Par konferenci „Pastāvīgas vērtības mainīgā pasaulē”

00416_KonferenceNeviennozīmīgi vērtējama konference notika 29.10.2014 Saeimas Sarkanajā zālē. Konference „Pastāvīgas vērtības mainīgā pasaulē” bija veltīta tradicionālām vērtībām un tajā tika paustas domas par ģimenes nozīmību, negatīvo nostāju homoseksuālisma normalizācijas sakarā un genderisma reformu nepieņemamību. Konferencē deklarēto tradicionālo vērtību dēļ Latvijas homoseksualizētajā presē informācija par to gandrīz nebija atrodama, bet atklātās homoseksuālistu-pedofīlu aprindas to jau paspēja nokritizēt. Diemžēl iepazīstoties ar konferences materiāliem, prieks par vismaz kaut kādu tradicionālas vērtības aizstāvošu pasākumu noplok un kļūst skaidrs, ka neapšaubāmi pozitīvās nostādnes tiek sajauktas ar apšaubāmām, kaitīgām un ka konferencē dalību ņēma arī apšaubāmi elementi (bija „blēži, kuri runā par godīgumu”).

Konferences „Pastāvīgas vērtības mainīgā pasaulē”   fotogrāfijas

Konference „Pastāvīgas vērtības mainīgā pasaulē” fotogrāfijās

Konferenci organizēja Saeimas Sociālo un darba lietu komisija sadarbībā ar Sociālās drošības apakškomisiju un Demogrāfijas lietu apakškomisiju. Konferencē piedalījās Latvijas Universitātes profesore Inguna Ebela, kura prezentēja ceturto alternatīvo ziņojumu Apvienoto Nāciju Organizācijai par bērnu tiesībām Latvijā. Latvijas Universitātes docents Andrejs Mūrnieks runāja par izmaiņām vērtībās postmodernajā kultūrā, socioloģe Gabriela Kubi no Vācijas akcentēja vērtības un pseidovērtības, savukārt izglītības eksperte Ieva Bērziņa runāja par latvisko dzīvesziņu izglītībā. Konferences darba kārtībā bija iekļauta arī Latvijas Kristīgās akadēmijas rektores un profesores Skaidrītes Gūtmanes prezentācija par antropoloģisko krīzi kā cilvēka labklājības sistēmas sagrāvēju, Rīgas Stradiņa universitātes profesores Guntas Ancānes stāstījums par sabiedrības vērtībām emocionālās veselības aspektā, kā arī Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna par Eiropas garīgajiem pamatiem. Konferenci atklāja Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas un Sociālās drošības apakškomisijas priekšsēdētāja Aija Barča (ZZS) un Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Demogrāfijas lietu apakškomisijas priekšsēdētājs Imants Parādnieks(NA).

Gabriela Kubi „Par vērtībām un pseidovērtībām”

Starptautiski pazīstamā socioloģe no Vācijas Gabriela Kubi savā referātā „Par vērtībām un pseidovērtībām” vērsās pret genderisma ideoloģiju, reformām un pastāstīja par to ārprātu līdz kuram ir nodzīvojusies Eiropa. Kubi uzstāšanos var noskatīties te:

Portāls http://www.Katolis.lv raksta: „Plašu referātu nolasīja socioloģe Gabriela Kubi no Vācijas, kas akcentēja vērtības un pseidovērtības. Uzrunas sākumā viņa atzina, ka viņas mērķis ir parādīt to vērtību revolūciju, kuru pašreiz piedzīvojam. „Pēc komunisma krišanas mēs piedzīvojam jaunu ideoloģiju, kas grauj ģimenes kultūras pamatā esošo vērtību sistēmu. Šī ideoloģija slēpjas aiz dzimuma jēdziena. Tā maskējas aiz tā jēdziena, kas patiesībā grauj brīvību, cieņu un cilvēktiesības. Šīs ideoloģijas pamatā ir līdzšinējo seksuālo normu sagrozīšana. Katrā sabiedrībā dzimuma lomas un sociālās lomas aizstāv likumdošana. Ja agrāk mēs piedzīvojam ierobežojumus, ko uzlika monogāmija, tad tagad piedzīvojam otru galējību. Šobrīd tiek runāts, ka dzimums ir vienkārši sabiedrībā pieņemts un mēs varam no tā atteikties jebkurā brīdī. Jebkurš cilvēks var mainīt šīs dzimuma lomas. Mūsdienās tas ir kļuvis arī tehniski iespējams. Cilvēks kļuvis par izejvielu, no kuras var veidot visu, kas vien ienāk prātā,” sabiedrībā notiekošos procesus kritizēja G. Kubi.”

Gabrielas Kubi sakarā (kas mazāk attiecas uz konkrēto uzstāšanos) ir jāmin viena ļoti būtiska nianse – viņa genderisma ideoloģiju saista ar marksismu un lieto „totalitārisma” terminu, ko savulaik ideoloģiskam karam pret PSRS izgudroja ASV ideologi, un kopš tiem laikiem proamerikāniskās un antipadomiskās aprindas turpina aktīvi izmantot šo terminu. Tā kā PSRS ideoloģiskais pamats bija marksisms-ļeņinisms-staļinisms (pēc Hrusčova nodevības tikai marksisms-ļeņinisms), norāde uz marksismu rada maldinošu un tradicionālo vērtību nesējiem ļoti kaitīgu (patiesībā pat nāvīgu) analoģiju, it kā marksismam un PSRS būtu kāds sakars ar genderisma ideoloģiju un citiem tradicionālās vērtības un cilvēcību iznīcinošiem procesiem. Tas tā ne tikai nav, bet patiesībā ir gluži pretēji.

Tomēr zināms pamats izteikt šādus apgalvojumus, diemžēl ir, un konferencē Kubi, īsi pieskaroties šai tēmai, izsakās arī korekti – viņa runā par „marksisma radikālā feminisma spārnu”. Šādu izteikumu pamats ir apstāklī, ka patiešām atsevišķi marksisma novirzieni aizdomājas līdz genderismam un tamlīdzīgām nejēdzībām, bet tas nav viss marksisms un ar pašu Marksu tam nav nekāda sakara, tāpat kā tam nav nekāda sakara ar to marksisma versiju, kura bija PSRS fundaments. Tai pat laikā šis marksisma novirziens attīstījās tieši Rietumeiropā un ASV, kur arī aizdomājās līdz šādiem absurdiem. Un tas tā notika tāpēc, ka daudzi no ievērojamiem Rietumeiropas marksistiem bija kā minimums homoseksuālisti un, kas tagad kļūst arvien acīmredzamāks, visdrīzāk arī pedofili.

Vienkāršojot, izvirtuļi, slēpjoties aiz pareizās sociālisma vienlīdzības idejas, izdomāja savām perversijām ideoloģisku attaisnojumu (tādējādi diskreditējot neapšaubāmi pozitīvo sociālisma ideju) un sāka to realizēt (šādu ideoloģiju var nosaukt par homosociālismu (sociālisms homoseksuālistiem), kas ir pavisam kas cits nekā sociālisms). Tā rezultātā visā Rietumu pasaulē termins „sociālisms” masu apziņā ir visciešākā mērā sasaistīts ar izvirtībām un galēji destruktīvām parādībām, kas ir patiešām traģiski, jo tādējādi Rietumu pasaulei tiek laupīta vienīgā ideja, kura ir spējīga radīt patiešām cilvēcīgu sabiedrību. (Līdzīga politiskā tehnoloģija ir realizēta Latvijā, kur termins „kreisais”, kas apzīmē sociālistus, masu apziņā maldinoši ir saistīts ar „krieviem”, bet „labējais” (individuālisti, egoisti, egocentriķi ar privātās iniciatīvas un privātīpašuma prioritārumu) ar latviešiem. )

Savukārt PSRS sociālisms bija pilnībā tradicionāls. PSRS tapšanas laikā sākumā Ļeņins, bet pēc tam Staļins, asi „nolika pie vietas” homoseksuālistu pataloģiskās ambīcijas, kādēļ šīs aprindas nostājās pret PSRS un aktīvi palīdzēja to diskreditēt un iznīcināt. Rietumvalstu homosociālistiem PSRS ir ļoti nepatīkams vēsturisks precedents un šai ziņā viņu intereses pilnībā sakrīt ar lielbagātniekiem un sīkburžuāziju, vēl jo vairāk tādēļ, ka kapitālistu atvases nereti pašas saslimst ar šo slimību, kam viens no galvenajiem cēloņiem visbiežāk ir vecāku cietsirdība, neiejūtība un nelietība. Tāpēc, aizstāvot tradicionālās vērtības, īpaši pašreiz, kad tās ir jo īpaši apdraudētas, nekādā gadījumā nedrīkst nopulgot Padomju valsti, pat, ja ir kādas vēsturiskas vai ideoloģiskas pretenzijas pret to (par tām tad jārunā atsevišķi).

Zbigņevs Stankevičs „Eiropas garīgie pamati”

Patīkami pārsteidza katoļu arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča uzstāšanās, kurā viņš, konstatējot acīmredzamu faktu, izteica zīmīgu un savā ziņā vēsturisku apgalvojumu, ko labi vajadzētu ielāgot visiem antipadomistiem un antikrieviem. Stankēvičš norādīja, ka dzīvojot Padomju Savienībā Latvijas iedzīvotāji ar dzelzs priekškaru bija pasargāti no Rietumu pasaules destruktīvajiem procesiem un ka Rietumvalstīs cilvēki, tai skaitā arī garīdznieki, ir kā tvana gāzi saelpojušies. Zbigņeva Stankeviča runa pieejama te:

Portāls http://www.Katolis.lv šo uzstāšanos apraksta sekojoši: „Konferences noslēgumā bija Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna par Eiropas garīgajiem pamatiem. Viņš to uzsāka, sakot: „Katrā uzstāšanās vēstījumā bija kāda bēdīga ziņa. Bet man ir pārliecība, ka nav jānokar galvas, jo visā tajā var ieraudzīt Labās vēsts klātbūtni.” Uzrunā viņš izgaismoja, kas ir patiesais Eiropas vērtību pamats Rietumu civilizācijā un cik lielā mērā tas sakņojas judeo-kristīgajās tradīcijās. Kā svarīgākās mūsu civilizācijas vērtības, jeb atziņas, uz kurām tā balstās, viņš minēja: 1) pārliecību, ka cilvēks ir vērtība; 2) cilvēka tiesības uz dzīvi brīvībā; 3) cilvēku vienlīdzību; 4) brālību un 5) cieņu pret dabu. Šīs pamatatziņas, viņaprāt, var rezumēt divos vārdos: cilvēka cieņa. „Man ir pārliecība, ka tieši cilvēka cieņa ir Eiropas vērtību kodols. Katram cilvēkam piemīt neatkārtojama cieņa, tāpēc viņš ir vērtīgs un nekad nevar kļūt par līdzekli citu mērķu sasniegšanai,” teica arhibīskaps. „Tā ir tā labā vēsts, ka 2000 gadu laikā šīs Evaņģēlija vērtības, kas izriet no judeo-kristīgās atklāsmes, ir iesakņojušās mūsu kultūrā, impregnējušas to un novedušas pie civilizācijas un tehnoloģiju sprādziena.”

Pievēršoties mūsdienās aktuālajām problēmām, par kurām īpaši runāts šai konferencē, arhibīskaps norādīja uz viduslaikiem, kuros cilvēku seksualitāte bija nomākta un indivīda izpausmes iespējas ierobežotas. „20.gs. cilvēks sāk apzināties sevi kā indivīdu, sāka apzināties savu brīvību un cieņu, bet vēl neapzinās savu atbildību,” skaidroja Z. Stankevičs „Viņam gribas pašrealizēties. Bet ko tas nozīmē? Ja tu nepazīsti sevi, kas tu esi, ja sevi identificē tikai ar savu miesu un primitīvākajām baudām, tad sevi īstenosi tikai primitīvākajā līmenī. Bet ja apzinies, ka tev ir dvēseliskā un garīgā dimensija, tad centīsies apmierināt visu līmeņu vajadzības. Ir viena atslēga – to Jānis Pāvils II vairākas reizes bija atkārtojis: Cilvēks nevar īstenot sevi, citiem vārdiem sakot, nevar pašrealizēties, jeb sasniegt piepildījumu kā vien caur nesavtīgu sevis dāvāšanu. Cilvēks, kas neuzņemas atbildību, neapzinās, ka patiesā laime ir citādāka. Meklē brīvību, bet iegūst atkarību no saviem instinktiem, varaskāres.”

Noslēgumā arhibīskaps norādīja uz to, ka starptautiskās struktūras mēģina sabiedrībai uzspiest „slimus mehānismus, izdabāt cilvēka zemākajiem instinktiem, bet tas nepalīdz cilvēkam sevi īstenot. Tas notiek zem demokrātijas un diskriminācijas apkarošanas lozungiem, bet patiesībā mēģina nomainīt paradigmas, mēģina izšķīdināt mūsu civilizācijas saturu un ved pie pataloģijām”. Cenšoties atbildēt uz jautājumu, ko darīt, arhibīskaps aicināja apzināties to, kādi procesi notiek izglītībā, un informēt par to sabiedrību. Otrkārt, vēlēšanās neļauties demagoģijai un neievēlēt patoloģiskus cilvēkus, turklāt domājot ne tikai primitīvas patoloģijas, bet arī mantkārību, varaskāri, kas spēj maskēties. „Hameleonisms ir milzīga problēma mūsu sabiedrībā. Mums ir diezgan vāja spēja atpazīt hameleonus. Mums ir jāmācās. Kad ejam uz vēlēšanām, ir jāatbalsta nevis tie kandidāti, kuri sasola zelta kalnus un leiputriju, bet gan tie, kas iestājas par ilgtermiņa vērtībām,” teica Z. Stankevičs. „Es ticu, ka Latvijai Dieva plānā ir milzīga misija. Pasaulē pieaug reakcijas pret šāda veida destruktīvu politiku attiecībā uz ģimenēm, bērnu audzināšanu, seksuālo audzināšanu. Latvija ir aicināta piedalīties šai koalīcijā. Latvija, pateicoties tam, ka ir saglabājusi veselīgās vērtības, var dalīties ar šīm vērtībām ar citām valstīm un palīdzēt atbruņot to dzeloni, kas šobrīd dzeļ kārtējās valstis.””

Andrejs Mūrnieks „Izmaiņas vērtībās postmodernajā kultūrā”

Andreja Mūrnieka priekšlasījums ir ievērojams ar to, ka beidzot arī latviešu valodā kāds kritizē postmodernisma nāvējošo dabu. Tēmu, protams, var pēc tam attīstīt dažādos virzienos un nav pārliecības ka tādējādi nenonāksim pie citām destrukcijām, bet pats fakts pašreizējos apstākļos ir ievērības cienīgs un pozitīvs. Andreja Mūrnieka uzstāšanās te:

http://www.katolis.lv : „Latvijas Universitātes docents Andrejs Mūrnieks runāja par izmaiņām vērtībās postmodernajā kultūrā. Ieskicējis pašreizējo situāciju no dažādiem aspektiem, viņš izšķīra četras idejas, kas raksturīgas mūsu laikmeta attīstības tendencēm: 1) galvenais kļūst individuālā pašrealizācija, pašizpausme, labsajūta un bauda; 2) ticība, ka brīvais tirgus atrisinās visas problēmas un tāpēc jāsamazina valsts, tautas, ģimenes, Baznīcas ietekme, kas ar saviem aizliegumiem var traucēt patērēt un baudīt; 3) vajadzību dažādība (..) „pat reliģijā cilvēks kļūst par patērētāju, nevis augstāku ideālu realizētāju, un reliģija kļūst par savdabīgu izklaides veidu – katrs tagad var veidot savu reliģisko virumu, paņemot no dažādām reliģijām to, kas labāk garšo”; 4) mainīgā identitāte – mainīgums sākot ar darba vietu, beidzot ar dzimtu.

Kritiski analizējis šīs tendences, A. Mūrnieks rezumēja: „Kosmopolītiskie patērētāji diez vai būs pietiekami pašaizliedzīgi savas dzimtenes aizstāvji. Šajā situācijā, kad ir iespējamība, ka cilvēkiem nāksies aizstāvēt savu dzimteni, pat ar ieročiem rokās, pat ziedot savu dzīvību, gribot negribot ir jāatgriežas pie tradicionālajām vērtībām. Un tās ir: atjaunot cieņu pret cilvēku, t.sk. cilvēka dzīvību. Atjaunot cieņu pret ģimeni, valsti un tautu. Lai sabiedrība attīstītos un virzītos uz priekšu, ir vajadzīga stabila ass, stabilas pamatvērtības. (..) Šī ass ir tradicionālie tikumi, kuri, starp citu, parasti veidojas kopā. Līdzīgi ir arī ar netikumiem, tie arī parasti turas kopā. Neuzticība laulātajam vai meli mazās lietās met šaubu ēnu par cilvēku, viņa spēju būt uzticīgam savai valstij, par viņa atbildīgumu vispār. (..) Un otrādi, patiesīgums, mīlestība, uzticamība, savaldība, pašdisciplīna ir vērtības, kas palīdz ikvienā jomā, sākot ar attiecībām ģimenē un beidzot ar attieksmi pret valsti.”

Domājot par to, lai Latvija neizmirtu un ģimenes plauktu, A. Mūrnieks piedāvāja aicināja veikt konkrētus soļus vismaz trīs dimensijās. Pirmkārt, viņaprāt, nepieciešams likums par ģimeni, kur būtu apvienotas visas tās lietas, kas ir dažādos citos likumos, kas pavērtu iespēju vai liktu valdībai finansiāli atbalstīt ģimenes, t.sk. nodrošināt atvieglojumus ģimenēm ar bērniem, sniegt atbalstu pirmā mājokļa iegādei, kur kritērijs būtu noslēgta laulība vai bērna piedzimšana. Otrkārt, viņš uzsvēra to, cik svarīga ir vērtībizglītība skolās, ētika, sarunas par dzīves jēgu, laulību. „Starp citu pašreizējā izglītības saturā tikai vienā vietā ir pieminēta laulība, tā pati mantojuma sakarā,” viņš norādīja. Kā trešo dimensiju viņš akcentēja izmaiņas publiskajā vidē, TV, radio. Nepieciešami konkursi par dzīves vērtībām, sacensības, šovi, kur būtu iesaistītas ģimenes, būtu mazāk vardarbības, pornogrāfijas, lētuma. „Valsts pasūtījums ir veids, kā to varētu veidot. Un protams, arī interneta vide – atrast veidus, kā uzrunāt jauniešus par vērtībām tajās platformās, portālos un citos modernajos komunikācijās līdzekļos, kurus mēs pazīstam,” uzrunu noslēdza A. Mūrnieks.”

Skaidrīte Gūtmane „Antropoloģiskā krīze kā cilvēka labklājības sistēmas sagrāvējs fenomens”

Aija Barča

Portāls http://www.katolis.lv informē: „A. Barča konferences tēmu pamatoja, citējot fragmentu no Satversmes preambulas un 110.pantu: „Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu un izturas atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu. (..) Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.””

Te jāpiebilst, ka vēl 2014.gada vasaras otrā pusē notika tikšanās ar Aiju Barču un Uldi Sesku par bērnu aizsardzības jautājumiem, kuros abi tika informēti gan par katastrofālo situāciju šai jomā, gan arī par joprojām aktuāliem konkrētiem ģimeņu vajāšanas gadījumiem. Tikšanās notika, jo Aiju Barču uz kopējā nelietīgo Latvijas politiķu fona var nosaukt par pietiekami pozitīvu un adekvātu personu, tāpēc jo šokējošāks bija Barčas paziņojums, ka „bāriņtiesas ir tiesas” (patiesībā bāriņtiesas ir pašvaldības iestādes; „tiesa” ir tikai cilvēkus maldinoša šo iestāžu nosaukuma sastāvdaļa un Barča šādi izsakoties parādīja kā minimums savu nekompetenci). Tāpat tikšanās laikā Barča aktivitātes šo jautājumu risināšanā gribēja atlikt uz laiku pēc vēlēšanām. Tad arī Barča ar Sesku savā starpā prātoja, ka derētu sarīkot par šo tēmu konferenci un iespējams pieaicināt uz to arī eksprezidenti Vairu-Vīķi Freibergu. Labi, ka tas tā arī netika izdarīts, jo tur, kur ir VVF, tur nekas labs nav un nevar būt kaut vai tādēļ, ka viņai savulaik (dēļ dēla homoseksualitātes) bija izšķirošā loma notikumu gaitas maiņā, kas ļāva pieķertajiem augsti stāvošajiem homoseksuālistiem-pedofīliem izvairīties no soda.

Ieva Bērziņa „Latviskā dzīvesziņa izglītībā – iespēja bērnu un jauniešu vērtīborientācijā”

http://www.Katolis.lv :„Izglītības eksperte, darba grupas, kas izstrādā mācību priekšmeta „Dzīvesziņa” materiālus, locekle Ieva Bērziņa runāja par latvisko dzīvesziņu izglītībā. Viņa pauda pārliecību, ka šobrīd ir vērtīborientācijas krīze, kuru nosaka tirgus ekonomikas un patērētājsabiedrības dzīves modelis. Kā faktorus, kas uz to norāda, viņa minēja: Latvijas iedzīvotāju skaita pastāvīgu samazināšanos, lielo emigrāciju, lielo šķirto laulību skaitu, faktu, ka degradējusies vecāku izpratne par viņu lomu, jo katru gadu no ģimenēm tiek izņemti 2000 bērni, sociālo netaisnīgumu, – esam viena no sociāli nevienlīdzīgākajām valstīm Eiropā. Tas liek domāt, „ka ir vajadzīga rīcība, kurā tiktu līdzsvarotas gan materiālās labklājības vērtības, gan garīgās un emocionālās labklājības vērtības”.

Kā vienojošo vērtību, kurai būtu jāseko, I. Bērziņa minēja latviskumu. Viņa arī informēja par četriem pamatkomponentiem, kas ietilpst latviskajā dzīvesziņā: tradicionālā kultūra; bērnu un jauniešu sagatavošana ģimenes dzīvei, kas kā elements iztrūkst Latvijas izglītības sistēmā (Igaunijā un Lietuvā obligātajā mācību saturā tas ir kā atsevišķs priekšmets); patriotiskā jeb valstiskā audzināšana; cilvēku pašidentitāte un sociālā identitāte, t.sk. dzimumidentitāte.” Uzstāšanās te: http://cdn.tiesraides.lv/560×420/saeima.lv/20141029114221_saeima3-2audio_1_0

Šī kā reiz ir tā lieta, kas, maigi izsakoties, ir stipri apšaubāma. Vispirms ir jāpasaka, ka uzsvars uz tradicionālismu ir ļoti apsveicams un pareizs – ļoti labi. Bet tam nāk līdzi daudz kas cits, pie tam, galīgi nav saprotams kas tieši. Šo rindu autors kā latvietis uz šo pasākumu raugās ļoti skeptiski, jo nav pārliecības, ka tas neizvērtīsies kārtējā farsā, kas vēl vairāk debilizēs mūsu jauniešus, veicinās viņos antipadomismu, antikrieviskumu (atraujot tādējādi no saknēm, pastiprinot sabiedrības sašķeltību un spriedzi) un tādējādi sašaurinās viņu redzesloku (jo daudzas zināšanas ir pieejamas tikai krieviskā vidē un tieši no krieviskās vides nāk tas spēks, kas palīdz nosargāt tradicionālās vērtības). Citiem vārdiem sakot, Lāčplēša lāčausis ir krievu spēka avots (slāviskās jeb, ja patīk, baltslāvu civilizācijas saknes), tāpēc katrs Melnais bruņinieks (vācu, angļu, norvēģu, zviedru utt.) cenšas tās nocirst, tādējādi laupot lāčplēšiem tā spēka avotu. Ja „Latviskā dzīvesziņa” ir no šīs sērijas (un izskatās tieši tā), tad tā ir kaitīga un kategoriski nepieņemama.

Bet aktuāls ir jautājums arī par „krieviem”. Mēs viņus ar gribam iepriecināt ar kaut ko tādu? Un ko viņi par to teiks? Kā ir patiesībā īstenībā nav nozīmes, jo „krievi” ir pamatoti zaudējuši uzticību šai valstij un latviešiem un neko labu vairs no tās negaida. Tā augstākās pakāpes nelietība, ko paveica latviešvalodīgie nacisti, izkropļojot „krievu” pamatizglītību un spiežot bērnus kopš mazākajām klasēm mācīties latviski, netiks aizmirsta un vēl ilgi būs pamatotas antilatviskas retorikas avots. Par to latviešiem kaut kad var nākties dārgi samaksāt. Un ja uz šī fona mēs uzliekam obligātu „Latvisku dzīvesziņu” (pat ja tās saturu izveido puslīdz pieņemamu), tad sekas tam var būt sprādzienbīstamas jau pat vistuvākajā laikā.

Ja runā par Bērziņas uzstāšanos, tad viņa bija vāja gan ar savu nekonkrētību, gan ar deklaratīvumu un gan arī ar „izteikumiem pēc Freida”, ka latviskums ir pats galvenais un stādāms pāri visam (tāds formulējums ir pilnībā nepieņemas). Prezentācijas fails tiesa gan satur vairāk informācijas un tur ir minēta būtiska lieta, kas runājot nav akcentēta – vispārcilvēciskums, bet arī tur tas ir nolikts pēdējā plānā , lai gan tam ir jābūt pirmajam, jo vispirms mēs katrs esam cilvēki, bet pēc tam jau dalāmies rasēs, tautās un sociālās grupās. Šīs elementārās hierarhijas neievērošana ved pie drausmīgām sekām kā viens no blakus produktiem arī ir viss kroplais un netradicionālais, kas „uzkrājoties” draud aizslaucīt tradicionālo.

Nopietnas bažas arī izraisa definētie vērtību kritēriji – „vērtības, kas palīdz nodrošināt latviešu tautas pastāvēšanu, attīstību un uzplaukumu ilgtermiņā un Latvijas valstiskuma ilgtspēju” un latviešu tautas saglabāšana kā virsmērķis (censties saglabāt tautu, protams, ir labi, bet tas nevar būt virsmērķis, jo ir būtiski par kvalitatīvi kādu tautu iet runa un kādi līdzekļi tiek izmantoti, piemēram, „bērnu tirgotāju vai izlaupītāju tautu” vai „uzdzīvotāju tautu” noteikti nav vērts saglabāt, un ir galēji nepieņemamas necilvēcības pret citām tautām, kuras jau tiek veiktas latviešu tautas interešu aizsegā).

Uzstājoties Ieva Bērziņa piemin 2000 izņemtos bērnus un min ka tās ir vērtīborientācijas sekas (prezentācijā ir rakstīts: „vecāku lomas, tiesību un pienākumu degradēšanās – ar bāriņtiesu lēmumiem no ģimenēm katru gadu tiek izņemti vairāk kā 2000 bērnu”). Ar šo apgalvojumu autore kā minimums paziņo, ka nepārzin šīs lietas un nav informēta par bāriņtiesu noziegumiem pret ģimenēm un lej tādējādi „ūdeni” uz tām „dzirnavām”, kuras pulgo ģimeni un, aizsedzoties ar antiģimenisko retoriku, veicina kroplo sociālo parādību normalizāciju. Vecāku lomas, tiesību un pienākumu krīze protams ir, bet šie 2000 bērni ir pirmkārt ierēdņu agresijas, nekompetences, cietsirdības un korumpētības sekas.

Visbeidzot prezentācijas beigās norādīto M.Zālītes citātu „Savas identitātes ietvaros cilvēks jūtas komfortabli” kopā ar latviešu tautas gudrību „dots devējam atdodas” vajadzētu adresēt tiem, kuri ar savu darbību vai bezdarbību atbalsta „krievu” skolu likvidāciju.

Gunta Ancāne „Sabiedrības vērtības emocionālās veselības aspektā”

Drausmīgi interesanta ir Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas un psihoterapijas katedras profesores Guntas Ancānes uzstāšanās „Sabiedrības vērtības emocionālās veselības aspektā”. Mūsdienās, kad muļķība un nelietība sit tik augstu vilni, ka nākas diskutēt par viselementārākajām lietām, smalkas un nemanāmas „neceļos novešanas” metodes ir retums un tās pat netiek pamanītas. Ancānes uzstāšanās ir viena no tādām. Tā ir spilgta, gudra, augsti profesionāli izpildīta, gandrīz viss tā arī ir, kā viņa saka, bet uzstāšanās gars un tās akcenti ir savā būtībā ļoti nežēlīgi, kaitīgi un neceļos vedoši. Lūk, Guntas Ancānes priekšlasījuma video:

Sākumā Ancāne kā mērķi nosprauž psihiski veselu cilvēku radīšanu (kas ir pareizi) un pēc tam aplej klausītāju ar aukstu dušu: „ģimeni nevajadzētu glorificēt, jo ne katrā ģimenē uzaug psihiski veseli cilvēki”, kas, protams, tā ir, bet kas dara ļoti uzmanīgu, jo no šāda apgalvojuma ir tikai daži spriedumu soļi līdz ģimenes nevajadzības un kaitīguma tēzēm… un vienu šo solīti Ancāne arī sper, parādot savu vilka dabu: „Es daudzus bērnus aicinātu izņemt no tām ģimenēm, kur viņi pašreiz atrodas.” Viss! Ir pateikts, ka par maz bērni tiek izņemti no ģimenēm! Bet ne vārda nav minēts, ka nemaz nav jau pienācīgas alternatīvas, jo aprūpētājģimenes, aprūpes nami un perversā hedonisma kopības, ko grib apsaukt par ģimeni, ir ievērojami sliktākas alternatīvas par neideālo ģimeni, vēl jo vairāk tādēļ, ka arī tās alternatīvas ir tālu no saviem uzprojektētajiem un izreklamētajiem ideāliem (jo īpaši perversā hedonisma kopības, kuras ir izteikti antisociālas un kurām bieži vien vajadzētu kļūt par kriminālpolicijas darbības objektu).

Ancāne pareizi piemin izglītošanas lielo lomu ģimenes veselības uzturēšanā, bet tālāk šo domu neattīsta. Iespējams tāpēc, ka tad mums vajadzēs atcerēties agrāk izmantotās metodes un praksi, un „drausmīgos” Padomju laikus, kur tas bija visaugstākās kvalitātes līmenī, līdz kuram mūsdienu Latvijai ir ļoti tālu.

Nākamā aukstā duša vērīgu klausītāju sagaida, kad Gunta Ancāne maina galveno mērķi un paziņo, ka tas ir radīt „izcilu personību”. Tas ir, būtu labi, ja visi būtu izcili dažādās savās jomās. Virspusējam klausītājam un pūļa cilvēkiem pret šiem uzstādījumiem nav ko iebilst un viņi var pat sajūsmināties par tiem, tomēr šāda formulējuma būtība, jo īpaši kopā ar jau pateikto, ir pietiekami drausmīga. Pirmkārt, kāpēc tieši „izcila personība” nevis tikai „personība”, jo jau tikai „personības” ir „cilvēks ar lielo burtu”. Savukārt „izcila” nozīmē „vislabākā”, kam automātiski līdzi nāk ambiciozitāte, kas nav iedomājama bez egoisma no kura līdz egocentrismam ir tikai pāris soļi, kā arī tas nozīmē, ka būs „mazāk labie”. Un ko tad mēs darīsim ar tiem „mazāk labajiem”, ja visiem jābūt „izciliem”? Netieši atbilde tika dota jau iepriekš: „Es daudzus bērnus aicinātu izņemt no tām ģimenēm, kur viņi pašreiz atrodas.”

Te protams var sākt diskutēt par to, kas tad ir personība un atsaukties uz tām psiholoģijas autoritātēm, kuras jebkuru cilvēku uzskata par personību (galēji primitīvi cilvēki, kuriem pārsvarā eksistē tikai fizioloģiskās vajadzības, pēc šīs sapratnes arī ir personības), un tad tiešām vajag kaut kā izdalīt tos cilvēkus, kuriem, papildus fizioloģiskai un sociālai apziņai ir attīstīta arī kultūras apziņa. Bet tādēļ nevajag vēlreiz izgudrot divriteni un izmantot tik maksimalizējošu vārdu. Šī problēma psiholoģijā jau ir atrisināta, ar personību saprotot vai nu sociālo un kultūras apziņu vai tikai kultūras apziņu, bet neattīstītākos indivīdus saucot par „personām” vai „indivīdiem”. Vēl jāpiebilst, ka tiekšanās pēc izcilības ir viens no psihiskās saslimstības riska faktoriem, tāpēc tas nonāk zināmā pretrunā ar mērķi radīt psihiski veselus cilvēkus.

Visbeidzot pēdējā bažas izraisošā atklāsme ir Ancānes spriedumi par demokrātiju. Viņa pilnīgi pareizi norāda uz Senās Grieķijas demokrātiju, kurā vergiem nebija lemšanas. Šī atziņa tiek sasaistīta ar mūsdienām un iepriekš teikto, ka atsevišķi cilvēki ir kā vergi (un tas tiešām tā ir) un tad, runājot it kā par sengrieķiem, bet patiesībā par mūsdienām, tiek pateikts, ka jālemj ir „izglītotākajiem, pārtikušākajiem un veselākajiem (drosmīgākajiem)”. Ja Ancāne būtu pateikusi tikai „izglītotākajiem” un varbūt vēl arī „veselākajiem (drosmīgākajiem)”, tad iespējams kaut kādā mērā viņai varētu piekrist, bet ir pateikts arī „pārtikušākajiem” un tas pilnībā maina lietas būtību. To pašu varētu pateikt savādāk – jāvalda ir bagātākajiem. Tātad, „lai dzīvo oligarhija” un „ieviešam mantiskos cenzus”. Lūk tā! Tas ir jo īpaši zīmīgi tiem, kuri zin globālos strāvojumus likvidēt vai maksimāli ierobežot demokrātiskās procedūras kā tādas, kas pats par sevi nebūtu nekas traģisks, ja vien to nemēģinātu realizēt spēki, kuri ir pietiekami tālu no saprātīguma un morālās tīrības.

Un tagad mazliet pārdomas. Pirmkārt, kas ir Gunta Ancāne? Viņa ir psihoterapeite, RSU mācībspēks un Latvijas Ārstu biedrības valdes locekle. Gan RSU, gan Latvijas Ārstu biedrība ir pietiekami nopietnas organizācijas (cik nu vispār Latvijas „pīļu dīķī” var būt kaut kas nopietns), bet psiholoģija un psihiatrija ir viena no galvenajām, tabuizētākajām (īsto psiholoģiju pūlim cenšas nestāstīt) un spec aprindas visvairāk interesējošajām mūsdienu nozarēm. Gan no amatiem, gan no uzstāšanās ir pilnīgi skaidrs, ka Gunta Ancāne nav muļķe. Viņa visu ļoti labi saprot un katrs vārds ir rūpīgi pārdomāts. Tieši no šādām pozīcijām ir jāapskata tas, ko Ancāne pateica, tai skaitā apgalvojumu, ka viņa no ģimenēm izņemtu vairāk bērnus, gan arī tas, ko viņa nepateica. Un no šādām pozīcijām ir lietderīgi palūkoties uz Ancānes vidi un paturpināt viņas tēzes.

Ko Gunta Ancāne nepateica? Viņa, būdama psihoterapeite un uzstājoties tradicionālām vērtībām veltītā konferencē, laikā, kad norit mēģinājumi normalizēt homoseksuālismu, nepateica pašu galveno – ka homoseksuālisms ir psihiska slimība. Viņa kā psihoterapeite to zin! Jā, var būt diskusijas par to, ko ar šiem cilvēkiem darīt, kādas ir viņu ārstēšanas un integrēšanas sabiedrībā iespējas, var teikt, ka noteikta līmeņa slimīgi stāvokļi ir stimuls atsevišķu indivīdu personības attīstībai utt., bet šajos apstākļos, kad pataloģiju grib pielīdzināt normai, nepateikt galveno no profesionāļa puses ir necienīgi. Nobijās? Bet apgalvot, ka „ģimeni nevajag glorificēt”, „ne katrā ģimenē uzaug psihiski veseli cilvēki”, „es daudzus bērnus aicinātu izņemt no tām ģimenēm, kur viņi pašreiz atrodas” tomēr nenobijās!

Kāda ir Ancānes vide? Viņa ir Latvijas Ārstu biedrības valdes locekle. Šai organizācijai ir liela vara kaut vai arī tādēļ, ka viņi sertificē ārstus (ne par velti, protams) un caur to viņiem ir uz tiem ietekme, bet caur ārstiem uz daudziem citiem procesiem. Tā ir ļoti liela vara (vēl ir standarti, likumdošana utt.). Cits Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklis ir Pēteris Apinis, kuru viņa piemin arī uzstāšanās laikā. Ierindas cilvēks to var nezināt, bet psihoterapeits, kurš ikdienā kontaktējas ar Apini, noteikti zin par viņa netradicionalitāti. No psihoterapeita to nav iespējams noslēpt. Līdzīgā kārtā viņa zin par RSU rektora Jāņa Gardovska netradicionalitāti, ko informēti nespeciālisti zin arī pēc tā, kur Birkavs uz reiz pēc viņa publiskas nosaukšanas pedofilijas lietā slēpās no preses. Savukārt pati RSU ir mācību iestāde, kurā amerikāņu žurnālistiku pasniedz bēdīgi slavenais Kārlis Streips. No vienas puses tas neko neliecina, bet no otras puses, kopā ar citām dīvainībām, ir pamatots jautājums – „cik lielā mērā var uzticēties Guntai Ancānei”?

Bet tagad pateiksim to, ko Ancāne nesaka, bet ko iespējams varētu pateikt un ko iespējams varētu domāt (bet iespējams arī ka ne). Ancāne uzstāda mērķi – maksimāli daudz „izcilu personību”. Tai pat laikā viņa pietiekami kritiski izsakās par ģimeni un atklāti saka, ka no daudzām ģimenēm ir jāizņem bērni (un nekas, ka nav labāki apstākļi, kur tos bērnus likt). Un tagad jautājums – vai ar homoseksuālismu slims cilvēks var būt „izcila personība”? Te jāatgādina, ka Ancāne īpaši norādīja profesionālo kritēriju kā vienu no „izcilības” rādītājiem. Tātad, vai, piemēram, Kārlis Streips ir „izcila personība”? Vai arī – vai izdevniecības Atēna īpašnieki ir „izcilas personības”? Ancāne to nesaka, bet domājas varētu atbildēt, ka jā, pēc profesionālā kritērija varētu teikt, ka ar homoseksuālismu slims cilvēks var būt „izcila personība”. Un tagad citi jautājumi! Kāpēc mums tiesiskā valstī liegt tiesiski noregulēt savas personiskās attiecības „izcilām personībām”? Vai tad tās dēļ savas „izcilības” nav to pelnījušas? Tā taču ir elementāra cieņas izrādīšana! Un kāpēc mums uzskatīt, ka ar homoseksuālismu slima „izcila personība” sliktāk audzinās bērnus nekā „neizcilas personības”, kurām labāk tos atņemt? Lūk tā! Ancāne to nesaka, bet no Ancānes teiktā līdz tam var aiziet un, ņemot vērā kontekstu, nav pārliecības, ka vienubrīd neaizies arī.

Ingūna Ebela

Ja kādam, rīkojot šo konferenci, bija doma izdarīt kaut ko labu, tad viņš to lielā mērā sabojāja, uzaicinot uzstāties konferencē LU profesori un “Glābiet bērnus” priekšsēdētāju Ingūnu Ebelu (tik pat labi uzstāties par tradicionālām vērtībām un bērnu aizsardzību varēja paaicināt Lailu Riekstu-Riekstiņu, Kārli Streipu vai Valdi Birkavu), kura visa cita starpā ir atbildīgā par ziņojuma sagatavošanu priekš ANO par to, kā Latvija izpilda Bērnu tiesību aizsardzības konvenciju un kāds vispār Latvijā ir bērnu stāvoklis. Par šo tēmu viņa arī uzstājās konferencē („Ceturtais alternatīvais ziņojums Apvienoto Nāciju Organizācijai par bērnu tiesībām Latvijā„). Šī uzstāšanās ir vairāk kā nožēlojama, kas labi ilustrē noteiktu latviešvalodīgo aprindu aprobežotību, impotenci un nelietību. Pat, ja nezin, kādu lomu bērnu industrijā pilda Ebela, tad tikai no viņas uzstāšanās vien paliek neomulīgi (noteikti noskatieties – labs ilustratīvs materiāls kā par ļoti svarīgu tēmu nepasaka neko un tukši vāvuļo pozitīvisma garā). Visa Ingūnas Ebelas uzstāšanā ir apskatāma te: http://www.saeima.lv/lv/aktualitates/saeimas-zinas/22715-konference-saeima-diskute-par-pastavigam-vertibam-mainiga-sabiedriba

Ingūna Ebela

Ingūna Ebela

Vispirms par Ebelas lomu. Viņai kā ziņojuma sagatavotājai priekš ANO no vienas puses ir liela vara ietekmēt šeit notiekošos procesus, kuri skar bērnus, pozitīvā virzienā, jo no starptautiskām institūcijām Latvijas nelietīgā ierēdniecība tomēr kaut cik bīstas un arī pašām latviešvalodīgo elitārajām aprindām ir nepatīkami negatīvi izcelties starptautiskā mērogā. Ir nopietns pamats šaubīties vai Ebela to, kas patiesībā notiek ar Latvijas bērniem, ziņojumā raksta un tieši esošās sistēmas, kurā notiek pietiekami drausmīgas lietas, piesegšana ir galvenā viņas loma, ko, spiežot pēc uzstāšanās, viņa veic pietiekami apzināti.

Savā ziņojumā Ebela visa cita starpā stāsta, ka ir jāuzklausa arī bērni un stāsta ka tas tiekot darīts, bet rodas jautājums (retorisks, protams), kurus bērnus un kādā veidā Ebela uzklausa. Ir skaidrs, ka, piemēram, ne Alīna, ne Nauris, ne Līga, ne Megija, ne Oļesja, ne citi no bāriņtiesu vardarbības cietušie bērni uzklausīti netiek un šiem mērķiem tiek izvēlēti bērni, kuriem tik tiešām viss ir kārtībā. Ar šādu pieeju droši var „uzklausīt” dažus Āfrikas bērnus, kuri necieš no bada, lai pēc tam atskaitē ierakstītu, ka Āfrikā bērni necieš no bada, pamatojot to ar pašu Āfrikas bērnu stāstīto.

Ebela pozitīvi atsaucas par valsts struktūrām (Bērnu un ģimenes lietu ministrija; Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija), kuru ierēdņi ir galvenie vaininieki sistēmas izveidē un uzturēšanā, kura vajā ģimenes un bērnus un kuru destruktīvās darbības dēļ bērnunamos ir tik daudz bērnu, tai pat laikā ne vārda nemin par bijušo Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centru, kurš , saskaņā ar konvencijas garu, patiešām centās palīdzēt ģimenēm un kurš bija tā pašvaldības ombudsmeniestāde, kuras trūkumu Latvijas mērogā viņa pati pamatoti piemin. Tas, ka Tiesībsargam tika kardināli samazināti štati, lai tos pieliktu VBTAI, par to Ebela arī klusē, tāpat kā par jau minēto konvencijas prasību pēc bērnu ombudsmena katrā pašvaldībā (!). Rīgā tas bija un dēļ tā, ka centās pildīt savas funkcijas, tika likvidēts. Lūk RBTAC avīzes pēdējais numurs, kurā tas viss ir aprakstīts (ieskaitot dokumentus ar Tiesībsarga atzinumu kādēļ to darīt nedrīkst): http://www.mediafire.com/download/58h3dd639v3zu66/Nakotnes_varda_2009_10.pdf

Tomēr visšokējošākais Ebelas uzrunā ir viņas jūsmošana par krīzes centru nodošanu „sabiedriskām organizācijām”, kas pēc būtības ir šīs nozares „outsorsings” un komercializācija, kas savukārt ir viens no bērnu mazpamatotas izņemšanas no ģimenēm iemesliem (krīzes centru biznesmeņiem, tāpat kā ārpus ģimenes aprūpes iestādēm un bāriņtiesu psihologiem vajag, lai viņiem būtu klienti, darbs un peļņa). Zinātāji apgalvo, ka viens no krīzes centru biznesa galvenajiem patiesajiem īpašniekiem esot Latvijas bērnu fonda ilggadīgais vadītājs un bērnu jautājumu „eksperts” Andris Bērziņš no Zaļo un Zemnieku savienības, kurš pats apmeklēja konferenci un kuram visdrīzāk bija arī pietiekama ietekme tās satura noteikšanā. Arī Bērziņa netradicionalitātes dēļ viņa dalība tradicionālo vērtību aizsardzības pasākumā dod pamatu neuzticībai un drūmām pārdomām.

Portāls http://www.Katolis.lv Ingūnas Ebelas uzstāšanos atreferē šādi: „Inguna Ebela, kura prezentēja ceturto alternatīvo ziņojumu Apvienoto Nāciju Organizācijai par bērnu tiesībām Latvijā. Viņa uzsvēra, ka, pieņemot kādu lēmumu, kas skar bērnu intereses, tieši bērnu intereses ir jāizvērtē un jāuzskata par prioritārām. „Ja spriežam par homoseksuālu pāru tiesībām adoptēt bērnu, par valstu gatavību vai negatavību šai situācijai, ir obligāti jāveic nopietni pētījumi un jāuzklausa bērnu viedoklis. Jāiztaujā paši bērni un jaunieši, ko viņi par to doma. Lai bērni pasaka, kā viņi jūtas. Es personīgi uzskatu, ka Latvija nav gatava šīs situācijas radikālai risināšanai. Kas ir mūsu parāds bērniem? Mēs tiekam galā ar Dziesmu svētkiem, etniskās apziņas saglabāšanu, bet vai esam tikuši galā ar to, ka bērni jūt mīlestību, ka viņi valstī ir mīlēti un vajadzīgi?” Savā uzrunā viņa iezīmēja vairākas jomas, kurās Latvijai ir būtiskas problēmas bērnu tiesību aizstāvībā. Ziņojums liecina, ka 25 valstu vidū, bērnu sociālo apstākļu rādītāji Latvijā ir viszemākajā līmenī. „

Pievērsiet uzmanību cik maigi noraidoša ir Ebelas pozīcija homoseksuālisma normalizācijas jautājumā un kādus „beckdoorus” satur viņas teksts, kas, nepieciešamības gadījumā, atstāj iespēju viegli mainīt pozīciju. Bet Ebelas paziņojums, ka homoseksualizācijas normalizācijas problēmas sakarā ir jārunā ar bērniem ir, maigi izsakoties, pavisam neizprotams, jo pieaugušajiem ir jāzin un jānosaka (tā ir viņu atbildība), ka šādas parādības nav norma, ko bērns var arī nezināt, visbiežāk tādēļ, ka viņam nemaz normālā gadījumā nevajadzētu zināt kas tā tāda homoseksualitāte ir. Te ir jāatgādina, ka viens no bērnu maitāšanas un pedofilijas legalizācijas virzieniem ir t.s. ”seksuālā izglītošana”, kura, aizsedzoties ar rūpēm par bērniem, paredz bērnu „informēšanu” par seksuāliem jautājumiem (tai skaitā seksuālām pataloģijām) jau kopš bērnu dārza (tas maitā bērnu un rada labvēlīgus apstākļus pedofilu preteklībām, jo potenciālie upuri jau visu zin), bet cits perversiju legalizācijas virziens ir tā saucamā „bērnu kompetences” ideoloģija, kurā bērni, kuri vēl ir nepieauguši un nenobriedušas personas, tiek pasludināti par kompetentiem (no tā attiecīgi izriet bērnu „tiesības” „izvēlēties” dzimumu un pedofilijas dekriminalizācija, ja bērns „piekrīt”).

Avoti:

http://www.saeima.lv/lv/aktualitates/saeimas-zinas/22715-konference-saeima-diskute-par-pastavigam-vertibam-mainiga-sabiedriba

http://katolis.lv/zinas/backPid/30/category/latvija/article/ieskats-konference-par-pastavigam-vertibam-mainiga-sabiedriba.html

http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/21203-konference-saeima-diskutes-par-pastavigam-vertibam-mainiga-sabiedriba

http://cdn.tiesraides.lv/560×420/saeima.lv/20141029114221_saeima3-2audio_1_0

http://cdn.tiesraides.lv/560×420/saeima.lv/20141029140521_saeima3-2audio_1

Informācijas aģentūra
/24.11.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 8 komentāri

Pārdomas par Latvijas posta iemesliem Ināras Mūrnieces zemiskās rīcības publiskošanas sakarā

00415_NacismsDiemžēl esam nodzīvojušies tik tālu, ka rodas nepieciešamība skaidrot ābeces patiesības. 10.11.2014 internetā tika publicēts Artura Priedīša (1946) raksts, kurā viņš nosauc jauno Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci (1970) no Nacionālās Apvienības par nelieti, jo viņa 2010.gada janvārī kā žurnāliste piezvanīja viņam un, tēlojot pozitīvu ieinteresētību, izvilinājusi informāciju, bet pēc tam publicēja „Latvijas Avīzē” galēji negatīvu un nomelnojošu rakstu („Latvijas pilsonības jūgā”). Abi raksti pieejami te: https://infoagentura.wordpress.com/2014/11/10/inaras-murnieces-nelietibas-piemers/ .

Šim notikumam no vienas puses var nepievērst īpašu vērību, jo šādas parādības ir plaši izplatītas latviešu žurnālistikā un valstī notiek daudz drausmīgākas lietas (legalizēta bērnu izlaupīšana no ģimenēm, legalizēta bērnu pārdošana caur adopcijas procedūrām, apzināta un mērķtiecīga bērnu maitāšana u.c.), bet no otras puses gan pats konkrētais gadījums, gan tā vaininieces straujā karjeras izaugsme, gan arī noteikta Mūrnieces rīcību attaisnojoša argumentācija atsedz cēloņus, kuru dēļ Latvija ir tik zemu kritusi un kritīs vēl daudz zemāk, ja cilvēki (vispirmām kārtām latviski runājošie) neattapsies.

Ja īsumā raksturo konkrēto Ināras Mūrnieces rīcību, tad viņa: 1) uzņēmās izpildīt primitīvu nomelnošanas pasūtījumu; 2) destruktīva pasūtījuma izpildes vārdā pārkāpa cilvēciskas morāles normas (liekuļoja, izlikās, nomelnoja); 3) pēc būtības pārkāpa žurnālistikas ētikas principus, tai skaitā arī deklaratīvi tik iecienīto „pretējās puses” viedokļa uzklausīšanu (pretējā puse rakstā ir izkariķēta un nomelnota, bet pēc būtības tās viedoklis nav aprakstīts); 4) izkropļoja sava intervējamā paustā būtību; 5) nepildīja žurnālista pienākumu un misiju iedziļināties lietu būtībā; 6) maldināja savus lasītājus, radot viņos nepareizu priekšstatu par aprakstāmo parādību, tādējādi ieguldot savu artavu tautiešu debilizēšanas kopējā lietā.

No Mūrnieces rakstītā ir skaidrs, ka raksts ir tapis kā atbilde uz Artura Priedīša uzstāšanos radio „Baltcom” 2009.gada decembrī, kur viņš – latvietis pietiekami kritiski izteicās par Latviju un latviešiem, kas plaši tika izplatīts „krievu” presē (http://rus.tvnet.lv/novosti/politika/795-artur_prijeditis_latvija_ugrozhajet_miru ; http://www.telegraf.lv/tags/istoriya/news/professor-prieditis-politika-latvii-urodstvo ). Nepatīkami, vēl jo vairāk tādēļ, ka to saka latvietis. Uz kaut ko tādu, protams, bija jāreaģē un, lūk, drīzumā arī sekoja galvenā latviešu „nacionālās” ideoloģijas sargsuņa „Latvijas avīzes” reakcija – nomelnojošs un dēmonizējošs raksts pret izteikumu autoru. Mūrniece šai gadījumā ir centīgs izpildītājs, kurš ir saņēmis uzdevumu un, neaizdomājoties par tā izpildes morālajiem aspektiem, spīdoši to paveic – „muļķa profesors” iekrita kā mazs bērns, bet Mūrniece visdrīzāk tika uzteikta par labi paveiktu darbu.

Kādai tad būtu jābūt normālai, cienījamai, patriotiska cilvēka un žurnālista reakcijai? Jānoskaidro apstākļi, jāuzzina kāpēc šis cilvēks tā uzskata, kāpēc viņš tā izsakās, kur galu galā ir problēma. Kad ir noskaidrota problēma, tad par to ir jāuzraksta, aprakstot to un iespējams, ja pašam ir redzējums, ieskicējot kādus risinājuma virzienus. Ja, noskaidrojot cilvēka viedokli, (vai deklarēto viedokli, ja šķiet, ka viņš ir apzināts kaitnieks) tiek konstatētas kādas kļūdas (tas, ko žurnālists uzskata par kļūdu), tad ir jāizklāsta cilvēka uzskatu (deklarēto uzskatu) būtība un jādod savs redzējums. Tāda ir normālas žurnālistikas būtība, kura, vadoties no šī principa, kalpo sabiedrībai, palīdz identificēt tās trūkumus, palīdz tos mazināt vai pat novērst, stiprina sabiedrību un uztur tajā taisnīgumu un godīgumu. Šāda žurnālistika un šādi žurnālisti ir zelta vērti, viņu devums sabiedrībai ir nenovērtējams.

No Mūrnieces publikācijas ir redzams, ka viņa ne tikai nav šāda žurnāliste (kas nav brīnums, jo no „Latvijas Avīzes” un no Latvijas mēdijiem vispār tāds ātri vien tiktu atlaists), bet, ka viņa ir zemiskas metodes izmantojošs rīkojumu izpildītājs (iztapoņa). Mūrnieci neinteresē kādēļ Priedītis pateica, ko pateica, viņu neinteresē izpildīt žurnālista pienākumu un misiju. Mūrniecei Priedītis ir vai nu tikai ienaidnieks, pret kuru visi līdzekļi ir labi un/vai tikai profesionāla darba objekts ar kuru var izrīkoties kā ienāk prātā, kas jebkurā gadījumā ir necienīgi.

Mūrniece daudz citē Priedīti, izraujot viņa teikto no konteksta, parādot viņu kā latviešu nīdēju, tādā pašā garā pierakstot viņam klāt „kremli” un parādot viņu kā mantrausi un laimes meklētāju, bet ne vārda pēc būtības nav pateikts par Priedīša „Multikulturālisma centru”, kas bija viņa sirdslieta un par ko viņš ļoti daudz ko varētu pastāstīt, par tā slēgšanas apstākļiem, par to, kādēļ Priedītis multikulturālisma ideju uzskata par būtisku, par iemesliem kādēļ viņš grib atteikties no Latvijas pilsonības un par to, kādēļ tad viņš ir tik kritiski noskaņots pret Latviju un latviešiem. Mūrniece izpilda dažas formālas prasības (ar autoru ir runāts, viņš ir citēts un citāti visdrīzāk ir pareizi), bet pēc būtības ir paveikta kaitniecība un lasītāju maldināšanu.

Mūrniece savā rakstā nav žurnāliste, bet gan propagandiste, kurai neinteresē patiesība, bet kura tikai strādā uz savas apšaubāmās propagandas izplatīšanu un nosargāšanu par katru cenu. Un pati Mūrniece te, protams, ir tikai bandinieks (līdzīgi kā cits bijušais „Latvijas Avīzes” žurnālists Raivis Dzintars), bet galvenā figūra ir „Latvijas Avīze” un tās radītājs Voldemārs Krustiņš, kurš Padomju laikā stāvēja marksisma – ļeņinisma dogmu sardzē (bija otra lielākā LPSR laikraksta „Padomju Jaunatne” galvenais redaktors), bet šajos laikos pārkrāsojās par pietiekami proamerikānisku un gana ES-centrētu latviešvalodīgu „nacionālistu”.

Ideoloģiskie ienaidnieki

Mūrniece, rakstiski „izrēķinoties” ar Priedīti, apliecina, ka viņš viņai ir ienaidnieks. Viņa izturas pret Priedīti kā pret ienaidnieku. Nu izlikās ieinteresēta, lai izvilinātu no ienaidnieka informāciju, paveica to un uzrakstīju visu kā nākas no savas avīzes propagandētās ideoloģijas viedokļa. Viss kārtībā! Kas tur īpašs? Priedītis izsakās pret Latviju, pret latviešiem, bet „Latvijas Avīze” ir par latviešiem un Latviju. Jauki! Pret ienaidnieku tā izturēties drīkst! Tāds ir pietiekami plaši mietpilsoņu masā izplatīts viedoklis, ko daudzreiz atklāti nesaka, bet kurš pavīd vienā otrā izteikumā.

Ja šo domu attīstām, tad ir jāpasaka, ka, piemēram, latvietis Kaspars Dimiters arī ir šādu „latviešu” „nacionālistu” ienaidnieks – viņš ir pareizticīgais, krievmīlis un arī publiski izteicās, ka grib atteikties no Latvijas pilsonības. „Nu jā, tas ir Dimiters, ar viņu viss ir skaidrs”, iebildīs profesionālie komentatori un tiem piebalsojušie mietpilsonīši, un izteiksies līdzīgi kā Mūrniece rakstā par Priedīti.

Bet ko lai saka par Aināru Mielavu? Uzstājās 9.maija svētkos un cik negatīvi izteicās par jaunlaiku Latviju. Arī viņš ir ienaidnieks? Viņu gan ar samazgām tā neaplej, bet tikai noklusē. Un kā ir ar Imantu Ziedoni un Edgaru Liepiņu? Arī viņi ir pietiekami kreptīgi izteikušies par mūsu jaunlaiku sabiedrību.

Labi pazinu gudru cilvēku, kurš bērnībā ar māti slēpās pa nomalēm, lai izvairītos no Sibīrijas, no kuras viņa tēvs tā arī neatgriezās. Viņš visu Padomju laiku nostrādāja kolhozā par mehāniķi, lai gan spējīgs bija uz daudz ko vairāk. Piedalījās „atmodā”, samērā ātri saprata, ka tas viss ir muļķojošs teātris nezinošajiem, vēlēšanās principiāli nepiedalījās un par Latvijas nelaimju cēloni uzskatīja „zaglīgos bāleliņus” nevis „krievus”, ko pamatoja ar daudziem piemēriem. Kad vienreiz iebildu pret tēzi, ka „Latvija nav glābjama” un aizrādīju, ka teorētiski kaut kādai izejai tomēr ir jābūt, viņš pēc ilgākas pauzes atbildēja: „Lai izglābtu Latviju, sākumā ir jānāk Ļeņinam, bet pēc tam Staļinam.” Toreiz man Ļeņins ar Staļinu, līdzīgi kā vairumam propagandas apdauzīto latviešu, bija „asiņaini tirāni”. Arī viņš sanāk bija ienaidnieks un ienaidnieks, protams, esmu arī es. Pazīstu vēl vairākus tādus latviešus.

Un kas ir rakstnieks un publicists Pauls Stelps? Pirms pus gada viņš uzrakstīja autobiogrāfisku rakstu „Lācis nāk!” (http://philos.lv/Lacis_nak1.html ; http://philos.lv/Lacis_nak2.html ; http://philos.lv/Lacis_nak3.html ), kurā daudz pastāstīja par sevi un saviem uzskatiem (māte izsūtīta par bruņotu pretestību Padomju varai). Stelps savu rakstu nobeidz šādi: „Latviju neizpostīja krievi. Latviju izpostīja nodevēji. Nodevēji – lieli un mazi. Nodevēji – tie, kuri savam labumam citus iegrūž postā.” Arī viņš noteikti ir ienaidnieks, jo citos savos rakstos ,izsakoties latviešvalodīga primāta vārdiem, „slavē Krieviju”, apšauba „Latvijas leģitimitāti” un arī „apvaino latviešus”: „Es varēju piedzimt Varoņu zemē Latvijā, bet piedzimu nodevēju, ņauduļu, čīkstuļu un labumu rausēju – sevi upuru lomā likušo muguras liecēju zemē! „

Tāpat ienaidnieks noteikti bija arī viens no retajiem patriotiski noskaņotajiem un godīgajiem ārzemju latviešiem Gundars Valdmanis (1940-2005). Lai gan viņš kā rādās bija antikomunistisku mītu gūstā, tas viņam netraucēja saprast, ka kategoriski nedrīkst iznīcināt Latvijas PSR rūpniecību un ka Latvija var uzplaukt, balstoties uz Padomju laiku tehnisko inteliģenci (to, kuru pārkrāsojušies nomenklatūristi, uz augšu izsitušies blēži un nelietīgie, ar anglosakšu specdienestiem saistītie ārzemju latvieši atstūma no resursiem un lēmumu pieņemšanas procesiem). Pret Gundaru Valdmani draudzīgi vērsās gan amerikāņi, gan arī pārkrāsojusies nomenklatūra ar tās mēdijiem, kā rezultātā šis pietiekami gudrais un spējīgais latvietis plašās tautas masās palika atmiņā kā „dulls” un „skandalozs” deputāts, kurš uz Saeimas sēdēm nāca šortos (patiesībā šortos Valdmanis ieradās tikai uz vienu ārkārtas sēdi, pirms kuras nepaspēja pārģērbties). Valdmaņa atmiņu grāmata „Starp dzirnakmeņiem” pieejama te: http://uploadingit.com/d/CDOIPMN99ZSCXGOT

Vēl kā neērtu valdošās kliķes ienaidnieku piemērus var minēt pēdējo desmitgažu spējīgāko latviešu psihoterapeitu Imantu Eglīti (1938-1997), kurš „brīvajā Latvijā” it kā izdarīja pašnāvību (tie, kuri viņu labi pazina, stāsta, ka Eglītis nebija tas cilvēks, kurš tā rīkotos) un ētikas jautājumos specializējušos filozofijas doktoru Augustu Miltu (1928-2008), kuru mēģināja iesaistīt plaši izplatīto jaunlaiku neētisko darbību attaisnošanā.

Imants Eglītis papildus tam, ka bija ļoti labs psihoterapeits, kurš savā profesionālajā darbībā palīdzēja daudziem cilvēkiem (viņš bija arī slavenā psihiski smagi slimā šahista Mihaila Tāla ārstējošais ārsts), sarakstīja arī virkni joprojām aktuālu populārzinātnisku grāmatu (“Mūsdienu medicīna cīņā ar depresiju”, “Par alkoholismu”, “Par norūdīšanos”, “Par cilvēka psihi”, „Psihiatrija” – elektroniski pieejamas te: http://gramataselektroniski.blog.com/category/zzz-imants-eglitis/ ), visnoderīgākā no kurām pašreizējos apstākļos ir „Psihiatrija”, kurā visa cita starpā homoseksuālisms ir klasificēts kā viens no psihisko slimību veidiem. Savukārt Augusta Milta redzamākais devums ir grāmatas un lekcijas par ētiku. Tomēr ja latviešiem būs kaut kāda nākotne, tad tajā Milts visdrīzāk paliks atmiņā kā darba „Buržuāziskā individuālisma krīze” autors, kurā viņš vēl Padomju laikā ļoti precīzi apraksta tās kapitālistiskās sabiedrības amorālās iezīmes, kuras nogalina pašreizējo Latvijas sociumu un latviešus (palasiet, rakstīts kā par šodienu).

Patiesībā krustiņ-mūrniecveidīgu „nacionālistisku” darboņu ienaidnieki savulaik bija un joprojām paliek arī tādi latviešu dižgari kā Rainis un Kārlis Balodis, kuri savulaik pirmajā „brīvajā” Latvijā tika daudz un dikti lamāti, kuri abi mira mīklainos apstākļos un kurus „īstenie nacionālisti” necieš un pēc iespējas pulgo joprojām.

Šo „nacionālistu” ienaidnieku sarakstu var turpināt un izrādīsies, ka tajā ir daudz cilvēku. Tur patiesībā var ierakstīt arī tos „dezertierus” un „laimes meklētājus”, kuri dažādu iemeslu dēļ ir pametuši „savu Latviju”. Visbeidzot, ja turpinām attīstīt šo domu, tad rodas likumsakarīgs jautājums, kuri tad nav „Latvijas Avīzes” = Ināras Mūrnieces = „latviešu” „nacionālisma” ideoloģijas ienaidnieki un kā patiesībā saucas tāda ideoloģija?

Radošā impotence un bailes no opozīcijas

Pauls Stelps, komentējot 2014.gada LTV diskusiju ar „cienījamu akadēmiķu” piedalīšanos, raksta: „Nav nākotnes tādai populācijai, kura savu „lielumu” balsta uz opozīcijas pazemošanu. Te svarīgi ir tas, ka šī sevi augsti paštaisni vērtējošā populācija vairs nevērtē izteikto domu, bet tikai to, kurš ir tas, kas to saka. Ja runātājs ir savējais, tad to var apspriest, bet ja to saka svešais, tad tas ir automātiski noraidāms. Tā ar „ūdeni izlej bērnu”. Arī svešā domās ir jāklausās, jo viņš iespējams redz to, ko savējie vairs neredz, bet kas ir ļoti būtisks „savējo” pastāvēšanai. Svešais ļoti bieži atver acis uz pašu acīm neredzamām kļūdām. Katra opozīcija atklāj viņu radošo impotenci. Svešais atver acis uz pašā sen esošo tukšumu. Cienījamie akadēmiķi pārvēršas histēriskos mērkaķos katru reizi, kad spiesti redzēt savā tuvumā baram nepiederīgo. Viņus pārņem paniskas bailes. Viņiem nav savas spēka sajūtas. Katra opozīcija izraisa niknumu.” Labi pateikts. Ja kāds „izraisa niknumu” (Priedītis, cits opozicionārs, „krievi”, Krievija, Putins, vienalga kurš), tad propagandistiski nomelnojam un miers. „Uzklausīt” (korekti aprakstīt oponentu un viņa viedokli) nav Mūrnieces, „Latvijas Avīzes” un visas Latvijas oficiozās preses stils.

Lasītāju maldināšana un atraušana no realitātes

Lai cik zemiska arī nebūtu Ināras Mūrnieces = Latvijas Avīzes attieksme pret Arturu Priedīti un citiem cilvēkiem, ko viņi ieskaita ideoloģisko ienaidnieku kategorijā, vislielākā viņu cūcība un nelietība ir attieksme pret saviem lasītājiem. Latvijas Avīze maldina savus lasītājus, radot viņiem ačgānu, realitātei neatbilstošu pasaules ainu, kas katru, kurš tic LA rakstītajam, padara arvien aprobežotāku, dezorientētāku un samazina individuālās pašaizsardzības spējas pret kriminālās biznesorientētās birokrātijas agresiju .

Ko, piemēram, „Latvijas Avīzes” lasītājs uzzināja no Ināras Mūrnieces raksta „Latvijas pilsonības jūgā”? To, ka ir viens slikts latvietis, kurš grib atteikties no Latvijas pilsonības, ka viņš izsakās negatīvi par latviešiem un ka šādu viedokli izplata „krievu” prese. Vienīgais, ko šī informācija tās patērētājam reāli dod, ir nacionālās apdraudētības sajūta no krieviem, kas pašas par sevi jau ir destruktīvas jūtas, vēl jo vairāk tik vienpusīgas, mākslīgas un maldinošas. Tomēr vēl būtiskāks jautājums ir, ko lasītāji tā arī neuzzināja.

No Ināras Mūrnieces raksta „Latvijas Avīzes” lasītāji tā arī neuzzināja, ka Arturs Priedītis gribēja atteikties no Latvijas pilsonības pēc tam, kad viņš tika aizmuguriski notiesāts un ne tikai nesaņēma nevienas valsts institūcijas, kurās griezās ar sūdzībām, palīdzību pret šādu patvaļu, bet nesaskatīja pat iestāžu ieinteresētību reāli izmeklēt konkrēto gadījumu. Tas ir ļoti nopietns pārkāpums, vēl jo īpaši tādēļ, ka 4.maija Latvijas politikāņi ir īpaši iemīļojuši terminu „tiesiskums”, kuru labskanīguma labad lieto pa labi un pa kreisi.

Padomju laikā aizmuguriski tiesas spriedumi tika praktizēti pret personām, kuras tur aizdomās smagos noziegumos un ir aizbēgušas no valsts. Artura Priedīša gadījumā tas tika izdarīts, lai ātrāk un „efektīvāk” atstātu Priedīša „Multikulturālisma centru” bez telpām, nodot tās ar Alekseju Vidavski saistītam recedīvistam (oficiāli 3 reizes notiesātai personai). Priedītis nesaņēma ne tikai uzaicinājumu uz tiesu, bet pat pašu tiesas lēmumu. Tas ir nonsenss un galējs absurds, kurš liecina, ka ar tieslietu sistēmu Latvijā ir ļoti nopietnas problēmas. Pat vairāk, tas liecina, ka tieslietu sistēmas Latvijā reāli nav, bet tās vietā ir organizācijas, kuras lieto tieslietu atribūtiku un terminus, bet patiesībā veic pavisam citas funkcijas (aizsargā „savējos” un izpilda pasūtījumus). Lasītājiem šī ir ļoti būtiska informācija, jo par līdzīgas patvaļas upuri var kļūt jebkurš. Un tā arī reāli notiek, kas ļoti labi ir redzams arī bāriņtiesu un sociālo dienestu patvaļā un pēc tam sekojošajos „tiesas” procesos, kas brīžiem pat nesniedzas līdz tiesu parodijas līmenim. Mūrniece par to klusē, līdzīgi kā visa „Latvijas Avīze” gandrīz nemaz nerunā par bāriņtiesu agresiju pret ģimenēm un bērniem.

Vēl LA lasītāji neuzzināja neko vairāk par Priedīša „Multikulturālisma centru” (izņemot to, ka tam vienu brīdi finansējumu piešķīra Sorosa fonds, nepasakot, ka tie bija līdzekļi datora iegādei un ka visus desmit gadus centrs tika uzturēts pārsvarā par Priedīša personiskajiem līdzekļiem) un viņa uzskatus par multikulturālismu. LA lasītāji neuzzināja, ka Priedītis no vienas puses multikulturālismu uzskata par vienu no cilvēku un visas sabiedrības kulturālās bagātināšanas līdzekļiem, bet no otras puses uzskata, ka Rietumvalstīs izplatītā daudzu kultūru paralēlpastāvēšanas prakse nav multikulturālisms, tiek kļūdaini saukta par multikulturālismu un ir pat kaitīga. Lasītāju redzesloka paplašināšanai šī ir būtiska informācija, pat ja nepiekrīt Priedīša multikulturālisma izpratnei, vēl jo vairāk tādēļ, ka pati latviešu tauta savā būtībā ir multikulturāla un ir multikulturālisma produkts. Mūrnieca, protams, neko par to neraksta, visdrīzāk tāpēc, ka ir „vienas valsts, vienas nācijas, vienas kultūras” aprobežotāko ideologēmu adepte.

Tāpat LA lasītāji neuzzināja, ka Priedīša „Multikulturālisma centru” deviņdesmito gadu vidū personiski ieradās apskatīt divi ASV vēstniecības 2.sekretāri (Maskavas un Rīgas), kas ir pietiekami ievērojams fakts, īpaši, ja zina par kādu darbības jomu atbild amerikāņu vēstniecību otrie sekretāri. Ja Mūrniece par to rakstītu, tad viņa varētu publicēt apmēram šādu Artura Priedīša izteikumu: „Viņi ieradās, lai izpētītu, kas es esmu par cilvēku, kas ir „Multikulturālisma centrs”, jo tāds centrs tolaik bija tikai mums Austrumeiropā. Tas ir ļoti nopietni, un skaidrs, ka amerikāņu specdienestiem tas ļoti interesēja. Viņi saprata, ka es nekalpošu ASV un mana pozīcija ir bīstama priekš ASV politikas Baltijā, jo viņu mērķis bija starpetniskā naida (krievi-latvieši) uzturēšana Latvijā. Mans centrs nekad to nedarītu. Mūsu mērķis bija draudzēties ar visiem, palīdzēt saglabāt citu tautu kultūru, bet nevis naidoties.”

Idejiskās amoralitātes sekas

Var iebilst, ka Mūrniece un viņai līdzīgie „cīnās par Latviju un latviešiem”, „karš ir karš” utt. Ar tādām un tamlīdzīgām iebildēm nelieši var attaisnot jebkādu nelietību un necilvēcību, kurai izdodas piekabināt nacionālo jautājumu (vai vienalga kādu pūli aktivizējošu idiologēmu). Tad kāpēc vispār jābūt godīgam ne tikai pret oponentiem, bet visbiežāk arī pret ienaidniekiem?

Tāpēc ka, rīkojoties negodīgi, nelietīgi, bezgodīgi, cilvēks zaudē savu Godu. Viņš ar savu rīcību tādējādi nostiprina sevī bezgodīgumu un izdzēš sevī Goda nospraustās morāli – ētiskās robežas. Šodien šāds cilvēks ir bezgodīgs pret ienaidnieku, oponentu vai konkurentu, bet rītdien viņš tāds var būt pret jebkuru (šī likumsakarība attiecas arī uz pūlī plaši izplatāmo rīcības modeli – „nothing personal, just business”). Ja kāda morāli – ētiskā robeža ir izdzēsta, tad pēc tam jau ir vienalga pret kuru un kā vārdā veikt jau praksē apgūto nelietīgo darbību (sākumā pret „ienaidnieku”, pēc tam pret konkurentu, „sliktajiem savējiem”, „traucējošajiem”, kolēģiem un visbeidzot pret radiniekiem un vistuvākajiem – vīru, sievu, māti, tēvu, brāli, māsu, dēlu, meitu). Nelietība tādējādi kļūst par normu un tai ir tendences progresēt, paplašinot savas robežas un likvidējot arī citus cilvēka morāli – ētiskos ierobežojumus. Vienā brīdī nekāda ideja un ideoloģija šādu cilvēku pēc būtības vairs neinteresē, pirmajā plānā tad izvirzās personiskā iedzīvošanās, privilēģiju kāre, drošība, egoistisko vēlmju un ambīciju apmierināšana. Egocentrisms un savu (savas grupas) interešu aizsardzība kļūst primāra. Pārējie cilvēki tad pārvēršas vai nu par statistiem, vai nu par līdzekli, vai arī par ienaidniekiem, kuri traucē vai apdraud.

Valdošās kliķes nepievilcīgā seja

Uzskatāms idejiskās amoralitātes seku piemērs ir pašreiz izpostītā Latvija. Neiedziļinoties Padomju periodā, tā sasniegumos un vērtējumā, jāatzīmē, ka „atmodas” praktiskās organizēšanas zemākajā līmenī piedalījās pietiekami liels skaits latviešvalodīgas dāmītes, kurām bija dažādas pretenzijas pret Padomju varu un „krieviem” un kurām kā nākotnes sapņu tēls kalpoja pārmērīgi idealizēta pagātnes Latvija. Piecdesmit gadu laikā viņas (līdzīgi kā sabiedrības vairākums) bija iekrājušas negatīvu lādiņu pret Padomju varu un „krieviem”, ko meistarīga propagandista roka atmodināja un daudzkārtīgi pastiprināja. Tika sasniegts grandiozs efekts un uz tā viļņa notika tas, kas notika – tika sagrauta sociālistiskā sistēma un, pagriežot vēstures ratu atpakaļ, Latvijā tika restaurēts kapitālisms.

Pie varas nokļuvušie un/vai palikušie (pārkrāsojušies) „nacionāļi” savas uzticīgās pakalponītes godam atalgoja, sasēdinot valsts un pašvaldību iestādēs, tai skaitā arī sociālajos dienestos. Kā viņas toreiz tur iesēdās, tā visu laiku ir sēdējušas un daudzas sēd joprojām. Tas pats par sevi nebūtu nekas, ja vien jau kopš pirmsākumiem kompetence un morālā stāja, maigi izsakoties, nebūtu par zemu. Bet nākamie „pēcatmodas” gadi, kad tika slēgti vairums uzņēmumu, simtiem tūkstošu cilvēku palika bez darba un iztikas līdzekļiem, ļāva šīm dāmītēm izpausties pilnā mērā. Cilvēki veselām ģimenēm tika izlikti uz ielas un pārsvarā tie bija „krievi” (latvieši tolaik kuplā skaitā salīda ievērojami uzblīdušajās valsts iestādēs un „atguva” īpašumus). Šie cilvēki, ticēdami valstij, paļaudamies uz cilvēcību un iepriekšējo praksi, griezās pēc palīdzības un sastapa „īsteno latviešu” „nacionālistu” „laipno” attieksmi, kas ar baudu pateica „nē”, naudas nav, laiki mainījušies, jūsu problēmas (netieša un reizēm arī tieša norādes uz „čemodan, vokzal, Rossija”, kurš vēlāk pārtapa tik pat netiešā un reizēm tiešā norādē – „čemodāns, lidosta, Īrija„).

Nu un viss. Līdz ar šādu masveida rīcību, attieksmi un šādu procesu netiešu atbalstīšanu arī pašos pamatos tika nogalināta normālas valsts izveidošanas iespēja, un šīs kundzītes, kas tā apmierināja savu nepatiku, pārvērtās par mežonīgām fūrijām, kurām šāda izturēšanās ir norma (piemēram, ilggadīgā „Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas” priekšniece Laila Rieksta – Riekstiņa nāk no Ogres sociālā dienesta). Tāpēc neejiet uz sociālajiem dienestiem un neceriet, ka tur sastapsiet cilvēcīgu attieksmi. Tur nav cilvēcības, tur valda iedomības, pārākuma un galējas neiecietības gars, kura avots ir iepriekš pastrādātās netaisnības, necilvēcības un muļķība. To zinu, jo pazīstu cilvēkus, kas tur ir strādājuši un strādā joprojām, un šī gara grimases esmu novērojis arī pats.

Nesen man vajadzēja nokārtot pašvaldībā vienu formalitāti. Pašvaldības vadība kaut kādu iemeslu dēļ bija izdomājusi noteiktai cilvēku grupai piešķirt vienreizēju naudas summu. Nezinu kāpēc, varbūt pirms vēlēšanām, varbūt vienkārši sava imidža spodrināšanai, bet varbūt tiešām kāds kaut ko labu arī gribēja izdarīt. Katrā gadījumā atbildu nosacījumiem un zinātāji man piekodināja, lai noteikti izmantoju šo iespēju. Nokārtoju formalitāti no kuras nepārprotami ir skaidrs, ka man pienākas šī iespēja, un gaidu kas vēl jāizdara, lai to dabūtu. Veltīgi. Izrādās viss, brīvs, varu iet. Papīrus pieņemošā meitene jauna, laipna. Saņemos un, sajūtoties kā diedelnieks, kautrīgi par to pajautāju. Meitenes reakcija bija interesanta un zīmīga. Nevarētu teikt, ka viņas skatienā parādītos naids vai nepatika, bet tas tā dīvaini izmainījās. Viņa ātri vēlreiz mani „face control” garā novērtēja, tad atvainojās un laipni pastāstīja kādi vēl papīri man jāaizpilda. Lūk tā! Viņa nevarēja nezināt, ka man tā summa pienākas un no viņas reakcijas bija redzams, ka tā nebija aizmāršība. Tas ir kaut kas cits. Man simtu gadu nevajadzēja to pabalstu un, ja sāktos kādas grūtības, atmestu ar roku, bet varu iedomāties ar kādu attieksmi un iespējams pat grūtībām sastaptos cilvēks, kuram tiešām vajag palīdzību.

„Nacionālās” dāmītes, kuras bija un ir pašvaldību iestāžu kodols, turpina pret apkārtējiem izturēties tā, kā viņas izturējās 90-o gadu vidū pret „krieviem” un viņu degradācija ir gājusi uz priekšu. Tāpēc arī tie, kuri nav pietiekami tuvu valdošās kliķes „savējo” lokam, ir spiesti vai nu iznīkt vai braukt prom, un šādi procesi neizbēgami turpināsies, arvien vairāk samazinot to cilvēku loku, ko šīs aprindas uzskata par „savējiem”. Degradācija ir tik drausmīga, ka notiek vēršanās pret bērniem, bērni kļūst par personiskas, „nacionālas”, korporatīvas atriebības un ietekmēšanas upuriem, pelnīšanas un iedzīvošanās objektiem, bērni tiek tieši un atklāti kūdīti pret saviem vecākiem un pret bērniem no ierēdņu puses arvien biežāk tiek vērsta pat nekompetenta un bezjēdzīga vardarbība. Esam pat uzsākuši jau gandrīz atklātu bērnu vajāšanu, kad viņi kā noziedznieki tiek izsludināti policijas meklēšanā, kādēļ ir spiesti bēguļot, slapstīties un dzīvot nelegālā „pagrīdes” stāvoklī, un kad atsevišķi ierēdņi pat speciāli uzrauga (!), lai konkrēts viņu upuris nevarētu sākt mācīties nevienā (!) no skolām. Visdrīzāk tie ir tikai ziediņi un tas, kas ir izlauzies atklātībā, un šīs degradācijas procesam ir arī vēl drausmīgākas izpausmes, kuras atklātībā parādās kā informācija par skaļiem un baisiem noziegumiem un par kuru kopējiem kontūriem pagaidām var spriest tikai pēc izplūdušām netiešām pazīmēm.

Mūrnieces raksts, starp citu, ļoti līdzinās bāriņtiesu un sociālo dienestu vecākus nomelnojošajiem dokumentiem. Līdzīga metodoloģija un stils. Apmēram tādā garā arī cilvēki tiek raksturoti dokumentos (nereti arī apmeloti) un apmēram uz tādu dokumentu pamata tiek spriesta „tiesa” bāriņtiesās un administratīvajā tiesā, kuras līmenis nav diez cik augstāks par pašvaldības iestāžu „tirgussievu” līmeni.

Ja Arturam Priedītim Mūrniece sava nodarījuma dēļ ir kļuvusi par nelietības simbolu, tad man nelietības simbols ir bērnu tirgotāji uz kuru fona konkrētā Mūrnieces nelietība ir tīrais nieks. Zīmīgi, ka bērnu industrijā ļoti saskanīgi darbojas tādi personāži kā Nils Ušakovs, Ainārs Šlesers u.c. no vienas puses un tādi nacionālās retorikas izmantotāji kā Solvita Āboltiņa, Ilze Viņķele, Ārija Iklāva un daudzi citi. Par nacionālo jautājumu viņi publikai par prieku plēšas uz nebēdu (un būtiska loma šai muļķiem paredzētajā teātrī ir arī „Latvijas Avīzei”), bet jautājumā par bērnu iztirgošanu un pelnīšanu uz bērnu nelaimju rēķina viņiem ir kopējs skats, un konflikti ir tikai par to, kurš turēs kasi, kāds procents katram pienākas un lai paši („savējie”) no tā neciestu. „Latvijas Avīze” pret šo parādību nevēršas, bet Ināra Mūrniece kā Saeimas „Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja” atbalstīja un palīdzēja virzīt pēc tam pieņemtos likuma grozījumus, kuri palielināja jau tā nesamērīgi lielās bāriņtiesu pilnvaras.

Nacisms nacionālisma ietērpā

Nacionālisms ir savas tautas mīlestība, bet nacisms ir nācijas interešu visaugstākā prioritizācija, tai skaitā arī pār morāli, ētiku un tikumību, no kā izriet, ka nācijas vārdā un nācijas „mērķu” sasniegšanā ir pieļaujamas arī amorālas un necilvēciskas darbības. Tēlainā metafiziskā formā nacistiskās ideoloģijas esence ir attēlota Dievturu hierarhijā, kurā „Tauta” tiek stādīta augstāk par Dievu, kas ir vispārcilvēcības simbols.

Latvijā ļoti daudzi sevi dēvē par nacionālistiem un lieto tādus vai citādus „nacionālus” saukļus un retoriku, tomēr cilvēku, kuri patiešām mīl savu tautu un apliecina to praktiskā darbībā, ir gaužām maz. Latvijā ir daudz nacistu, nacistiski orientēto un pseidonacionālistu, kuriem nacionālisms ir tikai izdevīga ideoloģija un instruments sava biznesa un mazisko paresonisko interesīšu realizācijai. Vakar tādi kadri bija kompartijas biedri, baudot nomenklatūras privilēģijas, vai čekisti, tās „stukači”, kuri dzīvo labi, taisa karjeru un pēc nepieciešamības pazudina jebkuru sev nevēlamo. Tā viņi grāva un diskreditēja sociālismu. Šodien viņi ir ieņēmuši labākos un ērtākos posteņus, pārtapuši arī par „nacionālistiem” un sarkanos karodziņus nomainījuši ar sarkanbaltsarkanajām lentītēm. Ja vajadzēs, viņi transformēsies atkal un vienalga uz ko.

Nacionālists nekad neies pret krieviem, jo tā ir destrukcija un tāpēc ka savu tautu mīlošam latvietim, kurš kaut minimāli zina vēsturi, Krišjāņa Barona, Krišjāņa Valdemāra un citu latviešu dižgaru biogrāfijas, ir lasījis un kaut cik sapratis latviešu nacionālo eposu „Lāčplēsis”, pret krieviem vienmēr būs simpātijas.

Pret krieviem ir latviešu nacisti. Viņi patiešām no visas sirds un kvēli neieredz krievus, jo tie ierobežoja viņu mazisko destrukciju (līdzīgu iemeslu dēļ krievus un Ļeņina – Staļina PSRS dziļi neieredz arī homoseksuālistu-pedofīlu aprindas). Pret krieviem ir visu tautu nacisti (tai skaitā arī ebreju nacisti, kuri ir vieni no visbīstamākajiem; ar „Latvijas Avīzi” pietiekami cieši ir saistīts latviešvalodīgais ebrejs un Izraēlas pilsonis Frenks Gordons), jo viņiem reāli izdevās „nolikt pie vietas” daudzus destruktīvus elementus un parādības un tāpēc, ka krievi joprojām līdz galam vēl nav zaudējuši tās īpašības, kuras tam ir nepieciešamas.

Mūsdienu nacionālu valstu iznīcināšanas globālajos apstākļos un latviešu katastrofas lokālajos apstākļos, nacionālistam nevajadzētu sūdzēties par darāmā trūkumu. Latviešu tauta tiek debilizēta, degradējas, nodzeras, izklīst pa malu malām un mirst. Darāmā ir milzum daudz un ir ļoti daudz iespējams pozitīvi izcelties (būtu tik reāli darīt gribētāji un varētāji).

Bet kāds sakars ar latviešu tautas mīlestību ir krievu bērnudārzu un skolu likvidācijai? Kāds labums latviešu tautai no tā, ka „krievu” bērni fiziku un matemātiku jau no pirmajām klasēm mācās latviski? Latvieši no tā kļūst gudrāki un labāki? Vai arī latviešu nācija tādējādi tiks papildināta ar gudriem un patriotiskiem jaunpienācējiem? Nē! Tā ir necilvēcība un noziegums pret bērniem (kas, starp citu, izraisa dziļu naidu pret latviešiem un visu latvisko) . Lūk, tas ir nacisms! Katrs, kurš ko tādu atbalsta ir nacists vai kā minimums nacistiski orientēts muļķis! Tiem, kuri šādā necilvēcīgā un noziedzīgā destrukcijā redz konkurentu slāpēšanas un iznīcināšanas „labumu” ir vērts atcerēties, ka „dots devējam atdodas”, un ka tas tā notiek (un kā tas notiks pēcāk) ir pietiekami labi redzams jau tagad.

Diemžēl esam nodzīvojušies tik tālu, ka ir pat jau jāskaidro kādēļ nacisms ir galēji nepieņemama parādība. Galvenais protams te ir vispārcilvēciskuma un humānisma arguments, bet nacistiem uz to ne silts, ne augsts – „ja var, tad drīkst” un „nost ar internacionālismu”. Bet latviešiem un latviešu nacistiem vajadzētu ielāgot, ka latviešu nacisms nav spējīgs izdzīvot citu tautu nacismu pulkā un līdz ar globālo nacistisko triumfu, ko tik cītīgi veicina latviešvalodīgie „nacionālisti” un kura pirmās vēsmas ir vērojamas Ukrainā, visa latviešu tauta tiks iznīcināta, pie kā savu roku noteikti pieliks gan vācu, gan ebreju, gan arī angļu nacisti, kuriem visiem ar latviešiem ir savi vēsturiskie rēķini, kurus nekad nespēs izpirkt pat vislielākie latviešu nacistu nopelni, pieglaimīga izkalpināšanās un mūžīgas uzticības apliecinājumi. Sarkanos strēlniekus latviešiem nepiedos nekad!

Visbeidzot, nacisms katrā tautā attīsta visu pašu sliktāko, kādēļ tauta deģenerējas un mirst pat salīdzinoša miera laika apstākļos, ko arī novērojam. Lietojot medicīniskas analoģijas nacisti ir tautas vēža šūnas – ja tās savairojas noteiktā daudzumā, tad mirst viss organisms. Lai cik pretīgas arī nebūtu homoseksuālistu – pedofilu aprindas, kas ir nāvīgāka sabiedriska slimība, ir jāatzīst, ka nacisms ir viens no šī sociālā mēra cēloņiem (otrs ir tas, ko krieviskā vidē apzīmē ar terminu „fašisms” – galējs egocentrisms), jo nacistu un egocentriķu necilvēcības un viņu radītie apstākļi izraisa šo kaiti gan upuru pēcnācējos, gan pašu nacistu (fašistu) atvasēs un pēc tam uz šīs kaites bāzes homoseksuālie slimnieki apvienojas un tiecas aizslaucīt nebūtībā viņus radījušo sabiedrību. Nacistu (fašistu) pašaizsardzības cīņa pret homoseksuālistiem ir „cēloņa” cīņa pret „sekām”!

Visbeidzot uz nacismu var paskatīties no cilvēka iekšējas gatavības veikt necilvēcīgas darbības nacisma vārdā. Šādi raugoties, tos, kuri iekšēji ir gatavi veikt necilvēcības „nacionālisma” vārdā vai kuri jau to ir izdarījuši (ir apstiprinājuši šo savu iekšējo gatavību ar darbību), droši var saukt par nacistiem, kuri savas kroplās morāles dēļ sabiedrībai ir neatgriezeniski zuduši. Savukārt cilvēki, kuri ir pieņēmuši kādu vai kādas nacistiskas idejas vai no tām izrietošas domas, bet reāli iekšēji nav gatavi to vārdā veikt necilvēcības, ir nacistiski orientētie, kuri ar laiku noteiktos apstākļos var kļūt par nacistiem, bet var arī nekļūt.

„Latvijas Avīzei” (līdzīgi kā tās satelītam Nacionālai Apvienībai) ir ļoti mazs sakars ar nacionālismu, neskatoties uz to, ka tā tik intensīvi lieto nacionālo retoriku. „Latvijas Avīzei” ir latviešu nacistiskās ideoloģijas rupors, pie tam visai specifisks, kurš pieļauj un attaisno Latvijas valstiskuma demontāžu un antisabiedriskas parādības. Interesanti būs vērot „Latvijas Avīzes” un Nacionālās Apvienības oficiālo nostāju aktualizētajā homoseksuālistu jautājumā, jo pašā NA, kā savulaik paskaidroja Kasparam Dimiteram, „ir dažādi cilvēki” (viens no kuriem ir bijušais NA frakcijas vadītājs, bet tagad Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Einārs Cilinskis) un arī pār Voldemāru Krustiņu (un no Krustiņa pār Raivi Dzintaru; arī pār Imantu Parādnieku) krīt zilā ēna. Citas partijas tiesa gan nav labākas – „Vienotību” un „Saskaņas Centru” pamatoti var nosaukt par „pidarastu partijām” un arī ZZS nebūt nav tikai zaļa.

Nobeigumam

Es negribēju rakstīt šo rakstu un izmantot Ināru Mūrnieci noteiktu parādību ilustrācijai. Uz kopējā Latvijas politiķu fona, kur gozējas Viņķele, Āboltiņa un citas supermaitas no kurām vispretīgākie un bīstamākie ir homoseksuālistu-pedofīlu aprindu pārstāvji, Ināra Mūrniece izskatās pietiekami ciešami, neskatoties pat uz publiskoto nelietību un viņas kā minimums nacistisko orientāciju. Lai gan šāds priekšstats var arī mainīties, jo arī Solvita Āboltiņa savulaik izskatījās puslīdz ciešami un tikai nedaudzi zināja par viņas lomu ārzemju adopciju procesa radīšanā. Ne velti Āboltiņa tika izvirzīta tik augstā amatā un ne velti tagad tajā ir iesēdināta Mūrniece. No aprakstītā gadījuma vien jau ir redzams, ka Mūrniece ir laba un iztapīga izpildītāja, kura brīvi pārkāpj ētikas normas, tāpēc ir liela varbūtība, ka pēc kāda laika būs pamatots iemesls runāt par vēl vienu supermaitu Latvijas politikā.

Tāpat es negribēju un negribu uzstāties kā Artura Priedīša aizstāvis, jo ne visiem viņa formulējumiem un izteiksmes formām piekrītu, lai gan neapšaubāmi viņš ar saviem rakstiem un viedokļiem atstāj pozitīvu ietekmi uz mūsu nacistizēto sabiedrību.

Es negribēju rakstīt šo rakstu, bet ar grūtībām uzrakstīju, jo interneta komentētājs, kurš spriežot pēc norādītā e-pasta un izteiksmes formas ir Jānis Miezītis, uzrakstīja: „Man, kā cilvēkam no malas, kurš personīgi nepazīst ne Priedīša kungu, ne Mūrnieces kundzi, izlasot abus šos rakstus tā arī netika skaidrs, kur tad īsti slēpjas tā Mūrnieces nelietība.„

Parasti nereaģēju uz interneta komentāriem, jo zinu, ka lielu daļu no tiem raksta profesionāli, algoti un/vai korporatīvi komentatori, kuriem bieži vien vissvarīgākais ir ārējs efekts par katru cenu. Uz tādiem nav vērts reaģēt un ielaisties garās diskusijās. Bet Jāni Miezīti es pazīstu. Agrāk, kad biju pārliecināts par nacionālisma ideoloģijas prioritārumu (tolaik man paskaidroja, ka nacionālisms ir savas tautas mīlestība), man ļoti iepatikās Jāņa Miezīša grāmata „Saruna, kas neļauj aizmigt.” Iepatikās, jo uz visas „nacionālo aprindu” „kantainās” retorikas fona, tajā bija kaut kas dzīvs. Grāmatu autors uzrakstīja saviem bērniem un izdeva kā veltījumu tautai par saviem līdzekļiem. Es savukārt aktīvi to izplatīju elektroniskā formā. Cieņa pret Jāni no tiem laikiem man ir saglabājusies, lai gan sapratne par ideoloģiskām prioritātēm ir mainījusies. Tāpēc jo sāpīgāk konstatēt, ka cilvēks, kurš ir spējīgs radīt kaut kādu dzīvu un pa lielam pozitīvu darbu un kuru uzskatu par „nacionālo aprindu” vienu no saprast spējīgākajiem pārstāvjiem, neredz manuprāt ļoti svarīgas un savā ziņā pat elementāras lietas. Tā nu sāku rakstīt un izvērsos.

Nacismam līdzīgi kā galējam egocentrismam (fašismam) nav nākotnes. Tas var īslaicīgi uzplaukt, lai pēc tam, līdzīgi rauga baktērijām vīnogu sulā, nobeigtos savos mēslos (pašu stulbo un nelietīgo darbību sekās). Tas ir ļoti sāpīgs process, kurš var arī pilnībā iznīcināt to populāciju, kura ir saslimusi ar šīm kaitēm. Ja nacismam un fašismam pašiem par sevi nav nākotnes, tad vēl jo lielākā mērā nav nākotnes latviešu nacismam un nacistizēti – fašistizētai Latvijai. No šīm parādībām ir kategoriski jānorobežojas un pret tām ir visiem spēkiem jācīnās kā pret nāvējošu slimību, kas ir spējīga nogalināt visu sabiedrisko organismu.

Normāls, godīgs un pietiekami informēts mūsdienu Latvijas cilvēks nevar būt apgarots latviešmīlis, kurš jūsmo par latviešu garīgumu, strādīgumu un citām pozitīvām latviešu īpašībām. Mūsdienu Latvija un liela mūsdienu latviešu daļa ir uzskatāms apliecinājums, ka šāda jūsmošana ir vai nu nelietības vai muļķības pazīme. Mūsdienu Latvijas un pirmkārt latviešu sabiedrība ir pietiekami smagi slima (un iedomīgie ārzemju latvieši, kuriem patīk visā vainot „padomju mantojumu”, šai ziņā ir ievērojami slimāki) , kas izraisa pietiekami pesimistisku, negatīvu un pat neiecietīgu skatu uz latviešiem un visdažādākām latviskuma izpausmēm (vairums no kurām mūslaikos ir ārišķīgas un uzspēlētas). Zinu to arī pēc sevis. Lasot, piemēram, atsevišķu gadījumu bāriņtiesu un sociālo dienestu dokumentus, kuros apzināti un ļaunprātīgi tiek nomelnoti vecāki un veikta juridiski-birokrātiska agresija pret bērniem „bērna vislabāko interešu” vārdā, roka neviļus sniedzas pēc kaut kā kaitējumu nodarīt spējīga. Tā izrīkoties ar bērniem var tikai nacisti un fašisti!

Klausoties daudzu ikdienišķi normālo „vienkāršo cilvēku” spriedelēšanu par „Krievijas agresiju Ukrainā”, vērojot viņu bērnišķīgo prieku, kad var izlasīt kaut ko sliktu par krieviem un Krieviju, un dzirdot kā viņi „gudri” spriedelē par to, ka ir jābalso par Viņķeli, jo „nekas labāks jau tāpat tur nav”, vai ka „Vējonis labi dragā”, jo aktīvi izmanto ārišķīgu antikrievisku retoriku, neviļus rodas pārdomas, ka latvieši ir idioti, kurus pat kaps nespēs izmācīt un kuri sava stulbuma vien dēļ ir pelnījuši tās nelaimes, kas pār viņiem ir nākušas un kuras neizbēgami vēl nāks. Šie ir muļķi! Iespējams ar dažāda veida maziskas nelietības iedīgļiem, kam uzplaukt traucē ieradums, bailes un nelietībai labvēlīgu apstākļu trūkums.

Sastopoties ar iepriekš minēto grupu cilvēkiem neviļus sliecies kļūt par mizantropu un savas sabiedrības nemīlētāju, kuram, runājot Raiņa vārdiem, „gribas iziet no savas tautas”. Bet ir arī citi latvieši, kuri nelīdzinās pirmajām divām grupām un kuri izraisa simpātijas. Pazīstu šādus cilvēkus un viņu nav nemaz tik maz, tikai vairums no viņiem godīgi dzīvo „savu dzīvi”, labi dara „savu darbu” un savā ziņā „guļ”, it kā ignorējot apkārt notiekošās nejēdzības. Šādi cilvēki vismaz man pagaidām liedz pilnībā norakstīt latviešus un liek cerēt, ka varbūt latviešiem vēl ir kaut kādas, vismaz teorētiskas nākotnes perspektīvas. Tiesa gan, ja sabiedriskās aktivitātes pārsvars arī turpmāk paliks pirmajām divām grupām, tad latvieši ir norakstāmi, bet latviešu valoda ir bezperspektīva, tāpēc ne tikai cittautiešiem nav jēga mācīties latviešu valodu, bet arī paši latvieši tad var jau sākt laicīgi gudrot, kurā no lielajām tautām iekļauties (mazāk gudrie gan jau izvēlēsies angliski runājošo pasauli, bet ir vēl vācu, franču, spāņu, arābu, turku, ķīniešu, hindu un protams arī krievu).

Visbeidzot šie pēdējās grupas cilvēki ir arī patriotiskas darbības motivators, kuru dēļ vispār ir vērts censties un ir jēga darīt kaut ko sabiedrisku, jo viņos ir vismaz kaut kāda nākotnes perspektīva, pat, ja turpinās pašreiz izteikti negatīvās un nāvējošās tendences. Viņus ir vērts aizstāvēt, viņu „pamodināšana” var radīt brīnumu un viņi nākotnē var kļūt par to sēklu no kuras var izaugt kaut kas labs. Bet tas kategoriski nav savienojams ne ar nacismu, ne ar fašismu, ne ar „normālorientētu” un vēl jo vairāk pataloģisku hedonismu, jo šie cilvēki intuitīvi atgrūž nāvējošas parādības un pēc iespējas cenšas nepiedalīties tur, kur sajūt pat mazākās sabiedriskā puvuma pazīmes. Paliekot pasīvi šie cilvēki no vienas puses sevi aizsargā, bet no otras puses atdod sabiedrisko iniciatīvu un atraisa rokas neliešiem, kuri rada stipri apgrūtinātus dzīves apstākļus visiem.

Godīgam, sabiedriski aktīvam cilvēkam pašreizējos apstākļos ir, pirmkārt, iekšējie ienaidnieki (tie, kuri nogalina sociumu) – dažādu pasugu nelieši, nacisti (kuri visbiežāk sauc sevi par nacionālistiem), fašisti (egocentriķi, kuru viena no pazīmēm ir ambicioza biznesorientētība, peļņaskāre, slieksme nopelnīt uz jebko un jebkuros apstākļos, tieksme visu pēc iespējas komercializēt), galējie hedonisti (visu veidu izvirtuļi, tai skaitā homoseksuālisti – pedofili). Otrkārt, ārējie ienaidnieki , kas ir valstis (to oficiālie pārstāvji, attiecīgi atbalstītāji), kuras atbalsta iepriekšminētos katras sabiedrības iekšējos ienaidniekus un šīs destruktīvās parādības kopumā – ASV, Nīderlande, Beļģija, Lielbritānija, Norvēģija, Zviedrija u.c. Un, treškārt, tās ir ideoloģijas, idiologēmas un idejas, kuras atbalsta, veicina vai rada šīs pašas destruktīvās parādības (kapitālisms, korporatīvisms, nacisms, fašisms, genderisms, homosociālisms (izkropļots sociālisms, kas ir viens no pseidosociālisma veidiem) u.c.). Pret šīm parādībām (to izplatību, propagandu, legalizāciju) ir jācīnās, jo tās ir sabiedrībai nāvīgas sociālas slimības, kuras atstāj galēji negatīvu ietekmi uz katru sabiedrības locekli.

Ivars Prūsis
/20.11.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Ināras Mūrnieces nelietības piemērs

Ināra Mūrniece

Ināra Mūrniece

Esmu pārliecināts, ka jautājums „vai nelietis var būt parlamenta priekšsēdētājs?„ Latvijā ir retorisks. Latvijā atbilde ir apstiprinoša: jā, nelietis Latvijā var būt parlamenta priekšsēdētājs. Latvijā neviens no valdošās kliķes neteiks: nē, Latvijā nelietis nevar būt parlamenta priekšsēdētājs. Latvijā valdošā kliķe nemaz nesaprot, kas ir nelietis. Ja saprastu, tad Saeimā nesēdētu neliete.

Faktiski Latvijā ne tikai valdošā kliķe nesaprot, kas ir nelietis. Latvijā to nesaprot arī mūsu svētie naciķi, žurnālisti no naciķu laikraksta “Latvijas Avīze”, nesaprot elektorāta daļa, kas balsoja par nelieti. Ja saprastu, tad neliete nenonāktu Saeimā; ja saprastu, tad neliete nevarētu tēlot žurnālisti un strādāt laikraksta kolektīvā, kas ātri atmaskotu nelieti un atbrīvotos no nelietes. Bet tas nav noticis. Neliete nav nekur atmaskota un nav ne no vienas vietas ar kaunu padzīta. Gluži pretēji: neliete ir amatos un kļuvusi otrā amatpersona valstī – parlamenta priekšsēdētāja.

Neliete man kopš 2010.gada janvāra ir “Latvijas Avīzes” bijusī līdzstrādniece Ināra Mūrniece (1970), kura no naciķu bara ir ievēlēta Saeimā un tagad ir Saeimas priekšsēdētāja. Ar Mūrnieces nelietību sastapos minētajā gadā. Tā bija pilnīgi nemaz negaidīta profesionālā nelietība. Pat nevarēju iedomāties, ka žurnālists ir spējīgs uz tādu nelietību. Mūrniece, izrādījās, ir spējīga uz nelietību. Kopš minētā gada Mūrniece man ir savdabīgs latviešu neliešu simbols. Turklāt latviešu politiskās varas neliešu simbols.

Pirms konkrēti atbildu uz jautājumu „Kas notika 2010.gada janvārī?” nākas paskaidrot divus momentus.

Pirmkārt, nelietība tāpat kā jebkura tikumiskā izpausme ir invarianta (jebkuros apstākļos nemainīga) parādība. Tā ir nemainīga parādība un neeksistē vienā eksemplārā. Ja cilvēkā ir nelietīgas noslieksmes, tad tās izpaužās regulāri katrā attiecīgi piemērotajā situācijā. Ikdienas dzīvē ar nelieša nelietību praktiski sastopās daudzi cilvēki. Ikdienas dzīvē noteikti ir daudzas konkrētas situācijas, kad nelietis izturās nelietīgi. Nemēdz būt vienas nelietības nelietis. Nelietis parasti ir daudzu nelietību nelietis. Šajā gadījumā tas nozīmē, ka ar Mūrnieces nelietību neapšaubāmi ir sastapušies (un arī turpmāk sastapsies) daudzi cilvēki.

Otrkārt, Mūrniece pret mani nelietīgi izturējās kā žurnāliste. Tāpēc to pārdzīvoju īpaši jūtīgi. Lieta ir tā, ka no 1969.gada (Mūrniece vēl nebija piedzimusi) nodarbojos ar žurnālistiku, aizvadītajos gadu desmitos fotogrāfējot un rakstot presei, gatavojot materiālus radio, TV, interneta portāliem, strādājot par korespondentu un speciālo korespondentu, publicējot materiālus Latvijas un citu republiku izdevumos, organizējot un rediģējot ārštata autoru tekstus, padomju Zinātņu akadēmijā vadot zinātniskās un populārzinātniskās periodikas izdošanu, no 1989.gada līdz šodienai vadot savu izdevumu „Kultūra un Vārds”. Turklāt esmu diplomēts žurnālists. Man ir universitātes diploms žurnālistikā. Pie tam žurnālistiku studēju atbilstoši žurnālistikas klasiski pilnvērtīgai studiju programmai, bet nevis atbilstoši kaut kādai surogātprogrammai Lomonosova ielā. Vienmēr esmu interesējies par žurnālistikas „virtuvi”, lasījis speciālo literatūru, ļoti daudz vērtīga uzzinājis izcilu žurnālistu memuāros. Esmu pārliecināts, ka žurnālista profesijā galvenais ir tas, ko saucu par morālo talantu. Primārā ir morālā stāja un tikai pēc tam talants rakstīšanā, filmēšanā, fotogrāfēšanā. Respektīvi, žurnālista personībā galvenais ir taisnības mīlestība, ideāls godīgums, savā ziņā maniakāla velme kalpot patiesībai, likumībai, tiesiskumam un, protams, nesavtīgi un pašaizliedzīgi kalpot sabiedrībai, kas pats par sevi ietilpst žurnālistikas misijā. Īstu žurnālistu neviens nevar uzpirkt un piespiest ielaisties kompromisā ar savu sirdsapziņu un profesionālās ētikas normām. Žurnālistikā tāpat kā jebkurā profesijā ir savi iekšējie nerakstītie likumi un neformālais morāles kodekss. Īstam žurnālistam minētie likumi un kodekss ir vislielākais svētums. Īstu žurnālistu kolektīvos minēto likumu un kodeksa pārkāpumu profesionālais nosodījums tiek uzskatīts par daudz smagāku sodu nekā tiesas piespriestais sods. Īstu žurnālistu kolektīvos minēto likumu un kodeksa pārkāpumi ir liels retums un ārkārtējs notikums. Tā tas ir arī mūsdienu pasaulē. Turpretī neskatoties uz to, ka žurnālistika nav spējusi izvairīties no mūsdienu pasaules tipiskākajām nelaimēm – komercializācijas, profesijas masveidīguma, morālās degradācijas.

2010.gada janvārī Mūrniece nelietīgi pārkāpa gan attiecīgos nerakstītos likumus, gan neformālo morāles kodeksu. Tas ir visnepatīkamākais, kas nepārprotami liecina par nelietīgām noslieksmēm.

Viņa piezvanīja un maigā sievišķīgi laipnā balsī aicināja viņai pastāstīt par manu darbu. Skaidrs, ka pret viņu izturējos kā pret kolēģi. Ļoti labi zinu, kas žurnālistam ir vajadzīgs dotajā brīdī. Pie tam viņa izrādīja neslēptu pozitīvu interesi, atzinīgi komentējot saņemto informāciju. Kolēģes pozitīvā izturēšanās manī izraisīja iniciatīvu pastāstīt arī to, par ko viņa nemaz nejautāja. Vārdu sakot, mums izvērtās samērā gara patīkama telefonsaruna, kura notika gaišā un abpusēji labvēlīgā atmosfērā. Nekādā gadījumā nedomāju, ka ar savu atklātību un velmi pēc iespējas vairāk palīdzēt kolēģei savākt materiālu esmu šausmīgi naivi „iekritis”. Tas, ka esmu šausmīgi naivi „iekritis”, pēc neilga laika atklājās Mūrnieces publikācijā „Latvijas Avīze” [pilns publikācijas teksts zemāk]. Tajā viss pastāstītais bija leksiski ietērpts melnās krāsās. No žurnālistes pozitīvās attieksmes vairs nekas nebija saglabājies. Mūrnieces mērķis bija viens – visu nomelnot, nomelnot un vēlreiz visu nomelnot.

Žurnālistam nākas rakstīt par dažādiem cilvēkiem un cilvēku dažādu rīcību. Gatavojot materiālu, žurnālistam veidojās noteikta pozīcija par attiecīgo cilvēku un tā rīcību. Patiesībā žurnālistam ir jābūt noteiktai pozīcijai. Viņam ir skaidri jāapzinās, vai viņš tiekas ar kaut ko labu vai kaut ko sliktu. Tā ir elementāra prasība.

Bet profesionāli pats svarīgākais ir tas, ka žurnālists nedrīkst slēpt savu pozīciju, lai iegūtu informāciju. Vēloties iegūt informāciju, žurnālists nedrīkst izlikties un melot. Žurnālista pienākums ir jau pašā sākumā atklāti un godīgi apliecināt savu pozīciju, bet nevis nelietīgi mānīties, kā to darīja Mūrniece. Lai iegūtu informāciju savam melnajam nolūkam, viņa tēloja atsaucīgu un cienīgu attieksmi. Žurnālistikas nerakstītie likumi un neformālais morāles kodekss aizliedz iegūt informāciju negodīgā ceļā. Tāds aizliegums mēdz būt fiksēts arī daudzu valstu likumdošanā.

Iespējams, pēc tam, kad bija beigusies tirgošanās par Saeimas priekšsēdētāja krēslu un šis krēsls bija nopirkts Mūrniecei, viņas bijušā darbavieta izplatīja šādu informāciju: “Nacionālās apvienības (NA) Saeimas frakcijas vadītāja un Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja Ināra Mūrniece ir gatava uzņemties Saeimas priekšsēdētāja amata pienākumus, atzina pati frakcijas vadītāja. Mūrniece norādīja, ka, ja deputāti pieņemtu lēmumu atbalstīt viņas kandidatūru Saeimas priekšsēdētājas amatam, viņa šādam piedāvājumam piekristu. Šobrīd premjerministres Laimdotas Straujumas (“Vienotība”) piedāvājumā par ministriju un amatu sadali NA netiek piedāvāts Saeimas priekšsēdētāja amats, bet, neraugoties uz to, publiskajā telpā Mūrnieces vārds saistībā ar šo amatu jau izskanējis. Mūrniece atklāja arī vairākas prioritātes, kuras viņa būtu gatava īstenot, ieņemot Saeimas spīkera amatu. “Trīs gadu laikā Saeimā esmu secinājusi, ka ir jādomā par to, lai Saeimā ātrāk un kvalitatīvāk ritētu likumprojektu pieņemšana. Piemēram, Lietuvas Seimā ir atsevišķa struktūrvienība jeb nodaļa, kas nodarbojas ar padziļinātu izpēti un analītisko darbu. Seima deputāti var pieprasīt šai nodaļai padziļinātu izpēti par tehniskiem jautājumiem, kas skar sarežģītu likumprojektu izstrādi,” sacīja NA frakcijas vadītāja, piebilstot: “Uzksatu, ka šādas nodaļas izveide paaugstinātu likumprojektu kvalitāti. Šobrīd par šādas nodaļas izveidi Saeimā jau notiek diskusijas.” Otra prioritāte Saeimas priekšsēdētājas amatā Mūrniecei būtu Eiropas Savienības (ES) prezidentūras veiksmīga aizvadīšana. “ES prezidentūra mums vienkārši ir jānoved godam,” viņa sacīja. Trešā Mūrnieces prioritāte būtu nepieciešamība paaugstināt sabiedrības uzticēšanos Saeimai. “Sīkāk es šobrīd nekomentēšu, jo nav īstais brīdis,” sacīja Mūrniece.”

Protams, vispikantākā ir Mūrnieces trešā prioritāte – par sabiedrības uzticēšanos. Kā zināms, pēcpadomju Latvijā sabiedrības uzticēšanās žurnālistiem ir drūma problēma. Laiku pa laikam medijos parādās publikācijas par mūsu atsevišķu žurnālistu negodīgo rīcību gan informācijas iegūšanas laikā, gan informācijas tendenciozajā izmantošanā. Mūsu žurnālistikai nav laba morālā slava. Slikti ir tas, ka mūsu žurnālistikā nav konstatējams profesionālais korporatīvisms, aizsargājot savas profesionāli korporatīvās intereses un tajā skaitā savā kontingentā veicot paškritisku vietējās žurnālistikas analīzi, kā arī vajadzības gadījumā nosodot profesionālo normu pārkāpējus. Bet tagad pēc nelietīgas žurnālistes nonākšanas parlamentā un parlamenta priekšsēdētāja krēslā neapšaubāmi no tā cieš ne tikai mūsu žurnālistikas, bet arī visas valsts reputācija.

Arturs Priedītis
/09.11.2014 /

P.S.
Zemāk, Latvijas Avīzes žurnālistes Ināras Mūrnieces raksts, kurš pats par sevi jau ir klaji tendenciozs, līdzīgi kā vairums Latvijas Avīzes rakstu par nacionālo tematiku, bet raksta tapšanas apstākļi parāda ne tikai konkrētā žurnālista bezprincipialitāti, liekulību un nelietību, bet arī visas Latvijas Avīzes žurnaļugu zemiskās darba metodes (Latvijas Avīze bijusi tā vieta, kur Ināra Mūrniece esot «nobriedusi kā personība, par ko varu teikt paldies Voldemāram Krustiņam – gan par to, ka viņš man noticēja, gan ka bija tik prasīgs», 2012.gada aprīlī laikrakstam „Diena” saka toreizējā deputāte). Mūrniece nebūt nav vienīgā, kura izrīkojas tik zemiski; zemiska izturēšanās (tai skaitā arī primitīva melošana, kad šķiet nepieciešams, un pasūtījuma rakstu rakstīšana par vienalga kādām tēmām – kā pasūta, tā raksta) jau pietiekami ilgi un pietiekami lielos apmēros ir kļuvusi par Latvijas žurnālistu normu, tāpēc ar žurnālistiem ir jābūt uzmanīgiem, neuzticoties tiem, un vai nu jāatbild viņiem rakstiski, vai arī paralēli jāieraksta visas sarunas, lai pēc tam tās pilnībā var publicēt.

Latvijas pilsonības jūgā

Kas ir šī persona Artūrs Priedītis, kurš uzskata, ka “pret Latviju jau sen izturas kā pret neizdevušos valsti”?

“Latvijas valsts ir cietusi neveiksmi” un tāpēc “apdraud pārējo pasauli” – tā, pārsteidzot un sadusmojot klausītājus, gada nogalē izteicies Baltijas Starptautiskās akadēmijas (BSA) asociētais profesors Artūrs Priedītis. Viņa izteikumiem radio pievērsa uzmanību mūsu lasītāji un vaicāja: kas tos sludina? Spriežot pēc publikācijām, A. Priedītis ir specializējies kultūras vēstures problemātikā, sarakstījis grāmatas.

Priedīša secinājumi

“Pasaulē ir aptuveni 70 – 80 valstis, no kurām nav nekāda labuma un kuras tikai apdraud pārējo pasauli – tādā ziņā kā migrācija, dažādi noziegumi – finanšu, ekonomiskie. (..) Pret Latviju kā pret neizdevušos valsti izturas jau sen (..) Rakstos, ko esmu lasījis, neviens tā tieši mūsu valsti nav saucis, bet tik un tā liek saprast, ka tā ir neizdevusies valsts un kādam agri vai vēlu būs jālemj, ko ar to darīt,” intervijā krievvalodīgajā radio “Baltkom” stāstīja A. Priedītis.

Pie viena samazgu spaini viņš uzgāzis arī visai latviešu tautai, kas, pēc viņa teiktā, netiekot laukā no nebūšanām sava attīstības līmeņa dēļ. Tā Staļins teicis, ka latviešus var uzpirkt un iebiedēt. “Tā ka manas tautas reputācija, protams, ir ļoti bēdīga,” skumst asoc. prof. un skaidro nacistu plānus “iznīcināt latviešus kā nekvalitatīvu tautu (..) jo saprata, ka nekas [labs] no mums neiznāks (..). Tā kā manai tautai ir par ko aizdomāties…” sacīja A. Priedītis. Šos secinājumus, protams, pārtiražēja Latvijas krievu avīzes un arī Krievijas mediji, – lūk, kādi ir latvieši un kā viņi paši runā par Latvijas valsts bankrotu! Diemžēl gan Staļina, gan krievu avīžu secinājumi, lai cik tie mums nepatīkami, ir jāpārdomā. Kā mēdz teikt, pašiem jāizdara nepieciešamie secinājumi. Varbūt asoc. prof. Priedīša vārdos ir kāds patiesības grauds?!

Grib atteikties no Latvijas pilsonības

Pēdējos gados A. Priedītis sabiedriskajā telpā bija maz dzirdams. Šobrīd viņš strādā BSA, neilgu laiku bijis “Turības” mācībspēks. Vēl viņš strādājis Daugavpils universitātē (DU), no kurienes pēc vairākiem skandāliem aizgājis. Pretrunīga personība – tā Priedīša kungu raksturo DU Humanitārās fakultātes dekāne asoc. prof. Valentīna Liepa. Citi piebilst, ka, būdams Latviešu filoloģijas katedras vadītājs, īsti nespējis tikt galā ar darba organizāciju. Bet tie ir karjeras cēlieni. Tomēr vairāk uzmanības pievērsa Priedīša k-ga sabiedriskā stāja. 1995. gadā, būdams Daugavpils domes priekšsēdētāja Alekseja Vidavska padomnieks, viņš ieteica Daugavpilī krievu valodai piešķirt tādu pašu statusu kā latviešu valodai. Tas ir, ieviest divvalodību. Taču vēl plašāku ievērību viņš guva, ar pompu paziņojot, ka atsakās no Latvijas pilsonības.

2003. gadā viņš Latvijas Valsts prezidentei un Ministru prezidentam vēstulēs paziņoja, ka vairs “neuzskatot sevi par Latvijas pilsoni” un jūtoties tiesīgs vērsties citas valsts vēstniecībā, lai tur “meklētu politisku patvērumu un pilsonības iegūšanu”. Saprotams, šī valsts izrādījās Krievija. Tomēr pie Krievijas pilsonības A. Priedītis neesot ticis: gan uzklausīts Krievijas Ģenerālkonsulātā Daugavpilī, kur viņam izskaidroti Krievijas likumi, bet šīs valsts pilsonība neesot solīta. Bet, ja nav citas valsts garantijas par pilsonības piešķiršanu, no Latvijas pilsonības atteikties neesot iespējams. Pat vēršanās pie Putina neesot palīdzējusi – Putins atteicis. Tā nu smago Latvijas pilsonības jūgu prof. A. Priedītis spiests vilkt joprojām, lai gan nejūt sevi kā Latvijas pilsoni. LZA goda doktors Leo Dribins atcerējās, ka prof. A. Priedītis ap 2003. gadu pārcēlies uz Sanktpēterburgu, tomēr neesot tur uzņemts atplestām rokām. “Man Pēterburgas universitātē piedāvāja ceturtdaļslodzi un iespējas nopelnīt bija niecīgas,” saka A. Priedītis. Drīz vien viņš atgriezies Latvijā.

Padomju/krievu pozīcijās

Prof. A. Priedītis joprojām stāv padomju/krievu pozīcijās, atgādinot “labos padomju laikus”. Radio intervijā viņš piebilst, ka padomju laikā Krievijā pret Latviju izturējās ar cieņu, bet tagad tas mainījies. “Pat uz manu paaudzi milzīgu iespaidu atstājuši 20 gadi, kad mūsu uzdevums bija riet uz Krieviju.” Taču viņš joprojām uzturot kontaktus ar Krievijas “kolēģiem, zinātniekiem, sabiedrisko attiecību speciālistiem, ar Gļebu Pavlovski, kurš ir galvenais Kremļa, Krievijas prezidenta PR speciālists,” minētajā radio intervijā atzinis A. Priedītis. “Man patīk politiskais, valsts līmeņa PR [jeb sabiedriskās attiecības], un pats šajā ziņā cenšos palīdzēt Kremlim,” viņš piebilst.

Nav jābrīnās, ka 1993. gadā viņš bija Daugavpilī izveidojis privātu uzņēmumu “Multikulturālisma centrs”, bet valsts vara to 2003. gadā esot iznīcinājusi. Tas ir – nav finansējusi, nav risinājusi A. Priedīša finansiālās problēmas, kad, piemēram, centra telpām pacēlusies īres maksa. A. Priedītis atzīst, ka centru sākotnēji atbalstījis Sorosa fonds Latvijā un citi, bijis arī ārvalstu finansējums. Vēlāk A. Priedītis vēlējies veidot jaunu multikulturālisma centru augstskolā “Turība”, bet tur šī iecere neesot pat apspriesta. Jo “multikulturālisms vērsts pret valdošo kultūru un cenšas vienādot tās lomu ar citām,” paudis A. Priedītis, lai gan patiesībā tā ir cīņa par krieviskuma nostiprināšanu. Jāpiebilst, un tas ir zīmīgi, ka šajā nodarbē A. Priedīša k-gs nav ne pirmais, ne vienīgais no dažiem citiem BSA mācību spēkiem. Nesen krievu laikrakstā “Čas” BSA pasniedzējs Konstantīns Matvejevs kūdījis, ka Latvijas nepilsoņi varētu “pieprasīt materiālo kompensāciju par laiku, ko Latvijā nodzīvojuši ar ierobežotām tiesībām”. Intervijā radio “Baltkom” viņš izteicies, ka nepilsoņi no valsts varas gaidot “oficiālu atvainošanos par pieļauto netaisnību un muļķību”, un piebildis, ka termins “okupācija” Latvijā esot nepieņemams.

K. Matvejevs idejiski saistīts ar prokremlisko Krievijas “tautiešu” kustību Latvijā. Ar BSA vadības svētību tieši šajā augstskolā noenkurots Kremļa dibinātā fonda “Russkij mir” veidotais “Krievu centrs”. Augstskolā pajumti laikraksta “Izglītība un kultūra” izdošanai radis arī Krievijas “tautiešu” ideologs Viktors Guščins.

Avots:

http://blog.artursprieditis.lv/?p=2119

http://news.lv/Latvijas_Avize/2010/01/26/latvijas-pilsonibas-juga

Informācijas aģentūra
/10.11.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 18 komentāri

Darba nozīme psihiskajā attīstībā un audzināšanā

Konstantīns Ušinskis

Konstantīns Ušinskis

Darba politiski ekonomisko nozīmi zinātne ir pilnīgi noskaidrojusi, un tam sen jau ierādīta goda vieta starp dabu un kapitālu. Šī darba nozīme ir redzama it visur, kurp vien tikai raugies, un te mēs nevaram neko piebilst. Mums tikai liekas, ka arī ekonomiskajā ziņā darbu vajadzētu likt divu pārējo cilvēka bagātības sekmētāju — dabas un kapitāla priekšgalā, bet ne blakus tiem. Ja daba pastāv un producē bagātības, kas derīgas cilvēkam, neatkarīgi no darba, tad nevar neredzēt, ka cilvēks, atklādams dabas likumus un apgūdams dabas spēkus, liek tiem darīt kaut ko pilnīgi jaunu; savukārt kapitāls nav nekas vairāk kā tas, ko radījis darbs, lielāks nekā vajadzīgs pašreizējo vajadzību apmierināšanai. Taču bez darba dabas bagātības un kapitāla pārpilnība atstāj postošu ietekmi ne tikai uz cilvēku morālo un intelektuālo attīstību, bet arī uz visu viņu personību.

Indijas arhipelāga salu dabiskās bagātības cilvēku atstāja kailu, mežonīgu un nevarīgu; abu Indiju bagātības iznīcināja spāņu civilizācijas varenos dīgļus, kaut gan spāniešiem bija labas iedzimtas īpašības; Holandes zvejnieki, kas bija uzdzīti uz tuksnešaina sēkļa, atņēma jūras viļņiem zemi un lika pamatus Eiropas kapitālam.

Mūsdienās [1860.gads] redzam vēl spilgtāku darba nozīmes piemēru tautu dzīvē. Salīdziniet Ziemeļamerikas ziemeļu un dienvidu štatus pirms simt gadiem un tagad! Daba, kapitāli, iedzīvotāju izglītība — tas viss bija dienvidu štatu priekšrocība vēl neilgi pirms neatkarības kara; tikai neatlaidīgs, varētu teikt, pat kaislīgs angļu trimdinieku darbs bija ziemeļu koloniju priekšrocība. Nēģeru ievešana atbrīvoja dienvidu štatu iedzīvotājus arī no pēdējās nepieciešamības pašiem strādāt — un kādi rezultāti! Niecīgajā Rodailendā izglītības vajadzībām izdod divreiz lielāku summu nekā visos vergturu štatos kopā! Pati dienvidu plantatora eksistēšana pamatojas uz kristietības pamatlikumu pārkāpšanu, un ikkatrs jauns civilizācijas sasniegums neatturami viņu tuvina bojāejai. Viņam jātop par vergturu tirdzniecības, netikumības, mežonības, tumsonības, nabadzības aizstāvi un jāuzvar šajā necilvēciskajā cīņā vai jāceļ sava dzīve no jauna. Kāds šausmīgs, atbaidošs stāvoklis! Lūk, cik tālu dienvidu štatu iedzīvotājus novedusi viņu bagātā daba, lielie kapitāli, kas nav iegūti ar pašu darbu, un nepilnīgā izglītība, kas noniecina darbu.

Taču ir skaidrs, ka šajos piemēros personiskā darba trūkums nav samazinājis ražotās vērtības. Ja Spānija būtu atklājusi Kalifornijas vai Austrālijas raktuves, tas tikai padziļinātu tās pagrimšanu. Amerikāņu plantatori vēl ir bagāti, un verdzības aizstāvji — vēl ļoti stipri, bet izglītība, tikumība, tā dzīves enerģija, kas kūsā rietumu fermeru vienkāršajā mājoklī, uz visiem laikiem ir atstājusi dienvidu štatu krāšņās plantācijas, kas tiek apstrādātas ar nēģeru rokām. Vēl nesen Virdžīnijas iedzīvotāju bruņinieciskie tikumi vērsa uz sevi ceļotāju uzmanību; tagad tie ir zuduši un to vietā stājusies rupjība; Vašingtona tautietis senātā vārda vietā paceļ rungu un ķeras pie uzpirkšanas un naža tur, kur nevar pierādīt savas tiesības. Pie tādas nejēdzīgas, barbariskas rīcības dienvidu plantatoru noved nepieciešamība pierādīt to, ka ir tiesības tirgoties ar cilvēkiem.

Vēl jo spilgtāku piemēru par to, ka cilvēkam ir vajadzīgs brīvs darbs pats par sevi, lai attīstītu un uzturētu cilvēciskās cieņas jūtas, rāda mums Romas vēsture.

Atcerieties Romas pilsoņa raksturu tajā laika posmā, kad viņš, atstājis arklu, uzņēmās konsula vai diktatora pienākumus, un salīdziniet viņu ar Romas nesāti Domiciāna laikā, kad visa pasaule sūtīja uz mūžīgo pilsētu visattālāko zemju visizmeklētākos ražojumus un kad ne tikai Romas augstmaņi, bet arī Romas noplīsušais pūlis katru darbu uzlūkoja par nosodāmu, kad tūkstošiem vergu ne tikai atbrīvoja romieti no vajadzības kaut ko darīt, bet pat no vajadzības par kaut ko domāt, un ģermāņu algotņu bari atbrīvoja viņu no pienākuma pašam aizstāvēt savu tēviju. Par romiešu tikumiem šajā periodā nav pat ko runāt: ainas, ko attēlojis Tacits, pat tagad liekas neticamas. Vergi, atbrīvodami romieti no nepieciešamības strādāt, padarīja viņu pašu par tādu brīvprātīgu vergu, kādu ne pirms tam, ne pēc tam vēsture nav pazinusi. Bet tas vēl ir maz: kurā no šiem laika posmiem romietis bija laimīgāks? Vai tad, kad pats ara zemi un viņa sieva auda viņam drēbes, vai tad, kad viņš vienās pusdienās aprija Āzijas valstiņu gada ienākumus, kad viņš bez citu palīdzības pat ne ēda, ne staigāja, ne domāja? Apbrīnojama, mums neizprotama vienaldzība pret dzīvi kā kaut kāds elles briesmonis pavīd neskaitāmos pašnāvības skatos, ko attēlo Tacits. Visa Romas pēdējo gadsimtu dzīve šķiet kā drūma orģija, kurā tikpat daudz nelaimju un nedziedināmu dvēseles ciešanu, cik izvirtības, verdzības un ne ar paša darbu sakrātas bagātības un greznības, kas nesniedz laimi. Gandrīz var izteikt tādu domu: jo bagātāka bija Roma, jo vairāk izvirtusi un nelaimīgāka tā bija.

Vai arī Rietumu sabiedrības tagadējais [jau 1860.gadā, bet XXI gadsimtā vēl jo vairāk] stāvoklis neliecina par to, ka bagātības pieaugums nenozīmē laimes pieaugumu? Vai mēs, gluži otrādi, neredzam uz katra soļa, ka bagātības ietekme iedarbojas tieši graujoši ne tikai uz tikumību, bet pat uz sabiedrības laimi, ja šī sabiedrība tikumiskās un garīgās attīstības ziņā vēl nav sagatavota izturēt pieaugošās bagātības spiedienu?

Sliktu pakalpojumu izdarītu tas, kas būtu atradis valstij iespēju dabūt katru gadu tik daudz naudas, lai tās pilsoņi varētu ārzemēs iepirkties visu to, kas vajadzīgs visgreznākajai dzīvei.

Ja cilvēki atrastu filozofijas akmeni, tad nelaime nebūtu visai liela; zelts pārstātu būt vērtība. Bet, ja viņi atrastu burvju maisu, no kura izlec viss, ko tikai sirds vēlas, vai izgudrotu mašīnu, kas pilnīgi aizstātu jebkuru cilvēka darbu, vārdu sakot, uzreiz sasniegtu tos rezultātus, kurus cenšas iegul tehniķi un politekonomisti, tad pati cilvēces attīstība apstātos: izvirtība un mežonība pārņemtu sabiedrību, pati sabiedrība sairtu, un tad ne tikai politiskā ekonomija vien (kam gan tā būtu tad vajadzīga?) tiktu izsvītrota no cilvēku zināšanu saraksta; līdzko nebūtu vajadzības strādāt, apstātos arī vēsture.

Pārejot no valsts pie atsevišķu kārtu [šķiru] izcelšanās un iznīkšanas aplūkošanas, mēs redzam to pašu: līdzko kādai kārtai darbs vairs nav nepieciešams — vai tas būtu zinātnes, tirdzniecības, valsts dienesta, militārais vai civilais darbs —, tā šī kārta strauji sāk zaudēt spēku, tikumību un beidzot arī savu ietekmi; tā sāk ātri izdzimt [degradēties; krieviski „выродится„, no šī vārda burtiska tulkojuma latviski ir iegājies vārds „izdzimtenis” ar kuru apzīmē galēji degradētu būtni] un atdot savu vietu citai, kurā tad līdz ar darbu pāriet gan enerģija, gan tikumība, gan laime.

Privātās dzīves piemēri rāda mums to pašu: kas dzīvojis un pietiekami novērojis, lai varētu atcerēties dažus gadījumus, kā radusies un izbeigusies labklājība, tas droši ne vienreiz vien būs padomājis par kādu savādu parādību, kas periodiski atkārtojas. Tēvs, kas izlauzis pats sev ceļu, strādā, pūlas visiem spēkiem, lai atbrīvotu savus bērnus no vajadzības strādāt, un beidzot atstāj viņiem mantu, kas nodrošina viņu stāvokli. Ko gan dod šī manta bērniem? Tā visai bieži kļūst viņiem ne tikai par netikumības cēloni, ne tikai pazudina viņu garīgās spējas un fiziskos spēkus, bet pat padara viņus galīgi nelaimīgus, tā ka, ja salīdzināsim tēvu, kas ar neatlaidīgu darbu bija iekrājis mantu, un bērnus, kuri, neko nedarīdami, tērē tēva iekrāto mantu, tad mēs redzēsim, ka tēvs ir bijis nesalīdzināmi laimīgāks par bērniem. Bet viņš, nabags, pulējās visu savu dzīvi, lai viņa bērniem nebūtu jāstrādā, — nomocījās visu mūžu, lai izpostītu bērnu tikumību, saīsinātu viņu dzīvi un padarītu viņus nelaimīgus. Par saprātīgu audzināšanu viņš nerūpējās: kam tā vajadzīga? Būtu tikai nauda! Lai jau tiek audzināts tas, kam nav naudas. Viņš neiedomājās, ka darbs un līdz ar to arī laime paši atradīs nabagu, bet bagātajam viss tas jāprot atrast.

No visiem šiem piemēriem redzams, ka darbs, ar kuru cilvēks iedarbojas uz dabu, iedarbojas atpakaļ uz cilvēku ne tikai tādējādi, ka apmierina viņa vajadzības un paplašina vajadzību apjomu, bet ar savu īpašu, iekšķīgu, vienīgi darbam piemītošo spēku neatkarīgi no tām materiālajām vērtībām, ko tas sagādā. Darba materiālie rezultāti veido cilvēka mantu, bet tikai darba iekšējais, garīgais, dzīvinošais spēks ir cilvēka vērtības avots un līdz ar to arī tikumības un laimes avots. Šī dzīvinošā ietekme darbam ir tikai uz to, kas pats strādā. Darba materiālos augļus var atņemt, mantot, nopirkt, taču darba iekšējo, garīgo, dzīvinošo spēku nevar ne atņemt, ne mantot, ne nopirkt par visu Kalifornijas zeltu: tas paliek pie tā, kas strādā. Šīs darbā iegūtās neredzamās vērtības trūkums un nevis samta, zīda, maizes, mašīnu, vīnu trūkums ir pazudinājis Romu, Spāniju, pazudina dienvidu štatus, deģenerē kārtas, iznīcina dzimtas un atņem tikumību un laimi daudziem tūkstošiem cilvēku.

Šādai darba nozīmei ir psihisks pamats, bet, pirms formulējam darba psiholoģisko likumu, mums vēl jānoskaidro, ko mēs saprotam ar vārdu darbs, tāpēc ka šā vārda nozīmi ir izkropļojuši augstāko aprindu pakalpīgie iztulkojumi, kas ar šo nopietno, godīgo un cienījamo vārdu dažreiz aizklāj tumšu, vieglprātīgu, negodīgu un peļamu rīcību.

Darbs, kā mēs to saprotam, ir cilvēka brīva un ar kristīgo morāli saskanīga darbība, par kuru viņš izšķīries neapšaubāmas nepieciešamības dēj, lai sasniegtu kādu patiesi cilvēcisku mērķi dzīvē.

«Ikkatrs definējums ir bīstams,» teikuši romieši, un mēs neuzskatām mūsu neveiklo definējumu par pilnīgu, bet mēs gribējām tajā, no vienas puses, atšķirt pieauguša cilvēka saprātīgo darbu no dzīvnieku darba un nēģeru vergu darba un, no otras puses, atšķirt to no mazu un lielāku bērnu rotaļām. Strādā mašīna un dzīvnieks, strādā arī nēģeris, kas baidās tikai uzrauga pātagas un negaida nekādu labumu no sava darba: nebrīvs darbs ne tikai morāli neceļ cilvēku, bet degradē to dzīvnieka stāvoklī. Darbs tikai tad var būt brīvs, ja cilvēks pats ķeras pie tā, apzinādamies tā nepieciešamību; bet piespiests darbs, tāds, ko veic citu labā, sagrauj tā cilvēka personību, kas darbojas vai, pareizāk sakot, strādā. Nestrādā ari kapitālists, kas tikai izdomā, kā iztērēt sava kapitāla peļņu. Tirgotājs, kas apkrāpj pircējus, ierēdnis, kas piebāž kabatu ar svešu naudu, blēdis, kas vaiga sviedros vilto kārtis, — visi viņi krāpj. Bagātnieks, kas vaiga sviedros pūlas, lai sarīkotu apbrīnošanas cienīgu balli, lai pārtrumpotu savu draugu, lai nočieptu viņam kārdinošo nieciņu, rotaļājas, bet nestrādā, un viņa darbību, lai arī tā viņam būtu grūta, nevar saukt par darbu, gluži tāpat kā par darbu nevar saukt bērnu rotaļāšanos ar lellēm, koka figūriņām, zaldātiņiem. Skopulis, kas strādā pāri spēkiem, lai piepildītu savu lādi ar spīdīgam ripiņām, trako, bet arī tas nav darbs. Ir vēl tādi kungi, kam nav absolūti nekāda darba dzīvē un kas izgudro sev nodarbošanos gara un miesas izklaidēšanai: spēlē biljardu vai vienkārši skraida pa ielām, lai sagremotu bagātīgās brokastis un atgūtu apetīti pusdienām, bet šim darbam ir tāda pati nozīme, kāda bija vemjamām zālēm pie romieša nesāša galda: ierosinot mānīgu tieksmi pēc jaunām baudām, tā palīdz sabojāt cilvēka garīgo un fizisko organismu. Darbs nav ne rotaļa, ne izprieca; tas vienmēr ir nopietns un grūts; tikai apziņa, ka jāsasniedz kāds noteikts mērķis dzīvē, var piespiest cilvēkam uzņemties to smagumu, kas saistīts ar katru īstu darbu.

Īstam un katrā ziņā brīvam darbam, tāpēc ka citāda darba nav un nevar būt, ir tik liela nozīme cilvēka dzīvē, ka bez darba dzīve zaudē savu vērtību. Darbs ir ne tikai cilvēka attīstības nepieciešams noteikums, bet tas ir vajadzīgs, lai uzturētu arī to pašcieņu, kas viņam jau piemīt. Bez darba cilvēks savā attīstībā nevar virzīties uz priekšu, nevar palikt uz vietas, viņam attīstībā jāiet atpakaļ. Cilvēka ķermenim, sirdij un prātam vajadzīgs darbs, un šī vajadzība ir ļoti nopietna: ja kaut kāda iemesla dēļ cilvēkam nav sava darba dzīvē, tad viņš zaudē īsto ceļu un viņam paveras divi citi ceļi, abi vienlīdz postoši, — dzīves neremdināmās neapmierinātības, drūmas apātijas un bezgalīgas garlaicības ceļš vai labprātīgas, tikko manāmas pašiznīcināšanās ceļš, pa kuru cilvēks drīz vien nonāk līdz bērnišķīgām iegribām vai dzīvnieciskām baudām. Ejot pa kādu no šiem ceļiem, cilvēks mirst jau pirms savas nāves, tāpēc ka personisks darbs, brīvs darbs — tieši tas arī ir dzīve.

«Vaiga sviedros tev būs savu maizi ēst,» sacīja tas kungs cilvēkam, atstājot viņu aiz paradīzes vārtiem un paverot viņa priekša plašo zemi. Darbs ir kļuvis par likumu, par cilvēka fiziskas un garīgas dabas veidotāju, par viņa individuālās un sabiedriskās dzīves veidotāju, par viņa fiziskas, morālas un garīgas pilnveidošanās nosacījumu, par viņa cilvēciskas vērtības, brīvības un beidzot viņa baudas un viņa laimes priekšnoteikumu.

Nav nekādas vajadzības pierādīt, ka fiziskais darbs nepieciešams fizisko spēku, veselības un fizisko spēju attīstīšanai un uzturēšanai cilvēka ķermenī. Taču ne visi skaidri apzinās, ka cilvēka ķermeņa spēka, veselīga un normāla stāvokļa attīstībai nepieciešams garīgs darbs. Tieši otrādi. Daudzi doma, ka garīgs darbs kaitīgi iedarbojas uz organismu. Tas ir pilnīgi nepareizi. Protams, pārmērīgs garīgs darbs ir kaitīgs, bet arī pārmērīgs fizisks darbs tāpat postoši iedarbojas uz organismu. Tomēr ar ļoti daudziem piemēriem var pierādīt, ka garīgo spēju bezdarbība, atstāj kaitīgu ietekmi uz cilvēka ķermeni, kaut gan cilvēks strādā fizisko darbu. Tas vairākkārt ir ticis novērots tajās fabrikās, kur strādnieki ir mašīnu papildinājumi, jo viņu darbs neprasa gandrīz nekādu domu piepūli. Tas arī citādi nevar būt, jo cilvēka organisms pielāgots ne tikai fiziskai, bet arī garīgai dzīvei. Ikkatrs garīgs darbs turpretī, iedarbinādams nervu sistēmu, labvēlīgi ietekmē asins riņķošanu un gremošanu. Cilvēki, kas pieraduši pie garīga darba, drīzāk sajūt ēstgribas rašanos pēc mērena garīga darba nekā pēc pastaigas. Protams, garīgais darbs nevar attīstīt muskuļus, bet nervu sistēmas darbīgums un tās aktivitāte aizstāj šo trūkumu. Ja garīgais darbs cilvēku neatbrīvo pilnīgi no vajadzības kustēties, tad ievērojami samazina šo vajadzību. Cilvēks bez garīgas nodarbošanās daudz stiprāk izjūt tāda dzīves veida kaitīgumu, kur vairāk jāsēž. Tas sevišķi novērojams amatnieku darbā, kur nav vajadzīga sevišķa fiziska piepūle, kur jāstrādā sēdus un kur visai maz ir garīgas darbības. Raugoties uz vaska bālajām drēbnieku sejām, neviļus velies šujmašīnas vispārēju ieviešanu.

Spēcīga nervu sistēmas attīstība, ko sekmē garīgais darbs, dod cilvēka ķermenim neparastu dzīvības sīkstumu. Sevišķi zinātnieku vidū sastopam daudz cilvēku, kas nodzīvo līdz lielam vecumam, un cilvēki, kas pieraduši pie garīga darba, pacieš klimata pārmaiņas, sliktu gaisu, barības trūkumu, kustību trūkumu ne sliktāk (bieži pat vēl labāk) par cilvēkiem, kam stipri attīstīti muskuļi, bet vāji un kūtri darbojas nervi. Tā iemesls jāmeklē svarīgajā nozīmē, kāda ir nervu sistēmai cilvēka pārējo organisma sistēmu dzīvē, un tai līdzdalībā, kādu tā ņem visās organisma funkcijās.

Protams, visderīgākais cilvēka veselībai būtu tāds stāvoklis, ja fiziskais un garīgais darbs apvienotos cilvēka darbībā, bet pilnīgs līdzsvars starp tiem diez vai ir nepieciešams. Cilvēka daba ir tik elastīga, ka iespējams piemēroties visdažādākajiem dzīves veidiem. Vislielākais garīgā darba pārsvars pār fizisko un otrādi drīz pāriet paradumā un nekaitē cilvēka organismam: tikai pilnīgas galējības šai nozīmē ir postošas. Bez tam sabiedrības pašreizējā stāvoklī grūti iedomāties tādu dzīves veidu, kur fiziskais un garīgais darbs līdzsvarotos: viens no tiem ir tikai atpūta.

Bet, ja ķermenim ir vajadzīgs darbs, tad dvēselei tas vēl nepieciešamāks.

Kas nav izbaudījis darba dzīvinošo, atsvaidzinošo ietekmi uz jūtām? Kas nav izbaudījis, ka pēc grūta darba, kurš ilgāku laiku paņēmis visus cilvēka spēkus, gan debesis liekas gaišākas, gan saule spožāka, gan cilvēki labāki? Tāpat kā nakts rēgi bēg no rīta gaismas, tā no gaiša un mierīga darba bēg garlaicība, skumjas, kaprīzes, iegribas, visas tās sodības, kas raksturīgas bezdarbīgiem cilvēkiem un romantiskiem varoņiem, kas parasti pārdzīvo to, ka viņiem nav nekā ko darīt. Lasot kaut kādu augstākās sabiedrības romānu, kur varone, nabadzīte, ēteriska un pilnīgi dīkā dzīvojoša būtne, mokās neizprotamās skumjās, mums katru reizi liekas, ka šīs skumjas pazustu pašas no sevis, ja varone būtu spiesta pastrādāt. Romānu autori sevišķi mīl tādas dīkā dzīvojošas būtnes tieši tāpēc, ka šeit tad arī izaug visas tās kaislību, iegribu, kaprīžu, neizprotamo ciešanu nezāles, kurās tik brīvi var klejot miglainā iztēle, kas necieš īstenības gaismu.

Bet cilvēks ātri aizmirst, ka darbs viņam ir sagādājis augstākās baudas mirkļus, un nelabprāt atstāj tos jauna darba dēļ. It kā viņš nezinātu nemainīgo psihes likumu, ka bauda, ja tā nav saistīta ar darbu, ne tikai ātri zaudē savu nozīmi, bet tikpat ātri iztukšo cilvēka sirdi un atņem viņam citu pēc citas visas viņa labākās īpašības. Darbs mums ir nepatīkams kā iemaukti, kas uzlikti mūsu sirdij, kura tiecas uz mūžīgo, nesatricināmi mierīgo laimi, taču bez šiem iemauktiem sirds, atstāta savu neapvaldīto tieksmju varā, noklīst no ceļa un, ja tā ir strauja un aizrautīga, ātri sasniedz ne ar ko neremdināmas garlaicības un drūmas apātijas bezdibeni; bet, ja tā ir sīka, tad tā dienu no dienas, klusi un nemanāmi iegrims cilvēka necienīgu un sīku rūpju un dzīvniecisku instinktu purvā.

Šo nemainīgo darba likumu katrs var pārbaudīt pats pie sevis: cilvēkam rodas vajadzība mainīt baudas drīz vien pēc tam, kad viņš ir pametis darbu. Vajadzība pēc šādas maiņas jau pierāda, ka cilvēks nav spējīgs tikai baudīt. Šis pagaidu līdzeklis paturēt sirdī baudu pats drīz zaudē savu spēku. Jo vairāk cilvēks maina baudas, jo īsāku laiku viņam katra no tām sagādā patiku. Maiņa notiek arvien ātrāk un ātrāk, nekas to nevar atturēt, un beidzot tā pārvēršas kaut kādā viesulī, kas ātri iztukšo sirdi. Ja cilvēkam piemīt spēja nodoties kaut kādai vienai baudai, tad šī bauda padara viņu par savu vergu un pamazām noved viņu līdz pēdējai cilvēka pagrimšanas pakāpei. Velti cilvēks cenšas ieturēt zināmu kartību un mēru savās baudās; ja arī šāda kārtība un mērs būtu, tie ātri zaudē savu nozīmi: vajadzīgas jaunas pārmaiņas vai arī pastiprinājums kādai vienai no baudām, un, neapstājoties uz vienas pakāpes, tā aizrauj cilvēku sev līdzi garīgas un fiziskas bojā ejas bezdibenī. Tā, piemēram, iedarbojas dzeršanas paradums, opija lietošana, izvirtība, tukša augstākās sabiedrības dzīve, kāršu spēle u. c. [un tā progresē arī miesaskāre, jo īpaši homoseksuāla, pāraugot vispretīgākajās izvirtībās, tai skaitā pedofilijā] Šis viesulis neatturami aizrauj cilvēku, un beidzot tas izstumj no viņa sirds pēdējo cilvēcisko ideju un pēdējās cilvēciskās jūtas.

Šis psihes likums, pēc kura baudas jālīdzsvaro ar darbu, attiecināms uz visāda veida baudām, kaut arī tās būtu diez cik cēlas un dižas. Ņemsim, piemēram, mākslas baudu: arī šīs cēlās baudas pilnība un pastāvība ir iegūstama vienīgi ar darbu. Tikai mākslinieks, kas visu savu dzīvi ziedojis mākslai, var pilnīgi, pastāvīgi un droši baudīt mākslas darbus. Bet, ja viņš pametīs darbu, ja vairs nepētīs mākslinieciskās jaunrades likumus un sāks tikai tīksmināties, tad tīksme ātri zaudēs savu spēku un beidzot pavisam izzudīs. Kļūdama par laika kavēkli, mākslas baudīšana ātri pārstāj sagādāt līksim, bet pēc tam ātri pārstāj būt arī laika kavēklis. Kaislīgie gleznu un skulptūru kolekcionāri iesāk varbūt ar baudu, bet beidz ar vistukšāko godkāri, un dārga glezna, kas māksliniekam varētu kļūt par neizsmeļamu baudas un pētīšanas avotu, bieži vien kļūst kaitīga bagātnieka dvēselei, kurš to nopircis. Poēzija, mūzika, glezniecība, tēlniecība var būt vai nu atpūta pēc darba, vai arī tam jāatrodas ciešā sakarībā ar cilvēka darbu; kad māksla top par tukšas iegribas priekšmetu, tā zaudē ne tikai visu savu attīstītājspēku, bet iedarbojas negatīvi uz morālo un intelektuālo pilnību.[Te runa ir par XIX gadsimta mākslu; XXI gadsimta „māksla” ir deģenerēta līdz kropliem slimu apziņu ķēpājumiem.]

Bet pacelsimies vēl augstāk, līdz cilvēku baudas visaugstākajai pakāpei. Cilvēka sirds viscēlāko tieksmju piepildījumu, augstsirdības, patriotisma, cilvēces mīlestības varoņdarbus neveic baudas dēļ, un tie sniedz cilvēkam tikai īsu mirkli laimes, kas pamirdz kā dzirksts un pazūd. Bet, ja cilvēks par savu cēlo darbu gribēs saņemt bagātākus meslus, ja viņš gribēs apturēt šo valdzinošo dzirksti, tad tā ne tikai tūliņ sāks dzist, bet nodziestot piepildīs viņa sirdi ar godkārības tvanu un viszemiskāko pašapmierinātību. Taču, ja par spīti tam cilvēks tomēr pūlēsies apstādināt dziestošo baudu, tad būs vēl sliktāk: viņš var pastāvīgi gremdēties savos iedomātajos vai pat patiesajos tikumos, tapt par visneciešamāko, visnederīgāko būtni un morālā ziņā neglābjami aiziet boja. Bet ņemsim vismierīgāko, visilgstošāko baudu — ģimenes laimes baudu, un mēs tāpat redzēsim, ka bez darba ari tā nav iespējama.

Lūk, divas jaunas būtnes, kurām liktenis devis visu, izņemot vajadzību strādāt un iespēju atrast darbu. Abi viņi ir skaisti, bagāti, jauni, labsirdīgi un gudri; abi kaislīgi mīl viens otru un kaislīgi vēlas piederēt viens otram. Beidzot viņu vēlēšanās piepildās. Viņi peld svētlaimē, bet vai ilgi turpinās šī svētlaime? Ak vai, visai īsu laiku! Drīz vien apmierinātās kaisles jūtas notrulinās, un baudas starplaikos sāk iezagties garlaicība.

Sievu dievs radījis par palīgu vīram — bet ko tad viņa palīdzēs vīram, ja viņš pats nekā nedara? Tādējādi sievas galvenais uzdevums nevar tikt izpildīts, un līdz ar to pamazam izzūd arī pašas laulības nozīme. Mīlestības jūtas notrulinās — lai arī kā laulātie tās censtos iekvēlināt, tās atsaucas arvien vājāk un vājāk un beidzot apklust pavisam, taču sirdis nepārstāj prasīt pēc laimes, pēc baudas katru mirkli un visu garo cilvēka mūžu. Tad abi dzīves biedri sāk lūkoties sānis, meklēt baudu ārpus mājas dzīves, un augstākās sabiedrības virpulis ātri aiznes viņus uz dažādām pusēm. Uzrodas pasaulē bērni, taču arī bez mātes bērnus ir kam pieskatīt: šim nolūkam ir audzinātājas, mājskolotājas un mājskolotāji. Bet kāds ir tēva pienākums pret bērniem? Apmīļot bērnus, kad tie atnāk, aizdzīt, kad apnīk, — lūk, arī viss. Bet sirds nekad nepārstāj prasīt pēc dzīves un laimes, tā prasa to katru mirkli, augu dienu, garus mēnešus un ilgus gadus. Abi dzīvesbiedri, neatrazdami laimi viens otrā, meklē to citur: viņa — ballēs, tērpos, romānos, kas iekveldina meklēt laimi, koķetēšanā, jaunu jūtu, jaunas mīlestības meklēšanā; viņš — klubos, dzeršanā, kāršu spēlē, sacīkšu zirgos, dejotājās. Vēl viens solis — un laulības svētums sagrauts, tas rožu vainags, pēc kura viņi tā tiecās, pārrauts, nomests, samīdīts dubļos un uz visiem laikiem aizmirsts. Tāds liktenis ir visām laulībām, ko noslēguši mīlestības dēļ cilvēki, kam nav ko darīt. Palūkojieties pēc pieciem sešiem gadiem uz tādiem dzīves biedriem, un jūs pat iedomāties nevarēsiet, ka viņus ir kādreiz vienojušas stipras mīlestības jūtas: ne mazāko pazīmju par tādām jūtām! Vienkārša zemnieku ģimene, kur vīrs sievā meklēja tikai strādnieci, bet viņa vīra maizes devēju un saimnieku, jūs bieži atradīsit daudz vairāk jūtu un patiesa ģimenes siltuma. Viņi abi strādā — mierīgi, draudzīgi, kā divi dīseles zirgi viņi dzen sava dzīves ceļa smago vagu, un visi strīdi un nesaprašanās ātri izgaist neatliekamajā ikdienas kopīgajā darbā. Viņus apvieno darbs, un tas tad arī svēti glabā savstarpējo simpātiju vājo dzirksti un pasargā to no briesmām visos strīdos un pat netikumos un noziegumos, ko dzīvesbiedri var izdarīt viens otram, — pavada no altāra līdz kapa malai. Dziļas jēgas pilns ir tas Bībeles izteiciens, kur dievs ir noteicis sievietei būt par palīgu vīram; tā patiesīgums apstiprinās katru dienu mūsu acu priekšā, un mēs, ja negribam būt akli, pārliecināsimies, ka bez darba, bez lietišķa, nopietna darba ģimenes laime nav nekas cits kā romānu himēra. Lasot kādā romānā, kā divas būtnes, kas neko nedara, kvēlo savstarpējā kaislībā un kā pēc tam šī kaislība vainagojas ar laulībām, tā vien gribas pajautāt: «Un kas notika vēlāk?» Tekereja [Viljams Tekerejs (1811-1863) – angļu rakstnieks] joks, kurā viņš pabeidz Valtera Skota ainu un iepazīstina mūs ar Aivenho un Rovennas ģimenes dzīvi, rakstniekam ir radies jūtu dzīves dziļas izpratnes un dzīvē uz katra soļa sastopamo parādību vērojumu rezultātā.

Taču, ja vīrs strādā, lai sagādātu dzīvei iztiku, bet sieva tikai izmanto viņa darba augļus, nepiedaloties pašā darbā, arī tādā gadījuma ģimenes laime nav iespējama. Sieviete-elks, kas mūžīgi atpūšas no slinkuma rožu gultā, ir franču romānistu izvirtušās iztēles visnejēdzīgākais radījums. Tāds uzskats par sievieti, kas izplatīts modernajā augstākajā sabiedrībā, ir apkaunojums kā sievietei, tā arī vīrietim.

Tādējādi, pārskatot visas patīkamās izjūtas, ko cilvēks var izbaudīt šajā pasaulē, mēs redzam daudz baudu un nekur neatrodam laimi, tāpēc ka ar laimes vārdu cilvēks neatlaidīgi apzīmē nesatricināmu un bezgalīgu svētlaimes ideālu, kas nevis pazeminātu, bet celtu viņa cilvēcisko cieņu. Tādas laimes pasaulē nav. Baudas, lai arī cik daudz to sakrātos vienā dzīvē, vēl nav laime. Tās ir tikai arēja spožuma putekļi no tā netveramā rēga spārniem, pēc kā neatlaidīgi dzenas cilvēki. Laimes vietā, kas pazaudēta grēku dēļ, cilvēkam ir dots darbs, un bez darba viņam nav laimes. Darbs cilvēkam zemes virsū ir vienīgā pieejamā un vienīgi viņa cienīga laime. Bālu, drebošu gaismu met uz mūsu dzīvi šī svētbildes lampiņa, ko radītājs iededzis cilvēces vēstures sākumā, bet nodzēsiet to, un viss iegrims tumsa. Baudas lidinās ap to kā zelta tauriņi, ko vilina gaisma, un, jo gaišāk tā deg, jo vairāk tauriņu riņķo ap gaismu, bet nodzēsiet to, un tauriņi pārvērtīsies plēsīgos putnos, kas vienā mirklī rautin izraus visus sirds dārgumus un atstās to par upuri tukšumam un izmisumam.

«Kas gan tas ir?» jautās lasītājs. «Kāds ir šādas runāšanas mērķis? Vai tā nav ābeces patiesību sludināšana, ka bezdarbība ir visu netikumu māte?» Bet vai šī ābeces patiesība, ko pirmo reizi izteicis kāds grieķu prātnieks [Sirosas Ferekīds – Pitagora skolotājs], kas bija iegrimis pārdomās par cilvēka dzīvi, nav kļuvusi mums tukša, nesaprotama frāze? Kas gan liecina par to, ka šo ābeces patiesību, kas apnikusi mums kā visiem sen zināma lieta, esam izpratuši kā dziļu un mūžīgu, katram no mums piemērojamu patiesību? Vai visas mūsu vēlēšanās neliecina par to, ka šī patiesība nav nonākusi līdz mūsu sirdij, ka mēs neticam tam, ka tā ir patiesība? Vai mūsu vidū ir daudz tādu cilvēku, kas neraudzītos uz bagātību kā uz apskaužamu privilēģiju neko nedarīt, bet uz darbu kā uz smagu un pat pazemojošu nabadzības piederumu? Kas gan nevēlēsies nodrošināt iespēju sev vai vismaz saviem bērniem dzīvot bez darba? Vai pat bērnu izglītību vairums nevērtē zemāk par viņu neatkarīgo stāvokli? Vai maz ir tādu cilvēku, kas raugās uz izglītību tikai kā uz naudas iegūšanas līdzekli, un vai bagātnieki uzskata izglītību par līdzekli, kā atrast darbu — ne izpriecai, ne goda dēļ, bet īstu darbu?

Audzināšanai, ja tā vēlas cilvēka laimi, ir jāgatavo cilvēks nevis laimei, bet gan darbam. Jo cilvēks bagātāks, jo viņa izglītībai jābūt augstākai, tāpēc ka viņam grūtāk atrast darbu, kas pats plijas virsū trūcīgajam, stiepjot uz muguras laimi ubaga somā. Audzināšanai jāizkopj cilvēkā paradums un mīlestība uz darbu, jādod iespēja cilvēkam atrast dzīvē darbu. Bet vai mūsdienu audzināšana ir tāda?

Vai ir daudz tādu māšu, kas nerūpētos par to, lai iekārtotu vieglu dzīvi savām meitām? Vai maz ir tādu, kas gatavas savām mīļajām meitām pirkt dīkdienības tiesības, pārdodot viņu jaunību, skaistumu un karsto sirdi tādam cilvēkam, par kuru zināms, ka tas nevar izraisīt mīlestību?

«Tas ir liels ļaunums, ko es redzēju pasaulē,» saka Ekleziasts [Ekleziasta grāmata – populāra Vecās Derības daļa par kuras autoru tiek uzskatīts Zālamans.]. «Bagātība tam, kas to sargā, pašam kļūst par nelaimi.» Nav jābūt lielai novērošanas spējai, lai pārliecinātos, ka šis ļaunums eksistē arī XIX gadsimtā. Pret šo kaiti tad ir jācīnās kā atsevišķu indivīdu audzināšanā, tā arī veselas tautas audzināšanā. Jo lielāka bagātība gaida cilvēku, jo vairāk viņš morāliski un garīgi jāattīsta, lai izturētu savu bagātību.

Palūkojieties uz zemnieku pelēkajās skrandās, kas ar netīru roku noslauka sviedrus no savas nogurušās sejas; jau sen lietū viņš tur smago arklu un no paša agra rīta ar savām vīzēm min samirkušo lauku; viņš ir izmircis līdz pēdējai vīlītei, karstie sviedri uz viņa sejas sajaucas ar rudens lietus aukstajām lāsēm, rokas nolaižas aiz noguruma; viņš ir netīrs, drūms, viņa seja izvagota grumbām, kas drīzāk līdzinās vagām, ko laukā atstāj viņa smagais arkls, nekā vieglām pēdām, ko iezīmējuši gadi; viņš ir notraipījies ar dubļiem un ir slapjš no sviedriem. Bet ielūkojieties viņa sejā, viņa gurdajās, domīgajās acīs, un jūs atradīsiet tajās cilvēciskās cieņas izteiksmi, ko velti jūs meklētu tīrajā, Krimas ābolam līdzīgajā, gludajā, sārtajā un spīdīgajā tirgotāja [baņķiera, klerka] sejā, kurš jenota kažokā pastaigājas gar savu veikalu. Aiz gara laika šis sulīgais kungs ķircinās ar savu tikpat izblīdušo kaimiņu; resnā runča purns, kas redzams tā paša veikala logā, izskatās saprātīgāks!

Un, lai arī cik nabadzīgs ir zemnieks, kas tikai ar arklu sagādā sev dienišķo maizi, lai cik smags viņa darbs un cik trūcīgs atalgojums, taču tad, kad pēc garas darba dienas viņš atgriežas mājas, darbs kā norietoša saulīte ietērpj purpura un zelta vistrūcīgākās, visvienkāršākās viņa mājas lietas. Vienkārša ir arī zemnieka garīgā dzīve, bet tāda tomēr ir, un tajā daudz patiesi cilvēciskas cieņas: viņš mīl ģimeni, svētdienā priecīgi aizdedzina sveci svētbildes priekšā un, sastapdams nabagu, pārlauž uz pusēm savu maizes riecienu vai izvelk no zābaku stulma savu netīro maku, kurā trīs vara kapeikas, iegūtas grūtā darbā.

Jums liekas, ka nabags pelnījis labāku likteni? Nometiet viņam sauju zelta, kas vienā mirklī atbrīvotu viņu no nepieciešamības strādāt, un papriecājieties par viņa pārvēršanos!

Vai redzat šo izplūdušo nelieti? Viņa aptaukusī un neizteiksmīgā seja, mazās, aiztūkušās ačeles, kas pilnas viltības, nekaunības un līdz ar to zema verdziskuma jūsu augstās personas priekšā, atgādina gan jūsu rokaspuisi, gan krodzinieku sarkanā kreklā, gan jums pazīstamo iebraucamās vietas turētāju, gan izblīdušo tirgotāju miljonāru, kuru jūs atceraties vēl no tiem laikiem, kad viņš stāvēja aiz dzertuves letes, un varbūt arī kādu no jūsu draugiem. Tas ir tas pats zemnieks: viņš tapis viltīgāks un tajā pašā laikā muļķīgāks, kļuvis alkatīgs un nežēlīgs, apzog tautu un no visas sirds nicina savu bijušo darba biedru. Viņš taupa katru kapeiku, kaut arī jau daudz sudraba rubļu guļ viņa apkaltajā lādē, uz kuras viņš novietojis savu pēli un krāc, gaidīdams trieku. Viņš viss nodevies tam žagatas instinktam, ko medicīnai vajadzētu pieskaitīt visgrūtāk ārstējamam plānprātības veidam: katra jauna kapeika izrauj gabalu no viņa dvēseles, un viņa sirdī neizdzēšami ir iedegusies tā neģēlīgā slimība, par kuru tik zīmīgi teicis romietis Juvenāls (ap 60. – ap 127.): «Crescit amor nummi quantum ipsa pecunia crescit.»(Naudaskāre aug līdz ar bagātības pieaugšanu) Ardievu, cilvēk! Pāri palicis resns maiss, kas piepildīts taukiem un kam piemīt īpašība uzsūkt naudu.

Kas vērojis vienkāršās tautas dzīvi, tas zina, cik nenovēršams ir tāds pārvērtības likums un cik ātri zvēriskums uzveic zemnieku, kas atbrīvots no vajadzības pašam fiziski strādāt un kas nepazīst garīga darba dzīvi. Viņa ķermeņa varenā daba, kas izauklēta uz krievu krāsns un krievu salā, briedina arvien jaunus un jaunus spēkus, kas netiek izmantoti darbā un tādēļ pārvēršas taukos, kuri noslīcina gan viņa acis, gan sirdi, gan smadzenes.

Var būt arī cita veida pārvērtība; pēc mūsu domām, tā ne ar ko nav labāka par pirmo: zemnieks, kas pēkšņi kļuvis bagāts, ja viņa daba plašāka un sirds cēlāka, var pavisam pamest darbu un, kā saka, sākt uzdzīvot. Ātri pazudīs viņa cilvēciskais izskats: uzblīdusi, zilgana seja, ugunssarkanās lūpas un duļķainās acis ārēji paudīs viņa dvēseles neremdināmās skumjas.

Šīs divu veidu pārvērtības, kas tik krasās formās izpaužas vienkāršajā tautā, sastopamas arī augstākos — daudz augstākos sabiedrības slāņos! Formas mainās, bet saturs paliek tas pats.

Ja garīgie spēki, kas mudina cilvēku uz brīvu, jaunu, nopietnu darbu — garīgā ziņā daudz augstāku par iepriekšējo, nepalielinās līdz ar materiālām iespējām apmierināt savas vajadzības un iegribas, tad pamazinās ne tikai cilvēka morāliskā vērtība, bet arī iespēja sasniegt laimi atbilstoši viņa bagātības pieaugumam — vai nu tas izpaustos kapitāla krāšanā, vai arī tā izšķērdēšanā baudās, kur baudas priekšmets varētu būt vai nu vienkārša kandža, vai šampanietis, Orlas rikšotājs vai slavena balerīna. Bagātības pieaugums var būt cilvēkam nekaitīgs tikai tad, ja līdz ar bagātību aug viņa garīgās vajadzības, kad materiālā un garīgā sfēra paplašinās reizē un saskanīgi. Ir liela starpība, vai bagātību ieguvušam zemniekam ievajadzēsies grāmatu, klavieru, gleznu vai smalku audumu un laba vīna, vai viņš gribēs dot saviem bērniem labu izglītību vai apgādās sev mīļāko; nav vienalga, vai viņu uz jauniem darbiem pamudinās vēlēšanās paplašināt savas sabiedriskās darbības lauku vai vēlēšanās ievilkt vēl kādu tūkstoti savā lādē. Lūk, kāpēc ir svarīgi reizē ar politiskās ekonomijas rūpēm par samta, vissmalkāko audumu un greznu muslīnu ražošanu gādāt par tautas garīgo un morālo attīstību, par tās kristīgo izglītību; citādi visi šie muslīni un samti nepalielinās laimi, bet, gluži otrādi, samazinās to. Taču kam gan domāta visa šī rūpnieciskā kņada, ja ne laimei? Ne jau tam, protams, lai sagādātu ekonomistam un statistiķim labpatiku reģistrēt fabrikas un preču saiņus. Greznība, kas pēdējā laikā tik ātri sākusi izplatīties visās sabiedrības kārtās un par ko tā priecājas daži statistiķi, ekonomisti un fabrikanti, tikpat ātri var aprīt cilvēku morāli un laimi.

Greznība attīsta fabrikas, fabrikas attīsta greznību; kapitālists iegūst jaunus kapitālus, nekapitālists pūlas visiem spēkiem un iekrīt parādos, cenšoties neatpalikt greznībā no kapitālista; cilvēks grozās savā samta krēslā, gudrojot, kā lai sadabū samta drapējumu; pieaug vajadzība ieguldīt katrā patstāvīgā uzņēmumā arvien lielākus un lielākus kapitālus; patstāvīgu uzņēmumu skaits samazinās; viena milzīga fabrika aprij tūkstošiem mazo un padara to saimniekus par dienas strādniekiem; viens kļūst par muļķi aptaukošanās dēļ, cits — par mežoni nabadzības dēļ; vienu pazudina bagātība, otru galējā nabadzība pārvērš par mašīnu; kā viens, tā otrs tuvojas dzīvnieku stāvoklim, bet jaunas vajadzības, ko katru minūti rada rūpniecība, palielina ar dzīvi neapmierināto cilvēku skaitu. Tādu ceļu iet sabiedrības ekonomiskā attīstība, kas savu saturu un formu nesaista ar garīgo un tikumisko attīstību.

Tā tas kungs ir noteicis brīvā darba likumu kā attiecībā uz ārējo dabu, tā arī uz pašu cilvēku, viņa ķermeni, sirdi un prātu. Liekot cilvēkam strādāt, radītājs padarīja darbu par fiziskās, tikumiskās un garīgās attīstības nepieciešamu priekšnoteikumu, un cilvēka laimi viņš ir padarījis atkarīgu no paša darba. Sodot tas kungs juta līdzi savam radījumam; sūtot nāvi, viņš ieguldīja jaunas dzīvības sēklas. «Strādā!» viņš teica cilvēkam, un šai vārdā tika ietverta grēkos kritušā cilvēka dabas nepilnība un visa viņa zemes dzīves vērtība. Darbs kļuva par zemes dēla atšķirības pazīmi, viņa grēkos krišanas pazīmi un pilnveidošanās ceļa rādītāju, par nespēka pazīmi un spēka ķīlu, par važām, ko daba uzlikusi cilvēkam, un pavadu cilvēka rokās, ar ko apvaldīt dabas patvaļu, par verdzības kauna zīmi un brīvības zīmogu; dzīve un pati laime kļuva par darbu; toties arī tikai darbā cilvēks atrada gan dzīvi, gan viņa cienīgu laimi.

Mēs neaizrādīsim uz visām sekām, kas izriet no tādas darba nozīmes psihiskās attīstības ziņā, — to ir bezgala daudz; bet atgādināsim tikai tās, kam tiešs sakars ar audzināšanas darbu.

Mūsu gadsimta merkantilistiskais virziens, kas pastāvīgi pastiprina savu spiedienu, iekļuvis ne tikai visos sabiedrības slāņos, visās dzīves nozarēs, bet arī zinātnē un skolā. Tā saucamās humanitārās zinātnes — filozofija un vēsture ievērojami piekāpjas tehnisko zinātņu priekšā, kuru mērķi ir noskaidrot cilvēka materiālo vajadzību tendences un atrast līdzekļus to apmierināšanai. Filozofija, kurai vēl nesen bija tik svarīga nozīme Eiropas intelektuālajā izglītībā, vairs nav pirmajā vietā un ir atdevusi savu vietu materiālistu nejēdzīgajai mācībai, kas pūlas radīt sistēmu, kurā cilvēks, saimnieciskajās raizēs aizmirsis, ka viņam ir dvēsele, varētu atrast apmierinājumu. Atsacīdamās no sava aicinājuma, zinātne cenšas piemēroties dzīvei un kļūst par verdzeni rūpniecībai, kurai agrāk atmeta tikai druskas no sava bagātīgā galda. Bet, ja rūpniecība vedīs pavadā zinātni, kā pēdās tad ies pati rūpniecība? Kurp tā novedīs cilvēku?

Vai tiešām ātrā satiksmē pa dzelzceļiem un ar kuģiem, acumirklīgā meteoroloģisko ziņu vai preču cenu pārraidē pa telegrāfu, vissmalkākā samta un visbiezāko triko novalkāšana lielos daudzumos, smaržīgo cigāru un smirdošo sieru lietošanā cilvēks beidzot saskatīs savu zemes dzīves misiju? Protams, ne. Dodiet cilvēkam visus šos labumus vairumā, un jūs redzēsit, ka viņš ne tikai nekļūs labāks, bet pat nekļūs laimīgāks un ka notiks viens no diviem: vai nu viņš pašu dzīvi sajutīs par nastu, vai ātri sāks pagrimt līdz dzīvnieka stāvoklim. Tā ir morāliskās dabas aksioma, no kuras cilvēkam nav iespējams izvairīties. Cilvēka būtības kodolam, viņa nemirstīgam garam vajadzīga citāda barība, un, ja tas tādu nevar atrast, tad tas vai nu nomokās izsalkumā, vai pamet cilvēku, tam vēl dzīvam esot. Tikai reliģija, kas, iedarbodamās uz cilvēka jutām, atrisina pasaules problēmas, un zinātne savā augstākajā, nesavtīgajā, filozofiskajā nozīmē var sagādāt barību cilvēka nemirstīgajam garam. Lūk, kāpēc jebkura skola, kas aizmirsusi pestītajā izteicienu, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, un kas sagatavo cilvēku tikai materiālai dzīvei, lai arī cik izsmalcināta būtu šī dzīve un lai arī cik daudz tai būtu vajadzīgs zināšanu, nepilda savu uzdevumu: tā nesagatavo cilvēku dzīvei, bet ar pirmajiem soļiem jau novirza no īstā ceļa. Ikkatrai skolai vispirms vajag parādīt cilvēkam to, kas viņā ir visvērtīgākais, liekot viņam sevi apzināties par cilvēces nemirstīgās garīgās attīstības daļiņu un dzīvu orgānu. Bez tā visas faktiskās zināšanas — ja viņš pat nonāktu līdz visdziļākajiem matemātiskajiem vai mikroskopiskajiem pētījumiem — ne tikai nedos labumu, bet noteikti atnesīs ļaunumu pašam cilvēkam, kaut arī varbūt padarīs to par derīgu, bet dažreiz par ļoti kaitīgu sabiedriskās iekārtas mašīnu.

Cits, ne mazāk svarīgs pedagoģisks secinājums, kas izriet no darba nozīmes psihiskajā attīstībā, ir tas atzinums, ka audzināšanai ne tikai jāattīsta cilvēka prāts un jādod tam noteikts daudzums zināšanu, bet jāiekveldina viņā slāpes pēc nopietna darba; bez tā viņa dzīve nevar būt ne vērtīga, ne laimīga. Vajadzība pēc darba, kā mēs jau redzējām, cilvēkam ir iedzimta, bet tā apbrīnojamā kārtā ir spējīga kā uzliesmot, tā arī nodzist atkarībā no apstākļiem un sevišķi no tām ietekmēm, ko cilvēks saņem bērnībā un jaunībā.

Lai cilvēks patiesi iemīlētu nopietnu darbu, vispirms viņā ir jāizveido nopietns uzskats par dzīvi. Grūti iedomāties kaut ko mazāk atbilstošu patiesas audzināšanas mērķim par to vieglo, rotaļīgo nokrāsu, kādu mācībām un pat vispār audzināšanai piešķir daži pedagogi, gribēdami mazināt bērniem zināšanu apgūšanas rūgtumu. Pēdējos gados arī bez tā ākstīšanās ir ieviesusies gandrīz visās tā saucamās izglītotās sabiedrības slāņu sarunās; nopietna saruna viesistabā un pat mājas draugu pulciņā ir kļuvusi gandrīz par neiespējamu vai vismaz par savādu un nepieklājīgu parādību. Izglītoti cilvēki vai arī tādi, kas sevi uzskata par izglītotiem, cenšas par visnopietnākām lietām pajokot, un sarunu priekšmetam ir jābūt pārlieku niecīgam — kāds jauns apģērba piegriezums vai kāds notikums preferansa spēlē —, lai par to atļautos sabiedrībā runāt nopietni. Ne tikai nopietna saruna, bet pat nopietns uzskats par dzīvi tiek atzīts par nepieklājīgu, un cilvēks, sastapdamies ar citiem cilvēkiem, vispirms cenšas uzliki sev āksta masku. Augstākās sabiedrības un vidējo slāņu jaunatne, kas vēl nav atstājusi skolas solu, it kā baidās runāt nopietni par to, ko viņi mācās, un, mēģinādami pielāgoties pieaugušo tonim, itin viegli noniecina kā savus audzinātājus, tā mācību priekšmetus, atļaudamies nopietni runāt tikai par papirosiem vai cimdiem.

Iļja Glazunovs "Eiropas noriets" (Ilya Glazunov, Decline of Europe, 2005)

Iļja Glazunovs “Eiropas noriets” (Ilya Glazunov, Decline of Europe, 2005)

Mēs nepūlēsimies izdibināt, no kurienes rodas tāda sabiedrības prasība pēc ākstīšanās: vai no nopietnu interešu trūkuma, kas ilgu laiku valda mūsu sabiedriskajā dzīvē, vai franču audzināšanas ietekmē, kas līdz šim devusi mūsu augstāko aprindu korifejus, vai pat pa daļai no vispārējā pārlieku pārspīlētā humoristiskā virziena literatūrā, bet teiksim vienu: tāda visaptveroša ākstīšanās mode ne tikai nav spējīga uzturēt sabiedriskās attiecības, bet iedarbojas ārkārtīgi postoši uz tām, izskaužot no sabiedrības jebkuru saprātīgu saturu.

Nopietnai audzināšanai jācīnās ar tādu nožēlojamu sabiedrības virzienu un jādod jaunatnei pavisam nopietns dzīves uzskats. Ar rotaļām var mācīt tikai visjaunākos bērnus līdz septiņu gadu vecumam, vēlāk zināšanas jāsniedz nopietni, mācībām raksturīgā tonī. Mēs nerunājam par pedantismu, par bargumu; bet pat agrākā pedantiska, atbaidošā uzpūtība bija mazāk kaitīga par safrizēto, moderno pedagoģiju, kas pati sevi izsmej. Tagad bieži vairās nobiedēt zēnu ar zinātnes nopietnību, taču vēl jo vairāk vajadzētu bīties, lai viņš neiemācītos nicināt un it viegli nonievāt to. Drosme radīsies ar laiku, bet zinātnes nicināšanas sēkla, kas iesēta bērna sirdī, atnes vispostošākos augļus. Vai mēs uz katra soļa nesastopam jauniešus, kas pavisam nesen sākuši mācīties, bet ir jau iemācījušies nicināt mācības un, ņirgādamies par tām atziņām, ko sniedz mācības, uzklausa tikai augstākās sabiedrības norādījumus. No kurienes gan viss tas rodas? Ar to vēl ir par maz, ka pats audzinātājs raugās uz savu priekšmetu nopietni un runā par to nopietni, ka viņš veic savu uzdevumu ar pilnu apziņu par tā nozīmes svarīgumu; ir vajadzīgs, lai mācību iestādes priekšnieki, paši vecāki un visi apkārtējie pieaugušie cilvēki ar cieņu raudzītos uz bērnu pūlēm noiet ar audzinātāja palīdzību to gigantisko ceļu, ko veikusi cilvēce. Kā no indes, tā no uguns jābaidās, lai zēnam nerastos doma, ka viņš mācas tikai tādēļ, lai kaut kā apvestu ap stūri savus eksaminētājus un iegūtu dienesta pakāpi, ka zinātne ir tikai ieejas biļete sabiedriskajā dzīve un šo biļeti var aizmest vai aizmirst kabatā, kad šveicars jūs jau ir ielaidis zālē, kurā arī tas, kas ielavījies bez biļetes vai ar viltotu vai svešu biļeti, izturas vienlīdz pašpārliecināti. Bet atzīstieties atklāti, lasītāj, vai jums nav gadījies dzīvē sastapties ar tādiem uzskatiem par mācīšanos?

Mācīšanas un audzināšanas periodā cilvēka galvenajām dzīves interesēm jābūt saistītām ar mācīšanu un audzināšanu, un tāpēc videi, kurā dzīvo audzēknis, jābūt labvēlīgai. Ja viss apkārtējais bērnu vai jaunieti velk no mācībām pilnīgi uz pretējo pusi, tad veltas būs visas audzinātāja pūles iedvest viņam cieņu pret mācīšanos. Tāpēc audzināšana tik reti padodas tajās bagātajās augstākas sabiedrības ģimenēs, kur zēns, izrāvies no garlaicīgās mācību telpas, steidz gatavoties bērnu ballei vai mājas teātra izrādei, kur viņu gaida daudz dzīvākas intereses, kas pārlieku agri ir saistījušas viņa jauno sirdi, vai kur tētiņa kabinetā nopietni spriež par jauno rikšotāju, bet kur gramatikai vai vēsturei tikpat daudz vietas kā ubaga vīzei lieliskā viesistabā. Nožēlojams ir skolotajā liktenis tādās mājās: ja par viņu nezobojas atklāti, tad viņu tomēr neciena, un bērni ātri pamana šo necieņu, kaut arī tā pa pusei tiek aizsegta ar pieklājīgas izturēšanās masku, un drīz izprot, ka mācības un skolotāji ir domāti tikai bērniem, bet pieaugušiem ir kaut kas labāks. Nesalīdzināmi sekmīgāk veicas ar audzināšanu tajās vienkāršajās ģimenēs, kur vecāki skatās uz mācīšanu kā uz gaismu, kas viņiem diemžēl ir bijusi liegta, bet ko viņi grib dot saviem bērniem; taču tādu ģimeņu jau ir maz: gandrīz visur izglītību uzskata par līdzekli, kā dabūt darbu vai sameklēt izdevīgu līgavaini, par biļeti, kas paver ceļu uz sabiedrības skatuvi.

Bet audzināšanai ne tikai jāiedveš audzēknim cieņa un mīlestība pret darbu — tai jāizveido viņā vēl arī paradums strādāt tāpēc, ka īsts, nopietns darbs arvien ir grūts. Šā mērķa sasniegšanai ir daudz līdzekļu; mēs minēsim dažus no tiem.

Ikkatra priekšmeta mācīšana visādā ziņa ir jāvada tā, lai audzēknim paliktu tieši tik daudz darba, cik var paveikt viņa jaunie spēki. Ārstējot slimo, ārsts tikai palīdz dabai; gluži tāpat arī audzinātājam ir tikai jāpalīdz audzēknim pārvarēt viena vai otra priekšmeta apgūšanas grūtības, nevis jāmāca, bet tikai jāpalīdz mācīties. Šādai mācīšanas metodei bez daudzām citam labam īpašībām piemīt pati svarīgākā īpašība — iemācot audzēknim garīgu darbu, tā iemāca arī pārvarēt šā darba grūtības un izjust prieku, ko tas sagādā. Garīgais darbs diez vai nav visgrūtākais cilvēka darbs. Sapņot ir viegli un patīkami, bet domāt — grūti. Ne tikai bērnu, bet arī pieaugušo cilvēku vidū visai bieži sastopam domu kūtrību. Zēns drīzāk ir ar mieru fiziski nostrādāt visu dienu vai nosēdēt bez domām pie vienas un tās pašas lappuses vairākas stundas un iekalt to mehāniski nekā nopietni padomāt dažas minūtes. Turklāt nopietns garīgs darbs nepieradušu cilvēku nogurdina ātrāk nekā visgrūtākais fiziskais darbs. Šī parādība izskaidrojama ar nervu sistēmas darbības fizioloģiskajiem likumiem un tās spēku atjaunošanu. Neļaujot cilvēkam garīgā darbā pārpūlēties, tai pašā laikā nedrīkst viņam ļaut arī snaust bezdarbībā, nepieciešams pieradināt viņu pie šī darba. Cilvēka organisms jāpieradina pie garīga darba pamazām, uzmanīgi, un, rīkojoties tādā veidā, var izkopt paradumu viegli izturēt ilgstošu garīgu darbu bez nelabvēlīgas ietekmes uz veselību. Līdz ar paradumu strādāt garīgu darbu rodas arī mīlestība uz to vai, pareizāk sakot, alkas pēc tā. Cilvēks, kas pieradis strādāt garīgu darbu, garlaikojas bez tāda darba, meklē to un, protams, atrod uz katra soļa.

Pat audzēkņa atpūta var šai ziņā tikt izmantota lietderīgi. Atpūsties pēc garīga darba nebūt nenozīmē neko nedarīt, bet gan pārmainīt darbu; fizisks darbs ir ne tikai patīkams, bet arī derīga atpūta pēc garīga darba. Tāda atpūta ļoti pareizi ir atzīta par lietderīgu daudzās Vācijas internajās iestādēs, kur audzēkņi no mācībām brīvajā laikā ar vislielāko patiku nodarbojas ar šim nolūkam paredzētajiem darbiem — ar saimniecības darbiem, klašu telpu uzkopšanu, ar darbu augļu vai sakņu dārzā, ar galdniecību un virpošanu, grāmatu iesiešanu u. tml. Šo nodarbību izvēle nedrīkst būt pretrunā ar audzēkņu nekaitīgām tieksmēm — tad pašas nodarbības būs patiesa un derīga atpūta. Protams, atkarībā no vecuma jāiedala laiks arī rotaļām; bet, lai rotaļas būtu īstas rotaļas, ir vajadzīgs, lai bērns nekad nepārsātinātos ar tām un jau pamazām pierastu bez grūtībām un piespiešanās tās pārtraukt darba dēļ.

Visvairāk ir nepieciešams, lai audzēknim kļūtu neiespējama tāda sulainiska laika nosišana, kad cilvēka rokas paliek bez darba un galva bez domām, tāpēc ka tieši šādi brīži ir kaitīgi galvai, sirdij un tikumībai. Bet tāda laika pavadīšana ir visai parasta parādība daudzās slēgtajās sabiedriskajās iestādēs, tāpat arī daudzās ģimenēs, kur bērni un jaunieši pēc skolas beigšanas galīgi nezina, ko lai dara, un pamazām pierod nosist laiku. Šis paradums, kas iegūts vēl jaunībā, vēlāk atrod sev bagātīgu augsni sabiedrībā, kas parasti vienprātīgi un ar visiem spēkiem pūlas nosist laiku, — it kā tā cilvēkam būtu dots pārlieku daudz!

Taču ne tikai aiz klases sienām, bieži arī pašā klasē audzēkņi iemācās nosist laiku. Skolotājs izskaidro jauno stundu; skolēni, zinādami, ka atradīs šo vielu grāmatā, cenšas tikai skatīties uz skolotāju un nedzirdēt neviena vārda no tā, ko viņš runā. Divdesmito reizi skaidrodams vienu un to pašu, dabiski, skolotājs nevar runāt ar tādu sajūsmu, kas patīkami pamodina klausītāja uzmanību, un turklāt skolotājam nav nekādas metodes, kas palīdzētu pārbaudīt un uzturēt šo uzmanību. Skolotājs rūpējas tikai par to, lai lielākā daļa skolēnu zinātu priekšmetu, bet, kā šīs zināšanas nonāk līdz viņiem, par to viņš nepavisam neinteresējas. Otrā dienā skolotājs atprasa uzdoto vienam, otram, trešam, bet pārējie tai laikā uzskata sevi par pilnīgi brīviem no jebkura darba. Tā dažs laimīgs zēns pavada lielāko daļu nedēļas dienu un iegūst nejēdzīgu paradumu veselām stundām neko nedarīt un nedomāt. Paļauties uz interesi par pašu priekšmetu un saistošu izklāstu var tikai — un arī ne vienmēr — universitātēs, bet vidējās un zemākajās mācību iestādēs nav ko gaidīt, lai skolēns pats aizrautos ar priekšmetu, — ir jābūt metodei, kas skolotājam palīdz visu savu klausītāju uzmanību pastāvīgi noturēt sasprindzinātā stāvoklī. Mēs neapstrīdam, ka tas ir grūti kā skolotājam, tā skolēniem, bet ja to nevar veikt, tad labāk samazināt stundu skaitu uz pusi. Mēs centīsimies drīzumā apskatīt dažus tādas metodes paņēmienus, ar kuru palīdzību var uzturēt klases uzmanību, bet šeit tikai atzīmēsim, ka neviens audzinātājs nedrīkst aizmirst, ka viņa galvenais uzdevums ir audzēkņa pieradināšana pie garīgā darba un ka šis pienākums ir daudz svarīgāks par pašu priekšmeta iemācīšanu.

Tādējādi audzināšanai nenogurstoši jārūpējas par to, lai, no vienas puses, dotu audzēknim iespēju atrast sev derīgu darbu dzīvē, bet, no otras puses, iedvestu viņam nerimstošas alkas pēc darba. Jo materiāli vairāk nodrošināta ir audzēkņa nākotne, jo mazāk paredzams, ka nepieciešamība spiedīs viņu gribot negribot meklēt darbu, jo vairāk viņam jāpaplašina pasaules apvārsnis, kurā ikvienam, kas saprot cilvēka dzīves uzdevumu un ir iemācījies cienīt cilvēces intereses, atradīsies diezgan daudz cienījamu un derīgu darbu. Jo bagātāks ir cilvēks, jo augstākai, jo garīgākai, jo vairāk filozofiskai jābūt viņa izglītībai, lai viņš varētu atrast sevis cienīgu darbu pēc sirds patikas. Trūcīgo darbs pats atradīs, viņam jābūt tikai gatavam to izpildīt.

Iespēja strādāt un darba mīlestība ir labākais mantojums, ko var atstāt saviem bērniem kā nabagais, tā bagātais.

Darbs, protams, ir slogs, bet tāds slogs, bez kura iespējamā cilvēka cieņas un laimes apvienošana ir neiespējama, slogs, kas jānes cilvēkam, ja viņš grib iegūt to nesatricināmo mieru, uz ko tiek aicināti tikai strādājošie un rūpju nomāktie.

Konstantīns Ušinskis, pedagogs
/1860/

Avots:

http://gramataselektroniski.blog.com/2012/01/06/pedagogisko-rakstu-izlase-konstantins-usinskis/

Informācijas aģentūra
/07.11.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Izglītība, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Cita atbilde „patriotam”

"patriot"veidīgais

“patriot”veidīgais

„Patriot”, Tavs vēstījums ir tipisks informatīvā kara gājiens un kā tāds, tas nepelna ievērību, tomēr tas palīdz atklāt kādu dziļāku un ļoti būtisku Cilvēka dvēseles dzīves daļu. Tieši šajā daļā atklājas starpība, kura gejropieti nošķir no Godīga Cilvēka. Vārdi „Gejropietis” un „Godīgs” sākas ar vienu burtu „G”, tomēr visā citā viņi ir kardināli atšķirīgi un tu, brālīt, šo atšķirību esi ļoti labi parādījis. [„Patriota” vēstījums un pirmā atbilde „patriotam” te: http://philos.lv/Lenam.html ]

„Patriots” raksta: …„Konspirācijas teorijas par ASV kā „dēmonu” valsti arvien parādās un izzūd, bet neviena no tām līdz šim tā arī nav pierādīta”…

Tu, brālīt, neesi oriģināls. Tu atkārto veco labo admirāļa Nelsona triku – pielikt tālskati pie izsistās acs cauruma un teikt: „Signālu neredzu! Turpināt iepriekšējo manevru!”

Informatīvajā karā, kurā tu, ierindniek, piedalies, ir klasiski gājieni.
1. Paziņot to, ko vēlies paziņot, nerūpējoties par to, cik tas atbilst vai neatbilst patiesībai. Informatīvajā karā Gejropieši nomelno pretinieku – izceļ vai izdomā notikumus, kuri varētu parādīt un pēc melotāja domām ietekmējamā auditorijā radīs negatīvu „dēmonizētu” ienaidnieka tēlu. Katrai auditorijai viņi stāstīs tai īpaši sagatavotu stāstu.
2. Tur, kur notikumus nevar izdomāt, viņi slēpj kopainu, bet parādīto izkropļo faktos kā notikuma lielumā, tā formās un proporcijās. Gejropietši vienmēr rāda greizā spoguļa attēlu.
3. Tur, kur nevar sagrozīt notikuma ārējās formas – izkropļot faktus, Gejropieši izkropļo notikumu saturu vai nomaina jēdzienu saturu.
4. Tur, kur tas izdodas, viņi ievada auditoriju maldīgu darbību ceļā, kurš to novedīs paredzamās prāta un rīcības kļūdās.
5. Tur, kur notikumi atklāj viņu pašu noziegumus, tur viņi noslēpj faktus vai pieraksta tiem citu saturu.

Gejropiešu ierocis ir meli un viltojumi. Godīgi Cilvēki rīkojas citādi. Godīgu Cilvēku ierocis ir Patiesība. Gejropieši steidzas – Laiks ir Godīgo pusē.

Te saduras divas principiāli atšķirīgas dvēseles un to dzīves, kuru atšķirības fokusējas jēdzienā „Brīvība”.

Gejropietim „Brīvība” ir „būt brīvam no” ierobežojumiem un normām pat tad, kad šie ierobežojumi sargā viņa paša labklājību. Gejropietim „Brīvība” ir brīvība pašam radīt savas normas un ierobežojumus pēc sava prāta pat tad, ja tie ir pretrunā ar citu Cilvēku labklājību šī vārda īstajā nozīmē. Gejropietim „Brīvība” nozīmē uzstādīt citiem tādus noteikumus, kuru viņš pats netaisās pildīt.

Godīgam Cilvēkam „Brīvība” ir „brīvība lai” varētu uzlabot to, kas ceļ visu labklājību. Godīga Cilvēka brīvība ļauj viņam plaši atvērtām acīm skatīties apkārt esošajā, lai tur saskatītu tur esošo kārtību un tās normas, kuras esošo uztur kārtībā. Godīga Cilvēka brīvība ļauj viņam būt citu Godīgu Cilvēku brīvības neierobežotam. Visi Godīgie ir visiem kopīgā brīvībā.

Visiem Gejropiešiem viņu brīvība beidzas tur, kur sākas cita Gejropieša brīvība. Gejropieši ir iesprostoti savās „individuālo brīvību kamerās”. Gejropieši ir savas „brīvības” cietumnieki. Gejropieši rada fanātiski šauru skatījumu uz pasauli, no kura nevar atkāpties paši un neļauj to darīt citiem.

Tādas brīvības atšķirības noved pie tā, ka Gejropieši uzspiež savu „brīvību” tur, kur Godīgais tajā vienkārši dzīvo. Godīgais redz to, ko Gejropietim ir jāpierāda. Gejropietis prasīs acīmredzamā pierādījumus paša uzstādīto noteikumu kārtībā, un, ja pierādījumi tiks iesniegti lietas būtībai atbilstošā, bet viņu uzstādītājiem noteikumiem neatbilstošā kārtībā, tad viņš pastāvēs uz to, ka acīmredzamais nav pierādīts. Ja Godīgais iesniegs neapgāžamus pierādījumus, tad Gejropietis paziņos, ka diskusija ir izbeigta, viņš par to nevēlas runāt un demonstratīvi pievērsīsies citai sev patīkamai tēmai, bet nekad neatzīs savu melīgumu vai kļūdu. Ja Godīgajam būs izdevies ievērot visus Gejropiešu noteikumus, tad Gejropietis paziņos, ka noteikumi ir mainījušies un Godīgā pierādījumus pasludinās par spēkā vairs neesošiem. Ja Godīgais norādīs uz to, ka Gejropietis pats nepilda savus noteikumus un viņa apgalvojumi ir pretrunā ar acīmredzamo, tad Gejropietis teiks, ka notiekumi attiecas uz Godīgo, bet Gejropietis ir brīvs no tādu ievērošanas tur, kur viņš to pieprasa Godīgajam.

Lai cik dīvaini tas izskatās, bet viņam ir taisnība. Tas ir Lielais Īstenības paradokss. Melim likumi nav rakstīti. Meļi likumus apiet. Likumi rakstīti Godīgajiem, lai viņi tajos iekārtotu savu dzīvi. Godīgie redz kārtību un ievēro tās diktētās normas, tāpēc noteikumi attiecas uz Godīgo, bet Gejropietis tos var neievērot. Tas, kurš saka, ka ir Godīgs, ar to paziņo, ka viņš ievēro noteikumus, un ja ir to paziņojis, tad tā arī ir jādara. Gejropietis turpretī neslēpj, ka viņš ir brīvs no normu ievērošanas un pats tās izdomā, tāpēc atbilstoši rīkojas.

Tiktāl Īstenība visu noliek savās vietās. Tāpat Īstenība norāda uz to, ka nevajag iet meļa pavadā – acīmredzamais nav jāpierāda.

Acīmredzamā pierādīšana Godīgo ieved Gejropieša uzstādīto noteikumu sistēmā, kuras sastāvdaļa ir viņa paša meli. GMO bīdīšanas kampaņas sastāvdaļa ir viņu pašu safabricēti pētījumi, kuri „neapstiprina” GMO kaitīgumu un „apgāž” pētījumus, kuros pierāda GMO kaitīgumu.

Tur, kur tiek apstrīdēts acīmredzamais, tur pietiek ar to, ka vienu acīmredzamību uzskatāmībai aizstāj ar citu tādu pašu acīmredzamību. „Konspirācijas teorijas par to, ka koki aug ar saknēm zemē un zariem stumbra pretējā galā arvien parādās un izzūd, bet neviena no tām līdz šim tā arī nav pierādīta” … Un nav arī jāpierāda.

Tas, kā aug koks ir acīmredzams koku apskatot. Tas, kā rīkojas ASV ir redzams tās dzīves un starptautisko attiecību vēsturē. Tas, kurš grib zināt kā aug koks, to apskata. Tas, kurš grib zināt, kas ir ASV izpēta tās vēstures faktus. Tas, kurš to atzīt negrib, tas to noliedz. Viss! Te tas sākas un te tas arī beidzas! Nekas nav jāpierāda – ir jāskatās un jāredz. Ir jāatver redzīgā acs un jāpaskatās tur, kur koks aug, bet ASV rīkojas ar cirvi un zāģi!

Acīmredzamā noliegšana pierāda konspiroloģisko teoriju par to, ka ASV maldina sabiedrisko domu, lai slēptu savu īsto dēmonisko dabu.

***

Es vēroju „diskusiju” Latvijas TV tiešajā ēterā. Kaut kādu iemeslu dēļ visādu cienījamu profesoru pulciņā bija ieaicināts Lindermans. Profesori ļoti korekti un augsti intelektuāli čivināja vienu meldiņu (tādas savstarpēji tolerantas lakstīgaliņas), līdz brīdim, kad raidījuma vadītājs deva vārdu Lindermanim. Jau pie pirmajiem viņa vārdiem visi augsti akadēmiskie inteliģenti pārvērtās par skaļi ķērcošu vārnu baru, kurā nebija nekā no iepriekšējās tolerances, akadēmiskuma un inteliģences, nemaz nerunājot par intelektualitāti, kad cienījamā Kreituses kundze sāka uzvesties kā tirgus sieva pie savas kāpostu mucas, kurai nav svarīgi ko teikt – galvenais, lai tas būtu aizskarošāk un pazemojošāk. Nabaga Lindermanim tā arī neļāva pabeigt iesākto domu. Tālāk cienījamie profesori atkal maigi dūdoja savā pulciņā.

Raidījuma vadītājs vēlreiz deva vārdu Lindermanim (apsprieda situāciju Spānijā). Lindermanis izteica visiem zināmu un Gejropas neslēptu tēzi par Gejropas kursu uz nacionālu valstu demontāžu. Tad augsti godājamais un visādi erudītais Bojāra kungs aizkliedza oponentu, kā pilnīgi neko nesaprotošu un raitā akadēmiskā valodā pārstāstīja visu to pašu, ko pirms viņa teica Lindermanis.

Es neaizstāvu Lindermani. Es nesimpatizēju Lindermanim. Man ir savi iemesli to nedarīt. Es atzīmēju notiekošo. Zivs pūst no galvas.

Populācija, kurā izzūd taisnīgums, ir nolemta iznīcībai. Tādā populācijā ir ieslēgti autoimūnas slimības mehānismi. Tā ir slimīga parādība, kad organisma imūnsistēma tā „uzbudinās”, ka sāk iznīcināt pati sava organisma šūnas. Organisms iznīcina pats sevi.

Cilvēka inteliģenci uzrāda viņa uzvedība sastopoties ar oponentu. TV „diskusija”, kurā „Rīgas akadēmiskās lakstīgalas” pārvēršas vārnu barā tiklīdz izdzird kādu, kurš nepieder viņu baram, asi liecina par šīs augsti cienījamās akadēmiskās un līdz dibenkaulam „latviskās” sabiedrības vienacību. Un te nav svarīgi vai Lindermanis paguva pateikt to, ko gribēja (nepaguva – sāka ķērkt jau pie pirmajiem vārdiem) vai nepaguva. Vēlāk kļuva skaidrs, kāpēc tieši viņš ir ticis uzaicināts – raidījuma scenārijā bija iepriekš sagatavots publisks Lindermana pazemojums un līdz ar to attiecību saspīlējums – polarizācija sabiedrībā, karā šie viedokļi ir pārstāvēti.

Latvijas TV, vara un sabiedrība („inteliģence” un akadēmiskā sabiedrība) varētu „pogot” savu kungu dziesmiņu un būt savu kungu pazemota, bet savu cieņu saglabājusi – svešu kungu piespiesta. Ja negribi kādu uzklausīt, tad neaicini viesos – sēdi savā bariņā un pucē savu stabulīti – neviens to neliedz. Bet, ja Cilvēku uzaicina tikai tam, lai viņu pazemotu, tad tā ir augstākā mērā sevis pazemošana – savas dvēseles visnetīrākās daļas publiska izrādīšana – netīrākais ekshibicionisms un cinisks striptīzs novecojušu akadēmiskās vides mērkaķu izpildījumā – ļoti nehigiēnisks un neestētisks skats.

Cilvēku uzaicināja tikai tādēļ, lai viņu pazemotu. Nav nākotnes tādai populācijai, kura savu „lielumu” balsta uz opozīcijas pazemošanu.

Te svarīgi ir tas, ka šī sevi augsti paštaisni vērtējošā populācija vairs nevērtē izteikto domu, bet tikai to, kurš ir tas, kas to saka. Ja runātājs ir savējais, tad to var apspriest, bet ja to saka svešais, tad tas ir automātiski noraidāms. Tā ar „ūdeni izlej bērnu”. Arī svešā domās ir jāklausās, jo viņš iespējams redz to, ko savējie vairs neredz, bet kas ir ļoti būtisks „savējo” pastāvēšanai. Svešais ļoti bieži atver acis uz pašu acīm neredzamām kļūdām.

Katra opozīcija atklāj viņu radošo impotenci. Svešais atver acis uz pašā sen esošo tukšumu. Cienījamie akadēmiķi pārvēršas histēriskos mērkaķos katru reizi, kad spiesti redzēt savā tuvumā baram nepiederīgo. Viņus pārņem paniskas bailes. Viņiem nav savas spēka sajūtas. Katra opozīcija izraisa niknumu.

Un te nu ir divas nelaimes. Pirmā ir tā, ka cienījamo akadēmiķu (un ne tikai) vide Latvijā ir vienacaina, ar vienu ausi kurla, vienroce un vienkājaina invalīde. Un, nebūt ne tāpēc, ka: viss, kas ir pret Krieviju ir labs, viss, kas ir no Krievijas ir slikts, bet tāpēc, ka šī vide Cilvēka domu vērtē pēc tā, kurš to izsaka tā vietā, lai to vērtētu pēc satura. Tas tādu invalīdu nolemj intelektuālai un akadēmiskai atpalicībai, un uzrāda pilnīgu inteliģences impotenci.

Otrā ir tā, ka reiz sākusies tāda opozīcijas apkarošana nezina galu. Tagad „sliktie” ir Krieviju atbalstošie (vai tie, kuri pēc tādiem izskatās), bet vēlāk par tādiem kļūst visi, kuri kaut kādā viedā „iziet no bara”. Tādā veidā, sākuši apkarot „svešos”, vienmēr apkaro paši sevi „svešajos” ieskaitot visus, kuri ar kaut ko neatbilst aizvien sašaurinātajam „savējo” standartam.

„Savējie” apēd „savējos”. Tas ir karš „līdz pēdējam vīram”. Ir sākusies „īsteni latviskā” pašiznīcināšanās. Pēc tās paliks teritorija un tie, kuri to uzskatījuši, atradīs to labu esam savai dzīvei. Taisnīgums ļauj redzēt savas kļūdas. Ja Dievs grib kādu sodīt, tad viņam atņem redzēt savas kļūdas. Dievs tādam atņem savu labo aci, labo ausi, labo roku un labo kāju. Dievs to atstāj par vienaicainu, vienrokainu un vienkājainu invalīdu.

Gejropiešu „brīvība”, šķietami paplašinoties ārējo formu daudzveidībā, kolapsē – katastrofāli sašaurinās savā iekšējajā būtībā, kurā to nekas neatbalsta – iekrīt pašu radītajā dvēseles tukšumā – viņiem tik mīļajā intuitīvi sevi atainojošajā pašu radītajā melnā cauruma tēla prototipā. Iekšējais dvēseles un apziņas kolaps to pašu liek saskatīt kosmosa dzīlēs. Lūkojoties Dieva sejā katrs tajā redz savu atspulgu.

***

Pirmsvēlēšanu kladzināšanā pretendenti uztraucas par Latvijas drošību visādās jomās, bet ne ar vienu vārdu neieminas par tādu drošības aspektu kā labas kaimiņattiecības. Ir labi stiprināt armiju, tomēr nevajag aizmirst, ka ir jāstrādā arī uz to, lai armijai nebūtu jākaro, uz to, lai kaimiņš neuzlūkotu mūs par ienaidnieku, lai mēs nebūtu kara stāvoklī tikai tāpēc vien, ka kaimiņš ir kaimiņš.

Ir labi būt labās kaimiņattiecībās un ar kārtīgu armiju pie saimnieciski un sabiedriski stipras aizmugures.

Tagad Latvija ir karastāvoklī bez aizmugures – pilnīgi permanentā sakāves stāvoklī – pietiek kaimiņam sākt darboties, lai mēs būtu novesti „patiesības stāvoklī” – pie sasistas siles bez biksēm pie savas lielības tukšības.

***

Netiklība ir prāta slimība. Netikls Cilvēks uzrāda prāta slimību. Slims un netikls prāts ir noziedzīgs prāts. Slimība, netiklība un noziedzība ir ārpus normas stāvokļa pazīmes. Maldīgas vai apzināti nepatiesas – melīgas premisas (apgalvojumi) noved pie objektīvi loģiskiem, bet maldīgiem slēdzieniem (secinājumiem). Slims prāts dzīvo savā maldu pasaulē.

Septembra beigās Latvijā Gejropas kultūras galvaspilsētas notikumu ietvaros tika slavināts haoss. Rīgas Gejropieši aizvadīja „augsta līmeņa kultūrzinātnisku” haosa problemātikai veltītu konferencei, kurā no visas Gejropas sabraukušie „zinātnieki” runāja par to, ka tāda haosa un kārtības nemaz neesot – ka tas esot viens vesels un atšķirība esot tikai tajā kā cilvēks uz to skatoties. Haoss esot kārtība un kārtība esot tas pats haoss tikai citā skatījumā. Sagrozītā un tendenciozā veidā tika piesaukta antīkā filosofija, mūzika, politika (vadāmais haoss), matemātika, krīzes un beigās sava nodeva tika sniegta arī Krievijas nopēlumam.

„Zinātniskā” konference virzīja uzstādījumu par to, ka haoss ved pie kārtības un kārtība uz haosu, ka kārtībā ir haoss un haosā ir sava kārtība, ka tie nav viens no otra atdalāmi un neeksistē viens bez otra. Konferences runātāji un „mākslas” darbu demonstrētāji sāk ar maldinošiem apgalvojumiem un noved domu līdz loģiskam absurdam. Tā, piemēram, uzdod par mūziku un mākslu to, kas nav ne mūzika, ne māksla, bet tās trūkums, un no šī uzstādījuma tālāk, protams, tajā atrod to, kas tur patiesi ir – haosu. Tādā kārtā, izejot no nepatiesiem apgalvojumiem par Kultūru, atvedina Cilvēku līdz Kultūras noliegumam, līdz tam, ka kultūra esot haosa darbība. Konferences galvenā doma bija tajā, ka neesot virzības no haosa uz sakārtotību, un tādas nemaz nevarot būt, jo tādu polaritāšu neesot – tās esot tikai Cilvēka skatījumā uz tām un varot brīvi mainīties vietām – neesot nekā stingri noteikta. Melns esot balts, balts esot melns, noziedzīgais esot labs un labs esot tas pats noziedzīgais. Viss esot atkarīgs no tā, ko mēs tajā saskatot.

Fiziķi pareizi atzīmē – ja vairāku elementu sistēmā procesa sākumā pieļauj nelielu atkāpi no normas, tad procesa gaitā (to nelabojot) sistēmā attīstās haotiska kustība, procesā ieviešas haoss, tas kļūst haotiski destruktīvs. Ar šo Gejropas „zinātnieki” pamato haosa esamību kārtībā un haosu kā kārtības turpinājumu. To tādi pasniedzēji māca saviem studentiem. Viņi noklusē, ka vadošais apstāklis – atraktors te ir pieļautā atkāpe no normas – maldīga premisa (apgalvojums), kas paver ceļu loģiskam turpinājumam – haosa attīstībai procesā.

Tādas konferences Gejropā nav jaunums. Tādas tur notiek jau desmitiem gadu. Būtu brīnums, ja arī Rīgā kā Gejropas „kultūras” galvaspilsētā, tāda nenotiktu. Ideja par to, ka nav laba un ļauna, ka viss ir nekas un nekas ir viss, ka veselība ir slimība un slimība ir tā pati veselība, ka dzīve ir miršana un miršana ir dzīve, simtiem dažādos veidos tiek dzīta galvā katram Gejropietim gadiem ilgi. Ar to Gejropieši Cilvēkam atņem Cilvēciskās rīcības orientierus un atstāj viņam bezjēdzīgu eksistenci resursu – ražošanas – patēriņa – atkritumu – resursu riņķa dancī, no kura viņš noteikti izietu, ja zinātu, ka tāda izeja ir un uz kuru pusi tā ir jāmeklē.

Haoss (neharmonizēta turbulence) patiešām ir visa esošā potenciālais pirmsākums – visu potenču glabātājs – visa tā, kas potenču atlases, saskaņošanas un kārtības ieviešanas (pievienošanas tam, kurā tās nebija) ceļā iegūst attīstības – evolūcijas iespēju un kļūst par visas esošās kārtības – sakārtotības pirmsākumu. Haosā nav Sakārtotības un Sakārtotībā nav Haosa. Tās ir savstarpēji izslēdzošas parādības, kuras objektīvi eksistē neatkarīgi no novērotāja klātbūtnes, bet var tik novērotāja virzītas katrā no diviem pretējiem virzieniem.

Tad, kad mēs neharmonizētās turbulences kustībā ienesam pirmos kārtības elementus – sākam harmonizēšanu, mēs sākam ceļu no pirmatnēja haosa (caur haosa un kārtības maisījumu aizvien pieaugušas sakārtotības virzienā) uz pilnīgu sakārtotību – Harmonisko Kosmosu (Skaisto Kārtību). Gejropiešu „kulturologi” apgalvo, ka šis Kosmoss (Skaistums) esot tas pats, kas neglīti ķēmīgais un haotiskais. Ķēmīgais no skaistā atšķiroties tikai mūsu attieksmē un uztverē.

Šie Gejropiešu „zinātnieki”, atzīmējot kādā ceļa posmā esošo haosa un kārtības maisījumu, noliedz ceļu no haosa uz Sakārtotību un, brīvi mainot vietām ceļa sākumu un beigas, iegūst iespēju manipulācijām ar virzienu un, aicinot uz sakārtotību, patiesībā ieved haosā savus sekotājus, kuriem tie paši „zinātnieki” jau ir atņēmuši orientierus, pēc kuriem vadīties kustībā.

Ceļa vidū patiešām ir stāvoklis, kurā haotiskais un kārtībā esošais ir līdzīgās daļās, bet pateicoties tam, ka Sakārtojošā darbība, reiz sākusies, nekad nenorimst – Sakārtojošās pūles tiek pieliktas vienmēr un visur, notiek kustība aizvien pieaugošas Sakārtotības virzienā.

Tādu konferenču mērķis ir apturēt Sakārtojošo darbu un ieviest haosu Cilvēku prātos – ieviest viņus maldos, slimīgos stāvokļos, noziedzībā un netiklībā.

Tādi „zinātnieki” tādā veidā Eiropiešus pārtaisa par Gejropiešiem. Tādai Gejropiešu konferencei viņu „kultūras” galvaspilsētā varētu nepievērst uzmanību, ja vien viņi paši par savas „kultūras” sastāvdaļu neuzstādītu nu jau tradicionālu pret Krieviju un Putinu vērstu „mākslas” akciju. Ar to viņi pasludina, ka Gejropiešu „kultūras” sastāvdaļa ir agresija pret kaimiņzemi.

Cilvēkiem Kultūra ir vienojoša vienotajā. Kultūra vieno Eiropiešus. Kultūra vieno Cilvēkus. Kultūra vieno. Gejropieši Vienoto sadala un iesprosto nodalītu subkultūru disonansēs un šaurībā. Gejropiešiem „kultūra” ir pretnostatīšanās veids. Gejropiešiem „kultūra” ir šķelšanas instruments. Ienesot savas „vērtības” Gejropieši ievieš karastāvokli. Gejropiešu „kultūra” ārda.

No tā mēs redzam, ka Gejropiešu „kultūra” ir tiešā pretnostatījumā Kultūras būtībai un ir slima un akulturāla prāta stāvoklis. Tāpēc pozīcijas „par nacismu (Rietumiem)”, „pret nacismu (par Austrumiem)” – mēs varam apskatīt arī kā slima vai vesela prāta stāvokļus. Tur, kur vesels prāts meklē draudzības ceļus, tur slims prāts tiecas naidoties. Gejropiešu antikrieviskā histērija ir saprotama, ja mēs tajā redzam slima, sakairināta prāta murgus – alkohola delīriju. Līdz ar to šodien attieksme pret Krieviju ir prāta skaidrības un veselības rādītājs, tests un lakmuss. Līdz ar to, tiekties uz labām kaimiņattiecībām ir saglabāt veselu prātu un skaidru galvu.

No domāšanas un prāta veselības viedokļa mēs varam uzlūkot arī nākošo „patriota” izteicienu, kurā skaidri parādās mūsu prāta dzīves atšķirības.

„Patriots” raksta: … „Kā jau katrai valstij, arī ASV un Eiropai ir tiesības aizstāvēt savas intereses ne tikai savā, bet arī citās zemēs, ja to spēj. Un Rietumi to spēj.” …

… „Un Rietumi to spēj.” … Cāļus skaita rudenī. Visa Rietumu dzīves gaita no Eiropas uz Gejropu, no Kultūras dzīves uz Kultūras noliegumu, no sevi apgādāt un darba spējīgas pasaules daļas uz pilnīgu ražotnespēju un Ķīnas ražojumu patēriņu, uz darba kultūras un Cilvēciskās pilnvērtības zudumu, uz politisku sīkmanību, uz ekonomikas stagnāciju un finanšu krīzēm, uz kapitālistiskās dzīves pārākuma un labklājības mīta sabrukumu un tālāka attīstības ceļa trūkumu, uz Eiropas novešanu līdz Gejropai ar tās iedzīvotāju izmiršanu un telpas aizpildīšanos ar neeiropiešiem, norāda uz to, ka Rietumi to tomēr nespēj pat paši savās mājās. Pavēro cik strauji ASV zaudē vadošās valsts pozīcijas, cik strauji pasaule izslīd no tās rokām, cik tālu bankrotā ir ASV! Cik izmisīgi un nu jau histēriski ASV mēģina noturēt savas pozīcijas! Uz rudens ekvinokciju (22.septembri) 29 ASV štati iesniedza petīciju par atdalīšanos no ASV.

… „arī citās zemēs, ja to spēj.” … Gejropiešu liberāļi paziņo: „Tava brīvība vicināt rokas beidzas tur, kur sākas cita Cilvēka deguns.” Godīga Cilvēka brīvība „nebeidzas” – tā nav ierobežota – tā nav pretnostatīta „citām brīvībām” – tā ir viena visus Godīgos vienojoša brīvība un kā tāda nevar tikt kāda pārveidota pēc viņa prāta, jo savā būtībā jau ir bezrobežīgi daudzveidīga darīt labu katrai vietai, laikam un Cilvēkam atbilstošā veidā. Rietumi – ASV un Gejropa ir brīvas realizēt un aizstāvēt savas intereses pašas savās zemēs, paši savās mājās – pie sevis. ASV un Gejropai nevar būt nekādu interešu citās zemēs. Citās zemēs ir citu zemju intereses. Citas zemes ir citu Cilvēku dzīves un interešu piekopšanas vietas. Ja kāds „aizstāv” savas intereses svešā zemē (kā tās tur nokļuva?), tad viņš ar to pašu apkaro tās zemes Cilvēku intereses. Tas ir karš. Tā ir invāzija un agresija. Tas ko tu, brālīt „patriot”, te tagad sarunāji, nekā neiet kopā pat ar pašu Gejropiešu sludināto. Tas ne ar ko neiet kopā! Tā ir klaja spēka varas pasludināšana – „ko gribu, to daru”!

Tāds „ko gribu, to daru” vienmēr saduras ar citās zemēs esošu interešu pretestību un tad ir tā, ka „mājās pat sienas palīdz” un „ko sēsi – to pļausi” … un kaut gan sēsi citās zemēs, pļaut tomēr nāksies pašam savās mājās. Visa tā „Rietumu interešu aizstāvība” beigsies ar pilnīgu nespēju nosargāt savas intereses pašām savos Rietumos. No kurienes tas ir izlīdis – tur tas arī beigsies! Nebūs, kas aizstāv un kam aizstāvēt. Bezpersoniskais masai nav ideālu un virzības.

… „aizstāvēt savas intereses” … Es vēl saprastu, ja tu teiktu „palīdzēt aizstāvēt viņu intereses”, bet – savas svešās zemēs … Tomēr te galvenais atslēgas vārds, kurš uzrāda prāta stāvokli un līdz ar to domāšanas veidu atšķirību, ir „intereses” (pēdējā laikā arī Gejropieši ir iemācījušies teikt „gejropas vērtības”).

Rietumi aizstāv (ja tur atrod) intereses, kuru saturs ir „aizstāvamajās zemēs” esošie resursi un ģeopolitiskās pozīcijas, kuras ļauj piekļūt resursiem un „interešu aizstāvības” iespēju paplašināšanai. Rietumiem ir tikai tādas intereses kā cūkai pie siles – piepildīt vēderu, vēdera saturu pārstrādāt atkritumos un sivēnos, atkal piepildīt, atkal pārstrādāt u.t.t. Tavi Rietumi, brālīt, ir viena liela cūka, kura nesātīgi rij un pieķēza visu telpu!

Ja tu, brālīt, aizstāvi to, tad tas norāda uz tava Cilvēciskā prāta slimīgo stāvokli – tādā gadījumā tu Cilvēcisko piemēro dzīvnieciskajam. Redzi, Godīgs Cilvēks nekad nerunā par savām interesēm (kas ir tikai līdzekļi), bet par Ideāliem. Godīga Cilvēka ideāli viņam nenes vēdera, bet dvēseles dzīves satura piepildījumu. Tur, kur runa ir par vēdera piepildījumu, tur nav vietas dvēseles dzīvei.

Skotijas referendums parādīja cik nesavienojami vienā zemē un referendumā („demokrātijā”) ir Skoti (kā tauta) un tie, kuriem Neatkarība un no tās izrietošā Brīvība ir kā tirgus prece, kuras cena ir apspriežama. Tas pierādīja, ka vēlēšanu tiesības nevar dot katram tikai tāpēc vien, ka tas ēd un ķēzās uz šīs zemes. Ir jāpārbauda vai pretendents ir CILVĒKS.

Cilvēkiem Neatkarība ir Ideāls, kura vērtība visiem ir viena un par to nekaulējas – maksā cik ir jāmaksā tajā vietā un laikā. Pat ja 90 no 100 par to atdod savas dzīvības, tad tie 90 to nenožēlo. Un, ja tajā tautā tādu 90 neatrodas, tad tā nav tauta, bet tikai tāda kopmītne, kurā uz Cilvēku rēķina veģetē bezprincipu dzīvnieciski radījumi, kuru esamībai nav nekādas vērtības – tie visi kopā izšķīdina jebkuru Cilvēka dzīvības un dzīves vērtību. Uz varonīgo un brīvību mīlošo par Neatkarību daudzus gadsimtus sapņojošo Skotu kakla iekārtojušies liekēži, kuri paši neko vērtīgu izdarīt nevar. Cilvēki rada vērtības – ļautiņi vērtības patērē. Vērtības rada vērtības. Produkti pāriet atkritumos.

Vērtības ir Cilvēka dvēseles dzīves orientieri un vadlīnijas ceļā no haosa uz sakārtotību un saskaņotību kopībā – Mīlestība, Uzticība, Ticība, Cerība, Draudzība, Ziedošanās, Paklausība, Zināšanas, Gudrība, Cieņa, Gods un vēl daudzas citas, kuras nav zināmas un nepelna ievērību to vidū, kuri apspriež Brīvības cenu un labprāt to iegādātos ar 70% atlaidi rudens izpārdošanā. Pateicoties Cilvēkā esošajai Dievišķajai Dzirkstij šīs Vērtības rada visu to, ko dzīvnieciskie radījumi pazīst kā produktus, kurus patērē un, patērējot tos pārstrādā mēslos, ar kuriem aizķēza visu Cilvēces dzīves telpu. Gejropiešu savā „kultūras” galvaspilsētā sarūpētā konference par Haosa dabu atņem telpu Vērtībām un Dievišķās Dzirksts darbībai, ar ko nolemj sevi izsīkstošu produktu un atkritumu lavīnas pasaulei. Kad Dievišķā Dzirksts tiek izstumta, tad tādas „Zinātniskas un kulturoloģiskas” konferences paver ceļu haosa spēkiem, kuri kopā ar viņu pasauli aizslauka arī tādu konferenču rīkotājus ar visiem viņu „zinātniekiem”.

***

Gejropas pagrimums pieaug reizē ar ļautiņu pārsvara palielināšanos. Tie Skoti, kuri balsoja par Neatkarības atgūšanu, ir ļoti apvainojušies uz iebraucējiem, jo pēc GS (Gejropas) kārtības tur varēja balsot daudzi Skotijā iedzīvojušies iebraucēji, kuriem ar Skotijas Vēsturi, Kultūru un Neatkarības centieniem nekā kopīga nav. Viņi, kā likums, balsoja pret Skotijas neatkarību savu merkantilo interešu un baiļu par savu labklājību dēļ – viņiem ir sveša neatkarība, kura pirkta par ekonomisku zaudējumu cenu. Tā nu viņi (arī latvieši) nespēdami realizēt paši savu neatkarību, liedz neatkarību citiem – vergi tur verdzībā citus. Gribēdami paturēt „zīli rokā”, viņi zaudē „medni kokā” – iespējamās cerīgās pārmaiņas nākotnē un ļoti stipri pasliktina savu stāvokli jau šodien arī tādā veidā, ka pasliktina savas attiecības ar Skotiem. Skotijā ir gaidāms neiecietības un nacionālisma pieauguma vilnis, kurā būs jācieš arī latviešiem. Vispār, latviešus kā ASV pakalpiņus, Gejropā un arī Eiropā gaida smagi laiki. Bet paši vien ir vainīgi – vēdera tiesu nedrīkst celt augstāk par Sirdi!

Skotijas referendums parādīja, ka Anglijā nekā vērtīga vairs nav – nav vairs nekāda attaisnojuma tās esamībai un tā, izpildot seno pareģojumu, var nogrimt ievadot visas Eiropas izzušanu.

Rīga Ir Gatava, Skotija nebūs brīva – te nekā vairs nav ko darīt. Te viss ir beidzies. Te nav par ko un ar ko runāt. Jāiet uz turieni un pie tiem, kuri par Brīvības cenu nekaulēsies. Te nav TĀ, kā dēļ būtu vērts atdot savu dzīvību. Rietumi ir „norietējuši”. Rietumu vēsture ir beigusies.

Rītausma ir ar tiem 300, kuri uzskata par godu un dzīves vainagojumu būt krituši par savas Dzimtenes Neatkarību. Tur, kur ir tādi Varoņi, tur ir Vēsture un Vēstures turpinājums! Tā Zeme, kurā atdzimst 300 Spartiešu Gars un Gods, nes jaunās pasaules un Valsts Garu un Laiku! Dzimtene pāri visam!

Ar Dzimtenes mīlestību viss sākas un beidzas. Ja ir Dzimtenes mīlestība, tad ir viss. Ja tādas nav – tad nav arī nekā cita. Tur, kur ir Dzimtenes mīlestība, tur ir Brīvība un Neatkarība. Par to ir vērts atdot arī savu dzīvību. Tur, kur ir tādi Cilvēki, tur būs jauna Brīva un Neatkarīga Zeme! Starp tādiem ir vērts dzīvot, ar tādiem ir par ko un kā dēļ runāt. Ar tādiem var saprasties Vēstures gaitā – būt draudzīgās, biedriskās vai kaimiņattiecībās. Ar tādiem Cilvēkiem ir redzama nākotnes perspektīva.

Tādiem Cilvēkiem nav vajadzīgs diktators, kurš katram norāda viņa darāmo un pieprasa aklu ticību un paklausību. Tādiem Cilvēkiem nav vajadzīgs mobilizējošs ienaidnieka tēls. Viņu darbības dzinulis ir viņos dzīvais dzīves un darba prieks – uzlabošanas, celšanas un jaunā veidošanas entuziasms. Tādiem Cilvēkiem nav vajadzīga nekāda cita darba, mācību un dzīves motivācija, nav vajadzīga nekāda radošo spēju attīstības metodika un treniņi. Brīvi, Neatkarīgi un Varonīgi Cilvēki vienmēr ir savas Mīlestības motivēti un radoša darba pilni. Visa viņu dzīve ir radošs darbs!

Tādiem cilvēkiem nav vajadzīgas demokrātiskas vēlēšanas, varu dalīšanas un visas citas korumpētās sabiedrības savstarpējās blēdības un tādu blēdību uzturēšanas institūcijas. Tādiem Cilvēkiem nav vajadzīgi nekādi KNABi, antimonopola regulatori, privatizācijas kantori un konkurences virzinātāji! Tur, kur ir Brīvu un Godīgu (tikai Godīgie var būt Varonīgi) Cilvēku Sabiedrība kopīgā radošā un veidojošā darbā visiem vajadzīgā celtniecībā, tur nav vietas konkurencei.

Tur ir vieta pašizziņai un pašizglītībai, kā vārdā tiek uzklausīti pieredzes bagāti biedri un Skolotāji. Tur ir vieta Varoņu piemēram un tieksmei līdzināties ar tiem, būt varoņiem pašiem savas dzīves sasniegumos, kā dēļ attīstīt savas spējas, prasmes un spēkus – tās Vērtības, kuras Ziedot Dzimtenei, tādā veidā izrādot tai savu Mīlestību un ieguldot savu darbu Dzimtenes stiprināšanā un jauncelsmē. Tādi Varonīgu dvēseļu iekšējo spēku mudināti, izglītoti un attīstīti Godīgi Cilvēki katrs atrod sev vislielāko prieku un dzīves gandarījumu dodošā darba vietu. Tur nekad nav vairāk politiķu, tiesnešu un administratoru, kā tas ir vajadzīgs zemes un Godīgu Cilvēku valsts labklājībai un tādēļ nav vajadzīgas vēlēšanas un konkursi – tur katrs pats ieņem sev visvairāk atbilstošo darba vietu.

Viss sākas ar Mīlestību. Mīlestība katram nāk kā Mātes – Dzimtenes Mīlestība un vēlāk dzīves gaitā izplūst pa visām viņa dzīves, darba un interešu gaitām. Mīlestība atnes Varonību, Brīvību un Neatkarību un līdz ar to arī visu, kas nāk kā to balvas, rezultāti un augļi. Būtu tik Mīlestības – viss cits nāks klāt!

Tādiem Cilvēkiem vajadzīgs Vadonis – viņu radošās darba dzīves Vadītājs, kurš saskaņo visu intereses, spējas un pūles vienā Spēcīgas Dzīves Mūzikā. Tādā Dzīves Mūzikā nav pirmo un pēdējo – tādā katrs dara to, ko spēj darīt ar lielāko dzīves un darba prieku, saprotot, ka katrs tādā Kopībā redzams darbs ir tai vajadzīgs un derīgs un tāpēc tā darītājs pelna tādu pat cieņu un atzinību, kā Vadonis vai jebkura cita darba darītājs. Tādā Brīvu un Godīgu Cilvēku Zemē – Kopībā katra padarītais darbs ir viņa Cilvēciskā Lieluma rādītājs un derīguma mērs un dzīves prieka avots.

Tie, kuri zin darba vietas kārtības un dzīves vietas tīrības nozīmi, saprot, ka darba un dzīves vietas sakopējs ir tikpat nozīmīgs kā liela uzņēmuma vadītājs. Procesa sākumā ieviesusies disharmonija var novest pie haosa valstī un uzņēmumā, tāpēc tāda uzņēmuma un valsts (Čīlē apvērsumu sāka ar autotransporta dezorganizēšanu!) labklājība ir katra transportstrādnieka rokās! Tāpēc Brīvu un Godīgu Cilvēku Zemē katrs pats ir pirmais sava darba un spēju vērtētājs, mudinātājs un tām atbilstošas darba vietas meklētājs. Tāpēc tādā Zemē būs tikai viens Vadonis, darbu vadītāji un darītāji pēc darba vajadzības, bet alga katram pēc Dzimtenes spējām dot viņa dzīves un darba priekam vajadzīgo. Tā dara katra Māte pēc savām spējām katram savam bērnam iedalot tam brīdim labāko, derīgāko un vajadzīgāko, ko katrs tās bērns pieņem ar Mīlestību un Pateicību. Godīgu Cilvēku Zemē viss notiek savstarpējā Mīlestībā.

Jūs teiksiet – tā ir Utopija! ES teikšu – tā ir Nākotne! Un tikai tādai Nākotnei ir vērts dzīvot!

***

Redzi, brālīt! Tur, kur ir Ideāli, tur vienmēr būs vieta arī kaimiņa Ideāliem un Ideālu kopībai. Tur, kur ir intereses, tās vienmēr nonāks konfliktā ar citām interesēm, kā paša vēderā, tā arī pie siles cūku starpā un tad tās būs „jāaizstāv”. Ideāli nekad neprasa iejaukšanos citu Ideālu telpā un to aizstāvību svešās zemēs pret šo zemju gribu. Ideāli ved uz palīdzību.

Intereses ved uz savrupību, konkurenci un sabrukumu. Gejropa ir interešu konkurences darbības vieta. Gejropas Cilvēcisko resursu (vērtību), politiskās un ekonomiskās dzīves sabrukums katram ir redzams un pietiekami aprakstīts. Nav nekādas vajadzības to visu atkal atkārtot. Savu seju Gejropa izsaka īsā un kodolīgā formulā – „Gejropas vērtības”. Ieskaties, brālīt, tajās katrā atsevišķi un visu to kopīgajā darbībā un tādas darbības sekās, un tu, brālīt, pats visu redzēsi!

Smalkajā pasaulē jau sen redzama Latvijas nākotnes aina, kurā šī Zeme ir sadalīta divās daļās pa Daugavas gultni. Tās Vidzemes un Latgales daļa kopā ar Igauniju ir iekļāvusies Eirāzijas Savienībā, bet Zemgales un Kurzemes daļa apvienojusies ar Lietuvu un Poliju, kuras veido vienu no trijām Gejropas Savienības atlūzām. Gejropa ir sadalījusies trijās savstarpēji karojošās atlūzās, bet Angliju piemeklē Japānas liktenis. To visu ievada Ukrainā sludinātais kurss uz Trešā Pasaules kara sākšanu.

Skandināvija dzīvo pati par sevi. Vācija, Austrija, Ungārija, Rumānija un Beneluks cīnās ar Francijas, Itālijas, Spānijas un Portugāles Savienību, bet Grieķija ir apvienojusies ar Balkānu valstīm un turas Krievu pasaules Balkānu daļā. Turcija tāpat kā ASV beigusi pastāvēt kā valsts un ir atgriezusies savā pirmatnējā haosā, kur tiek izcīnīts visu karš pret visiem.

Pirmajā atbildē „Lēnām pār tiltu, draugs” [http://www.philos.lv/Lenam.html ] es jau pieskāros jautājumam par valsts esamības pamatiem, rašanās mehānismiem un leģitimitāti kā valsts Neatkarības un esamības uzturētājiem. Tad es norādīju uz divām būtiskām valsts leģitimitātes daļām. Pirmā ir valsts dibināšanas vēsturiskais fakts, kurā ir redzama visu šīs Zemes iedzīvotāju, tautas vai nācijas apvienotā valstij deleģētā griba un vara veidot tādu valsti. Tāds visas tautas izteiktās gribas fiksējums vai pārmantotība vēsturiskās attīstības gaitā no cita leģitīma sabiedriska veidojuma kā šī veidojuma tiesiskais, morālais un Garīgais turpinājums ir katras valsts leģitimitātes pamats. Tādu leģitimitāti var neatzīt vai apkarot („aizstāvēt tajās savas intereses”), bet tādu vēsturisku faktu nevar padarīt par nebijušu, un, kamēr vien būs dzīvs kāds, kurš to tur par vērtību sev un saviem bērniem, tik ilgi tāds meklēs sev domu un Sirdsapziņas biedrus, lai balstoties uz šo nepagāžamo faktu celtu no pelniem Savu Valsti.

Latvijai tāda vēsturiskā fakta nav. Tāds ir Skotijai, ko šogad nogremdēja lopiņu pārsvars Skotijā.

Latvijai nav tā vēsturiskā fakta celma un sakņu, uz kurām balstīt tās šodienas leģitimitātes daļu, bet tās vēsturiskās saknes, kuras tai ir, Latvijas elite visiem spēkiem cenšas apcirst. Elite praksē realizē Kučmas lozungu „Ukraina nav Krievija”. Vēsturisko sakņu trūkums ir kopīga problēma visām „Veimāras līguma” republikām, kad pēc Pirmā Pasaules kara ar šo līgumu notika Eiropas pārdale. Tad tika izveidots Veimāras konstitūcijas (satversmes) un mākslīgi veidoto valstu modelis, kurā kā mīna tika ielikti procesi, kuri laika gaitā neizbēgami noved pie autoritāru režīmu (zemā Kultūras līmenī pie fašisma) rašanās. Vēsturisko sakņu un tautas gribas fiksācijas fakta trūkuma problēmu valsts leģitimitātes balstīšanai tagad mēģina risināt ar „Levita preambulas” uzrakstīšanu.

Šī preambula ir kā jēla „špaktele”, ar kuru šodien cenšas aizsmērēt vēsturiskā fakta celma trūkuma caurumu un vienlaicīgi uzgleznot romantiski fantastisku gleznu, kurā vizualizēt mītisku – faktiski neesošu ainu – Latvijas Rietumu saknes un Latviešu Zemnieku Tautas valsts pašradīšanos no nekā nenoformulētu mistisku senču tieksmju miglas.

Pie labas reklāmas, aģitācijas un propagandas darba tāda „vēsturiskā celma” protēze varbūt kādu laiku arī nokalpotu, bet tad tādu „špakteli” vajadzētu nostiprināt ar vistautas referenduma rezultātu, kurā „par to” būtu balsojuši vismaz 80% no visiem balsstiesīgajiem (75% ir tikai puse no aktīvajiem + visi pasīvie, kuri ir puse no visiem iedzīvotājiem un ir vadāmi ar reklāmu palīdzību) Latvijas iedzīvotājiem, bet nekā tas neietu cauri ar 51% no velēšanās piedalījušos skaita un ne tā kā Latviju Gejropā „iestādināja”. Bez tāda vistautas referenduma tas (tāpat kā „pirmā” Latvija) ir tikai kāda atsevišķi ņemta Levita kunga un viņa draugu sastādīts un prezentēts sacerējums. Tas atkal atkārto to pašu „Sapulci”, ar kuru pasludināja „pirmo” Latviju. Ar to vien „celmu” uzburt nevar.

Tādēļ šodienas Latvijas valsts leģitimitātes balsts ir visai nedrošs. No vienas puses to veido tās pirmās republikas starptautiskās atzīšanas tradīcija, jo šodienas Latvija sevi prezentē kā tās turpinājums ar visām no tās izrietošajām sekām, „slimībām” un „šaurajām vietām”. No otras puses to balsta Latvijas pilsoņu kopums ar to, ka tas (vai tie) sevi atzīst par piederīgu šai valstij. Te tāpēc ir divas šiem balstiem piemītošas vājās vietas.

Pirmā ir tāda, ka to, ko kāds kādreiz ir par spēkā esošu atzinis, to tas pats vai kāds cits var vairs neatzīt vai apstrīdēt. Tradīciju veido Cilvēki. Tradīciju uztur Cilvēki. Tradīciju maina Cilvēki. Tāda tradīcija veidojās kādos noteiktos vēsturiskos apstākļos, kuri noteica valsts atzīšanas vajadzību vai samierināšanos ar tādas valsts esamību. Tie paši vēsturiskie apstākļi noteica valsts esamības atzīšanas turpinājumu, bet vēlāk to pašu vēsturisko apstākļu maiņa var novest pie tā, ka tāda atzīšana vairs nav vajadzīga, vai ar to vairs nav jāsamierinās. Ja kāds paziņo, ka viņam esot tiesības aizstāvēt „savas intereses” citās valstīs, tad ar to pašu viņš paziņo, ka tādas „intereses” ir arī visiem citiem, un pats kļūst par tādu „interešu aizstāvības” teritoriju, kurā var mainīties kā „aizstāvamās” intereses, tā to „aizstāvētāji” un arī „aizstāvēšanas” metodes. Tādam „interešu aizstāvētājam citās zemēs, ja to var” vairs nav nekādas drošības.

Otra vājā vieta ir labi iezīmēta kāda lasītāja vēstulē – … „Kopš sen jau nobalsoju PRET ES, neesmu piedalījies nevienās vēlēšanās, jo šo valdību vairs neuzskatu par savu. Tas neliedz man sekot notikumiem šeit un pasaulē, un arī dzīvot apstākļos kādos esmu nevienu nekrāpjot”… . Šis lasītājs ļoti maigā formā saka to, ko citi „skalda” ļoti nepārprotami: „Es mīlu šo zemi, bet neieredzu šo valsti.”

Ja tam visam vēl pieskaitam zemo aktivitāti vietējās un centrālās varas vēlēšanās (vēlēšanās nodotā balss ir varas deleģējuma procedūra), emigrāciju darba meklējumos (kas faktiski nozīmē mītnes zemes varas atbalstīšanu maksājot tai sava darba nodokļus) un masveidīgo izvairīšanos no nodokļu nomaksas, tad redzam pilsoņu kopuma veidotās valsts varas leģitimitātes deficītu – iedzīvotāji tādā veidā sevi izslēdz no šīs valsts pilsoņu kopuma un liedz leģitimitāti valstij un tajā esošajai varai. Patiesībā viņi to paziņo par diktatorisku režīmu, kurš darbojas bez viņu gribas mandāta vai pret viņu gribu.

Maksājot nodokļus, Cilvēki atzīst sevi par valstij piederīgiem un leģitimizē valsts varu – uztur to rīcības spēkā – akceptē tās pūļu virzienu un sasniegumus. Godīgu Cilvēku Zemē valsts institūciju darbinieki strādā visu valsts iedzīvotāju un pilsoņu (pavalstnieku) labā, tāpēc tur iemaksātie – iekasētie nodokļi uztur centralizēti veidojamo iedzīvotāju labklājības daļu un iedzīvotāji, būdami ieinteresēti šīs labklājības vairošanā labprātīgi maksā nodokļus.

Normālā valstī nodokļi ir ievācami tikai labprātīgu maksājumu ceļā kā apliecinājums tam, ka nodokļu maksātājs atzīst sevi par piederīgu valstij, ir saņēmis valsts sarūpētās labklājības daļu un atbalsta valsts institūciju darbību. Tad nodokļus nemaksā tie, kuri neatzīst sevi par šai valstij piederīgiem, labklājībā dzīvojošiem un neatbalsta (atzīst par nederīgu) valsts institūciju darbu. Tad nodokļu masas kritums ir dabisks stimulators valsts institūciju darba uzlabošanai un neatņemama valsts un iedzīvotāju (pavalstnieku) dialoga daļa – katru dienu, mēnesi un gadu esošs referendums par atbalstu valsts politikai. Līdz ar to nerodas nodokļu paradokss, kad nodokļi tiek iekasēti no valstij nepiederošajiem un labklājību nesaņēmušajiem.

Derīgumu Zaudējušā (korumpētā) valstī valsts institūciju darbinieki valsts resursu izmanto un darbojas paši savā labā, tāpēc te nākas nodokļus iekasēt ar dažādu piespiedu mehānismu palīdzību represiju draudu apstākļos no cilvēkiem, kuri neatzīst sevi par piederīgiem valstij, neredz nodokļu slogam adekvātu labklājības pieaugumu un neatbalsta valsts politiku – izsaka tai savu neuzticību, jo ir spiesti valstij uzticēto problēmu loku risināt paši saviem spēkiem.

Godīgu Cilvēku Zemē nodokļi tiek izmantoti racionāli un tiek ievākti tikai tik daudz, cik ir iespējams tos derīgi izmantot.

Korumpētā valstī kā nodokļu ievākums, tā to nenomaksa vienlīdz stimulē nodokļu sloga pieaugumu, kas savukārt bremzē un ilgākā laikā pilnībā iznīcina valsti kā ekonomisku organismu, pret ko protestē korumpēto valstu pavalstnieki un iedzīvotāji, liedzot tādai valstij savu varu, atbalstu un atņemot tai leģitimitāti.

Ja 100 „gudrās galvas” saeimā pārstāv VISUS balsstiesīgos vēlētājus un pārstāv VISU Latviju, tad, ja vēlēšanās piedalās 60%, 50% vai 30% vēlētāju, tad tas nozīmē, ka ir ievēlēti attiecīgi 60, 50 vai 30 „galvas”, bet vai 30, 50 vai 60 galvas var pārstāvēt VISUS? Protams, ka nevar!

Tāpēc tādas „galvas” nepārstāv un nav VALSTS darbinieki, bet tikai savu % pārstāvji, kas nav valsts varas – kopdomas nesēji – un tāpēc tā nav VALSTS vara vai ir tikai vēlējušo iedzīvotāju VALSTS. Vai arī „valsts” šajā gadījumā ir tikai aizvien sarūkoša iedzīvotāju daļa, kuru deleģētā vara nonāk opozīcijā šajā „valstī” neietilpstošajai iedzīvotāju varas daļai! (Tādiem acīmredzot jādibina sava, pirmajai opozicionāra valsts!)

– Kā mazākā vara var vadīt lielāko varas daļu? Tikai diktatūras un vairākuma pasivitātes apstākļos! – Vai jūtat „varas nesēji”, kur ir jūsu „Ahileja papēdis” un tāpēc neizbēgamas sakāves vieta?! Jūs neesat „valsts”, bet tikai propagandas aparāta uzturēta ilūzija!

(Latviešiem – vikingu (laupītāju) pēctečiem nevar piedāvāt sociāldemokrātiskas un vispār sociāli organizējošas idejas. Viņus var aicināt uz individuālismu un pašlabuma iegūšanu uz kaimiņa rēķina! Viņus var aicināt laupīšanas karagājienā un uz savstarpēju apkarošanu solot 30% laupījuma katram tā dalībniekam. Latvieši ir ideāli inkvizīcijas kalpi, kuri par šiem 30% nodos jebkuru savējo – tēvu, māti, vīru, sievu, māsu, brāli un bērnu ieskaitot! Vēlēšanās Latvijā vienmēr uzvarēs sociāldestruktīvākās idejas, programmas un ļaužu apvienības (partijas).)

Tad rodas jautājums: – Kā tāda valsts pastāv? – Vai tāda valsts vispār ir? – Kā mēs zinam, ka tā ir valsts? – Kādas ir valsts pazīmes?

Valstij ir pilsoņu kopums (?), teritorija (?), robežas (?), pārvaldes institūcijas (?), likumi (?), bruņotie spēki (?), Kultūra (?) un ekonomiskā dzīve – uzņēmumi, ražošana – patēriņš un nauda (?), karogs, ģerbonis un himna – viss tas, kas uztur attīstības ceļu.

Kā tur ir ar to pilsoņu kopumu mēs jau redzam – tas ir apšaubāms lielums. Teritorija ir valsts robežās. – Vai par robežu var uzskatīt to, ko gan fiksē kādā dokumentā, bet neapsargā? – Vai par savu teritoriju var uzskatīt to, ko nekontrolē (neapsargā)?

Pārvaldes institūcijas ir tās, kuras realizē valstī pieņemto likumu (Satversmes) darbību. Ja Satversme ir pārkāpta, pārvaldes institūcijas ir korumpētas un pilda ārpusvalsts institūciju pieņemtos lēmumus (realizē okupācijas varu) Gejropas norādījumus, tad mums ir jākonstatē, ka tās nav šīs valsts pārvaldes institūcijas un tie nav šīs valsts likumi, kuri te tagad darbojas.

– Kā virsvadībā ir „NBS”? – Vai tas nav vienkārši NATO teritoriāls formējums?

To subkultūru mēslu bedri un budžeta līdzekļu pārvietošanu uz varai pietuvināto „mākslas un kultūras” darbinieku kabatām par kultūras dzīvi saukt nevar un nedrīkst!

Parādiet man Latvijas ekonomisko dzīvi – tās darbu Latvijas iedzīvotāju labā, tās iedzīvotāju labklājību, Latvijā esošus, Latvijas valsts un Latvijas iedzīvotāju uzņēmumus, firmas, bankas, sakaru iestādes, transporta un enerģētiskās sistēmas, kuras nes labumu Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem. Parādiet, kā valsts aizsargā tos pret ārzemju tīkojumiem un tur pirmajā, pārākajā un izredzētajā vietā Latvijā! Parādiet man Latvijas naudu – Latu!!!

Mūsdienās ekonomiskā dzīve, labklājība un sava nauda ir varena politiskās dzīves motivētāja un līdz ar to pilsoņu kopuma pulcinātāja, saturētāja un aktivizētāja. Tā potenciālajiem pilsoņiem liek (aicina) pievienoties pilsoņu kopumam un ar to uzturēt valsts esamības leģitimitāti. Ekonomiskās dzīves panīkums un Lata zudums (nodevība!) atņēma lielu daļu motivācijas šeit un ārzemēs dzīvojošajiem domāt par sevi kā par šai valstij piederīgiem. Lats bija pilsoņu kopuma saturētājs!

Tagad mēs varam uzskatīt sevi par latviešiem, kuri nav piederīgi šai valstij, bet labprāt būtu kādā citā Latvijā … , kurai ar šo nav nekāda sakara!. „Es mīlu šo zemi, bet neieredzu šo valsti.” Jūs kungi un kundzītes mums atņēmāt Latu, bet ar to pašu krietni sašķobījāt ķebli, uz kura uztupinājāt savu „valsti”!

Karogs, ģerbonis un himna … Baltu klubam ir karogs, ģerbonis un himna. Baltu klubam ir sava iekšējā ekonomiskā dzīve, kura gan izmanto svešu naudu (tas ir risināms jautājums), bet nebalstās uz naudas attiecībām. Baltu kluba materiālā bāze un darbības iespēju tehniskais nodrošinājums parāda iepriecinošu izaugsmi un dod iespēju palīdzēt kluba biedriem viņu problēmu risināšanai. Baltu klubs uztur aktīvu kultūras un sabiedrisko dzīvi. Baltu klubs nes (turpina) vēsturisku Druīdu kultūras tradīciju. Baltu klubam ir resursi savu vērtību aizsardzībai. Baltu klubam ir pārvaldes institūcijas un uzbūves struktūra.

Baltu klubs darbojas arī tajā teritorijā, kuru rada un uztur kluba biedriem piederošā vai viņu kontrolētā īpašumu teritorija, Baltu klubam ir tā darbību reglamentējoši statūti (Satversme) un iekšējās dzīves normas, kuras ievēro visi kluba biedri.

Baltu klubam ir stingri noteikta kārtība kādā var kļūt par kluba biedru un procedūra kādā tas notiek, tāpēc Baltu klubam ir noteikts, zināms un reģistrēts biedru (pilsoņu) kopums, kuri uztur Baltu kluba leģitimitāti ar to, ka uzskata sevi par kluba biedriem un ir par tādiem atzīti no citu biedru puses. Baltu klubs ir reģistrēta (tiesiski atzīta) juridiska persona. Tā darbības juridiskā leģitimitāte ir citu tiesisku subjektu atzīta. Baltu klubam ir vēsturiskās tapšanas fakta pamats, kurā ir fiksēta visu tobrīd sevi par Baltu klubam piederīgiem domājošu tā dibinātāju griba dibināt Baltu klubu!

Mēs, brālīt, esam valsts … Baltu klubs ir Baltu Kultūras valsts! To par tādu var neatzīt citi, bet lietas būtību tas nemaina. Baltu klubs var sarukt biedru skaitā, materiālajā bāzē vai tieši pretēji – bezrobežīgi paplašināties kā vienā tā otrā. Baltu klubs var papildināt un mainīt pārvaldes orgānus un darbības kārtību (Satversmi), bet lietas būtību tas nemaina. Ja tajā ir 10, 1000 vai 100000000 biedru, tas vienmēr ir un paliek Baltu Kultūras valsts tiem, kuri sevi tai pieskaita. Līdz ar to mainās arī visi citi tā darbības parametri, bet tik ilgi kamēr tiek uzturēta Garīgā Satversme – tas, kā dēļ tajā ir sapulcējušies tā biedri – tā ir Baltu Kultūras valsts. Es apsveicu tevi, brālīt, ar leģitīmas Baltu Kultūras valsts – Baltijas dzimšanu!

Ņem to par labu! Pieņem vai noliedz to, bet savas vērtības mēs aizstāvēsim paši un nekādas svešas intereses savā vidū nevienam citam aizstāvēt neļausim! Mums ir savi Ideāli, kuri ir saprotami un sadarbīgi ar citu Cilvēku un kopumu Ideāliem, kuri tos atbalstīs iespēju un vajadzību robežās, bet nekad nemēģinās tos pārveidot pēc savas sapratnes un savas Ideālu dabas. Baltu klubs ir sapulcējies (un pieņem katru) šo Ideālu aizsardzībai un iedzīvošanai, bet nekad nepieļaus, lai tie nolaistos līdz dzīvniecisku interešu un to „aizstāvības” līmenim! Ar to mēs savu dvēseli, prātu un Sirdi nenodarbinam.

Tas, ka tu sava un Rietumu prāta darbību saisti ar dzīvnieciskām interesēm, bet ne ar Cilvēka (dzīvniekiem nav Ideālu – tikai intereses) Ideāliem, liecina par to, kādos maldos – cik slims ir tavs prāts. Cita atbilde ir tāda – Nāc, prātiņ, mājās!

„Antiņš”
/15.10.2014, 05.11.2014/

Avots:

http://philos.lv/Cita_atbilde.html#turpin2

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Nīderlandes ierēdņu vardarbība pret bērniem

00411_Bewerkte B-foto

Holandes sociālie dienesti un policija jau mēnesi nespēj atrast puiku, kurš aizbēga no bērnunama. Kur viņš ir, neviens nezina. Iespējams viņu slēpj ārzemēs, bet iespējams kaut kur Holandē.

Silvano Banteka

Silvano Banteka

„Policija, beidziet ņirgāties par manu mammu! Mana mamma neko nezina. … Cilvēki, kuri skatās šo video, palīdziet lūdzu!” Tā savā videouzrunā saka 11 gadus vecais Silvano Banteka. Tikai šī gada (2014) laikā viņš aizbēga no bērnunama deviņas reizes – atpakaļ pie mammas, bet bērnunamā viņu ievietoja „Bureau Jeugdzork” [Latvijas bāriņtiesu Nīderlandes analogs] darbinieki. Viņu mammai atņēma tikai tādēļ, ka viņu noturēja par pārāk gudru un skolotāji skolā nespēja tikt ar viņu galā. Ar to pietiek, lai izņemtu bērnu no ģimenes.

„Mājās ieradās 8 policisti (!), lai aizvestu vienu vienpadsmitgadīgu puiku. … Tas tā notiek tāpēc, ka katrs bērns ir 40 tūkstoši eiro.”, saka Arnolds Herče, profesors, sabiedriskais aktīvists un Holandē cienījams cilvēks. Viņš par bērnu it kā aizsardzības iestāžu patvaļu uzzināja gadu atpakaļ un sāka atklāti pret to cīnīties. „Viņi draud man, regulāri draud! Tas ir vistīrākais bizness. Viņiem bērni ir produkts, prece.”

Arnolds Herče

Arnolds Herče

Džoensija Brifilda, Silvano ģimenes advokāte, arī uzskata, ka drausmīgā organizācija ar nosaukumu Jeugdzork, slēpjoties aiz cēliem saukļiem vienkārši pelna uz bērnu nelaimju rēķina: „Kaimiņi, skola bijušais vīrs var nosūdzēt („nostučīt”) bērna māti. Protams ziņojumi var būt arī noderīgi, gadījumos, kad bērniem tik tiešām draud briesmas, bet diemžēl ir ļoti daudz gadījumu, kad bērni tiek izņemti no ģimenes ne pārāk iedziļinoties faktiskajos apstākļos.”

Jeļenai Antonovai, kura pārcēlās uz Nīderlandi no Latvijas, divus dvīņus – Nastju un Koļu atņēma tikai tāpēc, ka viņi runāja krieviski. Māte stāsta par izņemšanas procesu: „Viņi bija ierāvušie te stūrī, es viņus ar sevi piesedzu. …Un policisti „ielidoja”. … Tie ir fašisti! Tas ir likumiskots fašisms!” Kopš tā laika ir pagājuši jau trīs gadi. Ja nebūtu vecākā dēla atbalsta, Jeļena varētu vienkārši sajukt prātā.

Jeļena Antonova ar bērniem

Jeļena Antonova ar bērniem

Jeļenas dēls Iļja Antonovs: „Es nevaru māti atstāt vienu pašu. Atgriezt brāli ar māsu pašreiz ir galvenais! Es nevaru pieļaut, ka es tagad veidošu kaut kādu savu dzīvi, bet viņi zaudēs savas bērnības gadus internātā.” Iļju vajāja, arestēja, draudēja ar viņu izrēķināties, bet viņš no tā cīnījās ar vēl lielāku sparu. Viņš ir izpētījis likumus, to nianses, atrada advokātu. Reihards Skala ir pārliecināts par sociālo dienestu darbību nelikumību. Palīdzēt Antonovu ģimenei viņš uzskata ne tikai par savu advokāta, bet arī vīrieša pienākumu. „Viņi negrib atgriezt bērnus, jo negrib atzīt savas kļūdas, ka bērni tika izņemti nelikumīgi…. Es ceru ka bērni atgriezīsies mājās jau šogad.”

Video par Jeļenas Antonovas bērna izņemšanu, kurā dzirdams kā deviņgadīgie bērni dēļ policijas vardarbības izmisīgi kliedz, bet viens no varmākām skatās, lai notiekošais netiktu filmēts:

Nora Jurksevena

Nora Jurksevena

Jau četrus gadus Nora Jurksevena (pēc izcelsmes turciete) ir viena savā dzīvoklī – zīmējumi, fotogrāfijas un tukša bērnistaba viņai atgādina par dēlu. Es nekad neaizmirsīšu to brīdi. Es viņu varēju tikai apkampt, iedot buču un pateikt „attā”. Mazo Kānu aizveda, tikai pasakot: „Ar jums bērns ir briesmās.” Bērnu, esot dzīvai, veselai un pats galvenais mīlošai mātei, atdeva audžuģimenē, un gandrīz gadu viņiem neļāva pat satikties. „Viņi regulāri stāsta viņam par mani drausmu lietas, ka tas tikai manis dēļ viņu izņēma. … Un ziniet, ko viņi tagad ir izdarījuši? Viņi ir iedevuši viņam citu vārdu. Viņu sauc Kāns, bet viņi nosauca to par Kaju.”

Renāda van Karligena

Renāda van Karligena

Ko vispār runāt par ārzemniekiem Holandē, ja paši karaļa padotie atrodas drausmīgā stāvoklī. „Joprojām ir ļoti sāpīgi,” saka Renāda van Karligena. Viņa griezās bērnu aizsardzības iestādē pēc palīdzības, jo skolā meitai seksuāli uzmācās. Bet tā vietā, lai palīdzētu, dienesti sāka vainot vecākus. „Viņi ieradās un teica: „Mēs esam te, jo jūs ņirgājaties par savu meitu.” No šiem vārdiem mēs bijām vienkārši šokā.” Deviņus mēnešus Renāda dzīvoja kā uz adatām ar domu, ka tūlīt var atnākt un atņemt man bērnus. „Tu nevari gulēt, tev negribas ēst.” Pēc šī gadījuma viņi ar vīru izveidoja interneta mājaslapu [iespējams šī: http://www.antibjz.nl/ ], kurā pēc palīdzības var griezties no sociālo dienestu vardarbības cietušie vecāki. Pie viņiem pēc palīdzības jau ir griezušies simtiem vecāku. „Tas ir bizness, jo par vienu bērnu, kurš atrodas Jeugdzork kontrolē, viņi saņem no valsts 8000 eiro. …Kad viņi paņem jūsu bērnu no mājām, tad tie kopsummā ir apmēram 30 – 50 tūkstoši gadā.”

Džoensija Brifilda

Džoensija Brifilda

Savukārt citi cilvēki Holandē ir izveidojuši visīstāko pagrīdes organizāciju, kura dod patvērumu no Jeugdzork vardarbības cietušajiem bērniem. „Cilvēki, kuri ir pārdzīvojuši šīs šausmas (gan vecāki, gan bērni), ir izveidojuši šo tīklu. Neviens nezina kā tas darbojas”, stāsta Banteku ģimenes advokāte Džoensija Brifilda. Tieši no šīs „pagrīdes” arī vienpadsmit gadīgais Silvano Banteka uzrunā Nīderlandes varasiestādes ar lūgumu ļaut viņam mierīgi dzīvot kopā ar mammu.

[Materiāls ir Krievijas TVkompānijas NTV raidījuma „Vīrieša pašcieņa” (01.11.2014) sižeta tulkojums.]

P.S.
Lūk cits video, kurā redzams kā atsaldētie Nīderlandes necilvēki izlaupa bērnus no ģimenes – sešgadīgais zēns video beigās, kad policija ar varu ved bērnu no mājām, izmisīgi cik var kliedz: „Es gribu palikt pie mammas!”:

Bet, lūk daži citi materiāli, gan no Nīderlandes, gan arī no Latvijas (arī Latvijā „sociālās” sistēmas struktūras (sociālie dienesti, bāriņtiesas) veic vardarbību pret ģimenēm un bērniem un arī Latvijā policija mēdz vajāt bērnus):

http://www.antijujuagency.org/2013/11/victoria-buuron_21.html

http://www.antijujuagency.org/2013/10/turkije-kraakt-nederlandse-jeugdzorg.html

http://www.antijujuagency.org/2013/08/jeugdzorg-kop-van-jut.html

http://www.antijujuagency.org/2013/03/blog-post_5930.html

https://infoagentura.wordpress.com/2014/01/29/barintiesas-vardarbiba-somija/

https://infoagentura.wordpress.com/2013/09/29/policija-izlaupa-bernu-matei-rasmas-madzules-gadijums-turpinajums/

https://infoagentura.wordpress.com/2014/09/15/riga-policija-izrauj-matei-no-rokam-zidaini/

https://infoagentura.wordpress.com/2014/05/21/tiesibsargs-barintiesa-un-vbtai-neievero-bernu-intereses/

https://infoagentura.wordpress.com/2014/01/16/par-bernu-nolaupisanu-rigas-domes-barintiesas-aizsega/

https://infoagentura.wordpress.com/2013/09/05/barintiesu-aplej-ar-sudiem/

https://infoagentura.wordpress.com/2013/04/23/vecaku-vainiguma-prezumpcija/

http://www.antijujuagency.org/2013/05/cilveki-tiek-maldinati-barintiesas-nav.html

https://infoagentura.wordpress.com/2012/12/05/par-likumu-par-pasvaldibam-barintiesam-vbtai-un-bernu-tiesibu-aizsardzibu/

http://www.antijujuagency.org/2014/06/video-mamina-sausmas-atnemti-berni.html

http://www.antijujuagency.org/2013/04/blog-post_1579.html

http://www.antijujuagency.org/2014/05/latvia.html

http://www.antijujuagency.org/2014/03/video-anglija-uzsakta-juvenala-vajasana.html

http://www.antijujuagency.org/2014/02/video-lat-lgbt-kustibas-un-juvenalas.html

http://www.antijujuagency.org/2014/02/ainaznieces-piketes-lai-atdabutu.html

http://www.antijujuagency.org/2014/01/video.html

http://www.antijujuagency.org/2013/10/barintiesu-kas-nemaz-nav-tiesas-terors.html

http://www.antijujuagency.org/2013/09/latvia.html

http://www.antijujuagency.org/2013/05/blog-post_7167.html

http://www.antijujuagency.org/2013/03/sokejosi-ikskile-vecakiem-atnem-bernu.html

http://www.antijujuagency.org/2013/06/irija-vairaki-simti-mazo-tautiesu.html

http://www.antijujuagency.org/2013/07/trollu-zemes-princis-rita-broka.html

https://infoagentura.wordpress.com/2013/04/02/norvegija-pedofilu-zeme/

https://infoagentura.wordpress.com/2013/04/07/bernu-gulags-kvebeka/

https://infoagentura.wordpress.com/2013/04/07/atklati-par-bernu-izlaupisanu-no-gimenem/

https://infoagentura.wordpress.com/2013/02/07/tv-raidijums-par-bernu-tirdzniecibu/

https://infoagentura.wordpress.com/2014/07/04/cietusi-mamina-nosauc-bernu-tirgotajus/

https://infoagentura.wordpress.com/2012/12/05/par-bernu-tirdzniecibu/

Avots:

Informācijas aģentūra
/07.11.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Reģ.: GEIropa, Veids: Oriģinālziņa | 10 komentāri

Par sazvērestībām, Rietumus pārvaldošajām slepenajām organizācijām (masoniem, iluminātiem u.c.) un Venēcijas lomu to izveidē

Venecijas_simbols4Informatīvi bagāts un izglītojošs raksts par konspiratīvo struktūru (slepeno organizāciju) attīstības vēsturi, kas ļauj labāk izprast pagātnes notikumus, to loģiku un arī šodienu, jo šodienas politikā un ekonomikā viss pa lielam notiek pēc tās pašas loģikas un pēc tām pašām receptēm kā pagātnē. Šī informācija ir īpaši aktuāla arī Latvijas iedzīvotājiem, jo pēc šīm receptēm, izmantojot šīs metodes un tieši šie spēki sagrāva Latvijas sabiedrību un ekonomiku, turpina to graut, izsūkt tās dzīvinošos spēkus, iedzīvoties uz tās rēķina un, iespējams, šādi to arī mēģinās pilnībā iznīcināt kādā no tuvākās vai tālākās nākotnes konfliktiem un kariņiem. Raksts ir slavenā krievu vēsturnieka un sociologa Andreja Fursova grāmatas „De Conspiration” fragmenta tulkojums.

Ievadam. Par mūsdienu sabiedrisko zinātņu aklumu un izskaidrotnespēju

Vispasaules globālā krīze, kura tikai pieņemas spēkā, savu milzu mērogu dēļ arvien vairāk piesaista uzmanību to radījušajiem iemesliem. Bez tam mūsdienu krīzes dēļ aug arī interese par pagātnes krīzēm, tajā skaitā arī kariem un revolūcijām. Starp daudzajiem paskaidrojošajiem modeļiem, kuri izskaidro liela mēroga vēsturiskos satricinājumus, var izdalīt divus pretējus vispārīgus modeļus. Saskaņā ar vienu no šiem modeļiem, krīžu (tai skaitā arī karu un revolūciju) iemesli loģiski izriet no „objektīviem priekšnosacījumiem” [citiem vārdiem sakot, krīžu iemeslis ir kaut kādi „objektīvi priekšnosacījumi”], tas ir, cilvēku rīcība spēj tikai paātrināt vai palēnināt procesu vai arī panākt tādu vai savādāku tā formu. Saskaņā ar otru modeli lielie vēsturiskie notikumi tiek uzskatīti par noteiktu cilvēku grupu, kuri „stāv virs vēstures”, darbības rezultātu.

Patiesība neatrodas pa vidu starp šiem diviem pretējiem uzskatiem. Kā teica Gēte, starp diviem pretējiem uzskatiem atrodas nevis patiesība, bet gan problēma, reizēm nenoformulēta. Šī ir viena medaļas puse. Otra medaļas puse ir apstāklī, ka patiesībā nekādu pretrunu starp šiem uzskatiem nav, īpaši, ja korekti noformulē šo problēmu, saskaņā ar sistēmisma, vēsturisma un zinātniskuma principiem.

Jāsāk ir ar to, ka ir nepareizi pretnostatīt sociāli – ekonomiskos priekšnosacījumus, kā objektīvu apstākli, atsevišķu cilvēku un organizāciju rīcībai, jo īpaši mērķtiecīgai un ar resursiem bagātīgi atbalstītai, kā subjektīvu apstākli. Pirmkārt, organizācijas un struktūras, to intereses, mērķi un rīcība ir tik pat objektīvs apstāklis kā „sociāli – ekonomiskie apstākļi”. Starp citu, tas pts par sevi nav nekāds spēks, tie ir tikai apstākļi [kuros spēks var rasties, bet var arī nerasties].

Otrkārt, pati šāda noteiktu apstākļu pretnostatīšana kā „objektīvu” un „subjektīvu” ir kļūdaina. Tā pie mums [Krievijā, Padomju Savienībā] radās ar vieglu V.Ļeņina roku, kurš ar „subjektīvajiem” apstākļiem apzīmēja „subjekta” apstākļus [apstākļi, kuri ir radušies subjekta darbības rezultātā; subjekts savukārt ir cilvēku kopa, kura spēj plānveidīgi un organizēti mainīt apkārtējo vidi].

Ar „subjektīvu” apzīmē kaut ko, kas izriet no paša subjekta iekšējiem pārdzīvojumiem un zināšanām par ārējo vidi (objektīvo), attiecīgi subjektīvais faktors ir darbība, kura izriet no šīm zināšanām un pārdzīvojumiem. Un kā ir ar šķiru interesēm? Tās ir subjektīvas vai objektīvas? Un kā ir ar organizācijām, kuras pārstāv šīs šķiru intereses? Ja kāds spēks iemieso sevī kādu šķiru, kādu sociālo grupu, pārstāv to un vadās no tās interesēm, tad tas nevar būt objektīvs faktors? Kas tad ir objektīvs?

Patiesībā runai ir jābūt nevis par objektīviem faktoriem, bet gan par sistēmiskiem un subjektu faktoriem – gan vieni, gan otri ir objektīvi, bet viens no subjekta faktora aspektiem ir subjektīvs. Subjekta faktors ir mērķtiecīga subjekta darbība savu mērķu, plānu un interešu realizācijai, izmantojot sociāli- vēsturisko procesu vērā ņemšanu, kontroli un vadību, bet no noteikta laikaposma, projektējot un radot šos procesus. Sociāli – vēsturisko procesu radīšana nav iespējama bez sistēmisko vēstures likumsakarību zināšanām, kam šai gadījumā jākļūst par šāda subjekta darbības likumiem.

Savulaik jaunā Eiropas zinātne par sabiedrību bija sistēmcentrēta. Kārļa Marksa (1818-1883) mēģinājumi izstrādāt vēsturiskā subjekta teoriju un pārvērst to par zinātni bija neveiksmīgi. Rezultātā šī Marksa teorētiskā līnija netika turpināta, bet subjekta faktors tika novienkāršots līdz subjektīvajam faktoram un pārvērsts par kaut ko otršķirīgu [lai gan tas ir pirmšķirīgs, jo tas kurš veic darbību (tas ir – subjekts) ir ļoti būtiski]. Tā rezultātā no zinātniskās sabiedrības redzes loka pilnībā pazuda ļoti būtiski vēsturisko izmaiņu aģenti, bet pašas šīs izmaiņas tika attēlotas kā pāreja no vienas sistēmas uz otru, kā vienu „objektīvo faktoru” izmaiņas uz citiem. Tā rezultātā no vēstures pazuda subjekts kā vēstures veidotājs [jo vēsturi neveido „objektīvi faktori”, vēsturi veido konkrēti cilvēki, kuri bieži vien ir apvienojuši savus pūliņus organizācijās, par kurām bieži vien atklāti citiem stāstīts netiek, tai skaitā arī tādēļ, lai aizsargātu sevi un atvieglotu savu mērķu realizāciju].

Viens no galvenajiem šodienas sociālo zinātņu uzdevumiem ir ne tikai vienkārši atgriest subjektu zinātnieku redzes lokā, bet arī izstrādāt subjektu centrētu zinātni, sintezēt to ar sistēmcentrētu zinātni un izveidot jaunu, daudzdimensiju subjektu-sistēmu sabiedrisko zinātni [ja to neizdara, tad šādai „zinātnei” nav jēgas, jo tā neko pēc būtības neizskaidro un var tikai kalpot kā smuks acu aizmālēšanas dekors nezinātājiem un nesaprašām].

Subjektu un to esības likumsakarību pētīšana ir daudz sarežģītāks uzdevums kā sistēmu pētīšana un analīze. Pirmkārt, ja pati sistēma ir pietiekami atvērta, tad daudzu subjektu darbībai tajā ir slēpts raksturs, un, jo nopietnāks ir subjekts, jo slēgtāka daba tam ir; par slepenām biedrībām (ložām, ordeņiem, klubiem) vispār nav ko runāt. Otrkārt, eksistē transsistēmu subjekti, kuri pāriet no vienas sociālas sistēmas uz citu un tādējādi atrodas virs sociālām sistēmām. Tā, piemēram, kristīgā baznīca kā ievērojama reliģiski – politiska un finansu – ekonomiska struktūra eksistēja gan antīkajos laikos, gan feodālajos viduslaikos, gan kapitālismā, gan, visdrīzāk, tā sevi kaut kādā izskatā arī saglabās pēckapitālistiskajā pasaulē. Bez kristīgās baznīcas pie transsistēmiskiem subjektiem var pieskaitīt arī vairākas ordeņu tipa struktūras.

Pašreizējā zinātne par sabiedrību orientējas ne tikai uz pašu sabiedrisko sistēmu, bet arī uz tās atvērtajām struktūrām. Tai pat laikā slēgta tipa struktūras, kuras vēstures gaitā ir realizējušas sevi kā īpaša tipa subjekti, praktiski nenokļūst tās redzeslaukā, bet šo parādību pētīšanas mēģinājumi bieži vien tiek kvalificēti kā nezinātniski un apsaukti par konspiroloģiju. Tāpēc viens no pašreizējiem racionālu zināšanu par sabiedrību galvenajiem uzdevumiem ir izstrādāt zināšanu sistēmu, kas ir veltīta slēgtām struktūrām kā īpašam vēsturisko subjektu veidam, sintezējot epistemoloģisko lauku [epistemoloģija – mācība par zināšanām un izziņu], kas pēta sabiedrības ēnu puses, ar disciplīnām, kuras pēta sabiedrības „fasādi” (redzamo, atklāto, atvērto daļu). Citiem vārdiem sakot, ir jāizveido pilnvērtīga zinātne par sabiedrību bez „baltajiem plankumiem” un kognitīvās [izziņas iespēju] invaliditātes.

Konspiroloģija – jautra un stingra zinātnes disciplīna

Zinātnieku, kuri pēta un analizē sociālo (sabiedrisko) realitāti, dzīvē ir tāda dīvaina pretruna. Veselā saprāta līmenī, kurš regulē visu mūsu ikdienas dzīvi, mēs [tas ir zinātnieki, kuri pēta un analizē sociālo (sabiedrisko) realitāti] ļoti labi saprotam dažas katram zināmas un saprotamas lietas. Pirmkārt, ka reāli eksistē personas, to grupas un struktūras, kuras lielākā mērā spēj ietekmēt apkārt notiekošo nekā citas personas, grupas un struktūras vai pat reizēm daudz vairāk nekā pārējās kopā ņemot. Otrkārt, ka šīs realitāti daudz vairāk ietekmēt spējīgās personas, grupas, struktūras realizē savu varu un ietekmi slēptā, maskētā veidā aiz acīmredzamo notikumu aizsega. Treškārt, ka šīs ietekmīgās personas, grupas, struktūras eksistē nevis haotiskā, bet gan organizētā formā [pretējā gadījumā nav iespējams panākt un ilglaicīgi saglabāt vērā ņemamu ietekmību].

Tās visas ir pietiekami vienkāršas un triviālas patiesības, un diez vai kāds kaut mazliet saprātīgs un godprātīgs cilvēks to apšaubīs. Tomēr, kad runa ir par vēsturiskiem vai politiskiem notikumiem, šo sociālās nevienmērības parādību, kas neatrodas „pašā virspusē” un nav katram vienkārši un viegli saskatāma, ne tikai vienkārši aizmirst vai ignorē, bet pat cītīgi cenšas noliegt. Tā rezultātā sabiedrisko notikumu analīze un izskaidrošana aprobežojas tikai ar ārējo fasādi , ar to, ko vienkārši var „aptaustīt” un kas viegli, citējot M.Fuko, „ļauj sevi nolasīt”.

Ja runa būs par, piemēram, prezidenta vēlēšanām, tad mums rādīs ierindas pilsoņu socioloģiskās aptaujas (it kā ierindas pilsoņiem ir tāds pats svars uz notiekošō kā „neierindas” un it kā lellēm ir tādas pašas iespējas kā aktieriem, kas tās lelles rausta aiz diedziņiem) un vēlēšanu rezultātus. Mums šai gadījumā sāks stāstīt par sabiedrības vairākumu, tā gribas izpausmi utt. Bet kas gan ir vairākums?! Ja mums ir simts vilku un tūkstotis aitu, tad kuram te ir vairākums?! Kurš ir „vairākums”- simts cilvēki, kuri kontrolē 30-50% visas pasaules bagātības un informāciju (masu informācijas līdzekļus, jeb precīzāk sakot masu reklāmas, aģitācijas un dezinformācijas līdzekļus) , kuriem ir plašs starptautisku „sakaru” loks un kuri dzīvo globālajā telpā, vai arī desmitiem miljonu ne pārāk izglītotu ierindas strādnieciņu, kuri velk dzīvību no algas līdz algai savā mazajā, lokālajā pasaulītē?!

Ja runa ir par kādu ekonomisku notikumu, tad mums „sapratnei” piedāvā statistiku, kur kvantitatīvie rādītāji aizstāj kvalitatīvos. Konvencionālā zinātne par sabiedrību funkcionē galvenokārt kā lielu skaitļu un empīrisku vispārinājumu zinātne. Bet pat matemātika sākas tur, kur beidzas skaitļi, un no dažiem empīriskiem vispārinājumiem nav iespējams izveidot vienu teorētisku.

Ja sabiedriskajās zinātnēs mēs, izskaidrojot kādu notikumu, apšaubīsim ārēji visiem redzamo parādību izkārtnes un pamēģināsim atrast kādus dziļākus iemeslus (notikušā būtību) par nezinātājiem rādāmajiem deklaratīvajiem pseidoiemesliem, kas bieži vien ir mākslīgi veidojumi, tad nereti tas tiks kvalificēts kā „konspiroloģija”. Pat vairāk, šis termins un tā sinonīms („sazvērestības teorijas”) tiek izmantots pats par sevi, kad bez argumentētas apspriešanas nepieciešams kompromitēt kādu darbu vai koncepciju vai, kā tas ir visbiežāk, nepieciešams pašos pamatos novērst tādu apspriešanu.

Bet, ja vēsturiskie procesi vispār ir brīvi no sazvērestībām kā no galvenajiem un noteicošajiem notikumu virzības elementiem, tad ko lai dara ar tādiem paziņojumiem kā, ka „pasauli pārvalda okulti spēki un to slepenās biedrības” (izteikuma autors: ebreju izcelsmes rakstnieks, bijušais Lielbritānijas premjerministrs Bendžamins Dizraeli (1804-1881))? Vai, lūk, piemēram, cits izteikums: „Eiropas liktenis atrodas tikai trīssimts cilvēku rokās, katrs no kuriem personiski pazīst visus pārējos. Savus pēctečus viņi izvēlas no sava vidus. Šiem cilvēkiem ir pietiekami daudz līdzekļu un resursu, lai panāktu tās valstiskās formas eksistences pārtraukšanu, kuru viņi uzskata par neattaisnotu.” (izteikuma autors: ebreju izcelsmes rakstnieks, bijušais Veimāras republikas ārlietu ministrs un Rotšildu padomnieks Valters Rātenavs (1867-1922)).

Bendžamins Dizraeli, Valters Rātenavs, Pols Krugmans, Ogists Košēns

Bendžamins Dizraeli, Valters Rātenavs, Pols Krugmans, Ogists Košēns

Viņu teiktais pilnībā atbilst zinātniskai pieejai, kura ņem vērā kapitālisma politekonomiskās likumsakarības. „Mūsdienu politekonomika, raksta Nobela prēmijas lauriāts ekonomikā Pols Krugmans (1953), māca mūs, ka mazas, labi organizētas cilvēku grupas bieži vien prevalē [triumfē, ir pārākas] pār daudz plašākas publikas interesēm”. Šo patiesību neizsaka kaut kāds konspirologs, bet gan globālo Rietumu aprindu atzīts amerikāņu liberālais ekonomists [pēc kura teorētiskajām receptēm ASV jau ilgāku laiku laupa visu pārējo pasauli]. Viņš tieši un atklāti raksta, ka, piemēram, Amerikas labējie radikāļi [jeb ambiciozie egocentriķi, jeb fašisti], būdami neliela grupa, tai pat laikā kontrolē gan Balto namu, gan Kongresu, gan lielā mērā arī tieslietu sistēmu un masu saziņas līdzekļus un cenšas izmainīt esošo Amerikas un visas pasaules sabiedrisko sistēmu.

Vēl ilgi pirms Krugmena, XX gs. sākumā par mazo, bet ļoti labi organizēto sabiedrisko grupu milzīgo ietekmi uz liela mēroga vēsturiskiem notikumiem norādīja Ogists Košēns (1876-1916), aprakstot enciklopēdistu lomu Lielās Franču revolūcijas (1789-1799) tapšanā. Bet enciklopēdisti taču dzīvoja vēl pirms masu saziņas līdzekļu, flešmobu un sociālo tīklu ēras, kontrole pār ko palielina dažāda tipa „mazo tautu” iespējas vairākas reizes un pārvērš sazvērestību par Sazvērestību. P.Krugmans ļoti labi to parāda uz ASV neokonu [ASV neokonservatīvās ideoloģijas piekritēji, kuri uzskata, ka ir jāizmato viss ASV militārais potenciāls, lai sev nevēlamās valstīs iedibinātu sev vēlamu „demokrātiju”] darbības 1990-ajos gados piemēra. Savā darbā „Lielie meli” viņš raksta: „Nevienam negribas izskatīties kā neprātīgam sazvērestību teoriju paudējam. Tomēr nav nekā neprātīga mēģinājumos saprats labējo patiesos nodomus. Pat otrādi, neprātīgi ir izlikties, ka te nav nekādas sazvērestības.

Tātad pietiekami nopietnā un autoratīvā līmenī ir izskanējis noteikts termins – „sazvērestība”, pie tam kā politekonomisks fenomens un kā dīvaina valstiska līmeņa sistēma.

Parasti ar konspiroloģiju saprot zināšanu sfēru, kurā vēsture un īpaši strauji tās „pagriezieni” tiek izskaidroti nevis izmantojot vēsturiskās likumsakarības un masveida procesus, bet gan ar kaut kādu slēptu spēku (masonu ložu, specdienestu, slepenu starptautisku organizāciju utt.) slepenas cīņas, sazvērestību un kontrsazvērestību peripetijām (konspiroloģija – no angļu vārda „conspiracy” – sazvērestība; „conspiracy” savukārt izriet no latīņu vārda „conspiratio” – saskaņa, harmonija, vienprātība, vienotība… kā arī slepena vienošanās, vienošanās, sazvērestība, dumpis).

Bieži tiek akcentētas primitīvas vai apzināti primitivizētas konspiratīvas shēmas, to nenopietnums, brīžiem arī odiozums. Un patiesi ir ne mazums konspiroloģisko darbu, kuri ir uzrakstīti, dzenoties pēc sensācijas un ne pārāk godprātīgas izpeļņas, no kā arī izriet apšaubāmu apgalvojumu vieglums un neprecizitāte faktos. Tai pašā laikā ir ne mazums darbu, kuri tiek dēvēti par konspiroloģiskiem, bet kuru būtība ir nekas cits kā savdabīga „piesegšanas akcija”, kuras mērķis ir savlaicīgi novērst uzmanību no galvenā, no „bāzes operācijas”, liekot publikai koncentrēties „ne uz to bumbiņu”, „ne uz to uzpirksteni”, pie tam vēl nopelnot ar to. Šādu peidokonspiroloģisku darbu mērķis var būt pievērst pastiprinātu sabiedrības uzmanību kādai maznozīmīgai trešā līmeņa tēmai vai problēmai, izreklamēt kādas vienas vai otras struktūras un personas, kurām it kā piemīt kaut kāda slēpta varenība. Visbeidzot pseidokonspiroloģiski darbi var tikt radīti, lai apsteidzošā kārtā sakompromitētu nopietnus mēģinājumus noskaidrot vienu vai otru sociālo mehānismu vai notikumu būtību un to noslēpumus.

Neuzticību konspiroloģiskām teorijām papildus rada arī tas, ka tās bieži vien kļūst par neomitoloģiskām konstrukcijām (cīņa starp „Labo un Ļauno”, „Esības un Iznīcības spēkiem” utt.). Šādos gadījumos reāla un bieži vien korekta notikumu analīze tiek kompromitēta ar konspiroloģiskās shēmas nezinātniskajiem mērķiem, bet pašā darbā zinātniski termini mijas ar reliģiskiem un mitoloģiskiem. Jo īpaši konkrētā tēma un konspiroloģiskā pieeja kā tāda tiek kompromitēta, kad konspiroloģiskās shēmas tiek pasniegtas kā no pārdabiskiem spēkiem sūtītas atklāsmes (kaut kas līdzīgs Rasputina „es tā redzu”), kas šajā gadījumā ir nekas cits kā postmodernistiskā tumsonība un šamanisks spiritisms.

Lai gan bieži vien daudzi noslēpumi tiek slēpti visu acu priekšā (te vietā ir atcerēties priestera Brauna un Flabo sarunu Kīta Čestertona darbā „Salauztie zobeni” („The sign of the broken sword”): „Pēc minūtes ilga klusuma brīža mazais ceļinieks teica lielajam: „Kur gudrs cilvēks slēps akmentiņu? „. Lielais atbildēja: „Jūras krastā.” Mazais pamāja ar galvu un paprasīja: „Bet kur gudrs cilvēks slēps lapu?” Un lielais atbildēja: „Mežā.” „), tas nebūt neattiecas uz visiem noslēpumiem. Nebūt ne visi pasaulē notiekošā motīvi atrodas virspusē (gluži otrādi, tie tiek slēpti) un nebūt ne visi mērķi tiek atklāti deklarēti un tas ir dabiski. Mēs ļoti labi zinām, ka lielā politika [un politika vispār] tiek realizēta slēpti, ka reāla vara ir slepena (slēpta) vara un ka „augsto finansu” sfēras funkcionēšanas reālie mehānismi ir noslēpums.

Tāpēc pašos pamatos apšaubīt vēstures slēpto mehānismu analīzi viebiežāk cenšas vai nu nekompetenti un nezinoši cilvēki (profāni) vai tieši otrādi, tie, kuri ļoti labi ir informēti par slepenu spēku un struktūru eksistenci un tādējādi novērš no tiem uzmanību vai „jauc pēdas”. Tiesa gan viņi šai savā centībā nereti pāršauj pār strīpu un atmasko sevi.

Labs piemērs te ir kominterns, tas ir 3.internacionāle [starptautiska dažādu valstu komunistisko partiju organizācija, kura darbojās laika posmā no 1919. līdz 1943.gadam], kura divas desmitgades slepenībā plānoja un realizēja apvērsumus, sacelšanās, revolūcijas un kurai bija slēpti milzu finansu līdzekļi. Komitnerns ir nekas cits kā konspiratīvā struktūra (KS), bet tās ietekme uz vēsturi ir konspiroloģiska ietekme. Un kādēļ gan analoģiskas buržuāzijas un aristokrātu struktūras nav konspiratīvas (jo tās darbojas slēgtā režīmā un tām ir daudzkārt lielāks politiskais un finansu potenciāls)?! Te ir vietā atgādināt Ļeva Trocka – Bronšteina (1879-1940) vārdus, ka patiesie sazvērestību autori sēž Volstrītā. Un no sevis te vēl piebildīšu, ka ne tik vien kā sēdēja, bet, risinot savu veikalu problēmas, slepeni palīdzēja gan boļševikiem, gan vēl jo lielākā mērā vēlāk arī Hitleram. Visbeidzot jebkura revolūcija, karš un makrokrīze savā metodoloģiskā būtībā vienmēr ir kaut kāda sazvērestība jeb, precīzāk sakot, Sazvērestība.

Protams, jebkuras krīzes un revolūciju pamatā ir objektīvi sistēmiski iemesli. Masu procesu ietekme eksistē. Tomēr, kā mēdza izteikties Einšteins, pasaulei ir kvalitatīva nevis kvantitatīva daba. Neliela, labi organizētu cilvēku grupa, kuras rīcībā ir gigantiski līdzekļi (īpašumi, finanses), vara pār zināšanām un tās radošajām struktūrām, kā arī plašsaziņas līdzekļi, reāli nozīmē daudzkārt vairāk nekā milzīgas cilvēku masas un pat veselas valstis.

Par konspiroloģiju var runāt divējādi – kā par noteiktu pieeju realitātes pētīšanai un kā par zinātnisku programmu vai epistemoloģisku lauku, bet vismaz pagaidām par konspiroloģiju nevar runāt kā par zinātnisku disciplīnu. Kā pieeja problēmai konspiroloģija vispirmām kārtām ir deduktīvi – analītiska meklēšana (kaut arī indukciju ar nevajadzētu vērtēt par zemu), nereti izmantojot netiešas pazīmes, apslēpto acīmredzamajā, slēptu motīvu, iemeslu un iemeslu virknes izskaitļošanu . Tas ir to apstākļu noskaidrošanu, kuri neatrodas virspusē un nekādi sevi neparāda vai, ja parāda, tad nesaprotamos tukšumos un nobīdēs, kas tā mulsina, satrauc un traucē dzīvot standarta akadēmiskajiem pētniekiem [jo izjauc visas viņu ārēji smukās teorētiskās bildes]. Šai ziņā konspiroloģijai ir jābūt neatņemamai sociālo zinātņu to pašreizējajā veidolā sastāvdaļai, kompensējot šo zinātņu orientāciju uz virspusē esošo, uz „kvantitātes likumiem” un uz acīmredzamo.

Konspiroloģija: par un pret (daži piemēri)

Papildus konspiroloģijas literatūras tirgum eksistē arī antikonspiroloģiski darbi, kuru efekts ir tik pat neproduktīvs, cik dažu konspiroloģisku darbu: ja pēdējās nereti kompromitē slēpto realitātes pušu analīzi kā tādu, tad to antipodi mēģina pierādīt, ka nekādu sazvērestību vispār nav, ka, piemēram, Linkolnu un Kenediju nogalināja vienpatņi, tādējādi panākot pavisam pretēju efektu. Pie šādiem darbiem var pieskaitīt Daniela Paipsa darbu „ Sazvērestība. Vajāšanas mānija politiķu prātos ” (Conspiracy : How the Paranoid Style Flourishes and Where It Comes From). Jau no nosaukuma ir redzams, ka autors (slavenā rusafoba Ričarda Paipsa dēls) pielīdzina sazvērestības teorijas paranojai. Savā darbā Paips izsmej Kenedija slepkavības „konspiroloģiskās” versijas (viņš piekrīt oficiālajai!), Federālo rezervju sistēmas radīšanu, Franču revolūciju. Tāpat viņš nepaiet garām arī „Cionas gudro protokoliem”. Gan par šo darbu, gan arī par tās autoru, uz kura daba acīmredzami ir atpūtusies, nebūtu nemaz vērts runāt, ja vien viņš nebūtu novedis līdz loģiskam noslēgumam tipisku antikosnpiroloģisku argumentāciju (šai gadījumā sajauktu ar primitīvu antikomunismu, kas to padara par vēl uzskatāmāku).

Par Paipsa darbu var pateikt tikai vienu: vairāk vajag lasīt un nevajag apkaunot savu tautu, un, ja jau uzņēmies izpildīt politisko pasūtījumu, tad to nevajag darīt tik primitīvi un stulbi, bet gan smalki. Zīmīgi, ka pats Paips neuzdrošinājās savu darbu nosaukt par zinātnisku pētījumu, un saprotams arī kāpēc – tas neiztur pat minimālu zinātniskuma pārbaudi. Tā mērķis ir cits – nomelnot plašas publikas acīs jebkādus mēģinājumus analizēt reālus slepenus politiskos procesus (jo īpaši amerikāņu).

Paipsa darbam ir antipodi – ultrakonspiroloģiskas shēmas, kuru autori sazvērestības redz visur. Šīs ir divas galējības, kam pa vidu ir pagarlaicīgs „mainstrīms”, kuros nevis tiek veikta analīze (lai to izdarītu ir ļoti daudz jāzina un jāpārdomā), bet gan tiek izklāstītas un kategorizētas sazvērestību teorijas (šī žanra klasika ir Johana fon Bīberšteina darbs „Mīti par sazvērestībām” (Der Mythos von der Verschwörung)), vai arī tiek mēģināts dot to kulturoloģisko interpretāciju (Pīters Naits „Kultūras sazvērestība. No Kenedija slepkavības līdz „slepenajiem materiāliem”). Lai gan minētās divas grāmatas ir ievērojami „mierīgākas” savā tonalitātē kā vairums citu šāda tipa opusu, tiem ir noteikts ievirziens, kurš apzināti dzēš robežas starp realitāti un izdomājumiem, kā rezultātā arī rodas apšaubāma „sazvērestības kultūra”, kurā pazūd notikumu sociālā nozīme,tai izšķīstot fantastikā. Un pats galvenais, iegrimstot šādā „sazvērestības kultūrā”, zūd nepieciešamība meklēt cēloņu un seku ķēdes, kas cilvēku var novest pie sabiedrības augšējiem slēņiem nepatīkamiem vai pat gelēji nepieņemamiem jautājumiem. Piemēram, jau minētais Bīberšteins savā darbā apskata sazvērestības shēmas, kurās kā sazvērnieki figurē filozofi, masoni, ebreji, liberāļi un sociālisti, bet ne finansisti, kapitālisti, lieloligarhu dinastijas, aristokrātija, jo šai gadījumā (kam ir ļoti plaša pierādījumu bāze) viņš bīstami tuvu pietuvotos reāliem Rietumu sistēmas un buržuāziskās sabiedrības noslēpumiem.

Pilnībā neizklāstīšu konspiroloģijas vēsturi, bet nepieciešams ir pieminēt tos darbus, kuri tiek minēti kā konspiroloģijas sākums un kuri noteica noteiktu konspiroloģijas attīstības un tās kritikas (jo īpaši negodprātīgas) loģiku.Te pirmkārt ir jāmin franču abata Augustīna Barueļa (1741-1820) darbs „Piezīmes par jakobīnisma vēsturi” (Mémoires pour servir à l’Histoire du Jacobinisme; 1798), Džona Robinsona (1739-1805) „Par slepenajām biedrībām un to draudiem valstij un reliģijai” (Ueber geheime Gesellschaften und deren Gefährlichkeit für Staat und Religion; 1800), kā arī [Jelgavas ģimnāzijas filozofijas pasniedzēja un Jelgavas ložas „Zu den drey Gekrönten Schwerdtern“ brāļa] Johana Augusta fon Štarka (1741-1816) „Filozofijas triumfs XVIII gadsimtā” (Der Triumph der Philosophie im achtzehnten Jahrhunderte; 1803). Pēc būtības šis trio noformēja to masonu – iluminātu dienas kārtību, kura vislielākā mērā ietekmēja lielas daļas XIX gadsimta konspiroloģijas un antikonspiroloģijas attīstību.

Augustīns Baruels, Džons Robinsons, Johans Augusts fon Štarks

Augustīns Baruels, Džons Robinsons, Johans Augusts fon Štarks

Lai gan Baruels nebija pirmais, kurš saistīja masonus un franču revolūciju (pionieris te bija Žaks Fransuā Lefrans ar 1791.gadā izdoto darbu „Norautais pārsegs„) un lai gan ar dokumentiem viņu aktīvi apgādāja Štarks, tomēr šis abats izrādījās galvenais konspiroloģijas pamatlicējs – gan detalizācijas, gan pētījuma kopējā mēroga ziņā, kurš ir pietiekami iespaidīgs gan XVIII gadsimta beigām, gan arī ne tikai. Pirmajā sējumā („Antikristiešu sazvērestība”) Baruels sīki apraksta kā anglofīls Voltērs (1694-1778) ar domubiedriem sagatavoja idejisko augsni monarhijas un kristietības sagraušanai. Otrajā sējumā („Sofistu sazvērestība un dumpis pret karaļiem”) tiek stāstīts par filozofu un masonu savienību. Trešais sējums („Negodprātīgā un arhaiskā sofistu sazvērestība”) ir veltīts Bavārijas iluminātiem, bet ceturtajā sējumā (tāds pats nosaukums, kā trešajam sējumam) tiek stāstīts, kā sazvērestība tika realizēta.

Minētā trio, viņu sekotāju un kritiķu darbi pievērsa uzmanību masonu – iluminātu Eiropas vēstures un politikas aspektam, tai pašā laikā tādējādi tika ievērojami sašaurināta Eiropas vēstures un politikas visas slēgtās („slepenās”) dimensijas analīze.

Pirmkārt, visas diskusijas par šo tēmu risinājās pēc vienkāršotas apgalvojuma – nolieguma („jā” – „nē”) loģikas, kas ievērojami novienkāršo patieso vēsturisko ainu. Otrkārt, uzmanība tika novērsta no citiem netiešiem pasaules politikas un pasaules „spēles” subjektiem, no lieliem finansistu „namiem” (no tiem pašiem Rotšildiem) un augšējiem sabiedrības slāņiem kopumā. Treškārt, uzmanība tika novērsta no Lielbritānijas – no valsts, kura bija ieineteresēta attīstīt citās valstīs masonu un cita veida slēgtas struktūras, un no valsts, kuru lielā mērā (lai gan ne tik lielā kā ASV) pašu radīja šāda veida Anglijas un Eiropas struktūras. Visbeidzot uzmanība tādējādi tiek novērsta no kapitālisma kā sistēmas.

Galvenā „konspiroštudi” vājība ir apstāklī, ka esot pietiekami interesantiem, šokējošiem un „sprādzienbīstamiem” empīriskiem materiāliem, kas pilnībā apgriež kājām gaisā priekšstatus par noteiktiem vēsturiskiem notikumiem, to autori nespēja adekvāti konceptualizēt šādus materiālus, izveidojot jaunu zinātnisku disciplīnu vai arī pārveidojot noteiktā mērā esošās disciplīnas. Lai to izdarītu, vajadzēja ierakstīt „konspiroštudi” problemātiku kapitālisma kā sistēmas vēsturiskajā un teorētiskajā analīzē, jo gan slēgto („slepeno”) pārnacionālo saskaņošanas un vadības struktūru esamība kā tāda, gan mazskaitlisku projektorientētu cilvēku grupu iespējas (vai vismaz reāli mēģinājumi) virzīt cilvēces vēstures gaitu izriet no kapitālisma sociālās dabas, no kapitālisma īpatnībām.

Pat vairāk, tieši kapitālistiskā sistēma (un tādā mērogā tikai kapitālistiskā sistēma) rada slēgtās pārnacionālās saskaņošanas un vadības struktūras, kuras eksistē „sazvērestības” režīmā; tās ir imanentas tai. Pēc būtības kapitālistiskā sistēma nespēj eksistēt bez šīm struktūrām. Šīs struktūras ir tāda pati kapitālistiskās sistēmas neatņemama sastāvdaļa kā kapitāla uzkrāšanās cikli, cīņa par vispasaules hegemoniju un pasaules kari. Pat vairāk, konspiratīvo struktūru attīstība visciešākā mērā ir saistīta ar kapitālistiskās sistēmas ekonomiskajiem un politiskajiem cikliem, pēc kuriem var spriest par sistēmu kopumā , jo tie iemieso kopējos (telpa) un ilgtermiņa (laiks) sistēmas funkcionēšanas aspektus.

Dzīves beigās Kārlis Markss izteicās, ka, ja viņš no jauna rakstītu „Kapitālu”, tad viņš sāktu ar valsti un starptautisko (starpvalstu) attiecību sistēmu. Es savukārt pateikšu tā: ja mūsdienās no jauna sākt rakstīt „Kapitālu” (kas starp citu ir pat ļoti aktuāli), tad jāsāk ir ar to, kas ar vieglu I.Iļjina roku ir apsaukts par „aizkulisēm”, tas ir ar slēgtām pārnacionālām saskaņošanas un vadības struktūrām – tieši tās tikai ar savas eksistences faktu vien noņem vienu no galvenajām, fundamentālajām kapitālisma pretrunām. Bez šīs pretrunas atrisināšanas un bez struktūrām, kas to paveic, kapitālisma funkcionēšana nav iespējama. Konspiroloģija kā process un realitāte ir kapitālisma eksistencei nepieciešams priekšnosacījums un vienlaicīgi arī kapitālistiskās sistēmas darbības process.

Konspiratīvās struktūras kā kapitālisma attīstības imanenta forma

Lielkapitālistiem, lai kādā valstī arī viņi nedzīvotu (īpaši, ja tā ir liela valsts), jo īpaši to finansiālajam segmentam, vienmēr eksistē intereses, kuras iziet ārpus nacionāliem rāmjiem, ārpus valstu robežām – gan savu, gan citu. Un realizēt šīs intereses var tikai, pārkāpjot likumus, gan savas valsts, gan citu valstu, gan visbiežāk vienlaicīgi savas un citu valstu.Pie tam runa ir nevis par kaut kādu vienreizēju likumpārkāpumu, bet gan par regulāru, sistemātisku likumpārkāpšanu, kas attiecīgi kaut kā ir jānoformē. Viena lieta, ja lielkapitālam stāv pretī vāja vai pat vidēji stipra kādas Āzijas polītija, nemaz nerunājot par Āfrikas valstīm, kur pietiek ar „karakuģu diplomātijas” [gunboat diplomacy – iecienīts ASV „diplomātijas” veids 19.gs. Ķīnā, Japānā un Latīņamerikā] spēka variantu. Bet kā lai izlīdzas ar spēkā līdzīgām vai aptuveni spēkā līdzīgām valstīm: Lielbritāniju, Franciju, Krieviju, Austriju, Vāciju, ASV? Šo valstu gadījumos tik vienkārši problēmas neatrisināsi, te ir nepieciešami nevis šaujamieroči, bet gan organizatoriskie ieroči, kas noformētu dažādu valstu augstākās šķiras kapitālistu intereses, likvidētu to pretrunas ar valstīm un kļūtu par to pārnacionālo un ilgtermiņa interešu paudējiem.

Tā kā pasaules tirgus tirdzniecības plūsmas regulāri pārkāpj valstu politiskās robežas, nereti nonākot pretrunā ar šķērsojamo valstu interesēm, kapitālistiskās šķiras augšējam slānim, pirmkārt, ir nepieciešamas pārnacionālas, nevalstiskas struktūras/organizācijas. Otrkārt, šīm organizācijām ir jābūt, ja ne pilnībā slepenām, tad vismaz slēptām no plašas publikas redzesloka. Treškārt, šīm struktūrām ir jāspēj ietekmēt valsti, tās vadītājus un līderus, atrodoties vienlaicīgi gan virs valstīm, gan arī virs kapitāla. Pēc būtības, to, ar ko nodarbojas šīs struktūras, nevar nosaukt savādāk kā par permanentu [nepārtrauktu] un institualizētu sazvērestību.Tāpēc ir jārunā par konspiratīvām struktūrām.

Pie konspiratīvām struktūrām pieder visas slēgta tipa struktūras, kuras kapitālisma apstākļos visbiežāk (lai gan ne vienmēr) ir pārnacionālas: masonu ložas, slēgti klubi, slepenās biedrības, ordeņu tipa organizācijas utt. Konspiratīvās struktūras nekādā gadījumā netiek izsmeltas tikai ar masoniem un kvazimasoniem, lai gan XVIII gadsimtā un lielā XIX gadsimta daļā tās bija dominējošās konspiratīvo struktūru formas. Tomēr XIX gadsimta beigās un XX gadsimtā radās jaunas, daudz mūsdienīgākas konspiratīvo struktūru formas, kas neatcēla vecās un nereti bija saistītas ar tām. Tomēr jaunās KS bija daudz lielākā mērā saistītas ar politiku, ekonomiku un izlūkošanu.

Konspiratīvās struktūras ir kapitālisma kā sistēmas trešais „stūris”, kurš atrodas augšā virs diviem citiem „stūriem” – valsts un kapitāla, kuri atrodas vienā plaknē. Konspiratīvās struktūras ir kapitālisma trešā dimensija, kas dod pilnīgu un viengabalainu skatu uz kapitālismu kā sistēmu. Kad kapitālistiskās ēras vēsturnieki raksta un stāsta mums tikai par valsts un kapitāla vēsturi, tad tā ir nepilna, nepilnīga un viltus vēsture. Tā ir trīsdimensiju sistēmas divdimensiju vēsture. Bez konspiratīvo struktūru vēstures kapitālistiskā laikmeta vēsture nav iespējama. Cita lieta, ka konspiratīvo struktūru vēsturei ir jābūt ierakstītai kapitāla (tā uzkrāšanās ciklu) un valstu (to cīņas par hegemoniju) vēsturē, un to attiecības ir jāanalizē kā subjekta un sistēmas. Tikai šai gadījumā mēs iegūsim pilnīgu, integrālu laikmeta vēsturi, nevis tikai shēmu, kura spēj apmierināt tikai profānus (tai skaitā arī ar zinātniskiem grādiem).

Konspiratīvās struktūras noņem ne tikai pamata politiski – ekonomiskās pretrunas, par kurām jau tika minēts, bet arī citas: starp dažādām kapitāla formām, attiecīgi arī starp dažādām kapitālistu šķiras frakcijām, kā arī starp valstīm. Pārstāvot vienlaicīgi gan valsti, gan kapitālu, organizatoriski tos saistot tādā sfērā, kura atrodas ārpus valsts un ārpus kapitāla, konspiratīvās struktūras tādējādi nokļūst virs kapitāla un virs valsts, paužot vienotas ilgtermiņa kapitālistiskās sistēmas intereses un tādējādi personificējot kapitālistu šķiras, kā visas sistēmas sistēmveidojošā elementa, vienotās ilgtermiņa intereses.

Visbeidzot ir vēl viena svarīga buržuāziskās sabiedrības pretruna, kuru noņem konspiratīvās struktūras. Buržuāziskā sabiedrībā oficiālā vara nav sakrāla, noslēpums nav tās imanents raksturlielums. Tas ir tikai „pirmskapitālisma” Āzijas, Āfrikas un pirmskolumba Amerikas sabiedrībās noslēpums bija imanents varas raksturlielums. Pie tam šis noslēpums atradās „virspusē”, tas bija visiem acīmredzams. Cilvēki zināja par slepeno varu un par varas slepenību un pašu varu uztvēra lielā mērā kā kaut ko noslēpumainu un sakrālu. Tāpēc, starp citu, šādās sabiedrībās nebija īpašas nepieciešamības pēc sazvērestības kā sistēmas, kā kaut kāda īpaša fenomena. Tas, protams, nenozīmē, ka tajās nebija sazvērestību un slepenas cīņas.

Pavisam savādāk ir ar kapitālismu kā sistēmu. Tā kā kapitālismā produktīvām attiecībām ir ekonomisks raksturs, bet cilvēku ekspluatācija tiek veikta kā acīmredzama darbaspēka apmaiņa pret sabiedrisko produktu, sociālie procesi ir gandrīz caurspīdīgi: tirgus, preču – naudas attiecību kundzība, varas institucionāla izolēšana no privātīpašuma, ekonomikas izolēšana no morāles, reliģijas izolēšana no politikas, politikas izolēšana no ekonomikas (pēc „Leina likuma” ekonomikas vadība ir jāatdala no administratīvi – politiskajiem procesiem), ekonomikas izolēšana no sociālās sfēras. Tas viss parāda buržuāziskās sabiedrības sociālās un varas attiecības. Ekonomiskās, sociālās, politiskās sfēras un to savstarpējo attiecību racionalizācija maksimāli atklāj tos procesus, kuri notiek šajās sfērās, padara tos par principiāli „nolasāmiem” un pārvērš par īpašu zinātnisku disciplīnu (socioloģijas, ekonomikas, politikas) pētniecības objektu.

Buržuāziskā sabiedrībā vara zaudē savu sakrālību un noslēpumainību. Pie tam, bez valsts eksistē arī vēl pilsoniskā sabiedrība. Vara buržuāziskā sabiedrībā – valsts un politika – (jo īpaši kopš XIX gadsimta vidus) ir, ja ne caurskatāma, tad pietiekami saskatāma, vēl jo vairāk arī tādēļ, ka tā oficiāli pretendē uz atvērtību un racionalitāti. Te vēl ir jāpiemin vispārējas vēlēšanu tiesības (Lielbritānijā kopš 1867.gada), kā arī apstāklis, ka buržuāziskā sabiedrība (kapitālistiskās sistēmas kodolā) ir vienīgā, kura legalizē politisko opozīciju un, lai gan liekulīgi, bet tomēr oficiāli pasludina demokrātiju un cilvēktiesības kā politiskos principus. Tas protams rada ļoti nopietnas problēmas gan kapitālistu šķirai, gan tās intereses pārstāvošajai valstij, tas ir – problēmas visai sistēmai kopumā, kuras pieaug, saasinoties sociālajiem konfliktiem, notiekot kariem un revolūcijām.

Atklāta, demokrātiska politiska fasāde visnopietnākā kārtā apdraud, ja ne padara neiespējamu kapitālistiskās sistēmas kā tādas funkcionēšanu, tas ir, tā padara neiespējamu kapitālistu šķiras augšējam slānim realizēt savas intereses uz visas pārējās sabiedrības rēķina un par sliktu visai pārējai sabiedrībai, padara neiespējamu šādas varas atbalstīšanu no sabiedrības vairākuma un padara neiespējamu kapitālistiskās šķiras augšējā slāņa privilēģiju saglabāšanu. Tāpēc šādas politekonomiskas sistēmas normālas funkcionēšanas loģika prasa izveidot slēptu varas kontūru, „ēnu”, „aizkulises” – to, pēc kā nebija tik liela nepieciešamība pirmskapitālistiskās sabiedrībās. Šī nepieciešamība ir jo spēcīgāka un dzelžaināka, jo demokrātiskāka izskatās ārējā fasāde, kurai tieši savas atvērtības un demokrātiskuma dēļ nevar būt reālas varas vai arī kuras reālai varai ir jābūt maksimāli ierobežotai. Tas arī ir vēl viens no konspiratīvo struktūru uzdevumiem, kuru spēcīgums un varenība ir tieši proporcionāls ārējam demokrātiskumam un atvērtībai.

Mūsdienu konspiratīvās struktūras radīja noteikts subjekts – XVII gadsimtā latenti, XVIII gadsimtā jau atklāti. Savukārt pats šis subjekts tika izveidots („salikts”) Anglijā – tā radīšanas aktīvā daļa bija XVI gadsimta otrā un XVII gadsimta pirmā puse.

Visai zīmīga ir venēciešu mākslinieka Antonio Kanaleto (1697-1768) gleznu lielā popularitāte XVIII gadsimta britu augšējos slāņos. Viņa gleznas pirka hercogs Ričmonds, erls Karlails un daudzi, daudzi citi, bet hercogs Bedfords vispār 24-ām viņa gleznām piešķīra veselu zāli. Kādēļ tāda popularitāte? Lieta tāda, ka Kanaleto radīja slaveno Venēcijas skatu gleznu sēriju, kurās tika attēlota nevis XVIII gadsimta, bet gan XV – XVI gadsimta Venēcija, kad pilsēta bija plaukstoša un pašpārliecināta. Kanaleto vēl redzēja kaut ko no šī laikmeta atblāzmas. Savukārt britu esteblišmentam tāda Venēcija bija veiksmes simbols: viņi uzskatīja, ka tieši ārējā tirdzniecība, kāda XV – XVI gadsimtā bija venēciešiem, no kuriem viņi pārņēma stafeti, ir varas un bagātību motors. Tieši tāpēc viņi bija tādā sajūsmā par venēciešu gleznotāja daiļradi.

Ambasidor_in_Dodge_palice

Buniraco

canal303Riva_degli_Schiavoni_Looking_East2

Canaletto_-_The_Grand_Canal_and_the_Church_of_the_Salute

Canaletto_Return_of_the_Bucentoro_to_the_Molo_on_Ascension_Day,_1732__Royal_Collection__Windsor_

Molo_on_Ansensiol_Day

Regata_on_Grand_chanel

Pusotru gadsimtu vēlāk finansists Jalmars Šahts (1877-1970), aicinot Eiropas baņķierus atbalstīt Hitleru, pamatoja to tā, ka Hitlers beidzot iznīcinās nacionālās valstis un baņķieri iegūs „Venēciju Eiropas izmēros”.

XIII – XVII gadsimta Venēciju kā savu senču dzimteni uzskata ne tikai daļa ietekmīgi XIX gadsimta beigu briti, bet arī daži ne mazāk ietekmīgi XX gadsimta beigu amerikāņi: pēc viņu domām ASV XX gadsimta beigu situācija pasaulē lielā mērā atgādina Venēcijas XIII – XVII gadsimtu situāciju Eiropā un pasaulē. Pēc vēsturisko līdzību atzīšanas seko venēciešu principu un norādījumu atzīšana. Droši var teikt, ka anglosakši – briti XVII – XIX gadsimtā un amerikāņi XX gadsimtā iemiesoja un attīstīja venēciešu politekonomisko tradīciju, protams, būtiski to papildinot, bet neizmainot tās būtību. Tā nav nejaušība, ka daudzi mūsdienu pasaules finansu – politiskā augšgala pārstāvji ir venēciešu aristokrātu pēcnācēji, kuri ir saradojušies ar lielākajām dinastiju, aristokrātijas un finansistu ģimenēm abās okeāna pusēs.

Tieši viduslaiku Venēcija, kurā XVI gadsimtā dzīvoja 200 tūkstoši cilvēku un kuru pārvaldīja 40 ģimenes, nevis antīkās Atēnas vai Roma,lielā mērā izveidoja mūsdienu Rietumus. Par Venēcijas lomu Eiropas vēsturē papildus visam citam liecina arī tās ģenētiski – ģenealoģiskais ieguldījums. Venēciešu aristokrātija deva 17 pāvestu ģimenes, ieskaitot Bordžas un Orsini, ar venēciešu aristokrātiem saradojās Mediči, Sforcas, Parmas un Francijas Burboni, Savojas valdnieki, Bavārijas Vitelsbahi un vēl sešas– septiņas hercogu un markgrāfu dinastijas. No Venēcijas ir nākušas sekojošas ebreju ģimenes: Morpugo (finansēja Napolionu), Varburgi (finansēja Napoleonu un Hitleru), amerikāņu Keboti (ebreju Kaboti ģimene no Lombardijas, kura X gadsimtā pārcēlās uz Venēciju). Pa sieviešu līniju ar venēciešu aristokrātiju ir saistīti nearistokrātiskas izcelsmes finansisti un rūpnieki, piemēram, „Fiat” īpašnieki Anjeli. Šo uzskaitījumu varētu vēl turpināt.

Venēcieši kļuva par jauna plēsonīga eiropiešu (Rietumu) subjekta formēšanās katalizatoru, kurš izrādījās „svešs” ne tikai attiecībā pret neeiropiešu civilizācijām, bet arī attiecībā pret pašiem eiropiešiem. Īpaši lielu ietekmi venēcieši atstāja tieši uz Angliju.

La Serenissima jeb „Svešie” Eiropā

Venēcijas republika 16.gadsimtā (in dark red the territories conquered at the start of the 15th century, in red the territories at the start of 16th century, in pink the territories conquered temporarily, in yellow the sea dominated by Venetian fleet during the 15th century, in orange the main routes, purple squares are the main emporiums and commercial colonies)

Venēcijas republika 16.gadsimtā (in dark red the territories conquered at the start of the 15th century, in red the territories at the start of 16th century, in pink the territories conquered temporarily, in yellow the sea dominated by Venetian fleet during the 15th century, in orange the main routes, purple squares are the main emporiums and commercial colonies)

Venēcija pasaules vēsturē „startēja” kā Romejas impērijas kontrolēta teritorija (Romejas impēriju par Bizantiju sāka dēvēt XVI gadsimta vidus vācu vēsturnieki, lai vienīgā Romas impērija būtu Svētā Romas impērija, kas tolaik satāvēja galvenokārt no vācu zemēm). Tomēr IX gadsimtā pēc Kārļa Lielā (742-814) [franku karalis, Karolingu dinastijas pārstāvis, pirmais Svētās Romas impērijas imperators] dēla Pipina (769—811) karagājiena uz Ziemeļitāliju (810.gads) un vienošanās noslēgšanas ar Romejas impēriju, Venēcija pamazām atbrīvojās no Bizantijas kontroles.

Kārlis Lielais, Enriko Dondolo

Kārlis Lielais, Enriko Dondolo

Venēcija (jeb kā to mīlīgi dēvē paši tās iedzīvotāji – La Serenissima (Viņa Augstība)) ieguva vēsturisko spēku uz savas bijušās metropoles izlaupīšanas rēķina. Venēcijas augstmaņiem (kopā ar benediktīniešiem un Vatikānu) bija liela loma krusta karu, kas pēc būtības bija laupīšanas kari, organizēšanā. Bet venēciešu organizētā Konstatntinopoles ieņemšana un izlaupīšana Trešā krusta kara laikā 1204.gadā (dodžs tolaik bija Enriko Dondolo (1107-1205)[dodžs -vēlēts Venēcijas valdnieks, kaut kas līdzīgs mūsdienu valstu prezidentiem; pats vārds cēlies no latīņu „Dux”- spēks]) deva viņiem tiem laikiem milzīgas bagātības (400 tūkstoši sudraba markas) un citus milzu ieguvumus – gan materiālus, gan arī nemateriāla rakstura (tai skaitā arī trīs astotdaļas no Bizantijas teritorijas un virkni stratēģiskas Vidusjūras salas kā, piemēram, Krēta un Kipra, nemaz nerunājot par tādu neizmērojamu ieguvumu kā ģeopolitiskā pretinieka likvidēšanu).

Jau XIII gadsimta pirmajā trešdaļā venēcieši, kā arī genujieši un lombardieši bija iedzinuši parādu jūgā lielu Eiropas daļu; kā politisko sabiedroto viņi izmantoja Romas pāvestu, atbalstot viņu cīņā ar Svētās Romas imperatoru. Lielā mērā pateicoties viņiem notika Hohenštaufenu [Svētās Romas impērijas dinastija 1138-1254] krišana [1268.gads – pēdējā Hohenštaufenu dinastijas pārstāvja Konradīna (1252-1268), Jeruzalemes un Sicīlijas karaļa, nāve]. Itāļu bankas, izmantojot finansu mehānismus, pakļāva sev Rietumeiropu; tai pat virzienā strādāja arī templiešu ordenis (1119-1312)[izveidots pēc Jeruzalemes ieņemšanas svētceļnieku aizsardzībai; reāli nodarbojās ar finansu operācijām; īsā laika posmā kļuva ļoti bagāts un ietekmīgs ].

XIII gadsimta vidū venēcieši „palaiž” zelta dukātu [nosaukums cēlies no vārda „duke” – hercogs, jo tās formāli izlaida hercogistes], kurš apgrozībā bija līdz pat 1840-ajiem gadiem. Kontrolējot bagātākās Eiropas sudraba raktuves (vācu zemes, Ungārija, Slovēnija, Balkāni), venēcieši nodibināja sakarus ar Ķīnu, mainot sudrabu pret zeltu un, kā norāda A.Duglass, šī bimetālikā sistēma pareizināta uz Venēcijas – Ķīnas „asi”, deva venēciešiem neierobežotas iespējas „slaukt” Eiropas reālo („fizisko”) ekonomiku, kura, pateicoties Venēcijai, laiku pa laikam izjuta „sudraba badu” [tas ir laiku pa laikam bija skaidras naudas trūkuma izsauktas krīzes līdzīgi kā tas notiek joprojām].Tas kā venēcieši parazītiski izsūca Eiropu [citiem vārdiem sakot „pelnīja” uz visas Eiropas rēķina] redzams no sekojošiem datiem: vidējais Eiropas ekonomikas pieaugums XIV gadsimtā bija 3-4%, savukārt Venēcijas gada ienākums tai pat laikā bija 40% (4 miljoni dukātu).

XIV gadsimta pirmajā trešdaļā Eiropas monarhi deva augļotājiem spēcīgu triecienu. Vispirms Francijas karalis Filips IV Skaistais (1285–1314) sagrāva templiešu ordeni Francijā [saziņā ar pāvestu templieši tika izsludināti ārpus likuma, īpašumi konfiscēti, bet notvertie biedri sodīti ar nāvi]. Daļa templiešu aizbēga uz Skotiju, bet daļa uz Portugāli (tieši tas ir Skotijas un vēlāk arī Anglijas ciešo kontaktu ar Portugāli iemesls).

Filips IV Skaistais, Eduards III

Filips IV Skaistais, Eduards III

Pēc tam Anglijas karalis Eduards III (1312-1377) atteicās atmaksāt parādus florenciešu baņķieriem: 1343.gadā – Perucci, bet 1345.gadā – Bardi, tādējādi novedot tos līdz bankrotam, kas izraisīja visas Rietumeiropas finansu krīzi un haosu finansu jomā. Itāļu vēsturiskajā atmiņā Perucci un Bardi banku namu krahs ir tāda mēroga katastrofa, ka par to atcerējās vēl XX gs.: 2.pasaules kara laikā Musolini paziņoja, ka pēc uzvaras karā piespiedīs britus atdot Eduarda III parādu ar visiem 600 gadu laikā sakrājušamies procentiem. XV gs. vidū, tas ir pēc simts gadiem pēc Bardi un Perucci krišanas, to laiku baņķiemiem, piemēram, Mediči, neizdevās sasniegt viņu līmeni.

Genuja un Venēcija arī cieta no XIV gadsimta otrās puses un XV gadsimta pirmās puses finansu haosa, kuru saasināja mēra epidēmija, ekonomiskā krīze un sociālie nemieri. Tomēr XV gadsimta situācija sāka mainīties. Sākumā, XV gadsimta vidū, dodža Frančesko Foskari (1373-1457) laikā venēcieši sagrāba ievērojamu daļu Ziemeļitālijas, aizvirzoties uz „terraferma” līdz Bergamo, kur Sv.Marka spārnotais lauva [Venēcijas simbols] sastapās ar Milānas čūsku. Šiem jauniegūtajiem īpašumiem, kā raksta D.Abulafija, bija sava nozīme XVI-XVII gadsimtā, kad venēcieši sāka pārcelties uz rietumiem.

Venēcijas lauva un Milānas čūska

Venēcijas lauva un Milānas čūska

Kā atzīmēja Fernāns Brodels, iegūstot XV gadsimta pirmajā pusē Paduju, Veronu, Brešiju un Bergamo, Venēcija izveidoja mini impēriju, kas piesedza to no Itālijas puses. Arī tas bija viens no sava veida nākotnes ieguldījumiem.

Tomēr galvenais Venēcijas stāvokļa uzlabošanās avots tāpat kā XIII gadsimta sākumā bija Konstantinopole. Venēcieši (kopā ar genujiešiem) atrisināja savas problēmas uz Romejas impērijas rēķina, kur tolaik valdīja Paleologu dinastija (itāļu Viterbo ģimenes grieķu atzars, kuram bija cieši sakara ar Mediči ģimeni; Bizantijas imperatori no 1261.līdz 1453.gadam). Līdzīgi kā 1204.gadā, Venēcija apvienoja savus spēkus ar Vatikānu (un arī Genuju); ir ziņas, ka viņi palīdzēja Mehmedam II (1432-1481) ar naudu Konstantinopoles ieņemšanā, bet daļa genujiešu algotņu Romejas impērijas armijā izrādījās nodevēji un atvēra ienaidniekam pilsētas vārtus. [1453.gadā Osmaņu imperators ieņēma Konstantinopoli (pašreiz Stambula) līdz ar ko savu eksistenci beidza Romejas (Bizantijas) impērija.]

Frančesko Foskari, Mehmeds II

Frančesko Foskari, Mehmeds II

Nevajag brīnīties par šādu venēciešu nostāju, un lieta te nav tikai finansu- politiskajos ieguvumos, kas pārsniedz reliģiozās kristiešu jūtas: „vērtības kļūst visai elastīgas, kad lietas sāk grozīties ap varu un peļņu”, komentējot šādas situācijas, saka I.Vallerštains. Te ir jāņem vērā vēl cits apstāklis.

Kā norāda A.Čaitkins, agrajos viduslaikos venēciešu tirdznieciski – politiskā elite veidojās no Konstantinopoles tirgotāju dinastijām no toreiz bagātā Fanaras rajona. „Fanarioti” savukārt lielākā daļa bija nākuši no Levantas, tas ir Austrumvidusjūras. Šim reģionam bija raksturīgs dažādu etnosu, kultūru, tradīciju, reliģisku un mistisku novirzienu sajaukums. Pie tam mistiski uzskati bieži vien izrādījās stiprāki par reliģiskiem, ietērpjoties [maskējoties] dažādu reliģiju ārišķīgos ietērpos: gan kristietības (plašāk zināmākais tās mistiskais, nekristietiskais un kristietībai pretējais (naidīgais) kodols ir gnosticisms), gan vēlāk arī islāma. Tādējādi Venēcijā nokļuva senu dzimtu pārstāvji ar dziļiem antikristietiskiem uzskatiem, kuri sekoja gnosticisma tradīcijai vai arī seno austrumu reliģiskajiem kultiem – feniķiešu un jo īpaši babiloniešu. Zīmīgi, ka Venēcijas simbols ir spārnotais lauva, kas ir plaši izplatīts senajos Tuvajos Austrumos. Savukārt Sv.Marka spārnotais lauva, kurš atrodas vienā uz Pjacettas [laukums Venēcijā] kolonām, visdrīzāk ir persiešu izcelsmes (m.ē. IV gs.).

Tādējādi aiz formāli kristīgās, katoliciskās fasādes Venēcijā, Sv.Marka bazilikā slēpās pavisam cita reliģiska tradīcija, kura bija naidīga kristietībai vai kā minimums alternatīva tai. Tieši tādēļ Venēcijas attieksme pret Romejas impēriju no vienas puses un katoļu pasauli un Vatikānu no otras puses bija saistīta ne tikai ar finansu – ekonomiskām interesēm, bet arī ideju – reliģiskajiem uzskatiem: un šai ziņā Venēcija kristīgajā Eiropā bija kā „Svešie”.

Šķietami Venēcijai bija saulainas perspektīvas, īpaši pēc tam, kad turki, ne bez viņu palīdzības, iekaroja Konstantinopoli (1453.g,) un venēcieši kā pateicību saņēma savu „ievārijuma burku un pīrāgu grozu” [kaut kāds krievu izteiciens]. Pēc būtības turki nodeva venēciešu pārziņā Osmaņu impērijas diplomātijas un izlūkdienestu kurēšanu [vadīšanu]. Tomēr, neskatoties uz šķietami tik veiksmīgu lietu kārtību, globālā situācija sāka attīstīties pret Venēciju.

Pirmkārt, Osmaņu impērija bija daudz spēcīgāka par norietošo Romejas impēriju. Osmaņu impērijai Austrumos bija savas tirdzniecības intereses un tā objektīvi ja ne pārtrauca, tad apgrūtināja venēciešiem tirdzniecību ar Austrumiem. Venēcija kopš tās pirmsākumiem bija autrumu orientēta pilsēta: laikā, kad visas Ziemeļitālijas pilsētvalstis orientējās uz ziemeļiem Svētās Romas impērijas imperatora virzienā vai uz dienvidiem Romas pāvesta virzienā, Venēcija pagriezās ar muguru pret viņiem visiem un orientējās uz austrumiem. Tad nu lūk, jaunajā ģeopolitiskajā situācijā šī orientācija bija apdraudēta. Kā norāda R.Krauli, osmaņi draudēja izjaukt Venēcijas „laulības ar jūru” (Vidusjūru, protams).

Otrkārt, portugāļi (Vasko de Gama (1469-1524)) „izveidoja” alternatīvu ceļu uz Āziju apkārt Āfrikai, tādējādi ievērojami kaitējot venēciešiem. Venēcijas vēstnieks Kairā izteicās, ka jūras ceļa atklāšana uz Austrumiem apkārt Āfrikai ir „саuse de grande ruina del stato Veneto” („milzīgu zaudējumu iemesls Venēcijas valstij”).

Pāvests Jūlijs II (Džiliāno della Rovere)

Pāvests Jūlijs II (Džiliāno della Rovere)

Treškārt, 1509.gadā pret venēciešiem Kambrijas līgā apvienojās gandrīz visas ievērojamākās Eiropas valstis (izņemot Angliju), ieskaitot Svēto krēslu [Romas pāvesta valsti] un 1511.gadā venēcieši cieta sakāvi. Pilnīgu Venēcijas noslaucīšanu no zemes virsmas venēciešu oligarhijai izdevās novērst tikai uzpērkot pāvestu Jūliju II (1443-1513, pāvests no 1503.g.). Viņš, starp citu, ir pirmais Romas pāvests, kura līķi iebalzamēja.

Tādējādi XVI gadsimta sākumā Venēcija nokļuva ļoti apgrūtinošā stāvoklī un tās valdošie slāņi centās darīt visu, lai vairs neatrastos atklātā konfrontācijā ar visu Eiropu. Lai to panāktu, pirmkārt, bija nepieciešams iegūt kādas Eiropas lielvalsts atbalstu, cieši piesaistot to sev finansu ziņā; otrkārt, vajadzēja izdarīt tā, lai Eiropai vairs nebūtu tik lielas daļas par Venēciju, tas ir, uzmanības novēršanai vajadzēja izraisīt Eiropā iekšēju konfliktu.

Ārpolitiskais uzsvars tika likts uz Habsburgu dinastiju. Te venēcieši „pārņēma stafeti” no genujiešiem, kuri finansiāli kontrolējot Burgundiju [valstisks veidojums Francijas teritorijā ar ambīcijām uz visas Francijas pārvaldīšanu; pašreiz viens no Francijas reģioniem] un franciski runājošos Šveices kantonus, visādi veicināja Burgundijas karaļnama un Hasburgu laulības (XV gs. Francijas vēsturē tiek saukts par „Burgundijas” periodu, norādot uz šīs hercogistes lielo nozīmi šai periodā). Tā rezultātā tika iegūta kontrole pār Spāniju un attiecīgi arī Portugāli (ne velti Dž. Arrigi pirmo kapitāla uzkrāšanas posmu nosauca par genujas-ibērijas, norādot uz to simbiozi). Tagad vajadzēja tikai „iestumt” Habsburgus Svētās Romas impērijas tronī un venēcieši arī aktīvi sāka ar to nodarboties.

Venēciešu sudrabs, ko tie ieguva caur vācu augļotājiem (kopš XVI gadsimta vidus venēcieši aktīvi apguva Vācijas dienvidus: Ninbergā un Ausburgā izveidojās „venēciešu kvartāli”; ar venēciešiem visciešākā mērā sadarbojās slavenā baņķieru Fuggeru dzimta ) palīdzēja Spānijas karalim Kārlim I Habsburgam (1500-1558)[pirmais apvienotās Spānijas karalis] kļūt par Svētās Romas impērijas imperatoru Kārli V. Kārļa konkurentam, Francijas karalim Franciskam I Valuā (1494–1547) vienkārši nepietika naudas balsotāju uzpirkšanai. Francisks bija gatavs piedāvāt imperatora ievēlētājiem (kūrfirstiem) 3 miljonus zelta kronu. Kārlim tādas naudas nebija, bet viņam palīgā nāca venēcieši, piesaistot ietekmīgo Ausburgas lielbagātnieku Fuggeru, kurš nodrošināja lielāku naudassumu kā spēja atļauties Francijas karalis. 1515.gadā balsu uzpirkšana sasniedza savu mērķi un Kārlis kļuva par Svētās Romas impērijas imperatoru.

Jakovs Fuggers Bagātais, Kārlis I (V) Habsburgs, Franciskam I Valuā

Jakovs Fuggers Bagātais, Kārlis I (V) Habsburgs, Francisks I Valuā

Un te ir jāvērš uzmanība uz raksturīgu venēciešu pieejas niansi: tas, ka venēcieši finansiāli atbalstīja Kārli pret Francisku, viņiem netraucēja pēc dažiem gadiem finansiāli atbalstīt Franciska I karu pert Kārli V, ko tobrīd finansēja genujieši. Un to darot viņi kopā rīkojās viena mērķa sasniegšanai – konflikta izraisīšanai un uzturēšanai Eiropā, kurš solīja milzu peļņu, un lielvalstu uzmanības novēršanai no savām valstelēm. 1523.gadā Jakovs Fuggers Bagātais (1459-1525) rakstīja Kārlim V, ka bez viņa, Fuggera palīdzības „viņa augstība nebūtu ieguvis Romas kroni”, bet viņš, protams, noklusēja, ka ievērojamu šīs summas daļu piešķīra venēcieši un ka Fuggera atbalsts bija viņu politiskā spēle, kas virzīja Fuggera ekonomisko spēli. Rezumējot jāpasaka, ka šīs venēciešu spēles rezultātā visu XVI gadsimta pirmo pusi norisinājās t.s.”Itālijas kari” starp Franciju un Spāniju.

Kārļa V Habsburga pārvaldāmās teritorijas

Kārļa V Habsburga pārvaldāmās teritorijas

Finansu ziņā venēcieši kontrolēja Spāniju kopā ar genujiešiem; vācu kūrfirstu valstiņas pārsvarā bija venēciešu ietekmes zona, bet Šveices kantoni – genujiešu, lai gan te pakāpeniski venēcieši audzēja savu ietekmi, kura uz 1815.gadu (Svētās savienības – faktiskas Šveices valsts nodibināšanas brīdi) bija tik ievērojama, ka Šveice tika izvēlēta kā papildus venēciešu ģimeņu bagātību glabāšanas vieta un apdrošināšanas kompāniju „zona”. Šveicē samērā ātri izveidojās cieša finansu un ģimeniska savienība starp venēciešu un vietējām protestantu ģimenēm (šai ziņā der atgādināt, ka protestantisms ir vis jūdaizētākā kristietības versija, kas pietiekami saskanīgi sadzīvo ar gnostiskām un tamlīdzīgām misticiskām mācībām).

Kari starp Spāniju un Franciju nebija vienīgais konflikts, ko savās politiskajās un finansu interesēs palīdzēja izraisīt venēcieši. Uzreiz pēc zaudējuma Kambrejas līgai un, izglābjoties tikai pateicoties pāvesta uzpirkšanai, venēcieši sāka sponsorēt un atbalstīt Romas katoļu baznīcas kritiķus un pretiniekus, tādējādi finansējot nākamo Reformāciju [1517.g. – protestantu baznīcu izveidošanās, atdaloties tām no Romas katoļu baznīcas]. Bet kad Reformācijas process jau bija neatgriezeniski palaists un sāka „uzņemt apgriezienus”, venēcieši sāka atbalstīt Kontrreformāciju, finansējot to un atbalstot cīņu pret Reformāciju.

Konkrēti tieši Venēcija aktīvi strādāja, lai tiktu izveidots jezuītu ordenis. Kriptoebreju (pēc citas versijas – senas basku ģimenes pārstāvi) Ignāciju Lojolu (1491-1556, jezuītu ordeņa dibinātājs (1534.g.) un pirmais vadītājs) Reformācijas problēmas risināšanai rekomendēja Kontari ģimene – viena no vecākajām un ietekmīgākajām Venēcijas ģimenēm (no tās nākuši 8 Venēcijas dodži, 4 patriarhi un 44 San Marko rajona prokuratori (pārvaldnieki)).

Tādējādi ar vienu šāvienu tika nošauti divi zaķi: katoļi – kontrreformatori ieguva varenu ieroci, kura esamība pati par sevi stipri padziļināja un saasināja reliģisko konfliktu Eiropā, savukārt Kontarini ģimene un līdz ar to visi venēcieši ieguva savā rīcībā Eiropas mēroga specdienestu.

Ignācijs Lojola, Filips II Habsburgs ar sievu Mariju I Tjūdori "Asiņaino"

Ignācijs Lojola, Filips II Habsburgs ar sievu Mariju I Tjūdori “Asiņaino”

XVI gs. vidū „Itālijas kari” beidzās un venēciešiem bija nepieciešams jauns konflikts. Tieši viņi sakūdīja Filipu II (1527-1598)[ Kārļa V dēls, kurš nomainīja viņu Spānijas tronī] uzsākt „krusta karu” pret holandiešu protestantiem, kuri aktīvi veidoja antispāņu kustību.

Šīm holandiešu antispāņu aktivitātēm ir vairāki iemesli. Parasti oficiozajā vēsturē tiek minēts tikai viens no tiem – spāņu jūgs utt. Bet te bija arī otra medaļas puse.

1557.gadā ar Valjadolidas dekrētu Filips II apturēja valsts maksājumus un aizliedza izvest zeltu no Spānijas, jo iedzīvojās uz tā rēķina visi citi (tai skaitā arī holandieši), tikai ne spāņi. Fuggerus šis dekrēts iznīcināja pavisam, bet Antverpenei un Antverpenes biržai tas bija trieciens no kura tā arī nespēja atgūties (Antverpene tolaik bija Ziemeļeiropas tirdzniecības centrs, kurš pēc šī dekrēta uz īsu mirkli pārvietojās uz Hamburgu, bet pēc tam uz Amsterdamu, kur tas apmēram gandrīz 100 gadus arī palika). Itāļu, vācu un angļu baņķieri pameta Antverpeni un šī piespiedu „atšķiršana” no līdz tam ļoti ienesīgās Spānijas zelta plūsmas bija viens no faktoriem, kas izraisīja t.s. „Nīderlandes revolūciju”.

Sodīt holandiešus kūdīja ne tikai venēcieši, bet arī genujieši: ja XII-XV gadsimtā Venēcija un Genuja bija nesamierināmi pretinieki un konkurenti, tad jaunajos XVI gadsimta apstākļos, saglabājot noteiktus konkurences elementus, šīs pilsētas bieži rīkojās kopējās savienībās. Genujieši, pārņemot no Fuggeriem Spānijas finansēšanu, deva Filipam kredītus ar procentu likmi 70%. Filipam bija ko maksāt. Spāņu kolonijas Meksikā un Peru no XVI gadsimta līdz pat XIX gadsimtam nodrošināja pasaulei 80% no visa sudraba. Tieši pasaulei un pirmkārt genujiešiem un venēciešiem, jo šis sudrabs tūlīt pat no Spānijas tika izvests. Šīs milzīgās naudas plūsmas apguvei venēcieši 1587.gadā nodibināja savu pirmo valsts banku – Ваnco di Piazza di Rialto (vēlāk to pārņēma Ваnco del Giro), tādējādi aizsākot Eiropā centrālo banku dibināšanu, savukārt genujieši nodibināja Bezansonas tirgu Pjačencā (Ziemeļitālijā), kas vairākus gadu desmitus bija nozīmīga darījumu slēgšanas vieta.

„Bimetāliskie kontakti” ar Ķīnu , kur 1570.gadā tika ieveists vienots nodoklis sudraba naudā, un Spānijas finansiālā aplaupīšana (tai skaitā arī ar tolaik Spānijas pārvaldībā esošās Holandes provinces dumpja palīdzību, ko vēlāk vulgārie marksisti apsauca par „Nīderlandes buržuāzisko revolūciju”) ļāva venēciešiem uz 1600.gadu ne tikai nomaksāt visu valsts parādu, bet atstāt valsts kases atlikumā 12 – 14 miljonus dukātu, kas tiem laikiem ir milzu nauda [un kur nu vēl pašu ģimeņu personiskās bagātības].

Daļu no Spānijā nopelnītās naudas (tai skaitā milzīgie procenta maksājumi par aizdevumu) venēcieši deva holandiešiem, finansējot viņu cīņu pret spāņiem, tas ir, viņi to izmantoja, lai organizētu konfliktus, karus, sacelšanās [šī ir klasiski „venēciska” pieja gan attiecībā uz to, ka problēmas tiek risinātas mākslīgi radot visādas nebūšanas, tai skaitā karus, gan arī tai ziņā, ka samaksa nebūšanu realizācijai tiek ņemta no tiem (muļķiem), kuri paši no tām pēc tam cieš, tas ir upuri paši maksā saviem bendēm par savu bendēšanu; šādā situācijā pašreiz atrodas arī Latvija un lielākā daļa tās iedzīvotāju]. Kā XV gadsimta beigās ciniski žēlojās Venēcijas sūtnis Spānijā, agrāk, lai organizētu karu, bija nepieciešams 1 miljons dukātu, bet nu inflācijas dēļ tas maksājot jau dārgāk. Te vēl jāpiemin, ka daudzi holandieši, tai skaitā augstākā ranga, kurus pie sevīm mājās spāņi vajāja, ieguva patvērumu Venēcijā. [Te var vilkt paralēles ar mūsdienu pasauli, kur daudzi noziedznieki un nelieši, kuriem rodas problēmas savā valstī, dabūn patvērumu Londonā].

Šajos visas Eiropas reliģiski – politisko konfliktu apstākļos, ko venēcieši radīja un aktīvi atbalstīja, viņi varēja mierīgi risināt savas stratēģiskās problēmas: šis Eiropas „ugunsgrēks” viņiem nodrošināja t.s. „breathing space” (atelpas brīdi), kurš ilga gandrīz gadsimtu. Un šī atelpa bija nepieciešama jo dikti arī tāpēc, ka vienota redzējuma par to kā un kad atrisināt savas stratēģiskās problēmas Venēcijas valdošajām aprindām nebija. Pat vairāk, tieši domstarpības šajos jautājumos radīja 1582.gadā nopietu konfliktu Venēcijas valdošo aprindu starpā.

Visa XVI gs. laikā notika tirdzniecības ceļu pārvietošanās [kas arī bija galvenā Venēcijas stratēģiskā problēma] un izveidojās Ziemeļatlantijas ekonomiskā sistēma, jeb pasaule ar Rietumeiropu kā kodolu. Kad Anglijas karaliene Marija I Tjūdore (1516-1558), pēcāk iesaukta par „Asiņaino”, kura bija likumīga Anglijas karaļa Henrika VIII Tjūdora (1491-1547) [anglikāņu baznīcas dibinātājs un venēciešu draugs] likumīga meita un mantiniece, aprecējās ar Spānijas karali Filipu II Habsburgu, Kārļa V dēlu, likās ka šis kodols kļūs par pamatu varenai spāņu – angļu katoliciskai impērijai (abi laulātie bija katoļi; arī Marija, neskatoties uz to, ka viņas tēvs, dēļ vēlmes šķirties, izstājās no katoļu baznīcas).

Tomēr 1558.gadā Marija mirst no vēža un par Anglijas karalieni kļūst ne pārāk likumīga Henrika VIII meita Elizabete I Tjūdore (1533-1603), kura ap sevi bija sapulcinājusi protestantus, dedzīgus katolicisma, pāvesta un Spānijas ienaidniekus. Tā rezultātā kodols sašķēlās un sākās ļoti asa un nežēlīga cīņa starp tā sastāvdaļām par to, kurš kļūs par šīs Ziemeļatlantiskā sistēmas saimnieku. Citiem vārdiem sakot, Eiropas un pasaules tirdzniecības centrs sāka pārvietoties Amerikas un okeāna virzienā, virzoties uz Eiropas rietumiem, tālu no tradicionālās venēciešu tiešās ietekmes zonas un pati Venēcija jaunajos apstākļos no centra sāka pārvērsties par perifēriju. Un lai gan XVI gadsimta beigās venēciešu tirdzniecības apjoms bija divtik liels kā Anglijas un Francijas kopā ņemtu (3 miljoni dukātu pret 1,5 miljoniem), galvenais apgrozījums notika tālu no Vidusjūras. Pie tam pati Vidusjūra kļuva arvien nedrošāka.

Ignatijs Dante, pāvests Gregors XIII

Ignatijs Dante, pāvests Gregors XIII

Šai sakarā 1570.gadā Venēcijas aristokrātu vidū sākās strīdi par nākotni. 1582.gadā šie strīdi izvērtās, kā atzīmē A.Duglass, visasākajā cīņā Venēcijas aristokrātu starpā, kas bija pagrieziena punkts Venēcijas vēsturē. Ironiskas vēsturiskās sagadīšanās dēļ tieši 1582.gadā pēc pāvesta Gregora XIII (1503-1585) rīkojuma tika ieviests jauns kalendārs – gregoriāņu kalendārs, ko izstrādāja speciāla komisija, kurā noteicošā loma bija slavenajam matemātiķim un astronomam Ignatijam Dantem (1536-1586) no Boloņas universitātes, kura savukārt kopā ar Padujas universitāti, bija venēciešu intelektuālā un idejiskā citadele.

Venēcijas aristokrātu vidū sadūrās divas pieejas, divi projekti, divi lieli nākotnes „dizaini” aiz kuriem stāvošās aprindas varētu nosaukt par „vecvenēciešiem” un „jaunvenēciešiem”. Abas grupas bija vienisprātis, ka ir jāpārvieto aktivitātes centrs uz rietumiem un tādēļ ir jāpārņem pilnīgā savā kontrolē viens vai otrs Eiropas „spēka centrs” [citiem vārdiem sakot bija vienprātība par to, ka ir jāpārceļas uz citu vietu]. „Vecvenēcieši” uzskatīja, ka ir jāpalielina kontrole pār Vatikānu un Spāniju, savukārt „jaunveneciānieši” šo virzienu uzskatīja par bezperspektīvu un domāja, ka savā kontrolē ir jāpārņem no Spānijas tālu esošā Holande, kas ne tikai cīnijās pret to, bet arī ieguva no tās ne mzums dividenžu. Holande visa cita starpā dēļ saviem kanāliem lielā mērā atgādināja Venēciju. Gala beigās uzvarēja „jaunveneciānieši” un Venēcijas lauva pārleca, jeb pārlidoja uz Holandi. Simboliskas šī „lēciena” pēdas ir redzamas XVI-XVII gadsimta Holandes kartes kontūra izskatā, kurš atgādina lauvas siluetu.

„Vecvenēcieši” bija spiesti pakļauties, tai pat laikā nepārtraucot savus aktīvos kontaktus ar Vatikānu un Spānijas karaļnamu. Tomēr šīs „troņu spēles” jeb, precīzāk sakot, „spēles ar troņiem” strādāja kopējās venēciešu lietas labā, kļūstot par politekonomiskās darba dalīšanas elementu: vienkārši visas „olas” netika liktas vienā „grozā”, bet pašus „grozus” savā starpā varēja sarīdīt savā strpā [iegūstot no tā politisku un finansiālu ieguvumu].

Holandē venēcieši darbojās ļoti aktīvi. Pirmkārt viņi izdarīja visu, lai nesaraujami saistītu holandiešu intereses ar savējām. Par tādas sasaistes līdzekli kļuva 1602.gadā izveidotā Holandes Ostindijas kompānija. Tomēr iepriekš 1594.-1597. gados Holandes republika, balstoties uz no Ibērijas (Piraneju) pussalas aizbēgušo ebreju kapitālu un sakariem, pārņēma Ziemeļeiropai paredzēto „koloniālo preču” pārdali; galvenokārt tas bija no Portugāles saņemto garšvielu reeksports uz Vāciju.

Kopā ar holandiešu (precīzāk sakot, ebreju) tirgotājiem venēcieši nodibināja Amsterdamas biržu, bet 1609. gadā Amsterdamas banku – Wisselbank, kam bija 2 tūkstoši ieguldītāju un kas bija nozīmīgākā Eiropas banka līdz pat XVIII gadsimta pirmajām desmitgadēm (tas ir vēl pus gadsimtu pēc tam, kad Holandes varenības kalngals pasaules ekonomikā bija palicis pagātnē).

Venēcieši bija pirmie, kuri 1619.gadā atzina Holandes neatkarību. Gadu iepriekš Eiropā sākās karš, kuram bija lemts kļūt par pirmo lielo visas Eiropas karu un kurš turpinājās trīsdesmit gadus (1618-1648) – no tā arī tā nosaukums „Trīsdesmitgadu karš”. Šis karš kļuva par drausmīgu un neredzētu katastrofu milzīgām kontinentālās Eiropas cilvēku masām. Lai gan venēcieši netieši, bet apzināti „pielika roku”, lai organizētu šo karu, tas radīja tiešu un acīmredzamu apdraudējumu viņu jaunajai mītnesvietai – Holandei. Ģeovēsturiski viltīgajiem venēciešiem kļuva skaidrs, ka Holande ir apdraudēta, nedroša un ievainojama teritorija.

Līdzīgi portugāļiem, raksta L.Dehijo, holandieši bija ievainojami, bet tikai citu iemeslu dēļ. Holandes kanālu sistēma kalpoja kā efektīvs aizsargs pret uzbrukumiem no kontinenta, bet citos aspektos Holandei bija jārīkojas nelabvēlīgos apstākļos.

Liela nozīme bija arī tam, ka XVI gadsimta beigu Holande bija jau lielā mērā „aizņemta” ar ebreju kapitālu: uz Holandi vietējo iedzīvotāju reliģiskās iecietības dēļ un augstās iedzīvošanās kāres dēļ atbēga Spānijas un Portugāles ebreji (marāni). Marāni ir Ibērijas pussalas ebreji, kuri formāli bija pieņēmuši kristietību, bet slēpti saglabāja savu ticību (attiecīgi viņi bija kriptojūdaisti). [1492.gadā Spānijas karalis Ferdinands II Aragonietis (1452-1516) izdeva rīkojumu par visu ebreju kristīšanu trīs nedēļu laikā vai izsūtīšanu no valsts, ja viņi atsakās kristīties. Pēc 30 gadiem tas pats notika arī Portugālē.] Viņi atbēga uz Holandi, kad viņus sāka vajāt vietējā vara un inkvizīcija.

„Līdz XVII gadsimta vidum, raksta S.Dubnovs, ebreju kolonijas Holandē droši varēja saukt par „Jauno Spāniju” vai „Jauno Portrugāli”, jo tur mita tikai marāni, kuri bēga no „inkvizīcijas valstīm”. Tolaik Holande bija sefardu centrs [sefardi – visu no Ibērijas pussalas nākušo ebreju nosaukums; marāni – sefardi, kuri pieņēma kristietību]. Tikai kopš XVII gadsimta otrās puses pastiprinās aškanēzu imigrācija no Austrumeiropas [aškanēzi – ebreji, kuri kopš Romas laikiem mita vācu zemēs; viduslaiku vajāšanu rezultātā aškanēzi tika padzīti no vācu zemēm un emigrēja pārsvarā uz Austrumeiropu, konkrēti Poliju, kuras karalis Boļeslavs I (966-1025) visādi veicināja ebreju imigrāciju; tikai pāris gadsimtus vēlāk aškanēzi atkal sāka apmesties vācu zemēs, bet Polija līdz pat 2.pasaules karam bija lielākā ebreju (tieši aškanēzu) koncentrācijas vieta Eiropā, bet daudzi emigrējušie poļu ebreji sevi apsauca par poļiem, kas bija un ir plaši izplatīts arī Latvijā; ilgu laiku Polijas varā bijušajā Latgalē bija vislielākā ebreju koncentrācija no Latvijas novadiem (dažās pilsētās pēc pirmskara cariskās Krievijas statistikas datiem līdz pat 60%)].

Marāniem bija milzīga nozīme XVII gadsimta holandiešu izrāvienā, kam sagatavošanas darbus XVI gadsimta otrajā pusē veica genujieši un venēcieši. Mazliet pārspīlējot savu ciltsbrāļu lomu un, acīmredzot, neko nezinot par venēciešu devumu H.Hercs kopumā pareizi konstatē: „Neapstrīdami, ka tikai marānu kapitāli padarīja iespējamu lielu aizjūras sabiedrību izveidošanu un tirdzniecības ekspedīciju nokomplektēšanu (Maatschappy van derre), kurās kā līdzpartneri ņēma dalību arī Portugāles ebreji.” [Pirmās Ziemeļamerikas kolonijas, no kurām vēlāk izauga ASV, dibināja holandieši, tāpat kā Ņujorku, kuras sākotnējais nosaukums bija Ņuamsterdama.] Tāpēc nav nekāds brīnums, ka ievērojama daļa holandiešu Ostindijas kompānijas akciju piederēja marāniem un viņi piedalījās visās Holandes koloniālajās struktūrās (pēc V.Zombarta domām tieši ar Ostindijas kompānijas akcijām XVII gadsimtā Amsterdamā pirmo reizi notika biržas spekulācijas). Marāniem bija noteicošā loma plantāciju saimniecībās Brazīlijā,pat pēc tam, kad no holandiešiem šo koloniju pārņēma portugāļi.

Ebreju kapitālam, raksta H.Hercs, bija liela nozīme Amsterdamas biržā, kura tolaik [XVII gs.] bija vispasaules mēroga. Kā aktīvi Ostindijas un Vestindijas kompāniju dalībnieki, ebreju kapitālisti daudz darīja, lai ekspluatētu „Jaunās Pasaules” bagātības un ietekmēja pasaules tirgu. Kā liela daudzuma abu šo kompāniju akciju īpašnieki, viņi XVII gadsimta beigās Holandes biržās attīstīja plašas spekulācijas ar šīm akcijām. Šādā veidā bagāti kļuvuši finansisti bieži vien nāca talkā valsts kasei; viņi bija Holandes republikas štatgalteriem [augstākais valsts ierēdnis] tuvu stāvošas personas un sniedza tiem būtiskus pakalpojumus. Ebreji ne reizi vien izrādīja savu labvēlību Orānijas dinastijas štatgalteriem, jo viņi tolaik bija vienīgie Eiropas valdnieki, kuri nevajāja savus ebreju pavalstniekus.” Ne velti štatgalters Orānijas Vilhelms (1650-1702)[Nīderlandes štatgalters no 1672.gada; Anglijas karalis no 1689.gada] īpaši atbalstīja ebrejus un veicināja viņu komercdarbību.

Venēciešiem vispār nebija nekādas pretrunas ar ebrejiem, tai skaitā arī marāniem. Pašā Venēcijā jau 1152.gadā bija ebreju apmetne apmēram 1300 cilvēku sastāvā, bet XVI gs. Venēcijas ebreju kopiena bija izaugusi līdz 6000 cilvēku. Pēc vajāšanu sākšanas marāni bēga arī uz Venēciju un deva lielu ieguldījumu pilsētas intelektuālajā dzīvē, noformējot noteiktas tās tradīcijas. Viena no lielākajām Venēcijas bankām – Lipmanu banka, bija ebreju, bet starp Venēcijas aristokrātu ģimenēm bija arī ebreju ģimenes. Ir zināmi atsevišķi gadījumi, kad venēcieši aizstāvēja marānus, nerunājot nemaz par viņu kopējo biznesu , kaut vai tajā pašā Holandē.

Venēcija 1796.gadā

Venēcija 1796.gadā

Tātad asu pretrunu starp venēciešu un ebreju kapitālu nebija, tomēr Holande izrādījās ekonomiski lielā mērā jau aizņemta, ko vēl papildināja XVII gadsimta krīzes iespaidā pieaugošā tās ģeopolitiskā ievainojamība. Vienīgā Holandes alternatīva bija Anglija, un ne tikai tādēļ ka tā bija sala, ko no kontinenta atdalīja dabisks „aizsarggrāvis” – jūras līcis, bet arī tādēļ, ka tā bija valsts ar lielu potenciālu kļūt par jaunās Ziemeļatlantiskās ekonomiskās sistēmas kodolu. Svarīgi, ka Anglijā (pēc izdzīšanas no valsts) līdz XVII gadsimtam nebija konkurējošā ebreju kapitāla un ka Angliju venēcieši kā rezerves placdarmu šai funkcijai bija gatavojuši jau kopš 1520-iem gadiem (tas ir, gandrīz 100 gadus).

Tolaik Anglijā jau noritēja jauna sociālsistēmiskā un ģeovēsturiskā subjekta veidošana [subjekts – cilvēku kopa, kura spēj plānveidīgi un organizēti mainīt apkārtējo vidi], kam bija septiņas sastāvdaļas. Venēcieši bija tikai viena no šīm septiņām sastāvdaļām, lai gan ļoti būtiska, kas ievērojami paātrināja un pastiprināja šī subjekta izveidošanās procesu (viņi bija kā katalizators). Tā vai savādāk šis subjekts būtu izveidojies arī bez venēciešu līdzdalības, tomēr bez viņu „vielas, enerģijas un informācijas”, tas nebūtu izveidojies tik varens kā izveidojās un pats veidošanās process noritētu ievērojami lēnāk.

Angļu „septītnieks”, jeb kā tika radīts Ziemeļatlantiskais ģeovēsturiskais subjekts

XVI – XVII gadsimta Anglijā radās jauns ģeovēsturiskais subjekts – ziemeļatlantiskais. Būdams pēc formas un lielā mērā arī pēc satura angļu, pēc savas orientācijas un funkcijām viņš bija ziemeļatlantisks un pārnacionāls. Tā attīstības gaitā viņa pārnacionālā un globālā funkcija un spēks tikai pieņēmās spēkā, līdz XX gadsimtā šis subjekts arī pēc sava satura nekļuva pilnībā par vispasaules.

Holandieši, ebreji, venēcieši, kuri pārstāvēja Anglijas karaļnama/aristokrātijas kapitālu, un pildīja līmes, cementa funkciju, ir etniskās grupas, kuras pildīja svarīgu lomu Ziemeļatlantijas ģeovēsturiskā subjekta formēšanā angļu vidē un ar angļu piekrišanu.

Septiņi faktori, kuri noformēja šo Ziemeļatlantijs ģeovēsturisko subjektu ir:
1) Anglijas monarhijas un aristokrātijas specifika;
2) Protestantisms, kurš lieliski saskanēja gan ar angļu viduslaiku tradīcijām un pragmatismu, kas jo spilgti sevi parādīja Viljama Okkamas (1285-1349) nominālismā, gan arī ar jūdaismu, kurš aktivizēja savu iekļūšanu Anglijā XVII gadsimtā;
3) Politiskā un intelektuālā Venēcijas pilsētvalsts tradīcija;
4) Ebreju tirdzniecības – augļošanas kapitāla darbība;
5) Angļu sākotnēja kapitāla uzkrāšanas starptautiski-kriminālais raksturs;
6) Slepeno karu un attiecīgi arī slepeno dienestu milzīgā nozīme Anglijas monarhijas eksistencē un uzvarās XVI gs. otrajā pusē;
7) Latentā slepeno organizāciju darbība XVII gadsimtā.

Tas arī ir angļu „septītnieks” – anglisks pēc formas un daļēji arī pēc satura un ziemeļatlantiski virsnacionāls pēc funkcijas ar izteiktu okeānistisku ievirzienu.

Aragonas Katrīna, Henrijs VIII Tjūdors, Anna Boleina (Elizabetes I māte)

Aragonas Katrīna, Henrijs VIII Tjūdors, Anna Boleina (Elizabetes I māte)

1520-ajos gados Anglijas karalis Henrijs VIII Tjūdors (1491-1547) centās panākt no Romas pāvesta atļauju šķirties no savas sievas Aragonas Katrīnas (1485-1536). Galvenais katolis nevēlājās, lai notiktu šī šķiršanās, un nostādija Henriju bezizejas situācijā. Tad angļu galmā esošie venēcieši deva viņam padomu: vispirmām kārtām vērsties pie garīdznieka, piemēram, Venēcijas Sv.Marka bazilikas patriarha, kurš, pateicoties Venēcijas finansu varenībai, bija neatkarīgs no Romas pāvesta; otrkārt, vērstiues pie ebrejiem, pie rabīniem, kuru reliģija, kā paskaidroja karalim, ir vecāka par kristietību un kura, pateicoties senākai tradīcijai, ir pieredzējusāki matrimonālos [laulības] jautājumos kā katolicisms. Drīzumā [1529.g.] arī divi venēcieši ieradās Londonā, lai „palīdzētu” Henrijam: tie bija Frančesko Zorzi (1466–1540), Sv.Marka bazilikas prokurators un rabīns Marko Rafaels (fiziķis Nils Bors ir tiešs viņa pēctecis).

Zorzi ir interesants personāžs. Viņš bija vecas, dižciltīgas un bagātas dzimtas pārstāvis, kas deva Venēcijai vienu dodžu, vienu kardinālu, 11 Sv.Marka bazilikas prokuratorus, lielus zemesīpašniekus Dalmācijā, Grieķijā un Jonijas jūras salās. Pats Zorzi bija Sv.Marka bazilikas prokurators, tas ir Venēcijas bagātību glabātājs, kuru „noliktava” bija Sv.Marka bazilika [Sv.Marka bazilika pildīja arī Venēcijas oligarhāta kopējās kase, jeb „obšaka” funkciju]; prokuratori kopsumā bija 12 un tieši no viņiem tika izvēlēts dodžs. Pati bazilika savukārt bija vienlaicīgi gan svētnīca, gan arī viena no lielākajām Eiropas bankām. Šī tradīcija apvienot kristiešu baznīcā „monetārismu” un naudas maģiju ar idejiski-reliģiozu kontroli nāk no Babilonas un piešķir kristiešu garīdzniekiem (šai gadījumā Venēcijas katoļu) noteiktas seno priesteru kastas īpašības, kas kalpo nevis Dievam-Tēvam, Dievam-Dēlam un Dievam –Svētam garam, bet gan kādam citam (ka tik ne Mardukam – augstākajam Babilonijas Dievam, visu dievību iemiesotājam). Zorzi bija numeroloģijas misticisma piekritējs un tāpēc viņa un visas venēciešu intelektuālās tradīcijas galvenais „ideoloģiskais” ienaidnieks bija Nikolajs Kuzanskis (1401-1464) ar savu „Concordantia catholica” un Dante Aligjēri (1265-1321) ar savu „De Monarchia”, kur tika piedāvāta nacionālas valsts ideja, kura nav pieņemama venēciešiem.

Nikolajs Kuzanskis, Dante Aligjēri

Nikolajs Kuzanskis, Dante Aligjēri

1533.gadā, Sv.Marka bazilikas prokuratora un rabīna „idejiski – diplomātiskā” vadībā, Aragonas Katrīna tika padzīta, kas izraisīja trīs nopietnas sekas, kuras bija visnotaļ izdevīgas ne tikai Anglijas aristokrātijai, bet arī venēciešiem, gan pašiem par sevi, gan arī kā segmentam, kurš vēlas integrēties angļu sabiedrībā.

Pirmkārt, Henrijs pārtrauca jebkādas attiecības ar Romu (1534.gada akts par supremātiju) un uzsāka pie sevis valstī Reformāciju; katoļu baznīcai konfiscētās zemes aktīvi uzpirka tirgotāji, tai skaitā arī neangliskas izcelsmes (genuijieši, piemēram, Pallavičini ģimene, venēcieši, ebreji). Tā sāka formēties britu oligarhija.

Otrkārt, venēcieši sāka aktīvi ietekmēt situāciju Anglijā, vispirmāmkārtām zināšanu [zinātnes, apmācību, universitāšu, filozofijas, ekonomikas utt.], tirdzniecības un izlūkdienestu sfēras.

Treškārt, Anglija un Spānija kļuva par nesamierināmiem un nāvīgiem ienaidniekiem, karš starp kuriem ilga vairākus gadsimtus [šis naids ir saglabājies joprojām, tāpēc daudzās Holivudas filmās spāņi tiek attēloti kā izteikti negatīvi tēli, bet Spānijas valdīšana un vēsture tiek attēlota kā nežēlīga un despotiska pretstatā labajiem angļiem, kas patiesībā nemaz tā nebija, vismaz ne tik kontrastaini kā to attēlo anglosakšu mitoloģizētā popkultūra un vēsture]. Liela loma karaļa Henrija VIII antispānisko noskaņu radīšanā bija tieši Zorzi, kurš organizēja Anglijas izlūkdienestu.

Kembridžas universitātes karte 1575.gadā

Kembridžas universitātes karte 1575.gadā

1546.gadā venēciešu vadībā Kembridžas universitātē tika izveidota Triniti koledža – pati lielākā un bagātākā koledža no visām [31] Kembridžas koledžām. Zemes īpašnieku vidū šodien Triniti koledža ieņem ceturto vai piekto vietu aiz Lielbritānijas karaliskās ģimenes, National Trust un anglikāņu baznīcas; koledžas dekānu ieceļ karalis. Koledžā vēlāk mācījās praktiski visa britu augstākā elite – karaļi, karaliskās ģimenes locekļi, aristokrātija, Rotšildu un citu nozīmīgāko finansu lieloligarhu ģimenes locekļi. Pamatu tam visam ielika venēcieši, ietekmējot, protams, visu Kembridžas universitāti.

Kembridžas uzdevums vienmēr bija sagatavot intelektuālo eliti un noteikt intelektuālo (ideoloģisko) dienas kārtību; tas tā bija jau XVI gadsimtā, pateicoties ļoti stiprajai venēciešu intelektuālai ietekmei un tam atbalstam, ko viņi saņēma no dažiem angļu aristokrātijas pārstāvjiem, konkrēti – Sesilu ģimenes. P.Džonsons šai sakarā rakstīja: „Vairums tik tiešām iespaidīgu un varenu spēku, kā ierasts, paslīd garām pētnieku skatam, jo viņiem izdodas sevi parādīt kā nacionālo interešu un vairākuma viedokļa pārstāvjus. Šai ziņā izcils gadījums bija „Kembridžas intereses” XVI gadsimta vidū – protestantiskas, bet ne kalvinistiskas; humānistiskas un tai pat laikā arī bīskapiskas un rojālistiskas; pus gadsimta laikā to gudri vadīja Berlejas grāfs Viljams Sesils (1521-1598)” – viena no centrālajām figūrām angļu izlūkošanā un kontrizlūkošanā, kurš šai ziņā aizēno pat Frensisu Volsingemu (1532-1590) [piemēram, pēc vienas no versijām aktierim Šekspīram piedēvēto dramaturģisko darbu, kuros ir attēlotas sabiedrības vadības tehnoloģijas, patiesais autors esot Oksfordas grāfs Edvards de Vers, kurš, būdams no 12 gadu vecuma bārenis, dzīvoja un tika audzināts Viljama Sesila ģimenē].

Sers Viljams Sesils (Berlejas grāfs), Elizabete I Tjūdore-Boleina, Sers Frensis Volsingems

Sers Viljams Sesils (Berlejas grāfs), Elizabete I Tjūdore-Boleina, Sers Frensis Volsingems

Venēciešiem bija ievērojama loma, kas netiek afišēta, angļu izlūkdienestu un tās Eiropas tīklu izveidē. Viņi nodeva savai jaunajai „pieraksta vietai” savu izsmalcināto izlūkdienestu ar tā unikālo tūkstotgadīgo pieredzi, bet par pašu venēciešu augstmaņu politisko intrigu un sazvērestību organizēšanas pieredzes neizmērojamo vērtību nemaz nav vērts runāt. „Neviena Eiropas valdība nebija tik dziļi iesaistīta tumšajā intrigu pasaulē kā „augstības” republikas valdība. Katra vēstniecība un pat katra ārzemju ģimene bija burtiski pārpildīta ar venēciešu aģentiem, kuri pa tiešo visos sīkumos paziņoja baisajai Desmitu padomei par katru atnākšanu un aiziešanu, par atplēstajām vēstulēm un noklausītajām sarunām. Īpaši tika izsekotas slavenākās kurtizānes; dažas no viņām saņēma venēciešu valsts dienesta atalgojumu un atstāstīja gultā vedamām sarunām, kas var kalpot kā šantāžas instruments vai ko var izmantot citiem mērķiem, ” savā Vidusjūras vēsturē raksta Džons Norvičs. (Desmitu padome ir 1310.gadā izveidota institūcija, kura bija tiesīga slepeni piespriet nāvessodu jebkuram venēcietim, kuru izpildīja speciāli algotie slepkavas – „bravo”. Džeims Kupers 1831.gadā uzrakstīja par to romānu – „Bravo”.) Venēciešu labā, protams, strādāja ne tikai kurtizānes, bet gan visdažādāko Eiropas slāņu pārstāvji – sākot no aristokrātiem un beidzot ar kalpiem. Piemēram, viena no Anglijas karalienes Marijas I Tjūdores kalponēm bija Venēcijas vēstnieka Londonā Mišela ziņotāja. No daudzām valstīm iegūtā informācija nonāca Venēcijā, Desmitu padomē, kura „vispretīgākos savus pienākumus pildīja slepenībā.”

Bez venēciešu izlūkdienesta līdzdalības vispār nav iedomājami daudzie Elizabetes I Tjūdores valdīšanas laiku panākumi un pats fakts ka viņa, neskatoties uz daudzajiem slepkavības mēģinājumiem, palika dzīva. Protams, tajā ir arī liels pašu angļu nopelns, tomēr nevajag aizmirst par viņu skolotājiem. Starp citu, venēciešu skolnieks bija arī slavenais Džons Di (1527-1609) – Elizabetes I astrologs, matemātiķis un izlūks, kurš savus ziņojumus karalienei parakstīja „007” [aģenta „007” Džeimsa Bonda vēsturiskais prototips]. Viņš bija arī „Zaļās impērijas” („Zaļās zemes”) doktrīnas autors, kurā zem Anglijas kontroles vajadzēja būt Ziemeļamerikai un Ziemeļeiropai (tas ir Krievijai). Viņa dēls, zem uzvārda Dijevs piedalījās XVII gadsimta Krievijas juku laikos, pildīdams mediķa, dziednieka un farmacēta lomu un izgatavojot zāles un indes (ir aizdomas, ka tieši viņš, pēc Dmitrija Šuiska (1560-1612) un viņa sievas pasūtījuma, izgatavoja indi ar kuru tika noindēts gados jauns, talantīgais un tautā populāraiss karavadonis, kurš vadīja Polijas-Lietuvas intervences Krievijā 1.posma sakāvi, Mihails Skopins-Šuiskis(1586-1610), pēc kura nāves viņa komandētā krievu-zviedru armija cieta sakāvi un poļu-leišu armija ieņēma Maskavu). Savukārt pats Di [līdzīgi kā Bonds] ceļoja pa Eiropu un dzīvoja Prāgā, slavenajā Pulvertornī.

Paolo Sarpi

Paolo Sarpi

Kembridžā XIX gadsimta sākumā radās līdz pat šim brīdim eksistējoša un ļoti ietekmīga biedrība „Apustuļi” ar intelektuāli – sātanisku orientāciju un homoseksuālismu kā neatņemamu sastāvdaļu. Šīs biedrības intelektuālais vec-vectēvs caur Džonu Loku (1632-1704) un Īzaku Ņūtonu (1643-1727) bija Paolo Sarpi (1552-1623) – cilvēks, kuram pēc daudzu pētnieku un analītiķu domām bija liela un baisa loma Anglijas un Eiropas intelektuālajā vēsturē, un kuru pat viņa sekotāji cenšas pārāk nepieminēt. Zīmīgi, ka galvenais Sarpi darbs „Pārdomas par reliģiju” tika publicēts salīdzinoši nesen (iesvētītajiem Itālijā un Anglijā, piemēram lordam Ektonam, šī darba rokraksti bija pieejami arī iepriekš) un to izdarīja Čini fonds. Čini bija ministrs Musolīni valdībā un globālā fašisma piekritējs. Par Čini fonda naudu tika publicēta arī pirmā Sarpi biogrāfija. Zīmīgi, ka Čini fonda ģenerālsekretārs no 1988. līdz 2002.gadam bija tiešs Frančesko Zorzi pēctecis.

Gotfrīds Vilhelms fon Leibnics

Gotfrīds Vilhelms fon Leibnics

Homoseksuālistam Sarpi (ar iesauku noteiktās aprindās „La Sposa” („Līgava”)) bija izteikti antikristietiski uzskati kā pret sociāli kaitīgu spēku un izteiktas simpātijas pret „melu tēvu” [Sātanu]. Protams, viņš to neafišēja. Būdams ārsts pēc profesijas, Sarpi lika pamatus statistiski – matemātiskai empīrisma metodei un pozitīvismam, ko, kā raksta K.Išervuds, ar entuziasmu no viņa aizguva un aktīvi attīstīja I.Ņūtons, Edvards Klarks un Dž.Loks (šo metodi viņi pretnostatīja Gotfrīda Leibnica (1646-1716) metodei) un kas ierobežotā veidā „iegūlās” anglosakšu idejiskajā bagāžā. Bez tam Sarpi izstrādāja dažādus ģeopolitiskos plānus. Viņš konkrēti runāja par liela mēroga reliģiska konflikta nepieciešamību Eiropā par kuru drīzumā arī kļuva Trīsdesmitgadu karš (1618-1648).

Var pat teikt, ka Anglijas XVII gadsimta otrās puses – XVIII gadsimta sākuma intelektuālā tradīcija (gan zinātniskā, gan filozofiskā) lielā mērā izriet no sarpiska vai viņam līdzīga pirmsākuma, tāpēc nav nekāds brīnums, ka Loks, Ņūtons un Klarks tā neieredzēja Leibnicu un cīnījās ar viņa idejām, kuras savukārt izrietēja no Nikolaja Kuzanska; viņiem Leibnics bija tas pats, kas priekš Sarpi Kuzanskis; XIX gs. beigās un XXI gs. sākumā šis idejiskais spēku samērs tipoloģiski atkārtojas. Šis Sarpi empīrisms un primitīvais pozitīvisms, kura saknes ir meklējamas Epikūra (341.g.p.m.ē.-270.p.m.ē.) un Seksta Empīriķa (apm. 160-210) filozofijā, tika sēts jau sagatavotā augsnē, jo, neskatoties uz Kembridžu un Oksfordu, XVI – XVII gadsimta angļu elite savā vairumā ar diez kādu intelektuālo izsmalcinātību neizcēlās, demonstrējot aprobežotu prakticismu.

XVI gadsimtā šis aprobežotais prakticisms pastiprinājās dēļ bagāto zemnieku ieplūšanas aristokrātijā. Pēc tam kad liela daļa aristokrātijas bija gājusi bojā Sarkanās un Baltās rozes karā (1460.-1470. gadi; karā vienā vai otrā pusē bija iesaistīti apmēram 70 – 80% Anglijas aristokrātu), bagātajiem zemniekiem tika atļauts iegādāties titulus arī tādēļ, lai palielinātu augstmaņu skaitu. Tā rezultātā radās unikāls zemes īpašnieku slānis – džentriji , kuri bija cieši saistīti ar tirgu. Šim slānim bija raksturīgs dinamisms, prakticisms (vadīšanās no paša praktiski pārbaudītā zemākajā šīs pieejas izpausmē), kā arī … zems kultūras līmenis un ļoti nežēlīga un cietsirdīga attieksme pret pašu vakardienas sociāli tuvajiem slāņiem.

Venēcieši savā ziņā pārformatēja arī angļu augstmaņu attieksmi pret sociāli zemākajiem slāņiem un šī attieksme kļuva vēl cietsirdīgāka, lai gan arī šai jomā venēciešu „zināšanas” krita auglīgā augsnē. XII – XV gadsimta angļu aristokrātija, kura izveidojās normaņu iekarošanas rezultātā, jau tā pret vienkāršajiem cilvēkiem un sociāli zemākjajiem slāņiem iztrurējās pietiekami nežēlīgi. Var pat teikt, ka venēcieši tikai „intelektuāli” pamatoja šādu izturēšanos. Piemēram, Henrika VIII laikā par klaiņošanu ar nāvi tika sodīti apmēram 70000 cilvēku, bet viņa meitiņa Elizabete I īpaši šai ziņā neatpalika.

Reformācijas laikā notikušais Eiropā, un jo īpaši Anglijā, uzskatāmi parāda kapitālistisko sabiedrības mehānismu rašanos kā noteiktu procesu darbību neparedzētu rezultātu. Šo procesu būtība ir apstāklī, ka vēlīnās viduslaiku sabiedrības sociāli – politiskā un reliģiskā cīņa iznīcināja esošos starpšķiru un iekššķiru savstarpējo attiecību modeļus. Atbildot uz to, valdošās grupas sāka veikt darbības, kuras bija vērstas uz savas varas, īpašumu un privilēģiju saglabāšanu, bet tā visa rezultātā radušajās sociuma plaisās sāka ieplūst sociālie un etniskie elementi, kuri viduslaiku sabiedrībā nebija noteicošie. Šī procesa rezultātā radās negaidītas sociālo grupu kombinācijas un klāsteri, tai skaitā arī starptautiski.

Elites, raksta R.Lahmans, bija aktivizējušas tādu sociālo mehānismu, kuru pēc tam apturēt nebija iespējams un kā darbības sekas ir uzskatāmas par neparedzamām, savukārt tā visa rezultātā radušos sistēmu mēs retrospektīvi atzīstam par kapitālistisku, lai gan pati elite, piemēram, angļu džentriji, kļuva par kapitālistiem pret savu gribu, jo tikai kā kapitālisti viņi varēja saglabāt varu un īpašumus jaunajos apstākļos. „Visagrākās mūsdienu Eiropas izmaiņu vēsture ir nolūku un rezultātu lielo atšķirību vēsture”, raksta R.Lahmans.

XVI-XVII gadsimta sociālo kataklizmu gaitā izkristalizējās divi elišu pielāgošanās aktivitāšu virzieni. Pirmais – daļēja ausgtākā statusa segmentu pielāgošanās jaunajiem apstākļiem; otrais – arvien lielāka tieksme komercializēt agrārās attiecības. Šie virzieni daļēji pārklājās, bet daļēji cīnījās viens ar otru. Par funkcionāli kapitālistiskiem kļuva abi. Cita lieta, ka XVII-XVIII gadsimtā par galvenajiem pasaules tirgu operatoriem nebūt nebija buržuāzijas pārstāvji. Patiesībā t.s. „buržuāziskās revolūcijas” visbiežāk nemaz nebija buržuāzijas cīņa pret feodāļiem un feodālismu (šī interpretācija ir liberāļu ideoloģiskais mīts ar zinātnisku nokrāsu, ko vēlāk pārņēma un izplatīja marksisti), bet gan buržuāzijas (galvenokārt finansu) un ar tirgu (galvenokārt pasaules) saistītu zemesīpašnieku cīņa par to, kurš būs noteicošais jaunajā kapitālistu šķirā. Konspiratīvās struktūras bija viens no galvenajiem šīs cīņas instrumentiem un kopā ar pilnībā krimināliem elementiem arī viens no galvenajiem dalībniekiem.

Zvērīgi bandītiskā XVI gadsimta angļu aristokrātijas daba, kas robežojas ar visprastāko kriminālu vai pat ievērojami pārspēj to [krimināls ir viss tāds, kurš veic amorālas darbības vadoties tikai no merkantilas (iedzīvošanās kāres) darbības motivācijas] , visspilgtāk izpaudās tajā, cik liela un ievērojama loma Anglijas varenības tapšanā bija jūras laupītājiem, kuri savus necilvēcīgos noziegumus veica ne tikai ar Anglijas karaļnama atļauju, bet savā būtībā pat pēc viņu licenzes [norādījumiem]. Anglijas sākotnējā kapitāla uzkrāšana ir ne tikai baznīcas un savu iedzīvotāju aplaupīšana, ne tikai nacionāla izlaupīšana, bet arī starptautiska laupīšana. Slavenais ekonomists Dž.M.Keins aprēķināja, ka slevenā pirāta Fransisa Dreika (1540-1596) salaupītie 600 tūkstoši sterliņmārciņu ļāva Elizabetei I, kura atteicās atzīt Spānijas un Portugāles līgumu par pasaules sadalīšanu, ne tikai dzēst visus (!) Anglijas valsts ārējos parādus, bet arī ieguldīt 40 tūkstošus venēciešu Levantas kompānijā, kuras ienākumu procenti bija Ostindijas kompānijas sākuma kapitāls. Un Dreiks nebūt nebija vienīgais „Viņas Augstības” pirāts un Anglijas karaļnama prastās laupīšanas nebūt nebeidzās VXI gadsimtā, bet turpinājās līdz pat XVII gadsimtam, kad finišēja ar tik pat slaveno pirātu Henriju Morganu (1635-1688), kurš papildus tika arī iecelts par Jamaikas gubernatoru.

Šī Anglijas karaļnama un absolūti kriminālu elementu simbioze turpinājās arī turpmāk un jo uzskatāmi izpaudās XIX gadsimtā, kad caur Ostindijas kompāniju, Lielbritānijas karaliskā ģimene kļūst par pasaulē lielākajiem narkotiku tirgotājiem, „sēdinot” uz opiuma „adatas” miljoniem ķīniešu [ir ziņas, ka narkotiku tirdzniecība joprojām ir viens no anglosakšu lieloligarhu nodarbošanās veidiem, kādēļ patiesa cīņa ar šo parādību nevienā pasaules valstī nenotiek, bet tās aizsegā notiek narkotiku kā tādu netieša reklāma un cīņa ar konkurentiem ]. Ostindijas kompānija ir spilgts angļu karaļnama, aristokrātijas, pirātu un venēciešu kopdarbības piemērs. Ostindijas kompānija tika dibināta 1600.gadā pēc venēciešu iniciatīvas (A.Čaitkins to nosauca par „angļu cimdā ietērptu venēciešu roku”.

Angļu un holandiešu Ostindijas kompānijas visu XVII gadsimtu palielināja tirdzniecības apjomus , bet venēcieši tai pat laikā arvien vairāk nodarbojās ar finansu spekulācijām, kas ārēji atgādina šodienas hedžfondus.

„Svešie” venēcieši iemājoja angļu aristokrātijas „ķermenī” un ātri vien tur kļuva par savējiem jeb, precīzāk sakot, pats ķermenis pilnībā pārvērtās par „Svešo”. Tieši venēciešu dibinātā Ostindijas kompānijai bija milzīga nozīme visas Eiropas vēsturē un tieši tā pārvērta Angliju par „Venēciju Lielbritānijs izmēros”. Venēciešu ietekme šai kompānijā bija tik liela, ka vēl 1780-ajos gados, kad Lielbritānijas parlamentā notika asas cīņas starp kompānijas atbalstītājiem un pretiniekiem, tās atbalstītāji sevi dēvēja par „venēciešu partiju”, savukārt Ostindijas kompānijas banku (Beringu banku) insaideri sauca par „venēciešu banku”.

Jaunajos laikos venēciešu dzimtu pārstāvji atrodas ne tikai Anglijas augstākajās aprindās, bet ir izplatījušies pa visu Eiropu (tiesa gan t.s. „melnā aristokrātija” [tā mēdz saukt kopš 18.gs. noformējušās Eiropas oligarhu dzimtas, kuru vērtību sistēmā galveno vietu ieņem nevis gods un uzticība, bet viltība, divkosība, pērkamība un nežēlība iedzīvošanās vārdā] nav tikai venēcieši) un ir nokļuvuši pat Amerikā (ASV aristokrāti Keboti). Un tomēr tieši Anglijā venēcieši laida visdziļākās saknes un tieši šo valsti vispamatīgāk pārformatēja ar sava intelekta, izlūkdienestu un finanšu resursu palīdzību. Runājot par finansēm ir jāpiemin, ka venēcieši Anglijā nokļuva jau sagatavotā augsnē, kurā pietiekami aktīvi jau darbojās gan pašu angļu, gan Eiropas kapitāls, nereti strādājot kopā un veidojot simbiozi. Kā šīs simbiozes rezultāts radās Londonas Sitija – gan tiem, gan šiem laikiem unikāla parādība.

Sitija un angļu izlūkdienesti: „iet atsevišķi, būt kopā”

Coats_of_arms_of_the_City_of_London_Corporation,_London,_England,_IMG_5208_edit

Šodien Sitija, līdzīgi kā tās konkurents (un pretinieks, kurš reizēm kļūst par sabiedroto) Vatikāns, ir viena no lielākajām ofšoru zonām. Tieši finansu sfērā, nevis tikai reliģiski – politiskajā, Londonas Sitija konkurē ar Romas Vatikānu.”Kvadrātjūdzes” (1,22 kvadrātjūdzes), ko aizņem Sitija, šī mazā zemes pleķīša nozīme mūsdienu pasaulē ļauj daudziem pētniekiem apgalvot, ka Lielbritānijas impērija tikai imitēja savu sabrukumu.

Vatikāns

Vatikāns

Sitijas vēsture sākas 1067.gadā – gadu pēc tam, kad normaņi iekaroja Angliju. Visa valsts tā rezultātā zaudēja savas tiesības, bet Sitija saglabāja savu „frigoldu” – neapstrīdamas tiesības būt par zemes īpašnieku, iepriekšējo laiku brīvības un savu karadraudzi. Pat Anglijas karalim bija jānodod savi ieroči pirms ieiet Sitijā (mūsdienās Lielbritānijas karaliene var ieiet Sitijā tikai kā privātpersona, savukārt kā karaliene viņa var ienākt Sitijā tikai Londonas lordmēra (nejaukt ar mēru) pavadībā). Ričarda Lauvassirds (1157-1199) kronēšanas laikā Sitija jau bija varena korporācija. ”Daudzus gadsimtus vecajā britu politiskajā sistēmā Sitija palika par neieņemamu cietoksni pret kuru sašķīda vēsturisko notikumu viļņi, kuri visu pārējo pārvērta nacionālā valstī … Lielā mērā Lielbritānijas politiskā sistēma izriet (ir radusies) no Londonas pilsētas korporācijas (City of London Corporation [tas ir Sitijas])” (N.Shaaxon „Tresure islands”) un nevis otrādi.

Kardināls Tomass Volsijs

Kardināls Tomass Volsijs

Sitija ir cieši saistīta ar karaļnamu un parlamentu, bet nav pakļauta tiem. Līdz Tjūdoru un Stjuartu laikiem Sitija pēc būtības bija galvenais monarhu kreditors. Kad varenais Henrija VIII padomnieks kardināls Tomass Volsijs (1473-1530) 1520-ajos gados mēģināja aplikt Sitiju ar progresīvo nodokli un organizēja simbolisku Sitijas livreju kompāniju ieroču un trauku izvešanu [„livery company” – joprojām eksistējošas īpaši priviliģētas Sitijas kompānijas, kuru pirmsākumi meklējami viduslaiku amatnieku ģildēs un kuru nosaukums cēlies no īpašiem ceremoniāliem apģērbiem – livrejām ], tad atbilde sekoja nekavējoties. 1529.gadā Sitija palīdzēja diskreditēt Volsiju, bet, lai karalis neaizmirstu šo notikumu (un pēc tam sekojošo atriebību), 1571.gadā Sitija nodibināja „atgādinātāja” amatu, kura pienākums ir atgādināt karalim viņa pienākumus pret Sitiju.

Ir mainījušies laikmeti, bet, ietērpjoties jaunās drānās, Sitija arvien ir palikusi tā pati. XIX gadsimtā viens no angļu reformatoriem salīdzināja Sitiju ar aizvēsturisku briesmoni, kurš nezināmā, brīnumainā kārtā ir izdzīvojis līdz mūsdienām. Lielā mērā tas izdevās pateicoties pusslēgtam savējo tīklam, kuru no Sitijas noskatīja visa Lielbritānijas valdošā šķira. Šeksons citē glasmanu, kurš par Sitiju raksta sekojošo: tas ir „vecs un ļoti mazs institūts; tas balstās uz personiskām attiecībām un neiederas nevienā no piedāvātajām mūsdienu paradigmām. Tā ir viduslaiku komūna, kura pārstāv kapitālu.” Ja Venēcijas simbols ir spārnots lauva, tad Sitijas simbols ir grifons – spārnota būtne ar lauvas ķermeni un ērgļa galvu. Grifons ir attēlots Sitijas ģerbonī, bet tā statujas ir uzstādītas pa Sitijas robežu perimetru kā salaupīto milzu bagātību sargi.

Grifons Londonas Sitijs salaupīto bagātību sardzē

Grifons Londonas Sitijas salaupīto bagātību sardzē

Ir vairāk kā skaidrs, ka tāds institūts kā Sitija nevarēja negūt ienākumus no uz Angliju straumēm plūstošās salaupītās naudas. Un nevarēja Sitija arī palaist garām izdevību izmantot venēciešu intelektuālās un finansu tehnoloģijas. Lai gan Sitijai jau tā bija cieši kontakti ar Venēciju, Lombardiju un Čehiju (Prāgu) caur ebreju kapitālu, kuram pakāpeniski bija arvien nozīmīgāka loma XVI – XVII gadsimta Anglijas dzīvē. Tieši Anglijā Baruhu ģimene1613.gadā nodibināja Standart Chartered Bank, kura mūsdienās tiek saukta par banku banku. Tiesa gan ne Tjūdori (izņemot Henriju VIII, kurš padarīja maigākus augļošanas aizliegumus), ne Stjuarti pārāk labi neizturējās pret augļotāju un konkrēti ebreju kapitālu. Tieši tāpēc holandiešu un angļu augļotāji, daudzi no kuriem bija ebreji, kā raksta Žaks Atali, sākumā atbalstīja Oliveru Kromvelu (1599-1658) pret Kārli I (1600-1649), bet pēc tam Orānijas Vilhelmu pret Jēkabu II Stjuartu (1633-1701).

Jēkabs I Stjuarts, Kārlis I Stjuarts, Olivers Kromvels, Kārlis II Stjuarts, Jēkabs II Stjuarts, Orānijas Vilhelms (Vilhelms III)

Jēkabs I Stjuarts, Kārlis I Stjuarts, Olivers Kromvels, Kārlis II Stjuarts, Jēkabs II Stjuarts, Orānijas Vilhelms (Vilhelms III)

Kromvela valdīšana ir ievērojama arī ar to, ka tās laikā Anglijā atgriezās ebreji, kuri iepriekš no tās tika izdzīti. 1655.gadā Kromvels tikās ar Amsterdamas rabīnu Manasiju ben Izraēlu (1604-1657), kurš lordam – protektoram paskaidroja, ka mesija vēlreiz neatnāks uz zemi pirms ebrejiem netiks atļauts atgriezties Anglijā. 1657.gadā Londonā pirmo reizi 250 gadu laikā tika uzcelta sinagoga. Kromvels, kurš bija tendēts uz konkurenci ar Holandi, vispirmām kārtām šādi centās piesaistīt Holandē mājvietu atradušo Portugāles un Spānijas ebreju kapitālu. Šai ziņā pragmatiķis – protestants viegli atrada kopēju valodu ar pragmatiķi – kabalistu. Tiesa gan Kromvels, gan Manasija ticēja mesiānisma idejai, kas ievērojami atviegloja viņu dialogu.

Cits Anglijas valdnieks – Orānijas Vilhelms (jeb Vilhelms III) turpināja piekāpties augļotājiem un atļāva viņiem 1694.gadā izveidot „Anglijas banku” [privātbanka ar centrālās bankas funkcijām]. Šī banka formāli nebija pirmā centrālā banka (pirmā centrālā banka tika izveidota Zviedrijā 1668.gadā), tomēr tās dibināšana bija nozīmīgs notikums. Pirmkārt, „Anglijas banka” (izņemot vienīgi venēciešu „Banco del Giro”) nelīdzinājās nevienai citai bankai, bet, otrkārt, „Anglijas bankas” ietekme uz starptautiskās finansu sistēmas attīstību bija milzīga. „Anglijas bankas” modelis tika izmantots citu valstu centrālo banku radīšanā un noteiktos vēsturiskos periodos „Anglijas banka” kļuva par centru, no kura tika vadīta visa pasaules finansu sistēma. “„Anglijas banka”, raksta N. Šensons, ir dibināta 1694.gadā kā privāts institūts par protestantu Sitijas līdzekļiem un tā interesēs; lielā mērā tā tika dibināta flotes radīšanas finansēšanai. Gan bankas, gan valsts parāda parādīšanās radīja finansu revolūciju, kas ātri vien noveda pie ķīlu tirgus, apdrošināšanas kompānijas Loyds, fondu biržas, finansu preses rašanās un strauja ārējās tirdzniecības apjoma pieauguma. Finansu sektors pārvērtās par to, ko P.Dž.Keins un A.Dž.Hopkinss (1857–1948) nosauca par „impērijas sirds motoru””.

Lai gan stratēģisko darbību („vēsturiskās stratēģijas”) subjekta veidošanās sākās Henrija VIII laikā, izšķirošie soļi šai virzienā tika sperti Elizabetes I valdīšanas laikā. Lai gan paši šī subjekta veidotāji nedomāja par savu darbību tālejoši stratēģisko dabu, viņi veica konkrētus uzdevumus (risināja konkrētas problēmas), kuru secīgums izveidoja garu cēloņu – seku ķēdi; šī situācija kopumā atgādina Kliforda Saimaka stāstu „Paaudze, kura sasniedza savus mērķus” (Spacebred Generations). Taisnība ir S.Alfordam, kurš apgalvo, ka Henrijs VIII izmainīja Anglijas vēsturi tik lielā mērā, cik neviens pirms viņa to nebija darījis, tomēr nevar apgalvot, ka uz to brīdi šīm izmiņām bija neatgriezenisks raksturs. Pirmkārt, to ļoti labi parādīja t.s. „asiņainās Marijas” , Spānijas karaļa Filipa II sievas, valdīšana. Ja vien Marija nenomirtu no vēža 1558.gadā – vienā gadā ar savu vīratēvu Kārli V, tad protestantu Anglijas vietā varēja būt katoļu Anglija – milzīgas spāņu – angļu impērijas ziemeļu daļa (Filipa II impērija tolaik pletās no Sicīlijas līdz Kusko un aizņēma ceturtdaļu no tolaik zināmajām zemēm).

Otrkārt pati Elizabete saņēma no Marijas iekšēji nestabilu valsti ar deformētiem pamatiem („both shaken and stirred”) attiecīgi tai situācijā nekas vēl nebija līdz galam izlemts. Laikabiedri neticēja, ka Elizabetei izdosies stabilizēt valsti. Pat vairāk, kā savā brīnišķīgajā darbā par Elizabetes I laiku slepeno vēsturi (A Secret History of the Reign of Elizabeth I) saka Stefans Alfords, viņas laikmetā „protestantiskās Anglijas izdzīvošana vai katastrofa bija pilnībā atkarīga tikai no viena cilvēka – pašas Elizabetes.” Tas tikai šodien, zinot vēsturisko galarezultātu, mēs uzskatām, ka tā tam bija arī jānotiek, tomēr pietiktu ar kādu lodi, dunci vai vienkārši karalienes slimību, lai tas mainītu visu un notiktu katoļu revanšs, un vēsturnieki šai gadījumā rakstītu par „Elizabetes epizodi” kā par īsu nobīdi no pamatkursa (tā šodien tiek traktēta „asiņainās Marijas epizode”) un neviens nerakstītu par „Elizabetes zelta laikmetu”. Savukārt XVI – XVII gadsimtu mijā katoļu variants vairs praktiski nebija iespējams: procesu jau virzīja inerces spēks, subjekts lielā mērā jau bija izveidojies (lai gan vēl ne līdz galam) un norūdījies kā tērauds, un tas bija gatavs visnežēlīgākā kārtā saplosīt jebkādus pretiniekus – gan reālus, gan arī iedomātus un tikai potenciālus.

Ģenēze [rašanās apstākļi] nosaka jebkura subjekta un sistēmas raksturu, kopējo funkcionalitāti. Tieši Elizabetes laiku fāze noteica raksturu jaunajam, plēsonīgajam anglosakšu subjektam, kuru ieraudzēja Eiropā, bet par Sitijas naudu izcepa Angļu vēsturiskās uguns krāsnī ar venēciešiem kā procesa katalizatoru.

Pirmkārt, dēļ sīvās un nežēlīgās cīņas ar Spāniju un katoļiem, šis subjekts ieguva fanātisku protestantu un pārliecinātu antikatoļu īpašības. Anglosakšu apziņā spāņi ir kā draudu un apspiestības simbols un tas jo spilgi izpaužas arī šodienas pasaku filmās. Piemēram, „Nārnijas hronikās” pozitīvo tēlu ienaidnieku bruņas ir modelētas no reāliem XVI – XVII gadsimta spāņu prototipiem. Vispār anglosakši regulāri šādi izrīkojas ar visiem saviem ienaidniekiem, zemapziņas līmenī simboliski asociējot tos ar ļaunumu. Piemēram, „Zvaigžņu karos” ļaunās impērijas forma ir modelēta pēc vācu vērmahta paraugiem. [Viens no mūsdienu anglosakšu virskundzības balstiem ir t.s.”izklaides industrija”, ar kuras palīdzību visas pasaules masu apziņā tiek ievadīti vajadzīgie informatīvie kodi, tai skaitā melīgi, tai skaitā pseidovēsturiski un tai skaitā cilvēkiem kaitējoši un pat nāvējoši.]

Otrkārt, tieši Elizabetes laiku sīvās cīņas „izkala” tik agresīvi – ekspansīvu subjektu ar stipri krimināliem piemaisījumiem. Tendence uz vispasaules ekspansiju kā ekonomisko stratēģiju izveidojās tieši tajā laikā. Tēlainā veidā to uzskatāmi parāda divi to laiku Elizabetes portreti – 1588.gadā Džordža Govera (1540—1596) uzgleznotais un 1592.gadā Markusa Gerarda jaunākā (1561-1636) radītais. Pirmajā portretā labi ģērbtā Elizabete tur roku uz globusa, blakus viņai atrodas imperatores kronis, bet gleznas dziļumā jeb fonā ir attēlota angļu flote mierīgos ūdeņos un spāņu flote, kuru vētrainā jūra triec pret klintīm. Elizabetes pirksti uz globusa nosedz centrālo Ameriku, tādējādi norādot tolaik tuvākās nākotnes ekspansijas virzienus. Otrs portrets ir ne mazāk izteiksmīgs: Elizabete baltā kleitā un rotāta ar dārgakmeņiem stāv uz Anglijas karalistes kartes, apgaismojot to līdzīgi saulei, uz negaisa māktu debesu fona. Pie tam viņa ir trīs reizes lielāka par Angliju un atrodas virs tās.

Elizabete I Tjūdore - Boleina (Džordža Govera  glezna)

Elizabete I Tjūdore – Boleina (Džordža Govera glezna)

Elizabete I Tjūdore - Boleina (Markusa Gerarda glezna)

Elizabete I Tjūdore – Boleina (Markusa Gerarda glezna)

Treškārt, nepārtrauktā visa Elizabetes laiku cīņa ar daudzajām sazvērestībām (gan iekšējām, gan ārējām), špionāžu un nebeidzamais slepenais karš noveda pie straujas izlūkošanas un pretizlūkošanas struktūru (mūsdienu tipa specdienestu) nozīmes pieauguma XVI gadsimta Anglijas dzīvē, kā arī jaunā ģeopolitiskā subjekta funkcionēšanā. Šie apstākļi radīja šī subjekta ieciklēšanos uz izsmalcinātu slepeno karu, kas nemainīgi ir saglabājies vairākus gadsimtus un turpinās arī mūsdienās. Šai ziņā var teikt, ka grāfs Berlejs un Volsingems ir cilvēki, kuriem bija ievērojama nozīme mūsdienu Anglijas un tās specdienestu radīšanā un kuri tādējādi arī ņēma dalību visa Ziemeļatlantijas subjekta radīšanā, kļūstot vienlaicīgi gan par tā „vecmāti”, gan krustēvu. Bez pārspīlējumiem var teikt, ka tieši slepenajā karā Anglija guva savas galvenās uzvaras XVI gadsimtā un tā rezultātā kļuva par to, ko kļuva –„viltīgo Albionu”.

XVI gadsimtā bija špionāžas bums, kurš attīstījās eksponenciāli. Tomēr pat uz šī laikmeta fona angļu sasniegumi ir iespaidīgi. Volsingemam izdevās „noaust” slepenas aģentūras „zirnekļu tīklu” ne tikai Anglijā, bet arī Eiropā (Parīze, Ruāna, Roma, Parma un tālāk visur; līdz mūsdienām atklātībā ir nonākuši viena paša Volsingema gandrīz piecdesmit augstākā līmeņa aģentu vārdi), jo pirmā aizsardzības līnija no pāvesta un katoļiem bija tieši tur – tālajās robežās. Tikai izcilā izlūkošana, pareizināta ar Sitijas naudu, ļāva uzpirkt pretiniekus un nodrošināt „neuzvaramās Aramādas” sagrāvi 1588.gadā, kas kļuva par sākumu 400 gadus ilgajam anglosakšu maršam uz austrumiem un beidzās ar PSRS kapitulāciju 1989.gadā. Pēc uzvaras pār spāņiem anglosakši secīgi virzījās austrumu virzienā – Francija, Vācija, Krievija. Un visos gadījumos milzīga nozīme bija slepenajam karam, kapitālam un dzīvnieciski – plēsoniskajam protestantu, šo jūdaizēto kristiešu (lai gan, vai maz kristiešu?) tvērienam.

Viens no šīs visas procesu sistēmas rezultātiem kļuva Lielbritānijas valsts, kurai nebija vēsturisku analogu, noformēšanās. Galvenais te nav apstāklī, ka, kā izteicās Nikolass Henšals (grāmatā „Pax Britannica, The Myth of Absolutism”), britu valsts bija daudz centralizētāka, dzelžaināka un mazāk demokrātiska nekā t.s. „absolūtās monarhijas”, vispirmām kārtām Ludvika XIV un Ludvika XV Francija. („Lai gan termins „absolūtisms” nevar tikt attiecināts uz Angliju, lielā mērā daudzas tā iezīmes piemita tieši tai, nevis Francijai” ). Galvenais ir kas cits: Lielbritānija kopš XVIII gadsimta ir tirdzniecības – finansu valsts, kuru radīja finansu – zemesīpašnieku aristokrātija, kura kopš saviem pirmsākumiem ir orientēta uz pasaules tirgu, starptautisko laupīšanu un visplāšākā mēroga ģeovēsturiskām manipulācijām ar konspiratīvo struktūru palīdzību. Un radīja šo valsti Dienvideiropas lielbagātnieki, kuri Ziemeļ Eiropā atrada sev jaunu mājvietu. V.Zombarts grāmatā „Tirgoņi un varoņi” rakstīja: „Angļu valstij vēsturē nav analogu. Nebūtiskās detaļās tā līdzinās antīkajām feniķiešu un kartāgiešu tirgotāju valstīm. Tomēr „pasaules impērija”, kuru ir radījis merkantilisma gars, vēl nav bijusi.

Napoleons (līdzīgi kā Ādams Smitss) sauca angļus par „sīkbodnieku nāciju”, Vācijas imperators Vilhelsm II par „zemiskiem sīktirgoņmaitām”, Vilhelma laikabiedrs A.E.Endrihins – Vandams un V.Zombarts attiecīgi par „rotšildtautu” un „tirgoņu nāciju”, kuru karu būtība ir izredzēto tirgoņu bagātināšana. Ja atmetam emocijas, tad tamlīdzīgu apzīmēju pamatā ir vienkārša fakta konstatācija: Lielbritānija lielā mērā ir neeiropeiska austrumu izcelsmes tirgoņu varas tipa atdzimšana. Tāpēc nav nejauši, ka tieši šāda tipa valstiskumam bija nepieciešamas konspiratīvās struktūras – sākumā kā to izmantošana un savienība ar tām, bet vēlāk simbioze un saplūšana.

Vēlreiz gribu uzsvērt, ka subjektu, kurš tika radīts Anglijā, radīja nebūt ne tikai angļi, bet gan noteikti Eiropas spēki jeb, precīzāk sakot, starptautiskie spēki, kuri ir ne tikai Eiropas un nebūt ne kristīgās tradīcijas produkts. Šis subjekts radās kā pārnacionāls astoņkājis [asociācija ar astoņkāji, kā organizētās noziedzības un mafijas simbolu], kura galva mita klusajā Anglijā, bet taustekļi stiepās pa visu Eiropu un tālu aiz tās robežām. Un šis astoņkājis bija ne tikai pārnacionāls, bet arī slepens, pie tam trīskārši – gan kā finanses, kuru stihija ir noslēpumainība, gan kā specdienesti, kuri rīkojas „ēnā”, gan arī kā slepenās biedrības [masoni, ilumināti utt.]. Tā visa fasāde bija „britu monarhija”, kuru jaunais subjekts visādi iegrožoja un gala beigās, aizvācot pēdējo Stjuartu, ierobežoja līdz galam.

Barons Rauls de Renē savā grāmatā „Pašreizējo un nākamo notikumu slepenā nozīme” (Derrieres les coulisses de la politique et de la diplomatie officialle) raksta: „Acīmredzot nevienam no neiesvētītajiem neradās pat aizdomas, ka Anglija tiek pārvaldīta ne tā, kā tas tiek pasniegts visai pasaulei, un ka visiem zināmā Anglijas pārvaldes forma ar tās klasisko parlamentārismu neatbilst reālajam valsts vadības mehānismam. Visas tautas, ne tikai ārzemju, bet arī plašas pašu sabiedrības masas, bija pārliecinātas, ka Lielbritānija ieguva savu dominējošo stāvokli pasaulē un kļuva valsts pārvaldē par sava veida ideālu citām tautām, tikai pateicoties sava pārvaldes aparāta pilnībai. Un patiesi, savu varenību Anglija spēja sasniegt un līdz pēdējam laikam arī noturēt tikai pateicoties savai pārvaldes formai, bet nevis tai, kuru zina visa pasaule, bet gan pateicoties tai, kura sastāv no īpaši prasmīgas redzamo pārvaldes formu kombinācijas ar slepenām, kuras ir zināmas tikai tiem, kuri ņem tajās dalību (…). Karalis ir īpašas neformālu un konspiratīvu iestādījumu sistēmas galva, kura vada visas valsts un sabiedriskās dzīves daļas. Paralēli redzamajām valts pārvaldes institūcijām (parlamenta augšpalāta un apakšpalāta, administratīvās, tiesu un diplomātiskās iestādes) visā Lielbritānijas impērijas teritorijā eksistē arī organizācijas, kuras neredzami neiesvētītajiem veic izšķirošo ietekmi valsts iekšpolitikas un ārpolitikas realizācijā.

Britu karaļa pārvēršanās par 1/7 no „aisberga” redzamās daļas no vienas puses un reālas šī „aisberga” vispasaules varenības iegūšana no otras puses notika pirmajās konspiratīvo struktūru attīstības posmā (1710 – 1770-ie gadi), bet viss sagatavošanās darbs tika veikts tieši XVI – XVII gadsimtā. Ziemeļatlantijas pārnacionālais subjekts tika izveidots cīņās ar Spāniju un Stjuartiem, reāli fiziski cīnoties ar tiem, izmantojot nacionālos spēkus. Jaunā subjekta pārnacionālā kvalitāte, tā ģenēze no Anglijā iemājojuša pārnacionāla procesa noteica šī subjekta svarīgāko intelektuālo un psihovēsturisko īpašību – pasaules mēroga redzējumu, spēju operēt ar pasaules mēroga kategorijām un spēju „spēlēt” pasaules mērogā.

Aleksejs Edrihins-Vandams

Aleksejs Edrihins-Vandams

Lūk, ko par to savā darbā „Ģeopolitika un ģeostratēģija” (Геополитика и геостратегия) rakstīja slavenais krievu virsnieks, izlūks un ģeopolitiķis Aleksejs Edrihins-Vandams (1867-1933): „Visvienkāršākais taisnīgums liek mums atzīt, ka pasaules iekarotājiem un mūsu mūžīgajiem pretiniekiem anglosakšiem ir viena neapstrīdama īpašība – nekad un nekāmā mūsu izslavētais instinkts nespēlē viņiem labdabīgās Antigonas [radinieku uzticības simbols sengrieķu mitoloģijā] lomu. Uzmanīgi novērojot cilvēces dzīvi kopumā un vērtējot katru notikumu tikai pēc tā ietekmes lieluma uz pašu lietu stāvokli, viņi ar nepārtrauktu smadzeņu terniņu ir attīstījuši sevī spējas redzēt lielos attālumos un ilgā laika posmā to, kas cilvēkiem ar slinku prātu un vāju fantāziju šķiet tikai tukšas fantāzijas. Cīņas par dzīvību mākslā jeb politikā tas dod viņiem visas ģeniāla šhmatista priekšrocības salīdzinājumā ar vidusmēra šaha spēlmani. Ar okeāniem , kontinentiem un salām pārklātā zemes virsma viņiem ir sava veida šaha dēlis, bet caur saviem valdniekiem un pārstāvjiem savās pamatīpašībās un garīgajā kvalitātē izpētītās un iepazītās dažādās tautas viņiem ir dzīvas figūras un peškas, kuras viņi virza ar tādu aprēķinu, ka pretinieks, redzot katrā figūrā patstāvīgu ienaidnieku, gala beigās apjūk un pat nevar saprast kad un kādā veidā tika veikts izšķirošais gājiens, kurš noveda līdz visas spēles partijas zaudējumam. Tieši tāda veida mākslas darbības mēs redzēsim no angļu un amerikāņu puses, vērstas pret mums.” [Vandams mūža nogali pavadīja Latvijā un Igaunijā.]

Šie vārdi bija uzrakstīti pirms Pirmā pasaules kara, kurā Krievijas impērijas „sabiedrotie” – briti karoja pret Vāciju, bet „spēlēja” pret Krieviju. Mēs to redzējām 1917.gadā un pēc tam ar šo mākslu arī saskārāmies 1991.gadā, un mums ar to vēl nāksies saskarties, ja mēs neiemācīsimies dot viltīgajam un divkosīgajam ienaidniekam pretsparu. Bet tam ir nepieciešams ienaidnieku izpētīt un iepazīt; kā teica Tolkīna Gendalfs „izpētot ienaidnieku tiek uzsūkta viņa viltība” un izsmalcinātība, piebildīšu no sevis, kas tik ļoti mums visiem pietrūkst. Visa cita starpā, pretinieka izpēte ir jāsāk ar viņa ģenēzi, dzimšanu, embrionālo fāzi – tieši tur slēpjas viņa „kaščeja nāves” noslēpums. Ir jāmeklē un vēlreiz jāmeklē, nepadodoties, cīnoties un gala beigās arī atrodot.

Visa XVII gadsimta otras puses Anglijas vēsture ir pārnacionālā finansu subjekta un karaliskās varas savstarpēja pielāgošanās, piemērošanās un saplūšana. Kromvela tā saucamās „buržuāziskās revolūcijas” uzvara pavēra ceļu uz ziemeļatlantiskā pārnacionālā finansu – tirdzniecības subjekta uzvaru pār nacionālo angļu monarhiju un uz pasaules naudas operatora un apgrozības regulētāja pozīciju iekarošanu. Bez tradicionālās monarhijs pakļaušanas jeb, precīzāk sakot, tās gāšanas (tas, kas kopš XVII gadsimta vidus attīstījās Anglijā vairs nav gluži monarhija ) tādi iekarojumi nebūtu iespējami. Tā rezultāts ir sistēmas formēšanās, kura nodrošināja „aizkulises” slepenajiem spēkiem sākumā ietekmi, bet pēc tam izšķirošo lomu Albiona attīstībā, kā arī pieradināja valsti un tās augstākos slāņus pie pārnacionālā finansu – politiskā subjekta, par kura ieroci pasaules iekarošanas plānos kļuva Anglija, dabas un mērķiem. Anglija kļuva par venēciešu lielās stratēģijas, kura tika pārnesta citā laikā un plašumos, triumfu.

Barons Rauls de Renē raksta: „Kopš Kromvela laikiem „karaliskā Anglija” nebija patstāvīga savā politikā jeb, citiem vārdiem sakot, kopš tiem laikiem Anglija nekad nerealizēja politiku ar saviem resursiem un savu interešu vārdā. Lai cik iespaidīgs arī nebūtu Lielbritānijas varenības un robežu pieaugums, lai kādā pacilātībā arī netiktu parādīta tās valstiskuma varenība un spožums, lai cik ideāls un nesagraujams neliktos viņiem pašu varas pamats un autoritāte citu tautu acīs, tas viss patiesībā ir nekas cits kā īpaši radīta mākslīga mirāža vienu pašsajūsmināšanai un citu iekārdinoši pakļaujošai sajūsmināšanai. Aiz šīs mirāžas slēpjas tas spēks, kurš virzīja Anglijas politiku sev vēlamajā virzienā, izveidojot no pašas Anglijas neko citu kā vien personisko avangardu pašu jau sen izdomātajam karagājienam pasaules iekarošanai.„ Bet sākumā vajadzēja pilnībā pārformatēt jau iekaroto Angliju, pārvēršot Anglijas karali par kaut ko līdzīgu venēciešu dodžam. Te lietā tika likti finansu ieroči un divi Anglijas defolti [maksātnespējas] 1671. un 1686.gadā noveda līdz „slavenajai revolūcijai”.

Sers Entonijs Ešlijs Kūpers, pirmais Šaftsberijas grāfs

Sers Entonijs Ešlijs Kūpers, pirmais Šaftsberijas grāfs

Par galveno „venēciešu –vīgu sazvērestības” figūru pētnieki uzskata seru Entoniju Ešliju Kūperu (1621-1683), pirmo Šaftsberijas grāfu, kura intelektuālais sulainis bija filozofs Džons Loks (1632-1704). Pēc Kūpera domām 1670-ajos gados Anglija vēl nebija kļuvusi protestantiska un „vīgiska” [vīgi -parlamenta frakcija Anglijā XVII-XVIII gs., kuru pamatā veidoja protestanti un monarhijas pretinieki no lieltirgotāju un buržuāziskojušās aristokrātijas kā arī t.s. “jaunaristokrātijas” (kas titulus bija nesen kā nopirkuši vai saņēmuši par nopelniem) pārstāvji], kas ir obligāts priekšnosacījums „dožizācijai” a la Venice. Viņš nolēma paātrināt šo procesu.

1670 – 1680-o gadu mijā Anglijā pēkšņi tika atklāta katoļu sazvērestība, kuras mērķis esot bijis nogalināt karali Kārli II Stjuartu (1630-1685). Kā sazvērestībvas dalībnieki ar nāvi tika sodīti 15 cilvēki. Vēlāk izrādījās, ka nekādas sazvērestības patiesībā nebija, viss balstījās uz viltotiem dokumentiem, kurus izgatavoja Taituss Outs kopā ar Izraēlu Tongu, kas bija tikai peškas Šaftsberijas grāfa „spēlē”. Kūpers nostrādāja pēc iecienītās venēciešu shēmas „sazvērestība – sazvērestības atklāšana” [represīvu vai vienalga kādu citu nepopulāru darbību attaisnošana ar neesošu, izdomātu, mākslīgi radītu vai izprovocētu sazvērestību].

Tomass Otvejs

Tomass Otvejs

Piemēram, 1618.gadā pēc šīs shēmas venēcieši organizēja reāli neeksistējošu „spāņu sazvērestību”, kuras mērķis it kā bija Venēcijas nodošana Filipam IV (1605-1665). Šai pseidosazvērestībai bija ievērojama loma Eiropu nopostījušā Trīsdesmitgadu kara izraisīšanā. To savā darbā „Venēcijas glābšana” (Venice Preserv’d) labi atmaskoja par „otru Šekspīru” uzskatītais angļu dzejnieks un dramaturgs Tomass Otvejs (1651—1685).

Neskatoties uz to, ka atklājās „katoļu sazvērestības” provokatīvais raksturs, Anglijā strauji pieauga antikatoliskie noskaņojumi un tā kļūva pilnība protestantiska un „vīgiska”, tāpēc pēc Kārļa II nāves 1685.gadā vīgiem un Sitijai bija nepieciešami tikai trīs gadi, lai gāztu Jēkabu II Stjuartu, apspiestu viņa piekritējus (jakobītus) un ar „slavenās revolūcijas” palīdzību (kuru mēdz saukt arī par bezasiņu) iesēdinātu Anglijas tronī savu cilvēku – Orānijas Vilhelmu no Holandes, kurš pēc A.Duglasa vārdiem (pagaidām nepublicētā manuskriptā „How Venice created today’s “Money system””) bija „pirmais dodžs Anglijas vēsturē”. Tagad pat kontrole pār armiju pārgāja parlamenta kā finansu – zemesīpašnieku aristokrātijas pārstāvju pārziņā. Savukārt parlamentārā kontrole pār nodokļiem nozīmēja karaļa tiesību iekasēt nodokļus bez parlamenta līdzdalības atcelšanu. Un, lai gan pašam Orānijas Vilhelmam dodža loma pavisam nepatika par ko viņš atklāti arī izteicās, šī situācija kārtējo reizi apstiprināja Staļina iecienītas tēzes pareizību, ka apstākļu vara ir stiprāka par nolūku varu.

„Slavenā revolūcija” un pēc tam

„Slavenā revolūcija” likvidēja gandrīz visus šķēršļus finansu – zemesīpašnieku aristokrātijas ceļā, kura centās iegūt pilnīgu, neierobežotu (tas ir privātīpašniecisku, kapitālistisku) kontroli pār zemi un naudas apriti. Kārlis Markss „Kapitālā” rakstīja, ka Stjuartu restaurācijas laikā feodālās iekārtas agrārās attiecības tika galīgi likvidētas likumdošanas līmenī, zemesīpašnieki „atbrīvojās no jebkādiem pienākumiem pret valsti” un piešķīra sev „mūsdienu privātīpašnieku tiesības uz lauku īpašumiem uz kuriem tiem iepriekš bija feodālas tiesības”, kas bija nepilnīgas un aprobežotas ar pienākumiem gan pret karaļnamu, gan arī pret iedzīvotājiem. „Slavenā revolūcija”, novedot pie varas finansu- zemesīpašnieku šķiru, bija nākamais solis, kurš likvidēja praktiski visus šķēršļus šai šķirai piesavināties jau valstij piederošās zemes un saimniekot valsts naudas sfērā. Markss par šo šķiru rakstīja sekojošo: „Viņi iesvētīja jaunu ēru, novedot līdz kolosāliem izmēriem valsts īpašumu izzagšanu, kas līdz tam tika praktizēts stipri ierobešotos apmēros. Valsts zemes tika izdāvinātas, pārdotas pa pusvelti vai vienkārši pievienotas esošiem īpašumiem uzurpācijas ceļā.” Tieši zemes uzurpācija, tās vardarbīga atņemšana zemniekiem tiek slēpta aiz tādiem maigiem terminiem kā 1688.gada „konservatīvā revolūcija” vai 1680-1720-o gadu „lauksaimniecības revolūcija”.

Ja ziemeļatlantiskā subjekta izveidošanu katalizēja venēcieši, tad tā pirmajos soļos, tā tapšanā (XVII gadsimt otra puse – XVIII gadsimta sākums) milzīga nozīme bija ebreju kapitālam. Pēc tam, kad Kromvels atļāva ebrejiem Manasijas ben Izraēla personā atgriezties Anglijā, viņi masveidā sāka pārcelties uz turieni, vispirmām kārtām no Holandes. Ja Stjuartu restaurācijas laikā šis process tika nobremzēts, tad Vilhelma III Orānieša laikā, kurš mīlēja ebrejus (precīzāk sakot, viņu naudu; viņa augļotājs bija Moisejs Mosado), šai ziņā notika sprādziens. Ja 1657.gadā Solomonam Dormido (1622–1700) bija jālūdz atļauja, lai nokļūtu Londonas Karaliskajā biržā, jo oficiāli ieeja tajā ebrejiem bija liegta, tad pēc V.Zombarta teiktā „XVII gadsimta beigās … birža jau ir pilna ar ebrejiem. Viņu skaits tur jau ir tik liels, ka noteiktas ēkas daļu jau sauc par „ebreju galeriju”. Kā izsakās viens laikabiedrs „birža ir pārpildīta ar ebrejiem”. Vai varam apgalvot, ka viņu pāreja uz fondu biržu bija saistīta ar to, ka ebreju skaits preču biržā nepārtraukti palielinājās un attieksme pret viņiem bija visnegatīvākā? Lai kā arī tur nebūtu, tieši šī „aiziešana” [tas ir atnākšana] ir saistīta ar spekulāciju sākumu Anglijas fondu biržā.” Trīs desmitgažu laikā, kas atdala Kromvelu no Orānijas Vilhelma, situācija Anglijas tirdzniecības – finansu vidē strauji izmainījās: tieši pateicoties ebreju kapitālam un tā patronam (un kalpam vienlaicīgi) Vilhelmam III notika Amsterdamas un Londonas saplūšana vienā finansu supercentrā. Lūk, ko par to raksta ebreju vēsturnieks S.Dubnovs: Vilhelms III nodibināja „ tik ciešus rūpnieciskus sakarus starp Amsterdamu un Londonu, ka šo abu pilsētu ebreju kopienas bija it kā vienas kopienas divas grupas. Lielie Lopesu, Medinu, Fonseku, Salvadoru banku un eksporta „nami” aptvēra vienā milzu finansu lokā Angliju, Holandi un to kolonijas. Amsterdamas un Londonas biržās tika izlemts visu akciju, vekseļu, kredītbiļešu un citu vērtspapīru liktenis, kuras atradās starptautiskā apgrozībā. Kopš 1697.gada ebrejiem Londonas biržā bija sava „brokeru” (mākleru) grupa (12 ebreji uz 100 kristiešiem). Biržas spekulācijas, kuras tolaik attīstījās, neapšaubāmi ienase tirgotāju vidē zināmu demoralizāciju, tai pat laikā birža regulēja preču apmaiņu starp visām pasaules valstīm kā pasaules tirdzniecības „norēķinu palāta””.

Tāpēc nav brīnums, ka tolaik daudzi ebreji kļuva par Lielbritānijas bagātākajiem iedzīvotājiem: Medes de Kosta, Moisejs Harts, Ārons Franks, barons Dalijars, Moisejs Lopess Pereira, Moisejs/Antons da Kosta. Šajā laikā apmēram tūkstotim ebreju ģimeņu gada ienākums bija ap 300 sterliņ mārciņu, simts ebreju ģimenēm – apmēram 1000 – 3000 sterlinmārciņu gadā. Vēl V.Zombarts raksta: „Karalienes Annas valdīšanas laikā (1702-1714) angļu ebreji iegūst maksimālu finansu varu valstī”, bet Gideonu nams (Samsona Gideona (1699—1762) personā) Anglijas un Francijas konfrontācijas rezultātā kļūst par vienu no lielākajiem.” ( 1745.gadā Gideons piešķir valdībai kredītu 1,7 miljonu sterliņ mārciņu apmērā (tiem laikiem gigantiska summa), savukārt viens no to laiku ietekmīgākajiem Francijas finansistiem, kurš kreditēja Ludviķi XIV, bija arī ebrejs Semuels Bernārs.)

XVIII gadsimta sākumā britu baņķieru un jo īpaši ebreju baņķieru milzu bagātības cēlonis bija divu valstisku-finansiālu operāciju dēļ, kuras tapa iespējamas tikai institucionālajā sistēmā, kura tapa „slavenās revolūcijas” rezultātā, nodrošinot lielo zemesīpašnieku un finansistu kontroli pār karali. Kā jau iepriekš tika minēts, 1694.gadā tika izveidota Anglijas centrālā banka, kas ievērojami palielināja valsts starptautisko varenību. 1689.gadā angļu aristokrāti un finansu dūži pamudināja Vilhelmu III uzsākt karu pret Franciju (deviņgadu karš: 1689-1697): „… pēcrevolūcijas konstitucionālo vienošanos un protestantu troņa mantošanas sistēmu vajadzēja pārbaudīt cīņā ar Burboniem, kuri atbalstīja Stjuartu restaurāciju. Britu spēju karot ar absolūtisko Franciju noteica parlamenta izveidotā jauna finansu sistēma, kura balstījās uz nacionālo parādu un „Anglijas banku”. Karš tagad tika finansēts nevis no dinastijas valdnieka „personiskās” kases, bet gan no uzticamas kredītu sistēmas līdzekļiem. Tā labāk spēja nodrošināt nepieciešamo līdzekļu savākšanu, jo valsts nacionālais parāds bija parlamenta garantēts” (Benno Teške).

Šis karš bija nozīmīgs, jo angļi tajā izmēģināja shēmu, kas vēlāk kļūs par viņu „firmas” kara vešanu paņēmienu – koalīcijas karu: karošana kontinentā ar svešām rokām, veidojot koalīcijas. Viena lieta bija karot ar Holandi uz jūras (tas deva svarīgu pasaules jūras karu pieredzi ), bet sauszemes karus uz jūras uzvarēt nevar. Pavisam cita lieta ir tāda lielvalsts kā tolaiku Francija. Pret to tika organizēta koalīcija, kurā bija Holande, spāņu un austriešu Habsburgi un Savoja. Neskatoties uz zaudējumu karā, XVIII gadsimtā Francija vēl Anglijai nebija pa zobam pat pastiprinātai ar koalīciju. Salīdzinājumam jau pēc kara ar Franciju par „spāņu mantojumu” (1701-1714) Lielbritānija kļuva par jūras lielvalsti, kuras flote (124 kuģi) bija divas reizes lielāka nekā spāņiem un frančiem kopā ņemot.

Deviņgadu karš beidzās ar Anglijas uzvaru pār Franciju un Risvīkas mieru, kurš nostiprināja „slavenās revolūcijas” rezultātus starptautiskā mērogā. Kopumā kara mērogs un nodokļu aplikšana, kas tika veikta, aizbildinoties ar karu, pabeidza un padarīja valsts iekšienē neatgriezeniskus „slavenās revolūcijas” rezultātus, kas arī bija galvenais šī kara uzsākšanas iemesls. Pie tam, abām Ostindijas kompānijām un anglo-holandiešu baņķieriem par prieku un viņu izdevīgumam, kara rezultātā no Anglijas tika „izpumpēts” viss sudrabs. Izmantojot šo situāciju, baņķieri sākumā pārliecināja Vilhelmu III radīt „Anglijas banku” (to cilvēku kontrolē, kuri jau bija aizdevuši valdībai 1,2 miljonus sterliņ mārciņu uz 8% gadā; viņi tagad ieguva tiesības drukāt naudu). Anglijas centrālā banka tika radīta, lai finansētu karu ar Franciju, līdzīgi kā ASV Federālā rezervju sistēma [ASV centrālā banka] tika rdīta 1913.gadā, lai finansētu nākamo pasaules karu.

1696.gadā baņķieri izbīdīja monētu pārkalšanas likumu (tā galvenais propagandists bija globālos lieloligarhus un Sitiju apkalpojošais filozofs Loks). Pārkalšanu pavadīja deflācija [cenu un algu pazemināšanās] par labu bagātajiem. Pie tam, tiklīdz tika izlaistas jaunās sudraba monētas, Anglijas monētu nams, kuru vadīja slavenais fiziķis Īzāks Ņūtons, paaugstināja zelta monētu cenu, salīdzinājumā ar Holandi un Franciju, kā rezultātā no valsts sāka aizplūst sudrabs un radās liels zelta piedāvājums. Tā tika radīti apstākļi Anglijas pārejai uz t.s. ”zelta standartu” jeb uz to darbību atkārtošanu, ko XIII – XIV gadsimtā veica Venēcija, arī paaugstinot zelta dukāta vērtību. Lielā mērā angļiem palīdzēja arī tas, ka kopš 1690.gada Brazīlijā, kura de-jure bija Portugāles kolonija, bet de-facto Anglijas, sāka iegūt lielus zelta daudzumus. Pēc 1703.gadā noslēgtā angļu-portugāļu Metuenas līguma šis zelts pa tiešo tika sūtīts uz Angliju. Pašā Anglijā tas noveda pie tā, ka pilnībā tika izņemtas no apgrozības sudraba monētas 2,7 sterliņa mārciņu vērtībā, kas ir par trešdaļu lielāka summa, nekā viss karalistes parāds Jēkaba II valdīšanas beigās. Tai pat laikā baņķieri saņēma dāvanu – mahināciju rezultātā viņi palielināja valsts parādu līdz 20 miljoniem sterliņ mārciņām; H.G.Lovrijs (grāmatā „How the Nation was Won”) to nosauca par pilnīgu „venēciešu partijas” uzvaru Anglijā.

Orānijas Vilhelms tiesa gan to nepieredzēja: 1702.gadā viņa zirgs pilnā gaitā paklupa uz kurmja alas un Vilhelms nositās. Viņu neieredzošie jakobīti pateicībā sāka saukt alas saimnieku par „mazo džentalmeni melnā uzvalkā”. Tomēr tam visam vairs nebija nozīmes: venēciešu un tā vēsturiskā subjekta, kura katalizatori tie bija, lieta bija guvusi virsroku, un pirmatnējā kapitāla uzkrāšana, kura startēja Spānijā ar mežonīgu Amerikas izlaupīšanu, „piezemējās” Anglijā, uzsākot tur plašu un vērienīgu kapitālistisku uzkrāšanu.

Kārlis Markss „Kapitāla” sadaļā „Rūpnieciskā kapitāla ģenēze” rakstīja: „Dažādi pirmatnējās uzkrāšanas momenti vēsturiski daudz maz secīgi sadalās starp dažādām valstīm un tieši: Spāniju, Portugāli, Holandi, Franciju un Angliju.” Pie tam Markss norāda, ka Angliju izšķiroši ietekmēja Holande, kuras dominējošais stāvoklis bija bagātību izsūkšana no Spānijas, ko veica venēcieši un genujieši pārvedot tās uz Holandi. „Fizisko naudu”, kuru Spānija saņēma no Jaunās Pasaules, venēcieši – genujieši pārvērta apgrozāmos līdzekļos un „piezemēja” tos Holandē. „Tur, kur nauda rodas nevis no apgrozības, bet gan tā tiek atrasta tās vieliskajā formā, kā tas bija Spānijā, tur nācija kļūst nabagāka, tai pat laikā nācijas, kuras bija spiestas strādāt, lai izsūknētu naudu no spāņiem, attīstīja bagātību avotu un patiešām kļuva bagātākas” (Kārlis Markss „Ekonomiskās piezīmes”).

Nezinu vai te ir vietā vārds „spiestas” (visdrīzāk tas ir neveiksmīgs tulkojums), jo kurš gan spieda venēciešus un genujiešus laupīt Spāniju? Bet svarīgi šai gadījumā ir kas cits: Markss fiksē kāda subjekta veiktu bagātību izņemšanu no Spānijas un to pārvešanu uz Holandi, bet iepriekšējā citātā viņš fiksēja pirmatnējā kapiteļa uzkrāšanas ķēdi, kas sastāv no piecām valstīm. XVI gadsimta beigās spāņi beidzot saprata, ka holandiešu piekļuve spāņu zeltam un portugāļu garšvielām ļauj tiem kontrolēt koloniālo preču sadali Ziemeļeiropā, tādējādi stimulējot holandiešu pilsētu bagātību pieaugumu uz spāņu rēķina. Filipa III (1578-1621) valdīšana 1598.gadā sākās ar Spānijas un Portugāles embargo [sankciju] noteikšanu holandiešu kuģiem, precēm un tirgotājiem. Tomēr šis mēģinājums izrādījās kontrproduktīvs: lai atgūtu zaudēto peļņu, Holandes un Zēlandes [pašreiz Nīderlandes apgabals] tirgotāji sāka attīstīt tirdzniecību ar „Indijām”, kas vēl vairāk pastiprināja Holandi. Spāņu sankcijas bija ievērojami nokavētas.

Roberts Flads

Roberts Flads

No šī darba viedokļa ļoti būtisks ir tas subjekts, kurš sasaistīja telpā un laikā pirmatnējā kapitāla uzkrāšanas ķēdes posmus un kurš dēļ savas aktivitātes, kontroles pār naudu un informāciju bija šī procesa operators. Šis subjekts bija ziemeļitāļi, galvenokārt venēcieši. Tieši viņu ļaunā griba dzina pirmatnējā kapitāla uzkrāšanās [pēc būtības visparastākās laupīšanas] procesu, kurš XVIII gadsimta Anglijā pārvērtās par pilnvērtīgu un vērienīgu kapitālistisko uzkrāšanu [salaupītā legalizēšana un „spēles noteikumu” noteikšana, lai tik pat brutāli netiktu aplaupīti paši laupītāji un viņu pēcnācēji]. Pats šis subjekts, kurš Marksu acīmredzot vispār neinteresēja, starptautiskā pirmatnējā kapitāla uzkrāšanās procesa laikā mainījās (mutabor!), pakāpeniski zaudēja nacionālas iezīmes un pārvērtās par pārnacionālu un ziemeļatlantisku. Pie tam pats šis pārvēršanās process, vismaz tā politiskie aspekti, kuriem bija ne mazāka nozīme kā ekonomiskajiem, bija visciešākā mērā saistīts ar slepenām (slēgtām) biedrībām, konspiratīvām struktūrām, kuras, lai gan deva par sevi ziņu XVIII gadsimtā, noformējās XVII gadsimtā, un šī noformēšanās atkal ir saistīta ar Stjuartiem, ar katoļu – protestantu cīņu par angļu troni. 1603.gadā dažas ietekmīgas ģimenes, ieskaitot Sesilus (Berkli), vadoties no tobrīdējās konjunktūras interesēm, kopā ar saviem venēciešu – genujiešu sabiedrotajiem, iesēdināja angļu tronī Stjuartu Jēkabu I. Viņa dēla Kārļa I valdīšanas laikā uz angļu skatuves parādās rozenkreiceri, kuru saknes sniedzas XV gadsimtā. Aktīva loma rozenkreiceru radīšanā bija jezuītam un vienlaicīgi arī sava laika ievērojamai zinātniskai autoritātei Robertam Fladam (1574–1637). Tas ir, jezuītu loma rozenkreiceru kā austrumu hermētiķu kulta attīstībā ir neapstrīdama (līdzīgi kā vēlāk XVIII gadsimtā iluminātu attīstībā).

XVII gadsimta otrajā pusē uz rozenkreiceru un templiešu, kuri XIV gadsimta sākumā atbēga uz Skotiju, mantojuma pamatiem sāk attīstīties „Skotu rituāls”, kurš XVIII gadsimtā pārtapa Skotu rituāla masonos. Skotu rituāls sāka veidoties, vismaz organizatoriski, laikā, kad Stjuarti atradās trimdā Francijā, kā masonu tīkls, kura galvenais uzdevums bija nodrošināt dinastijas atgriešanu zaudētajā tronī. Kad šis mērķis tika sasniegts, šis slepenais tīkls legalizējās kā Londonas karaliskā biedrība kriptojezuīta un politekonomikas (zem nosaukuma „Politiskā aritmētika”) „vectēva” Viljama Petti (1623—1687) vadībā, aktīvi piedaloties Īzākam Ņūtonam, Robertam Boilam (1627-1691), Džonam Lokam, Robertam Gukam (1635-1703) un citiem. Tomēr, kā liecina Ņūtona papīri, kurš starp citu, tāpat kā Loks strādāja Ostindijas kompānijā,šī zinātniskā biedrība bija tikai piesegs slepenam tīklam, kuram bija nepieciešama kaut kāda idejiska noformēšana.

Viljams Petti, Eliass Ešmols, Īzāks Ņūtons, Roberts Boils, Džons Loks, Roberts Guks

Viljams Petts, Eliass Ešmols, Īzāks Ņūtons, Roberts Boils, Džons Loks, Roberts Guks

Šo idejisko noformēšanu Petti uzticēja Eliasam Ešmolam (1617-1692), kurš apvienoja vienā veselumā templiešu un rozenkreiceru flada varianta kultus. Tā radās Skotu rituāla masoni, kuri atšķiras no brīvajiem brīvmūrniekiem (frīmasoni), kuru galvenā struktūra XVIII gadsimta Francijā bija loža Lielie Austrumi (šajā ložā sastāvēja marķīzs de Lafajets (1757-1834) [franču ģenerālis, ASV neatkarības kara, Franču revolūcijas un Jūlija revolūcijas dalībnieks,1789.gada „Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijas” autors] un Bendžamins Franklins (1706-1790) [Amerikāņu rakstnieks, izdevējs, politologs, politiķis, izgudrotājs, zinātnieks, valstsvīrs, kareivis un diplomāts, viens no ASV neatkarības deklarācijas un konstitūcijas autoriem .]). Skotu rituāla masoni jau kopš pašiem pirmsākumiem „ģenētiski” bija saistīti no vienas puses ar jezuītiem (un Stjuartiem un viņu pēctečiem un attiecīgi arī Skotiju un Edinburgu), bet no otras puses ar Ženēvas, Lozānas un Bernas [Šveice] banķieru ģimenēm, neskatoties uz to, ka pēdējie pārsvarā bija protestanti (kopējos stratēģiskos un taktiskos ekonomiskos un ģeovēsturiskos projektos šī reālā pretruna sadarboties netraucēja).

marķīzs de Lafajets, Bendžamins Franklins

marķīzs de Lafajets, Bendžamins Franklins

XVII gadsimtā slepenās masonu biedrības, kuras oficalizēja sevi XVIII gadsimtā, bija cieši saistītas ar dažādiem spēkiem (angļu aristokrātiju, Sitiju, venēciešiem, ebreju finansu – reliģiskajām aprindām) un aktīvi piedalījās politikā, pārsvarā slepenajā, tas ir sava laika sazvērestībās. Pie tam viņi aktīvi izmantoja reāli esošās „ebreju pēdas”, mēģinot attēlot notiekošās izmaiņas kā „ebreju sazvērestības” rezultātu un cenšoties tādējādi apslēpt sevi un savu darbību aiz „ebreju sazvērestības” piesega. Neviens zinātājs nesāks noliegt, piemēram, ebreju kapitāla un rabināta lomu Venēcijā (1638 gadā Venēcijas rabīns Simons Lucato (1583–1663) pat izdeva „Piezīmes par ebrejiem Venēcijā”, kur sīki aprakstīja tās pozīcijas, kuras izdevās iegūt ebrejiem šajā pilsētā), ne arī t.s.”buržuāziskajā revolūcijā” Anglijā. Tomēr bez ebrejiem, kuri atbalstīja Kromvelu Anglijā un Frondu [pret Francijas karaļnamu vērsta franču aristokrātu bruņota sacelšanās 1648-1652.gadā] Francijā, Kromvelu atbalstīja arī Sitija, daļa angļu aristokrātu, venēcieši un holandieši.

Var pat teikt, ka „ebreju sazvērestība” ir ērta arī pašām konspiratīvām struktūrām, kuras, pirmkārt, ar to piesedz savu darbību, jo īpaši tādēļ, ka „ebreju pēdas” (finansu kapitāls utt.) reāli eksistē. Otrkārt, apzināti dara tā, lai pēc tam pa pēdām ejošos varētu apvainot antisemītismā un tādējādi „apcirstu galus” un noslēptu tos. Tādējādi tie, kuri apzināti vai neapzināti atsakās atzīt konspiratīvo struktūru esamību, katru slepenās politikas analītiķi var viegli apvainot „žīdmasonu sazvērestības meklējumos”, tādējādi bloķējot jebkādus mēģinājumus tikt skaidrībā ar slēgtajiem, apslēptajiem un slepenajiem procesiem. Vispār ebreju jautājuma sapratnei lietderīgi ir palasīt tā pašā Kārļa Marksa [ebreja, divu rabīnu mazdēla] darbu „Par ebreju jautājumu”, kurā viņš raksta, ka ebreju jautājums nav nacionāls un pat ne reliģisks, bet asi sociāls. Tas nenozīmē, ka „ebreju sazvērestības” gadsimtiem ilgajās cīņās par varu, informāciju un resursiem nav bijušas; bija. Tieši tāpat kā bija venēciešu, angļu, vācu, amerikāņu un citas sazvērestības (krievu diemžēl kā izskatās nebija). Bet katra šī sazvērestība vienmēr ir daļiņa no lielākas sazvērestības, daļa no lielāka tīkla. Pat Izraēlas izveidošana nav tikai „ebreju sazvērestības” rezultāts, bet gan daudz lielākas „spēles” ar ASV, Vācijas, Lielbritānijas un PSRS piedalīšanos sekas, tāpat kā 1980o – 2010o gadu neoliberālā kontrrevolūcija, kas bija sava veida baņķieru finansu – ekonomiskais „trīsdesmitgadu karš” pret visu pasauli [analoģija ar XVII gadsimta Trīsdesmitgadu karu (1618—1648), kad tā rezultātā Eiropa tika nopostīta].

Maurīcija Ešera glezna „Relatīvisms”

Maurīcija Ešera glezna „Relatīvisms”

Cita lieta, ka „ebreju sazvērestību” izstumj priekšplānā kā galveno vai pat vienīgo un visaptverošo, kā viltus „pēdas” (šīs versijas izplatīšanas ziņā aktīvi ir skotu rituāla masoni). Tas, atkārtošos, tiek darīts ar nodomu: lai izsauktu reakciju uz antisemītismu, sakompromitētu un bloķētu gan šīs šaurās sazvērestības izpēti, gan arī daudz plašākās, kuras elements ir „ebreju sazvērestība”. Citiem vārdiem sakot, tā mērķis ir novirzīt meklētāju strupceļā, kurā sagaida apvainojumi antisemītismā. Dzīve, kā arī sazvērestību būtība (dzīve kā sazvērestība un sazvērestība kā dzīve) ir pārāk sarežģīta un daudzlīmeņaina, lai tajā būtu tikai viena vienīga sazvērestība, vēl jo vairāk nacionāla – etnoreliģiska. Sazvērestību pasaule (un dzīve) ir „tangled hierarchy” [haotiskā hierarhija], ko vislabāk raksturo Maurīcija Ešera (1898-1972) glezna „Relatīvisms” (1953). Tas nenozīmē, ka vajag ignorēt kādas atsevišķas sazvērestības (ebreju vai kādu citu); neko nevajag ignorēt, jo īpaši sevišķi svarīgu vēsturisku notikumu izmeklētāja darbā, kura izpētes laukā sīkumu nav.

Tātad XVII – XVIII gadsimtu robežā Anglijā formējās sociālais bloks, kurš apvienoja politisko, tirdzniecības (pasaules mērogā), finansu (augļotāju) un zinātniski – ideoloģisko darbību. Tas nebija raksturīgs iepriekšējai eiropiešu tradīcijai, kurā ekonomiskās, politiskās un garīgās funkcijas bija institucionāli un sociāli nodalītas, fiksējot tās kā tādas (un augļošana vispār, maigi izsakoties, netika veicināta). Šāds sabiedriskais modelis bija raksturīgs senajiem Austrumiem: ejot no Babilonas caur feniķiešiem un Kartāgu šī tradīcija „piezemējās” Venēcijā, bet no turienes nokļuva Anglijā, kļūstot par ievērojamu faktoru šīs valsts pārformatēšanai un jauna vēsturiskā subjekta radīšanai, kurš gala beigās pacēlās virs reālās ekonomikas un nacionālām sabiedrībām. Un šis subjekts arī sāka veidot konspiratīvās struktūras, pirmās no kurām bija masoni, un sāka veidot savu sociālo sistēmu – kapitālismu.

Grāmatas „De Conspiratione. О Заговоре” saturs

DeConspiratione1. Priekšvārds
2. A.Fursovs „De Conspiration: Kapitālisms kā sazvērestība”
2.1.Konspiroloģija – jautra un stingra zinātnes disciplīna
2.2.Konspiroloģija: par un pret (daži piemēri)
2.3.Konspiratīvās struktūras kā kapitālisma attīstības imanenta forma
2.4.La Serenissima jeb „Svešie” Eiropā
2.5.Angļu „septītnieks” jeb kā tika radīts Ziemeļatlantiskais ģeovēsturiskais subjekts
2.6.Sitija un angļu izlūkdienesti: „iet atsevišķi, būt kopā”
2.7.„Slavenā revolūcija” un pēc tam
2.8. Eirāzijas lielie cikli un Vecās Pasaules Svārsts
2.9. XVIII gadsimts: plānotas-konstruējamas vēstures dzimšana jeb uz ko ir spējīga Viela, Enerģija un Informācija, sakoncentrēta vienās konkrētās rokās
2.10.Kapitālistiskā sistēma: cikli, „lielie viļņi” un citas regularitātes
2.11.Konspiratīvās struktūras: pirmais attīstības etaps, 1710-1770-ie gadi
2.12.Otrais konspiratīvo struktūru attīstības etaps, 1770-1870-ie gadi: skats no augšas
2.13.Amerikāņu sensācija un britu grūtības
2.14.Francijas revolūcija – plānotas-konstruējamas vēstures realizācijas pieredze
2.15.Par nabaga Rotšildiem aizbilstiet vārdu
2.16.Lielbritānija, konspiratīvās struktūras un Krievija
2.17.Krimas karš jeb finansisti un revolucionāri pret Krieviju
2.18.Pilsoņu karš ASV jeb briti un konspiratīvās struktūras pret Ameriku
2.19.Itālija, Vācija un konspiratīvo struktūru attīstības otrā etapa beigas
3. S.Gorjainovs „Pasaules dārgakmeņu tirgus kriptoekonomika”
3.1.Rodsa formula
3.2.Ernests Opengeimers un ”Anglo-American”
3.3.Trešā Reiha dimanti
3.4.Padomju dimantu projekts
3.5.”De beers” un PSRS
3.6.Dimanti, starptautiskais terorisms un jauni paņēmieni globālā tirgus kontrolei
3.7.Baltās DĀR sabrukums
3.8.Kāpēc „ALROSA” nav ”De beers”?
4. V.Karpenko, A.Rudakovs „Jauna realitāte: terors”
4.1.Terorisma vēsturiskās saknes
4.2.Mūsdienu terorisms un ekstrēmisms
4.3.Reliģiskā manipulācija
4.4.Islāma teroristiskā tipa organizāciju priekšteči
4.5.Mūsdienu islāma terorisma ideoloģiskie pamati
4.6.Pasaules terorisma sistēma
4.7.Terorisma finansu avots
4.8.Terors kā biznesa elements
4.9.Pretdarbība terorisma finansēšanai
4.10.Terors kā politiskās vadības instruments
4.11.Pretdarbība terorismam un ekstrēmismam
4.12.Informatīvie ieroči – spec operāciju līdzekļi
4.13.Informācijas – psiholoģiskās operācijas
4.14.Informācijas – psiholoģiskā atsevišķu teroristiskas aktivitātes objektu apspiešana
4.15.Krievijas nacionālās drošības vienotais komplekss
4.16.Terorisma un ekstrēmisma draudu prognozēšana
4.17.Galvenie analītiskā centra uzdevumi
5. E.Ponomarova „Projekts „Kosova”: mafija, NATO un lielā politika”
5.1. Īsa Kosovas problēmas vēsture
5.1.1.Kas slēpjas aiz nosaukuma „Kosova”
5.1.2.Prizrenskas līga un Albānijas valsts izveidošana
5.1.3.Kosova un Metiohija pasaules karu laikmetā
5.1.4.Kosovas jautājums sociālistiskajā Dienvidslāvijā
5.1.5.Dienvidslāvijas sabrukums un divvaldība Kosmetā
5.2.Kosovas atbrīvošanas armija (KAA) – pasaules „aizkulišu” ierocis
5.2.1.Rašanās vēsture, finansēšana, taktika
5.2.2.NATO intervence un KAA „demilitarizācijas” sekas
5.2.3.Vēsture personās: KAA līderi
5.2.3.1. Adems Jašari
5.2.3.2.Hašims Tači
5.2.3.3.Agims Čeku
5.2.3.4.Ramušs Haradinajs
5.2.4.Neiepriecinošie secinājumi
5.3.Albāņu mafija:pasaules kapitālistiskās sistēmas segments un pasaules „aizkulišu” aģents
5.3.1.Albāņu mafija pasaules narkotiku tirdzniecības sistēmā
5.3.2.Seksuālā verdzība – otrs albāņu mafijas ienākumu avots
5.3.3.Orgānu tirdzniecība – albāņu organizētās noziedznieku grupas „kreatīvais” bizness
5.3.4.Albāņu mafijas principi un iekšējā struktūra
5.3.5. Neiepriecinošie secinājumi
5.4.Nobeigums. Vai nākotne ir pats drausmīgākais, kas eksistē šodien?!
5.5.Pielikums.PACE cilvēktiesību komisijas atskaite. Necilvēcīga izturēšanās pret cilvēkiem un cilvēku orgānu tirdzniecība Kosovā.
Grāmatu var pasūtīt Polaris grāmatnīcās vai arī iegādāties internetā.

Avoti:

http://communitarian.ru/publikacii/istoriya_taynykh_obshchestv/a_fursov_la_serenissima_ili_chuzhie_v_evrope_08102013/

http://nnm-club.me/forum/viewtopic.php?t=797159

http://www.e5.ru/product/de-conspiratione-o-zagovore-sbornik-monografiy_10260521/

http://www.wikiart.org/en/canaletto

https://infoagentura.wordpress.com/2013/09/05/karlis-markss-par-ebreju-jautajumu-fragments/

Informācijas aģentūra
/30.10.2014/

Posted in Kat.: Vēsture, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Kāpēc rodas tik daudz psihu?

Irina Medvedeva

Irina Medvedeva

Bērnu psiholoģe Irina Medvedeva intervijā stāsta, kā krieviem un citu valstu iedzīvotājiem uzspiež tādus uzvedības stereotipus, kuri ir psihisku slimību simptomi.

Alla Tučkova: Jūs agrāk teicāt, ka vide, kurā mēs pašreiz dzīvojam, ir nelabvēlīga psihei un šīs vides dēļ daudzi bērni un pieaugušie atrodas robežstāvoklī. Tas ir, viņi nav garīgi slimi, tai pašā laikā viņiem ir nelielas novirzes. Kāpēc mūsu vide ir tik nelabvēlīga?

Irina Medvedeva: Tāpēc, ka mūsu valstī pēc t.s. ”pārbūves” sākās mēģinājumi veikt t.s. „kultūras salaušanu” [tas pats attiecas arī uz Latviju]. Šie mēģinājumi joprojām nav pārtraukti, lai gan tagad tie nav tik agresīvi kā sākumā. Savā praksē esmu guvusi apstiprinājumu izcilā šveiciešu psihiatra un psihologa Karla Gustava Junga atklājumiem par t.s. „kolektīvās bezapziņas” esamību cilvēkiem. Jungs tā sauca cilvēka visdziļāko atmiņu, kurā kaut kādā noslēpumainā kārtā ir iekodēti galvenie uzvedības modeļi, pasaules uztvere, pasaulsakats, kas ir raksturīgs tai vai citai kultūrai, kurā cilvēks dzīvo un kurā ir dzīvojuši viņa senči. Ja ģimenē tiek pārkāptas fundamentālas krievu kultūras normas, tad bērna psihe no tā cieš. Un otrādi, kad vecāki pēc mūsu lūguma atgriežas pie bērnu audzināšanas krievu kultūras tradīcijā, tad tikai no šīs atgriešanās pie saknēm vien bērna psihe var harmonizēties.

Alla Tučkova: Kā izpaužas mūsu mentalitāte un kādā veidā tā tiek lauzta?

Irina Medvedeva: Par to pateikšu īsumā. Viens no galvenajiem principiem, kuru mēģina salauzt, ir attieksme pret nabadzību un bagātību. Vai gan Krievija kādreiz bija pieņemts pret bagātību izturēties, kā pret pašu galveno dzīvē?! Nekad bagātība netika uzskatīta par pašu galveno, jo krievu kultūra ir kopiena. Pie mums vienmēr cilvēki ir mīlējuši kopā strādāt, kopā priecāties, kopā bēdāties. Baznīcā tas ir draudzes princips (соборность), bet Padomju laikā to sauca par kolektīvismu. Pēdējā desmitgadē cilvēku mēģina atraut no citiem cilvēkiem, mēģina viņam iestāstīt, ka viņam ir jābūt vienam pašam par sevi. Ļoti labi atceros to laiku, kad parādījās mode lietot izteicienu „tās ir tavas problēmas” un kā tas grieza ausīs. Ir izdarīts viss, lai kopienas gars aizietu no mūsu dzīves, bet tas nevar aiziet, jo šis gars mūsu ģenētiskajā atmiņā tāpat ir. Tas vienkārši atrodas apspiestā stāvoklī. No jebkāda šāda spiediena notiek kaut kāda pretreakcija. Tas ir, no kaut kurienes šis kopības gars, nerodot iespējas iznākt virspusē, dod cilvēkam bezapziņas signālus. „Kultūras laušanas” mēģinājumu dēļ cieš gan pieaugušie, gan bērni. Pirmais solis psihes atveseļošanai ir pārnest apziņā bezapziņas neapmierinātību , bezapziņas trauksmi, bezapziņas atsvešinātības jūtas pret to, kam nākas pakļauties un atsvešinātību pret vides pseidoetaloniem. Pēc tam ir apzināti tas viss jānoraida.

Alla Tučkova: Kas vēl ir pretrunā mūsu kolektīvai bezapziņai?

Irina Medvedeva: Tradicionālā krievu kultūra ir ļoti patriotiska. Cilvēki par savu zemi vienmēr ir bijuši gatavi atdot dzīvību. Bet pēc „pārbūves” cilvēku sāka iedvest, ka viņiem ir apkaunojoša vergu vēsture, ka viņiem ir drausmīga tagadne, ka viņiem nav nākotnes. Daudzi cilvēki savā apziņā tam noticēja, jo bija pieraduši ar pietāti attiekties pret masu informēšanas līdzekļiem.

Alla Tučkova: Kas vēl atrodas mūsu ģenētiskajā atmiņā?

Irina Medvedeva: Milzīga nozīme ir apstāklim, ka krievu kultūra ir ļoti cēla. Viņa visa ir vērsta uz ideālā sfēru. Krievu kultūrā nav pieņemts pievērst lielu uzmanību tam, ko šodien sauc par dzīves kvalitāti – kas tev ir galdā, kas ir mugurā, kādas mājās ir mēbeles utt. Krievu kultūrā bija pieņemts bērnus pēc iespējas ātrāk pievērst ideālā sfērai, mācīt viņu mīlēt nemateriālo, bet ja arī materiālo, tad ne jau to, ko var nopirkt par naudu, bet gan „Dieva pasaules” skaistumu. Dabas mīlestība un prieks par to ir pieejams katram cilvēkam neatkarīgi no tā, cik viņš ir materiāli nodrošināts. Mīlēt Dzimteni, mīlēt draugus, vispār mīlēt savu tuvāko, mīlēt patieso mākslu [nevis mūsdienās plaši reklamēto un izplatīto pseidomākslu] – tam visam tika piešķirta ļoti liela nozīme. Krievu tradicionālā audzināšana vienmēr bija vērsta uz zemiskā un maziskā apspiešanu cilvēkā un uz viņa augšējo psihes slāņu atmodināšanu un attīstību.

Alla Tučkova: Ko mēs redzam šodien?

Irina Medvedeva: Pēdējā desmitgadē viss ir darīts tieši otrādi. Tieksmju sfēra tiek atbloķēta. Cilvēks tiek provocēts alkt pēc maziskām un zemiskām baudām. Visu laiku reklamē kaut kādas jaunas jogurta šķirnes, šokolādes, desas, sierus, mēbeles, mašīnas, apģērbu. Papildus tam notiek seksuālās sfēras atbloķēšana. Notiek kauna jūtu cilvēkā iznīcināšana – tā ir ne tikai vienkārši milzīga kļūda, tas ir drausmīgs noziegums pret bērniem un pret pieaugušajiem. Es uzskatu, ka nav nekas drausmīgāks kā kauna jūtu iznīcināšana, jo intīmās sfēras kauna jūtas ir viens no galvenajiem psihiskās normas rādītājiem. Tāpēc, kad cilvēkus aicina sekot bezkaunīgas uzvedības etaloniem un saka, ka ir jāatmet liekulīgais kauns, jo no dabiskā neesot jākaunas, tad faktiski cilvēki tiek aicināti izkropļot un invalidizēt savu psihi.

Alla Tučkova: Kādu psihisku slimību gadījumā cilvēkiem nav intīmās sfēras kauna jūtu?

Irina Medvedeva: Tās ir pašas smagākās psihiatriskās saslimšanas. Piemēram, daži šizofrēnijas veidi defekta stadijā. Defekta stadija ir pēdējā jebkuras saslimšanas stadija. Šizofrēnija defekta stadijā ir pilnīgs personas sabrukums. Tā ir smaga psihiska invaliditāte. Faktiski normālu cilvēku masas tiek aicinātas atdarināt garīgi ļoti smagi slimus cilvēkus.

Alla Tučkova: Ja normāls cilvēks sāks dzīvot bez intīmām kauna jūtām, vai tas var atstāt iespaidu uz viņa psihi?

Irina Medvedeva: Esmu pilnīgi pārliecināta, ka tas vienkārši nevar neatstāt iespaidu uz psihi. Tas nenozīmē, ka veseli cilvēki uzreiz saslims ar šizofrēniju, bet kaut kādas psihiskas novirzes, tādas vai citādas, agri vai vēlu, izteiktas vai slēptas, noteikti parādīsies.

Alla Tučkova: Kāds šodien ir cilvēku psiholoģiskais stāvoklis?

Irina Medvedeva: Protams daļai cilvēku psiholoģiskais stāvoklis nav labākajā formā, jo daudzi cenšas iet līdzi laikam, cenšas pakļauties jaunajiem stereotipiem un, esot normāli, imitē garīgi slimu cilvēku uzvedību, jo uzspiežamie stereotipi ļoti atgādina psihiatriskos simptomus. Šodien ir daudz nepareizu diagnožu, jo normāli cilvēki var uzvesties kā garīgi neveseli.

Alla Tučkova: Varbūt varat dot kādu piemēru, kad tiek imitēta psihiski slimu cilvēku uzvedība?

Irina Medvedeva: Kā piemēru var minēt agresīvo uzvedību, kas tiek demonstrēta trilleros, kad galvenais varonis savā ceļā visu salauž un sadragā, izsit durvis, logus, lec no divdesmitā stāva un papildus tam absolūti aukstasinīgi (nevis afekta stāvoklī) nogalina cilvēkus, kuri viņam traucē. Te tiek parādīta heboīdās šizofrēnijas slimnieka uzvedība, kurā apvienojas pusaudžu agresija un bezatbildība ar absolūti aukstu vienaldzību. Tas ir, tāds pacients uzklūp cilvēkiem un izsit durvis nevis savas „karstasinības” dēļ, bet gan pilnīgas vienaldzības pret apkārtējiem dēļ.

Alla Tučkova: Nosauciet vēl kādu uzvedības modeli, kurš tiek cilvēkiem uzspiests un kurš ir psihiskas slimības simptoms?

Irina Medvedeva: Piemēram, kad pieaugušie reklamējot kaut kādus jaunus produktus, aplaizās un saldkaislīgi virina acis, tad viņi imitē garīgi slimos. Pieaugušie, kuri attiecas pret ēdienu ar tādu saldkaisli, ka ir gatavi aizmirst par visu pasaulē, ja viņiem nepārtraukti gribas kaut ko garšīgu, ja ēdiens viņiem ir kļuvis par galveno ideju tādā mērā, ka viņi vairs nespēj ne par ko citu ne runāt, ne domāt, tad viņi ir šizoīdie infantīļi. Savukārt bezkaunība, kuru daudzi cilvēki, jo īpaši jaunieši, uzskata par veselīgas atbrīvotības izpausmi, ir raksturīga ne tikai šizofrēniķiem, bet arī histēriķiem (piemēram, slimniekiem ar histērisko psihozi).

Alla Tučkova: Bet tas, ka daudzas sievietes vasarā staigā pusplikas, ir kādas psihiskas slimības simptoms?

Irina Medvedeva: Publiska atkailināšanās psihiatrijā saucās ekshibicionisms. Līdz noteiktam laikam šādu sieviešu psihe var netikt traumēta – kamēr viņas sevi piespiež modes ietekmē vilkt šādu apģērbu un veic tādējādi agresiju pret sevi. Bet, kad tas jau sāk patikt, aktuāls kļūst jautājums, vai šādām sievietēm ar galvu viss ir kārtībā. Cilvēki, kuri skatās visādas nepiedienības, piemēram, realitātes šovus, uzvedas līdzīgi kā psihiski slimie, kuru kaiti psihiatrijā sauc par voueverismu (voyeurisme). Šie pacienti parasti caur atslēgas caurumu skatās citu guļamistabās, tualetēs. Uz šādu uzvedību šodien faktiski tiek mudināti vairums cilvēku.

Alla Tučkova: Ko Jūs varat pateikt par satīriskajiem raidījumiem?

Irina Medvedeva: Te inducējas otršķirīgā plānprātība (вторичное слабоумие/dementia secundaria). Ja cilvēki katru dienu smejas par to, par ko pat pērtiķi nesmietos, tad viņus savā ziņā pat inficē ar plānprātību.

Alla Tučkova: Vai par tiem cilvēkiem, kuri smejas par satīrisko raidījumu laikā, var teikt, ka viņiem ir plkānprātība?

Irina Medvedeva: Nē, tā teikt nevar, bet par noteiktu degradāciju jeb involūciju gan ir jārunā. Un es neesmu pārliecināta, ka šos cilvēkus būs tik vienkārši atgriezt normālā stāvoklī pēc tam, kad no cilvēkiem pārtrauks apzināti taisīt idiotus.

/17.10.2014/

Avots:

http://www.ruscur.ru/news/0/05/82/58284.shtml

Informācijas aģentūra
/23.10.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Medicīna, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Ulmaņlaiku lauksaimniecības attīstības pieredze

00409_Ulmanis„Lauku mājas ir tautas šūpulis”. Tas ir Kārlis Ulmanis – valsts un „Zemnieku savienības” (tā, kura tagad saucās „Zaļo un zemnieku savienība”) dibinātājs. Mūsdienu Latvijas politiķi, prezidenti un ministri bieži runā par tautas labklājību, rūpēm par to, bet faktiski „tautas šūpulis” ir nolaists.

Pašreiz zemnieki saņem nelielu kompensāciju, lai neko uz savas zemes nedarītu, un degradē. Degradē uz vietas savā „šūpulī” vai arī brauc projām uz Angliju, Īriju, Zviedriju. „Zeme un darbs ir mūsu labklājības pamats”. Tas atkal ir Ulmanis.

Lūk, kā mēs strādājam uz savas zemes: lauksaimniecības ražošana „attīstības” septiņpadsmitajā gadā [2008.gadā] sasniedza 45,1% no tālā 1990.gada, bet lopkopībā tā vispār sastāda 32%. Katastrofa. Un kas tad notiek? Vienkārši Latvija „reformu” procesā iznīcināja gandrīz visus lielos lauksaimniecības uzņēmumus (kolhozus), bet jauni esošajos apstākļos neradās. Tā rezultātā Latvijas lauksaimniecība kļuva konkurēt nespējīga.

Pašreiz pie mums ir triviāla tirgus situācija – mūsu tirgus ir pārpildīts ar importa produkciju, ar kuru Latvijas zemnieki konkurēt nespēj. Lūk, standarta lauku aina. Cēsu rajons, tikai 100km no Rīgas. Rajonā ir apmēram 3000 zemnieku saimniecību, bet tikai 30 no tām (1% !) ir puslīdz ievērojama ražošana, kura rada produkciju tirgum. Pārējās rada produkciju pārsvarā tikai pašu ģimenes lietošanai.

Šī aina līdzinās tai, kura bija 300 gadus atpakaļ. Un papildus šīs saimniecības saņem kompensācijas par tiem hektāriem, kurus neapstrādā. Šādi slinkzemnieki tiek prēmēti no ES fondiem par to, ka viņi uz savas zemes neko neaudzē un nerada konkurenci Eiropas zemniekiem. Nesen Lauku atbalsta dienests (cik brīnišķīgs nosaukums dienestam, kurš atbalsta zemniekus neko uz savas zemes nedarīt!) sāka izmaksāt kārtējās šāda tipa kompensācijas – sanāk pa 220 Eiro uz cilvēku.

Vislabāk situāciju mūsu lauksaimniecības sektorā parāda tā energopatēriņš – tas ir visintegrālākais parametrs, kurš ietver visu līdz pat visnomaļākajām saimniecībām, kurām vējš jau sen ir nolauzis stabus, pārrāvis elektrolīnijas un kuras tagad dzīvo bez elektrības, jo atjaunošanai naudas nepietiek. Inflācija uz šo rādītāju ietekmi neatstāj un tajā ir iekļauti visi enerģijas un degvielas veidi. 1990.gadā Latvijas lauksaimniecības sektora energopatēriņš bija 6926 gigavatstundas, 2006.gadā – 1293 gigavatstundas. Tātad atlikuši tikai 18,7%. Tas ir darbs, kurš ir pieprasīts šodienas lauksaimniecībā. 220 latu pabalsts uz cilvēku te lietas būtību nemaina. Darbs, par kuru runāja Ulmanis, vairs nav pieprasīts. „Tautas šūpulis” jūk un brūk. Tādos apstākļos nākamās paaudzes laukos vairs nebūs, tā būs Īrijā un varbūt Vācijā. Un ko lai dara?

Ulmaņlaiku pieredze

Līdzīga situācija bija 20.gadsimta 30-ajos gados ekonomiskās krīzes [„lielās depresijas”] laikā. Toreizējā krīze iznīcināja lauksaimniecība s produktu tirgu – bezdarbniekiem nebija naudas, bet ārzemju tirgi lauksaimniekiem bija slēgti. Šajos apstākļos Ulmanis radīja lauksaimniecības sektorā virkni valsts akciju sabiedrību ( «Векоnа ekspots», «Sviesta un siera eksports», «Latvijas centrālais sēklu eksports», «Adu un vilnas centrale»), kuras iepirka no zemniekiem viņu produkciju, veidoja lielas produkcijas partijas un eksportēja tās uz Eiropu. Tas bija to laiku PSRS valsts ārējās tirdzniecības kompānijas Latvijas analogs. Šī pieeja izrādījās ļoti veiksmīga, jo Eiropā tolaik viss bija ieguldīts lielgabalos (lielgabali sviesta vietā!) un bija nepieciešamība pēc sviesta, siera un bekona. Un ulmaņlaiku valsts akciju sabiedrības nodrošināja latviešu zemnieku produkcijas noietu Vācijas tirgū, izglābjot Latvijas lauksaimniecību un palīdzot zemniekiem pārdzīvot krīzi. Badacietēju marši, kādi bija ASV, Latvijā nebija.

Šodien situācija ir mazliet cita, lai gan krīzes draudi atkal ir klāt. Tradicionālā lauksaimniecības produkcija Eiropā ir pāri galvai, Eiropas zemnieku subsīdijas ir četras reizes lielākas nekā mūsu zemniekiem, tāpēc konkurēt ar viņiem nav iespējams. Un Ulmani, kurš zem vienota valsts uzņēmumu jumta savāktu visu zemnieku produkciju, arī Latvijā nemana. Tāpēc mēs lietojam dāņu kartupeļus, holandiešu redīsus, poļu ābolus un lietuviešu piena produktus. Viņi visi ir mums priekšā un mums nav pa spēkam ar viņiem konkurēt. Tā ir valsts problēma: lauksaimniecībā ir nodarbināti 12% iedzīvotāju, bet rada viņi tikai 4% no IKP. Tas ir trīs reizes mazāk nekā vidēji valstī – viņu algas arī ir attiecīgas. Nomira cukurrūpniecība un līdz ar to arī cukurbiešu audzēšana. Drīzumā mūs sagaida arī zivsaimniecības nozares nāve.

Depresīvā lauksaimniecība ir valsts pati lielākā problēma, kura ir jārisina nekavējoties, atceroties K.Ulmaņa pieredzi. Ir jādod darbs lauksaimniekiem. Ir jāatrod viņiem niša, kurā konkurence nav tik asa un kurā pagaidām joprojām vājie zemnieki var nostiprināties. Un ir jārada apstākļi, lai zemnieki šo nišu arī aizpilda, kad tā tiks atrasta, ja tiks. Savādāk pa mūsu nolaistajiem laukiem klejos skumīgi strausi kopā ar saviem saimniekiem nacionālos apģērbos un prātos kādēļ gan tūristi nebrauc pie viņiem fotografēties un nebaro viņus ar čipsiem.

Ernests Buivids, fragments no grāmatas „Latvijas ceļš: pretī jaunai krīzei”
/2008/

Avots:

http://uploadingit.com/file/dq4wkwbsmukg3p4h/Buivids_Latvijas_cels.zip

Informācijas aģentūra
/23.10.2014/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par ķīniešu genocīdu Tibetā

00408_Tibetas_karteKo mēs vispār zinām par Tibetu un genocīdu? Šo jautājumu esmu uzdevis daudziem, un atbildes ir apmēram šādas: „Viss ir skaidrs! Ķīnieši ir okupējuši Tibetu, līdzīgi kā savulaik PSRS – Baltiju. Tur ir „totalitārais komunisms”, kurš veic genocīdu. Kas te var būt nesaprotams?” Lūk, i viss. Tomēr, ja zina vēsturi, tad aina rādās pavisam cita.

Tibetas „okupācijai” ir sena vēsture. XIII gadsimtā Mongolijas impērijas lielhans un Ķīnas imperators Hubilais (1215-1294), kura lielvalsts galvaspilsēta bija tagadējā Pekina un kurš bija Čingishana (1162-1227) mazdēls, pieņēma no tibetiešu mūkiem budismu un pasludināja to par oficiālo lielvalsts reliģiju. Savukārt 1578.gadā Tumetu hans Altanhans (1507-1582) pieņēma no tibetiešu mūka Sonama Gjaco (nākamais Dalailama III) budismu un piešķīra viņam „imperatora skolotāja” (dalailamas) titulu, uzticot pārvaldīt Tibetu . Burtiskā tulkojumā vārds „dalailama” nozīmē „lama ar varu, kura ir tik pat neierobežota kā jūra”. Šī neierobežotā dalailamas vara, kuru praktiski radīja Dalailama V (1617—1682), Tibetā saglabājās daudzus gadsimtus līdz Mao Dzeduna uzvarai pilsoņu karā pār Čan Kaiši 1949.gadā. Tā saglabājās Tibetas praktiskas nepieejamības un nodalītības no ārpasaules dēļ. Šis augstkalnu plato atrodas 4000 metru virs jūras līmeņa, augstāko planētas kalnu (6000-8000 metru) ielenkumā. Kad slavenais Austrumāzijas pētnieks Nikolajs Prževaļskis (1839-1888) XIX gadsimta beigās devās ekspedīcijā uz Tibetu, tad pirmajā ekspedīcijas gadā viņam pa kalniem tā arī neizdevās nokļūt līdz Tibetas galvaspilsētai Lhasai. Ķīniešu revolūciju 1911.gadā, kuras rezultātā pie varas nonāca Gomiņdan [sociāldemokrātiska tipa partija], Tibetā pat nepamanīja. Viņi turpināja mierīgi dzīvot vēl pēc viduslaikos iedibinātās kārtības.

Ķīnas komunisti, pārkārtojot savu milzīgo valsti, nokļuva līdz Tibetai tikai 1951.gadā. Tur viņi atrada viduslaiku teokrātisku valsti, kuru vadīja nu jau Dalailama XIV (1935), kurš skaitījās absolūti neaizskarams. Šī valsts sastāvēja no dalailamas, kurš dzīvoja milzīgā, Maskavas kremlim līdzīgā Potala pilī, 3000 (!) budistu klosteriem, kuri bija mūku pārpildīti, kurus šī valsts uzturēja, un apmēram miljons nabadzīgu zemnieku, kas drīzāk bija vergi, kuri ar savu darbu uzturēja šo valsti. Visa zeme un paši zemnieki bija klosteru īpašums. Dalailamas un 150 tūkstošu mūku (15% iedzīvotāju!) uzturēšanai no atlikušajiem tika iekasēti 1800 (!) dažāda tipa nodokļi. Ar nodokļiem bija aplikts pilnīgi viss, kas metās acīs, pat ausis. Jā, jā, arī ausis. Ja nebija naudas nodokļa samaksai, varēja nogriezt ausis. Ļoti vienkārši un demokrātiski. Tomēr iekasētie nodokļi pietika tikai Dalailamai un mūkiem. Tibetā nebija neviena ceļa – tikai kalnu takas, bet galvaspilsētā bez valdnieka pils bija tikai dažas normālas ēkas. Zinot šo, rodas jautājums par „cilvēktiesību” esamību tolaiku Tibetā, kuras ķīniešu komunisti varētu pārkāpt.

Dalailama XII un Dalailama XIV bērnībā un mūsdienās

Dalailama XIII un Dalailama XIV bērnībā un mūsdienās

1951.gada 23.maijā Pekinā tika parakstīta vienošanās „17 punkti Tibetas mierīgai atbrīvošanai”. Šī vienošanās paredzēja tibetiešu tautas tiesības uz nacionālo autonomiju Ķīnas tautas republikas sastāvā. Aizsardzības un ārpolitikas jautājumi tika nodefinēti kā Pekinas prerogatīva, bet vietējās pārvaldes jautājumi pilnībā tika atstāti Lhasas pārziņā. Tāpat vienošanās paredzēja, ka centrālā vara nemēģinās mainīt Tibetas politisko sistēmu, funkcijas un dalailamas pilnvaras, ar cieņu attieksies pret tibetiešu reliģiskajiem uzskatiem un tradīcijām. Dalailamam pat tika izdomāts kaut kāds komunistiskās Ķīnas valsts amats un viņš oficiāli palika par Tibetas pārvaldnieku. Nekāda „genocīda” vēl nebija. Pat dzimtbūšanu ķīniešu komunisti Tibetā atļāva saglabāt! Mūsdienu „cilvēktiesību aizstāvji” apgalvo, ka it kā bija iznīcināti miljons tibetiešu, lai gan tolaik apmēram tik daudz cilvēku tur arī dzīvoja un tam vispār nebija jēgas (jo visi bija absolūti pakļāvīgi). Sanāk ka visi tibetieši (gan mūki, gan viņu zemnieki) gāja bojā svētajā karā. Līdzīgi kā Brestas cietoksnī! 7000 metru augstumā! Šādi „cilvēktiesību aizstāvji” ir nekas cits kā profesionāli specdienestu dzīlēs radušos leģendu un izdomājumu izplatītāji nezinātāju muļķošanai.

1955.gadā Ķīna izbūvēja kalnos automašīnu ceļu līdz Lhasai, un Tibeta pirmo reizi tika savienota ar ārpasauli. 1955.gadā pa šo jauno ceļu Lhasā ieradās slavenais publicists un starptautisko notikumu eksperts, kurš bija apbraukājis jau visu pasauli, Vsevolods Ovčiņikovs. Viņš bija pirmais šāda mēroga viesis Tibetā. Viņš Tibetā sastapa vēl joprojām neskartu viduslaiku sabiedrību un aprakstīja to. Dalailama joprojām sēdēja savā pilī sarkanā apģērbā un valdīja, pie pils pieķēdēti pie koka klāja gulēja trīs noputējuši tibetieši par kaut kādiem Tibetas likumpārkāpumiem. Lūk, kārtība! Pie mums šādi soda verķi XVII gadsimtā tika izlikti Rīgā, etnogrāfijas muzejā. Vai ir tagad, nezinu, iespējams, ka vairs nav, jo prezidenta vēsturnieku komisija varēja izlabot šo nesmukumu – Latvijā kā zināms genocīds sākas tikai no 1940.gada.

Dalailama uzņēma Ovčiņikovu un pateica viņam sekojošo: „Gribu izmantot Jūsu atbraukšanu, lai nodotu pāris vārdus ārzemju sabiedrībai un budistiem citās valstīs. Mēs, tibetieši, ne tikai ticam Budas mācībai, bet arī mīlam savu dzimteni, kurā tiek cienīta un tiek aizsargāta reliģiskā brīvība. Tibetas un ķīniešu tautas saiknei ir vairāk kā tūkstots gadus ilga vēsture. Kopš tika parakstīta vienošanās par Tibetas mierīgo atbrīvošanu, mūsu tauta ir pametusi ceļu, kurš ved tumsībā, un ir uzsākusi ceļu pretī gaismai…”. Kā redzat, pilnīgi nekāda genocīda, tikai normāli viduslaiki.

Tomēr izmaiņas bija notikušas. Viduslaiki XX gadsimtā nevar pastāvēt. Pēc ceļa uzcelšanas uz lielo Ķīnu, viduslaiku saliņas liktenis bija priekšnosacīts. Ķīnieši attīstīja Tibetu izmantojot ļoti vienkāršu taktiku: „iegūsti draugus ar labiem darbiem”. Ķīna sūtīja uz Tibetu ārstus, veterinārus, agronomus, kuri tur strādāja tikai saziņā ar klosteriem, bet arī tas izraisīja tibetiešu simpātijas un neuzticību klosteriem. Dzīve sāka kļūt citādāka.

1959.gada dumpis

Tibetā joprojām saglabājās faktiska verdzība, tomēr klosteri sāka zaudēt savu ietekmi. Savu unikālo nozīmi zaudēja desmitiem tūkstošu mūku un joprojām eksistējošie 3000 klosteru. Klosteri sāka zaudēt savu ekonomisko bāzi – dzimtzemnieku vergu darbu. No otras puses ASV CIP karoja ar Ķīnu, iesūtot caur Nepālu Tibetā (robeža reljefa specifikas dēļ praktiski netika kontrolēta) „tibetiešu partizānus”, kuri bija izgājuši speciālu apmācību nometnēs Nepālā.

Šādā saspīlētā situācijā 1959.gadā klosteru vadība sadūšojās uzsākt dumpi. Viņiem tas bija nepieciešams. Tajā, līdzīgi kā mūsdienu „Tibetas atbrīvošanas” aktivitātēs, piedalījās tikai mūki. Tolaik viņi to darīja, jo Tibetas tālāka attīstība laupīja viņiem nākotni kā priviliģētam sabiedrības slānim. Ekonomiskā situācija attīstījās tajā virzienā, kad pašiem mūkiem būs jāsāk strādāt. Pirmo reizi tūkstošs gadu laikā! Tas tiešām bija drausmīgi! Un mūki uzsāka dumpi esošās situācijas saglabāšanai, kas jau kopš paša sākuma bija nolemts neveiksmei. Pārējie tibetieši palika savās vietās un mierīgi kā skatītāji noraudzījās uz notiekošo.

Dumpis tika apspiests, bet 20 tūkstoši neveiksmīgo dumpinieku aizbēga uz Indiju, paņemot sev līdzi Dalailamu, kurš nebija dumpja iniciators, bet kurš bija ļoti nepieciešams gan bēgļiem, gan CIP, lai piedotu lielāku svaru šai neveiksminieku grupai. Aukstais karš tolaik ritēja pilnā sparā.

„Tibetiešu tautas genocīds”

Uzsākot dumpi, Tibetas mūki pārkāpa 1951.gada vienošanos, un pēc nemieru likvidēšanas Ķīnas valdība to atcēla un uzsāka reformas. Pirmkārt „Šambalā” beidzot tika pielikts punkts verdzībai. Zemnieki un lopkopji tika atbrīvoti no dzimtbūšanas, kā arī no visiem nodokļiem. Viņiem bezatlīdzībā tika piešķirti zemesgabali, kuri tika atņemti klosteriem, kuri piedalījās dumpī. Pārējiem zemes īpašniekiem tā tika izpirkta. Feodālo attiecību likvidācija palielināja ražošanas spēkus. Kļūstot par saimniekiem, tibetieši katru gadu sāka novākt apmēram 700 tūkstošus tonnu graudu, bet lopu skaits pietuvojās 25 miljoniem. Ļoti labi rādītāji apgabalam, kurā ir tikai apmēram miljons iedzīvotāju. Savukārt mūkiem, kuri nu pazaudēja savus dzimtcilvēkus, vajadzēja sākt strādāt. Patiešām genocīds!

Lūk, šī „genocīda” statistiskie rādītāji. Dzīves ilgums palielinājās no 36 līdz 67 gadiem, bet iedzīvotāju skaits pieauga no 1 līdz 3 miljoniem. Un šis iedzīvotāju pieaugums ir dabisks pašu tibetiešu pieaugums, ķīniešu tur ir zem 90 tūkstošiem, kas ir apmēram 3%. Vēl ķīnieši nepanes augstkalnību.

Tika uzceltas skolas, slimnīcas, veikali, trīs augstskolas un Tibetas universitāte. Tika uzsākta skolotāju, inženieru, ārstu, agronomu, veterināru u.c. sagatavošana. Tika uzcelta moderna dzelzceļa līnija uz Lhasu un lidosta. Tur, kur Prževaļskis nevarēja nokļūt ar ēzeļiem, tagad brauc ar vilcieniem. Vēl ļoti daudz kas tika radīts, kas iepriekš viduslaiku Tibetā nebija.

Visu šo pārmaiņu rezultātā Tibetas IKP salīdzināmās cenās pieauga 60 reizes. 1959.gadā tas bija 142 juaņi uz cilvēku, bet 2007.gadā jau 12109 juaņi uz cilvēku, un tas vēl ņemot vērā trīskāršu iedzīvotāju skaita pieaugumu. Dolāros tas sanāk 6829 dolāri uz iedzīvotāju, kas ir vairāk kā Albānijā, Alžīrā un Ukrainā. Stipri no Tibetas atpaliek tās „brīvā” kaimiņvalsts Nepāla, kurā arī ir kalni, bet IKP ir 4,5 reizes mazāks. Ķīna mērķtiecīgi attīsta atpaliekošos reģionus, un Tibetas radītāji jau ir augstāki par vidējiem Ķīnas rādītājiem. Tikai no 2003. līdz 2007. gadam Ķīna investēja Tibetā 14 miljardus dolāru. Tāds, lūk, Tibetā ir „genocīds”.

Ernests Buivids, fragments no grāmatas „Latvijas ceļš: pretī jaunai krīzei”
/2008.gada aprīlis/

Avots:

http://uploadingit.com/file/dq4wkwbsmukg3p4h/Buivids_Latvijas_cels.zip

Informācijas aģentūra
/23.10.2014/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Ķīna, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Strādnieka goda kodekss

Stradnieka_goda_kodekss_m2

  • Strādājot sabiedrības labā, Tu strādā sev.
  • Darbs ir cilvēku un tautas augstākā laime!
  • Ir par maz tikai būt labam uzdoto uzdevumu izpildītājam, ir jāstrādā radoši, no sirds un ar domu par sabiedrisko labumu.
  • Zināšanas, pieredze un uzlabotu darba paņēmienu ieviešana ir katra uzdevums.
  • Darba minūte – tautas bagātība!
  • Paša radītajam ir jābūt vislabākajam!
  • Brāķis darbā – apkaunojums!
  • Haltūrists un brāķdaris pieviļ darbabiedrus, kolektīvu un sabiedrību.
  • Strādnieka sirdsapziņa ir stingrāka par jebkādu priekšnieku.
  • Nepārtraukti mācies! Mācīšanās – prasmes māte!
  • Proti pats – iemāci citam!
  • Ja atpaliki, pasauc darba biedrus palīgā.
  • Labāk pajautāt, nekā atpalikt!
  • Radi skaistumu darbā un dzīvē!
  • Darbā, ģimenē un biedru vidū atceries, ka esi Strādnieks un tāpēc neapkauno savu godu.
  • Kur ir Strādnieks, tur nav vietas huligāniem, uzdzīvotājiem un sliņķiem!

00407_Stradnieka_goda_kodekss2

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Dienvidkorejas ekonomiskā brīnuma recepte

Paks Čonhi ar meitu Paku Kinhje 1977.gadā

Paks Čonhi ar meitu Paku Kinhje 1977.gadā

Koreja bija Japānas kolonija no 1910.gada līdz 1945.gadam. Kaut ko attīstīt savā kolonijā japāņi nemaz i netaisījās, tās uzdevums bija tikai piegādāt metropolei izejvielas un lauksaimniecības produkciju. Uz 1960-ajiem gadiem Dienvidkoreja bija nabadzīga agrāra valsts ar nacionālo ienākumu 80 dolāri uz iedzīvotāju un 170 vietu pasaulē pēc labklājības līmeņa. Šīs bija tās izejas pozīcijas no, kurām Dienvidkoreja sāka savu augšupeju. [Vēl jāņem vērā Korejas karš 1950. – 1953.gadā, kurā gāja bojā apmēram 1,3 miljoni korejiešu un kura rezultātā Koreja palika sadalīta Ziemeļkorejā un Dienvidkorejā, kur dislocējās ASV karaspēks, kurš tur ir joprojām.]

Pēc 2006.gada ANO datiem Dienvidkoreja ir 26. pasaules labklājīgākā valsts, kuras IKP ir 20500 dolāru uz iedzīvotāju. Latvija šajā pašā reitingā ieņem 45.vietu, bet Krievija ir 65ā. Tā, lūk ir ļoti veiksmīga ekonomiskā attīstība, kuru pasaulē dēvē par „Korejas brīnumu”. Par šo brīnumu runā labēji – liberālās ideoloģijas piekritēji, kuri ekonomikas attīstību atstāj „neredzamajai tirgus rokai” un pacietīgi gaida, kad tā attīstība pati notiksies līdzīgi kā Buratino gaidīja, kad uzdīgs nauda. Dienvidkorejas gadījumā nekāda brīnuma patiesībā nav, tur jau 45 gadus ar ekonomikas attīstību nodarbojas valsts vēl kopš 1962.gada. Bet, lai ko tādu sāktu, valstī tik tiešām ir jābūt gudrai un rīcībspējīgai galvai, nevis tikai stulbi smaidošiem dekoriem.

Dienvidkorejas brīnuma autors

Paks Čonhi

Paks Čonhi

Dienvidkorejas brīnuma autors ir Paks Čonhi (1917 – 1979). Viņš bija ģenerālis, diktators un valsts prezidents. Paks Čonhi nokļuva pie varas 1961.gadā valsts apvērsuma rezultātā, kā tas tolaik Dienvidkorejā bija ierasts. Viņš pilnā savā pārvaldībā ieguva ļoti nabadzīgu valsti un nolēma to sākt labiekārtot. Viss bija jārada no nulles.

Visa to laiku Dienvidkorejas rūpniecība bija dažas šūšanas un automobiļu remonta darbnīcas, kā arī dažas cementa un velosipēdu fabrikas. Tirgus ekonomikas teorētiķi apgalvo, ka nevajag iespringt un pārlieku pārdzīvot. Viss nepieciešamais pakāpeniski pats uzradīsies, tikai nevajag traucēt tirgum – tā „neredzamā roka” visu nokārtos. Tas līdzinās kristiešu svētlaimes solījumiem pēc nāves. Tikai jāpaciešas.

Paks Čonhi savulaik aizrāvās ar Padomju Savienības pieredzi un sekoja tai. Izmantojot to, viņš nolēma izveidot Dienvidkoreju par visas pasaules darbnīcu ar spēcīgu orientāciju uz eksportu un rūpniecību, kura ir spējīga konkurēt pasaules tirgū. Viņš gribēja, lai Dienvidkoreja pelna ar to, uz kā tolaik tur pelnīja Rietumvalstis. Tas bija nopietns pieteikums uz vietu „zelta miljardā”. Pēc to laiku Dienvidkorejas reālijām tā bija fantastiska ideja, ja vien neskaita iepriekš jau realizēto Padomju industrializāciju. Ģenerālis Paks Čonhi izvirzīja uzdevumu veikt Dienvidkorejas industrializāciju.

„Mērķtiecīgas attīstības programma”

Paks Čonhi bija ģenerālis un viņš saprata, ka uzvarai ir nepieciešami kadri un skaidri formulēts uzdevums tiem. To, ka nabadzīgie Dienvidkorejas zemnieki vai velosipēdu fabrikas spēs „brīvajā tirgū” stihiski izaugt par vareniem koncerniem, kuri ir nepieciešami, lai iekarotu Dienvidkorejai pozīcijas pasaules tirgū, Paks Čonhi neticēja. Viņš pats nolēma radīt šādus koncernus un, lai to sasniegtu, rīkojās kā ģenerālim pienākas.

Pirmkārt, Paks Čonhi noteica ekonomiskās nozares, kuras ir jāattīsta, jo visa attīstībai spēku un resursu nepietiek. Tika izvēlētas septiņas nozares: mašīnbūve, elektronika, tekstilrūpniecība, kuģubūve, naftas ķīmija, melnā un krāsainā metalurģija. Arī mūsdienu Latvijā par šo nozaru attīstību vēl joprojām ik pa brīdim pasapņo.

Nākamais jautājums – kadri. Ģenerālis iepazinās ar Korejā strādājošajiem vietējiem uzņēmumiem un viņu īpašniekiem un no tiem atlasīja apmēram trīsdesmit, viņaprāt, visperspektīvākos, kurus varētu cerēt attīstīt līdz nacionāla mēroga koncernu līmenim. Un sāka to darīt. Tā kā viņš bija ģenerālis un diktators, nebija neviena, kurš varētu viņam patraucēt. SVF konsultantu arī nebija un viņi tolaik vēl nemaz nebija sacerējuši savas standarta rekomendācijas. Ģenerāļa izveidotie koncerni ieguva nosaukumu „čeboli”.

Tā radās „Mērķtiecīgas attīstības programma„, kuras darbība tika nodrošināta ar speciālu likumu palīdzību. Nodefinētajām nozarēm un uzņēmumiem tika dota priekšroka apgādē ar resursiem, tiem bija nodokļu atlaides un citas priekšrocības. Valsts tos kreditēja. Finanses un bankas Dienvidkorejā bija nacionalizētas. Čeboli saņēma kredītus ar 3% gadā. Valsts nestādīja uzdevumu pelnīt uz kredītiem, kas tikai rada inflāciju, bet gan veikt industrializāciju. Šis valsts atbalsts savām prioritārajām nozarēm un uzņēmumiem nebija lēts prieks. 1960-ajos gados šis atbalsts bija 15% apmērā no IKP, bet 1980-ajos gados jau 46% no IKP. Salīdzinājumam mūsdienu Latvija atbalsta savas prioritārās nozares 1,5 – 2 % apmērā no IKP. Ir skaidrs, ka tas ir tikai ķeksīša veida naudas tēriņš.

Paralēli tam Dienvidkoreja stingri regulēja konkurenci prioritārajās nozarēs, piespiežot privātās kompānijas apvienoties vai pārtraukt darbību attiecīgajās nozarēs. Mūsdienu Latvija visu laiku dara pilnīgi pretēji, jo tā liek ES, kam nav nepieciešami spēcīgi konkurenti; labāk lai latvieši tikai dzied. Dienvidkorejas varasiestādes nereti pat veica tiešu „izvēlēto eksportētāju” zaudējumu atlīdzināšanu – galvenais attīstīt nozari un tās uzņēmumus. Attīstība maksā naudu, bet liela attīstība maksā lielu naudu.

Lai attīstība notiktu uz jaunāko zinātnisko un tehnisko sasniegumu bāzes, 1966.gadā Ziemeļkorejā tika izveidots Korejas zinātnes un tehnoloģiju institūts, bet nākamajā gadā speciāla Zinātnes un tehnoloģiju ministrija. Līdz pat šodienai Dienvidkorejā zinātnes finansēšanai tiek atvēlēti 3% no IKP, kas procentuāli ir 8 reizes vairāk kā Latvijā, bet naudas izteiksmē uz iedzīvotāju – 25 reizes vairāk nekā pie mums. Jaunākā ražošana maksā dārgi. Tā visa mērķis – plānot un realizēt nacionālos projektus zinātnes un tehnoloģiju sfērā ar mērķi paaugstināt zinātnisko pētījumu un tehnoloģiju izstrādes līmeni, kā arī sagatavot augsti kvalificētu personālu darbam zinātnes un tehnoloģiju jomā. Nopietna pieeja. Mūsdienu Latvijā nekas tāds ne tuvu nenotiek, lai gan arī mēs varētu savai attīstībai izveidot kaut kādu „Latvijas zinātnes un tehnoloģiju institūtu.” Varētu, ja vien gribētu [un spētu. Bet nespējam to pat saprast dēļ idiotiskas apsēstības ar antikrieviskumu un antipadomismu].

Īpaši ir jāatzīmē, ka valsts sniegtās atlaides un līdzdarbība, noveda pie augsta monopolizācijas līmeņa ražošanas struktūras rašanās, jo īpaši eksporta nozarēs. Šāda monopolizēta struktūra arī bija valsts mērķis, jo tikai tāda spēj ielauzties jau aizņemtajā pasaules tirgū un ieņemt tajā pienācīgu vietu. Jau 1980-gadu pirmajā pusē 30 lielāko Dienvidkorejas konglomerātu eksports pārsniedza 50% un tie viegli konkurēja pasaules tirgū. Sīkaļas tur konkurēt nespēj.

Cenu jautājums tika risināts ļoti vienkārši. Tā kā Dienvidkorejā čeboliem konkurentu nebija un visi koncerni bija orientēti uz pasaules tirgu, viņiem bija jānosaka cenas zemākas par pasaules cenām. Ģenerālis personiski sekoja cenām . Viņš vispār ļoti aktīvi pats vadīja korejiešu industrializāciju un rīkoja ikmēneša operatīvās sanāksmes, kurās sekoja līdzi industrializācijas gaitai un risināja visas aktuālās problēmas.

Sacensība: totalitārisms pret brīvo tirgu

Paks Čonhi ar ģimeni

Paks Čonhi ar ģimeni

Ģenerāļa un diktatora Paka Čonhi ekonomiskā politika izrādījās fenomenāli veiksmīga. Dienvidkoreja no vienas no nabadzīgākajām valstīm tikai 15 – 17 gadu laikā pārtapa par augsti tehnoloģisku ekonomisku lielvalsti. Dienvidkorejas ekonomika auga strauji : vidējais IKP ikgada pieaugums laika posmā no 1960. Līdz 1990.gadam bija 6,9%. Šo pieaugumu pārsvarā nodrošināja tikai ģenerāļa izveidotie lielie rūpniecības uzņēmumi „čeboli”, nevis tirdzniecība ar nekustamiem īpašumiem vai cita veida burbuļpūšana. Jau 1985.gadā „čeboli” nodrošināja 53% no Dienvidkorejas IKP. Šo rūpniecisko gigantu nosaukumi ir pazīstami visā pasaulē , arī Latvijā: Samsung, Hyundai, KIA, LG, SK Group, SN Global Co. Tie ir pasaules mēroga uzņēmumi. Piemēram, Samsung koncernā ietilpst 64 meitasuzņēmumi un tā vērtība ir 56 miljardi dolāru. Un radīja šos uzņēmumus valsts praktiski uz līdzenas vietas, izmantojot pārsvarā savus resursus ar mērķi attīstīt pašu ekonomiku.

Paka Kinhje

Paka Kinhje

Paks Čonhi necentās izpārdot savu valsti ārzemju investoriem, lai tie uz tās rēķina pelnītu. Viņš gribēja, lai paši korejieši pelnītu visā pasaulē. Ārzemju investoru daļa „čebolos” ir ne lielāka par 2%, bet pārējais ir korejiešu īpašums. Šādu pieeju var salīdzināt ar Latvijas valdību praksi, kuras rezultātā jau 65-70% Latvijas tautsaimniecības pieder ārvalstniekiem. Un šai daļai ir tendence nepārtraukti pieaugt. Gudrs diktators ir liela nacionālā bagātība.

Pret Paku Čonhi regulāri tika veikti atentāti un 1979.gadā viens no tiem, kuru organizēja viņa paša drošības dienesta vadītājs Kims Jegujs, izrādījās veiksmīgs. Pēc viņa Dienvidkorejā bija citi ģenerāļi un prezidenti [pašreiz Dienvidkorejas prezidente ir Paka Čonhi meita Paka Kinhje (1952)], bija pat nopietna ekonomiskā krīze, tomēr iespaidīgā Dienvidkorejas nacionālā ekonomika, kuru radīja ģenerālis, turpina strādāt un apgādāt pasauli ar kuģiem, elektroniku, sadzīves tehniku, automobiļiem un vēl daudz ko citu par pievilcīgām cenām.

Ernests Buivids, fragments no grāmatas „Latvijas ceļš: pretī jaunai krīzei”
/2007.gada jūnijs/

Avots:

http://uploadingit.com/file/dq4wkwbsmukg3p4h/Buivids_Latvijas_cels.zip

Informācijas aģentūra
/17.10.2014/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Āzija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Par mūsu ierēdņu ekonomiku

_Birokratija

Mūsdienu globalizētajā pasaulē jau labu laiku eksistē starptautiskā darba dalīšana – dažādos pasaules reģionos attīstās tas, kam tur tiek radīti vislabvēlīgākie apstākļi. Savādāk nevar – konkurence.

Arī Latvijā ir produkts, kura radīšanā tā ir guvusi īpašus panākumus. Un tie nebūt nav pelēkie zirņi kā daudziem varētu šķist. Tas ir ierēdnis. Ierēdņi pie mums vairojas un darbojas. Uz viņiem neattiecas nekādi nelabvēlīgi nosacījumi , jo tie viņiem vienkārši neeksistē – ne sausums, ne plūdi, ne vētras un ne krīzes. Ierēdņu populācija Latvijā jebkādu notikumu rezultātā tikai un vienīgi pieaug pēc tam, kad tiek nodibināts kārtējais departaments vai aģentūra. Šai jomā Latvija ir priekšā visiem pārējiem, lai gan citos rādītājos atpaliek. Tā ir bijis vienmēr, izņemot tos nu ļoti, ļoti drausmīgos totalitārisma laikus.

Jau 1930-ajos gados pirmajā Latvijas republikā ierēdņi bija 1,3% no visiem iedzīvotājiem un šai ziņā jauniņā Latvija apsteidza savus kaimiņus. Somijā tolaik bija 0,7% ierēdņu, Lietuvā 0,6% (divreiz mazāk), bet Zviedrijā 1% (par 30% mazāk). Un te jāņem vērā, ka tolaik Latvijā rūpniecībā strādāja 13,5% (256 tūkstoši) cilvēku. Tas ir uz vienu strādājošo bija 10 ierēdņi un pēdējos spēkus nācās atdot šo kundziņu uzturēšanai. Tajā pašā laikā Zviedrijā rūpniecībā strādāja 29,5% – pavisam cita lieta. Kopumā tajā Latvijā ar 1,9 miljoniem iedzīvotāju bija 24,7 tūkstoši ierēdņu.

Tad sekoja „drausmīgie totalitārisma laiki”, kas turpinājās veselus 50 gadus. Šajā laikā iedzīvotāju skaits pieauga par 40% līdz 2,66 miljoniem, strādājošo skaits palielinājās 6 reizes līdz 1,41 miljonam, bet ierēdņu skaits pat samazinājās līdz 21 tūkstotim – 0,79% no iedzīvotāju skaita un 1,49% no strādājošajiem. Un padomājiet tik, cik lielu ierēdņu piepūli prasīja tik nekaunīgi pieblīdusī tautsaimniecība! Drausmas! Izrādās Padomju birokrātija bija vāja. Un vispār totalitārisms bija šausmīgs: ierēdņu štati bija jāapstiprina Maskavā un katru gadu vēl tika pieprasīts viņus samazināt.

1990.gadā Latvija kļuva brīva un neatkarīga un ņēmās visu pārbūvēt. Podus sagāza ne pa jokam: VEFā, piemēram, palika tikai 150 strādājošie, bet kopējais strādājošo skaits samazinājās divas reizes līdz 700 tūkstošiem. Bet tas neattiecās uz ierēdņiem. Viņu populācija tikai sāka uzplaukt. Uz 1995.gadu – pašu dziļāko krīzi, ierēdņu skaits jau bija palielinājies trīs reizes, sastādot 61 tūkstoti. Arī turpmāk ierēdņu skaits tikai un vienīgi pieauga, neskatoties uz straujo iedzīvotāju skaita samazināšanos. 2004.gadā Latvijā bija jau 73 tūkstoši ierēdņu, sasniedzot Lietuvas līmeni, kurā ir divreiz vairāk iedzīvotāju. Latvijā ierēdņi ir 3,14% no visiem iedzīvotājiem, bet Lietuvā 2,26% (par 40% mazāk). Šis ir vienīgais rādītājs, kurā Latvija apsteidz Lietuvu.

Ierēdņi paši vairojas un darbojas, bet dārgi izmaksā

Angļu publicists Sirils Norktons Parkinsons (1909—1993) noformulēja birokratizācijas likumus: „Ierēdņi rada darbu viens otram”, „Ierēdņu skaits pieaug neatkarīgi no darba apjoma.” Tieši tāpēc totalitārisma laikā Maskava, apstiprinot ierēdņu skaitu nākamajam gadam, apstiprināja arī ierēdņu samazināšanas plānu.

Šajos laikos Latvija ātri vien atguva totalitārismā iekavēto. Uz 1998.gadu, kad Latviju piemeklēja „Krievijas krīze”, mūsu ierēdņi atkal bija priekšā visiem kaimiņiem. Latvijas tēriņi ierēdņu uzturēšanai bija 26,3% no IKP, Lietuvai 24,5%, Igaunijai 22,6%, Baltkrievijai 19,5%, bet mūsu aizokeāna ideālam ASV – 15,2% (75% mazāk).

Un tas, ņemot vērā, ka Latvijā ir labēji liberālā ekonomiskā ideoloģija tāpat kā amerikāņiem, kas neprasa birokrātijas esamību, kurai būtu jāiejaucas tautsaimniecības vadībā. Un te Latvija neatbilst ne savam ideālam, ne savai ideoloģijai. Latvijas valdība ir visdārgākā, lai gan valsts ir visnabadzīgākā. Tāpēc arī visnabadzīgākā. Jo, ja Latvija būtu ņēmusi piemēru no sava aizokeāna ideāla un izveidojusi sev tik ekonomisku valdību kā ASV, tad Latvijai citiem izdevumiem šodienas cenās atliktu 966 miljoni latu gadā. Tās ir sešas nacionālās bibliotēkas uzreiz vienā piegājienā! Ja uzceltu tikai vienu, to finansiāli tad pat nepamanītu, bet pensijas un izdevumus medicīnai un izglītībai varētu palielināt par 70%. Bet, nē, ierēdņi Latvijai ir svarīgāki.

Šis process turpina attīstīties. No 2000. līdz 2004.gadam Latvijas IKP pieauga par 33,8%, budžeta izdevumi par 55%, bet ierēdņu uzturēšanas izmaksas par 70%. Tātad ierēdņu algas aug divas reizes ātrāk nekā IKP! Laikam tāpēc, ka ierēdnis ir ļoti maigs un dārgs objekts. Viņa alga vidēji ir par 20-50% lielāka, par viņu vienmēr ir nomaksāti nodokļi, viņš ir nodrošināts ar vislabāko medicīnas polisi, viņš izsit sev visādas kompensācijas par transportu, par dažādu darbu izpildi, prēmijas, par to, ka viņam kaut ko izdevās izdarīt. Un arī pat tad, ja neizdevās izdarīt, jo viņš taču centās. Pie tā vēl pieskaitiet ofisus, automašīnas, kompjūterus, mobilos tālruņus, dažādas programmas utt.

Ko šī ierēdņu armija dara?

Ko tad Latvijas ierēdņi dara? Visa tautsaimniecība taču ir izpārdota un privatizēta, un tiek vadīta patstāvīgi. Viņi neko nedara. Tas nav viņu uzdevums. Ierēdņu uzdevums ir pēc bezgalīgiem pamatojumiem un saskaņojumiem žēlīgi atļaut pārējiem iedzīvotājiem par viņu pašu naudu kaut ko izdarīt. To sauc par licenzēšanu. Tā ir neaizskarama ierēdņu rūpala. Lūk, pat jau ir noteikuši minimālo metru skaitu no vienas aptiekas līdz otrai. Fantastiski!

Amerikāņu rakstnieks Herberts Pročnovs (1897-1998) šai sakarā izteicās: „Ierēdnis ir cilvēks, kurš algo citus, lai tie dara darbu, kam noalgots bija viņš pats.” Tāpēc apkārt ierēdņiem vienmēr ir daudzi visādi SIA, kuri izpilda to, kas nepieciešams ierēdnim. Iepērk zīmuļus un automašīnas, uzkopj ofisus, noskaidro tautas viedokli, sacer visādas analīzes, noformē komandējumus uz Briseli vai Majami, nogādā viņu čemodānus, nodrošina kafijas pauzes… Pat grūti visu uzskaitīt.

Uztur ierēdņus nodokļu maksātāji, kuriem pēc mēnešu vai gadu staigāšanas pa viņu kabinetiem, beidzot izdevās iegūt atļauju kaut ko darīt tautsaimniecībā un nodrošināt to IKP pieaugumu, ar kuru viņi tik ļoti lepojas savās kafijas pauzēs un semināros ar ārvalstu kolēģiem. Kā tas pieaugums rodas, ierēdņiem nav ne jausmas.

Tomēr tirgus ekonomika ierēdņiem ir ļoti iepatikusies. Par visām izziņām, atļaujām, licenzēm utt. ierēdņiem ir jāsamaksā, neskatoties uz to, ka viņu darba laiks jau ir apmaksāts (saskaņā ar 2006.gada budžetu kopsummā 316,6 miljonu latu apmērā; 4337 lati uz katru ierēdni [un tās ir tikai oficiālās naudas summas]). Par algu viņi ir gatavi rīkot tikai kafijas pauzes, par pārējo ir jāmaksā pa virsu.

Ernests Buivids, fragments no grāmatas „Latvijas ceļš: pretī jaunai krīzei”
/2006/

Avots:

http://uploadingit.com/file/dq4wkwbsmukg3p4h/Buivids_Latvijas_cels.zip

Informācijas aģentūra
/17.10.2014/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Latvijas ekonomisko problēmu cēlonis un ieskats plānveida ekonomikā

00400_Padomju_kapitalisma_ekonomikas

Latvija turpina grimt no vienas krīzes citā. Kā mums jau paskaidroja daudzi pasaulē cienījami cilvēki, 2008.gada krīze bija visnopietnākā pēdējo 100 gadu laikā. Regulāras ekonomiskās krīzes ir normāla tās politekonomiskās sistēmas sastāvdaļa, kuru mēs sev izvēlējāmies divdesmit gadus atpakaļ, garlaicīgā un prastā (kā apgalvo M.Frīdmanu salasījušies gudreļi) plānveida sociālisma vietā. Mēs atvadījāmies no plānveida sociālisma un sākām apmāti pašaizliedzīgi būvēt tirgus ekonomiku. Būvējām mēs pārsteidzošu sistēmu, kurai pašai no sevis ar „neredzamās tirgus rokas” palīdzību vajadzētu nemanāmi novērst visas problēmas, un šajā brīnumsistēmā dzīvojošajiem neatliek nekas cits ko darīt, kā tikai uzplaukt.

Šī brīnumsistēma ar savu neredzamo roku aizslaucīja visu to, ko mūsu paaudze ar tādu sajūsmu bija radījusi. Toreiz cēlām ar savu darbu un par saviem līdzekļiem. Bet izrādījās, ka ne tur cēlām, ne tā kā vajag, ne priekš tā kā vajadzētu, ne no tā kā pienāktos un tieši tāpēc viss tas uzceltais arī sabruka. Un ko tālāk? Gan jau redzēsim. Process ir iekustināts un ļoti daudz ko tas jau ir iznīcinājis.

Bet sākās Latvijā tas divdesmit gadus atpakaļ (1988.gadā) ar apvienoto Radošo apvienību un XIX Vissavienības partijas konferences plēnumu, kurš nolēma organizēt visās PSRS republikās „Tautas frontes”, lai atbalstītu Komunistiskās partijas ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova iesākto „pārbūvi”. 2008.gadā Latvijā tika svinēta Latvijas tautas frontes dibināšanas divdesmitā gadskārta. Pāri no tās ir palicis tikai muzejs. Pārējo iznīcināja „tirgus roka”.

Tomēr ir noiets garš ceļš, ir uzceltas daudzas piramīdas, ir sacerēts daudz leģendu, tomēr laimīgo oāzi Latvija tā arī nav sasniegusi – tā izrādījās tikai mirāža. Mēs esam pie sasistas siles un mums regulāri turpina stāstīt pasakas, ka vēl tikai pēc pāris gadiņiem tūlīt, tūlīt sāksies uzplaukums. Bet pagaidām pietrūkst naudas izglītības un medicīnas sistēmai, policistiem un ugunsdzēsējiem. Ir pēdējais laiks tikt skaidrībā par mūsu neveiksmīgajiem pārticības meklēšanas klejojumiem, veikt mērotā ceļa analīzi un saprast, kas tad patiesībā notiek. Kādēļ tad viss jūk un brūk?

Latvijas ekonomika 1990.gadā

Kāda bija Latvijas vieta pasaules ekonomiskajā telpā pirms 20 gadiem, kad tika sākta „pārbūve”? Paskatīsimies uz to gadu ekonomikas statistiku. Lūk, visu mūsu valdību iemīļotais rādītājs – IKP (iekšzemes kopprodukts) , kurš naudas izteiksmē atspoguļo visu, kas valstī saražots. Lūk, šis rādītājs, aprēķināts uz vienu iedzīvotāju un izteikts tā laika ASV dolāros, 1980. gadu beigās(kopš tā laika dolāra vērtību krietni deldējusi inflācija, bet eiro valūtas tolaik vēl nebija): Latvija – 6265 dolāri uz vienu iedzīvotāju; Vācijas Federatīvā republika – 10709 dolāri/iedz.; Itālija – 7425 dolāri/iedz.; mūslaiku sapņu zeme Īrija – 5225 dolāri/iedz. (par 20% mazāk nekā Latvijas PSR).

Bet, lūk, 1988.gada Latvijas ekonomikas struktūra: rūpniecības un celtniecības apjoms 40%, lauksaimniecības un mežu rūpniecība 16%, transporta un sakaru nozare 8%, tirdzniecība un apgāde 9%, citi 27% (salīdzinājumam tā laika Vācija: rūpniecības un celtniecības apjoms 41%, lauksaimniecības un mežu rūpniecība 5%, transporta un sakaru nozare 6%, tirdzniecība un apgāde 15%, citi 33%, kā arī Īrija: rūpniecības un celtniecības apjoms 28%, lauksaimniecības un mežu rūpniecība 15%, transporta un sakaru nozare 6%, tirdzniecība un apgāde 18%, citi 33%). 1988.gada Latvijas ekonomikas struktūra ļoti līdzinās Vācijas ekonomikas struktūrai un tādu, spriežot pēc daudzskaitlisko eksperteļu izteikumiem, mums ļoti gribas šodien sasniegt. Atkal sasniegt to, kas jau bija!

Tolaik Latvijas rūpniecība gada laikā saražoja: 1567 tūkstošus radiouztvērējus, 17000 autobusus, 100000 magnetofonus, 22000 slaukšanas iekārtas, 570000 veļas mazgājamās mašīnas, 107000 tonnas papīra, 175000 mopēdus, 2500 klavieres un piano, 2546 rūpnieciskos robotus, 2,82 miljonus telefona aparātus [VEF bija PSRS Nokia], 539 pasažieru vilcienu vagonus, 6200 dzelzceļa dīzeļus, 80 miljonus pusvadītāju mikroshēmas un iekārtas, 35000 tonnas celulozes un daudz ko citu – arī sarežģītus un augsti tehnoloģiskus izstrādājumus.

Administratīvai pārvaldei un pārvaldes aparāta uzturēšanai tolaik valsts tērēja tikai 8,6% iekšzemes kopprodukta! Par saviem mājokļiem, apkuri un komunālajiem pakalpojumiem iedzīvotāji maksāja tikai vidēji 2,5% savu ienākumu (astoņas reizes mazāk nekā Lielbritānijā un piecas reizes mazāk nekā par tabaku un alkoholiskiem dzērieniem). Toties lauksaimniecības produktu cenu dotācijai valsts no sava budžeta gadā patērēja 861 miljonu rubļu (aptuveni 3 miljardus mūsdienu latu), mājokļu dotācijai – 148,2 miljonus rubļu jeb aptuveni 500 miljonus latu (tolaiku rublis bija līdzvērtīgs aptuveni 3-3,5 mūsdienu latiem).

Pie jau minētā jāpiebilst, ka dabīgais demogrāfiskais pieaugums tolaik bija 1,1 uz 1000 iedzīvotājiem gadā. Latvijas iedzīvotāju vairākums bija ar dzīvi apmierināti un vairojās.

Kā izrādās viss mums Latvijā tolaik bija: „Eiropas” līmeņa ražošanas struktūra, vidēji Eiropas līmeņa ekonomiskie rādītāji un daudz augsti tehnoloģiskas produkcijas. Kā arī daudz, daudz naudas sociālai attīstībai un lauksaimniecības atbalstam.

Bat tas viss dabiski nomira, kolīdz mēs sākām ieviest tirgus ekonomiku. Tagad mēs esam ļoti stipri atpalikuši no Vācijas, Itālijas un pat no Īrijas. Un arī pat no Igaunijas, ar kuru mēs bijām apmēram līdzīgās pozīcijās. Laikam ne tur gājām? Un kurš tad bija mūsu Susaņins [apzināts nepareiza ceļa rādītājs]?

Latvijas iznīcinātāji

Pirmais mūsu „pārbūves” vadītājs bija Ivars Godmanis, kurš valdīja veselus trīs gadus. Ko tad viņš īsti panāca?

Tolaik visiem „pārbūvētājiem” bija skaidrs, ka tā kā bija LPSR, tirgus ekonomikā un kapitālismā nekādi nevarot būt. Bet ne mēs paši to sapratām, mums to „saprast” palīdzēja daudzskaitlīgie „konsultanti” no emigrācijas [ārzemju latviešu] aprindām. Tātad pilnīgi viss ir jāpārtaisa. Un Godmaņa valdība arī ņēmās pārtaisīt. Bet, lai veiksmīgi kaut ko pārtaisītu, ir jāzina kā tas patiesībā darbojas. Vai šī valdība to zināja? Spriediet paši! Pēc sasniegtā rezultāta!

Bet, lūk, jums trīs gadu ilgušās pārkārtošanas, privatizācijas, valdību reformas un uzlabošanas rezultāti. Divas reizes tika veikta naudas reforma (sākumā tika ieviests Latvijas rublis, bet pēc tam lats), atceltas regulējamās un dotējošās cenas, likvidētas plānošanas organizācijas, nomainīta valsts uzņēmumu vadība un tika uzsākta visiekārojamāko uzņēmumu privatizācija. Latvijas tautsaimniecība atdalījās no saviem pircējiem un izejvielu piegādātājiem no bijušām PSRS republikām (NVS) ar muitu, nodevām un dārgu valūtu. Latvija pati labprātīgi aizgāja no saviem noieta tirgiem!!! Tirgus ekonomikas celšanas apstākļos tā ir fantastika, bet konsultanti to visādi atbalstīja, jo šie noieta tirgi bija nepieciešami citiem.

Ražošanas apjomi strauji kritās: 1993.gadā, tikai trīs gadu laikā, no 1990.gada ražošanas apjoma saglabājās: 35% rūpniecības apjoma, 57,4% lauksaimniecības, 38,2% zivjsaimniecības, 12,5% celtniecības, bet no 1990.gada IKP bija atlikuši 49,7%. Daudzi uzņēmumi tika slēgti un darbu zaudēja 325 tūkstoši cilvēku.

Kūdras ieguve samazinājās 5,5 reizes, gaļas apjoms 7 reizes, zivju – 6,7 reizes, saražotie autobusi 4 reizes, telefoni – 40 reizes, radiouztvērēji – 75 reizes, mopēdi – 62 reizes …

Līdz ar dramatisko ražošanas apjoma kritumu valstī sākās hiperinflācija: 1991.gadā cenu pieaugums bija +272% pie 1990.gada cenām, 1992.gadā vēl + 1051% (pie 1991.gada cenām) un 1993.gadā vēl + 209% pie 1992.gada cenām. Trīs gadu laikā cenu pieaugums bija 5974%! Tik straujš rūpniecības iznīcināšanas temps netika tolaik sasniegts nevienā citā bijušā PSRS vai sociālistiskā bloka valstī, kur arī viss tika pārbūvēts.Laikam mūsu „konsultanti” – ASV un Kanādas latvieši – bija savā jonmā visveiksmīgākie, par ko viņiem tika pēc tam sadoti ordeņi.

1993.gadā Latvijas iedzīvotāju mirstība jau pusotru reizi pārsniedza dzimstību. Un vēl trīs gadu laikā 85,6 tūkstoši cilvēku aizbrauca uz ārzemēm labākas dzīves meklējumos. Kā tagad ir tapis skaidrs – aizbrauca mūsu darba spēks. Viņi arī tagad turpina braukt projām. Šai ziņā ļoti „veiksmīgs” izrādījās 2006.gads, kad pēc Latvijas Darba devēju konfederācijas ziņām aizbrauca 110 tūkstoši strādāt spējīgo.

Savukārt valsts pārvaldes birokrātija, neskatoties uz ekonomisko katastrofu, veiksmīgi pieņēmās apmēros. Ierēdņu skaits dubultojās, bet valsts patēriņa daļa pieauga no 8,6% no IKP līdz 22%, tas ir, Latvijas valdība kļuva 2,5 reizes dārgāka [jeb neefektīvāka].Parādījās arī pirmie simts miljonāri. Tāds bija kapitālisma celtniecības sākums Latvijā.

1993.gada vēlēšanās Ivara Godmaņa vadītā „Tautas fronte” cieta smagu sagrāvi un neiekļuva Saeimā, kas ir sava veida valdības „sasniegumu” vērtējums. Tomēr iesāktais process tika turpināts tamlīdzīgā garā.

Lūk, zinātnisks mūsu „pārbūves” vērtējums, ņemts no Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta izdotās ekonomikas doktora un LZA goda locekļa Pētera Guļāna grāmatas „Latvijas ekonomika laikmetu griežos”: „Latvijas ekonomikas sabrukums un ieilgušais tās atjaunošanās periods liecina, ka pārmaiņu laikā īstenotā politika nebija pietiekami adekvāta apstākļiem, kurus diktē globālie tirgi un neatbilda mazas valsts ar atvērtu ekonomiku īpatnībām. Viens no galvenajiem bremzējošajiem faktoriem bija un joprojām paliek vājā sapratne par ekonomisko procesu likumsakarībām un Latvijas interesēm tajās.” Ļoti uzmanīgs un pārgudri maigs formulējums, bet saprast var.

Tātad „bija un joprojām paliek vājā sapratne par ekonomisko procesu likumsakarībām.” Pilnībā apmaldījāmies: uz kurieni mums ir jāiet nezinājām, ejot tur, uz kurieni mūs veda ceļa rādītāji, kuri savus honorārus saņēma no Latvijas konkurentiem. Tieši ārzemju latvieši ir tie [nelietīgie, amorālie, bezprincipiālie] susaņini, kuri mums tādam nolūkam arī tika atsūtīti.

Ekonomiskās katastrofas iemesli

Kāpēc notika ekonomiskā katastrofa, tiklīdz to sāka pārkārtot? Un kāpēc Latvijā tā arī nav izdevies atjaunot ekonomiku, lai gan ir pagājuši jau 20 gadi?

2008.gadā Latvija dziļi, dziļi iekrita jaunā pasaules ekonomiskā krīzē. Iekrita kārtējā krīzē gaidītās vispārējās labklājības vietā. Šī pasaules krīze tiek vērtēta kā visnopietnākā kopš „lielās depresijas” laikiem pagājušā gadsimta 30-ajos gados. Ir pat tāds uzskats, ka šī krīze ir daudz nopietnāka, ka tā ir vislielākā krīze no visām vēsturiskajām ekonomiskajām krīzēm un ka to varot salīdzināt ar XIV gadsimta drūmajiem laikiem. Tirgus ekonomika neattaisnoja lielās cerības. „Finansu tirgu pašregulācijas iespējas izrādījās pārāk pārspīlētas.” Tas ir Džordžs Soross. Visa pasaule sāka nacionalizēt savu stipri deformēto ekonomiku, kā arī lasīt Kārli Marksu. Bet pie mums vēl svaigā atmiņā ir kā mēs 1990. gadā sākām privatizēt un visa ekonomika sabruka mūsu acu priekš. Kāds tad ir iemesls toreizējam sabrukumam?

Šai ziņā ir daudz leģendu. Piedzīvotā ekonomiskā katastrofa satrieca visus tās aculieciniekus un dalībniekus. Daudzi nojauš, ka tās iemesls bija specdiversija, ko kāds ieplānoja un realizēja.

Tik tiešām, galvenais „pārbūves” uzdevums, kuras organizatoru saknes stiepjas pāri okeānam, bija iznīcināt PSRS kara rūpniecības potenciālu – tas bija aukstā kara galvenais mērķis. Un visi daudzskaitliskie konsultanti, kuru lomā bija Latvijā saradušies emigranti, nepārtraukti atkārtoja: „Mums nav vajadzīgi šie padomju monstri.” Bet tās ir tikai tukšas runas to 325 tūkstošu cilvēku psiholoģiskā stresa mazināšanai, kuri dēļ rūpniecības un tautsaimniecības sagrāves, kas notika viņu acu priekšā, zaudēja darbu. Tomēr notiekošā iemesli bija paši dabiskākie un pilnīgi no ekonomikas sfēras – apstākļos, kas rodas „brīvā tirgū”. Lieta tāda, ka ekonomikā nekas nenotiek bez maksas, par visu nākas samaksāt. Bez maksas pat tualeti sakārtot nav iespējams. Un arī „tirgus neredzamā roka” maksā ļoti lielu naudu. Vienkārši pats tirgus kā tāds kļuva par sprāgstvielu, kas sadragāja visu iepriekšējo ekonomisko sistēmu.

Tirgus attiecības ir ļoti „brīnišķīgas” un dārgas. Daudzi naivuļi domā, ka tirgus ir tāda vieta, kur zemnieks var atbraukt ar saviem burkāniem un lēti tos pārdot, un ka vienīgais tirgus defekts ir pārpircēji. Attiecīgi, ja pārpircējus [spekulantus] kaut kādā veidā izdotos neitralizēt, tad viss būtu kārtībā. Regulāri šai ziņā pat mēģināja radīt kaut kādus noteikumus, lai neielaistu kādā tirgū pārpircējus.

Bet tās ir atmiņas par pagātni. Nostaļģija. Tā bija pirms tirgus ekonomikas, kad vēl bija kolhozu tirgi. Tas viss sen jau kā ir iznīcināts. Tagad tirgus ir pilnīgi visur. Saražoto preču nogādāšanu līdz patērētājam veic nevis pats ražotājs, bet gan starpnieki, kuri vairākas reizes uzpērk preci tikai ar vienu mērķi – lai pēc tam to pārdotu par augstāku cenu un iegūtu savu starpniecības peļņu. Standarta šī procesa shēma ir sekojoša:
1. Ražotājs: ražotāja pārdošanas cena X (iepriekšējo etapu summārā cena – 100%);
2. Distributors: + 30 – 60% (130 – 160%);
3. Lielais vairumtirgotājs: + 20 – 40% (156 – 224%);
4. Vidējais vairumtirgotājs: + 10 – 20% (172 – 269%);
5. Mazais reģionālais vairumtirgotājs: + 10 – 20% (190 – 323%);
6. Veikals: + 10 – 40% (209 – 452%).

Mēs redzam, ka šādas tirgus kustības rezultātā prece no ražotāja līdz patērētājam iziet vidēji caur 5 starpniekiem un tās cena tāpēc pieaug 4,5 reizes. Un tās nav spekulantu viltīgās mahinācijas, bet gan objektīva nepieciešamība, ko rada tirgus ekonomika un kas ir saistīta ar šīs tirgus ekonomikas finansēm.

Lieta tāda, ka šodienas uzņēmējiem, kurus mēs vēl pēc veco laiku saprašanas uzskatām par kapitālistiem, patiesībā naudas nav. Visa nauda jau labi sen atrodas pie finanšu elites – banķieriem un investīciju fondos. Un viss, kas pasaulē tiek saražots, jau sen tiek ražots uz kredīta, kurš ir paņemts no šīs finansu elites. Ja pēc Dostojevska, tad no procentniekiem. Bet Raskoļņikova [precentnieces slepkava] kā nav tā nav, viņš tirgū ir samīts. Kredītprocenti aug, kredīti ir jāatdod un pēc iespējas ātrāk. Tāpēc ražotājs nevar kraut savu preci noliktavā un gaidīt, kad pie viņa atnāks „kapitālists” no veikala un nopirks dažus desmitus televizorus. Viņam tikšķ pulkstenis pēc kura skaitās kredīta procenti, ko viņš paņēma, lai šos televizorus saražotu. Tāpēc ražotājs visu saražoto partiju uzreiz pārdod distributoram, bet no iegūtās naudas samaksā procentus un sāk jaunu ražošanas ciklu.

Savukārt distributors, kurm arī ir jāatmaksā kredīts un jānomaksā procenti, pārdod mazliet mazākas produkcijas partijas lielajiem vairumtirgotājiem. Un tā tālāk. Tāds ir tirgus process. Parasti distributors un lielais vairumtirgotājs atrodas ražotāja reģionā, bet vidējais un mazais vairumtirgotājs patērētāja reģionā. Un visi pieci šie starpnieki nav uzdzīvojoši spekulanti, kuri lielāko daļu laika pavada Montekarlo vai citās izpriecās. Viņi ir tirgus ekonomikas „strādnieki”, kuri vaiga sviedros nopelna savu peļņu, vairumu no kuras pēc tam atdod bankām par kredītu. Viņi nav kapitālisti, viņiem nav reāla, skaidra kapitāla, bet tikai kredītsaistības.

Ja šīs standarta tirgus ekonomikas shēmas etapus sadalām ražošanas un pakalpojumu sfērās, tad sanāk ka pirmais etaps – ražotājs, nokļūst ražošanas sfērā, bet pārējie etapi pakalpojumu sfērā. Pēc dotajiem vienkāršotā modeļa cipariem šo sfēru attiecība sanāk sekojoša: pakalpojumi – 77,8%, bet ražošana – 22,2% (viss IKP – 100%).

Mēs iegūstam ainu, kura lielā mērā sakrīt ar vairumu attīstīto tirgus ekonomikas valstu IKP struktūru, kur pakalpojumu īpatsvars ir apmēram 70%. No tā mēs varam izsecināt kas ir tie pakalpojumi, par kuriem mēs maksājam, un kas ir tie lielie apjomi, ar kuriem mēs tā lepojamies, jo tie dod IKP pieaugumu. Faktiski tie ir komerciālie starpnieki, kuri pelna, neko neražojot, un tās nebūt nav pirtis, frizieri un labo pakalpojumu biroji, kā daudzi apmāti prāti domā. Un vai to var nosaukt par efektīvu ekonomiku, kurā tikai 22% kaut ko ražo, bet atlikušie 77% uz šī saražotā „uzvārās”. Par to vecajās vēstures mācību grāmatās bija rakstīts: „Viens ar sausiņu, septiņi ar karotēm” un klāt attiecīga ilustrācija. Tagad šai vienkāršajai patiesībai ir izdomāts jauns termins – „postindustriālā sabiedrība”, bet vēstures grāmatas izlaboja, apgalvojot, ka tas arī ir visas cilvēces sapnis un progress.

Bet kā tad bija tajā sociālismā, kuru mūsu un iepriekšējās paaudzes cēlām 70 gadus un kuru pēc tam ar vieglu roku bez apdomas atmeta? M.Fridmana Čikāgas ekonomiskajā skolā izstažējušies speciālisti pat noteica sociālisma iznīcināšanas laiku, iekļaujot to savas rīcības programmas nosaukumā: „500 dienu programma.” Un jāatzīst, ka šai laikā viņi tik tiešām arī iekļāvās. Šis bija pēdējais PSRS plānveida ekonomikas plāns, kurš tika veiksmīgi izpildīts. Daudzi uzskata, ka 500 dienās bija paredzēts pārvērst visus iedzīvotājus par plaukstošiem buržuā un leģendāro vidusšķiru, bet viņi smagi kļūdījās, jo pavisam nesaprata notiekošā būtību. 500 dienas bija paredzētas tikai un vienīgi sociālisma iznīcināšanai triecientempos, lai paspētu to izdarīt, pirms iznīcināmā sabiedrība neattopas. Un tas maistarīgi arī tika izdarīts. Un tagad paskatīsiemies, ko tad toreiz ar pašu rokām iznīcināja. Paskatīsiemies vismaz tagad, lai saprastu pagātni un iegūtu vismaz kaut kādas nākotnes iespējas un perspektīvas.

Plānveida (plānu) ekonomika

Plānveida ekonomiku sauc arī par administratīvi pavēlošo, direktīvo un vēl citādi, izmantojot tamlīdzīgus epitetus, ar kuriem tiek radīts iespaids, ka par tādu ekonomisko modeli ir ļoti stipri jākaunas „starptautiskās sabiedrības” priekšā. Vienkārši „cilvēktiesības” nepieļauj tik „diktatorisku” ekonomiku.

Plānveida ekonomika tik tiešām bija pavēloša un direktīva, jo darbojās, nosacīti runājot, viena liela uzņēmuma ietvaros par kādu var uzskatīt PSRS. Uzņēmumu iekšienē parlamentārā demokrātija un tirgus ekonomika neeksistē. Jūs varat ko tādu iedomāties, piemēram, Forda automobiļu rūpnīcā Detroitā? Tur viss ir absolūti pavēlošs, direktīvs un plānveida. Tur viss funkcionē pēc administratīvā – dispičeru dienesta plāniem un pavēlēm ar precizitāti līdz pat minūtei. Izpilde ir obligāta. Neizpildīji – laipni lūgts aiz vārtiem. Pat pirtī nebūs siltā ūdens, ja klusi un demokrātiski gaidīsim, kamēr pamodīsies kurinātājs. Dzelžaina apakšnodaļu savstarpējā saistība ir efektīva uzņēmuma ķīla.

Bet pats šis gigantiskais uzņēmums – PSRS, ir šodienas globalizētāju sapnis – pilnīgi neievainojams gigants, salīdzinājumā ar kuru veiksmīgākās šodienas transnacionālās korporācijas ir nožēlojamas tirgus bodeles. Tāpēc viņiem PSRS noteikti bija jāiznīcina, jo konkurēt ar šādu gigantu nebija iespējams.

Kā tas funkcionēja? Plānveida ekonomikā ražotāju un patērētāju saista plānošanas organizācijas. Padomju Savienībā tā bija Valsts plānu komiteja (Gosplans). Valsts plānu komiteja savāca datus par visām vajadzībām valstī visas ražojamās un patērējamās nomenklatūras (sortimenta) ietvaros. Savāktie dati tika apkopoti, apstrādāti un, izejot no tiem, uzņēmumiem tika uzstādīti ražošanas un produkcijas realizācijas plāni. Ražotājs saņēma plānu kas ir jāsaražo un kam tas ir jānosūta.Plāni tika aprēķināti ar rūpnieciskām metodēm, izmantojot skaitļojamo tehniku [milzu „kompjūterus”], un tas kopsummā maz maksāja. Lai kompensētu izmaksas, kuras ir saistītas ar preču apriti, to cenā tika iekļauta tirdzniecības atlaide, kura parasti bija 15% no vairumtirdzniecības cenas. Šie 15% bija tas līdzkļu avots no kura tika finansēta mazumtirdzniecība. Tagad daudzi, kuri ir padzīvojuši tirgus ekonomikā saka: „Nu nevar tā būt, ka mazumtirdzniecības tīkls izmaksāja tikai 15%.” Protams, par 15% nekādi nevar pabarot 5 starpniekus. Bet lūk reālas atskaites skaitļi: 1982.gadā Latvijā visas preču apgrozības izmaksas satādīja 5,72% no kopējā tirdzniecībs apjoma. Tātad no tiem ieplānotajiem 15% vēl izdevās ievērojami ietaupīt. Tādējādi analoga preču nogādes līdz patērētājam shēma, kāda tika aprakstīta tirgus ekonomikai, plānveida ekonomikā izskatās sekojoša:
1. Ražotājs: ražotāja pārdošanas cena X (100%);
2. Plānošana, veikali: + 15% (115%).

Un tagad, ja mēs salīdzinām produkcijas gala cenu tirgus ekonomikā un plānveida ekonomikā, tad mums sanāk 450% no ražotāja cenas pret 115%. Plānveida ekonomikā gala produkcijas cena ir četras reizes (!) lētāka. Tas ir kolosāls darba organizācijas efektivitātes ieguvums.

Dažādi komerciāli pakalpojumi, kuri neko neražo, šādā ekonomikā sastāda tikai 13% no kopapjoma. IKP struktūra plānveida ekonomikas gadījumā sanāk sekojoša: 87% ražošana un 13% pakalpojumi. Ja mēs šiem pakalpojumiem pievienosim vēl citus reālus pakalpojumus (pirtis, frizētavas, autoservisus un remontdarbnīcas utt.) tad iegūsim apmēram 20 – 30%, kas atbilst reālajai PSRS IKP struktūrai. Piemēram, Latvijas PSR 1990.gadā ražošana sfēra bija 79% no IKP, bet pakalpojumi 21%. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē ļoti daudz ko. Tālāk tikai daži varianti, kā varēja izmantot šādu efektu.

Pirmais variants. Pie vienas un tās pašas ražotāja cenas preces veikalos var būt 4 reizes vairāk plānveida ekonomikā nekā tirgus ekonomikā. Tas nozīmē, ka valstis ar tirgus ekonomiku ir pilnīgi konkurēt nespējīgas ar valstīm, kurās ir plānveida ekonomika. Tāpēc ar šādām valstīm cīnījās politiskām metodēm. Savādāk konkurēt vcienkārši nav iespējams. Tāpēc, piemēram, ASV un citās „brīvā tirgus” valstīs preces no PSRS un citām plānveida ekonomikas valstīm tika apliktas ar nodevu 195% vai lielākā apmērā.Tika apgalvots, ka tas ir nepieciešams cilvēktiesību aizsardzībai. Patiesībā viņi vienkārši baidījās bankrotēt. Te arī slēpjas strīdu būtība par to vai atzīt Krieviju par „valsti ar tirgus ekonomiku” vai arī neatzīt jeb, citiem vārdiem sakot, vai no Krievijas joprojām ir jābaidās vai arī vairs nē, jo tās ekonomika ir kļuvusi tik pat nīkulīga kā citiem, tas ir – pārvērtusies par tirgus ekonomiku. ES piekrita atzīt Krieviju par valsti ar tirgus ekonomiku, kurai vairs nav nekādas priekšrocības konkurences cīņā ar ES dalībvalstīm. Savukārt ASV joprojām baidās – Džeksona-Venika likumgrozījumu par papildus nodevām, kurš tika pieņemts 40 gadus atpakaļ, joprojām tikai sola atcelt, bet nekādi tālāk par solījumiem netiek. Nespēj tātad konkurēt pat ar Krievijā palikušajiem lielajiem uzņēmumiem.

Šo sociālistiskās sistēmas augsto konkurētspēju izmantoja Ķīna, kad 1980-ajos gados uzsāka savu atvērtības politiku. Ķīnieši savu produkciju sāka eksportēt un izrādījās, ka konkurēt ar to nav iespējams. Tāpēc ar to cīnījās politiskām metodēm, izmantojot kvotas un muitas tarifus. Eiropas Savienība vispār joprojām eksistē tikai un vienīgi pateicoties šādai politikai. ES no pasaules konkurentiem ir nožogojusies ar tarifiem, kvotām un „eiropas standartiem”. Tīri ekonomiski ES jau sen pasaulē ir konkurēt nespējīga.

Otrais variants. Pie vienas un tās pašas pārdošanas cenas ražotājs plānveida ekonomikā var apmaksāt 4 reizes vairāk izdevumu nekā tirgus ekonomikā. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka plānveida ekonomikā normāli funkcionē tās nozares, kuras tirgus ekonomikā ir nerentablas, kā arī ir iespējama ražošana un cita saimnieciska darbība atsevišķos nerentablos reģionos. Palielinātās transporta izmaksas tiek viegli nosegtas ar to rentabilitātes rezervi, ko dod plānveida ekonomika. Pie tam ražošanai paliek pāri vēl pietiekami daudz līdzekļu attīstībai. Lūk uzskatāms piemērs no mūsu šodienas ikdienas: visa mūsu ekonomika ir koncentrējusies dažos centros, jo tālāk tā jau ir nerentabla. Tuksnešaini nomales reģioni un mirstoša lauksaimniecība, ar kuru kļuva nerentabli nodarboties tālāk par 200km no galvaspilsētas, tas ir neizbēgams tirgus ekonomikas nosacījums, jo visa pievienotā vērtība tiek tirdzniecībai un starpniekiem. Bet inovācijas un ražošana lauku rajonos paliek tikai tukšu sarunu līmenī, jo tam vienkārši nav naudas.

Trešais variants. Visbeidzot, saglabājot ražotāja cenas un augstas pārdošanas cenas, ir iespējams iegūt milzīgu līdzekļu rezervi , ko valsts var izmantot zinātnei, pensijām, bezmaksas izglītībai un veselības aizsardzībai, grūti apgūstamu teritoriju apgūšanai, derīgo izrakteņu izpētei, bezmaksas dzīvokļu celtniecībai utt. Pie tam, tas viss, saglabājot iedzīvotājiem ierasto cenu un darba algas līmeni. Tā ir daudzkārt lietderīgāka milzīgu finansu un cilvēka resursu izmantošana, nekā tirgus ekonomikā, kur šie resursi tiek izmantoti tikai un vienīgi pircēju atrašanai un vairākkārtīgai preču pārdošanai.Piemēram, tagad Ford uzņēmumā ar automobiļu pārdošanu nodarbojas 50 tūkstoši dīleru. Ja pieņemam, ka pie katra dīlera strādā tikai 10 cilvēki, tad kopsummā sanāk pārdevēju armija no 500 tūkstošiem cilvēku, kurus uztur šīs produkcijas pircēji. Un šo dīleru skaitam ir tendence palielināties.

Tātad sanāk, ka preču ražošanas un to sadales pa patērētājiem izmaksas stihiskajā tirgus ekonomikā ir četras reizes lielākas, salīdzinājumā ar plānveida ekonomiku. Tas reāli eksistēja Padomju Savienībā. Un šī efektīvās darba organizācijas starpība ļāva PSRS brīvi uzvarēt ASV aukstā kara sacensībā. PSRS IKP bija 60% no ASV IKP, bet Padomju ieroči bija 4 reizes lētāki. Un, ja PSRS IKP pārvērš „brīvā tirgus” cenās, tad tas izrādīsies ievērojami lielāks par amerikāņu.

Šo produkcijas realizācijas izmaksu starpību var redzēt salīdzinot kapitālieguldījumu struktūru valstīs ar plānveida un tirgus ekonomiku 1980-o gadu beigās. Lūk kapitālieguldījumu struktūra pa nozarēm (procentos no kopējā apjoma):
1. Latvijas PSR: ražošana 32,1%, celtniecība 4,1%, lauksaimniecība 19,1%,transports un sakari 14,5%, tirdzniecība un apgāde 2,5%, citi 27,7%;
2. PSRS: ražošana 27,9%, celtniecība 3,8%, lauksaimniecība 16,8%,transports un sakari 11,5%, tirdzniecība un apgāde 2,1%, citi 29,4%;
3.Lielbritānija: ražošana 24,6%, celtniecība 0,8%, lauksaimniecība 1,5%,transports un sakari 8%, tirdzniecība un apgāde 8,7%, citi 56,4%;
4. ASV: ražošana 24,8%, celtniecība 0,9%, lauksaimniecība 1,6%,transports un sakari 7,9%, tirdzniecība un apgāde 10,3%, citi 61,3%.

Mēs redzam, ka tikai ieguldītie kapitālieguldījumi tirdzniecībā ASV un Lielbritānijā, pie līdzīgiem ieguldījumiem ražošanā, ir veikti 4 reizes lielākā apmērā nekā PSRS un Latvijā. Pie tā vēl pieskaitiet tādu pat attiecību (reāli vairāk) arī apgrozāmajos līdzekļos.

Tomēr Padomju Savienība sabruka. Tie, kuri to paveica, apgalvo, ka PSRS sabruka pati no sevis, sak viņi nav vainīgi, vienkārši pārāk sapuvusi sistēma bija. PSRS sabrukums pēc viņu apgalvojumiem ir galvenais tirgus ekonomikas efektivitātes rādītājs. Labs arguments priekš naivajiem un nezinošajiem!

Kā tika iznīcināta Padomju Savienība (un Latvijas PSR)

Ja lasītājs uzmanīgi izlasīja iepriekš teikto, tad viņam vajadzētu jau saprast, ka iznīcināt PSRS bija nevis tikai vienkārši, bet pat ļoti vienkārši. Lai to izdarītu, vajadzēja tikai un vienīgi likvidēt Valsts plānu komiteju. Un viss!

Kas tad sanāk? Desmitiem tūkstoši uzņēmumi, kuri caur Valsts plāna komiteju bija saistīti vienotā organismā – Padomju Savienībā, kurā viss ir stingri organizēts, plūst produkcijas, materiālu, naudas, tehniskās dokumentācijas plūsmas, pēc Gosplana likvidācijas pārvēršas par nevadāmu pūli, kurā neviens vairs nezina kas tad īsti ir jāražo, kam saražotais ir jāpārdod un kur lai ņem ražošanai nepieciešamās izejvielas.

Lūk, notikušā mēroga ilustrācija. Es biju direktors uzņēmumam, kurš ražoja mikroelektroniku. Uzņēmumam bija 10000 patērētāju, tika izgatavoti 3000 izstrādājumu veidu un tika izmantoti 25000 dažādi izejmateriāli . Un to visu kopā saturēja Gosplans un Gossnabs [Valsts materiāli – tehniskās apgādes komiteja]. Un tas ir tikai viens nopietns uzņēmums. Cik gan daudz laika un pūliņu ir jāpatērē, lai katrs uzņēmums viens pats saviem spēkiem to visu kopā sasaistītu, klīstot pa plašajiem „brīvā” tirgus plašumiem, jautājot garāmgājējiem: „Mikroshēmas nevajag? Ļoti labas, svaigas, tiko saražotas!”, bet pretī dzirdot atbildi: „Optisko kabeļu savienotāji! Optisko kabeļu savienotāji!” Lūk, apmēram tādā situācijā līdz ar Valsts plāna komitejas likvidāciju tika nostādīti Padomju uzņēmumi. Kā austrumu tirgū.

Staļins mēdza teikt – ir jāatrod galvenais posms aiz kura var izvilkt visu ķēdi. Valsts plānu komiteja ir plānveida ekonomikas galvenais posms. Ja šo posmu likvidē, tad plānveida ekonomika mirst. Tad mirst tā „apkaunojošā direktīvā ekonomika” par kuru mūsu gudreļiem vajadzēja kaunēties, kad viņi Čikāgas ekonomikas skolā mācījās tirgus ekonomiku. Viss izrādās ir tik drausmīgi vienkārši: ir jāatlaiž tikai 2000 Valsts plāna komitejas darbinieki un „uz redzēšanos plānveida ekonomika un laipni lūgti tirgū.” Un valsts 280 miljoni iedzīvotāju tādu „sīkumu” pat nepamanīs! Bet tālāk vispār ne par ko nav jādomā, visu noregulēs „tirgus neredzamā roka”. Prieks kur tu rodies, laime kur kavējies! Tik tāds sīkums, ka par šādu „fīču” ir jāmaksā vismaz četras reizes dārgāk kā agrāk.

Tas tika izdarīts 1991.gadā un PSRS pārstāja eksistēt. Smalka un labi nomaskēta operācija. Daudzi naivuļi no uzņēmumos strādājošajiem sākumā pat bija sajūsmā , jo vairs nevajadzēja skaidroties par plāna neizpildi. Īsta demokrātija! Tā beidzās aukstais karš un pēc tam atlika tikai savākt sagrautās plānu ekonomikas atliekas un izpārdot tās pa sastāvdaļām.

Godīga ekonomista vērtējums

Tie, kuri likvidēja Gosplanu, neapšaubāmi bija gudri ekonomisti. Viņi zināja, kur ir PSRS ekonomikas galvenais posms. Bet, lūk, ne tikai gudra, bet arī godīga ekonomista, Nobela prēmijas laureāta par 2001.gadu Džozefa Stiglica vērtējums: „Pāreja uz tirgus ekonomiku Krievijā [vēl jo vairāk – Latvijā] nedeva solītos rezultātus tieši tāpat kā vairumā citu valstu, kuras pārgāja no komunisma uz tirgu. Rietumi iedvesa šīm valstīm, ka jaunai ekonomiskai sistēmai ir jāatnes šīm valstīm nepieredzētu uzplaukumu. Tā vietā šī pāreja atnesa viņiem nepieredzētu nabadzību: daudzējādā ziņā vairumam iedzīvotāju tirgus ekonomika izrādījās pat vēl sliktāka nekā savulaik to viņiem stāstīja komunistiskie līderi. Lielāku kontrastu, kā Krievijas pāreja uz tirgus ekonomiku pēc starptautisko institūtu izstrādātajām receptēm un tādu pat Ķīnas pāreju pēc pašu izstrādātās programmas, ir grūti iedomāties. Ja 1990.gadā Ķīnas IKP bija 60% no Krievijas, tad XX gadsimta beigās šī attiecība kļuva pilnīgi pretēja. Laikā, kad Krievijā notika nepieredzēts nabadzības pieaugums, Ķīna pārdzīvoja nepieredzētu nabadzības samazinājumu. „ Ķīna vienkārši sāka būvēt tirgus ekonomiku paralēli savai valsts plānveida ekonomikai. Ķīnieši neko neiznīcināja un neprivatizēja, viņi tikai papildināja esošo. Un ieguva fantastisku labklājības pieaugumu. Un savu tirgus ekonomiku viņi sauc par sociālistisku un seko tai līdzi, joprojām to vadot pašiem nepieciešamajā virzienā.

Neviena „Čikāgas skolas” konsultanta Ķīnā nebija. Neielaida. Jo tas taču ir ļoti, ļoti stulbi [ko izdarīja latvieši nodevīgi – nelietīgo ārzemju latviešu mudināti] prasīt padomus saviem niknākajiem konkurentiem.

Kāpēc tā arī netika uzcelta puslīdz normāla tirgus ekonomika?

Tad kāpēc Latvijas ekonomika piedzīvoja tik dramatisku kritienu? Dēļ finansējuma trūkuma. Jebkurai pārbūvei ir nepieciešams finansējums. Mēs jau redzējām, ka mūsdienu tirgus ekonomikai tās starpnieki un produkcijas izplatības sistēma izmaksā apmēram 450% no ražotāja cenas. Attiecīgi, lai bijusī plānveida ekonomika veiksmīgi darbotos tirgus ekonomikas apstākļos, kad ir likvidēts Gosplans – Gossnabs, bija nepieciešams radīt šo produkcijas izplatības sistēmu, kam savukārt bija nepieciešams gan attiecīgs finansējums, gan arī laiks. Bija nepieciešami ļoti lieli finansu ieguldījumi. Latvijai, ietverot visu tautsaimniecību, tie bija 21,3 miljardi latu 1995.gada cenās. Fantastiski lieli ieguldījumi! Bet nauda šiem mērķiem vispār netika izdalīta.

Tā vietā, lai pārveidotu ekonomiskās sistēmas vadību tika vienkārši likvidēts administratīvās (direktīvās) ekonomikas cents – Gosplans un Gosnabs. Plānveida ekonomikai tika atslēgts skābeklis un pēc tam pilnībā nevadāmo tautsaimniecību atstāja savā vaļā nobeigties. Tautsaimniecība arī nomira un tā nemaz šādos apstākļos nevarēja nenomirt.

Latvijā nepietika 21,3 miljardi latu (37,3 miljardi dolāru), bet visas Padomju Savienības mērogos tie ir triljoni dolāru! Lai saglabātu Padomju Savienības ekonomikas līmeni pārejā uz tirgus ekonomiku bija nepieciešams ieguldīt 6,5 triljonus dolāru – miljoniem starpnieku finansēšanai. Lūk tāda ir patiesā veiktās „reformas” cena normālai pārejai no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku. Kad ir aprēķināts cik tad tas prieks izmaksā, rodas likumsakarīgs jautājums: „Bet kāpēc vispār šāda pāreja ir nepieciešama?” Atbildē klusums.

Šādas puslīdz normālas ekonomikas transformācijas vietā no Padomju Savienības [arī Latvijas] tika izvestas vērtības triljoniem dolāru vērtībā, bet to vietā atstāts papīra gabals ar uzrakstu „500 dienu programma”. Pilnīgi par velti.

Pēc šādām „reformām” naudas Krievijā pietieka tikai Maskavai un Pēterburgai, kuras patērēja 40% no visas Krievijas mazumtirdzniecības apgrozījuma, lai gan iedzīvotāju skaita ziņā sastādīja tikai 8% no visiem iedzīvotājiem. Mums Latvijā naudas pietika tikai Rīgai, visur citur – tuksnesis.

Lai atkal iedvestu dzīvību visā pārējā Krievijā tirgus ekonomikas apstākļos, tai ir jānopelna šie 6,5 triljoni dolāru un jāiegulda savā ekonomikā. Līdz šim bija nopelnīti tikai 500 miljardi (7,7% no nepieciešamās summas), kurus nākas tērēt jaunu krīžu pārvarēšanai. Pēc krīzes jāsāk krāt no jauna, jo krīze šos ietaupījumus „apēd” un tā ik pēc 8 gadiem.Tādā garā priekšā vēl ir ļoti, ļoti daudz darba un nepieciešama liela pacietība. Bet vai pietiks?!

Savukārt sešmiljardajā pasaulē tagad pietiek līdzekļu tikai vienam „zelta miljardam”. Pārējiem ir jāsūkā ķepa un jāklausās pasakas par to, ka „neredzamā tirgus roka” visu noregulēs. Un tā līdz mirklim, kamēr cilvēki nesapratīs, ka un cik lielā mērā viņi tādējādi tiek muļķoti. Bet jāsaprot ir tikai viens – pasaulē nepietiek līdzekļu, lai tirgus ekonomikas apstākļos nodrošinātu kaut vai iztikas minimumu tam nelaimīgajam miljardam, kurš dzīvo badā uz dzīvības un nāves robežas. Un nekad tādu līdzekļu šādos apstākļos arī nebūs. Vienkārši šī sistēma – tirgus ekonomika, šādiem mērķiem ir pilnīgi nederīga dēļ savas zemās efektivitātes [saujiņai augstāko šādas sistēmas vadoņu tā gan ir ļoti ērta un komfortabla, jo nekas nav jādara un ne par ko nav jāatbild, bet var mierīgi baudīt svešus augļus un izjust pārākumu par stulbajām plebeju un lumpeņu masām, kuras skrien vāveres ritenī pakaļ priekšā pakārtajam burkānam]. Tirgus ekonomika neizbēgami ir iznīcībai nolemta. Lūk kāpēc visā pasaulē atkal sāk lasīt Kārli Marksu un citus sociālistiskos autorus.

Fragments no slavenā latviešu ekonomista Ernesta Buivida grāmatas „Latvijas ceļš: pretī jaunai krīzei” (2009)

***********

Grāmatas „Latvijas ceļš: pretī jaunai krīzei” satura rādītājs

1. Mūsu kapitālisma ekonomiskās problēmas
1.1. Sākums
1.2. Kāpēc notika katastrofāls ekonomisks kritums
1.3. Mūsu kapitālisma ekonomiskās problēmas
1.4. Mūsu ekonomiskās krīzes
1.5. Politiskais strupceļš kopā ar ekonomisko krīzi
1.6. Kur ir izeja no krīzes?
1.7. Kur ir Latvijas perspektīvas?
2. Mūsu pavisam dīvainā politika
2.1. Kurš mums ir valsts galva?
2.2. Izbiedētā paaudze.
2.3. Vai var skaitīt savu gadus no dzimšanas dienas?
2.4. Ko tad jūs privatizējat jau 15 gadus?
2.5. Kas pie mums notiek ar vēsturi?
2.6. Latvijas valsts pret lembergu.
2.7. Ieskaties dziļāk jebkurā revolūcijā un ieraudzīsi ekonomiku.
2.8. Saldie visas tautas sapņi
2.9. Lielās uzvaras jubileja
2.10. Ko privatizē namu pārvaldēs?
2.11. Leģendas par burvju konkurenci.
2.12. Mūsu attīstības strupceļš – korupcija.
2.13. Matemātikas stunda Labklājības ministrijai.
2.14. Palīdzot zaudējumu aprēķināšanas komisijai
2.15. Mūsu pēdējā nacionālā prioritāte.
2.16. Bīstamās un bezjēdzīgās spēles ar vēsturi.
2.17. Grimstošās kolīcijas pēdējais šaviens.
3. Pasaule apkārt mums
3.1. Triju jūru demokrāti – savienojieties!
3.2. Sagaidiet, globalizācija ir atnākusi.
3.3. Divdesmit pasaules bagātākās valstis.
3.4. Cik gan sajūsminošas ir tās ilgtermiņa prognozes.
3.5. Mažeiķu naftas piedzīvojumi
3.6. Ierasta lieta: karš un tā rezultāti.
3.7. Mūsu paaudze dzīvos kapitālismā
3.8. Ardievu čīles brīnum!
3.9. Āzijas ekonomiskais tīģeris – Dienvidkoreja.
3.10. ASV izreklamētais spožums un nabadzība
3.11. Jauna superlielvalsts – Ķīnas tautas republika.
3.12. Savienība, kuru mēs pazaudējām.
3.13. Vientuļas superlielvalsts kara komercija.
3.14. Negaidījāt. Ardievu brīvā tirzniecība.
3.15. Valsts sektors nav balasts, bet gan ekonomikas dzinējspēks.
3.16. Kurš mums gatavo vispasaules krīzi?
3.17. Ekonomisks ceļojums pa Baltkrieviju
3.18. Ekonomisks ceļojums pa Baltkrieviju – 2
3.19. Netaisnīgā Krievijas izvēle.
3.20. Kalpojot bagātai kundzei, sagaidāmi daudz pārsteigumu
3.21. ASV un Tibetas tautas genocīds mainīgajā pasaulē
3.22. Skats no malas
4. Mūsu ikdienas dzīve
4.1. Kamēr raksta papīrus, tikmēr mirst cilvēki
4.2. Jaunā paaudze negrasās dzemdēt bērnus.
4.3. VID melnais saraksts
4.4. Skumīgas domas sēru dienā.
4.5. Neliela palīdzība mūsu jaunajam prezidentam.
4.6. Mūsu dzīves fantastika – viss deg, bet vainīgo nav.

Ernests Buivids(1934-2010) par sevi

Ernests Buivids

Ernests Buivids

Es negrasījos kļūt par žurnālistu vai publicistu. Pēc pamatprofesijas esmu fiziķis, kurš šajā jomā ir nostrādājis visu mūžu – pusvadītāju un mikroelektronikas rūpniecībā. Tas bija šīs nozares rašanās sākums. Kad es uzsāku darbu, tad PSRS bija 7 rūpnīcas, kuras ražoja mikroelektronikas produkciju, bet kad es (un arī PSRS 1990-ajos gados) savu darbu beidzām, tad šādu rūpnīcu bija jau 107, viena no kurām bija mans lolojums. Es to uzcēlu, apgādāju, pielāgoju tehnoloģiskos procesus, palaidu ražošanu un biju tās direktors. Ekonomiku es apguvu realitātē kā augsti tehnoloģiskas nozares ar visaugstāko pievienoto vērtību saimnieciskais vadītājs, kurš centās sasniegt uzdevumus ar minimālu resursu patēriņu.

Mikroelektronikas rūpniecība ir sarežģīta ar ļoti daudziem visdažādākajiem tehnoloģiskajiem procesiem un mikroelektronikas izstrādājums iziet cauri tūkstošiem operāciju pirms kļūst par gatavu produktu. Straujā mikroelektronikas attīstība noveda pie tā, ka tehnoloģijas mainījās ik pēc 5 gadiem, tāpēc tādas ražotnes uzturēšanai bija nepieciešama nepārtraukta rezultātu analīze un operatīvā vadība. Šādas ražotnes struktūrā bija tikai 30-35% strādnieku (operatori), bet pārējie kadri bija dažādu dienestu inženieri, kuri vadīja ražošanu.

Tā kā man ir ilggadīga sarežģītas ražošanas sistēmas vadības pieredze, kurā bija tūkstošiem izpildītāju, regulāri tika ieviesti desmitiem jaunu izstrādājumu un bija ik gadu jāpalielina ražošana par 20-30%, man ir smieklīgi klausīties tirgus ekonomikas teorijas, kuras apgalvo, ka valsti, kura ir vēl sarežģītāks mehānisms un sistēma, var vadīt kaut kāda fantastiska „neredzamā roka” un ka valsts vadības instrumenti ir lieki un pat kaitīgi. Tāpēc tas totālais Latvijas tautsaimniecības sabrukums, kurš notika 1990-o gadu sākumā bija prognozējams un sagaidāms. Sašutumā par to, ka šī ekonomiskā sagrāve tiek pasniegta kā kaut kāds fenomenāls sasniegums, es sāku rakstīt ekonomiskus rakstus un kļuvu par publicistu un ekonomistu.

Avots:
http://uploadingit.com/file/dq4wkwbsmukg3p4h/Buivids_Latvijas_cels.zip

Informācijas aģentūra
/15.10.2014/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Par alkohola un cigarešu nāvējošo ietekmi

„Mēreni dzeroša” alkoholiķa un hroniska alkoholiķa smadzenes

„Mēreni dzeroša” alkoholiķa un hroniska alkoholiķa smadzenes

Prezentācijas teksts par alkohola un smēķēšanas nāvējošo ietekmi uz cilvēka veselību. Sastādīts jauniešu un nezinātāju, kādi ir lielākais Latvijas iedzīvotāju vairums, informēšanai.

1. Galvenais īsumā

Alkohols un cigaretes ir INDE (nogalina pakāpeniski). Alkohols un cigaretes ir NARKOTIKAS (rada «dullu» galvu un fizisku/psiholoģisku atkarību). NEDRĪKST LIETOT NEKĀDOS DAUDZUMOS JO ĪPAŠI SIEVIETES.

Alkohols iznīcina smadzeņu šūnas. Alkohols ir galvenais mirstības un kroplu bērnu dzimšanas iemesls. Alkohols izraisa asinsvadu un sirds slimības. Alkohols + cigaretes = daudzkārt kaitīgāk nekā katrs atsevišķi. Smēķēšana izraisa vēzi, asinsvadu nosprostošanos (galējā fāzē gangrēnu un locekļu amputāciju) un vīriešiem IMPOTENCI.

2.Kas ir alkohols?

ALKOHOLS – etilspirtu (C2H5OH) saturoši dzērieni (šņabis, viskijs, konjaks, vīni, šampanietis, alus u.c.).

Etilspirts (spirts) ir nāvējoša inde. Ja cilvēks izlieto vairāk kā 8g/kg, tad viņš mirst. Piemēram, ja 60 kg smags cilvēks izdzer 480g tīra spirta viņš mirst. Etilspirts darbojas kā narkoze (4-6g/kg). Agrāk izmantoja medicīnā, bet no tā atteicās, jo alkoholam ir ļoti šaurs narkotiskais slieksnis (viegli kļūdīties ar devu – līdz noteiktā izdzertam daudzumam vēl sāp, bet pēc iestājas nāve)

3.Kā darbojas alkohols

Cilvēks sastāv no miljardiem šūnu, kuras nepārtraukti atjaunojas. Katra šūna ir pieslēgta asinsvadu sistēmai, pa kuru līdz katrai šūnai tiek nogādāts skābeklis un barības vielas, kā arī aiznestas projām nevajadzīgās vielas (ķīmisko reakciju blakusprodukti). Skābekļa nogādi un CO2 aizvadi veic sarkanie asinsķermenīši – eritrocīti. Eritrocīti satur hemoglobīnu (sarkanu pigmentu, kurš satur dzelzi), kurš piesaista skābekli. Eritrocīti veidojas kaulu smadzenēs – apmēram 2,5 miljoni sekundē un tie dzīvo apmēram 100-120 dienas. Eritrocīti sastāda apmēram 1/4 daļu no visām šūnām. Eritrocītiem nav kodola. Eritrocītu veidošanai nepieciešamās vielas – Fe, Cu, Zn, CO, Mg, vitamīni B12, B6 un B2, folskābe, olbaltumvielas. ASINSRITE – galvenais dzīvību nodrošinošais process.

Iedzerot alkoholu, tas izšķīst asinīs un daļai eritrocītu atņem negatīvo lādiņu, kā rezultātā eritrocīti salīp ķekaros (10-100 eritrocīti katrā ķekarā). Alkohola ietekmē radušies eritrocītu ķekari NOSPROSTO ASINSVADUS !!!

Cilvēka smadzenēs ir 10-20 miljardi (caurmērā 15) neironu (smadzeņu šūnu), kas koordinē un nosaka visu organisma darbu. Cilvēka veselība un spējas pirmkārt atkarīga no smadzenēm (neironudaudzuma, to veiktspējas, saiknes starp neironiem). Katra smadzeņu šūna, līdzīgi kā citas šūnas, ir pieslēgta asinsvadu sistēmai ar mikroasinsvadiem – mikrokapilāriem caur kuriem var iziet tikai viens eritrocīts.

00402_Alkohola_ietekme

Alkohola lietošanas rezultātā radušies eritrocītu ķekari nosprosto smadzeņu šūnas barojošos asinsvadus un nosprostotās smadzeņu šūnas 7 sekunžu laikā, nesaņemot barību, neatgriezeniski mirst. Smadzeņu šūnu iznīcināšanas process arī rada reibuma stāvokli (smadzeņu šūnas neatjaunojas). ALKOHOLS jebkuros daudzumos IZNĪCINA SMADZEŅU ŠŪNAS!!! Jo vairāk un biežāk cilvēks lieto alkoholu, jo stulbāks kļūst!!! Katrs izdzertais alkohola malks padara stulbāku!!!

4.Abstinences sindroms (paģiras, pohas)

Pēc liela alkohola daudzuma lietošanas cilvēka galva ir pilna ar mirušām smadzeņu šūnām, kuras pēc kāda laika sāk pūt, izraisot galvassāpes. Lai nesaindētu smadzenes un visu organismu, organisms izmanto savas šķidruma rezerves, lai aizvadītu un izvadītu mirušās un pūstošās smadzeņu šūnas (tāpēc pēc iedzeršanām arī gribas dzert). Tas, kurš lieto alkoholu, vēlāk burtiskā nozīmē izčurā savas smadzenes!!!

5.Smadzeņu izskats

Alkohola lietošanas rezultātā smadzeņu apjoms samazinās (saraujas un sačokurojas). Pietiekami ievērojami atšķiras vispār nekad alkoholu nelietojuša cilvēka smadzenes no retumis alkoholu lietojuša cilvēka smadzenēm (tās ir apjomā sarāvušās, čūlainas un tajās ir vairāk ūdens), bet hroniska alkoholiķa smadzenes izskatās drausmīgi.

6. Sirds slimības

Pēc līdzīga principa alkohols izraisa sirds slimības, kas ir viens no biežākajiem cilvēku nāves iemesliem. Laika gaitā dažādu iemeslu dēļ (mazkustīgs dzīvesveids, stress, neveselīgs uzturs, smēķēšana un arī alkohola lietošana) «aizsērē» sirds darbībai vitāli nepieciešami asinsvadi. Alkohola ietekmē radušies eritrocītu ķekari var aizsprostot «aizsērējušos» sirds darbībai nepieciešamos asinsvadus, kas var izraisīt pat cilvēka nāvi. Līdzīgā kārtā alkohols izraisa vai saasina arī citas slimības.

7. Alkohols bojā visas šūnas

Etilspirts ir ļoti labs, universāls šķīdinātājs, kurš spēj labi iesūkties, iekļūt citās vielās. Šūnu apvalks (membrāna) sastāv no taukiem (lipīdiem), kas nešķīst ūdenī un sargā šūnu no kaitīgu vielu ietekmes. Etilspirta molekula bojā šūnu apvalku un caur bojāto vietu šūnā var ienākt infekcijas, cita etilspirta molekula, šlakas, citas ķīmiskas vielas, kas var šūnu novājināt, sakropļot vai iznīcināt. Cilvēka organismā ir ļoti daudz šūnu un tās nepārtraukti atjaunojas, tāpēc atsevišķu šūnu bojāeja nebūtu nekas īpašs, BET: *) pārmērīgi šūnas bojājoši/nogalinoši procesi novājina organismu; *) ir šūnas, kuras kategoriski nedrīkst bojāt.

8. Alkohola ietekme uz bērniem

Bērni no vecākiem (viņu dzimumšūnām) manto vecāku un visu viņu senču uzkrāto ģenētisko informāciju, kas nosaka bērna fizioloģiskās īpašības (piemēram, smadzeņu lielumu), kas savukārt nosaka tā spējas, izturību, veselību, noslieces utt.

JO VESELĪGĀKI UN GUDRĀKI VECĀKI, JO BĒRNI SĀKOTNĒJI IR VESELĪGĀKI UN GUDRĀKI!!! JO NEVESELĪGĀKI, SLIMĀKI, DUMJĀKI VECĀKI (tai skaitā arī alkohola lietošanas dēļ), JO BĒRNI SĀKOTNĒJI IR SLIMĪGI UN MAZĀK ATTĪSTĪTI!!! Lietojot alkoholu (pat mazos daudzumos), cilvēks samazina savu nākamo bērnu iedzimto potenciālu!!!

ALKOHOLS BOJĀ ARĪ DZIMUMŠŪNAS (gan sieviešu, gan vīriešu), tas ir šūnas, no kurām rodas bērns (kuras izveido bērnu). Ja kaut viena no divām bērnu izveidojušajām dzimumšūnām ir alkohola sakropļota, tad piedzimst kropls vai nedzīvs bērns.

VĪRIEŠA DZIMUMŠŪNAS ATJAUNOJAS IK DIENAS (Dienā vīrietim veidojas apmēram 250 miljoni spermatozoīdu. Ja vīrietis nav lietojis alkoholu 3 mēnešus, viņa dzimumšūnas nebūs alkohola sakropļotas). Vīrietis, lietojot alkoholu, tikai indē sevi un tādējādi tikai samazina sava nākamā bērna iedzimto potenciālu (smadzeņu apjoms, veselīgums utt.).

SIEVIETES NEDRĪKST LIETOT ALKOHOLU VISPĀR NEKAD UN NEKĀDOS DAUDZUMOS!!! (Sieviešu dzimumšūnas neatjaunojas. Kopš dzimšanas katrai sievietei ir apmēram 1 miljons nenobriedušu olšūnu, kuras, sasniedzot attiecīgo vecumu, nobriest pa vienai.)

9. Sievietes vispār nedrīkst lietot alkoholu!!!

Sievietei kopš dzimšanas uzreiz ir dotas visas dzimumšūnas (olšūnas). Jaunas dzimumšūnas sievietes dzīves laikā nerodas, cik un kādas piedzimstot ir dotas, tādas arī ir. Olšūnas glabājas īpaši aizsargātā apvalkā, kurš aizsargā tās gandrīz pret jebkurām vielām un infekcijām, izņemot …. etilspirtu. Etilspirts kā labs šķīdinātājs spēj izsūkties cauri olšūnu aizsargapvalkam un neatgriezeniski sabojāt olšūnas (ne visas uzreiz, bet tik daudz un tik lielā mērā cik etilspirts ir izsūcies cauri olšūnas aizsargapvalkam).

JO SIEVIETE DZĪVES LAIKĀ SUMMĀRI VAIRĀK IR IZDZĒRUSI ALKOHOLU, JO LIELĀKA VARBŪTĪBA KA VIŅA DZEMDĒS KROPLU VAI NEDZĪVU BĒRNU!!!

Un, iespējams, kad pienāks laiks, tiks apaugļota tieši tā olšūna, kas savulaik tika sabojāta izdzerot «tikai» vienu glāzi šampanieša jaunajā gadā vai «tikai» vienu glāzi vīna tonusam. Šādas bojātas olšūnas apaugļošanas sekas ir nedzīva vai kropla bērna piedzimšana (prāta atpalicība, dažāda veida fiziskās kroplības, sirds defekti, augšanas grūtības u.c.). SIEVIETES KATEGORISKI NEDRĪKST LIETOT ALKOHOLU NEKAD UN NECIK!!!

10. Kādēļ daži nodzeras, bet citi nē? Kādēļ vieni «tur daudz», bet citi gandrīz nemaz?

Jo dažādiem cilvēkiem ir dažāds iedzimtais (ģenētiskais) potenciāls, jeb veselības rezerve. Vieniem cilvēkiem veselības rezerve ir liela un dzerot (vai savādāk aktīvi bojājot veselību) tā tiek tērēta, bet citiem iedzimtā rezerve ir maza un problēmas parādās ātri vai uzreiz. Tie, kuri dzerot, tērē savu iedzimto veselības potenciālu, atņem to saviem nākamajiem bērniem, jo dzerot (vai savādāk bojājot veselību) tā samazinās un bērniem iedzimtības ceļā nododamais veselības potenciāls ir mazāks.

Ir cilvēki, kuriem aknas spēj gandrīz pilnībā neitralizēt uzņemto alkoholu. Šādiem cilvēkiem alkohols kaitē minimāli, neatkarīgi no izdzertā alkohola daudzuma. Viena no šādu cilvēku pazīmēm – nereibšana (daudz dzer, bet nereibst). Mēdz gadīties, kad dēļ pārmērīgas alkohola lietošanas šādu cilvēku aknas zaudē savas spējas un viņi ļoti strauji nodzeras.

11. Kā rodas alkohols?

ALKOHOLS IR RAUGA BAKTĒRIJU IZKĀRNĪJUMI (rauga baktērijas ēd cukuru un izvada no sevis etilspirtu)!!!

Rauga baktērijas spēj pārstrādāt alkoholā JEBKURAS organiskas vielas. Ķīnā, piemēram, alkoholu taisa arī no cilvēku sūdiem un eksportē to.

Kā taisa vīnu? 1. Ielej pudelē vīnogu sulu. 2. Ielaiž vīnogu sulā rauga baktērijas. 3. Aiztaisa korķi un gaida. Rauga baktērijas ēd vīnogu sulā esošo cukuru, vairojas un nokārto savas dabīgās vajadzības, izdalot etilspirtu. Kad etilspirta koncentrācija bijušajā vīnogu sulā sasniedz 11%, rauga baktērijas nosprāgst pašas savos mēslos. Šādu šķidrumu sauc par sauso ordināro vīnu.

Ja «sauso ordināro vīnu» patur ilgāk un nofiltrē rauga baktēriju līķīšus, tad tas ir augstākās klases vīns un to pārdod par lielāku naudu. Ja, kad vēl rauga baktērijas ir dzīvas, tās negaidīti apstaro ar spožu gaismu, rauga baktērijas no pārsteiguma nomirst ar pirmsnāves caureju burbulīšu veidā. Šādu dzērienu sauc par šampanieti.

12. Smēķēšana

Cigaretes satur apmēram 60 (!) indīgu vielu, zināmākās no kurām ir darva un nikotīns. Cigaretes tiek speciāli ražotas, lai tās būtu maksimāli patīkami lietot un lai tās izraisītu maksimālu atkarību (pievieno speciālas aromāt un atkarību izraisošas vielas). Ar cigarešu indīgajiem dūmiem pakāpeniski tiek indēts viss organisms (caur ieelpotajiem dūmiem indīgās vielas nonāk asinīs, kuras aiznes indīgās vielas līdz visām šūnām).

Smēķēšana izraisa: *) Vēzi; *) Asinsvadu vājināšanos, asinsvadu plīsumus; *) Gangrēnu un locekļu amputāciju (galējos asinsvadu nosprostošanās gadījumos); *) Impotenci vīriešiem.

Katrs ieviltais cigarešu dūms izraisa asinsvadu spazmas (raustīšanos). Dēļ regulārām asinsvadu spazmām, smēķētāja asinsvadi kļūst trausli, nespēcīgi, mazāk elastīgi un sāk plīst.

00402_Smekesanas_ietekme

Ar laiku, kad asinsvadi ir kļuvuši neelastīgi un nespēcīgi, asinsvadu spazmu ietekmē asinsvadi nosprostojas (saraujas, bet neatraujas atpakaļ, nespēj atrauties atpakaļ). Ja nosprostais asinsvads atrodas ķermeņa vidusdaļā, tad orgāni parasti necieš, jo asinspievadei tiek atrasti «apvedceļi». Ja asinsvadu nosprostojums ir noticis ķermeņa gala daļā (kājas, rokas, pirksti), tad asinspiegādes «apvedceļš» neizveidojas, šūnām netiek piegādātas barības vielas un skābeklis, tās atmirst, sāk pūt (sākas gangrēna) un daļa no ķermeņa ir jāamputē. Locekļu amputācija ir klasiska ilglaicīgu smēķētāju problēma.

SMĒĶĒŠANA un ALKOHOLS – 10x kaitīgāk.

SIEVIETES KATEGORISKI NEDRĪKST SMĒĶĒT NEKAD UN NECIK!!! Smēķējot, sieviete indē savus nākamos bērnus, jo cigarešu dūmos esošās indes caur asinsvadu sistēmu tiek aizvadītas līdz olšūnām. Ja grūtniecības pirmo mēnešu laikā mirklī, kad bērnam veidojas Centrālā nervu sistēma (CNS), sieviete izsmēķē kaut vai puscigareti, tad bērns piedzimst kropls.

13. Alkoholiķi

ALKOHOLIĶIS – CILVĒKS, KURŠ REGULĀRI LIETO ALKOHOLU!!!

*) MĒRENIE IEDZĒRĀJI (GADĪJUMA DZĒRĀJI) - Dzer mazliet, retumis, «tikai pa svētkiem» utt.;

*) ŽŪPAS - Dzer bieži (vismaz reizi nedēļā) un pietiekami daudz, bet ir vēl pietiekami normāli (spējīgi strādāt, viss vēl nav pakārtots alkoholam);

*) HRONISKI ALKOHOLIĶI – Nožēlojamas, nodzērušās personas ar spēcīgi izteiktu alkohola atkarību. Visa dzīve tiek pakārtota alkoholam. Viss tiek nodzerts. Izskatās nožēlojami. Par hroniskiem alkoholiķiem kļūst apmēram 10% no visiem alkoholiķiem.

SOCIĀLI VISKAITĪGĀKIE IR MĒRENIE IEDZĒRĀJI, jo viņi attaisno dzeršanu, izplata mītus par alkohola lietošanu, iemāca jauno paaudzi lietot alkoholu (hroniskie alkoholiķi ir labs piemērs, kas māca nelietot alkoholu). Mērenie iedzērāji ar savu paraugu un sarunām parasti pieradina bērnus (jau līdz 3 gadu vecumam), ka lietot alkoholu ir labi.

13. Mīti par alkoholu

1) «MĒRENAS IEDZERŠANAS» MĪTS jeb mīts «DZERT IR SLIKTI, BET MAZLIET DRĪKST» (Drīkstot dzert glāzi sarkanvīna (šņabja) dienā; tikai svētkos; šņabja glāzi saaukstēšanās sākumā utt.). Nedrīkst dzert nevienu no alkoholu saturošiem dzērieniem ne cik un nekādos daudzumos, jo tas novājina organismu, pazemina ģenētisko potenciālu, izraisa un saasina virkni slimību, iznīcina smadzeņu šūnas, kropļo dzimumšūnas.

«Mērenas iedzeršanas» mītu, savas produkcijas noieta palašināšanai, radīja un izplata alkohola ražotāji. Šim mītam ir sena vēsture. Piemēram, vēl cariskajā Krievijā 1900ajos gados alkohola ražotāji mēģināja noalgot tā laika slavenākos zinātniekus, lai tie «zinātniski pamato» apgalvojumu, ka ir veselīgi dienā izdzert glāzi šņabja. To laiku zinātnieki ne tikai tam nepiekrita, bet asi pret to iestājās, tai skaitā slavenais krievu zinātnieks, Nobela prēmijas laureāts Ivans Pavlovs, kurš atklāti presē uzstājās pret šādu alkohola tirgotāju amorālu manipulāciju.

Mūsdienu expadomju telpā «mērenas iedzeršanas» mīti tika radīti pēc Staļina nāves PSRS propogandas iespaidā, kad Padomju valdība nolēma «pelnīt» uz savas tautas nodzirdīšanas rēķina un izvērsa visaptverošu alkohola un «mērenas iedzeršanas» tiešu un visvairāk netiešu reklāmu (filmas, dziesmas utt.)

2) ŠŅABIS AUKSTUMĀ SASILDA (Ja ir auksti, jāiedzerot šņabis un tad paliks siltāk). Alkohols, gluži pretēji, veicina ādas poru atvēršanos un organisms alkohola ietekmē straujāk zaudē siltumu. Īslaicīga siltuma izjūta pēc daudzgrādīga alkoholiska dzēriena iedzeršanas ir dēļ tā, ka no ķermeņa straujāk prom plūstošais siltums uzkrājas drēbēs. Vairums ziemā nosalušo cilvēku ir bijuši alkohola reibumā!!!

3) Kaukāzā dzer daudz vīna un ļoti ilgi dzīvo (sarkanvīna lietošana paildzinot dzīvi). Padomju laikā Kaukāzā bija ilgdzīvošanas pētījums, kurā tik tiešām tika konstatēts, ka dažos kalnu rajonos iedzīvotāji vidēji dzīvo ievērojami ilgāk nekā citur. BET TIE BIJA MUSULMAŅU RAJONI, KUR ALKOHOLU NELIETO VISPĀR (Islāms kategoriski aizliedz lietot alkoholu). Savukārt Kaukāza rajonos, kur ir vīna lietošanas tradīcijas, ilgdzīvošanas fenomens netika konstatēts.

4) ALKOHOLS NOŅEM STRESU (UZLABO GARSTĀVOKLI). Alkohols nomāc centrālo nervu sistēmu. Pasaules veselības organizācija alkoholu pieskaita depresantu grupai, kas bieži vien tieši pasliktina garastāvokli. Liela daļa pašnāvību tiek izdarītas tieši alkohola reibumā.

5) ALKOHOLS PALĪDZ SAAUKSTĒŠANĀS SĀKUMPOSMĀ. Alkohols dezinficē, bet tai pat laikā novājina organismu un izsauc citus kaitīgus blakusefektus. Daudz veselīgāks ārstēšanās veids ir kakla skalošana ar sāls (sodā) ūdeni, kumelīšu tējas dzeršana un/vai iešana karstā vannā, kas palielina cirkulējošo asiņu daudzumu.

14. Alkohols nogalina sabiedrību

Sabiedrības alkoholisma līmeņa mērīšana: *) pārvērš visu alkoholisko dzērienu apjomus tīra etilspirta mērvienībā (piemēram, 1l 11% vīna = 0,11l etilspirta); *) summē gada laikā pārdoto visu alkoholisko dzērienu apjomus; *) kopsummu izdala ar iedzīvotāju skaitu; *) Iegūst pārdotā (tātad izdzertā) tīra alkohola daudzumu uz vienu iedzīvotāju (litri uz iedzīvotāju).

Sabiedrības alkohola patēriņa normas (pēc PVO klasifikācijas): *) līdz 3 l/iedz. – zems alkohola patēriņš; *) 4-5 l/iedz. – vidējs alkohola patēriņš; *) virs 8 l/iedz. – rada sabiedrības ģenētisku deģenerāciju (degradāciju).

Daži zīmīgi valstu alkohola patēriņa rādītāji: *) Francija 1895.g.: 23l/iedz.; *) PSRS (60ie gadi): 1-3 l/iedz.; *) PSRS (80ie gadi): 11 l/iedz.; *) Turcija (2000ie gadi): 1,5 l/iedz.; *) Ķīna (2000ie gadi): 5 l/iedz.; *) Krievija un līdzīgi arī Latvija (2000ie gadi): 15-18 l/iedz.

15. Kādēļ ļauj smēķēt, dzert alkoholu un to vēl PLAŠI REKLAMĒ?

1) NAUDA (liela peļņa). Padomju laika 0,5l vodkas (šņabja) cena: – pašizmaksa 15 kapeikas (0,15 rubļi); – cena veikalos 3 rubļi 60 kapeikas (3,6 rubļi); – Peļņa: 24 reizes lielāka (tas ir, ieguldot, piemēram 1Ls, nopelnam 24 Ls)

2) KONKURĒJOŠU SABIEDRISKO GRUPU IZNĪCINĀŠANA. Paši nedzeram, bet citus pārliecinām, lai dzer, indē sevi un vēl maksā par to lielu naudu. Tādējādi apkārtējie tiek novājināti, ir slimi, dumji un nespēcīgi, atbrīvo nedzērājiem dzīves telpu un ļauj viņiem to vidū izcelties.

3) PASAULES PĀRAPDZĪVOTĪBAS PROBLĒMAS RISINĀŠANA. Lai, samazinot cilvēku skaitu uz planētas, mazāks cilvēku skaits būtu tieši jānogalina, viņus apmāna un pārliecina nogalināt pašiem sevi, lietojot alkoholu, cigaretes un vēl veicot daudzas citas stulbas darbības (un atkal: cilvēki, nogalinot paši sevi, vēl par to kārtīgi samaksā).

16. KĀ TIEK REKLAMĒTS ALKOHOLS UN CITI KAITĪGI UN NĀVĒJOŠI IERADUMI?

1. Klasiski, kā apmaksāta reklāma radio, TV, avīzēs, plakātos, kino utt.
2. Kā speciāli pasūtīti «zinātniski» «pētījumi», lekcijas, «speciālistu» slēdzieni par alkohola maz kaitīgumu vai pozitīvo ietekmi.
3. Caur īpaši izveidotām un apmaksātām filmām (multfilmām, izrādēm, grāmatām utt.) un to ainām, kurās tiek lietots alkohols, smēķēts, tiek slavētas un attaisnotas tamlīdzīgas darbības utt.
4. Caur populārām dziesmām (šlāgeriem u.c.) ar lipīgu meldiņu, kuru vārdos slavē alkoholu un tā lietošanu (piem.«Kā man garšo alus»,«Šur tur it nekur, krodziņā zem galda» utt.).
5. Kā slavenību «dzeltenās preses» izreklamēts piemērs (uzvedība un viedoklis). Plaši raksta par dzerstiņiem un dzerstiņos notiekošo, plaši izplata slavenību uzdzīves stāstus, viedokli, kas pamato, attaisno un slavē uzdzīvi, alkohola lietošanu utt.
6. Kā ieradums (tradīcija), ko tās veicēji ( «mērenie iedzērāji») nodod saviem bērniem un ar piemēru, ieteikumiem izplata savu paziņu lokā.
7. Kā masu alkohola lietošanas un tā slavināšanas pasākumi (piemēram, Oktoberfest Vācijā, dažādi koncerti ar alkoholdziesmu repertuāru un masveida lietošanu un arī tie paši Vispārējie latviešu dziesmusvētki, kuros atskaņoja arī dzērājdziesmas).

17. Avoti un papildinformācija

*) RAKSTS (latviski): Alkohols – sabiedrības nogalināšanas tehnoloģija (https://infoagentura.wordpress.com/2013/01/19/1253/);
*) LEKCIJA (krieviski): Vladimira Ždanova (Владимир Жданов) lekcija par alkohola un smēķēšanas kaitīgumu (http://depositfiles.com/files/iw31lui8n (intro: http://www.youtube.com/watch?v=rdDZPNmS0p8 ; http://www.youtube.com/watch?v=556-55l9osE));
*) FILMA (krieviski): «ТЕХНОЛОГИИ СПАИВАНИЯ» (Nodzirdīšanas tehnoloģija ), 2012;
*) GRĀMATA (krieviski): “Народные заблуждения и научная правда об алкоголе” (1924), Тяпугин Николай (Cilvēku maldi un zinātniska patiesība par alkoholu) (http://www.koob.ru/tyapugin/pravda_ob_alkogole);
*) GRĀMATA (latviski): “Dzert vai nedzert?”, Ēvalds Apīnis (http://www.host-a.net/u/fribuuki/dzertvainedzert.zip);
*) GRĀMATA (latviski): “Par alkoholismu” Imants Eglītis un Jānis Strazdiņš (http://uploadingit.com/file/o1nva32nhiwjyqvu/Par_alkaholismu.zip);
*) GRĀMATA (latviski): „Kā viegli atmest smēķēšanu”, Alens Karrs (http://www.host-a.net/u/fribuuki/atmestsmekesanu.zip);
*) ĪSFILMAS (krieviski): 13 alkohola nelietošanas sociālās reklāmas,kuras vienu brīdi rādīja pa Krievijas 1.TV kanālu (http://dfiles.ru/files/ow6ip38ms (DVD) ; http://dfiles.ru/files/lzezyvtgc (flv));
*) GRĀMATA (krieviski): “Алкогольный террор” (2010), Владимир Жданов (Alkohola terors) (http://dfiles.ru/files/xwo2jw08u);
*) FILMA (krieviski, apraksts – latviski): Kas patiesībā ir cigaretēs? Šokējoši! (https://infoagentura.wordpress.com/2012/01/15/kas-patiesiba-ir-cigaretes-sokejosi/);
*) INTERNETA MĀJASLAPA (krieviski): leģendārā krievi ķirurga, absolūtā nedzērāja un cīnītāja pret alkohola lietošanu Fjodora Uglova interneta mājas lapa, kura satur daudz materiālu un grāmatu par veselīgu dzīvesveidu un alkohola kaitīgumu (http://www.uglov.tvereza.info/).

Noformēts prezentācijas fails ar ilustrācijām: http://www.mediafire.com/download/96wlev0rki4id6q/Alkohols_cigaretes.ppt

/2012/

Informācijas aģentūra
/15.10.2014/

Posted in Kat.: Medicīna, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

„Panorāmas” tauta melnās ēras priekšvakarā

00401_Panoramas_tautaNesenajās parlamenta vēlēšanās apmierināti nobalsojušo elektorātu uz ielas gaidīja laipnas meitenes. Viņas dežurēja pie vēlēšanu iecirkņiem, lai visiem uzdotu vienu jautājumu: „Par ko jūs balsojāt?”. Biju liecinieks apmēram 85-90 gadus veca laulātā pāra atbildei. Vīrs tūlīt pasmaidīja: „Par vienotību”. Viņa sieva (arī ar smaidu) nekavējoties piebilda: „Panorāmā visi aicināja balsot par vienotību”.

Amerikāņu iestādītā demokrātiskā valstī tā mēdz būt. Amerikāņu iestādītā demokrātiskā valstī tautai tiek iestāstīts, ka sabiedrības apmaksātie mediji kalpo sabiedrībai. Tāpēc mūsu tautas zināma daļa joprojām tic, ka LTV ziņu programma „Panorāma” ir sabiedrības īpašums un pārraižu saturu veido sabiedrības labā. Ja „Panorāmā” visi aicina balsot par „Vienotību”, tad tā arī jādara. Tā priekš latviešu tautas ir vislabākā izvēle. Daudzi mūsu pilsoņi nav zaudējuši uzticību valsts algotajiem žurnālistiem un nav zaudējuši arī uzticību valsts amatpersonu godīgumam. Daudzi mūsu pilsoņi joprojām tic, ka amatpersonas visu dara ar sirdi un dvēseli, kā arī kalpo vienīgi patiesībai.

Par laimi mūsu tautas lielākā daļa vairs nav tik naiva un akli neuzticās valsts klerku godīgumam un viņu sludinātās patiesības līmenim. Šī tautas daļa zina, ka valdošās kliķes intereses nebūt nav sabiedrības intereses. Šī tautas daļa saprot, ka valsts institūcijas oportūniski apkalpo valdošo kliķi un sabiedrības finansu līdzekļi (budžets) tiek novirzīti valdošās kliķes vajadzībām. Valsts mediji un tajā skaitā valsts TV nav izņēmums. Žurnālisti strādā saskaņā ar valdošās kliķes varas „partijas” pasūtījumu.

Aizvadītajās parlamenta vēlēšanās sabiedrības algoto žurnālistu kalpošana valdošās kliķes varas „partijai” bija īpaši izteikta, pilnā mērā aizmirstot par žurnālistikas profesionāli sociālo jēgu un misiju, tādējādi pārvēršoties par riebīgi pieglaimīgiem varas „partijas” sulaiņiem. Novērtējot varas „partijas” riebīgi pieglaimīgo sulaiņu centību, Internetā ir sastopams ļoti drūms secinājums: „Turpat pusi no visa ētera laika gan valsts televīzijas, gan valsts radio ziņu un politisko diskusiju raidījumos priekšvēlēšanu aģitācijas laikā dominēja informācija un viedokļi, kas saistāmi ar politiskās partijas Vienotība pārstāvjiem un aktivitātēm. Nacionālajai apvienībai šāda uzmanība bijusi pievērsta piecas reizes mazāk, ZZS – četras reizes mazāk”.

Vakara ziņu raidījumam „Panorāma” latviešu tautā ir maģiska aura. Raidījuma skatīšanās ietilpst ikvakara obligātā rituālā. Latviešu tautas dzīve nav iedomājama bez „Panorāmas” skatīšanās. „Panorāma” ir latviešu tautas informatīvā pamatbāze – informācijas guru. Tātad garīgais audzinātājs.

Raidījumam ir milzīga sociāli psiholoģiskā slodze. Raidījums garantē noteiktu idejisko kvalitāti, noteiktu idejisko pozīciju un noteiktas ideoloģiskās perspektīvas. Raidījums nosaka cilvēku domāšanas tendences, pārdomātā materiāla intelektuālo un emocionālo spriedzi.

Savukārt katra raidījuma konkrētais saturs būtiski ietekmē tās abstrakti mentālās un jutekliski vibrējošās izpausmes, kuras dēvējam par sabiedrisko apziņu un sabiedrisko domu. Raidījuma saturs principiāli ietekmē visdažādāko konkrēto notikumu izpratni un vērtējumu. Bet pats galvenais – raidījuma saturs pārvēršas par konkrēto notikumu objektivitātes un patiesības kritēriju. Daudzi cilvēki ir svēti pārliecināti, ka raidījumā iekļautā konkrētā informācija pilnā mērā atbilst dzīves īstenībai.

Faktiski „Panorāmu” var droši iekļaut latviskuma identitātē. Latviskums nav iedomājams bez „Panorāmas”. Raidījums ietilpst tautas īpatnību kopumā jau vairākas paaudzes. „Panorāmas” vēsture sākās 1958.gadā. Bez „Panorāmas” nav iedomājami latviski specifiskie masu mediju lietošanas paradumi.

Paradums skatīties „Panorāmu” ir tik spēcīgs, ka ieguvis anekdotisku slavu. Vietējo zagļu aprindās it kā esot izplatīts kompetents praktiski pārbaudīts viedoklis, ka Latvijā vispiemērotākais laiks zagšanai esot tad, kad ēterā ir „Panorāma”. Jau krietni pirms pārraides sākuma cilvēki kļūstot uzbudināti un nervozi, tāpēc steigā aizmirstot aizslēgt to visu, ko nepieciešams aizslēgt. Turklāt pie televizora cilvēki tik pamatīgi iedziļinās ziņu saturā, ka pilnīgi zaudē kontaktu ar apkārtējo vidi. Viņu dzirde un acu skatījums ir koncentrēts vienīgi uz ekrānu. Viņi nav spējīgi neko dzirdēt un redzēt, kas notiek pagalmā, kas notiek pie garāžas vai sētā stāvošās mašīnas. Viņiem ir vienalga, kas notiek blakus istabā.

No zagšanas viedokļa ar „Panorāmu” kādreiz (1988.-1993.g.) it kā varēja konkurēt „perestroikas” specarhitektu uzkonstruētā televizijas pārraide „Labvakar”. Tās laikā pilsētu ielas un lauku viensētas burtiski izmira. Sajūta bija satraucoša. Ejot pa tukšajām ielām, kļuva ļoti neomulīgi un prātā nāca visšausmīgākās domas – sācies pasaules karš, gaidāms atombumbas sprādziens u.tml.

Taču faktiski tauta sēdēja pie televizoriem. „Perestroikas” krievu politiskie un krievu specdienestu līderi izvēlējās psiholoģiski visoptimālākos paņēmienus manipulācijās ar sabiedrību. Tajā skaitā izvēlējās tādu ārkārtīgi efektīvu paņēmienu kā nacionālisma psihozes uzkurināšana. Krievu līderi apzināti uzkurināja nacionālisma psihozi, jo viņi sapņoja par Krieviju bez „nacionālajām nomalēm” un „nacionālo republiku liekēžiem”. „Nomalēm” un „liekēžiem” bija noskatīts jauns saimnieks. Saimnieka maiņa tika noformēta kā „neatkarības cīņa”.

Raidījuma „Labvakar” galvenais mērķis bija latviešu nacionālisma uzkurināšana kokteilī ar „valstisko neatkarību”. Skaidrs, ka tolaik tas tautu grandiozi fascinēja. „Labvakar” tematika neatvairāmi pievilka, pilnīgi pārņēma savā varā un apbūra visu tautu. Pie mums, visticamākais, tikai daži cilvēki tolaik zināja „perestroikas” fantastiskās nelietības patiesos mērķus – mūsu laimīgo nākotni amerikāņu „šmucspainī”.

Pēcpadomju gados „Panorāma” strauji zaudēja auditoriju. Tautas iemīļotā raidījuma autoriem socioloģisko aptauju skaitļi nav patīkami. Tā, piemēram, ja 1994.gadā „Panorāmu” skatījās 666 tūkstoši cilvēku, tad 2011.gadā tikai 113 tūkstoši. Nav ticams, ka šogad skatītāju skaits būtu pieaudzis. Gluži pretēji. Vecākās paaudzes apjoms iet strauji mazumā, bet jaunākajās paaudzēs ir niecīga interese par „Panorāmu”. Tas ir noskaidrots iedzīvotāju aptaujās.

Droši var teikt, ka tiekamies ar „Panorāmas” tautas norietu. To nosaka vecākās paaudzes aiziešana mūžībā. „Panorāmas” tautas vietā enerģiski stājās jauna formācija – Interneta tauta.

Pētījumi liecina, ka mūsu jaunatnei ir interese par ziņām. Mūsu jaunatne vēlas uzzināt, kas ir noticis Latvijā, Eiropā, pasaulē.Taču mūsu jaunatnes interesēm par ziņām ir viena amizanta iezīme. Mūsu jaunatne labprāt izmanto Internetā pieejamos ziņu materiālus, bet tas nekāpina mūsu jaunatnes interesi par politiku. Pret politiku mūsu jaunatne izturas vienaldzīgi.

Par ko tas liecina? Tas liecina par vienaldzīgu attieksmi pret savu valsti, sociālajām problēmām un tajā skaitā jaunatnes sociālajām problēmām. Tas vēl liecina, ka mūsu jaunatne pret ziņām izturas kā sava veida izklaidi. Acīmredzot mūsu jaunatne Internetā iepazīstas galvenokārt ar tiem ziņu materiāliem, kuri tiek pasniegti izklaidējošā iepakojumā – bēdīgi slavenā „infotainment” maisījumā.

Neseno parlamenta vēlēšanu rezultāti atsedz kardinālu pavērsienu mūsu dzīvē. Tas ir ļoti nopietns un ļoti drūms pavērsiens. Tas ir pavērsiens, kas prognozē melnās ēras sākumu mūsu zemē. Pavērsiens ievada kardināli jaunu mūsu tautas likteņgaitu, kādu Dievs mums ir novēlējis turpmākajās gaitās zem šīs Saules. Kā saka, Dievs zina, ko dara. Melno ēru mēs tātad esam godīgi nopelnījuši.

Ņemot vērā vēlēšanu rezultātus, faktiski nākas teikt, ka Interneta tautu pareizāk būtu nokristīt par „suņu būdas” tautu. „Suņu būdas” āksta ievēlēšana valsts parlamentā ir ļoti nopietns signāls par mūsu jaunatnes garīgo stāvokli – jaunatnes cilvēciskajiem ideāliem, attieksmi pret valsts pārvaldi un valsts izaugsmes iespējām. Augstskolu kolēģi stāsta, ka studenti ir trakā sajūsmā par „suņu būdu”.

Nav šaubu, ka šī trakā sajūsma atsaucās uz studentu izvēli pie vēlēšanu urnas. Bet tas liecina par spožām perspektīvām visai tautai un visai valstij. Nākotnē „suņu būdas” fanu skaits katrā ziņā ievērojami pieaugs. Pēc vecākās paaudzes aiziešanas Latvijā rosīsies vienīgi „suņu būdas” fani. Valsts dzīvi arvien vairāk un vairāk nosacīs „suņu būdas” debilais fenomens. Jaunās paaudzes var turpmāk visu Latviju pārvērst par „suņu būdu”, jo „suņu būda” atbilst latviešu jauniešu garīgajām prasībām sintezē ar jauno superdebilo modi – „stulbingu”.

Un visi būs apmierināti. Neapmierināti būs vienīgi suņu mīļotāji, kuri suņus uzskata par vissaprātīgākajām dzīvajām radībām dotajā teritorijā. Viņiem jau tagad nepatīk gudro suņu vienādošana ar atsevišķiem debiliem hominīdiem.

Arturs Priedītis
/13.10.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 5 komentāri

Dainis Īvāns nav pelnījis nekādu cieņu un godu

Dainis Īvāns

Dainis Īvāns

Šodien [04.10.2014] deģenerātu zilajos delfos publicēta pūļa elka Daiņa Īvāna aicinājums vēlētājiem. Tekstā var izlasīt šādu viedokli: “Brīnuma nebija, jo brīvību tautām nedāvina. To izkaro ar prātu, drosmi, vienotību. Un brīnumu nebūs. Brīnums nav arī tas, ka zaudētājam – Maskavas čekistu režīmam – pagaidām pietrūkst dūšas un pietiek saprāta atklāti neiebrukt NATO valstī Latvijā. Tomēr neģēlīgu karu, “kura nav”, tas (nevis Krievijas un krievu tauta) izvērsis visās frontēs. Ja ar valodu referendumu Kremlim nav izdevies nodibināt “Saskaņas Tautas Republiku”, to var mēģināt ar šīm Saeimas vēlēšanām.”

Tik aprobežotu viedokli nākas ļoti reti dzirdēt pat no visgaišākajiem latviešiem. Cilvēks jau gandrīz mūžu nodzīvojis, prot lasīt, rakstīt, apieties ar datoru, redzējis pasauli. Cilvēkam skaitās augstākā izglītība. Noteikti bija jāmācās arī Latvijas vēsture. Pat grūti ticēt, ka D.I. nezina Latvijas vēsturi. Nezina, ka latviešiem “brīvība” ir uzdāvināta jau divas reizes. Tātad bijušais LTF līderis neko vēl nav sapratis, kas bija “perestroika” un kāda bija viņa individuālā loma šajā unikālajā afērā.

Vienmēr esmu uzskatījis, ka ar D.I. nestrādāja “kantoris”. Strādāja netieši, gatavojot viņu par pūļa elku tajā situācijā, kad tas būs izdevīgi un vajadzīgi. Tāda situācija pienāca, un “kantora” cilvēks viņu rekomendēja pūļa elka lomai. Saprotams, ja D.I. būtu prāts un viņš būtu spējīgs saprast vēsturi un savu vietu vēsturiskajos notikumos, tad šī izpratne noteikti pāraugtu dziļā traģēdijā – sabruktu visi priekšstati par savu slavu, nopelniem, vajadzētu kaunēties par valsts apbalvojumiem, naudas prēmijām utt.

Tas tagad ir pilnīgi skaidrs, ka Dainis Īvāns nav spējīgs izprast vēsturisko patiesību par Latvijas likteni PSRS sabrukuma kontekstā. Pie tam viņa intelektuālās aprobežotības līmenis ir tik drausmīgs, ka viņš neko nesaprot arī no tagadnes notikumiem. Negribētos ticēt, ka muldēšana par Kremli, saskaņu un citām stulbībām ir viņa tieksme atstrādāt nesen saņemtās summas no tautas nodevēju valdības. Ja tas ir tā, tad aprobežotība ir savijusies ar nekaunīgu un zemisku mentalitāti. Ja tas ir tā, tad pret Daini Īvānu ir jāizturās tāpat kā pret tiem smirdošajiem atkritumiem, no kuriem viņš saņēma naudu. Tā jau vairs nav muļķīša Dainīša čivināšana, bet rūdīta nekauņas Īvāna kunga pielīšana tautas padibenēm, aicinot pūli atkal nodrošināt vienoto debilo neliešu varas saglabāšanos. Mūsu priekšā ir nostājies cilvēks, kas nav pelnījis nekādu cieņu un godu.

Arturs Priedītis
/04.10.2014/

Avoti:

http://blog.artursprieditis.lv/?p=2065

http://www.delfi.lv/news/saeimas-velesanas/viedokli/dainis-ivans-brinumu-nebus.d?id=45053488

Informācijas aģentūra
/15.10.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Visatļautais paņēmiens jeb homoseksuāļu gaviles Latvijas Televīzijā

00399_visatlautais_panemiensPiektdien (06.06.2014), noskatoties LTV1 „Aizliegto paņēmienu”, naktī murgoju. Ne tik daudz nu jau skandālista slavu ieguvušā Saulkrastu mācītāja Ivo Pavloviča, bet gan pētnieciskā un atmaskojošā raidījuma vadītāja Gunta Bojāra dēļ. Man vēl ilgi rādījās viņa agresīvi izstieptā roka, kas draudēja ja ne gāzt mācītājam pa seju, tad vismaz – aizbāzt muti.

Tie, kas redzēja raidījumu (var noskatīties te: http://www.ltv.lv/lv/raksts/06.06.2014-aizliegtais-panjemiens.id30666/), zina, ka tā tēma bija sabiedrības attieksme pret seksuālajām minoritātēm. Sākumā priecājos, ka šai tēmai beidzot kāds pievēršas, bet prieks plaka līdz ar katru raidījuma sekundi, atklājot, ka „Aizliegtais paņēmiens” nepārprotami veidots tā, lai nosodītu un pazemotu katru, kurš nedomā kā gejs, lesbiete vai transseksuālis.

Liela daļa Latvijas sabiedrības neatbalsta homoseksuāļu laulības, tiesības adoptēt bērnus, doties praidā cauri Rīgas centram vai iniciatīvu, ka mācību grāmatās būtu jāizskauž mamma un tētis, tos aizstājot ar „vecāks Nr.1” un „vecāks Nr.2”. Tāpēc gaidīju, ka tik progresīvā raidījumā kā „Aizliegtais paņēmiens” piedalīsies dažādu viedokļu paudēji un beidzot veidosies argumentēta saruna. Bet sagaidīju tendenciozi šķērmu sadošanu majoritātēm – sākot ar pārmetumiem garāmgājējiem, kas domāja, ka vīrietis kleitā nav īsti okei, un beidzot ar studijas viesu izvēli. Lielākā daļa no viņiem (trīs no četriem) bija vienas (citādi orientēto) pozīcijas piekritēji, un nožēlojamākais – viņu vidū arī raidījuma vadītājs.

Ieva Valtere

Ieva Valtere

Jā, iespēja izteikties tika dota arī vienīgajam tradicionāla dzīvesveida piekritēju pārstāvim – mācītājam. Taču jau pirmajās sarunas minūtēs kļuva skaidrs, ka tieši šāds viduslaiku morāli uzturošs luterāņu baznīctēvs (vēlāk sociālajos tīklos diskusijas dalībnieks un gejs Kārlis Streips viņam veltīja epitetu „aptrakots”), kas piesauc dēmonu izdzīšanu, nepārstāv tradicionālo ģimeņu intereses, jo kristieša pārliecība nebūt nav vienīgā pret homoseksualizācijas pamatojuma mēraukla. Neticu, ka raidījuma veidotāji nezināja, uz ko mācītājs Ivo Pavlovičs spējīgs. Tieši tāpēc jau arī aicināja, piemēram, ne inteliģentu un mūsdienīgi domājošu ģimenes tēvu, bet tumsonības periodam atbilstīgu baznīcas pārstāvi, lai tiem, kas domā „tradicionāli”, pateiktu, ka viņi līdzinās šim zināmā mērā komiskajam mācītājam. Mērķis tika sasniegts – raidījuma izskaņā sociālajos tīklos ieplūda secinājumi, „lai Dievs pasarga no šāda draudzes gana”, tātad – arī no homofobiskām domām.

Riebīgi, ka šāda klaja homoseksuālisma propaganda, vedinot izņirgāties par mācītāju un piedēvējot visai homoseksuālisma aktivitātes neatbalstošajai sabiedrībai viņa tumsonības „putnus”, notiek par valsts naudu un sabiedriskajā televīzijā, kam būtu jāpārstāv VISAS sabiedrības (arī manas tradicionālās ģimenes) intereses.

Ieva Valtere, TV skatītāja un žurnāla “Rīgas Viļņi” galvenā redaktore
/10.06.2014/

Avots:

http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/156295/visatlautais-panemiens-jeb-homoseksualu-gaviles-latvijas-televizija

Informācijas aģentūra
/15.10.2014/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 7 komentāri

„Lācis nāk!” jeb skaidrojums par Vēsturi, Ideoloģiju, represijām un nodevējiem

Russian_bearIr Vēsture, tāda, kāda tā ir – notikumu gaita savā pilnībā (kurš gan ir to aptvēris?) un to virzošie spēki, tas Vēstures saturs, kurš ietērpjas notikumos un to gaitā.

Ir Vēstures skatījums notikumu dalībnieku (savas Vēstures daļiņas) acīm un tās pētnieku interešu lokā.

Ir „Vēstures” pielietojums politiskos, ekonomiskos, reliģiskos vai audzinošos mērķos. Karš, tieslietas, diplomātija ir politikas sastāvdaļa, bet politika un ekonomika savukārt izriet no tās reliģijas dabas, kāda ir ieaudzināta Cilvēkā. Cilvēkā ieaudzinātais lietu skatījums caur viņa darbību veido dzīves vidē ienestās izmaiņas un tās ienesto izmaiņu sekas, kuras viņš cenšas saglabāt, kā arī kritērijus, pēc kuriem Cilvēks atlasa saglabājamo. Saglabāšana ir arī šo panākto izmaiņu vērtības skatījuma, kritēriju un atlases spēju tālāk nodošana citiem, kā Vēsturiskajā, tā arī ģeogrāfiskajā telpā. Šo tālāk nodošanu Cilvēki sauc par ideoloģijas izplatīšanu, bet to, ko nodod tālāk – vērtību skatījumu, kritērijus un atlases spēju (pasionaritāti – rīcības enerģiju) par Ideoloģiju.

Katra ideoloģija nes pasionaritāti – rīcības spēju. Tas, kamā nav rīcības spējas, nav ideoloģija. Ir tādas pseidoideoloģijas, kuras Cilvēkiem atņem spēju rīkoties un dzīvot. Katras ideoloģijas Īstumu redzam tās spējā rīkoties – ienest izmaiņas dzīves vidē. Tā ideoloģija, kura ir ienesusi lielākas izmaiņas, ir tuvāka Īstenībai. Divu Ideoloģiju sadursmē Īstākā – lielāku Dzīvības daudzumu un spēku iemiesojoša ir tā, kura šajā cīņā spēj saglabāt un nostiprināt savas vidē ienestās izmaiņas.

Dzīvībai ir divas sejas. Viena ir jauno radošā un veidojošā, bet otra ir esošo noārdošā. Tāpēc mūsu pasaulē ir dažādas ideoloģijas. Ir tālas no Īstenības, ir tuvākas un tāpēc patiesākas, ir radošas, tāpat kā ir postošas ideoloģijas. Ir ideoloģijas, kuras ceļot vienu, noposta visu citu, un ir tādas, kuras meklē un dod sadarbības iespējas vai dod savdabības attīstības impulsu tālu sev apkārt. Jo plašāk izplatās kādas ideoloģijas viļņi un vispusīgāk izpaužas tās sintētiskā daba – spēja dot stimulu esošā labā savdabības uzplaukumam, jo Īstāka un derīgāka, dzīvīgāka un darbības spējīgāka tā ir. Tomēr Īstenībai vistuvākās ir Sintētiskās– tās, kuras, noārdot veco, spēj saglabāt tajā esošo labāko un dot attīstības impulsu jaunam, vēl nebijušam labajam, ar šo labo saprotot kā Cilvēku savstarpējo attiecību kultūru – darba daudzumu, kuru viņi nesavtīgi vai vismaz godīgi velta viens otram darba rezultātu apmaiņā, tā arī Cilvēkam patiesi derīgā darba augļus.

Galvenā Cilvēku raksturojošā iezīme ir taisnīgums. Tie, kuri zaudē taisnīgumu, pārstāj būt Cilvēki un iziet ārpus Cilvēcības un Cilvēcisko attiecību lauka, un tāpēc pārstāj būt interesanti un REĀLI Cilvēkiem, tiem, kuri uz visu raugās caur Taisnīgumu. Tiem viņi pārstāj būt Cilvēki –kļūst par nezālēm – cērmēm – parazītiskām divkājainām būtnēm no citas pasaules – kaut ko pretēju augļu kokiem, sliekām un tam, ko asociē ar dzīvām būtnēm. Tie kļūst par Dzīvības „mazinātājiem” – par pretējo Dzīvības pusi – tumsu Gaismai – nāvi Dzīvībai.

***

Tas ir skata punkts, no kura es, šajos notikumos esošs, gribu paskatīties uz Vēsturi un tās darbību savā dzīvē, kuru pašlaik ietekmē kā pati Vēsture, tā skatījumi un visneciešamākajā veidā tās savtīgie pielietojumi. Ar subjektīvajiem (patika – nepatika, rūgts – salds, viegli – grūti, gribu – negribu, bauda – ciešanas, utt.) un šauri profesionālajās interesēs esošajiem skatījumiem viss ir skaidrs un tur nav ar ko un par ko diskutēt, debatēt vai ielaisties polemikā. Tiem, kuri „brauc pa ceļu ar vienu riteni grāvī”, uz to ir savi iemesli.

Jūrmalas priedes ir zemas un uz vienu pusi vēja pieliektas. Tās nekad nebūs taisnas, slaidas un vertikālas. Cilvēki, kuri pēta „vienu debespusi” vai ir uzkrājuši vienpusīgi sāpīgu piedzīvojumu nastu, vienmēr, izdzirdot vārdus „krievs”, „vācieši” un „amerikāņi” reaģēs tikai tā, kā to viņiem liek viņu uzkrāto piedzīvojumu nasta vai, pareizāk sakot, tas, kā viņi to uztver, kādu nozīmi tai piešķir – kādu lomu viņi sev ir izvēlējušies Vēsturē – būt par Varoņiem vai upuriem – būt par Vēsturi veidojošajiem subjektiem vai Vēstures darbības objektiem.

Šis raksts tiek rakstīts Varoņiem, visiem tiem, kuri upura ciešanu vietā pieņem jaunā veidošanas un veidošanās grūtības, kādas izjūt katra Māte gaidībās un radībās, caur savām sāpēm ienesot pasaulē jauno tā potencēs, iespējās un esamībā. Jaunais vienmēr dzimst ciešanās. Jaunais vienmēr parādās neattīstīts, neveikls un neglīts (tikai savai Mātei skaists, kura tajā redz kā pati sevi, tā arī tā labākās nākotnes tēlus). Jaunais vienmēr sevi piesaka ienesot izmaiņas esošajā, kuras, atkarībā no skatītājā esošās ideoloģijas – viņa vērtību skatījuma, kritērijiem un atlases spējas, kā arī spējas rīkoties atbilstoši apstākļiem (saprātīguma), tiek uztvertas visai atšķirīgi.

Šis raksts noteikti nav tiem, kuri, izdzirdot vārdu „krievs”, tūlīt sevi noliek upura lomā Sibīrijā, Kurzemes katla ierakumos ar karstu ložmetēju pie pleca vai, nezinot, kas ir paši, sāk uzskaitīt savas „kultūras” atšķirību („pārkultūrības” līmeņu starpības) pārākuma zīmes. Tāpat šis raksts noteikti nav tiem, kuri, izdzirdot vārdu „amerikānis”, tūlīt sāk aplaudēt paša izveidotam „bagātā onkuļa” tēlam, pie kura piederas arī „stiprā sarga” vīzija un tagad jau arī cipars algu sarakstā par kalpošanu totalitārās anglosakšu nacistiski – homoseksuālās ideoloģijas uzturēšanai un izplatīšanai. Šis raksts noteikti nav nacistiskās ideoloģijas informatīvā un psiholoģiskā kara ierindniekiem, seržantiem un leitnantiem. Kad viņiem liek, viņi šauj, kad liek nošauties pašiem, tad viņi jautā: „Cik reizes?”

Viņiem galva ir tāpēc, lai būtu kur uzlikt moderno NATO ķiveri (tajā izmantotajās augstajās tehnoloģijās ir ieguldīts (apgūts) daudz budžeta līdzekļu). Augstāko rangu „virsnieki”, iespējams, te rakstīto jau zina vai uzzinās paši, bet viņiem tas ir vienalga – viņos nav iebūvēts tādu parādību analīzes bloks, tāpēc viņi nekad nebūs pilnvērtīgi roboti („joboti”, kā teica kāda maza meitene). Destruktīvās ideoloģijas vispirms vēršas pret savu izpildorgānu pilnvērtību, vispusību un savdabību. Tāpat šis raksts nebūs lasāms un saprotams totalitārās anglosakšu nacistiski – homoseksuālās ideoloģijas garā audzinātajiem – tās sakropļotajiem prātiem un dvēselēm. Viņos tas tikai uzkurinās šīs ideoloģijas galveno virzošo spēku, caur kuru viņi skata pasauli – naidu un vardarbību.

Obama nesen izteicās par Krieviju: „Tā ir reģionāla valsts, kura apdraud tikai savus kaimiņus.” Kaut arī tie ir meli, tomēr tie ļoti labi raksturo pašu meli. ASV nacisti un viņu prezidents valstu lielumu mēra pēc tā apdraudējuma plašuma, kādu paši ienes pasaulē. Apdraudējums, uzbrukums un pakļaušana (resursu sagrābšana) – plēsonīgums ir katras nacistiskās ideoloģijas iekšējā satura trīsvienība. Caur to viņi skata un novērtē pasauli. To viņi pasaulē redz. To viņi pasaulē meklē. To viņi pasaulē sastop. Caur to viņi pasauli saprot. Caur to viņi ar pasauli „komunicē”. Tādu pasauli viņi veido.

Amerikāņu (nacistu) psiholoģijā stiprs Cilvēks ir veiksmīgs Cilvēks. Veiksmīgumam nav nekāda sakara ar Cilvēka labumu (viņa Cilvēcisko Vērtību attīstību, Garīgo dzīvi, principiem, Ideāliem, Īstenības uztveri, Patiesumu vai Gudrību un spēju būt Cilvēkam starp Cilvēkiem – Taisnīgumu). Ja labs Cilvēks nav veiksmīgs (un viņu pasaulē tāds nevar būt), tad tāds viņiem ir nekur nederīgs Cilvēks, un, ja Cilvēkam būt veiksmīgam traucē tas, kas viņu dara par LABU CILVĒKU, tad tāda konkurētspējīga Cilvēka veiksmesspēja būs tajā, cik ātri viņš atbrīvosies no visa, kas piemīt Labam Cilvēkam.

Veiksmīgs (veiksmesspējīgs) Cilvēks viņiem ir konkurētspējīgs Cilvēks. Tas ir Cilvēks, kurš var uzbrukt konkurenta resursiem un tirgiem, kurš var izspiest konkurentu no viņa darbības lauka (atņemt iztikas līdzekļus) un atņemt viņa biznesu (īpašumu). Amerikāņu (nacistu) psiholoģijā veiksme ir saistīta un tieši izriet no agresijas – uzbrukuma konkurentiem (apkārtesošajiem, jo konkurences lauks nav nekādā veidā ierobežots, bet veiksmīgumu mēra ar iespējami lielāku konkurētspēju iespējami plašākā Cilvēka darbības laukā) vai citu Cilvēku resursu iesaistīšanas (izmantošanas) savu personisko plānu (labklājības) realizēšanā. Jo vairāk izkonkurēto – jo vairāk veiksmīgu uzbrukumu, jo amerikāņiem tāds Cilvēks ir veiksmīgāks. Vai tagad saprotat, kāpēc viņi mēra valsts un Cilvēka lielumu ar viņa spēju apdraudēt citus? Vai tagad saprotat, kas Jūs visus sagaida? Vai Jums ir vajadzīgs tāds „veiksminieks” pasaulē, kaimiņos, darba vietā, uz ielas un ģimenē?

Naids un bailes ir centrālā un pamatsajūta, ap kuru rotē visa ASV un NATO rīcību un interešu sfēra. Naids pret to, kas nav NATO un bailes no tā, kas to padara par atšķirīgu no tā, kas ir NATO. ASV, gribēdama būt lielākā visus apdraudošā valsts, to ir spiesta pierādīt katru dienu, bet katru valsti, kuru tām neizdodas iebiedēt, tā uztver kā sava lieluma apdraudētāju. No šejienes arī naids pret visu to, kas nav nopostīts un pārtaisīts par to, kas nevar apdraudēt ASV „lielumu”. Tas ir – ASV ceļ savu lielumu, atņemot izaugsmes spēku un iespēju citiem. Tā ir katra nacisma būtība. Nacisms iznīcina atšķirīgo. Nacisms visu pārvērš konkurencē. Konkurences cīņa ir nacisma iekšējā būtība, un konkurence ir nacismu uzturošais un virzošais spēks. Nacisms ir Dzīvības tumšā – ārdošā seja.

Nacisma klātbūtne visur ir redzama pēc tā apkarojošās cīņas ar citām ideoloģijām un pēc tādas cīņas (ienesto izmaiņu) pēdām vidē. Nacisms visu grib sev. Nacisms ir kapitālisma galējā forma un neizbēgams gala rezultāts. Nacisms grib būt vienīgais visa patērētājs. Tāpēc nacisms iznīcina visu atšķirīgo. Jo lielāka atšķirība, jo lielāku naidu un iznīcināšanas kāri šī atšķirība izraisa.

Vācu nacisti latviešus gribēja atstāt par citu iekaroto tautu vagariem, bet slāvus iznīcināt pilnībā. No tā ir jāizdara secinājums, ka latviešos nacisti redzēja sev līdzīgos – latvieši viņu skatījumā ir pusceļā uz nacismu.

Pavirši, vienkāršoti un tādēļ maldīgi raugoties, nacisma pretmets ir sociāldemokrātija, kuras tīrā ideja ir sociālisms. Sociālisms tīrā veidā nav sastopams, tas ietērpjas demokrātijas vai fašisma formās, kur augstākās demokrātijas izteiksmes pāriet fašismā, jo demokrātija pēc savas būtības ir daudzpusības sadarbības pārvēršana par bezierunu pakļaušanos pārvarīga spēka diktatūrai, kurā nav nozīmes, vai pārvarīgais spēks ir vairākumam piemītošajās idejās vai mazākuma rīcībā esošajos resursos un ietekmes līdzekļos. Sociālisms reālā darba labumu pārdala iespējami vienmērīgi visu darba darītāju labā. Tā kā nacisms ir nacionālsociālisms, tad nacismam un sociālismam ir kā kopīgās, tā arī atšķirīgās daļas. Nacisms (teorētiski) sociālismu atzīst tikai vienas nācijas (tautas, etnosa) ietvaros, bet sociālisms pats, kā tāds, ir brīvs no katra ierobežojuma. Sociālisma pamattriāde ir Sadarbība, Saprašanās un Pilnveidošanās. Sociālisma centrālā ass ir Apveltīšana. Sociālisms savu spēju robežās cenšas izdarīt tā, lai labi būtu visiem.

Tas, kādā veidā to sasniedz, mums norāda gan uz to, kas ir tie „visi”, par kuru „labumu” tiek domāts, gan uz šo sasniegumu kārtību to pretmetos – fašismu (monokrātiju) un liberālismu, un to abu starpformu – demokrātiju.

Tā kā monokrātija ir augsti attīstītu Cilvēku mērķtiecīga pulcēšanās ap viņus vienojošu ideju un tās realizāciju vadošu līderi – Vadoni, bet demokrātija ir domājošu un izglītotu Cilvēku centieni pretoties haosam, sakārtojot savu dzīvi ar pulcēšanos ap savas saprašanas spēju līmenī pašizraudzītu pārvaldes struktūru un tās vadītāju, tad no tā mēs redzam, ka demokrātija ir neattīstīta monokrātija (fašisms). Tā kā fašisms ir monokrātijas forma vai stāvoklis, kādā galējā stāvoklī, tad pagaidām mēs esam spiesti domāt un teikt, ka monokrātija un fašisms ir viens un tas pats, kas monokrātijas pretiniekiem – liberāļiem ļauj monokrātus apsaukāt par fašistiem.

Monokrātijas (augstas sakārtotības) pretmets ir liberālisms (pilnīga haosa brīvlaišana) – katras sakārtotības noliegums, ko propagandē arī anarhisti. Liberāļi un anarhisti pārstāv vienu un to pašu ideoloģiju tās diametrāli pretējās polaritātēs. Liberāļi noliedz kārtību tur, kur šī kārtība darbojas tās pielietojumos – katra personiskajā dzīvē, bet anarhisti cīnās pret kārtību tās kolektīvajā izpausmes formā – valsts struktūru un to funkciju esamībā. Tādā kārtā, kā anarhisti, tā arī liberāļi cīnās pret sabiedrības esamību kā tādu, kur anarhisti noliedz esošas sabiedrības sakārtojošo darbību un tās principu, bet liberāļi sabiedrības eksistenci vispār. Kā anarhisti, tā arī liberāļi katrs savā veidā apkaro Vēsturi virzošo un notikumus vienotā Esamībā sakārtojošo spēku, kuru savukārt izmanto demokrāti un visiem līdzekļiem cenšas pastiprināt monokrāti. Tādā kārtā monokrātija ir Vēstures virzīšana, demokrātija ir esamība Vēsturē, bet liberālisms ir Vēstures apkarošana un cenšanās apturēt Vēstures gaitu.

Ja tagad uz šo mēs projicējam visnotaļ pareizo Nīčes (aizguvumu no Teosofijas) apgalvojumu par Cilvēka, pārCilvēka un zemcilvēka esamību, tad iegūstam to, ka monokrātija piesaista augsti attīstītu Cilvēku (Cilvēku ar izteiktu vajadzību organizēties sabiedrībā, darboties ar to kopīgā vienojošā idejā, kā dēļ tie meklē un atrod šo ideju nesošu un tās realizāciju vadošu līderi) – Pārcilvēku, demokrātija apmierina Cilvēku (Cilvēku, kurš mēģina savienot savu zemcilvēcisko individuālismu ar kolektīvās darbības atnestajām iespējām savu egoistisko mērķu sasniegšanai), bet zemcilvēki vienmēr paliek jebkuru organizēšanos noliedzošā opozīcijā valsts virsvadības un pakļaušanās kārtībai, kas ir liberālisms.

Tādā kārtā liberālisms grauj jebko, kur vien ir vajadzīga un darbojas kāda kārtība – Cilvēciskās attiecības, ģimeni, saimniecisko un politisko darbību, kultūras dzīvi, mākslu, zinātni un Vēstures attīstību. Liberālisms ir lielais Nekas, izspļaujamā remdenība – Cilvēces atkritumu komposts, bet liberāļi ir tur pūstošie Cilvēces atkritumi.

Tiktāl, šķiet, ir skaidrs, kas un kā veido Vēsturi un kādēļ Cilvēks sevi attīsta tiecoties pēc sasniegumiem un zināšanām, tomēr arvien vēl paliek jautājums par to: – Kāpēc šīs Zināšanas, sasniegumi un attīstība, veidojot Vēsturi, tajā ienes radikāli atšķirīgus notikumus? – Kāpēc Vēstures gaitā ir cīņa starp to, kas veido labo un to, kas vairo slikto? – Kāpēc Vēsture, pārvarot zemcilvēku pretestību, savā gaitā uzrāda visai atšķirīgi vērtējamus un vērtētus rezultātus. – Kāpēc, pastāvot Pārcilvēku vienotībai un Cilvēku izstrādātajām metodēm apvaldīt savu individuālismu un pavērst savu egoismu savstarpēji derīgā virzībā, no viņiem nāk tik ļoti atšķirīgi vērtējumi par Vēsturē notiekošo, to virzošo un Vēsturē ierakstīto? – Kā dēļ notiek nemitīga Vēstures pārrakstīšana, noklusēšana un izdomāšana? – Kādēļ tajā tik liela loma ir zemcilvēkiem, kuriem vajadzēja būt pilnīgi ārpus Vēstures plūsmas un redzesloka, ārpus pilnīgi visa, kas paliek Cilvēces atmiņā? – Kādēļ ir tik lielas iespējas sabojāt to, ko Pārcilvēki veido? – Kā gan zemāk organizētie (mazspējīgākie) var sabojāt augstākorganizēto darbu, ja zemākorganizēto metodes un līdzekļi nespēj mēroties ar augstāk organizēto metodēm, līdzekļiem un darba rezultātiem?

Ne valsts, sabiedriskās organizēšanās formu apskats, ne to apvienojums ar Nīčes stāstiem par Pārcilvēka, Cilvēka vai zemCilvēka dabu, vai izglītības iespēju un ražošanā vai politikā pielietoto tehnoloģiju apskats mums tādas atbildes nedod. Vienkārši vērojumi mums nestāsta, kāpēc to, ko viena valsts panāk tikai ar nemitīgiem kariem un ar to izraisīšanu, cita sasniedz par spīti tam, ka tādos karos tiek ierauta. Tādi vērojumi mums nepaskaidro, kāpēc viena Cilvēka darbi ved pie Cilvēku dzīves uzlabojuma, bet cita tāda pat lieluma Cilvēka iejaukšanās to visu noārda un atstāj tikai sāpīgas atmiņas. Tikai skolu liecības, universitāšu diplomi, profesoru ģīmetnes un valstu ģerboņi vien mums nevar paskaidrot, kāpēc vieniem vienmēr iznāk atombumbas, tanki un iekarošanas plāni, bet citiem jaunas augļu koku šķirnes, lauku apsaimniekošanas formas un domas par visu Cilvēku paēdināšanu!

Tādas grūtības mums uzrāda vēl kāda duālisma klātbūtni stingrajā monokrātijas (fašisma), demokrātijas un pūļa varas (anarhijas) neapvaldīto viļņojumu sistēmā. Tādu duālismu pieminējām iepriekš, kad runājām par Dzīvības Sejām – radošo, veidojošo un postošo, noārdošo. Ja ņemam vērā šo Dzīvības duālismu, tad mēs saprotam, ka runājam nevis par vienu piramīdu, kuras virsotnē ir monokrātija, ar liberālismu pamatnē, bet par divām pretējos virzienos vērstām piramīdām, kuru kopīgo pamatni veido liberālisms, bet monokrātija ir centrālā ass, kura savieno šī veidojuma pretējos polus tā virsotnēs un tur parādās tīrā veidā.

Tā, no augšas skaitot, mēs secīgi redzam Monokrātiju (filokrātiju) – melitokrātiju –liberālismu – demokrātiju – fašismu, kur tāda Filokrātiska monokrātija ir visu iedzīvotāju saplūsme radošā dzīvē, kurā viņu zināšanas un spēki ir pielietoti saskaņā ar Dzīvības Radošajiem spēkiem un melitokrātija aug šo spēku apguvē, bet liberālisms ir nespēja atrast savu vietu saskaņai un sadarbībai ar šiem spēkiem, tāpēc Dzīvība un Dzīve tiek veltīgi iztērēta, nopļundurēta un izšķiesta nespējā rīkoties konstruktīvi, kas jau pāriet spēku pielietojumā pretdarbībai radoši orientēto Cilvēku pūlēm, darbiem un dzīvei.

Tālāk jau mēs redzam atklātu kalpību un sadarbību ar destruktīvajiem, egocentriskajiem, savtīgajiem uz pašlabumu vērstajiem spēkiem – demokrātiju un apvienošanos fašismā – galējā saplūsmē Dzīvības ārdošo spēku pielietošanai, destruktīvo ideju realizēšanai tādu savu augsti attīstītu līderu vadībā.

Līdz ar to, ir saprotams kā un kāpēc veidojas aktīva Vēsturiska rīcība, kura nes pretējus Vēsturiskus rezultātus – (esot līdzvērtīgās iespējās) veido atšķirīgu vēsturi. Tāpat tagad ir saprotams, kāpēc ir tik atšķirīgs skatījums uz Vēsturi, tās notikumiem, tās saturu un Varoņiem. Tagad ir redzams pilnīgi pretējais darbības virziens, kur tie paši mērķi un līdzekļi vienmēr noved pie pretējiem rezultātiem, bet uz tiem pašiem mērķiem ved diametrāli pretēji līdzekļi.

Ir saprotams, kāpēc starp pretējo piramīdu elementiem – Cilvēkiem nav iespējama sapratne par savu lomu Vēsturē un skatījumu uz to. Tas, kas radošajā daļā ir Varonība, Taisnīgums un Iespēja, tas ārdošajā daļā ir ciešanas, pāridarījums un spaidi. Tas, kas patiesība ir vienā pusē, tas meli ir otrā. Tas, kas sadarbība ir vienā, tas nodevība ir otrā. Cienījamais vieniem, ir nicināmais otriem. Starp Karsto un Auksto saprašanās un līdzāspastāvēšana nav iespējama. Starp Karsto un Auksto ir nekur nederīgais remdenais.

Tāpēc ir saprotams, kāpēc valstis, veidojot Vēsturi, sakļaujas blokos, centrējas ap līderiem un tiecas uz pretējiem rezultātiem. Tāpēc ir saprotams, kāpēc ir tādas valstis, kuras, pašas nebūdamas spējīgas Vēsturi veidot, pieslienas viņuprāt stiprākajām uzvarētājam vai paliek neitrālas, cerībā iegūt savu daļu labuma no vēstures gaitas. Tāpat ir saprotams, kāpēc liberālisms tiecas izplesties visās dzīves jomās un tur vienpersoniski valdīt – caur liberālismu monokrātijas ass sniedzas no viena sava pola uz otru. Arī liberālismā monokrātija darbojas liberālisma dabai atbilstošā veidā.

Tāpēc, lai vērtētu savu lomu Vēsturē, ar aktīvu pozīciju vien nepietiek. Ar to vien, ka valsts vai Cilvēks ir līderis un Vēstures subjekts, nepietiek. Ir augstākajā mērā svarīgi uz kurieni, uz kādu vietu Vēsturē un kādā Dzīvības dzīvē šī valsts un līderis ved. Ir svarīgi vai viņi ved iznīcībā vai pa nākotnes veidošanas ceļu. Ir svarīgi vai savā gaitā ceļas Cilvēku augstāko radošo spēju sasniegumi, vai zeme pārklājas drupām, vairojas noziegumi, netikumi un ieroči, un to pielietojumu draudi. Ir svarīgi tas, vai Zeme pārklājas dārziem vai tiek atdota jaunu karabāzu veidošanai un karaspēka izvietošanai.

Tāpat ar to vien nepietiek, ja mēs redzam Cilvēku vienotību, pulcēšanos un sadarbības spēju pieaugumu. Ar to vien nepietiek, ka viņi balso par kādu vienu partiju. Tas vien vēl viņus saulītē neievedīs. Tautas vienprātība vēl nav laimīgas dzīves nākotnē garants. Vienprātība Hitlera runu laikā vāciešus noveda pie Vācijas sagrāves 1945.gadā, bet Maršala plāna rezultātā radītā ES ekonomiskā savienība labklājības sasniegšanai ved priekšā stāvošajā pilnīgajā šīs ekonomiskās sistēmas sabrukumā. Ar to, kurā sistēmā un savienībā valstis iestājas, tās pieslienas Vēstures radošajiem vai destruktīvajiem procesiem un līdz ar to nosaka attiecīgo Dzīvības spēku darbību savā zemē. Vienu spēku darbība paceļ zemi un tautu spēkā un labklājībā, bet otri noposta arī to, kas tur ir bijis, izklīdina un vājina esošo.

Ar to vien nepietiek, ka bērni iet skolā, skolas un bērnudārzi pildās, ka aug jaunā Zinātnes maiņa un Zinātne pieņemas spēkā. Ar to vien nepietiek, ka valstī ceļas jaunas pilsētas, sāk darboties jaunas rūpnīcas, tiek pielietotas aizvien modernākas tehnoloģijas un finansiālais atbalsts universitātēs pulcē spējīgākos prātus no visas pasaules. Ar to vien nepietiek, ka valsts uzrāda augstāko dzīves līmeni un lielākās spējas tā kāpināšanas resursu apgūšanā un tā visa militārai nosargāšanai. Ar to nepietiek duālajā Dzīvības darbībā, kurā būtiski ir atbildēt uz jautājumiem: – Kādā ceļā tas ir iegūts? – Kā vārdā tas ir sasniegts? – Kādu mērķu sasniegšanai tas tiks pielietots?

Nepietiek ar to, ka bērns labi mācās. Daudz būtiskāk ir atbildēt uz jautājumu: – Kā viņš pielietos iegūtās zināšanas? Acīmredzot galvenais jautājums ir: – Kurai Dzīvības spēku plūsmai viņš pievienosies?

Tā kā katrai plūsmai ir tās labais, pareizais un derīgais, tad vēlēt viņa iegūtajām zināšanām labu pielietojumu un rezultātu vien ir par maz. Acīmredzot ir vajadzīgs kāds neapgāžams un visiem saprotams, visiem kopīgs kritērijs, kurš neapšaubāmi norādītu uz to, kuram spēku polam pieslienas šis Cilvēks, šī sabiedrība un kādu Vēstures daļu veido šī valsts. Ir vajadzīgs objektīvs rādītājs, pēc kura mēs varam nešaubīgi spriest par to, ko šis Cilvēks nākotnē darīs un kādas pēdas atstās aiz sevis.

Acīmredzot nepietiek ar to vien, ka kāds ir attīstīts, zinošs un varošs. Acīmredzot daudz svarīgāk ir zināt to, cik labi ir šie Cilvēki, sabiedrības un valstis. Tādā kārtā priekšplānā iznāk nevis spēju, bet gan labuma novērtējums un šī labuma saturs. Acīmredzot tieši labuma saturs tad arī ir tas objektīvais vērtējums, ar kuru vērtēt Cilvēka, sabiedrības un valsts gaitu un nākotni, darbības sekas, to, ko mēs katrs esam piedzīvojuši, to, kas mūs iedala cietējos vai Varoņos, to, ko mēs redzam un novērtējam kā būtisku, esot cietēji, Varoņi vai līdzstrādnieki Vēstures veidošanā un kā mēs izraugāmies pieļaujamo vai nepieļaujamo šīs vēstures veidošanai. Tāds visiem redzams, objektīvs un neapšaubāms kritērijs ir atbilde uz jautājumu: – Kā vārdā, kā labklājībai tas notiek?

Ir acīmredzami, ka vieni Cilvēki darbības sāk paši savam labumam, rūpējoties par savu labklājību un uz citu Cilvēku rēķina. Ir redzams, ka vieni šo labklājību ceļ sev tik, cik to samazina citiem. Ir redzams, ka vieniem rūp tikai viņu pašu dzīves ērtības un iespējas iegūt pēc iespējas lielāku kopējo resursu daļu savu ērtību uzturēšanai.

Tāpat ir redzams, ka citi Cilvēki strādā, domājot par to labumu, kuru viņu darbs atnesīs citiem Cilvēkiem. Ir redzams, ka šo Cilvēku dzīves labklājība izriet no viņiem apkārtējo Cilvēku dzīves labklājības pieauguma. Ir redzams, ka ir Cilvēki, kuriem rūp visu citu Cilvēku labklājība un viņi savu derīgumu redz iespējās strādāt citu Cilvēku labā – altruismā. Viņu dzīves apmierinājums ir redzot kā viņu darba rezultātā uzlabojas līdzcilvēku dzīves pilnvērtība. Ir acīmredzams, ka šis visiem redzamais un neapšaubāmais kritērijs ir resursu pārdale savā vai visu dzīvo būtņu labā, un darbības mērķtiecība uz sava vai visiem kopīgā labuma vairošanu.

Ir acīmredzami, ka destruktīvie spēki darbojas tur, kur skan lozungs „lai man būtu labi”. Un tāpat ir redzams, ka Dzīvība rodas tur, kur tās spēki rīkojas – „lai visiem būtu labi”! Tur, kur Cilvēki darbu sāk ar domu, lai labi būtu visiem, tur top Vēsture, kurā ir ierakstīti augšupejas pieminekļi, bet tur, kur domā par savu labumu, tur paliek karu, verdzības un ļaundarību pieraksti. Resursu un vērtību pārdale kopīgam labumam vairo visa dzīvā vienotību, sadarbību un dzīves pilnvērtību – ceļ Dzīvības procesu un rezultātu kvalitāti – vairo Skaistumu, Līdzsvaru un Īstumu. Resursu un produktu egoistiska pārdale savtīgu mērķu labā sašķeļ Dzīvību atsevišķās daļās, vairo pretrunas un konkurences cīņu to vidū, kā rezultātā Dzīvību degradē, padara robustu un vienkāršotu, nelīdzsvarotu un iluzoru. Tāpēc tāds visiem redzams un objektīvs rādītājs par katra Cilvēka (valsts) vietu Dzīvības spēku radošajās vai postošajās plūsmās un Zemes dzīvē, viņa lomu Cilvēces Vēsturē ir Cilvēka (valsts) tieksme uz kopības vairošanu vai sevis izcelšanu, savu vajadzību un tiesību, vai kopīgās dzīves vārdā pieņemto pienākumu stādīšana prioritātēs, un savas vai kopīgās labklājības likšana dzīves un darba mērķos.

Tad, kad mēs Vērtējam Vēsturi un savus piedzīvojumus tajā, tad mums vienmēr ir jārod atbildes uz jautājumiem: – Ko vairoja šis notikums? – No kādām pozīcijām es to apskatu? – Kas man ir jāmaina sevī, lai redzētu tajā citu iekšējo saturu?

Tādā veidā mēs vienmēr nekļūdīgi atradīsim atbildi uz jautājumu: – Kurā pusē esmu es un kurā esi tu?! – Kas mēs esam Vēsturē? – Kas Vēsture ir mums? – Varonības lauks vai ciešanu bedre?

Tāpat ir skaidras atbildes. Ja negribi ciest, tad kļūsti par Varoni! Ja gribi veidot, tad savieno! Ja gribi labu, tad rūpējies par citiem! Ja gribi būt tuvāk Īstenībai, tad meklē savējos! Ja gribi vairot Dzīvību, tad vairo Skaistumu! Ja gribi būt Īsts, tad ieņem savu vietu kopībā!

***

Es varēju piedzimt Latvijā. Es varēju dzīvot pavisam citā pasaulē. Es varēju dzīvot kopā ar saviem vecākiem Rīgā, Pārdaugavā, tur tapt kristīts un iet skolā. Man varēja būt lauki Salaspilī manas vec-vec-vecmāmiņas mājās un Jāņi lielā radu pulkā. Es varēju augt brīvā pasaulē bez „dzelzs aizkariem”, atombumbām un „brīvās pasaules” radio balsīm no „tās puses”. Tā varēja būt, bet tā nebija. Es piedzimu Sibīrijā. Man nebija kur dzīvot. Man nebija „lauku” un vec-vec-vecmāmiņas mājas. Man nekad nav bijis Jāņu radu pulkā.

Es vienmēr zināju, ka pār mani karājas kāda atombumba un „jātur mute”, lai nenokļūtu Sibīrijā. Vidusskolas laikos „čekas” plauktā parādījās mapīte ar manu vārdu. Kad 90.gados apkārt visi „atmodās” un stāstīja, ka nav zinājuši kādā briesmīgā valstī dzīvojuši, tikuši mānīti un „Gulagā” bijuši mocīti, es savukārt sāku uzzināt kāpēc neesmu piedzimis Latvijā, kāpēc mēs „mētājamies pa kaktiem”, kāpēc man nebija „lauku” un kāpēc „mums nav radu”.

Kad „atmodušies” sāka uzrādīt savus upurus, ciešanas, nepamatotās represijas, es viņus nesapratu, tāpēc, ka ļoti daudz ko zināju pavisam no citas puses. Mēs – Mamma, Vecāmamma un es, nekad nebijām upuri. Mēs bijām cīnītāji. Upuri bija vecāmammas māsas Paulīna un Matilde.

Paulīnu kaimiņi – kārtīga latviešu ģimene pēc mammas un Vecāsmammas aresta biedēja ar „čekas interesēšanos” par viņu, un Paulīna, visu iedzīvi atstājusi, no vec-vec-vecmammas mājas aizbēga. Pēc atgriešanās no Sibīrijas redzējām, ka vec-vec-vecmammas mājas vietā bija „pliki pamati”, bet savus „laukus” iebūvētus krietni paplašinātajā „gādīgo” kaimiņu mājā, un savas „miera laika” mēbeles greznojam viņu viesistabu. Es vēl atceros pīto krēslu čirkstēšanu, kas man tā patika, un tādēļ traucēju Mammas un „kārtīgās latviešu ģimenes” sarunas ar sparīgu grozīšanos. Nekas jau tur no tām sarunām neiznāca. Māja bija nojaukta un neko no iedzīves neatdeva. Un nebija jau arī kur likt – savas pastāvīgas dzīves vietas nebija.

Toreiz vēl biju mazs un visu pieņēmu tā, kā tas ir. Es nezināju, ka dzīve varētu būt arī cita. Toreiz man bija Mamma, Vecāmamma un viņas māsas. Toreiz man ar to pietika. Es augu ar viņu sarunām un stāstiem par Sibīriju, „lēģeriem” un to, kā Mamma iepazinās ar manu Tēvu, kurš arī tāpat par bruņotu pretošanos tur bija nonācis no Rietumukrainas. Toreiz vēl nezināju, ka Māte rakstīja vēstules Tēvam uz Sibīriju, kur tās savāca dzīvespriecīga „hohluška” un meta krāsnī. Mans Tēvs bija izskatīgs vīrs, kuru bija noskatījusi pasta „hohluškas” draudzene – arī „īstenā” ukrainiete. Viņuprāt nebija taisnīgi, ka tāds „hlopec” taisās braukt pie kādas tur latvietes un „viņas bērna” – pie manis. Tā es savu Tēvu pirmo reizi redzēju īsi pirms savām kāzām, kad viņš mūs sameklēja caur Vācijas Sarkano Krustu.

Bērnībā es nezināju, ka Stelpīšu Latvijā ir daudz, bet tie mūs nepieņēma mūsu Sibīrijas dēļ. Toreiz es vēl nebiju aizdomājies par to, ka mana Mamma un Vecāmamma darbojas Zemgales LAG (Latvijas Atbrīvošanas Grupējuma) pretošanās kustībā, domājot arī par visiem tiem Stelpīšiem. Viņas domāja (ticēja), ka Amerika nāks palīgā un mēs Latviju atbrīvosim. Viņas nedomāja par sevi – viņas darīja to, ko uzskatīja par pienākumu pret savu tautu un dzimteni, to, ko viņuprāt nācās darīt katram kārtīgam latvietim. Viņas nekad nedomāja, ka ir kaut kas īpašs, ka tas, ko darīja, ir tas, ko sauc par Varonību. Tāpēc es tikai krietni vēlāk sapratu, ka man ir laimējies piedzimt Sibīrijā – tur, kur liktenis bija sapulcinājis daudzus Varonīgus Cilvēkus un tikt divu Varonīgu Sieviešu audzinātam. Toreiz viņas man neko nestāstīja par nodevēju – „īsteno latvieti – Brūno”, kurš „čekai” nodeva visu LAG – vairāk kā 250 Cilvēkus.

Toreiz, vidusskolā, man bija skaidrs, ka latvieši ir „labie”, „čeka” – „sliktā”, bet visi latvieši cīnās par „Brīvu Latviju”. Bija skaidrs, ka jāpulcējas, jāorganizējas un jāmeklē ieroči pretestībai. Vienu tādu „organizēšanās” vēstuli izlasīja kāda „cīņu biedra” māte un aiznesa uz „čeku”. Tā mūsu vārdi sāka greznot personisko lietu vākus „čekā”. Vēl ilgi brīnījāmies, kā esam „tik lēti izsprukuši cauri”, līdz daudz vēlāk uzzinājām, ka viens no „cīņu biedriem” (mans skolasbiedrs) ir izmantojis situāciju un uz tā notikuma bāzes vēlāk uztaisījis karjeru iekšlietu struktūrās kā „čekas” toreiz savervēts aģents, bet mēs kļuvām par piesegu viņa „ieperināšanas” operācijai.

Pēc vidusskolas, darbā un „sabiedriskajā dzīvē” redzēju, ka „labie” nebūt nav latvieši vien, to, ka bieži vien tieši latvieši nav „labie”, bet pionieri un komjaunieši ir tikai bērni un jaunieši ar vai bez ambīcijām, bet šīs organizācijas ir vietas, kurās katrs varēja atrast vērtīgo, tukšo, labo vai slikto pats pēc savas dabas un dvēseles satura. Redzēju no savas pieredzes, kā tās dod iespējas, kuras katrs, kurš nav slinks, var izmantot pēc saviem ieskatiem savu interešu un spēju attīstīšanai. Tās ir tikai „smilšu kastes”, kurās katrs būvē savus ceļus, tiltus vai rok ierakumus, bet kā to izmanto, ir atkarīgs no katra paša, no katra paša dvēseles dabas un satura.

Vēlāk aizvien vairāk pārliecinājos, ka no šīs „smilšu kastes” izkāpj latvieši ar visai atšķirīgu dvēseles un interešu tīrību, un, to, ka netīri latvieši toreizējo padomju sistēmu izmanto savu netīro interešu piesegšanai, bet daudzi, vēlāk par „kauliem” lamātie, tajā pašā sistēmā strādāja ar domu darīt labu saviem līdzcilvēkiem. Vēlāk „atmodas” laikā jau skaidri sapratu, ka padomju varu varēja izmantot dažādi un mēs tajā dzīvojām tā, kā to savās vai citu interesēs veidoja tīri vai netīri visu tautību Cilvēki un tas, kas bija mūsu tā laika dzīve, veidojās šo visai atšķirīgi dzīvojošo un dzīvi veidojošo Cilvēku cīņā.

Pēc „neatkarības atgūšanas”, bet patiesībā nonākšanas ASV verdzībā, bija skaidri redzams, ka Latvijas problēma ir Latviju nodevušie „latvieši” un Latvijai būtu labāk, ja viņi nemaz nebūtu dzimuši. Pēc kārtējām vēlēšanām vienmēr top jo skaidrāks, ka Latvijas posts ir tās vēlētāji, tas, kas notiek viņu dvēselēs, tas, kas virza viņu prātus un tas, pēc kā tiecas viņu rokas. Top skaidrs, ka Latviju ES un ASV vadībā gremdē pašu latviešu rokas. Ka paši latvieši savā zemē uzvedas kā okupanti, okupantu roklaižas un savas zemes nodevēji. Top skaidrs, ka posts nāk no sevi saulītē vaimanām iecēlušo latviešu dvēselēm, ka Latvijai var palīdzēt, nomainot vaimanātāju dvēseles. Latvijas labklājībai vajadzīgi citi vēlētāji.

Es varēju piedzimt Varoņu zemē Latvijā, bet piedzimu nodevēju, ņauduļu, čīkstuļu un labumu rausēju – sevi upuru lomā likušo muguras liecēju zemē! Ko man ar jums darīt?! Kā Latvija var būt Latvija bez Varoņiem Latviešiem? Kas labs var būt pasaulē bez Varoņiem?! Kas ir pasaule bez Varoņiem?! Kam vajadzīga zeme bez Varoņiem?! Vai labumu rausēju zeme var būt brīva?! Vai Varoņu zeme var būt nebrīva?! Visu zemju Varoņi sasauksimies!

Kādreiz man likās, ka visi latvieši ir „labie”…, likās, ka jāpadzen krievi…, likās, ka Latvijas brīvība ir tad, kad tajā nav krievu…, man, tāpat kā manai Mammai un kā Vecaimammai likās, ka Amerika rūpējas par tiem, kam ir grūti un sakauj „sliktos” iekarotājus, likās, ka Amerika cīnās par Taisnību.

Amerika nodeva visus – LAG, Mammu, Vecomammu un Tēvu – visus tos, kuri, „brīvības balsis” saklausījušies, gāja mežā, šuva karogus, šāva „pa krieviem”, līmēja lapiņas un galu galā nonāca „lēģeros” Sibīrijā. Tāpat Sibīrijā nonāca arī daudzi no tiem, kuri neko neklausījās, mežā negāja, nešāva un lapiņas nelīmēja. Sibīrijā nonāca arī tādi, kuri gribēja mierīgi dzīvot savās mājās, „kamēr tas trakums pāriet un tad jau redzēs…”. Viņi līdz šai dienai domā, ka ir nepamatoti represētie. Viņi domā, ka ir represētie.

Viņi nezin („brīvības balsis” to nekad nestāstīja), ka jau 1945.gadā pastāvot reāliem kara draudiem ar ASV, viņi tika evakuēti no iespējamās karadarbības zonas. PSRS toreiz steidzamā piespiedu (to piespieda darīt „labdare” Amerika) kārtā virs pēckara dzīves atjaunošanas grūtībām risināja vēl divas jaunradušās problēmas. ASV rīcībā bija atomieroči, kādu vēl nebija nevienam citam, un ASV tos plānoja reāli pielietot karā pret PSRS. Tie, kuri tam netic vai to noliedz, ir vai nu muļķi, vai tik slinki, ka nevēlas papētīt tagad pieejamos materiālus par tā laika vēsturi, vai arī ir ASV uzpirkti un viņu labā strādājoši meļi.

Toreizējā ASV kara doktrīna paredzēja uzbrukumu PSRS ar mērķi to iznīcināt (ne iekarot), iznīcinot tās iedzīvotājus. Uz Rīgu bija ieplānots nomest trīs atombumbas, kaut pietiktu ar vienu, pa vienai tiktu Jelgavai, Ventspilij, Daugavpilij un Valmierai, bet Liepājai tiktu divas. Pavisam Latvijai „nāktu palīgā” ar deviņām atombumbām…

Tāds pat liktenis piemeklētu visas citas pilsētas Padomju Savienībā. Toreiz nebija citu aizsardzības līdzekļu, kā vien dekoncentrēt katras valsts lielāko vērtību – Dzīvības spēku – Cilvēkus (iedzīvotājus, darbaspēku, bērnus, mātes un tēvus…). Tāpēc lielu daļu iedzīvotāju izsūtīja uz mazapdzīvotiem rajoniem, kuri to mazapdzīvotības dēļ netiktu bombardēti. Protams, ka īstos iemeslus nevienam neatklāja, bet šo izsūtīšanu izmantoja ar to nesaistītu blakus problēmu risināšanai un bieži vien, lai izrēķinātos ar netīkamiem, nepakļāvīgiem vai vienkārši bagātākiem kaimiņiem… Valstij bija vienalga, kuru izsūtīt, bet kuru atstāt, valstij visi bija vienādi – visi bija Dzīvais spēks, strādnieki, mātes un tēvi, bērni – nākošie tēvi un mātes. Valsts glāba kā varēja sevi un savus iedzīvotājus, kādi nu tai tobrīd bija pie rokas. Tāpēc tagad nopeltais Vilis Lācis tā centās deportāciju plānos ierakstīt lielāku izsūtāmo latviešu tūkstošu skaitu. Viņš centās paglābt pēc iespējas vairāk „sēklas materiāla”…

ASV ieplānoto kara sākumu atlika četras reizes. Tāpēc izsūtītie un represētie tagad ir izsūtītie un represētie, cietušie un aizvainotie, krievus neieredzošie. Ja bombardēšana būtu notikusi, tad viņi būtu izdzīvojušie un pateicīgie…

Amerikāņu atombumbas bija reāls un neslēpts drauds.Tāpat steidzamā kārtā bija jārada atbildes ierocis, jo tikai atbildes trieciena draudi varēja apturēt ASV no kara sākšanas, kā tas ir vēl šodien – Eiropā jau sen būtu lielais karš, ja Krievijai nebūtu atomieroču. Lielajā karā Eiropā Amerika atrisinātu daudzas savas problēmas…

Tika atrastas urāna atradnes, būvētas ieguves šahtas un pētniecības laboratorijas, turpat dzīvoja ieguvēji un pētnieki. Bija vajadzīga šo vietu apsardze. Tas viss notika neapgūtās ziemeļu teritorijās, mežos un purvos. Tur nebija labiekārtotu ceļu, tiltu un pilsētu. Tās visas bija pelēkas nometņu barakas.

Protams, ka ASV zināja par to, ka „krievi” gatavo savu bumbu. Protams, ka ASV to negribēja pieļaut. Protams, ka „Lācis” gribēja uztaisīt viņu sargājošo bumbu pēc iespējas ātrāk un zināja, ka ASV novēro katru viņa soli. Toreiz nebija tādu pretgaisa aizsardzības iespēju, un tāpēc lielā augstumā lidojošās izlūklidmašīnas un bumbvedēji varēja netraucēti pārlidot PSRS teritoriju, ko tās arī darīja. Protams, ka ASV sabombardētu katru objektu, kurā tika gatavota bumba, un, protams, ka tādos apstākļos vienīgais, kā to varēja pasargāt, bija šos objektus noslēpt.

Adatu visvieglāk noslēpt redzamā vietā citu adatu vidū. Tāpēc „Lācis” pieņēma lēmumu savus apsargātos objektus, to dzeloņdrātis, sargtorņus un barakas – nometņu iekārtojumu noslēpt starp neskaitāmām citām nometnēm. Nometnēm bija jābūt īstām un pamatotām. Tikai tā vārēja noslēpt īstos atombūves objektus. Tāpēc nometnes bija jāpiepilda, jānodarbina (arī tas bija to radīšanas mērķis) un jāapsargā. Tās piepildīja ar tiem, kuri izrādīja neapmierinātību, pretestību, atkāpās no mobilizācijas ekonomikas disciplīnas, kukuļņēmējiem, liekajiem birokrātiem, nodevējiem, kriminālnoziedzniekiem un disidentiem. „Saslaucīja” visus, ko vien varēja atraut no valsts aizsardzības un ekonomikas. Toreiz tas bija dzīvības un nāves jautājums. Tā radās Gulags.

ASV izpleta Gulaga mērogus, aktualizēja tā pastāvēšanu, kā arī lielā mērā piegādāja Gulaga „saturu”. Jau pirms Otrā pasaules kara bija skaidrs, ka karš būs. Tikai ieviešot mobilizācijas ekonomiku, PSRS varēja pacelt savu potenciālu līdz tādam, kurš nodrošināja uzvaru šajā karā. Tāda dzīve nevarēja būt mīksta un maiga, un pie varas esošie tādi nebija. Un labi, ka nebija.

Hitleram Gulagu būtu vairāk. Tagad smejas par „Lāča” ģenerāļu „neprasmi” un „veltīgajiem” krievu karavīru upuriem. Smējēji acīmredzot nezin, ka ASV savu atombumbu neradīja pati. Atombumbu 1945.gadā pusgatavu izveda no Vācijas ar visiem rasējumiem un „zinātniekiem”. Smējēji acīmredzot nezin, ka Hitleram bija 6 mēneši līdz atombumbai. Smējēji nesaprot, ka tad viņu pašu tagad nebūtu. Nebūtu nekā – pašu vāciešu arī nebūtu – toreiz radioaktivitāte nebija pētīta un neviens nezināja, ka bombardēšanas sekas ir bīstamākas par bombardēšanu…

Tāpēc katrs „nesaudzētais” krievu kareivis kaut par minūti, bet tomēr pirms atomieroča „gatavības” tuvināja Vācijas galu, bet katrs varonīgais Kurzemes cietokšņa aizstāvis, nošaudams kādu tādu „iekarotāju”, kaut par minūti, bet tomēr tuvināja Cilvēces bojāeju vācu atomieroču ugunīs. Kā vieni, tā otri, kā cēlās, tāpat krita, nezinādami ko patiesībā aizstāv ar savu „varonīgo” vai „veltīgo” nāvi. Vieni aizstāvēja vācu atomieroča radīšanu un visa Dzīvā iznīcināšanu uz Zemes, bet otri aizstāvēja visu Dzīvo un Zemi – mūsu dzīvības šūpuli.

Protams, šaujot viens uz otru un mirstot, viņi to nezināja un domāja par daudz piezemētākām, katram pašsaprotamām lietām, bet tomēr, tādā vai citā veidā katrs par savu dzimteni, mājām, sievu, bērniem vai vienkārši par savu dzīvību. Tomēr tas, kurā svaru kausā iegūla katra iegūtā minūte, viņus padarīja par varoņiem vai upuriem. Tie, par kuru dzīvībām ieguva minūtes Dzīvības saglabāšanai, kļuva Varoņi. Tie, kuru izdzēstās dzīvības tuvināja Dzīvības beigas, ar katru tādu minūti kļuva par upuriem.

Tagad, šajos apstākļos sēžot, var atcerēties (kas to ir piedzīvojuši) vai spriedelēt (kas to nav pieredzējuši) par „Staļina asinskārību”, Gulagu, okupāciju, Molotova-Ribentropa paktu, 9.maiju, Anglijas un ASV otro fronti, par savu upuru lomu tajā visā. Tomēr tāda spriedelēšana un upura cilāšana izplēn ar pacelšanos augstāk par personiskajiem pārdzīvojumiem un zināšanu nākšanu par vēsturiskajām reālijām, kuras mīt augstāk par katra paša personisko pārdzīvojumu griestiem. Tad daudzi „Staļina upuri” kļūst par savu „draugu”, kaimiņu un skauģu ļaunprātību, aizvainojumu, atriebības vai vienkāršas cilvēciskas neiejūtības, Cilvēciskās Kultūras un bezjūtības upuriem, bet daudzi tādi „Gulaga upuri” patiesībā ir Cilvēci un Dzīvību glābušie Varoņi, ja vien viņi paši grib atteikties no sava upura tēla un atzīt, ko ar savu klātbūtni Gulagā ir sargājuši visu Dzīvo uz Zemes. Pateicoties viņiem – viņu esamībai tajās barakās, kara nebija. Viņi ir Varoņi, ja vien viņi paši to atzīst. Bet tie, kurus viņi uzskata par saviem sargātājiem – ASV patiesībā ir visa viņu posta cēlonis.

Ja nebūtu lielbagātnieku naida pret PSRS, tad nebūtu viņu radītā Hitlera un tādas Vācijas, tad nebūtu Otrā pasaules kara un visa, kas ar to ir saistīts, arī pirmskara notikumu Krievijā un pasaulē. Tajā laikā līdzīgā veidā izdarījās visas valstis, un nav vēl teikts, kurš te bija upuris un kurš agresors. Tā pati Polija vienlaicīgi ar „Lāci” veda sarunas ar Vāciju par sadarbību un kopīgu uzbrukumu „Lācim”. Krievija vienkārši paguva pabeigt sarunas ātrāk. Polija tīkoja uz visu Eiropu līdz Maskavai. Nezin vai poļu okupācija būtu (ņemot vērā poļu viesstrādnieku izkalpināšanu latviešu saimniecībās) ar jel ko patīkamāka par krievu okupāciju. Patiesībā Krievija (Staļins) pats izprovocēja Vācijas uzbrukumu ar to, ka paziņoja par savu lēmumu nelaist Hitleru caur Afganistānu uz Indiju un Himalajiem. Jo augstāk ģeopolitikā un Garīgās dzīves stāvos kāpjam, jo pavisam citādi tiek redzami pasaules notikumi.

Tagad atkal uzpirkti dimanti, freibergas un rinkēviči brēktin brēc par krievu armijas iebrukumiem, okupācijām un ukraiņu tautas ciešanām, par Latvijas brīvības apdraudējumiem un lielo palīdzību, kādu „mums” tagad sniegšot cēlie amerikāņi ar savu visspēcīgo armiju un kā viņi upurēšoties mūsu labā, kad taču tāds milzu „Lācis nāk”!

Lūk, dimanti brēc par „kara kurināšanu”, „naida un vardarbības propagandēšanu” kad tāds milzu „Lācis” tūlīt, tepat, tagad jau kaut kur brūkot ar savu karu iekšā. Lācis nāk!

Lūk, freibergas pieprasa visiem kā vienam celties cīņai ar Lāci, kurš Eiropu un visu pasauli apdraudot. Lācis nāk! Lūk, rinkēviči Eiropu aktivizē un mobilizē, jo, lūk, – Lācis nāk!

Ko visu laiku Ukrainā darīja Eiropa, mēs visi redzējām. Mēs redzējām, kā Eiropa uzkurināja nemierus Ukrainā, kā noveda situāciju līdz esošās valsts varas vardarbīgai gāšanai un prettiesiskas „valdības” radīšanai, kura tagad sagrauj valsti. Mēs redzējām kā Eiropa iznīcina Ukrainu. Mēs redzējām kā tā tiek okupēta un pakļauta NATO valstu kontrolei. Mēs redzējām kā tika formētas nacistu vienības „cittautiešu” iznīcināšanai un Ukrainas „attīrīšanai” no „moskaļiem”. Mēs dzirdējām un redzējām lozungus „moskaļus uz nažiem”! Mēs neredzējām tādus pat „moskaļu” aicinājumus. Mēs redzējām to, ka to, ko drīkst darīt „labā sektora” nacistiskie trieciennieki un Rietumukrainā viscaur, to nedrīkst darīt Austrumukrainā turienes iedzīvotāji! Mēs redzam, ka savas dzīvības viņi aizstāvēt nedrīkst! Mēs redzam, ka ASV mūs „aizstāvēt” drīkst, bet viņus Krievija aizstāvēt nedrīkst! Mēs redzam, ka tur, kur nekādas okupācijas nav, tur ir „okupācija” un tās „draudi”, bet tur, kur ir reāla okupācija, tur tās „nav”!

Mēs redzam un saprotam, ka katrs freibergu, dimantu un rinkēviču vārds ir jāsaprot otrādi apgriezts. Ja viņi saka, ka „mums uzbrūk”, tad patiesībā uzbrūk viņi. Ja mums saka, ka „Lācis kurina karu un aicina uz vardarbību”, tad patiesībā viņi ir sākuši karu pret „Lāci” un tīko to vardarbīgi vajāt visur, kur vien tāds mīt, un vispirms jau uzkurināt tādu vardarbību tepat Latvijā.

Viņiem par to maksā. Viņi ir nodevēji, tāpat kā tie zihmaņi, kuri mežā aģitēja par cīņu ar „Lāci”, bet paši gāja un pienesa ziņas čekai. Lācis nāk! Un atkal – Amerika mūs aizsargās! Lācis nāk! Lācis nāk! Lācis nāk! Amerika, Amerika, Amerika!

Tagad ir viegli pazīt nodevēju. Paskaties, redz, kur viņš brēc: „Lācis nāk!” Tas ir nodevējs! Latviju neizpostīja krievi. Latviju izpostīja nodevēji. Nodevēji – lieli un mazi. Nodevēji – tie, kuri savam labumam citus iegrūž postā.

„Antiņš” [Pauls Stelps]
/14.04.2014, 22.04.2014, 28.04.2014/

http://philos.lv/Lacis_nak1.html

http://philos.lv/Lacis_nak2.html

http://philos.lv/Lacis_nak3.html

Posted in Kat.: Vēsture, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Kurš pārvalda pasauli

Andrejs Fursovs

Andrejs Fursovs

Gandrīz puse Krievijas tic slepenai pasaules valdībai! Precīzāk – 45%. Tādi ir nesen veiktā Viskrievijas sabiedriskās domas pētījuma centra aptaujas dati. Interesanti, ka ticības līmenis visvarenām, slepenām organizācijām palielinās iedzīvotāju vidū ar augstāku izglītības līmeni. Tiesa gan viedokļi par pašu slepeno organizāciju, kas pārvalda pasauli, stipri atšķiras. Vieni uzskata, ka planētu pārvalda oligarhi, citi norāda uz amerikāņiem, vēl citi uz masoniem, ebrejiem, vārdos nenosauktiem politiķiem vai arī nosaucot konkrēti – Obama, Džordžs Bušs un Lielbritānijas karaliene Elizabete II. Šāda dažādība ir saprotama, jo šī pasaules valdība taču ir slepena. Pasaules valdībai netic apmēram trešdaļa Krievijas iedzīvotāju, bet ceturtdaļa izvēlējās atbilžu variantu „grūti pateikt”. Par to, kurš tad patiesībā valda pār pasauli http://www.kp.ru sarunājas ar slaveno sociologu, vēsturnieku un slepeno organizāciju pētnieku Andreju Fursovu.

Andrejs Fursovs: šiem 45% mūsu līdzpilsoņu pēc būtības ir taisnība, bet viņi kļūdās šīs slepenās varas formas noteikšanā. Tādas formas kā „slepens vispasaules” nav, savukārt slēgtas pārnacionālas saskaņošanas un vadības struktūras gan reāli eksistē. Šīs struktūras bieži uzspiež valdībām savu gribu, tomēr tās nekādā gadījumā nav kāds vienots pasaules elites augstāko slāņu orgāns.

Ž: Kas ir šis pasaules elites augstākais slānis?

Andrejs Fursovs: Pasaules elites augstākais slānis sastāv no daļas monarhu ģimeņu (ne visu, protams), vecās eiropiešu aristokrātijas, baņķieriem un lielrūpniekiem. Viņi visi savā starpā ir cieši saistīti ar darījumu, ģimenes un okultām saitēm, organizēti slēgtās ložās, klubos, komisijās utt. Tas ir tāds sava veida ģimenes – biznesa zirnekļutīkls, kurš pašreizējā veidolā eksistē jau apmēram 150-200 gadus.

Lielbritānijas karaliskā ģimene

Lielbritānijas karaliskā ģimene

Ž: Vai Lielbritānijas karaliene ietilpst šai veidojumā?

Andrejs Fursovs: Protams. Tāpatās kā Nīderlandes karaliskā ģimene, kā arī virkne Itālijas, Vācijas, Austrijas hercogu un grāfu ģimenes. Šīs nebūt nav dekoratīvas figūras un viduslaiku relikti, kā viņus nereti attēlo plašai publikai, bet gan viens no to aprindu segmentiem, ko britu premjers Bendžamins Dizraeli (1804-1881) nosauca par „vēstures saimniekiem”, bet rakstnieks O.Markejevs par „pasaules spēles saimniekiem”.

Ž: Bet Obama?

Kamerons, Obama

Kamerons, Obama

Andrejs Fursovs: Nu beidziet! Ja jau pat Klintons saka, ka vienīgais, kam derīgs Obama, ir pienest viņam ar sievu kafiju gultā [Obama savulaik, līdzīgi kā vairumsAmerikas plebeju, strādāja par oficiantu], tad attiecībā pret pasaules elites augstāko slāni Baraka loma ir naktspodiņu iznešana. Kas vispār Rietumvalstīs ir prezidenti un premjerministri? Augsti stāvoši klerki, kurus pasaules elites augstākais slānis ir noalgojis savu interešu aizstāvēšanai un iesēdinājis augstā krēslā. Pie tam visbiežāk šos klerkus uzrauga kāds šo aprindu specpārstāvis. Kā piemēru var minēt pulkvedi Edvardu Hausu (1854-1938) blakām ASV prezidentam Vudro Vilsonam (1856-1924) un britu premjerministra Loida-Džordža (1836-1945) palīgu Lotianu. Reāli šis prezidents un premjerministrs bija savu „palīgu” štatā. Rets izņēmums ir Bušs vecākais (1924) un viņa neizaugušais dēlēns (1946) kā ASV prezidenti. Buši ir daļa no pasaules elites augšējā slāņa, viņi ir atāli Lielbritānijas karalienes radinieki, vada Jēlā biedrību „Galvaskauss un kauli”, kas ir viens no Iluminātu atzariem. Bet tas ir izņēmums. Parasti prezidenti un premjeri ir cēlušies no vidusšķiras un tāpēc pasaules elites augšējais slānis skatās uz viņiem „kā no augšas”, jo īpaši anglosakšu valstīs.Te kaut vai var atcerēties gadījumu ar Margareti Tečeri (1925-2013), kura publiski nosauca „Kembridžas piecinieka” (augsti stāvoši angļi – Padomju aģenti) piektā dalībnieka Antoni Blanta (1907-1983) vārdu, kurš pēc visa spriežot ir Georga V ārlaulības dēls un attiecīgi arī pašreizējās karalienes tēvocis. Vindzori Tečerei to nepiedeva. Plebejiete (kā viņu toreiz raksturoja cits Maskavā dzīvojušais „džentalmeņu klases” pārstāvis) bija spiesta atkāpties, tai skaitā arī dēļ šāda „uzbrauciena” saimniekiem.

Ž: Bet Bils Geits, viens no Forbs lielbagātnoieku topa līderiem, vai viņš ietilpst pasaules elites augšējā slānī?

Andrejs Fursovs: Protams, ka nē, tāpatās kā citi „jaunās naudas” pārstāvji, ieskaitot arī krievvalodīgos oligarhus.

Ž: Bet kāpēc tad tik noturīgs ir mīts par pasaules valdību?

Andrejs Fursovs: Šīs mīts nav radies uz līdzenas vietas.Par nepieciešamību radīt pasaules valdību vēl XVIII gadsimtā runāja šveiciešu un ebreju baņķieri, kā arī ilumināti. XX gadsimtā par to kā par konkrētu uzdevumu paziņoja tādi pasaules elites augšgala pārstāvji kā Varburgs, N.Rokfellers, mondiālisma ideologs Žaks Atali un daudzi citi. Un, lai gan pasaules valdība nav izveidota, šīs aprindas ir pavirzījušās šajā virzienā.

Ž: Vai viņiem tas izdosies?

Andrejs Fursovs: Domāju, ka nē. Pasaule ir pārāk liela un sarežģīta, lai to varētu pārvaldīt tikai no viena centra. Tas ir pirmkārt. Otrkārt pasaules elites augšgals nav vienots. Klani konkurē viens ar otru un ir jau skaidrs ka postkapitālistiskajā pasaulē visiem līdzšinējajiem klaniem vietas nebūs. Protams, pirmā desmita Ģimenes gan jau ka vienosies. Tomēr pasaules valdības izveidošanai ar to vien nepietiek. Pie tam, viņi sev kā uzdevumu stāda arī ko citu: planētas iedzīvotāju skaita samazināšanu no 7 uz 2 miljardiem [tas ir – 5 miljardu cilvēku slepkavību]; planētas atbrīvošanu ar karu, epidēmiju un bada palīdzību; lielāko daļu atlikušo iedzīvotāju čipizāciju; standartizēt un nonivilēt nacionālās kultūras; iznīcināt esošo izglītības sistēmu un visu veidu identitātes – nacionālo, ģimenes, rasu, dzimuma un pat cilvēku kā sugas (ar pēdējo nodarbojas transhumānisti). Rietumvalstīs identitātes iznīcināšana norit pilnā sparā. Bet ir jau vēl arī Krievija, Ķīna, Indija, Islāma pasaule, Latīņamerika, kur visas šīs lietiņas neies cauri un kur šāda civilizācijas pašnāvība Rietumvalstu garā, kas ar ASV priekšgalā strauji traucas pretī Vēstures bezdibenim, nav iespējama. Šai ziņā ir jāatzīmē, ka aiz pašreizējā Krievijas un ASV-Ukrainas konflikta bez daudz kā cita stāv arī divas nākotnes ainas, divi Projekti, divas pasaules kārtības: cilvēciska un anticilvēciska. Jo tieši Krievijas Federācija ar savu kodolpotenciālu joprojām nodrošina pasaulē noteiktu Līdzsvaru, kas kalpo kā BRIKS valstu militārais vairogs. Bet tā ir atsevišķa tēma.

Ž: Un kā paliek ar t.s.”zelta miljardu?

Andrejs Fursovs: Gadus 30-40 tpakaļ bija doma, ka Ziemeļu (ASV, Rietumeiropas) iedzīvotāji ieslēgsies sava veida cietoksnī „Ziemeļi” (abās okeāna pusēs) un no turienes valdīs pār pasauli. Tomēr neoliberālā kontrrevolūcija 1980.-2000-ajos gados ar savu maniakālo dzīšanos pēc maksimālas peļņas uzlika treknu krustu uz „zelta miljarda” koncepciju tā sākotnējajā iecerē. Dolārs aptumšoja prātu un uz Ziemeļiem, nolūkā iegūt visrspeļņu no lētā darbaspēka ekspluatācijas, palaida Dienvidu ļaužu masas: latīņamerikāņus ASV, afrikāņus, arābus, turkus Rietumeiropā. Pašreiz Dienvidi ir spēcīgi iesakņojušies Ziemeļos, kur tādēļ radās visasākās pretrunas, kas var novest līdz sociālam „sprādzienam”. No vienas puses Rietumos ir novecojusi, ne nebaga, skaitliski mazumā ejoša, dekristianizēta iedzīvotāju grupa, kuras ievērojama daļa ir pagrimusi izvirtībās (narkomānija, homoseksuālisms). No otras puses – jauna, nabadzīga, sociāli saniknota, orientēta uz ģimeniskām vērtībām musulmaņu (Ziemeļamerikā – latīņamerikāņi – katoļi) iedzīvotāju grupa. Agri vai vēlu starp šiem diviem „blokiem” radīsies ļeņiniskais jautājums „kurš kuru” un sāksies „lielās medības”. Un tad no „zelta miljarda” pāri paliks tikai „zelta miljoni”, kuri centīsies dzīvot vai nu nepieejamos peldošos cietokšņos vai nu kalnu cietokšņos vai arī kaut kur citur. „Zelta miljards” kā pasaules elites augstāko slāņu stratēģija jau ir pagātne.

Ž: Citi konspirologi visus pēdējo laiku pasaules notikumus, līdz pat pilsoņu karam Ukrainā, izskaidro ar Rotšildu un Rokfelleru klanu savstarpējo cīņu. Kurš uzvarēšot, tas it kā valdīšot pār pasauli!

Andrejs Fursovs: Tik tiešām pēdējā laikā aktīvi tiek izplatīta „Rotšildu – Rokfelleru” konkurences līnija. Šāda konkurence tik tiešām eksistē un tai bija ļoti liela nozīme XX gadsimtā, kad tā kā sarkans diedziņš caurvija nozīmīgākos notikumus, tai skaitā abus pasaules karus, kuros „uzvarēja” Rokfelleri. Interesanti, ka šī konkurence šādā formā radās Krievijas impērijā – Baku naftas atradnēs. Tur Rokfelleri „sponsorēja” strādnieku streikus Rotšildu ietekmes „zonā”. Bet organizēja šos streikus Ivana Fioļetova (1884-1918) boļševiku grupa, kuras aktīvs dalībnieks bija Koba – Staļins. Krievijas impērija ar tās Baku naftu, precīzāk sakot tās rietumu īpašnieki, XX gadsimta sākumā bija galvenais konkurents Rokfelleru „Standart Oil”. 1917.gada revolūcijas rezultātā „Standart Oil” (jeb precīzāk korporāciju klāsteris, kurās to formāli sadalīja) kļuva par absolūtu līderi. Rotšildi „ienāca” PSRS tikai pēc Staļina nāves, lai gan ar kompānijām, kuras ir cieši saistītas ar tiem (piemēram, Opengeimeru „De Beers”), PSRS uzturēja kontaktus. Ar Rokfelleriem 1930-o gadu pirmajā pusē PSRS strādāja visai aktīvi, tomēr pēc Džona Rokfellera vecākā (1839-1937) nāves šīs sadarbības intensitāte samazinājās. Nopietna otrreizēja Rokfelleru atnākšana uz PSRS (kopā ar Varburgiem) notika 1973.gadā un gandrīz sakrita ar Jurija Andopova (1914-1984) kļūšanu par Politbiroja locekli.

Ž: Interesanti! Bet kā ir ar šodienas Rotšildu un Rokfelleru cīņu?

Andrejs Fursovs: Te viss ir sarežģītāk. Pirmkārt, bez cīņas, eksistē arī sadarbība: šie abi klani ir pārstāvēti gandrīz visās puslīdz nopietnās slēgtajās struktūrās, lai gan, kas attiecas uz jautājumu par vispasaules valūtu, tad šī pretruna viņu starpā uz doto brīdi ir nesamierināma. Otrkārt, pasaules elites augšējais slānis neaprobežojas tikai ar Rotšildiem un Rokfelleriem, ir taču arī Londonas Sitija, Vatikāns, arābu un austrumāzijas „nami”, nerunājot nemaz par klanu, lielvalstu un korporāciju simbiozi, kas ievērojami sarežģīj kopainu. Visbeidzot treškārt, kaut kas man liek domāt, ka līdzīgi kā ar „labējajiem” un „kreisajiem” manipulēja vienas un tās pašas grupas, arī pāris „Rotšildi – Rokfelleri” ir no tās pašas sērijas.

Ž: Varbū to dara kāds, kurš ir bagātāks par viņiem?

Andrejs Fursovs: Šis kāds vai kādi ne obligāti ir bagātāki. Nauda ir tikai varas funkcija, kuras pamatā ir kāda ideju sistēma – vai nu laicīgu, vai, visbiežāk, okultu. Informācija un enerģija ir nozīmīgāka par lietām, un metafizika par fiziku. Sapienti sat [Gudrajam pietiek].

Ž: Daudzi uzskata, ka pasauli pārvalda masoni. Tie ir viņi, kuri it kā nogalināja Pēteri III, organizēja Oktobra revolūciju un pēc tam sagrāva PSRS. Viņi it kā pārvalda pasauli.

Andrejs Fursovs: Nu, ko, masoniem tik tiešām bija nozīmīga loma, jo īpaši XVIII – XIX gadsimtos. „Brīvie mūrnieki” izaudzināja to cilvēcisko materiālu, kuram bija izšķirošā loma revolūciju laikmetā Rietumos 1789. – 1848.gados un kurš nokļuva pie varas. Tomēr masonu valstiskošanās radīja virkni problēmu. Sākot ar XIX gadsimta beigām radās nepieciešamība pēc jaunām pārnacionālo slēgto struktūru formām, kuras ir adekvātas un atbilst jaunā laikmetavispasaules cīņām par varu, informāciju un resursiem. Runa ir par „Grupu” (jeb biedrību „Mēs”), kuru radīja Sesils Rods (1853-1902), bet attīstīja Alfrēds Milners (1854-1925), kā arī citām struktūrām. Masonus neviens neatcēla, viņi turpināja spēlēt nozīmīgu un brīžiem pat izšķirošo lomu, bet viņi pārstāja būt par vienīgo un dominējošo konspiratīvo struktūru. Tā, piemēram, krievu revolūcijas laikā masonu loža „Lielie Francijas Austrumi” darbojās ļoti aktīvi (caur Krievijas pagaidu valdības vadītāju Aleksandru Kerenski (1884-1970), kurš dažu mēnešu laikā pilnībā sagrāva valsti un tās armiju, atstājot saviem pēcnācējiem (boļševikiem) pilnībā sasistu sili), tomēr bija arī citi spēki, kuri bija saistīti ar Lielbritānijas izlūkdienestu, Rokfelleriem, amerikāņiem, Vācijas ģenerālštābu un, protams arī Krievijas impērijas pretizlūkošanas struktūrām, kuras ”lika” uz impēriski noskaņotajiem boļševikiem. Vidējais šo spēku darbības rezultāts ir Oktobra revolūcija Krievijā 1917.gadā. Pēc Otrā pasaules kara radās nepieciešamība jaunā slēgtu struktūru „paaudzē” un tā radās: Martina Bormana (1900-1945) „Ceturtais reihs”, Bilderbergas klubs, Romas klubs, Trīspusējā komisija… Daudzi šo struktūru biedri palika arī masoni, ilumināti, bnaibritieši utt., bet šīs struktūras bija principiāli jaunas, kuras bija orientētas uz jaunajiem uzdevumiem.

Ž: Bet kā ir ar vispasaules ebreju sazvērastību, kam tic pietiekami daudz cilvēku?

Andrejs Fursovs: Leģendas par „vispasaules ebreju sazvērestību” pamatā (šīs leģendas attīstībā liela nozīme bija skotu rituāla masoniem) ir fakts, ka XIX gadsimta vidū ebreji bija ļoti aktīvi finansu sfērā, masu saziņas līdzekļos, zinātnē un lielā mērā ieņēma šajās jomās vadošās pozīcijas. Pat vairāk, tieši ebreju kapitāls XIX – XX gadsimta robežā savienoja Lielbritāniju un ASV, kuras pirms tam simts gadus savā starpā naidojās. Ebreju vispasaules diaspora tik tiešām ir nopietns spēks, bet ne vienīgais. Katram nopietnam spēkam ir savi ilgtermiņa plāni. Šos plānus mēdz saukt par sazvērestību, bet man labāk patīk termins „Projekts”. Pasaules vēsture ir Projektu cīņa, to vidējais rādītājs. Diemžēl Krievijai, izņemot staļinlaikus, nebija sava Projekta.

Ž: Bet slavenais Kominterns? [Komunistiskā internacionāle – starptautiska komunistu organizācija, kuras mērķis bija apvienot strādniekus uz proletāriskā internacionālisma principiem balstītai revolucionārai cīņai par buržuāzijas gāšanu un sociālistiskas sabiedriskas iekārtas nodibināšanu]

Andrejs Fursovs: Kominterns, kuru it kā izformēja 1943.gadā (kopš 1936.gada Staļins uz to virzīja lietas, pārņemot kontroli pār šīs organizācijas aktīviem), nav krievu projekts. Vispār jāsaka, ka „Projektā PSRS” kopš pašiem tā pirmsākumiem tika iemontēti ne mazums sveštautu elementu, kuri realizēja dažādu citu lielvaru un struktūru (vispirmām kārtām slēgtā tipa) intereses. Kā parādīja vēsture, Staļinam izdevās tikai uz laiku apspiest šos elementus, bet pēc viņa nāves tie pakāpeniski reģenerējās. Kopā ar deģenerējušās Padomju nomenklatūras faktoru, tam bija liela nozīme PSRS Projekta likvidācijā (precīzāk sakot Projektu kopuma, kuri tā arī nekļuva par vienotu sistēmu).

Ž: Bet ko Jūs varat pateikt par „reptiļiem”? Šī tēma pašreiz Amerikā ir ļoti populāra, kaut arī pa Krieviju tā arī klīst. Divi nopietni zinātņu doktori mani pilnā nopietnībā gribēja pārliecināt, ka varu uz mūsu planētas ir sagrābuši citplanētieši no planētas Draka vai Nibiru, kuri ir pieņēmuši cilvēcisku veidolu. Visi Rietumu prezidenti esot šādi „reptiļi”. Bet viņus it kā varot atpazīt pēc kaut kādām īpašām pazīmēm. Internets ir pārpildīts ar video par šādiem „reptiļiem” Baltajā namā u.c.

Andrejs Fursovs: Man patīk zinātniskā fantastika un fentezi. Tomēr versiju, ko ir „palaidis” amerikāņu rakstnieks Deivids von Aiks (1952), komentēt es negribu. Domāju, ka šādas versijas tiek izplatītas apzināti, lai novērstu uzmanību no reālām slepenām vadības struktūrām, kā arī lai sakompromitētu pašu slēpto vēsturisko procesu mehānismu meklēšanas procesu kopumā, ieskaitot vissenāko vēsturi un cilvēka rašanos.

Ž: Tad parunāsim par pilnīgi reālām struktūrām, piemēram, Bildenbergas klubu. Daudzi tieši to sauc par reālo pasaules valdību. Reizi gadā augstu stāvošie šī kluba locekļi sanāk kopā kādā no Rokfellera vai Rotšilda viesnīcām un aiz slēgtām durvīm apspriež cilvēces problēmas un pieņem kaut kādus lēmumus.

Andrejs Fursovs: Reālā vara ir slepena vara. Bet Bildenberga klubs ir visu acu priekšā, viņiem tagad pat sava interneta mājas lapa ir parādījusies. Bildenbergas klubs ir pasaules elites augstāko slāņu fasādorganizācija. Klubs tika izveidots 1954.gadā ar mērķi samierināt vecās Eiropas elites: gan to, kura atbalstīja Hitleru („gibelīnu līnija”), gan arī to, kura cīnījas pret hitleriešiem („gvelfu līnija”) kopā ar anglosakšiem. Mērķis – integrēt šos elementus jaunajā Eiropas Savienības Projektā. Šodien „bildenbergi” apspriež tos jautājumus, kuri tiek formulēti reāli slēgtā, bieži neformālā režīmā.

Ž: Decembrī ir gaidāma bēdīga gadskārta: 25 gadi kopš „vēsturiskās” Buša un Gorbačova tikšanās Maltā. Formāli tā kļuva par „aukstā kara” beigām. Faktiski Gorbačovs un viņa komanda pilnībā nodeva Rietumiem PSRS un visu sociālistisko bloku. Pēc tam sabruka PSRS. Nodevības vieta visdrīzāk nebija izvēlēta nejauši: sala, kura bija varenā Maltas ordeņa mītnesvieta. Uz miglainām aizdomām vedina arī divi galvenie XXI gadsimta sākuma bestselleri, kurus vispasaules mērogā ir izreklamējuši pietiekami ietekmīgi spēki. Dena Brauna „Da Viņči kods” stāsta par templiešu ordeni un „Opus Dei”. Džoanas Rolingsas sāga par Hariju Poteru atklāti reklamē hospitāliešu ordeni [Maltas ordenis, pilnā nosaukumā – Neatkarīgais Hospitālais Militārais Svētā Jeruzalemes Jāņa, Rodas un Maltas ordenis, dibināts 1080.gadā Jeruzālemē; vairākus gadsimtus bāzējās Maltas salā no kuras, līdzīgi kā no lielākās daļas Eiropas tika Napaleona padzīts]. Ir tāds uzskats, ka tieši ordeņi, kuri ir dibināti vairākus gadsimtus atpakaļ, slepeni nosaka pasaules attīstību.

Andrejs Fursovs: Nevis virza, bet gan cenšas virzīt. Pie tam, gan konfliktā viens ar otru, gan arī cīņā ar anglosakšiem. Jaunā Romas pāvesta -jezuīta pieņemtais vārds „Francisks” ir sava veida simbolisks samierinošs gājiens starp izseniem pretiniekiem ( jezuītu un franciskāņu oredeņiem) jaunu briesmu (anglosakšu) priekšā. Šo abu ordeņu sabiedrotais ir Maltas ordenis, kura izsena specializācija ir būt par starpnieku starp Vatikānu no vienas puses un anglosakšu specdienestiem (CIP, MI6) no otras puses. Maltas ordenis ir sistēmas „Vatikāns” sastāvdaļa. Jā, sociālistiskās nometnes un PSRS nodošana amerikāņiem un pārnacionālām struktūrām Buša vecākā personā notika Maltā, bet atlidoja Gorbačovs uz Maltu pēc tikšanās ar Romas pāvestu Jāni Pāvilu II, kurš jau bija svētījis šo nodevību. Hierarhija te ir acīmredzama.

PSRS un ASV Maltas tikšanās 1988.gadā

PSRS un ASV Maltas tikšanās 1989.gadā

Mēģinājumi pārliecināt cilvēkus, ka tikai kāda viena slēgtā struktūra – „bildenbergi”, maltieši, masoni, rotšildrokfelleri utt. vieni paši pārvalda pasauli, ved prom no reālo pasaules pārvaldes mehānismu sapratnes. Tādā veidā kopējais vadības Tīkls tiek nomainīts ar kādu vienu tā elementu.

Vēl viens piemērs, veselu struktūru (korporāciju, banku) noslēpšana aiz konkrētām personām vai partijām. Tā nacionāl-sociālismu mums pasniedz kā NSDAP un Hitlera & Co veidojumu. Patiesībā nacionāl-sociālisma un Projekta „Trešais reihs” radītāji bija pirmām kārtām anglo-amerikāņu baņķieri un rūpnieki, „I.G. FarbenindustrieAG” tipa korporācijas. Sīkāk par to kā šīs struktūras radīja pirmo Eiropas Savienības formu var izlasīt interesantā Dmitrija Peretolčina grāmatā „Pasaules kari un pasaules elites” (Дмитрий Перетолчин. Мировые войны и мировые элиты).

Ž: Ko Jūs vēl ieteiktu par šīm tēmām izlasīt?

Andrejs Fursovs: Aleksandra Ševjakina (Александр Шевякин) darbus par to, kā tika sagrauta PSRS, Aleksandru Ostrovski par Staļinu (Александр Островский “Кто стоял за спиной Сталина?”) un Vladimiru Pavļenko (Владимир Павленко) par Romas klubu. Šie trīs autori ir lieliski. Vēl ļoti iesaku Oļega Markejeva (Олег Маркеев) un Aleksandra Geras (Александр Гера) romānus, kuri paplašina redzesloku un noskaidro pasaules kopainu. Starp citu gan Markejevs, gan Gera gāja bojā visai mīklainos apstākļos…

Ž: Visbeidzot pēdējais jautājums: Kas mūs sagaida? Vai pasaules valdības organizētāji uzvarēs?

Diez vai. Ir klanu, etnocivilizācijas un joprojām arī valstu intereses, kuras ir grūti salāgot. Lai ķīnieši vai musulmaņi piekristu pasaules valdībai?! Un krievi arī patiesībā nepiekritīs. Reāla ir slēgto pārnacionālo struktūru skaita samazināšana, katra no kurām kontrolēs savu makroreģionālo bloku. Bet tas ir visai tālu no reālas pasaules valdības. Pie tam apstākļos, kad „pasaule brūk” (un kapitālistiskā pasaule patiešām brūk) glābjas, lai gan ne pa vienam, tomēr baros. Mūs sagaida dažādu šāda veida „baru” savstarpējās cīņas. Gan vecu, pavisam vecu, gan arī salīdzinoši pavisam jaunu. Slepenās organizācijas, reiz radušās, parasti nepazūd, bet gan transformējas. Tas attiecas arī uz veco Tuvo Austrumu priesteru organizācijām, Triādām, templiešiem, masoniem, iluminātiem, anglosakšu klubiem, Kominternu, Ceturto reihu un daudzām citām. Viela (cilvēki), enerģija (nauda) un informācija (idejas) apvienojušās iegūst pārcilvēcisku, pārsociālu kvalitāti un sāk eksistēt pašas par sevi, rūpīgi sargājot sevi, savas robežas un pārliecinot pārējo pasauli, ka viņi kā organizācija patiesībā nepastāv. Cita lieta, ka ar laiku tās transformējas un iegūst jaunas formas („čūska” nomet veco ādu un kož sev astē), veido dīvainas attiecības viena ar otru un ar fasādorganiozācijām. Tomēr pienāk diena, kad krīzes apstākļos tuvojas izšķirošā kauja par Rītdienu, un slēgtās struktūras parādās atklātībā vai arī ļauj sevi manīt. Domāju ar to ir saistīts straujais informācijas pieaugums par slepenām organizācijām. Rītdiena nāk un uzvarēs tas, kurš „paņems” pēc iespējas vairāk „trumpju”.

Īsa Andreja Fursova biogrāfija
Dzimis 1951.gadā Maskavas apgabalā karavīra ģimenē. 1973.gadā pabeidza Maskavas Valsts universitātes Āzijas un Āfrikas valstu institūta vēstures un filozofijas fakultāti. 1997.-2006.gadā vadīja paša izveidoto Krievijas valsts humanitāro universitāti, kā arī „Krievu vēsturisko žurnālu”. Pašreiz ir Maskavas humanitārās universitātes krievu centra pētnieks un Sistēm – stratēģiskās analīzes institūta direktors. 2009.gadā tika izvēlēts par Austrijas Starptautiskās zinātņu akadēmijas locekli un kļuva par starptautiskā analītiskā žurnāla „Ģeopolitika” ekspertu padomes locekli. 2010.gadā ir uzņemts Krievijas rakstnieku savienībā, bet kopš 2012.gada ir Izborskas kluba loceklis. Fursovs ir vairāk kā 400 zinātnisko publikāciju, tai skaitā 11 monogrāfiju, autors un viņš ir lasījis lekcijas ASV, Kanādas, Vācijas, Ungārijas, Indijas, Ķīnas un Japānas universitātēs.

Avots:

http://www.kp.ru/daily/26285.7/3162521/

http://andreyfursov.ru/news/pochti_polovina_rossijan_verit_chto_nami_upravljajut_masony_i_reptiloidy/2014-09-23-367

Informācijas aģentūra
/07.10.2014/

Posted in Kat.: Specdienesti, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Lēnām pār tiltu, draugs!

00397_Baltu_klubsValsts ir Cilvēku sadarbības organizācijas mehānisms, kurā caur tās institūcijām Cilvēki sakārto savas attiecības dažādās dzīves jomās. Kad Cilvēki grib dzīvot kopā savstarpējo attiecību kārtībā, tad to sakārtošanai viņi sanāk kopā un nolemj, ka to darīs noteiktā kārtībā un šīs kārtības uzturēšanai viņi par to arī vienojas, izveido tam attiecīgās institūcijas un deleģē tām savu varu.

Valsts, valsts vara, valsts esamība nāk no Cilvēku gribas tādu valsti radīt, uzturēt un būt tajā. To sauc par tiesībām uz pašnoteikšanos. Šīs pašas tiesības izmanto vīrietis un sieviete, kad paši pēc savas gribas iekārto savu attiecību kārtību tā, ka turpmāk dzīvo kopā, laiž pasaulē bērnus un to sauc par ģimeni. Kā tie divi nolemj, tā, brālīt, viņiem arī ir! Tā ir viņu valsts – tāpēc nevienam nebūs jaukties viņu iekšējās lietās (ko domas – debesis – ir vienojušas, to Cilvēkiem nebūs šķirt). Tātad, valsts nav kaut kas pāri Cilvēkam stāvošs. Valsti veido (arī pārveido, ja vēlas) Cilvēki. Tāpēc ir dabiskas valstis un mākslīgi valstiski veidojumi.

Dabiskas valstis izveidojas vēsturiskās attīstības gaitā, kādā iet kāda tauta vai nācija. Francija ir dabiska valsts. Vācija ir dabiska valsts. Polija ir dabiska valsts. Krievijas impērija bija dabiska valsts, tāpat Ķīna, ASV un daudzas citas.

Mākslīgi veidojumi ir koloniālās teritorijas un valstis, kuru rašanos noteica ārējie politiskie spēki – citi Cilvēki, kuri nav šo valstu iedzīvotāji. Tādas ir gandrīz visas Āfrikas un Balkānu valstis Eiropā, kur to robežas noteica valstis iekarotājas vai valstis uzvarētājas. Arī Ukraina ir tāda – mākslīgi veidota valsts. Šīs valstis neatbilst tautu un valstu vēsturiskajai attīstības gaitai.

Latvijas Republika, brālīt, ir mākslīgs veidojums, kuru pēc Pirmā Pasaules kara savās interesēs Krievijas vājināšanai izveidoja Lielbritānija. Krievijas impērijas graušana (tāpat kā jebkuras spēcīgas valsts vājināšana) ietilpa tālejošos un ilgstošos anglosakšu ārpolitiskajos mērķos. Tāpēc jau 19.gadsimtā tika inspirēta jaunlatviešu kustība, kurā sākās runas par sevišķo latviskumu (tam dieviņus piemeklēja no Simona – Grūnava hronikas, kurus tagad visā nopietnībā aprituālo – par pielūgšanu to pat nevar saukt – „dievturi”). Pēc Pirmā Pasaules kara angļu aģenti savāca aktīvu un iedrošinātu Cilvēku grupu, kuri kopā sanākuši teica: „Mēs esam latvieši. Mēs gribam būt kungi šajā zemē. Mēs gribam savu valsti. Mēs pasludinam, ka mums ir sava valsts!” Un tapa Latvijas valsts. Nekāda referenduma par to nebija. Nevienam citam latvietim šie vīri un sievas neko neprasīja par viņu gribu tādu valsti turēt un tajā dzīvot.

Kuru „Saeimu” vēlēja pirmajās Saeimas vēlēšanās? Trešo, tāpēc, ka pirmo un otro (kas pēc būtības tādas bija, tomēr sauca un tehniski veidoja citādi) neviens nevēlēja. Sanāca kopā paši pēc savas gribas veči un pateica: „Mēs esam „Saeima” un mēs te tagad izdosim likumus, tāpēc, ka gribam būt kungi šajā zemē!” Un sāka izdot likumus, un tie tapa par likumiem tāpēc, ka citi tiem (večiem) klausīja. Nebūtu klausījuši, tie par likumiem nebūtu kļuvuši. Būtu tā vien – uz papīrīša uzrakstīti vārdi. Likums ir likums tikai tad, kad visi tam pakļaujas vai to var ar kādu spēku uzspiest citiem. Anglija varēja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarību uzspiest Krievijai tāpēc, ka tajos apstākļos tā bija pārāk vāja un nevarēja šīs tavas teritorijas aizstāvēt – nosargāt.

Tā kā Latvijas Republiku nedibināja uz plašu tautas masu gribas izpauduma (nebija nekādu aptauju, vēlēšanu vai referendumu, un nevarēja būt tāpēc, ka tajā laikā Latvijā bija tāds iedzīvotāju sastāvs tādos apstākļos, ka lielākā daļa iedzīvotāju būtu bijuši pret tādu pasludinājumu, ko pierādīja vēlākie notikumi, kuros šo pasludinājumu vēl ilgi nācās citiem uzspiest – arī ar angļu ieroču spēku), bet uz Cilvēku grupas iniciatīvas pamata pēc Lielbritānijas pamudinājuma, vadībā un aprūpē, kuru vēlāk atzina un tādas esamību respektēja citas valstis (arī Krievija), tad tādā veidā dibinātai Latvijas valstij vēsturiskās attīstības un mūsdienu tiesiskajā izpratnē nekādas leģitimitātes nav. Tas nav vēsturiski fiksēts tautas pašnoteikšanās akts, bet šīs valsts esamības leģitimitāte ir tās atzīšanas vēsturiskajā tradīcijā – tik, cik citas valstis turpina Latviju atzīt par valsti un cik Latvijas iedzīvotāji turpina domāt par to kā par valsti, un uzskatīt sevi par šai valstij piederīgiem. Tas ir – spēks ir radījis tiesības, ko tik ļoti negrib citos gadījumos atzīt šo spēka varu lietojošie rietumi. Par piederīgiem šai valstij sevi atzīst tie, kuri ievēro tās likumus. Likumpārkāpējs sevi šajā valstī – tai piederīgu sevi neatzīst. Līdz ar to Latvijas Republika ir mākslīgs un tradicionāls spēka tiesību radīts valstisks veidojums.

Tieši tāpēc, ka nav bijis tās vēsturiskās attīstības un tāda attīstības ceļa, mākslīga „valsts” nevar to turpināt un ir marionete citu valstu rokās – neīsta, savu neatkarību realizēt un par īstu valsti kļūt nespējīga attiecību sistēma, kurā Cilvēki nav atraduši saprašanās kopsaucēju – savu tikumisko kārtību.

Katrs apvērsums ir antikonstitucionāla darbība, darbība, kura šai valstij pretdabiskā ceļā „nogalina” iepriekšējo valsti – Cilvēku attiecību kārtību, ar mērķi pārkārtot to citā attiecību sistēmā, kura nebūtu iespējama dabisku, likumīgu pārkārtojumu ceļā. Tāpēc katrs apvērsums ir noziegums un tā izdarīšanas rezultātā pie varas nāk noziedznieki. Tāpēc katra godīga Cilvēka pienākums ir pretoties apvērsumam un pielikt pūles tādas valstiskās kārtības uzturēšanai, kurā nevarētu darboties apvērsumu izdarījušie noziedznieki. Tieši to izdarīja Krimā un to dara Novorosijā – pretojas Ukrainā apvērsumu izdarījušajiem spēkiem.

Tad, kad Kijevā notika antikonstitucionāls apvērsums, iepriekšējā valsts beidza pastāvēt, beidza būt tā kārtība, pie kādas turējās Cilvēki, un visi Cilvēki Ukrainā tajā brīdī atgriezās pie saviem pašnoteikšanās tiesību pamatiem, kad tie, kuri grib veidot kādu savu kārtību, nāk kopā un to dara – taisa referendumus un nosaka tālāko savu dzīves kārtību. Krimā izdarīja tieši to un pret to neko iebilst nevar, bet visas tās runas par „zaļajiem cilvēciņiem” ir tikai Krimu zaudējušo noziedznieku un viņu atbalstītāju propagandiska ņaudēšana.

Pārējiem Ukrainas iedzīvotājiem(izņemot Donbasu) nacistiskais apvērsums ar savu ieroču, propagandas un terora spēku uzspiež šodienas dzīves (ne)kārtību Ukrainā, un tas turpināsies tik ilgi, kamēr Cilvēki paši vai vēsturiskās attīstības gaitas notikumi to nemainīs. Arī „Ukraina” ir mākslīgs, tradicionāls spēka varas veidojums. To mākslīgi vairāku gadsimtu gaitā saviem mērķiem veidojuši dažādi ārējie spēki, bet nekad ne pašā „Ukrainā” tās tautas pašnoteikšanās gribā balstīti notikumi – attīstības ceļš. Tāpēc arī „Ukraina” ir viens no savu neatkarību realizēt nespējīgajiem un vienošanos atrast nevarošajiem, dažādās sistēmās dzīvojošajiem mākslīgajiem valstiskajiem veidojumiem, kurš tiecas sabrukt un sadalīties savos pamatelementos, kuri katrs tiecas atgriezties savā dabiskajā vēsturiskajā ceļā un vidē. Katra vardarbība šo elementu saturēšanai ir to mocīšana un noziegums pret šo Cilvēku gribu – viņu paverdzināšana, jo pārkāpj Lielākā Labuma principu un fundamentālo pamatvērtību – Cilvēka Dzīvība tās Cilvēciskajā labklājībā. Tā kā bez Cilvēciskā dzīves labklājības Cilvēka dzīvībai nav vērtības, tad tās valstis, kuras apkaro un pazemina vai laupa citu tautu cilvēciskās dzīves labklājību, ar to pašu tām atņem Cilvēka dzīvības vērtību un devalvē šo vērtību visā pasaulē. Tas ir noziegums pret Cilvēci. Tas ir noziegums pret Dzīvību.

***

Nesen sarunā par Ukrainas notikumu tiesiskajiem aspektiem kāds jurists norādīja uz to, ka, lai cik tas neliktos dīvaini, bet tagad, pēc apvērsuma, tieši Novorosija ir vienīgais leģitīmais tiesību subjekts, kurš var pārstāvēt Ukrainu, un tautas vara Ukrainā varētu leģitimizēties, tās apgabaliem izejot caur referenduma procedūru un pievienojoties Novorosijai. Paradoksāli, bet tas tā ir!

Apvērsuma laikā tika iznīcināta konstitucionālā kārtība Ukrainā. Konstitūcija ir pārstājusi darboties. Tāpēc visi konstitucionālie veidojumi – Rada un ministrijas, visi to izdotie rīkojumi un darbības ir neleģitīmas. Prezidenta vēlēšanas nebija leģitīmas. Porošenko nav prezidents Ukrainā. Porošenko ir viltvārdis, kurš uzdodas par prezidentu. Tāpēc visi viņa parakstītie dokumenti, kuri attiecas uz valsts pārvaldi un starpvalstu attiecībām, nevar būt un nav spēkā. Porošenko parakstam nav juridiskā – konstitucionālā spēka.

Porošenko ir tikai savu vēlētāju sabiedriskais pārstāvis, kuram nav tiesību (pilnvaru) runāt un darboties Ukrainas valsts un ukraiņu vārdā kā prezidentam, kura esamību un pilnvaras nosaka konstitūcija. Ja viņš šādā situācijā runā kā prezidents – tad viņš ir uzurpējis varu un uzstājas kā diktators attiecībā pret visiem tiem, kuru tiesības izdarot apvērsumu ir likvidētas. Savu gribu viņš tiem uzspiež ar sev paklausīga represīvā aparāta palīdzību. Tātad Ukrainā pilnīgi atklāti darbojas Gejropas nacistu spēka vara. Tas ir – Porošenko kā amerikāņu ieliktenis realizē tiešu ASV pārvaldi Ukrainā.

ASV veiktais valsts apvērsums Ukrainā iznīcināja 1991. gada Ukrainu. Ar to zaudēja Krimu. Odesā sadedzināja Ukrainas vienotību federācijas formā. Ar to zaudēja Ukrainu kā vienotu valsti. Donbasā sašāva iespēju kādreiz sākt runāt par upuru un uzbrucēju kopdzīvi vienā valstī uz jelkādiem iepriekšējās valsts pamatiem. Tagad ir jāmaina pamati. Tagad ir jāveido jauna konstitūcija, jaunas institūcijas un pārvaldes formas, jaunas kopdzīves formas sabiedrībā. Tagad ir jāveido jauna Ukraina, jauna valsts, kādas vēl nav bijis.

1991. gada Ukrainas nav un nebūs tāpēc, ka ir zudusi iepriekšējo attiecību sistēma, bet tās vietā ir parādījusies un jau darbojas cita – Maidans – nacisti – snaiperi – Harkova – Odesa – Donbass, kas izslēdz atgriešanos pie iepriekšējās. Jaunā „Ukraina” var leģitimizēties un veidoties secīgu referendumu gaitā, pievienojoties Novorosijai ar tām vecās „Ukrainas” daļām, kuras tur tiktu pieņemtas pēc to attīrīšanas no fašisma, nacisma un ASV (NATO) ietekmes.

***

ASV visai pasaulei prezentē sevi tā: Nakts. Māja, kurā dzīvo liela ģimene – Sievietes, bērni un vairāki (tam apvidum tradicionāli) bruņoti vīrieši. Amerikāņu karavīri iebrūk mājā, tvarsta sievietes un bērnus, bet vīriešus, kuri cenšas aizstāvēt savas mājas pret iebrucējiem, nošauj. Epizode beidzas ar vārdiem: „Misija ir ļoti veiksmīga – civilie nav cietuši!” Amerikāņuprāt Sievietes un bērni nav cietuši. Amerikāņuprāt tas, ka Sievu, māsu, māšu un bērnu acu priekšā nošauj viņu tēvus, vīrus, brāļus un bērnus, šīm mātēm, māsām, sievām un bērniem nekādas ciešanas nesagādā. Bez apgādniekiem un sargiem palikuši, viņi neesot pakļauti ciešanām!

Tad, kad Krievija sūta uz Lugansku humānās kravas autokolonnu, tad NATO valstu darboņi spriedelēja , ko tās vedīs, kāpēc to tik daudz, kāpēc nav piekrautas līdz malām, ko tās vedīs ārā, bet ne ar vienu vārdu neieminējās par Cilvēkiem pilsētā, kuru apšauda smagā artilērija, kurā nav elektrības, ūdens un pārtikas, par Cilvēkiem, kuri gaida autokolonnu, pārtiku, ūdeni un medikamentus! Ne ar vienu vārdu nepiemin to, ka autokolonna nedēļu (!) stāv pie robežas un gaida ukraiņu muitniekus, kuri tā arī neatbrauca apskatīt autokolonnas saturu! Spriedēji ļāva mirt Cilvēkiem Luganskā, bet spriedelēja par to, kas esot aiz ādas Krievijai. Tādas ir tās alianses valstis – arī Latvija! Un jāizdara secinājums – arī tu, brālīt, esi tāds pats! Ir tādas psihiskas saslimšanas, kuru laikā slimnieki neuztver līdzcilvēku ciešanas.

***

Visam dzīvajam ir jāattīstās. Tauta attīstās savā vēsturiskajā ceļā. Kā kokam ir saknes, tā tautai ir ceļa sākuma – tautas izcelsmes mīts.

Katrai dinastijai, katrai tautai ir tās izcelsmes un labo darbu mīts. Antīkie valdnieki un tautas savos senčos lika Dievus un Varoņus, kuriem gribēja līdzināties. Vakareiropa sevi meklēja karaļa Artūra un viņa varoņu pēctečos. Pirmajai Latvijai mēģināja „piepotēt” Burtnieku un Lāčplēsi. Tagad Lāčplēsis ir alus bundžā, Burtniekam būt nav moderni (ASV smalkais tonis ir būt neizglītotam – būt populāram). Īstais latviešu eposs esot „Straumēni” – būt zemniekam, kura sapņu ceļa galā ir tirgus, baznīca un krogs – tieši tādā secībā. Nopelnīt naudu, izsūdzēt grēkus (samaksāt par grēku atlaidi) un iet atpakaļ grēkot.

„Tautu prātu valdnieki” par tautas izcelsmes mītu ceļ „senos prūšus, leišu un latviešu ciltis” ar tā atraugu (no Simona Grūnava hronikas) – dievturiem. Tas ir mīts par savu izcelsmi, kura idealizētajā kodolā slēpjas vikingi – laupītāji visā savā tiešumā, īstumā un ar neapstrīdamu laupītāju morāli, kam pateicoties latvieši esot kardināli un kvalitatīvi pozitīvi atšķirīgi no slāviem, kaut gan krievu, kuri esot slāvi, izcelsmes mītā arī ir tie paši vikingi, un tāpēc nav saprotams, ar ko latviešus radījušie vikingi ir labāki par krievus radījušajiem.

Tad kas bija slāvi? Protams, ka turēšanās pie šī akulturālā izcelsmes mīta nosaka nespēju izstrādāt un noturēt kopīgu ētisko sadarbības satvaru. Protams, ka laupītāju pēcteču daba dzen svešumā laimi, iztiku un labumus meklēt. Mūsdienu latvietis dara to pašu, ko pirms viņa vienmēr savos sirojumos darīja viņa tālie senči – meklēja pārtikušu zemi, kuras labklājību izmantoja par bāzi savai dzīvei. Viņš nav spējīgs tādu bāzi veidot pats.

Turēšanās pie tāda izcelsmes mīta latviešus nākotnē nolemj šī mīta satura projekcijai un darbībai jaunajos apstākļos. Reālā vēsturiskā izcelsme (noziedzīgā vikingu daba) ir diktējusi vēsturisko sabiedrisko procesu gaitu – pārnovadu ķīviņus, kaimiņu savstarpējos laupīšanas sirojumus un konkurējošu viensētniecību kā resursu apsaimniekošanas, darba un sadzīves formu.Vikingu daba izcelsmes mītā tā pārmantotājus nolemj mūžīgam ārējam un iekšējam konfliktam, vajāšanām (laupītājus apkaro) un radoša darba nespējai – radošs darbs ir sadarbības rezultāts, bet laupītājs nav spējīgs sadarboties nekam citam kā vien opozīcijai – laupīšanas sirojumam, kas nedod sabiedriskās un saimnieciskās dzīves pacelšanu augstākā līmenī, nedod sabiedrības attīstību – dabiskas valsts izveidošanos.

Ar to sirojumu un koloniālās politikas sabiedrības atšķiras no vērtību un darba resursu sabiedrībām un to sadarbības rezultātiem, kas vienmēr paceļ tādu sabiedrību augstākā resursu izmantošanas un darba rezultātu, sabiedrisko attiecību līmenī. Tā pati laupītāju – vērtību ražotāju konfliktsituācija ir pamatā slavenajai latviešu īpašībai – latvietis apkaro latvieti, un latviešu nespējai vienoties produktīvā procesā (kur 3 latvieši, tur 5 partijas). Vikingu dabu nesošais izcelsmes mīts nenes kultūras pamatu. Tāda tajā nav, tāpēc tas ir neauglīgs mūlis – „vēja zieds”.

Kultūras pamats ir vienīgais, kas dod attīstības un radošu attiecību potenciālu. Tāds kultūras pamats un attiecību potenciāls ir pirmsvikingu (pirms „senlatviešu”, pirms „senleišu” un pirms „senprūšu”) kultūrā – laikā pirms m.ē. 5. gadsimta. Tāpēc tie, kuri ir spējīgi atbrīvoties no vikingu dabu nesošā „senlatviešu cilšu” izcelsmes mīta un iekļauties pirmsvikingu laiku – druīdu kultūras izcelsmes mītā, iegūst citu sava vēsturiskā attīstības ceļa gaitu – kultūras pamatu, sadarbību un sadarbības rezultātu – attiecību auglību. Tieši to piedāvā Baltu klubs [http://www.baltuklubs.lv/], kad savos darba uzdevumos un attiecību modelī deklarē: Klubs baltiem Cilvēkiem. Dienas darbu un Saules gaismas Cilvēku tikšanās vieta. Baltu klubs neatdarina senatnes priekšmetus, rituālus un sadzīvi. Baltu klubs ceļ gaismā Baltu Druīdu kultūras tradīciju un Garīgo mantojumu.

Kāds mīts (saknes), tāds koks un tādi arī tā augļi – tāda nākotne. Ja par savu senci ņem laupītāju, tad par tādu taisās pats un to iemāca savam bērnam. Starpība starp laupītāju un meistaru, kuru aplaupa laupītājs, ir tajā, ka meistars var atkal sastrādāt nolaupīto un pilnveidojoties kļūt par ko vien vēlas, bet laupītājs nekad nebūs nekas cits, kā vien laupītājs. Visa laupītāja „attīstība” ir laupāmās teritorijas paplašināšanā, cīņā ar citiem „konkurentiem” un laupīšanas „tehnoloģiju” pārveidē. Laupītājs ir riņķa dancī no viena laupījuma uz citu – lielāku. Nozagt – palielīties – iedzert – nozagt – palielīties – iedzert … uz tirgu – uz baznīcu – uz krogu iedzert…

„Tautu prātu valdnieki” to tagad liek par izcelsmes mīta kodolu, ar nodomu atņemt tautām izaugsmes iespēju – padarīt viņas par mūžīga riņķa danča – „pārdoties, aiznest uz baznīcu, noskalot baznīcu, lai varētu pārdoties” vergiem. Tādam izcelsmes mītam, kurā nav pozitīvās morāles un tikuma, nav nekādu pozitīvu izaugsmes cēloņu, un tādēļ to pieņēmušai tautai nav pozitīvās nākotnes – attīstības, un tādēļ tā ar to pašu tiek nolemta iznīcībai. Tāda iznīcība vienmēr tiek saldināta ar „iemidzinošu tabletīti” – papildus izredzētības un sevišķuma mītu.

Kultūra esot cēlusies Latvijā – gājusi uz Indiju, un tad no Indijas izplatījusies pa visu pasauli – un tādā pat garā visos locījumos un variācijās līdz pat „sevišķajam baltiskumam”, „baltiskuma gēnam” un „pasaulē vienīgajām dainām” – līdz „dainu ziedu vītnēm”, ar kurām esot jādodas uz „Gejropu” un tur ar tām jāpušķo tās netīrā netiklības gulta.

Ukraiņiem visā nopietnībā mēģina iestāstīt, ka piramīdas un sfinksa esot ukraiņu roku darbs! Un vispār – visa pasaules kultūra esot cēlusies Ukrainā, kaut gan tās pirmie īstie kņazi un valdnieki esot atkal tie paši no varjagu zemēm atklīdušie vikingi.

Senie Ukri esot Ukraiņu īstie senči. Ukri esot dibinājuši Troju. Ēģiptieši tieši esot cēlušies no Ukriem. Ukru dievs esot RA. Vēl pirms Persiešu-Grieķu kara esot bijis Ukru-Persiešu karš, kurā persiešus sakāvuši ukri. Ukraiņu valoda esot Sanskrita pamatā u.t.t. un tādā garā.

To pašu „tautu prātu valdnieki” iestāsta krieviem. Visa Eiropa esot viena liela senā Krievija un mūs no Romas impērijas šķirot nedaudzi gadsimti, bet visa 2000 gadu vēsture esot mākslīgos vēstījumos pagarināti nedaudzi gadsimti. Zadornovam pat veselai filmiņai par slaveno vikingu – „krievu senču” laikiem naudu iedevuši un lielum lielos „seno laiku” festivālus ar Gejropas atbalstu rīko, tāpat kā Latvijā te notiek ar „viduslaiku restaurācijas” kulta devīzi.

Un ko tad, kungi un dāmas, apdziedat, glorificējat un restaurējat? Viduslaikus – tumsonības, fanātisma, cilvēknīšanas, karu un brutālas, netīras izdzīvošanas tikumu laiku! Tumsas gadsimtus! Pagrimuma laikmetu. Laiku, kāds iestājās pēc zinātnes, kultūras pamatu un Garīgās tikumības iznīcināšanas.

„Prātu valdnieki” šodienas Ukrainai par „Ukrainas” izcelsmes mītu ielikuši Otrā Pasaules kara zaudētāja Hitlera pakalpiņa Banderas mītu par lielo Ukrainu, aiz kura acīmredzami šūpojas Austroungārijas ēzeļa ausis un anglosakšu āža kāja, bet visam pa virsu uzpūsts hitleriski noformēts žīdiskā pārcilvēciskuma izredzētības pūdercukurs. „Tautu prātu valdnieki” vienmēr un visur atrod tādus, kuri atsaucas uz viņu izredzētības, pārākuma un sevišķuma piedāvājumu, kurš esot jārealizē kādā īpašā kārtā kādā vēsturiskā izredzētības vai atriebes misijā. Tā pasaulē nāk Kārļi Lielie, Hitleri un Porošenkas, kuriem apsolīta visu grēku piedošana un veikta Sirdsapziņas amputācija.

Paskatieties uz tiem, kurus Jūs esat ievēlējuši, kuri tagad stāv Latvijas varas nesējos un kurus Jūs atkal šogad ievēlēsiet! Visi viņi ir „tautu prātu valdnieku” saposti, safrizēti un sačubināti! Palūkojiet tur, kur ir Cilvēka Sirdsapziņa – tur viņiem ir tukšums…

Tāds pats tukšums ir „Maidana varoņos”, kuri nacistu sveicienā uzgavilē saviem Trešā Reiha laiku varoņiem – slepkavām, par kuru zvērībām mulsa pat vācieši. Ar viņiem var līdzināties tikai žīdu bībeles varoņi, kuri esot izkāvuši visus pilsētas iedzīvotājus līdz ar visiem suņiem, aitām, kazām un putniem! (Tas, ko viņi tagad dara Doņeckā un Luganskā!)

To tukšumu Jūs atradīsiet visā „labajā sektorā”, „nacionālajā gvardē”, visos savos ministros un Gejrosavienības līderos. Paskatieties miglaini žulgainajās Merkeles, Barozu, Van Rompeja acīs un tukšajā Kamerona, Rasmusena, Vairiņas, Straujumas un Rinkēviča skatienā. Cilvēki ar amputētu Sirdsapziņu – savu tautu negods un sodība – tie, kas vienlaicīgi ir tautas slimības aina un soģi. Tie, kuri par saviem izcelsmes varoņiem liek slepkavas un laupītājus, tam nolemj sevi. Tie, kuri sava ceļa sākumā liek morāli nepilnvērtīgu mītu, kļūst nepilnvērtīgi, un kā tādi – par svešķermeņiem Dabā un vēsturē, tāpēc tos izspļauj kā viena , tā arī otra.

Trešais Reihs un tā „varoņi” ieveda kapos un vēstures mēslainē visus, kuri to tobrīd bija pelnījuši. Tos, kurus nepiebeidza Hitlera „vadonība”, tos Ukrainā piebeigs Jaroša, Porošenko un citu Maidana „varoņu” un „vadoņu” vadībā, bet Gejropā tādiem noteikti nāks kāds vadonis, kuram būs lemts tos visus savest viņu kara kapiņos… tāpat, kā Latvijā savs. Nu, ko Rinkevič, stāsies priekšgalā vai varbūt ir kāds cits gribētājs? Varbūt Vairiņu palaidīsi priekšā?

***

Ar ko tad vadoņi cīnās Ukrainā un kāpēc viņi cieš tādu sakāvi no „teroristu saujiņas, kuru Doņeckā un Luganskā neviens neieredz” (Ukrainas TV un Latvijas mikrofona varoņu stāstiņi kara sākumā)? Kur viņi ņem ieročus? Kāpēc „taisnīgo tautas dusmu” un „moskaļu nažotāju” armija cieš tādu sakāvi no „krievu armijas” (kā to stāsta tagad, kad karš ir zaudēts)?

ASV, Gejropas, Ukrainas un Latvijas meļi stāsta, ka Krievija esot piegādājusi ieročus un ievedusi savu karaspēku Ukrainā. Vai tā ir? Vai ir citi varianti? Ir, ir citi varianti un vairāki! Ir vēsturiskā pieredze, veselais saprāts un konkrētas darbojošās personas.

Kur ņem ieročus? Ļoti vienkārši.

1. Doņeckas un Luganskas apgabalos, tāpat kā visā Ukrainā bija izvietotas armijas daļas, bāzes un noliktavas. Ieroči no tām nāk divos ceļos.

Pirmais ceļš ir tieša armijas daļu rīcībā esošo krājumu iegūšana šīs bāzes ieņemot zemessardzei vai armijas daļām pārejot zemessardzes pusē. Tādu gadījumu bija pietiekami daudz. Armijas daļās bija pietiekami daudz vietējo iedzīvotāju, kuri, protams, negribēja te redzēt „Maidana varoņus” un „nacionālo gvardi”.

Otrais ceļš ir ukraiņu armijas virsnieki. Jau sen zināms – „ja gribi nopirkt tanku, tad sameklē ukraiņu praporščiku!” Armija vienmēr tirgo ieročus. Čečenijas kara laikā Krievijas armija (arī visaugstākajos līmeņos) bagātīgi apgādāja čečenu kaujiniekus. Arvien no Ukrainas pienāk ziņas, ka nacionālo bataljonu vienību komandieriem tiek prasīts parakstīt melīgus aktus par to, ka viņu rīcībā it kā esot bijuši lieli ieroču, munīcijas un bruņu tehnikas daudzumi, kas zaudēti kaujās vai tur izlietoti. Katrā armijā un valstī vienmēr ir tādi, kuriem ir izdevīgs ilgstošs karš.

Kara laikā vienmēr ir pozitīva vēlēšanu programma. Ukrainā uz šo karu tiek būvēta Radas priekšvēlēšanu kampaņa. Arī Latvijā uz Ukrainas kara (krievi nāk!) tiek būvēta Latvijas nodevēju – Gejropā vedēju un jevro ievēsēju priekšvēlēšanu kampaņa. Ja nebūtu šī kara (krievi nāk), tad „Vienotībai” nebūtu nekādu cerību būt „pie šprices”.

NATO pēc PSRS sagrāves vajadzīgs esamības attaisnojums. Afganistāna pierādīja NATO impotenci un tas vairs negrib kauties ar to, no kā var dabūt pa aci un olām, tāpēc ir jārada kāds ienaidnieks, par kuru ir zināms, ka tas visādi centīsies izvairīties no atklātas konfrontācijas. Arī citu, gan idejisku, gan ekonomisku iemeslu dēļ Krievija ir ideāls „partneris” tādam „sparingam” (divcīņai). NATO, tāpat kā katrai tādai armijai, ir vajadzīgs neliels, ierobežots telpā, bet ilgstošs kariņš.

Karš ir izdevīgs tirgus laukums. Karā trenē armiju, virsniekus un specvienības. Karā pārbauda bruņojumu un taktiku. Karā „pazūd” cilvēki. Uz kara fona iespējamas politiskas spēlītes un politiskā kapitāla pelnīšana. Tāds karš veicina agresora ekonomiku, ja agresors ir stagnācijā un parādos, bet upuris ir kreditors (aizdevējs). Milzīgs Krievijas „stabilizācijas” fonds dolāros, zeltā un ASV valsts obligācijās glabājas (ir spiesta turēt – tāda ir kapitulācijas cena) ASV. ASV meklē iemeslu tā sagrābšanas pasludināšanai (kapitulācijas nodevas legalizācijai), tāpat kā tā vienmēr sagrābj visu „slikto” Cilvēku un valstu kapitālus. Parasti tas ir pirmais, ko tās dara, pārejot pie atklāti agresīvas darbības. Tāpēc jau tiek iesākts „sankciju celiņš”, lai to aizvedinātu līdz visiem Krievijas ārzemju aktīviem un naudas resursiem.

Neatdot parādus ir ASV dzīvības vai nāves jautājums, tāpēc tā iznīcina savus kreditorus. Arī Sarkozī iznīcināja savu kreditoru Muammaru Kadafi. Tā viņi vienmēr dara! Neatdots parāds ir noziedznieka labklājības pamats. Neizdari pakalpojumu un neaizdod bagātajam! Turies tālāk no bagātā!

Karš Ukrainas dienvidos apmierina visus ASV, NATO, Ukrainā un Gejropā. Vienīgie, kas no tā cieš, ir tie, kurus karā nogalina, kas paliek bez pajumtes un tiek padzīti bēgļu gaitās. NATO vajag karu, kuru var paplašināt uz Krieviju tā, lai tajā karotu ar ukraiņu rokām un saviem tankiem. Tāpēc samitā pieņēma lēmumu „piedalīties individuāli”, bet ne NATO formātā, kam viņuprāt jāattur Krieviju dot atbildes triecienu NATO valstu teritorijām. Vienīgie, kurus paredzēts ziedot šajā karā, ir ukraiņi un tie „brīvprātīgie” (propagandas apdauzītie brālīši – brašie „bāleliņi”), kuri dosies aizstāvēt „Rietumu ideālus” un „Latvijas neatkarību un drošību” Ukrainā.

2. Ukraiņu armija, ieņemot apgabalu teritoriju, sev veda līdzi lielu daudzumu ieroču un munīcijas. Daudzas noliktavas un kara tehnika kauju gaitā, nacistiem atkāpjoties, trofeju veidā nonāk zemessardzes rokās. „Kijevieši”, tāpat kā Hitlera vermahts, gāja uz vieglu un ātru karu.

Ne velti kara sākumā dienvidu iedzīvotāji lielījās ar savu neapbruņotību, jo bija saskatījušies (apdauzīti ar ) baltiešu nevardarbīgās pretošanās propagandu. Viņiem likās, ka arī te būs tāds pat Maidans kā Kijevā. Pamītiņos, pavicinās karogus, uzrakstīs savas petīcijas un prasības, kuras Kijeva agri vai vēlu akceptēs. Nu pamētās degpudeles, bet tāpat kā Kijevā Janukovičs nelietoja spēku, tāpat te armija un „nacgvarde” tikai pabraukās gar robežām, bet spēku nelietos. Janukovičs taču spēku nelietoja – Gejropa un Amerika to neļāva. Viņi nesaprata, ka tie te nav berkutieši un tas nav Janukovičs. Te ir ASV, NATO un viņu kara peļņas iespējas. Viņi nesaprata, ka NATO vajag karu par katru cenu un šurp atbraukušie ir atbraukuši viņus šaut nost!

Tomēr izrādījās, ka šis karš nebija ne ātrs, ne viegls. Un tāds tas nebija galvenokārt tāpēc, ka „kijevieši” te nebrauca karot, bet slepkavot. Kad slepkavojamie izrādīja pretošanos, tad kijevieši sāka vaimanāt par smagajiem kara apstākļiem, ūdens un pārtikas trūkumu, smagiem sadzīves apstākļiem un nāvējošu pretuguni – visu to, kādos apstākļos karo arī zemessardze, kura par to nesūdzas. Kijeviešu – latviešu glorificētajiem maidanistiem varonība ir sveša. Tāpat kā visiem gejroproduktiem Latvijā un Gejropā. Viņi ir „varoņi” tikai pret tiem, kas nešauj pretī – kā neapbruņotie „Berkuta” vīri un Odesā sadedzinātie.

Ko tad „kijevieši” bija gaidījuši? Vai viņi domāja, ka sēžot dīvānos un mīkstās čībās, graužot cepešus un dzerot šņabi, komfortabli spaidīs ložmetēju mēlītes, un čupām vien apšaus viņiem priekšā karodziņus vicinošus „kolorādus”? Vai viņi domāja, ka arī te viņiem izdosies tas pats, kas Odesā?

Uz Doņecku bija atklāts „frontes tūrisms”. „Īstenie ukraiņi” veselām ģimenēm brauca pie „nacgvardiem” un par noteiktu maksu varēja izšaut no lielgabala, tanka vai mīnmetēja uz kādu „kolorādu” ciematu vai pat ielenkto pilsētu. Tas taču ir tik aizraujoši – iemest glāzīti, paspaidīt partneres pupus un ietriekt lādiņu „moskaļu” mājās! Lai tie „kolorādi” cepas! Attīrīsim mūsu svēto zemi no šiem zemcilvēkiem! Ukrainā jādzīvo tikai augstākās raudzes ukraiņiem! Viss kā Trešajā Reihā!

Uz nacgvardu ķiverēm un formas tērpiem tiek atklāti nēsāti „SS” vienību simboli un kāškrusti. Kāds vēl nacisma darbības fakts būtu jāmeklē?

No demokrātiskās, ar „Gejropas vērtībām” bagātās Gejropas brauca atpūsties uz „krievu” safari – Cilvēku šaušanu sagatavojušies piedzīvojumu meklētāji. Viņi domāja, ka te sastaps ideālus mērķus – pretoties nespējīgus, lēnīgus zemcilvēkus, bet sastapa fašisma uzvarētāju bērnus.

Kad pēc vēsturiskās loģikas neizbēgamības nacistiem izrādīja pienācīgu pretestību, tad vieglā kara meklētāji bēga no frontes veseliem bataljoniem. Esot tādos pat un vēl smagākos apstākļos (viņu ir mazāk un ar vājāku kara tehnikas bāzi) zemessardze tomēr kijeviešus dauza visur, kur vien var tiem piekļūt tiešai kaujai.

„Kijeviešu” armija bēg visur, kur vien sastop pretestību. Kijeviešu armija ir tipiska ASV un NATO morāles un gara iemiesotāja. „Gejropas vērtību” iemiesojums un produkti. Tā uzlido objektiem, kurus nesargā pretgaisa aizsardzība un izrāda sava bruņojuma varenību vājajiem un neapbruņotajiem, bet aizvācas no turienes, kur sastop nopietnu pretestību. ASV – NATO un kamikadzes – ziedošanās ir neiedomājami un nesavienojami jēdzieni. NATO ir varonības pretmets un noliegums. NATO ir gļēvulības un nodevības apoteoze. NATO kareivis vadīs bezpilota slepkavu no sava datora, sēžot drošā kabinetā. NATO labprāt iet izkauties uz „bērnudārzu”.

3. Nevajag aizmirst, ka karš norisinās arī Ukrainas oligarhu starpā. Doņeckas un Luganskas apgabali ir Doņeckas „grupējuma” un oligarha Renata Ahmetova teritorija, bet Dņepropetrovska ir Kolomoiska citadele. Uzbrukums Dienvidukrainai ir Ahmetova īpašumu – rūpnīcu, šahtu, pilsētu, veikalu un infrastruktūru postīšana. Kolomoiskis ir apbruņojis savus bataljonus un raida tos karā postīt konkurenta īpašumu. Dabiski, ka Ahmetovs apgādā sava īpašuma aizstāvjus ar ieročiem un munīciju.

Kāpēc tad tāda „kijeviešu” sakāve un kāpēc „Krievija ir ievedusi savu karaspēku”? Uz pēdējo ir vienkārša atbilde. Kaut kā taču ir jāizskaidro tāda sakāve. Nevar taču teikt, ka ukraiņu „pārcilvēkus” ir sakāvuši (kā teica Porošenko) „kaut kādi tur nelīdzcilvēki” – „moskaļi” un „kolorādi”, kas nav „īsteno” Cilvēku uzmanības vērti, kas esot tikai dubļi pie „īsteno ukraiņu” kurpēm. Nevar taču atzīt, ka jaunā amerikāniskā ukraiņu (de)ģenerācija nav spējīga karot. Nevar taču teikt taisnību.

Ir kauns zaudēt karā ar „nelīdzcilvēkiem”. Nav kauns zaudēt karā ar lielā un spēcīgā „briesmīgā un agresīvā Lāča” armiju. Tāpēc Ukrainā esot iebrukusi Krievija ar savām tanku divīzijām un kājnieku pulkiem. Tāpēc avīzēs rāda „pierādījumus” – satelītuzņēmumus no attāliem Krievijas rajoniem (Psaki kundze stāstīja, ka 1000 km attālā Astrahaņa turpat Ukrainā vien esot. Psaki kundzei Ukraina jau ir līdz Urāliem un Volga ir izsena ukraiņu upe…) un bildītes no videospēlēm. Krievijas teritorijā izvietotā karaspēka bildītes uzdod par fotogrāfijām no Ukrainas.

Interesanti, kā satelītattēlos Kijevas tankus var atšķirt no tādiem pat zemessardzes tankiem? Abas puses taču karo ar vienādu tehniku! Tai pat laikā, kad valsts departaments Vašingtonā paziņoja, ka ASV nav nekādu drošu pierādījumu (tikai ukraiņu stāsti) par Krievijas armijas klātbūtni Ukrainā, Obama Tallinā blēja dziesmiņu par Krievijas agresiju Ukrainā. Tātad prezidents drīkst visu – arī melot, ko nedrīkst valsts departaments, jo tā izteikumi ir vairāk vai mazāk oficiāli paziņojumi, bet ASV prezidenta runas ir tikai politiķa pļāpāšana – vārdi, no kuriem var arī atteikties nākamajā dienā, kā to izdarīja Olands paziņojumā par „Mistrāliem”.

Tātad, kāpēc pēkšņi tādas radikālas izmaiņas kara gaitā? Kā zināms, tad armijas panākumi ir tās vadības prasmes rezultāts. Armija, kuru nevada, kaujā cieš sakāvi pat tad, ja tā ir labāk bruņota un lielāka skaitā. Tad, lūk – visu „nacgvardes” un armijas daļu kareivji sāka sūdzēties, ka komandieri viņus pametuši likteņa varā. Nepienāk lūgtā palīdzība, bet viņu pozīciju koordinātes nonāk zemessardzes artilēristu rokās. Ģenerāļi sola, bet neko nedara. Armiju pārstāj vadīt… Tam taču, brālīt, ir kāds iemesls? Ir gan… ar svītrām un zvaigznēm!

Kā tev, brālīt, šķiet, kad tu, valsts darbā strādājot, esi „valsts”, bet kad „Cilvēks”? „Valsts” tu esi darba laikā (arī komandējumā), kad izpildi savus amata pienākumus – to, ko tev ir uzticējuši darīt un par ko tev maksā algu. „Cilvēks” tu esi pēc darba laika, kad dari to, kas pašam prātā ienāk un par savu naudu.

Kā tev šķiet, brālīt, vai ģenerāļa un viņa virsnieku atrašanās kādā vietā, savas pavēlniecības un valdības rīkojumu izpilde un armijas komandēšana, par ko viņiem tiek maksāta alga, ir šīs valsts atrašanās tur, kur ir ģenerālis un viņa virsnieki? Vai tas, ka kāds ģenerālis, savas valdības rīkojumus pildot, komandē kādu armiju, norāda uz to, ka šī armija ir ģenerālim rīkojumus dodošās valsts valdības armija? Lietu loģika saka, ka – jā! Tā tas ir. Un tālāk: Vai tas, ka kāds ASV ģenerālis (Ki Rendi Alens) un viņa 180 virsnieki komandē „kijeviešu” armiju Donbasa iedzīvotāju iznīcināšanai nozīmē to, ka tā ir ASV armija un rīkojas ASV valdības uzdevumā un interesēs? Lietu loģika saka, ka – jā! Te tev nu, brālīt, krievu iebrukums Ukrainā!

Bet laiks iet, karā visādi gadās un 29. jūlijā ģenerāļa štāba kolonnai uzbrūk kāda nejauši savās darīšanās garāmejoša specvienība (visādi gadās) un smagi ievaino ģenerāli Ki Rendiju Alenu un nošauj sešus no viņa virsniekiem. Tāpat nejauši gadās, ka šīs pašas vienības snaiperi, neuzmanīgi apejoties ar šaujamieročiem (kam gan negadās), tajā pat nedēļā nošauj vēl 4 ģenerāļa virsniekus (vienu pat peldēšanās laikā Mariupoles pludmalē), bet par šo gadījumu zinošs krievu virsnieks kādā Gejropas valstu tādu pat speciālistu sarīkotā draudzīgā kokteiļvakarā pajoko, ka tāda specvienība mēneša laikā varētu apšaut visus amerikāņu ģenerāļa Ki Rendola Alena virsniekus. Joks ir tas, ka šie 180 ASV virsnieki ir ASV labākie šajā jomā un speciāli apmācīti tādu neoficiālu karu veikšanai svešā teritorijā. Pentagonā pakasīja aiz auss, padomāja, padomāja, un izdomāja…

Un tā – valsts sekretārs Džons Kerijs sarunā ar Maskavu nāk klajā ar paziņojumu, ka „balstoties uz Porošenko miera plānu”, „kijevieši” esot gatavi (gribot) noslēgt pamieru ar Donbasiešiem. Bet kā tu, brālīt, noslēgsi pamieru ar kaut kādiem tur „nelīdzcilvēkiem”, kurus neviens nemīl, un kāpēc tad būtu vajadzīgs pamiers, ja karā viss iet labi un uz priekšu tik vien, uz priekšu tik vien (kā stāsta ukraiņu TV un Latvijas radio)? Tāpēc karš ir jāzaudē! Tāpēc ir jāzaudē karā ar spēcīga pretinieka armiju! Tāpēc notiekot „Krievijas destabilizējoša invāzija” un „agresija” Ukrainā, tāpēc tur esot iebraukušas Krievijas tanku kolonnas! Tāpēc armiju pārstāj vadīt! Pamieru taču nedrīkst prasīt tad, ja frontē viss ir kārtībā! Kaut kā taču tas karš ir jāzaudē, ja tajā šauj nost arī amerikāņu ģenerāļus…

Tas karš pret saujiņu prokrievisku nemiernieku Ukrainā, kuru ASV armija (ASV taču, brālīt!) nevar dažu nedēļu laikā uzvarēt, met ēnu uz ASV vairāk, nekā gadiem ilgs karš Afganistānā. Un šis karš rādījās būt ilgs un pamatīgs. Amerikāņi ar „moskaļiem” nekad vēl nav karojuši…

***

Nu, brālīt, vai galva apskaidrojās? Vai saproti, ka nedrīkst ticēt visam, ko tev TV un radio stāsta, ko politiķi no savām tribīnēm sarunā? Vai saprati, ka rīt viņi var no saviem vārdiem atteikties kā tas jau vairākkārt šovasar ir noticis? Vai saproti, ka nedrīkst kopā ar amerikāni karā iet? Amerikānis tevi nodos vienmēr, tiklīdz viņam pašam briesmas draudēs. Amerikānis par tevi necīnīsies. Amerikānis izdarīs tā, lai tu cīnītos par viņu! Tā, lūk, tās lietiņas stāv! Tāpēc lēmām pār tiltu, draugs! Nepiesakies par kalpu sveša kunga karā! Vēl nav zvanīts, kuros kapos tevi glabās! Nelien pirms laika bedrē! Dzīvo vesels!

P.S.
Tā dzīve, brālīt, ir viena interesanta lieta. Tajā ir visiem acīmredzamais un tas, ko acis un ausis it kā redz, bet prātā tas nekā neiekļaujas un nekā nenonāk līdz roku darbībām. Tas, kas ir pārāk liels tavam prātiņam, tas paliek ārpus Tava sašutuma, dusmām un uzmanības. Tas, kam tavs prātiņš, brālīt, ir par šauru, tevi nesatrauc. Tevi nesatrauc tava prātiņa šaurība, tas, ka ārpus tā paliek tik daudz!

Es tavā vietā (Latvijā), ja būtu tik dezinformēts un slikti zinošs krievu valodu, mazāk satrauktos par to, kāpēc Ukrainā Kijevas šaikas pretinieki paši sadedzinās, paši uzspridzinās, paši apšauda sevi un savas pilsētas, un kāpēc tas notiek tad, kad viņu vietā karo kāds cits, bet palūkotos apkārt un redzētu, ka tu un tava sieviņa pārstājat būt sava „mazuļa” (Cilvēki saka – bērna. Mazuļi ir dzīvniekiem) Tētis un Mamma, bet tiekat pārkvalificēti par sava „mazuļa” aprūpētājiem ar „aprūpes tiesībām”. Jūs tiekat pielīdzināti ikkatram „sociālajam darbiniekam”, kuram tādas tiesības piešķir „pārraudzības institūcija”. Jūs pārstājat būt tie, kuri audzina savu turpinājumu. Jūs tikai „aprūpējat” to, kuru audzina kādi citi savām vajadzībām un savā garā. Jūs esat tikai apaugļojoši, iznēsājoši, ēdinoši, ģērbjoši un sīkumus apgādājoši – „aprūpējoši” organismi, objekti – „aprūpētāji”, kuru vietā var būt citi, un kuri pēc vajadzības var tikt nomainīti ar jebkura skaita un dzimuma citiem aprūpētājiem. Trakākais, ka arī jūsu bērnam to tāpat iemāca tie, kas jūs tā pārkvalificē.

Vai tu esi painteresējies, ko viņi skolās darīs ar tavu bērnu „Cilvēkdrošības programmas” ietvaros? Vai tu tiešām domā, ka dzimumizlaidības iemācīšana nāks par labu tavam bērnam?! Vai tu skaidri zini, kāpēc tavai sieviņai tavam bērnam jāstāsta „ieņemšanas stāsts”? Jūsu bērnus skolās samaitā gan bioloģiski, gan intelektuāli, gan dvēseliski. Ja viņi pieņems to, ko viņiem tur tagad māca, tad viņi nekad nebūs pilnvērtīgi Cilvēki, bet jums par to ne silts, ne auksts! Vai jūs esat normāli?! Un no kurienes nāk tāda darbošanās? Vai no Krievijas? Vai stāsti par Ukrainā notiekošo tevi satrauc vairāk kā tas, kas notiek ar tavu bērnu?

Nu labi, – tev ir vienaldzīga tavu bērnu nākotne, bet tev taču interesē tava miesīgā labklājība. Tu taču katru dienu ne vienu vien reizi ēd. Tev taču nevar būt vienaldzīgs tas, ko tu ēd. No tā ir atkarīga tava fiziskā (un ne tikai, bet arī intelektuālā un emocionālā) labklājība. Tev nevar būt neinteresants tas, ko sauc par pārtikas drošību. Pat suns rūc un kož, ja kāds apdraud viņa bļodiņu.

Pārtikas drošība ir pārtikas trūkuma cēloņu novēršana – tas, ka tev vienmēr būs ko likt galdā. Tā ir krīzes situāciju paredzēšana un apdraudējumu novēršana. Tā ir likumdošana, ar kuru zemi, ražu un pārtikas ražošanas līdzekļus patur valsts un tautas rokās. Tās ir pārtikas rezerves noliktavās un iedzīvotāju mājās, pagrabos, šķūņos un kūtīs – iedzīvotāju spējā apgādāt sevi krīzes situācijā. Tā ir sēklas uzkrājumu radīšana un uzglabāšana pietiekamā krājumā, lai varētu sēt, stādīt un audzēt vairāku neražas gadu laikā. Pārtikas drošība ir spēja sevi pilnībā nodrošināt ar pārtiku un izvairīties no apdraudējumu ietekmes.

ASV ir tāds kantoris, ko sauc par Pentagonu. Pentagons ir kara rīkošanas kantoris. Kari ir dažādi. Ir tādi, kuros šauj, ir tādi, kuros apstulbina tiktāl, ka tētukiem vairs neinteresē viņu bērnu liktenis, ir tādi kari, kuros pretinieku indē vai vienkārši nomērdē badā. Pentagons ir radījis firmas (tai skaitā Monsanto), kuras izpilda ASV plānu pārtikas drošības apdraudējuma frontē. Tādus kā tevi visvieglāk paverdzināt apdraudot viņu bļodiņas. ASV apkaro zemju un valstu pārtikas drošību.

Pasaulē bija divas dabisko augu sēklu bankas. Tajās glabājās sēklas gadījumam, ja notiktu kāda liela mēroga katastrofa un vajadzētu atjaunot augu valsti. Viena banka ir Norvēģijā kalnu ledāju zonā, otra bija Irākā – sausajā tuksneša klimatā. To „tuksneša vētras” operācijas – ASV iebrukuma Irākā laikā iznīcināja koalīcija – ASV, Lielbritānija un Polija. Šīs sēklu bankas iznīcināšana ir īstais iemesls, kādēļ ASV iebruka Irākā – tas bija solis uz pasaules kundzību GMO izplatīšanas ceļā. Ja nav sēklu banku, tad GMO agrāk vai vēlāk iekaro pasauli un padara to atkarīgu no Pentagona izveidotajām firmām. Ja ir sēklu bankas, tad tādas kundzības ieviešana ir apdraudēta. Tāpēc ASV iznīcināja objektu, kurš stāv ceļā ASV plāniem par pasaules kundzību.

ASV algotie iztapoņas pilnām mutēm stāsta par ģenētiski modificēto organismu nekaitīgumu un visādiem labumiem, kādi no tiem nākot, par to, ka ar tiem paēdināšot bada cietējus (tās ir sevišķas biznesa shēmas, caur kurām ASV aplaupa tos pašus bada cietējus) un cik tie esot visādos veidos labi. „Attīstītajās” valstīs ir pārtikas ražošanas pārprodukcija. Līdz 50% saražotā nonāk izgāztuvēs. Tagad pat – Zviedrijā sarīkos „tomātu karu”, lai izšķaidītu lieko tomātu ražu, bet tos nedos tiem, kas dzīvo trūkumā. (Es gribu, lai tie, kas tajā piedalīsies, piedzīvo badu!)

ASV algotņi visiem stāsta, ka ģenētiski modificētie produkti esot nekaitīgi. Tomēr tie izspiež normālos organismus, bet paši ir neauglīgi – to sēklām nav dīgtspējas. Tātad tu uzņem sevī to, kas savā dabā ir neauglīgs – turpinājumu nedodošs.

Kā tevi var turpināt (uzturēt veselībā) tas, kas pats sevi turpināt nevar (kas nav dzīvību turpinošs)? Kas notiks, ja sējas laikā nepienāks tādu sēklu sūtījums? Tu nomirsi badā tāpēc, ka GMO būs izspiedis dabiskos vairoties spējīgos organismus. (GMO ir pretdabiski organismi.) Ar to tev ir atņemta tava pārtikas drošība.

Tev stāsta, ka neesot pētījumu, kuri pierādot GMO kaitīgumu. ASV algotņi tev melo! Tādi pētījumi ir. Tādu pētījumu ir daudz. ASV izmanto savu visaugstāko personu ietekmi (nesen to darīja ASV valsts sekretārs Kerijs), lai piespiestu citu valstu valdības apklusināt zinātniekus, kuri cenšas darīt zināmus savu pētījumu rezultātus. Tādus zinātniekus padzen no darba, izolē no zinātniskās vides un visiem līdzekļiem diskreditē viņus un viņu pētījumus, ja nevar (bet parasti var) noklusēt pētījumu rezultātus par to, ka GMO ir bīstami un kaitīgi. GMO izraisa audzējus, neauglību un jauna veida slimības.

Painteresējies, ko nozīmē termins „margelons” un kas tā par slimību, kuru sauc par „margelozi”, kuru izraisa GMO organismu saskare ar Cilvēka audiem. Tici man, tu negribi ar to slimot! Tādas briesmas rada ASV! ASV uzspiež GMO pasaulei!

Tu to noteikti esi dzirdējis. Ir tādas atomelektrostacijas. Tās esot lētas enerģijas avots, kurš apdraud visu dzīvo. AES ir bīstamas ar savu sprādzienbīstamību (Černobiļa un Fukušima), piesārņojumu un sekundāro starojumu. Pēdējais ir visbīstamākais – to nekā nevar novērst. Tad, kad sāka būvēt tādas stacijas (militāros mērķos – tur ražo atomieroču izejvielas), tad to konstruktori nosprieda, ka gan jau nākotnē nākošo paaudžu zinātnieki atradīs veidu, kā tikt galā ar sekundāro starojumu.

Bez šī starojuma ir arī radioaktīvo atkritumu problēma. ASV ir nolēmušas Ukrainu izmantot savā atombiznesā. ASV ir izvēlējušās Černobiļu par savu radioaktīvo atkritumu noglabāšanas poligonu. Tur virszemes (!) cisternās glabāšoties augsti radioaktīvi materiāli. Vēl nav projekta, vēl nav aprēķinu, bet celtniecības darbi jau sākušies! ASV likumi aizliedz radioaktīvos atkritumus noglabāt ASV teritorijā, bet ASV labprāt eksportē savu kodoldegvielu uz citām pasaules daļām

Ukrainā esot vajadzīga sava enerģētiskā neatkarība (tad tāpēc viņi par tādu neatkarību tagad tur tā kaujas)! Ukrainai ir atomelektrostacijas. Tajās ir vajadzīga kodoldegviela. Šīs AES cēla padomju inženieri, no padomju materiāliem un saskaņā ar padomju kodolprogrammu – tās kodoldegvielas parametriem (tāpēc degvielu tās AES piegādāja Krievija), bet ASV tagad ir piespiedusi Ukrainu pirkt savu kodoldegvielu, kuras atkritumu ieglabāšanai Černobiļā cels atklātu virszemes glabātavu.

ASV kodoldegviela neder Ukrainā un nekur citur, kā vien ASV AES, bet tā kā atomieroču ražošanas intensitāte ASV ir ļoti augsta, tad tur ir milzīga kodoldegvielas pārprodukcija un ASV meklē vietas, kur varētu to izvietot, vienlaicīgi arī atstājot tur tās atkritumus. Somi un čehi jau to izmēģināja un steidzīgi no tās atteicās. Čehi piedzīvoja baisus brīžus, kas tikai laimīga gadījuma dēļ nebeidzās ar jaunu Černobiļu. Tika smagi bojāts izmēģinājuma reaktors. Tā remonts izmaksāja vairākus simtus miljonus dolāru. Bet Ukraina tagad pilnībā pāriešot uz ASV kodoldegvielu. Tad Ukraina būšot enerģētiski neatkarīga! Tagad tai nebūšot jāpērk kodoldegviela no Krievijas! Tagad to pirkšot no ASV! Tagad tā būšot neatkarība!

Pilnīgi iespējams, ka Jaceņuks, Kļičko un citi naciķi ir tik stulbi, ka neko nesaprot no tā, ko krauj AES reaktoros vai arī ir vienkārši ASV piespiesti to darīt, bet visai Gejropai tas draud ar lielām nepatikšanām. Viena pati Zaporožjes AES ir vairāku Černobiļu vērta!

Nupat Kolomoiskis, kuram ASV ir devusi brīvu rīcību Ukrainas dienvidaustrumos, ir izdomājis „vadāmās atomavārijas” projektu. Viņš grib uzspridzināt Dņeprogesa aizsprostu, lai tā ūdensvilnis nogāztu zemāk esošo hidroelektrostaciju dambju kaskādi, Kijevas ūdenskrātuvi, kurā guļ vairāki miljoni tonnu radioaktīvi piesārņotu dūņu kopš Černobiļas laikiem un ar šo ūdensmasu trieciena spēku izsauktu Zaporožjes AES reaktoru „netīro sprādzienu”, kurš pēc viņa domām piesārņotu visu Krieviju līdz pat Urāliem. Tas ir gadījumā, ja vējš pietiekami ilgi pūš uz Ziemeļaustrumiem, bet ja tas maina virzienu, tad radioaktīvais mākonis nosegs visu Eiropu no Islandes līdz Spānijai! Tādi, brālīt, ir tavi mīļie amerikāņi un viņu šakāļi!

Es atceros kādu Vangas paredzējumu, kurā viņa runā par neapdzīvojamo piesārņoto Eiropu „tad, kad Sīrija būs uz ceļiem”. Tagad ASV ir izperinājusi islamistu bandas Lībijā un Irākā, kuru „apkarošanai” tā taisās bombardēt arī Sīriju. Par to es satrauktos, ja būtu par to informēts.

Jau četrus gadus pēc Otrā Pasaules kara beigām – 1945.gadā ASV panāk „Eksporta kontroles komitejas” radīšanu. Tās mērķis ir kontrolēta sociālistisko valstu ekonomiskās dzīves (labklājības) bremzēšana. Komiteja neļāva eksportēt uz sociālistiskajām valstīm jaunākās tehnoloģijas. Tu, brālīt, PSRS-ā dzīvoji (ja tad jau dzīvoji) zemākā labklājībā ne tāpēc, ka PSRS būtu sliktāka, vājāka vai nepilnvērtīgāka (visas transnacionālās korporācijas kopē sociālistiskās nometnes ekonomisko modeli!), ka tajā būtu kādas tai piemītošas un tāpēc to graujošas problēmas, bet tikai tāpēc, ka tajā laikā, kad PSRS dzīvoja pati saviem spēkiem un vēl palīdzēja citiem, „rietumu brīvā pasaule”, laupot visur un visus kur vien kaut kam tika klāt, nepārtraukti rieba, bremzēja un visādi traucēja dzīvot PSRS iedzīvotājiem.

Rietumiem labumi nāca no laupīšanas un banku kredītu burbuļa uzpūšanas (nākotnes izlaupīšana!), bet ne no tā, ka „rietumu brīvā pasaule” būtu kaut kas principiāli pārāks, labāks un ražīgāks. Rietumi ir agresīvi, bezkaunīgi, nežēlīgi un negodīgi. Tur, kur tu strādāji, viņi tevi traucēja un apzaga. Kā to visu zinot, var slavināt ASV? Vai arī Tu to nezināji? Un, ja Tu to nezini, tad kāpēc Tu nāc strīdēties ar mani, kurš to zin?

***

Un pēdējais, ko gribētu tev, brālīt, teikt – tāpat, kā uz katru lietu ir trīs dažādi skatījumi, tāpat arī katra ziņa izraisa trīs atšķirīgas sajūtas. Tur, kur šakāļi vaimanā un hiēnas gaudo, tur Godīgi Cilvēki priecājas, bet tur, kur Cilvēki bēdājas, tur plēsoņām un maitēdājiem ir dzīres. Tāpēc, tad, kad Latvijas labi ģērbtie kungi un kundzītes izjūt bažas un bailes par krievu agresiju un gaida iebrukumu un okupāciju, tad, godīgi Cilvēki saka: „Suns zina, ko ēdis!”, bet tad, kad vairiņas un diktorīši krustpunktos sašutumā deg par krievu tankiem Ukrainā, tad Godīgi Cilvēki saprot, ka „ahā, mūsējie savējiem tomēr palīdz!”

Tad, kad „nacgvardi” brēc par tanku trūkumu un smagajiem zaudējumiem, ģenerāļu nodevību, tad Godīgs Cilvēks saka: „Tā jums maitām vajag! To esat pelnījuši! Tas jums par Odesu! Tas jums par Harkovu! Tas jums par visu! Tas vēl nav viss! Būs vēl un pilnā mērā! Katrs par visu atbildēs! Būs „Berlīnē 1945.!” Būs „Nirnberga” un karātavas! Katram būs un visiem, kuri to pelnījuši! Tā būs! Ne šodien vēl, vēl ne, bet būs!”

Un vēl – ja propaganda spiež, tad var gadīties, ka pārspiež. Pēc tevis, brālīt, var redzēt, ka propaganda ir pārspiedusi. Rupji strādā, bezgaumīgi – nejūt mēru, lauķi, plebeji un iztapoņas. Vienmēr pārcenšas. Uz Godīgiem propaganda neiedarbojas, bet negodīgos pārāk liels propagandas spiediens iedzen niknumā un bailēs. Niknums un bailes ir vājums. Bailes ir negodīgo dabiskā reakcija. „Suns zina, ko ēdis”. Sirdsapziņa grauž… Un labi, ka grauž…Tas nozīmē, ka ir… Vēl ir… Ir labi, ja ir Sirdsapziņa. Sirdsapziņa ir Garīgais Spēks. Garīgais spēks nes uzvaru.

Sākums te: http://philos.lv/Lenam.html ; http://philos.lv/Lenam_1.html

„Antiņš”
/30.09.2014; 06.10.2014/

http://philos.lv/Lenam_2.html

http://philos.lv/Lenam_3.html

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 10 komentāri

Dzeja

00395_Dzeja3

Lai ceļš, ko ejat jūs, pret kalnu nebeidz vīties,
Lai pietiek spēka, gudrības jums nekļūdīties!
Lai skatiens skaidri redz, ja asāks gadās līkums,
Un to, kas īsti liels, lai neizposta sīkums!

Lai jūtas dziļākās ar gadiem neizzustu
Un cilvēks cilvēkā lai ceļa biedru justu
Šis ceļš, ko ejat jūs, pret kalnu nebeigs vīties,
Lai pietiek gudrības un spēka nekļūdīties

Ziedonis Purvs

***

Ja
Ja spēji drosmīgs būt, kad visi citi
Kļūst bailīgi un tavu drosmi peļ,
Ja tici sev, kad netic tev vairs citi,
Tiem atļaujot, lai viņu šaubas zeļ;

Ja spēji paciesties un negurt gaidot
Vai, ja tu apmelots, – pats taisnīgs būt,
Vai, ja tu ienīdēts, – to panest smaidot,
Pie tam ne pārāk maigs un lepns kļūt;

Ja spēji ilgas just, tām liedzot varu,
Ja spēji domāt, nevergojot tām,
Ja spēji panest slavas spožos starus
Un neveiksmi ar jūtām vienādām;

Ja spēji ciest, ka tavi vārdi cēli
Kļūst nelgu mutē naiviem lamatas
Jeb, redzot drupās to, kam ziedoji sirds kvēli,
Ņemt tomēr salabot, kaut gan nav viegli tas;

Ja spēji to, ko ieguvi, it visu
Tad drosmīgi uz vienu kārti likt
Un, pazaudējis sava darba risu,
No gala sākt, un skumīgs nepalikt;

Ja spēji sirdij, nerviem, savam spēkam
Likt kalpot vēl, kaut neder tie nekur,
Vēl izturot, kad tavā miesas ēkā
Vairs tikai griba mīt, kas pavēl: „Jāiztur!”

Ja spēji pūlī sargāt cieņu savu,
Bet, galmā dzīvojot, ar tautu saistīts būt,
Ja naidnieks, draugs skar velti godu tavu
Un to, cik tiešām vērts tu, visi ļaudis jūt;

Ja spēji veikt ik minūtē daudz laba,
Tavs laiks ja tālāk tad ar dārgu kravu trauks, –
Tad Zeme tava būs un viss, ko viņa glabā,
Un vairāk vēl – tu būsi Cilvēks tad, mans draugs!

Radjeds Kiplings (atdzejoja Eižens Mindenbergs)

***

Jaunatnes zvērests
Tev visi zvēram, zeme dzimtā,
Vēl vairāk strādāt kā līdz šim.
Šai lielo darbu gadu simtā
Mēs jaunu tevi uzcelsim!

Mums rokās dimd veseris, āmurs un kalts –
Ik nams, ko mēs ceļam, aug brīvs un stalts!

Ne mirkli kavēties nav laika:
Uz varoņdarbiem zeme sauc.
Lūk, mašīnas jau pilna tvaikā,
Mums paklausot, pār laukiem trauc.

Un traktors un kombains tur palīgā nāk,
Kur jaunatne strādāt un cīnīties māk.

Mēs pulkā aram, pļaujam, sējam,
Mēs ejam šahtās, fabrikās.
Ik dienas vairāk paveikt spējam,
Ik darbs mums jaunu slavu krās.

Nāc, tauta tu brīvā ņem ražu sev,
Līdz pēdējam visu mēs atdodam tev!

Uz Oderas daudz kuģu mastu,
Daudz tvaikoņu peld Baltija.
Mēs aizsargājam miera krastu,
Lai darbs un laime zeļ uz tā!

Vēl laikmets ir cīniņu pilns un bargs,
Ikviens lai ir miera un brīvības sargs!

Trauc baloži pār ielām skvēriem,
Mūs nākotnē sauc cīņu laiks.
Tev, dzimtene, no sirds mēs zvēram:
Turp iesim, kur mūs tauta sauks!

Šis jaunības zvērests mums visiem iet līdz,
Ik dienas lai gaišāks aust darbaļaužu rīts!

Vladislavs Broņevskis (atdzejoja Jāzeps Osmanis)

***

Lauztās priedes
Vējš augstākās priedes nolauza,
Kas kāpās pie jūrmalas stāvēja, —
Pēc tālēm tās skatieniem gribēja sniegt,
Ne slēpties tās spēja, ne muguras liekt:

«Tu lauzi mūs, naidīgā pretvara, —
«Vēl cīņa pret tevi nav nobeigta,
«Vēl ilgās pēc tāles dveš pēdējais vaids,
«Ik zarā pret varu šņāc nerimstošs naids!…»

Un augstākās priedes pēc lauzuma
Par kuģiem iz ūdeņiem iznira —
Pret vētru lepni cilājas krūts,
Pret vētru cīņa no jauna dūc:

«Brāz bangas, tu naidīgā pretvara, —
«Mēs tāles sniegsim, kur laimība!
«Tu vari mūs šķelt, tu vari mūs lauzt —
«Mēs sniegsim tāles, kur saule aust!»

Rainis

***

No sīkām lāsēm strauti krājas , draugs,
No strautiem ezeri un lielas jūras aug.
Jo liela iesākums ir allaž sīks un mazs,
Pa graudam kletī kalni sakrājas.

Mušrifadins Sādi (atdzejoja Jūlijs Vanags)

***

Laime

Man nenovēliet laimi vieglu,
Mums tādas laimes nevajaga.
Ne pieticības dīko smieklu –
Man vēliet laimi, kas ir smaga.

Ko tukšās sirdis nepanestu,
Ko vienaldzīgās nesajustu,
Kas dzedras domas liesmās mestu,
No rokām nevarīgām zustu.

Šī laime neredz tikai sevi.
Un neiesnaužas savrup kaktā –
Tā dod tik daudz, cik citiem devi,
Kā veseris dimd dzīves laktā.

Šī laime patiesā un skarbā,
Gan gļēvajiem mēdz paiet garām,
To grūtās cīņās, mūža darbā
Un arī sāpēs atrast varam.

Sev vieglu laimi nevēlēsim
Ne gados nākamos, ne tagad,
Bet jaunas sirdis iegūt spēsim
Ar laimi, kura liekas smaga.

Mirdza Ķempe

Informācijas aģentūra
/07.10.2014/

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par Pagātni, Tagadni un Nākotni…(2.daļa)

Joprojām aktuāla intervija ar Jāni Gulbi – bijušo Augstākās padomes deputātu un Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra direktoru, kur visa cita strapā tiek izgaismota arī „Saskaņas centra”, „LC/LPP” bandas (tagad „Vienoti Latvijai”) un personīgi Nila Ušakova/Aināra Šlesera liekulīgā un nelietīgā daba (Intervijas pirmā daļa: https://infoagentura.wordpress.com/2012/02/08/janis-gulbis-par-pagatni-tagadni-un-nakotni/ ).

Jānis Gulbis

Jānis Gulbis

Redakcija (R). Jūsu intervija laikraksta “Nākotnes Vārdā” iepriekšējā numurā [2009.gada septembrī] izsaukusi paaugstinātu interesi sabiedrībā. Šajā laikā pie varas Rīgā ir nākuši jauni politiskie spēki un sākušās kardinālas pārmaiņas, kas nāvējoši skāra arī Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centru. Kā Jūs raksturotu šo situāciju un notikumus?
Principā vajadzētu būt gandarītam, ka tas, ko esmu prognozējis, viss piepildās. Diemžēl nekāda gandarījuma nav. Nekādu jaunu politisko spēku arī nav. Tie ir tie paši vecie, kuri dažādās kombinācijās, pat nereti stāvot it kā pilnīgi pretējās pozīcijās (teātris pūlim), šodien vienoti kopā ar brīvības izauklētajiem un liberālisma izkropļotajiem, bet aprobežotajiem un destruktīvajiem, jaunajiem censoņiem turpina deviņdesmitajos gados aizsākušos graušanas procesu. Notiek sacensība starp valdību un domi, kurš vairāk var nogriezt un sagraut. Piedevām sevi pasniedzot gandrīz kā glābējus un mocekļus, kuriem, redziet, tagad jāizstrebj tā putra, ko faktiski paši ir ievārījuši. Vēl lielāka nelaime ir tā, ka viņi nemaz nespēj saprast, ka ir nespējīgi kaut ko pārmainīt uz labo pusi, bet gan tikai varonīgā stilā paust tukšu populismu. Ar tūrismu un Lasvegasu jau neatjaunos ražošanu, ja vien prostitūciju nesauc par ražošanu. Īsā laikā valdošā koalīcija pierādīja savu intelektuālo infantilismu un nespēju pieņemt saprātīgus lēmumus. Kā tas ir bijis visās sabiedrībās, kur pie varas nokļūst ambiciozi un valsts pārvaldē vāji orientējošies politiķi, tā vietā, lai uzklausītu profesionāļus un spriest spējīgos intelektuāļus, ar totalitārām metodēm tiek ieviesta diktatūra, kā rezultātā, normāli domājošiem jāatstāj šī valsts.

R. Ir pasaules finanšu krīze, ekonomiskā un morālā krīze, bet vai tikai tā ir tā lielā nelaime?
Protams, ka nē. Galvenā vaina ir mūsos pašos. Pirmkārt, ka nav valstsvīru, kuriem rūp valsts liktenis un kuri spēj prognozēt, analizēt pārdesmit gadus uz priekšu pasaules notikumu kontekstā. Mūsu provinciālā domāšana ir mūs pazudinājusi. Ja nespēj saprast, kas notiek pasaulē, uz kurieni ved globalizācija, liberālisms, konkurence un pasaules mafija ar savu fiktīvas naudas iespiedmašīnu un biržas spekulācijām, tad ir tikai divi varianti – pie varas tiek vai nu muļķīši vai nelieši. Ja vēl šodien nespēj izprast to, ko angļi saprata pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados – ka ne izglītībā, ne veselības aizsardzībā, ne kultūrā nedrīkst tirgu laist pat ne tuvumā, tad šādiem cilvēkiem ir lielas gara problēmas.

R. Jā, bet ir jau tāds teiciens, ka katrai tautai ir tāda vara, kādu tā ir pelnījusi.
Diemžēl Jums ir taisnība, bet neviena tauta to negrib atzīt. Vai tad skolotāji atzīs, ka viņi kā velns no krusta izvairījās iedziļināties politikā? Visbiežāk dzirdēju teicienu: “Es ar politiku nenodarbošos.” Bet ko tad tāds skolotājs varēja skaidrot bērniem un gatavot viņus dzīvei? Cik skolotāju izgāja uz ielām un protestēja, kad “gudrais” izglītības ministrs pieņēma lēmumu, ka skolotājiem nav jānodarbojas ar audzināšanu? Kāda bija saprašana par veselības aizsardzību un medicīnas pakalpojumiem, kad ārsti nobalsoja par privāto medicīnu, bet tagad bēg uz to pašu Angliju, kur ir valsts medicīna, bet algas ir piecas reizes lielākas nekā Latvijā. Vai ir iedomājams, ka Francijā vai Vācijā strādājošajiem varētu samazināt algas par 30-50% un pensijas par 70%? Tas nav iedomājams. Cik ilgi var pakļauties gigantomānijai mūsu mazajā valstī, kas notiek visos virzienos – teritoriālajā iedalījumā, centralizācijā, lielajās slimnīcās, skolās un pat augstskolās. Tā ir elementāra nespēja domāt ar pašu galvām un vēlme tikai kopēt visu no ārzemēm. Šiem cilvēkiem pat nav nojausmas, ka šādi eksperimenti atkal dārgi maksās tautai. Viņiem nav sajēgas par to, ka jebkuros apstākļos var efektīvi strādāt, ja spēj atrast tādu pārvaldes sistēmu, kura šajos apstākļos morāli un efektīvi funkcionē. Šādā sistēmā nevar strādāt nelieši, sliņķi un zemas kvalifikācijas speciālisti. Šāda sistēma ir bīstama tiem, kas šodien ir pie varas. Ne jau velti pasaules gudrie ir uzsvēruši, ka valstij galvenais ir audzināšana un pārvalde, bet es teiktu, ka tās ir cieši saistītas lietas, kas viena otru vai nu uzlabo, vai degradē.

R. Jūs gribat teikt, ka visas šīs drakoniskās reformas ir liekas?
Visā pilnībā. Izdomājiet mūsu valstij un apstākļiem piemērotu pārvaldes sistēmu un samērā ātri viss nostāsies savās vietās, tikai jātur šāviena attālumā ambiciozi politiķi un “gāzes pedāļu minēji”, kuri citu neko arī faktiski neprot, kā taisīt haosu, lai var pēc iespējas vairāk zagt. Šiem cilvēkiem nav un nebūs mēra sajūtas.

R. Jūs esat daudzkārt uzsvēris, ka galvenais šodien ir tirgus ekonomikas radītā morālā krīze. Vai to arī varētu iespaidot valsts pārvaldes sistēma un audzināšana?
Iespaidot, protams, iespaidos, bet neglābs no tālākas morālas degradācijas. Kā es jau minēju, daudzās jomās tirgus attiecības un konkurence, kas ar to saistīta, vispār nav pieļaujama, jo tas ir amorāli pēc savas būtības, un te nekāda kompromisa nevar būt. Tāpat kā nevar būt liberālisma neierobežotā veidā. Tas ir tikpat utopiski, kā šodien sapņot par komunismu, kur katrs saņemtu pēc vajadzības. Vai tad nepietiek ar vienu eksperimentu – ar kredītiem pēc vajadzības? Skaidrs ir viens pasaulē, ka mums priekšā gaidāma formācijas nomaiņa. Kā tā sāksies un kāda tā būs turpmāk? Par to jau ilgstoši diskutē pasaulē un veido arī jaunus modeļus. Arī Ķīnas eksperiments ir viens no šiem modeļiem, Indijas, Venecuēlas un citu Latīņamerikas valstu modeļi. Nedomāju, ka tas būs īss ceļš un vienveidīgs. Neviens radošs darbs nav vienveidīgs. Es gribētu rosināt arī mūs diskutēt par savu nākotni, kurā labi justos nevis ambiciozi egoisti – kanibālu pēcnācēji, bet gan altruisti, kur visiem būtu darbs un drošība, stabilitāte, un būtu cieņā morāli ētiskas normas, kurā jaunie cilvēki cienīs savus vecākus un nepazemos vājākos, kur valsti vadīs nevis kā uzņēmumu, bet gan kā ģimeni, kur izbeigs etnisko naidu savā starpā un cienīs cits citu. Vai tik grūti ir saprast senu patiesību –sāc kādu vajāt, un tas kļūst spēcīgāks, bet vajātājs arvien vājāks. Tikai kopēji varam saglabāt un attīstīt savu valsti un mūsu neatkarību.

R. Bet Jūs nekomentējāt Centra likvidāciju…
Atvainojiet, bet viss iepriekš teiktais jau ir komentārs. Varu tikai vēlreiz piebilst, ka veiklība ir pretstats gudrībai. Centra likvidācijas procesā un pašā likvidācijas būtībā atklājas visā pilnībā šīs koalīcijas amorālā būtība un reizē muļķība. Mūsu Centra ekonomiskais pienesums bija desmitkārtīgi lielāks nekā ieguldītie līdzekļi, kuri faktiski bija smieklīgi tādai pilsētai kā Rīga. Mēs faktiski piesedzām visus šos gadus “pakaļas” (piedodiet par rupjību!) šiem valsts izsaimniekotājiem. Ilgstoši saņēmām savas algas 14% apmērā no domē strādājošo vidējās algas, nekad mums nav bijušas apkopējas, visu uzkopa paši darbinieki. Mūsu izveidotā bērnu aizsardzības sistēma efektīvi darbojās un izgaismoja trūkumus to darbā, kam bija jānodrošina bērniem un ģimenei pienākošās tiesības. Kad jau 1998.gadā atgādināju, ka valstī notiek bērnu tirdzniecība adopcijas veidā, un atbildīgās amatpersonas bija spiestas apstādināt šo adopciju uz ārzemēm, lai sakārtotu likumdošanu tā, lai nepieļautu iedzīvošanos uz bērnu rēķina. 1998.gadā uz ārzemēm adoptēja 194 bērnus – vai nu it kā galīgi slimus, kurus nevar izārstēt mūsu valstī, vai no kuriem it kā atteikušās divas vietējās ģimenes. Centra darbinieki pierādīja, ka notiek faktiski tirdzniecība. Viens ārsts varēja dot slēdzienu par neizārstējamu jebkuru slimību, vārdu sakot, “supermens” diagnostikā, ko nespēj veikt nereti pat diagnostikas centri. Vēl trakāk, divas vietējās ģimenes, kuras tika aplaimotas ar bērniņiem no bērnu nama, varēja parakstīties, ka viņas atteikušās no visiem pārējiem bērniem, kuri adoptējami. Sevišķu “meistarību” šajā darbā izrādīja viens “izcils” advokāts. Jebkurā valstī, kur ir kaut cik godīgi tiesībsargājošie dienesti, šis advokāts sen jau sēdētu aiz restēm, diemžēl šajā valstī par labāku atzina likvidēt mūsu Centru. Visas izmeklēšanas vairāku gadu garumā beigušās vienveidīgi – nav nekādu likuma pārkāpumu, jo nav jau nemaz valstī pieņemts likums, kurš ierobežotu adopcijas starpnieku peļņu. Par saviem pakalpojumiem tie brīvi var paņemt to naudas summu, par ko ir vienojušies ar bērna adoptētāju. Tātad arī te ir pilnīgs brīvais tirgus.

R. Kādi vēl bija faktori, kuru dēļ likvidēja Centru?
Jau 2005.gadā pēc pašvaldību vēlēšanām Centram bija piedāvājums piekrist likvidācijai un atdot telpas, kas bija Ziemeļu rajona Bērnu tiesību aizsardzības komisijas un kustības “Bērns palīdz bērnam, bērns aizsargā bērnu” rīcībā Ausekļa ielā 3. Kustībā piedalās tie altruiskie bērni, kuri vēlas palīdzēt citiem bērniem veidot Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības komisiju “Lielā Serde”. Māja atrodas tā sauktajā “klusajā centrā”, to cēlusi Rīgas dome pirmskara laikā saviem darbiniekiem. Kad es tam nepiekritu, tad mēģināja šīs telpas atņemt, bet, pateicoties bērnu aktivitātēm, tas neizdevās. Tad sekoja neskaitāmas pārbaudes no visām iespējamām kontroles organizācijām, arī tas neko nedeva. Neskatoties uz visu to, ka nevarēja atrast nekādus “kompromatus”, mēģināja Centru likvidēt, pievienojot mūs RD Labklājības departamentam, un noņemt finansējumu. Arī tas neizdevās, jo uzvarēja veselais saprāts. Diemžēl pēc pēdējām pašvaldību vēlēšanām pie varas tika tieši tie, kuri piedāvāja “netīro” darījumu ar telpām un kuri ir bremzējuši valstī sakārtot likumdošanu tā, lai nebūtu iespēja noziedzīgai rīcībai bērnu adopcijas jautājumā. Protams, varas pārstāvji labi saprata, ka gan uzticības telefons, gan pati bērnu aizsardzības sistēma, kur komisijas vada Centra speciālisti, izgaismo trūkumus un mēs saņemam informāciju, kas notiek ne tikai Rīgā, bet arī Latvijā. Bet nekad varai nav bijusi interese par to, kas notiek viņu vadāmajos dienestos, kuriem jānodrošina ģimenēm un bērniem tas, kas tiem pienākas. Civilizētās valstīs tas viss, kas attiecas uz bērniem, ir uzmanības centrā un ir pirmā prioritāte. Bet darbības, kas var kaitēt bērniem, tiek pārbaudītas jau aizdomu stadijā, nevis tad, kad noticis jau noziegums. Jā, protams, tas prasa daudz augstāku kvalifikāciju un darba ieguldījumu, bet citādi nevar, jo katrs bērns ir svarīgs, un viņš nedrīkst kļūt par upuri noziedzniekiem. Mūsu sistēma deva arī iespēju noteikt, kāda tad ir kvalifikācija Bērnu tiesību aizsardzības komisijās iesaistītajiem speciālistiem. Pseidotiesas – bāriņtiesas ar savu subjektīvismu un kvalifikāciju nevar turpināt savu darbu šādā veidā, kā tas ir šodien. Nevar arī turpināties tas, ka tie, kas nodarbojas ar adopciju, paši uzrauga kā tā noris. Pēdējais laiks pastiprināt un paplašināt valsts Tiesībsarga bērnu aizsardzības funkcijas, novirzot Tiesībsargam finansējumu no Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas un Labklājības ministrijas. Tieslietu ministrijai jāveido savā sistēmā specializētas tiesas ģimeņu un nepilngadīgo problēmu risināšanai ar atbilstošu tiesnešu kvalifikāciju un atbildību.

R. Kāds ir bijis masu informācijas līdzekļu atbalsts Centram?
Pārliecinājāmies, ka daudzi masu mediji atrodas korporatīvo grupējumu rokās, sliktākais, ka tas attiecas arī uz t.s. sabiedriskajiem masu medijiem. Darbojas stingra cenzūra. Atsevišķos gadījumos mums vajadzēja mierināt korespondentu, kad viņam kategoriski aizliedza uzņemt un rādīt Rīgas domes nelikumības Centra likvidācijas procesā. Kolektīva publiskais paziņojums un mans iesniegums prezidentam un Saeimas deputātiem pilnībā tika ignorēts. Tāda ir tā preses brīvība. Faktiski lielākajai daļai maz interesē lietas būtība, tikai sensācijas. Zems kompetences līmenis. Daudzi masu mediji strādā t.s. dzeltenās preses līmenī – kā tenku un apmelojumu izplatītāji. Tas gan mums nav nekas svešs, bet tad skatījos uz to “caur pirkstiem”, jo apmelojumi bija vērsti vairāk pret mani personīgi un manu ģimeni. Nevēlējos nolaisties līdz šo cilvēku līmenim. Bet šoreiz ir runa par bērnu drošību, altruiskajiem bērniem un sekmīgi darbojošos Centru un savdabīgo Ušakova – Šlesera darba vietu veidošanu, lobējot kāda korporatīva grupējuma intereses.

R. Kāds ir rezultāts šādai masu mediju darbībai?
Sensācijas un pastāvīgais negatīvisms, kurš tiek savākts no visas pasaules, ir novedis cilvēkus pie vienaldzības, kas notiek apkārt. Ņemot vērā vēl liberālā tirgus liberālismu un konkurenci, ir sasniegts tāds vienaldzīgums, ka zagt un slepkavot var gaišā dienas laikā un jebkurā vietā. Vienlaikus šis pats indivīds svēti tic jebkuriem meliem, ko izplata masu mediji. Parodējot liberālā tirgus masu medijus, A.Roi rakstīja: “Un tā mēs zinām, ka cūkas – tie ir zirgi, meitenes – tie ir zēni, karš – tas ir miers.” Skumji ir tas, ka mūsu retie intelektuāļi sadarbojas ar varu lielāka “kumosa” dēļ. Un viņi arī bagātīgi tiek atalgoti. Tas jau nekas, ka tai pašā laikā lielākajai daļai cilvēku ir problēmas pat normāli paēst. Skatījos bijušā premjera [Ivara Godmaņa] izrādi par Parekss bankas glābšanu, un nāk atmiņā viņa pieminētā informācija par kontiem ārzemju bankās 1993.gadā un beigās saņemto attaisnojumu no kādas Izraēlas firmiņas, kura apgalvoja, ka pārbaudījusi visas bankas pasaulē un nav atradusi nekādus kontus šim izcilajam aktierim, kura priekšā pat Sebris nobāl. Kā lai te nepiemin A.Roi rakstīto. J.Paiders rakstīja par Kazahijā BTA bankas “caurumu” 1,5 miljardu apmērā un Kazahijas varas rīcību – desmit bankas vadošie darbinieki arestēti un ducim uzrādītas apsūdzības, un vēl prasa anulēt auditoru licences tiem blēžiem, kuri parakstīja fiktīvus auditoru ziņojumus gadiem ilgi. Ja valsts un pašvaldības nauda nebūtu pelnījusi miljonus Pareksam, bet gan būtu atradusies valsts un pašvaldības bankās, tad nebūtu bijis jāsatraucas. Protams, tad bijušie partijnieki, kuri lobēja banku, nebūtu tur varējuši sēdēt un saņemt milzu algas. Tagad tas ir jāatpelna.

R. Kā ir ar bērnu tiesību nodrošināšanas uzraudzības neatkarību valstī un pašvaldībās?
Jo tālāk, jo dziļākā bedrē, tāpat kā ar mūsu valsts neatkarību. Pie liberālā tirgus un esošās Satversmes tas nemaz nav iespējams. Pat Tiesībsargs šeit ir atkarīgs no politiķiem. Mūsu Centru, kurš kā vienīgā iestāde Rīgā veica uzraudzību un kontroli, visu laiku centās pakļaut domes priekšsēdētājs un kontrolēt kāda no komitejām, t.i. politiķi, kas nav iedomājams civilizētā, tiesiskā valstī. Kāda var būt uzraudzība, ja tu esi pakļauts tam, kurš jāuzrauga kā viņš nodrošina to, ko sasolījis saviem vēlētājiem. Uz šo aplamību un amorālo situāciju vairākkārt norādījuši gan Cilvēktiesību birojs, gan valsts Tiesībsarga birojs, gan Pašvaldību lietu ministrija. Bet tas netraucēja Rīgas domes valdošās koalīcijas politiķiem un viņu pakļautībā esošiem izpildītājiem, pat juristiem nepārtraukti izplatīt mītu par izpildvaras dublēšanu. Tas būs kārtējais “kauna traips” Latvijai, kad nodosim Centra likvidācijas lietu starptautiskajiem tiesību arbitriem. Ir bezjēdzīgi par to pat runāt, ja redzam, ka sūdzības iesniedzēja par bāriņtiesu vērsusies pie Valsts prezidenta, bet viņa kancelejas padomniece sūdzību nosūta ministrijai, kura uzrauga šīs bāriņtiesas, tālāk ministrija aizsūta sūdzību šai bāriņtiesai, par kuru ir sūdzība, savukārt bāriņtiesa aizsūta savu viedokli atpakaļ ministrijai, kura informē prezidenta kanceleju un iesniedzēju!

Es kā Centra direktors un bijušais Augstākās padomes deputāts, kurš balsoja par mūsu valsts neatkarības atjaunošanu, un Centra kolektīva pārstāve un Rīgas bērnu kustības “Bērns palīdz bērnam, bērns aizsargā bērnam” vadītāja, lūdzām audienci pie Valsts prezidenta. Diemžēl pēc ilga laika mēs saņemam savādu vēstuli no prezidenta padomnieces projektu jautājumos, ka mūsu lūgums nosūtīts Rīgas domes priekšsēdētājam N.Ušakovam. Vai tad N.Ušakovs var lemt par audienci pie prezidenta? Par domes darba tiesiskuma izpratni varētu romānus sarakstīt. Tikai pēdējā – likvidācijas gadījumā uzrakstījām mūsu tiešajam priekšniekam, kura pakļautībā esam – N.Ušakovam, četras vēstules. Pamatā tās bija par to, lai vispār tiktos ar šo kungu un par tiešā kontroliera – Sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētāja L.Kurdjumova prettiesiskajām darbībām. Ilgstoši nesaņēmām nekādu atbildi, beigās uz vienu no vēstulēm saņēmām īsu informāciju no A.Šlesera, ko bija sagatavojis pats L.Kurdjumovs! Kā sacīt, bez komentāriem.

R. Pēc visa teiktā, kādus Jūs prognozējat iepriekšējo Rīgas domes vēlēšanu uzvarētāju panākumus nākamajās Saeimas vēlēšanās?
Katra amorāla sistēma ir pati sev kapracis. Savā dzīvē esmu dzirdējis daudz pasaku, bet tādas tās arī palikušas, dzīvē nerealizējas. Ņemot vērā, kā šajos gados formējušies domes ierēdņi un viņu kvalifikācija, pareizāk būtu pielietot šo pašu metodi, ko viņi pielietoja, izkalpojoties kārtējai varai pret mums, t.i. likvidāciju kopā ar visu domi, tad ievēlēt pilsētas mēru, kurš formētu un atbildētu par pilsētas saimniecību. Mažoritārā veidā ievēlot pilsētas domi maksimāli 15-17 domnieku sastāvā. Esošajiem var nākties atbildēt par sastrādāto ātrāk kā viens otrs domā. Tā tas nevar palikt un nepaliks. Tauta
mostas no letarģiskā miega.

R. Ko jūs teiksiet par tiem 69% darbspējīgo iedzīvotāju, kuri Latvijā paņēmuši kredītus?
Augļotāji nav tikai parazīti, bet noziedznieki, jo ļoti labi zināja, ka tā nav nauda, ko deva, ir fiktīvas parādzīmes par pāris trīs santīmiem gabalā, ar kuru palīdzību iedzen cilvēkus parādos un pelna miljardus, ko pasaulē pievāc šī augļotāju mafija. Diemžēl šie “papīrīši”, ko sauc par naudu, mākslīgi paaugstina visu preču un pakalpojumu cenas, ko apmaksā paši kredītņēmēji, bet traģiskākais un amorālākais ir tas, ka tas dzen nabadzībā visus tos, kuri nav ņēmuši šos fiktīvos “papīrīšus”, bet maksā ar savā darbā nopelnītajiem grašiem. Vai nu tas kādam patīk vai nē, bet kredītu ņēmēji ir dubulti amorāli – gan atbalstot augļotājus, faktiski mafiju, gan iedzenot postā tos, kuri nav ņēmuši kredītus.

R. Tātad faktiski iznāk, ka kredītu ņēmēji dzīvo uz citu cilvēku rēķina?
Tieši tā. Viņi ne tikai dzīvo uz citu cilvēku rēķina, bet nobremzē valsts normālu attīstību uz ilgu laiku. Ar kredītiem radītās vērtības pieder visai tautai.

R. Varbūt Jūs varat tuvāk paskaidrot, kāpēc tiek bremzēta attīstība?
To, pirmkārt, pierādīja savā laikā ANO izveidotā ekspertu komisija, bet praksē šodien katrs pats var redzēt, kāda ir attīstība pašreiz, un kāda tā būs uz priekšu. Bet vēl labāk to var redzēt, kāda attīstība ir bijusi pa šiem gadiem. Cik bezjēdzīgi ir izšķiesti šie kredīti? Vai kredītu ņēmējs ir uzņēmējs? Vai šie “uzņēmēji” vispār kaut ko ir spējīgi attīstīt bez kredītiem? Jūs teiksiet – ir spējīgi. Jā ir, bet ļoti maz, jo viņiem jau nav iespēju konkurēt ar tiem, kuri aizņemas kredītus. Šausmīgi dārgi samaksāsim par šo “Amerikas projektu” – dzīvot uz parāda. Tikai tāds sīkums, Latvijai nav pasaules parādzīmju – dolāru iespiedmašīnas, kas iekasē procentus no visas pasaules. Latvijai ir jāmaksā šie procenti. Tā ir tā ābeces patiesība, ko nevarēja apgūt mūsu “izcilie” prāti Latvijā. Bet lielākās problēmas vēl ir tikai priekšā.

R. Vai Jūs cerat, ka no tā izdarīsim kādus derīgus secinājumus?
Diemžēl neceru, bet dzīve pati piespiedīs samaksāt par visu, tikai tā būs dārga samaksa, tomēr ļoti lietderīga nākotnei.

R. Kādas ir Jūsu domas par bērnu apmācību no sešu gadu vecuma?
Mēs visi pedagogi, psihologi zinām, ka vienā un tai pašā vecumā bērnu attīstība var atšķirties pat par vairākiem gadiem. Tāpēc ir strikti jādiferencē. Varu prognozēt, ka to bērnu skaits, kuri varētu mācības uzsākt no sešu gadu vecuma, būs mazāks nekā to, kuri var sākt mācības no septiņiem vai pat astoņiem gadiem. Galvenais ir atcerēties, ka katrs bērns ir atšķirīgs, un tātad nevar visi vienādi mācīties! Pirmskolas un sākumskolas savienojamība ir svarīgs moments bērna attīstībā. Te ir svarīgi, lai abās pusēs būtu augstas klases pedagogi. Tikai ar metodiskām izstrādēm un programmām nekas labs nesanāks. Svarīgākais vēl ir, vai bērns uzticas pedagogam, jo tā ir viņa drošība, no kā atkarīgs viss pārējais. Sasteigta šī jautājuma risināšana var novest pie nopietnas bērna attīstības deformācijas, par ko vajadzēs nest atbildību reformas autoriem.

R. Kā norit Centra likvidācija?
Pārliecinājāmies, ka “likvidatori” pilnībā attaisno par viņiem daudzās sūdzībās rakstīto, bet katrs jau pats izvēlas savu ceļu un sabiedrību, bet zināms ir tikai viens: “Vai naudas daudz, vai arī trūkst, nāvē visi līdzīgi būs. Vērtēta tiks dvēsele.”

R. Ja nav noslēpums, ko Jūs domājat darīt turpmāk?
Vispirms, es vēl esmu direktors un neesmu saņēmis pats uzteikumu, tā teikt – “izcilo” juristu kārtējais misēklis. Tātad mans pienākums ir rūpēties par bērnu drošību Rīgā. Man nav tiesības stāvēt malā un vienaldzīgi noskatīties, kā iznīcina mūsu valsti, cilvēkus un mūsu sekmīgi darbojošos altruisko bērnu kustību “Bērns palīdz bērnam, bērns aizsargā bērnu”. Šajos apstākļos tikai neordināra rīcība var līdzēt saliedēt Latvijā dzīvojošos, apturēt izbraukšanu un visiem kopā sākt būvēt no pamatiem jaunu Latvijas māju, kur būs cieņā izglītība, zinātne un darbs. Nav tādu šķēršļu, kurus kopā nevar pārvarēt. Tikai vienotībā ir spēks! Saprotu, ka bērnu drošības problēmas Latvijā jārisina ārpus Latvijas. Darba turpināšanai mums ir nepieciešamas nelielas telpas un nedaudz līdzekļu, kas mūsu valstī ir problēma, ja neesi draugs ar oligarhu. Gribu izteikt sirsnīgu pateicību visiem, ar kuriem mēs visus šos gadus strādājām kopā, un it sevišķi altruiskajiem bērniem. Jūs paši sev pierādījāt, ka varat strādāt patstāvīgi un nekad vairs nekļūsiet par egoistu un līderu pakalpiņiem. Jūsu rokās ir nākotne un cilvēces pastāvēšana. Vienmēr būšu ar Jums!

Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra likvidatori

Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra likvidatori

Par Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centra (vienīgās iestādes, kura iestājās prêt bērnu tirdzniecību un kontrolēja kā valsts un pašvaldību institūcijas pilda savus pienākumus pret ģimenēm un bērniem, kā arī sniedza ģimenēm bezmaksas juridisko palīdzību) likvidāciju 15.09.2009 nobalsoja sekojoši deputāti: Jānis Ādamsons (Saskaņas centrs), Viktors Gluhovs (Saskaņas Centrs), Leonīds Kurdjumovs (Saskaņas Centrs), Igors Kuzmuks (Saskaņas Centrs), Ivans Ivanovs (Saskaņas Centrs), Mihails Kameņeckis (Saskaņas Centrs), Igors Solovjovs (Saskaņas Centrs), Raimonds Timma (LPP/LC), Dainis Turlais (LPP/LC), Vjačeslavs Stepaņenko (LPP/LC), Jānis Zaržeckis (LPP/LC), Natālija Mirska (Saskaņas Centrs), Maksims Tolstojs (Saskaņas Centrs), Mihails Gavrilovs (LPP/LC), Andris Ameriks (LPP/LC), Andris Bērziņš (LPP/LC), Vadims Baraņņiks (Saskaņas centrs), Eiženija Aldermane (LPP/LC), Sergejs Dolgopolovs (Saskaņas Centrs), Sergejs Hristoļubovs (Saskaņas Centrs), Ainārs Šlesers (LPP/LC), Andrejs Kozlovs (Saskaņas Centrs), Tatjana Lukina (Saskaņas Centrs), Dmitrijs Pavlovs (LPP/LC), Jefimijs Klementjevs (Saskaņas Centrs), Ruslans Pankratovs (Saskaņas Centrs), Nils Ušakovs, (Saskaņas Centrs), Viktors Fedotovs (Saskaņas Centrs), Viktors Nikolajevs (Saskaņas Centrs), Jānis Šmits (LPP/LC), Natālija Mirska (Saskaņas Centrs), Maksims Tolstojs (Saskaņas Centrs), Mihails Gavrilovs (LPP/LC), Sergejs Zaļetajevs (Saskaņas Centrs), Svetlana Savicka (Saskaņas Centrs), Olga Veidiņa (Saskaņas Centrs), Vadims Frolovs (Saskaņas Centrs), Mihails Kameņeckis (Saskaņas Centrs), Igors Solovjovs (Saskaņas Centrs), Raimonds Timma (LPP/LC), Dainis Turlais (LPP/LC), Vjačeslavs Stepaņenko (LPP/LC), Jānis Zaržeckis (LPP/LC)

Avīzes „Nākotnes vārdā” pēdējais numurs, kurā ir sīki aprakstīts Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centra likvidācijas process, tai skaitā dots Tiesībsarga Romāna Apsīša atzinums kādēļ nedrīkst likvidēt RBTAC un „Saskaņas centra” nelietīgo liekulību pierādoši dokumenti: http://www.mediafire.com/download/58h3dd639v3zu66/Nakotnes_varda_2009_10.pdf

/2009.gada septembris/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Atbilde „patriotam” par nacismu, fašismu un Ukrainu

00388_war2

Latviešu nacionālista Paula Stelpa atbilde ar antikrieviskumu un proamerikānismu sirgstošam „patriotam”. Jautājums visdrīzāk ir viens no daudzajiem informatīvajiem šāviņiem, ko profesionāli amerikāņu komentatori raida pret tiem nedaudzajiem, kuri nepadodas viņu debilizējošajai propagandai, bet šai atbildē autors „patriotam” atbild kā patriotam. Labi ir arī tā, jo propagandas idiotizētu ļaudis ar līdzīgiem uzskatiem Latvijā, diemžēl, ir pietiekami daudz.

“Patriots” 27.08.2014 jautā: „No rakstiem jūsu mājas lapā izriet, ka pie visiem pasaules grēkiem ir vainīgas ASV un Rietumeiropa, bet Krievija ir „svēta” zeme. Konspirācijas teorijas par ASV kā „dēmonu” valsti arvien parādās un izzūd, bet neviena no tām līdz šim tā arī nav pierādīta. Bet cilvēki ASV un Rietumeiropā arvien kā dzīvojuši tā dzīvo pārtikuši, un lielākajai daļai cilvēku no pārējās pasaules tās ir sapņu zemes jeb latiņa, kas vēl nav sasniegta. Kā jau katrai valstij, arī ASV un Eiropai ir tiesības aizstāvēt savas intereses ne tikai savā, bet arī citās zemēs, ja tās to spēj. Un Rietumi to spēj. Savukārt, ja palūkojamies uz Krieviju, tad aina ir visai bēdīga – Putina diktatūra, opozīcijas (veselīgas kritikas) iznīcināšana, vārda brīvības aizliegšana, cilvēktiesību ierobežošana, oligarhu patvaļa un iedzīvošanās uz tautas rēķina. Pāri tam visam alkoholisms kā tautas dzīvesveids. Kā jūs, kas to analizējat, aprakstāt, acīmredzot – par to arī domājat un interesējaties, varat to neņemt vērā? Kā var neņemt vērā Krievijas notriekto Boeingu? Kā var neņemt vērā provokācijas Odesā? Kā var neņemt vērā Krievijas armijas iebrukumu Ukrainā? Kā var neņemt vērā Krimas okupāciju? Kā var neņemt vērā okupācijas draudus Latvijai un visai Eiropai?”

P.Stelpa atbilde: Lēnām pār tiltu, draugs! (09.09.2014)

Jā, brālīt, Krievija ir iekšējā Garīgā spēka zeme, bet ASV vada noziedzīgu (nacistisku) valstu bandu, kurā diemžēl tagad ir arī Latvija.

Acīmredzot Tu, brālīt, esi ASV propagandas produkts – pārskatījies Latvijas TV un pārklausījies „vienmēr pirmo” radio no Doma laukuma „Eiropas kultūras galvaspilsētā”. Tā jau notiek, ja skaties TV, kurā visas filmas ir par (noziedzību) ASV, visi šovi ir ASV produkti latviešu valodā, kurā viss rada iespaidu, ka ASV ir viss, kas ir pasaulē, ka ar to viss sākas un beidzas. Tā jau notiek, ja klausās radio, kurā rada to pašu ainu un uzstājas ļaudis, kuriem maksā algu tad, ja runā ko Vašingtona liek! Tā jau notiek valstī, kurā angļu valoda ir lielākā cieņā, kā sava dzimtā latviešu valoda! Padomā par to, ja Tu to spēj pārtulkot (pats sev) angliski! Ja ne, met mieru – tāpat nesapratīsi „ko es ar to gribēju teikt”…

Ir skaidrs, ka tu esi cietis NATO informatīvajā karā pret Krieviju. Ir klasiska kontūzijas aina. Neesi spējīgs objektīvi uztvert notiekošo un adekvāti reaģēt. Esi iestrēdzis kaut kur starp realitāti un murgiem. Labi, vedīsim Tevi atpakaļ pie prāta.

1. Pēc bruņotā nacistiskā valsts apvērsuma Ukrainā, Cilvēkam ir tikai trīs iespējas – palikt Godīgam Cilvēkam un ar to atteikties būt nacistam, ar to pašu kļūstot „prokrieviskam” vai pieslieties nacistiem un tad iet šaut „prokrieviskos” Cilvēkus, vai būt par divkājaino bēguli, kurš pakļaujas katram, kas viņam nodrošina jumtu, pārtiku un netraucētu vairošanos. Citas iespējas Ukraina nedod.

2. Uz katru notikumu vienmēr ir trīs nesavienojami skatu punkti. Pirmais ir Godīga Cilvēka skatījums, otrais ir noziedzīga Cilvēka skatījums, un trešais ir divkājaina dzīvnieciņa skatījums. Mums ir jēga runāt tikai par pirmajiem diviem.

Godīgs Cilvēks vienmēr skatīsies notikumu kopumā, to būtībā un virzībā – centīsies saskatīt notikuma dalībnieku nodomus un mērķus. Godīgs Cilvēks vienmēr vērtēs tos no Cilvēka pienākuma pozīcijām. Godīgs Cilvēks vienmēr meklēs visplašāko labumu – to, kas ir labi visiem. Tas uzreiz nodala šaurā – savtīgā labuma meklētājus un tā pārstāvjus noziedzīgā skatījuma pozīcijā.

Noziedzīgs Cilvēks vienmēr pievērsīsies notikuma detaļām, puspatiesībām, un ar noklusējumiem centīsies tās iegrozīt sev izdevīgā skaidrojumā, slēps mērķus un nodomus, melos, locīsies un būtībā centīsies attaisnot noziegumu. Noziedzīgs Cilvēks visur piemeklēs kādu formālu likuma burtu, ar kuru pamatot vai aizslēpt savu noziedzīgo rīcību. Būtībā viņš vienmēr tādā vai citādā veidā ir nozieguma līdzdalībnieks un atbalstītājs. Noziedzīgs Cilvēks vienmēr visā meklēs savu šauro labumu. Noziedznieks vienmēr iedziļināsies detaļās, kurās meklēs savu savtīgo interešu piepildījumu. Visbiežāk zaglis, bēgot no zādzības vietas, klaigās: „Ķeriet zagli!” Noziedzīgs Cilvēks savus noziegumus uzkraus citiem un vislabprātāk – godīgajiem.

Un vēl – bagātie turēsies savrup no nabagiem. Bagātais pabūs ar nabago tikai tik daudz, cik tas viņam neko nemaksā un netraucē pelnīt naudu. Ja bagātajam būs jāizvēlas – atzīt patiesību un ar to zaudēt peļņu, vai, saglabājot peļņu, nostāties blakus netaisnajam, tad bagātais vienmēr saglabās peļņu un paliks ar netaisno.

***

Kā katrā valstī esošie likumi, tā arī starptautisko tiesību normas pastāv ar vienu mērķi – organizēt Cilvēku dzīvi tā, lai viņi katrs atsevišķi un visi kopā varētu dzīvot labāk, nekā bez šiem likumiem un normām. Tas ir, – šajās normās ir ietverta izpratne par to, kas Cilvēkiem nāk par labu. Starptautiskās tiesības atspoguļo tās fundamentālās vērtības, par kurām šīs normas ievērojošas valstis var savstarpēji vienoties, vai piespiest ievērot tās nepieņemošās valstis. Līdz ar to, vienā „maisā” nonāk kā godīgie, tā noziedzīgie un tas, kas „normu” veidā valda savstarpējās valstu attiecībās, izriet no četru lielumu – godīgo, netaisno, vienošanās vai piespiešanas īpatsvara. Tad, kad netaisnie ir vāji, viņi meklē vienošanos ar godīgajiem un slēpjas aiz likuma sargājošās daļas. Tad, kad netaisnie ir stipri, viņi visiem uzspiež savas „Eiropas vērtības” un attiecību modeli.

Pašlaik starptautiskajās attiecībās valda princips, ka „stiprais” sliktais no „vājā” labā pieprasa to, ko pats nemaz netaisās ievērot. Katastrofāli zudis godīgums. Ja „to” dara „stiprais” negodīgais, tad „tas” esot labi, bet, ja to pašu dara vājais godīgais, tad „tas” esot slikti un par to tam pienākas visāda veida sankcijas līdz pat pilnīgai iznīcināšanai. Ir acīmredzams pagrimums starptautisko attiecību kultūrā. Tātad, spēku līdzsvars novirzījies uz noziedzīgo un „stipro” pusi, un attiecībās valda piespiešanas elements. „Stipro” attur tikai cits „stiprais” – iespēja „uzrauties uz kaulainas dūres”. Starptautiskās attiecības tagad veidojas uz spēka varas – uz teroru, kādu pasaulei uzspiež negodīgu valstu – laupītāju alianse.

Ir jāatzīst, ka terorisms ir pacelts valsts dzīves līmenī un NATO valstis ir valstis teroristes. NATO ir teroristu banda.

Ja notikuma izpētē mēs nevaram balstīties uz esošo starptautisko attiecību normām to netaisnīguma dēļ, tad mums ir jāmeklē fundamentālākās vērtības, kuras ievērot savā attiecību veidošanā un to vērtēšanā.

Visfundamentālākā vērtība ir Dzīvība tās labklājības apstākļos. Cilvēkam tā ir Cilvēka dzīvība viņa Cilvēciskās labklājības apstākļos, ko dod visu viņa kultūras dzīves (arī tās materiālo izpausmju) vajadzību apmierināšana. Tā kā šī pamatvērtība ir visam dzīvajam un visiem Cilvēkiem piemītoša, tad tas ir Lielākais Labums, uz kuru orientējas katrs Saprātīgs un Godīgs Cilvēks.

Lielākais labums sabiedrībā un Cilvēcē ir tas, kas nodrošina Dzīvību un Cilvēcisko labklājību iespējami lielākam Cilvēku skaitam iespējami plašākā labumu spektrā. Acīmredzot visi godīgie likumi un normas izriet no šīs fundamentālās vērtības – Lielākā Labuma, un tādā vai citādā veidā darbojas šīs vērtības realizēšanai, bet tie, Cilvēki vai likumi, kuri darbojas pret cilvēcisko labklājību, grauj šo fundamentālo pamatvērtību, bet bez tās beidz pastāvēt jebkuru likumu un darbību vērtība un esamības jēga. Mums pagaidām pietiek ar to, lai vērtētu notikumus pasaulē un Ukrainā kā tās atsevišķā gadījumā, tāpat kā Latvijā, Sīrijā, Lībijā, Venecuēlā, Ķīnā, Vjetnamā, Korejā un vispār jebkurā citā pasaules vietā.

Tātad, Cilvēka dzīvība viņa Cilvēciskās labklājības apstākļos un Lielākā labuma princips ir vienīgais, uz ko MĒS balstāmies savos vērtējumos.

Tie, kuri ieņem tādu pat pozīciju, ir GODĪGI Cilvēki, jo pamatvērtību ievērošana uztur Cilvēka Godu. Tie, kuri ieņem jebkādu citu pozīciju, nav Godīgi Cilvēki, te sīkāk neapspriežot, kāpēc un kādi viņi ir.

No Godīgam Cilvēkam piemītošās šīs pamatvērtības ievērošanas vajadzības izriet visi Cilvēka pienākumi.

Līdz ar to, mēs redzam, ka Godīgi Cilvēki pilda pienākumus un viņiem piemīt vajadzība uzturēt spēkā pamatvērtības. Visi citi tātad ir tie, kuri izvairās no pienākumu pildīšanas un nostājas pret pamatvērtību uzturēšanu vai tās grauj.

Tagad pietiek tikai palūkoties, kuras valstis grauj citu valstu un tautu Cilvēcisko labklājību (kultūras dzīves telpu un izpausmes) un pakļauj briesmām Cilvēku dzīvības, lai spriestu par viņu negodu – noziedzību. Tieši tas pats attiecas arī uz atsevišķiem Cilvēkiem viņu rīcības novērtēšanai.

Katra Cilvēka pienākums ir būt likumpaklausīgam (likums ir vērsts uz lielākā labuma uzturēšanu sabiedrībā), ja vien tas nav pretrunā ar likumā neparedzētiem apstākļiem pamatvērtības uzturēšanai. Cilvēks var atteikties (tas ir jādara) no likuma pildīšanas, ja to prasa pamatvērtības sargāšana. Paņemsim dažus piemērus.

Kuģis. Pasažieru uzvedības noteikumi, kuri paredzēti pasažieru ērtību un drošības garantēšanai, aizliedz tiem pārkāpt kuģa robežas – atrasties ārpus „kuģa teritorijas”. Kāds pasažieris pārkrīt pār bortu, bet kāds cits metas viņam pakaļ, lai viņu glābtu. Ar to otrais pasažieris ir pārkāpis uzvedības noteikumus, bet ir izpildījis augstākas pakāpes pienākumu – glābis Cilvēka dzīvību. Kuģa kārtības noteikumu pārkāpējs ir Godīgs Cilvēks. Ja viņš būtu pakļāvies noteikumiem un ļāvis pirmajam noslīkt, tad viņš būtu noziedzīgs – negodīgs Cilvēks. Ir valstis, kurās par to soda – pret to vēršas ar likuma bardzību – palīdzības nesniegšana ir noziegums.

Cita situācija. Robeža. Ir robežas pārejas kārtība, dokumentu noformēšana tādas kārtības ievērošanai un pārejas vietas. Ir divi kaimiņi – katrs savā pusē robežai. Pirmā kaimiņa mājai uzbrukuši noziedznieki, posta māju, slepkavo iedzīvotājus. Otrs kaimiņš pārkāpj likumā noteikto robežas pārejas kārtību un ar savu mājinieku atbalstu un viņu ieroču spēku iet palīgā savam kaimiņam robežas otrā pusē, ar ko izglābj tos no neizbēgamas nāves. Šie robežu un likumpārkāpēji ir Godīgi Cilvēki, tāpēc, ka ir izpildījuši augstāko Cilvēka pienākumu – glābuši Cilvēku dzīvības un viņu mājas – viņu Cilvēciskās labklājības vietu. Ja otrais kaimiņš paliktu savā robežas pusē un neietu palīgā savam kaimiņam, tad viņš būtu ievērojis robežas pārejas likumus, bet būtu noziedznieks, nepalīdzēdams nelaimē nokļuvušam Cilvēkam. Tāpat bagātais, peļņas dēļ palikdams netaisnā pusē, ar to pašu ir negodīgs – zaudējis godu, un ar savu rīcību atbalstījis netaisnību, kas vienmēr ir noziegums.

Otro kaimiņu par to var saukt pie atbildības kā robežpārkāpēju un piemērot sodu par robežas pārejas likumu neievērošanu, tomēr viņš ir Godīgs Cilvēks un izpildījis savu Cilvēka pienākumu, par ko pelna visu Godīgo Cilvēku cieņu un atzinību.

Visi Godīgie Cilvēki jūt līdzi uzbrukumā cietušajiem, kuru dzīvības ir apdraudētas šajos uzbrukumos, un izsaka atbalstu Varonim, kurš, varēdams palikt savā robežas pusē, drošībā un likuma nepiemeklēts, tomēr, nežēlodams pats savu drošību un dzīvību, pārkāpdams zemākas kārtas šo gadījumu neregulējošu likumu, ir paklausījis augstākam principam – savai Sirdsbalsij, kura viņam atgādina Cilvēka pienākumu un pamatvērtību aizsardzību, ir palīdzējis savam kaimiņam un tā nostiprinājis Pamatvērtību uz Zemes.

Tagad paņemsim konkrētu vietu, laiku un notikumu vēsturē. Spānija. 20.gadsimta 30-tie gadi – 1933.gada 17.jūlijā ģenerālis Franko ar citu nacistu un fašistu valstu atbalstu izdara valsts apvērsumu Spānijā. (Es ceru, ka ASV pakalpiņu propagandas apdauzītais latvietis neteiks, ka bruņots valsts apvērsums, kura rezultātā iet bojā Cilvēki, ir kaut kas apsveicams, un ka viņš atbalsta nacismu un fašismu Eiropā, un šī fašisma un nacisma izplatīšanās, izplatīšana un atbalsts ir apsveicams un veicināms, jo tad viņš pats ir nacists un fašists.)

Līdz 1939.gada 1.aprīlim tur notika pilsoņu karš starp fašistiem un republikas atbalstītājiem – tas ir pilsoņu karš, kurā cīnās divu politisko sistēmu piekritēji, kurā fašisti atbalsta fašistus, bet fašisma pretinieki – republikāņus. Arī toreiz abās pusēs Cilvēki cīnījās „par visu labo”, katrs ar to saprotot pretējo, tieši tāpat kā tagad notiek cīņa pret ļaunuma impēriju, no katras frontes puses rādot vienam uz otru. Godīgajiem negodīgie ir ļaunums, tāpat kā noziedzīgie par ļaunumu sauc Godīgos.

Toreiz fašisti, galvenokārt ar nacistiskās Vācijas tiešu militāru atbalstu uzvarēja republikāņus. Tagad NATO „individuālā kārtā” piegādāšot Ukrainai modernu bruņojumu. Šajā karā, neskatoties uz šķēršļiem un aizliegumiem, uz Spāniju cīnīties pret fašistiem brauca Godīgie Cilvēki no visas pasaules. Arī toreiz republikāņu rindās bija daudz krievu, tāpat kā citu zemju brīvprātīgo [arī latviešu].

Varētu likties, ka tas bija karš starp divu politisko sistēmu piekritējiem, kuru „labumu” vai „ļaunumu” nevar vērtēt objektīvi, bet tikai subjektīvi ar „man patīk”, „man iedeva”, „es piekrītu” vai „nepatīk”, „man atņēma”, „nepiekrītu”, ar „par tiem” vai „pret tiem”, kur pasaules vēstures un Cilvēces priekšā abi ir vienādi, un Cilvēcei ir vienalga, kura no karojošajām pusēm uzvarēs, ka Cilvēcei nekas nemainīsies no republikāņu vai fašistu uzvaras Spānijā.

Tomēr tā nav. Ir objektīva mēraukla un atskaites sistēma, pamats vērtējumam. Uz šo pamatu, atskaites sistēmu un objektīvo mērauklu atsaucās katrs brīvprātīgais, kurš devās cīnīties pret fašismu Spānijā. Fašisms samazina Dzīvības daudzumu uz Zemes. Fašisms atzīst vienas šauras Cilvēku grupas interešu piepildījumu uz citu Cilvēku grupu rēķina, pie tam, atzīst Citu Cilvēku grupu iznīcināšanu fašisma interešu piepildīšanai. Tātad, fašistu interešu piepildīšana pārkāpj Lielākā labuma principu un to ļoti būtiski sašaurina – ierobežo līdz šaurai iedzīvotāju grupai uz visu citu grupu Cilvēciskās labklājības un dzīvības rēķina.

Fašisms darbojas pretēji Lielākajam labumam un noliedz pamatvērtības, tātad, ir noziedzīgs. Katra ideoloģija, kura aicina uzlabot savu labklājību uz Citu Cilvēku labklājības vai dzīvības rēķina, ir noziedzīga. Katrs Cilvēks, kurš atbalsta tādas ideoloģijas izplatīšanu vai uzturēšanu, ir noziedznieks, neatkarīgi no tā, ka viņš nepārkāpj kādu konkrēto valstu likumus, vai to ievērošanas vārdā realizē fašismu un nacismu – sašaurina Lielākā labuma principu līdz vienai grupai uz Citu grupu rēķina.

Tieši šī Lielākā labuma principa ievērošana attiecībās ar citiem Cilvēkiem šo attiecību un savas rīcības vērtēšanai nešaubīgi norāda uz Cilvēka Goda esamību, Godīgu Cilvēku un viņa Sirdī esošu Pamatvērtību. Tieši šī Sirds īpašība – spēja atsaukties Pamatvērtības un Lielākā labuma aizsardzības aicinājumam lika daudziem Godīgiem Cilvēkiem no visas pasaules braukt uz Spāniju un tur cīnīties pret Fašismu, pat neskatoties uz to, ka tādā veidā viņi pārkāpj citus likumus, kādus pieņēma tā laika valdības.

Ja propagandas apdauzītais latvietis būs objektīvs – Godīgs Cilvēks un godīgi atzīs, ka runā no šauras grupas pieredzes, vērtējumu un attieksmes pozīcijām (noliekot malā visus stāstus par piedzīvojumiem, ar kādiem ir sastapies savā vai savas grupas dzīvē), tad viņš atzīs, ka vēsturiski Krievijas impērija, PSRS un Krievijas Federācija savos mērķos vienmēr ir orientējusies un darbībā vadījusies uz Lielākā labuma principu. Protams, ka orientācija uz Lielākā labuma principa ievērošanu prasa pašierobežojumus Cilvēciskās labklājības laukā par labu līdzcilvēkiem, ja ir vērojama starpība tā līmeņos, vai izsauc tādu ierobežojumu pielietošanu sabiedrībā pret tiem, kuri paši tos neuzņemas – nav pietiekami Godīgi Cilvēki. (Godīgs Cilvēks orientējas uz Lielākā labuma principu ievērošanu savā rīcībā un savas rīcības vērtējumā).

Protams, ka tādi ierobežojumi izraisa pretestību no to puses, kuros Godīgums vēl nav pietiekami attīstīts un no noziedzīgo puses. It sevišķi asi pret to cīnās visi tie, kuri, pārkāpjot Lielākā labuma principu un realizējot fašismu, savās rokās ir sagrābuši ievērojamu labklājības apjomu vai ir kādu sevišķu labumu baudītāji uz citu Cilvēku dzīves trūkumā rēķina. Ja mēs paskatīsimies, kas ir Krievijas pretinieki, tad redzēsim, ka tās ir valstis – šo valstu bagātnieki, kuri izlaupa, kolonizē un tur nabadzībā pakļauto zemju iedzīvotājus (arī Latvijā).

Ja mūsu propagandas apdauzītais latvietis būs Godīgs, tad viņš būs spiests atzīt, ka latviešu attieksmi pret Krieviju ir radījusi Lielākā labuma principa nepieņemšana un tie notikumi, kurus ir izraisījusi pretošanās šim principam Latvijā un pasaulē. Latvietis būs spiests atzīt, ka labāk samierināsies ar noziedzīga labuma iegūšanas iespējas ilūziju, nekā pievienosies Lielākā labuma principa uzturēšanai savstarpējās attiecībās. Tik ilgi, kamēr tas būs tā, latvietim nav ko sapņot par Brīvību un Neatkarību.

Tikai Lielāka labuma principa realizēšana dod Brīvības stāvokli un neatkarību prāta darbībā un dvēseles dzīvē. Atgādinu, ka labuma gūšanas Godīgums vai noziedzība nav atkarīga no labuma gūšanas vietā tobrīd darbībā esošajiem likumiem, bet no tā, cik tas ir gūts saskaņā ar Lielāka labuma principa ievērošanu vai pret to.

1.turpinājums (22.09.2014)

Kārtēja samitā Lietuvas prezidente paziņoja, ka Ukraina karojot ar Krieviju visas Gejropas vietā, un tāpēc tai tikšot sniegta militārā palīdzība. Arī Latvijas „ārlietas” ir atzinušas, ka Ukrainai pienāk „atsevišķu Gejropas valstu militārais atbalsts”. Tagad katru dienu Borispoles lidostā nosēžas lidmašīnas, kuras Ukrainā ieved NATO bruņojumu un smago tehniku. Tieši tāpat ierodas NATO valstu algotņi, kurus pārvieto uz „pamiera zonu”. Tātad, ar to pašu „Gejropa” ir atzinusies savā nacismā un tās karastāvokļa fakts ar Krieviju ir atzīts – protams, gēbelsiskā formā – Krievija esot kara stāvoklī ar Gejropu. Protams, kara stāvoklis nekad nevar būt vienpusīgs, tāpēc, ja „Krievija ir”, tad „Gejropa arī ir”. Pie tam šajā prezidentes paziņojumā gan izpalika teikums par to, kurš šo karu ir uzsācis, atstājot brīvu vietu propagandai un propagandas apdauzītajiem izdarīt secinājumus katram savas kontūzijas smaguma pakāpē.

Reāli domājošie visu skata notikumu secības kontekstā, tāpēc viņi šo paziņojumu patreizējā notikumu kontekstā uztver kā piespiedu soli, jo tūlīt sakarā ar „Gejropas sakāvi” Ukrainas frontēs nāksies paskaidrot Gejropas valstu – tai skaitā Polijas armijas kontingenta klātbūtni Doņeckas lidostā un Doņeckas apšaudi. Poļi apšauda Doņecku – tas taču kaut kā ir jāpaskaidro – tāpēc ir jālegalizē sava karaspēka klātbūtne Ukrainā. Vēlāk, kad tiks izķerti arī citi, kuri nevarēs vienoties par klusēšanu (izskatās, ka „dažiem” tas laikam ir izdevies) tad viņiem būs vajadzīgs izskaidrojums, ko viņi tur darīja, jo līdz šim taču Krievija esot iebrukusi, tas ir – Ukrainā esot krievu karaspēks, bet citu neesot, un ko tad tur dara „neesošais” Gejropas valstu karaspēks? (Ir ziņas par Kolomoiska sakariem ar poļiem un teritoriālu atlīdzību Polijai par piedalīšanos karā Ukrainā.)

Tāpēc „Gejropa dodas palīgā”. Tātad – Gejropa karo ar Krieviju. Tātad – ir fronte, karojošās puses un notikumu attīstības gaita – vēsture, kura runā pati par sevi bez propagandas piemaisījuma.

Kur ir fronte? Fronte ir diplomātijā, radio, TV, presē, ekonomikā, politikā un Ukrainā. Abās frontes pusēs karo arī brīvprātīgie no visas Eiropas. Fašistu atliekas palīdz fašistiem, antifašistu pēcteči – fašisma pretiniekiem. Nacisms tagad ir ietērpies „Gejropas vērtību” spalvās.

Ukraina ir valsts, kurā tās likumdošanas orgānā Radā nu jau atklāti skan aicinājumi – „politiskie pretinieki ir jānošauj!” Tā ir valsts, kurā ir noticis bruņots nacistisks apvērsums un pie varas ir nacistiska banda.

Tā ir valsts, kuras galvaspilsētas centru rotā nacistiski lozungi, nacistu sveiciens, un kurā ir legalizēti nacistiskie simboli. Tās „nacionālās gvardes” vienības un oligarhu algotajos bataljonos atklāti nēsā hitleriešu kāškrustu un SS karaspēka zīmotnes. Tas ir TAS, ko atbalsta Gejropa – tās nacistiskā elite un visi tie, kuri iestājas pret Krieviju vērstā propagandas karā. Fronte ir tur, kur nacisti atbalsta nacismu Ukrainā, bet Godīgie nostājas pret nacismu un fašismu, lai kur tas parādītos.

Ukraina ir valsts, kurā fiziski iznīcina politiskos pretiniekus. Fronte ir tur, kur nacisti apkaro savus ekonomiskos konkurentus, politiskos un idejiskos pretiniekus. Fronte ir tur, kur noziedzīgi režīmi apkaro Godīgus Cilvēkus.

Kas ir karojošās puses? Kurš ir agresors? Ko rāda vēsture?

Viena karojošā puse ir „Gejropa” – pasaule, kas uzdodas par Eiropu. Tās ir valstis, kurās homoseksuālisms ir norma un normalitātes mērinstruments. Tās ir valstis, kuras savu homoseksualitāti uzspiež visai pasaulei, tās uzskata, ka viņu sūtība ir homoseksuālisma, ko viņas saista ar demokrātiju, izplatīšana. Tās ir valstis, kurās visādos veidos aktīvi apkaro ģimeni, posta Godīgu Cilvēku savstarpējās attiecības laulībā, bērnus nostāda pret vecākiem un vecākiem atņem jebkuru iespēju audzināt savus bērnus. Tās ir valstis, kurās perversija tiek uzspiesta ar likumu, ko tās sauc par demokrātisku izvēli un Gejropas vērtībām.

Ģimene veido personību. Ģimenes likvidēšana likvidē personības attīstību. Tādā kārtā, runājot par personības brīvību, personība kā tāda tiek likvidēta. Tās vietā tiek veidota bezpersoniska manipulējama masa.

Tās ir valstis, kuras ir vedušas koloniālu politiku, kolonizējušas un izlaupījušas katru teritoriju, kuru ir atradušas. Šīs valstis par savu teritoriju ir pasludinājušas katru zemi, kuras esamību ir atradušas – „atklājušas”, neskatoties uz to, ka tajās jau dzīvoja Cilvēki un tiem visiem bija sava dzīve, sabiedrība un ekonomika.

Šo „Gejropu” tagad vada ASV. Tā ir valsts, kura ziedoja 3000 Cilvēkus savos dvīņu torņos, kurus pati uzspridzināja, lai varētu okupēt (ar Latvijas dalību) Afganistānu, no kuras tagad ar kaunu ir jāizvācas. Tā ir valsts, kura rādīja „briesmīgu indīgu vielu” pudelītes, lai pamatotu savu iebrukumu Irākā. Irāku sagrāva. Tur kopš amerikāņu iebrukuma ir gājuši bojā jau vairāk kā 1 000 000 Cilvēku, bet nekādus „briesmīgus ieročus” tur tā arī neatrada. Naftu gan tagad no turienes pumpē.

ASV darbības rezultātā (Irākas, Lībijas iznīcināšana, ASV algotņu karš Sīrijā) tur tagad ir izveidojies ārkārtīgi agresīvs vahabītu režīms, pret kuru ASV atkal pulcē kārtējo koalīciju. ASV nāk ar karu, sēj karu, lai vēlāk šo karu izvērstu vēl plašāk. ASV pasaulē nav ienesusi neko pozitīvu. ASV izlaupa pasauli (dolāra uzspiešana) un karo visā pasaulē ar pašas radītiem „ienaidniekiem”. ASV ir izveidojusi kara un laupīšanas ekonomikas piramīdu.

Tās ir valstis, kuras iznīcināja Lībiju. Tās ir valstis, kuras par normu uzskata organizēt algotņu iebrukumu Sīrijā ar mērķi gāzt leģitīmo valsts valdību un nogalināt valsts galvu. Šo valstu uzturētajā karā Sīrijā jau ir gājuši bojā desmitiem tūkstošu Cilvēku. Pie tam, šo valstu elites nemaz neslēpj savus mērķus un darbības. Tās ir valstis, kuras terorizē visus, kuri tām nevar pretoties. Tās ir valstis, kuras iznīcina katru tautu, valsti un valdību, kura tām nepatīk. Tās ir valstis, kuras atstāj aiz sevis sagrautas pilsētas, tuksnesi un bruņotas bandas, kas apdraud nu jau katru Cilvēku arī Eiropā – painteresējieties, kas notiek Lībijā, Sīrijā un Irākā – kas tur ASV un Gejropas iebrukumu rezultātā tagad notiek! Tātad frontes vienā pusē ir valstu grupa, kura uzbrūk, sagrauj un izlaupa, aiz sevis atstājot tikai iznīcību. Tās ir valstis, kuru labklājība balstās uz citu zemju izlaupīšanu un tautu paverdzināšanu. Tās ir pārtikušas tikai tāpēc, ka laupa.

Turpat ir Ukrainā varu sagrābušās benderiešu – nacistu bandas un viņu neremdināmās alkas atriebties visiem krieviem par fašistiskās Vācijas sakāvi 2.Pasaules karā, tāpat tur ir divi lieli oligarhi – Kolomoiskis un Porošenko, kuri uz šo notikumu fona pārdala – izlaupa tos īpašumus, kādi vēl ir Ukrainā, lai par lētu naudu tos pārdotu valstīm – laupītājām, un pirmām kārtām jau Vācijai un ASV. Viņiem apkārt danco sīkāku oligarhu, pielīdēju, iznireļu un homoseksuāļu šaika, un viņu radītās fašistiskās „nacionālās gvardes” triecienvienības no „labā sektora”.

Frontes otrā pusē ir visa pasaule – visi tie, kuri nav ASV valdošajām aprindām piederoši un tiek uzskatīti par laupīšanai izmantojamo teritoriju. No turienes tiek pieaicināti un pēc izmantošanas tur atpakaļ izmesti kādubrīd bijušie ASV sabiedrotie. Frontes otrā pusē ir visas Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas valstis, tās konkurenti „Gejropā” („sabiedrotie”) un galvenokārt Krievija kā Gara Spēka un vadošā Sirdszeme (pēc Kisindžera doktrīnas klasifikācijas).

Kopš „perestroikas”, kas bija ASV vadīta un Gorbačova izpildīta plānveidīga PSRS sagrāve, Krievija ir zaudējusi savu neatkarību un ir tiešā ASV kontrolē, kuru tā realizē caur saviem ielikteņiem visos valsts pārvaldes līmeņos un struktūrās. Pat jaunajā Krievijas konstitūcijā ir ieliktas Krieviju paverdzinošas normas. To Jeļcina laikos rakstīja ASV emisāru vadībā. Krievija katru gadu maksā ASV milzīgu „pakļautās zemes” nodevu. Krievijas naftas nauda glabājas ASV bankās kā tā saucamais „stabilizācijas fonds”, kas patiesībā ir neatgūstama nodeva ASV. Tas patiešām stabilizē ASV ekonomiku un izlaupa Krieviju. ASV ielikteņu „5.kolonna” savā darbībā ir atbildīga par to bēdīgo stāvokli, kādā tagad ir Krievija. Šī „5.kolonna” veido valsts iekšējo politiku un ekonomiku, izlaupa Krieviju – izved miljardiem dolāru uz ārvalstu un pirmām kārtām ASV bankām. Bet ārpolitikā viņu intrigas ieved Krieviju neizdevīgās pozīcijās.

Kamēr Krievija bija pilnīgi paklausīga (Jeļcina laikos), to lika mierā starptautisko attiecību jomā, bet tai bija jāpiekrīt veselai rindai pazemojošu, atbruņojošu un ekonomiku bremzējošu programmu ieviešanai Krievijā. Taču cīņa par neatkarību nekad nav beigusies, un pieaugot Krievijas pretestībai un izaugsmei, saasinās attiecības kā starptautiskajā telpā, tā arī cīņa ar „5.kolonnu”. Bieži vien tas, ko pieraksta Krievijai, ir ASV „5.kolonnas” saspēle ar saviem saimniekiem ASV.

Visu laiku stāsta, ka Putins esot diktators, bet patiesībā viņš ir atkarīgs no „5.kolonnas” praktiski visos jautājumos. Nesen bija gadījums, kad viņa preses konferenci neparādīja TV tāpēc, ka tajā izskanēja ASV pilnīgi nepieņemamas domas, kuru publiska izteikšana varētu ietekmēt sabiedriskos procesus Krievijā – pacelt Cilvēkus neatkarības atgūšanai. Krievijā darbojas Nacionālās Atbrīvošanās Kustība, kuras vadītājs ir Putins. Šī kustība veic akcijas un rīkojas cīņā ar ASV „5.kolonnu”, bet nekur (izņemot pašas mājas lapas) Krievijā neviens TV vai radio kanāls to neatspoguļo. Prese, radio un TV to noklusē! Krievijas „masu informācijas” sistēmu pārvalda 5.kolonna. Te nu jums ir Putina „visvarenība”!

Tomēr cīņā ar ASV ielikteņiem ir gūti tik lieli panākumi, ka ASV to jau uzskata par „dumpi uz kuģa”, un tagad ASV ir nolēmušas Krieviju iznīcināt kā valsti, kā dēļ ir sākusi to apkarot visiem līdzekļiem un cer to ievilkt atklātā karā (ar Ukrainu sākumā), tāpēc cenšas to izlikt par „slikto” valsti un agresoru, lai varētu ar to attaisnot savu agresiju un graujošo darbību pret to. NATO propagandisti nemitīgi skandina par „Ukrainas un Krievijas konfliktu”, kaut gan tāda nav. Ir NATO izprovocēts pilsoņu karš Ukrainā, ko noliedz propagandisti. ASV ir nolēmušas veikt akciju Krievijas ekonomikas sagraušanai.

Brēka par Krievijas agresiju, tankiem Ukrainā un boinga notriekšanu vienmēr ir pirms samitiem, kuros apspriež sankciju ieviešanu. ASV domāja, ka varēs atstāt Krieviju pakļautās izlaupāmās teritorijas (kolonijas) stāvoklī, bet tagad, kad tā, neskatoties uz valsts pārvaldes struktūras, objektu un cilvēku apziņas totālo piespiedu amerikanizāciju, tomēr atgūst neatkarību, ASV saprot, ka tādu to noturēt savā pakļautībā nevarēs, un tāpēc ir pieņemts lēmums dumpīgo Krieviju iznīcināt, uz ko ir orientēti visi ASV šakāļi un hiēnas visā tās nacistiskās alianses valstu bandā. Sankciju process tiek turpināts pat neskatoties uz „pamiera stāvokli” Ukrainā. Tāpēc ir skaidrs, ka „Ukraina” ir tikai iegansts Krievijas ekonomiskās dzīves bremzēšanai, kura tiktu izdarīta ar jebkuru citu iemeslu jebkuros citos apstākļos.

Neaizmirstiet, brālīt, ka Maidana pēdējie lozungi un ukraiņu nacistu politiskie mērķi ir pārcelt Maidanu uz Maskavu un apsist visus „moskaļus” visā pasaulē! Uz to ir vērsta visa Ukrainas (ASV) darbība attiecībās ar Krieviju un šajā toņkārtā jāapskata visi notikumi Ukrainā, Donbasā un Krievijā.

Tie, kas virza notikumus Ukrainā, tur notiekošo uzskata par ceļu, kā to visu pārcelt uz Krievijas teritoriju, tāpēc tiek izvērsta tāda propaganda un Donbasā notiekošās zvērības, ar kuru palīdzību cer destabilizēt stāvokli Krievijā.

Tie, kuri nezin, nesaprot un nepieņem šo notikumu virzību un gaitu, tie nekad nesapratīs Ukrainā, Donbasā, Krimā, Krievijā un pasaulē notiekošo. Tāpēc tagad pie vēstures.

* Otrā Pasaules kara beigās ASV kopā ar bēgļiem pieņem un pie sevis uzglabā ukraiņu nacismu – benderiešus. ASV atbalsta – uztur ukraiņu nacionāli nacistiskās organizācijas un virza to darbību pret PSRS un visu antifašistisko – tāpēc arī krievisko, kā nacistiskās Vācijas uzvarētāju. ASV izmanto jebkuru opozicionāru kustību, kura iestājas pret Gara spēka Sirdszemi.
* Pēc PSRS sagrāves ASV reintegrē nacismu Ukrainā, ar ko „apaugļo” Ukrainā „savu laiku” gaidošo neiznīcināto benderiešu maskēto pagrīdi. Visu „izglītības” un propagandas mašīnu, radio, TV un preses orgānu vadību un personālu orientē uz naida kurināšanu pret Krieviju un nacisma restaurāciju Ukrainā, uz atklātu fašistiskas morāles un nacistiskas ideoloģijas ieaudzināšanu ukraiņu bērnos un jauniešos (Ukrainā viss kā Latvijā).
* ASV Ukrainā izveidoja nacisma perēkli Eiropā.
* ASV atbalstīja un korumpēja ukraiņu oligarhātu.
* ASV visādi sekmēja ukraiņu tautas nonākšanu oligarhu verdzībā.
* Oligarhi ar ASV atbalstu Ukrainā sarīkoja „oranžo revolūciju”.
* Oligarhi ar ASV un „Gejropas” atbalstu noveda Ukrainu līdz stāvoklim, kad tajā pie varas nāk nacisms.
* ASV un „Gejropa” Ukrainā restaurē nacismu kā triecienspēku karā ar Krieviju.
* „Gejropa” cenšas uzspiest Ukrainai asociācijas līgumu ar ES. Šis līgums paredz pilnīgu Ukrainas ekonomikas sagrāvi un kolonizēšanu. Šā gada pavasarī, kad Janukovičs atsakās to parakstīt, ASV un „Gejropa” ar vietējo oligarhu aktīvu atbalstu izprovocē Maidanu – masu nekārtības Kijevas centrā. Uz turieni intensīvi braukā „Gejropas” valstu līderi un aicina kāpināt cīņu „pret” – visu ko – ko nu katrs grib gāzt. Galvenais – tiek kāpināta agresija.
* Ar aktīvu ASV iejaukšanos tiek bremzēta valsts kārtības sargāšanas dienestu darbība. ASV pati aktīvi finansē Maidanu, bet jau pēc būtības – nacistu dumpi un uz to piespiež arī oligarhātu.
* Ar aktīvu „Gejrosavienības”, bet it sevišķi Polijas, Latvijas un Lietuvas iejaukšanos Ukrainas iekšējās lietās „Gejromaidans” tiek pārveidots par nacistisku un šovinistisku – pretkrievisku spēku apvienības propagandas un darbības centru. Tur Gejrosavienības un ASV piesegā pulcējas, legalizējas un bruņojas benderieši – ukraiņu nacisti.
* Beidzot ASV tieša spiediena uz valdību apstākļos un vadībā (ASV, „Gejropa” un benderieši uzstājas kopējā frontē) notiek nacistisks apvērsums – ASV sagrābj Ukrainu, ko pārvalda vāji maskētā veidā.
* Maidana vadības organizēti snaiperi apšauj kā savējos, tā kārtības sargus – „Berkuta” darbiniekus.
* Varu Kijevā sagrābj nacisti.
* Ukrainu tiešā ceļā sāk vadīt valsts drošības komitejā dislocētie ASV darbinieki.
Jau Maidana laikā Ukrainā ieved Čeinijam piederošās privātās armijas daļas un algotņus no „Gejropas”.
* Notiek aktīva nacionālfašistisku kaujas vienību – „nacionālās gvardes” formēšana un apbruņošana.
* Ukraina tiek sadalīta ASV, Vācijas, Porošenko un Kolomoiska „ietekmes” zonās. Sākas Cilvēku slepkavošana un vajāšana pēc nacionālās piederības un politiskās pārliecības.
* Krimā organizējas referendums, kura rezultātā Krima atkalapvienojas ar Krieviju.
* Vienlaicīgi ar to visu „Gejropā” notiek pretkrieviskās propagandas kāpināšana un Krievijas „nozīmēšana” par vainīgo visā un visur.
* Saasinās Krievijas nomelnošana starptautiskajā telpā, kas pāraug diplomātiskajā, ekonomiskajā karā un bruņota kara provocēšanā ar Krieviju.
* Odesā notiek iepriekšizplānota masu slepkavība, kurā nacisti un nacionālfašisti kolektīvi un organizēti slepkavo – dzīvus sadedzina politiskos pretiniekus – Ukrainas federalizācijas piekritējus.
* Oligarhe Timošenko aicina iznīcināt visus „moskaļus” visā Ukrainā – „apšaut krievus ar atomieročiem”.
* Oligarhs Kolomoiskis izsludina naudas balvu 10 000 $ par katra noslepkavota „moskaļa” galvu.
* Ukrainas dienvidaustrumu teritoriju iedzīvotāji savās dzīves vietās sāk pašaizsardzības pasākumus (formē zemessardzi, veido nocietinājumus un pašpārvaldi) pret nacistu triecienvienību iebrukumu. Porošenko šos Ukrainas iedzīvotājus pieskaita zemcilvēkiem (nelīdzcilvēkiem) un teroristiem, un izsludina „pretterorisma operāciju”.
* ASV ģenerāļa Ki Rendi Alena un viņam pakļauto virsnieku vadībā sākas nacistiskās „nacionālās gvardes” vienību un armijas daļu uzbrukumi šo rajonu iedzīvotājiem, pilsētu un apdzīvoto vietu iznīcināšana, Cilvēku slepkavošana un padzīšana no viņu dzīves vietām.
* Brīvprātīgo vienībās par atalgojumu cīnās algotņi – Kijeva ukraiņiem maksā par „moskaļu” slepkavošanu.
* Brīvprātīgo bataljonos pieņem karam ar „moskaļiem” gatavos kriminālnoziedzniekus, kurus tā dēļ izlaiž no cietumiem.
* Sākas frontes tūrisms – uz karadarbības zonu brauc „ukraiņi”, lai „ģimenes lokā” par noteiktu samaksu izšautu no tanka, lielgabala vai mīnmetēja uz „moskaļu” pilsētu vai ciematu. Apdzīvoto vietu sagrāve tiek pārvērsta par izklaidi.
* Kijevas nacistiem pievienojas „gejropiešu” armijas daļas un algotņi.
* Ieņemtajās teritorijās nošaujamos meklē pēc vēlēšanu sarakstiem.
* Šobrīd ir nogalināti un padzīti no savām dzīves vietām bēgļu gaitās vairāk kā 1 000 000 Cilvēku. Biezi apdzīvotā teritorijā un pret pilsētu kvartāliem, slimnīcām, skolām un rūpniecības uzņēmumiem, kuros nav nekādu zemessardzes objektu, tiek pielietota smagā artilērija, aviācija un konvencionāli aizliegti ieroči – kasešu un fosfora bumbas. Okupētajās teritorijās notiek mierīgo iedzīvotāju terorizēšana. Akcijas mērķis ir izspiest „moskaļus” no dzīves vietām (etniskā tīrīšana), izprovocēt Krieviju, parādīt tās valdības vājumu un sākt karu pret Krieviju.
* Donbasa zemessardzei dodas palīgā brīvprātīgie no Krievijas un Eiropas valstīm, arī Latvijas(!).
* Porošenko paraksta asociācijas līgumu ar ES, pēc kā noteikumiem restitūcijas kārtā Ukraina zaudē tiesības uz Krimu
* Kad ASV – „Gejropas” – Kijevas bandas iecerētais „zibens karš” neizdodas un parādās soda vienību militārais un galvenokārt morālais vājums, Porošenko piesola pārsteigumu.
* Kijevas banda notriec boingu (to izdara triecienlidmašīna SU-25 Kolomoiskim paklausīgo aviodispečeru vadībā), bet „Gejropa” un ASV to bez jebkādas izmeklēšanas uzkrauj Krievijai.
* Krievija piedraud ar visu materiālu publicēšanu par boinga notriekšanas apstākļiem, komandieriem un izpildītājiem. Krievijas apmelošanas kampaņa (izņemot atsevišķu „mikrofona varoņu” izteikumus) tūlīt beidzas.
* Kad vienā nedēļā nošauj 10 soda ekspedīciju vadošos ASV virsniekus un smagi ievaino ģenerāli Ki Rendi Alenu, ASV paziņo, ka ukraiņu nacisti esot gatavi pamieram Ukrainā.
* Tiek pārtraukta karaspēka vadība un apgāde. Pēc ASV vadības rīkojuma virsnieki pamet savas armijas daļas likteņa ziņā.
* Sākas aktīvi zemessardzes uzbrukumi, nacistu sakāves un apvainojumi Krievijai par tās „karaspēka iebrukumu” Ukrainā, ar ko izskaidro zemessardzes straujos kara panākumus.
* Porošenko piedraud ar soda vienības taktikas „pārformatēšanu”.
* Donbasā tiek noslēgts pamiers, kura noslēgšanas laikā Obama visiem spēkiem cenšas ievirzīt Krieviju par karojošo pusi.
* NATO valstis apsola „individuālu” militāru palīdzību.
* Nacisti pamiera laikā pārgrupē karaspēku un pievelk frontes līnijai lielas smagās tehnikas kolonnas.
* Notiek ārvalstu armiju iesaistīšanās karā Donbasā legalizācija.
* Nacisti palaiž „pīli” – Krievija taisoties pielietot atomieročus (?)
* Kolomoiskis piedraud uzspridzināt Dņeprogesu un atomelektrostacijas.
* Nacisti tiek silti uzņemti NATO samitā.
* Nacisti paziņo, ka NATO valstis sniegs tiem militāru atbalstu. NATO valstis to noliedz.
* Nacgvarde apšauda Doņecku un zemessardzes pozīcijas. Nacgvarde un ārzemju algotņi pielieto aizliegtos fosfora ieročus.
* Doņeckā piederīgie saņem nacistu sūtītās paciņas ar gūstā saņemto piederīgo galvām.
* Luganskā nav ūdens. Nemaz!
* Naciķu centrālā banka Ukrainā paziņojusi, ka tā vairs nevar uzturēt stabilu grivnu!
* NATO valstis ieročus tomēr piegādā.
* Latvijas uzplečotie paziņo, ka Ukrainā bojā gājušie stiprinot drošību Latvijā. (Jo vairāk tur – jo drošāk te?!)
* ES paziņo, ka Ukrainas, ES un Krievijas sarunās uz 15 mēnešiem tiek atlikta asociācijas līguma darbība, ka ES atzīst Krievijas pozīcijas pamatotību un Ukraina nav spējīga tik straujām pārmaiņām. Tas nozīmē, ka situācija atgriežas pie tā paša stāvokļa un argumentiem, kad Janukovičs neparakstīja asociācijas līgumu. Tātad Janukovičam bija taisnība!

Tad par ko tas viss – Maidans, asinis un ciešanas? Tagad pats lielais maidanists un Ukrainas maidanizētājs Jaceņuks paziņo, ka Ukraina nav gatava tādām attiecībām ar Gejropu un tai ir vajadzīgs pārkārtošanās laiks (tāda bija Janukoviča pozīcija). Arī ES paziņo, ka Ukrainai jānostiprina ekonomiskās attiecības ar Krieviju, ka ES nevar Ukrainai sniegt tādu ekonomisko atbalstu, ka tai nav vajadzīga tāda pagrimusi Ukraina, ka tā netaisās tajā ieguldīt savu kapitālu.

Tātad Maidanu sarīkoja tikai tāpēc, lai izveidotu un faktiski legalizētu Krievijai naidīgu nacistisku režīmu, to apbruņotu ar NATO ieročiem un virzītu karadarbībā pret Krieviju. Maidans bija vajadzīgs Gejropai, lai tā caur nacismu Ukrainā varētu atklāt pati savu nacistisko seju.

***

3. Tas, kas notiek pasaulē, brālīt, ir viens, bet tas, ko tev par to stāsta vai patur noslēpumā, ir pavisam cits. Tas, ko tev stāsta par notikumiem Ukrainā, ir Maidana klaču līmenī. Arī visi tie maidanizētie Ukrainā un Ukrainas televīziju saskatījušies, ir propagandas apdauzīti un tikpat tālu no īstenības, kā tu te Latvijā sēžot un par to spriedelējot. Tur viņiem (tāpat kā te Latvijā) katru dienu no rīta līdz vakaram bāž galvā pilnīgus murgus un melīgus safabricējumus. Viņi patiešām tic, ka Ukrainā ir iebrucis Krievijas karaspēks. Ukrainas internets ir pilns ar melīgiem viltojumiem un izdomājumiem. Citur nofilmēto uzdod par skatiem no Donbasā notiekošā. Ukrainas runasvīri izplata melīgus paziņojumus.

Par katru notikumu vienmēr ir divi pretrunīgi ziņojumi pat vienā informācijas sistēmā. Kad pēc ASV un Izraēlas pieprasījuma paklausīgajā Krievijā tika organizēta lidmašīnas TU-154 katastrofa Petrozavodskā, par to Krievijā bija diametrāli pretēja informācija. Vieni stāstīja, ka tā nogāzusies vakara tumsā, bet otri, ka no rīta miglā. Šīs lidmašīnas katastrofa tika noorganizēta, lai nogalinātu vadošu Irānas atomfiziķi, kurš lidoja ar šo reisu. Notikumu attīstības loģiku – jaunas lidmašīnas nomaiņu pret vecu TU-154, izlidošanas novilcināšanu līdz tumsai, ekipāžas nomaiņu pret citu, nesagatavotu, nosēšanās skrejceļa uguņu pēkšņo nodzišanu nolaišanās laikā un „nejaušo” lidojuma korekcijas datu neizsniegšanu (augstuma korekcija uz 600 metriem) var saprast tad, ja zin, ka tas notika laikā, kad Izraēlas un ASV specdienesti nolūkā bremzēt Irānas kodoldegvielas programmu īsā laikā nogalināja Irānas vadošos atomfiziķus – 11 Cilvēkus, un viens no viņiem lidoja šajā lidmašīnā!

Kad pēc ASV rīkojuma Kijevas nacisti nogāza boingu Ukrainā, tad bez kādas izmeklēšanas un apstākļu noskaidrošanas Porošenko un avīzes vainu tūlīt caur „zemessardzes darbībām” uzvēla Krievijai, bet pēc tam, kad Krievija piedraudēja publicēt visus viņas rīcībā esošos materiālus, kas atklātu visu par katru, lielā riešana (izņemot dažus sīkaļas, līdz kuriem viņu sīkuma dēļ pavēle nenonāca) tūlīt apklusa un nu jau neviens „valstsvīrs” par to vairs nerunā. Par to „rej mazie sunīši”. Tagad tiek paziņots, ka nekad netikšot publicēti pilotu sarunu ieraksti un (iespējams) nākamgad tikšot pabeigta izmeklēšana un apstākļu noskaidrošana, par ko tikšot publiskoti tehniskie fakti, bet ne slēdzieni. Tad, kad visi, arī tu, brālīt, rēja uz Krieviju, tad visiem viss bija skaidrs!

„Skaidrs” tas, kas tagad „prasa” vairāk kā gadu ilgu izmeklēšanu?! „Skaidrs” tas, ko tagad visiem spēkiem grib noslēpt? Skaidrs taču, ka vainīgos „atrast” negrib!

Turpinājums sekos… te: http://philos.lv/default_philos_menu.html

Avoti:

http://philos.lv/Lenam.html

http://philos.lv/Lenam_1.html

Informācijas aģentūra
/24.09.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 24 komentāri

Par modes manipulatīvo un kaitniecisko dabu

00391_manipulacijaMode ir ļoti ietekmīgs cilvēku ietekmēšanas, manipulācijas un propagandas līdzeklis. Zemāk informatīvi bagāta un koncentrēta TV raidījuma par modes dabu atstāsts, īss ieskats modes kā ietekmēšanas līdzekļa izmantošanā, kā arī modes darboņu – homoseksuālistu uzskaitījums.

Par materiālo lietu un modes ietekmējošo dabu

Katrai ticībai un ideoloģijai ir sava materiāla, tīri lietiska izpausme. Piemēram, krustiņš pie krūtīm, vai piespraudīte vai kāda cita lieta.

Katrai nemateriālās kultūras daļai ir nepieciešama materiāla izpausme. Tādēļ, piemēram, ceļ baznīcas, lai vieglāk būtu „atrast Dievu”. Vai arī tādēļ izplata valsts simbolus, lai, ja ne radītu patriotismu, tad kaut vai to uzsvērtu. Vai arī uzceļ mauzoleju, lai saglabātu atmiņas par veselu sabiedrisko iekārtu [te ir domāts Ļeņina mauzolejs Maskavā]. Jebkuri pieminekļ, ornamenti uz apģērba, emblēmas, pastmarkas un kožļeņu „faņķiki” kalpo šādiem mērķiem.

Ja, piemēram, jums ir nepieciešams iznīcināt kādu kultūru, atņemt cilvēkiem nacionālo identitāti un pašapziņu, aizstājot viņu apziņā to pašu vērtības ar jums nepieciešamajām, tad jums, ja neizdodas sarīkot holokaustu, ir jāiznīcina attiecīgās kultūras materiālie nesēji. Piemēram, mēdiju ziņa: „…neatzītajā Kosovas republikā Balkānos ir nopostīti gandrīz visi kristīgie dievnami…”

Citiem vārdiem sakot, apkārtējie apstākļi tik tiešām nosaka cilvēka apziņu [marksisma tēze]. Hitlers ar visādiem lāpu gājieniem un visiem saviem gēbelsiem spēja pārformatēt veselas tautas apziņu samērā īsā laika posmā. Un kāpēc jūs domājat, ka tieši to pašu nevar izdarīt tagad, tikai bez tāda ceitnota [šaha termins, kurš apzīmē laika ierobežojumu gājiena apdomāšanā], kāds bija fašistiem, un pat bez gēbelsiem, bez demonstrācijām, bez plakātiem un propagandistu runām – tikai un vienīgi ar lietu palīdzību.

„Santa klauss, kurš mūsu kultūrā pamazām nomaina salatēvu, ir Coca-Cola mārketinga nodaļas ilglaicīga darba auglis. Kompānija 80 gadus neatlaidīgi un sistemātiski strādāja, lai sasaistītu „santas” tēlu ar savu produktu un tādējādi audzētu pārdošanas apjomus” (Maikls Blendinks „Coca-Cola – netīrā patiesība”).

Šāda tipa reklāma ir veids, kā var mainīt mūsu kultūru, vērtības un gaumi, neizmantojot sprāgstvielas un gāzes kameras, un kas nes peļņu. Vienkārši ir jākļūst par modes noteicēju, ir jāizceļas ar ekskluzīvu produktu, ir jāpārņem reklāmas aģentūras un tad miljoni domās, kā tieši tev ir nepieciešams.

„Rietumos vairums lielveikalu apmeklētāju vienkārši staigā un skatās uz vitrīnēm, pat negrasoties neko pirkt. Preces vienkārši tiek jau patērētas kā tēls, bez to materiālā iemiesojuma iegādes. (Sergejs Karamurza „Apziņas manipulācija” – http://www.kara-murza.ru/books/manipul/manipul_content.htm )

Ja lietām ir „jēgas slodze” [ja tās pašas par sevi ir informatīvie nesēji], tad kā lai to neizmanto, lai piekļūtu tiem, ko tu gribi pakļaut savai gribai?!

„Lietas nes ziņojumu, kas rada simbolus un tēlus. Ja lietas tiek projektētas, ņemot vērā šo viņu funkciju, tad tās var kļūt par izšķirošo spēku, formējot ierindas cilvēku apziņu.” (Sergejs Karamurza „Apziņas manipulācija”)

„Savulaik Rokfellers teica, ka amerikāņiem , lai iekarotu afrikāņu inteliģences prātus, ir nepieciešamas tikai divas lietas – pildspalvas un apavi. Tos cilvēks aiztiek katru dienu. Rokfellers piedāvāja nežēlot līdzekļus, lai izstrādātu pašu labāko pildspalvu ar viskrāšņāko dizainu. „ (Sergejs Karamurza „Apziņas manipulācija”)

Mēs esam lietu ielenkti, tās ir visapkārt. Iedomājaties, ja katra no šīm lietām ir speciāli „iekodēta”, lai iedarbotos uz cilvēka apziņu. Vai šādā gadījumā jūs maz būsiet tik brīvs un patstāvīgs?!

Par pūļa psiholoģiju ir sarakstīts un pateikts jau pietiekami daudz. Šie pūļa likumi strādā ar visā tajā, kas attiecas uz lietu patērēšanu, jo mēs vai nu atrodam atdarināšanas paraugu vai arī sekojam masu uzvedības tendencēm. Šīs masu uzvedības tendences tiek veidotas tai skaitā arī ar reklāmu.

„Galvenā reklāmas speciālistu kļūda ir, ka viņi projicē pašu personiskos uzstādījumus, gaumi, vērtības reklāmas produkcijā.” (Andrejs Gostevs „Otreizējā tēla psiholoģija” – http://wdoknigia.ru/domovodstvo/lou-21220.html )

Domājat, ka tā ir kļūda?! Nē! Reklāmisti to var darīt arī apzināti [tādējādi propagandējot savus uzskatus, vērtības un tēlus un uzspiežot tos sabiedrībai]. Reklāma mums jau rada mākslīgas vajadzības, lai cilvēks kompleksotu, ja viņam nav noteiktu preču un pakalpojumu, un lai viņš tos vēlētos. Tā reklāma veido mūsu pasaulskatu, lai gan mēs to neatzīstam.

„Apstiprinās prognoze, ka Krievijas reklāmas industrijas specifikas zaudēšanas sekas ir krievu cilvēka apziņas amerikanizācija caur reklāmu. Tā rezultātā krievu cilvēks sajutīsies svešs paša valstī un pārstās būt par krievu” (Andrejs Gostevs „Otreizējā tēla psiholoģija”) [Tas pats attiecas uz citām tautām un arī uz Latviju, kur šis proces ir daudz skaidrāk un uzskatāmāk redzams.]

Vēl mēs esam pakļauti modes ietekmei. Ja runā pēc mācību grāmatas, tad mode ir uzvedības tips un dzīvesstils. Modes pētīšana sākas ar lietu uztveri un t.s. „modes simboliem”. Tajā pašā grāmatā var izlasīt, ka mode bieži vien kalpo kā saziņas regulators, kļūst par masu paradumu un tiek aizsargāta ar sabiedriskā viedokļa spēku. Mode pēc savas iedarbības efektivitātes ir salīdzināma ar mākslu un reliģiju.

Ar modes palīdzību var izskalot smadzenes.Kā piemēru var minēt sieviešu skaistuma etalonus, kas rodas pēc „modernā apģērba” un kuram sievietes tiecas sekot, tādējādi arī mainot vīriešu gaumi. Piemēram pēdējo 25 gadu laikā vidējais jaunas meitenes svars ir samazinājies par 10 – 15 kilogramiem. [Šādā veidā ir nostiprinājies kropls sieviešu skaistuma ideāls – kārna sieviete, kura ir mazpiemērota vai vispār nepiemērota bērnu radīšanai, pretstatā miesās veselīgākām sievietēm.]

„ Šodien ar apģērba palīdzību cilvēkiem tiek veidotas nepieciešamās intereses un pasaulskats. Kostīmu dizains reorganizē sabiedrisko telpu ar ideju un teoriju radīšanu un virzīšanu.” (Svetlanas Komovas disertācija „Kostīma dizains kā masu apziņas vadības un manipulācijas līdzeklis”)

Apģērbi, caur sarežģītiem mehānismiem, kas tiem, kuri nelasa disertācijas, var šķist fantastiski, formē tādas lietas kā tikumību un citus personības elementus. Citiem vārdiem sakot, skolēnu formu ieviesa ne jau tāpat vien. Uzvilki uzvalku, un bez maz vai kā nomainīji imidžu, gan mugura kļūst taisnāka, gan uzvedība cita. Tādā veidā tiek mainītas ne tikai paša cilvēka vajadzības, bet arī apkārtējo viedoklis – estētiskie etaloni, vērtīborientieri utt. Piemēram, ja armijā liktu valkāt pusuzvilktas reperu bikses, tad šādas armijas kaujasspēja ievērojami samazināsies. Tas ir tāds pastulbs, primitīvs piemērs. Patiesība ir sarežģītāka – lietas iedarbojas uz cilvēku caur komplicētu krāsu, dekora, formu, kompozīcijas utt. sistēmu.

„Tieši „širpotreba” dizains kļuva par galveno ASV kultūras vērtību ieviešanas mehānismu masu apziņā. Speciālisti norāda uz to standartizācijas un segmentācijas īpašībām.” (Sergejs Karamurza „Apziņas manipulācija”)

Ja nebaidieties no gariem un sarežģītiem teikumiem, izlasiet Žana Bodrijāra „Lietu sistēmas” (Жан БОДРИЙЯР “СИСТЕМА ВЕЩЕЙ” / „The System of Objects” (1968) http://yanko.lib.ru/books/philosoph/baudrillard-le-systeme-des-objets.htm ), tur viņš iespaidīgi izskaidro kā lietas ietekmē cilvēku apziņu.

„Piemēram, lielie spārni, ar kuriem ilgu laiku izrotāja automašīnas, bija simbols uzvarai pār telpu. Pēc tam no automašīnas un tā vadītāja tika rdīts mīts par kentauru, kurš apvienoja prātu un dzīvniecisko spēku. Pēc tam tika ekspluatēta ideja, ka automašīna ir neitrāla teritorija starp darbu un ģimenes mājām, tas ir – intīma sfēra, un automašīnu reklamētāji sāka izmantot mājas pavarda tēlus. (…)

„Lietas, kuras ērti iegulstas rokā, kuras ir saskanīgas cilvēka anatomijai, ir viņu vairāk pievelkošas. Tas ir cēlonis tai maģiskajai burvībai, kas piemīt maziem priekšmetiem – pulksteņiem, fotoaparātiem utt.” (Žana Bodrijāra „Lietu sistēmas”)

Bodrijārs pat izanalizēja materiālus no kurām lietas taisa. Koks cilvēkam ir vērtīgs, jo viņam ir raksturīgs slēpts siltums. Šis materiāls ir it kā dzīva būtne.

Lietas psiholoģiski var aizstāt dzīvas būtnes un radīt tādu pašu pieķeršanos. Savukārt ar rokām taisītas lietas apbur kā saikne ar agrākajiem ražošanas veidiem un „nosūta” mūs uz bērnības pasauli. Lietas var veikt arī placebo funkciju.

„Psihologi, kuri pētīja slēptās bailes 2.pasaules kara laikā, nonāca līdz secinājumam, ka amerikāņiem ir vajadzīgi priekšmeti, kuri viņiem simbolizētu mieru un drošību. Šo atklājumu vēlāk izmantoja ledusskapju reklāmā.”

Tātad, patērētāja psiholoģiju var radīt un strukturēt.Cilvēka apziņa ir izpētīta pietiekami labi, tās vadības mehānismi ir neredzami un tie jau ir ielauzušie mūsu ikdienā. Bet cilvēki joprojām turpina ticēt lietām un dažas no tām pat veido cilvēka intīmo sfēru. Mums šādas lietas ir dārgas un daži pat tām lūdz palīdzību un aizsardzību. Tā ir lietu mitoloģija, jo mēs taču uztveram sarežģītas ierīces kā kaut ko saprātīgu vai arī runājam ar automašīnu, kad tā noslāpst.

Tagad atcerēsimies par patērētāju sabiedrību, kura balstās tieši uz individuālas ieraušanas principa. Patērēšana jau ir izmainījusi mūsu kultūru, par kuras ievērojamu daļu ir kļuvis „šopings” kā ikdienišķa aktivitāte un pat kā līdzeklis stresa noņemšanai. Šādā sabiedrībā samazinās individuālā atbildība, kā arī intelektuālās un garīgās attīstības nepieciešamība. Tādus cilvēkus ir ļoti viegli vazāt aiz deguna.

„Amerikas kolēģi man paskaidroja, ka viņu vidusmēra skolu un izglītības sistēmas zemais līmenis ir apzināts ASV sasniegums ekonomiskās efektivitātes paaugstināšanai, jo izglītots cilvēks ir slikts pircējs. Izglītotam cilvēkam vajag Mocartu, Šekspīru vai teorēmas. „Dzīves saimnieki” cenšas to nepieļaut, jo kulturālība un izglītotība papildus arī traucē manipulēt ar iedzīvotājiem” (Vladimirs Arnolds, Krievijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis). Darbojas arī apgriezta likumsakarība: labs pircējs kļūst mazāk kulturāls un mazāk izglītots.

Lai lietas paveiktu savu nelietīgo funkciju, patērētāju sabiedrībā ir ieviesta vienas paaudzes lietu nomaiņa uz citas paaudzes lietām. Tā teikt, mode tiek maksimāli forsēta, lai piesātinātu cilvēka dzīvi ar lietām, kurām ir vajadzīgais simboliskais zemteksts. Tāpēc arī cilvēki tiek aicināti maksimāli atbrīvoties no visa vecā.

Esat dzirdējuši par plānoto lietu „novecošanos”? Arī tādā veidā tiek palielināts lietu patēriņš (līdzīgi kā to dara mode, reklāma un kreditēšanas sistēma).

„Detaļa, kura mainās katru gadu, ir tikai maza lietas daļiņa, bet jūs to nevarat vienkārši nopmainīt, jo katrai jaunajai lietas versijai ir savs izmērs.”

Plānotā lietu „novecošanās” ir iekļauta pat kā atsevišķa sadaļa dizaineru un inženieru mācību iestādēs. „Jau 1928.gadā vienā no žurnāliem parādījās brīdinājums, ka prece, kura nenolietojas, ir traģēdija biznesam. „

„Globalizācijas koncepcija vispirmām kārtām paredzēja cilvēces pārvēršanu par vienotu, bezsejainu, pelēku substanci. Cilvēkiem bija jāatņem Dzimtene. Tādēļ visiem bija jāpiedzimst un jānomirst vienādos apstākļos.”

Ir vēl tāda lieta kā geoekonomika, WTO (pasaules tirdzniecības organizācija) un visādi atvērtie tirgi. Es to sakau tādēļ, ka gigantiskais importa „širpatreba” preces atnes svešzemju simbolus un kodējumu, kas ir pilnībā pielīdzināms totālai ideoloģiskai intervencei.

„Modes tehnoloģija” kā politiskas manipulācijas līdzeklis

[Fragments no skandalozā krievu „okultista” Nikolaja Levašova grāmatas „Krievija greizajos spoguļos” («Россия в кривых зеркалах»), kas ir iekļauta ekstrēmistiskās literatūras sarakstā. Tā kā konkrētais fragments izskatās ticams, neskatoties uz teksta autora apšaubāmo darbību un daudzām fantastiska rakstura autora tēzēm, tas tiek piedāvāts zināšanai kā iespējama versija un, pats galvenais, kā joprojām aktuālas manipulatīvas metodes („modes tehnoloģijas”) apraksts. Versijas ticamības pakāpi katrs var novērtēt pats pēc savas dzīves pieredzes un citiem, drošākiem informācijas avotiem.]

„Kad Rietumeiropā nostiprinājās feodālisms, kurā sociāli – ekonomiskās sistēmas pamatu veidoja zemesīpašnieki un zemes apstrādātāji, jūdi, bez savas ierastās prakses par ko minēju iepriekš, sāka izmantot arī dažas jaunas iedzīvoānās metodes. Ienākot kādā valstī, jūdi pirmām kārtām pasniedzabagātīgas dāvanas valdnieka ģimenei. Pie tam šīs dāvanas bija visai specifiskas – krāšņas drēbes un juvelierizstrādājumi.

It kā tajā nav nekas īpašs dot dāvanas valdniekiem, lai radītu par sevi labu iespaidu, iegūtu uzturēšanās un „biznesa” atļauju attiecīgajā zemē. Citiem vārdiem sakot tas ir parasts pielabināšanās kukulis. Šādi rīkojās visu tautu sūtņi un tirgotāji visos laikos, tāpēc rodas jautājums: bet kas tur tāds īpašs? Jūdi nebūtu jūdi, ja pat šādas savas dāvanas nepārvērstu iespējā labi nopelnīt gan netiešā, gan tiešā veidā.

Jūdu dāvātās dāvanas bija no brokāta un zīda, bagātīgi izšūtas ar zeltu un sudrabu, dārgakmeņiem un pērlēm. Interesanti, ka jūdi dāvināja nevis savas nacionālās bagātības, bet gan krāšņuma priekšmetus, kuri bija plaši izplatīti attiecīgās valsts teritorijā, ar „nelielām” izmaiņām. Šīs „nelielās” izmaiņas bija meteriāli, kuri bija pieejami tikai un vienīgi jūdu tirgotājiem, kā arī dārgakmeņi, kurus atkal tirgoja tie paši jūdu tirgoņi.

Tādējādi jūdu dāvanas praktiski izrādījās sava veida „Trojas zirgi” sekojoša iemesla dēļ. Kad valdnieka ģimene parādījās savā galmā jūdu dāvātajās dāvanās, attiecīgās valsts augstmaņi, cenšoties neatpalikt no valdnieka un mēģinot to atdarināt, griezās pie tiem pašiem jūdiem, lai iepirktu arī sev attiecīgas greznumlietas. Un te tad arī tika pieprasīta no aristokrātiem cena, kura daudzkārtīgi pārsniedz reālo. Gandrīz pilnīgs jūdu tirgotāju monopols šādās valstīs ļāva viņiem noteikt saviem izstrādājumiem gandrīz jebkādu cenu, jo reālās cenas neviens nezināja un nevienam citam nebija vajadzīgo materiālu un dārgakmeņu. Pie tam tērpus šuva tie paši jūdi – drēbnieki, bet juvelierizstrādājumus darināja jūdi – juvelieri. Citiem vārdiem sakot, aristokrātiem neatlika nekas cits kā pieņemt „spēli” ar „jau noteiktiem” noteikumiem. Jūdi spēlēja uz aristokrātu pārmērīgo pašvērtējumu un lepnību. Nezaudēt ģimenes godu [pēc šī piemēra – neīstu un iedomātu] aristokrātiem bija brīžam pat svarīgāk par dzīvību. Attiecīgi galma etiķetes ievērošana aristokrātam bija būtisks faktors ģimenes goda uzturēšanai.

[Te gan ir jāņem vērā, ka, ja šādi procesi ir tik neizbēgami, tas pirmkārt liecina, ka attiecīgā sabiedrības daļa ir samaitājusies tik tālu, ka ārējs spožums un tukša izrādīšanās („stikla krelītes”) tai ir būtiskāka par īstām vērtībām. Citiem vārdiem sakot, aristokrātiem laika gaitā zuda sapratne par to, kas patiesībā ir gods un „godu” sāka „mērīt” pēc ārišķīgām pazīmēm, kā rezultātā kā goda kavalieri (aristokrāti) tika sumināti bezgoži ar ārišķīgiem „goda” atribūtiem, kuri izmisīgi pie tiem turējās un neizmērojami ar to lepojās, jo juta vai pat zināja, ka viņiem ar patiesu godu nav nekāda sakara. Šādi procesi ir ne mazāk izplatīti arī mūsdienās un arī šodien sekošana modes tendencēm ir tukšu un stulbu cilvēku pazīme.]

Tādējādi apģērbu un rotaslietu dāvināšana karaliskām personām noveda pie tā, ka attiecīgās valsts augstmaņi pasūtīja jūdiem attiecīgus aksesuārus, daudzkārtīgi pārmaksājot par to. Pie tam jūdi, caur uzpirktiem augstmaņiem, „neuzbāzīgi” mēģināja iedvest valdniekiem, ka apgaismotiem monarhiem ir jāatbalsta māksla, jārīko balles, medības un krāšņi izbraucieni [citiem vārdiem sakot – ir jāizklaidējas un jāuzdzīvo uz nebēdu]. Un kurš gan monarhs negribēja būt slavens kā apgaismots valdnieks?! Ar dažiem retiem izņēmumiem to gribēja lielākā daļa kronēto personu, tāpēc arī viņi sāka rīkot balles un medības, kurās paši parādījās jūdu dāvātajos tērpos un rotaslietās. Sekojot valdnieka piemēram, to pašu darīja arī aristokrāti, kuri pie reizes gribēja „krāšņumā” pārspēt viens otru. Līdzīgā kārtā ārēja krāšņuma ziņā viens otru centās pārspēt monarhi, lai tikai un vienīgi viņam, nevis kaimiņam, tiktu visapgaismotākā valdnieka slava.

It kā tas nebūtu nekas īpašs vēlēties atstāt „pēdas” vēsturē kā apgaismotam valdniekam, atbalstot mākslu… tikai būtiski kā un uz kā rēķina tas tiek panākts. Monarhu balles, aristokrātu greznumlietas maksāja milzu naudu, kas tika ņemta no attiecīgo valdnieku un tā galminieku bagātību krātuvēm un kas tādējādi „pārgāja” jūdu tirgotāju kabatās.

Tad, kad lielākā daļa aristokrātu bija iegādājušies aktuālos apģērbus un rotaslietas gan sev, gan savām sievām un meitām, jūdi dāvināja valdniekam jaunu „dāvanu” – vēl krāšņāku un ar vēl vairāk unikālām sastāvdaļām. Un viss sākās no jauna, un aristokrāti atkal atvēra savus maciņus.Tā kā visam ir savas robežas, aristokrātu bagātības ar laiku izbeidzās, bet tā kā šo „spēli” vairums bija pieņēmuši, neviens negribēja zaudēt „godu”.

Tā kā vecās greznumlietas nekam vairs nederēja, tās nesa pie jūdiem – augļotājiem, kuri maksāja par tām niecīgas summas. Lai iegūtu jaunus līdzekļus „spēles” turpināšanai, tika celti nodokļi, tika ieķīlāti īpašumi un agri vai vēlu gan monarhi, gan aristokrāti caur parādiem nokļuva jūdu varā.

Sasniedzot šādu stāvokli, jūdi saviem parādniekiem piedāvāja vienkāršu izeju no neērtās situācijas. Piemēram, karaļiem tika piedāvāts izdarīt kādu „sīku” pakalpojumu, apmaiņā pret parādu anulēšanu. Piemēram – atļaut jūdu tirgotājiem sekot monarha uzvarošajai armijai un ļaut uzpirkt visu, ko karavīri vēlēsies.

Bet par kādu uzvarošu armiju runā „labie” jūdi?! Jo runa taču ir par parādiem?! Kāds tam ir sakars ar armiju un kādēļ jūdi lūdz atļauju tai sekot un uzpirkt? Armija šādā nozīmē nav uzvaroša savā teritorijā. Līdzīgs gājiens ir iespējams tikai citas valsts teritorijā. Bet tādēļ ir nepieciešams tikai un vienīgi tāds „sīkums” kā uzsākt karu ar vienu vai otru kaimiņvalsti. Tas taču ir tāds „sīkums” tādam drosmīgam monarham, kurš vienmēr ir sapņojis padarīt slavenu savu vārdu ar diženiem darbiem. Un kas gan šai ziņā var būt labāks par karavadoņa slavu! Bet tas, ka valsts kase ir tukša, tas nekas. „Labie” jūdi ir gatavi iedot naudu karam, bet valdnieks norēķināsies ar iegūtajām trofejām. Tādā veidā „drosmīgajam” valdniekam nekas cits neatlika kā uzsākt karu ar kādu no saviem kaimiņiem. Kara iemeslu atrast nav grūti, ja ir vēlēšanās, bet sliktākā gadījumā to var arī izdomāt. Ja „drosmīgais” valdnieks nevēlējās izdarīt „labajiem” jūdiem šādu „sīku” pakalpojumu, tad viņi bija „spiesti” palūgt dzēst parādu, jo viņiem taču bērni arī ir jābaro.

Tādā kārtā „nabaga” valdnieks nokļuva pilnīgā atkarībā no „labajiem” jūdiem, kuri ar šādas šantāžas palīdzību, panāca sev vēlamo rezultātu – kara uzsākšanu, jo katrs karš sola tirgotājam superpeļņu. Superpeļņa rodas gan no piegādēm kara vajadzībām, kas dod plašas iespējas finansu mahinācijām, gan arī no jūdu iegūtām monopoltiesībām uzpirkt kara trofejas, ieskaitot karagūstekņus un sagūstītos civiliedzīvotājus.”

Homoseksuālisti mūsdienu modes industrijā

00391_Dolce_GabanoDaudzi modes dizaineri nemaz neslēpj savu orientāciju un atklāti pauž savu netradicionālo orientāciju.

Franču dizaineris Žans Pols Gotjē, kurš ir slavens ar saviem futūristiskajiem kostīmiem kinofilmām un pirmā līmeņa zvaigznēm, tādām kā Madonna, Merlins Mensons un Milens Farmers, nekad nav slēpis savu homoseksualitāti. Viņš nkādā gadījumā savās modes skatēs nepakatrēsies modeļus – vīriešus apģērbt sieviešu drēbēs (kostīmos un svārkos), kas dod viņam papildus rezonanses slavu.

Britu dizaineris Aleksandrs Makvīns vairakkārt savās intervijās ir paziņojis, ka ir gejs. Par godu savas partnerības noslēgšanai ar režisoru Džordžu Forsintu, viņš Ibicas salā sarīkoja šiku un presē plaši atspoguļotu pasākumu.

Amerikāņu modeljērs Toms Fords kļuva slavens strādājot Gucci modes namā, bet dažus gadus atpakaļ viņš atvēra savu modes namu ar tirgus marku Tom Ford International. Jau vairāk kā 20 gadus Toms dzīvo ar savu partneri Robertu Bakliju, kurš ir žurnālists. Toms grib adoptēt bērnu, bet Baklijs ir pret.

Franču kutjēram Īvam Senlorānam, kurš 21 gada vecumā kļuva par Dior modes nama vadītāju pēc Kristiāna Diora nāves, bet vēlāk nodibināja savu modes namu, bija pastāvīgs partneris un mīļākais Pjērs Beržjē. Beržjē bija blakām gandrīz visas Senlorāna dzīves laikā. 2008.gadā, neilgi pirms dizainera nāves, viņu attiecības tika oficiāli reģistrētas kā pilsoniska partnerība.

Slavenais itāļu dizaineris Džanni Versače nodibināja modes namu Versace. Viņš savu nākamo partneri Antonio Damiko satika 1982.gadā, kad tas strādāja par modeli (vēlāk viņš arī kļuva par dizaineri). Viņu attiecības ilga 15 gadus, līdz 1997.gadā Versači tika nošauts. Slepkava izrādījās maniaks-homoseksuālists, kurš pēc tam izdarīja pašnāvību.

Valentīno, kurš ir slavenas tirgus markas dibinātājs, ir atgājis no lietām kopš savas pēdējās modes kolekcijas izrādīšanas Parīzē 2007.gadā. Viņš ar savu mīļāko Džankarlo Džamati bija tuvs 12 gadu garumā un cītīgi slēpa šo savu sakaru gan no citu acīm, gan arī no savas mātes.

Vislavenākais homoseksuālistu dizaineru pāris ir kopā strādājošie dizaineri Stefano Gabano un Domeniko Dolče, kuriem pieder slavenā tirgus marka Dolce & Gabbana. Tomēr ilgus gadus pāris slēpa savas attiecības no preses.

Vēl ir virkne slavenu dizaineru (Kristiāns Diors, Džons Galjano, Džordžio Armani, Pjērs Kardēns, Karls Lagerfelds), kurus masu informācijas līdzekļi ar lielu varbūtības pakāpi tur aizdomās homoseksuālismā, bet faktoloģisks apstiprinājums tam pagaidām nav.

Lūk, un šādi cilvēki nosaka modes tendences un estētiskos standartus, rada apģērbu un citu aksesuāru ārējos tēlus, un šādi cilvēki caur savu darbību atstāj ietekmi uz milzīgām ļaužu masām. Vai gan tādēļ ir jābrīnās par tik plašu izvirtību un amoralitātes izplatību?!

Avoti:

http://www.kramola.info/vesti/metody-genocida/sovremennaja-moda-ot-iudeev-do-pederastov

Informācijas aģentūra
/24.09.2014/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Kultūra, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs