WIR – Šveices alternatīvā nauda (īpaši aktuāla ekonomisko krīžu apstākļos)

00609_wir_bank_hauptsitz_basel_2011-copyEiropas centrā jau vairāk kā 80 gadus tiek realizēts projekts, kurš potenciāli apdraud augļotāju (baņķieru) varu pār pasauli. To realizē viena Šveices banka, kuras ofiss atrodads Cīrihē stundas brauciena attālumā no Starptautisko norēķinu bankas (Bāzzele) ofisa, kas ir mūsdienu lielākās valstu daļas banku centrālais štābs.

Runa iet par WIR projektu (pilnais nosaukums – Wirtschaftsring-Genossenschaft; abriviatūra cēlusies no vācu vārda “Wirtschaftsring” (ekonomiskais cikls) un vācu valodas vārda “mēs”). WIR var uzskatīt par ekonomiskā kolektīvisma un kooperācijas simbolu. WIR ir bankas nosaukums Cīrihē (http://www.wir.ch/) un par WIR sauc naudas vienību, ko izdod šī banka.

WIR projekts tika sākts 1934.gadā pēc uzņēmēju Vernera Cimermaņa (Werner Zimmerman) un Pola Enca (Paul Enz) iniciatīvas. Radās projekts ne uz līdzenas vietas. 1931.gadā kaimiņu Vācijā Valters fon Ecdorfs aizsāka Vācijas ekonomikas atjaunošanas projektu “Notgiralgeld” (kooperatīvs “Genossenschaft Deutsche Ausgleichskasse”), kurā tika izmantota bezskaidra reģionālā nauda. Šis projekts aptvēra 45 Vācijas rajonus. Kad 1934.gadā pie varas Vācijā nokļuva nacisti, viņi aizliedza šo projektu, pamatojoties uz likumu cīņai ar ļaunprātībām bezskaidru norēķinu maksājumos.

Pirmie WIR projekta dalībnieki bija septiņas ne pārāk lielas Šveices kompānijas, kuras radīja kooperatīvu “WIR Economic Circle Cooperative”. Darbības sākuma periods sakrita ar smagajiem t.s. “Lielās depresijas” ekonomiskās krīzes apstākļiem, kad Rietumvalstu pasaule burtiski smaka nost dēļ naudas trūkuma. Darbības sākums izrādījās ļoti veiksmīgs: uz 1935.gadu projekta dalībnieku skaits pārsniedza 1000 kompānijas.

Speciālisti apgalvo, ka projekta idejiskais pamats tika ņemts no tobrīd slavenā ekonomista un uzņēmēja Silvio Gesela (Silvio Gesell) darbiem, kurš piedāvāja ieviest apgrozībā reģionālā līmenī naudu, kura būtu brīva no procentu maksājumiem. Pirmkārt, šādas naudas esamība ļautu aizpildīt parasto (oficiālo) naudas līdzekļu deficītu. Otrkārt, dēļ negatīvā procenta šādai naudai ir lielāks apgrozības ātrums, kas palīdz ātrāk “izvilkt” ekonomiku no krīzes vai depresijas.

Šī “brīvā nauda” tika izmēģināta Vācijā, Austrijā un citās Eiropas valstīs, kā arī ārpus Eiropas. Tomēr Vācijā pie varas nonākušais Ādolfs Hitlers izbeidza šāda veida eksperimentus, jo tie apdraudēja banku monopolu emitēt naudu. Tomēr tieši Vācijā Gesela idejas tika uztvertas vispozitīvāk un literatūrā Gesela naudas sistēmu mēdz vēl saukt par “vācu ekonomisko modeli”. Mūsdienās zināmākā Gesela “brīvās naudas” propagandiste ir Margarita Kenedija (Margrit Kennedy), slavenās brošūras “Nauda bez inflācijas un procentiem” autore (grāmata ir pieejama arī latviešu valodā un arī elektroniski: http://egleskoks.lv/wp-content/uploads/2011/12/Nauda_bez_inflacijas_un_procentiem.pdf ).

WIR projekts ir bartera operāciju kombinācija starp projektā iesaistītajiem uzņēmumiem. Bartera operāciju uzskaiti un daudzpusēju klīringu veic speciāla banka ar nosaukumu WIR. Operāciju uzskaite un norēķini tiek veikti ar speciālas naudas vienības palīdzību, kuru arī sauc par WIR. WIR nauda eksistē tikai bezskaidrā veidā un ir apgrozībā tikai WIR kooperatīva iekšienē. WIR nauda var tikt izmantota ne tikai kā uzskaites (vērtības noteikšanas) līdzeklis un ne tikai kā apmaiņas līdzeklis, bet arī kooperatīva biedru kreditēšanai. Tāpēc WIR projektu vēl mēdz saukt par savstarpējās kreditēšanas sabiedrību.

WIR projekts ir viens no lielākajiem pasaules alternatīvās naudas izmantošanas projektiem, kurš veiksmīgi darbojas jau pietiekami ilgu laiku (vairāk kā 80 gadus). Atšķirībā no daudzām citām alternatīvās naudas realizācijas iniciatīvām, kuras saskaras ar varasiestāžu pretestību, WIR projekts tika legalizēts tā realizēšanas sākumā. Vispirms tika izveidots kooperatīvs. Pēc tam tika radīts klīringa centrs, kurš drīz vien tika pārveidots par komercbanku, kura saņēma no Šveices nacionālās bankas licenzi kredīta – depozītu operāciju veikšanai. Pēc tam oficiāli tika atzīta WIR nauda, kura ir apgrozībā paralēli Šveices frankam. WIR attiecība pret Šveices franku ir 1:1. WIR banka veic operācijas divās valūtās, gan savā iekšējā naudas vienībā, gan arī Šveices frankos. WIR nauda netiek konvertēta ne Šveices frankos, ne kādā citā valūtā.

WIR bankai ir sešas reģionālās nodaļas. Pašreiz bankas klienti ir 62 tūkstoši kooperatīva dalībnieku, kas galvenokārt ir Šveices mazais un vidējais bizness (kopumā tā ir ceturtdaļa no visām Šveices kompānijām).

WIR projekta sociālo nozīmi ir grūti pārvērtēt, jo WIR kooperatīva dalībnieki nodrošina ar darbu divas trešdaļas no visiem nodarbinātajiem Šveices ekonomikā. WIR valūtas gada apgrozījums ir ekvivalents apmēram 2 miljardiem Šveices franku, kam nāk klāt WIR bankas apgrozījums Šveices frankos, kurš pārsniedz WIR naudas kopapjomu apmēram 2 – 3 reizes. WIR valūtā tiek izdoti kredīti, kuru kopsumma ir 1 miljards. WIR bankas darbības rādītāji pieaug, kad Šveices ekonomika un banku sistēma atrodas krīzes stāvoklī [tas ir WIR sistēma jeb alternatīvās naudas sistēma stabilizē valsts ekonomiku].

WIR bankas naudu reizēm vēl mēdz saukt arī par “brīvo naudu”, lai gan tas nav diez ko korekti. Laika periodā no 1936.gada līdz 1948.gadam tik tiešām WIR bija negatīvs procents, pēc tam kādu laiku bija nulles procents, bet kopš 1952.gada banka kredītiem un depozītiem sāka rēķināt nelielus procentus WIR naudā. Lai gan pašreiz šie procenti ir 1% robežās gadā, daudzi uzskata to par nopietnu atkāpi no sākotnējā projekta, kuru 1934.gadā bija iecerējuši tā dibinātāji. Jo īpaši aktuāls šis jautājums kļūst pašreiz, kad Šveicē dažas bankas pāriet uz nulles vai pat negatīviem procentiem  (vismaz attiecībā uz depozītiem). WIR projekta aizstāvji šai sakarā saka, ka banka aprēķina nevis procentu, bet gan komisiju, kura sedz bankas darbības izdevumus.

WIR valūta ir pilnībā nosegta ar kooperatīva dalībnieku preču krājumiem, tāpēc WIR alternatīvai naudai ir pilnīgs nodrošinājums. Nekāda inflācija WIR naudai pašos pamatos nav iespējama.

Pašreiz pasaulē ir apmēram 5 tūkstoši alternatīvo maksājumu un norēķinu sistēmas. Īpaši daudz to ir Eiropā un ASV. Pēdējā laikā jaunas šādas sistēmas parādās Brazīlijā, DĀR, Japānā, Jaunzēlandē. Neskatoties uz lielu daudzumu alternatīvās naudas projektu, Šveices WIR projekts ir īpašs. Tā veiksme tiek saistīta no vienas puses ar Šveices sabiedrības ļoti augsto pašorganizācijas līmeni un no otras puses ar Šveices valsts iestāžu nostājai nepadoties globālajiem finanšu lieloligarhiem un nemēģināt likt šķēršļus alternatīvās naudas sistēmas darbībai.

Pašreiz pasaule atrodas uz otrā pasaules finanšu krīzes viļņa sliekšņa [pirmais bija 2008.gadā]. Tiek veikti preventīvu mēru pieņemšanas mēģinājumi, lai mīkstinātu gaidāmo finanšu cunami. Viens no šādu preventīvu pasākumu virzieniem ir alternatīvās naudas sistēmas izveidošana pašvaldību, reģionu un nacionālajā līmenī.

Valentīns Katasonovs, ekonomikas zinātņu doktors
/27.03.2016/

Avots:
http://www.fondsk.ru/news/2016/03/27/wir-shvejcarskaja-alternativa-dengam-mirovyh-rostovschikov-39338.html

[Ja Latvijas valdošās aprindas nebūtu tik stulbas, pērkamas, antitautiskas un amorālas, ja Latvijā teikšana nebūtu Rietumvalstu izvirtušo agresoru atbalstītajiem stulblatviešiem un ļaunlatviešiem, tad arī Latvijā tiktu realizēts kaut cik vērienīgs alternatīvās naudas projekts, bet dēļ lielai daļai latviešu raksturīgā veselo saprātu aptumšojošā antikrieviskuma un antipadomisma ir maz cerību, ka šāda tipa konstruktīvas darbības šai teritorijā tuvākajā laikā varētu tikt īstenotas (Lembergs Ventspilī spēra soli šai virzienā un nobijās iet tālāk (varbūt pat pamatoti)); vidējais latviešu mietpilsonis izskatās spēj tikai nobalsot par latviešvalodīgajiem politklauniem, kuri NATO pseidogarantiju aizsegā tupi aprej Krieviju un nepārtraukti suniski padevīgi pielaizās anglosakšu un skandināvu saimniekiem.]

Informācijas aģentūra
/17.05.2016/
https://infoagentura.wordpress.com/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Kāpēc ASV nodod Ukrainu?

Hilarija Klintone un Viktorija Nulande

Šonedēļ [2016.gada aprīļa beigas] trīs dienu ilgā vizītē Kijevā ieradās ASV valsts sekretāra palīdze Eiropas un Eirāzijas jautājumos Viktorija Nulande. Kā ziņo ukraiņu laikraksts “Apostrof”, kurš atsaucas uz diplomātiskiem avotiem, Nulande uzstājīgi rekomendēja Ukrainas valdībai pieņemt mērus t.s. ”Minskas vienošanos” izpildē, tas ir, līdz maija vidum pieņemt likumu par vēlēšanām Donbasā. [Minskas vienošanās ir Vācijas, Krievijas, Francijas un Ukrainas diplomātiska vienošanās Ukrainas krīzes noregulēšanai, kuras paredz Donbasa palikšanu Ukrainas sastāvā pie nosacījuma, ka tiek veiktas izmaiņas Ukrainas konstitūcijā, paredzot Donbasa reģionam īpašu statusu un autonomiju, kā arī Donbasa nemiernieku amnestiju.]

Vizītes laikā Viktorija Nulande paziņoja: “[ASV] Valsts departaments uzstāj, ka Ukrainai ir jāveic izmaiņas Konstitūcijā, paredzot okupētajām Doņeckas un Luganskas apgabalu teritorijām “īpašu statusu”, tur vistuvākajā laikā jānotiek vēlēšanām un nepieciešams nodrošināt kaujinieku amnestiju. Ja Ukraina nodemonstrēs savu labo gribu Minskas vienošanos implementēšanā un pieņems likumu par vēlēšanām maijā, tad jūnijā sankcijas pret Krieviju tiks pagarinātas par deviņiem mēnešiem līdz 2017.gada janvārim. Pie tam vēlēšanām Donbasā jānotiek jau jūlijā, bet smago bruņojumu neviens neatvilks. To turpinās novērot speciāla OSCE (ОБСЕ) misija. (…) Minskas vienošanās ir jāizpilda līdz 2016.gada beigām un tām nav alternatīvu. Lai gan “Minska” ir slikta, tomēr Ukraina kā valsts piekrita šīs vienošanās nosacījumiem.” Gadījumā, ja šī rekomendācija netiks izpildīta dotajā laikā, tad pēc Nulandes teiktā Eiropas Savienība atteiksies pagarināt sankcijas pret Krieviju, jo atzīs, ka Minskas vienošanās netiek izpildītas Ukrainas varasiestāžu vainas dēļ.

Pēc Viktorijas Nulandes vizītes Ukrainas Ārlietu ministrs Pāvels Kļimkins paziņoja: “Mēs esam noskaņoti uz pilnīgu Minskas vienošanos izpildi“.

Rietumvalstis cīnās ar Krieviju. Ukraina ir tikai viens no šīs cīņas instrumentiem [Latvija, piemēram, ir cits ASV hibrīdkara pret Krieviju instrumentiņš]. Instrumentu var izmantot, izmest, salauzt, atlikt. Tas nenozīmē, ka Rietumvalstis ir atteikušās no savu mērķu sasniegšanas, tāpēc Krievijas nosodīšana jebkurā jautājumā ir loģiska, jo cīņa turpinās (kā zināms pat pie tā, ka aborigēni apēda Kuku arī vainīga ir Krievija).

ASV valsts pārvaldes aparātā nestrādā bērni. Jau sen ir skaidrs, ka Ukrainas pašreizējais režīms nav saglabājams un ka Ukrainas valsts nav glābjama. Tieši tāpēc Rietumvalstis pārstāja finansēt Ukrainu. Ja viņi gribētu to saglabāt un izglābt, tad piepildītu to ar naudu, ieročiem, padomniekiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Ukrainas uzturēšana kaut cik nedalāmā stāvoklī ir daudz lētāks pasākums nekā tās pašas Grieķijas atbalstīšana. Grieķijai gada laikā iedeva tik daudz, cik Ukrainai pietiktu gadiem desmit. Bet Ukrainai naudu Rietumvalstis nedod.

Rietumvalstis negrasās atbalstīt Ukrainu, tomēr ASV ir sava interese. 2016.gada novembrī ASV ir paredzētas prezidenta vēlēšanas. Ja Kijevas režīms pilnībā sabruks ātrāk par prezidenta vēlēšanām, tad tas atstās ļoti negatīvu iespaidu uz ASV Demokrātu partijas kandidātu. Tad Hilarija Klintone zaudēs iespēju kļūt par ASV prezidenti, jo Republikāņu partija to uzreiz izmantos. Pie tam Ukrainas krīze tika radīta balstoties uz Klintones un viņas cilvēku atbalstīto ideoloģiju. Un tā pati Viktorija Nulande plāno pie Klintones kļūt par ASV Valsts sekretāri.

Pēc tam, kad Ukrainas prezidents Pjotrs Porašenko “aizvāca” [no premjerministra amata] Arsēniju Jaceņuku, Ukrainas valsts struktūra zaudēja savu pēdējo līdzsvarojošo balstu, jo pirms tam uz premjerministru bija sakoncentrējies viss tautas naids par dramatisko dzīves līmeņa kritumu, kas pēc būtības ir nacionālā katastrofa. Pie tam Ukrainas finansu plūsma tika sadalīta starp Porošenko un Jaceņuku, tādējādi problēmas ar oligarhu sabiedrību tika sadalītas starp viņiem.

Tagad pēc Jaceņuka aiziešanas [un Porašenko cilvēka norīkošanas par Ukrainas premjerministru] Porašenko ir kļuvis par vienīgo sabiedrības naida mērķi. Un tagad Porašenko arī viens pats kontrolē visas finansu plūsmas, tādējādi kļūstot par visu Ukrainas oligarhu potenciālo konkurentu. Porašeno tagad ir vienīgais Ukrainas balsts, kurš atrodas zem nepārtrauktiem “sitieniem”. Tas nozīmē, ka Ukrainas valstiskā konstrukcija var sabrukt jebkurā mirklī – pēc stundas, nedēļas, mēneša, pus gada.

Amerikāņus neapmierina šāda nestabilitāte. Viņiem ir droši jāzin, ka Ukrainas valsts struktūra izturēs vismaz līdz novembrim – decembrim, bet vēl labāk, līdz 2017.gada janvārim – februārim – martam. Lai Ukraina nesabruktu ātrāk, amerikāņi brauc un saka Porašenko pilnīgi pareizu lietu: “Tev ir jāizpilda “Minska””.

Kas ir paredzēts Minskas vienošanās? Izmaiņas Ukrainas konstitūcijā, federalizācija, pilnvaru nodošana reģioniem (Ukrainā to sauc par valdības decentralizāciju). Šai gadījumā Ukrainas prezidenta amata nozīme strauji samazinās. Tas ir tikai tagad Porošenko spēj izdarīt visu, “Minskas” izpildes gadījumā pilnvaras no viņa “aizies”. Attiecīgi tiks noņemts saspīlējums, kurš ir vērsts personīgi pret Porašenko. Pat vairāk, visas oligarhiskās grupas, kuras pašreiz apvienojas, lai uzbruktu Porošenko, sāks nodarboties ar reģionu kontroles pārņemšanu, cīnoties viens ar otru, un Porošenko daļai no viņiem kļūs par pagaidu sabiedroto, nevis par visu oligarhu kopēju ienaidnieku. Tādējādi Ukrainas valsts konstrukcija iegūs zināmu stabilitāti un ASV atrisinās savu problēmu – pašreizējais Ukrainas režīms spēs “izvilkt” līdz ziemai.

Vai Ukrainas režīms un valsts eksistēs pēc tam, amerikāņus ne pārāk uztrauc. Ukraina kā instruments ir izrādījies nederīgs cīņā ar Krieviju un to vienkārši izmet. Bet izmest grib tā, lai tas neuzkrīt uz kājas un nesalauž pirkstus. Pašreiz Minskas vienošanās izpilde objektīvi sakrīt ar ASV interesēm: tas noņem uzmanību no Porašenko figūras un piedod režīmam noteiktu stabilitāti uz amerikāņiem nepieciešamo laika posmu. Pēc tam, neatkarīgi no tā tiks veiktas reformas vai netiks, režīms tāpat sabruks. Un, ja notiks federalizācija, tas piebeigs Ukrainu kā valsti. Amerikāņi to ļoti labi saprot, bet tas notiks pēc tam, kad viņiem tas vairs nebūs interesanti. Tad ASV būs jauns prezidents un tā būs viņa administrācijas problēma, kam tās risināšanai būs četri gadi.

Bet Ukrainā ir pietiekami daudz politisko spēku, kuri nav ieinteresēti Minskas vienošanos izpildē. Daži objektīvu iemeslu dēļ: viņi cer izvairīties no federalizācijas un saglabāt Ukrainu kā valsti, un nekas, ka tas nemaz nav iespējams. Citi subjektīvu iemeslu dēļ: viņi uzskata, ka Minskas vienošanos izpilde būs kapitulācija “vatņiku”, “kolorādu”, “separātistu”, Krievijas un Putina priekšā. Viņi ir pietiekami ietekmīgi, lai bloķētu konstitucionālo reformu. Līdz šim viņiem tas ir izdevies, lai gan ASV, protams, izdarīs uz viņiem spiedienu.

Un arī Porašenko nav ieinteresēts “Minskas” realizācijā. Ne tādēļ viņš kļuva par prezidentu, lai pēc tam atdotu pilnvaras un finansu plūsmu kontroli uz reģioniem. Tieši to Nulande mēģina piespiest viņu izdarīt. Porošenko ir pilnīgi vienalga kas notiek ar Donbasa nemierniekiem, vai būs viņiem tur vēlēšanas, vai nebūs; viņam galvenais, lai Ukrainas finansu plūsmu vadītu tieši viņš, bet Minskas vienošanās to neparedz. Tāpēc Porašenko nav ieinteresēts Minskas vienošanos izpildē.

Nulande mēģinās piespiest visus sadzīvot, iebiedējot. Nulandes problēma ir pietiekamu argumentu trūkumā. Visi baidās, ka amerikāņi varētu organizēt kārtējo valsts apvērsumu vai arī atsūtīt killerus. Bet pašreiz amerikāņi Ukrainā ir ieinteresēti stabilitātē kā minimums līdz 2017.gada ziemai. Attiecīgi ar valsts apvērsumu Porašenko nenobiedēsi. Var, protams, viņu nobiedēt ar killeriem, bet Porašenko nav tomēr tik liels muļķis, lai nesaprastu, ka, ja viņu nogalinās, tad jauns prezidents ir jāievēl un to vēl ir jāleģetimizē, tāpēc tas praktiski izjauc Ukrainas valstiskās sistēmas stabilitāti. Attiecīgi Niulandei nav pēdējā argumenta. Agrāk viss bija vienkārši un skaidri – ja neizpildīsi, ņemsim un piebeigsim. Tagad, kad Nulande saka: “Ak neizpildīsiet?”, viņas ukraiņu partneri ar nekaunīgu smaidu sejā prasa: “Un ko tālāk?”. Un viņai uz to vairs nav ko atbildēt.

Tāpēc ASV pašreiz atrodas pietiekami sarežģītā situācijā un nebūt nav garantēts, ka ukraiņu politiķi pildīs Nulandes prasības. Katrā gadījumā ir labi redzams kāda Kijevā izcēlās histērija līdz pat tam, ka nopietni masu informācijas līdzekļi un nozīmīga politiķu daļa apgalvo, ka “ASV nodeva Ukrainu” un ka tagad “karosim vieni paši”.

Rietumvalstīm ir skaidrs, ka Ukraina sabruks un sadalīsies, un ka tas notiks jau tuvākajā laikā. Eiropai tas vispār ir vienalga, jo eiropiešu politiķi nemaz necer, ka Ukraina spēs “izvilkt” līdz viņu vēlēšanām. Tas, protams, no viņu viedokļa būtu ļoti labi, bet viņi uz to nepaļaujas. Amerikāņi mēģina saglabāt režīmu līdz savām vēlēšanām. Uzreiz pēc tam, kad tiks paziņots jaunais ASV prezidents, viņiem kļūs vienaldzīgs Ukrainas liktenis. Tāpēc Rietumvalstis saprot, ka no Ukrainas būs jāaiziet un sāk darīt to jau tagad, pārstājot atbalstīt Ukrainu. Viss, Ukrainas projekts ir slēgts, un tas notika jau vismaz pus gadu atpakaļ. Bet savu aiziešanu Rietumvalstīm ir jāpaskaidro saviem iedzīvotājiem, jo cilvēkiem dažus gadus cītīgi mēģināja iestāstīt, ka Ukraina ir jauna, plaukstoša demokrātija, kura ar lielām grūtībām atkaujas no ļaunās krievu Mordoras.

Tagad Rietumvalstu iedzīvotājiem ir jāpaskaidro, kāpēc šo jauno demokrātiju atdeva apēšanai ļaunajai Mordorai. Un pašreiz tiek skaidrots, ka šī demokrātija pati patiesībā izrādījās par Mordoru – lidmašīnu notrieca, cilvēkus Odesā sadedzināja un vispār tur ir nacisti. Rietumvalstu pilsoņus ļoti uzmanīgi vedina uz domu: “pie velna to Ukrainu”. Un tai brīdī, kad Rietumvalstu politiķi līdz galam saraus saites ar Kijevu, iedzīvotāji teiks: “pilnīgi pareizi, tā arī jādara, kāpēc vispār mēs tur ielīdām”.

Krievija savukārt pašreiz nevar pilnvērtīgi nodarboties ar Ukrainu, jo viņai tam nepietiek resursu bāzes. Protams, Krievija noteikti nodarbosies ar Ukrainu, bet tas ir pietiekami dārgs projekts, tāpēc nav garantēts, ka tas tiks realizēts uzreiz un ātri. Jau ir pagājuši divi gadi, bet problēmas Krimā vēl joprojām nav atrisinātas. Bet Ukrainā ir divdesmit šādu “krimu”, dažas 2-3 reizes lielākas un dažas ar daudz nopietnākām problēmām. Tie paši Dņepropetrovskas, Zaparožjas, Harkovas un Odesas apgabali ir bijušie industriālie reģioni, kuru rūpniecība Krievijai vairs nav nepieciešama, jo tā tika nodublēta pašā Krievijas teritorijā. Un ja šie apgabali nokļūst Krievijas ietekmes zonā, tad rodas jautājums, kur strādās šo reģionu iedzīvotāji, ja atjaunot viņu rūpnieciskos uzņēmumus ne tikai nav nepieciešams, bet pat ir kaitīgi. Šī ir sarežģīta problēma.

Runāt par šo problēmu terminos “pameta”/ “nepameta” ir nolaisties līdz Parubija un viņam līdzīgu kadru līmenim. Viņi uzskatīja, ka ASV viņus “nepametīs”, jo Ukrainai pašai par sevi ir kaut kāda ļoti augsta vērtība. Bet tas vai cilvēks spēj pacelt smagu svarubumbu ir atkarīgs ne tikai no viņa vēlēšanās to darīt, bet arī no viņa iespējām. Ukraina līdzinās svarubumbai, kuru vēl ilgi vajadzēs pielabot dēļ šī projekta lielās dārdzības. Pie tam Ukrainas svarubumbas likteni būs jāsaskaņo ar ES, tai skaitā arī dēļ eiropiešu finansu līdzdalības teritorijas atjaunošanā.

Pagaidām Krievija pieturas pie pozīcijas: paņēmāt šo smago svarubumbu, nu tad arī mocieties un stiepiet. Šī pozīcija var mainīties tikai tad, ja Ukraina nolaidīsies līdz t.s. “mahnovšinas” [daudzu anarhistu bandu] līmenim. Tad radīsies akūta nepieciešamība atjaunot kārtību Ukrainas teritorijā. Un atkal, tā pirmkārt būs Eiropas problēma, jo tādējādi tiks pārrauti tradicionālie ceļi starp Eiropu un Krieviju. Krievijai tas radīs nepatikšanas, bet Eiropai tas būs kā naža pielikšana pie rīkles. Tāpēc Krievija var ieņemt nogaidošu pozīciju un pagaidīt, ko šai sakarā teiks eiropiešu “draugi”.

Politikā valsts interešu aizsardzība nav aprakstāma ar morāles normām, jaukām atmiņām un radnieciskām jūtām. Politika ir ļoti racionāla un bieži vien ciniska. Es nedomāju, ka vairums Krievijā būtu ieinteresēti, lai Krievijas valsts sabrūk dēļ “pārpūles”, mēģinot glābt ukraiņu brāļus.

Krievija pēdējo divu gadu laikā (un pat vēl agrāk pirms gāztais Ukrainas prezidents Janukovičs pārorientējās uz Eiroasociācijas līgumu) ieņēma minimizētu izdevumu pozīciju. Ja Rietumvalstis gribēja ar Ukrainas krīzi dot triecienu pa Krieviju, tad pagaidām viņi ir sāpīgi iesituši tikai paši sev. Protams, Krievija arī cieš zaudējumus, bet Rietumvalstīm šie zaudējumi ir ievērojami lielāki. Un tā kā Krievija ar Rietumvalstīm atrodas ģeopolitiskās cīņas stāvoklī, Krieviju apmierina situācija, kurā Rietumvalstis cieš lielākus zaudējumus nekā Krievija, jo tādējādi pretinieks ātrāk izlieto savu resursu bāzi.

Tāpēc situācija Ukrainā un Krievijas pozīcija šai sakarā būs atkarīga no daudziem ekonomiskiem, finansu, politiskiem un ģeopolitiskiem faktoriem. Ir skaidrs, ka agri vai vēlu Krievija pārņems kontroli pār Ukrainas teritoriju, un ne obligāti tieši, var arī netieši. Un ir skaidrs, ka uz to brīdi vēl atlikušos Ukrainas iedzīvotājus Krievijai arī nāksies glābt. Bet apgalvot, ka tas notiks tuvākajā laikā, manuprāt, ir pārāk drosmīgi.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/30.04.2016/

Avots:
https://cont.ws/post/260368

Informācijas aģentūra
/06.05.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Komentēt

Antikrieviskums kā Baltijas valstu bizness

00606_24LMPKrievijas Ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs nesen (2016.gada aprīlī) intervijā zviedru laikrakstam Dagens Nyheter (http://fokus.dn.se/lavrov/ ) nosauca Lietuvu par visrusofobiskāko (antikrieviskāko) NATO valsti. Tas ir skarbs paziņojums, jo īpaši, ja ņem vērā, ka NATO pēc sava sastāva atšķiras no ES. Piemēram, NATO dalībvalsts ir arī Turcija, kura notrieca Sīrijā Krievijas lidmašīnu un atbalsta visradikālākos ukraiņu nacionālistus, kuri ir paziņojuši par saviem plāniem iebrukt Krimā un veikt tur etniskas tīrīšanas. Tādējādi no Lavrova paziņojuma izriet, ka Lietuva ir sliktāka par Turciju, ar kuru nesen Krievija bija uz kara sākšanas sliekšņa.

Es vēl pagājušajā [2015.] gadā rakstīju, ka Baltijas valstu politika, kura ir vērsta uz politiskā saspīlējuma un militāro draudu radīšanu Krievijas pierobežā, vispirmām kārtām apdraud pašu šo valstu eksistenci (“Krievija var būt spiesta okupēt Baltijas valstis”: https://infoagentura.wordpress.com/2015/05/03/krievija-var-but-spiesta-okupet-baltijas-valstis/ ). Toreiz Baltijas valstu “patrioti” (un, kas interesanti, viņu Krievijas kolēģi) apvainoja mani Krievijas preventīvas agresijas pret mazajiem un miermīlīgajiem baltiešiem veicināšanā. Patiesībā es tikai konstatēju sen zināmu maksimu: ja ar kādu lielvalsti robežojas maza provokatorvalstiņa, kura cenšas “ievilkt” to militārā konfliktā, tad agri vai vēlu situācija kļūs nekontrolējama.

Tāpat nevienam nav noslēpums, ka jebkuras normālas valsts armijas Ģenerālštābam ir jāizstrādā rīcības plāni iespējamā pretinieka militāro spēku iznīcināšanai, kuri ir sakoncentrēti valsts robežu tuvumā. Baltieši kopumā un konkrēti arī Lietuva ļoti aktīvi cīnās par to, lai viņu teritorijā tiktu izvietoti nozīmīgi NATO (pirmkārt ASV) militārie spēki, kuri ir vērsti pret Krieviju. Šādas rīcības iemesls ir Baltijas valstu armiju nespēja aizsargāt savu valstu teritoriju konflikta gadījumā ar Krieviju.

Tomēr, jo NATO militārais grupējums Baltijā būs vājāks, jo ir mazāka varbūtība, ka radīsies konflikts ar Krieviju. Paši baltieši kļūst drosmīgi tikai tad, kad var paslēpties aiz amerikāņu muguras. Nebūs ASV karaspēka un Baltijas republikas pieklusinās savu agresīvo retoriku, baidoties saniknot Krieviju.

Savukārt Krievija baltiešu nedraudzīgās politikas dēļ bija spiesta savā teritorijā izbūvēt aizvietojošu infrastruktūru (tai skaitā arī ostas). Jau tagad 70 – 80% tranzīta caur Baltijas valstīm iet caur Ustjlugu (Усть-Луг). Vēl pāris gadi un caur turieni ies viss Krievijas tranzīts.

Ja Krievija iekaros Baltiju, tad vajadzēs atgriezt kravas pārvadājumus caur Rīgu, atstājot Ustjlugu bez darba, tad nāksies atjaunot RAFu, VEFu utt. Un te, pirmkārt, rodas jautājums, kāpēc vispār tas būtu jādara? Otrkārt, ko šajā gadījumā darīt ar jau uzceltajiem saviem uzņēmumiem? Tā ka par “Krievijas agresiju” baltieši var tikai sapņot.

Agrāk (vēl PSRS laikos) viņi jokoja, ka pieteiks karu Zviedrijai, un tūlīt pat padosies gūstā. Pašreiz “padoties gūstā” Krievijai ir Baltijas valstu bez maz vai vienīgā iespēja paglābties no ekonomiskās un nacionālās katastrofas. Tiesa gan Lietuvā, Latvijā un Igaunijā uzskata, ka ir vēl cita iespēja – nepieciešams, izmantojot iespējamās Krievijas agresijas argumentu, panākt, lai viņu teritorijā tiktu izvietots pēc iespējas lielāks NATO militārais kontingents, un lai NATO par to maksā.  Karabāzes teritorijas īre – tā ir nauda, kompensācija par ekoloģisko kaitējumu – arī nauda, poligona un citas infrastruktūras izmantošana – atkal nauda. Tā visa ir nauda caurajos Baltijas valstu budžetos. Bet vēl taču ir darba vietas karabāzēs: kādam taču būs jāmazgā grīdas, netīrās zeķes un jāgatavo ēst. Tam klāt nāk izklaides industrija ap karabāzi sākot no suvenīriem un beidzot ar bordeļiem, un karavīru atpūta jūras piekrastē.

Kopumā baltieši sev pieprasīja no 5 līdz 7 NATO brigādēm un jau svētlaimē iedomājās kā pār viņiem līst zelta lietus. Bet nekā. ASV uzreiz paziņoja, ka viņu militārā štāba aprēķini rāda, ka, ja pat Baltijas valstīs izvieto ceturtdaļu no NATO militārajiem spēkiem Eiropā, pat tad reģionu neizdosies noturēt tieša militāra konflikta ar Krieviju gadījumā (tāda vienkārši ir Baltijas reģiona ģeogrāfiskā novietojuma īpatnība). Tāpēc ne par kādām septiņām, piecām vai pat trijām brigādēm runa nevar iet.  Labākajā gadījumā NATO apsolīja reģionā izvietot vienu brigādi un to pašu uz rotācijas principa, kas nozīmē, ka daži bataljoni atrodas uz vietas, bet divas trešdaļas no brigādes atrodas savā patstāvīgajā dislokācijas vietā Eiropā un tiek nosūtīti uz reģionu rotācijas kārtībā.

Pie tam, ja baltieši grib, lai viņus apsargā amerikāņi ne tikai kā visspēcīgākie, bet arī kā visbagātākie, tad ASV šo godpilno pienākumu grib uzticēt vāciešiem, kurus, pirmkārt, ja nu kas, nav žēl, bet, otrkārt, kuri par sevi maksās paši.

Protams, ne šādu pieeju gaidīja baltieši. Bet viņi savā starpā uzsāka sīvu cīņu par tiesībām izvietot savā teritorijā rotējošā NATO kontingenta infrastruktūru. Bataljoni nāks un ies, bet štābs un virtuve paliks. To darbiniekiem būs arī kaut kur jādzīvo, tāpēc, lūk, arī karabāze un, lūk, arī nauda par to. Bet karabāze būs tikai viena, nevis piecas – septiņas kā sākotnēji tika domāts. Visiem nepietiks. Tāpēc aplaimota tiks tikai viena Baltijas valsts.

Igauņi, cīņā par NATO karabāzi, uzsver, ka viņi ir pirmie uz frontes līnijas. Latvieši akcentē savu ģeogrāfisko stāvokli, jo Latvija sadala Baltiju divās daļās. Lietuvieši savukārt vērš uzmanību, ka viņi ir koridors uz Kaļiņingradu. Un viņi visi mēģina viens otru pārspļaut primitīvā rusafobismā un antikrieviskumā. Rusafobija (antikrieviskums) ir galvenais baltiešu arguments cīņā par karabāzi un ar to saistīto naudu.

Vienā Padomju laiku multfilmā meitenīte apsolīja “lielu un saldu konfekti” tam, kurš viņu vislabāk paslavēs. Pašreiz Baltijā saņemt “konfekti” NATO karabāzes izskatā cer tie, kuri visskaļāk nolamās Krieviju. Spriežot pēc Lavrova paziņojuma, lietuviešiem pašreiz ir izdevies apsteigt savus konkurentus zemiskumā. Bet nekas vēl nav zaudēts, igauņi un latvieši gan jau tik vienkārši nepadosies –  NATO karabāzes izvietošana savā teritorijā ir iespēja iegūt reālu naudu, tāpēc par to notiks sīvas cīņas.

Tiem, kas to dara, tas ir tikai bizness, bet apstāklis, ka teritorijas, kurā tiks izvietota karabāze, iedzīvotāji kļūs par iespējamā atbildes trieciena mērķi, viņiem ir tikai nenozīmīgs blakus efekts. Galu galā neatkarības un dalības ES laikā Baltijas valstis ir pazaudējušas trešdaļu savu iedzīvotāju. Tāpēc Baltijas valstu valdošās aprindas cenšas pārdot pagaidām vēl atlikušos avansā, kamēr par tiem vēl kaut ko var iegūt.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/30.04.2016/

Avots:
https://cont.ws/post/259981

Informācijas aģentūra
/02.05.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | 2 komentāri

Hilarija Klintone – nesavaldīga maita

00604_Hilarija_Klintone

Iespējams nākamā ASV prezidente

Tā kā ASV pašreiz notiek abu partiju prezidenta kandidātu priekšvēlēšanas, tad ir vērst apskatīties uz vienu no galvenajām kandidātēm uz ASV prezidenta amatu – Hilariju Klintoni no Demokrātiskās partijas.

Jau kādu laiku visai pasaulei ir labi redzams, ka ASV vārda burtiskā nozīmē ir sajukusi prātā. Tas, ka Hilarija Klintone ne tikai joprojām paliek prezidenta amata kandidāte, bet ir pat viena no vadošajām kandidātēm, kuru atbalsta gan amerikāņu lielkorporācijas, gan Demokrātiskās partijas funkcionāri, gan ASV elite kopumā, ir kārtējais amerikāņu ārprāta apliecinājums jeb tā ir viena no daudzajām ASV degradācijas pazīme.

Runājot par Klintoni, neņemsim vērā Demokrātu partijas standarta programatoriskās nostādnes par visādu amorālību legalizāciju (kas ir cita ASV ārprāta un degradācijas pazīme), jo tā ir partija. Tāpat atstāsim bez ievērības e-pastu skandālu, kam ir plaša rezonanse ASV, jo jebkuram domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka amerikāņiem pēc būtības ir uzspļaut likumam un, ja vien ir tāda iespēja, viņi tos nepildīs. Nu nav tur nekas īpašs un Klintone šai ziņā ne ar ko neatšķiras no citiem ASV (un ne tikai) politiķiem. Nesāksim moralizēt arī par to, ka Klintone, kā izrādās, sit savu vīru – bijušo ASV prezidentu Bilu Klintonu. Tā kā Demokrātu partijai ir pavisam izkropļota sapratne par ģimeni, tad tas nav tas trakākais, Klintone vismaz ir precējusies ar vīrieti. Visbeidzot atstāsim bez ievērības arī apstākli, ka Klintone ir lielkorporācijas Monsanto lobiste, kas ne tikai cenšas monopolizēt visu sēklu tirgu pasaulē un attiecīgi arī visu lauksaimniecības industriju, bet arī vārda burtiskā nozīmē indē cilvēkus ar Roundup un pret Roundup izturīgu ģenētiski modificētu organismu produkciju (galvenie cietēji no tā ir ASV iedzīvotāji, bet Monsanto savu nelietīgo darbību cenšas izplatīt pa visu pasauli, tam izmantojot ASV valsts struktūras).

Ja ASV būtu kaut cik normāla valsts, tad Hilarijai Klintonei vajadzēja pazust no ASV politiskās skatuves drīz pēc tam, kad tika publiskots video, kurā viņa par Muamāra Kadafi nogalināšanu izsakās sekojoši: “Mēs atnācām, mēs ieraudzījām, viņš nomira”, pēc tam sākot nievājoši smieties.

Jāatgādina, ka pēc ASV, Francijas, Lielbritānijas un virknes arābu monarhiju specoperācijas, ko vadīja personiski Hilarija Klintone, ilggadīgais Lībijas vadītājs Muamārs Kadafi, kura laikā Lībija piedzīvoja nepieredzētu uzplaukumu, tika sagūstīts, spīdzināts un necilvēcīgi nogalināts bez maz vai tiešā ēterā, pēc kā notika publiska izņirgāšanās TV kameru priekšā par Kadafi mirstīgajām atliekām.

Par ko liecina attiecīgais video? Pirmkārt par to, ka Hilarija Klintone ir atsaldēta maita un morāla krople, kurai ir svešas pat viselementārākās ētikas un cilvēcības normas. Jau tas vien, ka specoperāciju, kuru vadīja Klintone, beidzās ar tik necilvēcīgu Kadafi nogalināšanu, jau daudz ko liecina, bet publiskotais video pilnībā likvidē jebkuras šaubas par Klintones necilvēcīgo (ja gribat – dēmonisko) dabu.

Bet arī tas vēl nav viss. Anglosakši savā būtībā ir ļoti auksti racionāli cilvēki, kuriem morāle, sirdsapaziņa, iejūtība un tamlīdzīgas cilvēcības izpausmes šķiet tādi lieki un bieži vien traucējoši sentimenti. Auksts racio pāri visam, tāds ir anglosakšu politiskais kredo. Tāpēc viena no cienītākajām anglosakšu īpašībām ir savaldība un gribasspēks. Ar auksto racionālo prātu paceļamies virs subjektīvā, saprotam, kas patiešām ir pareizi, tad ar gribasspēku savaldām sevi tā realizācijai un pēc tam ar dzelžainu gribu piespiežam to izpildīt citus, lūk, anglosakšu impēriju veiksmes formula.

No video ir redzams, ka Hilarija Klintone ir ne tikai maita, ar ko anglosakšu elitei nekad nav bijis problēmu, bet viņa ir nesavaldīga maita, kura nevalda pār sevi un “nerubij fišku”, kā viņas līmeņa cilvēks drīkst uzvesties un kā (tikai no racionālā viedokļa) kategoriski uzvesties nedrīkst. Klintone racionāli – lietišķi nepasaka standarta frāzes par “demokrātijas” aizsardzību, cīņu pret “terorismu” vai, ja gribas būt atklātākai, par ASV interešu aizsardzību. Tā vietā Klintone kā maza meitene hihina par cilvēka nogalināšanu demonstrējot savu nesavaldību un infantilismu, kas ņemot vērā tās morālo stāju un vecumu, izskatās vairāk kā pretīgi (un tas, ka tik daudzi ierindas amerikāņi atbalsta tādu pretekli kā Klintone, ir vēl cita ASV degradācijas pazīme).

Visbeidzot katrs pats var padomāt, ar ko pasaulei draud apstāklis, ka varenākās (vai otras varenākās) valsts vadītājs, kā rīcībā ir masu iznīcināšanas ieroči, tai skaitā kodolieroči, ir infantils un nesavaldīgs maita?! Un latviešvalodīgie idioti vēl histēriski kliedz par Krievijas draudiem!

Informācijas aģentūra
/07.03.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Poltava (poēma par ukraini Ivanu Mazepu)

Pēteris I, Kārlis XII, Ivans Mazepa, Vasīlijs Kočubejs

Pēteris I, Kārlis XII, Ivans Mazepa, Vasīlijs Kočubejs

1828.gadā Aleksandrs Puškins uzrakstīja vēsturiskos faktos balstītu poēmu Poltava, kura papildus pagātnes notikumiem ļoti labi parāda arī daļas ukraiņu psiholoģisko portretu – tās daļas, kura pašreiz ir pie varas Ukrainā, izlaupa, izvaro un iznīcina to (ir arī cita ukraiņu daļa – diametrāli pretēja). To, ka tā ir, labi saprot arī Vācijas un ES funkcionāri, kuri laikā, kad tiek uzņemti miljoni arābu, afrikāņu un indusu bēgļu (un “bēgļu”), ukraiņus pie sevis nepieņem un tos, kuri prasa politisko patvērumu Vācijā, vienkārši izraida. Šo apstākli der ņemt vērā arī tiem latviešvalodīgajiem plānprātiņiem, kuri piesakās “krāsaino” bēgļu vietā uzņemt “nekrāsainos” ukraiņus (jo īpaši tādēļ, ka drīz var izveidoties situācija, ka tik tiešām no Ukrainas sāks plūst miljoniem bēgļu). Ir tāda paruna – “kur bijis hohols [ukrainis], tur ebrejam nav ko darīt”, un tai ir zināms pamats, par ko liecina vienkārši prātam neaptveramie korupcijas apmēri Ukrainā, ko pat nevar noliegt amerikāņi, kuri tik cītīgi mēģina pucēt un spodrināt Ukrainas necilvēcīgo režīmu, lai to izmantotu cīņai pret Krieviju. Arī Latvijā ir atzīmējušies kriminālie elementi no Ukrainas, kuri arī te mēģina ievazāt savas atsaldētās tradīcijas.

Poltava tiek uzskatīta par vissagatavotāko (no vēsturiskā viedokļa) Puškina poēmu. Tās sižeta tapšanā Puškins izmantoja sekojošus darbus: D.Banskijs-Kamenskijs “Mazās Krievijas vēsture” (1822), I.Goļikovs “Pētera Lielā veikumi” (1788), “Pētera Lielā žurnāls jeb diendienu piezīmes” (1770), D.Buturlins “Krievu XVIII gadsimta karagājienu vēsture” (1820), Voltēra vēsturiskie apcerējumi “Kārļa XII darbība” un “Krievija Pētera Lielā laikā”.

Zemāk tiek publicēta pati poēma, kvadrātiekavās [X] ir atzīmētas vietas, kuras ir komentējis pats Aleksandrs Puškins (skat. Poēmas beigās), apaļajās iekavās (X) ir atzīmētas vietas, kuras ir komentējusi Puškina kopoto rakstu (izdoti Padomju laikā) redakcija, savukārt ar strīpiņām -X- ir atzīmēti Informācijas aģentūras komentāri. Atdzejoja Andrejs Kurcijs.

Poltava

1. dziedājums

Liels Kočubejs[1] -1- un daudzināts.
Tā pļavas nespēj aptvert prāti,
Tur zirgu daudz tam audzināts,
Tie klejo brīvi, nesargāti.
Ap Poltavu -2- tam māju daudz,[2]
Tām apkārt zaļo dārzi koši,
Un mantu viņam kaudzēm krauts,
Gan ādas, atlass, sudrabs ļauts
Tur apskatei vai noslēgts droši.
Un tomēr Kočubeja gods
Nav garkrēpjaino zirgu bari,
Ne zelts, kas Krimas ordas dots
Kā mesls, ne dzimtie ciemi arī —
Vien savu meitu daiļāko
Ar lepnumu viņš uzlūko.[3]

Var teikt — nav otras Poltavā
Kā Marija tik skaistas, maigas,
Tā zied kā puķe birztalā,
Ko veldzējušas ēnas svaigas.
Kā kalnu apse Kijevā
Tā slaida. Kustības un gaita
Kā gulbim klusos ūdeņos,
Kas aizpeld, ieviļņojis tos,
Un tad kā stirnai strauji raita.
Kā baltas putas krūtis tai,
Ap augsto pieri daiļajai
Kā mākons tumšo cirtu kārta,
Kā zvaigznes viņai acis spīd
Un mute tā kā roze sārta.
Un ne vien skaistums viņā mīt
(Šis mirkļa zieds!), bet daudzinātu
To ļaudis visur cienīt prot:
Dzird tautā viņu slavējot
Kā tiklu jaunavu ar prātu.
Gan Ukraina -3- tai precniekus,
Gan visa Krievu zeme sūta,
Bet Marija gan bēg, gan klus,
Šķiet, sievas gods tik važas būtu,
Tā visus noraida — turklāt
Pats hetmans liek to bildināt. [4]

Mazepa -4- vecs. Māc viņu arī
Gan rūpes, pūliņi, gan kari,
Bet jūtas viņā verd un kvēl,
Viņš sirdī spirgts un mīlā cēls.

Ik mirkli jauna sirds bez mitas
Te kvēl, te dziest. Un mīla, šķiet,
Ar katru dienu nāk un iet,
Ar katru dienu jūtas citas.
Bet ne tik viegli, ne tūlīt
Un ne tik strauji, liesmas sitot,
Var mīla vecā sirdī līt,
Kas sastingusi, gadiem ritot.
Un spraigi pamazītēm tā
Tik iekvēlojas kaislībā,
Bet vēlīns karstums nedziest steidzot,
Tas sirdi atstās, dzīvi beidzot.

Ne stirna plok pie ieža sienas,
Kad dzirdams ērgļa lidiens zems:
Tur līgava klīst augas dienas,
Ar bailēm gaida, ko tai lems.

Un māte pienāk, dusmu šalti
Un uztraukuma trīsas valdot,
Tai roku satvērusi, čukst:
«Kāds nešķīsts vecis! Tādu kaunu
Vai paciest var? . . . Nē! Grēku ļauno
Tam nespēt, kamēr sirds mums pukst.
Būt tēva, gudra drauga lomā
Tam klātos savai krustmeitai -5-.. .
Kāds neprāts! Būt par vīru tai
Viņš dzīves novakarā domā!»
Sirds nodreb Marijai. Tūlīt
Tai līķa bālums seju klāja,
Kā nedzīva prom meiča gāja,
Uz kāpnēm bij tai jāpakrīt.

Tā atjēdzās, bet tad no jauna
Jau acis aizvēra aiz kauna.
Ne vārda neteica. Tai klāt
Tēvs, māte nāca nomierināt
Un bailes, bēdas gaisināt,
Un tumšās domas izklīdināt. ..
Viss velti! Divas dienas tā
Tik, klusu raudot, vaidēja,
Ne ēda vairs, ne dzēra viņa,
Kā ēna dilst, bez miega klīst:
Kad trešā ausma sāka svīst,
Bij tukša viņas istabiņa.

Neviens gan nezināja, kā
Tai naktī nozudusi tā,
Tik zvejnieks dzirdējis bij dunu
Un kazaka un sievas runu,
Vien čukstus. Ritā astoņus
Tur rasā jauta pakavus.

Ne tikai matu gaišums maigs
Un jauneklīgā pūka pirmā,
Bet arī vīra stingrais vaigs
Un sejas rētas, galva sirmā
Spēj skaistumu ap sevi dvest
Un kaislas ilgas sirdī mest.

Un drīz vien Kočubeja dzirdi
Jau liktenīgā ziņa skar:
Tā kaunu, godu aizmirst var,
Tā ļaundarim dod savu sirdi!
Kāds pazemojums! Māte, tēvs
Vai tādām baumām noticēs?
Un tad nu viņu šaubas risa,
Baigs atklājās tiem pārkāpums,
Bij skaidra meitas gaita visa
Un viņas dvēsles noziegums.
Nu sāka saprast, kāpēc spīvi
Tā noraidīja sievas dzīvi
Ar ģimenības saistekļiem
Un slepus asras birdināja,
Un sveicināta piecniekiem
Tik lepni klusot garām gāja;
Kādēļ pie galda to arvien
Tik hetmans runām valdzināja,
Kad dzīres sirdis līksmināja,
Kad vīns pār kausu malām skrien;
Kādēļ tā dziesmas skandināja,
Ko kādreiz sacerējis tas, [5]
Kad bijis nabags vēl un mazs,
Kad to vēl tautā nezināja;
Kādēļ tik aizrautīgi prot
Tā jātniekrindas apjūsmot
Un kara taures dzird ar prieku,
Kad pulki, zizli ieraugot,
Sveic Mazkrievijas -6- valdinieku . . [6]

Gan Kočubejs ir dižciltīgs,
Tam draugu pulks ir uzticīgs,
Viņš nomazgāt var savu kaunu,
Celt Poltavu uz dumpi jaunu
Un pēkšņi pilī ielauzties,
Kā tēvs viņš var tam atriebties, ‘
Triekt dunci ļaundarī uz vietas,
Ar stingru roku nodurot…
Bet citu nodomu viņš rod,
Trauc Kočubeju citas lietas.

Bij toreiz vēl tas juku laiks -7-,
Kad, Krievu zemi atjaunojot
Un cīņā spēkus izveidojot,
To veda cara ģēnijs spraigs.
Bargs skolotājs tai nolēmis bija,
Lai gūtu slavu. Nebij nieks,
Kad asiņaini pārbaudīja
To dažkārt zviedru bruņinieks (1).
Bet, pārcietusi ilgo sodu
Un likteņtriecienus ar godu,
Spirgst Krievzeme. Smags āmurs maļ
Tik stiklu — tēraudu tas kaļ.

Un Kārlis -8-, velti slavēts senis,
Slīd pārdroši, kur bezdibenis.
Uz sirmo Maskavu viņš trauc
Kā negaiss, krievu rindas šķiezdams,
Tā, putekļus pa gaisu griezdams,
Vējš stepē zāli liec un jauc.
To ceļu mina viņš, kur gāja
Nesen jauns naidnieks varenīgs (2),
Ar neslavu kas sevi klāja,
Kam gājiens šis bij liktenīgs.[7]

Sen Ukrainā bij nemierīgi,
Naids gruzdēja tur nemitīgi -9-.
Un senatnības draugu bars
Jau cerēja, ka sāksies karš,
Jau cēlās balsis uzpūtīgi,
Lai hetmans viņiem brīvi dod;
Tie, Kārli gaidot vieglprātīgi,
Jau liecās, viņu sveicinot.
Ap hetmani bij dumpja dima.
«Ir laiks!» dažs sauca nemierīgs.
Bet vecais hetmans neaprima
Vēl Pēterim būt paklausīgs.
Ar bardzību, kas prasa biju,
Rāms valdīja viņš Mazkrieviju,
Pret baumām likās nedzirdīgs
Un dzīroja it vienaldzīgs.

«Ko hetmans?» jaunie atkārtoja,
«Viņš noguris, viņš pārāk vecs;
Ar gadiem darbos gājis bojā
Tam senais cīņas karstums rets.
Kāpēc ar roku nogurušo
Joprojām varas zizli nest?
Pret Maskavu mums apnikušo
Laiks tagad karapulkus vest!
Ja būtu vecais Dorošenko [8]
Vai Samoilovičs, jaunākais, [9]
Vai mūsu Paļejs [10], Gordejenko [11]
Mums kara vadons augstākais,
Tad tālā trimdā sniegos velti
Mirt kazakiem vis nenāktos,
Tad skumjā Mazkrievija zeltu,
Tai pulks pēc pulka brīvotos.» [12]

Tā savā patvaļībā kvēli
Kurn jaunie Mazkrievijas dēli,
Tvīkst pārmaiņas prāts alkanais,
Un aizmirsts gūsts ir sensenais,
Un Bogdans, viņa sasniegumi,
Tā svētie kari, nolīgumi (3)
Un senču laikmets slavenais.
Bet vecums staigā apdomīgi
Un aizdomīgi novēro,
Ko var un kas nav izdevīgi,
Tik pēkšņi neizšķir viņš to.
Kas jūras dzelmē nokāpt spētu,
Kad viss ar biezu ledu klāts?
Kā gan lai pārbaudītājs prāts
Mums dvēsles dzīles izzīlētu,
Kur mājo viltus. Domas tur,
Ko noslāpētas kaisles kur,
Snauž dziļi, dziļi nekustīgi,
Un seno dienu nodoms tur
Var būt, ka nobriest vientulīgi.
Kas zin? Jo hetmans zemiskāks
Un viltū sirds tam melīgāka,
Jo lielāka tam mānīt māka
Un ļaudīm šķiet viņš vienkāršāks.
Kā spēj viņš patvaldīgā dabā
Sev pievilkt sirdis, iztulkot!
Viņš loka prātus savā labā,
Un to, ko slēpj, viņš atklāt prot.
Ar kādu viltu pieglaimīgi
Viņš, labsirdīgi dzīrojot,
Māk veču starpā iztapīgi
Par senām dienām pasērot!
Viņš slavē brīvi patvaļīgam,
Peļ valdību viņš nemierīgam;
Ar izmisušo asras liet
Viņš māk. Ar muļķi runāt iet!
Tik nedaudziem varbūt būs zināms,
Ka gars tam miera nepazīst,
Ka, negodam un godam minams,
Viņš savus ienaidniekus nīst;
Ka nav nekādu pārestību
Viņš aizmirsis, kamēr vien dzīvs,
Un nodomus ar ļaunu gribu
Jau cieši vijis vecis dīvs.
Nē, nava viņam svētu jūtu,
Viņš aizmirst labdarību gūtu,
Viņš mīlestības nepazīst,
Kā ūdeni viņš asins lietu,
Viņš nievā brīvestības lietu,
Viņš — gars, bez dzimtenes kas klīst.

Jau sen kāds nodoms baigs un nīstams,
Ko ļauna piesardzība sedz,
Briest veča dvēselē. Bet bīstams
Un naidīgs skats tam cauri redz.

«Ne tevi, ļauno postītāju!»
Teic Kočubejs un dusmās tvīkst,
«Es pažēlošu tavu māju,
Kur gūstā mana meita nīkst;
Tu nesadegsi ugunsgrēkā,
No kazakzobena un spēka
Tev nekrist. Nelietim cits mērs!
Drīz tevi cara bendes tvers,
Tad tu pie moku rata lūgsies,
Kad asinis no brūcēm sūksies,
To stundu nolādēt tev gan,
Kad meitu kristīji tu man
Un lepnās dzīrēs piepildīto
Tev goda kausu devu dzert,
To nakti, mūsu balodīti
Kad, vecais vanags, trauci tvert! …»

Nav sens tas laiks — ar Kočubeju
Mazepa labprāt draudzējās,
Kā sālī, maizē laipnu seju
Tie savās jūtās dalījās.
Caur ugunim tie kaujai pretī
Viens otram blakus mēdza jāt
Un klusu vienatnē nereti
It visu kopā pārrunāt —
Tad Kočubejam atturīgais
Šis hetmans, alkās nesātīgais,
Sirds noslēpumu sāka paust;
Par nākamajām pārvērtībām,
Par sarunām un vardarbībām
Jau tumšās runās ļāva jaust.
Bij Kočubejs tam uzticīgi
Ar visu sirdi atdevies,
Bet rūgtā naidā neprātīgi
Tik vienai dziņai pakļāvies
Viņš tagad; vienu domu lolo,
To dienu, nakti atminas:
Vai dzīvi beigs uz moku sola,
Vai meitas kaunu atriebs tas.

Bet naidu, atriebties kas ēdas,
Viņš dziļi sirdi noslēpt prot:
«Viņš tagad nevarīgās bēdās
Par kapu tikai domājot.
Mazepam ļauna nevēlēdams,
Viņš tikai meitu vainojot,
It visu viņai piedot spēdams:
Lai dievam viņa atbildot,
Ka kaunā iegāzusi dzimtu,
It visu aizmirsdama, tā.»

Bet ērgļa skatu neaprimtu
Viņš meklē saimē savējā
Sev sabiedrotos nelokāmus,
Ar drošu sirdi, nepērkamus.

Ar sievu viss sen pārrunāts.[13]
Un dziļā klusībā tiek krāts
Viss, bargai sūdzībai ko zina;
Un sievas nepacietīgs prāts,
Kas sievišķīga naida māts,
Vēl nikno vīru pamudina.
Pat miegā, pusnakts klusībā
Kā slepens gars čukst ausī tā
Par atriebi ar pārmetumu,
Raud asaras, cer panākumu
Un prasa, lai tai nozvērot, —
Un baigu zvērestu viņš dod.

Ir trieciens apsvērts. Viss būs labi.
Jo draugos Iskra [14]  , pārdrošnieks.
«Mēs viņu veiksim,» domā abi,
«Drīz kritīs mūsu ienaidnieks.
Bet, kas ar kvēli varonīgu
Un tautas lietas valdzināts,
Pret ļaundari tik visspēcīgu
Spēs Pēterim, kas maldināts,
Sniegt apsūdzību bezbailīgu?»

Starp poltaviešu kazakiem,
Ko nelaimīgā nicināja,
Bij kāds, no gadiem agrīniem
Kas viņu kaisli dievināja.
Vai vakars dziest, vai ataust rīts,
Kur dzimtās zemes upe stīdz,
Kur ķiršu dārzi ēnas vija,
Viņš mēdza gaidīt Mariju,
Daudz veltu gaidu, ciešanu
Par īsa mirkļa prieku bija;
To, bezcerīgi mīlējot,
Ar lūgšanos viņš nevajāja:
Kā noraidīts lai dzīvot prot?
Kad precinieki bildināja,
Prom vientulīgs un skumjš no tiem
Viņš gāja, atstātais un drūmais.
Bet, pēkšņi kad starp kazakiem
Bij atklājies tās negods kļūmais
Un nežēlīgi vēl turklāt
Par viņu tenkoja un smēja, —
Pret Mariju arvien vēl spēja
Tas senās jūtas saglabāt.
Bet, ja kur, nejauši tam dzirdot,
Mazepas vārds bij izrunāts,
Viņš novērsās ar mokām sirdī
Un nobālēja sāpināts.

***

Kad mēness spīd un zvaigznes māj,
Kas gan tik vēlu naktī jāj?
Kam pieder zirgs, kas neaprimdams
Skrien, stepju bezgalībā grimdams?

Uz ziemeļiem prom kazaks trauc,
Laiks atpūtai nav viņam ļauts
Ne klajā laukā, birzes galā,
Ne pārceļoties upes malā.

Kā stikls viņa duncis spīd,
Par somu domā viņš ikbrīd.
Tā žvadz. Zirgs nepaklupdams raitu
Steidz, krēpes plandot, savu gaitu.

Zelts skanīgs noder vēstnesim,
Par prieku duncis jauneklim,
Un žiglais zirgs — par prieku arī,
Tik cepuri tam neaizskari!

Par cepuri viņš dod labprāt
Ir zirgu, naudu, dunci klāt,
Bet atdos to viņš tik ar kauju
Un tik pret savu galvu strauju.

Kam cepure visdārga tam?
Tur apsūdzība kazakam
Pret ļauno hetmani ir šūta,
Ko caram Kočubejs nu sūta.

Mazepa, vētru nejaušot,
Nekādas briesmas nemanot,
Veic tālāk savu nodevību:
Tam pilnvarotais jezuīts,[15]
Kas dumpot kūda tautas gribu,
Nāk grīļu troni apsolīt.
Nakts tumsā, kā vien zagļiem klājas,
Tie tagad slepu sarunājas,
Par nodevību apspriežas;
Tie uzsaukumiem vārdus kārto,[16]
Par cara galvu tirgojas,
Jau vasaļus viens otram pārdod.
Uz pili šaubīgs ubags bārs
Nāk slepeni, diezin kam rada,
Un Orļiks [17]  , darbīgs sekretārs,
To atved un to projām vada.
Visnotaļ slepus indi jauc
Tā kalpi, visur izsūtīti:
Pie Donas kazakos vieš spīti,
Bulavins [18]  tos uz dumpi sauc,
Jau ordām iedveš dumpja garu;
Jau sāk pa Dņepras aizkrāci
Celt cīņai nemiernieku baru
Pret patvaldīgo Pēteri.
Mazepa vēro modru stāju:
Uz visām malām vēstis trauc.
Pret Maskavu Bahčisaraju
Viņš draudot viltīgs cīņā sauc (4).
Tam poļu karalis vērš ausi,
Turks Očakovā labvēlīgs,
Pat Kārlis, cars. Vairs nesnauž gausi
Mazepas prāts tik divkosīgs;
Lai roka triecienam ir droša,
Viņš domās visu pārliek vēl;
Tā ļaunā griba negurstoša
Kā kaisle noziedzīga kvēl.

Bet kā viņš uztraucās un rāvās
It kā no bargas pērkongrāvas,
Kad paši krievi [19] pēkšņi tam,
Šim lielam krievu naidniekam,
To apsūdzību priekšā klāja —
Raksts Poltavā bija gatavots —
Un viņu, kaut gan pelnīts sods,
Kā cietušo vēl labināja;
Jo kara rūpju māktais cars,
Kam derdza ļaunu tenku gars,
Vis neievēro jauno ziņu,
Bet Jūdasu grib mierināt,
Ar skaļu sodu naida miņu
Uz ilgiem laikiem klusināt.

Pie cara, skumdams liekulīgi,
Mazepa griežas pazemīgi:
«Zin dievs un ļaudis redz, ka viņš
Divdesmit gadus, nabadziņš,
Jau caram kalpo uzticīgi;
Un apdāvināts bagātīgi -10-
Un brīnišķīgi augstu celts …
Kāds naida aklums, neprātība! . . .
Šķiet, kapa malā nodevība
Tam tagad būtu pūliņš velts,.
Lai aptumšotu labo slavu.
Vai viņš gan balstīt Staņislavu [20]
Nav īgni atteicies? Un kas
Ukrainas kroni noraidījis?
Kā klājas, caram pavēstījis
Viņš visas slēpās sarunas.
Un vai pret dumpotāju hanu [21]
Un Caregradas dižsultānu
Viņš nebij kurls un nedzirdīgs?
Vienmēr viņš caram uzticīgs
Ar savu zobenu un spalvu,
Par caru spējīgs galvu dot;
Bet tagad — ienaidnieki prot
Gāzt negodu pār viņa galvu!
Un kas tie? Iskra, Kočubejs,
Kas ilgi bijuši tam draugi! . . .»
Un saltā bezkaunībā, raugi,
Tam, kas vēl draugs bij nesenējs,
Nu nāvi prasa nodevējs.. [22]

Kā nāvi? … veci nelokāmais!
Kā meitu tavas rokas skauj?
Bet aukstās pārdomās viņš ļauj,
Lai sirdī pārmetums rimst rāmais.
Viņš lemj: «Kāpēc, kas to lai zin,
Pret pārspēku stāj neprātīgais?
Viņš pats, šis lepnis uzpūtīgais,
Viņš pats pret sevi cirvi trin.
Kurp steidzas, acis cieti vēris?
Kur cietu pamatu sev tvēris?
Vai viņš? … Bet meitas mīla gan
Vairs neglābs tēva galvu sirmo,
Jo hetmans ieņem vietu pirmo,
Ja ne — tad būtu jāmirst man.»

Ai Marija, kaut apzinātu
Tu — čerkasmeilu krāšņais zieds,
Cik baigem pūķim mīļu prātu
Pie savām krūtīm glāstus sniedz!
Ar kādu neizprastu varu
Šis izvirtulis, niknu garu,
Tev pratis mīļi tuvoties?
Kam esi lemta ziedoties?
Vai viņa kuplie, sirmie mati
Vai dziļās grumbas, viņa skati,
Kas acu iedobumos spīd,
Vai runa, kurā viltus vīd,
Tev dārgāka par visu šķita?
No tēva, mātes novērsies;
Kad apmātības stunda sita,
Par viņa gultu izšķīries.
Ar savām acīm nekaunīgām
Ir vecis tevi piebūris,
Ar klusām runām izveicīgām
Tev sirdsapziņu izdzēsis;
Pēc viņa lielā godbijībā
Tev sniedzas skatiens apstulbots,
Tu lolo viņu aizgrābtībā,
Tavs kauna traips — tev liekas gods,
Par to tu tagad apskurbusi
Kā neprātīga lepojies —
Tu zemu kritusi paties
Un esi godu zaudējusi…

Kas negods, tenkas Marijai?
Tā ļaužu runas aizmirsusi,
Kad lepnā veča galva klusi
Pie kājām noslīgusi tai,
Kad hetmans aizmirstas ar viņu,
Klus dzīves trokšņa bangojums,
Un drošo domu noslēpums
Tiek biklai meičai ļauts ar ziņu.
Tā, senās dienas aizmirstot,
Tik vienas bēdas sirdi rod,
Kā mākonis tās pāri klājas,
Par tēvu, māti domājot, —
Kā viņiem noskumušiem klājas;
Caur asarām tā vēro tos,
Bez bērnu glāsta pamestos,
Un šķiet, tie pārmest nenostājas .
Ai, ja tik zinātu tā vien,
Ko zin jau visa Mazkrievija!
Bet baigais noslēpums arvien
Vēl nezināms tik viņai bija.

2. dziedājums

Mazepa drūmīgs. Maldās tas
Pa domām nežēlīgām, baigām.
Un Marija ar acīm maigām
Uz savu vīru lūkojas.
Un, apskāvusi viņa ceļus,
Tā mīlas vārdus atkārto.
Bet velti. Melnās domas ceļas,
Pat mīla nemierina to.
Viņš nabadzīti nevērīgi
Ar saltu skatu uzlūko,
Uz pārmetumu laipnāko
Viņš atbild, klusot izklaidīgi.
Un aizvainota, izbrīnā,
It kā bez elpas, ceļas tā
Un runā īgni, nevaldīgi:

Ak hetman! Tevi dievinot,
Virs zemes visu aizmirst spēju,
Tik vienu prātā paturēju —
Tā tava mīla. Un par to
Tad bija laime jāziedo.
Bet tomēr žēl nekā man nava.
Bij klusums baigs — vēl zini gan
Tai naktī, kad es kļuvu tava,
Tad mīlu zvērēji tu man,
Kāpēc vairs nemīli tu mani?

Mazepa

Draugs, taisnīgai tev vajag būt!
Lai neprātīgie murgi zūd,
Tu aizdomās tik sirdi māni:
Nē, dvēselē tev kaisle tvan,
Tā aizsedz, aizmiglo tev garu.
Es tevi mīlu, tici man,
Par slavu vairāk un par varu.

Marija

Nav taisnība. Tu mani krāp.
Cik sen, kad bijām nešķirami,
Bet nu tu vairies, tas man sāp,
Tev mani glāsti apnīkami;
Nu apspriedēs tev dienas skrien.
Tu dzīro, brauc, es atbīdīta,
Viens paliec naktī tu arvien,
Prom ubags — trauc pie jezuīta.
Un mana mīla lēnīgā —
Tik salti uzņemta ir viņa.
Uz veselību dzēri — jā —
Tu kņazei Duļskai. Jauna ziņa:
Kas ir šī Duļska?

Mazepa

Vai tad tu
Jau greizsirdīga? Es lai gaidu
Vēl savos gados viltus smaidu
Un patmīlīgu skaistumu?
Un vai man, vecim sirmu galvu,
Kā jauneklim būs nopūsties,
Sev važas uzņemties par balvu
Un sievas vilt, un izlikties?

Marija

Nē, lai ir atbilde cik barga,
Teic skaidri, tieši, nevairies!

Mazepa

Man, Marij, tava dvēsle dārga,
Es teikšu visu: uzklausies.

Sens nodoms virza mūsu prātus,
Darbs tagad pilnā rosībā,
Laiks izdevīgs mums tagad klātu,
Sit cīņas stunda varenā.
Bez mīļās brīvības un slavas
Gan aizbildnībai Varšavā
Mēs ilgi liecām galvas savas,
Gan patvaldībai Maskavā.
Valsts patstāvību dot Ukrainai
Klāt tagad laiks — sen nodomāts, –
Un cīņu karogs asiņainais
Pret Pēteri jau vaļā klāts.
Viss gatavs. Pārrunas rit straujas.
No karaļiem man vēstis nes;
Un drīz jau jukās, niknās kaujās
Var būt, ka tronī kāpšu es.
Daudz uzticamu draugu zinu.
Vai kņazi Duļsku lai tev minu?
Tad — jezuīts un ubags. Tiem
Mans nodoms darbos jāpārrada,
Caur viņu rokām šurpu vada
Man vēstules no karaļiem.
Lūk, svarīga tev atzīšanās!
Vai pietiek tev? Vai šaubīšanās
Ir kliedēta?

Marija

Mans mīļais! Rau,
Es redzu, dzimtai zemei jau
Tu valdinieks. Kā galvu sirmo
Cels kronis cariskais!

Mazepa

Bet klau!
Vēl viss nav paveikts. Vētra virmos,
Kā zināt var, kas sagaida?

Marija

Ar tevi baiļu nepazītu —
Tu esi varens! Zinu — jā,
Tev jāvalda.

Mazepa

Bet ja es krītu? …

Marija

Ar tevi mirtu, ja tas tā.
Kā dzīvot gan bez tevis spētu?
Tu celsies godā varenā.

Mazepa

Tev mīļš es?

Marija

Kā lai nemīlētu?

Mazepa

Tad saki: tēvs vai laulāts draugs
Tev dārgāks liekas?

Marija

Mīļais draugs,
Kāpēc tāds jautājums? Par jaunu
Tas mani satrauc lieks un velts,
Es tēvam, mātei, sirds kaut smeldz,
Jau esmu kļuvusi par kaunu
(Šo baigo domu sirds man jūt!),
Es tēva atstumta varbūt —
Un kādēļ gan?

Mazepa

Tad es tev dārgāks
Par tēvu? Klusē tu …

Marija

Dievs bargais!

Mazepa

Nu atbildi!

Marija

Tu pats jel spried.

Mazepa

Tad uzklausies! Ja bojā iet
Vai man, vai viņam vajadzētu
Un tu kā soģis būtu mums,
Kāds būtu tad tavs nolēmums
Un kuru tad tu aizstāvētu?

Marija

Ai, diezgan! Sirdi nemoki!
Tu kārdinātājs …

Mazepa

Atbildi!

Marija

Tu bāls, un tava runa barga …
Jel nedusmo! It visu, dārgais,
Tev gribu upurēt paties;
Bet drausmie vārdi man kā biedi.
Nu pietiek . ..

Mazepa

Tagad, Marij, viedi
Un, ko man teici, atceries!

***

Pār Ukrainu silst nakts. Viss kluss.
Tik dzidra debess! Zvaigznes spožas,
Un, savā snaudā grimis, dus
Un mosties negrib gaiss. Tik možas
Dreb klusu sidrabpapeles.
Spīd mēness rāms no augšienes,
Pār Belocerkovu tas zaigo
Un hetmaņdārzu lapotnes
Un veco pili apmirdz baigo.
Viss kluss, tik kluss un mierā tīts;
Bet pilī sačukstas kā bažās:
Tur kādā tornī sasaistīts
Sēž dziļās pārdomās, kalts važās,
Pie šaurā loga Kočubejs,
Drūms raugās debesīs tā sejs.

Rit nāves sods. Bet ne ar šausmām
Viņš kavējas pie soda drausmā;
Nē, dzīve viņu nesauc vairs!
Kas nāve? sapnis ilgotais.
Drīz guls viņš šķirstā asiņainā.
Māc miegs. Bet taisnais dievs! bez vainas
Būs ļaundarim pie kājām krist
Kā kustonim, bez runām liekām;
Pats cars to ļāvis mocīt, sist.
Un kam gan? — Cara ienaidniekam;
Nu zudīs dzīvība un gods,
Un biedrus gaida briesmīgs sods;
Tie lāstus dvesīs domās savās,
Kad tu pie bendes bluķa ej
Un ienaidnieks par tevi smej;
Un jāgrimst būs tev nāves skavās,
Kad nav nevienam uzticēts
Pret ļaundari tavs ienaids svēts! …

Un Poltavu viņš atmin savu
Un draugu pulku parasto,
Un seno bagātību, slavu,
Un dziesmu meitas dziedāto,
To māju atmin, kur bij dzimis,
Kur darbs un miegs bij netraucēts,
Un visu, dzīvē neaprimis
Ko baudījis, kas upurēts —
Kādēļ?
Žvadz slēdznis sarūsējis,
Rīb skarbi bulta. Pamodies
Lemj nelaimīgais: «Ieradies!
Lūk, priesteris; jau apmeklējis.
Viņš asiņainā gaitā šķiet
Mans vadons, grēku līdzinātājs,
Mans dvēsles skumju dziedinātājs,
Kas krustā sistā pēdās iet;
Tā asinis un miesu svētu
Viņš atnes man, lai stiprinos,
Lai droši nāvi pieņemt spētu
Un nemirstībai svaidītos!»

Un sirdi satriektu un žēlās
Jau vēlas nelaimīgais vīrs,
Lai dieva priekšā lūgsnās kvēlās
Tas, grēkus sūdzot, kļūtu tīrs.
Bet nevis svēto vientuļnieku —
Viņš mata citu viesi lieku:
Ir ļaunais Orļiks ieradies,
Un, pretīgumā mokoties,
Tam notiesātais rūgti jautā:
«Tu, cietsirdīgais, šeit! Kāpēc
Mans miers Mazepas iztraucēts
Šai naktī pēdējā man ļautā?»

Orļiks

Tev jāatbild vēl, Kočubej!

Kočubejs

Es atbildēju jau, nu ej!
Ļauj mieru man!

Orļiks

Vēl atzīšanos
Pans hetmans pieprasa.

Kočubejs

Par ko?
Sen atzinis es visu to,
Ko gribējāt; Ka vārdos manos
Tik meli vien. Es viltīgs virs
Un sūdzētājs, bet hetmans tīrs.
Kas vēl jums vajadzīgs?

Orļiks

Mēs zinām,
Bez mēra bagāts biji tu;
Daudz ir tev mantu apraktu,
Dzird Dikaņkā [23] par tām sen minam.
Rīt nāves sodam jānotiek.
Tavs īpašums, kā likums liek,
Tad pāries viss uz kara kasi,
Tādēļ tev pavēlu un prasu:
Kur slēpi mantu aprakto?
Tavs pienākums man sacīt to.

Kočubejs

Jūs nemaldāties vis. Pārlieku
Trīs mantas darīja man prieku.
Mans pirmais dārgums bij — mans gods;
To ņēma bende spīdzinot.
Un otrs, kas vairs rodams nava, —
Bij mīļās meitas labā slava.
Šo mantu visudārgāko —
Mazepa nozaga man to.
Bet trešo — turu saglabātu;
Mans pēdējs dārgums — atriebties;
Lai to no manis pieņem dievs.

Orļiks

Met, veci, prom reiz blēņu prātu!
Vēl šodien, dzīvi atstājot,
Tev nopietni viss jāapskata.
Ko joko? Atbildi man dod,
Ja nevēlies vēl moku rata!
Kur liki naudu?

Kočubejs

Nelieti,
Laiks nejēdzīgai taujai beigties!
Ļauj gulties šķirstā. Uzgaidi!
Mazepam līdz tad vari steigties
Un manu mantojumu lēst,
Un saviem asiņainiem pirkstiem
Lauzt pagrabdurvis vaļā, plēst,
Likt mājām brukt zem uguns dzirkstīm
Jums mana meita līdzi ies;
Tā visu parādīs un klāstīs,
Par mantu apslēpto jums stāstīs;
Bet tagad lūdzu — redz to dievs, —
Lai brīdi mani mierā liktu.

Orļiks

Kur slēpi naudu? Uzrādi!
Tev netīk? Kur tā — pasaki,
Vai arī tauja beigsies slikti.
Tu liedzies vietu uzrādīt?
Tu klusē? — Bende, šurp tūlīt! [24]

Un bende nāk . . .
Ak, nakts šī drausmā!
Bet kur gan hetmans, ļaundars kur?
Kurp bēg no sirdsapziņas šausmās,
Kas to kā čūska dzeļ un dur?
Pie meičas istabiņā klusā,
Kur guļ tā svētlaimīgā dusā
Un neziņā vēl sapņot drīkst,
Mazepam smagi galva slīgst
Kā klusās, nomokošās domās.
Tā dvēseli salts drūmums nomāc,
Un tumšāks aizēnojas sejs:
«Mirs neprātīgais Kočubejs.
To nevar glābt.» Jo vairāk tiecas
Pēc mērķa hetmans, vairāk jūt,
Ka stingrākam tam vajag būt,
Lai viņa priekšā zemāk liecas
Tā ienaidnieki. Jā, paties,
Tā apsūdzētājs bojā ies
Un mirs … Bet, gulētāju skatot,
«Ak dievs!» teic hetmans, postu matot.
«Kas tālāk gan ir sagaidāms,
Kad skars to liktenīgā ziņa?
Vēl tagad mierīga ir viņa.
Nekas vairs nebūs noslēpjams,
Kad kara āva, smagi krītot,
Ar lielu troksni nodārdēs
Pa visu Ukrainu un rītu
Ikviens par nāvi stāstīt spēs! …
Ak, redzu es, ja liktens kādam
Ir lēmis dienas vētrainas,
Tad aukā vienam jāstāv tādam
Un nav pie sievas jāturas.
Vai līdz ar zirgu apdomīgi
Ir iejūgt stirnu bailīgo?
Ak, aizrāvos es neprātīgi —
Un nu man jāmaksā par to . ..
It viss, kas nepērkams par naudu,
Kas dzīvi padara par baudu,
Tas viss man viņas dāvināts. —
Man, drūmam vecim, kļūst vai baigi! —
Kāds trieciens viņai sagādāts!»
Un vēro viņš: tur gultā maigi
Miers jauneklīgais, saldais gūts.
Tā ieaijāta sapnī liegā,
Un lūpas pavērtas; un miegā
Tai brīvi elpo jaunā krūts.
Bet rītu, rītu … Nodrebēdams
Mazepa viņu vērot beidz
Un pieceļas, cik klusu spēdams,
Uz vientulīgo dārzu steidz.

Pār Ukrainu silst nakts. Viss kluss.
Tik dzidra debess! Zvaigznes spožas.
Un, savā snaudā grimis, dus
Un mosties negrib gaiss. Tik možas
Dreb klusu sidrabpapeles.
Bet drūmas domas sirdī nes
Mazepa. Zvaigznes pusnakts birga
Kā soģa acis pretī mirgo
Un it kā izsmejot tam māj.
Un papeles, kas rindā stāj,
Tās, klusu galvas locīdamas,
Kā tiesneši stāv runādamas;
Un pusnakts tumsā siltais gaiss
Kā drausmīgs cietums nospiež baiss.

Te pēkšņi… kliedziens sadzirdams,
Kas nāk no pils kā vaidēdams.
Tas skan pēc ļauna murgojuma;
Vai brēca pūce, zvērs, ko beidz,
Vai mokās cilvēks, kas lai teic? —
Vienalga, sava uztraukuma
Mazepa nespēj pārvarēt;
Uz žēlo vaidu atbildēt
Viņš steidz ar citu izsaucienu,
Ko trakā līksmē viņš arvienu
Bij radis kaujas laukos saukt,
Ar Zabelu un Gamaleju (5),
Un ar šo pašu… Kočubeju
Kad kara liesmās mēdza traukt.

Jau ausmas gaiši sārtais zieds
Pie debess malas augšup sniedz,
Mirdz lauki, pakalni un lejas,
Un birztalas. Rau, upe zib.
Možs rīta troksnis pretī smejas,
No gultas celties cilvēks grib.

Vēl elpo Marija tik saldi,
To klusu aijā sapņu maldi,
Caur snaudu spēj tā pamanīt —
Kāds ienāk, tai pie kājām skaras.
Tā pamostas, bet jau tūlīt
Tai smaidot acis cieti darās,
Jo rīta saule gaiši spīd.
Kā ilgās Marija stiepj rokas
Un čukst kā saldās mīlas mokās:
«Mazepa, tu?» … Bet, ak, tobrīd
Tai atbild cita balss, tik sēra,
Ak dievs! Un nodrebot tā vēro —
Tās priekšā māte …

Māte

Klusu ciet!
Mūs nenodod! Tad klausies, vied!
Šurp iezagos ar piesardzību,
Lai gauži lūgtu tēva dēļ.
Jau šodien sods. Tu viena vēl
Spēj remdēt viņu negantību.
Glāb tēvu, glāb!

Meita (šausmās)

Kāds tēvs? — jel teic!
Teic man, kāds sods!

Māte

Vai tu arvienu
To nezini? Nē, katru dienu
Tu esi pilī; pienākums
Tev zināt, bargs cik hetmans mums,
Kā savus naidniekus viņš soda,
Ka cars to uzklausa, ceļ godā,
Bet nu es redzu, saprotu,
Tu atstum dzimtu nelaimīgo,
Es tevi gultā atrodu,
Kad rīko sodu nežēlīgo,
Kad spriedums tiek jau nolasīts
Un tēvam bendes cirvis trīts,
Mēs viena otrai svešas šeitan .. .
Ak Marij, mana mīļā meita,
Jel atjēdzies un trauc tūlīt,
Glāb tēvu, ej to atpestīt:
Tavs skatiens ļaunās rokas baidīs,
Tu vari cirvi novērst vēl.
Steidz, lūdzies — hetmans nenoraidīs,
Tu godu, dzimtu viņa dēļ
Un dievu aizmirsi…

Meita

Kas moka?
Mazepa … Tēvs … Sods. Ceļus loka
Šeit māte, šajā pili nāk —
Nē, vai man prāts jau apmulst sāk,
Vai tie ir sapņi? …

Māte

Dieva roka!
Nē, nē! Tie sapņi, murgi nav.
Vai tiešām nezini tu jau,
Ka tēvs tavs, atriebības alkdams
Par meitas godu zaudēto
Un hetmani gāzt postā salkdams,
Ir caram apsūdzējis to;
Ka bendes rokās asiņainās
Viņš atzinies ir visās vainās
Kā apmelotājs bezkaunīgs;
Ka viņš, tik taisns un drošsirdīgs,
Ir nodots ienaidnieka varā;
Ka kara tiesā, vīru barā,
Ja žēlīgs dievs to nesargās
Ar savu visvareno roku,
Vēl šodien nomirs viņš pilns moku;
Bet tagad tas vēl mitinās
Šeit, ieslēgts tornī.

Meita

Dievs, jel sargi!
Jau šodien! … Nelaimīgais tēvs!

Un tā kā mirējs meiča vārgi
Uz gultas saļimst izbailēs.

Ņirb cepures, un piķi zviļņo.
Rīb bungas. Joņo serdjuki [25] .
Jau pulkos stājas kazaki,
Verd pūlis. Sirdis straujāk viļņo.
Kā čūskas aste vizuļots,
Pilns ļaužu, ceļš drīz sakustējās.
Kur laukā redzams ešafots,
Tur bende staigāja un smējās,
Kā laupījumu sagaidot;
Te, baltās rokās satverot,
Viņš smago cirvi vicināja,
Te jautro pūli smīdināja.
Dūc runas, šalko. Sievas spiedz,
Skan lamas, smiekli, kurni, rājiens
Viss apklusa. Tik zirgu jājiens
Bij dzirdams drausmā klusumā.
Ar serdjukiem, it stingru stāju,
Ar priekšniekiem tur garām jāja
Pats hetmans melnī varenā,
Bet tur pa ceļu kādi rati,
Lūk, brauca. Pretī cēlās skati,
Turp uztraukts katram vērsās sejs.
Šis zemes lietām tāls jau kļuvis
Un ticībā sev spēku guvis,
Sēž ratos taisnais Kočubejs,
Ar viņu Iskra vienaldzīgais,
Kā upurjēriņš paklausīgais.
Tad rati apstājās. Un klau!
Skan koris lūgsnu pērkondārdiem,
Un vīrakdūmi ceļas jau:
Lūdz tauta klusot līdz bez vārdiem
Par dvēsles mieru cietējiem
Un tie par saviem naidniekiem.
Iet. Uzkāpa. Kur nāves vieta,
Met krustus Kočubejs un gulst.
It kā pie kapa ļaudis mulst.
Tad nozibēja cirvja pieta
Un pirmā galva atšķēlās.
Lauks nopūtās. Vēl bende plāja,
Un otra galva mirkšķināja
Jau plakstus, zālē aizvēlās —
Un ļaunā priekā, ļauniem skatiem
Tās bende paņēma aiz matiem
Un rokā, spraigi izstieptā,
Pār pūli gaisā kratīja.

Sods izpildīts. It bezrūpīgi
Iet mājup ļaudis izklīstot,
Par dienas darbiem savstarpīgi
It bezbēdīgi runājot.
Kad laukums apklusis jau bija,
Tur divas sievas pamanīja
Pār raibo ceļu pārskrejot,
Tik nogurušas, elsojot,
Un likās, ka uz soda vietu
Tās abas izmisušas skrietu.
«Par vēlu!» sacīja kāds tām,
Ar pirkstu rādot, pamazām
Kur laukā ārda ešafotu,
Pops melnā rizā lūgsnu teic
Un ozolšķirstu aiznaglotu
Celt ratos kazaki jau steidz.

Pa priekšu pulkam bruņotam
Mazepa bargi projām jāja
No soda vietas. Sirds vai stāja
Kā tukšumā, kā briesmās tam.
Neviens pie viņa nepiejāja,
Viņš nerunāja it neko,
Tik dzina zirgu putaino.
Un, tiklīdz savā māja nācis,
«Kur Marija?» Mazepa teic,
Bet ļaudis nedrošs baiļums mācis . ..
Tad viņš pie Marijas jau steidz.
Kad ieiet — istabiņa maigā
Ir tukša. Viss tur skumīgs šķiet.
Un apjucis viņš dārzā staigā,
Ap plašo dīķi vērot iet;
Ne krūmos, ne ap kluso namu
Viņš nevar pēdas ieraudzīt.
Tā prom! — Un kalpus uzticamus
Viņš sauc. Klāt serdjuki tūlīt.
Tie steidzas. Dzird jau zirgu krākas,
Jau traka vajāšana sākas,
Uz visām pusēm, kā arvien,
Jāj, cik vien spēj, cik zirgi skrien .. .

Skrien stundas, pagājībā dodas,
Bet Marija vairs neierodas.
Nav dzirdējis neviens nekā,
Kāpēc un kā tā aizbēgusi.
Mēms hetmans sāpju stingumā,
Dreb saime, bailēs apklususi.
Mazepa savās istabās
Pilns sīva naida ieslēdzās.
Pie gultas pusnakts tumsā vēlu
Viņš sēdēja ar skatu kvēlu
Un baigu sāpju nomocīts.
Kad kalpu bari izsūtītie
Bij atpakaļ, jau ausa rīts.
Bij stīvi zirgi pārmocītie
Un jostas, segli, iemaukti
Ar putu kārtu aptraipīti
Un asinīs, un saraustīti. —
Bet nenāca neviena vēsts
Par nelaimīgo meiču. Dzēsts
Bij viņas mūžs un viņas pēdas,
Kā tukša skaņa zuda tās.
Un trimdā nabadzība, bēdas
Ar viņas māti satikās.

3. dziedājums

Pat dvēsles dziļās ciešanās
Traukt tālāk domās pārdrošās
Mazepa tomēr neapstāja.
Viņš spītīgs, viņa nodoms briest:
Ar lepno zviedru Kārli spriest
Viņš nepārtraukti turpināja.
Lai labāk spētu maldināt
Ap sevi acis aizdomīgās,
Viņš ārstus lika aicināt,
Vaid, lūdzas sāpēs liekulīgās
Pēc palīdzības vajadzīgās.
Viņš karu, darbu vājināts.
Lūk, slimības un sāpes viņu
Pie nāves gultas, nabadziņu,
Jau piekaļot. Un viņam prāts
Drīz atstāt zemes niecīgumu,
Viņš vēlas svēto aizlūgumu,
Šķiet, nāvei paredzēts viss tiek,
Un sauc viņš garīdznieku pirmo
Un galvu viltīgo un sirmo
Ar svēto eļļu svaidīt liek.

Iet dienas. Maskava patiesi
Pie sevis velti gaida viesi;
Kur kara pēdas sensenās,
Tā zviedriem bēres gatavoja;
Te pēkšņi Kārlis pagriezās,
Uz Ukrainu viņš aizsiroja.

Klāt laiks! Mazepa, viltinieks,
Trauc augšā. Cietējs vārgais, vārais,
Vēl vakar mirējs, dzīvei lieks,
Pie kapa malas stājies bārais, —
Nu Pēterim viņš ienaidnieks
Ir varens. Acīm zibsnot stingri,
Viņš pulku priekšā stājas vingri,
Ceļ zobenu un māj, un sauc,
Uz Desnu mundri zirgā trauc.
Tā kardināls, ko dzīve lieca,
Kas bija viltus vijējs ļauns,
Kad pāvesttiāru tam sniedza,
Uz vietas kļuva spirgts un jauns (6).

Vēsts putna spārniem aizlidoja,
Un Ukrainu tā saviļņoja:
«Viņš pārbēdzējs, viņš nodevis,
Pie Kārļa kājām nolicis
Tas varas zizli.» Liesma kvēlo,
Un asiņaina gaisma aust
Uz brāļu karu.
Kas spēj tēlot,
Kas cara dusmas vārdos paust? [26]
Jau lāstiem baznīcvelves pildās,
Mazepas attēls saplosīts,
Un radā trokšņainā un ķildās
Cits hetmanis jau izraudzīts.
No tuksnesīgās Jeņisejas
Uz mājām Iskras, Kočubeja
Reiz notiesātās dzimtas sauc.
Nu Pēteris tām līdzi sēro
Un, labinādams tās bez mēra,
Ar mantu, godu apbērt trauc;
Uz Ukrainu no trimdas vēlās
Pie cara steidzas Paļejs kvēlais,
Viņš sens Mazepas ienaidnieks.
Dreb dumpinieku bars jau bārais,
Jau bendēts Čečels [27] cīņu kārais,
Un atamans krīt aizkrācnieks (7).
Un tu, kas kara slavu guvi
Un kroņa vietā vairogu,
Jau tava diena ir tik tuvu —
Tu tālē redzi Poltavu.

Turp arī cars ar karadraudzi
Trauc projām vētras ātrumā —
Jau pretinieku pulki daudzi
Viens otru ielenc klajumā.
Tā cīkstonis, kas cietis kaujā,
Ar pretinieku cīņā straujā
Stāj beidzot, asins reibināts,
Un bargs un naidīgs viņa prāts.
Bet nevis Narvas bēgļu baru -11-  —
Redz tagad Kārlis īgnu garu
Ne mākoņus, kas klīst un jūk,
Bet pulkus saliedētus, spožus
Un paklausīgus, ašus, možus.
Stāv durkļu rinda, nesabrūk.

Un lēma viņš: būs kauja rīt.
Dziļš miegs pār zviedriem grimst ar dusu,
Tik kādā teltī pamanīt
Var sarunu kā čukstus klusu.

«Nē, Orļik, nu man saprotams,
Mēs pārsteigušies — zīmes rāda:
Viss mūsu nodoms nopeļams,
Tur nebūs labuma nekāda.
Mans mērķis zaudēts. Atzīstos.
Ko darīt? Kļūda nozīmīga:
Es šajā Kārlī maldījos.
Viņš zēns, kam sirds ir varonīga,
Un vienu otru kauju dot
Tam, protams, netrūkst apķērības;
Pie ienaidnieka palīksmot [28]
Viņš jāj, par bumbu smiet tam gribas, [29]
Tāpat kā krievu strēlnieks, prot
Viņš pretiniekam pielavīties,
Kā šodien, sargu nošaujot,
Un smagām brūcēm apmainīties; [30]
Bet neba viņam cīņā iet
Ar milzeni un patvaldnieku.
Viņš likteni kā pulku, šķiet,
Grib virzīt, bungojot pārlieku.
Viņš nepacietīgs, iedomīgs,
Akls vieglprātis un stūrgalvīgs,
Pats nezin, kādai laimei ļaujas;
Un jaunos spēkus pretniekam
Vēl novērtē pēc senas kaujas,
Drīz vien būs ragi jālauž tam.
Sev, vecim, kauns man atgādināt,
Ka kareivīgais staigulis
Bij spējis mani apžilbināt,
Kā jaunu meitu apmājis
Ar mirkļa uzvarām.»

Orļiks

Lai kauju
Vēl sagaidām. Vēl laiks ir mums
Ar Pēteri sākt nāves pļauju —
Vēl atgūstams ir pametums:
Kad dosim triecienu tam strauju,
Viņš izlīgumam sniegs mums sauju.

Mazepa

Nē, jau par vēlu. Krievu cars
Un es — mēs naidā nelokāmi.
Sen izšķīries ir nemaināmi
Mans liktenis. Un sen mans gars
Kā slēptu liesmu naidu sarga:
Pie Azovas ar caru bargo
Reiz naktī mītnē, atminos,
Mēs dzīrojām. Un, pilnos kausus
Kad, runām verdot, dzērām sausus,
Es teicu vārdus pārdrošos.
Klus apmulsuši viesi jaunie —
Cars satumst, kausu neizdzer,
Tam draudot zibsnī skati ļaunie.
Viņš manas sirmās ūsas tver —
Tad, valdot dusmas bezspēcīgi,
Mans zvērests bija — atriebt tam-
To nesu es, kā pacietīgi
Nes māte bērnu. Nodomam
Klāt laiks. Un piemiņu tam dodu,
No manis to lai uzglabā!
Es caram Pēterim par sodu,
Es ērkšķis viņa vainagā.
Pat pilsētas viņš upurētu
Un dzīves stundas labākās,
Lai manas ūsas plūkāt spētu
Kā toreiz dienās senajās.
Bet nav vēl jāizmist mums garā …
Kam jābēg — rīts būs nolēmējs.

Un apklust, acis cieti dara
Tad krievu cara nodevējs.

Kvēl austrumi jau, ausmas skarti.
Pa klajumu no pakalniem
Dārd lielgabali. Dūmi sārti
Kāpj augšup lokiem sarkaniem
Pret rīta stariem austošiem.
Jau kaujas pulki rindā stājas,
No krūmiem strēlnieki sāk šaut,
Svilpj lodes, bumbas ritinājās;
Un saltie durkļi stingst un draud.
Jau, uzveikusi daudzās kaujās,
Caur vaļņu guni zviedri raujas.
Trauc jātniekpulki viļņojot.
Tiem kājinieki sekodami
Ar savu smagmi nelokāmi
Nāk, viņu brāzmu stiprinot.
Dārd kaujas vieta liktenīgā,
Un šur un tur jau liesmo tā.
Bet kara laime patvaļīgā
Nāk redzami mums palīgā.
Tur pulkus sit ar ložu lietu,
Krīt pīšļos rindas sajauktas:
Jau Rozens zaudē cīņas vietu,
Un Šlipenbahs jau padodas (8);
Mēs laužam zviedru pretestību,
Tumst viņu karogs izslavēts,
Ar kara dieva labvēlību
Ik mūsu solis atzīmēts.

Tad spalgi, iedvesmotā garā,
Sauc Pēteris. Tā balsī spars.
«Nu kaujā! Dieva vārdā!» Cars
No telts ar saviem draugiem barā
Nāk svinīgi, un gaišais skats
Tam staro. Viņa sejs ir drausmīgs.
Tik straujš ir viņš, tik skaists un šausmīgs,
Viņš it kā dievu pērkons pats.
Ved viņam zirgu apseglotu.
Tas dedzīgs, mierīgs, uzticams,
Jau kaujas liesmas nojauzdams,
Dreb, šķielē skatu satrakotu
Un kaujas birgā aizjoņo
Par jātnieku lepns vareno.

Klāt pusdiena. Gaiss kvēlo klusu,
Kā arājs kauja ietur dusu.
Šur tur kāds kazaks draiskuļo,
Un pulki rindas sakārto.
Pat mūzika ir apklususi.
Un lielgabalu rēciens baiss
Pa pakalniem rimst badīgais.
Un tad gar visu debess pusi
Skaļš urā karalauku klāj:
Tur Pēteris gar pulkiem jāj.

Un auļodams viņš varens bija
Un priecīgs, stalts kā kaujas gars,
Viņš acīm karalauku rija,
Aiz viņa sekoja viss bars,
Tā ligzdā audzinātā saime —
Kaut mainīga ir zemes laime
Valsts darbā, karā — visi tie
Tam biedri, dēli labākie:
Tur Šeremetjevs dižciltīgais,
Briss, Bours un Repņins (9), svītas prieks,
Tad laimes bērns jāj bezdzimtīgais,
Puspatvaldīgais valdinieks (10).

Un zviedru pulkiem kareivīgiem,
Gar viņu rindām zilajām,
Ar saviem kalpiem uzticīgiem
Bāls, ievainots, uz nestāvām
Kā cietējs Kārlis parādījās.
Un vadoņi tam gāja līdz.
Viņš kluss un domīgs izskatījās,
Un viņa skatu satraukto
Bij skāris apjukums bez mēra,
Un likās — kauju ilgoto
Viņš it kā apmulsumā vēro …
Tad pēkšņi, vārgi pamājot,
Lai uzbrūk krieviem, zīmi dod.

Un klajumā, ko dūmi klāja,
Pret zviedru pulkiem krievi gāja:
Poltavas lielā kauja klāt!
Un uguni zem ložu lietus
Kā dzīva siena stāv uz vietas,
Kur krīt — steidz jauni spēki stāt
Ar durkjiem. Brāžas jātnieki
Kā mākoņi; žvadz iemaukti,
Un zobeni sāk šķindēt; tur
Ar visu spēku cērt un dur.
Pār līķu kaudzēm jaunu kaudzi
Klāj kārtām lielgabali daudzi,
Un bumbu čuguns dragā, sit,
Čūkst asinīs, pa zemi rit.
Krievs, zviedris — kapā, cērt un šķaida.
Rīb bungu dārdi, kliedz un vaida,
Zviedz zirgi, lielgabali grauj,
Un nāve, elle visu skauj.

Stāv vadoņi. Un kaujas rosmi
Tie novērtē ar skatu drosmu.
Un miera pilni brāzmainās
Šīs cīņas maiņu kustībās
Gan veiksmi jauš, gan sekmes vājas,
Ar pavadoņiem sarunājas.
Bet kas gan cara tuvumā
Tas vīrs, kam mati sirmojoši?
To divi kazaki tur droši,
Un viņš sirds rosmes kvēlumā
Ar lietpratību kauju vēro,
Kā varonis tās gaitu mēro.
Nē, zirgā tam vairs nesēsties!
Viņš cietis trimdu nepārtrauktu
Un kazaki, ja Paļejs sauktu,
No visām pusēm nesaskries!
Bet ko gan skats tam iekvēlojās,
Ko dusmās tumši aizmiglojās
Tam vecā seja grumbainā?
Kas gan to spēja satraukt tā?
Vai kaujas birgā uzzināja
Mazepu viņš un apkaunots
Pats savus gadus nicināja
Šis vīrs, vecs, vārgs un atbruņots?

Mazepa, dziļās domās grimis,
Uz kauju raugās neaprimis
Starp dumpīgajiem kazakiem
Un priekšniekiem, un serdjukiem ..
Pēkšņs šāviens. Vecis atskatījās:
Vēl Vainarovska (11) musketam
No stobra dūmi augšup vijās.
Bij šāviens tēmēts kazakam,
Kas turpat ļima nespēcīgi,
Bet zirgs, viss putās, putekļos,
Brīvs tagad trauca mežonīgi
Un zuda kaujas uguņos.
Pret hetmani bij kazaks jājis
Caur kauju, zibot zobenam,
Nikns neprāts bija acīs tam.
Un hetmans, viņam tuvāk stājis,
Tam jautāja. Bet nomirdams
Tas vērsa skatus draudēdams
Pret Krievu zemes ienaidnieku,
Drūms bālums steidza seju klāt,
Un vārdu «Marija» — tik liegu
Viņš tikko spēja izrunāt.

Bet uzvarā jau kauja tiecas.
Urā! Mēs laužam, zviedri liecas.
Ai, slavas bridis! slavas skats!
Vēl trieciens, vēl — bēg naidnieks pats. [31]
Un pakaļ jātnieki tam jāja,
Lūst durot, cērtot šķēpi tiem —
Ar kritušajiem stepi klāja
Tur kā ar melniem siseņiem.

Lepns dzīro Pēteris. Tik prieku,
Tik slavu skats tam izstaro,
Skaists viņa dzīru galds pārlieku:
Kad karapulki uzlīksmo,
Viņš teltī vadoņiem liek ienākt,
Kā savējo, tā svešo sauc,
Tur dižos gūstekņus viņš cienā,
Par saviem skolotājiem ļauts
Tam pilnu kausu celt šai dienā.

Bet kur pats pirmais viesis mīt,
Mums karu mācīt izredzētais,
Ko bargi prata savaldīt
Pie Poltavas tā uzvarētājs?
Un kur Mazepa? Vai tad jau
Prom bēdzis Jūdass baiļu mokās?
Kam viesu vidū Kārļa nav?
Kam nodevējs nav bendes rokās?[32]

Kur stepē tālu kails ir viss,
Ar karali tur hetmans traucas.
Tie bēg. Tos liktens saistījis.
Un briesmas, kas ar naidu jaucas,
Vēl Kārlim jaunus spēkus dod,
Un, smago brūci aizmirstot,
Viņš skumji joņo visā sparā.
Viņš steidzas projām, krievu dzīts,
Un kalpi uzticamie barā
Spēj tikko sekot viņam līdz.

Ar asu skatu novērodams,
Kur stepju plašums saraucas,
Trauc hetmans, līdz tam aizjoņodams.
Tiem priekšā ciems … Ko pēkšņi tas
Mazepu it kā izbiedēja,
Ka ciemam garām, cik vien spēja,
Viņš savam zirgam lika skriet?
Vai pagalms, kas jau atstāts šķiet,
Un nams ar dārzu vientulīgu,
Un durvis vaļā aizmirstās
Tam kādu stāstu sensenīgu
No jauna rosa atmiņās?
Tu nevainību izpostīji!
Vai pazinis šo mītni biji,
Šo māju, kurā plauka prieks,
Kur vīna sakarsētu prātu,
Kad laimē ģimenē bij klātu,
Tur tērzēji kā tuvinieks?
Lūk, telpa, eņģelis kur mita!
To aizvedi tu arīdzan.
Bij nakts. Pār dārzu ēnas krita .. .
Vai pazini? … Jā gan, jā gan!

Nakts ēnas apņem stepi klusu.
Kur krastos zilā Dņepra plūst,
Tur krievu ienaidnieki dusu
Starp klintīm īsu brīdi gūst.
Vēl varoni glābj ilūzija,
Viņš aizmirst kauju zaudēto.
Bet hetmanim bij jāmurgo,
Un tumšais gars tam satraukts bija.
Nakts mieru pēkšņi traucējot,
Kāds viņu sauc. Viņš celties tiecas:
Rau, kāds, ar pirkstu padraudot,
Pār viņu klusu, klusu liecas,
Tam kā zem cirvja nodrebot.. .
Redz — matu pīnēm izirušām
Un acīm dziļi iegrimušām,
Kas atspīd vaiga bālumā,
Stāv skrandās mēness gālumā …
«Tu, Marij? . .. Jeb tas sapnis bija?»

Marija

Draugs, klusāk, klusāk! .. . Tagadīt
Tik acis cieti aizdarīja
Tēvs, māte … Var mūs pamanīt.

Mazepa

Ak Marij, nabadzīte mana!
Jel atjēdzies! Kas tevi māc?

Marija

Jel klausies: viltus nav tiem gana!
Un vai gan stāsts nav smieklīgs šāds?
Man māte klusu pavēstīja,
Ka miris, nabadziņš, mans tēvs,
Kā noslēpumu parādīja
Man sirmu galvu. — Žēlīgs dievs!
No ļaunām runām aizbēgt spēja
Kaut būtu mums! Tik padomā:
Ne cilvēkam tā piederēja,
Bet vilkam … Redzi, kāda tā!
Vai viņa mani mānīt spētu!
Tai kauns nav mani nomocīt?
Un kāpēc gan? Lai nedrīkstētu
Es tevi bēgot pavadīt!
Vai tiešām?

Rūgtām bēdām vaigā
To uzklausīja mīlnieks baigais.
Bet, domu brāzmai ļaudamās,
Vēl viņa stāstīt nerimās:

Marija

Tur bija lauks … kā dzīru klaigā …
Tumšs pūlis … miesas dzisušas .. .
Uz svētkiem bij man jāsteidzas …
Kur biji tu? . . . Bez tevis viena
Kāpēc es naktī klīstu gan?
Lai mājup steidzam. Grimst jau diena …
Ak, redzu, mana galva san
Ar savu tukšo domu ritu —
Es tevi pieņēmu par citu.
Ej, veci ļaunais! Liekas man,
Tev smējās skats. Tu esi šausmīgs.
Viņš ir tik jauks. Tev vaigs ir drausmīgs.
No viņa acīm mīla plūst,
Un viņa runa ir tik maiga!
Kā kalnu sniegi — ūsu zaiga,
Bet, lūk, uz tavām asins žūst! . ..

Un mežonīgi viņa brēca
Un it kā stirna satrauktā
Tad pēkšņi saslējās un lēca,
Un zuda pusnakts tumsībā.

Jau ēnas rēnas. Rīts jau sārts.
Deg kazakiem jau uguns sārts:
Tie kviešu viru darināja;
Un zviedru eskorts pasteidzies
Pie Dņepras zirgus dzirdināja.
«Oho!» teic Kārlis pamodies.
«Mazepa, celies! Sākas ausma.»
Bet hetmans sen jau neguļ vairs.
Smeldz viņa sirdī nāves jausma,
Smok krūtīs nospiestajās gaiss.
Un klusēdams viņš seglo zirgu
Un zviedru bēglim līdzi jāj,
Un skats tam drausmīgu met mirgu,
Kad dzimtā zeme jāatstāj.

***

Jau gadsimts prom — kur palikusi
Tā vīru draudze varenā,
Tik stipra gribas kaislībā?
Tās paaudze ir aizgrimusi
Ar asins pēdām iemītām,
Ar nedienām un uzvarām.
Poltavas varoni! Tu vienīgs,
Kam ziemeļzemes ietvaros
Ir piemineklis uzcelts cienīgs
Valsts dzīvē, kara likteņos.
Kur vējdzirnavu virkne senā (12)
Kā žogs ap klusiem Benderiem
Un apkārt stepē nelīdzenā
Gans vēršus ragainos kur dzenā
Ap kauju vietu pauguriem,
Tur vēl no sensenīgās mājas
Trīs kāpnes dziļi zemē jauš,
Tās pamazām ar sūnām klājas —
Par zviedru karali tās pauž.
Tur trakais varonis ar sparu
Viens kalpu vidū cīnījās
Pret uzbrucēju turku baru
Ar zobenu — un padevās.
Un velti skumīgs ceļnieks ietu
Tur hetmanim rast kapa vietu:
Mazepa sen jau aizmirsts tiek.
Tik katru gadu vienu dienu
Par viņu lāstiem vēl arvienu
Pa dievanamu dārdēt liek.
Bet vieta tā ir palikusi,
Kur dusa diviem mocekļiem,
Kur senie kapi ticīgiem;
Tos baznīca ir pieņēmusi.[33]
Dikaņkā ozoli vēl zeļ,
Ko viņu draugi stādījuši,
No aizmirstības senčus ceļ
Tie mazdēliem, kas palikuši.
Bet meita ļaundare .. . Par viņu
Un viņas ciešanām nav ziņu.
Tās gals un liktens bēdīgais,
Ko aizklāj dziļas tumsas meti,
Nav izzināms. Un tikai reti,
Akls ukrainiešu dziedātājs
Kad ciema ļaudīm vienaldzīgi
Par hetmani sāk skandināt,
Ir grēcinieci nevērīgi
Min jaunām meitām vēl turklāt.

Aleksandra Puškina piezīmes

[1] Vasīlijs Leontjevičš Kočubejs, ģenerālsekretārs, viens no tagadējo grāfu priekštečiem.

[2] Ārpilsētas mājas.

[3] Kočubejam bija vairākas meitas. Viena no tām bija precējusies ar Obidovski, Mazepas krustdēlu. Tai par kuru iet runa poēmā [tai, kurai poēmā ir dots vārds Marija] bija vārds Matrjona [Puškins negribēja izmantot īsto vārdu dēļ neskanības un nelāgām asociācijām, tāpēc izvēlējās vārdu Marija, melnrakstos vēl figurē vārds Natālija].

[4] Mazepa tiešām bija lūdzis savas krustmeitas roku, taču viņam atteica.

[5] Teikās tiek minētas vairākas dziesmas, kmo it kā sacerējis Mazepa; tās saglabājušās tautas atmiņās līdz pat mūsu dienām. Arī Kjočubejs savā ziņojumā caram stāsta par kādu patriotisku dziedājumu itin kā Mazepas sacerētu. Tas nozīmīgs ne tikai vēsturiskā ziņā.

[6] Hetmaņa varas zīmes – tērps un zizlis.

[7] Skatīt Bairona sacerējumu “Mazepa”.

[8] Dorošenko – viens no senās Mazkrievijas varoņiem, nesamierināms krievu caru virskundzības ienaidnieks.

[9] Grigorijs Samoilovičs, hetmaņa dēls, Pētera Pirmā valdīšanas laikā izsūtīts trimdā uz Sibīriju.

[10] Simeons Paļejs, Fastovas pulkvedis, slavens jātnieks. Pēc Mazepas sūdzības (par patvarīgiem uzbrukumiem kaimiņu zemēm) izsūtīts trimdā uz Jeņiseisku. Kad noskaidrojās, ka Mazepa ir nodevējs, tad arī Paļejs, sens Mazepas ienaidnieks, tika atsaukts no trimdas un piedalījās Poltavas kaujā.

[11] Kostja Gordejenko, Aizkrāces kazaku nometnes atamans. Vēlāk nostājās Kārļa XII pusē. Saņemts gūstā un 1708.gadā sodīts ar nāvi.

[12] 20000 kazaku bija nosūtīti uz Vidzemi

[13] Mazepa kādā vēstulē pārmet Kočubejam, ka viņu ietekmējot (valdot) tā sieva, kas esot lepna un augstprātīga.

[14] Iskra, Poltavas pulkvedis, Kočubeja biedrs, viņa nodoma un likteņa līdzgaitnieks.

[15] Jezuīts Zaļenskis, kņaziene Duļska un kāds bulgāru arhibīskaps, no savas tēvzemes padzīts, – tie bija Mazepas galvenie aģenti viņa nodevībā. Arhibīskaps bieži, pārģērbies par ubagu, gāja no Polijas uz Ukrainu un atpakaļ.

[16] Tā dēvēja hetmaņu manifestus

[17] Filips Orļiks, ģenerālrakstvedis, Mazepas rokaspuisis; pēc pēdējā nāves (1710) saņēma no Kārļa Divpadsmitā tukšo Mazkrievijas hetmaņa titulu. Vēlāk pārgāja musulmaņu ticībā un mira Benderos 1736.gadā.

[18] Bulavins, Donas kazaks, ap to pašu laiku sacēla dumpi.

[19] Slepenais sekretārs Šafirovs un grāfs Golovkins. Tie bija Mazepas draugi un labvēļi. Patiesībā uz viņiem gulstas atbildība par to, ka sūdzētāji tika notiesāti, šausmīgi spīdzināti un sodīti ar nāvi.

[20] 1705.gadā. Skatīt piezīmes Bantiša – Kamenska “Mazkrievijas vēsturē”.

[21] Neveiksmīga karagājiena laikā prêt Krimu Kazi – Girejs piedāvāja viņam apvienoties un kopīgi uzbrukt krievu karaspēkam.

[22] Savās vēstulēs viņš sūrojās, ka nepatieso apsūdzību rakstītāji esot spīdzināti pārāk viegli, un neatlaidīgi prasīja tiem nāves sodu, salīdzinādams sevi ar Suzannu, ko vecie ļaunprātīgi apmelojuši, bet grāfu Golovkinu viņš pielīdzināja pravietim Danielam.

[23] Kočubeja sādža.

[24] Jau notiesāts uz nāvi Kočubejs hetmaņa nometnē tika spīdzināts. No nelaimīgā atbildēm redzams, ka viņam taujāts, kur viņš apslēpis vērtslietas.

[25] Karaspēks, kurš atradās pašu hetmaņu apgādībā.

[26] Ārkārtējie soļi, ko Pēteris spēra ar viņam parasto ātrumu un apņēmību, noturēja Ukrainu paklausībā Krievijai.

“1708.gada 7.novembrī pēc valdnieka pavēles kazaki saskaņā ar ierašām, brīvi balsojot, par hetmani ievēlēja Starodubskas pulkvedi Ivanu Skoropadski. 8.novembrī Gluhovā atbrauca Kijevas, Čerņigovas un Perejaslavas arhibīskapi. Bet 9.novembrī šie arhibīskapi Maepu jau publiski nolādēja; tajā pašā dienā nodevēja Mazepas tēlu (lelli) iznesa ārā, norāva tam tērpu (kas tēlam bija uzģērbta līdz ar lentu), tad tēlu meta bendes rokās; bende piesēja tam virvi un vilka tēlu pa ielu un laukumu līdz karātavām, pēc tam pakāra. Turpat Gluhovā sodīja ar nāvi Čečeli un citus nodevējus …” (Pētera Lielā Žurnāls)

[27]  Čečels izmisīgi cīnījās Baturinā prêt kņaza Menšikova pulkiem.

[28] Uz Drēzdeni pie karaļa Augusta. Skatīt Voltaire. Histoire de Charles XII.

[29] “Vai, jūsu augstība! Bumba!…” – “Kāds gan sakars bumbai ar vēstuli, ko tev diktēju? Raksti! “ Tas noticies daudz vēlāk.

[30] Naktī Kārlis pats izlūkojis mūsējo [krievu] nometni un uzgrūdies kazakiem, kas sēdējuši pie ugunskura. Viņš jājis tiem tieši virsū un vienu pats savām rokām nošāvis. Kazaki izšāvuši uz viņu trīs šāvienus un smagi ievainojuši kājā.

[31] Pateicoties kņaza Menšikova lieliskajām pavēlēm un rīcībai, galvenās kaujas iznākums bija izšķirts jau agrāk. Tā nevilkās ne divi stundas. Jo (kā sacīts Pētera Lielā Žurnālā) neuzvaramie kungi zviedri drīz parādīja savu mugurpusi, un visa ienaidnieka armija tika no mūsu [Krievijas] karaspēka pilnīgi apgāzta.

[32] “Maskavas imperators lielajā priekā, ko viņš nemaz nemēģināja slēpt, kara laukā sagaidīja gūstekņus, ko bariem veda viņam klāt, un ik brīdi taujāja: “Bet kur tad mans brālis Kārlis? …” … Tad pacēlis vīna kausu viņš uzsauca: “Uz to skolotāju veselību, kas iemācīja man kara mākslu!” Renšilds vaicīja, kam viņš veltīj šo augsto pagodinājumu. “Jums, kungi, zviedru ģenerāļi, “ cars atbildēja. “Tādā gadījumā, jūsu augstība,” grāfs sacīja, “jūs esat ļoti nepateicīgs, ja tik ļauni izdarījāties ar saviem skolotājiem.” [Puškins šo citātu ielika franču valodā, visdrīzāk ņēma no Voltēra darba]

[33] Iskras un Kočubeja līķi ar nocirstām galvām tika atdoti radiniekiem un apbedīti Kijevas klosterī.

A.Puškina kopoto rakstu redakcijas piezīmes

(1) Kārlis Divpadsmitais

(2) Domāts Napaleons un viņa karagājiens uz Maskavu.

(3) Domāta Bogdana Hmeļņicka cīņa pret Poliju, prêt tās tieksmēm valdīt Ukrainā, un Perejaslavas Rada 1654.gadā, kad Ukrainu uzņēma Krievijas pavalstniecībā.

(4) Tajā laikā tika gatavots Krimas tatātu karagājiens pret Maskavu; šajā sakarā notika Mazepas sarunas ar hanu Devletu – Gireju.

(5) Stepans Zabela un G. Gamalejs – ukraiņu pulkveži, Mazepas piekritēji. 1687.gadā tie kopā ar V.Kočubeju, Mazepu un vēl pieciem viņa piekritējiem iesniedza Golicinam denunciāciju pret hetmani Samoiloviču, pēc tam tas tika atcelts un viņa vietā ievēlēja Mazepu. Tas pēc ievēlēšanas savus piekritējus paaugstināja dienesta pakāpēs.

(6) Domāts kardināls Mantalto (1521-1590). Pēc pāvesta Grigora trīspadsmitā nāves 1585.gada konklāvā, ievēlot jauno pāvestu, balsis dalījušās, tāpēc kompromisa nolūkā nolemts ievēlēt pašu vecāko un slimīgāko kardinālu, kura valdīšanas laiks nevarētu būt ilgs. Tādā kārtā ievēlēts kardināls Montalto (ar pāvesta vārdu Siksts Piektais). Taču jau nākamajā mirklī pēc ievēlēšanas viņš aizmetis prom kruķus, izslējies taisns, spēcīgā balsī nodziedājis pateicības himnu un savā valdīšanas laikā rīkojies ļoti enerģiski.

(7) Domāts Gordejenko.

(8) Poltavas kaujas sākumā zviedri uzbruka vāji nocietinātam krievu karaspēka sektoram. Triecienu ievadīja ģenerāļi Šlipenbahs un Rozens. Taču spēcīgi pretuzbrukumi flangos Šlipenbaha pulkus nogrieza, un viņš bija spiests padoties. Rozens, kura pulkus tāpat spieda no abiem spārniem, atkāpās līdz savai aizsardzības līnijai, tomēr beidzot bija spiests kapitulēt.

(9) Šeremetjevs – feldmaršals, komandēja krievu armijas centru; Briss – komandēja artilēriju; Bours – stājās ievainotā Renes vietā un komandēja labo spārnu; viņš arī bija tas, kurš vadīja kauju, kas noslēdzās ar Šlipenbaha un Rozena saņemšanu gūstā; kņazs Repņins atradās Pētera tuvumā.

(10) Domāts kņazs Menšikovs, viņš komandēja kreiso spārnu; kreisā spārna pulki veica galveno Poltavas kaujas uzdevumu.

(11) Mazepas krustdēls, zviedru armijas pulkvedis; Riļejeva poēmas “Vainarovskis” varonis.

(12) Domāta Moldāvija. Kārlis Divpadsmitais pēc sakāves pie Poltavas bēga uz Turciju un tika internēts Benderos. Pēc miera noslēgšanas ar Krieviju Turcijas valdība Kārlim lika priekšā atstāt viņu teritoriju. Kārlis pretojās, tika atbruņots un kādu laiku atradās apcietinājumā. Vēlāk viņš tomēr aizbrauca no Turcijas un atgriezās Zviedrijā (1714.gada novembrī).

Informācijas aģentūras redakcijas piezīmes

-1- Vasīlijs Kočubejs (1640-1708) – Zaparožjas kazaku ģenerālrakstvedis un ģenerāltiesnesis, hetmana Ivana Mazepas līdzgaitnieks, viens no bagātākajiem tā laika Mazkrievijas augstmaņiem. Precējies ar bagāta un autoratīva kazaku pulkveža Fjodora Žučenko meitu, ģimenē 7 bērni, divi dēli un piecas meitas, tai skaitā Matrjona (poēmā Marija) Kočubeja, kura 1704.gadā 16 gadu vecumā ielaidās dēkā ar savu krusttēvu Ivanu Mazepu. 1707. un 1708.gadā Kočubejs uzrakstīja trīs sūdzības Krievijas caram Pēterim I par Ivana Mazepas plānoto nodevību. Cars nenoticēja, uzskatot, ka viņa draugs un līdzgaitnieks tiek apmelots. Kočubejs tika sagūstīts, spīdzināts (mēģinot noskaidrot, kur viņš ir noslēpis savas bagātības) un sodīts ar nāvi. Pēc Mazepas nodevības Pēteris I publiski nožēloja savu kļūdu un atgrieza Kočubeja ģimenei visus īpašumus.

-2- Poltava – apdzīvota vieta Austrumukrainā, pašreiz pilsēta ar apm.300 tūkstošiem iedzīvotāju un apgabala centrs.

-3- Vārds “ukraina” (u kraja) sākotnēji nozīmēja nomali, pierobežu, bet par ukraiņiem sauca robežsargus. Šī tradīcija Krievijas impērijā bija saglabājusies līdz pat tās sabrukumam 20.gadsimtā un izpaudās kā kazaku izmitināšana uz dzīvi impērijas pierobežās.

-4- Ivans Mazepa (1639-1709) – Zaparožjas kazaku hetmans, no 1687.gada labā krasta (Krievijas), bet kopš 1704.gada visu Zaparožjas kazaku hetmans, Kriervijas cara Pētera I uzticības persona, viens no bagātākajiem tā laika Krievijas impērijas augstmaņiem. 1706.gadā, kad Krievija Ziemeļu karā cieta nozīmīgus zaudējumus, palika bez sabiedrotajiem un turpināja karu ar Zviedriju viena pati, uzsāka slepenas sarunbas ar Zviedrijas karali Kārli XII par pāreju viņa pusē, ko arī izdarīja 1708.gadā. Pēc Zviedru armijas sagrāves pie Poltavas 1709.gadā kopā ar Kārli XII aizbēga uz Osmaņu impēriju, kur arī mira.

-5- Ivans Mazepa bija Matrjonas (poēmā Marijas) Kočubejas krusttēvs. Pēc pareizticīgo tradīcijas krusttēva un krustmeitas laulība vai sakars skaitās kā asinsgrēks (incests).

-6- Mazkrievija – Ukrainas nosaukums Krievijas impērijas laikā (ukraiņi attiecīgi tika saukti par malorosiem jeb burtiskā tulkojumā par “mazkrieviem”).

-7- Ziemeļu karš (1700 –1721) starp Zviedriju no vienas puses un Dāniju, Saksoniju, Poliju un Krieviju no otras puses (dažādos kara posmos tajā pret Zviedriju piedalījās arī Hanovera, Holande, Prūsija, savukārt Zviedrijas pusē Lielbritānija un Osmaņu impērija). Kara sākumā Zviedrija guva panākumus un sakāva visus savus pretiniekus. Uz 1706. gadu karš turpinājās tikai starp Zviedriju un Krieviju, un zviedru ekspansija tika apturēta pēc to sagrāves 1709.gadā Poltavas kaujā.

-8- Kārlis XII (1682-1718) – Zviedrijas karalis no 1697. gada (15 gadu vecuma), pulkvedis, kurš lielāko daļu savas dzīves pavadīja kara laukā, karojot dažādās Eiropas daļās.

-9- kopš Krievija atkal pievienoja sev Ukrainas teritoriju (no Polijas) tajā ir spēcīgi antikrieviski un prokrieviski noskaņojumi, kas ik pa brīdim izvēršas pilsoņu karā. Pēc Bogdana Hmeļņicka (1595-1657) nāves, pateicoties kuram Mazkrievija atdalījās no to terorizējošas Polijas un pievienojās Krievijai, izcēlās pilsoņu karš starp prokrieviskajiem un propoliskajiem kazakiem un karš starp Krievijas impēriju un Polijas impēriju, kurš beidzās ar pašreizējās Ukrainas teritorijas sadalīšanu krievu un poļu daļā ar Dņepras upi kā robežu. 1704.gadā Ivans Mazepa, izmantojot kreisā krasta (Polijas) kazaku sacelšanos pret Poliju un Zviedrijas iebrukumu Polijā, de facto apvienoja sadalīto Mazkrieviju. De jure tam nepiekrita Pēteris I, jo Polija tobrīd bija Krievijas sabiedrotā cīņā pret Zviedriju, aizbildinoties, ka tādējādi tikšot pārkāpts 1686.gada “mūžīgā miera” līgums ar Poliju. 1706.gadā pēc tam, kad Saksonijas un Polijas karaļa Augusta karaspēks tika sakauts un viņš bija spiests atteikties no Polijas troņa par labu prozviedriskam karalim, Polija bija ieinteresēta apvienotajā Mazkrievijā, lai tādējādi atdalītu no Krievijas tās kontrolēto Ukrainas daļu.

-10- Ivans Mazepa bija viens no bagātākajiem tā laika Krievijas augstmaņiem, ko viņš panāca izmantojot, tai skaitā ļaunprātīgi un pret apkārtējiem cietsirdīgi, Pētera I uzticību un labvēlību. Līdzīgā kārtā savas milzīgās bagātības ieguva arī Kočubejs. Mazepas – Kočubeja un vispār ukraiņu varasvīru savstarpējie konflikti ir savā maziskumā, zemiskumā un cietsirdībā līdzīgu neliešu konflikti.

-11- Kaujā pie Narvas Ziemeļu kara sākumā (1700.gadā) Zviedrija sagrāva Krievijas armiju, kas Krieviju nostādīja katastrofālā situācijā. Pēc Narvas kaujas Krievijas cars Pēteris I mobilizēja visus resursus armijas atjaunošanai un reformēšanai, tai skaitā pārkausēja lielgabalos baznīcu zvanus, kas reliģiozajā Krievijā bija vairāk kā drosmīgs solis.

Informācijas aģentūra
/07.03.2016/

Posted in DZEJA, Kat.: Kultūra, Reģ.: Krievija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Pareizticīgo un katoļu baznīcas vienojas tradicionālo vērtību aizsardzībai

00602_inx960x640

Sociālistiskās Kubas galvaspilsētas Havannas lidostā 12.02.2016 notika vēsturiska Krievijas pareizticīgo patriarha Kirila un Romas katoļu pāvesta Franciska I tikšanās. Šī ir pirmā abu kristiešu baznīcu vadītāju tikšanās kopš to dibināšanas jeb pēc kristiešu sadalīšanās katoļos un pareizticīgajos. Tikšanās iemesls – saspīlētā starptautiskā situācija (kas var pāraugt lielā pasaules karā, tai skaitā arī kodolkarā) un kristiešu vajāšanas pasaulē, kas pieņemas spēkā (piemēram, Irākā pēc ASV iebrukuma kristiešu skaits ir samazinājies no 2,5 miljoniem cilvēku līdz 150 tūkstošiem).

Tikšanās laikā patriarhs un pāvests parakstīja kopēju paziņojumu, kurā visa cita starpā nofiksēja vienotu pareizticīgo un katoļu kristiešu sapratni par ģimeni, kas stipri atšķiras no tās sapratnes, kuru visai pasaulei mēģina uzspiest izvirtuļi ar ASV, Lielbritāniju un Nīderlandi priekšgalā, un ko ir pieņēmušas daudzas t.s.”protestantu” draudzes, tādējādi apliecinot savu pseidokristietīgo, antikristietīgo un arī antisabiedrisko dabu.

Kopējā pareizticīgo un Romas katoļu baznīcu paziņojumā ir teikts sekojošais:

“19. Ģimene ir dabisks cilvēka un sabiedrības dzīves centrs. Mēs esam norūpējušies par ģimenes krīzi daudzās valstīs. Pareizticīgie un katoļi, kuriem ir vieni un tie paši priekšstati par ģimeni, ir aicināti liecināt par ģimeni kā ceļu uz svētumu, kas ir laulāto uzticība viens otram, to gatavība bērnu radīšanai un audzināšanai, starppaaudžu solidaritāte un cieņa pret nevarīgajiem.

20. Ģimenes pamats ir laulība kā brīvā mīlestībā un uzticībā balstīta savienība starp vīrieti un sievieti. Mīlestība nostiprina viņu savienību, māca pieņemt vienam otru kā dāvanu. Laulība tā ir mīlestības un uzticības skola. Mēs nožēlojam, ka citas kopā dzīvošanas formas tiek pielīdzinātas šai savienībai, bet svētās bībeliskās tradīcijas priekšstati par mātišķumu un tēvišķumu kā par īpašu vīriešu un sieviešu aicinājumu tiek stumti laukā no sabiedriskās apziņas.“

Viss pareizticīgo patriarha un Romas katoļu pāvesta kopējā paziņojuma teksts pieejams te: http://www.patriarchia.ru/db/text/4372074.html ; http://en.radiovaticana.va/news/2016/02/12/joint_declaration_of_pope_francis_and_patriarch_kirill/1208117

Avoti:
http://www.patriarchia.ru/db/text/4373006.html
http://en.radiovaticana.va/news/2016/02/15/popes_meeting_patriarch_common_concern_destiny_mankind/1208753
http://en.radiovaticana.va/news/2016/02/12/joint_declaration_of_pope_francis_and_patriarch_kirill/1208117
http://www.patriarchia.ru/db/text/4372074.html

Informācijas aģentūra
/26.02.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Par ES un Krievijas sadarbības perspektīvām un Austrumeiropas pseidovalstu pašnāvniecisko politiku

00600_ru-ger-eu

Kā ne reizi vien vēsturē ir bijis, atslēgas no Eiropas, un līdz ar to arī atslēgas no globālā konflikta pārtraukšanas, atrodas Berlīnē un Parīzē.

Agrāk tā saucamajos “trakajos deviņdesmitajos” gados [1990-ie] Krievijas toreizējā prezidenta Borisa Jeļcina komanda izdarīja vairākus mēģinājumus integrēt Krieviju Rietumvalstu struktūrās (ES un NATO). Toreiz, aizsedzoties ar vairākām atrunām, Maskavai tika atteikts. Neoficiāli un īpaši to neslēpjot, Rietumvalstu politiķi toreiz paskaidroja, ka “Krievija ir pārāk liela” Rietumvalstu struktūrām. Vašingtona un Brisele bažījās, ka, kļūstot par ES un NATO dalībvalsti, Krievija spēs bloķēt dažus lēmumus, kuri formāli tika pieņemti pēc konsensusa principa un vispār varēs apšaubīt ASV līderību šajās struktūrās.

Manuprāt, šīs bažas bija nepamatotas un cilvēki, kuri tās pauda, bija vienkārši muļķi, bet Rietumvalstu atteikums integrēt savās struktūrās Krieviju pašām Rietumvalstīm bija postošs. Tāpēc labi, ka atteica.

Praktiski uzņemšanas ES un NATO process ir saistīts ar tik lielu nosacījumu skaitu, prasa atbilstību tik daudziem patvaļīgi nosakāmiem kritērijiem un pievienošanos simtiem jau darbībā esošiem noteikumiem un reglamentiem, ka Maskava tikai uzsākot pārrunas jau ciestu ievērojamus ārpolitiskus, iekšpolitiskus un ekonomiskus zaudējumus, kā arī nopietni iedragātu savu drošību.

Attiecīgu standartu pieņemšana dotu Krievijai tādu ekonomisko triecienu, tai skaitā arī pa militārās rūpniecības kompleksu, ka uz šodienu pat atomieroču esamība (ja tie vēl atrastos Krievijas kontrolē) neglābtu Krieviju no puskolonijas statusa, ko var salīdzināt ar Bulgāriju, Rumāniju vai Baltijas pseidovalstīm.

Pie tam Krievijas balss NATO vai ES būtu ar tik pat lielu svaru kā, piemēram, Igaunijas balss, tādējādi kopējam Baltijas – Melnās jūras pseidovalstu blokam, kurš ASV interesēs bloķē Krievijas – Vācijas sadarbību, būtu ievērojams pārsvars pār Maskavu. Un arī t.s. “trešā energopakete” [kad uzņēmumiem, kas pārdod dabasgāzi un elektroenerģiju, nedrīkst piederēt to pārvades infrastruktūra] kā ES dalībvalstij būtu jāimplementē un būtu jādara vēl daudzas citas muļķības kopā ar Rietumvalstu “draugiem un partneriem’, tādējādi, kompromitējot sevi un ar pašu rokām iznīcinot savus potenciālos sabiedrotos. Rezumējot, šai gadījumā nebūtu ne Eirāzijas savienības ne Šanhajas sadarbības organizācijas, bet tā vietā Krievija būtu viens no desmit savā beztiesiskumā līdzīgajiem ASV vasaļiem.

Bet par laimi Rietumvalstis palaida garām šo izdevību un pašas atteicās no iespējas bez maksas (Krievija bija gatava par to pati samaksāt) iegūt to, ko pēdējo piecpadsmit gadu laikā cenšas panākt vaiga sviedros, ar asinīm un sakoncentrējot visus spēkus, tādējādi ievērojami “pārpūloties”.

Jaunās ES dalībvalstis – galvenā Eiropas Savienības problēma un slogs

Ja ASV vēl ir kādas ilūzijas par iespēju uzvarēt Krieviju, tad ES kā minimums jau divus gadus saprot, ka ir pārvērtusies no mednieka, kurš cer dalīt laupījumu, par medījumu, kuru dalīs. Un te izrādās, ka Eiropas Savienību apgrūtina nevis Krievija, kura it kā varētu “iedragāt eiropeisko un transatlantisko vienotību”, bet gan tā pati “jaunā” (Austrumeiropas) pseidovalstu Eiropa, kuru iekļāva Eiropas Savienībā sākot ar 2004.gadu.

Tieši pa Vācijas, Austrijas un Itālijas austrumu robežu Eiropa ir sadalīta “vecajā Eiropā”, kura vēl joprojām ir gatava (lai gan ar grūtībām) mainīt draugus savu interešu aizsardzības vārdā, un “jaunajā Eiropā”, kura atrodas stiprā ASV ideoloģiskajā un militāri – politiskā ietekmē un runā par kaut kādām īpašām “demokrātiskām” vērtībām (pat neskatoties uz to, ka vairumā šo valstu no demokrātijas nav ne miņas).

“Jauneiropiešu” valstīs ir sastopami arī adekvāti politiķi, piemēram, Čehijas prezidenti Vaclavs Klauss un Milošs Zemans, Slovākijas ekspremjers Vladimirs Mečjars vai pašreizējais Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans, bet tur nav adekvātas politikas. “Eiroatlantiskie” spēki ar ASV atbalstu tur tāpat lēni, bet droši realizē savu, redzot savu valstu misiju tikai tajā, lai tās būtu kā daļa no “sanitārā koridora”, kurš atdala Krieviju no “vecās Eiropas”.

Principā tāda “jauneiropiešu” pieeja nav pārsteidzoša, jo ne uz to iestāšanās mirkli ES, ne patreiz neviena no šīm valstīm (varbūt izņemot Čehiju) neatbilda pat visminimālākajām Eiropas Savienības prasībām. “Jauneiropiešu” valstis kļuva par blēdīgas shēmas objektiem, kuras ietvaros “vecā Eiropa” atbrīvoja “jauneiropiešus” no pašu ekonomikas, izņemot tūrisma un pakalpojumu sfēru, bet iedzīvotāju pirktspēja tika uzturēta ar tās pašas “vecās Eiropas” un SVF kredītu palīdzību. Tādējādi “jauneiropieši” ņēma kredītus no “vecās Eiropas”, lai atdotu šo naudu par tās precēm, paliekot viņiem vēl parādā.

Tādā sistēmā “jaunā Eiropa” varēja cerēt uz kaut vai ārišķīgu politisko līdztiesību tikai balstoties uz ASV atbalstu. Tieši tāpēc “jauneiropieši” ir proamerikāniskāki nekā ASV Valsts departaments, Kongress un CIP kopā ņemti.

Kura Eiropas Savienības daļa Krievijai ir būtiskāka

Ir pilnīgi skaidrs, ka ar pašreizējo “jauno Eiropu” Krievijai nav bijusi, nav un nevar būt nekāda saskaņa. Šīs valstis dzīvo no svešām “podačkām” (ubagdāvanām), kuras politkorekti sauc par kredītiem, attiecīgi tām nav pašām savu ekonomisko interešu. “Podačkas” tām ir garantētas tikmēr, kamēr tās kustas ASV ārpolitikas trajektorijā, attiecīgi šo valstu politiskā neatkarība ir neiespējama.

Ar “veco Eiropu” ir sarežģītāk. Ilgu laiku arī tā bija apmierināta ar ASV dominēšanu. Neko nemaksājošā atteikšanās no pašiem savas ārpolitikas nodrošināja ASV militāri – politisko lietussargu. Pie tam ASV, kā tīģeris ar šakāļiem, regulāri dalījās ar eiropiešiem savā laupījumā, un pat atdeva viņiem koloniālajā verdzībā Austrumeiropu, apmaiņā pret amerikāņu dominēšanu austrumeiropiešu militāri – politiskajā sfērā.

Tomēr sākot no 2008.gada krīzes (bet patiesībā agrāk) kļuva acīmredzams, ka ASV kļūst arvien vājāka un vienkārši vairs nav spējīga viena pati uz saviem pleciem iznest vispasaules dominēšanas smagumu.

Sākumā amerikāņi centās piespiest Eiropu ievērojami palielināt militāros budžetus (un saskārās tieši ar “veceiropiešu” pretestību). Pēc tam centās pārlikt uz ES militārās klātbūtnes smagumu atsevišķos planētas reģionos. Ātri vien noskaidrojās, ka eiropiešu armijas tika veidotas vadoties no tā, ka tām būs tikai jāpalīdz nodrošināt ASV armijas darbība un ka tās patstāvīgi ne uz ko nav spējīgas (pat nodrošināt okupācijas režīmu Afganistānā).

Visbeidzot ASV galīgi “pārpūlējās” cīņā ar Krieviju, Ķīnu un virkni citu mazāku valstu. Kļuva skaidrs, ka ASV turpmāk nespēs pastāvēt, ja neveiks “vecās Eiropas” aplaupīšanu, ko plānots izdarīt pēc tās pašas shēmas, pēc kuras “vecā Eiropa” aplaupīja “jauno Eiropu”.

Citos laikos “vecā Eiropa” šādā situācijā vienkārši pārietu zem Krievijas militāri – politiskā lietussarga un ar to arī beigtos amerikāņu vispasaules hegemonijas vēsture. Tomēr uz 2010.gadu ASV bija trīs drošas ietekmes sviras, kuras bloķē Eiropas patstāvību. Pirmkārt, tās ir suniski paklausīgās Austrumeiropas pseidovalstis [tai skaitā Latvija]. Otrkārt, tā ir uz Vašingtonu orientētā Briseles eirobirokrātija, kuras darbība objektīvi ir pretrunā visu Eiropas Savienības dalībvalstu interesēm, kas pilnībā apmierina ASV. Treškārt tā ir pēdējos 25 gados izaugusī eiropiešu nacionālo politiķu plejāde, kas ir uzaudzināta eiroatlantiskās solidaritātes garā, kas bez nosacījumiem pieņem amerikāņu globālās līderības koncepciju un kas visa cita starpā ir uzsēdināta arī uz kompromata [kompromitējošu materiālu] āķa.

[Šai pārvaldes shēmā labi iederas arī politiķi ar homoseksuāli – pedofīlām nosliecēm, jo tos ir visvienkāršāk šantažēt un šiem deģenerātiem nav pilnīgi nekādu morālu ierobežojumu, tāpēc nav jābrīnās, ka gan Latvijā, gan citur pasaulē homoseksuālisti –pedofīli ieņem vadošos politiskos amatus un ka viņi tiecas legalizēt savas “vājības”.]

Tā rezultātā visi Krievijas mēģinājumi “aizklauvēties” līdz eiropiešu elitei ar piedāvājumiem, kas atbilst gan ES, gan Krievijas stratēģiskajām interesēm, izrādās veltīgi. Eiropa šādos gadījumos nāk pretī precīzi tik ilgi, cik ASV nesāk “raustīt” savus specdiedziņus.

Tomēr pēdējos gados, jo īpaši pēc Sīrijas un Ukrainas krīzēm, ASV autoritāte vairākas reizes tika nopietni iedragāta, bet to vienpersoniskās dominēšanas koncepcija no Krievijas puses tika sagrauta, kas atgrieza Krimu, neskatoties uz Vašingtonas histēriju, un mierīgi dara Tuvajos Austrumos to, ko uzskata par lietderīgu.

Ukrainas un Sīrijas krīžu ievilkšanās garumā (jeb Rietumvalstu blickrīga izgāšanās) ne tikai liedz Eiropai saņemt uzvarējušās puses trofejus, ar ko tā cerēja segt savus zaudējumus, bet nostādīja to katastrofālā situācijā (ES izputinošās sankcijas pret Krieviju un Krievijas pretsankcijas, problēmas ar energoresursu transportēšanu caur Ukrainu, bēgļu plūsma no Tuvajiem Austrumiem, kas ir pārpildīta ar teroristiem). Un tam klāt nāk Vašingtonas plāni nogriezt Eiropu no Tuvo Austrumu un Krievijas energoresursiem un piespiest Eiropas Savienības valstis pirkt trīs reizes dārgākos ASV energoresursus.

Ass Parīze – Berlīne – Maskava

Eiropas Savienība ir nostādīta izvēles priekšā: vai nu mirt vai arī iet savienībā ar Krieviju. “Jaunā Eiropa” [tai skaitā Latvijas nacionālidioti] (izņemot vēl cīnošos Ungāriju) prognozējami izvēlas nāvi ASV vadībā. “Vecā Eiropa” elišu līmenī bija gatava sekot “jauneiropiešiem”, bet tad izrādījās, ka šo valstu elišu proamerikāniskajam konsensusam nepiekrīt plašas iedzīvotāju masas.

Gan Francijā un Vācijā, gan Grieķijā un Itālijā arvien lielāku vēlētāju atbalstu iegūst politiķi, kuri ir noskaņoti izteikti antiamerikāniski un atklāti piedāvā sadarbību ar Krieviju kā eiroatlantiskās solidaritātes alternatīvu.

Tā rezultātā Eiropa ir sadalījusies trijās daļās. Franču – vācu kodols, kam pieslienas Itālija, Grieķija un kam tiecas tuvoties Ungārija un Spānija. Šis ES valstu segments ir gatavs sadarboties ar Krieviju, bet pagaidām neredz kā to izdarīt, neizjaucot Eiropas Savienību.

Austrumeiropas pseidovalstu perifērija, kā arī Skandināvijas valstis un Beniluksa valstis [Beļģija, Nīderlande, Luksenburga] ir orientētas uz ASV un ir gatavas mirt, bet nenodot eiroatlantisko solidaritāti.

Visbeidzot Lielbritānija, kā arī Dānija, pēc visa spriežot ir zaudējušas cerību, ka ES jebkura iznākuma gadījumā (lai arī kura globālā koncepcija uzvar) izdosies saglabāt un pakāpeniski gatavojas izstāties no brūkošās eiropeiskās struktūras.

Kā redzam tikai franču – vāciešu kodols un uz to orientētās valstis ir interesantas no Krievijas eiropeiskās politikas skatu punkta.

Pie tam ir jāņem vērā, ka Eiropas Savienības vienotības saglabāšana vairs nav iespējama, bet, ja nu brīnumainā kārtā ES tomēr nesabruks, tad tā pastāvēs tikai zem amerikāņu protektorāta un uz rusafobiskiem pamatprincipiem. Tai pat laikā ass Parīze – Berlīne – Maskava veidošanās (ar valstīm, kuras orientējas uz Parīzi un Berlīni) automātiski atrisina Austrumeiropas pseidovalstu problēmu. Šai gadījumā Austrumeiropas pakpseidovalstis vairs nav kam uzturēt (ASV nekad neplānoja uzņemties šo godpilno pienākumu), attiecīgi tās tādā vai šitādā formā (pa labam vai nē) tomēr nonāks jaunā bloka ietekmes sfērā.

Attiecīgi kā tas jau ne reizi pasaules vēsturē ir bijis, atslēgas no Eiropas, bet līdz ar to arī atslēgas no globālā konflikta pārtraukšanas, atrodas Berlīnē un Parīzē. Atšķirībā no iepriekšējiem vēstures periodiem pēc šīm atslēgām ir jādodas nevis armiju sastāvā, bet tās var iegūt, izmantojot politiskos un diplomātiskos līdzekļus.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/14.12.2015/

Avots:
http://cont.ws/post/163722

Informācijas aģentūra
/26.02.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | 1 komentārs

Par vīna un “kulturālās iedzeršanas” kaitīgumu

Fjodors Uglovs

Fjodors Uglovs

Pirmkārt jākonstatē, ka neviens no “kulturālās” vīna iedzeršanas piekritējiem nepasaka, ko patiesībā tas nozīmē. Ko lai saprot ar terminu “kulturāla iedzeršana”? Kā vispār savienot kopā divus tik pretrunīgus un vienu otru izslēdzošus vārdus kā alkohols un kultūra?

Varbūt ar “kulturālu” vīna iedzeršanu šie cilvēki saprot atmosfēru, kurā notiek vīna norīšana, ievadīšana organismā? Vai tas ir skaisti servēts galds, laba uzkoda, labi ģērbti ļaudis, kuri dzer tikai augstākās klases [dārgākos] konjakus, liķierus, burgundiešu vīnu vai kizmauri? Tā laikam arī daudzuprāt ir “kulturāla iedzeršana”?

Kā rāda Pasaules Veselības organizācijas (WHO) publicētie zinātniskie pētījumi, šāda “kulturāla iedzeršana” ne tikai nemazina alkoholisma izplatīšanās risku, bet tieši otrādi veicina žūpības un hroniska alkoholisma izplatīšanos visā pasaulē. Pēc WHO datiem t.s. “menedžeru alkoholisms” (tas ir darījuma cilvēku un pārvaldes darbinieku alkoholisms) visā pasaulē ieņem pirmās vietas.

Tāpēc, ja terminā “kulturāla iedzeršana” tiek iekļauta atmosfēra, tad kā mēs redzam, tas neiztur nekādu kritiku, jo no tā tikai vēl vairāk attīstās žūpība un alkoholisms.

Bet varbūt “kulturālas” vīna iedzeršanas piekritēji ar to domā, ka pēc kaut kādas vīna devas ieņemšanas cilvēki kļūst kulturālāki, gudrāki, interesantāki un viņu sarunas kļūst saturīgākas un ar lielāku jēgu? Vai tas notiek pēc “mazu”, “mērenu” vai lielu dozu ieņemšanas “kulturālas iedzeršanas” propagandisti klusē.

Apskatīsim šādu uzskatu no zinātniskā viedokļa. Nobela prēmijas laureāta Ivana Pavlova skola ir pierādījusi, ka pēc pirmās, vismazākās alkohola devas ieņemšanas galvas smadzenēs tiek paralizēti tie smadzeņu apgabali, kuros atrodas audzināšanas, tātad kultūras, elementi. Tad par kādu vīna dzeršanas kultūru vispār var runāt, ja jau pēc pirmās glāzītes smadzenēs pazūd tas, kas ir iegūts audzināšanas rezultātā, attiecīgi pazūd tā pati cilvēka uzvedības kultūra, traucējot augstākās smadzeņu funkcijas (asociācijas), aizstājot tās ar zemākām asociāciju formām.

Šīs zemākās asociāciju formas uzrodas prātā nelaikā un ir noturīgas. Šai ziņā šīs asociācijas atgādina tīri patoloģisku procesu. Cilvēka asociāciju kvalitātes izmaiņas pēc alkohola ieņemšanas izskaidro iedzērušo domu piedauzību, tieksmi uz stereotipiem, triviāliem izteikumiem un primitīvām vārdu spēlēm. Tie ir zinātniskie dati par cilvēka neiro – psiholoģisko stāvokli, kad viņš ir ieņēmis “mērenu” alkohola devu. Un kur te ir kultūra?! No augstāk teiktā ir skaidrs, ka cilvēka domās un rīcībā, kurš ir ieņēmis pat tikai “mazu” alkohola devu, nav nekādas kultūras.

Domāju nav nepieciešams te dot zinātniskos datus par to cilvēku stāvokli, kuri ir pieņēmuši lielas alkohola devas. Viņu domāšanā un rīcībā mēs atradīsim vēl mazāk ko tādu, kas liecinātu par kultūru.

***

Cik enerģiski daži cīnās par “kulturālu” un “mērenu” iedzeršanu, tik pat enerģiski tie noliedz pilnīgu alkohola ražošanas un pārdošanas aizliegumu.

Pasaules Veselības organizācija pēc 100 gadiem, izpētot cīņas ar alkoholismu pieredzi, ir atzinusi, ka alkoholisma izplatība regulējas ar cenām uz alkoholiskiem dzērieniem un ka visi pretalkoholisma propagandas veidi bez likumdošanas ierobežojumiem ir neefektīvi.

Man kā ārstam īpaši smagi un sāpīgi ir dzirdēt par “mērenām” alkohola dozām un “kulturālu” iedzeršanu, jo bieži nākas saskarties ar traģēdijām, kuru cēlonis ir “kulturāla iedzeršana” un “mērena” alkohola deva. Par šādām traģēdijām ir plaši zināms, bet neviens ar tām nesaskaras tik tieši un cieši kā ārsti.

Kāpēc tad cilvēki, kuri cīnās pret alkoholismu, bet pieļauj “mērenu iedzeršanu”, nemēģina radīt cilvēciskas saziņas kultūru bez alkohola indes lietošanas? Jo, ja jau cilvēks runā par alkoholismu kā par nelaimi, tad viņa vienīgajam uzdevumam vajadzētu būt radīt cilvēkos neiecietību un pretīgumu pret alkoholu, nevis pierakstīt alkoholam kaut kādas “kulturālas” īpašības, kuras tam nepiemīt un būt nemaz nevar.

Zīmīgi, ka tie, kuri Krievijā cīnās pret “sauso likumu”, savā argumentācijā neizmanto statistiskos datus un zinātniskos faktus, bet apelē tikai ar patvaļīgiem apgalvojumiem: “vairāk”, “biežāk” utt. [Krievijā ir spēcīga pretalkoholisma kustība, kuras rīcībā ir PSRS 1985. – 1988.gada “sausā likuma” (būtiski alkohola ražošanas un izplatības aizliegumi) statistikas dati, kas liecina, ka šajā laika periodā ievērojami samazinājās alkohola patēriņš, ievērojami samazinājās iedzīvotāju mirstība un ievērojami pieauga dzimstība.]

Tomēr pati Krievijas tautas tieksme pēc skaidras (no alkohola pilnība brīvas dzīves), veselīgas un progresīvas dzīves ir neizbēgama, jo pati dzīve, pats dzīvības process, lai kādus šķēršļus tā ceļā arī neliek, iet pa labā un patiesības ceļu. Lūk, kāpēc, neskatoties uz daudzu [gandrīz visu] masu saziņas līdzekļu propagandēto “mēreno iedzeršanu”, Krievijā arvien stiprāka kļūst kustība par pilnīgu atteikšanos no alkohola lietošanas.

***

Meli: vīns noņem sasprindzinājumu

Patiesība: vīns rada ilūziju, ka tiek noņemts sasprindzinājums. Patiesībā sasprindzinājums smadzenēs un visā organismā saglabājas un, kad beigsies skurbums, sasprindzinājums kļūst vēl lielāks. Bet tam klāt nāk vēl gribasspēka atslābums un nespēks.

Meli: vīns ir jālieto “jautra prāta” radīšanai

Patiesība: jautrība un smiekli ir ļoti svarīgi elementi cilvēka dzīvē. Tie ļauj smadzenēm atpūsties, novirza domas no ikdienas rūpēm, tādējādi stiprinot nervu sistēmu un sagatavojot to izturēt jaunas potenciālās grūtības un rūpes. Tomēr jautrība un smiekli cilvēkam nāk par labu tikai tajā gadījumā, ja tie rodas cilvēkam “skaidrā prātā”. Alkoholu lietojošam cilvēkam zinātniskā un vienkārši saprātīgā alkoholiska reibuma sapratnē jautrība un smiekli nemaz nevar būt.

Alkoholu iedzērušo cilvēku “jautrība” ir nekas cits kā cilvēka uzbudinājums narkozes ietekmē [alkoholam piemīt narkozes īpašības un to galējos gadījumos mēdz izmantot kā narkozi]. Tā ir pirmā narkozes iedarbības stadija, uzbudinājuma stadija, ko mēs, ķirurgi, novērojam katru dienu, kad dodam slimniekiem citus narkotiskus līdzekļus (ēteri, hloroformu, morfiju u.c.), kuri savā iedarbībā līdzinās alkoholam un tieši tāpat kā alkohols ir klasificēti kā narkotiskas vielas.

Šai uzbudinājuma stadijai nav nekā kopīga ar jautrību un pēc tās cilvēka nervu sistēma nav atpūtusies. Tieši otrādi, atpūtas vietā iestājas nomāktība ar visām tās sekām (galvassāpes, apātija, nespēks, nevēlēšanās kaut ko darīt utt.), kas nav raksturīgi īstas jautrības (skaidrā apziņā) gadījumā.

Tāpēc alkohols ir nevis jautrības draugs, bet gan ienaidnieks. Alkohols iznīcina to laiku, ko cilvēks sev ir atvēlējis jautrībai un atpūtai. Tā vietā cilvēks iegūst galvassāpes un nespēku. Tieši tāpat alkohols darbojas arī noguruma gadījumā. Brīvdienas cilvēkam ir dotas, lai viņš fiziski un garīgi atpūstos un ar jauniem spēkiem, ar paaugstinātu strādātgribu ķertos atkal pēc atpūtas pie darba.

Savukārt brīvdienās lietotais alkohols atņem cilvēkam normālu atpūtu. Cilvēkam rodas tikai atpūtas ilūzija, bet patiesībā viss nogurums ir ne tikai saglabājies, bet pat vēl vairāk uzkrājies un tieši tāpēc pirmdiena kļūst par “grūtu dienu”, jo dēļ alkohola nekāda atpūta patiesībā tā arī nav sanākusi.

Arī citos gadījumos alkohols darbojas kā ļauns melis, kurš tikai rada labā ilūziju, bet īstenībā dara ļaunu, tāpēc alkohols ir varens ierocis to cilvēku rokās, kuri, aizsedzoties ar viltus rūpēm par cilvēkiem, patiesībā vēlas degradēt un iznīcināt tautu, sabiedrību, valsti.

Fjodors Uglovs (1904-2008), akadēmiķis, ķirurgs, kurš pēdējo operāciju veica neilgi pirms savas 100 gadu jubilejas, viens no autoratīvākajiem Krievijas pretalkoholisma kustības līderiem, cilvēks, kurš savā mūža vispār nelietoja alkoholiskus dzērienus
Fragments no grāmatas F.Uglova grāmatas “Pašnāvnieki” (Самоубийцы)
/1995/

Avots:
http://www.km.ru/zdorove/2016/02/13/zdorove/771433-zhit-trezvo-ili-pit-kulturno
http://www.uglov.tvereza.info/knihi/

Informācijas aģentūra
/26.02.2016/

Posted in Kat.: Medicīna, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Krāpt, angli, mūs tev ļoti tīk

00601_Anglo-American-Flag410

Krāpt, angli, mūs tev ļoti tīk


Vēl ļaunāks anglis, kuram krāts
Ir lielās grēdās opijs kairs,
Viņš grib ar to mūs midzināt,
Jo Ķīnai nevar pārdot vairs.

Krāpt, angli, mūs tev ļoti tīk,
Tā priecīgāk gan aizrit laiks,
Bet vadi kuģi uzmanīgs:
Ne viens vien sēklis ceļā baigs.
Tavs bagātību krājums viss
Ir papīrpūķis auklā siets.
Gan pārraus auklu ziemelis
Varbūt jau rīt, to vērā liec!

Pjērs Žans Beranžē (1780-1857)
Atdzejoja Valts Grēviņš

Informācijas aģentūra
/26.02.2016/

Posted in DZEJA, Kat.: Kultūra, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Ceļinieks

Ceļinieks*

Ceļinieks noguris Likteni sūdz:
Izslāpis dikti un pavēni lūdz.
Pa tuksnesi klīdis dienas un naktis,
Tam netīra seja un smagnējas acis.
Viņš izmisis apkārt skatienus raida,
Kad ierauga palmu – to oāze gaida.

Uz palmu viņš metas priecīgu vaigu
Drudžaini saujām kampj ūdeni svaigu,
Veldzinot kaltušo mēli un plakstus,
Tad apgūlies aizmieg kumeļam blakus –
Tā gulēja ilgi daudz gadus bez miņas
Pēc debess un zemes valdnieka ziņas.

Kad atmodas mirklis nāk prātu jo rāmu,
Piecēlies, balsi viņš dzird nezināmu:
“Ilgi tu tuksnesī gulēji saldi?”
Un ceļinieks atbild: “Saule jau augsti
Bij redzama vakar debesīs spīdam,
Kad dziļi tā nogulēju līdz rītam.”

Bet balss: “Tu, ceļiniek, dusēji ilgi!
Skat, iemigi jauns, modies mati jau sirmi;
Kaltusi palma un avots, kurš veldzē,
Ir apsīcis, izžuvis smilšainā svelmē,
Un auļotājs tavs jau mūžības tālē
Blakām tā kauli kalst tuksneša saulē.”

Mirklīgi vecs, skumju nomāktais vīrs,
Zemīgi raudot, ceļos krīt tīrs…
Tad tuksnesī notika debešķīgs brīnums:
No jauna atdzima bijušais skaistums;
Atkal, ēnojot, palma tuksnesī slejas;
Atkal avotā ūdens veldzējošs lejas.

Senie kumeļa kauli dzīvi top,
Ceļas un jaunu miesu sev rod;
Jūt ceļinieks mundrumu, jaunības dotu;
Jūt spēku, prieku un vieglu roku;
Svētīgus vārdus sajūsmā sauc
Un tālāk pa ceļu uz priekšu trauc.

* Daudzdaļu dzejoļa “Korāna interpretācija” pēdējā daļa

Aleksandrs Puškins – 1824
Atdzejoja Ivars Prūsis

Informācijas aģentūra
/20.02.2016/

Posted in DZEJA, Kat.: Kultūra, Reģ.: Krievija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Dziesma par viedīgo Oļegu

Russian_konung_Oleg_by_Vasnetsov-2

Dziesma par viedīgo Oļegu *

Kā viedīgais Oļegs** jau rīkoties sāk,
    Lai rūpes reiz hazāriem*** rodas:
Par visu, kā nākas, viņš atmaksāt nāk
    Un mājas tiem dedzināt dodas.
Ar biedriem, ko Cargradas**** bruņas nu klāj,
Kņazs krietnajā zirgā***** uz kauju nu jāj.

Pie meža, kur krēsla kā slēpdamās lien,
    Vecs zīlnieks tam parādās priekšā,
Kas ilgi tur kalpojis Perunam****** vien
    Un raudzījies nākotnē iekšā;
Tā burvim pēc gada ir aizgājis gads,
Un apstājies Oļegs to uzrunā pats:

“Jel saki man, vecais, ja dievi to zin,
    Ko rāda tev rītdienas lapa?
Vai drīz jau, lai priekā to kaimiņi min,
    Man beigt būs šo dienu pie kapa?
Teic droši, ko redzi, kaut rādās šis kaps:
Par algu tev zirgs, kā man liekas, būs labs.”

“No vareno varas mums jābaidās nav,
    Un alga ir pareģim lieka;
Mēs redzam, kas debesīs nosacīts jau,
    Bet viltu mums vēstīt nav prieka.
Un, gaidāmos gadus kaut tumsība sedz,
Tak likteni tavu uz pieres tev redz.

Un paturi prātā, ko vecais var teikt:
    Tev slava vien karogus kārtos;
Ik kauju tu spēsi ar uzvaru beigt;
    Tavs vairogs kārts Cargradas vārtos;
Kur rādies, viss priekšā tev zemoties māk,
Un tā tevi apskaust pat naidnieki sāk.

Ne viltīgie viļņi, tik zili kas slīd,
    Bet negaisā kvēlo kā kāvi,
Ne bulta vai zobens, kas asinīs spīd,
    Ne āva tev nenesīs nāvi…
No brūcēm tev bruņās ir baidīties grēks,
Jo vareno sargā vēl varenāks spēks.

Tavs zirgs, kaut vai grūtāko ceļu tu sāc,
    Kā kalps tavai pavadai ļaujas:
Te mierīgs tas klausās, kā šautras tur šņāc,
    Te ātri kā bulta tas šaujas;
Un neveiks to kaujā ne karstums, ne sals…
Un tomēr no zirga tev sagaidāms gals.”

Un Oļegs sāk smieties; bet nemanot vaigs
    Kā mākoņiem tumšiem tam klājas;
Viņš nokāpj no segliem, un sastingums baigs
    Starp jautrajiem jājējiem stājas;
Tad draugu viskrietno – tam jāatstāj tas! –
Vēl glauda un glāsta, un labina kņazs.

“Ardievu, mans cīņu un uzvaru draugs,
    Nu nāk mūsu šķiršanās diena.
Kad kauja no jauna mūs spēkoties sauks,
    Tur nebūs tik tevis vairs viena.
Bet mierā tu vari vēl pieminēt mūs.
Šurp, puiši, nu projām to aizvediet jūs!

Ar segām to klājiet, kas silti var segt,
    Un labas tam ganības rodiet;
To peldināt vediet, kad diena sāk degt,
    Vistīrākos graudus tam dodiet!”
Un aizveda zirgu kā pavēlēts bij,
Jo kņazs to pret citu nesēju mij.

Kā dzīrot ar draugiem nu Oļegam prieks,
    Jo ilgi tas cīņās ir dedzis!
Un mati tiem visiem balti kā sniegs,
    Kas kurgāna virsotni sedzis…
Un piemin tie biedrus, kas nāvē jau snauž,
Un kaujas, kas varoņu slavu vēl pauž…

„ Bet kur ir mans biedris,” tā klaušina kņazs.
    „Mans zirgs, kurš tā mīlēja kauju?
Kas teiks, vai kā agrāk vēl varētu tas
    Mūs pārsteigt ar skrējienu strauju?”
Tam atbild, ka nesēja naigā vairs nav,
Ka kalnā pie Dņepras******** tas atdusas jau.

Un vareno Oļegu atmiņas māc:
    „Kur paliek nu pareģu slava?
Ak, viltīgo veci, kur bijis tev prāts:
    Vairs zirga, kas nāvi nes, nava!
Var būt, ka vēl šodien man kalpotu tas.”
Un kaulus tur kalnā vēl redzēt grib kņazs.

Un slavenais Oļegs nu Igoru********* sauc;
    Ar viesiem tie ceļas no galda
Un savādo kapu tur apbrīnot brauc,
    Kur zirgam ir atdusa salda;
Tā atliekas pelēki putekļi sedz
Un zāle, pa vējam ko viļņojam redz.

Kur galvaskauss balo, kņazs kāju nu liek
    Un saka: „Draugs, mieru tu baudi!
Bet saimnieks tavs vecais vēl sveicināts tiek,
    Kur atskan tam dziesmas vai draudi…
Ne cirvis, ne šķēps tev vairs bīstams te šķiet,
Ne tev vairs par mani būs asinis liet!…

Un te nu man draudēja nāve un kaps,
    Kur stāvu pie skeleta sausa!”
Bet nāvīgai čūskai tur miteklis labs,
    Un šņācot tā izlien no kausa;
Ap kāju tam apvijas, dzēliens tai ass;
Un briesmīgās sāpēs tad iekliedzas kņazs.

Skan kausi, kas sērojot tukšoti tiek,
    Raud tauta par Oļegu savu;
Kņazs Igors un Olga********** to godināt liek,
    Dzer kareivji krastā pa pļavu;
Un piemin tie biedrus, kas nāvē jau snauž,
Un kaujas, kas varoņu slavu vēl pauž.

Aleksandrs Puškins – 1822
Atdzejoja Kārlis Krūza

* dzejoļa “Dziesma par viedīgo Oļegu“ sižetā ir izmantots stāsts no Ļvovas hronikas
** kņazs Oļegs (miris 912.gadā) – Novgorodas un Kijevas kņazs. Devās veiksmīgā karagājienā pret Romejas (Bizantijas) impēriju, kā rezultātā noslēdza ar to tirdzniecības līgumu un esot pienaglojis savu vairogu pie Konstantinopoles vārtiem. Oļegs karoja arī ar Hazāru kaganātu. Pēc leģendām Oļegs mira no čūskas dzēliena pie sava kumeļa kapa.
*** Hazāru kaganāts (650 – 969)– tirgotāju un sirotāju valsts, kurā ietilpa arī daļa pašreizējās Ukrainas teritorijas un kuras oficiālā reliģija kopš 740.gada bija jūdaisms (daļa Hazārijas iedzīvotāju, kuri negribēja pieņemt jūdaismu, iekļāvās ungāros). Hazāru kaganāts daudz karoja ar krievu kņaziem un Kijevas Krievzemei bija izšķirošā nozīme Hazāru kaganāta likvidēšanā tās pagrimuma un iekšējo juku brīdī, kuras izraisīja hazāru augstmaņu galēja cietsirdība pret apkārtējiem, tai skaitā un jo īpaši pret saviem pavalstniekiem
**** Cargrada – burtiskā tulkojumā “Ķēniņa pilsēta”, Romejas (Bizantijas) impērijas galvaspilsēta Konstantinopole, pašreiz – Stambula
***** zirgs simboliski mēdz apzīmēt arī augstāko ideju, reliģiju – mūsdienu izpratnē ideoloģiju
****** Peruns – senslāvu dievs, latviskoti – Pērkons
******** Dņepra – trešā lielākā upe Eiropā, tek caur Ukrainu, Baltkrieviju un Krieviju.
********* kņazs Igors (878 – 945) – Kijevas Krievzemes kņazs no 912.gada (pēc Oļega nāves)
********** kņaze Olga (920 – 969) – kņaza Igora sieva, pēc viņa nāves kļuva par Kijevas Krievzemes valdnieci, pirmā pieņēma pareizticīgo kristietību. Olgas dēla kņaza Svjatoslava (942 – 972) karagājienu rezultātā pārstāja eksistēt Hazāru kaganāts. Olga centās pārliecināt Svjatoslavu pieņemt kristietību, bet viņš atteicās, aizbildinoties, ka tas nepatikšot viņa karadraudzei.

Informācijas aģentūra
/20.02.2016/

Posted in DZEJA, Kat.: Vēsture, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Ukraina iet “nebeidzamu šausmu” ceļu

00597_0_109c37_5212b825_XLDoņeckas Tautas republikas pārstāvis sarunās par konflikta noregulēšanu ar Ukrainu Deniss Pušiļins nesen intervijā izteicās: “Diemžēl ātrus risinājumus pašreiz nenākas gaidīt. Ņemot vērā sarunu dinamiku un Ukrainas puses attieksmi pret Minskas vienošanos izpildi, konflikta noregulēšanas process var ievilkties pat līdz 10 – 15 gadiem.” Es nebrīnītos, ja izrādītos, ka šī frāze ir nevis spontāns izteikums, bet gan labi pārdomāts un sagatavots mājasdarbs, dēļ kura publiskošanas arī tika dota intervija.

Faktiski Pušiļins DTR/LTR vārdā dod mājienu Kijevai, ka “tautu republikām” nav kur steigties un, ja nepieciešams, viņi var arī pagaidīt vēl pat trīs piecgades, līdz pašreizējā Ukrainas vara pārstās “tēlot muļķi” un reāli sāks izpildīt saistības, kuras paši uzņēmās. Tas ir, “tautu republikas” ir ar mieru pagarināt Minskas vienošanos izpildes termiņu ne tikai uz visu 2016.gadu, bet arī līdz pat 2032.gadam.

Kādā situācijā tika izplatīts šis paziņojums? Tas notiek situācijā, kad pašā Krievijā pat aktīvākie un spītīgākie “Donbasa nodošanas” teoriju pārstāvji kopš kāda 2015.gada decembra pārstāj stāstīt pasakas par “Ukrainas režīma stabilizēšanos un nostiprināšanos”, par “milzīgu Ukrainas armijas kaujas spēju pieaugumu”, par “miljoniem” jaunas bruņutehnikas, par Ukrainas armijas “kaujās norūdīto, saskaņoto un motivēto” personālsastāvu un ģenerālštābu, kurš “ir iemācījies karot”, par neierobežotu daudzumu augsti tehnoloģisku ASV ieroču, par Ukraiņu “tautas vienotību” augsti kvalitatīvās huntas propagandas ietekmē un par to, ka DTR/LTR, kā arī pašai Krievijai ir bezjēdzīgi pretoties tādam varenam spēkam kā Ukraina. [Krievijas informatīvā telpā kopš paša konflikta sākuma plaši tika izplatīta informācija, ka vienīgais pareizais risinājums ir atklāts Krievijas iebrukums Ukrainā un ka Minskas vienošanās ir Donbasa un Krievijas nodevība, jo paredz Donbasa palikšanu Ukrainas sastāvā.]

Un tas ir loģiski, jo jau paši Ukrainas mēdiji ir pārpildīti ar ziņām par noskrandušiem, neēdušiem, izģērbtiem, slimiem karavīriem, kuri pat veseliem bataljoniem un brigādēm no apludinātām teltīm nometnēs zem klajas debess dodas pārgājienos pie prokuroriem, lai tie piespiestu armijas vadību kaut vai reizi trijos mēnešos nodrošināt ierindas karavīriem pirti un siltas pusdienas. Šādos apstākļos ir grūti runāt ne tikai par kaujas spēju, bet pat par armiju vispār. Brīvprātīgo kustību, kuras kara sākumā nodrošināja armiju, pārvēršanās par marodieru bandu, kas kopā ar ģenerāļiem vienkārši pilnībā izzog visu militāro budžetu un izsīkušais “tautas atbalsta” avotiņš, pilnībā diskreditē mītu par Kijevas ģenerāļu “augsto štāba kultūru”.

Bandītisma epidēmija, kas ir saistīta ar nacistisko militāro grupējumu atvilkšanu no frontes valsts iekšienē, kur tie sev ierastā veidā turpina iegūt iztikas līdzekļus, aplaupot iedzīvotājus, likvidē mītu par ukraiņu nācijas nepieredzēto apvienošanos zem rusafobiskiem lozungiem. Ukraiņu reģionu vietējās pašaizsardzības vienības organizējas un  apbruņojas tieši pret neonacistu – rusafobu – laupītāju bruņotajām bandām. Pats šādu pašaizsardzības vienību parādīšanās fakts liecina par Ukrainas valsts administratīvās vertikāles un tiesībsargājošo institūciju pilnīgu sabrukumu.

Sistēmisko nacistu [to, kuri atrodas valsts pārvaldē] cīņa ar nesistēmiskajiem nacistiem, prezidenta Porošenko cīņa ar premjerministru Jaceņuku, Odesas gubernatora Saakašvili cīņa ar Iekšlietu ministru Avakovu, Abramavičusa cīņa ar korupciju liecina par to, ka Ukrainas politiskā sistēma jūk un brūk. Starptautiskā Valūtas fonda uzstājīgie “lūgumi” kaut kā tikt skaidrībā ar valdības likteni un tās saistību pēctecību, kā arī atteikšanās piešķirt Kijevai kredītus, līdz tā “neaizies tur, nezin kur” un “neatnesīs to, nezin ko”, likvidē pēdējās cerības, ka Kijevas režīms spētu finansēt kaut vai pašas kritiskākās un nepieciešamākās valsts funkcionēšanas pamatvajadzības.

Straujš bezdarba pieaugums, ekonomikas sabrukums, valsts atteikšanās no sociālo pienākumu izpildes kopā ar neapturamu visu iespējamo tarifu un nodevu pieaugumu, kā arī kopā ar jaunu paņēmienu izdomāšanu, kā konfiscēt iedzīvotājiem pēdējos iztikas līdzekļus, rada Ukrainas iedzīvotājos bezcerīguma un niknuma jūtas – pašreizējo Ukrainas “tautas” varu neieredz daudz stiprāk nekā aizbēgušā Janukoviča “asiņaino režīmu”.

Demonstratīvā Eiropas “pamošanās”, kura ir sākusi plašu Maidana līderu noziegumu atmaskošanu (sākot no “debesu simta” un Berkuta karavīru slepkavībām un beidzot ar Odesā dzīvi sadedzinātajiem un Donbasa civiliedzīvotāju bombardēšanu), atņem Ukrainas “eirointegratoriem” cerības uz Rietumvalstu atbalstu un palīdzību. Pat apsolītais bezvīzu režīms pārvērtās par tūkstošiem Ukrainas pilsoņu izsūtīšanu no Vācijas, kuri tur paprasīja politisko patvērumu, un kas ļoti kontrastē ar visai labvēlīgo aziātu un afrikāņu bēgļu uzņemšanu Eiropas Savienībā, apsaucot tos par “Sīrijas un Irākas bēgļiem”.

Ukraina, kuras iedzīvotāju skaits pēc pašu ukraiņu ekspertu datiem pēdējo divu pēcmaidana gadu laikā ir samazinājies no 45 miljoniem iedzīvotāju līdz 32 – 35 miljoniem iedzīvotāju, strauji grimst asiņainās orģijās, salīdzinājumā ar kurām pat t.s.”mahnovšinas” anarhiskais haoss ir kārtības, kulturālības un civilizētības paraugs.  Un izkļūt no šī stāvokļa nav nekādu cerību ne pašu spēkiem, ne ar Rietumvalstu “draugu” palīdzību.

Līdz šim palika tikai viena cerība – sabotēt Minskas vienošanās un izprovocēt DTR/LTR izstāšanos no pārrunu procesa. Tādējādi tiktu atrisinātas divas problēmas. Pirmkārt, uzreiz parādītos ienaidnieks, uz kura ļaundarībām varētu norakstīt visas iekšējās nebūšanas un cīņai ar kuru kara histērijā varētu mēģināt saliedēt atlikušos maidana aktīvistus. Otrkārt, tā kā ir pilnīgi skaidrs, ka neapģērbta un nepaēdusi armija, kurai nav pat tik daudz benzīna, lai aizbrauktu sev sagādāt malku, vispār nav spējīga karot, tad Ukrainas “eirointegratoru” iedzīvotāju daļā kaut kur apziņas nostūros bija klusa ideja, ka Donbass ātri izrēķināsies ar Kijevas nacistisko režīmu un pēc tam varēs lamāt DTR/LTR un Krieviju par “agresiju” un pieprasīt “okupantiem” sevi uzturēt. Bet huntas līderi šai gadījumā cerēja iegūt iemeslu bēgšanai uz Rietumvalstīm, kur līdz mūža beigām varētu rakstīt memuārus un lasīt lekcijas kā “asiņainais Putins” neļāva uzcelt ukraiņu nacionālistisko paradīzi zemes virsū.

Un tieši tad Pušiļins visiem apsola vēl 10 – 15 gadus “svētlaimes” “mūsdienīgā un veiksmīgā eiropeiskā valstī”. Tik ilgi nez vai kāds izdzīvos. Ja pieņem, ka situācija Ukrainā nepasliktinās, tad, saglabājot 2014. – 2015. gada depopulācijas tempu, uz 2020. – 2025. gadu Ukrainai ir jāpārvēršas par mazapdzīvotu mežoņu teritoriju. Tomēr, vērtējot procesa dinamiku, ir jākonstatē, ka Ukrainā situācija ne tikai pasliktināsies, bet katastrofa pieņemsies apmēros ģeometriskā progresijā.

Un cerēt ukraiņiem nav uz ko: Rietumvalstis ir novērsušās, DTR/LTR apsola miermīlīgi gaidīt idiotu pieņemšanos prātā cik ilgi nepieciešams, Krievija vispār ir aizņemta ar situāciju Tuvajos Austrumos, kur mēģina paskaidrot Turcijai, ka tās iebrukuma Sīrijā gadījumā tai ir vērts pamācīties no Kijevas pieredzes Minskas vienošanos izpildē [pret kurdiem].

Ukrainai savukārt atliek tikai divas iespējas. Pirmā, nožēlot grēkus, ātri izpildīt Minskas vienošanās un attiecīgi izmainīt Konstitūciju, iesēdināt cietumā esošā režīma līderus un pacensties 10 – 15 gadu laikā atgriezties civilizēto Eirāzijas tautu saimē. Otrā iespēja – pamēģināt pievērst starptautiskās sabiedrības uzmanību un piespiest to atrisināt savas problēmas, izmantojot Ruandas pieredzi. Atgādināšu, ka civilizētā pasaule nespēja neiejaukties un uzņēmās Ruandas krīzes noregulēšanu, kad vietējie iedzīvotāji nogenocīdoja sevi par vienu trešdaļu un bija skaidrs, ka atlikušās divas trešdaļas arī ilgi vairs nedzīvos.

Pagaidām Ukraina realizē trešo variantu: starp mēģinājumiem izdzīvot un šausmīgām beigām Ukraina izvēlējās iet nebeidzamu šausmu ceļu.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, diplomāts, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/12.02.2016/

Avots:
http://cont.ws/post/200331

Informācijas aģentūra
/17.02.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | Komentēt

ASV mēģina juridiski pakļaut valstis privātām lielkorporācijām

00595_united-corporations-of-america-mapASV ar savu anglosakšu precedentu tiesisko sistēmu pašreiz aktīvi mēģina radīt pavisam jaunu starptautisko tiesību arhitektūru, izmantojot daudzpusīgus sadarbības līgumus (vispirmām kārtām Transatlantijas tirdzniecības un investīciju partnerību (TTIP), Trans – Klusā okeāna tirdzniecības un investīciju partnerību (TPP) un starpameriku brīvās tirdzniecības līgumu). [Precedentu tiesības – angloamerikāņu tiesību saimes tiesību avota veids, kas balstās uz stare decisis doktrīnu – ja konkrētās lietas fakti sakrīt ar citas lietas faktiem, tad abu lietu rezultāti būs vienādi – un sastāv no atsevišķiem tiesu nolēmumiem, kas ir stājušies spēkā un kam ir vispārsaistošs raksturs. Tas ir precedentu tiesībās likumam ir pielīdzināti tiesas spriedumi, kas visa cita starpā visu tiesisko sistēmu padara pārmērīgi sarežģītu, nepārskatāmu, pilnīgi necaurspīdīgu un nesaprotamu, ko neliešiem ļoti viegli ir izmantot ļaunprātīgos nolūkos, kas arī visās angloamerikāņu zemēs plaši notiek.] Tur labi iekļaujas arī ASV divpusējie līgumi ar saviem partneriem.

Balstoties uz šo jauno tiesisko sistēmu, ASV rada savas sadarbības stratēģiju ar visu pārējo pasauli. Kad visi pašreiz aktīvi “bīdītie” [maldinot un turot slepenībā] līgumi stāsies spēkā, tad tie aptvers apmēram 80% no visas pasaules IKP. Tas ir, tie aptvers gandrīz visu pasaules ekonomiku.

Faktiski šī jaunā pasaules tiesiskā kārtība nozīmēs globālu un atklātu transnacionālo korporāciju dominēšanu, jo viens no būtiskākajiem visu šo līgumu elementiem, ko pasaules masu saziņas līdzekļi cītīgi noklusē, ir vienota mehānisma radīšana strīdu noregulēšanai starp investoriem un valstīm (Investor-State Dispute Settlement — ISDS). Saskaņā ar šo nostādni privātie investori varēs iesūdzēt privātā arbitrāžas tiesā suverēnu valsti.

Citiem vārdiem sakot, katra suverēnā valsts, kura pievienosies šādiem līgumiem, zaudēs tiesības brīvi rīkoties sabiedrības interesēs, ja tas ierobežos kaut kādus ārvalstu investorus. Valsts un investoru konfliktu rašanās gadījumā tie tiks risināti nevis attiecīgās valsts tiesiskajā sistēmā, kura darbojas saskaņā ar savas valsts konstitūciju, bet gan jaunveidojamajā arbitrāžas tiesā, kura tiek speciāli radīta, lai “aizsargātu” privātos investorus no valsts “ierobežojumiem”, un kura vadīsies pēc starptautiskajiem līgumiem.

Tādējādi, saskaņā ar jaunajiem līgumiem, starptautiskā arbitrāžas tiesa praktiski kļūst augstāka par nacionālajām konstitūcijām. Attiecīgi ASV uzspiežamie tirdzniecības un investīciju līgumi patiesībā ir mēģinājums juridiski būtiski ierobežot nacionālo valstu suverenitāti un tas praktiski atņem iespēju valsts struktūrām iespēju veikt savus konstitucionālos pienākumus. [ASV tādējādi tieši un atklāti juridiski pakļauj visu pasauli, kas ir jo drausmīgāk tāpēc, ka ASV ir atsaldētu neliešu valsts, kurā valda atsaldētu neliešu likumi un tikumi.]

Slavenais franču ekonomists Samīrs Amins (Samir Amin /Самир Амин, 1931) šai sakarā saka: “Monopolistiskais kapitālisms savā būtībā nav nekas jauns, viss XX gadsimts ir monopolistiskā kapitālisma laiks. Tomēr tagad monopolistiskajam kapitālismam ir radusies jauna iezīme un mēs varam pietiekami precīzi pateikt, kad tas notika: īsā laika periodā no 1975.gada līdz 1990.gadam. Šajā laika posmā notika vērienīga visa kapitāla vadības centralizācija un varas koncentrācija mazskaitlisku monopolu rokās. Runa te iet nevis par īpašumtiesībām, bet tieši par pašu vadību. … Šāda kapitāla visaugstākās pakāpes koncentrācija izmainīja pilnīgi visu. Un šīm izmaiņām ir kvalitatīvs, nevis tikai kvantitatīvs, raksturs, kas rada pavisam citu mūsdienu kapitālisma seju, kurā sabiedriskie institūti, kuri agrāk bija panākuši kaut kādu savu autonomiju, tagad faktiski tiek pakļauti monopolu varai.”

Sanāk tā, ka tauta varēs ievēlēt jaunu valdību, lai tā veiktu darbības valsts ekonomiskā stāvokļa uzlabošanai un krīzes novēršanai, bet valdība neko nevarēs izdarīt, ja tas būs pretrunā jebkura viena ārvalstu investora interesēm, jo ir ļoti grūti iedomāties kaut vienu nozīmīgu ekonomisku lēmumu, kurš uzreiz vai potenciāli neiedarbotos uz kādu ārvalstu investoru. Šai gadījumā pat zeme un dabas resursi pārstāj būt par nacionālām bagātībām, jo arī tās ir ārvalstu investoru interešu sfērā.

Transokeāniskos līgumus ASV visiem uzspiež, lai radītu jaunu pasaules kārtību, un pārietu uz pārnacionālu valstisku institūciju pārvaldi, kura kalpos globalizētajam privātkapitālam un aizsargās to. Un te būtiski ir saprast, ka ASV veidotā jaunā kārtība nav nacionālo valstu koncorcijs kā, piemēram, Pasaules Tirdzniecības organizācija (WTO) vai Starptautiskā tiesa, bet gan privāti kantori.

Mēs kļūstam par lieciniekiem procesam, kad globālais privātkapitāls sāk oficiāli un juridiski kontrolēt pasauli, izmantojot savas pārnacionālās privātās organizācijas. Pasaule, kurā vara pieder privātām korporācijām, nav tā pasaule, kurā gribētos dzīvot [un tādā pasaulē nemaz nevarēs cilvēcīgi dzīvot, jo privātās korporācijas savā būtībā ir egoistiskas, tāpēc lielākā vai mazākā mērā antisabiedriskas, un šo savu orientāciju uz sevi tās izpaudīs pilnā, ļoti nežēlīgā un visaptverošā mērā, kad tiks likvidēti vai ievērojami ierobežoti sabiedriskie un sabiedrību aizsargājošie institūti.]

Saīds Gafurovs
/12.01.2016/

Avots:
http://svpressa.ru/economy/article/139923/

Informācijas aģentūra
/12.02.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, TTIP (Transatlantijas tirdzniecības un investīciju partnerība), Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Paula Stelpa dzeja (par tautu, Latviju, Raini, Debesīm u.c.)

Darīsim kaut ko labu

Vai varam mēs
norunāt tā –
no šodienas sāksim
un katru dienu
darīsim kaut ko
Labu.
Lai vēl mazliet,
lai vēl
pa pilienam dienā,
bet darīsim visi
Labu.
Lai vēl pa mirklītim īsam,
lai vēl pa sekundītei,
bet katru dienu
jutīsim vairāk
Prieka.
Lai vēl pa stariņam ašam,
lai vēl pa akmentiņam,
bet katru dienu,
gar mākoņa zelta maliņu,
redzēsim atkal
Skaistu.
No šodienas
un katru dienu.

***

Ar ļaunumu nav slēdzams miers

Var pretiniekam piedot.
Ar ļaunumu nav slēdzams miers.
Var izbeigt karu katru.
Var izlīgt vēl
pirms tiesas,
pret ļaunumu
nav karam beigas,
pret ļaunumu
iet Debess visa
pret ļaunumu
ir Dzīvība,
kas tikai maina
savu seju,
kas tikai
maina dzīvu vienu
pret dzīvu kādu citu,
bet ļaunums nebūtība ir,
kas visu dzīvo dzēš,
kas visu, arī sevi,
driskās plēš.
Ar ļaunumu nav slēdzams miers.
Pret ļaunumu iet Debesis,
pret Tumsu
un ar Dzīvību.

***

Pasaule pieder

Pasaule pieder stiprajiem,
ne tiem, kas dāvanas lūdz.
Pasaule pieder gudrajiem,
ne tiem, kas padomu gaida.
Pasaule pieder drošajiem,
ne tiem, kas aiz muguras glūn.
Pasaule pieder viedajiem,
ne tiem, kas virs aizas
zirgus jūdz.
Pasaule pieder tiem,
kas ir Sāls un
Ozols un Sarma
rakstaini smalka.
Pasaule pieder tiem,
kas ir un
nebaidās būt
kā katru reizi no jauna
pēc klusuma brīža baiga
pie krūtīm klauvē Sirds.

***

Uz augšu, uz Plašumiem nesas man prāts

Uz augšu,
Uz Plašumiem
nesas man prāts.
Uz senajiem Kalniem,
kur Sniegi zied gaiši
un aši dej prāts.
Kur domas uz Nākotni lido
un tagadnes rokās
pagātnē tinas.
Uz tālajiem Kalniem
Stīdziņas vijas.
Uz Sirdi, uz Mājām
nesas tik prāts,
uz vietu, kur atkal
var atvērties Sirds.
Tālajos Kalnos
Ieskanas Zvans.
Sajusts ir Vējā
lidojums mans.

***

Kad Tu kaut ko dari

Kad Tu kaut ko dari,
tad padomā tā –
dzejolī ierakstīt
var to vai nē.
Iekalt akmenī,
Karogā pacelt,
Vējā palaist,
lai noķer to kāds,
mazulim stāstīt
vai stādīt, lai aug.

***

Pats celies

Pats celies,
pats, pats no mīkstumiem
laukā velies!
Pats dziļumos spēkus smelies,
pats augstumos veries,
pats zaros pār pasauli pleties!
Pats augļus nes,
Sēklas pats savas sēj!
Pats tālāk,
ko saņēmis, dod!

***

Nāk uzvara, kad liekas zaudēts viss

Nāk uzvara,
kad liekas zaudēts viss,
kad liekas visi spēki galā,
kad nav kur atkāpties un rokai tālāk sniegties.
Nāk uzvara,
kad liekas Zemes smagums viss
ir pleciem uzgūlis,
kad liekas, viss ir sastindzis
un spiež uz krūtīm kalns,
kur vientulībā esi iemūrēts,
nāk Uzvara kā Straujos auļos Sirds
un kāda Roka viņu vada,
kāda Roka Ceļu rāda,
kāda Roka jaunai elpai Ceļu ver.
Jaunai telpai Spārnos ceļ
un visas Zemes spēku rokās liek,
kad nav kur atkāpties,
kad liekas – zaudēts viss,
nāk Uzvara un kāda Roka viņu vada.

***

To īstā vārdā sauc

Tu ieskrienies un
krīti.
Tu ieskrienies
un atkal krīti.
Tu ieskrienies un
paliec …
Tu skaties, kāpēc paliec.
Tu redzi slieksni,
slieksni vārdā
sauc.
Tu zini slieksni savu.
To vari vārdā saukt
un zini,
kā citus sliekšņus sauks.
Tu zini vārdu tam,
kas tevi pēkšņi gāž,
un paliec stāvot,
ja vienkārši
to
īstā vārdā sauc.

***

Lasītājam

Nāc pie manis Debesīs,
nāc un nebaidies.
Paskat, kādi krāšņi
spārni Debešķīgi,
Varavīksnes uzacloki
Debesīs Tev ir.
Debesīs nav Pūķu jābaidās,
Debesīs nekas nav vienaldzīgs,
Tev Tavu smaidu
staro viss.
Debesīs sev lidot liec,
liec un līdzi tiec.
Šodien
spārnos tiec
pie manis Debesīs.

***

Katram viņa tumsa

Katram viņa tumsa viņa ceļus zin.
Katram viņa pēdās min.
Katram līdzās iet un zin,
kas ceļā viņu gaida,
sagaida un ūpja balsī garām ejot baida.
Katram viņa tumsa
savus ceļabiedrus sūta.
Katram viņa parādus liek dzēst.
Katram viņu izpirkt,
nest kā krustu savu.
Katram viņa tumsa viņa acis slēdz.
Katram, kurš tai tic
viņa atgriežas un gaida.
Katram viņa
savus akmeņus liek saujā.

***

Jāiet visu mūžu ir uz vienu brīdi

Un jāiet visu mūžu ir
uz vienu brīdi,
kad Gaismai durvis
pavērt var
par vienu mazu īsu sprīdi.
Uz vienu mazu īsu brīdi,
kad kādu īsu vārdu
var īstā brīdī pasacīt,
kad izdodas tā retā reize,
par kaut ko īstu
pagūt mirt,
vai īstā brīdī
noglāstīt un kādu –
tikai vienu –
gaismai celt.
Ir jāiet visu mūžu
uz vienu īsu brīdi,
kad Savā Ceļā
var kādu soli spert.

***

Pret Cerību jodi pulcējas

Pret Cerību jodi pulcējas,
pret Cerību ragus liec,
pret Tikumu un Mīlestību.
Pret Gaismu sabožas spalva,
pret Cilvēku kūkumu met
un zobus griež.
Pret gaišu Uguni
zemi kārpa
un auskarus nikni krata.
Pret Debesīm
raganas spļauj,
melo un troksni taisa.
Tad sanāksim kopā
ar gaismiņu savu
un klusumā dzirdētu dziesmu,
ar savu Cerību steigsim.
Tad stāsimies aplī
ap Mīlestību
Debesu loku lieksim,
Varavīksni pār Cilvēku celsim.
Ar Liesmu gaišu
ierindu turēsim
un savu gaitu.

***

Vai tas ir ienaidnieks

Vai tas ir ienaidnieks,
kas pavērš pretī krūtis
un manīm
jaunu kauju māca?
Vai tas,
kas atstāj vienu cīņas laukā
vēl vakar,
savu palīdzību solījis,
vai tas,
kas blakus stāv
un gaida klupienu,
lai sevīm ņemtu
Tevis izcīnīto?
Vai tas,
kas kaujā pagurušam
no rokām izrauj ieročus
un Tavam ziņnesim
uz purvu ceļu rāda,
kas Tavā valodā
par cīņas bezjēdzību čukst,
vai arī tas,
kas vienaldzīgi
ar katru stiprāko
pie dzīru galda sēdīsies?
Vai tas,
kas saldi smaidot,
Tev kausā indi pilina,
vai tas,
kurš spēku
pa dzīsliņai no Tevis izvelk?
Vai tas,
kurš cīņas laikā
jau Tava pretinieka
dziesmu dzied
un Tevi kaujā sūta,
uz Tavu galu gaidot?
Vai tas ir ienaidnieks,
kas manīm pretī stāv,
vai tas,
kas Tev aiz muguras?

***

Es esmu mierīgs – Debesis liesmo!

Es esmu mierīga – dusmojas Dievs! (Žanna D’Arka)

Es esmu mierīgs –
Debesis liesmo!
Debesis trauksmi ceļ.
Debesis dzīvību žēlo,
To, kam pāri tu kāp.
Debesis asnos dzīvo,
Debesis asarās rit
vai sevi pie krusta sit.
Debesis dzīvību žēlo,
tranus un grabažas mēž.
Debesis melus un baznīcas tukšas
mēslainē gāž.
Debesis dzīvību savu
Alkšņos un Ozolos lej.
Debesis savus bērnus
purvos un ugunīs met.
Debesis bērniem saviem
sniegotus kalnus priekšā liek.
Debesis trauksmi ceļ,
Vētras, kari un zvani
pusnaktī augšā no miega rauj.
Debesis nomodā stāv.
Debesis liesmo –
es esmu mierīgs.
Es savu purvu
brienu.

***

Grimst Eiropa kā Atlantīda savos mēslos

Grimst Eiropa kā Atlantīda
savos mēslos.
Grimst Amerika, Austrālija,
angļu salas …
Grimst Āzija un Āfrika
iet nebūtībā.
Ņirb visur karnevāli, dzīres
mēra laikos.
Sīkmērķīgā mierā izžūst saprāts,
ilgi nepieprasīts,
bet dzīvnieciska miesa
raiti čalo
vispasaules festivālos, valdībās
un trenažieru zālēs.
Grimst purvā robežas
un tautu atšķirības,
zūd, izplēn nojēga
par ļauno, labo …
Ir muļķim pavērts ceļš
uz templi svētāko
un lēmumu vissvarīgāko.
Zūd baltās rases koka
goda vieta.
Krīt, gāžas tautu izcilības
senas.
Starp citu atliekām par trūdiem
pārvēršas,
kur atšķirams nav zars
no zara
un koku dobumi ar pelējumu
pildās.

***

Tagad miera nebūs

Tagad miera nebūs,
tagad kaut kas notiks.
Tagad!
Tagad kādai mucai
stīpa trūks.
Tagad!
Tagad kādam
deglis kritīs.
Tagad!
Tagad redzēsim,
kas miglā blakus.
Tagad redzēsim,
kas mūsu rindās lieks.
Tagad!
Beidzot redzēsim,
kas nepazītā kuģa kapteinis.
Beidzot vējā migla irst.
Un tev būs jāatklājas,
tev būs jārīkojas,
pretī jāstājas
vai jāsveicina mūsu karogs!
Tagad!
Migla irst
un svešinieka masti
lēni augšup slienas.

***

Tā tauta nav

Tā tauta nav,
kas katrai pūsmai klanās.
Tā tauta nav,
kas katram kungam smaida.
Tā tauta nav,
kas ceļa malā ziedojumus gaida,
kas tikumus kā smagu slogu nīst.
Tā tauta nav,
kas senām dejām aizmirst soļus
un dziesmas kaisa pagaldēs,
kad viltnieki liek smagus makus galdā.
Tā tauta nav,
kas savus likumus pret svešiem maina,
kas vārtus pamet pusvirus
un skaļā varzā maisās pasaulē.
Tā nepastāv,
kas katrai gaitai līdzi taisās,
kas ieceļ vadoņus pēc savu kalpu prāta
un citai valodai ļauj ieņemt goda vietu.
Tā tauta nav.
Tā zirņu lauks.
Tā uzarama atmata.

***

Mēs laikam neesam no vienas tautas

Mēs laikam neesam
no vienas Zemes.
Mani senči runāja
valodu citu.
Tie zināja brīvi,
godu, darbu un Rītu.
Tie turēja Ausekli,
Māru un Laimu.
Tie zināja Zvaigznes
un cēla augstu!
Jūs šodienā drebat,
kad lecat pēc desas.
Jūs gaidāt nakti
un tvīkstat pēc gultas.
Jūs gatavi nodot
Māti un bērnus.
Jūs sapņojat saņemt,
kad nezināt dot.
Jūs runājat gari.
Jūs Debesis baida.
Mēs laikam neesam
no vienas tautas.
Es – Latvis,
Jūs nācija politiska.
Jūs lienat un lokaties,
Uzslavu gaidot.
Es eju ar Tālu Vēju.
Es esmu Latvis – kas Jūs?
Jums manis kauns,
Man – Jūsu ciltij piederēt!
Ja šodiena Jūsu,
tad nākotne mana!
Mēs laikam esam
no dažādām vietām.
Es esmu no Zvaigznēm
un Nākotne mana!

***

Šīs pasaules puvums ir ieēdies dziļi

Šīs pasaules puvums ir ieēdies dziļi
katras dienas un vakara ziņās.
Šīs pasaules tārpi sev svētkus svin.
Sev mīkstāko kumosu paķer,
brīvību slavē,
plašumiem neskartiem dzied.
“Savs kaktiņš, savs stūrīts”
liekas tiem sīks.
Tiem globāls ir sapnis,
tiem pasaule – tirgus,
kur rīt var un rīt.
Tiem katram savs projekts –
savs konteiners zaļš,
kāds kontinents apgūstams,
konkurents apsteidzams
karā par banāna mizu.
Tārpiņam katram kāds slavējams elks.
Paceļams bruncis
vai baznīcas kora uzdevums svarīgs,
Briseles forums,
Ņujorkas saiets,
apgrauzto kaulu mežģīņu māksla.
Katra diena nes iespējas jaunas.
Katram tādu guvuma sola.
Vai Tev ir tārpiņa sertifikāts?
Kaut vai pazīstams bankomāts kāds?

***

Kam derīgs sapuvušais pūlis

Kam derīgs sapuvušais pūlis,
kas tiesas baidās
tikpat paniski kā dzīves?
Kur derīgi šie prātotāji,
kam miris vērtīgāks par dzīvu
un tukši vārdi, skaisti sarindoti,
ir goda vietā,
ja tie jaunā kārtībā?
Kam derīgi šie dzīves noliedzēji,
kas jauna nāves veida alkst
un savu šaubu karogu
tik augstu nes?
Kur derīgs tas, kam klusē
Saprāts, Sirds un Gars?
Kam derīgi tie klaigātāji,
kas neko nenesot no pagātnes
kā aklu vārnu bari
plosa dzīves pamatus?
Un kam ir derīgi
tie dīkā miera saucēji
un gludo domu laidēji,
kas nejūt dzīves gaitu,
Jauna Rīta krāsu?
Kam derīgs sargs, kas nedzird
palu straujo kāpumu?
Kam derīgs sapuvušais
žogs un aizsprosts
plūdu priekšvakarā?
Kam derīgs labvēlis,
kas savu noliedzēju baro
un savu slepkavu
pie galda sēdina?
Kam derīgs tas,
ko Saprāts veselais
jau sen ir atstājis?
Kam jāklausās to žēlabās,
kas sevi sien pie kauna staba?
Kam derīgi tie vadoņi,
kas paši sevi pārdod izsolē?
Kam derīgs sapuvušais pūlis,
kas dzīves tiesas baidoties
sen pārsolītus vadoņus
sev tiesas dienā priekšā liek?
Tik aizmēšanai mēslainē
un atvadām bez nožēlas

***

Kas notiek tur, kur Sirdsapziņa klusē

Kas notiek tur,
kur Sirdsapziņa klusē?
Kas notiek tur,
kur tā ir Tava līgava atstumtā?
Tur zaglis zagli godā ceļ
un dienas peļņu
prieka meitas sadala ar policistu.
Jo tur, kur Sirdsapziņa klusē,
tur savu balsi katrs atdot steidz
par pieri zemāko un pilnu vēderu,
par meli lielāko,
par to,
kurš visus pārspēs solījumu treknumā.
Jo tur,
kur Sirdsapziņa klusē,
pa zobiem nedod nelietim
un zaglim nesodītam staigāt ļauj,
tur skaļā balsī nesauc zagli turēt,
lai nesatrauktu dāmu estētiskās jūtas
un netraucētu zagļu svētās tiesības
tā brīvi izpaust savu personību.
Tur meičas sacenšas par vārdu rupju
un bērnus māca troksni godināt.
Tajā zemē,
kur Sirdsapziņa klusē,
tur jābūt ļoti pieklājīgam,
tur baušļi jāgodā.
Tur tikai jāsmaida un jārunā par dieviņu.
Tur nedrīkst lietas īstos vārdos saukt.
Jo tā, lūk, pasaulē
it visur tagad darot
un neesot labi
citiem mieru traucēt
ar savām skaļām klaigām.
Latvieši ir tiešām labi audzināti.
Te zagļi likumīgi dzīvot var
un netiklība neslēpties.
Te Sirdsapziņa brīva
var savos ceļos doties.
Te Sirdsapziņa –
bārenīte piesmietā.
Te senā, baltā zemē.
Te tagad, Latvijā.

***

Jums pasaule ēnu pilna

Jūs pasauli redzat ēnu pilnu.
Aiz katra koka jums vilks,
aiz katra smaida jums jēriņš,
aiz katra spīguļa zelts.
Jums pasaule bēdu bedre
vai putojošs alus kauss.
Jums liekas, ka viss ir ļauts.
Jums šķietas, ka varat daudz,
ka protat un paši zinat,
ka noslēpums katrs nu minēts.
Jums rādās, ka brīvībā dejat,
bet esat tik aitu bars.
Jums plašākais aploks ir labāks
un jaunākie vārti baisi.
Jums pilnākās siles ir lepnums
un pagultēs naudas maisi.
Jums dāsnākā roka ir labdars,
kaut paši esat tik šņukurs
uz devēja dzīru galda.
Jums skaidrākais vārds ir olis,
ko valstīt pēc patikas var.
Jums pasaule ēnu pilna,
jums acis ir jāatdar.

***

Tev jāmostas Latvija mana

Tik maldi un māņi
tik spīganas dej
tik jodi un sumpurņi smej
tik slavē un zeltu kaisa
tik mīkstu gultu taisa
un saldi sapņot liek
Tik migla un kvēpi
tik Saules nava
tik brīva gaisa malka
un soļa kur spert
Tik vīzijas rāda
un sola, sola …
tik lēni un smagi
tie ceļas no miega
Tik tāli un auksti
tie zilie sniegi
Tik biezi un smagi
tie tumšie miegi
no kuriem Tev jāmostas
Latvija mana

***

Vecos traukos nevar

Vecos traukos nevar jaunu vīnu liet.
Vecos taukos nevar jaunā dzīvē iet.
Jauniem pulkiem jaunās dziesmās iet.
Jauniem Vējiem jaunas buras plest.
Nāc no pūļa laukā,
Saucies Savā Vārdā,
Uzvelc baltas drānas,
Brīvi ieelpo.
Antiņš savā kalnā Saulcerīti modina.
Nevar vecā pilī Saules meitu vest.

***

Nekas jau nevar piedzimt

Nekas jau nevar piedzimt,
ja diviem prātā tik ņemt.
Neko jau nevar uzcelt,
ja mūrnieks uz celtni
pēc ķieģeļa nāk,
un liesa ir vira,
kad pavārs sev
gardāko kumosu iecer.
Nekas jau tur nevar būt,
kur meklē, kam atdot
vakarus tukšus un stāstus
par salkumu savu
palagos bārsta.
Kas tur var augt,
ja zemei par spīti
ābeli stāda.
Kas tur var būt,
ja naglu līku
puvušā dēlī dzen …

***

Ir katram pašam

Ir katram pašam savā peļķē jāiekāpj
vai kārtība jātura mājās.
Ir katram savā laukā
vaga jādzen
vai jāubago svešās baznīcās.
Ir vistām priekšā
zelta galdauts jāklāj
vai vepris
no puķu dobes jāizdzen.

***

Aizvien vēl Saules ir par maz

Aizvien vēl Saules ir par maz.
Aizvien vēl tikai Ausmas stari.
Aizvien vēl tikai
sējums dīgst,
aizvien vēl lietus
jūrās krājas
un dzirnavas aizvien
vēl tikai Vēju tver.
Aizvien vēl tikai briest
un šurpu turpu
domātāji staigā.
Aizvien vēl Vētras nav
un Zibens savas dusmas valda.
Aizvien vēl dzīvības par maz.
Vēl darba, kustības,
vēl krāsu, mirdzuma,
aizvien vēl Saules
ir par maz.

***

Kaut kas jauns

Ja Tavā pasaulē
būs kaut kas jauns,
tad tikai tāpēc,
ka pāri sev
Tu atkal būsi cēlies.

***

Tas jaunais dzims

Tas jaunais un mirdzošais,
tas dzims, ja Debesis sūtīs To.
Tas augs un zaļos,
ja ieaugs zemē melnā līdz ceļiem.
Tas visām lejām pāri celsies
tad Saulessveces mierā,
kad jauns un mirdzošs
Tu dzimsi līdz.

***

Tā tauta ir

Tā tauta ir,
kas stāv kā egļu vēris
un vētrā savu dziesmu ceļ.
Tā tauta ir,
kas stāv ar saviem Dieviem,
kas stāda Ozolus
un savai maizei vagu dzen.
Tā tauta ir,
kas ieiet vēsturē
vai pastalās vai basām kājām,
bet bērza tāšu baltumā
kāpj svešiem neredzamā Kalnā,
kāpj Pilī Liesmotā un aiziet Klusumā.
Tā tauta ir,
kas savu balsi ceļ par savu daļu,
kam sava zeme Sidrabota
un Zelta Saule savas mājas čukurā.
Kam Tēvs ver Līgas vārtus šūpulī
un pati Zeme – Māmuliņa
svētāka par paša dzīvību,
tā Tauta ir.

***

Tā tauta pastāvēs

Kam katram akmenim savs vārds
un līdz ar katru smilgu viena valoda,
tā tauta ir,
kam viņas valoda
kā Mātes šūpuļdziesma
kā deja krāsaina,
kā kāpums balts,
kā karogs visu kopā turošs,
kā Saules Bērnu likums nemaināms,
tā tauta ir,
tā pastāvēs,
tā savu zemi piepildīs,
tā klusumā pret rieta jūru stās
un Rīta Saulei gavilēs.
Tā Tauta būs.
Tā pastāvēs.

***

Čūsku bērni

Čūsku bērni no olām
dzimst brīvi, gudri
un tūlīt gatavi dzelt.
Čūsku bērni savu cilti
pieņem kā indi,
pret kuru pretindes nav.
Čūsku bērni savu cilti
sev zināmā
kalnā ved.

***

Rainis

Rainis?
Jā, un kāpēc ne!
Nav Rainis spīgulīts
ziemassvētku eglītē
plīstošs vai bīstams –
no bērniem sargājams,
ar rokām neskarams.
Nesēž Rainis uz mākonīša
un Čaks un Blaumanis
arī nē.
Ir lietas
kā vagas brūnas,
par kurām Blaumaniski jāspriež
un Čakiski
par Sirdi Rīgā jādzied.
Ir Rainiski
uz augšu celties jāgrib.
Jā, tad kāpēc gan ne
Rainis?

***

Raiņa Saules jums ir bail

Nu likuši Raini
Saulītei priekšā.
Ne dziesmu, ne staru,
ne varoni nedrīkst.
Ne apkārt, ne i pār plecu,
ne i ne tādas skaņas.
Jau dziedājis Rainis,
jau Saulītei tuvu
pieiet nedrīkst.
Ne Raiņa vairāties,
bet Gaismas jūs un Saules.
Viņš izlauzās,
Viņš tāles sasniedza.
Jūs nīkstat patrepē
pie prusakiem un blaktīm,
pie kungu mestiem kauliem.
Pie sīkiem ķīviņiem
ap savu senču kapiem.
Jums māksla –
pagalmiņš,
kur īpatnēji notriepties.
Jūs nīkstat krogus puskrēslā,
ap savām himērām
un piedzērušo mūzu murgiem.
Jūs Augstu Tāli nīstat
un lauku,
kurā Rainis sēj.
Jūs Raiņa vārdu piesaucat,
bet Raiņa Saules
jums ir bail.

***

Dzīvi Rainim jāatrāda

Ir jāņem savas dienas, grāmatas
un dzīvi Rainim jāatrāda.
Rainim jāpasēž pie kājām,
pie viņa priedēm jāpieved ir kuģis.
Pie priedes jāpieglauž ir vaigs
ir jāpiesit ar dūri
lai mostas vecā brāļa Sirds!
Ir vizbulītes jānes Aspazijai,
ir viņas lapiņas un matu sprogas jāceļ.
Ir tā, kā toreiz mākoņos
un Saulē jāskatās.
Ir jāatnāk pie Raiņa,
ir Rainim sava dzeja
jānoliek pie kājām.
Ir sevi jāatrāda
un Viņa Priedes zīme
jāstāda pie savām mājām.
Ir kādam dēlam Rainis vārdā jāliek.
Ir Rainim jādzīvo
un jādzimst Aspazijām.
Ir jābūt tiem,
kam grāmatas un sevi
likt pie kājām.

***

Pirmajās rindās lai labākie stājas

Pirmajās rindās lai labākie stājas.
Pirmie lai cietākie iet.
Pirmie lai asākie zobi.
Pirmie lai tur un pretspēku maļ.
Par savu zemi
pirmajās rindās stāties ir gods.
Par savu namu pirmajās rindās,
kur smagākos šķēpus ceļ
un dziļākās brūces šķeļ.
Jaunie, kas pirmo reizi
te vaigā svešos redz,
lai tālāk stājas un labi lūko,
kā viņi cīnās un tūlīt mācās
un tajā vietā stājas,
kur muguru negriež nekad,
mugurā necērt nekad,
savu zobenu cienot,
bēgošam nesit nekad.
Un, ja tikai viena rinda būs,
un, ja pirmā rinda tikai jaunie būs,
lai stāvus un Debesīs iet!
Tā tas būs nolikts būt.
Šim pulkam te būs
nolikts palikt
un Ozolam būt!

***

Tev jābūt trešajam spēkam

Tev jābūt trešajam spēkam
kad sliktais ar ļauno cīnās.
Tev jābūt Gaismas spēkam,
kad tumsa tumsā veļas.
Kad tumsa tumsu ēd,
kad apkārt Tev tumsā
krāsmatas dēd,
Tev jābūt tam spēkam,
kas augšup ceļas
un jaunas ābeles sēj.
Tev jābūt tai varai,
kas ļauno no sliktā
atdala nost.
Tev jābūt tai ziņai,
kas ēnu ar Gaismu
vienībā tur.
Tev jābūt tur,
kur ābeles stāda
un Zemi līdzsvarā tur.

***

Uz jaunu dienu

Uz jaunu dienu,
Uz jaunu tāli
Es ceļos ar katru kalnu gāli.
Uz jaunu Sauli
Es skandinu savu ragu.
Uz jaunu dziesmu
Es skaņoju savu kokli.
Uz jaunu Zemi
Es pulcinu savu pulku.
Uz jaunu Vēju
Es ceļu jaunus kuģus.
Es nolieku Tavu Dievu –
Bez zelta un varas
Es nāku pie savas Gaismas.
Man pilnība neprasa
Tavu pīšļu un zemošanos.
Tā nezina Salu
pret Klinti mainīt.
Tā dāvā tik Tāli,
cik varu sniegt.
Tā dāvā to gāli,
aiz kuras tik vienīgi
Saule aust.

***

Par Sauli naktī domājot

Par Sauli naktī domājot,
es jaunus rakstus aužu.
No klusuma es ņemu pavedienus
un siltās krāsās lieku.
Es ņemu Gaišas Zīmes
un čukstus skaitu nītis.
Es naktī Jaunu Jostu aužu
un Zvaigžņu Vārdus atceros.
Es senas Zīmes ņemu,
Siltās Plaukstās lieku
un skatos tādā brīnumā,
kā čukstos Jauna Saule plaukst.

***

Šurp jauna dzīvība augšup laužas

Šurp jauna dzīvība
augšup laužas,
pēc Saules un krāsām tver
pēc jaunām skaņām
un Vēja brāzmām.
Jauns pavasars
šurpu nāk.
Jauns zaļš un dzīvības pilns
pie darba tiecas,
pie sava ceļa,
pie Pasaules savas.
Jauns Pūķis,
Zeltspārniem, balts
un zvīļoti mēļš.
Jauns Saules stars
šurp ceļu auž.
Jauns Pūķis
ar Sauli nāk.
Šurp jauna Dzīvība
augšup laužas.

***

Skaistākais vienmēr ir priekšā

Visskaistākais vienmēr ir priekšā,
vislabākais vienmēr ir blakus
un patiesākais
ir Zobena smailē.
Vismazākais Tu esi zem zvaigznēm
un vistuvāk sev,
kad sapņo.
Visgaišākais vaigs Tev miegā,
visstiprākais cietoksnis Sirdī
un
skaistākais vienmēr ir priekšā.

***

Ko padarīt man spēj

Ko padarīt man spēj
ar cirvi, uguni
un kara vāli?
Var tikai atņemt
manu augumu.
Bet Dvēseli un Garu,
to neatņemt ar karu.
To neatņemt,
ja neatdodu
pats ar savu varu.

***

Es esmu ideālists

Es esmu ideālists.
Es katram roku sniegšu,
Es katrā Sirdī Ziedu sameklēšu.
Es katram Zirgam būšu Vējš
un katrai virai Sāls.
Es katru Vēju sagaidīšu,
Es būšu Tavām burām masts.
Es brīvi ļaušos atkal kādā vilties
un tikpat daudziem
par sevi pasmieties
un sevi lētticīgu saukt.
Es ļaušos,
bet katram tikai vienu reizi
man ceļā stāt vai maldināt.
Es ļaušos,
Es ideālists esmu.

***

Ir kāda vieta Debesīs

Ir kāda vieta Debesīs,
kur tiekas visi Dzejnieki.
Ir viņiem sava telpa,
kurp lido pegazi
un mūzas dzīvo
katrai krāsai savas.
Ir tāda vieta,
kurā visi tiekas.
Skits, persietis,
stalts dravīds, grieķis sirms
un latvietis.
Kāds spānis, anglis,
itālis.
Tur tiekas visi Dziesminieki.
Sirdsaicinātie dodas slepus.
No turienes nes Vārsmas savas,
no turienes nāk apgaroti.
Tur sarunās
viens otram māca Mūžību.
Tur Sirdis norūdās,
tur pirmo reizi Īstenību
redzēt var.
No turienes nes
Saules atslēgas.
No turienes nes Spēku,
Daili, Dzīvību.

***

Kam tagad kārta

Kam tagad kārta –
Tava vai mana
augšā mastā kāpt?
Kam tagad kārta Vētru sargāt,
tālumā Salu meklēt?
Kam tagad kārta
kurtuvē līst un sodrējus grābt?
Kam tagad kārta
tauvas un blokus stiept,
buras vaļā siet?
Kam tagad kārta
Likteņa lemto ziņu vest?
Kam tagad kārta
bagātam taisnību teikt,
roklaižam durvis rādīt,
valdošo tiesā saukt?

***

Kas gribēs svecei par Spoguli kļūt

Kas gribēs svecei par Spoguli kļūt,
kad visi spīdēt gribēs?
Kas gribēs būt Zeme,
kad Debesis snieg?
Kas gribēs būt sniegs
vējā un Saules staros?
Kurš būs tik liels,
lai šodien nebūtu pirmais?
Kurš būs tik dzīvs,
lai citu dzīvībā vestu?
Kurš būs tik īsts,
lai darītu īstu
Sniegu Vējā un Saules
staros
rudenī lietu,
kad Debesis raud?
Kurš būs tas,
kas staru
tālāk nes?

***

Tu nemirsi vairs

Tu nemirsi vairs,
kad savai dzīvei
zināsi cenu.
Tu nemirsi tad,
ja gribēsi dzīvot
un nebaidīsies
uz savu mērķi iet
par to cenu,
ko mērķis prasa.
Kad Tava Upe
ieplūdīs deltā
un tomēr
uz Jūru straume būs.
Tu nemirsti tad,
kad Tev mērķis ir
Vēja Ceļš.
Tu nemirsti, ja
Tavs mērķis
Tev Bezgalība
te Ceļā ir.

***

Tikai tas

Tikai tas var
brīvi Dziesmu dziedāt
kam nekā vairs nava
Tikai tas var
Brīvi sargāt
kam nekā nav sava
Tikai tas var
Tevi Mīlēt
kam tāpat tās ir bez gala
Tikai tas kam
nav nekā
var visu Tāli iemantot.

***

Tautas spēks un vājums

Ir katram pašam
viņa mēle
zobens abpusgriezīgs.
Ir katrā pašā
viņa spēks un vājums.
Ir katrā spēkā
viņa paša vājums
un gribas raidīts lielums.
Ir katrā tautā
viņas aicinājums
un viņas posta sludinājums.
Katrā tautas kustībā
tās miers un sājums
un sevīm līdzi gājums,
bet reizēm tas,
kas vakar bija spēks,
ir šodien viņas vājums
un pašas drānās
tērpies ienaidnieks.
Bet tas, kas vakar likās
kapa zvans,
šodien ir jauns modinājums.

***

Es pagriežos pret Austrumiem

Kad gribas kaukt kā Mēnesim,
kad gribas savam Vilku baram atbildēt,
kad vajag paslēpties aiz Mākoņiem,
kad nevar zaļā eglē ziedēt,
kad nevar iekāpt čiekurā,
kad pietrūkst gaisa bļāvienam,
kad jādzied kurlo teātrim,
kad tikai noskatīties var,
kā samilzt nodevēja naudas maks,
es pagriežos pret austrumiem.
Es pagriežos un Tavu vārdu
no lūpām neizlaižu.

Avots:
http://www.philos.lv/Stelps_dz401.html#470

Informācijas aģentūra
/12.02.2016/

Posted in DZEJA, Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | Komentēt

Antikultūra – civilizācijas slimība

00593_antikultura-bolezn-civilizacii-4

Antikultūra ir plaši izplatījusies pēdējo 80 – 100 gadu laikā. Sākumā tā inficēja Rietrumvalstis, bet pēc 1991.gada notikumiem antikultūra aktīvi un intensīvi tiek ieviesta arī pēcpadomju telpā [arī Latvijā, kurā liela daļa kultūras jomas pārstāvju ir antikultūras darboņi].

Antikultūras pazīmes

1) Nepārtraukta pievēršanās nāves tēmai; nekrofilija. Tās ir neskaitāmās šausmu un katastrofu filmas, trilleri, bojeviki utt., kā arī attiecīgi literāri darbi. Tā ir arī informatīvā nekrofilija masu saziņas līdzekļos.

2) Amorālā propaganda visās tās izpausmēs: absurda teātris (absurda drāma), absurdisma filozofija, psihodēliskā filozofija, narkotiskā antikultūra, noziedznieka tēla romantizācija (kad noziedznieki – antivaroņi tiek parādīti kā varoņi), pārmērīga uzmanības pievēršana seksuālas dabas novirzēm (sadismam, mazohismam, homoseksuālismam), tieksme parādīt psihopataloģiskus un slimus cilvēka psihes stāvokļus.

3) Kultūras nihilizācija, atteikšanās no kultūras vispār vai mēģinājumi to “mūsdienīgot”, izkropļojot un padarot par antikultūru, līdzsvara izjaukšana starp tradīciju un novatorismu par labu pēdējam, novatorisms novatorisma pēc, cenšoties ar savu novatorismu atstāt pēc iespējas spēcīgāku iespaidu, šokēt.

4) Karojošais iracionālisms: sākot no postmoderniskas ķēmošanās un beidzot ar misticisma slavinājumiem.

Kultūras darbinieki tiek pārvērsti par antikultūras darboņiem

Diemžēl daudzi kultūras darbinieki arvien vairāk pārvēršas par antikultūras darbiniekiem.

Pirmkārt, tā vietā, lai “vislabākās jūtas” “ar liriku modinātu” (Aleksandrs Puškins) un “sētu saprātīgo, labo, mūžīgo” (Nikolajs Ņekrasovs), viņi iesaistās pret kultūru un cilvēkiem noziedzīgos nodarījumos: veido attēlus un scēnas, kuras demonstrē vardarbību, slepkavības, noziedzīgas darbības, rupjību, cinismu, visādas ākstības un stulbumu.

Otrkārt, jaukais un skaistais mūsdienu “kultūras” darboņiem nav modē: jo kroplāks un ārprātīgāks ir attēlojums, jo tas skaitās labāk.

Treškārt, patiesība, taisnība un realitāte netiek veicinātas. Cilvēkiem mēģina iegalvot, ka ilūziju pasaule, ireālā pasaule ir daudz interesantāka par realitāti. Tiek apsveikta minhaunizācija, kastaņedizācija, visu veidu (gan fiziska, gan garīga) apstulbināšanās. Tas ir kā gandrīz tiešs aicinājums sajukt prātā un aiziet no reālās pasaules līdz pat narkotiskajiem murgiem. Īsāk sakot, labais, skaistais, patiesais – fundamentālas cilvēciskās vērtības antikultūras darboņus gandrīz nemaz neinteresē, bet, ja arī interesē, tad tikai kā dekorās pašu nenormālībām.

Antikultūra ir pārmērīga noteiktu kultūras ēnu pušu attīstība. Antikultūra ir ļaundabīgs audzējs kultūras ķermenī. Antikultūras bīstamība ir ne tikai tās ietekmē uz cilvēku apziņu un uzvedību, bet arī apstāklī, ka antikultūra maskējas un uzdod sevi par kultūru. Cilvēki bieži vien tiek apmānīti, kad uzķeras uz antikultūras āķiem, pieņemot antikultūras kroplības par kultūras sasniegumiem. Antikultūra ir smaga mūsdienu sabiedrības slimība. Antikultūra iznīcina kultūru. Antikultūra inīcina cilvēkā cilvēcisko. Antikultūra iznīcina cilvēku kā tādu.

Ir uzskats, ka kultūra ir pilnīgi viss, ko ir radījusi cilvēce, tai skaitā tas, kas ir nesavietojams ar normālu cilvēcību (tā, piemēram, uzskata krievu filozofs Vladimirs Solovjovs, 1853-1900). Tam nevar piekrist.

“Kultūra ir uzkrāto vērtību sabiezējums” (Georgijs Fedotovs, 1886-1951).  “Kultūra ir vide, kura audzē un baro cilvēka personību” (Pāvels Florenskis, 1882-1937). Savukārt Ļevs Tolstojs (1828 – 1910) par kultūru izteicās šādi: “…mums ir tiesības par zinātni un mākslu saukt tādas darbības, kuru mērķis ir dot labumu visai sabiedrībai un cilvēcei un kuras to arī dod. Tāpēc, lai kā arī sevi nesauktu tie, kuri izdomā kriminālo, valsts un starptautisko tiesību teorijas, tie, kuri izdomā jaunus lielgabalus un sprāgstvielas un tie, kuri sacer piedauzīgas operas un operetes, mums nav tiesību viņu darbošanos saukt par zinātni un mākslu, tāpēc, ka to darbība nav vērsta uz sabiedrības un cilvēces labumu, bet gan tieši pretēji, tā nāk par ļaunu cilvēkiem.”

Pie kultūras ir pieskaitāms tikai tas, kas kalpo dzīvības saglabāšanai, attīstībai un progresam. Jeb kultūra ir zināšanu un prasmju apkopojums, kuras ir vērstas uz cilvēka pašsaglabāšanos, atražošanos un pilnveidošanos un daļēji izpaužas dzīves normās (paražās, tradīcijās, kanonos, valodas standartos, izglītībā utt.), bet daļēji materiālās un garīgās kultūras priekšmetos. Viss, kas iziet ārpus šīm zināšanām un prasmēm, viss, kas grauj cilvēku un traucē viņa pilnveidošanos, tam visam nav nekāds sakars ar kultūru.

Nenormālā propaganda mūsdienu sabiedrībā

Mūsdienu sabiedrība, tās atmosfēra kopumā ir inficēta ar nenormālības baciļiem (amorālo, noziedzīgo, pataloģisko). Televīzija un kino ir pārpludināta ar vardarbības scēnām, slepkavībām, visādām šausmām, monstriem, katastrofu un cilvēku bojāejas kadriem. Noziedznieki un slepkavas tiek pozicionēti kā varoņi.

Filozofe Jeļena Zolotuhina – Aboļina (1953) šo antikultūras fenomentu nosauca par “ļauno spēku estētizāciju”. Viņa raksta: “Nebeidzamie asiņainie seriāli, katastrofu filmas, šausmu seriāli par manjakiem un vampīriem ir pārpludinājuši TV ekrānus. Kino sacenšas ar dzīvi: kura ir drausmīgāka, TV-kino ekrānu dzīve vai reālā? Garkājainas skaistules ar šņorēm žņaudz savus boifrendus, bet pasaku rūķīši mauc ādu no dzīvajiem. Un cilvēki kaut kā pie tā pierod. Cilvēki pierod pie ļaunuma, kurš ir pasniegts krāšņā iesaiņojumā un uz skaistu peizāžu fona. Ļaunums kļūst par mājas parādību līdzīgi kā par mājas parādību ir kļuvuši rotveilers, bet no tā ļaunums nepārstāj būt par ļaunumu līdzīgi kā rotveileru šķirnes suņi nepārstāj būt par plēsējiem, kuri jebkuru mirkli var pārgrauzt rīkli pat savam saimniekam. Jaunietim, kurš tūkstošiem reižu uz ekrāna ir redzējis slepkavības (sadistiski nofilmētas pa visu ekrānu) ir daudzkārt vienkāršāk paņemt rokās automātu un sākt iet slepkavot. Viņa sirds ir pārklājusies ar nocietinājuma kārtu un kļuvusi mežonīga. Un no šīs mežonības viņš pārstāj saprast, ka reālajam cilvēkam nav rezervē piecas dzīvības kā personāžiem no datorspēlēm, un ka ar reāliem cilvēkiem nedrīkst apieties kā ar uz ekrāna dancojošajiem mērķiem. Ļaunuma estētizācija ir milzīgs mūslaiku posts.

Vienā gan nevar piekrist, ka it kā “kino sacenšas ar dzīvi, kura ir drausmīgāka”. Kino nesacenšas ar dzīvi drausmīguma ziņā, bet gan stipri kropļo to. Tās ir divas dažādas lietas: atsevišķi dzīves fakti, kuri tiešām var būt šausmīgi, un dzīve kopumā. Dzīve kopumā ir skaista un apbrīnojama! Ja mūsdienu kino patiešām mēģinātu sacensties ar dzīvi visā tās daudzveidībā, tad šausmīgais tajā aizņemtu pietiekami maz vietas.

Jaunā paaudze tiek audzināta ar piemēriem

Neskaitāmās scēnas ar noziedzīgas un amorālas uzvedības parādīšanu tikai audzina noziedzniekus un palielina noziedzību. Nav taisnība tiem kino-TV darboņiem un rakstnieķeļiem, kuri attaisno savu destruktīvo darbību kriminālās sfēras atainošanā ar to, ka tā arī ir dzīves sastāvdaļa. Tā tas nav. Šādi darboņi apmelo dzīvi, cilvēkus un cilvēci. Lielākā daļa cilvēku dzīvo normālu dzīvi un noziedzībā ir iesaistīta tikai maza cilvēku daļa. Noziedznieki, līdzīgi kā slimības izraisoši mikrobi spēj tikai parazitēt uz
veselas sabiedrības ķermeņa [mirst sabiedrība, mirst noziedznieki, ja vien neatrod citu sabiedrību, uz kuru parazitēt un kuru nobeigt]. Ne ar to dzīvo sabiedrība. Noziedzība atrodas dzīves perifērijā, tā ir margināla dzīve. Tāpēc uz ekrāniem noziedzībai ir jābūt parādītai attiecīgā daudzumā – nevis kā tagad 50 – 70% no ētera, bet gan 5 – 10%.

Tā ir sen zināma pedagoģiska patiesība, ka jaunā paaudze visvairāk tiek audzināta ar piemēriem. Ja jaunie cilvēki redz draņķīgus piemērus, tad neviļus viņi tiek inficēti ar šo piemēru enerģiju. Tas pats efekts darbojas arī otrādi (labi piemēri dod labu enerģiju). Lūk, ko šai ziņā rakstīja Seneka gandrīz divus tūkstošus gadus atpakaļ: “Ja gribi tikt vaļā no netikumiem, tad izvairies no sliktiem piemēriem. Vairies no skopuļa, no izvirtuļa, no cietsirdīgā, no viltīgā, no visa, kas tev var kaitēt, lai arī cik tuvu tie neatrastos, kaut vai tevī pašā. Aizej no viņiem prom un sāc dzīvot ar Katoniem, Leliju, Tuberonu vai arī, ja tev tuvāki ir grieķi, tad ar Sokrātu, Zenonu. (…) Viņi tev iedos gan dievišķās, gan cilvēciskās zināšanas, viņi tev pavēlēs būt radošam un iemācīs ne tikai gudri runāt klausītājiem par prieku, bet arī norūdīt dvēseli un būt izturīgam pret grūtībām” (Seneka. Vēstules Lucīlijam par ētiku.)

Līdzīgi Senekam uzskatīja arī kaujās tā arī nekad neuzveiktais krievu karavadonis Aleksandrs Suvorovs (1730-1800): “Ņem sev par paraugu varoni, novēro viņu, ej viņa pēdās, panāc viņu un, ja pārspēsi to, tad slava tev!”

Ļevs Balašovs, fragments no grāmatas “Dzīves negatīvisms: antikultūra un antifilozofija”
/2014/

Avoti:
http://www.kramola.info/blogs/metody-genocida/antikultura-bolezn-civilizacii
http://whatisgood.ru/wp-content/uploads/2015/11/%D0%91%D0%B0%D0%BB%D0%B0%D1%88%D0%BE%D0%B2%D0%B0-%D0%9B.%D0%95.-%E2%80%9C%D0%9D%D0%B5%D0%B3%D0%B0%D1%82%D0%B8%D0%B2-%D0%B6%D0%B8%D0%B7%D0%BD%D0%B8-%D0%B0%D0%BD%D1%82%D0%B8%D0%BA%D1%83%D0%BB%D1%8C%D1%82%D1%83%D1%80%D0%B0-%D0%B8-%D0%B0%D0%BD%D1%82%D0%B8%D1%84%D0%B8%D0%BB%D0%BE%D1%81%D0%BE%D1%84%D0%B8%D1%8F%E2%80%9D.doc

Informācijas aģentūra
/04.02.2016/

Posted in Kat.: Kultūra, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Josifa Staļina dzeja

00592_Soselo1895.gadā Tiflisas (Tbilisi) dienas avīzē “Ibērija”, kuras redaktors bija slavenais gruzīnu dzejnieks kņazs Iļja Čavčavadze (1837-1907), tika publicēta septiņpadsmitgadīgā Soselo dzeja. Kopā 5 dzejoļi, 1896.gadā vēl viens. 1901., 1907. un 1916. gadā iznākušajos gruzīnu literatūras labāko darbu apkopojumos starp gruzīnu tautas klasiķu darbiem tika iekļauti arī Soselo dzejoļi “Rīts” un “Rafaelam Eristavi”. Uz 1916.gadu pats Soselo (Josifs Džugašvilli (1878 – 1953)) bija gandrīz četrdesmitgadnieks, maz kam zināms dissidents, marginālas un vajātas partijas biedrs, kurš atradās izsūtījumā un kura nākotnes perspektīvas nebij diez ko rožainas. Bet drīzumā viss mainījās un Josifs, nu jau Staļins, kļuva par varenas valsts vadītāju.

Ceļš uz varas augstumiem nebija viegls un tas bija iespējams dēļ talantiem un ideāliem, kuri izpaudās jau septiņpadsmitgadīgā jaunekļa dzejā. Pat vairāk – Padomju valsts netiktu izveidota, ja tai nebūtu tik dedzīgi un talantīgi vadītāji kā Vladimirs Ļeņins un Josifs Staļins.

Staļins reiz teica: “Pēc manas nāves uz mana kapa tiks izgāzts daudz  atkritumu,  bet vestures vējš tos izklīdinās.”  Tā arī notiek. 1956. gadā viens no lielākajiem staļinlaiku bendēm Ņikita Hruščovs, kurš organizēja represijas Ukrainā un Maskavā, uzstājoties Komunistiskās partijas XX kongresā “atmaskoja vadoņa kultu”, primitīvi uzveļot vainu Staļinam par pilnīgi visām laikmeta nebūšanām un problēmām (tai skaitā par visām represijām, pret kuru sākšanu pats Staļins sākotnēji iebilda, pats riskējot tapt represēts, un kuru laikā pats Staļins varēja kļūt par “staļina represiju” upuri). Līdz ar Hruščova nodevību sākās komunistiskās kustības noriets visā pasaulē, kas beidzās ar PSRS sabrukumu un sociālistiskās idejas diskreditāciju, kas ver durvis galēji nežēlīgas sabiedriskās iekārtas atjaunošanai (jaunajiem viduslaikiem, jaunai vergturu iekārtai).

Tomēr vēstures vējš ceļas. Staļina veikums un viņa vadībā radītais mantojums ir pārāk milzīgs, lai to varētu aizmirst. Un, neskatoties uz ļoti plaši un intensīvi tiražēto Staļina un staļinlaiku apmelošanu, izkropļošanu, izņirgšanu, labā un sasniegtā noklusēšanu, safabricētie antistaļiniskie mīti sāk gaist.

***

Viņš gāja no mājas uz māju

Viņš gāja no mājas uz māju,
Klauvēja durvīm svešām,
Ar vecu ozola panduri*
Ar savām naivajām dziesmām.

Bet dziesmās viņa, bet dziesmās
Skanēja gudrība liela,
Saules mirdzumam līdzīgs sapnis,      
Ideja tīra un cēla.                              

Par akmeni kļuvušām sirdīm
Atkal pukstēt viņš lika,          
Daudzu tumsā dusošais prāts
Pamodināts tika.

Nebij gatavi cilvēki mazi
Debesu patiesībai,
Bailēs pildīja indes trauku,
Nolēma iznīcībai.

Un teica: “Tu, nolādētais,
Iztukšo kausu sausu.
Dziesma tava mums sveša!
Taisnība tava mums lieka!”

* panduri – gruzīnu nacionālais mūzikas instruments (līdzīgs mandolīnai, ar trim stīgām)

***

Rīts

Rozes pumpurs atvērās
Vijolītei pieglaudās        
Vēja pūsmas modināta
Maijpuķīte augšup cēlās

Cīrulis dzied debesīs,
Lidojot virs mākoņiem,
Daiļskanīga lakstīgala
Bērniem dzied no krūmājiem:

“Ziedi, mana Tēvzeme!
Lai miers valda dzimtā malā
Mācoties, jūs, mani draugi,
Turiet viņu labā slavā.”

***

Mēnesim

Kā ierasts bez mitas peldi
Pār zemi, mākoņu slēpto,                          
Sudrabaini spīdi
Tumsas miglu klīdini biezo.                  

Uz zemi, kura dus saldi,     
Vērs maigu smaidu,
Šūpuļdziesmu Kazbekam** dziedi
Kā ledi tiecas uz augšu.

Zini, katrs, kurš kādreiz
Tika apspiests un pazemots,
Vēl izlīdzināsies ar tevi
Savu cerību spārnots.

Zaigojot debesīs tumšās,                             
Tu rotaļīgi staro,                           
Un vienmērīgu gaismu  
Man Tēvzemi apgaismo.

Es tev atsegšu savas krūtis,
Rokas pretī stiepšu,
Un atkal trīsošu sirdi
Redzēšu mēnesi gaišu.

** Kazbeks – kalns Kaukāzā

***

Tautas dzejniekam***

Kad Tevi, dzejniek, saviļņoja
Cilvēku liktens grūts,
Daudz sāpju no tā brīža
Tev redzēt bija lemts.

Kad Tu satraukts jūsmoji
Par savu dižo valsti,
Skanēja Tavas dziesmas
Kā no debesīm – skaisti.

Kad, Tēvzemes iedvesmots,
Skāri tās sakrālās stīgas,
Viņai veltīji savus sapņus,
Mīlu, viskvēlākās jūtas.

Tāpēc esi mīlas saitēm
Saistīts – ar tautu vienots,
Un katra tautieša sirdī
Tev piemineklis ir uzcelts.

Tēvijas cēlāja darba
Augļiem jānāk būs:
Sēklai nu ir saknes,
Drīz ražu tauta gūs.

Ne velti slavens tapi,
Tev mūžam dzīvot lemts,
Un lai šādus ļaudis
Vēl audzē mana valsts.

*** dzejolis veltīts gruzīnu tautas dzejniekam kņazam Rafaelam Eristavi (1824 – 1901)

***

Kad…

Kad mēness spīdumu savu
Pēkšņi izgaismo zemi
Un tā gaisma tālu
Spēlējas blāvu zilgmi,

Kad virs birzīm debesīs
Dzird lakstīgalu dziesmas    
Un neslēpjoties skan brīvi
Salamuri**** skaņas,

Kad, uz mirkli klustot,
Sāk čalot kalnu avots,
Un, maigi vējam pūšot,
Nakts mežs tiek pamodināts,

Kad bēglis, naidnieka vajāts,
Atgriežas dzimtā vietā,
Kad, biezas tumsas mākts,
Nokļūsti gaismā skaistā, –

Tad cerība varenu balsi
Krēslaino miglu kliedē,
Atkal modina sirdi
Nomākto dvēseli priecē.

Pacelt augšup dzejnieka sūtība
Tāpēc sirds tam silta, silta
Es zinu droši, ka šī cerība
Ir bezgala tīra un svēta!

****salamuri – gruzīnu nacionālais pūšamais instruments (līdzīgs stabulei)

***

Vecais Ninika

Kļuvis vecs mūsu draugs Ninika
Likteņa, laika salauzts.
Saļumis varenais augums,
Nu bezspēcīgs mūsu varons.

Bet bija laiks, kad neganti
Ar sirpi labīblaukā,
Viņš pāri gāja brāzmaini –
Cirpa kūļus loku lokā.

Pa dzīvi viņš gāja taisni
Sejā sviedraina dvesma,
Un jaunekļa krūtīs gaiši
Staroja priecīga liesma.   

Tagad kājas neklausa,
Pret vecumu nav ārsta.
Tik guļ večuks nevarīgs
Pasakas bērniem stāsta.

Bet kad no druvas dzird
Brīvā darba dziesmu,
Kā senāk no skaistuma sirds
Iedegas jaunu liesmu.

Tad uz kruķa sparīgi
Paceļas Ninika,
Un uz mirkli priecīgi
Bērniem uzsmaida.

No krievu valodas atdzejoja Ivars Prūsis. Josifa Staļina dzeja krievu un gruzīnu valodās: Сталин И.В. Cочинения. – Т. 17. – Тверь: Научно-издательская компания “Северная корона”, 2004. С. 1–6. (http://grachev62.narod.ru/stalin/t17/t17_001.htm ); http://www.aura.ge/103-sabavshvo/534-ioseb-jughashvili-stalini–leqsebi.html

Dziesma “Lielā patiesība” ar jaunā Staļina dzejas vārdiem:

Informācijas aģentūra
/04.02.2016/

Posted in DZEJA, Kat.: Kultūra, Reģ.: Krievija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Par globālo krīzi un “jauno ekonomiku”

00589_arton9060Pasaulē ir radusies kārtējā sistēmiskā krīze, kas izpaužas politiskās, ekonomiskās un arī sabiedriskās domstarpībās starp valstīm. Izeja no tās – valstu konsolidācija kopēju globālu problēmu risināšanai.

2000.gadā maz kurš ticēja, ka pasaulē sākas sistēmiskā krīze. 2008.gadā daudzi cerēja, ka pasaules ekonomikā ir tikai kārtējā cikliskā krīze, no kuras ar mazākiem vai lielākiem zaudējumiem izdosies izkļūt pēc trim – pieciem gadiem. Šodien maz kurš šaubās, ka pasaulē ir ilgtermiņa sistēmiskā krīze.

Bet kas tad īsti ir “sistēmiskā krīze”? Sistēmas krīze. Ne ekonomiskā, ne finansu, ne politiskā, ne reģionālā krīze, bet gan visas globālās sistēmas savstarpējo attiecību (politisko, ekonomisko, finansu, sabiedrisko) krīze, kura radās pēc PSRS sabrukuma un vienpolārās “pax аmericana” pasaules izveidošanās. Tas ir, pasaules sabiedrības organizatoriskā forma pārstāja atbilst tās attīstības vajadzībām.

Klasiska izeja no šādas situācijas, kas vairākkārtīgi XX gadsimta laikā tika izmēģināta, ir pasaules karš. Patiesībā viss XX gadsimts bija viena un tā paša pasaules kara turpinājums. Divreiz (1914. – 1918. un 1939. – 1945. gadā) tas izvērtās atklātās militārās sadursmēs starp valstu blokiem, kas apvienoja vadošās planētas lielvalstis. Pēdējais etaps (divu superlielvalstu un to kontrolēto sistēmu cīņa) noritēja kā aukstais karš, ko raksturo ekonomiskā, informatīvā un ideoloģiskā cīņa. Aukstais karš noritēja uz perifērijas karu un apvērsumu fona, kur abu pretinieku militārie spēki bija iesaistīti neformāli vai arī nebija iesaistīti vispār. Kodolpotenciālu faktors, kurš darbojas līdz pat šai dienai, padarīja par neiespējamu (ja neņem vērā kļūdu iespējamību) tiešu lielvalstu militāru sadursmi.

Uz 1990-o gadu beigām iespējas pārvarēt krīzi, pārdalot resursus par labu uzvarētājam (vienalga kādā karā “karstājā” vai aukstajā), bija izsmeltas. 2000-o gadu sākumā ASV sāka, bet 2010-ajos gados intensificēja globālās sistēmas, kurā paši ieņēma vienīgā hegemona lomu, iznīcināšanas procesus. “Vadāmā haosa” teorija var izskaidrot visu ko, tikai ne to, kādēļ atzītam vispasaules līderim ir jāsāk iznīcināt pasaules kārtība, kurā viņš ir līderis.

Ja mēs atskatāmies atpakaļ, tad redzam, ka divus “karstos” pasaules karus Vācija sāka, būdama apdalīta ar resursiem. Tas ir, Vācija sāka karus, gribot izmainīt esošo pasaules kārtību sev par labu.

Aukstajā karā ASV un PSRS cīnījās katra par savas sistēmas vispasaules dominēšanu un attiecīgi arī par savu dominēšanu visā pasaulē.

Bet pasaules praksē nav tāda gadījuma, kad kādas sistēmas līdervalsts sāktu apzināti haotizēt (kas pēc būtības nozīmē iznīcināt) savu sistēmu tieši tobrīd, kad tās līderību neviens neapstrīd un kad hegemonam pieejamais resursu daudzums ievērojami pārsniedz tā iespējamo oponentu kopējo resursu daudzumu.

Šodien mums ir darīšana ar situāciju, kad ASV vairs nespēj pa vecam vadīt sistēmu, kuru viņi paši radīja. Un tieši tāpēc ASV ir uzsākusi pašu radītās sistēmas iznīcināšanu, lai atrisinātu pārejas uz jaunu sistēmu (vai esošās sistēmas “pārlādēšanas”) problēmu uz visas pārējās pasaules rēķina.

Tomēr haosu nav iespējams vadīt, pat ja to nosauc par vadāmu haosu. Ja valsts ir iznīcināta, tad ir vienalga, kur tas ir noticis – Somālijā, Lībijā vai Ukrainā. Jebkurā gadījumā pēc valstiskas sistēmas iznīcināšanas mums ir darīšana ar spontānām, nestabilām, nesistēmiskām apvienībām, kuru vadība iznīcināmās sistēmas ietvaros nav iespējama.

Piemēram, [normālas] armijas štābs viegli vada divīziju klasiskas militāras operācijas ietvaros. Bet, ja divīzija ir ielenkta, ar to ir pārtraukti sakari, tā netiek vairs apgādāta un ir pārgājusi uz partizānu kara cīņas taktiku, tad ar armijas štābam pieejamajiem līdzekļiem šo divīziju vadīt vairs nav iespējams. Labākajā gadījumā vadības atjaunošana var notikt jaunā līmenī un pavisam citas savstarpējo attiecību sistēmas ietvaros (piemēram, 2.pasaules karā partizānu kustību vācu okupētajās teritorijās vadīja no Maskavas).

Tādējādi sistēmiskās krīzes apstākļos (kad ir izsmeltas globālās sistēmas stabilas attīstības iespējas) ASV liek uzsvaru uz apsteidzošu sistēmas iznīcināšanu. Pie tam viņi vadās no tā, ka viņu kontrolētie resursi pietiks, lai pārdzīvotu neizbēgamo visas pasaules haotizāciju ar vismazākajiem zaudējumiem, un ka viņi pēc tam sāks jaunas globālas sistēmas veidošanu atrodoties daudz labākā situācijā, nekā visa pārējā pasaule.

Citiem vārdiem sakot, visas pārējās pasaules zaudējumiem no globālās sistēmas iznīcināšanas ir ievērojami jāpārsniedz ASV zaudējumi. Tādējādi amerikāņu prāt viņiem būtu bijis jāpaliek par vienīgo regulāras vadības centru – par stabilitātes saliņu pilnīgi nestabilā pasaulē.

Ja mēs novērtēsim situāciju pasaules ekonomikā (tai skaitā arī dramatisko naftas cenu kritumu) no šāda skatu punkta, tad sapratīsim, ka naftas cenu kritums ir ne tikai stabils un ilgtermiņa, bet arī objektīvs faktors. Esošās globālās sistēmas iznīcināšana nevar neizsaukt ražošanas, starptautiskās tirdzniecības un kooperācijas samazināšanos.

Permanentais pasaules, reģionālais un nacionālais fondu tirgu process, kā arī cenu (un pieprasījuma) samazināšanās uz visa veida resursiem (ne tikai uz naftu), ir labākais apliecinājums, ka pasaules ekonomikas kā vienota veseluma iznīcināšanas process un nacionālo un reģionālo ekonomisko sistēmu (kur tām izdodas saglabāties) autarķizācijas (pašpietiekamības) process norit pilnā sparā. Savukārt ASV, izmantojot sankciju mehānismus, kas nebūt nav vērsti tikai pret Krieviju (ne pirmkārt pret Krieviju un ne visstiprāk pret Krieviju), turpina mēģinājumus destabilizēt atlikušās stabilitātes saliņas, kuras potenciāli varētu kļūt par alternatīvas sistēmas “savākšanas punktu”.

Vai ir iespējams kaut kādā veidā pretoties šādai stratēģijai? Jā, ir iespējams, bet ne visi to spēs. Lai pretotos šādai stratēģijai, ir nepieciešami trīs priekšnosacījumi.

Pirmkārt, valstij (vai valstu grupai), kura vēlas konkurēt ar Ameriku cīņā par jaunās globālās sistēmas “savākšanas punktu”, ir jābūt pietiekamam resursu potenciālam (cilvēku un dabas resursi, zinātniskais un tehniskais potenciāls), kas ļauj uz pašu resursu rēķina pārdzīvot globālo ekonomisko sakaru pārtrūkšanas periodu autarķiskas (vai pusautarķiskas) ekonomikas režīmā.

Otrkārt, tādai valstij (vai valstu grupai) ir jābūt pašu rūpnieciskam potenciālam, kurš ir pietiekams, lai nodrošinātu pašu vajadzības galvenajos produktu veidos, tai skaitā arī augsti tehnoloģiskos.

Treškārt, tādai valstij ir jābūt bruņotajiem spēkiem, kuri ir spējīgi aizsargāt savus resursus un valsts iekšējo stabilitāti no ASV destabilizācijas stratēģijas.

Ja mēs augstāk minētos punktus piemērām Krievijai, tad redzam, ka Krievijas vājā vieta ir pirmais punkts – neatrisināta demogrāfiskā problēma, tai skaitā nepietiekams pašu iedzīvotāju daudzums, lai nodrošinātu stabilu, maksātspējīgu pieprasījumu pēc pašu rūpniecības produkcijas. Tāpat Krievijai ir problēmas ar otro punktu – Krievijas rūpniecība ir spējīga saražot gandrīz visu nepieciešamo produkciju, tomēr atsevišķos gadījumos tai joprojām ir atkarība no ārvalstu tehnoloģijām un rezerves daļām.

Tieši tāpēc Krievijas vadība tik neatlaidīgi iestājas par Eirāzijas ekonomiskās savienības saglabāšanu un attīstību, kā arī partnerības ar Ķīnu pilnveidošanu un sadarbības attīstību, ja ne ar visu Eiropas Savienību, tad vismaz ar Vāciju (ar tās augsti tehnoloģisko rūpniecību), iesaistot tās Eirāzijas integrācijas projektos.

Ķīna jau sen ir kļuvusi par pasaules darbnīcu un tai ir praktiski neierobežots iekšējais tirgus. Vācija ir spējīga nodrošināt trūkstošās tehnoloģijas un piegādāt nepieciešamās rezerves daļas. Bijušās Vidusāzijas padomju republikas ir apvienotās Eirāzijas ekonomikas transporta koridors uz Ķīnu, papildus noieta tirgus un resursu bāze. Eiropas bijušās PSRS republikas ir transporta koridors uz Vāciju (ideālā gadījumā uz visu ES), kā arī papildus 50 – 60 miljonu cilvēku noieta tirgus (pie nosacījuma, ka iedzīvotāji būs pietiekami maksātspējīgi).

Šādā formātā Eirāzijas ekonomika ne tikai var pārdzīvot haotizācijas periodu, bet tā jau tagad ir spējīga kļūt par alternatīvas globālas sistēmas “savākšanas punktu”. Apstākļos, kad ASV strādā uz pasaules haotizāciju, jo zaudē iespēju pārvaldīt pasauli pa vecam, pašpietiekamais Eirāzijas valstu klāsteris, kuru aizsargā Krievijas kodollietussargs, kļūst par dabisku pievilkšanas punktu stabilitātes saliņām visā pasaulē.

Un te naftas un citu dabas resursu cenas samazināšanās pārstāj spēlēt negatīvu lomu un kļūst par nacionālo un reģionālo attīstību nodrošinošu apstākli. Lētie resursi vairs netiek apmainīti pret dārgo ASV augsti tehnoloģisko produkciju (kam ir augsta pievienotā vērtība) un rada apstākļus pašu augsti tehnoloģiskās ražošanas attīstībai, kas varētu konkurēt ar amerikāņu produkciju dēļ pieejas lētiem resursiem un dēļ kontroles pār lielu, maksātspējīgu un stabilu tirgu.

Kopējas problēmas izdevīgāk ir risināt kopā, vēl jo vairāk tādēļ, ka ASV haotizācijas stratēģija vienādā mērā ir vērsta ne tikai pret Ķīnu, Krieviju un Eiropas Savienību [arī pret Latviju], bet arī pret Kazahstānu, Azerbaidžānu, Baltkrieviju, Armēniju utt. No Vašingtonas skatu punkta vecā pasaule ir jāiznīcina pilnīgi visur, izņemot ASV. Vājākās valstis šādā situācijā ir nolemtas ātrai iznīcībai, bet izdzīvot spēs tikai spēcīgākie un tās vājās valstis, kuras būs ar spēcīgajām kādā savienībā.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/18.01.2016/

Avots:
http://cont.ws/post/183023
https://infoagentura.wordpress.com/2015/04/04/asv-iznicina-pasu-radito-pasauli/

Informācijas aģentūra
/26.01.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO | 1 komentārs

Latvijas sabiedrību aizsargā pats Krievijas pastāvēšanas fakts

00587_Informacijas_agenturaDELFI Ārzemju ziņu nodaļas redaktora Anša Īvāna intervijas ar Informācijas aģentūras redaktoru turpinājums (29.12.2015 , e-pasta sarakstē). Intervijas pirmā daļa te: https://infoagentura.wordpress.com/2015/12/20/objektivi-latvijas-intereses-ir-lai-krievija-pastavetu-un-lai-tur-butu-kaut-kada-kartiba/

Jautājums: Vēlos uzdot dažus precizējošus papildjautājumus, kas loģiski rastos lasītājiem. Jūs rakstāt, ka “Antipadomisma un antikrieviskuma rezultātā latviešiem viegli sastāstīja un turpina iestāstīt visādas muļķības, kam ir dramatiskas un pat traģiskas sekas”. Vai varat precizēt, kas ir šīs iestāstītās muļķības (par vēsturi, politiku, ekonomiku, cits…?), un kas varētu būt traģiskās sekas?  

Šo muļķību ir daudz: “okupācijas” mīts, visa Padomju laika noliegšana, meli par to, ka Padomju laikā cilvēku vairums dzīvoja sliktāk kā šodien, Rietumvalstu ar ASV priekšgalā nekritiska uztveršana un aprobežoti provinciāla dievināšana, kas izpaužas absolūtas Rietumvalstu prakses nekritiskā pieņemšanā, pie tam vēl izkropļotā veidā (slikto nekritiski paņem pilnībā, bet labo ievieš nepilnīgi un tik lielā mērā izkropļoti, ka tas zaudē savu jēgu), plānveida ekonomikas, kas ir ievērojami pārāka par t.s. ”tirgus ekonomiku”, demontāža un noliegšana, sociālistiskās sistēmas, kurā tiek ņemtas vērā vairākuma cilvēku intereses un bez kuras nav iespējama tautas izaugsme un attīstība, demontāža un noliegšana, Padomju laiku uzņēmumu un infrastruktūras iznīcināšana, atteikšanās no savas suverēnas ārpolitikas, Latvijas neatkarības idejas nodošana, iestājoties ES un kļūstot par ASV pakalpiņiem un vaukšķiem, savu interešu nesapratne un neievērošana, kurās ietilpst arī normālas politiski – ekonomiskas  attiecības ar Krieviju, naidošanās ar krieviem, kuri etniski un mentāli ir viena no latviešiem tuvākajām tautām, utt.

Traģiskās sekas – demogrāfiskā katastrofa, emigrācija, savas valsts un zemes pazaudēšana, cilvēku morālā un intelektuālā degradācija. Bet tas notiek lēnām, kas teorētiski dod iespēju vienā brīdī strauji mainīt uz iznīcību vedošo virzienu. Bet var iestāties arī citas sekas: pilsoņu karš un/vai hibrīdkarš Latvijas teritorijā, Latvijas somalizācija vai Latvijas kosovizācija (pēc līdzīgām receptēm kā tas pašreiz notiek Ukrainā), lielvalstu karš Latvijas teritorijā, tai skaitā ar kodolieroču pielietošanu, masveida musulmaņu imigrācija un to pēcāka radikāla darbība, vērienīgi teroristiski akti …

Jautājums: Par antikrieviskumu un antipadomismu Jūs rakstāt: “Nebūtu šī naida, tad Latvija plauktu un zeltu” Vai ar to domājat, ka Latvija plauktu un zeltu labās un ciešās attiecībās ar Krieviju, vai, ja būtu NVS, vai vēl kā ciešāk integrēta ar Krieviju, vai pilnīgi neitrāla? Vai, jūsuprāt, Krievijas politika un propaganda nav balstīta uz naidu? (paziņojumi par “fašisma atdzimšanu”, kodolieroču piesaukšana, Krimas aneksija)

Pirmkārt, ja kāds lec ugunī vai dara kādas citas muļķības, tad nevajag uzreiz ķēmoties pakaļ. Ja kāds izjūt naidu vai kurina naidu, tad nevajag to pašam darīt. Naids ir vājuma vai stulbuma pazīme. Latviešu attieksmē pret krieviem naids ir latviešu aprobežota provinciālisma pazīme.

Otrkārt, Krievijas politika ir balstīta nevis naidā, bet gan sevis pašaizsardzībā, un labi, ka tā. Paskatieties uz ASV – NATO karabāzēm (https://infoagentura.files.wordpress.com/2014/04/00323_asv_karabazes2007.jpg  ), to ir daudz un tās ir izvietotas pa visu pasauli ap Krievijas perimetru. Un ko, Krievijai vajadzētu gaidīt, kad atsaldētie amerikāņi viņus ņems un fiziski iznīcinās kā iznīcināja indiāņus, uzmetīs atombumbas kā viņi to uzmeta japāņiem un kā plānoja tās uzmest PSRS lielpilsētām, tai skaitā arī Rīgai?! Nē taču.

Par fašisma atdzimšanu – tas patiešām atdzimst, cita lieta, ka latvieši savā vairumā nemaz nezina, ko šis termins nozīmē. Kodolieročus piesauc abas puses un tas vēl ir jautājums, kurš vairāk. Izlasiet kaut vai Reigana laiku ASV politiķa Stīvena Koena rakstu, tur ir labi pateikts arī par kodolieroču piesaukšanu (https://infoagentura.wordpress.com/2015/08/25/jaunais-aukstais-kars-ir-1000-reizes-bistamaks-par-ieprieksejo/ ). Cita lieta, ka amerikanizētie Latvijas mēdiji tendenciozi visu nostāda par sliktu Krievijai un maksimāli cenšas attaisnot amerikāņus.

Kas attiecas uz Krimu, tad pirmkārt, tā bija pamatota Krievijas reakcija uz ASV organizēto valsts apvērsumu Ukrainā – Sevastopoles karabāzei ir būtiska loma Krievijas drošības nodrošināšanai. Otrkārt, pēc apvērsuma Ukrainā sākās terors un vispārējs sabrukums, kas Krimas iedzīvotājiem gāja secen. Treškārt tur notika referendums. Ceturtkārt Krima pēc būtības ir Krievijas teritorija (no Krimas Krievijā ienāca pareizticība, lielāko daļu pilsētas Krimā uzcēla Krievijas impērijas laikos, vairums iedzīvotāju Krimā ir krievi) un ar Ukrainu tai ir maza saistība. Turcijai ir vairāk pamata pretendēt uz Krimu, nekā Ukrainai, lai gan arī šis pamats ir stipri sens un apšaubāms (pirms pievienošanas Krievijas impērijai Krima bija Osmaņu impērijas protektorātvalsts). Visbeidzot pašai Ukrainai Krima nebūt nebija diez cik nepieciešama, Ukrainas laikā tika izdarīts viss, lai noskaņotu Krimas iedzīvotājus pret Ukrainu.

Kas attiecas uz Latvijas plaukšanu un zelšanu, tad tas notiktu tad, ja Latvija realizētu vismaz saprātīgu, savām interesēm atbilstošu politiku. Pēc PSRS sabrukuma Latvijai bija visas iespējas kļūt par paraugvalsti. Vajadzēja tikai būt patiešām neatkarīgiem, būt patiešām saimniekiem savā zemē, domāt ar galvu un nebaidīties pasūtīt ellē ratā ārvalstu emisārus (tai skaitā arī nodevīgos rietumvalstu latviešus). Vajadzēja saglabāt un attīstīt milzīgo padomju mantojumu, saglabāt sociālistisko vai vismaz sociālistiski ievirzītu sistēmu, saglabāt labas attiecības ar Krieviju (varēja arī iestāties NVS, kas ekonomiski bija un joprojām ir ļoti izdevīgi atšķirībā no pilnās vai asociatīvās dalības ES) un nevajadzēja sākt naida sēšanu cittautiešos. Diemžēl tam nepietika ne prātiņa, ne drosmes – aprobežots un mazisks provinciālisms, kurš meklē, kur bez liekiem pūliņiem pašiem personiski ir labāk un drošāk jeb kurš meklē stiprāko un vairāk barot sološo saimnieku, kuram var atdoties par lēcu virumu, guva virsroku. Tagad šī iespēja ir zudusi un nu pārskatāmā nākotnē runa var tikai iet par izdzīvošanu un kaut cik jēdzīgu un cilvēcisku eksistenci. Un jā, patreizējā situācijā to visdrīzāk var nodrošināt sadarbība ar Krieviju, kas pēc visiem šiem 20+ gadiem (šajā laikā sastrādātā un sarunātā ) nebūs viegla. Bet cita izeja nez vai ir, jo no otras puses ir amerikāņi, kuri paliek arvien vājāki un tādēļ kļūst īpaši zvērīgi, tai skaitā un jo īpaši pret saviem sabiedrotajiem.

Jautājums: Jūs rakstāt, ka iedzīvotāji “joprojām turpina lietot Padomju laiku produktus un tai pat laikā lamā tos laikus”.  Vai tas nozīmē, ka, jūsuprāt, PSRS laiks Latvijai ir nesis labumu un bija attīstības laiks?  Vai totalitārā valsts iekārta, cilvēku brīvības trūkums, Latvijas piespiedu iekļaušana PSRS un represijas, jūsuprāt, bija pieņemama?

Jā, PSRS laiks jeb Padomju Sociālistiskās Latvijas Republikas laiks, kad Latvija, manuprāt, bija savā ziņā neatkarīgāka par pašreizējo amerikanizēto Eiropas Savienības Latvijas Republiku, Latvijai deva ļoti daudz laba un tas tik tiešām bija attīstības laiks. Padomju laikā tika uzcelts vairums mājokļu, kuros cilvēki dzīvo joprojām, lielākā daļa infrastruktūras, kura kalpo joprojām, ļoti daudz rūpnīcu, kuras nacionālidioti izsaimniekoja un iznīcināja, bet no kurām šis tas mazliet ir palicis joprojām. Lielākā daļa skolu tika uzceltas Padomju laikā (tās, kuras “brīvajā” Latvijā slēdz), Padomju laikā nepieredzēti uzplauka latviešu nacionālā kultūra (kino, teātris, cik daudz grāmatu latviski tolaik izdeva, kas nav salīdzināms ar šo laiku mini tirāžām, nerunājot nemaz par kvalitāti, …)

Protams, jebkurai maizei ir sava garoziņa, kas attiecas arī uz Padomju laikiem. Latvija bija pietiekami monolītā, centralizēti pārvaldītā  savienībā, kas gana ievērojami ierobežoja tās neatkarību un bija jārēķinās gan ar “centra” esamību, prasībām un interesēm, gan ar visas kopējās savienības interesēm. Pie tam šī savienība nebūt nebija ideāla un tai bija savi trūkumi, bet, pirmkārt, mūsdienās šos trūkumus neiedomājami pārspīlē, piemelojot klāt citus un noklusējot pozitīvo, un, otrkārt, Latvija atkal ir savienībās, kurās atkal tiek ierobežota tās neatkarībā, bet kuras, atšķirībā no PSRS, pilnībā neņem vērā Latvijas intereses un, prasti runājot, nepārtraukti izvaro Latviju.

Par totalitārismu, brīvības trūkumu, piespiedu iekļaušanu PSRS un represijām – tie ir klasiski antipadomiskās propogandas elementi, kuru atbilstība realitātei ir apšaubāma, bet kas tiek plaši izplatīta kā patiesība pēdējā instancē.

“Totalitārisms” ir stingri centralizētu sabiedrisko sistēmu apzīmējošs termins, kuram tiek piešķirta negatīva nokrāsa un ar kura palīdzību angloamerikāņi nacismu mēģina pielīdzināt komunismam. Manipulācija jau ir apstāklī, ka stingri centralizēta sistēma pati par sevi nevar būt ne slikta, ne laba, tā ir tikai pārvaldes metode, kura ir vērtējama tikai pēc attiecīgās sabiedriskās sistēmas nolūkiem, darbībām, sasniegtā rezultāta un kopējā konteksta. Savukārt mēģinājumi komunismu pielīdzināt nacismam ir ne tikai izteikti manipulatīvi un absurdi, bet arī galēji amorāli, jo komunisms ir ideja par visu cilvēku vienlīdzību un brālību, kas savā būtībā ir ļoti pozitīva ideja, bet nacisms ir vienas tautas kundzības ideja pār citām tautām, apspiežot un iznīcinot tās. Tās ir divas pilnīgi dažādas un nesavienojamas lietas. Tāpēc tad, ja tiek prasīts par totalitārismu, varu vien tikai ieteikt painteresēties par šī termina izcelsmi un palūgt izteikt domu, nelietojot izteikti propagandiskus terminus.

Par “brīvības trūkumu”. Kāda gan brīvība nebija iespējama PSRS? Pirmkārt nebija iespējama visatļautība, kas tagad ir gana izplatīta. Tas bija labi. Otrkārt nebija iespējama visādu amorālu parādību un amorālas informācijas brīva izplatība, kas tagad ne tikai ir iespējama, bet kas apzināti tiek plaši izplatīta. Tas bija ļoti liels PSRS pluss. Treškārt bija ievērojami ierobežota brīvas komercdarbības veikšanas iespējas, kas no vienas puses bija loģiski tās sistēmas ietvaros, bet no otras puses tas ir uzskatāms par pozitīvu apstākli, jo vēlme nopelnīt un dzīšanās pēc zelta vērdiņa maitā un degradē cilvēkus, kas šodien arī ir labi redzams. Ceturtkārt, nebija politiskās brīvības, kas no vienas puses ir loģiski vienpartiju sistēmā, un no otras puses ir savā ziņā pat labi, jo teorētiski komunistiskā partija galvenos akcentus salika pareizi. Bet te ir “bet”, ne visi akcenti tika salikti un pastāv vēl arī teorijas realizācija praksē, tāpēc daļēji jauniegūto politisko brīvību varam uzskatīt par plusu, bet, kā rāda mūsdienu Latvijas pieredze, tā ir tikai teorija un praksē viss ir sanācis daudz sliktāk kā Padomju laikos.  Nu i viss. Pārējās brīvības Padomju pilsoņiem bija, līdz ar daudziem ieguvumiem. Ja rezumējam īsumā, tad Padomju laikā nebija brīvības neliešiem, bet mūslaikos neliešiem brīvība ir dota, ko tie arī pilnā mērā izmanto, graujot sabiedrības pastāvēšanas pamatus.

Par “Latvijas piespiedu pievienošanu PSRS” – tas ir gana apšaubāms apgalvojums. Pirmkārt, notika referendums. Otrkārt, bija Latvijā pietiekami daudz cilvēku, kuri patiešām to gribēja un uzņēma ar prieku, un bija daudz cilvēku, kuriem, vienkārši izsakoties, bija vienalga, ka tik lai nepaliek sliktāk. Šīs otrās daļas simpātijas Padomju valsts lielā mērā arī pēc tam zaudēja, kā dēļ antipadomisms un antikrievisms ir tik spēcīgs Latvijā. Visbeidzot bija tie, kuri bija pret, kas savā vairumā bija to laiku “sabiedrības krējums” un bagātnieki, kuri izrīkojās pietiekami bezbēdīgi, bezatbildīgi un arī nežēlīgi (paskatieties / palasiet “Cepli”, tur gana labi tas maigā, mīkstinātā formā ir parādīts). Apgalvojums par “piespiedu pievienošanu” ir pareizs attiecībā tikai uz trešo sabiedrisko grupu, kura bija mazākumā.

Visbeidzot par represijām. Tas ir visiemīļotākais antikrievu un antipadomistu arguments, ar kuru tie mēģina nomelnot visu labo Padomju sistēmā. Pirmkārt, represiju esamība nekādi nepadara nebijušus visus turpmākos Padomju valsts sasniegumus. Otrkārt, represiju apjoms tiek pārspīlēts. Treškārt, represijas nebija totālas (bija iespējams izdzīvot un atsevišķos gadījumos tās pat bija maigas un saudzējošas). Ceturtkārt, represijām bija savas nianses, kas pietiekami būtiski maina to vērtējumu un neļauj tās vērtēt absolutizēti kā to dara vairums represēto, to tuvinieki un Padomju sistēmu nomelnot kāro. Visbeidzot neviens pat nemēģina un negrib saprast šo represiju metodoloģisko jēgu sabiedrības attīrīšanā un labākas sabiedrības izveidošanā, ko ir būtiski saprast, jo Latvijā atkal ir izveidojusies situācija, kāda bija toreiz, pat vairāk, mūsdienu Latvija atrodas sliktākā stāvoklī kā pirmā kapitālistiskā Latvija.

Nu ir Latvijā tiesu sistēma, skaitāmies it kā tiesiska valsts. Bet ko darīt, ja likumos ir “robi”, kuri ļauj veikliem, nelietīgiem cilvēkiem veikt nelietības? Kas notiek, ja prokurori un tiesneši ir pērkami un spriež tiesu kā samaksā, nevis pēc taisnības? Ko vajadzētu darīt, piemēram, ar ārstu, kurš, aiz vēlmes nopelnīt, apzināti neārstē savus pacientus? Ko darīt ar tiesnesi, kurš izliek uz ielas ģimeni ar bērniem? Ko ar ārstu, kurš apzināti padara pacientus slimus, lai tikai paplašinātu savu “klientu” loku? Ko darīt ar bērnu tirgotājiem caur adopcijas procedūrām, kuri savu biznesa interešu vārdā veicina maksimāli plašu bērnu izņemšanu no ģimenēm? Ko darīt ar advokātiem, kuri peļņas nolūkā, “spēlē” uz abām pusēm? Ko darīt ar personām, kuras formāli likumīgi izkrāpj no sirmgalvjiem un vispār lētticīgiem cilvēkiem viņu dzīvokļus? Ko darīt ar augstākā līmeņa amatpersonām – pedofīliem? Ko darīt ar cilvēkiem, kuri tieši un atklāti aizstāv pedofīlus (tādi cilvēki ir, viņi pat sēž Saeimā, Stradiņa universitātē, “Providusā” un par to atklāti runā Valsts Radio ētera primetime)? Šo sarakstu var turpināt līdz bezgalībai. Būtiski te ir nevis tas, ka ar šiem cilvēkiem kaut kas ir jādara, bet gan tas, kas notiek, ja viņi sajūtas brīvi un nesodīti. Tad, lūk, ja šādas personas sajūtas brīvi un nesodīti, tad tās sāk darīt arvien vairāk un vairāk nelietību, par kuru upuriem kļūst sākumā visneaizsargātākā sabiedrības daļa, bet pēc tam, pieaugot šādu personu “apetītei”, visi normālie cilvēki, kas ir sabiedrības pamats. Ja šo procesu neaptur vai neierobežo, tad tas izraisa sabiedrības pagrimumu ar pēcāku bojāeju, ja sabiedrība sevī neatrod spēkus savaldīt nekaunīgos, resursus ieguvušos neliešus.

Tad, lūk, represijas ir ātrs un efektīvs mirstošas sabiedrības, kura pilnībā ir nonākusi nelietīgu personu varā, pašattīrīšanās un sevis saglabāšanas līdzeklis. Bet, represijas tai pat laikā ir līdzeklis kā ātri “piebeigt” sabiedrību. Viss atkarīgs no tā, kurš un kā vārdā veic represijas. Ja represijas veic tas pats tiesnesis – kukuļņēmējs, kurš izliek uz ielām ģimenes ar bērniem, vai premjerministrs – pedofīls, vai advokāts – bērnu tirgotājs, tad ir skaidrs, ka represēti lielā mērā tiks nevainīgi cilvēki un tas nodarīs milzīgu postu. Piemēram, pašreiz Ukrainā veicamās represijas piebeidz Ukrainas sabiedrību un tas beigsies ar Ukrainas valsts sabrukumu (var pat teikt, ka tas jau ir noticis). Savukārt Padomju represijas, neskatoties uz to, ka tajās cieta gana daudz nevainīgu vai mazvainīgu cilvēku, tomēr bija nosacīti “veiksmīgas”, jo gala beigās tomēr izdevās radīt plaukstošu sabiedrību (pēc represijām tika sasniegts vērā ņemams konstruktīvs sabiedriskais rezultāts).

Tātad, represijas ir sabiedrības vadības tehnoloģija, kas spēj palīdzēt kritiskās, katastrofālās situācijās, kad citu sabiedrības glābšanas iespēju vairs nav. Bet šī ir ļoti bīstama tehnoloģija, jo nepareizi veikta, tā var iznīcināt sabiedrību. Citiem vārdiem sakot, represijas jāorganizē un jākontrolē cilvēkiem ar ļoti augstu kompetences, atbildības, morālās tīrības un noturības līmeni. Šādus cilvēkus ir grūti atrast, kur nu vēl piedabūt pie tik netīru darbu izpildes, jo ir tak skaidrs ar ko tas viņiem personiski draud. Bet visādus primātus un sadistus gan var atrast cik uziet, kuri slaktēs pa labi un pa kreisi.

Kādas tad bija Padomju represijas? Pirmkārt, jāsāk ar to, ka Padomju represijas sākās 1918.gadā (t.s. “sarkanais terors”) pēc tam, kad represīvās metodes pilsoņu kara laikā plaši sāka izmantot t.s. “baltie” (“baltais terors”). Tas ir “sarkanais terors” bija atbilde uz “balto teroru”. Tā ir būtiska nianse.

Šīs represijas tika veiktas Krievijas valsts sabrukuma un pilsoņu kara apstākļos pret aktīviem Padomju valsts pretiniekiem. To rezultātā Padomju valsts pretinieki tika apspiesti, padzīti no valsts, iznīcināti vai sasēdināti lāģeros. Šo represiju veikšanā gana liela loma bija arī latviešu sarkanajiem strēlniekiem.

Otrs represiju vilnis notika 1930-gados PSRS iekšējās cīņas par varu rezultātā, kad, aizsedzoties ar cīņu ar “tautas ienaidniekiem”, vienlaicīgi notika gan Padomju valsts attīrīšanās process, gan notika cīņa par varu, gan notika prasta izrēķināšanās ar personiski nevēlamiem cilvēkiem. Šo represiju rezultātā tika iznīcināta lielākā daļa sarkano latviešu.

Baltijas valstīs tika veikta pirmā tipa represijas (pret Padomju valsts ienaidniekiem), kuras organizēja jau gana attīrītā un pieredzējusī staļinlaiku PSRS. Vērstas tās tika arī pret Latvijas valstiskuma (kapitālistiskā valstiskuma) piekritējiem. Tolaik represētie, kuri nokļuva puslīdz normālos apstākļos, paglābās no kara šausmām.

Otrais represiju vilnis Baltijas valstīs tika veikts apstākļos, kad tikko bija beidzies Otrais pasaules karš, tikko sākās “aukstais karš”, ASV bija pielietojusi kodolieročus pret Japānu, netieši diplomātiskā līmenī šantažēja PSRS ar šāda ieroča esamību, Padomju Savienība paātrinātos tempos un slepenībā mēģināja iegūt savus atomieročus un ASV gatavoja iebrukumu PSRS ar 100 atombumbu pielietošanu pa lielākajām pilsētām (Latvijai bija paredzēts uzmest 8 atombumbas – 3 Rīgai, 2 Liepājai, pa vienai Ventspilij, Daugavpilij un Valmierai). ASV loģika bija sekojoša – karš ar PSRS ir neizbēgams, ASV ir superierocis, kas nodrošina amerikāņu pārsvaru, attiecīgi jāuzbrūk ātrāk, kamēr tāds ierocis ir tikai ASV. Amerikāņu problēma bija lēnais atombumbu izgatavošanas tehnoloģiskais process, kas deva PSRS laiku, un amerikāņu gļēvulība, negribot lieki riskēt, uzsākot karu ar valsti, kurai ir spēcīgākā armija pasaulē ar kaujās tikko gūtu rūdījumu, un vēloties sasniegt 100% garantētu rezultātu. Šī iemesla pēc uzbrukuma sākums tika novilcināts (lai pieražotu vēl papildus atombumbu daudzumu) un pēc tam tas vispār  tika atcelts, kad pie savas atombumbas tika PSRS.

Tad, lūk, otrs represiju vilnis notika tad, kad nebija zināms vai amerikāņu uzbrukums tiks atcelts un tā neafišētais mērķis bija iedzīvotāju dekoncentrēšana. Formālais mērķis un iemesls – cīņa ar “tautas ienaidniekiem”, bet patiesais – aizvest no apdraudētajām teritorijām uz mazapdzīvotiem plašumiem daļu cilvēku, kas amerikāņu uzbrukuma gadījumā izdzīvotu. Ja pirmajā represiju vilnī nejēdzības un nevainīgo upuri bija vairāk saistīti ar tehniskām niansēm, tad šajā represiju vilnī pa lielam bija vienalga, kuru pārvietot. Tad pat bērnus “medīja”, lai aizvestu.

Nevienas represijas, kurās cieš nevainīgi cilvēki, normālam cilvēkam nevar būt pieņemamas un Padomju laiku represijās cieta arī nevainīgi cilvēki, bet tāpēc nav jāpārspīlē, jāmelo, jānoliedz acīmredzamais un jāmetas sava ienaidnieka apskāvienos. Jā, represijas nav pieņemamas, bet vai toreiz bija kāda cita reāla alternatīva? Nezinu. Bet zinu to, ka represiju tēma pašreiz tiek izmantota manipulatīvi un destruktīvi, un ka, izmantojot represiju memu, Latvija ir iedzīta un tiek dzīta arvien lielākā postā. Gala beigās tie desmitiem tūkstoši šajā laikā uz ielas izmesto cilvēku, pašnāvības izdarījušie un ekonomiski izsūtītie vai tad nav represiju upuri? Viņi  ir represiju upuri, tikai netiešo represiju upuri, kad netiek stādīti konkrēti saraksti, bet gan tiek radīti apstākļi, kad izdzīvot spēj tikai noteikts cilvēku skaits, kurš ir mazāks par reāli eksistējošo. Tā ir angloamerikāņu represiju metode, kas ir ne mazāk nežēlīga, bet kuras pielietošanas gadījumā represētāji var mazgāt rokas nevainībā un teikt: “Mēs jau neko, viņi paši…”.

Visbeidzot, runājot par represijām, gribu vērst uzmanību uz vēl vienu apstākli, ar ko Krievija atšķiras no Latvijas. Kādu laiku atpakaļ man bija saruna ar vienu politiski aktīvu cilvēku, kurš meklēja sadarbības iespējas. Sarunas gaitā ātri vien noskaidrojās mana pozitīvā attieksme pret Padomju laikiem, uz ko mans sarunu biedrs paziņoja: “Man vectētiņu izsūtīja!”. Ko tas nozīmē? Ka cilvēks nespēj nošķirt savu personisko likteni (šai gadījumā traģēdiju) no objektīviem procesiem. Cilvēks nespēj pacelties virs personiskā. Krievijā, piemēram, viena ietekmīga sabiedriskā darbinieka un komunista vectētiņš arī gāja bojā staļinlaiku represijās, bet tādēļ viņš nezākā Satļinu un nenoliedz tā personisko ieguldījumu uzvarā pār nacistisko Vāciju un valsts pēckara atjaunošanā. Cita komuniste, kura arī staļinlaikā tika “iesēdināta”, pavadīja ieslodzījumā daudzus gadus un pēc tam sarakstīja grāmatu par to, vēlāk, kad zākāt Staļinu bija atļauts un skaitījās pat moderni, aizstāvēja savu “pāridarītāju”. Viņa uzsvēra, ka tajos apstākļos Staļins nevarēja rīkoties citādi, bet viņa ir viens no nevainīgajiem šādas rīcības upuriem. Savukārt, ja viņš nebūtu rīkojies kā rīkojās, tad upuru būtu bijis daudz vairāk.

Viena no Latvijas traģēdijām ir apstāklī, ka Latvijā ir maz cilvēku, kuri spēj šādi pacelties virs personiskā (gan virs traģēdijas, saprotot to, ka esi nokļuvis vēstures dzirnakmeņos, gan virs šķietamas veiksmes, saprotot, ka barot mēdz arī uz nokaušanu). Latvijā diemžēl pietiekami liela teikšana ir primitīviem cilvēkiem, kuri paši vai kuru radinieki tika represēti un kuriem tādēļ “tas režīms” ir nāvīgs ienaidnieks, pat neskatoties uz to, ka paši šajā režīmā izauga un tika izskoloti.

Vienā pasākumā iepazinos ar interesantu un ļoti darbīgu dāmu, kurai enerģija burtiski pa visām malām spraucas laukā. Dēls strādā SAB, bet pati dāma ir dedzīga antipadomiste. Izrādās dāmas vecāki tika represēti, bet viņa pati uzauga Sibīrijā. Tā nu interesanti bija vērot cilvēku ar Sibīrijas dabisko enerģiju, kurš zākā Padomju valsti.

Pazīstu vēl citu cilvēku, kurš Sibīrijā nokļuva 14 gadu vecumā un tur pavadīja jaunību. Viņš ir milijonārs, daudzbērnu tēvs, daži no kura bērniem arī ir gana turīgi. Viņam ir vairāk kā 70 gadu, bet viņš viens pats dzīvo  savā mežā, mazā primitīvā būdiņā ezera krastā, ir mūsdienīgs, aktīvi seko līdzi jaunākajām tendencēm un tehnoloģijām, ir politiski aktīvs. Pilnīgs naturāls dzīvesveids. Viņa veselību un enerģiskumu  daudzi mūsdienu trīsdesmitgadnieki varētu apskaust. Lūk, arī tādi represētie ir.

Jautājums: Jūsu vietnē pie informācijas avotiem ir saite uz “Padomju grāmatas” krātuvi. Cik ļoti var paļauties uz PSRS laika grāmatām par politiskām, ekonomikas un vēstures tēmām, ja tajā laikā bija cenzūra un ideoloģiskās prasības, kas jāiekļauj?

Pirmkārt gan cenzūra, gan ideoloģiskās prasības nekur nav zudušas arī mūsdienu Latvijā, mainījusies tikai ir cenzēšanas un ideoloģiskās ievirzīšanas metodes. Proamerikāniskā bezideoloģijas ideoloģija ir pat daudzkārt visaptveroša kā padomju ideoloģija. Otrkārt, ir jāsaprot kas un kāpēc tika cenzēts un kāda bija ideoloģiskā ievirze, jo ne cenzūra, ne ideoloģija paši par sevi nav nekas slikts un nosodāms. Slikta un nosodāma ir amorāla ideoloģija (ideoloģija, kura sludina amoralitāti) un  tādas ideoloģijas pārstāvju veikta cenzūra. PSRS ideoloģija ne tikai nebija amorāla, tā bija vairāk kā morāla, tāpēc informatīvā telpa tika veidota attiecīga, un tas ir viens no lielākajiem PSRS laiku plusiem. Mūsdienās ir pavisam otrādi – valdošā ir amorāla ideoloģija, kas ar savām metodēm novērš citu ideoloģiju, viedokļu un domu plašu izplatību.

Vēlīnās PSRS ideoloģijas trūkums bija tās dogmatisms, sastingtība, kā rezultātā cilvēki vairs nesaprata, ko viņiem stāsta. Ideoloģiskās darbības kļuva svešas un nevajadzīgas, kas tiek izpildīts tikai ķeksīša pēc, tāpēc, ka formāli vajag. Tam sekoja tā visa absolūts noliegums, pat nemēģinot iedziļināties lietas būtībā. Mūsdienās ir labi redzams, ka Padomju ideoloģijai lielā mērā bija taisnība. Nu palasiet kaut vai tā paša Ļeņina darbus, ko pat Rietumvalstīs atzīst par 20.gadsimta izcilāko politiķi. Nu izlasiet kaut vai “Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija” (http://www.mediafire.com/download/ai3o7gj25tnjfj6/Lenins.+Imperialisms+ka+augstaka+kapitalisma+stadija.+1916.rar ), kas tika sarakstīts 1916.gadā, un salīdziniet tur aprakstīto ar mūsdienām. Gudri cilvēki Rietumvalstīs joprojām lasa Ļeņinu, tāpat kā Marksu. Tas tikai pēcpadomju telpas stulbeņi tupi zākā to, ko sava zemā līmeņa dēļ nespēj saprast un ko samērā nesen tik pat tupi zubrija no galvas.

Vēl būtiski, ka PSRS ideoloģija bija tendēta uz cilvēku, uz tā attīstību, tai skaitā uz cilvēka izglītošanu, kā arī uz zinātni. Mūsdienu prakse gluži pretēji ir tendēta uz cilvēku maldināšanu, kam klāt nāk visparastākais informatīvais spams.

Tāpēc Padomju laiku grāmatām ne tikai var uzticēties, bet tās savā vairumā ir galvas tiesu pārākas par tām, atvainojiet, “drazām”, ko lielā daudzumā izdod mūslaikos. Protams, lasot Padomju laiku grāmatas, ideoloģiskais aspekts ir jāņem vērā, bet tas tieši tāpat attiecas arī uz mūsdienu grāmatām.

Jautājums: No Jūsu atbildes saprotu, ka Latvijai labāk būtu bijis saglabāt neitralitāti, nevis stāties NATO?  Vai Latvija spētu saglabāt neitralitāti, esot blakus Krievijai – attiecīgi, vai Latvija nenonāktu Krievijas ietekmes sfērā un tajā pusē, ko angloamerikāņi grib iznīcināt, kā jūs to norādāt? Tad būtībā Latvijai bīstamība ir abos gadījumos?

Jā, Latvijai bija iespēja kļūt par patiešām neatkarīgu un neitrālu valsti, Latvijā varēja kļūt par Austrumeiropas Šveici (ne kā banku valsts, bet kā patiešām neatkarīga valsts). Latvijai tam bija visi nepieciešamie nosacījumi (tai skaitā ģeopolitiskie), izņemot pietiekamu daudzumu gudru, spējīgu un morāli tīru cilvēku. Tā kā lielākā daļa pie varas nokļuvušie/palikušie indivīdi bija pietiekami stulbi, primitīvi, gļēvi un amorāli, tad šī iespēja ne tikai tika palaista garām, bet valsts tika izlaupīta un burtiskā nozīmē izpārdota un pārdota. Un tas, ka notika tieši tā, nevar neliecināt par noteiktu tautas kvalitāti, jo gan tie stulbeņi taču no kaut kurienes uzradās un nezin kāpēc neatradās gudrie, kuri stulbeņus noliktu pie vietas. Tagad viss, neatkarīgas Latvijas valsts vairs nav, bet ir kolonizēta un atpalikusi pseidovalstele, kura formāli ir pakļauta Eiropas Savienībai, bet kurā faktiski saimnieko amerikāņi (ekonomikā – zviedri).

Jā, tā kā Latvija atrodas blakus Krievijai, tai ir grūti nenokļūt Krievijas ietekmes sfērā. Krievijas kā lielvalsts objektīvās interesēs ir nodrošināt, lai tās kaimiņvalstīs būtu miers, kārtība un nebūtu antikrievijas noskaņojumi. No šāda viedokļa raugoties, būšana Krievijas ietekmes sfērā nav nekas slikts. Savukārt Krievijas ienaidnieku objektīvās interesēs ir gluži pretējais, un salīdzinošs miers viņiem te ir nepieciešams tikai gadījumā, ja šo teritoriju plāno izmantot kā placdarmu naidīgām darbībām un/vai iebrukumam.

Baltijas valstīm tāpat ir militāri stratēģiskā nozīme. Baltija ir Maskavas aizsardzības pirmais priekšpostenis un atrodas blakām Krievijas “otrai galvaspilsētai” Pēterburgai, tāpēc no Krievijas drošības viedokļa ir būtiski, lai šo teritoriju nekontrolētu ienaidnieks un tajā neatrastos ienaidnieka karaspēks. Tas, ka Latvija ir NATO un tajā atrodas amerikāņu armija, Latvijas iedzīvotājiem var ļoti dārgi maksāt.

Kas attiecas uz bīstamību nokļūt Krievijas ietekmes sfērā, tad, kā jau teicu, angloamerikāņi latviešus uzskata par “krieviem” un Latviju par Krievijas teritoriju un tas ir neatkarīgi no tā, ko par to domā paši latvieši. Nē, nu, protams, viņi labi saprot, ka latvieši nav krievi, ka latviešiem ar krieviem ir sarežģītas attiecības (ko viņi ar prieku maksimāli izmanto) utt., bet viņi uz to skatās plašāk un vienkāršāk bez provinciālas aprobežotības un sentimentiem. Tāpēc latviešiem un Latvijai angloamerikāņu uzvaras gadījumā ir sagaidāms tieši tāds pats liktenis kā Krievijai un krieviem – varbūt vēlāk, ja latviešus iesauks kārtējā leģionā, bet varbūt arī ātrāk, ja Latviju, līdzīgi kā Ukrainu, izmantos par tupu Krievijas tarānu.

Rezumējot, Latvijai no Krievijas ienaidnieku puses ir tādi paši draudi, kādi Krievijai, tikai tie var pieņemt savādākas formas dēļ Latvijas atšķeltības. Īstermiņā tam var būt pat šķietami pozitīvs efekts (ja ienaidnieks sākumā plāno tikt galā ar galveno spēku – Krieviju, un tikai pēc tam “tīrīt” visu Krievijas valstiskuma telpu), bet var būt arī pat ļoti negatīvs un pat iznīcinošs efekts, ja sāk notikt reālas cīņas. Lai kā arī nebūtu, Latvijas interesēs ir, lai Krievija pastāvētu un lai uzbrukumi Krievijai tā arī nesāktos. Latvijai ļauj pastāvēt un Latvijas sabiedrību aizsargā pats Krievijas pastāvēšanas fakts.

Jautājums: Par dalību NATO Jūs rakstāt: “Par to arī pienākas sods, kas tiek saņemts un kurš pat jau tuvākajā nākotnē var būt ļoti smags un pat iznīcinošs”.  Ko Jūs saprotat ar šo sodu?

Ja cilvēks zāģē zaru uz kura pats sēž, tad viņš ir pelnījis nokrist un tādējādi saņemt sodu par savu stulbumu. Ja cilvēks spļauj akā no kuras dzer, tad viņš ir ne tikai pelnījis dzert piespļautu ūdeni kā sodu par savu stulbumu, bet arī palikt vispār bez ūdens kā sodu par savu amoralitāti. Līdzīgu sodu ir pelnījuši saņemt daudzi latvieši un tas jau tiek saņemts. Kāds sods var piemeklēt latviešus dēļ dalības NATO un raušanās kaitēt krieviem, jau pateicu.

Jautājums: Jūs rakstāt:  “Visbeidzot, līdz ar iestāšanos NATO un amerikāņu okupantu parādīšanos, ASV Latvijā ir brīvi iespējams organizēt jebkāda veida provokācijas tālākajām globālajām “spēlītēm” pret Krieviju”.  Kāpēc NATO karavīrus Latvijā uzskatāt par okupantiem?

NATO karavīri ir svešu valstu karavīri manā zemē, ko es te neaicināju un ko neaicināja arī Latvijas tauta, bet gan saujiņa nacionālnodevēju, kurus kontrolē amerikāņi. Kā jau teicu, Latvija vairs nav neatkarīga valsts, bet ir kolonizēta psaidovalstele. Ja pirms NATO karaspēka parādīšanās Latvijā varēja runāt par ekonomisko okupāciju, tad tagad Latvija ir okupēta arī militāri.

Jautājums: Apskatīju Jūsu ieteiktās sadaļas un arī Re:Baltica pētījumu (raksts “Miglā”, publicēts žurnāla “Rīgas laiks” 2015.gada maija numurā: http://www.rebaltica.lv/lv/petijumi/krievijas_nauda_baltija/a/1246/migla.html ). Kas Jums par šo publikāciju ir sakāms, cik pareizi vai nepareizi tur raksturots jūsu blogs?  

Re:Baltica rakstu saukt par pētījumu ir patiesu pētījumu noniecināšana. Jemberga pat nemēģināja kaut ko pētīt (lai gan katrs to var brīvi darīt, kaut vai tikai izlasot materiālus), ķeksīša pēc autoratīvā formā uzdeva pāris jautājumu un pēc tam uzrakstīja, ko gribēja. Izdaudzinātais „otras puses” viedoklis nav atspoguļots, lapas saturs aprakstīts tendenciozi, atlasot un izraujot no konteksta tikai savai bildei piemērotās lietas un visbeidzot pieņēmuma formā viskaut ko fantazējot. Zemiski, vienīgi labi, ka tik nekvalitatīvi. Jemberga rakstīja par propogandu un uzcepa klasiski propagandisku darbu. Tā nav ne žurnālistika, kurai ir arī sava ētika, ne arī pētījums. Bet viens gan ir labi, viņa nemaz neslēpj, ka tiek finansēta no ASV valsts struktūrām, tā ka viss kārtībā, kas maksā, tas pasūta mūziku.

Jautājums: Cik saprotu pēc Sanitas Jembergas raksta, un Jūsu atbildēm, jūs esat Ivars Prūsis.

Informāciju par redakcijas personālsastāvu nesniedzam.

Jautājums: Vai Re:Baltica rakstā sniegtā informācija par jums ir patiesa (vadības zinātņu bakalaurs; strādājis Lattelecom)? Ar ko Jūs nodarbojaties pašlaik?

Jā, Ivars Prūsis ir strādājis Lattelecom un ir Vadības zinātņu bakalaurs.

Jautājums: Ko varat atbildēt uz šo Sanitas Jembergas jautājumu rakstā, vai kaut kas no tā ir patiesība (“apmaksāts trollis” vai “dzelžaina pārliecība”)? : “Es nezinu, vai Prūsis ir viens no Kremļa apmaksātajiem troļļiem algotņiem; tikpat labi varu pieļaut domu, ka viņš runā un raksta aiz dzelžainas pārliecības.”

Par Jembergu jau visu pateicu.  Pie teiktā vēl varu piebilst, ka cilvēkiem ir tendence par citiem spriest pēc sevis. Cilvēks, kurš strādā tikai par naudu un ir pieradis pārdot savu profesionālo “godu”, līdzīgi var domāt arī par citiem cilvēkiem. Patiesībā ir cilvēki, kuri nepārdodas un ir spējīgi kaut ko darīt arī bez naudas.

Informācijas aģentūra un cilvēki, kas to veido, nesaņem atlīdzību par savu darbu. Cik pašu spēkiem tiek izdarīts, tik ir.

Jautājums: Jūs esat tulkojis Muamara Kadafi Zaļo grāmatu? Vai tulkojāt no oriģinālvalodas?

Muammara Kadafi “Zaļo grāmatu” izdeva trīs cilvēki, par pamatu ņemot publiski jau pieejamu tulkojumu latviešu valodā, kurš tika nedaudz izkoriģēts.

Jautājums: Vēl par blogam veltīto laiku, skatos, ka ir tulkoti apjomīgi gabali, tostarp atšifrētas video intervijas. Sanāk, ka projektam sanāk veltīt diezgan daudz resursu?  

Informācijas aģentūrai tiek veltīts tieši daudz laika, nevis resursi. Viss, kas nepieciešams Informācijas aģentūras darbībai ir dators, vismaz pareta piekļuve internetam, laiks un apņēmība izzināt, meklēt, mācīties un strādāt (tulkot un rakstīt). Daudziem cilvēkiem varētu būt grūti saprast kā ar minimālu resursu patēriņu var paveikt tik lielus darba apjomus, bet var. Ja zini kāpēc tas ir nepieciešams un strādā ar iedvesmu, tad “rokas darba nebīstas” un “darbs dara darītāju”.

Jautājums: Blogā ir dzejas un ieteicamās literatūras sadaļas – pēc kāda principa izvēlējāties dzeju un literatūru? Jūs vēlaties panākt, lai cilvēki vairāk lasa, bet tieši konkrētu literatūru, nevis visu, kas pagadās?

Literatūra tiek izvēlēta pēc izglītošanas, personības attīstības, redzesloka paplašināšanas, informatīvās bagātības, patiesuma un tikumības principa. Dzeja papildus arī pēc estētikas un horizontu došanas principa.

Jā, lasīt visas “drazas”, ar ko ir pārpildīta informatīvā telpa, nav prātīgi, jo īpaši tādēļ, ka papildus spamam, kas tikai atņem laiku, enerģiju un piedrazo atmiņu, ir arī gana kaitīga literatūra, kas var arī sakropļot nesagatavotus prātus. Lasīt jācenšas augstvērtīga un informatīvi bagāta literatūra, tad cilvēks aug, attīstās un pieņemas prātā (lai gan nākas reizēm lasīt “drazas” un arī no tām var gūt kādu labumu). Diemžēl mūsdienās to ir grūti izdarīt, jo visas robežas ir “izskalotas” un cilvēkiem ir grūti noteikt, kas ir augstvērtīga literatūra, viņi to vairs nesaprot. Un pats traģiskākais, ka cilvēki nemaz vairs negrib to saprast un netiecas pēc skaistā un cēlā – pūlis pieprasa tikai maizi, izpriecas un komfortu.

Informācijas aģentūra
/26.01.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Baltijas valstis kļūst par primāro Krievijas militāro mērķi

00585_natoKrievijas prezidents 31.01.2015 apstiprināja jauno Krievijas Federācijas nacionālās drošības stratēģiju. Jaunajā stratēģijas versijā kā galvenais Krievijas potenciālais pretinieks tiek nosaukta Ziemeļatlantijas Līguma organizācija (NATO), bet galvenais militārais drauds – NATO militārās infrastruktūras pietuvošanās Krievijas robežām.

Pieņemtais dokuments juridiski apstiprina jau sen notikušu faktu: Baltijas valstu militarizācija, ko tik uzcītīgie mēģināja panākt [plānprātīgie] vietējie politiķi, padara šo reģionu par Krievijas pirmā militārā trieciena objektu gadījumā, ja sāksies Krievijas un NATO militārs konflikts.

2014. – 2015. gadā NATO un ASV militārā klātbūtne Baltijas valstīs pieauga ģeometriskajā progresijā. Divreiz tika palielināta pretgaisa aizsardzības misija Baltijā – Šauļu lidlauka Lietuvā avioparks tika papildināts ar 16 jauniem NATO iznīcinātājiem. Latvijā no ASV tika atgādātas 150 vienības bruņutehnikas, tai skaitā tanki “Abramss” un bruņumašīnas “Bredli”.

Visās Baltijas valstīs tika izvietotas ASV militārās specvienības, kuru funkcija ir darbības kara vai pirmskara laikā. Tāpat ir ziņots par plāniem Krievijas pierobežā izvietot elektroniskās izlūkošanas elementus. Tika atvērts NATO “kiberaizsardzības” centrs, kura uzdevums būs informatīvais karš krievvalodīgajā mediju telpā.

Analoģiski notika NATO militārās klātbūtnes palielināšana arī citās Austrumeiropas valstīs: Polijā, Rumānijā, Bulgārijā un citās. Tomēr Rumānijai vai Bulgārijai nav kopējas robežas ar Krieviju, bet Baltijas valstīm ir robeža ar Krieviju.

Tieši tādēļ Baltijas valstu militarizācija Maskavā tika apjausta kā galvenais praktiskais drauds no NATO infrastruktūras paplašināšanās Austrumeiropā. Attiecīgi praktiski tieši Baltijas valstis ir pirmais varbūtējais Krievijas pretinieks tās konflikta ar NATO gadījumā.

Lietuvai, Latvijai un Igaunijai šī situācija nozīmē, ka šīm valstīm ir pilnīgi vienalga kā beigsies Krievijas iespējamais karš ar “Rietumvalstu demokrātisko sabiedrību”.
Neatkarīgi no tā, ar ko beigsies NATO un Krievijas karš, karojošās puses vispirmām kārtām samals miltos Baltijas valstis. Pat ja Krievija šai karā piedzīvos pazemojošu zaudējumu un tiks noslaucīta no zemes virsmas, Baltijas valstu politiķi [un iedzīvotāji] tāpat to nepiedzīvos, jo Baltija tiks iznīcināta iepriekš. Šāds secinājums ir acīmredzams katram saprātīgam cilvēkam, lai to saprastu nav jābūt militāram analītiķim vai ekspertam.

Baltijas valstu politiķiem visus šos gadus teica, ka reģiona piepildīšana ar masu iznīcināšanas ieročiem, ka reģiona pārvēršana par Krievijas un Rietumvalstu bruņošanās sacensības epicentru un ka konflikta provocēšana starp Krieviju un NATO ne tikai nespēj garantēt Lietuvas, Latvijas un Igaunijas drošību, bet pat apdraud to.

Baltijas valstu drošību spētu garantēt tieši pretēja politika: abpusēja NATO un Krievijas reģiona demilitarizācija, saspīlējuma samazināšanās Krievijas un Rietumvalstu attiecībās un Baltijas valstu starpniecība kontaktiem ar Maskavu.

Šādā Baltijas valstu lomā Kremlis būtu ļoti ieinteresēts, kas būtu visdrošākā Baltijas valstu drošības garantija. Tā vietā Baltijas valstis pasaules politikā uzņēmās sīku provokatoru lomu. Visas Baltijas valstu starptautiskās aktivitātes ir vērstas uz tieša NATO un Krievijas konflikta provocēšanu.

Baltijas valstu diplomātijas galvenais uzdevums 2016.gadā ir pārliecināt savus NATO sabiedrotos lauzt 1997.gada NATO sadarbības līgumu (Основополагающий Акт 1997 года) ar Krieviju, kurā NATO apņemas neizvietot patstāvīgus sauszemes spēkus Krievijas pierobežā. Pēdējā NATO samitā Velsā Baltijas valstīm neizdevās par to pārliecināt savus Eiropas kolēģus un tagad visas viņu cerības ir uz Varšavas samitu, kuram ir jānotiek 2016.gada vasarā. Faktiski šis Baltijas punduru virsuzdevums ir Eiropas drošības arhitektūras salaušana, jo tieši šis līgums bija pēdējās desmitgades Austrumeiropas valstu drošības garants.

[Vēl ir Krievijas un NATO dalībvalstu Līgums par konvencionālajiem spēkiem [parastais karaspēks] Eiropā jeb CFE līgums (ДОВСЕ), kurš tika noslēgts 1990.gadā starp PSRS un NATO. CFE līgums ierobežoja PSRS militārā bloka (t.s.”Varšavas pakta”) un NATO karaspēka daudzumu Eiropā. 1997.gadā šis līgums tika izmainīts atbilstoši jaunajiem apstākļiem (PSRS sabrukums un “Varšavas pakta” likvidācija) un pārslēgts. Līgumam ir pievienojušās gandrīz visas Eiropas valstis, tādējādi ierobežojot savā teritorijā esošo militāro spēku daudzumu saskaņā ar līguma nosacījumiem. Vienīgās valstis, kuras nav pievienojušās CFE līgumam ir Baltijas valstis, kas tās padara par t.s.”melno caurumu”, kuru teritorijā NATO formāli drīkst izvietot jebkādus militāros spēkus jebkurā daudzumā, kas tieši un ļoti lielā mērā apdraud Krieviju, jo īpaši dēļ kopējās robežas. Ja līdz šim šie draudi bija teorētiski, tad līdz ar ASV karaspēka parādīšanos Baltijā un tā skaitliskā sastāva nepārtrauktu pieaugumu, šie draudi Krievijai kļūst vairāk kā reāli.]

Tagad Baltijas valstis pieprasa no sabiedrotajiem demonstratīvi uzspļaut līgumam un izvietot savā teritorijā patstāvīgas NATO karabāzes. Tas ir, Baltijas valstis provocē Eiropas drošības sistēmas sagraušanu un tiešu NATO – Krievijas konfliktu, kurš potenciāli notiks kā reiz Baltijas valstu teritorijā.

Kā šo provokāciju sekas ir, ka nu Krievija Baltijas valstis uzskata par potenciālu militāru pretinieku un Baltija ir pirmais militārā trieciena objekts, Krievijas kara ar NATO gadījumā.

Jaunajā Krievijas nacionālās drošības stratēģijas versijā NATO ir atzīts par galveno Krievijas draudu: “Ziemeļatlantijas alianses (NATO) spēku potenciāla audzēšana un to apveltīšana ar globālām funkcijām, kas tiek veikts pārkāpjot starptautisko tiesību normas, bloka valstu militārās darbības aktivizēšana , tālāka alianses paplašināšanās, pietuvinot tās militāro infrastruktūru Krievijas robežām, rada draudus [Krievijas] nacionālai drošībai.”

Dokumentā ir minēts arī par ASV veikto Austrumeiropas valstu militarizāciju:

“Iespēja uzturēt reģionālu un globālu stabilitāti tiek ievērojami samazināta, izvietojot Eiropā, Āzijas – Klusā okeāna reģionā un Tuvajos Austrumos ASV pretgaisa aizsardzības sistēmas elementus, kas notiek “globālā trieciena” koncepcijas praktiskas realizācijas apstākļos, kad tiek izvērsti augstas precizitātes stratēģiskie nekodolieroči, kā arī bruņojuma izvietošana kosmosā. “

Kā pretdarbība NATO militārās klātbūtnes pieaugumam Austrumeiropā un tās militārās infrastruktūras pietuvināšanai Krievijas robežām, tiek minēta augsti tehnoloģisku un daudzfunkcionālu militāro kompleksu izvēršana uz Krievijas un NATO valstu robežām. Tas ir, Polija un Baltijas valstis jau juridiski tiek atzītas par pirmā trieciena objektu Krievijas kara ar NATO gadījumā. Panāca to viņi paši, kad par savas ārpolitikas diplomātisko kursu izvēlējās provokāciju politiku.

Aleksandrs Nosovičs
/12.01.2016/

Avoti:
http://www.rg.ru/2015/12/31/nac-bezopasnost-site-dok.html
http://www.rubaltic.ru/article/politika-i-obshchestvo/110116-pribaltika-rossia/
https://infoagentura.wordpress.com/2015/05/03/krievija-var-but-spiesta-okupet-baltijas-valstis/

Informācijas aģentūra
/26.01.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Latviešu “nacionālista” dziesma

piesautenem

Mēs sitīsim tos utainos, arvien, arvien
Pēc tam tos zili – pelēkos, arvien, arvien
Pēc tam mēs sevi nobeigsim
Par godu sarkan – zilajiem
Arvien, arvien, arvien, arvien, arvien

Mēs sitīsim tos labākos, arvien, arvien
Pēc tam tos, kuri iebilst mums, arvien, arvien
Jo paši esam niecības
Kas gūst uz citu rēķina
Arvien, arvien, arvien, arvien, arvien

Mēs esam kalpu dvēseles, arvien, arvien
Bez kungiem dzīvot nevaram, nemaz, nemaz
Mums vajag kādu stiprāko
Kas baro mūs un attaisno
Arvien, arvien, arvien, arvien, arvien

Ja kungi teiks ka jākaro, lai iet, lai iet
Vai jābrauc projām svešumā, lai iet, lai iet
Ko liks, mēs labi darīsim
Pat paši sevi bendēsim
Lai iet, lai iet, lai iet, lai iet, lai iet

Mēs pidarastus godāsim, ja liks, ja liks
Tiem savus bērnus atdosim, ja liks, ja liks
Jo kungiem vienmēr taisnība
Un tiem jo dziļi jāklanās
Arvien, arvien, arvien, arvien, arvien

Mēs sapņojam par kungiem būt arvien, arvien
Daudz mantas, kalpu, baudu gūt, arvien, arvien
Tā dēļ mēs visu atdosim
Pat Tēvu, Māti pārdosim
Arvien, arvien, arvien, arvien, arvien

/2015.gada vasara/

Avots:
http://ipdzeja.blogspot.com

Informācijas aģentūra
/26.01.2016/

Posted in DZEJA, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 1 komentārs

Fruktoze izraisa aptaukošanos

00588_fructose-3Fruktoze ir dabīgs cukurs, ko satur augļi (tiesa gan daži augļi, piemēram, apelsīni un vīnogas, satur arī daudz glikozes). Kāpēc drīkst ēst augļus, kas satur fruktozi, bet kāpēc pati fruktoze tīrā veidā ir kategoriski aizliegta?

Atšķirībā no glikozes fruktoze var no asinīm iekļūt audu šūnās bez insulīna palīdzības, tādēļ to iesaka kā drošāko ogļhidrātu avotu diabēta pacientiem. Daļa fruktozes iekļūst aknu šūnās, kuras pārvērš to par glikozi, tāpēc fruktoze arī var palielināt cukura līmeni asinīs, bet mazākā mērā kā citi monosaharīdi (vienkāršie ogļhidrāti).  Tomēr fruktoze daudz ātrāk kā glikoze spēj pārvērsties taukos! Tas tādēļ, ka fruktoze, pārvēršas aknās nevis par glikogēnu (īpašu vielu, kas tiek izmantota enerģijas ražošanai muskuļu darbam), bet par taukiem.

Nokļūstot organismā fruktoze nesaistās ar īpašu fermentu – fruktokināzi-1, kas ir atbildīgs par organismā nonākušo ogļhidrātu pārvēršanu enerģijā un nosaka, par ko tos pārvērst – taukos vai glikogēnā. Saliktie ogļhidrāti, kurus satur auzu pārslas, makaroni, rīsi, nokļūstot organismā, tiek pārstrādāti pārsvarā glikogēnā, kas uzkrājas aknās un muskuļos.  Tas notiks tik ilgi, kamēr organismā būs brīva vieta rezervēm un tikai tad šie ogļhidrāti tiks pārvērsti taukos (saskaņā ar zinātniskajiem pētījumiem cilvēka organisms rezervei ir spējīgs noglabāt apmēram 240 – 400 gramus ogļhidrātu glikogēna formā). Savukārt fruktozi aknas pārvērš par taukiem, kurus no asins straumes nekavējoties uzsūc taukaudi.

Visbiežāk mēs saņemam fruktozi ar kukurūzas sīrupu, kas ir lētākais cukurniedru cukura analogs, ko izmanto atvēsinošu dzērienu un citu produktu ražošanā. Zinātnieki uzskata, ka tieši šī sīrupa izmantošana rūpniecībā ir viens no aptaukošanās (resnuma) epidēmijas iemesliem. Ir eksperimentāli pierādīts, ka fruktozes lietošana uzturā veicina aptaukošanās procesu. Tādēļ fruktoze netiek uzskatīta par veselīgu uztura piedevu. Atspirdzinošu dzērienu, kuri satur fruktozi, lietošana  lielākā mērā izraisa aptaukošanos, nekā citu saldinātāju lietošana.

Ir pierādīts, ka daži hormoni, kas reaģē uz glikozi (leptīns, insulīns u.c.),  nepilda savas funkcijas, ja ir lietota fruktoze. Tādējādi aptaukošanās rašanās tiek skaidrota ne tikai ar augsto fruktozes enerģētisko vērtību, bet arī ar fruktozes radītajām vielmaiņas izmaiņām, kas veicina tauku uzkrāšanos.

Tā ka, visi, kuri grib kļūt resni vai palikt vēl resnāki, droši var uzturā lietot fruktozi saturošus produktus – attiecīgus saldumus un atspirdzinošos dzērienus (fruktozes sīrupu saturošu Coca-cola un Sprite, Guttas klasisko limonādi u.c.).

Vēl jāņem vērā, ka lieli fruktozes daudzumi bojā aknas un rada insulīna rezistenci. Fruktoze uz aknām iedarbojas līdzīgi toksiskā (indējošā) veidā  kā etilspirts. Fruktoze septiņas (!) reizes aktīvāk kā glikoze saistās organismā ar olbaltumvielām un polinepiesātinātajām taukskābēm, kas rada oksidatīvus bojājumus šūnās un galu galā noved pie iekaisuma un dažādām hroniskām saslimšanām. Fruktoze palielina urīnskābes veidošanos, kas lielās koncentrācijās var radīt podagru un nierakmeņus. Kamēr vairums cilvēka organisma šūnu nevar izmantot fruktozi enerģijas radīšanai, zarnu baktērijas to var un palielināts fruktozes līmenis var veicināt mikrofloras disbalansu un patogēnu (slimības izraisošu) baktēriju vairošanos. Fruktoze tāpat rada apetīti kontrolējoša hormona (leptīna) darbības traucējumus, kas cilvēkā izraisa pārmērīgu ēstgribu. Tāpat fruktoze patīk vēža šūnām un tā ir labs vēža šūnu enerģijas avots, kas veicina to vairošanos.

Avoti:
http://zdorovie.com/nutrition/food/ostorozhno-fruktoza/12320

10 Reasons Why Fructose Is Bad

Informācijas aģentūra
/26.01.2016/   

Posted in Kat.: Medicīna, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Ērglītis

00586_Erglitis

Tu man ļoti nepatīc
Varens, liels un ķildīgs
Kaut tu būtu ērglītis
Tukšu gaisu pildīts

Tad es teiktu, lidonīt,
Pietiek visus biedēt
Adatiņu iedurtu,
Kur tā vieglāk piekļūt

Adatiņu iedurtu,
Un no prieka šņāktu,
Ja no tava puncīša
Gaiss ar troksni nāktu

Nāktu, nāktu, iznāktu
Izčabētu tālēs
Tāpēc jau es durstīju,
Lai tas bubuls pārplīst

Tad būs visi līdzīgi
Kopā augs un lidos
Visiem no tā labums būs
Ko var katrs iegūt

Lielo nikno ērglīti
Mēs tik tevi baidām
Ja tu uzpūsts māneklis
Paliec tad priekš bērniem

/12-2015/

Avots:
http://ipdzeja.blogspot.com

Informācijas aģentūra
/26.01.2016/

Posted in DZEJA, Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Pravietis

Aleksandrs Puškins, 1827.g.

Aleksandrs Puškins, 1827.g.

Kad gara slāpēs saguris,
Pa drūmu tuksnesi es vilkos, –
Sešspārnainais serafims*
Krustcelēs man parādījās.
Ar pirkstiem tā kā sapnis viegliem
Plakstiem pieskārās viņš maniem.
Tad acis kļuva tālredzīgas,
Kā pārbiedētam ērglim – lielas.
Pēc tam viņš skāra manas ausis,
Ko pārpildīja skaņas, troksnis:
Kā debess dreb es sāku just,
Cik eņģeļiem augsts lidojums,
Kāds jūras mūdžiem rāpojums,
Kā lejā dzīvais skumst un nīkst.
Bet manu mēli grēcīgo –   
No mutes izrāva viņš to,
Kas viltīga un maziska,
Un gudro čūskas dzeloni
Stingušajās lūpās manās
Ar labo roku ielika.
Viņš zobenu man krūtis šķērda,
Sirdi bailīgo prom svieda,
Un ogli kvēlu, ugunīgu,
Man atvērtajās krūtīs spieda.
Tā gulēju – tuvs šķita gals,
Kad man teica dieva balss:
– Celies, praviet, redzi, dzirdi,
Ar gribu manu piepildies,
Un, apstaigājot jūras, zemes,
Vārdiem iededz ļaužu sirdis.

Aleksandrs Puškins (1799-1837) – 1826
Atdzejoja Ivars Prūsis

* serafims – augstākā, Dievam vispietuvinātāko eņģeļu pakāpe kristīgajā mitoloģijā

Informācijas aģentūra
/26.01.2016/

Posted in DZEJA, Kat.: Kultūra, Reģ.: Krievija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Alberts Einšteins: Kāpēc sociālisms?

Alberts Einšteins

Alberts Einšteins

Vai gan ir vērts runāt par sociālismu cilvēkam, kurš nav speciālists ekonomiskajos un sociālajos jautājumos? Vairāku iemeslu dēļ domāju, ka jā.

Sākumā apskatīsim šo jautājumu no zinātnisko zināšanu viedokļa. Var šķist, ka starp astronomiju un ekonomiku nepastāv būtiskas metodoloģiskas atšķirības. Gan vienā, gan otrā zinātnes nozarē zinātnieki cenšas atklāt kopējus likumus uz noteiktu parādību grupu bāzes, lai pēc iespējas skaidrāk saprastu šo parādību savstarpējo saistību. Patiesībā metodoloģiskās atšķirības tomēr pastāv. Kopēju likumu atklāšana ekonomikā ir apgrūtināta dēļ tā, ka novērojamās ekonomiskās parādības ir atkarīgas no daudziem faktoriem. Un novērtēt katru šo faktoru atsevišķi ir ļoti grūti.

Pie tam ir labi zināms, ka tā pieredze, kura ir uzkrāta no tā saucamā civilizācijas vēsturiskā perioda sākuma, tika lielā mērā ierobežota no apstākļiem, kuri savā būtībā ir neekonomiski. Piemēram, lielākā daļa lielvalstu ir radušās iekarojumu rezultātā. Iekarotājtautas gan juridiski, gan ekonomiski padarīja sevi par iekarotās valsts valdošo šķiru. Viņi sev piešķīra monopoltiesības uz zemi un izvēlēja priesterus no savējo vidus. Šie priesteri, kuri kontrolēja cilvēku izglītību, padarīja par pastāvīgu cilvēku dalījumu šķirās [kastās] un radīja vērtību sistēmu, no kuras cilvēki vadījās (visbiežāk neapzināti) savā sabiedriskajā uzvedībā.

Šī vēsturiskā tradīcija ir saglabājusies un darbojas joprojām. Nekur vēl mēs neesam pārvarējuši to, ko Torstens Veblens [Thorsten Veblen (1857-1929) – amerikāņu ekonomists un sociologs] nosauca par cilvēces attīstības “plēsonīgo fāzi”. Esošie ekonomiskie fakti pieder šai cilvēces attīstības fāzei. Tāpat arī likumi, kurus mēs varam izteikt no šiem faktiem, nav derīgi citām cilvēces attīstības fāzēm. Un tā kā sociālisma mērķis ir tieši šīs plēsonīguma fāzes pārvarēšana, uzsākot augstāku attīstības fāzi, ekonomikas zinātne tās pašreizējā veidolā nav spējīga dot skaidrību par nākotnes sociālistiskās sabiedrības kontūriem.

Vēl sociālismam ir sociāli – ētiski mērķi. Savukārt zinātne nav spējīga uzstādīt mērķus. Vēl mazākā mērā zinātne ir spējīga ieaudzināt mērķus cilvēkā. Labākajā gadījumā zinātne spēj iedot līdzekļus noteiktu mērķu sasniegšanai. Bet pašus mērķus rada cilvēki ar augstiem ētiskiem ideāliem. Un ja šie mērķi nav “dzimuši nedzīvi” un tiem ir dzīvības spēks, tad tos sev pieņem un realizē cilvēku masas, kuras arī pusapzināti nosaka lēnu sabiedrības evolūciju.

Tieši tāpēc mums ir jābūt uzmanīgiem, lai nepārspīlētu zinātnes un zinātnisko metožu nozīmi, kad runa iet par cilvēces problēmām. Un nevajag uzskatīt, ka tikai ekspertiem ir tiesības spriest par jautājumiem, kuri ietekmē sabiedrisko organizāciju.

Jau labu laiku daudzi apgalvo, ka cilvēku sabiedrībā ir krīze un ka tā ir zaudējusi stabilitāti. Tādā situācijā cilvēki izjūt vienaldzību vai pat naidīgumu pret lielām vai mazām cilvēku grupām, pie kurām viņi paši pieder. Kā piemēru aprakstīšu vienu gadījumu no savas pieredzes. Nesen ar vienu gudru un labvēlīgi noskaņotu cilvēku es apspriedu jauna kara sākšanās briesmas, kas, manuprāt, ļoti nopietni apdraudētu cilvēces eksistenci kā tādu [jo tas būtu kodolkarš; šis raksts tapa laika posmā, kad ASV nopietni plānoja un gatavojās uzbrukt PSRS, dodot kodoltriecienus pa lielākajām Padomju Savienības pilsētām, tai skaitā arī Rīgu]. Es aizrādīju, ka tikai pārnacionāla organizācija varētu aizsargāt no šādas iespējamības. Uz to mans sarunbiedrs vēsā un mierīgā tonī atbildēja: “Kāpēc Jūs esat tik negatīvi noskaņots pret cilvēciskās rases izzušanas iespējamību?”

Esmu pārliecināts, ka vēl 100 gadus atpakaļ neviens nevarētu tik viegli paust šādas domas. To pateica cilvēks, kurš bez panākumiem sevī mēģināja rast kādu līdzsvaru un zaudēja cerības gūt šai ziņā panākumus. Tā ir mokpilnas vientulības un izolācijas izpausme, no kā mūsdienās cieš tik daudz cilvēku. Un kāds tam ir iemesls? Un vai no tā ir kāda izeja?

Viegli uzdot šāda tipa jautājumus, bet grūti ir kaut cik konkrēti uz tiem atbildēt. Tomēr es pacentīšos uz tiem atbildēt, cik nu varu, lai gan labi apzinos, ka mūsu jūtas un tieksmes bieži vien ir pretrunīgas un neskaidras, un ka tās nevar izskaidrot ar vieglām un vienkāršām formulām.

Cilvēks vienlaicīgi ir gan vientuļa, gan arī sociāla būtne. Kā vientuļa būtne cilvēks cenšas aizsargāt savu un savu tuvāko eksistenci, apmierināt savas vajadzības un attīstīt savas iedzimtās spējas. Kā sociāla būtne cilvēks meklē citu cilvēku atzīšanu un mīlestību, grib dalīties ar viņiem to priekos, mierināt tos bēdās, uzlabot to dzīves apstākļus.

Tieši šo dažādo un bieži vien pretrunīgo tieksmju eksistence nosaka cilvēka īpašo raksturu, bet šo tieksmju konkrēta kombinācija nosaka gan iekšējā līdzsvara pakāpi, ko cilvēks ir spējīgs sasniegt, gan tā iespējamā ieguldījuma pakāpi visas sabiedrības labklājībā. Es neizslēdzu, ka šo divu tieksmju virzienu attiecība tiek mantota iedzimtības ceļā. Tomēr personība gala beigās formējas un izveidojas apkārtējā vidē, kurā attīstās cilvēks; to nosaka sabiedrības struktūra, kurā cilvēks uzaug, sabiedrības tradīcijas un vērtējumi, ko sabiedrība dod vienam vai otram uzvedības veidam.

Katram atsevišķam cilvēkam abstraktais termins “sabiedrība” nozīmē viņa tiešo un netiešo attieksmju summu pret saviem laikabiedriem un pret visiem cilvēkiem no iepriekšējām paaudzēm. Cilvēks ir spējīgs domāt, just, vēlēties un strādāt pats par sevi. Tomēr savā fiziskajā, prāta un emocionālajā eksistencē cilvēks tik lielā mērā ir atkarīgs no sabiedrības, ka ārpus sabiedrības ne domāt par cilvēku, ne saprast to nav iespējams. Tieši “sabiedrība” nodrošina cilvēku ar pārtiku, apģērbu, dzīvesvietu, darba rīkiem, valodu, domformām un lielāko daļu domu saturu. Katra cilvēka dzīve ir iespējama dēļ daudzu miljonu cilvēku darba un sasniegumiem pagātnē un pašreizējā brīdī. Lūk, tas arī slēpjas aiz šī vārdiņa “sabiedrība”.

Tāpēc ir acīmredzams, ka cilvēka atkarība no sabiedrības ir dabisks fakts, ko nav iespējams mainīt, līdzīgi kā tas ir bišu un skudru gadījumā. Tomēr, ja skudru un bišu dzīves procesi tiek vadīti līdz pat sīkākajām detaļām ar iedzimtu dzelžainu instinktu palīdzību, tad cilvēcisko būtņu sociālās uzvedības un savstarpējo attiecību tipi ir stipri dažādi un var tikt mainīti.

Atmiņa, spēja radīt jaunas kombinācijas, valodas saziņas spējas deva iespēju cilvēcei radīt tādas dzīvību nodrošinošas formas, kuras nediktē bioloģiskā nepieciešamība. Tās izpaužas tradīcijās, sabiedriskajā organizācijā un institūtos, literatūrā, zinātniskos un inženieriskos sasniegumos, mākslas darbos. Tas izskaidro kādā veidā cilvēks lielā mērā ir spējīgs ietekmēt savu dzīvi ar savu uzvedību, šajā procesā piedaloties apzinātām vēlmēm un domāšanai.

Piedzimstot cilvēks manto noteiktu bioloģisku konstitūciju, kura mums ir jāatzīst par fiksētu un nemainīgu un kura ietver sevī dabiskās tieksmes, kuras ir raksturīgas cilvēku dzimumam. Tam klāt dzīves laikā cilvēks iegūst noteiktu kultūras konstitūciju, kuru tas apgūst no sabiedrības caur saziņu un daudziem citiem ietekmes veidiem. Tieši šī kultūras konstitūcija laika gaitā mainās un lielā mērā nosaka attiecības starp cilvēku un sabiedrību.

Mūsdienu antropologi māca (pamatojoties uz tā saucamo primitīvo kultūru salīdzinošo analīzi), ka iespējamā cilvēku sociālā uzvedība var svārstīties ļoti lielā iespējamo variantu diapazonā un tā ir atkarīga no kultūras modeļa un sabiedriskās organizācijas tipa, kāds ir raksturīgs konkrētā sabiedrībā. Tieši šajā apstāklī balstās to cilvēku cerības, kuri tiecas uzlabot cilvēka likteni. Cilvēciskās būtnes nav savas bioloģiskās konstitūcijas dēļ nolemtas savstarpējai iznīcināšanai vai palikšanai nežēlīga likteņa varā, kura nežēlīguma iemesls ir viņos pašos.

Ja mēs pajautāsim sev kā būtu jāizmaina sabiedrības struktūra un cilvēku kultūra, lai padarītu cilvēku dzīvi par pēc iespējas apmierinošāku, tad mums ir nepārtraukti jāatceras, ka eksistē noteikti apstākļi, kurus mēs nevaram izmainīt.

Cilvēka bioloģiskā daba nevar tikt izmainīta. Pat vairāk, pēdējo simts gadu tehnoloģiskie un demogrāfiskie procesi radīja apstākļus, kuri paliks ar mums vēl ilgi. Iedzīvotāju augstas koncentrācijas apstākļos, kuru eksistence ir atkarīga no preču ražošanas, augsta darba dalīšanas pakāpe un augsti koncentrēts ražošanas vadības aparāts ir absolūti nepieciešams. Tas laiks, kurš tagad mums šķiet ideāls, kad atsevišķi cilvēki vai cilvēku grupas varēja būt pilnībā pašpietiekamas, ir pagājis. Tas nebūs pārspīlējums, ja pateikšu, ka jau tagad cilvēce ražošanas un patēriņa ziņā veido vienotu planetāru sabiedrību.

Tagad es īsumā varu izklāstīt savu viedokli par mūsdienu krīzes būtību. Runa iet par cilvēka attieksmi pret sabiedrību. Kā nekad agrāk cilvēks apzinās savu atkarību no sabiedrības. Tomēr šo atkarību cilvēks izjūt nevis kā kaut ko labu, nevis kā organisku saiti, nevis kā viņu aizsargājošu spēku, bet gan vairāk kā draudus savām dabiskajām tiesībām vai pat savai ekonomiskai eksistencei.

Pat vairāk, cilvēka stāvoklis mūsdienu sabiedrībā ir tāds, ka tā egoistiskie instinkti patstāvīgi tiek akcentēti [aktivizēti], bet sociālie instinkti, kuri savā būtībā ir vājāki, arvien vairāk degradējas. Visas cilvēciskās būtnes, lai kādu vietu cilvēku sabiedrības hierarhijā tās arī neieņemtu, cieš no šī degradācijas procesa.

Būdami par sava egoisma neapzinātiem gūstekņiem, viņus pārņem briesmu sajūta, viņi jūtas kā vientuļnieki, kuriem ir atņemti naivi un vienkārši dzīves prieciņi. Cilvēks savai dzīvei var atrast jēgu (lai cik īsa un briesmu pilna šī dzīve nebūtu) tikai veltot sevi sabiedrībai.

Patiesais šī ļaunuma iemesls, manuprāt, ir kapitālistiskās sabiedrības ekonomiskā anarhija. Mēs savā priekšā redzam milzīgu ražošanas sabiedrību, kuras locekļi arvien vairāk cenšas viens otram atņemt savu kolektīvo pūliņu augļus. Un pārsvarā ne jau ar spēku, bet gan ievērojot likumā noteiktos noteikumus. Šai ziņā ir jāsaprot, ka kapitālistiskā sabiedrībā ražošanas līdzekļi (ražošanas rīki, kuri ir nepieciešami patēriņa un arī kapitāla preču ražošanai) var būt un savā vairumā arī ir privātīpašums, kurš pieder atsevišķām personām.

Tālākās domas vienkāršākai uztverei es par “strādniekiem” saukšu visus tos, kuriem nepieder ražošanas līdzekļi (šāda “strādnieku” termina izmantošana neatbilst plaši izmantotajai šī vārda nozīmei). Ražošanas līdzekļu īpašniekam ir iespējas nopirkt no strādnieka viņa darbaspēku. Izmantojot ražošanas līdzekļus, šis darbinieks rada jaunu produkciju, kura kļūst par kapitālista īpašumu. Pats būtiskākais šajā procesā ir attiecība starp to, cik daudz strādnieks saražoja un cik daudz viņam tiek maksāts, ja gan vienu, gan otru izsaka to reālajās vērtībās. Tā kā darba līgums ir “brīvs”, darbinieka algu nenosaka viņa saražotās produkcijas reālā vērtība, bet viņa minimālās vajadzības un attiecība starp kapitālista nepieciešamību pēc darbaspēka un strādnieku skaitu, kuri konkurē viens ar otru par darba vietas iegūšanu. Ir svarīgi saprast, ka pat teorijā strādnieka algu nenosaka viņa saražoto labumu vērtība.

Privātam kapitālam ir tendence koncentrēties nedaudzu rokās. Tas daļēji ir saistīts ar konkurenci starp kapitālistiem, bet daļēji ar apstākli, ka tehniskā attīstība un pieaugošā darba dalīšana veicina arvien lielāku ražošanas vienību rašanos uz mazāko rēķina. Šo procesu rezultātā rodas kapitālistiskā oligarhija, kuras drausmīgo varu demokrātiski organizēta sabiedrība nespēj efektīvi ierobežot.

Tā tas notiek tādēļ, ka likumdošanas orgānu pārstāvji tiek atlasīti no politisko partiju vidus, bet tās savukārt pārsvarā finansē un ietekmē privātie kapitālisti, tādējādi praktiski nostājoties starp elektorātu un likumdošanas sfēru. Tā rezultātā tautas pārstāvji nepietiekami aizstāv nepriviliģēto iedzīvotāju slāņu intereses.

Pat vairāk, pašreizējos apstākļos privātie kapitālisti neizbēgami kontrolē (gan tieši, gan netieši) galvenos informācijas avotus (presi, radio, izglītību). Tādējādi katram atsevišķam pilsonim ir ļoti grūti un visbiežāk pat praktiski neiespējami nonākt līdz objektīviem slēdzieniem un saprātīgi izmantot savas politiskās tiesības.

Ekonomikā, kura balstās uz privātā īpašumā esošu kapitālu, ir divi galvenie principi: pirmkārt, ražošanas līdzekļi (kapitāls) ir privātīpašums un tā īpašnieki ar to dara, ko grib; otrkārt, darba līgums tiek noslēgts brīvi. Protams, šai ziņā tādas lietas kā “tīrs kapitālisms” neeksistē. Īpaši jāuzsver, ka ilgu un nežēlīgu cīņu rezultātā stradniekiem izdevās izcīnīt mazliet uzlabotu “darba līgumu” atsevišķām strādnieku kategorijām. Tomēr kopumā mūsdienu ekonomika maz ar ko atšķiras no “tīrā kapitālisma”.

Ražošana tiek veikta ar mērķi iegūt peļņu, nevis nodrošināt patēriņu. Nav nekādu garantiju, ka visi, kuri var un vēlas strādāt, vienmēr būs spējīgi atrast darbu. Gandrīz vienmēr eksistē “bezdarbnieku armija”. Strādnieks dzīvo nepārtrauktās bailēs zaudēt darbu.

Tā kā bezdarbnieki un maz atalgotie strādnieki nevar būt par peļņu nesošu noieta tirgu, patēriņa preču ražošana ir ierobežota, kas rada smagus iztrūkumus.

Tehniskais progress bieži vien izraisa bezdarbu tā vietā, lai visiem atvieglotu darba slogu. Tiekšanās pēc peļņas kopā ar konkurenci starp atsevišķiem kapitālistiem rada nestabilitāti kapitāla uzkrāšanas un izmantošanas procesā, kas noved pie smagām depresijām.

Neierobežota konkurence noved pie drausmīgas darba resursa izšķērdēšanas un pie katras atsevišķas cilvēka personības sociālās apziņas izkropļošanas, par ko jau es teicu iepriekš. Šo cilvēka personības izkropļošanu es uzskatu par vislielāko kapitālisma ļaunumu. Visa mūsu izglītības sistēma cieš no šī ļaunuma. Jaunatnei tiek iepotēta tieksme pēc konkurences; gatavojot karjeras veidošanai, viņus māca pielūgt veiksmi, dzenoties pēc mantas.

Esmu pārliecināts, ka ir tikai viens paņēmiens kā tikt vaļā no šiem drausmīgajiem ļaunumiem – ir jārada sociālistiska ekonomika (ar tai atbilstošu izglītības sistēmu), kura būtu tendēta sasniegt sabiedriskus mērķus. Šādā ekonomikā ražošanas līdzekļi piederētu visai sabiedrībai un tiktu izmantoti pēc plāna.

Plānveida ekonomika, kura regulē ražošanu saskaņā ar sabiedrības vajadzībām, sadalītu nepieciešamo darbu starp visiem sabiedrības locekļiem, kuri ir spējīgi strādāt, un garantētu tiesības dzīvot katram vīrietim, sievietei un bērnam.

Bez savu iedzimto spēju attīstīšanas, cilvēku izglītības sistēma par savu mērķi stādītu atbildības jūtu attīstīšanu par citiem cilvēkiem (pašreiz slavinātās varas un veiksmes vietā).

Tomēr jāatceras, ka plānveida ekonomika vēl nav sociālisms. Pati par sevi plānveida ekonomika var tikt realizēta kopā ar pilnīgu personības apspiešanu. Sociālisma radīšana prasa atrisināt ļoti sarežģītu sociāli – politisku problēmu: ņemot vērā augsto politisko un ekonomisko centralizāciju, kā panākt, lai birokrātija nekļūtu visuvarena? Kā šādos apstākļos nodrošināt personības tiesības un līdz ar to arī demokrātisko pretsvaru birokrātijas varai?

Alberts Einšteins
/1949/

Avoti:
http://razumru.ru/science/authority/einstein.htm

Informācijas aģentūra
/14.01.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Džeks Londons: Kā es kļuvu par sociālistu

Džeks Londons

Džeks Londons

Es kļuvu par sociālistu tieši tāpat kā savulaik teitoņu pagāni kļuva par kristiešiem – manī sociālismu burtiski iedauzīja. Savas pārvērtības laikā es ne tikai netiecos pēc sociālisma, bet pat pretojos tam. Es biju ļoti jauns, naivs un lielā mērā arī nezinošs, un tāpēc no visas sirds dziedāju slavas dziesmas spēcīgai personībai, lai gan neko nebiju dzirdējis par tā saucamo individuālismu.

Es dziedāju slavas dziesmas spēkam tāpēc, ka pats biju spēcīgs. Man bija lieliska veselība un spēcīgi muskuļi, kas nav brīnums, jo agru bērnību es pavadīju rančo Kalifornijā, kā zēns es pārdevu avīzes Rietumamerikas pilsētā ar labu klimatu, bet agru jaunību es pavadīju elpojot Sanfrancisko un Klusā okeāna līču ozonu.

Man patika dzīve zem atklātas debess, strādāju ārā un ķēros pie vissmagākajiem darbiem. Nebūdams apmācīts kādā amatā un mainot vienu gadījuma darbu uz citu, es droši skatījos pasaulē, uzskatot, ka pilnīgi viss tajā ir lieliski. Es biju optimisma pilns, man bija veselība un spēks. Es nepazinu ne slimības, ne vājumu. Neviens saimnieks mani nenoraidītu, uzskatot par nederīgu, jebkurā laikā es varēju atrast darbu: raust ogles, peldēt uz kuģa kā matrozis, uzņemties jebkādu fizisku darbu.

Un tieši tāpēc šajā priecīgajā jaunības reibumā, kad tu proti sevi aizstāvēt gan darbā, gan kautiņā, es biju neapturams individuālists. Un tas bija dabiski, jo es biju uzvarētājs. Un tāpēc, lai cik taisnīga vai netaisnīga bija dzīve, es to saucu par spēli, vīrieša cienīgu spēli. Man būt par cilvēku nozīmēja būt vīrietim ar lielo burtu. Man tas nozīmēja iet pretī piedzīvojumiem kā vīrietim, cīnīties kā vīrietim, strādāt kā vīrietim (kaut vai par pusaudžiem paredzētu samaksu). Tas mani aizrāva, ar to bija pārņemta mana sirds. Un, ieskatoties miglainajās nākotnes tālēs, es grasījos turpināt šo pašu, kā es viņu saucu, vīriešu spēli – ceļot pa dzīvi ar neizsmeļamu veselību, vienmēr spēcīgiem muskuļiem un veiksmi, kura garantē izvairīšanos no nelaimēm.

Jā, nākotne man šķita neierobežotu iespēju pilna. Es iedomājos, ka tā arī turpināšu sirot pa pasauli līdzīgi Nīčes “gaišmatainajam nelietim” (“белокурой бестии” – F.Nīče “Par morāles ciltsrakstiem” (1887) ), nepārtraukti uzvarot, kā arī tīksminoties par savu spēku un pārākumu.

Kas attiecas uz neveiksminiekiem, slimajiem, vājajiem, kropļiem, tad jāatzīstas, es maz par viņiem domāju un tikai miglaini nojautu, ka, ja ar viņiem nebūtu notikusi kāda nelaime, tad katrs no viņiem būtu ne sliktāks par mani un strādātu ar tādiem pat panākumiem. Nelaimes gadījums? Bet tas taču ir liktenis, bet likteni es rakstīju ar lielo burtu, jo no likteņa neaizmuksi. Pie Voterlo liktenis izņirgājās pār Napoleonu, bet tas ne mazākā mērā nemazināja manu vēlēšanos kļūt par jaunu Napoleonu. Es pat domu nepieļāvu, ka ar manu izcilo personu varētu notikt kaut kāda nelaime. Pieļaut to man visa cita starpā neļāva gan vēdera optimisms, kurš spēja sagremot pat sarūsējušu dzelzi, gan plaukstošā veselība, kura no likstām tikai rūdījās un kļuva stiprāka.

Domāju būšu pietiekami labi pastāstīji,s cik lepns es biju, ka piederu dabas apdāvināto un izredzēto natūru kārtai. Darba tikums, lūk, kas mani bija visvairāk iededzis. Vēl nelasījis ne Kairleilu, ne Kiplingu, es biju izstrādājis pats savu darba evaņģēliju, kā priekšā viņu darba slavinājumi nobāl. Darbs tas ir viss. Darbs tas ir gan attaisnojums, gan glābiņš. Jums nesaprast to lepnuma sajūtu, kādu es izjutu pēc smagas darba dienas, kad darbs gāja no rokas. Tagad, atskatoties atpakaļ, es pats vairs nesaprotu šīs sajūtas. Es biju viens no uzticamākajiem algotajiem vergiem, kurus ekspluatēja kapitālisti. Slinkot vai izvairīties no darba tā cilvēka labā, kurš man maksāja, es uzskatīju par grēku – pirmkārt, attiecībā pret sevi, otrkārt, attiecībā pret saimnieku. Tas kā man likās bija gandrīz tik pat smags grēks kā nodevība, un tik pat nicināms.

Īsāk sakot, mans dzīvespriecīgais individuālisms atradās ortodoksālās buržuāziskās [kapitālistiskās] morāles gūstā. Es lasīju buržuāziskās avīzes, klausījos buržuāziskos mācītājus, aizrautīgi aplaudēju buržuāzisko politisko darboņu skaļajām frāzēm. Nemaz nešaubos, ja apstākļi manu dzīvi neievirzītu citā virzienā, tad es nokļūtu profesionālu streiklaužu rindās un kāds īpaši aktīvs arodbiedrību darbonis ar rungu salauztu man rokas, padarot par kropli.

Kā reiz tolaik es atgriezos no septiņus mēnešus ilgas kuģošanas par matrozi. Man tikko palika 18 gadi un es nolēmu doties klejojumos. No Amerikas rietumiem, kur cilvēkiem ir vērtība, kur darbs pats meklē cilvēku, es ,braucot gan uz vagonu jumtiem, gan uz bremzēm, pārvietojos uz Amerikas austrumu centriem, kur cilvēki ir kā putekļi zem riteņiem un kur tie izkāruši mēles drudžaini meklē darbu. Šis jaunais ceļojums “gaišmatainā nelieša” garā lika man paskatīties uz dzīvi pavisam no citas puses. Te es vairs nebiju proletārietis. Te, izmantojot sociālistu iemīļotu izteicienu, es nolaidos pašā “dibenā” un biju satriekts, uzzinot tos ceļus, pa kuriem cilvēki te nonāk.

Te es satiku visdažādākos cilvēkus. Daudzi no viņiem jaunībā bija tik pat spēcīgi kā es un tādi paši “gaišmataini nelieši” kā es. Viņi bija matroži, karavīri un strādnieki, kurus samina, izkropļoja un atņēma cilvēcīgu veidolu smags darbs un vienmēr uzglūnošas nelaimes. Bet viņu saimnieki tos pameta likteņa varā kā vecas izlietotas lietas. Kopā ar viņiem es notrausu svešus sliekšņus, salu preču vagonos un pilsētu parkos. Un es klausījos viņu stāstos: savu dzīvi viņi sāka ne sliktāk par mani, vēderi un muskuļi viņiem bija ne vājāki kā man, ja ne stiprāki, tomēr savas dienas viņi beidza manā acu priekšā –  šeit cilvēku izgāztuvē, sociālā bezdibeņa pašā apakšā.

Es klausījos viņu stāstus un manas smadzenes sāka strādāt. Man ļoti tuvs kļuva ielu sieviešu un bezpajumtes vīriešu liktenis. Es ieraudzīju sociālo bezdibeni tik skaidri it kā tas būtu kāds konkrēts, aptaustāms priekšmets: pašā apakšā es redzēju visus šos cilvēkus, bet mazliet augstāk es redzēju sevi, kurš pēdējiem spēkiem turas pie sociālā bezdibeņa slidenās sienas. Un drīz mani pārņēma bailes. Kas notiks tad, kad mani spēki būs beigušies? Kas notiks, kad es vairs nevarēšu strādāt plecu pie pleca ar tiem stiprajiem cilvēkiem, kuri vēl tikai gaida savu piedzimšanas brīdi? Un tad es sev devu zvērestu, kurš skanēja apmēram tā: “Līdz šim visu savu dzīvi es izpildīju smagu, fizisku darbu un katra šī darba diena mani grūda arvien tuvāk bezdibenim. Es izraušos no šī bezdibeņa, bet izdarīšu to ne jau ar savu muskuļu spēku. Es vairs nekad nestrādāšu fizisku darbu: lai dieva sods nāk pār mani, ja es vēl kādreiz strādāšu ar rokām vairāk par nepieciešamo minimumu.” Kopš tā laika es izvairos no smaga fiziska darba.

Reiz, kad biju nogājis apmēram desmit tūkstošus jūdzes pa Amerikas Savienotajām Valstīm un Kanādu, es nokļuvu pie Niagāras ūdenskrituma un te mani arestēja viens konstebls, kurš vienkārši gribēja nopelnīt. Man, lai sevi attaisnotu, pat neļāva muti atvērt un gandrīz uzreiz notiesāja uz trīsdesmit dienām par patstāvīgas dzīvesvietas un uzskatāmu iztikas līdzekļu neesamību. Mani saslēdza rokudzelžos, pieķēdēja kopējai ķēdei, kurā bija tādi pat bēdubrāļi kā es, un aizveda uz Bufalo, kur ievietoja Eri apriņķa labošanas cietumā. Tur man pilnībā nodzina matus un tikko uzdīgušās ūsas, ieģērba strīpainās drēbēs, nodeva praksi izejošam medicīnas studentam, kurš uz tādiem kā es trenējās potēt pretbaku potes, nostādīja ierindā, piespieda strādāt viņčesteriem bruņotu apsargu uzraudzībā, – un tas viss tikai par to, ka es devos piedzīvojumu meklējumos “gaišmatainā nelieša” garā. Par saviem tālākajiem piedzīvojumiem es labāk nestāstīšu, bet vienu gan varu atbildīgi paziņot: mans amerikāņu patriotisms kopš tā laika ir stipri mazinājies vai pat vispār izgaisis. Katrā gadījumā pēc šiem pārbaudījumiem es daudz vairāk esmu sācis rūpēties par vīriešiem, sievietēm un bērniem, nevis par kaut kādām nosacītām robežām ģeogrāfiskajā kartē.

Tagad domāju katram ir skaidrs, ka mans neapturamais individuālisms bija veiksmīgi no manis izsists un tik pat veiksmīgi manī burtiski iedauzīja kaut ko citu. Bet tieši tāpat kā es savulaik nezināju, ka biju individuālists, tāpat, pašam nezinot, es kļuvu par sociālistu, kas, protams, ir visai tāls no zinātniskā sociālisma. Es piedzimu no jauna, bet, nebūdams no jauna kristīts, turpināju klejot pa pasauli, mēģinot saprast, kas patiesībā es esmu.

Un tad es atgriezos Kalifornijā un piesēdos lasīt grāmatas. Neatceros vairs, kuru grāmatu es atvēru pirmo un tas arī nav būtiski. Es jau biju tas, kas biju, un grāmatas tikai izskaidroja man, kas tas ir un ka es esmu tieši sociālists. Kopš tā brīža es esmu izlasījis daudz grāmatu, bet neviens ekonomiskais vai loģiskais arguments, neviena pati pārliecinošākā sociālisma neizbēgamības liecība neatstāja uz mani tik dziļu iespaidu kā diena, kad es sev apkārt skaidri ieraudzīju sociālā bezdibeņa sienas un sajutu, ka sāku slīdēt uz leju – uz pašu apakšu.

Džeks Londons
/1903/

Avots:
http://vivovoco.astronet.ru/VV/PAPERS/BONMOTS/LONDON.HTM

Informācijas aģentūra
/14.01.2016/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs