā izrādījās, ne visus e-pastus Klintone nodeva. Jau pirms tam publiski bija izskanējusi informācija, ka no Hilarijas Klintones nodotajām ierīcēm ir izdzēsti 30 tūkstoši e-pastu, kuri saturēja valsts noslēpumu.

Tāpat šajā skandālā tika konstatēts, ka Klintone deva nepatiesas liecības, kas ASV ir nopietns pārkāpums. Un lai gan lieta par nepatiesu liecību došanu netika ierosināta, tas atstāja iespaidu uz Klintones reputāciju amerikāņu iedzīvotāju vidū un samelotais kā Dēmakla zobens palika karājoties virs Klintones, jo jebkurā mirklī var uzpeldēt kārtējais Klintones apzināto melu izmeklēšanas iestādēm pierādījums.

Ja apskata Klintones laiku Valsts departamenta iniciētā “arābu pavasara” sekas, tad virknē musulmaņu valstu tika gāzti nereliģiozi proamerikāniski diktatori un to vietā pie varas nāca radikālie islāmisti. Visspilgtākais piemērs šai ziņā ir Ēģipte, kurā tika gāzts Hosni Muberaks un pie varas nokļuva Humas Abedin protežētie “Brāļi musulmaņi”.

Ar Humu Abedin tiek saistīta arī Muamāra Kadafi nogalināšana. Tieši caur viņu Katara, kurai bija problēmas ar Kadafi, esot “pasūtījusi” amerikāņiem atrisināt savas problēmas. Savukārt pati Klintone cerēja Lībijas diktatora gāšanu izmantot savā prezidenta vēlēšanu kampaņā. Baraks Obama esot bijis pret ASV tiešu iejaukšanos Lībijā un uz to uzstāja tieši Hilarija Klintone.

Ar Hilariju Klintoni tiek saistīta arī ASV vēstnieka Lībijā Kristofera Stīvensa nogalināšana. Izmeklēšanas laikā tika konstatēts, ka Stīvens neilgi pirms nogalināšanas ir vērsies Klintones vadītajā Valsts departamentā ar lūgumu pastiprināt viņa apsardzi un uz to nav ticis pienācīgi reaģēts. Pēc vienas no versijām tā bija Departamenta un Klintones nolaidība. Pēc citas versijas Stīvensa nogalināšana kļuva iespējama dēļ slepenas informācijas noplūdes (un kā gan lai tādas noplūdes nebūtu, ja sadarbība ar teroristiem notiek visaugstākajā līmenī un tādas personas kā Huma Abedin ieņem nozīmīgus amatus un ir pielaistas ASV valsts noslēpumiem). Vēl pēc citas versijas Stīvens bija Klintonei nevēlams liecinieks, kurš pārāk daudz zināja par Lībijas kampaņas un Kadafi nogalināšanas detaļām.

Hilarija Klintone – Saūdu Arābijas un Lielbritānijas ietekmes aģente

Ir tāda Romāna Polanska filma “Rēgu rakstnieks” (The Ghost Writer). Filmas pamatā ir Lielbritānijas žurnālista Roberta Harisa romāns, kura sižets gan pēc satura, gan pēc paša autora teiktā līdzinās notikumiem ap Lielbritānijas premjerministru Toniju Blēru un 2003.gada Irākas karu, kad ASV un Lielbritānija, bez ANO mandāta, iebruka Irākā. Filma vēsta, ka Lielbritānijas premjerministra sieva, kurai uz to ir liela ietekme, ir ASV specdienestu aģente.

Un patiešām, Tonijs Blērs Lielbritānijā tika ļoti asi kritizēts par to, ka viņš darbojās ASV, nevis Lielbritānijas interesēs. Tomēr, ar šodienas acīm raugoties uz starptautisko politiku un ņemot vērā Hilarijas Klintones biogrāfiju un politiku, var izteikt pamatotu pieņēmumu, ka Klintone un daudzi citi ASV augstāko aprindu pārstāvji (ieskaitot Bušu ģimeni) patiesībā strādāja pirmkārt Lielbritānijas labā un ka pieredzējušie britu specdienesti līdz šim brīdim smalki apspēlēja un vazāja aiz deguna savus jaunākos kolēģus no ASV.

Vispirms par Saūdu Arābiju. Tā ir ne tikai radikālā sunītu islāma sakrālais centrs (Saūdu Arābijā atrodas galvenā islāma svētvieta – Meka), bet arī valsts ar absolūtās monarhijas sabiedrisko iekārtu. Saūdu Arābijas augstākās aprindas bez pārspīlējumiem ir cilvēki ar Senās Romas laiku vergturu mentalitāti un domāšanu. Tie ir patiešām drausmīgi cilvēki. Tad, lūk, šādu cilvēku pavadā caur Humu Abedin visus šos gadus atradās Hilarija Klintone. Jā, visdrīzāk pareizs būs apgalvojums, ka Klintone mēģināja izmantot islāmistus savā labā, bet ir jākonstatē, ka šie cilvēki un viņu pakistāniešu kolēģi ir daudz gudrāki un tālredzīgāki par amorālu, egocentrisku dāmīti, kurai viņas milzīgās ambīcijas atstāj graujošu ietekmi uz veselo saprātu un spriestspēju.

Kad un kā izveidojās Saūdu Arābija? XX gadsimta sākumā Osmaņu impērijas brukšanas un sabrukuma rezultātā. Un nozīmīgu atbalstu Saūdu Arābijas izveidošanā deva Lielbritānija. Var pat apgalvot, ka Saūdu Arābijas valsts rašanās un valstiskā sistēma lielā mērā ir Lielbritānijas struktūru darbības produkts.

Vēl jāatzīmē, ka Lielbritānijas valstiskā sistēma līdzinās Saūdu Arābijas valsts iekārtai. Lai gan Lielbritānijas karaļnams jau ilgu laiku acīmredzami ļaunprātīgi neizmanto savu varu, tā formālās pilnvaras ir ļoti plašas (daudz plašākas kā prezidentālu republiku prezidentiem), kas atsevišķiem ekspertiem Lielbritāniju liek pielīdzināt absolūtām monarhijām.

Gan ASV, gan Lielbritānijā, Kanādā un Austrālijā plaši tiek runāts par “angļu vienotību” un anglosakšu pasauli. Plaši tiek lietots termins anglo-amerikāņi un vairumam cilvēku ir grūti tikt skaidrībā par ASV un Lielbritānijas interešu robežām un pretrunām. Patiesībā šīs pretrunas ir un tās ir ļoti asas.

Kas ir ASV? Tā ir bijusī Lielbritānijas kolonija, kura karoja ar metropoli, lai iegūtu neatkarību. Britu aristokrātiem savukārt amerikāņi ir dumpīgi plebeji, kuri uzdrošinājās mest izaicinājumu “viņu ekselencēm”. Naids un nepatika starp ASV un Lielbritāniju ir valdījis visu laiku līdz XIX gadsimta beigām. Jaunizveidotās ASV – Lielbritānijas alianses rezultātā Pirmā pasaules kara laikā ASV iesaistījās karā Lielbritānijas pusē un šī alianse ļāva Lielbritānijai iznīcināt četras citas savas konkurentes uz globālo varu – Krievijas impēriju, Vācijas impēriju, Austroungārijas impēriju un Osmaņu impēriju.

Pēc Pirmā pasaules kara Lielbritānijas impērija un ASV bija spēcīgākās pasaules valstis un pretrunas to starpā saasinājās tik lielā mērā, ka to starpā varēja sākties tieša karadarbība. Tā tomēr nenotika un Lielbritānija ar ASV Otrā pasaules kara laikā savus rēķinus kārtoja netieši ar citu rokām (Lielbritānija galveno uzsvaru lika uz Hitlera Vāciju, ASV uz Staļina Padomju Savienību). Pēc Otrā pasaules kara Lielbritānija bija novājināta, iedzīta parādos un ASV prezidenta Franklina Rūzvelta spiediena rezultātā bija spiesta “brīvlaist” savas kolonijas un likvidēt Lielbritāniju kā impēriju. Drīz pēc tam Rūzvelts mīklainos apstākļos nomira, britu aristokrāts Čērčils aizsāka “auksto karu” un ASV varas struktūrās ieplūda liels daudzums nacistizētu elementu.

Ņemot to visu vērā, ir vairāk kā reāli ka Lielbritānijas aristokrātu struktūras, kurām ir senas un dziļas spec metožu pielietošanas tradīcijas, mēģinās atgriezt sev dumpīgās un atšķēlušās kolonijas, centīsies izmantot tās savā labā, kā arī diskreditēs amerikāņus tik lielā mērā, lai pieliktu punktu ASV varenībai (pie reizes sodot dumpīgos plebejus).

Šodien ir acīmredzams, ka vismaz pēdējo divdesmit gadu ASV varasiestāžu realizētā politika ir bijusi neizdevīga ASV valsts un tās iedzīvotāju interesēm un ka tā netieši strādāja Lielbritānijas labā. Briti, amerikāņu aizsegā un ar viņu rokām, grāva visus savus ienaidniekus, tai skaitā arī pašus amerikāņus, diskreditējot tos un uzveļot tiem vainu par sekām. Tāda bija arī Hilarijas Klintones darbība ASV politikā. Huma Abedin ir cieši saistīta ar Saūdu Arābiju, bet pašai Saūdu Arābijai ir ciešas vēsturiskas saiknes ar Lielbritāniju un tās pašas Abedin mātes žurnāls tiek izdots Lielbritānijā. No šāda skatu punkta raugoties Donalda Trampa uzvara vēlēšanās savā ziņā ir amerikāņu tautas mēģinājums atbrīvoties no jaunā, smalkā un neredzamā Lielbritānijas imperiālā jūga.

Savukārt caur Lielbritāniju pie varas globalizētajā pasaulē raujas vistumšākie spēki no bijušās Britu Indijas, kuriem ir izcilas elastības un piemērošanās spējas, kuri savām vajadzībām ir piemērojuši dažādos hinduisma paveidus, budismu, islāmu un citus reliģiskus strāvojumus un kuri jau labi laiku pa visu pasauli aktīvi pielāgojas un integrējas visdažādākajās sabiedriskajās struktūrās (tai skaitā kristiešu, ebreju un ateistiskajās).

Avoti:
http://www.vesti.ru/doc.html?id=2790092
http://www.pravda.ru/news/world/22-08-2016/1310640-islam-0/
http://poistine.org/seksualnyy-recidiv-chety-klinton-ili-kak-kuyotsya-politika-v-ssha#.WB28Q8klrE8
https://ria.ru/us_elections2016/20161105/1480706754.html
http://www.fondsk.ru/news/2016/11/03/o-chem-molchala-huma-abedin-42981.html
http://maxpark.com/community/4391/content/2137323
http://www.spletnik.ru/buzz/love/69640-seks-skandal-v-okruzhenii-khillari-klinton-pochemu-ee-pomoshcnitca-khuma-abedin-rasstalas-s-muzhem.html
https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%90%D0%B1%D0%B5%D0%B4%D0%B8%D0%BD,_%D0%A5%D1%83%D0%BC%D0%B0

Informācijas aģentūra
/09.11.2016/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Angļu tolerance: Lielbritānijas varasiestādes piesedza Pakistānas imigrantu pedofīlu bandu

00648_pakistanas_pedofili_web-news792014.gada 26.augustā Lielbritānijas cilvēktiesību aktīvisti publicēja ziņojumu, kurā tika paziņots, ka britu pilsētiņā Roterhemā (257 tūkstoši iedzīvotāju) 16 gadu laikā imigranti no Pakistānaas ir izvarojuši vairāk kā 1400 bērnu, daudzi no kuriem pēc tam tika iesaistīti prostitūcijā. Visdrausmīgākais, ka vietējā policija un ierēdņi zināja par to, bet pievēra uz to acis, lai netiktu apvainoti netolerancē. [Patiesībā visdrīzāk bērnu seksuālā izmantošanā bija un ir iesaistītas augstākās Lielbritānijas aprindas, par ko liecina citas pazīmes, tai skaitā izvirtību legalizēšanas procesi Lielbritānijā, un tolerance tika izmantota tikai kā instruments.]

Tika veikti vairāki mēģinājumi pievērst sabiedrības uzmanību tām drausmām, kuras notika Roterdamā, bet līdz neilgam laikam – nesekmīgi. Cilvēktiesību aktīvisti publicēja ziņojumus un aicināja policistus izmeklēt masveida pedofilijas gadījumus Roterhemā dzīvojošo pakistāniešu vidū. Izvaroto pusaudžu iesniegumus britu policija ignorēja vai arī arestēja vecākus, kuri mēģināja glābt savus bērnus. Kā pēc tam atzina paši upuri, kad viņi griezās pēc palīdzības tiesībsargājošās iestādēs, tur pret viņiem izturējās nicinoši un vainoja, ka viņi paši labprātīgi esot stājušies seksuālos kontaktos ar pakistāniešiem.

Cerība, ka Lielbritānijas varasiestādes beidzot pievērsīs notiekošajam uzmanību, parādījās 2010.gadā. Tad pieci visatsaldētākie pakistāniešu varmākas saņēma lielus cietumsodus par pusaudžu meiteņu izvarošanu un iesaistīšanu prostitūcijā. Viņi uzbruka bērniem mašīnās, parkos, un pat bērnu laukumiņos. Tomēr ar to arī viss beidzās – pārējie pakistāniešu noziedznieki palika nesodīti.

2014.gada augustā publicētais ziņojums šokēja Lielbritānijas sabiedrību. Tajā profesors Aleksis Džeiss paziņoja, ka no 1997.gada līdz 2013.gadam pakistānieši izvaroja vairāk kā 1400 baltās meitenes-pusaudzes. Lielākā daļa no viņām bija no nelabvēlīgām ģimenēm. “Ir grūti aprakstīt to, ko pārdzīvoja bērni. Viņus nolaupīja, sita, izvaroja un pārdeva uz citām Ziemeļanglijas apdzīvotajām vietām. Dažos gadījumos bērnus aplēja ar benzīnu un draudēja aizdedzināt, iebiedēja ar šaujamieročiem, rādīja video ar cietsirdīgu izrēķināšanos un draudēja ar viņiem izdarīt to pašu, ja tie kādam kaut ko pastāstīs. Vienpadsmitgadīgas meitenes izvaroja vairāki vīrieši vienlaicīgi.”

Vietējās varasiestādes un kārtībsargi zināja par notiekošo, bet krimināllietas neierosināja. Pēc Džeisa teiktā, policisti esot baidījušies būt rasisti. “Viņi atzinās, ka viņiem bija neērti runāt par noziedznieku etnisko izcelsmi, jo viņi negribēja izskatīties netoleranti”, citi “atcerējās, ka priekšnieks deva viņiem skaidrus norādījumus to nedarīt, lai neveicinātu rasismu”. Pēc policijas domām “tas apdraudēja sabiedrisko kārtību un varēja pievērst ekstrēmistisku politisko grupu uzmanību”, ir teikts ziņojumā. [Visdrīzāk policija un ne tikai tādā vai citādā veidā bija “doļā” un prasti piesedza jeb “jumtoja” notiekošo un tolerance ir tikai noziedzīgās bezdarbības atruna.]

Pēc ziņojuma izraisītās sabiedriskās rezonanses britu laikraksts The Spectator uzrakstīja: “Daži pat vēl tagad vairāk uztraucas par to, lai cilvēki nepadomā kaut ko sliktu par pakistāniešiem, un viņus pilnībā neuztrauc potenciālais varmāku rasu naids pret baltajiem un tas kā šos bērnus nodeva Lielbritānijas varasiestādes.”

Amerikāņi no The American Conservative savā šī notikuma vērtējumā bija skarbāki: “Ir grūti noticēt cik daudzi angļi ir kļuvuši tik vāji un netikumiski. Viņi ļauj izvarot un mocīt savas meitas un neuzdrošinās šai sakarā bilst kaut vārdu tikai tāpēc, ka kāds kaut kur var viņus nosaukt par rasistiem.”

Džangirs Ahtars

Džangirs Ahtars

Roterhemā dzīvo astoņi tūkstoši pakistāniešu, ar kuriem policija nevēlas saistīties. Pakistānietis Džangirs Ahtars ilgu laiku bija pilsētas mēra vietnieks, bet Šaukats Ali – mērijas deputāts no Leiboristu partijas. Džangirs Aktars bija spiests demisionēt, kad noskaidrojās, ka viņa radinieks bija sakars ar vienu no upurēm un viņš par to zināja.

P.S.

[Pakistāna ir daļa no agrākās “Britu Indijas” (tagadējā Indija, Pakistāna, Bangladeša) ar pietiekami radikālu hinduizētu islāmu kā galveno reliģiju. Pakistānieši pēc būtības ir tie paši indieši, tikai islamizēti. Pakistāna ir viens no galvenajiem radikālā islāmisma un teroristisko organizāciju globālajiem centriem ar ļoti senām teroristiskās metodoloģijas tradīcijām. 2013.gadā Pakistānā bija 182 miljoni iedzīvotāju (vairāk kā Krievijā). Pakistānieši tāpat kā indieši aktīvi emigrē uz visām pasaules malām, tai skaitā arī Lielbritāniju un ASV (pēdējā laikā pakistānieši sāk parādīties arī Latvijā). Starp t.s. “sīrijas bēgļiem”, kuri tika iepludināti ES, ir pietiekami liels pakistāniešu īpatsvars.]

Avoti:
https://lenta.ru/articles/2014/09/10/ukrapes1/
http://www.rotherham.gov.uk/downloads/file/1407/independent_inquiry_cse_in_rotherham
https://www.frontpagemag.com/fpm/250769/hundreds-more-muslim-rape-gang-cases-discovered-uk-robert-spencer
https://en.wikipedia.org/wiki/Rotherham_child_sexual_exploitation_scandal

Informācijas aģentūra
/09.11.2016/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Notikumi, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa | Komentēt

Eiropas tolerances triumfs: Austrijā atceļ sodu zēnu izvarojušam pedofīlam-imigrantam

Bērna izvarotājs Amīrs A. (pilna bilde nav pieejama dēļ tolerantās likumdošanas) un viens no viņa attaisnotājiem - doktors Tomass Filips

Bērna izvarotājs Amīrs A. (pilna bilde nav pieejama dēļ tolerantās likumdošanas) un viens no viņa attaisnotājiem – doktors Tomass Filips

20 gadus vecs imigrants no Irākas Amīrs A. devās uz Eiropu labākas dzīves meklējumos, ieguva bēgļa statusu Austrijā un līdz ar to (lai labāk integrētos sabiedrībā) saņēma arī abonementu baseina apmeklējumam. 2015.gada 2.decembrī baseina dušā Amīrs izvaroja 10 gadus vecu zēnu un pēc tam turpināja baudīt ūdens procedūras. Zēns uzreiz griezās pie baseina glābēja, kurš izsauca policiju un varmāka turpat arī tika arestēts. Uzreiz pirmajā nopratināšanā viņš atzina savu vainu un pamatoja savu rīcību ar “galēju seksuālu nepieciešamību” (4 mēneši neesot bijušas seksuālas attiecības ar sievieti). Uz izmeklētāja jautājumu vai šāda rīcība nav aizliegta Irākā, viņš atbildēja: “Tas ir aizliegts jebkurā pasaules valstī.”

Tiesa piesprieda Amīram 6 gadus cietumsoda, bet nu šo spriedumu atcēla. Saskaņā ar Austrijas Augstākās tiesas (OGH: http://www.ogh.gv.at ) spriedumu zemākās instances tiesai bija jānoskaidro vai noziedznieks uzskatīja, ka upuris piekrīt seksuālām darbībām. Tas ir, vai noziedzniekam bija nolūks veikt savas darbības pret zēna gribu. Šis nolūks nebija nepārprotami noskaidrots un dēļ tā Austrijas Ausgtākā tiesa atcēla vainojošo spriedumu pēc izvarošanas panta. Austrijas Augstākās tiesas senātprezidentam doktoram Tomasam Filipam (Thomas Philipp), pavēstot par to žurnālistiem, tas nemaz nelikās dīvaini. Laikam tas ir tāds normāls austriešu un eiropiešu tolerantais tiesiskums.

Ko tas reāli nozīmē? Pirmkārt, tā ir klasiska homoseksuālistu – pedofīlu aprindu žonglēšana ar juridiskajiem terminiem, lai parādītu, ka gan melnais, gan baltais ir pelēks un tādējādi vai nu vispār izpestītu varmāku no soda vai arī maksimāli minimizētu to. Tā tas notiek vienmēr un visur, kur homoseksuālistu – pedofīlu aprindas atklāti iestājas par pieķertajiem homoseksuālistiem- pedofīliem: tā tas notika arī Latvijas pedofīlu skandāla laikā, tā tas notika un notiek Norvēģijā u.c. valstīs un spēlējot šādas juridiskās spēlītes savulaik savu galvu reibinošo karjeru uzsāka Hilarija Klintone.

Otrkārt, šis fakts uzskatāmi parāda, ka Austrijā netiešā veidā jau ir legalizēta pedofilija, kas legāli ļauj ne tikai seksuāli izmantot bērnus, bet arī tos nepārprotami izvarot. Kas no krimināltiesību skatu punkta ir pedofilija? Pieaugušā (pilngadīgā) seksuālas attiecības ar nepilngadīgo vai t.s. “piekrišanas vecumu” nesasniegušu personu, par ko pieaugušajam pienākas kriminālsods neatkarīgi no bērna piekrišanas vai nepiekrišanas. Pedofīlijas legalizācija savukārt notiek, pazeminot “piekrišanas vecumu” un/vai nostiprinot likumdošanā bērna “tiesības” “piekrist” seksuālām attiecībām ar pieaugušajiem. Kā redzams no Austrijas Augstākās tiesas sprieduma formulējuma, Austrijā pedofilijas legalizācija ir jau noticis fakts. Tie, kuri nezin un nesaprot – lūk šīs arī ir t.s. “LGBT vērtības”, kuras tik cītīgi aizstāv Norvēģijā, Zviedrijā, Dānijā, Lielbritānijā, Nīderlandē un citās valstīs un kuras ASV Demokrātu partija grasās uzspiest visai pasaulei pat ar militāra spēka palīdzību.

Zīmīgi, ka tas ir noticis Austrijā – joprojām bagātās un globāli ietekmīgās Habsburgu dinastijas midzenī, bijušās Austroungārijas impērijas centrā, kas bija viens no sākotnējiem Eiropas Savienības analogiem, kā arī Hitlera, seksualizācijas teorētiķa Freida un genderizācijas simbola Končitas Vurts dzimtenē. Šis gadījums uzskatāmi parāda, ka Austrija ir kā minimums viena no homoseksuālistu – pedofīlu pārvaldītām valstīm, pret kuru attiecīgi arī ir jāizturas – ar dziļu nicinājumu un stingru apņēmību izbeigt tādu valstisko sistēmu darbību, kas augstāko pārvaldes institūciju līmenī publiski attaisno un veicina šādas necilvēcības. Tas ir aktuāli, jo līdzīgi kā citviet pasaulē, arī Krievijā un arī Latvijā ir spēki, kam ir siltas un labas attiecības ar Austrijas esteblišmentu. Ir noteikts pamats uzskatīt, ka Austrija ir viens no globālajiem centriem, no kura mērķtiecīgi pa visu pasauli izplata homoseksuālismu – pedofīliju.

Vēl jāatzīmē, ka šāda imigrantu uzvedība Eiropā ir masu parādība, kuru aptolerantētie ES mēdiji cenšas neakcentēt. Baseini Eiropā nu ir kļuvuši par bīstamām vietām, kur bērniem un sievietēm nav ieteicams vieniem pašiem uzturēties.

Normālā sabiedrībā tāds morālais kroplis kā Amīrs A. sen jau būtu nobeigts vai nu ieslodzījuma vietā vai policijas iecirknī, bet normālā tiesiskā sabiedrībā viņam būtu piespriests nāvessods vai mūža ieslodzījums. Ne Austrija, ne Eiropas Savienība kopumā nav normālas valstis, tāpēc arī tiem, kuri grib, lai Latvija paliktu vai kļūtu par normālu valsti, pēc iespējas ātrāk ir jāatbrīvojas no šo deģenerātu ietekmes un virsvadības.

Avoti:
http://www.dailymail.co.uk/news/article-3860168/Iraqi-refugee-raped-10-year-old-boy-Theresienbad-swimming-pool-sexual-emergency-conviction-overturned-Austrian-court-didn-t-prove-realised-boy-saying-no-incident-Austria-December-2015.html
http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/214780/bet-man-nebija-seksa-cetrus-menesus—beglis-no-irakas-baseina-vine-izvarojis-10-gadus-vecu-puiku
http://wien.orf.at/news/stories/2804162/
https://www.rt.com/news/363890-iraqi-refugee-rape-austria/

Informācijas aģentūra
/29.10.2016/

Publicēts iekš BĒGĻU KRĪZE, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Notikumi, Reģ.: GEIropa, Veids: Ziņa | 6 komentāri

Īsumā par Hilariju Klintoni – ASV sabiedrības nojūgšanās pierādījumu

00644_hilarija_klintoneTā kā ASV prezidenta vēlēšanu kampaņa tuvojas noslēgumam un gan nozīmīga daļa  amerikāņu vēlētāju, gan visu līmeņu ASV varas pārstāvji rāda ļoti satraucošu spriestspējas trūkumu, atbalstot Hilariju Klintoni, tad zemāk ir apkopots īss kopsavilums no publiski paustās informācijas par iespējams nākamo ASV prezidenti.

1. Ar Hilariju Klintoni visā viņas karjeras laikā tādā vai citādā veidā ir saistīti apmēram 100 cilvēku mīklainas nāves gadījumi, kas izrādījās izdevīgi Hilarijai Klintonei, tai skaitā arī pēdējās prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā, kad mīklainos apstākļos mira cilvēki, kuri bija informēti par viņas veselības stāvokli, advokāts, kurš iesūdzēja tiesā Demokrātu partiju par nelikumīgām manipulācijām priekšvēlēšanu laikā, cilvēki, kuri liecināja pret Klintoni e-pastu skandālā. Citiem vārdiem sakot vai nu pati Hilarija Klintone ir slepkava (tas ir – slepkavību pasūtītāja) vai arī tāds ir Klintones vistuvāko paziņu lokā.

2. Hilarija Klintone, būdama jauna juriste, mainot formulējumus, palīdzēja pieķertam pedofīlam izvairīties no barga soda. Šai sakarā jāatgādina, ka tieši ASV Demokrātu partija visaktīvāk pasaulē ievieš visa veida izvirtības (homoseksuālisma normalizācija, t.s.”viendzimuma laulību” legalizācija, homoseksuāla dzīvesveida propaganda, bērnu maitāšana, bērnu “apmācība” izvirtībās jau kopš bērnudārza, genderizācija, augsnes sagatavošana pedofilijas legalizācijai utt.). Šis visdrīzāk bija pagrieziena punkts Klintones un viņas vīra karjerā, jo noteikti spēki pārliecinājās, ka viņa ir pilnībā “savs cilvēks”.

3. Pietiekami plaši tiek runāts arī par Klintones homoseksualitāti, lai gan kaut cik pieņemama pierādošā argumentācija tam nav uzrādīta. Te jāpiebilst, ka šis apstāklis labi izskaidro Klintones uzvedību un neadekvātumu, kā arī viņas vīra vētraino ārpuslaulības dzīvi.

4. Hilarijai Klintonei ir lielas problēmas ar pašsavaldīšanos un viņai ir raksturīgas dusmu lēkmes, kuras ir salīdzināmas ar Hitlera un Nerona dusmu lēkmēm. Publiskajā telpā parādījās aculiecinieka videoliecība par to, ka šo lēkmju laikā Klintone sita savu vīru, kad tas bija ASV prezidents, un tobrīdējai ASV prezidenta administrācijai bija jārisina problēma, kā noslēpt no sabiedrības Bilam Klintonam šādi uzsisto zilo aci.

5. Hilarijas Klintones vīra Bila Klintona maucīgais dzīvesveids ir fakts, ko dēļ “Monikas Levinskas skandāla” zin visa pasaule, bet mazāk zināms ir apstāklis, ka šādu dzīvesveidu viņš turpināja piekopt līdz pat pēdējam laikam (Donalda Trampa priekšvēlēšanu štābs ir atradis vienu iespējamo Klintona ārlaulības dēlu no melnādainas prostitūtas un četras sievietes, kuras apsūdz Klintonu izvarošanā). Tas nebūtu nekas, ja ne apstāklis, ka viens no būtiskākajiem apvainojumiem Klintones konkurenta Trampa virzienā ir uzmākšanās sievietēm, par ko liecina divas večiņas. Tur ir jābūt īpaši ar prātiņu apdalītiem, lai no vienas puses uz šādu liecību pamata vienu cilvēku nosodītu par labu personai, kuras vīram ir plaši zināma attiecīga slava. Diemžēl prakse parādīja, ka vismaz daļa ASV vēlētāju patiešām ir tik stulbi.

6. Hilarija Klintone ir tieši atbildīga par visām pēdējā laika ASV ārpolitiskajām neveiksmēm – t.s.”arābu pavasari”, Lībijas izpostīšanu, necilvēcīgu Muamāra Kadafi nogalināšanu, karu Sīrijā (tas viss izraisīja bēgļu straumes ES virzienā), sabiedroto zaudēšanu, attiecību saasināšanos ar Krieviju utt.. Pie tam, Klintone nevis atdzīst savas kļūdas, bet grasās tās tikai padziļināt, kas garantēti beigsies ar pilnīgu ASV katastrofu un kas pie noteiktiem nosacījumiem var arī izraisīt šīs civilizācijas galu.

7. Hilarija Klintone caur “Klintonu fondu” ņēma liela apjoma kukuļus, tai skaitā arī no Saūdu Arābijas valdošajām aprindām, kuru uzskati ir pilnībā tieši pretēji Klintones un visas Demokrātu partijas deklarētajiem uzskatiem. Šis apstāklis liecina ne tikai par Klintones korumpētību, bet arī par viņas un Demokrātu partijas vadības pilnīgu un galīgu bezprincipialitāti.

8. Hilarija Klintone, būdama ASV Valsts sekretāre, pilnībā neievēroja nosacījumus darbam ar informāciju, kas satur ASV valsts noslēpumu. Plaši zināms ir t.s. “e-pastu skandāls”, kurā tika konstatēts, ka Klintone darbam ar valsts noslēpumu izmantoja savu personisko e-pastu. Tāpat ir zināms, ka Klintone vienā no savām vizītēm Maskavā viesnīcā aizmirsa portfeli ar dokumentiem, kas satur valsts noslēpumu. Portfeli atrada un atgrieza īpašniecei amerikāņu dienests, kurš uzkopj viesnīcas, kurās apmetas augstākās valsts amatpersonas. Publiski ir izskanējusi informācija, ka Klintones pārkāpumi darbā ar valsts noslēpumu bija tik nopietni, ka liela daļa izmeklēšanas materiālu bija jānoslepeno. Lai līdz galam saprastu šī pārkāpuma mērogu, viens šai sakarā izskanējis ilustratīvs piemērs: ASV atomzemūdenes ierindnieks, kurš nofotografēja sevi zemūdenē un izlika šo fotogrāfiju sociālajos tīkos, tika notiesāts par valsts noslēpuma izpaušanu un saņēma reālu cietumsodu. Attiecīgi visa pasaule nu zin amerikāņi, ka ierindniekus, kuri netīšām pa sīkumiem izpauž valsts noslēpumu liek cietumā, bet ASV valsts augstākās amatpersonas to darīt drīkst, un tām ne tikai par to nekas nav, bet viņas pat aktīvi pēc tam virza prezidenta amatam. Un atkal, cik gan plānprātīgiem ir jābūt visiem Klintones atbalstītājiem, lai nesaprastu tik vienkāršu un elementāru lietu, ka šādas personas vieta ir cietumā, nevis Baltajā namā.

9. Hilarija Klintone vēl 2013.gadā personiskās e-sarakstēs ir ļoti pozitīvi izteikusies par Vladimiru Putinu un paudusi viedokli, ka ir jāuztur labas attiecības ar Krieviju. Šo informāciju publiskoja WikiLeaks. Pirmkārt, šādi uzskati ir pilnīgi pretēji pašreiz publiski paustajiem Klintones uzskatiem, kas ir viens no daudzajiem viņas bezprincipialitātes apliecinājumiem. Otrkārt, ņemot vērā augstāk minēto (jo īpaši Klintones darba stilu ar slepeno informāciju), var pamatoti paust aizdomas, ka Klintone strādā kādu ASV naidīgu ārvalstu specdienestu labā. Donalds Tramps, aizstāvoties no apgalvojumiem, ka viņš strādājot Krievijas labā, pauda, ka tas ir absurds apvainojums un ka tad jau drīzāk to var teikt par Hilariju Klintoni. Patiesībā gan šī publikācija, gan viss par Klintoni zināmais liecina, ka tā mazākā mērā strādā Krievijas labā, cik pret ASV un ka, ja var runāt par Klintones apzinātu pretvalstisko darbību, tad drīzāk Saūdu Arābijas, Lielbritānijas vai kādas citas vienlaicīgi antiamerikāniskas un antikrieviskas valsts labā.

10. Visbeidzot, Hilarija Klintone ir smagi slima un fiziski nav spējīga pildīt prezidenta pienākumus. Klintone jau vairāk kā gadu nedod publiskas preses konferences. Publiski parādās tikai iepriekš plānotos un iestudētos pasākumos uz kuriem speciāli tiek sagatavota un momentāni pazūd pēc to beigām. Tika fiksēts Klintoni pavadošs miesassargs ar sagatavotu šļirci. Tika fiksēta viena epizode ar neapšaubāmu Klintones neadekvātu uzvedību un vairākas citas epizodes, kuras nav tik izteiktas, bet tai līdzinās. Veselības stāvokļa dēļ Klintone pat uz vairākām dienām pārtrauca savu priekšvēlēšanu kampaņu, oficiālais iemesls – plaušu karsonis. Speciālisti, spriežot pēc publiski pieejamās informācijas, min, ka Klintonei iespējams ir epilepsija vai alcheimera slimība. Jebkurā gadījumā Klintone kategoriski atteicās iziet publisku veselības pārbaudi.

***

Padomju sistēmas nīdējiem, tai skaitā arī amerikāņiem, kā viens no paņirgāšanās par PSRS veidiem ir norāde uz bijušā Padomju Savienības vadītāja Leonīda Brežņeva acīmredzamajām veselības problēmām. Brežņevs tik tiešām bija slims, bet viņa slimība progresēja jau esot PSRS vadītājam, viņš nebija agresīvs un ar spriestspēju Brežņevam viss bija kārtībā, zudusi bija tikai rīcībspēja.

Bet ko tagad dara amerikāņi? Viņi ne tikai grasās ievēlēt par prezidentu agresīvu un pilnībā amorālu personu, bet arī nepieskaitāmu un rīcībnespējīgu. Un kā lai šai ziņā nosauc amerikāņus – gan ierindas vēlētājus, gan visus tos elitāros “gudriniekus”, kuri ar putām uz lūpām stāv par Klintones kļūšanu par prezidenti?! Muļķis šai gadījumā ir pats maigākais vārds šo indivīdu apzīmēšanai. Un, ja tā, tad kāds liktenis sagaida Amerikas Savienotās Valstis šādu pamuļķu vadībā un ar tik lielu stulbeņu īpatsvaru? Strauja lejupslīde! Tāpēc, kamēr vēl ir laiks, arī Latvijai vajadzētu sākt domāt kā “atkabināties” no amerikāņu sastāva, kuru tās mašīnisti, spiežot gāzi grīdā, stūrē bezdibeņa virzienā.

***

Vēl pie visa augstākminētā ir jāatzīmē pilnīgs uzticības zudums amerikāņu vēlēšanu sistēmai gan ārvalstīs, gan pašā ASV. Par godīgām un demokrātiskām ASV vēlēšanu sistēmu joprojām sauc vien pilnīgi profāni, idioti, liekuļi un nelieši. Neviens saprātīgs cilvēks šīm pasaciņām vairs netic un to visai pasaulei pilnā mērā parāda arī šī priekšvēlēšanu kampaņa.

Galvenais, visiem zināmais ASV nedemokrātiskuma fakts ir tās netiešā divpartiju vēlēšanu sistēma ar tās Vēlētāju kolēģijas institūtu, kurš pieļauj no klasiskas demokrātijas viedokļa absurdu situāciju, kad par ASV prezidentu var tikt ievēlēts cilvēks, kurš ir saņēmis mazāku vēlētāju balsu par savu oponentu. Tāda situācija ASV vēsturē ne reizi vien jau ir bijusi. Bet nu labi, amerikāņiem patīk šāds demokrātijas modelis, tad lai ir tāds. Tāpat kā ierasts, amerikāņi, kuri citām valstīm pēc nepieciešamības kategoriski pieprasīja pielaist starptautiskos novērotājus savu vēlēšanu novērošanai, paši savām velēšanām nekādus novērotājus no malas nepielaiž. Arī nozīmīgs apstāklis, bet arī – lai jau…

Tālāk šajās vēlēšanās visa pasaule novēroja klasisku, pilnīgu un var pat teikt ka primitīvu administratīvā resursa izmantošanu no ASV Demokrātu partijas puses, kad ASV Valsts departaments, militāristi un pat aizejošais ASV prezidents nekautrējās atklāti un tieši iejaukties priekšvēlēšanu kampaņā, atklāti un tieši aģitējot par vienu kandidātu (Klintoni) un pret otru (Trampu). Tā ir viena no izteiktām banānu republiku “demokrātiju” pazīmēm, kura nu krāšņi uzplauka “visdemokrātiskākajā pasaules valstī”.

Vēl šīs vēlēšanas visai pasaulei uzskatāmi uzrādīja pilnīgu ASV mēdiju un žurnālistu bezprincipialitāti, pērkamību un primitīvu vadāmību no ierēdņu puses. Tika konstatēts ka šķietami autoratīvu izdevumu autoratīvi žurnālisti kā kaut kādi iesācēji – praktikanti sūtīja savus rakstus Demokrātu partijas priekšvēlēšanu štābam saskaņošanai un koriģēšanai. Tika konstatēts kā Demokrātu partijas štābs pat diktē šādiem izdevumiem un žurnālistiem atslēgvārdus, kurus tie nedrīkst lietot savos rakstos ar Klintones pieminēšanu.  Tika konstatēts ka populārs un šķietami “objektīvs”  TV politiskais apskatnieks tiek slavēts no Demokrātu partijas štāba puses, kad viņš, runājot par viņiem sāpīgām tēmām, tās “pēc būtības neskar”, tai pat laikā “visu pēc būtības noliedz”.  Tāpat, protams, tika konstatēti arī primitīvi pasūtījuma mēdīju materiāli, kuri vienkārši nobāl uz vispārējā objektivitātes falsifikāciju fona.

Šai ziņā galvenais apstāklis, kurš liecina par ASV mēdiju drausmīgo degradāciju, kas jau ir kļuvis par acīmredzamu faktu daudziem ierindas pilsoņiem visā pasaulē (tai skaitā arī ASV), ir to pretīgi tendenciozais un melīgais mēdiju saturs. Tas patiesībā arī bija un ir viens no galvenajiem Donalda Trampa panākumu iemesliem.

