Par sliktām un labām tautām (amerikāņiem un krieviem)

00570_1q1qG5gmscgMēdz teikt, ka neesot sliktu tautu, bet ir tikai slikti cilvēki. Tas ir politkorekts viedoklis, bet diez vai tas atbilst patiesībai. Mēs taču apgalvojam, ka katrai tautai ir savs raksturs un saucam to par mentalitāti. Un tie nav tikai tukši vārdi. Vācieti nesajauksi ar ķīnieti ne tikai dēļ ādas krāsas un acu īpatnībām. Arī angli ar francūzi, un spāni ar itāli sajaukt ir grūti.

Šodien, kad runā par tautām, visbiežāk domā politisko nāciju (valsts pilsoņus). Lai gan terminam tauta ir arī citas nozīmes, lietošu to politiskās nācijas nozīmē.

Tātad, ja katrai tautai ir savs raksturs, tad kādai tautai raksturs var būt arī slikts. Pat vairāk, kādai tautai obligāti ir jābūt sliktam raksturam. Visi cilvēki taču ir brāļi. Genētiķi ir pierādījuši, ka visa mūsdienu cilvēce ir cēlusies no vienas pirmmātes un viena pirmtēva. Tātad arī visas tautas ir brāļu tautas. Bet ne visi cilvēki taču ir labi, mēdz būt arī slikti cilvēki. Tādēļ ir saprātīgi pieņemt, ka, ja jau cilvēki, kuriem katram ir savs raksturs un kuri ir cēlušies no kopīgiem pirmsenčiem, tiek iedalīti labos un sliktos, tad arī ir jābūt ne tikai labām tautām, bet arī sliktām.

Tikpat saprātīgi būtu pieņemt, ka tautas raksturs, līdzīgi kā cilvēka raksturs, veidojas bērnībā, kad formējas personība (cilvēka personība vai tautas personība). Tātad personības veidošanās nosacījumi, kuri nosaka, kāds izaugs cilvēks, nosaka arī kāda būs tauta.

Un tagad pārbaudīsi šos pieņēmumus uz konkrētu tautu piemēra.

Mūsdienu tautas veidojas apmēram vienādi. Tās iekļauj sevī ne tikai tuvi radniecīgas ciltis un atsevišķas personības, bet arī dažādus citus etniskus elementus, kuri kaut kādu iemeslu dēļ ir nokļuvuši teritorijā, kuru attiecīgā tauta uzskata par savu.

Pavisam tīrs tautas veidošanās eksperiments ir ASV tautas izveidošanās. Cilvēki no dažādām Eiropas valstīm (kuri nebija viena tauta) ieradās indiāņu cilšu (kas vēl nebija izveidojušās par tautām) apdzīvotās zemēs. Apmēram 250 gadus pēc kolonizācijas sākuma uz globālās vēsturiskās skatuves parādījās ASV tauta.

Kas, runājot par ASV tautu, vispirmām kārtām pievērš sev uzmanību? Indiāņu skaits, kuri ir daļa no amerikāņu tautas, ir niecīgi mazs. Lielākā daļa indiāņu tika fiziski iznīcināti, bet atlikušie izmitināti rezervātos, kas apgrūtināja to sajaukšanos ar kolonistu pēctečiem, tādējādi faktiski izslēdzot indiāņus no ASV tautas. ASV tautā pēcāk iekļāvās tikai maza daļa no indiāņiem. Tādējādi tradicionālās sabiedrības pārstāvji (tas ir indiāņu ciltis) izrādījās nesavienojami ar emigrantiem no Eiropas un viņu pēcnācējiem. Bet kāpēc? Jo emigranti galu galā taču arī ir nākuši no tradicionālām sabiedrībām. Tomēr nē. Uz ASV devušies emigranti bija nevis tradicionālo sabiedrību pārstāvji, bet gan cilvēki, kuri ir izstumti, izdzīti no šīs tradicionālās sabiedrības.

Piemēram, uz Latīņameriku no Portugāles un Spānijas valdību puses tika mērķtiecīgi nosūtīti cilvēki no dažādiem sabiedrības slāņiem (augstmaņi, karavīri, zemnieki, tirgotāji, pilsētu plebeji). Katrs devās pāri okeānam pēc kaut kā sava. Kāds plānoja nopelnīt naudu un atgriezties, kāds uzsākt jaunu dzīvi jaunā vietā, bet neviens negrasījās pārtraukt sakarus ar Tēvzemes sabiedrību. Un Latīņamerikā notika, lai gan sāpīga, bet tomēr indiāņu (kuri tiesa gan jau pirms eiropiešu ierašanās bija radījuši savu civilizāciju un valstiskumu, sākot veidoties par politisko nāciju) un emigrantu sajaukšanās, kas radīja jaunas politiskas nācijas, jaunas tautas.

Savukārt uz Ziemeļameriku bēga noziedznieki, vajātu reliģisku grupu pārstāvji, cilvēki, kuri nav apmierināti ar savu vietu eiropiešu sabiedrībā, ar pašu sabiedrību un kuri sapņoja sev izveidot jaunas sabiedriskās attiecības. Un pat pēc XX gadsimta sešdesmitajiem gadiem, kad uz ASV sāka emigrēt augstāka dzīves līmeņa meklējumos, imigranti atteicās no savas iepriekšējās tautas un no savām tradīcijām. Viņi nodeva savu dvēseli apmaiņā pret materiālajiem labumiem. ASV tauta veidojās no egoistiem un antisabiedriskiem elementiem, kuri sevi pretnostatīja savas izcelsmes sabiedrībai un kuri sapņoja izveidot sabiedrību priekš sevis.

Tieši tāpēc ASV kolonisti nebija spējīgi līdzāspastāvēt ar indiāņiem, jo viņi tikko bija atteikušies no tradicionālās sabiedrības vērtībām, kuras indiāņi aizstāvēja kā savas dzīves pamatu. Un arī mūsdienu ASV dominē cilvēku atomizācija, neskatoties uz visu ārējo dzīves atregulētību. Un arī mūsdienu ASV neieredz tradicionālo sabiedrību un tiecas to iznīcināt. Neslēpjot šo savu naidu, bet cenšoties tam atrast racionālu pamatojumu, amerikāņi pasludina tradicionālo sabiedrību par progresa šķērsli. Un arī mūsdienu ASV galvenais ir materiālā labklājība, kura prevalē pār garīgo pilnvērtību. Un materiālās veiksmes cena amerikāņiem nevar būt pārāk augsta, bet tās sasniegšanas līdzekļi vienmēr tiek attaisnoti ar mērķi, attiecīgi materiālo labumu iegūšanai amerikāņi izmanto pilnīgi jebkādus līdzekļus.

Noformatējot savām vajadzībām Ziemeļameriku, amerikāņu tauta sāka formatēt savām vajadzībām visu pārējo pasauli. Lai saprastu kāds liktenis sagaida visas pārējās tautas, jāatceras indiāņu liktenis, 99% no kuriem tika fiziski iznīcināti, bet atlikušo 1% sadzina rezervātos. Visas pasaules tautas [arī latviešus] amerikāņu vispasaules kundzības gadījumā sagaida apmēram tāds liktenis.

Bet mums ir arī daudz tuvāks politiskās nācijas veidošanas piemērs. Pat vairāk, šis piemērs liecina, ka diametrāli pretēju rezultātu var iegūt ne tikai no vienas un tās pašas saknes, bet pat no vieniem un tiem pašiem cilvēkiem.

Krievijā dzīvo ļoti daudz cilvēku, kuriem pasēs ir rakstīts “ukrainis”, bet kuri sevi uzskata par krieviem. Analoģiski Ukrainā daudzi krievi sevi uzskata par ukraiņiem. Krievu tauta formējās, iekļaujot sevī tautas, kuras dzīvoja Krievijas valsts ieņemtajā teritorijā. Un pat tagad, kad mēs runājam par tradicionālajiem krieviem vai arī politkorekti sakām krievieši [Krievijas iedzīvotāji], mēs saprotam, ka gruzīns Staļins bija krievs un krievu valsts, kura toreiz saucās PSRS, vadītājs, nepārstājot būt par gruzīnu. Arī vāciete Katrīna II kļuva par dižu Krievijas imperatori, nepārstājot būt par vācieti. Un arī Sergejs Šoigu ir krievs un Krievijas Aizsardzības ministrs, nepārstājot būt par tuvieti (тувинец). Tieši dēļ šīs iespējas jebkuram kļūt par krievu, neatsakoties no savas tautiskās identitātes, Krievija eksistē gadsimtu garumā un spēj uzvarēt savus ienaidniekus.

Krievija nelikvidē liekos (kā amerikāņi indiāņus), bet inkorporē tos, līdz ar to mainoties, bagātinot sevi ar jaunām tradīcijām , iemaņām, zināšanām, vēsturisko pieredzi. Tāpēc arī krievi atrod izeju no bezizejas situācijām, jo aiz viņiem stāv simtu tautu daudzu tūkstošu gadu pieredze.

Blakām Krievijai politisko nāciju mēģina izveidot Ukrainā. Un it kā tas tiek darīts uz tā paša inkorporācijas principa pamata – iekļaujot ukraiņu nācijā visas tautas, kuras dzīvo Ukrainas teritorijā. Ir tikai viena atšķirība, prasība, kura tiek izvirzīta visiem Ukrainā dzīvojošajiem krieviem – lai kļūtu par ukraini ir “jānogalina sevī krievs”. Tas ir, ja krievu identitāte tiek veidota pamatojoties uz cittautu elementu uzsūkšanu un to pārvēršanu par savu, tad projektējamā ukraiņu identitāte balstās pat uz ļoti radniecīgās tautiskās identitātes iznīcināšanu, kas tiek uztverta kā sveša un naidīga. Un nevajag domāt, ka, ja notiks neiespējamais, un ukraiņu projekts izdzīvos, tad aiz prasības “nogalini sevī krievu”, nesekos prasības “nogalini sevī ungāru”, “nogalini sevī ebreju”, “grieķi”, “armēni” utt.

Katrs nacionāli valstisks projekts nes sev līdzi ideju, kuru tas gribētu padarīt par globālu. Tas attiecas gan uz ķīniešu projektu, gan uz amerikāņu projektu, gan uz krievu projektu un, lai cik tas neizklausītos dīvaini, arī uz ukraiņu projektu. Tie ir projekti, kuri paredzēti visai pasaulei. Ukraiņu projekts pašreiz mirst šūpulī, bet amerikāņu projekts izskatās vēl veiksmīgs. Tie ir dažādi projekti, bet tiem ir viena kopīga iezīme. Gan amerikāņu, gan ukraiņu projekta pamatā ir tēze “nogalini citādo”. Tādi projekti neizdzīvo. Tādos projektos parasti iznīcināšanai paredzētie izrādās daudz vairāk nekā tie, kuriem ir paredzēta labklājība. Un pats galvenais, sākot ar prasību “nogalini”, viņi pēc tam nespēj apstāties pat tad, kad citādo vairs nav palicis. Čūska tad sāk aprīt savu asti.

Tieši tāpēc krievu projekts atdzimst pat visnelabvēlīgākajos apstākļos un viskritiskākajās situācijās, jo tā rezerves ir neizsmeļamas. Krievu projekta potenciālās rezerves ir visa cilvēce, jo jebkurš var kļūt par krievu, nezaudējot savu cittautu identitāti. Ar to pēc būtības arī atšķiras labas tautas (tautas – radītājas) no sliktām tautām (tautām – slepkavām un laupītājām).

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/07.05.2015/

Avots:
http://www.regional-studies.ru/ru/node/4915

Informācijas aģentūra
/29.11.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Par situāciju Burundi Republikā

Pjērs Nkurunziza

Pjērs Nkurunziza

09.11.2015 notika ANO Drošības padomes ārkārtas sēde par situāciju Burundi Republikā Āfrikā. Sēdē, kuru ierosināja sasaukt Francija, uzstājās ANO ģenerālsekretāra vietnieks politiskos jautājumos, augstākais komisārs cilvēktiesību jautājumos un citi augstākie ANO funkcionāri. Lai pastiprinātu dramatisko iespaidu, uz sēdi pat bija uzaicināja ANO ģenerālsekretāra padomnieku genocīda novēršanas jautājumos. Situācijas attīstība liecina, ka tiek gatavota militāra intervence Burundi.

Viss sākās ar to, ka 2015.gada maijā Burundi Republikas prezidents Pjērs Nkurunziza paziņoja par savu balotēšanos jūlijā paredzētajās prezidenta vēlēšanās. Tad sākās histērija. Nkurunziza izvirzīšana tika pasludināta par “konstitūcijas pārkāpšanu”, lai gan Burundi Republikas konstitucionālā tiesa nolēma, ka Nkurunziza drīkst būt prezidenta kandidāts nākamajās vēlēšanās. Pret tiesas loģiku grūti ko iebilst, jo Burundi Republikas konstitūcija aizliedz kandidātam tapt ievēlētam uz trešo prezidentūras termiņu, ja tas ir noticis visas tautas vēlēšanās, bet Nkurunzizu pirmajam prezidentūras termiņam ievēlēja parlaments, attiecīgi uz viņu vēl neattiecas konkrētais konstitūcijas punkts.

Jūlijā notikušajās prezidenta vēlēšanās Pjērs Nkurunziza ieguva 70% vēlētāju balsu, bet tas neapstādināja ne ārējos spēkus, ne opozīciju. Interesanti, ka starptautiskās organizācijas tā vietā, lai atsūtītu savus novērotājus un fiksētu iespējamos vēlēšanu pārkāpumus, vispār atteicās atbraukt. Tā bija droša pazīme, ka Nkurunziza tik tiešām atbalsta tautas vairākums un ka viņš pārliecinoši uzvarēs vēlēšanās.

2015.gada maijā Burundi notika valsts apvērsuma mēģinājums. Varasiestādes to apspieda, bet pēc tam Burundi galvaspilsētā Bužumburā sākās masu nekārtības, kas drīzumā izvērtās par gandrīz vai iknedēļas opozīcijas pārstāvju slepkavībām. Nogalināti tika arī ierindas pilsoņi. Visas šīs slepkavības automātiski tika pierakstītas valdības spēkiem, lai gan tam nebija nekādu pierādījumu. Daudzi opozicionāri saprata, ka viņi ir kļuvuši par upurējamajiem jēriem un pameta valsti. Tad sākās runas par “varasiestāžu sākto teroru”.

Pašreizējā Burundi destabilizācijas etapā ir vērojamas augstas kaislības. Īpaši bīstami izskatās Burundi kaimiņvalsts Ruandas prezidenta P.Kagames paziņojumi, kurš sāka komentēt notikumus Burundi visai draudošā tonalitātē. Pret viņa draudiem jāattiecas pat ļoti nopietni, jo tas, ko Ruandā izdarīja Kagame, joprojām maz kurš atklāti uzdrošinās pateikt, jo katrs, kurš to mēģina darīt, riskē tapt fiziski iznīcināts, lai kur arī viņš neatrastos (ir daudzi algoto slepkavu nosūtīšanas gadījumi no Dienvidāfrikas līdz pat Kanādai un Zviedrijai). Īpaši bīstama Ruandas iejaukšanās Burundi iekšējās lietās ir tādēļ, ka Burundi ir līdzīgs iedzīvotāju nacionālais sastāvs kā Ruandā (arī hutu un tutsi).

Rietumvalstīs sacelto histēriju palielināja ne tikai ANO ģenerālsekretāra padomnieka genocīda novēršanas jautājumos pieaicināšana uz Drošības padomes sēdi, bet arī Starptautiskās krīzes grupas (International Crisis Group) uzstāšanās, kas paziņoja, ka Nkurunziza valdība lieto “naida valodu”, kāda tika izmantota “tieši pirms genocīda Ruandā”. Tādējādi ANO Drošības padomi acīmredzami grib pamudināt izmantot militāru spēku.

Pēdējo nedēļu laikā uzbrukumi Burundi valdībai pieņēma bezprecidenta mērogus. Pēc tam, kad notika “sakrālā upurēšana”, par kuras objektu kļuva par slavenību padarītais “tiesību aizstāvis”, kļuva skaidrs, ka ir sācies varas maiņas Burundi pēdējais etaps.

2015.gada 6.novembrī Starptautiskās krimināltiesas prokurors F.Bensuda izplatīja paziņojumu, kurš saturēja atklātus draudus Burundi vadībai. Bez jebkādas izmeklēšanas veikšanas Starptautiskās krimināltiesas prokurors nostājās opozīcijas pusē un mēģināja aizliegt prezidentam realizēt darbības kārtības ieviešanai paša valstī, paziņojot, ka tās tiks uzskatītas par starptautiskiem noziegumiem. Formāli brīdinātas tika “visas puses”, bet paziņojuma teksts nerada šaubas, ka tas ir ultimāts Nkurunzizam: aiziet vai nokļūt “ārpus likuma”.

Bet tagad īsumā par lietas būtību. Galvenā Burundi prezidenta Pjēra Nkurunziza “vaina” ir lielā apņēmība izraut valsti no gadsimtos mērāmās atpalicības. Praksē ir izrādījies, ka tomēr pastāv iespēja veikt patstāvīgas attīstības politiku pat vienā atsevišķā ļoti mazattīstītā valstī. Un tieši šādas iespējamības praktiska nodemonstrēšana ir ļoti bīstama Rietumvalstīm, kuras metodiski apspiež citu tautu un valstu, kuras netiek pieskaitītas pie Rietumvalstīm, attīstību. Pārmaiņas Burundi notiek lēnām, bet tās vispirmām kārtām skar neaizsargātākos iedzīvotāju slāņus. Tieši tāpēc Pjēru Nkurunzizu atbalsta valsts iedzīvotāju vairākums. Lai būtu skaidrs: Burundi ir ieviesta bezmaksas medicīna grūtniecēm un bērniem līdz pieciem gadiem, eksistē bezmaksas sākumskolas izglītība, ir uzceltas jaunas universitātes, ir uzsākti jauni infrastruktūras radīšanas projekti…

Bet galvenais Nkurunzizas “noziegums” ir “nepareiza” rīkošanās ar valsts derīgajiem izrakteņiem, kuri pēc noklusējuma tiek uzskatīti par transnacionālo korporāciju īpašumu, kuras vienkārši izlaupa reģiona resursus. Tā tas notiek ne tikai Burundi, bet visā Lielo ezeru reģionā un vispirmām kārtām Kongo Republikā.

Lielākā Burundi bagātība ir niķelis. Neskatoties uz to, ka uz šo dabas bagātību ieguvi pretendēja ASV, to saņēma Krievija. Nkurunziza Un tāpēc jau tiek pareģots, ka drīzumā Burundi var pārvērsties par “Āfrikas Sīriju”.

Aleksandrs Mezajevs
/13.11.2015/

Avots:
http://www.fondsk.ru/news/2015/11/13/burundi-uran-nikel-i-podgotovka-intervencii-36733.html
https://lv.wikipedia.org/wiki/Burundi

Informācijas aģentūra
/29.11.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Āfrika, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Katara – globālā terorisma finansēšanas un vadības centrs

Halids bin Mohammads al Atijs

Halids bin Mohammads al Atijs

Katara ir pundurvalsts Persijas līča krastā (11,5 kvadrātkilometri) ar nepilniem 2 miljoniem iedzīvotāju. Katarā atrodas lielākā ASV militārā bāze Tuvajos Austrumos. Katara ir viena no lielākajām naftas un gāzes eksportētājvalstīm. Kataras politiskā iekārta – absolūta monarhija. Emīra varu formāli ierobežo tikai Šariata likumi.

Sakarā ar Krievijas pasažieru lidmašīnas katastrofu Ēģiptē 31.11.2015, kurā gāja bojā vairāk kā 200 cilvēku (tai skaitā bērni), viens no Krievijas Tuvo Austrumu ekspertiem Jevgēnijs Satanovskis (1959) pauda aizdomas, ka šī terora akta pasūtītājs ir Katara (un konkrēti Kataras Ārlietu ministrs Halids bin Mohammads al Atijs) un iemesls tam ir Krievijas uzsāktā “Islāma valsts” bombardēšana un Sīrijas prezidenta Bašara al Asada tieša atbalstīšana, kas izjauc Kataras plānus par gāzes vada būvniecību caur Sīriju un Turciju uz Eiropu. Zemāk 09.11.2015 raidījuma “Brīvā studija” fragmenti, kurā ukraiņu politologa Rostislava Iščenko un Jevgēnija Satanovska sarunā tiek aprakstīta globālā terorisma būtība un Kataras loma tā finansēšanā un vadībā.

Jevgēnijs Satanovskis: (…) Es piedāvāju kaut kādā veidā iedarboties uz konkrētu Kataras vadību, jo viņi, runājot tiešu valodu, “jumto” (piesedz) konkrētus kaujiniekus, tai skaitā Sinajas pussalā [kur notika Krievijas pasažieru lidmašīnas katastrofa]. Tie ir kaujinieki no “Islāma valsts”, tie ir kaujinieki no organizācijas “Brāļi musulmaņi”, bet Sinajas pussalā tas ir mērķtiecīgs teroristisks karš pret Ēģiptes valdību un Ēģiptes armiju.

Sīrijā mēs [Krievija] Katarai esam uzkāpuši uz vissāpīgākās vietas, esam aizskāruši Kataras Ārlietu ministru Halidu al Atiju, kurš pats personīgi kūrē Sīrijas pilsoņu karu. Viņš faktiski arī vada pašu Kataru, nevis arābu mērogiem samērā jaunais emīrs un viņa ļoti varaskārā māmiņa šeiha Moza. (…)

Mēs [Krievija] esam viņam uzkāpuši uz maciņa. Viņš ir ieguldījis daudzus miljardus dolāru, lai gāztu Bašaru al Asadu un aizvilktu gāzes vadu līdz Turcijai, aplaimojot Turcijas prezidentu Erdoganu un eiropiešus.

Tad, lūk, jebkurā mirklī šis ilgus gadus lolotais projekts var tikt aizvērts. Viņi jau tagad ir spiesti izvest savus kaujiniekus gan uz Lībijas pilsoņu karu, gan uz Jemenu. Un tas notiek mirklī, kad viņu uzvara jau bija gandrīz kā nodrošināta, un tas notiek Krievijas iejaukšanās dēļ.

Tas Halidam al Atijam iespējams nozīmē karjeras sagraušanu. Atiju klans ir ļoti bagāts un ietekmīgs, bet, uzmanīgi izsakoties, ir arī citi klani, kaut vai tie paši Atani. Tā ka nepatikšanas mūs [Krieviju] var sagaidīt ne tikai Ēģiptē. Mūs [Krieviju] var sagaidīt nepatikšanas pat mūsu pašu teritorijā, jo klana pārstāvis, kuram burtiski nav kur likt miljardus dolāru, var izdarīt jebko. Vispār Katarai ik gadu pāri paliek 100 milijardu “liekas naudas” un tai ir ļoti milzīgas ambīcijas. Tāpēc Katara ir ļoti nopietns drauds.

Mums [Krievijai] pirms tam jau bija spēles ar saūdiešiem, kad pie mums piebraukāja te princis Turki ibn Feisals Al Sauds (ASV 11.septembra un Maskavas “Nord Osta” “krustēvs”), te Bandar bin Sultans Al Sauds ar abiem Volgogradas teroraktiem. Šie cilvēki šādi ir pieraduši redzēt pasauli. Lidmašīnas katastrofas Sinajas pussalā gadījumā viņi mums ir atsūtījuši “melno zīmi” klasiski pēc Stīvensa. Tas ir viņu stilā, tā viņi ir pieraduši. Pie tam, viņi vēl ir pieraduši pie pilnīgas nesodāmības. (…)

Gadījumā ar tūristu evakuāciju no Sinajas pussalas galvenais ir jautājums, kāpēc arī Rietumvalstu pārstāvji evakuē savus pilsoņus. Acīmredzot viņiem informācijas ir daudz vairāk, jo viņi atrodas gan Saūdu Arābijas, gan Kataras specdienestu iekšienē. Viņi acīmredzot saprot, ka tūlīt tur sāksies kaut kas tāds, ka labāk visus savējos no turienes aizvest.

Es nevaru iedomāties, kas konkrēti tur varētu sākt notikt, bet tad, kad jums ir plaša teroristu plūsma un ja Ēģipte ir viena no valstīm, kura reāli karo pret “Islāma valsti”, tad notikt var daudzkas. Zīmīgi, ka šai frontē Ēģipte ir vienā barikāžu pusē ar Saūdu Arābiju, kas ar Kataru ir ienaidnieki – abi ir radikāli salafītu režīmi [salafīti – visatsaldētākie no musulmaņiem, kuri musulmaņu svētos rakstus interpretē burtiski un atmet visu “lieko”], kuri neieredz viens otru. Kaut kur Kataras un Saūdu Arābijas intereses sakrīt, kā tas ir Sīrijā un Lībijā, bet kaut  kur tās caur saviem teroristiem karo savā starpā.

Tūristu evakuācija nozīmē, ka pastāv nopietnas briesmas, ka situācija tur jebkurā mirklī var “uzsprāgt” un ka tur var sākties liels teroristisks karš, kad sāksies, piemēram, vērienīgi uzbrukumi viesnīcām. Lidostas kaut kā vēl var aizsargāt, bet, ko jūs darīsiet, kad viena pēc otras sāks brukt viesnīcas?! Situācija acīmredzot tur ir tāda, ka tiešām ir jāiet prom.

Rostislavs Iščenko: Bet, kurš var būt tik drosmīgs, lai aizskartu uzreiz trīs lielvalstis? Un viņi taču pie reizes kaitē arī saviem ticības brāļiem.

Jevgēnijs Satanovskis: Viņiem ir nospļauties uz lielvalstīm, cilvēki taču pēc tam nokļūs paradīzē. Bet ticības brāļi viņiem vispār neuztrauc. Tā ir tāda eiropiešu loģika uztraukties par savējiem. Savulaik Ahmadinedžads, kad runāja par Izraēlas apokalipsi un viņam pateica, ka cietīs taču arī musulmaņi, izteicās: “Taisnīgie nokļūs paradīzē, bet, kas notiks ar pārējiem suņiem, nav būtiski.”

Rostislavs Iščenko: Tas viss ir pareizi, es to saprotu. Tomēr viņiem savas darbības veikšanai ir nepieciešama droša bāze, bet cilvēki, kuru dēļ tiek evakuēti tūristi no Sinajas pussalas, ir pārskrējuši ceļu visiem.

Jevgēnijs Satanovskis: Nē, te tas tā nestrādā. Pirmkārt, ir cilvēki, kuri komandē. Par terorismu Sinajas pussalā atbild Katara un cilvēks, kuru es jau nosaucu [Halids al Atija]. Viņi ir ļoti bagāti cilvēki un spēj nopirkt vienalga kuru – ierēdņus, politiķus, specdienestu darbiniekus, prezidentus, premjerministrus. Viņi ir pieraduši šādi rīkoties. Mūsu [Krievijas] dīvainajā gadījumā viņiem tas ne visai sanāk, jo viņi tik tiešām ir pieraduši, sadarbojoties ar amerikāņiem, frančiem un angļiem, ka jebkuru var nopirkt un ka šāda pieeja strādā visos līmeņos. Krievijā Vladimira Putina līmenī tas nenostrādāja. Un te parādās cilvēka, kurš ir izaudzis Pēterburgas ielās, pārākums pār tiem, kuri ir izskoloti Oksfordā – viņam ir dziļa iekšēja pārliecība, ka ne visu šai pasaulē ir jāpārdod. Tas noteiktās aprindās ļoti kaitina pilnīgi visus, jo tur tā uzvesties nav pieņemts.

Tā kā Rietumvalstīs viss un visi ir pērkami, teroristu organizētāji un vadoņi jūtas pilnīgā drošībā. Ja Halids al Atija atklāti paziņoja, ka viņi tūlīt kopā ar saūdu un turku brāļiem ievedīs karaspēku Sīrijā, tad tas ir ko vērts. Amerikāņiem vai angļiem šādā situācijā pateikt ko tādu pat prātā neienāktu. Un to saka Kataras Ārlietu ministrs, kura armijas skaitliskais sastāvs ir 8500 cilvēku. Bet viņi ir pieraduši, ka, piemēram, ar mazu specvienības grupu var likvidēt Kadafi. Vakar viņš bija ļoti bagāts, bet pēc tam viņu noķēra, spīdzināja un nogalināja.

Kas attiecas uz tiem cilvēciņiem, kas tur Sinajā skraida pa tuksnesi, tad kāda viņiem starpība, kurš viņus nogalinās. Viņi zin, ka ir karā, pārliecība tiem ir nesatricināma un tūristus viņi neieredz drausmīgi. Tur ir ļoti daudz teroristu, kuri specializējas uz tūristu likvidāciju. Tie ir viņu ienaidnieki, jo tūristi ir pagāni, kuri skatās kā lec saule un iet lūkoties uz sfinksu un piramīdām. No viņu viedokļa tie ir nolādēti pagāni, kuri atdzīvina senu nešķīstību. Un šādiem cilvēkiem līdz šim visādiem veidiem neļāva izpausties. Un tagad pēkšņi viņiem pasaka, puiši, uz priekšu.

Otrkārt, notiek ļoti spēcīga antikrieviska aģitācija, sak, skatieties, viņi Sīrijā mūsu brāļus nogalina. Te no otras puses palīdz paši krievi. Piemēram, Vsevolods Čaplins nosauca karu Sīrijā par svēto karu. Viņi to iztulkoja un tagad saka, redziet, tas ir jauns krusta karš, tāpēc musulmaņiem jāaktivizē džihāds. Kad jūs šādi nepārtraukti zombē, tad jūs ar asinīm pielietām acīm redzat, ka, lūk, tur ir ienaidnieks. (…)

Rostislavs Iščenko: Mani interesē jautājums par teroristu vadību. Ja eksistē teroristu vadības centrs, vienalga, kur tas atrodas, Katarā, Saūdu Arābijā vai kaut kur citur, tad šim centram var piekļūt, jo specvienības ir ne tikai Katarā vai Saūdu Arābijā. Jūs sakāt, ka katarieši visus ir nopirkuši un tādēļ jūtas drošībā, bet ja tev ir liela nauda, pastāv risks, ka tevi vienkārši aplaupīs, jo Kadafi, piemēram, arī nepalīdzēja viņa nauda un tas, ka viņš daudzus nopirka.

Jevgēnijs Satanovskis: Katarā atrodas vislielākā ASV karabāze Tuvajos Austrumos un pati Katara ir tik maza, ka bombardēt to nav iespējams, netrāpot ASV karabāzei. Jā, var atrast atsevišķus cilvēkus, kā savulaik Katarā tika atrasts Jendarbijevs, pēc kura likvidācijas naudas plūsma, kura gāja karam ar Krieviju Čečenijā, samazinājās par divām trešdaļām.

Bet saproties, lieta ir tāda, ka viņi piesedzas ar daudziem sakariem dažādos specdienestos, ar daudziem ekonomiskajiem partneriem. Ja jūs stājaties ceļā Katarai, tad jums uzreiz ir darīšana ar milzīgu visdažādāko ekonomisko, politisko un personisko interešu un sakaru kamolu, jo no Kataras naudas maisi (arī burtiski skaidrā naudā kā savulaik Širakam un Miterānam) iet varas augstākajiem ešeloniem, tai skaitā arī Amerikas Savienotajās Valstīs.

Kas attiecas uz Kadafi, tad viņš bija rupjš un ekscentrisks cilvēks, kurš terorismu atbalstīja bērnu spēlīšu līmenī. Mūsdienās Katara, Saūru Arābija, Pakistāna un Turcija ir četras galvenās valstis, kuras “tur” islāma terorismu. Turcija šai sakarā savu vēl dabūs. Tai jau ir sākušās problēmas attiecībās ar Ķīnu, jo Turcija pa visu pasauli veic uiguru [musulmaņu apdzīvots apgabals Ķīnā] teroristu sagatavošanu. Piemēram, teroraktiem Taizemes galvaspilsētā Bankokā [17.08.2015] ir pilnībā turku – uiguru izcelsme. Sīrijā tā nu ir sanācis, ka Erdogans ir ielauzies šajā teritorijā un nolēma, ka viņam tur ir nepieciešami savi teroristi.

Tad, lūk, kad jūs “sitat” pa viņiem, tad jūs “sitat” pa visu čūsku kamolu, pa visiem, kuriem viņi ir samaksājuši. Tur ir tāds lērums tiesību aizsardzības organizāciju, ANO ierēdņu (ne arābu, bet dažādu tautību), visi, kuri ir saistīti ar bēgļu jautājumiem, visi, kuri ir saistīti ar cilvēktiesībām. Tikai tagad tā pa īstam Krievijas ĀM grupa Ženēvā saprata cik lielā mērā notiek faktu falsifikācija. Un tās it kā ir starptautiskas organizācijas, tai skaitā arī cienījamas, tādas kā “Ārsti bez robežām” un “Human Rights Watch”. Ar tiem šo organizāciju cilvēkiem, kuri strādā “uz lauka”, viss ir kārtībā, bet, lūk, viņu priekšniecība, varas vertikāle…

Piemēram, Saūdu Arābija ir ieguldījusi savas salafītu islāma versijas propagandā vairāk līdzekļu nekā PSRS savas pastāvēšanas laikā ieguldīja sociālisma propagandā. Un tā masīvi dara viņi to kopš 1980-ajiem gadiem. Bet katarieši šajā “tirgū” ir ienākuši kopš 1990-ajiem gadiem. Halifs bin Hamads al Atani nokļuva pie varas ar visām savām ambīcijām un sāka strādāt šai virzienā.

Tas viss viņiem ir radījis ļoti spēcīgu vairogu un pašu neievainojamības sajūtu. Pastāstīt cilvēkiem, ka notiek tas, kas notiek, kā izrādās nav iespējams. Bet viņi pret jums var aktivizēt ļoti daudz ko.

Lai pa viņiem “sistu”, ir jāsaprot kā to darīt un Krievijai nāksies to saprast. Ir jāsaprot ar ko to darīt (lai minimizētu riskus), jo šie indivīdi tik tiešām ir gatavi kaut vai izraisīt Trešo pasaules karu. Viņiem tas ir vienalga. Tas ir tāpat kā Saūdu Arābija mēģina pierunāt Izraēlu dot triecienus pa Irānas kodolobjektiem. Viņiem ir pilnīgi nospļauties, kas būs pēc tam, jo ir skaidrs, ka sasniegt Irānas kodolobjektus var tikai ar nekonvencionāliem ieročiem, kādi Izraēlai nav, bet, ja vajag, tad būs. Ja šīītu musulmaņi karo ar ebrejiem, tad viņiem tā ir vislielākā laime. Tad pēc tam no tuksneša iznāk salafītu musulmaņi, piebeidz visus atlikušos un viņiem viss ir kārtībā.

Uz tādām avantūrām iepriekš negāja neviena no lielvalstīm, kuras saprata, ka par saviem vārdiem būs jāatbild. Šodien vairs nav tā, kā bija “aukstā kara” laikā, kad bija vienkārši burvīgi pretinieki CIP, MI6, BND, kuri saprata, ka ir noteiktas sarkanās līnijas, kuras pārkāpt nedrīkst. Toreiz pat cīņā “bez noteikumiem” bija noteikti noteikumi, kurus visi ievēroja. Jā te var spēlēt šādi, bet pēc tam tevis var vienkārši vairs nebūt.

Šie cilvēki [teroristu organizētāji no Kataras, Saūdu Arābijas u.c.] to nesaprot. Viņi, bez jokiem, vēl vakar skraidīja pa tuksnesi. Viņi vēl nesen bija pavisam nabadzīgi. Kas, piemēram, bija Katara vēl 50 gadus atpakaļ? Vai pat 30 gadus atpakaļ? Mūsu struktūra bija pirmā, kura Krievijā izdeva grāmatu par Kataru. Tolaik par šo valsteli vispār neviens neinteresējās. Un kas bija Saūdu Arābija 50 gadus atpakaļ?

Šie cilvēki dzīvo vergturu stilā. Saūdu Arābijā verdzību atcēla tikai 1960-ajos gados. Šiem cilvēkiem smadzenes strādā kā Romas impērijas vergturiem – prātam neaptverama cietsirdība, momentāla sekošana visām savām iegribām. Tad, lūk, iedomājaties, ka jums ir darīšana ar šāda tipa cilvēkiem. Jā, viņiem ir ļoti daudz naudas, jā, viņiem ir mūsdienīgi gadžeti, jā, viņi pārzina daudzas valodas, jā, viņi ir pabeiguši Rietumvalstu augstskolas, bet viņu būtība ir šāda. Tāpēc ir ļoti nopietni jāsaprot, ko ar šādām personām lai dara.

Es domāju, ka, ja viņi zinātu, ka par tāda veida spēlītēm, ko viņi spēlē, būs jāatbild, tad jau sen starptautiskais terorisms sen būtu likvidēts, jo globālais terorisms nevar pastāvēt bez finansējuma. Terorisms ir nopietna saimnieciski – politiska darbība, tas ir nopietns process, kurā apgrozās milzīga nauda. Ja nav “jumta”, tad nav iespējams izveidot teroristisku tīklu. Piemēram, Katara organizē savu kaujinieku, kuri karo Sīrijā, ārstēšanos un atpūtu Turcijas kūrortos. Tāpēc, tad, kad braucat uz kādu Antāliju vai citu kūrortu, tad ziniet, ka iespējams jums blakām dzīvo kāds bariņš no Al-Kaidas vai kādas citas teroristiskas organizācijas. Un apskatieties cik lielas ir “Islāma valsts” mēdiju iespējas. (…)

Rostislavs Iščenko: (…) Jā, Katara guļ uz naudasmaisa un no neviena nebaidās, jo visus ir nopirkuši, un tāpēc nebaidās, ka viņiem kāds “uzkāps uz astes”. Bet Krievija Sīrijā viņiem jau ir “uzkāpusi uz astes”. Pēc tā, kas tur tagad jau ir noticis, gāzes vadu viņi vismaz tuvāko desmit gadu laikā izbūvēt nevarēs. Un, ja ir noticis tik liels konfrontācijas līmenis, tad var arī tik veiktas akcijas pret konkrētām personālijām, jo baidās jau ne no nolūkiem, bet gan no iespējām.

Jevgēnijs Satanovskis: Nu nezinu! Līdz neilgam laikam bija nerakstīts likums, ka pirmās personas neaiztiek. Pat Staļins ap kādu 1943.gadu pārstāja mēģināt likvidēt Hitleru, jo izrēķināja, ka politiski tas nav izdevīgi. Aiz slēgtām durvīm viņam, protams, par to visi pateiktu paldies, bet pēc tam viņš atklāti uzreiz dabūtu Rietumvalstu un bezhitlera nacistiskās Vācijas koalīcijas iebrukumu PSRS.

Es nezinu kādas tam visam būs sekas. Krievijas augstākā priekšniecība gan jau ka izskaitļo visus iespējamos variantus. Es domāju, ka augstākā priekšniecība kaut ko izskaitļos. Viņi ir ļoti pacietīgi un tas ir pareizi, jo tādām lietām nevar pieiet emocionāli. Es domāju, ka tie cilvēki, kuriem mēs [Krievija] esam “parādā” par šo teroraktu, agri vai vēlu tomēr saņems savu. Pie tam pašā Krievijā būs ļoti daudzi, kuri kliegs: Ko jūs darāt? To vispār darīt nedrīkst! Mēs tad sastrīdēsimies ar tiem vai šitiem.” Utt.  Līdzīgi tagad tiek runāts par Krievijas darbībām Sīrijā. Un to dara cilvēki, kuriem nav informācijas, kuri ir nekompetenti un, pat, ja viņiem tā informācija būtu, viņi tāpat nespētu izprast situāciju, jo nesaprot, kas ir patiešām nopietni draudi, un domā, ka tas viss pāries pats no sevis. (…)

Cilvēkus, kuri iznīcina vienu valsti pēc otras, gāž vienu valdību pēc otras, protams, ka ir jāapstādina! Un viņi ir jāaptur tad un tur, kur tas ir iespējams, un pēc iespējas ātrāk. Ir ļoti būtiski, lai šāda veida personāži tevi vienkārši baidītos aiztikt.(…)

Krievija vēl daudz kur klups uz Kataras. Gan Baltkrievijā, kur mēslojumu sfērā Lukašenko tā vietā, lai ietu aliansē ar Krieviju, aizgāja aliansē ar Kataru. Gan arī Baltijā un Polijā ar sašķidrināto gāzi, kuru viņi ļoti labprāt atvedīs, ja attiecīgi samaksās.(…)

Rostislavs Iščenko: (…) Tas, kas notiek Tuvajos Austrumos, izskatās ir uz ilgu laiku, un noteikti nav mazo valstu interesēs, lai ko tās pašas arī neiedomātos. Jau pat grieķi ir sākuši runāt par krusta atgriešanu Svētās Sofijas katedrālē un par Turcijas dalīšanu, līdzīgi kā poļi runā par Ukrainas dalīšanu un vēsturisko poļu zemju atgriešanu. (…)

Jevgēnijs Satanovskis: (…) Ei nu vēl tiec galā ar Turciju. Un neaizmirsīsim, ka Katara ar Turciju pašreiz veido vienotu asi, līdzīgu kāda pirms Otrā pasaules kara bija Vācijai ar Itāliju. Savas avantūras Katara lielā mērā piesedz ar Turcijas armiju. Un tas ir panākts ieguldot naudu, cik ir nepieciešams Erdoganam, Turcijas ekonomikā. Katara nav pati par sevi, tā ir apaugusi ar milzīgu sakaru sistēmu. Tieši tas pats ir arī ar Saūdu Arābiju. Paskatieties kaut vai uz Saūdu Arābijas un Pakistānas sadarbību, tai skaitā uz saūdiešu finansēto Pakistānas atombumbu. Pakistānas kodolieroči patiesībā ir Saūdu Arābijas kodolieroči. (…)

Tuvo Austrumu destabilizācija tik tiešām pieaug un Krievija ir iejaukusies šai situācijā ne jau aiz labas dzīves un ne jau dēļ Assada. Kāds tur Assads?! Jā Bašars al Assads ir pretošanās simbols, bet, ja novāks Assadu, tad uzreiz parādīsies cits alavītu ģenerālis (visdrīzāk Assada brālis Mahers Assads), jo zaudējuma gadījumā visiem alavītiem draud totāla iznīcināšana, viņiem vienkārši nav citas izejas.

Krievija tur iejaucās, manuprāt, tāpēc, ka saprot, ka ir bez piecām minūtēm divpadsmit no ļoti, ļoti lielām globālām nepatikšanām. Un tas nebūt nenotiktu Sīrijā. Bet pašreiz situācijas pasliktināšanās process ir apstājies dēļ Krievijas iejaukšanās.

Ja Krievija tur iegāja, tad acīmredzot tāpēc, ka saprata, ka šis pilnīgi visa iznīcināšanas process beidzot ir jāpārtrauc. Visa iznīcināšana jau nav tikai Tuvajos Austrumos – te kā piemēri der arī gan Dienvidslāvija, gan Ukraina [gan arī Latvija, kura, lai gan tiek iznīcināta lēnāk, bet tāpat tiek iznīcināta]. Diemžēl tas viss ir aizgājis stipri aiz Tuvo Austrumu robežām. (…)

Pēc Vīnes tikšanās rezultātiem, Sīriju, piemēram, vairs neizdosies sadalīt un tam piekrita pat mūsu Rietumvalstu kolēģi, neskatoties uz visu viņu ļoti izteikto nepieskaitāmību. Jā viņi tupinās taisīt riebeklības un paši pēc tam atkal no tā cietīs. 11. septembri viņi negaidīja. Rietumvalstu vadošais slānis galīgi nesaprot cik dziļi un kvēli viņus visus neieredz tie cilvēki, kurus viņi atbalsta. Un jo vairāk viņi tos atbalsta, jo vairāk viņi neieredz savus atbalstītājus. Rietumvalstis ļoti dārgi samaksās par šādu savu politiku. Diemžēl arī Krievija dārgi samaksās par šādu Rietumvalstu politiku. (…)

Kā jau teicu situācijas pasliktināšanās Tuvajos Austrumos ir apstādināta, pagaidām apstādināta, jo nav iespējams izšķetināt problēmu kamolu, kurš ir krājies gadu desmitiem. Krievijas rīcības sākums ir pareizs. Teroristus ir sākuši likvidēt neatkarīgi no tā, kam viņi “pieder”, neatkarīgi no tā vai tas ir “labais terorists”, “sliktais terorists”, “mans terorists un es tev samaksāšu par to, lai viņu neaiztiec” utt. Rupjie “barbari” no ziemeļiem tagad ir sākuši, kas par šausmām, bombardēt visus teroristus, izejot no tādas “muļķīgas” padarīšanas kā militārā stratēģija, kas līdz šim Tuvajos Austrumos netika novērots. Jau tagad apmēram trešdaļa “Islāma valsts” teroristu ir evakuēti uz Turcijas un Jordānijas teritorijām un ievesti tur tiek tikai pajauni kadri, jo profesionāļi un gudri cilvēki negrib skraidīt krievu raķešu iespējamo trāpījumu zonā. Viņi tur tagad neko izdarīt nevar. (…)

Lai šo situāciju atrisinātu, vispirms ir jāpārstāj spēlēt vienam pret otru. Ir skaidrs, ka amerikāņi, angļi, franči arī ir tāds plēšoņu terariums. Vienā brīdī viņi visi sāka spēlēt pret mums [Krieviju]. Apskatieties cik ātri viņi visi sāka sadarboties ar Krievijas Aizsardzības ministriju, kad Krievija Sīrijā sāka darīt to, ko viņai piedēvē Ukrainā (pie tam, tikai ar vienu pulku). Ja Krievija tik tiešām karotu Ukrainā, tad tur situācija būtu kardināli pavisam cita.

Situācija ar Krieviju ir tāda, ka joki nu ir beigušies. Pirmais signāls šai ziņā bija Gruzijas sakarā [Gruzijas – Krievijas karš 2008.gadā]. Šo signālu visi nolēma neņemt vērā un neievērot. Tad bija otrs, ļoti slikts signāls Ukrainā, nelaimīgajā Ukrainā, kas ir visu šo spekulāciju upuris. Un  tagad trešais signāls ir Sīrijā, kad tur uz līdzenas vietas ieradās karavīru pulks ar aprīkojumu un tehniku, un sāka ļoti intensīvi un efektīvi strādāt. Man pašam ir liels pārsteigums cik augstā kvalitatīvā līmenī tas ir izdarīts. Krievijas lidotāju darbības intensitāte ir tuva teorētiski iespējamajam intensitātes maksimumam. Neviens neko tādu vispār negaidīja. Precizitāte arī ir ļoti augsta. Tāpat ir laba sadarbība ar Sīrijas armijas sauszemes spēkiem.

Tas ir trešais signāls, sak: “Puiši, jūs mūs uz izturību gribat pārbaudīt? “ Nu tam būs ļoti bēdīgi rezultāti. Daudz lētāk būs pārstāt “taisīt ziepes” un sākt normāli strādāt – sākt beidzot darīt to, ko Rietumvalstis runā, nevis to, ko Rietumvalstis reāli dara.

Šāviens ar raķetēm no Kaspijas jūras bija tik skaidrs signāls, kas ir atsitis jebkādu vēlēšanos runāt ar mums [Krieviju] tālo un vidējo attālumu raķešu valodā. It kā Krievija bija parakstījusi līgumu par vidējo attālumu raķešu ierobežošanu un tad tika teikts: “Ak, muļķa krievi, bet mums taču ir jūras spēki.” Krievija taču patiesībā šai problēmai tā pa īstam pievērsās tikai “vakar”. Jā, ASV aizsardzības ministrs uz to paziņoja, ka mums ir kaut kas tāds ļoti slepens, ka mēs visus tūlīt uzvarēsim. Bet uz katru vienu slepeno ir kaut kas cits slepens, uz vienu “sekretku” ir cita “sekretka”.

Amerikāņiem tiek teikts: “Jūs ne velna nedarāt, vai nu jūs speciāli neko nedarāt, vai arī imitējot darbību izšķērdējat nodokļu maksātāju naudu, vai nu jūs nemaz nespējat neko izdarīt, vai arī jūs negribat neko darīt, vai nu jums politiķi traucē strādāt kā pienākas pret teroristiem. Nu ko lai dara, bet tā taču ir arī mūsu problēma.” (…)

Cīna ar terorismu ir ilgstošs process. Cīņa ar cilvēkiem, kuri finansē terorismu, ir ilgstošs process. Un cīņa ar cilvēkiem, kuri piegādā teroristiem ieročus un mēģina tos izmantot savu mērķu sasniegšanai, arī ir ilgstošs process. Šai ziņā ir viens ļoti labs, vecs un jau aizmirsts nerakstīts likums: “Baltais cilvēks, cīņā pret citu balto cilvēku, neizmanto iezemiešus, nenodot viņiem jaunākos ieročus un nemāca viņiem jaunākajās kara vešanas metodes.” Krievija šādi nerīkojas pret amerikāņiem, angļiem, frančiem. ASV Afganistānā sāka rīkoties tieši tā un samaksāja par to ar 11.septembri un citiem terora aktiem.

Un te galvenais ir panākt, lai šie cilvēki pārstātu apmācīt teroristus, saucot tos par “opozīciju”.

Šodien amerikāņi, angļi, franči, turki trenē dažādu teroristisko grupējumu kaujiniekus. Tieši viņi to dara. Ja to darīs tikai, piemēram, saūdieši, tad kvalitatīvais rezultāts būtu daudzkārt zemāks. Ideja, ka tagad tiks izmantots viens velns pret citu velnu, pret, kuru pēc tam izmantos vēl citu velnu, ir pavisam idiotiska ideja. Bet jūs pamēģiniet par to pārliecināt kaut vai veco Bžezinski. Tas nav ārstējams. Neviens no viņiem neatzīst savas kļūdas, tāpēc nākas pa tiešo runāt ar tautu, informējot un apgaismojot Rietumvalstu sabiedrību, ko patiesībā dara šo tautu vadītāji un viņu specdienesti.

Otrs lieta, kas ir jādara, pēc iespējas jāiznīcina teroristiskas grupas un grupējumi, nepievēršot nekādu uzmanību to draudiem un “piederībai”. Terorisma organizētāji tomēr ir darījuma cilvēki. Viņi tērē tam daudz naudas un resursu. Ja viņi redzēs, ka tos cilvēkus, kuru sagatavošanā viņi iegulda lielus līdzekļus, ļoti ātri iznīcina, viņi pārtrauks to darīt, jo kurš gan iegulda naudu jau iepriekš zināmi neveiksmīgos projektos. Tas arī viss!”

/09.11.2015/

Avots:
http://cont.ws/post/145702

Informācijas aģentūra
/24.11.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Terorisms drīzumā var iznīcināt mūsdienu civilizāciju

00566_Pingvinu_salaAnatola Fransa romāns “Pingvīnu sala” no literatūrzinātnieku puses tiek klasificēts kā parodija par Francijas vēsturi. Tas tā patiešām arī ir, lai gan romānu varētu pieskaitīt arī citiem žanriem: fantastikas, antiutopijas, alternatīvās vēstures. Tāpat romānu var nosaukt par pravietisku.

1908.gadā izdotais darbs beidzas ar pingvīnu civilizācijas bojāejas scēnām, kad pret lielām megapolēm tiek veikti vērienīgi teroristiski akti. Pie tam Franss romānā vērš uzmanību uz spēka struktūru mēģinājumiem veikt pretdarbību teroristiem. Pēc tam, kad pēc terora aktiem galvaspilsētā ienāk vairāki armijas korpusi, situācija tikai pasliktinās…

Mūsdienu cilvēku civilizācija ir pietuvojusies tai robežai, kuru ir aprakstījis Franss. Pasaulē nav nevienas valsts, kura būtu pilnībā aizsargāta no teroristiskiem uzbrukumiem. Pie tam tas vairs nav terorisms, kurš ir vērsts uz sociāli – ekonomiskās iekārtas maiņu, kāds bija “Sarkano brigāžu” terorisms Itālijā vai “Sarkanās armijas frakcijas” terorisms Vācijā. Tas nav terorisms, kurš ir vērsts uz kādas atsevišķas teritorijas atdalīšanos no valsts (kā, piemēram, basku terorisms Spānijā vai īru terorisms Lielbritānijā). Tas nav terorisms, kurš ir zaudējis karu un teritorijas, bet nav iznīcināts un kurš nav samierinājies ar to, kāds ir pret Izraēlu vērstais palestīniešu terorisms. Tas pat nav mafijas terorisms, kurš ir vērsts uz tiesībsargājošo iestāžu, liecinieku un tiesnešu korpusa iebiedēšanu. Tas arī nav reliģisko fanātiķu terorisms, kas atriebjas par grāmatām, izteikumiem un citām sev nevēlamām darbībām.

Visi augstāk minētie un daudzi citi terora veidi, lai cik arī tie nebūtu drausmīgi, ir vērsti uz noteiktu mērķu sasniegšanu esošās sistēmas ietvaros. Pat vairāk, iepriekšējo gadu teroristi bija ieinteresēti, lai pēc savu mērķu sasniegšanas, sistēma tomēr turpinātu funkcionēt. Pat mafija varēja eksistēt tikai valsts ietvaros. Cilšu sabiedrībās, kuras ir saglabājušās Amazones džungļos vai Āfrikas tropu mežos, nav nepieciešamo priekšnosacījumu, lai varētu rasties un eksistēt mafija.

Jaunā tipa terorisms, ar kuru pirmo reizi nācās saskarties uzbrukumu Ņujorkas dvīņu torņiem laikā un kā izpausmi mēs nesen redzējām Francijā, ir terorisms, kuru paredzēja Anatols Franss. Šis terorisms ir vērsts pret mūsu civilizācijas pašiem pamatiem.

Šajā gadījumā nebaidīšos no pārmetumiem eiropocentrismā un teikšu, ka šis terorisms ir vērsts pret globālās eiropiešu civilizācijas pamatiem, tāpēc, ka dolāra, aifonu, Apvienoto Nāciju Organizācijas, megapoļu, globalizētās ekonomikas un tirdzniecības civilizācija ir izaugusi tieši no eiropiešu jaunāko laiku civilizācijas. Ķīniešu, japāņu, krievu un jebkuru citu ekonomiku un valstu iekārta, ņemot vērā visas vietējās īpatnības un tradīcijas, tomēr ir uzbūvētas pēc eiropiešu parauga. Tieši Eiropu (un kopš XX gadsimta otrās daļas arī ASV) mēs domājam, kad runājam par modernizācijas izrāviena nepieciešamību vai par apsteidzošās attīstības modeli. Pēteris I mēģināja panākt Eiropu, eiropiešu kārtību Japānā ieviesa imperators Maidzi, bet Ķīnā Gomiņdana [sociāldemokrātiskas ievirzes parija Ķīnā] aktīvisti.  Padomju Savienība un Ķīnas Tautas Republika centās “panākt un apdzīt” ASV.

Tas nav ne labi, ne slikti. Tā ir vienkārša fakta konstatācija, kura ir nepieciešama, lai saprastu, ka jaunais terorisms, lai kurā valstī tas atkal neizpaustos, apdraud mūs visus, kā noteiktas kopējas kultūras nesējus.

Mūsdienu megapoļu civilizācija, neskatoties uz visu tās ārējo tehnisko varenību, ir ļoti trausla. Milzīgās pilsētas, kuras apdzīvo miljoni un desmitiem miljoniem cilvēku, katru dienu ir jāapgādā ar milzīgu pirmās nepieciešamības produktu un preču daudzumu. Šīs plūsmas apstāšanās pat uz dažām dienām var izraisīt sociālu katastrofu. Ja uz kaut cik ilgstošu laiku tiek pārtraukta elektrības padeve, tad mājās un ofisos ne tikai nedegs gaisma, nebūs interneta un apstāsies tramvaji un metro. Tāpat nestrādās vairs lifti, apstāsies ūdenssūkņi un tiks pārtraukta ūdens padeve, nestrādās kanalizācija, tiks pārtraukta gāzes padeve, ziemā nebūs vairs apkures [automašīnās nevarēs iepildīt degvielu]. Šai gadījumā milzīgas ļaužu masas vienas nedēļas laikā var pēkšņi pārceļot no kosmisko tehnoloģiju laika uz akmens laikmetu.

Ja stratēģiskos objektus vēl var pastiprināti apsargāt un apgrūtināt teroristu piekļuvi tiem, tad nepieļaut teroristisko grupu iekļūšanu mūsdienu megapolēs nespēj nevienas valsts specdienesti.

Maskavas izmēru pilsētai [vairāk kā 10 miljoni iedzīvotāju] savas eksistences nodrošināšanai ir katru dienu jāuzņem cilvēku masas, kuras ir skaitāmas simtos tūkstošos, ja ne miljonos. Tie ir cilvēki, kuri nodrošina preču piegādi, tranzītpārvadājumus, tie ir tūristi, pilsoņi, kuri pārvietojas darba darīšanās. Katru pārbaudīt nav iespējams, bet jebkāda drošības līmeņa paaugstināšana sākumā izraisa dzīves tempa palēnināšanos, bet tālākā perspektīvā noved līdz pilnīgai megapoles dzīves paralīzei.

Vienkārši iedomājieties cik lēna kļūs cilvēku pārvietošanās pilsētā [un cik daudz resursus tas prasīs], ja jebkuru metro [sabiedriskā transporta] pasažieri sāks pārbaudīt tik pat rūpīgi kā lidostās. Pie tam, neskatoties uz visu rūpīgo pārbaudi, teroristiskie akti pret lidmašīnām nav nekāds retums. Bet efektivitātes ziņā (bojāgājušo skaits un iedarbība uz cilvēku psihi) teroristiskais akts megapoles metro var izrādīties daudz iedarbīgāks. Bet ir taču vēl arī tramvaji, trolejbusi, autobusi, vilcieni un arī personīgie auto, kuri stāv milzīgos korķos uz tiltiem vai tuneļos un arī ir pietiekami neaizsargāti.

Pie tam galvaspilsētas megapoles pilsoņu masveida atteikšanās no braukšanas uz kūrortu atpūsties un viņu atteikšanās braukt uz darbu ir divas pilnīgi dažādas situācijas. Pietiekami ilgstoša vērienīgu terora aktu sērija var laupīt sirdsmieru jebkuras lielas pilsētas iedzīvotājiem. Un, ja tiek paralizēta dzīve galvaspilsētā, tad tiek paralizēta dzīve visā valstī, bet teroristisks trieciens pa vairākiem lielākajiem pasaules varas centriem var apdraudēt normālu globālās ekonomikas funkcionēšanu.

Protams, lai apdraudētu normālu dzīvi kādā atsevišķā valstī, nerunājot nemaz par visas globālās civilizācijas apdraudējumu, nepieciešams spēt nodrošināt vērienīgu un ilgstošu teroristisku uzbrukumu. Bet tam ir nepieciešama labi apmācītu un sagatavotu teroristu armija, kura sastāv no uz visu gataviem simts teroristiem (ja runa iet par vienu lielpilsētu), dažiem tūkstošiem teroristu (ja runa iet par lielu valsti) un desmitiem tūkstošiem teroristu (lai apdraudētu visu civilizāciju).

Vēl nesen šāds uzdevums šķita neizpildāms, bet pēc “kalifāta būvniecības” armijas parādīšanās [domāta “Islāma valsts”], kura atklāti izmanto teroristiskas metodes, un virknes organizāciju esamības  Eiropā, Āzijā un Ziemeļāfrikā, kuras tai simpatizē, jautājums par šāda spēka cilvēcisko, materiālo un finansu resursu ir atrisināts. Tāpat atklāti ir arī pausts mērķis iznīcināt mūsdienu eiropiešu civilizāciju. Pēc kalifāta [“Islāma valsts”] neizbēgamā militārā zaudējuma Sīrijā un Irākā, tam sava mērķa sasniegšanai paliks tikai viens ceļš – terors.

Specdienesti uzlabo savu darbību, bet arī teroristi pieslīpē savas metodes, paralēli pētot specdienestu darbības metodes un meklējot efektīvas metodes pretdarbībai tiem. Pie tam līdz šim teroristiem ir bijušas uzbrūkošās puses priekšrocības. Gala beigās lielvalstu konflikta apstākļos, kad teroristus nekautrējas iedalīt pareizajos un nepareizajos, radikālos un mērenos, viņiem rodas milzīgs daudzums “šķirbu”, kas ļauj saglabāt struktūras, saglabāt stabilu finansējumu, audzēt skaitlisko sastāvu un veikt regulāru aģentūras darbu pret valstu regulārajām struktūrām. [Šai ziņā īpaši izceļas ASV, kura cīņai pret PSRS sākumā plaši izmantoja nacistu noziedzniekus, bet pēc tam aktīvi piedalījās visradikāloāko islāmistu sagatavošanā un izmantošanā, ko dara līdz pat šim laikam. Viens no slavenākajiem šādas pieejas piekritējiem, kurš nekautrējas par to runāt atklāti, ir slavenais rusafobs Zbigņevs Bžezinskis].

Tādējādi teroristiskie draudi ir ļoti lieli, un nevis tikai kādai atsevišķai valstij, bet gan visai civilizācijai. Pat valstis, kuras sponsorē teroristus savu reģionālo un globālo mērķu sasniegšanai [ASV, Saūdu Arābija, Pakistāna, Katara, Turcija u.c.], nevar justies drošībā. Lai kā arī tās nedraudzētos ar teroristiem, viņas pašas ir daļa no tās civilizācijas, kuru teroristi sapņo iznīcināt.

Tai pat laikā es negribu nekādi absolutizēt teroristu iespējas un pasludināt viņus par neuzvaramiem un nenoķeramiem. Šai problēmai pilnīgi noteikti ir risinājums.

Kas ir visnepatīkamākais teroristu taktikā? Tas, ka teroristi nostāda mūs izvēles priekšā starp sliktu risinājumu un vissliktāko risinājumu. Ja nepieņemt stingrus mērus cīņai ar teroru, tad teroristi ātri var destabilizēt situāciju veselā valstī vai vairākās valstīs. Savukārt, ja tiek strauji pastiprināti drošības pasākumi, tad valsts riskē paralizēt pati sevi.

Bet līdzīgs precedents pasaules vēsturē ir jau bijis. Kopš sešpadsmitā gadsimta līdz pat deviņpadsmitajam gadsimtam visi pretpasākumi, kuri tika pieņemti cīņai pret pirātismu Atlantijas okeānā (jo īpaši Karību jūras baseinā) izrādījās nepietiekami. Te karakuģu skaits, kurš tika norīkots antipirātu reidiem un konvoju apsardzei, bija nepietiekams, lai tiktu galā ar daudzskaitliskiem pirātiem, kuri perfekti pārzināja vietējos ūdeņus. Savukārt mēģinājumi izveidot vēl lielāku kara floti cīņai ar pirātiem izmaksāja dārgāk nekā pirātu nodarītais kaitējums tirdzniecības kuģiem, un valstis izrādījās nespējīgas pietiekami ilgu laiku to uzturēt.

Šķita, ka šo jūras teroristu problēma ir neatrisināma. Tomēr tā tika atrisināta divdesmit gadu laikā, kad deviņpadsmitā gadsimta sākumā visas civilizētās valstis panāca savstarpēju vienošanos, ka šo valstu savstarpējās domstarpības un konflikti nekādā gadījumā nedrīkst izpausties kā to pirātu atbalsts, kuri laupa pretinieka kuģus. Pirātu noalgošana, lai pārrautu pretinieku komunikācijas, nomainīja pašu valstu regulārās flotes kreiseru aktivitātes. Savukārt pret pirātiem saskaņoti vērsās visu valstu flotes visos ūdeņos. Šī pati metode ir jāizmanto arī cīņai pret teroristiem [ko nevar izdarīt, kamēr tādās valstīs kā ASV pietiekami liela teikšana ir tādiem cilvēkiem kā Bžezinskis].

Ja lielvalstis tam piekritīs, tad viņu domstarpības nedrīkst izpausties kā teroristu atbalstīšana, kā patvēruma došana tiem un teroristu finansēšanas nodrošināšana. Tad teroristu armijas, zaudējušas drošus atbalsta punktus un resursus, vairs nespēs pastāvēt un reāli apdraudēt mūsdienu civilizāciju, bet atsevišķas teroristiskas bandas lielvalstu specdienesti, savstarpēji sadarbojoties, spēs pietiekami ātri likvidēt.

Tas, protams, nepasargā mūs no teroristiem vienpatņiem un sīkām teroristiskām grupām, kuras radās, rodas un radīsies līdzīgi kā jebkurā sabiedrībā rodas manjaki – slepkavas. Tomēr vienpatis spēj nogalināt vienu, dažus, vairākus desmitus cilvēku, bet tas nespēj sagraut visas civilizācijas pamatus.

Tātad efektīvai cīņai ar mūsdienu terorismu civilizētām tautām ir jāsaprot, ka tā ir reāla, kopēja un globāla problēma. Ja teroristus neizdosies apturēt, tad ieguvēju no tā nebūs, bet pašreizējā Lībija vai Irāka var beigās izrādīties bez maz vai par attīstītās civilizētības saliņām. Savukārt globālajā kataklizmā izdzīvojušajiem tad nāksies apgūt obsidiāna (vulkāniskā stikla) kasīkļu, nažu un bultu galu izgatavošanas tehnoloģiju.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/16.11.2015/

Avots:
http://cont.ws/post/148376

Informācijas aģentūra
/25.11.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Pārdomas pēc melnās piektdienas Parīzē

00567_ParizeŠķiet, jebkurš piekritīs, ka cilvēka dzīvība ir unikāla, tā ir ne ar ko neaizstājama. Tādēļ šādi notikumi vienmēr ir traģēdija. Vislielākā, protams, – nogalināto tuviniekiem. Un visdziļāko līdzjūtību pret viņiem izjutīs tas, kuram pašam ir tuvinieku zaudēšanas pieredze.

Kā cilvēki gandrīz visā pasaulē, arī es izsaku līdzjūtību Parīzē bojāgājušo tuviniekiem un draugiem.

Bet ir daži jautājumi, kuri man neliek mieru, un proti:  Vai cilvēku dzīvībai ir dažāda vērtība? Ja tā, tad kas nosaka tās vērtību? Vai valsts, kurā cilvēks dzīvo? Vai pilsonība? Vai reliģiskā piederība? Vai popularitāte? Vai ādas krāsa? Vai tautība?

Šķiet, katrs veselīgi domājošs cilvēks piekritīs, ka šāds jautājuma uzstādījums ir aplams pašā pamatā; skaidrs, ka visi cilvēki Dieva priekšā ir vienādi, un vienādi vērtīgas ir viņu dzīvības (mēs runājam par upuriem)

Bet ne politikā un priekš politiķiem. Jāteic gan, ka arī liela tautas daļa jau ir noslīdējusi (lasi: degradējusies) tik zemu, ka sākusi šķirot, kam just līdzi bēdās, un kam – nē. Lieki teikt, ka
“pareizo” attieksmi pret mirušajiem ar mēdiju starpniecību norāda valstī valdošie politiķi.

Pavisam nesen pasaule uzzināja par Krievijas lidmašīnas katastrofu. Pēc mediju ziņām, no šīs pasaules dzīves šķīrās 224 cilvēki, tajā skaitā bērni. Vai visas kaimiņvalstis izsludināja sēras, vai izgaismoja Krievijas karoga krāsās kādu būvi? Vai Latvijā, bet mēs taču esam kaimiņi, izkāra karogus ar sēru lentu? Nekā, bet virtuālajā telpā parādījās attēli ar suvenīru – cepuri, kuru rotā traģēdijas visjaunākā upura – maza bērna fotogrāfija…Vai tie, kas to izgatavoja un tie, kas ievietoja internetā, iedomājās, kā jūtas šī bērna tuvinieki?…Vai kāds var man kaut cik ticami paskaidrot, ar ko atšķiras franču mātes, tēva, dēla, vai drauga bēdas no krievu mātes, tēva, dēla vai drauga bēdām? Vai arī Palestīnas arāba mīlestība uz ģimeni no Izraēlas ebreja mīlestības? Vai Irākas, Afganistānas, Lībijas, Sīrijas un citu nobombardēto zemju iedzīvotāju ciešanas no Eiropas vai Amerikas iedzīvotāju ciešanām, zaudējot tuviniekus?

Pēc informācijas mēdijos, pēdējos gados Irākā ir nogalināti vairāk nekā miljons civiliedzīvotāju, Sīrijā – jau 250 000. Francijā piektdien– 132. Cilvēki nav skaitļi, un bēdu apmēru un dziļumu nevar izmērīt, nosvērt vai salīdzināt. Saprotams, ka katrai mātei savs bērns ir visvērtīgākais, un par skabargu viņa pirkstiņā šī mamma uztrauksies vairāk, nekā par simts bumbu sprādzienos sakropļotiem vai nogalinātiem bērniem Tuvajos Austrumu vai Āfrikā. Un simts cilvēku nāve Eiropā  mūs uztrauc vairāk, nekā tūkstoša mazliet tālāk no mūsu mājām.

Un tomēr… Varbūt arī Eiropā ir pienācis laiks saprast, ka nāve vienādi sāp visur?

Šodien mēs skaidri redzam, ka dubulto morāles standartu ieviešana un manipulācija ar masu apziņu ir kļuvusi par realitāti. Bet cilvēka labākās īpašības, tādas, kā līdzjūtība, patriotisms, tiek meistarīgi izmantotas un virzītas politisko mērķu sasniegšanai. Diemžēl šie mērķi bieži vien nesakrīt ar tautas interesēm vai ir pat tām pretēji. Kam vajag karu? Vai vēsturē bieži ir gadījumi, ka kāda tauta piesaka karu citai tautai? Parasti to dara “politiskā elite”, t.,i., – tie, kuri paši karo reti; – viņu vietā karo un iet bojā tauta. Tie laiki, kad ķēniņi gāja savu karapulku priekšgalā un riskēja ar savu dzīvību, šķiet ir pagājuši. Tagad šie “ķēniņi” paši karā nepiedalās, – viņu vietā visu izdara tauta, bet pēdējā laikā – algotņi. Mūsdienās par pasaules “ķēniņiem” ir uzmetušies naudas zuteņu turētāji. Viņiem karš ir bizness, pārējiem – posts un bēdas. Un nedomājiet, ka nauda ir “ķēniņu” galamērķis. Nē, nē; – caur naudu viņi tiek pie varas, kas arī ir viņu mērķis. Un, lai sasniegtu mērķi – visi līdzekļi labi. Un viens no iecienītākajiem – sašķelt sabiedrību, sarīdīt savā starpā tautas, rases, valstis, sabiedrības grupas. Skaldi un valdi! Sēj bailes, nesaticību, aizdomīgumu, nabadzību un mantkārību, uzpūtīgumu un pārākumu pār citiem! Un tu valdīsi! Radi haosu, un tauta pati lūgs tev “ieviest kārtību”. Un tu to “ieviesīsi”.Pirmie rezultāti pēc Parīzes notikumiem jau sāk iezīmēties. Tā ir vēl lielākas karadarbības leģitimizēšana, tas ir vēl viens solis uz policejisku valsti.

Es nezinu, kas organizēja Parīzes asinspirti. Ātrāk par ekspertiem un izmeklētājiem to  “zina” ziņu aģentūras, kuras arī tautai nekavējas pavēstīt vaininieku vārdus un uzvārdus. Un identificēt vainīgos patiešām nav grūti, jo viņi, pārsvarā, ir apzinīgi pilsoņi, un, dodoties veikt teroraktu, neaizmirst paņemt līdzi personu apliecinošu dokumentu, parasti – pasi. Bet, ja pase gadījumā pazūd, lai nevienam nerastos šaubas par viņu identitāti, uzskatiem un dzimteni, viņi parasti to dara zināmu ar saukļiem.

Nu ko, no vienas puses, tas ir ticami. Visiem zināms, ka pat žurka, iedzīta stūrī, lec cilvēkam krūtīs. Es pats to esmu piedzīvojis bērnībā, tiesa gan, nevis ar žurku, bet ar peli. Viņai vairs nebija ko zaudēt.

Domāju, līdzīgi jūtas daudzi Tuvo Austrumu iedzīvotāji mūsdienās, kad “demokrātijas” un “Rietumu vērtību” ieviesēju lidmašīnas, raķetes un bezpilota lidaparāti no gaisa sēj nāvi. Droši vien, bombardēšanas laikā cilvēks ir neaizsargāts kā gliemezis uz autostrādes. Un iespējams, ka kāda māte vai kāds tēvs, kura māja ir drupās, bet zem drupām – bērni, var rīkoties neprātīgi. Viņš ir zaudējis visu un vairs viņam, izņemot paša kailo dzīvību, nav ko zaudēt. Bet kam viņam dzīvība, ja ģimenes pēkšņi vairs nav?! Ne katrs to var izturēt…

Eiropas un Amerikas sabiedrībām ir jāsaprot, ka neproporcionālā karadarbība, kas faktiski ir genocīds, neizbēgami rada bumeranga efektu. Protams, šis bumerangs, visticamāk, netiks cauri Baltā nama vai Elizejas pils biezajām sienām. Tas kritīs tautā, kura savā naivumā (lasi: muļķībā) ir pilnvarojusi savas armijas sēt nāvi tālās, svešās zemēs un apmaksājusi dārgās bumbas un raķetes, rātni maksājot nodokļus un neinteresējoties par to izlietojumu. Bet ir nemainīgi, negrozāmi likumi, uz kuriem balstās Zeme un galaktikas: Ko sēsi, to pļausi… Kas vēju sēj, vētru pļaus… Kā gribi lai Tev dara, dari citiem… Kā mežā sauc, tā atskan…

Tā nav filozofija, tas ir likums, kurš attiecas uz katru individuāli un uz visiem kopā. Un šodienas pasaulē, ar šodienas tehnoloģijām, bruņojumiem un iespējām, katra cilvēka atbildība ir jo lielāka.

Un otrs variants – nežēlīgus teroraktus pret civiliedzīvotājiem veic spēki, kuri ir ieinteresēti: 1.Situācijas destabilizācijā, sējot bailes un naidu. 2.Sabiedrības radikalizēšanā un šķelšanā pēc etniskās vai/un reliģiskās piederības. 3.Pilsoņu brīvības ierobežošanā, par ieganstu izmantojot rūpes par drošību, policejiskas valsts izveidē. 4.Kara kurināšanā, finansu ajomu palielināšanā militārām vajadzībām. 5.Vardarbības pret citām valstīm leģitimizēšanā. 6.Valsts varas un autoritātes nostiprināšanā. 7.Uzmanības novēršanā no iekšējām, sociālām, ekonomiskām un citām problēmām. 8.Uzmanības novēršana no globālām problēmām, tādām kā globalizācija, piesārņojums, neproporcionāla un netaisnīga bagātību sadale, atsevišķu lielvalstu hegemonija u.c. 9.Uzmanības novēršana no daudzu valstu vadītāju korumpētības, nekompetences un nekaunības.

Šie nebūt nav vienīgie iemesli, kādēļ ir iespējama valstu vadītāju un tiem pakļauto dienestu nodevība un terora akti pret savu tautu. Atcerēsimies, ar ko sākās 21. gadsimts un kā notikumi risinājās tālāk. 11.septembris atvēra durvis uz jaunu – globālas vardarbības laikmetu. Vien retais mūsdienās tic oficiālajai versijai par traģiskajiem notikumiem šajā pasaules lielvalstī. Tā arī šoreiz – jau pavisam drīz mēs redzēsim, un varbūt jau sākam redzēt tos, kuri ir “ieguvēji” no šīs traģēdijas. Laiks visu parāda, tiesa gan, tikai tiem, kuri nav zaudējuši spēju redzēt.

Nobeigumā vēlējums: nepaļaujaties bailēm un naidam, neskrieniet dedzināt ne mošejas, ne sinagogas, ne baznīcas, ne kādus citus tempļus. Šī zeme ir mūsu mājas, un mums kā lielai ģimenei saticīgi tajā ir jādzīvo. Neskatoties uz to, ka esam tik dažādi…  Esiet gudri un neļaujiet ar sevi manipulēt. Neļaujieties kūdīšanai un neesiet lētticīgi. Izvērtējiet informāciju, ar kādu mūs baro un mēģiniet saprast, ko ar to grib panākt. Visu pārbaudiet, bet, ja nevarat pārbaudīt, – neesiet pārsteidzīgi spriedumos. Neatbalstiet vardarbību ne domās, ne vārdos, ne darbos. Mācieties no kļūdām un nebaidieties, bet arī neatkārtojiet tās!

Notikumi Parīzē nebija nejaušība. Nejaušību nav. Bet es ticu, ja cilvēku nepareiza rīcība var novest pie traģēdijas, tad cilvēku pareiza rīcība var atnest mieru, mīlestību un labklājību. Un tas ir atkarīgs no mums.

Ainārs Kadišs
/16.11.2015/

Posted in Kat.: Notikumi, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Baltijas valstu iedzīvotājus turpina gatavot karam

00565_w_image_1431096595582_53384Pirmdien 19.10.2015 Latvijā sākās mobilizēto rezervistu militārās mācības. To mērķis – “atjaunot rezerves karavīru individuālās, specializētās un kolektīvās iemaņas, lai tie varētu pilnvērtīgi iekļauties militāro struktūru darbā.” Iepriekš rezervistu mācības notika Igaunijā un Lietuvā. Baltijas valstu armiju dzīvā spēka palielināšana notiek aizsedzoties ar saukļiem par draudiem no Austrumiem un bruņošanās nepieciešamību.

Latvijas Nacionālo bruņoto spēku (NBS) pārstāvji paziņoja par gaidāmajām mācībām jau šī gada sākumā, bet tobrīd konkrēti datumi netika nosaukti. Tomēr pēdējās dienās rezervistiem sāka nākt pavēstes ar norīkojumu 48 stundu laikā ierasties savā vienībā, lai piedalītos mācībās, kuru ilgums būs vairākas dienas.

Kā paziņoja Latvijas NBS komandieris Raimonds Graube, dalība šajās mācībās nav brīvprātīga. Tādējādi Latvijas armija pirmo reizi praksē pielietoja likumu par mobilizāciju. Tas nozīmē, ka ierašanās un piedalīšanās mācībās ir obligāta un pilsoņiem būs jāpamet uz vairākām dienām visas savas darīšanas, lai “stātos ierindā”. Par izvairīšanos no mobilizācijas rezervistiem LR krimināllikumā paredzēta īslaicīga brīvības atņemšana, piespiedu darbs vai naudas sods.

Tiesa pagaidām tiek mobilizēti tikai rezerves karavīri – militāristi, kuri ir dienējuši profesionālā armijā, bet pēc tam ir atvaļinājušies (tas ir – pirmās kategorijas rezervisti). Par otrās kategorijas rezervistiem (visiem vīriešiem vecumā no 18 līdz 55 gadiem) runa pagaidām neiet. Viņu mobilizācija ir iespējama tikai reālas karadarbības draudu gadījumā.

Militarizācijas sacensībā Latvija ievērojami atpaliek no savām “Baltijas māsām”. Igaunijā un Lietuvā līdzīgas rezerves spēku mobilizācijas mācības jau bija notikušas. Oficiālā Viļņa, lai palielinātu armijas dzīvo spēku, pat spēra bezprecedenta soli, atgriežot militāro iesaukumu.

2015.gada martā Lietuvas Saeima pieņēma lēmumu par obligātu regulāro militāro iesaukumu. “Nepieciešams papildus nostiprināt valsts bruņotos spēkus. Šodienas ģeopolitiskā situācija prasa pastiprināt un paātrināt armijas komplektāciju, “ – paziņoja Lietuvas prezidente Dalija Gribauskaite. Savukārt Lietuvas NBS komandieris Vītauts Žuks pastāstīja, ka iesaukums notiks pēc loterijas principa, kā tas tika darīts ASV Vjetnamas kara laikā. Piecu gadu laikā Lietuva tādā veidā plāno sagatavot apmēram 17 tūkstošus jauniesaukto [stulbu lielgabalgaļu ASV interešu aizstāvībai globālajā cīņā ar Krieviju], savukārt par ļaunprātīgu izvairīšanos no iesaukuma būs paredzēta kriminālatbildība.

Oficiālā Rīga arī gatavojas papildināt savus militāros formējumus. Tā bijušais Latvijas aizsardzības ministrs un jaunievēlētais prezidents Raimonds Vējonis paziņoja, ka uz 2018.gadu NBS skaitliskais sastāvs ir jāpalielina par 2 tūkstošiem cilvēku (pašreiz Latvijas armijā ir 5,1 tūkstotis karavīru).

Tiek plānots palielināt arī zemessargu skaitu (Zemessardze – brīvprātīga militāra organizācija, kura ir pakļauta NBS). Saskaņā ar aizsardzības plāniem uz 2020.gadu zemessargu skaitu plānots palielināt no pašreizējiem 8 tūkstošiem uz 12 – 13 tūkstošiem kaujinieku.

Igaunijā, kurā regulārais militārais dienests tika saglabāts kopš Padomju laikiem, ik gadu militāro dienestu iziet 3 – 3,5 tūkstoši jauniesaukto, bet rezervistu skaits ir virs 30 tūkstošiem karavīru.

Papildus dzīvā spēka palielināšanai Baltijas valstis, gaidot draudus no Austrumiem, nodarbojas ar citiem militārās būvniecības jautājumiem. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas teritorijās nepārtraukti notiek militāras mācības, tiek iepirkta bruņutehnika, militārām vajadzībām tiek tērēti valstu budžeta līdzekļi. Latvijas premjerministre Laimdota Straujuma, demonstrējot tēmas aktualitāti, izteicās: “Es tagad pat esmu noskaidrojusi, cik cilvēku ir bataljonā.”

“Baltijas māsas” turpina prasīt NATO, lai viņu teritorijā tiktu nodrošināta Alinses karaspēka klātbūtne. “Tas ir nepieciešams drošībai. Mūsu reģionā nav gaidāms uzlabojums, tāpēc tas būs saturēšanas līdzeklis,” raksta Lietuvas NBS pārstāvis kapteinis Mindaugs Neimonts visu trīs Baltijas valstu armiju komandieru vārdā. Kapteinis Neimonts drošības nodrošināšanai prasa dislocēt katrā Baltijas valstī 700 – 800 karavīru lielu NATO bataljonu.

[Idioti, kuri to dara un atbalsta, pat neapjēdz, ka NATO karaspēka esamība daudzkārtīgi palielina visādu incidentu notikšanas un kara sākšanās varbūtību (jo no vienas puses tas dod iespēju amerikāņiem veikt visādus manevrus un provokācijas savām globālajām spēlēm, bet no otras puses Krievija noteiktos apstākļos var būt spiesta dot preventīvu triecienu savas drošības nodrošināšanai). Šie idioti neapjēdz vai negrib apjēgt, ka visefektīvākie drošības pasākumi ir sabiedrības saliedēšana ap konstruktīvām vērtībām (nevis destruktīvām, kādas ir antikrieviskums un Rietumvalstu uzspiežamā cilvēku maitāšana, homoseksualizācija, debilizācija, pataloģiska peļņaskāre, visa komercializācija, egoisma sludināšana utt.), veselīgs patriotisms un tajā balstītu pašaizsardzības struktūru veicināšana un stiprināšana (tai skaitā pret Rietumvalstu struktūru ekspansiju), pārdomāta, saticīga, uz konstruktīvu sadarbību un kaimiņattiecībām vērsta diplomātija (nevis visu saprātīgu spēku dziļi nicināmu amerikāņu kranču funkcijas veikšana, ar ko nodarbojas tādi bēdīgi slaveni personāži kā Rinkēvičs un co). Un tas tā ir tāpēc, ka šie idioti labprātīgi vai piespiedu kārtā ir pagūlušies zem amerikāņiem un pilnībā kalpo ASV interesēm, spļaujot virsū lielākai daļai savas valsts iedzīvotājiem.]

Baltijas valstu elites, biedējot iedzīvotājus ar Krievijas agresiju, turpina savu valstu militarizācijas politiku. Tomēr pagaidām ar draudu no Autrumiem fobijām palīdzību pilsoņu vidū pārlikt problēmu no “slimās galvas uz veselo” neizdodas diez ko labi. Atšķirībā no “kara partijas” varas struktūrās, Baltijas iedzīvotāji ir noskaņoti daudz mazāk militāriski un pagaidām nav gatavi “stāties ierindā”.

2012.gadā Latvijas NBS jau mēģināja veikt mobilizācijas mācības un pat izsūtīja 500 pavēstes rezervistiem. Ieradās tikai 275 cilvēki. Liela daļa rezervistu paziņoja, ka pašreiz dzīvo ārzemēs un tuvākajā laikā negrasās atgriezties valstī.

No 300 Latvijas rezervistiem, kuri ir piesauktie piedalīties mācībās šoreiz , reģistrējušies bija tikai 59. Savukārt iesaukuma kampaņā Lietuvā kara komisariātā ieradās tikai 8% iesaucamo, pēc kā Aizsardzības ministrija bija spiesta meklēt neieradušos ar policijas palīdzību un izmantojot diplomātiskos dienestus.

Ar šādu iedzīvotāju negribēšanas līmeni karot par savu valdību [idiotisko un pašnāvniecisko] ārpolitiku, Baltijas valstu režīmu plāni audzēt armiju dzīvo spēku izskatās patiešām napaleoniski. Bet ņemot vērā Latvijas, Igaunijas un Lietuvas iedzīvotāju masu emigrāciju, lai panāktu politiķu iezīmēto bruņoto spēku dzīvā spēka pieaugumu, armijas šinelī nāksies ietērpt bez maz vai visus Baltijas iedzīvotājus.

Laima Kance
/21.10.2015/

Avots:
http://www.rubaltic.ru/article/politika-i-obshchestvo/211015-pribaltika-gotovitsa-k-voyne/

Informācijas aģentūra
/12.11.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Pamācoši: Ukraiņu politologa stāstījums par Ukrainu, tās krīzes iemesliem un globālās cīņas metodēm

Rostislavs Iščenko

Rostislavs Iščenko

Manuprāt, notikumu, kas pašreiz norisinās Ukrainā, iemesli ir jāsāk skaitīt no kāda 1989.gada. Varētu, protams, arī skaitīt no 1917.gada, kad pirmo reizi Krievijā mainījās vara. Kāpēc tieši no 1989.gada? Tāpēc, ka ap šo laiku PSRS sabrukums bija jau praktiski neizbēgams. Līdz tam vēl varēja būt dažādi varianti. Visu, kas pašreiz notiek Ukrainā, izraisīja procesi, kas tika iniciēti PSRS sabrukuma laikā.

Otra mana galvenā tēze ir, ka notikumus Ukrainā nevar skatīt atrauti no kopējās ģeopolitiskās situācijas un vispār notikumus Ukrainā nedrīkst apskatīt kā tikai notikumus Ukrainā, jo tas ir tikai viens no lielās mozaīkas elementiem un tikai viens no laukumiem, kurā notiek lielais ģeopolitiskais konflikts starp ASV un Krieviju, kurš nekad nav ticis pārtraukts kā minimums kopš 1945.gada. Šis konflikts tai stadijā, kādā tas atrodas patreiz, sāka ieiet kopš 2000.gada. Tā ir atklāta ģeopolitiskā konflikta stadija visur, kur vien tas ir iespējams, ar nepārtrauktu likmju paaugstināšanu līdz pat nonākšanai līdz trešā pasaules kara sākuma slieksnim, kur mēs patreiz arī atrodamies.

Ja runājam konkrēti par situācijas attīstību Ukrainā, tad 1989.gadā es vēl mācījos universitātē. Jau toreiz pievērsu uzmanību tam, ka gandrīz visi mani kursa biedri, kuri dažādu programmu ietvaros (sākot no mūnistiem un beidzot ar dzīvnieku aizsardzības kustībām) pabija ASV, strauji kļuva par toreizējās ukraiņu nacionālās kustības par Pārbūvi piekritējiem. Pirms tam viņiem bija visdažādākie politiskie uzskati, daži bija komunisti, daži vispār apolitiski, bet pēc vizītes viņi visi kļuva par nākamajiem demokrātiem. Tātad darbs pie ideoloģiskās bāzes, intelektuālo pamatu radīšanas, pie sabiedriskā viedokļa līderu veidošanas, kas pēc tam vedīs aiz sevis masas, tika sākts jau 1980-o gadu beigās.

Pēc tam es pats personīgi saskāros ar šo parādību, kad, strādājot Ukrainas Ārlietu ministrijā un pēc tam arī Ukrainas prezidenta administrācijā, divas reizes (1993. un 1996.gadā) pabiju Lielbritānijā vienas un tās pašas Lielbritānijas Ārlietu ministrijas programmas ietvaros, kura formāli tika balstīta uz neatkarīgās Līcas universitātes programmu, bet tomēr tika finansēta no Lielbritānijas ĀM puses. Pirmo reizi tā tika orientēta uz visas pēc padomju telpas (ieskaitot visu Austrumeiropu) jaunajiem diplomātiem, bet otro reizi tā bija domāta tieši jaunajai Ukrainas elitei (parlamenta darbiniekiem un deputātiem, prezidenta administrācijas darbiniekiem, ministru kabineta darbiniekiem), kura atradās vēl formēšanās stadijā.

Pa lielam neuzkrītoša ideoloģiska apstrāde notika abos gadījumos. Tika demonstrētas Rietumvalstu priekšrocības (pārsvarā sadzīviskās) un neuzmācīgi tika rekomendēts padomāt par to, ka valstij ir izdevīgi un interesanti pievienoties absolūti visām struktūrām un organizācijām, kuras ir izveidotas Rietumvalstu politiskā projekta ietvaros un kurās Ukraina vēl nav iesaistījusies. Tāpēc tas, kas notiek Ukrainā, sāka tur notikt ne vakar un ne aizvakar. Tam augsne tika gatavota desmitgažu garumā un pašreizējais uzliesmojums nav nejaušs.

Un te gribu uzreiz atrunāt vienu niansi. Bieži vien masu mēdijos, sociālo tīklu diskusijās un pat šāda tipa publiskos priekšlasījumos rodas vaimanas, ka, lūk, ASV cītīgi strādāja [Ukrainā un citur, arī Latvijā], bet Krievija nestrādāja, neko nedarīja un pazaudēja pēc padomju telpu, Ukrainu un vispār ļoti daudz ko.

Ja apskatam tikai formālās pazīmes, tad tā ir taisnība, ASV tik tiešām strādāja, bet Krievija neko nedarīja un pazaudēja, pazaudēja, pazaudēja. Bet, manuprāt, vienmēr tomēr ir jāņem vērā reālās fiziskās iespējas. Piemēram, gan es, gan bokseris Valujevs abi esam homo sapiens pārstāvji, tomēr, ja es centīšos būt tik pat fiziski spēcīgs kā viņš, tad tas kā minimums būs smieklīgi. Attiecīgi noteiktā brīdī pēc PSRS sabrukuma Krievija bija ļoti vāja un vienkārši nespēja aktīvi “spēlēt” pēcpadomju telpā. Pa lielam aktīvas “spēles” iespējas Krievijai parādījās tikai samērā nesen. Tāpēc mēģinājumi kaut kā uzpūsties un censties kaut ko darīt bijušajās padomju republikās nenovestu līdz pozitīvam, bet gan novestu līdz negatīvam rezultātam.

Tolaik Krievijas un ASV potenciāli bija pilnīgi nesalīdzināmi un mēģinājumi “spēlēt” pretinieka laukumā ar pretinieka izvēlētiem līdzekļiem novestu pie garantēta zaudējuma. Tāpēc, manuprāt, Krievijas un pēcpadomju republiku savstarpējo attiecību vēsturi var iedalīt divos posmos.

Pirmais posms bija Borisa Jeļcina prezidentūras laiks [1991 – 1999], kad Krievijas vadība visai miglaini redzēja pat paši savas valsts nākotni. Šajā posmā Krievijas elite ne ar ko neatšķīrās no Ukrainas elites – tā bija cilvēku kompānija, kura cītīgi meklēja pašu valstī, kur un ko var izdevīgi nolaupīt, nozagt, pārdot, lai pēc tam integrētos Rietumvalstu sistēmā. Un otras posms ir sākot no 2000.gada, kad Krievijai vajadzēja ilgi un uzmanīgi atjaunot savas valsts potenciālu, lai kaut kad nākotnē, ja pirms tam nenožmiegs, varētu iziet starptautiskā arēnā kā atjaunota lielvalsts, kas pašreiz arī ir noticis.

Tieši tādēļ notikumi Ukrainā pēdējos 20 gadus attīstījās dramatiski un es pat teiktu traģiski. Visi pa lielam saprata, kas tieši Ukrainā tiek gatavots, neredzēt to nevarēja. Pirmais valsts apvērsuma mēģinājums notika 2000.gadā, kad sākās pirmā “Ukraina bez Kučmas” akcija, kad sākās vaimanas par nogalināto žurnālistu Gongadzi utt. Un jau 2001.gada pavasarī pirmo reizi tika organizēts Ukrainas prezidenta rezidences ieņemšanas mēģinājums, kas pēc stilistikas neatšķīrās no 2014.gada ziemas veiksmīgā mēģinājuma: tieši tāpat tika savākta “masovka”, tieši tāpat kā galvenais triecienspēks tika izmantoti nacionālisti (tikai toreiz tas nebija “Labējais sektors”, bet gan UNA-UNSO), tieši tāpat ar savām darbībām viņi provocēja spēka struktūras, tikai toreiz Ukrainas varasiestādes bija stabilākas, spēka struktūras rīkojās aktīvāk, bet radikālo nacionālistu bija maz, tāpēc viņi nokļuva cietumā, nevis valsts vadošajos amatos. Bet principā pirmais valsts apvērsuma mēģinājums notika toreiz.

Otrs, veiksmīgs valsts apvērsuma mēģinājums notika 2004.gadā, bet jau 2006. – 2007.gadā kļuva skaidrs, ka ar miermīlīgiem līdzekļiem situācija Ukrainā nevar tikt atrisināta. Un pats galvenais, ka neviens nemaz negribēja izmantot miermīlīgus līdzekļus. Nosacītie Ukrainas politiķi tādi kā Juščenko, Timošenko un citi, protams, varēja ticēt, ka amerikāņu galvenais uzdevums ir panākt cienījamu cilvēku nonākšanu pie varas un ka viņi tad nu ir tie cienījamie cilvēki, un ka pēc tam, kad viņi ir nokļuvuši pie varas, viss būs labi. Bet jau toreiz kļuva skaidrs, ka Vašingtonu neapmierina tieši apvērsuma miermīlīgais raksturs.

2007.gada sākumā Juščenko izdeva rīkojumu par parlamenta atlaišanu, sākot kārtējo valsts apvērsumu, bet tā paša gada vasarā Juščenko deva pavēli armijai doties uz Kijevu, tādējādi iniciējot pilsoņu karu. Toreiz tikai brīnumainā kārtā izdevās izvairīties no apšaudēm. Un tas notika septiņu gadus pirms tā pilsoņu kara sākuma, kuru mēs redzam patreiz. Visas šīs darbības jau tika atstrādātas toreiz un pilsoņu karš Ukrainā reāli varēja sākties gan 2005.gada sākumā, gan 2007.gada sākumā. Nezinu vai paveicās, vai nepaveicās, bet situācija noturējās līdz 2014.gadam.

Es jau teicu, ka neuzskatu situāciju Ukrainā kā cīņu tikai Ukrainas sabiedrības ietvaros un vispār kā cīņu Ukrainas sabiedrībā. Protams, Ukrainā ir nacionālisti, protams, Ukrainā ir nacisti, Ukrainā ir internacionālisti, Ukrainā ir komunisti, Ukrainā ir prokrieviskie spēki, Ukrainā ir proamerikāniskie spēki, bet viss tas ir arī Krievijā, Kazahstānā, Baltkrievijā, tomēr tur līdzīga veida pilsoņu sadursmes nenotiek un pat nav redzams, ka tas kaut vai tālākā perspektīvā varētu notikt. Savukārt tajā pašā Moldāvijā līdzīga veida pilsoņu sadursmes notika jau 1990-o gadu sākumā. Attiecīgi, kur toreizējā vietējā elite bija gatava, tur ASV varēja rīkoties mazākā vai lielākā mērā brīvi.

Kāpēc es apgalvoju, ka visi pilsoņu kari un to radīšanas mēģinājumi ne tikai tiek radīti no ASV puses, bet pat to, ka Amerika tos nemaz nevar neradīt? Manuprāt, iemesli šo darbību neizbēgamībai no ASV puses ir meklējami 1970-ajos gados, kad ASV sāka pilnībā zaudēt ekonomisko sacensību Padomju Savienībai un viņiem bija nepieciešams atrast papildus resursu, lai, pirmkārt, nodemonstrētu kapitālistiskās sabiedrības vitrīnu kā labāku par sociālistiskās sabiedrības vitrīnu, lai saglabātu militāri – politisko dominēšanu kaut vai savā planētas daļā un, treškārt, lai saglabātu Padomju Savienībai uzspiesto bruņošanās sacensību, kura ievērojamā mērā saistīja PSRS resursus.

Toreiz ASV aizgāja pa pietiekami vienkāršu, bet efektīvu ceļu, viņi aizņēmās resursus no nākamajām paaudzēm. Dēļ tā, ka viņi kontrolēja pasaules rezerves sistēmu, kas teorētiski (nevis praktiski) dod iespēju drukāt neierobežotu daudzumu dolārus (1970-ajos gados šī teorētiskā iespēja sakrita ar praktiskajām), viņi nekautrējoties sāka izsmelt nākamo paaudžu resursu, akumulējot līdzekļus tagad un tūlīt. Tas ir tobrīd, kad PSRS rīcībā bija tikai tie līdzekļi, kuri konkrētai paaudzei ir konkrētajā gadā, ASV, ja vienkāršojam, akumulēja konkrētā gadā nākamās desmitgades līdzekļus.

Uz šo līdzekļu rēķina viņi saglabāja dominējošo stāvokli savā planētas daļā, aktīvi pretojās PSRS militāri – politiskajā plānā un uzturēja augstu dzīves līmeni ASV un Rietumeiropas valstīs. Uz to brīdi, kad PSRS salūza (un salūza tīri psiholoģiski, salūza tikai PSRS vadība), dolāra ekonomikas, aizņemšanās ekonomikas iespējas bija izsmeltas. Tas tāpēc, ka jebkurš kredīts ir jāatgriež un, lai to izdarītu, ir nepārtraukti jāapgūst jauni tirgi. Tā ir tāda ekstensīva ekonomika, kurai ir nepieciešama nepārtraukta ekspansija uz jauniem tirgiem. Ar to ir arī saistīta nepārtraukta IKP pieauguma ideja. Mēs taču ļoti labi saprotam, ka, ja cilvēkam ir vajadzīga viena automašīna 10 gados, tad autoindustrija nevar pieaugt bezgalīgi. Savukārt ASV ekonomiskā modeļa ietvaros tai ir nepārtraukti jāpieaug, pie tam vēl paātrinātos tempos, attiecīgi nepieciešams nepārtraukti apgūt jaunus tirgus.

Tad, lūk, PSRS salūšana un sabrukšana deva Amerikai šos jaunos tirgus un atlika uz vēlāku laiku ASV ekonomikas sabrukumu. Tomēr ne uz ilgu laiku, jo zeme ir galīga, bet amerikāņu ekonomikas vajadzības ir bezgalīgas. Attiecīgi samērā precīzi var izskaitļot to laiku (un amerikāņu ekonomistiem to vajadzētu darīt īpaši rūpīgi), kad ASV ekonomika atkal nonāks bezizejas situācijā, kad atkal visi tirgi būs izsmelti un būs nepieciešami jauni. Ir zināms, ka uz Mēness tirgu nav, uz Jupitera nav, uz blakus galaktikām cilvēce nelido attiecīgi jaunus tirgus var apgūt tikai uz planētas Zeme, attiecīgi apgūt tos var tikai atņemot tiem, kuriem viņi ir – Krievijai, Ķīnai, Eiropas Savienībai. Visu pārējo ASV jau ir apguvusi. Tas, protams, neatceļ ASV militāri – politisko krahu, bet tas atliek to uz parītdienu. Te darbojas princips: visi mirst rītdien, bet es nomiršu parītdien, tāpēc es atrodos labākā situācijā kā visi pārējie.

Šis apstāklis radīja neizbēgamu ASV konfrontāciju ar Krievijas Federāciju tikai tā iemesla dēļ, ka Krievijas Federācija bija vienīgā valsts, kura varēja iznīcināt ASV. Krievija bija vienīgā valsts, kura spēja pretoties ASV diktātam pēc principa: Jā, mēs esam vājāki, bet uzvarēsiet jūs mirstot uz mūsu līķa. Bet tā nav uzvara.

Tā kā izraisīt kodolkaru nav iespējams (jo kodolkarš ir savstarpēja iznīcināšana), bet jebkurā citā karā arī nav iespējams uzvarēt, attiecīgi Amerikāņiem vajadzēja veikt ar Krieviju to pašu operāciju, ko viņi veica ar Padomju Savienību. Un visdrīzāk ASV “nožņaugtu” Krieviju “apskāvienos”, jo tam pietiktu tikai nekaitināt krievu tautu, neizrādīt savu pārākumu, nepazemot Krieviju Dienvidslāvijā, Serbijā un citur, demonstrējot, ka tā nespēj aizstāvēt savus sabiedrotos, kā tas notika Jeļcina laikā, dot iespēju justies Krievijai, ja ne kā superlielvalstij, tad vismaz kā cienījamai otrā līmeņa reģionālai lielvalstij, kura integrējas Rietumvalstu pasaulē. Ja tas tiktu izdarīts, tad apmēram uz 2020-o gadu Krievija maz ar ko atšķirtos no mūsdienu Vācijas vai Francijas, kuras, protams, ir super suverēnas, bet kuras no Vašingtonas var slānīt kā vien grib.

Ja ASV sāka aktīvu ekspansiju pēcpadomju telpā, sāka aktīvi tuvoties Krievijas robežām, sāka veikt provokācijas pie robežām, sāka uzkrītoši iespiesties Krievijas ietekmes sfērā un uzkrītoši pazemot Krieviju, lai izraisītu tautas un valdības konfrontāciju Krievijas Federācijas iekšienē, tad amerikāņi to darīja ne jau aiz labas dzīves, bet gan tādēļ, ka amerikāņu ekonomikas prasības ir bezgalīgas, a pasaule ir galīga, un amerikāņu pasaules prognozējamais gals laiktelpas mērogos ir viegli nosakāms un Vašingtonai vienkārši nebija laika gaidīt 20 – 30 gadus. Amerikāņiem vajadzēja sasniegt noteiktu rezultātu tagad un tūlīt. Ātrāk! Ātrāk, nekā iestāsies viņu pašu krahs. Tas arī ir galvenais Krievijas un ASV pašreizējās cīņas iemesls.

Šī cīņa sākās 2000.gadā Ukrainā. Toreiz 2000-ajā – 2002-ajā gadā valsts apvērsums Ukrainā nesanāca, bet tas izdevās 2003-ā – 2004-ā gada ziemā Gruzijā, pēc tam 2004-ā – 2005-ā gada ziemā tas izdevās Ukrainā, pēc tam sekoja Kirgīzija, Moldāvija, mēģinājumi ienākt Uzbekijā, Kazahstānā, pēc tam vēlreiz Ukraina un tagad atkal Ukraina.

Šajā shēmā ļoti labi iekļaujas arī 2008.gada karš Gruzijā, kad ar pilnīgi neadekvātā Mihaila Saakašvili palīdzību tika organizēta provokācija, kuras princips bija: Krievija nespēs noreaģēt, Osetija tiks iznīcināta, pēc tās tiks iznīcināta Abhāzija, tādējādi visām Kaukāza valstīm (un vispār pēcpadomju telpas valstīm) tiks nodemonstrēts, ka savienība ar Krievijas Federāciju ir bezjēdzīga, jo tā nav spējīga aizsargāt savus sabiedrotos. Pēc tam, kad sabiedrotie Kaukāzā tika nosargāti, radās situācija Sīrijā. Likmes pieauga, bet uzbrukums bija apmēram tāds pats. Sīrija bija pēdējā Krievijas osta Vidusjūrā, pēdējais sabiedrotais Tuvajos Austrumos un, ja Maskava neiestājas par Damasku, tad viņai nav ko darīt Tuvajos Austrumos, kas ir pasaules atslēgreģions. Tad vēl kādu laiku dažas pēcpadomju valstis viņas orbītā pabūs, bet neviena nopietna valsts ar Krieviju tad vairs nestrādās.

Kad izrādījās, ka arī Sīrijā nesanāca, tad problēmas radās Ukrainā. Tad kārtējo reizi tika paaugstinātas likmes, jo tā jau bija acīmredzama ienākšana Krievijas teritorijā, jo Ukrainā dzīvo tā pati krievu tauta, Ukrainas teritorijā radās Krievijas valstiskuma šūpulis, apmēram par 90% abu valstu iedzīvotāji ir saistīti radnieciskām saitēm un lai gan robeža eksistē, pat pēcpadomju laikā tā vairāk tika uzskatīta par administratīvu nevis valstisku robežu (abu valstu iedzīvotāji šo robežu vairāk uzskatīja par neērtu pārpratumu nevis par valsts robežu). Tāpēc zaudējums Ukrainā reāli ietekmētu situāciju visā pēcpadomju telpā un padarītu pilnīgi bezjēdzīgus visus Krievijas integrācijas un reintegrācijas projektus, padarītu bezjēdzīgu Muitas savienību un Eirāzijas savienību, jo te darbojas princips: ja jūs nespējat aizsargāt savas robežas pie Brjanskas, tad kāpēc ar jums ir jādraudzējas Ķīnai, kurai ir lielas problēmas Klusajā okeānā un kurai tādēļ jūs nekādi nespējat palīdzēt.

Tādējādi konflikts Ukrainā bija neizbēgams, šis konflikts tika gatavots sen un ilgi, eksplodēt tas varēja ne obligāti 2014.gadā. Es domāju, ka konflikta eskalācija Ukrainā tika gatavota uz 2015.gadu, kad bija jānotiek Ukrainas prezidenta vēlēšanām. Šis laiks tika aprēķināts pēc principa: Janukovičam 2013.gadā ir jāparaksta asociatīvais līgums ar ES, gada laikā dēļ tā ekonomika tiek iznīcināta, par ko visa atbildība gulstas uz Janukoviču, 2015.gada martā notiek prezidenta vēlēšanas, kuras viņš zaudē, bet aiziet negrib, un tad, lūk, tev Maidans un visiem viss ir skaidrs – revolucionārā tauta ir gāzusi noziedzīgu režīmu.

Notika mazliet savādāk. Janukoviču kaut kā izdevās piežmiegt un pārliecināt, ka asociatīvo līgumu ar ES parakstīt nevajag, tāpēc bija nepieciešams spēlēt uz apsteigšanu, tāpēc vajadzēja iniciēt Maidanu gadu agrāk un lielā mērā tieši tāpēc Maidanam nevarēja būt miermīlīgs raksturs, jo nebija pamats miermīlīgai Janukoviča gāšanai, nebija tik liela režīma atgrūšana, kas radītu patiešām masveida nepakļaušanos un masveida antivaldības demonstrācijas. Tāpēc tika iets pa bruņota apvērsuma ceļu, kas arī noteica pašreizējā Kijevas režīma nacistisko raksturu, pašreizējā pilsoņu kara cietsirdību un to, ka ar tik lielu prieku no Kijevas sāka mukt Krima, Donbass, Odesa, Harkova un citi reģioni. Tiesa, ne visi reģioni spēja aizmukt, bet fakts paliek fakts – pēc apvērsuma sākās momentāna reģionu bēgšana.

2015.gadā Krievija tika nostādīta divu sliktu izvēļu priekšā. Pirmā izvēle – nenosūtīt karaspēku uz Ukrainu un tādējādi pamest tur dzīvojošos krievus likteņa varā. Otrā izvēle – nosūtīt karaspēku uz Ukrainu, tapt pasludinātai par agresoru un situācijā, kad valsts tam nav gatava, stāties pretī kolektīvajiem Rietumiem (ASV un tās Eiropas sabiedrotajiem), kuri ekonomiski, politiski un arī militāri ir daudz vairāk mobilizēti nekā pašreiz. Un tas viss dēļ apšaubāma teritoriāla ieguvuma, jo pat ievērojama Ukrainas iedzīvotāju daļa šai situācijā uzskatītu Krieviju par agresoru, kura nezin kāpēc sagrāba valsts teritoriju.

Pēdējā pusotra gada laikā ar samērā nopietnām problēmām un desmitiem tūkstošu iedzīvotāju upuriem (tai skaitā Donbasā) tika atrasts trešais variants. Es negribu teikt, ka šis risinājums ir labs, bet no diviem sliktajiem šis ir trešais labākais, ar kuru tika iegūts laiks ekonomisko, politisko un militāro spēku mobilizācijai. Domāju, ka ziņām visi seko līdzi un zin, ka pēdējā pusotra gada laikā Krievijas armija nepārtraukti rīko mācības, iesaistot desmitiem un pat simtiem tūkstošus karavīru un tās visas ir tematiskas. Pa šo laiku Krievijas armija ir atstrādājusi uzbrukuma novēršanu visos azimutos un visos virzienos. Pa šo laiku ir arī veikta ekonomikas pārveidošana. Es saprotu, ka ideālu te sasniegt ir ļoti grūti, jo vienmēr var izdarīt vēl mazliet, lai būtu vēl labāk, bet vismaz pašreiz Krievijas starptautiskais stāvoklis, militāri – politiskais stāvoklis un arī finansiāli – ekonomiskais stāvoklis ļauj, vienkārši izsakoties, pieņemt izaicinājumu. Tas nozīmē, ka šodien Krievija atklātā tekstā var pateikt: “Nu jā, ja būs tāda nepieciešamība, tad karosim.” Varēja to pašu arī pateikt pusotru gadu atpakaļ, bet tad tas būtu bijis blefs, ļoti liels risks, situācija 50 uz 50, monētas mešana – varbūt arī uzvarētu, bet varbūt piežmiegtu.

Ja skatāmies uz šodienas ģeopolitisko situāciju, uz situāciju Ukrainā, kas ir pats nopietnākais konflikts, kur ASV maksimāli paaugstināja likmes, kuras paaugstināt vairs nav kur, jo tālāk ir vai nu kodolkarš vai arī liela mēroga karš Eiropā, pat ja tur netiek izmantoti kodolieroči, un ja mēs šo situāciju salīdzinām ar 70 gadus seniem notikumiem [2.pasaules karu], tad mēs pašreiz atrodamies lielā lūzuma punktā, kad jau gandrīz ir skaidrs, kurš ir uzvarējis, bet svara kausi vēl svārstās. Pirms Kurskas kaujas PSRS karu praktiski bija jau uzvarējusi, bet vēl bija iespēja taktiski to pārspēlēt. Šodien ir līdzīgi, Krievija praktiski jau ir uzvarējusi, bet ir vēl iespējas taktiski to pārspēlēt un ASV mēģina šo izdevību izmantot.

ASV pašreiz mēģina aiziet no Ukrainas laukuma. Tāpat vien apgriezties un aiziet, pametot tur savu “draugu” Porošenko un visus pārējos, viņi nevar. Un ne jau tāpēc, ka viņi ir vēstures mātes un amerikāņiem nu ļoti dārgi. Vienkārši nevar vienu gadu leģitimizēt prezidentu, leģitimizēt režīmu, demonstrēt ne tikai atbalstu šim režīmam, bet mobilizēt visu pasauli šī režīma aizsardzībai un tad pēkšņi pārdomāt, apgriezties, izberzēt acis, konstatēt, ka tur ir nacisti, un iet prom.

Tātad amerikāņiem ir jāiegūst formāls iemesls pazust no Ukrainas tā, lai tas neizskatītos pēc zaudējuma, tāpēc kārtējo reizi sākas provokācijas Donbasā, kur ar Rietumvalstu privātajām militārajām kompānijām un Austrumeiropas valstu ieročiem pastiprinātā Ukrainas armija cenšas uzsākt kārtējo graujošo uzbrukumu tā, lai Doņeckas un Luganskas armijas to neizturētu un Krievija būtu spiesta ienākt Ukrainā atklāti. Tā kā šāds scenārijs ir visai apšaubāms, jo lielāka varbūtība, ka Ukrainas armija neizturēs, tad tiek gatavota cita provokācija – Piedņestrā, kur amerikāņiem ir gandrīz garantēti droša situācija.

00564_Piednestras_kartePiedņestras anklāvs ir no visām pusēm ielenkts ar Moldāvijas un Ukrainas teritorijām, tā ekonomiskā blokāde ir ļoti viegli organizējama un ir pat iespējama militārā agresija no Moldāvijas puses. Jā Moldāvijas armija arī spēka ziņā ir vājāka par Piedņestras armiju un moldāvi visdrīzāk ātri tiktu sagrauti, bet Piedņestras armijai aizmugurē stāv Ukrainas armija, kura jebkurā mirklī var atbalstīt leģitīmo Kišeņevas valdību pret dumpiniekiem. Iespējamo gaisa tiltu likvidēšanai jau tagad ir izvērstas pretgaisa aizsardzības sistēmas. Gala rezultātā Krievija saskaras ar to pašu problēmu, ar kuru tā saskārās 2008.gada augustā Dienvidosetijā – lūk, Krievijas karavīri, lūk, Krievijas pilsoņi, pusotrs tūkstotis karavīru un pēc dažādiem datiem 250 – 400 tūkstoši pilsoņu. Uzbrukums šiem Krievijas karavīriem un pilsoņiem pēc starptautisko tiesību normām ir tas pats, kas uzbrukums pašai Krievijai, piemēram, Brjanskas apgabalam.

Ja Krievija šādu uzbrukumu noignorē un ļauj viņus iznīcināt, tad viņa ir nekas un saukt to nekā. Ja neignorē, tad viņi kaut kādā veidā ir jāaizstāv, bet aizstāvēt var tikai ar militāriem līdzekļiem. Aizstāvot militāriem līdzekļiem Krievija vienkārši ir spiesta ieiet Ukrainā. Jā šai gadījumā Krievijai vairs nav nopietnas briesmas nonākt konfrontācijā ar Eiropas Savienību, jo uzbrukums Piedņestrai ir atklāts agresijas akts pret Krieviju un tā būs cietusī un reaģējošā puse, un lai gan Rietumvalstu masu mēdiji taurēs par kārtējo asiņainā režīma agresiju, visi kaut cik adekvātie un nopietnie politiķi, balstoties uz starptautisko tiesību normām, nomazgās rokas nevainībā.

Amerikāņiem Ukrainas sakarā ir būtisks vēl viens moments. Viņi, zaudējot Ukrainu, to vienkārši nomet no savas bilances un atdod Krievijai. Lūk, provokācija, lūk, beidzot Krievijas karaspēks ienāk Ukrainā, un galu galā tas, kurš okupēja teritoriju, to arī baro, atjauno un risina citas problēmas, tai skaitā arī to, kā leģitimizēt jauno varu no starptautisko tiesību skatupunkta.

Patiesībā Ukraina ir vēl vienas citas problēmas priekšā. Pat ja tagad Krievija pēkšņi pazūd no pasaules kartes, tad Kijevas valdība reāli nespēj ilgi noturēties, jo tai sevis uzturēšanai nav ne finansu, ne ekonomisko iekšējo resursu, bet no ārpuses to nefinansē. Pēc būtības šādā situācijā ir neizbēgama valsts sadalīšanās pašpietiekamos reģionos, kuri dzīvo naturālās saimniecības apstākļos un kurus kontrolē bruņotas bandas (vai Nestora Mahno tipa “armijas”). Un pēc tam tāpat rodas jautājums, ko tad īsti lai dara ar šo Centrālās Eiropas somāliju. Tad, lūk, šo Centrālās Eiropas somāliju tagad praktiski grib nomest no ASV bilances uz Krievijas bilanci, cerot papildus vēl iegūt propagandiskus un ģeopolitiskus punktus. Lūk, tāda īsumā ir Ukrainas valsts attīstības būtība līdz mūsdienām.

Jautājums: Noraksturojiet, lūdzu, Ukrainas prezidentus? Kam viņi tic? Kādas ir viņu politiskās tieksmes? Padalieties, lūdzu, ar detalizētāku informāciju, kuru mēs nevaram izlasīt publiskos avotos. Otrs jautājums ir par Ukrainas oligarhiskajiem klaniem. Apraksties, lūdzu, arī tos.

Diemžēl ar vairumu Ukrainas politiķu kopā viskiju dzēris neesmu un viņi man nav atskaitījušies par saviem sakariem, aktīviem ārvalstīs un vēlmēm, tāpēc es varu viņus raksturot tikai balstoties uz tiem faktiem, kurus mēs visi zinām.

Viens apstāklis, uz kuru es balstos savos vērtējumos: pilnīgi visi Ukrainas prezidenti, sākot no Kravčuka un beidzot ar Janukoviču un ieskaitot pusprezidentu Porošenko, ir nodarbojušies tikai un vienīgi ar valsts izzagšanu. Cits to darīja veiksmīgāk, cits mazāk veiksmīgi, bet galvenā viņu ideja bija pēc iespējas izdevīgāk pārdot Ukrainas valstiskumu. Šis mērķis Kučmas un Janukoviča laikā valsts ideoloģijas līmenī pat netika slēpts. Uz jautājumu, kas Ukrainai ir meklējams Eiropas Savienībā, ja to tur nepieņem, bet viņa tāpat tik ļoti tur vēlas nokļūt, tika atklāti atbildēts: “Viņi taču dzīvo labāk! Lūk, mēs iestāsimies Eiropas Savienībā un sāksim dzīvot tik pat labi kā vācieši.”

Es jau agrāk esmu teicis un rakstījis, ka Ukrainas valstiskuma galvenā problēma ir apstāklī, ka Ukrainā pie varas nokļuva provinciāla elite, kura principiāli pašos pamatos nesaprot kas tas tāds valstiskums ir. Reāli no šīs teritorijas ar 50 miljoniem iedzīvotāju varēja izveidot pat ļoti nesliktu valsti. Es domāju, ka Ukrainu izveidot par veiksmīgu valsti varēja daudz ātrāk un vieglāk nekā Krieviju, jo tā ir daudz kompaktāka, jo tai bija daudz sabalansētāka ekonomika, jo tā atradās uz tirdzniecības un tranzīta ceļiem, jo kaut vai tāpēc, ka Ukrainas PSR militārās rūpniecības komplekss sastādīja 60% no visa PSRS militāri rūpnieciskā kompleksa. Tādējādi Krievija ļoti nozīmīgi pat militārā ziņā bija atkarīga no Ukrainas. Ukrainā bija dislocēts skaitliskā ziņā vienu miljonu liels PSRS armijas grupējums – vislielākais militārais grupējums PSRS, kurš bija vislabāk apbruņots. Tāds bija Ukrainas PSR stāvoklis uz PSRS sabrukuma mirkli un tāds bija jaunās Ukrainas valsts starta stāvoklis. Raugoties no visiem aspektiem Ukraina bija visveiksmīgākā republika no visām bijušā PSRS republikām (ieskaitot Krievijas Federāciju).

Balstoties uz šo bāzi (šo starta kapitālu) jebkurš puslīdz adekvāts politiskais darbinieks, kurš domātu par valsts nevis savām personiskajām interesēm, varētu sev radīt nesliktu Franciju vai Vāciju. Tas tā nenotika, jo visi Ukrainas prezidenti, cik nu talants un intelektuālās spējas ļāva, rūpējās tikai par personisko labumu. Piemēram, Leonīda Kravčuka laikā burtiski pazuda Melnās jūras kuģniecība, kas bija vislielākā PSRS kuģniecība. Kravčuks prezidenta amatā bija tikai nepilnus trīs gadus, bet ar to pietika, lai Padomju Savienības lielākā kuģniecība pazustu laikā un telpā. Nosaukums palika (tiesa arī to nomainīja uz “Blaska”), bet kuģi izkūpēja.

Par Leonīdu Kučmu vispār nav daudz ko stāstīt. Ja cilvēks kļuva par prezidentu, būdams liela uzņēmuma [Južmaša] vadītājs (parasts vadītājs, vēl pirms tam Juzmaša partorgs) [Južmaš – militārās rūpniecības uzņēmums Dņepropetrovskā, kuru radīja PSRS kosmosa industrijas un raķešbūves “tēvs” Sergejs Koraļovs. Uzņēmums bija viens no stratēģiski nozīmīgākajiem PSRS uzņēmumiem, kurā visa cita starpā ražoja arī kodolraķetes. Ukrainas “neatkarības” laikā uzņēmums tika izvazāts un izzagts, un pašreiz atrodas uz pilnīgas darbības pārtraukšanas robežas.], bet beidza savu prezidentūru kā Ukrainas bagātākā cilvēka [Viktora Pinčuka]  sievastēvs, kurš savukārt pirms Kučmas prezidentūras bija sīks postkomsomola darbonītis un sīks Dņepropetrovskas biznesmenītis, tad šis fakts runā pats par sevi. Tā nenotiek, ka jūs gājāt pa ielu un pēkšņi kļuvāt par miljardieri.  Šādus kapitālus vai nu nopelna, un tad tas notiek ilgstošā periodā, desmitgažu laikā, vai arī šādi kapitāli tiek nozagti un tad par miljardieri norīko, jo viņiem vienkārši uzdāvina uzņēmumus un miljardieri uzrodas no nekurienes. Varu pastāstīt kā šis process notika Ukrainā Kučmas laikā.

Visvienkāršākā privatizācijas shēma bija tāda, ka nebija nekādas nozīmes tam kādas jūs uzņēmāties saistības, jo jums atļāva šīs saistības izpildīt no peļņas, kuru jūs gūsiet no privatizējamā uzņēmuma darbības. Tas ir apmēram tā, es atnāku un saku, ka gribu saņemt pārvaldībā, piemēram, Gazprom un uzņemos lielas saistības pret Krievijas valsts budžetu, tikai izpildīšu šīs saistības es tad, kad saņemšu Gazprom un tikai no tās naudas, kuru es nopelnīšu ar Gazprom palīdzību. Nu apmēram tā tas notika.

Kas attiecas uz Viktoru Juščenko, tad viņš personiski varbūt arī nenozaga tik daudz cik Kučma, bet pat viņa viskvēlākie atbalstītāji nevarēja nekonstatēt, ka jau gada laikā pēc Juščenko nākšanas pie varas jebkura valsts budžeta darījuma koruptīvā sastāvdaļa (t.s. “otkats”)  pieauga no Kučmas laika 10 – 30% līdz 70 – 90%. Savukārt Janukoviča laikā 90% jau skaitījās labi. Janukoviča laikā, ja biznesmenis varēja dabūt 10%, tad tas bija lieliski, jo sliktākajā gadījumā vienkārši iedeva paturēt budžeta naudu, sak, ātri apgroziet, nopelniet uz procentiem un pēc tam visu atdodiet atpakaļ, pretējā gadījumā ar prokuroru skaidrosieties paši.

Manuprāt, visu šo prezidentūru problēma bija apstāklī, ka dzīvoja viņi tikai uz Padomju Savienības resursa rēķina, kurš tika uzkrāts Padomju laikā. Uz tā rēķina tika finansētas valsts saistības, uz tā rēķina tika finansētas oligarhu intereses, uz tā rēķina tika finansēta birokrātijas koruptīvā sastāvdaļa. Kā jūs domāju labi saprotat, ja no krājkases visu laiku tikai ņem, bet neliek neko vietā, tad agri vai vēlu tur viss beidzas. Ukrainas elites īpatnība ir apstāklī, ka viņi ne tikai toreiz domāja, ka krājkasē nekas nebeigsies, bet arī, ka viņi tagad uzskata, ka krājkasē vēl kaut kas ir, un, ja viņi tagad atgriezīsies Ukrainā, tad varēs dzīvot tikpat zaļi kā iepriekš. Ukrainas politiķi nemaz negrasījās neko tajā krājkasē likt, viņi grasījās tikai ņemt, ņemt un ņemt.

Tāpēc katrs nākamais prezidents, nokļūstot pie varas, uzskatīja, ka viņam, pirmkārt, ir jābūt bagātākam par savu priekšgājēju (tāpēc no krājkases sāka ņemt vēl vairāk), un, otrkārt, ja priekšgājējs zaudēja savu prezidenta amatu, tad nu viņš noteikti valdīs visu mūžu. Tas arī viss, ko es varu pateikt par prezidentiem. Vienīgi vēl jāpiebilst, ka Kravčuks aizgāja mierīgi, Kučma aizgāja nemierīgi, Juščenko aizgāja ar apkaunojumu, Janukoviču gandrīz nogalināja, bet Porošenko visdrīzkā nogalinās, jo ar katru varas maiņas etapu cietsirdība pieaug. Iepriekš cīnījās par varu, pēc tam oponentus sāka sēdināt cietumā, pēc tam viņiem pakaļ dzinās ar automātiem, bet tagad, ja noķers, tad simtprocentīgi pakārs.

Kas attiecas uz oligarhiskajiem klaniem, tad tie ir Ukrainas politikas neatņemama sastāvdaļa. Nevar būt par biznesmeni, veiksmīgu biznesmeni, vēl jo vairāk par oligarhu un miljardieri, ja neesi integrēts Ukrainas politikā. Tā vai savādāk, pašam personīgi vai arī uzturot kādu partiju, ieguldot naudu kādā prezidentā, jebkurā gadījumā vai nu tu esi aktīvs politisks spēlētājs, vai arī tu esi nekas un saukt tevi nekā un naudas tev nebūs pat, ja tu esi Bila Geitsa un Henrija Forda talantu apvienojums vienā personā. Pat ja esi tik talantīgs, ka vari izveidot Microsoft Windovs, uzbūvēt konveijeri un radīt Ford T, tu to radīsi un tev uzreiz to atņems – atradīs par ko.

Oligarhiskie klani ir šī finansu – politiskā aizsberga finansu virsotnes, tāpēc arī tos sauc par finansu – politiskajām grupām. Es no visiem Ukrainas oligarhiskajiem klaniem izdalītu Igora Kolamoiska klanu, kurš piegāja lietām nestandarti. Viņam nekad nav bijusi personīgā partija, viņš nekad neieguldīja naudu kādā vienā atsevišķā politiķī, viņš strādāja par mazliet un ar visiem un vienmēr pozicionēja sevi kā apolitisku cilvēku. Bet viņa darbības pēc apvērsuma parādīja, ka šis pats gudrākais no Ukrainas oligarhiskajiem klaniem tomēr slimo ar to pašu provinciālismu. Kad notika apvērsums, puiši no Privat grupas [pēc bankas “Privatbank” nosaukuma, banka aktīvi darbojas arī Latvijā] nolēma, ka tagad viss, ASV ir sagrābusi Ukrainu uz visiem laikiem, var iznākt no pagrīdes un kļūt par aktīviem politiskajiem darbiniekiem, ko viņi arī izdarīja. Tagad, nezinu kā pārējie, bet Kolamoiskis gan jau kož pirkstos, jo viņš no viņiem visiem ir visgudrākais un viņam jau sen vajadzēja saprast ar ko tas viss beigsies. Pārējie kaut kā tur Ukrainas politikā vēl mēģina māžoties.

Bet tomēr lielā mērā viņu tieša iziešana politikā bija piespiedu pasākums, jo, kā jau teicu, ja tu neesi politikā, ja tu nekontrolē politiku, tad tev arī naudas nav. Kad politiku sāka veidot uz ielas ar automātiem, tad tev vajadzēja turēt pie rokas vairāk bataljonu, nekā ir taviem potenciālajiem konkurentiem, jo kuram ir vairāk bataljonu, tas savāks arī visu, kas Ukrainā vēl ir palicis.

Tas, starp citu, ir vēl viens būtisks apstāklis, par kuru piemirsu pieminēt. Lieta tāda, ka šī pēcpadomju resursa izzagšanas un pārdales laikā tas nepārtraukti samazinājās, tāpēc ar katru nākamo prezidentūru pieauga politiskās varas cena. Kamēr resurss, ko varētu sadalīt, kļuva arvien mazāks un mazāks, tas tika dalīts arvien šaurākas cilvēku grupas starpā, līdz Janukovičs nenokļuva piramīdas augšgalā.

Kāpēc viņa laikā piramīda zaudēja stabilitāti? Tāpēc, ka viena politiskā ģimene centās sakoncentrēt savās rokās visu valsts politiski – ekonomisko resursu un tāpēc šī piramīda zaudēja stabilitāti, jo viņai smaguma centrs mainījās. Visiem pārējiem kļuva skaidrs – vai nu mēs, vai viņš.

Bet no tā, ka viņi aizvāca Janukoviču, situācija neuzlabojās. Resursu kļuva vēl mazāk un vēlēšanās kļūt par vienīgajiem šī nu jau maziņā resursa īpašniekiem kļuva vēl lielāka. Tas tagad kļuva ne vairs par cieņas un pašapliecināšanās jautājumu, bet par izdzīvošanas jautājumu Ukrainas politiskajā sistēmā. Tāpēc es saku, ka šī sistēma nav dzīvotspējīga. Tas tā ir ne tāpēc, ka man gribās vai negribās, ne tāpēc, ka man patīk vai nepatīk, bet gan tāpēc, ka sistēma, kura neatražo resursu, kas ir tās darbības pamatā, bet nodarbojas tikai ar zagšanu, nav dzīvotspējīga. Pirāti var laupīt tikai tikmēr, kamēr viņiem apkārt peld tikai tirdzniecības kuģi, nevis karakuģi.

Jautājums par Ukrainas politiskās elites ticību un reliģisko piederību.

Manuprāt, Ukrainas politikā ir nekādas ticības, nekādas tautības un nekādas reliģijas cilvēki. Viņus nevar apskatīt kā kādas saprātīgas komponentes sastāvdaļu. Tie ir cilvēki, kuri nav spējīgi vadīt nekādu valsti. Manuprāt, vislielākā diversija, ko varētu izdarīt, ir savākt Ukrainas vadību un aizsūtīt vadīt ASV – pēc diviem gadiem ASV vairs nebūs. Un tas tā būs ne jau tāpēc, ka viņi ir pret ASV, bet gan tāpēc, ka viņi savādāk vienkārši neprot. Un ne jau tāpēc, ka tie ir amerikāņi. Viņus var nosūtīt uz jebkādu valsti, kaut uz Ķīnu, kaut uz Dienvidāfriku, kaut uz Izraēlu, kaut uz Indiju, vienalga kur – drīz vien valstis nebūs. Viņi vienkārši ir tādi cilvēki.

Jautājums: Man ir divi jautājumi. Pirmais, kādi Ukrainas sabrukuma faktori, iekšējie vai ārējie, ir noteicošie. Otrs jautājums, vai pilsoņu karš Ukrainā ir kā sastāvdaļa trešā (vai kā daži uzskata – ceturtā) pasaules kara sākumam vai arī pilsoņu karš Ukrainā ir vienkārši pilsoņu karš Ukrainā.

Kas attiecas uz pilsoņu karu Ukrainā, tad tas ir nevis sākums, bet tikai viens no elementiem jau sen notiekošā trešajā pasaules karā. Kā jau es teicu, mūsdienās nav iespējams uzsākt karu starp ASV un Krievijas Federāciju ar tām metodēm, kuras tika izmantotas pat vēl 1941.gadā, jo mūsdienu ieroču arsenāli ļauj 20 minūšu laikā iznīcināt abas valstis, pēc kā uzvarētāju nav. Tāpēc ir jākaro tā, lai nepakļūtu zem kodoltrieciena, ar ko ASV arī nodarbojās un uz ko Krievija tagad atbild tieši tāpat, tajos pašos laukumos, ar tām pašām metodēm un ne bez panākumiem.

Ukrainas krīze ir šī kara svarīgs elements, bet tas ir tikai viens no elementiem. Ukrainas krīze sākās pēc tam, kad sākās ģeopolitiskā cīņa starp Krieviju un ASV, un beigsies šī krīze pirms būs beigusies ģeopolitiskā cīņa starp Krieviju un ASV. Kā jau es teicu, ASV jau tagad mēģina aiziet no Ukrainas, jo uzdevums saistīt Krievijas resursus Ukrainā nav izpildīts un vairs nevar tikt izpildīts, ASV resursi Ukrainā tiek saistīti lielākā mērā, nekā tiek saistīti Krievijas resursi, tāpēc šī zaudētā pozīcija ir jāatstāj un jāatstāj ar pēc iespējas mazākiem zaudējumiem un nezaudējot “seju”. Ar to amerikāņi pašreiz Ukrainā arī ir aizņemti. Cik ātri un cik efektīvi viņi to izdarīs es nezinu, bet domāju, ka tam vajadzētu notikt šogad [2015.gadā], jo viņi nav ieinteresēti vilkt to lietu garumā.

Kas attiecas uz Ukrainas valsts sabrukumu, tad jebkura valsts sabrūk pirmkārt iekšēju iemeslu dēļ. Var pārdzīvot jebkura spēcīga un varena pretinieka uzbrukumu, var atrasties spēcīga ārējā spiediena iespaidā, var pazaudēt teritorijas, bet tas vien nenozīmē, ka valsts sabruks.

Valsts sabrukums notiek, kad valsts pārstāj apmierināt pašas iedzīvotāju vai tās elites vajadzības. Te jāņem vērā, ka lielākā daļa Ukrainas iedzīvotāju nemaz nekad arī nav vēlējusies izveidot Ukrainas valsti. Mazāk kā gadu pirms Ukrainas nodibināšanas 92% Ukrainas iedzīvotāju referendumā nobalsoja par Ukrainas palikšanu PSRS sastāvā un nevienu tā neatkarība toreiz neuztrauca. Un Ukrainas elite savus jautājumus jau ir atrisinājusi – Ukrainā vairs nav ko zagt. Tas tikai Janukovičs domāja, ka ar viņu Maskava ar Vašingtonu un pie reizes arī Brisele tā cackājas, jo tur ir vēl ko zagt, bet viņš tikai nezin ko tieši. Janukovičs nedomāja ģeopolitiskās kategorijās un nesaprata, ka valsts pati par sevi var būt vērtība. Viņš tik tiešām domāja, ka vēl kaut ko var nozagt, bet viņš tikai nezin ko. Tāpēc viņš ar visiem tā tirgojās – aiztirgojās līdz emigrēšanai uz Rostovu Krievijā un viņam paveicās vēl, ka ne līdz kapam.

Tātad Ukrainas elitei šī valsts nav vajadzīga, bet Ukrainas tautai tā nekad nav bijusi īpaši nepieciešama. Pilsoņu kara apstākļos dažādas Ukrainas daļas vienkārši vairs nespēj dzīvot vienā valstī, tās vēl var par to pārliecināt ar ārēja spēka iedarbības palīdzību, bet pašas labprātīgi tās necentīsies saglabāt vienotu valsti. Tāpēc Ukrainas sabrukuma iemesli ir pirmkārt iekšēji un te kā galvenais iemesls jāmin Ukrainas elites neadekvātums.

Pat ja tautai nebija īpaši vajadzīga šī valsts, tad lielākā daļa cilvēku to uztvēra apmēram tā: nu sabruka PSRS, sabruka, nu dzīvojām Ukrainā, dzīvosim tur arī tālāk, nu labi, būs tā tagad atsevišķa valsts Ukraina, nu pamainīsies karoga krāsa, nekas, arī Krievijā vairs nav sarkanais karogs, nu nomainīja ģerboni, bet tas visur tika nomainīts, nu nomainīs tur kaut kādu nosaukumus, nu i lai. Ukrainas elitei tikai vajadzēja atrast kaut kādu ideju, kura paskaidrotu visiem un pirmkārt pašai elitei, kādēļ vispār ir nepieciešama Ukrainas valsts. Un nekādu labāku ideju bez nabaga ukraiņu mūžīgās cīņas pret Maskavas agresiju viņi neatrada. Bet tā taču nav konstruktīva ideja, kura ir spējīga radīt valsti. Tā ir ideja, kura tikai piesedz valsts izzagšanu no elites puses, novērš iedzīvotāju uzmanību no tā un rada īslaicīga patriotisma miglu.

Valstij vienmēr ir jāizpilda pirmkārt tās funkcijas, kurām tā ir radīta: sociālo funkciju, pirmkārt, normāla iedzīvotāju dzīves līmeņa nodrošināšanu, ekonomisko attīstību, jo bez tās nav iespējams nodrošināt sociālo funkciju, un valsts interešu (valsts robežu) aizsardzību. Ja pirmais, ko izdarīja Ukrainas elite, ir izzaga armiju, pēc tam izzaga ekonomiku un pēc tam sāka apzagt pašas tautu. Ukrainā valsts ne tikai nometa no sevis visas valsts funkcijas, viņa tās izvērsa diametrāli pretējā virzienā [t.s. pārvērsto formu efekts]. Tāda valsts nevienam nav vajadzīga.

Jautājums par gaidāmo Ukrainas defoltu (maksātnespēju).

Patiesībā Ukrainas defolts nav gaidāms, bet gan praktiski jau noticis. Ja man nav naudas, es varu tajā neatzīties, bet tas nenozīmē, ka es atdošu savus parādus.

Es parasti balstos uz politiķu atklātiem paziņojumiem, kas ir pilnībā caurspīdīgi. 2014.gadā februāra beigās, esot divas vai trīs dienas ievēlēts par Ukraina prezidenta pienākuma izpildītāju un parlamenta priekšsēdētāju, Aleksandrs Turčinovs paziņoja, ka Ukrainai, lai izdzīvotu līdz gada beigām, nepieciešams ārējais aizņēmums 40 miljardi dolāru, bet labāk, ja lielāks. Savukārt 2014.gada Ukrainas budžets bija 45 miljardi dolāru. Tas nozīmē, ka valsts vadītājs, kurš savās rokās ir apvienojis likumdošanas un izpildvaru, publiski apgalvo, ka divus mēnešus pēc gada sākuma valstī trūkst iekšējā resursa, lai finansētu budžetu, un viņam ir nepieciešams ārējs finansējums, lai dzīvotu. Tā ir faktiska defolta atzīšana. Šāda valsts ne tikai nav spējīga atdot parādus, bet tā pati sevi nav spējīga uzturēt, tai ir nepieciešams aizņemties naudu, lai dzīvotu tālāk. Tātad, Ukrainas defolts  notika jau sen un tas vairs nespēj neko paātrināt vai palēnināt.

Apvērsums Ukrainā, kā jau teicu, bija tīrs amerikāņu projekts. Pie tam, manuprāt, ASV nemaz nerēķinājās ar to, ka viņiem nāksies ķeckāties ar Ukrainu tik ilgi.

Jebkuram normālam cilvēkam (es te nerunāju par Ukrainas politiķiem) ir skaidrs, ka, ja jūs tādā situācijā, kāda Ukraina atradās 2014.gada martā, provocējat karu ar Krieviju, tad jums dzīvot ir atlicis vienu nedēļu – tik ilgu laiku, cik nepieciešams tankiem ar uzpildīšanos aizbraukt līdz Ļvovai. Pēc tam jums vienkārši vairāk nav valsts.

Pirmais, ko sāka darīt Ukrainas valdība, nokļūstot pie varas 2014.gada februārī, bija kara provocēšana ar Krieviju visiem iespējamajiem līdzekļiem. Tas hronoloģiski pa dienām pat ir ļoti labi redzams. Uzstājas Putins un saka, nedariet to un to, savādāk būs slikti, un viņi nākamajā dienā tieši to arī dara. Un tā vairāku mēnešu garumā līdz pat Krievijas teritorijas apšaudes sākumam. Tātad tā bija acīmredzama militāra iebrukuma provokācija.

Tā kā Ukrainas valdība toreiz (tāpat kā tagad) atradās pilnīgā ASV kontrolē, tad ir skaidrs, ka viņus uz šādu provokāciju mudināja ASV. Attiecīgi, nu nevar taču Vašingtonā sēdēt pilnīgi idioti, kuri nespētu parēķināt cik ilgi ir atlicis eksistēt valstij, kura ir izprovocējusi militāru iebrukumu. Tātad viņiem aprēķins bija, ka Ukraina eksistēs vēl martu, varbūt vēl aprīli un maiju. Tas, ka Ukraina turpina eksistēt tik ilgi un iebrukums nav noticis, tā ir liela amerikāņu stratēģiskā pārrēķināšanās un liela amerikāņu stratēģiskā problēma.

Tāpēc es pagāšgad biju pārliecināts, ka 2014.gada rudenī viņi sāks nomest Ukrainu no bilances, jo nebija vairs nepieciešams viņu uzturēt un bija skaidrs, ka projekts savu uzdevumu nav izpildījis. Nezinu, kas notika. Varbūt ar kaut kādiem saviem manevriem Kremlis uzvedināja viņus uz domu, ka ir iespējams, palielinot spiedienu, panākt savu, vai arī viņi vienkārši nepaspēja “asti izraut”, bet viņi nolēma pieturēt šo projektu vēl mazliet. Varbūt viņi vēl cerēja izraisīt ziemā kādu gāzes konfliktu starp Krieviju un Eiropu uz Ukrainas tranzīta problēmu rēķina. Nezinu. Kaut kādi savi aprēķini viņiem gan jau bija, bet viņi nevar to darīt mūžīgi, jo tādējādi amerikāņiem ir saistīti pārāk lieli resursi un likmes ir paceltas līdz debesīm. Tālāk viņiem ir vai nu jāriskē ar kodolkara sākšanās iespējamību (tas ir ar iespējamību saņemt kodoltriecienu pa Vašingtonu) vai arī kaut kā no turienes jāiet prom.

Es domāju, ka situācijai Ukrainā ir jāatrisinās 2015.gadā. 2016.gadā ASV notiks prezidenta vēlēšanas un, ja priekšvēlēšanu kampaņa sākas Ukrainas krīzes neatrisinātības apstākļos, tad Demokrātu partijai vēlēšanās vispār nav ko darīt, jo jebkurš Demokrātu partijas kandidāts zaudē uzreiz.

Jautājums: Turpinot defolta tēmu. Tā pati Natālija Jaresjko [ukraiņu izcelsmes amerikāniete, norīkota par Ukrainas finansu ministri] teica, ka nepieciešams restrukturizēt parādu līdz 2015.gada jūnija sākumam. Šodien ir 4.jūnijs, bet pārrunas vēl notiek. Viņa it kā nav muļķe. Viņa ko, kaut kādu teātri tur spēlē? Viņai pretī taču sēž “finanšu maitu lijas”, viņi nekad nepiekritīs nekādai restrukturizācijai.

Natālija Jaresjko un ASV valsts kases sekretārs

Natālija Jaresjko un ASV valsts kases sekretārs

Pirmkārt, Jaresjko ir ukraiņu izcelsmes bijušais ASV valsts departamenta sīks ierēdnītis. Pēdējos piecus savas karjeras gadus viņa Ukrainā nodarbojās ar sīkzādzībām. Attiecīgi no politiskā viedokļa Jaresjko ir mazs kabatzaglis. Tas, ka viņu norīkoja par finanšu ministru Ukrainas valdībā, kurā strādā tādas “izcilas” personas kā Saakašvili un tamlīdzīgi kadri, kā reiz liecina, ka viņa nebūt nav tik izcils intelektuālis kā viņu pozicionē.

Savukārt kā Ukrainas valdības finansu ministrs viņa dara pilnīgi pareizas lietas. Ja jums nav pilnīgi nekādu argumentu, tad jūs sakāt, ka finansējumu vajadzēja vēl vakar, cerot uz to, ka saimniekiem tomēr vēl esat vajadzīgi un tāpēc naudu iedos. Un vajag, lai naudu iedod ātrāk. Ja teiksiet, ka naudu vajag rīt, tad to var iedot parītdien, bet, ja teiksiet, ka vajadzēja vakar, tad varbūt viņi pasteigsies. Otrkārt viņa biedē kreditorus ar paziņojumu par defoltu un ar to, ka neviens vispār neko nedabūs.

Tātad no vienas puses viņa saka: “Mīļie saimnieki, lūdzu, uzspiediet uz mūsu kreditoriem, lai viņi mums kaut ko atlaiž.” Otrkārt viņa saka: “Dārgie kreditori, vai nu jūs saņemsiet mazliet vai arī nesaņemsiet vispār neko.” Tā ir pietiekami rupja šantāža, bet tajos apstākļos, kādos atrodas Jaresjko un ar tās esošo pieredzi, viņa ne uz ko citu vispār nav spējīga. Nevar prasīt no prasta pirāta, lai viņš rīkotos kā kanclers Bismarks.

Jautājums: Pašreiz notiek strīdi par to, kāpēc pretestība Kijevas apvērsumam cieta neveiksmi Harkovā. Mihails Dobkins [bijušais Harkovas apgabala gubernators] un Genādijs Kerness [bijušais Harkovas pilsētas mērs] apgalvo, ka tas notika tāpēc, ka Kremlis viņus neatbalstīja, bet Krievijā ir uzskats, ka viņi pēdējā mirklī nobijās un neieņēma to pozīciju, kuru deklarēja. Kā ir, ja viņi būtu ieņēmuši stingru pozīciju, vai Kremlis viņus atbalstītu?

Genādijs Kerness un Mihails Dobkins

Genādijs Kerness un Mihails Dobkins

Spriežot pēc tā, kas notika Donbasā, var secināt, ka tur, kur tika ieņemta stingra pozīcija, tur Kremlis sniedza atbalstu. Kas attiecas uz Dobkinu un Kernesu, tad viņi ir klasiski Ukrainas valdošā režīma pārstāvji. Ja jau citi, augstāka līmeņa un intelektuāli attīstītāki šī režīma pārstāvji joprojām nav sapratuši, kas patiesībā notika, un gaida, kad Kijeva tiks atbrīvota, lai viņi atkal ieņemtu savus ērtos kabinetus un valdītu kā iepriekš, tad ir pilnīgi skaidrs, ka arī Dobkins ar Kernesu uzskatīja, ka tā vai šitādi, bet viss nokārtosies un viņiem jau būs labi. Tas ir, kamēr Viktors Janukovičš ir prezidents, tikmēr jāpilda viņa norādījumi, ja Viktors Fjodorovičš kļuva par tautas ienaidnieku, tad ir jāpilda jauno tautas draugu norādījumi, un tā rīkojoties, viss jums šai dzīvē būs labi. Bet tas, ka viņi vairs neiederējās jaunā režīma struktūrā ne no ideoloģiskā, ne no propogandiskā un pat ne no ekonomiskā viedokļa, viņiem nebija ne jausmas.

Līdzīgi kā bēguļojošie reģionāļi [Janukoviča Reģionu partijas biedri] uzskatīja, ka viņi atgriezīsies Ukrainā un viņiem būs vēl ko nozagt, arī Dobkins un Kerness uzskatīja, ka Harkovā vēl ir daudz ko zagt. Viņi nesaprata, ka Harkovā vairs nav ko zagt un ka tur vienīgi kaut ko var atņemt viņiem. Tāpēc jaunā vara, kura atnāca uz Harkovu, paskatījās apkārt, kur nauda stāv, nauda stāv pie Dobkina un Kernesa, tāpēc, lūdzu, dārgie, Dobkin un Kerness, jūs uz cietumu, bet nauda mums, un nekā personīga, tikai bizness.

Jūlija Timošenko

Jūlija Timošenko

Jautājums: Kā ir ar Jūliju Timošenko. Viņa tagad kaut kā ir pieklususi. Vai viņa gaida savu zvaigžņu stundu?

Ja mēs nedzirdam, tas nenozīmē, ka Jūlija Vladimirovna neuzstājas. Es, piemēram, nesen atklāju, ka viņa veic pietiekami aktīvu informatīvo darbību, tai skaitā kritizē esošo varu no vēl radikālākām pozīcijām.

Lieta tāda, ka Jūlija Vladimirovna ir izcils politiķis tikai Ukrainas realitātē. Jebkurā citā valstī viņa izkalpotos augstākais līdz kādas pilsētas mēra amatam, ja vien ievēlētu. Timošenko Ukrainas politikā strādā pēc tā paša principa, pēc kura ASV darbojas globālajā politikā. Viņa strādā pēc likmju paaugstināšanas principa. Ja ASV paaugstina likmes, balstoties uz to, ka viņiem ir vairāk resursu, tāpēc tad, kad likmes sasniedz noteiktu līmeni, visiem pārējiem ir jāpadodas, un viņi ļoti brīnās gadījumos, kad tā nenotiek. Savukārt Timošenko spēlēja uz likmju paaugstināšanu, jo viņa ļoti ātri saprata, ka visi pārējie noteiktā brīdī saka: “Jūs ko, tūlīt līs asinis, nu nē, mēs tad piekāpjamies.” Tāpēc šādas spēles gadījumā tev nekas nav jādara, tikai jāpaaugstina likmes un tavs oponents padodas, un tu esi uzvarējis. Timošenko gāja no uzvaras līdz uzvarai līdzīgi kā to savulaik darīja labi zināmais Boriss Berezovskis [kurš pēc tam tika izputināts un izdarīja pašnāvību].

Šādai pieejai ir viens liels trūkums. Katra nākamā uzvara jums kļūst par kritisku nepieciešamību. Jūsu oponenti var atļauties zaudēt un sākt no jauna, bet cilvēks, kurš nepārtraukti paaugstina likmes, to atļauties vairs nevar, jo tiklīdz viņš zaudēs, tā viņu burtiski iznīcinās par pārmērīgas latiņas pacelšanu.

Tāpēc tad, kad Jūlija Timošenko 2010.gada martā pārāk paaugstināja likmes un sāka uzstāties pret Janukoviču ar jauna Maidana palīdzību, bet ASV vēl nebija gatavi Maidanam un negrasījās vēl to organizēt, Timošenko palika viena pati izolācijā. Viņa pie tam vēl nokaitināja Janukoviču un nokļuva cietumā. Tieši šajā brīdī viņas politiskais svars tika likvidēts. Pirmkārt tādēļ, ka viņas godīgie politiskie līdzgaitnieki sāka savā starpā dalīt viņas partijas un politisko īpašumu, attiecīgi viņiem zuda ieinteresētība, lai Timošenko atgrieztos. Līdzīgi neviens Dņepropetrovskā negrib, lai no ASV atgriežas Pāvels Lazarenko [bijušais Ukrainas premjerministrs], jo gandrīz katrs Dņepropetrovskas biznesmenis ir kaut ko ieguvis no viņa bijušajiem īpašumiem. Otrkārt, tādēļ, ka Timošenko līdzgaitnieki jau paši bija kļuvuši par vērā ņemamām politiskām figūrām.

Bez tam pašreiz Timošenko vairs nav kur paaugstināt likmes. Valstī rit pilsoņu karš. Ar ko gan viņa vēl var nobiedēt savus oponentus? Iepriekš viņa uzvarēja, jo demonstrēja gatavību iet uz asinsizliešanu. Oponenti savukārt pacēla rokas un teica, mēs neesam gatavi, ņem, lūdzu. Bet tagad asinsizliešana jau notiek. Tāpēc, manuprāt, Timošenko kā politiķis ir norakstāms cilvēks, tai skaitā arī tāpēc, ka es vispār neredzu perspektīvas Ukrainai kā valstij ilgāk par dažiem mēnešiem, gadu, vai varbūt, ja paveiksies, pusotra gadu. Politiķim tas nav nekāds ilgais laika posms. Ja nebūs Ukrainas valsts, kur viņa strādās? Ne jau nu Krievijas Valsts domē tiks ievēlēta.

Jautājums: Ukrainas pārstāvji ziņo, ka pastiprina armiju un sagraus Donbasu divu nedēļu laikā. Tomēr nekas tāds nenotiek. Kāpēc Ukrainas armija un ASV nevar to izdarīt?

Saprotiet, vienmēr ir kaut kādi laika rāmji, kurus jūsu iespējas pieaug. Kad hunta tikko sagrāba varu, tās reālās politiski – militārās iespējas bija tuvas nullei, jo cilvēki armijā un Iekšlietu ministrijas struktūrās vēl nenoorientējās, kas notiks tālāk, vai tā tik tiešām ir vara, vai arī jau rīt šo varu padzīs un visus, kas tai kalpoja, pasludinās par tautas ienaidniekiem. Tāpēc uzreiz pēc apvērsuma nosūtīt uz Donbasu armiju Kijeva nevarēja, jo viņiem nebija armijas. Armiju vajadzēja dabūt savā pakļautībā, ar ko Kijeva arī nodarbojās pirmos divus, divarpus mēnešus.

Pēc tam šī armija atklāti negribēja karot, jo kāpēc gan lai kāds nogalinātu un taptu nogalināts. Viņi tajā nebija ieinteresēti. Attiecīgi konfliktu vajadzēja pakāpeniski “iededzināt”, un tas nākamos divus mēnešus arī tika darīts, sākot no pirmās šaušanas līdz pat pilnvērtīgām kaujām. Un tad, kad sākās pilnvērtīgas kaujas, Donbasā jau bija izveidoti pietiekami nopietni bruņotie spēki, kuri visa cita starpā kaut kādā pavisam noslēpumainā veidā stepēs sāka atrast tur nezin no kurienes saradušos tankus, ložmetējus, lidmašīnas, munīciju un citus ieročus.

Un tad Kijeva nokļuva bezizejas situācijā. Tad kļuva skaidrs (tiesa gan nav zināms vai tas kļuva skaidrs Kijevā, jo tur tādās kategorijās nedomā), ka apspiest Donbasu ar spēku vairs nav iespējams, ka tas laiks ir pagājis, kad bija iespējams ātri mobilizēt spēkus, gandrīz bez pretestības aiziet līdz Krievijas robežai un nostādīt to izvēles priekšā, militārs iebrukums Ukrainā vai samierināšanās ar notikušo. Šī situācija ātri pagāja un Kijeva nespēja mobilizēt tam nepieciešamos spēkus.

Pēc tam kļuva skaidrs, ka Donbass izturēs jebkādu Ukrainas armijas pastiprināšanu, pat ja to pastiprinās uz Rumānijas armijas rēķina, ka Donbass cik ilgi nepieciešams atsēdēsies aizsardzībā un tad sāks iet uzbrukumā. Un no kurienes Donbasā uzradīsies divsimts tūkstoši papildus karavīru neviens nezin, bet visi zin, ka nepieciešamajā mirklī tie tur noteikti uzradīsies. Tāpēc pa lielam Kijevas krišana ir tikai laika jautājums un ģeopolitiskās debess zvaigžņu stāvokļa jautājums.

Kā jau teicu, Vašingtona ir ieinteresēta nomest Ukrainu no savas bilances. Ir vēl vietas pasaulē, kur ASV var cīnīties pret Krieviju daudz efektīvāk. Nu pamēģināja Ukrainā, nu nesanāca. Nu nomira Ukraina. Nekas. Kas amerikāņiem tur radinieki vai draugi dzīvo?!

Tāpēc es domāju, ka Ukrainas projektam nav atlicis nemaz tik ilgs mūžs. Vienīgais, ar ko vēl Ukraina var palīdzēt ASV – pēc iespējas vairāk viskaut ko sagraut un pēc iespējas vairāk izliet asiņu. Tieši šim mērķim arī Ukrainas armiju mēģina pastiprināt ar visādām divdesmit gadus vecām grabažām.

Ja ASV tik tiešām gribētu, lai Ukrainas pašreizējais režīms sēž ilgi un skaisti, viņi nepieļautu pilsoņu kara uzsākšanu, jo sākt karu nebija nepieciešamības, mierīgi varēja izpildīt visas Putina prasības par federalizāciju, visas Donbasa prasības par federalizāciju. Varēja izdarīt tā, te iedeva, bet pēc tam tāpat kā ar Krimu, paņēma atpakaļ. Kijevai bija svarīgi iegūt laiku un nostiprināties. Ieguva laiku, nostiprinājās, Doņecka un Luganska atzina Kijevas leģitimitāti, pēc tam Ukrainas parlaments nobalso kā vajag – es iedevu, es atpakaļ paņēmu un tad nu pamēģini tikai buntoties.

Bet tas taču nenotika. Apstākļos, kad vienkārši nebija kam karot, izraisīja pilsoņu karu. Režīms vēl nebija spējīgs karot, bet tas jau uzsāka pilsoņu karu. Tātad karu uzsāka ne jau tādēļ, lai uzvarētu. Karu uzsāka, lai to zaudētu, bet zaudētu tā, ka Krievijai būtu slikti. Tas ir tāpat kā šahā, kad upurē bandinieku, tad to dara ne jau tāpēc, ka pret to slikti izturas, bet gan tāpēc, ka grib uzvarēt partiju un bandinieks neko partijā nenozīmē. Tā arī ar Ukrainu izrīkojās kā ar upurējamu bandinieku, tikai upuris netika pieņemts, tāpēc ap šo bandinieku sāka veidoties jauna spēle. Tā nu ir aizspēlējušies līdz šim brīdim. Un atkal, jebkāda pozīcija nevar attīstīties mūžīgi, agri vai vēlu tā sevi izsmeļ. Tad pozīcija ir jāmaina.

Manuprāt, gan no resursu (finansu – ekonomiskā) skatu punkta, gan no militāri – politiskajā skatu punkta Ukrainas pozīcija priekš ASV savu svarīgumu jau ir izsmēlusi, tāpēc vienīgais pozitīvais risinājums amerikāņiem tagad ir pēc iespējas dārgāk pārdot šo pozīciju Krievijai.

Jautājums par Ukrainas turpmāko likteni.

Es domāju, ka konfliktu laiks huntas iekšienē no vienas puses jau ir pagājis, bet no otras puses vēl nav iestājies. Tas ir līdzīgi kā revolūcijas Krievijā – 1905.gads jau ir pagājis, bet 1917.gads vēl nav iestājies, bet starplaikā ir puslīdz klusi un stabili. Šodien nav nekāda pamata, lai huntas iekšienē rastos nopietns konflikts. Teorētiski, protams, kāds var nošaut Porošenko, bet tad tā būs tīrā nejaušība, jo mainīt prezidentu pus gadu pirms valsts atdošanas ASV nav nekādas nepieciešamības.

No iekšējās problemātikas skatu punkta pašreiz Porošenko var draudēt tikai kāda traģiska nejaušība, lai gan vēl 7 mēnešus atpakaļ valsts apvērsums, izmantojot privātās armijas, bija vairāk kā iespējams. Bet, ja notiks brīnums, un Ukraina eksistēs vēl divus gadus, tad valsts apvērsums atkal kļūs neizbēgams, jo visa Kijevas valdības resursu bāze būs izsmelta, tai skaitā saņemtie kredīti, tai skaitā tā nauda, ko izdosies izlūgties, tai skaitā tie nodokļi, ko kaut kādā veidā izdosies iekasēt. Izveidosies situācija, kāda bija pēdējos Kijevas Krievzemes eksistēšanas gados, kad no vienas puses it kā Kijeva eksistē kā nacionālais centrs, bet no otras puses reģioniem centrs vairs nav vajadzīgs, jo katram ir savi bruņotie spēki, sava pašpietiekama ekonomika un savas politiskās intereses.

Šāds process notiek ar jebkuru valsti, kura izsmeļ savu resursu bāzi. Tad resursi pārvietojas uz reģioniem, saimniecība pakāpeniski naturalizējas, tā kā savus personiskos resursus kaut kādā veidā ir jāaizsargā, rodas reģionālās armijas. Un tā klusi un pakāpeniski valsts pazūd. Tā, piemēram, tas notika ar Somāliju, kartē robežas tai ir, bet valsts patiesībā nav. Tieši tas pats reāli varētu notikt arī ar Ukrainu. Es vienkārši izeju no tā, ka Ukraina kā valsts tiks likvidēta ātrāk, nekā tā paspēs šādi sadalīties.

Jautājums: Kā ir ar cilvēcisko resursus? Kas notiks ar “lēkātājiem”? [domātas idiotu masas, kuras publiskos pasākumos ritmiski lēkā un skandē “кто не скачет тот москаль” (“kurš nelēkā, tas moskalis”)]

Nu paklausieties, kurš vispār te kādam kaut ko prasīs. Četri tūkstoši apbruņotu (pie tam slikti apbruņotu) dīkdieņu Maidanā, kurus piesedza tikai ASV vēstniecība, spēja aizmēzt režīmu, kurš balstījās uz 300 tūkstošiem tikai miliču vien (tik daudz milicijas darbinieku bija Iekšlietu Ministrijas struktūrā). Miļiči vien taču viņus varēja cepurēm nomētāt. Bet reāli četri tūkstoši buntinieku aizmēza režīmu. Tas vienkārši nozīmē, ka ideoloģiskā resursa, plašu tautas masu kustības, kura spētu kādam pretoties, vienkārši nav.

Tas, manuprāt, nozīmē, ka ir iespējami divi varianti. Pirmais variants ir garāks un tas apmierina Krieviju. Tas ir, pakāpeniska “tautu republiku” armiju pārvietošanās uz priekšu, iespējams, jaunu “tautu republiku” dibināšana, tālāk ar Kijevas attīrīšanu un virzīšanos uz Ukrainas rietumiem. Tad vienā brīdī varēs konstatēt, ka Kijevā ir jauna, leģitīma valdība, bet Ļvovā ir trīs dumpinieki, un tagad jau jaunā leģitīmā Kijevas valdība karo ar Ļvovas dumpiniekiem. Šis process ir atkarīgs no Ukrainas armijas un Ukrainas valsts sabrukšanas ātruma.

Bet šis scenārijs pilnībā neapmierina ASV, jo tas neļauj smuki nomest Ukrainu no savas bilances. ASV, kas ir zaudējusi Doņeckas partizāniem, ir tas pats kā Putins, kurš ir zaudējis Porošenko. Tas ir superlielvalsts apkaunojums. To nevar neņemt vērā. Ja superlielvalsts zaudē Doņeckas partizāniem, tad ar šādu “lielvalsti” pasaulē neviens vairs nerēķinās. Pavisam cita lieta, ja nelaimīgais Porošenko zaudē aš pašam Putinam, jo te potenciāli nav samērojami.

Tāpēc sākot no 2015.gada februāra tiek veikti kārtējie aktīvie mēģinājumi tieši iesaistīt Krieviju Ukrainas konfliktā, bet šoreiz tā mērķis ir nevis sarīdīt savā starpā Eiropas Savienību un Krieviju, bet gan nodot Ukrainu Krievijas bilancē. Iespējams pa šo ceļu arī vajadzēs iet, jo ASV ir iespējas piespiest Krieviju karot, grib to tā vai negrib. Reizēm gadās tādas situācijas, kad ir jākaro, savādāk uzreiz jau esi kapitulējis.

Ņemot vērā Kijevas varasiestāžu neadekvātumu un ņemot vērā, ka Kišeņovas darboņiem ir kur aizbēgt, jo Buhareste ir blakām, var tikt organizēta provokācija Piedņestrā,. Moldāvijas varasiestādes, no kurām ir atkarīga agresija pret Piedņestru, var būt daudz drošākas, nekā rumāņi, kuri cenšas tomēr notušēt šo konfliktu. Moldāvijas elite ļoti labi saprot, ka viņi zaudē savas pozīcijas. Pēdējās vēlēšanas viņi falsificēja, bet tā tas nevar turpināties mūžīgi. Tāpēc, ja viņi organizēs konfliktu, kurā iejauksies Krievija, un arī viņus padzīs, tad ar teritoriju vai bez teritorijas, viņi aizbēgs uz Rumāniju un personiskā kārtā integrēsies Eiropas Savienībā.

Tāpēc ir nopietnas briesmas, ka Piedņestrā uzsprāgs otra fronte, un tad es pat nezinu, ko varētu izdomāt, lai neiejauktos. Kā apiet šo slazdu, es nevaru iedomāties. Varbūt Kremlī izdomās. Ja tā, tad aplaudēsim.

Ja provokācija notiek un Krievija ir spiesta militāri iejaukties, tad es neredzu iemeslus, kādēļ Krievijai ir jāaprobežojas tikai ar Piedņestru, Odesu [kas robežojas ar Piedņestru] un koridoru uz Krimu. Apgrūtinājumi šai gadījumā ir vieni un tie paši, tāpēc hunta ir jāpadzen jebkurā gadījumā, un jāiziet līdz Ukrainas rietumu robežām spiest roku poļu biedriem.

2015.gada 4.jūnijs, Maskava

***

Rostislava Iščenko biogrāfija

Rostislavs Iščenko, Dmitrijs Tabačņiks

Rostislavs Iščenko, Dmitrijs Tabačņiks

Dzimis 1965.gadā. Ar izcilību pabeidzis Kijevas valsts universitātes vēstures fakultāti. No 1992.gada līdz 1994.gadam strādāja Ukrainas Ārlietu ministrijā. Bija politiskās analīzes un plānošanas nodaļas trešais sekretārs, pēc tam OSCE un Eiropas Padomes nodaļas otrais sekretārs. No 1994.gada aprīļa līdz 1998.gadam strādāja Ukrainas prezidenta administrācijā. Bija Ārpolitikas pārvaldes vecākais konsultants. No 1998.gada līdz 2003.gadam fonda “Sadraudzība” konsultants ārpolitikas jautājumos. No 2000.gada līdz 2002.gadam avīzes “Jaunais laikmets” politiskās nodaļas redaktors. No 2003.gada līdz 2009.gadam “Korporatīvo attiecību pētniecības centra” viceprezidents. No 2006.gada novembra līdz 2007.gada decembra Ukrainas vicepremjera Dmitrija Tabačņika konsultants, bet no 2008.gada līdz 2010. gada tā paša Tabačņika jau kā Ukrainas parlamenta deputāta konsultants, bet no 2010.gada līdz 2014.gada Tabačņika kā Ukrainas Izglītības, zinātnes, jaunatnes un sporta ministra konsultants. (Dmitrijs Tabačņiks – dzimis 1963.gadā, vēsturnieks, politiķis, pirmā ranga valsts ierēdnis, daudzu zinātnisku darbu autors, no nacistiskās Ukrainas puses izsludināts starptautiskā meklēšanā, bet Eiropas Savienība un Kanāda pret Tabačņiku ir ieviesusi sankcijas, prokrieviskas politikas piekritējs, Ukrainas iestāšanās NATO pretinieks, sieva Tatjana Tabačņika ir krievu drāmas teātra aktrise un Ukrainas nacionālās mākslas akadēmijas akadēmiķe.) No 2009.gada Rostislavs Iščenko ir “Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra” prezidents. Diplomātiskais rangs – pirmās klases pirmais sekretārs. Precējies, ir dēls. Pēc apvērsuma Ukrainā emigrēja uz Krieviju. Daudzu analītisko materiālu autors.

Avoti:

http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%98%D1%89%D0%B5%D0%BD%D0%BA%D0%BE,_%D0%A0%D0%BE%D1%81%D1%82%D0%B8%D1%81%D0%BB%D0%B0%D0%B2_%D0%92%D0%BB%D0%B0%D0%B4%D0%B8%D0%BC%D0%B8%D1%80%D0%BE%D0%B2%D0%B8%D1%87
http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A2%D0%B0%D0%B1%D0%B0%D1%87%D0%BD%D0%B8%D0%BA,_%D0%94%D0%BC%D0%B8%D1%82%D1%80%D0%B8%D0%B9_%D0%92%D0%BB%D0%B0%D0%B4%D0%B8%D0%BC%D0%B8%D1%80%D0%BE%D0%B2%D0%B8%D1%87

Informācijas aģentūra
/30.10.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Kā Krievija ar vienu raķetes šāvienu iznīcināja mītu par ASV militāro visvarenību

00563_RaketeNeviens nepievērsa uzmanību tam, ka Krievijas aviācijas grupa Sīrijā skaitliskā un lidmašīnu nomenklatūras ziņā ir gandrīz vai identiska tiem Ukrainas gaisa spēkiem, kuri 2014.gadā mēģināja bombardēt Donbasu. Šo spēku bāze ir lidmašīnas SU-24 un SU – 25. Tikai Ukrainas aviāciju dažu nedēļu laikā no gaisa padzina ogļrači, frizieri, taksisti un supermārketu apsargi, bet Krievijas aviācijai neko nespēj padarīt ļoti labi sagatavoti “Islāma valsts” teroristi ar ilgstošu kara pieredzi. Pat vairāk, no Krievijas aviācijas izvairās Izraēlas, Turcijas un vispār visas amerikāņu “antiteroristiskās” koalīcijas lidmašīnas.

Tas liecina gan par Krievijas pilotu augsto sagatavotības līmeni, gan par 1970-ajos gados radīto un nesen modernizēto lidaparātu iespējām, gan apliecina to, ka Krievijas gaisa spēki, atšķirībā no Ukrainas, ir labi “noskaņots” un efektīvs instruments, kurš papildus pašu militārajam triecienspēkam ir integrēts arī kopējā pretgaisa aizsardzības sistēmā (PAS), radio – elktronās cīņas sistēmā, globālajā pozicionēšanas sistēmā (ГЛОНАСС) un kosmiskās izlūkošanas sistēmā.

Kijeva izmantoja aviāciju Pirmā pasaules kara līmenī – atsevišķas lidmašīnas pacēlās gaisā, atrada atsevišķus mērķus un bombardēja tos (vai arī lidmašīna tika notriekta). Krievija savukārt visiem nodemonstrēja pilnu aviācijas triecienu komplektu, kurā lidmašīna un to vadošais pilots ir svarīgs, visvairāk redzamais, bet tomēr tikai viens no daudziem elementiem, kuri nodrošina efektīvu ienaidnieka iznīcināšanu un pašu drošību.

Tomēr Krievijas gaisa spēki Sīrijā ir pārāk maz skaitliski, pretiniekam nav pilnvērtīgas un mūsdienīgas pretgaisa aizsardzības sistēmas un Rietumvalstu aviācija tieši nav stājusies pretī Krievijas aviācijai, bet Ukrainas armija militāro spēku ziņā ir salīdzināma ar kādas Čadas Republikas spēkiem, tāpēc Sīrijas paraugdemonstrējums nav pietiekams iemesls, lai runātu par Krievijas gaisa spēku pārākumu pār “potenciālo pretinieku” [tas ir – ASV].

Raķešu trieciens no Kaspijas jūras

Pavisam cita situācija ir ar jūras spēkiem. 2015.gada 7.oktobrī Krievijas Kaspijas jūras militārā flotīlija veica vienlaicīgu 26 raķešu “Kalibr” šāvienu pa “Islāma valsts” bāzēm un līdz ar to uz ilgu laiku (bet visdrīzāk uz visiem laikiem) noņēma ASV floti okeānos kā reālu faktoru, kurš spēj nodrošināt tā saucamo spēka projekciju (agrāk to sauca par “karakuģu diplomātiju”).

Kas tad patiesībā notika un ko tas reāli nozīmē? Pirmkārt, Krievija eksportēja to raķešu analogus, kuras tika izmantotas 7.oktobrī. Eksportējamo raķešu mērķa sasniegšanas attālums bija 300km, bet ASV rēķinājās ar to, ka patiesībā šīs raķetes var sasniegt mērķi 400 – 600 km attālumā. Kaspijas flotīlijas šāviens sasniedza mērķi 1500km attālumā un spriežot pēc vairākām pazīmēm tā nebūt nav galējā robeža. Jau ir parādījušās ziņas, ka šo raķešu mērķa sasniegšanas attālums varētu pat pārsniegt 4000km.

Otrkārt, ne tikai Kaspijas jūras flotīlija, bet arī Krievijas Melnās jūras un Baltijas jūras flotes no “potenciālā pretinieka” [ASV] viedokļa tika apskatītas kā spēki, kuri ir spējīgi tikai aizsargāt attiecīgo teritoriju piekrastes, ķert kontrabandistus un malumedniekus, kā arī veikt desanta operācijas savās ierobežotajās akvatorijās. Melnās jūras flote papildus vēl nodrošināja aizmuguri Vidusjūras eskadrai.

Kā reālus draudus ASV uzskatīja tikai iepriekš atklātā okeānā izvērstas eskadras un triecienkuģus, kā arī Klusā un Ziemeļu okeāna flotes, kuras nopietna militāra konflikta gadījumā vismaz teorētiski bija spējīgas izrauties Klusā un Atlantijas okeānu plašumos.

Treškārt, no augstākminētajiem apsvērumiem ASV sanāca, ka viņu aviobāzes kuģu grupējumi ir praktiski neaizskarami. Pēc amerikāņu stratēģu aprēķiniem, lai iznīcinātu vienu ASV aviobāzes kuģu grupējumu, Krievijas flotei vajadzētu izšaut vismaz 100 raķetes, ko varētu izdarīt tikai sakoncentrējot vienā vietā gandrīz visus Ziemeļu un Klusā okeāna flotes triecienkuģus (raķešu kreiserus, raķešu esmīniešus un universālās atomzemūdenes). Vašingtonā uzskatīja, ka katra no abām slēgtā akvatorijā neiesprostotajām Krievijas flotēm sliktākajā gadījumā spēj nopietni (vai pat ļoti nopietni) kaitēt vienai ASV aviobāzes kuģu grupai un līdz ar to tās triecienspēki būs izsmelti un atlikušo ASV jūras spēku kundzību pasaules okeānu ūdeņos vairs neviens neapdraudēs.

Ceturtkārt, tagad izrādās, ka praktiski pat nelielu Krievijas karakuģu šaušanas attālums ir nevis 400 un pat ne 600, bet daudz vairāk kā 1500 kilometri. Tas nozīmē, ka Kaspijas flotīlija un Melnās jūras flote ir spējīga iznīcināt jebkuru pretinieku Vidusjūras austrumos un Persijas jūras līcī, bet Baltijas flote spēj turēt uz tēmekļa Ziemeļu jūru, Lamanšu un Norvēģijas jūru. Ņemot vērā Ziemeļu flotes spēju kontrolēt Ziemeļu Atlantiju no pretinieka neaizsniedzamības zonas un tādas pašas Klusā okeāna flotes spējas nogremdēt visu, kas peld Klusajā okeānā ziemeļos no Havaju salām, ASV izrādās tagad nav spējīga projicēt draudus Eirāzijas piekrastei.

Tā kā raķešu triecienu var dot pilnīgi neredzami kuģi no tuvākajām jūrām tūkstošu kilometru attālumā, ASV jūrnieki ieraudzīs raķetes tikai trāpījuma brīdī vai arī tad, kad tās pielido un kad vairs nav iespējams veikt aizsardzības pasākumus. Tādējādi strauji samazinās raķešu skaits, kurš ir nepieciešams ASV aviobāzes kuģu grupējumu iznīcināšanai. Zūd nepieciešamība to atbildes trieciena sasniedzamības attālumā nosūtīt karakuģus. Savukārt sekot līdzi katram sargkuģim, kurš Ohotskas vai Kaspijas jūrā ķer malumedniekus (bet kurš ir spējīgs negaidīti dot triecienu pa aviobāzes kuģiem) ASV vienkārši nespēj.

Līdz 7.oktobrim  Vašingtona bija pārliecināta, ka Krievija nav spējīga efektīvi pretoties ASV militārām darbībām, neizmantojot kodolieročus. Tieši šī pārliecība arī bija ASV nekaunīgās starptautiskās politikas pamats. Amerikāņi pat neslēpa, ka izmanto spēku tikai tāpēc, ka neviens ar parastajiem ieročiem tai atbildēt nespēj, bet kodolkaru Krievija neuzsāks ne dēļ Irākas, ne dēļ Sīrijas un pat ne dēļ Ukrainas. Amerikāņi līdzinās pusaudzim, kurš pieradis, ka kompānijā visi par viņu ir vājāki, uzprasās uz konfliktu pēc principa: “Nu tad dod pretī, ja vari”, ar pilnu pārliecību, ka neviens nevarēs. Un te pēkšņi izrādās, ka Krievija var.

Amerikāņi tādējādi ir nokļuvuši ļoti sarežģītā situācijā. Visa pēdējo gadu ASV politika balstījās apstāklī, ka kritiskā brīdī Vašingtona samērā nesodīti var izmantot spēku. Tagad vairs nevar.

Pat vairāk, projicējot flotes iespējas uz aviāciju, Pentagona ģenerāļi jau ir izskaitļojuši, ka Krievijas gaisa spēki ir spējīgi apšaudīt ASV teritoriju, nepametot Krievijas gaisa telpu. Amerikāņi pirmo reizi vēsturē jūtas apdraudēti parasto (ne kodol) ieroču priekšā.

Bet visbīstamākais ASV nav tas, ka Krievijai ir iespēja piesegt savu teritoriju un savu Eirāzijas sabiedroto teritoriju no amerikāņu flotes, kas tagad pēc būtības kļūst par lieku un ļoti lielu nodokļu maksātāju slogu (jo kara flote tagad ir likvidēta kā militāri- politisks arguments). Un pat ne tas, ka Maskava tagad, ja sagrib, var no droša attāluma ar parastiem ieročiem pašaudīties pa mērķiem ASV teritorijā līdzīgi kā ASV to darīja Irākā.

Pats galvenais, ka to tagad ir sapratuši arī ASV sabiedrotie, vairums, no kuriem jau sen ir uzticīgi pasaules hegemonam tikai dēļ bailēm no tā militārās varenības, no kuras viņuprāt neviens nespēj aizsargāt. 7.oktobrī Krievija nodemonstrēja, ka tā spēj aizsargāt un tas pašā saknē maina visu militāri politisko situāciju pasaulē.

Protams, ASV savienības un koalīcijas sāks brukt ne jau uzreiz, bet amerikāņiem tagad būs daudz grūtāk komandēt savus sabiedrotos, neievērojot viņu intereses, jo partneriem tagad ir pie kā aiziet. Vašingtonai tagad būs jāpārliecina un jātirgojas, ko amerikāņi jau sen kā vairs neprot. Un resursi sabiedroto apmierināšanai arī nav paredzēti. Argumenti amerikāņiem arī ir ļoti vāji. Ja ticam Obamam, tad ASV ir labākie tāpēc, ka ASV ir labākie un viņiem visi ir parādā tāpēc, ka viņiem visi ir parādā. Šis arguments bija vērā ņemams līdz 2015.gada 7.oktobrim, bet tagad tas ir tikai viena cilvēka personiskais viedoklis.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/08.10.2015/

Avots:
http://cont.ws/post/131821

Informācijas aģentūra
/15.10.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 6 komentāri

Kā stulbeņi apdala paši sevi: Ukrainas piemērs

Leonīds Kravčuks, Leonīds Kučma, Viktors Juščenko, Viktors Janukovičš, Pjotrs Porošenko, Aleksandrs Turčinovs, Jūlija Timošenko, Arsēnijs Jaceņuks, Vitālijs Kļičko, Oļegs Tjagņeboks, Oļegs Ļjaško, Semjons Semenčenko

Leonīds Kravčuks, Leonīds Kučma, Viktors Juščenko, Viktors Janukovičš, Pjotrs Porošenko, Aleksandrs Turčinovs, Jūlija Timošenko, Arsēnijs Jaceņuks, Vitālijs Kļičko, Oļegs Tjagņeboks, Oļegs Ļjaško, Semjons Semenčenko

Lai saprastu, kādēļ tik ilgi norit Ukrainas krīzes noregulēšanas process, ir jāsaprot viena ļoti vienkārša lieta – Ukraiņu krīze vispār nebūtu radusies, ja Ukrainas valdošā elite būtu kaut vai minimāli adekvāta mūsdienīgas valsts pārvaldes ziņā vai vismaz savu personisko interešu ievērošanas spēju ziņā. Šo domu paskaidrošu ar piemēru.

Porošenko, Kļičko, Jaceņukam, Tjagņebokam, Turčinovam, viņus atbalstošajiem autoriem, redaktoriem un apvērsuma dalībniekiem līdz pat vienkāršajiem ierindas nacistiem bija labāk, materiāli izdevīgāk un politiski perspektīvāk Viktora Janukoviča valdīšanas laikā, nekā tagad pēc valsts varas sagrābšanas.

Pieci augstākminētie personāži bija perspektīvas Ukrainas politikas figūras: Kļičko, Jaceņuks un Tjagņeboks – politisko spēku ar augstu reitingu līderi, Porošenko – pastāvīgs pretendents uz visaugstākajiem valsts amatiem, kurš sevi jau veiksmīgi bija parādījis kā ekonomikas un ārlietu ministrs, un arī kā Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretārs. Turčinovs kontrolēja vienu no lielākajām valsts partijām, kura garantēti iekļuva parlamentā jebkurā gadījumā, un neizbēgamās Janukoviča zaudēšanas 2015.gada vēlēšanās gadījumā, viņš tādējādi varēja kļūt par vienu no opozīcijas līderiem, kura ir likumīgi uzvarējusi un ieguvusi varu.

Nacistiskajiem margināļiem, no kuriem pēc tam tika izveidota maidana pašaizsardzības vienības, brīvprātīgie bataljoni un citi nelikumīgie bruņotie formējumi, Janukoviča laikā dzīvojās pat ļoti labi. Viņi piekāva un reizēm pat slepkavoja kuru gribēja un kad gribēja. Maksimālais sods – nogādāšana milicijā, no kuras gandrīz uzreiz arī atlaida (laika posmā no 2010.gada līdz 2014.gadam reāli tika iesēdināti tikai daži rūdīti krimināli kadri, kuri bija kļuvuši īpaši nekaunīgi un kurus tādēļ vienkārši nevarēja neiesēdināt). Finansēšanas ziņā visi sacentās savā starpā par to, lai varētu finansēt nacistus. Un tam visam papildus nāca Rietumvalstu “draugu” finansiālā un organizatoriskā “palīdzība”.

Parastajiem grantēdājiem [ārvalstu grantu saņēmējiem] no masu mēdijiem un nevalstiskajām organizācijām maksāja pat ļoti labi par pavisam neprofesionālu darbu (tas tikai viņiem pašiem likās, ka viņi ir žurnālisti un eksperti) [Latvijā šai ziņā var minēt tādas organizācijas kā Sorosa fonds, Providus, Re: Baltica un daudzas citas]. Bez tam tie paši reģionāli [Viktora Janukoviča Reģionālā partija] ar viņiem koķetēja un vēl piemaksāja, lai tie viņus jo īpaši stipri lamā.

Pēc valsts apvērsuma nacisti tika nosūtīti uz fronti karot, kur ierastā nesodāmība momentāli beidzās un arī viņus sāka slepkavot, kas no viņu viedokļa ir nu drausmīga netaisnība. Grantēdājiem pārstāja maksāt, jo “noziedzīgais režīms” bija gāzts un vairs nebija ar ko cīnīties. Arī stulbākie no grantēdājiem nokļuva frontē (un daži jau paspēja iet bojā), gudrākie aizgāja brīvprātīgajos, bet tur ir liela konkurence – ne katrs spēj tikt līdz nopietnām naudas plūsmām, vairumam ir jāpārtiek tikai no drupačām.

Politiskā elite savukārt konstatēja, ka, sagrābjot varu, viņi ir iznīcinājuši valsti. Ukrainā vairs nav palicis ne likums, ne kārtība, ne nauda. Un papildus vēl katrs, kuram ir saistība ar jauno varu, ir “paņēmis uz sevi” kriminālpantu, kuram nav noilguma (par noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem). Un šie kriminālpanti paredz ne tikai mūža ieslodzījumu, bet atsevišķos gadījumos arī nāves sodu, un arī visu sadzīvoto īpašumu konfiskāciju.

Tas ir, visi personāži un sociālās grupas, kuras piedalījās valsts apvērsumā, ieguva mazāk, nekā varēja iegūt notikumu evolucionāras attīstības gaitas gadījumā, bet zaudējumi viņiem ir milzīgi, kas nekādi neatsver iegūto rezultātu. Pie tam jau pašā sākumā bija skaidrs, ka viņu veidotās nacistiskās valsts krahs ir neizbēgams, līdzīgi kā 1945.gada aprīlī bija skaidrs, ka neizbēgams ir nacistiskās Vācijas krahs. Jautājums par precīziem termiņiem, kad tas notiks, paliek atklāts, bet sagaidāmais rezultāts ir labi zināms.

Tad, lūk, viņi visi, sākot no ierindas nacistiem un beidzot ar it kā prezidentu Porošenko, iesaistījās šajā spēlē nevis tāpēc, ka apzinājās visus riskus, un nevis tāpēc, ka viņiem bija plāns kā šos riskus minimizēt, bet gan tāpēc, ka viņi visi ir intelektuāli sterili [tas ir – stulbi]. Viņi akli ticēja, ka ASV un ES sapņo izmantot Ukrainu kā stipru un efektīvu Krievijas tarānu, attiecīgi arī “civilizētie baltie cilvēki” no Rietumvalstīm, kuri ar lielām laivām ir atpeldējuši pie iezemiešiem, par visu samaksās, visu nokārtos, visā palīdzēs, bet vietējo “cilšu vadoņiem” tik vien atliks kā spraust sev jaunas panākumu spalvas un dalīt savā starpā ienākumus. Viņi tam tic joprojām, tāpat kā tam tic krievu urāpatrioti un citi apdalītie [tai skaitā stulblatvieši], kuri pat nav pamanījuši ASV sankcionēto Ukrainas defoltu (maksātnespēju).

Laikā kopš 2014.gada februāra nekas Ukrainas elites psihē nav mainījies. Viņi joprojām no sirds turpina ticēt, ka ir Vašingtonai nu ļoti, ļoti vērtīgi. Tik pat patiesi viņi tic, ka Krievija drīzumā ekonomiski “pārpūlēsies” un politiski izjuks pa sastāvdaļām pēc diviem, trim, maksimums sešiem mēnešiem. Tas ir, pēc viņu domām ir tikai mazliet, mazliet jāpaciešas, mazliet jānoturas un tad uzvara atnāks pati no sevis.

Saprotu, ka tik daudzu cilvēku, kuri vairāk kā 20 gadus ir pārvaldījuši lielu Eiropas valsti, neadekvātums var šķist kā pārspīlējums. Es ar viņiem daudzu gadu garumā esmu runājis un tāpēc precīzi varu apgalvot, ka Ukrainas elite ir vēl stulbāka nekā tas var šķist. Patiesībā tieši neiedomājams viņu stulbums tos līdz šim arī bieži vien ir glābis, jo partneri vai oponenti vienkārši nespēj noticēt tik lielai viņu intelektuālai mazspējai un meklē to rīcībā kaut kādu slēptu jēgu. Atcerieties, ka  tas pats Kučma atņēma varu it kā rūdītajam Kravčukam, pēc tam garā niecīgais Juščenko atņēma varu Kučmam, pēc tam visi oranžie zaudēja cīņā par varu Janukovičam. Pēc tam Janukovičš, par kuru vēl pus gadu pirms apvērsuma tika runāts, ka viņš kontrolē visu valsts politisko laukumu, atdeva varu nu pavisam neadekvātiem personāžiem. Bet izrādās, ka arī te vēl robeža nav sasniegta un ka nu viņiem aiz muguras jau “elpo” Ļjaško, Semenčenko un tamlīdzīgi kadri. Jā un “varenie” Kučma ar Kravčuku tagad ir Porošenko izsūtāmie zēni. Tāds varas riņķa dancis var būt iespējams tikai gadījumā, ja visi tajā iesaistītie personāži (sākot no Kravčuka un beidzot ar Semenčenko) ir aptuveni vienā intelektuālās attīstības līmenī.

Otra problēmas daļa ir apstāklī, ka eiropieši kā visi normāli cilvēki vienkārši nespēj noticēt, ka viņiem ir darīšana ar pataloģiski nenormāliem cilvēkiem, kuri visa cita starpā nepārtraukti melo. Eiropieši, protams, zin, ka politiķis ir spiests mānīt i partnerus, i oponetus, i pat savus vēlētājus, tomēr viņi ir pārliecināti, ka tam visam ir jānotiek noteiktu noteikumu robežās. Tas ir, vienkārši prasti melot acīs skatoties nav iespējams, jo tādā gadījumā meli taču uzreiz pieķers.

Tāpēc pirmajā pārrunu etapā par Ukrainas krīzes noregulēšanu Krievijas diplomātiem bija ļoti grūti pārliecināt Merkeli un Olandu, ka Ukrainas pārstāvji melo vienmēr, visos jautājumos un nepārtraukti. Parīzē un Berlīnē bija pārliecināti, ka Kijeva, protams, kaut ko piemelo, bet, ka arī Maskava kaut kādā mērā ir vainīga. Šajā uzskatā arī balstījās viņu “starpniecības” stratēģija konflikta noregulēšanā.

Situācija sāka mainīties jau pēc otrās Minskas vienošanās. Sešpadsmit stundu ilgušo pārrunu gaitā, kad cīņa par formulējumiem norisinājās galvenokārt starp Merkeli un Putinu guļošā Olanda klātbūtnē un piedaloties Porošenko, kurš pilnībā bija zaudējis realitātes sajūtu, federālā kanclere ļoti labi atcerās kurš kam ko apsolīja un kuram kas ir jāizdara.  Pie tam jāņem vērā, ka Merkele ir garīdznieka meita un, neskatoties uz gadu desmitu politikā pavadīto laiku, morāles vērtības viņai nebūt nav tukša skaņa.

Pēc otrās Minskas vienošanās, kad Kijevai vajadzēja izpildīt savas saistības, Vācijas kanclerei un Francijas prezidentam kļuva acīmredzams, ka Porošenko ne tikai nekaunīgi melo acīs skatoties, bet arī, ka viņš mēģina viņus pataisīt par savu melu līdzdalībniekiem. Un, kad viņi šai ziņā neizrāda pietiekamu entuziasmu, tad uzreiz sūdzas par to ASV. Pie tam, ja Olandam, kurš par prezidentu ir bijis un vairs nekad nebūs, tas pēc būtības ir vienalga, tad Merkele vēl var nākotnē pacīnīties par kancleres amatu (un tam klāt nāk bērnībā uzsūktie priekšstati par morāli). Porošenko ir kļuvis par faktoru, kurš kaitina tās valsts līderi, kura sevī personificē visu Eiropas Savienību. Aizkaitinājums ir tik liels, ka pat Vašingtonas argumenti nespēj piespiest viņu pievērt acis uz Ukrainas prezidenta izlēcieniem.

Parīzes tikšanās laikā Merkele, kura nevēlas, lai viņas miera iniciatīva (Normandijas un Minskas formāts) beigtos ar krahu dēļ melīga konditora, pieņēma bez pārspīlējumiem prokrievisku pozīciju. Protams, sākumā kanclere pārliecinājās, ka Putins nepiekāpsies un nesāks “lasīt” Minskas vienošanās tā, kā to dara ne ar ko sevi nesaistījušais Obama un neadekvātais Porošenko. Pēc tam notika tas, ko visa pasaule dzirdēja. Jau pēc Putina un Porošenko aizbraukšanas preses konferences gaitā Merkele un viņai asistējošais Olands skaidri paziņoja par prasībām Kijevas varasiestādēm:

1. Jāveic izmaiņas Ukrainas konstitūcijā, kuras paredz īstu, nevis fiktīvu decentralizāciju.
2. Jānodrošina likumprojekta par Donbasa īpašo statusu atsaldēšanu.
3. Jāveic izmaiņas Ukrainas likumdošanā, kas nodrošina Donbas īpašo tiesību realizāciju un to ilgtermiņa nostiprināšanu.
4. Jāsaskaņo visas Ukrainas konstitūcijas un likumdošanas izmaiņu iniciatīvas ar Doņeckas un Luganskas republiku pārstāvjiem.
5. Jāpieņem Ukrainas parlamentā likums par vispārēju un pilnīgu Doņeckas un Luganskas zemessargu un vadības amnestiju.

Porošenko ir tagad vai nu jāizpilda prasības. Tad viņš pēc būtības likumdošanas līmenī nostiprinās atteikšanos no Donbasa (pēc fakta likums par īpašo statusu padara Donbasa atrašanos Ukrainas sastāvā vēl formālāku kā Kanādas piederību Lielbritānijai) un atzīst esošo Luganskas un Doņeckas varasiestāžu leģitimitāti. Vēl Porošenko var mēģināt izjaukt vienošanos. Bet šai gadījumā viņam tagad vajadzēs jau melot Merkelei, jo tieši Merkele, nevis Putins publiski pauda prasības Kijevai, attiecīgi tās tagad ir nevis Krievijas, bet gan Eiropas Savienības prasības. Nez vai garīdznieka meita piedos konditoram tik lielu izņirgāšanos par viņas morāles priekšstatiem.

Vienīgā problēma ir apstāklī, ka, lai visu to izpildītu (vai arī, lai droši un nepārprotami pārliecinātos, ka viņš to negrasās darīt), Porošenko ir nepieciešams laiks. Ja precīzi ievēro Ukrainas likumdošanu, tam ir nepieciešams pus gads. Lai dotu Porošenko šo pusgadu Doņecka un Luganska piekrita pārcelt savas vietējās vēlēšanas no ziemas uz 2016.gada martu – aprīli, un Kijeva jau oficiāli apsveica šo lēmumu.

Un tikko Kijeva piekrita Doņeckas/Luganskas iniciatīvai, tā atkal iekrita kārtējās lamatās. Tagad, neatkarīgi no tā vai Kijeva veiks Minskas vienošanos realizāciju vai arī neveiks, to termiņš ir pagarināts līdz 2016.gadam (kā minimums līdz brīdim, kamēr DTR/LTR notiks vietējās vēlēšanas), bet jebkādi mēģinājumi kaut ko mainīt no Merkeles puses tiks traktēti kā Minskas vienošanos pārkāpšana Porošenko vainas dēļ.

Te jāatgādina, ka Minskas vienošanos pagarināšanu uzstājīgi pieprasīja Parīze ar Berlīni, pret to neiebilda ne Krievija, ne Donbass, bet pārtraukt šo sarunu formātu 2015.gadā gribēja Kijeva un Vašingtona. Iemesls tam ir ļoti vienkāršs – Kijeva nespēj izpildīt Minskas formātu. Bet viņi zem tā ir parakstījušies. Un jo ilgāk Porošenko muļķo Merkeli ar Olandu, jo mazāk Eiropa viņus atbalsta. Pēc fakta ES Ukrainu vairs neatbalsta. Lai izspruktu no šī strupceļa, Kijevai kaut kādā veidā vajadzēja iznīcināt Minskas formātu, un tad varētu izveidot jaunu, kurā aktīvi censtos iesaistīties Vašingtona un no kura varētu izspiest DTR/LTR. Vienīgā iespēja iznīcināt Minskas formātu, kuram bija jābeidzas 2015.gadā, bez konflikta ar Eiropu bija tā darbības termiņa nepagarināšana. Pēc tikšanās Parīzē un piekrišanas DTR/LTR vēlēšanu pārnešanai tādas iespējas Kijevai vairs nav.

Visbeidzot kā bonuss tam visam nāk eiropiešu ilūziju zudums un sapratne, ar kādas kategorijas cilvēkiem viņiem Ukrainā ir darīšana.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/07.10.2015/

Avots:
http://cont.ws/post/130836

Informācijas aģentūra
/08.10.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Latvija drīzumā aizies bojā, ja nenomainīs valsts modeli

00562_Latvijas_tupiksPēdējo 25 gadu laikā eksistējošais neatkarīgās Latvijas projekts ir pierādījis savu nespēcību. Valdošā elite tā arī nav spējusi nodrošināt iedzīvotājiem apsolīto labklājību un liela daļa jaunatnes sapņo pamest valsti. Nepieciešamība mainīt attīstības virzienu ir kļuvusi acīmredzama. Tomēr valdošie slāņi turpina neatlaidīgi iet pa Latvijai nāvējošo ceļu, jo atteikšanās no pašreizējā projekta nozīmē varas zaudēšanu tiem cilvēkiem, kuri ir iekārtojušies visērtākajās vietās.

Nesen Latvijas politikas veterāns Jānis Urbanovičš publicēja rakstu ar virsrakstu “Par jauna liela Latvijas mērķa meklēšanas problēmu”. Tajā viņš runā par liela mērķa trūkumu Latvijas valstij, kas varētu motivēt iedzīvotājus palikt dzimtenē un nemukt uz ārzemēm pēc saldāka maizes kumosa. Pats Urbanovičš saka, ka nepiekrīt šādiem pesimistiskiem noskaņojumiem, uzskatot, ka šāds lielais mērķis jau sen visiem ir zināms. “Šis mērķis ir sabiedrības labklājība, iespēja visiem Latvijas iedzīvotājiem dzīvot cienījamu dzīvi un strādāt savā valstī, saņemot par to pienācīgu atalgojumu”, rakstā politiķis norāda, ka Latvija vispār vēlas virzīties vispārējas labklājības valsts (welfare state) virzienā, tikai visu laiku izvēlas nepareizas metodes un instrumentus.

Gribētos piekrist Urbanoviča kungam, ka Latvija tik tiešām virzās uz attīstītā sociālisma pusi, tikai nekādi nespēj atrast īsāko ceļu līdz tam un līkumo riņķī apkārt. Tomēr neskatoties uz to, ka pieprasījums pēc šādas valsts ir no visām iedzīvotāju sociālajām grupām un ka tās radīšanu varētu pacelt nacionālās idejas līmenī, reāli valdošā birokrātija Latvijā realizē pavisam citu sabiedrisko projektu – Latviju kā nacionālu valsti latviešiem.

Latvijas identitātes paradoksi

Pirms salīdzināt abus augstāk minētos Latvijas sabiedriskos projektus, gribu vērst uzmanību uz vienas interesantas socioloģiskās aptaujas rezultātiem, kas netika plaši izplatīti.

2010.gadā projekta “Nacionālā identitāte” ietvaros, ko realizēja LU Sociālo zinātņu fakultāte, tika veikta iedzīvotāju aptauja. Visa cita starpā tika uzdots jautājums: “Kas Jums uzreiz nāk prātā, izdzirdot vārdu Latvija?”

Vislielākais atbilžu skaits bija saistīts ar teritoriālu identifikāciju. Tomēr interesants ir fakts, ka pietiekami nozīmīgu asociāciju daļu (negatīvas nokrāsas) sastāda Latvijas ekonomiskā un politiskā dzīve (valsts bez saimnieka, parādi, nabadzība, liels bezdarbs, cilvēku izbraukšana no valsts, strādīga tauta un slikta valdība, melīgi politiķi, nacionālā nevienlīdzība, sabiedrības sašķeltība pēc nacionālās piederības).

Mazliet retāk tika nosauktas etniskas dabas asociācijas (latviešu valsts, valsts, kurā skan latviešu valoda), nacionālie simboli (srakan-balt-sarkanais karogs, himna) un valsts svētki.

Tādējādi pētījums parāda, ka Latvijas iedzīvotājiem nacionālā identitāte visspilgtāk ir izteikta caur teritoriālo vienotību, kas ir raksturīgi vairumam Eiropas valstu. Savukārt Latvijas sabiedrība atšķiras ar lielu uzsvaru uz labklājības un ekonomiskās attīstības uzsvaru. Atsaucoties uz Latvijas ekonomisko vājumu un kauna sajūtu par to, respondenti attaisno cilvēku emigrēšanu no valsts. Pie tam būtisks latvijiešu nacionālās identitātes rādītājs (pārsvarā latviešu) ir etniskā piederība.

Tā rezultātā ierindas latviešu apziņā ir konflikts starp ekonomisko drošību un “latviskumu” kā piederības jūtām nacionālajai kultūrai un titulētajai nācijai. Un neskatoties uz to, ka šodienas Latvijā paralēli eksistē divi sabiedriskie projekti: “Latvija kā latviešu valsts” un “Latvija kā vispārējas labklājības valsts”, pētījuma rezultāti parāda, ka prioritāte tomēr ir materiālā nodrošinātība. Par to liecina apstāklis, ka vismaz puse no aizbraucējiem ir latvieši. Pie tam valdošā birokrātija aktīvi turpina būvēt “nacionālo valsti” uz sociālās un ekonomiskās labklājības rēķina.

Projekts “Latvija – latviešu valsts”

Pieprasījums pēc Latvijas kā latviešu valsts tika mākslīgi radīts no nacionālo elišu puses. Pēc padomju projekta fiasko jaunajai birokrātijai vajadzēja piedāvāt alternatīvu sociālās organizācijas modeli. Par tādu modeli kļuva “nacionāla valsts”: specifisks Baltijas variants, kurā pats galvenais ir etniskā piederība, nevis Eiropas tipa “valsts – nācijas” modelis ar tās pilsonisko identitāti. [Nācija ir nevis tautība kā daudzi kļūdaini uzskata, bet gan valsts iedzīvotāji (pilsoņi). Tautībai nāciju koncepcijā ir sekundāra nozīme un tā ir katra pilsoņa personiskā lieta. Latviešu nācija var būt tikai latvijieši – Latvijas iedzīvotāji, kas sastāv no latviešiem, krieviem u.c. tautību pārstāvjiem. Pašu terminu “latvijieši”, domājot par nāciju, savulaik piedāvāja Rainis.]

“Nacionālās valsts” projekta ietvaros Latviju sāka būvēt kā etnogrāfisku muzeju. Par šī rezervuāra misiju tika pasludināta “latviskuma” saglabāšana, valodas un kultūras aizsardzība.

Neskatoties uz to, ka PSRS laikā latviešu kultūra turpināja attīstīties (par ko liecina kaut vai lielais literāro un mākslas darbu daudzums) un uz Baltijas republikām pilnā mērā attiecās princips “nacionālais pēc formas, sociālistiskais pēc būtības”, pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas birokrātija savā bruņojumā ņēma mītu par pus gadsimtu ilgušo rusifikāciju un nacionālās kultūras apspiešanu. Jaunā elite sāka pieprasīt revanšu.

Aizsedzoties ar integrācijas nepieciešamību, uz pilnu sparu tika iedarbināta asimilācijas mašinērija. Sākās krievu valodas izspiešana no publiskās sfēras un uzbrukumi izglītībai krievu valodā. Tika pasludināts titulētās nācijas pārākums. Pie šīs nācijas piederošā elite sāka būvēt nevis tiesisku, demokrātisku un vēl jo mazāk sociālu valsti, par kuru raksta Urbanovičš, bet gan nacionālu valsti, kurā ļoti liela citu tautību iedzīvotāju daļa ir ierobežota savās politiskajās tiesībās.

Pie tam institucionāli projekts “Latvija latviešiem” tika noformulēts pavisam nesen līdz ar Konstitūcijas preambulas pieņemšanu: “…Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem…”. Preambula valsts galvenajā likumā skaidri nosaka Latvijas kā latviešu valsts misiju. Līdz ar to latviešu pārākums pār citām tautībām tika juridiski nostiprināts. Etniskums tika pasludināts par Latviešu valsts galveno vērtību, kas stāv virs brīvībām un tiesībām, bet 40% citu tautību iedzīvotāju tika pieaicināti Latvijas kā latviešu valsts sabiedriskajam projektam kā otršķirīgi dalībnieki, un arī tikai pēc pilnīgas asimilācijas.

Latvijas kā nacionālas valsts izgāšanās

Neskatoties uz Konstitūcijas labojumiem un citām darbībām sarežģītajā nacionālās valsts veidošanas procesā, projekts “Latvija latviešiem” savu 25 gadu realizācijas laikā ir pierādījis savu pilnīgu nepamatotību. “Latvietība”, kura apsolīja titulētajai nācijai labāku sociālo stāvokli salīdzinājumā ar cittautiešiem, nekļuva par saturošo faktoru tiem simtiem tūkstošu jauno latviešu, kuri pameta Dzimteni. Savukārt cīņa ar visu krievisko nekļuva par tramplīnu latviešu kultūras attīstībai [un nemaz nevarēja kļūt, jo tā ir destrukcija], bet tikai sašķēla sabiedrību, sabojāja attiecības ar lielo kaimiņu, liedzot Latvijai pilnībā izmantot savu teritoriālo potenciālu ārējās tirdzniecības sfērā.
.
Citas etniskās iedzīvotāju grupas tā arī netika asimilētas, ko sabiedrības “integrācijas” ideologi ir atzinuši. Piemēram, toreizējā kultūras ministre Sarmīte Ēlerte apsolīja palīdzēt krieviem “pārvarēt “dzimtenes zaudēšanas” un nepārliecinātības par savu nākotni traumu”. Savukārt tagad Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece paziņoja, ka Latvijas sabiedrības integrācija ir izgāzusies dēļ divvalodības jauniešu vidū.

Tā vietā, lai atzītu nacionālās latviešu valsts projektu par nepamatotu un atteiktos no tā, valdošā elite ir nonākusi pie secinājuma, ka asimilācijas prakse bija pārāk maiga: krievvalodīgā izglītība netika pilnībā apspiesta, bet krievu valoda, neskatoties uz visām represijām, joprojām ir palikusi publiskajā telpā. Tas tad arī esot visu neveiksmju “iemesls”, arī masu emigrācijas un ekonomisko problēmu.

Alternatīvs sabiedriskais projekts: Latvija – vispārējas labklājības valsts

Nacionālās valsts būvniecība izvērtās Latvijai ar lielas daļas aktīvo un uzņēmīgo iedzīvotāju daļas zaudēšanu. Trešdaļu atlikušo iedzīvotāju tāpat sapņo aizbraukt no valsts. Atmodas laiku sapņi par sociālo un ekonomisko labklājību ir pilnībā iznīcināti. Bijusī Padomju “vitrīnrepublika” šodien ir kļuvusi par Eiropas Savienības ūķi.

Papildus depopulācijai un neapskaužamajam ekonomiskajam stāvoklim, naglu Latvijas kā nacionālas valsts zārkā sit Brisele, piespiežot mazo Baltijas republiku uzņemt Vidusjūras reģiona bēgļus, kuri nekad neasimilēsies latviešu kultūrā.

Atšķirībā no pie varas esošajiem, kuri turpina realizēt Latvijas kā latviešu valsts projektu, plašas titulētās nācijas masas sāk atskurbt. Paši latvieši, meklējot alternatīvus ceļus, arvien vairāk nostalģē pēc padomju pagātnes. Pieaug “kreisā”, sociāli orientētā attīstības modeļa piekritēju skaits.

Pēdējais signāls par valsts projekta maiņas nepieciešamību bija 2008 – 2010 gadu ekonomiskā krīze, ar kuru kā reiz var izskaidrot faktu, ka svarīgākais latvijiešu nacionālās piederības mērītājs ir ekonomiskā situācija valstī. Tomēr arī šo signālu valdošā elite ignorēja.

2014.gada parlamenta vēlēšanās Urbanoviča partija, kurš raksta par sociāli – ekonomisko labklājību, un bijušās valsts kontrolieres Ingūnas Sudrabas politiskais spēks centās izmantot vispārējas labklājības valsts ideju un piedāvāt šo projektu vēlētājiem. Tomēr elektorāts, kurš tika apmānīts ar mītu par austrumu kaimiņa agresiju, kas “apdraud” “latviskumu”, atkal atbalstīja labējos politiķus. “Nacionālā valsts” atkal ņēma virsroku un strupceļā vedošā politika tika turpināta.

Šodien Latvijas valsts attīstības projekta nomaiņai pretojas tikai valdošā elite, kura visiem spēkiem cenšas saglabāt savas personīgās pozīcijas. Tomēr, ja attīstības vektors jau tuvākajā laikā netiks mainīts, tad būvēt jaunu sociāli un ekonomiski attīstītu Latviju vienkārši vairs nebūs kam.

Laima Kance
/18.09.2015/

Avots:
http://www.rubaltic.ru/article/politika-i-obshchestvo/18092015-latvija/
http://rus.delfi.lv/news/daily/versions/yanis-urbanovich-poisk-novoj-bolshoj-celi-dlya-latvii.d?id=46429987
http://www.delfi.lv/news/comment/comment/janis-urbanovics-par-jauna-liela-latvijas-merka-meklesanas-problemu.d?id=46449731

Informācijas aģentūra
/08.10.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 11 komentāri

Darbu uzsāk bezmaksas e-grāmatu izdevniecība “Padomju grāmata”

00558_Padomju_gramata

Kopš neseniem laikiem Latvijas sabiedrībā notiek sabiedrisko institūtu un ekonomikas sagraušana, resursu izlaupīšana no ārvalstu kompāniju un banku puses, sociālo garantiju apjoma samazināšana un kultūras degradācija. Tas viss norit apzināti uzturētā starpnacionālās neiecietības atmosfērā. Latvijas valstī “brīvība” un “demokrātija” atrodas starptautisko korporāciju, banku un ar to palīdzību izveidotu ekonomisko un militāro savienību struktūru rokās. Tūkstošiem cilvēku ir kļuvuši par ekonomiskajiem emigrantiem, tūkstošiem atrodas zem nabadzības sliekšņa, tūkstošiem par nožēlojamiem grašiem, kas dod iespēju tikai eksistēt, tiek nežēlīgi ekspluatēti. Tas ir kapitālisms – sabiedriski – ekonomiskā formācija, kuras pamatā ir laupīšana un sveša darba ekspluatācija. Galvenais ekspluatators ir buržuāzijas šķira, kura visādi cenšas maskēt savas plēsonīgās intereses.

«Kad fabrikants strādnieka ekspluatāciju tiktāl pabeidzis, ka strādnieks skaidrā naudā saņem savu darba algu, tad strādniekam uzklūp buržuāzijas citas daļas – namsaimnieks, veikalnieks, augļotājs utt.» (Komunistiskās partijas manifests).

«…kapitālisma apstākļos visdemokrātiskākā republika noved tikai pie tā, ka buržuāzijas uzpērk ierēdņus un ka birža nodibina savienību ar valdību» (V. I. Ļeņins «Civilizētais barbarisms»).

Kapitālisma vēsture ir krīžu, konfliktu, karu, bada un nabadzības vēsture.

«Kurp vien skatu met – uz katra soļa redzi uzdevumus, ko cilvēce pilnīgi spēj atrisināt nekavējoties. Kavē kapitalisms. Tas ir kaudzēm sakrājis bagātību – un padarījis cilvēkus par šās bagātības vergiem. Tas ir atrisinājis josarežģītus tehnikas jautājumus – un apturējis tahnisko uzlabojumu ievešanu dzīvē iedzīvotāju miljonu nabadzības un tumsības deļ, miljonāru saujiņas trulā skopuma dēļ» (V. I. Ļeņins «Par marksisma karikatūru un par “imperiālistisko ekonomismu”»).

Tas bija marksisms, kurš ļāva saprast, kas patiesībā ir kapitālisms, un kurš palīdzēja dot atbildi uz apspiestās cilvēces taisnīguma pieprasījumu.

«Marksisms ir Marksa uzskatu un macības sistēma. Markss turpināja un ģeniāli noslēdza XIX gadsimta trīs galvenās idejiskās strāvas, kuras piederēja trim cilvēces visattīstākajām valstīm: klasisko vācu filozofiju, klasisko angļu politisko ekonomiju un franču sociālismu kopsakarā ar franču revolucionārajām mācībām vispār» (V. I. Ļeņins «Kārlis Markss»)

Markss ne tikai veica ģeniālu kapitālisma analīzi un kritiku, bet arī prognozēja neizbēgamu nākamās sabiedriskās formācijas – komunisma (pirmajā fāzē – sociālisma) – iestāšanos, aizsākot īstu zinātnisku kustību apspiestās cilvēces atbrīvošanā.

«Komunistiskās sabiedrības augstākā fazē, kad būs zudusi indivīdu verdziskā pakļausana darba dalīšanai; kad līdz ar to būs zudis pretstats starp garīgu un fizisku darbu; kad darbs vairs nebūs tikai līdzeklis dzīvot, bet pats būs kļuvis par pirmo dzīves vajadzību; kad, indivīdiem vispusīgi attīstoties, būs pieauguši arī ražošanas spēki un visi sabiedriskās bagātības avoti plūdīs pilnām straumēm – tikai tad varēs pilnīgi tikt pāri buržuāzisko tiesību šaurajam apvārsnim un sabiedrība varēs rakstīt uz saviem karogiem: “Katrs pēc savām spējām, katram pēc viņa vajadzībām” » (K. Markss «Gotas Programas Kritika» ).

Vladimirs Iļjičš Ļeņins turpināja un attīstīja Marksa un Engelsa cīņu jaunos kapitālistiskās sabiedrības attīstības apstākļos, ievedot pasauli sociālistisko revolūciju ērā.

«Ļeņinisms ir imperiālisma un proletāriskās revolūcijas laikmeta marksisms.»… Ļeņins “attīstīja Marksa – Engelsa mācību jaunajos attīstības apstākļos, jaunā kapitālisma fāzē – imperiālismā” … “jaunos šķiru cīņas apstākļos”.  (J. V. Staļins «Par Ļeņinisma jautājumiem»)

Kapitālistiskā buržuāzijas valsts sargā savas tiesības dzīvot uz tautas rēķina. Padomju laiku vēsture ir spējīga iedvesmot un pacelt cīņai milijonus cilvēku, tāpēc šo vēsturi slēpj no tautas, izkropļo, aizliedz. Šai ziņā “demokrātija” un “vārda brīvība” ir pilnībā to pusē, kuriem pieder bankas – rūpnīcas – prese un kuri tautas vārdā raksta likumus. Mēs neļausim ieslēgt padomju pagātni nepieejamos arhīvos un parādīsim buržuāzijas melus. Jūs uzzināsiet kā cilvēki dažādās pasaules malās cīnījās par brīvību un taisnīgumu, mēs kliedēsim mītus par Padomju Savienību un parādīsim pasaules imperiālistisko lielvalstu un korporāciju fašistisko dabu.

Nostāšanās uz cīņas ceļa, cilvēka sevis pašpārveidošana izšķirošajos vēstures mirkļos, nākotnes sapņi, skarbā realitāte – tas viss ir atspoguļots padomju un pasaules daiļliteratūrā. Mēs pacentīsimies dot iespēju iepazīties ar dažādu žanru literārajiem darbiem, kas ir atlasīti speciāli mūsu lasītājiem.

Mācību literatūra ir domāta pieaugušajiem lasītājiem. Padomju mācību grāmatu kvalitatīvais līmenis ir ļoti augsts, salīdzinājumā ar mūssdienu Latvijas “bezmaksas” izglītību buržuāzijas interesēs. Pat padomju laiku vidusskolas mācību grāmata ir lielisks ierocis cīņā par taisnīgu sabiedrību. Komunisma skola sākas ar parastām zināšanām un domātprasmi.

Sākt lasīt mūsu saita grāmatas un rakstus ir ļoti vienkārši. Apskatiet autorus un tēmas. Galvenais ir nenobīties no vārdiem un tematiem, kuri katru dienu masu mēdijos tiek dēmonizēti un nolādēti. Rakstiem un grāmatām ir dažāds apjoms – kaut ko var izlasīt sabiedriskajā transportā, braucot uz darbu, bet kaut kam vajadzēs ziedot arī vakarus.

Par elektroniskajām un papīra grāmatām

Biedri! Strīdus, kuri pretnostata papīra un elektroniskās grāmatas, mēs atstāsim sīkburžuāziskajiem demagogiem. Mēs uz to raugāmies dialektiski: neiespējamība iegādāties papīra grāmatu ir jākompensē ar iespēju iegūt grāmatu elektroniskā formātā, un otrādi – nekad nepalaidiet garām iespēju iegādāties parastu grāmatu.

Grāmatā galvenais nav tās formāts, bet gan idejas, kas tajā ir paustas. Buržuāzija baidās no sociālistisko ideju izplatības un dara visu iespējamo, lai tauta par tām aizmirstu. Tā ir viena no šķiru cīņas izpausmēm.Ja pašizglītībai un pašapziņas iegūšanai apspiestai šķirai ir jāņem rokās elektroniskā grāmata, tad nav iemselu atteikties no šī šķiru cīņas līdzekļa.

Bibliotekā pieejamās grāmatas būs elektroniskajos gadžetos visērtāk lasāmajos formātos. Visizplatītākais un ērtākais ir .fb2 formāts. Izņēmuma gadījumos, kad tehniski nebūs iespējams pārveidot grāmatu, tā būs pieejama .pdf vai .djvu formātos. Šos formātus saprot gandrīz visas lasāmierīces, iespējams tam ir nepieciešams lejupielādēt un instalēt specializētus paplašinājumus šo formātu lasīšanai. Failu izmērs .fb2 formāta grāmatām ir 1 – 10 Mb, bet .pdf vai .djvu formāta grāmatām 5 – 50 Mb.

Elektroniskās grāmatas ir labi palīglīdzekļi grāmatu lasīšanai. Šīs specializētās ierīces ir ērtas un lasīšanai ergonomiski piemērotas:
– īpaši E-Ink tintes disspleji nenogurdina acis, imitējot papīra grāmatas (planšetdatoru un telefonu LCD displejs atstāj negatīvu ietekmi uz redzi (burtiski to “sadedzinot”), ja tajos ilgstoši kaut kas tiek lasīts),
– optimāls ekrāna lielums ir 6 collas (ir arī 7 – 8 – 10),
– mazs enerģijas patēriņš – regulāri lasot jums ar vienu uzlādi pietiks mēnesim,
– iekšējā atmiņa ļauj lejupielādēt simtiem grāmatu, bet slots, kurš ļauj pievienot atmiņas karti, dod jums iespēju lasītājā turēt praktiski neierobežota lieluma bibliotēku,
– navigācija pa grāmatu ļauj izveidot atsevišķus katalogus, grāmatzīmes, atzīmēt fragmentus, meklēt vajadzīgos vārdus tekstā, noskaņot teksta lielumu un šriftu,
– advancētāki modeļi spēj palaist multimēdiju failus, pieslēgties internetam, ir speciāls apgaismojums lasīšanai mazapgaismotā vidē,
– plašais cenu diapazons (no 60 eiro) ļauj izvēlēties pieejamo ierīci bez pārlieka kaitējuma budžetam.

Ērtībai un grāmatas fiziskai saglabāšanai mēs iesakām piepirkt klāt speciālu vāciņu. Domāta tikai lasīšanai, elektroniskā grāmata spēj nokalpot vairākus gadus.

Grāmatas.

Bibliotēkā būs pieejama marksisma klasika, nozīmīgu sociālisma darbinieku darbi, padomju politiskā literatūra, vēsturiskie materiāli, mācību grāmatas, rokasgrāmatas, publicistika, daiļliteratūra. Darbu klāsts tiks stingri cenzēts un atlasītais ir kā rekomendācija politiskai un ekonomiskai pašizglītībai. Grāmatas būs pieejamas latviešu un krievu valodās.

Tiek piedāvātas trīs tipu grāmatas:
– nerediģētas grāmatas no citām brīvas pieejas interneta mājaslapām,
– grāmatas no citim brīvas pieejas portāliem, kuras e-izdevniecības “Darba balss” redakcija ir rediģējusi un pārveidojusi .fb2 formātā.
– grāmatas, kuras ir pilnībā ir izveidojusi “Darba Balss” e-izdevniecība un kuru nav atrodamas citos portālos

Atsevišķu paldies sakām brīvas pieejas e-grāmatu resursiem par iespēju piedāvāt viņu pūliņu augļus mūsu lasītājiem! Saits padomjugramata.ucoz.com nodrošina ērtu meklēšanu un grāmatu kategorizēšanu. Grāmatas krievu valodā ir nodalītas atsevišķā kategorijā. Lejupielādei paredzētie saarhivētie faili ir izvietoti http://www.mediafire.com.

Pašreiz pieejamo grāmatu saraksts:
·    Vilis Lācis. Kopotie raksti. (http://www.mediafire.com/download/n1fyd2wontyj5d6/Lacis+V.rar)
·    Nikolajs Jakovļevs. CIP pret PSRS. 1983 (www.mediafire.com/download/grb74r7idyazf66/CIP+pret+PSRS.rar )
·    И. Ринг. Как живут крестьяне Латвии. 1934, krieviski (http://www.mediafire.com/download/89su5s9e6gd98w8/%D0%A0%D0%B8%D0%BD%D0%B3_%D0%BA%D1%80%D0%B5%D1%81%D1%82%D1%8C%D1%8F%D0%BD%D0%B5+%D0%9B%D0%B0%D1%82%D0%B2%D0%B8%D0%B8_1934+.rar )
·    P. Birkerts. Ko tauta saka par baznīcu un mācītājiem. 1927 (http://www.mediafire.com/download/1vs2hbl9afjiwpb/Birkerts_tauta_par+bazn%C4%ABcu_.rar)
·    Herberts Velss. 6 grāmatas: Laika mašīna (1895), Neredzamais cilvēks (1897), Pasauļu karš (1898), Kad guļošais mostas (1899), Pirmie cilvēki uz Mēness (1901), Dievu ēdiens (1904)
·    Fridrihs Engelss. Par vēsturisko materiālismu (1892)
·    L. BERIJA RUNA VK(b)P XIX KONGRESĀ (1952. g. 7. oktobrī)
·    Ļeņins. Marksisma trīs avoti un trīs sastāvdaļas (1913)
·    Молок А. И. Революции 1848—1849 годов (krieviski)
·    Ļeņins. Referāts par 1905. gada revolūciju (1917)
·    Ļeņins. Par lielkrievu nacionālo lepnumu (raksti 1913-1914)
·    Staļins. Sociālisma ekonomiskas problemas PSR savienība (1952)
·    Ļeņins. Tezes nacionālajā jautājumā (1913)
·    Ļeņins. Par Eiropas Savienoto Valstu lozungu (1915-1916)
·    Ян Райнис. Стихотворения, пьесы. (1976) (krieviski)
·    Engelss. Ludvigs Feierbachs un klasiskās vācu filozofijas gals (1885)
·    Staļins. Marksisms un valodniecības jautājumi. (1950)
·    Staļins. Par dialektisko un vēsturisko materialismu (1938)
·    А. Петренко “Прибалтика против фашизма.” (krieviski)
·    PSRS konstitūcija . projekts, 1977g. (http://www.mediafire.com/download/e8b8iye1jpgwjef/PSRS_konstitucija_1978.rar )
·    Staļins. Par Ļeņinisma jautājumiem. 1926 (http://www.mediafire.com/download/acpagiehjb0arzl/Stalins.Par_Le%C5%86inisma_jaut_1926.rar )
·    Aleksandrs Beļajevs. 4 grāmatas: Cilvēks – Amfībija (1928), Nogrimušo Kuģu sala (1929), Pazaudētā seja (1929), Profesora Dovela galva (1925-1938)
·    G. Adamovs. Divu okeānu noslēpums. (1938)
·    Григорий Адамов. 5 книг (krieviski): 1930-е – Корaблекрушение нa Ангaре. (Сильная вода, Рассказ Диего, Электростанция на морозе) (рассказы), 1935 – Авария, 1936 – Завоевание недр, 1937 – Победители недр, 1946 – Изгнание владыки, 1938 – Тайна двух океанов
·    Вилис Лацис. 8 книг.(krieviski): “Бескрылые птицы” 1933, “Сын рыбака” 1934, “Земля и море” 1938, “Семья Зитаров” 1938, “Игра над бездной” 1939, “Буря” 1948 (Сталинская премия 2-й степени), “К новому берегу” 1951 (Сталинская премия 1-й степени), “Потерянная родина” 1953
·    Komunistiskās partijas manifests (1848)
·    Staļins. Par ļeņinisma pamatiem. (1924)
·    Ļeņins. Valsts un revolūcija. 1917 (http://www.mediafire.com/download/hrrjzrvp4449i3d/%C4%BBe%C5%86ins.+Valsts+un+revol%C5%ABcija.+1917.rar)
·    Ļeņins. Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija. 1916 (http://www.mediafire.com/download/ai3o7gj25tnjfj6/Lenins.+Imperialisms+ka+augstaka+kapitalisma+stadija.+1916.rar )

“Padomju grāmata” atbalsta komunistisko principu: visa informācija ir paredzēta bezmaksas pieejai un brīvai izplatībai!

Avoti:
http://padomjugramata.ucoz.com/index/lasitajiem/0-5
http://darbabalss.eu/publ/latvija/padomjugramata_lasitajiem/1-1-0-81

Informācijas aģentūra
/08.10.2015/

Posted in Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | Komentēt

Vīzija Latvijas attīstībai: Ģimenes kodekss

00559_gimene-664x440Kodeksa mērķis un uzdevums.

Ģimenei ir rašanās cēloņi, pastāvēšanas mērķi, saturs un formas. Ģimenes kodeksa mērķis ir: – Nest skaidrību ģimenes dzīvē, ar to saistītajās darbībās un lēmumos. – Ierosināt nepieciešamās darbības un būt par pamatu lēmumiem. – Būt par tiltu starp apziņu un likumu.

Ģimenes definīcija.

Ģimene ir vīrieša un sievietes mīlestībā savstarpējām rūpēm dibināta, bērnu un vecāku savienībā pastāvoša sabiedrības pamatvienība.

Ģimenes pastāvēšanas pamati.

1. Visa esošā cēlonis ir Gars.
2. Visa esošā pamatā ir Darbs.
3. Ģimene ir Gara darbības vieta, forma, materiāls un līdzeklis.
4. Ģimene uztur dzīves kārtību.
5. Ģimene ir dzīvības nesēja.
6. Ģimene ir vērtību veidotāja.
7. Katrs savas vērtības veido pats.
8. Visas vērtības top darbā.
9. Katra veidotās vērtības ir viņa darba rādītājs.
10.  Darbs dod drošību.
11.  Ģimene ir pasaules veidotāja.
12.  Ģimene ir durvis, caur kurām pasaulē ienāk viss Svētīgais, Daiļais, Cēlais un Maigais – viss labais, pareizais, derīgais, kā arī tiem pretējais.
13.  Cilvēka inteliģence ir augstākā vērtība.
14.  Inteliģence ir Gara dzīves, izglītības un audzināšanas rezultātā tapis Cilvēka dvēseles veidols.
15.  Tikumība ir inteliģences nesējs un ikdienas ietērps.
16.  Inteliģence ir tikumības praktiskais pielietojums.
17.  Vīrieša inteliģence ir augstsirdībā.
18.  Sievietes inteliģence ir maigumā.
19.  Augstsirdība un Maigums saplūst Mīlestībā.
20.  Augstsirdība, Gods, savstarpēja Mīlestība, Uzticība un Maigums ir Cilvēka brīvības pamats.
21.  Ģimeni dibina brīvi Cilvēki uz abpusējas brīvas gribas un Mīlestības pamata.
22.  Ģimene ir savstarpējas kalpošanas vieta.
23.  Sirdsapziņas tīrība ir Ģimenes satversme un augstākā vērtība.
24.  Ģimenes attiecības balstās uz personas neaizskaramību, savstarpēju uzticību, cieņu un rūpēm.
25.  Ģimene ir hierarhijas principa darbības vieta, hierarhijas daļa un savā dzīvē ievēro hierarhisko darbību.
26.  Katrs Ģimenes loceklis darbojas savā kompetences sfērā un līmenī, saskaņā ar sava dzimuma un vecuma īpatnībām un Ģimenes pamatvērtībām.
27.  Ģimenes pamatvērtības ir: – Dzīve Īstenībā. – Īstenības izziņa. – Patiesas apziņas uzturēšana. – Patieso vajadzību nodrošinājums. – Sava derīguma apziņa.
28.  Dzīve Īstenībā ir Cilvēka Gara vadīta dzīve.
29.  Īstenības izziņa ir labāko spēju attīstība un izglītība.
30.  Brīva, augoša, izglītota un nepiesārņota apziņa ir patiesa.
31.  Patiesās vajadzības ir labāko spēju un to augļu dāvāšana, kā arī Cilvēka izaugsmei un dabisko vajadzību apmierināšanai derīgais.
32.  Pirmā un vadošā ir Darba vajadzība.
33.  Ģimene dzīvo nākotnei.
34.  Ģimene veido nākotni caur saviem bērniem.
35.  Visi Ģimenes Gara, domu, jūtu, miesas un roku darba augļi ir viņas bērni.
36.  Ģimene iegulda darbu bērnu attīstībā.
37.  Ģimene sniedz un uztur ideālus, paver garīgos apvāršņus, nodod mantojumu un atbalsta garīgo dzīvi.
38.  Mājas dzīve ir audzināšanas pamats.
39.  Ģimene ir augstākās saskaņas, saprašanās un savstarpējā atbalsta vieta.
40.  Ģimene ir spēju saskaņošanas, sadarbības un vispusības mācību vieta.
41.  Ģimene ir radošo spēju attīstītāja, radoša darba vieta, skaistuma nesēja, mākslas radītāja un pieprasītāja.
42.  Ģimenē darbojas Cilvēka Brīvā Griba.
43.  Saskaņotā darbā ir Ģimenes prieks.
44.  Ģimenes dzīves sakārtotība nes sabiedrības un valsts darba sakārtotību.
45.  Ģimene ir personības un sabiedrības interešu, vajadzību un iespēju saskaņotāja un līdzsvarotāja.
46.  Pilntiesība nāk ar izglītību.
47.  Pašdarbība ir iedvesmas pilna pašcieņas nostiprināšana.
48.  Cilvēka izglītība un pašattīstība ir tautas Gara, prāta, dvēseles un fiziskās veselības pamats.
49.  Katra līdztiesība ir viņa labākās būtības pilnvērtīgā izpausmē.
50.  Līdzās vīrieša rūpēm par Ģimenes materiālo labklājību un drošību, Sieviete rūpējas par Ģimenes Sirds izglītību, dvēseles veselību un labklājību.
51.  Sievietes līdztiesība Vīrietim ir tajā, ka viņa savu Sirds saturu var ienest Vīrieša darbību pasaulē.
52.  Cilvēka Sirds un roku vienība Ģimenē rada pasaules Skaistumu.
53.  Sievietes un Mātes sūtība ir savai Ģimenei un bērniem iemācīt Mīlestību uz Radītāju, radošu dzīvi un nemitīgu izglītību.
54.  Vīrieša un Tēva sūtība ir palīdzēt Sievietei, rādīt Goda, Taisnīguma, pašaizliedzības, pateicības un aizstāvības piemērus, mācīt un rādīt Varonību.
55.  Ģimenei ir jāaug.
56.  Ģimene ir drošība un patvērums.
57.  Ģimene sargā sevi un pretstāv apdraudējumiem.
58.  Ģimenes brīvība ir ģimenes drošībā.
59.  Ģimenes drošība ir ģimenes darba, darbarīku un dzīvesvietas drošībā.
60.  Ģimenes un Sabiedrības drošībā ir katra Cilvēka drošība.
61.  Katra ģimenes piederīgā drošība ir ģimenes drošība.
62.  Katras ģimenes drošībā ir sabiedrības drošība.
63.  Ģimenes vienība un no tās izrietošās vērtības ir neaizskaramas.
64.  Ģimene ir sadarbības vieta.
65.  Ģimenes labklājība nāk caur visu un katra piederīgā labklājību.
66.  Ģimene ir kopienas pamatforma.
67.  Ģimene ienes brālības sākumu.
68.  Ģimenē Cilvēks iegūst tikumību, pienākuma apziņu, atbildīgu tiesību pielietojumu un brīvības sapratni.
69.  Ģimene ir humānisma un Cilvēku brālības audzināšanas vieta.
70.  Ģimenes biedrojas, veido kaimiņattiecības un sabiedrības.
71.  Ģimenes veido draudzīgas kaimiņattiecības un sadarbību starp tautām, ienes vienlīdzību Cilvēku vidū.
72.  Ģimene sargā savu godu un izplata taisnīgumu.

Ģimenes pastāvēšana.

Ģimenei ir pienākumi, tiesības, atbildība un brīvība.
Pienākumi ir izejas punkts savstarpējo attiecību veidošanai un uzturēšanai.
Tiesības ir pienākumu izpildes un attiecību veidošanas līdzekļi.
Tiesības izriet no pienākumiem.
Atbildība ir savstarpējo attiecību regulators.
Atbildība nāk līdz ar pienākumu esamību un atkāpēm no tiesību pielietojuma normām.
Brīvība ir gribas pielietojums attiecību veidošanai un uzturēšanai.
Brīvība pastāv atbildības robežās kā pienākumu izpildes un tiesību pielietojuma rīcības brīvība.

Ģimenei ir pienākumi.

– Sekot Gara vadībai.
– Savu darbu likt par labklājības pamatu.
– Ievērot citu Cilvēku tiesības uz darbu, cienīt viņu darbu un darba augļus.
– Ievērot Dabisko Kārtību, no tās izrietošos un tos cilvēku pieņemtos likumus, kuri nav pretrunā ar viņu Sirdsapziņu, veselo saprātu, pieredzi, reliģiskajām normām, tautas tradīcijām un pašcieņu, un tiktāl, cik tas neaizskar citu cilvēku Dabiskās tiesības un pienākumu izpildi.
– Uzturēt netraucētu Dzīvības pastāvēšanu – mieru uz šīs planētas – vienlīdzīgas dzīves iespējas visām Dabiskās Kārtības uzturētajām dzīvības formām to dabiskajās robežās, apstākļos un daudzveidībā, saskaņā ar Evolucionāro lomu un stāvokli.
– Ievērot dzīvei, dzīves un dzīvības noliktās robežas.
– Respektēt Cilvēku personības neaizskaramību tiktāl, cik tas nav pretrunā ar pienākumu izpildi, veselo saprātu, Sirdsapziņu un Cilvēces pieredzes apgūtām normām.
– Virzīt savu labāko spēju darbību uz tautas un Cilvēces labklājības vairošanu.
– Ievērot saudzību rīcībā, brālību un mīlestību attiecībās.
– Būt brīvai un veicināt citu atbrīvošanos no visāda veida verdzības.
– Vairot dzīves Skaistumu. Uzturēt radošu ģimenes garu un radošas darbības brīvību.
– Rūpēties par Ģimenes locekļu Cilvēcisko attiecību, dvēseles, prāta un materiālās dzīves pilnvērtību, veselību un izglītību.
– Augstu turēt kopību, biedriskumu, brālību un sadarbību. Sniegt visu vajadzīgo palīdzību vājākiem, mazāk izglītotiem un trūkumā nonākušiem.
– Sniegt un uzturēt ideālus.
– Turēt kārtībā māju, valsti un planētu.
– Pēc labākajām iespējām audzināt savus bērnus. Rūpēties par viņu nākotni, izglītību, darba un pienākumu izpildes iespējām. Sargāt viņu tikumību un ierādīt labākās iespējas.
– Savu iespēju robežās atbalstīt katra pienākumu izpildi, viņa izaugsmes un dzīves uzlabojumu centienus.
– Būt viesmīlīgiem un sniegt vajadzīgo palīdzību un patvērumu bez pajumtes esošiem, nelaimē nonākušiem un nepamatoti vajātiem. Kā savus bērnus pieņemt bāreņus, vientuļus un neaprūpētus cilvēkus.
– Aizstāvēt savu dzimteni, tās kultūru, reliģisko un tradīciju dzīvi, ģimenes labklājību, vienotību un pastāvēšanu.
– Piedalīties savas tautas sabiedriskajā un kultūras dzīvē. Rūpēties par tās fizisko pastāvēšanu.
– Ievērot taisnīgumu darba augļu sadalē.
– Savu iespēju izmantošanu samērot ar citu Cilvēku pienākumu, tiesību, iespēju un vajadzību ievērošanu.
– Brīvības ierobežošanā balstīties tikai un vienīgi uz savu pienākumu izpildes prasībām.
– Ievērot citu reliģiju, kultūru, ģimeņu un tautu likumīgās tiesības uz netraucētu dzīvi tām noliktajās robežās, veicināt viņu pienākumu izpildi, vajadzības gadījumā tā aizstāvībai vērsties pie tiesas un likuma piemērošanas. Visur ar savu vārdu un darbību pārstāvēt likumu un taisnīgumu.

Ģimenei ir tiesības

– Uz pastāvēšanu un darbību.
– Uz drošību un neaizskaramību.
– Uz savdabību un tās aizsardzību.
– Dzīvot saskaņā ar savu Garīgo pārliecību, tradīcijām, mentalitāti un kultūras savdabību.
– Dzīvot savas pārliecības veidotā vidē.
– Zināt, papildināt un mācīt savas Gara dzīves pamatus un piekopt to diktētās tradīcijas.
– Biedroties ar sev tuviem cilvēkiem, veidot kopienas un sadraudzības.
– Sargāt savu Garīgo pārliecību un atteikties no svešu ietekmju pieņemšanas, pielietošanas vai atzīšanas par spēkā esošām.
– Savus bērnus audzināt saskaņā ar savu Garīgo pārliecību un mentalitāti.
– Sargāt savus bērnus no svešām ietekmēm.
– Uz savām interesēm, spējām, patikai, dzīves veidam un tradīcijām atbilstošu pašu brīvi izvēlētu darbu un tā netraucētu turpināšanu.
– Uz sava darba, dzīves vietas un veida neaizskaramību un drošību, kā arī uz to apdraudējuma novēršanu.
– Izvēlēties un iekārtot vai mainīt savu dzīves vietu saskaņā ar saviem priekšstatiem par pareizo, derīgo un labo.
– Meklēt un saņemt visa veida atbalstu, palīdzību un aizstāvību savai, sava darba, dzīves veida un vietas drošībai.
– Veidot savu iekšējās dzīves kārtību saskaņā ar savu izpratni par Ģimeni, darba un attiecību sadalījumu tajā, un vadoties no savas Garīgās dzīves un inteliģences pakāpes normām.
– Izzināt, noraidīt, nepieņemt un apkarot atkarības radošās ietekmes un to izplatītājus vai viņu pielietotos līdzekļus.
– Zināt veselības, izglītības un tikumības apdraudējumus, to cēloņus, izplatības mehānismus un izplatītājus, kā arī cīnīties ar šiem apdraudējumiem, to izplatību un izplatītājiem.
– Apzināt apdraudējumus, iegūt un pielietot to novēršanas līdzekļus.
– Ieteikt, atbalstīt vai noraidīt likumus un noteikumus, kuri ietekmē tās pastāvēšanu, dzīves kārtību un drošību.
– Sargāt savu iekšējās dzīves kārtību.
– Piedalīties likumu izstrādē, pieņemšanā un pielietošanā.
– Uz noslēpumu un tā drošību.
– Uz noslēpuma un intīmās dzīves robežu neaizskaramību.
– Radīt bērnus, izvēlēties savai dzīvei labākos apstākļus un vietu, vai atteikties no tām manipulācijām, kuras ietekmē dabisko dzīvības gaitu un robežas.
– Izvēlēties un veidot savu spēju pielietojumam labākos apstākļus.
– Uz savu kultūras telpu, tās neaizskaramību, drošību un tās uzturēšanas līdzekļu pielietošanu.
– Audzināt un izglītot savus bērnus tam atbilstošos labākajos, pašu brīvi izvēlētos apstākļos un veidā.
– Brīvi izvēlēties un pielietot labākās savstarpējās aprūpes formas un apstākļus.
– Noraidīt trešo personu iesaistīšanos viņu savstarpējā aprūpē vai pieaicināt tās savā lokā pēc saviem ieskatiem.
– Uz mūžizglītību, tai atbilstošu saturīgu interešu dzīvi un tās apdraudējumu novēršanu.
– Uz sava dzīves laika, dabas resursu izmantošanu un to racionālu izlietošanu un tā traucējumu novēršanu.
– Dzīvot tīrā, humānā, estētiskā un tikumīgā nacionālās kultūras telpā, uzturēt un attīstīt to, kā arī uz tās pastāvēšanas aizstāvību.
– Biedroties, pieņemt un dāvāt sabiedriskās, reliģiskās un politiskās dzīves iespējas un piedāvājumus. Atteikt vai pieņemt dalību sabiedriskajos pasākumos visiem kopumā vai pēc savas izvēles atsevišķiem ģimenes locekļiem, ja tas nāk par labu ģimenes attiecībām, izglītībai, garīgajai un fiziskajai veselībai vai materiālajam stāvoklim.
– Ierobežot savu piederīgo brīvību, ja tas nāk par labu ģimenes vai tās piederīgā labklājībai vai ierobežojums attiecas uz darbībām, ar kurām tiek apdraudēta šī vai kāda cita ģimenes locekļa vai citas dzīvas būtnes veselība, dzīvība, labklājība, vai traucēts tās miers.
– Ņemt savā aprūpē un aizsardzībā katru pēc saviem ieskatiem un iespējām, kā arī radīt un uzturēt aizstāvības, aprūpes un audzināšanas apstākļus, līdzekļus un formas.
– Zināt savu locekļu, pasaules, valsts, tās politiskās, kultūras, zinātnes un reliģiskās dzīves notikumus, to cēloņus, virzību un plānotās sekas.
– Darīt zināmas savas domas un plānoto rīcību.
– Brīvi rīkoties ar saviem darba un jaunrades augļiem.

Šīs Ģimenes tiesības nevar tikt samazinātas. Tās var tikt papildinātas ar citām tādā mērā, kādā to prasa jauni pienākumi, pienākumu izpildes apstākļi un ģimenes labā griba to izmantošanā.

Tiesībām nav nacionālu, politisku vai citu – Cilvēku radītu robežu. Tiesībām ir abpusējas darbības princips – „to, ko vēlamies saņemt – to dodam citiem”. Tiesību izmantojuma atbildīgums ir labas gribas zīme un savstarpējā cieņā balstītu kaimiņattiecību pamats.

Ģimenes atbildība.

Viss, kas ir tapis dots un radīts, ir pienācīgi jākontrolē.
Ģimenes nes atbildību Dabiskās Kārtības ietvaros savu senču, līdzcilvēku, nākošo paaudžu un pastāvošo laicīgo likumu priekšā, kuru samērošana vienmēr paliek uz Ģimenes locekļu Sirdsapziņas.
Augstākais soģis Ģimenei ir tās Mīlestība, Brīvība un Gods.

Ģimenes brīvība.

Ģimenes brīvība pastāv tās spējā izpildīt pienākumus, pielietot tiesības un nest atbildību.
Ģimenes darbības brīvībai jābūt papildinātai ar labāko iespēju pavēršanu.

Ģimene ievēro un māca.

Tev būs pilnībā augt. (Kļūsti pilnīgs!)
Tev būs strādāt. (Strādā!)
Tev būs mācīties. (Mācies!)
Tev būs labāko gribēt, zināt, redzēt, dzirdēt, domāt, runāt un darīt.
Tev būs godu un taisnību turēt.
Tev būs tīrībā savu prātu, domu, runu, māju un dzimteni turēt. (Turi tīru savu prātu, domu, runu, māju un dzimteni!)
„Lai katrs palīdz, kur var!” (Esi vērīgs, jūtīgs un draudzīgs!)
Tev būs vājākos sargāt. (Esi sargs un aizstāvis!)
Tev nebūs nevainīgu dzīvību ņemt. (Neslepkavo!)
„Neko sev – neko lieku – labāk mazāk, bet labāk.”
Tev būs caur līdzcilvēku celšanu pie sava labuma tikt. (Dzīvo ar dodot gūto!)
Netraucē ģimenes dzīvi. (Tev nebūs ģimeni traucēt!) (Tev nebūs cita ģimenē jaukties!)
Tev būs ģimeni sargāt. (Sargā ģimeni!)
Tev nebūs cita ģimenei darbu ņemt. (Ievēro sava darba tiesu!)
Tev būs par nākotni domāt. (Nākotnē tiecies!)
„Visu labāko bērniem, visu tīrāko ģimenei, visu karstāko dzimtenei.”
„Katram izglītību pēc viņa vajadzībām, no katra darbu pēc viņa inteliģences.”
„Katram atbalstu pēc viņa iecerēm, palīdzību darba apjomā un cieņu darba rezultātā.”
Tev būs draudzību turēt. (Meklē draugus un dāvā draudzību pats!)
Tev būs palīdzēt! (Sniedz roku trūkumā!)
Tev būs Cilvēkus kā savus brāļus mīlēt.(Turies ar visiem kā brālis!)
Tev būs mieru turēt. (Turies pie miera!)
„Kur ir Cilvēks – tur ir likums.” (Turies pie likuma!)
Tev būs savu mēru zināt. (Neņem vairāk, kā citiem tiek! Ievēro mēru!)
Tev būs par tuviem un tāliem gādāt. (Ņem tik, cik dotais atdodas!)
„Lai Sirds nosaka mēru!” – Sirds redz, Sirds māca, Sirds dara. – Drosme rada, drosme sargā, drosme ziedo. – Ceļš zin, Gaisma rāda, darbs dod. – Augstsirdība nes, maigums saudzē, Mīlestība vieno, tikums ceļ.
Māti godā, ģimeni mīli, dzimtenei strādā un ziedo sevi visu!
Esi vājiem sargs, maziem skolotājs un strādājošiem palīgs!
Tavs dāsnums ir tavu zināšanu mērs.
Tavs derīgums ir tava lieluma mērs.
Darba ir daudz – pos dvēseli – dvēsele tevi darbam pievedīs.
Tiecies uz augšu, tiecies kopā, Garā tiecies!
„Katrs var Saulītē nākt.”
Viens prāts, viena griba, viens darbs!

Pauls Stelps
/10.01.2011/

Avots:
http://www.philos.lv/Gimenes_kodekss.html

Informācijas aģentūra
/08.10.2015/

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Vladimirs Putins: Dzīve mainās, bet patiesas vērtības ir vienas un tās pašas visos laikos

Vladimirs Putins

Vladimirs Putins

Krievijas prezidents Vladimirs Putins, uzstājoties apdāvināto bērnu Centrā „Sīriuss”, uzskaitīja patiesas vērtības, kuras paliek vienas un tās pašas visos laikos un visām paaudzēm.

„Pašlaik dzīve, protams, ir kardināli izmainījusies, bet patiesas vērtības taču vienmēr paliek. Tas ir godīgums, patriotisms, sirdsapziņa, mīlestība, labestība, vīrišķība, pašcieņa, atsaucība, atbildība un pienākuma sajūta. Esmu pārliecināts, ka tas viss ir svarīgs arī jums, kā arī tas, ar kādu labā devumu Tēvijai jūs varēsiet realizēt savu talantu”,-teica Putins.

Viņš atzīmēja, ka gados vecākajai paaudzei Krievijā ir nepieciešams atbalsts un uzticība no gados jaunākajiem.

„Ļoti svarīgi ir saprast vienam otru, tai skaitā jautājumos, kas skar valsti šodien un tās nākotni. Bet daudzas grūtības un problēmas vieglāk ir risināt kopā, tai skaitā, situācijā, kad nepieciešama morāla izvēle. To nākas darīt pastāvīgi”, – teica prezidents.

Putins paskaidroja, ka cilvēku vērtē ne tik daudz pēc tā, ko viņš sasniedzis karjerā, cik bagāts viņš ir, bet gan pēc viņa darbiem, kultūras līmeņa, cik viņš ir kārtīgs cilvēks, paziņoja RIA Novosti.

„Katrs izvēlas, kā viņam rīkoties, ar kādiem līdzekļiem sasniegt savus mērķus, kurus sev nospraudis. Manai paaudzei tam bija liela loma. Mums vēl bija tas, ko mēs saucam par ielu, pagalmu, kopīgām mājām, kur mēs ar draugiem kopā augām”, – pastāstīja valsts vadītājs. Pēc viņa vārdiem, šodien teiktu, ka tādos neformālos laukumos tika pavadīts daudz laika, kur formējās viņa paaudze.

Putins pastāstīja, ka pagalmos bērni apsprieda notikumus skolā, stāstīja viens otram par izlasītām grāmatām un noskatītām filmām.

„Jā, problēmu tur bija arī ļoti daudz, pietiekoši, tomēr tur tika audzinātas tādas kvalitātes kā māka draudzēties, palīdzēt viens otram, atšķirt labo no ļaunā, bet zemiskums un nodevība tika uzlūkota kā amorāla rīcība”, – padalījās ar savām atmiņām prezidents.

Neskatoties uz to, ka šodiena jaunajiem cilvēkiem dod plašākas iespējas komunicēt, tomēr vērtības paliek tās pašas.

/01.09.2015/

Avoti:
http://www.philos.lv/Citu_raksti/Putins_par_vertibam.html#LV
http://politikus.ru/v-rossii/57004-putin-zhizn-menyaetsya-no-istinnye-cennosti-ediny-vo-vse-vremena.html

Informācijas aģentūra
/08.10.2015/

Posted in Kat.: Notikumi, Reģ.: Krievija, Veids: Ziņa | Komentēt

Vladimira Putina uzstāšanās ANO Ģenerālās Asamblejas 70.sesijā (pilns teksts)

Cienījamais priekšsēdētāja kungs! Cienījamais Ģenerālais sekretār! Cienījamie valstu un valdību vadītāji! Dāmas un kungi!

Apvienoto Nāciju Organizācijas 70-ā jubileja ir labs iemesls, lai pievērstos vēsturei un parunātu par mūsu kopējo nākotni. 1945.gadā valstis, kuras sagrāva nacismu, apvienoja pūliņus, lai liktu stingru pamatu pēckara pasaulei.

Atgādināšu, ka galvenie lēmumi par valstu savstarpējās sadarbības principiem, lēmums par ANO izveidošanu tika pieņemts mūsu valstī antihitleriskās koalīcijas tikšanās laikā Jaltā. Jaltas sistēma bija patiešām izciesta, apmaksāta ar desmitiem miljonu cilvēku dzīvībām, diviem pasaules kariem, kas pārņēma pasauli XX gadsimtā, un, būsim atklāti, tā palīdzēja cilvēcei iziet cauri vētrainiem, reizēm dramatiskiem notikumiem pēdējo septiņdesmit gadu laikā, nosargājot pasauli no vērienīgiem satricinājumiem.

Apvienoto Nāciju Organizācija ir struktūra, kurai leģitimitātes, pārstāvnieciskuma un universāluma ziņā nav līdzvērtīgu struktūru. Jā, pēdējā laikā ANO tiek kritizēts. It kā tā demonstrē nepietiekamu efektivitāti, bet principiāli lēmumi atduras pret nepārvaramām pretrunām, pirmkārt starp Drošības Padomes locekļiem.

Tomēr gribu uzsvērt, ka nesaskaņas ANO ir bijušas vienmēr visu organizācijas 70 gadu eksistences laikā. Un veto tiesības tika pielietotas vienmēr: tās izmantoja i Amerikas Savienotās Valstis, i Lielbritānija, i Francija, i Ķīna, i Padomju Savienība un pēc tam arī Krievija. Tas ir pilnīgi dabiski tik daudzveidīgai un reprezentablai organizācijai. Dibinot ANO, nebija domāts, ka te valdīs vienprātība. Organizācijas būtība pa lielam arī ir kompromisu meklēšanā un izstrādē, un tās spēks ir dažādu viedokļu un skatu punktu vērā ņemšana.

ANO “laukumā” apspriestais kļūst par saskaņotiem lēmumiem rezolūciju formā vai arī netiek saskaņots, kā saka diplomāti: lēmumi iziet cauri vai neiziet. Un visas jebkādu valstu darbības, apejot šo kārtību, ir neleģitīmas, ir pretrunā ANO Statūtiem un ir pretrunā mūsdienu starptautiskajām tiesībām.

Mēs visi zinām, ka pēc “aukstā kara” beigām – visi to zin – pasaulē radās viens dominēšanas centrs. Un tad tiem, kuri izrādījās šīs piramīdas virsotnē, radās kārdinājums domāt, ka, ja jau viņi ir tik stipri un tik izredzēti, tad vislabāk zin, kas jādara. Un tāpēc attiecīgi var nerēķināties arī ar ANO, kura bieži vien tā vietā, lai automātiski sankcionētu un likumiskotu vajadzīgos lēmumus, tikai traucē, kā pie mums mēdz teikt, tikai “maisās pa kājām”. Cirkulē tādas runas, ka Organizācija tādā izskatā, kādā tā tika radīta, ir novecojusi, ir izpildījusi savu vēsturisko misiju.

Protams, pasaule mainās un ANO ir jāatbilst šai dabiskajai transformācijai. Krievija, balstoties uz visplašāko konsensusu, ir gatava darbam ANO tālākai attīstībai ar visiem partneriem, tomēr uzskatām mēģinājumus iedragāt ANO autoritāti un leģitimitāti par ļoti bīstamiem. Tas var novest pie visas starptautisko attiecību arhitektūras sabrukuma. Tad mums tik tiešām vairs nepaliks nekādi noteikumi, izņemot stiprākā tiesības.

Tā tad būs pasaule, kurā kolektīvā darba vietā valdīs egoisms, pasaule, kurā būs arvien vairāk diktāta un arvien mazāk vienlīdzības, arvien mazāk reālas demokrātijas un brīvības, pasaule, kurā patiešām neatkarīgu valstu vietā vairosies faktiskie protektorāti, kuri tiek pārvaldīti no ārpuses. Kas gan valsts suverentitāte, par kuru te kolēģi jau runāja, tāda ir? Tā vispirmām kārtām ir brīvība, brīva sava likteņa izvēle katram cilvēkam, tautai, valstij.

Starp citu, cienījamie kolēģi, no šīs pašas sērijas ir arī jautājums par valsts varas leģitimitāti. Nedrīkst spēlēties un manipulēt ar vārdiem. Starptautiskās tiesībās, starptautiskās attiecībās katram terminam ir jābūt saprotamam, caurspīdīgam, tam ir jābūt vienādi saprotamam un ar vienādas saprotamības kritērijiem. Mēs visi esam dažādi un pret to ir jāizturas ar cieņu. Nevienam nav pienākums pakārtoties tikai vienam attīstības modelim, ko kāds vienreiz un uz visiem laikiem ir atzinis par pareizu.

Mums visiem nevajadzētu aizmirst pagātnes pieredzi. Mēs, piemēram, atceramies piemērus no Padomju Savienības vēstures. Sociālo eksperimentu eksports, mēģinājumi paātrināt pārmaiņas vienā vai otrā valstī, izejot no saviem ideoloģiskajiem uzstādījumiem, bieži noveda līdz traģiskām sekām, noveda nevis līdz progresam, bet gan degradācijai. Tomēr izskatās, ka neviens nemācās no svešām kļūdām un tikai atkārto tās. Un tagad jau “demokrātisko” revolūciju eksports turpinās.

Pietiek apskatīties uz situāciju Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā, par ko runāja iepriekšējais runātājs [Jordānijas karalis Abdula II]. Protams, politiskās, sociālās problēmas šai reģionā brieda jau sen un cilvēki tur, protams, vēlējās pārmaiņas. Bet kas tur sanāca praktiski? Agresīva ārēja iejaukšanās noveda līdz tam, ka reformu vietā valsts institūti un pati dzīves kārtība tika nekaunīgi iznīcināta. Demokrātijas un progresa vietā – vardarbība, nabadzība, sociālā katastrofa, bet cilvēktiesības, ieskaitot tiesības uz dzīvību, nav ne graša vērtas.

Tā vien gribas pajautāt tiem, kuri radīja šādu situāciju: “Jūs maz saprotiet, ko jūs esat sadarījuši? “ Bet baidos šis jautājums paliks neatbildēts, jo no politikas, kuras pamatā ir pašpārliecinātība, pārliecība par savu izredzētību un nesodāmību, tā arī nav atteikušies.

Jau ir acīmredzams, ka virknē Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas valstu varas vakuums ir novedis pie anarhijas zonu izveidošanās, ko nekavējoties sāka aizpildīt anarhisti un teroristi. Zem tā saucamās “Islāma valsts” karogiem karo jau desmitiem tūkstoši kaujinieku. To skaitā ir arī bijušās Irākas militārpersonas, kuras 2003.gada iebrukuma Irākā rezultātā tika izmestas uz ielas. Rekrūšu piegādātājs ir arī Lībija, kuras valstiskums tika sagrauts, rupji pārkāpjot ANO Drošības padomes rezolūciju Nr 1973. Un tagad radikāļu rindas papildina arī tā saucamās mērenās Sīrijas opozīcijas, ko atbalsta Rietumi, dalībnieki.

Viņus sākumā apbruņo, apmāca, bet pēc tam viņi pāriet tā saucamās “Islāma valsts” pusē. Un pati “Islāma valsts” radās ne jau tukšā vietā: arī to sākumā audzēja kā ieroci pret nevēlamiem laicīgiem režīmiem. Radot placdarmu Sīrijā un Irākā, “Islāma valsts” aktīvi paplašina ekspansiju uz citiem reģioniem, tiecas pēc kundzības islāma pasaulē un ne tikai tajā. Un tikai ar šiem plāniem viss neaprobežojas. Lietu stāvoklis ir vairāk kā bīstams.

Šādā situācijā ir liekulīgi un bezatbildīgi uzstāties ar skaļām deklarācijām par starptautiskā terorisma draudiem un pie tam pievērt acis uz teroristu finansēšanas un atbalsta kanāliem, kuru vidū ir narkobizness, nelegālā naftas tirdzniecība un ieroču tirdzniecība, un vēl mēģināt manipulēt ar ekstrēmistiskām grupām, pieņemot tos savā dienestā, lai panāktu savus politiskos mērķus, cerot pēc tam kaut kā tikt ar viņiem galā jeb, vienkārši izsakoties, likvidēt tos.

Tiem, kuri patiešām tā rīkojas un tā domā, gribu pateikt: cienījamie kungi, jums, protams, ir darīšana ar ļoti cietsirdīgiem cilvēkiem, bet nebūt ne ar muļķiem un primitīviem ļaudīm, viņi nav muļķāki par jums un vēl nav zināms, kurš kuru izmanto saviem mērķiem. Un pēdējie dati par ieroču nodošanu no tās pašas mērenās opozīcijas teroristiem ir labākais apstiprinājums tam.

Uzskatām jebkurus mēģinājumus koķetēt ar teroristiem un vēl jo vairāk apbruņot tos, ne tikai par netālredzīgiem, bet arī par ugunsbīstamiem. Rezultātā globālie teroristiskie draudi var kritiski pieaugt, pārņemt jaunus planētas reģionus. Vēl jo vairāk tāpēc, ka “Islāma valsts” nometnēs iziet apmācības kaujinieki no daudzām valstīm, tai skaitā arī no Eiropas.

Diemžēl esmu spiests atklāti to pateikt, cienījamie kolēģi, Krievija šai ziņā nav izņēmums. Nedrīkst pieļaut, lai šie rīkļurāvēji, kuri jau ir sajutuši asins garšu, pēc tam atgrieztos mājās un tur turpinātu savu melno darbu. Mēs to negribam. Un to taču negrib neviens, vai ne? Krievija vienmēr ir stingri un konsekventi iestājusies pret terorismu visās tā formās.

Šodien mēs sniedzam militāri – tehnisko palīdzību i Irākai, i Sīrijai, i citām reģiona valstīm, kuras cīnās ar teroristiskiem grupējumiem. Uzskatām par milzīgu kļūdu atteikšanos sadarboties ar Sīrijas varasiestādēm, valdības armiju, ar tiem, kuri vīrišķīgi cīnās aci pret aci ar teroru. Beidzot ir jāatzīst, ka bez Prezidenta Asada valdības karaspēka, kā arī kurdu zemessardzes Sīrijā ar “Islāma valsti” un citiem teroristiskiem grupējumiem neviens reāli necīnās. Mēs zinām visas reģiona problēmas, visas pretrunas, bet tomēr jāiziet ir no reālās situācijas.

Cienījamie kolēģi! Esmu spiests konstatēt, ka pēdējā laikā tāda mūsu godīgā un tiešā pieeja tiek izmantota, lai apvainotu Krieviju augošās ambīcijās. It kā tiem, kuri par to runā, nav nekādu ambīciju. Bet būtība jau nav Krievijas ambīcijās, cienījamie kolēģi, bet tajā, ka situācija, kura pašlaik veidojas pasaulē, ir jau nepanesama.

Patiesībā mēs piedāvājam vadīties nevis no ambīcijām, bet kopīgām vērtībām un kopīgām interesēm, balsoties uz starptautiskām tiesībām, apvienot spēkus, lai atrisinātu mūsu priekšā esošās jaunās problēmas un izveidot plašu starptautisku antiteroristisko koalīciju. Kā antihitleriskā koalīcija, tā varētu saliedēt savās rindās visdažādākos spēkus, kuri ir gatavi apņēmīgi cīnīties pret tiem, kuri, tāpat kā nacisti, sēj ļaunumu un necilvēcības.

Un protams, galvenajiem šādas koalīcijas dalībniekiem ir jābūt musulmaņu valstīm, jo “Islāma valsts” ne tikai tās tieši apdraud, bet arī ar saviem asiņainajiem noziegumiem apgāna dižu pasaules reliģiju – islāmu. Kaujinieku ideologi izsmej islāmu, izkropļo tā patiesās humāniskās vērtības.

Gribētu vērsties pie musulmaņu garīgajiem līderiem: šobrīd ļoti būtiska ir i jūsu autoritāte, i jūsu pamācošais skolotāja vārds. Nepieciešams pasargāt cilvēkus, kurus kaujinieki vervē, no neapdomīgas rīcības, bet tiem, kuri bija apmānīti un dažādu iemeslu dēļ nokļuva teroristu rindās, ir jāpalīdz atrast ceļu atpakaļ pie normālas dzīves, nolikt ieročus un pārtraukt brāļu karu.

Jau tuvākajās dienās Krievija kā Drošības Padomes priekšsēdētājvalsts sasauks ministru sēdi kompleksai draudu analīzei Tuvo Austrumu reģionā. Pirmkārt, piedāvājam apspriest iespēju saskaņot rezolūciju par visu spēku, kuri cīnās ar “Islāma valsti” un citām teroristiskām grupām, koordinētu rīcību. Atkārtoju, šādai koordinācijai jābalstās ANO Statūtu principos.

Paļaujamies uz to, ka starptautiskā sabiedrība spēs izstrādāt Tuvo Austrumu politiskās stabilizācijas un sociāli – ekonomiskās atjaunošanas visaptverošu stratēģiju. Tad, cienījamie draugi, nevajadzēs arī būvēt bēgļu nometnes. Ļaužu plūsma, kuri ir spiesti pamest savu dzimto zemi, ir burtiski pārpludinājusi sākumā blakusvalstis un pēc tam arī Eiropu. Te skaits iet uz simtiem tūkstošiem, bet var nonākt arī līdz miljoniem cilvēku. Tā pēc būtības ir jauna un rūgta lielā tautu staigāšana un smaga mācība visiem mums, tai skaitā arī Eiropai.

Gribu uzsvērt: bēgļiem, nepārprotami, ir nepieciešama līdzcietība un atbalsts. Tomēr kardināli atrisināt šo problēmu var tikai atjaunojot valstiskumu tur, kur tas bija sagrauts, nostiprinot varas institūtus tur, kur tie vēl ir saglabājušies vai atjaunojas, sniedzot vispusīgu palīdzību – militāru, ekonomisku, materiālu – grūtībās nonākušām valstīm un, protams, tiem cilvēkiem, kuri, neskatoties uz visiem pārbaudījumiem, tomēr nepamet dzimtās vietas.

Protams, jebkāda palīdzība suverēnām valstīm var tik sniegta nevis uzspiežot, bet tikai piedāvājot saskaņā ar ANO Statūtiem. Viss, kas tiek darīts un tiks darīts šai jomā saskaņā ar starptautisko tiesību normām, ir jāatbalsta mūsu Organizācijai, bet visu, kas ir pretrunā ANO Statūtiem, – jānoraida.

Vispirmām kārtām uzskatu par svarīgu atjaunot valsts struktūras Lībijā, atbalstīt jauno valdību Irākā, sniegt visaptverošu palīdzību likumīgajai Sīrijas valdībai.

Cienījamie kolēģi, galvenais starptautiskās sabiedrības ar ANO priekšgalā uzdevums ir nodrošināt mieru, reģionālo un globālo stabilitāti. Mūsuprāt, runa iet par vienlīdzīgas un nedalāmas drošības telpas veidošanu, kurā ir drošība nevis tikai izredzētajiem, bet gan drošība visiem. Jā, tas ir sarežģīts, grūts, ilgstošs darbs, bet alternatīvas tam nav.

Tomēr “aukstā kara” laiku bloku domāšana un tieksme apgūt jaunus ģeopolitiskus laukus dažiem mūsu kolēģiem joprojām diemžēl dominē. Sākumā tika turpināta NATO paplašināšanas līnija. Jājautā: kāpēc, ja Varšavas pakts pārtrauca savu eksistenci, bet Padomju Savienība sadalījās? Bet, neskatoties uz to, NATO ne tikai turpina pastāvēt, bet arī paplašinās, tāpat kā tās militārā infrastruktūra.

Pēc tam pēcpadomju telpas valstis tika nostādītas pseidoizvēles priekšā: vai tām būt ar Rietumiem vai Austrumiem. Agri vai vēlu tādai konfrontācijas loģikai vajadzēja izraisīt nopietnu ģeopolitisku krīzi. Tas arī notika Ukrainā, kurā tika izmantota ievērojamas iedzīvotāju daļas neapmierinātība ar esošajām varasiestādēm un no ārpuses tika izprovocēts bruņots apvērsums. Galarezultātā izcēlās pilsoņu karš.

Mēs esam pārliecināti: apstādināt asinsizliešanu, atrast izeju no strupceļa var tikai pilnīgas un apzinīgas Minskas vienošanos no šī gada 12.februāra izpildes gadījumā. Ar draudiem, ieroču spēku Ukrainas vienotību nenodrošināt. Bet tas ir jāizdara. Reāli ir jāņem vērā Donbasa cilvēku intereses un tiesības, jāciena viņu izvēle, galvenie valsts politiskās uzbūves elementi ir jāsaskaņo ar viņiem, kā tas ir paredzēts Minskas vienošanās. Tas ir priekšnosacījums, lai Ukraina attīstītos kā civilizēta valsts, kā būtisks saistelements kopējas drošības un ekonomiskās sadarbības telpas radīšanā kā Eiropā, tā arī Eirāzijā.

Dāmas un kungi, ne velti tikko pateicu par kopēju ekonomiskās sadarbības telpu. Vēl nesen likās, ka ekonomikā, kurā darbojas objektīvi tirgus likumi, mēs iemācīsimies iztikt bez sadalošām līnijām, darbosimies uz caurspīdīgu, kopēji izstrādātu likumu pamata, tai skaitā WTO principiem, kuri paredz tirdzniecības un investīciju brīvību, atvērtu konkurenci. Tomēr šodien gandrīz vai par normu ir kļuvušas vienpusējas sankcijas, apejot ANO Statūtus. Tām ne tikai ir politiski mērķi, bet tās arī kalpo kā konkurentu likvidēšanas paņēmiens tirgū.

Atzīmēšu vēl vienu augošā ekonomiskā egoisma simptomu. Virkne valstu ir aizgājušas pa slēgtu, ekskluzīvu ekonomisko apvienību ceļu, pie tam pārrunas par to izveidošanu notiek kuluāros, slēpti no pašu pilsoņiem, slēpti no pašu uzņēmēju aprindām, sabiedrības un citām valstīm. Citas valstis, kuru intereses var tikt aizskartas, arī ne par ko netiek informētas. Acīmredzot mūs visus grib nostādīt fakta priekšā, ka spēles noteikumi ir pārrakstīti, un pārrakstīti tie ir par labu šauram izredzēto lokam, pie tam bez WTO līdzdalības. Tas var izraisīt pilnīgu tirdzniecības sistēmas nelīdzsvarotību, globālās ekonomiskās telpas sadrumstalotību.

Atzīmētās problēmas skar visu valstu intereses, ietekmē visas pasaules ekonomikas perspektīvas, tāpēc piedāvāju tās apspriest ANO, WTO un “Divdesmit grupas” ietvaros. Pretstatā ekskluzivitātes politikai Krievija piedāvā reģionālo ekonomisko projektu harmonizāciju, tā saucamo integrācijas integrāciju, kas balstās universālos caurspīdīgos starptautiskās tirdzniecības principos. Kā piemēru minēšu mūsu plānus salāgot Eirāzijas ekonomisko savienību ar Ķīnas iniciatīvu izveidot “Zīda ceļa ekonomisko joslu”. Tāpat mēs lielas perspektīvas redzam integrācijas procesu harmonizācijā Eirāzijas ekonomiskās savienības un Eiropas Savienības ietvaros.

Dāmas un kungi, starp problēmām, kuras skar visas cilvēces nākotni, ir arī tāds izaicinājums kā globālās klimata izmaiņas. Mēs esam ieinteresēti rezultatīvā ANO klimatiskajā konferencē, kura notiks Parīzē decembrī. Mūsu nacionālā ieguldījuma ietvaros uz 2030.gadu plānojam samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju līdz 70 – 75 procentiem no 1990.gada līmeņa.

Tomēr piedāvāju paskatīties uz šo problēmu plašāk. Jā, uzstādot kvotas kaitīgu vielu emisijai, izmantojot citus savā būtībā taktiskus mērus, mēs uz kādu laiku samazināsim problēmas aktualitāti, tomēr kardināli mēs to neatrisināsim. Mums ir nepieciešama kvalitatīvi cita pieeja. Runai ir jāiet par principiāli jaunu dabisku tehnoloģiju ieviešanu, kuras nenodara kaitējumu apkārtējai pasaulei, bet eksistē ar to harmonijā un ļauj atjaunot cilvēku izjaukto līdzsvaru starp biosfēru un tehnosfēru. Tas patiešām ir planetāra mēroga izaicinājums. Esmu pārliecināts, ka cilvēcei ir intelektuālais potenciāls, lai spētu atbildēt uz to.

Mums ir jāapvieno pūliņi un pirmkārt tām valstīm, kurām ir spēcīga pētnieciskā bāze,   iestrādnes fundamentālajās zinātnēs. Piedāvājam ANO vārdā sasaukt speciālu forumu, kurā kompleksi apskatīties uz problēmām, kuras ir saistītas ar dabas resursu izsmelšanu, dzīvojamās vides iznīcināšanu, klimata izmaiņām. Krievija ir gatava būt par vienu no šāda foruma organizētājiem.

Cienījamās dāmas un kungi, kolēģi, 1946.gada 10.janvārī Londonā darbu uzsāka pirmā ANO Ģenerālā Asambleja. Atklājot to, sesijas sagatavošanas komitejas priekšsēdētājs, Kolumbijas diplomāts Zuleta Anhels manuprāt ļoti ietilpīgi noformulēja principus, uz kuriem savu darbību jābalsta ANO. Tie ir labā griba, intrigu un viltības nicinājums, sadarbības gars.

Šodien šie vārdi skan kā pamācība visiem mums. Krievija tic ANO milzīgajam potenciālam, kurš spēj palīdzēt izvairīties no jaunas globālas konfrontācijas un pāriet pie kooperācijas stratēģijas. Kopā ar citām valstīm konsekventi strādāsim, lai nostiprinātu ANO centrālās koordinācijas lomu.

Esmu pārliecināts, rīkojoties kopā, mēs padarīsim pasauli stabilāku un drošāku, nodrošināsim apstākļus visu valstu un tautu attīstībai.

Paldies Jums par uzmanību.

/28.09.2015/

Avoti:
http://russian.rt.com/article/119712

Informācijas aģentūra
/04.10.2015/

Posted in BĒGĻU KRĪZE, Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, TTIP (Transatlantijas tirdzniecības un investīciju partnerība), UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par Krievijas un Ķīnas tuvināšanos uz ASV agresīvās politikas fona

00555_russia-china-vs-usKamēr Krievijā gaidīja Vladimira Putina uzstāšanos ANO Ģenerālās Asamblejas 70-ajā sēdē, gandrīz nemanāmi pagāja Ķīnas Tautas Republikas priekšsēdētāja Si Dziņpina vizīte ASV, kura sākās 23.septembrī. Pēdējais pasākums šīs vizītes ietvaros – uzstāšanās ANO jubilejas konferencē gandrīz pirms Putina. Tādējādi, kad Vladimirs Putins sāks savas aktivitātes ASV, Si Dziņpins tās beigs. Izskatās kā stafetes nodošana, vēl jo vairāk tādēļ, ka galvenajos starptautiskās dienas kārtības jautājumos Pekinai un Maskavai pēdējos gados ir līdzīgs viedoklis, ar vēl lielākas tuvināšanās tendenci.

Pandu diplomātija

Oficiālie ziņojumi par Si Dziņpina vizīti bija lakoniski un bez sensācijām. Ķīnas vadītājs tikās ar amerikas – ķīniešu uzņēmēju padomi Sietlā, parunāja ar Obamu par teritoriālajām problēmām Klusajā okeānā un kiberdrošību. Pirmās lēdijas papriecājās par vienu izdzīvojušo pandu jaundzimušo (no diviem), ko savulaik Ķīna uzdāvināja ASV t.s. “pandu diplomātijas” ietvaros, un deva tam vārdu Beibei (dārgums).

Si Dziņpins un Baraks Obama ar sievām

Si Dziņpins un Baraks Obama ar sievām

Pat ņemot vērā uzstāšanos ANO (kas pēc būtības vērā nav jāņem, jo iziet ārpus valstu divpusējām attiecībām), vizītes rādītāji ir vairāk kā pieticīgi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Vašingtonai noteikti vajadzēja pamēģināt izmantot Si Dziņpina vizīti, lai nostiprinātu savas pozīcijas sarunās ar Krieviju par galvenajiem starptautiskajiem jautājumiem.

Attiecīgi, ja būtu bijusi kaut vismazākā iespēja interpretēt pārrunas kā abu pušu pozīciju tuvināšanos kaut vai par kādu otršķirīgu jautājumu  (izņemot pandas piedzimšanu), amerikāņu oficiālās personas un mēdiji noteikti to izmantotu, lai paustu skaļus paziņojumus. Tā kā šādi paziņojumi nesekoja, tas nozīmē, ka nebija pat pozīciju tuvināšanās šķituma.

Tā kā Ķīnas pozīcija jau daudzus gadus paliek konsekventi nemainīga un ir prognozējama, acīmredzami pozīciju tuvināšanās varēja notikt tikai ASV gatavības iet uz kompromisiem gadījumā. Vašingtona izrādījās tam negatava. Tas savukārt liecina par to, ka ASV ārpolitika pavisam ir pazaudējusi to elastību, kas ļāva 1970-ajos gados prezidentam Niksonam aizsākt veiksmīgu ķīeniešu – amerikāņu sadarbību, balstoties uz kopējām interesēm vājināt PSRS pozīcijas starptautiskā arēnā.

Kopš tiem laikiem daudz kas ir mainījies, bet ne Ķīnas ilgtermiņa intereses. Tikai ja 1970-ajos – 1990-ajos gados šīs Ķīnas intereses bija gatavas ņemt vērā ASV, tad mūsdienās to dara Krievija.

ASV un Krievija apmainījās vietām

Kā viens no būtiskiem šādas apmaiņas iemesliem ir apstāklis, ka pēdējā ceturtdaļ gadsimta laikā Krievijā notika pilnīga deidioloģizācija, tai pat laikā Vašingtona strauji idioloģizējās. Maskava rīkojas pragmatiski, bet ASV, noticējusi savai misijai ieviest visā pasaulē amerikāņu dzīvesveidu un amerikāņu standartus, paši “danco” dēļ savas demokrātijas sapratnes līdzīgi kā agrāk PSRS “dancoja” dēļ vienīgi pareizās Marksa mācības interpretācijas “pareizās sapratnes”.

Domāju tieši dēļ šādas pieeju maiņas pašreiz ir gandrīz apklusuši Krievijas alarmistu kliedzieni par “ķīniešu draudiem” un Ķīnas Sibīrijas sagrābšanas plāniem līdz pat Urāliem, kas piecus gadus atpakaļ vēl bija pietiekami skaļi. Savukārt Vašingtonā pēkšņi sāka satraukties par “ķīniešu draudiem”, atsaucoties uz Pekinas “ekonomiskās varenības pieaugumu”, secinot to no nominālā IKP rādītājiem.

Te jāpiebilst, ka nominālais IKP rādītājs nenosaka reālās valsts ekonomikas un vēl jo mazāk militāri – politiskās iespējas. Jūs varat sniegt tikai banku pakalpojumus un ražot lielus ienākumus dodošos “intelektuālos produktus” un visdažādākos “know – how”, bet, ja jūs neesat spējīgi gadā saražot tūkstoti tanku, bet jūsu oponents to spēj, un ja vēl jūsu oponentam ir visi nepieciešamie dabas resursi un augsti kvalificēti kadri (gan inženieri, gan darbinieki), kas atrodas pašu teritorijā, tad nomināli augsts IKP rādītājs neizglābs jūs no pilnīgas katastrofas jau pirmo nopietno sadursmju gadījumā.

Kurš ir noteicošais pasaules okeānā

Teorētiski Ķīnas pastiprināšanās tendencēm vajadzētu apdraudēt Krieviju. ASV ir iznesušas uz Ķīnu ražošanu, kas strādā uz amerikāņu tirgu, Ķīna savus finansu līdzekļus (dolāri no pozitīvas ārējās tirdzniecības bilances) iegulda ASV valsts parādzīmēs.

Ķīnas un ASV ekonomiku savstarpējā saistība bija ļoti augsta – vienas valsts ekonomiskās problēmas nekavējoties sajuta otra. Tai pat laikā, lai saglabātu savas izaugsmes stabilitāti, Ķīnai bija nepieciešama piekļuve dabas resursiem, kas Krievijai ir pār pārēm. Interesanti, ka šo Krievijas resursu kontroli ASV elite uzskata par savas globālās līderības saglabāšanas priekšnosacījumu. Faktiski ilggadīgas abpusējas sadarbības ietvaros Vašingtonai un Pekinai tikai vajadzēja atrast politisko kompromisu otršķirīgos politiskos jautājumos, lai Krievijas starptautiskās pozīcijas kļūtu nedrošas (viegli ievainojamas).

Pie tam Ķīnas globālās intereses bija pilnībā saskanīgas ar ASV interesēm. Bez piekļuves lētiem dabas resursiem, tai skaitā lauksaimniecības, Ķīna bija ieinteresēta nodrošināt drošības joslu gar savu Klusā okeāna piekrasti.

Lieta tāda, ka daudzskaitliskie arhipelāgi un salas, kuras Ķīna nekontrolē, ir izvietotas tā, ka Ķīnas flote ir iesprostota iekšējās jūrās un tai nav brīvas izejas Klusā okeāna plašumos. Starp citu, līdzīga problēma ir arī Krievijai, kuras flote var tikt ieslēgta Melnās, Ohotskas un Vidusjūras, kā arī Ziemeļu ledus okeāna iekšējā akvatorijā.

Gan Pekinai, gan Maskavai savu jūras spēku klātbūtnes nodrošināšana pasaules okeānā ir nacionālās drošības jautājums. Tieši dēļ šī apsvēruma, nevis dēļ mistiskām naftas un gāzes atradnēm, ir aktuāli Ķīnas teritoriālie strīdi ar Japānu, Filipīnām un Vjetnamu, kā arī tieši tādēļ Pekina cenšas atjaunot kontroli pār Taivānas salu.

Savukārt ASV (kā savulaik Lielbritānijai) tās pilnīga militāra dominēšana pasaules okeānā ir principiāls jautājums. ASV savu drošību skata nevis no savu iespēju atvairīt hipotētisku uzbrukumu skatu punkta (kā to dara Krievija un Ķīna), bet gan no savas iespējas pilnībā iznīcināt jebkuru potenciālo pretinieku.

Potenciālie pretinieki un potenciālie sabiedrotie

00555_russia-china-usĶīna kļuva par potenciālu ASV pretinieku ne jau tad, kad tās IKP sāka līdzināties ASV IKP (pieauguma dinamiku varēja izskaitļot un iepriekš noteikt šo brīdi, lai to nepieļauto, ko Vašingtona laicīgi neizdarīja). Ķīna kļuva par potenciālo pretinieku tad, kad atteicās “demokratizēties” pēc Tjaņmeņas laukuma receptēm [ASV organizēti un atbalstīti nemieri Ķīnā 1989.gadā Tjaņmeņas laukumā, ko Ķīnas varasiestādes apspieda]. Un tieši tāpat arī Krievija kļuva par potenciālu ASV pretinieku, kad atteicās dzīvot pēc Jeļcina laika receptēm. Tas ir, savu ideoloģisko dominēšanu ASV saprata kā visu pārējo valstu vasaļstāvokļa atzīšanu. Amerikāņi atteikšanos sekot ASV ideoloģijas principiem uztvēra kā vasaļu sacelšanos.

Vājā Krievija (1990-ajos gados, 2000-ā gada sākumā) spēja atbalstīt Ķīnu, piegādājot tai ieročus un nodrošinot Krievijas – Ķīnas robežstrīdu jautājumu noregulēšanu. Kamēr krievu urāpatrioti klaigāja par to, ka ar krievu militāro tehnoloģiju palīdzību Ķīna dosies iekarot Maskavu un stāstīja par dažu amūras salu un Sibīrijas gabaliņu izdāļāšanu, Maskava tikmēr ar šo līgumu nodrošināja Ķīnai drošu aizmuguri un iespēju sakoncentrēt spēkus cīņai ar ASV Āzijas un klusā okeāna reģionā.

Nespējot uzturēt ASV spēkiem līdzvērtīgu Klusā okeāna floti, Krievija to kompensēja ar jūras militārā bruņojuma pārdošanu Ķīnai. Paralēli tieši tādā pat veidā tika pastiprināta Indijas flote, kas, ņemot vērā Indijas ģeopolitisko sevis pozicionēšanu, vienlaicīgi uz sevis saistīja gan ASV jūras spēkus un kalpo (katram gadījumam) kā pretsvars Ķīnas jūras varenības pieaugumam.

Galarezultātā Krievija ne tikai neiztērēja ne kapeiku ASV militāro spēku “saturēšanas” operācijai Tālajos Austrumos, bet vēl papildus nopelnīja uz to. Un tāpat, dēļ konsekventas un nosvērtas ārpolitikas ieguva drošus sabiedrotos Pekinā un Ņudeli, kas gala beigās ļāva paplašināt Šanhajas sadarbības organizāciju gandrīz līdz visai Āzijai un pusei Eiropas, kā arī uzsākt veidot politiski – ekonomisko savienību uz BRICS bāzes.

Abos gadījumos Krievijas – Ķīnas savstarpējā sadarbība ir nepieciešams un pietiekams nosacījums, lai attīstītu šos perspektīvos militāri – politiskos un finansiāli – ekonomiskos projektus, kuri ir reāla alternatīva tādai pasaulei, kurā dominē ASV (jeb kolektīvie Rietumi).

Kā ievērot savas un ņemt vērā partneru intereses

Šodien var redzēt pirmos stratēģiskās Krievijas – Ķīnas savienības panākumus. Ķīna aktīvi atbalsta (tai skaitā arī ar militārām demonstrācijām) antiIGIL (anti “Islāma valsts”) koalīcijas veidošanu no Krievijas, Sīrijas un Irānas. Ķīna turpina saistīt Āzijas un klusā okeāna reģionā arvien lielākus ASV militāros, politiskos, diplomātiskos, ekonomiskos un finansu resursus, risinot problēmu par savas flotes izvešanu no piekrastes joslas akvatorijas operatīvos plašumos, kā arī jaunu problēmu – likvidēt savas ekonomikas atkarību no ASV ekonomikas un dolāra likteņa.

Vladimirs Putins un Si Dziņpins

Vladimirs Putins un Si Dziņpins

Vašingtonas nespēja kaut ko likt pretī Krievijas – Ķīnas savienībai kļuva pilnībā acīmredzama Si Dziņpina vizītes ASV laikā un viņa dalībā, kopā ar Vladimiru Putinu, ANO Ģenerālās asamblejas 70-ajā sesijā.

Tomēr te ir jāatceras, ka šī partnerība, šī savienība (ko pa vecam var saukt arī par krievu – ķīniešu draudzību) balstās galvenokārt uz kopīgām interesēm. Un kopīgā interese pēc būtības ir aizsargāt savu suverenitāti no ASV agresīvajiem centieniem saglabāt globālo dominējošo stāvokli.

Lai krievu –ķīniešu draudzība saglabātos ilgāk par Amerikas problēmas atrisināšanu un nepārvērstos par bijušo partneru cīņu, ir jāsaprot, ka abām valstīm ir ilgtermiņa (pastāvīgas) politiskās un ekonomiskās intereses, no kuru ievērošanas ir atkarīga to starptautiskā pozicionēšanās.

Ķīnai vienmēr būs svarīga kontrole pār Klusā okeāna centrālo un dienvidrietumu akvatoriju , tāpat kā nekur nepaliks nepieciešamība pēc lētiem minerāliem un pārtikas resursiem. Un vēl stabilai attīstībai Ķīnas rūpniecībai ir nepieciešami noieta tirgi, lai aizstātu stagnējošo Amerikas tirgu.

No militāri – politiskā viedokļa Krievija ir ieinteresēta kontrolēt Klusā okeāna ziemeļu un ziemeļaustrumu daļu, tāpēc Ķīna pilnīgi var būt ilglaicīgs sabiedrotais, jo tās intereses Tālajos Autrumos ir saskanīgas Krievijas interesēm. Stratēģisko jūras komunikāciju kontroli, kuru drošību ASV jūras spēki vairs nav spējīgi nodrošināt, savā starpā var sadalīt Ķīnas, Indijas un Krievijas flotes. Tāda pieeja samazina katras atsevišķās valsts izdevumus un rada savstarpējo atkarību, garantēti pasargājot visus sabiedrotos no liekiem pārsteigumiem, bet visu pasauli no vienas superlielvalsts dominēšanas.

Noieta tirgu sakarā gan Krievija, gan Ķīna ir ieinteresēta Jaunā lielā zīda ceļa projekta un ar to saistīto tirgu (no ES līdz Ķīnai, ieskaitot Eirāzijas ekonomisko savienību) attīstībā, kā arī ražošanas pārorientēšanā uz iekšējo tirgu, kas paredz iedzīvotāju pirktspējas palielināšanos.

Dabas resursu cenas ziņā starp Pekinu, kura ir ieinteresēta vislētākajā cenā, un Maskavu, kuras budžets lielā mērā formējas un vēl kādu laiku formēsies no dabas resursu eksporta, eksistē objektīva pretruna, bet tā ir pārvarama. Pirmkārt, vienmēr partnerības ietvaros var atrast cenu kompromisu (pie tam, tas var attiekties tikai uz partneri). Otrkārt, Krievija, realizējot tirgus modernizācijas programmu, perspektīvā ir ieinteresēta lētos minerālu resursos savai rūpniecībai. Esošo starptautisko struktūru ietvaros, kurās Krievija ar Ķīnu ir kā partneri, un labas gribas esamības gadījumā šie jautājumi var tikt atrisināti abpusēji izdevīgi. Pašreiz ir visi nosacījumi, lai nodrošinātu ilgtermiņa Krievijas un Ķīnas savienību kā minimums līdz šī gadsimta beigām.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/28.09.2015/

Avots:
http://cont.ws/post/127168

Informācijas aģentūra
/04.10.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Kāpēc es nemīlu radikāļus

00557_5612136516_yes_radical4_xlargeEs mierīgi un normāli attiecos pret cilvēkiem ar dažādiem politiskajiem uzskatiem, mierīgi sadarbojos i ar monarhistiem, i ar komunistiem, i neuzskatu, ka liberālis obligāti ir nelietis un nodevējs. No mana skatu punkta normāls politiskais process ir tad, kad dažādas politiskās, nacionālās un konfesionālās grupas vienojas par vienkāršiem, caurspīdīgiem un visiem pieņemamiem spēles noteikumiem. Tādā situācijā katram ir jāziedo daļa no sava komforta kaimiņa labā, bet gala rezultātā visi iegūst normālu, stabilu, drošu un komfortu sabiedrību, nevis valsti aukstā pilsoņu kara stāvoklī, kam ir tendence ik mirkli pāraugt īstā karā.

Es nemīlu radikāļu. Jebkādus. Radikālie marksisti no mana skatu punkta ne ar ko nav labāki par viņu labējiem oponentiem, bet krievu nacisti (radikālie nacionālisti) atšķiras no saviem ukraiņu, vācu un citiem līdzbrāļiem tikai ar prievārdu, kurš norāda nacionālo piederību. Parādības būtība ir viena un tā pati.

Es nemīlu radikāļus tieši par to, ka viņi nevēlas sarunāt. Viņiem ir viena gaišā doma, ar ko viņi (kā anekdotē) arī domā un sapņo aplaimot cilvēci, realizējot to. Pie tam pilnai laimei radikāļiem obligāti ir kāds jāiznīcina. Vieniem vajadzēja likvidēt buržujus, citiem ebrejus, bet trešie sapņo pakārt liberāļus.

Radikāļi ar prieku nogalina viens otru. Un ja viņi nelīstu lielajā politikā un noskaidrotu attiecības tikai savu radikālo grupējumu starpā, tad nebūtu nekādu problēmu – radikāļi iznīcinātu paši sevi. Bet, kā jau teicu, radikāļi sapņo aplaimot visu sabiedrību, tāpēc uz viņu radītajām iekšējām un ārējām frontēm dodas miljoni ar viņiem nesaistīto un iet bojā miljoni nevainīgu cilvēku. Ja radikāla ideoloģija pārņem sabiedrību, tad tāda sabiedrība un tāda valsts ilgi nedzīvo. Par to var pārliecināties gan uz vācu, gan arī uz ukraiņu piemēra.

Lieta tāda, ka jebkuras radikālas kustības ietvaros apriori nav iespējama diskusija. Uzspiežot savu “vienīgi pareizo” viedokli politiskajiem oponentiem, radikāļi saskaras ar dažādu viedokļu esamības neiespējamību pašu rindās. Viņiem obligāti ir “viens fīrers”, “vienīgi pareizā mācība” utt.

To, kuram taisnība, no tā, kurš ir vainīgs, radikāļi atšķir ar spēka palīdzību, tāpēc tas, kurš uzvarēja, tam arī ir taisnība. Pat Ādolfs Hitlers 1945.gada aprīlī atzina, ka ir kļūdījies un ka kungu nācija ir nevis vācieši, bet gan krievi (ar ko viņš domāja dažādu nacionalitāšu padomju cilvēkus), jo PSRS, nevis Vācija uzvarēja karā. Un partijas līniju no klauniem radikāļi atšķir atkarībā no tā, kurš kuru ir nosūtījis uz lāģeriem vai viņsauli. Slepkavam ir taisnība, bet nogalinātais ir ienaidnieks. Tas ir, ja valsti sagrābušiem radikāļiem nav ārējā ienaidnieka, tad viņi sāk nodarboties ar pašgraušanu, kas agri vai vēlu noved sabiedrību līdz saslimšanai ar radikālismu un pašu valsti līdz bojāejai.

Atsevišķi izņēmumi, kad sākotnēji radikāli politiķi transformējās par normāliem valstsvīriem, tikai apstiprina likumsakarību. Piemēram, boļševiki nogāja ceļu no pasaules revolūcijas sagatavošanas līdz tēzei par mierīgu līdzāspastāvēšanu. Ja neuzvarētu Staļina valsts būvniecības ideja, bet gan nevaldāmais Trocka revolucionārisms, tad uz 1930-ajiem gadiem PSRS vairs nepastāvētu. Starp citu Ļevam Davidovičam gandrīz tomēr izdevās piebeigt Padomju valsti tās pastāvēšanas pašā sākumā, kad viņš atteicās noslēgt Brestas mieru ar Vāciju un izprovocēja uzbrukumu, kuru apstādināt izdevās tikai atsakoties no visas Ukrainas, visas Baltkrievijas, visa Kaukāza un visas Baltijas.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/01.10.2015/

Avots:
http://cont.ws/post/128402

Informācijas aģentūra
/04.10.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Angļu valodas uzbūves un mentalitātes analīze jeb kādēļ anglosakši ir tādi mežoņi

00554_anglvPirms jebkuras valodas padziļinātas analīzes ir jāatceras slavenā franču filozofa Žaka Lakāna (1901-1981) frāze, kura apgalvo, ka “bezapziņas līmenim  ir tāda pat struktūra kā valodai”. No vienas puses tā ir ļoti vienkārša un intuitīvi acīmredzama doma. No otras puses tā satur pietiekami daudz tādu apakšelementu, kuri ne vienmēr virspusēji raugoties ir acīmredzami.

Lai pietuvotos šīs frāzes pamatotības sapratnei, var izvēlēties dažādus ceļus. Var, piemēram, sekot Lakānam, rūpīgi izstudēt F.Sosjura, Ž.Deridī un citus šīs jomas darbus, bet pēc tam jau izpētīt paša Lakāna darbus un saprast viņa domu gaitas attīstību daudzu gadu garumā. Un tad, iespējams mums, tāpat kā Lakānam nāks sapratne, ka “atklājot bezapziņas līmeni ir grūti nenonākt lingvistikas sfērā” (Ж. Лакан. Книга XX. Семинары. «Еще…», глава II.).

Žaks Lakāns

Žaks Lakāns

Šai darbā mēs pieņemsim, ka šis ceļš ir noiets un šīs domas pamatotība ir skaidra (kas tomēr par to šaubās, var detalizēti pētīt šo jautājumu). Tāpēc salīdzinot un pretnostatot angļu un krievu valodas [vai latviešu kā krievu valodai radniecīgu valodu] ņemsim vērā valodas ietekmi uz mentalitāti un izmantosim Lakāna atziņu kā kompasu.

Iemesls kādēļ krievu valoda tiek salīdzināta ar angļu valodu, nevis vācu, franču vai ķīniešu, ir tās milzīgā ietekme uz Krieviju un uz visu pārējo pasauli. Šai ietekmei ir totāls raksturs, kad jebkādas robežas kļūst nosacītas un ietekmē cilvēku ļoti daudzās dzīves sfērās visbiežāk pat pret viņa paša gribu. Tas attiecas arī uz to, ko mēs lasām ziņās, kur braucam atpūsties, kādā valodā klausāmies konferenču ziņojumus, kādā valodā lasām tehnikas instrukcijas, kādu kino skatāmies, kādas multfilmas rādām bērniem, ko sākam uzskatīt par vērtīgu, uz ko tiecamies utt.

Pēc pateiktā uz mirkli apstāsimies un atzīsim, ka angļu valodas visuresamība pasaulē patiešām ir tās neiedomājams triumfs. Grandiozs “Success story” (veiksmes stāsts). Lielā mērā tieši ar visaptverošo angļu valodas izplatību ir saistīta Rietumvalstu ar ASV priekšgalā (daļēji arī Lielbritāniju, kas Amerikai ir kā māte) visvarenība. Lai kā tas arī daudziem nepatiktu, bet tas ir fakts, kuru nevar noliegt. Kā tad tas ir sanācis, ka angļu valoda guva tādus panākumus? Pamēģināsim gūt vismaz kaut kādu skaidrību šai jautājumā.

***

Sāksim ar fakta konstatāciju, ka angļu valodā vispār nav dzimtes kā gramatiskas kategorijas. Tiem, kuri mācījās vai mācās angļu valodu noteikti atceras kā šis apstāklis atvieglo dzīvi.

Protams, ir izņēmumi: 1) Ir vārdi, kuri apzīmē dzīvas vīrišķā vai sievišķā dzimuma būtnes. Piemēram, tādi vārdi kā «boy» (puika), «groom» (līgavainis), «king» (karalis), «woman» (sieviete), «girl» (meitene), «mother» (māte) pēc būtības dalās vīrišķajos un sievišķajos.

2) Nedzīviem priekšmetiem dzimte ir tādam vārdam kā «ship» (kuģis). Šis vārds, acīmredzot vēsturisku iemeslu dēļ, ir sieviešu dzimtes. Dažu valstu nosaukumi arī ir sieviešu dzimtes. Ir arī daži izņēmumi dzīvnieku nosaukumos, piemēram, «boar» (kuilis), «bitch» (kuce), «cow» (govs), «bull» (bullis).

Bet tie visi ir tikai izņēmumi, pie tam visi no semantikas lauka. Savukārt no gramatiskā viedokļa atšķirības nav. Un te ir jāvērš uzmanību uz angļu valodu labi raksturojošu sakāmvārdu: angļu valodā ir tūkstotis likumu un divi tūkstoši izņēmumu no šiem likumiem. Stingru noteikumu neesamības apstākli angļu valodas gramatikā ir ļoti būtiski ņemt vērā. Raksta turpinājumā vēl pie šīs būtiskās nianses atgriezīsimies.

Visos pārējos 99% gadījumu dzimte angļu valodā ir nenoteikta un par vienas vai otras būtnes genderpiederību var spriest tikai pēc prievārdiem “female- / male-“ (mātīte / tēviņš) vai “he- / she-“ (viņš / viņa). Tas ir, kaķi ar kaķenēm, tīģeri ar tīģerienēm, lāči ar lācenēm utt. angļu valodā ir nenoteiktas dzimtes. Kas attiecas uz nedzīvās dabas objektiem un abstraktiem jēdzieniem, tad tur dzimtes nav izdalītas pat semantiski.

Kā jau iepriekš tika minēts, dzimšu neesamība ievērojami atvieglo dzīvi, jo nav jāsaskaņo dzimti vārdos un dzimti teikumos, jo starpības nav. Tāpat ir jāpasaka, ka salīdzinājumā ar krievu valodu, angļu valodā pieturzīmju lietošana ir daudzkārt brīvāka. Pateicoties šiem ievērojamiem atvieglojumiem, daudzi abstrakti jēdzieni angļu valodā ir viegli izsakāmi, kas gūst materializāciju arī reālajā dzīvē. Piemēram, gandrīz visās zinātniskās disciplīnās ir pieņemts publicēt darbus, rīkot konferences, izdot žurnālus ne tikai dzimtajā valodā, bet arī angļu valodā. Tāpat neizbrīna tas, ka lielākā daļa programmēšanas valodu bāzējas angļu valodā. Krieviem [arī latviešiem] šai ziņā nevajadzētu izjust kompleksus, jo krievu valodas iespējas šai ziņā ir pārmērīgi lielas.

Un te mēs varam konstatēt faktu, ka apgūt angļu valodu ir daudz vienkāršāk nekā jebkuru citu no plaši izplatītajām valodām. Šis apgūšanas vieglums arī veicina tā saucamās popkultūras  (pirmkārt amerikāņu popkultūras un amerikāņu pūļa izklaides industrijas) ātru izplatību visā pasaulē.

Dzimtes esamība valodas gramatikā ir viens no daudzajiem iemesliem kādēļ angliski runājošajiem ir tik grūti iemācīties svešvalodas (tādas kā krievu), kurās ir dzimtes (tādos “sīkumos” kā deklinēšana, konjugācijas un locījumi vispār neiedziļināsimies). Toties krievam [latvietim] angļu valodas apguve nav nekas ārkārtējs. Piemēram, krievvalodīgu cilvēku, kurš ir ļoti labi apguvis angļu valodu, nereti var sajaukt ar “savējiem” pat cilvēks, kurš ir dzimis ASV un nezin nevienu svešvalodu. Savukārt ārzemnieku, kurš ir apguvis krievu valodu var atpazīt vienmēr.

Angļu un krievu valodas vārdu krājuma salīdzinājums

Angļu un krievu valodas vārdu krājuma salīdzinājums

Protams, angļu valodas vieglā apgūšana savā ziņā ir priekšrocība, jo tas ir ceļš uz tik pat vieglu citu vērtību apgūšanu, kuru fundaments ir angļu valoda. Tomēr der atcerēties, ka vienkāršošana ne vienmēr ir priekšrocība! Kad milzīgs realitātes daudzums nav valodā sastopams un attiecīgi nav sastopams cilvēku bezapziņā, tad ļoti daudzas lietas kļūst ļoti vienkārši apgūstamas un uztveramas. Daudzi krievu literatūras šedevri, pārtulkoti angliski, daudz ko zaudē, bet Dostojevska darbi angļu valodā lasās ļoti viegli. Tie, kuri Dostojevski ir lasījuši krieviski zin, ka viņa darbus nu nekādi nevar nosaukt par viegliem un vienkārši uztveramiem.

***

Un tagad atgriezīsimies pie angļu valodas pamatiem, pie vārdiem, kuri angliski apzīmē “vīrišķo” un “sievišķo”, vīrieti un sievieti. Šie pamatvārdi ir sekojoši: 1) Vīrietis: man (noun, plural men). 2) Sieviete: woman (noun, plural women).

Vārds “man” ir saskanīgs ar vārdu “main” (galvenais, pamata). Pie tam vārds “man” nozīmē arī cilvēks.

Un kā ir ar vārdu «woman»? Šis vārds sastāv no divām zilbēm – «wo» un «man». Transkripcija «woman» ([ˈwumən]) ausij, kura pārvalda angļu valodu, homofoniski var tikt uztverta divos veidos: 1) woo: censties iegūt, aplidot, izrādīt uzmanību  vai  2) womb: dzemde  + man (vīrietis, cilvēks). Tādējādi sanāk, ka pirmajā gadījumā «woman» («woo-man») ir kaut ko iegūt mēģinošs vīrietis, uzmanību izrādošs vīrietis [vai arī vīrietis, kuram izrāda uzmanību, vīrietis, kuru cenšas iegūt], bet otrajā gadījumā «woman» («womb-man») ir vīrietis ar dzemdi.

No bezapziņas aizmukt nav iespējams un, ja man kā krievam “iekrita ausīs” augstāk minētais apstāklis, tad var tikai minēt cik milzīgu iespaidu šī valodas loģika atstāj ietekmi uz tiem, kuriem angļu valoda ir dzimtā.

***

Tālāk jāpiemin vēl viens svarīgs un visiem acīmredzams apstāklis. Angļu valodā nav cieņu izrādošas uzrunas – krievu [latviešu] valodas “Jūs” analoga. Uzrunājot angļu valodā, attieksme pret visiem ir vienāda – “You”, kas uz krievu [latviešu] valodu tulkojas [atkarībā no konteksta] gan kā “Tu”, gan kā “Jūs”. Šis apstāklis parāda, ka angļu valodā nav nekādu robežu starp paaudzēm. Angliski runājošais jaunais cilvēks, uzrunājot vecākus cilvēkus, vecākus un vecmāmiņu ar vectētiņu nekad nemocīsies ar jautājumu kā viņus klātos uzrunāt – ar “Jūs” vai arī dēļ sava mazā vecuma var vēl atļauties “tutot” («тыкать»). Krieviem ir pieņemts vecākus cilvēkus uzrunāt ar “Jūs”. Krieviem vecāka cilvēka (īpaši par paaudzi vecāka) uzrunāšana ar “Tu” ir uzvedība uz apvainojuma robežas un kā minimums parāda noniecinošu attieksmi. Angliski runājošajiem šādas problēmas vienkārši nav. Protams, ir cieņu izrādošas uzrunas formas, tādas kā «Your Majesty», «Mr./Mrs.», «Sir», «Dr.» utt., bet tās galvenokārt parāda uzrunājamā stāvokli sociālajā hierarhijā nevis ir kā vecāka cilvēka cieņas apliecinājums.

Un pat vēl samērā nesen arī angļu valodā aktīvi tika izmantota otrās personas vienskaitļa uzruna “thou” – krievu/latviešu “Tu” analogs. Tomēr pašreiz šī forma skaitās novecojusi un ir sastopama tikai reliģiskajā literatūrā.

Vēl nevar nepieminēt, ka angļu valodā vispār nav tāda jēdziena kā sirdsapziņa (“совесть”). «Conscience» tomēr ir apziņa, bet «inner voice / still small voice» ir iekšējā balss.

***

Tāda valodas uzbūves loģika nevar neatstāt iespaidu uz šīs valodas lietotāju bezapziņu. Pat daudz sarežģītākas, smalkākas un ne tik acīmredzamas valodas nianses atstāj dziļas sekas cilvēku psihē, bet augstākminētās lietas ir pats pamatu pamats. Protams, ir skaidrs, ka te runa nevar iet tikai par lingvistiku kā tādu, jo visdziļākajiem psihes likumiem un savstarpējo saišu ķēdēm ir savs, bieži vien pat paradoksāls raksturs, kurš cilvēka bezapziņā bieži vien izpaužas pavisam negaidīti. Tomēr kopumā no jau apskatītā varam uzmanīgi secināt, ka daudzu mūsu angliski runājošo “draugu” pasaules uztveres un rīcības īpatnību pamatojums ir rodams viņu valodā. Un valodā arī ir rodami daudzu gadsimtu nesaprašanās iemesli starp krieviem un angļiem.

***

Angļu valoda ir pārpilna ar daudziem bezjēdzīgiem un pat smieklīgiem “problēmu” piemēriem, kurus normālam krievam [latvietim] ir grūti saprast. Piemēram, ir angļu valodā tāds vārds kā «mailman» (pastnieks). Līdz neilgam laikam šis bija pavisam nevainīgs un pelēcīgs vārdiņš. Tomēr, kad sākās agresīvās dzimumu vienādošanas laiki (tas ir mūsdienās) šis vārds aktīvi tika izņemts no “apgrozības”. Kāpēc? Tāpēc, ka šis vārds sastāv no divām daļām: “mail” (pasts) un “man” (vīrietis, cilvēks), un pirmās daļas izruna ir identiska vārda “male” (tēviņš, vīrišķais) izrunai. Attiecīgi, tiem, kuri pārvalda angļu valodu, vārdā «mailman» dzird nepārprotamas norādes uz pārlieku vīrišķību (vīrišķīgs vīrietis) un tajā nav nekas, kas norādītu uz sievišķīgo. Absurda politkorektuma pasaulē tas nav pieņemams. To, kas notiek ar šo un citiem līdzīgiem vārdiem (piemēram, fireman, policeman) vislabāk palasīt internetā, meklējot pēc atslēgvārda «political correctness»: par šo tēmu ir ļoti daudz rakstu un komentāru

Laika ekonomijai neapskatīsim šīs parādības rezultātus, katrs ar tiem var iepazīties patstāvīgi. Tikai jāpiemin, ka “politkorektums” angliski runājošajā pasaulē ir pieņēmis milzīgus apmērus un tam ir normas uzspiedošs raksturs. Ar šo parādību agri vai vēlu saskarsies katrs, kurš sāks apgūt angļu valodu vai apmeklēs Rietumeiropas valstis vai Ziemeļameriku. Tāpat jāpasaka, ka tā nebūt nav nejauša parādība.

***

Daudz mazāk nevainīgi ir angliski runājošās pasaules mēģinājumi uzspiest savus priekšstatus par to, kas ir pareizi, un kas nav pareizi visai pārējai pasaulei.

Tagad padomāsim: kā cilvēks savā dziļākajā būtībā var pāriet uz citu, alternatīvu pasaules uzskatu? Lai tas notiktu, šādam cilvēkam ir jāsāk domāt, strādāt un dzīvot citā valodā, pie tam maksimāli atgrūžot savu dzimto valodu. Vislabāk tas izdosies, fiziski aizbraucot uz citu valsti. Vēl labāk, ja cilvēks jau piedzimst un strukturējas jaunajā vietā. Otrai un tālākajām emigrantu paaudzēm jau ir maz kas kopējs ar saviem bijušajiem tautiešiem, ja vien vecāki īpaši nepiestrādā pie nacionālās identitātes saglabāšanas. Autors to ļoti labi zin pats pēc savas pieredzes.

Ņemot vērā tēmas kontekstu, mēs varam apskatīt emigranta jaunās valodas un kultūras uztveri kā viņa attiecības ar jauno metafizisko Tēvu, kā lomu noteikti spēlē dzimtā valoda. Šādos gadījumos, kad ir notikusi vienas tautības un kultūras cilvēka pārvietošanās uz citu nacionālo telpu, var notikt simboliska atteikšanās no viena Tēva (dzimtās valodas) par labu otram Tēvam [kaut kas tāds ir noticis ar vairumu rietumvalstu latviešu, īpaši no anglosakšu valstīm nākušo, ko labi apliecina viņu nacionālnodevīgā darbošanās visās 4.maija Latvijas dzīves jomās]. Un tas nebūt nav nekas slikts, ja tikai jaunajā vietā notiek tik tiešām dziļa un īsta pārformatēšana jaunās valodas un kultūras vajadzībām [un ja vien jaunā valoda un kultūra neatrodas galvas tiesu zemākā līmenī]. Šai gadījumā visi pārceļotāji, neatkarīgi no viņu dzimuma, spēlē tīri sievišķo lomu, jo īpaši pirmās paaudzes ieceļotāji – viņi sevī uzsūc sev jauno kultūru, tas ir strukturējas gan apziņas, gan bezapziņas līmenī citas valodas simbolu ietekmē. Ja jaunā vide patiešām tiek pieņemta, tad no vecās paradigmas paliek pāri tikai kaut kādas nenozīmīgas pēdas un iezīmes, kuras ideālā gadījumā organiski iekļaujas jaunajā pasaulē.

Pavisam cita lieta, ka atteikšanās no “novecojušā” Tēva var tik izdarīta nevis par labu citai valodai, bet gan par labu Mother. Kā to saprast? Tas notiek, piemēram, tad, kad ieceļotāji pēc būtības nemainās un saglabā visas tās īpašības, ieradumus, manieres un pretenzijas, kuras bija par iemeslu viņu bēgšanai no dzimtās zemes.

Cilvēki, kuri gribētu tikt vaļā no spiediena savā valstī un aizbraukt uz vietu, “kur mani beidzot iemīlēs un novērtēs, un kur beidzot būs īsta brīvība”, vienmēr būs vairāk kā vajag. Viņi ir kā slimības izraisošas baktērijas. Un uzreiz rodas jautājums, kā šādi cilvēki formē sev apkārt realitāti, ja vienīgā viņu vēlamā izeja ir aizbraukšana no valsts vai, ja tas nav iespējams, tieksme gāzt “mājas tirāna varu”. Domāju šī raksta kontekstā būs vietā “vilkt paralēles” ar Edipa trijstūri un interpretēt šādu uzvedību sekojoši: tieksme uz visiem laikiem pamest savu dzimto zemi visdziļākajā psiholoģiskajā līmenī ir tieksme atgriezties Mātes vēderā [kur viss ir, nekas nav jādara, kur ir absolūta drošības sajūta] vai arī tieksme nogalināt Tēvu, tādējādi atgriežoties Mātes vēderā. Tēvs šādiem cilvēkiem vienkārši traucē.

Šādas uzvedības indikators un marķieris var būt tās valsts varasiestāžu kaislīgi – tendencioza kritika, no kuras bēglim izdevās aizbēgt, bet, ja bēgšana nav izdevusies, tad tas izpaužas tieksmē meklēt atbalstu ārējā pasaulē, ar mērķi gāzt esošo varu. Protams, ar šādiem apgalvojumiem ir jābūt uzmanīgam, jo katrā konkrētā gadījumā var būt ļoti daudz attaisnojošu nianšu, tomēr, neapšaubāmi, cilvēki, kuri ilglaicīgi vai uz visiem laikiem pamet savas kultūras un valodas vidi, vienmēr sastopas ar simbolisku atteikšanos no dzimtās valodas un Tēva struktūras.

***

Turpinot Tēva un Mātes arhetipu tēmu domāju ir vērts iedziļināties dažos ārējos apstākļos un konkrētās valstīs, kuras sevī iemieso Mother. Pirmkārt šāda valsts ir ASV [kaut vai tikai tāpēc, ka tā ir emigrantu valsts]. Ņemot vērā to, kas jau ir pateikts, ir pamats veikt noteiktu interpretēšanu.

00554_english-language-for-childrenRietumu pasaule un ASV kā tās dominējošā daļa, pakāpeniski cenšas aizvākt, nonivelēt, izdzēst visu, kas kaut kādā mērā ierobežo cilvēku, viņa vajadzības un nolūkus. Un šī tieksme pilnībā saskan ar angļu valodas gramatisko formu. Amerika vēsturiski ir uzsūkusi sevī visus “pazemotos un apspiestos”, tādējādi pildot Mother funkciju, tas ir Melnās Mātes funkciju, kura pieņem un apmīļo “bērnu – dumpinieku”, neatkarīgi no tā, ko viņš pie sevis mājās ir sastrādājis. Šai ziņā interesanti, ka pēdējo desmitgažu laikā ASV valsts struktūru, kuras atbild par ārpolitiku un sadarbību ar citām valstīm, vadītājas ir sievietes: Madlēna Olbraita, Sjūzena Raisa, Kondoliza Raisa, Rozmarija de Karlo, Hilarija Klintone, Samanta Pauera, Viktorija Nulande utt. Tā ir būtiska nianse, jo darbs starptautiskā arēnā ir saistīts ar ideju, jēgu, dzīves pamatprincipu cīņu, ar ietekmes sfēras paplašināšanu utt. Savā būtībā tas ir tīri vīrišķīgs darbs. Tas, ka šo ļoti būtisko sfēru pagaidām vēl pasaules varenākajā valstī vada sievietes, nav nejauša sagadīšanās.

Vēlreiz atgriezīsimies pie tās atšķirīgās fundamentālās īpatnības, kuru diktē pati Rietumu pasaule ar ASV priekšgalā. Šī īpatnība ir ne tikai sievietes pielīdzināšanā vīrietim, bet arī tieksme novienādot dažādas sociālās grupas, novienādot apspiestos ar apspiedējiem, aizsargāt visus pakļautos no “tirāniem” un gala beigās novienādot savā starpā visas tautas. Tas notiek zem brīvības, cilvēcības (humānisma) un liberālisma (precīzāk sakot neoliberālisma, jo vēsturiskais liberālisms jau sen vairs nav aktuāls) ideju izplatības karogiem (aizsedzoties ar tiem). Tādējādi mēs varam konstatēt, ka patiesībā runa iet par robežu, ierobežojumu, atšķirību iznīcināšanu jeb, ja esam precīzāki, tad par iziešanu ārpus robežām un ierobežojumiem, kā arī par atšķirību pārvarēšanu. Un tas savā dziļākajā būtībā atceļ un novienkāršo to funkciju, ko bieži vien ar tik lielām grūtībām pilda simboliskais Tēvs.

00554_GBB_promo_end page(1)Te mēs varam atcerēties vienas slavenas ASV ziņu kompānijas [CNN] lozungu, kurš vēsta: «Go beyond borders» (Izej ārpus robežām). Tā nav vienkārša sagadīšanās, bet gan labi noformulēta tieksme, anglosakšu mentalitātes visdziļākā būtība (uzvedības kvintesence ), jo Rietumvalstu (tas ir kapitālistiskajā) tradīcijā pret lozungiem un simboliem izturas ļoti nopietni un tas, kas neatbilst patērētāju pieprasījumam, nevar kļūt par “meinstrīmu”, vēl jo vairāk par pasaulslavenas kompānijas biznesa saukli.

Anglosakšu visdziļākā jēga tātad ir maksimāli novākt, izdzēst vai “izskalot” robežas, kuras traucē Bērna arhetipam atkal apvienoties ar Mātes arhetipu. Rietumvalstu pasaule tādējādi rīkojas kā Tumšā Māte [Melnā Ragana], kura ignorē Tēva funkciju un nonivelē Tēvu. Mother ir gatava uzņemt savās gādīgajās rokās jebkuru, kurš var parādīt, ka kaut kādā veidā tiek no simboliskā Tēva apspiests vai ierobežots [citiem vārdiem sakot, anglosakši ir gatavi atbalstīt jebkuru nelieti, kurš tiek Kārtības vārdā, ko simbolizē Tēvs, ierobežots – jebkuru noziedznieku, jebkuru morāles un dabisko normu pārkāpēju]. Mūsdienās tas notiek ne tikai ar konkrētiem cilvēkiem, bet pat ar veselām tautām.

Kas parasti notiek ar šādi aprītajiem krieviem, ir acīmredzams. Dažs labs jau sen ir “pakārts”, cits šādos apskāvienos dzīvot nesagribēja, vēl citam vislabākajā gadījumā ir lemts kļūt par nemīlētu padēlu. Bet ir arī tādi, kuri priecājas par saņemtajiem grantiem “demokrātijas attīstībai” [t.s. grantēdāji – arī Latvijā tādu nacionālnodevēju ir vairāk kā vajag un latviešvalodīgā amerikāņu propaganda tos intensīvi reklamē], viņi cītīgi nopulgo pašu valstu valdības, ja tās veic darbības, kas pārtrauc šādu praksi [vai arī ierobežo, vai vienkārši, ja anglosakšu saimnieki ir neapmierināti ar savu iecelto pakalpiņu rīcību].

00554_wanttospeakenglishASV to visu nemaz neslēpj un tieši arī saka: Welcome to the melting pot (Laipni lūgti kausēšanas katlā!)… Visiem, kuri dodas uz anglosakšu valstīm, ir jāzin, ka šī frāze jāsaprot burtiski [un kā tā tieši attiecas uz viņiem personiski].

Vēl jāpiemin, ka būtu kļūdaini uzskatīt, ka visi Rietumeiropas valstu iedzīvotāji atbalsta anglosakšu vērtības. Mother vēl ne visus ir salauzusi, lai gan mazo Eiropas valstu valodas šodien jau pakāpeniski tiek izstumtas no aprites, jo tikai ar angļu valodu mūsdienās pilnībā pietiek. [Arī latviešu valodu angļu valoda izstumj. Primitīvie un mazāk attīstītie latvieši ar entuziasmu angliskojas, bērniem angļu valodu māca jau bērnudārzos, filmas, dziesmas, instrukcijas, darba sludinājumi, apmācību materiāli un dokumenti ir angliski, visbiežāk angļu valoda ir vairāk nepieciešama laba darba atrašanai nekā latviešu valoda utt.]

***

Bet tagad atgriezīsimies pie principiālā robežu jautājuma angļu valodā un kultūrā. Neskatoties uz no krievu viedokļa tik dīvainu vēlmi izdzēst robežas un iziet ārpus ierobežojumiem, anglosakšu mentalitātē eksistē arī pretējs process, kura būtība ir personisko robežu radīšana, katra konkrētā indivīda robežu noteikšana.

Noteiktā mērā šo parādību var uzskatīt par kompensācijas mehānismu, kurš izriet no noteiktām fizioloģiskām robežām, kuras pilnīgi nekādi pašreiz nevar pārvarēt. Citiem vārdiem sakot, pagaidām Rietumu pasaule savā attīstībā nav nonākusi tik tālu [nav nojūgusies tik lielā mērā], lai apšaubītu starpību starp dažādiem indivīdiem. Tad, lūk, tieši pa šo drošības saliņu – personisko un individuālo robežu salu – šodien iet robežjosla. Un šai jomā, individuālo robežu radīšanas jomā, mūsu Rietumvalstu “draugi” ir pārspējuši jebkuru pasaules tautu. Tāpēc nav brīnums, ka angļu valodā personiskā īpašuma termins tiek lietots kopā ar vārdu “svēts”. Tas nav pārņemts ne no Romiešu tiesībām un ne no Aristoteļa un ir saistīts tieši ar angliski runājošo valstu attīstību  (pirmkārt Anglijas, pēc tam ASV), kurās valdīja uzskats, ka personisko īpašumu radīja Dievs un ka to aizskart nedrīkst ne Romas pāvests, ne valsts (1). Šis postulāts ir arī agrīno liberālisma ideju pamatā.

Tomēr šādas uzvedības rašanās un attīstība ir saistīta arī ar psiholoģiskiem iemesliem, ko uzskatāmi var redzēt tā saucamās “amerikāņu popkultūra” tēlos. Piemēram, Holivudas mākslas filmās parasti ir kāds supermens – individuālists vai retākos gadījumos šādu individuālistu grupa, apkārt kuriem griežas visa pārējā pasaule.

Bez augstākminētā sapratnes ir ļoti grūti izskaidrot fundamentālo konfliktu starp “riebīgo anglieti” [Krievijas impērijas diplomātu neformāls Lielbritānijas apzīmējums] un krieviem (un daļēji arī citām tautām). [Latvijā un citur pasaulē plaši izplatītā rusafobija, krievu valodas, Krievijas kā valsts un krievu tautas noniecināšana un dēmonizācija ir 19.gadsimta sākuma Lielbritānijas smadzeņu centru radīta. Pēc Napoleona kariem Krievijas impērija bija spēcīgākā valsts pasaulē ar vislielāko starptautisko autoritāti. Sākot no 1820-ajiem gadiem 20 gadu laikā Lielbritānija, gatavojoties karam ar Krieviju, radīja un plaši izplatīja neskaitāmu daudzumu mītu, puspatiesību un vienkārši melu, kas 20 gadu laikā nopietni diskreditēja Krievijas tēlu un ļāva Krimas kara (1853—1856) laikā sapulcēt karā pret Krieviju pārējās pasaules lielvalstis. Krievijas impērija šo karu zaudēja un ar to sākās tās noriets, bet Lielbritānija kopš tiem laikiem vienmēr izmanto gan šo metodi, gan, kas ir pats interesantākais, gandrīz vienus un tos pašus mītus un apgalvojumus, kurus tikai mazliet pielāgo aktuālai situācijai.]

***

Tagad mazliet par mākslas darbu ietekmi uz cilvēku tēlu veidošanos. Kā piemēru izmantošu PSRS beigu periodā uzņemto I.Masļeņikova mākslas filmu “Šerloka Holmsa un Doktora Vatsona piedzīvojumi”, kurai bija liela ietekme angļu valodas un kultūras nostiprināšanā Padomju Savienības telpā.

Talantīgais režisora, komponista un aktieru darbs radīja tik morāli augstu Lielbritānijas tēlu, ka tam jau tolaik bija ļoti maz kas kopīgs ar realitāti. Šis ir uzskatāms “tēlu lamatu” piemērs. Pats galvenais te ir apstāklī, ka anglosakšu leģendu iestudēja un nospēlēja krievi, tādējādi šai leģendai tika dots tik liels apjoms, kurš nez vai tai piemīt oriģinālā. Filmas Šerloks Holmss un citi varoņi runā, spriež, domā, cīnās krieviski un tam nav tieša sakara ar Angliju. Filmas Šerloks Holms nav anglosaksis, viņš ir krievs!

***

Lielu neizpratni izraisa Eiropas balstu (franču un vāciešu) reakcija uz anglo – amerikāņu “kultūras” spiedienu.  Jā, ir skaidrs, ka radīt pasauli, kuras pamatā ir franču vai vācu kultūra, vairs neizdosies, jo krievi viņiem to neatļāva. No vēsturiskā skatu punkta var apgalvot, ka gan franči, gan vācieši savā ārpolitikā izvēlējās nepareizās prioritātes (militāru agresiju pret Krievijas impēriju un PSRS [tagad šo pašu ceļu iet ASV, gatavojoties karam ar Krieviju, ko katrs vērīgs cilvēks var novērot arī amerikāņu pārvaldītajā un okupētajā Latvijā]), kas gan Franciju, gan Vāciju noveda līdz tik bēdīgam rezultātam. Piemēram, tā pati franču valoda 19.gadsimtā bija gandrīz vai Krievijas impērijas elites pamatvaloda un kultūras ziņā Krievijas elite bija ļoti tuva Franču elitei. [Savukārt vāciešiem (arī baltvāciešiem) līdz pat 1. Pasaules karam Krievijas impērijā bija vadošā loma – liela daļa ierēdņu, zinātnieku, inženieru, rūpnieku utt. bija vācieši, un paši Krievijas imperatori lielā mērā bija vācu izcelsmes.] Gan Francijas, gan Vācijas agresija pret Krieviju izslēdza šīs valstis no pretendentu loka, kas var mēģināt radīt savu pasaules kārtību.

Tomēr šodien ir tāda sajūta, ka mēs novērojam ne tikai franču un vāciešu atteikšanos no savas globālās pasaules versijas radīšanas, bet gan pilnīgu kapitulāciju anglosakšu priekšā, pieņemot angļu skatījumu un atzīstot anglosakšu diktātu pār sevi. Tas ir visai dīvaini, jo gan franči, gan vācieši ne reizi vien varēja piebeigt “riebīgo anglieti”, bet tam vienmēr patraucēja krievi. Tāpēc ne frančiem, ne vāciešiem [un arī ne latviešiem] nav nekādu objektīvu iemeslu, lai izjustu kaut kādus kompleksus un nepilnvērtības sajūtu anglosakšu priekšā. Cerams, eiropieši (pirmām kārtām franči un vācieši) tomēr spēs novilkt savas nacionālās robežas un atkratīties no viņiem uzspiežamajiem svešajiem priekšstatiem.

***

No visa iepriekš teiktā var secināt anglosakšu tieksmes neaprobežojas tikai ar sieviešu un vīriešu vienādošanu, seksuālo minoritāšu pielīdzināšanu normāliem cilvēkiem. Rietumu pasaule kā Mother aprīs visu un visus, ja vien neatdursies pret totāli stingru un nesatricināmu robežu.

Un tagad mazliet ieskicēsim dažas no tām pārmaiņām, kas notiks pasaulē pēc gadiem 15 – 20, ja nevienam neizdosies novilkt šo robežu un apturēt visu aprijošo anglosakšu Melno Māti.

Sports. Daiļslidošanas pāru sacensībās ir ieviestas normas par gendera līdzsvaru. Piemēram, vienu brīdi var uzstāties sieviete ar vīrieti, bet citu brīdi jau vīrietis ar vīrieti. Hokejā dažas sievietes spēlē vienā komandā ar vīriešiem. Vispār sportā robežas tiek novilktas nevis pēc dzimuma, bet gan pēc sportista svara.

Zinātne. Zinātnieki veic dzimuma maiņu tā, lai vīrietis varētu dzemdēt. Rietumu sabiedrība priecājas par tādu iespēju. [Plaši tiek reklamēta jauna mode vīriešiem, nevis piedalies dzemdībās, kā tas notiek patreiz, bet gan – dzemdē pats.] Lielbritānijas zinātnieki ir iemācījušies ģenerēt mākslīgos spermatozoīdus, pateicoties kam vīrietis var dzemdēt no vīrieša, bet sieviete no sievietes.

Sabiedrība. Tualetes visiem ir kopējas. Viendzimuma laulātie var brīvi adoptēt bērnus.

Likumi. Pedofīlija vairs nav noziegums par kuru pienākas kriminālsods. Pedofīlija ir kļuvusi par vienkāršu psihisku traucējumu, novirzi no normas un pakāpeniski kļūst par normu.

Pie pēdējā momenta gribu pakavēties īpaši un parādīt, ka tā diemžēl nav nemaz tik tāla un neiespējama perspektīva, lai cik lielā mērā krieviem un citiem normāliem cilvēkiem tas neliktos kaut kas ārkārtējs un kategoriski neiespējams. [Anglosakši un viņu pakalpiņi ir nojūgušies tādā pakāpē, ka viņi jau labu laiku ir uzsākuši pedofilijas dekriminalizāciju un normalizāciju, izmantojot tās pašas metodes (overtona logus), kādas tika izmantotas homoseksuālisma dekriminalizācijai un normalizācijai.]

Amerikāņu psihiatru sabiedrībā ir noteikta psihisko traucēju klasifikācijas sistēma – DSM (Diagnostic and Statistical Manual of mental disorders — Psihisko traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmata). Ar katru gadu psihisko traucējumu skaits pieaug un paplašinās arī klasifikācija. 2013.gadā iznāca šīs rokasgrāmatas piektā versija.

Vēl DSM V sagatavošanas stadijā šaurā speciālistu lokā tika apspriesta izmaiņa likvidēt terminu “pedofilija” kā atsevišķi izdalītu terminu un iekļaut to kā tipisku slimību, kopā ar vairākām citām. Daudzi cerēja, ka šīs izmaiņas netiks pieņemtas, bet diemžēl cerības neattaisnojās.

Lūk, kāds ieraksts tagad ir parādījies šajā autoratīvajā izdevumā (3): «The chapter on paraphilic disorders includes eight conditions: exhibitionistic disorder, fetishistic disorder, frotteuristic disorder, pedophilic disorder, sexual masochism disorder, sexual sadism disorder, transvestic disorder, and voyeuristic disorder.  … In the case of pedophilic disorder, the notable detail is what wasn’t revised in the new manual. Al-though proposals were discussed throughout the DSM-5 development process, diagnostic criteria ultimately remained the same as in DSM-IV TR. Only the disorder name will be changed from pedophilia to pedophilic disorder to maintain consistency with the chapter’s other listings».

Tulkojumā tas izskatās apmēram šādi: “Sadaļa par parafīliskiem traucējumiem ietver sevī astoņus nosacījumu: eksibicionisku traucējumu, fetišisku traucējumu, froterisma traucējumu, pedofīlisku traucējumu, seksuāli mazohistisku traucējumu, seksuāli sadistisku traucējumu, transvestītisku traucējumu un vuajērisku traucējumu. … Pedofīliskā traucējuma gadījumā svarīga nianse ir apstāklī, ka tas jaunajā izdevumā netika pārskatīts. Neskatoties uz to, ka DSM-5 sagatavošanas stadijā tika apspriesti vairāki priekšlikumi, diagnosticēšanas kritēriji palika tādi paši kā DSM – IV TR. Vienīgi tikai nosaukums tika mainīts no “pedofilija” uz “pedofilijas traucējums”, lai saglabātu saskaņu ar citām šīs sadaļas pozīcijām.”

Tātad, ar kādiem gan traucējumiem vienā maisā ir ielikta pedofilija? Tagad pedofilija oficiāli ir pielīdzināta vuajērismam (tie, kuri noskatās), ekshibicionistiem (tie, kuri mežos biedē jaunas meitas), fetišistiem, sado – mazo cienītājiem, transvestītiem un froteristiem (tiem, kuri caur apģērbu pieskaras jūtīgām vietām).

Tātad terminoloģiskā līmenī pedofilija anglosakšu tradīcijā kļūst kaut kas nevainīgs, kas nepelna nosodījumu un lieku uzmanības pievēršanu. Vēl jāvērš uzmanība, ka šīs izmaiņas tonim ir atvainošanās pieskaņa jeb, precīzāk sakot, modrību iemidzinoša pieskaņa, sak “ir mainīts tikai nosaukums…”, “viss pārējais ir palicis pa vecam…”. Atļaušos prognozēt, ka kādā no nākamajiem DSM izdevumiem “pedofilijas traucējums” pārstās būt par traucējumu, kuru nepieciešams diagnosticēt, tādējādi oficiāli kļūstot par normu.

Ir autori, kuri uzskata, ka ASV ir ļoti spēcīgs pedofīlu lobijs, kurš arī cenšas panākt robežu likvidēšanu starp normālo un nenormālo šai sfērā. Šī Amerikas sabiedrības daļa pat rīko skaistumkonkursus mazgadīgiem puikām, kuri tiek saģērbti kā meitenes (4). Nekādu aizliegumu šādām preteklībām tur nav, par to neviens netiek vajāts, tas skaitās normāli, pret to izturas iecietīgi, kas kopumā saskan ar anglosakšu mentalitāti un pasaules uzskatu.

Zinot to kā agrīnie bērnības gadi ietekmē personības veidošanos, var izjust ļoti lielu nožēlu pret to sabiedrību, kurā pedofilija ir kļuvusi par nosacītu normu [un arī milzīgu niknumu pret deģenerātiem, kuri līdz tam ir nolaidušies]. Pat grūti iedomāties kāds ļaunums tiks nodarīts bērniem, kad soda par pedofiliju nebūs vispār vai arī tas būs “tolerants”.

Krievu [arī latviešu un visu normālu cilvēku] uzdevums ir nepieļaut tādu notikumu attīstību.

***

Ceru, ka kaut kādā mērā man izdevās parādīt cik liela nozīme apkārt notiekošajā ir dzimtajai valodai, tās uzbūvei un Tēva arhetipam tā visplašākajā nozīmē. Mums krieviem [latviešiem u.c.] jāpārstāj paciest absurdas nejēdzības un jānovelk dzelžaina un nesatricināma robeža, neļaujot nevienam [pirmkārt – aptrakušajiem anglosakšiem] diktēt kā mums dzīvot un kādām vērtībām mums ir jābūt [jo īpaši, ja tās ir galēji amorālas un absurdas vērtības].

Atsauces:
(0) Ж. Лакан. Книга XX. Семинары. «Еще…» http://www.psyoffice.ru/1694-lakan-zhak.-eshhjo-seminar-kniga-xx-197273.html
(1) http://www.nytimes.com/books/first/p/pipes-property.html
(3) http://www.dsm5.org/Documents/Paraphilic%20Disorders%20Fact%20Sheet.pdf
(4) «Let Boys Be Girls. Or Goys or Birls»: Society is coming to embrace the notion of ‘gender fluidity.’ http://www.slate.com/blogs/behold/2013/07/15/_you_are_you_looks_at_a_gender_nonconforming_camp_for_boys_photos.html  ; http://livingword-of-god.blogspot.ru/2013/07/let-boys-be-girls-or-goys-or-birls.html

“Drausmīgais Krievs”
/05.08.2015 /

Avots:
http://cont.ws/post/107687

Informācijas aģentūra
/30.09.2015/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Kultūra, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Par migrantu krīzi Eiropā un tās pasūtītājiem

00553_Germany-fans-refugees-welcome

Sākumā īsumā jāpiemin Eiropas garīgais tēvs. ES politiķi ļoti godā Paneiropas savienības dibinātāju un apvienotās Eiropas ideologu Rihardu Kudenhovu – Kalergi (1894-1972;  Austroungārijas aristokrāta un diplomāta dēls, māte – Aojama Micuko, viena no pirmajām jāpānietēm, kura emigrēja uz Eiropu), kuru viņi sauc par Eiropas Savienības garīgo tēvu. Viņa 20.gadsimtā sarakstītie darbi “Paneiropa” un “Cīņa par Paneiropu” ir labi zināmi un tiek uzskatīti par Eiropas būvniecības manifestu. Šajos darbos ir izklāstīti ES radīšanas mērķi un uzdevumi, kuri līdz pat šai dienai paliek nemainīgi.

Viens no šādiem mērķiem ir vienotas “eiropiešu nācijas” radīšana. Uzskatot, ka nācijas radīšana, balstoties uz asinsradniecību, ir dziļi nepareiza pieeja, Kudenhovs – Kalergi tai pretstatīja gara radniecību, definējot vienoto “eiropiešu nāciju” kā garīgu kopību, kurai ir kopēji garīgie skolotāji (1).

Lai atrisinātu nacionālo jautājumu, viņš piedāvāja atdalīt nāciju no valsts, lai nacionalitāte kļūtu par katra personīgo lietu. Un tā kā šai gadījumā pilsonības jautājums kļūs otršķirīgs, tas pilnībā atrisinās valstu robežu jautājumu: “Ir tikai viens radikāls paņēmiens kā taisnīgi un uz ilgu laiku atrisināt Eiropas robežu problēmas. Tas ir nevis robežu pārnešanas ceļš, bet gan robežu likvidācija” (2).

Rihards Kudenhovs – Kalergi

Rihards Kudenhovs – Kalergi

Tomēr tas ir tikai paneiropiešu sabiedriskā projekta virsslānis [domāts mazzinošajām masām]. Savu Eiropas galējās pārbūves sapratni Kudenhovs – Kalergi izklāstīja 1925.gadā mazā tirāžā iznākušā grāmatā “Praktiskais ideālisms” (3), kurā viņš aprakstīja Eiropas nākotni un parādīja, kā izskatīsies “eiropiešu nācija.”

Galvenā Kudenhova – Kalergi ideja bija jūdaisma garīgās līderības Eiropas civilizācijā pamatojums un nepieciešamība pārvērst ebrejus par “garīgi vadošo Eiropas rasi”. No visas eiropiešu masas, ko Kudenhovs – Kalergi sauc par “kvantitātes cilvēkiem”, viņš izdala divas “kvalitātes cilvēku” rases – dižciltīgo dzimtas un ebrejus, kam pēc viņa domām kopā ir jāveido nākamo eiropiešu aristokrātiju. Bet par Eiropas kodola kodolu viņš uzskatīja ebrejus gan dēļ to “īpašās etniskās attieksmes pret pasauli”, gan arī dēļ to prāta spēju pārākuma. Ebreji pēc viņa domām bija prāta dižciltīgie jeb garīgā aristokrātija, kas ieņem līderpozīcijas cīņā par cilvēces vadību. Par tipiskiem šīs “garīgās aristokrātijas” pārstāvjiem Kudenhovs – Kalergi uzskatīja Ferdinandu Lasalu, Ļevu Trocki – Bronšteinu, Albertu Einšteinu, Anrī Bergsonu un citus.

Kas attiecas uz pārējiem – “kvantitātes cilvēkiem”, tad par viņiem Kudenhovs – Kalergi rakstīja: “Tālākas nākotnes cilvēks būs jauktu asiņu. Rases un šķiras izzudīs dēļ telpas, laika un aizspriedumu pārvarēšanas. Nākamā eirāziešu – negroīdu rase, kura ārēji būs līdzīga seniem ēģiptiešiem, aizstās tautu un personību dažādību.” Eiropas nākotni Kudenhovs – Kalergi redzēja tajā, ka eiropieši sajaucas ar citām rasēm un tautām un izzūd kā nacionālas individualitātes, bet šo tautu elites nomainīs ebreju garīgā vadoņu kasta.

Tas, kas pašreiz notiek Eiropas Savienībā pilnībā iekļaujas tajos projektu aprakstos, ko izklāstīja ES garīgais tēvs. Un ir acīmredzams, ka šie projekti nav savietojami ne ar nacionālu valstu, nacionālo robežu un pašu nāciju saglabāšanu. Tā, ka Eiropas Savienības politiķi, realizējot ārprātīgu migrācijas politiku, pilnībā apzinās, ko dara.

Eiropas saimnieki

Pašreiz mūsu acu priekšā notiekošais labi izplānotais un vadāmais “migrācijas haoss” Eiropā nav nejauši uzplūdi, bet gan ir svarīga taktiska operācija ceļā uz fundamentālu Eiropas pārbūvi, ir daļa no nacionālo valstu demontāžas plāna, kā arī veids kā nostiprināt Eiropas Savienību, kuras vadība pārstāv nevis pilsoņu intereses, bet gan lielā Eiropas transnacionālā biznesa intereses, kurš ir daļa no globālām pārnacionālām struktūrām.

Svarīga loma te ir 1983.gadā izveidotajam Eiropas rūpnieku apaļajam galdam jeb Eiropas apaļajam galdam (EAG), kurš apvieno 45 lielākās Eiropas korporācijas, starp kurām visietekmīgākās ir Bayer, Shell, BP, Daimler Chrysler, Ericsson, Nestlé, Nokia, Petrofina, Renault, Siemens, Solvay, Total un Unilever, kuru vadītāji regulāri piedalās Bildenbergas kluba sanāksmēs. Pašreiz EAG vada zviedru kompānijas Ericsson direktoru padomes priekšsēdētājs Leifs Johansons.
00553_evropejskij-kruglyj-stol-
EAG ir galvenā spiedienu izdarošā grupa, kurai ir izšķiroša ietekme uz augsti stāvošiem Eiropas politiķiem un kura nodrošina stratēģisko aliansi starp lielo biznesu un Eiropas Komisiju. Galvenais EAG uzdevums ir mainīt Eiropas pārvaldības mehānismus lielā biznesa interesēs un viena lēmumu pieņemšanas centra izveide.

Augstākā līmeņa menedžeru “apstrāde” un kadru atlase ir novedusi līdz tam, ka, ja 1980-ajos gados EAG iekšienē vēl bija vērojamas protekcionistu un globālistu grupas, tad uz 1990-o gadu sākumu tika panākta pilnīga vienprātība tirgu un robežu atvērtības ziņā un atlantisma ideju atbalstā (4).

Svarīgākais EAG šodienas jautājums ir Transatlantijas tirdzniecības un investīciju partnerības (TTIP) parakstīšana, ko Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons nosauca par “pašu galveno divpusējo tirdzniecības līgumu vēsturē” (5). TTIP, kāds tas bija iecerēts, ir jānodrošina korporāciju pilnīga kontrole pār ekonomiku un sociālo sfēru, maksimāli minimizējot valstu regulējumus. Tāpēc pārrunas par šo projektu notika aiz slēgtām durvīm un tas tiek turēts slepenībā no Eiropas sabiedrības.

TTIP sagatavošanas hronoloģija ir sekojoša: 1990.gadā tiek pieņemta “Transatlantiskā deklarācija”, 1995.gadā no biznesa pārstāvjiem tiek izveidota “Transatlantiskais biznesa dialogs”, 1998.gadā tiek izveidota konsultatīvā komiteja “Transatlantiskā ekonomiskā partnerība”, 2007.gadā tiek izveidota “Transatlantiskā ekonomiskā padome”, kura sastāv no vadošajām Rietumvalstu firmām. Visbeidzot 2011.gadā tika izveidota ekspertu grupa, kura 2013.gadā ieteica uzsākt pārrunas par līguma noslēgšanu.

Ar TTIP saistītos dokumentus gatavo Transatlantiskais politiskais tīkls (TPT) – ietekmīgs institūts, kurš strādā ne tikai uz transatlantiskā tirgus izveidi 2020.gadā, bet arī uz Eiroamerikāņu militāri – politiskā bloka izveidi. TPT tika izveidots 1992.gadā un tas apvieno Eiropas parlamentāriešus, ASV kongresmeņus un lielā biznesa pārstāvjus. Finansē šo struktūru lielākās korporācijas un bankas (Boeing, Ford, IBM, Microsoft, Siemens, BASF, Deutsche Bank, Bertelsmann) un tā balsts ir vadošie Rietumvalstu smadzeņu centri (Starptautisko attiecību karaliskais institūts (Chatham House), Aspena institūts, Eiropas – Amerikas biznesa padome, Starptautisko attiecību padome, Brukingsa institūts u.c.) (6).

EAG galvenās lomas TTIP projektā rādītājs ir 2013.gada martā (pēc A.Merkeles un F.Olanda tikšanās ar EAG vadību) izveidotā franču – vācu darba grupa par vienotas starptautiskas tirdzniecības stratēģijas radīšanu , kas kalpotu Eiropas lielāko kompāniju interesēm, kuru pārstāvji arī kļuva par darba grupas dalībniekiem. Kā izteicās viens apskatnieks, “EAG prasība ir likt Eiropas Savienībai kalpot saviem uzņēmumiem un nekas vairāk” (7). Šī darba grupa izvirzīja 32 ultraliberāla un antisociāla tipa priekšlikumus, kas arī bija pamats ES – ASV pārrunām par TTIP. Galvenais te ir tirgu atvērtība, investīciju aizsardzība un darba tirgus reformas “konkurētspējas paaugstināšanai”.

2015.gada jūlijā Eiroparlaments, izmantojot tādu ietekmēšanas līdzekli kā “krievu draudi” un eiroatlantiskās solidaritātes nepieciešamība, pieņēma TTIP atbalstošu rezolūciju (436 eirodeputāti bija par, 241 pret). Lai gan šai rezolūcijai nav obligāts raksturs, tā parāda spēku samēru Eiroparlamentā, kuram būs jaratificē TTIP. Īpaši jāuzsver, ka arī šajā etapā ES varasiestādes nepieļāva sabiedrisko apspriešanu, jo lielākā daļa eiropiešu neatbalsta TTIP, kas padarīs korporācijas par visspēcīgām un uz visiem laikiem iznīcinās vēl pāri palikušās Eiropas cilvēku vērtības (8).

Diemžēl nekādu nopietnu pretestību TTIP nesastop dēļ Eiropas sabiedrības dziļās dezintegrācijas, kas ir jau 20 gadus notiekošās demogrāfiskās revolūcijas sekas, kas savukārt ir viens no galvenajiem korporāciju varu nostiprinošajiem faktoriem.

Eiropas valstu nāciju aizstāšana

Šo revolūciju daudzi pētnieki sauc par demogrāfisko, jo Eiropa ir pārstājusi atražot savus iedzīvotājus. Uz 2050.gadu, neskaitot imigrantus, pašreizējo 728 miljonu eiropiešu vietā būs 600 miljoni. Eiropas iedzīvotāju zudums līdzinās pašreizējās Vācijas, Polijas, Dānijas, Norvēģijas, Zviedrijas un Somijas iedzīvotāju kopsummai. Pēdējo reizi tik ievērojama Eiropas iedzīvotāju skaita samazināšanās notika mēra epidēmijas laikā 1347. – 1352. gadā (9).

Īpaši bēdīga situācija ir Vācijā (uz 250.gadu tās iedzīvotāju skaits var samazināties no 82 uz 59 miljoniem cilvēku), Latvijā, Ungārijā un Portugālē. Tajās valstīs, kurās dzimstība ir salīdzinoši augstā līmenī (Lielbritānijā, Francijā, Zviedrijā), tas tiek panākts pārsvarā uz musulmaņu imigrantu rēķina. Kā atklāti reiz atzinās Vācijas ārpolitikas padomes Krievijas un NVS nodaļas direktors A.Rars, “mēs esam krustcelēs un ir grūti pateikt, kur tas mūs novedīs … Jā, var teikt, ka “baltā rase” izmirst … Atklāti par to runāt pagaidām ir grūti, jo ir elektorāts.”

Politiskā bezspēcība šai jautājumā padara Eiropas Savienību par nespējīgu saglabāt sociālo līdzsvaru: darbarokas drīzumā katastrofāli sāks pietrūkt, kas aktualizēs jautājumu par esošās sociālās nodrošināšanas sistēmas saglabāšanu. Pagaidām Eiropā vēl strādā tās paaudzes, kuras piedzima demogrāfiskā buma laikā pēc Otrā pasaules kara, bet ar viņu aiziešanu pensijā situācija dramatiski mainīsies. Tāpēc Eiropas politiķu drudžainās darbības, paaugstinot pensijas vecumu, pārskatot invalīdu atbalsta shēmas, ir saistītas ar mēģinājumu maksimāli attālināt dzīves līmeņa, sociālo standartu un patēriņa krituma mirkli.

Novērst to var imigrantu plūsmas palielināšanās. Kā ir norādīts vienā no slepeniem Francijas valdības ziņojumiem vēl 2000-ajos gados, Eiropas Savienībai nav citas alternatīvas kā ievest 75 miljonus migrantu (10). Tāda ir ES saglabāšanas cena. Franču eksperti šai ziņojumā vērš uzmanību, ka tas nākotnē radīs daudz problēmu.

Tomēr pašreizējā Eiropas politiķu ģenerācija savu kursu nemainīs: jā viņi skaļi paziņos par multikulturālisma politikas izgāšanos, veiks ārišķīgas uz publiku vērstas antimigrantu akcijas, tomēr kopējais uzsvars uz ieceļotājiem paliks nemainīgs – tā ir transatlantiskās šķiras stratēģiskā līnija, kas atbilst viņu interesēm.

Uz 2000-šo gadu sākumu pēc oficiāliem datiem Eiropas kontinentā katru gadu meklēja patvērumu apmēram 400 tūkstoši cilvēku, bet caur visdažādākajiem nelegālajiem kanāliem uz Eiropu ik gadu izbrauca vairāk kā pus miljons cilvēku. Pašreiz kopējais nelegālo imigrantu skaits Eiropā ir apmēram 5 – 7 miljoni cilvēku (skaitlis ir ļoti aptuvens, jo oficiālā ES statistika šai ziņā nedod nekādus ciparus). Visvairāk nelegāļu ir sakoncentrējušies Francijā, Vācijā, Itālijā un Spānijā – katrā no tām apmēram 1 – 1,15 miljons un katru gadu to skaits pieaug par 100 tūkstošiem. Galvenās imigrantu plūsmas gāja un iet no Ziemeļāfrikas uz Spāniju un no Turcijas caur Grieķiju un Albāniju uz Itāliju. 2011.gads (amerikāņu izraisītā “arābu pavasara” gads) Eiropai šai ziņā kļuva par robežu, kad tikai pirmo desmit mēnešu laikā tika fiksēti 113 tūkstoši robežu šķērsošanas gadījumi (11). Jau 2014.gadā bēgļu skaits, kuri nokļuva Eiropā šķērsojot Vidusjūru, bija 626 tūkstoši cilvēku (12). 2015.gadā šis rādītājs būs ievērojami lielāks.

Šogad pēc Starptautiskās darba organizācijas (ILO) datiem no 175 miljoniem pasaules migrantu 56 miljoni dzīvo Eiropā, no kuriem 27,5 miljoni veic tur ekonomisko darbību. Dažās Eiropas valstīs, piemēram, Luksemburgā un Šveicē, nodarbināto migrantu īpatsvars sasniedz 25% no visiem nodarbinātajiem (13). Pārsvarā viņi strādā darbavietās, kas vietējiem iedzīvotājiem nešķiet pievilcīgas: netīrs, smags darbs, kuram nav nepieciešama kvalifikācija, zemas un vidējas kvalifikācijas darbs apkalpojošā sfērā, kopšanas un sakopšanas darbs privātajā sfērā, saimniecības un tūrisma sfēras sezonālie darbi.

Daudzskaitlisks un praktiski nekontrolējams pasaules darba tirgus segments ir nelegālie imigranti, kuru daudzums pēc ILO datiem ir 1/3 no visiem starptautiskajiem migrantiem. Nodarbināti viņi pārsvarā ir mazā biznesa vai ēnu ekonomikas sektorā, kuras apjoms visā pasaulē pastāvīgi pieaug. Pēc Eirokomisijas datiem atsevišķās Eiropas valstīs ēnu ekonomika nodrošina no 8% līdz 30% no IKP, vidēji Eiropā ēnu ekonomika nodrošina 20% no IKP.

Neskaitot Austrumeiropu, valstis ar vislielāko ēnu ekonomiku ir Grieķija (30-35% no IKP), Itālija (27,8%) un Beļģija (23,4%). Vidēji rādītāji ir Īrijai, Francijai un Vācijai – no 14,9% līdz 16,3% (14). Īpaši strauji ēnu ekonomika sāka augt pēc 2008.gada globālās ekonomiskās krīzes. Nozīmīgākais tās elements ir narkotiku tirdzniecība, par kuras bāzi Eiropā kalpo Kosova. Narkotiku tirdzniecība ir plaši sazarota, tajā ir iesaistīti Kosovas albāņi, bulgāru un turku mafija, čehu kurjeri, angļu dīleri un itāļu Cosa Nostra (15). Un tas viss ir tikai zemākais līmenis sistēmai, kurā ir iesaistītas ietekmīgas viseiropas starptautiskas struktūras ar ļoti stingru atbalstu specdienestos. Narkomafija Eiropas valstu valdībās spēlē “neredzamā menedžera” lomu. Nelegālie imigranti narkomafijai ir neaizstājams resurss, no kura narkobiznesa sistēmā tiek uzņemti arvien jauni cilvēki, kurus Eiropas sabiedrība ir atstājusi bezizejas situācijā.

Eiropa ir kļuvusi par vietu, kur notiek dziļa cilvēku etnokultūras pārveidošana, kas drīzumā var pārvērsties par sava veida “kausēšanas krāsni”. Eiropieši sajaukti ar citiem etnosiem, kuri jau ir sajaukušies savā starpā, tik tiešām nākotnē izveidos jaunu klejotāju nāciju.

Dāvana biznesam

Pašreizējais imigrācijas vilnis ir bezprecedenta. Uz Eiropu virzās ļoti labi organizēta bēgļu plūsma, ko galvenokārt ir radījusi situācija Sīrijā, no kuras uz blakusvalstīm jau ir izbraukuši apmēram 4 miljoni cilvēku. Pēc ANO bēgļu aģentūras datiem šī ir visnopietnākā bēgļu krīze pēdējo 25 gadu laikā (16). Eiropā kopš gada sākuma ir ieradušies 500 tūkstoši cilvēku, bet vienā pašā augusta mēnesī tika reģistrēti 156 tūkstoši bēgļu. Tiek prognozēts, ka šī gada laikā uz Vidusjūras piekrasti varētu pārcelties apmēram 1 miljons bēgļu (17).

Interesanti, ka aprakstot bēgļu grūtības, masu mēdiji noklusē jautājumu par to, kurš finansē un organizē šīs bēgļu plūsmas, un kāpēc liela daļa bēgļu ir veselīgi jauni vīrieši, kuri meistarīgi pārvar uz robežām izvietotās barjeras. Tiesa gan pēdējā laikā tomēr sāka parādīties informācija par pārceļošanas sponsoriem, kas ļauj secināt, ka pašreizējā bēgļu krīze ir mākslīgi radīta.

Austrijas žurnālists, atsaucoties uz avotu specdienestos, ziņo, ka ar bēgļu plūsmas organizēšanu ir saistītas amerikāņu organizācijas un fondi, kuri apmaksā bēgļu “gidu” pakalpojumus, kuri arī pārvieto imigrantus uz Eiropu. Citi žurnālisti min “cilvēktiesību aizsardzības organizācijas”, kuras finansē Rotšildu klans. Bet serbu izdevums “Resat”, pēc rūpīgas, labi organizētās kosovas albāņu izbraukšanas mēneša garumā izpētes, nāca klajā ar versiju, ka aiz tā stāv “Islāma valsts”, kura ir uzstādījusi sev uzdevumu nosūtīt uz Rietumeiropu 4000 kaujinieku (2000 it kā jau esot ieradušies uz vietas) (18).
00553_25_20150426_cartoon
Raksturīgi, ka strauji ir izmainījusies arī mēdiju intonācija, runājot par bēgļiem. Arī agrāk imigrantu liktenis bija traģisks. Nelegālā imigrācija ir bijusi visu laiku jau kopš paša Sīrijas konflikta sākuma, bet neviens neizrādīja par bēgļiem tādas rūpes. Un te pēkšņi situācija strauji mainās. Kā raksta Sīrijas žurnālists un rakstnieks Mustafa al Mikdads, “tagad, kad viņu teroristiskais karš ir izlietojis ievērojamus mūsu resursus, mūsu jaunatnes imigrācijas organizēšana ir pieņēmusi ievērojamus vērienus, kas liek domāt, ka ir sagatavots jauns plāns kā atņemt Sīrijai cilvēcisko un zinātnisko potenciālu. Pie tam tas tiek darīts spiežot uz Rietumvalstu sabiedriskās domas jūtām par “neizturamajām migrantu ciešanām”. … Varbūt viņi pat pieņems speciālus noteikumus, kas būs attiecināmi tikai uz migrantiem no Sīrijas.  … Iespējams tas ir pēdējais solis, kurš patiešām var atņemt Sīrijai to vecuma kategoriju, kura var uzvarēt terorismu un atjaunot valsti, kas nozīmē, ka tas ir tikai Rietumvalstu karojošās politikas turpinājums, tikai ar citām metodēm…” (19).

Sāk izkristalizēties notikumu kopējā aina un kļūst redzama Eiropas valdošo slāņu dubultā stratēģija “migrantu krīzes” sakarā: sakoncentrēt Eiropas centrā ekonomiski lietderīgi izmantojamus migrantus un pārsūtīt radikālos elementus (“Islāma valsts” tā saucamos “guļošos aģentus”) uz Austrumeiropu.

Lai gan prese runā par Briseles birokrātijas vājumu un tās bailēm gaidāmā bēgļu pieplūduma priekšā, Eiropas lielajam biznesam šī situācija ir visīstākā dāvana un “brīnumains pārsteigums”, kas ļauj iegūt lētu darbaspēku pirms TTIP spēkā stāšanās. Kā rakstīja A.Rars, “tagad bēgļus nēsās uz rokām.”

Vācijas uzņēmēju aprindas vienbalsīgi atbalstīja migrantu uzņemšanu. Tā Vācijas federālās rūpnieku apvienības (BDI) prezidents un Bildenbergas kluba biedrs Ulrihs Grillo vēl 2014.gada beigās paziņoja, ka Vācija jau sen ir migrantu zeme un ka tai tādai arī ir jāpaliek (20). Viņam piebalso Vācijas ekonomikas ministrs un vicekanclers Zigmārs Gabriēls, kurš paziņoja, ka migrantu uzplūdi palīdzēs Vācijai tikt galā ar iedzīvotāju novecošanos un kadru trūkumu atsevišķās jomās. “Ja mums izdosies ātri apmācīt pie mums atbraukušos un iesaistīt darbā, tad mēs atrisināsim vienu no galvenajām mūsu ekonomikas nākotnes problēmām – kvalificēta darbaspēka trūkumu” (22). Intervijā Vācijas sabiedriskajai televīzijai ZDF viņš norādīja, ka tuvāko gadu laikā Vācija spēs katru gadu uzņemt vismaz 500 tūkstošus bēgļu (“Es par to nešaubos. Iespējams mēs pat spēsim uzņemt vairāk bēgļu”). Un patiešām, 2015.gadā Vācija, kā tiek plānots, pieņems no 800 tūkstošiem līdz 1 miljonam  bēgļu, kas ir četras reizes vairāk kā 2014.gadā (23).
00553_big4
Zīmīgi, ka Angela Merkele, nosaucot migrantu pieplūdumu Eiropā par graujošu un norādot, ka šis process izmainīs Vāciju, tai pat laikā apsolīja paātrināt patvēruma piešķiršanas procedūru un izdalīt papildus līdzekļus palīdzības sniegšanai bēgļiem, ko viņa aicināja darīt arī citas valstis (24).

Pēc vācu analītiķu atzinuma, 2030.gadā Vācijai būs nepieciešamas 6 miljoni darbavietu tādās sfērās kā viesnīcu bizness, loģistika, veselības aizsardzība un sociālā aprūpe. BDI savukārt norāda, ka pie 6,4% bezdarba līmeņa, valstij trūkst 140 tūkstoši inženieru, programmētāju un tehniķu. Profesionāli – tehniskā apmācību sistēmā, kurā ir iesaistīta lielākā daļa valsts uzņēmumu, nav aizpildītas 40 tūkstoši vietu. Bet analītiskais centrs Prognos norāda, ka gadījumā, ja nekas nemainīsies, darbinieku deficīts palielināsies līdz 1,8 miljoniem uz 2020.gadu un līdz 3,9 miljoniem uz 2040.gadu (25). Ir arī tādas prognozes, kuras apgalvo, ka uz 2030.gadu Vācijas ekonomikai trūks 10 miljoni strādājošo.

Šādos apstākļos tie 10 miljardi eiro, ko Vācija grasās iztērēt bēgļu uzņemšanai 2016.gadā (uz budžeta pārpalikuma 21 miljardu eiro apmērā rēķina), nav nemaz tik liela summa (26). Kas attiecas uz imigrantu integrēšanu darba tirgū, tad tiek plānots paplašināt 2013.gada programmu The Job of my Life ar valodas apmācībām un aroda apguvi, kas tika izstrādāta darba meklētājiem no citām ES valstīm. Jau tagad, kā norāda Grillo, vietējā līmenī arvien vairāk kompāniju atver durvis iebraucējiem. Bizness ir sagatavojis priekšlikumu sarakstu, lai paātrinātu profesionālās kvalifikācijas un izglītības atzīšanas procedūru un piedāvā finansēt valodas apmācības.

Morāli imigrantu pieplūdumam ir sagatavoti arī paši vācieši. Saskaņā ar ZDF aptauju, ja jūlijā bēgļu uzņemšanu atbalstīja 54% vāciešu, tad augustā jau 60%. Bet pēc žurnāla “Spiegel” datiem, augusta beigās puse vāciešu gribēja, lai Vācija uzņem vēl vairāk bēgļu.

Vācu kārtība

Bēgļu pieplūduma gaitā Eiropas mēdiji aktīvi apstrādāja eiropiešus iecietības un viesmīlības garā, pat nekautrējoties veikt falsifikācijas kā tas bija ar Turcijas krastā izskaloto sīriešu bērnu (27). Eirokomisija nepārtraukti atkārto par morālo pienākumu, Ženēvas konvenciju un ES pamattiesību hartu. Ar īpašu daiļrunību izceļas Ž.K.Junkers, kurš Eiropas Parlamentā teica sirdi plosošu runu par Eiropu kā “stabilu ostu un cerības vietu”. Parlaments aplaudēja. Gala rezultātā Eiroparlaments aicināja likt Savienības politikas centrā solidaritāti un radīt “harmonisku un efektīvu patvēruma sistēmu ES mērogos ar mērķi taisnīgi sadalīt patvēruma meklētājus.”

Bet tālāk sekoja proza. Paziņojot par visu 28 valstu morālo pienākumu uzņemt bēgļus, A.Merkele un Zviedrijas premjerministrs pieprasīja sadalīt atbildības (28). Ar tādu plānu nāca klajā Berlīne un Parīze, ko publiskoja Ž.K.Junkers un apstiprināja Eiroparlaments. Tas paredzēja 160 tūkstošu bēgļu (120 tūkstošus no Itālijas , Grieķijas un Ungārijas un 40 tūkstošus bēgļu, kuri jau ir Eiropā) sadalīšanu starp 22 valstīm – 26% Vācijai, 20% Francijai, 12% Spānijai. Pie tam kvotu sistēma ir obligāta izpildei (“mums nav nepieciešama poēzija”, paziņoja Junkers) un pret valstīm, kuras atteiksies uzņemt bēgļus, var tikt pielietotas finansu sankcijas. Šis plāns tika pozicionēts kā steidzams pasākums, pēc kā tiks izstrādāts “pastāvīgs mehānisms”. Tāpat ir paziņots par speciāla fonda izveidošanu nākamajām iespējamajām krīzēm 1,8 miljardu eiro apmērā (29).

Tomēr pieņemot šo plānu, Vācija mēģina aizsargāt sevi no radikāliem elementiem. “Migrācijas haosa” laikā enerģētikas eirokomisārs Gjunters Etingers paziņoja, ka Vācijas konstitūcijā ir jāievieš izmaiņas, kas ļaus paātrināt lēmuma pieņemšanu gan par bēgļa statusa piešķiršanu, gan par atteikumu piešķirt bēgļa statusu. Pie tam otrs variants attieksies uz migrantiem no t.s. drošām valstīm, kurās nenotiek karadarbība. Pie šādām valstīm tiek pieskaitītas visas ES dalībvalstis, Gana, Senegāla, Serbija, Maķedonija, Bosnija – Hercogovina, Melnkalne, Albānija un Kosova. Pie tam no Balkānu valstīm līdz šim nāca līdz pat 40% bēgļu, attiecīgi viņiem vai nu atteiks statusa piešķiršanu, vai aizsūtīs atpakaļ uz mājām (30).

Kvotu jautājums saliedēja Vāciju un Franciju, bet radīja opozīciju no t.s. Višegradas grupas valstīm (Polija, Ungārija, Čehija un Slovākija), kurām nav pieredzes bēgļu izvietošanā un kuras negrib uzņemt pie sevis pavēlēto daudzumu. Tomēr vāciešiem ir pietiekami daudz paņēmienu kā izdarīt spiedienu uz kaimiņiem. 2015.gada 13.septembrī Vācija ieviesa pasu kontroli uz Austrijas robežas un apstādināja savu dalību Šengenas līgumā. Tas atstāja iespaidu, vēl jo vairāk tādēļ, ka Vācijas iekšlietu ministrs paziņoja, ka šī darbība tiks realizēta uz visām Vācijas robežām. Gala rezultātā jautājumu par kvotām pārcēla uz ārkārtas iekšlietu ministru sanāksmi 14.septembrī, bet arī tur ne par ko nevienojās. Tālāk jautājumu skatīs Eiropas Padomes ārkārtas sēdē, kam ir jānotiek septembra 20ajos datumos.

***

Žaks Atalī

Žaks Atalī

Tai pat laikā 12.septembrī slavenais globālisma ideologs, Brain Bri biedrs un Francijas ebreju organizāciju (CRIF) prezidents Žaks Atalī deva interviju beļģu avīzei Lesoir, kurā viņš apsveica sagaidāmo tautību un rasu sajaukšanos: “No tā brīža, kad mēs atzīstam, ka brīvībām ir fundamentāls raksturs, pirmā no tām ir pārvietošanās brīvība. … Šie cilvēki pārvērtīs Eiropu par pirmo pasaules lielvalsti. … Ar migrantiem notiekošais novedīs pie daudz saliedētākas un varenākas Eiropas būvniecības. … Viņu atbraukšana ir neiedomājama izdevība, jo viņi izmainīs Eiropas demogrāfiju…” (31).

Atsauces:
(1) (2) Куденхове-Калерги Р. «Пан-Европа» // http://www.paneuropa.ru/home.php?id=4&id2=0&id3=6&lang=
(3) См.: Coudenhove KalergiR. Praktischer idealismus. Adel – Technik – Pazifismus. Wien-Leipzig. 1925 // http://www.mediafire.com/?wwyl5p4stattbqm
(4) Balanya B., Doherty A., Hoedeman O. Ma’anit A. & Wesselius E. Europe Inc. Comment les multinationals construisent l’Europe et l’economie mondiale. Marseille cedex 20, 2005, р. 58.
(5) http://ec.europa.eu/trade/policy/in-focus/ttip/index_fr.htm
(6)http://www.agoravox.fr/actualites/international/article/bloc-euro-atlantique-unifie-en-55452
(7) http://www.politis.fr/Ces-industriels-qui-conseillent,22807.html
(8) http://inosmi.ru/op_ed/20150713/229060533.html
(9) http://crisis-blog.ru/documents/1287.html
(10) Уткин А. Полюс богатства против полюса населения // НГ – 2003 г. 26 марта. – № 59 (2896).
(11) http://www.centrasia.ru/newsA.php?st=1321686240
(12) http://www.voltairenet.org/article188621.html
(13) http://sr.fondedin.ru/new/fullnews_arch_to.php?subaction=showfull&id=1290498889&archive=1290499075&start_from=&ucat=14&
(14) http://polbu.ru/shadow_economy/ch02_all.html
(15) http://www.contrtv.ru/common/2651/
(16) http://www.unhcr.fr/559e2ca6c.html
(17) http://www.alterinfo.net/LE-CHAOS-MIGRATOIRE-COMME-FORME-SUPERIEURE-DE-LA-CRISE-DU-SPECTACLE-MARCHAND-_a117105.html
(18) http://www.mondialisation.ca/les-albanais-font-ils-le-trafic-des-islamistes/5469310
(19) http://www.lelibrepenseur.org/syrie-lhypocrisie-occidentale-des-lumieres/
(20) http://www.businessinsider.com/afp-german-industries-make-economic-case-to-welcome-refugees-2015-9
(21) http://gordonua.com/news/politics/Die-Welt-Glava-soyuza-nemeckih-promyshlennikov-raskritikoval-biznes-Germanii-za-simpatii-k-Putinu-74605.html
(22) http://lenta.ru/news/2015/09/10/germany_changing/
(23) http://www.interfax.ru/world/465544
(24) Bēgļa statuss ļauj palikt valstī 3 gadu laikā, pēc kā cilvēks var iesniegt iesniegumu, lai saņemtu patstāvīgas dzīvesvietas atļauju.
(25) http://lenta.ru/news/2015/09/10/germany_changing/
(26) http://tengrinews.kz/europe/10-milliardov-evro-pridetsya-potratit-germanii-bejentsev-280368/
(27) http://www.voltairenet.org/article188621.html
(28) http://www.bbc.com/russian/international/2015/09/150909_refugees_quotas_merkel
(29) http://www.bbc.com/russian/international/2015/09/150909_refugees_europe
(30) http://www.bbc.com/russian/international/2015/09/150908_germany_migrants_refugees_numbers
(31) http://www.lesoir.be/988143/article/debats/2015-09-13/attali-refugies-vont-faire-l-europe-premiere-puissance-du-monde

Olga Četverikova
/17.09.2015/

Avots:
http://www.fondsk.ru/news/2015/09/17/migracionnyj-krizis-v-evrope-i-ego-zakazchiki-i-35451.html
http://www.fondsk.ru/news/2015/09/17/migracionnyj-krizis-v-evrope-i-ego-zakazchiki-ii-35458.html

Informācijas aģentūra
/26.09.2015/

Posted in BĒGĻU KRĪZE, Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, TTIP (Transatlantijas tirdzniecības un investīciju partnerība), Veids: Analīze, versija, viedoklis | 4 komentāri

Par ekonomikas nacionalizāciju: Sergeja Glazjeva priekšlikumi

Sergejs Glazjevs

Sergejs Glazjevs

Nepieciešams “nacionalizēt ekonomiku” – tāda ir galvenā Krievijas prezidenta padomnieka ekonomikas jautājumos Sergeja Glazjeva ziņojuma doma, ko viņš 2015.gada 15.septembrī nolasīja Krievijas drošības padomes Starpnozaru komitejā. Lai gan autora dotais ziņojuma nosaukums ir “Par neatliekamiem Krievijas drošību stiprinošiem pasākumiem“, publika to jau nosauca par ziņojumu “Kā nezaudēt karu?” [Ziņojuma tēzes ir pamācošas katram, kuram patiešām neatkarīga valsts ir vērtība, pretstatā pseidovalstij un valsts imitācijai, kāda ir pašreizējā amerikāņu kontrolētā un nu arī okupētā Eiropas Savienības Latvijas Republika.]

Tātad, nacionalizācija ir galvenais Glazjeva ziņojuma atslēgvārds, kurš atspoguļo tā būtību. Un sākt to autors piedāvā ar valsts valūtas aktīvu izvešanu no ārvalstu ietekmes zonas. Līdzekļus, kuri ir ieguldīti ārzemju valsts obligācijās (ASV un citu valstu, kuras realizē Krievijai nedraudzīgu politiku), ir jāizņem un jāinvestē zeltā, Eirāzijas ekonomiskās savienības, BRICS un Šanhajas sadarbības organizācijas dalībvalstu vērtspapīros, starptautiskās organizācijās ar Krievijas dalību, kā arī Krievijas eksportu atbalstošas infrastruktūras paplašināšanā.

Tālāk, lai nodrošinātu paplašinātus atražošanas procesus, nepieciešams atteikties no ārējas kreditēšanas un pāriet uz kreditēšanu no iekšējiem avotiem, pie kuriem tiek pieskaitīti arī līdzekļi, kuri agrāk glabājās ārvalstīs. Privātām kompānijām, kuras saņem valsts atbalstu, tiek piedāvāts ieviest “saistības valsts priekšā saražot produktus (vai sniegt pakalpojumus) noteiktā apjomā, noteiktos termiņos un pa noteiktām cenām.” Šo saistību neizpildes gadījumā šādām kompānijām tiks uzlikts parāds valstij “nesaražotās produkcijas vērtības apmērā”. Faktiski runa iet par valsts pasūtījuma prakses paplašināšanu kopā ar zemu procentu valsts kredītiem. Acīmredzot “tirgus neredzamās rokas” darbības rezultāts nevar tikt atzīts par veiksmīgu.

Par jaunā tipa ekonomikas subjektiem jākļūst pārsvarā “nacionālām kompānijām”. Šis ir Sergeja Glazjeva termins. Šādai kompānijai ir jābūt reģistrētai Krievijā, tai ir jāpieder Krievijas rezidentiem, tā nevar būt afilēti saistīta ar ārvalstniekiem [afilēta persona – fiziska vai juridiska persona, kura ir spējīga ietekmēt uzņēmējdarbību veicošo fizisku vai juridisku personu rīcību], galvenā darbība tai ir jāveic pie sevis “mājās” un nodokļi jāmaksā savai valstij. “Nacionālās kompānijas” statusam ir jābūt nostiprinātam likumdošanā un tikai šādām kompānijām tiks dota pieeja “dabas bagātībām, valsts pasūtījumiem, valsts programmām, valsts subsīdijām, kredītiem, koncesijām, nekustamo īpašumu pārvaldībai, dzīvokļu un infrastruktūras būvniecībai, operācijām ar iedzīvotāju uzkrājumiem, kā arī citām valstij stratēģiski svarīgām un iedzīvotājiem ļoti būtiskām darbības jomām.” [Kāpēc, piemēram, arī Latvijā neieviest “nacionālās kompānijas” statusu, neatbalstīt tās un neaizsūtīt mājās skandināvu un citus ārvalstu ekonomiskos okupantus?]

Pašreizējā ofšoru ekonomika [kad juridiskās personas pārsvarā ir reģistrētas beznodokļu zonās], kurā piedalās ne tikai privātais bizness, bet arī valsts korporācijas, izvedot līdzekļus uz ārzemēm, pēc šādām izmaiņām būs likvidēta. Kapitāla izvešana tiks novērsta ar “pīrāga un pātagas” metodi, pārsvarā tomēr izmantojot “pātagu”. Lai gan lietas netiek sauktas īstajos vārdos, bet nesankcionēta kapitāla izvešana uz ārvalstīm tiks pielīdzināta nācijas resursu zādzībai [kas tā pēc būtības arī ir] un atbildība par to būs līdz pat kriminālatbildībai.

Tai pat laikā labticīgiem uzņēmējiem valsts ir gatava nākt pretī un nodrošināt tiem visus darbībai nepieciešamos priekšnosacījumus. Pašreizējās ārvalstu finansu infrastruktūras vietā tiks radīta savējā, tai skaitā notiks “pāreja uz vietējo reitinga aģentūru, auditorkompāniju, juridisko un konsultāciju kompāniju izmantošanu.” Tāpat ir jāievieš pašiem savi “reitingu aģentūru darbības standarti un valsts regulēšanā jāatsakās no ārvalstu reitinga aģentūru izmantošanas.”

Tāpat tiks ieviesta nacionālā maksājuma sistēma, iespējams, afilēti kopā ar EES un BRICS valstīm, savstarpējie norēķini nacionālajās valūtās, kā arī starpbanku norēķinu sistēma (SWIFT analogs). Tās izstrāde Krievijā jau tuvojas noslēgumam.

Visbeidzot autors piedāvā izbeigt Krievijā mežonīgā kapitālisma ēru un radīt valsts ekonomiskās plānošanas sistēmu. Runa, protams, te iet nevis par tāda vai cita veida zeķu ražošanu uz iedzīvotāju, bet gan par “ilgtermiņa prognožu un koncepciju izstrādi, vidēja termiņa programmu un individuālo plānu izstrādi, kuri ir saskaņoti ar kopējās attīstības mērķiem”. Pie tam termiņš tam visam ir pieci gadi (līdzīgi kā Padomju laiku slavenajās piecgadēs). Tik ambiciozu uzdevumu realizācijai tiek piedāvāts radīt Krievijas prezidentam tieši pakļautu Stratēģiskās plānošanas valsts komiteju.

/18.09.2015/

Avots:
http://www.km.ru/economics/2015/09/18/tsentrobank-rf/764379-natsionalizatsiya-ekonomiki
http://www.business-gazeta.ru/article/140998/

Informācijas aģentūra
/22.09.2015/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Kāpēc lielbagātnieki iepludina Eiropā bēgļus

00551_EnjoyCapitalismSticker1aBēgļu problēmas sakarā rodas jautājums, kurš patiesībā iznīcina mūsdienu pasauli – sliņķi, kuri pieprasa pabalstus, vai arī lielbagātnieki. Rakstnieks Mihails Vellers publicēja rakstu par bēgļu problēmu Eiropā (“Хоронить заказывали?” – http://uinp.info/russkaya_vesna_proekt/mihail_veller_horonit_zakazyvali_ ) un šis raksts guva plašu izplatību.

Īsi atstāstot, Vellera raksta saturs ir sekojošs: 1. Krievija ar Eiropu ir vienota kultūras – ideoloģiskā telpa, bet migranti ir iebrukuma armijas avangards šai telpā. Migranti brauc nevis, lai izšķīstu eiropiešos, bet gan lai izšķīdinātu sevī Eiropu.

2. Pašreizējo Eiropas problēmu avots ir kontrkultūra, kura ir iekarojusi Eiropu. 1950ajos gados “bitņiki” (Beatniks vai The Beats) – saujiņa homoseksuālistu un narkomānu ar asociāliem uzskatiem un radošām tieksmēm izveidoja kontrkultūras ētiku un estētiku. Pēc tam 1960ajos gados hipiji kanonizēja kontrkultūru, 1970ajos gados nēģerus tiesībās pielīdzināja baltajiem un pēc tam parādījās darbi, kuros tika pausta nepieciešamība stiprajai un strādājošajai sabiedrības daļai sponsorēt vājo un nestrādājošo. Pēc tam tas izvērtās visu mazākuma sociālo grupu (sākot no seksuālajām un beidzot ar reliģiskajām) sevis nostiprināšanā uz vairākuma rēķina. Gala rezultātā kreisie un izvirtuļi izkropļoja ģimenes institūtu, feministes ieviesa sieviešu individuālismu, dzimstība kritās, bet no bijušajām kolonijām, kurās “200 gadus atpakaļ mežoņi ēda viens otru un pārdeva verdzībā baltajiem”, sāka pieņemt un  labiekārtot uz sava rēķina migrantus.

3. Pie tam afrikāņi un arābi, pirmkārt, ir dumjāki par baltajiem eiropiešiem un, otrkārt, neidentificē sevi ar Eiropas valstu nācijām, kurās dzīvo. Viņi sevi uzskata “pirmkārt par musulmaņiem, pēc tam par pakistāniešiem un tikai pēc tam par Lielbritānijas pilsoņiem.” Rezultātā atliek vēl tikai 10 – 15 gadi un musulmaņu vairākums Eiropā izveidos šariata zonas. Savukārt Eiropas politiķi dēļ labdabīgas muļķības un liekulības nevēlas atzīt, ka problēma ir tieši svešā un agresīvā identitātē.

4. Eiropa piespiež savas tautas visādi apspiest savus pašsaglabāšanās instinktus tur, kur tas vēl ir, un sajaukties ar migrantiem. Un tas ir nekas cits kā tikai sabiedrības nāves alkas, tieksme uz pašiznīcināšanos. Visi mīl un novērtē nevis tagadējos impotentos eiropiešu kropļus, bet gan viņu dižos senčus, kuri radīja visskaistāko, visvarenāko un visdižāko civilizāciju cilvēces vēsturē.

Visu augstāk minēto gribētu papildināt ar dažiem saviem komentāriem.

Pirmkārt, tieksme mazākumam dzīvot uz vairākuma rēķina, protams, ir slikti, bet vispār Dižajā Eiropas civilizācijā mazākuma dzīvošana uz vairākuma darba augļu rēķina ir ļoti sena un svēta tradīcija. Situācijā, kad 1% Zemes iedzīvotāju pieder puse pasaules bagātību, bet 85 pašiem bagātākajiem miljardieriem pieder kapitāls, kurš ir līdzvērtīgs 3,6 miljardiem nabadzīgāko iedzīvotāju kapitāla kopsummai, ir kaut kā dīvaini izdarīt secinājumus, ka parazitēšanu uz citu darba augļu rēķina izdomāja hipiji un kreiso profesūra tikai 1970ajos gados.

Te vēl jāatzīmē, ka liela daļa “zelta procenta” pārstāvju ir tikai savu “pasakaino iespēju” mantinieki. Trešdaļa no pagājušā gada Forbs lielbagātnieku saraksta savus īpašumus vispār saņēma mantojumā, bet par “self-meid-menu” (vīrs, kurš visu sasniedzis pats) izreklamētais Bils Geitss vispār ir ASV senatora mazdēls un baņķieru dzimtas atvases dēls, kas viņam deva iespēju daudzus gadus nodoties radošajiem meklējumiem. Patiešām īstu “self-meid-menu” starp pasaules lielbagātniekiem ir ļoti maz.

Otrkārt. Šis “zelta procents” ir daudzkārt varenāks spēks nekā “bitņiki” un tā nu ir sanācis, ka izplatītais individuālisma un patērēšanas kults šim mazākumam izrādījās ļoti izdevīgs. Tie taču nebija “bitņiki”, kuri ievilka cilvēci kredītu ņemšanas sacensībā, kas izvērtās par ekonomiju uz bērnu rēķina. Ne jau kreisie profesori pārcēla ražošanu no Rietumvalstīm uz lētākām valstīm, tādējādi vairojot bezdarbu pie sevis mājās. Un ne jau feministes 1980ajos gados uzsēdināja Lielbritānijas bezdarbniekus uz pabalstu adatas, lai tie nebuntotos. Un ne jau “zilie” radīja “hipotekāro bumu” ASV, kurš formāli kļuva par 2008.gada globālās ekonomiskās krīzes iemeslu. Tie ir ļoti bagāti cilvēki, kuri taisa naudu un ekonomē, lai gan laiku pa laikam visu šo procesu leģitimizācijai tiek ļoti plaši izreklamēti visādi krāsaini papagaiļi, kuri te kliedz par seksualitātes atbrīvošanu, te par mazākumu tiesībām.

Visbeidzot, treškārt. “Svešās un agresīvās identitātes problēma” tikai izriet no tās agresīvās gribas, kura ir novērojama planētas “zelta procentam”.

Katrs sevi cienošs lasītājs pats patstāvīgi var izdomāt, kurš no krīzes izraisīšanas variantiem ir pārliecinošāks: a) “bitņiki”, studenti un kreisā profesūra samaitāja baltos eiropiešus, iznīcināja ģimenes, mēģināja pie mežoņiem ieviest demokrātiju, kā rezultātā tika savesti visādi nigeri un radās tās “nāves alkas”; b) pasaules lielbagātnieku kasta (kura savas bagātības nodod no paaudzes paaudzē) banāli dzenoties pēc peļņas iedzina baltajiem eiropiešiem galvās individuālistisko – patērēšanas dzīves modeli, tādējādi ekspluatācijas rezultātā izspiežot no viņiem visu cilvēcisko resursu. Pēc tam viņi, dzenoties pēc peļņas, iznīcināja daļu Austrumu un Dienvidu valstu, bet tagad, atkal dzenoties pēc peļņas, viņi daļēji nomaina [degradētos un maz kam derīgos] Eiropas iedzīvotājus.

Pie tam “zilie” aktīvisti, kreisā profesūra, “bitņiki” un feministes lielbagātnieku kastai ir tāds pats “peļņas gūšanas instruments”, kāds 1930ajos gados viņiem bija nacisti, bet 1950ajos gados “beibibums” (pirmais kreditēšanas drudzis).

Vēl jāuzsver, ka ar idejām, kuras var reāli apdraudēt peļņas gūšanu, valdošā lielbagātnieku kasta izrēķinās ātri un apņēmīgi. Atcerēsimies kaut vai ASV “raganu medības”, operāciju “Kondor” Latīņamerikā un vardarbīgo pēckara demokratizāciju Itālijā un Francijā.

Citiem vārdiem sakot, viss jautājums tomēr ir, kurš tad galu galā iznīcina mūsu pasauli – sliņķi, kuri pieprasa pabalstus, vai arī lielbagātnieki, kuri ar šiem pabalstiem aizstāj reālu pilsoņu iesaistīšanos vadības procesos. (Dīvainā kārtā t.s.”cīņas par pilsoniskām brīvībām laikmets” visās pasaules attīstītākajās valstīs nāca kopā ar pilsoņu sociālās pasivitātes padziļināšanos. Gan Eiropā, gan Amerikā, gan Krievijā arvien mazāk cilvēku ir arodbiedrību biedri, politisko kustību un partiju dalībnieki.)

Var, protams, uzlikt atbildību par visdižākās civilizācijas katastrofu uz kaut kādām mistiskām “nāves alkām”. Bet tā ir bāzes un papildelkementu, cēloņu un seko apmainīšana vietām. Visas tās “nāves alkas” parādījās tikai tāpēc, ka vienā brīdī bezbērnu pilsētnieks – vienpatis sāka izmaksāt lētāk un patērēt vairāk nekā cilvēks no tradicionālās “sabiedrības šūniņas”. Kā tirgus vienība šāds indivīds izrādījās veiksmīgāks un izdevīgāks tāpēc kļuva par attīstīto sabiedrību dominējošo pārstāvi.

Pašreiz viss galvenais izdevīgums no  pilsētniekiem – vienpatņiem jau ir iegūts, bet viņš pats caurmērā ir kļuvis vecāks un sāk jau izmaksāt pārāk dārgi. Pie tam viņš ir piekrauts ar tik nepaceļamu pašcieņu un tik lielu obligāti viņam pienākošos labumu klāstu, ka tirgus turētājiem vienkāršāk ir ievest jaunas darbaspēka vienības nekā pārveidot esošās.

Mīts par to, ka “no Afganistānas un Sīrijas sabraukušos nepiespiedīsi strādāt”, protams, ir interesants, bet tā ir tikai un vienīgi folklora. Saūdu Arābijā, piemēram, ir pieņemts stāstīt anekdotes par slinkajiem pakistāniešiem, bet ASV par miegainajiem meksikāņiem. Bet gan vieni, gan otri rukā attiecīgajos tirgos uz pilnu jaudu. Maskavieši var aiziet uz jebkuru jaunbūvi , supermārketu vai pat piena kombinātu un paskatīties uz tur sabraukušajiem viesstrādniekiem, lai gan PSRS laikā Vidusāzijas iedzīvotāji arī netika uzskatīti par čakliem.

Bet bēgļi jau ir sākuši dot “zelta procentam” peļņu, kaut vai tikai uz ēdiena, dzīvesvietas un aifonu rēķina, un tas nekas, ka tas notiek uz valsts līdzekļu rēķina. Un pats “zelta procents” izmirt nemaz negrasās, pat vairāk, krīzes laikā tas ik gadu tikai palielināja savu personisko labklājību. Lūk, ko mums raksta “bagāto un skaisto” preses izdevums Forbes: “Kopā 2014.gada reitingā tika iekļauti 1654 cilvēki ar īpašumiem sākot no 1 miljarda dolāru. Viņu īpašumu kopsumma ir 6,4 triljoni dolāru – par 1 triljonu vairāk nekā pagāšgad.” [Un tie ir tikai oficiālie dati, reālais lielbagātnieku bagātību kopapjoms ir daudz lielāks un bagātākie un ietekmīgākie no tiem šādos sarakstos publicēti netiek.]

Un tagad par mūsu [Krievijas] problēmām. Pie mums maz kurš ir dzirdējis par “bitņikiem” un “zilos” nelaulā, bet attieksme pret cilvēku kā pret tirgus resursu ir apmēram tāda pati kā vadošajās Rietumeiropas valstīs. [Šīs attieksmes kalngals ir, kad aprobežoti algotie vergi ar entuziasmu pieņem ideju par “sevis pārdošanu”.] Un tātad šādiem cilvēkiem ar tiem pašiem “tirgus mehānismiem” un tās pašas “ekonomiskās izaugsmes” vārdā tiek uzspiesta tā pati patērēšana un tas pats individuālisms. Starp citu garīgums un patriotisms šai loģikā arī ir “tirgus mehānismi”.

Un ja mūsu [Krievijas] oficiozā doma tā arī pafosi turpinās atmaskot netikumiskumu, noklusējot no kurienes tikumība vispār rodas, ja mūsu ideoloģija neatgriezīs cilvēkus no “tirgus resursa” statusa galvenās vērtības statusā, kura ir jāattīsta, jāpavairo, jāizglīto un jāiesaista vērienīgu problēmu risināšanā, tad mēs iegūsim to pašu, ko “impotentie Eiropas kropļi”, tikai kādus desmit gadus vēlāk.

Viktors Marahovskis
/19.09.2015/

Avots:
http://www.odnako.org/blogs/otkuda-berutsya-migranti-protiv-rossiyskoy-duhovnoy-analitiki/
http://uinp.info/russkaya_vesna_proekt/mihail_veller_horonit_zakazyvali_
http://www.rg.ru/2014/01/21/protsent-site-anons.html
http://www.odnako.org/blogs/bitovaya-fantastika-protiv-bolshogo-chyornogo-dzhipa/

Informācijas aģentūra
/22.09.2015/

Posted in BĒGĻU KRĪZE, Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Par laikmeta maiņu jeb kādas ir Krievijas priekšrocības pār Rietumvalstīm

00549_parmainasUzstājoties jaunatnes forumā “Jēgu teritorija”, Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs paziņoja: “Mēs vērojam ilga laikmeta beigas, vēsturisko Rietumvalstu ekonomiskās, finansu un politiskās dominēšanas laikmeta beigas.” Šis paziņojums radīja pretrunīgu reakciju Krievijas sabiedrībā.

No vienas puses liberālā opozīcija un viņu piekritēji sarkastiski saka: “Rietumvalstis jau simts gadus “pūst” un nekādi nevar sapūt. Būtu labi mums šādi pūt.” No otras puses ir vērojams “sarkanā patriotisma” uzplaiksnījums, kas vēsta par bez maz vai tūlītēju mūsu galvenā ienaidnieka bojāeju un attiecīgi par tūlītēju laimes un labklājības iestāšanos.

Šajās abās galējās reakcijās patiesas jēgas ir visai maz. Tāpēc pamēģināsim tikt skaidrībā, kas ir Rietumvalstu mūsdienu globālās dominēšanas pamats un vai šai ziņā Rietumvalstīm ir kādas problēmas.

Zinātne

Tik tiešām daudzu gadsimtu Rietumvalstu dominēšana balstījās pirmkārt eiropiešu zinātnē un zinātniskajā domāšanā, kas ir inženierijas pamats. Patiesais rietumu cilvēka “elks” daudzus gadsimtus bija zinātniski – tehniskais progress.

Sākot no XX gadsimta vidus zinātnes sfērā ir vērojamas divas tendences. No vienas puses samērā strauji samazinājās fundamentālo zinātnisko atklājumu skaits un samazinājās to sfēru skaits, kurās šādi atklājumi pārskatāmā nākotnē varētu parādīties. No otras puses zinātniskā domāšana un inženierija kļuva plaši izplatīta parādība un pārstāja būt tikai par Rietumvalstu prerogatīvu.

Daudzus gadsimtus Rietumvalstu pārākums balstījās zinātnes un inženierijas esamībā, kas nodrošināja militāro pārākumu. Bet militārais pārākums tika konvertēts dažādas formas koloniālismos un resursu iegūšanā, kas bija ekonomiskā pārākuma pamats.

Zinātniski – inženieriskās sfēras starpība starp Rietumu un nerietumu pasaulēm pēdējo simts gadu laikā ir radikāli mainījusies un nekas neliecina, ka šis attālums atkal varētu pieaugt. Dabīgas vēstures attīstības gaitas rezultātā, visdrīzāk, šī starpība turpinās samazināties, līdz izzudīs pavisam. Un nekur nav teikts, ka nav iespējama šīs jomas līdera nomaiņa.

Mākslīga šāda dabiska vēsturiskā procesa attīstības alternatīva ir viens liels karš vai liels daudzums salīdzinoši mazāku karu, kas atsviedīs nerietumus gadus simts atpakaļ. Civilizētajās Rietumvalstīs to ļoti labi saprot un prot izmantot šāda veida līdzekļus.

Ekonomika

Kapitālisms ir Rietumvalstu izgudrojums. Tas radās no zinātnes un inženierijas kā īpaša saimniekošanas forma un ilgu laiku bija Rietumvalstu dominēšanas viens no galvenajiem iemesliem. Šodien kapitālisms ir pasaulē uzvarējusī sabiedriskā iekārta. Tas patiešām ir globāls.

No vienas puses tirgu paplašināšanās iespējas, kas ir galvenais kapitālistiskās attīstības līdzeklis, uz šodienu ir izsmeltas, jo paplašināties fiziski vienkārši vairs nav kur. Tā ir dabiska kapitālisma attīstības robeža. Pēdējā kapitālisma apgūtā telpa bija sociālisma bloka valstis, kuru krišana uzdāvināja ASV un pasaules kapitālismam bezdeficīta 1990-os gadus.

No otras puses patēriņa kreditēšana kā pēdējā kapitālisma attīstības programma uz šodienu arī ir izsmelta. Parādu pieaugums kā vienīgais kapitālisma attīstības avots pēdējo 35 gadu laikā (izņemot 1990-os gadus) pēc daudzu ekspertu domām jau vistuvākajā nākotnē sasniegs galēji iespējamās robežas.

No notikušās globalizācijas izriet vēl viens būtisks ierobežojums – globālo ekonomiku nav tik vienkārši izmantot politiskām vajadzībām. Samazini naftas cenas, lai sodītu Krieviju, sāk iet uz leju akciju tirgus, kur izejvielu cena bija galvenā lokomotīve. Sāc drukāt dolārus, lai segtu savu budžeta deficītu – Ķīna devalvē savu valūtu un palielina (pēc būtības saglabā) amerikāņu ārējās tirdzniecības deficītu. Un tā tālāk.

Amerikāņu globālā finansu – kapitālistiskā sistēma balstījās uz pasaulē lielāko amerikāņu armiju un nepārtrauktiem draudiem apkārtējiem pielietot šo armiju. Un ne tikai uz draudiem, bet arī uz tās reālu pielietojumu.

Pašreizējais ASV budžeta deficīts ir tikai mazliet mazāks par amerikāņu izdevumiem armijas vajadzībām. ASV militārā varenība, kādu to mēs zinām pēdējos 20 gadus, balstās finansu pietiekamībā. Un kas ar to notiks finansu nepietiekamības apstākļos?

To, ka šāds finansu deficīts būs, par to nav jāšaubās, jo pasaules kapitālistiskai sistēmai nav citas izejas kā agri vai vēlu norakstīt milzīgos parādus un zaudējumus. Šādu sagaidāmo atveseļošanās darbību sekas patiesībā ir ļoti grūti prognozējamas un ne tikai Rietumvalstu militārās varenības zuduma ziņā. Daudzkārtējs dzīves un patēriņa līmeņa kritums Rietumvalstu sabiedrībai būs ļoti nopietns pārbaudījums.

Un atkal, karš varētu daudz ko šai ziņā glābt un ievērojami palīdzēt saglabāt stabilitāti dēļ sociuma militāras pārvaldības režīma.

Rietumvalstu cilvēks šodien pilnībā vairs neprot dzīvot ārpus ekonomiskās sistēmas, kurā patērēšana ir pats galvenais process. Pati Rietumvalstu šodienas sociālā sistēma ir ļoti nenoturīga un nestabila.

Sociālā struktūra

Ir pieņemts uzskatīt, ka attīstītā kapitālisma sociālais pamats ir tā saucamā vidusšķira, kas arī ir galvenais t.s. ”rietumu vērtību” nesējs un galvenā sociālā lielgrupa, balstoties uz kuru tiek realizēta Rietumvalstu liberālā demokrātija (gan kā valsts pārvaldes mehānisms, gan arī kā laicīga “reliģija”).

XX gadsimta otrajā pusē notika būtiskas Rietumvalstu vidušķiras sociāli – ekonomiskās un politiskās dabas izmaiņas, kuras Rietumvalstu pētnieki cītīgi ignorē, jo pašreizējajā dabiskajā vēsturiskajā procesā šai problēmai nav risinājuma.

Vēsturiski kapitālistiskā vidusšķira ir sociāls slānis, kurš ir spējīgs veikt uzkrāšanu un saprātīgi to ieguldīt (investēt). Tā ir sociālā grupa, kas sastāv no cilvēkiem, kuri, pateicoties kapitālismam, ir spējīgi no savas ikdienišķās darbības gūt peļņu (pozitīvu starpību starp ieņēmumiem un izdevumiem) un izmantot to par labu savas ģimenes divām – trijām nākamajām paaudzēm. Pamatprocess, kurš veidoja kapitālistiskā sociuma vidusšķiru, bija uzkrāšanas process.

Tomēr 1950ajos – 1960ajos gados par Rietumvalstu ekonomisko procesu galveno dzinējspēku kļuva patērēšana. Ar sociālās projektēšanas metodēm patērēšana tika uzspiesta Rietumvalstu cilvēkiem kā jauna pamatvērtība, kā jaunais viņu dzīvesveids. Lai būtu mūsdienīgs, vajadzēja atteikties no uzkrāšanas un investēšanas un visi līdzekļi bija jāiztērē patēriņam.

Tā Rietumvalstu vidusšķirai radās jauns eksistences kritērijs – patērēšanas apjoms. Tas bija galvenais faktors, kurš izmainīja Rietumvalstu vidusšķiras sociālo dabu. Jo vairāk cilvēks patērē, jo augstāk viņš atrodas sociālās hierarhijas struktūrā.

Šādas vidusšķiras dabas izmaiņas nodrošināja kapitālistiskās sistēmas pieaugumu 1950ajos – 1970ajos gados. Atsakoties no uzkrāšanas un sākot iztērēt visus līdzekļus, nevis ieguldot tos ar pašatdevi, vidusšķira nostimulēja patēriņa produktu ražošanu.

Tālāk sekoja 1970o gadu ekonomiskā krīze un 1980ajos gados atkal tika atrasts jauns problēmas risinājums. Tieši tad par modernu tika pasludināta pieeja palielināt patēriņu uz parādu rēķina. Risinājums bija patēriņš uz kredīta: nebaidies patērēt vairāk kā nopelni, zaudējumus var segt ar kredītiem, bet pēc tam vēlāk kaut – kad varēs nopelnīt ļoti, ļoti daudz, atdot parādus un segt zaudējumus. Apmēram tādas bija to laiku lielās sociālās maldināšanas tehnoloģijas galvenās tēzes.

Tādējādi pēdējo 50 gadu laikā Rietumvalstu vidusšķira ir transformējusies no sociālā slāņa, kurš savās rokās koncentrēja peļņu un bija sociuma pašatjaunošanās pamats, uz sociālo slāni, kurš sevī koncentrē zaudējumus kredītu izskatā. [Citiem vārdiem sakot, Rietumvalstu vidušškira pārvērtās par parazītiem.]

Mūsdienu kapitālisms kā globāla vispasaules sabiedriskā iekārta, kurā galvenais ir patērēšana, ir radījis jaunu kapitālistisku Rietumvalstu cilvēku. Cilvēks, kurš uzkrāja, pārvērtās par cilvēku, kurš patērē uz kredīta. Un šai ziņā ļoti gribas pajautāt rietumufīliem – kur te vispār ir protestantiskā ētika un patiesais kapitālisma gars? [Atsauce uz sociologa Maksa Vēbera darbu “Protestantiskā ētika un kapitālisma gars”, kurš nezin kāpēc tiek uzskatīts par šedevru un socioloģijas klasiku.]

Tādējādi Rietumvalstīs tika radīts jauns nabagu tips, kurš ārēji izskatās pēc vidusšķiras, bet patiesībā tai nepieder. Šiem cilvēkiem ir pavisam cits sociāli –politiskās uzvedības tips nekā vidusšķirai. Šie cilvēki vairs nav sociālās iekārtas balsts, bet gan tās vājā vieta [balasts].

Vidusšķiras degradēšanās par jauna tipa lumpeņiem pārvērš Rietumvalstu demokrātiju par reālu oligarhiju, par ko daudzi vairs pat nekautrējas atklāti runāt. Lūk, šī ir patiesa sociāla problēma, kuras risinājums esošās finansu – patērēšanas kapitālistiskās sistēmas ietvaros nav redzams.

Kādas ir Krievijas priekšrocības pār Rietumvalstīm?

Tas bija tikai dažu mūsdienu Rietumu civilizācijas galveno problēmu īss un vienkāršots apraksts. Un tās nebūt nav visas problēmas. Šīs problēmas ir patiešām fundamentālas un tās rada nopietnas grūtības Rietumvalstīm saglabāt savu globālo dominanti. Tomēr Rietumvalstu grūtības ir ne tikai šo problēmu esamības faktā, bet arī apstāklī, ka pašas Rietumvalstis negrib nemaz šīs problēmas atzīt. Kas notiek, ja neatzīst nopietnas problēmas, mēs zinām no PSRS piemēra.

Tāpat ir jāsaprot, ka lielā mērā (pirmkārt ekonomiski un sociāli – politiskās sistēmas ziņā) pēc 1990ajiem gadiem arī Krievija ir daļa no šīs krīzes skartās Rietumvalstu sistēmas. Tās ir arī Krievijas problēmas, kas tai kļūs nāvējošas, ja Krievija atļaus Rietumvalstīm risināt šīs problēmas ar sev ierasto lielu karu izraisīšanas metodi.

Krievijas priekšrocība ir apstāklī, ka tā šīs problēmas redz, ir spējīga tās atzīt, attiecīgi Krievijai ir iespēja rast risinājumu šīm problēmām. Tāpat Krievijas [un arī Latvijas] priekšrocība ir apstāklī, ka tā jau ir bijusi pēckapitālistiskas [jeb nekapitālistiskas] sistēmas sastāvdaļa.

Krievijas veiksme vai neveiksme lielā mērā ir atkarīga no spējas atrast principiālu risinājumu Rietumu civilizācijas problēmām, kas pēc būtības ir pašas Krievijas problēmas, kuras ir jauna laikmeta vēstnesis.

Dmitrijs Kuļikovs, sociologa Aleksandra Zinovjeva kluba biedrs
/01.09.2015/

Avots:
http://ria.ru/zinoviev_club/20150901/1221412889.html
http://ria.ru/tv_politics/20150824/1204454774.html

Informācijas aģentūra
/20.09.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Krievu okupanta atklātā videovēstule ASV prezidentam

00548_Krievu_okupantsLabdien!

Es esmu krievu okupants. Tā ir mana profesija, tā vēsturiski ir iegājies.

Agrāk es okupēju Sibīriju. Tagad tur iegūst naftu, gāzi, alumīniju un vēl ļoti daudz ko noderīgu. Tagad tur ir pilsētas ar bērnudārziem un slimnīcām. Un tagad tur vairs nevar pārdot sievietes par kažokādām, kā tas bija pirms manis.

Es okupēju Baltiju. Tās lauku sētās es uzcēlu rūpnīcas un elektrostacijas. Baltijā ražoja augstas kvalitātes elektrotehniku un automašīnas, tā bija slavena ar savām smaržām un balzāmu. Mani palūdza no turienes aiziet. Tagad tur ražo šprotes, bet daļa iedzīvotāju tīra Eiropas tualetes.

Es okupēju Vidusāziju. Tukšā stepē es uzcēlu kanālus, rūpnīcas, kosmodromus, slimnīcas un stadionus. Tur būvēja kosmosa raķetes un lidmašīnas, attīstīja rūpniecību, audzēja graudus un kokvilnu visai valstij. Mani palūdza no turienes aiziet. Tagad tur attīstās uz Amerikāņu kredītu rēķina un audzē kaņepes, bet daļa iedzīvotāju brauc strādāt par celtniecības melnstrādniekiem pie bijušajiem okupantiem.

Es okupēju Ukrainu. Kopā ar ukraiņiem mēs ražojām avio dzinējus, kuģus, tankus un automašīnas. Mani palūdza no turienes aiziet. Tagad tur iznīcina visu, kas palika pāri no okupantiem, neradot vietā neko jaunu. Tur notiek nebeidzami maidani un valda diktatūra.

Jā, es esmu okupants un man ir apnicis par to nepārtraukti atvainoties. Jā es esmu okupants no dzimšanas, tāpēc bīstieties no manis.

Tas biju es, kurš XVII gadsimtā izcieta poļu interventu zvērības juku laikos. Bet ar ko beidzās viņu intervence? Tas biju es, kurš nodedzināja Maskavu, lai neatdotu to Napoleonam. Bet kā beidza Napoleons? Tas biju es, kurš sēdēja Volokalanskas ierakumos, saprotot, ka vācu nacistus apturēt neizdosies. Bet kur tagad ir šie nacisti un viņu nolādētais Hitlers?

Pie manis mājās ir nākuši visi, kam nav slinkums – turki, angļi, poļi, vācieši, franči. Zemes pietika visiem – 2,5 kvadrātmetri uz cilvēku.

Saprotiet taču, man nav nepieciešama jūsu liekulīgā brīvība, man nav nepieciešama jūsu sapuvusī demokrātija, man ir svešs viss tas, ko jūs saucat par “rietumu vērtībām”. Man ir pavisam citas intereses.

Pieklājīgi brīdinu pēdējo reizi – neuzprasāties uz nepatikšanām. Es radu pasauli, man ļoti patīk miers, bet karot es protu vislabāk par visiem.

Ar cieņu, Krievu okupants.
/2015/

[Stulblatviešiem un ļaunlatviešiem, kam ausīs griezīs pirmā daļa, tomēr ieteicams aizdomāties par nobeigumā teikto, jo īpaši tagad, kad amerikāņi mēģina pulcēt visas pasaules neliešus un idiotus karam ar Krieviju.]

Avots:

Informācijas aģentūra
/20.09.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Parodija | 2 komentāri

Kā atrisināt ilggadīgo Armēnijas un Azerbaidžānas konfliktu

00547_Location_Nagorno-Karabakh_ruKalnu Karabahas konflikts ir visvecākais un sarežģītākais no visiem etniskajiem konfliktiem, kuri notika PSRS teritorijā tās eksistences pēdējos gados un pirmajos gados pēc PSRS sabrukuma.

[Kalnu Karabaha ir sena armēņu apdzīvota teritorija, kura kā Karabahas haniste nokļuva Krievijas impērijas sastāvā, bet pēc revolūcijas 1918. –1920.gadā notika azerbaidžāņu – armēņu karš par Kalnu Karabahu. PSRS vadība, mēģinot uzlabot attiecības ar Kemala Ataturka Turciju, nolēma atstāt Kalnu Karabahu Azerbaidžānas PRS sastāvā, dodot Kalnu Karabahai ļoti plašu autonomiju. Vēlākie armēņu mēģinājumi PSRS ietvaros panākt Kalnu Karabahas pievienošanu Armēnijas PSR bija neveiksmīgi. Kalnu Karabaha bija starpetniskās spriedzes un konfliktu avots vēl PSRS ziedu laikos.]

Kalnu Karabahas konflikts sākās 1987.gadā un joprojām vēl nav beidzies. Tas ir ne tikai pirmā PSRS starpnacionālā konflikta piemērs, bet arī pirmā starprepublikāniskā konflikta piemērs, kurš pēc PSRS sabrukuma 1991.gadā izvērtās atklātā karā starp Armēniju un Azerbaidžānu.

1994.gada maijā pēc Biškekas protokolu parakstīšanas intensīva karadarbība tika pārtraukta un konflikts tika iesaldēts. Tomēr pietiekami regulāri notiek apšaudes robežjoslā, kas izraisa asu abu pušu reakciju. Tāpat periodiski izveidojas situācija, kas draud izraisīt karadarbības atsākšanos.

Konflikta atjaunošana ir neizdevīga gan Armēnijai, gan Azerbaidžānai, gan Krievijai

Neatrisināmais Kalnu Karabahas konflikts nodara lielu kaitējumu pēcpadomju telpas internacionālajiem projektiem. Neatkarīgo Valstu Savienība (NVS) ir gandrīz vai vienīgā struktūra, kurā vienlaicīgi atrodas gan Erevāna, gan Baku. Bet jau Armēnijas dalība Kolektīvās drošības līguma organizācijā bija viens no faktoriem, kas izraisīja Azerbaidžānas nepatiku un beidzās ar tās izstāšanos no šīs organizācijas 1999.gadā. Droši var izteikt pieņēmumu, ka Armēnijas dalība Muitas savienībā un Eirāzijas ekonomiskajā savienībā bremzē Azerbaidžānas sadarbību ar šīm struktūrām.

Pašreiz mēs vērojam starptautiskās situācijas saasināšanos dēļ PaxAmericana sistēmiskās krīzes un Vašingtonas mēģinājumiem pārvarēt to, nostājoties uz stingras konfrontācijas ceļa ar Krieviju. Rezultātā palielinās varbūtība, ka mākslīgi (ar ASV pūliņiem) tiks “atsaldēti” visi starpetniskie konflikti pēcpadomju telpā. Ņemot vērā Kalnu Karabahas konflikta stratēģisko nozīmi, tas kopā ar Piedņestru ir starp pirmajiem aktivizācijas kandidātiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Kaukāzs ir Krievijas vārti uz Tuvajiem Austrumiem, un ASV ļoti vēlas šos vārtus aizvērt.

Pie tam ASV, ja tai izdosies aktualizēt militāro sadursmju atjaunošanos Kalnu Karabahasā, centīsies panākt pēc iespējas intensīvāku karadarbību, saprotot, ka nevienai no pusēm nav iespējams gūt militāru uzvaru.

Pēc būtības militāro sadursmju atjaunošanās Kalnu Karabahā būs bezjēdzīga armēņu un azerbaidžāņu savstarpēja iznīcināšana bez perspektīvām pārskatāmā nākotnē sasniegt rezultātu, kurš apmierinātu kaut vai vienu no karojošajām pusēm.

Protams, šī scenārija realizācijas gadījumā Krievijas resursi tur tiks nopietni “piesieti”, jo Maskava nevarēs nostāties kādā vienā pusē un nevarēs pieļaut konflikta eskalāciju.

Kas ir iespējams un kas nav iespējams?

Vienīgā iespēja pazemināt konflikta atjaunošanās varbūtību ir uzsākt reālu krīzes noregulēšanu, balstoties uz tiešām divpusējām Baku un Erevānas sarunām.

Ir skaidrs, ka ātri likvidēt gandrīz trīs desmitgades ilguša militāri – politiska konflikta sekas nav iespējams. Un nonākt līdz abām pusēm pieņemamam savstarpējās vienošanās tekstam visdrīzāk varēs tikai pēc vairākiem gadiem (tiesa gan gribas cerēt, ka tas izdosies ātrāk). Tomēr, lai samazinātu vai pat izslēgtu militāru darbību atjaunošanos, pusēm nav obligāti uzreiz noslēgt vienošanos. Pat konflikta noregulēšanas principi ir jautājums, kurš visdrīzāk tiks apspriests ilgi.

Tomēr Baku un Erevānas piekrišana tiešām sarunām ar vienlaicīgām publiskām deklarācijām par apņemšanos atrisināt konfliktu nemilitāriem līdzekļiem radīs pavisam citu politisko un informatīvo situāciju.

Šodien, kad puses atrodas trausla pamiera apstākļos, neuzticas viena otrai, gaida provokācijas un gatavojas karam, propaganda no abām pusēm strādā uz ienaidnieka tēla radīšanu. Šajos apstākļos politiķi ir spiesti stingri reaģēt uz jebkuru pārpratumu, jebkuru nejaušību, jebkuru provokāciju. Gan Azerbaidžānas, gan Armēnijas sabiedrība sagaida no saviem līderiem maksimāli stingru reakciju uz “ienaidnieka izlēcieniem”. Attiecīgi jebkurš, pat visnenozīmīgākais incidents ātri pieņem homēriskus apmērus un izsauc abpusēju apmaiņu ar stingriem paziņojumiem visaugstākajā līmenī. Tas savukārt izraisa kārtējo militāra tipa histērijas vilni mēdijos.

Tādējādi gan politiķi, gan sabiedrība nonāk apburtā lokā, kurā uzkurina viens otru. Līdz šim vienmēr izdevās laicīgi apstāties. Tomēr ja procesā iesaistīsies nopietns spēks, kurš grib pagrūst puses uz kara atsākšanu un kuram ir ļoti liela pieredze visdažādāko konfliktu radīšanā un izprovocēšanā visā pasaulē, tad nebūt nav teikts, ka kārtējais konflikta saasinājums neizrādās liktenīgs.

Lai izrautos no nebeidzamas cīņas apburtā apļa, nepieciešams lai pārrunas principā būtu iespējamas. Pie tam ir jāsaprot, ka ne Erevāna var atteikties no Kalnu Karabahas armēņu atbalstīšanas, ne arī Baku būs spējīga attaisnoties Azerbaidžānas sabiedrības priekšā par atteikšanos atjaunot Azerbaidžānas PSR robežas. Attiecīgi bez apņemšanās izmantot tikai miermīlīgus līdzekļus konflikta noregulēšanai, lai sāktu pārrunu procesu abām pusēm kopējas deklarācijas līmenī ir jāatzīst, ka pašreizējos apstākļos nav iespējamas divas lietas: 1) atgriezt stāvokli, kāds bija pirms konflikta; 2) saglabāt esošo situāciju.

Faktiski tas būtu pirmais kompromiss ceļā uz pašreiz vienīgo iespējamo kompromisa mieru. Gribu vērst uzmanību, ka šie formulējumi ir maksimāli vispārīgi. To, kurš no kā un par labu kam atteiksies ir tālāku, iespējams ilggadīgu pārrunu jautājums.

Šodien ir jāpielieto šāda tipa sākuma formulējumi, lai abu pušu pozīcijas nebūtu pilnīgi pretrunīgas un lai kaut vai teorētiski būtu iespējams tās novest pie kaut kāda kopsaucēja. Tālāk var mēģināt uztaustīt kompromisu un paralēli strādāt ar abu valstu sabiedrisko domu, mainot to no savstarpējas cīņas noskaņojumiem uz konstruktīvāku pozīciju.

Pašreiz ir labvēlīgi apstākļi konflikta atrisināšanai

Situācija šodien ir izveidojusies ļoti labvēlīgi, lai varētu uzsākt veiksmīgas sarunas. Ja agrāk abas konfliktā iesaistītās puses periodiski izjuta kārdinājumu paspēlēt uz Krievijas – Rietumvalstu pretrunām, lai iegūtu kādu papildus pārsvaru, tad šodien tas kļūst neiespējami. Rietumvalstis šai reģionā vairs nav spējīgas spēlēt nekādu konstruktīvu lomu. Eiropas Savienībai tam vienkārši nepietiek resursu, bet ASV jau paspēja gan Erevānā, gan Baku organizēt neveiksmīgus valsts apvērsumus. Vienīgais reālais starpnieks, kurš uztur labas attiecības ar abām pusēm, ir Krievija.

Gan Armēnija, gan Azerbaidžāna atrodas tā reģiona tuvumā, kurā aktīvi darbojas “Islāma valsts” un abas valstis ir potenciāli islāmistu mērķi. Tāpēc gan Armēnija, gan Azerbaidžāna ir ieinteresētas netērēt savus resursus bezjēdzīgā, vienam otru iznīcinošā konfliktā, bet gan apvienot savus resursus cīņai ar “Islāma valsti”. Un atkal, vienīgais reālais sabiedrotais, kurš ir ne tikai ieinteresēts, bet arī spējīgs palīdzēt Erevānai un Baku “Islāma valsts” invāzijas Kaukāzā gadījumā, ir Krievija.

Visi ārējie apstākļi ir izveidojušies tā, ka konstruktīvs dialogs ar labām panākumu izredzēm ir ne tikai iespējams, bet pat nepieciešams. Bet, lai tas notiktu, ir nepieciešams atzīt tiešu sarunu starp Baku un Erevānu iespējamību un lietderību. Šīs sarunas var sākties jebkurā vietā, tai skaitā arī ar Krievijas starpniecību, tomēr iniciatīvai ir jānāk no Armēnijas un Azerbaidžānas, jo tas ir viņu konflikts, jo viņiem ir jānokārto savas attiecības un nekāds noregulējums viņiem nevar tikt uzspiests.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs , Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/18.09.2015/

Avots:
http://cont.ws/post/123329

Informācijas aģentūra
/20.09.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par aristokrātiskas uzvedības pamatiem

15305417-media_httpfarm5static_ryAIC1. Kas ir aristokrātija?

Var izdalīt sekojošas aristokrātijas definīcijas:
•    Pēc būtības;
•    Vēsturiskā;
•    Formālā;
•    Mūsdienu reālā

Formāli aristokrāti ir aristokrātisko titulu īpašnieki (karaļi, hercogi, grāfi, baroni …).

Pēc būtības: Aristokrātija ir sabiedrības labākie pārstāvji (Vārda «aristokrātija» izcelsme: no sengrieķu aristoslabākais; kratosvara).

2. Vēsturisks aristokrātijas skatījums

Kopš seniem laikiem aristokrātija asociējas ar monarhisku (karaļu varas) pārvaldes iekārtu, monarhu piešķirtajiem tituliem (piemēram, hercogs, grāfs, barons) un īpašumiem (dzimtmuižām), kas mantošanas kārtā tiek nodoti pēcnācējiem.

Feodālā laikmeta (V – XVIII gs.) galvenās aristokrātu vērtības: UZTICĪBA un GODS (Jābūt uzticīgam savam monarham un dotajam vārdam (solījumam), nedrīkst pieļaut necienīgu (aristokrātu godam pretrunā esošu) uzvedību).

Aristokrātijas pretmets – neizglītoti un tumši cilvēki, plebeji, pūlis, pūļa cilvēki, kurus nesaista aristokrātu goda jūtas un kuri neprot aristokrātiski uzvesties.

3. Feodālās aristokrātijas noriets un naudas aristokrātijas triumfs

Feodālā aristokrātija (hercogi, grāfi, baroni) radās uz Senās Romas impērijas drupām V gadsimtā (vairāk kā 1500 gadus atpakaļ).

Laika gaitā feodālie aristokrāti zaudēja savas aristokrātiskās īpašības (saglabājot titulus un īpašumus), pārvēršoties par iedomīgiem, stulbiem un izvirtušiem plebejiem ar labskanīgiem tituliem.

Paralēli radās jauna tipa aristokrātija – buržuāzija jeb naudas aristokrātija.

XVIII – XIX gadsimtu laikā (pirms 100 – 200 gadiem) naudas aristokrātija gāza deģenerējušos feodālo aristokrātiju, pārņēma daļu tās tikumus, pārveidoja pēc saviem ieskatiem feodālās valstis un sāka valdīt, ko dara līdz pat mūsdienām.

Daļa feodālo aristokrātu piemērojās jaunajiem apstākļiem un kļuva par naudas aristokrātiem, saglabājot iepriekšējos titulus. Bet daļa jauno naudas aristokrātu nopirka sev feodālo aristokrātu titulus vai apprecējās ar izputināto feodālo aristokrātu mantiniekiem.

4. Mūsdienu reālā aristokrātija

•    Lielbagātnieki (Īpašumi mērāmi 100-os miljardu un triljonos dolāru. Piemēram, Rotšildi, Rokfelleri, Baruhi utt.)
•    Bagāti feodālo titulu īpašnieki (Karaļi, hercogi, grāfi, baroni utt. un viņu radinieki)
•    Senu, bagātu un ietekmīgu dzimtu pārstāvji
•    Ļoti spējīgi un talantīgi cilvēki ar aristokrātiskas uzvedības manierēm (Ir uzņemti lielbagātnieku, feodālo titulu īpašnieku un seno dzimtu pārstāvju lokā. Pilda dažādas pasaules pārvaldības funkcijas.)

5. Aristokrātiskas uzvedības pamatprincipi

•    Augsta pienākuma apziņa (Zin, kas jādara, dara bez skubināšanas, cenšas izdarīt maksimāali labi)
•    Disciplīna (Disciplinē sevi mērķa sasniegšanai un pienākuma izpildei)
•    Kolektīvisms (Saprot, ka cilvēks viens pats ir nekas, ka cilvēkam ir jāspēj iekļauties kolektīvā un kalpot kolektīvam)
•    Loģiskā domāšana
•    Pieklājība un laipnība (Saprot, ka nepieklājīgi cilvēki noskaņo apkārtējos pret sevi, tādēļ ir “ievainojami” un ar apgrūtinātām organizēšanas un vadīšanas iespējām)
•    Gribasspēks un savaldība
•    Pieticība (Patiesi pilnvērtīgi cilvēki ir pieticīgi gan tādēļ, ka tas ir droši, gan tādēļ, ka nav nepieciešamība kompensēt iekšējo nepilnvērtības sajūtu ar ārišķībām)
•    Organizatora spējas un prasme produktīvi strādāt
•    Idejiska darbības motivācija (Dara idejas vārdā nevis pašlabuma un/vai naudas ieguves dēļ)
•    Drosme (Nebaidīšanās no kritikas, nesapratnes, atlaišanas, vajāšanām, gatavība mirt par saviem ideāliem)
•    Goda sajūta, dotā vārda turēšana, nemelošana (Izjūt apkaunojumu kā traģēdiju)
•    Neiecietība pret zemiskumu un zemiskiem cilvēkiem (plebejiem, pūli, pūļa cilvēkiem)
•    Spēja atšķirt būtisko no nebūtiskā
•    Kaitīgu ieradumu neesamība (Nesmēķē, nelieto alkoholu un citas narkotikas, dzīvo veselīgi)
•    Spēja un vēlme nepārtraukti mācīties; lasīšana

6. Aristokrātiskuma apraksts dzejā

Radjeds Kiplings „Ja…”

Ja spēji drosmīgs būt, kad visi citi
Kļūst bailīgi un tavu drosmi peļ,
Ja tici sev, kad netic tev vairs citi,
Tiem atļaujot, lai viņu šaubas zeļ;

Ja spēji paciesties un negurt gaidot
Vai, ja tu apmelots, – pats taisnīgs būt,
Vai, ja tu ienīdēts, – to panest smaidot,
Pie tam ne pārāk maigs un lepns kļūt;

Ja spēji ilgas just, tām liedzot varu,
Ja spēji domāt, nevergojot tām,
Ja spēji panest slavas spožos starus
Un neveiksmi ar jūtām vienādām;

Ja spēji ciest, ka tavi vārdi cēli
Kļūst nelgu mutē naiviem lamatas
Jeb, redzot drupās to, kam ziedoji sirds kvēli,
Ņemt tomēr salabot, kaut gan nav viegli tas;

Ja spēji to, ko ieguvi, it visu
Tad drosmīgi uz vienu kārti likt
Un, pazaudējis sava darba risu,
No gala sākt, un skumīgs nepalikt;

Ja spēji sirdij, nerviem, savam spēkam
Likt kalpot vēl, kaut neder tie nekur,
Vēl izturot, kad tavā miesas ēkā
Vairs tikai griba mīt, kas pavēl: „Jāiztur!”

Ja spēji pūlī sargāt cieņu savu,
Bet, galmā dzīvojot, ar tautu saistīts būt,
Ja naidnieks, draugs skar velti godu tavu
Un to, cik tiešām vērts tu, visi ļaudis jūt;

Ja spēji veikt ik minūtē daudz laba,
Tavs laiks ja tālāk tad ar dārgu kravu trauks, –
Tad Zeme tava būs un viss, ko viņa glabā,
Un vairāk vēl – tu būsi Cilvēks tad, mans draugs!

7. Vai var kļūt par aristokrātu?

Jā, …, bet grūti… Jāiemācās un jāpierod uzvesties kā aristokrātam.

Grūtības:
1. Spēja pārvarēt un mainīt sevi
2. Lielas daļas apkārtējo nesapratne un nosodījums (Sabiedrības vairākums bieži vien nesaprot un pat nosoda savus potenciāli spējīgākos pārstāvjus, uzskata tos par sapņotājiem, nejēgām, neveiksminiekiem utt., un rauj viņus “pie zemes”, pie savām piezemētajām vērtībām)
3. Pseidoaristokrātu  kaitniecība

8. Pseidoaristokrāti

Pseidoaristokrāti – cilvēki, kuri nepamatoti sevi uzskata par labākajiem, neprot aristokrātiski uzvesties un pretendē (bieži vien agresīvi) uz ārišķīgiem savas „aristokrātiskās” dabas apliecinājumiem – naudu (mantu), tituliem, amatiem.

Pseidoaristokrātiem ārišķība ir daudzkārt svarīgāka par būtību.

Pseidoaristokrāti tiecas pēc pārspīlētām tiesībām un atmet pienākumus, no kurām šīs tiesības izriet.

Pseidoaristokrāti ir egoisti un egocentriķi.

Pseidoaristokrātus var iedalīt aristokrātiskos plebejos (degradētās aristokrātu atvasēs, kuras vairs nespēj aristokrātiski uzvesties) un plebejos, kuri kaut kādā veidā (visbiežāk zemiskām metodēm) ir ieguvuši bagātību un ietekmi, tāpēc iedomājas sevi par „izredzētiem”, „labākajiem”, „aristokrātiem”, lai gan aristokrātiski uzvesties neprot.

9. Aristokrātiska plebeja piemērs

00496_img_7173_kate_wills_baby_bath_lores
Kā var noteikt, ka attēlā redzamais vīrietis ir plebejs?
1.    Pēc izskata: sejas mīmikas un pozas
2.    Pēc fotogrāfijas fakta. Kāds ir nofotogrāfējis cilvēku intīmā situācijā. (Šis kāds ir galma fotogrāfe, tas ir – pēc būtības svešs cilvēks)
3.    Pēc  fotogrāfijas publiskošanas fakta

10. Aristokrāti – sabiedrības parādnieki un kalpi

Pseidoaristokrāti aplami iedomājas, ka ir vislabākie, visgudrākie un ka apkārtējiem viņiem tādēļ jākalpo.
aristokratija
Patiesībā:
1. Aristokrātija ir visas sabiedrības kopēju pūliņu radīta un uzturēta parādība
2. Katrs aristokrāts ir neatmaksājamā parādā sabiedrībai, kura viņu radīja (no kuras tas ir cēlies) un šis parāds ir atdodams godprātīgi kalpojot un vadot sabiedrību
3. Ja aristokrātija kļūst iedomīga, negrib kalpot sabiedrībai un uzskata, ka sabiedrība ir domāta tās zemisko vēlmīšu apmierināšanai, tad:
3.1. Sabiedrība pārstāj atbalstīt šādus aristokrātus (neklausa tos, izjūt pret viņiem naidu un nicinājumu)
3.2. Šādi aristokrāti deģenerējas un paši sāk «rakt sev bedri»
3.3. Sabiedrības dzīlēs sāk veidoties citi aristokrāti, kuri tiecas nomainīt deģenerātus

11. Aristokrātu ienaidnieki

1. ARISTOKRĀTISKI PLEBEJI (Aristokrātu, lielbagātnieku un senu dzimtu atvases, kuras ir deģenerējušās par plebejiem un kuras vairs ne spēj, ne grib uzvesties kā aristokrāti. Tie ir tumši un zemiski cilvēki ar pietiekami lielām iespējām)
2. IETEKMI UN BAGĀTĪBU IEGUVUŠI PLEBEJI (Nelietīgi vidusmēra cilvēki, kuri ir spējuši iegūt bagātību un ietekmi, un kuri par visām varītēm pie tām turas. Šādi cilvēki parasti rodas pārmaiņu rezultātā un juku laikos.)
3. PLEBEJU MASAS (Sabiedrības padibenes – nelietīgākie, amorālākie un pagrimušākie sabiedrības pārstāvji; nelietīgi vidusmēra cilvēki)
4. NORMĀLO VIDUSMĒRA CILVĒKU MAZISKUMS (Egoisms, piezemēti un primitīvi mērķīši, nespēja atšķirt būtisko no mazbūtiskā, nespēja saskatīt kopsakarības, domāt plaši un ilgtermiņā, sīkzādzības un sīkkaitnīcības, nevēlēšanās kalpot kopībai)

12. Aristokrātu uzdevums

Izglītot, apgaismot un pacelt normālus vidusmēra cilvēkus, vienlaicīgi aizsargājot tos no neliešiem.

/V.1 – 20.09.2015/

Avots:
https://dzivibasskola.wordpress.com/2015/09/20/prezentacija-par-aristokratiskas-uzvedibas-pamatiem/

Informācijas aģentūra
/20.09.2015/

Posted in Kat.: Izglītība, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par dzīves jēgu

00546_naturestudies_thumb1. Kas ir dzīves jēga?

Visbūtiskākā cilvēka pamatatziņa (svarīgākais dzīves jautājums), kas nosaka cilvēka uzskatus, mērķus un rīcību.

Daudzi cilvēki nezina atbildi uz savu svarīgāko dzīves jautājumu, nesaprot tā būtiskumu un vispār neaizdomājas par dzīves jēgu, kas rada viņu dzīvē pārpratumus un padara viņus par ļaunu cilvēku manipulāciju upuriem.

Dzīves jēga ir atbilde uz jautājumu, kādēļ vispār cilvēks dzīvo, kam viņš šajā dzīvē ir noderīgs un ko viņš šajā dzīvē grib sasniegt un izdarīt.

Atbildot uz dzīves jēgas jautājumiem maziski, cilvēks pats sevi noniecina un devalvē. Piemēram, uzskatot par dzīves jēgu pelnīt daudz naudas, cilvēks sevi padara par pērkamu dvēseli, naudas vergu un nostājas uz ceļa, pa kuru ejot viņš kļūs par ļaunu, zemisku cilvēku.

2. Dzīves nejēgas pamatatziņas

Plaši izplatīti maldi: Viss ir relatīvs. Dzīve ir bezjēdzīga. Dzīvei jēgas nav.

No tā izriet: Dzīves jēga ir “baudīt dzīvi” (jādzīvo, ja jau dzīvo, jāgūst no dzīves viss patīkamais, ko var gūt, un jāizvairās no visa nepatīkamā; jāizbauda ik mirklis, jātiecas pēc patīkamām sajūtām un maksimāli jāizvairās no sāpēm un grūtībām)

3. Dzīves nejēgas sekas

“Dzīves baudīšana” kā dzīves jēga = egoisms  – Egocentrisms – Sabiedrisko struktūru sairšana (Visi domā tikai par sevi, neviens negrib būt tas muļķis, kuram jāvelk viss vezums un kuram pārējie kāpj uz galvas) – Negatīvi dzīves apstākļi, dzīves kvalitātes pasliktināšanās – “Dzīves baudīšanas” iespēju samazināšanās – utt. uz leju …

4. “Dzīves baudas”

Jutekliskās baudas
·    Garšīgi paēst, izgaršot ēdienus un dzērienus, pierīties
·    Masāžas, sekss, seksuālās dzīves “dažādošana”, seksuālās perversijas
·    Komforta (maksimāli iespējama bezgrūtību, bezpiepūles) esamība

Apziņas izmaiņu baudas
·    Apdullinoša mūzika
·    Smēķēšana, alkohols, narkotikas

Emocionālās baudas
·    Ceļošana, piedzīvojumu meklēšana, TV, seriāli, extrīms, spēles, soc.tīklu mānija, datorspēles, azartspēles
·    Kolekcionēšana, mantu mānija (mantas, to esamība svarīgāka par cilvēkiem), shopings (iepirkšanās kāre)
·    Uzslavas, pagodinājumi, ārišķīgi nopelnu un nozīmības apliecinājumi
·    Sajūta, ka esi līderis, vislabākais, visgudrākais, visskaistākais, visstiprākais utt., vēlme būt pirmajam, pašapmierinātība, narcisisms, nesodāmības sajūta
·    Pārākuma apziņa, ambīciju apmierināšana, kritizēšana, komandēšana, pavēlēšana
·    Naudas kāre, varaskāre, citu pazemošana, paverdzināšanas kāre, sadisms, mocītkāre …

5. Baudas apnīk, notrulina, iztukšo

Baudām piemīt pārsātināšanās efekts: Baudas apnīk! Baudas notrulina un iztukšo! Jo vairāk baudu gūts, jo vairāk gribas vēl – lielākas un spēcīgākas!

Baudas izsūc spēkus no cilvēka. Baudu izraisītais iekšējais tukšums spiež cilvēkus meklēt arvien jaunas un spēcīgākas baudas, kas savukārt notrulina vēl vairāk un izsūc iekšējos spēkus vēl vairāk. Un tā nepārtraukti līdz brīdim, kad cilvēkam savu spēka rezervju vairs nav un iegūt tās no citiem parazītiski – vampīriskā ceļā arī vairs nav iespējams.

Sākot skriet arvien jaunu baudu meklēšanas vāveres ritenī, cilvēks nolaižas līdz dzīvnieciskam līmenim vai pat zemāk un ir spējīgs pastrādāt visdrausmīgākos un visnejēdzīgākos noziegumus.

5. Dzīves nejēga

“Dzīves baudīšana” ir nepilnvērtīgu cilvēku dzīves jēga, kas tos grūž postā.

“Dzīves baudīšana” kā dzīves jēga ir nāves ideoloģijas elements, kā mērķis ir nemanāma un pakāpeniska cilvēku nogalināšana.

6. Cilvēka būtība

Cilvēks ir garīga būtne. Cilvēks nevar pilnvērtīgi dzīvot bez augstākiem garīgiem ideāliem un bez savas misijas apziņas.

Cilvēks ir sociāla būtne. Cilvēks nevar pilnvērtīgi dzīvot viens pats, tikai priekš sevis un domājot tikai par sevi. Kas ir derīgs tikai sev, nav derīgs it nekam.

Cilvēks ir būtne, kura nevar pilnvērtīgi dzīvot bez nepārtrauktas garīgas izaugsmes. Kurš apstājas (garīgā izaugsmē), tas mirst.

7. Mācīšanās kā dzīves jēga

No cilvēka būtības izriet un cilvēka attīstība apstiprina, ka vienīgā dzīves jēga ir MĀCĪŠANĀS un no tās izrietošā nepārtrauktā izaugsme. Dzīve ir viena liela un bezgalīga skola!

Cilvēka mācīšanās iespējas dzīves laikā ir neierobežotas. Pasaulē izzināmā, apgūstamā un iemācāmā apjoms ir bezgalīgs.

Mācīšanās ir dzīves jēga gan no ateistiska, gan no kristīga, gan no reinkarnāciju (“dvēseļu pārceļošanas”) reliģiju skatu punkta.

8. Radīšana kā dzīves jēga

Kā obligāta un neaizvietojama mācīšanās sastāvdaļa ir RADĪŠANA. Teorija bez prakses ir maznoderīga. Mēģinot kaut ko radīt, cilvēks mācās. Radot cilvēks nostiprina savas zināšanas un prasmes un paver sev jaunus apgūstamā horizontus. Nemēģinot radīt, cilvēks pilnībā negūst mācību.

Standarta augstākie radīšanas līmeņi: cilvēka radīšana (ģimenē, kā skolotājam, kā sabiedrības loceklim) un sociālu kolektīvu radīšana (ģimene, interešu pulciņi, darbavieta, uzņēmumi, biedrības, kustības (reliģiskas, politiskas, sabiedriskas), organizācijas, valstis utt.)

9. Kalpošana kā dzīves jēga

Kas ir derīgs tikai sev, nav derīgs it nekam. Cilvēks, kurš koncentrējas tikai uz sevi, kurš mācās tikai sev, kurš rada tikai sev, gala beigās zaudē mācīšanās un jaunā uztveršanas spēju. Lai uzturētu dzīvību, ir nepieciešama nepārtraukta informatīvi – enerģētiska apmaiņa ar apkārtējo vidi, ar citiem cilvēkiem, tāpēc jārada ir priekš citiem jeb ir JĀKALPO citiem.

Ir pareizi teikts: Mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Kas arī nozīmē: Kalpo savam tuvākajam kā sev pašam.

Lai dzīvotu laimīgi, lai būtu patiešām veiksmīgs, no sirds un dvēseles ir jākalpo citiem (jāmīl apkārtējie), jācenšas patiešām palīdzēt citiem viņu vislabākajās un viscēlākajās vēlmēs, kā arī jāpalīdz cilvēkiem tikt galā ar zemisko un dzīvniecisko.

10. Nav jākalpo cilvēku netikumiem

Ir jāmīl un jākalpo tuvākajam, bet … Nav jāizdabā citu kaislībām un grēcīgām iegribām.

Ir jāmīl tuvākais, bet ne viņa netikumi. Pret tuvākā netikumiem ir jāizturas neiecietīgi un pret netikumiem ir jācīnās.

Nav jākalpo ļauniem cilvēkiem un “dzīves baudītājiem” viņu netikumos, jo tā tiek atbalstīts viņu destruktīvais dzīvesveids. Šādu cilvēku netikumiskās vēlmītes principā ir neapmierināmas, viņi ir nepateicīgi, arvien pieprasīs vēl un vēl, centīsies uzkundzēties tam, kurš palīdz.

Ja palīdz, kalpo un izdabā cilvēku netikumiem, tad uzzina, ka… Nepateicība ir pasaules alga … un kā jebkura alga, arī tā ir jānopelna

11. Noderīgākās profesijas un to misijas

Ir daudz veidu kā kalpot, mūsdienās visizplatītākais – caur izvēlēto profesiju. Katrai profesijai ir sava misija. Profesija bez misijas – bezjēdzīga vai antisabiedriska darbošanās.

Sabiedrībai visnoderīgākās profesijas:
1. Skolotāji, garīdznieki, rakstnieki, žurnālisti … (Misija: audzināt, mācīt, izglītot, apgaismot cilvēkus)
2. Ārsti (Misija: rūpēties par cilvēku veselību, izārstēt, padarīt cilvēkus veselus )
3. Lauksaimnieki (Misija: pabarot cilvēkus)
4. Inženieri, meistari,  būvnieki, programmētāji … (Misija: labiekārtot cilvēku dzīves telpu, radot instrumentus, ēkas, ierīces, tehnoloģijas)
5. Juristi, ierēdņi, politiķi … (Misija: nodrošināt sabiedrisko kārtību)
6. Policisti, karavīri, tiesneši (Misija: cilvēku aizsargāšana, ļaunprātīgo nelaimju izraisītāju atrašana un sodīšana )
7. Grāmatveži, finansisti, banku darbinieki (Misija: matemātiski uzskaitīt sabiedriskos labumus)

12. Antisabiedriskās profesijas

·    T.s. “seileri” un mārketinga speciālisti (produktu iesmērētāji)
·    Reklāmisti, Publisko attiecību (PR) speciālisti (maldinātāji un meļi, kuru galvenais uzdevums ir pozitīviskot jebkuru, parasti negatīvu, parādību; viens no skolotāju pretmetiem)
·    Visu veido apkalpotāji, t.s. “servisa” darbinieki (jāapkalpo jebkurš, bet galvenā mērķauditorija ir tie, kam “labs serviss” ir visbūtiskākais – piekasīgi ļautiņi, kam visbiežāk ir zems morāles līmenis)
·    Pūļa izklaidētāji (entertaiment industrijas darboņi)
·    Kredītpiedzinēji un algotņi (par naudu karojoši “karavīri”)
·    Alkohola, cigarešu un citu narkotiku ražotāji un izplatītāji
·    Prostitūtas, zagļi, krāpnieki, killeri …

Asinizatora (mēslu izvedēja) vai apkopēja profesija ir sabiedriski daudzkārt noderīgāka un daudzkārt cienījamāka par “seileru”, mārketinga un PR speciālistu, kā arī jebkāda paveida naudas pelnītāju (biznesmeņu) darbošanos.

13. Nauda kā augstākā vērtība visu samaitā un padara nederīgu

Ja sabiedriski noderīgām profesijām atņem vai ievērojami samazina misijas apziņu (aizstājot to ar nepieciešamību pelnīt naudu un personisko prestižu), tad šo profesiju pārstāvji sāk kaitēt sabiedrībai, pārvēršoties par saviem pretmetiem un sabiedrības ienaidniekiem.

·    Skolotājs – naudas pelnītājs necenšas iemācīt, imitē mācīšanas procesu un galējos gadījumos apzināti maldina un melo apmācāmajiem.
·    Ārsts – naudas pelnītājs necenšas izārstēt, bet tikai nodarbojas ar ārstniecības pakalpojumu sniegšanu, kuri nedod cilvēkam veselību. Galējos gadījumos ārsts – naudas pelnītājs apzināti neizārstē (lai saglabātu klientus) vai pat apzināti bojā cilvēku veselību (lai paplašinātu savu klientu bāzi), vai veic daudz drausmīgākus noziegumus (cilvēku orgānu tirdzniecība utt.)
·    Lauksaimnieki – naudas pelnītāji audzē nekvalitatīvu pārtiku mērenos gadījumos vienkārši krāpjot patērētāju (piemēram, atšķaidot pienu ar ūdeni), bet galējos gadījumos izmantojot īpaši neveselīgas pārtikas radīšanas, apstrādes vai uzglabāšanas metodes (ķimikālijas, radiācija, ģenētiski modificēti produkti utt.)
·    Inženieri – naudas pelnītāji nerūpējas par būvju (infrastruktūras) sabiedrisko labumu un to drošību, tāpēc tās kļūst funkcionāli neefektīvas, neizturīgas un mēdz sabrukt.
·    Juristi, ierēdņi un politiķi, kuriem galvenais ir pelnīt naudu, kļūst par vislielākajiem sabiedrības ienaidniekiem, jo viņi rada kroplu un ilglaicīgi dzīvot nespējīgu sabiedrisko kārtību, kurā attaisno savus netikumus. Sabiedrības atveseļošanas praktiskā realizācija sākas ar ļoti stingru šīs grupas “attīrīšanu” no antisabiedriskiem elementiem.
·    Policisti un karavīri, sākot kalpot zelta teļam (naudai), pārvēršas par bandītiem, pie tam par visbīstamākajiem bandītiem.
·    Grāmatvežiem, finansistiem, banku darbiniekiem un arī tirgotājiem nauda kā visa mērs ir visdabiskākā, tāpēc no vienas puses šai profesiju grupai peļņas kāre ir vismazāk nosodāmā (bet tāpat nosodāma) un no otras puses šīs grupas cilvēki tāpēc nedrīkst tikt pielaisti pie sabiedrībai nozīmīgu lēmumu pieņemšanas. Šīs grupas cilvēkiem obligāti ir jābūt kādam hierarhiski pakļautam. Ja tas tā nav, tad viņi samaitā sabiedrību līdzīgi kā juristi, ierēdņi un politiķi, tikai no grāmatvežu – baņķieru – tirgotāju  puses tas ir dabiskāks process ar mazāku ļaunprātības devu.

14. Kā cilvēkiem atņem dzīves jēgu?

·    Noklusē, maldina, melo. Pirmkārt, par “dzīves baudīšanu” kā dzīves jēgu un šāda dzīvesveida destruktīvajām sekām.
·    Diskreditē mācīšanos. Pārlieku teoretizējot, sarežģot, padarot nesaprotamu, piepičkājot ar svešvārdiem un akadēmiskām definīcijām, mācot fragmentāri un mazbūtisko, neievērojot mācīšanas secību no vienkāršā uz sarežģīto, no saprastā uz pagaidām nesaprotamo, neveido pamatus (universālu izpratnes un zināšanu bāzi)
·    Nesniedz pamatinformāciju, sapratnei nepieciešamos pamatprincipus (universālus atslēgprincipus)
·    Formalizē un komercializē mācību procesu.

Rezultātā cilvēki it kā kaut ko mācās, bet nesaprot, it kā eksistē informācijas pārpilnība, bet cilvēki ir informatīvi izsalkuši, viņi nezin, ko meklēt, kā meklēt un sameklēto nesaprot. Tādējādi  cilvēki tiek atsvešināti no zināšanām un viņos likvidē vēlmi mācīties.

·    Samazina radīšanas iespējas. Tiek piedāvāts viss gatavs. Darba organizācijā valda tendence visu stingri reglamentēt, kas nedod cilvēkiem iespēju realizēt savu radošo potenciālu. Cilvēkam darbā tiek atvēlēta tikai mehāniskas skrūvītes, “robota” funkcija un tiek ierobežota tā pašizpausme.
·    Diskreditē un kropļo ģimenes jēdzienu. Ģimene ir galvenā cilvēka radošo spēku izpausmes vieta, bet bērni viena no augstākajām katram cilvēkam pieejamajām radīšanas iespējām. Ģimeni diskreditē, parāda kā novecojušu parādību, izkropļo, par ģimeni pasludinot perversas “dzīves baudītāju” kopības un plaši reklamē bērnu radīšanas nevajadzību un tēzi par bērniem kā apgrūtinājumu.
·    Diskreditē kalpošanas idejas un altruismu. Reklamē un veicina egoismu, alkatību un strādāšanu tikai par naudu. Attiecīgi rodas apstākļi, kad vairums cilvēku negrib kalpot, uzskata to par kaut ko pazemojošu. Ir izplatīts uzskats, ka kalpo tikai dīvaiņi, muļķi un neveiksminieki. Nomelno kalpošanas idejā balstītas ideoloģijas, mācības un sabiedriskās iekārtas.

Kāpēc cilvēkiem atņem dzīves jēgu?
·    Lai atbrīvotu “dzīves telpu”.
·    Lai pazeminātu apkārtējo attīstības līmeni, izceltos to vidū, pārvaldītu un izmantotu tos savām vajadzībām.
·    Lai radītu ļaunu pasaules kārtību (elli zemes virsū – paradīzes zemes virsū koncepcijas pretmetu).

15. Dzīves jēga

Dzīves jēga ir MĀCĪŠANĀS, RADĪŠANA, KALPOŠANA!

/V.1 – 16.09.2015/

Avots:
http://dzivibasskola.wordpress.com/2015/09/16/prezentacija-par-dzives-jegu/

Informācijas aģentūra
/16.09.2015/

Posted in Kat.: Izglītība, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs