ASV postindustriālās ekonomikas krahs

00513_arton9060Plaši ir izplatīts uzskats, ka vispasaules hegemonijas saglabāšanai amerikāņiem ir nepieciešams globāls haoss. Daļēji tas tik tiešām tā ir, bet tikai daļēji, jo ASV cīņa ar visu pārējo pasauli ir tikai otrkārt saistīta ar amerikāņu histēriskās, nekonsekventās un bezatbildīgās ārpolitikas sekām. Pirmais un galvenais notiekošā iemesls ir amerikāņu postindustriālās idejas krahs.

Kā minimums desmit gadu garumā ir vērojama ASV līderpozīciju zaudēšana ražošanā, jo īpaši zinātņietilpīgās un augsto tehnoloģiju jomās. Pēc būtības ASV šodien jebkurus globālus starptautiskus jautājumus cenšas risināt tikai no spēka pozīcijām, jo amerikāņiem pasaulei vairs nav nekas cits, ko piedāvāt.

Bijušā diženuma laiki, kad amerikāņu rūpniecība pēc dažādiem vērtējumiem sastādīja no 35% līdz 40% no pasaules rūpniecības, jau sen ir pagātnē. Šodien šis rādītājs ir tikai 17 – 19%. Pat vairāk, formāli esot trešā (pēc ES un Ķīnas) pasaules ekonomika, ASV eksportē rūpniecības preces (2012.gadā) par summu 1,547 triljoni dolāru, bet importē rūpniecības preces par 2,273 triljoniem dolāru. Citiem vārdiem sakot, amerikāņi pērk pusotru reizi vairāk kā pārdod. Un problēma te ir ne tik lielā mērā 726 miljardu dolāru tirdzniecības deficītā, cik apstāklī, ka, piemēram, Vācija (5.pasaules ekonomika), kurai IKP ir 4,5 reizes mazāks par ASV, eksportē rūpniecības preces tikai par 0,5% mazāk kā amerikāņi.

Nolemjot, ka fiziskā rūpniecības atrašanās vieta nav diez cik būtiska (galvenais, kam pieder nauda un tehnoloģijas), ASV pat nepamanīja, kā noslīdēja no industriālā olimpa. Ja 1940-ajos, 1950-ajos gados ASV rūpniecība sastādīja pusi no IKP, bet lauksaimniecība vēl ceturtdaļu, tad pašreiz 79,1% no ASV IKP ir tirdzniecība un pakalpojumu sfēra.

Postindustriālās idejas krahs kļuva acīmredzams 2009.gadā, kad ASV rūpniecības apjoms nokrita līdz 16,9%, tai pat laikā, kad Ķīnai tas bija 22%, bet ES 21,3%. Laika posmā no 2000.gada līdz 2009.gadam Amerikas rūpniecībā tika zaudētas 6 miljoni darba vietu, bet, ņemot vērā multiplikatoru, 8,5 miljoni, jo viens strādājošais rūpniecībā rada 1,4 darba vietas pārējā ekonomikā. Pie tam, ja rūpniecībā nodarbināto skaits samazinājās par trešdaļu (šodien ASV rūpniecības sfērā strādā 12 miljoni cilvēku), tad nodarbināto inženieru un zinātnieku skaits samazinājās divas reizes līdz 887 tūkstošiem cilvēku. Tādējādi tika aizsākts ne tikai deindustrializācijas process, bet arī kopējā ekonomikas tehnoloģiskā bremzēšana.

ASV oficiālā statistika cenšas šo faktu nomaskēt ar R&D (Research and Development) izdevumu pieaugumu, apgalvojot, ka 2005.gadā šiem mērķiem tika iztērēti 158 miljardi dolāru, bet 2011.gadā jau 201 miljards dolāru. Pie tam rūpīgi tiek noklusēts fakts, ka, ņemot vērā inflāciju par šo periodu 1 dolārs 2011.gadā atbilst 62 centiem 2005.gadā. Tāpēc salīdzinošajās naudās ASV 2011.gadā pētniecībai un izstrādei iztērēja par 21,2% mazāk līdzekļu kā 2005.gadā. Savukārt šāda veida projektu mērogi ir daudzkārt pieauguši.

Tomēr Amerika nebūtu Amerika, ja tā necenstos visus ātri apspēlēt. Atšķirībā no ES, ASV korporācijām izdevās panākt no arodbiedrībām piekrišanu samazināt darba algu par 15%. Papildus tam 2013. – 2014.gadā tika plānota slānekļa revolūcija (сланцевая революция) uz kuras rēķina tika plānots samazināt iekšzemes energoresursu cenas, dēļ kā tika plānots samazināt izmaksas par 12-17%.

Un, protams, tika likts uzsvars uz tehnoloģisko revolūciju. Metalurģijā (atjaunotās dzelzs tehnoloģija), elektronikas un skaitļošanas tehnikas elementu bāzē (safīra stikla tehnoloģija), autoindustrijā (elektromobīļi un akumulatori), nanotehnoloģijās (plaša to ieviešana sākot no saules paneļiem līdz pārtikas produktiem) un biorūpniecībā (pirmkārt medicīnā).

Interesanti, ka amerikāņu prioritāšu sarakstā nav roboti, kaut arī pati robotutehnika un to ražošana tiek aktīvi veicināta. Šodien tikai 200 ASV rūpnīcām ir vairāk kā 2500 darbinieku. Pie tradicionālajiem konveijeriem strādā tikai 6% no rūpniecībā nodarbinātajiem. Tai pat laikā vidējais darbinieku skaits 330 tūkstošos Amerikas uzņēmumu ir tikai 10 cilvēki.

Tomēr neskatoties uz to ASV pasaules reitingā par robotu izmantošanu rūpniecībā
atrodas tikai otrajā desmitā. Līderpozīcijas tajā ir Dienvidkorejai (396 roboti uz 10 tūkstošiem strādājošo), Japānai (332 roboti) un Vācijai (273 roboti). Ja neskaita autorūpniecību, tad ASV līmenis ir tikai 76 roboti. Autorūpniecībā ASV ieņem ceturto vietu ar 1091 robotu uz 10 tūkstošiem strādājošo. Līderi šai nozarē ir Japāna (1562 roboti), Francija (1137 roboti) un Vācija (1133 roboti).

Būtisks, ja ne pats galvenais, ir jautājums par ASV reindustrializācijas [rūpniecības atjaunošanas] iespējamību. Pirmajā acumirklī šķiet, ka šai ziņā amerikāņiem ir visas iespējas to realizēt. 2010.gada janvārī Obama aicināja Ameriku tuvāko piecu gadu laikā dubultot saražotās produkcijas eksportu. Par saviem plāniem atgriezt ražošanu ASV paziņoja Apple. Analoģiskas darbības uzsāka tādas korporācijas kā General Electric, Foxconn un Caterpillar. Pat vairāk, GE atkal lielāko daļu savu ienākumu plāno gūt no reālas ražošanas, nevis no finansu operācijām, kā tas bija pēdējos gadus. Par kaut ko līdzīgu paziņoja arī Lenovo.

Tomēr, ja visu to aplūkojam detalizētāk, tad kopējā aina amerikāņiem neizskatās nebūt tik rožaina.

Jau tagad ir acīmredzams, ka ideja par lētajiem ASV slānekļa energoresursiem ir izgāzusies. Tā balstījās uz pieņēmumu par augstām naftas cenām – 100 dolāri par barelu un vairāk. Tika plānots, ka iekšējā tirgū slānekļa energoresursi tiks piedāvāti par 24 dolāriem. Pašreizējā naftas cena 65 dolāri par barelu ir pilnībā apglabājusi ASV slānekļa revolūciju. Līdz ar to ir arī sagrautas cerības ieekonomēt uz energoresursu rēķina.

Atjaunojamās dzelzs tehnoloģija, protams, ir labi, bet pret to “spēlē” divi faktori. Pirmkārt, pasaules ekonomiskā krīze jau trešo gadu ir radījusi pieprasījuma samazināšanos uz metālu. Pasaule ir vērojams tēraudliešanas jaudu pārmērīgums un to produkcijas pārsātinātība. Tādējādi metālu, kurš ir saražots ar jaunu tehmoloģiju, var pārdot tikai uz tradicionālo tehnoloģiju piegāžu samazināšanas rēķina [tāpēc arī tika aizvērts “Liepājas metalurgs”, kur visdrīzāk, caur savu ielikteni Dombrovski, savu roku pielika amerikāņi]. Tā ir aizstāšana, nevis attīstība. Otrkārt, atjaunojamās dzelzs tehnoloģijas ekonomiskums rodas dēļ tā, ka ir radīta iespēja tēraudu iegūt pa tiešo no rūdas, izslēdzot čuguna liešanas stadiju. Tādējādi, pieaugot aizstāšanas mērogiem, neizbēgami tiks slēgtas čuguna ražotnes, kas radīs papildus bezdarbu, kurš skars arī loģistiku.

Un tā visur. Apple ļoti daudz runā par ieceri uzcelt rūpnīcu Mesas pilsētiņā, Arigonas štatā, bet pagaidām no 100 miljonu dolāru investīcijām tur dzīvu naudu neviens nav redzējis. Un, ja šis projekts tomēr tiks realizēts, uz ASV tiek plānots pārcelt tikai dažu Apple modeļu ražošanu, nevis visu produktu līniju. Sadzīves tehnikas ražotājs Whirpool un liftu ražotājs Otis pat ideālā gadījumā sola atgriezties no ārzemēm tikai ar daļu sava apjoma.

Vienīgie sasniegumu, kas vēl ļauj Amerikai dižoties ar nākotnes tehnoloģiju sasniegumiem, ir Tesla elektromobiļi un izziņotā rūpnīca, kas ražos kaut kādus jaunus “lielos akumulatorus”. Bet pagaidām tas viss ir devis amerikāņu apstrādes rūpniecībai vien 60 tūkstošus jaunu darba vietu. Labākajā gadījumā reindustralizācijas programma līdz 2024. gadam radīs vēl 2,5 miljonus darba vietu. Tomēr tas ir diez gan vāji, ja salīdzina ar 6 miljoniem pazaudēto darba vietu.

Bez tam vēl paliek kadru jautājums. Kā stāsta Apple, kad viņi cēla rūpnīcu Ķīnā, būvfirma vēl pirms termiņa uzcēla kazarmas darbiniekiem, bet nepieciešamās kvalifikācijas darbinieku nolīgšanai bija nepieciešamas tikai trīs dienas. Tādā veidā jau pēc ilgākais divām nedēļām ražošana varēja sākties. Amerikā šīs darbības aizņem vismaz astoņus mēnešus.

Kopumā nav nekāds brīnums, ka prezidenta Obamas aicinājums palielināt Amerikas rūpniecisko eksportu divas reizes tiek izpildīts tikai daļēji. Divkārša pieauguma vietā tas palielinājās tikai par trešdaļu. Turklāt no kopējās 191 miljonu lielās summas visātrāk pieaug degvielas eksports. Pirmām kārtām tas ir benzīns, kura eksporta apjomi palielinājušies par 114%. Otrajā vietā ir nafta un gāze – kopā 68,3%. Bet vidēji izejvielu eksports palielinājies par 32,7% (Krievijā vērojama tieši pretēja tendence – izejvielu eksportu pakāpeniski nomaina rūpniecības preces).

Ar rūpniecības precēm savukārt ir pavisam slikti, te eksporta pieaugumu nodrošināt neizdevās. Izdevās tikai samazināt tirdzniecības bilances negatīvo saldo par 0,78%. Amerika joprojām rūpniecības preces iepērk par trešdaļu vairāk nekā pati pārdod. Bet arvien augošais budžeta deficīts uzskatāmi parāda, ka visādas postindustriālās kinofilmas un ātrās parīšanas tīkli nespēj nodrošināt ASV nacionālās ekonomikas globālo dominanti. Nu vispār nespēj!

Lai gan ASV joprojām ir trešā pasaules ekonomika pēc IKP apjoma, rūpniecisko jaudu ziņā tās vispasaules kundzības spējas izgaist. Patiesībā tieši tādēļ arī Vašingtona iecerēja ekspansiju Eiropā, kurā kā degmateriāls tiek izmantota Ukraina. Tas tādēļ, lai pārņemtu pilnīgā savā kontrolē Eiropas rūpniecību [piespiežot ES parakstīt galēji neizdevīgo un nāvējošo Transatlantijas tirdzniecības līgumu (TTIP), kā rezultātā ASV vārda burtiskā nozīmē aprīs ES]. Kopā ar jau esošo amerikāņu rūpniecību tad sanāks 38% no visas pasaules rūpnieciskā apjoma. Tādējādi amerikāņi cer sev pārliecinoši atgriezt pasaules līdervalsts pozīcijas, pamatojoties uz ko varēs mēģināt sev pakļaut BRIKS, iekļauties ķīniešu “jaunajā zīda ceļā” un nodrošināt ASV bezbēdīgu nākotni līdz šā gadsimta vidum.

Tomēr plāni iedzīvinās ne tā, kā iedomājās to sastādītāji. Ar slānekli viss ir cauri. Krievija nekaro ar ES. Ukraina ir pārvērtusies par čemodānu bez roktura. “Islāma valsts” Tuvajos Austrumos ir “norāvusies no ķēdes”. Pret Krieviju vērstās sankcijas tikai paātrināja Krievijas – Ķīnas integrācijas procesus un BRIKS ekonomiku konsolidāciju.

Neskatoties uz agresīvo militāro retoriku, ASV pakāpeniski sāk saprast, ka visspēcīgākā pilnīgi visur ASV vairs nav. Un pat arī ne kādā vienā vietā.

Postindustralizācijas stratēģiskā kļūda, kura tika pielaista vairāk kā 15 gadus atpakaļ, amerikāņiem izrādījās liktenīga. Tagad runa var iet vienīgi par to, pēc kāda scenārija ASV nodos savas līderpozīcijas – caur salīdzinoši miermīlīgu kompromisu vai arī caur likmju pacelšanu, iegrūžot pēc iespējas lielāku pasaules daļu pilnīgā haosā [vai arī caur pasaules karu, kurš nevar nebūt kodolkarš un kurā no Latvijas visdrīzāk nekas pāri nepaliks]. Acīmredzot izlemt ceļu, par kuru ies ASV un attiecīgi arī visa pārējā pasaule nāksies 58-ajam ASV prezidentam, kura vēlēšanas notiks 2016.gada 8.novembrī.

Aleksandrs Zapoļskis
/25.06.2015/

Avots:
http://regnum.ru/news/economy/1936382.html

Informācijas aģentūra
/02.07.2015/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

ASV gatavo iemeslu savu parādu neatdošanai

00512_ISIS-579390

ASV nevar sev atļauties tā vienkārši neatdot parādus un bankrotēt. ASV ir nepieciešams kaut kas tāds, kas var tikt uzskatīts par force majore [juridisks termins, kurš apzīmē ārkārtas apstākļus, kas ir kā attaisnojums saistību neizpildei]. Spriežot pēc vairākām pazīmēm amerikāņi ir sākuši gatavot apstākļus visas pasaules acīs pārliecinošam bankrotam.

Kāpēc un kā viņi to dara?

Par to, ka ASV ir ļoti nopietnas krīzes priekšvakarā runā jau sen un ļoti daudzi, tai skaitā arī pašu amerikāņu ekonomisti. Tā nav pirmā reize vēsturē, lai gan katrai krīzei ir savas īpatnības, gan iekšpolitiskās, gan ārpolitiskās.

Banku kapitāls, kurš šodien valda ASV (un caur to pārvalda lielu daļu pasaules) balstās uz aizdevuma procentu. Nauda tiek “drukāta”, aizdota uz procentiem un tādējādi no vienas puses tiek nodrošināts kapitāla pieaugums, bet no otras puses aizņēmējs tiek paverdzināts.

Tomēr, lai aizdotā nauda tiktu atgriezta, nepieciešams nepārtraukts tirgus pieaugums. Ja nav tirgus pieauguma, nav pārdošanas pieauguma un notiek pārprodukcijas krīze, kā rezultātā nauda baņķieriem netiek atgriezta. Līdz šim šāda problēma tika risināta ar diviem paņēmieniem.

Pirmkārt, tika veikti pasākumi jaunu tirgu atklāšanai. Tāpēc principā arī tika likvidētas impērijas: sākumā Pirmā pasaules kara laikā [Austroungārijas, Vācijas, Osmaņu un nepietiekamā kārtā Krievijas], bet pēc tam Otrā pasaules kara rezultātā tika likvidēta Lielbritānijas impērija. Impēriju likvidācija radīja jaunas valstis, kurām bija nepieciešams finansējums, kurš savukārt bija tiem, kuri šajos karos nepiedalījās, jo karš tās ir milzu izmaksas un fiziska ekonomikas iznīcināšana. Līdzīgu procesu rezultātā, bet bez īsta kara, notika PSRS iznīcināšana.

Otrkārt, izmantojot karu, tiek likvidēta tirgus pārprodukcija. Tā rezultātā veseli kontinenti pārvēršas par gruvešiem, kas no baņķieru viedokļa ir gigantiski potenciālu jaunbūvju laukumi. Cilvēkiem pēc kara bija nepieciešamas jaunas mājas, mašīnas, apģērbs, sadzīves tehnika utt., bet naudas tam nebija. Un parādījās jauni kredīti ar ekonomisku un tā rezultātā arī politisku paverdzināšanu.

Jau vairāk kā 100 gadus šī sistēma ir nevainojami strādājusi, nodrošinot kapitāla un speciālistu pieplūdumu ASV, lielu karu Eiropas kontinentā gadījumā. Tomēr acīmredzamais labuma guvējs no kara Eiropā ASV personā un viegli saskatāmā regularitāte šāda tipa notikumu atkārtojumā šo shēmu ir padarījuši viegli saprotamu. Gribošo iesaistīties avantūrās ASV interešu vārdā ir kļuvis daudzkārt mazāk kā agrāk. Savukārt mūsdienu sakaru un saziņas līdzekļi ļauj novadīt šo informāciju līdz cilvēkiem pārliecinoši, operatīvi un personalizēti.

Tā rezultātā pašreiz ASV rīkojas trīs galvenajos virzienos.

1. Cenšas aplaupīt Eiropu

Lai to paveiktu, nepieciešams pārtraukt Eiropas ekonomiskos sakarus ar Austrumiem: Krieviju un valstīm, kuras atrodas austrumos no tās. Vislabāk to ir izdarīt ar frontes līnijas palīdzību, tomēr Krimas pievienošana Krievijai un faktiska Ukrainas armijas atbruņošana Antiteroristiskās operācijas gaitā padara šo scenāriju kā minimums par laikā izstieptu, ja ne vispār par neiespējamu. Nav nemaz tik vienkārši atrast Eiropā valsti, kura psiholoģiski un mentāli būtu gatava uzsākt karu ar Krieviju, kas var izraisīt kā minimums taktisko kodolieroču pielietošanu.

2. “Uzspridzina” reģionus, kuros nevar noturēt savas līderpozīcijas

Te kā piemēru var minēt Tuvos Austrumus, kas plānveidīgi iegrimst haosā. Un Ukraina, starp citu, arī. ASV loģika te ir saprotama: ja nevar gūt spēkus no reģiona, tad vajag novērst iespēju, ka konkurents uz tā rēķina kļūs spēcīgāks. Tas ir kaut kas līdzīgs kā tiltu un rūpnīcu spridzināšana, karaspēkam kara laikā atkāpjoties.

3. Gatavo sava bankrota (defolta) variantus gadījumā, ja neizdodas efektīvi iziet no krīzes

Šo trešo variantu apskatīšu mazliet detalizētāk. Vēl pāris gadus atpakaļ es rakstīju, ka, ja ASV neizdosies izraisīt lielu karu Eiropā vai arī kaut kā savādāk to aplaupīt, tad viņiem būs jāpasludina maksātnespēja (defolts). Bet viņi nevar to izdarīt tāpat vien, jo tas sagraus uzticību viņu valstij ilgus gadus uz priekšu. Tāpēc viņiem ir nepieciešams kaut kas tāds, ko katrs var pieņemt kā force majore apstākli.

ASV vēsturē ir šāda risinājuma piemērs – tā ir “dvīņu torņu” iznīcināšana 2001.gada 11.septembrī, kas ļāva sākt pasaules politiskās kartes pārveidošanu. Cik šī pārveidošana bija efektīva ir cits jautājums, pašreiz galvenais ir pats force majore fakts.

Ir skaidrs, ka defolta pasludināšanai tādai valstij kā ASV ir nepieciešams daudz lielāka mēroga notikums kā lidmašīnu uzbrukums debesskrāpjiem. Par tādu notikumu teorētiski var kļūt kodolsprādziens kādā no ASV pilsētām. Tā ir visparastākā krāpnieku taktika: “Mēs jau visiem ļoti labprāt atdotu savus parādus, tikai mums to neļāva izdarīt sliktie ārējie spēki, tāpēc atvainojiet, visiem paldies, bet naudas nav.”

Pēc tam ASV varētu, piemēram, devalvēt dolāru desmitiem reižu, tādējādi “nonullējot” parādu un atsākot jaunu parādu taisīšanas ciklu. Pie reizes vēl humanitāro palīdzību saņems [un varēs izlikties par upuri, paspodrināt savu agresora tēlu]. Masu informācijas līdzekļi šādu darbību piesegšanai amerikāņiem ir.

00512_Makkeins_Islamavalsts

00512_Makeins_albagdi

ASV republikāņu partijas senators no Arizonas štata Džons Sidnijs Makeins III sarunājas ar nākamo “Islāma valsts” kalifu Abu Bakru al Bagdadi

Kāpēc es par to ieminējos tieši tagad? Tāpēc, ka “Islāma valsts”, kuru pamatoti var uzskatīt par ASV radītu, nesen paziņoja, ka gatavo kodolsprādzienu ASV. Un tas kā reiz notiek uz kara kaislību uzkurināšanas Eiropā fona un ASV ekonomikas ceitnota [laika trūkuma] apstākļos.

Jevgēnijs Jušuks
/11.06.2015/

Avots:
http://politrussia.com/world/ssha-rassmatrivayut-varianty-342/
http://www.express.co.uk/news/world/579390/Islamic-State-will-buy-nuclear-bomb-next-year

Informācijas aģentūra
/02.07.2015/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Teksasas štats ASV klanu cīņas krustugunīs

Džebs Bušs, Hilarija Klintone

Džebs Bušs, Hilarija Klintone

Izskatās, ka ASV šogad ir gaidāma “jautra” un karsta vasara, jo īpaši Teksasas štatā. 2015.gada jūlijā virknē ASV dienvidu štatu (Teksasā, Ņūmeksikā, Arizonā, Kalifornijā, Nevadā, Jūtā un Kolorado) notiks nepieredzēti vērienīgas militārās mācības “Nefrīta ķivere”. Vērienīgums izpaužas gan mācību ilgumā (8 nedēļas), gan arī to dalībniekos – kājnieku specvienība “Zaļās beretes”, jūras spēku specvienība “Jūras lauvas”, gaisa spēku specvienība no 82-ās gaisa spēku desanta divīzijas. Kopumā 1200 cilvēki, neskaitot nodrošinājuma un atbalsta spēkus. Tāpat mācības piedalīsies Federālā Izmeklēšanas Biroja (FIB) specvienības.

Pirmajā acumirklī var šķist, bet kas tur īpašs? Parastas militāras mācības. Ne pirmās un ne pēdējās. Tomēr ir daži momenti, kas liek pievērst šim pasākumam īpašu uzmanību.

Pirmkārt, tā ir mācību tematika. Tajās tiks imitēta bruņotas sacelšanās apspiešana ASV Dienvidu un Dienvirdrietumu štatos. Visdrīzāk kā iespējamais pretinieks te ir domātas vietējo štatu separātistu vienības. Vēl interesanti, ka mācības pārsvarā notiks ārpus kara bāzām, tas ir civiliedzīvotāju apdzīvotās vietās.

Otrkārt, tiklīdz sabiedrībai kļuva zināms par mācībām, Teksasas štatā radās pietiekami spēcīgs protesta vilnis tām. Un ne tikai presē un iedzīvotāju vidū. Piemēram, bijušais Teksasas gubernators Riks Peri izsmēja teksasiešu bažas par mācībām, bet esošais gubernators Gregs Ebots izturas pret to vairāk kā nopietni. Viņš pat pavēlēja republikāniskās gvardes vienībām sekot līdzi armijas darbībām šajās mācībās. Tā rezultātā presē no vienas puses centās izsmiet teksasiešu bažas, bet no otras puses tās tika uzkurinātas . Aizgāja pat tik tālu, ka publiski uzstājās arī “teksasas rendžers” Čaks Noriss, kurš viennozīmīgi nostājās gubernatora pusē un izteicās, ka štata pašaizsardzības vienībām ir ne tikai tiesības, bet pat pienākums kontrolēt notiekošo štata teritorijā. Bet arī to varētu uzskatīt par parastām amerikāņu politiskajām izklaidēm, ja ne vēl dažas nozīmīgas sagadīšanās.

Nesen virknē rakstu es aprakstīju ilgstošu un saspringtu klanu cīņu ASV politikā (http://chipstone.livejournal.com/1261007.html ; http://chipstone.livejournal.com/1261236.html ; http://chipstone.livejournal.com/1261313.html ), kuras pamatā ir ne tikai konkurence par vietu politiskajā Olimpā, bet arī principiāli dažāds ASV nākotnes redzējums. 2016.gadā šos klanus sagaida nesamierināma cīņa par ASV prezidenta posteni. Lai gan “praimeris” nav notikušas ne demokrātu, ne republikāņu partijās, maz kurš šaubās, ka galvenā cīņa notiks starp Hilariju Klintoni un Džebu Bušu, un ka šīs cīņas rezultāts nav prognozējams. Savukārt katra klana zaudējums šajās vēlēšanās ar lielu varbūtību novedīs pie tā ietekmes ievērojamas samazināšanās.

Ja paskatās uz militārajām mācībām no sākušās ASV prezidenta vēlēšanu kampaņas skatu punkta, tad viss izskatās pavisam savādāk. Teksasā atrodas Bušu klana rezidence – rančo. Un maz kas var notikt mācību laikā: raķete nejauši ne tur aizlido vai bezpilotu lidmašīna novirzās no kursa.

Gregs Ebots, Riks Perijs

Gregs Ebots, Riks Perijs

Ne velti jau minētais eks gubernators Peri (tas, kurš izsmēja bažas par mācībām) ir Rokfelleru – Klintonu klana ieliktenis. Viņu 1992.gadā atrada un plaši izreklamēja, lai nozagtu uzvaru vēlēšanās Bušam vecākajam. Savukārt pašreizējais gubernators Ebots ir Bušu ieliktenis.

Un nez vai tā ir nejaušība, ka praktiski gandrīz visi štati, kuros notiks mācības, ir izsena Bušus atbalstoša teritorija. Vismaigākajā variantā mācības var būt kā iebiedēšanas līdzeklis, jo visa cita starpā Teksasa vienmēr ir bijusi noskaņota ļoti kritiski pret Vašingtonas varasiestādēm. Un Teksasa ir arī gandrīz vai vienīgais štats, kuram, lai izstātos no ASV, pietiek ar paša štata lēmumu.

Savukārt visinteresantākais, ka nesen Teksasas gubernators Ebots parakstīja rīkojumu izņemt no Federālās Rezervju Sistēmas [ASV centrālās bankas funkcijas pildošs privātkantoris] glabātuvēm štatam piederošās zelta un sudraba rezerves. Kā arī štatā steidzamā kārtā tiek veidota sava dārgumu glabātuve. Kā galvenais izņemšanas iemesls tiek minēta neuzticība bankām, kuras var deponēt saņemtos dārgmetālus ar nenoteiktām izredzēm pēc tam tos atgūt. Galvenie dārgmetālu īpašnieki štatā ir Teksasas universitātes un štata skolotāju pensiju fondi.

Ja to visu ņemam vērā, tad redzam interesantu ainu, kad politisko klanu cīņa gadu pirms prezidenta vēlēšanām var pāraugt bruņotā cīņā. Pie tam katra no pusēm demonstrē ne tikai gatavību, bet arī spēju aizstāvēt savu viedokli oponentu priekšā. Un šīs cīņas laiks arī nav izvēlēts nejauši, jo aizejošā Obamas administrācija atrodas ļoti nenoteiktā un “pakārtā” situācijā. Un tā kā Obamas administrācija “nepieder” nevienam no cīņā iesaistītajiem klaniem, tā ir ne tikai bezspēcīga, bet arī ļoti ērta, lai uz to noveltu vainu par jebkādām, pat vispostošākajām sekām. Un tas padara krīzi par ļoti izdevīgu līdzvērtīgajiem spēkiem, kuri bez sava imidža apdraudējuma var pamēroties spēkiem, visu vainu par sekām pēc tam noveļot uz Obamu.

Par ko izvērtīsies šis saspīlējums nav zināms. Iespējams, ka viss tā arī beigsies tikai ar spēka un nolūku demonstrēšanu, bet pēc tam visi draudzīgi pasmiesies par pašu bailēm. Bet ir iespējami arī citi varianti, līdz pat daļas dienvidu štatu atdalīšanās no ASV. Pie tam noteiktos apstākļos šis variants var būt izdevīgs abiem klaniem – gan Bušiem, kuri iegūs personisko, resursiem bagāto valstiņu, gan arī Rokfelleriem, kuri atbrīvosies no konkurenta, ko uzveikt apvienoto ASV ietvaros ir problemātiski un kam zaudējot var ļoti daudz ko pazaudēt.

/16.06.2015/

Avoti:
http://chipstone.livejournal.com/1263697.html
http://www.philos.lv/Citu_raksti/Zharkoje.html

Informācijas aģentūra
/02.07.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par Teksasas štata (ASV) separātiskajām tendencēm

00517_texas_separatism2015.gada jūnijā Teksasas gubernators Gregs Ebots parakstīja rīkojumu par zelta un sudraba krātuves izveidošanu štata teritorijā, uz kuru plāno pārvietot štata zelta un sudraba rezerves vairāk kā 2 miljardu dolāru vērtībā, kuras pagaidām atrodas Federālās Rezervju Sistēmas [ASV centrālās bankas funkcijas izpildošs privātkantoris] glabātuvē.

Teksasas štats vienmēr ir bijis īpašs, jo tur nekad nopietni nav tikušas atmestas domas par izstāšanos no ASV. Pēc amerikāņu žurnālistu domām Teksasas gubernators tādējādi “ir nolēmis iegūt lielāku finansu patstāvību un drošību.” Saskaņā ar ASV likumiem zeltu drīkst uzglabāt ne tālāk kā 150 jūdzes no centrālās FRS glabātuves. Teksasa pārsniedz šo skaitli vairāk kā 10 reizes. Jebkurā gadījumā ar šo lēmumu tiek radīts precedents.

Uzreiz pēc Baraka Obamas pārvēlēšanas prezidenta amatā 2012.gadā, vācu laikraksts Die Welt norādīja, ka katrā ASV štatā ir noformējušās cilvēku grupas, kuras pieprasa sava štata izstāšanos no ASV. “Pēc viņu sajūtām valsts [ASV] tur viņus verdzībā un viņi grib aiziet, tikai bez pilsoņu kara. Teksasa šai ziņā ieņem pirmo vietu, un tas nav nejauši,” rakstīja Die Welt. Un tik tiešām, Teksasas petīciju par izstāšanos no ASV, kurā tiek apgalvots, ka ASV ekonomiskās problēmas ir federālās valdības nespējas reformēt budžeta politiku sekas, savāca 100 tūkstošu parakstu, nepieciešamo 25 tūkstošu vietā.

Pašreiz Teksasa ir ne tikai, ļoti maigi izsakoties, melnādainā prezidenta lielāko nemīlētāju un konservatīvo republikāņu (WASP) galvenā atbalsta vieta, bet tas ir štats, kurā, papildus angļu valodai, valsts valodas statuss ir arī spāņu valodai. Tāpat Teksasa ir vienīgais štats, kuram ir juridiskas tiesības rīkot referendumu par štata izstāšanos no ASV un ir tiesības pacelt štata karogu vienā līmenī ar ASV karogu.

00517_US-and-Texas-Flags

Teksasa, kas teritorijas ziņā ir otrs lielākais ASV štats, savulaik bija patstāvīga valsts – Teksasas Republika, kas izveidojās pēc vairāku mēnešu ilgušā neatkarības kara ar Meksiku. Šī valsts saglabāja savu neatkarību no 1836. līdz 1845.gadam. Bet tā kā naidošanās ar dienvidu kaimiņu paņēma pārāk daudz resursus, Teksasas Republikas vadība, ignorējot vairākuma iedzīvotāju viedokli, paprasījās iekļauties ASV. Tiesa gan ar nosacījumu, ka teksasieši var izstāties no ASV jebkurā mirklī. Šodien Teksasas neatkarības piekritēji, tai skaitā 1950-ajos gados izveidojusies kustība “Teksasas Republika”, apgalvo, ka lēmums par iestāšanos ASV bija nelikumīgs, Teksasas Republika tika nelikumīgi anektēta un Teksasa pašreiz ir okupēta.

Teksasā ir daudz enerģisku cilvēku, kuri tuvina štata neatkarības dienu ne tikai ar vārdiem un parakstot petīcijas. Ir pat tādi teksasieši, kuri ar ieročiem rokās Donbasā karo pret Vašingtonas ukraiņu marionetēm. Pašā štatā kopš 1984.gada eksistē tā saucamie Teksasas vieglie kājnieki. 1994.gadā tika radīta Teksasas konstitucionālā milicija. Kopējais cilvēku skaits šādos paramilitāros grupējumos pēc dažādiem vērtējumiem ir no 150 līdz 250 tūkstoši kaujinieku.

Teksasas Republikas milicijas aktīvisti regulāri veic t.s. “papīra terora” akcijas, traucējot federālo iestāžu darbību štata teritorijā, pārpludinot tās ar fiktīviem prasījumiem un bezvalūtu čekiem. Bet Teksasas miliči neaprobežojas tikai ar papīrrakstīšanu. Laiku pa laikam viņi uzsāk atklātas bruņotas cīņas ar federālām varasiestādēm. Amerikāņu mēdiji šādus gadījumus noklusē. Kā labu piemēru var atcerēties sadursmi Deivisa Fortā 1997.gada vasarā, kad federālā kaujinieku vienība ielenca Teksasas Republikas kaujiniekus.

“Mums ir nepieciešama neatkarība tāpēc, ka mēs esam citādi. Mēs absolūti nepiekrītam ASV federālās valdības politikai. Ja tikai paskatās un paskaita, cik mēs atdodam federālai valdībai, tad viss uzreiz kļūst skaidrs,” 2015.gada pavasarī paziņoja Natans Smits, Teksasas nacionālistu kustības vadītājs. Šī ir lielākā ASV organizācija par štata atdalīšanos no ASV.

Teksasieši ir pārliecināti, ka viņi baro, apģērbj un apbruņo visu pārējo Ameriku un ir nodemonstrējuši gatavību atteikties no budžeta dolāriem pat visasākajā ekonomiskās krīzes brīdī 2009.gada aprīlī. Toreizējais Teksasas gubernators James Perry, piedaloties tolaik protesta akcijās pret nodokļu palielināšanu, atklāti paziņoja par Teksasas izstāšanās no ASV iespējamību: “Mums ir daudz scenāriju … Ja Vašingtona turpinās bāzt degunu amerikāņu darīšanās, nav zināms pie kā tas gala beigās novedīs. Teksasa ir unikāla vieta, gana neatkarīga savā garā… Kad mēs pievienojāmies ASV, mēs to izdarījām ar nosacījumu, ka mums būs atļauts atdalīties, ja vien to sagribēsim…”

Bet dolārs šodien pēc būtības ir vienīgais elements, kurš apvieno etniskā un reliģiskā ziņā ļoti dažādus cilvēkus. Un katrs pieaugošā ASV parāda cents arvien vairāk atklāj šo patiesību. ASV no lielākā kreditora dažus gadu desmitus atpakaļ pašreiz ir pārvērtusies par lielāko parādnieci, un šodien ASV parāds jau ir sasniedzis 18 triljonus dolārus, un tas turpina augt.

Šodien apmēram 25% teksasiešu iestājas par nekavējošu neatkarības pasludināšanu, bet 35% uzskata, ka štatam ir tiesības uz atdalīšanos. Teksasa ir bagāta ar naftas atradnēm. Teksasa ir ne tikai otrs lielākais štats teritorijas ziņā, bet arī iedzīvotāju skaita ziņā (23 miljoni cilvēku) un ekonomiskās labklājības ziņā (2010.gadā Teksasā tika radītas 40% no visām ASV jaunajām darba vietām). Tāpēc petīcijā par Teksasas izstāšanos no ASV ir rakstīts: “Ņemot vērā, ka Teksasas štatam ir sabalansēts budžets un tas ir 15-ā lielākā pasaules ekonomika, štata izstāšanās no ASV var tikt praktiski realizēta.”

Nikolajs Mališevskis
/21.06.2015/

Avots:
http://www.fondsk.ru/news/2015/06/21/tehas-oplot-separatizma-v-ssha-33935.html

Informācijas aģentūra
/02.07.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par valsti

00515_MarkssValsts nekādā ziņā nav spēks, kas sabiedrībai uzspiests no ārienes. Valsts nav arī “tikumiskās idejas īstenība”, “prāta attēls un īstenība”, kā apgalvo Hēgelis. Valsts ir sabiedrības produkts zināmā sabiedrības attīstības pakāpē; valsts ir atzīšanās, ka šī sabiedrība sapinusies neatrisināmās pretrunās pati ar sevi, saskaldījusies nesamierināmos pretstatos, kurus pārvarēt tā nespēj. Bet, lai šie pretstati – šķiras ar pretrunīgām ekonomiskām interesēm – neaprītu sevi un sabiedrību neauglīgā cīņā, kļuva nepieciešama kāda sabiedrībai šķietami pāri stāvoša vara, kas mīkstinātu sadursmi, turētu to “kārtības” robežās. Un šī no sabiedrības izaugusi, bet tai pāri nostājusies vara, kas no sabiedrības arvien vairāk un vairāk atsvešinās, ir valsts.

Valsts ir šķiru pretrunu nesamierināmības produkts un izpausme. Valsts rodas tur, tad un tiktāl, kur, kad un ciktāl šķiru pretrunas objektīvi nevar tikt samierinātas. Un otrādi: valsts pastāvēšana pierāda, ka šķiru pretrunas nav samierināmas.

Valsts ir šķiru kundzības orgāns, orgāns, ar ko viena šķira apspiež otru.Valsts nozīmē radīt “kārtību”, kas šo apspiešanu padara likumīgu un nostiprina, mīkstinādama šķiru sadursmi. … Valsts – ierocis apspiestās šķiras ekspluatēšanai.

Apveltīti ar sabiedrisko varu un nodokļu piedzīšanas tiesībām, ierēdņi kā sabiedrības orgāni nostājas pāri sabiedrībai. … Tiek radīti īpaši likumi par ierēdņu svētumu un neaizskaramību.

Demokrātiskā republika ir vislabākais iespējamais kapitālisma politiskais apvalks, un tāpēc kapitāls, ieguvis šo vislabāko apvalku, nodibina savu varu tik stabili, tik droši, ka šo varu nesatricina nekāda ne personu, ne iestāžu, ne partiju maiņa kapitālistiski demokrātiskā republikā.

Valsts tātad nepastāv no mūžīgiem laikiem. Ir bijušas sabiedrības, kas iztikušas bez tās, kam nav bijis ne jausmas par valsti un valsts varu. Zināmā ekonomiskās attīstības pakāpē, kas nepieciešami bija saistīta ar sabiedrības sašķelšanos šķirās, valsts šās sašķelšanās rezultātā kļuva nepieciešama.

Sabiedrībai, kas attīstās šķiru pretstatos, bija nepieciešama valsts, t. i., ekspluatatoru šķiras organizācija, lai uzturētu tās ārējos ražošanas nosacījumus, tātad, it īpaši, lai ar varas līdzekļiem noturētu ekspluatējamo šķiru pastāvošā ražošanas veida noteiktajos apspiešanas apstākļos (verdzība, dzimtbūšana, algotais darbs). Valsts bija visas sabiedrības oficiālā pārstāve, tās koncentrējums redzamā korporācijā, bet tā bija tāda tikai tiktāl, ciktāl tā bija tās šķiras valsts, kura savā laikmetā viena pati reprezentēja visu sabiedrību: senatnē tā bija vergturu – valstspilsoņu – valsts, viduslaikos – feodālās muižniecības, mūsu laikos – kapitālistu valsts. Kad valsts beidzot kļūst tiešām par visas sabiedrības pārstāvi, tad tā pati sevi padarīs lieku.

Vienu reizi vairākos gados lemt, kurš valdošās šķiras loceklis parlamentā apspiedīs, bradās tautu, – tāda ir kapitālistiskā parlamentārisma īstā būtība ne tikai parlamentāri konstitucionālajās monarhijās, bet arī visdemokrātiskākajās republikās.

Mēs esam par demokrātisku republiku kā strādājošajiem vislabāko valsts formu kapitālisma apstākļos, bet mums nav tiesību aizmirst, ka pat visdemokrātiskākajā kapitālistiskajā republikā tautas liktenis ir algota verdzība.

Patiesībā valsts nav nekas cits kā mašīna, ar kuru viena šķira apspiež otru, un demokrātiskā republikā nebūt ne mazāk kā monarhijā. … Jebkura valsts ir “īpašs” nomāktās šķiras “apspiešanas spēks”. Tāpēc jebkura valsts ir nebrīva un netautiska.

Valsts ir īpaša spēka organizācija, tā ir vardarbības organizācija kādas šķiras apspiešanai. … Ekspluatatoru šķirām politiska kundzība vajadzīga ekspluatācijas uzturēšanas interesēs, t. i., niecīga mazākuma savtīgajās interesēs, pret milzīgo tautas vairākumu. Ekspluatētajām šķirām politiskā kundzība vajadzīga jebkuras ekspluatācijas pilnīgas iznīcināšanas interesēs, t. i., milzīgā tautas vairākuma interesēs pret mūslaiku vergturu, t. i., muižnieku un kapitālistu, niecīgo mazākumu.

Kapitālistu valstu formas ir ārkārtīgi dažādas, bet to būtība ir viena: visas šīs valstis tā vai citādi, bet galu galā katrā ziņā ir kapitālistu diktatūra.

Ne tikai monarhijā, bet arī demokrātiskajā republikā valsts paliek valsts, t. i., saglabā savu galveno atšķirības iezīmi: pārvērst amatpersonas, “sabiedrības kalpus”, tās orgānus par sabiedrības kungiem.

Sociālšovinisma nelieši … aizstāv “savu” kapitālistu laupīšanas intereses, slēpdamies aiz frāzēm par “tēvijas aizstāvēšanu”.

Mūslaiku algotie vergi kapitālistiskās ekspluatācijas apstākļos joprojām ir tik ļoti trūkuma un nabadzības nomākti [XXI gadsimtā – izklaižu un baudu apmāti], ka viņiem “ne prātā nenāk demokrātija” un “ne prātā nenāk politika”, ka parastajā, mierīgajā notikumu gaitā iedzīvotāju vairākums atstumts no piedalīšanās sabiedriski politiskajā dzīvē. … Demokrātija niecīgam mazākumam, demokrātija bagātajiem, tāds ir kapitālistiskās sabiedrības demokrātisms. Ciešāk ieskatījušies kapitālistiskās demokrātijas mehānismā, mēs redzēsim it visur – gan “sīkajās” – it kā sīkajās – vēlēšanu tiesību detaļās, gan pārstāvniecisko institūtu tehnikā, gan faktiskajos šķēršļos sapulcēšanās tiesību izmantošanai, gan dienas preses tīri kapitālistiskajā organizācijā un tā tālāk, un tā tālāk -, mēs redzēsim vienus vienīgus demokrātisma ierobežojumus. Šie ierobežojumi, atkāpes, izņēmumi, šķēršļi, kas domāti trūcīgajiem, šķiet sīki, it īpaši tam, kas pats nekad trūkumu nav pieredzējis un apspiestajām šķirām to masu dzīvē tuvs nav bijis, – bet kopsummā šie ierobežojumi izslēdz, izstumj trūcīgos no politikas, no aktīvas piedalīšanās demokrātijā.

Kapitālistiskajā sabiedrībā mums ir apcirpta, nožēlojama, viltota demokrātija, demokrātija tikai bagātajiem, mazākumam. … Demokrātija nozīmē tikai formālu vienlīdzību!

Tagad valdošais oportūnisms cenšas no strādnieku partijas izaudzināt labāk atalgoto strādnieku pārstāvjus, kas atraujas no masas, tīri ciešami “iekārtojas” kapitālisma apstākļos un par lēcu virumu pārdod savu pirmdzimtību, t. i., atsakās būt tautas revolucionārie vadoņi pret kapitālistiem.

Demokrātija milzīgam tautas vairākumam un ekspluatatoru, tautas apspiedēju apspiešana ar spēku, t. i., izslēgšana no demokrātijas, – tā pārveidojas demokrātija, kad notiek pāreja no kapitālisma uz komunismu.

Mēs par savu galamērķi izvirzām valsts iznīcināšanu, t. i., jebkādas organizētas un sistemātiskas vardarbības iznīcināšanu, jebkādas pret cilvēkiem vispār vērstas vardarbības iznīcināšanu. Mēs negaidām atnākam tādu sabiedrisku kārtību, kad netiktu ievērots princips par mazākuma pakļaušanos vairākumam. Bet, tiekdamies pēc sociālisma, mēs esam pārliecināti, ka tas pāraugs komunismā un sakarā ar to zudīs katra vajadzība pēc vardarbības pret cilvēkiem vispār, vajadzība pakļaut vienu cilvēku otram, vienu iedzīvotāju daļu otrai, jo cilvēki pieradīs ievērot elementāros sabiedriskās dzīves noteikumus bez vardarbības un bez pakļaušanas.

Komunistiskās sabiedrības pirmajā fāzē (ko parasti sauc par sociālismu) “kapitālistiskās tiesības” tiek atceltas nevis pilnīgi, bet tikai daļēji, tikai atbilstoši jau panāktajam ekonomiskajam apvērsumam, t. i., tikai attiecībā uz ražošanas līdzekļiem. “Kapitālistiskās tiesības” tos atzīst par atsevišķu personu privātīpašumu. Sociālisms tos padara par kopīpašumu. Tiktāl – un vienīgi tiktāl – “kapitālistiskās tiesības” atkrīt. Bet tās tomēr paliek savā otrajā daļā, paliek kā regulators (noteicējs) produktu sadalīšanā un darba sadalīšanā starp sabiedrības locekļiem. … Un tiktāl vēl paliek nepieciešama valsts, kas, sargādama ražošanas līdzekļu kopīpašumu, sargātu darba vienlīdzību un produkta sadalīšanas vienlīdzību.

Valsts varēs pilnīgi atmirt tad, kad sabiedrība būs realizējusi noteikumu: “katrs pēc savām spējām, katram pēc viņa vajadzībām”, t. i., kad cilvēki tiktāl būs pieraduši ievērot sadzīves pamatnoteikumus un kad viņu darbs būs tiktāl ražīgs, ka viņi labprātīgi strādās pēc spējām.  “Kapitālistisko tiesību šaurais apvārsnis”, kas ar Šeiloka [ebreju augļotājs Šekspīra lugā “Venēcijas tirgotājs”] sīkstumu liek rēķināt, ka tikai nenostrādātu lieku pusstundu vairāk par otru, ka tikai nesaņemtu mazāku algu nekā otrs, – šis šaurais apvārsnis tad būs pārvarēts. Produktu sadalīšanai tad nebūs vajadzīgs, lai sabiedrība normētu produktu daudzumu, kas katram jāsaņem; katrs brīvi ņems “pēc vajadzības”. No kapitālistiskā viedokļa tamlīdzīgu sabiedrisku iekārtu viegli pasludināt par “tīro utopiju” un zoboties par to. … Līdz tam laikam, kamēr iestāsies komunisma “augstākā” fāze, sociālisti prasa, lai sabiedrība un valsts ļoti stingri kontrolētu darba mēru un patēriņa mēru, tikai šī kontrole jāiesāk ar kapitālistu ekspropriāciju, ar strādnieku kontroli pār kapitālistiem. … Izrādās, ka komunismā zināmu laiku paliek ne tikai kapitālistiskās tiesības, bet pat arī kapitālistiskā valsts – bez kapitālistiem!

Kapitālistu ekspropriācija neatvairāmi izraisīs cilvēku sabiedrības ražotājspēku milzīgu attīstību.

Karjerisma pilnīga izskaušana prasa, lai “goda” vietiņa valsts dienestā, kaut arī bez ienākuma, nevarētu kļūt par tiltiņu pārlēkšanai uz augsti atalgotiem amatiem bankās un akciju sabiedrībās, kā tas pastāvīgi mēdz būt visās visbrīvākajās kapitālistiskajās valstīs.

[Kā nodrošināties pret strādājošo valsts kalpotāju pārvēršanos par birokrātiem]:
1) ne tikai vēlējamība, bet arī atceļamība jebkurā laikā;
2) atalgojums ne augstāks par strādnieka atalgojumu;
3) tūlītēja pāreja uz to, lai visi izpildītu kontroles un uzraudzības funkcijas, lai visi uz laiku kļūtu par “birokrātiem” un lai tāpēc neviens nevarētu kļūt par “birokrātu”.

Ar Marksa mācību tagad notiek tas pats, kas vēsturē ne vienu reizi vien noticis ar revolucionāro domātāju un apspiesto šķiru vadoņu mācībām šo šķiru cīņā par atbrīvošanos. Apspiedējas šķiras pastāvīgi vajāja lielos revolucionārus viņu dzīves laikā, izturējās pret viņu mācību ar vismežonīgāko niknumu, ar vistrakāko naidu, ar visnegantākajiem meliem un apmelojumiem. Pēc nāves tiek mēģināts viņus pārvērst par nekaitīgām svētbildēm, tā sakot, kanonizēt viņus, apveltīt ar zināmu slavu viņu vārdu apspiesto šķiru “mierināšanai” un apmuļķošanai, izskaužot revolucionārās mācības saturu, notrulinot tās revolucionāro asumu, banalizējot to.

Citāti no Vladimira Ļeņina 1917.gada grāmatas “Valsts un revolūcija” ar K.Marksa un F.Engelsa citātiem

Avots:
http://darbabalss.eu/load/

Informācijas aģentūra
/02.07.2015/

Posted in Reg.: Latvija | 8 komentāri

Par sociālisma problēmām

Vladimira Lukjanoviča (inženiera, fizikas un matemātikas skolotāja, programmētāja) uzstāšanās seminārā “Sociālisma problēmas” 26.04.2015.

Galvenās tēzes

PSRS sabrukums bija objektīvs sabiedrisks process, kura primārie cēloņi nav konkrētas personas.

Gan kapitālismā, gan Padomju sociālismā ražošanas līdzekļi faktiski pieder ierēdņiem, kas ir kā sava veida šķira un ko marksistiski – ļeņiniskā teorija nepietiekami novērtēja un aprakstīja. Ierēdņi noveda Padomju Savienību līdz sabrukumam un ir noveduši visu pasauli līdz katastrofai.

Ļoti liela marksisma kļūda ir apgalvojums, ka kapitālismam ir pozitīva vēsturiska loma. Kapitālisms ir kā ļaundabīgs audzējs un kā neobligāts sabiedrības attīstības posms, kam par piemēru kalpo sociālistisko revolūciju vēsture. Sociālistiskā revolūcija nav notikusi nevienā rūpnieciski attīstītā valstī kā apgalvo marksistiskā teorija. “Krievija no vāji attīstīta kapitālisma pārgāja uz sociālismu, Ķīna, kurā vispār nebija gandrīz nekādas mūsdienīgas ražošanas, pārgāja uz sociālismu, Kubā, kura bija izteikti agrāra valsts, notika sociālistiskā revolūcija.” Kapitālismam nav pozitīvas un attīstošas dabas, kapitālisms tikai demoralizē sabiedrību un iznīcina tikumību sabiedrībā. “Tieši kapitālisms ir novedis pie tā, ka par 300% var pārdot pilnīgi visu”.

Izcili pozitīvais marksismā ir: 1) materiālisms un dialektika; 2) socioloģijas, filozofijas un zinātnes apvienojums. Markss neko neizdomāja, viņš izmantoja sava laika jaunākos zinātniskos darbus. Marksa ģēnijs izpaužas spēja apstrādāt un izanalizēt milzīgus sākotnējo dokumentu apjomus.

Tā teorija, kas mums ir šodien nav pilnībā tīrā veidā izmantojama. Markss bija ģēnijs, bet arī viņš kļūdījās: “Es to redzu ne tāpēc, ka esmu gudrāks par Marksu, bet tāpēc, ka dzīvoju citā laikā”.

Markss apgalvo, ka attīstītās valstis rāda neattīstītajām viņu nākotni, bet tā tas nav, šis apgalvojums ir kļūdains. Attīstītās valstis savu attīstību nodrošina uz visas pārējās pasaules aplaupīšanas rēķina, tāpēc citiem nekas nepaliek pāri, neņemot vērā to, ka “attīstītās” valstis citiem nemaz neļaus sasniegt savu līmeni.

Viens no marksisma pamatvirzieniem ir eirocentrētība, bet tā ir kļūda, jo Eiropa ir tikai viena maza daļa no visas pasaules.

Marksisms pārāk absolutizē progresu. Ir jātiek skaidrībā, kas ir progress un kas nav progress. “Viņiem viss, kas bija uz priekšu, viss bija progress.”

Marksisms nepamatoti pacēla strādnieku šķiru (kas ir strādnieki, kuri ir apzinājušies savas šķiriskās interese). Kapitālisms ir strādnieku stihija, viņi ir radušies kapitālismā un priekš kapitālisma  – jā, grūti, jā, apspiež, jā, 16 stundu darbadiena, līdz neparādījās PSRS, bet tā ir viņu vide. Piemēram, Vladimirs Ļeņins bija ļoti labs skolotājs. Vēl ilgi pirms revolūcijas viņš veica strādnieku apmācības ar domu, ka tie taisīs revolūciju. Kur viņi palika? Viņi izmantoja jauniegūtās zināšanas, lai celtu personisko labklājību un dabūtu labāk apmaksātu darbu. Kapitālistiem un kapitālismam antagoniska (nesavienojama) ir zemniecība, zemnieku šķira. Kapitālisti visos laikos ir iznīcinājuši zemniekus – varmācīgi padzinuši no zemes, padarījuši par nabagiem un izdzīvojušos pēc tam izmantoja kā rūpnīcu strādniekus. Trīs nozīmīgākās sociālistiskās revolūcijas notika zemnieku valstīs, ko Markss neparedzēja. Un kas nodeva Padomju Savienību? Izglītotā un labi nodrošinātā strādnieku šķira, kurai visbūtiskākie izrādījās materiālie labumi un 100 desas šķirnes lielveikalu plauktos.

Informācijas aģentūra
/02.07.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 5 komentāri

Krievija cīņā ar ASV jau ir uzvarējusi, bet…

00509_shutterstock_115806631-600x450

Krievija cīņā ar ASV jau ir uzvarējusi, bet tuvākais laiks tai var būt kritisks. Cilvēki strīdas par Doņecku un Lugansku, par Ukrainu, par Novorosiju, par ASV plāniem pēcpadomju telpā un par Krievijas Eirāzijas ekonomiskās savienības sabiedroto uzticamību. Raksturīgi, ka savā vairumā ierindas pilsoņi, eksperti un politiķi ir vienisprātis, ka Krievijas uzvara ir neizbēgama, līdzīgi kā kapitālisma krahs, bet ar vienu nosacījumu: ja Krievijas elite nenodos uzvaru līdzīgi kā tā savulaik nodeva sociālismu un PSRS.

Manuprāt, nav nekāda pamata uzskatīt, ka esošā Krievijas vadība ir spējīga uz kapitulāciju vai uz nepiespiestu , pilnīgi nevajadzīgu un lieku piekāpšanos Gorbačova stilā. Ekonomika, finanses, iedzīvotāju uzticība, spēku samērs pasaulē, lēmumus pieņemošo cilvēku kvalifikācija – tas viss “spēlē” par labu Krievijai.
00509_Russia-US
Un te nedrīkst aizmirst to principu, ko labi romānā “Trīs musketieri” izteica Aleksandrs Dimā, liekot kardinālam Rišeljē (1585-1642) runāt “par tāda veida notikumiem, kuri maina valsts seju.” Romānā Rišeljē kā šāda notikuma piemēru min naža dūrienu Varkaļu ielā, kas maksāja dzīvību Francijas karalim Anrī IV Burbonam (1553-1610) un kas izglāba Austriju no Francijas iebrukuma. Krievijas vēsturē ir daudz līdzīgu notikumu: Elizabetes Petrovnas Romanovas (1709-1762) nāve izglāba Prūsiju no katastrofas, Katrīnas II (1729-1796) nāve apturēja sagatavošanos karam ar revolucionāro Franciju, Pāvila I (1754-1801) nogalināšana izjauca pret Angliju vērstu franču-krievu savienību, 1917.gada februāra apvērsums paildzināja Pirmo pasaules karu un neļāva Krievijai izmantot jau praktiski iegūto uzvaru.

Liktenīgas nejaušības ir ienesušas ne mazas izmaiņas arī mūsdienu vēsturiskās kartes izskatā lielākā mērā kā visdetalizētāk izstrādātie plāni. Kauju pie Getisburgas (1863.g.) ģenerālis Li plānoja pavisam citā laikā un vietā, Napoleona ģenerālis Neijs 1815.gadā varēja uzvarēt kaujā pie Katrebrasas (Quatre Bras), Napoleona ģenerālis Gruši varēja uzspēt uz kaujaslauku pie Vaterlo (1815.g.). Kaujas pie Ļaojanas un Šahe upes 1904.gadā japāņiem varēja beigties ar katastrofu, bet Žilinskim 1914.gada vasarā bija visas iespējas iznīcināt fon Pritvica 8.armiju un okupēt Austrumprūsiju.

Tāpēc ir jākonstatē, ka cīņu ar ASV Krievija praktiski jau ir uzvarējusi, atlicis tikai to tehniski noformēt, kam var būt nepieciešams no pusotra līdz trim gadiem. Krievijas vadībai nav nekādu ilūziju par to, ka ir iespējams kaut kāds kompromiss ar Vašingtonu un tās balsts ir ne tikai lielākās daļas sabiedrības (vairāk kā 90%) atbalsts, bet arī elites konsensus. Liela daļa Krievijas elites, izņemot dažus margināli – liberālos slāņus, saprot, ka saglabāt savu ietekmi un kapitālus viņi varēs tikai tad, ja uzveiks ASV.

Laika un resursu ASV ir pārāk maz, lai lauztu cīņas gaitu, bet to ir pilnīgi pietiekami, lai organizētu vēsturisko nejaušību, kas “maina valsts seju”. Vašingtona nekad nav kautrējusies izmantot jebkurus līdzekļus savu mērķu sasniegšanai, tāpēc slepenas operācijas, tai skaitā vērienīgi teroristiski akti, šodien Krievijai ir daudz bīstamāki nekā tieša ārēja agresija. Fiziska Krievijas prezidenta likvidēšana vai vērienīgs iedzīvotāju vairākuma uzticības zudums tā spējai nodrošināt iekšējo stabilitāti un valsts drošību ir pēdējā ASV iespēja izvairīties no zaudējuma šai cīņā.

Tieši izvairīties no zaudējuma, nevis uzvarēt, jo pat ja hipotētiski Krievijā izdodas “mainīt seju” un pat ja Krievija pārstāj ģeopolitisko konkurenci ar Vašingtonu, pakļaujoties tās diktātam, galvenā amerikāņu problēma tāpat nebūs atrisināta. Globālā finansu – ekonomiskā sistēma, kurā ASV, dēļ savas militāri – politiskās un informatīvās dominantes, atrodas “barības ķēdes” virsotnē , ir nolemta sabrukumam. Nejauša uzvara pār Krieviju, Ķīnu, BRICS tikai paildzinās ASV agoniju, padarīs par pilnīgi neiespējamu sistēmas pārveidošanu evolucionārā ceļā un garantēs, ka tās krahs būs tik katastrofāls, ka divi pasaules kari liksies vien tādas bērnu spēlītes, bet kodolarmagedons nevis kaut kāds joks, bet gan neizbēgamība. Tāpēc jebkurš cilvēks vai politiķis, kurš cer uz ASV uzvaru šai cīņā, cer vārda burtiskā nozīmē pats uz savu bojāeju.

Tātad mūsdienu politikas galvenais jautājums ir nevis tajā vai uzvarēs ASV, bet gan tajā vai kopā ar ASV zaudēs arī Krievija. Pie tam, līdzīgi kā 70 gadus atpakaļ, Krievijas zaudējums nozīmēs arī visas cilvēces zaudējumu, jo tad civilizācija tiks aprakta zem ASV globālās dominantes sistēmas gruvešiem, ja Krievijai neizdosies ievirzīt sistēmas izmaiņas evolucionārā gultnē.

Bet ir vēl viena bīstama tendence Krievijas ceļā uz galīgu uzvaru. Nenotikušais konflikts starp Maskavu un Briseli, kuram pēc sākotnējām amerikāņu iecerēm vajadzēja nodrošināt ASV uzvaru pār Krieviju, no Vašingtonas puses joprojām tiek uzkurināts. Pat ja Eiropas Savienībai neizdosies pārvērst uzmanīgo dreifēšanu ārpus ASV ietekmes zonas pārdomātā ilgtermiņa politiskā stratēģijā, pat ja proamerikāniskās pseidovalsteles, kuras ir noskaņotas uz konflikta provocēšanu ar Krieviju par katru cenu (pat sagraujot savu valstiskumu), panāks savu (kaut vai iznīcinot Eiropas Savienību), kopējais ASV un ES resurss būs nepietiekams, lai uzvarētu šajā hibrīdkarā. Vēl jo lielākā mērā viņi nevar uzvarēt īstu karu. Tomēr ASV, sakūdot ES ar Krieviju, iznīcinot ES un Eiropas [arī Latvijas] teritorijā radot nestabilitātes un karu zonu (kaut ko līdzīgu arābu pasaulei), var atņemt Krievijai uzvaru pēckara pasaulē.

Spēku samērs, kurā Ķīna, Indija un Krievija ir vienādā mērā viena no otras atkarīgas un vienādā mērā viena otrai vajadzīgas un kādēļ arī pēcamerikāņu pasaule kļūst nevis par cita hegemona un citas valūtas, kas nomainīs dolāru, pasaule, bet gan pasaule, kurā pakāpeniski pārveidojas sevi nodzīvojusī neokoloniālā finansu kapitāla sistēma, kas tiek vadīta no pārnacionālās oligarhijas puses, var būt iespējama tikai tad, ja tiek realizēta Francijas prezidenta de Golla ideja par vienoto Eiropu no Atlantijas līdz Urāliem, ko Putins pārveidoja par Eirāzijas ideju no Klusā līdz Atlantijas okeānam. Tikai tādai ekonomiskai savienībai būs pietiekami liels iekšējais tirgus, tehnoloģiju un izejvielu bāze, līdzvērtīgai konkurencei ar Ķīnu un Indiju. Jebkurā citā formātā gan Krievija, gan ES zaudē jaunajiem pasaules centriem miera laiku ekonomisko konkurenci un būs spiesti vai nu pakļauties to dominēšanai vai arī, līdzsvarojot savu ekonomisko mazspēju un izmantojot militāro pārākumu, būs jāpāriet pie konfrontācijas savstarpējo attiecību scenārijiem, kas pasaulei nesola neko labu.

Diemžēl pagaidām shēmai, kurā mirušie (ASV) sakož dzīvos (Krieviju un ES), ir visas izredzes tapt realizētai. Vecā Eiropa Francijas un Vācijas veidolā pārāk lēni un nepārliecinoši novēršas no ASV, nekādi neriskējot pārtraukt viņiem nāvīgi kļuvušo partnerību, bet kā minimums puse no Austrumeiropas pseidovalstīm Polijas, Baltijas valstu un iespējams arī Rumānijas personā, ir gatavas iet bojā ASV interešu vārdā, nepieļaujot Eiropas-Krievijas savienību.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/13.04.2015/

Avoti:
http://www.philos.lv/Citu_raksti/Svathu_Ameriki.html
http://cont.ws/post/82431
http://nation-news.ru/2015-04-13/83831-ishhenko-shvatku-s-ssha-rossiya-prakticheski-vyiigrala/

Informācijas aģentūra
/14.06.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 4 komentāri

Islāmistu “Islāma valsts” iznīcina Islāmu

00507_Obama_IGIL_selfi

“Islāma valstij” ir izteikti antiislāmiska ievirze, 07.06.2015 NTV raidījumā “Norkina saraksts” izteicās krievu politologs, politiķis, rakstnieks un analītiskā centra vadītājs Sergejs Kurginjans.

Pirmkārt Kurginjans vērsa uzmanību uz “Islāma valsts” acīmredzamo antiislāmisko ievirzi un uz nepieciešamību atbalstīt “Islāma valstij” pretojošos humāni orientēto Islāmu: “Paskatieties taču, ko “Islāma valsts” dara. Viņi tagad iznīcina ne tikai pasaules kultūras mantojumu, viņi iznīcina arī arābu rakstus, arī tos, kur ir runa par Allahu. Viņi izrēķinās un iznīcina Islāma garīdzniekus…Šķelšanās un cīņa notiek Islāma pasaules iekšienē! Un tikai atbalstot pozitīvo un humāno Islāmu, mēs varam uzveikt “Islāma valsti”. Tiklīdz mēs vienādosim “Islāma valsti” ar Islāmu, tā viss būs zaudēts…”.

Tālāk Kurginjans vērsa uzmanību uz “Islāma valsts” antivēsturisko ievirzi, kura noliedz jebkādu pozitīvu sabiedrības attīstību.: “Tas ir spēks, kurš ir vērsts uz viduslaikiem. Tas ir spēks, kurš noliedz attīstības ideju. Tā ir melnā atbilde uz noteiktu pieprasījumu… Te visa būtība ir apstāklī, ka visa pasaule ir jāiedzen atpakaļ jaunos viduslaikos, jaunā arhaikā. Aiz kliedzieniem par salafītismu, fundamentālismu un reliģijas attīrīšanu, tiek radīts hidžazas mīts, kurš gala beigās iemetīs Islāmu vēl lielākā džahilijā, tas ir barbarismā, pagānismā un visā citā.”

Jau tagad var redzēt uz kādu mežonīgu barbarismu grūž pasauli “Islāma valsts”: “Tad ar kādu spēku mums ir darīšana? Kāds ir šī spēka tumsas līmenis, ja jau tagad tiek paziņots, ka viņi iznīcinās vienu no lielākajām Islāma svētvietām Kaabu? Līdz kam tad nonāks vēlāk? Ja jau tagad tiek paziņots, es citēju, ka: “…Ja Pravietis un viņa sekotāji atstāja neskartas Ēģiptes piramīdas, tad tas nenozīmē, ka mēs rīkosimies līdzīgi.” “

Sergejs Kurginjans vēlreiz atgādināja, ka ASV un Rietumvalstis kopumā veicināja “Islāma valsts” izveidošanos, attiecīgi arī globālo virzienu uz barbarismu un viduslaikiem: “Bez tam mēs visi labi saprotam, ka visus šos radikālā islāmisma veidus sponsorē Amerikas Savienotās Valstis un ka ASV mums kaut kādā dīvainā un noslēpumainā kārtā atbalsta vistumšākos spēkus pasaulē. Tas notiek Lībijā, Tunisijā, Sīrijā, visur. Bet mīts taču saka, ka islāmisti ir lielie cīnītāji ar amerikāņiem, vai ne? Ja gribat cīnīties ar amerikāņu ļaunumu, tad ejiet uz “Islāma valsti”!

Ja parādītu, kas notiek patiesībā … kāda ir notiekošā patiesā būtība, ka ir visciešākā saikne starp slimo un kroplo islāma radikālismu un Ameriku, kura uzspiež pasaulei haosu un ārprātu, tad iespējams kaut kas pazudīs un vairs nebūs tā antiamerikāniskā patosa.”

Apspriežot iespējamo cīņu ar “Islāma valsts” ietekmi un izplatību, Kurginjans teica: “Pirmais spēks, ar kuru mums jārunā, ir islāma valstu nereliģiozie iedzīvotāji. Kāpēc amerikāņi visās Āfrikas valstīs iznīcina normālus nereliģiozus režīmus? Kadafi… un Ben Ali bija pavisam normāls. Un kas notika Ēģiptē?! … Kur notiek nacionālās valsts gāšana, tur rodas “Islāma valstij” līdzīgs barbarisms. Karš ar nacionālajām valstīm visās Islāma pasaules valstīs noved tikai pie barbarisma, ieskaitot Nigēriju.

Tātad, pirmkārt nereliģiozie iedzīvotāji. Otrkārt, sufisti. Treškārt, patiesam Islāmam ticošie, kuriem nav pa ceļam ar islāmistiem. Ja mēs mobilizēsim šīs trīs iedzīvotāju daļas, tad mēs pa tiešo aktualizēsim jautājumu cik ilgi vēl amerikāņi turpinās atbalstīt visbarbariskākos un vismežonīgākos spēkus pasaulē. Tad varbūt mēs to noturēsim. Bet stratēģiski mēs to noturēsim tikai tad, ja izvirzīsim humānas, īstas, metafiziskas vērtības pretstatā antihumānajām.”

Savukārt 02.06.2015 analītiskajā raidījumā “Spēles jēga” (Смысл игры) Kurginjans pastāstīja sīkāk par “Islāma valsts” saistību ar amerikāņiem. Pirmkārt Kurginjans norādīja, ka pēdējo laiku “Islāma valsts” militārie panākumi liecina par to, ka tā vairs nav bandītu grupējums, pagrīdnieki vai partizānu tipa kaujinieki, bet gan, ka tā ir labi organizēta regulārā armija. Ja “Islāma valsts” spēj veiksmīgi cīnīties ar Sīrijas armiju, Irānas elitārajām kaujas vienībām un Hezbolah, tad tā ir ļoti labi organizēta armija. Alavītiem, kas sastāda Sīrijas armijas vairākumu, vienkārši nav ko zaudēt, jo islāmistu uzvaras gadījumā viņi visi (arī sievietes un bērni) tiks iznīcināti, tāpēc Sīrijas armija cīnās līdz pēdējam. Irāna draudzīgajai Sīrijai ir atsūtījusi palīgā “Islāma revolūcijas sargu” vienības, kas ir elitārākais Irānas bruņotais grupējums, kura dalībnieki ir īpaši atlasīti, tai skaitā arī pēc reliģiskās pārliecības un dedzības. Visbeidzot Hezbolah ir viena no visnopietnākajām pagrīdes partizānu tipa kustībām, kura savulaik bija spējīga līdzvērtīgi cīnīties ar Izraēlas regulāro armiju. Ja “Islāma valsts” uzvar šos spēkus, tad tai ir nopietns militārais potenciāls.

Tālāk Kurginjans paskaidro kā tika radīta “Islāma valsts”. Pēc Irākas okupācijas amerikāņi sāka tvarstīt bijušos Sadama Huseina režīma specdienestu darbiniekus un militāristus. Tie tika ievietoti vienā koncentrācijas nometnē, kur tiem piedāvāja sadarboties. Ja cilvēki atteicās, tad viņi tika turēti smagos ieslodzījuma apstākļos, bet, ja piekrita, tad tika sākta viņu apmācība un viņi baudīja brīvā režīma priekšrocības. “Islāma valsts” kodols, tai skaitā “kalifs” bija uzturējušies šajā amerikāņu nometnē.

Avoti:
http://regnum.ru/news/polit/1931662.html

Informācijas aģentūra
/14.06.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Tuvie Austrumi, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Ķīnas valūta (juaņs) šogad var tikt iekļauta rezerves valūtu sarakstā

00508_the-yuan-is-not-a-paper-shelter-for-a-us-dollar-collapseKatrus piecus gadus Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) pārskata t.s. “rezervju valūtu” grozu [šīs valūtas citu valstu centrālās bankas pēc tam var iekļaut savu nacionālo valūtu nodrošinājuma rezervēs; savukārt valstīm, kuru valūta ir iekļauta SVF grozā, tas dod papildus naudas emisijas iespējas un citas salīdzinošās priekšrocības]. Pašreiz uz 2015.gada vidu SVF rezerves valūtu grozā ir ASV dolārs, Lielbritānijas sterliņmārciņa, Japānas jēna, Eiropas Savienības eiro un Šveices franks.

2015.gads ir īpaši svarīgs ne tikai tāpēc, ka ir pienācis laiks pārskatīt SVF rezerves valūtu grozu, bet arī tāpēc, ka Ķīnas juaņam ir ļoti lielas iespējas tikt tajā iekļautam, attiecīgi ieņemot vietu formāli drošāko valūtu sarakstā.

Amerikāņi saprot, ka viņiem tas draud ar ekonomisko katastrofu [juaņs sāks aizstāt dolāru, jo “visu” ražo Ķīnā, kā rezultātā ievērojami samazināsies ASV naudas emisijas (drukāšanas) un dzīvošanas uz parāda iespējas, kā arī radīsies ievērojama jau finansu apritē esošo dolāru pārprodukcija], tāpēc visādi mēģina bloķēt juaņa iekļaušanu rezerves valūtu sarakstā.

00508_main-qimg-f61983df689cc031ca50cf147e080ae0Kamēr ASV nodarbojās ar vislielākā valsts parāda pasaules vēsturē audzēšanu, ķīnieši veica stratēģisku savas valūtas virzīšanu apmēram tāpat kā to pagājušā gadsimta sākumā darīja amerikāņi. Ja atmetam visa veidu analītiķu, ierēdņu un citu ekspertu viedokļus, ka juaņs nav gatavs kļūt par rezerves valūtu, bet apskatāmies tikai to darbu, ko Ķīnas varasiestādes ir paveikušas, tad kļūst skaidrs kādēļ Ķīnas Tautas Republikas vadītājs tik pārliecinoši izsakās, ka dolārs tas ir pagātnes produkts. Zemāk fragments no portāla Futuremoneytrends (http://www.futuremoneytrends.com/  ) raksta “Valūtu kari. Ķīna gatavo kaut ko nopietnu.“ (October Dollar Crisis: China Preparing for Something Big)

“Jau tagad mēs redzam kā Krievija un Ķīna mērķtiecīgi uzkrāj zeltu. Ķīna ir kļuvusi par lielāko pasaules zelta ieguvējvalsti un zelta importētājvalsti. Pie tam Ķīna ne tikai akumulē maksimālu zelta daudzumu, bet arī neļauj nevienai uncei pamest savas glabātuves. Ķīna gatavojas kaut kādai lielai kaujai valūtas karos, bet pasaule jau ir satraukta par dolāra sistēmu.

Kādreiz amerikāņu valūta bija nodrošināta ar zeltu un tieši tas tai ļāva iekarot pozīcijas un uzticību atvērtā tirgū, bet šodien dolārs ne ar ko nav nodrošināts. Savukārt ķīnieši tai pat laikā zeltu uzpērk. Pie tam Ķīna izmanto slepenības stratēģiju un nepublicē savu zelta rezervju lielumu. Pēdējo reizi Ķīna to publiskoja 2009.gadā un šodien neviens nezin cik Ķīnai ir zelta. Zināms ir tikai tas, ka Ķīna uzpērk visu, ko var (pat zelta raktuves), neskatoties uz pasaules zelta cenām un trendu (noteicošo tendenču) virzieniem.

Tad nu, lūk, kad kādas valsts valūta tiek iekļauta rezerves valūtu sarakstā, tai ir jāpublisko savu zelta rezervju lielums. Tas nozīmē, ka Ķīna to var publiskot jau oktobrī vai pat ātrāk, lai pierādītu pasaulei, ka juaņs ir ne tikai cienīgs kļūt par rezerves valūtu, bet arī ir labāks un drošāks par dolāru.

Pārmaiņu vējus pasaules finansu sistēmā vairs nevar neievērot un Ķīna gaidāmajās pārmaiņās būs galvenā darbojošās persona, kura balstās arī uz aktīvu, kurš ir pārbaudīts laika gaitā, tai skaitā arī kā maksāšanas līdzeklis.”

Vēl jāatzīmē, ka miljardieris Džordžs Soross nesen izteicās, ka prognozē trešo pasaules karu starp Ķīnu un ASV, un kā risinājumu šāda apokaliptiskā scenārija nepieļaušanai redz juaņa iekļaušanu SVF rezerves valūtu grozā.

/25.05.2015/

Avoti:
http://www.vestifinance.ru/articles/57644
http://www.philos.lv/Citu_raksti/V_oktobre.html
https://www.futuremoneytrends.com/trend-videos/documentaries/october-dollar-crisis-china-preparing-big
http://svpressa.ru/war21/article/122765/

Informācijas aģentūra
/14.06.2015/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Zūdošās Austrumeiropas partnerības sammits Rīgā

00510_83684_ES_butiba

Rīgā 21. un 22. maijā notika “Austrumeiropas partnerības” samits, ko latviešvalodīgā amerikāņu propaganda attēlo kā gana veiksmīgu, bet kurš patiesībā pamatīgi izgāzās. Lai gūtu priekšstatu kā izpaužas samita izgāšanās un lai saprastu kā latviešvalodīgie mēdiji čakarē cilvēkiem prātu ir ieteicams izlasīt Krievijas mēdiju īsu pārskatu par samitu un ukraiņu politologa Rostislava Iščenko 21.aprīļa rakstu par pēc mēneša gaidāmo samitu.

Rostislavs Išenko: Zūdošās partnerības sammits (21.04.2015)

2015.gada 21. – 22. maijā Rīgā notiks kārtējais “Austrumu partnerības” samits. Pagaidām samita organizatoriem un dalībniekiem gan nav nekāda pamata īpaši priecāties.

Pilnīgi laimīga var būt tikai Latvija. Liela mēroga starptautiska pasākuma organizēšana noteikti uzsvērs mazās izmirstošās valstiņas prioritārumu Eiropas Savienības sistēmā. Tagad latvieši varēs sajusties tikpat svarīgi kā lietuvieši, kuriem palaimējās organizēt iepriekšējo samitu 2013.gadā. To pašu, kurā bijušais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs atteicās parakstīt asociatīvo līgumu ar ES un kā pateicību no labdabīgajām Rietumvalstīm saņēma apvērsumu, bet Ukraina pilsoņu karu.

Un tieši 2013.gada vasarā, vēl pirms Viļņas samita, tika pieņemts lēmums par analoģiska pasākuma organizēšanu 2015.gadā tieši Rīgā. Tiesa gan tolaik plānoja, ka Rīgas samits notiks novembrī. Domāju, ka laiks tika izvēlēts atbilstoši plānotajām ģeopolitiskajām izmaiņām.

Pirmkārt, uz šo laiku asociatīvo līgumu ar ES jau vajadzēja būt parakstījušām Ukrainai, Moldāvijai, Gruzijai un Armēnijai. Nav izslēgts, ka tika cerēts arī uz Azerbaidžānu.

Otrkārt, 2013.gada vasarā Vašingtona un Brisele rēķinājās ar to, ka Janukovičš parakstīt asociatīvo līgumu 2013.gada novembrī. Šī lēmuma graujošajām ekonomiskajām sekām vajadzēja viņu diskreditēt kā reiz uz 2015.gada martā paredzētajām prezidenta vēlēšanām, pēc kā trīs mēneši (no aprīļa sākuma līdz jūlija beigām) tika atvēlēti apvērsumam miermīlīga vai ne pārāk maidana formā. Vēl trīs mēneši (no jūlija sākuma līdz oktobra beigām) tika atvēlēti jaunās varas leģitimizācijai, Rietumvalstu kredītu izsniegšanai, “reformu” sākumam un kaut kādu panākumu organizēšanai. Un kā reiz novembrī ES un tā austrumu partneri bija gatavi ievākt savu vairākus gadus ilgo pūliņu augļus. Faktiski Rīgas samitam bija jāfiksē jaunu ģeopolitisko realitāti – Krievijas izspiešanu no bijušās PSRS republikām, kā aktīvajai fāzei formāli bija jāsākas 2013.gadā Viļņā ar Ukrainas asociatīvā līguma ar ES parakstīšanu un kam simboliski bija jānoslēdzas Rīgā ar Maskavas ģeopolitiskā zaudējuma fiksāciju un trofeju ievākšanas sākšanu.

Bet viss notika ne tā. Apvērsumu Kijevā bija jāorganizē pusotru gadu ātrāk. Legālās opozīcijas negatavība varas pārņemšanai uz skatuves izveda nacistu kaujiniekus. Kijevā varu sagrābušā režīma intelektuālā mazspēja un zvērīgā seja pamazām mainīja Vecās Eiropas attieksmi ne tikai pret Ukrainu un “Austrumu partnerību”, bet arī pret saviem Austrumeiropas kolēģiem no ES. Pēdējie ar cietpaurainu uzcītību spēlējas ar sērkociņiem, sēžot uz šaujampulvera mucas, ar svarīgu izskatu stāstot kā viņus uzslavēs ASV par krāšņo uguņošanu.

Plānotais Maskavas ģeopolitiskais zaudējums lēnām un pakāpeniski pārvēršas par tās ģeopolitisko uzvaru, kuras planetārais mērogs un sekas ir līdzvērtīgas uzvarai pār nacistisko Vāciju. Pie tam Kijevas režīma izmantotā simbolika un retorika ļauj šai ziņā vilkt pat tiešas paralēles. Kopumā “Austrumu partnerības” ceļš no Viļņas līdz Rīgai atgādina varenās Napaleona armijas 1812.gada gājienu no Maskavas līdz Viļņai.

Iespējams tieši tāpēc Rīgas samita laiks tika pārcelts no novembra uz maija beigām, jo novembrī visdrīzāk nemaz vairs nebūtu ko rīkot. Maijā austrumu partneri nāk vēl ar kaut kādām cerībām. Piemēram, Gruzija cer iegūt no ES bezvīzu režīmu. Saņemt nesaņems, bet atteikt arī neatteiks. Izdomās kaut ko no sērijas – ir lieli panākumi vienoto standartu ieviešanā, bet ir vēl mazliet, mazliet jāpiestrādā. Vēl tikai maza piepūle un “zelta atslēdziņa” bezvīzu režīma formā būs kabatā. Gruzijā, protams, nedzīvo 40 miljoni un citā laikā ES pilnībā varētu atļauties aplaimot gruzīnus ar bezvīzu režīmu, bet pašreiz Eiropā ir tik smaga situācija, ka katrs lieks viesstrādnieks ir apgrūtinošs (un uz bagāto gruzīnu tūristu pieplūdumu ES necer).

Savukārt ar Armēniju vispār ir jāpavirzās kaut kur, savādāk tā jau ir Eirāzijas ekonomiskās savienības dalībniece, bet tas ir jāizdara tā, lai neapvainotu Azerbaidžānu, kura uzmanīgi seko, lai tās partneri Karabahas krīzes noregulēšanā pārāk neaplaimo ar Rietumvalstu labvēlību.

Ukrainā uz Rīgas samita sākumu atsāksies intensīva karadarbība Donbasā. Tā kā Francija un Vācija ir novērsušās no Ukrainas, Kijevai ir būtiski saņemt Austrumeiropas draugu atbalstu, kas pašā Ukrainā tiks uzdots par visas Eiropas Savienības atbalstu. Ar uzmanīgi pozitīvu attieksmi no Polijas, Zviedrijas un Rumānijas puses, kā arī ar Baltijas valstu histērisko atbalstu Pjotra Porašenko režīmam pilnībā pietiks

Vienīgi militārā konflikta intensitāte ir jāuzmin tā, lai uz samita laiku noritētu smagas kaujas, bet Ukrainas armija vēl netiktu kārtējo reizi smagi sakauta. Viss labums šai gadījumā būs apstāklī, ka baltieši kārtējo reizi skaļi nolādēs Krieviju, kura it kā ir uzbrukusi miermīlīgajiem Kijevas nacistiem, bet ukraiņiem tas tiks pasniegts kā beznosacījuma ES atbalsts un tās ultimāts Krievijai nodrošināt Ukrainas teritoriālo nedalāmību.

Ja nenotiek karadarbība, tad šādi izteikties austrumeiropieši nevar, jo tad formāli ir spēkā Minskas vienošanās, kuras ievērošanu visa cita starpā garantēja Parīze ar Berlīni.  Un Francija ar Vāciju ļoti negatīvi uztvertu jaunāko ES partneru (kuri dēļ sava proamerikānisma jau tā ir vairāk kā kaitinoši) mēģinājumus apšaubīt savu vecāko biedru politikas efektivitāti. Karadarbības aktivizēšanās Donbasā automātiski dezavuēs Olanda un Merkeles pūles un ļaus jauneiropiešiem uzstāt uz daudz stingrāku politiku attiecībā pret Krieviju.

Šajā saiknē atrodas arī Moldāvija, kuru mēģinās virzīt uz to, lai tā sāktu atsaldēt Piedņestras konfliktu. Vēl viens Austrumeiropas partnera karš un atkal ar Krieviju, tas ir vislabākais arguments, lai pastiprinātu Austrumeiropas eiroradikāļu spiedienu uz Parīzi un Berlīni. Tiesa gan te stabilizējošo lomu visdrīzāk centīsies nospēlēt Buhareste, kura labprāt integrētu sevī Moldāviju, bet kura nebūt negrib saņem savu karu par tai nevajadzīgo Piedņestru.

Ņemot vērā visus pašreiz darbojošos faktorus un ņemot vērā to, ka Donbasā jau ilgi ar cerībām gaida Ukrainas uzbrukumu, izskatās, ka vienīgā ieguvēja no Rīgas samita iespējams var būt tikai Gruzija. Ja ES ievilināšanas militārā konfliktā ar Krieviju plāni izgāzīsies, tad prestiža saglabāšanas dēļ un vismaz kaut kāda informatīvā notikuma radīšanai, var būt lietderīgi tomēr piešķirt Gruzijai bezvīzu režīmu. Tāpat ES prot savas dāvanas noformēt ar tādiem nosacījumiem, ka nelaimīgie aplaimotie pēc tam paši prasīs atgriezt atpakaļ vīzu režīmu.

Un vēl, nevajag plānot nākamā “Austrumu partnerības” samita vietu un datumu, jo visdrīzāk tas vairs nebūs nepieciešams.

TV Centr: “Austrumeiropas partnerības” samita rezultāti (22.05.2015)
00510_rigasamit1
Neizmantoto iespēju samits – tā Krievijas Ārlietu ministrija raksturoja ES un “Austrumeiropas partnerības” valstu pārstāvju tikšanos Rīgā. Spert soļus šķelšanās pārvarēšanai tā arī neizdevās. Dalībnieku domstarpības tiek skaidrotas ar Kremļa viltībām. Par klupšanas akmeni kļuva punkts par Krimas aneksiju – parakstīt to piekrita ne visi tikšanās dalībnieki. Gala deklarācijā arī nav ne vārda par bezvīzu režīmu starp ES un Ukrainu ar Gruziju, kā arī nekas nav minēts par iespējamo dalību Eiropas Savienībā un jaunām sankcijām pret Maskavu.

Pjotrs Porošenko ar savu izskatu Rīgā centās parādīt, ka viss ir kārtībā – daudz jokoja un smaidīja kameru priekšā, neatklājot reālo lietu stāvokli Ukrainā. “Es domāju, “Austrumu partnerība” varēja būt iedarbīgāka. Šodien rodas jautājums vai šī programma spēs atbildēt uz izaicinājumiem, veikt reformas, nodrošināt robežu aizsardzību, drošību un mieru. Kā arī atnest eiropeisko perspektīvu tām valstīm, kuras to ir pelnījušas un tiecas pēc tās, “ paziņoja Porošenko.

Eiropa atkal paziņo par atbalstu, bet ne vairāk. Rīgas samita gala dokumentā nav ne vārda par Ukrainas iespējamo dalību Eiropas Savienībā – tikai izplūdušas runas no sērijas “mēs atzīstam partnervalstu eiropeisko izvēli”. Par vīzu atcelšanu arī nekas konkrēts nav teikts – ne Gruzijai un ne Ukrainai. Eirokomisāri saka: “Mēs vēl pavērosim jūs un varbūt uz gada beigām kaut ko izlemsim.”

“Kas attiecas uz Gruziju un Ukrainu, tad viņiem ir labas sekmes, bet ir daži aspekti, kurus mēs esam izteikuši savās rekomendācijās. Apmēram uz 15.decembri Eirokomisija publicēs nākošo vērtējumu par situāciju šajās valstīs. Pamatojoties uz šī vērtējuma arī tiks pieņemts lēmums par bezvīzu režīmu,” paziņoja Eirokomisijas vadītājs Žans Klods Junkers.

Bet visdrīzāk Ukrainai paprasīs vēl pagaidīt, izdomājot tam kārtējo iemeslu, jo tiklīdz tiks atvērtas robežas, cilvēki no gandrīz bankrotējušās valsts straumēm plūdīs izpeļņā uz Eiropas Savienību. Bet tur jau savējiem vietas knapi pietiek. Plus vēl konflikts Donbasā. Šie argumenti noteikti tika pateikti arī Porošenko. Lai vismaz kaut kā saldinātu viņam nepatīkamo Rīgas samita pēcgaršu, Brisele un Kijeva piektdien 22.05.2015 parakstīja memorandumu par kārtējā kredīta 1,8 miljardu eiro apmērā piešķiršanu Ukrainai.

“Šie līdzekļi ies Nacionālās bankas rezervēs un daļu no tiem valdība varēs izmantot fiskālām vajadzībām. Tāpat mēs ņemam jaunus, vairāk ilgtermiņa un lētākus kredītus, lai dzēstu mūsu vecos parādus,” pastāstīja finansu ministre Natālija Jaresko [miljonāre, dzimusi, uzaugusi un izmācījusies ASV, Ukrainas pilsonību ieguva kopā ar apstiprināšanu finanšu ministres amatā].

Nauda tiks saņemta trīs tranšos pa 600 miljoniem katrā. Varbūtība, ka Kijeva var atteikties maksāt parādus, biedē arī Eiropu. Tā visiem spēkiem centās uzspiest “Austrumu partnerības” valstīm, lai tās parakstās zem punkta par Krimas aneksiju no Krievijas puses. Tomēr Baltkrievija, Armēnija un Azerbaidžāna to nedarīja. Azerbaidžānas pārstāvis vispār atteicās parakstīt samita gala deklarāciju dēļ kā Eiropas Savienības prezidents Donalds Tusks pat zvanīja Azerbaidžānas prezidentam Iļhanam Alijevam [kurš pēdējā mirklī paziņoja, ka nepiedalīsies samitā dēļ … sporta spēlēm].

Azerbaidžānas un Baltkrievijas pozīcija man ir piemērs tam, ka mūsu sadarbībai ar “Austrumu partnerības” dalībniekiem ir jābūt diferencētai. Mums ir nepieciešami jauni instrumenti. Tā bija galvenā manas sarunas ar prezidentu Alijevu tēma, “ pastāstīja Tusks.

Gala rezultātā zem vārdiem par Krimas aneksiju parakstījās tikai Eiropas Savienības valstis. Tik izteiktas pretrunas vēlreiz apstiprināja Rietumvalstu žurnālistu viedokli, ka “Austrumu partnerības” programma ir izgāzusies. Dibināta 2009.gadā, lai izvestu daļu bijušo PSRS republiku no Maskavas ietekmes, tā izskatās ir likusi vilties ar savu nenoteiktību. Pie tam divas no sešām “Austrumu partnerības” valstīm ir pievienojušās Eirāzijas savienībai.

Gala rezultātā Rīgas samitā nenotika nekādu sensāciju. Ja nu vienīgi bijušā Gruzijas prezidenta [un tagad Odesas gubernatora] Sakašvili ierašanās mazliet atdzīvināja atmosfēru. Lai gan oficiālajos pasākumos viņš tā arī neparādījās. Bet Gruzijas premjerministrs Garibašvili pajokoja, ka viņam lidmašīnā ir viena brīva vieta priekš Sakašvili, pret kuru Gruzijā ir ierosinātas vairākas krimināllietas.

Avoti:
http://www.regional-studies.ru/ru/node/4900
http://www.tvc.ru/news/show/id/68856
http://www.consilium.europa.eu/lv/meetings/international-summit/2015/05/21-22/

Informācijas aģentūra
/14.06.2015/

Posted in Kat.: Notikumi, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Pirmās kapitālistiskās Latvijas un sociālistiskās Latvijas ekonomisko rādītāju salīdzinājums

00505_1420383473_4Mūsdienu krīzes laikā arvien biežāk ir dzirdama leģenda par neredzēti lielajiem pirmskara Latvijas sasniegumiem un augsto dzīves līmeni pirmās kapitālistiskās republikas laikā. Vienā avīzē pat bija rakstīts, ka Latvija tolaik pēc dzīves līmeņa ieņēma otro (!) vietu Eiropā, tiesa gan nepasakot, kura valsts bija pirmā. Nu tad apskatīsimies uz pirmās kapitālistiskās Latvijas Republikas 20 gadu rādītājiem un Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas pirmo divdesmit gadu rādītājiem.

Pirmā kapitālistiskā Latvija (1920-1940)

1914.gadā sākās pasaules karš, 1917.gadā Krievijas impērijā notika revolūcija, bet kopš 1920.gada ekonomisko dzīvi sāka jauna kapitālistiska valsts Latvijas Republika, kura 20 gadu laikā veidoja savu neatkarīgo dzīvi un ekonomiku. Ko tad pirmā kapitālistiskā Latvijas Republika sasniedza savas pastāvēšanas 20 gados?

Savas pastāvēšanas beigu brīdī Latvija bija izteikti agrāra valsts, kurā lauksaimniecībā bija nodarbināti 65,9% iedzīvotāju. 11,1% iedzīvotāju vispār neprata lasīt. Latgalē šis rādītājs sasniedza pat 31,1% (!) un šis līmenis visu laiku saglabājās, jo 30,1% bērnu neapmeklēja pamatskolu. 20 neatkarības gadu laikā universitāti pabeidza un ieguva augstāko izglītību tikai 6841 cilvēks (vidēji 342 cilvēki gadā), kas ir 3,5% iedzīvotāju.

Apmēram 70 tūkstošiem zemnieku saimniecībām nebija zirgu, bet 45 tūkstošiem zemnieku saimniecību nebija pat govs. Zemnieku saimniecību parāda kopsumma kopš 1930.gada bija 230 miljoni latu. Par nodokļu nenomaksu laika posmā no 1925.gada līdz 1930.gada tika izūtrupētas 4764 zemnieku saimniecības, bet laika posmā no 1935.gada līdz 1939.gadam jau 26 tūkstoši. Zemnieku saimniecību izputēšana bija ierasta lieta un 1940,gadā, jau Padomju varas laikā, zemnieku saimniecībām tika norakstīti parādi par kopējo summu 340 miljoni latu.

Galvenais eksporta produkts bija sviests – tā apjoms 1937.gadā bija 19 tūkstoši tonnas (10kg uz vienu iedzīvotāju; salīdzinājumam Dānijā šis rādītājs bija 41 kg/iedzīvotāju), bet naudas izteiksmē tas bija tikai 8,4 miljoni dolāru – 4,4 dolāri uz iedzīvotāju (toreizējais valūtas kurss bija no 51, līdz 5,5 latiem par dolāru).

Rūpniecībā bija nodarbināti 94 tūkstoši iedzīvotāju, kas ir 41,5% no 1913.gada līmeņa, bet rūpniecības apjomu līmenis 1938.gadā bija 56,1% no 1913.gada līmeņa. 1934.gadā rūpniecības apjoms bija 373 miljoni latu (192 lati uz iedzīvotāju) , kas bija 10,5% no Dānijas līmeņa, kur uz vienu iedzīvotāju bija 1830lati.

Mazā, no Krievijas atrautā Latvija nebija pievilcīga ārvalstu investoriem, bet pašas līdzekļu attīstībai ar lauksaimniecību nopelnīt nespēja. Priekšstatu par pirmās kapitālistiskā Latvijas attīstības tempiem var dot nodarbināto skaits celtniecībā – 1929.gadā Latvijā šajā sfērā strādāja 815 cilvēki.

Visas pirmās kapitālistiskās Latvijas Republikas laikā (20 gadi) tā arī neizdevās sasniegt 1913.gada rūpniecības attīstības līmeni.

Sociālistiskās Latvijas Republikas pirmie divdesmit gadi (1945-1965)

1940.gadā Latvija tika pievienota Padomju Savienībai. Te neapskatīsim kas tas bija – okupācija, aneksija vai vēl kaut kas cits. Tajos laikos tā bija visai ierasta un izplatīta starptautiska prakse. Iebildumi no Latvijas valdības nesekoja. Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis aicināja: “Palieciet savās vietās un es palikšu savējā!” Mazā agrārā valstiņa atkal iekļāvās milzīgas valsts tautsaimniecības kompleksā. Ja Latvija savas 20 gadu pastāvēšanas laikā tā arī nespēja sasniegt 1913.gada rūpniecības attīstības līmeni, tad PSRS bija pārsniedzis 1913.gada rūpniecības apjomus 7,7 reizes, bet darba ražīgums bija audzis 40 reizes.

Investīcijas Latvijā un tās attīstība sākās gandrīz uzreiz. Kopējais investīciju apjoms to laiku cenās bija 312 miljoni rubļu. Rūpnīcas sāka augt kā sēnes pēc lietus.

Rūpniecības attīstībā ieguldītās investīcijas noveda pie vidējā rūpniecības apjomu pieauguma laika posmā no 1945. līdz 1950.gadam vidēji par 45% gadā. 1950.gadā rūpniecības apjoms pārsniedza 1940.gada līmeni 3 reizes, bet 1913.gada līmeni 3,5 reizes. Un tas tika sasniegts tikai 5 gadu laikā!

Sociālistiskās Latvijas Republikas pirmo 20 gadu laikā tika uzbūvētas lielas rūpnīcas – “Autoelektropribor” («Автоэлектроприбор»), “Hidrometpribor” («Гидрометприбор»), Rīgas dīzeļbūves rūpnīca (pašreiz “Rīgas dīzelis”), Rīgas elektrolampu rūpnīca (Рижский электроламповый завод), mikroautobusu rūpnīca RAF, “Kompresors”, Valmieras stikla šķiedru rūpnīca, Rēzeknes un Daugavpils elektroinstrumentu rūpnīcas, lauksaimniecības tehnikas rūpnīcas “Rigaseļmaš” («Ригасельмаш»), “Jelgavseļmaš” («Елгавсельмаш»), Liepajseļmaš” («Лиепайсельмаш»), Rēzeknes slaukšanas iekārtu rūpnīca, Bolderājas silikāta ķieģeļu rūpnīca (Болдерайский завод силикатного кирпича), elektrotehnikas rūpnīcu “Alfa”, Daugavpils pievadķēžu un ķīmiskās šķiedras rūpnīcu (даугавпилсские заводы химволокна — автомобильных приводных цепей), Olaines ķīmiskais kombināts, Ogres trikotāžas kombināts un daudzi citi.

Lai šo Latvijai milzīgo rūpniecības apjoma pieaugumu nodrošinātu ar enerģiju, tika uzbūvētas Rīgas un Pļaviņu hidroelektrostacijas, divas termoelektrostacijas Rīgā, paplašināta Ķeguma HES. 1960.gados tika uzbūvēti uzņēmumi, kuri šodien ir viens no otrās kapitālistiskās Latvijas Republikas ekonomikas pamatiem – naftas vads Polocka – Ventspils un Ventspils naftas bāze (pašreizējā “Ventspils nafta”). Lai nodrošinātu lauksaimniecības attīstību, tika uzbūvētas un pilnībā nokomplektētas ar jaunāko tehniku 93 mašīnu un traktoru stacijas (MTS).

Investīciju apjoms un rūpniecības attīstības tempi Latvijā 1940. – 1960.gadā bija divas reizes lielāki kā vidējie PSRS rādītāji. 1955.gadā jau bija sasniegts vidējais Padomju rūpniecības apjoms. Rūpniecība deva 66% no visas Latvijas produkcijas, bet kopā ar transportu, sakariem un būvniecību tas bija 75,2%.

Salīdzinājumā ar pirmskara pirmo kapitālistisko Latviju, tā bija kvalitatīvi pavisam cita rūpniecība, kurā darba ražīgums bija 65 reizes (!) lielāks kā 1940.gadā. No agrāras valsts Latvija kļuva par industriālu valsti. Pirmo 20 gadu sociālistiskās Latvijas Republikas laikā (no 1945. līdz 1965.gadam) rūpniecības apjoms, salīdzinājumā ar 1940.gadu, bija pieaudzis 17,4 reizes.
00505_padomajiet
[Un kādi ir otrās kapitālistiskās Latvijas Republikas un Eiropas Savienības Latvijas Republikas rādītāji un “sasniegumi”?! Viena pati demogrāfiskā katastrofa un iedzīvotāju bēgšana no valsts šai ziņā runā pati par sevi. Vēl papildus sociālistiskās Latvijas Republikas statistikas dati: “Latvijas PSR. Skaitļi un fakti (1979)” http://uploadingit.com/file/izfm0seuo4h3zpji/LPSR_skaitli_fakti.zip ]

/16.01.2014/

Avoti:
http://m.nasha.lv/rus/novosti/ng/istorija/gazeta-2014-10-16/13060/commentpage-2/

Informācijas aģentūra
/14.06.2015/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 5 komentāri

Jezebeles uznāciens jeb sievietes identitātes krīze

00511_jezebelKādā senā grāmatā ir stāsts par sievieti, kura uzņēmās vīra funkcijas. Šīs sievietes vārds bija Jezebele. Viņa bija nežēlīga un cietsirdīga un, izmantodama sava vīra – ķēniņa pilvaras, nodarīja daudz ļauna. Dieva spriedums par viņu bija bargs – viņa mirs, un suņi ēdīs viņas miesas. Bet arī viņas vīrs, vārdā Ahabs, kas pieļāva savas sievas nelietīgās aktivitātes un nodeva viņai savas varas un pilnvaru simbolu – zīmoggredzenu, tika sodīts ar nāvi. Šis stāsts, droši vien, ir tikpat sens, kā cilvēce. Jo šis ir stāsts par vīriešiem un sievietēm.

Šodien nevienu Jezebeli nesoda ar nāvi, un nevienu Ahabu arī. Nav nekādas vajadzības; – viņi sevi jau ir sodījuši. Jezebeles un Ahabi paši izmirs. Vajag tik dot viņiem vaļu un dažnedažādi atbalstīt. To, ka rezultāti nebūs ilgi jāgaida, nav jāpierāda. Tas jau ir pierādījies; – rietumu “feminizētā” sabiedrība strauji izmirst, tā nav dzīvotspējīga. Tātad – nav pareiza. Jo pareizs nevar atnest nāvi. Kas tad ir nepareizi? Un kā tad ir “pareizi”? Un vai varam kaut ko mainīt, lai dzīvotu? Mana pārliecība ir, – varam! Vispirms mums gan jāapzinās sava loma cilvēces notikumos. Bez pārspīlējumiem un bez kompleksiem. Tātad, – pašķetināsim mazliet.

Kas tad veido cilvēci? Nu, skaidrs, taču – cilvēki, vai ne? Tātad, – tu un es, viņš un viņa. Vai vari aptvert domu, ka tu, tavs kaimiņš, tavi radi un draugi veidojat cilvēci un esat atbildīgi par tās nākotni? Es jau dzirdu iebildumus, – nu, ko tad es, – tāds mazs cilvēciņš. Nē, draugs, tu neesi “mazs cilvēciņš”. Tu esi Cilvēks, tieši tikpat vērtīgs, kā jebkurš cits uz šīs planētas mītošais cilvēks, neatkarīgi no ranga, popularitātes, ārējā izskata, naudas maka biezuma vai vēl kā cita. Un pieņem, lūdzu, domu, ka no tevis ir atkarīga cilvēces nākotne. Jo tā tas ir.

Tātad, kur šodienas problēma, ko varam darīt “lietas labā”? Problēmu ir daudz – bezdievība, kam neizbēgami seko cilvēka degradācija visās jomās, protams, ir galvenā problēma. Ne velti rietumvalstu izglītības sistēma ir veidota tā, lai jau no bērnības cilvēkā ieprogrammētu ideju par cilvēku nevis kā radītu par garīgu, saprātīgu būtni, bet kā vienu no dzīvnieku (nu, varbūt nedaudz uzlabotu, evolucionējušu) sugām. Mērķis ir acīmredzams – atbrīvot cilvēku no atbildības par savu dzīvi, rīcību, jo dzīvnieki nenes atbildību un netiek tiesāti. Arī “uzlaboti” ne. Viņiem ir sveši tādi jēdzieni kā morāle, gods, dievbijība, svētums. Ja mūsu ģimenes mīlulītis – mūsu sunītis pacels kāju uz kādu pieminekli, mēs viņu mīļi sarāsim un pasauksim projām. Administratīvo sodu viņš nemaksās, un tiesa suni netiesās. Jo viņš ir dzīvnieks. Savādāk ir, ja pieminekli apčurā cilvēks. Tūlīt klāt ir policists un izraksta kvīti vai arestē. Un pareizi dara. Jo cilvēkam ir jāatbild par savu rīcību, bet dzīvniekam – nē.

Bet, tiklīdz cilvēks atstāj šo augsto pozīciju – CILVĒKS, viņš noslīd zemāk par dzīvnieku. Tad viņš sāk degradēt vidi, kurā dzīvo, nogalināt vairāk, nekā spēj apēst, pamest savus bērnus, iznīcināt un spīdzināt savus “sugas brāļus” un klāt pie tā visa domāt, ka viņam par to nebūs jāatbild! Nu sakiet, vai tas nav jocīgi?

Sievietes pārņem vīriešu lomu ( un otrādi)

Sabiedrības pamats ir ģimene. Ja ģimene ir ačgārna, ačgārna būs arī sabiedrība. Ja sieviete valdīs ģimenē, viņa valdīs arī sabiedrībā. Tu, varbūt, teiksi: “Un kas tur slikts?!”
“Slikts” ir tas, ka tiek izjaukta paša Radītāja noliktā lietu kārtība. Un Viņš nekļūdās, vienus radīdams par sievietēm, un otrus – par vīriešiem. Atšķirīgus gan fizioloģiski, gan mentāli, gan…Atklāti sakot, tik atšķirīgus, ka dažreiz liekas, ka sievietes vispār ir būtnes no citas planētas, vai ne, vīrieši?

Nu, lūk, un sievietes var daudz ko, ko nevar vīrieši. Vīrieši nevar iznēsāt bērnu, viņu piedzemdēt, pabarot ar pieniņu, vienlaicīgi darīt simts darbus utt. Viņi nekad nebūs “Māte”. Un, pārsvarā, vīrieši to arī nemaz nemēģina (lai gan es redzēju video, kur veči pieliek sev pie vēdera smagus maisus, lai iejustos grūtnieces “ādā”). Vispār, vīrieši nevar daudz ko, ko var sievietes.

Ar sievietēm ir savādāk. Viņas var gandrīz visu, ko vīrieši, ar nelieliem izņēmumiem. Bet, – stop! Nu gan rodas putra. Ja mēs sauksim par sievieti sieviešu dzimtas būtni, kura izskatās kā vīrietis, ģērbjas kā vīrietis, uzvedas kā vīrietis, tad kā lai mēs saucam sievieti, kura to visu dara kā sieviete? Jābūt taču dažādiem apzīmējumiem, citādi valoda nepildīs savu funkciju. Nosacīti nosauksim to emancipēto, vīrišķīgo sievieti viņas priekšgājējas vārdā – par Jezebeli, bet to sievišķīgo sievieti – par Sievieti. Aiz cieņas pret viņu. Īpaši, ja viņa ir spējusi palikt par Sievieti mūsu laikā, kad Sievietes mūsu pasaules daļā strauji izmirst. Ne fiziski, bet garīgi – viņas konvertējas par Jezebelēm, par pusvīriešiem. Fiziski notiek pilnīgi pretējs process – mūsu sabiedrībā sieviešu proporcionāli ir vairāk, nekā vīriešu. Un disproporcija palielinās, palielinoties vecumam. Vienā vārdā – Jezebeļu skaits pieaug, Sieviešu un vīriešu – samazinās. Un pie tam – ļoti strauji. Ir acīmredzams, ka šis process (projekts) tiek mērķtiecīgi virzīts. Mazliet pārzinot cilvēku psiholoģiju, iedzimto dabu, manipulēt ar cilvēka apziņu, lai panāktu vēlamo rezultātu, nav nemaz tik grūti.

Bieži vien ieraudzīt kāda procesa problēmu ir sarežģīti procesa pakāpenības dēļ. Kā nevaram noteikt brīdi, kad nakts nomaina dienu. Vieglāk to izdarīt ir, raugoties uz mērķi vai rezultātu, uz ko šis process ved. Kā saka – pēc augļiem pazīst koku…Vēl nav pagājuši pat simts gadi, kopš sievietes tādā lielvalstī, kā ASV iekaroja vēlēšanu tiesības, bet atsevišķās Eiropas valstis tie nav pat piecdesmit gadi. Labāk gan tas nebūtu noticis, jo rezultātā atbildīgos amatos, posteņos un institūtos tiek ievēlēti cilvēki nevis pēc lietderības un piemērotības, bet pēc popularitātes un ārējā izskata, ko esam redzējuši kādās lielvalstīs, kur aktieri kļūst par prezidentiem un gubernatoriem. Patiesības dēļ gan jāteic, ka arī vīriešu kārtas vēlētāji ne vienmēr dod priekšroku lietišķām kvalitātēm salīdzinot ar citām, dažreiz visai apšaubāmām īpašībām, jo nez vai sievietes savulaik iebalsoja Itālijas parlamentā pornozvaigzni. Bet varbūt tas bija visai gudri darīts, kā politikas simbols?…

Šādā gaismā ir skaidrs – sieviešu feminisms ir inspirēts un tiek realizēts ar mērķi sagraut un iznīcināt sabiedrību. Es saprotu, ka izklausās pārspīlēti un dramatiski, un būtu laimīgs, ja tas tā nenotiktu. Diemžēl tā ir realitāte.

Interesentiem ieteiktu uzklikšķināt Goglē “feminisms”, un jūs atradīsiet patiešām daudz interesanta. Jau kādas feminisma apoloģētes apgalvojums, ka jebkurš tuvības akts starp vīrieti un sievieti ir vardarbība pret sievieti, vien ir ko vērts. Jūs atradīsiet arī to, ka sākotnēji feministes cīnījās par līdztiesību, bet nu jau sen viņas cīnās par varu. Diemžēl – sekmīgi. Pateicoties vīriešu pasivitātei, kūtrumam un vājumam, sievietes (Jezebeles) reāli ir pārņēmušas varu visos līmeņos – no ģimenes līdz valsts pārvaldei. Neticiet statistikai, ticiet savām acīm. Latvijā valda sievietes. Valda ģimenēs, valda pašvaldībās, valda tiesās, valda valdībā. Pats personīgi biju mēreni pārsteigts kādā apgabaltiesā, kad starp darbiniekiem ieraudzīju ne vairāk un ne mazāk kā 1 (vienu!) vīriešu kārtas pārstāvi! Un tas pats bija …apsargs. Rajona tiesā – tas pats! Pagasta pārvaldē – tas pats!

Vai vīrieši Latvijā izmiruši? Cik zinu – nē. Daudzi sēž mājās un laikam ada zeķes, kamēr viņu “bosi” nodarbojas ar valsts pārvaldi, tiesāšanu un citām svarīgām lietām. Kāds kauns! Diemžēl, tā nav tikai Latvijas problēma – pirms vairākiem gadiem mēdiju uzmanību saistīja Spānijas valdības sastāvs. Tas bija kļuvis tāds, nu, – pārlieku rozā. Visekstravagantākais personāžs, bez šaubām, pat uz šī fona bija Spānijas aizsardzības ministrs -grūtniece ar paprāvu punčuku. Nav saprotams, kā šis “ministrs” plānoja apvienot mātes pienākumus ar armijas komandēšanu, bet izskatījās amizanti. Cerams, ka vismaz mazulim atrašanās ģenerāļu sabiedrībā būs nākusi par labu un izaugs brašs puika…

Sistēmai sievietes ir izdevīgas, jo vēlēšanās sevi pierādīt un pārspēt “stiprā dzimuma” pārstāvjus ir, lai arī apšaubāms, bet tomēr visai spēcīgs dzinulis, tādēļ sieviete apzinīgi izpildīs arī amorālus vai netaisnīgus rīkojumus, īpaši tajos neiedziļinoties. Un tādi “darbinieki” sistēmai labi der. Šajā degradācijā es nevainoju tikai daiļā dzimuma pārstāves vien; nudien, vīri, kuri atbildību par ģimeni, bērniem, lēmumiem utt. deleģē sievām vai mammām, nav pieskaitāmi stiprajam dzimumam, un nav nekāds brīnums, ka viņu vietu ieņem sievietes. Tā nu mēs redzam, ka Jezebeļu problēma faktiski ir vīriešu problēma.

Visā Eiropā un tuvākās valstīs populārs kļuvis kāds Eirovīzijas transvestīts, – bārdains vīrietis, kurš ir izaudzējis garus matus, apģērbies kleitā un uzvedas kā sieviete. Skaidrs, ka vairums mediju un izklaides industrija kalpo sistēmai, kuras mērķis ir nopostīt un sagraut vērtības, kuras mēs saucam par “tradicionālajām”. Šajā vidē tās (tradicionālās vērtības) tiek pakļautas agresīvam uzbrukumam un tiek ignorētas vai pat izsmietas. Ņemot vērā šo tendenci, nav jābrīnās par dziedātāja – transvestīta popularitāti. Pagājušā gadā viņam tika piešķirta uzvara, bet šajā gadā viņš bija viens no konkursa vadītājiem. Cilvēki pašausminās, paburkšķ, bet – skatās. Un tā tiek pieradināti pie perversijām un to ieviešanas dzīvē. Jo vispirms perversija ir uz skatuves vai ekrāna, bet pēc tam – uz ielas un ģimenē. Tāda ir shēma. Mēs esam labi audzināti un ļoti toleranti, un tā vietā, lai boikotētu pasākumus, kuri acīmredzami popularizē dzimumnovirzes, mēs tos atbalstām. Interesanti, kādu dziesmu dziedās tāds Eirovīzijas atbalstītājs tad, kad viņa vienīgais, mīļotais dēliņš kādu dienu uzvilks kleitu un paziņos, ka mīl Pēteri? Iespējams, ka nelaimīgais tētis/mamma jau būs aizmirsuši, ka kādreiz sēdēja pie televizora kopā ar savu dēliņu un kopā skatījās Eirovīziju. Un tētis/mamma bija ar pārraidi tik aizrāvušies, ka pat neiedomājās, ka viss redzētais tīrajā bērna dvēselītē ierakstās kā ar melnu tinti uz baltas lapas.

Transvestītus es nepieminēju nejauši, jo man nav saprotams viens jautājums, un proti:
Kādēļ vīriešus, kuri izaudzē garus matus, apģērbjas un uzvedas kā sievietes, dēvē par transvestītiem, bet sievietes, kuras apcērpj īsus matus, apģērbjas vīriešu drēbēs un uzvedas kā vīrieši, turpina saukt par sievietēm? Manuprāt, tas ir nekorekti; – transvestīts ir kā viens, tā otrs. Pieļauju, ka daudzas sievietes pat neapzinās, kādiem spēkiem ir pakļāvušās. Un šie ļaunie spēki izdarīs visu, lai piespiestu mūsdienu sievieti pazaudēt pēdējās sievišķības paliekas. Ja kādreiz sievietes spēks bija sievišķīgā gudrība, intuīcija, tikumība, lēnprātība un mātišķība, tad tagad viņas nodarbojas ar kikboksu, svarcelšanu, santehniku un kosmonautiku. Ak jā, – arī ar biznesu, politiku, pīpēšanu un dzeršanu. Un futbolu. Kā jums patīk lēdija, kura, pīdamās savos garajos brunčos, jož pakaļ bumbai un mēģina tai iespert? Neesat tādu redzējuši? Es arī. Jo lēdija, dāma to nedarīs. To darīs tā nabaga sieviete, kura ir pazaudējusi savu identitāti un vairs lāgā nezina un nejūt, ko viņai klājas darīt, un ko ne.

Latvijā sieviešu emancipācija (lasi – degradācija) norit ļoti strauji. Atceros, vēl deviņdesmitajos gados kāds mans draugs, amerikānis, reiz teica: “Zini, atšķirība starp amerikāņu sievieti un latviešu sievieti ir lielāka, nekā starp vīrieti un sievieti…”Visā plašajā Amerikā viņam neizdevās atrast Sievieti, jo šajā valstī sieviešu feminisms jau bija padarījis savu melno darbu. Viņš apprecēja Latvijas meiteni… Pagāja divdesmit gadi, un nu arī Latvijā ir problēma atrast Sievieti. Kāds labs paziņa, ļoti izskatīgs, atlētisks un gudrs jauneklis ļoti gribēja apprecēties, bet, par “nelaimi”, arī viņš meklēja sievišķīgu meiteni. Un…nevarēja atrast. “Priekš kam man otrs vīrietis mājās,” viņš teica…

Izrādās, ka daudzi Latvijas jaunekļi ir atmetuši cerības atrast meiteni, ar kuru gribētu dibināt ģimeni. Jo viņas visas tādas…nu, patstāvīgas, vīrišķīgas. Bet daba prasa savu, un tad veidojas visādas “partnerattiecības”, “draudzības’ un vēl nezin kas. Un tad  pierod, jo izrādās, partnerattiecības ir ļoti ērtas – partneri nav jāapgādā (pati strādā, un vēl ar to lepojas), nekādi uzticības solījumi nav jādod, atbildība par ģimeni nav jāuzņemas. Un vispār – sieva var būt viena, bet “draugu” daudz. Un viss aiziet lejā. Demogrāfija – negatīva, klāt vēl ekonomiskā emigrācija… Tā mūsu mazā, mīļā, dažreiz nejaukā tautiņa pārliecinošā gaitā, ar dziesmām, dodas aizmirstībā…

Mīļās sievietes! Es zinu, ka daudzas no jums pilda vīriešu funkcijas apstākļu spiestas. Daudzas no jums saviem bērniem esat gan māte, gan tēvs. Daudzām ir vīri, uz kuriem nevar paļauties, vai viņu vispār nav. Un tur neko nevar darīt. Bet, noteikti ir lietas, kuras var darīt. Un par tām jūs esat atbildīgas. Jums ir Dieva dota brīva izvēle – “taisīt” karjeru vai dzemdēt bērnus, audzināt viņus pašai, vai pavadīt laiku darbā un maksāt auklei, kalpot ģimenei un vīram vai savam bosam un savam ego, sēsties pie stūres, vai vīram blakus. “Karjeras” sieviete nekad nebūs laba sieva vai laba māte. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka cilvēks nevar vienlaicīgi būt divās vietās – būt ar bērniem, un būt darbā vai kur citur. Jautājums ir prioritātēs. Esmu pārliecināts, ka katra cilvēka vieta ir tur, kur viņš ir neaizstājams. Un jūs esat neaizstājamas saviem bērniņiem un saviem vīriem. Jums dotais laiks ir unikāla, bet nebūt ne neizsīkstoša vērtība, kuru jūs tērējat atbilstoši savām prioritātēm. Kādas tās ir? Jums ir izvēle saņemt algu gaistošos papīrīšos vai uz mūžu atmiņā paliekošā mazuļa smaidā. Jums ir izvēle plūst pa straumi un atdarināt vīriešus izskatā un uzvedībā, vai palikt par SIEVIETI, ko es no sirds novēlu.

Ainārs Kadišs
/28.05.2015/

Informācijas aģentūra
/14.06.2015/

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Atā, atā brālīši!

00506_af41fa5f8339fdf8027e33199d2e63f1f1f0cbb5.jpg__846x0_q80Jautājums Paulam Stelpam: Ar ko izskaidrojama masveidīgā tieksme uz pīrsingiem, tetovēšanos un neestētisku ekshibicionismu (atkailināšanos un pārspīlēti pieguļošu apģērbu valkāšanu – miesas demonstrēšanu) it sevišķi sieviešu un grūtnieču vidū.

***

Lai iegūtu atbildi uz šo jautājumu, mums jāpaceļas tālu pār ikdienišķo dzīves ritējumu. Iegūtās atbildes labākai saprotamībai aplūkosim līdzīgu gadījumu Dabas dzīvē.

Visa dzīvo organismu dzīvē izmantotā enerģija nāk no Saules. To uztver, asimilē un tālākā apritē ievada augi. Augi baro visus. Augi ir universāls transformators. Augi gaismas enerģiju padara pieejamu citām dzīvajām būtnēm. Augu sarūpēto tālāk izmanto visi citi, kuri šo enerģiju nodod tālāk viens otram un izplata to no sauszemes uz ūdeni. Gala rezultātā visa asimilētā enerģija nonāk Okeānā, kur tā vēlāk pāriet citās – klimatu veidojošās enerģiju formās. Ar klimatu veidošanu jāsaprot astrālo formu (elementāļu) ietekme uz fiziskās matērijas kustību.

lemings

lemings

Īpaša situācija ir Ziemeļu ledus okeāna krastos. Tur pienāk maz Saules enerģijas, veģetācijas (asimilācijas!) periods ir īss, bet Okeānu ilgi sedz ledus vāks. Tas apgrūtina Saules enerģijas ieplūšanu Okeānā tā iemītnieku barošanai. Daba šo „transporta” problēmu ir atrisinājusi pietiekami vienkārši.

Tundrā dzīvo labi ēdoši un ātri reproduktīvi (strauja vairošanās) grauzēji – lemingi. Lemingu populācija savu maksimumu sasniedz katru trešo gadu. Tad tie noēd zaļo augu ražu, uzkrāj sevī biomasu (gaļas kilogramus) un rudenī, astrālo būtņu vadīti, sapulcējas lielos baros. Šie bari astrālo būtņu vadībā dodas uz Okeāna krastu un platā straumē lec no krasta Okeāna viļņos. Tundrā paliek neliels skaits lemingu, kuri aizsāk nākošo trīsgadu vairošanās un Okeāna iemītnieku barošanas ciklu.
00506_127258137_lemingi
Tā mēs redzam, ka lemingu populācijā ir divas lemingu grupas. Lielākā vienmēr salec Okeānā, bet mazākā paliek, dzīvo tālāk un aizsāk jaunu dzīves ciklu. Vairākuma viedoklis lemingus ved nāvē. No lemingu puses skatoties vairākuma viedoklis nes destruktīvu rīcību, bet no Okeāna raugoties lemingu destruktīvā aktivitāte (muļķi ar iniciatīvu) nāk par labu Okeānam un tā iemītniekiem. Daba pati sevī dzīvo un savā dzīvē virza savus organismus tā, lai tie savā dzīvē nestu lielāko labumu visam dzīvajam. Destruktīvas darbības vienas sugas robežās dod aizsākumu sintētiskiem procesiem lielākas sistēmas struktūrā. Tieši tāpat darbojas siseņu un citu kukaiņu dzīves mehānismi.

Tagad pievērsīsimies Cilvēkam. Vispirms jāatbild uz jautājumu: – Kas ir Gejropas populācija?

Ja palūkojamies vēsturē, tad redzam, ka visa tās dzīves un darbības (viņi paši to sauc par kultūru, vērtībām un attīstību) enerģija nāk no kolonijām. Cik kurai Gejropas zemei ir izdevies izlaupīt kādu teritoriju vai savu kaimiņzemi, tik arī tā ir „kulturāli” un „ekonomiski” „attīstījusies” (morāli un tikumiski pagrimusi). Visa Gejropas „labklājība” ir tikai un vienīgi citiem Cilvēkiem nolaupīta. Visi tās sasniegumi balstās noziedzīgā citu Cilvēku dzīves resursu izmantošanā. To, ko sociāli – ekonomisko formāciju terminoloģijā sauc par koloniālismu, to enerģētiskās aprites tipu klasifikācijā sauc par vampīrismu.

Gejropa ir vampīriska populācija. Gejropieši ir vampīri. Gejropieši dzīvo kā vampīri. Gejropas iedzīvotāju lielākā daļa ir vampīri ar vampīrisku skatījumu uz dzīvi, vērtībām, ideoloģiju un tikumiem. Vampīrismam ir sekas.

Ir precīzs antīko filosofu novērojums – „Sievietes ir kautrīgas, sarkst un raud” un „Sievietes vārdiem, rīcībai un īpašībām vērtību piešķir Skaistums, Maigums un Sirsnība”. Ar to filosofi pateica, ka anatomiskā uzbūve norāda uz dzīvniecisku piederību mātītēm vai tēviņiem, bet Cilvēks (Sieviete ir tikai tā, kura uzrāda stingri pieprasāmas vērtības – kautrību kā dzīvesveida, audzināšanas un sabiedrisko attiecību summu – kultūras normu), sarkšanu (kā fizioloģisku un nervu darbības tipu – dvēseles dzīves redzamu atspulgu) un asaru plūsmas dabiskumu (dvēseles attīrīšanās spēju). Dabisks Skaistums ir Kosmosa Radošo spēku klātbūtnes zīme (iepriekšējo dzīvju alga), bet Maigums un Sirsnība runā par altruismu Sievietes dabā.

Tātad egoistes, bezgodes un pagrimušās nav sievietes šī jēdziena īstajā nozīmē, bet tikai anatomiski sieviešu kārtas ķermeni – dzīvnieciskas mātītes. Cilvēki lepojas ar Cilvēcisko. Dzīvnieki demonstrē savas dzīvnieciskās vērtības.

Antīkās norādes atklāj to, ka ir divi organisma veidi – Cilvēciskie un dzīvnieciskie. Katrs dzīvo savu dzīvi, savā vērtību sistēmā un katram ir cits dzīves ceļš un tā rezultāts. Vampīriski, pagrimuši Cilvēki pievēršas dzīvnieciskai dzīvei un tās vērtībām. Tādā veidā nederīgās dvēseles iziet savu deģenerācijas ceļu.

Cilvēces vēsture veidojas divu hierarhiju – Gaišās un tumšās cīņā. Katra no tām sevī pulcinājusi sev atbilstošos Cilvēkus. Tumšā hierarhija sevī uzsūkusi Cilvēces atkritumus. Attiecības šo hierarhiju starpā neizbēgami nonāca atklāta kara stāvoklī. To sauc par Armagedonu. Armagedons noritēja trijos posmos. Pirmais beidzās XX.gs. sākumā un beidzās ar pirmo pasaules karu. Tajā tumšā hierarhija zaudēja savu vadību, filosofisko bāzi un stratēģisko vadību. Otrais beidzās ar fašisma sakāvi un tajā tumšā hierarhija zaudēja vidējo posmu un savu „smadzeņu centru”. Tagad ir beidzies trešais posms, kurā ir sakauta tumšās hierarhijas zemākā – intelektuālā daļa. Tirgus, ekonomika, fiziskā –sadzīves labklājība ir prāta darbības zemākais līmenis. Tas, ko mēs tagad vērojam, ir tumšās hierarhijas galējā iznīcināšanas fāze.

Vampīriskas būtnes piesaista destruktīvas enerģijas – tas ir metafiziski neizbēgami. Šīs enerģijas sagrauj apziņu, psīhi un ķermeni. Tieši to mēs tagad redzam viņu destruktīvajā dzīvesveidā, sabiedriskajās attiecībās un uzvedībā. Tas ir dabisks Dabas pašattīrīšanās mehānisms. Protams, nav patīkami vērot šo pašiznīcināšanās ainu, bet jāsaprot, ka tās ir pārejošas grūtības. Pēc kāda laika tumšās hierarhijas paliekas būs gājušas bojā un Zemi apdzīvos tikai normāli Cilvēki. Tāpat kā lemingi salec Okeānā, lai tur pabarotu ūdens iemītniekus, tāpat tumšās hierarhijas būtnes piekopj destruktīvu dzīvi un tādā veidā atbrīvo mūsu planētu no savas klātbūtnes. Tumšās hierarhijas sastāvā esošie ir sevi iezīmējuši un padarījuši redzamus. Viņi sapulcējušies, sapraidojušies, satetovējušies un bauda sava daudzskaitlīguma apziņu. Viņi atkārto lemingu gājienu pretī Okeānam.

Tomēr vienmēr ir Sievietes (kautrīgās, sarkstošās, raudošās, Skaistās, Maigās un Sirsnīgās) un Vīrieši, kas šodien ir mazākumā. Tomēr tieši viņi turpinās Cilvēces evolūciju tās jaunajā ciklā. Esiet lepni, ka piederat Cilvēces Gaišajai daļai. Tumšie sev aizrauj līdz tikai tos, kuros ir kāda iekšējā kroplība. Ievērojiet, kā tumšie nēsājas un darbojas ap kroplībām, kaut gan atbalsts ir jāizrāda labākajiem. Tādā veidā viņi izpauž destruktīvo enerģiju darbību. Tai atsaucas tikai iznīcībai nolemtie. Tas ir aizejošo gājiens uz neatgriešanos. Sapratīsim un pavadīsim viņus viņu ceļā ar domu, ka viņi attīra Cilvēci un mūsu planētu. Nams visnesakoptākais ir tieši lielās tīrīšanas laikā! Ir jāpriecājas, ka tumšie un viņu līdzskrējēji, kā arī visi dzīvnieciskie organismi ir sevi tā iezīmējuši un ar to darījuši redzamus. Pavadīsim viņus uz neatgriešanos.

Pauls Stelps
/08.06.2015/

Avots:
http://www.philos.lv/Ata_bralisi.html

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 7 komentāri

Laiks pamosties, savādāk katastrofa ir neizbēgama

Sergejs Kurginjans

Sergejs Kurginjans

Antuāns de Sent-Ekziperī mokoši pārdzīvoja, ka uz planētas Zeme ir pārāk daudz cilvēku, kuriem neviens nepalīdz pamosties. Diemžēl nekāda palīdzība sevis un citu pamodināšanā nav efektīva gadījumā, ja nemaz nav vēlēšanās pamosties.

Pašreiz ļoti daudzi cilvēki sajūt arvien pieaugošo globālo nelabklājību un ļoti bīstamu tendenču saasināšanos attiecībās starp Krieviju un Rietumvalstīm. Bet pagaidām šīs sajūtas paliek tikai sajūtu līmenī un pat pārvēršoties par kaut ko vairāk (piemēram, par vairāk vai mazāk miglainu esošās nelabklājības iemeslu sapratni), tas nepamodina cilvēkus, tas ir neizraisa aktīvu cilvēku darbību notiekošā ietekmēšanai.

Šādu stāvokli var nosaukt par gulēšanu ikdienišķās skriešanas laikā vai arī par tās atmošanās trūkumu, par kuru runāja Sent-Ekziperī. Diemžēl bez pamošanās, tas ir bez apņēmības mainīt tendences, ietekmēt tendences gan ar vārdiem, gan ar darbiem, bez apvienošanās šo tendenču ietekmēšanai, globālā katastrofa ir neizbēgama. Un lai arī kādu konkrētu formu šī katastrofa nepieņemtu, tā pēc būtības būs neuzņēmības un rakstura vājuma katastrofa. Tās galvenais cēlonis būs atbildes darbību trūkums uz jauniem izaicinājumiem, nespēja pārvarēt notiekošo globālo procesu inerci, kuri virza pasauli pretī bojāejai tieši tāpēc, ka inerces spēki ir lielāki par intelektuālajiem un gribas spēkiem. Pa īstam pamosties nozīmē uzveikt sevī inertumu [kūtrumu un komfortorientētību, kas liek plātīt rokas bezspēcībā un padoties apkārt notiekošo procesu inercei] un strauji pastiprināt sevī intelektuālo un gribas komponenti, izmainot spēku samēru sevī par labu pēdējam.

Pēdējā laikā daudziem vislielākās bažas izraisa attiecību saasināšanās starp Krieviju un Rietumvalstīm. Tomēr vēl lielākas bažas rada šo attiecību saasināšanos pavadošā stratēģiskā neskaidrība, jo tieši šāda neskaidrība ir radījusi daudzas globālas katastrofas, piemēram, Pirmā pasaules kara katastrofu, kuras dalībnieki tā pa īstam pat nespēja paskaidrot kādēļ viņi paši tajā iesaistījās un parāva sev līdzi savas tautas.

Nav šaubu, ka neviena oficiālā valdošā olimpa persona negrib saasināt Krievijas attiecības ar Rietumvalstīm līdz nopietna starpgadījuma vai pat globāla kara līmenim. Bet tieši neskaidrības apstākļos pirmskritiskais konflikts īpaši viegli var pāriet sarkano līniju. Un neviens šādos apstākļos līdz galam nesaprot, kura būs tā pēdējā pile, kas novedīs līdz noteikta trauka pārpildīšanai.

Par tādu pēdējo pili var kļūt “Islāma valsts” darbības Krievijas teritorijā, ko kāds nezin kāpēc veicina. Jo ir taču spēki, kuri atklāti runā, ka pret Krieviju ir jāatver otra fronte (ar pirmo fronti domājot Ukrainu). Par tādu pēdējo pili var kļūt benderoviešu teroristiskie akti Krievijas Federācijas teritorijā – Ukrainai pieguļošajos dienvidu reģionos vai pat Maskavā. Par tādu pēdējo pili var kļūt benderoviešu Ukrainas atklāts un masveida genocīds Donbasā. Par tādu pēdējo pili var kļūt benderoviešu un moldāvu- rumāņu nacionālistu kopējās darbības, lai veiktu t.s. “tīrīšanu” jeb genocīdu Piedņestrā. Par tādu pēdējo mikropili var pat kļūt provokatīvie paziņojumi, ka “krievi okupēs Baltiju”. Maz kas vēl var kļūt par šo pēdējo pili?! Šādos gadījumos pietiek ar visminimālāko iedarbību uz procesu.

Cīnoties par to, lai avantūristi, provokatori un idioti nesastrādātu to, ko nosaucu par pēdējo pilienu, paralēli ir jāveic stratēģiskās neskaidrības pārvarēšana, kas pašreizējo stāvokli padara īpaši bīstamu. To cilvēku un struktūru taktiskie soļi, lai mazinātu konflikta intensitāti starp Krieviju un Rietumvalstīm, protams, ir ļoti nepieciešami. Bet mēs taču redzam, ka šie soļi pa lielam neko nemaina. Tas nozīmē, ka ir jāapspriež stratēģiskā problemātika. Un te nevajag gaidīt, kad šo problemātiku sāks apspriest to vai citu olimpu iemītnieki. Iniciatīvu savās rokās ir jāņem pilsoniskai sabiedrībai, tās aktīvākajai un atbildīgākai daļai, kam nav sasietas rokas un kājas ar politkorektuma apsvērumiem, neatmaināmām saistībām, tāda vai cita veida konjunktūru, prestiža jautājumiem, pirmsvēlēšanu problemātiku vai kaut ko vēl citu. Ja pēc tam, kad stratēģisko problemātiku pilsoniskās sabiedrības dzīlēs sāks apspriest pa īstam, tam pievienosies vieni vai otri politiskie olimpieši, tad tas būs tikai apsveicami. Vēsturi rada nevis valdības, bet gan no miega pamodušās tautas. Un mums ir vai nu jāveic šī atmodināšanas misija vai arī jāiet bojā zem pašreizējās pasaules kārtības gruvešiem.

Attiecību saasināšanās starp Krieviju un Rietumvalstīm var radīt nopietnu starpgadījumu vai pasaules karu tikai stratēģiskās neskaidrības apstākļos. Ja stratēģiskās neskaidrības vietā, kuru papildina konflikta kāpināšana, notiks pāreja uz jaunu un ilgtermiņā skaidru Krievijas un Rietumvalstu attiecību formātu (kaut vai analoģisku tam, kāds bija Padomju laikā), tad attiecību saasināšanās neradīs ne nopietnus starpgadījumus, ne pasaules karu.

Runājot par jaunām un ilgtermiņā skaidrām attiecībām starp Krieviju un Rietumvalstīm, es nedomāju tiešas Padomju restaurācijas veikšanu Krievijā. Lai šis jaunais stratēģiskais formāts kļūtu saprotams, realizējams praktiskajā dzīvē un izglābtu pasauli, pietiktu tikai ar to, ka tiktu atzīts, ka mūsdienu Krievija un mūsdienu Rietumvalstis ir fundamentāli dažādas pasaules un ka saprotama šo fundamentālo atšķirību aprakstīšana, to stratēģiskā noformēšana (ar visām no tā izrietošajām sekām) nevis pazudinās, bet izglābs cilvēci.

Atzīsim, ka var pastāvēt dažādas pasaules, kuras nelīdzinās viena otrai, kuras apzinās savas atšķirības un kuras veido savstarpējās attiecības, izejot no šīs savu atšķirību apzināšanās. Reizēm šādas pasaules sauc par civilizācijām, bet tas nav korekti, jo civilizācijas ir pasaules, kuras ir izveidojušās tikai uz reliģiskās bāzes. Padomju pasaule nebija reliģioza, tā diemžēl bija pat pārāk ateistiska, kas radīja daudzus apstākļus tās sabrukumam. Bet tā bija īpaša pasaule, kura balstījās savās vērtībās, savā dzīvesveidā, savā saimnieciskajā kārtībā un daudzā citā.

Tātad Scenārijs Nr1 ir paātrināta šādas pasaules radīšana un tās stabilitātes nodrošināšana, kā arī tās dialogs ar citām pasaulēm.

Vispirms ir jāatzīst, ka neviens šādu pasauli vēl nav radījis un radīt pagaidām nemaz negrib. Pie tam visas sarunas par Krievu pasauli ir lielā mērā viltība, ar kuras palīdzību tiek nopirkta iespēja atlikt uz vēlāku laiku galveno mūsdienu jautājumu – jautājumu par kvazipadomju (parapadomju, neopadomju) Krievijas atdalīšanos no Rietumvalstīm.

Mums tiek teikts: “Nu ko jūs laužaties atvērtās durvīs! Mēs jau tā būvējam savu pasauli, Krievu pasauli!” Bet patiesībā neviens neko nebūvē un nerada. Bet kad kāds sāk teikt, ka Krievu pasaule būs krievu pareizticīgo civilizācija, tad šis kāds vai nu grib tikai aprobežoties ar tukšu runāšanu vai arī viņš ir provokators, kurš ir orientēts uz reāli veidojušās Krievu pasaules sagraušanu, vai arī šis kāds ir no tās kategorijas neprāšiem, par kuriem saka, ka tie ir ļaunāki par ienaidnieku. Tas tā ir tāpēc, ka Krievijā ir acīmredzama daudznacionalitāte un daudzkonfesionalitāte. Otrkārt, mūsdienu krievu pareizticības dedzība un enerģiskums ir absolūti nepietiekami atsevišķas civilizācijas radīšanai. Te gribu atrunāt, ka es neesmu pret dzīvošanu dedzīgā krievu pareizticības civilizācijā, tikai es kā speciālists zinu, ka nav nekādu izredžu nodrošināt tās stabilitāti pat ja šāds sabiedriskais projekts tiktu realizēts pašreizējās Krievijas Federācijas teritorijā.

Tātad ir jānodala Krievu pasaule kā kaut kāds nezināms lielums, kā terra incognita, kam visefektīvākā veidā ir jānoformē Krievijas un Rietumvalstu domstarpības, no “krievu civilizācijas” pēc Arnolda Toinbijas, tas ir vienu no Krievu pasaules variantiem – vismazāk produktīvais, vismazāk stabilākais, visnereālākais, bet arī visvienkāršākais. Es, piemēram, neticu, ka Krievijas pareizticīgo baznīca ir gatava bez apdomas ielīst simtprocentīgas pareizticīgo civilizācijas retroutopijas lamatās, ko piedāvā realizēt: a) XXI gadsimtā; b) pēc PSRS un pēcpadomju Krievijas eksistences; c) apstākļos, kad formējas pavisam jaunas attiecības ar Rietumvalstīm.

Bet vēlreiz uzsveru, ka jebkurš Krievu pasaules variants būs krievu un balstīts pareizticīgo kultūrā ar reāli noformējušos krieviskumu, tāpēc jebkāda saprātīga Krievijas pareizticīgo baznīcas lomas palielināšana šai pasaulē ir tikai apsveicama. Vienkārši ir jāatdala saprātīgais no nesaprātīgā, īsta Krievijas pareizticīgo baznīcas lomas palielināšana no uzsaukumiem par nepieciešamību pēc absolūtas Krievijas pareizticīgo baznīcas lomas, kas nav pastiprināta ne ar kādām reālām sistēmiskām darbībām, kas to varētu nodrošināt.

Krievu pasaule ir jārada gan Krievijas, gan visas cilvēces interesēs. Pie tam 2015.gadā mums ir daudz vairāk zināšanu kā tieši tas ir jādara. Kā arī 2015.gadā mēs esam daudz vairāk praktiski izcietuši Krievu pasaules radīšanas bezalternatīvismu, kas ir saistīts ar konstatēto neiespējamību realizēt tā saucamo “jaunkrievu projektu” –slavenā “jaunturku projekta” krievu variantu.

Visi jaunnāciju projekti (krievu, turku, ēģiptiešu vai kādas citas tautas [arī latviešu]) ir nācijas un valsts radīšanas projekti pēc klasiskajiem Eiropas paraugiem, lai pēc tam šīs radītās nācijas iekļautu vienotajā Rietumvalstu pasaulē.

Atteikšanās no šiem sabiedriskajiem projektiem ir saistīta ar pašu Rietumvalstu pozīciju (sākot no XX gadsimta 60-ajiem gadiem), kad tās sāka atteikties no savas pasaules paplašināšanās un to valstu ienākšanas viņu pasaulē, kuras atrodas ārpus jau noformējušās šaurās Rietumu sabiedrības. Nevar ieiet pasaulē, kurā tevi nelaiž.

Neviens nav nesis tik lielus upurus jaunnācijas sabiedriskā projekta realizācijā kā turki, iznīdējot visu, kas viņus saistīja ar Osmaņu impēriju. Tagad turki saprot, ka visi viņu upuri bija veltīgi, ka pat visefektīvākais un dedzīgākais kemalisms [kustība, kura savu nosaukumu ir ieguvusi no Mustafa Kemala Ataturka (1881-1938) – turku karavadoņa, mūsdienu Turcijas izveidotāja un pirmā prezidenta] nenovedīs līdz tam, ka Turcija iekļausies Rietumvalstu saimē un ieies Eiropā: tur Turciju kategoriski negrib redzēt kā pilnvērtīgu un līdztiesīgu valsti, salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. Vēl mazākas izredzes šai ziņā ir Krievijai.

Pirmkārt, tāpēc, ka Krievija ir pārāk liela, lai iekļautos esošajā proamerikāniskajā Eiropā. Krievijas iekļaušanās Eiropā padarīs pašu Eiropu par antiamerikānisku, bet Eiropa ir pārāk cieši saistīta ar Ameriku.

Otrkārt, tāpēc, ka krievu kemalisms, krievu jaunnācijas projekts neizbēgami sagraus esošo Krievijas Federāciju, bet uz tās drupām neko jaunu uzcelt neizdosies. Krievija tik tiešām ir liela pasaule, kura sastāv no daudzām mazākām pasaulītēm. Šīs mazākās pasaulītes ir gatavas griezties apkārt krievu kodolam, bet tās nav gatavas pašlikvidēties jaunkrievu projekta realizācijas vārdā, kurš acīmredzami prasa to iznīcināšanu. Ar spēka paņēmieniem iznīcināt pasaules, kuras ir impērijas sastāvdaļas (Krievu, Padomju vai Osmaņu), šodien vairs neviens nespēs. Jaunturkiem izdevās iznīcināt mazo armēņu pasaulīti un norobežot no sevis citas turku [Osmaņu] impērijas pasaulītes (arābu, sīriešu, grieķu utt.). Jaunturkiem tāpat izdevās ļoti stipri apspiest kurdu pasauli, no kuras norobežoties viņiem vairs nebija iespējams. Un tas viss tika darīts balstoties uz turciskuma bāzi jeb turku – anatoliešu pasauli, kura arī bija jāapspiež, lai sāktu veidot pavisam citu turku substanci – jaunturku nāciju.

Tas viss tika darīts pavisam citos apstākļos, kādi ir šodien. Tas viss tika darīts absolūti pavisam cita spēku samēra apstākļos. Un tas viss beidzās ar neko, jo tas tika darīts tikai pamatojoties uz jaunturku ideju radīt eiropeisku, laicīgu turku nāciju un eiropeisku, laicīgu turku valsti kā nākamo lielās Eiropas elementu.

Atteikšanās no idejas radīt lielās Eiropas turku elementu, kā iemesls ir pašas Eiropas atteikšanās kļūt lielai, noveda pie visdziļākās to argumentu revīzijas, kuri lika turkiem piekrist jaunturku sabiedriskajam projektam. Šodien mēs redzam Turciju, kura uzmanīgi “tausta” citu sabiedrisko projektu realizācijas iespējas: islāmiskā (attiecīgi perspektīvā arī osmaņu-halifāta), panaturku (radikāli labējo “pelēko vilku” garā) vai kāda cita.

Iet to pašu ceļu, ko Turcija, Krievija nevar. Gan tāpēc, kas tagad ir skaidrs, ka tas ir ceļš uz nekurieni, ka tas ir ceļš uz lielo Eiropu, kuras nebūs. Gan tāpēc, ka krievu tradīcija, krievu mentalitāte noraida to genocīda metodi ar kuru tika realizēts jaunturku sabiedriskais projekts. Gan arī tāpēc, ka XX gadsimta sākuma Turcijai atsevišķi genocīdi bija kaut vai praktiski realizējami, bet XXI gadsimta Krievijai daudzi genocīdi ne tikai ir galēji amorāli, bet praktiski arī nerealizējami.

Jā, PSRS sagraušana tika veikta arī kārdinot ar jaunkrievu projektu. Jā, bija nepieciešamas desmitgades, lai saprastu, ka runa ir tikai par kārdinājumu. Bet tagad mēs taču esam nodzīvojuši šīs desmitgades. Tās ir kļuvušas par sava veida vēsturisku eksperimentu, ņemot vērā to, ka eksperimenti vēsturē ir gan amorāli, gan neiespējami.

Eksperiments ir veikts. Neiespējamība realizēt jaunkrievu projektu ir pierādīta. Par jaunkrievu utopiju nācās samaksāt ar milzīgām krievu tautas izmaksām un asinīm. Turpināt attīstīt šo virzienu var tikai cilvēki, kuri ir pavisam provokatīvi vai arī galēji aprobežoti ļaudis, kuri nespēj mācīties no kļūdām.

Nosauksim šo jaunkrievu eksperimentu pēcpadomju Krievijas nākotnes radīšanā par katastrofisku tautai un valstij. Lai saprastu kādā tieši punktā un pie kādas tieši sasistas siles mēs atrodamies, ir mazliet jāielūkojas pagātnē.

Kopš paša pēcpadomju Krievijas radīšanas sākuma uz Padomju Savienības drupām, es ar saviem domubiedriem uzstāju, ka ir nepieņemama galēja Padomju pagātnes noliegšana. Un ne tikai tāpēc, ka tas bija nepieņemami ļoti daudziem Krievijas pilsoņiem, kuri saglabāja Padomju vērtības. Tā vēl būtu pusbēda, jo visaugstākā vērtība ir Krievija. Bet lieta tāda, par ko mēs teicām jau 25 gadus atpakaļ, ka tāda galēja Padomju pagātnes noliegšana un vēsturiskā melnā cauruma radīšana var tālāk pārvērsties tikai par katastrofu visiem krieviem un Krievijas pilsoņiem [līdzīga katastrofa ir notikusi un turpina attīstīties Latvijā un citās postpadomju valstīs, kur tādā vai citādā formā ir realizēta melīgā, amorālā un bieži vien pat idiotiska antipadomiskā politika]. Gribu uzsvērt, ka šī katastrofa attieksies uz krieviem un visiem Krievijas pilsoņiem neatkarīgi no tā vai viņiem ir propadomju vai antipadomju uzskati [analoģiski tas attiecas arī uz latviešiem – lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju un latviešu Rietumvalstu neliešu prāt ir kā minimums otrās šķiras cilvēki, pret kuriem var arī attiecīgi izturēties un pret kuriem praktiski arī attiecīgi izturas, un šai ziņā gaidāms ir tikai attieksmes pasliktināšanās līdz pat atklātam genocīdam strauja pieejamo resursu samazināšanās gadījumā].

Ļoti uzskatāmi šo atziņu pareizību nodemonstrēja cits “eksperiments” – traģiskie notikumi Ukrainā, kurā ir labi redzama galējas desovetizācijas absolūtais bezperspektīvisms.

Te ir jāpasaka, ka desovetizācija, protams, atkārto denacifikāciju. Un tieši tāpēc ir tik nepieciešams vienādot visu padomju ar nacistisko, lai pēc tam veiktu desovetizāciju, kura ir analoga denacifikācijai. Bet denacifikāciju veica ne jau tāpēc, lai attīrītu vācu tautas vēsturisko personību no nacisma, bet gan tādēļ, lai vispār iznīcinātu vācu vēsturisko personību (par šo tēmu ir pieejami pietiekami daudz materiālu). Desovetizācija Krievijas Federācijā ir nepieciešama, lai iznīcinātu krievu vēsturisko personību kā tādu, bet Ukrainā tā ir nepieciešama, lai iznīcinātu ukraiņu vēsturisko personību.

Desovetizācija neizbēgami noved pie tālākas vēsturiskā melnā cauruma paplašināšanas: no Padomju Savienības perioda līdz Krievijas impērijai, kas radīja Padomju periodu, kuras sākums ir Pētera Lielā Krievija, Ivana Bargā Maskavas cariste un tālāk līdz pat vācu krustnešu un zviedru sakāvējam Aleksandram Ņevskim [Latvijas gadījumā tā ir pilnīga Padomju Latvijas noliegšana, visdižākā latviešu vēsturiskā varoņdarba (sarkano strēlnieku un latviešu komunistu) noliegšana vai izkropļošana un visa tā vēsturiskā un kultūras mantojuma noliegšana vai izkropļošana, kas kaut kādā mērā ir saistīts ar Krieviju vai nāk no tās. Kopumā tam ir arī attiecīgas sekas – straujš latviešu prāta spēju, zināšanu, morālās stājas un enerģiskuma kritums].

Tāda krievu vēsturiskās personības iznīcināšana, kā arī citu [ukraiņu, poļu, latviešu u.c.] vēsturisko personību iznīcināšana, pret kurām tādā vai citādā mērā tika realizēts desovetizācijas projekts pēc denacifikācijas receptēm, nevar kalpot kā pilnīgi visa iznīcināšana līdz pat pamatiem, jo vēsturisko personību nav iespējams pilnībā iznīcināt, jo uz sagrautās vēsturiskās personības drupām sāks atkal kaut kas augt. Un ir skaidrs kas tieši – cilts identitāte. Šī prognoze, ko mēs, balstoties uz regresa teoriju, devām 25 gadus atpakaļ, Ukrainā ir pilnībā apstiprinājusies [un ne tikai Ukrainā, arī Baltijas valstīs un iespējams citur ar]. Iznīcinot padomju ukraiņu vēsturisko personību, kura ukraiņu vēsturiskajai pašapziņai ir būtiskāka nekā krieviem, tālāk tika iznīcināts viss, kas Ukrainu saistīja ar Krieviju. Bet tas ir pilnīgi viss, kas vispār ir Ukrainas vēsturiskumā. Tālāk bija jāiznīcina vēsturiskais kā tāds. Bet apstākļos, kad ir iznīcināts viss vēsturiskais, nav iespējams veidot nāciju. Šādos apstākļos ir iespējams tikai ciltis, balstoties uz antivēsturiskajām utopijām. Tā sākās “ukru” cilts veidošanās, kas balstās tikai uz antivēsturiskām utopijām [Latvijas gadījumā nezinošajām masām (jo īpaši jaunatnei) tiek piedāvāti ar realitāti mazsaistīti vēsturiski mīti un pasakas par dižajām baltu ciltīm un latviešiem kā to mantiniekiem, ko mēģina ietērpt vēsturiskuma veidolā]. Patiesībā savādāk pat būt nevar.

Tagad ir ieguvusi apstiprinājumu arī cita mūsu prognoze, ka ciltis (rusi, ukri, [baltu ciltis] utt.), kuras mākslīgi tiek izaudzētas uz sagrautās vēsturiskās personības drupām, nevar balstīties uz kristietību. Ciltīm ir vajadzīgs pagānisms. Ukrainā par šādu pagānu ticību kļuva Dzimtā ukraiņu nacionālā ticība – Рі́дна Украї́нська Націона́льна Ві́ра [kaut kas līdzīgs latviešu Dievturībai].

Šādas likumsakarības konstatācija liecina par to, ka kāds kaut kādu iemeslu dēļ, kliedzot par reliģijas dižumu un Padomju varas drausmīgo antireliģiozitāti, veic vienlaicīgu desovetizāciju, devēsturizāciju un dekristinizāciju. Mēs esam saskārušies ar ļoti liela mēroga eksperimentu ar ļoti tālejošām sekām. Nez vai šis eksperiments aprobežosies tikai ar darbībām bijušās PSRS teritorijā. Radot PSRS teritorijā jaunu “Āfriku” [kura lielā mērā sastāv no ciltīm, mežoņiem ar cilts domāšanu un ar pagāniskiem kultiem, kur tādēļ vairumam iedzīvotāju ir arī attiecīgs kultūras un dzīves līmenis], “eksperimentētāji” ies tālāk un tādu pat “Āfriku” radīs Dienvid un Dienvidaustrumu Āzijā, Latīņamerikā un galu galā arī pašā Āfrikā, daļa no kuras nemaz negrib būt Ceturtās pasaules valstis.

Lai izvērstu pasaules āfrikanizāciju līdz iepriekš minētajiem apmēriem, ir nepieciešams islāmisms kā dižās Islāma reliģijas un dižās Islāma kultūras alternatīva. Šo uzdevumu pilda tā saucamā “Islāma valsts”. Jau tagad šī valstiskā veidojuma vadoņi atklāti runā par to, ka, nonākot līdz Islāma citadelei, viņi iznīcinās Kaabu [kubveidīgas formas celtne Saūda Arābijas pilsētā Mekā, vissvētākā vieta islāmā. Tās augstums ir aptuveni 15 metri, bet pamatnes garums un platums ir no 10 līdz 14 metriem. Katrs Kaabas stūris ir vērsts pret kādu debespusi. Kaabas austrumu stūrī atrodas Mekas Melnais akmens. Saskaņā ar tradīcijām, šis akmens tika iedots Ādamam, kad tika izraidīts no Ēdenes dārza. Leģenda vēsta, ka akmens sākotnēji bija balts, bet laika gaitā, uzsūcot svētceļotāju grēkus, palicis melns]. Bet vai viņi iznīcinās tikai Kaabu?

Lai dižā Islāma pasaule varētu eksistēt, tika veikts milzīgs darbs, pārvēršot Pravieša hedžazas islāmu par Islāmu kā pasaules reliģiju. Šo darbu veica islāmiskie mistiķi, juristi un filozofi. Tieši tāds pats darbs tika veikts kristīgajā pasaulē, pārvēršot lokālo kristietību pasaules mēroga kristiešu reliģijā.

Tā saucamie salafisma sprediķi [salafīti („dievbijīgo senču sekotāji”)– musulmaņi, kuri viduslaikos sludināja atgriešanos pie “sākotnējā islāma”], kuri ir orientēti uz to, lai sagrautu intelektuālās un garīgās celtnes, kuras ir radītas ap sākotnēji dižajām doktrīnām, it kā atklāj šo doktrīnu dižos kodolus atkailinātā formā. Tomēr paši par sevi atkailināti kodoli neko noturēt nespēj un nav nemaz vēl zināms vai šādā stāvoklī maz tie var izdzīvot [līdzīgi kā vai un cik ilgi var turpināt dzīvot cilvēka sirds, kad tā ir atkailināta un atdalīta no cilvēka ķermeņa]. Jebkurā gadījumā, ja iet šo ceļu, tad atkal ir nepieciešams tik pat milzīgs darbs, lai pēc būtības cilšu atklāsmes atkal kļūtu par vispasaules nozīmes atklāsmēm vai vismaz Islāma pasaules atklāsmēm. Pašreiz nav ne gadsimtu, lai to veiktu, ne arī cilvēki, kuri būtu gatavi uzņemties šo darbu. Tas nozīmē, ka atkailinātais Islāma kodols tiks apaudzēts ar patvaļīgu saturu, kura uzdevums būs pārvērst cilts pirmsākumu pavisam citā teritoriālā mērogā. Un tiks mainīts ne tikai teritoriālais mērogs.

Ar ko tieši tiks apaudzēti Islāma atkailinātais kodols un kāpēc? Aizsedzoties ar radikāli – islāmistiskiem paziņojumiem par tā saucamās džhilijas (pagānisma) nepieņemamību, mūsdienu salafīti veidos jaunas pseidoislāmiskas utopijas, kuras neizbēgami pieņems ultradžahilijas formu. Cilšu gars jaunajā variantā būs pārākumā. To centīsies arī izveidot ultraarhaistisku, postmoderniski – tehnoloģisku, teritoriālos mērogos pēc iespējas lielāku un galēji agresīvu. Radot to šādā veidā un savienojot ar ticīgo masām, kuras dēļ deislamizācijas, kas tiek apsaukta par islamizāciju, ir dezorientētas [līdzīgi kā pēcpadomju pilsoņi ir dezorientēti pēc desovetizācijas], globālā eksperimenta organizatori šīs nokaitētās cilvēku masas pavērsīs pret attīstības ceļu ejošo Āziju – Indiju, Ķīnu, Vjetnamu un atlikušo Islāma pasauli, kura ir spējīga attīstīties. Ja tas izdosies, tad cilvēces pārformatēšanas pirmais etaps būs noslēdzies. Cilvēci tad veidos šaurs un specifisks [postmodernisks, galēji izvirtis] Rietumvalstu kodols (centrs) un milzīga mežoņu apdzīvota perifērija [globālā pilsēta un globālie lauki]. Perifērija un centrs abpusēji izdarīs spiedienu viens uz otru kā rezultātā tiks veikta turpmāka gan perifērijas, gan centra visdziļākā pārveidošana.

Kā tas notiks un kas sekos pēc tam ir atsevišķs temats. To saku tikai tādēļ, lai parādītu, ka piekrišanas desovetizācijai vai atteikšanās no tās cena ir milzīgi liela. Atsakoties veikt desovetizāciju, pēcpadomju Krievija pievīla tos [pietiekami varenos] spēkus un struktūras, kuras ir iecerējušas veikt augstāk minēto eksperimentu un kuras tā realizācijai piešķir vislielāko nozīmi. Pie tam šo atteikšanos Krievija realizēja tā starp citu, kam bija tik pat nenoteikts raksturs kā pašreizējai Krievu pasaules koncepcijai. Te atkal parādījās tas pabeigtības un pārdomātības trūkums, bez kura Krievija nespēs atbildēt uz laikmeta izaicinājumiem un tiks pilnībā un galīgi sagrauta.

Pilnvērtīga Krievu pasaule var būt tikai tāda pasaule, kurā ir iekļauts Padomju periods kopā ar citiem vēsturiskajiem periodiem. Pilnvērtīga Krievu pasaule var būt tikai tāda pasaule, kura ir atvērta citām pasaulēm un kura ir spējīga iekļaut savā jēgu un ideālu gravitācijas laukā citas pasaules līdzīgi kā Saules gravitācijas laukā ir iekļautas ap to riņķojošās planētas. To ļoti labi saprata Padomju pasaules veidotāji, fiksējot PSRS himnā to, ka tā ir pasauļu pasaule. Pie tam tā ir pasauļu pasaule, kurai ir krievu kodols, nevis pasaule bez kodola kā to gribēja parādīt daži filozofi, spriedelējot par krievu pasauļu pasauli.

PSRS himnā viss ir precīzi pateikts: “Par brīvu un varenu republiksaimi / Mūs pulcēja diženās Krievzemes balss”. Diženā Krievzeme arī ir tas krievu kodols, bet brīvās republikas ir ap šo kodolu riņķojošās “planētas”. Tas nav jaunkrievu projekts, kurš savieno sevī neizturamu un šodien neiespējamu asiņainību ar absolūtu kaitīgumu krieviem un vēsturisku bezperspektīvismu. Tā arī nav pasauļu pasaule, kurā nav nekādas atšķirības starp krievu kodolu un simfoniski organizētu perifēriju. Tā ir noteikta pasaule, savā būtībā padomju – krievu –padomju pasaule, atvērta, globāli nozīmīga un stabila. Tikai radot tādu pasauli, mēs varam radīt jaunu attiecību formātu ar Rietumvalstīm. Jo ātrāk mēs to izdarīsim, jo labāk būs gan mums, gan visiem pārējiem.

Izdarot to, mēs neizšķīdīsim lielajā Āzijā, bet tieši pretēji spēsim to aizsargāt no antislāmiskajiem islāmistiem. Mēs aizsargāsim reālo islāma pasauli no pseidoislāmisma un līdz ar to aizsargāsim no tā visu Āziju. Tā rezultātā radīsies ne rietumvalstu cilvēce ar savu attīstības ideju, kura saka Rietumvalstīm: “Jums nāksies ar mums rēķināties. Mēs negribam ar jums karot, bet mēs arī eksistējam un negribam atteikties no fundamentāliem principiem ne tikai vienkārši eksistēt, bet iegūt uzturēt un attīstīt humānu ikdienu un humānu attīstību.“

Ja Rietumvalstis spītēsies savā vēlmē pāriet uz antihumānu [galēji izvirtušu, cietsirdīgu] un antivēsturisku eksistences formātu, mēs ar nožēlu atzīsim viņu tiesības uz to. Bet mēs neļausim uzspiest šo formātu mums. Savukārt, ja nopietni spēki Rietumvalstīs grib atteikties no turpmākas antihumānu un antivēsturisku tendenču pieauguma veicināšanas, tad mēs esam gatavi sniegt palīdzīgu roku, nekādā veidā neapdraudot Rietumvalstu nāciju un tautu suverenitāti.

Mēs ceram, ka Rietumvalstīs uzvarēs tieši šie spēki. Mēs ticam, ka ir iespējama šo spēku uzvara un ka ir iespējama tādas pasaules izveidošana, kura ir caurausta ar vēsturiskumu un jaunu humānismu. Tādu tautu un valstu pasaule, kuras stingri tic savām savdabīgajām tiesībām realizēt cilvēka augstāko misiju. Tāda pasaule pēc definīcijas var būt tikai pasauļu pasaule, tas ir – simfonija.

Piedāvājot citām pasaulēm savu vēsturisko simfonijas pieredzi, savu viengabalainības un augstāko ideālu aizstāvēšanas pieredzi, krievi vadās no apsvēruma, ka kopējā cilvēces labklājība un krievu labklājība pilnībā sakrīt. Krievi negrasās uz visas cilvēces nelaimju rēķina nopirkt sev īpašu labumu. Bet krievi arī negrasās atteikties no sava labuma nepareizi saprastas uzupurēšanās vārdā [jeb drīzāk gan – manipulatīvi sagrozītas uzupurēšanās sapratnes vārdā], jo tā mūsdienās ir pārāk cieši saistīta ar cilvēkēdāju morāli [jeb, citiem vārdiem sakot, uzupurēties un adot pēdējo aicina galēji amorāli personāži ar cilvēkēdāju morāli].

Vai eksistē kādi citi scenāriji, kuri ļauj izveidot stabilas attiecības starp Krieviju un Rietumvalstīm un tādējādi atsiet pasaules globālo problēmu mezglus, kuri savelkas arvien ciešāk un ciešāk? Tādi scenāriji ir.

Scenārijs Nr2 paredz pārvarēt galveno strupceļu attiecībās satrp Krieviju un Rietumvalstīm. Šī strupceļa pamatā ir Rietumvalstu vēlme traktēt formāli to, kas notika 1991.gadā. Tikai tāds formāls traktējums ļauj Rietumvalstīm saukt Krimas pievienošanu Krievijai par aneksiju. Un otrādi, atzīt, ka Krimas pievienošana Krievijai nav aneksija, var tikai tad, ja veic dziļu 1991.gada notikumu starptautisku revīziju. Nevar mēģināt kaut ko sarunāt ar Krieviju, atbraukt, lai mīkstinātu attiecības un visu laiku runāt par “Krimas aneksiju”, par “noziedzīgu Krimas aneksiju” un tā tālāk. Tāpat kā nevar cerēt uz to, ka Krievija kaut kādā mērā piekāpsies Krimas jautājumā.

Tas nozīmē, ka ir jāpārskata 1991.gadā notikušais un ir jāatzīst, ka toreiz ar Krieviju un PSRS apgājās prettiesiski, politisko lietderību stādot augstāk par fundamentāliem tiesiskuma principiem, uzskatot, ka mērķis attaisno līdzekļus. Šai ziņā no Rietumvalstu puses (attiecīgu personu ar attiecīgām pilnvarām puses) ir jāpaziņo: “Jā, mēs toreiz izrīkojāmies netaisnīgi un kļūdaini, pārkāpjot Helsinku vienošanās un daudz ko citu. Jā, mēs toreiz pieļāvām lielu kļūdu un tagad mēs to esam gatavi labot. Pie tam nevis klusiņām, bet gan atklāti un tiesiski, balstoties vai nu uz ANO lēmumu vai arī uz starptautiskas konferences lēmumu ar attiecīgām pilnvarām un iespējām.” Ja tas tiks izdarīts, tad Krievijas attālināšanās no Rietumvalstīm var tikt pārvarēta bez konfliktiem. Tāds ir Scenārijs Nr2.

Rietumvalstīm ir jāsaprot ar ko tām draud Scenārija Nr1 realizēšana. Tām ir jāsaprot, ka visas Scenārija Nr1 realizēšanas izmaksas un sekas var tikt minimizētas vai pat novērstas tikai Scenārija Nr2 realizācijas gadījumā.

Ir arī Scenārijs Nr3, kura ietvaros Krievija un Rietumvalstis rīkosies savstarpējas nevienošanās apstākļos. Krievijai klusiņām, tā lai neviens nedzird, tiks pačukstēts: “Atvaino, mēs visu saprotam. Mēs pēc būtības pievērsim acis uz tādām un šitādām Tavām darbībām. Bet saproti arī mūs. Mēs taču nevaram atzīt, ka esam sagāzuši podus, uzsākot auksto karu, piesolot Tev mieru apmaiņā pret piekāpšanos un pēc tam, izmantojām Tavu piekāpšanos, lai pārvērstu to Tavā likvidācijā. Un kā vispār tagad to var izlabot? Tā, ka Tu droši radi savu pasauli, bet mēs tikai mazliet tam pretosimies, skata pēc, bet patiesībā piespēlēsim Tev.” Scenārijs Nr3 nav stratēģisks, jo tas agri vai vēlu pāries uz kādu no citiem scenārijiem.

Scenārijs Nr4. Krievijas sadalīšanas veicināšana, izmantojot visus instrumentus, tai skaitā arī lokālos karus. Galvenais no šiem kariem, protams, ir pilnvērtīgs karš ar Ukrainu, kuru Krievijai visu laiku grib uzspiest. Bet, ja ar šo karu nepietiks Krievijas sadalīšanai, tad tai uzspiedīs vēl kādu citu vai citus karus.

Scenārijs Nr5. Kodolkarš ar Krieviju. Es [viens no autoratīvākajiem Krievijas politologiem un analītiskā centra vadītājs] zinu, ka Rietumvalstīs ir spēki, kuri grib realizēt šo scenāriju līdz tam laikam, kad tiks realizēts Scenārijs Nr1. [Un kas, kodolkara pret Krieviju gadījumā, paliks pāri no Latvijas?!]

Šis memorandums, kurš ir atvērts apspriešanai, ir adresēts visiem, kurus satrauc situācija Krievijā un pasaulē. Es aicinu visas pasaules intelektuāļus būt atbildīgiem un dot savu ieguldījumu pašreizējās stratēģiskās nenoteiktības pārvarēšanā.

Sergejs Kurginjans
/29.05.2015/

Avots:
http://www.regnum.ru/news/polit/1928731.html

Informācijas aģentūra
/04.06.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Vislabākās matemātikas mācību grāmatas – Andreja Kiseļeva Aritmētika, Ģeometrija un Algebra

00502_Kiseleva_Geometrija1930-ajos gados “novecojušā” “pirmsrevolūcijas” pedagoga Andreja Kiseļeva (Андрей Петрович Киселёв 1852-1940) matemātikas mācību grāmatas atgriezās Padomju Savienības pamatskolās un momentāni uzlabojās skolnieku matemātiskās zināšanas un izpratne. Pēc Kiseļeva Padomju skolās matemātiku mācījās līdz 1970-ajiem gadiem [arī Latvijā; Kiseļeva grāmatas ir iztulkotas latviski un ir pat pieejamas internetā par brīvu elektroniskā formātā], kad, aizsedzoties ar reformām, atkal it kā novecojošais Kiseļevs tika aizstāts ar sausiem, akadēmiski formāli korektiem, bet pedagoģiski analfabētiskiem mācību līdzekļiem.

Aicinājumi “atgriezties pie Kiseļeva” Krievijā atskan jau vairāk kā 30 gadus. Tas atskanēja jau uzreiz pēc 1970-o gadu reformas, kurā no apmācības procesa tika izņemtas brīnišķīgas un kvalitatīvas mācību grāmatas  un kas aizsāka Padomju Savienības izglītības sistēmas degradēšanu. Kāpēc līdz pat šodienai šie aicinājumi neiet mazumā?

Daži to izskaidro ar “nostaļģiju” [1, с. 5]. Šī argumenta nepamatotība kļūst acīmredzama, ja atceras, ka pirmais, kurš vēl 1980.gadā pēc reformas “uz svaigām pēdām” aicināja “atgriezties pie Kiseļeva”, bija akadēmiķis L.Pontrjagins. Viņš veica jauno mācību līdzekļu analīzi un pārliecinoši ar piemēriem izskaidroja kādēļ tas ir jādara [2, с. 99-112].

Andrejs Kiseļevs (Андрей Петрович Киселёв 1852-1940)

Andrejs Kiseļevs (Андрей Петрович Киселёв 1852-1940)

Galvenais arguments bija, ka jaunās mācību grāmatas orientējās uz Zinātni jeb, precīzāk sakot, uz formāli zinātniskāku veidolu, pilnībā ignorējot pašu Skolēnu – viņa uztveri un psiholoģiju, kas tik meistarīgi bija ņemts vērā “vecajos” Kiseļeva mācību materiālos. Tieši mūsdienu Krievijas mācību materiālu “augstais teorētiskais līmenis” ir galvenais iemesls katastrofālā apmācību un zināšanu kvalitātes krituma iemesls [Latvijā visdrīzāk ir vēl sliktāk un netiek pat uzturēts sausais un akadēmiskais “augstais teorētiskais līmenis”]. Šis faktors darbojas jau vairāk kā 30 gadus.

Šodien matemātiku tā pa īstam apgūst apmēram 20% skolēnu (Ģeometriju tikai 1%) [3, с. 14], [4, с. 63]. Uzreiz pēc kara 1940-ajos gados matemātiku apguva apmēram 80% skolnieku, kuri mācījās “pēc Kiseļeva” [3, с. 14]. Vai gan tas vien nav arguments, lai “atgrieztos pie Kiseļeva”?

1980-gadu Padomju Savienībā šis aicinājums Izglītības ministrijā (M.Prokofjeva personā) tika ignorēts, aizsedzoties ar argumentu, ka nepieciešams “pilnveidot jaunās mācību grāmatas”. Šodien mēs redzam, ka 40 “pilnveidošanas” gadi neradīja no sliktām mācību grāmatām labas.

Laba mācību grāmata “nerakstās” vienu – divu gadu laikā pēc ministrijas pasūtījuma vai uz kādu konkursu. Laba mācību grāmata pat netiks “uzrakstīta” desmit gadu laikā. Labu mācību grāmatu talantīgs pedagogs – praktiķis kopā ar skolniekiem izstrādā visas savas pedagoģiskās dzīves laikā. Labu mācību grāmatu nevar uzrakstīt matemātikas profesors vai akadēmiķis, kuri tikai sēž pie rakstāmgalda un kuriem ir minimāla saskare ar praktisko apmācības procesu.

Padagoģiskais talants ir ļoti liels retums – tas ir daudz retāks par to pašu matemātisko talantu (ir daudz labu matemātiķu, bet labu matemātikas mācību grāmatu ir ļoti maz). Galvenā pedagoģiskā talanta īpašība ir spēja iejusties skolniekā, kas ļauj pareizi saprast tā domu gājienu un iemeslus kādēļ viņš kaut ko nesaprot. Tikai šī subjektīvā nosacījuma esamības gadījumā var tikt atrasti pareizi metodiskie risinājumi. Pie tam šie risinājumi vēl ir arī jāpārbauda, jākoriģē un jānoved līdz gala rezultātam ar ilgiem praktiskiem mēģinājumiem – uzmanīgiem un pedantiskiem skolēnu pieļauto kļūdu novērojumiem, to pārdomāšanu un analīzi.

Tieši šādā veidā ilgāk kā 40 gadus (pirmais izdevums 1884.gadā) savas mācību grāmatas izstrādāja Voroņežas reālskolas skolotājs Andrejs Kiseļevs. Viņa mērķis bija, lai skolēni maksimāli izprastu matemātiku. Un viņš zināja kā to panākt, tāpēc pēc viņa grāmatām bija tik viegli mācīties.

Savus pedagoģiskos principus A.Kiseļevs izteica ļoti īsi: “Autors… pirmkārt uzstāda sev uzdevumu sasniegt trīs labas mācību grāmatas īpašības: – definēto jēdzienu un formulējumu precizitāti; – spriedumu un valodas vienkāršību; – koncentrētu izklāstu” [5, с. 3].

Dēļ šo vārdu vienkāršības kaut kā tiek zaudēta to dziļā pedagoģiskā doma. Tie ir tūkstots mūsdienu disertāciju vērti. Apskatīsim tos sīkāk.

Mūsdienu autori, sekojot akadēmiķa A.Kolmogorova norādījumiem, tiecas pēc “no loģikas skatu punkta vēl stingrāk uzbūvēta matemātikas skolas kursa” [6, с. 98]. Bet priekš kam tas? Kiseļevs savukārt rūpējās nevis par “stingrību”, bet par formulējumu precizitāti, kas nodrošina to pareizu zinātnisku sapratni. Precizitāte tā ir atbilstība būtībai. Savukārt izdaudzinātā formālā “stingrība” ved uz attālināšanos no būtības un gala beigās uz būtības iznīcināšanu vispār.

Kiseļevs vārdu “loģika” pat nepiemin un runā nevis par “loģiskiem pierādījumiem”, kas it kā ir raksturīgi matemātikai, bet gan par “vienkāršiem spriedumiem”. Šajos “spriedumos” protams ir loģika, tomēr tā ir pakārtota pedagoģiskiem mērķiem – spriedumu saprotamībai tieši skolēniem, nevis pārgudriem akadēmiķiem.

Visbeidzot izklāsta koncentrētība. Pievērsiet uzmanību, ka nevis saīsināts, samazināts izklāsts, bet tieši koncentrēts. Saīsināšana un samazināšana prasa izmest no apmācāmās vielas kaut ko, iespējams, pat ļoti būtisku. Savukārt koncentrētība ir vielas saspiešana bez zudumiem. Tiek atmests tikai liekais – uzmanību novērsošais, piesārņojošais, tas, kas traucē koncentrēt uzmanību uz apmācāmās parādības būtību. Saīsināšanas mērķis ir samazināt apjomu, savukārt koncentrēšanas mērķis ir jēgas un būtības tīrība.

Voroņežas matemātiķis un pedagoģijas entuziasts J.Pokornijs ir konstatējis, ka Kiseļeva mācību grāmatu metodiskā arhitektūra atbilst jaunā intelekta psiholoģiski – ģenētiskiem likumiem un attīstības likumsakarībām (pēc Piažē un Vigodska), kā saknes ir meklējamas Aristoteļa “dvēseles formu kāpnēs”. Kiseļeva ģeometrijas mācību grāmatās sākumā tiek izklāstīta viela, kas ir orientēta uz sensori – motorisko domāšanu, bet pēc tam tiek atstrādāta sākotnējā ģeometriskā intuīcija, ar kombinācijām novedot līdz minējumu iespējamībai. Pie tam tiek kāpināta argumentācija siloģismu veidā. Aksiomas parādās tikai planimetrijas beigās pēc kā ir iespējami stingrāki deduktīvie spriedumi. Ne velti tika uzskatīts, ka Kiseļeva ģeometrija skolēniem deva iemaņas formālās loģikas pamatos [7, с. 81-82]. Kiseļevs ne tikai psiholoģiski pareizi pasniedz katru tematu, bet arī veido savas grāmatas (no jaunākajām klasēm uz vecākajām) atbilstoši bērnu vecuma domāšanas formām un saprašanas iespējām, nestaidzīgi un pamatīgi attīstot skolēnu domāšanu.

Bet tagad padalīšos ar savu pieredzi. Pasniedzot augstskolā varbūtības teoriju, es vienmēr izjūtu diskomfortu, kad skaidroju studentiem kombinatorikas jēdzienus un formulas. Studenti nesaprata slēdzienus, jauca sakombinēšanas, variāciju un pemutācijas formulas. Es ilgi nevarēju saprast kādēļ tas tā notiek, jo labi atceros, ka man skolas laikā viss bija skaidrs, nekādus jautājumus neizraisīja un šī tēma šķita pat interesanta. Tagad varbūtības teorija ir izmesta no skolu mācību programmām – tādā veidā Izglītibas ministrija risināja pašu radīto pārslodžu problēmu.

Un tad beidzot iedomājos ņemt palīgā Kiseļevu. Kad izlasīju Kiseļeva vielas izklāstu, biju pārsteigts atklājot, ka viņš ir atrisinājis konkrētu metodisku problēmu, kas man tik ilgi nebija izdevies. Izrādās Kiseļevs jau sen, sen atpakaļ zināja par manu problēmu, domāja par to un arī atrisināja. Risinājums bija mērenā konkretizācijā un psiholoģiski pareizā frāžu uzbūvē, kas ne tikai pareizi izteica lietas būtību, bet arī ņēma vērā skolēna domu gājienu, vadot to sapratnes virzienā. Man vajadzēja daudzus gadus mocīties, lai spētu novērtēt Kiseļeva pedagoģisko mākslu. Mūsdienu komerciālo mācību līdzekļu autoriem būtu vērts pamācīties no Kiseļeva.

Viens no 1970-o gadu reformatoriem A.Abramovs vēlāk godīgi atzinās, ka tikai pēc daudzu gadu Kiseļeva mācību grāmatupētīšanas un analīzes viņš mazliet sāka saprast šo grāmatu slēptos pedagoģiskos noslēpumus. Kiseļeva mācību grāmatas pēc Abramova izteikuma ir Krievijas “nacionālā bagātība” [8, с. 12-13]. Un ne tikai Krievijas. Piemēram, Izraēlas skolās nekautrējas mācīties pēc Kiseļeva mācību grāmatām [9, с. 75].

Pie mums savukārt visu laiku tiek izdomātas visādas atrunas, lai tikai “neatgrieztos pie Kiseļeva”. Galvenais arguments: “Kiseļevs ir novecojis”. Bet ko tas nozīmē? Zinātnē termins “novecojis” tiek lietots attiecībā uz tām teorijām, kuru kļūdainums vai nepilnība attīstības gaitā ir pierādīta. Kas tad ir “novecojis” Kiseļeva mācību grāmatās? Pitagora teorēma vai kas cits no grāmatas satura? Varbūt kalkulatoru ērā ir novecojušas darbības ar skaitļiem, ko neprot daudzi mūsdienu skolu absoloventi (neprot saskaitīt daļskaitļus)?

Viens no labākajiem mūsu mūsdienu matemātiķiem V.Arnolds nezin kāpēc neuzskata Kiseļevu par “novecojušu”. Viņa mācību grāmatās nav nekā nepareiza un nezinātniska mūsdienu izpratnē. Toties ir tā augstākās klases pedagoģiskā un metodiskā kultūra un godprātība līdz kuru mūsdienu pedagogi ir zaudējuši.

Atruna “novecojis” ir tikai viens no mūsdienu “modernizatoru” viltīgajiem paņēmieniem. Nekas pilnvērtīgs un patiesi vērtīgs, īsta klasika nenoveco. Līdzīgi kā nenoveco Puškins [Rainis] tā nenoveco Kiseļevs.

Cits Kiseļeva neatgriešanas arguments: tas nav iespējams dēļ izmaiņām programmā un trigonometrijas apvienošanas ar ģeometriju [10, с. 5]. Nepārliecinošs arguments, jo programmu atkal var atmainīt atpakaļ, trigonometriju atdalīt no ģeometrijas un, kas pats galvenais, no algebras. Pat vairāk, šī apvienošana ir vēl viena rupja kļūda, kas tika pieļauta 1970-o gadu reformas laikā, jo tā pārkāpj vēl vienu fundamentālu metodisku principu – grūtais ir jāsadala, nevis jāapvieno.

Klasiskā apmācība “pēc Kiseļeva” paredz trigonometrisko funkciju mācīšanu 10.klasē kā atsevišķu disciplīnu, bet beigās trīstūra aprēķinu veikšanu un stereometrisku uzdevumu risināšanu. Pēdējās tēmas Kiseļevam ir ļoti labi metodiski atstrādātas ar tipveida uzdevumu secīguma palīdzību. Stereometriskie uzdevumi “ģeometrijā ar trigonometrijas izmantošanu” savulaik bija obligāts vidusskolas eksāmenu uzdevums un visas matemātikas apguves atestāts. Skolēni labi tika galā ar šiem uzdevumiem. Bet kā ir šodien? Maskavas Valsts Universitātes abiturienti nespēj atrisināt pat vienkāršākos planimetrijas uzdevumus [situācija LU un pat RTU nav labāka].

Lūk, vēl viens, “graujošs” Kiseļeva neatgriešanas arguments – “Kiseļevam ir kļūdas” (to apgalvo profesors N.Rozovs). Un kādas tad tās ir? Izrādās viņš ir izlaidis pierādījumos dažus loģiskos soļus. Bet tā taču nav kļūda, bet gan apzināta izlaišana pedagoģiskos nolūkos, kas atvieglo saprašanu. Tas ir klasisks pedagoģijas princips: “nevajag uzreiz tiekties pēc stingras viena vai otra matemātiska fakta pamatojuma. Skolai pilnīgi pieņemamas ir “loģiskas pārlekšanas caur intuīciju”, kas padara mācību materiālu par plaši pieejamu.” (Tā teica slavenais metodists Morduhovs-Boltovskis otrajā Krievijas matemātikas pasniedzēju kongresā 1913.gadā.)

Salīdzinājumā ar mūsdienu matemātikas mācību grāmatām, Kiseļeva grāmatas ir koncentrēti īsas. Piemēram, 1990.gadā izdotai J.Makaričeva 9.klases grāmatai “Algebra – 9” ir 223 lapuses, savukārt Kiseļeva Algebrai 8. – 10. klasei, kas paredzēta trīs mācību gadiem, ir 224 lapuses. Mācību grāmatu apjoms ir palielinājies trīs reizes!

Šodien kārtējie reformatori tiecas samazināt skolēnu pārslodzi un “humanizēt” mācību procesu, it kā rūpējoties par skolēniem. Bet tie ir tikai tukši vārdi. Patiesībā tā vietā, lai padarītu matemātiku par saprotamu, viņi ņem un iznīcina tās saturu. Sākumā 1970-ajos gados tika “pacelts teorētiskais līmenis”, padarot vielu grūti saprotamu un apgūstamu, bet tagad šo līmeni nolaiž zemāk par zemu vienkārši izmetot laukā veselas nodaļas (logaritmus, ģeometriju u.c.) un saīsinot mācību stundas [11, с. 39-44]. Patiesa humanizēšana būtu Kiseļeva mācību grāmatu atgriešana, kas atkal padarītu matemātiku par bērniem saprotamu un iecienītu, kā tas jau notika 1930-o gadu Padomju Savienībā.

1938.gadā Andrejs Kiseļovs teica: “Esmu laimīgs, ka nodzīvoju līdz dienai, kad matemātika ir kļuvusi pieejama plašām tautas masām. Vai, gan var salīdzināt pirmsrevolūcijas grāmatu niecīgās tirāžas ar patreizējām! Un par to nav ko brībīties, jo mācās visa valsts.”

Kiseļevs noteikti atgriezīsies. Jau tagad daudzās Krievijas pilsētās skolotāji pēc savas iniciatīvas strādā “pēc Kiseļeva”. Atkal sāk atkārtoti izdot viņa grāmatas. Kiseļeva atgriešanās tuvojas.

Izmantotā literatūra:
1. Математика (приложение к газете “Первое сентября”). 1999, №11.
2. Понтрягин Л. С. О математике и качестве ее преподавания // Коммунист. 1980, №14.
3. Учительская газета. 2001, №44.
4. Математика в школе. 2002, №2.
5. Орловский университет. 2002, №7.
6. На путях обновления школьного курса математики. М.; Просвещение, 1978.
7. Покорный Ю. В. Унижение математикой. Воронеж, 2006.
8. Учительская газета. 1994, №6.
9. Математика в школе. 2003, №2.
10. Математика в школе. 2000, №1.
11. Образование, которое мы можем потерять. М. 2002, с. 39-44.

Igors Kostenko, Rostovas valsts dzelzceļnieku universitātes docents, fizikas-matemātikas zinātņu kandidāts
/2014/

A.Kiseļeva matemātikas mācību grāmatas krieviski:
http://dfiles.ru/files/xzazhuya4
A.Kiseļeva matemātikas mācību grāmatas latviski:
http://gramataselektroniski.blog.com/2015/01/14/aritmetika-5-un-6-klasei-1954-a-kiselevs/
http://gramataselektroniski.blog.com/2015/01/14/geometrija-6-9-klasei-1953-a-kiselevs/
http://gramataselektroniski.blog.com/2015/01/14/algebra-6-8-klasei-1953-a-kiselevs/

Avoti:
http://www.portal-slovo.ru/impressionism/36366.php
http://politikus.ru/v-rossii/10997-pochemu-v-izraile-uchatsya-po-starym-sovetskim-uchebnikam.html

Informācijas aģentūra
/04.06.2015/

Posted in Kat.: Izglītība, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Bērni līdz 12 gadiem, lietojot audio-vizuālās ierīces (TV, datorus, mobilos telefonus), var atpalikt attīstībā

Krisa Rouvena

Krisa Rouvena

Man ir meita. Līzei ir 3 gadi un viņai ļoti patīk planšešdators, uz kura jebkurā mirklī var paskatīties viņas iemīļoto “Cūciņu Pepu”. Es tajā nesaskatu neko sliktu, vēl jo vairāk tādēļ, ka šī multene ir dzīvespriecīga un pamācoša. Man šķiet, ka tāds kontents attīsta meitai pozitīvas īpašības un māca ko jaunu. Un protams, ko tur slēpt, pozitīvā hruša uz laiku saista mūsu enerģijas pārpilnās laimes uzmanību un dod mums ar sievu mirkli atelpas. Šķiet, ka visi ģimenē no tā esam tikai ieguvēji.

Tomēr šāds mans uzskats tika stipri iedragāts, kad es izlasīju amerikāņu pediatres Krisas Rouvenas (Cris Rowan) 2014.gada rakstu “10 Reasons Why Handheld Devices Should Be Banned for Children Under the Age of 12” , kurā ir izklāstīta mūsdienu audio-vizuālo tehnoloģiju ietekme uz bērnu attīstību. Piedāvāju jums iepazīties ar autores secinājumiem (10 iemesliem, kādēļ aizliegt bērniem līdz 12 gadu vecumam lietot audio-vizuālās ierīces), kuri ir tik “neērti” tādiem neideāliem vecākiem kā es.

1.Nepareiza smadzeņu stimulācija

Mazuļa smadzenes no dzimšanas līdz divu gadu vecumam palielinās divas reizes un pēc tam turpina augt līdz 21 gada vecumam. Agrīnā vecumā smadzeņu attīstību nosaka ārējās vides kairinājumi vai arī to trūkums. Kā rāda pētījumi, pārmērīga smadzeņu stimulēšana ar gadžetu, interneta un TV iedarbību rada kognitīvās aiztures, paaugstinātu impulsivitāti un samazina pašregulācijas spējas.

2.Attīstības aizture

Statiska laika pavadīšana ir saistīta ar kustību trūkumu, kas var novest līdz atpalikšanai fiziskā un prāta attīstībā. Šī problēma ir kļuvusi acīmredzama ASV, kur katrs trešais bērns, uzsākot skolas gaitas, ir ar attīstības traucējumiem, kas uzskatāmi atspoguļojas tā sekmēs. Kustīgums savukārt uzlabo uzmanību un spējas iepazīt jauno. Zinātnieki apgalvo, ka audio-vizuālo ierīču izmantošana kaitē bērnu attīstībai un negatīvi ietekmē viņu mācīties spēju.

3.Aptaukošanās

Televīzija un kompjūterspēles ir viens no “ne pārtikas” iemesliem, kurš ir tieši saistīts ar liekā svara epidēmiju. Starp bērniem, kuri spēlējas ar portatīvām ierīcēm, aptaukošanās ir sastopama par 30% biežāk. Katrs trešais kanādietis un katrs ceturtais amerikānis ir resns. Tā, ka aizraušanās ar gadžetiem var novest pie aptaukošanās. Joki jokiem, bet 30% bērni ar lieko svaru slimo ar diabētu un papildus tam resnīšiem ir paaugstināts insulta un sirdslēkmju risks. Zinātnieki sit trauksmes zvanus un aicina sekot līdzi bērnu liekajam svaram, jo XXI gadsimta pirmās puses bērniem ir lielas izredzes nomirt pirms saviem vecākiem.

4.Miega traucējumi

ASV statistikas dati rāda, ka 60% vecāku vispār nekontrolē cik daudz viņu bērni lieto visdažādākos gadžetus, bet trīs ceturtdaļas ģimeņu ļauj bērniem multimediju ierīces ņemt līdzi gultā. Mobilo telefonu, planšešu un portatīvo datoru ekrāna apgaismojums traucē miega sākumam, kā rezultātā saīsinās atpūtas ilgums, kas izraisa neizgulēšanos. Zinātnieki neizgulēšanos uzskata par tik pat kaitīgu parādību kā ēdiena trūkumu – gan viena, gan otra parādība novājina organismu un attiecīgi negatīvi ietekmē sekmes skolā un jaunas vielas apguvi.

5.Psihiskās slimības

Daudzi pētnieki velk tiešas paralēles starp videospēlēm, internetu, televīziju un negatīvo ietekmi uz jaunatnes psihi. Tā spēļumānija kļūst par neapmierinātības ar dzīvi iemeslu, palielina trauksmainumu un pastiprina depresiju. Savukārt internets izraisa ieraušanos sevī un attīsta fobijas. Šo sarakstu droši var papildināt ar bipolāriem traucējumiem (bipolar disorder), psihozēm, novirzēm uzvedībā, autismu un pieķeršanās traucējumiem (tas ir emocionālā kontakta ar vecākiem traucējumi). Katrs sestais bērns Kanādā ir ar psihiskām problēmām, kuras ārstējas tikai ar spēcīgiem psihotropiem medikamentiem.

6.Agresivitāte

Te ir jāatkārto jau sen zināma patiesība: vardarbība TV ekrānos un kompjūterspēlēs atrod iespēju izpausties arī reālajā dzīvē. Pavērojiet cik bieža mūsdienu mēdijos, filmās un TV pārraidēs ir fiziskā un seksuālā vardarbība: sekss, pazemošana, spīdzināšanas, mocības, slepkavības. TV, nežēlīgas videospēles un internets var izsaukt bērna agresiju. Noskatoties to visu bērns iegūst uzvedības modeļus, ko viņš var realizēt savā apkārtējā vidē. Un, kas nav mazbūtiski, daudzi pētījumi parāda, ka vardarbībai no ekrāniem var būt gan īstermiņa, gan ilgtermiņa efekts, tas ir, šādi izraisīta agresija var izpausties nebūt ne uzreiz.

7.Digitālā plānprātība

Zinātniskie novērojumi pierāda, ka aizraušanās ar televizoru vecumā no viena līdz trīs gadiem noved pie uzmanības koncentrēšanas problēmām uz septiņu gadu vecumu. Bērni, kuri nespēj koncentrēties, zaudē iespēju kaut ko uzzināt un atcerēties. Pastāvīga un ātra informācijas plūsma noved pie galvas smadzeņu izmaiņām, bet pēc tam arī pie plānprātības – izziņas spēju samazināšanās ar agrāk iegūto zināšanu zudumu un praktisku nespēju vai apgrūtinājumu apgūt jaunas iemaņas.

8.Atkarība

Jo biežāk vecāki skatās e-pastu, [truli tup feisbukos, tviteros un tamlīdzīgās lapelēs], šauj monstrus un bezjēgā blenž seriālus, jo vairāk viņi attālinās no saviem bērniem. Vecāku uzmanības trūkums bieži tiek kompensēts ar tām pašām audio-vizuālajām ierīcēm. Atsevišķos gadījumos bērns kļūst patoloģiski atkarīgs no portatīvām iekārtām, interneta un televīzijas. Katrs vienpadsmitais bērns vecumā no 8 līdz 18 gadiem ir “digitālais narkomāns”.

9.Kaitīgs izstarojums

2011.gadā Pasaules veselības aizsardzības organizācija (WHO) un Starptautiskā Vēža pētījumu aģentūra (IARC) klasificēja mobilo telefonu un citu mobilo ierīču radiostarojumu kā potenciāli kancerogēnu, iekļaujot to 2B grupā, kurā ietilpst “cilvēkam iespējami kancerogēni” faktori. Tomēr ir jāņem vērā, ka bērni ir daudz jūtīgāki pret dažādām negatīvām iedarbībām, jo viņu smadzenes un imūnsistēma vēl tikai attīstās. Tāpēc, pēc zinātnieku apgalvojumiem, nedrīkst vienādot riskus organismiem, kuri vēl tikai veidojas un kuri jau ir noformējušies. Tāpat tiek apspriests viedoklis, ka radiostarojumu vajag pārklasificēt uz 2A grupu (visdrīzāk kancerogēnu).

10.Nepastāvība, nestabilitāte, pārmērīgs mainīgums

Pasaulē, kurā bērni tiek audzināti un izglītoti ar audiovizuālo tehnoloģiju palīdzību, nav stabilitātes. Bērni ir mūsu nākotne, bet nav nekādas nākotnes bērniem, kuri ir pārmēru tehnoloģizēti.

Rekomendācijas vecākiem

Noslēdzot rakstu, Krisa Rouvena iesaka pieņemamus laika ierobežojumus dažādu vecumu bērniem audio-vizuālo ierīču lietošanā.

00500_Multimediju_ierices_berniem

Uzdrošinos pieņemt, ka lielākā daļa bērnu ik dienu iziet ārpus šiem laika limitiem. Vairāk materiālu par šo tēmu angļu valodā ir pieejams interneta mājaslapā http://www.zonein.ca/ .

Pjotrs Gluhovs
/09.05.2015/

Avoti:
http://www.huffingtonpost.com/cris-rowan/10-reasons-why-handheld-devices-should-be-banned_b_4899218.html
http://lifehacker.ru/2015/05/09/no-gadgets/
http://www.zonein.ca/
http://pediatrics.aappublications.org/content/132/5/958.full
http://kff.org/other/poll-finding/report-generation-m2-media-in-the-lives/
https://www.commonsensemedia.org/research/zero-to-eight-childrens-media-use-in-america-2013
http://archpedi.jamanetwork.com/article.aspx?articleid=383160
http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/15060216
http://pediatrics.aappublications.org/content/128/4/772.ful
http://www.commonsensemedia.org/research/zero-to-eight-childrens-media-use-in-america-2013
http://earlylearning.ubc.ca/maps/edi/bc/
http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/21534833
http://www.apa.org/pi/families/resources/newsletter/2012/07/childhood-obesity.aspx
http://www.ijbnpa.org/content/pdf/1479-5868-8-98.pdf
http://news.bbc.co.uk/2/hi/in_depth/sci_tech/2002/leicester_2002/2246450.stm
http://www.newser.com/story/167562/us-kids-seriously-sleep-deprived.html
http://www.bristol.ac.uk/sps/news/2010/107.html
http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/21342010
http://online.liebertpub.com/doi/abs/10.1089/cyber.2010.0470
http://www.firstcallbc.org/pdfs/Communities/4-alliance.pdf
http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC2704015/
http://psp.sagepub.com/content/early/2014/01/22/0146167213520459.abstract
http://www.belfasttelegraph.co.uk/news/uk/pupils-6-acting-out-rape-scenes-30003114.html
http://pediatrics.aappublications.org/content/113/4/708.abstract
http://www.drgarysmall.com/books/ibrain/
http://www.drdouglas.org/drdpdfs/Gentile_Pathological_VG_Use_2009e.pdf
http://apps.fcc.gov/ecfs/document/view?id=7520941318
http://www.huffingtonpost.com/david-kleeman/10-reasons-why-we-need-re_b_4940987.html?ncid=fcbklnkushpmg00000042
http://www.huffingtonpost.com/lisa-nielsen/10-reasons-why-the-resear_b_5004413.html?1395687657

Informācijas aģentūra
/04.06.2015/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Medicīna, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

PAR un PRET: Vēl daži agresijas pret ģimenēm piemēri

00503_Par_pret_260415TV raidījuma “PAR un PRET” tēmas par bērnu tidzniecību turpinājums. Raidījumā (26.04.2015 ) par savu pieredzi stāstīja mammas, kuras pašas uz savas ādas ir izjutušas bāriņtiesu agresiju.

Lienei Voitai meitu atņēma Carnikavas bāriņtiesa, aizbildinoties ar to, ka aizgādības tiesības ir atņemtas tēvam (mātei aizgādības tiesības tā arī netika atņemtas). Bērnu izdevās atgūt 9 mēnešu laikā un tikai ar advokātes (Aijas Kokales) palīdzību. Bērns bija ievietots audžuģimenē, kurā to gatavoja adopcijai uz Ameriku. Pati audžuģimene nemaz neslēpa un atklāti runāja, ka visus bērnus, kuri tajā nonāk, tā gatavo adopcijai uz ārzemēm. Tāpat bērns tika kūdīts pret māti. Meitenei tika teikts arī sekojošais: “Tevi mamma nemīl, viņa ir debīla.” Ja Latvija būtu tiesiska valsts un te izmeklēšanas iestādes patiešām strādātu, nevis būtu ieslīgušas korupcijā un nodarbotos tikai ar politisko un maksātspējīgo neliešu piesegšanu, tad šī videoliecība būtu vēl viens iemesls ierosināt krimināllietu, lai pārbaudītu vai konkrētā gadījumā nav iegūstami pierādījumi par vardarbību pret bērniem, korpuciju un par bērnu tiurdzniecību. Protams tādā pseidovalstī kā Latvija uz neko tādu var pat necerēt, jo ierēdņi, tai skaitā arī policisti, kustas tikai ja kāds samaksā, pēc politiskās varas uzstājīga pieprasījuma vai arī pēc ASV vēstniecības komandas.

Otra raidījuma dalībniece ir Inese Fecere, kura ir adoptējusi un paņēmusi aizbildniecībā vairākus bērnus. Inese Fecere ir arī Latvijas adoptētāju un aizbildņu sabiedriskās organizācijas “Azote” vadītāja. Pret Inesi Feceri samērā primitīvi, nekaunīgi un var pat teikt, ka stulbi (kas tā bieži vien arī notiek) vērsās Rīgas bāriņtiesa (vadītājs Aivars Krasnogolovs, kurš jau sen speciālistu aprindās ir bēdīgi slavens ar savu amorālo nostāju un rīcību pret ģimenēm un bērniem), pieprasot adoptēt aizbildniecībā esošos bērnus vai arī tie tikšot adoptēti uz ārzemēm. Fecere raidījumā pastāsta par savu gadījumu un to, ko viņa zin par adopcijas procesu, tai skaitā par adopcijas procesu Amerikā. Informatīvi bagāts un izglītojošs stāstījums.

Informācijas aģentūra
/04.06.2015/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Ukraiņu nacisti un ebreji

00504_1427518493_indexUkrainā negaidīti aktivizējusies draudzība starp ukraiņu nacistiem (t.s.benderoviešiem) un ebrejiem ir vienkārši un loģiski izskaidrojama – kopš neseniem laikiem visas Ukrainas bagātības atrodas oligarhu rokās, kuri gandrīz visi (ar dažiem izņēmumiem), ir ebreju tautības.

Benderoviešu politiskā vadība savulaik spēja vienoties ar Ukrainas ebreju oligarhiem par viņu finansēšanu no vienas puses un par nacistu nevēršanos pret ebreju oligarhiem no otras puses. Tāpēc izteikti antisemītiskā benderoviešu ideoloģija, kuru viņi kopš laika gala ir praktizējuši, pašreiz ir uz laiku iesaldēta.

Tiklīdz atsevišķas ukraiņu nacistu apakšvienības sajutīsies politiskā ziņā pietiekami spēcīgas un spēs patstāvīgi iegūt finansējumu, viņi pārstās slēpt savu dzīvniecisko antisemītismu. Ierindnieku līmenī, ierindas kaujinieku līmenī tas jau laiku pa laikam izpaužas, jo Stepana Benderas mantojuma apgūšanu pilnā apjomā šajās aprindās neviens nav atcēlis.

Ukrainas premjerministrs Arsēnija Jaceņuka (pēc tautības ebreja) nacistiskais sveiciens. Blakām ukraiņu nacistu partijas "Brīvība" (agrākais nosaukums "Ukraiņu sociāl-nacionālā partija") vadītājs Oļegs Tjagņiboks

Ukrainas premjerministra Arsēnija Jaceņuka (pēc tautības ebreja) nacistiskais sveiciens. Blakām ukraiņu nacistu partijas “Brīvība” (agrākais nosaukums “Ukraiņu sociāl-nacionālā partija”) vadītājs Oļegs Tjagņiboks

Atsevišķi starpgadījumi notiek jau tagad. “Labējā sektora” mītiņā Rovno pilsētā visās Ukrainas nelaimēs tika apvainoti ukraiņu ebreji. Antisemītiski grafiti Čerkasos. Nikolajevā ir apgānīts piemineklis holokausta upuriem. Daudzi antisemītisma fakti Ukrainā tiek noklusēti gan no pašreizējās valdības puses, gan no oficiālo ebreju organizācijas puses, kuri barojas no tās pašas oligarhāta barotavas, no kuras finansējumu saņem arī benderovieši. Turpmāk, degradējoties Ukrainas ekonomikai un politiskai varai, antisemītisma izpausmes tikai pieaugs.

Šo situāciju ātri sajuta Izraēlā, kuras vadītājiem citzemju ebreju kopienas grūtības ir lieks iemesls, lai vilinātu uz savu valsti jaunu darbaspēku, jaunu lielgabalgaļu un jaunu demogrāfisko kontingentu, jo pašu izraēliešu emigrācija pēdējā laikā palielinās. “Pēdējais, kurš aizlido no Benguriona lidostas, noslēdz gaismu”, – tā šai ziņā joko paši izraēlieši.

Izraēlas valsts un ebreju aģentūra “Sohnut” ir izveidojuši ebrejiem no Ukrainas jaunu programmu. Ja naudu, kura tiek tērēta jaunu imigrantu ievilināšanai, tiktu tērēta pašā Izraēlā maznodrošināto pilsoņu atbalstam, tad nekāda papildus emigrantu pievilināšanas propaganda nebūtu nepieciešama.

Ukrainas ebreju kopienas ierindas cilvēki saprot cik bīstamā situācijā viņi atrodas. Fašisma atdzimšana Ukrainā, ko veicina ASV un ES vadība, jau ir notikusi. Un ukraiņu ebreji, daudzi no kuriem sava stulbuma pēc atbalstīja Maidanu, arvien noteiktāk ir spiesti domāt par aizbraukšanu, lai nepaliktu Ukrainas zemē uz visiem laikiem.

Ekonomiskais, sociālais un politiskais stāvoklis Ukrainā pie pašreizējās nelikumīgās varas tikai pasliktināsies. Un ko benderovieši vainos visās Ukrainas nelaimēs pašreiz jau ir skaidrs.

/28.03.2015/

Avots:
http://novorus.info/news/obshetvo/34715-banderovcy-i-evrei.html

Informācijas aģentūra
/04.06.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Filma par kapitālisma būtību un kapitālisma attīstības drausmīgajām perspektīvām

00497_Fasisms

Ir iznākusi informatīvi bagāta un politekonomiskos procesus izskaidrojoša filma par kapitālisma būtību un tā drausmīgajām attīstības perspektīvām. Pēc tās noskatīšanās, katram kļūs skaidrs kādēļ Latvija (un vairums citu valstu) atrodas tik katastrofālā situācijā, kādēļ politiskās aprindas nekautrējas melot saviem vēlētājiem un atklāti ignorē to intereses un kādēļ nekas pēc būtības netiek darīts, lai uzlabotu situāciju. Tāpat kļūs skaidrs kādēļ politikā tiek atbalstīti lielākie nelieši un uz ko tas tiek virzīts. Filmu ieteicams noskatīties gan ekonomikas, politoloģijas un socioloģijas studentiem, politekonomisko procesu interesentiem un jebkuram interesentam, jo īpaši tādēļ, ka uzskatāmi parāda ļoti drūmu cilvēces attīstības perspektīvu, ja notikumi attīstīsies tajā virzienā, kur tie iet pašreiz un kas visdrausmīgākā kārtā skars ikvienu.

“Fašisma atdzimšana 21.gadsimtā” (Фашизм-Реваншизм XXI), krievu valodā:

“Fašisma atdzimšana 21.gadsimtā” (Fascism-XXI at your door), angļu valodā:
http://en.inter-portal.org/watch-film

“Fašisma atdzimšana 21.gadsimtā” (Die Wiederkehr des Faschismus – XXI), vācu valodā:
http://de.inter-portal.org/zum-film

Tā kā latviešvalodīgā vidē nav skaidra termina “fašisms” nozīme un tas bieži vien tiek uztverts kā krievu lamuvārds, nākas to atgādināt.

Fašisms – sociālā sistēma, kurā tiek saglabāta lielkapitālistu politekonomiskā vara, izmantojot galēji cietsirdīgas cilvēku un cilvēcības apspiešanas metodes. Fašisms ir galēja kapitālisma izpausmes forma. Fašisms ir valsts varas un lielkapitāla (korporāciju) saplūšana lielkapitālistu interesēs, ignorējot lielākās daļas valsts iedzīvotāju intereses.

Anotācija

Cilvēce visas savas attīstības vēstures gaitā ir cīnījusies par brīvību. Viena cilvēces daļa cīnījās par to, lai iegūtu brīvību, bet cita tās daļa par to, lai atņemtu citiem brīvību. Jums šķiet, ka verdzība jau sen kā ir iznīcināta? Un cik patiesi skan jūsu apgalvojums: “Es esmu brīvs”? Vai ar katru jaunu dienu jūs kļūstat arvien brīvāks? Vai jūs uzskatāt, ka pašreiz uz Zemes esošā politekonomiskā sistēma ir taisnīga un atbilst cilvēku interesēm? Vai jūs esat pārliecināts, ka dzīve uz visas planētas nevar strauji un katastrofāli pasliktināties? Jūs vispār zināt kā uzvedas žurka, kad ir iedzīta stūrī? Tā kļūst traka un zaudē bailes! Un kā uzvedas kapitālisms, kuram vairs nav ko zaudēt? Tas mutē! Šodien “kapitālisms ar cilvēcīgu seju” ir tikai maska, kas ir uzģērbta viscietsirdīgākajam plēsējam. Vai jūs zināt, kas slēpjas aiz šīs maskas? Dīvaini, ka nezināt, jo vēl samērā nesen šis monstrs maršēja uzvarošā solī pa mūsu planētu.

Filmas “Fašisma atdzimšana 21.gadsimtā” daļēja stenogramma

Ievads

Dzīve Rietumvalstīs strauji mainās. T.s. vidusšķira strauji kļūst nabadzīgāka un izzūd. Eiropas ierindas pilsoņa dzīve kļūst arvien sarežģītāka. Neskatoties uz politiķu deklarācijām par vidusšķiras saglabāšanas svarīgumu, visur notiek konsekvents sociālo izmaksu samazināšanas process. Bet ASV paralēli šim procesam tiek pārkāptas fundamentālas cilvēktiesības un cilvēka brīvības.

No otras puses Rietumvalstīs norit fašisma reabilitācijas process. Arvien biežāk mēs Eiropā redzam nacistu maršus, arvien biežāk atklāti tiek izmantota Trešā Reiha svastika, arvien biežāk nacistiem kalpojušie večuki parādās atklātībā ar nacistu laiku apbalvojumiem un arvien biežāk jaunieši atklāti izmanto nacistu sveicienu. Atsevišķās Austrumeiropas valstīs pat ir atklāti pieminekļi nacistu noziedzniekiem.

Šie divi it kā dažādie procesi patiesībā visciešākā kārtā ir saistīti viens ar otru un atsauksies uz katra ierindas cilvēka dzīvi visradikālākā veidā pietiekami īsā vēsturiskā laika periodā. Lai jebkurš cilvēks saprastu kā šie notikumi ietekmēs katra cilvēka dzīvi, ir jāsaprot notiekošā būtība un ir jāsaprot kādi spēki un idejas virza šos procesus.

Pirmā daļa. Fašisma vēsture un cēloņi.

Tātad cilvēki strādā uzņēmumos, radot preces un pakalpojumus. Par viņu darbu uzņēmumu īpašnieki maksā tiem darba algu, kas ir pietiekama, lai cilvēki varētu nodrošināt sev cienīgu dzīvi. Naudas un laika pietiek gan atpūtai, gan izklaidēm. Apkārt ir miers un kārtība, cilvēki jūtas drošībā, neviens nepārkāpj viņu tiesības un neapdraud viņu brīvības. Bet kas ir šī idilliskā Rietumeiropas sabiedriskā konsesusa (vienprātības) iemesls? Kāds cēlonis ir šai sabiedriskajai harmonijai un saskaņai?

Tam par iemeslu ir kā minimums divi faktori. Pirmkārt, tās ir sociālo labumu garantijas, ko nodrošina valsts kā pilsoņu tiesības un brīvības, kā arī kā veselības aizsardzības, izglītības, pensiju, nodarbinātības u.c. sistēmas. Otrs faktors ir mīts par sabiedrības līdzdalību valsts pārvaldē. Saskaņā ar šo mītu sabiedrība izvēlas no sava vidus pārstāvjus, kuri veiks valsts pārvaldi tautas vārdā un tautas interesēs.

Lai nodrošinātu valsts garantētos sociālos labumus, ievēlētā valsts vadība iekasē nodokļus no komercuzņēmumiem, to īpašniekiem un arī no pašiem pilsoņiem. Tādējādi notiek ienākumu pārdala no bagātajiem uzņēmumu īpašniekiem par labu mazāk nodrošinātiem pilsoņiem un var tikt realizēti sabiedriskie projekti. Jo augstākas ir sabiedrības prasības, jo lielāki ir izdevumi un jo lielāks ir spiediens uz bagātniekiem, uz tiem, kuri gūst lielu virspeļņu. Un gan bagātie, gan lielbagātnieki nezin kāpēc līdz šim piekrita šādai lietu kārtībai un apmaksāja šos sociālos projektus.

Bet no kurienes ir radusies tāda Rietumvalstu lielbagātnieku elites devība? Kāpēc viņi joprojām tik lielā mērā dalās ar naudu un varu, jo pirms tam valdošā šķira visnežēlīgākā kārtā izrēķinājās ar tiem, kuri mēģināja apdraudēt tās stāvokli? Lai to saprastu ir jāatceras kāda bija Eiropa XIX gadsimta beigās un  XX gadsimta sākumā. Rietumvalstis ne vienmēr bija tādas, kādas mēs tās esam pieraduši redzēt pašreiz.

Rietumvalstu kapitālisms XIX gadsimta beigās un  XX gadsimta sākumā

XIX gadsimta beigas bija kapitālistiskās ražošanas uzplaukums, ne ar ko neierobežota uzņēmējdarbība un patiešām brīvs tirgus, valsts kontroles un ekonomikas regulēšanas neesamība. Liberāļiem viss tas ir pozitīvās pagātnes ainas. Tas ir laiks, kad tika radīti pirmie lielie kapitāli un tas ir arī laiks, kurā ielūkojoties vislabāk var saprast kapitālisma īsto dabu.

Rūpnieciski attīstītās valstīs XIX gadsimta beigās darba dienas ilgums bija no 12 līdz 15 stundām. Tai pat laikā strādnieka darba alga knapi pietika lai izdzīvotu. Vairāk kā 30% Londonas iedzīvotāju (pēc 1865.gada datiem) dzīvoja zem nabadzības sliekšņa. To laiku vienkāršs Londonas strādnieks saņēma vidēji 3 šilingus un 9 pensus nedēļā. Par šo naudu varēja nopirkt pusotru kilogramu maizes, tas ir – 200 gramus maizes dienā. Un tas neskaitot izdevumus par dzīvesvietu, apģērbu un zālēm.

Ģimenē strādāja visi, tai skaitā arī mazi bērni. Mašīnu ieviešana ļāva izmantot mazkvalificētu un viegli apmācāmu darbaspēku, tāpēc lēts bērnu darbaspēks kļuva par plaši izplatītu parādību. 1839.gadā 40% no Lielbritānijas fabriku strādniekiem nebija sasnieguši 18 gadu vecumu. Oficiāli tika atzīts, ka ogļraktuvēs strādā bērni no 4 līdz 6 gadu vecumam. Tolaik nevarēja vispār būt runa par strādnieku ģimeņu izglītību, medicīnas aprūpi, kultūras attīstību. Kā norma bija augsta mirstība un sakropļojoši nelaimes gadījumi darba vietās. Darbinieks, kurš zaudēja darba spējas faktiski bija nolemts bojāejai.

Vidējais strādnieku dzīves ilgums XIX gadsimta pirmajā pusē bija 35 gadi. XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā Francijā tikai 7% no strādājošajiem nodzīvoja līdz pensijai.

Tikko iemācījies staigāt bērns no strādnieku ģimenes XIX gadsimtā devās uz fabriku, kur strādājot katru dienu pa 12-15 stundām viņš pieauga, ātri kļuva vecs un nomira. Neko, izņemot rūpnīcas sienas un ražošanas mašīnas, viņš savā īsajā dzīvē neredzēja.

Kapitālisma būtība

Kapitālisma pamatā ir peļņas iegūšana caur to, ka vieni cilvēki ekspluatē citus cilvēkus, jeb, precīzāk sakot, caur to, ka viens cilvēks – kapitālists ekspluatē daudzus citus cilvēkus.

Kapitālistiskā ekspluatācija savā būtībā nesatur nekādus morālus ierobežojumus attiecībā pret ekspluatējamajiem. Kapitālistam cilvēki ir interesanti tikai no to ietekmes uz peļņas iegūšanas procesu. Kapitālam ir tikai viena interese un viens mērķis – pavairot sevi. Un jo uzņēmēja domas ir vairāk ieciklētas tikai uz šo mērķi, jo tas ir veiksmīgāks. Tieši tāpēc kapitālismam ne tikai nav nekādu tikumisku ierobežojumu, bet tam ir izteikta tendence atmest visu, kas traucē tā attīstībai, pārvarēt un iznīcināt jebkurus šķēršļus, lai paplašinātos. Ekspansija ir neatņemama kapitālisma dabas sastāvdaļa, tāpēc mērķu sasniegšanā tiek ņemtas vērā tikai izmaksas.

Slavenais 19.gadsimta britu publicists Tomass Džozefs Danings (1799-1873) kapitālismu raksturoja sekojoši: “Kapitāls vairās no trokšņa un konfliktiem, un tam ir raksturīga bailīga daba. Tā ir taisnība, tā tas ir, bet ir arī cita patiesība par kapitālu. Kapitāls baidās no peļņas trūkuma vai pārāk mazas peļņas līdzīgi kā daba baidās no tukšuma. Bet, ja ir iespējama pietiekama peļņa, tad kapitāls kļūst drosmīgs. Nodrošiniet 10% peļņas un kapitāls piekritīs jebkādai izmantošanai, pie 20% viņš kļūst dzīvīgs, 50% gadījumā tas pozitīvā nozīmē ir gatavs lauzt sev sprandu, 100% gadījumā tas ir gatavs pārkāpt visus cilvēku likumus, bet ja ir iespējama 300% peļņa, tad nav tāda nozieguma, ko kapitāls nebūtu ar mieru veikt, pat, ja par to draud karātavas. Ja troksnis un konflikti nes peļņu, tad kapitāls veicinās gan vienu, gan otru. Kā pierādījumus te var minēt kontrabandu un vergu tirdzniecību.”

Un, lūk, laikā, kad lielkapitāls Eiropas un Amerikas pilsētās izsūc visus spēkus no strādniekiem, mērdē cilvēkus badā, radot tiem necilvēcīgus darba un dzīves apstākļus, citās pasaules daļās starp rūpnieciski attīstītākajām Rietumu valstīm notiek “pīrāga dalīšana”. Viņi dala savā starpā iepriekš neatkarīgas valstis un tautas. Viņiem tie ir īsti dzīves svētki – lētas izejvielas, tūkstošgadēs uzkrātas bagātības, lēts darbaspēks vai vienkārši vergu darbs. Alkatības un vardarbības apmēri nezina robežu. Absolūtas kundzības princips te iegūst vispilnīgāko formu.

Daži fakti par agrīno kapitālismu un tā upuriem

Lielākā daļa XIX gadsimta Rietumeiropas valstu, izmantojot savu tehnoloģisko un ekonomisko pārsvaru, piedalījās neatkarīgu tautu un valstu sagrābšanā un aplaupīšanā visā pasaulē. Tika atņemts pilnīgi viss, kas piederēja viņu aplaupītai valstij. Rīkojoties kā asinssūcēji, civilizētie Rietumi saplosīja savu upuri. Tika izvestas preces, zelts, dabas bagātības, vietējie iedzīvotāji vergu darbam Rietumvalstīs. Koloniālisma laikā no Āfrikas tika izvesti 11 miljoni vergu. Kapitālam nebija pretrunu ne ar to laiku nežēlīgo koloniālo politiku, ne ar apkaunojošo verdzības institūtu. Jo lētāks ir darbaspēks, jo tas katram atsevišķam kapitālistam ir labāk, bet ja ir iespēja vispār darbiniekam neko nemaksāt, tad tas ir visoptimālākais variants.

XIX gadsimta beigas un XX gadsimta sākums centrālajā Āfrikā (pašreiz Kongo Republika). Šajā nelaimīgajā Āfrikas nostūrī bija labvēlīgi apstākļi kaučuka audzēšanai, derīgo izrakteņu krājumi un liels daudzums neizglītotu iedzīvotāju, kas varēja tos iegūt. Īsāk sakot, tur bija vislabvēlīgākie apstākļi to laiku biznesam. Šo valsti un tās tautu paverdzināja beļģu iekarotāji. Soda ekspedīcijas, ķīlnieku sagrābšana, masu terors, kropļojoši miesas sodi bija savstarpējo attiecību norma starp beļģu kungiem un vietējiem iedzīvotājiem, kuri bija pārvērsti par absolūti beztiesiskiem vergiem. Roku nociršana bija viens no izplatītākajiem sodiem par sliktu darbu. Alkatība un neierobežota nežēlība noveda pie katastrofālām sekām. Puslīdz precīzu upuru skaitu Beļģijas Kongo nav izdevies noskaidrot vēl joprojām. Pēc dažādu zinātnieku aplēsēm tas ir starp 5 un 21 miljonu cilvēku.

Indija. Divu gadsimtu Lielbritānijas koloniālās pārvaldības laikā pēc vismazinošākajām aplēsēm gāja bojā 41 miljons cilvēku, no kuriem apgaismotajā XX gadsimtā mira 5 miljoni cilvēku – sievietes, sirmgalvji, bērni. Bads Indijas iedzīvotāju vidū bija tiešas sekas indiešu tradicionālā saimniekošanas veida iznīcināšanai (ko paveica briti) un britu varasiestāžu nežēlīgai vietējo iedzīvotāju apspiešanai. Viens no ievērojamākajiem bada Indijā lieciniekiem, rakstnieks Viljams Digbi (1849–1904), kurš 1876.gadā bija Madrasā, rakstīja: “Ja pēc 50 gadiem vēsturnieki pētīs Lielbritānijas lomu pasaulē, tad miljoniem indiešu veltīgā nāve būs epohālākais un acīmredzamākais mantojums.”  Maiks Deiviss savā Viktorijas laikmeta Indijai veltītajā monogrāfijā (Mike Davis “Late Victorian Holocausts”) šo laiku nosauc par viktoriāņu holokaustu. Viņš apgalvo, ka miljoniem cilvēku tolaik mira dēļ politiskiem lēmumiem. Indieši ne reizi vien mēģināja sacelties, bet tās katru reizi visnežēlīgākā kārtā tika apspiestas, bet sacelšanās līderi tika pakļauti publiskiem paraugnāvessodiem.

Ķīna. XIX gadsimta beigas un XX gadsimta sākums. Ķīna ir sena valsts ar dižu kultūru un tūkstošgadu valstiskuma un lielu teritoriju pārvaldīšanas pieredzi. Rietumu komersantiem bija viena prece, uz kuru varēja radīt mākslīgu pieprasījumu, apejot Ķīnas valdības aizliegumus. Tas bija opijs. Eiropiešu biznesmeņus neuztrauca, ka šī prece ir nāvējoša narkotika. Tieši pretēji, sabiedrības narkotizācija garantēja viņiem arvien pieaugošāku peļņu. Ķīna, saprotot šādas preces izplatības sekas, ieviesa opija ievešanas visstingrākos aizliegumus. Atbildot uz šīm Ķīnas valdības darbībām, Rietumvalstis sākumā Lielbritānijas, bet vēlāk arī Francijas un ASV personā veica militāru agresiju pret Ķīnu. Šos notikumus vēsturē nosauca par opija kariem. To rezultāts bija Ķīnas pilnīgs pagrimums, izputināšana un suverenitātes zaudēšana. Bet visdrausmīgākās sekas bija faktiski piespiedu Ķīnas sabiedrības narkotizācija no Rietumu biznesmeņu puses, kuri piegādāja narkotikas ar tiešu Eiropas valstu armiju atbalstu. Precīzs upuru skaits nav zināms. Rietumvalstu kundzības laikā Ķīnā no narkotikām atkarīgo cilvēku skaits pieauga desmitiem reižu, bet kopējais iedzīvotāju skaits samazinājās par 40 miljoniem.

Tāpat nav iespējams noteikt kopējo bojāgājušo skaitu, kas kļuva par kapitālisma uzplaukuma un koloniālisma upuriem daudzās citās pasaules daļās laika posmā no 18. līdz 20.gadsimtam. Daudzas tautas šo procesu rezultātā vienkārši tika iznīcinātas. Tiekot pakļautas militārai agresijai un izputināšanai, vietējo saimniekošanas veidu un kultūras iznīcināšanai, tās, pēc nonākšanas pilnīgā pagrimumā, izmira 1- 2 paaudžu laikā. Tai pat laikā pašu valstīs kapitālisti visnežēlīgākajā kārtā ekspluatēja savu valstu iedzīvotājus.

Kapitālisti buržuāziskās revolūcijās gāza aristokrātu varu – iepriekšējo eliti, iepriekšējos cilvēku likteņu saimniekus. Tolaik cilvēkiem tika apsolītas jaunas brīvības un tiesības. Tomēr realitātē buržuāziskās revolūcijas, kuras pavēra ceļu kapitālisma attīstībai, noveda pie elišu un ekspluatācijas formas maiņas, bet ne pie nevienlīdzības un cilvēku paverdzināšanas režīma likvidēšanas. Savas attīstības gaitā kapitālisms izveidoja savu eliti un savu aristokrātiju, kuras vara, atšķirībā no iepriekšējās aristokrātijas, nebija atklāta. Jaunā kapitālistiskā elite nebija piesaistīta nevienai valstij un nevienai tautai. Tā bija autonoma un dzīvoja tikai sev bez pārāk ciešām saitēm ar tautu, kuru tā ekspluatēja. Tās atbildības pret cilvēkiem paliekas, kuras bija raksturīgas iepriekšējai aristokrātijai, tika pilnībā zaudētas.

Transatlantiskās elites rašanās ir likumsakarīgs kapitālisma attīstības rezultāts. Visi kapitālistisko attiecību dalībnieki tiecas pēc ekspansijas – pēc jaunu tirgu iegūšanas no vienas puses un pēc monopolstāvokļa iegūšanas esošos tirgos no otras puses. Izaugot līdz nacionālo robežu apmēriem, lielkapitāls sagrābj jaunas teritorijas un pārvērš tās par savām kolonijām tieši tāpat kā līdz viņiem rīkojās monarhi un aristokrātija. Saskaroties ar spēcīgu konkurentu vai arī ar slēgtu teritoriju, kura pretojas ekspansijai, kapitālists, lai nodrošinātu savu preču iekļūšanu tajā, vārda burtiskā nozīmē piesaka karu. Un argumenti šai gadījumā ir nevis preces cena un kvalitāte, bet gan tanki, lielgabali un nāvē ejoši miljoniem cilvēku. Tieši tāda bija Pirmā pasaules kara būtība, kad dēļ dažu izredzēto bagātības un varas pieauguma gāja bojā vairāk kā 10 miljoni nevainīgu cilvēku. Šādas cīņas rezultātā lielkapitālistiem paliek arvien mazāk konkurentu, bet paši uzvarētāji kļūst arvien lielāki. Viņi arī veido kapitālistisko eliti, kuras pārvaldībā pašreiz atrodas visa pasaule. Ievērojama daļa no šīs elites ir vecā Rietumvalstu aristokrātija, kura spēja izmantot savu ietekmi un priekšrocības, lai iekļautos jaunajā kapitālistiskajā pasaulē, saglabājot savu varu un ietekmi.

Kādēļ kapitālisti sāka piekāpties, kādēļ radās “kapitālisms ar cilvēcīgu seju” un kādēļ pašreiz tiek uzbrukts sociālās valsts koncepcijai

Kapitāls nopērk politisko varu visās valstīs, kurās tam izdodas iekļūt. Kapitāls veic savu pārvaldi, slēpjoties aiz likumības fasādes un aizsedzoties ar vienas vai otras valdības policistu nūjām. Izmantojot parlamentārās demokrātijas ilūziju (tautas piedalīšanās sabiedriskajos procesos ilūziju), kapitālisti noņem no sevis atbildību par jebkurām savu darbību negatīvajām sekām un paliek tautas dusmām neaizsniedzami. Viņi izmanto vēlēšanas kā tautas neapmierinātības tvaika nolaišanas mehānismu. Galu galā valdību var nomainīt, bet īstie valdītāji paliek neskarti. Vai gan lieki ir jāizskaidro, ka tauta var izvēlēties tikai no tiem kandidātiem, kurus tai piedāvā masu informācijas līdzekļi, kuri pieder tai pašai lielkapitālistu oligarhijai. Pēc tam kad tautas ievēlētais politiķis nebūs izpildījis dotos solījumus, tautai iesmērēs jaunus kandidātus, kuri atkal apsolīs, šoreiz pilnīgi noteikti atrisināt cilvēku problēmas, atkal neizpildīs… un tā līdz bezgalībai.  Tā rezultātā kapitāla vara ir kļuvusi par efektīvāku kundzības veidu kā aristokrātu dzimtu vara.

Tāpēc, saprotot šo kapitālistu spēku, var būt grūti saprast kādēļ lielkapitāla oligarhija gāja uz tik lielu piekāpšanos strādājošo priekšā XX gadsimta sākumā. Nekāda sašķelta masu pretestība nav šķērslis tik varenam spēkam, kuram kalpo likums un valstu represīvais aparāts, kuri pietiekami veiksmīgi tiek galā ar lokālām neapmierinātības izpausmēm. Kas tad notika XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā? Kas lika kapitālistiskai elitei sākt rīkoties pretēji pašu interesēm, ierobežojot savu visatļautību un savu varu?

Protams, strādnieku pretestība pieauga un  paplašinājās, strādnieki apvienojās arodbiedrībās, bet kādus gan rezultātus viņi varēja sasniegt, ja viņiem nebija nākotnes redzējuma, perspektīvas, sapratnes par to, kādai tad ir jābūt dzīvei pēc tam un pats galvenais, kā tādu nākotnes dzīvi ir jāorganizē un jānodrošina. Bez kopējas teorijas strādnieki nevarēja noformulēt kopējus mērķus, kuru sasniegšana mainītu visu sistēmu, nevis tikai novērstu kādu lokālu netaisnību kādā vienā atsevišķā uzņēmumā. Bez šādiem mērķiem strādnieki nevarēja apvienoties.

XIX gadsimta beigās radās šāda teorija, kura deva iespēju strādniekiem apvienoties kopēju mērķu sasniegšanai. Tās autors ir Kārlis Markss (1818-1883). Marksa teorija atsedza ekspluatācijas mehānismus, izskaidroja tos un ieskicēja alternatīvas sabiedriskās iekārtas perspektīvas. Šo alternatīvo sabiedrisko iekārtu nosauca par komunistisku. Un Austrumeiropā (Krievijā) notika tolaik (un arī pašreiz) šķietami neiespējamais – radās kaut kas pavisam jauns un nepieredzēts, strādnieku un zemnieku valsts – pirmā sociālistiskā valsts vēsturē, kura par savu mērķi uzstādīja komunistiskas sabiedrības radīšanu. Šīs valsts ideoloģijas pamatā bija visu cilvēku iespēju un tiesību vienlīdzība. Padomju Krievijā izzuda cilvēku dalījums kungos un vergos, tika sagrauti kārtu šķēršļi un kļuva neiespējams, ka viens cilvēks ekspluatē citu cilvēku.

Īsumā kapitālistiskās un padomju sistēmas atšķirību var aprakstīt sekojoši. Kapitālistiskā sabiedrībā lielākā daļa produkcijas, ko rada strādnieks, kā peļņa nonāk ražošanas īpašnieka rīcībā. Strādniekam par darbu pienākas tikai minimums, ko pats kapitālists arī nosaka. Kapitālists šai ziņā nekādi nebija ierobežots strādnieka apstākļu noteikšanā. Bija pieļaujama gan 18 stundu darba diena, gan verdzisks bērnu darbs, gan strādnieku izmitināšana barakās. Kapitālistam rūpēja tikai izdevumi un lai strādnieks varētu izdzīvot un turpināt darbu. Faktiski darbinieki atradās vergu stāvoklī. Padomju sabiedrībā situācija kardināli mainījās. Tika atcelts privātīpašums uz ražošanas līdzekļiem, tas ir uz rūpnīcām, fabrikām un citiem uzņēmumiem. Par vienīgo to īpašnieku kļuva valsts, kura savukārt atgrieza visu saražoto produktu atpakaļ strādājošajiem. Visa tā peļņa, ko kapitālismā piesavinājās kapitālists, atgriezās pie cilvēkiem kā bezmaksas izglītība, bezmaksas veselības aizsardzība, bezmaksas dzīvokļu celtniecība un citi sociālie labumi. Visa sabiedrība bija saistīta savā starpā ar šo pārdali, visiem bija kopēji noteikumi un tiesības. Paaugstinot savu darba ražīgumu, cilvēki paaugstināja sabiedriskā produkta kvalitāti. Caur šī produkta pārdali katrs ieguva sava personiskā patērējamā produkta kvalitātes paaugstināšanos, dzīves līmeņa kāpumu un jaunas iespējas pašrealizācijai.

Un tas ir tikai ekonomiskais aspekts, bija arī citas atšķirības. Pirmkārt cilvēku sasvstarpējajās attiecībās, tajā kā cilvēks uztvēra sevi pasaulē un vēsturē. Cilvēks pārstāja dzīvot bailēs par nākotni, pārstāja būt kareivis visu karā pret visiem, pārstāja justies kā zvērs džungļos, kur izdzīvo tikai spēcīgākais. Cilvēki kļuva biedri kopējas lietas realizēšanā. Visbeidzot pazuda galvenais karu cēlonis, jo vairs nebija nepieciešamība kapitālistu konkurences cīņā sagrābt jaunas resursu bāzes un tirgus. Šīs kapitālisma un sociālisma sistēmu atšķirības kļuva acīmredzamas miljoniem strādājošo visā pasaulē.

Tātad 20.gadsimta sākumā radās Padomju Krievija. Samērā ātri kļuva redzama jaunās valsts un sabiedriskās sistēmas dzīvotspēja, noturība, attīstības perspektīvas un pirmie panākumi. Padomju Krievija un vēlāk Padomju Savienība kļuva par reālu kapitālistiskās sabiedrības alternatīvu. Tā strādājošo kustībai visā pasaulē radās īsta cerība, tai radās īsts sabiedrotais tā ceļa mērošanai, ko pasaulei parādīja Padomju Krievija. Bet kapitālistiskās pasaules valdošajām aprindām draudēja to kundzības pilnīga iznīcināšana. Tieši tas un nekas cits tik kardināli mainīja Rietumvalstu lielkapitālistu oligarhijas uzvedību un attieksmi. Šādos apstākļos viņiem nemaz nebija citas izvēles, viņi bija spiesti upurēt ļoti lielu daļu, lai nepazaudētu pilnībā visu.

1930.gadā Ņujorkas gubernators, vecas amerikāņu aristokrātu ģimenes un liela Volstrītas finanšu grupējuma pārstāvis Franklins Delavo Rūzvelts (1882-1945) 1932.gadā, uzstājoties ASV Demokrātu partijas kongresā, paziņoja: “Nav nekādu šaubu, ka komunistiskās idejas pieņemsies spēkā visā valstī, ja vien mēs nespēsim uzturēt vecos ideālus un sākotnējos demokrātijas mērķus. Republikāņu partijas līderu nespēja atrisināt mūsu problēmas var novest pie radikālisma uzplaiksnījuma.” Kā atbildi komunisma briesmām Rūzvelts piedāvāja savu “Jauno kursu”, kuru viņš sāka realizēt pēc ievēlēšanas par ASV prezidentu 1932.gadā. Lūk, kā Rūzvelta “Jauno kursu” raksturoja pasaulslavenais rakstnieks Herberts Velss (1866-1946): “”Jaunais kurss” ir vienkārši mēģinājums radīt darbojošos sociālismu un novērst sociālo sprādzienu Amerikā. Tas īpatnējā kārtā līdzinās krievu eksperimenta dīvainajām programmām un plāniem. Amerikāņi izvairās no vārda sociālisms lietošanas, bet kā lai savādāk to visu sauc?

Viss, kas lielkapitālistiem bija nepieciešams, saglabāt kapitālistisko sistēmu, saglabāt pašu nevienlīdzības principu, saglabāt viņu kontrolējošo stāvokli sabiedrībā un tad vēlāk, kad situācija izmainītos, visu varētu atspēlēt atpakaļ – sociālās garantijas pakāpeniski var samazināt, bet plašu tautas masu līdzdalība valsts pārvaldē kapitālistiskās valstīs vienmēr ir bijusi iluzora.

Grovers Ferrs (ASV): “Mēs dzīvojam XXI gadsimtā, iepriekšējais gadsimts jau ir beidzies, bet apskatīsimies uz to. Es teiktu, ka XX gadsimts vistiešākajā nozīmē bija Padomju Savienības gadsimts. Es negribu pazemināt citus nozīmīgus XX gadsimta spēkus, tomēr krievu revolūcija bija kā neviens cits notikums pats galvenais iepriekšējā gadsimtā – viss pārējais griežas ap šo dižo pieredzi (sociālismu un komunismu). Šis notikums atstāja ietekmi pilnīgi uz visu pasaulē – gan uz pasaules krīzēm, gan arī sasniegumiem. Tomēr galu galā komunistiskā kustība Padomju Savienībā, Ķīnā un citās valstīs izbeidzās. Un te nav būtiski vai tas notika dēļ iekšējā vājuma vai arī dēļ līderu nodevības – kādēļ tas tā notika vēl būs jānoskaidro. Galvenais pašreiz ir fakts, ka komunistiskā kustība ir beigusies, un mēs dzīvojam laikā, kurā ir redzamas šī fakta sekas.

Pirmo reizi pēdējo simts gadu laikā pasaulē nav spēcīgas un vienotas strādājošo kustības, kura iestātos par jaunas un taisnīgas sabiedrības izveidošanu. Pašreiz esošās strādājošo kustības ir stipri sašķeltas, vājas un nepārliecinātas par saviem spēkiem. Manuprāt, šī situācija ir devusi lielkapitālistiem, jeb globālistiem, 1% pasaules iedzīvotāju iespēju strauji palielināt savu peļņu, strauji samazinot strādājošo dzīves līmeni visā pasaule, nevis tikai Austrumeiropā.  Austrumeiropā dzīves līmenis kritās katastrofāli. Domāju man nav jums jāstāsta cik straujš bija dzīves līmeņa kritums 1990-o gadu sākumā Krievijā, bijušajās PSRS republikās un bijušā sociālistiskā bloka valstīs. Bet tagad kaut kas līdzīgs notiek arī Rietumvalstīs, jo nav vairs alternatīvu spēku.

Mēs ASV saņēmām bezdarbnieku pabalstus, pieticīgu medicīnisko apdrošināšanu, mazus sociālos pabalstus 1930-ajos un 1960-ajos gados. Manuprāt, tas notika galvenokārt tikai tāpēc, ka ASV valdība centās pierādīt, ka kapitālisms var būt humāns, ka komunisms nav vajadzīgs, ka mēs varam dabūt cienīgu dzīvi un visu dzīvei nepieciešamo arī kapitālisma apstākļos. Tagad, kad šīs komunistiskās kustības vairāk nav vai arī kad tā ir ļoti stipri sašķelta, kapitālistiem vairs nav nepieciešamības uzpirkt strādājošos ar sociālajiem pabalstiem. Attiecīgi kapitālisti vairāk to nedarīs, jo viņi vairs nebaidās, ka strādājošie varētu pievērsties komunistiskām idejām. “

Tagad atbildēsim uz jautājumu, kuru uzdevām pašā sākumā. “Kāpēc kapitālisti gāja uz ļoti lielu piekāpšanos cilvēkiem, daloties ar viņiem savā varā un peļņā? Kāds tam bija iemesls?” Tagad mēs droši varam atbildēt, ka šis iemesls bija bailes.

Sociālās garantijas un ļaužu masu ilūzija, ka tās piedalās savu valstu politiskajā dzīvē, bija Rietumvalstu kapitālistu upuri, ko tie bija spiesti nest, lai saglabātu savu vadošo lomu. Tas arī izveidoja Rietumvalstu sabiedriskā konsensusa (vienprātības) pamatu, ko apskatījām pašā sākumā. Tas nodrošināja kompromisu un salīdzinošu saskaņu sabiedrībā starp eliti un ierindas pilsoņiem. Tas līdz pēdējam laikam bija Rietumvalstu sociālā miera pamats, kamēr eksistēja Padomju Savienība, kamēr eksistēja alternatīva sabiedriskā iekārta un attiecīgi, kamēr eksistēja reālas un pastāvīgas briesmas, ka ļaužu masas var cīnīties par labāku dzīvi pēc PSRS parauga.

Grovers Ferrs (ASV): “Pašreiz notiek ļoti nopietni mēģinājumi demontēt sociālās valsts koncepciju. Sociālajiem iekarojumiem tiek nopietni uzbrukts. Viens no šī uzbrukuma uzdevumiem ir diskreditēt sociāldemokrātu idejas, kas ir ļoti tālas no komunisma idejām, bet kas grib saglabāt šo sociālo valsti. Sociālajiem iekarojumiem uzbrūk visur, arī ASV. Mums nekad nav bijušas augstas sociālās garantijas, bet arī tas mazumiņš, kas ir, pašreiz ir nopietni apdraudēts. Tomēr vislabāk pašreiz ir apskatīties uz Rietumeiropu, kur pašreiz paplašinās uzbrukums sociālajai valstij visos virzienos. Elitārie ekonomisti, politiķi un žurnālisti visu laiku spriedelē par to, ka sociālās garantijas vairs nevar atļauties. Viņi grib pateikt, ka vienīgā izeja no finanšu krīzes ir savilkt ciešāk jostas – samazināt algas, samazināt dzīves standartu līmeni un minimizēt sabiedriskā patēriņa fondus. Tikai tādos apstākļos šajās valstīs var izdzīvot kapitālisms.”

Pasaule bez Padomju Savienības kaut kādā mērā ir atgriešanās pagātnē. Tā ir viduslaiku sabiedriskās iekārtas restaurācija ar stingru hierarhiju un cilvēku dalījumu kungos un kalpos. Un ar kungu visatļautību un kalpu beztiesiskumu. Tā ir totāla un visaptveroša sociālās elles sabiedrība cilvēku vairākumam.

Grovers Ferrs (ASV): “Pasaules komunistiskā kustība ir apdzisusi un mūs rauj iekšā haosā. Tāds ir vēsturiskais laikmets, kurā mums ir nepaveicies dzīvot. Man tā nav liela bēda, jo es jau esmu ļoti vecs, bet jaunākiem cilvēkiem, maniem bērniem, jūsu bērniem, dzīvot šajā pasaulē būs daudzkārt sarežģītāk. Viņiem vairs nebūs tādu sociālo garantiju. Lai ko arī nestāstītu par Padomju Savienību, tur bija sociālās garantijas. Tas ir tas, ko cilvēki cienīja sociālismā. Tagad tas ir zudis.”

Vēstures profesors Hanss Hautmans (Austrija): “Jaunatnes nākotnes perspektīvas mūsu sabiedrībā ir ļoti sliktas un šis apstāklis ir cieši saistīts ar komunistiskās sistēmas pazušanu. Agrāk to pat nevarēja iedomāties, ka var atstāt lielāko daļu cilvēku bez eksistenciālā atbalsta, jo tad viņi varētu sākt simpatizēt konkurējošai sabiedriskai iekārtai. Sociālistiskā sistēmā nezināja kas tas ir bezdarbs un kamēr eksistēja šī sistēma arī Rietumvalstīs bezdarba līmenis bija zems. Līdz ar sociālistiskās sistēmas pazušanu bezdarba līmenis Rietumvalstīs strauji pieauga un tas nozīmē, ka jaunatnes nākotnes perspektīvas ir drūmas.”

Līdz ar PSRS sabrukumu arī komfortablā Rietumvalstu pasaulīte, kādu mēs to pazinām 20.gadsimta otrajā pusē, pārstāj eksistēt. Ja nav PSRS, tad Rietumvalstu elitei vairs nav nepieciešamības spēlēt iedzīvotāju simpātijas izraisošas spēlītes, tāpēc viņi samazinās izmaksas un palielinās ekspluatāciju.

Kapitālisms kā globālo problēmu un gaidāmās civilizācijas katastrofas iemesls

Andrejs Fursovs (Krievija): “Septiņdesmito gadu vidū “welfare state” jeb sociāli nodrošinātā valsts sasniedza maksimālās savas efektivitātes robežas. Bez tam tolaik Rietumvalstu augšējie slāņi saprata, ka tālāka ražošanas attīstība, tālāka šādas socializācijas tendenču attīstība novedīs pie Rietumvalstu valdošo aprindu pozīciju vājināšanās, un vidusšķira kopā ar strādnieku šķiras augšējiem slāņiem un viņu intereses paudošajām kreisā spārna partijām dos izaicinājumu valdošajām aprindām. Tāpēc tā nav nejaušība, ka 1975.gadā pēc Trīspusējās komisijas pasūtījuma tīs ievērojami Rietumvalstu pētnieki Mišels Krozjē (Michel Crozier 1922-2013), Semjuels Hantingtons (1927-2008) un Dzodzi Vatanuki (Joji Watanuki) uzrakstīja dokumentu, kurš saucas “Demokrātijas krīze” (The crisis of democracy – http://www.trilateral.org/download/doc/crisis_of_democracy.pdf ). Tas ir atklāts un es pat teiktu cinisks dokuments, kurā melns uz balta ir rakstīts, ka demokrātija ir nevis vērtība pati par sevi, bet tikai instruments, un ka, ja pašreizējās sabiedriskās tendences (uz 1975.gadu) saglabāsies, tad iespējams kāds efektīvi izaicinās eliti. Lai to nepieļautu, nepieciešams masās radīt apātisku noskaņojumu, depolitizēt masas. Pēc būtības šis dokuments bija pamatojums uzsākt uzbrukumu vidusšķiras un strādājošo pozīcijām. Tā ir jautājuma politiskā puse.

Ja mēs paskatīsimies uz laika posmu no 1980.gada līdz 2010.gadam, tad tā palielam ir trīsdesmitgade, kurā sabiedriskais produkts tika pārdalīts par labu sabiedrības augšējiem slāņiem. Tas ir, vidusšķirai tika atņemts, strādnieku šķiras augšējiem slāņiem tika atņemts un labumu no tā guva lielkapitālisti. Tātad trīsdesmitgade pēc 1980.gada ir kapitālistiskās elites kontruzbrukums vidusšķirai un strādājošajiem.”

Tātad, atkārtosim vēlreiz: globālā, transnacionālā elite nav amorfa cilvēku masa, kam pieder lieli kapitāli, un tie arī nav slepenu biedrību sazvērnieki, kuri grib pazudināt pasauli, bet tie ir konkrēts un ļoti šaurs cilvēku loks, kuriem ir zināšanas un resursi, kas ir pietiekami, lai spētu ietekmēt vēsturisko procesu norises gaitu. Un šie cilvēki aktīvi izmanto šīs iespējas.

2010.gadā Cīrihes Tehniskajā augstskolā (Šveicē) tika veikti fundamentāli zinātniski pētījumi par pasaules ekonomikas subjektu (uzņēmumu īpašnieku) savstarpējo saistību (http://www.newscientist.com/article/mg21228354.500-revealed–the-capitalist-network-that-runs-the-world.html#.VVnitHmJjDc ). Jāatzīmē, ka šiem rezultātiem var uzticēties, jo institūts, kurā tika veikts pētījums ir prestižākais Šveicē un tajā ir mācījušies un pasnieguši 22 Nobela prēmijas laureāti.

Pētījumā tika apstrādāti dati par 37 miljoniem kompāniju. Rezultāti liecina, ka 60% no visu šo kompāniju summārās peļņas ir attiecināmas uz korporāciju grupu, kurā ietilpst tikai 1318 kompānijas. Savukārt no šīm 1318 kompānijām izdalās superanklāvs ar 147 kompānijām, kurš kontrolē 40% no visas korporatīvās vides peļņas. Visu 147 kompāniju aktīvi pārklājas viens ar otru, kas faktiski nozīmē, ka šī kompāniju grupa ir vienu un to pašu īpašnieku kopīpašums. Tas ir, 147 kompānijas ar vieniem un tiem pašiem īpašniekiem kontrolē visu pasaules ekonomiku, uzstāda noteikumus un attiecīgi ir galvenie peļņas guvēji. Vēl ir jāpiemin, ka vairums no šīm kompānijām ir finansu institūti – bankas, investīciju fondi utt.

Šī lielkapitālistu sabiedrība nav monolīta un sastāv no dažādiem klaniem un grupām, kur katram ir savas intereses. Tomēr viņi koordinē savas darbības, pakļaujas iekšējiem noteikumiem un panāktajām vienošanām. Viņus apkalpo valsts struktūras, viņu labā strādā pētnieciskie centri, daudzu valstu armijas sāk karot pēc viņu norādījumiem. Tā ir īsta neredzamā vara, kuras saknes ir meklējamas ļoti tālā pagātnē. Tajā ir savi pastāvīgie draugi un ienaidnieki, kā arī viņu vidū ir sava hierarhija, tradīcijas un radnieciskās saites starp sistēmas kodola dalībniekiem.

Pasīvo sabiedrisko procesu dalībnieku enerģija (ierindas cilvēku, biznesmeņu, politiķu utt.) tiek izmantota no elites puses savu plānu realizēšanai. Katrs, kurš neiet pret sistēmu, to baro, pat ja to neapzinās. To dara ikviens no mums, kurš vienkārši iet uz darbu, attīsta savu biznesu vai strādā valsts pārvaldē.

Lielākās daļas cilvēku individuālo interešu dažādībai patiesībā ir viens pamats. Lielākajā daļā gadījumu tā sākumā ir vēlme tikai izdzīvot un iegūt materiālo labklājību, bet pēc tam tā ir vēlme atbilst sabiedrības attīstītāko pārstāvju patēriņa līmenim, kuri savukārt arī tiecas nepārtraukti paaugstināt savu materiālo nodrošinātību. Tā ir vāveres bezgalīgā skriešana ritenī, kas darbina šo sabiedriskās sistēmas mašīnu. Bet kurš sēž pie šīs mašīnas stūres un uz kurieni tas viņu stūrē?

Elite, izmantojot vienu cilvēku enerģiju, citu cilvēku alkatību, pateicoties mūsu nezināšanai un kūtrumam, realizē savas intereses un viegli pārvar to pretestību, ko izrāda atmodušais un sašķeltais sabiedrības mazākums. Uzstādot sev naudu un patērēšanu kā galvenās vērtības un dzīves saturu, mēs esam atdevuši brīvību un iespēju noteikt mūsu nākotni to rokās, kuriem ir vara šo naudu kontrolēt. Un šie cilvēki arī mūsu vietā izlemj mūsu nākotni. Virkne elitāru klubu visā pasaulē spriež par pasaules nākotnes perspektīvām un savu vietu tajā.

Pašreiz eksistē vesels klubu, forumu un organizāciju tīkls (Bohemian Grove, Council on Foreign Relations, Propaganda Due (P2), Black International, Opus Dei, Chathman House u.c.), kur atklātā vai slēgtā režīmā tiek spriests par nākotnes jautājumiem ģeopolitikā, ekonomikā, ekoloģijā un citiem planetāra mēroga jautājumiem.

Dažas no šīm organizācijām sabiedrībai ir labi zināmas un tām ir gana sena vēsture. Tāds, piemēram, ir Romas klubs, kuru 1968.gadā dibināja ietekmīgi Eiropas biznesmeņi un politiķi. Šai sabiedriskajai organizācija bija jākļūst par pasaules elites intelektuālo domu apmaiņas vietu. Ikgada Romas kluba ziņojumi (īpaši 1970-ajos un 1980-ajos gados) bija pamats tālākās Rietumvalstu elites vienotas rīcības stratēģijas izstrādē un tādējādi tas ietekmēja visas cilvēces attīstības gaitu.

Bet ir arī mazāk atvērtas organizācijas, piemēram, Trīspusējā komisija, kuru dibināja Deivids Rokfellers un Zbigņevs Bžezinskis (1928) un kas apvieno Amerikas, Eiropas un Āzijas ietekmīgākos biznesmeņus un politiķus.

Vēl slēgtāka tipa organizācija, kura darbojas kopš 1954.gada, plašākai publikai ir zināma ar nosaukumu Bildenbergas klubs. Tā dalībnieki ilgu laiku slēpa no sabiedrības gan savu sastāvu, gan darbību. Šīs organizāciju ietekmi uz pasaulē notiekošajiem procesiem ir grūti pārspīlēt.

Lūk, tikai dažu Bildenbergas kluba dalībnieku vārdi: Bils Klintons (bijušais ASV prezidents), Tonijs Blērs (bijušais Lielbritānijas premjerministrs), princis Filips (Lielbritānijas karalienes Elizabetes II vīrs), Huans Karlos I (Spānijas karalis), karaliene Sofija (Spānijas karaliene), Beatrikse (bijusī Nīderlandes karaliene, kura 2013.gadā atteicās no troņa par labu savam dēlam), Valerī Žiskārs Destēns (bijušais Francijas premjerministrs un galvenais no ES konstitūcijas autoriem), Henrijs Kisindžers (ietekmīgs ASV politiķis, bijušais ASV Valsts sekretārs, kurš ilgus gadus lielā mērā noteica ASV ārpolitikas virzienus), Deivids Rokfellers (baņķieris, valsts darbinieks, globālists un Rokfelleru klana vadītājs), Nelsons Rokfellers (ASV politiķis, baņķieris un bijušais ASV viceprezidents), Zbigņevs Bžezinskis (ASV valsts darbinieks un viens no galvenajiem aukstā kara ideologiem), Alens Grīnspens (bijušais ASV Federālo Rezervju sistēmas (Centrālās bankas analogs) vadītājs), Kondolīza Raisa (bijusī ASV valsts sekretāre), Pols Vulfovics (ASV Aizsardzības ministra vietnieks, ASV hegemonijas vienpolārā pasaulē galvenais ideologs).

Bildenbergas klubā apspriestie jautājumi un uzdevumi ir vairāk kā konkrēti un pieņemtiem lēmumiem bieži vien ir operatīvs raksturs. Tikai pēdējo gadu laikā Bildenbergas klubs kļuva mazliet atvērtāks – tika izveidota kluba interneta mājas lapa un tika sākts rīkot preses konferences. Analītiķiem ir divas versijas kādēļ kluba dalībnieki šādi mainīja savu darbības stilu. Pirmā apgalvo, ka mūslaiku apstākļos nav pilnībā iespējams slēpt kluba darbību un turpmākā slēpšanās tikai izraisītu arvien pieaugošāku interesi par kluba darbību un radītu arvien jaunas aizdomas. Otra versija apgalvo, ka tādējādi cilvēki tiek pieradināti pie domas, ka tas ir normāli, ka visu pasaules sabiedrību pārvalda kaut kāda elitāra grupa, kuru sabiedrība nespēj kontrolēt un kura nenes sabiedrības priekša nekādu atbildību.

Tātad oligarhiskā elite grib atgriezt savu iepriekšējo ietekmi un varenību, mainot to stāvokli, kurā viņi kaut kādā mērā ir atkarīgi no ierindas pilsoņiem. Viņi grib pārstāt ņemt vērā ierindas pilsoņu intereses. Tomēr ir arī vēl viens pašreizējā stāvokļa un globālo izmaiņu objektīvs iemesls – pasaule ir kļuvusi pārāk maza, bet iedzīvotāju prasības pārāk lielas. Pat ja Rietumvalstu elite gribētu saglabāt pašreizējo stāvokli, to sabiedrisko konsensusu, par kuru runājām iepriekš, tā to vienkārši nespētu izdarīt kapitālistiskās sistēmas un vispārējas patērēšanas filozofijas ietvaros. Mūsu planētas resursi strauji izsīkst.

Ziņojumā, kuru sagatavoja Apvienoto Nāciju Pārtikas un Lauksaimniecības organizācija (Food and Agriculture Organization of the United Nations) ir teikts, ka badacietēju skaits pasaulē pieaug ar katru dienu un nu jau ir pārsniedzis vienu miljardu cilvēku. Visus pēdējos gadus pārtikas cenas pasaulē nepārtraukti pieaug un līdz ar tām pieaug arī badacietēju skaits. Ņemot vērā cilvēku dabisko pieaugumu, līdz 2030.gadam ir nepieciešams palielināt pārtikas ražošanas apjomus par 60%. Mūsdienu apstākļos nekas tāds nav iedomājams. Pašreiz situācija ar auglīgajām zemēm un dzeramo ūdeni ir katastrofāla. Jau tagad vairāk kā 25% lauksaimniecības zemju atrodas vidējā vai pēdējā degradācijas stadijā, tas ir zeme šajos rajonos ir noplicināta un zaudē spēju dot ražu. Tādējādi samazinās jau tā ierobežotās iespējas iegūt lauksaimniecības ražas un šajos apstākļos nevar būt runa par 60% ražas pieaugumu.

Kas attiecas uz dzeramo ūdeni, ir jāsaka, ka jau šobrīd daudzas valstis ir sasniegušas dzeramā ūdens lietošanas griestus. Attīstītajās valstīs ir piesārņots apmēram 95% dzeramā ūdens, ASV 37% ezeru ūdens ir tik piesārņots, ka tas nav derīgs pat, lai peldētos. Paredzams, ka uz 2025.gadu 3,4 miljardi cilvēki dzīvos dzeramā ūdens trūkuma apstākļos.

Lai atbrīvotu jaunas zemes lauksaimniecības vajadzībām, notiek masveida mežu izciršana. Zeme, ja tajā ir par maz mežu, nespēj noturēt mitrumu, barot upes un veidot lietus mākoņus. Tas viss noved pie klimata izmaiņām gan lokālos, gan globālos mērogos un gala rezultātā pie veselu reģionu pārvēršanos tuksnešos.

Pēc ANO ziņojuma datiem laika periodā no 2000. līdz 2010.gadam pasaule zaudēja 5,2 miljonus hektāru meža gadā. Tas ir, pirmajā XXI gadsimta desmitgadē pasaule pazaudēja mežu Francijas teritorijas apmērā, bet laika periodā no 1990.gada līdz 2000.gadam tika izcirsts mežs Spānijas un Vācijas teritoriju apmērā.

Ja vēl ņemam vērā atmosfēras piesārņojumu ar indīgajiem rūpniecības izmešiem gaisā, nespēju pārstrādāt visus patēriņa atkritumus, ģenētiski modificēto produktu ielaušanos dabiskajā vidē, tad mēs ieraudzīsim ceļu uz pilnīgu Zemes biosfēras un attiecīgi arī visas cilvēces iznīcināšanu. Augstāk minētās problēmas izsauks nepieredzētus sociālos satricinājumus. Krīzes procesi skars visus Zemes iedzīvotājus, iekustinās milzīgas cilvēku masas un mainīs daudzu valstu politiku. Pasaule kļūs par vietu, kur notiek visnežēlīgākās cīņas par izdzīvošanu. Iedomājieties, kas notiks, ja pilnā apmērā tiks izlietoti mūsdienu masu iznīcināšanas ieroči, sākot no kodolieročiem un beidzot ar bioloģiskajiem, un jūs iegūsiet pilnīgu tuvojošās apokalipses ainu.

Rietumvirdžīnijas universitātes profesors Marks Taugers (ASV): “Mums ir jāizdomā, ko darīt, kad beigsies nafta. Mēs pašreiz novērojam dzeramā ūdens trūkumu, mums ir reālas pārtikas trūkuma un transportēšanas krīžu briesmas. Mēs nevaram sev atļauties pieiet iracionāli šīm problēmām.”

Tomēr šī pirmajā acumirklī šķietami nepārvaramā un katastrofālā situācija ir atrisināma, ja veic saprātīgu dzīves organizēšanu, samazina nepiesātināmo patēriņu un ievieš jaunas ražošanas tehnoloģijas. Daudzi zinātnieki no dažādiem pētnieciskiem centriem pārliecinoši runā par to, ka Zemes biosfēra, ja pret to attiecīgi izturas, ir spējīga pabarot daudz lielāku cilvēku skaitu nekā uz tās dzīvo pašreiz, nodrošinot dzīvi visiem un katram.

Mūsdienu cilvēces problēmas nav cilvēka kā tāda problēmas, bet gan izveidojušās sabiedriskās sistēmas – kapitālisma problēma, kas balstās uz ekspansijas, ekspluatācijas un patēriņa principiem. Šīs sistēmas ietvaros jebkurš jautājums tiek skatīts tikai no ekonomiskā lietderīguma skatu punkta atsevišķiem individuāliem subjektiem, kuri ir atdalīti no pārējās pasaules. Cilvēks un daba šajā sistēmā netiek apskatīti kā vērtība paši par sevi. Kapitālam tas ir tikai resurss un vidē caur ko tas var eksistēt. Nav iespējams ekonomiskām metodēm izmērīt dzīvību uz Zemes, kā arī cilvēku sāpes un ciešanas. Tāpēc ir jāmaina sabiedriskā sistēma, kas, protams, prasīs visas sabiedrības pārveidošanu, cilvēku apziņas un sapratnes līmeņa izmainīšanu, pavisam citu vērtību akcentēšanu un starp cilvēkiem būs jāveido pavisam citādas savstarpējās attiecības, nekā tās ir pašreiz. Šādā sabiedrībā vairs nebūs vietas esošajai elitei ar tās milzīgo personiskā patēriņa pieprasījumu un kontrolējošo stāvokli attiecībā uz sabiedrības vairākumu. Šī sapratne parādās arvien lielākam cilvēku skaitam visā pasaulē.

Lielkapitālistu risinājums globālajām problēmām – fašisms un iedzīvotāju skaita samazināšana

Nākotne kļūst arvien nenoteiktāka un satraucošāka, nesot sev līdzi arvien pieaugošāka riska momentu. Augstākminētie izaicinājumi liek oligarhiskai elitei visā pasaulē saliedēties, sajusti sevi kā vienu veselu un meklēt risinājumus, kas ļautu saglabāt viņu dominējošo stāvokli. Un transnacionālā elita, kuras kodolu veido Rietumvalstu lieloligarhi, ir atraduši šādu risinājumu. Viņu risinājums ir apstādināt vēsturi un pagriezt laiku atpakaļ. Šie cilvēki ir uzņēmuši kursu uz radikālu pasaules pārveidošanu. Viņu risinājums ir iedzīvotāju skaita samazināšana un cilvēku sadalīšana kungos (pašā elitē) un viņu kalpos – tā kā tas bija agrākajos vēstures periodos. Un tas nav nekāds lielais noslēpums vai mītiska konspiroloģija. Tās ir reālas programmas, reāla politika un reāli dienas kārtības jautājumi. Un globālās elites pārstāvji nekautrējoties atklāti par to runā.

Henrijs Kisindžers (autoratīvs un ietekmīgs politiskais darbinieks, bijušais ASV valsts sekretārs): “ASV ekonomikai būs nepieciešams arvien pieaugošāks dabas resursu daudzums no ārzemēm, jo īpaši no mazattīstītām valstīm. Šī apstākļa dēļ ASV ir ieinteresēta nodrošināt stabilitāti šajās valstīs. Visās valstīs, kurās dēļ demogrāfiskā spiediena un dzimstības samazināšanās, būs iespējams nodrošināt šādu stabilitāti, demogrāfiskā politika kļūst par būtisku resursus piegādes nosacījumu un būtisku ASV ekonomisko interešu daļu.”

2008.gadā mēdiju magnāts un CNN dibinātājs Teds Tērners (1938) atkārtoja savu skandalozo izteikumu (https://www.youtube.com/watch?v=N_zNFuVaqTI ) par vēlamo radikālo iedzīvotāju skaita samazināšanu pasaulē līdz 2 miljardiem cilvēku. Citiem vārdiem sakot, Tērnera prāt būtu labi kaut kā nolikvidēt gandrīz piecus miljardus cilvēku. “Mums ir globālā sasilšana tikai tāpēc, ka pārāk daudz cilvēku patērē pārāk daudz lietu. Ja būtu mazāk cilvēku, tad viņiem būtu nepieciešams mazāk lietu,” izteicās Tērners.

Deivids Rokfellers: “Negatīvā cilvēku skaita pieauguma ietekme uz planētas ekosistēmu kļūst šausminoši acīmredzama.”

Princis Filips, Edinburgas hercogs: “Ja es pārdzimtu, tad gribētu atgriezties uz Zemes kā nāvējošs vīruss, lai palīdzētu atrisināt pārapdzīvotības problēmu.”

Bils Geits: “Pasaules iedzīvotāju skaits tuvojas deviņiem miljardiem. Ja mēs pašreiz patiešām labi pastrādāsim pie jaunajām vakcīnām, medicīniskās palīdzības un reproduktīvās veselības jautājumiem, tad iespējams mēs spēsim samazināt iedzīvotāju skaitu par 10- 15 procentiem.” Pievērsiet uzmanību, samazināt iedzīvotāju skaitu, nevis palielināt! Geitsa prāt iedzīvotāju skaita samazināšanai ir nepieciešamas vakcīnas un darbs reproduktīvās veselības jomā. 2010.gadā Davosas forumā Bils Geits paziņoja, ka viņa fonds izdalīs 10 miljardus dolāru vakcīnām bērniem attīstības valstīs un to nogādāšanai. Šai ziņā neatpaliek arī ASV valsts struktūras. Piemēram, bijusī ASV Valsts sekretāre Hilarija Klintone pateica sekojošo: “Šogad ASV atjaunoja reproduktīvās veselības programmu finansēšanu caur ANO Iedzīvotāju fondu… ASV Kongress piešķīra vairāk kā 648 miljonus dolāru ģimenes plānošanas un reproduktīvās veselības programmām ārvalstīs visā pasaulē. “

Tomēr vērtējot lieloligarhijas reālo ietekmi, nedrīkst pārvērtēt viņu iespējas. Pasaule ir liela un pat ja ir milzīgi resursi, nav iespējams pilnībā kontrolēt visu pasauli. Mūsdienās kā nekad agrāk cilvēkiem ir pieejamas zināšanas. Internets ļauj apmainīties ar tām. Daudzu valstu iedzīvotājiem nāk sapratne par pasaulē notiekošajiem procesiem un viņi sāk saskatīt to nākotni, kurā tos iedzen pašreizējā elite. Tā kā lielākā daļa iedzīvotāju nebūs ar mieru zaudēt savus sociālos ieguvumus, cilvēki sāks apvienoties protestos, meklēt notiekošā cēloņus, izeju un alternatīvas. Organizēta cilvēku pretestība apdraudēs elites plānus atjaunot absolūtu kundzību. Lūk, ko šajā sakarā teica viens no ietekmīgākajiem Rietumvalstu ideologiem Zbigņevs Bžezinskis: “Nenorimstošā un stingrā pārliecībā pamatotā cilvēku pretestība, kas nāk no pašām tautas dzīlēm, vēsturisku iemeslu dēļ balstās uz viņu politisko pamošanos un ārējas vadības nepieņemšanu, kļūst arvien grūtāk un grūtāk apspiežama.”

Vēsture ieiet savā kārtējā spirāles vijumā. Tieši tāpat kā XX gadsimta sākumā, cilvēkus, kuri vēlas izmaiņas, taisnīgumu un brīvību atkal ir jāatgriež stingru rāmju ietvaros. Un jo stiprāka un organizētāka būs pretestība no ierindas cilvēku puses, jo stingrāka būs valdošo reakcija. Par to nevajadzētu būt nekādām šaubām.

Otrā daļa. Ceļā uz globālo fašismu.

Grovers Ferrs (ASV): “Varasiestāžu leģitimitāte Rietumvalstīs pašreiz tiek stipri kritizēta. Domāju, ka tas nenotiek tikai ASV, bet gan visā Rietumeiropā.”

Ainārs Komarovskis (Latvija): “Rietumvalstīs leģitimitāte tiek nodrošināta uz augsta iedzīvotāju dzīves līmeņa rēķina. Pašreiz šī tendence mainās un šis dzīves līmenis Rietumvalstīs strauji samazinās. Šis augstais dzīves līmenis tika nodrošināts uz neattīstīto valstu aplaupīšanas rēķina, valsts un iedzīvotāju parādu palielināšanas rēķina, kā arī dēļ savu ekonomiku aizsardzības no neattīstītajām valstīm, kad viņu ekonomikas ir atvērtas. Austrumeiropā ir cita pieeja, jo līdz 1990-ajiem gadiem Austrumeiropas dzīves līmenis bija apmēram līdzvērtīgs Rietumeiropas dzīves līmenim. Tāpēc Austrumeiropā tiek izmantota pagātnes, tas ir Padomju Savienības un sociālisma dēmonizācijas metode. “

Pati mūslaiku situācija liek cilvēkiem meklēt patiesas atbildes uz jautājumiem par notiekošā būtību. Tā kā šodiena ir nesaraujami saistīta ar pagātni, cilvēki, izraujoties no maldu kārtas, pakāpeniski atklāj personiski priekš sevis patiesību par pagātni. Tieši tāpēc mēs arvien vairāk un vairāk visā pasaulē protestēju rokās redzam sarkanus karogus. Un tieši tāpat kā 100 gadus atpakaļ, cilvēkiem atgriežas sapratne par to, ka par vienlīdzību un taisnīgumu ir jācīnās, ka šīs vērtības ir jāaizsargā, ka tās netiek dotas tāpat vien par velti.

Bet arī lielkapitālistu elitei ir bagātīga pieredze organizētas cilvēku pretestības apspiešanai. Pēdējo reizi viņi veiksmīgi tika galā ar šo uzdevumu. Tas bija fašisms. Toreiz Rietumvalstu elite sev palīgos ņēma ļoti nežēlīgu spēku, kurš radīja tādu režīmu, kam izdevās salauzt cilvēku gribu un pretestību. Visas brīvības, visas eiropeiskās sabiedrības un vispār cilvēcības normas tika samītas. To izdevās izdarīt Itālijā, Vācijā, Francijā un galu galā arī visā Eiropā. Un to būtu izdevies arī izdarīt visā pasaulē. Bet 70 gadus atpakaļ Padomju Savienība sagrāva fašismu un izglāba pasauli.

Un izejot no kādas loģikas, no kādiem apsvērumiem mēs varam pieņemt, ka Rietumvalstu oligarhija neatkārtos savu pieredzi? Vai tad viņu daba ir mainījusies? Vai tad personiskais patēriņš un varaskāre ir pārstājusi būt par viņu būtību? Vai tad viņi ir pārskatījuši savu attieksmi pret cilvēku un cilvēci? Vai tad viņi ir nožēlojuši savus un savu priekšteču grēkus? Nē, nekas tāds nav noticis. Viņi, tāpat kā iepriekš, alkst pēc varas un baudām. Bet ja agrāk viņus ierobežoja Padomju Savienība, bet resursu daudzums, ko viņi ieveda no sev pakļautajām koloniālajām valstīm bija pietiekams, lai nopirktu Rietumvalstu iedzīvotāju lojalitāti, tad šodien situācija ir pavisam cita. Ārējās pasaules resursu vairs nepietiek priekš visiem. Un arī Padomju Savienības vairs nav. Tāpēc arī vairs nav nepieciešama ierindas pilsoņu lojalitāte. Un tāpēc ceļš Rietumvalstu oligarhijas patvaļai ir brīvs un viņi soļo pa to paātrinātos tempos.

Rietumvalstu elite ir vienu cilvēku izredzētības un citu cilvēku nolemtības ideju nesēja. Tās ir tās pašas idejas, kas XX gadsimtā radīja fašismu. Un Rietumvalstu elite pieņems fašistisku formu tiklīdz to prasīs situācija. Tas notiks tad, kad cilvēki sāks izrādīt organizētu pretestību, apvienojušies ap alternatīviem attīstības ceļiem, kāds pagājušā gadsimta sākumā bija komunisms.

Grovers Ferrs (ASV): “Vai nākotnē antikomunisms var novest pie nacisma atgriešanās? Es domāju, ka gan jā, gan nē. Kaut kādā mērā nacisms pats par sevi kļuva par reakciju uz komunismu. Pret sociālistiem (te es domāju sociālistus un komunistus) var palīdzēt tikai fašisti. Antikomunistiskiem un kapitālistiskiem spēkiem fašisti bija tas vienīgais līdzeklis ar kura palīdzību varēja apstādināt komunistisko kustību. Ja izslēdzam spēcīgu komunistisko kustību, tad citas iedzīvotāju protesta formas var pārņemt savā kontrolē, neizmantojot fašistiskas metodes.

Tomēr var arī apskatīt nacismu nevis no vēsturisko likumsakarību skatu punkta, bet gan tikai kā kapitālistiskās pārvalde vienu no formām, kas balstās uz vardarbību, augstu ekspluatācijas pakāpi, vardarbīgām patriotiskām un nacionālām jūtām un tik pat spēcīgām ksenofobijas un rasisma jūtām, kā arī uz vardarbīgu strādnieku kustību, arodbiedrību un strādājošo intereses aizstāvošu partiju apspiešanu. Ja fašismu mēs saprotam tik plašā nozīmē, tad jā, antikomunisms var novest pie fašisma atgriešanās. Patiesībā mēs varam novērot fašisma eskalāciju mūslaikos, kad nav spēcīgas strādājošo protesta kustības un spēcīgas komunistiskās kustības. “

Jums tas var likties neticami un paralēles starp mūsdienu politiķiem un pagātnes nacistiem nevietā, bet mēs jums parādīsim, ka tas ir tieši tā.

Fašisma atdzimšana ASV un globofašisma draudi visai pasaulei

2001.gada 24.oktobrī, izmantojot 11.septembra traģēdiju, ASV oligarhiskā elite prezidenta Džordža Buša un viņa administrācijas personā pieņem antiteroristisku likumu, kurš plašākai sabiedrībai ir zināms ar nosaukumu “Patriotiskais akts” (“USA patriot act” – https://epic.org/privacy/terrorism/hr3162.html ). Pēc vispārēja ASV ekspertu un pašu Amerikas iedzīvotāju viedokļa šis likums visrupjākā veidā pārkāpj galvenās pilsoņu tiesības un brīvības, kuras ir definētas ASV konstitūcijā, pārvēršot ASV par policejisku valsti un atļaujot plaši izmantot represīvās struktūras jebkuras kritikas un nepakļaušanās apspiešanai.

Patriotiskais akts paredz bezprecedenta specdienestu un armijas pilnvaru palielināšanu attiecībā pret ierindas pilsoņiem. Starp jaunajām iespējām, ko paredz likums, ir privāta mājokļa apskate un kratīšana, bez saimnieka ziņas un bez viņa klātbūtnes, cilvēku darbības internetā operatīva novērošana, viņa interešu uz vienām vai otrām mājas lapām monitorēšana, privāto e-pastu un fizisko vēstuļu lasīšana, sociālo tīklu sarakstes kontrole. Tāpat tika vienkāršota pilsoņu telefona sarunu noklausīšanās procedūra.

Tas viss kopā ir totāla specdienestu iekļūšana katra cilvēka personiskajā dzīvē. Bet pats galvenais, ka Patriotiskais akts ievieš jaunu juridisko terminu – iekšējais terorisms un iekšējais terorists (domestic terorist). Likumā ir uzskaitīti tie darbības veidi, kuri tiek uzskatīti par teroristiskiem. No trim punktiem vislielāko interesi izraisa otrais punkts: “Iekšējais terorisms ir darbība, kas izskatās kā vērsta uz civiliedzīvotāju iebiedēšanu un piespiešanu un izskatās kā vērsta uz valdības politikas ietekmēšanu, izmantojot iebiedēšanu un piespiešanu.” (“Domestic terrorism” means activities with the following three characteristics: … (2) Appear intended (i) to intimidate or coerce a civilian population; (ii) to influence the policy of a government by intimidation or coercion; …” (http://www.fbi.gov/about-us/investigate/terrorism/terrorism-definition ) )

Tātad saskaņā ar šo likumu, ja to attiecīgi izlasa un interpretē, jebkura varasiestāžu kritika un nepiekrišana tai var tikt uzskatīta par iekšējo terorismu. Un mēģinājumi transformēt ierindas pilsoņu apziņu šai virzienā jau notiek. Lielākais ASV nacionālais ziņu kanāls FoxNews nosauca protestētājus pret karu un dzīves līmeņa pasliktināšanos par iekšējiem teroristiem. ASV sabiedrībai sāk uzspiest mītu par valsts iekšējiem ienaidniekiem un sāk gatavot augsni masu represiju veikšanai.

Vēlāk, turpinot Patriotiskā akta ievirzi, tika pieņemti citi likumi, kuru saturs ir šokējošs. 2011.gada beigās tika pieņemti kārtējie grozījumi likumā par pilnvarām nacionālai aizsardzībai (National Defense Authorization act – NDAA). Šis likums nodod pilnvaras pratināšanā un lietu vešanā pret personām, kas tiek turētas aizdomās par terorismu, militārpersonām un ļauj neierobežotu laiku turēt apcietinājumā personu, ja vien valsts institūcija tikai paziņo, ka tas ir terorists.

2012.gada ASV prezidenta rīkojums par valsts aizsardzību (National Defense Resources Preparedness – NDRP) ļauj ASV varasiestādēm, kad tas ir nepieciešams valsts aizsardzības vajadzību apmierināšanai miera laikā ārkārtas situācijās, konfiscēt jebkurus resursus un privātīpašumu. Likumā tiek uzsvērts, ka tas attiecas uz miera laiku ārkārtas situācijās. Bez tam amerikāņus var piespiest apmierināt vajadzību pēc darbaspēka nacionālās aizsardzības vajadzībām. Padomājiet, Amerikas pilsoņi var nokļūt darba nometnēs! Bet ārkārtas situācija, kā mēs jau iepriekš parādījām, neizbēgami notiks.

Bijušais CIP direktora vietnieks specoperāciju jautājumos Viljams Džeralds Boikins intervijā TrueNews Radio izteicās: “… būšu ar jums atklāts: situācija Amerikā var būt tāda, ka kara stāvokļa ieviešana būs attaisnota un tāda situācija, manuprāt, var iestāties, ja mums notiks ekonomiskā katastrofa… Mūsu ekonomikas aizsprosts tūlīt, tūlīt sagrūs un es domāju, ka tad, kad tas notiks, sāksies ļoti nopietni pārtikas piegādes traucējumi… Un es domāju, ka var gaidīt sacelšanās un pilsoņu protestus, kas gala beigās var attaisnot kara stāvokļa ieviešanu…”

ASV elite gatavojas šādam situācijas attīstības scenārijam. ASV valdība ir nodibinājusi centralizētas vadības superstruktūru – Iekšējās drošības ministriju (Department of Homeland Security – DHS, http://www.dhs.gov/ ) ar 230 tūkstošu darbiniekiem un aptuveni 50 miljardu dolāru gada budžetu (2009.gada dati). Šī ministrija apvieno sevī Slepeno dienestu, Krasta apsardzes, Federālās Ārkārtas situāciju pārvaldes, Transporta drošības pārvaldes un daudzu citu federālo iestāžu vadību. Ciešā sadarbībā ar CIP un FIB šai struktūrai ir gandrīz neierobežota vara. Tā var darboties arī ārpus ASV robežām – arestēt un fiziski iznīcināt nevēlamas personas. Tai ir liels ziņotāju tīkls un pilnvaras veikt totālu izsekošanu un cīņu ar tiem, kurus ASV varasiestādes pasludina par tautas ienaidniekiem – iekšējiem teroristiem.

Un kā šī superministrija gatavojas gaidāmajiem ASV pilsoņu protestiem dēļ dzīves līmeņa pasliktinbāšanās? Tā iepērk ieročus un ceļ nometnes, ko daudzi sauc par koncentrācijas nometnēm. Saskaņā ar autoratīvas ASV konservatīvās kustības “Tējas partija” (Tea party – http://www.teaparty.org) ziņoto 2012.gadā ASV Iekšējās drošības ministrija DHS iepirka 1,6 miljardus patronu – pārsvarā 40. un 9mm kalibra. Šāds patronu daudzums ir pietiekams, lai piecas reizes nošautu katru amerikāni, ieskaitot nelegālos imigrantus. Salīdzinājumam – visaktīvākajos Irākas kara (2003.g.) periodos ASV armija tērēja 5,5 miljonus patronu mēnesī. Tas nozīmē, ka ASV Iekšējās drošības ministrijai, kurai formāli ir jānodrošina pilsoniskais miers un drošība tieši ASV iekšienē, ir tik daudz munīcijas, lai vestu 24 gadus ilgu “Irākas karu”.

Vēl ir jāatzīmē, ka ASV policija izmanto t.s. ekspansīvās patronas jeb dum-dum patronas. Tās tiek izmantotas dēļ pazemināta rikošetu riska un paaugstinātas apstāšanās spēju dēļ, saskaroties ar mērķi. Aiz šī sausā formulējuma slēpjas sekojoša realitāte: šīs lodes ir daudz nāvējošākas un kropļojošākas nekā parastās patronas, jo rada smagākus (diametrā lielākus) ievainojumus. Sākot no XIX gadsimta pēdējās trešdaļas līdz pat mūsdienām visā pasaulē ir aizliegts izmantot šādas patronas armijas ieročos.

Tāpat ir pagaidām oficiāli neapstiprinātas ziņas par liela daudzuma nedegošo un ložu necaurlaižamu tērpu un citu speclīdzekļu iepirkšanu, kuri ir noderīgi iekšējos konfliktos.

Nometņu tīklu, kurš ir izkaisīts pa visu ASV teritoriju, radīja Federālā Ārkārtas situāciju pārvalde (FEMA), kura pakļaujas tai pašai Iekšējās drošības ministrijai. Šīs nometnes ir gatavas uzņemt lielu cilvēku skaitu, bet pašreiz tās ir tukšas. Līdz galam šo nometņu nozīme nav zināma. Daži neoficiāli avoti ziņo, ka pēdējā laikā šādu nometņu skaits sāka strauji pieaugt un ka to kopskaits jau ir lielāks kā 800. To teritorijā ir sagatavots vairāk kā 800 tūkstoši plastmasas kastes, kuras līdzinās zārkiem. Valdība ir paziņojusi, ka FEMA nometnes ir domātas iedzīvotāju izmitināšanai ārkārtas situācijās vai arī nelegālo imigrantu izmitināšanai.

Amerikāņiem tikai atliek sagaidīt, kad aizsedzoties ar kārtējo teroristisko aktu vai dabas katastrofu, tiks izsludināts kara stāvoklis un pilnībā gatavā autoritārā un fašistiskā valsts pārvalde sāktu darboties uz pilnu jaudu.

Kā reiz šīs filmas tapšanas laikā ASV prezidenta administrācija veica mēģinājumu izstumt likumu par aizliegumu iedzīvotājiem glabāt un pārdot uzbrūkošos šaujamieročus, kas ir pretrunā ASV pamatlikumam – 2. Konstitūcijas labojumam. Kā parasti tas tiek pasniegts kā rūpes par pilsoņiem un viņu drošību. Tomēr, ja vienkārši izlasa ASV konstitūcijas 2.labojumu, tad katram kļūst skaidrs kāda ir patiesā ieroču esamības iedzīvotājiem jēga, ko izdomāja ASV valsts pamatlicēji.

ASV Konstitūcijas 2.labojums (pieņemts 1791.gadā): “Tā kā labi organizēta tautas zemessardze ir nepieciešama brīvas valsts pastāvēšanai, tiesības iedzīvotājiem glabāt un nēsāt ieročus nedrīkst tikt pārkāptas.” Tātad nepieciešamība iedzīvotājiem nēsāt ieročus ir pamatota nevis ar viņu pašu personisko drošību, bet gan ar brīvas valsts aizsardzību. Lūk, tieši šīs pilsoņu tiesības aizsargāt savu brīvību ASV oligarhija arī grib likvidēt.

Šai ziņā ar lielu varbūtību var pieņemt, ka viss sāksies ar pamatotu, loģisku un tekošajai situācijai atbilstošu ieroču pārdošanas kontroli, kuras deklaratīvais mērķis būs nodrošināt, lai ieroči netiek pārdoti psihopātiem, sociopātiem un citiem sabiedriski bīstamiem elementiem. Bet pakāpeniski tas izvērtīsies par pilnīgu ieroču nēsāšanas aizliegumu, te galvenais ir sākt un pavērt ceļu aizliegumiem.

Un, lūk, bijušā ASV Finansu ministra palīga Reigana administrācijā Pola Kreiga Robertsa mūsdienu ASV raksturojums: “Lielākā daļa amerikāņu piekrīt neizskaidrojamām slepkavībām, spīdzināšanām un aizturēšanām bez pierādījumiem… Pasaule ir pārsteigta, ka tik bezrūpīgu cilvēku valsts, kaut vai uz īsu mirkli, ir spējusi kļūt par superlielvalsti. Amerika ir zudusi zeme, kurā kodolieroči atrodas tādu cilvēku rokās, kuriem interesē tikai pašu personīgā vara. Vašingtona ir visas pasaules ienaidnieks, tajā ir sakoncentrēts vislielākais ļaunums pasaulē.

Eiropas iedzīvotājiem ir jāsaprot, ka Eiropa nav klusa osta vai ērta pasaulīte. Eiropiešu politiskā elite atrodas ASV elites ietekmē, kas savukārt ir globālās pasaules piramīdas vadības augšgals. Šodienas ASV iekšpolitiskā situācija, attiecības starp valsti un sabiedrību, pilsoņu tiesību un brīvību ierobežošana, veidojošais globālais fašisms ir arī Eiropas iedzīvotāju nākotne.

Andrejs Fursovs (Krievija): “Galvenais iemesls tam, ko var nosaukt par nacisma un fašisma atdzimšanu Rietumvalstīs, ir virzošo mērķu līdzība mūsdienu Rietumu un Trešā Reiha augšējiem slāņiem. Ne velti pašreiz tiek runāts ne tikai par fašisma atdzimšanu, bet gan par tā jaunu formu, ko sauc par globofašismu jeb globālo fašismu.

Kur ir šī līdzība? Pirmkārt pasaules sadalīšana izredzētajos un izejvielu materiālā. Ja vācu nacistiem šis sadalījums bija pēc rases piederības pazīmēm, tad mūsdienu Rietumu elite to ierpj dažādos sociokultūras terminos. Te galvenokārt runa ir par anglosakšiem.

Tagad no šodienas skatoties pagātnē, mēs saprotam, ka Trešais Reihs bija sava veida Rietumu elišu eksperiments, kuru brutālā formā realizēja Hitlers. Eksperimenti bija visdažādākie – kontrole pār iedzīvotājiem, liela daudzuma nacistu prāt rases ziņā nekvalitatīva iedzīvotāju daudzuma “izbrāķēšana” (pirmkārt te runa iet par slāviem, ebrejiem un čigāniem). Šodienas Rietumu elite arī “izbrāķē” lielu daudzumu iedzīvotāju, kas tiesa gan tiek darīts aizsedzoties ar pseidohumāniem lozungiem, bet idejiski būtība paliek tā pati. Ir izredzēto miljards vai arī daudz mazāks izredzēto daudzums un ir visi pārējie.

Ainārs Komarovskis (Latvija): “Būs viens pasaules vadības centrs, kurš izrīkosies ar visu, diktēs ideoloģiju. Pasaules iedzīvotāji būs sadalīti kastās. Tā būs vergturu sabiedriskā iekārta, kurā katram būs stingri noteikta vieta hierarhijā un cilvēks no tās nespēs pacelties uz augšu. Nolaisties uz leju sabiedriskajā hierarhijā varēs, bet pacelties uz augšu nevarēs. Lai nodrošinātu zelta miljardam patēriņu pašreizējā līmenī, ir vai nu jāiznīcina trīs ceturtdaļas pasaules iedzīvotāju vai arī jāpiespiež viņi dzīvot badā un strādāt gandrīz par velti visu vietā.”

Rietumvalstu un vācu nacistu sadarbība pēc 2.pasaules kara

Tie paši cilvēki, kuri radīja Trešo Reihu, viņu pēcnācēji un tiešie skolnieki cenšas atjaunot fašisma idejas jaunā formā. Protams, var pateikt, ka tas viss ir nejaušība, cīņas ar terorismu ēnu puse un ekonomiskās krīzes sekas, bet visam pašreiz notiekošajam ir baisa un tieša vēsturiskā saistība ar Trešo Reihu, un tā nav sazvērestības teorija.

Grovers Ferrs (ASV): “Es domāju, ka ne pārāk daudzi saprot cik ietekmīgi Rietumu sabiedroto vidū bija spēki, kuri gribēja apvienoties ar vācu nacistiem cīņā pret Padomju Savienību. Pirms Otrā pasaules kara bija momenti, kad varbūtība, ka Rietumu sabiedrotie apvienosies ar Hitleru pret Padomju Savienību, bija pietiekami liela.”

Maskavas Valsts Humanitārās Universitātes Vēstures filozofijas un kulturoloģijas katedras docents Vladimirs Ļitviņenko (Krievija): “1938.gada 12.septembrī pirms tikšanās ar Ādolfu Hitleru Lielbritānijas premjerministrs Nevils Čemberlens pateica: “Vācija un Anglija ir divi eiropeiskās pasaules balsti un galvenās stutes cīņā pret komunismu, tāpēc nepieciešams miera ceļā pārvarēt mūsu pašreizējās grūtības. Domāju, ka varēs atrast risinājumu, kurš ir pieņemams visiem, izņemot Krieviju.” To pateica Eiropas lielvalsts Anglijas premjerministrs, ar kuru PSRS grasījās parakstīt vienošanos par drošību Eiropā. Lielbritānijas žurnālists Kolins Huts 1939.gadā šai sakarā izteicās: “Čemberlens pēc būtības vēlas, lai Eiropā dominē nacistiskās idejas, dēļ savas fantastiski negatīvās attieksmes pret Padomju Krieviju.“

Grovers Ferrs (ASV): “Nacisti 1930-ajos gados ilgu laiku tika uzskatīti par noderīgu spēku un pat kā iespējamie sabiedrotie cīņā pret PSRS. Ņemot vērā nacistu augsto popularitāti noteiktās Rietumvalstu valdošajās aprindās līdz Otrajam pasaules karam, nav nekas neparasts, ka pēc kara bijušie nacisti tika plaši izmantoti no uzvarējušo Rietumvalstu sabiedroto puses.”

Vladimirs Ļitviņenko (Krievija): “Rodas jautājums kādēļ vajadzēja interkorporēt Trešā Reiha eliti Eiropas institūtos, tai skaitā arī pietiekami legālos, kuri tiesa gan ne pārāk afišēja savu darbību?! Jo elite, jebkura elite ir tā kultūras kodola nesēja tam sabiedriskajam projektam, ko tā mēģināja realizēt dzīvē. Sakot elite es nedomāju Trešā Reiha augstāko vadību, jo tie bija tikai izpildītāji. Bet šiem izpildītājiem kāds ļāva nākt pie varas. Šī elite arī ļāva.”

Pēc ASV nacistu noziegumu izmeklēšanas starpinstitūciju darba grupas pieprasījuma bija atslepenots vairāk kā 8 miljoni lappušu slepenu ASV dokumentu no CIP, FIB, armijas izlūkdienesta un citu valdības struktūru arhīviem. “Šie materiāli parāda, ka ASV saglabāja kontaktus ar nacistu noziedzniekiem un par to vairs nav nekādu šaubu,” paziņoja Tomass Bairs, darba grupas dalībnieks, kurš strādāja kopā ar CIP pie dokumentu atslepenošanas.

No šiem dokumentiem izriet, ka uzreiz pēc Otrā pasaules kara beigām ASV valdība caur savām “spēka struktūrām”, pirmkārt CIP, ļoti cieši sadarbojās ar nacistiem. Pat vairāk, viņi iekļāva nacistus savās struktūrās. Izejot no datiem, kas ir pieejami pētniekiem šodien, mēs varam redzēt šīs sadarbības dziļumu un mērogu.

Andrejs Fursovs (Krievija): “Pēc kara ASV specdienesti patstāvīgi un sadarbībā ar Vatikānu organizēja pa t.s. “žurku ejām” ievērojama nacistu daudzuma pāreju uz Dienvidameriku. Šīs specoperācijas nosaukums bija “Saspraude””.

Starp šo maršrutu pasažieriem bija, piemēram, Ādolfs Eihmans (1906-1962) – tās Gestapo struktūras vadītājs, kura bija atbildīga par galīgu ebreju jautājuma atrisināšanu, tas ir par pilnīgu ebreju iznīcināšanu koncentrācijas nometnēs un gāzes kamerās. Uz viņa rokām ir vairāku miljonu cilvēku asinis.

Vai, piemēram, Jozefs Mengele (1911-1979) – nacistu ārsts, kurš kļuva slavens ar saviem necilvēcīgajiem eksperimentiem uz koncentrācijas nometnēs ieslodzītajiem un kuru iesauca par nāves eņģeli. Viņš veica neiedomājamas ķirurģiskas operācijas bez anestēzijas, izņēma iekšējos orgānus, amputēja ķermeņa daļas, ievadīja cilvēkos dažādas ķīmiskas vielas, noteica cilvēku sāpju slieksni. Īpaša interese Mengelem bija par dvīņiem. Tika veikti mēģinājumi savienot dvīņus, radot mākslīgos siāmas dvīņus. Kopā sašūtie bērni kādu laiku vēl nodzīvoja, mokoties no šausmīgām bailēm un sāpēm. Tādā sadistiskā veidā tika nogalināti vairāki tūkstoši dvīņu. Lūk, tādiem cilvēkiem tika radīti jauni dokumenti un tika nodrošināta drošība.

ASV vadība izstrādāja specoperāciju “Overcast” un pēc tam arī specoperāciju “Paperclip” (Saspraude). To mērķis bija atrast un piesaistīt darbam ASV militārās rūpniecības labā nacistiskās Vācijas zinātniekus un speciālistus raķešbūvē, bioloģiskajos un ķīmiskajos ieročos, kā arī atompētījumu izpētes un citās jomās. Šiem cilvēkiem izdomāja jaunu biogrāfiju, kuru savienoja ar veco. No tā arī operācijas nosaukums – “Saspraude”. Tā nacistu speciālisti atmazgājās no savas pagātnes un varēja strādāt ASV un citās Rietumvalstīs, nebaidoties no vajāšanām par saviem grēkiem. Kopumā šādi uz ASV tika nosūtīts vairāk kā 1500 nacistu zinātnieku, starp kuriem bija visīstākie kara noziedznieki, jo īpaši medicīnas sfērā.

Tomēr ASV ieceļoja ne tikai nacistu zinātnieki un speciālisti. 1945.gada decembrī ASV prezidents Harijs Trumens (1884-1972) izdeva direktīvu ar uzdevumu samazināt to personu ieceļošanas ierobežojumus, kuras ir cietušas no nacistiskā režīma. Bet 1948.gadā ASV Kongress pieņēma aktu par pārvietojamām personām, saskaņā ar kuru nacistiskā režīma upuriem tika piešķirtas apmēram 400 tūkstoši ASV imigrācijas vīzas. Interesanti, ka kā nacisma režīma upuri ASV un Dienvidamerikā no Austrumeiropas ieceļoja desmitiem, ja ne simtiem tūkstoši kara noziedznieku – tieši Hitlera režīma atbalstītāji, nevis upuri. Augsti stāvošām ungāru dzelzs krusta, bulgāru SS leģiona, Stepana Benderas ukraiņu nacionālistu, lietuviešu bataljonu, latviešu brīvprātīgo SS leģiona, baltkrievu SS brigādes tā saucamajiem “nacisma upuriem” izdevās noslēpties no pelnītā soda Amerikā. Vēlāk viņi izveidoja nopietnu lobiju ASV valdībā, iekļāvās daudzās vadības struktūrās un aktīvi ietekmēja ASV ārpolitikas un iekšpolitikas izstrādi un realizāciju.

ASV konservatīvais senators, redzamākais “kara partijas” pārstāvis un kara kurinātājs Džons Makkeins: “Amerika atbalsta demokrātiju visā pasaulē. Draugi, mēs piedāvājam savu palīdzību visiem. Mēs esam gatavi liet amerikāņu asinis un aizsargāt svešu brīvību kā paši savējo. Mēs esam miera nesēji un iestājamies par miera saglabāšanu.“

1950-ajos gados tā kļūst par normālu praksi – nacistu speciālisti ar jauniem vārdiem pārpilda ASV universitātes, zinātniskos centrus un rūpniecības uzņēmumus. Noziedznieki, kuri guva patvērumu ASV, savas tautas nodevēji tika izmantoti diversantu grupu veidošanā, iesūtot tos Austrumeiropā un Padomju Savienībā. Tāpat viņus izmantoja propagandas darbā gan pašā ASV, gan ārpus tās robežām.

Otrā pasaules kara beigās, kad vēl nebija beigušās pēdējās kaujas Eiropā, ASV specdienesti nodibina kontaktus ar nacistu noziedzniekiem, atjauno vecos kontaktus un veido jaunus izlūkošanas tīklus. Galvenie šī procesa dalībnieki bija nacistiskās Vācijas Ģenerālštāba 12.izlūkošanas nodaļas, kura specializējās Sarkanās Armijas jautājumos, priekšnieks ģenerālis Reinhards Gelens (1902-1979) un nākamais CIP vadītājs Alens Daless (1893-1969).

1945.gada martā, pirms nacistu sagrāves, Gelens uzsāka sarunas ar ASV specdienestiem, piedāvājot viņiem, papildus savam lielajam arhīvam ar izlūkošanas materiāliem PSRS teritorijā, arī rūdītu antikomunistiskās aģentūras tīklu Austrumeiropā, Baltijā un Ukrainā. Alens Dales nosauca Galena priekšlikumus par nenovērtējamiem, piekrita visiem viņa nosacījumiem un aktīvi piedalījās organizācijas Gelenorg (Gehlen Organization, Rietumvācijas izlūkdienesta BND priekšteča) veidošanā. Pēc Gelena pieprasījuma simtiem Vācijas armijas un SS karavīri tika atbrīvoti no karagūstekņu nometnēm un uzsāka darbu jaunajās struktūrās. Rezultātā organizācijā bija apmēram 4000 virsnieku no nacistiskās Vācijas specdienestiem. Faktiski Gelena struktūra kļuva par CIP Eiropas filiāli. Tā kļuva par Amerikāņu acīm un ausīm Centrāleiropā. Vēlāk Gelenorg kļuva par nozīmīgu NATO elementu, dodot divas trešdaļas izlūkošanas datus par Varšavas pakta valstīm. CIP aizgādībā, bet vēlāk kā Rietumvācijas izlūkdienesta priekšnieks Gelens sāka ievērojami ietekmēt ASV politiku attiecībā uz PSRS bloku.

Nobeidzot tēmu par ASV un vācu nacistu sadarbību, tikai daži no daudzajiem piemēriem, kad ASV sadarbojās ar nacistu noziedzniekiem.

Klauss Barbjē (1913-1991), SS gauhtšturmfīrers, zināms pēc iesaukas “Leonas miesnieks”, Gestapo priekšnieks Leonā, Francijā. Viņam tiek inkriminēti daudzi noziegumi, spīdzināšanas un cilvēku nogalināšanas. Francijā viņam aizmuguriski piesprieda nāvessodu. Strādāja ASV armijas pretizlūkošanas dienesta labā, tāpēc izvairījās no soda.

Hanss Jozefs Marija Globke (1898-1973), Vācijas rasistisko likumu autors. Vēl pirms šo likumu pieņemšanas piedāvāja ieviest atšķirības zīmes visiem ebrejiem, kā arī izdot īpašu apkārtrakstu, kurš aizliegtu laulības starp ebrejiem un āriešiem. Ieviesa Gestapo ebreju reģistrēšanās sistēmu dažādu piespiedu mēru realizācijai. Demokrātiskās Vācijas Republikas (VDR) tiesa aizmuguriski vainoja Globki, ka viņš bija ebreju genocīda atslēgfigūra un piesprieda tam mūža ieslodzījumu. Globkes dzīves laikā viņa nacistiskā pagātne un loma holokostā tika rūpīgi slēpta (slēpa CIP un Rietumvācu izlūkdienests BND). Viņš ieņēma augsto Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) Valsts sekretāra amatu un bija VFR pirmā kanclera Konrāda Adenauera tuvs līdzgaitnieks.

Teodors Oberlenders (1905-1998) – vēl viens nacistu aktīvists Konrāda Adenauera valdībā. Vēl pirms iebrukuma Padomju Savienībā viņš tika nozīmēts par politisko vadītāju bataljonam Nahtigal, kurš bija nokomplektēts no ukraiņiem un kurš veica Ļvovā profesoru izkaušanu un ebreju grautiņus. Oberlenders tāpat piedalījās diversantu vienību formēšanā no Padomju karagūstekņiem. Viņš bija daudzu noziedzīgu akciju PSRS teritorijā organizators. Iecelt šādu cilvēku par Bēgļu, pārvietoto personu un kara upuru ministru bija augstākā mēra politiskais cinisms.

Francis Halders (1884-1972), nacistiskās Vācijas sauszemes spēku štāba priekšnieks, aktīvi piedalījās  Hitlera armijas veidošanā, militārās agresijas pret Poliju, Franciju, Beļģiju, Nīderlandi, Luksemburgu, Dienvidslāviju, Grieķiju un PSRS plānu izstrādē un to realizācijā. No 1950 gadā ir ASV valdības eksperts. 1960.gada novembrī apbalvots ar ASV augstāko apbalvojumu, ko pasniedz ārvalstniekiem.

Ādolfs Hoizingers (1897-1982), ģenerālleitinants, koordinēja visas nacistiskās Vācijas armijas operatīvās darbības Austrumu frontē. Hoizingers piedalījās operāciju plānošanā Polijā, Dānijā, Norvēģijā, Francijā, Nīderlandē, izstrādāja operācijas “Baltais lācis” plānu, kuras mērķis bija iznīcināt mežu rajonu tuvumā esošos civiliedzīvotājus Baltkrievijā un Krievijā. Nogalināja pārsvarā sievietes un bērnus. 1961.gada aprīlī Hoizingers tika iecelts par NATO kara komitejas priekšsēdētāju Vašingtonā. PSRS pasludināja Hoizingeru par kara noziedznieku un nesekmīgi mēģināja panākt tā izdošanu.

Grovers Ferrs (ASV): “Valdošajām aprindām kļuva skaidrs, ka antikomunistisku valdību izveidošanai, piemēram, Vācijā, ir jāizmanto bijušie nacisti vēl lielākos apmēros. Bijušie nacisti bija valdībā, biznesā, zinātnē gan Rietumvācijā (VFR), gan citās Rietumu sabiedroto valstīs. Piemēram, ASV kosmisko programmu izstrādāja cilvēki [Vernera fon Brauna vadībā], kuri taisīja raķetes nacistiskai Vācijai.”

Bet arī šie fakti ir tikai daļa no lielā mīlas stāsta starp kapitālismu un Vācu nacismu, starp Rietumvalstu elitēm un Trešā Reiha eliti. Pati Trešā Reiha rašanās nebūtu bijusi iespējama bez Rietumvalstu un tā kapitāla līdzdalības.

Andrejs Fursovs (Krievija): “ASV spēlēja nozīmīgu lomu ne tikai nacistu liktenī pēc Otrā pasaules kara, bet arī to nākšanā pie varas pirms kara. ASV baņķieri finansēja Hitleru, Hitleram simpatizēja Džozefs Kenedijs (1888-1962, nākamā prezidenta tēvs) un Preskots Bušs (1895-1972, ASV prezidentu tēvs un vectēvs). Starp citu, Preskots Bušs saņēma savu peļņas daļu no Aušvicas koncentrācijas nometnes ekspluatācijas un šai sakarā viņu 1943.gadā pat mēģināja tiesāt. Interesanti, ka Rokfelleri norīkoja savu cilvēku aizstāvēt Preskotu Bušu tiesā. Šis cilvēks bija jurists Alens Daless, nākamais CIP radītājs un vadītājs, un viņš labi aizstāvēja Bušu. “

Einārs Graudiņš (Latvija): “Mēs zinām, ka ASV bankas netieši un daļēji finansēja Hitlera nākšanu pie varas. Dažas it kā neitrālas valstis, piemēram, Zviedrija visu kara laiku nodrošināja nacistisko Vāciju ar izejvielām. Ne velti vācieši savulaik pateica, ka katrā Tiger tankā trešdaļa tērauda nāk no Zviedrijas.”

Pašreiz mēs gribam tikai norādīt, ka šodienas kapitālistiskās pasaules elite ir visciešākā mērā saistīta ar nacistu eliti. Viņi ir saistīti gan idejiski, gan vēsturiski. Viņi ir daļa no vienota vesela un viņu saistība un vara nav bijusi pārtraukta. General Motors, General Electric, Ford, IBM, ITT, Dupon, Standart Oil (Exon Mobile), Texaco (Shevron), lielākās ASV bankas, bagātākās ASV ģimenes, viņi visi piedalījās Trešā Reiha radīšanā – bruņoja, apģērba, dzirdīja, ēdināja nacistu armiju ne tikai pirms kara, bet arī kara laikā.

Daudziem būs interesanti uzzināt, ka apmēram trešdaļa nacistiskās Vācijas smago automašīnu un visurgājēju tika saražotas Forda rūpnīcās. Tas ir vairāk kā 78 tūkstoši smago automobiļu un vairāk kā 14 tūkstoši kāpurķēžu mašīnu. Bet General Motors savā uzņēmumā Opel Branderburg ražoja smagās automašīnas, mīnas, komplektēja slavenos vācu bumbvedējus Junkers 88, izlaida motoru iznīcinātājam Meseršmit, kas pēc tam bombardēja pilsētas visā Eiropā un Padomju Savienībā. Par uzcītīgu palīdzību Trešajam Reiham Henrijam Fordam (korporācijas Ford vadītājam) un Džeimsam Mūnijam (General Motors vadītājam) Hitlers pasniedza augstāko apbalvojumu ārzemju pilsoņiem – Vācu ērgļa ordeni.

Trešais biznesmenis no ASV, kurš tika apbalvots ar tādu pat ordeni ir IBM vadītājs Tomass Vatsons. Viņš to saņēma personīgi no Fīrera rokām. Par IBM meitasuzņēmumu Vācijā 1923.gadā kļuva kompānija “Dehomag”. Tas automatizēja ieslodzīto uzskaiti koncentrācijas nometnēs un optimizēja gāzes kameru izmantošanu cilvēku nogalināšanai. Šis IBM meitasuzņēmums palīdzēja organizēt karagūstekņu vergu darbu un to cilvēku piespiedu darbu, kas bija atvesti no okupētajām zemēm uz Vācijas darba nometnēm.

1941.gada septembrī, tad, kad Vācija bija jau uzbrukusi Polijai, Francijai, Lielbritānijai un PSRS, 94% Vācijas naftas importa nāca no ASV kompānijām ar Rokfelleru Standart Oil priekšgalā.

Un šis saraksts ir tikai aisberga virsotne. Vairums no mums nemaz nenojauš, ka patērē to kompāniju preces un pakalpojumus, kuras finansēja un atbalstīja Hitleru, un kuras ieguva virspeļņas uz cilvēku asiņu rēķina. Tas nav “tikai bizness”, kā mīl taisnoties liberālie biznesmeņi. Jums taču neienāks prātā pārdot ieroci cilvēkam, kurš atklāti saka, ka viņam tas ir vajadzīgs, lai nogalinātu kaimiņa ģimeni. Bet Hitlers taču nekautrējās par saviem plāniem stāstīt atklāti. Viņš atklāti paziņoja, ka iet paverdzināt pasauli un iznīcināt veselas tautas.

Kapitālistiskai elitei Hitlera nolūki vairāk kā apmierināja. Un šī pati elite un tās tiešie pēcteči tagad plāno nākotni visai cilvēcei.

Dzīve kā Matriksā

Tagad apkoposim iepriekš teikto. Brīvajā demokrātiskajā Rietumu pasaulē notiek ne tikai sociālās valsts demontāža, bet notiek vienlīdzības principa demontāža. To ir svarīgi saprast, jo tā ir notiekošā būtība ap ko viss notiek un kas nedrīkst kļūt acīmredzams iedzīvotāju vairākumam. Viss pārējais – politiskie, ekonomiskie, ģeopolitiskie un citi procesi visā savā daudzveidībā un sarežģītībā izriet no paša galvenā – no mūsdienu pasaules demontāžas, no vienlīdzības principa demontāžas.

Protams, tāda plāna realizācijai, zaudētās kundzības atgriešanai, pasaules lielkapitālistu elitei būs jāpārvar cilvēku masu pretestība, kuri jau vairākās paaudzēs ir dzīvojuši iepriekš vēstures gaitā nepieredzētā komfortā ar iepriekš nepieredzētām tiesībām un brīvībām. Jo sabiedrības vairākumam nepamanāmāks būs pārejas process uz jauno nevienlīdzības stāvokli, jo mazāka būs ierindas cilvēku pretestība. Šai ziņā lielākā daļa darba jau ir paveikta.

Einārs Graudiņš (Latvija): “Nevienam nav noslēpums, ka XXI gadsimta cilvēka politisko izvēli nosaka masu mēdiji. Te var atcerēties slaveno teicienu: “Dodiet man pusstundu “primetime” un es mērkaķi pataisīšu par ASV prezidentu.” Tā ir mēdiju vara, bet paši mēdiji, vienkāršojot, atrodas banku kapitāla rokās. Mēdiji formē ideoloģiju, mēdiji formē pasaulskatu. Ja cilvēkam 100 reizes atkārto vienu un to pašu, tad 101 reizi viņš tam sāk ticēt.”

Rietumvalstu iedzīvotāji dzīvo visīstākajā Matriksā – ir monopolizēti masu mēdiji un izglītība, pārtikas produktu un medikamentu ražošana, cilvēki ir noslogoti ar kredītiem, pa lielam cilvēkiem vairs nav palikusi izvēles brīvība. Ieejiet veikalā, jums vairs nav izvēles brīvība ražotāju izvēlē, brendu daudzveidība ir tikai ilūzija, kas piesedz dažus lielražotājus. Vēl sliktāka situācija ir ar medikamentiem, jo jūs nevarat zināt ko satur medikamenti, ko lietojat, un jūs nevarat būt pārliecināts, ka uz jums neveic kārtējo medicīnisko eksperimentu.

Masu informācijas līdzekļi ataino izkropļotu pasaules ainu, kas ir izdevīga to īpašniekiem. Kredīta esamība liek jums strādāt un baidīties pazaudēt ienākumus. Bet tīkla tehnoloģiju (sociālo tīklu) attīstība un to arvien lielāka iespiešanās cilvēku dzīvē padara mūs visus arvien ievainojamākus attiecībā uz apziņas kontroli un manipulācijām. Turpmāk šim brīvās izvēles koridoram ir jākļūst arvien šaurākam un šaurākam.

No kā baidās lielkapitālisti?

Hanss Hautmans (Austrija): “Ir daudz lielāki un bīstamāki notikumi, kuri notiek mūsu demokrātiskajās un politiskajās sistēmās nemanāmi iedzīvotāju vairākumam. Notiek lēna, pakāpeniska un slēpta atdemokratizēšana, kas izpaužas daudzos veidos, piemēram, kā tieksme pastāvīgi izspiegot cilvēkus. Es atceros bērnību aukstā katra laikā 1940-ajos – 1950-ajos gados – pat tad nebija tāda citādi domājošo izsekošana kā tas notiek mūsdienās. Mūslaikos ir pietiekami daudz tehnisko iespēju izsekošanai un cilvēks, kad strādā internetā vai zvana pa mobilo tālruni, atrodas zem novērošanas. Tā ir ļoti interesanta parādība, tam ir jābūt kaut kādam iemeslam un pamatojumam, jo kāpēc apstākļos, kad Rietumvalstu pārvaldītājiem neeksistē nekādu revolūciju draudi no ļaužu masām, valdošajās aprindās ir tādas bailes, kas izpaužas visa apkārt notiekošā izokšķerēšanā un visu un katra izspiegošanā.”

Un tagad atkārtosim profesora Hautmana jautājumu: Kāpēc Rietumvalstu pasaules valdītājiem pie viņu jau tā visvarenības ir tik lielas bailes? Te noteikti ir jābūt kādam pamatojumam. Un pamatojums šīm bailēm, protams, ir. Tās ir bailes no jau minētajām labi organizētajām cilvēku masām ar atmodinātu gribu un apziņu. Tās ir tās pašas bailes, kuras piespieda XX gadsimta sākumā kapitālistisko eliti labprātīgi atteikties no lielas daļas savas varas un peļņas par labu sabiedrības vairākumam.

Šodienas krīzes parāda realitāti, negatīvās izmaiņas ir kļuvušas acīmredzamas, to kategoriskā nepieņemamība ir kļuvusi skaidra daudziem cilvēkiem visā pasaulē. Un cilvēki sāk uzdot jautājumus, izteikt neapmierinātību ar pašreizējo lietu kārtību un to virzienu, kurā valdošās aprindas virza sabiedrību. Maldi sāk kliedēties un tāpēc ir nepieciešams paralizēt neapmierināto cilvēku gribu. Valdošā elite kategoriski nevar pieļaut alternatīvu ideju meklēšanu, kas dos cilvēkiem jaunas metodes sabiedrības un ikdienas dzīves organizēšanā. Viņi kategoriski negrib pieļaut XX gadsimta sākuma scenārija atkārtošanos, kad cilvēkiem izdevās apvienoties ap vienlīdzības un sociālā taisnīguma ideju. Jau iepriekš citējām vienu no galvenajiem un ietekmīgākajiem Rietumvalstu oligarhu analītiķiem un ideologiem Zbigņevu Bžezinski. Atkārtosim to vēlreiz. Viņa ietekme ir tik liela, ka viņā ir vērts ieklausīties. Vienā no trasnacionālās elites sapulcēm Zbigņevs Bžezinskis pateica: “Nenorimstošā un stingrā pārliecībā pamatotā cilvēku pretestība, kas nāk no pašām tautas dzīlēm, vēsturisku iemeslu dēļ balstās uz viņu politisko pamošanos un ārējas vadības nepieņemšanu, kļūst arvien grūtāk un grūtāk apspiežama. Arvien lielāku tautas masu globālās politiskās aktivitātes pieaugums vairs neļauj viņus vadīt no ārpuses bez uzspiestas kontroles kā tas bija koloniālisma un imperiālisma laikmetos”

Masu globālās politiskās aktivitātes pieaugums arī ir tās Rietumu oligarhijas bailes, par kurām runāja profesors Hautmans. Tāpēc transnacionālai elitei ir jāveic preventīvas darbības.

Pirmkārt, ir jānovājina cilvēki, jāiegremdē viņi patērēšanas bezjēdzīgajā rosībā, jāaizņem prātus ar izdzīvošanas problēmām, jāatņem spēkus un laiku, nedot cilvēkiem iespēju domāt, uzdot jautājumus un meklēt atbildes.

Otrkārt, ir jānovērš iespējamie cilvēku apvienošanās procesi pretestībai. Tāpēc ir jārada cilvēku starpā iekšējie konflikti, jāsarīda vienas sabiedriskās grupas pret citām sabiedriskajām grupām. Un te nav būtiski konfliktu iemesli – reliģiskie, nacionālie, rasu konflikti, mazākuma attiecības ar vairākumu, tas viss maksimāli tiek radikalizēts, tiek novests līdz agresivitātes stadijai, līdz vienotības izjaukšanas pakāpei. Tas tiek realizēts mūsu acu priekšā. Sabiedrībā pieaug iekšējā spriedze. Visur, kur potenciāli var uzkurināt konfliktus, parādās aktīvi darboņi, kas aktīvi veicina savstarpējo neiecietību. Visbeidzot, pats galvenais – ir jāizņem no masu apziņas pat domu rašanās iespēju, ka var būt alternatīva sabiedrības dzīves organizēšana, ka vispār ir iespējams uzlabot pasauli. Oligarhijas vara nekādi nedrīkst tikt apšaubīta. Tas jo īpaši ir jāizdara esošās situācijas pasliktināšanās apstākļos, kad labāko risinājumu meklējumi ir neizbēgami un kad neizbēgami cilvēku skati pavērsies pagātnē uz iepriekšējo paaudžu pieredzi.

Andrejs Fursovs (Krievija): “Antikapitālistiskās Sarkanās impērijas modelis, kurš tika radīts Krievijā un kurš veiksmīgi eksistēja 70 gadus, kas ir ļoti ilgs laika posms XX gadsimtā, ir vienīgā alternatīva tam sabiedrības modelim, kuru mēģināja realizēt Hitlers un kuru mēģina realizēt pašreiz Jaunās pasaules kārtības sludinātāji, kas ir gatavi samazināt iedzīvotāju skaitu par 90% un sadzīt atlikušos čipizētos iedzīvotājus koncentrācijas nometnēs. Viņiem ir nepieciešams izdedzināt no cilvēku prātiem visas atmiņas par Padomju Savienību, kas balstījās uz vienlīdzības un sociālā taisnīguma principiem. Sarkanais projekts jeb Padomju projekts ar visiem saviem trūkumiem bija reāla kapitālisma un globālisma alternatīva. Pie tam šī alternatīva ekonomikā bija reāla līdz pat 1980-ajiem gadiem. Lielbritānijas premjerministre Margareta Tečere 1991.gadā, uzstājoties Naftas institūtā Hjūstonā, pateica sekojošo: “Padomju Savienība mums neradīja militārus draudus, jo militāri mums bija ar ko atbildēt. Padomju Savienība mums pirmkārt radīja ekonomiskus draudus, jo tās plānveida ekonomika pareizināta ar morāliem stimuliem draudēja izspiest Rietumvalstis no pasaules tirgiem.” Tad vajadzētu vai nu veikt sociālas reformas vai arī palielināt konfrontāciju ar PSRS. Savukārt par to kādā stāvoklī 1980-ajos gados atradās ASV liecina 1987.gada 19.oktobra notikumi, kad notika dramatisks Ņujorkas biržas kritums un kad vienas dienas laikā ASV biržu indekss “Dow Jones” nokritās par 508 punktiem (22,3%). Tas bija absolūts rekords. Tieši tolaik amerikāņu kapitāls pasauca Grinspenu glābt ASV ekonomiku un viņš pateica, ka ASV var izglābt tikai brīnums. Par šo brīnumu kļuva PSRS sabrukums un kapitālu pārplūšana pēc 1991.gada no bijušajām sociālistiskā bloka valstīm uz ASV.”

Tātad Rietumvalstu kapitālistiskai sabiedrībai bija veiksmīga alternatīva. Tas vēl nekas, ka tā balstījās augstos humānos vienlīdzības ideālos, bet tā arī demonstrēja ekonomiskus panākumus. Padomju rūpniecība ražoja konkurētspējīgas preces un pats galvenais, ka nodrošināja pienācīgu dzīves līmeni praktiski visiem pilsoņiem bez izņēmumiem. Izglītība, veselības aizsardzība un mājoklis bija bez maksas. Zinātne un māksla bija augstākajā līmenī un bija pieejami katram. Reālā Padomju sabiedrības pieredze, jo īpaši tās pēckara periods (1950-o, 1960-o un 1970-o gadu miera periods, kad PSRS varēja droši attīstīties) Rietumvalstu sabiedrībā nav zināma, bet pašreizējā pecpadomju telpas jaunatne nesastapa to labklājīgo PSRS dzīvi. Tomēr gan Rietumvalstīs, gan pēcpadomju telpā, jo īpaši uz pieaugošās krīzes fona, interese par šo tēmu palielinās. Tāpēc PSRS diskreditācija, tās vēstures nogānīšana un vienkārši meli par to tiek realizēti ar jaunu sparu un sāk pieņem īpaši zemiskas un histēriskas formas.

Komunisma un nacisma vienādošana – sociālā taisnīguma idejas diskreditācija un necilvēcīgas sabiedriskas iekārtas radīšanas instruments

Kapitālistiskā elite ir radījusi jauna tipa armiju, kura sastāv no it kā vēsturniekiem, žurnālistiem, populistiem, kreatīvistiem un profesionāliem meļiem, kuru galvenais uzdevums ir PSRS diskreditācija, krievu tautas un tās vadības dēmonizācija. Viena pēc otras iznāk vēsturi kropļojošas grāmatas, tiek uzņemtas kvazivēsturiskās filmas – gan mākslas, gan it kā dokumentālās. PSRS sabiedrībā tiek izcelts tikai negatīvais, kas, protams, reāli bija, tāpat kā tas ir jebkurā politiskā sistēmā. Bet ja īsts pētnieks cenšas nokļūt līdz vienu vai otru notikumu cēloņiem un grib saprast notiekošā būtību, tad manipulators rīkojas diametrāli pretēji. Manipulators atrauj notikumus no cēloņiem, kas to radīja, izveido no šādiem īpaši atlasītiem notikumiem sev izdevīgu mozaīku, kuru pēc tam uzdod par realitāti.

Galvenais kapitālistisko eliti apkalpojošo pseidovēsturnieku virziens ir Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas vienādošana, Padomju komunistiskās ideoloģijas un nacistiskās Vācijas izredzētības ideoloģijas vienādošana. Pamatojoties tikai uz mazām abu sistēmu ārējās formas līdzībām, manipulatori mēģina iedvest cilvēkiem, ka šo sistēmu saturs ir identisks.

Grovers Ferrs (ASV): “Rietumvalstīs šādas politikas galvenais mērķis ir nomelnot ideju cīnīties par taisnīgu sabiedrību, kurai ir jānāk pēc kapitālistiskās sistēmas. Es domāju, ka nākotnē visas pretrunas tikai saasināsies, pieaugs ekspluatācijas līmenis, bezdarbs, protesta spars pret šīm parādībām. Un pieaugot šīm pretrunām mums arvien vairāk un uzstājīgāk stāstīs, ka šādi protesti ved pie totalitārisma. Totalitārisms ir tāds vārdiņš ar kura palīdzību ļoti ērti ir iejūgt nacismu un komunismu vienā pajūgā. “

Hanss Hautmans (Austrija): “Ir zināms, ka Rietumvalstīs ir labi apmaksāti zinātniskie institūti, kuri ar to vien nodarbojas kā ar komunisma diskreditāciju – totalitārisma teorijas izstrādi, tā saucamo sovetoloģiju. Es domāju, ka tam ir politisks izskaidrojums, kas, protams, attiecas arī uz zinātni. Politiskā izskaidrojuma būtība ir apstāklī, ka pašreizējās valdošās politiskās elites visā pasaulē daudz vairāk baidās no komunisma nekā no fašisma vai nacionālsociālisma. Viņām komunisms ir galvenais pretinieks jau kopš 1917.gada revolūcijas laikiem. Tas ir pretinieks, kurš jāuzvar, tāpēc abu ideoloģiju noreducēšana līdz totalitārismam kļuva par instrumentu to rokās, kuriem nepieciešams diskreditēt sociālistiskās un komunistiskās idejas. “

Lūk, kā komunisma un nacisma vienādošanas mēģinājumu vērtē tāds slavens un konsekvents PSRS komunisma kritiķis kā ASV vēsturnieks Marks Taugers: “Ideja salīdzināt Padomes un nacistus nav jauna. Es domāju, ka tas atspoguļo autoru, kuri to dara, neobjektivitāti un zemo zinātnisko kvalitāti, kā arī lētu paņēmienu pateikt kaut ko jaunu nezinošai auditorijai. Bez tam pašreizējā ekonomiskā krituma periodā ar publiskiem uzbrukumiem 1% ASV elitei es nebrīnos, ka ASV prese atrod cilvēkus, kuri komunismu uzskata par sliktāku kā nacisms. “

Tieši kapitālisms ir nesaraujami saistīts ar fašismu nevis komunisms kā to uzmācīgi mēģina iegalvot pērkamie elišu ideologi. Fašisms un kapitālisms ir vienas un tās pašas nevienlīdzības idejas izpausmes. Tiem ir viens idejiskais pamats un tie izmanto vienu attiecību veidu – vienu cilvēku kundzību pār citiem. Fašisms ir likumīgs kapitālisma bērns un savā attīstībā gan kapitālisms, gan fašisms nonāk līdz vienam un tam pašam rezultātam – vācu fašisms (Trešā Reiha nacisms) sadalīja pirmās un otrās šķiras cilvēkus pēc asiņu pazīmes. Viena rase – āriešu, bija kungu rase, bet visas pārējās bija vergu rases. Jaunais globālās kapitālistiskās elites fašisms tam pievieno vēl īpašuma un materiālā nodrošinājuma pazīmi [mantiskie cenzi], piederības transnacionālai elitei pazīmi. Tieši ar šo radniecību ir izskaidrojams kopējs fašisma un kapitālisma naids uz komunismu kā uz visu cilvēku vienlīdzības ideju.

Žurnālists, zinātnieks un rakstnieks Džons Laflends (Lielbritānija): “1991.gadā, kad sabruka Padomju Savienība un Varšavas pakts pārstāja eksistēt, Rietumvalstis tā vietā, lai likvidētu savas pretpadomju organizācijas, jo īpaši NATO, nolēma tās saglabāt par katru cenu. Lai saglabātu šīs struktūras, vajadzēja uzkurināt ideoloģisko cīņu nu jau ar Krieviju, kas izraisīja starptautisko attiecību pasliktināšanos, prognozējamā uzlabojuma vietā. Kļuva iespējams runāt pat to, ko neviens neuzdrošinājās Aukstā kara laikā. Tādējādi es uzskatu, ka komunisma un nacisma vienādošanas iemesls ir ASV tieksmē radīt vienpolāru pasauli ar ASV dominanci tajā. Šī amerikāņu rīcības programma ir pietiekami skaidri izklāstīta daudzos politiskos dokumentos, kas ir radušies pēdējo 20 gadu laikā. To vienādā mērā atbalsta gan ASV Republikāņu, gan Demokrātu partijas. ASV ir nolēmuši iznīcināt savu bijušo pretinieku tik lielā mērā, cik tas ir iespējams.

Andrejs Fursovs (Krievija): “Rietumvalstu saprātīgajiem spēkiem, kuri negrib dzīvot globālā fašisma valstī ar čipizētiem iedzīvotājiem un iznīcinātām nacionālajām un civilizāciju atšķirībām, ir visiem spēkiem jāpretojas komunisma un nacisma pielīdzināšanai. Te runa neiet par PSRS atjaunošanu, runa iet par sabiedrības atjaunošanu, kura balstās uz sociālā taisnīguma principa. Tieši tāpēc Padomju pagātne tiek aplieta ar samazgām un vienādota ar fašismu, kurš tieši balstījās uz sociālo netaisnību. Nevienam Padomju līderim prātā nevarēja ienākt pateikt frāzi, kura skanēja Trešajā Reihā: “Es jūs atbrīvoju no sirdsapziņas”. “

Ceļā uz globālo fašismu

Mēs redzam kā šī vecā kapitālisma un fašisma savienība atkal materializējas radikālu nacionālistisku grupējumu un viņus atbalstošu politisku spēku veidā. Neonacisti un viņu aizbildņi aktīvi darbojas pašreizējās Krievijas nomalēs un Austrumeiropā. Viņi izpilda vienlaicīgi trīs uzdevumus. Pirmkārt, diskreditē PSRS vēsturi. Otrkārt, legalizē un attaisno nacistu noziedzniekus un viņu mantiniekus, kuri tur tagad ir pie varas. Un treškārt, novājināt pašreizējo Krieviju, lai neļautu atjaunoties subjektam, kurš ir gatavs stāties pretī transnacionālajām elitēm. Šie jaunie, bet patiesībā vecie nacisti, ņirgājas par kritušajiem pārraksta vēsturi, sēj melus un vairo naidu. Džons Makkeins, uzrunājot ukraiņus Maidana laukumā: “Ar jums ir brīvā pasaule, ar jums ir Amerika, ar jums esmu es.”

Fašisma laiki nav pagājuši. Pagātnes atgriešanās ir reāla un notiek mūsu acu priekšā.

ASV prezidents Baraks Obama: “Es tāpat domāju, ka šīs darbības visu pasauli dara labāku. Daži tam var nepiekrist, bet es ticu, ka Amerika ir izredzēta. Daļēji tādēļ, ka mēs nodemonstrējām gatavību, upurējot asinis un labklājību, aizsargāt ne tikai mūsu pašu intereses, bet arī visu pārējo valstu intereses.”

Tiesību pilnvērtība vieniem un beztiesiskums citiem. Nepārvarama nevienlīdzība arī ir fašisma būtība.

No iepriekšteiktā ir redzams, ka starptautiskā oligarhija saliedējas, noformējas kā šķira. Viņi ir spējīgi rīkoties mērķtiecīgi, veidot globāla mēroga plānus un šie plāni šodien tiek realizēti.

Globalizācija tik tiešām ir objektīvs vēsturisks process. No vienas puses tā ir ceļošanai atvērta pasaule, informācijas plūsmas, kuras nezin robežu, saziņa ar draugiem pa visu pasauli caur internetu, šķēršļu zudums preču pārvietošanai. Tas viss maina pasauli, cerams, uz labāku. Bet no otras puses ir jāsaprot visi riski un draudi, kas rodas līdz ar robežu zudumu. Nacionālās kultūras sagraušana, izglītības standartu pazemināšanās un saujiņas cilvēku monopols uz masu informācijas līdzekļiem ļauj viegli manipulēt ar apziņu un formēt cilvēkos nepieciešamo pasaulskatu. Bet tas savukārt ļauj atņemt cilvēkiem tos ideālus un vērtības, kuras tūkstošiem gadus ilgi tika izstrādātas nacionālo kultūru ietvaros.

Šodien norit abi šie globālie procesi vienlaicīgi. Ja pirmais pārsvarā notiek stihiski dēļ cilvēka iekšējās tieksmes uz jauno, interesanto, sadarbību un savstarpējo palīdzību kopēju problēmu risināšanā, tad otra veida globalizācijas process, kurš sašķeļ cilvēkus, ir radīts un tiek realizēts mākslīgi.

Iedzīvotāju vienādošanas un apstulbināšanas rezultātā arī notiks galīga cilvēku sadalīšana tajos, kuri valda un tajos, kuri viņiem kalpo, kas arī ir fašisms. Tāpēc šo globalizācijas variantu mēs saucam par globālo fašismu jeb globofašismu.

Krievija pēc 1917.gada katastrofas spēja radīt jaunu valsti, kuras pamatā bija fašismam pretēja ideja – visu cilvēku vienlīdzība tiesībās un iespējās. Līdz ar to Krievija PSRS veidolā deva cerību tā laika pasaules iedzīvotājiem uz labākas dzīves izmaiņām. Un tas patiešām arī notika, tikai diemžēl uz īsu laiku. Tikai trīs Rietumvalstu paaudzes ieguva labākas dzīves iespējas, tikai pus gadsimtu ilgu neatkarības posmu no imperiālistu jūga ieguva daudzas pasaules valstis. Par to nācās samaksāt ar 27 miljonu Padomju Savienības cilvēku dzīvībām Hitlera armijas iebrukuma laikā.

Gandrīz pilnīga PSRS iznīcināšana noveda līdz īslaicīgai Rietumvalstu ar ASV priekšgalā ekonomiku atjaunināšanai. Kāri iesūcot PSRS un tās sabiedroto resursus Rietumvalstis paildzināja savu pilsoņu salīdzinošo labklājību kā minimums uz 15 – 20 gadiem. Tagad šis avots ir gandrīz izsīcis. Rietumvalstu pasaule tās labklājīgajā veidolā beidza pastāvēt līdz ar PSRS sabrukumu. Sabiedriskais konsensus starp elitēm un tautu vairs nav aktuāls. Notiek atgriešanās pagātnē – laikmetā, kad vieniem bija neierobežota vara, bet citi bija pilnīgi beztiesīgi.

Politologs, politiķis, rakstnieks, režisors, analītiskā centra vadītājs Sergejs Kurginjans (Krievija): “Vai nu ir neliela iespēja, ka uzvarēs īsts komunisms, kurš balstās uz augstāko spēju atbrīvošanu un atmodināšanu katrā cilvēkā, vai arī absolūta gnostiskā ļaunuma valstība – nacistiskais Reihs tā pabeigtajā formā, “dzelzs papēža” [atsauce uz Džeka Londona romānu “Dzelzs papēdis”] valstība, totālas dehumanizācijas valstība, kurā nav fundamentālas cilvēku vienlīdzības [cilvēki tiek sadalīti cilvēkos un cilvēkveidīgās būtnēs – dažādas pakāpes puscilvēkos un necilvēkos]. Bet, kad nav fundamentālas cilvēku vienlīdzības, tad miljardiem cilvēku, kuri netiek uzskatīti par cilvēkiem (necilvēki pēc Hitlera terminoloģijas), var iznīcināt kā blaktis. Un viņus iznīcinās, jo ārpus komunistiskās idejas šie cilvēki vienkārši nav vajadzīgi. Un viņi tik tiešām tiks iznīcināti. Bet jūs iedomājaties, kas notiks pēc tam, kad būs noticis vairāku miljardu cilvēku iznīcināšanas fakts. Kāda sabiedriskā iekārta tad nostiprināsies? Kāds ļaunums tad valdīs pasaulē? Salīdzinājumā ar to Hitlers liksies tīrais eņģelītis. Mēs cīnāmies ar šo ļaunumu, kopā cīnāmies. “

Avoti:


http://inter-portal.org/
http://en.inter-portal.org/watch-film
http://de.inter-portal.org/zum-film
http://eot.su/node/18698

P.S.
Mihaila Roma 1965.gada filma “Parastais fašisms” (Обыкновенный фашизм):

Informācijas aģentūra
/21.05.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 8 komentāri

Maskavā Uzvaras Svētku militārajā parādē piedalās Ķīnas un Indijas karavīri

00495_150509165444_moscow_china_parade_624x351_epaĶīnas un Indijas armiju karavīri piedalījās Uzvaras Svētku militārajā parādē Maskavā par godu sabiedroto (PSRS, Lielbritānijas un ASV) uzvaras pār nacistisko Vāciju 70-ai gadadienai 1945.gada 9.maijā (Vācijas kapitulācija oficiāli tika parakstīta 8.maija pusnaktī pēc Rietumeiropas laika un 9.maija pirmajās stundās pēc Maskavas laika). Parādē piedalījās arī citu valstu karavīri.

Šī gada 9.maija parāde bija ne tikai visvērienīgākā pēdējo gadu laikā, bet notika arī ļoti saspringtas politiskās situācijas apstākļos, kad ir strauji saasinājusies konfrontācija starp Rietumeiropas valstīm un Krieviju, kā iemesls ir ASV agresīvi ekspansīvā ārpolitika un tās organizētais bruņotais apvērsums Ukrainā, kam sekoja nacistiska režīma izveidošanās un pilsoņu karš šajā valstī.

00495_944587Kina 00495_944675Indija 00495_944778Indija 00495_8449123Kina 00495_150509170152_parade_kremlin_624x351_epa 00495_Parade_Kina3

Krievijas – Rietumvalstu konfrontācija norit uz Eirāzijas ekonomiskās savienības (Kazahstāna, Krievija, Baltkrievija, Armēnija, Kirgīzija) veidošanās un BRICS valstu (Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna, Dienvidāfrika) konsolidācijas fona, kā uzskatāms apliecinājums ir arī daudzu valstu karavīru, tai skaitā Ķīnas un Indijas, piedalīšanās Uzvaras svētku parādē un maršēšana pa Sarkano laukumu ar Georgija lentītēm pie krūtīm. Uz Uzvaras svētku svinībām bija ieradies arī Ķīnas komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Sji Dzjiņpins ar sievu Peng Lijanu. Pirms svētkiem notika Krievijas un Ķīnas vadītāju tikšanās, Krievijas ostās ieradās Ķīnas karakuģi, bet pēc svētkiem sākās kopīgas Krievijas un Ķīnas militārās mācības.

Ķīnas ģenerālsekretārs Sji Dzjiņpins un Krievijas prezidents Vladimirs Putins 9.maija militārās parādes laikā

Ķīnas ģenerālsekretārs Sji Dzjiņpins un Krievijas prezidents Vladimirs Putins 9.maija militārās parādes laikā

Rietumeiropas valstīs (arī Latvijā) savukārt notiek arvien atklātāka nacisma reabilitācija, Krievijas lomas vācu nacisma sagrāvē mazināšana, noniecināšana vai pat gandrīz pilnīga noliegšana, kā arī komunistiskās ideoloģijas pielīdzināšana nacistiskai ideoloģijai, kas vienlaicīgi ir gan absurdi (jo tās ir diametrāli pretējas ideoloģijas), gan arī necilvēcīgi (jo labais tādējādi tiek pielīdzināts ļaunajam, tas ir humānus mērķus deklarējoša ideoloģija tiek pielīdzināta nehumānus mērķus atklāti paudošai ideoloģijai).

Kā tiek uzsvērts Krievijas informatīvā telpā, Krievija atkal kļūst par galveno mērķi atdzimstošajam nacismam un ap to, cīņā pret jaunlaiku nacismu un fašismu, konsolidējas visa saprātīgā pasaule, kura negrib tapt vienkārši iznīcināta no antihumānisma ideju apsēstajām Rietumvalstīm. Summējot to valstu iedzīvotāju skaitu, kuras draudošo necilvēcīgo briesmu priekšā grupējas ap Krieviju, iegūstam vairāk kā divus miljardus cilvēku.

Vēl jāatgādina, ka 2.pasaules karā visvairāk cieta PSRS un Ķīna, kuras zaudēja vislielāko iedzīvotāju skaitu, bet no visām tautām vislielākie zaudējumi bija tieši krievu tautai.

Avoti:
http://www.kp.ru/daily/26378/3257890/

Informācijas aģentūra
/21.05.2015/

Posted in Kat.: Notikumi, Reģ.: Krievija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Lielbritānijas pagrimuma simbols

00496_not-personality-45948653

Lielbritānijas troņmantnieka prinča Čārlza vecākais dēls princis Viljams (1982) ir kļuvis par uzskatāmu Lielbritānijas pagrimuma piemēru un simbolu. 02.05.2015
Viljama sievai Keitai Midltonai piedzima viņu otrais bērns – Šarlote. Nākamais Lielbritānijas karalis ne tikai pats piedalījās dzemdībās, ne tikai ļāva šo visintīmāko momentu fotografēt galma fotogrāfei Alisonei Džeksonei, bet pat pats taisīja “selfiju” uz sāpēs mokošās sievas fona. Tas nav aprakstāms, tas ir jāredz, bilde runā pati par sevi.

00496_IMG_7173_KATE_WILLS_BABY_BATH_LoRes
Jāatgādina, ka Lielbritānijā karaliskā ģimene nu ir kļuvusi par sava veida plebeju masu izklaides objektu, un šis process ir sasniedzis tādu stadiju, kad tiek fotografēti un publicēti pat visintīmākie karaliskās ģimenes dzīves brīži. Atliek tikai sagaidīt, kad beidzot parādīsies pirmie karaliskās ģimenes porno skati un kad tiks publicēts kā karaliskā ģimene apmeklē labierīcības – pūlis noteikti alkst to redzēt un šādām fotogrāfijām būtu pasakaini augsti skatījumu reitingi.

Avoti:
http://blog.artursprieditis.lv/?p=2370
http://www.alisonjackson.com/prince-georges-christening-pictures-of-some-intimate-moments/

Informācijas aģentūra
/21.05.2015/

Posted in Kat.: Notikumi, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Oriģinālziņa | 6 komentāri

Dziesma par homoseksuālistu mafijas pārvaldīto Latviju

00498_kas-lv-pie-varas

Iznākusi jaunākā Kaspara Dimitera dziesma “Zilā pasaka 2015” ar 1996.gada dziesmas “Zilā pasaka” mūziku un 2015.gada Latvijas politekonomisko situāciju precīzi raksturojošiem vārdiem. Aktuāli un patiesi.

Kaspars Dimiters par jaunāko dziesmu un tās tapšanas iemesliem: “1996.gadā uzrakstīju dziesmu ‘Zilā pasaka’ http://goo.gl/SR8i0o , kurā skaidri uzzīmēju to, kā jaunie laiki pārvērtīs Latviju pāris dekādēs. Nu tas noticis. 2005.gadā Rīgu piegānīja pirmā sodomītu parāde. Tai sekoja nākamās. Šogad (2015.gada 20. jūnijā) Mātei Latvijai orientāciju mainīs Rīgas Eiropraids 2015. Tie būs mūsu tautas nāvīgākie “saulgrieži”, ko atcerēsimies vēl ļoti ilgi. Arī čekas mājās pagalma voodoo mulāža ar krustā pienagloto Krievijas prezidenta lelli ir baigs mājiens visiem, kas valdošajam etnokrātu un sodomītu režīmam mēģinās pretoties. Cilvēki vairs neredz, kas ar Latviju, tās ļaudīm, ģimenēm, bērniem, laukiem izdarīts. Raudiet, cilvēki, raudiet. Par sevi, saviem bērniem, savu zemi un tautu. Raudiet.”

00498_Latviesu_degeneratu_nelietiba

RĪGAS ČEKAS PAGALMA DZIESMA [ zilā pasaka 2015 ]

simtiem striķu parlamentā
divas dekādes mūs žņaudz
mēs tak vareni un diži
žņaudziet vēl – vēl nav par daudz

vēl par maz mums slēgtu skolu
vēl par maz ir trimdā bēgts
zona jānoved līdz kliņķim
pāri šilte ‘projekts slēgts’

vēl par maz ir bankām ķīlu
vēl par maz ja kapos lats
kļūs par transpersonu milda
gan par geju bērns kļūs pats

vēl par maz ja lauku dzīve
lauku nāvē pārvēršas
vēl tak alus, spaiss un teļļuks
žņaudziet vēl – vēl mums par maz

zili manas zemes lini
vai tu arī? ej nu zini…

jau bez vīrišķības tēvi
mātes bezsamaņā nīkst
pusnožņaugti vēl mums bērni
neiebilstam žņaudziet drīkst

dzīve noriet kapu laukā
ko par latviju vēl sauc
tv priekšā tup vēl rēgi
tos ar panorāmām žņaudz

pāri tautas moku tumsai
iezvērojas tumsas pils
eirolatvijiešu klanam
mērķis viens – lai viss te zils

zili manas zemes lini
vai tu arī? ej nu zini…

eiroizvirtuļu orda
katedrālēm garām brien
bērnu nevainību bendes
nāves cilpu tautai sien

tos kas perversiju svētkus
kaimiņvalstī bargi liedz
mūsu kultūrzilie streļķi
čekas pagalmos jau žmiedz

voodoo naglām krustā durtais
tā ir zīme tiem kas ies
tiem kas piecelsies no nāves
un šai nāvei pretosies

sen ne tautas te ne linu
tikai zilums biezē zils
tautas kapu piemineklim
nosaukums ir tumsas pils

zili manas zemes lini
vai tu arī? ej nu zini…

zili manas zemes lini
vai tu arī? nu jau zini…

Tumsas pils

Tumsas pils

“Zilā pasaka” 1995.gada versija:

Avots:
http://www.nebruks.lv/?p=4081

Informācijas aģentūra
/21.05.2015/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | Komentēt

Atvērtās sabiedrības odiozā karikatūra

00499_6135Ideologi ne vienmēr rīkojas saprātīgi. Viņi grauj ideoloģijas reputāciju un autoritāti. Sabiedrība sāk apšaubīt ideoloģijas vērtību.

Par ideoloģijas nevērtību var šaubīties tikai aptaurēti cilvēki. Turpretī ideoloģijas nevajadzību var propagandēt tikai nelieši, kuriem ir izteikti ciniska attieksme pret sabiedrības interesēm. Mūsdienās tādi sociālie darvinisti arvien vairāk un vairāk nonāk valstu pārvaldīšanā un valstu ideoloģiskajos posteņos, gūstot neierobežotas pilnvaras kropļot sabiedrisko apziņu.

Faktiski jēdziens „ideoloģija” ir viens no cēlākajiem vārdiem mūsu vārdu krājumā. Tas cēlies no diviem sengrieķu vārdiem – idea + logos. Vārds „idea” apzīmē ideju, paraugu, jēdzienu. Vārda „logos” (latviski – logoss) nozīme ir ļoti plaša. Par logosu var dēvēt īstenības struktūru, Dieva prātu, patiesību, runu, sarunu, izteikumu, izklāstu, teikumu, vārdu, prātu, sapratni, zinātni, teoriju, metodi, pētījumu, hipotēzi, argumentāciju, pierādījumu, cēloni, pamatu, sakarību, principu, slēdzienu, domu, kategoriju, definīciju, jēdzienu.

Mūsdienu sabiedrībā ideoloģijas reputācija un autoritāte ir apdraudēta ne tikai tāpēc, ka negodīgi cilvēki sludina tās nevajadzību. Ideoloģijas reputāciju un autoritāti ļoti bieži grauj ideologu atlasītais ideoloģiskais saturs.

Ideoloģiskais saturs var būt dažāds. Ideoloģija var pati sagatavot saturu – ideoloģiskās konstatācijas, ideoloģiskos lozungus, ideoloģiskos aicinājumus, manifestus, programmas utt. Ideoloģisko kaismi var iegūt leksiski interesanti iepakota opozīcijas kritika, konstatējot valdības trūkumus.

Mūsdienās ideoloģiskais saturs ne reti tiek aizgūts no filosofiskajām studijām un zinātniskajām koncepcijām. Saprotams, galvenokārt izmanto sociālās filosofijas un sociālo zinātņu risinājumus.

Diemžēl tādos gadījumos filosofijas un zinātnes materiāls tiek radikāli koriģēts. Ideologi parasti šo materiālu nepatīkami izkropļo. Bet tas izraisa ļoti nevēlamas sekas.

Teorētiski it kā katrs cilvēks būtu spējīgs ielāgot, ka filosofijas un zinātnes materiāla dziļākā jēga ir bagātināt mūsu zināšanas, bet nevis mobilizēt cilvēkus jaunām darba uzvarām. Filosofiskās studijas un zinātniskās koncepcijas savā dziļākajā būtībā ir pasaules izziņas rezultāts, konstruktīvi papildinot priekšstatus par dažādām norisēm. Ja attiecīgos izziņas rezultātus izkropļo, tad cilvēkos rodas aplami priekšstati par dotajām norisēm. Ja attiecīgie izziņas rezultāti pārvēršas kroplā ideoloģiskajā saturā, tad tie izraisa cilvēku zināšanu degradāciju. Cilvēki sāk dzīvot ar nepatiesām, primitīvām, kroplām un apzināti viltotām zināšanām. Un pats par sevi saprotams, ka nepatiesas, primitīvas, kroplas un apzināti viltotas zināšanas atbalsojās cilvēku darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Cilvēku esamībā iestājās dumjību ēra.

Diemžēl mūsdienu cilvēkus var iedalīt divās daļās. Pirmā, visticamākais, vislielākā daļa nemaz nevēlas saprast, ka dzīvo ar sociālo darvinistu un sociāli bezatbildīgo ideologu pasniegtajām kroplajām zināšanām. Šai daļai neeksistē ideoloģijas reputācijas un autoritātes problēma. Šai daļai vislielāko baudu sagādā primitīvs un kropls saturs – jo vienkāršotāka pieeja, jo labāk. Šīs daļas gaumi un apjomu tagad palīdz identificēt un aprēķināt tāds interneta sociālais institūts kā komentāri.

Otra daļa ir lietas kursā par attiecīgā ideoloģiskā satura izziņas nevērtību. Šīs daļas pārstāvji, pateicoties savai erudīcijai, zina, ka ideologi apzināti izkropļo filosofijas un zinātnes atziņas. Tāpēc šajā daļā ideoloģijas reputācija un autoritāte ir ļoti niecīga. Taču tajā pašā laikā šī daļa sabiedrībā visgudrāk apzinās ideoloģijas sociāli vitālo nepieciešamību. Šī daļa sabiedrībā visskaļāk protestē pret neliešu murgiem par ideoloģijas nevajadzību.

Visjaunākajā periodā ideologi ir grandiozi izkropļojuši tādus filosofiskos un zinātniskos konceptus kā vadāmā nestabilitāte („vadāmais haoss”), „mīkstais spēks”, hibrīdkarš, globalizācija, ģeopolitika, civilizāciju sadursme.

Pēc II Pasaules kara šaušalīgu izkropļojumu ir piedzīvojis atvērtās sabiedrības filosofiskais koncepts. Ar tā zombējošo versiju Latvijas tautu sāka apstrādāt jau „perestroikas” gados.

Atvērtās sabiedrības filosofiskais koncepts Rietumu ideologu haltūrās figurē kā savdabīgs herbicīds cīņai pret valstiskās suverenitātes patriotiem un stingras valsts varas cienītājiem, ģeokrātiskā valstiskuma un noziegumu brīvības kritiķiem, svešzemju ekonomiskās un finansiālās kundzības apkarotājiem.

Rietumu ideoloģijā buržuāziskā atvērtā sabiedrība tiek pretstatīta sociālistiskajai slēgtajai sabiedrībai. Ar atvērtās sabiedrības jēdzienu vienādo nacismu un sociālismu, Staļinu un Hitleru, bet tagad arī Hitleru un V.Putinu. Rietumu ideoloģijā atvērtās sabiedrības jēdziens ir hipnotizējoša himera, kas kā varens hipopotams neļauj rietumnieku slavenās „demokrātijas” dīķī iebrist nevienai sociālistiski, nacionāli patriotiski, humānistiski apgaismojoši noskaņotai personai.

Taču praktiski atvērtā sabiedrība cilvēku apziņā ir šķebīgi izplūdis molusks – bez stingra semantiskā mugurkaula. Bezjēdzīgi atsaucoties uz atvērto sabiedrību, Rietumu indoktrinācija (cilvēku ilgstoša sistemātiska ideoloģiskā apstrāde) patiesībā ir liegusi ļaudīm pareizi iepazīt vienu no cilvēces sociālās filosofijas vērtīgākajiem konceptiem. Sociālajā filosofijā atvērtā sabiedrība īstenībā nebūt nav tas, par ko šodien ir informēts sabiedrības vairākums.

Šķebīgi izplūdušais molusks ir sastopams arī interneta tekstos latviešu valodā. Uz atvērto sabiedrību mūsu iedzīvotāji atsaucās visdažādākajā sakarā. Nebaudāmi ir redzams, ka cilvēki skaidri nezina par ko konkrēti ir runa, lietojot vārdus „atvērtā sabiedrība”.

Piemēram, kādā tekstā atvērtā sabiedrība ir „brīvais tirgus, privātā iniciātīva un cilvēktiesības”. Citā tekstā atvērtā sabiedrība salīdzināta ar „slēgtu” sabiedrību: „ [..]“slēgta” sabiedrība organizēta pēc totalitārisma principiem, kam pamatā ir autoritāras nostādnes un nemainīgas normas”.

Internetā publicētie izteikumi liecina, ka atvērtās sabiedrības jēdzienu ir iemīļojuši mūsu izglītības projektu dzejnieki. Vienā no tādiem projektiem lasāms: „Trešais jēdziens, kas jāmin saistībā ar kritiskās domāšanas veicināšanas aktualitāti pasaulē, ir atvērtā sabiedrība.[..]„Atvērta” sabiedrība turpretī balstās uz spēcīgu cilvēka kritiskā saprāta potenciālu, kurš nevis pacieš, bet visos iespējamos veidos stimulē atšķirīgu domāšanu, indivīda un sociālo grupu intelektuālo brīvību, kas vērsta uz sociālo problēmu risināšanu un nepārtrauktām sabiedriskām pārmaiņām”.

Atsevišķiem mūsu publicistiem atvērtās sabiedrības jēdziens palīdz kritizēt Dž.Sorosu un viņa fondu „Atvērtā sabiedrība”. Saprotams, daudziem rusofobiem palīdz izgāzt savu žulti uz Krieviju, krieviem, V.Putinu.

Kāds jauns cilvēks atvērto sabiedrību ir sapinis ar komunikāciju: „Tas, kā valdības pieņem (arī sabiedrības atbalstītus) lēmumus par informācijas plūsmu bloķēšanu, labi parāda atšķirību starp atvērtām un slēgtām sabiedrībām.[..] Atvērta sabiedrība ar iecietību izturas pret citu cilvēku nezināšanu, muļķību, provokācijām. Ir dēmokrātiskās valstis, kuŗās cilvēkiem nekas nedraud arī par valsts simbolikas mīdīšanu, nemaz nerunājot par vēršanos pret reliģiju vai konvencionāliem svētumiem. Tanī pašā laikā arī brīvās un dēmokrātiskās valstīs pastāv informācija, ko nedrīkst izplatīt vai glabāt, atšķiras tikai kontrolējamās informācijas apjoms.” Citātā bez smaida nav lasāms teikums „Atvērta sabiedrība ar iecietību izturas pret citu cilvēku nezināšanu, muļķību, provokācijām.”

Rietumu ideoloģiskā kroplība jau sākās ar atvērtās sabiedrības koncepta autortiesībām. Cilvēkiem tiek iestāstīts, ka atvērtās sabiedrības filosofiskā koncepta autors ir Karls Popers. Tā nav taisnība, un tā ir liela netaisnība attieksmē pret dotā koncepta autoru Anrī Bergsonu. Internetā latviešu valodā A.Bergsons pieminēts tikai vienā publikācijā. Tajā nepareizi norādīts, ka atvērtās sabiedrības koncepta autori ir divi filosofi – Bergsons un Popers. Internetā latviešu valodā visos pārējos tekstos autora godā ir tikai K.Popers. Nepareizās zināšanas ir veicinājusi bezatbildīgā ideoloģija.

Anrī Bergsons savu intelektuālo nodarbošanos dēvēja par evolūcijas filosofiju. Viņa filosofijā galvenā tēma ir sabiedriskā progresa iespējamība un sabiedriskā progresa nosacījumi.

A.Bergsons atzina sabiedriskā progresa iespējamību. Viņaprāt sabiedriskajā progresā galvenā loma ir morālei un reliģijai. Būtiska loma ir tam, ko viņš dēvēja par „dzīves uzliesmojumu”.

„Dzīves uzliesmojums” ir cilvēka garīgās enerģijas kāpums, pārvarot visas grūtības un kļūstot radoši aktīvai personībai. Tās darbības formas ir māksla, filosofija, morāle un reliģija, kā arī nesavtīga kalpošana sabiedrībai. Anrī Bergsons rakstīja, ka radošā personība balstās uz stabilas morāles fundamentu, bet „tās mērķis – cilvēciskums. Tās saturs – savu tuvāko mīlestība, tās īpašības – novatorisma gars”.

A.Bergsona ieskatā radošās personības ir „izredzētās personības”. Parasti „izredzētās personības” ir garīgie darbinieki, kuru galvenā sūtība ir kalpot cilvēcei. Pagātnē tādas personības bija senās Grieķijas orākuli, Izraēlas gaišreģi, kristiānisma mistiķi. „Izredzētām personībām” ir atvērta dvēsele, un viņi spēj iedvesmot līdzcilvēkus aktīvai dzīvei un stimulēt līdzcilvēkos dinamisku dzīves pieeju. Šīs personības pašas ir paraugs citiem un māca pārējos cilvēkus dzīvot askētiskā vienkāršībā. Tāda pieticīga dzīvošana var palīdzēt pārvarēt sociālo netaisnību, palīdzēt atbrīvoties no liekām materiālajām vajadzībām, jo materiālās kultūras fetišisms var izraisīt garīgo pagrimumu. Anrī Bergsona pārliecībā īsta demokrātija atspoguļojās kristiānisma misticismā un evaņģēliskajos principos.

Lai uzskatāmāk iztirzātu sabiedrisko evolūciju, Anrī Bergsons konstruēja divus modeļus. Viņš tos metaforiski nosauca par slēgto sabiedrību un atvērto sabiedrību. Katrā sabiedrībā (respektīvi, modelī) dominē specifisks morāles un reliģijas tips. Slēgtajā sabiedrībā morāles un reliģijas tips ir statisks – atrodas miera un līdzsvara stāvoklī. Turpretī atvērtajā sabiedrībā morāles un reliģijas tips ir dinamisks – atrodas kustībā un attīstībā.

„Dzīves uzliesmojums” ir sastopams abās sabiedrībās. Slēgtajā sabiedrībā „dzīves uzliesmojuma” galvenā funkcija ir saglabāt dzīves stabilitāti, ļaujot notikumiem virzīties pa apli bez redzama progresa. Slēgtajā sabiedrībā valda stingra valdība un stingras normas. Morālais un reliģiskais statiskums kalpo sabiedriskās kārtības nodrošināšanai, lai sabiedrībā būtu sociālā stabilitāte.

Atvērtajā sabiedrībā „dzīves uzliesmojums” sekmē vispārcilvēcisko mīlestību, un katra indivīda brīvība izpaužas iespējā ņemt vērā vai neņemt vērā „izredzēto personību” morāli un reliģiju. Atvērtajā sabiedrībā instinktus ir nomainījis prāts, un dzīves procesus nosaka intelekts. Taču morāli un reliģiju nosaka intuitīva atziņa par cilvēka dzīvības svētumu un cilvēka personisko brīvību.

Ļoti svarīgi ir tas, ka Anrī Bergsons neuzticējās intelektam. Viņš uzticējās intuīcijai. Viņa filosofiskajā modelī atvērtā sabiedrība ir mistiska sabiedrība, kurā reliģija sargā cilvēku no viņa intelekta producētajiem draudiem. Piemēram, no cilvēka prāta tieksmes izdomāt sev jaunas materiālās vajadzības.

Karls Popers pārņēma Anrī Bergsona abus modeļus un tos piepildīja ar savu saturu. Ja A.Bergsonam visvairāk interesēja sociāli garīgā evolūcija, tad K.Poperam visvairāk interesēja sociāli politiskā evolūcija. Vismaz tā tas ir viņa pazīstamajā divu sējumu grāmatā „Atvērta sabiedrība un tās ienaidnieki” (1945) un viņa enerģiski veiktajā šīs grāmatas ideju propagandā līdz mūža beigām. Minētajā grāmatā ir Platona, Hēgeļa, Marksa un citu filosofu sociāli politisko uzskatu kritika. Lai demonstrētu sociāli politisko evolūciju Rietumu civilizācijā, K.Popers tāpat kā viņa kolēģis mākslīgi ierosina divus modeļus un saglabā A.Bergsona metaforiskos nosaukumus – atvērtā sabiedrība un slēgtā sabiedrība.

Karla Popera visdziļākajā pārliecībā Rietumu civilizācijas sociāli politiskās evolūcijas visaugstākais sasniegums ir buržuāziski demokrātiskā iekārta, kas XX gs. pastāv Rietumeiropas valstīs. Viņa modelējumā atvērtās sabiedrības ideāls ir buržuāziskā demokrātija, bet atvērtās sabiedrības galvenais ienaidnieks ir totalitārisms nacistiskajā Vācijā un totalitārisms sociālistiskajā PSRS. K.Popera ideoloģiskajās aktivitātēs dominēja tēze, ka sociālisms un nacisms nav antipodi, bet ir dvīņubrāļi. K.Popers bija nacisma un sociālisma, Hitlera un Staļina vienādošanas fanātiķis. Starp citu, viņš ļoti ienīda arī cionismu, kas ebreju aprindās ir samērā reta parādība.

Karls Popers grāmatas 1.sējumā analizē antīko filosofu uzskatus par valsti. Pirmo antidemokrātisko ideoloģiju esot sludinājis Heraklīts. Viņš bija pirmais ienaidnieks atvērtajai sabiedrībai. Heraklīts neticēja cilvēka saprātam un egalitārisma taisnīgumam. Proti, tam, ka visiem sabiedrības locekļiem vajadzētu būt vienlīdzīgiem.

K.Popera ieskatā Platona politiskā programma ir totalitārisma programma, kaut gan tajā ir taisnīguma, gudrības un patiesības idejas. Sastopama arī laimes ideja – katrs pilsonis ir laimīgs. Tas var notikt ideālā valstī. Platona ieskatā laime sasniedzama tad, kad katrs zina savu vietu valstī. Valdnieks ir laimīgs savā tronī, karavīri ir laimīgi armijā, vergi – verdzībā.

K.Popers secina, ka totalitārisms vienmēr atbilst sociālajam pieprasījumam. Tātad cilvēki vēlās totalitāru pārvaldi. Latviešiem šī kāre, lieki atgādināt, ir labi pazīstama.

Vēsturiski vispirms bija slēgtā sabiedrība. Tā bija cilšu sabiedrība. Senajā Grieķijā pāreja uz atvērto sabiedrību (demokrātiju) sākās neapzināti VI gs.p.m.ē.

Cilts iekārta stihiski sāka sabrukt tad, kad pieauga iedzīvotāju skaits. Lai visiem nodrošinātu dzīves apstākļus, vajadzēja veidot jaunas pilsētvalstis. Starp tām radās kuģniecība un tirdzniecība. Cilts sabiedrība kļuva ļoti raiba. Uzplauka jauna tipa saimnieciskā apziņa, kritiskā domāšana, politiskā analītika, piedzima demokrātijas kults.

Tomēr bija arī griba saglabāt cilts iekārtu un nepieļaut demokrātiju. Tas veicināja opozīcijas atšķelšanos. Radās tas, ko K.Popers nosauc par „civilizācijas spriedzi”. Viņš saka, ka šī spriedze ir arī visjaunākajos laikos, jo katrs cilvēks cenšas kaut ko panākt dzīvē. Arī visjaunākajos laikos palielinās iedzīvotāju skaits un tādējādi palielinās konkurence. Šajā sakarā K.Popers dziļdomīgi konstatē: „Tā ir cena, kura mums ir jāmaksā par to, lai būtu cilvēki”.

Rietumu ideoloģija kropli skaidro atvērtās sabiedrības faktorus – priekšnoteikumus. K.Popers atvērtās sabiedrības priekšnoteikumiem veltīja lielu uzmanību. Tas ir saprotams. Priekšnoteikumi ir svarīgi jebkurā procesā.

Atvērtās sabiedrības faktori nav tikai ienaidnieka (totalitārisma) klātbūtne un ienaidnieka nosodījums. Atvērtās sabiedrības iespējamība faktiski ir atkarīga no ļoti cēliem un konstruktīviem faktoriem. Rietumu ideoloģija par tiem klusē. Neklusē vienīgi par totalitārisma briesmām, nacisma un sociālisma identiskumu, Staļina un Hitlera, Putina un Hitlera identisko ļaunumu.

K.Popers konsekventi pasvītroja, ka atklātā sabiedrība ir iespējama vienīgi tad, ja ļaudis augstu vērtē brīvību un atbildību, katrs cilvēks ar prieku izturas pret prasību atbildīgi darboties un atbildīgi uzvesties. Taču atvērtās sabiedrības galvenais nosacījums ir likuma vara. K.Popers to vienmēr uzsvēra līdz mūža beigām. Bez likuma varas atvērtā sabiedrība nevar rasties un pastāvēt. Šajā sakarā gribas atgādināt par taisnīguma un tiesiskuma stāvokli Latvijā. Īpaši tāpēc, ka nelikumība un likumu nelietīgā interpretācija pie mums ir lielā cieņā. Latviešu taisnīguma apziņā un tiesiskuma apziņā ir milzīgi robi.

K.Popera atvērtās sabiedrības portretā vēl ir iezīmētas tādas obligātas cilvēciskās īpašības kā uzticība, godīgums, patiesīgums, taisnīgums, humānisms, saprātīgums, racionalitāte, vienlīdzība. Atvērtā sabiedrība nevar izveidoties, ja cilvēkos nav attīstīta racionālā domāšana un kritiskās spējas, palīdzot izrauties no pakļautības maģiskiem spēkiem un dažāda tipa autoritātēm.

Šodien nav grūti saprast, kāpēc Rietumu ideoloģija izkropļo atvērtās sabiedrības konceptu. Tāpat nav grūti saprast, kāpēc noklusē atvērtās sabiedrības kardinālos faktorus.

Rietumu ideologi nav muļķi. Viņi ļoti labi apzinās, kas ir noticis ar Rietumu buržuāzisko sabiedrību aizvadītajos gadu desmitos. Faktiski Rietumos tagad pulsē iracionālais kapitālisms, sociālā darvinisma antihumānais fantoms, neoliberālisma oligarhiski un ģeokrātiski vienpusīgās finansiālās un ekonomiskās pamācības, uzdīgusi ir jauna maniakāli alkatīga sociālā kārta, sastopama drausmīga plaisa starp bagātajiem un nabagiem, modē ir ņirgāšanās par valstisko suverenitāti un ņirgāšanās par nacionālo identitāti, morālā degradācija ir kļuvusi kultūras vērtība, sabiedriskās apziņas zombēšana ir savairojusi idiotiju, nacisma godāšana ir kļuvusi ikdienišķa parādība, garīgo kultūru aptašķī postmodernistiskais mēslojums, pilsoniskā sabiedrība vairs nespēj aizstāvēt demokrātiju un deleģēt varas struktūrās godīgus un gudrus politiķus.

Tāpēc šodienas buržuāziskās iekārtas raksturojumā drīzāk iederas Platona negatīvie izteikumi par demokrātiju (atvērto sabiedrību). Šodien mēs redzam Platona vārdu skaudro patiesību un skaudro aktualitāti. Platona attieksmi savā grāmatā plaši izklāsta K.Popers. Viņš it kā paredzēja Platona negatīvo izteikumu aktualitāti kapitālisma liktenī.

Platonam ideāla valsts ir timokrātija (politiskā iekārta, kurā varas, tiesību un pienākumu apjoms ir proporcionāls īpašuma apjomam). Tajā valda cēli karavīri. Viņiem pirmajā vietā ir gods un slava. Oligarhija ir bagātu ģimeņu valdīšana, bet demokrātija ir tādas brīvības cariste, kura sekmē nelikumības.

Platons nemīlēja demokrātiju. Tajā parasti valda izvirtuļi, skopuļi, nekauņas, mežoņi, savu kaprīzu vergi. Viņi dzīvo vienīgi savas iekāres apmierināšanai, pieēdās kā lopi, kaunu sauc par muļķību, bet saprātīgumu sauc par vīrišķības trūkumu. Platona sociāli filosofiskā intuīcija juta, ka individuālisms kā demokrātijas elements ir bīstama lieta. Platons ienīda individuālo brīvību, jo tā grauj valsti. Platons necieta arī tirāniju. Tirāns izmanto cilvēku uzticību, rada savu armiju un pēcāk visus sev pakļauj. Tirānam ir vajadzīgs karš, kas apvieno ap viņu sabiedrību.

Karls Popers Platonu sauca par „totalitārisma Dievu”. Platonam morāles kritērijs ir valsts intereses, un tikumība ir politiskā higiena. K.Poperam tāda pozīcija nebija pieņemama. Viņš tāpēc mācīja, ka Platona sludinātā ētika ir totalitārisma ētika un Platons ir atvērtās sabiedrības ienaidnieks.

Karls Popers mira 1994.gadā. Interesanti būtu 2015.gadā dzirdēt viņa komentārus par Platona totalitārisma ētiku – morāles kritērijs ir valsts intereses, un tikumība ir politiskā higiena. Var izrādīties, ka „totalitārisma Dieva” rekomendācijas var paglābt Rietumu nācijas no uzpampšanas atvērtās sabiedrības odiozā (nevēlamā, atbaidošā, pretīgā) karikatūrā.

Arturs Priedītis
/01.05.2015/

Avots:
http://www.pietiek.com/raksti/atvertas_sabiedribas_odioza_karikatura

Informācijas aģentūra
/21.05.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Sociālā regresa izpausmes jeb cilvēku debilizācijas un antidebilizācijas stratēģijas

00494_Regress2Mums ir jāsaprot, kas patiesībā ir regress. Kopumā tas it kā būtu skaidrs. Tā ir sabiedrības kustība atpakaļ no cilvēka uz dzīvniecisko līmeni. Tā ir otrreizēja sistēmu un struktūru, kurām piemīt noteikta sarežģītība, piespiedu primitivizācija. Tas ir ceļš no sociālisma uz kapitālismu, no kapitālisma uz feodālismu, no feodālisma uz vergturību, no vergturības uz pirmatnējo mežonību. Jeb tas ir ceļš no cilvēka uz  dzīvnieku, no dzīvnieka uz augu, no auga uz vēl primitīvākām dzīvības formām līdz pat vienšūņiem.

Tomēr mums pašreiz ir būtiski ieraudzīt, kā regress, ko mums kā paverdzināšanas sistēmu uzspieda ienaidnieks, konkrēti izpaužas, kādas ir tā sekas un ko tam var stādīt pretī.

Zemāk ir uzskaitītas būtiskākās sociālā regresa izpausmes, kuras mūsu sabiedrībā ir apzināti ieviestas, tiek apzināti veicinātas un uzturētas.

I. Desocializācija.

Sabiedrisko jūtu apspiešana (deprivācija).

Sabiedrisko jūtu trūkums rada varonības, optimisma un pārliecības par saviem spēkiem trūkumu. Cilvēks kļūst bailīgs, pesimistisks, bet pats galvenais, ka nepārliecināts par sevi.

Tas viss nostiprinās attiecībās ar citiem cilvēkiem. Piemēram, cilvēki pulcējas kopā kādas augstākas idejas realizācijas vārdā, bet tā vietā, lai izveidotu brālību, augstāk minēto īpašību trūkuma dēļ tie izveido „sūdību” vai labākajā gadījumā kaut ko ļoti nekvalitatīvu un pelēku. Šādās struktūrās parasti sākas primitīvi kašķi no sērijas „es esmu galvenais” vai arī „es esmu vistuvāk idejai”. Šādu stāvokli var salīdzināt ar saistaudu iznīcināšanu.

Tā vietā, lai no katra kolektīva locekļa paņemtu to, ko viņš vislabāk prot darīt, notiek strīdi no sērijas „es esmu ģēnijs – nē, es”.

Mīlestības jomā cilvēki zaudē spēju noskaņoties uz citu cilvēku, rūpēties par viņu, dzīvot viņa dzīvi.

Desocializācija gala rezultātā noved pie sadzīves sfēras katastrofas. Cilvēki ikdienā sāk apspriest tikai mazisku, dzīvniecisku problemātiku – ko nopirka, ko ēda vai maksimums, kur aizbrauca. Viņi viselementārāko formu līmenī pārstāj uzvesties tā, kā jāuzvedas cilvēkiem. Cilvēki paliek par cūkām. Tas viss ir desocializācijas procesu sekas.

Ja sabiedrībā ir iedarbināti desocializācijas procesi [Latvijā ir], tad tās glābšanai ir jāveic resocializācija (augstāk minēto īpašību atjaunošana cilvēkos, ko ir ļoti grūti izdarīt), pretējā gadījumā sabiedrība ies bojā.

II. Vēsturiskais analfabētisms.

Katastrofāls vēstures (gan savas, gan pasaules) nezināšanas līmenis, kas [arī Latvijā] iet roku rokā ar plašu vēsturisko mītu, maldu un melu izplatību sabiedriskajā apziņā.

Jāatjauno vēstures zināšanas.

III. Demoralizācija (jeb imoralizācija).

Morāles normu relatīvisms vai to trūkums.

Sabiedrības, jauniešu un pat bērnu tikumiskā maitāšana.

Jauni izklaides standarti.

Galējs „labā un ļaunā” relatīvisms, kā rezultātā cilvēki neatšķir kas ir labs un kas ir ļauns, kas savukārt dod iespēju ļauno pozicionēt kā labu un labo kā ļaunu

Jāveic remoralizācija.

IV. Dekulturizācija.

Cilvēki nezina paši savu kultūru.

Cilvēkiem ir nolaupītas vai nav nodotas spējas mijiedarboties ar kultūru. Cilvēki lasa ātri (tie, kuri vispār lasa) un virspusēji, neiedziļinoties, nesaprotot, neizprotot. Viņiem nav „terminālu”, caur kuriem varētu piekļūt literāro darbu esencei, lai smeltos no tās enerģiju un zināšanas. Cilvēkiem nav tēlu, zīmju un simbolu kapitāla. Viņi lasa un nesaprot izlasīto, jeb viņi “skatās un neredz”, “klausās un nedzird”.

Tā kā papildus visam citam tiek ieviesti arī galēji zemi emocionalitātes standarti (kultūra, tēlaini izsakoties, ir emocionālo „muskuļu” trenēšana enerģijas iegūšanai), tad pat „savienojoties ar terminālu”, cilvēki nespēj iegūt enerģiju (skat. V punktu).

V. Neemocionalitāte.

Nespēja kaut ko nopietni pārdzīvot un attiecīgi nespēja stipru pārdzīvojumu rezultātā pārveidot sevi, mobilizēties un sasniegt tādu psiholoģisko stāvokli, kad izdalās attiecīgi hormoni, adrenalīns utt., kas palīdz „veikt brīnumus”. Attiecīgi ar šādu cilvēku masām, kas to nespēj, var darīt jebkuras nelietības un cietsirdības, jo tie nav spējīgi pretoties un pārvērst savu nelaimi spēka avotā, lai pretotos varmākām.

Tā rezultātā, kad cilvēks sastopas pat ar kādu izcilu preteklību, tas emocionāli nereaģē uz to.

VI. Fizioloģiskā deprivācija.

Nespēja mobilizēt savu organismu asām un pilnvērtīgām fizioloģiskām reakcijām, tai skaitā tām, kas attiecas uz intīmo dzīvi, agresīvu atbildi uz agresiju, mobilizēšanos, lai glābtu sev tuvu cilvēku utt.

Drausmīgi pazemināts emocionālais fons, bailes no emocijām („a ja nu emocijas iznīcinās manu nestabilo personu?”, kas rada vispostošākās sekas, līdz pat reproduktīva rakstura sekām (bērni, kuri rodas bez mīlestības)).

VII. Fiziskā deprivācija.

Fizioloģiskā deprivācija rada fizisko. Lai kādas arī antibiotikas nedzer un lai cik daudz arī „nekačā” muskuļus, fizioloģiskas pilnvērtības trūkuma gadījumā muskuļu audi tāpat būs nepilnvērtīgi, tāpat kā viss organisms kopumā, kā sekas ir tā neizturība un biežas slimības.

Atjaunot trīs pilnvērtīga cilvēka pamatkomponentes – emocionālo (V), fizioloģisko (VI) un fizisko (VII), ko var izdarīt tikai sistēmiski, jo vienu bez otra to nav iespējams izdarīt. To sauc par revitalizāciju.

VIII. Pilnvērtīgas un kvalitatīvas medicīnas palīdzības trūkums.

Jāatjauno kvalitatīva un visiem sabiedrības locekļiem pieejama medicīniskā palīdzība kā daļa no veselības aizsardzības sistēmas (uz peļņu orientētai un Hipokrāta zvērestam pretrunā esošai medicīnas industrijai ne tikai nav nekas kopīgs ar veselības aizsardzības sistēmu, bet tā ir tās pretmets, jo medicīnas industrijai ir nepieciešami maksātspējīgi slimnieki, kas ir galvenais tās darbības motivators).

IX. Filozofiskā hiperintoksikācija (jeb metafiziskā deprivācija).

Dēļ pilnvērtīgas sociālās vides, kurā valda mīlestība, draudzība un citas normālas sociālās vides parādības, trūkuma, jaunieši pubertitātes periodā nāves draudus uztver kā katastrofu, kā rezultātā rodas jauniešu suicīds, narkomānija, alkoholisms, sportiskais ekstrēmisms, ekscentrisms un daudzas citas antisociālas parādības.

Garīgās jeb „jēgas” (dzīves jēgas) krīzes pārvarēšana ir pats svarīgākais un pats grūtākais sabiedrības glābšanas uzdevums.

X. Paaudžu saistības un pārmantojamības katastrofa.

Izpaužas ne tikai kā bērnu problēmas cilvēciski saprasties ar saviem vecākiem un vecvecākiem, bet arī to nespēja saprasties pašiem ar saviem bērniem.

XI. Deintelektualizācija.

Mūsdienu izglītības un ikdienas dzīves tips atņem cilvēkiem domātprasmi. Idiotiskie izglītības standarti, kas cilvēkiem tiek iedzīti galvās, pēc būtības ir intelektuālā kastrācija, ko rada visdziļākā domāšanas impotence. Tas rada nepārvaramu intelektuālo plaisu starp ierindas cilvēkiem un masu pārvaldītājiem. Cilvēki ar šādu izglītības līmeni pēc būtības ir vergi, kuru izglītības un intelektuālās attīstības līmenis tiek noprimitivizēts līdz viselementārāko operāciju O1, O2, O3…On kopumam, bet viņu domāšana tiek noreducēta līdz šo primitīvo operāciju summai. Pat kompjūteri šai ziņā ir labāki.

Jāveic reintelektualizācija.

XII. Darba noniecināšana.

Darbs kļūst nekvalitatīvs un tiek uztverts kā pazemojums. Bet tieši darbs padara cilvēku par cilvēku. Regulāra darba veikšana haltūr-kriminālā veidā, kas ir piesātināts ar personisko sapratni, ka strādāts tiek zaglim, tāpēc jāstrādā ir slikti, lai nekļūtu par apsmieklu, noved pie straujas cilvēka degradācijas. Līdzīgi notiek, ja strādāts tiek bez iedvesmas, misijas apziņas un paša prieka par darba augļiem un rezultātu.

Ir jāatgriež darba (vispilnbvērtīgākajā šī vārda nozīmē, nevis primitīva vergu darba) augstais sociālais novērtējums – „reliģiska ticība darbam”

***

Aprakstot šo nāvējošo sabiedrisko procesu sistēmu, ko varētu vēl un vēl detalizēt, var šos identificētos procesus izvietot aplī un savienot savā starpā (skat. attēlu), un tad var ieraudzīt kā šī sistēma darbojas kopumā un kā pa to “cirkulē asinis”. Un tad vieglāk var saprast, ka tas viss kopā ir globāla specoperācija par sabiedrības vairākuma pārvēršanu biomasā un par cilvēku pārvēršanu slimos dzīvniekos.

Lūk, tas arī ir regress, bet regresa uzdevums ir cilvēku dehumanizācija. Savukārt kontrregresa (to, kuri cīnās pret regresu) uzdevums ir cilvēku humanizācija.

Regresa uzdevums ir nolaupīt cilvēkiem visaugstākā (idejiskā) līmeņa eksistences līdzekļus. Jo papildus zemākajiem cilvēka eksistences līdzekļiem (ēdienam, ūdenim, mājoklim) eksistē arī augstākie cilvēka eksistences līdzekļi (cilvēka augšupeja no zemāka attīstības līmeņa uz augstāku). Tad, lūk, tagad cilvēku vairumam to nozog saskaņā ar Kārļa Marksa “atsvešināšanas teoriju”.

Tā kā XIX gadsimtā, kad dzīvoja Markss, cilvēkiem tika atņemti pārsvarā tikai zemākie eksistences līdzekļi (ēdiens, dzeramais, mājoklis, apģērbs), tad Markss savā teorētiskajā darbībā koncentrējās pārsvarā uz to, nosaucot zemākā līmeņa eksistences līdzekļu “atsvešināšanu” par ekspluatāciju.

XXI gadsimtā, vadāmā regresa apstākļos augstāko cilvēka eksistences līdzekļu atsvešināšana ir kļuvusi par vissvarīgāko, lai gan lielā planētas daļā joprojām visnežēlīgākajā veidā tiek atsvešināti zemākie eksistences līdzekļi saskaņā ar Marksa absolūtās nabadzīgošanas teoriju. Tomēr Eiropā, Krievijā [,Latvijā] un citās vietās augstāko cilvēka eksistences līdzekļu atsvešināšana kļūst izšķirošā un tikai pēc tās tiek atsvešināti zemākā līmeņa eksistences līdzekļi.

Sergejs Kurginjans
/12.02.2015/

Avots:
http://gazeta.eot.su/article/nash-put-prodolzhenie-12

Informācijas aģentūra
/06.05.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Transatlantijas tirdzniecības līgums (TTIP): ASV mēģinājums apmuļķot eiropiešus un aprīt ES

00489_stop-ttip-generic-fbPašreiz ASV ekonomika ir nestabilāka kā jebkad un izeja no šīs situācijas pēc ekspertu vērtējuma ir straujš noieta tirgu paplašinājums. Dēļ tā ASV prezidents Baraks Obama pēdējo mēnešu laikā pastiprina spiedienu gan uz Kongresu, gan uz amerikāņu partneriem jautājumā par forsētu (paātrinātu) divu stratēģisku tirdzniecības līgumu parakstīšanu – Transatlantijas tirdzniecības investīciju partnerību (TTIP) un Trans-Klusā okeāna partnerību (ar Āzijas valstīm, pirmkārt Japānu, un Amerikas kontinentu valstīm).

2015.gada 17.aprīlī Obama pieprasīja ASV Kongresam īpašas pilnvaras TTIP parakstīšanā, kas tika izdarīts tik skandalozi, ka tas raksturo ne tikai paša Obamas intelektuālo līmeni, bet arī viņa pārmērīgās ieinteresētības līmeni. Baraks Obama kongresmeņiem paziņoja: “Kad 95% mūsu potenciālo pircēju dzīvo ārpus ASV robežām, mums ir jābūt pārliecinātiem, ka tie esam mēs, kuri raksta globālās ekonomikas noteikumus, nevis tādas valstis kā Ķīna.”

Gan Eiropā, gan Āzijā šo līgumu virzīšana sastop arvien pieaugošāku pretestību. ES dažas lielākās transnacionālās kompānijas ir gatavas apvienoties ar ASV praktiski uz jebkuriem nosacījumiem. To aprēķins ir uz lielo apvienoto ASV-ES tirgu no kā šīm korporācijām noteikti kaut kas atleks, tai skaitā milzu peļņas. Šīs elitārās grupas sapņo parakstīt TTIP jau šogad un apmēram pēc pusotra gada izsist tā ratifikāciju ES dalībvalstu parlamentos.

Tomēr pavisam savādāk domā liels daudzums eiropiešu. Neskatoties uz to, ka ES notiek plaša TTIP propaganda, solot eiropiešiem simtiem tūkstošu jaunu darba vietu, dzīves līmeņa paaugstinājumu, lielāku IKP pieaugumu u.c. labumus, tomēr ievērojams ES iedzīvotāju daudzums ir skeptisks attiecībā pret TTIP. Īpaši uzskatāmi tas ir redzams Vācijā. Piemēram, dažas dienas atpakaļ aģentūra Ernst & Young publicēja datus, ka ne mazāk par 56% no TOP30 vācu koncernu patiesībā pieder ārvalstniekiem, galvenokārt amerikāņiem (un te arī daļēji ir atbilde, kas tās ir par korporācijām, kuras tik aktīvi un bezprincipāli lobē TTIP). Tāpat Vācijā 18. un 19. aprīlī (pirms 20.aprīļa 9. saskaņošanas tikšanās par TTIP) notika masu demonstrācijas pret TTIP ar desmitiem tūkstošu cilvēku piedalīšanos. Kopumā pasaulē šajās dienās notika vairāk kā 700 protesta akciju 45 pasaules valstīs (arī ārpus Eiropas).

Kas cilvēkiem nepatīk? Pret ko viņi protestē? Pirmkārt, TTIP tiek apspriests visstingrākajā slepenībā, slēpjot apspriežamo pat no eiroparlamenta deputātiem un dalībvalstu neprofila ministriem. Tātad lielāko cilvēku vairumu nemaz neiepazīstina ar līguma nosacījumiem. Tas ir bezprecedenta gadījums. Amerikāņi uzstāj, ka visam ir jābūt slepenam un ka paziņots tiks tikai tad, kad viss būs saskaņots. Bet Obama Kongresam pieprasīja tādas pilnvaras, kuras paredz parakstīt TTIP bez vēlākām tā mainīšanas iespējām. Respektīvi, kad viss būs saskaņots un paziņots, neko izmainīt vairs nevarēs. Tātad TTIP tiek virzīta visstingrākajā slepenībā, aiz kuras slēpjas kāda nelietība un liels daudzums cilvēku saprot, ka tā ir nelietība.

Tālāk ir zināms, ka ASV uzstāj, lai visus strīdīgos jautājumus par TTIP risinātu bez dalībvalstu tiesiskās līdzdalības ar speciāli izveidotu starptautisku arbitrāžas tribunālu palīdzību. Ir zināms, ka visiem TTIP dalībniekiem būs jāpieņem kopēji standarti (tā arī ir stingra amerikāņu prasība). Tas attiecas arī uz sociālo sfēru, ekoloģiju, darba attiecībām utt. Šai ziņā Eiropā saprot, ka ES dalībvalstīs, jo īpaši Vācijā un Skandināvijā ir stingri sociālie standarti un sociālās valsts koncepcija, bet amerikāņiem nekas tāds ne tuvu nav. Tad, lūk, amerikāņi uzstāj uz to, lai arbitrāžas tribunāli sodītu valstis, ja tās ar īpašām ekoloģiskām un sociālām prasībām traucē starptautiskām korporācijām “pareizi” nodarboties ar biznesu un iegūt maksimālas peļņas. Viņuprāt ir jābūt unificētiem standartiem un ir skaidrs, ja viss notiks pēc amerikāņu prāta, tad šie standarti būs visminimālākie.

Visbeidzot TTIP atņems tās dalībvalstīm lielu daļu no to līdzšinējās suverenitātes [kas jau tagad ES ietvaros ir pietiekami ievērojami samazināta]. TTIP dalībvalstis šo savu suverenitāti nodod šiem arbitrāžas tribunāliem. Francija jau ir paziņojusi, ka tā ir kategoriski pret šo nosacījumu, kuru visādi cenšas uzspiest amerikāņi, jo tā ne par mata tiesu negrasās atteikties no savas suverenitātes.

Visa augstāk minētā rezultātā pārrunas par TTIP iet ļoti smagi. Savukārt pārrunas par Trans-Klusā okeāna partnerību pēc ekspertu domām faktiski ir izgāzušās.

[Visdrausmīgākais TTIP sakarā, kas skars gandrīz visus, ir amerikāņu pārtikas standartu ieviešana, atļaujot ģenētiski modificēto pārtiku, kas ASV ir pietiekami plaši izplatīta. Lai saprastu cik šie draudi ir nopietni un drausmīgi ieteicams noskatīties Konstantīna Sjomina jaunāko filmu “Graudi un pelavas“ (“Зерна и плевелы”): http://www.youtube.com/watch?v=HLuHTGdiTmA ]

Jurijs Bjalijs
/29.04.2015/

Avots:
http://eot.su/node/18670  (sākot no 02:21:00)
https://stop-ttip.org/

Informācijas aģentūra
/03.05.2015/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 4 komentāri