Pie mēdiju sfēras pieder arī internets un arī tur Demokrātu partijas cenzūra nostrādāja pilnā mērā – tika konstatēts, ka Google labo meklēšanas rezultātus par Hilariju Klintoni, pirmos uzrādot Klintoni slavinošus materiālus un slēpjot vai slāpējot kritiskos. Lūk, jums interneta brīvība amerikāņu izpildījumā.

Visbeidzot jau ir konstatēts, ka ASV Demokrātu partija mēģinās viltot vēlēšanu rezultātus. Pēc būtības tas nav nekas īpašs ASV praktiskajā politikā un tas ne reizi jau ir veikts (Džordža Buša (jaunākā) “ievēlēšana” jau vien ir ko vērta), bet šoreiz pārkāpumi ir tik nopietni, ka par to pirms vēlēšanām pasaka viens no kandidātiem. Trampa priekšvēlēšanu štābs ir konstatējis, ka starp vēlētājiem ir reģistrēti 2 miljoni mirušu personu. Pie tam, vēlēšanas notiek jau ilgi pirms to oficiālā sākuma un balsot tajās var brīvi kurš katrs bez īpašas kontroles (pat neuzrādot dokumentus), kas vēlēšanu falsifikāciju padara tikai par tehnikas jautājumu. Tā visa rezultātā Tramps jau ir paziņojis, ka viņš iespējams neatzīs vēlēšanu rezultātus. Tiem, kuri nezin – apstāklis, ka jaunievēlētā (jeb precīzāk – jaunieceltā) prezidenta konkurents publiski atzīst vēlēšanu godīgumu ir ļoti nozīmīgs amerikāņu “demokrātijas” juridisks, organizatorisks, strukturāls, propogandisks balsts, kurš visa cita starpā atkal konsolidē vēlēšanu laikā sašķelto sabiedrību.

Ja zaudējušais kandidāts neatzīst sava pretinieka uzvaru un apšauba vēlēšanu godīgumu, tad sliktākajā gadījumā tas var pat novest līdz pilsoņu karam, bet labākajā gadījumā tas var beigties ar to, ka pret ASV sausi juridiski (tā kā anglo-amerikāņu juristiem patīk) pilnā saskaņā ar starptautisko tiesību normām pret ASV sāk izmantot visus tos pašus paņēmienus, ko paši amerikāņi gadu desmitiem izmantoja pret visu pārējo pasauli. Bet šī ceļa sākums jau pietiekami pārskatāmā nākotnē var beigties pat ar atsevišķu amerikāņu politiķu, ierēdņu un militāristu nokļūšanu uz apsūdzēto sola par noziegumiem pret cilvēci, kuriem nav noilguma. Amerikāņi šai ziņā ir sastrādājuši pietiekami daudz necilvēcību, lai būtu par ko viņus tiesāt, un sariebuši un pazemojuši tik daudzus, lai atrastos tie, kuri gribētu to darīt un lai šāds solis pasaulē tiktu uztverts ar ovācijām. Pasaule ļoti grib un ir noilgojusies, lai beidzot tiktu tiesāti arī amerikāņu kara noziedznieki, tai skaitā arī no visaugstāko amatpersonu un politiķu vidus.

Rezumējot, amerikāņi rupji pārkāpj paši savus pamatprincipus, kas nozīmē, ka viņi kā valsts un kā sabiedrība ir kļuvuši par to, ko apzīmē ar krievu vārdu “padaļ” un ko Tildes datorvārdnīca tulko kā “maita”, “sprāgonis”. Tad, zinot to, varbūt arī Latvijai beidzot pietiks klausīt un klanīties pussprāgušām maitām?!

Informācijas aģentūra
/25.10.2016/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 4 komentāri

Hilarija Klintone – ASV katastrofas pierādījums

00643_klintone_1479614618Pēdējā The Times numurā ir publicēts Hilarijas Klintones raksts “Kādēļ Amerika ir izredzēta.” (http://time.com/4521509/2016-election-clinton-exceptionalism/ ) Atbildi uz virsraksta jautājumu Klintone dod jau apakšvirsrakstā: “Amerika ir neaizstājama un izredzēta dēļ mūsu vērtībām”.

Principā visas valstis un pat bezvalstiskas tautas ir neaizstājamas un unikālas dēļ savām vērtībām [angļu vārds “exceptional” konkrētās lietošanas nozīmē ir tulkojams vienlaicīgi gan kā “unikāls”, gan kā “izredzēts”]. Un tikai tādas salīdzinoši jaunas tautas kā amerikāņi neapzinās šo vienkāršo patiesību. Visi bērnībā bija egoisti. Acīmredzot tā ir daļa no jauna organisma tapšanas programmas. Tas attiecas arī uz tautām.

Tāpat varētu konstatēt, ka šis ir priekšvēlēšanu raksts, kam ar noteiktu lozungu palīdzību ir jāpalīdz Hilarijai iegūt vēl pāris procentu balsu uz marginālā elektorāta rēķina, kurš visās pasaules valstīs lepojas ar savu piederību “izredzētai” valstij un tautai, un ar to beigt apspriest šo jautājumu.

Ne no literārā, ne no propogandiskā, ne no politiskā (tai skaitā ne no ASV starptautiskās politikas pozicionēšanas) skatu punkta Hilarijas rakstā nav nekā jauna. Visā viņa ir otrreizēja. Pat izredzētības lozungs, kurš pamato ideju par ASV iejaukšanos ne savās darīšanās pa visu pasauli, ir aizgūts [kā minimums] no Obamas.

Hegemons zaudē autoritāti

Tomēr šo materiālu ir vērts izanalizēt. Pirmkārt, to publicēja ASV prezidenta amata kandidāte, par kuru ir gatavi balsot apmēram puse amerikāņu vēlētāju. Klintone joprojām tiek uzskatīta par vēlēšanu favorītu. Pat ja pēdējās nedēļās Trampam izdosies uzvarēt, viņas nostājai ASV ir nopietns atbalsts un ar to būs jārēķinās.

Otrkārt, šis samērā īsais raksts dod skaidru un caurspīdīgu atbildi uz jautājumu – kādēļ ASV zaudēja globālā cīņā? Un ne tikai vienkārši zaudēja, bet gan zaudēja zibenīgi (no vēsturiskā laika mēroga raugoties) un no ideālām pozīcijām.

Vēl 1990-ajos gados Vašingtona ne tikai bija pasaules hegemons, bet ASV lielākās daļas cilvēces acīs bija neapšaubāma autoritāte. Un ne tikai politiķu vidū, bet arī starp tautām. Tieši šī autoritāte, uzticība un cilvēku gatavība sekot amerikāņu receptēm bija ASV spēka pamats.

Tas nav amerikāņu know-how. Jebkura impērija tika būvēta izmantojot politiskās sistēmas autoritāti, tās kultūras pievilcību un vispārēju uzticību impērijas realizētajai politikai. Tiklīdz autoritāte, uzticība un pievilcība pazūd, nekādas armijas nespēj vairs paglābt impēriju sākumā no hegemona statusa zaudēšanas tās ietekmes sfērās, bet pēc tam arī no sabrukuma.

Armiju nav iespējams visur izvietot un vietējās pretošanās kustības prata izkaut atsevišķus garnizonus un pat okupāciju korpusus vēl ilgi pirms mūsu ēras sākuma. Nostiprināties impērijām izdevās tikai tur, kur vietējie iedzīvotāji redzēja impērijas likumdošanā aizstāvību no nacionālo elišu patvaļas.

Trešās tūkstošgades sākumā ASV līdz galam savā starptautiskajā politikā uzsvaru sāka likt uz spēku. Un kopš tā brīža amerikāņu autoritāte sāka iet pa pieskari. Vašingtonu pasaules tautas vairs neuzskatīja par savu aizstāvi no vietējām korumpētajām elitēm. Pat vairāk, amerikāņi lika uzsvaru uz korumpētajiem vietējiem kompradoriem, kuri, būdami amerikāņu aizsardzībā un dēļ nesodāmības apziņas, laupīja visus pēc maksimuma cik vien spēja [Latvija ar tās atlantistu un eirofīlu nodevējiem pārpildīto politisko vidi un valsts pārvaldi ir viens no daudzajiem piemēriem; drausmīgi labs piemērs te ir arī prominentie Latvijas homoseksuālisti – pedofīli, kurus pēc pieķeršanas kā minimums caur Streipu palīdzēja no soda izpestīt arī amerikāņu specdienesti].

Ja nav autoritātes, tad nav impērijas likumdošanas aizsardzības un pilnā mērā izpaužas impērijas vietvalža (ASV vēstnieka) sankcionēta laupīšana. Tad agri vai vēlu tam rodas pretestība, kas izvirza jaunus politiķus. Kādu no tiem ASV uzspēj nogalināt vai gāzt. Bet priekš kāda vienkārši spēciņu [un prātiņa] nepietiek. Pēc jau ļoti īsa laika (jau uz 2008.gadu) Vašingtonā ievēro, ka viņu resursi (tai skaitā militārie) ir pārslogoti, bet dumpju pret impērijas kundzību, uz kuriem ir jāreaģē, kļūst arvien vairāk un vairāk.

Jāpārtrauc agresija

Un tad Amerikā pie varas nokļuva Obama ar savu koncepciju, kura ir ļoti līdzīga šodienas Trampa koncepcijai. Viņš uzstāja, ka ASV ir jāpārtrauc sava agresīvā ārpolitika, ka Amerikai ir jāsamazina sava militārā klātbūtne ārvalstīs, jo tas ir pārāk dārgi un sevi neattaisno. ASV ir jākoncentrējas uz savu ievērojami iedragāto finansu – ekonomisko sistēmu un uz starptautiskās autoritātes restaurāciju. Un tikai pēc tam, pēc drošas “aizmugures” radīšanas, var atgriezties pie idejām par amerikāņu hegemoniju un amerikāņu vērtību izplatību.

Tomēr lielai daļai Obamas komandas bija līdzīgi ieskati kā Hilarijai Klintonei. Šis amerikāņu elites grupējums uzskatīja, ka ASV nevar sev atļauties atkāpties un ļaut apšaubīt savas tiesības uz vispasaules kundzību. Nenoliedzot iekšējo problēmu esamību, šie cilvēki piedāvāja risināt tās uz pārējās (ārējās) pasaules iznīcināšanas rēķina [tā kā resursi visam vairs nepietiek, bet tie ir kritiski nepieciešami, tad no noteiktiem impērijas reģioniem tie tiek pilnībā izsūknēti, bet pati teritorija, lai to nevarētu izmantot pretinieks, tiek pilnīgi izpostīta, pielietojot “izdedzinātās zemes” taktiku].

Faktiski tā bija klejotājcilšu ordu pieeja. Ja resursu nepietiek, bet tie ir nepieciešami, tad kādu ir jāaplaupa. Tikai šoreiz par laupīšanas objektu jākļūst nevis atsevišķai pilsētai un ne pat atsevišķām valstīm, bet gan visai pārējai pasaulei [tai skaitā arī t.s. “sabiedrotajiem”].

Obamas valdīšanas sākumā Klintones pozīcijai bija tiesības pastāvēt, jo ASV resursi un iespējas šķita bezgalīgas, bet organizētas pretestības starptautiskajā arēnā nebija. Tad vēl [prasti un netālredzīgi ļautiņi] varēja cerēt tikt galā ar atsevišķiem nemierniekiem (tai skaitā arī Krieviju) un līdz nāvei iebiedēt pārējos.

Šodien situācija ir kardināli pavisam cita. ASV resursu bāze ir izsīkusi. Amerikāņi jau ir atdevuši Ķīnai pasaules pirmās ekonomikas pozīciju. Amerikāņi var cik grib plātīties ar savas armijas varenību, bet tā Sīrijā neuzdrošinājās uzsākt tiešu un atklātu konfrontāciju ar visai ierobežoto Krievijas militāro kontingentu. Tuvākie amerikāņu sabiedrotie no Eiropas Savienības jau gatavo atkāpšanās ceļus prom no Vašingtonas, bet visa pārējā pasaule (Āzija, Āfrika un Latīņamerika) neslēpj savu naidu pret vakardienas līderi un cerības uz tā drīzu krišanu, lai varētu atriebties par izciestajiem pazemojumiem.

Ko savā rakstā piedāvā Klintone

Puse no Klintones raksta ir veltīta amerikāņu armijas unikālajai varenībai ar prasību nācijai “atbalstīt cilvēkus formastērpā”. Tam seko rindkopa par amerikāņu vērtībām: etnisko un reliģisko minoritāšu, sieviešu, homoseksuālistu (LGBT) un invalīdu tiesībām.

Ja atsijājam visu liekvārdības “ūdeni”, tad Klintone piedāvā nodrošināt amerikāņu līderību piespiedu kārtā (izmantojot ASV armijas “durkļus”) uzspiežot “pozitīvo diskrimināciju” par labu konkrētas valsts citetniskajiem elementiem (kā rāda Eiropas pieredze, tas tiek darīts pietiekami ekstrēmistiskām metodēm), reliģiskajiem sektantiem un citām novirzēm no normas (tai skaitā arī seksuālajām deviācijām).

Tāda rīcības programma varēja vēl būt desmit gadus atpakaļ, bet kopš tā laika, pateicoties Obamas vājumam, Klintones komandai tika dota iespēja paeksperimentēt ar starptautisko sabiedrību. Tā rezultātā visiem kļuva sliktāk un ASV – vissliktāk no visiem. Pie tam desmit gadu laikā pasaule izmainījās un Vašingtonas iespējas samazinājās un tagad pat ar militāra spēka palīdzību Vašingtonai grūti būs panākt kāda pakļaušanos, jo nu jau visai pasaulei ir acīmredzams, ka ir spēks, kurš ir gatavs pretoties vardarbīgai amerikāņu vērtību izplatībai. Kopumā īsais un juceklīgais Klintones ārpolitikas programmas uzmetums ir pat ne ASV norieta, bet gan ASV katastrofas programma.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/21.10.2016/

Avots:
https://cont.ws/post/406329

Informācijas aģentūra
/25.10.2016/

Publicēts iekš Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | 2 komentāri

Marks Tvens (gandrīz kā par Donaldu Trampu): Kā mani vēlēja par gubernatoru (1871)

Marks Tvens

Marks Tvens

Vairākus mēnešus atpakaļ [1870.gads] mani kā neatkarīgu kandidātu izvirzīja dižā Ņujorkas štata gubernatora postenim. Divas pamatpartijas [Republikāņu un Demokrātu partijas] izvirzīja mistera Džona T.Smita un mistera Blenka Dž.Blanka kandidatūras, tomēr es apzinājos, ka man šo kungu priekšā ir ļoti būtiska priekšrocība – tīra reputācija. Pietika tikai caurskatīt avīzes un uzreiz kļuva skaidrs ka, ja arī šie kungi kādreiz ir bijuši godīgi cilvēki, tad tie laiki jau sen ir pagājuši. Bija acīmredzams, ka pa visu šo laiku viņi ir ieslīguši visos iespējamajos grēkos.

Es izbaudīju sava pārākuma pār viņiem apziņu un sirds dziļumos līksmoju, tomēr kaut kāda doma kā saduļķots strautiņš nomāca manu mierīgo pašapmierinātību: mans vārds taču tagad visiem būs uz lūpām kopā ar šiem neģēļiem. Tas mani satrauca arvien vairāk un vairāk. Gala beigās es nolēmu pakonsultēties ar savu vecmāmiņu. Viņa atbildēja ātri un apņēmīgi. Viņas vēstule vēstīja:

“Savā dzīves laikā Tu neesi izdarījis neko nekrietnu. Tavā kontā nav nevienas nekrietnas rīcības gadījuma! Tai pat laikā paskaties avīzēs un Tu sapratīsi, kas par cilvēkiem ir misters Smits un misters Blenks. Spried pats, vai tu spēj pazemoties tik ļoti, lai iesaistītos ar viņiem politiskā cīņā?”

Tieši tas mani arī uztrauca! Visu nakti es nevarēju aizmigt. Galu galā es nolēmu, ka atkāpties jau ir par vēlu. Es esmu uzņēmies noteiktas saistības un man ir jācīnās līdz galam. No rīta brokastojot un ātri cauršķirstot avīzes es uzdūros zemākminētai replikai un godīgi sakot biju pilnīgi satriekts:

“Zvēresta laušana. Varbūt tagad, uzstājoties parādes priekšā kā gubernatora kandidāts, misters Marks Tvens būs tik laipns paskaidrot kādos apstākļos viņš tika pieķerts zvēresta laušanā trīsdesmit četriem lieciniekiem Vakavake (Kohinkina) pilsētā 1863.gadā? Zvēresta laušana tika veikta ar mērķi atņemt nabaga iezemiešu atraitnei un viņas neaizsargātajiem bērniņiem niecīgu zemes pleķīti ar dažiem banānkokiem – vienīgā kas viņus glāba no bada un nabadzības. Gan savās interesēs, gan arī vēlētāju interesēs, kuri, kā cer misters Tvens, balsos par viņu, misteram Tvenam ir pienākums izskaidrot to. Bet vai viņš nepabaidīsies to darīt?”

Aiz pārsteiguma man acis bez maz vai izlīda laukā. Cik rupji un nekaunīgi meli! Es nekad neesmu bijis Kohinhinā! Es neko nezinu par Vakavake! Es nespētu atšķirt banānkoku no ķengura! Un es vienkārši nezināju ko darīt. Es biju neganti saniknots un tai pat laikā pilnībā bezpalīdzīgs.

Pagāja vesela diena un es tā arī neko neuzsāku. Nākamajā rītā tajā pašā avīzē parādījās sekojošas rindas:

“Nozīmīgi! Ir jāatzīmē, ka misters Tvens daudznozīmīgi klusē par savu zvēresta laušanu Kohinkinā!”

(Turpmāk visas priekšvēlēšanu kampaņas laikā šī avīze mani nesauca nekā savādāk kā par “Zemisko Zvērestlauzēju Tvenu”.)

Pēc tam citā avīzē parādījās sekojoša piezīme:

“Būtu labi uzzināt, vai jaunais gubernatora kandidāts nepaskaidros tiem no saviem vēlētājiem, kuri uzdrošināsies par viņu balsot, vienu interesantu apstākli: vai tā ir taisnība, ka viņa barakas darba biedriem Montanā bieži pazuda sīkas mantas, kuras nemainīgi atradās vai nu mistera Tvena kabatās vai arī viņa “čemodānā” (vecā avīzē, kurā viņš saiņoja savas manteles). Vai tā ir taisnība ka darba biedri sevis dēļ bija spiesti veikt misteram Tvenam draudzīgu iedvešanu, nosmērējot to ar darvu, izvāļājot spalvās un iznesot cauri visai pilsētai, pēc tam iesakot atbrīvot barakā aizņemto platību un uz visiem laikiem aizmirst ceļu uz turieni? Ko uz to atbildēs misters Marks Tvens?”

Vai gan varēja izdomāt ko nelietīgāku! Es nekad mūžā neesmu bijis Montanā! (Kopš tā laika šī avīze mani sāka saukāt par “Tvenu, Montanas Zagli”.)

Tagad es sāku šķirt rīta avīzes ar bailīgu piesardzību – laikam apmēram tā dienvidos paceļ segu cilvēks, kurš nojauš, ka gultā ielīdusi indīga čūska. Vienreiz man acīs iekrita sekojošs teksts:

“Apmelotājs ir atmaskots! Maikls O’Flanagans – eskvairs no Faivponsas, misters Siabs Raffertijs un misters Ketti Malligans no Voterstrītas, zvērot deva liecības, kuras apliecina, ka nekaunīgie mistera Tvena apgalvojumi, it kā mūsu cienījamā kandidāta mistera Blenka nelaiķa vectēvs bija pakārts ceļa malā par laupīšanu, ir nelietīgi, nejēdzīgi un pilnībā nepamatoti meli. Katram kārtīgam cilvēkam kļūs skumji ap sirdi redzot kā dēļ politiskās veiksmes sasniegšanas daži cilvēki nolaižas līdz tādiem zemiskiem trikiem, apgāna kapus un nomelno aizgājēju godīgos vārdus. Domājot par tām bēdām, kuras šie pretīgie meli nodarīja nevainīgajiem nelaiķa radiniekiem un draugiem, mēs gandrīz vai esam gatavi ieteikt apvainotajai un saniknotajai publikai tūlīt pat veikt stingru izrēķināšanos ar apmelotāju. Lai gan nē! Lai mocās ar sirdsapziņas pārmetumiem! (Tomēr, ja mūsu saniknotie līdzpilsoņi, dusmu uzplūdā nodarīs viņam miesas bojājumus, ir acīmredzams ka nekādi piesēdētāji neuzdrošināsies viņus apvainot un nekāda tiesa neuzdrošināsies piespriest sodu šīs lietas izpildītājiem.)”

Veiklā noslēguma frāze acīmredzot atstāja uz publiku vajadzīgo iespaidu: tai pat naktī es biju spiests pielekt no gultas un aizbēgt no mājas pa otru izeju, bet “apvainotā un saniknotā publika” ielauzās caur parādes durvīm un taisnīgu dusmu vadīti sāka sist manus logus un dauzīt mēbeles un, pie reizes, paķēra arī līdzi kaut ko no manām mantām. Un tomēr, es varu apzvērēt pie visiem svētajiem, ka nekad neesmu apmelojis mistera Blenka vectētiņu. Pat vairāk – es pat nenojautu par viņa eksistenci un nekad nebiju dzirdējis viņa vārdu. (Garāmejot vēl jāpiebilst, ka šis izdevums turpmāk mani sāka dēvēt par “Tvenu, Kapeņu Apgānītāju”.)

Drīz vien manu uzmanību piesaistīja sekojošs raksts:

“Cienījams kandidāts! Misters Marks Tvens , kurš grasījās teikt skaļu runu neatkarīgo mītiņā, neieradās paredzētajā laikā. Telegrammā, kas tika saņemta no mistera Tvena ārsta, tika apgalvots, ka viņu notrieca ātri joņojoša ekipāža, ka viņam divās vietās ir lauzta kāja, ka viņš cieš ļoti lielas sāpes un tamlīdzīgas muļķības. Neatkarīgie cik vien var centās noticēt šai nožēlojamai atrunai un izlikās, ka nezina rūdītā nelieša neierašanās iemeslu, kuru viņi paši izvēlēja par savu kandidātu. Bet vakar vakarā kāds pilnībā piedzēries subjekts četrrāpus ierāpoja viesnīcā, kurā dzīvo Marks Tvens. Un lai tagad neatkarīgie pamēģina pierādīt, ka šis apdzēries lopiņš nebija Marks Tvens. Beidzot tika pieķerts! Izvairīšanās nepalīdzēs! Visa tauta uzstājīgi prasa: “Kas tas bija par cilvēku?”

Es neticēju savām acīm. Nevar būt ka mans vārds ir saistīts ar tik drausmīgām aizdomām! Es jau trīs gadus vispār pilnībā nelietoju ne alu, ne vīnu, ne kādus citus spirtotus dzērienus. (Kā rādās laiks darīja savu un es kļuvu rūdīts, jo šīs pašas avīzes nākamajā numurā es bez īpaša sarūgtinājuma izlasīju savu jauno iesauku – “Tvens, Baltās Pelītes”, lai gan zināju, ka šī iesauka man paliks līdz vēlēšanu kampaņas beigām.)

Tad uz manu vārdu sāka pienākt daudz anonīmu vēstuļu. Parasti tās bija apmēram šāda satura:

“Ko teiksiet par vecu večiņu, kura, lūdzot žēlsirdības dāvanu, klauvēja pie jūsu durvīm, un kuru jūs paspērāt ar kāju? Pols Praiss.”  Vai. “Daži jūsu netīrie darbi pagaidām ir zināmi tikai man vienam. Jums nāksies atvērt maku, savādāk avīzes uzzinās kaut ko no tā no Jūsu padevīgā kalpa. Hendi Endijs”

Pārējās vēstules bija tādā pat garā. Es varētu viņas visas te atreferēt, bet domāju lasītājam būs gana jau ar šīm.

Drīz vien galvenā Republikāņu partijas avīze “pieķēra” mani vēlētāju uzpirkšanā, bet Demokrātu partijas centrālais orgāns “atmaskoja” mani saistībā ar noziedzīgu naudas izspiešanu. (Tādējādi es ieguvu vēl divas iesaukas: “Tvens, Netīrais Blēdis” un “Tvens, Nelietīgais Šantāžists”.)

Un tad visas avīzes, drausmīgi vaimanājot, sāka pieprasīt no manis “atbildes” par man uzrādītajām apsūdzībām, bet manas partijas vadītājs paziņoja, ka turpmāka klusēšana pazudinās manu politisko karjeru. Un it kā, lai pierādītu šo vārdu pareizību un pamudinātu mani uz to, nākamajā rītā avīzē parādījās sekojošs raksts:

“ Paskatieties, ka uz šo subjektu! Neatkarīgo kandidāts turpina cītīgi klusēt. Protams, viņš neuzdrošinās pat iepīkstēties. Viņam uzrādītās apsūdzības izrādījās pietiekami patiesas, ko vēl vairāk apstiprina viņa daiļrunīgā klusēšana. Tagad viņš ir nomelnots uz visu mūžu! Paskatieties uz savu kandidātu, neatkarīgie! Uz šo Zemisko Zvērestlauzēju, uz Montānas Zagli, uz Kapeņu Apgānītāju! Paskatieties uz savu Balto Pelīti, Netīro Blēdi un Nelietīgo Šantāžistu! Ieskatieties viņā, apskatiet no visām pusēm un pasakiet vai jūs  uzdrošināsieties atdot savu godīgo balsi par viņu, kurš ar savu smagi nelietīgo rīcību ir nopelnījis tik daudz pretīgu iesauku un pat neuzdrošinās atvērt muti, lai noliegtu kaut vai vienu no tām.”

Tālāk acīmredzot izvairīties vairs nebija iespējams un es, jūtoties dziļi pazemots, sēdos rakstīt “atbildi” uz visiem šiem nepelnītajiem un netīrajiem apmelojumiem. Bet man tā arī neizdevās pabeigt savu darbu, jo nākamajā rītā vienā no avīzēm parādījās jauns drausmīgs un ļauns apmelojums: mani apvainoja, ka es esmu aizdedzinājis trakonamu ar visiem tā iemītniekiem, jo tas bojāja skatu no mana loga. Tad mani pārņēma šausmas. Pēc tam sekoja ziņojums par to, ka es esmu noindējis savu tēvoci ar mērķi iegūt viņa īpašumu. Avīze uzstājīgi pieprasīja uzšķērst viņa līķi. Es baidījos, ka tūlīt, tūlīt sajukšu prātā. Bet ar to vēl bija par maz. Mani apvainoja, ka es, esot patversmes aizbildnis, tur iekārtoju darbā savus prātā jukušos un bezzobainos radiniekus par dzīvnieku barības sagremotājiem. Man jau galva griezās apkārt. Beidzot abu galveno partiju vajāšana sasniedza savu apogeju, kad vienā no priekšvēlēšanu sanāksmēm pie manis atskrēja deviņi noskranduši visu ādaskrāsu bērni, uzrāpās uz tribīnes un, ķeroties man drēbēs un kājās, skaļi sauca: “Tēti!”.

Es neizturēju. Es nolaidu karogu un padevos. Izrādījās, ka manos spēkos nav balotēties uz Ņujorkas štata gubernatora amatu. Es uzrakstīju, ka atsaucu savu kandidatūru un niknumā parakstījos: “Ar cieņu jūsu agrāk godīgais cilvēks, bet tagad Zemiskais Zvērestlauzējs, Montānas Zaglis, Kapeņu Apgānītājs, Baltā Pelīte, Netīrais Blēdis un Nelietīgais Šantāžists Marks Tvens”.

[Pie augstāk minētā jāpiebilst, ka tas viss notika “civilizētajā” ASV vairāk kā pus gadsimtu pirms Hitlera un Gēbelsa ar viņu “lielajiem” un “neticamajiem” meliem kā veiksmīgas politikas recepti.]

Avoti:
http://twainquotes.com/Galaxy/187012c.html
http://royallib.com/book/tven_mark/kak_menya_vibirali_v_gubernatori.html

Informācijas aģentūra
/25.10.2016/

Publicēts iekš Kat.: Izglītība, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Vienas mūsdienu Latvijas nebūšanas analīze

Linda Liepiņa, Andris Feldmanis

Linda Liepiņa, Andris Feldmanis

Mūsu cilvēku izcilās noziedzīgās jaunrades spējas regulāri paplašinās. Lūk, ko par to stāsta kāda nesena [15.10.2016] publikācija internetā: „Uzņēmēja un restorānu “Wok to Walk” vadītāja Linda Liepiņa raidījumam “LNT Ziņas” paudusi bažas, ka Rīgas Tehniskās universitātes Absolventu asociācijas valdes loceklis Andris Feldmanis varētu būt iesaistīts nelikumīgās Eiropas Savienības (ES) fondu naudas sadales shēmās.[..] Feldmanis uzņēmējai piedāvājis realizēt ES projektu jaunu darbinieku piesaistei. Par summu neesot runāts, bet Feldmanis esot teicis, ka uzņēmējai nekas nebūs jādara, bet nauda būšot. No šīs naudas uzņēmēja saņemtu 30 %, un ar to varētu darīt, ko vēlas. “Jā, šos projektus kontrolē, būs diena, kad nāks pārbaude un pārbaudīs, vai šie darbinieki, kas piesaistīti, vai viņi atrodas restorānā. Mēs tev piezvanīsim un šos cilvēkus atvedīsim pie tevis,” sarunu raidījumam atstāstījusi Liepiņa. Uzņēmēja esot bijusi gatava saņemt palīdzību ES fondu apguvē, taču, uzzinot par tik klajām nelikumībām, darījumu noraidījusi. Viņasprāt, šādās shēmās iesaistīti arī politiķi un ierēdņi. “Es domāju – kas notiek? Zeme atveries! Un uzdevu vienu jautājumu: Andri – 70 %! Par ko? Es esmu dzirdējusi 15 līdz 20 % “otkats”, bet 70 % – tas taču ir vājprāts, uz kurieni mēs ejam?” stāstīja uzņēmēja Liepiņa. Viņš esot teicis, ka pilnīgi piekrīt, ka tas ir vājprāts, bet kļūstot arvien trakāk, politiķi gribot “rīt” vairāk un vairāk.”

Katrā ziņā šajā sižetā aktuāla ir pašas denuncētājas pozīcija. Tā uzskatāmi demonstrē mūsu cilvēku noziedzīgo mentalitāti. Kundze principā nav pret noziedzību. Viņa to atbalsta un pati gatava izdarīt noziegumus. Dotajā reizē traucēja vienīgi nozagtās naudas sadalīšanas proporcionalitāte – 30% un 70%. Tā neapmierināja kundzi. Viņa gribēja saņemt 70%, bet nevis tikai 30%. Taču Feldmanis tam nepiekrita, un kundze nolēma viņam atriebties.

Tas ir interesanti! Interesanti ir arī tas, ka kundzes galviņā „vājprāts, uz kurieni mēs ejam?” radās tikai tāpēc, ka nav ierastie 15-20%. Ja būtu 15-20%, tad ejam pareizi un nav nekāds vājprāts.

Un vēl kas. Pie mums noziedzība iet kopsolī ar stulbumu. Arī tam netrūkst piemēru. Liepiņas kundze ir tik stulba, ka masu medijā, visai pasaulei Feldmani pasludinot par noziedznieku, pati atklāj savu noziedzīgo domāšanas veidu un darbību. Viņas stulbums viņai traucē kontrolēt savu diskursu. Noziedzība jau ir viņas asinīs, un noziedzība viņas apziņā funkcionē kā mentalitātes organisks elements.

Minēto raidījumu „LNT Ziņās” neesmu redzējis. Taču man ir aizdomas, ka žurnālists vai žurnāliste Liepiņas stāstījuma laikā smaidīgi un atbalstoši māja ar galvu un savā komentārā nenosodīja ne Liepiņu, ne Feldmani. Tāpat nav ticams, ka televīzijas vadība tūlīt pēc raidījuma sazinājās ar policiju, kas būtu godīgu cilvēku normāla reakcija pēc uzzinātajiem noziedzīgajiem faktiem miljoniem liecinieku klātbūtnē.

Avoti:
http://blog.artursprieditis.lv/?p=3121
http://www.delfi.lv/bizness/biznesa_vide/uznemeja-liepina-rtu-absolventu-asociacijas-valdes-loceklim-parmet-iesaisti-es-fondu-naudas-sadales-shemas.d?id=48027101

Informācijas aģentūra
/25.10.2016/

Publicēts iekš Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | 1 komentārs

Kāpēc Krievija uzvar informatīvajā karā

00646_russia-direct-cartoon-625-jpg-pagespeed-ce-trlpzkw5mlInterneta un pēc tam arī sociālo tīklu parādīšanās ir izraisījusi strauju žurnālistu, apskatnieku, ekspertu un pārējās par politiku rakstošās publikas kvalifikācijas pazemināšanos. Tam par iemeslu ir divi objektīvi faktori.

Pirmkārt, internets nodrošināja piekļuvi on-line režīmā gigantiskam informācijas apjomam. Normāls cilvēks nespēj visu šo informāciju apstrādāt, atdalīt “graudus” no “pelavām”, informāciju no dezinformācijas, zināšanas no fantāzijām, nejaušu kļūdu no pārdomātiem meliem. Pie tam masu saziņas līdzekļu reakcijas laiks uz notikumiem pieauga tieši proporcionāli interneta sniegtajām iespējām. Tas ir, izdevumiem, kanāliem un informācijas aģentūrām vienkārši neatliek laika pārbaudīt informāciju – kamēr meklēsi apstiprinājumu, sensacionālo jaunumu publicēs kaimiņu izdevums.

Otrkārt, jaunās iespējas (sociālie tīkli, interneta telekanāli un elektriskie izdevumi) radīja milzīgu dažāda tipa blogeru, frilanseru un citu “nesertificētu” apskatnieku armiju, kuri raksta par politiskām tēmām. Daži no viņiem pēc abonentu skaita var veiksmīgi konkurēt ar regulārajiem mēdiju izdevumiem. Daži no viņiem pret savu darbu attiecas pietiekami nopietni un ir vērtīgākas informācijas avots, kā oficiālie mēdiji. Bet daži nekaunīgi melo, uztraucoties tikai par parakstījušos skaitu un nopelnīšanas iespējām. Tomēr viņi visi kopā rada papildus spriedzi informācijas tirgū. Ir grūti tikt skaidrībā ar informatīvo plūsmu, kura iet caur oficiālajām aģentūrām, bet tas ir tīrais sīkums salīdzinājumā ar feiku, traktējumu, pārspīlējumu un vienkārši izdomātu faktu cunami, ko izplata neoficiālā informācijas armija. Daļēji arī tāpēc Rietumvalstu politiķi ir pārstājuši kautrēties atklāti melot.

Līdz pēdējam laikam veiksmīgi darbojās vienkārša tehnoloģija informācijas jomā. Galvenais – nodrošināt savas realitātes versijas masveida implimentēšanu mērķauditorijas smadzenēs. Otrs uzdevums – norobežot mērķauditoriju no pieejas alternatīvai informācijai.

Balstoties uz šo tehnoloģiju ASV kontrolēja visas pasaules informatīvo lauku visus 1990-os gadus. Kontrolēja un nepamanīja kā “nogulēja” inovāciju. Tobrīd, kad inovācija attīstījās tik tālu, ka kļuva iespējams iegūt reāla laika informāciju no visattālākajiem planētas nostūriem, pilna kontrole pār informācijas lauku vairs nebija iespējama. Informācijas patērētāju vairs nebija iespējams “nogriezt” no alternatīva skatu punkta.

Pie tam informācijas patiesuma problēma nekur nepazuda. Pat otrādi, tā pastiprinājās, jo bijušais informācijas patērētājs kļuva vienlaicīgi arī par tās izplatītāju un radītāju. Agrāk bija iespējams pārņemt kontroli pār avīzēm, radio, televīziju un valsts informatīvā telpa tika slēgta oponentiem. Uz “krāsaino revolūciju” ēras sākuma brīdi ASV izdomāja veidu kā ielauzties šādā slēgtā informācijas tirgū ar algotu blogeru grupu palīdzību.

Amerikāņi, protams, neatstāja bez uzmanības arī tādu senu kā pasaule paņēmienu kā masu saziņas līdzekļu un žurnālistu nopirkšanu upurvalstī, bet ar šādām problēmām valstis prot tikt galā. Ne velti gandrīz jebkuras valsts kriminālkodeksos ir paredzēta atbildība par konstitucionālās kārtības graušanu. Un pierādīt sakarus ar ārvalstu valdībām un ārvalstu naudas saņemšanu specdienesti prot bez pūlēm, tāpēc šādas darbības nenoslēpsi. Attiecīgi kritiskā brīdī upurvalsts var ar vienu “sitienu” atbrīvoties no informatīvās “piektās kolonas”. Pie tam puse no šī kontingenta vēl dos vajadzīgās liecības un apstiprinās tās publiski kameru priekšā.

Savukārt blogeru bandas ir praktiski nenoķeramas. Vēl jo vairāk tādēļ ka melu un dezinformācijas izplatības centri var atrasties ārpus nacionālās teritorijas. Ja ir izdevies radīt informācijas apmaiņas tīklu, tad informāciju bez maksas izplatīs tūkstoši, ja ne desmiti tūkstošu naivu un godīgu izplatītāju, kurus visus neiesēdināsi. Bet, ja mēģināsi, tad pašam būs sliktāk, jo cilvēki būs pārliecināti, ka asiņainais režīms viņus par taisnību vajā.

Šādos abpusējas atvērtības apstākļos, kad informācijas patērētājam kļuva iespējams pašam novērtēt informācijas ticamību intuitīvi – emocionālā (ticu-neticu) līmenī, galvenais kļuva nevis propagandas intensitāte, bet gan tās pārliecināšanas spēks.

Neviens realitātē nevar pārbaudīt vai jūs sakāt patiesību, bet jūsu apgalvojumus var salīdzināt ar realitāti un, ja regulāri tie nesakrīt ar to, ko informācijas patērētājs redz un jūt, tad jums nenoticēs. Tieši tāpēc ASV un ES, kuras strādā pēc ekstensīvā principa un kuras ir pieradušas apspiest ar kvantitāti, vienā jaukā dienā konstatēja, ka zaudē informācijas karu Krievijai, kurai ir tikai daži profesionāli uz ārzemēm orientēti masu saziņas līdzekļi un kura vispār pa tukšo netērē naudu blogeru armiju algošanai.

Panākumi tiek panākti uz sniedzamās informācijas kvalitātes rēķina. Informācija, ko sniedz Krievijas masu saziņas līdzekļi, sakrīt ar to, kas ir redzams aiz loga. Un tāpēc vācietis, francūzis, itālis, amerikānis un pat brits sāk ticēt, ka Krievijas mēdiji arī par Sīriju un Ukrainu saka taisnību, jo situāciju tai pašā Anglijā uz ārvalstīm orientētie Krievijas mēdiji apraksta patiesāk par britu mēdijiem, bet situāciju Vācijā patiesāk par vācu mēdijiem. Tādējādi Krievijas propaganda visā pasaulē, tai skaitā Rietumvalstīs, ieguva miljoniem palīgu – informācijas izplatītājus un pat tādas informācijas savācējus, līdz kurai žurnālisti nekad netiktu.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/21.10.2016/

Avots:
https://cont.ws/post/406529

Informācijas aģentūra
/25.10.2016/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | 2 komentāri

Informatīvais hibrīdkarš – jaunākais kara paveids

00638_1477425977Nesen man nācās piedalīties starptautiskā zinātniskā konferencē “Ilgtermiņa starptautisko attiecību prognozēšana Krievijas nacionālās drošības interesēs”, kuru organizēja Krievijas Ārlietu ministrijas Militāri – politisko pētījumu centrs. Pasākums nebija slēgts, bet arī netika īpaši afišēts, tāpēc neaprakstīšu to sīkāk, bet tikai izklāstīšu savas uzstāšanās galvenās tēzes, kas attiecas uz pašu atvērtāko no globālās cīņas aspektiem – informācijas sfēru.

Globālo spēlētāju savstarpējās cīņas rakstura nozīmīgas izmaiņas, kuras ir notikušas pēdējo 20 – 30 gadu laikā, ir tik acīmredzamas, ka, manuprāt, tās nav jāpierāda. Ne velti ir ieviests termins “hibrīdkarš”, kurš raksturo tādu starpvalstu attiecību stāvokli, kad kara mērķi tiek sasniegti līdz aktīvas karadarbības sākšanas fāzei. Daudzos gadījumos pretinieku pat cenšas izprovocēt uz īstas un pilnvērtīgas karadarbības uzsākšanu viņam ļoti svarīgā, bet viņa globālajam pretiniekam otršķirīgā reģionā. [Šī iemesla dēļ ASV un Lielbritānija var mēģināt arī tādā vai savādākā veidā izprovocēt karu Baltijā kā viņi to izdarīja Ukrainā.]

Ja valsts padodas uz šādām provokācijām un uzsāk militāru intervenci, tad, pirmkārt, tā zaudē politisko un diplomātisko cīņu un saņem agresora birku kopā ar attiecīgu starptautiskās sabiedrības reakciju. Otrkārt valsts sasaista savus resursus un arvien dziļāk ieslīgst nebeidzamā konfliktā, zaudējot spēju kaut ko likt pretī sava pretinieka aktivitātēm citos globālās cīņas virzienos. Treškārt, nodemonstrē nespēju efektīvi atrisināt savu sabiedroto problēmas.

Tādējādi, ja mūsdienu pasaulē jūs esat spiesti iniciēt karadarbību (kari pašreiz oficiāli vairs netiek pieteikti), tad neatkarīgi no saviem taktiskajiem militārajiem panākumiem jūs stratēģiski jau būsiet zaudējis.

Iebrukumu attaisnojošs blickrīgs vēl ir iespējams tādu spēka samēru gadījumā kā ASV pret Grenadu vai Panamu, jo īpaši, ja runa iet par laikā ierobežotu noteikta mērķa sasniegšanas operāciju (piemēram, ģenerāļa Nortjegas arestēšana un notiesāšana). Bet jau Afganistānas, Irākas, Lībijas un Sīrijas gadījumos ne tikai jebkura lielvalsts, bet arī jebkura koalīcija ieslīgst karadarbības dūksnājā uz ilgu laiku un ar neprognozējamu rezultātu.

Karš pirms kara un kara vietā tiek vests diplomātiskajā, politiskajā un, pats galvenais, informatīvajā sfērā. Te ir svarīgi ne tikai tas, ko jūs esat izdarījis un ko esat panācis, bet arī tas kā tas tika uztverts gan pasaulē, gan pašu valstī. Faktiski orveliskais “Karš – miers, miers – karš” ir pārvērties no fantastiskas antiutopijas kopumā korektā starptautisko attiecību formulājumā.

Mūsdienu kara galvenās sadursmes notiek formāli miera laikā un ārpus pušu bruņoto spēku sadursmēm. Tā rezultātā informācijas tehnoloģijas (informatīvā kara stratēģija) iegūst no valsts drošības viedokļa kritiski svarīgu nozīmi.

Tomēr, ja mēs tikai konstatēsim šo faktu un mēģināsim strādāt pa vecam , izmantojot veco informatīvo instrumentāriju, akurāti savācot un analizējot informāciju un mēģinot vadīt informāciju, tad konstatēsim, ka neglābjami kavējam. Mūsdienu pasaule dzīvo reālā laika (tiešsaistes) režīmā.

Tas ir, mirklī, kad informācija nonāk līdz jums, tā jau ir morāli novecojusi – notikumi turpina attīstīties un jūsu reakcija būs vērsta uz pagātni. Jūs cīnīsieties ar to, kas vairs nepastāv. Labākajā gadījumā jūsu darbības būs bezjēdzīgas, sliktākajā gadījumā tās jums pašam arī kaitēs.

Tieši tāpēc galvenie mūsdienu globālās cīņas notikumi ir pārnesti uz informatīvo sfēru. Klasiskās drošības iestādes vienkārši nespēj laicīgi noreaģēt. Vēl ir nepieciešams laiks lēmuma pieņemšanai un pavēles aiziešanai. Jebkurā gadījumā šis laiks būs lielāks nekā situācijas maiņas laiks.

Ja jūs nepaspējat noreaģēt uz jauniem izaicinājumiem ne tikai tehniski, bet pat informatīvi, tad jums uz šiem izaicinājumiem ir jāatbild preventīvi. Tomēr jūs nezināt kā tieši notikumi attīstīsies, jo informācija par tiem neizbēgami atnāk novecojusi.

Attiecīgi vienīgā adekvātā stratēģiskā informatīvā iniciatīva ir nevis informācijas savākšanā, reaģēšanā uz informāciju un pat ne mēģinājumos vadīt saņemto informāciju. Nepieciešams ar informācijas palīdzību vadīt notikumus. Attiecīgi, informācija ir jārada. Nepieciešams modelēt informatīvajā sfērā “brīnišķīgo jauno pasauli” tādā veidā, lai mērķauditorija (nav būtiski savas valsts vai ģeopolitiskā pretinieka iedzīvotāji) uztvertu to kā reāli eksistējošu. Tad pēc kāda laika reālā pasaule tik tiešām pārveidosies saskaņā ar jūsu uzdoto informatīvo matricu.

Labprātīga PSRS sagraušana ar pašu iedzīvotāju rokām, puses Ukrainas iedzīvotāju apziņas pārformatēšana, koriģētās “eiropas vērtības”, kuras pēdējo divdesmit piecu gadu laikā ir mainījušās uz diametrāli pretējām ir tikai daži rupji, bet efektīvi piemēri informatīvām matricām, kuras pārveido reālo pasauli saskaņā ar saviem uzstādījumiem.

Šie piemēri ir rupji, jo tika realizēti uz pirmsinformācijas un informācijas laikmetu robežas, un arī tāpēc, ka pirmie mēģinājumi pielietot jaunas stratēģijas parasti ir nepilnīgi un neatstrādāti. Tas ir tāpat kā jaunas lidmašīnas izmēģināšanas eksemplārs, kuram papriekšu ir jāpalido, “jāpārslimo” “bērnu slimības” un kurš tikai pēc tam var iet uz sērijveida ražošanu.

Kopumā, ja “miers ir karš”, tad arī “nezināšana ir spēks” un nākotne tiek veidota pagātnē.

Kopējai darbību secībai aktuālās informāciju stratēģijas ietvaros izskatās sekojoši:

Papriekšu valsts vadība nosaka vēlamās “brīnišķīgās jaunās pasaules” formu un aktuālos termiņus tāda stāvokļa sasniegšanai.

Nākamajā etapā specializētas informatīvi – analītiskas struktūras izstrādā informatīvās matricas, kura nodrošina vēlamā rezultāta sasniegšanu.

Trešajā etapā tiek izstrādāts kopējais darbības plāns un tiek noteikts mērķa sasniegšanai nepieciešamais resursu daudzums.

Pēdējā etapā notiek informatīvā kampaņa (jo īsāka, jo efektīvāka, pēc blickrīga analoģijas), kuras laikā formējas uzdotā matrica.

Informatīvās matricas formēšanas un visā tās eksistences laikā ir jāveicv galveno tās parametru korekciju saskaņā ar izmainījušos realitāti (tai skaitā arī dēļ pretinieka pretdarbības).

Tādējādi informatīvā kara process kļūst permanents un nepārtraukts, bet vadošo informatīvo struktūru darbs sāk līdzināties tam darbam, ko iepriekšējo (pirmsinformācijas) laikmetu militārajos konfliktos veica bruņoto spēku virspavēlnieku štābi. Ja iedziļinās situācijā, tad kļūst skaidrs, ka informatīvās matricas nepārtrauktas plānošanas un formēšanas process ne ar ko neatšķiras no bruņoto spēku stratēģisko operāciju plānošanas un realizācijas. Darbība tikai tiek pārnesta uz jaunu (informācijas) vidi.

Un ja jau karš ir pārgājis uz citu dimensiju un pārvērties par hibrīdkaru, tad arī galvenajiem uzvaras panākšanas instrumentiem vajadzēja mainīties. Tas ir, uzvaras panākšanas procesā ir jātiek ieviestām inovācijām.

Savulaik Prūsija (un pēc tam Vācija) nodrošināja sev pārsvaru pār citu Eiropas valstu armijām, ieviešot inovācijas ģenerālštāba veidolā. Tagad tāds ģenerālštābs ir nepieciešams informācijas sfērā un, jo ātrāk mēs to sapratīsim, jo labāk priekš mums.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/20.09.2016/

Avots:
https://cont.ws/post/377957

[Šis ir neviennozīmīgs raksts par ļoti aktuālu tēmu, pie kā ir jāpiebilst sekojošais. Pirmkārt, aprakstīts ir tas, kas vismaz no ASV un Lielbritānijas puses jau labu laiku reāli eksistē un nepārtraukti ikdienā tiek izmantots, karojot ne tikai pret saviem ģeopolitiskajiem pretiniekiem, bet arī pret jebkuru sev nevēlamu spēku, tai skaitā arī pret savu tautu nospiedošo vairākumu. Arī Latvijā bez nesen atvērtā NATO informatīvā štāba jau pietiekami pasen eksistē informatīvais štābs, no kura tiek monitorēta un vadīta visa Latvijas un latviešu valodas informatīvā telpa (sākotnēji šis štābs bāzējās Elijas ielā 17, Rīgā).

Anglo-amerikāņu problēma ir izmantoto informatīvo matricu un to uzturošo struktūru sevis izsmeltībā, kā rezultātā strauji ir kritusies masu informatīvās ietekmēšanas kvalitāte, iedzīvotāju apziņas pārsātinātībā, izkropļošanā un dabiskās aizsarg reakcijās, kas viss kopumā rada dažādus pašiem anglo-amerikāņiem nevēlamus rezultātus un efektus, kā arī pietiekami nopietnā Krievijas informatīvajā pretdarbībā.

Otrkārt, jānorāda, ka šāda veida parādības izraisa nozīmīgu tās sabiedrības psihes deformācijas, pret kurām tiek pielietota šī metode. Citiem vārdiem sakot, karš notiek nevis informācijas sfērā, bet gan cilvēku prātos, un no tā šis prāts nopietni cieš, līdz pat pilnīgai nopostīšanai. Tā rezultātā cilvēki burtiski sajūk prātā un kļūst neadekvāti. Vēl kā šīs parādības blakusefekti ir minama cilvēku “ieraušanās sevī”, mēģinājumi izvairīties no jebkādas informatīvās ietekmēšanas, apātiskums, mazenerģiskums, norobežošanās no sabiedriskiem un politiskiem procesiem, kas viss kopumā rada sabiedrisko struktūru sairumu un sabrukumu. Šī procesa un šāda karošanas veida plaša attīstība neizbēgami novedīs līdz globālai trakomājai, kura tādā vai citādā veidā pati sevi iznīcinās.

Treškārt, no raksta var noprast, ka nav jēgas vākt un analizēt informāciju. Tā pilnīgi noteikti nav. Nevācot un neanalizējot informāciju cilvēks vai struktūras pārvēršas par “viendienīšiem”, kuri dzīvo “reālajā laikā”, bet kuriem vairs nav ne pagātnes, ne nākotnes, bet ir tikai tagadne. Ar aprakstīto pieeju pašreiz sabiedrības lielākā daļa tiek degradēta par šādiem “viendienīšiem” un tas var šķist izdevīgi (jo tā tos vieglāk vadīt, jo “nezināšana ir spēks”), bet ilgtermiņā šāda sabiedrība vairs nekam nebūs derīga un nebūs spējīga veikt neko konstruktīvu. Šī ir sabiedrības likvidācijas formula.

Lai pretotos “viendienīšu” tendencēm kā reiz ir jāvāc, jāšķiro un jāanalizē informācija, jānorobežojas no šī “reālā laika” virtuālā flūda un jāiemācās tāda psiholoģiski – organizatoriska tehnika, ko varētu nosaukt par “laika apstādināšanu”. Augstāk minētie apstākļi patiesībā ir to struktūru pastāvēšanas obligāti priekšnosacījumi, kuras ir spējīgas izveidot un koriģēt rakstā minētās informatīvās matricas.

Ceturtkārt, būtisks ir aprakstītās pieejas morālais aspekts. No vienas puses, kā jau tika minēts, šāda pieeja no anglo-sakšu puses tiek plaši pielietota un tās rezultātā ir radīta pietiekami liela stulbu globiku auditorija, kura nespēj izlasīt vairāk par 144 zīmēm. Ņemot to vērā, Krievijas līdzīgu metožu izmantošana var būt attaisnota, ja runa iet par jau degradētās publikas vadības pārņemšanu, lai vismaz neļautu to izmantot pret sevi.

No otras puses, šādu metožu izmantošana tikai pati par sevi arī nav vērtējama negatīvi. Viss ir atkarīgs no tā, kāda ir konkrētā informatīvā matrica. Tā var būt gan labdabīga, gan ļaundabīga. Anglo-sakšu informatīvā matrica ir ļaundabīga, jo tā maldina, atrauj no realitātes, melo un veicina visdažādākās negācijas un destruktīvus sabiedriskos procesus. Ir iespējams izveidot un izmantot informatīvās matricas, kuras veic diametrāli pretējus uzdevumus un, ja Krievija to dara vai darīs, tad tas ir tikai apsveicami. Tomēr autors šo tehnoloģiju apraksta no tehnokrāta un morālā relatīvisma pozīcijām, kas sapratnei varbūt var noderēt, bet kas praksē nedrīkst tikt izmantota dēļ šādas pieejas amoralitātes. Tāpēc, ja vienalga kura valsts, tai skaitā Krievija, pieiet jaunajam kara veidam no šādām pozīcijām, tad tas ir amorāli, kategoriski nosodāmi un tam visiem spēkiem ir jāpretojas, līdzīgi kā pašreiz ir jāpretojas anglo – amerikāņu ciniskajai, augstprātīgajai, nežēlīgajai un nu jau arī stulbajai pieejai.]

Informācijas aģentūra
/16.10.2016/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | 1 komentārs

Vienas Baltijas valstu ārpolitiskās muļķības analīze

00640_b67ec8b5ec8c469ba62a98524a360578_18Trīs jauniņās NATO Baltijas valstis ir norūpējušās par Krievijas militārās aviācijas lidojumiem un Baltijas flotes kuģu manevriem. Sak peld “tuvu” (desmit jūdzes) teritoriālajiem ūdeņiem un tieši ekonomiskajā zonā, tādējādi provocējot. Aviācija lido ar izslēgtiem transponderiem un apdraud civilās aviācijas lidmašīnas.

Šīs bažas var saprast. Pēc “kaspijas zalpiem” [Krievijas raķešu “kalibr” triecieniem no Kaspijas jūras kuģiem pa DAESH mērķiem Sīrijā] ir skaidrs, ka katrs jaunais Krievijas flotes kuģis pārsniedz jebkuras Baltijas valsts armiju kopējo spēku. Un Krievija nāca pretī, piedāvājot apspriest darbības uzticības atjaunošanai reģionā. Pie tam, tā kā kaimiņi parasti neuzticas tieši no Krievijas nākošām iniciatīvām, Maskava par pamatu sarunām pieņēma tā saucamo “Nīniste plānu”.

Šīs iniciatīvas, kuras izvirzīja Somijas prezidents, paredzēja sākt ar visvienkāršāko – aizliegt jebkuras valsts militārai aviācijai lidojumus ar izslēgtiem transponderiem. Transponderi ļauj momentāni noteikt ne tikai lidmašīnas nacionālo piederību, bet arī konkrētās lidmašīnas tipu. Attiecīgi uzreiz ir skaidrs vai jūsu robežām tuvojas civilā lidmašīna, iznīcinātājs, bumbvedējs vai izlūklidmašīna. Pēc būtības jūs to tāpat jebkurā gadījumā noteiksiet, tikai, ja transponders ir izslēgts, tad mazliet vēlāk. Un lai tas nenotiktu par vēlu drošības labad tādēļ gaisā paceļas iznīcinātāji, lai nepieciešamības gadījumā to pārtvertu, identificētu un pavadītu.

Lidošanu virs Baltijas jūras ar izslēgtiem transponderiem jau sen praktizē ASV un NATO militārā aviācija. Tādējādi viņi cenšas atvieglot savu izlūklidmašīnu darbu un daļēji “uzlauzt” Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēmu. Nevarētu teikt ka šī metode būtu diez ko efektīva, tomēr Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēmas spēki ir spiesti reaģēt un uzticības līmenis no tā nepaaugstinās.

Tā kā Baltijas jūras akvatorija ir kritiski svarīga Krievijas ziemēļ – rietumu robežu aizsardzībai, tā kā tur atrodas flotes bāze, tā kā Kaļiņingradas anklāvs prasa īpašu uzmanību, dabiski ka Krievijas Federācija ir spiesta reaģēt uz NATO aktivitātēm, tai skaitā veicot tehnisko izlūkošanu gan uz jūras, gan gaisā. Attiecīgi arī Krievijas aviācija praktizē lidošanu ar izslēgtiem transponderiem, kas tik ļoti satrauc Baltijas valstis.

Somijas prezidentes iniciatīva bija vairāk kā loģiska un caurspīdīga. Aizliedzam pilnīgi visiem lidot ar izslēgtiem transponderiem  un tādējādi paugstinām uzticību un samazinām saspīlējumu. Krievija atbalstīja šo priekšlikumu Krievijas – NATO padomē.

Igaunija atteicās uzreiz. Latvija – nākamajā dienā. Lietuviešiem priekšlikums pat iepatikās un viņi gatavojas to izskatīt. Tai pat laikā pēc igauņu paziņojuma nekādas divpusējās konsultācijas šai sakarā vairs nav iespējamas, jo uzreiz var pateikt ka “Nīniste plāns” netiks realizēts. Igaunija atsaucas uz to, ka Baltijas valstis ir NATO dalībvalstis un tāpēc nevarot vest nekādas separātas sarunas ar Krieviju. Lēmumu šai jautājumā it kā ir jāpieņem blokam kopumā.

Ņemot vērā to, ka Krievija atbalstīja Somijas prezidenta priekšlikumu Krievijas – NATO padomē nav saprotams, kas patraucēja igauņiem un viņu kaimiņiem tur uzreiz arī apspriest šo jautājumu, vēl jo vairāk tādēļ, ka par savas drošības apdraudējumu želojas nevis Kanāda, bet Baltijas valstis.

Bez tam Somijas prezidenta priekšlikumi uzticības paaugstināšanai pilnībā iekļaujas esošajā starptautisko tiesību formātā, tai skaitā arī uzticības veicināšanas pasākumu vienošanās starp Krieviju un NATO, tāpēc to realizācija neprasa visu alianses valstu sankciju.

Visbeidzot tieši Baltijas valstis uzstāja, lai viņu debesīs patrulētu NATO aviācija. Viņi paši, savas suverenitātes ietvaros, arī ir tiesīgi noteikt noteikumus, pēc kuriem jāvadās alianses lidmašīnām reģionā. Vismaz ne Kanādas lidmašīnas virs ASV, ne amerikāņu lidmašīnas virs Kanādas nelido kā viņiem pašiem ienāk prātā, un tie taču ir Baltijas valstu tuvākie partneri, un ne tikai NATO ietvaros.

Īsāk sakot, kurš patiešām grib atrisināt problēmu, tas meklē veidus kā to izdarīt, bet kurš to negrib, tas meklē iemeslus, lai problēmu nerisinātu. Igaunija, Latvija un Lietuva meklē iemeslus, lai nerisinātu problēmu, kura viņus pašus apdraud. Un tas nav nekas neparasts, jo pēc Baltijas valstu iniciatīvas saspringtība reģionā jau desmitgades garumā tikai pieaug. Viņi pieprasīja savas gaisa telpas “aizsardzību” ar NATO aviāciju. Viņi gribēja izvietot savā teritorijā alianses pastāvīgos sauszemes spēkus un tagad pieprasa to palielināt. Viņi uzstāj uz NATO jūras spēku patstāvīgu klātbūtni Baltijas jūrā. [Citiem vārdiem sakot, Baltijas valstis realizē pilnībā pašnāvniecisku ārpolitiku, uzkurinot militāru saspīlējumu, kas viegli var pāraugt karā, kurš Baltijas valstis pirmās noslaucīs no zemes virsas.]

Šādā situācijā ir smieklīgi pieņemt, ka Krievija vienpusējā kārtā pārtrauks savu militāro aktivitāti reģionā, ļaujot NATO spēkiem “aizstāvēt” Baltijas valstis līdz pat Čuhotkai.

Maskava viennozīmīgi ir ieinteresēta, lai tiktu realizēti uzticības paaugstināšanas mēri reģionā un lai militārais saspīlējums Baltijā tiktu samazināts. Krievijai ir citi reģioni, kur tai ir nepieciešams karaspēks, kuģi un lidmašīnas. Bet tos nevar izmantot kamēr netiek samazināta vai vispār pārtraukta citu lielvalstu (ne no Baltijas reģiona) militārā klātbūtne reģionā.

Un, ja izrādīsies, ka pārrunas par darbībām uzticības paaugstināšanai reģionā Baltijas valstis praktiski nevar vest bez NATO “vecāko biedru” atļaujas, tad Igaunijai, Latvijai un Lietuvai ir jāsamierinās, ka visus reģionālos jautājumus Krievija apspriedīs ar tiem, kuri reāli ir tiesīgi to darīt, lai arī cik tālu no Baltijas reģiona viņi neatrastos. Bet pašām Baltijas valstīm atliks tikai starptautiskās politikas objekta liktenis, kuri nevis tirgojas, bet ar kuriem tirgojas [pie tam Baltijas valstis šo likteni izvēlējās pašas, pilnībā paguļoties zem amerikāņu okupantiem].

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/27.09.2016/

Avots:
https://cont.ws/post/383746

Informācijas aģentūra
/16.10.2016/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | 2 komentāri

Krievu politologs: Alepo (Sīrijā) ir ielenkts nozīmīgs ASV un Lielbritānijas militārais kontingents

00641_alepo_katlsKrievu politologs un analītiskā centra vadītājs Sergejs Kurginjans savā jaunākajā (15.10.2016) analītiskā raidījumā „Spēles jēga” paziņoja, ka krasais pēdējā laika ģeopolitiskā saspīlējuma saasinājums ir saistīts ar to, ka Sīrijas armijas spēki Alepo pilsētā ir ielenkuši lielu daudzumu maskētu ASV un Lielbritānijas karavīru, kuri karo pret Sīrijas valdību teroristu pusē.

No vienas puses Kuginjans uzsvēra, ka šis paziņojums ir tikai viņa analītiskais viedoklis, kurš balstoties tikai abu pušu publisko paziņojumu analīzē. No otras puses pats fakts, ka tik autoratīvs speciālists nāk šādā veidā klajā ar tādu paziņojumu kā minimums liecina, ka tā autors ir pilnīgi pārliecināts par sava apgalvojuma pareizību. Un patiešām, šis apstāklis tiešām izskaidro kādēļ amerikāņi, kuri ir vienaldzīgi pret svešiem zaudējumiem, tā pēkšņi tik stipri un tieši tagad sāka pārdzīvot par „sīriešu bērnu” likteni, ka ir gatavi tādēļ sākt tiešu un atklātu karu.

Pēc Kurginjana teiktā Alepo „katls” ir stiprs, attiecīgi izrauties ar kaujām no tā nav iespējams. Un, lai gan eksistē speciāli izveidoti koridori, pa kuriem visi karotāji var pamest pilsētu, šī iespēja anglo-amerikāņus neapmierina, jo viņu vidū ir pārāk lieli zaudējumi (nepietiek tikai vēl dzīvi palikušajam kontingentam pamest pilsētu, bet ir jāsavāc arī daudzskaitliskie kritušie, kas visa cita starpā ir arī kā tiešas ārvalstu militārās intervences Sīrijā pierādījums).

Ko tas nozīmē? Pirmkārt to, ka ASV un Lielbritānija ne tikai atbalstīja un apbruņoja teroristus karā pret Sīrijas valdību (kas jau ir pietiekami plaši zināms fakts), bet arī veica nozīmīga mēroga tiešas maskētas militāras aktivitātes. Tas arī nozīmē, ka Sīrijas armija, Irāna un Krievija Sīrijā karo ne tikai ar teroristiem, bet arī ar nozīmīgu ASV un Lielbritānijas militāro kontingentu. Visbeidzot tas nozīmē, ka anglo-amerikāņi ir „bez piecām minūtēm” nopietna militāra zaudējuma priekšvakarā, kurš jau tiek salīdzināts ar nacistu Vācijas militāro katastrofu Staļingradā. Protams, tiešas paralēles te nav velkamas, tomēr apstāklis, ka Rietumvalstis papildus nopietnām un visiem acīmredzamām neveiksmēm ideoloģiskajā un politiskajā sfērā, sāk ciest arī būtiskus militārus zaudējumus, liecina par ievērojamu anglo-amerikāņu spēka un veiktspējas zudumu. No vienas puses tas priecē, bet no otras puses pasaulei un vispirmām kārtām anglo-sakšu sabiedrotajiem tas tuvākajā perspektīvā neko labu nesola.

Avots:
http://eot.su/node/22036

Informācijas aģentūra
/16.10.2016/

Publicēts iekš Kat.: Politika, Reģ.: Tuvie Austrumi, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: SERGEJS KURGINJANS | Komentēt