ASV Krimas sagrābšanas neveiksme jeb kā gandrīz sākās Trešais pasaules karš

00471_1779146_10152332137128885_831726684_nMēs visi atceramies notikumus Krimā, kas sekoja maidana pučam Kijevā. Caur Rietumvalstu mēdiju meliem un dezinformāciju patiesība par amerikāņu specdienestu organizēto apvērsumu Ukrainā tomēr izsūcās. Amerikāņi acīmredzami izmantoja apstākli, ka Krievijas attiecīgās struktūras bija aizņemtas ar kārtības nodrošināšanu Olimpiskajās spēlēs.

Notikumi Ukrainā attīstījās pēc Krievijas varasiestādēm neierasta scenārija. Šajos apstākļos kā īsts brīnums izskatās bezasiņainie notikumi Krimā, kuri beidzās ar referendumu un vēsturisko atpakaļ apvienošanos ar Krieviju.

Pie visa tiek vainoti “moskaļi”

Uz 2014.gada marta notikumu gadadienu [Krievijas mēdijos] ir parādījušies daudz rakstu un publikāciju, kuros tiek doti visdažādākie viedokļi par to, kas patiesībā notika Krimā. Dažos no tiem tiek apgalvots it kā Krievijas varasiestādes iepriekš zināja par Kijevas puču un it kā paši bija ieinteresēti tajā, jo grasījās “izmantot haosu Ukrainā, lai pievāktu Austrumukrainu un Krimu”.
00471_1966863_601587536594463_1177965932_n
Šādu dezinformāciju, kura visu apgriež kājām gaisā [un upuri padara par agresoru, kā to ierasti dara anglosakši], acīmredzami ir sagatavojuši speciālisti no Lenglijas [CIP mītnesvieta]. Tas, pirmkārt, noņem atbildību no CIP [un ASV] (sak, pučs notika pats no sevis dabisku iemeslu dēļ, bet, iespējams, arī ne bez ieinteresēto krievu līdzdalības). Otrkārt, tad atkalapvienošanās ar Krimu un pašreizējais LTR un DTR atbalsts izskatās pēc “Kremļa realizētās agresīvās stratēģijas”, nevis pēc dabiskas pretreakcijas.

Tam visam ir vēl dziļāk jāiedzen ķīlis starp brāļu tautām, liekot ukraiņiem ar aizdomām raudzīties uz “asiņainajiem moskaļiem” un viņu agresīvajiem plāniem.

Darbības “kaimiņa iegāšanai”

Maidana notikumu laikā ASV pat īpaši neslēpa savu politisko (kā minimums) līdzdalību. Visi atceras senatora Makkeina uzstāšanos Maidana laukumā, Viktoriju Nulandi [ar viņas maizītēm, ko tā demonstratīvi kameru priekšā dalīja protestētājiem] un citus amerikāņu tumsoņas. Jau ir atklājusies kaut kādu “ārvalstu instruktoru” līdzdalība (“pelēkajā” puslegālajā zonā) fašistu kaujinieku sagatavošanā. Daudz kas ir palicis “tumšajā”, pagrīdes zonā, ko rūpīgi slēpj. Bet no turienes laiku pa laikam izlaužas interesanti fakti.
00471_Dzeisons_Gress
Tā, piemēram, vēl pagājušā gada martā amerikāņu žurnāliste Sūzena Djuklo publicēja no hakeriem saņemtas slepenas sarunas starp ASV kara atašeja vietnieku Kijevā Džeisonu Grešu un augsti stāvošu Ukrainas Ģenerālštāba pārstāvi Igoru Prociku. Vienā no vēstulēm (kas pēc rūpīgām speciālistu pārbaudēm tika atzītas par autentiskām) amerikānis steidzina savu “ietekmes aģentu”: “Situācija Krimā norisinās ļoti strauji. Mūsu draugi Vašingtonā sagaida daudz aktīvāku rīcību no jūsu aģentu tīkla. Es domāju ir pienācis laiks realizēt plānu, par kuru mēs nesen runājām. Jūsu mērķis ir radīt problēmas Dienvidaustrumu transporta mezglos, lai iegāztu kaimiņu. Tas radīs labvēlīgus apstākļus Pentagonam un Kompānijai [CIP]. Nedrīkst zaudēt ne minūti, mans draugs. Ar cieņu, apakšpulkvedis Dž.P.Grešs, ASV vēstniecības Kijevā kara atašeja vietnieks.”

Viegli maskētā formā te iet runa par terora aktu veikšanu uz transporta mezgliem, sabiedriskajā transportā (tādu, kādi nesen notika Harkovā), lai pēc tam tajā apvainotu “kaimiņu” – Krieviju. Kāpēc tad amerikāņi nerealizēja šos plānus gadu atpakaļ?

Vai jauna Karību krīzes versija?

Ir zināms, ka Padomju raķešu izvietošana Kubā 1962.gadā novērsa ASV agresiju pret “brīvības salu”, kaut arī nostādīja pasauli uz kodolkara sliekšņa. Tikai prezidenta Kenedija saprātīgā politika spēja “nolikt pie vietas” “amerikāņu ērgļus” (kuri pēc gada arī organizēja sava prezidenta slepkavību). Slavenais itāļu žurnālists M.Blondets, pamatojoties uz datiem, kas tika saņemti no avotiem NATO, uzskata, ka kaut kas līdzīgs notika arī Krimas gadījumā.
00471_securedownload
Valsts apvērsumaa Kijevā galvenais mērķis, raksta Blondets, bija neitralizēt Krievijas Melnās jūras karafloti, kura bāzējas Sevastopolē, un pēc tam izmantot to kā ASV jūras spēku karabāzi.

To, ka amerikāņi iepriekš sagatavojās pussalas ieņemšanai (un attiecīgi arī zināja par plāniem gāzt likumīgo Kijevas valdību) liecina fakts, ka desmit dienas pirms apvērsuma (13.februārī) četras ASV karakuģu grupas ar aviobāzes kuģi “Džordžs Bušs” priekšgalā pameta savu bāzi Norfolkā un devās uz Egejas jūru. Šī aviobāzes kuģa ūdens ietilpība ir 102 tūkstoši tonnu un uz tā atradās 90 kara lidmašīnas un helikopteri. To pavadīja 16 kuģi, starp kuriem bija arī karakuģi “Trekston” un “Ruzvelt”, kā arī trīs kodolzemūdenes.

22.februārī, kad tika gāzts Ukrainas prezidents Janukovičs, šī eskadra iepeldēja Melnajā jūrā, tādējādi visnekaunīgākā kārtā pārkāpjot 1936.gada starptautisku vienošanos (“Montre līgums”), kas aizliedz šķērsot Dardaneļus kuģiem, kuru ūdens ietilpība ir virs 45 tūkstošiem tonnu. Kā raksta turku žurnālists Hariets, atsaucoties uz avotiem Turcijas aizsardzības ministrijā, šīs valsts varasiestādes deva slepenu atļauju amerikāņu flotei šķērsot jūras šaurumu.

Apvērsumu Kijevā režisēja ASV specdienesti, kuri kā tarāna spēkus izmanto profašistus no partijas “Brīvība” un “Labējā sektora”. M.Blondets apgalvo, ka viens no galvenajiem personāžiem puča organizēšanā ir pašreizējais Ukrainas drošības dienesta priekšsēdētājs V.Naļevaičenko, kurš pēc žurnālista apgalvojumiem esot ASV pilsonis.

22.februārī Janukovičs bija spiests pamest Kijevu un prorietumnieciskie spēki sagrāba varu. Pēc Baltā nama plāniem līdz maija beigām Krimai bija jākļūst par centrālo NATO bāzi reģionā un, kā runāja paši amerikāņi, par “stacionāru, nenogremdējamu aviobāzes kuģi pie krievu sētas”. Šī plāna ietvaros Krimā jau tika uzsākti to objektu remontdarbi, kuri tika izvēlēti amerikāņu karavīru izmetināšanai, štābu, noliktavu un citas infrastruktūras vajadzībām.

Uz 15.maiju jaunās Ukrainas premjerministram Arsēnijam Jaceņukam vajadzēja denonsēt līgumu par Krievijas Melnās jūras flotes izvietošanu Krimā un pieprasīt tās izvešanu Krievijas teritorijā. Tieši šai brīdī amerikāņu eskadrai vajadzēja izpildīt savu galveno uzdevumu – bloķēt un sagrābt Sevastopoles karabāzi. Pērkamajiem mēdijiem tam jau tika gatavoti līdzīgas agresijas pavadoši skati, kā “tauta ar sajūsmu sagaida kuģus ar zvaigžņoti strīpaino karogu”.

Tauta un Real Politik

Ar amerikāņu politologu pūlēm lielā mūsu ekspertu daļā ir nostiprinājusies pārliecība, ka ar visiem politiskajiem procesiem pasaulē nodarbojas “elites”. “Reālajā politikā” tiek ņemts vērā tikai spēku samērs, “varas vakuums”, bruņojuma samērs, bet tautai kā tādai nav pilnīgi nekādas lomas. Notikumi Krimā liecina par šādu uzskatu kļūdainumu.

Uzreiz pēc maidana apvērsuma tautas masas Krimā izgāja Sevastopoles un Simferopoles ielās. Pēc divu dienu parlamenta ielenkšanas, Krimas autonomās republikas premjerministrs A.Mogiļevs, kurš nostājās pučistu pusē, tika atstādināts no amata. Par jauno Ministru padomes priekšsēdētāju parlaments ievēlēja S.Aksjonovu.

16.martā notika referendums kā rezultātā Krima atkalapvienojās ar Krieviju. “Tieši šis notikums pilnībā iznīcināja ASV plānus,” raksta itāļu žurnālists. Amerikāņi visādi mēģināja nepieļaut referenduma notikšanu. ASV karakuģi februāra beigās apgriezās un devās Turcijas virzienā. 5.martā eskadra atpeldēja līdz Antālijai, iepeldēja turku bāzē un palika tur, gaidot turpmākas pavēles. Tikai karakuģi “Trekston”, “Donald Kuk” un “Teilor” devās Krimas ziemeļu piekrastes virzienā, aizbildinoties ar kara mācībām kopā ar Bulgāriju un Rumāniju.

Krievijas armija paziņoja, ka “Donald Kuk” centās traucēt Melnās jūras flotes Kosmisko sakaru centra antenu darbību un militāro zemes mākslīgo pavadoņu, kuri darbojas elektromagnētiskajā spektrā, darbību. Šī jaunākās paaudzes sistēma ļauj Krimā bāzētajiem radariem un navigācijas sistēmām saņemt datus par lidmašīnu skaitu uz aviobāzes kuģu klāja, to gatavību izlidot, kā arī jebkādu raķešu palaišanu.

Krievijas kara lidmašīnas SU-24 MR bija spiestas reaģēt uz šo agresīvo akciju, vairākas reizes pārlidojot tieši virs amerikāņu kuģiem un pilnībā bloķējot kuģu radaru sistēmas. Tas amerikāņu jūrniekiem, kuri nav pieraduši pie šādām augstas pakāpes stresa situācijām, izsauca panikas lēkmes. Daudzi uzrakstīja atlūgumus, bet 24 kara jūrnieki pieprasīja tūlītēju psiholoģisku palīdzību.

Papildus acīmredzamām ASV jūras spēku agresīvajām darbībām, Krievijas specdienesti saņēma ziņas, ka uz amerikāņu kuģiem pilnā kaujas gatavībā atrodas sešas ASV jūras spēku desanta specvienības (katrā grupā 16 karavīri) ar mērķi slepeni tos izsēdināt Krimā, lai organizētu diversiju un teroristiskus aktus un radīt vietējo iedzīvotāju vidū panikas atmosfēru.

Tie varēja būt sprādzieni sabiedriskajā transportā “pik stundā” un valsts iestāžu spridzināšana, lai vēlāk melīgi tajā apvainotu “krievu špionus”.Bailes un panika pirms referenduma varēja izjaukt nobalsošanu un pilnībā apšaubīt tā rezultātus. Lai izslēgtu šāda veida notikumu attīstību, raksta Blondets, krieviem nācās pastiprināt drošības pasākumus Sevastopoles ielās. To, ka tie nebija tukši draudi, apstiprina ziņas no viena Krimas interneta resursa, kurš apgalvo, ka ir noķerti rumāņu valodā runājoši NATO specvienības karavīri.

Rietumvalstu eksperti atzīmē, ka reaģējot uz ASV karakuģu parādīšanos Krimas piekrastes tuvumā (uz karakuģa “Treksten” bija spārnotās un radio vadāmās raķetes), Krievija atbildēja ar raķešu kompleksa “Bastion” izvietošanu Sevastopolē. Tas ir paredzēts pretinieka kara kuģu iznīcināšanai, pielietojot radiosakaru un radiovadāmo dronu un spārnoto raķešu vadības traucēšanas tehnoloģijas. “Bastion” ir apgādātas ar raķetēm “Jahont” (SS-H-26), kuras spēj sasniegt mērķi 300 kilometru rādiusā. Tāpat ar jaunāko sistēmu palīdzību neilgi pirms referenduma tika novērsts mēģinājums radiovadāmo dronu eskadrai, kura tika palaista no Dņepropetrovskas, aplidot pussalu, lai veiktu izlūkošanu.

Vai pasaule bija uz Trešā pasaules kara sliekšņa?

Pēc referenduma sarīkošanas, kad lielākā daļa Krimas iedzīvotāju nobalsoja par pievienošanos Krievijai, un stingru Krievijas militāristu pretdarbību ASV jūras spēku agresijai, amerikāņu eskadra ar aviobāzes karakuģi “Džordžs Bušs” priekšgalā pameta Egejas jūru un aizpeldēja uz Bahreinu. Attiecīgi arī atkrita nepieciešamība veikt teroristiskus aktus Ukrainā, lai “nostiprinātu” savus panākumus, ja tiek izpildīts galvenais mērķis – sagrābta Krima.

Šis visai reālais scenārijs rada virkni ļoti satraucošu jautājumu. Ja amerikāņi bija gatavi iet uz militāra konflikta eskalāciju (bez tās nebūtu izdevies sagrābt Krievijas Melnās jūras galveno militāro bāzi Sevastopolē) ar Krieviju, tas nozīmē, ka ASV bezatbildība un “pārākuma” mānija ir sasniegusi kritiskus apmērus.

Daudzi Rietumvalstu eksperti uzskata, ka, ja Krievija nebūtu tobrīd parādījusi rīcībspēju un spēku, kas iegrožoja amerikāņus, tad situācija varēja pat nonākt līdz Trešā pasaules kara sākumam. Jo apstākļos, kad ir straujš savstarpējo attiecību saspīlējuma pieaugums, liela karaspēka koncentrācija, aizdomīguma pieaugums par jebkādām armijas vienību pārvietošanām, dažādu teorētisku iespējamo karadarbības scenāriju un shēmu izstrāde, pietiek tikai ar vienu kļūdainu darbību, asāku izteikumu, pārmērīgām sankcijām vai pat iepriekš neieplānotu incidentu, kurš var tikt iztulkots kā kara sākums, lai patiešām uzliesmotu pasaules karš.

Šai situācijā Krievijas politikas dienas kārtībā ir jautājums par stingras pretdarbības stratēģiju ASV plāniem, jo tas ir vienīgais rīcības modelis, kurš darbojas attiecībā pret valsti, kura sevi iedomājusies par vispasaules impēriju.

Brīvības bastions

Pēc pagājušā gada notikumiem kļuva pavisam acīmredzams, ka Krievijas kara bāzei Melnajā jūrā ir vissvarīgākā stratēģiskā nozīme. Pēc Rietumvalstu militāro ekspertu datiem pašreiz pilnā sparā norit flotes modernizācija, tās papildināšana ar jauniem, mūsdienīgiem karakuģiem, zemūdenēm, fregatēm, raķešu bāzes kuģiem un specializētiem kuģiem pretinieka spēku elektronai apspiešanai.

Papildus tam Krimā ir dislocēti lieli ātrās reaģēšanas spēki, to pārvietošanas un desantēšanas līdzekļi – 135 transporta lidmašīnas, kuras ir spējīgas visīsākajā laikā pārvietot 80 tūkstošus karavīru uz jebkuru “karsto punktu”.

Eksperti uzsver, ka liela loma Krievijas drošības nodrošināšanā ir Kosmisko sakaru centram, kurš nodrošina datu saņemšanu un apstrādi no tūkstošiem kilometru attālumā esošām radaru sistēmām. Šī sistēma identificē jebkāda veida raķešu (gan ballistisko, gan spārnoto) palaišanu. Šī centra darbības pārtraukšana vai likvidācija bija viens no galvenajiem pagājušā gada Pentagona operācijas uzdevumiem.

Eksperti uzskata, ka, ņemot vērā visus notikumus, kas notika pirms apvērsuma, marionešu “demokrātiskā” režīma nodibināšanas Ukrainā galvenais mērķis bija likvidēt Krievijas Kosmisko sakaru centru, otrā plānā bija sagrābt Krievijas jūras spēku karabāzi un “pat Ukrainas iestāšanās NATO bija tika papildus mērķis.”

Nikolajs Ivanovs
/01.03.2015/

[Pie teiktā jāpiebilst, ka tiešas, acīmredzamas un nopietnas ASV – Krievijas domstarpības sākās 2013.gada rudenī, kad Krievija apturēja ASV agresiju pret Sīriju, nosūtot uz tās piekrasti ar atomraķetēm bruņotu karakuģi. Jau toreiz pasaule bija tikai mata tiesu no Trešā pasaules kara sākuma. ASV agresija Ukrainā ir atbilde uz šo un citiem Krievijas “nepakļāvības” gadījumiem. Galvenais ASV mērķis ir apstādināt Ķīnas straujo attīstību un Krievija ir tikai šķērslis šī mērķa sasniegšanai. ASV organizētā “arābu pavasara” mērķis bija likvidēt visus Tuvo Austrumu mērenos režīmus, kurus pati ASV radīja un ilgus gadus atbalstīja, un tā vietā radīt galēji cietsirdīgus un necilvēcīgus islāmistu režīmus (kaut ko līdzīgu “Islāma valstij”), kas ar Amerikāņu atbalstu “iesūktos” blakus teritorijās, destabilizējot situāciju ES, Krievijā un Ķīnā. Šādas stratēģijas galamērķis – iznīcināt visus politekonomiskos konkurentus, radīt to teritorijā haosu un arhaizētu, beztehnoloģisku zonu (t.s.”globālās pilsētas un globālo lauku” koncepcija).]

Avoti:
http://politikus.ru/articles/44680-krymskaya-osechka-ssha.html
http://www.redflagnews.com/headlines/alert-anonymous-hacks-email-of-us-attache-proof-us-staging-false-flag-for-ww3-kickoff-with-russia
http://www.activistpost.com/2014/03/ukraine-false-flag-emails-real-or-fake.html
http://www.phantomreport.com/united-states-planned-to-gain-control-over-crimea-to-clean-out-the-russian-black-sea-fleet

Informācijas aģentūra
/04.04.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

STRATFOR (ASV) direktors Dž. Frīdmens par ASV stratēģiskajiem plāniem Eiropā

Džordžs Frīdmens

Džordžs Frīdmens

[Džordžs Frīdmens ir „Strategic Forecasting Inc. (saīsināti, STRATFOR) – vadošās privātās amerikāņu izlūkošanas un analītiskās kompānijas ģeopolitikas, globālās politikas un ekonomikas jomās dibinātājs un direktors. Barron’s Magazine vienā no saviem rakstiem nosaucis kompāniju par „ēnu CIP”.]

Konferences vadītājs: Mani sauc Niks Brends, es esmu „The Chicago Council on Global Affairs” vispārīgo programmu direktors. Pateicos jums, ka esat ieradušies. Vēlos izmantot doto iespēju un pasveicināt Džordžu Frīdmenu šeit, The Chicago Council. Es domāju, viņš uzstājas pie mums pirmoreiz, paldies jums par to, ka esat ieradies pie mums.

Džordžs Frīdmens: Neviena valsts nevar visu laiku būt miermīlīga. Pat ASV, tas ir, ASV arī pastāvīgi skar kari. Nākotnē Eiropa, kā man šķiet, netiks iesaistīta lielos karos kā agrāk, bet Eiropa atgriezīsies dabiskajā cilvēces stāvoklī: Eiropā būs kari, būs miera laiki, eiropieši mirs karos. Nebūs, protams, 100 miljonu kritušo, kā iepriekšējā karā, bet „Eiropas pārākuma” ideja, kā man šķiet, novedīs Eiropu pie kariem. Eiropā būs konflikti. Eiropā jau ir bijuši konflikti, Dienvidslāvijā un tagad Ukrainā. Runājot par Eiropas un ASV attiecībām – mums nav attiecību ar „Eiropu”. Mums ir attiecības ar Rumāniju, mums ir attiecības ar Franciju, un tā tālāk, bet nav „Eiropas”, ar kuru ASV būtu kaut kādas attiecības.

Konferences vadītājs: Lūdzu, nākošais jautājums… – Vai islāma ekstrēmisms ir galvenais ASV apdraudējums, vai tas pakāpeniski pats beigs pastāvēt, vai arī tas turpinās eksistēt arī turpmāk?

Džordžs Frīdmens: Islāmisms ir problēma Savienotajām Valstīm, tomēr nav to dzīvību apdraudošas briesmas. Šo problēmu ir jārisina, bet jāpieliek tam proporcionālas pūles, ne vairāk. Mums ir citas ārpolitiskās intereses. Galvenās ASV ārpolitiskās intereses visa pagājušā gadsimta garumā, Pirmā, Otrā un Aukstā Pasaules karu laikā koncentrējās uz attiecībām starp Vāciju un Krieviju. Tāpēc, ka apvienojoties, tās vienīgās kļūtu par spēku, kas radītu ASV dzīvību apdraudošas briesmas. Un mūsu galvenais uzdevums bija tajā, lai nepieļautu to apvienošanos. Ja jūs esat ukrainis, jūs meklēsiet to, kurš vienīgais var palīdzēt jums – un tās ir Savienotās Valstis. Pagājušajā nedēļā, vai apmēram pirms 10 dienām Ukrainu apmeklēja ASV sauszemes karaspēka virspavēlnieks Eiropā ģenerālis Bens Hodžess. Tur viņš paziņoja, ka drīzumā Ukrainā oficiāli ieradīsies ASV kara padomnieki. Viņš tur apbalvoja ukraiņu karavīrus ar ASV kara medaļām, ko vispār jau aizliedz ASV armijas reglaments – apbalvot ar medaļām ārzemniekus. Bet viņš to darīja, tāpēc, ka ar to gribēja parādīt, ka ukraiņu armija ir viņa armija. Pēc tam viņš aizbrauca. ASV tagad piegādā ieročus, artilēriju un citu bruņojumu Baltijas valstīm, Rumānijai, Polijai un Bulgārijai, tas ir ļoti interesants aspekts. Bet vakar ASV paziņoja par nodomu piegādāt apbruņojumu Ukrainai, un lai gan tas vēlāk tika atsaukts, ieroči tiks piegādāti. Un visās šajās darbībās ASV rīkojas apejot NATO, tāpēc, ka NATO lēmumi var tikt pieņemti tikai ar vienbalsīgu visu NATO locekļu piekrišanu.

Notiekošā būtība ir tajā, ka ASV veido „sanitāro kordonu” ap Krieviju. Un Krievija par to zin. Krievija domā, ka ASV grasās sadalīt Krievijas Federāciju. Es domāju, mēs negribam nogalināt krievus, bet tikai viegli ievainot un radīt zaudējumus. Jebkurā gadījumā mēs esam atgriezušies pie vecās spēles. Un ja jūs pajautāsiet, ko domā polis, ungārs vai rumānis, viņi dzīvo pilnīgi citā pasaulē, nekā vācieši, bet vācieši savukārt dzīvo pilnīgi citā pasaulē, nekā spāņi un tā tālāk. Īsumā, Eiropā valda domstarpības. Bet kas attiecas uz ukraiņiem, es varu jums skaidri pateikt ko viņi darīs: viņi centīsies darīt visu, lai neizsauktu ASV dusmas. Savienotās Valstis kontrolē visus planētas okeānus, tās ir viņu fundamentālās intereses. Neviens un nekad nav to darījis agrāk. Sekojoši, mēs varam veikt iebrukumus jebkur uz planētas, bet neviens nevar uzbrukt mums. Tā ir ļoti izdevīga situācija. Kontrole pār okeāniem un kosmosā ir mūsu varas pamatā.

Labākais veids kā sagraut ienaidnieka floti, ir neļaut ienaidniekam uzbūvēt savu floti. Ceļš, kuru izvēlējās Britu impērija tam, lai nepieļautu stipras flotes izveidi Eiropā bija eiropiešu sarīdīšana citam pret citu. Es ieteiktu sekot politikai, kuru pielietoja Ronalds Reigans Irānā un Irākā. Reigans atbalstīja abas karojošās puses, tās karoja viena ar otru, bet ne pret mums (Irānas – Irākas karš 1980.-1988.). Tas bija ciniski, tas bija amorāli, bet tas strādāja. Un tajā ir visa būtība: ASV nespēj okupēt visu Eirāziju. Tajā brīdī, kad mūsu zaldāta zābaks sper soli uz Eirāzijas zemes, mēs automātiski esam mazākumā karaspēka skaita ziņā. Mēs varam sakaut pretinieka armiju, bet mēs neesam spējīgi realizēt Irākas militāru okupāciju. Ideja, ka ASV armija skaitā ar 130 000 zaldātiem Irākā spētu okupēt valsti ar 25 miljoniem cilvēku…Ziniet, pat samērs starp Ņujorkas policistu un iedzīvotāju skaitu ir lielāks, nekā tas bija starp mūsu zaldātiem un Irākas iedzīvotājiem. Tādējādi, mēs neesam spējīgi visur ievest mūsu karaspēku, toties mēs esam spējīgi, pirmkārt, atbalstīt abas naidīgās puses, lai tās koncentrētos uz sevi, bet ne pret mums. Mēs varam tās atbalstīt politiski, finansiāli, sniegt militāru palīdzību un sūtīt pie viņiem mūsu konsultantus. Un tikai ārkārtējos gadījumos, kā mēs to darījām Japānā,.. nē, Vjetnamā, Irākā un Afganistānā, mēs iejaucāmies militāri ar preventīvā trieciena taktiku [Saprotiet, kas sagaida Latviju!]. Preventīvo triecienu taktika neparedz pretinieka sagrāvi un sakāvi, tās mērķis – izsist ienaidnieku no līdzsvara. Mēs to esam darījuši katrā karā, piemēram, Afganistānā mēs izsitām Alkaidu no līdzsvara.

Bet problēma tajā laikā mums, tā kā mēs esam vēl jauni un dumji, ir tā, ka mēs, izsitot pretinieku no līdzsvara, nesakam sev: „Viss, darbs padarīts, ejam mājās!”, mēs sakam: „Cik viegli mums tas izdevās, ieviesīsim te vēl arī demokrātiju!” Tie ir tādi brīži, kad mūs pārņem vājprātība. Tāpēc atbilde uz šo jautājumu ir tajā, ka ASV nevar iebrukt ar karaspēku visur Eirāzijā. Tas jādara izvēles veidā un ļoti reti. Militārs iebrukums mums ir ārkārtējs gadījums, pēdējā iespēja, bet nekādā gadījumā ne pirmais pasākums, kuru var veikt. Bet kad mēs tomēr sūtam mūsu karaspēku, tad(un to mēs esam sapratuši no pieredzes) mums mūsu iebrukums ir pēc iespējas jāierobežo, lai to nepalielinātu līdz gigantiskiem apmēriem. Tā kā es ceru, ka mēs jau esam to visu labi apguvuši, lai gan, kad bērni stundās apgūst zināšanas, tas prasa kādu laiku. Bet jums ir pilnīga taisnība, mēs kā impērija nevaram visur sūtīt savu karaspēku. Briti savā laikā arī neokupēja Indiju, viņi vienkārši pārņēma savā kontrolē atsevišķas Indijas valstis un sarīdīja tās citu pret citu. Tāpat briti ievietoja savus virsniekus Indijas armijā.

Romieši savā laikā arī nesūtīja savus leģionus uz attālām valstīm, viņi vienkārši ievirzīja varas amatos savus ielikteņus. Šie Romas iesēdinātie valdnieki realizēja tur politiku, kas kalpoja Romas impērijās interesēm, un viņi bija atbildīgi par mieru uz robežām (Romas impērijas). Tā, piemēram, bija gadījumā ar Partiešu valsti. Tādā veidā, impērijas, kuras cenšas pārvaldīt teritorijas tiešā veidā ar militāru spēku, tādas impērijas sabrūk, kā tas bija gadījumā, piemēram, ar nacistisko impēriju. Tāpēc, ka nevienam nav tik daudz spēku , lai to darītu. Tas ir jādara gudri. Lai kā arī nebūtu, problēma nav tur, bet gan tajā, ka tas nozīmē, ka mēs esam impērija kā tāda. Bet tas nenozīmē, ka mums tagad ir jāatgāžas ērtāk sēdeklī, jādodas mājās un vairs nav ne par ko jāuztraucas. Mēs esam pašā ceļa sākumā.

Jautājums, kas tagad ir aktuāls krieviem, ir tajā, vai Ukraina kļūs par bufera zonu starp Krieviju un Rietumiem, vai vismaz būs neitrāla valsts, vai arī Rietumi (NATO) ievirzīsies tik tālu Ukrainā, ka Rietumus (NATO) atdalīs no Staļingradas vien 100 kilometri, bet no Maskavas 500 kilometri. Krievijai Ukrainas stāvoklis rada dzīvībai bīstamus draudus. Un krievi nevar vienkārši neņemt vērā šo jautājumu un aiziet. ASV jautājums stāv tādā veidā, ka, ja Krievija turpinās ķerties pie Ukrainas, tad mums ir jāaptur Krievija. Šī iemesla dēļ ASV ir uzsākušas tādas darbības, par kurām nesen izteicās ģenerālis Hodžess, tas ir, ASV sūta ātrās reaģēšanas karaspēkus uz Rumāniju, Bulgāriju, Poliju un Baltijas valstīm. Ar šīm darbībām ASV gatavo „Intermarium” – teritoriju starp Baltijas un Melno jūrām, šo konceptu izdomāja vēl Pilsudskis. Šis koncepts ir visvēlamākais ASV.

Bet jautājums, uz kuru mums nav atbildes, ir tas, ko darīs vācieši šajā situācijā. Reālais nezināmais Eiropas vienādojumā tie ir vācieši. Kad ASV izveidos drošības joslu nevis Ukrainā, bet pret Rietumiem, un krievu ietekme Ukrainā samazināsies, ko tādā gadījumā pasāks vācieši – to mēs nezinam. Vācija atrodas ļoti savdabīgā situācijā. Bijušais kanclers Gerhards Šrēders ir Gazproma direktoru padomē. Vāciešiem ir ļoti sarežģīta un savdabīga attieksme pret krieviem. Vācieši paši nezin, ko viņiem darīt šajā situācijā. Viņiem vajag eksportēt savas preces, krievi tās varētu pirkt. No otras puses vācieši pazaudēs brīvās tirdzniecības zonu, kura viņiem ir vajadzīga citiem mērķiem. Savienotajām Valstīm pirmais mērķis ir nepieļaut, lai krievu kapitāls un krievu tehnoloģijas… otrādi, lai vācu kapitāls un vācu tehnoloģijas savienotos ar Krievijas dabas resursiem un darbaspēku neuzvaramā kombinācijā, kuru ASV cenšas nepieļaut jau veselu gadsimtu. Tātad, kā gan lai panāk, lai šī (krievu – vācu) kombinācija nerastos šodien? ASV šim gadījumam ir trumpis rokās, ar kuru tās sagraus tādu kombināciju – tā ir līnija starp Baltiju un Melno jūru.

[ASV kā vājināšanas metodi veido joslu/kordonu no pret Krieviju noskaņotām valstīm, lai atdalītu Krieviju un Vāciju vienu no otras, izolētu Krieviju no Eiropas.]

Krieviem, galvenais jautājums ir vai Ukraina kļūs par neitrālu valsti, galvenais ne prorietumniecisku. Kas attiecas uz Baltkrieviju, tā ir atsevišķa saruna.

Īsumā, ja kāds spētu man atbildēt uz jautājumu, ko darīs vācieši šajā situācijā, tas vienlaicīgi pateiks mums, kā izskatīsies nākošie 20 gadi vēsturē. Par nelaimi vācieši ir spiesti atkal un atkal no jauna pieņemt svarīgus lēmumus. Un tā ir Vācijas mūžīgā problēma. Vācija ir visspēcīgākā ekonomiskā lielvalsts, bet vienlaicīgi ļoti ievainojama un vāja politiski. Vācieši nekad nezin kur un kam viņi varēs pārdot savas preces. No 1871.gada tas ir mūžīgais „vāciešu jautājums”. Un arī Eiropas jautājums. Aizdomājieties par „vāciešu jautājumu”, kurš šodien atkal ir nonācis dienas kārtībā. Tas ir jautājums, kurš mums ir jāuzdod, bet mēs to nedaram, tāpēc, ka mēs nezinam, ko darīs vācieši.

/04.02.2015/

Avots:
http://www.philos.lv/Citu_raksti/Strategija_US_LV.html
http://rutube.ru/video/0b89a41a5d507642cf116e53c6f63b67/
http://ruskline.ru/video/2015/03/30/ssha_stroyat_sanitarnyj_kordon_vokrug_rossii_i_russkie_ob_etom_znayut/

Informācijas aģentūra
/04.04.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Vai ASV gatavojas “uzspridzināt” Baltiju, jeb kam ir nepieciešama “Latgales tautas republika”?

00476_riga-castle-fireSituācija Baltijas valstīs kļūst arvien satraucošāka. Cilvēki uz vietas pamatoti ir sabiedēti: viņos nostiprinās pārliecība, ka viņi tiek gatavoti nopietniem pārbaudījumiem. Tā Lietuvā atjaunoja iesaukumu armijā, bet Latvijā paziņoja par rezervistu iesaukumu, kā arī gatavo instrukcijas ārkārtas gadījumiem. Kā zināms, ja pirmajā aktā uz skatuves tiek iznests ierocis, tad finālā tas noteikti izšaus. Jautājums tikai kam un kāpēc tas ir izdevīgi?

Nepamatota konspiroloģija vai reālas aizdomas?

Krievvalodīgo [un ne tikai] Baltijas valstu iedzīvotāju vidū pieaug nopietnas bažas, kuras, uzmanīgāk iepazīstoties ar situāciju, ir grūti nosaukt par nejēdzīgām. Ukrainas konflikts deva ļoti smagu triecienu ES – Krievijas tirdznieciski – ekonomiskajiem sakariem. Tas noveda pie “sankciju kara” un nopietna savstarpējā darījumu apgrozījuma krituma. Tas savukārt ir izdevīgi ASV, kura ir ļoti ieinteresēta noslēgt Transatlantijas tirdzniecības un investīciju partnerības (TTIP) līgumu, kas ASV ļaus pēc būtības “aprīt” ES ekonomiku. Tomēr pagaidām Ukrainas krīze nav novedusi pie pilnīgas ekonomisko sakaru pārtraukšanas un Eiropā arvien skaļākas kļūst balsis, kuras atgādina, ka ES labklājība nav iespējama bez ciešas sadarbības ar Krieviju.

Ja seko “sazvērestības teoriju” piekritēju loģikai, tad jau tuvākajā laikā amerikāņi var mēģināt izprovocēt jaunu konfliktu, kuram līdz galam ir jāsabojā attiecības starp ES un Krieviju. Ja teorētiski pieņemam šāda scenārija iespējamību, tad uzreiz nāk prātā, ka vislabākā vieta šāda konflikta radīšanai ir Baltija. Šī ir pagaidām vienīgā teritorija, kura ir NATO, ES un tieši robežojas ar Krieviju. Te dzīvo daudz krievu, kuriem ir pamatots iemesls sevi uzskatīt par pazemotiem un diskriminētiem: te ir gan nepilsoņu status, gan vēršanās pret dzimto valodu utt. Šīs ir valstis, kuras vada galēji radikālas rusafobu [izvirtuļu un aprobežotu diletantu] elites, kuras daudzus gadus Krieviju ir pasludinājušas par jebkāda ļaunuma iemeslu.

Pēc tam, kad 2004.gadā Latvija, Lietuva un Igaunija iekļāvās ES, daudzi gaidīja, ka šajās republikās gūs virsroku Eiropas tiesiskās normas, bet nacionālās minoritātes diskriminējošie likumi tiks atcelti. Tomēr tas tā nenotika. Kādēļ? Nu pieņemsim, ka Briseles birokrāti cerēja, ka problēma ar laiku atrisināsies pati no sevis un tāpēc aprobežojās tikai ar maigām rekomendācijām.

Amerikāņi, kuriem Baltijā izseni ir liela ietekme, vispār demonstratīvi nepievērsa uzmanību vietējo krievu problēmai. Daudzi krievu kopienas aktīvisti pastiprināti mēģināja pievērst ASV oficiālo varas pārstāvju uzmanību savām problēmām, naivi domājot, ka viņi nav lietas kursā. “Kad PSRS atņēma pilsonību vienam pašam Solžeņicinam, par to bija sašutusi visa demokrātiskā pasaule, bet kad Latvija (un arī Igaunija) atstāja simtiem tūkstošus cilvēku bez pilsonības, Rietumvalstis klusēja. Tomēr mēs ticam, ka jau sen ir pienācis laiks vadošajiem amerikāņu politiķiem pateikt: “Tagad mēs visi esam Latvijas nepilsoņi!”” Tas bija rakstīts vienā vēstulē, kas tika nosūtīta ASV augstākā līmeņa ierēdņiem.

Diemžēl vilšanās bija liela. Kad pagājušā gada rudenī ASV prezidents Baraks Obama tikās ar Baltijas valstu kolēģiem, par nepilsoņiem netika runāts ne vārda. Savukārt galvenais ASV diplomātu rūpju objekts, spriežot pēc viņu publiskajiem izteikumiem un darbībām, bija …. seksuālās minoritātes.

Tagad šāda “akluma” iemesli kļūst daudz saprotamāki, jo konfliktsituācijas, kura var uzliesmot, esamība kādā reģionā ir ļoti izdevīga ārējiem ģeopolitiskajiem spēlētājiem, kam ir iespējas to izmantot savās interesēs…

Kas stāv aiz provokatoriem?

Tātad ir pamatotas bažas, ka ASV, vēloties līdz galam sabojāt Krievijas un ASV attiecības, tuvākajā laikā var censties “uzspridzināt” arī Baltiju. Kā tieši tas var notikt pagaidām vēl nav skaidrs, kaut arī daži iespējamie kontūri jau kļūst redzami. Ne par velti kaut kādi nezināmi personāži pēkšņi sāka internetā izplatīt “Latgales tautas republikas” karti un simboliku, aģitēt iestāties kaut kādās pavisam neskaidrās grupās, šūniņās un organizēt “pretestību”.

Gunārs Upenieks

Gunārs Upenieks

Sākās viss ar to, ka 2014.gada novembrī Krāslavas domes priekšsēdētājs Gunārs Upenieks paziņoja avīzei “Diena”, ka kaut kādi aktīvisti it kā aģitējot par Latgales pievienošanos Krievijai. “Viņi nāk pie cilvēkiem uz mājām, izdala bukletus un stāsta par iespējām Latgalei pievienoties Krievijai. Šī informācija ātri nonāca līdz Domei, bet mums nav iespēju apstādināt šo kustību. Viņi staigā pa skolām un citām sabiedriskām iestādēm. Kāds runāja par naudu, kas tiek piedāvāta, lai kolektīvu vadītāji pārietu aģitatoru pusē. Es apspriedu šo lietu ar kolēģiem no citām pašvaldībām, bet mums nav iespēju iejaukties. Es nezinu, kur skatās Drošības policija, “ stāsta Upenieks.

Pašiem Latgales iedzīvotājiem šis stāsts izraisīja skumju neizpratni, jo līdz šim tur nebija dzirdams par “aktīvistiem – separātistiem”. Pat Krāslavas kaimiņu pašvaldības bija sašutušas par šādiem murgiem.

Vēsturnieks Aleksandrs Ržavins pieļauj: “Ir divi varianti. Vai nu latviešu čekistu pēcteči nekādi nespēj atbrīvoties no draņķīgas iedzimtības un izdomā “tautas ienaidnieku” sazvērestības, kuras pēc tam paši arī “atmasko”. Vai arī latviešu boļševiki pēc savas vecas tradīcijas apvaino kaimiņus “dzimtenes nodevībā” un mēģina tiem piešūt vietējā kriminālkodeksa “58.pantu”. Kaut arī var būt trešais variants – abi iepriekš minētie kopā. Krāslavas novada galva biedē: “Latvijas – Krievijas robežas rajonos kaut kādi aktīvisti aģitē par Latgales pievienošanos Krievijai”. Bet pagaidiet, apskatieties kartē: kurā vietā Krāslavas novads robežojas ar Krieviju? Kā Krāslavas novada vadītājs zin, kas notiek tajos novados, kas robežojas ar Krieviju? Kas tā par nejēdzīgu publisku “stučīšanu” uz blakus novadu vadību (cik noprotams – Ludzas un Zilupes), sak pie viņiem tur “separātisti” darbojas un vadība neko nedara, bet redz viņš, Upenieks, ir izrādījis tādu modrību. Bet, ja Upenieks to nedara pats, bet ar kompetentu iestāžu ziņu, sak, patriot Upeniek, palīdzi atmaskot “tautas ienaidniekus”. Jo nu ļoti gribas caurumiņus taisīt ordeņiem, bet nekādi nesanāk pa dienu ar uguni meklējot Ludzā “separātistus” atrast. Bet no Vašingtonas uzstājīgi prasa izveidot Latvijas Austrumos savas LTR (Ludzas tautas republika) un DTR (Daugavpils tautas republika) , bet krievi paši kā neprotas tā neprotas un nepadodas provokācijām…” [LTR un DTR – vārdu spēle, saīsinājumi tādi paši kā Luganskas un Doņeckas tautu republikām.]

Vēlāk Upenieks bija spiests atzīt, ka ir “mazliet pārspīlējis”.

Ržavins šai sakarā secina: “Domāju ne es viens esmu pamanījis, ka amerikāņu un angļu žurnālisti cītīgi mēģina visus pārliecināt, ka “ļaunais cars Vladimirs” par to vien sapņo kā iebrukt Latvijā.  Un šādi upenieku paziņojumi ļoti labi iekļaujas tipiskā amerikāņu provokāciju shēmā: sākumā izdomājam ienaidnieku, pēc tam viņu intensīvi izreklamējam un gala beigās viņu varonīgi uzvaram. Vai, kas ir sliktāk, tikai mazliet piežmiedzam pie sienas, lai konflikts un nestabilitāte būtu ilgāka. ASV šādus konfliktus eksportē visu XXI gadsimtu.

Vai Krievijai un personīgi Vladimiram Putinam ir kāds labums no iebrukuma Latvijā? Nav. Vai viņiem ir nepieciešamas Latvijas austrumos LTR un DTR? Nav. Vai ASV ir izdevīgs “laipno cilvēciņu” iebrukums Latvijā? Jā ir, pat vesela buķete izdevīguma. Vai ASV ir nepieciešamas LTR un DTR Latvijā? Jā, jo tas ir kārtējais ķīlis starp Krieviju un ES. Tad ES varēs aizmirst par pretošanos ASV cīņā par dominēšanu pasaulē. Nezinu cik lielā mērā Latvijas krievi to apzinās, bet pilnīgi noteikti jūt. Un tāpēc parādās tādi alarmisti – provokatori kā upenieki.” Tāds ir vēsturnieka Aleksandra Ržavina viedoklis.

00476_Latgales_tautas_republika

2015.gada janvārī sociālajā tīklā Facebook [ASV sociālais tīkls] tika publicēts karogs ar uzrakstu “Latgales tautas republika” un karte, kurā Latgale ir atdalīta no Latvijas. Drošības policija šai sakarā pasteidzās paziņot, ka “ideju izplatība publiskajā telpā, kas apstrīd Satversmē nostiprināto valsts teritoriālās vienotības principu, atbilst Krievijas ģeopolitiskajām interesēm.” Vēlāk tika paziņots, ka specdienestiem izdevās aizturēt “separātistus” un notiek “sazvērestības” izmeklēšana. Tomēr “ļaundaru” vārdi tā arī netika nosaukti.

Vēlāk internetā parādījās sekojoša proklamācija: “Krievvalodīgo iedzīvotāju tiesības Baltijā tiek pārkāptas daudz vairāk kā Ukrainā. Tikai par šo tēmu nezin kāpēc nerunā. Tad, lūk, Vašingtona te rīkosies tieši tāpat. Viņi jau Baltijā ir uzaudzējuši visu veidu fašistus, kuri nekautrējoties maršē pa ielām un kuriem ir pat daudz balsu parlamentā. Un kas būs tālāk? Bet tālāk jūs sāks slepkavot tāpat kā Ukrainā. Sākumā pa vienam, bet pēc tam masveidā kā Odesā. Tā visa mērķis: iesaistīt Krieviju. Atvērt tā saucamo otro fronti. Tāpēc, Baltijas valstu pilsoņi, galvenais uzdevums pretestībai un izdzīvošanai ir apvienošanās. Uzaiciniet visus savus tuviniekus, paziņas, kolēģus uz mūsu patriotisko grupu sociālajā tīklā “Vkontakte””. Tā raksta nezināmi “brīvības cīnītāji”.

Mieru, tikai mieru!

Par laimi tamlīdzīgi uzsaukumi paliek “gaisā karājoties”. Pietiekami labi šai ziņā uzrakstīja autoratīvais blogeris “Seva-Riga”: “Tā pretošanos neviens neorganizē. Ar 99% varbūtību šāds uzsaukums ir Balijas valstu speecdienestu provokācija ar mērķi pašiem organizēt un pēc tam arī pašiem atklāt antinato sazvērastību. Par apmēram šādu procesu parādīšanos jau ir brīdinājuši pietiekami uzticami avoti. Tāpat mani brīdināja, ka kopā ar šādiem uzsaukumiem ļoti runīgi kļūs “krievu aktīvisti”, kuri nokāps no saviem ausgtumiem līdz personiskām sarunām ar ierindas cilvēkiem un piedāvās iesaistīties, organizēt, vadīt. Esiet uzmanīgi, jo īpaši tagad, kad ir visnepiemērotākais brīdis šādām darbībām, jo pēc tām uzreiz sekos atmaskošana. Nevajag spēlēt pagrīdnieku spēlītes, kaut vai tāpēc, ka nekādas pagrīdes īstenībā nav , vieni vienīgi tīklveida memi. Un visbeidzot, ja ticat provokācijām, tad atcerieties, ka tās mēdz būt ne tikai verbālas, bet arī reālas, tāpēc, ja negribat kļūt par nejaušu upuri, izvairieties no pļāpīgiem agitatoriem, lielu ļaužu masu koncentrācijas vietām lielpilsētās. Pēdējo Baltijā ir visai vienkārši izdarīt, jo cilvēki ir aizbraukuši.”

Ar augstāk minēto kaislību kurināšana nebeidzās. Ja palasa Baltijas valstīs iznākošās avīzes, tad var rasties iespaids, ka atrodies ielenktā cietoksnī. No publikācijām var noprast, ka Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijās tūlīt, tūlīt iebruks Krievijas “zaļie cilvēciņi” un uzbruks vietējām armijām.

“Maskavas aģenti” esot opozīcijas izdevumu redakcijās, ir iefiltrējušies sabiedriskās organizācijās un pat valsts pārvaldē – viņi izplata savu ļauno propagandu, attaisnojot Krimas pievienošanu Krievijai un noliedzot “kremļa režīma” ļaundabīgo raksturu. Lai atbrīvotos no bailēm Viļņā un Rīgā nonāca pie slēdziena, ka ir jāķeras pie ieročiem. Sak, republikām ir jābūt gatavām patstāvīgi pretoties “krievu agresoram” trīs dienu laikā, bet pēc tam jau palīgā atsteigsies NATO spēki.

Viļņā nolēma atjaunot iesaukumu armijā, priekšlikumu iesniedza prezidente, bet Saeima apstiprināja. Šis lēmums paliks spēkā vismaz piecus gadus. Pašreiz Lietuvas bruņotajos spēkos dien 7910 kontraktnieki, 445 brīvprātīgie – rezervisti un 219 kadeti. Kopš 2008.gada Lietuvā ir profesionāla armija, bet tagad tā atgriežas pie iesaukuma principa. Iesaukti tiks jaunieši no 19 līdz 26 gadiem. Pirmais iesaukums paredzēts septembrī. Ik gadu ir plānots mobilizēt 3 – 3,5 tūkstošus cilvēku – viņus noteiks pēc loterijas principa. Piecu gadu laikā šādi ir paredzēts sagatavo 16 tūkstošus rezervistu.

Latvijā militāro dienestu atcēla 2004.gadā un pašreiz tās armiju nevar nosaukt par diez ko spēcīgu. Vietējie kara kurinātāji pašreiz var rēķināties ar 5,1 tūkstoti dienošu karavīru, 5 tankiem, 25 visurgājējiem, 442 prettanku ieročiem. Vēl ir 8 tūkstoši zemessargu. Nesen Latvijas Aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis piedāvāja palielināt armijas karavīru skaitu un valdība to apstiprināja. Nacionālo bruņoto spēku (NBS) pārstāvji paziņoja, ka šogad pirmo reizi praksē tiks pielietots mobilizācijas likums, kurš paredz obligātu ierašanos un piedalīšanos militārās mācībās. Tiesa gan uzreiz cilvēki tika nomierināti, apgalvojot, ka mobilizācija attieksies tikai uz personām, kurām ir profesionāla armijas dienesta pieredze un kuri ir atvaļināti pēdējo divu gadu laikā. Pirmās “laimes vēstules” paredzēts izsūtīt 2015.gada rudenī. Latvijas Aizsardzības ministrijas redzeslokā ir apmēram 2500 vīriešu, kuri pēc 2008.gada ir pametuši dienestu NBS.

Nesen Lietuvas Iekšlietu ministrija un Valsts uzgunsdzēsības un glābšanas dienests sagatavoja projektu instrukcijas izveidošanai iedzīvotājiem kara gadījumā. Tā IeM padomi attieksies uz iedzīvotāju informēšanas sistēmu, evakuācijas noteikumiem, kā ātri sakravāt mantas, sagatavot rezerves, mājokli, kā uzvesties karadarbības zonā.

Latvijā iedzīvotājiem iesaka pie pirmās izdevības ar ģimeni pamest dzīvesvietu. Ja tas nav iespējams, ir “jāsagatavo soma, kurā jāieliek nauda, dokumenti, bankas norēķinu karte, rezerves mobilais tālrunis, pārnēsājamais radio, nazis, cirvis, šķiltavas, medikamenti, pārtikas produkti un citas pirmās nepieciešamības preces.”  Tāpat cilvēkiem ir nekavējoties jāpaziņo kārtībsargājošām iestādēm, ja tiek pamanīti nepazīstami un aizdomīgi bruņoti cilvēki, kuri slikti orientējas apkaimē, pēc izskata atšķiras no citiem iedzīvotājiem vai arī ir izsēdināti no jūras vai debesīm”.

Karadarbības zonā Latvijas iedzīvotājiem iesaka “uzvesties mierīgi, neiesaistīties konfliktos ar bruņotiem cilvēkiem un izpildīt viņu pavēles [kas, starpcitu, ir ļoti izdevīgi šiem potenciālajiem bruņotajiem cilvēkiem].” Apšaudes gadījumā ir jāglābjas pagrabos vai grāvjos. Savukārt Ekonomikas ministrija “X stundā” apsolīja nodrošināt iedzīvotājus ar ziepēm, tualetes papīru [cik svarīgi!] segām, drēbēm, svecēm  un sērkociņiem.

Šādos apstākļos Baltijas valstu iedzīvotājiem jāparāda dzelžaina noturība, miers un ir jābūt ļoti uzmanīgiem.

Vjačeslavs Samoilovs
/24.03.2015/

[Rakstā minētā sakarā jāpiebilst, ka ne par velti 2014.gada rudenī tika nomainīts Drošības policijas priekšnieks uz izteiktu proamerikāni un ne par velti visa Latvijas mēdiju vide ir pārņemta ar antikrieviskuma histēriju.]

Avots:
http://www.stoletie.ru/politika/ssha_zapalat_i_pribaltiku_791.htm
http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/534729-kraslavas_mers_nobazijies_aktivisti_musina_latgali_pievienot_krievijai
http://www.tvnet.lv/zinas/arvalstis/545519-dp_veic_parbaudi_par_interneta_popularizeto_latgales_tautas_republikas_ideju

Informācijas aģentūra
/04.04.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 4 komentāri

Latvija anglosakšiem sāk izmaksāt pārāk dārgi

00472_Latvia_usaIzskatās, ka anglosakši grib iesmērēt Baltijas valstis Krievijai. Interesanti kāpēc? Baltiešu korim, kuri par to runā, nu ir pievienojusies arī smagā artilērija – laikraksts Financial Times, kurā 23.03.2015 tika publicēts Joela Sano (Business Monitor International ) raksts “Will Russia make a play for Estonia, Latvia and Lithuania?”( http://inosmi.ru/sngbaltia/20150324/227067276.html?utm_source=tw1 ).

Protams, te neiet runa ne par kādām ģeopolitiskām spēlītēm, bet gan viss vulgāri atduras pret piķi… Apstākļos, kad ASV ir apstādinājuši “drukājamās mašīnas” darbību “aizjūras draugi” beidzot izjuta cik rijīga “cīņubiedru” šaika mīt Baltijas jūras krastos.

Latvijas budžets, ja no tā izņem iezemiešu dejas un burvestības no sērijas “Kīze, ej prom”, kā arī krievu tranzītu, pārsvarā sastāv no tādu demokrātijas balstu kā “Goldman Saks” un “Morgan Stanley” ik kvartāla finansu injekcijām, kuras reizēm, lai tas neizskatītos nu pavisam pornogrāfiski, tiek izlaistas caur “Deutsche Bank”.

No vietējiem mēslukrātiem [krievu valodas vārdu spēle, izkariķējot vārdu “demokrāti”] par to prasīja tikai vienu – regulāri apgānīt Krieviju. Šāds bizness daudz prāta un spēju neprasa, tā nav HESu un rūpnīcu celtniecība “nolādēto okupantu” uzraudzībā. Uz šī budžeta jau ir izaugusi vesela paaudze “pareizo latviešu”, kuri vispār neko neprot darīt.

Tad, lūk, izskatās, ka piķis iet uz beigām. Un kur lai liek visu šo varzu, kura ir pieradusi garšīgi pierīties, saldi gulēt un lasīt no papīrīša ASV vēstniecības “spīčraiteru” tekstus par krievu okupantiem. Vienkāršais anglosakšu saprāts, kurš ar kalkulatoru rokā ir izskaitļojis, ka utilizēt šo Eiropā nevienam nevajadzīgo biomasu izmaksās daudz mazāk nekā noformēt to kā dāvanu vienalga kam (kaut arābiem vai pat krieviem), gan jau iezemiešu valdībai ir apsolījis mītnes vietu kaut kur Alpos un emigrācijas valdības statusu, tāpēc gaudošana par drīzu krievu atnākšanu latviešu elitē ir pieņēmusi ekstāzes apmērus.

Un te jāņem vērā, ka ir arī alternatīvas – anglosakšu “ērgļi” [“kara partija”] piedāvā šo biomasu izmantot lietderīgāk priekš militārās industrijas, sagatavojot un nosūtot tos karā, kur viņu vectēvi šķiet līdz galam vēl nebija izkarojušies – uz Pleskavu un Veļikajiem Lukiem. Vienība no 3000 tūkstošiem instruktoru kopā ar 5 tankiem jau ir ieradusies un iejūtas vietējos apstākļos. Alternatīva tomēr…

Skatoties uz šo visu, bijušais Latvijas ārlietu ministrs Jānis Jurkāns jau paziņoja, ka Latviju vislielākā mērā apdraud tās pašas muļķība. Nu ko, viens pamodās, gaidīsim citus…

“Seva-Riga”
/24.03.2015/

Avots:
http://seva-riga.livejournal.com/426549.html
http://inosmi.ru/sngbaltia/20150324/227067276.html?utm_source=tw1
http://blogs.ft.com/beyond-brics/2015/03/23/guest-post-will-russia-make-a-play-for-estonia-latvia-and-lithuania/
http://www.ves.lv/янис-юрканс-главная-угроза-латвии-с/

Informācijas aģentūra
/04.04.2015/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Ārprāta anatomija jeb kā Latvijā darbojas importētie likumi

00469_lady-justiceJau desmito mēnesi, saskaņā ar tiesas lēmumu, esmu izdzīts no savas personiskās mājas un man piederošās saimniecības, man liegta iespēja pašam audzināt savus bērnus, esmu atstāts bez dzīvesvietas un ierastā darba. Šajā periodā ir sagrauta mana ģimene, esmu zaudējis vienu no saviem četriem dēliem, sabojātas attiecības ar pārējiem dēliem, ir izpostīta ilggadīgi veidotā un attīstītā saimniecība, kas bija ģimenes ekonomiskais pamats, un pirmo reizi mūžā esmu kļuvis par krimināli sodītu personu. Pie tam – vairākkārtīgi; t.i., – recidīvistu…

Notikumu vēsture

Ar Sandru [vārds mainīts] apprecējos 1994. gadā. Abi bijām aktīvi kristieši. Viņai tās bija otrās laulības, bet man – pirmās. No iepriekšējās laulības viņai bija dēls, kuru es pieņēmu un audzināju kā savu paša. Sākām dzīvot kopā manā no tēva mantotajā privātmājā Pilsētā. Pirms pārvākšanās uz Pilsētu Sandra dzīvoja īrētā dzīvoklī Rīgā. Gadu pēc laulībām, 1995. gadā piedzima dēls Kalvis [vārds mainīts], bet 1996. gadā piedzima Ivars [vārds mainīts].

Ap šo laiku es mantoju nekustāmo īpašumu bez ēkām laukos – X pagastā. Tā kā gandrīz visu mūžu biju nodarbojies ar mazo uzņēmējdarbību, kas saistīta ar lauksaimniecisko ražošanu, un pats sevi nodrošinājis ar darbu, nolēmām pārvākties uz dzīvi laukos, ar domu, ka arī bērniem tur būs labāk – svaigs gaiss, meži, plašumi, netālu – skaista upe ar brīnišķīgu pludmali, veselīga, ekoloģiski tīra, pašražota pārtika, un man – darbs. X pagastam blakus, – Y pagastā iegādājos lielu(1600m2) fermu ar lielu(400m2) šķūni un atvēru tur gateri. Pirmajā laikā es Y pagastā dzīvoju īrētā istabiņā viens pats, bet ģimene vēl bija Pilsētā. Vēlāk, pārdevuši māju Pilsētā, devāmies uz Y visi.

Nopirkām vecu, mazu mājeli – graustu, kura atradās apm. 300 metrus no fermas un šķūņa, izremontējām un sākām dzīvot. Šīs mājas pirkšanu daudzējādā ziņā noteica tieši fermas tuvums, jo līdz ar to saimniecības ēkas vai garāžas būvēt nevajadzēja -fermā un šķūnī vietas bija daudz.

Pēc dažu gadu darba mans gateris vairāku iemeslu dēļ bankrotēja, un es pārprofilējos uz lauksaimniecisko ražošanu – kūts man bija, zeme arī. Pamazām sagādāju visu darbam nepieciešamo tehniku. Tika iegādāti trīs dažādas jaudas un pielietojuma traktori un daudz citu saimnieciecībā nepieciešamu lietu un instrumentu, lai varētu apkopt 50ha zemes un sagādāt barību liellopu ganāmpulkam. Piereģistrējāmies kā piena ražotāji un sākām realizēt pienu kooperatīvam.

Jāatzīmē, ka tas bija diezgan unikāls gadījums, ka jaunā vietā tiek izveidota jauna piensaimniecība. Vairums piensaimniecību bija pastāvējušas jau agrāk, bet daudzas no šīm saimniecībām Latvijas lauksaimniecības politikas un citu iemeslu dēļ tika likvidētas un to skaits samazinājās. Mēs bijām izņēmums, un “peldējām pret straumi”, izveidojot ražošanu tur, kur tās nebija. Tā, no dažiem trušiem un dažām vistām sākumā, mūsu saimniecība palēnām izauga līdz pat vairāk kā piecdesmit liellopiem (kopā ar jaunlopiem). Saimnieciski vislabvēlīgākajos laikos izslaucām līdz pat 300l augstas kvalitātes piena dienā.

Sākām nomāt zemi arī no kaimiņiem un pagasta, un ierīkojām plašas ganības. Tika sagādāta arī tehnika meža darbiem, un es varēju nodrošināt ar malku no sava meža ne tikai savu māju, bet arī malku pārdot. Divus gadus pēc kārtas izpildīju pagasta pasūtījumu un piegādāju Y pamatskolai 2x100m3 malkas. Tas bija smags roku darbs, nekādu cēlējmehānismu nebija. Gan iekraušana piekabē, gan izkraušana no tās, kā arī sakraušana grēdā pie skolas, notika ar rokām. Strādājot mežā un cilājot smagos klučus, sabojāju muguru – plīsa diski. Tas atsaucās uz turpmāko dzīvi, jo vēlākos gados muguras sāpes regulāri par sevi atgādināja un vairākkārtīgi nonācu slimnīcā, kamēr beidzot tiku norīkots uz muguras operāciju P.Stradiņa slimnīcā.

2001. gadā piedzima trešais dēls – Daniels [vārds mainīts], bet 2002. gadā – Ritvars [vārds mainīts]. Ņemot vērā mūsu kuplo ģimeni un lielo sieviešu darbu apjomu, kas gūlās uz Sandras pleciem, iegādājāmies dažādu virtuves tehniku, kas atvieglo saimnieces ikdienu. Saimniecība ne tikai nodrošināja mūsu kuplo ģimenīti ar naudas līdzekļiem, bet arī ar visdažādāko visaugstākās kvalitātes ekoloģiski tīru pārtiku – pienu, piena produktiem, gaļu, augļiem, dārzeņiem, olām, medu, ogām.

Bērni un saimniecība paņēma visu laiku, tā ka mana sieva Sandra algotu darbu astoņpadsmit gadus nestrādāja. Sākām audzēt arī zemenes gan pārdošanai, gan pašpatēriņam, bija gadi, kad visa mūsu kuplā ģimenīte varēja ēst zemenes diendienā visa gada garumā – mēnesi svaigas, bet pārējā laikā – saldētas. Uzbūvēju lielu – 500m2 siltumnīcu, kurā pirmajā sezonā audzēju tomātus, bet vēlāk – zemenes. Un, kas nav mazsvarīgi, – visi mūsu dēli jau no mazotnes čakli piedalījās saimniecības darbos un apguva visdažādākās iemaņas. Visus četrus es 2 – 4 reizes nedēļā vedu ar automašīnu uz Pilsētas (30km) mūzikas un mākslas skolām. Nevienam neko neprasījām, sociālo dienestu klienti nebijām. Taisni otrādi – palīdzējām, cik varējām, pagastam gan ar transportu (man bija mikroautobuss), gan citādi – ar mūsu holandiešu ģimenes draugu palīdzību noorganizēju Y pamatskolai dāvanu – mācību solus no Holandes.

Tikām uzskatīti par “pozitīvajiem tēliem” un vairākkārt mūsu ģimenei tika veltīti raksti rajona avīzē. (Pirmais – 2003. gadā, otrais – 2009. gadā. Nesen, 2015.gada martā, parādījās trešais – intervija ar Sandru, kurā viņa sniedz pilnīgi pretēju informāciju un ceļ man neslavu visa reģiona mērogā. No saviem draugiem uzzināju, ka sveši cilvēki, izlasījuši šo interviju, mani novērtējuši īsi – “Briesmonis!”)

Daudz laika pavadīju kopā ar dēliem. Katru gadu devāmies vairākdienu ūdenstūrisma braucienos pa Latvijas skaistākajām upēm ar nakšņošanu teltīs, ugunskuru. Ar automašīnu daudz ceļojām pa Baltiju, iemīļots brauciens mums bija uz Līgatnes dabas parku. Neviens nenojauta par tuvojošos traģēdiju. Kalvis un Ivars absolvēja Pilsētas mākslas skolu, bet Danielam un Ritvaram līdz Pilsētas Mūzikas skolas pabeigšanai pietrūka divu gadu. Jo mūsu dzīve pēkšņi izmainījās.

Aptumsums

2012.gada pavasarī manas sievas Sandras Kārkliņas uzvedība sāka mainīties, kļuva arvien dīvaināka, līdz 2.maijā viņa nozaga trīs nepilngadīgos bērnus (ceturtais šajā laikā nebija mājās) un aizveda nezināmā virzienā, kā vēlāk izrādījās – uz Rīgu. Tur, pārnakšņojusi pie draudzenes, kuru nobaidīja ar savu neparasto uzvedību, 3. maijā no draudzenes dzīvokļa aizbēga, paņemot līdzi bērnus, un klaiņoja pa ielām, sakot neēdušajiem un izslāpušajiem bērniem: ”Nedomājiet, ko ēdīsiet un ko dzersiet”.

Draudzene pa gabalu viņai sekoja, laiku pa laikam telefoniski ziņodama man par Sandras un bērnu atrašanās vietu. Kad es ierados viņiem ar automašīnu pakaļ, bērni jau bija sapratuši, ka ar mammu kaut kas nav labi, un bez ierunām iekāpa mašīnā. Es nonācu sarežģītā situācijā, jo, no vienas puses, es nevarēju pamest uz ielas savu sievu ar aptumsušu prātu, bet no otras puses – viņa neparko nekāpa mašīnā. Es mēģināju viņu ievilkt, pielietojot spēku, bet tad garāmgājēji piedraudēja izsaukt policiju. Pret tādu pavērsienu man nebija iebildumu, un, sagaidījis policijas darbiniekus, izstāstīju situāciju. Protams, sākumā viņi man negribēja īsti ticēt, bet, parunājušies ar bērniem, mainīja domas. Policisti, parunājušies arī ar Sandru, man teica, ka jāsauc ātrās palīdzības brigāde no Tvaika ielas (psihoneiroloģiskā slimnīca). Mediķi ieradās ātri, un, aprunājušies ar Sandru, man paziņoja, ka viņa jāved uz stacionāru. Man tas viss likās satriecoši, un es mēģināju iebilst, ka, varbūt, labāk vedīšu viņu mājās. “Labi, jūs aizvedīsiet; bet ko jūs tur ar viņu darīsiet, nebūdams mediķis“, teica ārste, “ brauciet mums pakaļ uz slimnīcu!”

Tā, bākugunīm mirgojot un sirēnām kaucot, mēs devāmies uz Tvaika ielu. Sandra atradās mediķu “busiņā”, bet bērni – ar mani automašīnā. Braucām cieši aiz “ātrajiem”. Klāt pie visa ārkārtējās situācijas izraisītā stresa, pa ceļam vēl zvanīja Sandras pieaugušais dēls no viņas iepriekšējās laulības un izteica man draudus. Neskatoties uz to, ka biju viņu pieņēmis un audzinājis kā paša dēlu astoņus gadus, tagad viņš bija neparasti naidīgs. Arī viņš bija noticējis savai mammai, kura, kā izrādījās vēlāk, jau labu laiku bija cēlusi man neslavu un apmelojusi, stāstot un atspoguļojot mūsu ģimenes dzīvi no sava īpatnējā, pret mani naidīgā, viedokļa.

Slimnīcā Sandra tika ievietota palātā, kurā ievietoja slimniekus, ar kuriem nav iespējams kontaktēties. Šajā palātā viņa pavadīja pavisam neilgu laiku, iespējams, kādu diennakti. Pēc tam viņa tika pārvietota pie adekvātākiem slimniekiem, un es viņu bieži varēju apmeklēt. Lai gan šķita, ka Sandras mentālā veselība uzlabojas, diemžēl viņai tā neatgriezās pilnīgi. Viņai pilnīgi izmainījās personība.

Slimnīcā Sandra pavadīja ap divām nedēļām, bet pēc izrakstīšanās nevēlējās doties mājās. Lieki teikt, ka man šis bija ļoti grūts laiks – neziņa par sievu, rūpes par četriem puikām, ēst gatavošana, drēbju mazgāšana, sešpadsmit govju slaukšana utt. Bija pavasaris, un telefonsarunās es mēģināju pierunāt Sandru braukt mājās, pie ģimenes, pie bērniem, bet viņa atbildēja, ka nebrauks, ka ir “svarīgākas lietas”. Tā viņa “noblandījās” pa Rīgu vēl kādu mēnesi pēc izrakstīšanās no slimnīcas. Beidzot man izdevās pierunāt viņu atgriezties mājās. Es nebūtu to darījis, ja zinātu, kas mani gaida. Jo atgriezās pavisam cits – svešs cilvēks. Slimnīcā viņai tika uzstādīta diagnoze – šizofrēnija. Mana dzīve kļuva par elli.

Jaunā dzīve

00469_gallery_big_two_faced_womanTagad viss kļuva savādāk. Sandras personība bija pilnīgi izmainījusies. Viņai viss, kas agrāk bija labi, tagad šķita slikti, un viss, kas bija slikti, tagad šķita labi. Mājas un saimniecības darbi viņai kļuva arvien vienaldzīgāki, bet ārpusģimenes aktivitātes – arvien svarīgākas. Es ievēroju, ka viņa sāk uzvesties kā vīrietis, atdarināt mani un centās izspiest no ģimenes, kā arī mēģina mani izolēt no bērniem emocionāli un arī praktiski. Mūsdienās tik izplatītais sieviešu feminisms viņā sāka izpausties visnepievilcīgākajā, vispārspīlētākajā un viskroplīgākajā veidā. Bērnu klātbūtnē viņa tagad varēja atļauties pat tādu tekstu, kā: “Tu te nepīksti, vācies savā istabā un tupi!”

Izskatījās, ka viņai patika mani pazemot dēlu klātbūtnē, bet es biju bezspēcīgs bērnu dēļ – nekad neesmu atbalstījis jebkādu ģimenes konfliktu risināšanu bērnu klātbūtnē. Un Sandra to ļoti labi zināja un izmantoja. Man ir ārkārtīgi viņus žēl, jo viņi ir tik neaizsargāti un šajos konfliktos cieš visvairāk.

Sandra bieži vien nošķīra no manis dēlus un slepus viņiem neatlaidīgi kaut ko skaidroja. Viņa ieguva autovadītāja apliecību un sāka strādāt algotu darbu. Sandra ir ļoti talantīga mūziķe, un, nodibinot un vadot vietējo sieviešu ansambli, ātri vien ieguva simpātijas un atbalstu vietējās pašvaldības dāmu aprindās. Izmantojot savu ietekmi un talantu patikt cilvēkiem, viņa sāka ļaudis, sevišķi sievietes, noskaņot pret mani, stāstot, ka es esot despots, kurš viņu astoņpadsmit gadus apspiedis, bet tagad viņa esot “izkļuvusi brīvībā”.

Tādi stāsti daudzām ausīm šķita kā mūzika, jo agrāk ar savu pašaizliedzīgo kalpošanu bērniem un ģimenei viņa emancipētajām sievietēm bija “kā dadzis acī”, ar savu dzīvi parādot, ka arī mūsdienās sievietei ir iespējams palikt Sievietei. Mūsu sentēvu ģimenes modelis, realizēts dzīvē, daudziem kalpoja par iedvesmas avotu, un kādu reizi es, intereses pēc, saskaitīju, ka dažu gadu laikā mūsu mājās bija ciemojušies ap diviem simtiem cilvēku no sešām valstīm. Atklāti sakot, tikai pateicoties tam, ka es nepieņēmu mūsdienu rietumu sabiedrības antiģimeniskos standartus un stingri turējos pie konservatīva ģimenes modeļa, mūsu ģimenē dzima četri bērni. Un neviens nav lieks, dārgs ir katrs. (Taisnību sakot, tagad, pēc Sandras personības graujošajām izmaiņām, viņa man ir pārmetusi, ka es esot “licis dzemdēt(!)” bērnus. Šim izteicienam vajadzētu būt fiksētam tiesas protokolos un audioierakstos).

Sandrai tagad bija divas sejas – viena eņģeļa seja, kas ar savu šarmu, dziedāšanu un muzicēšanu apbūra cilvēkus, un otra – cietsirdīga, viltīga, mantkārīga un ļauna. Kā medaļas divas puses. Sabiedrība redzēja tikai vienu pusi, bet es – abas. Cilvēki bieži kļūdās, saistīdami kāda cilvēka talantu ar viņa personību; viņi domā, ja cilvēks skaisti dzied vai izskatās, kā eņģelis, tad viņš tas arī ir. Diemžēl dzīvē tā nav, un bieži vien talantīgi, skaisti, slaveni un bagāti cilvēki, iepazīstot tuvāk, izrādās visai nepievilcīgi vai pat nelietīgi.

Tagad mūsu ģimene no parauga nonāca pretējā pozīcijā, un nu varēja kalpot kā visatbaidošākais piemērs. Es ievēroju, ka Sandra pamazām sāk ne tikai nepalīdzēt saimniecībā, bet pat sabotēt manu saimniecisko darbību. Bērnu intereses viņai kļuva vienaldzīgas, un es ievēroju, ka viņa kļuvusi neparasti cietsirdīga. Vēl es ievēroju, ka, viņa ir gatava man darīt ļaunu arī tad, ja no tā cieš bērni.

Tā, kādu reizi, kad ar puikām bijām sataisījušies braucienā ar laivām pa Salacu un jau devušies ar automašīnu ceļā, viņa pa telefonu paziņoja, ka govis no ganībām mājās nelaidīs un neslauks – “lai klīst pa visu pagastu”. Veltīga bija mana un vecākā dēla Kalvja pierunāšana un argumenti, ka mēs veselu nedēļu esam gatavojušies šim ceļojumam un esam jau simts kilometrus no mājām; – mēs, visi pieci, bijām spiesti griezties atpakaļ un vēlu naktī ar visām teltīm un laivām vīlušies atgriezāmies mājās. Govis nevar nedzirdīt un neslaukt… Es sapratu, ka ļaunuma mērķis esmu es, bet nevarēju Sandrai ieskaidrot, ka bērni no tā nedrīkst ciest. Viņai bija vienalga.

Nākošais notikums mani vispār šokēja – viņa lika nepilngadīgajiem bērniem nosist kaķi. Kad es to uzzināju, nespēju noticēt, vai tiešām?! “Jā, “ apstiprināja puikas, “mēs uzmetām viņam bluķi…”
Mamma ir mamma, un bērni bija audzināti klausīt vecākus… Veltīgi bija mani mēģinājumi paskaidrot Sandrai, ka, pat ja kaķis ir slims, tā ir mana – pieaugušā darīšana, ko ar viņu darīt. Izskatījās, ka viņa pat nesaprot, ka garīgi kropļo bērnus.

Nākošais viņas “varoņdarbs” bija aveņu noindēšana ar “Raundap” – preparātu, kurš visā pasaulē atzīts par ārkārtīgi kaitīgu cilvēku un dzīvnieku veselībai. Šī preparāta iedarbībā, piemēram, dīķu iemītniekiem dzimst mutanti. Līdz šim saimniecībā mēs principiāli nelietojām nekādus pesticīdus vai jebkādus citus ķīmiskos preparātus un lepojāmies, ka visa mūsu saražotā produkcija bija ekoloģiski tīra. Tagad Sandra it visā sāka darboties pretēji, arī šajā sfērā; cik saprotu – man par spīti.

Man bija labas, es teiktu – pat izcili labas attiecības ar dēliem, bet tagad es ievēroju, ka attiecības sāk pasliktināties, ka viņi neatlaidīgi un nepārtraukti tiek kūdīti pret mani. “Tu nozagi man bērnus”,  Sandra jau agrāk dažreiz bija izteikusies, redzēdama mūsu labo kontaktu. Tagad viņa sāka “atriebties” un darīt visu, lai bērnus noskaņotu pret mani un viņus “atgūtu” sev. Man, personīgi, šķiet absurds kaut kāda konkurence vecāku starpā par bērnu mīlestību. Mamma ir mamma, un tētis ir tētis. Es vienmēr esmu mācījis dēliem mīlēt mammu, un nedomāju, ka tādēļ viņi mazāk mīlēs mani, bet Sandrai tagad šķita – jo bērni vairāk neieredzēs mani, jo vairāk mīlēs viņu…

Tad viņa sāka pieprasīt par visu samaksu. Ja man nebija naudas, ko samaksāt, piemēram, par govju izslaukšanu, viņa vienkārši tās neslauca. Veltīgi bija mani iebildumi, ka tas ir ģimenes interesēs – Sandrai tagad interesēja tikai viņa pati. Pavisam grotesku formu šī samaksas pieprasīšana ieguva, kad man bija jāsāk maksāt arī par laulāto attiecībām. Bet, tā kā biju uzticams vīrs un laulības pārkāpšanu neatbalstīju, maksāju ar, – nebija jau kur sprukt…

Tā, pamazām, viņa sāka gremdēt mūsu ģimenes ekonomiku – atteicās piedalīties ilggadējā, grūti uzceltā ģimenes biznesā – piena produktu ražošanā (ar ko es pazaudēju daļu no ilgos gados iegūtās klientūras), bet beigās vispār pārstāja piedalīties saimniecības darbos. Tas, ko mēs agrāk darījām divatā, tagad bija jādara man vienam. Arī bērni tika sakūdīti nepalīdzēt, kā viņa teica – “ nav ko vergot viņam”. Pat vairāk – bērni tika mācīti neklausīt mani un, ja es kaut ko palūdzu viņiem izdarīt, tad Sandra teica pretēji – nedariet to! Beidzot es vairs nespēju ar visu viens pats tikt galā un pārstāju divus jaunākos dēlus vadāt uz mūzikas skolu. Līdz tās pabeigšanai viņiem bija atlikuši vien divi gadi. Mana dzīve kļuva arvien neciešamāka, atmosfēra mājās kļuva arvien naidīgāka, provokācijas – pretīgākas. Viņa sāka lietot lamuvārdus, kādus nekad agrāk neviens mūsu ģimenē, vismaz manā klātbūtnē, nelietoja.

“Paklau, kāds ir tavs mērķis?”, kādu reizi es pajautāju sievai. “Dabūt tevi prom no šejienes, te palikt un saimniekot!”, viņa bija atklāta…

Jaunie Sandras sabiedrotie – Likums par “Pagaidu aizsardzību pret vardarbību” un tiesas

Arvien biežāk Sandra sāka pieminēt kaut kādu likumu, ar kura palīdzību varēšot mani “dabūt prom” no mājas, un es nevarēšot tai tuvoties tuvāk, par kādiem noteiktiem metriem.(Tas stājās spēkā 2014.gada 31.martā un saucās “Pagaidu aizsardzība pret vardarbību.”) Man tas šķita tāds absurds, ka es tikai smējos, lai gan zināju, ka viņa iedraudzējusies ar kādu juristu un gandrīz ik dienas stundām ilgi runā ar viņu pa telefonu.

Arvien biežākas un nepatīkamākas kļuva dažādas provokācijas no viņas puses. Sandra arī pārstāja pārstrādāt pienu piena produktos ģimenes vajadzībām un sāka bērnus barot ar pusfabrikātiem un citu lielveikalu barību. Atceros epizodi, kad ar bērniem pārrunājām čipšu un kolas kaitīgumu. Uz to Sandra reaģēja, kā parasti pēdējā laikā – pretēji, un sāka saukt: “Bērni, nesiet šurp čipšus, ēdīsim čipšus”. Tas bija nožēlojami un pretīgi, bet, respektējot bērnu tiesības uz mieru ģimenē, es konflikta eskalāciju nepieļāvu.

Jau kopš atgriešanās no Rīgas (pēc “Rīgas epopejas”) viņa regulāri, vienu reizi nedēļā piektdienās brauca uz galvaspilsētu pie kāda ciemos un tur palika pa nakti. Viņa stāstīja, ka ciemojas pie draudzenes, kam es arī ticēju. Tikai tad, kad kādu reizi viņa pārradās agrā rītā smaržodama pēc alkohola un uzreiz sāka runāt par šķiršanos, mana ticība viņas godīgumam stipri cieta. Un skats viņai bija tāds glūnīgs un netīrs…

Lai padarītu manu dzīvi mājās pavisam neciešamu, viņa sāka slēpt no manis produktus, aizbildinoties ar to, ka viņa tos nopirkusi par savu naudu. Agrāk mums ģimenē bija stingra tradīcija ieturēt maltītes visiem kopā, pie viena galda, bet tagad es tiku izstumts. Viņa sāka mani aizskart ar vārdiem un pazemot bērnu klātbūtnē, bet es bieži vien nevarēju pietiekoši asi aizstāvēties, jo bija žēl bērnu – lai nu kā, tā tomēr bija viņu māte un par māti teikt sliktu bērnu klātbūtnē ir nesavienojami ar maniem uzskatiem, bet, no otras puses, man kaut kā vajadzēja paskaidrot šīs nenormālās attiecības ģimenē. Tā es nonācu sarežģītā situācijā – ja es aizstāvējos, man iznāca runāt sliktu par māti, bet ja klusēju – iznāk, ka viņai taisnība, un visi pret mani vērstie apvainojumi – patiesība.

Bija vairāki gadījumi, kad viņa paķēra rokās nazi un bļaudama skraidīja pa māju. Es bažījos, ka viņa sev var nodarīt ko sliktu, lai gan parasti agresija vērsās pret mani. Tā, kādu reizi es pie krāsns noliecies plēsu skalus iekuram, kad viņa negaidīti sita man pa galvu ar lupatu. Es biju noliecies un lupatas stūris trāpīja man pa vaļēju aci. Kādu brīdi ar to aci neko neredzēju. Lai gan man sanāca dusmas, es tās pārvarēju un tikai sagrābu sievu aiz rokām un pateicu, lai nekad vairs tā nedara, jo arī manai pacietībai ir mērs.

Kādu citu reizi, kad biju atlaidies gultā un apsedzies ar palagu, viņa pienāca, lēnām pārvilka man palagu pār seju (kā aizklāj miroņus zārkā), un teica: “Cik labi būtu, ja tu tā gulētu!“ Lai gan ar humoru man viss ir kārtībā, tas likās tā kā mazliet par traku. Jau sen viņa pierīkoja mūsu guļamistabai, kurā viņa tagad dzīvoja viena, atslēgu. Dažreiz viņa zaga no manas istabas lietas un dokumentus, un ieslēdza savā istabā.  Es sāku saprast arvien vairāk, ka Sandras personības izmaiņas ir nopietna problēma, un arī pierīkoju savas istabas durvīm atslēgu. Jau vairākus mēnešus dzīvojām atsevišķās istabās, un nekādu attiecību mums vairs nebija ne par naudu, ne par velti.

Tad, 2014.gada 27.martā, notika atgadījums, kurš krietni ietekmēja visu manu turpmāko dzīvi. Es apsēdos pie galda un ēdu zupu. Sandra sāka bļaut, ka es nedrīkstu ēst zupu.
“Kādēļ lai es nedrīkstētu ēst?”- es brīnījos, – “esmu izsalcis!” “Tādēļ, ka es to vārīju!”, Sandra bija pārskaitusies. “Bet visu, no kā tā gatavota, taču es sagādāju, – es skaidroju, – lūk, – gaļa, kartupeļi utt.” “Nē, tu to nedrīksti ēst!” – viņa palika pie sava.

Es iebildumus daudz neņēmu vērā un mierīgi turpināju ēst. Tad viņa galīgi satrakojās un man uzbruka un sāka raut aiz bārdas. Lai atbrīvotos, es ar plaukstu iesitu viņai pliķi. Kā izrādījās vēlāk, to tik vien viņai vajadzēja. Nākamajā dienā, 28.martā, pēc telefoniskas konsultācijas ar savu juristu, Sandra devās pie ģimenes ārstes, kura viņai uzrakstīja diagnozi – viegls smadzeņu satricinājums. Tālāk viss gāja pēc “plāna” – atzinums tika iesniegts tiesu medicīniskajai ekspertīzei un uzrakstīts iesniegums policijā. Tā es pirmo reizi mūžā tiku pie krimināllietā apsūdzētā statusa. Tad es vēl nenojautu, ka tas (būt par apsūdzēto) kļūs par manu ikdienu, un drīz kļūšu par “īstu recidīvistu”.

(Aizsteidzoties notikumiem priekšā pateikšu, ka oktobrī prokurors, kuram visa šī lieta izskatījās šaubīga, pieprasīja papildus ekspertīzi, kura konstatēja, ka nekāds smadzeņu satricinājums nav bijis, līdz ar to šī krimināllieta ar 2014.gada 11.novembra lēmumu tika izbeigta.) Bet toties citas krimināllietas, ierosinātas vēlāk par absurdā tiesas lēmuma “Par pagaidu aizsardzību” pārkāpšanu, (bet mana “pārkāpšana” vienmēr bija bērnu un ģimenes interesēs, un ne reizi mērķis nebija satikt Sandru), izbeigtas netika, un pie sodāmības es tomēr tiku, un reputācija man tika sabojāta.

Saimniecības beigas

Mūsu saimniecības bēru zvani nozvanīja 2014.gada martā. Tas notika tā. Visas mūsu saimniecības govis un lielās teles bija apsēklotas vai aplektas, citiem vārdiem – grūsnas, un viņām vajadzēja atnesties vasarā. Kad govs atnesas, tad viņa sāk ražot pienu. Pirms atnešanās govīm pāris mēnešus jāļauj atpūsties, un tās netiek slauktas. Es pārtraucu slaukt jau ziemā, jo piena bija maz, un nav slikti, ja govis pirms jaunas laktācijas atpūšas ilgāk – pēc tam tās dod vairāk piena. Lai ģimenes budžets šajā “tukšajā” periodā neciestu, es atradu darbu Vācijā un aizbraucu. Nostrādāju nedēļu, kad piektdienā iezvanījās telefons un kāda balss man pavēstīja, ka pirmdien brauc pēc maniem lopiem. Es biju pārsteigts un teicu, ka nekādu pārdošanu neesmu pieteicis, uz ko saņēmu atbildi, ka tad laikam mana sieva pieteikusi. Es teicu, lai nebrauc, bet saruna pārtrūka.

Bija piektdiena. Aprunājies ar brigādes vīriem, saņēmu viņu atļauju (jo mans galvenais uzdevums, pēc norunas, Vācijā bija vest ar savu automašīnu viņus uz un no darba), pat ieteikumu doties mājās , lai nepieļautu piena lopu izpārdošanu, jo viņi zināja, ka ienākumi no piena realizācijas bija mūsu saimniecības ekonomiskais pamats. Atrados pie Holandes robežas un līdz mājām bija 1700km. Diemžēl sestdien Polijā man sabojājās automašīna un to salabot varēja tikai pirmdien. Rezultātā mājās es nokļuvu otrdien,  – jau par vēlu. Sandra bija paspējusi pārdot uz kautuvi (gaļā!) 12 grūsnās govis un teles. Tā, vienā dienā tika likvidēts ilggadīgi veidots ienākumu avots, kurš nodrošināja mūsu ģimeni daudzu gadu garumā.

Naudu par pārdotajiem lopiem vai kaut daļu naudas atdot viņa atteicās. Es mēģināju piespiest atdot vismaz pusi, atņemot viņai automašīnas atslēgas, bet viņa, izrādās, tālredzīgi bija noformējusi savu automašīnu uz cita īpašnieka vārda un izsauca policiju. Atbraukušais policists paskaidroja, ka, tā kā automašīna juridiski pieder citam īpašniekam, manu rīcību var klasificēt kā zagšanu. Tad es atslēgas atdevu. Tagad, pēc trīs gadiem un visa, kas tajos noticis, es saprotu, ka viņai jau toreiz bija plāns šķirties, padarot mani par vainīgu un sagrābt manus īpašumus, izpostot manu dzīvi un pozicionējot mani par varmāku. Automašīnu viņa vēl šodien nav pārrakstījusi uz savu vārdu. Saprotams – lai neskaitītos kopdzīves laikā iegādāts īpašums.

Sagatavojis visu nepieciešamo pavasara sezonai lielajā, pirms diviem gadiem uzceltajā 500m2 siltumnīcā, kurā iepriekšējā gadā bija sastādītas zemenes (tagad tās ziedēja, biju tās tīri izravējis un manas prombūtnes laikā sāka ražot) un kura bija apgādāta ar pusautomātisko laistīšanas sistēmu, es pārdevu dažus atlikušos teļus un 19.aprīlī devos uz Indiju un Pakistānu, kur draugi mani jau sen aicināja ciemos. Situācija ģimenē bija tik dramatiska, ka vēlējos sakārtot domas, atpūsties, pameditēt un varbūt pat saprast, kā dzīvot tālāk. Cerēju, ka manas prombūtnes laikā arī ar Sandru notiks kādas pozitīvas pārmaiņas. Droši devos projām, zinādams, ka ģimene ir pārpārim apgādāta, jo Sandrai palika visa nauda par divpadsmit pārdotajām grūsnajām govīm un telēm. Atgriezos mājās 30.maijā. Biju pacilāts no domas par atkalredzēšanos ar ģimeni, bet, ieejot mājās tiku sagaidīts ar vārdiem: “Ko atvilkies, vācies atpakaļ uz savu Pakistānu!” Arī bērni uzvedās dīvaini un ņirgājās gan par manu ceļojumu, gan par atvestajām dāvanām. Nekādu fizisku konfliktu ar Sandru šajā periodā man nebija.

Izdzīšana no personīgās mājas, jeb, jaunā “Likuma par aizsardzību pret varmācību” neparastais pielietojums Latvijā

2014.gada 6. jūnijā, sešas dienas pēc savas atgriešanās mājās, es vairs nevarēju izturēt nenormāli naidīgo atmosfēru mājās un Sandras uzvedību un devos pēc palīdzības uz Rīgas psihoneiroloģisko dispanseru, kurā Sandra ārstējās 2012.gada maijā. Sandras ārstējošo ārsti satikt man neizdevās, bet viņas kolēģi teica, ka, saskaņā ar jaunajiem likumiem, nekādu informāciju par pacientiem viņi sniegt nevar. Es biju par to pārsteigts, un skaidroju, ka es neesmu svešs cilvēks, bet vīrs. Kad uzrādīju dokumentus un pateicu sievas personas kodu, mediķi tomēr ieskatījās Sandras slimības vēsturē, un man izdevās uzzināt no viņiem tikai to, ka “viņi mani neapskauž”. Es teicu, ka man ar Sandru kopdzīve vairs nav dzīve, bet elle, uz ko viņi atbildēja, ka, diemžēl, neko nevar palīdzēt. Vien ieteica saukt “ātros” pie slimības saasinājuma. Uz jautājumu, vai viņu praksē ir bijuši gadījumi, kad no šādas slimības izveseļojas, vien atbildēja: “…nelieciet mūs Dieva vietā”. Tā, bez rezultātiem, devos mājup. Bet tālākie notikumi neatstāja vietu šaubām – ārprāts bija izkļuvis ārpus slimnīcas sienām un arvien vairāk un vairāk sevi pieteica dzīvē.

Kad atgriezos mājās,  pēcpusdienā tur ieradās divi policijas darbinieki un paziņoja, ka ir tiesas lēmums (Pilsētas tiesas tiesneses I.Ribicka 2014.g.6.jūnija lēmums Nr. 3 – 12/xxxx) par manu izdzīšanu (nošķiršanu) no mājas un no fermas ar aizliegumu tuvoties tām tuvāk par 500 metriem, un viņi atbraukuši nodrošināt šī lēmuma izpildi. Te jāpiebilst, ka tiesas lēmums  tika pieņemts aizmuguriski, man to nezinot. Mantu savākšanai līdzņemšanai (apģērbs, higiēnas lietas, dokumenti) pēc likuma tika paredzētas 10 minūtes, bet policisti acīmredzami jutās neērti un mani nesteidzināja. Piedāvāju viņiem kopā padzert tēju un mēģināju paskaidrot, ka neesmu izdarījis neko tādu, kas apdraudētu ģimenes locekļus. Izskatījās, ka policisti tic manam stāstījumam, bet viņiem bija tiesas lēmums, kura izpilde jānodrošina. Es painteresējos, uz kurieni lai dodos, jo man ir tikai viens vienīgs mājoklis – šis. Policisti atbildēt nevarēja. Tad es iesēdos savā automašīnā un devos prom. Tā sākās mana “trimda”, kura nav beigusies vēl šodien – jau desmito mēnesi esmu “bomzis”.

Pēc dažām dienām es Pilsētas tiesā  dabūju lēmumu (kuru gan izsniedza visai negribīgi), uz kura pamata biju izlikts no mājas. Iesniegumu par manu “nošķiršanu” Sandra bija iesniegusi 5.jūnijā vienlaicīgi ar prasību par uzturlīdzekļu piedziņu(!). To, ka saimniecības un, attiecīgi, ģimenes ienākumus veido ieņēmumi par pārdoto pienu un gaļu un ka tā jau ir tā mana rūpēšanās par ģimeni, tiesnese I.Ribicka nekādi nespēja vai negribēja saskatīt, iespējams, domādama, ka vienīgie ienākumi var būt darba alga. Tiesnese ignorēja vai nespēja saprast arī to faktu, ka par 12 liellopu pārdošanu iegūtā nauda nodrošina ģimenes materiālo vajadzības apmēram gadu, sevišķi, ņemot vērā to, ka galvenie pārtikas produkti, tādi kā gaļa un dārzeņi, nebija jāpērk, jo tika saražoti saimniecībā. Tā, klāt pie visa, no manis sāka piedzīt uzturlīdzekļus. Neviens neņēma vērā acīmredzamo lēmumu nesavienojamību – ar vienu lēmumu aizliegt fermerim tuvoties savai fermai, strādāt un pelnīt, un ar nākošo – piedzīt no viņa naudu.

Lēmumu par “nošķiršanu” un uzturlīdzekļu piedziņu no manis vienpersoniski bija pieņēmusi Pilsētas tiesas tiesnese I.Ribicka [vārds mainīts] balstoties tikai uz S.Kārkliņas iesnieguma pamata, kurā es tiku apvainots “emocionālā, ekonomiskā, fiziskā un seksuālā vardarbībā”, iepinot “pievēršanos musulmaņu ticībai” un apvainojot mani nerūpēšanās par ģimeni. Nekādu liecinieku, nekādu pierādījumu, nekādu manu paskaidrojumu. Skaidrs, ka viņai bija ērti mani pozicionēt kā musulmani, jo sabiedrībā valda stereotips, ka “musulmaņi ir teroristi un varmākas, kas sit un apspiež savas sievas”. Lēmuma par “nošķiršanu” pamatā tomēr bija ierosinātā krimināllieta Nr.1137003xxxx par miesas bojājumu izdarīšanu (atšifrējot – pļauka par raušanu aiz bārdas 27.martā), kura 11.novembrī, pēc papildus ekspertīzes veikšanas, tika izbeigta. Citāts no 11.novembra lēmuma par krimināllietas izbeigšanu: …jo Aigara Kārkliņa darbībās nav noziedzīga sastāva.Bet vēl jau lieta bija tikai iesākta un kalpoja par galveno iemeslu manai pasludināšanai par varmāku un izdzīšanai no personiskās mājas un saimniecības.

Ticamību viņas teiktajam un rakstītajam piešķīra tas, ka es biju bārdains un, pie tam, vairāk kā mēnesi nodzīvoju Pakistānā, kura vairumam rietumu cilvēku, ne ar ko citu, izņemot terorismu un sieviešu apspiešanu, nesaistās. Arī visas pārējās pret mani izvirzītās apsūdzības bija balstītas tikai un vienīgi uz meliem. Arī tas, ka nelietoju alkoholu, nesmēķēju un neatzīstu par labiem ārlaulības sakarus un nepiedalos pasākumos, kuros tas viss tiek darīts, mūsdienu sabiedrības locekļu vairuma acīs skaitās mīnuss un “īpatnība” un tagad tika pavērsts pret mani. Šis viedoklis parādījās pat pagasta administrācijas parakstītajā manā raksturojumā (…apkārtējiem Aigars Kārkliņš šķiet cilvēks ar īpatnējiem, no sabiedrības atšķirīgiem uzskatiem. Uzmanības cienīgs ir fakts, ka raksturojums uzrakstīts pusgadu pēc manas izdzīšanas no mājas, un rakstītāja mani šajā laikā ir satikusi tikai vienu reizi, tāpat tas, ka “Aigaram Kārkliņam pēdējā laikā ir naidīgas attiecības ar ģimeni”, kā arī klaji melīgi apgalvojumi, tādi kā “…cenšas izpārdot saimniecības tehniku”. Kopš visas šīs trakās epopejas sākuma esmu centies pasargāt, nevis pārdot mūsu saimniecības inventāru un tehniku, un neesmu pārdevis nevienu (!) vienību).

Jāatzīmē arī, ka nekad nevienam savus uzskatus uzspiedis neesmu, tā kā tas ir pret manu pārliecību. Vēlāk plašs, ilustrēts Indijas – Pakistānas brauciena apraksts tika publicēts daudzos turpinājumos reģionālajā laikrakstā “XXX” sākot ar 2014.gada oktobri, beidzot ar 2015.gada martu ar nosaukumu “Pakistānas piezīmes” un drīz, iespējams, tiks izdots arī grāmatā.

Trimdā

Tā, 2014.gada 6. jūnijā, piecdesmit trīs gadu vecumā, es pēkšņi attapos “uz ielas”, – bez ģimenes, bez pajumtes, bez darba, bez instrumentiem, bez īpašumiem, bez jebkāda redzējuma par nākotni, vārdu sakot – gandrīz bez nekā.

Pirmās naktis es pārnakšņoju pie draugiem, tad – nakts patversmē, tad, pēc draugu uzaicinājuma – uz prāmja, kas iet uz Zviedriju, tad dažas naktis – Norčēpingā, tad atkal uz kuģa, tad – savā automašīnā, mežā, tad – atkal pie draugiem, kamēr man savā namā deva pajumti mana māsa ar savu kuplo ģimeni. Tā kā atrast man piemērotu darbu neizdevās, nolēmu uzsākt pats savu rūpalu, kura šķita piemērota manām prasmēm un iespējām – teritoriju un dārzu apkopšanu. VIDā nokārtoju dokumentus, un devos uz mājām pēc darbam nepieciešamajiem instrumentiem un mehānismiem, protams, iepriekš sazinoties ar šajā lietā atbildīgo policijas darbinieku.

Te es atkal piedzīvoju pārsteigumu, un ne vienu vien; – ārā pie fermas gulēja jau uzpūtusies beigta govs, bet visi darbam nepieciešamie instrumenti bija no mājām pazuduši. Sandra no dēliem bija uzzinājusi, ka es atkal esmu sev “izdomājis” darbu, un, lai man tas neizdotos, visu tehniku noslēpusi kaut kur ārpus mūsu saimniecības robežām, un atteicās atdot, neskatoties uz policijas darbinieku iesaistīšanos konfliktā. Viņi teica, ka tas esot ģimenes strīds par kopīpašumā esošu mantu, un tas jārisina tiesas ceļā. Jāatzīmē, ka mūsu ģimenē man vienīgajam bija visas nepieciešamās apliecības, lai ar tiem strādātu, pārējiem nebija nevienas. Paralēli pūliņiem, kas bija vērsti lai nepieļautu jebkādu manu komercdarbību, viņa iesniedza tiesā prasību par uzturlīdzekļu palielināšanu. Tā mana ideja par individuālo uzņēmējdarbību tika nobloķēta, un es turpināju kuplināt bezdarbnieku armijas rindas.

Uz manu iesniegumu policijā par instrumentu un tehnikas pazušanu, saņēmu atbildi (11.08.2014.Nr.20/16/11 – 4xxxx) par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu, kurā, cita starpā, bija šāds teksts:“Informēju, ka Sandra Kārkliņa paskaidrojumā paskaidroja, ka krūmgriezi, motorzāģi, minitraktoru un motobloku ir noslēpusi, lai vēlāk(!) kopīgi ar bērniem varētu apsaimniekot īpašumu.” Kā saka, – komentāri lieki. Viņas nolūks neizraisīja šaubas – “aizvākt” mani, lai vēlāk varētu saimniekot pati… (Par to, kādi tad būs viņas “saimniekošanas” rezultāti, rakstīšu vēlāk) Viņas darbošanās “uzņēma apgriezienus” un kļuva arvien destruktīvāka. Lai to apturētu, es uzrakstīju un iesniedzu tiesā “Pieteikumu par rīcībspējas ierobežošanu”. Pieteikums nonāca pie I.Ribickas, un, protams, tika noraidīts. Jā, Sandra bija ieguvusi tiešām uzticamu sabiedroto…

Jāpiezīmē, ka oficiāli neesam šķīrušies līdz pat šai dienai, un jāatgādina, ka nevienam no ģimenes, izņemot mani, nebija minēto darbarīku operatoru apliecības. Vēlāk Sandra noslēpa arī traktorus, piekabes un citus instrumentus, bet uz šodienu daļa no tā jau ir atpakaļ, bet daļa – nav. Lai gan Sandra reģistrējās kā trūcīgā un ieguva trūcīgas personas statusu, tas viņai netraucēja apmaksāt privāto juristu un advokātu pakalpojumus, kas, kā zināms, nebūt nav lēti. Arī “trūcīgās” statuss ir nesaprotami iegūts. Laikam jau galveno lomu tagad spēlēja tas, ka viņa tagad vadīja pagasta dāmu ansambli, kurā dziedāja arī administrācijas pārstāves. Viņas tagad pakļāvās katram savas mīļotās diriģentes pirksta mājienam, un “vajadzības” gadījumā, nostājās par viņu kā siena (no pēdējās intervijas avīzē). Es, piemēram, maksas juristu pakalpojumus pašlaik nevaru atļauties. Kā trūcīgas personas statuss ir savienojams ar Sandras apgalvojumu, ka “tagad, kad tevis nav, mēs dzīvojam daudz labāk ”, es nesaprotu. Kamēr es biju mājās un pārvaldīju saimniecību, sociālo dienestu klienti nebijām un ar izstieptu roku nestaigājām, bērni bija paēduši, apģērbti, uz mūzikas un mākslas skolām izvadāti, pasauli redzējuši.

Paradoksāli ir tas, ka viņa maksā juristiem par savu interešu “bīdīšanu” un vēršanos pret mani faktiski ar manis paša līdzekļiem – līdzekļiem, kas iegūti no ilggadīgi, grūti uzceltās saimniecības izpārdošanas. Un es nevaru to aizkavēt, jo viņa ir panākusi, ka, saskaņā ar “likumu”, nedrīkstu tuvoties ne mājai, ne saimniecībai. (Starp citu, pat ja es būtu varmāka, es nesaprotu, kāpēc nepietiktu ar aizliegumu uzturēt kontaktu ar cietušo, bet jāaizliedz arī atrasties savā darba vietā –  saimniecībā un fermā?) Sandras aktivitātes turpināja būt destruktīvas un postošas, un es vērsos pēc konsultācijas un palīdzības pie Pilsētas psihiatra. Tur es uzzināju, ka Sandras slimības vēsture ir pārsūtīta uz Pilsētu un ka viņai bija jāturpina ārstēties ambulatori, bet viņa no ārstēšanās izvairās. Tāpat saņēmu apstiprinājumu Rīgas mediķu teiktajam, ka mūsdienās ar varu nevienu neārstē, un piespiedu ārstēšanu piemēro tikai tad, ja slimnieks apdraud citus vai sevi. Kad teicu, ka viņa izposta manu dzīvi, mediķis tikai noplātīja rokas.

Es kļūstu par “noziedznieku”

Aizlieguma tikties ar bērniem man nebija, un mēs mēdzām paretam satikties. Augustā es organizēju mums kopīgu vairākdienu laivu braucienu pa Daugavas lokiem, kurā, diemžēl, nevēlējās piedalīties jaunākais – Ritvars (11 gadi). Mammas “audzināšana” sāka dot “augļus”. Brauciens izdevās tiešām jauks, puikas teica, ka paticis gandrīz vai labāk no visiem. Septembrī devāmies ceļojumā pa Gauju, šoreiz – visi. Neviens no mums nenojauta, ka šis būs Daniela (13 gadi) pēdējais laivu brauciens.

Ja līdz šim biju sodīts tikai administratīvi, tad tagad sāku taisīt “noziedznieka” karjeru un 2014.gada 18.septembrī izdarīju savu pirmo “kriminālnoziegumu” – braukdams pa šoseju garām savai mājai, ieraudzīju, ka tāds dārgs instruments, kā profesionālais krūmgriezis ir nevīžīgi nolikts redzamā vietā, paņēmu to, un ieliku mašīnā. Tāpat apsekoju teritoriju un siltumnīcu, lai redzētu, kādā kārtībā viss atrodas. Viss bija nolaists. Izdarīju dažus fotouzņēmumus. Diemžēl ieradās Sandra un, ieraugot mani, apmierināta paziņoja, ka rakstīs iesniegumu policijā, ko arī izdarīja. Pēc viņas ierašanās  nekavējoties devos prom.

23.septembrī izdarīju otru “kriminālnoziegumu”. Puikas bija lūguši man nopirkt un ievest viņiem benzīnu, bet, tuvojoties mājai, es nevarēju nevienu no viņiem sazvanīt – neviens neatbildēja, lai gan mums bija sarunāta tikšanās. Bija tumšs, vēls rudens vakars. Tas, ka uz zvanu neatbild neviens no maniem dēliem, darīja mani bažīgu, jo zināju, ka Sandra pēdējā laikā reti uzturas mājās ne tikai saistībā ar saviem trijiem darbiem, bet arī citām lietām, un bērni ir nepieskatīti. (Vēl neilgi pirms manas izlikšanas bija gadījums, kad Sandra pārradās mājās tikai četros no rīta.) Piebraukdams tuvāk, redzēju, ka mūsu mājai visi logi ir tumši. Nolēmu iebraukt pagalmā, lai noskaidrotu, kas ar puišiem noticis. Jāpaskaidro, ka mūsu māja atrodas apm. astoņus metrus no lielceļa. Bērnus es neatradu, bet toties pagalmā ar automašīnu iebrauca Sandra. Es pajautāju: – kur bērni? – bet atbildi nesaņēmu. Tad es iesēdos savā automašīnā un aizbraucu, bet viņa atkal rakstīja iesniegumu policijai, un pret mani tika ierosināta kārtējā krimināllieta.

2.oktobrī izdarīju trešo “kriminālnoziegumu” – novietoju fermas lielajā šķūnī zem jumta savu vieglās automašīnas piekabi. Lai ārā, lietū nerūsē. No mājas loga to ieraudzīja Sandra un paziņoja policijai. Tika ierosināta krimināllieta Nr.1137005xxxx “Par tiesas lēmuma pārkāpšanu”. Par laimi, prokurors nebija likumu labirintos pazaudējis veselo saprātu, un, atzīdams, ka lietā nav cietušo, šo krimināllietu uz tiesu nenosūtīja. Tas gan nepasargāja mani no pazemojošās pirkstu un plaukstu nospiedumu ņemšanas un fotografēšanas Pilsētas policijas pagrabā. Tas man nebija nekas jauns, jo šo procedūru es jau biju vairākkārt izgājis; pirmo reizi, kad pret mani tika ierosināta krimināllieta (Nr.1137003xxxx), kura tika izbeigta 11.novembrī pēc papildus ekspertīzes rezultātu saņemšanas , un pārējās – vēlāk, katru reizi pēc kārtējā “nozieguma” izdarīšanas. Līdz šodienai – jau četras reizes. Pēdējā, ceturtajā pirkstu nospiedumu ņemšanas un fotografēšanas reizē ironizēju, ka no manām dažu pēdējo mēnešu bildēm jau var sarīkot izstādi…

Jāatzīmē, ka gandrīz visas reizes es kļuvu par “noziedznieku” bērnu dēļ; – parasti viņi man zvanīja, lai atvedu benzīnu vai izpalīdzu ar transportu. Man tiešām gribējās viņiem ar kaut ko palīdzēt, sevišķi, ņemot vērā to, ka viņu mamma nepārtraukti noskaņoja viņus pret tēti, un tāpēc pēdējā laikā visai reti izdevās viņus sastapt. Mana vēršanās ar pārsūdzību Apgabaltiesā neko nedeva – tiesa notika tajā pašā Pilsētā un tiesas dāmas atstāja spēkā iepriekšējo spriedumu.

Daniela nāve

2014.gada 6.jūnija “nošķiršanas” lēmuma termiņš bija beidzies, un 12. oktobrī es ierados mājās. Iebraucis pagalmā, satiku no fermas nākošo Sandru ar Kalvi (vecākais dēls, 19 gadi) un Ritvaru (jaunākais, 11 gadi) un priecīgi viņus sveicināju. Viņi neatbildēja, bet uz atkārtotu sveicienu Kalvis noteica: “Ā, sveiki!”, un steidzīgi pagāja garām. Sandra vispār nepagodināja mani ar atbildi. Ienācis mājā un iegājis savā istabā, konstatēju, ka sienas lampai – vienīgajam apgaismes ķermenim manā istabā, ir izskrūvēta spuldze. Es jautāju Sandrai, kāpēc tā izdarīts, bet viņa uzsāka ar mani ķildu par to, ka tā bija viņas spuldze utt.

Nevēlēdamies turpināt šo nožēlojamo strīdu, devos uz fermu, kur man glabājās rezerves spuldzes. Paņēmis fermā spuldzi, konstatēju, ka no šķūņa pazudis arī mans vislielākais traktors “MTZ – 52”. Nodomāju, ka tik lielu dzelzi jau nu gan ir grūti pārvietot tā, lai neviens neko neredzētu, un nolēmu pajautāt kaimiņam, kura mājas logā redzēju degam gaismu nākot uz fermu. Varbūt viņš par pazudušo traktoru ko zinās. Kad pieklauvēju pie kaimiņa durvīm, bija jau pavēls, bet viņš drīz atvēra, un, man par izbrīnu, neskatoties uz vēlo stundu, laipni aicināja iekšā iedzert kafiju. Ielūgumu pieņēmu, un drīz mēs sēdējām viņa virtuvē, dzerdami karsto dzērienu.

Tad viņš izteica man līdzjūtību. Es nesapratu, par ko. Viņš paskaidroja, ka par dēlu. “Kādu dēlu”, – es brīnījos, neko nesaprasdams. “Tavs dēls ir miris”, – kaimiņš teica. “Kā, mans dēls miris?” – es nespēju aptvert viņa sacīto, – “kas tev to teica?!” “Piena vedējs”, – kaimiņš paskaidroja.

Es, protams, nespēju tam noticēt, un nekavējoties zvanīju pazīstamajam piena mašīnas šoferim. Viņš apstiprināja, ka satiksmes negadījumā esot cietuši divi mani dēli, no kuriem viens esot miris. Es joprojām neticēju, un pa tuvāko ceļu, cauri izcirtumam skrēju mājās. Uzskrējis pa kāpnēm uz otro stāvu, ieskrēju vienā no guļamistabām, kurā parasti gulēja trīs brāļi. Tagad redzēju tikai divus – Kalvi un Ritvaru. Viņi bija nomodā, bet gulēja aizvērtām acīm, tādi kā sastinguši. “Kur brāļi?!” – es purināju viņus, lūdzos, un pierunāju, lai pasaka, bet viņi tikai gulēja stīvi un mēmi un neizdvesa nevienu skaņu.

Tad es metos uz Sandras guļamistabu, bet durvis bija aizslēgtas. Es sāku stipri klauvēt un saukt, lai atver, bet velti. Zināju, ka Sandra ir iekšā, un izmisumā gribēju ar kāju izlauzt durvis. Tad tās atvērās. “Ko tu te ālējies?” – viņa jautāja. “Kur pārējie puikas?!” – man bija grūti valdīties. “Lejā!” – Sandra attrauca, un es cerībā metos pa kāpnēm lejā.

Atvērās vannas istabas durvis, un iznāca Ivars(17 gadi). Viens pats. “Vai taisnība? Vai tā ir taisnība?!” – es vēl cerēju. “Daniels beigts. Pavisam beigts.” – pateica Ivars un devās uz otro stāvu. Tad man uzbruka izmisums.

Daniels vēl atradās Pilsētas morgā, kurā mani neielaida, kad Sandra jau atkal aktīvi darbojās un pirmdien, 13.oktobrī iesniedza tiesā kārtējo prasību par manu “nošķiršanu”. Dokuments acīmredzami bija jau sagatavots iepriekš, pirms manas pārrašanās mājās, jo, neskaitot apsūdzību četru veidu vardarbībā (fiziskā, emocionālā, ekonomiskā un seksuālā) pret Sandru , es tiku apsūdzēts arī vardarbībā pret saviem četriem dēliem, bet nu man bija tikai trīs. Prasību iesniedza tiesā 13.oktobrī, bet Daniels nomira 11.oktobrī…Līdz prasības iesniegšanas datumam es biju uzturējies mājās vien pāris dienas, jo kopš 6.jūnija tas man bija liegts.

Bēres tika organizētas slepenībā no manis. Tā kā Sandrai neizdevās manu dēlu apglabāt man nezinot, tad vienā brīdī viņa ar acīmredzamu ļaunu prieku “ielūdza mani uz bērēm” un paziņoja laiku un vietu.(Acīmredzot, viņas rados tas neskaitās nekas sevišķs, jo tad, kad 2012. gada jūnijā Rīgā nomira Sandras māte, arī Sandras māsa mātes līķi aizveda nezināmā virzienā un no Sandras turēja noslēpumā gan tā atrašanās vietu, gan izvadīšanas laiku un vietu. Toreiz es pats iesaistījos, un, pēc diezgan ilgas meklēšanas, uzzināju bēru vietu un laiku un pats aizvedu savu sievu uz mātes bērēm. Māsai par pārsteigumu. Vēlāk slēpšanai izrādījās visai merkantils iemesls – mātes dzīvoklis Rīgā; – negribējās dalīties).

Bēres Sandra bija noorganizējusi, neieplānojot nedz manu, nedz manu radu piedalīšanos, tādēļ pēc Daniela apbedīšanas, savus radus un draugus es uzaicināju uz improvizētu bēru mielastu kafejnīcā. Atsevišķi. Sandrai neko nenozīmēja, ka tika apglabāts mans dēls. Viņai nebija izdevīga tādu cilvēku klātbūtne, kā, piemēram, mana māsa, ar kuru viņas ir bijušas kolēģes un kura Sandru pazīst, iespējams, no citas puses, nekā jauniegūtās pagasta draudzenes – apjūsmotājas un aizstāves, “siena”.(Tā vien gribas nosaukt par “jumtu”.)

Bēru ceremonija bija organizēta tā, it kā manis nebūtu, it kā Danielam būtu tikai brāļi un māte. Pa priekšu iet mācītājs, tad vīri nes zārku, tad kolonā iet četri brāļi ar mammu un ziedu pušķiem. Tikai es nebiju paredzēts…Protams, es biju tur, kur manā vietā būtu katrs tēvs – blakus dēlam, kaut arī mirušam. Un, neviens neatradās, kurš teiktu – ei, paej malā…Un labi, ka neatradās…Es sen nebiju redzējis savu dēlu. Tagad es redzēju. Pēdējo reizi.

Es atkal tieku “nošķirts”

Drīz vien, 28.oktobrī, notika tiesas sēde. Šai sēdei es biju gatavojies un savācis un apkopojis pierādījumus un dokumentus, kas pierāda manu nevainīgumu. Biju atvedis līdzi arī liecinieku, kurš mūsu ģimeni pazina jau ilgus gadus, bieži ciemojās mūsu mājās un tagad bija šokā par notiekošo. Kā parasti, lietu izskatīja tiesnese I.Ribicka. Lai gan arī agrāk viņa mani bija izbrīnījusi ar tiesnesim nepiedienīgu neobjektivitāti, šoreiz es biju pārliecināts, ka prasība pret mani ir tik acīmredzami safabricēta, ka tas katram redzams, un tiesas lēmums būs man labvēlīgs. Es uzskatīju, ka ir arī acīmredzams tas, ka divās dienās, kuras es pavadīju mājās, nav iespējams realizēt man inkriminēto četrkārtīgo vardarbību. Pie tam, – kamēr dēls ir morgā. Es Sandrai pat ar pirkstu nebiju pieskāries. Es uzskatīju, ka nepatiesas liecības sniegšana un apmelošana arī ir acīmredzama. Un smagi kļūdījos. Tiesas sēde, kā saka, atkal gāja “vienos vārtos”; – mani argumenti uzklausīti netika, mani pierādījumi pie lietas pievienoti netika, un uzaicinātais liecinieks nopratināts netika. Kad tiesnese Ribicka nolasīja lēmumu(Nr.3-12/xxxx, 2014.gada 30.oktobris), ka es atkal tieku izdzīts no mājas, es gandrīz nespēju tam noticēt. Bet, kad aptvēru, ka viņa nejoko, tad vienīgais, ko varēju tiesnesei pateikt bija: “Man personīgi, un visai sabiedrībai kopumā būtu liels ieguvums, ja Jūs paliktu mājās un vārītu zupu, nevis nāktu te spriest tiesu!”

Nākamajā reizē, – kad ierados tiesā pēc lēmuma, man pa pēdām sāka staigāt apsargs…Painteresējos, ar ko esmu izpelnījies tādu “godu”. Izrādījās – es esot draudējis tiesnesei!
Jā, ieteikumu palikt mājās un vārīt zupu Ribicka bija uztvērusi kā savas personas nopietnu apdraudējumu un klasificēja kā draudus. Ja tā, vai gan jābrīnās par pārējiem viņas spriedumiem un lēmumiem…Šīs tiesas sēdes audioieraksts ir manā rīcībā.

Tātad, godājamā tiesa I.Ribickas personā nolēma (citāts no lēmuma): “…apmierināt … Sandras Kārkliņas pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību.Piemērot pagaidu aizsardzības līdzekļus pret vardarbību, nosakot Aigaram Kārkliņam, deklarētā dzīvesvieta “xxx”, Y pagasts, zzz novads, sekojošus ierobežojumus: – pienākumu atstāt mājokli “xxx” Y pagastā, zzz novadā, kurā pastāvīgi dzīvo prasītāja un aizliegumu atgriezties un uzturēties tajā; – aizliegumu atbildētājam atrasties mājoklim, kurā pastāvīgi dzīvo prasītāja un bērni, tuvāk par 500 metriem no mājokļa; – aizliegumu atbildētājam atrasties tuvāk par 500 metriem īpašumam “.x” (ferma), Y pagastā, zzz novadā; -aizliegumu atbildētājam satikties ar prasītāju un uzturēt ar to fizisku vai vizuālu saskari; – aizliegumu atbildētājam jebkurā veidā sazināties ar prasītāju; -aizliegumu atbildētājam, izmantojot citu personu starpniecību, organizēt satikšanos vai jebkāda veida sazināšanos ar prasītāju. Brīdināt Aigaru Kārkliņu, ka policija veiks lēmuma izpildes kontroli un, ja lēmums netiks pildīts labprātīgi(?!) viņš būs atbildīgs saskaņā ar Krimināllikumu. Lēmums izpildāms nekavējoties. Lēmums apmierinātajā daļā nav pārsūdzams.(!)”

Tā, lūk! Tagad, kā izrādās, vairs nepastāv – vainīgs vai nevainīgs. Tagad ir svarīgi – patīc vai nepatīc…Tagad var nešķirties, bet vīru vienkārši izdzīt! Varbūt kādai prominentai Latvijas amatpersonai tomēr bija taisnība, kad viņa drosmīgi, nebaidīdamies no neizbēgamās kritikas, izteicās, ka “Latvijas tiesās ir pārāk liels tiesnešu – sieviešu īpatsvars”. Jo, pēc pieredzes redzu, ka, bieži vien, viņas vadās nevis no faktiem, bet no emocijām. Un tas ir tik jauki un sievišķīgi! Tikai… ne tiesā…  Tautā šo jauno likumu jau paspējuši nodēvēt par “sieviešu likumu”. Kāds advokāts man stāstīja, ka tagad var izdzīt arī draugu vai pat naktsklubā sastaptu paziņu no viņa paša dzīvokļa, vajag tikai ziņot par “varmācību”. Liecinieki nav vajadzīgi…

2014.gada 7.novembrī, par divām iepriekš aprakstītajām “noziedzīgajām epizodēm” pirmo reizi mūžā es tiku notiesāts pēc Krimināllikuma un man tika piespriests kriminālsods – 50 stundas piespiedu darbos. Probācijas dienests izciest sodu mani nosūtīja uz bērnudārzu, kur jaukā atmosfērā (man patīk bērni) piespriestās stundas nostrādāju. Mani paziņas un draugi gan uzjautrinājās par to, ka mani,- tik briesmīgu “varmāku”, kuru pat pie paša ģimenes nevar laist, – norīkoja darbā uz… bērnudārzu!

Ironiski, bet tajā pašā dienā, 2015.gada 9.februārī, kad atstrādāju piespiedu darba pēdējās divas stundas, pēcpusdienā atkal sēdēju policijā izmeklētājas kabinetā, un atkal pret mani tika ierosināta kārtējā krimināllieta. Jo, vezdams saviem puikām šo to viņiem vajadzīgo, atkal tiku “nopeilēts” un atkal tapa kārtējais iesniegums policijai. Zīmīgi, ka katru reizi es ierados tad, kad Sandras nebija mājās, jo man, patiešām, nebija nekādas vēlēšanās viņu satikt, bet viņa “uzradās” pēc tam. Vēlāk viņa man piezvanīja, lai apmierināti paziņotu, ka uzrakstījusi iesniegumu policijā par manu kārtējo tiesas lēmuma nepildīšanas epizodi. Tas, ka es tur braucu tikai bērnu interesēs, viņai bija vienalga.

Domāju, ka viņas ļauno prieku vairoja arī tas, ka ar katru nākamo “noziegumu” manas izredzes tikt notiesātam ar reālu brīvības atņemšanu pieauga. Tad gan viņa varētu triumfēt, sak, redziet, bērni, kāds nelietis izrādījās jūsu tētis, jābāž pat aiz restēm. Lai cik fantastisks, ņemot vērā manu raksturu un biogrāfiju, tāds notikumu pavērsiens šķistu vēl pirms dažiem mēnešiem, tagad tas var kļūt par realitāti. Pēdējo krimināllietas (Nr.1137000xxxx) izskatīšanas sēdi atlika, jo atklājās pretrunas starp izmeklētājas pierakstīto bērnu nopratināšanas protokolos, un bērnu liecībām tiesā. Bērni tiesā atbildēja ar vienzilbīgiem vārdiem, bet izmeklētāja viņu nopratināšanas protokolos bija rakstījusi gari un plaši. Man par sliktu. Bet pa šo laiku atkal nācis klāt iesniegums par to, ka esmu bijis savās mājās. Un nav nozīmes, ka Sandra to neredzēja, jo bija prom un to uzzināja vēlāk – no bērnu stāstiem. Vienalga uzrakstīja. Jo veiklā manipulatore bija aptvērusi, ka likumu var izmantot savu mērķu sasniegšanai! Tagad gaidu tiesas sēdi, kura notiks 2015.gada 15.maijā un izskatīs manu “kriminālpārkāpumu” un, nedod Dievs, iesēdinās mani aiz restēm. Un tas būs “likumīgi”. Tā, lūk!

Nobeigumā

Šodien ir 2015. gada 29. marts. Kopš manas izdzīšanas no mājām 2014.gada 6.jūnijā ir pagājuši 9 mēneši un 23 dienas. Un es nezinu, kad varēšu atgriezties mājās. Atkārtota šķiršanās tiesas sēde nozīmēta 9.jūlijā un to atkal iztiesās I.Ribicka. Pirmajā šķiršanās lietas sēdē, manu noraidījumu tiesas sastāvam, apspriedusies pati ar sevi, I.Ribicka noraidīja. Jau otrā lauksaimniecības sezona man ir jāizlaiž. Bet, no otras puses, – ko es vairs varu darīt? Mana tehnika ir izvazāta pa pasauli. Dažas rezerves daļas pat nodotas lūžņos. Daļa tehnikas sabojāta. Siltumnīca aizaugusi nezālēm, bet plēve – saplīsusi. No lielā ganāmpulka ir palicis nožēlojams atlikums – divas govis un četri teļi. Pat no trīpadsmit vistām ir atlikušas vien divas.

Pagasts pārtraucis ar mani līgumu par zemes nomu, jo man jau vairs nav, kas zāli nograuž. Es noklusēšu par zaudēto dēlu – vai ir tāda zaudējumu aile, kurā viņu varētu ierakstīt? Ar katru trimdā pavadīto dienu man zūd arī pārējie; – viņi pierod dzīvot bez tēva, bet Ritvariņš aug bez manis. Dzīve rāda, ka māte netiek galā ar dēlu audzināšanu, – ar kādu no dēliem ir nopietnas uzvedības problēmas. Mammai priekš bērniem vairs nav laika – jāstrādā trijos darbos, pasākumi, koncerti un citas izklaides. Un dažreiz arī pa nakti jāpaliek ārpus mājas…Jau kopš vasaras esmu reģistrēts bezdarbnieks, nekādu pabalstu nesaņemu. Maniem transportlīdzekļiem ir liegums. Mans bankas konts – arestēts. Atļauties jurista konsultāciju es nevaru, par advokāta algošanu pat nerunājot. Mana reputācija ir sabojāta. Es nelietoju alkoholu, nesmēķēju, nelamājos, nezogu un cenšos nevienam nedarīt pāri, bet esmu kļuvis par krimināli sodītu personu. Pirmo reizi mūžā.

Ir daudz profesiju un darba vietu, kurās es savas sodāmības dēļ nekad nevarēšu strādāt, un ir valstis, uz kurām es nekad nevarēšu aizceļot, jo man var atteikt vīzu. Manai nervu sistēmai ir jāiztur milzīga slodze, un es nezinu, cik ilgi tā izturēs. Mana vienīgā cerība ir tā, ka Dievs neuzliek cilvēkam vairāk, kā viņš var izturēt…

Nobeiguma nav, jo nekas jau nav beidzies. Ārprāts turpina uzvaras gājienu… Un tā sen jau nav tikai Sandras vaina. Viņa nespētu nenieka kaitēt, ja likumi, tiesas un izpildvara nebūtu līdz šim viņas pusē un nepalīdzētu vairot ļaunumu. No Sandras es izšķiršos, ja viņa nenāks pie prāta. Un no šīs valsts arī. Ja mani atkal notiesās, es apsvēršu iespēju atteikties no Latvijas pilsonības. Kam man tā? Kam man valsts ar “likumiem”, kas soda nevainīgo un atbalsta vainīgo? Esmu šeit dzimis un audzis, strādājis un mīlējis, audzinājis un apglabājis savus bērnus un nodzīvojis līdzšinējo mūžu, bet tagad esmu padarīts par nabagu, klaidoni un noziedznieku. Nu, nē; – es tam nepiekrītu. Gan jau pasaulē būs kāda man draudzīgāka valsts.

P.S.
Visi rakstā minētie notikumi un personas ir patiesi. Saprotamu iemeslu dēļ ir mainīti personu vārdi un apdzīvoto vietu nosaukumi. Ceru uz lasītāja izpratni, jo arī raksta autors šoreiz, ņemot vērā sensitīvo informāciju un respektējot rakstā pieminēto personu, īpaši bērnu tiesības uz privātumu, ir spiests parakstīties ar svešu vārdu.

“Aigars Kārkliņš”
/29.03.2015/

Posted in Kat.: Sadzīve, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par pašnāvībām CIP, Airbus aviokatastrofu Francijā un pasaules kara provocēšanu

00473_cia-signPilsoņu karš Ukrainā ieiet jaunā fāzē. Pirmkārt, parādās arvien vairāk pierādījumi, ka karš Ukrainā nebūt nav patstāvīgs pasaules politikas notikums, bet gan tikai viena no globālās politikas scenāriju  Eirāzijas destabilizēšanā puzles daļām (Mjanma, Honkonga, Sīrija, Jemena, Afganistāna, Lībija utt.). Attiecīgi, atkarībā no kopējā  globālā scenārija realizācijas gaitas, scenāristi ir spiesti veikt korekcijas arī Ukrainas plānā. Cik lielā mērā šīs korekcijas ir sākotnējā plāna sastāvdaļas vai tikai situatīva improvizācija ir diskutabls jautājums. Tas īsumā par stratēģisko līmeni, tālāk par taktisko.

Otrkārt, pats pilsoņu karš Ukrainā ieiet jaunā fāzē – notiek abu pušu (gan DTR/LTR, gan Kijevas) varas centralizācija. Tā DTR vadītājs Zaharčenko nesen izziņoja rīkojumu par visu nelikumīgo bruņoto formējumu pakļaušanu vienotai vadībai vai atbruņošanu. Visas bruņotās personas, kuras līdz noteiktam laikam neizpildīs rīkojuma nosacījumus, tiks atzītas par bandītiskām grupām un tās tiks piespiedu kārtā atbruņotas vai likvidētas.

Analoģiskus notikumus mēs redzam Kijevā. Pirmkārt Porošenko, caur saviem ASV kuratoriem, izdevās likvidēt neatkarīgu varas avotu Dņepropetrovskā, salaužot Kolomoiska pretestību un uzsākot varas centralizāciju savās rokās. Otrkārt, caur IeM vadītāju Avakovu ir paziņots par patstāvīgu “Labējā sektora” vienību likvidāciju, piedāvājot tām iekļauties oficiālās Nacionālās gvardes vai armijas struktūrās.

Šīs ir viena tipa tendences, kas liecina, ka haotiskais pilsoņu karš iet uz beigām un pilsoņu karš pāriet sistēmu cīņas fāzē. Tāpēc izpausmju brīvība abās frontes puses tiek likvidēta. Tāpat, apspiežot Kolomoiski, ASV ir pārstājuši likt uzsvaru uz huntas kontrolētās Ukrainas teritorijas fašistizāciju un pārgāja pie maigāka Kijevas režīma varianta. Ir acīmredzams, ka tas ir noticis dēļ spēcīgās Krievijas pozīcijas, kurai izdevās radīt šķelšanos Rietumvalstu vidū Ukrainas krīzes jautājumā starp ASV no vienas puses un Vāciju ar Franciju no otras puses, kuras atteicās sekot stingrajam scenārijam (kas visdrīzāk pāraugtu trešajā pasaules karā Ukrainas teritorijā) un uzstāja uz mierīgāku konflikta atrisināšanu. Tāpat šo variantu atbalsta ASV prezidents Baraks Obama, kurš pašā Amerikā notur militāros lobistus jautājumā par ieroču piegādi.

Atbildot uz to, “amerikāņu ērgļi” [kara veicinātāji, “kara partija”] 24.03.2015 veica provokāciju pret Vācu aviokompānijas Germanwings lidmašīnu Airbus A320 Francijas Alpos, tādējādi nodemonstrējot savu visvarenību un visatļautību [kā arī savu atsaldētību un apliecinot visiem saprātīgajiem spēkiem to, ka šie idioti ir bīstami visiem un ka tie  par katru cenu ir jānoliek pie vietas]. Vācijas valdības mēģinājumi novelt vainu uz it kā psihiski slimu pilotu ir izskaidrojama ne tikai ar pašu negatavību publiski paziņot patiesos vaininiekus, bet arī dēļ nevēlēšanās izmaksāt cietušajiem kompensācijas. Francijai šī aviokatastrofa bija ne mazāks trieciens – konkrēti Francijas avio ražotājam Airbus, [kurš ir amerikāņu Boing lielākais konkurents].
00473_2015-03-25-amr-flugzeug-d-aipx
25.martā internetā plašu izplatību guva it kā Francijas prezidenta Fransuā Olanda izteikums saistībā ar Airbus katastrofu: “Tie nolādētie “A-Merde-Rikaner” [burtiskā tulkojumā – “sūda bruņinieki”, bet pēc izrunas līdzinās vārdam “amerikāņi”] atkal to izdarīja! Viņiem uz sirdsapziņas jau ir 1988.gadā notriektais Iran Air Flight 655, bet tagad arī mūsu Vācijas partneru lidmašīna! Jūs gribat ietekmēt uz kaut ko mūs un francūžus, šantažēt, lai mēs palielinām spiedienu uz Krieviju. “A-Merde-Rikaner”!” Vēlāk izrādījās, ka šīs ziņas pirmavots ir vācu humoristisks žurnāls, tomēr doma, par kuru atklāti runāt nevar, plašās eiropiešu masās tika iesēta.

Šīs ziņas plašā izplatība radīja rezonansi arī Vašingtonā. ASV prezidents sāka runāt par “lielo vilšanos un uzticības ļaunprātīgu izmantošanu” no Olanda puses. ASV valsts sekretārs Džons Kerijs izteicās par “19.gadsimta barbarisko valodu”, bet ASV valdības padomnieks Henrijs Kisindžers brīdināja Olandu, ka tāda retorika var ātri novest pie “režīma maiņas jaukajā Francijā”.

Fransuā Olands, protams, neko tādu neteica, bet notikumu kontekstā tas nebūt nav feiks. Te ir jāatgādina, ka nesenā pagātnē ietekmīgi francūži jau ir kļuvuši par “amerikāņu ērgļu” upuriem (piemēram, bijušais SVF prezidents Stross Kāns un naftas ieguves grupas “Total” vadītājs Kristofs de Maržerī), tāpēc Olandam izteiktie mājieni, ka drīzumā viņš var nebūt Francijas prezidents, ir vairāk kā reāli. Pie tam, Olanda partija nesen zaudēja pašvaldību vēlēšanās.

Tatjana Volkova

Tatjana Volkova

Par kārtējo “miera” un “kara” partiju attiecību saasinājumu liecina arī nesen publiskajā vidē parādījušās ziņas par mīklainām pašnāvībām CIP ukraiņu nodaļā. Blogere Tatjana Volkova, kura, atsaucoties uz saviem labi informētiem draugiem, kā pirmavots publicē daudz faktoloģiskas ziņas, raksta: “Pirmdien 30. martā trīs vadošie CIP centrālā aparāta ukraiņu nodaļas darbinieki izdarīja pašnāvības. Lenglijā, Virdžīnijas štatā klīst baumas, ka ukraiņu nodaļa lielāko daļu savas algas saņemot “vienā lielā investīciju kompānijā”. Varbūt tāpēc tik klusi un mierīgi tagad uzvedas [bijušais Dņepropetrovskas gubernators] Igors Kolomoiskis?”

Pēc dažām stundām šī sensacionālā ziņa tika papildināta: “Pēdējo divu stundu laikā pašnāvības izdarīja vēl divi CIP darbinieki, tādējādi šodienas laikā šī ļaundabīgā nodaļa pazaudēja piecus darbiniekus. Pusstundu atpakaļ apmēram divpadsmit šīs nodaļas darbinieku ir sapulcējušies Lenglijas galvenajā zālē un stāsta visiem garāmgājējiem, kuri to vēlas un nevēlas dzirdēt, ka viņi nekādā gadījumā negrasās veikt pašnāvību.”

Vēl pēc neilga laika parādījās notikušā sīkāks apraksts: “Parādījās ziņas par šodienas traģiskajiem notikumiem Lenglijā. Rietumeiropas vadītāji, kuri pieprasīja izbeigt karu Ukrainā, sarunās ar amerikāņiem kā vienu no argumentiem minēja, ka Austrumukrainā ir nevis teroristi, bet gan pilsoņi, kuri cīnās pret viņu leģitīmo pilsoņu tiesību pārkāpšanu. Viņi to nepateica publiski, bet gan slēgtās sarunās ar amerikāņiem, tādējādi atklāti pasakot, ka amerikāņiem nav izdevies viņu apmuļķot.

Kā atbilde uz to tika izstrādātas virkne specoperāciju, kurām būtu jāparāda prokrievisko separātistu patiesā zvērīgā seja. Plāns paredzēja spridzināt medicīnas un bērnu iestādes centrālajā un Rietumukrainā – tālu no ATO zonas. Tika dots uzdevums, lai būtu pēc iespējas lielāks upuru skaits. Izpildīt uzdevumu tika uzticēts algotņiem – diversantiem no amerikāņu privātās militārās kompānijas, bet CIP ukraiņu nodaļai bija jānodrošina loģistika un piesegšana. Šis plāns nodaļas vadītājam šķita pārāk riskants un viņš to pateica savam priekšniekam uz ko saņēma atbildi: “Izpildiet. Jūs pat iedomāties nevarat, kas ir likts uz spēles.”

Priekšnieka atbilde padoto neapmierināja. Šai nodaļā bez militārās sekcijas ir arī politiskā un vēl citas. Par savām bažām viņš padalījās ar divu citu sekciju vadītājiem (tādējādi pārkāpjot visus noteikumus) un kopā viņi nolēma veikt darbības, lai nepieļautu tādas pavēles izpildi, tai skaitā arī griezties ASV Kongresa Senātā. Šie trīs tad arī bija pirmie “pašnāvnieki”, bet pēc tam izrādījās, ka informācija ir noplūdusi, tāpēc tika likvidēti vēl divi darbinieki.”

[Pēc šī raksta iznākšanas Volkovas blogā parādījās ziņa, ka vēl 12 CIP ukraiņu nodaļas darbinieki ir arestēti (acīmredzot tie, kuri staigāja pa CIP ēku un uzmācīgi visiem stāstīja, ka viņi negrasās izdarīt pašnāvību), kā arī Ukraiņu oligarham Firtašam piederošajā TV kanālā “Inter” parādījās Volkovu diskreditējošs TV sižets, kurā tika arī apgalvots, ka CIP nemaz nepastāvot ukraiņu nodaļa.]

Tātad pēdējo dienu notikumi parāda cik lielā mērā notikumi Ukrainā ir saistīti ar situāciju pasaulē, kuru amerikāņi (“kara partija”) visiem spēkiem cenšas destabilizēt. “Kara partijai” ir pilnīgi vienalga kurā zemeslodes nostūrī izraisīt pasaules karu, jo tikai tāds karš ļaus ASV uz ilgu laiku “iecementēt” situāciju pasaulē un savu vadošo lomu tajā. Bez pasaules kara tandēms Krievija – Ķīna mierīgi un pārliecinoši piebeigs Pax Americana, kurš balstās uz asinīm, un liks pamatus jaunai, miermīlīgākai pasaules kārtībai.

Jurijs Barančiks, ziņu aģentūras “Regnum” analītiskās redakcijas galvenais redaktors
/31.03.2015/

Avoti:
http://www.regnum.ru/news/polit/1910441.html
http://amr.amronline.de/2015/03/25/germanwings-hollande-beschuldigt-usa-des-abschusses/
http://www.tvnet.lv/zinas/arvalstis/553080-francijas_alpos_nogazusies_germanwings_pasazieru_lidmasina_airbus_a320
http://pravosudija.net/article/besstydnyy-mem-merde-rikancy-olland-ni-pri-chyom
http://pravosudija.net/article/tragedii-v-lengli
http://pravosudija.net/article/tragedii-v-lengli-prodolzhenie
http://pravosudija.net/article/tragedii-v-lengli-chast-iii
http://pravosudija.net/article/tragedii-v-lengli-ocherednoy-epilog

Informācijas aģentūra
/04.04.2015/

Posted in Kat.: Specdienesti, Reģ.: Anglosaksija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Forbes: Krimas iedzīvotāji ir apmierināti ar pievienošanos Krievijai

Kenets Rapoza

Kenets Rapoza

Iespējams ASV un Eiropas Savienība grib “glābt” Krimas iedzīvotājus no viņiem pašiem. Kā izrādās Krimas iedzīvotāji ir pilnībā apmierināti ar esošo situāciju.

Gadu pēc Krimas aneksijas viena no veiktajām iedzīvotāju aptaujām parāda, ka Krimas iedzīvotāji (gan krievi, gan ukraiņi, gan tatāri) ir vienoti vienā jautājumā: dzīve ar Krieviju ir labāka nekā dzīve ar Ukrainu.

Pēdējo 12 mēnešu laikā Krimā maz kas ir mainījies. Neskatoties uz visiem Kijevas, Briseles, Vašingtonas un EDSO pūliņiem, lielākais vairums Krimas iedzīvotāju uzskata, ka referendums par atdalīšanos no Ukrainas bija likumīgs. Tāpēc Rietumvalstīm agri vai vēlu būs jāatzīst Krimas tiesības uz pašnoteikšanos. Protasm, ja vien neuzskata, ka vietējie iedzīvotāji, kurus aptaujāja Gallup un GfK, uz jautājumiem atbildēja bruņotu FSB aģentu klātbūtnē.

2014.gada jūnijā Gallup institūts, sadarbībā ar Starptautisko mēdiju uzraudzības padomi veica Krimas iedzīvotāju aptauju (visa aptauja pieejama te: http://www.bbg.gov/wp-content/media/2014/06/Ukraine-slide-deck.pdf ), kurā jautāja vai 2014.gada 16.martā notikušā referenduma rezultāti parāda reālo Krimas iedzīvotāju noskaņojumu. 82,8% aptaujāto atbildēja apstiprinoši, ka referenduma rezultāts atspoguļo realitāti. Kad pētnieki sadalīja aptaujāto atbildes pēc respondentu tautības, tad izrādījās, ka šādi uzskata 93,6% etnisko krievu un 68,4% ukraiņu. Bet uz jautājumu vai Krimas pievienošana Krievijai ir uzlabojusi aptaujāto un viņu ģimenes locekļu dzīves līmeni, apstiprinoši atbildēja 73,9%, bet noliedzoši tikai 5,5% respondentu.

2015.gada februārī vācu kompānijas GfK veiktās aptaujas rezultāti (visa aptauja pieejama te: http://www.gfk.com/ua/Documents/Presentations/GFK_report_FreeCrimea.pdf ) rāda, ka cilvēku viedoklis šai ziņā nav mainījies. Uz jautājumu “Vai Jūs atbalstiet Krimas aneksiju?” 82% aptaujāto atbildēja “viennozīmīgi atbalstu”, bet 11% atbildēja “pa lielam atbalstu”. Tikai 3% respondentu atbildēja, ka neatbalsta, bet 2% neatbildēja uz jautājumu.

Ņemot vērā šo divu aptauju, kuras ir veikušas Rietumvalstu kompānijas, datus, nav nekādu šaubu, ka lielākā daļa Krimas iedzīvotāju neuzskata, ka viņi tikuši apmānīti un piespiesti nobalsot par Krimas aneksiju: viņi uzskata, ka Krievijas sastāvā viņiem būs labāk nekā Ukrainas. Te jāatgādina, ka gadu atpakaļ 83% Krimas iedzīvotāji piedalījās referendumā un 97% no tiem nobalsoja par Krimas atkalapvienošanos ar Krieviju. Lielākā daļa Krimas iedzīvotāju ir krievi.

ASV centās likt uzsvaru uz nepieciešamību aizstāvēt mazākumtautības un konkrēti Krimas tatārus, kuri sastāda apmēram 10% no Krimas iedzīvotājiem. No 4% tatāru, kuri aptaujā norādīja, ka neatbalsta aneksiju, lielākā daļa (55%) norādīja, ka neatbalsta to, jo to vajadzēja veikt saskaņā ar starptautiskām tiesībām un ar Kijevas varasiestāžu piekrišanu [aptaujātie visdrīzāk izvēlējās kādu no aptaujas veicēju variantiem; juridiski viss tika noformēts korekti, jo tobrīd Kijevā bija noticis bruņots valsts apvērsums, kas arī bija referenduma cēlonis, referendumu organizēja pēc Ukrainas likumiem ievēlētas varas iestādes un to atbalstīja likumīgais, bet gāztais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičš.] Vēl 24% no 4% tatāru, kuri neatbalsta aneksiju, norādīja, ka balsošana notika “zem spiediena”, ar ko visdrīzāk ir domāti kādi politiski vai militāri draudi, lai piespiestu cilvēkus nobalsot par pievienošanos Krievijai.

GfK aptaujā cilvēkiem tika vaicāts vai Ukrainas masu saziņas līdzekļi patiesi atspoguļo notikumus Krimā. Tikai 1% aptaujāto atbildēja, ka Ukrainas mēdiji “sniedz absolūti patiesu informāciju” un tikai 4% atbildēja, ka to sniegtā informācija ir “vairāk patiesa nekā nepatiesa”.

Gallup un GfK veiktās aptaujas pierāda, ka pašreiz Ukrainā ir ļoti dziļa sašķeltība. Ukrainas iedzīvotāju ļoti krasā un kardinālā politisko uzskatu pretrunība reāli apdraud Ukrainas teritoriālo vienotību. Tikai 19% Austrumukrainas iedzīvotāju un 26,8% Dienvidaustrumu Ukrainas iedzīvotāju atbalsta pievienošanos Eiropas Savienībai, tai pat laikā Rietumukrainā pievienošanos ES atbalsta 84,2% iedzīvotāju. Gandrīz 60% Ziemeļukrainas piekrīt, ka tai ir jākļūst par daļu no ES un līdzīgi uzskata gandrīz puse centrālās Ukrainas.

Vēl mazākā mērā Austrumu un Dienvidaustrumu Ukrainas iedzīvotāju atbalsta integrāciju NATO, bet centrālajā uz Ziemeļu Ukrainas daļās to atbalsta apmēram trešdaļa iedzīvotāju. Rietumukrainā savukārt atbalsts NATO sastāda 53%. Šie cipari apmēram sakrīt ar Ukrainas iedzīvotāju  atbalsta ASV rādītājiem

Interesanti, ka, neskatoties uz pieņemto Krievijas saistību ar separātiskajām tendencēm Ukrainas austrumos, tikai 35,7% Gallup aptaujāto Austrumukrainas iedzīvotāju atbildēja, ka viņi kopumā uzskata Krievijas iesaistīšanos par pozitīvu, savukārt Krimā Krievijas tiešu atbalstu pozitīvi novērtēja 71,3% respondentu.

Šonedēļ ASV valsts departamenta preses sekretāre Džena Psaki (Jen Psaki) paziņoja, ka sankcijas pret Krieviju netiks atceltas tikmēr, kamēr Krima netiks atgriezta Ukrainas sastāvā [lūk, arī kārtējais “demokrātijas ASV gaumē” piemērs].

Kenets Rapoza, “Forbes”  (viens no autoratīvākajiem pasaules finanšu laikrakstiem)
/20.03.2015/

[Par Krimas tatāriem jāpiebilst, ka Ukrainas sastāvā Krimā bija viena valsts valoda – ukraiņu, kura tika visiem uzspiesta (arī Krimas tatāriem), bet pēc pievienošanās Krievijai Krimas tatāru valoda ir viena no Krimas autonomā apgabala oficiālajām valodām un Krimas tatāriem ir juridiski nostiprinātas tiesības uz apmācību savā dzimtajā valodā. Ukrainas sastāvā Krimas tatāriem nekas tāds nebija.

Vēl pie augstāk minētā jāpiebilst, ka Krimas iedzīvotāju normālā un pat uzlabojusies dzīve norit uz Ukrainas politiskās un ekonomiskās situācijas katastrofālas pasliktināšanās fona, kas ir saistīta ne tikai ar pilsoņu karu Austrumukrainā, bet arī ar varu sagrābušo ukraiņu nacistu zvērībām, citādi domājošo vajāšanām, nekompetenci, korumpētību un nežēlīgiem, visu nopostošiem oligarhu kariem.]

Avoti:
http://www.forbes.com/sites/kenrapoza/2015/03/20/one-year-after-russia-annexed-crimea-locals-prefer-moscow-to-kiev/
http://www.bbg.gov/wp-content/media/2014/06/Ukraine-slide-deck.pdf
http://www.gfk.com/ua/Documents/Presentations/GFK_report_FreeCrimea.pdf
http://inosmi.ru/world/20150322/227016402.html

Informācijas aģentūra
/26.03.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Filma par Krimas pievienošanos Krievijai

00467_Krima_cels_uz_Dzimteni

Uz Krimas pievienošanās Krievijai gadadienu (16.03.2014 – referendums; 18.03.2014 – pievienošanās) ir iznākusi dokumentāla filma “Krima – ceļš uz Dzimteni”, kurā tiek pastāstīts kā tas notika. Filma ir ievērojama ar to, ka par notikumiem Krimas sakarā pietiekami atklāti stāsta arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins.

Visu filmu var noskatīties te:

Pirmkārt, Krievijas prezidents pastāsta, ka operāciju Krimas iedzīvotāju aizsardzībai un atbalstam vadīja viņš personīgi. Otrkārt, viņš apliecina, ka Krimas pievienošana Krievijai netika īpaši plānota, bet bija kā atbilde uz ASV organizēto bruņoto valsts apvērsumu Ukrainā, ko neatbalstīja liela daļa Ukrainas iedzīvotāju, lielākā daļa Austrumukrainas un nospiedošais Krimas iedzīvotāju vairākums. Treškārt, Vladimirs Putins pastāsta, ka Krievijas specdienestu operācijas mērķis bija aizsargāt Krimas iedzīvotājus un panākt godīga referenduma norisi. Putins atzīst, ka tas nebija vienkāršs uzdevums, jo vajadzēja atbruņot apmēram 20 tūkstošus labi bruņotus Ukrainas armijas karavīrus, kas veiksmīgi arī tika izdarīts. Lielākā daļa Krimā dislocētās Ukrainas armijas karavīru pēc tam piekrita dienēt Krievijas bruņotajos spēkos.

“Krima nav nekāda nesaprotama priekš mums teritorija. Krima ir vēsturiska Krievijas un krievu teritorija [tieši Krimā (Hersonesā) krievu kņazs Vladimirs 988.gadā pieņēma pareizticību], kurā iedzīvotāju vairākums ir krievi. Mēs bijām spiesti tā rīkoties, jo viņi paši mūs nostādīja šādā situācijā. Pēc būtības viņi mums pat neatstāja citu izvēli,” saka Krievijas prezidents.

Zīmīgi un universāli pamācoši ir Vladimira Putina vārdi: “Mūsu priekšrocība bija tajā, ka es ar to nodarbojos personiski. Un ne jau tāpēc, ka es visu daru ļoti pareizi, bet gan tāpēc, ka, ja norādījumus dod valsts pirmās personas, tad izpildītājiem ir vieglāk strādāt, jo tie jūt, zin un saprot, ka izpilda pavēli, nevis nodarbojas nezin ar ko. Bet kad valsts pārvaldes struktūras atrodas sagrautā vai pussagrautā stāvoklī, tad pavēles vai nu vispār netiek dotas vai tās neaiziet līdz izpildītājiem vai arī par to leģitimitāti ir lielas šaubas.”

Filma sākas ar īsu ieskatu bruņota valsts apvērsuma norisē Ukrainā. Vladimirs Putins pastāsta, ka pēc situācijas saasināšanās 21.februāra vakarā Viktors Janukovičs viņam piezvanīja un pastāstīja par saviem plāniem “doties vizītē” uz Harkovu (pilsēta Ukrainā pie Krievijas robežas) un prasījis viņam padomu. Putins atbildēja, ka to darīt nevajag [jo izskatīsies pēc bēgšanas], bet, ja tā dara, tad nekādā gadījumā šādā kritiskā situācijā nedrīkst ņemt līdzi drošības spēkus, kas varētu ievērojami pasliktināt drošības situāciju Kijevā. Pēc Putina teiktā Janukovičs kaut kādu iemeslu dēļ izdarīja visu tieši pretēji.

Pēc tam Putins pastāsta kā viņš personīgi organizēja no Doņeckas uz Krimu jau atklāti bēgošā Janukoviča ar ģimeni izglābšanu un nogādāšanu Krimā. Janukovičs pa ceļam caur publisko mobilo tīklu piezvanīja Putinam, kas ļāva Krievijas radionovērošanas dienestam noteikt tā atrašanās vietu un sekot maršrutam. Saņemot izlūkdienesta datus, ka Janukoviču pa ceļam jau gaida ar smago bruņojumu bruņojušies ļaudis, Putins brīdināja viņu par to. Putins saka: “Es uzaicināju uz Kremli mūsu specdienestu vadītājus un uzstādīju viņiem uzdevumu, runāsim atklāti, izglābt Ukrainas prezidenta dzīvību.” [Janukovičam tika gatavots Kadafi liktenis.]

Filmā tiek pastāstīts par pirmajām ukraiņu nacistu zvērībām pret Krimas iedzīvotājiem, t.s. “Korsuņas grautiņu”. 20.februārī maskās tērpti un ar šaujamieročiem bruņoti ukraiņu nacisti apturēja autobusu kolonu, kas no Kijevas veda mājās Krimas iedzīvotājus, kuri piedalījās t.s. antimaidana akcijās (mierīgas demonstrācijas pret ES). Nacisti nošāva autobusa šoferi un vēl dažus cilvēkus, lika visiem izkāpt, ņirgājās, pazemoja un piekāva cilvēkus, sadedzināja autobusus, bet pēc tam, kad vairumam izdevās aizbēgt, sarīkoja īstas cilvēku medības. Kopumā šajā incidentā gāja bojā septiņi cilvēki, bet vairāk kā 20 pazuda bez vēsts.

Kad situācija Kijevā saasinājās (pēc 18.02.2014), Krimā cilvēki sāka pulcēties pie Ļeņina pieminekļa, kurš kļuva par pretestības simbolu, un organizēties pašaizsardzības vienībās, bet pēc bruņotā apvērsuma (23.02.2014) šis process kļuva masveida. Pēc apvērsuma mājās atgriezās policijas specvienības “Berkut” Krimas bataljona vīri, kuri tika sagaidīti kā varoņi un aktīvi iesaistījās gan pašaizsardzības vienību veidošanā, gan arī kārtības nodrošināšanā. 27.02.2014 vairāki tūkstoši bruņoti ukraiņu nacisti izbrauca uz Krimu ar t.s. “draudzības vilcienu” (organizators – Igors Maseičuks), bet uzzinājuši, ka stacijā tos sagaida pusotrs tūkstotis Krimas pašaizsardzības vīru, izkāpa, neaizbraukuši līdz galamērķim.

Interesants ir Krimas “Berkuta” komandiera Jurija Abisova stāstītais par to, ka Maidana protestētāji un kaujinieki perfekti zināja specvienības darba metodes un bija izstrādājuši ļoti efektīvus līdzekļus cīņai pret kārtībsargiem. Viņš arī pastāstīja, ka dažus gadus iepriekš (2006.gadā) “Berkut” speciālisti pēc amerikāņu ielūguma bija pieredzes apmaiņas un kvalifikācijas celšanas pasākumā, kur viņus arī sīki iztaujāja par “Berkut” darba metodēm. Prasīja pat speciālas anketas aizpildīt un norādīt tajās kā specvienība rīkojas konkrētās situācijās. Pēc tam, izmantojot šo informāciju tika izstrādātas metodes un instrukcijas kā cīnīties ar “Berkut”. Šo informāciju vajadzētu ņemt vērā visiem policijas specvienību vadītājiem un darbiniekiem, jo nekad nevar zināt kad un kurā valstī ASV kārtējo reizi izdomās radīt nekārtības. Vienkārši nevajag būt vaļsirdīgam ar amerikāņiem un vajag jau tagad sākt mainīt iestrādātās metodes, kuras amerikāņiem jau ir zināmas.

Pēc Krimas pašreizējā vadītāja Sergeja Aksjonova stāstītā kritiskākais brīdis atdalīšanās procesā bija 26.februāris, kad pēc ukrainiski orientētā krimas tatāru medžlisa aicinājuma (ir arī alternatīvas krieviski orientētas krimas tatāru organizācijas) pie Krimas parlamenta sapulcējās vairāki tūkstoši protestētāju, iebilstot pret iespējamo Krimas pievienošanos Krievijai. Protesta akcija bija profesionāli organizēta un protestētāju vidū bija gan kuratoru grupa no Kijevas, gan ukraiņu nacisti. Tatāru vidū intensīvi tika izplatīts viedoklis, ka viņu dzīve pēc pievienošanās Krievijai strauji pasliktināsies. Protestētāji ieņēma Krimas parlamentu, kurš grasījās pieņemt lēmumu par referenduma rīkošanu, un faktiski pārtrauca tā darbību. Ja pret ukraiņu nacistiem Krimas pašaizsardzības spēki bija gatavi lietot jebkādus līdzekļus, tad pret neapmierinātajiem, apmānītajiem un sakūdītajiem iedzīvotājiem ne. Filmā, visa cita starpā tiek parādīti un intervēti arī tatāri, kuri piedalījās pašaizsardzības vienību organizēšanā.

27.02.2015 naktī Krimā parādījās “zaļie laipnie cilvēciņi”, kas bija Krievijas jūras spēku specvienības vīri. Pavēli deva un procesu personīgi kontrolēja Krievijas prezidents. Pēc tam, svarīgāko objektu apsardzei un Ukrainas armijas atbruņošanai, uz Krimu no Krievijas tika pārvesti vēl vairākas armijas specvienības. Vladimirs Putins uzsver, ka operācijas mērķis bija nodrošināt Krimas iedzīvotāju drošību un ļaut viņiem realizēt savas pašnoteikšanās tiesības. Pēc Putina teiktā, ja Krimas iedzīvotājiem nebūtu bijis šāds noskaņojums viņš nebūtu devis šādu pavēli.

Tālāk Krievijas armijas specvienības kopā ar Krimas pašaizsardzības vienībām pakāpeniski atbruņoja Ukrainas armijas vienības (pirmā tika ieņemta lidosta, lai neļautu iesūtīt Ukrainas armijas specvienības no citiem reģioniem). Viss notika sarunu ceļā gandrīz bez neviena šāviena. Izņēmums bija Ukrainas armijas specvienība, kura bija nokomplektēta no rietumukraiņiem un kura bija izgājusi NATO apmācības. Bet arī šī vienība pēc pretestības (pašaudīšanās līdz beidzas munīcija) tika atbruņota bez upuriem.

Cīnoties pret armijas atbruņošanu, jaunās nacistiskās Ukrainas vadība publiski aicināja karavīrus šaut uz jebkuru “separātistu”, kurš mēģina uzsākt sarunas, bet tieša pavēle netika dota (neviens negribēja uzņemties personisko atbildību). Drīzumā viens nelietīgs muļķis tomēr atradās, kurš izdeva šādu pavēli (Mihails Kovaļs – vēlākais nacistiskās Ukrainas Aizsardzības ministrs un pilsoņu kara uzsācējs Donbasā). Uzzinot, ka Ukrainas armijas vienībām tiek vesta šāda pavēle, tā vienkārši pa ceļam tika nolaupīta. Tāpat Vladimirs Putins pastāstīja, ka Krievijas armijas specvienības bija pārtraukušas visus speciālos Ukrainas armijas vienību sakarus un tās bija spiestas izmantot tikai publiskos saziņas līdzekļus, kas tika moniotorēti.

Krievijas prezidents arī pastāstīja, ka Ukrainas nacisti sakoncentrēja pie Krimas robežas Ukrainas armijas smago artilēriju (sistēmas “Grad”) un grasījās apšaudīt Krimas robežu sargājošos spēkus. Atbildot uz to, Krievija pieveda savu smago artilēriju un, pēc Putina teiktā, “pie pirmā šāviena mēs viņus būtu iznīcinājuši”.

Cits kritisks brīdis Krimas aizsardzībā bija ASV jūras spēku iesaistīšanās, kad Krimas krastiem pietuvojās ar kodolraķetēm bruņotais amerikāņu karakuģis “Donald Kuk” [uz kura bija arī izsēdināšanai gatavas ASV diversantu vienības]. Lai to atbaidītu, pret to tika vērsta jaunākās paaudzes raķešu komplekss “Bastion” [un virs karakuģa demonstratīvi esot lidojušas Krievijas iznīcinātāj lidmašīnas]. Amerikāņi nobijās un strauji mainīja virzienu, bet vēlāk dēļ šī incidenta atlūgumus esot uzrakstījuši vairāk kā 20 ASV karavīri.

Atbildot uz jautājumu “Vai, runājot ar Rietumvalstu līderiem, Jums uzreiz bija skaidrs, ka viņi neiejauksies šai konfliktā ar militāriem līdzekļiem?”, Vladimirs Putins atbildēja: “Protams, ka nē. Tas nevarēja uzreiz būt skaidrs, tāpēc es pirmajā operācijas etapā biju spiests attiecīgi noskaņot mūsu bruņotos spēkus. Un ne tikai noskaņot, bet dot arī attiecīgas pavēles par iespējamām Krievijas bruņoto spēku darbībām jebkāda notikumu attīstības scenārija gadījumā. (…) Ar saviem Rietumu kolēģiem es runāju atklāti. Tā ir mūsu vēsturiskā teritorija, tur dzīvo krievu cilvēki, viņi nonāca reālās briesmās, mēs nevaram viņus pamest, ne mēs veicām valsts apvērsumu, to izdarīja nacionālisti un cilvēki ar galējiem uzskatiem un jūs viņus atbalstījāt. Bet kur jūs atrodaties? Tūkstošiem kilometru tālumā? Bet mēs atrodamies te un tā ir mūsu zeme. Jūs par ko te gribat cīnīties? Nezināt? Bet mēs zinām un mēs esam tam gatavi. Tā ir godīga un atklāta pozīcija. Un tā tas arī ir. Tāpēc es nedomāju, ka kādam bija vēlēšanās to visu izvērst par kaut kādu pasaules konfliktu. Mēs negrasījāmies uzprasīties, bet viņi mūs piespieda šādi rīkoties, un mēs bijām gatavi visnelabvēlīgākai notikumu attīstībai. Bet es vadījos no tā, ka līdz tam tomēr nenonāksim.”

P.S.
Attiecībā uz ukraiņu nacistiem filmā gandrīz nemaz netiek lietots šis termins (ukraiņu nacisti filmā pārsvarā tiek saukti par nacionālistiem), lai gan ukraiņu “nacionālistu” nacistiskā daba ir acīmredzama un viņi paši nemaz to īpaši neslēpj.

Avots:

Informācijas aģentūra
/26.03.2015/

Posted in Kat.: Notikumi, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Par specdienestu darbiniekiem, mēdijiem un Vladimira Putina dēmonizāciju

00468_media-manipulationPašreiz norit reālas līdera [Krievijas prezidenta Vladimira Putina] “medības”. Viņš ir izsludināts par dēmonu, par mērķi numur viens, par īpaši nikna informatīvā kara objektu. Šai ziņā gribu ilustratīvi parādīt kā tas reāli darbojas un ar ko šai ziņā Krievija atšķiras no Rietumvalstīm. To vienkārši ir jāsaprot, bet saprast to var tikai tad, kad esi ar to pastrādājis. Pieņemsim jums ir darīšana ar kādu atvaļinātu Rietumu specdienestu vadītāju vai elites pārstāvi vai ko tamlīdzīgu.

Salīdzinājumam, kad mūsu [Krievijas] atvaļināts specdienesta vadītājs Kručkovs [bijušais PSRS VDK vadītājs] lasa avīzi un es viņam jautāju par vienu avīzē rakstīto momentu, viņš atbild: “Tas nozīmē, ka prese ir pārpildīta ar kūtru un ožu pazaudējušu aģentūru.” Viņš neteica vienkārši aģentūru, kas neko nepasaka, jo tas ir pats par sevi saprotams [mēdiji visur ir pārpildīti ar specdienestu aģentūru, arī Latvijā], bet tieši “kūtra un ožu pazaudējusi”. “Ožu pazaudējusi aģentūra” līdzinās sunim.

Mana vecmāmiņa Krievijas pilsoņu kara laikā no kartupeļu atliekām cepa pankūkas. Bads toreiz bija. Bet viņas brālis mājās turēja suni vārdā Miss. Tad, lūk, šī Miss norija no pannas visas pankūkas. Vecmāmiņa toreiz sēdējā un raudāja, bet viņas brālis viņai pārmeta: “Nu ko gan tu izdarīji? Viņš taču tagad ožu pazaudēs!”

Tad, lūk, ja ļauj aģentūrai rīt pankūkas no karstas pannas, tad tā pazaudē ožu. Aģentūra ožu taču ne tāpat vien zaudē, tam vienmēr ir kāds iemesls. Pārrijusies vienkārši. Kručkovs nekonkretizēja kā aģentūra tā ir, viņš saprata, ka visi saprot, kurš pie mums [bijušajā PSRS] ir atbildīgais par aģentūru presē. Tas bija tāds vēl ļoti maigs pārmetums cilvēkam, ar kuru viņš nepārtraukti polemizēja. Ko tādu varēja pateikt Kručkovs – ieraudzīja kādu nebūšanu, apdomāja, ātri saprata, kurš aiz tā stāv, un pateica.

Rietumu specdienestu vadītājs vai bijušais Aizsardzības ministrs, vai militārās izlūkošanas vadītājs nekad tā nerīkosies. Šādi cilvēki uzmanīgi izlasa avīžu virsrakstus, galvenos analītiskos rakstus un visu rūpīgi atceras. Viņam avīzēs rakstītais ir patiesība pēdējā instancē. Pēc tam tas aiziet uz savu klubu spēlēt bridžu vai golfu, vai vēl kaut kur citur. Un viņš saprot, ka tur visi runās šo preses (un tagad arī nozīmīgāko internetvietņu) virsrakstu un analītisko rakstu valodā. Pēc tam viņam būs jāapciemo kāds pašreiz ietekmīgs oligarhs, kam viņš sniedz konsultāciju pakalpojumus (jo lai cik liela arī nebūtu pensija, ar to parasti nepietiek). Arī ar šo oligarhu viņam ir jāaprunājas šo virsrakstu un analītisko rakstu valodā. Viņš tā dara tāpēc, ka saprot – ja nedod dievs viņš kādā pasākumā, golfa klubā, bridžklubā, sarunā ar šo oligarhu vai ar joprojām strādājošu kolēģi, vai kādu politiķi atļausies parunāt ne šajā valodā, tad viņš tūlīt pat tiks izstumts no šīs elitārās sabiedrības. Tāpēc viņš kā aktieris līdz perfektumam apgūst un uzsūc sevī šo valodu – gan sev, gan pasaulei, gan sievai, gan bērniem, gan bridžam, gan golfam, gan oligarhiem, gan kolēģiem viņam ir šie virsraksti un analītiskie raksti.

Ja šajos rakstos ir pateikts, ka Putins [Kadafi, Assads vai vienalga kurš] ir tāds un šitāds, tad viņš desmitiem reižu to kā papagailis atkārtos visdažādākajās vietās. Kad viņš to būs nepārtraukti atkārtojis, viņš pats patiesi tam arī noticēs. Kad viņš noticēs, tad viņam būs izveidojies noteikts tēls, kuru mainīt vairs nav iespējams. Noteiktu atkārtošanās reižu gadījumā pie noteiktām ekspozīcijām šī tēla veidošanās procesā tiek šķērsots neatgriezeniskuma punkts un tas cilvēkam kļūst par realitāti. Un, pat ja viņš sirds dziļumos zin, ka tas tā nav, viņš var pateikt kādam viņu apvainojušam liberālim, ka tas nav Putina mazā pirkstiņa vērts, tikai sarunā viens pret vienu, pirms tam vairākas reizes pārliecinoties, ka neviena blakām nav un neviens cits to nedzird.

Darbs, tā ir pavisam cita lieta. Tur tev ir ienaidnieki, operatīvā informācija un viss pārējais. Tāpēc viņš nekad plašā kompānijā nepateiks, kas patiesībā ir, piemēram, Josi Ginosārs (Йоси Гиносар). Visi redz acīmredzamo, bet neviens par to nerunā, jo ir divas dažādas pasaules, vienai no kurām vienkārši nevajag būt, tādēļ par to atklāti nerunā.

Visi cilvēki Rietumos, kuri ilgi ir strādājuši ar šīm problēmām, ļoti interesanti runā par eliti mutiski, bet nekad to neraksta, jo viņi uzskata, ka jāraksta ir pavisam kas cits nekā tiek runāts. Viņiem runājamais teksts un rakstāmais teksts ir divas dažādas lietas.

Tātad Rietumos un Rietumu spec aprindās visa šī mašinērija rodas noteiktā veidā. Tur stingri tiek normēts kā nākas domāt un kā domāt nedrīkst… Krievija šai ziņā mentāli vienmēr visos laikos ir bijusi daudzkārt brīvāka nekā Rietumu pasaule. Un šodien tas tā ir vēl jo lielākā mērā.

Sergejs Kurginjans
/22.03.2015/

Avots:
http://eot.su/node/18516

Informācijas aģentūra
/26.03.2015/

Posted in Kat.: Specdienesti, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Homosexsociālisti Francijā piedzīvo sagrāvi pašvaldību vēlēšanu pirmajā kārtā

Nikolā Sarkozi, Marina Le Pena, Fransuā Olands

Nikolā Sarkozi, Marina Le Pena, Fransuā Olands

Francijā svētdien, 22.03.2015 notika pašvaldību vēlēšanu pirmā kārta, kurās visvairāk balsu ieguva labēji centriskā “Tautas kustības savienība” ar bijušo prezidentu Nikolā Sarkozī (Kadafi slepkavības līdzdalībnieku) priekšgalā (31%), labēji radikālā “Nacionālā fronte” ar Marinu Le Penu priekšgalā ieguva 25,5% balsu, bet pašreizējā Francijas prezidenta Fransuā Olanda sociālistu partiju atbalstīja 19,7% vēlētāju.

Šādi vēlēšanu rezultāti ir katastrofāli sociālistiem, kuri nekad vēl līdz šim nebija ieguvuši tik zemus rezultātus. Līdz šim sociālisti bija stabila “pirmā divnieka” partija, bet šajās vēlēšanās sociālisti palika trešie un viņu popularitāte turpina kristies, kas ir īpaši apkaunojoši Lielās Franču revolūcijas dzimtenei un zemei ar dziļām sociālistiskām tradīcijām. Diemžēl šādi vēlēšanu rezultāti ir likumsakarīgi, jo tieši Fransuā Olands un viņa partija, pretēji vairuma Francijas iedzīvotāju viedoklim, pieņēma likumu par “viendzimuma laulībām”. Tolaik Parīzē notika nedēļām ilgas protesta akcijas, kurās pulcējās vairāk kā pus miljons demonstrantu, bet tas neietekmēja Olanda lēmumu (franču raksnieks Dominiks Venērs , protestējot pret šo likumu, pat izdarīja pašnāvību). Tieši pēc šīs antiģimeniskās iniciatīvas un  uzspļaušanas vairuma francūžu viedoklim strauji sāka kristies atbalsts Olanda homosexsociālistu partijai.

Šai ziņā zīmīgs ir “Nacionālās frontes” panākums, kura līdz neilgam laikam tika pozicionēta kā galēji radikāla un margināla partija. Marina Le Pena ne tikai ir paziņojusi, ka atcels “viendzimuma laulību” likumu, bet viņa papildus ir pārņēmusi sociālistu programmu, attiecinot to tikai uz francūžiem. Nikolā Sarkozī šai sakarā manipulatīvi aicināja sociālistos vīlušos vēlētājus balsot par viņu, jo “Nacionālai frontei” esot tāda pati programma kā sociālistiem (kas tā, protams, nav, jo īpaši ļoti būtiskajā jautājumā par “viendzimuma laulībām”).

Vēl jāatzīmē, ka Marina Le Pena ir ES pretiniece, kura  uzskata, ka pašreizējā ES “ir radīta uz kaitīgas globalizācijas ideoloģijas bāzes” un ka tāpēc ES “ir jāiznīcina, lai radītu brīvu Eiropu, kura sastāvētu no patiešām suverēnām valstīm”. Le Pena iestājas par Francijas izstāšanos no ES un, nonākot pie varas, sola rīkot referendumu šai sakarā. Tāpat Le Pena ir draudzīgi noskaņota pret Krieviju, atzīst Krimas referenduma rezultātus un neatbalsta ASV agresiju Ukrainā.

Sociālisma sakarā ir jāatzīmē, ka Rietumeiropā dominējošais homosexsociālisms ievērojami atšķiras no Ļeņina un Staļina radītā Padomju Savienības sociālisma, kurā nebija vietas arī hedonismam un izvirtībā (tai skaitā viendzimuma), kas bija galvenais iemesls, kādēļ Rietumu valstu homosexsociālisti ilglaicīgi sadarbojās ar Rietumvalstu lielkapitālistiem ar mērķi iznīcināt PSRS. Tāpat homosexsociālisti ir diskreditējuši un turpina diskreditēt sociālisma ideju plašās Rietumeiropas tautas masās, tai skaitā arī Francijā.

Avoti:
http://www.gazeta.ru/politics/2015/03/23_a_6610941.shtml
http://www.rosbalt.ru/main/2015/03/22/1380454.html
https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9B%D0%B5_%D0%9F%D0%B5%D0%BD,_%D0%9C%D0%B0%D1%80%D0%B8%D0%BD
http://www.frontnational.com/le-projet-de-marine-le-pen/
http://fninfos.fr/?tag=mariage-homosexuel
http://ru.euronews.com/2013/05/22/france-dramatic-suicide-reignites-same-sex-marriage-furore/
http://nra.lv/pasaule/95195-parizes-dievmates-katedrale-nosavies-vesturnieks-un-zurnalists-dominiks-veners.htm

Informācijas aģentūra
/26.03.2015/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Notikumi, Reģ.: GEIropa, Veids: Ziņa | Komentēt

Cenzūra Ukrainā: tiek aizliegts ziņu kanāls Euronews

00463_no_euronews

Pēc nacistu nākšanas pie varas Ukrainā tiek realizēta arī drakoniska cenzūra un vārda brīvības ierobežojumi, kas deklaratīvi tiek uzskatītas par vienu no “civilizētās” Rietumu sabiedrības pamatvērtībām (savādāk nevar, jo ukrainas nacistu zvērības un patvaļa ir pietiekami drausmīgas). Līdz šim ar Rietumvalstu klusējoši – pamudinošu atbalstu tas galvenokārt tika vērsts pret Krievijas presi un TV, kura Ukrainā ir aizliegta. Ukrainā ir gājuši pat tik tālu, ka oficiāli ir aizliegtas arī Krievijas kinofilmas. Tagad par Ukrainas cenzūras upuri ir kļuvusi Rietumeiropas mēdiju kompānija Euronews.

Ukrainas Nacionālās televīzijas un radio padomes vadītājs Jurijs Artemenko paziņoja, ka kanālam Euronews tiek atņemta licence, jo tā saturs neatbilstot Ukrainas vajadzībām. Tāpat Artemenko pastāstīja, ka ar kanālu tiek vestas pārrunas par 5 miljonu eiro lielu parādu, ko Ukrainas puse ir parādā Euronews.

Jāatzīmē, ka 12.01.2015 nacistiskās Ukrainas premjerministrs Arsēnijs Jaceņuks parakstīja rīkojumu “Par ukraiņu valodas Euronews versijas darbības pārtraukšanu”, kurš darbu bija uzsācis 2011.gada rudenī. Savukārt 2014.gada septembrī Ukrainā tika atslēgta Euronews krievvalodīgā versija.

Avoti:
http://112.ua/obshchestvo/nacteleradio-lishil-licenzii-ukrainskuyu-versiyu-kanala-euronews-207023.html
http://www.euractiv.com/sections/global-europe/ukraine-bans-euronews-313112
http://www.ridus.ru/news/181110
http://www.ukrinform.ua/ukr/news/ukraiinskiy_euronews_pozbavili_litsenziii_2034238

Informācijas aģentūra
/26.03.2015/

Posted in Kat.: Notikumi, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Ziņa | Komentēt

Par Austrumeiropas brīvību

ASV_ietekmeEs negribu likt vienādības zīmi starp ASV un t.s. ”veco Eiropu”, kurā pirmkārt ietilpst tādas valstis kā Vācija un Francija. Protams, “vecā Eiropa” centīsies aizstāvēt savas intereses, kuras ir pretrunā ASV interesēm. Un atšķirībā no t.s. “jaunās Eiropas” jeb Austrumeiropas, “vecā Eiropa” centīsies atbrīvoties no ASV virsvadības.

Kas attiecas uz Austrumeiropu, tad tā ir neizmērojami laimīga, ka to aš pati ASV vada, tādējādi parādot savu patieso dabu, kas ir ļoti tāla no tā, ko var nosaukt par “brīvības mīlestību” (tagad ir uzskatāmi redzama “brīvā Polija”, “brīvā Somija”, “brīvā Čehija”, “brīvā Ukraina” [ arī “brīvā Latvija”]). Tagad ir labi redzams, ka Austrumeiropas “brīvības mīlestības” būtība bija kalpa vēlmē nomainīt saimnieku, lai taptu izkalpinātam no “pareizā” saimnieka. Pie tam Austrumeiropas padotības un izkalpināšanas pakāpe pašreiz ir ievērojami lielāka kā iepriekšējā saimnieka [PSRS] laikā.

Sergejs Kurginjans
/12.03.2015/

Avots:
http://gazeta.eot.su/article/pravo-na-kislorod-okonchanie

Informācijas aģentūra
/26.03.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Turpinās BRIKS “Attīstības bankas” veidošana

00461_BRICS

Ir izveidota globāla finansu institūcija, kura teorētiski var apdraudēt ASV vispasaules hegemoniju. BRIKS valstis (Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna, Dienvidāfrika) 15.07.2014 Brazīlijā parakstīja vienošanos par “Attīstības bankas” izveidošanu, kas ir Starptautiskā valūtas fonda, Pasaules bankas un citu ASV kontrolē esošo starptautisko finanšu organizāciju analogs. Februāra beigās/marta sākumā šo vienošanos apstiprināja (ratificēja) Krievijas parlaments un prezidents.

Augstākais bankas vadības orgāns būs Pārvaldnieku padome (tās priekšsēdētājs sākotnēji būs Krievijas finanšu ministrs Antons Siluanovs), izpildorgāns būs Direktoru padome (to vadīs Brazīlijas pārstāvis), bet bankas prezidents tiks ievēlēts uz pieciem gadiem (pirmais prezidents būs no Indijas). Valstu pārstāvniecības atbildīgajos amatos mainīsies rotācijas kārtībā.

“Attīstības banka” plāno finansēt infrastruktūras un vienmērīgās attīstības projektus BRIKS un attīstības valstīs. Bankas atļautais kapitāls būs 100 miljardi dolāru, sadalītais kapitāls – 50 miljardi, no tiem 10 miljardi apmaksātais kapitāls, bet 40 miljardi apmaksājamais pēc pieprasījuma. Apmaksātais kapitāls tiks izveidots 7 gadu laikā un tas tiks sadalīts proporcionāli pa 2 miljardiem no katras dalībvalsts.

Papildus investīciju sadaļai bankā ir plānots izveidot valūtas rezervju sadaļu, kuru apjoms arī sākotnēji būs 100 miljardi dolāru. Šīs daļas, ko var nosaukt par “savstarpējās palīdzības kasi”, galvenais donors būs Ķīna, kura tajā iemaksās 41 miljardu dolāru, Krievija, Indija un Brazīlija pa 18 miljardiem, bet Dienvid Āfrikas republika 5 miljardus. Pēc vienošanās rezerves fonds ir paredzēts dalībvalstu nacionālo valūtu aizsardzībai no finanšu tirgu svārstībām.

Tāpat ir paredzēts, ka banka sniegs finansu palīdzību (aizdevumu formā) tām valstīm, kurām būs radušās problēmas ar ekonomikas stabilitāti dēļ ASV finansiālās ekspansijas un SVF politikas, iedzenot valstis t.s. “parādu bedrē”.

Jāatzīmē, ka aktīva BRIKS struktūru veidošana ir viens no galvenajiem ASV un tās Eiropas satelītvalstu verbālās un organizatoriskās agresijas pret Krieviju iemesliem, jo Krievija ir BRIKS valstu militārais vairogs (jeb kodolvairogs), kurš neļauj ASV apstādināt Ķīnas un visu BRIKS valstu attīstību, izmantojot militārus draudus un līdzekļus.

Avots:
http://www.km.ru/forum/economics/2015/02/23/mezhdunarodnyi-valyutnyi-fond-mvf/755242-bank-globalnoi-nadezhdy

Informācijas aģentūra
/20.03.2015/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Krievija, Veids: Ziņa | Komentēt

Ugunsgrēks Krievijas lielveikalā: vairāki arestētie jau pēc nedēļas

ugubsgreks

Vienā no Kazaņas (Krievija) lielākajiem tirdzniecības centriem “Admiral” trešdien 11.03.2015 notika ugunsgrēks, kurā dzīvību zaudēja vismaz 18 cilvēki, bet 50 guva dažāda veida traumas. Ugunsgrēkā, kurš sākās pakāpeniski un sākotnēji no atbildīgo personu puses netika uzņemts nopietni, nodega viss tirdzniecības centrs (platība – 4000 kvadrātmetru) un no tā tika evakuēti apmēram 650 cilvēki.

Tā kā šī traģēdija pēc savas būtības ļoti līdzinās Zolitūdes lielveikala sagrūšanai Rīgā, zīmīgi, ka Krievijas izmeklēšanas iestādes savu darbu sāka nekavējoties un ka pirmās nedēļas laikā tika identificēti vairāki aizdomās turamie: divi arestēti, divi aizturēti, bet divi izsludināti meklēšanā.

Aleksejs Semins, Guseins Gahramanovs

Aleksejs Semins, Guseins Gahramanovs

Plašāk zināmākais no sešiem aizdomās turamajiem ir 47 gadus vecais Aleksejs Semins, ASG grupas īpašnieks, miljardieris, kura īpašumi pēc “Forbs” aplēsēm ir 1,15 miljardus vērti. Kopā ar Seminu aizdomās tiek turēts viņa padotais – 40 gadus vecais Roberts Hairuļins, “AC menedžment” ģenerāldirektors, kura īpašumu struktūrā ir “Kazaņas zemes investīciju fonds”, kurš savukārt ir nomināls Tirdzniecības centra “Admiral” īpašnieks.

Roberts Hairuļins

Roberts Hairuļins

Pēc izmeklētāju domām 2004.gadā Semins ar Hairuļinu iegādājās bijušās rūpnīcas “Sirpis un āmurs” četrus korpusus, kas 2008.gadā tika apvienoti vienā ēkā, lielveikala izveidošanai (līdzīgi kā TC “Alfa” un TC “Domina” Rīgā). Izmeklētāji konstatēja, ka dokumentos nav norādes, ka ēka ir tikusi rekonstruēta, tādējādi īpašnieki būvniecības procesā iesaistītajām valsts iestādēm ir snieguši nepatiesas ziņas.

2009.gadā Hairuļins saņēma tehnisko un kadastrālo pasi TC “Admiral” reģistrēšanai. Pēc tam TC “Admiral” tika izīrēts SAI “Zarja” tirdzniecības procesa organizēšanai.

Abi biznesmeņi tiek apsūdzēti sekojošu Krievijas Federācijas Krimināllikuma pantu pārkāpšanā: 1.“Ugunsdrošības noteikumu pārkāpums neuzmanības dēļ, kura rezultātā ir gājuši bojā divi vai vairāk cilvēku”; 2. “Dienesta pilnvaru pārsniegšana, kas ir izraisījis smagas sekas”; 3. “Darbu veikšana vai pakalpojumu sniegšana, kas neatbilst drošības noteikumiem, kā rezultātā ir gājuši bojā divi vai vairāk cilvēku”; 4. “Apliecības vai cita oficiāla dokumenta viltošana, kurš dod tiesības vai atbrīvo no pienākumiem ar mērķi izmantot to vai pārdot”. Kopumā biznesmeņiem draud brīvības atņemšana līdz pat 15 gadiem.

Hairuļins tika arestēts 14.martā, bet Semina atrašanās vieta tiek noskaidrota. Viņš, visdrīzāk, atrodas ārzemēs, kur viņam ir nekustamie īpašumi. Semins jau paspēja nosaukt viņam inkriminētās apsūdzības par absurdām. Intervijā LifeNews viņš apgalvoja, ka nebija nodegušās ēkas īpašnieks un ka viņam piederēja tikai atsevišķas daļas investīciju fondā. Tāpat viņš paskaidroja, ka negrasās tuvākajā laikā atgriezties Krievijā.

15.martā tiesa līdz 11.maijam apcietināja SIA “Zarja” ģenerāldirektora vietnieku par drošības tehnikas jautājumiem – 34 gadus veco Nikolaju Kaekinu. Iepriekš līdz tam pašam laikam tika arestēts arī pats ģenerāldirektors Guseins Gahramanovs. Pēc izmeklētāju domām viņi abi ir atbildīgi par savlaicīgu evakuācijas darbu neuzsākšanu, kā arī viņi nenokordinēja drošības dienesta darbu, lai tas nepieļautu mazumtirgotāju atgriešanos jau degošajā lielveikalā pēc savām precēm.

Pēc izmeklētāju domām ugunsgrēks sākās parfimērijas izstrādājumu tirdzniecības vietā dēļ neuzmanīgas apiešanās ar uguni. Tāpat tiek izskatīta versija par tīšu dedzināšanu. Jebkurā gadījumā izmeklēšanā ir konstatēts, ka ēkā netika ievēroti ugunsdrošības noteikumi un ka ēka nebija piemērots tirdzniecības veikšanai.

Gaļina Isajeva

Gaļina Isajeva

15.martā tika aizturēta Gosstrojnadzora (Būvvaldes analoga) speciāliste Gaļina Isajeva. Viņa tiek turēta aizdomās par nolaidību, pildot dienesta pienākumus, kas ir izraisījis vairāk kā 10 cilvēku nāvi. Isajeva 2013.gadā pārbaudīja TC “Admiral” atbilstību būvniecības un ugunsdrošības normām un nekonstatēja nekādus pārkāpumus. Aizturētā jau ir uzrakstījusi prokuroram vēstuli, kurā apgalvo, ka neesot nekāda pamata turēt viņu aizdomās par nolaidību.

Minzilja Safina

Minzilja Safina

Sestā aizdomās turamā ir tiesu izpildītāja Minzilja Safina, kura ir izsludināta meklēšanā. Arī viņa, līdzīgi kā Isajeva tiek turēta aizdomās par nolaidību. 2013.gadā viņa slēdza lietu pret SIA “Zarja”, kura tika pieķerta ugunsdrošības noteikumu neievērošanā.

No šī gadījuma ir ļoti labi redzama starpība starp Krieviju un Latviju un tas, kādēļ visu pasugu nelieši (tai skaitā biznesmeņi) tik ļoti nemīl Krieviju. Sadega tirdzniecības centrs, gāja bojā cilvēki, pie atbildības tiek saukti arī īpašnieki, pat neskatoties uz to, ka bija realizēta shēma (ar iznomāšanu), kurai no viņiem vajadzēja noņem jebkādu atbildību (sliktākā gadījumā par visu atbild izīrētājs).

Zolitūdes Maksimas lietā nav neviena aizturētā, lai gan bija brēcoši drošības normu pārkāpumi. Maksimas īpašnieki un augstākās amatpersonas pie atbildības nav sauktas, tāpat kā atbildīgie ierēdņi un būvnieki. Savukārt korupcijā pieķertais Pūce tikai atkāpās no amata nevis nokļuva, kur viņam bija jānokļūst – aiz restēm.

Avoti:
http://kazanfirst.ru/feed/41928
http://www.vesti.ru/doc.html?id=2422896
http://www.vesti.ru/theme.html?tid=108242

Informācijas aģentūra
/20.03.2015/

Posted in Kat.: Notikumi, Reģ.: Krievija, Veids: Ziņa | Komentēt

Ukrainas ungāri masveidā pieņem Ungārijas pilsonību

00454_ungariRietumukrainas Aizkarpatu apgabalā dzīvo apmēram 151 tūkstotis ungāru (12% no Aizkarpatu apgabala iedzīvotājiem). 2014.gadā 94 tūkstoši Aizkarpatu ungāri (62,25%) pieņēma Ungārijas pilsonību. Par to 27.02.2015 paziņoja Arpads Janošs Potapi, Ungārijas valdības atbildīgais par nacionālo politiku. Savukārt 2013.gadā Ungārijas pilsonību pieņēma 8783 Aizkarpatu ungāru, kas ir 11 reizes (!) mazāk nekā 2014.gadā.

2011.gadā Ungārijas valdība pieņēma likumu, kas ievērojami atviegloja ārvalstīs dzīvojošajiem ungāriem pieņemt Ungārijas pilsonību. 2014.gadā Ungārijas pilsonību pieņēma 670 tūkstoši ārvalstnieku – 66% no Transilvānijas, 17% no Vojevodinas un 14% no Aizkarpatijas. Ar ārvalstu ungāru atbalstu nodarbojas Gabora Betlena fonds, kurš darbojas arī Aizkarpatijā un kura darbībai 2015.gada Ungārijas budžetā ir atvēlēti 17,5 miljardi forintu.

Aizkarpatu apgabals Rietumukrainā

Aizkarpatu apgabals Rietumukrainā

Savukārt Ukrainas ārlietu ministrs Pāvels Kļimkins apsolīja pieņemt sankcijas pret Aizkarpatijas ungāriem, kuri uzdrošinājās pieņemt otru pilsonību. “Ukrainas konstitūcijā ir skaidri rakstīts, ka dubultā pilsonība nevar būt, un punkts. Katram ir jārespektē Ukrainas likumi. Katram, kuram ir divas pases, ir jāsaprot, ka viņš tiks atrasts un pret viņu tiks piemērotas attiecīgas sankcijas,” piedraudēja Kļimkins. Tomēr nepagāja i diena, kad uz Ukrainas ārlietu ministra draudiem Ungārijas valdības vicepremjers paziņoja, ka Ungārija nepalīdzēs Ukrainai noskaidrot, kuriem Ukrainas iedzīvotājiem ir dubultpilsonība.

Jāatgādina, ka pēc bruņota valsts apvērsuma un nacistu nākšanas pie varas, Ukrainā notiek citādi domājošo vajāšanas, izrēķināšanās ar tiem (arī draudot nogalināt un nogalinot), straujš korupcijas līmeņa pieaugums un krass dzīves līmeņa kritums. Savukārt pilsoņu kara vešanai pret Austrumukrainas reģioniem, kuri neatzīst jauno varu, Ukrainas nacisti ir izsludinājuši jau 4 mobilizācijas no kurām liela daļa Ukrainas iedzīvotāju visādi cenšas izvairīties, tai skaitā, pieņemot ārvalstu pilsonību un izbraucot no valsts. Paradoksāli, bet uz ārzemēm (pat uz Krieviju) bēg arī daļa no pašiem ukraiņu nacistiem.

Avoti:
http://www.szekelyhon.ro/vilag/potapi-710-ezer-honositasi-kerelem-erkezett
http://www.maszol.ro/index.php/kulfold/43451-potapi-a-670-ezer-honositott-ketharmada-erdelyi-magyar
http://antifashist.com/item/zakarpatcy-massovo-poluchayut-vengerskie-pasporta.html
http://kp.ua/politics/492423-pochty-sto-tysiach-ukrayntsev-poluchyly-venherskyi-pasport
http://rus.newsru.ua/ukraine/27feb2015/grajdane.html
https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%97%D0%B0%D0%BA%D0%B0%D1%80%D0%BF%D0%B0%D1%82%D1%81%D0%BA%D0%B0%D1%8F_%D0%BE%D0%B1%D0%BB%D0%B0%D1%81%D1%82%D1%8C

Informācijas aģentūra
/20.03.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Ziņa | 1 komentārs

Solis tuvāk “1984”: “Gudrie” TV (Smart TV) izspiego skatītājus

00458_1984“SmartTV” jeb “gudrie TV” ir jaunākās paaudzes televizori, kuros ir integrēti gan mūsdienu ciparu televīzijas servisi, gan internets. “Smart TV” ir gan mikrafons, gan kamera. Pēc būtības tas ir dators ar TV ekrānu.

2013.gada rudenī Lielbritānijā bāzēts informācijas tehnoloģiju konsultants Džeisons Hantlijs savā blogā pievērsa uzmanību, ka uzņēmums «LG Electronics» “smartTV” turpinājis ievākt un nosūtīt informāciju par to, kādus kanālus viņš skatās, pat pēc tam, kad viņš bija izslēdzis datu ievākšanas funkciju. «LG Electronics» paziņoja, ka tik tiešām tāda kļūda esot un tā tikšot novērsta.

Savukārt 2015.gada februārī izcēlās skandāls ap “Samsung” “smartTV” tipveida klientu līgumu. “Lūdzu, ņemiet vērā, ka, ja Jūsu teiktajā ir personiska vai konfidenciāla informācija, tad tā būs to datu vidū, kas tiks ierakstīti un nodoti trešajām personām,” bija teikts līgumā.

Sadaļā par klienta personisko datu izmantošanu gāja runa, ka,  ja “gudrajā TV” ir ieslēgta balss atpazīšanas funkcija, tad viss, kas tiek runāts, tiek ierakstīts un saglabāts. Pat vairāk, ja lietotājs šo funkciju atslēdz, tad televizors tāpat ierakstīs visu tekstuālo informāciju, kas tiek ievadīta. Pēc līguma teksta spriežot, tas tiekot darīts, lai uzlabotu runas atpazīšanas funkcionalitāti un lai sastādītu individuālos pleilistus, izejot no lietotāju gaumes.

Lūk, cits citāts no līguma: “Ja izslēgt individuālās rekomendācijas, tad informācija, kas tiks uzrādīta SmartTV dienestā, var jums nebūt tik interesanta. Kompānija Samsung joprojām spēs ievākt informāciju par to, kā jūs izmantojat “smartTV”, ar mērķi, kurš ir aprakstīts Samsung konfidencialitātes politikā.”

Tātad Samsung visa cita starpā atklāti paziņoja, ka visa informācija, ko iegūs no “smartTV” tiks nodota trešajām personām un ka jebkurā gadījumā Samsung zinās, kā lietotājs izmanto “smartTV”.

Sākoties skandālam, “Samsung” oficiāli atvainojās lietotājiem un paziņoja, ka viņi lietotājus neizspiegojot.

Jāatzīmē vēl, ka jaunajos televizoros ir arī videokamera, kura atbild par kustībvadību – tātad arī fiksē lietotāja kustības un, iespējams, arī to kaut kur nosūta, bet pagaidām par to vismaz līgumos neraksta.

Svarīgākais šajā stāstā nav tas, ka divām konkrētām kompānijām ir sanākuši publiski nesmukumi, bet gan tas, ka ir radītas tehnoloģijas, ar kurām vēl vienkāršāk ir izspiegot cilvēkus un ka tas tiktiešām tiek darīts. Apgalvojumi, ka “kļūdas tikšot novērstas” nav neko vērti, jo nav pārliecības, ka kļūdu novēršana reālitātē neizpaudīsies kā izspiegošanas fakta maskēšana un tās padarīšana par lietotājam neredzamu. Un te nāk prātā antiutopija “1984”, kurā totalitāra diktatūra tiek nodrošināta ar visuresošiem TV, kuri tiek izmantoti gan kā informācijas pārraidītāji, gan kā cilvēku izsekotāji.

Tāpēc nepērciet “smartTV” un tamlīdzīgas ierīces, izvairieties no pārmērīgas tehnoloģizācijas, tai skaitā savas personiskās informācijas un fotogrāfiju ievietošanas sociālajos tīklos, mobilā telefona nepārtrauktas līdzi nēsāšanas, visu datu glabāšanas “mākoņos”, īrētās programmatūras izmantošanas, ID karšu pasūtīšanas, elektronisko grāmatu lasītāju lietošanas, pārmērīgas norēķināšanās ar bezskaidras naudas palīdzību un papīra pierakstu aizstāšanas ar pierakstiem elektroniskā formā. Tādējādi jūs kļūsiet grūtāk izspiegojams, apgrūtināsiet potenciālajiem spiegotgribētājiem dzīvi un bremzēsiet visaptverošas izspiegošanas sistēmas ieviešanu.

Avoti:
http://hitech.vesti.ru/news/view/id/6416
http://www.tvnet.lv/tehnologijas/nozares_jaunumi/487277-lg_atzist_ka_gudrie_tv_izspiego_skatitajus
http://www.vesti.ru/doc.html?id=2358089

Informācijas aģentūra
/20.03.2015/

Posted in Kat.: Specdienesti, Reģ.: Vispasaules, Veids: Ziņa | 1 komentārs

Tauta uz sociālā darvinisma āķa

00457_Social_darvinismNesenā pāreja no sociālisma uz kapitālismu notika ar milzīgu optimismu – dzīvesprieku, ticību nākotnei, dzīves svarīguma kaismīgu izjūtu. Katram bija savs iegansts milzīgajam optimismam. Vieni cerēja atgūt nacionalizētos namus un zemi, vieni cerēja tikt pie namiem un zemes, vieni cerēja uzsākt vētrainu biznesu un ātri kļūt bagātiem, vieni priecājās par iespēju apceļot pasauli, doties uz Rietumiem strādāt, mācīties, dzīvot. Noteikti bija arī tādi cilvēki, kuru optimismu stiprināja atbrīvošanās no kompartijas diktatūras, jo tās pirmorganizāciju nekaunīgākie partijas sekretāri nekautrējās glūnēt pat svešā guļamistabā. Noteikti bija arī tādi cilvēki, kuru optimisms sakņojās iespējā sapirkties ārzemju mantas, dzert skotu viskiju, franču vīnu un franču konjaku, smēķēt amerikāņu cigaretes, „žiguli” nomainīt ar „mersedesu”.

Nesenajā pārejā no sociālisma uz kapitālismu vismazāk domāja par šīs pārejas metafiziski fundamentālajiem aspektiem. Respektīvi, vismazāk domāja par turpmākās dzīves eksistenciālajiem nosacījumiem – cilvēka transcendentālo vērtību un cilvēka pašrealizācijas iespējām. Tāpat vismazāk domāja par kapitālisma determinēto cilvēku savstarpējo attiecību tonusu un cilvēciskās solidaritātes tonusu. Tātad vismazāk pievērsa uzmanību tam, ka kapitālisma gaišajā nākotnē kardināli mainīsies dzīves eksistenciālā stratēģija un eksistenciālās perspektīvas, kas agrāk vai vēlāk daudziem noteikti izvērtīsies nebūt vieglā psiholoģiskajā pārbaudījumā. Pie tam ne reti izvērtīsies tādā smagā pārbaudījumā, kad sākotnējā optimisma vietā iestāsies totāls pesimisms – bezcerība, nomāktība, neticība.

Protams, milzīgs optimisms pats par sevi vienmēr ir akls jūtu stāvoklis. Turklāt mūsu toreizējā optimisma aklumu objektīvi sekmēja izglītība, audzināšana un ideoloģija. Sociālisma iekārtas cilvēkam bija jābūt cilvēkam ar neapsīkstošu dzīvesprieku, nesagraujamu ticību nākotnei, dzīves vērtības neapstrīdāmu izjūtu. Uz sociālisma iekārtas cilvēka apziņu dziļu iespaidu atstāja izglītības, audzināšanas un ideoloģijas sludinātie morāles principi „viens par visiem, un visi par vienu”, „cilvēks cilvēkam draugs, biedrs un brālis”.

Cilvēki varēja skeptiski izturēties pret minētajiem morāles principiem. Taču viņi nedrīkstēja apgalvot, ka šiem principiem viņu dzīvē nav nekāds reālais segums. Viņi nedrīkstēja apgalvot, ka praktiski „visi nerūpējās par vienu” un cilvēks jebkurā dzīves eksistenciālajā situācijā ir nežēlīgi atstāts viens pats ar savām problēmām bez kolektīvā atbalsta un bez kolektīvās atbildības. Filosofiski izsakoties, t.s. padomju cilvēki zināja divas lietas. Viņi zināja, ka nekad nekļūs „rokfelleri”, un viņi zināja, ka visos priekos un bēdās vienmēr līdzās būs citi cilvēki – darbabiedri, kaimiņi, bet ne tikai draugi un ģimenes piederīgie.

Kapitālistiskajā iekārtā minētie morāles principi nav populāri. Tie stabili neatspoguļojās izglītībā, audzināšanā un ideoloģijā. Visstabilāk var atspoguļoties mācītāju sprediķos. Kapitālistiskajā iekārtā valda citi principi, nosakot katra cilvēka eksistenciālo stratēģiju un eksistenciālās perspektīvas. Dominē privātās iniciatīvas princips, konkurences princips, merkantilisma princips, spēka prioritātes princips. Jau trešo gadsimtu kapitālisma kritiķi nemitīgi atkārto, ka kapitālismā „cilvēks cilvēkam ir zvērs”. Rietumos savā laikā radās filosofiskie virzieni, kuru centrā ir eksistenciālās problēmas un jēdziens „atsvešinātība”. Ar šo jēdzienu raksturo cilvēka sociālo atsvešinātību, kad dzīvē cilvēks ir palicis viens pats bez jebkāda līdzcilvēku atbalsta, jo cilvēciskā solidaritāte ir liels retums.

Neapšaubāmi, pēcpadomju gadu rūgtās dzīves pieredzes rezultātā 80.gadu beigu un 90.gadu sākuma optimisma noplakšanu (arī pārvēršanos pesimismā)  psiholoģiski visvieglāk pārdzīvoja vecākā paaudze. Tā teorētiski zināja, ko var sagaidīt no kapitālisma. Kapitālisma kritika padomju izglītībā, audzināšanā un ideoloģijā varēja daudz ko pārspīlēt. Tomēr cilvēka metafiziski fundamentālā problemātika tika attēlota precīzi. Visprecīzāk tas attiecas uz atsvešinātības drausmīgo klātbūtni kapitālismā.

Ļoti interesanti ir tas, ka šīs kritikas precizitāti šodien savdabīgā veidā apstiprina mūsu prātīgākie jaunieši, kuru smadzenēs nevar būt padomju izglītības, audzināšanas un ideoloģijas saturs. Viņu novērojumos un secinājumos līdzās ir pilnīgi cits idejiskais saturs – neoliberālisma un postmodernisma melnais zombējums. Tāpēc ir sevišķi liels prieks, ka šis melnais zombējums tomēr nespēj sajaukt visas mūsu jaunās galvas.

Tā, piemēram, šodienas cilvēka eksistenciālā stratēģija un eksistenciālās perspektīvas ļoti pareizi ir atveidotas kāda domājoša jaunieša nesenajā publikācijā ar lepnu virsrakstu „Latvijā izdzīvo un uzvar stiprais”.

Publikācijā ir teikts: „Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad cīņā par brīvību un demokrātiju solidāri stāvējām plecu pie pleca, uzvaras gājienu ir piedzīvojis individuālisms. Devīzi “izdzīvos stiprākais” sabiedrībā plaši tiražējuši un popularizējuši gan politiķi, gan dažnedažādi eksperti, gan masu mediji. Rezultātā šis princips jūtams gan cilvēku savstarpējās attiecībās, gan veiksmīgi nostiprināts pat mūsu valsts likumdošanā”. Tam ir pilnā mērā jāpiekrīt.

Nākas pilnā mērā piekrist arī citiem jaunieša secinājumiem: „Rezultātā esam uzcēluši valsti, kurā viena trešdaļa sabiedrības dzīvo nabadzībā vai tuvu tai, sociālās nevienlīdzības līmenī esam starp Eiropas valstu “pirmrindniekiem”, bet masveidīga emigrācija ir labs veids, kā risināt bezdarba problēmas. Toties neliela sabiedrības daļa, tie stiprākie, kuri izvēlējušies pareizās profesijas, dzīvo ļoti labi”.

Pēcpadomju izglītības, audzināšanas un ideoloģijas auklējums var neprast (vai baidīties) lietas saukt īstajā vārdā. Jaunais autors nelieto sociālā darvinisma jēdzienu, kaut gan viņa minētā devīze ir viens no sociālā darvinisma galvenajiem elementiem.

Tas, ka jaunais autors mūsu zemē  notiekošo skaidri un gaiši nenosauc par sociālo darvinismu, nav tik svarīgi. Svarīgi ir tas, ka viņš ir precīzi uztvēris un nosodījis vienu no mūsdienu riebīgākajām sociālajām tendencēm. Tā, saprotams, skar ne tikai Latvijas ļaudis.

Sociālais darvinisms ir vēsturiski jauna socioloģiskā teorija. Katrā ziņā formulēta pēc jēdziena „darvinisms” rašanās 1860. gadā. Noskaidrots, ka Eiropā jēdziens „sociālais darvinisms” pirmo reizi lietots kādā publikācijā 1877.gadā.

Sociālais darvinisms nav patīkama teorija. Tiek uzskatīts, ka pēc II Pasaules kara par sociālo darvinismu priecājās vienīgi dažāda tipa neģēļi. Viņiem patīk ļauni tīksmināties, ka sabiedrībā viss notiek tāpat kā dabā – izdzīvo tikai spēcīgākie jeb kā teica viens no sociālā darvinisma dedzīgākajiem pielūdzējiem Rietumu civilizācijā slavenais angļu filosofs Herberts Spensers (1820-1903) „survival of the fittest” (stiprākā izdzīvošana).

Čārlzs Darvins nepriecājās par sociālā darvinisma teoriju. Darvins šo teoriju uzskatīja par viņa mācības vienpusīgu interpretāciju. Evolūcijas galvenais faktors ir dabiskā izlase, kā rezultātā izdzīvo spēcīgākie indivīdi. Cīņa par eksistenci ir sastopama. Tiktāl viss būtu pareizi. Taču Čārlzs Darvins uzskatīja, ka cīņā par eksistenci ļoti liela loma ir tādiem sociālajiem instinktiem kā izpalīdzība, mīlestība, biedriskums. Nemitīgajā cīņā par eksistenci cilvēki ir ne tikai izpratuši kolektīvisma nepieciešamību, bet evolūcijas laikā arī iecementējuši kolektīvismu. Mēs šodien savā modernajā terminoloģijā varam teikt – iecementējuši ģenētiskajā līmenī. Cilvēku gēnos ir minētie humānie sociālie instinkti. Visjaunāko laiku zinātne to ir pierādījusi.

Tiesa, Čārlzs Darvins bija novērojis, ka visiem planētas etnosiem šie humānie sociālie instinkti nav vienādā mērā attīstīti. Tāpēc viņš par cilvēku evolūcijas progresīvo mērķi atzina nepieciešamību panākt, lai planētas visiem etnosiem augstā pakāpē būtu attīstīti humānie sociālie instinkti.

Rietumu zinātnē un publicistikā par sociālo darvinismu daudz prātoja no XIX gs. beigām līdz II Pasaules karam. Pēc kara sociālā darvinisma tēma kļuva nepolitkorekta tēma. Tā asociējās ar nacismu un eigēniku, ko dievināja fašistiskā Vācija.

Sociālais darvinisms klusu snauda aizkrāsnē diemžēl tikai līdz XX gadsimta 90.gadiem. Aizvadītā gadsimta beigās sociālais darvinisms kļuva par Rietumu civilizācijas jaunbagātnieku morāles kodeksu. Un nav nekāda atšķirība starp kapitālisma zemju jaunbagātniekiem un bijušo sociālisma zemju jaunbagātniekiem. Tā ir viena tipa masa. Tā eiropeīdu rasē ir tipoloģiski vienota jauna sociālā kārta, kura sevi uzskata par visspēcīgākajiem cilvēkiem mūsdienu sociumā. Šīs kārtas apziņā burbuļo sociālā darvinisma teorētiskie postulāti, kurus viņi bez mazākās kautrēšanās propagandē un nostiprina dzīves praksē ar savu algoto sulaiņu „politiķu” un „žurnālistu” starpniecību. Tas ir process, kas Latvijā „veiksmīgi nostiprināts pat mūsu valsts likumdošanā”, kā raksta prātīgais jaunietis.

Iespējams, kāds vērīgāks globālo procesu analītiķis sociālā darvinisma kultā saskata prāvu atšķirību. Proti, saskata lielāku aktivitāti bijušajās sociālisma zemēs. Tajās sociālā darvinisma klātbūtnei ir ievērojami griezīgāks un ciniskāks vēriens nekā Rietumu vecajās kapitālistiskajās zemēs. Austrumeiropas miljonāru un miljardieru plikadīdas ievērojami atklātāk un nekaunīgāk tīksminās ar savu spēcīgumu, skaļi nolamājot nevērtīgos „lūzerus” un pavēlot visdažādākā veida „lūzeriem” nemaisīties pa kājām „kreatīvajai šķirai”. Vērīgāks globālo procesu analītiķis teiks, ka pasaulē visantihumānāko sociālā darvinisma caurstrāvoto grāmatu ir izdevuši krievi M.Hodorkovska redakcijā 2006. gadā.

Mentālās atšķirības starp ASV un Rietumeiropas t.s. finansu kapitālisma dzemdētajiem jaunbagātniekiem un Austrumeiropas „prihvatizācijas” dzemdētajiem jaunbagātniekiem noteikti ir konstatējamas. Bet tas sociālā darvinisma kontekstā nav galvenais. Galvenais ir tas, ka ir konstatējamas sociālā darvinisma metodoloģiskās izmaiņas. XX gadsimta beigās jaunbagātnieku atmodinātais sociālais darvinisms vairs nav tas pats sociālais darvinisms, kuru XIX gadsimtā apcerēja Herberts Spensers. Ar sociālo darvinismu ir notikušas respektējamas izmaiņas. Sociālais darvinisms ir ieguvis jaunu funkciju. Sociālais darvinisms ir saplūdis ar genocīdu.

Tagad sociālo darvinismu var uzskatīt par genocīda neaizstājamu izpalīgu. Ja agrāk genocīds bija vērsts pret nācijas kādu atsevišķu etnosu un, piemēram, Vācijā tas tika realizēts vāciešu labklājības vārdā, tad tagad genocīds ir vērsts pret visu nāciju (ikdienas valodā – tautu), bet nevis tikai pret kādu atsevišķu nācijas etnosu. Radies ir nacionālā mēroga genocīds. Turklāt tagad genocīda iemesls nesakņojās rasu naidā, bet gan metafiziski fundamentālajā būtībā – cilvēka eksistenciālajā nevērtībā. Rietumu civilizācijā publiski ir uzplaukusi legāla nostādne par nevērtīgiem (liekiem) cilvēkiem, kuri nav spējīgi piedalīties dzīves konkurencē.

Un, lūk, šī nacionālā mēroga genocīda metodoloģiskā platforma (metožu kopums) ir sociālais darvinisms. Leģitimētā sociālā darvinisma teorija tiek slavināta kā perspektīva sociālā doktrīna. Ne velti mūsu prātīgais jaunietis ir spiests atzīt, ka „devīzi “izdzīvos stiprākais” sabiedrībā plaši tiražējuši un popularizējuši gan politiķi, gan dažnedažādi eksperti, gan masu mediji”.

Zīmīgi, ka Rietumu civilizācijā nacionālā mēroga genocīds sākās vēsturiski vienlaicīgi kapitālisma „nometnē” un sociālisma „nometnē”. Pie „viņiem” sākums bija „reiganomikas” sociālās un ekonomiskās politikas kursa izsludināšana 1981.gadā. Pie mums – „perestroikas” kursa izsludināšana dažus gadus vēlāk. Abu politisko kursu mērķis bija kopīgs – speciāli ieslēgt papildus zaļo gaismu sociuma „spēcīgākajiem”, pārējo nācijas daļu atstājot bez valsts gādības un ļaujot katram ķepuroties pa dzīvi sava cilvēciskā potenciāla robežās.

Loģisks ir jautājums, vai ir iespējams apturēt sociālā darvinisma teorijas stutēto genocīdu pret tautu? Atbildot uz šo jautājumu, obligāti ir jāņem vērā divi objektīvie momenti.

Pirmkārt, sociālā darvinisma teorijas stutēto genocīdu pret tautu būtiski ietekmē un turpmāk vēl būtiskāk ietekmēs demogrāfiskā pāreja. „Baltās” rases norieta apstākļos nākotnē cīņa par eksistenci risināsies vēl saspringtākā atmosfērā.

Otrkārt, sestās paaudzes ražošanas iekārtu apkalpošanai vajadzēs ļoti neliels cilvēku skaits. Arī tas atsauksies uz cīņu par eksistenci. Acīmredzot, aktualitāti nezaudēs vārdi „Tie stiprākie, kuri izvēlējušies pareizās profesijas, dzīvo ļoti labi”.

Kā parasti, jāņem vērā arī subjektīvie momenti. Rietumu „vecās ģimenes” ļoti enerģiski vēršās pret jaunbagātnieku iznireļiem, krasi nosodot viņu bazunēto sociālo darvinismu. Bet galvenais, cenšoties ierobežot viņu finansiālās mahinācijas. Savukārt tādā bijušajā sociālisma citadelē kā Krievija sabiedriskajā domā ir stingra pārliecība, ka kriminālā jaunbagātnieku „kreatīvā šķira” ir nacionālā nelaime, kas apdraud valsts rītdienu. Krievijas publiskajā telpā sociālā darvinisma apjūsmošana tiek kategoriski nosodīta. Šajā ziņā ļoti svētīgu darbību veic pareizticīgā baznīca.

Arī mēs Latvijā nevaram žēloties, ka sociālā darvinisma fani tiktu vienīgi lutināti. Saprotams, pie mums sociālā darvinisma teorijas stutēto genocīdu pret tautu ļoti pamatīgi ietekmē patriotiskas un nacionāli atbildīgas politiskās un cita veida elites trūkums, kā arī inteliģences mazasinība. Bet visvairāk tas, ka mums nav sava neatkarīga valsts un ne visai spirgto tautu tas pilnā mērā apmierina. Bet tāpēc tautai ir jārēķinās, ka tā var karāties uz sociālā darvinisma āķa, kā man patīk sacīt, līdz pasaules galam. Ja tauta būtu spirgtāka un suverēns sociālais spēks, tad tā gribētu un spētu pretoties sociālā darvinisma āķa uzbrukumam. Jāņem ir vērā, ka tas nav vietējais āķis. Tas ir mūsu valstiskajā caurvējā nesen no citurienes ievazāts āķis. Latviešu intelektuālie spēki līdz XX gs.beigām neaizrāvās ar sociālo darvinismu.

Un pēdējais. Pamatoti var uzskatīt, ka aizvadītajos apmēram 100 gados cilvēki attīstītākajās valstīs nonāca apstākļos, kad nefunkcionē dabiskā izlase. Medicīna, antibiotikas, pārtikas programmas, dzīves materiālā līmeņa pieaugums ir galvenie faktori, sekmējot mirstības (un arī dzimstības) samazināšanos. Droši var teikt, ka attīstītākajās valstīs tagad vairs neeksistē dabiskā izlase vēsturiski klasiskajā variantā. Tādējādi izdzīvošana pārstāja būt atkarīga no cilvēku genotipa. Tā lomu, tēlaini sakot, uzņēmās kultūras genotips – kultūras spēja palīdzēt izdzīvot cilvēkiem un pēc iespējas ērtāk adaptēties dzīves vidē. Tagad cilvēku dzīve ir atkarīga no kultūras. Precīzāk – kultūras adaptācijas perfektuma. Dabiskās izlases vietā ir stājusies kultūra ar saviem adaptācijas instrumentiem. Arī sociālais darvinisms un tā aprūpētais jaunā tipa nacionālais genocīds ir atkarīgs no kultūras. Ja kultūra ir tendēta nodrošināt visiem cilvēkiem relatīvi vienādas eksistenciālās iespējas, tad minētajām destruktīvajām izpausmēm kā apzināti īstenotiem sociālajiem projektiem (pie mums – likumdošanas līmenī) nav gandrīz nekādas izredzes ietekmēt ļaužu likteni. Viena daļa no Latvijas tautas ir piedzīvojusi tādus laikus. Viena daļa nav piedzīvojusi un varbūt arī nekad nepiedzīvos.

Arturs Priedītis
/06.03.2015/

Avots:
http://blog.artursprieditis.lv/?p=2276

Informācijas aģentūra
/20.03.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par un Pret: bērnu tirdzniecība Latvijā

00453_Par_pretTV raidījuma “Par un Pret” 09.03.2015 izlaidums bija veltīts bērnu tirdzniecības un ļaunprātīgas bērnu izņemšanas no ģimenēm tēmai. Raidījumā piedalījās un par savu pieredzi stāstīja bijusī Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra darbiniece, uzticības tālruņa vadītāja Inta Biezā, kā arī advokāte Krista Mīlberga (http://kristamilberga.com/ ).

Raidījumā Inta Biezā pastāsta par dažām RBTAC darba epizodēm. Tajā visa cita starpā tiek nosaukti arī daži no Latvijas bērnu adopcijas uz ārzemēm veicinātājiem – Ainārs Baštiks (baptistu mācītājs, LC/LPP biedrs, tuvs Aināra Šlesera līdzgaitnieks, bijušais Bērnu lietu ministrs, kura laikā tika izveidota esošā bērnu “aizsardzības” sistēma, kuras stūrakmens ir VBTAI; 2011.gadā kļuva par Rīgas vicemēra Andra Amerika padomnieku bērnu un ģimenes jautājumos), Olafs Brūveris (bijušais Valsts cilvēktiesību biroja direktors  un pēc tam Sarkanā krusta vadītājs), Almers Ludvigs (teologs, LC/LPP biedrs, bijušais Bērnu lietu ministrijas parlamentārais sekretārs un Rīgas vicemērs) un Inese Šlesere (visi bija organizācijas Bakners amatpersonas). Advokāts, kura vārdu ētera laikā Inta Biezē neatcerējās visdrīzāk ir bērnu lietās specializējušais un ārzemju adopcijas atklāti slavinošais Bruno Liberts.

Raidījumu var noskatīties te:

Raidījums sākās ar vadītāja jautājumu vai patiešām pastāv bērnu tirdzniecība uz ko raidījuma dalībnieki saprotamu iemeslu dēļ atbildēja ne pārāk veiksmīgi. Jā, pastāv bērnu tirdzniecība caur adopcijas procedūrām. Tā pastāv visā pasaulē, arī Latvijā un tā ir viens no iemesliem kādēļ tiek veikti daudzi noziegumi pret ģimenēm un bērniem. Par to pirmkārt liecina gan daudzu adoptētāju liecības un izrunāšanās par to, ka viņi maksā lielu naudu par adoptētajiem bērniem, gan pašu adopcijas kantoru tieši un netieši sniegtā informācija – viņi par saviem pakalpojumiem prasa naudu. Kā tas notiek ASV labi ir parādīts Konstantīna Sjomina filmā “Mamma Amerika”, kurā par adopcijas lietām stāsta paši amerikāņi, tai skaitā arī to kā maksāja par bērnu naudu, saprotot, ka bērns tiek pirkts kā prece (http://www.youtube.com/watch?v=q6XdF239uq8 ). Pēc Krievijas bērnu ombuda sniegtās informācijas viena baltā bērna cena ASV adopcijas aģentūrās 2013.gadā bija 150000 dolāru. Vietējiem adopcijas biznesmeņiem no tās varētu tikt apmēram 20 – 40 tūkstoši.

Ja runā par Latviju, tad ir arī tiešas liecības, kuras liecina par bērnu tirdzniecību, kurām neviena atbildīgā institūcija vērību nepievērš. Piemēram, meitene no Viesītes audžu ģimenes, kura viesģimeņu programmu ietvaros vairākkārtīgi viesojās ASV, stāstīja kā amerikāņi sadusmojās, kad viņa attiecās tikt adoptēta, un teica: “Mēs par tevi esam samaksājuši lielu naudu.”

Vēl cita liecība: pie bijušā Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centra direktora ieradās cilvēki, kuri, runājot pietiekami atklāti par savām biznesa interesēm, mēģināja sarunāt “sadarbību” bērnu adoptēšanas procesā. Tāpat viņam ir piedāvāts kukulis, lai viņš neradītu šķēršļus bērnu adopcijai uz ārzemēm.

Ja tiešu atklātībā nonākušu gadījumu, kas liecina par bērnu tirdzniecību (kad tieši un atklāti tiek runāts par samaksu par bērnu), nav nemaz tik daudz (un skaidrs kāpēc), tad netiešu gadījumu ir vairāk kā pietiekami. Tie ir gadījumi, kad atbildīgās personas veic nesaprotami neiejūtīgu, cietsirdīgu un bieži pat nelikumīgu darbību pret ģimenēm un bērniem. Ja zinām, ka par adopcijām var nopelnīt lielu naudu, tad šo darbību jēga kļūst saprotama. Pašreiz atklātībā ir nonākuši pietiekami daudz šāda tipa gadījumu, bet pirmais bija Intas Biezās mazliet pieminētais Sergeja Solovjova gadījums, kuru izpētot Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centra darbinieki arī nonāca līdz secinājumam, ka Latvijā tiek praktizēta bērnu tirdzniecība, kuru piesedz visaugstākā līmeņa amatpersonas un politiķi.

Viss sākās ar to, ka Sergeja Solovjova māsa, satraucoties par brāļa likteni, griezās pēc palīdzības RBTAC. Tā kā ierindas darbinieki netika galā ar problēmu, to savā pārziņā ņēma centra direktors Jānis Gulbis. Meitene pastāstīja, ka viņas brāli, kurš atradās Inčukalna bērnunamā (toreizējais direktors Aivars Auzenieks), grasās vest uz Ameriku, ko viņa negribēja pieļaut. Sergejam bija arī dzīva vecmāmiņa un pat tēvs, kurš bija aizbraucis uz Krieviju. Vecmāmiņa bija gatava ņemt mazdēlu pie sevis. Gulbis piezvanīja toreizējai Rīgas bāriņtiesas vadītājai Spodrai Kasigkaitei, kura sāka stāstīt, ka Sergejs Solovjovs ir smagi slims, ka viņš drīzumā kļūšot akls un ka vienīgais risinājums ir ārstēšanās ārzemēs, ko nodrošināšot adoptētājs. Meitene savukārt stāstīja, ka puika ir ne tikai vesels, bet labā fiziskā formā, ar labiem sportiskiem sasniegumiem un ka ar redzi viņam viss ir kārtībā. Galā beigās Gulbis pieprasīja līdz apstākļu noskaidrošanai iesaldēt Sergeja Solovjova adopcijas procesu, kas visrupjākā veidā tika pārkāpts – drīzumā bērns tika izvests no valsts.

Velga Gailīte

Velga Gailīte

Izmeklējot šo gadījumu RBTAC atklāja toreizējo bērnu adopcijas shēmu, kur bija iesaistīta Rīgas bāriņtiesas vadītāja, viens “superārsts”, kurš deva visdažādākās diagnozes par bērnu slimībām, tiesnese (Velga Gailīte), kura deva Rīgas bāriņtiesai labvēlīgus spriedumus un kura bija Rīgas bāriņtiesas vadītājas meita, kā arī citas personas, tai skaitā toreizējā Tieslietu ministrijas darbiniece Ārija Iklāva, kura apstiprināja katru ārzemju adopcijas gadījumu. Tāpat tika atrastas interneta mājas lapas, kur bērni atklāti tika piedāvāti pārdošanai – ar aprakstiem un cenām. Visa tā rezultātā izdevās panākt, ka adopcijas uz ārzemēm tiek iesaldētas uz gadu, bet Rīgas bāriņtiesas vadītāja tiek nomainīta. Ar to viss arī beidzās. Nekādas citas pārbaudes veiktas netika, neviens sodīts netika, mēģinājumi to panākt atdūrās kā pret sienu, bet adoptētāji piemērojās jaunajiem apstākļiem un turpināja iesākto, nepieļaujot tik rupjas un primitīvas kļūdas. Tā sākās RBAC cīņa pret bērnu tirdzniecību caur adopcijas procedūrām, kas beidzās 2009.gadā, kad Nila Ušakova Rīgas dome likvidēja RBAC (te apraksts par to un deputāti, kuri atbalstīja šo lēmumu: http://www.mediafire.com/view/58h3dd639v3zu66/Nakotnes_varda_2009_10.pdf ).

Vēlāk Sergeja māsa centās noskaidrot sava brāļa likteni, par to tika rakstīts presē (http://www.antijujuagency.org/2013/04/blog-post_1579.html ) un viņa pat griezās ASV vēstniecībā, bet bez rezultātiem. Pat vairāk, advokāts Bruno Liberts viņai esot draudējis ar nepatikšanām, ja viņa turpinās brāļa meklēšanu.

Visbeidzot par bērnu tirdzniecību liecina arī atklātais, visiem zināmais un neslēpjamais adopcijas process. Tā kā adopcija tiek pozicionēta kā pietiekami sarežģīta juridiska procedūra, kur ir jānoformē daudz dokumentu, tad ar to nodarbojas juristi. Viņi par saviem pakalpojumiem ņem samaksu, kura ne ar ko nav ierobežota (“brīvais tirgus” taču). Attiecīgi advokāts var pieprasīt vienalga kādu summu par saviem pakalpojumiem – desmitus un simtus tūkstošus, un specifiskos gadījumos pat miljonus. Šo naudu savukārt viņš var izmantot vēlamā rezultāta panākšanai, sākot no stimulējošiem pasākumiem, lai tiktu pieņemti vajadzīgie lēmumi, un beidzot ar apstākļu radīšanu konkrēta vai vajadzīgās kvalitātes bērna iegūšanai.

Tas viss ir teorētiski iespējams, to ir ļoti grūti pierādāmi konstatēt un ir grūti atrast kriminālpantus par ko vainīgās personas saukt pie atbildības. Un vai tiešām kāds domā, ka kapitālisma apstākļos, kad atklāti tiek propagandēta ambiciozitāte, veiksmīgums par katru cenu, dzīšanās pēc peļņas, daļa cilvēku, kas to spēj, neizmantos šīs teorētiski iespējamās iespējas? Kas viņus no tā atturēs? Morālie apsvērumi? Prakse rāda, ka neattur un ka tādi maitas atrodas pietiekami lielos daudzumos.

Par bērnu tirdzniecību netieši liecina arī prakse, kas ir vērsta uz ārzemju adopciju veicināšanu, adopcijas šķēršļu mazināšanu, un vēršanās pret cilvēkiem, kuri to kritizē vai tam iebilst. Adopciju ēnu puses tiek noklusētas un tiek likti šķēršļi konkrētu noziegumu pret ģimenēm un bērniem publiskošanai (tiek slēpta informācija, cilvēki tiek iebiedēti un pat ir bijuši mēģinājumi tieši vērsties pret mēdijiem). Bet, ja neizdodas novērst publiskošanu, tad atbildīgās institūcijas tāpat lietas labā neko nedara. Reālas izmeklēšanas netiek veiktas un vainīgie netiek sodīti. Lielākais, ko var ar lielām pūlēm panākt – atgūt atņemtu bērnu un panākt kāda ierēdnīša atlaišanu vai pazemināšanu amatā.

Nepilnības un dažādi pārkāpumi ir jebkurā sistēmā. Tā bija, ir un būs, bet labdabīga sistēma no ļaundabīgas atšķiras ar to, ka labdabīga sistēma meklē sevī nepilnības, rūpīgi izmeklē katru nopietnu ziņojumu par pārkāpumiem un veic vainīgo personu sodīšanu vai atbrīvojas no tām. Latvijas bērnu lietu sistēmā viss notiek pretēji, katru neapmierinātību sākumā cenšas noslāpēt, bet ja tā kļūst par sūdzību, tad to ignorē un formāli atrakstās, un pret neapmierināto, ja ir tāda iespēja, tiek vērstas sankcijas (piemēram, audžuģimenēm tiek atņemts audžuģimeņu statuss). Visbeidzot pati sistēma tiek mainīta nevis virzienā, lai nepieļautu pārkāpumus, bet gan virzienā, lai mazinātu jaunu sūdzību rašanos un lai palielinātu savas pilnvaras un varu. Tāpēc nepārtraukti tiek palielinātas VBTAI un bāriņtiesu pilnvaras, bez šīs represīvās iestādes līdzsvarojošiem mehānismiem.

Viena no bērnu tirgotāju atrunām ir, ka “bērnam tā būs labāk”. Sak, drausmīgā Latvija, bet, lūk, tur (ASV, Francija, Itālija, Zviedrija, Norvēģija utt.) viss ir tik labi un skaiti utt. Tas tā nav. Tā ir maldināšana. Pirmkārt bērns nekādā gadījumā nedrīkst kļūt par tirdzniecības, naudisku un savtīgu attiecību objektu. Tas ir fundamentāls morāli – ētisks uzstādījums, kura neievērošana liecina par to, ka sabiedrībām vai cilvēkiem, kuri to neievēro, ir lielas problēmas ar morāli un ētiku (viņu morāle ir izkropļota, viņi ir morāli kropļi), un ka šādi indivīdi ir bīstami visai sabiedrībai. Otrkārt adopcija uz ārzemēm vienmēr pašam bērnam ir šoks un bieži vien ļoti sāpīgs šoks, pat, ja tur tik tiešām ir labi vai nav pārāk slikti apstākļi. Treškārt, ne vienmēr bērnus adoptē godprātīgi cilvēki. Adoptēt var gan ļauni un neiejūtīgi ļaudis, gan dzīvotāji uz pabalstiem, gan bērnu darba izmantotāji, gan seksuālie izmantotāji, gan suteneri, gan bērnu – karavīru sagatavotāji, gan cilvēku orgānu tirgotāji. Publiskotie gadījumi ar krievu bērniem rāda, ka gan ASV, gan Itālijā, gan citās valstīs ir pietiekami lielas problēmas ar pat cilvēcīgu attieksmi pret adoptētajiem bērniem un ka viņi tiek pat nogalināti. Pie tam jāņem vērā, ka mūsdienu Rietumu pasauli ir skārusi LGBT sērga un ka daudzās valstīs šīs perversijas piekopjošajām kopībām ir ļauts adoptēt bērnus. Šādu valstu pētījumi rāda, ka apmēram 30-35% LGBT “ģimeņu” tiek veikta vardarbība pret bērniem, liela daļa no kuras ir seksuāla vardarbība (salīdzinājumam vardarbība normālās ģimenēs ir apmēram 9%, kur seksuālā vardarbība ir mazākumā). Ņemot to visu vērā, lai teiktu, ka “tā būs labāk” ir jābūt stingrai kontrolei par adoptēto bērnu tālāko likteni. Vai tāda Latvijā ir? Nē nav. Lielākais, kas ir – pašu adopcijas kantoru rakstītas atskaites, kuras netiek pārbaudītas.

Galvenā bērnu tirdzniecības caur adopcijas procedūrām problēma ir apstāklī, ka tos maitas, kuri ar to nodarbojas, gandrīz nav iespējams pat teorētiski saukt pie kaut kādas juridiskas atbildības, jo, ja viņi visu juridiski korekti noformē, tad nav krimināllikuma panta, kuru pret viņiem piemērot. Piemēram, Zviedrija šo problēmu mēģināja risināt nosakot adopcijas noformēšanas pakalpojumu cenu griestus un tas ir vismaz kaut kāds risinājums. Latvijā, protams, nekas tāds nav darīts, lai gan atbildīgie ierēdņi par to ļoti labi zin. Attiecīgi vienīgais, kā pašreizējos apstākļos cīnīties pret bērnu tirdzniecību ir sabiedriskais nosodījums, publiskojot pārkāpumus un pārkāpējus, personiskā asinsatriebība un sabiedriskās liņču tiesas.

Avoti:

http://www.youtube.com/watch?v=y1UpQqOyQcw

https://infoagentura.wordpress.com/2013/02/07/tv-raidijums-par-bernu-tirdzniecibu/

https://infoagentura.wordpress.com/2012/12/05/par-bernu-tirdzniecibu/

http://www.antijujuagency.org/2013/04/blog-post_1579.html

http://www.mediafire.com/view/58h3dd639v3zu66/Nakotnes_varda_2009_10.pdf

https://infoagentura.wordpress.com/category/par-berniem/

Informācijas aģentūra
/20.03.2015/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Konference par alkohola pieejamības ierobežošanas politiku

00459_Pretalkoholisma_konference

03.03.2015 Saeimas Sarkanajā zālē notika konference „Ekonomiski un sociāli pamatota alkohola pieejamības ierobežošanas politika veselīgai sabiedrībai”. To rīkoja Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija un Saeimas Sociālo un darba lietu komisija sadarbībā ar Veselības ministriju un Pārresoru koordinācijas centru.

Konferences dalībnieki iztirzāja alkohola ierobežošanas politiku, Veselības ministrijas iniciatīvas alkohola kaitējuma mazināšanai sabiedrībā, kā arī alkoholisko dzērienu aprites uzraudzību un akcīzes nodokļa politiku Latvijā. Tāpat konferencē tika aplūkota Rietumvalstu pieredze alkohola kontroles un akcīzes nodokļa politikas jomā. Konferences dalībnieki runāja arī par alkohola kaitējumu sabiedrības veselībai un tā radītajiem ekonomiskajiem zaudējumiem.

Konferencē runāja Pēteris Vilks no Pārresoru koordinācijas centra, Alise Krūmiņa no Veselības ministrijas, profesors Jirgens Rēms (Jürgen Rehm) no Toronto universitātes Atkarības un psihiskās veselības pētniecības centra (Kanāda), Marje Josinga (Marje Josing) no Ekonomisko pētījumu institūta (Igaunija), Mindaugs Štelemēks (Mindaugas Štelemėkas) no Veselības pētījumu institūta (Lietuva) un Ilmārs Šņucins no Finanšu ministrijas. Tāpat konferencē uzstājās Veselības ministrs Guntis Belēvičš, Baiba Šmite-Roķe no Valsts ieņēmumu dienesta, Aija Pelne no Slimību profilakses un kontroles centra un Mārcis Trapencieris no Tabakas un alkohola kontroles Latvijas nacionālās koalīcijas. Konferences prezentācijas pieejamas arī te: http://www.mediafire.com/download/946odtccgrnlvfb/prezentacijas.zip

Konferences videoieraksts pieejams te: http://cdn.tiesraides.lv/20150303115021_saeima.lv.3_1_0.mp4 ; http://cdn.tiesraides.lv/20150303134121_saeima.lv.3_1.mp4

Īss konferencē paustā apskats ar komentāriem

Jāsāk ar to, ka ir labi, ka beidzot Latvijā par šīm tēmām tiek runāts, kaut vai šādā formā. Ja konferenci vērtē no divu prtetēju alternatīvu skatu punkta – konference ir un konference nav, tad viennozīmīgi labāk ka tāda konference ir, nekā nav, tāpēc prieks par to. Bet diemžēl ir arī “bet” par ko mazliet vēlāk.

Galvenās domas, kas tika paustas konferencē, ka pārmērīga alkohola lietošana nav laba, tāpēc tā ir jāierobežo un labākais veids kā to izdarīt ir Pasaules veselības organizācijas ieteiktais ceļš: caur nodokļiem jāpaaugstina alkohola cena, jāierobežo alkohola reklāma un jāveic plaša sabiedrības informēšana (īpaši jauniešu vidū) par alkohola lietošanas kaitīgumu. Šīs tēzes tādā vai citādā veidā vijās cauri daudzām konferences runām.

No konferences runātājiem vispirms ir jāmin Veselības ministrs Guntis Belēvičš, kurš pilnīgi pareizi norādīja, ka Latvijā ar alkohola lietošanu ir katastrofāla situācija un ka neko jēdzīgu Latvijā neizdosies radīt un izdarīt, neatrisinot šo problēmu. Kā risinājumu Belēvīčš min jau augstāk minēto Pasaules veselības organizācijas nodefinēto stratēģiju. Tik tālu viss būtu pieņemami, bet neizpratni rada apstāklis, ka Veselības ministrs uzsver, ka jācīnās ir ar “pārmērīgu” alkohola lietošanu, ar to netieši pasakot, ka mērena alkohola lietošana ir pieņemama. No tā savukārt izriet, ka ministrs neizprot alkoholisma problēmas būtību, ka nepieņemama ir alkohola lietošana jebkādos apmēros un ka mērķis ir jāuzstāda izskauts vispār alkohola lietošanu (tāpat kā smēķēšanu). Jā grūti realizējams mērķis (jeb kā moderni saka – ambiciozs), bet tas ir vienīgais pareizais risinājums, jo īpaši pašreizējajā katastrofālajā, sabiedrības pirmsnāves stāvoklī kādā Latvija atrodas.

Savukārt, runājot par nepieciešamību veikt izglītojošo darbu sabiedrībā, Belēvičš kā risinājumu piedāvā galīgu muļķību, pie tam ne savas kompetences sfērā. Pareizi norādot, ka ir nepieciešams ieviest skolās “Veselības mācību”, kurā ir jāmāca arī par alkohola kaitīgumu, ministrs pastāsta, ka ir runājis ar Izglītības ministrijas pārstāvjiem un viņi kā ierasts šādos gadījumos atrunājas ar mūžīgo un pamatoto atrunu par laika trūkumu mācību grafikā. Un te Belēvičš nāk klajā ar ideju atbrīvoties no “padomju atliekas” un samazināt skolēnu vasaras brīvlaiku – tad atradīšoties vieta gan “Veselības mācībai”, gan citiem vajadzīgiem priekšmetiem. Tikai Belēviča kungs laikam nav pazīstams ar Parkinsona likumiem un viņš neaizdomājas, ka pirmkārt tas būs tikai īslaicīgs risinājums, jo drīz vien arī šie laika logi tiks aizpildīti (visdrīzāk nebūt ne optimālākā veidā) un atkal būs tā pati problēma, bet bērniem tiks laupīta daļa no gaišā vasaras brīvlaika.

Laika deficīts mācību grafikā ir no fundamentālo problēmu loka, tāpēc ierēdņi, kad vajag atšūt kārtējo “reformatoru” vai negribas kaut ko darīt, var droši ar to atrunāties. Šīs problēmas būtība ir, ka no vienas puses mācību process un organizatoriskās metodes ir tādas kādas ir (nepilnīgas un pietiekami uzlabojams, ja tik tiešām uzlabo, nevis veic ķeksīšreformas vai nodarbojas ar kaitniecību ārzemju institūciju uzdevumā un interesēs), no otras puses laiks ir tik, cik ir, bet no trešēs puses mācāmā apjoms nepārtraukti pieaug gan objektīvu iemeslu dēļ (rodas jaunas zināšanas un nepieciešamības tās apgūt), gan arī subjektīvu iemeslu dēļ (politikāņu fiksās, nepārdomātās un nereti arī kaitīgās idejas). Ir acīmredzami, ka šīs fundamentālās problēmas risinājums ir visa mācību procesa un priekšmetu klāsta reāla optimizācija šī vārda pozitīvā izpratnē, ko ir ļoti grūti izdarīt. Tas ir milzu darbs, kurš ir jāveic ļoti rūpīgi un pārdomāti – tā, kā mūslaikos parasti vairs nestrādā.

Pie tam ir jāņem vērā, ka vairums cilvēku nav spējīgi uz šāda veida darbu un ir ātro un vienkāršo risinājumu piekritēji (viens no tādiem ir arī Guntis Belēvičš kā ir redzams no viņa nepārdomātā priekšlikuma). Tāpat ir jāņem vērā, ka fundamentālas pārmaiņas var būt aizsegs negodrprātīgiem vai ļaunprātīgiem cilvēkiem savu savtīgo vai kaitniecisko mērķu sasniegšanai – veicot šādu fundamentālo reformu ir iespējams ātri un pamatīgi iznīcināt to labo, kas vēl Latvijas izglītības sistēmā ir saglabājies no tik daudz peltajiem Padomju laikiem.

Tālāk ir jāsecina, ka Guntis Belēvīčš mēģina iet standarta birokrātisko ceļu definētā mērķa sasniegšanai, bet ir arī cits. Piemēram, pietiekami daudz ko var patiešām izdarīt arī bez “Veselības mācības” ieviešanas skolās. Par alkohola un tabakas kaitīgumu bērniem var pastāstīt 1-3 stundu laikā, šādu lekciju var izveidot 1-4 nedēļu laikā (lūk viens gatavs variants, ko var jau izmantot: http://www.mediafire.com/download/96wlev0rki4id6q/Alkohols_cigaretes.ppt ; https://infoagentura.wordpress.com/2014/10/15/par-alkohola-un-cigaresu-navejoso-ietekmi/ ), to var ierakstīt video un ielikt internetā, izsūtīt skolām un izplatīt sociālajos tīklos. Galu galā pārraidīt pa TV. Var izdot broišūras un izdalīt visiem skolēniem. Var uzfilmēt pamācošus video, kā tas tika izdarīts Krievijā (http://www.youtube.com/watch?v=7T8NQpx0BVk ), un izplatīt gan internetā, gan pa TV kā sociālās reklāmas. Visbeidzot var apbraukāt visas skolas un lasīt šīs lekcijas klātienē. Viena, divu gadu laikā 2-4 lektori šādi var izglītot vairumu Latvijas skolēnu. Tā, ka šī problēma ir pietiekami vienkārši atrisināma arī bez “Veselības mācības” ieviešanas, ja vien grib to izdarīt un dara.

Par Alises Krūmiņas no Veselības ministrijas runu nebūtu nekass īpašs, ko teikt, ja vien viņa neatļautos pateikt to, ko Veselības ministrijas pārstāve teikt nedrīkst: “… mēs zinām, ka ir atsevišķi pierādījumi par alkohola pozitīvu ietekmi uz veselību…” Kas ir tie mēs un kur ir alkohola veselīgums?! Tas, ka alkohola lobijs plašās tautas masās reklamē alkohola lietošanu, tai skaitā arī izmantojot pseidozinātniskus pētījumus, ka alkohola lietošana nav kaitīga vai ir pat veselīga, ir viens, bet speciālistam un Veselības ministrijas pārstāvim nāktos zināt, ka tas tā nav. Ja šādu cilvēku rokās, kuri tā uzskata un kuri atļaujas publiski izteikt šādus apgalvojumus, atrodas rūpes par sabiedrības veselību, tad ir bēdīgi un kādu pozitīvu rezultātu veselības aizsardzības sistēmā ir grūti sagaidīt.

Konferences “nagla”, ja tā var teikt, bija profesors Jirgens Rēms no Toronto universitātes, kurš pastāstīja par nodokļu ietekmi uz alkohola patēriņu un Rietumvalstu pieredzi šai jomā. Kopumā noderīga uzstāšanās, tikai arī Rēms, līdzīgi kā Belevičš un daudzi citi neizprot, ka ir jāuzstāda mērķis panākt, lai maksimāli liels cilvēku skaits vispār nekad un necik nelietotu alkoholu. Rēms saka: “Es nerunāju par to, ka alkoholu būtu jāaizliedz…”, lai gan šāda pieeja nav nemaz tik nepieņemama un neefektīva kā to iztēlo mērenā alkoholisma adepti.

Kvalitatīvi “nekāda” bija Aijas Pelnes uzstāšanās no Slimību profilakses un kontroles centra – garlaicīga un maz ko pasakoša. Pašu vērtīgāko Pelnes kundze pateica pašā sākumā, paužot patiešām no sirds nākošu viedokli par situācijas katastrofiskumu: “Man šī problēma šķiet tik neatrisināma, ka bail paliek.”

Kā galvenie konferences antivaroņi jāmin Marje Josinga no Ekonomisko pētījumu institūta (Igaunija) un Baiba Šmite-Roķe no Valsts ieņēmumu dienesta.

Igaunijas pārstāve pirmkārt neko jēdzīgu pēc būtības tā arī nepateica, bet pats galvenais, ka Josingas kundze demonstrēja uzkrītošu neieinteresētību problēmas būtībā un tik pat uzkrītošu ieinteresētību kā Igaunija ārēji izskatās uz citu kaimiņu fona. Citiem vārdiem sakot, igauņi uz konferenci bija atsūtījuši amorālu, mazkopetentu karjeristi, kura mēģināja “zīmēties” uz citu fona.

Runājot par katastrofāli augsto Igaunijas alkohola patēriņa līmeni, Marje Josinga ciniski smīkņāja un norādīja, ka redz Lietuvā šis rādītājs ir ievērojami augstāks (visaugstākais ES), it kā no tā Igaunijai būtu mazāk problēmu un it kā tādēļ igauņi tiktu mazāk debilizēti ar alkoholu. Tālāk Josinga salīdzināja Igaunijas rādītājus ar Somiju, kas ir līdzīgi, piebilstot, ka, ja somiem būtu tik pat liberāli likumi kā Igaunijā, tad viņiem noteikti alkohola patēriņš būtu ap 20 litriem uz iedzīvotāju, nevis 11. Iespējams tas tā arī ir, bet te ir jāuzteic somi, ka viņi vismaz kaut ko dara, bet igauņiem šai ziņā pilnīgi noteikti nav ar ko lepoties, bet diez vai tādi personāži kā Josinga to pat spēj saprast.

Savukārt Valsts ieņēmumu dienesta pārstāve Baiba Šmite-Roķe atklāti un uzstājīgi pauda plaši izplatītu, mazisku, amorālu un cinisku viedokli, ka galvenais ir nauda, bet veselība pēc tam. Pēc Šmites-Roķes teiktā svarīgākais ir nevis samazināt alkohola patēriņu, bet “tikt galā ar nelegālo alkohola tirgu”. “Vispirms cīnāmies ar nelegālo tirgu, bet tikai pēc tam domājam par alkohola patēriņa samazināšanu. (…) Mums ir svarīgi iekasēt nodokļus no patērētā nelegālā alkohola”. Šādus ierēdņus vajadzētu nekavējoties atlaist un nekad vairs valsts pārvaldē nepieņemt, bet šāda veida nostāja diemžēl ir pietiekami plaši izplatīta, kas arī ir viens no iemesliem, kādēļ Latvijā viss notiek, tā kā notiek. Lai gan Baiba Šmite-Roķe to atklāti nepateica, pēc viņas uzstāšanās ir redzams, ka viņa ir alkohola akcīzes nodokļa palielināšanas pretiniece, kas centīsies to nepieļaut (jo tas palielinās nelegālo tirgu, kura samazināšana ir prioritārāka nekā sabiedrības veselība).

Visbeidzot ir arī jāpasaka, ka konference ir vērtējama arī no cita skatu punkta kā pārāk nepilnīga. Paliekot pie jau iepriekš paustā pozitīvā vērtējuma, to var apskatīt arī no ideālā un nepieciešamo darbību minimuma skatu punkta (respektīvi – kas būtu jāizdara, lai reāli risinātu problēmu). Šādi raugoties ir jāatzīst, ka konference bija par maigu, stipri nepietiekama un ka pašas galvenās lietas tajā tā arī netika pateiktas. Pirmkārt, vispār netika izskaidrots kādēļ alkohols ir kaitīgs (bet vairums taču nemaz to nezin) un kādas tam ir sekas un, otrkārt, netika definēts mērķis panākt maksimāli liela skaita cilvēku atradināšanu no alkohola lietošanas vispār. Ja šis mērķis tiktu uzstādīts, tad līdzekļi tā sasniegšanai būtu pavisam citi. Šādu mērķi ir iespējams sasniegt kā to rāda pietiekami daudzu valstu pieredze, tiesa gan ne ar klasiskajām Rietumvalstu metodēm, kuras, saucot lietas īstajos vārdos, ir jau nodzērušās (pasaules valstu analīze pēc alkohola patēriņa ir pieejama te: https://infoagentura.wordpress.com/2014/08/18/alkohola-paterina-raditaji-pasaule-who-atskaite-2014/ ; http://www.mediafire.com/view/t227ywwlvwix8cv/Alkohola_pat.xls ).

Un tagad ir jāpiemin politiskais motīvs, kurš, iespējams, ir noteicošais gan tam, ka šāda konference vispār notika, gan arī tam kādēļ tā bija tik nepilnīga. Droši apgalvot, ka tas ir tieši tā nevar, bet pamats izteikt šādu versiju diemžēl ir. Cerams, konferences organizatori ar savu rīcību pierādīs pretējo.

Viens no galvenajiem starptautiskās politikas dienas kārtības jautājumiem ir Rietumvalstu attiecības ar Krieviju, kuras strauji pasliktinās. Latvijai šai bēdu lugā ir ierādīta NATO placdarma un stulba rējējsuņa funkcija, kurš atklāti pauž viedokli, kuru Rietumvalstis kautrējas vai baidās izteikt. Tāpēc Latvijā ļoti intensīvi tiek propagandēts antikrieviskums un antipadomisms, mēģinot parādīt, ka Krievijā viss ir slikti un viss, kas saistīts ar Krieviju, ir slikts. Bet Latvijai, līdzīgi kā visām Rietumvalstīm, ir ļoti daudz savu problēmu, kuras Krievijā tiek risinātas labāk. Tā kā Latvija atrodas blakām, Latvijā ir daudz krievvalodīgo iedzīvotāju un pietiekami liela Krievijas informatīvās telpas ietekme, tad informācija par to Latvijā tomēr nonāk un cilvēkiem ir iespēja salīdzināt, kas var novest līdz secinājumiem, kuri Latvijas proamerikāniskajai valdošai kliķei ir galēji neizdevīgi. Proti, ka cilvēki Latvijā tiek plaši un nekaunīgi muļķoti. Viens no šādiem “sāpīgajiem” jautājumiem ir alkoholisms un cīņa pret to (cits – bērnu aizsardzība; vēl cits – tradicionālās vērtības).

Krievijā alkohola patēriņš ir tik pat liela vai pat lielāka problēma, bet tai pat laikā Krievijā ir arī ļoti spēcīga pretalkoholisma kustība ar spēcīgiem teorētiskajiem un izglītojošiem materiāliem. Tie, protams, nonāk arī spriestspējīgāko Latvijas iedzīvotāju redzeslokā. Ar idiotiem, kuri uz materiāliem no Krievijas pat virsū neskatās, atzīstot tos pēc noklusējuma par nederīgiem, viss ir skaidrs, bet ir tomēr pietiekami daudz cilvēku, kuriem šāda tipa kompleksi nav tik izteikti. Tad, lūk, viņiem ir iespējams iepazīties ar Krievijas materiāliem un pieredzi un konstatēt, ka Latvijā šajā jomā ir gandrīz absolūts klusums. Nekā. Tas savukārt var izraisīt pamatotas pārdomas par latviešvalodīgās informatīvās telpas kvalitāti un latviešu spēju risināt nopietnas problēmas, kas ļoti runā pretī proamerikāniskai antikrieviskuma propogandai, kas visa cita starpā mēģina sēt latviešos nepamatotu pārākuma sajūtu pār krieviem un iedomību. Tāpat no tā var rasties likumsakarīgs jautājums t.s. “patriotiem”, kādēļ viņi ne velna nedara šīs ļoti būtiskās problēmas risināšanā.

Tad, lūk, lai varētu teikt, ka kaut kas tiek darīts, var uztaisīt, piemēram, konferenci par tēmu un varbūt pat izdarīt vēl ko labu (piemēram, pacelt akcīzes nodokli). Pie tam, ja kādu nevēlamu vai mazvēlamu parādību nevar novērst, tad vajag uzmesties par tās vadoni. Lūk, tāpēc arī konference.

Bet kāpēc tik nepilnīga? Tāpēc, ka Rietumvalstu valdošajos slāņos ir pārliecība, ka cilvēku uz zemeslodes ir pārāk daudz un to skaits ir maksimāli jāsamazina, tāpēc īpaši rūpēties un gādāt par tiem nevajag. Alkoholisms šai ziņā ir labs iedzīvotāju skaita samazināšanas līdzeklis (viens no). Tāpēc to plaši reklamē un tāpēc pret to reāli necīnās un necīnīsies. Bet tā kā ir gana daudz naivu sapņotāju, kas to nesaprot un negrib saprast, viņiem tiek imitēta cīņa ar alkoholismu (un citām negatīvām sabiedriskām parādībām). Deklaratīvi it kā tiek pasludināts, ka lietot alkoholu nav labi, it kā tā lietošana tiek ierobežota, bet praksē tas tiek plaši reklamēts un efektīvākās pretalkoholisma metodes netiek izmantotas. Iespējams tieši tāpēc arī konference ir nepilnīga, jo reālu rezultātu sasniegt nemaz nav nepieciešams – lai jau muļķa pūlis nodzeras un atbrīvo dzīves telpu tiem, kuri saprot, ka lietot alkoholu jebkādos daudzumos ir galvenokārt augstākā mērā stulbums.

Šai sakarā vēl jāpiemin, ka cīņa tikai pret “pārmērīgu dzeršanu” netieši un reizēm tieši pieļauj “mērenu dzeršanu” un tādējādi apdraud (kā “saprātīgs” un “ne tik radikāls” risinājums) cīņu pret alkohola lietošanu kā tādu, kas savukārt ir viens no patiesi labklājīgas sabiedrības esamības priekšnosacījumiem, jo īpaši sabiedrībā, kura ir dziļi slima, tai skaitā arī ar alkoholismu. Latvijas sabiedrībai, ja tā grib izdzīvot, patiesībā nemaz nav citas izejas kā tikai uzsākt reālu cīņu pret alkoholismu, jo pretējā gadījumā viens pats alkoholisms jau pietiekami tuvā laikā to iznīcinās (bet reāli latvijiešiem ir vēl arī virkne citu nopietnu, nāvējošu problēmu).

Daži priekšlikumi kā ievērojami samazināt alkohola un tabakas izstrādājumu patēriņu

1. Alkohola un cigarešu  pārdošana, uzrādot personapliecinošus dokumentus. Rietumumāniem šim priekšlikumam vajadzētu patikt, jo tas ir plaši izplatīts ASV. Tas ir, pērkot alkoholu, obligāti un vienmēr ir jāuzrāda personapliecinošs dokuments (vai labāk – tikai pasi), nevis tikai kaut kādu nosacījumu gadījumā. Tas ir, pat ja alkoholu pērk, piemēram, 40 gadīgs vīrietis, viņam tāpat ir jāuzrāda personapliecinošs dokuments. Ja nav – alkohols pārdots netiek. Ja tas tiek pārkāpts – sods. Šādas normas izpildi ir vienkārši kontrolēt, jo tā ir jāizpilda vienmēr, bez izņēmumiem. Vēl jo vienkāršāku to padara veikalos esošās videokameras. Kā ieguvums te ir papildus šķērslis alkohola iegādei (daudziem var nebūt līdzi dokumenti) un pats galvenais, ierobežojuma pārdot alkoholu nepilngadīgajiem droša un gandrīz pilnīga izpilde. Šādā gadījumā nevar rasties situācijas un atrunas, ka “viņš izskatījās pilngadīgs” utt., dokumenti jāuzrāda vienmēr un miers.

2. Alkohola un cigarešu pārdošana ar individuālu uzskaiti. Attīstot domu par alkohola un cigarešu pārdošanu vienmēr, uzrādot personapliecinošu dokumentu, var reģistrēt visas personas, kuras ir iegādājušās alkoholiskos izstrādājumus un cigaretes. Mērķis – radīt vēl papildus šķēršļus alkohola realizācijā, kas palielina tā izplatīšanas grūtības, kā arī precīzi noteikt tās personas, kuras pērk alkoholu. Ar nelielām korekcijām šīs personas visbiežāk arī būs tās, kuras lieto alkoholu. Tas savukārt dos iespēju gan veikt alkoholiķu publisku kaunināšanu, gan arī veikt profilaktisku darbu ar tiem. Pie tam šāda sistēma daudziem mērenajiem alkoholiķiem var radīt pamatotu vēlmi atbrīvoties no sava ieraduma vai samazināt to.

Praktiski šī ideja dzīvē varētu izskatīties sekojoši: pērkot alkoholu, indivīds uzrāda pasi, bet mazumtirgotājs reģistrē kurš kādu alkoholu un cik daudz ir nopircis. Šos datus tirgotājam ir jāuzkrāj un jānodod standartizētā elektroniskā formā VID, kas to ievada legālo narkotisko vielu pircēju reģistrā (tas reāli arī palīdzētu cīņā ar nelegālo alkoholu un akcīzes nodokļa nenomaksām). Šo datus tad vēlāk var visādi izmantot, tai skaitā arī publiskojot personas, kuras patērē alkoholu un tabakas izstrādājumus virs noteiktas normas. Piemēram, var izveidot interneta mājaslapu, kurā ir uzrādītas personas, kuras ir nopirkušas virs 20 litriem alkoholisko dzērienu un 50 cigarešu paciņām gadā. Šādas sistēmas gadījumā var ieviest arī juridiskus terminus alkoholiķis un smēķētājs, kas dotu jaunas un pats galvenais taisnīgas iespējas samazināt valsts atbalstu kaitīgo paradumu veicināšanā un palielināt to jomās, kas veicina veselīgu dzīvesveidu.

3. Alkohola un tabakas izstrādājumu reklāmas aizliegšana.

4. Alkoholisko un tabakas izstrādājumu produktu nosaukumu stingra reglamentācija un estētiski pievilcīga iepakojuma noformējuma aizliegums. Tas ir, jānoliedz šiem produktiem piešķirt ražotāja izdomātus nosaukumus un veikt ražotāja izdomātu ārējo noformējumu, un stingri jāreglamentē tie ar likumu. Nosaukumu jāpiešķir kādai valsts institūcijai pēc sekojoša principa “reglamentēts nosaukums” + numurs pēc kārtas. Tā, piemēram, alu “Lāčplēsis” varētu apsaukt par “Alus narkotisko dzērienu Nr 11”, kur “Alus narkotiskais dzēriens” tiek piešķirts visām substancēm, kuras atbilst alus raksturlielumiem, bet “11” ir numurs pēc kārtas attiecīgajā reģistrā. Līdzīgi jāreglamentē arī noformējums, piemēram, bezkrāsaina puslitra plastmasas pudele ar melnu etiķeti pa vidu uz kuras uzraksti ir tikai baltā krāsā. Pa vidu lieliem burtiem jau minētais dzēriena nosaukums. Apakšā sīkākiem burtiem ražotāja nosaukums, sastāvs, ražošanas tehnoloģija un īss īpašību apraksts. Atsevišķi standartizēta etiķete (aliem viena, degvīniem cita, vīniem cita utt.), kurā īsi, kodolīgi un skarbi ir aprakstīts konkrētā dzēriena lietošanas ietekme un sekas. Piemēram, alum, ka tas dēļ sievišķā hormona esamības vīriešus padara sievišķīgus un izraisa impotenci, bet sievietēm izraisa neauglību. Cigaretēm, ka to lietošana vīriešiem izraisa impotenci, insultu līdz pat pilnīgai paralīzei, gangrēnu ar locekļu amputāciju utt. Visiem alkoholu saturošiem dzērieniem, ka to lietošana neatgriezeniski iznīcina smadzeņu šūnas un ka ar katru izdzertā alkohola devu cilvēks paliek stulbāks par attiecīgās devas daudzumu. Utt.

5.Administratīva sodīšana par atrašanos alkohola reibumā. Mērena administratīva soda paredzēšana par atrašanos alkohola reibumā. Piemēram, par atrašanos alkohola reibumā no 0,5 līdz 0,8 promilēm sods 30 Eiro, 0,8- 1,2 promiles 40 Eiro, bet virs 1,2 promilēm 60 Eiro. Kontrolē policija, izmantojot alkometrus. Pārbaudes tiek veiktas sabiedriskās vietās un izsaukumu gadījumā.

6. Smēķēšanas aizliegums sabiedriskās vietās, kā arī bērnu un nesmēķētāju klātbūtnē. Par pārkāpumu – administratīvs sods, piemēram, 50 Eiro.

7.Alkohola un tabakas izstrādājumu pirkšanas un lietošanas aizliegums sievietēm līdz 30 gadu vecumam. Ļoti vēlams ieviest, jo alkohols ir galvenais iemesls kroplu bērnu dzimšanai. Sieviete lietojot alkoholu un smēķējot bojā savu nākamo bērnu veselību un palielina iespēju, ka viņai var piedzimt kropls vai nedzīvs bērniņš. Par lietošanas pārkāpumu administratīvs sods un iespējams papildus arī atsevišķa uzskaite un darbs ar jaunajām alkoholiķēm/smēķētājām (administratīvi sodītas vairāk kā trīs reizes). Sākumā lekcijas un pārliecināšana nelietot alkoholu un nesmēķēt kaut vai savu nākamo bērnu labā. Ja tas nelīdz un jaunā sieviete turpina sevi indēt, tad jāmotivē neradīt bērnus.

8. Antialkoholisma un antismēķēšanas propaganda. Informatīvi materiāli, regulāri raksti presēs, bezmaksas bukleti ārstniecības iestādēs, sociālās reklāmas rullīši internetā, TV un kinoteātros. Antialkoholiskās lekcijas skolās, uzņēmumos, pašvaldībās. Tā realizācijai varētu izveidot speciālu veselīga dzīvesveida propagandas aģentūru.

9. Alkohola un tabakas izstrādājumu pārdošana tikai specializētos veikalos. Tas ievērojami sašaurinātu piedāvājumu (alkohols un tabaka nebūtu pieejami lielveikalos un bvenzīntankos) un atvieglinātu kontroli. Papildus var reglamentēt šādu veikalu darba laikus, piemēram, tikai no pirmdienas līdz ceturtdienai no 10:00 līdz 16:00. Var vēl noteikt limitētu šādu veikalu skaitu un cik tādi var būt uz noteiktu teritoriju. Šāda tipa tiesiskais regulējums pašreiz jau eksistē aptiekām.

Būtisks ir jautājums vai nevajadzētu aizliegt alkohola un tabakas patēriņu vispār. Mērenie alkoholiķi, smēķētāji, kā arī alkohola un tabakas lobijs šādu iespēju kategoriski noraida, sakot, ka tas neatrisināšot problēmu un ka tādā gadījumā tikšot radīti apstākļi nelegālā tirgus attīstībai. Daļēji tas tā ir, bet kopumā šāds arguments ir nepatiess, jo pat spēcīga nelegālā tirgus apstākļos totāls aizliegums rada pozitīvas sekas sabiedrībā, tāpēc šāds risinājums kā tāds nav pilnībā noraidāms. Katrā gadījumā daudz labāk šai jomā ir totāls aizliegums nekā pašreizējā daudzatļautība.

Tomēr no sabiedriski efektīvākā risinājuma viedokļa raugoties pilnīgs alkohola un tabakas aizliegums nav tik labs kā ievērojami tā izplatības un lietošanas aizliegumi komplektā ar visaptverošu antialkoholisma un antitabakas propagandu.

Pirmkārt, ir daudzi cilvēki, kuri jau ir narkotiski atkarīgi no alkohola un tabakas, un pilnīgs šo izstrādājumu aizliegums attiecībā pret viņiem ir netaisnība un tas viņus visus grūž pelēkajā zonā un liek pārkāpt likumus, jo ne visi tā uzreiz spēs atbrīvoties no savas narkotikatkarības. Un galvenais te nav rūpes par alkoholiķu un tabakomānu komfortu, bet gan racionāli apsvērumi. Viņus visus uzreiz atradināt no narkotiskajiem ieradumiem neizdosies, tāpēc šīs vielas ir jāatstāj pieejamas, bet to pieejamība un lietošana ir ievērojami jāierobežo, jāpadara neērta, neprestiža un jāveic visaptveroša antipropaganda. Tad liela daļa alkohola un tabakas narkomānu ar laiku paši atteiksies no sevis indēšanas.

Otrkārt, ir cilvēki, kuriem dažādu iemeslu dēļ ir suicidālas tieksmes, daļa no kuriem to realizē, lietojot alkoholu, smēķējot, lietojot narkotikas un piekopjot hedonisku dzīvesveidu. Arī šiem cilvēkiem liegt pakāpeniski nobeigt sevi ir muļķīgi, jo viņi tāpat atradīs veidu kā to izdarīt un, ja neatradīs, var būt sabiedrībai kaitīgāki bez apreibinošo vielu lietošanas. Tā kā šī sabiedriskā grupa būs vienmēr, alkohola un tabakas pilnīga aizliegšana ir neproduktīva.

Rezumējot: vislabākā stratēģija cīņā par tautas veselību un pret alkohola un tabakas lietošanu ir ievērojami ierobežot šo produktu izplatību un lietošanu, tomēr atstājot tos legāli pieejamus, papildus veicot visaptverošu antipropagandu un iedzīvotāju informēšanu par to kaitīgumu. Šāds risinājums ir optimāls visām Rietumvalstīm, kurās no vienas puses ir, tēlaini runājot, alkoholisma un smēķēšanas “pandēmija” (katastrofāli plaša izplatība), bet no otras puses ir liberālas tradīcijas, kuras nesaskan ar krasajām un kategoriskajām austrumu kultūru cīņas metodēm pret antisabiedriskām parādībām. Šāda stratēģija ļautu gan izglābt alkoholisma un tabakas sērgas skartās tautas, gan saglabāt tām svarīgās vērtības, jautājums tikai vai maz šajās sabiedrībās ir atlikuši spriestspējīgi labas gribas cilvēki, kuri to saprot, un kuriem ir reālas iespējas ietekmēt sabiedriskos un valstiskos procesus. Latvijai, latvijiešiem un latviešiem tas viennozīmīgi ir dzīvības un nāves jautājumiem.

Avoti:
http://saeima.lv/lv/aktualitates/saeimas-zinas/23171-konference-saeima-diskute-par-alkohola-pieejamibas-ierobezosanas-politiku
https://infoagentura.wordpress.com/2014/10/15/par-alkohola-un-cigaresu-navejoso-ietekmi/
https://infoagentura.wordpress.com/2014/08/18/alkohola-paterina-raditaji-pasaule-who-atskaite-2014/

Informācijas aģentūra
/20.03.2015/

Posted in Kat.: Medicīna, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Pasaules parādsaistību apskats (pēc McKinsey ziņojuma)

00460_Debt_and_deleveraging_1536x1536_Thumbnail_2xSlavenā konsultantu kompānija McKinsey 2015.gada februārī publicēja ziņojumu par parādsaistību situāciju pasaulē uz 2014.gadu. Ziņojums oriģinālā saucas “Debt and (not much) deleveraging”, ko var iztulkot kā “Parāds un tā (nenozīmīgs) samazinājums”. Pētījums balstās uz datiem par 47 pasaules valstīm – lielāko daļu t.s. attīstīto valstu (25) un lielākajām t.s. attīstības valstīm (22), tai skaitā arī Ķīnu un Krieviju. Pēc pētījuma autoru domām šāds pētāmās sfēras aptvērums ir pilnīgi pietiekams, lai spriestu par situāciju kopumā visā pasaulē.

Šis nav pirmais McKinsey pētījums par šo tēmu. Iepriekšējie pētījumi atspoguļoja situāciju pasaulē uz 2000. un 2007.gadu, tāpēc ir iespējams novērtēt izmaiņas pasaules parādsaistību tendencēs divos līdzīgos laika posmos: 2000.-2007.gadā un 2007.-2014.gadā.

00460_Paradsaistibu_apskats__1

Laika posmā 2000.-2007. gads pasaules parādsaistību summa pēc pētījumā ietvertajiem datiem bija 55 triljoni dolāru, bet nākamajā intervālā (2007.-2014.gads) tā pieauga par 57 triljoniem dolāru. Ja pirmais periods attiecas uz laika posmu, ko var nosaukt par globālās ekonomiskās krīzes sagatavošanās laiku, tad otrs laika posms ir izejas no krīzes un situācijas stabilizēšanās laiks. Kā zināms 2007.-2009.gada globālo ekonomisko krīzi izraisīja ātrs pasaules parādsaistību pieaugums. Tā līmenis 2000.gadā bija 246% no pasaules iekšzemes kopprodukta (IKP), bet uz finanšu krīzes sākumu, pēc McKinsey datiem, tas bija izaudzis līdz 269% no IKP. Otrā laika posma (2007.-2014.gads) parāda pieaugums ir lielāks par pirmā (57 triljoni dolāru pret 55) un 2014.gadā parādsaistības sastāda 286% no IKP. Šos apstākļus pētījuma autori uzskata par satraucošiem un vērtē kā otrā finanšu krīzes viļņa tuvošanās pazīmes.

Pētījuma autori sadalīja kopējo parādu pēc to ņēmējiem četrās daļās: mājsaimniecību (privātajos) parādos, valstu parādos, nefinansu korporāciju parādos un finanšu korporāciju parādos.

2014.gadā no visiem parādiem vislielākā daļa bija tieši valstu parādi, kam seko korporatīvais parāds, bet pēc tam nāk finanšu sektora un mājsaimniecību parādi. Laika posmā 2007.-2014. gads visvairāk pieauga tieši valstu parādi (9,3% gadā, kopsummā par 25 triljoniem dolāru) uz kā fona finanšu sektora un mājsaimniecību parādu pieaugums ir samērā pieticīgs. Laika posmā 2000.-2007.gadā tieši finanšu sektora un mājsaimniecību parāda pieaugums bija visnozīmīgākais. Salīdzinot šos datus, ziņojuma autori izdara uzmanīgu secinājumu, ka līdzšinējais parādsaistību pieaugums var izraisīt cita veida sekas nekā pirmais globālais finansu krīzes vilnis 2007.-2009.gadā.

00460_Paradsaistibu_apskats__2
Ja salīdzinošais pasaules parādsaistību līmenis 2014.gadā bija 286% no IKP, tad virknei valstu tas bija ievērojami lielāks. Piemēram, Nīderlandei tas ir 687%, Īrijai 681%, Singapūrai 628%, Dānijai 537%, Japānai 517%, Portugālei 439%, Lielbritānijai 435%, Zviedrijai 415%, Beļģijai 402%, Spānijai 401%.

Pasaules ekonomikas līderiem – ASV un Ķīnai salīdzinošais parādsaistību līmenis bija pat mazāks par pasaules – attiecīgi 269 un  282% no IKP. Absolūtos rādītājos kopējais Ķīnas parāds 2014.gadā bija 28,2 triljoni dolāru, kas ir 14,2% no pasaules parāda. Ir acīmredzams, ka parādu situācija tādās valstīs kā ASV, Ķīna, virknē Eiropas valstu un Japānā var ievērojami ietekmēt finansu un ekonomikas stāvokli visā pasaulē.

Acīs krīt apstāklis, ka t.s. “zelta miljarda” valstu (jeb t.s. attīstīto valstu) parāds ir daudz lielāks nekā attīstības valstīm. Piemēram, vismazākais salīdzinošais parādsaistību līmenis no visām pētījumā iekļautajām valstīm bija Argentīnai – 40% no IKP. Nigērijai 49%, Saūdu Arābijai 65%, Peru 70%, Kolumbijai 82%, Krievijai 88%, Meksikai 93%.

Valstu parādsaistību statistika uzrāda arī vienu citu interesantu likumsakarību – jo lielāks salīdzinošā parāda līmenis ir valstij, jo augstākus investīciju kredītreitingus tai ir piešķīrušas tādas reitingu aģentūras kā “Standard & Poor’s ”, “Fitch Group” un “Moody’s”, kā arī otrādi – jo mazāks parāds, jo negatīvāki “lielā trijnieka” kredītreitingi. Ņemot vērā skandālus ap apzināti maldīgajiem kredītreitingiem 2007.gadā un pēdējo laiku politisku iemeslu dēļ pazeminātajiem Krievijas kredītreitingiem, ir pamats uzskatīt, ka šo aģentūru kredītreitingiem vispār uzticēties nevar un ka tie ir paredzēti tikai cilvēku muļķošanai. McKinsey pētījums ir kārtējais apliecinājums šai patiesībai. Piemēram, Argentīna, kura no parādsaistību viedokļa atrodas vislabākajā situācijā, ir uz defolta (maksātnespējas) sliekšņa un ar visnegatīvākajiem kredītreitingiem.

Ziņojumā īpaša uzmanība tika veltīta situācijai Ķīnā. Pēc autoru domām Ķīnas parāds auga ļoti strauji. Ja 2002.gadā tas bija 2,1 trilijons dolāru, tad 2007.gadā tas palielinājās līdz 7,4 trilijoniem un 2014.gadā jau bija 28,2 trilijoni dolāru. Tādējādi laika posmā 2007.-2014.gads Ķīnas parāds palielinājās 4 reizes. Ziņojumā gan ir teikts, ka pagaidām parādsaistību situācija Ķīnā esot “zem kontroles”, bet drīzumā šī kontrole varot zust. Pēc ziņojuma autoru domām situācija ar Ķīnas parādiem ir ne tikai drauds ķīniešiem, bet visai pasaules ekonomikai.

Kopumā ziņojuma autori ir spiesti konstatēt, ka tie lēmumi, kuri tika pieņemti 2007.-2009.gada krīzes laikā ar mērķi ierobežot vai pat samazināt parādus, pārsvarā palika tikai labu vēlējumu līmenī. No 47 valstīm, kuras ir iekļautas pētījumā, tikai 8 izdevās samazināt salīdzinošo parādsaistību līmeni (ASV, Ēģiptei, Saūdu Arābijai, Rumānijai, Filipīnām, Izraēlai, Vācijai un Argentīnai), savukārt pārējām 39 valstīm bija parāda pieaugums.

00460_Paradsaistibu_apskats__3

Valentīns Katasonovs, ekonomikas zinātņu doktors
/21.02.2015/

Avoti:
http://www.mckinsey.com/insights/economic_studies/debt_and_not_much_deleveraging
http://www.fondsk.ru/news/2015/02/20/panorama-mirovogo-dolga-31857.html

Informācijas aģentūra
/20.03.2015/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Austrumukrainis par Ukrainu

00462_obama_slava_ukraine

Es esmu ukrainis. Man ir 32 gadi. Esmu ģimenes cilvēks. Man ir trīs augstākās izglītības, humanitāro zinātņu diploms ar izcilību. Es strādāju par vadītāju lielā, joprojām strādājošā uzņēmumā. Visu savu mūžu esmu nodzīvojis Donbasā. Mana pilsēta ir ogļraču un karavīru kaujas slavas pilsēta. Brīvo laiku veltu ģimenei, pasaules kinematogrāfam un pasaules literatūras klasikas lasīšanai. Es interesējos par savas dzimtās vietas vēsturi un vēl vairāk par tās perspektīvām. Vēl nesen es savas dzimtās vietas nākotni saistīju ar Ukrainas valsti, bet tagad viennozīmīgi vairs nē. Man nav nekāda vēlēšanās saistīt savu dzīvi ar strauji degradējošu, marionešu pseidovalstisku veidojumu. Kādēļ?

1. Ukraina nekad nespēs aizsargāt manu ģimeni ar kaujas spējīgu armiju un nespēs garantēt mieru manai pilsētai.

2. Ukraina nemākulīgi pazaudēja Krimu un nodeva Ukrainas pilsoņus Krimā.

3. Ukrainā ir grandiozi, visuresoši, visu “aprijoši” un jau neatgriezeniski korupcijas apmēri.

4. Ukrainai ir ļoti zemas kvalitātes kultūras dzīve (rakstnieki diletanti, vismaz kaut cik jēdzīga kultūras mantojuma trūkums, mākslinieki un komponisti ir nulles, pilnībā nepanesams kinematogrāfs, visa kultūras dzīve ir piesātināta ar nožēlojamu maziskumu…).

5. Ukrainai gandrīz nav pasaules mēroga sporta sasniegumu.

6. Ukrainas himna ir drausmīga. Ukraina vēl nav līdz galam nomirusi, bet ir asinīs izmirkusi un piesmirdējusi. Kā gan varēja apstiprināt tādus Ukrainas himnas vārdus? Tur vajadzēja būt galīgi sajukušam. Labāk būtu atstājuši himnu bez vārdiem. [Ukrainas himnas teksts tika apstiprināts 2003.gadā un par to kļuva Pavla Čubinska 1867.gadā publicētā dzejoļa fragments. Ukrainas himnas teksts: Vēl nav mirusi Ukraina, ne slava, ne griba, / Vēl mums, jaunie brāļi, liktenis uzsmaidīs. / Izgaisīs mūsu ienaidnieki kā rīta rasa. / Uzdzīvosim tad mēs savā malā. / Dvēseli un miesu  atdosim par mūsu brīvību, / Un parādīsim brāļi, ka esam kazaku pēcteči.]
00462_ukraine_raskol
7. Nepastāv vienota ukraiņu nācija, kura spētu izveidot monolītu, stipru, draudzīgu un kaut vai dzīvotspējīgu valsti. Ukrainas Rietumu un Austrumu reģioni dziļi neieredz viens otru, bet Ukrainas Centram ir nospļauties uz reģioniem un perifēriju. Donbasam gribas vemt no Ukrainas. Aizkarpatija sapņo atdalīties no Ukrainas. Krimas iedzīvotāju vēlme jau ir piepildījusies. Ļvova un Luganska ir daudz tālāk viena no otras nekā cūka no eža. Galīcija un Donbass, Volīnija un Novorosija ir antonīmi. Ar katru dienu reklamētā Ukrainas “vienotība” kļūst arvien iluzorāka.

8. Visi Ukrainas prezidenti, maigi izsakoties, ir nelieši. Labāk būtu bijis, ja viņi vispār nebūtu piedzimuši. Iespējams daudzas valstis cieš dēļ neadekvātiem pārvaldītājiem, bet Ukrainā prezidents ar savu svītu ir augstākās raudzes maitas. Katra Ukrainas prezidenta valdīšanas rezultāti ir analogi karadarbībai. Īpaši šai ziņā izceļas pēdējais maidauņotais prezidents [ebrejs-lieloligarhs Pjotrs Porošenko]. Viņš apsolīto mieru savu amerikāņu drauģeļu garā nes ar sprāgstvielām, kuras lielos daudzumos tiek vērstas pret Austrumukrainas pilsētām.

9. Ukrainas pamatlikums – konstitūcija, ir tukša vieta un profanācija ierindas pilsoņiem, kā arī atruna varas turētājiem palielināt savu jau tā mazierobežoto varu. Kāds ir padomājis kādēļ viņi raujas pie varas? Pie siles? Visi “jaunie” maidauņu purni visus šos gadus jau bija pie varas. Tie, atvainojos, ***, laizīja, piekalpojās, saņēma par to piķi, bet tagad pēkšņi kļuva par “patiesajiem patriotiem”. Tas būtu smieklīgi, ja nebūtu tik traģiski…

10) Ukrainu ir “uzsūkušas” citas valstis, kuras nosaka pasaules politiku.

11) Ukraina ir Ķīnas preču noieta piedeva.

12) Ukraina ir Eiropas Savienības resursu (lauksaimniecības) piedeva.

13) Ukraina ir ASV politikas piedeva.

14) Ukraina ir Krievijas teritoriālā piedeva.

15) Daudzi Ukrainas “patrioti” godina vācu nacistu laiku organizatoriskās struktūras: UPA, Galīcijas SS, kuras Ninbergas tribunālā tika atzītas par vainīgām noziegumos pret cilvēci.

16) Ukraina ieņem pirmās vietas Eiropā sekojošos rādītājos: narkomānija, bezdarbs, bērnu mirstība, korupcija, onkoloģiskās saslimšanas, tuberkoloze ….

17) Ukraina ieņem pēdējās vietas Eiropā pēc dzīves līmeņa, medicīnas pakalpojumu kvalitātes, ekonomikas energoefektivitātes…

18) Ukrainā pilnībā pērkami ir visi valsts pārvaldes orgāni, jo īpaši tiesas, milicija un prokuratūra. Kukuļus ņem visi, sākot no ierindnieka un beidzot ar ģenerāļiem. Galvenais princips un klupšanas akmens ir nevis “es neņemu kukuļus, jo valsti ir žēl”, bet gan kukuļa apjoms.

19) Pilnībā korupcijas saēsta ir Ukrainas augstākās izglītības sfēra.

20) Reālā Ukrainas naudas vienība ir nevis grivna, bet ASV dolārs.

21) Ukrainas valsts nepilda nekādas funkcijas attiecībā pret saviem pilsoņiem, izņemot vienu – izputinošu nodokļu un nodevu iekasēšanu, kas pēc tam bez uzskaites un atskaitīšanās tiek tērēti nezin uz ko. Ukrainā no pilsoņiem iekasē nodokļus, lai pēc tam par to naudu iepirktu lodes un lādiņus ar ko šos pilsoņus nogalināt. Donbasā cilvēki strādā pat neskatoties uz karadarbību un attiecīgi tiek atskaitīti nodokļi, kuri iet uz Kijevu. Bet Kijeva bombardē Donbasu. Tā ir “vienotā Ukraina”?!

22) Ukrainā tiek veikts genocīds: 23 “neatkarības” gadu laikā ukraiņu ir kļuvis par 8 miljoniem mazāk (samazinājums no 52 miljoniem līdz 45 miljoniem [jeb par 15,38%; salīdzinājumam Latvijā iedzīvotāju samazinājums ir par 26%]).

23) Ukrainas medicīna spēj veiksmīgi ārstēt tikai caureju, grēmas, plakano pēdu un vēl dažas saslimšanas. Šķiet indiāņi spēj izārstēt vairāk.

24) Ukraiņi patoloģiski nespēj ievēlēt sev pienācīgu valdību – visu laiku pie varas nonāk morālie kropļi, nelieši, zagļi un netradicionālās orientācijas pārstāvji [tai skaitā homoseksuālisti – pedofīli, tādi kā 7% prezidenta vēlēšanās saņēmušais Oļegs Ļjaško un iekšlietu ministrs Arsens Avakovs; pret šiem abiem personāžiem bija ierosinātas krimināllietas par pedofiliju, kuras pēc tam tika slēgtas, bet par Ļjaško internetā klīst video, kur viņš vēl jaunietis būdams stāsta policijā kā seksuāli apkalpojis augsta ranga  homoseksuālistu – pedofīlu].

25) Vienīgais ar ko var lepoties Ukrainā ir ar tautas spēju savākties un organizēties dumpīgā masā, kā rezultāts kļūst iepriekš minētā 24.punkta apstiprinājums.

26) Ukrainā straumēm līst asinis. Ukrainā rit pilsoņu karš. Ukraiņu māšu dēli iet bojā. Gan nacionālās gvardes karavīri, gan Donbasa zemessargi. Mātes no visas Ukrainas apraud savus dēlus – jaunus, skaistus, vienīgos. Pie tam varas pārstāvji, kuri ir “par tautu” nav aizsūtījuši uz karu un apglabājuši nevienu savu dēlu. [Uz karu tiek sūtīti tikai “plebeji”, bet ne “zelta jaunatne”.] Šie šakāļi sarīda ukraiņus pret ukraiņiem, jo Donbasā taču esot teroristi, “bidlas”, alkaši, netīrie ogļrači, krimināls un nevajag lieki ceremonēties. Tāpēc visus izkaut?!

27) Ukraina [Padomju Ukraina] bija starp uzvarētājiem Otrajā pasaules karā, kura tajā zaudēja miljoniem savu pilsoņu. Tagad tā ir pārstājusi svinēt Uzvaras svētkus un tie tai ir tukša skaņa.

28) Uz Ukrainas nacionālās naudas zīmes grivnas ir attēlotas tikai viduvējības, nodevēji, nejēgas vai maz zināmas personas. Paprasiet ierindas ukrainim kas vispār tāds Gruševskis ir, ar ko ir slavens Mazepa un ko viņš ir lasījis no Ļesjas Ukrainkas daiļrades.

29) Ukrainas strādnieku liktenis ir darbs plantācijās vai pie sevis ķīmiskajās rūpnīcās.

30) Ar fatālu likumsakarību visās vēlēšanās Ukrainā vienmēr uzvar blēži un marionetes. Ukraiņi ir vienkārši akli, bet pirms vēlēšanām iekrīt nacionālā agresīvā demokrātiskā šokā ar konvulsijām, kas padara stulbus.

31) Ukrainā nav visiem zināmu valstisku piemiņas dienu. Vienīgais, ko visi iedzīvotāji zina, kad uzsprāga Černobiļas atomelektrostacija.

32) Tos nacionālos svētkus, kas ir, viena Ukrainas iedzīvotāju daļa atzīmē, bet citā nē. Rietumukraina ir sajūsmā par Neatkarības dienu, bet Austrumukrainā no šiem svētkiem metas nelabi. Savukārt Austrumukraina svin Uzvaras svētkus, 23.februāri un 12.novembri. Uz Konstitūcijas dienu nospļauties ir visai Ukrainai, kas ir viena no nedaudzajām lietām, kas apvieno visus valsts iedzīvotājus.

33) Ukraina nav pilnvērtīga valsts. Šim valstiskajam veidojumam nav pilnā mērā izteiktas valsts pazīmes un atribūti: nav vienotas nācijas, nav vienotas teritorijas un nav vienotas valsts varas. Ukrainas teritorijas sadrumstalotas un separātiski tendētas [tai skaitā arī ukraiņu nacisma placdarms – Galīcija]. Ukraiņu nācija nav izveidojusies. Par valsts varu vispār nav ko runāt, tā ir neleģitīma, visu iedzīvotāju neatzīta, stulba un pērkama.

34) Mazliet statistikas par to, kādā attīstības līmenī uz pasaules fona atrodas Ukraina. Preses brīvības indeksā Ukraina ir 131 no 187 valstīm, pašnāvību ziņā 8. (no 108), sagaidāmā dzīves ilguma ziņā 120. (no 191), ieslodzīto skaita ziņā 25. (no 215), demokrātijas indeksā 67. (no 167), globālajā miera indeksā 69. (no 153), valstiskuma indeksā 110. (no 177), IKP uz iedzīvotāju 113. (no 181). ekonomiskās brīvības indeksā 164. (no 179), konkurētspējas indeksā 89. (no 139), vieglas biznesa vešanas indeksā 145. (no 183).

35) Ukrainā gandrīz vispār nav kopēji nacionālie varoņi, izņemot vienīgi Bogdanu Hmeļņicki. Vienkārši nav ko likt par paraugu jaunatnei. Ir “varoņi”, kuri vienā valsts daļā tiek uztverti bez maz vai kā mesijas, bet citā par nodevējiem, noziedzniekiem un slepkavām (Bandera, Šuhevičš, Meļņikovs, Mazepa).
00462_Ukraine_Usa
36) Cik gan prātā sajukušam ir jābūt, lai, gāžot vienu prokrievisku marioneti, tās vietā ieliktu proamerikānisku marioneti – oligarhu. Kā ukraiņi, kuri ar putām uz lūpām runāja par varas atjaunināšanu, noveda pie varas cilvēku, kurš ieņēma augstus valdības  amatus iepriekšējās prettautiskajās valdībās? Porošenko Janukoviča laikā bija pat ekonomikas ministrs. Visu prezidentu laikā Porošenko veiksmīgi nodarbojās ar biznesu, lai gan lielākā daļa pārējā biznesa sauca pēc palīdzības un gūlās uz lāpstiņām. Jaunais prezidents Janukoviča laikā iedzīvojās milijardos. Tas ir godīgi?! Tas ir nonsenss! Ukraiņi, kādēļ mēs esam tik netālredzīgi un tādi politiskie analfabēti? Mēs neredzam tālāk par savu degungalu. Un notiek tas ar neapskaužamu regularitāti.

37) Visa Ukrainas infrastruktūra, visi rūpniecības objekti, viss komunālais komplekss ir uz tehnogēnās katastrofas sliekšņa. Jau sāk brukt un sprāgt dzīvojamās ēkas. Un tas notiek uz tukšas politiskās muldēšanas, demagoģijas un nacionālu murgu fona.

38) 90% dzīvojamā fonda, 80% rūpniecības un 80% infrastruktūras objektu Ukrainā ir radīti PSRS laikā. Ukraina gandrīz neko nav radījusi. Vairāk kā puse no iepriekš minētajiem fondiem atrodas avārijas stāvoklī un ir radīti vairāk kā pus gadsimtu atpakaļ.

39) Krāpšana Ukrainā ir pacelta valdības politikas līmenī un tas izpaužas visās dzīves sfērās. Krāpnieki vada ministrijas, augstskolas, bankas, tiesas, pašvaldības.

40) Grivna savas eksistences 18 gados ir kļuvusi 7 reizes nevērtīgāka. Par kādu uzticību nacionālai naudas vienībai un banku sistēmai te var runāt?

41) Donbasa iedzīvotāji maksā nodokļus Kijevas kasē, tāpēc viņiem ir pamats cerēt, ka pret viņiem izturēsies cilvēcīgi. Kādēļ, piemēram, mūsu jaunajām māmiņām, kuru vairums runā krieviski, brošūras par krūts barošanu ir ukrainiski? Kādēļ tāda ņirgāšanās? Cilvēkam ir jārisina ikdienišķas problēmas, nevis jātulko teksti. Ja jau mums ir vienota valsts, tad pēc kā tāda mēs varam prasīt, lai Ļvovā bukleti jaunajām māmiņām būtu tikai krieviski. Lai tad mācās mīlēt Dzimteni šādā veidā.

42) To tak vajadzēja iedomāties pārsaukt Gagarina ielu maidana varoņu ielā! Kas ir maidans un kas ir Gagarins? Salīdziniet mērogus. Vieni ir skatāmi mikroskopā, bet otrs ieveda cilvēci jaunā attīstības posmā.

43) Valstiskais veidojums ar nosaukumu Ukraina nedod nekādu labumu saviem pilsoņiem. Drīzāk rada apstākļus izmiršanai, degradācijai un emigrācijai. Cilvēki vēl kaut kā dzīvo nevis dēļ valsts struktūru darba, bet gan par spīti tam. Dzīvelīgi. Es savu 32 dzīves gadu laikā no šīs valsts neesmu saņēmis nekādu palīdzību, atbalstu un pat ne padomu. Par visu maksāju, visu pats sasniedzu, no valsts neko nesaņēmu. Bet dzīvojamās mājas, ceļi, būves, viss valsts materiāli – tehniskais fonds ir no Padomju laikiem. Bet varbūt tas ir labi? Ja tā, tad atdodiet manus samaksātos nodokļus!

44) Ukraina tās pašreizējajā izskatā ir pagrimusi, zagļu, oligarhu klanu valsts. Pelēka, nabadzīga, korumpēta, kriminalizēta, nemākulīga, nekam nederīga pseidovalstele bez pagātnes un nākotnes perspektīvām, kuru saplosa nacionālisti, zagļi un blēži.

Viss, vairs negribu neko rakstīt par šo pseidovalsti. Gribas tikai lai ātrāk mūsu pusē iestātos miers un lai šāda Ukraina neatgriezeniski pārstāj eksistēt.

Antons Karamazovs
/ 06.03.2015/

Avots:
http://novorus.info/news/interesno/34273-mne-stydno-za-to-chto-ya-ukrainec.html

Informācijas aģentūra
/20.03.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Tibetas politiskā vēsture (īss, enciklopēdisks pārskats)

00456_Flag_of_Tibet.svgTibetas kalnieni no pārējās pasaules atdala Kuņluna kalnu grēda un tuksnesis ziemeļos un Himalaju grēda dienvidos, bet pa vidu pāršķeļ Transhimalaju grēda, kas nodala ziemeļu plato tuksnešainās stepes no Canpo (Brahmaputras) upes ielejām. Dienvidos no Kuņluna grēdas esošais tuksnesis praktiski nav apdzīvots arī mūsdienās, bet vēl tālāk uz dienvidiem, kalnu grēdas piekājē, ir lopkopībai derīgas stepes un Alpu pļavas, savukārt kalnu ielejās labvēlīga vide zemkopības attīstībai. Pirmie cilvēki ienāca Tibetā no rietumiem un austrumiem.

Valsts rašanās

Rietumtibetā, Indas augštecē, kopš aizvēstures dzīvojušas zemkopju ciltis – moni un dardi, – radniecīgi indoāriešu izcelsmes Ziemeļrietumindijas un Pamira ciltīm. V-VI gs. Dardistāna ietilpa eftalitu lielvalsts sastāvā, taču pēc tās sabrukuma sašķēlās milzumā sīku kņazistu. Austrumtibetā, mūsdienu Ķīnas Šaņsi un Gaņsu provinču teritorijā, dzīvoja divas dažādas tautas: nomadi lopkopji kjani un zemkopji žuni. Tibetiešu priekšteči boti no kjaniem atšķēlās vēl pirms m.ē., apmetoties Canpo upes ielejā un tās apkaimē. Kjanu tiešie pēcteči ngoloki saglabāja savu dzīvesveidu un nepieejamajos kalnos līdz pat jaunākajiem laikiem, un vēl XIX-XX gs. mijā veica laupīšanas reidus kaimiņu cilšu zemēs, neatzīstot ne Lhasas, ne Pekinas varu.

Rakstos fiksētā Tibetas vēsture sākas 439. gadā, kad bēgot no Vei valsts (Ziemeļķīnā), Tibetā ieradās viens no sakautajiem sjaņbu kņaziem Faņ-ni’js ar karadraudzes paliekām. Balstoties uz saviem labi apmācītajiem un disciplinētajiem karavīriem, viņš ātri izcīnīja sev teritoriju un kļuva par spēcīgāko Tibetas cilšu kņazu vidū. Vājākās ciltis pašas apvienojās ap sjaņbu bandas vadoni, stiprākās viņš un viņa pēcteči pamazām pakļāva vienu pēc otras (ja V gs. vidū Tibetā bija 20 kņazistes, tad jau pēc piecdesmit gadiem vairs tikai 17). Uz šo laiku iedzīvotāju skaitu Tibetā lēš aptuveni 3 000 000 cilvēku. Tā sākās Tibetas valsts veidošanās, kuru pabeidza ap 607. g. lielkņazs Namri (570.-620.), pievēršoties ārējiem iekarojumiem: sabiedrojies kopā ar ķīniešu Tan impēriju, izpostīja Centrālo un Austrumindiju (uzbrukuma iemesls bija indiešu nogalinātais Tan impērijas sūtnis), iebrukumā ziemeļaustrumos sakāva tjurkutus.

Centralizētas valsts izveidošana deva Tibetai milzīgas priekšrocības, salīdzinot ar mazās kņazistēs sadrumstalotajiem kaimiņiem. VI-VII gs. pagāja nemitīgā Tibetas ekspansijā un karos, līdz tika pakļauta visa Tibeta, iekarota Nepāla, Butana, Assama, pakļauti kjani un daļēji dardu ciltis.

Valsts iekārta

Jaunās Tibetas iekārtu nosacīti varētu dēvēt par ierobežotu monarhiju. Teorētiski visa vara piederēja valdniekam (cenpo), kuram palīdzēja viņa ieceltu 9 ierēdņu padome. Praktiski reālā izpildvara bija padomnieku (lonpo) rokās, kuri rekrutējās no cilšu aristokrātijas vidus un lobēja savu cilšu vadoņu (tituli: “radinieks pa sieviešu līniju” – šang, un “mazais valdnieks” – vasalis) intereses. Pat karaspēks pakļāvās nevis tieši cenpo, bet gan īpašam “kara padomniekam”. Valdnieka reālo varu noteica nevis valsts iekārta, bet gan viņa personiskās īpašības, harizma un spēja manipulēt ar valsts padomi.
Ķīniešu hroniku ziņas par tibetiešiem kā ilgdzīvotājiem, kuri dzīvojuši ilgāk nekā 100 gadus, acīmredzot neattiecas uz tibetiešu valdniekiem: vidējais viena cenpo valdīšanas laiks pirmā gadu tūkstoša otrajā pusē ir 5,5 gadi. Oficiālā valsts reliģija bija īsi pirms m.ē. sākuma no ziemeļrietumiem ienākusī “bon” (visai interesants zaroastrisma un šamanisma mistrojums).

Tibetas ekspansija VII gs.

632. gadā cenpo Sroncan’s Gambo, sastapies ar budistu mūkiem apprecēto ķīniešu un indiešu princešu svītās, nolēma atbalstīt tos (visticamāk, lai mazinātu bon priesteru ietekmi valsts politiskajā dzīvē). No Indijas tika atvesti budistu Svētie raksti, izveidots pirmais tibetiešu alfabēts, un sākās visai intensīvs tulkošanas darbs. 639. gadā valdnieks pārcēla galvaspilsētu uz tikko nodibināto Lhasu, kur tika uzcelti arī vairāki budistu tempļi (klostera nebija neviena, jo budisti bija tikai ārzemnieki no sūtņu vai sievu svītām, kā arī iebraukušie tirgotāji). Valsts administratīvās reformas rezultātā tā tika sadalīta provincēs.

Lielākā Tibetas ārpolitikas problēma bija ārējās tirdzniecības nodrošināšana, jo vietējie resursi minimāli. Rietumos dzīvoja dumpīgie dardi, ceļā uz Indiju atradās Himalaji aiz tiem kalniešiem nepanesamais Indijas klimats), ziemeļos atradās tuksnesis. bet austrumos – tā laika militāri spēcīgākā lielvalsts pasaulē, ķīniešu Tan impērija. Vienīgais brīvais ceļš bija ziemeļaustrumos, caur Amdo uz Gaņsu un Sinczjanas stepēm, kur atradās Lielais Zīda ceļš. Taču te ceļā stāvēja Togonas valsts, Tan impērijas vasaļi (uzbrukt tai nozīmēja sastrīdēties ar ķīniešiem).

Visa VII gs. otrā puse pagāja, Tibetai laužoties ziemeļaustrumu virzienā. 663. gadā “premjerpadomnieks” Doncans deva pavēli uzbrukt Togonai, un tibetiešu karaspēks Huanhe upes augštecē guva spožu uzvaru, zibenskarā sagraujot šo valsti. Togonas valdnieks Nohebo ar galmu aizbēga, paglābjoties pie ķīniešiem. Savukārt Tan impērija aizstāvēt savus vasaļus nebija spējīga, jo visi tās labākie spēki karoja Korejas pussalā. Tibetieši “izpostīja 12 [Tan] provinces, kuras apdzīvoja kjani”, pastiprināja savu karaspēku ar pakļautajiem dansjaniem (tangutiem) un horiem (togoniem). Ap 670. gadu Tibetas karaspēks ielauzās Tarimas ielejā un ieņēma “Rietumu zemju” centrālo pilsētu Kuču. Nu Lielo Zīda ceļu kontrolēja un no kā muitas ienākumus guva Lhasa.

Ķīniešu karaspēku ģenerāļa Se Žiņguja vadībā, kurš centās atgūt zaudētās zemes, tibetieši sakāva pie Buhain-gole’s upes. Otrs ķīniešu karaspēks pusceļā pagriezās atpakaļ, jo tā virspavēlnieks ceļā saslima un nomira. 679. gadā 180 000 vīru liela ķīniešu armija valsts sekretāra Li Dziņsjuaņa (talantīgs politiķis bez mazākā militārā talanta) vadībā tika boķēta un sakauta pie Huhu-nor’a ezera. 680. gadā Tibetas karaspēks iebruka Junnaņā un pakļāva mežos dzīvojošās manu ciltis. 681. gadā tibetiešu karavadonis Dzanbu neveiksmīgi mēģināja jau ielauzties Centrālķīnā. 689. gadā Tibetas karaspēks sakāva pēdējo ķīniešu armiju, kura mēģināja revanšēties.

Tibetas ārpolitika VIII gs.

Tikai 692. gadā Tan impērijai izdevās apturēt tibetiešu ekspansiju, izšķirošā kaujā uzvarot to pamatspēkus un straujā karagājienā atgūstot “Rietumu zemes”. Vienlaikus pret tibetiešiem sacēlās to pakļautie kjani un mani. Tibetas mēģinājums 695. gadā atgūt zaudēto beidzās neveiksmīgi. Vēl vairāk Tibetas situācija pasliktinājās 699. gadā, kad 25 gadus vecais cenpo Dudsrons nolēma gāzt savu premjerministru Ciņlinu Garu un lika apkaut tā piekritējus. Premjerministrs izdarīja pašnāvību, bet 8000 tā gvardu aizbēga uz Ķīnu. Tibeta zaudēja visus savus labākos karavadoņus un karaspēka kodolu. Ķīniešu pretuzbrukumus 700. un 702. gadā Tibeta atsita ar aizvien lielākām grūtībām. Tad pret Tibetas varu sacēlās Ziemeļindijas kalnieši (pret kuriem soda ekspedīcijā 703. gadā krita pats cenpo) un Nepāla (kuru Tibeta zaudēja 705. gadā). Tikai tjurku cilšu sacelšanās pret Tan impēriju paglāba Tibetu no totālas sagrāves.

Sakautā un atpakaļ savās robežās atspiestā Tibeta lūdza mieru un atsūtīja nodevas, oficiāli atzīstot sevi par Tan impērijas vasali. 730. gadā Čiliņā tika noslēgts miers, saskaņā ar kuru par robežu tika atzīta Čiliņas grēda. Taču jau 737. gadā tas tika lauzts. Turpmākie gadi pagāja abu naidīgo pušu pretstāvē: līdzenumos pārāki bija ķīniešu spēki, bet kalnienē dominēja tibetieši.

Tā tas turpinājās vairākas desmitgades, līdz karavadoņa Aņ Lušaņ’a dumpis lika Pekinas galmam ne tikai atsaukt visus savus spēkus no Tibetas pierobežas, bet pat lūgt Lhasai palīdzību apspiest dumpi. Tibeta izmantoja šo situāciju, sagrābjot Tan impērijas rietumu provinces Hesi un Luņu, bet 763. gadā pat nopostīja un izlaupīja ķīniešu galvaspilsētu Čaņjanu.

Pēc šī panākuma Tibeta pārvērtās par pasaules mēroga lielvalsti ar atbilstošām ambīcijām.

774. gadā miera sarunas beidzās neveiksmīgi, un turpmākos piecus gadus Tibeta turpināja savu ekspansiju uz ziemeļaustrumiem. 780. gadā Tibeta atņēma ķīniešiem Duņhuanu, un imperators piekrita kaunpilnam mieram. Miera līgums tika noslēgts Cinas upes krastā, kur tibetieši to apstiprināja ar dzīvnieku upurēšanu pēc bon rituāla, bet ķīnieši – zvērot pie budisma svētajiem rakstiem.

Tibetas iekšpolitika un ticības kari VIII gs.

Iekšpolitiskā situācija Tibetā bija nestabila. No vienas puses, uzvarām vainagota armija, ko veidoja bon ticīgie, bet no otras puses monarhs, ap kuru grupējās saujiņa ārzemnieku intelektuāļu, kas bija budisti. Armija vēlējās karu kā mantas iegūšanas avotu, savukārt cenpo vēlējās mieru ar kaimiņvalstīm, jo miera laikā armijas ietekme mazinātos.

Par tautas un galma, jeb bon un budistu savstarpējo opozīciju liecina kaut vai notikumi ap cenpo Meagcu. Viņš mēģināja nostiprināt troni ar dinastiskām laulībām, apprecinot troņmantnieku ar ķīniešu princesi. Ceļā pie līgavas troņmantnieks neskaidros apstākļos gāja bojā. Tad Meagcu pats apprecēja ķīnieti, kuras dzemdēto dēlu visai drīz nozaga, pasludināja par tibetietes, cenpo konkubīnes dēlu, un audzināja saskaņā ar bon tradīciju. Arī cenpo mēģinājumi veicināt budistu migrāciju nekā nedeva. Tikai rietumu provincēs, kuras apdzīvoja nevis tibetieši, bet citas ciltis, budismu pieņēma mazs iedzīvotāju procents. Centrālajā Tibetā nebija neviena budistu klostera un praktiski neviens tibetietis, izņemot galminiekus no cenpo tuvām aprindām, kurš būtu budists.

775. gadā cenpo Meagc’s mira, un tronī kāpa mazgadīgais Tisrondecanu, bet valsti pārvaldīja premjerpadomnieks Mažans. Sākās bon piekritēju reakcija un budistu vajāšanas: ķīniešu un nepāliešu budisti tika izraidīti no valsts, abi budistu tempļi sagrauti. Taču mirušā cenpo piekritēji galmā – budistu partija, – kaut arī atstumti no varas, negrasījās padoties. Tie bija tibetieši, drosmīgi cilvēki, un nogalināt kādu tiem bija vienkārši kā divus pirkstus apčurāt, taču ar atentātu viņi sakompromitētu savu doktrīnu un budisma pamatprincipu “nenogalināt“. Tāpēc premjerpadomnieku ievilināja pazemes kapenēs un aizmūrēja izeju – tādā veidā neviens viņu nenogalināja, – pats nomira.

Mirušā Mažana piekritējus – bon partiju, – izraidīja trimdā uz ziemeļu tuksnesi, bet bon Svētos rakstus svāca visā valstī un publiski sadedzināja sārtā Lhasas centrālajā laukumā (tautas nomierināšanai daļu gan no tiem iekļāva budisma koncepcijā, svītrojot izcelsmi). Bon sekotāji masveidā emigrēja uz Ķīnu, kur tika laipni uzņemti. Valdība ataicināja atpakaļ pirms tam izraidītos budistu misionārus, atjaunoja tempļus. Cenpo Tisrondecan’s uzaicināja no Indijas slavenākos budisma prātus veikt propogandas kampaņu. Lielākā daļa atteicās konkurēt ar bon priesteriem maģijā uzskatot par pareizāku veltīt spēkus garu glābjošām pārdomām un meditācijai. Taču situāciju glāba budisma misionārs Padmasambava, kurš ieradās Lhasā no budisma centra Nalandā, kurš maģijas paraugdemonstrējumos pārspēja visus bon magus un šamaņus.

Cenpo Tisrondecanu valdīšanas laikā notika trīs asiņaini bon piekritēju vajāšanas viļņi. Kaut arī budisms tai laikā bija kaut cik sāka nostiprināties tikai centrālajā Tibetā – Ziemeļtibetā iedzīvotāji sekoja bon mācībai, bet dienvidos paralēli pastāvēja abas reliģijas, valdnieks aizliedza bon visā valsts teritorijā. Bon priesteriem tika pavēlēts vai nu atteikties no ticības, vai kļūt par budistiem, vai mirt. Principiālākie aizmuka kalnos, paņemot līdzi savus Svētos rakstus un relikvijas, konformisti nomainīja apģērbu un pievienojās jaundibinātajām budistu mūku kopienām. Varam tikai iztēloties, kāds konceptuāls haoss valdīja Tibetas budistu kopienās, kuras, nupat tikai izveidojušās un vēl nenostabilizējušās, īsā laika sprīdī uzņēma sevī pamatīgu skaitu visai kardināli atšķirīgas reliģijas gana izglītotus sekotājus…

Tā bija jauna ticība ne tikai formas ziņā, bet arī pēc satura: budisms tikai terminoloģiski, nevis dogmatiski un ētiski. Budistu kopienas saplūšana ar bon priesteriem ļāva apvienot abas sistēmas, un jaunā koncepcija kļuva pazīstama kā lamaisms jeb Tibetas budisms (tas ir eiropiešu dots apzīmējums.) Netālu no Lhasas – Samijā, – tika uzbūvēts pirmais klosteris, kurš ar laiku kļuva par slavenu maģijas skolu, bet cenpo Tisrondecanu tika pasludināts par gudrības bodisatvas Mandžušri iemiesojumu. Jaunais budisma virziens, kurš balstījās uz maģisku formulu izmantošanu un mistiku, kļuva pazīstams ar nosaukumu “tantrajana”. Padmasambavas skolnieki un sekotāji, saģērbušies spilgti sarkanos tērpos, atmeta mahajana’s budisma striktos noteikumus – askēzi un morāli, – taču viņu buramvārdi ietekmēja vienkāršos tibetiešus daudz vairāk, nekā mahajanistu pašiedziļināšanās un meditācija. Tāpēc var teikt, ka pirmo reizi pirmo reizi budisms pamazām sāka izplatīties arī tautas vidū VIII-IX gs. mijā.

Par spīti lamaisma politiskajai uzvarai, pret tā ideoloģisko koncepciju opozīcijā bija gan pagrīdē esošie bonisti, gan klasiskā budisma – hinajana’s un mahajana’s – sekotāji, kuri vispār atteicās atzīt lamaismu par budismu. Strīdi un pretrunas veicināja doktrīnas attīstību un klasisko budisma tekstu tulkošanu.

Cenpo Tisrondecanu izsludināja publisku disputu starp ķīniešu (misionāri no naidīgas valsts) pārstāvētās mahajanas un indiešu (ar kuriem kopš Dardistanas iekarošanas izvērtās cieši kontakti) pārstāvētās hinajanas budisma adeptiem. Disputs budistu misionāru starpā noritēja visai neakadēmiski un beidzās ar pamatīgu asinsizliešanu: indiešu hinajanistu pārstāvji uzbruka un nogalināja ķīniešu misionāru delegācijas vadītāju Hešanu un vairākus mūkus, savukārt dzīvi palikušie mahajanisti nogalināja hinajanistu delegācijas vadītāju Kamalašilu un tā tuvākos pavadoņus. Mahajanisti tika izraidīti no valsts, bet par vienīgo pieļaujamo budisma formu un valsts reliģiju 781. gadā ar likumu tika izsludināts lamaisms kā hinajana’s atzarojums.

Tisrondecanu mantinieks Muni Dzenbo 797. g. lika godāt klasiskā budisma tekstus “Vinaja sutru” un “Abidarmu Tripitaku”, kas veicināja hinajanu un mahajanu atbalstošu grupu parādīšanos, vēl vairāk sašķeļot Tibetas budismu virknē savstarpēji polimizējošu skolu.

Vienkāršie tibetieši šīs peripetijas un dažādo budistu virzienu savstarpējo cīņu par varu uzņēma ar klaju naidīgumu, un arī armija sāka izrādīt neapmierinātību. Turpinājās bon piekritēju emigrācija uz Ķīnu, kas arī liecināja par smagu iekšpolitisko krīzi: galu galā, jau gadsimtu ritēja karš ar impēriju, un jābūt patiesi lielām briesmām, lai bēgtu pie savas valsts lielākā ienaidnieka. Beigu beigās cenpo nācās ar likumu atzīt, ka dažās provincēs bonisti tomēr var netraucēti turpināt piekopt savu kultu – valdnieks nevarēja atļauties vājināt armiju, kura 100% sastāvēja no bon piekritējiem (budisti pēc definīcijas nevarēja karot).

Tibetas ārpolitika VIII-IX gs. mijā

Kopš 785. gada rietumos, Vidusāzijā, norisa ilgstoša karadarbība starp Tibetu un arābu kalifātu. 791. gadā Tibeta lauza miera līgumu un iekaroja Hotanu. Tikai 795. gadā uiguri smagi sakāva tibetiešu armiju, apturot tās ekspansiju un ziemeļaustrumiem. Nerimstošais karš rietumos ar arābiem, ziemeļaustrumos stepē ar uiguriem un austrumos ar Tan impēriju deldēja Tibetas spēkus un patērēja visus resursus, līdz bezjēdzīgo karošanu apturēja cenpo Sadnaleg’s (804.-816.) noslēdzot pamieru un pārtraucot ekspansiju. Valsts varēja sākt atkopties.

822. gadā tika noslēgts miers ar Tan impēriju (stēla ar līguma tekstu vēl tagad atrodas Lhasā). Jau pats līguma teksts juridiski precīzi nosaka abu valstu attiecības: “…Dievišķais Valdnieks … un Zemdebess Imperators … kā brāļadēls un tēvocis” nepārprotami norāda Tibetas kā vasaļvalsts statusu. Taču tas, ka zvērēja abas puses, nevis viena, liecina par Tibetas kā starptautiska un de facto neatkarīga subjekta pastāvēšanu.

Situācija Tibetā IX gs.

Sadnalega mantinieku Langdarmu – bonistu, – galma apvērsumā gāza no troņa, kurā 817. g. kāpa budists Ralpačans (817-838). Šī cenpo laikā sāka būvēt klosterus (kurus līdz tam varēja uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt), tiem piešķīra zemes ar visiem iedzīvotājiem, kas kļuva par dzimtcilvēkiem (kādam mūkus vajadzēja barot, zemi apstrādāt un klosterus būvēt). Lamaisms ieguva hierarhiskas organizācijas pazīmes, sadaloties trijās pakāpēs – mācekļos, apcerētājos un sasniegušajos, – pie tam pēdējie rangā tika pielīdzināti cilšu aristokrātijai. Katram “sasniegušajam” tika piešķirtas septiņas dzimtcilvēku ģimenes, kas viņus uzturēja un apkalpoja.

Valsts padomē cilšu aristokrātijas pārstāvjus nomainīja augstākie budistu hierarhi. Par premjerpadomnieku kļuva “dižais mūks” Jontens. Tika reformēts Krimināllikums: zagļus, laupītājus, krāpniekus sodīja ar nāvi uz vietas, tiem pavalstniekiem, kuri bija naidīgi noskaņoti pret budismu kā mācību vai budistiem, konfiscēja īpašumus, bet pašus izsūtīja trimdā. Sodīts tika jebkurš, par kuru tika ziņots, ka viņš savu sievu mīl vairāk nekā Budu. Budistu terors aptvēra visu valsti un no tā nebija pasargāts praktiski neviens.

Loģiski, ka karu nogurdinātajai, ar resursiem un iedzīvotāju skaitu visai nabadzīgajai valstij tas bija smags slogs, un tautā sajūsmu neraisīja. Neba velti nācās izdot īpašu likumu: “Stingri aizliegts naidīgi skatīties uz mūkiem un rādīt uz tiem ar pirkstu. Katram, kurš ko tādu atļausies, tiks izdurtas acis un nocirsts rādītājpirksts”. Tā visa rezultātā 839. gadā notika plaša tautas sacelšanās, cenpo tika gāzts, un tronī kāpa viņa vecākais brālis Langdarma. Budistu klosteru īpašumi tika konfiscēti, dzimtcilvēkiem piešķirta brīvība. Mūkiem lika kļūt vai nu par miesniekiem vai medniekiem, bet budistu rakstus un relikvijas sāka iznīcināt visā valstī. Pat budistu hronikas ar rūgtumu secina, ka “tauta sajūsmināta atbalstīja Mācības iznīcināšanu”.

Cenpo Landgarma pievērsās arī novārtā atstātajai ārpolitikai, noslēdzot savienību ar kirgīziem un kopīgiem spēkiem smagi sakaujot uiguru kaganātu, kurš Tibetai liedza pieeju Lielajam Zīda ceļam. Tika mobilizēts karaspēks, lai revanšētos ķīniešiem par pēdējās desmitgadēs zaudētajām teritorijām. Iespējams, ka cenpo būtu izdevies atjaunot Toibetas varenību, taču reliģisko grupējumu tiekšanās pēc varas izrādījās stiprāka par patriotismu: 842. gadā par bon priesteri pārģērbies budistu lama iekļuva audienču zālē un ar bultu nāvīgi sašāva cenpo. Galma apvērsums izdevās: visi nogalinātā cenpo līdzgaitnieki krita nežēlastībā, premjerpadomnieks Geduno sodīts ar nāvi, tronī kāpa Langdarmas nepilngadīgais brāļadēls, bet māte kļuva par reģenti.

843. gadā sadumpojās armija virspavēlnieka Šan Kunžo vadībā, atsakoties atzīt jauno cenpo par troņmantnieku: tronis pienākoties Langdarmas dēlam. Abus kandidātus atbalstīja gana spēcīgi aristokrātijas grupējumi, un sākās pilsoņu karš, kurā sākumā virsoku guva reģentes spēki, taču 849. gadā Šan Kunžo guva uzvaru. Gāztais troņa pretendents ar 100 pavadoņiem paglābās Ngari provincē, kas palika par pēdējo budistu patvērumu Tibetā.

Izmantojot šīs iekšpolitiskās jukas Tibetā, 847. gadā uiguri atņēma tai Duņhuanu. Savukārt Tan impērija atsacījās satzīt Šan Kunžo par likumīgu Tibetas reģentu un anektēja virkni Austrumtibetas provinču. 851. gadā Tibetas Hesi provinces ciltis sadumpojās un pašas pievienojās Tan impērijai. Šan Kunžo gan centās apvienot izjukušo valsti, taču 861. gadā viņu atsvieda no Ngari reģentes spēki. Tad tibetiešu armiju smagi sakāva uiguru kagana Bugu-Dzjuņa karaspēks, bet tās paliekas iznīcināja ķīniešu karaspēks (nogalinātā karavadoņa galvu aizsūtot imperatoram uz Čaņjanu).

Tibeta sašķēlās virknē neatkarīgu un savstarpēji naidīgu kņazistu – katra pils, katrs bon vai budistu klosteris apjoza sevi ar mūriem, – arī katrai ciltij sava karadraudze. Budisti bija izdzīts praktiski no visas Tibetas (saglabājās tikai daži nocietināti klosteri), savukārt bon bez centrālās varas atbalsta regresēja par šamanisma sektu. No pilnīgas anektēšanas Tibetu paglāba tikai Tan impērijas sabrukums, juku laiki un jaundibinātās Sun impērijas aizņemtība valsts kārtības un robežu atjaunošanā.

Situācija Tibetā XI-XV gs.

Tikai 1015. gadā Tibetas ziemeļaustrumu apgabalos jauna Tibetas valsts, taču tā pastāvēja visai īsu brīdi – jau 1030. gadā to iekaroja un padarīja par savu provinci džurčeņu Dzjiņ impērija (kas bija izveidojusies Ziemeļķīnā). Pārējā Tibeta palika sašķelta daudzās savstarpēji nesaistītās teritorijās, kurās valdīja cilšu aristokrātija.
Kas interesanti, šajā laikā Tibetas dienvidrietumos sākās mierīga budisma renesanse, jeb precīzāk, beidzot budisms sāka iesakņoties Tibetā kā ideja, nevis politisks varas instruments. Budistu misionāri viens pēc otra ieradās no rietumiem, dibināja klosterus. Pieauga mūku skaits, cilšu aristokrāti visai bieži pieņēma garīgus titulus un turpināja valdīt savās zemēs jau kā Baznīcas hierarhi. Savukārt no viņu reģionālajām politiskajām savienībām attīstījās dažādās Tibetas budisma sektas, no kurām līdz visietekmīgākās mūsdienās ir četras: ņingma’s, sakja’s, kaģu’s, gelugpa’s. Sākot ar XI gs. Tibetu var jau sākt daļēji pieskaitīt pie budisma kultūras areāla.

1239. gadā Tibetā iegāja Mongoļu impērijas karaspēka vienība Dorda Tar-hana vadībā, kura veica izlūkreidu praktiski līdz Lhasai. Uzzinājis no sava karavadoņa, ka visietekmīgākā ir sakju sekta (t.s. “sarkancepures”), Laņdžou provinces vietvaldis, Čingiz-hana mazdēls Godans uzaicināja pie sevis sakja-panditu (1182.-1251). Tas ieradās vietvalža galmā kopā ar savu krustdēlu un pēcteci Pagbu (Ahagpa-lama). Starp budistu virspriesteri un princi izveidojās garīgā skolotāja un mācekļa attiecības.
Nākošais mongoļu lielais hans un Juaņ imperators, bet tajā laikā Ķīnas vietvaldis Hubilaj-hans uzaicināja Pagba-lamu pie sevis par padomdevēju un garīgo skolotāju. Drīz viņu iecēla par “visas impērijas garīgo skolotāju”. 1263. gadā Pagba-lama uz brīdi atgriezās Tibetā, kur oficiāli tika iesvētīts par sakju sektas garīgo līderi. Taču jau 1268. gadā viņš atgriezās Pekinā, lai uz tibetiešu rakstības bāzes izveidotu mongoļu alfabētu. 1276. gadā Pagba-lamam imperators piešķīra titulu “dabaofa van” (Visbrīnišķīgākās Mācības Kņazs). Tajā pašā gadā Tibetu pievienoja Juaņ impērijai kā provinci. Neatkarīgās un savstarpēji naidīgās kņazistēs sadrumstalotā zeme tika apvienota, definēts administratīvais sadalījums, noteiktas robežas, izveidota Tibetas pašvaldība, ieviesta impērijas likumdošana un nodokļu sistēma.

Visas Juaņ dinastijas laikā Tibetai bija īpašas autonomijas statuss. Par Tibetu atbildīgās valsts kancelejas nodaļu (sjuaņdžen juaņ) vadīja “goši” – kāds no augstākajiem lamaisma hierarhiem. Viņš arī izvirzīja kandidātus impērijas militāri civilās varas vietvalža postenim Tibetā.

Vājinoties Juaņ dinastijas varai impērijā, vājinājās arī sakju sektas laicīgā vara Tibetā. Pēc 1359. gada virsroku pamazām sāka ņemt konkurējošās sektas, atstumjot sakju’s no laicīgās varas. Pēc Juaņ dinastijas krišanas, jaunā ķīniešu Min impērija šai savai rietumu provincei īpašu uzmanību nepievērsa, savukārt ar sakauto, taču vēl gana spēcīgo lamaistisko Mongoliju tibetiešu kņaziem un klosteru apvienībām bija ļoti draudzīgas attiecības.

Sākās jauns iekšējo juku periods, kurā teokrātiju nomainīja laicīgā vara. Taču pēc virknes asiņainu iekšējo karu, politiski Tibetas valsti atkal atjaunoja un apvienoja cenpo vara, no kurām ievērojamākās ir Runpun (1436.-1565.) un Dzanba (1565.-1642.) dinastijas, kuras atbalstīja lamaistu karmapa’s sekta.

Praktiski katram klosterim bija savas bruņotas vienības, kuras aizstāvēja sava klostera intereses ne tikai ar vārda spēku (vēl pagājušajā gadsimtā XIV dalailama savā autobiogāfijā piemin, kā vēl 1947. gadā viņa acu priekšā tika nopostīts opozīcijā esošais Reting’a klosteris un apšauti tā aizstāvji). Iekšējo juku laikā kā spilgta politiska figūra izvirzījās lama Dzonkhapa (1357.-1419.), puritāniskā virziena līderis. Viņš veica izmaiņas kultā un kopienu struktūrā, dibinot gelugpa’s jeb “dzeltencepuru” sektu. Disciplinētāki, labāk organizēti, autoritatīvāki kā kulta jautājumos tā politikā, gelugpieši strauji pieņēmās spēkā un ietekmē (kas vairāk balstījās uz labām attiecībām ar mongoļu haniem).

Dalailama

XVI gs. otrajā pusē ceturtais gelugpa līderis Sodnoms Džamco (1543-1588.) ieradās Ordosā, mongoļu altan-hana (zelta hans) galmā. 1578. gadā altan-hans pieņēma gelugpa traktējumu un piešķīra savam garīgajam skolotājam titulu “dalailama vadžradhara” (kā okeāns lielais lama zibeņmmetis) [„lama ar varu, kura ir tik pat neierobežota kā jūra”]. Sodnoms pieņēma III dalailamas titulu, par pirmajiem diviem pasludinot savus priekšgājējus sektas vadībā. Gelugpa tika atzīta par vienīgo patieso Tibetas lamaisma skolu, savukārt gelugpa mācība tika pasludināta par valsts reliģiju Mongolijā.

Paši tibetieši gelugpa dominanti neatzina un V dalailamam nācās, izmantojot savu ietekmi mongoļu Lielā hana galmā, lūgt militāru palīdzību no Amdo provinces vietvalža Guši-hana. Ar mongoļu jātnieku palīdzību V dalailama 1642. gadā gāza pēdējā cenpo Dzanba dinastiju, iznīcināja karmapa’s sektu un sagrāva tās klosterus, mūkus apkaujot. Iekšējā opozīcija pašu gelugpiešu rindās tika neitralizēta, to līderim piešķirot “pančenlama” titulu un rezidenci Šigadzā.

Netālu no Lhasas pie Namco (Tengri-nur’a) ezera tika izvietots mongoļu garnizons, kurš palīdzēja īstenot dalailamas gribu atklātas nepaklausības gadījumos. Tibetu pārvaldīja 3 amatpersonas: garīgo dzīvi kontrolēja dalailama, armiju komandēja Guši-hans (un tā dinastija), bet saimniecisko dzīvi – “desrida” jeb “diba” (reģenta tituls).

Tibeta XVII-XVIII gs.

Šajā laikā apvienotās mongoļu un mandžūru armijas sagrāva Min impēriju un Ķīnā izveidojās mandžūru Ciņ impērija.

Gan laicīgā tibetiešu aristokrātija no Amdo, gan V dalailama nosūtīja delegācijas uz Pekinu, apsveicot jauno bogdohanu jeb imperatoru ar kāpšanu tronī, atzīstot sevi par tā vasaļiem un atvedot tam pienākošās nodevas. 1652. gadā pats dalailama ieradās vizītē pie imperatora, tika laipni uzņemts un mājās devās ar oficiālu dekrētu par titula apstiprināšanu (kopš tā laika katra dalailamas leģitimitāti apstiprināja Pekinā).
Diemžēl reģents Sandžai Džamco (valdīja 1679.-1705.) iejaucās lielajā ārpolitikā, atbalstot U Saņguja dumpiniekus Dienvidķīnā. Pēc 1682. gada viņš vairākus gadus slēpa no Pekinas, ka miris imperatoram uzticamais dalailama, bet 1689. gadā atsacījās palīdzēt Ciņ impērijai cīņā pret mongoļu Džungārijas hanu, ko Tibetai kā vasaļvalstij vajadzēja darīt. 1705. gadā Pekinas uzkūdītais Lobsan-hans realizēja Lhasā galma apvērsumu, nogalinot reģentu. Nākamajā gadā uz Pekinu tika izsaukts VI dalailama, taču ceļā nomira. Ar šo laiku sākās tieša un nepārtraukta Ķīnas iejaukšanās Tibetas lietās.

Tibeta kā Ciņ impērijas protektorāts XVIII-XIX gs.

1708. gadā Lhasā ieradās komisija no Pekinas, iepazīties ar vietējiem apstākļiem. Par Lobsan-hana padomnieku tika iecelts mandžūru ierēdnis Hošou, kurš faktiski pārņēma vadības grožus savās rokās.

Ar tiešu Pekinas varu neapmierinātie aristokrāti un lamaistu klosteru augstākie hierarhi vērsās pēc palīdzības pie mongoļiem, un 1717. gadā Džungārijas jātnieki ielauzās Lhasā. Lobsan-hans tika nogalināts, bet Ciņ impērijai paklausīgais VII dalailama gāzts un vēlāk sodīts ar nāvi. Tibetas pievienošanu Džungārijai Pekina nevarēja pieļaut, un reaģēja visai nopietni: 1719. gadā pie Nagču oirati gan sakāva ķīniešu armiju, taču 1720. gadā ķīnieši ņēma virsroku, smagi tos sagraujot. Džungārijas atbalstītāji tika sodīti, proķīniešu partija izveidoja pagaidu valdību, kuru kontrolēja mandžūru karavadonis Jaņsins. No Litanas ieradās tibetiešu (kuri bija turp aizbēguši no Lobsan-hana) delegācija ar VIII dalailamu, kuru atzina par VI dalailamas iemiesojumu. Tika likvidēts reģenta amats, ko aizstāja ar “četru [ministru] padomi”, kuru kontrolēja Pekinas pārstāvis. Lhasā izvietojās 3000 vīru lielu garnizons (armijas posteņi sargāja arī ceļu no Lhasas uz Sičuanu).

1723. gadā imperators Iņdžeņs nolēma aizstāt ekonomiski neizdevīgo tiešo Tibetas pārvaldi ar netiešu, konsultatīvu: piešķīra Tibetai pilnīgu iekšpolitisku un daļēju ārpolitisku autonomiju, likvidēja “četru padomi” kā arī izveda visu karaspēku. No Tibetas tika atšķelta arī Kuhunor’as (tagad Cinhai) province. 1727. gadā tika noteikta Tibetas administratīvā robeža gar Jandzi un Mekongas upju tīklu, kā rezultātā 2/3 Khamas (tagad Sikana) provinces tika atdalītas no Tibetas.

Par varu Tibetā sākās cīņa starp nogalinātā VII dalailamas piekritējiem un proķīniski noskaņotajiem tibetiešiem. Pilsoņu karā 1727.-1728. gados uzvarēja proķīniski orientētais Pola-taiči. Viņam palīgā no Ķīnas ieradās 15000 vīru liels ekspedīcijas korpuss. Pola-taiči tika piešķirts “beidzi” tituls (4. ranga kņazs). Dalaiamu uz laiku izsūtīja trimdā uz Austrumtibetu.

Visa civilā vara Tibetā nu bija mandžūru karavadoņa rokās, bet, kad tas devās atpakaļ, viņa pilnvaras pārņēma Sage un Mala, pirmie pastāvīgie Pekinas rezidenti (ambani) Tibetā. Cenpo Pola-taiči bija tik lojāls imperatoram, ka viņam piešķīra aizvien plašākas un plašākas pilnvaras, līdz ambani pārvērtās par vienkāršiem pastāvīgajiem vēstniekiem. 1733. gadā viņš panāca praktiski visu impērijas karavīru izvešanu (palika tikai 500 vīru liels garnizons). 1747. gadā pēc Pola nāves varu mantoja dēls Džurmed’s Namdžals, kuram imperators Hunli piešķīra titulu “dzjuņvan” (suverens valdnieks, vasalis).

Atšķirībā no tēva, Džurmeds vēlējās kļūt ne tikai de facto, bet arī de jure suverēns un 1750. gadā uzsāka sacelšanos, cerot uz Džungārijas hanistes palīdzību. Pekinai pietika ar 800 karavīru lielu vienību un dalailamas atbalstu, lai sacelšanos apspiestu. Ar šo Tibetā beidzas karaļu vara un turpmāk tās iekārtu var dēvēt par teokrātisku. Pilnīgu Tibetas suverenitātes zaudēšanu ievadīja pārvaldes sistēmas nomaiņa. Tika atņemti tituli vadošajiem aristokrātiem. Tika atjaunota “četru padome”, kā arī iecelti jauni ambani ar plašām pilnvarām, izveidots reģenta amats, taču ar citām funkcijām: nu tas bija nevis laicīgs ierēdnis, bet gan Baznīcas hierarhs, kuram jāpilda garīgās funkcijas, kamēr dalailama ir nepilngadīgs.

1788. gadā Tibetā iebruka Nepalas armija, kā iemeslu minot strīdus savstarpējā tirdzniecībā. Tibetiešu spēki tika ātri sakauti un Lhasa piekrita ik gadus maksāt Nepalas maharadžahiradžam nodevas. 1791. gadā Nepālas gurkhi iebruka vēlreiz un anektēja daļu Tibetas teritorijas. Šoreiz savam protektorātam palīgā ieradās imperatora Hunli atsūtītais 8000 vīru liels ekspedīcijas korpuss, kas sakāva gurkhus un atspieda līdz pašai Katmandu, atjaunojot status quo.

Lai izvairītos no šādām situācijām, ambaniem tika piešķirtas vēl plašākas pilnvaras, jo Lhasas pašvaldība nespējot nodrošināt Tibetā kārtību un drošību. Visos valsts finansu, kadru un tieslietu jautājumos dalailamam un pančenlamam turpmāk nācās konsultēties ar ambaniem. Tie uzņēmās kontroli pār tibetiešu bruņotajiem spēkiem, robežapsardzi, ārējiem sakariem un tirdzniecību. Arī dalailamu politiskais statuss krietni kritās: ja agrāk tie “mācīja” imperatorus, tad tagad “lūdza paust gribu”. Pekinā valsts kancelejā Tibetas jautājumus uzticēja turpmāk izskatīt “lifaņjuaņ” (departaments, kurš pārraudzīja vasaļteritorijas Mongolijā, Džungārijā un austrumu Turkestānā).

XVIII gs. 90. gados vietējās pašpārvaldes laicīgā vara tika uzticēta dalailamas un pančenlamas kancelejām (te redzam lielas paralēles ar mūsdienu prezidenta/premjera lomu: pančenlama kā simbolisks līderis, bet dalailama kā laicīgās valdības galva), taču faktiski to turpināja uzraudzīt ambani, iejaucoties un atceļot vietējās valdības rīkojumus, ja kas likās nepareizi.

Šāda pārvalde saglabājās līdz 1911. gadā Ķīnas revolūcijai, kad tika gāzta Ciņ dinastija.

Tibeta XX gs. pirmajā pusē

Jau XIX gs. beigās Tibeta nonāca Lielbritānijas un Krievijas politisko interešu sfērā. 1904. gada janvārī pasaules presi pāršalca ziņa, ka lai “panāktu draudzīgākas attiecības” starp Lielbritāniju un Tibetu, britu misija pulveža F. Janghazbenda vadībā – 2800 durkļu, kalnu lielgabalu baterija, vairāki desmiti ložmetēju, medicīnas rota, – jau atrodas Čumbi ielejā un ar kaujām (mazskaitlīgie un slikti apbruņotie tibetiešu spēki mēģināja interventus apturēt) dodas Lhasas virzienā.

Pekina kategoriski nosodīja sava protektorāta iedzīvotāju pretošanos “draudzīgās” Lielbritānijas spēkiem, izsludinot visus, kas pretosies, par dumpiniekiem, un izsludinot XIII dalailamas atcelšanu no amata. Tibetieši šo ediktu ignorēja. 1904. gada 13. jūlijā 28 gadus vecais XIII dalailama Ngavangs Lobsangs Tubdan-Džamco ar 700 cilvēku lielu svītu bēga no Lhasas uz Mongoliju, kur (Urgā) ieradās novembrī. Lielbritānijas ekspedīcijas korpuss ielauzās Lhasā 4. augustā, un pārņēma varu pilsētā, iznīcinot kas pretojās un atbruņojot tibetiešu garnizonu.

7. septembrī Lhasā palikušo Tibetas valdības locekli (dalailamas troni aizsedza ar sarkanu aizkaru, uz kura bija izšūts Ķīnas imperatoru simbolizējošais zelta drakons) – reģentu Ti-Rimpoče (kuram briti, pazemojot, lika ierasties uz sarunām ar neapsegtu galvu), – piespieda parakstīt Tibetas un Lielbritānijas Konvenciju. Lhasai nācās atvērt britiem savas robežas, likvidēt muitas posteņus uz robežas, neaplikt no Lielbritānijas ievestās preces ar ievedmuitu, ļaut britu tirdzniecības firmām nemaksājot nodokļus tirgoties visā Tibetas teritorijā, samaksāt Lielbritānijai 7 500 000 rūpiju kā soda naudu “par nedraudzīgumu” un kompensēt šīs militārās intervences izdevumus. 1906. gada 27. aprīlī Ķīna un Lielbritānija noslēdza jaunu Konvenciju par Tibetu (Tibetas kā jau protektorāta pārstāvjus nepieaicinot un neuzklausot).

XIII dalailama atradās trimdā Mongolijā līdz 1907. gada rudenim, bet pēc tam pārcēlās uz vienu noi klosteriem pie Kuhu-nōr’a ezera, kura apkaimi britu armija nekontrolēja. 1908. gadā, meklējot atbalstu pret Liebritāniju, XIII dalailamam nācās ierasties Pekinā uz audienci pie Ciņ imperatora, izrādot padevību un publiski apliecinot, ka Tibeta ir un paliek Ķīnas protektorāts. Pēc tam dalailama apmetās netālu no Siniņas, Gumbumas klosterī. Tikai 1909. gada 8. decembrī dalailama atgriezās Lhasā, kuru britu karaspēks bija atstājis (anektējot lielu daļu Dienvidtibetas), taču atradās tur tikai pāris nedēļas – 1910. gada 13. janvārī viņam atkal nācās bēgt, šoreiz no Tibetā ienākušās ķīniešu armijas. Pēc pāris asiņainām sadrusmēm XIII dalailama lūdza patvērumu Lielbritānijas tirdzniecības misijā, kuru apsargāja pietiekami spēcīgs britu garnizons, taču patvērumu viņam atteica. Turpmākos mēnešus dalailama, savu tuvāko piekritēju pavadīts, slapstījās kalnos no vajātājiem, kuriem bija dota pavēle “atvest Bēgļa galvu” Lhasas ambanam Ļanjuj’am.
1911. gadā Ciņ impērijā notika revolūcija un valsti pārņēma iekšējas jukas, kā rezultātā ķīniešu garnizoni 1912. gadā atstāja Tibetu. 1913. gadā dalailamam izdevās atgriezties Lhasā, kur nodzīvoja, valdīdams pār Tibetu, līdz pat savai nāvei 1933. gadā. Tomēr Tibetas suverenitāte de jure starptautiski tā arī netika atzīta, kaut arī 1914. gadā uz Simlas konferenci Tibeta un Ķīnas republika bija uzaicinātas neatkarīgi viena no otras.

Konferencē Lielbritānija piedāvāja Ķīnai sadalīt Tibetu divās daļās, ārējā un iekšējā, – līdzīgi kā Mongoliju, Ķīnas iekšējā provincē un protektorātā, – pie reizes pieprasot sev vēl Tibetas teritoriju 90 000 kvadrātkilometru platībā (šī teritorija gandrīz pilnībā sakrīt ar mūsdienu Arunahalpradešas reģionu Indijā). Tibetas delegācija britu spiediena rezultātā gan slepeni parakstīja līgumu par atteikšanos no zemes, taču Ķīnas delegācija kā Tibetas suverens atsacījās to atzīt. Līgumā noteikto robežu gan Lielbritānija, gan vēlāk Indijas republika uzskatīja par savu leģitīmu robežu, savukārt Ķīna postulē, ka līgumu nav parakstījusi un tāpēc Dienvidtibetas pievienošana Indijai nav likumīga (viens no ĶTR-Indijas 1962.g. kara iemesliem).

Ārpolitikā par Tibetu izrādīja neviltotu interesi gan PSRS (sūtot NKVD rezidentu N.Rērihu spiegošanas ekspedīcijās), gan nacistiskās Vācijas (“alpīnistu“ ekspedīcijas, kas sastāvēja no SS virsniekiem), gan Lielbritānijas emisāri.

Jaunā Ķīnas republikas gomiņdana valdība gan iecēla savus ambanus, taču pati bija tā ieslīgusi valsts reformās un pilsoņu karā, ka nepievērsa Tibetai nekādu vērību. Šāda patstāvība nedeva Tibetai neko labu: XIV dalailama savā autobiogāfijā spiests atzīt, ka valdība bija ieslīgusi nepieredzētā korupcijā, valsts pagrima, bet tauta cieta badu. 1949. gadā, kad bija skaidrs, ka Ķīnas republika pilsoņu karā cietusi sakāvi, tās ambanus izraidīja.

Tibeta XX gs. otrajā pusē

1950. gadā jaunā Ķīnas Tautas Republikas komunistu valdība nosūtīja uz Tibetu savus garnizonus un ierēdņus. 1951. gadā Lhasas un Pekinas valdības parakstīja vienošanos, ka Tibeta ir ĶTR sastāvdaļa ar plašu autonomiju. ĶTR 1954. gada konstitūcijā deklarēts, ka “nacionālie autonomie rajoni ir Ķīnas Tautas Republikas neatņemama sastāvdaļa” un, līdzīgi iepriekšējām valdībām, Pekina nejaucās autonomijas iekšējās lietās. Iedzīvotāji drīkstēja brīvi piekopt reliģiju, sūtīja savus pārstāvjus uz Visķīnas tautas pārstāvju sapulci. Vēl joprojām visa zeme piederējas valdībai, klosteriem un aristokrātijai, bet iedzīvotāji bija šai zemei piesaistīti dzimtcilvēki. Izglītību varēja iegūt tikai klosteros kā mūki.

50. gadu otrajā pusē Pekina sāka reformas visā valstī un arī Tibetā, konfiscējot lielos zemes īpašumus un sadalot tos zemnieku kopienām, attiecinot nodokļus arī uz klosteriem, ieviešot kooperāciju, reformējot pašpārvaldes struktūru utt. Kad 1959. Gadā sāka atbruņot kareivīgos un brīvību mīlošos ngolokus (kjanus), kuriem vai katrā mājā bija šaujamieroči, sākās partizānu karš (kuru t.s. Aukstā kara apstākļos atbalstīja ASV specdienesti). Dumpiniekiem pievienojās cilšu aristokrātija ar savām karadraudzēm, dažu klosteru karadraudzes un Tibetā tika ievests karaspēks kā arī ieviests karastāvoklis. Emigrācijā esošie tibetieši apgalvo, ka sacelšanās apspiešanas laikā tikuši nogalināti desmitiem tūkstošu tibetiešu. 1959. gadā Lhasas ministru kabinets ar XIV dalailamu Lhamo Tondupu vadībā bēga uz Indiju. Sporādisks partizānu karš turpinājās līdz 1969. gadam, kad Rietumi pārstāja dumpiniekus atbalstīt ar bruņojumu un finansēt.

Tibetas valdību dalailamas prombūtnes laikā vadīja pančenlama, taču 1964. gadā teokrātisko pašpārvaldi provincē likvidēja, pančenlamu atcēla, un ieviesa laicīgo pārvaldi. 1965. gadā Tibeta tika pārdēvēta par autonomo apgabalu. Tika ieviesta sekulārā izglītība.

T.s. “kultūras revolūcijas” laikā (1966.-1976.), kad sākās tradicionālās kultūras un tai skaitā arī budisma vajāšana visā Ķīnā, tas smagi skāra arī Tibetu: simtiem klosteru tika nopostīti, tūkstošiem mūki ieslodzīti koncentrācijas nometnēs vai nosūtīti spaidu darbos. Šī politika nebija vērsta pret Tibetu konkrēti, bet skāra visu valsti. Tikai 80. gados ĶTR iekšpolitika kļuva pielaidīgāka, ne tik ideoloģizēta, un lamaisma klosteru dzīve Tibetā sāk atjaunoties. 1978. gadā par Tibetas autonomā rajona valdības otro personu atkal iecēla pančenlamu (kurš vairākkārt oficiāli lūdza dalailamu atgriezties). 1980. gadā ĶTR uzsāka reformas mazākumtautību apdzīvotajos apgabalos, mīkstināja politisko režīmu. Rezultātā kļuva iespējama brīvāka uzskatu paušana un 1987. gada oktobrī demonstrācijas par dalailamas atgriešanos un pret Pekinas pārmērīgo iejaukšanos Tibetas lietās.

1989. gadā nomira pančenlama, kas izraisīja jaunu konfliktu: dalailama un ĶTR atzina atšķirīgu tā inkarnāciju – katrai pusei bija savs kandidāts. (ĶTR postulē savas tiesības apstiprināt vai neapstiprināt augsta līmeņa lamaistu inkarnācijas atbilstoši precedentiem Ciņ impērijas laikā.) ĶTR izvēlētais pančemlama tika uzaudzināts ārpus Tibetas un regulāri redzams plašsaziņas līdzekļos, savukārt dalailamas nosauktais pančenlama un tā ģimene ir bezvēsts pazuduši. Tibetas valdība emigrācijā uzskata, ka tie ir ieslodzīti, savukārt ĶTR apgalvo, ka lai nodrošinātu šīs ģimenes aizsardzību un privātās dzīves neaizskaramību, tiem ir mainīta identitāte.

Mūsdienās ievērojami mainījušies sociālie un politiskie apstākļi Tibetā. Tibetieši vairs nav tie, kādi tie bija 1959. gadā: visu Tibetu caurauž ceļu tīkls, attīstās infrastruktūra, pilsētbūvniecība, rūpniecība, tiek būvēts transkontinentālais dzelzceļš; sen atcelta dzimtbūšana, likvidēti lielie aristokrātijas un klosteru zemes īpašumi, tibetieši var gūt augstāko izglītību dzimtajā valodā (t.i. lielākajā valodā, jo cilšu ir daudz) divās universitātēs. Pie tam demogrāfisko situāciju ievērojami mainījusi visai plašā (priekš Tibetas apdzīvotības blīvuma) ķīniešu viesstrādnieku migrācija. Kaut klosteri lielāko tiesu atjaunoti, jaunatne labprātāk spēlē futbolu un klausās rokmūziku, nekā skandē mantras. Ar pārtraukumiem visu šo laiku rit arī sarunas starp ĶTR valdību un dalailamas vadīto Tibetas valdību emigrācijā par iespējamo izlīgumu un kompromisu.

Objektīvas informācijas par notikumiem Tibetā praktiski nav, jo situācija ir hipoerpolitizēta un abas puses – ĶTR valdība un Tibetas valdība emigrācijā, – nodarbojas ar propagandu un pretējās puses nomelnošanu. Objektīvu un neitrālu Tibetas XX gs. politiskās vēstures pētījumu ir ļoti maz, tie ir arī visai nepilnīgi avotu un liecinieku trūkuma dēļ.

P.S.
(Apraksts veidots pavirši, nepārbaudot gaduskaitļus un īpašvārdu pareizrakstības precizitāti – kā slinka pirmkursnieka referāts.)

Izmantotā literatūra:
* Brīvība trimdā. Viņa svētības Tibetas dalailamas autobiogrāfija. – R., 2000.
* Кузнецов Б.И. Древний Иран и Тибет 0 история религии бон. – С-Пбг., 1998.
* Гумилев Л.Н. Величие и падение лревнего Тибета. Ритми Евразии. – M., 1993.
* История востока. I-III, – M., 1999.
* Богословский В.А. Очерк истории тибетского народа. – M., 1962.
* Гумилев Л.Н. Страна Шамбала в легенде и истории. // Азия и Африка сегодня., 1968., Nr5.
* Козлов П.K. Тибет и далай-лама. Ленинград., – 1929.
* Шишкин О. Битва за Гималаи. – M., 1999.
* История Азии. I-III, – M., 1999.
* И.Ломакина, Великий беглец. – Москва, 2001

Artis Buks, Mg.hist

Avots:
http://buksartis.lv/pic/vesture/tibeta.htm

Informācijas aģentūra
/20.03.2015/

Posted in Kat.: Vēsture, Reģ.: Āzija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Cilvēcības deklarācija

00445_Brivibas_statujaMēs par acīmredzamām un neapstrīdamām uzskatām sekojošas patiesības: cilvēks cilvēkam ir brālis, nevis vilks, visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi un visi viņi  ir nodrošināti ar neatņemamām tiesībām, pie kā pieder: dzīvība, brīvība, izglītība, pajumte, pārtika, tiekšanās pēc laimes (tikumības ietvaros), sabiedriski lietderīgs darbs, taisnīgums, vienlīdzīgas iespējas, brīvais laiks ģimenei un tikumiskai pašattīstībai. Cilvēka dzīves mērķis un jēga ir nevis trulas izpriecas, “dzīves baudīšana” vai vergošana citu interesēm, bet gan vienlaicīga kalpošana, radīšana un mācīšanās.

Lai katram nodrošinātu šīs tiesības un visai sabiedrībai humānistisku izaugsmi un attīstību, cilvēku vidū ir radītas valdības un sabiedrības pārvaldes struktūras, kuras ar padoto piekrišanu aizņemas kolektīvo varu šo mērķu īstenošanai. Savukārt, ja kāda valdība, pārvaldes struktūra vai to elements pārstāj pildīt šīs funkcijas, izmanto kolektīvo varu ļaunprātīgi savās un mazskaitlisku grupu interesēs, padara sabiedrisko par privāto, mēģina cilvēkiem atņemt vai ierobežot viņu neatņemamās tiesības, atbalsta nenormālības un antisabiedriskas parādības, sludina egocentrismu, netikumību un iedzīvošanos uz citu nelaimju rēķina, ļaunprātīgi maldina vai melo, apzināti rada neizturamus dzīves apstākļus, veic noziegumus pret bērniem, tad cilvēkiem ir tiesības un pienākums pielikt visus spēkus, lai mainītu šādas pārvaldes struktūras uz labākām un nepildīt to izdotos amorālos likumus un rīkojumus pat nāves draudu iespaidā.

Protams, piesardzība iesaka nemainīt pārvaldītājus bieži un nepārdomāti, neesot droši pārliecinātiem, ka vietā būs iespējams radīt un likt ko labāku. Un mēs patiešām praksē redzam, ka cilvēki līdz pēdējam ir gatavi paciest ļaunumu, nekā atbrīvoties no pārvaldes struktūrām, kas to veic.

Bet, kad regulāri ar pieaugošu tendenci tiek veikta virkne maskētu un atklātu ļaunprātību, kuru tālejošais virziens ir pakļaut mūsu sabiedrību un visu pasauli viznežēlīgākai, amorālākai un neierobežotai despotijai, tad katram, kurš to redz un saprot, ir vissvētākais pienākums izdarīt visu iespējamo, lai to nepieļautu. Mūsdienu tirānija tiek realizēta slēpti, pozitīvisma garā, maldinot, melojot un piesedzoties ar viscēlākajiem mērķiem un nodomiem, un tās acīmredzamie realizētāji ir Amerikas Savienoto Valstu un to ietekmē esošo pakļauto valstu un pseidovalstu struktūras. To, ka tā ir, publika var redzēt pēc sekojošām pazīmēm.

Viņi nepieņem likumus, kuri derīgi un nepieciešami kopējam labumam, bet pieņem likumus  sev un ietekmīgām maksātspējīgām personām par labu, kas bieži vien vairumam cilvēku ir kaitīgi. Viņi apzināti samudžina likumus, padarot tos neskaidrus un nesaprotamus, lai lielākā daļa cilvēku tos nesaprastu un nespētu sevi aizstāvēt bez pērkamu juristu starpniecības. Savām vajadzībām viņi atstāj likumos “robus” un likumdošanā realizē dubulto standartu politiku:  plebeju pūlim viena pieeja, maksātspējīgajiem izredzētajiem pavisam cita. ASV ir bezprincipālu, amorālu un alkatīgu juristu despotijas zeme, kas savu tirāniju tiecas izplatīt pa visu pasauli.

Viņi visu komercializē un pārvērš visparastākajā ieraušanā. Viņiem viss ir bizness, un galvenais ir gūt peļņu. Viņi neko nedara tāpat vien, uzskata, ka viss ir pērkams un visu var nopirkt par naudu. Viņi visu mēra naudā. Cilvēks viņiem ir tik vērts, cik daudz tam ir naudas un īpašumu. Veiksme un laime viņiem ir izsakāma naudas ekvivalentā. Naudu viņi uzskata par kāpnēm uz debesīm. ASV ir pērkamu dvēseļu valsts, kas caur šo prizmu skatās uz pārējo pasauli un attiecīgi izturās pret to.

Viņi nepārtraukti maldina un melo. Viņi par melnu saka balts, par baltu – melns. Ja savādāk nevar, visu parāda pelēku, un uz tā fona cenšas izcelt savu sameloto baltumu. Viņi krāpjas, netur doto vārdu un nepilda solījumus. ASV ir meļu valsts un melu lielvalsts, kura praksē realizē Melu tēva uzstādījumus. Amerika pārvalda pasauli ar maldināšanas un melu palīdzību! ASV ir ļaundaru pārvaldīta Smaragda pilsēta, kura ārēji spīd un laistās, bet savā būtībā ir pretīga un sapuvusi.

Viņi cilvēku vairumu uzskata par stulbeņiem, kuri nekad nespēs saprast un atmaskot viņu sētos maldus. Viņi ne tikai to ļaunprātīgi izmanto, bet apzināti veicina cilvēku nezināšanu un stulbumu. Viņu pūlim domātās skolas “izglīto” tā, ka cilvēkiem ir apgrūtināta spriestspēja, nespēja redzēt kopainu, fragmentāra, nepilnīga un brīžiem pat nepatiesa faktoloģiskā informācija. Šādu cilvēku masas var muļķot pat ar primitīvām, rupjām un nekvalitatīvām metodēm. Un to viņi izplata pa visu pasauli. Jūs gribat kļūt par šādu vidusmēra amerikāni? Jūs gribat, lai par tādiem stulbeņiem kļūst jūsu bērni? Jūs gribat dzīvot iedomīgu un nekaunīgu pamuļķu sabiedrībā?

Viņi plaši reklamē vardarbību, izlaidību, narkomāniju, visdažādākās nenormālības, egoismu, alkatību un augstprātību. Informatīvā telpa ar to ir pārpilna, nekur no tā nav glābiņa un tas atstāj graujošu ietekmi ne tikai uz bērniem, pusaudžiem, nenobriedušiem un nelīdzsvarotiem prātiem, bet uz visu sabiedrību kopumā. Viņi debilizē, deklasē un dehumanizē cilvēkus.

Viņi uzskata cilvēkus par dzīvniekiem, tāpēc neieredz tos un vadās pēc principa – cilvēks cilvēkam vilks. Viņi par normālu un pieņemamu atzīst stāvokli, kad cilvēki stikla krelīšu dēļ savā starpā plēšas kā zvēri, un mēģina pakāpties uz tuvākā galvas, lai uzrāptos uz nākamā sabiedriskās hierarhijas pakāpiena. Viņi grib, lai cilvēki, darot viņiem nepieciešamo, būtu gatavi iet pāri līķiem. Viņiem tā ir norma un efektīvs motivācijas un vadības līdzeklis, tāpēc viņi veido attiecīgus pārvaldes mehānismus, tāpēc viņi bez sirdsapziņas pārmetumiem maldina un melo, tāpēc viņi ir tik izcili nežēlīgi un tāpēc viņi maksimāli veicina, lai pēc iespējas vairāk cilvēku kļūtu par pēc iespējas cietsirdīgākiem un stulbākiem divkājainiem dzīvniekiem. Un kas pēc tā ir viņi paši? Un pie kā tehnoloģiski gana attīstīto cilvēci var novest šāds visu karš pret visiem apstākļos, kad eksistē ķīmiskie, bakterioloģiskie un kodolieroči? Galu galā jūs gribat, lai jūs uzskata par dzīvnieku un lai pret jums izturas kā pret zvēru? Jūs gribat nolaisties līdz dzīvnieciskam līmenim?

Viņi pakāpeniski un ar viltu atņem cilvēkiem iespēju sekot līdzi pārvaldes struktūru darbībām,  piedalīties sabiedriski nozīmīgu lēmumu pieņemšanā un izlemt savu likteni. Viņi, piesedzoties ar demokrātiskām vērtībām un formālām, ārišķīgi demokrātiskām procedūrām, uzurpē tautas varu un izmanto to ļaunprātīgi. Demokrātija viņiem ir tehnoloģija, kā vislabāk pārvaldīt nespējīgu muļķu masas: ja šī tehnoloģija kaut kur kļūst nederīga vai apdraud viņu vadošo stāvokli, viņi to mēdz arī nomainīt.

Viņi manipulatīvi ietekmē, koriģē un pat vilto statistikas datus, socioloģiskās aptaujas un vēlēšanu rezultātus. Viņi cenšas to iespēju robežās nedarīt, bet mehānismi tā brīvai veikšanai ir izveidoti un, ja ļoti vajag, tas tiek darīts. Parasti vajag. Amerikāņi ir pat viltojuši savu prezidentu vēlēšanu rezultātus, un starptautiskos novērotājus savām vēlēšanām viņi nepielaiž, lai gan no citiem to kategoriski pieprasa. Viņi plaši vilto vēsturi un pat zinātniskos pētījumus.

Veselības aizsardzības sistēmas vietā, kuras galvenais mērķis ir nodrošināt, lai cilvēki būtu veseli un neslimotu, viņi ir radījuši medicīnas industriju, kuras galvenais mērķis ir gūt maksimālu peļņu, ārstējot slimniekus. Medicīnas industrijai vajag slimniekus, tāpēc tā tos rada.

Viņi ir radījuši un turpina pilnveidot masu izspiegošanas un kontroles sistēmu. Visur viss tiek filmēts, un nepieciešamības gadījumā viņi var tam piekļūt. Mobilās telefonsarunas tiek ierakstītas. Mobilais telefons kalpo kā cilvēka atrašanās vietas noteicējs, pārvietošanās vēstures reģistrētājs un caur to ir iespējams attālināti noklausīties visas sarunas ap to. Attālināti vadīto elektronisko ierīču funkcijas ir iespējams slēpti aktivizēt, lai lietotājs to nepamanītu, tāpēc viņi nemanāmi var pieslēgties katram mobilajam telefonam un datoram, pārbaudīt tā saturu, fotogrāfēt ar to, filmēt, nosūtīt datus un veikt citas darbības. Tas tehniski ir iespējams, un viņi to dara. Viņi tikai vēl līdz galam nav iemācījušies to izmantot, pārāk milzīgas iespējas, pārāk milzīgs darāmā un informācijas apjoms. Bet viņi mācās! Absolūtai kontrolei viņi cenšas maksimāli visu elektronizēt un radīt apstākļus, ka bez elektroniskām palīgierīcēm, kuras centralizēti ir ātri un viegli deaktivizējamas, cilvēku dzīve nav iespējama. Šī ceļa galamērķis ir cilvēku čipizācija. Sākumā čipizāciju izmēģinās uz dzīvniekiem, pēc tam sekos cilvēki. Cits solis šai virzienā – ID karšu masveida ieviešana un to funkcionalitātes paplašināšana. Tālāk – skaidras naudas likvidācija un aizstāšana ar elektronisko naudu. Viņi metodiski iet antiutopijas “1984” iedzīvināšanas ceļu  – TV ekrāni jau ir katrā mājā un sabiedriskās vietās, bet ar “smartTV” ieviešanu tie kļūst jau attālināti vadāmi, kam var sekot nākamie soļi. Jūs to gribat? Naivuļiem, kuri domā, ka viņi jau neko sliktu nedara, ka viņu pelēkā ikdiena nevienam nav interesanta un ka lai jau skatās un izspiego, ir vērts padomāt par to, kādas būs amorālu pārvaldes struktūru prasības pret mietpilsoņiem, ja vairums cilvēku šādi tiks padarīti pilnībā bezpalīdzīgi un “caurspīdīgi”. Tās būs galēji kategoriskas un nežēlīgas. Vai arī iedomājaties, ka jūs un jūsu ģimeni šādi spēj izsekot homoseksuālists – pedofīls, sadists, uz maksimālu personisko iedzīvošanos tendēts indivīds vai kāda infantīla persona, kam ir garlaicīgi un prieku sagādā savas varas demonstrēšana un paspēlēšanās ar citu likteņiem.

Kad kārtējo reizi dzirdat žēlošanos par augsto korupcijas līmeni, tad ziniet, ka korupcija ir viens no viņu pārvaldes pamatmehānismiem, ko viņi plaši izmanto un veicina. Visi korumpanti savu naudu tur fondos un “ofšoros”, ko viņi paši radīja un kontrolē. Ja amerikāņi patiešām gribētu uzveikt korupciju, tad viņi to varētu izdarīt dažu dienu laikā. Pakļauto valstu un pseidovalstu pārstāvji, ne tikai to nevar bez viņu palīdzības izdarīt, bet pat katrs, kurš to nopietni mēģinās darīt, tiks no viņu puses nekavējoties neitralizēts. Līdzīgā kārtā viņi izplata narkotikas, nodarbojas ar cilvēktirdzniecību un kontrolē nozīmīgākos “ēnu biznesa” elementus.

Viņi primitivizē reliģijas un reliģiskos strāvojumus, tiecas padarīt tos par totalitārām sektām un izmantot tās kā sabiedrības vadības tehnoloģijas. ASV ir sektu valsts!

Viņi iznīcina tautu kultūras, tradīcijas, vērtības un normas, to vietā liekot surogātus. Viņi aizstāj visu īsto un dzīvo ar simulakriem – ārēji spožiem viltojumiem un imitācijām. Viņu ietekmē sabiedriskie institūti mutē par saviem pretmetiem – masu informācijas līdzekļi par masu dezinformācijas līdzekļiem, kultūras iestādes par degradētas akulturālības iestādēm, izglītības ministrijas par izglītības likvidācijas ministrijām, veselības aizsardzības organizācijas par veselības atņemšanas organizācijām utt.. Viņi izplata nāves kultūru, ceļot goda vietā nāves tēlus, simbolus un parādības. Nāve un viss, kas ar to saistīts, tiek attēlots kā kaut kas labs, interesants un moderns. Viņi izplata un pozitivē visu kroplo.

Viņi izkropļo ģimenes jēdzienu un iznīcina ģimenes. Par ģimeni viņi apsauc arī perversa hedonisma kopības, bet vecākiem viņi juridiski ir atņēmuši to dabiskās tiesības un mēģina liegt veikt bērnu audzināšanu. Viņi grauj vecāku autoritāti, kūda bērnus pret tiem un mudina neklausīt vecākus. Pilnvērtīgs cilvēks rodas tikai tad, ja audzināšanas rezultātā bērnam tiek iemācīti gadu tūkstošu laikā izkristalizējušies aizliegumi, pašsavaldība un pašaudzināšanas spēja. Lai to panāktu, vecākiem, nepieciešamības gadījumā, ir tiesības un pienākums veikt adekvātu bērnu ierobežošanu un sodīšanu. Un jebkurš, kurš traucē vecākiem veikt viņu pienākumu, traucē radīt pilnvērtīgu cilvēku. Viņi likvidē tabu, atbrīvo un veicina cilvēkos dzīvniecisko un ierobežo vecākus viņu dabiskajās tiesībās, paredzot birokrātiskus kontroles mehānismus un atvieglinātu kārtību kā legāli un nesodīti izraut bērnus no ģimenēm: arī tajos gadījumos, kad vecāki pilda savu pienākumu un audzina bērnus. Viņi pasludina kroplības par normu, cenšas ieviest to piespiedu apmācību skolās un pirmsskolas iestādēs, bet vecākiem, kas tam pretojas, draud ar cietumu un bērnu atņemšanu. Bērna “vislabāko interešu” vārdā, viņi izlaupa bērnus no ģimenēm un veic visu veidu agresiju pret tiem.

Izmantojot homoseksuālista- pedofīla Alfrēda Kinsija pseidozinātniskos pētījumus, viņi cenšas uzspiest visai pasaulei obligātu bērnu maitāšanu jau no mazotnes, radot priekšnosacījumus pedofīlijas legalizācijai un popularizācijai. Viņi plaši reklamē sadismu.

Viņi padara bērnus par iedzīvošanās un peļņas objektiem. Viņi bez sirdsapziņas pārmetumiem pērk bērnus, izturas pret tiem cietsirdīgi un rada visā pasaulē apstākļus, lai bērnus varētu legāli pirkt un pārdot. Viņi ir privatizējuši arī bāreņu aprūpes funkciju, tāpēc šī industrija peļņas gūšanas nolūkā ir ieinteresēta, lai būtu pēc iespējas vairāk bāreņu, kaut vai dzīvu vecāku bāreņi. Tāpēc bērni tiek izlaupīti no ģimenēm, tāpēc ģimenes tiek diskriditētas un tāpēc šī tendence tikai pastiprināsies.

Viņi atbalsta un virza sabiedriskos amatos zemiskākos un nelietīgākos indivīdus, bet to cilvēku sabiedriskās aktivitātes, kurus viņi nespēj kontrolēt, tie slāpē un diskreditē. Viņi mums ir atņēmuši ideālus, neatkarību un brīvību. Pēc viņu receptēm un viņu kontrolē ir radīti neizturami dzīves apstākļi, kad cilvēki ir vīlušies savā valstī, ekonomisku iemeslu dēļ lielos daudzumos ir spiesti emigrēt, masveidā taisa pašnāvības un nejūtas droši laist pasaulē bērnus. Viņi ir iznīcinājuši mūsu laukus. Viņi izcērt mūsu mežus. Pēc viņu mācībām tika izsaimniekoti un likvidēti lielākā daļa mūsu sabiedrisko īpašumu, bet paši viņi ar viltu sagrābās vērtīgākos no tiem. Viņi sanaido mūs ar kaimiņvalstīm un izmanto mūs kā placdarmu saviem ekspansīvi agresīvajiem plāniem. Viņu ietekmē mūsu apdzīvotā teritorija ir pārvērsta par agresīvu, neadekvātu un stulbu pseidovalsti, kura pilda visu saprātīgo spēku nicinātu amerikāņu vaukšķu funkcijas. Viņi ir pilnībā izkropļojuši patriotisma jēgu, par patriotiem pozicionējot un plaši reklamējot aprobežotus, stulbus un amorālus indivīdus, kuri suniski pielaizīgi kalpo saviem anglosakšu un citu ārvalstu saimniekiem.

ASV ir vienīgā valsts, kura ir pielietojusi kodolieročus, pie tam bez militāras nepieciešamības un pret civiliedzīvotājiem. Kad ASV bija kodolieroču monopols, tā gatavojās ar 100 atombumbām dot preventīvus triecienus Padomju Savienības lielpilsētām (arī Rīgai), radot miljoniem civiliedzīvotāju upurus. Tas nenotika, jo Padomju valstij izdevās laicīgi radīt savu kodolindustriju. ASV parādīja izcilu cietsirdību Korejas un Vjetnamas karu laikā. ASV ir simtiem kara bāzes, izkaisītas pa visu pasauli, un ASV okupācijas karaspēks joprojām atrodas Vācijā, Beļģijā, Itālijā, Grieķijā, Japānā, Dienvidkorejā un daudzās citās valstīs. ASV ir vislielākais ieslodzīto skaits pasaulē. ASV ir pārpildīta ar graustu rajoniem, kur cilvēki dzīvo necilvēcīgos, antisanitāros un galēji kriminogēnos apstākļos. ASV ir miljoni bezpajumtnieku. Apstākļos, kad daudzi pasaules iedzīvotāji cieš badu (tai skaitā pašā ASV), amerikāņu lielveikali speciāli iznīcina savus neizpārdotos pārtikas krājumus tā, lai tos droši neviens nevarētu lietot. ASV varasiestādes nežēlīgi ar spēku apspiež savu pavalstnieku sacelšanās pret netaisnībām un lielbagātnieku tirāniju. ASV policistiem ir norma papriekšu šaut, bet tikai pēc tam noskaidrot apstākļus, tāpēc viņi regulāri nošauj neapbruņotus cilvēkus, arī pusaudžus. “Sapņu zemē” ASV nav pat dekrēta atvaļinājuma, kas ir visīstākais barbarisms, jo patiesi civilizētā sabiedrībā bērni ir kas svēts. Un šādi mežoņi māca visai pasaulei dzīvcot! ASV ir aptrakusi šimpanze ar granātu rokās!

Kad mēs sakām “viņi”, mēs nedomājam tikai amerikāņus. Mēs saprotam, ka ASV ir tikai noteiktu spēku instruments, caur ko tie realizē savus globālos nodomus. Šie spēki eksistē un izpaužas arī citās valstīs un var pienākt mirklis, kad tie kā izlietotu materiālu izstumj ASV vēstures nomalē vai izmet mēslainē un iemiesojas citur. Pēc viņu augļiem jums būs viņus pazīt! Tomēr, neskatoties uz šo sapratni, mēs nevaram neiestāties pret augstāk minētajiem noziegumiem pret cilvēcību, kas tiek veikti ar ASV struktūru rokām un to aizsegā. ASV jau sen ir kļuvusi par cilvēcības ienaidnieci un ļaunuma impēriju, kas savtīguma dubļos ir ieminusi savas Neatkarības deklarācijas principus un diskreditējusi gan brīvību, gan demokrātiju, gan cilvēktiesības, tāpēc ir pienācis pēdējais laiks reāli ierobežot pārāk ieilgušo ASV starptautisko patvaļu.

Ivars Prūsis, Eiropas Savienības Latvijas Republika, 2015.gads

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Tiesībsargs: bērnu dzīves tiek salauztas

00444_Berna_dzives_cels

Bērnu dzīves ārpusģimenes aprūpes iestādēs tiek salauztas, ar šādu šokējošu secinājumu 26.02.2015 nāca klajā LR Tiesībsargs Juris Jansons. Tāpat Tiesībsargs paziņoja, ka ārpusģimenes aprūpes iestāžu bērni tiek nepamatoti bieži ievietoti psihoneiroloģiskajās slimnīcās, ka viņi tiek atrauti no savas dzimtās vietas, radiniekiem un draugiem, ka bērnunamiem vairāk rūp nauda nekā bērni un ka bērnunamu direktori, nepildot savus tiešos pienākumus kā bērnu likumiskajiem pārstāvjiem, rīkojas noziedzīgi.

Pētījuma gaitā Tiesībsarga biroja darbinieki veica 21 ārpusģimenes aprūpes iestādes monitoringu. Izpētes mērķis bija noskaidrot faktisko situāciju bērnunamos – cik ilgi bērni tajos uzturas, vai un kādēļ tiek ievietoti psihoneiroloģiskajās klīnikās, kā tiek nodrošināta izglītība un bērna saskarsme ar ģimeni. 1800 bērnu dzīvo institūcijās – sociālās aprūpes centros vai bērnunamos. 372 bērni izmitināti psihoneiroloģiskajās slimnīcās. Tiesībsarga birojs izpētījis, ka bērni iestādēs dzīvo ilgstoši, proti, četrus, piecus, sešus, pat desmit gadus. Bērnu ilgstoša atrašanās aprūpes iestādēs parāda, ka netiek pārskatīts jautājums ne par atgriešanās iespējām bioloģiskajā ģimenē, ne par citu ārpusģimenes aprūpes veidu – audžuģimeni vai aizbildni.  «Iegūtie dati uzrāda ilgstošu un sistēmisku problēmu, kurā bez vecāku gādības palikuša un institucionālā aprūpē nonākuša bērna dzīve tiek salauzta, turklāt par to dāsni tiek maksāts no valsts un pašvaldības budžeta,» saka J. Jansons. «Varam izdarīt secinājumu, ka mums Latvijā ir virkne institūciju, kam jāuzrauga bērnu tiesības un tas, kā tās tiek ievērotas bērnunamos, bet tas ir neefektīvi. Man nevilšus nāk prātā dzirdēta atziņa: vienīgais, kas nepieciešams ļaunuma uzvaras svinēšanai, ir, lai labie cilvēki neko nedarītu.»

Pētījums atklāj ne tikai finansējuma aizkulises (cik izmaksā bērns iestādē – salīdzinājumam bērnunamā vidēji 600 eiro mēnesī, internātskolā 300 eiro mēnesī, 1080 eiro slimnīcā mēnesī, bet pie aizbildņa ap 100 eiro, audžuģimenē – 250 eiro), bet arī skaudrus datus par to, kas ar bērniem noticis pirms ievietošanas bērnu iestādē un kas notiek, dzīvojot neģimeniskā vidē. Piemēram, no aprūpes iestādēm bērni psihoneiroloģiskajās slimnīcās nonāk desmitiem reižu vairāk nekā no ģimenēm.

Tiesībsarga birojs secinājis, ka daudzi bērni tiek ievietoti iestādēs, kuras atrodas pārāk tālu no viņu dzīvesvietas, kas veicina bērnu sociālo atstumtību – bērns nevar uzturēt personiskas attiecības ar radiniekiem, draugiem.

Jansons norādīja, ka, neskatoties uz lielu uzraugošo institūciju skaitu, netiek veikta apsekošana, kas liecina par iestāžu bezdarbību un nekompetenci. Tiesībsargs ir pārliecināts, ka efektīva un godprātīga daba rezultātā šādu situāciju varētu izskaust vēl pirms 10-20 gadiem, samazinot bērnunamos esošo bērnu skaitu un nodrošinot viņiem iespēju pilnvērtīgai attīstībai.

Tiesībsarga publiskotā informācija par pētījumu (citāti)

Kāpēc bērnus ievieto bērnu namos? Saskaņā ar tiesisko regulējumu „Ārpusģimenes aprūpi bērnu aprūpes iestādē nodrošina, ja aprūpe pie aizbildņa vai audžuģimenē nav piemērota konkrētam bērnam.” Tādējādi bērnu namos būtu jābūt tikai tiem bērniem, kuriem aprūpe bērnu namā ir vispiemērotākā. Praksē bērnu namos pārsvarā tiek ievietoti nevis tie bērni, kuriem bērnu nams ir vispiemērotākais, bet gan tie, kuriem nav izdevies atrast alternatīvu, jo aizbildņu un audžuģimeņu skaits ir nepietiekams.

Cik ilgi bērni uzturas bērnu namos? Likumā noteikts, ka „Bērnu aprūpes iestādē bērns atrodas līdz brīdim, kad viņam tiek nodrošināta piemērota aprūpe pie aizbildņa vai audžuģimenē.” No likuma izriet bāriņtiesas pienākums regulāri pārskatīt bērna lietu un rast iespēju bērnam nodrošināt aprūpi vai nu audžuģimenē vai pie aizbildņa, ja atgriešanās bioloģiskajā ģimenē nav iespējama. Kā liecina prakse, visvairāk bērnu iestādē bija pavadījuši no 2-6 gadiem, bet 12% bērni iestādē dzīvojuši pat ilgāk par 10 gadiem. Dati par bērnu ilgstošo atrašanos bērnu namā nozīmē, ka netiek pārskatīts jautājums ne par atgriešanās iespējām bioloģiskajā ģimenē, ne par citu ārpusģimenes aprūpes veidu – audžuģimeni vai aizbildni.
00444_Bernu_izjutas
Kā attālums ietekmē bērna saskarsmi ar ģimeni? Ārpusģimenes aprūpes laikā bērnam ir tiesības tikties ar vecākiem, kā arī ar brāļiem, māsām, vecvecākiem un personām, ar kurām bērns ilgu laiku ir dzīvojis kopā un aizbildnim ir pienākums veicināt ģimenes saišu atjaunošanos. Savukārt bāriņtiesai ir jāseko, lai aizbildnis veicinātu bērna un vecāka saskarsmi. Izvēloties izglītības iestādi, kas atrodas nesamērīgi tālu no bērna dzīvesvietas, bērnam tiek radīti šķēršļi uzturēt saskarsmi ar ģimeni, radiniekiem, uzticības personām un draugiem. Vecāki nevar finansiāli atļauties aizbraukt pie bērna tik bieži, cik vēlētos un cik būtu nepieciešams. Līdz ar to šāda prakse neveicina ģimenes saišu atjaunošanos. Arī bērnu nama vadītājam tiek radīti šķēršļi pilnvērtīgi aizvietot savam aizbilstamajam vecākus. Šāda prakse, kad bērnam tiek izvēlēta izglītības iestāde, kas atrodas citas pašvaldības teritorijā, tālu no viņa dzīvesvietas, rada ne tikai bērna tiesību iegūt izglītību dzīvesvietai tuvākajā izglītības iestādē pārkāpumu, bet pārkāpj arī bērna tiesības uz ģimenes un privāto dzīvi. Praksē tika konstatēti arī gadījumi, kad bērns tiek ievietots bērnu namā, kas atrodas tālu no viņa vecāku dzīvesvietas. Šāda situācija veidojas saistībā ar pašvaldību veiktajiem iepirkumiem ārpusģimenes aprūpes pakalpojuma nodrošināšanai. Tiesībsarga ieskatā ārpusģimenes aprūpei neatkarīgi no tās veida un izglītībai jābūt nodrošinātai iespējami tuvu bērna dzīvesvietai, lai bērns neatgriezeniski nezaudētu saikni ne tikai ar savu bioloģisko ģimeni, un citus sociālos kontaktus.

Kur paliek bērnu namam par bērnu samaksātā nauda? Pašvaldību bērnu nami par katru bērnu saņem finansējumu no pašvaldībām pilnā apmērā. Savukārt bez vecāku gādības palikušo bērnu uzturēšanas izmaksas internātskolās tiek segtas no valsts budžeta. Situācija, kad bērnu nama bērns vienlaikus tiek uzņemts arī internātskolā, ļauj bērnu namam ietaupīt bērna uzturēšanai piešķirtos līdzekļus – tie paliek iestādes budžetā. Līdz ar to pastāv iespēja, ka bērnu nama direktors bērnu ievieto internātskolā, ņemot vērā finansiālo izdevīgumu.

Kādēļ bērnu nama bērni tiek ievietoti psihoneiroloģiskajās klīnikās?  Secināms, ka bērni, kuri dzīvo bērnu aprūpes iestādēs, tiek stacionēti psihoneiroloģiskajās slimnīcās desmitiem reižu biežāk, nekā bērni, kuri dzīvo ģimenē vai ģimeniskā ārpusģimenes aprūpē. Lai izprastu stacionēšanas iemeslus, lūdzām slimnīcām sniegt informāciju, kādēļ bērni tiek stacionēti. Slimnīcas kā biežākos stacionēšanas iemeslus norādīja: – demonstratīvi suicīda mēģinājumi;  – dažāda veida un pakāpes uzvedības un emociju traucējumi: rupja, agresīva, demolējoša uzvedība, zagšana, klaiņošana, melošana, suicidāla šantāža un draudi, garastāvokļa svārstības; agresija pret apkārtējiem, tīša svešas mantas bojāšana vai iznīcināšana, apreibinošu vielu lietošana. No slimnīcu sniegtajām atbildēm izriet, ka biežākie iemesli stacionēšanai ir uzvedības traucējumi. Iepazīstoties gan ar personu lietām, gan runājot ar pašiem bērniem, secināms, ka minētie uzvedības traucējumi visbiežāk izpaužas kā zagšana, melošana, klaiņošana, spītība u.c. Lai noskaidrotu, vai šos uzvedības traucējumus var ārstēt medikamentozi, lūdzām slimnīcu viedokli. No ārstu sniegtajām atbildēm izriet, ka uzvedības traucējumu medikamentoza ārstēšana nav efektīvs līdzeklis. Nepieciešams pielietot citus, alternatīvus veidus, kā sniegt bērnam profesionālu palīdzību, bez stacionēšanas slimnīcā.

Bērna ārpusģimenes aprūpes izmaksas
00444_Berna_arpusgimenes_izmaksas
1. Aizbildnība (tikai valsts finansējums, LM budžets): Valsts atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu 54,07 euro (neatkarīgi no bērnu skaita).  Līdzekļi bērna uzturam – no bērnu vecākiem piedzīti uzturlīdzekļi minimālajā apmērā: 2 X 90= 180 euro (bērnam no 0 līdz 7 gadu vecumam) vai 2 x 108 =216 euro (bērnam no 7 līdz 18 gadu vecumam) maksā vecāki vai UGF. Ja uzturlīdzekļi nav piedzīti, tad valsts pabalsts bērna uzturam ir 45,53 euro

2. Audžuģimene (valsts (LM budžets) un pašvaldības finansējums): Valsts atlīdzība par audžuģimenes pienākumu pildīšanu 113,83 euro (neatkarīgi no bērnu skaita) Pašvaldības pabalsts bērna uzturam: no 60 līdz 286 euro Visbiežāk izmaksā no 141-150 euro

3. Pašvaldības bērnu aprūpes iestāde (bērnu nams) (tikai pašvaldības finansējums): Ārpusģimenes aprūpes pakalpojuma cena mēnesī vienam bērnam ir no 210,80 euro (Tilžas internātskolas struktūrvienība „Ābeļzieds”) līdz 1097,70 euro (Jelgavas BSAC). Vidēji mēnesī pakalpojums vienam bērnam pašvaldībai izmaksā 582,04 euro.

Bērna uzturēšanas izmaksas internātskolā mēnesī ir no 100 euro (Daugavpils logopēdiskā internātskola – attīstības centrs) līdz 438,48 euro (Rīgas 5.speciālā internātpamatskola). Vidējās bērna uzturēšanas izmaksas internātskolā mēnesī ir 271,19 euro (IZM budžets)

Psihoneiroloģiskajā slimnīcā viena diena stacionārā bērnam maksā no 21,74 euro (Daugavpils PNS) līdz 50,56 euro (BKUS 7.nodaļa ar novietni Gaiļezerā) (Veselības ministrijas budžets) Vidēji viena diena stacionārā izmaksā 36 euro. Ārstēšanas kurss no 10 dienām līdz 3 mēnešiem, vidēji – 25 dienas. Vidēji 1 mēnesis izmaksā 1080 euro.

Bērnu skaits internātskolās. Kopējais izglītojamo skaits internātskolās, uzsākot 2014./2015. mācību gadā – 8617 (Internātskolu (71) sniegtā informācija). Bērnu namu sniegtā informācija norāda, ka internātskolās kopumā mācās 288 bērni no bērnu namiem, no kuriem 198 bērni izmanto internātu. Internātskolu sniegtā informācija liecina, ka šis skaits ir lielāks – 344 izglītojamie ir bērni no pašvaldību bērnu namiem. No šiem bērniem 233 bērni izmanto internātu un uz bērnu namu brauc brīvdienās vai skolas brīvlaikā.

00444_Attalums_lidz_internatskolai

Attālums no bērnu nama līdz internātskolai. Adamovas speciālā internātpamatskolā (Rēzeknes novads) mācās bērni no Tērvetes novada sociālās aprūpes centra „Tērvete”, Smiltenes novada bērnu un ģimenes atbalsta centra, Dobeles novada ģimenes atbalsta centra „Lejasstrazdi”. Aleksandrovas internātpamatskolā (Dagdas novads) mācās bērni no Jelgavas bērnu sociālās aprūpes centra. Ezersalas speciālajā internātpamatskolā (Ciblas novads) mācās bērni no Rīgas pilsētas Bērnu un jauniešu centra struktūrvienības „Vita”. Rīgas Lastādijas internātpamatskola (vispārizglītojošā pamatskola) mācās bērni no Jelgavas novada sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas centa filiāles „Eleja” un Tērvetes novada sociālās aprūpes centra „Tērvete”. Tiskādu speciālajā internātpamatskolā (Rēzeknes novads) ir bērni no Jūrmalas bērnu nama „Sprīdītis” un Jelgavas bērnu sociālās aprūpes centra.

Visi Tiesībsarga publiskotie pētījuma dati ir pieejami arī te: http://www.mediafire.com/download/u2hro8hin818un6/Tiesibsarga_tezes_par_berniem.zip

Bērniem nedraudzīgākās pašvaldības

Pie reizes publikai tiek piedāvāta VBTAI datu par ārpusģimenē esošajiem bērniem 2012.gadā analīze pa pašvaldībām, mēģinot statistiski noteikt bērniem draudzīgākās un nedraudzīgākās Latvijas pašvaldības. Analīze pieejama te: http://www.mediafire.com/download/n33w4988cdpf3b3/00444_Barintiesu_darbibas_raditaji_2012_v4.xls

Iespējams šāda tipa vērtējumu var veikt labāk un noteikti šo ainu pilnīgāku padarītu statistika par uz ārzemēm adoptētajiem bērniem no katras pašvaldības, ko no VBTAI atbildīgajiem tā arī neizdevās sagaidīt, tomēr noteiktas tendences par Latvijas bērnu stāvokli šajā analīzē ir gana labi redzamas. Jāatgādina, ka tieši pašvaldība ļoti lielā mērā ir atbildīga par dzīves apstākļiem savā novadā, jo tā ieceļ bāriņtiesas locekļus un jebkurā mirklī tos var atbrīvot no amata, ieceļ citas pašvaldību iestāžu amatpersonas (tai skaitā arī sociālo dienestu) un pašvaldībām ar likumu ir noteikta atbildība par sociālo palīdzību grūtībā nonākušajām ģimenēm un bērniem (ģimenēm ir jāpalīdz, nevis jāizlaupa no tām bērni). Jebkurā gadījumā to, ka Kandavā, Aizputē, Siguldā, Vecumniekos ir lielas problēmas bērnu aizsardzības jomā, apstiprina arī dažas netiešas pazīmes.

No analīzes ir labi redzams, kurās vietās Latvijā ir koncentrējušies tie normālorientētie vidējā līmeņa darbonīši, kuri lielā mērā ir atbildīgi par Latvijas izlaupīšanu un kuri no tā guva (un gūst) labumu, pašiem paliekot dzīvot uz vietas. Šādu cilvēku kredo ir: “katrs atbild par sevi”, “mani tas [svešas problēmas] neinteresē”, “ka tik man ir labi”. Šie cilvēki no vienas puses ir ikdienišķi normāli un pat forši, bet no otras puses viņu domu gājiens ir mazisks, kurš pieļauj un attaisno iedzīvošanos uz citu rēķina. Pašvaldībās, kur ir augsta šādu mūsdienīgi veiksmīgu cilvēku koncentrācija (Pierīga: Babīte, Mārupe, Ķekava, Stopiņi, Garkalne, Ādaži), viss ir pietiekami labā kārtībā un tur bērnus no ģimenēm izņem maz un tur bērniem ir salīdzinoši labvēlīga vide. Tomēr jāatzīmē, ka arī tur šo vidi saglabāt neizdosies un arī tur agri vai vēlu iesūksies tā patvaļa un cietsirdība, kas valda citur Latvijā, un visuzskatāmākais piemērs šai ziņā ir Sigulda, kura no vienas puses ir pat ļoti elitārs rajons, bet no otras puses tā ir cilvēkiem un bērniem pietiekami nedraudzīga dzīvesvieta. Cits līdzīgs piemērs – Ikšķile, kurā līdz 2012.gadam viss bija gana labi, bet kur jau ir parādījušās pirmās maitāšanās pazīmes.

Komentāri par Tiesībsarga ziņojumu

Pirmkārt jāsaka, ka Tiesībsarga secinājumi ir pareizi un labi, ka beidzot kāda valsts institūcija un amatpersona to beidzot oficiāli ir paudusi, tomēr realitāte ir daudzkārt sliktāka un šādas situācijas patiesie iemesli ir patiešām drausmīgi – atbildīgo personu, kuras tiek piesegtas no visaugstākā ranga politiķu puses, apzināta ļaunprātība, iedzīvošanās kāre un korupcija. Tādēļ prieks par Tiesībsarga pausto mijas ar neapmierinātību kādēļ secinājumi ir tik “mīksti”, nepilnīgi un “šauri”, lai gan to var saprast gan cilvēcīgi, gan metodoloģiski, gan politiski.

Reāli tik tiešām eksistē plaši izplatīta prakse ievietot no ģimenēm izlaupītos bērnus maksimāli tālākos bērnunamos, kā galvenais iemesls ir maksimāli traucēt vecāku un bērnu saziņu, un izraut bērnu no ierastās vides, lai viņu labāk sagatavotu iespējamai adopcijai. Šādos gadījumos vecākiem arī tiek pārmests, ka viņi neapmeklējot bērnus un tas tiek dokumentēts kā arguments, kurš liecinot, ka vecākiem bērni neinteresējot un tiem neesot kontakta ar bērniem. Protams, pilnībā tiek ignorētas vecāku finansiālās (ceļanauda) un laika (jāstrādā) iespējas veikt simtiem kilometrus lielos attālumus līdz nomaļām vietām, lai apmeklētu bērnus, bet gadījumos, kad vecāki to dara, nereti tiek likti papildus šķēršļi un ir pat bijuši gadījumi, kad vecākiem tiek pārmests, ka viņi pārāk bieži apmeklējot savu bērnu, jo tas traumējot citus.

Bērnu ievietošana attālos bērnunamos bieži vien ir tikai viens no valsts institūciju agresiju veidiem pret ģimeni, kuras mērķis ir šķirt bērnu no vecākiem, un šādu mērķi bāriņtiesas nereti nemaz neslēpj, pozicionējot vecākus kā varmākas vai kā tādus, kuri “negatīvi ietekmē bērnu” vai kuri ir “kaitīgi bērna attīstībai”. Ir bijuši gadījumi, ka šādi apgalvojumi ne tikai ir mazpamatoti vai nepamatoti, bet pat nonāk krasā pretrunā ar realitāti – bērns vairākkārtīgi bēg no bērnunama atpakaļ pie mātes, bet atbildīgie ierēdņi to izliekas neredzam, gudro kādus ierobežojošus un represīvus pasākumus veikt gan pret māti, gan pret pašu bērnu un kā papagaiļi dokumentos raksta vienu un to pašu. Lieki teikt, ka neviens nelietīgs ierēdnis, kurš šādi kropļo cilvēku dzīves, par to nav sodīts pat ar maigāko soda veidu – atlaišanu, nerunājot nemaz par to, ka visadekvātākais soda mērs te būtu brīvības atņemšana no 1 līdz 10 gadiem, atkarībā no nodarījuma smaguma un vainas pakāpes.

Tiesībsarga ziņojumā uzskatāmi ir parādīta plaši izplatītā prakse ievietot bērnus psihoneiroloģiskās slimnīcās, kam ir tikai viens iemesls – bērnu un reizēm arī pašu vecāku “savaldīšana”. Ja bērns vienalga kādu iemeslu dēļ pretojas “aprūpētājiem”, kam nereti ir objektīvi cēloņi, tai skaitā “aprūpētāju” kļūdas, nespēja rast kontaktu ar bērnu, pienākumu nepildīšana, netaisnīga izturēšanās un pat apzināta ļaunprātība, tad sākumā bērns tiek disciplināri sodīts pašā iestādē, tad viņam draud ar “psiheni” un beigās viņu tajā ievieto, kur, pēc pašu cietušo bērnu stāstītā, viņi tiekot “zāļoti”. Vissliktākā slava šai ziņā esot Ainažu psihoneiroloģiskai slimnīcai. Pie tam, dēļ nekontrolējamības un nesodāmības, šīs tendences ir sasniegušas tādu līmeni, ka pilnībā netiek ievērotas ne cilvēciskās, ne psihiatriskās ētikas, ne pat profesionālās normas – ja vajag, nosūtam, samaksājam un ir. Lieki teikt, ka bērnam, kurš kaut vai vienreiz šādi ir pabijis psihoneiroloģiskās slimnīcā, tas atstāj negatīvu iespaidu uz tā biogrāfiju, kas to var negatīvi ietekmēt visu mūžu (tieši tāpēc ir jākontrolē un jāsoda arī par bērnu nepamatotu nosūtīšanu uz psihoneiroloģisko slimnīcu).

Ziņojumā ir labi atklāts t.s. “bērnunama bizness”, bet te ir jānorāda, ka bizness ir arī audžuģimenes, bet ne vārda nav pieminēts par vienu no galvenajiem biznesiem, kas ir būtiskākais cēlonis korumpētu ierēdņu agresijai pret ģimenēm – adopcijas biznesu. Te ļoti gribas cerēt, ka Tiesībsarga ievirze, kas lielā mērā vēršas pret bērnunamiem, tik pat lielā mērā nevēršoties pret patvaļu un nelikumībām audžuģimeņu  kontrolē, kā arī pret adopcijas biznesmeņiem, kurš ir viens no amorālākajiem biznesa veidiem, ir tikai kļūda, pārpratums vai arī tam ir pagaidu raksturs. Cerams, ka šai tēmai Tiesībsargs pievērsīsies jau tuvākajā nākotnē un daudz nopietnāk.

Neskatoties uz dažādiem un bieži vien smagiem pārkāpumiem bērnunamos, ir jākonstatē, ka bērnunamu sistēma ir pietiekami liels un nopietns šķērslis “efektīvākai” bērnu adoptēšanai. Pirmkārt, “bērnunamu biznesmeņi”, kontrolējot savu iestādi un saskaroties ar adopcijas biznesmeņiem, pieprasa savu daļu, kas nav maza un nereti ir šķērslis vai traucēklis specifisku adoptētāju prasību gadījumā. Īsāk sakot, lieks posms, kurš kaut ko zin, ar kuru kaut kas ir jāskaņo, kurš kavē un kurš galu galā arī izmaksā. Ar audžuģimenēm šai ziņā ir vienkāršāk, tās valsts institūciju (VBTAI, Bāriņtiesas) priekšā praktiski ir neaizsargātas (kaut vai tādēļ, ka tām nav tādu resursu un sakaru), tāpēc ir viegli kontrolējamas, iebiedējamas, sarunājamas un, ja vajag, nomaināmas. Ja bērnunami ir organizācijas ar tradīcijām, sakariem un finansēm, tad audžuģimenes ir ģimenes – vienpatņi, tāpēc tās ir daudz vieglāk kontrolējamas un vadāmas, tai skaitā arī nelietīgos nolūkos. Otrkārt, bērnunams ir kolektīvs, kurā notiek informācijas apmaiņa starp bērniem, viņu vecākiem un personālu, kas dod tiem lielākas iespējas aizsargāt sevi no ārējiem draudiem. Adopcijas biznesmeņiem sāpīgākais šai ziņā ir bērnu informētība par adopcijas ēnu pusēm kā rezultātā viņi vienkārši nepiekrīt adopcijām un informācijas noplūdes. Audžuģimenē bērnu ir maz un informācijas noplūde ir minimizēta. Ja pat tas notiek, to daudz vieglāk ir identificēt un novērst (piemēram, iebiedējot vai nomainot attiecīgo audžuģimeni kā tas notika Viesītes gadījumā un ar ko adopcijas biznesmeņi joprojām biedē audžuģimenes: “Gribi, lai ar jums notiek tas pats, kas ar Māru?”). No audžuģimenēm bērnus arī vieglāk ir izņemt un “pārvietot” uz citu audžuģimeni – bērnunamu gadījumā tas ir grūtāk, jo pretojas gan “bērnunama biznesmeņi”, gan nereti arī paši bērni, kuri ir pieraduši pie noteiktas vides un negrib to atkal mainīt. Šai ziņā vēl jāpasaka, ka Latvijas audžuģimenes ir sava veida ASV “fostera ģimeņu” analogs, kas pieļauj neierobežotu bērnu pārvietošanu un mētāšanu pa ģimenēm, kas ir cietsirdīgi, jo bērnam ļoti būtiska ir stabilitāte, jo īpaši dzīvē jau daudz cietušam bērnam.

Visbeidzot, runājot par bērnunamiem, jāuzsver, ka materiālā ziņā bērnunami un bērni tajos ir pietiekami nodrošināti (ir pajumte, ir apģērbti un paēduši), neskatoties uz dažādiem finansiāla rakstura pikantumiem un bērnunamu biznesa dabu. Tas pats bērnu nams “Līkumi” nav nemaz tik slikta vieta bērnam – skaista, nomaļa vieta Daugavas krastā pie dabas krūts. Vislielākā problēma bērnunamos ir attieksme, personāla kompetence, pedagoģiskās spējas, ļaunprātības un negatīvs mikroklimats, ko ir grūti izmērīt ar virspusējiem birokrātiskiem līdzekļiem. Bērnunama bērni tiek izmantoti kā darbaspēks, kas pats par sevi nebūtu nekas peļams, ja tas neattiektos arī uz pietiekami apšaubāmām un pat kriminālām nodarbēm (tai skaitā bērnu seksuālu izmantošanu). Piemēram, Tērvetes bērnunama audzēkņi seksuāli izmantoja mazgadīgas meitenes, bet tas beidzās ar neko – cietušās pa fikso tika adoptētas uz ārzemēm, bet ar vainīgajiem, kuri paši bija nepilngadīgi, nopietns darbs veikts netika, lai gan ir pietiekami labi zināms, ka liela daļa seksuālo noziedznieku paši agrāk ir cietuši no seksuālas vardarbības, attiecīgi šai gadījumā bija jāveic nopietna izmeklēšana un pārbaudes bērnunamā, mēģinot noskaidrot vai nav citi tādi gadījumi, vai paši vaininieki nav cietuši no seksuālas vardarbības un vai tajā kaut kādā veidā nav iesaistīta bērnunama vadība.

Bērnunamu vadība un audzinātāji mēdz bērnunama bērnu kolektīva vadībai izmantot hierarhijas veidošanas metodes, veidojot sev pietuvināto bērnu loku, kuri novēro, pakalpo, “stučij” un ir kā instruments visa kolektīva un katra tās locekļa ietekmēšanai (ar šādām metodēm, caur t.s. “likumīgajiem zagļiem”, Padomju laikā kārtībsargājošās iestādes (milicija, VDK struktūras cīņai ar organizēto noziedzību) vadīja un kontrolēja noziedzniekus gan ieslodzījuma vietās, gan ārpus tām). Bērni bērnunamos tiek maitāti gan pašu bērnu mikroklimata dēļ, gan arī nereti to apzināti veicina pats bērnunama personāls. Rīgā, piemēram, ir bērnunami, kur personāls pats bērniem piedāvā un piegādā narkotikas, alkoholu un cigaretes, un bērni brīvajā laikā to vien dara kā dzerstās, bet personāls to izliekas neredzam.

Tomēr neskatoties uz to bērnunami kā institūcijas pašas par sevi nav negatīvi vērtējamas. Kā rāda Antona Makarenko un citu pedagoģijas entuziastu pieredze, bērnunami, ja tos pienācīgi vada (kas ir ļoti grūti un kas prasa no bērnunama vadītāja pilnīgi visu pakārtot savai iestādei un tās bērniem), ir ļoti laba un efektīva labu un spējīgu pilsoņu audzināšanas vieta, bet tam pirmkārt ir nepieciešami spējīgi bērnunamu vadītāji, kuri ir jāatbalsta ar resursiem. Bet, lai izslēgtu šausmas, kas pašreiz notiek Latvijas bērnunamos un ārpusģimenes aprūpes sfērā, ir jābūt reālai kontrolei, kas nav iespējama, ja kontroles iestādes vada nekompetenti, negodprātīgi un korumpēti ierēdņi, kas savukārt ir sekas korupcijai valsts augstākajos politekonomiskajos līmeņos, kas savukārt ir visciešākā veidā saistīts ar kapitālisma naudas, peļņas, biznesa, egoisma un ambiciozitātes ideoloģiju un kultu.

Visbeidzot no ziņojuma ir redzams, ka pēc fakta visizplatītākā un izdevīgākā ārpusģimenes aprūpe ir aizbildniecība. Tā tas reāli arī ir, jo tai Latvijā ir savas noturīgas aizbildniecības tradīcijas – tā dod iespēju rūpēties par bērniem, ko arī daudzi cilvēki izmanto, visbiežāk, lai palīdzētu saviem nelaimē nokļuvušajiem radiniekiem un draugiem, bet neprasa tik lielu upuri kā adopcija (aizbilstamā bērna juridiskā pielīdzināšana paša bērnam, kas tam ļauj juridiski pretendēt uz mantojumu). Aizbildniecība ir reāls un pieņemams aprūpes veids, kurš ņem vērā realitāti (aprūpējamie tomēr nav aprūpētāju dabiskie bērni) un kas lielā mērā arī tādēļ apmierina gan aizbildņus, gan viņa ģimeni (pašu bērnus), gan aprūpējamos bērnus (viņiem netiek mainīta identitāte un netiek noliegta viņu pagātne). Tāpēc aizbildniecība dabiski ir kļuvusi par visizplatītāko ārpusģimenes aprūpes veidu Latvijā un tāpēc, jo satraucošāka ir nekompetentu un negodprātīgu ierēdņu vēršanās pret aizbildniecību, gan sašaurinot aizbildņu loku, gan mēģinot to apgrūtināt, gan spiežot aizbildniecību aizstāt ar adopciju.

No adopcijas biznesmeņu viedokļa, aizbildniecība ir konkurējošs process, kurš atņem labu “preci”, kā arī liels un neizmantots resurss – jauna un plaša biznesa iespēja. Diemžēl ir jākonstatē, ka Tiesībsargs kaut kādu iemeslu dēļ to nesaprot un arī atbalsta procesus, kuri ir vērsti pret aizbildniecību.

Par adopciju ir jāsaka, ka tā ir anglosakšu pasaulē iesakņojusies tradīcija, kuras saknes ir meklējamas senajā Romā, kad imperatori, kuriem nebija bērnu vai arī esošie šķita par valdniekiem nepiemēroti, adoptēja nākamos un potenciālos imperatorus. Adopcija Romā bija sava veida troņa nodošanas, pēcnācēja iecelšanas un varas mantošanas veids. Līdzīga funkcija ģimenes ietvaros anglosakšu pasaulē adopcijai daļēji saglabājas arī šobrīd, tāpēc elitāras bezbērnu aprindas ir gatavas maksāt lielu naudu, lai tiktu pie labiem pēcnācējiem, kuri lielā mērā tiek vērtēti pēc iedzimtā potenciāla un spējām. No elitārajām aprindām šī tradīcija izplatījās visos anglosakšu pasaules slāņos, pieņemot ļoti dažādas formas, tai skaitā arī galēji amorālas – bērns kā peļņas objekts un bērns kā izklaides objekts.

Adopcija anglosakšiem ir darījums, kurā adoptētājs no vienas puses apmierina savas vajadzības, bet adoptējamajam par to tiek piedāvāts viņa vārds un īpašumi nākotnē (lai gan ne vienmēr tas tā ir, jo juristi jau ir paspējuši izstrādāt paņēmienus kā liegt adoptētajiem bērniem pretendēt uz mantojumu). Adopcija anglosakšiem ir sauss un racionāls darījums bez liekiem sentimentiem, kur “rūpes par bērnu” ir vai nu tikai ārišķīgs arguments vēlamā panākšanai vai arī daļa no darījuma. Lieki teikt, ka Latvijai adopcijas tradīcija ir sveša un tās uztiepšanas par katru cenu mēģinājumi ir nepieņemami, tāpēc valsts struktūrām ir jāpārstāj reklamēt un uzspiest adopcijas kā vislabāko risinājumu, jāaizliedz vai maksimāli jāierobežo Latvijas bērnu adopcijas uz ārvalstīm, kā arī jāatbalsta un jāveicina aizbildniecība.

Avoti:
http://www.tiesibsargs.lv/sakumlapa/tiesibsargs-iepazistinas-ar-parbauzu-rezultata-konstatetiem-sistemiskiem-trukumiem-bernu-institucionalaja-aprupe-papildinats-ar-materialiem
http://nra.lv/latvija/135334-tiesibsargs-bernu-dzives-tiek-salauztas.htm
http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/549433-tiesibsargs_kritize_bernu_ilgstoso_dzivosanu_bernunamos
http://www.diena.lv/latvija/zinas/tiesibsargs-bernunamiem-rup-nauda-nevis-berns-14089246
http://www.delfi.lv/news/national/politics/bernu-ilgstosa-atrasanas-bernunama-liecina-ka-iespejas-atgriezties-gimene-netiek-parskatitas-secina-tiesibsargs.d?id=45625346

Informācijas aģentūra
/06.03.2015/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | 1 komentārs

Viendzimuma pāru kopdzīves regulējuma tiesībpolitiskā problemātika

Baiba Rudevska

Baiba Rudevska

2014. gada nogalē Latvijas juristu, politiķu un sabiedrisko darbinieku aprindās arvien biežāk sāka skanēt viendzimuma attiecību tēma. Jau jūlija beigās šis jautājums tika apspriests ikgadējā konstitucionālās politikas seminārā Bīriņos.[1]

Novembrī ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs nāca klajā ar publiskiem atklājumiem par attiecīgo savas privātās dzīves aspektu.[2] Drīzumā pēc viņa to pašu izdarīja Lielbritānijas vēstnieks Latvijā.[3]

Paralēli tam tieši Lāčplēša dienā, 11. novembrī, Lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienība „Mozaīka” nosūtīja tieslietu ministram Dzintaram Rasnačam atklātu vēstuli par viendzimuma pāru praktiskajām problēmām un nepieciešamību tās tiesiski sakārtot.[4]

12. decembrī ministrs atbildēja „Mozaīkai”, paziņodams, ka „tādu grozījumu veikšana, kas maina laulības un ģimenes jēdzienu izpratni vai ievieš šobrīd likumā neregulētus dažādus personu savienību veidus, neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 110. panta būtībai un apdraud sabiedrības un valsts pastāvēšanas pamatvērtības”.[5]

18. decembrī „Neatkarīgā Rīta Avīze” publicēja interviju ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu, kurā viņš atteicās jūsmot par 2015. gadā Rīgā planoto „geju praidu” un par homoseksuālo dzīvesveidu sacīja sekojošus vārdus: „Katrs cilvēks pats izvēlas savu dzīves ceļu, un katram arī jāatbild par savu izvēli. Bet šī izvēle nav jāuzspiež pārējiem, un katrā gadījumā tā nav publiski jāreklamē. Šāds ceļš ved uz nekurieni.”[6] Jau minētā „Mozaīka” nekavējoties pauda savu vilšanos par tik „ķecerīgiem” vārdiem, aicinot visas pasaules LGBT aktīvistus rakstīt Valsts prezidentam un „atgādināt viņam par iekļaušanas un universālo cilvēktiesību vērtību.”[7]

Šajos apstākļos arī autore vēlētos dot savu artavu šai tiesībpolitiskajai diskusijai. „Jurista Vārda” lasītāji līdz šim ir pazinuši autori kā starptautisko privāttiesību, intertemporālo tiesību un civilprocesa speciālisti, kuras publikācijas ir skārušas vairāk vai mazāk tehniskas tiesību piemērošanas problēmas. Tomēr šoreiz viņa pēc īsām pārdomām nolēma uz laiku mainīt savu lomu un pievērsties plašākas tiesībpolitiskas problēmas apspriešanai.

Par viendzimuma pāru problemātiku „Jurista Vārda” slejās līdz šim ir rakstīts samērā maz [8], tādēļ autore pacentīsies izvērstā veidā izklāstīt savu nostāju šajā jautājumā, cerot ar to veicināt konstruktīvu diskusiju kolēģu starpā.

Šajā rakstā autore nekavēsies pie dažāda dzimuma neprecētu pāru kopdzīves regulējuma. 2013. gada 7. novembrī Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) Lielā palāta pasludināja spriedumu lietā Vallianatos un citi pret Grieķiju, kurā skaidri deklarēja, ka: (a) Eiropas Cilvēktiesību konvencija neuzliek valstīm pienākumu ieviest neprecētu pāru kopdzīves regulējumu, taču (b) ja valsts tomēr nolemj to ieviest, tad tā nav tiesīga noteikt to tikai attiecībā uz dažādu dzimumu pāriem;
šādas „reģistrētas partnerattiecības” ir jānosaka arī viendzimuma pāriem; pretējā gadījumā ir konstatējams konvencijas 14. panta pārkāpums kopsakarā ar 8. pantu (diskriminācija, īstenojot tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību).[9]
Līdz ar to vairs nav jēgas atsevišķi runāt par dažāda dzimuma pāru „partnerattiecību” reģistrēšanu: ja Latvija ieviesīs šādu institūtu, tai būs gribot negribot jāattiecina tas arī uz viendzimuma pāriem, – citādi mūsu valsts tiks drīz vien notiesāta Strasburgas tiesā.

Protams, blakus bezierunu paklausībai ir arī cits, godpilnāks ceļš: konstruktīva pretošanās, lai pasargātu savas valsts konstitucionālos pamatus un vērtības. Piemēram, 2009. gada novembrī lietā Lautsi pret Itāliju ECT Otrā sekcija noveda ideoloģisko tiesas aktīvismu (angļu val. judicial activism) līdz galējam absurdam. Tā vienbalsīgi pasludināja, ka krucifiksu atrašanās Itālijas valsts un pašvaldību skolu klasēs pati par sevi pārkāpjot „konfesionālās neitralitātes” principu (kurš Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un tās protokolos nekur nav atrodams), un tātad – reliģijas brīvību un neticīgu vecāku tiesības uz viņu reliģiskās vai filozofiskās pārliecības ievērošanu viņu bērnu izglītības procesā.[10]

Ko darīja itāļi? Vai nopūtās, pasēroja un paklausīgi noņēma krucifiksus no klašu sienām, kā daži to bija pareģojuši?[11] Nekā nebija! Itālijā šis spriedums izraisīja milzīgu sašutuma vētru: absolūtais itāļu vairākums (ticīgie un neticīgie, kreisie un labējie) atteicās akceptēt tik nekaunīgu ideoloģisku iejaukšanos savas valsts vēsturiskajā un politiskajā identitātē. Vairāki valdības locekļi nāca klajā ar ļoti asiem, pret ECT vērstiem paziņojumiem, liekot noprast, ka šis spriedums netikšot izpildīts.

Vēl jo vairāk – spriedums sacēla pamatīgu skandālu arī ārpus Itālijas. Veselas desmit Eiropas Cilvēktiesību konvencijas dalībvalstis iestājās lietā kā trešās puses, atbalstot Itāliju; vēl desmit citas valstis pauda Itālijai politisku atbalstu. Un… ECT vienkārši nobijās un aši „ieslēdza atpakaļgaitu”. 2011. gada 18. martā ECT Lielā palāta pasludināja spriedumu par labu Itālijai, noraidot pieteicēju sūdzību.[12]

Taču Latvija nav Itālija, un latvieši nav itāļi. Autore netic, ka mūsdienu valdošajām aprindām pietiks drosmes līdzīgā veidā stāties pretī starptautiskas tiesas autoritātei; galu galā ne jau itāļiem, bet latviešiem ir sakāmvārds: „Neej ar stipro lauzties un ar bagāto tiesāties”.

Tāpēc, ja likumdevējs nevēlas ieviest mūsu valsts tiesību sistēmā „viendzimuma partnerattiecību” institūtu, tam nav nekādas citas izvēles, kā atteikties ieviest „reģistrētās partnerattiecības” arī attiecībā uz pretēja dzimuma pāriem (kuriem tas būtu pavisam lieki, jo viņi taču var vienkārši noslēgt laulību saskaņā ar attiecīgajām Civillikuma normām).

Ja nav vēlēšanās iesaistīties riskantā cīņā ar Trojas zirgu, tam nemaz nav jāatver vārti, – lai cik skaļi dažādas balsis no ārienes un no iekšienes uz to neaicinātu.

Šis raksts sastāv no trim daļām. Pirmajā daļā autore parādīs, kā un kādēļ homoseksuālisma sakarā ikdienā lietotā terminoloģija galvenokārt ir maldinoša un balstās uz aplamiem pieņēmumiem. Otrajā daļā viņa aplūkos jautājumu par „viendzimuma laulībām”. Visbeidzot, trešajā daļā viņa pievērsīsies jautājumam, vai Latvijā būtu jāievieš viedzimuma pāru „reģistrēto partnerattiecību” institūts un kādai vispār būtu jābūt valsts attieksmei pret homoseksuālo dzīvesveidu. Aplūkojot un analizējot visus šos jautājumus, autore centīsies nevis balstīties uz tukšām emocijām, bet lietot tikai racionālus apsvērumus, – kā tas īstenībā būtu jādara ikvienam sevi cienošam juristam.

I. Terminoloģiskā „putra“ un ideoloģiskās prezumpcijas

1.1. Kas ir „gejs“, „lesbiete“ vai „LGBT“

Juristam it kā būtu jāatzīst par pašsaprotamu, ka normatīvajos aktos un tiesu nolēmumos lietotajiem terminiem ir jābūt apveltītiem ar pietiekami skaidru jēgu un tvērumu. To prasa elementārās tiesiskās noteiktības princips, jo no šo jēdzienu piemērošanas taču ir atkarīgi cilvēku likteņi. Vispārīgi skatoties, viens no klasiskajiem spriešanas un diskusijas vešanas pamatnoteikumiem ir prasība vispirms vienoties par to jēdzienu definīcijām, kuriem šajā diskusijā būs atslēgvārdu loma. Atgādināsim, ka viens no iemesliem, kādēļ Sokrātu piespieda iedzert indi, bija viņa pastāvīgā uzmākšanās oponentiem, spiežot viņus definēt jēdzienus…

Diemžēl, runājot par viendzimuma attiecību jomu, no šīs saprātīgās prasības nez kāpēc tiek pieļauta atkāpe. Likumos un citos normatīvajos aktos parādās jēdziens „seksuālā orientācija“, bet tiesībpolitiskajā diskursā pastāvīgi skan vārdi „seksuālā minoritāte“, „gejs“, „lesbiete“ un „LGBT“ (saīsinājums no angļu Lesbian, Gay, Bisexual and Transgender). Taču neviens no šiem jēdzieniem netiek skaidri un viennozīmīgi definēts nedz starptautiskajās tiesībās, nedz kur citur. Lasot dažādus avotus, var nonākt pie slēdziena, ka šie jēdzieni var tikt definēti trijos dažādos veidos, turklāt attiecīgās trīs kategorijas bieži vien nesakrīt vienā personā. Un proti, „gejs“ (vai „lesbiete“) var tikt saprasts kā: (a) „cilvēks, kurš jūt dzimumtieksmi pret sava dzimuma personām“; (b) „cilvēks, kurš stājas dzimumsakaros ar sava dzimuma personām, t.i., pastāvīgi vai gadījuma pēc piekopj homoseksuālu uzvedību“; (c) „cilvēks, kurš sludina un atbalsta noteiktu sabiedriski politisku ideoloģiju, – t.s. LGBT ideoloģiju – kas māca, cita starpā, ka homoseksuāls dzīvesveids ir morāli līdzvērtīgs heteroseksuālajam un ir pielīdzināms laulībai“.

Sāksim ar to, ka ne visi „a“ ir „b“. Ir cilvēki, kuri iekšēji jūt iekāri pret sava dzimuma personām, taču atzīst šīs tieksmes kaitīgumu, pretojas tai un homoseksuālu uzvedību nepiekopj. Ir cilvēki, kuri sākotnēji piekopj homoseksuālu dzīvesveidu, taču vēlāk to atmet un sāk atklāti liecināt pārējiem par savu pieredzi (tādējādi izpelnoties „c“ grupas pārstāvju naidu un kļūstot par viņu verbālo uzbrukumu upuriem).[13]

Tāpat daudzi „b“ nav „a“. Cietumos, bruņotajos spēkos, slēgtās internātskolās u.tml. vienmēr ir bijis izplatīts šāds fenomens: uz ilgāku laiku nonākot šaurā un slēgtā sava dzimuma personu lokā, daži cilvēki izvēlas pagaidu kārtā apmierināt dzimumtieksmi ar tā paša dzimuma personām. Tomēr šeit nevar konstatēt nekādu reāli noturīgu noslieci, jo pēc atbrīvošanās no cietuma vai pēc demobilizācijas šo cilvēku varākums homoseksuālos sakaros vairs nekad nestājas un nodibina normālas ģimenes ar pretējā dzimuma pārstāvjiem. Tas pats sakāms par vēsturē zināmajām pederastijas [14] tradīcijām, piemēram, spartiešu karavīru (hoplītu)[15] un japāņu samuraju[16] starpā. Šīs tradīcijas bija kulturāli nosacītas, un pēc „izklaidēšanās“ ar jaunāko kolēģi hoplīts vai samurajs mierīgi atgriezās mājās pie sievas un bērniem.

Iesim tālāk: nebūt ne visi „b“ ir „c“. Visi tie autorei personīgi pazīstamie cilvēki, kuri ir izvēlējušies piekopt homoseksuālu dzīvesveidu, nekādas īpašas tiesības sev nevēlas un nekādos „geju praidos“ nepiedalās. Viņu vienīgā vēlme ir, lai sabiedrība liktu viņus mierā un ļautu viņiem viņu privātajā sfērā dzīvot tā, kā viņi grib.

Un, visbeidzot, ne visi „c“ ir „a“ un/vai „b“. Ja lasītājs uzmanīgi pavēros kaut vai pēdējo mēnešu politiskās debates Latvijā, viņš konstatēs to acīmredzamo faktu, ka lielākā daļa no latviešu „seksuālo minoritāšu tiesību“ atbalstītājiem jeb LGBT ideologiem ir ģimenes cilvēki ar bērniem, kuri paši homoseksuālu dzīvesveidu nepiekopj.

Tātad rezumēsim: jēdzieni „gejs“, „lesbiete“, „LGBT persona“, „seksuālā orientācija“ u.tml. ir ārkārtīgi izplūduši un neskaidri, jo tie var apzīmēt trīs pilnīgi dažādas realitātes: (a) noteiktu tieksmi jeb noslieci, (b) noteiktu uzvedību jeb dzīvesveidu, (c) noteiktu sabiedriski politisku ideoloģiju. Nekad nav pilnīgi skaidrs, kurā nozīmē noteiktajā brīdī šie jēdzieni tiek lietoti. Piemēram, saskaņā ar Darba likuma 7. panta otro daļu, „[š]ā panta pirmajā daļā paredzētās tiesības nodrošināmas bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas – neatkarīgi no personas [..] seksuālās orientācijas [..].“ Savukārt tā paša likuma 29. panta devītā daļa nosaka atšķirīgas attieksmes aizliegumu darba tiesiskajās attiecībās, cita starpā, personas „seksuālās orientācijas“ dēļ. Taču ko īsti tas nozīmē? Vai šīs normas ir piemērojamas, ja, teiksim, vīrieti atsakās pieņemt darbā par skolotāju: (a) tāpēc un tikai tāpēc, ka viņš reiz ir čukstus atzinies bijušajam kolēģim, ka viņam patīkot puiši? (b) tāpēc, ka viņš pagātnē ir manīts uzmācamies jauniem puišiem vai tāpēc, ka viņš atklāti dzīvo ar otru vīrieti? (c) tāpēc, ka viņš ir redzēts piedalāmies „geju praidā“ un vicinām varavīksnes krāsu karogu? No tiesiskā viedokļa katra no šīm trim situācijām ir apspriežama dažādi, ar atšķirīgiem argumentiem un dažādu samērīguma analīzi.

Pēc autores domām, šī terminoloģiskā neskaidrība ir tīša un apzināta. Tā atbilst t.s. „salami taktikai“ – pēc analoģijas ar salami desu, kuru pakāpeniski sagriež plānās šķēlītēs. Šo taktiku bieži izmanto dažādi politiski spēki gadījumos, kad ātra un revolucionāra pāreja uz jaunu lietu kārtību draudētu izraisīt sabiedrībā sašutumu un protestus. Tāpēc pārmaiņas tiek veiktas pakāpeniski, maziem solīšiem, turklāt apzināti lietojot divdomīgus jēdzienus. Vispirms cilvēkus pārliecina, ka konkrētais divdomīgais jēdziens būtībā neesot nekas šausmīgs, jo tas esot saprotams tikai tā visšaurākajā un visnekaitīgākajā nozīmē. Vēlāk, kad sabiedrība pie tā jau ir pieradusi, tiek sperts nākamais solis un jēdziena nozīme tiek paplašināta. Tieši tāpat ir arī šajā rakstā aplūkotajā jomā. Sākumā sabiedrība tiek pārliecināta, ka, pieņemot likumu par „diskrimināciju un naida celšanu sakarā ar personas seksuālo orientāciju“, esot domāta tikai un vienīgi „a“ nozīme: vai tad nav taisnīgi neļaut darīt pāri otram cilvēkam tikai tādēļ, ka viņš izjūt kaut kādas tieksmes, par kurām viņš pats varbūt nemaz nav atbildīgs?! Taču dažus gadus vēlāk izrādās, ka aiz minētajiem vārdiem īstenībā slēpās vēl kaut kas cits, un ar „diskrimināciju un naida celšanu“ sāk saprast vispirms jebkādu homoseksuālā dzīvesveida kritiku, bet pēc tam – arī jebkādu LGBT ideoloģijas kritiku. Šim fenomenam autore sīkāk pievērsīsies šā raksta trešajā daļā.

Pati autore vismaz šajā rakstā centīsies kliedēt iepriekšminēto jēdzienu sajaukumu un skaidri nodalīt visas trīs nozīmes. Pirmo – „a“ kategoriju – viņa apzīmēs aprakstoši: kā „homoseksuālas tieksmes (jeb noslieces) izjūtošas personas“. Otro – „b“ kategoriju – ar vārdu „homoseksuāļi“. Trešo – „c“ kategoriju – ar vārdkopām „LGBT aktīvisti“ vai „LGBT ideologi“. Ja viena un tā pati persona atbilst divām vai visām trim kategorijām, autore minēs tikai to kategoriju, kas attiecīgajā situācijā ir noteicošā. Piemēram, ja LGBT aktīvists organizē „geju praidu“ Rīgas ielās, tad, apspriežot šo konkrēto rīcību, ir vienalga, vai viņš pats izjūt homoseksuālas noslieces un vai piekopj attiecīgu dzīvesveidu.

1.2. Kas ir „seksuālā orientācija“ un „homoseksuāla persona“

Mūsu valodā pastāv t.s. „uzlādētie termini“: lietojot tos, runātājs piekrīt noteiktam pasaules skatījumam ar noteiktu postulātu klāstu. Tā, piemēram, ja cilvēks nopietni piemin „ārisko garu“ vai „ārisko mākslu“, tad no tā var secināt, ka viņa skatījumā pastāv īpaša „āriešu rase“; tā ir augstāka un attīstītāka par pārējām, kurām savukārt ir atvēlēta zemāko cilvēku (Untermenschen) loma. Ja aizpagājušā gadsimta latvietis, līdzīgi „Mērnieku laiku“ tēlam Švaukstam, lietoja izteicienus „bauru valoda“, „bauru tikumi“ u.tml., – tad arī viņa domas pamatā esošie pieņēmumi bija skaidri: latvieši ir sīka un atpalikusi zemnieku tautiņa, kuras kultūra un tradīcijas nav neko vērtas; prātīgs latvietis ir tāds, kurš savu latvietību ar kaunu atmet un pieslejas augsti attīstītajai vācu kultūrai.

Tieši tāpat ir ar vārdkopām „seksuālā orientācija“, „homoseksuāla persona“, „LGBT persona“, „homoseksuāls cilvēks“ u.tml. Ja runātājs tās lieto, tad viņš ar to apliecina savu piekrišanu noteiktam pasaules skatījumam, un šajā skatījumā cilvēka seksuālās noslieces un seksuālā uzvedība tiek uztvertas kā viņa personības neatņemama sastāvdaļa. Šajā ziņā homoseksuālismam tiek piešķirta kaut kāda īpaša, izteikti privileģēta nozīme, salīdzinot ar visām pārējām tieksmēm un uzvedībām. Neviens nerunā, teiksim, par „alkoholiskām personām“, „narkotiskiem cilvēkiem“, „nikotīniskām personām“, „azartspēlmaņu minoritāti“ u.tml., – kas būtu jāuzlūko kā īpašas sabiedrības grupas jeb minoritātes ar īpašām tiesībām. Taču homoseksuāļi gan tiek uzskatīti it kā par īpatnēju, bioloģiski nosacītu cilvēces paveidu, būtībā līdzīgu rasei. Daudzi LGBT aktīvisti šādu nostāju pauž arī atklāti, saucot LGBT ideoloģijas pretiniekus par „rasistiem“. Viņu ieskatā „seksuālā orientācija“ ir tāda pati iedzimta, bioloģiski nosacīta un nemainīga iezīme, kā ādas krāsa, galvaskausa forma u.tml.; līdz ar to prasīt homoseksuālim, lai viņš mainītu savu uzvedību, esot tikpat nežēlīgi un bezjēdzīgi, kā prasīt melnādainam cilvēkam, lai viņš mainītu ādas krāsu un kļūtu balts. Un, protams, ir likumsakarīgi, ka jebkāds homoseksuālā dzīvesveida nosodījums šajā pasaules skatījumā ir tikpat ļauns un iracionāls, cik rasu naids, – un tātad ir attiecīgi sodāms no valsts puses. Tieši šajā kontekstā arī tika ieviests un plaši popularizēts termins „homofobija“ (pēc analoģijas ar „ksenofobiju“).

Masu saziņas līdzekļi tik bieži atkārto apgalvojumu par homoseksuālo tieksmju it kā „iedzimto“ raksturu, ka daudzi cilvēki to lētticīgi pieņem. Taču īstenībā nav nekādu uz zinātniskiem pētījumiem balstītu empīrisku datu, kas ļautu izdarīt secinājumu par homoseksuālu tieksmju vai homoseksuālas uzvedības bioloģisku vai ģenētisku nosacītību. Kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma tiek veikti ļoti intensīvi pētījumi nolūkā atrast kaut vienu objektīvu iezīmi, ar kuru homoseksuāļi atšķirtos no pārējiem cilvēkiem. Šo pētījumu politiskā nozīme ir milzīga: pozitīva rezultāta gadījumā taču tiktu leģitimēta liela daļa no LGBT ideoloģijas pamatā esošajiem postulātiem (un, protams, atklājējam būtu garantēta arī Nobela prēmija). Tomēr visi šie meklējumi ir cietuši neveiksmi: neraugoties uz bioloģijas un ģenētikas zinātņu straujo attīstību, nekādu objektīvu atšķirību starp homoseksuāļiem un visiem pārējiem tā arī nav izdevies atrast. Daži 1991. un 1993. gadā publicētie pētījumi, kuri uzmanīga pieļāvuma formā secināja pretējo[17], vēlāk tika apgāzti: vai nu pierādot autoru metodoloģiskās kļūdas, vai arī konstatējot iegūto rezultātu neatkārtojamību (t.i., veicot šo rezultātu zinātnisko falsifikāciju, saskaņā ar Kārļa Poppera ieviesto epistemoloģisko kritēriju).

Pirmkārt, nav konstatētas nekādas objektīvi saskatāmas atšķirības starp homoseksuāļu un pārējo cilvēku smadzenēm; nekāds „homoseksualitātes centrs“ smadzenēs nav ticis atrasts.[18] Otrkārt, dvīņu (t.sk. vienolas dvīņu) starpā veiktie pētījumi arī neļauj nepārprotami secināt ka, ja abiem dvīņiem izrādās homoseksuāla nosliece, tad pie vainas būtu iedzimtība, nevis augšana cieši kopā un ar vienādu audzināšanu. Gluži otrādi: „vides ietekme uz seksuālo orientāciju ir tikpat svarīga un, kopumā raugoties, vēl svarīgāka, nekā ģenētiskais faktors“.[19] Pavisam nesen (2010. gadā) tika publicēts pētījums, kas balstījās uz visu Zviedrijas iedzīvotāju starpā ievāktajiem datiem; arī šis darbs norāda, ka homoseksuālu noslieču rašanās dvīņos ir drīzāk izskaidrojama ar uzaugšanu kopīgā vidē, nekā ar ģenētiskajiem faktoriem.[20] Treškārt, lai cik ģenētiķi nepūlētos, viņiem tā arī nav izdevies atrast nekādu īpašu „geju gēnu“. Lai gan amerikāņu pētnieks Dīns Heimers (Dean Hamer) 1993. gadā paziņoja, ka esot atklājis šādu gēnu vīriešu ­– homoseksuāļu starpā [21], vēlākie pētījumi nespēja konstatēt pilnīgi nekādu sakaru starp šo „Heimera gēnu“ un homoseksuālu tieksmju esamību.[22]

Līdz ar to, piemēram, Amerikas Psiholoģiskā asociācija (American Psychological Association) – organizācija, kas kopumā pret homoseksualitāti izturas visnotaļ pozitīvi, – ir publicējusi šādu oficiālu nostāju: „Zinātnieku starpā nepastāv konsenss par precīziem cēloņiem, kuru dēļ personai attīstās heteroseksuāla, biseksuāla, gejiska vai lesbiska orientācija. Lai gan daudzi pētījumi ir aplūkojuši iespējamo ģenētikas, hormonu, attīstības, sociālo un kulturālo faktoru ietekmi uz seksuālo orientāciju, līdz šim nav parādījušies dati, kas ļautu zinātniekiem izdarīt secinājumu par to, ka seksuālo orientāciju nosaka konkrēts faktors vai faktori. Daudzi domā, ka daba un audzināšana abas spēlē sarežģītu lomu; lielākā daļa cilvēku gandrīz vai pavisam nejūt, ka viņi izvēlētos savu seksuālo orientāciju“.[23]

Tāpat ir aplams pieņēmums par „seksuālās orientācijas“ nemainīgumu. Kā to atzīst Amerikas Psihiatru – Geju un Lesbiešu apvienība (Association of Gay and Lesbian Psychiatrists), „Daži cilvēki tic, ka seksuālā orientācija ir iedzimta un nemainīga; tomēr seksuālā orientācija attīstās personas dzīves gaitā. Konkrētie cilvēki dažādos savas dzīves brīžos var atklāt, ka ir heteroseksuāli, geji, lesbietes vai biseksuāļi“.[24] Paši LGBT aktīvisti bieži vien cīnās par to, lai homoseksuālā kopdzīvē dzīvojošai personai būtu tiesības adoptēt sava partnera miesīgo bērnu no iepriekšējās (heteroseksuālās) laulības. Bet tas taču nozīmē, ka šis otrais partneris savu sākotnējo „seksuālo orientāciju“ ir mainījis! Tāpat ir homoseksuāļi, kuri šo savu dzīvesveidu galu galā atmet un nodibina normālu, laimīgu ģimeni ar pretējā dzimuma pārstāvi.

No tā visa var secināt, ka gan homoseksuāļi, gan homoseksuālas tieksmes izjūtošās personas  ir tādi paši cilvēki kā visi pārējie; viņiem nav nekādu īpašu objektīvu iezīmju, kas liktu izturēties pret viņiem kaut kā īpaši. Šīs nodaļas beigās autore var tikai nocitēt pazīstamā amerikāņu rakstnieka, homoseksuāļa Gora Vidala (Gore Vidal) vārdus: „Nav homo- vai heteroseksuālu personu. Ir homo- vai heteroseksuāli akti.“[25]

1.3. Cilvēktiesības un „seksuālo minoritāšu tiesības“

Viens no saukļiem, kurus visbiežāk dzirdam no LGBT aktīvistiem, ir šāds: „LGBT tiesības arī ir cilvēktiesības!“ Piemēram, 2007. gada oktobrī Starptautiskās lesbiešu un geju asociācijas Eiropas nodaļa (ILGA-Europe) rīkoja Viļņā konferenci ar šādu nosaukumu [26], savukārt 2011. gada 10. decembrī (Starptautiskajā cilvēktiesību dienā) ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone (Hillary Clinton) izteica šo lozungu savā uzrunā Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO).[27]

Šā saukļa pamatā diemžēl ir viens dziļš pārpratums un no tā izrietoša loģiska kļūda. Saskaņā ar vispārpieņemto definīciju, cilvēktiesības ir universālas un izriet no cilvēka būtības: tās piemīt ikvienam cilvēkam tāpēc un tāpēc vien, ka viņš ir cilvēks.[28] Jā, patiešām, atsevišķu cilvēktiesību izlietošanu dažādās situācijās var pakļaut ierobežojumiem, tomēr pašas par sevi tās nezaudē neviens – pat notiesāts kriminālnoziedznieks. Un protams, ka kaitīga, bet krimināli nesodāma dzīvesveida piekopējs savas cilvēktiesības arī nezaudē. Taču no tā loģiski neizriet, ka ar to attiecīgais dzīvesveids būtu kaut kādā veidā leģitimējams un ka šim dzīvesveidam būtu piešķiramas kaut kādas „tiesības“.

Piemēram, dzērājam ir tās pašas tiesības, kas pilnīgam atturībniekam, un likuma un tiesas priekšā viņi ir pilnīgi vienlīdzīgi (Satversmes 91. pants). Tomēr no tā neizriet, ka valstij un sabiedrībai būtu pienākums vienādi izturēties pret žūpību un pret atturību un uzskatīt šos uzvedības modeļus par līdzvērtīgiem. Alkoholiķim kā cilvēkam ir visas Satversmē un likumos noteiktās tiesības; alkoholismam nav nekādu „tiesību“. Pārmērīga alkohola lietošana sabiedrībā tiek nosodīta; likums nosaka apreibinošo dzērienu tirdzniecības ierobežojumus un vispārīgi dod priekšroku nedzeršanai pār dzeršanu, ­– bet neviens saprātīgs cilvēks nesauc šādu lietu kārtību par „alkofobiju“ un neaicina uz cīņu ar „alkoholiķu diskrimināciju“. Tā pati loģika darbojas arī pārējās jomās: smēķētājs un nesmēķētājs, azartspēlmanis un pret azartspēlēm vienaldzīgais ir līdztiesīgi, –  taču tas nenozīmē, ka smēķēšanai un nesmēķēšanai, spēlēšanai un nespēlēšanai no sabiedrības un valsts puses būtu jābauda vienāda attieksme. Heteroseksuālai prostitūtai ir tās pašas pamattiesības, kas cienījamai ģimenes mātei, – tomēr likumdevējs nebūt neizturas pret prostitūciju tāpat, kā pret laulātu ģimenes dzīvi, un neviens nenosoda šo situāciju kā „heterofobiju“ vai „prostitūtu diskrimināciju“. (Tēze, ka valstij ir jābūt „vērtību ziņā neitrālai“, ir absurda kalngals, jo ar to zūd pati valsts eksistences jēga; „vērtībneitrāls likumdevējs“ vispār nevarētu pieņemt nevienu likumu).

Tas pats ir sakāms par šajā rakstā aplūkoto jomu. Homoseksuāļiem ir tieši tās pašas Satversmē nostiprinātās pamattiesības, kas visiem pārējiem cilvēkiem, – taču tās viņiem piemīt kā cilvēkiem, nevis kā homoseksuāļiem. Runāt par kaut kādām īpašām „seksuālo minoritāšu tiesībām“ nozīmē pārkāpt cilvēktiesību universalitātes principu, radīt īpašu privileģētu personu grupu, vadoties pēc seksuālās uzvedības kritērija, un piešķirt šīs grupas piederīgajiem speciālas tiesības. Jā, valstij ir pienākums izturēties pret homoseksuāli tieši tāpat, kā pret jebkuru citu pilsoni, bez jebkādas diskriminācijas, – taču no tā nebūt neizriet, ka valstij ir pienākums atbalstīt homoseksuālu dzīvesveidu.

Latvijas tiesību sistēmā šajā ziņā nekādu problēmu nav, jo iepriekšminētā atziņa tiek pilnībā ievērota. Jau minētais Satversmes 91. pants nosaka visu cilvēku vienlīdzību likuma un tiesas priekšā un aizliedz jebkādu diskrimināciju cilvēktiesību īstenošanā. Atsevišķas tiesību normas (kā, piemēram, iepriekš minētie Darba likuma panti) tiešos vārdos aizliedz diskrimināciju uz „seksuālas orientācijas“ pamata. Neviens cits Latvijā spēkā esošs normatīvais akts neparedz atšķirīgu attieksmi pret cilvēkiem viņu seksuālo noslieču vai seksuālās uzvedības dēļ. Ja persona tomēr uzskata, ka viņas tiesības ir pārkāptas un ka viņa ir kļuvusi par diskriminācijas upuri, tad viņai ir tiesības vērsties ar attiecīgu prasību taisnīgā tiesā (Satversmes 92. pants). Autore patiešām nesaprot, ko te vēl var papildināt no pamattiesību viedokļa.

Pirms 11. Saeimas vēlēšanām kāds interneta portāls rīkoja deputātu kandidātu aptauju, uzdodot viņiem, cita starpā, šādu jautājumu: „Vai jūs atbalstīsiet vienlīdzīgu tiesību nodrošināšanu seksuālajām minoritātēm, pat ja jūsu vēlētāju vairākums būs pret?“ Kandidātiem bija iespēja atbildēt tikai ar „jā“, „drīzāk jā“, „nē“, „drīzāk nē“, u.tml. Autore toreiz ar žēlumu noraudzījās, kā pat itin prātīgi politiķi uzķērās uz šo ēsmu un cik paklausīgi viņi metās atbildēt uz šo provokatīvo, pēc parauga „kad jūs beidzāt sist savu sievu“ formulēto jautājumu. Īstenībā Latvijas tiesību sistēma jau garantē vienlīdzīgas tiesības visiem cilvēkiem bez jebkādas diskriminācijas: baltādainiem un melnādainiem, latviešiem un nelatviešiem, bagātiem un nabagiem, kreiļiem un ar labo roku rakstošiem, homoseksuāļiem un heteroseksuāļiem, utt.

„Seksuālo minoritāšu tiesību“ jēdziena absurdums spilgti parādās brīdī, kad Rietumu demokrātisko valstu un starptautisko organizāciju pārstāvji sāk kritizēt islāma valstis par cilvēktiesību pārkāpumiem. Atgādināsim, ka daudzās islāma valstīs ir spēkā drakoniski likumi, kas nosaka bargus kriminālsodus par tādām darbībām kā, piemēram, alkohola lietošana, laulības pārkāpšana un homoseksuāli dzimumsakari. No Rietumu vērtību viedokļa tas ir nepieņemami (arī autore tam pilnībā piekrīt). Taču dīvainā kārtā šīs barbariskās normas tiek kritizētas ar pavisam atšķirīgiem argumentiem un atšķirīgu retoriku. Viendzimuma sakaru kriminalizēšanu šīs Rietumu valstis un organizācijas nosoda visskaļāk, gaužoties par „seksuālo minoritāšu tiesību pārkāpumiem“. Bet attiecībā uz abām pārējām darbībām – alkohola lietošanu un heteroseksuāliem ārlaulības dzimumsakariem – šāda retorika nez kāpēc netiek lietota: lai gan situācija ir būtiski līdzīga, neviens nepauž skaļu sašutumu par „dzērāju minoritātes un laulības pārkāpēju minoritātes apspiešanu“ musulmaņu zemēs. Kādēļ gan tā? Protams, ka visu triju iepriekšminēto darbību krimināla sodīšana ir nepieņemama un nosodāma, – bet ne jau sakarā ar kaut kādām mīklainām „minoritāšu tiesībām“. Tā ir nepieņemama un nosodāma vienkārši tāpēc, ka valstij nav jāielaužas cilvēku privātās dzīves jomā un nav jāpiemēro nesamērīgi smagas sankcijas par darbībām, kas nerada nekādus tiešus draudus līdzcilvēku tiesībām un interesēm.

Vispārīgi sakot, autores ieskatā visa šī LGBT ideologu retorika atspoguļo radikāli antihumānu un cilvēka cieņu pazemojošu skatījumu. Tā reducē cilvēku līdz vienam ļoti šauram viņa personības aspektam un uzlūko viņu tikai (vai galvenokārt) caur viņa dzimumtieksmju un seksuālo aktu prizmu. Autorei daudzreiz ir nācies dzirdēt no LGBT aktīvistu puses šādu pārsteidzošu argumentu: „Ja jau jūs nosodāt homoseksuālo dzīvesveidu, tad jums ir jāiemet ugunī visa Čaikovska mūzika un visi Fredija Merkurija dziesmu ieraksti!“ Autores skatījumā Čaikovskis bija ģeniāls komponists, Merkurijs bija talantīgs estrādes dziedātājs, – bet tam, ar kāda dzimuma personām viņi sagājās savā privātajā dzīvē aiz slēgtām durvīm, nav absolūti nekādas nozīmes (krieviem ir tāds izteiciens: „mēs viņus mīlam ne par to“). Savukārt LGBT ideologi viņos saskata pirmkārt un galvenokārt „gejus“, t.i., šajā kontekstā: vīriešus, kuri gulēja ar citiem vīriešiem. Autore ir pārliecināta, ka šāds skatījums ir radikāli nesavienojams ar cilvēka cieņas jēdzienu, kurš ir visu civilizēto Rietumu valstu eksistences pamatā un kurš ir atspoguļots arī Satversmes 1. panta pamatnormā. Pati autore, kurai citu personu „seksuālā orientācija“ ir dziļi vienaldzīga, vēlas uzsvērt: nē, cilvēks – tā nav tikai dzimumtieksme un dzimumdzīve; tas ir kaut kas daudz, daudz vairāk.

II. „Viendzimuma laulību“ jautājums

2.1. Satversme un starptautiskās cilvēktiesību normas

Latvijas Republikas Satversmes 110. pants stājās spēkā 1998. gada 6. novembrī. Tā pirmais teikums sākotnēji bija izteikts šādā redakcijā: „Valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni,vecāku un bērna tiesības.“ 2005. gada 15. decembrī Saeima šo normu grozīja, izsakot to sekojošā redakcijā: „Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības“ (šeit un turpmāk – autores izcēlumi).

Šī jaunā redakcija pilnībā atbilst spēkā esošo starptautisko cilvēktiesību līgumu un deklarāciju normām. ANO Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas [29] 16. pants nosaka: „1. Vīriešiem un sievietēm, kas sasnieguši pilngadību, ir tiesības bez jebkādiem ar rasi, tautību vai reliģisko pārliecību saistītiem ierobežojumiem stāties laulībā un dibināt ģimeni. Viņiem ir vienlīdzīgas tiesības, stājoties laulībā, laulības laikā un šķirot laulību. 2. Laulību var slēgt tikai ar abu nākamo laulāto brīvu un pilnīgu piekrišanu. 3. Ģimene ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa, un tai ir tiesības uz sabiedrības un valsts aizsardzību.“

Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām [30] 23. pants nosaka: „1. Ģimene ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa, un tai ir tiesības baudīt sabiedrības un valsts aizsardzību. 2. Vīriešiem un sievietēm, kas sasnieguši laulības vecumu, ir tiesības stāties laulībā un tiesības nodibināt ģimeni. [..]“

Minēto pantu struktūra un saturs nepārprotami rāda, ka „ģimenes nodibināšana“ to izpratnē ir tieši saistīta ar vīrieša un sievietes laulību. Autore vēlas pievērst uzmanību visu iepriekš citēto normu redakcijai, kas acīmredzami atšķiras no pārējām cilvēktiesību normām. Ja pārējās cilvēktiesību normas ir izteiktas formā „ikvienam ir tiesības…“ vai „nevienu nedrīkst…“, tad mūsu uzmanības lokā esošās normas lieto pavisam citu valodu: „vīriešiem un sievietēm…“ Kādēļ tā? – Tādēļ, ka šīm normām ir atšķirīgs primārais subjekts. Visu pārējo pamattiesību primārais subjekts ir indivīds, savukārt tiesības stāties laulībā un nodibināt ģimeni pēc savas būtības nav individuālas: tās piemīt nevis „ikvienam“, bet – ievērojot dzimumu dabisko komplementaritāti – „vīriešiem un sievietēm“. Citiem vārdiem sakot, to primārais subjekts ir vīrieša un sievietes pāris.

Arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 12. pants nosaka: „Laulības vecumu sasniegušiem vīriešiem un sievietēm ir tiesības stāties laulībā un dibināt ģimeni saskaņā ar valsts iekšējām likumu normām, kas nosaka šo tiesību izmantošanas kārtību.“ Un pat ECT, kuras pēdējo gadu judikatūrā ir vērojama nekritiska LGBT ideoloģijas postulātu pieņemšana un piemērošana, savā spriedumā lietā Schalk un Kopf pret Austriju bija spiesta atzīt, ka šo normu nekādi nevar interpretēt kā pamatu „viendzimuma laulības“ institūta uzspiešanai Konvencijas dalībvalstīm.[31]

Visbeidzot, jāpiemin ES Pamattiesību hartas 9. pants, saskaņā ar kuru „Tiesības stāties laulībā un tiesības veidot ģimeni tiek garantētas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kas nosaka šo tiesību izmantošanu.“[32] Šā panta redakcija tīši nemin „vīriešus un sievietes“, lai neaizskartu tās ES dalībvalstis, kurās Hartas pieņemšanas brīdī pastāvēja „viendzimuma laulību“ institūts. Taču no šīs normas nekādi neizriet valsts pienākums ieviest šādu institūtu savā tiesību sistēmā.

Tātad vienīgais laulības veids, kas ir viennozīmīgi atzīts un nostiprināts starptautiskajās cilvēktiesību normās, ir vīrieša un sievietes laulība.

2.2. Vai laulība var būt „viendzimuma“

No iepriekšējā nodaļā teiktā izriet, ka 2005. gadā veiktajam Satversmes 110. panta grozījumam it ka būtu jābūt pašsaprotamam. Tomēr ne visi toreiz tā uzskatīja. Veseli seši deputāti balsoja pret šo grozījumu, veseli deviņi atturējās, bet laikraksta „Diena“ 2005. gada 15. decembra numurā tika publicēts Ditas Arājas raksts ar galvu reibinošu virsrakstu: „Tumsonīgo naidu izpauž Satversmē“.[33] Vai patiešām atziņa par to, ka laulība ir starp vīrieti un sievieti, ir tik ārkārtēja un ekstrēma, ka to var uzskatīt par „tumsonīga naida“ izpausmi?

Sāksim ar to, ka laulības institūts nav valsts likumdevēja radīts. Laulība – kā vīrieša un sievietes stabila savienība nolūkā izveidot ģimeni – ir viena no objektīvajām iezīmēm, kas ir kopīga visam cilvēku dzimumam gan telpā, gan laikā. Laulība pastāv pilnīgi visās tautās un ciltīs bez izņēmuma, un tā ir vēsturiski pastāvējusi vienmēr, cik vien tālu pagātnē mēs spējam paraudzīties. Tā ir viena no visu Homo sapiens sugu vienojošām iezīmēm, kuras autore nosauktu par „antropoloģiskajām konstantēm“, – kopā ar valodu, darbarīku lietošanu un metafizisku (reliģisku vai mitoloģisku) ticējumu esamību. Dažādās kultūrās var būt dažādi laulības noslēgšanas veidi – no izkoptām kāzu ceremonijām un reliģiskiem rituāliem līdz vienkāršas faktiskas kopdzīves uzsākšanai, – taču „laulība“ vienmēr un visur nozīmē divu pretēju dzimumu savienību. Pat tajās kultūrās, kur homoseksuāli sakari atsevišķās situācijās tika sociāli akceptēti (autore jau minēja spartiešu hoplītus un japāņu samurajus), neviens tik un tā necentās tos pielīdzināt laulībai vai ģimenei. Kamēr šaurā Rietumu aktīvistu lokā neparādījās LGBT ideoloģija, nevienam pat prātā neienāca, ka laulība varētu būt „viendzimuma“.

Piemēram, lūk, ko seno romiešu vēsturnieks Svetonijs savā darbā „Par Cēzaru dzīvi“ raksta par Neronu: „Viņš ne tikai izmantoja brīvdzimušus zēnus un pārgulēja ar precētām sievietēm, bet arī ar spēku paņēma jaunavu – vestālieti Rubriju. [..] Viņš kastrēja zēnu Sporu un mēģināja padarīt viņu par sievieti, un apprecēja viņu ar visām attiecīgajām ceremonijām, ieskaitot pūru un līgavas plīvuru, un ar lielu svinību atveda viņu savās mājās kā sievu. Toreiz kāds asprātīgi pajokoja [..], ka cik labi gan būtu bijis visai cilvēcei, ja paša Nerona tēvam Domīcijam būtu bijusi šāda sieva. [..] Viņš arī gribēja stāties miesīgos sakaros ar paša māti, taču viņu no tā atturēja viņas ienaidnieki, baidīdamies, ka tas varētu piešķirt šai nekaunīgajai sievietei pārāk lielu ietekmi [..]. [..] [T]ad viņu apmierināja viņa brīvlaistais Dorifors, kuru viņš paņēma sev par vīru tādā pašā veidā, kā pats bija paņēmis Sporu par sievu [..].“[34]

Kā redzam, Svetonijs nebūt neapraksta Nerona „laulības“ ar Sporu un Doriforu kā kaut ko normālu un progresīvu. Gluži otrādi: viņš tās ierindo tajā pašā krasi nosodāmo izdarību kategorijā, kur ir incests ar māti, zēna sakropļošana, svešu sievu pavešana un vestālietes (dieviem veltītas jaunavas) apgānīšana.

Šeit varētu iebilst, ka daudzās pasaules kultūrās ir izsenis pastāvējusi un šur tur vēl joprojām pastāv poligāmija, t.i. vai nu daudzsievība (vairākās islāma valstīs), vai daudzvīrība jeb poliandrija (dažos Himalaju novados). Tomēr, lai cik šis ģimenes modelis nebūtu pretējs mūsu Rietumu vērtībām, tas tomēr neatkāpjas no dabiskās shēmas „vīrietis un sieviete“. Tas gluži vienkārši ļauj cilvēkam noslēgt vienlaicīgi vairākas laulības ar pretējā dzimuma personām. Ja Alī ir vienlaicīgi Aišas un Fātimas vīrs, tad Aiša tomēr nav Fātimas sieva.

Vīrieša un sievietes laulība un uz to balstītā ģimene bieži vien tiek apzīmēta ar vārdkopām tradicionālā laulība“ un tradicionālā ģimene“. Autore uzskata šādu terminoloģiju par neveiksmīgu, jo tā rada aplamu iespaidu, ka vīrieša un sievietes laulības institūta pamatā ir tradīcija. „Tradīciju“ var definēt kā „no paaudzes paaudzē nododamās paražas vai ticējumus, vai pašu šo nodošanas faktu“.[35] Taču tradīcijas mēdz būt ļoti dažādas atkarībā no valsts, tautas, reģiona un laikmeta, turklāt tās ne vienmēr ir morāli pieņemamas. Pēc autores domām, par „tradicionālām“ varētu nosaukt dažādas vietējās laulības noslēgšanas formas vai, teiksim, to pašu poligāmiju. Taču, kā mēs tikko redzējām, atziņa, ka laulība ir divu pretējo dzimumu personu savienība, nav nekādas „tradīcijas“ auglis – tā ir visam cilvēku dzimumam dabiski raksturīga iezīme. Tādēļ ir pareizāk teikt: „normālā laulība“; vienkārši „laulība“; „dabiskā ģimene“ u.tml.

Tagad atgriezīsimies pie jau minētā D. Arājas raksta, kura virsrakstā atziņa par to, ka laulība ir vīrieša un sievietes savienība, ir kvalificēta kā „tumsonīgs naids“. Jāsecina, ka D. Arāja tādējādi ir pieskaitījusi pie „naidīgajiem tumsoņām“ gandrīz visu cilvēci no pašiem pirmsākumiem līdz mūsu dienām, – izņemot saujiņu mūsdienu LGBT ideologu un viņu domubiedrus. Arī mūsu Satversmes autori – Satversmes Sapulces locekļi – kuri nevarēja pat iedomāties, ka laulība varētu būt kaut kas cits, izņemot savienību starp pretējo dzimumu personām, pēc D. Arājas loģikas bija „naidīgi tumsoņas“. Autore šo ideju tālāk nekomentēs, atstājot to uz pašas D. Arājas sirdsapziņas.

Bet vai mūsdienu apstākļos tomēr nav diskriminējoši neatzīt divu tā paša dzimuma personu kopdzīvi par „laulību“? Uz to autore atbildēs ar šādu analoģisku piemēru. Iedomāsimies pārpildītu autobusu, kurā priekšējās vietas ir rezervētas invalīdiem, pasažieriem ar maziem bērniem un grūtniecēm. Vienā no pieturām autobusā iekāpj korpulents kungs labākajos gados un pieprasa sev tiesības sēdēt vienā no šīm vietām. Kad vadītājs un citi pasažieri iebilst, jaunpienācējs sāk skaļi skandalēt, rādīt savu milzīgo alus dzērāja vēderu un sūdzēties par „dzimumu diskrimināciju“: viņa vēders taču neesot mazāks par dažas labas topošās dvīņu māmiņas vēderu! Ar kādām tiesībām viņš tiekot tik netaisnīgi diskriminēts?! Pēc dažām pieturām šis kungs izkāpj no autobusa un dodas uz valsts vai pašvaldības sociālās palīdzības iestādi, kur ar šādu pašu argumentu pieprasa sev tiesības uz grūtniecības pabalstu. Viņam taču esot tikpat liels vēders, kā sievietei stāvoklī – tātad nediskriminācijas princips liekot atzīt arī viņu par „grūtnieku“ un ļaujot arī viņam saņemt šo pabalstu!

Jebkurš saprātīgs lasītājs šo kāzusu atzīs par dziļi absurdu un ērmīgu. Taču „viendzimuma laulību“ aizstāvju loģika ir tieši tā pati! Tās pamatā ir sajaukums starp kādas lietas vai parādības realitāti un tās sabiedriski valstisko atzīšanu. Grūtniecību nav izdomājusi valsts; tā objektīvi pastāv pirms valsts un neatkarīgi no tās. Tādēļ „grūtniecības“ jēdziena noteikšana nav valsts kompetencē; valsts var tikai tiesiski atzīt šo realitāti un, novērtējot tās svarīgumu sabiedrības kopējā labuma kontekstā, aizsargāt to ar dažādiem līdzekļiem (pabalsti, atlaides, privilēģijas, utt.). Pielīdzināt grūtniecībai citas realitātes – piemēram, vīrieša alus vēderu – ir vienkārši absurdi. Arī piesaukt „diskrimināciju“ ir aplami: ar „diskrimināciju“ saprot nepamatotu un nesamērīgu dažādu attieksmi pret divām būtiski līdzīgām lietām, bet šeit ir runa par divām pilnīgi dažādām un pat ne tuvu nesalīdzināmām lietām. Protams, ideoloģiskas apmātības pārņemts likumdevējs var „nediskriminācijas“ vārdā pasludināt vīriešus – resnvēderus par „grūtniekiem“, piešķirt viņiem attiecīgus pabalstus un noteikt bargus sodus visiem, kuri uzdrošināsies apšaubīt alus vēdera un grūtniecības līdzvērtību. Taču arī tad alus vēders par grūtniecību nekad nekļūs; lai kā krietnais tēvocis nepūlētos, nekāds bērns no viņa vēdera nepiedzims.

Tas pats sakāms arī par laulības institūtu. Autore vēlreiz atkārtos: laulību nav radījusi valsts; tā ir objektīvi pastāvējusi pirms valsts un pastāv neatkarīgi no tās. Valsts var tiesiski aizsargāt šo realitāti, taču valsts kompetencē neietilpst to pārdefinēt un iekļaut „laulības“ jēdziena tvērumā vēl kaut ko citu. Pat atmetot malā jautājumu par vērtībām un pasaules uzskatiem un paliekot pie objektīvajiem faktiem vien, laulība un viendzimuma kopdzīve ir pilnīgi atšķirīgas sociālas realitātes. Struktūra „vīrs, sieva un viņu bērni dzīvo kopā“ būtiski atšķiras no struktūras „divi vīrieši vai divas sievietes dzīvo kopā“. Tās ir faktiski un objektīvi atšķirīgas struktūras, kas dažādi funkcionē un rada atšķirīgas sekas tajās iesaistītajām personām un visai sabiedrībai kopumā.

Pirmkārt, dabiskās laulības neatņemama sastāvdaļa ir seksuālās ekskluzivitātes princips: stājoties laulībā, tiek prezumēts, ka vīrs un sieva baudīs miesīgu tuvību tikai viens ar otru. Atkāpe no šā principa – lai cik bieži tā nenotiktu reālajā dzīvē – ir un paliek anomālija, par ko liecina pat tās apzīmējumi mūsu valodā: „laulības pārkāpšana“, „sievas vai vīra krāpšana“, „sānsoļi“, „laulāto neuzticība“, u.tml. Savukārt viendzimuma kopdzīvē šāda ekskluzivitāte parasti netiek prezumēta. Homoseksuālo pāru t.s. „atvērtība“ ir sen zināms fenomens, un pirms dažiem gadiem Sanfrancisko Valsts Universitātes veiktais pētījums to pārliecinoši apstiprināja.[36] (Tas arī nav nekas dīvains: autores ieskatā būtu dīvaini prasīt šāda veida kopdzīvē kaut kādu uzticību.)

Otrkārt, viena no vīrieša un sievietes laulības pamatiezīmēm ir tas, ka uz to balstītās ģimenēs dzimst un aug bērni; tātad caur šīm ģimenēm tiek nodrošināta sabiedrības un visas cilvēces pastāvīga atjaunošanās. Tieši tāpēc Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas 16. panta trešā daļa un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 23. panta pirmā daļa kvalificē „ģimeni“ kā „dabisku sabiedrības pamatšūniņu“. Ja mēs ar „ģimeni“ sāksim saprast kaut ko citu, izņemot uz vīrieša un sievietes savienību balstītu ģimeni, šīs normas gluži vienkārši zaudēs savu jēgu.

LGBT ideologi parasti iebilst, ka ne visās laulībās dzimstot bērni, un „tad jau būtu jāaizliedz noslēgt laulību arī cilvēkiem, kas veselības problēmu dēļ nespēj radīt bērnu“. Šis arguments ir aplams: patiešām, ir laulāti pāri, kuriem bērnu nevar būt, – taču tā ir atkāpe no vispārējās normas; vispārējs princips ir laulības atvērtība jaunas dzīvības radīšanai (jo citādi taču cilvēku dzimums jau sen būtu iznīcis). Savukārt divi homoseksuāļi nekad nespēs radīt kopīgu bērnu.

Treškārt, vīrieša un sievietes laulība pamatojas uz dzimumu komplementaritātes jeb savstarpējās papildināšanas principu, kas darbojas gan laulāto starpā, gan viņu attiecībās ar bērniem (miesīgajiem vai adoptētajiem). Vīrietis nevar būt māte un psiholoģiski dot bērniem to, ko dod māte. Sieviete nevar būt tēvs un dot bērniem to, ko dod tēvs. Viendzimuma pārī šāda komplementaritāte nav iespējama.

Ceturtkārt, dabiskā ģimene caur pastāvīgu augšanu un atjaunošanos nodrošina paaudžu solidaritāti. Šī solidaritāte palīdz nodot no paaudzes paaudzē dažāda veida kolektīvo dzīvesziņu (ģimenisko, tautisko, nacionālo, kulturālo, reliģisko), kas savukārt veido visas sabiedrības „cementu“. Viendzimuma kopdzīve, kurā paaudžu atjaunošanās nenotiek, šādu funkciju nevar pildīt.

Tātad rezumēsim: laulība ir uz viena vīrieša un vienas sievietes savstarpēju uzticību balstīta stabila savienība, kas kalpo kā pamats stabilas, drošas un veselīgas vides radīšanai bērnu dzimšanai, augšanai un attīstībai. Šī savienība ir absolūti unikāla salīdzinājumā ar visām pārējām, un tieši tādēļ tai ir tiesības uz unikālu atbalstu un garantijām no valsts puses. Tā arī ir Satversmes 110. panta pirmā teikuma pamatjēga (ratio legis). Šeit autore vēlētos ļoti skaidri izcelt galveno atziņu, kuru daudzi juristi diemžēl neapzinās, un proti: valsts atzīst un aizsargā laulības institūtu ne jau tādēļ, ka tas ļauj cilvēkiem viņu kopdzīvē justies pēc iespējas komfortablāk, bet gan unikālā un fundamentālā labuma dēļ, kuru tas dod valstij, sabiedrībai un visai cilvēcei. Citiem vārdiem sakot, šīs atzīšanas un aizsardzības pamatā ir kopējais labums, nevis individuālu egoistisku iegribu apmierināšana.

2.3. Aplamā „mīlestības“ piesaukšana

Autorei bieži vien ir nācies dzirdēt šādu LGBT aktīvistu argumentu: „Ja divi viena dzimuma cilvēki viens otru mīl, tad kādēļ gan liegt viņiem noslēgt laulību vienam ar otru?“ Pēc autores domām, tas ir spilgts piemērs tam, kā pat cilvēki ar juridisko izglītību dažkārt atmet racionālo domāšanu un sāk apelēt pie emocijām. Īstenībā šis arguments ir dubulti aplams. Tas balstās (a) uz neizpratni par laulības institūta jēgu un tiesību jēgu vispār, un (b) uz acīmredzamu terminu sajaukumu, kas vispārīgi ir LGBT ideoloģijas pamatiezīme.

Pirmkārt, kā mēs to jau redzējām iepriekšējā nodaļā, valsts tiesiski un politiski aizsargā laulības institūtu ne jau tādēļ, ka tas tiesiski leģitimētu personīgās jūtas un pārdzīvojumus, bet gan tādēļ, ka tā ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa. Tātad, – lai cik neromantiski tas neskanētu – laulībai, objektīvi raugoties, nav nekāda sakara ar mīlestību. Laulība, kurā laulāto starpā nav, vairs nav vai pat nekad nav bijis Romeo un Džuljetas (vai Induļa un Ārijas) cienīgu jūtu, tādēļ vien nepārstāj būt par pilntiesīgu un pilnvērtīgu laulību.

Otrkārt, arī laulības institūta tiesiskais režīms vispār nekur nepiemin „mīlestības“ kritēriju. Mūsu Civillikumā ir skaidri noteikti laulības noslēgšanas un spēkā esamības nosacījumi: minimālais vecums (32.-33.p.), uz asinsradniecību un adopcijas attiecībām balstīti ierobežojumi (35.p.1.d. un 37.p.), aizliegums stāties laulībā aizbildnim ar aizbilstamo (38.p.2.d.), poligāmijas aizliegums (38.p.1.d.) un, protams, „viendzimuma laulību“ aizliegums (35.p.2.d.). Kā redzam, „mīlestības“ nosacījums šeit nekur nav atrodams. Tieši tāpat tas ir visu pārējo valstu tiesību sistēmās, un tāpat tas ir bijis vienmēr – visos laikmetos un visās kultūrās. Nekādu „mīlestību“ kā laulības noslēgšanas nosacījumu mēs neatradīsim nedz klasiskajās romiešu tiesībās [37], nedz kanoniskajās tiesībās [38], nedz kur citur.

Kādēļ tā? – Tādēļ, ka „mīlestības“ jēdziens pieder pie ētikas un psiholoģijas jomām un vispār nekādi nevar būt tiesību priekšmets. Autorei ir neērti šā kvalificētiem juristiem domātā žurnāla slejās atgādināt to ābeces līmeņa patiesību, ka tiesības reglamentē tikai cilvēku ārējo uzvedību, nevis viņu sirdīs un dvēselēs mājojošās jūtas un pārdzīvojumus. Mīlestību nav iespējams nosvērt, nomērīt un fiksēt protokolā, lai to celtu priekšā tiesai kā pierādījumu. Tiesības ar to vienkārši nenodarbojas un par to neinteresējas. Tāpēc arī Civillikums kā laulības šķiršanas pamatu nosaka objektīvi konstatējamu situāciju, kad „laulība ir izirusi“ (69.p.), t.i., kad „nepastāv laulāto kopdzīve un nav vairs sagaidāms, ka laulātie to atjaunos“ (71.p.), – nevis „kad laulātie viens otru vairs nemīl“.

Ar to varētu arī beigt, tomēr autore gribētu pateikt dažus vārdus arī par šā argumenta pamatā esošo psiholoģisko problēmu. Kā viņa jau teica, šī LGBT ideologu tēze balstās uz vienu skaidri saskatāmu jēdzienu sajaukumu: ar „mīlestību“ šeit tiek saprasts kaut kas pavisam cits, proti, dzimumattiecības. LGBT ideologi parasti iebilst, ka homoseksuālais dzīvesveids ietverot sevī ne tikai to. Taču, ja attiecībās starp viena dzimuma personām nav seksa, tad šīs attiecības pēc definīcijas nevar nosaukt par „homoseksuālām“. Īstenībā ir ārkārtīgi daudz gadījumu, kad cilvēks var mīlēt tā paša dzimuma personu, tomēr šī mīlestība nav homoseksuāla. Tēvs mīl dēlu (un otrādi); brālis mīl brāli; draugs mīl draugu; klostera mūki mīl viens otru; ķēniņš mīl savus pavalstniekus (un otrādi); ārsts mīl slimnieku (un otrādi); karavīri kaujas laukā viens otru mīl (tiktāl, ka atdod viens par otru savas dzīvības)… Svētais Augustīns savā autobiogrāfiskajā darbā „Atzīšanās“ („Confessiones“) stāsta, cik smagi viņš pārdzīvoja sava karsti mīļotā drauga pāragro nāvi, – taču būtu muļķīgi saskatīt viņu attiecībās kaut kādu seksuālu zemtekstu.[39]

Diemžēl mēs šodien dzīvojam aukstā, samaitātā un ļaunā laikmetā, kurā visa šī krāšņā cilvēcisko attiecību palete tiek mērķtiecīgi iznīcināta un noreducēta līdz seksuālajai iekārei. Autores ieskatā visa LGBT ideoloģijas propaganda ir tikai daļa no kādas globālas mūsdienu tendences, proti, visas kultūras slimīgas seksualizācijas (un daudziem šī tendence ir ļoti izdevīga, jo seksuālo iekāri var veiksmīgi komerciāli ekspluatēt). Agrāk mēdza strīdēties, vai varot pastāvēt vienkārša draudzība starp vīrieti un sievieti, bet šodien vairākums vairs īsti netic parastas sirsnīgas draudzības esamībai starp diviem vīriešiem vai divām sievietēm: tur īstenībā esot „kaut kas cits“,– un visiem, protams, ir skaidrs, kas! Vulgārais freidisms, kurš jebkurā divu personu emocionālajā tuvībā nekavējoties saskata „to“, ir novedis pie tā, ka cilvēki, kuri meklē vienkāršu dvēselisku tuvību, uzticību un cilvēcisku siltumu, vairs neredz nekādu citu iespēju to iegūt, kā tikai caur seksu. Taču sekss šo funkciju pilda gaužām slikti, jo tas ir domāts kaut kam citam.[40]

Līdz ar to autore aicinātu gan pašus homoseksuāļus, gan viņu pašpasludinātos „labvēļus“ nopietni padomāt: varbūt aiz šīs slimīgās vēlmes izlietot vīrieti kā sievietes surogātu (vai otrādi) īstenībā slēpjas nepiepildītas ilgas pēc kaut kā cita: tuvības, draudzības, brālības, sirsnības, dvēseles siltuma? Par to pašu būtu nopietni jāpadomā arī tiem, kuri izjūt aplamu nepatiku vai pat naidu pret homoseksuāļiem kā cilvēkiem un vēlas viņus aizskart vai pazemot (atcerēsimies kaut vai huligānus, kuri apmētāja 2006. gada Rīgas „geju praida“ dalībniekus ar izkārnījumiem).

2.4. „Viendzimuma laulību“ ietekme uz laulības institūtu vispār

LGBT ideologi diskusijā bieži izvirza šādu argumentu: „Viendzimuma laulību ieviešana nekādi neaizskars citu cilvēku tiesības un intereses! Tas, ka viena dzimuma personas varēs savā starpā laulāties, nekādi neietekmēs pārējo cilvēku heteroseksuālās laulības!“ Diemžēl realitāte ir tieši pretēja: aizskars un ietekmēs gan, turklāt ārkārtīgi postoši un visas valsts mērogā.

Pirms autore sniegs atbildi uz šo argumentu, viņa izdarīs pavisam nelielu atkāpi. Vairākums LGBT aktīvistu apgalvo, ka viņu mērķis esot tikai savu interešu atzīšana, un ka viņi nekādā ziņā nevēloties graut vai mazināt laulības institūta nozīmi. Autore pieļauj, ka tas tā patiešām ir – vismaz Latvijas mērogā. Taču ne visi tā domā. Piemēram, pazīstamā krievu LGBT aktīviste Maša Gesena (Маша Гессен) kādā nesenā Austrālijas radio pārraidē vaļsirdīgi atzina pretējo. Viņa teica: „Pat muļķim saprotams, ka homoseksuāļiem ir tiesības uz laulības savienību noslēgšanu, taču es tāpat uzskatu par ne mazāk acīmredzamu arī to, ka laulības institūtam vispār nav jāpastāv. [..] Cīņa par geju laulību parasti ietver sevī melošanu par to, ko mēs izdarīsim ar laulību, kad mēs to sasniegsim. Jo mēs melojam, apgalvojot, ka laulības institūts palikšot nemainīgs. Un tie ir meli. Laulības institūtu gaida pārmaiņas un tam ir jāmainās. Un – atkārtošu vēlreiz – tam vispār nav jāpastāv.“[41]

Autore pieļauj, ka Latvijas LGBT aktīvistu vairākums tā nedomā. Taču pēc būtības Mašai Gesenai ir pilnīga taisnība. Viendzimuma kopdzīves pielīdzināšana laulībai patiešām nozīmētu laulības institūta noārdīšanu valsts tiesību sistēmā, – tikai Gesenai tas šķiet labi un atbalstāmi, bet šā raksta autorei nē.

Kā autore jau izskaidroja, vīrieša un sievietes laulība ir unikāls institūts, un tādēļ valsts to aizsargā. Tātad „viendzimuma laulību“ ieviešana nozīmētu nevis kaut kādu „vienlīdzības“ nodrošināšanu, bet gan radikālu laulības institūta pārdefinēšanu no valsts puses. Un šī pārdefinēšana savukārt pavērtu ceļu uz laulības institūta iznīcināšanu.

Kādēļ tā? Ilustrēsim to ar vienu analoģisku piemēru. Iedomāsimies, ka sviesta un margarīna tirgū tiek pieņemts lēmums: pārtraukt margarīna ražotāju diskrimināciju un atļaut viņiem tirgot savu produkciju ar nosaukumu „sviests“. Tātad likumdevējs oficiāli atzīst par „sviestu“: (a) sviestu, (b) sviesta un margarīna maisījumus dažādās proporcijās, (c) margarīnu, (d) jebkuru bālganu vai dzeltenīgu substanci, kuru var uzziest uz maizes vai uzlikt uz pannas. Tīrā sviesta cienītājiem tiek paziņots, ka viņu tiesības ar to nekādi netiekot aizskartas: viņi taču varot turpināt mierīgi pirkt un ēst savu sviestu! Taču problēma ir tā, ka praksē jēdziens „sviests“ sāk nozīmēt visu ko, tikai ne sviestu. Ražotāji, protams, sākotnēji mēģinās kaut kā izlocīties, ieviešot, piemēram, apzīmējumu „īsts sviests“. Tomēr visa „diskriminācijas novēršanas“ jēga ir tieši tā, lai šo „īsto sviestu“ (lai kā to nosauktu) pilnībā pielīdzinātu margarīnam! Jebkurš, kurš apgalvos, ka sviests un margarīns ir principiāli dažādi produkti un pret tiem jāizturas dažādi, būs vainīgs vienlīdzības principa pārkāpšanā un attiecīgi sodāms. Reāli tas nozīmē, ka sviestam tirgū ātri vien pienāks beigas.[42]

Autore vēlas atgādināt lasītājiem to vienkāršo aritmētisko patiesību, ka, ja A = B, tad B = A. Ja valsts „nediskriminācijas“ vārdā pielīdzina alus vēderu grūtniecībai, tad no tā ar nepielūdzamu loģiku izriet, ka grūtniecībai (un jaunas cilvēka dzīvības radīšanai) šīs valsts acīs nav lielāka vērtība, kā alus vēderam un pārmērīgai alus dzeršanai. Ja valsts atzīst, ka divu homoseksuāļu kopdzīve ir tikpat cienījama, aizsargājama un atbalstāma, kā no mātes, tēva un bērniem sastāvoša ģimene, – tad no tā izriet, ka no mātes, tēva un bērniem sastāvoša ģimene šīs valsts acīs nemaz nepelna lielāku cieņu un atbalstu, kā divu homoseksuāļu kopdzīve. Vīrieša un sievietes laulības juridiska pielīdzināšana jebkurai citai kopdzīves formai (t.sk. homoseksuālai) nozīmē, ka valsts vairs neatzīst laulības institūtu par unikālu un liedz tam pienākošos unikālo atzīšanu un atbalstu. No mammas, tēta un bērniem sastāvoša stabila ģimene tiek degradēta, noliekot to vienā līmenī ar kaut ko pavisam citu.

Vēl jo vairāk: ja likumdevējs ievieš tiesību sistēmā „viendzimuma laulību“ institūtu, tad zūd jebkāds pamats noraidīt poligāmijas (daudzsievības vai daudzvīrības) tiesisko atzīšanu. LGBT ideoloģijas pretinieki jau sen brīdināja, ka tam būs agri vai vēlu jānotiek. Kā parasti, viņu oponenti tikai atmeta ar roku, vīpsnādami: „Ko jūs te stāstāt šausmu stāstus, tas taču nekad nenotiks!“ Un, kā tas parasti notiek, LGBT ideoloģijas pretiniekiem izrādījās pilnīga taisnība. 2013. gada 13. decembrī ASV federālās apgabaltiesas tiesnesis Klārks Vedupss (Clark Waddoups) atzina par antikonstitucionālu Jūtas (Utah) štatā spēkā esošo daudzsievības aizliegumu.[43] Lai gan šis nolēmums nesatur pozitīvu pavēli Jūtas štatam reģistrēt poligāmās laulības, tas varētu būt nākamais loģiskais solis.

Patiešām jajautā: ja viendzimuma kopdzīve tiek atzīta par „laulību“, tad kādēļ ne poligāmā kopdzīve? Šeit darbojas a fortiori arguments: poligāmai laulībai ir pat daudz lielākas „tiesības“ uz valstisku atzīšanu. Pirmkārt, kā autore tikko teica, tā izsenis ir pastāvējusi daudzās pasaules kultūrās (un islāma pasaulē pastāv vēl joprojām). Otrkārt, viens no laulības pamatmērķiem – bērnu radīšana – „viendzimuma laulībā“ nav iespējama, bet poligāmā – cik vien vēlas. Ja laulības jēdziena aprobežošana ar viena vīrieša un vienas sievietes stabilu kopdzīvi ir „nevienlīdzība“ un „diskriminācija“, tad tieši tas pats ir sakāms arī par poligāmijas aizliegumu. Ja jūs piekrītat LGBT aktīvistu argumentiem, tad jums būs gribot negribot jāpiekrīt arī poligāmistu argumentiem, – jo tie taču ir tie paši argumenti.

Un, līdzko mēs tiesiski atzīstam arī poligāmās laulības, „vienlīdzības“ un „nediskriminācijas“ „burvju nūjiņa“ ļauj izplest „laulības“ jēdziena robežas gandrīz bezgalīgi. Neaizmirsīsim, ka saīsinājumā „LGBT“ ir arī burts „B“ ­– „biseksuāļi“. Vai tad nav diskriminējoši liegt biseksuālim vienlaicīgi noslēgt „laulību“ ar vīrieti un ar sievieti? Un vai nav diskriminējoši, piemēram, neatzīt par „laulību“ triju vai vairāku vīriešu kopdzīvi? Lasot iepriekš minēto ASV federālā tiesneša nolēmumu poligāmijas lietā, autore ir pārliecināta, ka šādu argumentu piesaukšana Rietumu valstu tiesās un parlamentos ir tikai laika jautājums.

Protams, likumdevējs var nolemt „nediskriminācijas“ vārdā pielīdzināt visas šīs kopdzīves formas (homoseksuāls pāris; vīrietis un vairākas sievietes; sieviete un vairāki vīrieši; trīs vai vairākas viena dzimuma personas, utt.) laulībai. Kā autore jau teica, ar to valsts skaidri parādītu, ka tā vairs neatzīst dabisko laulību par unikālu un liedz tai atbilstošu aizsardzību un atbalstu. Un šeit rodas likumsakarīgs jautājums: vai patiešām šāda tiesībpolitika valstij (konkrētajā gadījumā – Latvijai) ir noderīga, izdevīga un vajadzīga? Atbilde uz šo jautājumu  savukārt ir atkarīga no tā, kādus mērķus mūsu valsts vēlas sasniegt. Ja valsts ir ieinteresēta sargāt un veicināt kopējo labumu un redzēt savu tautu spēcīgu un drošu, ar stabilām un veselīgām ģimenēm, kurās paaudžu paaudzēs dzimst bērni, kas izaug par krietniem pilsoņiem un pēc tam dibina savas, tikpat stabilas un veselīgas ģimenes, – tad šai valstij ir jādara viss, lai sargātu uz viena vīrieša un vienas sievietes laulību balstītas ģimenes unikalitāti. Savukārt, ja valsts pamatmērķis ir vienkārši apmierināt atsevišķu indivīdu, grupu un lobiju egoistiskās iegribas, vienlaicīgi samazinot cilvēku skaita pieaugumu (lai viņi pārāk nesavairotos un nepieelpotu atmosfēru ar ogļskābo gāzi), – tad šāda valsts, protams, atteiksies atzīt laulības un uz tās balstītās ģimenes unikālo nozīmi un izmantos jebkuru iespēju, lai to degradētu un pazemotu.

Pēc autores domām, no tiesiskā viedokļa Latvijas konstitucionālais likumdevējs uz šo jautājumu jau ir ļoti skaidri atbildējis, nostiprinot Satversmes 110. pantā laulības kā vīrieša un sievietes savienības unikālo raksturu un uzliekot valstij pienākumu to sargāt. Ja valsts reiz ieviestu „viendzimuma laulību“ institūtu, šai normai vienkārši zustu jebkāda jēga. Līdz ar to ir jāsecina, ka jebkāds mēģinājums ieviest Latvijā „viendzimuma laulības“ būtu pretējs Satversmei.

III. „Viendzimuma partnerattiecību“ ieviešana Latvijas tiesību sistēmā – drauds cilvēktiesībām un kopējam labumam

3.1. Laulības un „reģistrētās partnerattiecības“

Šajā brīdī dažs labs lasītājs pateiks: „Labi, es piekrītu, ka laulība var būt tikai starp vīrieti un sievieti. Bet kādēļ gan nevarētu blakus laulībai ieviest „reģistrēto partnerattiecību“ institūtu, kas būtu atvērts arī viendzimuma pāriem?“ Daži juristi, piemēram, Mārtiņš Mits [44] un Juris Lavrikovs [45], apgalvo, ka Satversmes 110. pants neliedzot ieviest Latvijas tiesību sistēmā šādu institūtu. Vai tas tā patiešām ir?

Autore vēlas atgādināt, ka jebkurš tiesību institūts ir analizējams nevis pēc tā nosaukuma, bet pēc tā satura un mērķa. Apvienības „Mozaīka“ valdes locekle Evita Goša skaidro: „Partnerattiecību reģistrācija radītu partneriem pienākumu būt savstarpēji uzticīgiem, kopā dzīvot, vienam par otru gādāt un rūpēties. PAL [Partnerattiecību likums – B.R.] regulētu abu partneru mantiskās attiecības, paredzētu, ka nāves gadījumā pārdzīvojušais partneris manto tāpat kā pārdzīvojušais laulātā laulātais. Reģistrējot partnerattiecības, partneri pēc savas vēlēšanās varētu izraudzīties viena partnera uzvārdu par savu kopējo uzvārdu, uz partneriem būtu attiecināmas tiesības neliecināt vienam pret otru, vienam partnerim būtu tiesības pieņemt lēmumu par otra partnera ārstniecības metodēm, ja tas ir smagi saslimis, kā arī aizliegtu vienam partnerim atrasties iepirkumu komisijā, bet otram – iesniegt konkursa piedāvājumu u.tml. Būtiskākā PAL atšķirība no laulības institūta ir tā, ka PAL neparedz tiesības ne uz bērnu aizbildnību, ne adopciju“.[46]

No E. Gošas skaidrojuma ir skaidri redzams, ka piedāvātais likumprojekts paredz attiecināt uz viendzimuma kopdzīvi gandrīz visu to tiesisko attiecību paketi, kas Latvijas tiesību sistēmā piemīt laulībai. Līdz ar to apgalvojums, ka šis institūts būšot būtiski atšķirīgs no laulības, ir vienkārši intelektuāli negodīgs: pēc satura runa ir par tās pašas laulības surogātu, tikai (pagaidām) ar citu formālu nosaukumu. Tas, ka projekts „neparedz tiesības ne uz bērnu aizbildnību, ne adopciju“, nav nekāds mierinājums, jo tas ir tikai pavisam sīks izņēmums no vispārējās tiesisko attiecību paketes. Turklāt šim izņēmumam acīmredzami ir tikai pagaidu raksturs: tas atbilst tai pašai politiskajai „salami taktikai“, kuru autore jau minēja šā raksta sākumā. Tā kā „tumsonīgā“ Latvijas sabiedrība bērnu nodošanai viendzimuma pāru rīcībā „vēl nav gatava“, šis punkts pagaidām varētu palikt „atvērts“, – taču pēc „viendzimuma partnerattiecību“ ieviešanas un iesakņošanās mūsu tiesību sistēmā nākamais solis būtu arī šā izņēmuma atcelšana. Īstenībā E. Goša pati šajā jautājumā „atklāja kārtis“, 2014. gada Bīriņu konferencē pozitīvi izteikdamās par bērnu audzināšanu viendzimuma „ģimenēs“.[47]

Arī Eiropas Savienības tiesas (turpmāk – EST) judikatūra uzliek par pienākumu sociālo garantiju jomā pielīdzināt „viendzimuma partnerattiecības“ laulībai. Laika un vietas ekonomijas labad autore citēs to pašu E. Gošas publikāciju, kur attiecīgie EST spriedumi ir ļoti labi izskaidroti: „[..] 2008. gada 1. aprīļa spriedumā lietā Tadao Maruko v. Versorgungsanstalt der deutschen Bühnen (C-267/06) Tiesa noteica: ja dalībvalsts ir noteikusi vienādu tiesisko režīmu pretēju dzimumu laulātajiem un viena dzimuma reģistrētajiem partneriem attiecībā uz tiesībām uz pārdzīvojušā dzīvesbiedra pensiju, tad šādas pensijas nepiešķiršana pārdzīvojušajam partnerim uzskatāma par tiešu diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ. Savukārt 2011. gada 10. maija spriedums lietā Jürgen Römer v. Freie und Hansestadt Hamburg (C-147/08) nostiprināja Maruko lietā noteikto principu, ka visās ES dalībvalstīs, kurās laulība ir pieejama tikai pretēju dzimumu pāriem, bet viendzimuma pāriem ir pieejams reģistrēto partnerattiecību institūts, visi ar nodarbinātību saistītie maksājumi, tai skaitā pensijas, ir jānosaka pēc vienādiem noteikumiem gan viendzimuma reģistrētajiem partneriem, gan laulātajiem pretēju dzimumu pāriem. Šo noteikumu neievērošana ir uzskatāma par tiešu diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ.“ [48]

Jāsecina, ka, lai kāds būtu šo „partnerattiecību“ nosaukums, no tiesisko seku viedokļa šā institūta jēga tik un tā būtu – pielīdzināt viendzimuma kopdzīvi laulībai. Tātad tā galarezultāts būtībā būtu tieši tas pas, kas „viendzimuma laulību“ ieviešanai, proti: valsts vairs neatzītu laulības institūtu par unikālu, liegtu tam pienākošos unikālo atzīšanu un atbalstu un tādējādi to degradētu. Līdz ar to M. Mitam un J. Lavrikovam nav taisnība: „viendzimuma partnerattiecību“ institūta ieviešana mūsu tiesību sistēmā būtu tādā pašā pretrunā ar Satversmes 110. pantu, kā „viendzimuma laulību“ ieviešana.

Tomēr viendzimuma „reģistrēto partnerattiecību“ institūta ieviešanai būtu vēl arī citas negatīvas sekas. Pirmkārt, ar to valsts piešķirtu tiesisku leģitimitāti visnotaļ bīstamam uzvedības modelim. Otrkārt, šī leģitimācija dotu nopietnu triecienu citu cilvēku – un vispirms jau LGBT ideoloģijas oponentu – pamattiesībām un pamatbrīvībām. Šīs divas sekas autore aplūkos divās nākamajās nodaļās, ar kurām šo rakstu arī beigs.

3.2. Homoseksuālais dzīvesveids un veselības jautājumi

Apspriežot homoseksuālisma problemātiku, latviešu autori parasti palaiž garām vienu ārkārtīgi svarīgu faktu: pat ja homoseksuālā uzvedība šodien vairs netiek oficiāli atzīta par „slimību“ vai „patoloģiju“, homoseksuālais dzīvesveids tik un tā ir katastrofiski bīstams to cilvēku veselībai (un dažkārt pat dzīvībai), kuri to piekopj. Tas nav kaut kāds vienkāršs „ļauno un tumsonīgo homofobu“ pieņēmums, – tie ir autoritatīvos avotos publicēti un attiecīgi pārbaudāmi medicīniski dati. Aplūkosim dažus no mums pieejamajiem datiem.

Slimību kontroles un novēršanas centri (Centers for Disease Control and Prevention jeb CDC) ir ASV federālo valsts iestāžu kopums, kas atrodas Atlantā (Džordžijas štatā) un, cita starpā, nodarbojas ar infekcijas slimību izplatības novērošanu. Pēc pēdējiem CDC datiem, kas ir publicēti 2014. gada novembrī, vīriešu dzimuma homoseksuāļu ir mazāk par 4% no visiem ASV vīriešiem, – taču viņi ir veseli 59% no visiem ar HIV vīrusu inficētajiem, un veseli 66% no visiem pēdējā gada laikā reģistrētajiem jaunajiem inficēšanās gadījumiem. CDC pētnieki ir aprēķinājuši, ka varbūtība, ka homoseksuālis inficēsies ar HIV vīrusu, ir 44 reizes lielāka, nekā pārējiem vīriešiem.[49] Autore īpaši pasvītro: nevis par 44%, bet 44 reizes! Autores skatījumā šie skaitļi ir tik acīmredzami šausminoši, ka viņa tos nekomentēs. Paši CDC savā faktu lapā secina: „Visu rasu vīrieši – geji un biseksuāļi – kuri CDC novērošanas sistēmās tiek dēvēti par ‚vīriešiem, kuri stājas dzimumsakaros ar vīriešiem‘ (MSM) – turpina būt HIV vīrusa vissmagāk skartā riska grupa. Jaunākie CDC dati rāda, ka laikā no 2008. līdz 2010. gadam jauno inficēšanās gadījumu skaits MSM starpā ir pieaudzis par 12%, un pat vēl vairāk starp gados jaunākajiem MSM“.[50]

Citās valstīs situācija ir līdzīga.[51] Krievijā 2011. gadā diagnosticēto HIV gadījumu skaits vīriešu dzimuma homoseksuāļu starpā bija 15,2 reizes lielāks par vidējo skaitli visas valsts mērogā (3826,5 gadījumi no 100 000).[52] Šā iemesla dēļ daudzās valstīs homoseksuāļiem nav atļauts būt par asins donoriem.

Gan CDC, gan cita statistika rāda, ka homoseksuālā dzīvesveida piekopēji daudz biežāk par pārējiem inficējas ar seksuāli transmisīvajām slimībām [53], tādām kā sifiliss un gonoreja[54], kā arī A un B vīrushepatīts.[55]

LGBT aktīvisti parasti iebilst, ka šo problēmu varot novērst, „apmācot cilvēkus pareizi lietot prezervatīvus“. Taču AIDS epidēmija ilgst jau vairāk nekā trīsdesmit gadus. Tas ir veselas paaudzes garums: epidēmijas sākumā piedzimušie ir pieauguši, apprecējušies un tagad paši laiž skolās savus bērnus. Visu šo laiku homoseksuāļi tiek aktīvi aicināti lietot prezervatīvus, – un tomēr HIV/AIDS un citu iepriekš minēto seksuāli transmisīvo slimību sērga viņu vidū turpina plosīties un prasa aizvien jaunus upurus. Tātad, ja jau prezervatīvi trīsdesmit gadu laikā šo problēmu nav atrisinājuši, tad nav pamata domāt, ka tie jebkad to atrisinās. (Nav jābūt ārstam, lai saprastu, ka viens no noteicošajiem faktoriem šajā ziņā ir homoseksuālajai kopdzīvei organiski piemītošā „atvērtība“, kuru autore jau minēja raksta otrajā daļā.)

Tikpat drūma ir korelācija starp homoseksuālo uzvedību un ļaundabīgajiem audzējiem. Šajā ziņā autore var tikai atgādināt veco sakāmvārdu: „Dievs piedod vienmēr, cilvēki – dažreiz, daba – nekad“. Autorei ir ļoti neērti atgādināt to vispārzināmo patiesību, ka cilvēka organisms anatomiski nav piemērots viendzimuma dzimumsakariem. Par šīs patiesības neievērošanu bieži vien nākas maksāt pārāk dārgu un traģisku cenu: pēc to pašu CDC datiem, homoseksuāls dzīvesveids vīriešu starpā ir saistīts ar paaugstinātu tūpļa un taisnās zarnas vēža risku.[56]

Protams, lasot šīs rindiņas, LGBT aktīvisti var skaļi sūdzēties par „homofobiju“ un „neiecietību“ u.tml. Diemžēl uz HIV vīrusu, uz citu bīstamu slimību baciļiem un uz vēža šūnām šie saucieni nekādi neiedarbojas.

Visbeidzot, homoseksuāls dzīvesveids ir bieži vien saistīts ar nopietniem garīgās veselības traucējumiem: pašnāvības, depresija, baiļu sindroms, utt.[57] LGBT ideologi to parasti nenoliedz, taču viņi mēdz atbildēt, ka šo problēmu cēlonis esot nevis homoseksuālais dzīvesveids pats par sevi, bet gan sabiedrības nosodošā attieksme pret homoseksuāļiem. Tomēr autores rīcībā esošie dati atspoguļo Lielbritānijā un Nīderlandē veiktos pētījumus [58], un šīs valstis pēdējos divdesmit gadus LGBT ideoloģijas ziņā ir bijušas avangardā. Jebkāda publiski pausta nosodoša attieksme pret homoseksuālu uzvedību šajās valstīs tiek konsekventi sodīta un apkarota, – taču garīgās veselības problēmas tas nekādi nav atrisinājis.

Tagad autore uzdos visiem lasītājiem divus likumsakarīgus jautājumus. Pirmkārt, vai tās nevalstiskās organizācijas, kas savos nosaukumos sauc sevi par homoseksuāļu „draugiem“, patiešām ir homoseksuāļiem objektīvi draudzīgas un vēl viņiem labu? Ja kāda organizācija nosauktu sevi par „alkoholiķu draugiem“ un vienlaicīgi propagandētu alkoholiķiem dzeršanas „nekaitīgumu“ un aicinātu viņus turpināt dzert, tad viņi par tik rupju cinismu izpelnītos visasāko sabiedrības nosodījumu. Vai tad gadījumā ar homoseksuālo dzīvesveidu atbalstošām organizācijām nav jābūt tādai pašai reakcijai?

Otrkārt, vai tik kaitīgam un bīstamam dzīvesveidam patiešām būtu jāsaņem valsts atbalsts un tiesiska „svētība“ no likumdevēja puses? Pašai autorei atbilde šķiet acīmredzama: valsts, kas patiesi rūpējas par kopējo labumu (nevis par mirkļa izdabāšanu dažādu lobiju iegribām), nekad to nedarīs. Atgādināsim, ka pavisam nesen Saeima pieņēma vairākus grozījumus likumā „Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu” [59], nolūkā mazināt cita kaitīga un kancerogēna uzvedības modeļa – smēķēšanas – nodarīto ļaunumu. Vai nebūtu absurdi vienlaicīgi apkarot vienu kaitīgu dzīvesveidu un veicināt citu, vismaz tikpat bīstamu (ja ne bīstamāku)?

Šeit rodas nākamais likumsakarīgais jautājums: ja jau homoseksuālais dzīvesveids ir tik kaitīgs, tad varbūt valstij tas pats par sevi būtu jāierobežo? Varbūt bijušās Latvijas PSR (vēlāk – Latvijas Republikas) Kriminālkodeksa 124. pants, kas noteica kriminālatbildību par „pederastiju“ (ar to saprotot jebkādos apstākļos notikušus dzimumsakarus starp diviem vīriešiem) ir ticis aplami izslēgts? Vai šāda norma nebūtu jāatjauno?

Autores viedoklis šajā jautājumā ir viennozīmīgs: nē, nekādā gadījumā! Jebkādi labprātīgi dzimumsakari starp divām pilngadīgām un rīcībspējīgām personām pieder pie viņu privātās dzīves jomas, kas brīvai demokrātiskai valstij ir jārespektē. Tas gluži vienkārši ir samērīguma jautājums: jā, patiešām, homoseksuāla kontakta dalībnieki ar lielu varbūtības pakāpi pakļauj viens otru lielam riskam, – taču, ielaužoties viņu visintīmākajā sfērā, tiktu nodarīts daudz lielāks ļaunums un pavērts ceļš uz visneiedomājamākajām ļaunprātībām. Šeit darbojas tā pati loģika, kas attiecībā uz citām kaitīgām nodarbēm: valsts var paust savu negatīvo attieksmi pret tām un cīnīties ar tām publiskajā jomā, taču privātā joma nav jāaizskar, – citādi šī valsts būs atzīstama par totalitāru. Piemēram, ir pamatota alkoholisko dzērienu tirdzniecības un reklāmas ierobežošana un barga sodīšana par nepilngadīgo apdzirdīšanu, – taču nedrīkst sodīt cilvēku par piedzeršanos savās mājās vai viesos (kā to dara atsevišķas musulmaņu valstis ar šariāta tiesību sistēmu). Tāpat, pēc autores domām, ir pilnīgi pamatota valsts nostāja, atsakoties piešķirt homoseksuālajam dzīvesveidam jebkādu tiesisku leģitimitāti, un ir pilnīgi atbalstāmi valsts pasākumi nolūkā ierobežot šāda dzīvesveida propagandu nepilngadīgajiem. Taču tam, ko divi rīcībspējīgi cilvēki labprātīgi dara aiz slēgtām durvīm, principā ir jāpaliek ārpus valsts kontroles robežām.

 3.3. Citu cilvēku pamattiesību ierobežošana

Draudi cilvēku veselībai nav vienīgais kaitējums, kuru LGBT ideoloģijas leģitimēšana nodara sabiedrībai. Pieredze rāda, ka absolūti visās valstīs, kurās LGBT ideoloģijas elementi kļūst par tiesību sistēmas sastāvdaļu, līdz ar to krasi pazeminās brīvības un demokrātijas līmenis sabiedrībā un tiek ierobežotas citu cilvēku klasiskās pamatbrīvības (vārda, reliģijas, sirdsapziņas brīvība u.c.).

Lieta tā, ka LGBT ideoloģija būtībā ir dziļi absurda un tādēļ grūti aizstāvama. Ja tās aizstāvji būtu patiešām pārliecināti par savu argumentu pareizību – tāpat kā, piemēram, šā raksta autore ir pārliecināta par savu viedokļu pareizību, – viņi neuztrauktos par to, ka kāds var viņiem nepiekrist un paust arī pretēju viedokli. Taču LGBT ideoloģijas īpatnība ir tā, ka to, kā kāršu namiņu, var jebkurā brīdī sagraut viens vienīgs skaļš sauciens: „Karalis ir kails!“ (kā H.K. Andersena pasakā „Karaļa jaunais tērps“). Lai novērstu šādu iespēju, LGBT aktīvistiem nav citas iespējas, kā censties ietekmēt valsts politiku, lai varētu uzspiest savas tēzes ar varu. Turklāt tas notiek divās „frontēs“: (a) ierobežojot citu cilvēku brīvību ar vārdiem vai darbiem nepiekrist LGBT ideoloģijai, un (b) caur skolu programmām attiecīgi skalojot smadzenes bērniem vai pusaudžiem, turklāt nerēķinoties ar vecāku vai aizbildņu gribu. Protams, šī politika tiek oficiāli motivēta ar „nediskriminācijas“, „vienlīdzības“, „dažādības“ un „tolerances“ saukļiem.

Tas viss pārsteidzoši atgādina totalitāro režīmu, un šī līdzība nebūt nav nejauša: īstenībā LGBT ideoloģija pēc savas dabas nemaz nevar nebūt totalitāra. Vienkārši visas totalitārās kustības un organizācijas ir līdzīgas.

Vēsture rāda, ka jebkuras totalitāras kustības taktika ietver sevī oponenta demonizāciju. Arī LGBT aktīvistu kustības šajā ziņā nav izņēmums. Lasot šīs ideoloģijas proponentu rakstus, uzreiz duras acīs atslēgvārds „naids“ (angļu val. hate) teju vai katrā teikumā. Protams, ka naida kurināšana pret homoseksuāļiem ir nepieņemama un sodāma, – tāpat kā naida kurināšana pret jebkuru citu sabiedrības grupu. Taču LGBT ideologi ar vārdu „naids“ saprot jebkādu citu attieksmi pret homoseksuālismu, izņemot sajūsmu. Ikviena demonstrācija dabiskās laulības un ģimenes atbalstam ir „naida maršs“ (hate march). Jebkurš izteikums, kas kritizē homoseksuālo dzīvesveidu vai LGBT ideoloģiju – arī šis raksts – ir „naida runa“ (hate speech). Jebkura cilvēku grupa, kas šai ideoloģijai nepiekrīt – piemēram, jebkura no Latvijas tradicionālajām baznīcām, – ir „naida grupa“ (hate group). Ikviens LGBT aktīvistu oponents ir „nīdējs“ (hater), „tumsoņa/fanātiķis“ (bigot) jeb – šis jau pazīstamais vārds! – „homofobs“. Un, protams, ideja par to, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti, ir „tumsonīgs naids“ (sk. jau minēto D. Arājas rakstu).

Tas, ka LGBT ideoloģijas pretinieks savu kritiku varbūt izsaka ļoti nosvērtā un pieklājīgā formā, neko nemaina. Viens no iepriekš minētās oponenta demonizācijas aspektiem ir homoseksuālās uzvedības un LGBT ideoloģijas kritikas morāla vienādošana ar reālu vardarbību. Tipisku šā taktiskā paņēmiena piemēru var redzēt Olivera Everta rakstā, kuru pāris dienas pirms 2014. gada Ziemassvētkiem publicēja portāls Tvnet.lv. Autors, cita starpā, raksta: „Tas, ko 2014. gadā dara Islāma valsts džihādisti, videokameru priekšā griežot galvas rietumu pasaules kristiešiem, ir islāma reliģijas iedvesmota rīcība, kas sakņojas agresīvā naidā pret citādāko. Bet vai tad kristiešu reliģija ar neiecietību pret homoseksuāliem cilvēkiem nav tas pats? Rietumu civilizācija tomēr vairs nedzīvo viduslaiku tumsonībā, kad baznīca varēja netraucēti citādos dedzināt uz sārta, taču dabas noteiktās homoseksualitātes sludināšana par grēku un šo cilvēku tiesību ierobežošana ir tāda pati sārtu kurināšana un galvu griešana mūsdienās, taču tikai ar „samta cimdiem“. Šī tumsas un naida ideoloģija un reliģija vēl dziļi sakņojas arī Latvijā. [..]“ [60]

Tieši tā, jūs visu sapratāt pareizi: O. Everta un viņa domubiedru skatījumā, ja Latvijas katoļu un luterāņu arhibīskapi no savām kancelēm pasludina tradicionālo kristīgo skatījumu uz šo jautājumu (proti: Dievs ir radījis vīrieti un sievieti laulībai; jebkādi hetero- vai homoseksuāli dzimumsakari ārpus laulības ir smags grēks; protams, šis grēks var tikt piedots, tāpat kā pārējie grēki, bet tikai tad, ja cilvēks pats atzīs to par grēku un nopietni un no visas sirds apņemsies laboties)[61], – tad viņu sprediķi ļaunuma ziņā ir tas pats, kas galvas nogriešana otram cilvēkam videokameras priekšā! Tātad negatīva viedokļa paušana par homoseksuālo dzīvesveidu tiek pielīdzināta terorismam un masu slepkavībām – t.i., vissmagākajiem noziegumiem, un ir loģiski, ka par vissmagākajiem noziegumiem tiesiskā valstī pienākas vissmagākie sodi. Autore aicinātu lasītājus neuztvert D. Arājas un O. Everta vārdus pārāk nenopietni. Īstenībā tajos var saskatīt skaidru brīdinājumu: ja jūs kritizējat homoseksuālismu vai apliecināt, ka laulība ir starp vīrieti un sievieti, jūs esat pielīdzināms naida cēlājam vai slepkavam – rīkļurāvējam… ar visām no tā izrietošajām sekām.

Visas tās Rietumu valstis, kuru tiesību sistēmās ir izdevies iesakņoties LGBT ideoloģijai, pamazām nonāk pie tā, ka jebkāda homoseksuālās uzvedības kritika – un bieži vien arī pašas LGBT ideoloģijas kritika – tiek atzīta par prettiesisku un sodīta. „Viendzimuma partnerattiecību“ institūta ieviešana nekad nenāk viena pati: lai neviens neuzdrošinātos kritizēt tā pamatā esošās idejas, tiek pieņemti arī attiecīgi grozījumi krimināllikumos. Pat ja „homofobu“ neizdodas formāli notiesāt un galu galā viņš tiek attaisnots, faktiski viņš tik un tā tiek sodīts: ar patvaļīgiem arestiem, ar naudas un veselības zaudēšanu gadiem ilgās tiesu prāvās, ar uzņēmuma izputināšanu u.tml. Autore tagad ilustrēs šo atziņu ar dažiem neseniem piemēriem, katru no tiem minot ļoti īsi (ja lasītājus tas interesē, viņi paši var sameklēt internetā detalizētāku informāciju par šīm lietām).

Lielbritānija, 2014. gada decembris. Kembridžas policija arestē katoļu mūku, brāli Deimonu Džounu Kelliju (Brother Damon Jonah Kelly) par to, ka viņš izplatīja Kembridžā un blakus esošajās pilsētās skrejlapas, kurās pauda Katoļu baznīcas mācībai atbilstošu viedokli par homoseksuālām tieksmēm un homoseksuālo dzīvesveidu (starp citu, dažas skrejlapās paustās atziņas sakrita arī ar šā raksta atziņām). Vēl jo vairāk: šis „nelietīgais homofobs“ nosūtīja atklātu vēstuli LGBT aktīvistu žurnālam „Pink News“, uzņemoties atbildību par šo skrejlapu izplatīšanu. Brālim Kellijam tas nav nekas jauns: pēdējo gadu laikā viņš par identiskām darbībām ir ticis arestēts jau deviņas reizes. Šoreiz viņam būs jāstājas tiesas priekšā 2015. gada 20. janvārī.[62] Brālis Kellijs paredz, ka šoreiz būs jāiet cietumā uz ilgāku laiku, taču ir gatavs nest šo upuri.[63]

Francija, 2013. gada pavasaris. Vairākās Francijas pilsētās policija uz ielām tvarsta un arestē cilvēkus, kuriem ir mugurā T-krekls vai svīteris ar „viendzimuma laulību“ pretinieku emblēmu (rokās sadevušos mātes, tēva, dēla un meitas silueti).[64]

Lielbritānija, 2011. gads. Jūnisa un Ovens Džonsi (Eunice and Owen Johns, 62 un 65 gadus veci) ir melnādains Dērbijas pilsētas iedzīvotāju pāris, kas ilgus gadus kā audžuģimene ir pieņēmuši pie sevis pašvaldības apgādībā esošos bērnus – bāreņus. Visi tikai priecājās par šiem krietnajiem audžuvecākiem, līdz kamēr vienā jaukā dienā Dērbijas pašvaldība nolēma lauzt ar viņiem jebkādu sadarbību un bērnus viņiem vairs nedot. Kādu noziegumu šie neģēļi bija izdarījuši? Izrādījās, ka viņi ir Vasarsvētku draudzes kristieši, kuri ir negatīvi noskaņoti pret homoseksuālo dzīvesveidu. Džonsu pāris vērsās Anglijas Augstajā tiesā (High Court) kas – pilnīgi paredzami – viņu sūdzību noraidīja. Tiesa skaidros vārdos paziņoja, ka audžuvecāku iebildumi pret homoseksuālismu varēja apdraudēt audžubērnu „labklājību“, un ka „cilvēku aizsardzībai pret diskrimināciju uz seksuālās orientācijas pamata ir prioritāte pār aizsardzību pret diskrimināciju uz reliģiskās pārliecības pamata“.[65]

Kanāda, 2008. gads. No vienas personas sastāvošā Albertas provinces Cilvēktiesību kolēģija (Human Rights Panel) notiesā protestantu mācītāju Stīvenu Bezoinu (Stephen Boissoin) par to, ka viņš bija nopublicējis vietējā avīzē atklātu vēstuli, kurā apgalvoja: „kur zeļ homoseksuālisms, tur plaukst visu veidu samaitātība“. Viņš tāpat rakstīja, ka „homoseksuālo tiesību aktīvisti un tie, kas viņus aizstāv, ir tikpat amorāli, kā pedofīli, suteneri un narkotiku tirgotāji“. Kāds universitātes profesors iesniedza sūdzību pret Bezoinu par „jūtu aizskaršanu“. Cilvēktiesību kolēģija ne tikai lika Bezoinam atvainoties sūdzētājam un samaksāt viņam 5 000 dolāru „sāpju naudu“, bet arī uzlika viņam pastāvīgu beztermiņa aizliegumu turpmāk kritiski izteikties par homoseksuālismu presē, internetā, privātajos e-pastos, utt.[66] Tiesas vēlāk šo lēmumu atcēla[67], taču Bezoinam tik un tā nācās ciest ievērojamus finansiālus zaudējumus tiesāšanās izmaksu dēļ.[68]

Francija, 2006. gads. Lilles pirmās instances tiesa, iztiesājot krimināllietu pret parlamenta deputātu Kristiānu Vanestu (Christian Vanneste), atzīst viņu par vainīgu un soda ar 3 000 eiro naudassodu par to, ka, atbildot uz kāda žurnālista jautājumu, viņš bija lietojis vairākus „nepieļaujamus izteicienus“. Konkrētāk, Vanests bija atļāvies morāli vērtēt homoseksuālo uzvedību, sakot, ka „Homoseksualitāte ir sliktāka par heteroseksualitāti. Ja visi to piekoptu, tas būtu bīstami cilvēcei.“ Tiesa atklāti atzina, ka apsūdzētais bija kritizējis brīvi izvēlētu uzvedību, nevis apvainojis cilvēkus kā tādus, – taču tā neatzina šo faktu par svarīgu. Un – pats šausmīgākais – Vanests bija atļāvies nokritizēt dažu LGBT aktīvistu organizāciju politiku, raksturojot to attieksmi kā „sektantisku“. Vanests tika notiesāts arī apelācijas instancē, taču Francijas Kasācijas tiesa viņu galu galā attaisnoja.[69]

Zviedrija, 2004. gads. Tiesa piespriež Kalmāras Vasarsvētku draudzes mācītājam Oke Grīnam (Åke Green) nosacītu cietumsodu uz vienu mēnesi par „naida kurināšanu pret homoseksuāļiem“. Kāds bija viņa noziegums? Tas, ka vienā no saviem sprediķiem viņš bija pateicis šādus vārdus: „Seksuālās izvirtības ir dziļš vēža audzējs sabiedrībā.“ 2005. gada novembrī Zviedrijas Augstākā tiesa Grīnu tomēr attaisnoja, atsaucoties uz ECT judikatūru vārda brīvības lietās.[70]

Autore uzsver, ka šie piemēri nav vienkārši „neveiksmīgi izņēmumi“, bet gan ļoti tipiski fakti, kas šajās valstīs notiek regulāri. Šā raksta formāts ļāva autorei minēt tikai sešus no tiem, taču viņas „kolekcijā“ ir vairāk nekā simts šādu, pēdējo desmit gadu laikā notikušu faktu. Turklāt tie skar ne tikai vārda brīvību un reliģijas brīvību, bet arī, piemēram, privātīpašuma tiesības un uzņēmējdarbības brīvību: fermeru sodīšana par nevēlēšanos izīrēt savu fermu „viendzimuma laulību“ svinēšanai [71], konditoru sodīšana un viņu uzņēmuma finansiāla izputināšana par nevēlēšanos cept torti „viendzimuma laulībām“[72], utt.

Šeit autore gribētu jautāt visiem juristiem un politiķiem, kuri lasa šo rakstu: vai mums Latvijā arī kaut kas tāds ir vajadzīgs? Tas, ka „daudzas citas valstis tā dara“, nav derīgs arguments.

Autore atkārtos jau reiz sacīto: pieredze ir parādījusi, ka it visur, kur LGBT ideoloģija tiek tiesiski leģitimēta un nostiprināta (un viendzimuma pāru „reģistrēto partnerattiecību“ ieviešana ir pirmais šādas leģitimācijas stūrakmens), no tā smagi cieš citu cilvēku pamattiesības. Šī ideoloģija ir nesavienojama ar domu un vārda brīvību, ar reliģijas un sirdsapziņas brīvību, ar vecāku brīvību audzināt bērnus saskaņā ar saviem uzskatiem, ar uzņēmējdarbības brīvību un ar vairākām citām brīvā un demokrātiskā valstī atzītām pamattiesībām. Sabiedrība, kurā šī ideoloģija iesakņojas, ātri vien kļūst mazāk brīva un mazāk demokrātiska, – un vienlaicīgi totalitārāka un represīvāka. Pēc autores domām, tas ir pilnīgi pietiekams, lai atzītu LGBT ideoloģijas krasu nesavienojamību ar Satversmes 1. panta pamatnormu un nepieļautu tās ieplūšanu mūsu tiesību sistēmā.

Atsauces:
[1] Matule S., Dubava I., Litvins G. Šā gada Bīriņu aktualitātes: Satversme un informācijas tehnoloģijas. Jurista Vārds, 29.07.2014, Nr. 29 (831).
[2] Sk., piem., Chumley Ch.K. Edgars Rinkevics, Latvia minister, comes out as gay in tweet. The Washington Times, 07.11.2014. Pieejams: http://www.washingtontimes.com/news/2014/nov/7/edgars-rinkevics-latvia-minister-comes-out-as-gay-/ [šeit un turpmāk visas hipersaites skatītas un pārbaudītas 03.01.2015].
[3] Lielbritānijas vēstnieks Latvijā uzteicis Rinkēviču un paziņojis, ka arī viņš ir gejs. Focus.lv, 28.11.2014. Pieejams: http://www.focus.lv/latvija/sabiedriba/lielbritanijas-vestnieks-latvija-uzteicis-rinkevicu-un-pazinojis-ka-ari-vins-ir-gejs.
[4] LGBT un viņu draugu apvienības „Mozaīka“ atklāta vēstule tieslietu ministram. Focus.lv, 11.11.2014. Pieejams: http://www.focus.lv/latvija/sabiedriba/lgbt-un-vinu-draugu-apvienibas-mozaika-atklata-vestule-tieslietu-ministram.
[5] Tieslietu ministra vēstule pieejama ministrijas mājas lapā: https://www.tm.gov.lv/lv/aktualitates/tm-informacija-presei/dzintars-rasnacs-laulibas-un-gimenes-jedziens-latvija-paliks-nemainigs.
[6]  Bērziņš A.: Skolotāji ir sabiedrības saprātīgākā daļa. Neatkarīgā Rīta Avīze, 18.12.2014. Pieejams: http://nra.lv/latvija/131085-andris-berzins-skolotaji-ir-sabiedribas-sapratigaka-dala.htm.
[7] Paziņojums pieejams: http://mozaika.lv/mozaikas-reply-to-latvian-president/.
[8] Balmaks I. Eiropas Kopienu tiesa un viendzimuma attiecības. Jurista Vārds, 10.06.2008, Nr. 22 (527); Gailīte D. Ar galvu smiltīs. Jurista Vārds, 24.05.2011, Nr. 21 (668); Goša E. Mīti un patiesība par viendzimuma pāru tiesisko regulējumu. Jurista Vārds, 31.05.2011, Nr. 22 (669); Lazukina N. Viendzimuma laulību legalizācija ir antikonstitucionāla un nav pieļaujama. Jurista Vārds, 31.05.2011, Nr. 22 (669); Dubava I. Viendzimuma attiecību aizsardzības tendences. Jurista Vārds, 25.03.2014, Nr. 12 (814).
[9] Vallianatos and Others v. Greece [GC], nos. 29381/09 and 32684/09, §§ 70-92, 7 November 2013.
[10] Konvencijas 9. pants un tās Pirmā protokola 2. pants. Sk. Lautsi v. Italy, no. 30814/06, §§ 48-58, 3 November 2009.
[11] Borrego Borrego F.J. Problems of Frivolity in the European Court of Human Rights. Grām.: Kugler G. and M. (ed.) Exiting a Dear End Road: a GPS for Christians in Public Discourse. Vienna: Kairos Publications, 2010, pp. 200-201.
[12] Lautsi and Others v. Italy [GC], no. 30814/06, §§ 57-78, 18 March 2011.
[13] Par šāda cilvēka pieredzi sk., piem., Ariño P. L’homosexualité en vérité: briser enfin le tabou. Paris: Frédéric Aimard Editeur, 2012.
[14] Vārdam “pederastija” ir divas nozīmes. Tā sākotnējā, vēl Senajā Grieķijā pieņemtā nozīme ir “seksuālas attiecības starp pieaugušu vīrieti un jaunu zēnu” (no sengrieķu pais – zēns un erastēs – mīlnieks), un šajā nozīmē tas ir iesakņojies angļu valodā. Savukārt franču valodā tas ātri vien sāka apzīmēt jebkurus homoseksuālus dzimumsakarus, un šajā nozīmē tas ieviesās arī latviešu valodā (sk., piem., bijušā LPSR Kriminālkodeksa 124. pantu). Autore šeit domā pirmo, šaurāko nozīmi, kas, viņasprāt, ir pareizāka.
[15] Cartledge, P.A. The Politics of Spartan Pederasty. In: Proceedings of the Cambridge Philological Society, 1981, Vol. 27, pp. 17-36.
[16]  Sk., piem., Saikaku I., Powys Mathers E. Comrade Loves of the Samurai. North Clarendon, VT: Tuttle Publishing, 2007.
[17] LeVay S. A Difference in Hypothalamic Structure Between Heterosexual and Homosexual Men. Science, Vol. 253 (August 1991), pp. 1034-1037; Bailey J.M., Pillard R.C. A Genetic Study of Male Sexual Orientation. Archives of General Psychiatry, no. 48(12) (December 1991), pp. 1089-1096; Hamer D.H. et al. A Linkage Between DNA Markers on the X Chromosome and Male Sexual Orientation. Science, Vol. 261 (July 1993), pp. 321-327.
[18] Nimmons D. Sex and the Brain. Discover, no. 15(3) (March 1994), pp. 64-72; Byne W., Parsons B. Human Sexual Orientation: the Biologic Theories Reappraised. Archives of General Psychiatry, Vol. 50(3) (March 1993), pp. 228-239.
[19] Hershberger S.L. A Twin Registry Study of Male and Female Sexual Orientation. The Journal of Sex Research, Vol. 34, no. 2, 1997, pp. 212-222.
[20]  Långström N. et al. Genetic and Environmental Effects on Same-Sex Sexual Behavior: a Population Study of Twins in Sweden. Archives of Sexual Behavior, Vol. 39 (February 2010), pp. 75-80.
[21] Hamer D.H. et al., op.cit.
[22] Rice G. et al. Male Homosexuality: Absence of Linkage to Microsatellite Markers at Xq28. Science, Vol. 284 (April 1999), pp. 665-667; Schwartz G. et al. Biodemographic and Physical Correlates of Sexual Orientation in Men. Archives of Sexual Behavior, Vol. 39 (February 2010), pp. 93-109.
[23]  APA. Answers to Your Questions for a Better Understanding of Sexual Orientation & Homosexuality. Pieejams: http://www.apa.org/topics/lgbt/orientation.pdf.
[24] AGLP Gay and Lesbian Fact Sheets. Pieejams: http://www.aglp.org/pages/LGBTFactSheets.php.
[25] Citēts pēc: Katz J.N. The Invention of Heterosexuality. Chicago: The University of Chicago Press, 2007, p. 99.
[26]  http://www.ilga-europe.org/home/about_us/annual_conference/vilnius_2007.
[27] http://blog.amnestyusa.org/us/clinton-to-united-nations-gay-rights-are-human-rights.
[28] Rudevskis J. Satversmes 89. panta komentārs. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa: Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 23.lpp.
[29] Pieņemta un pasludināta ar ANO Ģenerālasamblejas 1948.g. 10. decembra rezolūciju.
[30] Pieņemts 1966.g. 16. decembrī; spēkā no 1976.g. 23. marta; Latvija pievienojusies 1992.g. 24. martā.
[31] Schalk and Kopf v. Austria, no. 30141/04, §§ 54-64, 24 June 2010.
[32]  Eiropas Savienības Pamattiesību harta. Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, C-83/391, 30.3.2010.
[33] Pieejams: http://www.diena.lv/arhivs/tumsonigo-naidu-izpauz-satversme-12637845.
[34] Gaius Suetonius Tranquillus. De vita Caesarum. Pieejams: http://penelope.uchicago.edu/Thayer/L/Roman/Texts/Suetonius/12Caesars/Nero*.html. Autore izņēma no šā citāta dažus teikumus par Nerona izdarībām, kas viņas ieskatā ir pārāk riebīgi, lai tos atkārtotu.
[35] Sk. piem., šeit: http://www.oxforddictionaries.com/definition/english/tradition.
[36]  Scott James. Many Successful Gay Marriages Share an Open Secret. The New York Times, 28.01.2010. Pieejams: http://www.nytimes.com/2010/01/29/us/29sfmetro.html. Sk. arī paša pētījuma projekta mājas lapu: http://www.gaycouplesstudy.org.
[37]   Kalniņš V. Romiešu civiltiesību pamati. Rīga: Zvaigzne, 1977, 79. un 81.lpp.
[38]   Valdrini P. et autres. Droit canonique (2e éd.), Paris: Dalloz, 1999, pp. 315-338, §§ 485-517.
[39]   Augustīns. Atzīšanās (no latīņu val. tulkojusi L. Hansone). Rīga: Liepnieks & Rītups, 2008, 93.-101.lpp., 4.4.7-4.9.14.
[40]   Худиев С. Любовь – это другое. Православие и мир, 15.11.2013. Pieejams: http://www.pravmir.ru/lyubov-eto-drugoe.
[41]    M. Gesenas uzstāšanos var noklausīties šeit: https://www.youtube.com/watch?v=Ebw3hEeU5KE (no 6:32 līdz 7:15).
[42]  Худиев С. Вниз по скользкому склону, или скоро ли разрешат полигамию? Православие и мир, 19.12.2013. Piejams: http://www.pravmir.ru/vniz-po-skolzkomu-sklonu-ili-skoro-li-razreshat-poligamiyu.
[43]   United States District Court for the District of Utah. Brown et al. v. Buhman et al., 2:11-cv-0652-CW. Pieejams: http://libertasutah.org/drop/bigamy.pdf.  Sk. arī šo komentāru: Bailey S.P. Utah Polygamy Court Ruling on ‘Sister Wives’ Case Confirms Fears of Social Conservatives. Huffington Post, 17.12.2013. Pieejams: http://www.huffingtonpost.com/2013/12/17/utah-polygamy-court-ruling_n_4455706.html.
[44] Sk. Arāja D. Tumsonīgo naidu izpauž Satversmē, loc.cit.
[45] Lavrikovs J. Satversmes 110. pants nav šķērslis viendzimuma pāru tiesiskai atzīšanai. Delfi.lv, 22.11.2014, http://www.delfi.lv/news/comment/comment/juris-lavrikovs-satversmes-110pants-nav-skerslis-viendzimuma-paru-tiesiskai-atzisanai.d?id=45249120.
[46]  Goša E., op.cit.
[47]  Matule S., Dubava I., Litvins G., op.cit.
[48]  Goša E., op.cit., 13.punkts. Sk. arī Balmaks I., op.cit.
[49] CDC Fact Sheet “HIV among Gay and Bisexual Men”, November 2014. Pieejama: http://www.cdc.gov/nchhstp/newsroom/docs/CDC-MSM-508.pdf.
[50] Sk. turpat.
[51] Baral S., Sifakis F., Cleghorn F., Beyrer C. Elevated Risk for HIV Infection among Men Who Have Sex With Men in Low- and Middle-Income Countries, 2000-2006: a Systematic Review. 2007 PLoS Med 4(12): e339.
[52] Информационный бюллетень “ВИЧ-инфекция”, No. 36 (2012). Pieejams :  http://www.hivrussia.ru/files/bul_36.pdf.
[53] Fluker J.L. A 10-year study of Homosexually Transmitted Infection. British Journal of Venereal Diseases, 1976, Vol. 52, pp. 155-160; Fluker J.L., Cross C. Homosexuality and Sexually Transmitted Diseases. British Journal of Hospital Medicine, 1981, Vol. 26, pp. 265-269; Handsfield H.H. Sexually Transmitted Diseases in Homosexual Men. American Journal of Public Health, 1981, no. 71, pp. 989-990. Sk. arī: Laumann E.O., Gagnon J.H., Michael R.T., Michaels S. The Social Organization of Sexuality. Chicago: The University of Chicago Press, 1994.
[54]  Sexually Transmitted Diseases Surveillance 2012. Division of STD Prevention, January 2014. http://www.cdc.gov/std/stats12/surv2012.pdf. Sk. arī: Vincelette J. et al., Predicators of Chlamydial Infection and Gonorrhea Among Patients Seen by Private Practitioners. Canadian Medical Association Journal, 1995, Vol. 144, pp. 713-721; Gonorrhea Among Men Who Have Sex with Men – Selected Sexually Transmitted Diseases Clinics, 1993-1996, MMWR Weekly, September 26, 1997, Vol. 46(38), pp. 889-892.
[55]  Health Professionals Should not Miss an Opportunity to Vaccinate Men Who Have Sex with Men Against Hepatitis A and Hepatitis B, Centers for Disease Control and Prevention, National Center for Infectious Diseases (March 3, 2003).
[56]  HPV and Men – CDC Fact Sheet. Pieejama: http://www.cdc.gov/std/hpv/STDFact-HPV-and-men.htm. Sk. arī: Chin-Hong P.V., Palefsky J.M. Natural History and Clinical Management of Anal Human Papillomavirus Disease in Men and Women Infected with Human Immunodeficiency Virus. Clinical Infectious Diseases, 2002, Vol. 35, no. 9, pp. 1127-1134.
[57] Mental Disorders, Suicide, and Deliberate Self-Harm in Lesbian, Gay and Bisexual People: a Systematic Review (2012). National Institute for Mental Health in England. Pieejams: http://www.mindout.org.uk/wp-content/uploads/2012/06/self-harm-in-lesbian-gay-and-bisexual-people.pdf; Phelan J.E., Whitehead N., Sutton P.M. What Research Shows: NARTH’s Response to the APA Claims on Homosexuality. Journal of Human Sexuality, 2009, Vol. 1, pp. 9-39; King M., McKeown E. Mental Health and Social Wellbeing of Gay Men, Lesbians, and Bisexuals in England and Wales. London: Mind, 2003; Hall J. Lesbians Recovering from Alcoholic Problems: and Ethnographic Study of Health Care Expectations. Nursing Research, 1994, Vol. 43, pp. 238-244; Sandfort Th.G.M. et al. Same-Sex Sexual Behaviour and Psychiatric Disorders: Findings from the Netherlands Mental Health Survey and Incidence Study. Achives of General Psychiatry, 2001, Vol.  58, pp. 85-91; De Graaf R., Sandfort Th.G.M., Ten Have M. Suicidality and Sexual Orientation: Differences Between Men and Women in a General Population-Based Sample from the Netherlands. Archives of Sexual Behavior, Vol. 35 (June 2006), pp. 253-262.
[58] Sk. visus iepriekšējā zemsvītras atsaucē citētos avotus.
[59] 2014. gada 30. oktobra grozījumi likumā “Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu”. Pieejami: http://likumi.lv/doc.php?id=270337.
[60] Everts O. Ziemassvētki bez kara un reliģijas. Tvnet.lv, 22.12.2014. Pieejams: http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/540721-ziemassvetki_bez_kara_un_religijas.
[61] Par Katoļu baznīcas nostāju šajā jautājumā sk. Katoliskās Baznīcas katehisms. Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 2000, 575.lpp., §§ 2357-2359.
[62]  Scottish Monk Arrested for Distributing Leaflets Promoting Sexual Morality. LifeSiteNews, 12.12.2014. Pieejams: https://www.lifesitenews.com/news/scottish-monk-arrested-for-distributing-leaflets-promoting-sexual-morality.
[63]  Britain: Monk Expects Jail for Defending Traditional Catholic Teachings. Examiner, 19.12.2014. Pieejams: http://www.examiner.com/article/britain-monk-expects-jail-for-defending-traditional-catholic-teachings.
[64]  De Mallevoüe D. Procès-verbaux en série pour le port du sweat-shirt de la Manif pour tous. Le Figaro, 09.04.2013. Pieejams: http://www.lefigaro.fr/actualite-france/2013/04/08/01016-20130408ARTFIG00579-proces-verbaux-en-serie-pour-le-port-du-sweat-shirt-de-la-manif-pour-tous.php.
[65]  Christian foster couple lose „homosexuality views“ case. BBC, 28.02.2011. Pieejams: http://www.bbc.co.uk/news/uk-england-derbyshire-12598896.
[66] Lund v. Boissoin, 2008 AHRC 6 (CanLII). Pieejams: http://www.canlii.org/en/ab/abhrc/doc/2008/2008ahrc6/2008ahrc6.html.
[67]  Lund v. Boissoin, 2012 ABCA 300 (CanLII). Pieejams: http://www.canlii.org/en/ab/abca/doc/2012/2012abca300/2012abca300.html.
[68]  Par to – un par citām līdzīgām lietām Kanādā – sk. Levant E. Shakedown: How Our Government is Undermining Democracy in the Name of Human Rights. Toronto: McClelland & Stewart, 2009.
[69]  Pirmās instances tiesas spriedums pieejams: http://www.actupparis.org/IMG/pdf/jugement-TGIlille-vanneste.pdf. Apelācijas tiesas spriedums pieejams: http://www.actupparis.org/IMG/pdf/jugement-CiourAppelDouai-vanneste.pdf. Kasācijas tiesas spriedums pieejams: http://legifrance.gouv.fr/affichJuriJudi.do?oldAction=rechJuriJudi&idTexte=JURITEXT000019772048.
[70]  Swedish Pastor Ake Green Acquitted of Hate Speech against Homosexuals. LifeSiteNews, 29.11.2005. Pieejams: https://www.lifesitenews.com/news/swedish-pastor-ake-green-acquitted-of-hate-speech-against-homosexuals.
[71]  Chumley C.K. Christian Farmers Fined $13K for Refusing Gay Wedding Ready for Court Battle. The Washington Times, 03.10.2014. Pieejams: http://www.washingtontimes.com/news/2014/oct/3/christian-farmers-fined-13k-refusing-gay-wedding-g.
[72]  Court Rules Bakery Illegally Discriminated Against Gay Couple. Pieejams: http://aclu-co.org/court-rules-bakery-illegally-discriminated-against-gay-couple/.

Baiba Rudevska, Dr.iur.
/2015/

P.S.
Raksts tika rakstīts laikrakstam “Jurista vārds” un tika tajā publicēts saīsinātā versijā: http://www.juristavards.lv/doc/266161-viendzimuma-paru-kopdzives-regulejuma-tiesibpolitiska-problematika/

Informācijas aģentūra
/06.03.2015/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt