Krievija var būt spiesta okupēt Baltijas valstis

00488_fotoanons12531b680e051487b9e7284addbd7206cb7239453350Viens no dokumentiem, kurš mums ir palicis no Gorbačova piekāpšanās Rietumiem laikiem ir Līgums par konvencionālajiem spēkiem [parastais karaspēks] Eiropā (CFE līgums/ДОВСЕ), kurš tika parakstīts 1990.gada 19.novembrī Parīzē un stājās spēkā jau pēc PSRS sabrukuma 1992.gada 9.novembrī. Līgums ierobežoja gan pušu [Varšavas pakta dalībvalstu un NATO] kopējo ieroču un tehnikas skaitu Eiropas kontinentā gan arī to dislokāciju (tika ierobežota karaspēka un tehnikas izvietošana t.s. “flanga” rajonos).

Jau prezidenta Borisa Jeļcina laikos tika parakstīts (1996.gada maijā) un stājās spēkā (1997.gada 15.maijā) Pirmās CFE līguma caurskatīšanas konferences pielikums, kurš vairāk ir zināms ar nosaukumu “Flangu dokuments”. Tajā tika mēģināts adoptēt pušu saistības jaunajiem apstākļiem, kuri radās pēc PSRS un Varšavas pakta sabrukuma. 1999.gadā tika parakstīta kārtējā vienošanās par CFE līguma adoptāciju jaunajiem apstākļiem (pēc PSRS sabrukuma un NATO paplašināšanās bruņoto spēku līdzsvars, ko paredzēja CFE līgums, bija strauji izmainījies). Lai gan šī vienošanās nostiprināja ievērojamu NATO pārsvaru pār Krieviju Eiropas kontinentā, tomēr tā nestājās spēkā dēļ ASV sabotāžas. Reaģējot uz to 2007.gadā Vladimirs Putins savā vēstījumā Federālajai sapulcei paziņoja Krievijas moratoriju CFE līguma vienošanos izpildē, bet 2014.gadā Krievija uz nenoteiktu laiku apstādināja savu dalību CFE līgumā.

Viens no galvenajiem domstarpību iemesliem, kurš iznīcināja Līgumu, bija Lietuvas, Latvijas un Igaunijas kategoriskā atteikšanās pievienoties CFE. Tā rezultātā Baltijas teritorija kļuva par melno caurumu uz kuru neattiecās CFE līguma ierobežojumi. Ar to brīdi, kad šīs valstis iestājās NATO, Alianse ieguva iespēju nekontrolēti izvietot jebkādu bruņoto spēku daudzumu Baltijas teritorijā, ko neierobežoja CFE līguma nosacījumi. Krievijas aizsardzības sistēmā, kura kopš 1990-ajiem gadiem nav diez ko efektīva, parādījās milzīgs caurums. No Baltijas placdarma NATO teorētiski var uzbrukt Pēterburgai, draudot iznīcināt visu Krievijas Baltijas jūras floti, tāpat arī Valdaja augstienei no kuras 1941.gadā uzbrukumu Maskavai sāka vācieši. Baltija Alianses spēkiem dod iespēju flangu kustībai uz Smoļensku, veicot dziļu Baltkrievijas aptveršanu un atšķelšanu no Krievijas.

Stratēģiskās militārās priekšrocības, ko NATO dod Baltijas placdarms, kompensējas ar loģistikas grūtībām, kas ierobežo tur iespēju izvērst un uzturēt ilgāku laiku lielus militārus grupējumus. Citiem vārdiem sakot, pretinieka Baltijas grupējuma sauszemes un jūras spēku komunikācijas ātri nokļūtu Krievijas armijas un flotes kontrolē.

Tādējādi Baltijas placdarms var tikt efektīvi izmantots karā pret Krieviju tikai vienā gadījumā – ja militārie spēki Baltijā, kuri nepieciešami agresijai, tiktu uzkrāti vienalga kāda piesegiemesla dēļ miera laikā. Bet pēc karadarbības sākuma Baltijas grupējuma komunikācijas tiktu nodrošinātas kopā ar zibenīgām darbībām kopā ar NATO spēkiem Austrumeiropā. Pie tam šāda scenārija gadījumā galvenais nezināmais ir apstāklī, kura no pretinieku militāro grupējumu krīze nelabvēlīgo apstākļu rezultātā attīstīsies ātrāk – Krievijas – Baltkrievijas spēkiem Kaļiņingradā, Baltkrievijā, Pēterburgā un Pleskavas apgabalā vai arī NATO spēkiem Baltijā un Polijā. Pēc būtības pārsvars būs tam, kurš spēs sakoncentrēt spēkus un dot triecienu pirmais.

Kamēr Baltijas valstīs bija tikai vietējās armijas, kuras pa lielam pat par armijām nosaukt nevar un kuras no gaisa piesedz ierobežots NATO spēku lidmašīnu daudzums, eksistēja tikai dziļi teorētiska Krievijas apdraudējuma iespēja no šī virziena. Tomēr pēdējo mēnešu laikā ASV sāka veikt darbības, kuras vienlaicīgi var traktēt gan kā politisku spēka demonstrēšanu, gan kā pirmskara militāro spēku koncentrāciju, gan arī kā Krievijas provocēšanu (kas ir visticamāk) dot preventīvu triecienu pa Baltijas valstīm.

Protams, desmitiem tanku un simtiem citas kara tehnikas dislocēšana Baltijā nav pietiekams daudzums, lai uzsāktu militāru kampaņu pret Krieviju. Tomēr, pirmkārt, Latvijā un Igaunijā ieradušies militārie spēki dubultoja vietējo armiju kaujas spējas, kurām pirms tam uz abām kopā bija tikai daži tanki ar apšaubāmām kaujas spējām.

Otrkārt, ir radīts precedents un tagad regulāri, aizbildinoties ar militārām mācībām vai sabiedroto satraukumu par savu drošību, var uz turieni nosūtīt arvien jaunus kontingentus. Un lai pat katrs šāds kontingents ir salīdzinoši mazskaitlisks, regulāri to papildinot var uzkrāt pietiekami nopietnus spēkus.

Treškārt, Krievijas militārie spēki arī nav no gumijas un NATO grupējumu radīšana un nostiprināšanās Krievijas robežu perimetrā rada nepieciešamību izstiept militāros resursus milzīgā teritorijā, lai saglabātu spēju reaģēt uz jauniem teorētiskiem draudiem. Galu galā militārie spēki sāk pietrūkt.

Tādējādi militārais trieciens ar mērķi likvidēt Baltijas placdarmu var kļūt par militāru nepieciešamību pat ne tādēļ, ka kāds gaidīs uzbrukumu no šī virziena, bet gan tādēļ, lai samazinātu iespējamās frontes līniju, radītu sauszemes koridoru bloķētajam Kaļiņingradas grupējumam un atbrīvotu karaspēku tā izvietošanai citos, svarīgākos virzienos.

Tāpat ir jāņem vērā, ka tikmēr, kamēr Kijevā valdīs proamerikānisks nacistisks režīms, Baltijas valstu loma Baltkrievijas aptveršanā no ziemeļiem papildinās ar tādu pat Ukrainas lomu no dienvidiem. Pie tam runas par NATO spēku izvietošanu Ukrainā iet jau vairākus mēnešus – aizmugures un izlūkošanas struktūra lielā mērā jau ir izvērsta. Lai gan Ukrainas armija vispār ne tuvu nestāv Krievijas armijai, salīdzinājumā ar Baltijas valstu miniarmijiņām tā ir ievērojams spēks.

Vašingtonas rīcība un nolūki ir pilnīgi caurspīdīgi un gandrīz pat netiek slēpti. Zaudējot mēģinājumā ievilkt Krieviju oficiālā karā ar Ukrainu un tā rezultātā iegūstot Parīzes un Berlīnes lēnu pagriezienu Maskavas virzienā, ASV atkal mēģina paaugstināt likmes – ja neizdevās pilnībā sarīdīt Briseli ar Maskavu dēļ Ukrainas, tad to var izdarīt tieši [iesaistot konfliktā ES dalībvalstis].

Vašingtona jau ir pasludinājusi, ka Baltija būs nākamais “Krievijas agresijas” upuris. Uz daudz aktīvākas pozīcijas ieņemšanu Ukrainas jautājumā ASV stimulē Poliju, pievilinot to ar Rietumukrainu [Polijas teritorija no 1920-ajiem gadiem līdz 2.pasaules kara sākumam], un Rumāniju, cenšoties ar savu marionešu Kijevā un Kišeņevā rokām atsaldēt konfliktu Piedņestrā [Krievijas atbalstīts autonoms apgabals Moldāvijā, kura arī ir bijusi Rumānijas sastāvā].

Rumānija, Polija un Baltijas valstis ir NATO un ES dalībvalstis. Ja ASV izdosies “uzspridzināt” situāciju Piedņestrā, tad Krievija, kuras miera uzturēšanas spēki tur atrodas, tiks iesaistīta konfrontācijā uzreiz ar Moldāviju un Ukrainu, kas ļaus motivēt poļus un rumāņus “palīdzēt” Kijevas un Kišeņevas “demokrātiskajiem režīmiem”. Tā būtu Krievijas tieša militāra sadursme ar ES dalībvalstīm (šai gadījumā svarīgi ir, ka tās ir tieši ES dalībvalstis nevis NATO dalībvalstis). Baltijas teritorijā atrodošais amerikāņu kontingents dod ASV iespēju jebkurā mirklī organizēt provokāciju, kas var novest pie pilna mēroga militāra konflikta, jo īpaši, ja tas notiks paralēli ar Polijas un Rumānijas iejaukšanos Ukrainas un Piedņestras konfliktā. Šādu provokāciju no ASV spēku Baltijā puses praktiski nebūs iespējams atšķirt no NATO pilnvērtīgas militāras agresijas frontē no Pēterburgas līdz Melnajai jūrai.

Tā rezultātā parādās varbūtība, ka Krievijas armija ne tikai tiek ievesta Ukrainā (no kā vairāk kā gadu izdevās izvairīties), bet arī tiek dots iznīcinošs trieciens pa Baltiju, lai likvidētu draudus Krievijas – Baltkrievijas frontes ziemeļu flangam, debloķētu Kaļiņingradu un novērstu iespējamo uzbrukumu Krievijas vidienei. Baltijas placdarma konfigurācija un tā loģistikas īpatnības spiež puses likt uzsvaru uz apsteidzošām darbībām, jo atteikšanās nenoteiktā situācijā no aktīvas rīcības var izrādīties liktenīga.

Protams, ja situācija attīstīsies pēc militāras atbildes uz provokāciju scenārija, tad Krievijas un ES attiecības strauji pasliktināsies. ES vienkārši nespēs nereaģēt uz Krievijas iesaisti militārā konfliktā vienlaicīgi ar vairākām tās dalībvalstīm. Pie tam šai gadījumā pat nav būtiski vai Parīzē un Berlīnē sapratīs amerikāņu provokācijas apzināto dabu vai arī nesapratīs. Sākotnējā stingrā pozīcija būs saistīta ar nepieciešamību “saglabāt seju”. Ne Francija, ne Vācija pagaidām nevar sev atļauties publiski paziņot: “Mūsu ES partneri izrādījās amerikāņu marionetes, kuras piedalījās agresijā pret Krieviju. Mēs nosodām viņu rīcību un tādēļ nesniegsim viņiem nekādu palīdzību.” Tas būtu skaists gājiens, tomēr tas nav raksturīgi Eiropas politiķiem starp kuriem jau sen kā nav sastopami ne čērčili, ne de goli.

Tādējādi ASV uzdevums organizēt Krievijas un ES konfrontāciju uz kādu brīdi var tikt atrisināts ar ASV Austrumeiropas marionešu kolektīvajiem pūliņiem, kur noteicošā loma ir tieši Baltijas marionetēm. Attiecīgi šāda scenārija attīstības gadījumā vajadzēs risināt negatīvo seku minimizācijas problēmu un te ir iespējami varianti.

1. Ja izdodas izvairīties no provokācijas, tad problēma atrisinās pati no sevis. Pēc neizbēgamā Ukrainas nacistiskā režīma kraha, arī Baltijas placdarms un tā Austrumeiropas marionetes ASV kļūst par apgrūtinājumu. To attiecības ar ES kodolu (Franciju un Vāciju) jau sen kā ir sabojātas dēļ pārlieku disciplinētās sekošanas ASV ārpolitiskajām nostādnēm un dēļ proamerikāniskās piektās kolonas ES ietvaros lomas izpildes, ko vairums austrumeiropiešu veic ar entuziasmu un prieku. “Vecās” ES un Krievijas tuvināšanās un vienotas ekonomiskās telpas no Atlantijas līdz Klusajam okeānam realizācija šai gadījumā tad kļūst par tuvākā laika jautājumu. Tā kā ES nav spējīga pietiekami efektīvi kontrolēt savu Austrumeiropas perifēriju (gan no ekonomiskās slodzes viedokļa, gan arī no militāri – politiskās klātbūtnes viedokļa), tad Krievijas lomas pieaugums reģionā kļūst pietiekami varbūtisks. Skaidrs, ka galvenie kandidāti uz pāreju Krievijas ietekmes zonā ir bijušās PSRS republikas, tai skaitā Baltijas valstis.

Šis ir maigais notikumu attīstības gaitas variants, kurā Krievija ir visieinteresētākā. Šai gadījumā, formāli saglabājoties status quo, faktiski Baltijas valstīs pie varas nonāks prokrieviskie spēki. Gadījumā, ja tas notiek uz NATO sabrukuma fona (Amerikāņu zaudējums Ukrainā un Austrumeiropā neizbēgami aktualizēs jautājumu par Alianses likteni), ir iespējama jaunu militāru savienību noslēgšana un Krievijas lomas kā šo valstu militārā protektora legalizācija. Baltijas valstu ārpolitika tad sāks veidoties Smoļenskas laukumā [Krievijas Ārlietu ministrijas ēkā], bet Vācija ar Franciju iegūs iespēju tikt galā ar citiem Austrumeiropas proamerikāniskajiem režīmiem, vispirmām kārtām ar Poliju, kuras visai redzamā loma mūsdienu ES politikā neatbilst tās mazajam ekonomiskajam un militāri – politiskajam svaram.

Faktiski šī scenārija gadījumā Maskava ar Briseli izstumj Vašingtonu no Austrumeiropas, kura pašreiz, esot daļai no ES, reāli ir ASV dzimtmuiža, un, sadalot Austrumeiropu ietekmes sfērās, pasniedz viena otrai roku, noformējot sen loloto ekonomisko un politisko savienību.

2. Tomēr, kā jau tika teikts, pirmā varianta realizācija ir mazvarbūtiska. Galvenokārt tāpēc, ka franču-vācu ES kodols pagaidām nav gatavs realizēt patstāvīgu politiku bez atskatīšanās uz ASV. Bet tā tas ir arī tādēļ, ka Vašingtonas iespējas organizēt militāri – politiskās provokācijas uz Krievijas robežas aprobežojas tikai ar pašu amerikāņu gribu un spēju to darīt, tas ir – neaprobežojas ne ar ko. Attiecīgi scenārijs, kurā Krievija tiek iesaistīta militārā konfliktā uz tās robežām, saglabā savu aktualitāti. Pat vairāk, notikumu attīstības gaita ar katru dienu palielina bīstamību, ka var piepildīties tieši šis scenārijs.

Uzreiz jāatzīmē, ka šī scenārija realizācijas gadījumā pati ASV atturēsies no iesaistīšanās konfliktā un pacentīsies tajā ievilkt ES. Tāpēc ātra konflikta iemesla likvidācija, to valstu okupācijas formā, kuras ir ļāvušas sevi padarīt par provokāciju ieroci, dos iespēju bloķēt konflikta izplatīšanos. Par ko gan lai Parīze ar Berlīni cīnās, ja Baltijas valstu vairs nav. Un Polijai ar Rumāniju arī būs par ko aizdomāties, ja tās negribēs atkārtot Baltijas [aptrakušo] punduru likteni. Tātad noteiktu politisku procesu attīstības gadījumā (kam ir liela varbūtība piepildīties) ātra Baltijas valstu okupācija kļūst par labāko no slikto izvēļu klāsta.

Ko mēs iegūstam otrā scenārija gadījumā ar stingru Krievijas reakciju uz provokāciju?

Pirmkārt, mūsu “draugi un partneri” no ASV pēdējā gada laikā ir pieraduši, ka Krievija nespers straujus soļus pat apstākļos kad agresija ir tieši vērsta pret tās teritoriju (kā tas bija 2014.gada vasarā, kad Ukrainas armijas artilērija apšaudīja Krievijas teritoriju, bruņoti Ukrainas armijas karavīri un lidmašīnas šķērsoja abu valstu robežu). Ir liela varbūtība, ka viņi uzskata, ka arī šoreiz Krievija demonstrēs maksimālu savaldību un savas darbības plāno izejot no tā. Attiecīgi strauja, stingra un zibenīga pretreakcija var viņiem būt negaidīta, kam tie nav sagatavojušies. Tas ir, vispārīgs rīcības algoritms Vašingtonai šajā gadījumā, protams, būs skaidrs, bet konkrētu lēmumu realizācija praksē būs neatstrādāta. Te ir jāņem vērā, ka puse, kura rīkojas krīzes situācijā, ceitnota apstākļos [šaha termins, kurš apzīmē laika trūkumu] un ir spiesta pieņemt lēmumus “no lapiņas”, ar lielu varbūtību pieļaus kritiskas kļūdas.

Otrkārt, momentāna Baltijas ieņemšana, atbildot uz provokāciju, ļauj cerēt iegūt pierādījumus, ka provokāciju kopā ar savām Baltijas marionetēm organizēja Vašingtona (ierobežota laika apstākļos pierādījumus var neizdoties noslēpt, bet lieciniekus var neizdoties evakuēt vai likvidēt). Bet tas savukārt ļauj cerēt uz konstruktīvām sarunām ar ES par konflikta noregulēšanu.

Treškārt, momentāna Baltijas valstu ieņemšana nostāda ES situācijā, kad panākt status quo var tikai sarunu ceļā. Eiropa taču neies karot ar Krieviju okupēto Baltijas valstu dēļ. Bet sarunas vienmēr prasa meklēt kompromisus, savstarpējas piekāpšanās utt. Tātad ES pozīcijai būs jāzaudē sākotnējo stingrību un tai būs jākļūst daudz konstruktīvākai, kas Krievijai arī ir vajadzīgs un ko Krievija jau sen nesekmīgi cenšas panākt.

Ceturtkārt, tāda argumenta kā Baltija esamība dod Krievijai papildus iespējas, runājot par kompleksu konflikta noregulēšanu. Piemēram, ja līdz šim jautājums, ko saņems ES gadījumā, ja Ukraina pāriet Krievijas kontrolē pēc nacistu režīma krišanas, paliek bez atbildes, tad šajā gadījumā atbilde būs – ES tiks atdotas Baltijas valstis.

Piektkārt, nebūt nav teikts, ka ES tik tiešām būs ieinteresēta teritoriju atgriešanā, kas jau sen ir kļuvusi par sociālās katastrofas zonu. No Baltijas valstīm pēc sociologu vērtējuma ir emigrējuši ne mazāk kā 40% iedzīvotāju, bet pašu ekonomikas ir pilnībā sagrautas. Pat ostas, tūrisma nozare un lauksaimniecība pamazām mirst. Baltijas valstis vairs neko ES nevar dot, tāpat kā nespēj konkurēt ar “vecās Eiropas” un pat Polijas ražotājiem. Toties tās ir sociālās nestabilitātes avots un prasa nepārtrauktu finansējumu, lai Viļņa, Rīga un Tallina vismaz kaut kā varētu savilkt galus. Atbrīvoties no šāda lieka balasta varētu būt ES ilgtermiņa interesēs.

Protams, Baltijas valstis nav salīdzināmas ar Ukrainu. Galu galā Ukrainā dzīvo pārsvarā krievi (pat, ja daļa no viņiem sevi identificē kā ukraiņus). Latvieši, lietuvieši un igauņi ne tikai nav krievi, bet pat ne slāvi, tāpēc tieša šo teritoriju iekļaušana Krievijas sastāvā var būt problemātiska.

Un te ir jāatzīmē, ka pirmkārt, pret Baltijas valstīm, tai skaitā no citām ES dalībvalstīm, ir vēsturiskas teritoriālas pretenzijas. Te kā piemēru var minēt poļu skatu uz Viļņas apgabalu Lietuvā [ko Polija nodevīgi okupēja un neatdeva 1920-o gadu sākumā un kuru Lietuvas PSR atgrieza “asiņainais” Staļins], kurš visa cita starpā no 1939.gada septembra līdz 1940.gada augustam bija arī Baltkrievijas [PSR] sastāvā. Un tā pati Kurzeme agrāk bija Polijas vasaļvalsts [Kurzemes piemērs nav diez cik veiksmīgs; ja piemin tik senas vēsturiskas robežas, tad daudz lielākā mērā Polija var pretendēt uz Latgali, ko poļu imperiālisti noteikti, pie sev ļoti labvēlīgas ģeopolitiskās situācijas izveidošanās, sapņo kaut kad atgūt].

Otrkārt, tajā pašā Latgalē, kurā dzīvo 22% Latvijas iedzīvotāju un apmēram trešdaļa to iedzīvotāju, kurus uzskata par latviešiem, dzīvo latgaļi, kuri nebūt sevi neuzskata par latviešiem un tiecas kā minimums pēc autonomijas. Pie tam viņu apdzīvotās teritorijas robežojas ar Krieviju. Latvijā latgaļiem tiek atteikts autonomijā un tiek realizēta viņu asimilācijas politika. Krievija līdz šim nevienam autonomiju nav atteikusi. Igaunijā krievvalodīgie iedzīvotāji kompakti dzīvo valsts austrumos. Īsāk sakot, Baltijas valstu teritoriālais dalījums var tikt pārskatīts, pie tam ar ES līdzdalību. Daļa šo valstu teritorijas var tikt atdotas kaimiņvalstīm, citās var tikt izveidotas autonomijas, kuras ar centru atrodas federatīvās vai pat konfederatīvās attiecībās. Ja nepieciešams, var pat tikt izveidota kāda jauna valsts.

Treškārt, jaunos politiskajos apstākļos prokrievisko politiķu vadītās Baltijas valstis var iestāties arī Muitas un Eirāzijas savienībās. Galu galā tās taču nav uz mūžiem pienaglotas pie ES, bet iemesls pārskatīt ārpolitisko orientāciju vienmēr atradīsies. Un kādu gan valstu sastāvā Austrumeiropa, tai skaitā Baltija, nav bijusi pēdējo 500-1000 gadu laikā? Katrs globālo spēku samēru izmaiņu periods noved pie šī reģiona konfigurācijas izmaiņām.

Pašreiz acīmredzami un dramatiski mainās globālo spēku samērs. Lai šādos apstākļos saglabātu savas robežas, Baltijas valstu politiķiem ir jābūt apveltītiem ar lielu politisko mākslu un spējām. Vismaz pagaidām Baltijas valstu politiķi neko tādu nedemonstrē [kas vēl ir ļoti maigi teikts; Latvijas politikāņi savā vairumā ir maziski, aprobežoti, egocentriski, stulbi, amorāli un daudzi arī galēji izvirtuši, kuri nav spējīgi ne uz ko citu kā uz nemākulīgu kopēšanu, atdarināšanu un pavēļu pildīšanu; tas attiecas arī uz amerikāņu izreklamēto VVF, kura visspilgtāk savu nacionālnodevējas un komformistes dabu parādīja pedofilijas skandāla laikā, dodot iespēju pieķertajiem prominentajiem homoseksuālistiem – pedofīliem izvairīties no soda]. Savukārt ASV, uz kuru labvēlību cer pašreizējie Baltijas politiķi, nepārtraukti demonstrē gatavību dēļ acumirklīgiem ieguvumiem upurēt pat savus visuzticamākos sabiedrotos [nemaz nerunājot par verdziskiem pakalpiņiem un zābaklaižām kāds ir lielākais stulblatviešu un ļaunlatviešu vairums]. Baltijas valstis un to politikāņi šai ziņā amerikāņiem nevar būt izņēmums.

Rostislavs Išenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/16.04.2015/

Avoti:
http://newsbalt.ru/analytics/2015/04/iskupitelnyy-vykup/

Informācijas aģentūra
/03.05.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 4 komentāri

Nemieri Baltimorā tas ir tikai priekšvēlēšanu bizness

00493_baltimore-protestersSakarā ar nemieriem Baltimorā (Merilendas štats, ASV) jāatgādina tas, ko teicu vienā no saviem iepriekšējiem rakstiem: “Nākamajā [2016.] gadā pirmo reizi pēdējās desmitgadēs ASV notiks prezidenta vēlēšanas, kuru iznākums nav skaidrs. Līdz šim politisko procesu aizkulišu spēlmaņi jau iepriekš saskaņoja, kuram ir jāuzvar vēlēšanās. Toties tagad Klintonu un Bušu klani cīnās viens pret otru situācijā, kad to spēki ir līdzīgi un rezultāts nav prognozējams.”

Hilarija klintone, Džebs Bušs

Hilarija Klintone, Džebs Bušs

Lai gan notikumu attīstības gaitā šis rezultāts kļūst arvien prognozējamāks. Mans pagājušā gada (06.07.2014) raksts tā arī saucās: “Slavjanska. Džebs Bušs – Hilarija Klintone. 1:0” (http://pravosudija.net/article/slavyansk-dzheb-bush-hilari-klinton-10). Tā kā neesmu sporta komentētāja, nesāku izlikt savā blogā šo personu sacensības rezultātu: “Fergusona (Misūri) – 2:0”, “Baltimora (Merilenda) – 3:0”…

Āfroamerikāņi ir ASV Demokrātu partijas atslēgelektorāts un, ja ievērojama to daļa vilsies pirmajā melnādainajā prezidentā un neatnāks uz vēlēšanām, tad Republikāņu partijas kandidātam būs nodrošināta uzvara.

Fergusona ir 67,4% melnādaino iedzīvotāju un tikai 29,3% balto. Astoņpadsmit gadus vecajam Maiklam Braunam nebija sodāmību un pat ne brīdinājumu, bet uz viņu vairākas reizes šāva policists Darens Vilsons un nogalināja to. Kopumā Vilsons bija sešus gadus nostrādājis policijā un viņam nebija sodi par disciplīnas pārkāpumiem. [Pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka vainīgais policists netiks sodīts, Fergusonā sākās plaši nemieri – 2014.gada augustā, kā arī pēc tam novembrī un decembrī.]

Baltimorā ir 64% melnādaino un 2% latīņamerikāņu – mazliet mazāk kā Fergusonā, bet pilsētā jau ir bijušas sacelšanās pēc Martina Lutera Kinga nogalināšanas. Policisti aizturēja 25 gadus veco āfroamerikāni Frediju Greju par to, ka viņam kabatā it kā esot bijis saliekamais nazis, bet pa ceļam mašīnā viņam salauza mugurkaulu.

Speciāli apmācīti un ne sliktāk par policistiem atalgoti melnādainie mācītāji jau iepriekš sagatavoja lekcijas, kuras ir pārpilnas ideoloģiskiem vīrusiem no sērijas „jāiet cīņā” un „Obama jūs nodeva”. Nu kā parasti. Vanguard group inc aktīvu pārvaldības specoperāciju dienests pielieto tādus vienkāršus fokusus visā pasaulē. Ja kāds neatceras, tad kā viens no šīs kompānijas ja ne lielākajiem, tad noteikti svarīgākajiem (dēļ lobēšanas iespējām)  īpašniekiem ir Bušu klans. Lai gan Džebs Bušs vēl nemaz nav pieteicis savu kandidatūru uz ASV prezidenta vēlēšanu praimeri.

Baraks Obama iespējams ir naivs, bet noteikti ne tik, lai nesaprastu kas notiek. Tomēr demokrātu līderiem neatliek nekas cits kā bezspēcībā griezt zobus, jo viņi taču nav „bezatbildīgi Maskavas blogeri”, lai apgaismotu cilvēkus par to kā patiesībā darbojas mūslaiku politekonomiskā sistēma.

Tatjana Volkova
/30.04.2015/

Avots:
http://pravosudija.net/article/baltimor-eto-prosto-biznes-nichego-lichnogo
http://pravosudija.net/article/slavyansk-dzheb-bush-hilari-klinton-10

Informācijas aģentūra
/03.05.2015/

Posted in Kat.: Specdienesti, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Latvijā var nesodīti viltot dokumentus

00491_li-scalesEiropas Savienības Latvijas Republikas tieslietu sistēmā ir tādi juridiskie robi, kuri dod iespēju ierēdņiem nesodīti veikt dokumentu viltošanu, kas plaši arī tiek darīts, tai skaitā no sociālo dienestu un bāriņtiesu puses, kad ierēdņi kaut kādu iemeslu dēļ grib izlaupīt kādu bērnu no ģimenes. Sodīt par šiem noziegumiem praktiski nav iespējams arī dēļ pilnīgi ačgānās Latvijas Republikas juridiskās sistēmas (tie, kuri apgalvo, ka Latvijā viss ir kārtībā ar likumiem un ka problēma ir tikai to ievērošanā, ir vai nu nelietīgi maldinātāji un meļi vai arī maz kompetenti muldoņas).

Ļoti labi tas ir redzams, ja salīdzina Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas un Eiropas Savienības Latvijas Republikas kriminālkodeksa pantus, tai skaitā arī par dokumentu viltošanu.

LPSR kriminālkodekss: 166. pants. Dienesta viltojums. Par apzināti nepatiesu ziņu ierakstīšanu dokumentos, nepatiesa dokumenta sastādīšanu, dokumenta viltošanu, kā arī par apzināti nepatiesu vai viltotu dokumentu izsniegšanu, ko izdarījusi amatpersona mantkārīgā nolūkā vai aiz citādām personiskām tieksmēm (dienesta viltojums), soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar labošanas darbiem uz laiku līdz vienam gadam, vai ar atbrīvošanu no amata.”

ESLR kriminālkodekss: 327.pants. Dienesta viltojums. (1) Par dokumenta viltošanu vai par apzinātu viltota dokumenta izsniegšanu vai izmantošanu, ja to izdarījusi valsts amatpersona, – soda ar arestu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz divdesmit minimālajām mēnešalgām. (2) Par tādām pašām darbībām, ja tās izdarītas atkārtoti vai ja tās izdarītas mantkārīgā nolūkā, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz četrdesmit minimālajām mēnešalgām.”

328.pants. Nepatiess dienesta ziņojums. Par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu institūcijai vai valsts amatpersonai, kurai ir tiesības šīs ziņas pieprasīt, kā arī par dokumenta vai ziņu slēpšanu vai apzinātu noklusēšanu, ja to izdarījusi valsts amatpersona, kurai ir pienākums šīs ziņas sniegt, un ja ar to radīts būtisks kaitējums, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām.”

Ja LPSR kriminālkodeksa pants ir konkrēts, viegli saprotams jebkuram, kas ir ļoti būtiski, un tajā ir noteikta atbildība par ierēdņu apzinātu nepatiesu ziņu ierakstīšanu dokumentā, kas mūsdienu kapitālistiskā Latvijā ir plaši izplatīta parādība, tad Eiropas Savienības Latvijā ir atstāts tikai apraksts par dokumenta viltošanu.

Bet kas ir dokumenta viltošana? Vienkāršam cilvēkam bez juridiskām zināšanām dokumenta viltošana asociējas ar nesankcionētu jauna dokumenta vai esoša dokumenta kopijas izveidošanu, kad to dara persona, kurai nav uz to tiesības. Toties to, ka dokumenta viltošana notiek gadījumos, kad persona, kurai ir tiesības izdot dokumentu (piemēram, bāriņtiesas vai sociālā dienesta darbinieks), tajā ieraksta apzināti nepatiesas ziņas, vairums cilvēku nezina un nesaprot. Un tas plaši tiek ļaunprātīgi izmantots no ierēdņu, kā arī no pērkamu prokuroru un tiesnešu puses.

Iespējams, ka pēc dziļas juridiskās teorijas termins “dokumenta viltošana” un/vai termins “dienesta viltojums” ietver sevī arī gadījumus, kad ierēdnis apzināti ieraksta dokumentā nepatiesas ziņas, bet praktiskajā dzīvē tas nestrādā, jo vairums cilvēku šīs nianses nezina, bet ļaunprāši to vienkārši ignorē.

Tieši tāpēc, lai šādi nenotiktu likumi ir jāformulē tā, lai to jēga būtu saprotama katram vidusmēra pilsonim, nevis tikai dažiem augstākās klases juristiem. Bet šāda pieeja ir viena no daudzajām “padomju atliekām”, kas ir pilnīgā pretrunā ASV juridiskajai praksei, kurā likumi tiek apzināti sarežģīti un formulēti tā, lai tos, pirmkārt, vairums cilvēku nesaprastu, un, otrkārt, lai tos varētu traktēt dažādi atkarībā no nepieciešamības. Latvijā viens no šādiem latviešvalodīgajiem neliešiem, kurš Augstākās padomes laikā lobēja nesaprotami formulētus likumus, uz viņam adresētiem pārmetumiem atbildēja: “Tā nav Jūsu darīšana, nelieniet, kur nevajag, juristiem arī no kaut kā ir jādzīvo.”

Ja kāds politiķis, ierēdnis vai tiem tuvu stāvoša persona vēl grib lāpīt šo sapuvušo pseidovalsti un viņš cer te kaut ko uzlabot, tad viena no daudzajām lietām, kura obligāti jāizdara, ir kriminālatbildības atjaunošana par apzinātu nepatiesu ziņu ierakstīšanu dokumentā.

Avoti:
http://gramataselektroniski.blog.com/2014/06/25/latvijas-padomju-socialistiskas-republikas-kriminalkodekss/
http://likumi.lv/doc.php?id=88966

Informācijas aģentūra
/03.05.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Žurnālistes tumsonības piemērs

Viktors Šenderovičs, Olesja Rjabceva

Viktors Šenderovičs, Olesja Rjabceva

Krievijas opozīcijas mēdija “Eho Moskvi” ēterā žurnāliste Olesja Rjabceva, kas ir arī šī mēdija galvenā redaktora palīdze, parādīja izcilu tumsonību. Zemāk video un tā stenogramma latviski.

Viktors Šenderovičs: Tad varbūt, brālīši Taškentas vietā radīsim eiropeiskas attiecības? Varbūt beidzot sarunāsim, ka valsts varai tas ir jādara? Un ja tā to nedara, tad tā vācas projām.

Olesja Rjabceva: Kā Jūs grasāties to izdarīt…? Kā valstī var ko sarunāt 8 miljoni cilvēku?

Viktors Šenderovičs: Cik?

Olesja Rjabceva: Astoņi. Es varu kļūdīties.

Viktors Šenderovičs: Kas astoņi?

Olesja Rjabceva: Milijoni cilvēku valstī, saku. Jā taču, vai ne?

Viktors Šenderovičs: Kas?

Olesja Rjabceva: Nu cilvēki, cilvēki. Kā Jūs gribat, lai viņi visi sarunātu to, ko sakāt?

Viktors Šenderovičs: Kurā valstī ir astoņi miljoni cilvēku?

Olesja Rjabceva: Krievijā, es par Krieviju runāju.

Viktors Šenderovičs: Krievijā astoņi… Jā, skaidrs, Jums taisnība… Bet noprecizējiet pēc tam.

Olesja Rjabceva: Man ir problēmas ar cipariem, esmu humanitārā.

Viktors Šenderovičs: Skaidrs, bet ne jau tik lielā mērā, Lesja. Tā mēs…

Olesja Rjabceva: Nu tas nav galvenais, vienkārši ir daudz cilvēku. Ja jau cilvēki nevar kaut ko sarunāt Maskavā, kā Jūs domājat viņi sarunās kaut ko Krievijā?”

Ja kāds nezina, Krievijā pēc 2010.gada datiem dzīvo 142,9 miljoni cilvēku. Tāpat jāatgādina, ka “Eho Moskvi” sevi pozicionē kā ļoti intelektuālu mēdiju, kurš regulāri pietiekami augstprātīgi un neiecietīgi pamāca vairumu Krievijas iedzīvotāju.

Diemžēl brēcoša nekompetence žurnālistikā ir ne tikai Krievijas opozīcijas, bet arī Latvijas un citu proamerikānisko valstisko veidojumu problēma. Nokomplektēt kadrus ar jauniem, maz ko zinošiem, augstprātīgi – ambicioziem, bet pietiekami uzticīgiem darbiniekiem ir iecienīta amerikāņu organizatoriskā metode. Arī Latvijas žurnālistikā ir gan “arvien muļķīgākas meitenes”, kā teica Imants Ziedonis, gan noteikti arī arvien muļķīgāki puisīši ar attiecīgu orientāciju, kurus aktīvi skolo bēdīgi slavenais Kārlis Streips. Un daži no viņiem pēc tam vēl kļūst par politiķiem…

Zemāk Imanta Ziedoņa viedoklis par katastrofālo Latvijas žurnālistu un mēdiju kvalitātes kritumu, ko viņš izteica vēl 2001.gadā:

Jautājums: Vai Jums nešķiet, ka masu medijos bieži notiek derdzīga infantilizācija?

Imants Ziedonis: Jā. Infantilizācija ir ļoti izplatīta masu medijos. Droši vien draugs draugam palīdz dabūt darbu un tāds tādu meklē. Visi ir debili un infantili. To ir grūti noskatīties. Turklāt tas ir pašpārliecināti bezkaunīgs infantilisms.

Jautājums: Izskatās, ka tas tiek veidots mērķtiecīgi…

Imants Ziedonis: Viņi paši jau to mērķtiecību neveido, to dara mediju vadība, kura zina lielu mūsu sabiedrības daļu, kas ir “debila”. Tā tad arī tiek barota ar gudreļu muldēšanu. Tas ir nožēlojami. Tā ir deklasēšanās. Tā ir pauperizēšanās, kad strādniecība pārvēršas par nabagiem. Tā deklasējas informācijas lauks, parādās arvien muļķīgākas meitenes. Viņas jau pašā sākumā ir muļķes……”

Avoti:
http://eot.su/node/18670  (sākot no 01:17:37)
http://www.echo.msk.ru/programs/personalno/1531104-echo/
https://infoagentura.wordpress.com/2012/04/22/imants-ziedonis-mediji-ir-debili-un-infantili/

Informācijas aģentūra
/03.05.2015/

Posted in Kat.: Notikumi, Reģ.: Krievija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Kādēļ par sociālismu, kādēļ pret nacionālismu?

00487_socialismNeskatoties uz to, ka Latvijā nu jau 25 gadus pie varas ir vienīgi nacionālas un (neo-) liberālas partijas, kuru darba rezultātus, kas ir Latvijas un Latvijas tautas iznīcināšana, mēs varam baudīt katru dienu, ir vēl joprojām atsevišķi cilvēki, kuri Latvijā tiecas pēc liberālisma un nacionālisma un brīnās, kādēļ es neaicinu sadarboties šajā virzienā. Mani drīzāk gluži otrādi pārsteidz tas, ka ir vēl cilvēki, kuri vēlas doties nacionālisma un liberālisma virzienā.

Manuprāt, jau bērnu dārza bērni zina un saprot, ka Latvijā dzīvo daudzu nacionalitāšu cilvēki. Mēs esam daudznāciju tauta. Turklāt mazākumtautu īpatsvars Latvijā ir nozīmīgs. Latvieši Latvijā, saskaņā ar Centrālās Statistikas pārvaldes datiem, 2011. gadā bija 61 procents, bet cittautieši 39, tas ir gandrīz 40 procenti. Tā ir valsts oficiālā statistika. Zinot arī to, cik daudz mums ir jauktu ģimeņu un nepilsoņu diskriminācijas Latvijā pēdējo 25 gadu laikā, patiesais cittautiešu īpatsvars varētu būt daudz lielāks.

Kā, gan tādā situācijā, pieaudzis cilvēks pie pilna prāta var vēlēties Latvijā nacionālas politikas īstenošanu. Tā ir neprāšu utopija no paša sākuma. Tieši tādēļ mēs Latvijā jau 25 gadus mīdamies uz vietas strupceļā, mēģinot ar galvu izsist caurumu dzelzsbetona mūrī. Par to, ka nacionāla valsts ir kaitīga utopija Latvijai, es jau rakstīju iepriekš (http://www.suverenssuverens.org/blog/index.php?id=y3w1sa43 ).

Tajā vietā vajadzētu domāt par to, kā mums visiem kopā Latvijā dzīvojošajiem būtu iespējams īstenot savā dzimtenē patiesi pašnoteiktu un pašnodrošinātu valsti. Kā izveidot savu tautsaimniecību un lauksaimniecību, lai paši sevi nodrošinātu, bez jebkādiem starptautiskiem diktātiem, kā ieviest savu suverēnu norēķinu sistēmu, kā organizēt tikumīgu ienākumu un īpašumu sadali, kā veidot savu izglītības sistēmu, kā iemācīties atkal kopt un mīlēt savu kultūru. Kā aizsargāt pašiem sevi un savu dzimteni.

Otra lieta, par kuru man arī jābrīnās, ir tas, ka ļaudis neaptver neoliberālisma kaitīgumu cilvēku sabiedrībai. Visas Latvijas partijas pēdējo 25 gadu laikā ir bijušas liberālas, ieskaitot opozīcijas partijas. Valdošās partijas nu jau 25 gadus Latvijā īsteno liberalizācijas politiku, kas ir, piemēram, arī pri(h)vatizācija. Visa Latvijas elite ir liberāla. Liberalizācija mūsdienās vairs nav tas, kas tas bija sākumā, apmēram pirms 300 gadiem. Toreiz tā bija kapitāla (vai kapitālistu) atbrīvošanās kustība no feodālisma (toreizējā valsts sistēma).

Šodien liberālisms nozīmē bezatbildību, tikumu pagrimšanu, pederastijas un lesbietisma propagandu pat bērnu dārzos, tā ir perversija un izvirtība, tā ir valsts un sabiedrības īpašuma izpārdošana vai privatizēšana dažiem kapitāla turētājiem, tā ir skolu, bibliotēku, muzeju, izstāžu, klubu un citu sabiedriski nozīmīgu iestāžu slēgšana vai privatizēšana, tā ir slimnīcu un poliklīniku likvidēšana vai izpārdošana, tā ir zemes, īpašumu, produktīvo līdzekļu, ūdens, kanalizācijas, elektrības, gāzes un ūdens vadu un visas pārējās infrastruktūras privatizēšana, tā ir valsts nozīmes uzņēmumu izpārdošana, kā metalurga, dzelzceļa, ostu uc. Šādā sistēmā ieguvēji ir tikai atsevišķi daži, tikai liela kapitāla īpašnieki. Visa pārējā sabiedrība ir zaudētāji.

Liberālisms nozīmē, katrs pats par sevi. Slimie un vecie tiek uzskatīti par liekēžiem, pensiju vecums tiek celts, pensijas samazinātas. Liberālismā mēs tiekam atbrīvoti no jebkādas drošības, no slimības aprūpes, no vecuma nodrošinājuma, no izglītības, no darba, no spējas dibināt ģimeni. Valsts vienīgie ienākumi paliek vien nodokļi no iedzīvotajiem, jo uzņēmumu īpašnieki, kapitāla turētāji un tā dēvētie investori, visbiežāk nemaksā Latvijā nodokļus. Samazinot iedzīvotāju skaitu, nodokļi iedzīvotājiem tiek arvien celti, bet labklājība tiek “liberalizēta”, pasludināta par luksu, kuru iegūst tikai naudīgākais, prasmīgākais, veiklākais, izmanīgākais, talantīgākais, viltīgākais vai nelietīgākais zaglis.

Tas ir tas, kas Latvijā ir ticis veiksmīgi īstenots pēdējo trīsdesmit gadu laikā. Ja viss, ko cilvēks gaida no valsts, tiek iznīcināts, tad rodas jautājums, vai mums tāda valsts ir vel vajadzīga? Kādēļ gan mēs vel maksājam nodokļus? Par to, kas gan ir valsts, es arī rakstīju jau iepriekš (http://www.suverenssuverens.org/blog/index.php?id=5nlnx77i ).

Bet kas ir sociālisms, par kuru es vēlos ar Jums diskutēt? Arguments, ka sociālismu mēs jau Latvijā esam izmēģinājuši, ir smieklīgs un bez jebkāda nopietna pamata. Tikpat labi taču varētu argumentēt, ka arī kapitālismu (liberālismu) mēs Latvijā tāpat esam izmēģinājuši, tagad pēdējos 30 gadus un divas reizes ilgāk pirms 1940. gada. Tas sevi ir parādījis. Neskatoties uz to, kapitālisti nav atmetusi ar roku, to uzlabot (vismaz tik daudz, lai tas kaut cik turētos), nez kādēļ tas tomēr ir ticis permanenti lāpīts. Kaut gan, tā vienmēr ir bijusi sabiedrībai kaitīga ideoloģija. Kādēļ gan Jūs nesakāt, ka kapitālisms “Latvijā jau izmēģināts, un rezultāti nebija spīdoši.” Kādēļ Jūs to sakāt tikai par sociālismu? Vai Jums kāds to tā iemācījis, vai varbūt zemapziņā iepotējis?

Liberālismā brīvs ir vienīgi tas, kas atrodas liberālās varas piramīdas pašā augšā. Tikai un vienīgi tas diktē visiem pārējiem gan likumus, vērtības un tikumus, gan pieejamo un saņemamo informāciju, gan normas un standartus, gan cenas un algas, gan arī uzņēmumu iznīcinošo konkurenci un tautas pagrimumu vai šķietamu kādas citas tautas ierobežotu “uzplaukumu”.

Abu sistēmu vai ideoloģiju salīdzinājumam par pamatu, protams, jāņem demogrāfiskie rādītāji. Jo tieši demogrāfiskie rādītāji norāda uz tautas labklājību. Ja tautai iet labi, tā dibina ģimenes, vairojas, izglītojas, rada. Ja tautai iet slikti, tā nedibina ģimenes, nerada bērnus, izvairās no uzņēmējdarbības, izbrauc svešumā. Šos rādītājus mēs atradīsim arī Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes mājaslapā. 1987. gadā Latvijā dzīvoja 2,7 miljoni iedzīvotāju. Šodien, 2014. gadā, Latvijā dzīvo 1,9 miljoni iedzīvotāju. Jūs varat arī salīdzināt datus par to, cik un kas Latvijā sociālistiskās sistēmas laikā tika ražots un cik Latvija ražo “brīvās”, liberālās ideoloģijas periodā. Šodienas rādītāji, salīdzinoši ar sociālistiskā laikmeta rādītājiem, ir katastrofāli. Tādēļ arī tauta izmirst un ir spiesta doties svešumā maizi meklēt.

Paturpināšu uzsākto argumentu. Mēs esam pieredzējuši Latvijā tikai viena veida sociālisma iekārtu. Bet sociālisms var būt ļoti dažāds. Cik pasaulē ir cilvēku, tik dažādas var būt idejas par sociālu sabiedrisko iekārtu. Cilvēki visos laikos, visās valstīs un tautās ir tiekušies pēc sociālas, tikumīgas un solidāras kopdzīves. Visās valstīs ir sociālistiski filozofijas, ideoloģijas un politiskie virzieni.

Ko gan nozīmē sociālisms? Sociālisms ir tāda valsts iekārta, kad sociālās šķiru šķēres izplešanās tiek ierobežota, kad cilvēki par savu darbu saņem tikumīgu atalgojumu, bezpiepūļu ienākumu avoti (spekulēšana) tiek ierobežoti, nodokļu sistēma un valsts uzņēmējdarbība nodrošina un garantē gan pieeju dzīvei nepieciešamajiem līdzekļiem, gan izglītībai, gan slimības un vecuma aprūpei.

Alma Kopa
/23.04.2015/

Avoti:
http://www.suverenssuverens.org/blog/index.php?id=p748133s

Informācijas aģentūra
/03.05.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 22 komentāri

Pasaules lielāko korporāciju saraksts

00492_mg21228354.500-3_600Šveices Cīrihes universitātes speciālisti veikuši 43 tūkstošu transnacionālo korporāciju sakaru matemātisko analīzi un nonākuši pie secinājuma, ka pār pasauli valda viena gigantiska „superkorporācija”, kuras rokās atrodas globālās ekonomikas vadības sviras.

Lai radītu iespējami pilnīgāku priekšstatu par globālo korporatīvo sistēmu, eksperti apstrādāja gigantisku informācijas par attiecībām starp lielākajām transnacionālajām korporācijām masīvu. „Realitāte ir tik sarežģīta, ka mums jāatmet dogmas, vai tās būtu par sazvērestības teoriju vai brīvo tirgu. Mūsu analīze ir balstīta uz reāliem datiem,” paskairoja pētījuma autors, komplekso sistēmu teorētiķis Džeimss Glatfelders.

Arī iepriekšējie pētījumi liecināja, ka salīdzinoši neliela kompāniju un banku grupa pārvalda lielāko daļu pasaules „ekonomiskā pīrāga”, tomēr šajos pētījumus netika ņemtas vērā netiešas kopsakarības – korporāciju attiecības ar to meitas uzņēmumiem un afilētajām struktūrām.

Cīrihes zinātnieku komanda datu bāzē Orbis atlasīja 43060 transnacionālajām korporācijām piederošas kompānijas un noskaidroja to kopējos aktīvus. Tika arī izveidots transnacionālo korporāciju ekonomiskās ietekmes sadalījuma modelis, ņemot vērā, kā vienas kompānijas kontrolē citas. Tika analizēta situācija, sākot ar 2007. gadu.

Zinātnieki atklāja kodolu no 1318 kompānijām, kuru saistību ar citiem uzņēmumiem grūti nosaukt savādāk kā par „asiņu sajaukšanu”. Katrai no šīm 1318 kompānijām tika atklāta cieša saistība ar divām vai vairāk citām kompānijām (afilēto partneru vidējais daudzums izrādījās 20).

Lai arī šo korporāciju oficiālie ienākumi tikai nedaudz pārsniedz 20% no visas pasaules ieņēmumiem, caur saviem satelītuzņēmumiem tās faktiski vada vairākumu pasaules kompāniju, kas strādā „reālas” ekonomikas sektorā. Līdz ar to šo korporatīvu uzņēmumu rokās koncentrēti aptuveni 60% visas pasaules ienākumu.

Turpinot modelēšanu, zinātnieku komanda secināja, ka vairākums finansiālo ķēžu noved līdz no 147 kompānijām sastāvošam „superanklāvam”. To aktīvi savukārt faktiski ir kopīpašums (savstarpēji piederoši), kas nodrošina šim finanšu konglomerātam kontroli pār 40% globālās korporatīvās bagātības.

Vairākums no šīm „superkorporācijām” ir finanšu institūti. Par pašiem lielākajiem Cīrihes zinātnieki uzskata:

1. Barclays PLC
2. Capital Group Companies Inc.
3. FMR Corporation
4. AXA
5. State Street Corporation
6. JP Morgan Chase & Co
7. Legal & General Group PLC
8. Vanguard Group Inc. [Organizēja apvērsumu un pilsoņu karu Ukrainā. Starp īpašniekiem ir arī Bušu ģimene. Ārpus ASV lielos apmēros vilto dolārus, kuri tehniski ir pat labākā kvalitātē kā oriģinālie (lielos daudzumos šie dolāri pašreiz ir apgrozībā Ukrainā, īpaši Dņepropetrovskas apgabalā). Viltojumus var identificēt tikai pēc seriālajiem numuriem, salīdzinot tos ar oficiālo FRS izlaisto dolāru seriālo numuru sarakstu. ASV naudas viltošanas infrastruktūra, ko tā izmantoja cīņai ar PSRS, tika „prihvatizēta” Džordža Buša jaunākā prezidentūras laikā ar tā personisku līdzdalību un daudzu cilvēku upuriem, kuri tam nepiekrita vai kļuva par nevēlamiem lieciniekiem.]
9. UBS AG
10. Merrill Lynch & Co Inc.
11. Wellington Management Co LLP
12. Deutsche Bank AG
13. Franklin Resources Inc
14. Credit Suisse Group
15. Walton Enterprises LLC
16. Bank of New York Mellon Corp
17. Natixis
18. Goldman Sachs Group Inc
19. T Rowe Price Group Inc
20. Legg Mason Inc
21. Morgan Stanley
22. Mitsubishi UFJ Financial Group Inc
23. Northern Trust Corporation
24. Société Générale
25. Bank of America Corporation
26. Lloyds TSB Group plc
27. Invesco plc
28. Allianz SE 29. TIAA
30. Old Mutual Public Limited Company
31. Aviva plc
32. Schroders plc
33. Dodge & Cox
34. Lehman Brothers Holdings Inc (pēc 2007.gada datiem)*
35. Sun Life Financial Inc
36. Standard Life plc
37. CNCE
38. Nomura Holdings Inc
39. The Depository Trust Company
40. Massachusetts Mutual Life Insurance
41. ING Groep NV
42. Brandes Investment Partners LP
43. Unicredito Italiano SPA
44. Deposit Insurance Corporation of Japan
45. Vereniging Aegon
46. BNP Paribas
47. Affiliated Managers Group Inc
48. Resona Holdings Inc
49. Capital Group International Inc
50. China Petrochemical Group Company

/24.11.2011/

Avoti:
http://www.diena.lv/pasaule/petijums-globala-ekonomika-atrodas-vienas-gigantiskas-superkorporacijas-rokas-13910273   http://www.newscientist.com/article/mg21228354.500-revealed–the-capitalist-network-that-runs-the-world.html

Informācijas aģentūra
/03.05.2015/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Ziņa | Komentēt

ASV Atbildības birojs: lidot ar pasažieru lidmašīnām vairs nav droši – to vadību iespējams attālināti pārtvert

00485_images4NEEQ7R6Par to, ka jaunāko pasažieru lidmašīnu vadību ir iespējams pārtvert no salona, cita lidojoša aparāta vai vienkārši no zemes, es rakstīju vēl 2014. gadā sakarā ar pirmo Malaizijas aviolīniju lidmašīnas Boeing 777-200ER pazušanu (http://pravosudija.net/article/konec-letuchego-malayca). Tobrīd manis rakstītais izraisīja daudz strīdus, tai skaitā speciālistu vidū, bet tagad šis apgalvojums ir apstiprināts oficiāli.

ASV Valsts Atbildības biroju (U.S. government accounability office – GAO ) vada ASV valsts Ģenerālkontrolieris, kura kandidatūru savukārt no Kongresa iesniegtiem pārstāvjiem apstiprina prezidents. ASV Valsts Atbildības biroju mēdz saukt par “Kongresa sargsuni” un tas parasti veic federālās valdības kontroli budžeta līdzekļu izlietojuma sakarā.

14.04.2015 publicētajā 56 lappuses biezajā atskaitē “Gaisa satiksmes vadība: FAA procesā no pārejas uz nākamās paaudzes tehnoloģijām nepieciešama visaptverošāka pieeja kiberdrošībai” (AIR TRAFFIC CONTROL: FAA Needs a More Comprehensive Approach to Address Cybersecurity As Agency Transitions to NextGen – http://www.gao.gov/assets/670/669627.pdf ) tiek pastāstīts ļoti daudz kas interesants, kas nav raksturīgi dokumentiem bez slepenības atzīmes.

Visvienkāršāk dokumenta esenci ir nodot, citējot CNN ziņu (http://edition.cnn.com/2015/04/14/politics/gao-newer-aircraft-vulnerable-to-hacking ).

“GAO: Jaunās lidmašīnas ir nedrošas pret “uzlaušanu”.

Vašingtona (CNN). Pēc jaunākās Atbildības biroja atskaites simtiem lidmašīnas, kuras šodien veic komerciālos reisus, ir aprīkotas ar borta kompjūteriem, kuri ir nedroši pret “uzlaušanu’ un distancētu vadības pārtveršanu, izmantojot pasažieru Wi-Fi tīklu. To var izdarīt pat no zemes.

Viens no atskaites sastādītājiem Džeralds Dillinems  pastāstīja CNN, ka starp šīm lidmašīnām ir Boeing 787 Dreamliner, А350 un А380, kuras visas ir aprīkotas ar modernākajām pilotu kabīnēm, kuras ir pieslēgtas pie tā paša Wi-Fi tīkla, kuru izmanto arī pasažieri.

“Jaunākās sakaru tehnoloģijas, tai skaitā IP pieslēgumi, arvien vairāk tiek izmantotas aviācijas sistēmās, radot iespēju iegūt piekļuvi lidmašīnas aviononikas sistēmai un iedarboties uz to nepiederošām personām,” – ir teikts atskaitē, kura ir izveidota, konsultējoties ar aviācijas nozares un kiberdrošības ekspertiem.

Atskaites izveidotāji – valdības izmeklētāji apgalvo, ka ļaundaris, kuram ir tikai portatīvais dators, teorētiski var: – pārtvert lidmašīnas vadību; – inficēt ar datorvīrusu lidmašīnas lidojuma vadības komjūterus; – apdraudēt lidojuma drošību, pārņemot savā kontrolē borta kompjūterus; – vadīt brīdinājuma sistēmas vai pat navigācijas sistēmas.” … un tā tālāk. Citāta beigas. Paldies, protams, ka apstiprinājāt to, ko teicu iepriekš, bet mani nezin kāpēc tas nemaz neiepriecina.

ASV Ģenerālkontrolieris un viņa vadītais Atbildības birojs nav privāts kantoris un ne patērētāju asociācija, un pat ne tiesību aizsardzības nevalstiskā organizācija. Tā ir izmeklēšanas iestāde.

ASV Federālā aviācijas administrācija (FAA) ir centrālo valsts pārvaldes institūciju orgāns. ASV, vismaz oficiāli, atrodas karastāvoklī pret terorismu. Normālā gadījumā, kad izmeklēšanas iestāde konstatē teroristiem pieejamu iespēju ne tikai veikt jūtamu kaitējumu, bet pat pilnībā destabilizēt vienu no centrālās valsts pārvaldes orgāniem, tāda informācija parasti nekavējoties tiek noslepenota un problēma tiek risināta valdības iekšienē.

Bet šajā gadījumā tas izskatās tā it kā ASV valdība uzstājīgi dod padomu teroristiem: kāpēc jums sevi ir jāpakļauj nevajadzīgam riskam, cenšoties ienest lidmašīnā sprāgstvielas, ja eksistē pārbaudīta un pierādīta iespēja panākt to pašu rezultātu, izmantojot puiku ar portatīvo datoru. Ja uzskatāt, ka tās ir tikai baumas, tad, lūk, jums tiek piedāvāts arī pdf fails arābu valodā, kurā tiek paskaidrots arī tas cik Atbildības birojs ir nopietna organizācija. Tā ka nekāda mānīšanās, tik uz priekšu.

Cēlo mērķi brīdināt publiku par iespējamajām briesmām izmeklēšanas iestādes šādos gadījumos parasti sev neuzstāda. Un ko vispār šajā gadījumā būtu jādara brīdinātajai publikai? Panikā mesties atgriezt jau pasūtītās un nopirktās avio biļetes? Pieprasīt lidojuma laikā veikt avārijas nosēšanos? Vai arī vienkārši ņemt vērā, ka no šī brīža lietot aviotransportu nav droši? Kā nesen paziņoja ASV Valsts departaments [Ārlietu ministrijas analogs]: mēs brīdinājām pilsoņus par bīstamību doties uz Jemenu; tagad lai slēpjas no bombardēšanas un tiek no turienes laukā patstāvīgi.

Lai gan eksistē vēl divas iespējamības. Pirmā: citu valstu izmeklēšanas iestādes ir pārāk pietuvojušās to izmeklēto aviokatastrofu patiesajiem iemesliem un pastāv reāla iespēja, ka tās var iziet, piemēram, uz bijušajiem CIP hakeriem, kuri tagad strādā amerikāņu privātajās militārajās kompānijās.

Ja tas ir tā, tad visi var uzelpot, jo otrs izskaidrojums, kurš izskatās tuvāks patiesībai, nav tik mierinošs. Tiek plānots veikt jaunu teroristisku aktu sēriju pret starptautisko gaisa telpu, ko ir nepieciešams norakstīt uz bārdainiem hakeriem, kuri darbojas no kalnu alām trešās pasaules valstīs. Vai arī šoreiz varbūt ne no trešās pasaules valstīm? […bet no Krievijas, piemēram.]

Jebkurā gadījumā tagad starptautiskās aviosatiksmes drošības ilūzija ir pilnībā izkliedēta, lai gan minerālūdeni uznest uz klāja jums tāpat joprojām neļaus.

Tatjana Volkova
/15.04.2015/

Avoti:
http://pravosudija.net/article/razveyana-illyuziya-bezopasnosti-polyotov
http://www.gao.gov/assets/670/669627.pdf
http://edition.cnn.com/2015/04/14/politics/gao-newer-aircraft-vulnerable-to-hacking/
http://pravosudija.net/article/konec-letuchego-malayca
http://pravosudija.net/article/konec-letuchego-malayca-chast-ii

Informācijas aģentūra
/26.04.2015/

Posted in Kat.: Specdienesti, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Specdienestu spēlītes: jauns “snoudens” Vācijas specdienestu rīcībā

00486_image-837572

Mani pastāvīgie lasītāji atceras 2015.gada sākuma sāgu par “superbanknotēm”, ar kurām tika finansēts Ukrainas konflikts. Toreiz trīs atvaļināti ASV militāristi, kuri strādāja korporācijas Vangard (Vanguard Group Inc) labā Kijevā, nokļuva visai sarežģītā situācijā un tāpēc nolēma bēgt, izmantojot viņu rīcībā esošo viltoto naudu. Divi no viņiem, Pīters van Bjurens un Džonatans Meisons, devās Austrumu virzienā, bet trešais – uz Rietumiem.

Pakaļ pirmajiem diviem tika nosūtīti apmēram simts privātās militārās kompānijas Greystone specvienības kaujinieki. Džonatans Meisons, kurš Doņeckas apgabala Marinskas rajona Krasnogorovkā visdrīzāk gaidīja van Bjurena sarunu ar DTR zemessardzi rezultātus, tika atrasts, aizturēšanas laikā nošāva trīs specnaziešus un gāja bojā varoņa nāvē.

Pīteru van Bjurenu aizturēja Doņeckas apgabala, Jasinovatskas rajona ciemā Spartaks, amerikāņu konvoja pavadībā nosūtīja uz Kijevu, no Žuljanas lidostas ar privātu čarterreisu lidmašīnā Hawker 900XP nogādāja Londonā, kur viņš tajā pašā dienā nomira no infarkta saviem darba devējiem [korporācijai Vangard] piederošajā medicīnas centrā Sevenoaks.

Pītera māte, Leslija Borland van Bjuren nomira no ilgstošas slimības iestādē “Grand Islander Health Care Center“ Midltaunā Rodailendā, Ohaijo štatā, ASV. Pie viņas esošā bēgļu “apdrošināšana” (korporāciju Vangard kompromitējoši materiāli) bez pēdām pazuda.

Trešais bēglis, kura vārds īpašu apstākļu dēļ netiek nosaukts un kuru apsaucu par “runājošo zirdziņu”, tika aizturēts tīras nejaušības pēc uz Ukrainas – Slovākijas robežas robežkontroles punktā Užgoroda – Višnenemecka Slovākijas pusē. Tonakt dežūrējošais vācu muitnieks – instruktors, kurš bija kopā ar saviem vietējiem kursantiem, ieinteresējās par formāli pilnīgi pareizi noformētajām simts dolāru banknošu paciņām, ar kurām bija piebāzta amerikāņa automašīna.

Veicot rūpīgu banknošu pārbaudi ar programmu ATLAS, tika konstatēts, ka ne visu banknošu seriālie numuri ir atrodami FRS [ASV centrālā banka] oficiāli izlaisto banknošu seriālo numuru sarakstā [ja nav, tad tas nozīmē, ka banknote ir viltota]. Amerikānis tika aizturēts, nogādāts Vācijā, kur viņš uzreiz sāka sadarboties ar izmeklētājiem. Tā kā neizdevās aiziet pagrīdē, lai nesekotu saviem kolēģiem, viņam bija nepieciešama aizsardzība no saviem darba devējiem.

Viens no šīs izmeklēšanas rezultātiem bija neapgāžami pierādījumi par amerikāņu izšķirošo lomu apvērsuma organizēšanā un pilsoņu kara izraisīšanā Ukrainā, ko ieguva vācu puse. Šos materiālus Angela Merkele izmantoja sarunās ar Baraku Obamu, uzstājot uz amerikāņu ieroču piegādes atcelšanu Ukrainai.

Tas ir īss nesenu notikumu apraksts, kurus detalizēti apskatīju daudzos rakstos. Tagad šī epopeja ir ieguvusi negaidītu attīstības gaitu.

21.aprīlī “Spiegel Online” publicēja rakstu “Berlīne ignorē pierādījumus, ka amerikāņu bezpilotu lidmašīnas tiek attālināti vadītas no vācu Ramšteinas” (http://www.spiegel.de/politik/deutschland/us-drohnenkrieg-von-ramstein-berlin-ignoriert-interne-dokumente-a-1029596.html ). Raksts ir septiņas lappuses biezas atmaskojošas publikācijas (sestdienas [18.04.2015] žurnāla Der Spiegel “papīra” versijā) turpinājums. Tajā žurnālisti žēlojas, ka neskatoties uz Der Spiegel un The Intercept atmaskojumiem, Vācijas valdība turpina apgalvot, ka tai nekas nav zināms par ASV gaisa spēku karabāzes Ramšteinā izšķirošo lomu amerikāņu bezpilotu kaujas lidmašīnu attālinātā vadībā virs citu valstu teritorijām.

“Vācijas Aizsardzības ministre Ursula fon der Leijena  parasti visai sīki presei stāsta par savu darbību, bet šoreiz svētdienas vakarā viņa kā uz slepenu operāciju devās Vašingtonā  tikties ar savu amerikāņu kolēģi Eštonu Karteru pat nepaņemot līdzi savu oficiālo pārstāvi Jensu Flosdorfu. Par pirmdien notikušās pirmās tikšanās detaļām ir zināms maz. Tika paziņots tikai, ka “fon der Leijena  nerunās par Ramšteinas gaisa spēku karabāzi.” Šis jautājums, kā paziņoja Aizsardzības ministrija, tiks apspriests, izmantojot citus kanālus.”

Žurnāls atsaucas uz “jauniem pierādījumiem un daudzskaitliskiem slepeniem dokumentiem, kuri nepārprotami pierāda, ka aviobāze Ramštainā ir svarīgs starpposms starp bezpilota lidmašīnu komandcentru Nevadas štatā (ASV) un iznīcināmiem mērķiem Somālijā un Jemenā.”

Rakstā tiek minēts, ka 2011.gadā Pentagons rakstiski informēja Vācijas Aizsardzības ministriju, ka Ramštainā drīzumā tiks uzstādīta radioreleju stacija bezpilotnieku vadības nodrošināšanai. “Bez šīs stacijas, kura spēj nodot attēlus un informāciju no bezpilota lidmašīnas uz komandcentru reālā laika režīmā, dati tiktu saņemti ar dažu sekunžu nokavēšanos un aizdomās turamo teroristu likvidācija visdrīzāk tad nebūtu iespējama.”

Der Spiegel uzdod retorisku jautājumu vai Vācijas valdība spēs arī turpmāk to noklusēt. Lai kā arī nebūtu Bundestāga [Vācijas parlaments] izmeklēšanas komisija NDA (Nacionālās drošības aģentūras) sakarā jau ir nopietni ieinteresējusies par Ramštainas kara bāzi. Deputāti pieprasīja attiecīgus dokumentus un izteica apņemšanos izmeklēt aviobāzes lomu amerikāņu bezpilota lidmašīnu darbības nodrošināšanā.

Atbilde uz Der Spiegel jautājumu ir ļoti vienkārša. Ja vācu prese nezaudēs interesi par šo tēmu, tad Vācijas valdība būs spiesta reaģēt. Redakcijā to zin, tāpēc arī pasteidzās publicēt turpinājumu, jo vājā reakcija uz pirmo publikāciju neapmierināja informācijas noplūdes organizatorus. Tā kā Der Spiegel informācijas avots var būt tikai pārstāvis no Vācijas valdības augstākajām aprindām, kuram ir piekļuve slepeniem pierādījumiem, prese visdrīzāk nezaudēs interesi par šo tēmu.

Par ko tad te pēc būtības iet runa? Sabiedrotie, Vācija un ASV, ir antipodi no likumu ievērošanas skatu punkta. Ja amerikāņu policija katru gadu nogalina vairāk kā 100 tūkstošus pilsoņu, tad viņu vācu kolēģi nevienu.

Ramštainas kara bāze un teritorija ap to reāli ir amerikāņu pilsētiņa ar amerikāņu veikaliem un citām amerikāniskām sadzīves sfērām, kurā dzīvo 50 tūkstoši amerikāņu karavīru un viņu ģimenes locekļi. Vācieši parasti neiejaucas tajā, kas tur notiek un pat celtniecība te tiek veikta bez vietējiem atļaujošajiem dokumentiem.

Tomēr sabiedrotā karabāze nav diplomātiskā pārstāvniecība un Vācija nav ne Irāka vai Ukraina, tāpēc visā tās teritorijā ir spēkā Vācijas jurisdikcija. Gan pēc Vācijas, gan arī starptautiskās likumdošanas bezpilota lidmašīnu izmantošana tā, kā to praktizē amerikāņi, ir kara noziegums un noziegums pret cilvēci.

Un galu galā Vācija (tāpat kā ASV) neatrodas kara stāvoklī ar Somāliju, Jemenu vai kaut vai Pakistānu, un “aizdomās turamo teroristu likvidācija” ir regulāras (sērijveida) slepkavības, kuras tiek veiktas, izmantojot Vācijas teritoriju. Tas ir triviāls kriminālnoziegums, kuru policijai ir pienākums atklāt, bet tiesām par to ir jāsoda. Vācu juristi – eksperti šo jautājumu apspriež un principiālu iebildumu pret šādu traktējumu viņiem nav.

Pierādījumi, lai varētu ierosināt krimināllietu, izmeklēšanas iestādēm ir pietiekami. “Runājošā zirdziņa” lietu vadīja Vācijas Federālais izlūkošanas dienests (BND) kopā ar Federālo kriminālpolicijas pārvaldi (BKA) un Vācijas konstitūcijas aizsardzības biroju (BfV). “Runājošā zirdziņa” liecības tika pārbaudītas, daļēji apstiprinātas un tika nodotas zināšanai valsts augstākajai vadībai.

Tomēr vācieši ir skeptiski attiecībā uz mutiskām liecībām, jo īpaši, ja, ticot teiktajam, pēc tam ir jādara tas, ko darīt ļoti negribas. Maz ko cilvēks var sarunāt, lai izvairītos no soda par naudas viltošanu. Savukārt dokumenti ir pavisam cita lieta. Bet mūsu “runājošais zirdziņš” veda sev naudu, nevis slepenus dokumentus vāciešiem. Tas deva iespēju sākt bremzēt lietas virzību. Kad aizdomās turamo izspieda kā citronu, viņam tika paziņots, ka viņš ir brīvs un var doties uz visām četrām debess pusēm. Ja aizdomās turamais negrib doties mājās, tad par palīdzību izmeklēšanai viņš var saņemt dzīvošanas atļauju Vācijā.

Tomēr mūsu varonis nesteidzās kļūt par vieglu mērķi saviem darba devējiem. Viņu neapmierināja tas pilnībā neskaidrais stāvoklis kādā atrodas Snoudens [bijušais
CIP un NDA darbinieks, kurš aizbēga no ASV ar ļoti lielu daudzumu slepenu dokumentu un saņēma patvērumu Krievijā]. Pat sliktāk: Snoudenu vismaz apsargā. Bet kas ir Edvards Snoudens? Sistēmadministrators, kuram palaimējās lejupielādēt ļoti daudz noslēpumu.

“Runājošais zirdziņš” ir pieredzējis, augsti stāvošs operatīvais darbinieks, atvaļināts virsnieks, kurš ir izgājis daudzus “karstos punktus”, un kurš savā civilista karjerā ir uzdienējies līdz augstākā līmeņa menedžera pozīcijai korporācijas Vangard aktīvu pārvaldītāju kompānijas slepenā militarizētā struktūrā. Darba darīšanās viņam regulāri bija jākontaktējas ar Vangard aģentiem ASV armijā, CIP un NDA.

Nebūt ne visi no šiem cilvēkiem kļuva par dzimtenes nodevējiem tikai dēļ samaksas. Daudzi no tiem tika savervēti, izmantojot kompromitējošus materiālus, kam pieeja bija arī mūsu varonim. Šai situācijā “runājošais zirdziņš” nolēma veikt savu operāciju. Viņš sazinājās ar dažiem saviem avotiem un pieprasīja no viņiem dokumentus, kuri apstiprina amerikāņu operācijas pret Vāciju, kā arī to nesankcionētas darbības no Vācijas teritorijas. Šai ziņā ļoti perspektīvs izrādījās augsta ranga ASV virsnieks, kurš nodeva viņam dokumentus, kuri nepārprotami pierāda ar vāciešiem nesaskaņotas aktivitātes Ramštainas kara bāzē. No šī brīža “runājošais zirdziņš” pārvērtās par “snoudenu”. Daļa no viņa nodotajiem dokumentiem arī nokļuva Der Spiegel žurnālistu rīcībā. Pēc tam, kad jaunais “snoudens” bija nodevis dokumentus BND, viņš pieprasīja un saņēma aizsargājama liecinieka statusu.

Tatjana Volkova
/23.04.2015/

Avoti:
http://pravosudija.net/article/nemeckiy-supersnouden-s-superdollarami
http://www.spiegel.de/politik/deutschland/us-drohnenkrieg-von-ramstein-berlin-ignoriert-interne-dokumente-a-1029596.html
http://pravosudija.net/article/umirotvorit-missis-van-byurren
http://pravosudija.net/article/umirotvorit-missis-van-byurren-ato-napolovinu-zavershena
http://pravosudija.net/article/umirotvorit-missis-van-byurren-zadacha-posledney-fazy-ato-vypolnena
http://pravosudija.net/article/umirotvorit-missis-van-byurren-suprug-v-bezopasnosti
http://pravosudija.net/article/umirotvorit-missis-van-byurren-kakim-sposobom-teper
http://pravosudija.net/article/umirotvorit-missis-van-byurren-prikvel-svekrov

Informācijas aģentūra
/26.04.2015/

Posted in Kat.: Specdienesti, Reģ.: Anglosaksija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

ASV karavīri Kijevā izvaro ukraiņu meitenes

00478_hodges-usa

Frederiks “Bens” Hodžess

Divi augstu stāvoši ASV karavīri 14.04.2015 Kijevā esot izvarojuši 12 un 13 gadus vecas ukraiņu meitenes, 16.04.2015 paziņoja krievu-ukraiņu blogere Tatjana Volkova, kura, atsaucoties uz saviem labi informētiem draugiem, kā pirmavots vēsta par daudziem neafišējamiem faktiem (kuri ir pietiekami konkrēti un tāpēc gana viegli pārbaudāmi iestādēm ar vismaz kaut kādām “spec” iespējām).

Volkova raksta: “Nesen ASV sauszemes spēku komandieris Eiropā Frederiks “Bens” Hodžess (Frederick “Ben” Hodges /Фредерик «Бен» Ходжес) žēlojās par krievu pānākumiem informatīvajā karā un teica: “Viņi nav aprobežoti ar atbildību teikt taisnību. Tādējādi viņi vienkārši “šauj” un katru reizi, kad kāds Rietumos izliek kādu tvītu vai blogierakstu, tas izsauc “troļu” pretuzbrukumu.”

Tā kā no šī izteikuma izriet, ka pats ģenerāl-leitinants Hodžess ir apgrūtināts ar atbildību teikt patiesību, es divas dienas gaidīju no viņa paziņojumu. Tā kā nesagaidīju, nāksies par to pateikt pašai.

Divas dienas atpakaļ [14.04.2015] četri ASV karavīri Kijevā veica divu ukraiņu meiteņu grupveida izvarošanu. Vienai meitenei jau bija palikuši 13 gadi, otrai vēl ne. Divi no noziedzniekiem-pedofīliem ir privāto militāro kompāniju darbinieki, savukārt divi citi – ASV karavīri, kuru dienesta vieta ir ģenerāl-leitinanta Hodžesa štābs Visbādenē, Vācijā. Protams, diez vai viņi ieradās Kijevā tikai ar mērķi izvarot bērnus…

Sašutušo pilsoņu reakcijas dēļ milicija noskaidroja pedofīlu personības un veica to aizturēšanas mēģinājumu restorānā, kurš atrodas uz Vladimiras ielas Kijevā. Tomēr uz vietas atbraukušie Ukrainas drošības dienesta (SBU) darbinieki pavēlēja milicijai aizvākties, jo amerikāņu karavīri atsaucās uz diplomātisko neaizskaramību, bet privāto militāro kompāniju darbinieki Ukrainā arī ir atbrīvoti no kriminālatbildības.

Algotņu vārdus nesaukšu, jo tie visdrīzāk ir segvārdi un runa nav par privātajām militārajām kompānijām, par kurām viss tāpat jau ir skaidrs. Savukārt incidentā iesaistīto ASV karavīru vārdi ir majors Džonatans Strelziks (Jonathan Strelzik/ Джонатан Штрельзик) un apakšpulkvedis Valters Brodī (Walter Brodie/Вальтер Броди).

Vēlāk šo ziņu izplatīja Krievijas TV kanāls Ren-TV, tiesa gan nenosaucot vainīgo amerikāņu vārdus, un, reaģējot uz to, ASV Kongresa finansētā “Radio Brīvība” nosauca šo ziņu par absurdu, koncentrējoties uz autores personību un izkariķējot ziņojumu, bet tieši nenoliedzot nevienu no konkrētajiem apgalvojumiem. Vēlākā “Radio Brīvība” ziņojumā tika aprakstīts arī ASV vēstniecības viedoklis šai sakarā, kurš arī pēc būtības nevienu no konkrētajiem apgalvojumu nenoliedz: “ASV vēstniecībā Kijevā šo informāciju noliedza, pieļaujot, ka ar līdzīgiem ziņojumiem krievu propaganda cenšas diskreditēt ASV desantniekus. 16.aprīlī viņi ieradās Ukrainā, tomēr nevis Kijevā, bet Ļvovā. Apmēram 300 amerikāņu armijas 173-ās brigādes desantnieku no 20.aprīļa Javorivskas poligonā apmācīs kara mākslai 900 Ukrainas Nacionālās gvardes kaujiniekus.”

Zīmīgi, ka noliedzošajos ziņojumos, kuros tiek gana plaši citēts pirmavots, vainīgo vārdi vispār netiek pieminēti – šī Volkovas ziņojuma daļa tiek vienkārši ignorēta.

Pie teiktā jāpiebilst, ka amerikāņu karavīru atrašanās vietās ir gana izplatītas gan izvarošanas, gan cilvēku tirdzniecība, gan citi smagi noziegumi. Plašu sabiedrisko rezonansi guva ASV kara bāžu karavīru noziegumi pret Japānas civiliedzīvotājiem (tai skaitā pusaudža vecuma meiteņu nolaupīšana un izvarošana), kā arī Amerikas “miera uzturētāju” noziegumi Bosnijā – Hercogovinā, kurus atmaskoja noziedznieku kolēģe, amerikāniete Katrīna Bolkovaca (Kathryn Bolkovac/Кэтрин Балковак) – bijusī policiste no Nebraskas. Pēc Bolkovacas liecības motīviem ir uzņemta mākslas filma Ziņotāja/The Whistleblower/Стукачка (http://kinoprosmotr.net/drama/996-stukachka.html ; http://kinozal.tv/details.php?id=948249 )

Šis amerikāņu karavīriem raksturīgais uzvedības modelis, kā arī tas, ka viņu noziegumus maksimāli piesedz gan militārā vadība, gan ASV Valsts departaments, ir jāņem vērā arī Latvijas iedzīvotājiem, jo dēļ ļaunlatviešu un stulblatviešu nelietīgas muļķības nu arī Latvijā ir amerikāņu karavīri, un tas ir tikai laika jautājums, kad viņi sajutīsies šeit tik brīvi, ka dos vaļu savām atsaldētajām dziņām.

Avoti:
http://pravosudija.net/article/ukraina-dolzhna-znat-imena-svoih-spasiteley
http://www.liveleak.com/view?i=d98_1429244793&comments=1
http://www.radiosvoboda.org/content/article/26964013.html
http://rusila.su/2015/04/16/ukraina-dolzhna-znat-imena-svoih-spasitelej/
http://s-narodom.ru/ukraine/6909-chetvero-amerikanskih-naemnikov-v-kieve-iznasilovali-dvuh-nesovershennoletnih-devochek.html
http://www.telegraph.co.uk/news/worldnews/europe/russia/11547247/Europe-faces-a-real-threat-from-Russia-warns-US-army-commander.html
http://pravosudija.net/article/damage-control
https://infoagentura.wordpress.com/2014/05/21/lembergs-nato-karaviri-okupantu-cukas/

Informācijas aģentūra
/22.04.2015/

Posted in Kat.: Notikumi, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Ziņa | 5 komentāri

Francijas militārā izlūkdienesta vadītājs: Krievijas armija nav iebrukusi Ukrainā

00479_directeur-du-renseignement-militaire-photo2

Kristofs Gomārs

Krievijas armija nav gatavojusi iebrukumu Ukrainā, 10.04.2015 paziņoja Francijas Militārā izlūkošanas dienesta vadītājs ģenerālis Kristofs Gomārs.

Uzstājoties Francijas Nacionālajā Asamblejā (parlamentā) par plānotajām izmaiņām specdienestu likumos, kuras viņš atbalsta, Gomārs visa cita starpā pateica arī sekojošo: “Mums grūtības NATO ir apstāklī, ka Amerikāņu izlūkdienestiem ir izšķirošā nozīme aliansē, tai pat laikā ar franču izlūkdienestiem rēķinās nepietiekami, tāpēc ir būtiski, lai mēs varētu sniegt NATO franču izcelsmes informāciju. Piemēram, NATO aprindās tika paziņots, ka krievi gatavo iebrukumu Ukrainā, savukārt pēc Francijas Militārā izlūkdienesta datiem neviena no šīm hipotēzēm neapstiprinājās. Mēs konstatējām, ka krievi neizvietoja ne komandpunktus, ne aizmugures institūcijas, tai skaitā kara hospitāļus, kas ļautu veikt militāru iebrukumu. Pie tam otrā ešelona vienības ne reizi neizkustējās no vietas. Vēlākie notikumi parādīja, ka mums bija taisnība.”

No Gomāra teiktā netieši izriet, ka Amerikāņu izlūkdienesti, izmantojot savu autoritāti NATO aprindās, deva nepatiesas ziņas par Krievijas armijas iebrukumu Ukrainā. Šai ziņā ir jāatgādina, ka ASV specdienesti jau iepriekš ir snieguši nepatiesas ziņas, uz kuru pamata tika pieņemti būtiski lēmumi. Piemēram, iebrukums Irākā 2003.gadā, kura rezultātā valsts tika izpostīta, gāja bojā tūkstošiem civiliedzīvotāju un kas tagad ir novedis līdz teroristiska valstiska veidojuma “Islāma valsts” izveidošanai, tika pieņemts uz nepatiesu ASV izlūkdienestu ziņojumu pamata par ķīmisko ieroču esamību Irākā. Vēlāk izrādījās, ka visus ķīmiskos ieročus Sadama Huseina režīms jau bija iznīcinājis.

Tāpat jāatgādina, ka Rietumvalstu prese un politiķi, neuzrādot pierādījumus, ne reizi vien ir apgalvojuši, ka Krievija esot pārvietojusi uz Ukrainu savas armijas kara tehniku un karavīrus. Krievija savukārt nepārtraukti to noliedz un apgalvo, ka nav konfliktā iesaistītā puse.

Avoti:
http://www.assemblee-nationale.fr/14/cr-cdef/14-15/c1415049.asp
http://fr.sputniknews.com/international/20150410/1015600534.html
http://fr.wikipedia.org/wiki/Direction_du_Renseignement_militaire
http://russian.rt.com/article/84925
http://rt.com/news/248877-france-ukraine-russian-military/

Informācijas aģentūra
/22.04.2015/

Posted in Kat.: Specdienesti, Reģ.: GEIropa, UKRAINA, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Par ģeofiziskajiem ieročiem pret ASV

Viena no galvenajām šīs nedēļas [2015.gada aprīļa sākuma] militāri-politiskajām ziņām, kuru aktīvi apsprieda abu okeāna pušu militārie eksperti, ir Krievijas Geopolitisko problēmu akadēmijas prezidenta, militārās zinātnes doktora Konstantīna Sivkova raksts [žurnāla “Militāri rūpnieciskais komplekss” 25.marta numurā] par iespējamo Krievijas asimetrisko triecienu [tas ir līdzīgus postījumus izraisošs, bet daudzkārt mazāk resursus prasošs atbildes triecienu, kad agresors jau ir veicis stratēģisko kodoluzbrukumu] liela mēroga karadarbības gadījumā.

Runa iet par kodoltrieciena došanu pa Jeloustounas nacionālo parku, kurš atrodas Jeloustounas supervulkāna virsotnē. Pēc ģeofiziķu domām šis vulkāns pašreiz atrodas pirmsizvirduma stadijā. Tā izvirdumi notiek reizi 600 tūkstošos gadu. Pēdējā Jeloustounas vulkāna izvirduma laikā (640 tūkstošus gadu atpakaļ) tā aukšadaļa vārda burtiskā nozīmē iebruka zemē, izveidojot milzu bedri, jeb tā saucamo Jeloustounas kalderu, kura perimetrs ir 55 x 72 kilometri.

Konstantīns Sivkovs

Jaunam šī supervulkāna sprādzienam būtu katastrofālas sekas visam Ziemeļamerikas kontinentam [un arī visai pasaulei]. Tā spēks būs 2500 reizes lielāks kā vulkāna Etnas sprādziena spēks 8000 gadus atpakaļ, kad tā rezultātā izveidojies cunami dažu stundu laikā būtiski izmainīja trīs kontinentu kontūrus.

Jeloustounas vulkāna sprādziena rezultātā zemes kārta pacelsies par pāris metriem, bet augsne uzsils līdz +60 grādiem. Dažu stundu laikā pēc sprādziena pilnībā būs izdedzināta 1000 kvadrātkilometrus liela teritorija. Vairāk kā 10 tūkstošus kvadrātkilometru teritorija tiks iznīcināta ar pārkarsēta tvaika un dubļu vilni, kurš kā lavīna sadedzinās visu savā ceļā. Tieši šis vilnis ir visnāvējošākais, pēc kura lielākā daļa Ziemeļamerikas [un ne tikai] tiks pārklāta ar pelniem no pusmetra līdz desmit metru augstumā.

Ģeologi uzskata, ka Jeloustounas vulkāns var uzsprāgt kuru katru mirkli. Tā aktivitātes pieauguma pazīmes ir acīm redzamas. Šādos apstākļos pietiek tikai ar vienu grūdienu, piemēram, ar megatonnas klases lādiņa sprādzienu, lai izsauktu vulkāna sprādzienu. Faktiski Sivkovs ļoti konkrēti parādīja Krievijas perspektīvas nopietna apdraudējuma gadījumā, izmantot pavisam jauna tipa ieročus – ģeofiziskos. Protams, neviens nevar garantēt, ka kodoltrieciens pa kalderu izraisīs supervulkāna izvirdumu, bet tāda varbūtība ir pietiekami liela.

Krievijas rīcībā šodien ir ieroči, kuri spēka ziņā ir salīdzināmi ar vidējas klases vulkāna sprādzienu. Šādu lādiņu šodien Krievija spēj izgatavot 5- 7 tonnas smagu, kas nozīmē, ka to spēj pacelt un nogādāt līdz mērķim smagā raķete P-36M “Vojevoda”, kā arī perspektīvā raķete “Samara”. Pie tam pašreizējie bruņojuma ierobežošanas līgumi neattiecas uz atsevišķu lādiņu spēku.

Cita ASV ģeofiziskā vājā vieta ir Sanandreasa ģeoloģiskais lūzums – 1,3 tūkstošu kilometru garš starp Klusā okeāna un Ziemeļamerikas plātnēm. Lūzums iet gar Kalifornijas piekrasti gan pa sauszemi, gan arī zem ūdens. Paralēli blakām atrodas divi citi dziļlūzumi – Sangabriela un Sanhasinto. Šis ir ģeofiziskās nestabilitātes apgabals, kurš rada apmēram 8,5 balles spēcīgas zemestrīces.

Iedarbojoties uz šiem punktiem ar kodollādiņiem var pilnībā iznīcināt ASV infrastruktūru Klusā okeāna piekrastē ar gigantiskiem cunami. Šo priekšlikumu vēl 1960-ajos gados izteica akadēmiķis Andrejs Saharovs. Viņa priekšlikums bija uzspridzināt dažus kodollādiņus ASV Atlantiskā un Klusā okeāna piekrastē dziļlūzumu vietās. Pēc Saharova aprēķiniem tas radītu vilni, kurš ASV piekrastē sasniegtu 400-500 metru augstumu. Šī ūdens viļņa trieciens pa kontinentu pilnībā iznīcinātu objektus 500 kilometrus no piekrastes.

Šai gadījumā zaudējuma apmērus gandrīz nav iespējams aprēķināt [bet tie ir daudzkārt mazāki kā Jeloustounas sprādziena gadījumā, kas ietekmēs visu pasauli – nepārtraukta ziema 3 gadu garumā ar to pavadošo badu ko vien ir vērti]. Šodien piekrastes teritorijā dzīvo apmēram 80% ASV iedzīvotāju un te atrodas lielākā daļa Amerikas rūpniecības. To kādas katastrofālas sekas būtu šādam triecienam var spriest pēc pēdējās viesuļvētras “Katrīna” trieciena pa Ņuorleānu.

Savukārt Krievija ģeofiziskā ziņā ir daudzkārt labāk aizsargāta kā ASV. Valsts atrodas Eirāzijas kontinentā un tās apdzīvotākā daļa ir nodalīta no piekrastes un atrodas Viduskrievijas augstienē, kas garantē tās aizsardzību pret plūdiem pat milzīgu kataklizmu gadījumā, ko parasti pavada gigantiski cunami. Pie tam lielākā daļa Krievijas teritorijas atrodas uz vairākus kilometrus biezām bazalta plātnēm, tāpēc pat visspēcīgākais kodoltrieciens pa Krieviju neizraisīs katastrofālas ģeofiziskas sekas.

Tāpēc nav brīnums, ka Krievijas militārā analītiķa paziņojums tā satrauca amerikāņu militāro ekspertu sabiedrību. Apstākļos, kad strauji pasliktinās Krievijas un ASV savstarpējās attiecības un kad amerikāņi par katru cenu grib atmest Krieviju civilizācijas nomalē, pēdējā sava trumpja (militāri – tehniskā pārsvara uz kuru vairāk kā 40 gadus strādāja amerikāņu superekonomika) zaudējums ASV globālajai kundzībai var radīt visdramatiskākās sekas. Ģeofiziskie ieroči ne tikai padara ASV par ievainojamu, bet var pat pilnībā iznīcināt to kā civilizāciju [Jeloustounas sprādziena gadījumā, kas var notikt arī dabiskā ceļā, anglosakšu civilizācija visdrīzāk tiks pilnībā iznīcināta].

Faktiski ASV ir nokļuvuši Nemirstīgā Kašeja lomā, kura dzīvība atrodas adatas galā, bet pati adata krievu Ivana rokās…

Vladislavs Šurigins
/09.04.2015/

[Šurigina raksts ir īss un daļējs konspekts no Konstantīna Sivkova raksta “Kodolspecvienība”: http://vpk-news.ru/articles/24405 ]

Avoti:
http://zavtra.ru/content/view/genshtab-gazetyi-zavtra-12/
http://vpk-news.ru/articles/24405
http://www.vestifinance.ru/articles/55606
http://pressmia.ru/authors/sivkov/
http://www.dailymail.co.uk/news/article-3020810/The-Apocalypse-Simply-Cheaply-Russian-military-analyst-recommends-bombing-Yellowstone-supervolcano-San-Andreas-fault-nuclear-deterrent.html
http://www.infowars.com/russian-analyst-calls-for-nuclear-attack-on-yellowstone-national-park/
http://theweek.com/speedreads/547308/russian-geologist-thinks-vladimir-putin-trigger-super-volcano-america

Informācijas aģentūra
/22.04.2015/

Posted in Kat.: Specdienesti, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Ģeopolitiskā realitāte un ģeopolitiskā idiotija

00482_usa-eating-the-world-600x342Mūsu valstī valdošo dāmu aboltiņu, straujumu, mūrnieču trafaretā sisināšana par „ģeopolitiskajiem riskiem” un „ģeopolitisko apdraudētību” nevar liecināt par neaizēnotu prātu. Pie tam nevar liecināt kvadrātā – divkārt. Latvijas valdošās kliķes sisināšana par ģeopolitiku ir smieklīga, jo mūsu valstiskā pakļautība arī ir divkārtīga parādība tāpat kā divkārtīga parādība ir dāmu prāta aizēnojums. Mūsu pakļautība ir vēl trakāka nekā padomju laikā. Pašlaik esam pakļauti gan ģeokrātiskajiem saimniekiem Vašingtonā, gan eiropeiskajai konfederācijai Briselē. Tas, pirmkārt.

Otrkārt, mūsu „tantuku” sisināšana liecina par totālu nekompetenci. Sisināšana nekādi nav saistīta ar Krievijas Federācijas ģeopolitiskajām ambīcijām. KF oficiālā ģeopolitika ir pavisam savādāka nekā par to sisina mūsu varas dāmas. Viņu rūpes par LR drošību faktiski pilnīgi nesaskan ar realitāti – Kremļa reāli definēto ģeopolitiku. Šajā ziņā apsveicama ir Valsts prezidenta G.Bērziņa drosme, nesen pasakot taisnību par mūsu „ģeopolitisko apdraudētību”. Viņa pateiktā taisnība pilnā mērā atbilst reālajam stāvoklim: Krievija mums negrasās atņemt mūsu divkārtējo „suverenitāti”.

Mūsu „tantuku” ģeopolitiskā aplamība un neatbilstība realitātei ir saprotama. Pirms vairākiem gadu desmitiem iegūtajā formālajā izglītībā noteikti neietilpa zināšanas par ģeopolitiku. Bet tagad, cauru diennakti stiepjot valsts pārvaldes smago čemodānu, pašizglītībai, saprotams, nav ne laika, ne spēka.

Un vispār ģeopolitika pie mums ir pārejošs modes kvieciens. Wikipedia latviešu segmentā par ģeopolitiku ir tikai divi teikumi: „Ģeopolitika ir vēstures un politoloģijas starpdisciplīna, kurā tiek pētīta ģeogrāfisko faktoru, piemēram, valsts ģeogrāfiskā stāvokļa, dabas resursu, ietekme uz valsts ārējo politiku. Terminu “ģeopolitika” 20. gadsimta sākumā izveidoja zviedru politiskais zinātnieks Rūdolfs Šellens, kuru iedvesmoja vācu ģeogrāfa Frīdriha Racela 1897. gadā izdotais darbs Politische Geographie (politiskā ģeogrāfija)”. Savukārt internets latviešu valodā uzrāda tikai vienu grāmatu, kuras nosaukumā ietilpst vārds „ģeopolitika”. Grāmatas nosaukums ir „Eiropas studijas: ģeopolitika, integrācija, ideoloģija”. Niecīgs piedāvājums ir arī augstskolu mājas lapās. Tā, piemēram, LU, kura internetā sevi slavē kā „izcilību studijās un pētniecībā”, no mājas lapā uzskaitītajiem 5973 kursiem tikai vienā ir fiksēts vārds „ģeopolitika”. LU Vēstures un filosofijas fakultāte piedāvā 32. stundu kursu „Ģeopolitika un reģionālisms pasaulē kopš 1945.gada”.

Skaistām sievietēm dažkārt piestāv apburoša nekompetence. Burvīgā nezināšana viņas dara noslēpumaini sievišķīgas un romantiski iekārojamas. Turklāt saprātīgas sievietes nemaz netiecās publiski atklāt savu kompetenci. Bet tas, kas ir piedodams sievietēm, parasti nav piedodams vīriešiem. Šajā gadījumā mūsu oficiālajiem politikas ekspertiem – latviešu tautas politiskajiem apgaismotājiem daukštiem, ijābiem, skudrām, rozenvaldiem. Arī viņi sisina par „ģeopolitiskajiem riskiem” un „ģeopolitisko apdraudētību” tādā pašā garā kā „tantuki”. Arī viņi savos komentāros apliecina totālu nekompetenci KF ģeopolitikā un nebaidās profesionāli amorāli maldināt latviešu tautu.

No mūsu oficiālajiem tautas politiskajiem apgaismotājiem, uz kuru zināšanu pelavām pēcpadomju periodā balstās Rīgas mediji, gandrīz visi ir bijušie kompartijas nomenklatūras kadri vai viņu izperētie kloni. Tāpēc aina ir amizanti odioza – smieklīga un reizē atbaidoši pretīga. Ne visās pēcpadomju zemēs tā ir noticis, ka vieni un tie paši kadri apgaismoja tautu „toreiz” un turpina apgaismot tautu „tagad” – pavisam citā sociāli politiskajā iekārtā.

Aplami būtu nivelēti izturēties pret bijušajiem kompartijas nomenklatūras kadriem. Starp viņiem ir sastopami ļoti gaiši un patstāvīgi domājoši cilvēki. Piemēram, A.Rubiks un A.Lembergs. Bet tomēr noteikta piesardzība nav lieka.

Kompartijas nomenklatūra prasīja no saviem kadriem noteiktas cilvēciskās īpašības. Bija nepieciešama apziņas gatavība adaptēties dogmātiski stagnatīvā idejiskajā materiālā. Bija nepieciešama morālā gatavība konsekventi atsacīties no idejiskās patstāvības un sava viedokļa prezentācijas. Faktiski kompartijas nomenklatūrai noderēja tikai ģenētiski patentēti stagnāti un konformisti. Ne katrs cilvēks ir spējīgs apzināti izvēlēties stagnāta un konformista garīgo esamību. To spēj tikai īpaša smērējuma indivīdi, kuri organiski iederējās kompartijas nomenklaturā un negaidīti lieliski iederas arī LR garīgajā virzībā.

Skaidrs, ka stagnāta un konformista garīgā esamība nekādā ziņā nestimulē apgūt jaunas zināšanas un visu mūžu mācīties. Šajā gadījumā analītiski apgūt KF ģeopolitiskos modeļus un regulāri sekot līdzi ģeopolitiskās paradigmas attīstībai mūsdienu pasaulē. Skaidrs, ka arī šodien bijušie kompartijas nomenklatūras kadri veģetē savā tradicionālajā stagnāta un konformista garīgajā čaulā. Viņu erudīcija un morāle ir saglabājusies padomju laika līmenī. Arī šodien nevar būt runa par viņu idejisko patstāvību un viedokļu oriģinalitāti. Rīgas medijos politikas ekspertu viedokļi nekad viens no otra ne ar ko neatšķirās. Arī viņu jaunie kloni burts burtā atkārto savu perinātāju „viedokli”. Un pats par sevi ir saprotams, ka mūsu oficiālie politikas eksperti tāpat kā „toreiz” arī „tagad” nekad nerunā pretī valsts oficiālajām amatpersonām. Ja „tantuki” izsakās par „ģeopolitisko apdraudētību”, tad par to tādā pašā terminoloģiskajā šņakstinājumā izsakās daukšti, ijābi, skudras, rozenvaldi. Ja „tantuki” izsakās par „hibrīdkaru Latvijā”, tad par to tādā pašā terminoloģiskajā šņakstinājumā izsakās arī daukšti, ijābi, skudras, rozenvaldi. Tāpat kā „toreiz”, arī „tagad” tautu apgaismo vienbalsīgs un stabili konsolidēts izvirtis koris ar savu ideoloģiski manipulatīvo repertuāru, inficējot masu apziņu ar „ģeopolitisko vīrusu” un citiem karikatūriskas politiskās retorikas vīrusiem.

Lai tiktu skaidrībā, kas reāli notiek ģeopolitikā, katram ir jāzina, kāda ir ģeopolitikas visdziļākā jēga un ģeopolitikas pragmātiskais mērķis. Bez prāvām priekšzināšanām vispār nevar pareizi spriest par mūsdienu pasaules komplicētajām norisēm. Ģeopolitika nav izņēmums.

Pirmkārt un galvenokārt ģeopolitika nav kaut kas līdzīgs plānam „Fall Barbarossa”, bet ir miermīlīga zinātne. Tās uzdevums ir palīdzēt analītiski izprast pasaules spēku pozīcijas un pasaules spēku konkurenci. Jēdziena „ģeopolitika” izmantošana ideoloģiskajās manipulācijās liecina par apziņas traumatismu, bet nevis par apziņas saprātīgu funkcionēšanu.

Ģeopolitika ir mācība par telpas pārvaldīšanu, panākot noteiktu ietekmi valstīs un civilizācijās. Ģeopolitikas jēga nav saistīta ar svešas telpas okupāciju – pakļaušanu ar militāro spēku. Teiksim, Latviju neviens nav okupējis, taču mēs dzīvojam pilnīgā  ASV ģeokrātiskajā pakļautībā bez ASV karaspēka iebrukšanas.

Mūsdienu ģeopolitikā galvenais nav ģeogrāfiskais potenciāls, militārais potenciāls un ekonomiskais potenciāls. Mūsdienu ģeopolitikā dominē garīgais potenciāls – gara spēks. Tāpēc tagad ir sastopams uzskats, ka ģeopolitikas vietā ir stājusies ģeofilosofija. Tā savukārt izmanto politiskās filosofijas un kulturoloģijas zināšanas, lai analizētu civilizāciju attiecības un pasaules iekšējo (imanento) kārtību. Aizvadītajos gados prioritāra ir tēma par pasaules spēku poliem – vienpolāro pasauli un daudzpolāro pasauli, kā arī civilizāciju sadursmi.

Cilvēces vēsturē lielas valstis (impērijas) vienmēr ir rūpējušās par savu ietekmi uz Zemes. Lielām valstīm (lielām tautām un lielām nācijām) piemīt ģeopolitiskais instinkts.

Tas piemīt arī pasaules vislielākajai valstij Krievijai. Jocīgi izskatītos, ja tas tā nebūtu. PSRS periodā ģeopolitikas jēdziens (zinātne) neeksistēja. Taču PSRS politiski stratēģiskā elite vienmēr zīmēja ģeopolitiskos modeļus un rūpējās par ietekmi citās valstīs un citos kontinentos, sākot no Trocka utopijām un beidzot ar Andropova idejām.

Taču Krievijas ģeopolitiskais instinkts ilgus gadsimtus izpaudās slimīgā veidā. Krievijai bija milzīgas problēmas ar savu identitāti. Bez identitātes grodas pašapziņas normāla ģeopolitika nav iespējama. Vispirms attiecīgajai valstij ir jātiek galā pašai ar sevi, konkrēti definējot savu vēsturisko misiju. Tā, piemēram, ASV to lepni izdarīja jau XIX gs. beigās, savu identitāti (vēsturisko misiju) konkrēti definējot kā Dieva izredzēto valsti glābt cilvēci no pagrimuma. ASV pašapziņa (Dieva dāvinātā izredzēto identitāte) joprojām atsaucās uz amerikāņu politiski stratēģiskās elites planetārajām ģeopolitiskajām ambīcijām.

Krievija turpretī nekad netika skaidrībā ar savu identitāti. Ilgu laiku burbuļoja divi identitātes varianti. Intelektuālās elites un politiski stratēģiskās elites viena daļa (t.s. rietumnieki) Krieviju uzskatīja par eiropeisko zemi un savu likteni saistīja ar eiropeisko civilizāciju. Otra daļa to noliedza un Krieviju atzina par eirāzisko (slavofilisko) civilizāciju. Krievija ietilpst kaut kādā mistiskā Eirāzijas civilizācijā.

XX gadsimta beigās vēsturiski grandiozu uzvaru sev izmānija „rietumnieki”. Viņiem izdevās fantastiskas afēras formā sagraut PSRS, lai Krievija turpmāk varētu roku rokā tecināt ar Eiropu un kļūtu eiropeiskās civilizācijas organiska sastāvdaļa. „Rietumnieku” noorganizētā „perestroika” izdevās pilnā apjomā.

„Rietumnieku” uzvaras prieki tomēr neturpinājās ilgi. Apmēram ap 2005.gadu Rietumeiropas politiski stratēģiskā elite Krievijas politiski stratēģiskajai elitei lika nepārprotami saprast, ka Krievija līdz pasaules galam nekad ne uz brīdi netiks uzņemta eiropeisko valstu kolektīvā. Tika kategoriski pateikts, ka Krievijai ir jāizbeidz sapņot par organisku iekļaušanos eiropeiskajā civilizācijā un Eiropas-Krievijas attiecībās vienmēr saglabāsies zināma konfrontācija.

Krievijas politiski stratēģiskā elite kategorisko paziņojumu uztvēra adekvāti. Atbilde bija V.Putina kaujinieciskā runa Minhenes konferencē 2007.gada 10.februārī. Šīs runas galvenās tēzes V.Putins atkārtoja Valdajas pasākumā 2014.gada 24.oktobrī. Ģeopolitiski svarīgas ir divas tēzes: 1) vienpolārajai (ASV pārzinātajai) pasaulei nav nākotnes un 2) Krievija ir atsevišķa patstāvīga civilizācija un vēlas dzīvot kā atsevišķa patstāvīga civilizācija.

Krievijā zinoši cilvēki raksta, ka „rietumnieku” viena daļa (kriminālā „jaunburžuāzija”, neoliberālisma un postmodernisma zombētā inteliģence, birokrātijas un specdienestu augstākie slāņi) joprojām nav attapusies un atrodas šoka stāvoklī. Viņi neparedzēja Rietumeiropas naidīgo attieksmi un cerēja kļūt savējie Parīzē, Londonā, Briselē.

Visātrāk attapās un izdarīja konkrētus secinājumus Kremlis (valsts prezidenta līmenis), uzsākot radikāli pārkārtot Krievijas sociāli politisko stratēģiju un tajā skaitā ģeopolitisko modeli. Galvenokārt pateicoties Kremļa oficiālajai pozīcijai, Krievijā tagad ir nostiprinājies trešais identitātes variants. Proti, Krievija šodien tiek valstiskā līmenī oficiāli definēta kā atsevišķa patstāvīga civilizācija.

Trešais identitātes variants eksistēja jau agrāk. Tajā skaitā arī „perestroikas” laikā un Krievijas Federācijas pirmajos gados. Taču šim variantam toreizējā jeļciniskā politiski stratēģiskā elite nepievērsa nekādu uzmanību, jo triumfēja „rietumnieku” eiropeiskais maniakālisms – apsēstā mānija saplūst ar „Eiropu”, iestāties NATO u.tml.

Ko priekš mums nozīmē trešais variants? Ļoti daudz. Acīmredzot pats svarīgākais ir tas, ka trešajā variantā nav modulēta mūsu atgriešanās Krievijas sastāvā. Atgriešanās jau nebija paredzēta „rietumnieku” spīdošajā mahinācijā. Ne velti „perestroika” noslēdzās ar Krievijas līdera aicinājumu padomju republikām „ņemt suverenitāti tik daudz, cik daudz var paņemt”.

XX gs. beigās Krievija veiksmīgi atbrīvojās no savām vēsturiski tradicionālajām „nomalēm”, lai turpmāk laimīgi dzīvotu bez krieviem svešajām tautām un krieviem svešajām kultūrām. Krievi beidzot saprata, ka viņu dzīves patiesā laime ir sasniedzama vienīgi pašu spēkiem bez dažādu etnisko un kulturoloģisko svešķermeņu klātbūtnes un naivajiem centieniem tos integrēt savā sētā.

Krievu un citu ģeopolitiķu leksikā lieto ne tikai apzīmējumu „nomales”, bet lieto arī citus apzīmējumus. Piemēram, metaforiski vārdus „jūras šaurumi”, „bufervalstis”, „tautu un teritoriju josla”. Apzīmējums „nomales” pēc 1989.-1991.gada ne visai ir piemērots. PSRS „nomaļu” vietā tika sastutētas „bufervalstis”.

Mūsdienu ģeopolitikā jautājums par „bufervalstīm” ir zinātniski un praktiski ļoti aktuāls un ļoti problemātisks gan Krievijai un Rietumeiropai, gan Latvijas Republikai (protams, arī citām „bufervalstīm”). Šajā jautājumā valda liela neskaidrība un lielas bažas.

Kā parasti, neskaidrība sākās ar precīzas terminoloģijas deficītu. Tik tikko minētie apzīmējumi tiek lietoti, bet tie nevienu neapmierina. Tos lieto vienīgi tāpēc, ka pagaidām nav izdomāts labāks apzīmējums, kuru visi akceptētu.

Toties vērtējot „bufervalstu” būtību, par laimi šodien pastāv spirgta konceptuālā vienprātība. Gan Krievijas, gan Rietumu ģeopolitiķi atzīst, ka starp eiropeisko civilizāciju un Krievijas civilizāciju (abām „civilizāciju salām”) dzīvo tautas, kuras nepieder nevienai civilizācijai. Turklāt šo tautu kulturoloģiskā identitāte nav viengabalaina un iekšēji stabila. Katrā tautā ir tāds kulturoloģiskais segments, kura orientācija var pieslieties vienai vai otrai „civilizācijas salai”. Tās ir tautas, kuras var atrast un var arī neatrast savu vietu kādā no „lielajām civilizācijām”. Praktiski tas nozīmē, ka šīs tautas organiski neiederas ne eiropeiskajā civilizācijā, ne Krievijas civilizācijā. Šīs tautas par savējām neuzskata ne eiropeiskā civilizācija, ne Krievijas civilizācija. Nav vērts gari atkārtot, ka arī mūsu tautu krievu tauta un rietumeiropiešu tautas nekad neatzīs par savējiem.

„Bufervalstu” būtība izraisa noteiktu ģeopolitisko vērtējumu. Rietumeiropa un Krievija vēlas par katru cenu saglabāt „bufervalstis”. Gan Rietumeiropai, gan Krievijai „bufervalstis” ir liela ģeopolitiskā vērtība. Ne velti amerikāņu gudrais stratēģis Džordžs Fridmans pirms neilga laika rakstīja, ka Krievija vēlas saglabāt „bufervalstis”, jo  tās vienmēr ir „sargājušas Krieviju no Rietumu okupantiem”. Toties rusofobiski izkropļotajiem eiropiešiem tas neesot pieņemams. Rusofobiski izkropļotajiem eiropiešiem ir ieborēts, ka Krievija atkal grib atgūt „bufervalstis” un tūlīt, tūlīt tajās iebruks ar saviem tankiem. Ar Dž. Fridmana novērotajām kaislībām tiekamies arī Latvijā. Šīs idiotiskās kaislības atspoguļojās „tantuku” un oficiālo politikas ekspertu sisināšanā.

„Bufervalstu” ģeopolitiskā aktualitāte un ģeopolitiskais problemātiskums izpaužas nepatīkami. „Bufervalstis” ne vienmēr pašas skaidri zina, kas vēlas būt zem Saules un ko vēlas sasniegt savā dzīvē. „Bufervalstis” var izraisīt ģeopolitiskos riskus.

Runājot par ģeopolitiskajiem riskiem, speciālistu aprindās ir izcili teorētiskie panākumi. Teorija māca, ka ģeopolitisko risku faktors ir ne tikai vēsturiski iesīkstējušās starpvalstu un starpcivilizāciju pretrunas, bet lielā mērā arī „bufervalstu” iekšējie konflikti, iekšējā dzīves nesakārtotība un nevērtība. Uz Zemes ļoti daudz kas ir atkarīgs no „bufervalstīm”.

Nākas atgādināt, ka „bufervalsts” Latvija izskatās ļoti bezcerīgi. Divkārtējā „suverenitāte”, par kuru daudzi jo daudzi kādreiz priecājās (protams, to nevar uzskatīt par tautas veselīgu izpausmi), ir sagādājusi lielāku vilšanos nekā prieku. Mūs neciena ne „rietumos”, ne „austrumos”. Mūsu atpalicība visos dzīves parametros ir katastrofāla. Mūsu aramzeme, meži un tautsaimniecība ir ārzemnieku īpašumā. Nevaram lepoties ne ar īstu eliti, ne garīgi vingru inteliģenci. Pilsoniskās sabiedrības vietā dīdās savstarpēji naidīga divkopienu sabiedrība. Valstiskā patriotisma un valstiskās lojalitātes pakāpe ir kritiski zema. Simtiem  tūkstošu cilvēku ir aizklīduši dzīvot un strādāt uz citām valstīm. Mūsu galvaspilsētas mediji katru dienu stāsta tikai par zādzībām un blēdībām, taisnīguma un tiesiskuma trūkumu, kā arī glamūrīgi izvirtīgo „dzīves baudīšanu”. Visas struktūras diriģē pelēki masu cilvēki ar nekaunīgu un trulu ārējo faktūru. Šos cilvēkus LU rektors nezin kāpēc dēvē par „ekselencēm”. Viņu sastāvā strauji ieplūst cilvēces atkritumi – pederasti, kuru samaitāto smadzeņu izkārnījumi starptautiski apkauno Latviju. Tauta nav spējīga izvirzīt vienu godīgu un gudru cilvēku valsts visaugstākajam amatam.

Viss minētais veido negāciju bloku, kas figurē gadiem un regulāri papildinās ar jaunām negācijām. No „civilizāciju salu” ģeopolitiskās drošības viedokļa pie mums pakāpeniski uzkrājās ļoti bīstama pulvermuca. Tā agri vai vēlu var pati eksplodēt. Vajadzības gadījumā to viegli sašūpot līdz eksplozijai.

Tādējādi patiesībā mūsu „tantuku” un politisko ekspertu sisināšana par „ģeopolitiskajiem riskiem” vispirms un galvenokārt ir jāattiecina pašiem uz sevi, jo mēs paši varam būt ģeopolitisko risku avots. Mūsu valsts ideāli iekļaujas to valstu kolekcijā, kuras atrodas uz lielo valstu un civilizāciju ģeopolitisko interešu robežas. Lai lielās valstis un civilizācijas varētu dzīvot relatīvi saticīgi, nepieciešama ir ideāla sakārtotība uz robežas. „Bufervalstis” nedrīkst stimulēt satraukumu un apdraudētību abās pusēs esošajās lielajās valstīs un civilizācijās. Ja tomēr tas tā notiek, tad parasti ievērojami saasinās rīvēšanās starp lielajām valstīm un civilizācijām.

Zinātnes teorētiskos panākumus ir jāprot izmantot. Šajā ziņā amerikāņi ir malači. Savu  ģeopolitisko interešu nostiprināšanai, viņiem izdevās šausmīgi sašūpot tipisko „bufervalsti” Ukrainu. Tā rezultātā eiropeiskās civilizācijas un Krievijas civilizācijas kolīzijas ir ieguvušas satraucoši sakāpinātu vērienu, kas ir ļoti izdevīgi amerikāņu politiski stratēģiskajai elitei.

Neapšaubāmi arī Latvija (Baltijas valstis) ir perspektīvs placdarms ASV ģeopolitikā. Mākslīgi pamatīgi sašūpojot mūs un mūsu kaimiņus, saspīlējums starp eiropeisko civilizāciju un Krievijas civilizāciju noteikti iegūs drastiskus apgriezienus. Pats par sevi saprotams, ka tādā gadījumā mūsu liktenis būs tāds pats, kāds pašlaik ir ukraiņu tautai. Nav nekādu cerību, ka mēs nenoasiņosim (tiešā un netiešā nozīmē) tāpat kā tagad noasiņo ukraiņi.

Arturs Priedītis
/18.04.2015/

Avots:
http://blog.artursprieditis.lv/?p=2326

Informācijas aģentūra
/22.04.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Pārdomas par bērnu aizsardzību Latvijā

00484_wattMan sāp sirds par bērniņu likteņiem. Jau sen – kopš uzzināju par sociālās aprūpes sistēmu zviedrijā (“Kinder Gulag”, 1983 – http://www.spiegel.de/spiegel/print/d-14019042.html ), kas sistemātiski vecākiem atņem bērnus, lai tos ievietotu bērnu namos, “audžuģimenēs” vai adoptētu.

Latvijā nosauc šādu statistiku: no 20’000 bērnu, kas piedzimst katru gadu, bāriņtiesas ap 2000 bērnus ģimenēm atņem un ievieto bērnu namos (https://www.youtube.com/watch?v=y1UpQqOyQcw ). Var teikt, atņem 10% no piedzimušajiem bērniem, katru gadu.

Un ja padomā, tas ir visai fantastisks koncepts – bāriņtiesa nevis cīnās par ģimenes aizstāvēšanu, lai bērns varētu labi dzīvot ģimenē, bet gan par ģimenes iznīcināšanu, lai bērns paliktu bez vecākiem.

Es sekoju līdzi arī aktīvistiem “infoaģentūra” (https://infoagentura.wordpress.com/ ) un “dzimta” (http://rod.lv/musu-video ), bet ir šausmīgi bēdīgi kā viņi savu ziņu saindē ar naidu pret gejiem, “Gejropu”, utt. Varbūt domā, ka konservatīvi-homofobā iedzīvotāju masa varētu kaut kā tikt aktivizēta cīnīties par ģimenes tiesībām, ja to formulētu kā cīņu pret gejiem? Man liekas, viņi savu ziņu ar šo bezjēdzīgo naidu un bailēm tikai diskreditē.

Lasot likumus (likumprojektus) kur “termins «bērna aprūpes tiesību pārtraukšana» un «bērna aizgādības tiesību pārtraukšana» nozīmē bērna izņemšanu no ģimenes, termins «aizgādības tiesību atņemšana» aizstāj kādreiz lietoto «vecāku tiesību atņemšana» un vairs neatņem vecāku tiesības, par cik tādu vispār arī nav — vecākiem ir tikai “aizgādības tiesības” pār saviem bērniem: pašam sāk gribēties lekt konservatīvajā laivā (http://rod.lv/par-latvijas-saeimas-juridiskas-komisijas-sedi-1 ).

Un, varbūt ka tieši tā arī darīšu. Ir skaidrs viens: “juvenālā justīcija” ir tāda sistēma, kur normāli ir safabricēti dokumenti, nepatiesas liecības, uz kā pamata ģimenei atņem bērnus. Faktus nepārbaudot, balstoties tikai uz bāriņtiesas prātu izkūkojušu tantiņu izdomājumiem, un viltojumiem, izņem bērnu (bērnam atņem vecākus – padara par bāreni vecākiem dzīviem esot), un var iznīcināt ģimeni.

Vispār, ir nedaudz vērts pakavēties pie jēdziena kas ir ģimene, un kāpēc “juvenālās justīcijas” acīs tā ir tāda kā tukša skaņa, kā “bērna aizgādības/aprūpes tiesības” kuras kāds birokrāts vai ierēdnis (https://youtu.be/42k9nw8BRP4?t=14m39s ) pēc savas mirkļa iegribas (http://www.aprinkis.lv/tema/229-kam-pieder-berns-gimenei-vai-draudzei ) var gan pārtraukt, gan atņemt, vai vienpersoniski (https://youtu.be/42k9nw8BRP4?t=18m24s ), vai “koleģiāli” (parasti – trijatā. tas ir, tāds moderns “troikas” paveids.).

Un cauri. Tas ir tāds sevišķs nāves spriedums ģimenei: bija ģimene – un vairs nav. Neeksistē. Pārtraukta. Un bērnam – bija vecāki. Un pēkšņi vairs nav. Bērns – institucionalizēts kā bārenis.

***

Raugi, tāds Rīgas bāriņtiesa priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs. Rīgas Bāriņtiesas locekle Sandra Meldere. Iveta Lielmane, Rīgas bāriņtiesas Ģimenes domstarpību lietu nodaļas vadītāja. Māritu Jakuša, Rīgas bāriņtiesas locekle Rūta Šteinberga, Rīgas bāriņtiesas locekle, Adopcijas, audžuģimeņu un bērnu aprūpes iestāžu lietu nodaļas vadītāja. Daci Kupča, Rīgas Bāriņtiesas locekle.

Svetlanai Lautai un Aleksejam Usam, 2013.gada 15.maijā ar Sandras Melderes vienpersonisko lēmumu tika pārtrauktas viņu trīs mazgadīgo bērnu – Snežanas Usas (6 gadi), Oļesjas Usas (7 gadi) un Roksolanas Usas (10 gadi) aizgādības tiesības. Bērni tika ievietoti RPBJC “Marsa gatve” krīzes centrā (https://infoagentura.wordpress.com/2014/01/08/rigas-barintiesa-apmelo-vecakus-un-veic-nezeligu-agresiju-pret-berniem/ ).

Septiņgadīgajai Oļesjai krīzes centrā tika salauzta roka un pie tam veselu diennakti netika sniegta pirmā palīdzība, pat netika doti pretsāpju līdzekļi (policijā ierosināts kriminālprocess Nr. 11096218113 no 7.10.2013.)

Tad kā ir, bērnus ieliek “krīzes centrā”, kur pret viņiem tieši tiek vērsta vardarbība? Tur kur viņiem būtu jābūt drošībā, viņiem lauž kaulus? Nesniedz medicīnisko palīdzību, vēl aplaiž ar slimībām, utīm? Dēļ traumas, ka bērni izņemti no ģimenes un ievietoti “krīzes centrā”, bērniem sākas urīna nesaturēšana.

Diemžēl nav īsti ziņu kā tur beidzies. Meitas tika atgrieztas 2014.g. janvārī pēc 8 mēnešu ilgiem “ceļojumiem” pa ārpusģimenes aprūpes iestādēm (http://rod.lv/files/presentations/juv_lv.ppt ). Juvenālās justīcijas būtība – uz izdomājumu un safabricējumu pamata bāriņtiesa var atņemt bērnus (ar vienpersonisku lēmumu), un tad kad atklājas, ka faktu nav, ka nav pierādījumi un dokumenti ir bāriņtiesas falsficējumi, pašai “bāriņtiesai” atbildība par to neiestājas. Tas ir, neiestājas pat elementāra atbildība par nepatiesas liecības sniegšanu.

Un vēl – es uzskatu, ka bērna izņemšana no ģimenes ir milzīga trauma bērnam. Tas ir – pēkšņi neredzēt vairs mammu un tēti, un nezināt vai vispār kaut kad viņus satiks, un nokļūt kaut kādu svešu cilvēku varā, kuri par bērna labklājību rūpējas visai maz (atkal – fiziska vardarbība pašā “krīzes centrā”, slimības, kašķis, utis.)

***

Raugi, Siguldas novada bāriņtiesas vadītāja Daina Reizenberga (https://www.youtube.com/watch?v=kjbFtMA3d4w ). Žannai un Aleksejam Pilsētniekiem atņēma astoņus gadus veco meitu Alīnu Pilsētnieci (https://www.youtube.com/watch?v=6b89bOq6M8w ).

“2012 gada 12. jūlijā pēc pusdienām Alīna izgāja ārā paspēlēties smilškastē mājas pagalmā. Tur viņu ieraudzīja reliģiskās draudzes (sektas) “Žēlastības upe” vadītājs Rolands Sprincis (http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/7291-bernu-tiesibu-eksperts-pret-gimeni-veikts-noziegums ), un aizvilināja. Kad māte bērnu pagalmā neredzēja, gāja meklēt. Kad uzzināja, ka bērns aizvests uz sektas telpām, gāja tur. Bet “mācītājs” atteica, ka notiekot liturģija, un bērnu atgriezt atteicās. Kad māte piezvanīja policijai, lai palīdz atgriezt bērnu, drīz vien mājās ieradās bāriņtiesas pārstāvji un bērnu no ģimenes atņēma.

“Bāriņtiesas pārstāve, pēc sievietes teiktā, esot kaut ko klusi pajautājusi mācītājam, tad pagriezusies pret māti un teikusi, ka aprūpes tiesības ir atņemtas (http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/4103-sokejosi-sigulda-macitajs-aizvilina-bernu-matei-atnem-aprupes-tiesibas ). Savukārt meitenei pavēlošā tonī norādīts, lai kāpj mašīnā.” Bērnu ievietoja krīzes centrā Valmierā, vēlāk Alojas novadā (http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/6313-alina-ekspertize-lika-teikt-ka-vecaki-sit ).

Patversmēs bērns pavadīja gandrīz gadu (http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/8407-latvijas-radio-raidijuma-iztirza-alinas-gadijumu ). Tikai 2013. gada 15. aprīlī vecākiem tika atjaunotas aprūpes tiesības (http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/8838-pilsetnieki-atgust-aprupes-tiesibas-alina-turpinas-dzivot-aloja ). Bet pat pēc tam bērns vēl 5 nedēļas tika turēts bērnu namā, bet vecākiem pat pašiem jāmaksā(!) ap Ls 500 par bērna uzturēšanos tur. (Ja bērns ir bijis nepatiesi izņemts, traumēts dēļ bāriņtiesas prettiesiskas, iespējams korumpētas rīcības dēļ, tad tikai dabiski būtu, ka šīs naudas summas valstij ir jāatgriež ģimenei un vēl vairāk – ir jāatlīdzina visas nodarītās ciešanas, gan ģimenei, gan pašam bērnam!)

Pa vidu – kriminālprocess ar safabricētiem pierādījumiem par vardarbību, izdomātām liecībām no kaimiņiem, utt., utt. Pēc atgriešanās no bērnunama meitene baidās iziet viena no mājām, jo šķiet, ka atkal notiks kaut kas slikts. Bērnam tā ir liela trauma, […]” (http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/9966-pilsetnieki-gatavojas-pamest-siguldu )

Tad kā ir, bērnu tiesību “aizstāvības vārdā” bērnam tiek atņemti mīloši vecāki, bērnu gadu notur bērnu namos tā ka bērns iegūst fobiju, vecākus maļ tieslietu sistēmā. Tas ir klasisks princips – vārdos viens, darbos pavisam otrādi. Vārdos – aizstāvēs “tiesībās”, darbos – nevainīgu bērnu padara par bāreni, likvidē ģimeni.

Valsts tiesiskais nihilisms protams rada situāciju ka ģimenei nāksies iziet visas tiesas instances līdz pat ECT (http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/11794-pilsetnieki-iesniedz-kasaciju-un-plano-versties-ect ), jo juvenālās justīcijas sistēmā visi tikai piesedz viens otru, un netiek vērtēta lieta pēc būtības, bet gan pēc likuma burta – vai bāriņtiesas pārstāvim ir tiesības izņemt bērnu? JĀ, IR! (http://likumi.lv/doc.php?id=139369 ) Tātad lieta aizvērta: bet vai tas ir bijis bērna interesēs vai pret tām, vai vienpersoniskais bāriņtiesas pārstāvja lēmums bērna tiesības aizsargā, vai kaitē tām, TO TIESAS NEVĒRTĒ. (Lai gan no otras puses, vai vecāki ir ieguvuši psihologa atzinumu, kā bērna attīstībai ir kaitējusi uzturēšanās bērnu namā, cik traumējoša bija viņas faktiska nolaupīšana no ģimenes, un iesnieguši prasību tiesā (civilprasību, piemēram) par reālu zaudējumu atlīdzināšanu.

Tas ir, prasībai ir jābūt pamatotai tieši uz to, ka bāriņtiesas pārstāvis ir rīkojies PRET bērna tiesāmām, tātad pretlikumīgi (jo likums viņam dod tiesības rīkoties tikai bērna labā, un ja izrādās ka rīcība nav bijusi bērna interesēs: tas ir, ja psihologs atklāj, ka izņemšana no ģimenes ir vairāk kaitējusi nekā palīdzējusi, šī bāriņtiesas rīcība ir automātiski PRETLIKUMĪGA, un šie bāriņtiesas pārstāvji būtu neatliekami saucami pie atbildības!)

***

Atkal Aivars Krasnogolovs, Rīgas bāriņtiesas pārstāve Anna Toniņa un Alla Potjomkina (https://www.draugiem.lv/tfaktors/gallery/?tab=9&fid=5030928&i=8#/tfaktors/gallery/?pid=364568425 ), sociālā darbiniece Kristīne Škutāne (http://www.ld.riga.lv/P%C4%81rdaugavas_rajona_noda%C4%BCa.html ). 2014.gada 29. aprīlī no Karinas Saligas ģimenes atņēma no mātes rokām izraujot gadu vecu zīdainīti Matveju un arī savāca smagi slimu puisīti Jeliseju. Meita Elizabete (9 gadi) nebija tobrīd mājās, tāpēc viņu nesavāca (bērnus atdeva (vecākiem atjaunoja “aprūpes tiesības”?) neilgi pēc 2014. gada 19. augusta tiesas sēdes).

Kad bāriņtiesa ieradās pēc Elizabetas (http://rod.lv/septini-policisti-notver-zidaini ), meita kliedz, ka mīl mammu un tēvu, un projām no mājām neies. Bāriņtiesai nācās palikt tukšām rokām. Šeit secinājums, visapdraudētākie bērni ir no 5-10 gadu vecuma, kad viņiem visādas tantes un psihologi var iestāstīt ko vien vēlas, ietekmēt, lai bērni saka to ko bāriņtiesa grib dzirdēt (ka bijusi vardarbība, utt), lai bērnu dabūtu savos nagos. Kad bērns ir vecāks, viņš jau pats zina ko grib, un tik vienkārši manipulēt nav iespējams.

Bāriņtiesa bērnus atņēma uz skolotājas iesnieguma pamata, ko tā adresēja Daugavgrīvas skolas direktoram, tas savukārt pārsūtījis bāriņtiesai. Skolotājiem māksla rokā: tikko vecāks pasaka kautko ne pārāk patīkamu, vai vajag ietekmēt ģimeni, skolotās var piesolīt ka rakstīs bāriņtiesai, un tad bērnus ģimenei atņems, un kādu gadu pa bērnu namiem vazās, kamēr ģimene var tiesāties ka iesniegumi un liecības ir safabricētas, falsificētas, faktiem neatbilstošas.

Zīdainīti ievietoja krīzes centrā VSAC “Rīga” filiālē “Rīga” (http://www.vsacriga.gov.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=66:riga&catid=36:centra-filiales&Itemid=143 ), Kapseļu ielā 31.
Lūk jautājums: vai zīdainītim labāk ir naktīs gulēt bērnu namā, vai arī aizmigt ar māti? Vai tur kāds darbinieks viņam autiņus biežāk mainīs nekā paša māte? Vai naktī celsies, mierinās, dziedās šūpuļdziesmas cītīgāk nekā paša māte? Tā ir bērniņa tiesību aizsardzība?

***

Trīs gadījumi. No diviem tūkstošiem (http://www.la.lv/barintiesa-bieds-draugs-uzraugs%E2%80%A9/ ). 2013. gadā un 2014. gadā bērni esot atņemti arvien vairāk ģimenēm. No tiem, aprūpes tiesības tiek atjaunotas 800-850 ģimenēm. Tātad katru gadu, vairāk kā 1000 bērni tiek ierauti sistēmā, kas viņus mals līdz 18 gadu vecumam, padarītus par bāreņiem. Vai viņi uzaugs vispār zinot kas ir viņu vecāki? Vai uzaugot, viņi paši spēs veidot ģimeni, ja nebūs jutuši kas ir vecāku aprūpe?

Lūk, intervijā A. Krasnogolovs stāsta – “rāda […] fotogrāfijas (sejas aizsegtas) no kāda izņemšanas brīža dzīvoklī. Krēslā sēž novārdzis un netīrs zēns (divas dienas nav ēdis), istabā visu grīdu klāj atkritumu un tukšu pudeļu slānis, gultā norautām biksēm guļ atslēdzies tēvs kopā ar miesās krāšņu prostitūtu. It kā jau tieša apdraudējuma nav…”

Jā. Apdraudējuma nav, tātad sociālais darbinieks varētu atnest bērnam ēst, un palīdzēt tēvam tikt atpakaļ uz kājām – lai tas spētu atkal rūpēties par savu dēlu. Ir vajadzīga palīdzība, nevis destrukcija!

Kāpēc bērna “tiesību” aizsardzības doktrīna ir vērsta tieši uz ģimenes iznīcināšanu? Vai Latvijas iedzīvotāji nepieņems vienkārši nesatvīgu palīdzību ģimenēm, un caur to bērniem, kā leģitīmu? Vai Latvijā iedzīvotāji var pieņemt tikai kalvinisma gara cauraustus sodošus, graujošus likumus? Tas ir, kāpēc nevar iejaukties un palīdzēt, bērnu neatņemot, neievietojot to institūcijā/bērnu namā? Kāpēc lai bērnam palīdzētu, tas kā ar skalpeli ir jāizgriež no ģimenes miesas?

Es skatos Labklājības ministrijas ierosinātos (http://titania.saeima.lv/LIVS11/SaeimaLIVS11.nsf/webAll?SearchView&Query=(%5BNumberTxt%5D=414)&SearchMax=0&SearchOrder=4 ) un pieņemtos Bāriņtiesu likuma grozījumus (http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/0/445559a64b8787dbc2257b200026f2a8/$FILE/2_573-11_13.pdf ) (A. Ašeradens – Vienotība, Labklājības ministrijas darbinieces (http://www.lm.gov.lv/text/632 ) – Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākā referente Kristīne Venta-Kittele, Bērnu un ģimenes politikas nodaļas pārvaldes vecākā referente Baiba Abersone), un tur katrs otrais ierosinājums ir lai mazinātu(!) vecāku iespējas atgūt savus bērnus.

Piemēram, 4 lappusē šāds sātanisks paragrāfs: “Grozījumu mērķis ir ierobežot vecāku, pilnvaroto personu vai citu personu saskarsmi ar bērnu, ja tas var traucēt bērnu tiesību un interešu aizsardzībai. Veicot bāriņtiesu darbu uzraudzību, nereti praksē ir novēroti gadījumi, kad bērna vecāki, pilnvarotie pārstāvji, vai citi ģimenes locekļi cenšas ietekmēt bērna viedokli, lai netiktu pieņemts viņiem nelabvēlīgs bāriņtiesas lēmums. Tomēr dažkārt tas var būtiski apdraudēt bērna tiesību un interešu aizsardzību un var radīt būtiskus kaitējumus pašam bērnam.”

Tas ir par piedāvājumu, ka pieņemot vienpersonisku lēmumu bērnu ģimenei atņemt, bāriņtiesas loceklis “var ierobežot tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus vai atteikties paziņot bērna atrašanās vietu”.

Vispār formulējums “var traucēt bērnu tiesību un interešu aizsardzībai” attiecas tikai uz bāriņtiesas bērna atņemšanas procedūru. Tas ir, kad bāriņtiesa ir uzsākusi procesu ar mērķi sagraut ģimeni un bērnu ievietot bērnu namā, viņa šim procesam uzkarina birku “bērnu tiesību un interešu aizsardzība”, un šo procesu vecāki vai bērna radinieki nu nekādi nedrīkstētu kavēt. Ar reālu aizsardzību un bērna interesēm tam nav nekā kopīga: fakti netiek vērtēti, būtība netiek vērtēta: jo viss ko dara Bāriņtiesa ir “pēc definīcijas” “pareizi”.

***

Kāpēc šāds vektors? Kam īsti ir izdevīgas sagrautās ģimenes, salauztie bērnu likteņi? Un kur paliek tie tūkstoši bērnu, kas katru gadu tiek iemesti sistēmā un neatgriežas mājās. Kur viņi paliek? Ja sistēmā katru gadu ienāk 1000 bērnu, un no sistēmas tie ārā izkļūst iestājoties pilngadībai (18 gadu vecumā), tad sistēma maļ 18000 bērnus. Dzirnavās ierauj tūkstoti, pēc 18 gadiem izspļauj tūkstoti.

“watt”
/16.03.2015/

[Pie teiktā jāpiebilst, ka viedokļa autoram (līdzīgi kā ļoti daudziem citiem) nav izpratnes par patieso homoseksuālisma dabu un tā vietu gan jebkādās antisabiedriskās parādībās, gan tā lielo ietekmi uz sociāli- politiskajiem procesiem, gan arī tā ietekmi konkrēti uz bērnu jomu. Iespējams, ka homoseksuālistu mafija nav visnoteicošākā pasaulē un ir kādi varenāki spēki, kas to tikai izmanto, bet neapšaubāmi, ka tā ir ļoti nozīmīgs globāls spēks ar milzīgām un nešķīsti – perversām ambīcijām.

Tāpat visdrīzāk homoseksuālisms nav sabiedrisko nelaimju cēlonis, bet tikai daļa no sekām. Tomēr šīs sekas, ja tām ļauj brīvi attīstīties, strauji izplatās, mutē uz arvien cietsirdīgākām un pretīgākām formām, un gala beigās pilnībā nogalina sabiedrību, kas ar to ir saslimusi.

Īsumā, kas tad ir homoseksuālisms. Tā ir psihiska slimība. Tāpat homoseksuāla uzvedība var būt psihiski vesela cilvēka izlaidības sekas, kas atstāj ietekmi uz cilvēka psihi un var izraisīt arī tā psihisku saslimšanu. Citiem vārdiem sakot, daļa homoseksuālu dzīvesveidu piekopjoši cilvēki ir psihiski slimi, bet daļa izvirtuši ar paaugstinātu psihiskas saslimšanas risku.

Kāda ir psihisko slimību specifika? Tāda, ka slimībai var būt vairāki simptomi (lasiet Imantu Eglīti: http://gramataselektroniski.blog.com/2012/06/03/psihiatrija-imants-eglitis/  ). Tas ir, ja psihiskā slimība izpaužas, piemēram, kā homoseksuālisms, tad tai ar lielu varbūtību ir arī citas psihes traucējumu izpausmes. Nu i viss. Ar to pilnīgi pietiek, lai atbildīgākos amatos homoseksuālistus nepielaistu, jo viņi vienkārši kā minimums ir neadekvāti. Jūs gribat, lai jūsu likteni izlemj psihiski slimi un nelīdzsvaroti cilvēki? Bet reāli pašreiz tā tas arī ir, un ne tikai Latvijā.

Tālāk, kādi tad ir tie citi psihes traucējumi? Atkal, lasiet Eglīti, tur visi ir uzskaitīti, bet starp tiem ir arī pedofilija.

Kas ir raksturīgs “baudām”? Tās ar laiku un intensīvas apmierināšanas rezultātā notrulinās un nesagādā sākotnējo prieku. Ko tādēļ dara? Meklē kaut ko jaunu. Daļu cilvēkus, kuri dzīvo pēc “dzīves baudīšanas” filozofijas un uzskata, ka dzīves jēga ir gūt baudu, tas noved pie arvien jaunu un “asāku” baudu meklējumiem. Tas attiecas uz visiem hedonistiem gan uz normālorientētajiem, gan arī uz homoseksuālu dzīvesveidu piekopjošajiem. Jo hedonisti ir “atbrīvotāki”, jo vairāk viskaut ko izmēģina, jo vairāk viņiem vajag un, konsekventi ejot pa šo “baudu” kāpināšanas ceļu, tiek nonākts arī līdz pedofilijai. Bet vēl jo lielākā mērā tas attiecas uz psihiski slimajiem – viņiem šīs pārvērtības ir daudz straujākas un smagākas. Ja tas viss ir komplektā ar naudu, varu un panākumu apziņu, tad mēs iegūstam Neronam līdzīgus monstrus.

Protams, ne visi hedonisti, tai skaitā homoseksuālo dzīvesveidu piekopjošie, iziet visai iespējamo “baudu” ķēdei, daži kaut ko izlaiž, citi paliek noteiktos rāmjos un tos nepārkāpj, bet galvenā tendence ir šāda.

Visbeidzot, vairāku iemeslu dēļ jau kopš ļoti seniem laikiem homoseksuālistus izmanto specdienestu tipa struktūras. Tā rezultātā ir izveidojusies noteikta prakse un tradīcijas, kas tiek izmantota arī mūsdienās, jo īpaši anglosakšu specstruktūrās. Tas ir galvenais homoseksuālistu mafijas (ko augstāk minēto ieviržu dēļ var saukt arī par homoseksuālistu – pedofīlu mafiju) spēka avots.

Ko viņiem vajag? Pirmkārt drošu iespēju nodoties savām preteklībām, pie kuras piederas arī piekļuve bērniem. Tāpēc tieslietu, žurnālistikas un bērnu jomas ir viņu ļoti iecienītas.

Homoseksuālisma “diskriminācijas” jautājums jau vairākus gadu desmitus ir atrisināts, bet šie slimnieki kā nerimstas tā nerimstas, pieprasot un izlobējot sev arvien jaunas “tiesības” uz visas sabiedrības rēķina. Par ko tas liecina?! Pārsvarā no tiesiskā aspekta visus punktus uz “i” par t.s.”viendzimuma laulībām” un “seksuālo minoritāšu tiesībām” salika juridiskās zinātnes doktore Baiba Rudevska (
https://infoagentura.wordpress.com/2015/03/06/viendzimuma-paru-kopdzives-regulejuma-tiesibpolitiska-problematika/ ), tāpēc normāliem un adekvātiem cilvēkiem, ja tas vēl līdz šim nebija zināms, pēc raksta izlasīšanas šim jautājumam vajadzētu būt pilnībā skaidram. Bet domājat tas viņus apturēs? Nē, jo tikai argumentācija tos apturēt nevar, jo lietas būtība viņiem ir dziļi vienaldzīga.

Kas viņus attur? Bailes no nosodījuma un izrēķināšanās. Bet, ja nosodījumu noņemam, ja sodus atceļam un ja paziņojam, ka vispār kas tāds nav nekas slikts un tā ir katra personiskā darīšana, kas tad notiks? Tad bremzes sāks zust pavisam un mēs sākam atgriezties Nerona laiku Romā, tikai ar to starpību, ka jaunlaiku neronu rīcībā būs augsti tehnoloģizēta vide, tai skaitā ķīmiskie, baktereoloģiskie un kodolieroči. Un ar ko tas beigsies?!]

Avots:
http://klab.lv/users/watt/592917.html

Informācijas aģentūra
/22.04.2015/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Par izmaiņām izglītības likumā, paredzot tikumisku izglītību

00483_Julija_Stepanenko2

Jūlija Stepaņenko

Nu jau dažas nedēļas politiskajās aprindās virmo kaislības. Un runa šajā gadījumā nav par prezidenta Andra Bērziņa lēmumu vai jauna prezidenta izvēli. Vētru ūdensglāzē izraisīja divi pašsaprotami teikumi, kuros figurē vārds „tikumība”.

Un, ja veselais saprāts, izlasot šos Izglītības likumu stiprinošos priekšlikumus, paredz visas sabiedrības apvienošanos bērnu nākotnes labā, tad šajā gadījumā publiskajā telpā notiekošais reducējas uz idejas autores un idejas atbalstītāju primitīvu apvainošanu.

Strādājot pie grozījumiem Izglītības likumā, sapratu, ka patiesībā man ir jācīnās ar nelielu, savām interesēm kalpojošu cilvēku grupu, kura pārtiek no dažādu ārvalstu grantu piešķirtajiem līdzekļiem[1]. Viņu iztika varētu tikt apdraudēta, ja mācību iestādēs brīvi nevarēs bērniem dalīt brošūras. Divu nedēļu laikā šie cilvēki izmantoja sev lojālos medijus un eskalēja savu melno kampaņu līdz kritiskajam punktam. [Autores aprakstītās aprindas ir tikai aisberga redzamā daļa, bet patiesībā šāda veida iniciatīvām pretī stāv labi organizētas un gana spēcīgas homoseksuālistu – pedofīlu aprindas, kuru pārstāvji ir katrā frakcijā un kuri visatklātāk savu darbību veic caur partiju “Vienotība”. Tāpat ir jāņem vērā, ka homoseksuālistu – pedofīlu aprindas ir Rietumvalstu bez maz vai valdošā šķira un tāpēc Rietumvalstis pēc iespējas atbalsta “savējos” un viņu aktivitātes.]

Uz gaužām aizkustinošo Kremļa propagandas piesaukšanu [iecienīts homoseksuālistu – pedofīlu aprindu paņēmiens oponentu “apklusināšanai” un jebkādu savu darbību attaisnošanai], kuru no dažu NVO darbinieku blogiem un rakstiem nedaudz novēloti pārtvēra arī ārlietu ministrs, atbildu: esmu gatava tam, ka politikā vienmēr būs cilvēki, kuri argumentu trūkuma gadījumā ķersies pie Kremļa „salmiņa”. Sabiedrības domājošā daļa šādus gājienus jau sen ir „atkodusi” un neļaujas šādām izmisīgām provokācijām. [Ar sabiedrības domājošo daļu diemžēl nepietiek. Uzsvars šādos gadījumos tiek likts uz stulblatviešu pūli un tas patiešām vismaz daļēji strādā. Tāpēc latviešvalodīgajiem konservatoriem būtu pēdējais laiks pārstāt ņemt dalību savas tautas debilizēšanā, veicinot patiesībai neatbilstošu antipadomismu un antikrieviskumu, kas lej ūdeni uz homoseksuālistu – pedofīlu dzirnavām un rada apstākļus viņu pretīgo nodomu īstenošanai.]

Lai arī esmu opozīcijas deputāte, mani izbrīna dažu koalīcijas dalībnieku politiskā ētika un retorika attiecībā pret saviem koalīcijas partneriem.

Kamēr grozījumu oponentu grupa turpina vēstuļu rakstīšanu, piketu saskaņošanu un apdomā vēl pēdējo triecienu pirms Saeimas balsojuma ceturtdien, es, kā šo grozījumu iniciatore, izmantošu savu iespēju publiski paskaidrot, pret ko tad īsti iebilst aktīvākie mana priekšlikuma kritiķi. Pirmkārt, par pašu priekšlikumu, kura piedāvātā redakcija ir šāda:

„10.1 pants. Izglītība un tikumība
(1) Izglītības sistēma nodrošina izglītojamā tikumisko audzināšanu, kas atbilst Latvijas Republikas Satversmē ietvertajām un aizsargātajām vērtībām, it īpaši tādām kā laulība un ģimene.
(2) Izglītības iestādēs ir aizliegta tādu mācību līdzekļu un citu materiālu izmantošana, kā arī to izplatīšana, kuri var negatīvi ietekmēt izglītojamā tikumisko attīstību.”

Priekšlikums tapa, uzklausot vairāku vecāku bažas par to, ka skolās dzimumaudzināšana notiek haotiski, bez vērtīborientācijas. Bērniem, kuri vēl pat nav aizdomājušies par fizisku tuvību,  stāsta par slimībām, kuras var iegūt dzimumceļā. Sekss tiek pasniegts kā augstākais attiecību punkts. Bērniem ar nenobriedušu prātu, kuri meklē savu identitāti, tiek stāstīts par iespēju izvēlēties viendzimuma attiecības. Diemžēl tas notiek ar vairāku nevalstisko organizāciju un fondu palīdzību.

Šajā jautājumā mans kā četru bērnu mātes personīgais viedoklis aizvien paliek nemainīgs: bērniem ir jāstāsta par intīmām attiecībām, bet gan pasniegšanas veids, gan konteksts ir jāpārskata. Proti, jāstāsta par to tieši attiecību, ģimenes un laulības kontekstā, bez eksperimentiem ar bērna dzimuma identitāti, nepiesaucot dažādus viendzimuma attiecību variantus un nereducējot seksuālās attiecības uz mehānisku darbību, kurā atbildība izpaužas tikai un vienīgi kā kontracepcijas lietošana.

Jauniešiem ir jāstāsta, kas ir ģimene, kas ir uzticība. Jāstāsta, ka atbildība par otru cilvēku un mīlestība ir kas daudz nopietnāks par vienkāršu aiziešanu kopā uz kino. Jāstāsta, ka intīmo attiecību rezultātā var piedzimt bērns, ka puisim un meitenei jābūt gataviem arī šādam dzīves pagriezienam. Nav noslēpums, ka Latvijā ir ļoti grūti, gandrīz neiespējami iekārtot jaunieti vasaras darbā, toties par seksu viņam skolā pastāstīs bez problēmām pat vēl pirms iespējamā darbā iekārtošanās vecuma. Ja jauniešiem stāstītu vairāk nekā vienkārši to, ka seksā ir divas nepatikšanas – slimības un grūtniecība –, mazāk būtu tādu infantilu vīriešu, kuri pēc tam spiež savas draudzenes veikt abortu.

Arī vecākiem ir jābūt tiesībām zināt, kas un kad tiek pārrunāts ar viņu bērniem skolās. Intīmās attiecības ir pārāk nopietna pieaugušo dzīves sfēra, lai tās pasniegšanu uzticētu kādam gadījuma rakstura cilvēkam, kuram rūp tikai atskaite par NVO sadarbību ar skolām seksuālās izglītības jautājumos. Vien tas, kā skolotājas izteicās aptaujā, kas publicēta „Latvijas Avīzē”, liecina par to, ka dzimumaudzināšana notiek tieši tā, kā to negribētu redzēt skolēnu vecāki: vienā gadījumā bērni paši meklē internetā materiālus, otrajā tiem demonstrē čūlas, trešajā – tiek ņemtas palīgā tās pašas brošūras.[2]

Šajā situācijā likumdevējam ir pienākums noteikt to, ka par nodokļu maksātāju naudu uzturētajās izglītības iestādēs audzināšana notiek saskaņā ar tādām sabiedrības vērtībām, kuras ir nostiprinātas mūsu valsts galvenajā likumā – Satversmē.

Pie mums Latvijā, atšķirībā no ASV[3] un Lielbritānijas[4], nav aizliegta neviena grāmata. Vecākiem vienmēr ir iespēja ārpus skolas iegādāties jebkuru seksuālās izglītošanas vai citu grāmatu savam bērnam. Ja ir vēlēšanās, var pat aiziet uz to pašu „Papardes ziedu” pēc brošūras vai arī kopā noskatīties kādu filmu un izstāstīt visu, kas vecāku ieskatā būtu jāzina viņu bērnam. Tas, kas notiek ārpus skolas sienām, jau ir paša skolēna un viņa ģimenes attieksmes jautājums, un vecākiem šajā jautājumā jābūt noteicošai lomai.

Bērnu pasargāšana no negatīvi ietekmējošas informācijas pastāv ļoti daudzās valstīs. Internets ir pārpildīts ar dažādām vecāku kontroles (parental control) programmām[5], kas piedāvā vecākiem pasargāt savus bērnus no „nepiedienīgu vietņu” (inappropriate websites) apmeklēšanas.

Demokrātijas šūpulī ASV, lai kinoteātris izrādītu filmu, tai ir jāsaņem Amerikas Kinofilmu asociācijas (MPAA) vecuma reitings. Šāda prakse pastāv jau kopš 1968. gada 1. novembra.[6] Tātad demokrātiskā valstī iedzīvotāji tiek pasargāti gan no tā, lai viņu bērni, aizejot uz kino, nesastaptos ar ko tādu, kam viņi nav gatavi, gan tiek mudināti būt atbildīgiem par to, kādu informāciju saņem viņu bērni.

Atgriežamies Eiropā: vēl 1993. gadā valdības uzsāktajā kampaņā par tradicionālo vērtību stiprināšanu izglītībā izcilais britu politiķis, viens no ietekmīgākajiem katoļu konservatoriem Lielbritānijas politikā lords Džons Pattens[7], Lielbritānijas izglītības valsts sekretārs, aicināja bērnu dzimumaudzināšanu balstīt uz sabiedrības vērtībām.[8] Kā jau tas nākas, arī šai idejai tolaik bija oponenti, bet, neskatoties uz visu, šī norma ir spēkā vēl tagad. 2000. gadā precizētā Lielbritānijas izglītības likuma (Learning and Skills Act) 148. pants nosaka, ka „Valsts sekretāram ir pienākums sagatavot izglītības vadlīnijas, kas nodrošina to, ka dzimumaudzināšanas stundās bērniem tiek mācīts par laulību, tās nozīmi ģimenes dzīvē un bērnu audzināšanā. Bērni ir jāpasargā no tāda mācīšanas veida un materiāliem, kuri nav piemēroti attiecīgo bērnu vecumam, kultūrai un reliģiskai pārliecībai.” [9]

Pavisam nesenā epizode ar latviešu valodā tulkoto vācu autores Ankes Kūlas grāmatiņu „Izskaidro man”, kuru izdevusi Jāņa Rozes izdevniecība[10], liek aizdomāties par to, kādās darbībās tiek iesaistīti skolēni Latvijas skolās.

Vācijā jau no 2010. gada dzimumaudzināšana notiek saskaņā ar skandalozajiem pasaules veselības standartiem,[11] kuriem ir tikai rekomendējošs raksturs, un 6. klases skolēni šajā valstī, kur dažādas seksuāla rakstura grāmatiņas pamatskolas skolēnu apmācībā nav retums,[12] ir, teiksim tā, daudz advancētāki šajā jomā par mūsu 6. klases skolēniem. Šī grāmata esot tapusi, iedvesmojoties no dzimumaudzināšanas stundām Vācijā, kurās vācu skolēni sagatavoja jautājumus uz lapiņām. Daži no jautājumiem, piemēram, skan apmēram šādi: „Kas ir mauka?”; „Vai seksā var izmantot dibenu un ausi?”; „Vai lesbietēm var būt bērni?” u.c.

Šī grāmatiņa satur arī jautras un brīvdomīgas ilustrācijas[13]. Lai adaptētu vācu tekstu latviešu valodā, izdevniecība bija piesaistījusi kādas Latvijas skolas 6. klases bērnus. Bērni rakstīja zīmītes ar jautājumiem latviešu valodā, bet dažus pikantākos jautājumus, kuri satur lamuvārdus, izdevniecības darbinieki esot gatavojuši paši. Ar to jāsaprot, ka arī šajā gadījumā ne visa informācija, kas atrodama grāmatā, ir piemērota 6. klases skolēniem. Lai gan šāda ideja ar grāmatiņas izdošanu man vispār šķiet dīvaina, arī „Izskaidro man” izdevēji savā ziņā ir sargājuši bērnus no negatīvas informācijas, t.i., lamuvārdiem. Iespējams, ka skolēni lasīja šo grāmatu vēlāk jau kopā ar visiem lamuvārdiem, bet tas nu tiešām lai paliek vecāku ziņā, ja reiz tas noticis, ar viņiem saskaņojot.

Diemžēl šādu un līdzīgu gadījumu skaits skolās tikai pieaugs. Ja skolas turpinās akli izpildīt NVO programmas, dažu entuziastu idejas un pieļaus citus eksperimentus ar mūsu bērniem, sabiedrības vērtības drīz vien būs tukša skaņa. Satraukumu rada arī tas, ka atsevišķos gadījumos šādas iniciatīvas ir nākušas no valdības, piemēram, Labklājības ministrijas, tādas grāmatiņas kā „Diena, kad Rūta bija Rihards” un „Todien, kad Kārlis bija Karlīna” [14]. Atceros, ka manu bērnu audzinātājas ar šausmām gaidīja to dienu, kad arī viņām bērnudārzā, iespējams, nāktos atskaitīties par šādu stundu novadīšanu.

Arī izglītības ministre, neskatoties uz to, ka daži skolotāji publiski atzīst, ka paši skolās izmanto „Papardes zieda” brošūras[15], uzskata, ka stiprināt Izglītības likumu, aizliedzot tikumību graujošus materiālus, nav nepieciešams. Pēc viņas domām, jau tagad skolās viss notiek saskaņā ar likumiem un Satversmi. [16] Zināma taisnība ministres kundzei ir: izglītības standarti tik tiešām paredz tikumisku izglītību, un visi mācību materiāli, ieskaitot obligātās literatūras sarakstu, atbilst likuma mērķim, ja vien kādam neienāk prātā paeksperimentēt ar kādu brošūru vai, piemēram, iztulkot no angļu valodas grāmatiņu par meiteni, kurai ir divas mammas[17]. Tādā gadījumā, piemēram, kā tas notika ar Kārli un Karlīnu, sabiedrībai, vecākiem, jāiet ilgs ceļš, lai panāktu šādu materiālu izņemšanu no skolām.

Likuma norma, kas pievērš uzmanību Izglītības likuma mērķim, ļautu operatīvāk reaģēt un uzmanīgāk izvērtēt visus šaubīgos gadījumus. Ja atceramies, ka Satversmes 116. pants sargā sabiedrības tikumību no atsevišķu indivīdu vārda brīvības izpausmēm, mēs redzam, ka tikumības normas par to, kas ir pieņemams un kas nav, veido sabiedrības vairākums. Arī skolās šādam principam būtu jāstrādā, tāpēc, ja lielākā daļa vecāku klasē kādu šaubīgu materiālu uzskata par tikumību graujošu, tam nekavējoties ir jāpazūd no izglītības iestādes.

Tos, kuri ir agresīvi noskaņoti pret šādiem grozījumiem, pārliecināt pat nemēģināšu, jo aizvien atradīsimies pretējās pusēs.

Tas, ko novēroju šajās nedēļās, bija klasiska demagoģijas izpausme: tikumiskās audzināšanas ideja tika pārvērsta par absurdu, deklarējot, ka tagad skolās iestāsies jauni laiki un visa klasiskā literatūra tiks aizliegta. Tādā gadījumā man jāsaka, ka tam, kurš joprojām pilnā nopietnībā apgalvo, ka šādi likuma grozījumi aizliegs pasaules klasiķu grāmatas, arī, manuprāt, kaut kas nav kārtībā ar vērtību pamatiem. Viens no iemesliem, kāpēc obligātās literatūras darbi tiek iekļauti mūsu skolu programmās, ir tieši izglītojamā tikumiskā attīstība, kas atbilst izglītības likuma mērķim. Jo bez literatūras klasiķu darbiem un cilvēces kultūras mantojuma iepazīšanas ir grūti iedomāties harmoniskas un tikumiskas personības veidošanos. Gan Šekspīra „Romeo un Džuljeta”, gan visi Rūdolfa Blaumaņa darbi, gan citi literatūras klasiķu darbi paši par sevi satur tikumības mācību. Jāsecina, ka šādas aplamības apgalvojošiem cilvēkiem nespēs palīdzēt pat visa pasaules klasiķu bibliotēka, jo katrā darbā viņi spēs atrast kādu netikumisku vārdu. Skumji, ka šādi cilvēki sevi sauc par Latvijas kritiski domājošo inteliģenci.

Noslēdzot šo vēstījumu, vien piebildīšu, ka ar konstruktīvu opozīciju es saprotu iespēju sastrādāties un panākt vienošanos tādos jautājumos, kuros koalīcijas un opozīcijas deputātiem ir iespēja kopīgi pieņemt lēmumus sabiedrības labā. Tāpēc es ļoti ceru uz pozitīvu Saeimas balsojumu šā gada 16. aprīlī un sagaidu no deputātiem to, ka visa Lieldienās izvērstā negatīvisma kampaņa nav ietekmējusi deputātu stingro nostāju šādā valsts nākotnei svarīgā jautājumā.

Esmu pārliecināta, ka sabiedrības absolūtais vairākums atbalsta bērnu tikumisko audzināšanu saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmē iekļautām vērtībām, atbilstoši Izglītības likuma mērķim, un izsaku dziļu pateicību kardinālam Jānim Pujatam par konkrētu un trāpīgu atbildi visiem tikumiskās audzināšanas oponentiem.[18]

[1] http://eeagrants.org/project-portal/project/LV03-0034
[2] http://www.la.lv/ari-gudriba-ir-tikums/
[3] http://en.wikipedia.org/wiki/List_of_most_commonly_challenged_books_in_the_United_States
[4] http://www.telegraph.co.uk/culture/books/booknews/9900733/Top-20-books-they-tried-to-ban.html
[5] http://www.tomsguide.com/us/pictures-story/596-best-parental-control-apps.html
[6] http://www.mpaa.org/film-ratings/
[7] http://en.wikipedia.org/wiki/John_Patten,_Baron_Patten
[8] http://www.independent.co.uk/news/uk/sex-education-to-have-moral-tone-education-guidelines-emphasise-traditional-family-values-judith-judd-reports-1465841.html
[9] http://www.legislation.gov.uk/ukpga/2000/21/pdfs/ukpga_20000021_en.pdf
[10] http://gramata24.lv/gramatas/psihologija/attistibas-psihologija/p/14830-izskaidro-man-100-isti-bernu-jautajumi-par-kuteligu-temu
[11] http://www.lifesitenews.com/news
[12] http://www.spiegel.de/international/germany/berlin-first-graders-get-explicit-sex-education-book-a-896447.html
[13] http://www.google.lv/search?q=anke+kuhl&ie=utf-8&oe=utf-8&gws_rd=cr&ei=pyUtVfGMBIf9ywPyn4HQBw
[14] http://apollo.tvnet.lv/zinas/foto-gramatas-kuru-del-prasa-ministres-atkapsanos/532712
[15] http://www.la.lv/ari-gudriba-ir-tikums/
[16] http://www.delfi.lv/news/national/politics/deputati-ar-grozijumiem-pauz-subjektivo-viedokli-par-tikumibu-uztraucas-ministre-seile.d?id=45796807
[17] http://en.wikipedia.org/wiki/Heather_Has_Two_Mommies
[18] http://www.la.lv/starp-trim-priedem/

Jūlija Stepaņenko, juriste, zvērināta advokāte, Saeimas deputāte
/14.04.2015/

Avoti:
http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/24409-julija-stepanenko-berniem-ir-jastasta-par-intimam-attiecibam-bet-pasniegsanas-veids-un-konteksts-japarskata
http://www.delfi.lv/news/comment/comment/julija-stepanenko-par-tikumibu-un-grozijumiem-izglitibas-likuma.d?id=45819461

Informācijas aģentūra
/22.04.2015/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Izglītība, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Mērenās ex-alkoholiķes pārdomas jeb kā bērnus padara par alkoholiķiem

Olga Valajeva

Olga Valajeva

Jau sešus gadus es vispār vairs nelietoju alkoholiskus dzērienus. Necik. Ne šampanieti, ne vīnu, ne alu un vēl jo vairāk neko stiprāku. Un jau trīs gadus mūsu mājā nenotiek iedzeršanu, pat uz svētkiem ne. Bet iepriekš tā nebija.

Man bija parasta bērnība, kā visiem. Es atceros šņabja talonus [1980-o gadu Padomju Savienība], kurus mamma izmantoja, lai veidotu mūsu “noliktavu”. Skapī stāvēja daudz dažādu pudeļu – “Pšeņičnaja”, “Stoļičnaja” [to laiku šņabja zortes] . Nē, mamma to nedzēra. Vodka bija valūta, par kuru varēja nomainīt radiatorus vai arī noregulēt krānu, uztaisīt remontu vai ko citu. Tā palīdzēja vienoties un atrisināt problēmas.

Pēc tam pietiekami brīvā izplatībā parādījās arī vīni, šampanieši, alus. Un tad es, vēl bērns būdams, redzēju, ka dzer ne tikai santehniķi, bet arī citi parastie cilvēki. Izrādījās dzer visi. Visi pieaugušie dzer alkoholiskus dzērienus. Tātad tas ir normāli!

Mans tētis gāja bojā autoavārijā, būdams iedzēris. Mana mamma nekad nav daudz lietojusi alkoholu, viņai tas nepatika, viņa neveicināja iedzeršanu un iedzēruši cilvēki viņai nepatika. Bet viņa dzīvoja tāpat kā visi, tā kā “pienākas” – svētki, dzimšanas dienas un labs vīns tāpat vien. Gatavojot viesu galdu, viņa vienmēr gāja uz veikalu pēc pudeles. Un, iespējams, iet vēl tagad, jo ciemiņi taču dzer.

Un arī es atceros kā viņi jautrojās, izrunājās “no sirds”, nodibināja attiecības un strīdējās pie viena un tā paša galda. Atceros kā adekvāti, pieauguši cilvēki no dažām alkohola glāzēm pārvērtās par dzīvniekveidīgām būtnēm vai pat “dārzeņiem”. Atceros kā viņu acis aizmiglojās, ķermenis atslābinājās un viņi sāka runāt visādas muļķības. Toreiz man likās, ka es noteikti nekad tāda nebūšu.

Katrās viesībās es kā bērns redzēju kā pieaugušie To dzer. Kā viņi saviebjas, uzdzer un uzkož. Bet tāpat dzer – un pēc tam vēl skrien pakaļ pēc papildus devām uz veikalu. Viņi man stāstīja, ka tad, kad izaugšu, es arī dzeršot, bet pagaidām nedrīkstot, jo neesmu vēl izaugusi. Vienreiz pat iedeva pagaršot. “Cik pretīga garša,” es toreiz padomāju un nolēmu nekad, nekad to nedzert. Bet sociālā programmēšana ir nepielūdzama – kļūsi pieaugušāks, sāksi dzert…

Un tā pamazām pat nepamani, ka sāc gaidīt, kad tad beidzot kļūsi pieaudzis. Lai kļūtu par pieaugušo ir jāiziet noteikta iniciācija, iesvētības. Un mūsdienu pasaulē tā diemžēl nav pase, bet gan pirmā legāli izdzertā alkohola glāze. Ja dzer ar pieaugušajiem pie viena galda, tātad esi izaudzis. Bet, ja reiz gribi kļūt pieaudzis, tātad sāc gribēt arī sākt lietot alkoholu kopā ar visiem. Un tas tā ir pat neskatoties uz to, ka garša ir pretīga, jo ne dēļ garšas tiek dzerts, bet dēļ statusa.

Vecākajās klasēs mēs sākām dzert alu. Tas šķita droši un pareizi. Paradoksāli, bet, kad mēs izmēģinājām cigaretes, es jutu lielāku kaunu (manās mājās neviens nesmēķēja). Bet, kad mēs dzērām alu, man kauna sajūtas par to nebija. Tas bija tā, it kā es neko traku nedaru, tikai mazliet, mazliet priekš sevis patinu laiku uz priekšu. Un vecākiem tas arī bija tikai normāli, jo agri vai vēlu, bet bērniem taču ir jāsāk lietot alkohols, vai ne?

Aizsteidzoties uz priekšu, jāpasaka, ka man nekad nav garšojuši alkoholiskie dzērieni. Nekad. Jebkāds vīns man vienmēr bija par skābu, alus – pretīgs, bet visi grādīgākie alkoholiskie dzērieni pārāk drausmīgi. Bet, neskatoties uz to, es tos visus dzēru. Visi dzer un arī es dzēru, jo tas tak ir tik pareizi.

Skolas izlaiduma pasākumā skolotāji dzēra kopā ar mums, sak jūs jau tagad esat pieauguši. Tas bija kas līdzīgs kaujas kristībām. Ar šausmām atceros kā mūsu klases audzinātāja, kura vienmēr bija pret iedzeršanām, pēc skolas beigšanas kopā ar mums pie viena galda saskandināja vīna glāzītes un arī ko stiprāku. Un joprojām mūsu klases salidojumi notiek ar alkohola lietošanu, kur skolotāji dzer kopā ar saviem bijušajiem skolēniem. Ja jau skolotāji, kurus tu tik daudzus gadus esi cienījis, uzskata alkohola lietošanu par normālu, tad kādēļ, lai bijušie skolēni tā neuzskatītu?

Kad es pēc skolas nodarbībās aizrāvos ar tūrismu, mūsu tūrisma sekcijas vadītāji pārgājienos ņēma līdzi šņabi. Tas slimību, aukstuma un nezinu kā vēl gadījumā. Likās, ka šņabis ir ļoti laba lieta, ja jau palīdz pret visu un uzreiz. Jā, un arī viņi ar mums dzēra. Kad mēs pabeidzām skolu un mums tikko palika 16 gadi, mēs kļuvām par pilntiesīgiem dzerstiņu dalībniekiem. Dziesmas ģitāras pavadībā, teltis un grādīgā pudele. Romantika, vai ne?

No manas skolas paralēl klasēm jau vairāki cilvēki ir miruši. Vienu nodūra iereibušu personu kautiņā. Cits dzērumā pakļuva zem autobusa. Vēl viens nodzērās. Man ir 32 gadi un dzīve tikai sākas.

Kāds gan var būt svētku galds bez alkoholiskiem dzērieniem, vai ne? Uzklāj svētku galdu Jaunam gadam, dzimšanas dienai, kāzām vai cita iemesla dēļ un centrā vienmēr ir alkohola pudele. Un ne viena vien. Skaiti svētku dalībniekus un rēķini cik pudeles šampanieša, vīna un šņabja būs nepieciešams. Un tas tak esot normāli, jo tā ir visiem. Bet nenormāli ir , ja tev uz galda nekā no tā nav.

Kad pirmajos universitātes gados mums bija garlaicīgi (bet garlaicīgi mums bija gandrīz vienmēr, jo vairums no mums nebija sapņojuši kļūt par matemātiķiem), mēs dzērām alu tieši iepretim institūtam. Kad mēs gribējām atpūsties, mēs atkal dzērām alu. To pašu ar pretīgo garšu, kuru es bērnībā grasījos nekad mūžā nedzert. Alus kļuva par studentu labāko draugu. Lai nokārtotu ieskaiti, mēs bieži vien nesām pasniedzējam dārgu konjaku vai viskiju. Vienreiz pasniedzējs piespieda mūs kopā ar viņu to izdzert. Iedzēri – četri. Pateici labu tostu – pieci. Bet, ja nedzēri, tad jāpārliek ieskaite.

Mēs dzērām kopā ar vecākiem gan svētkos, gan arī tāpat vien kompānijas pēc. Toreiz tas likās normāli, tagad vairs ne.

Alkohols ir kļuvis neaizstājams daudzu cilvēku ikdienas dzīvē, ka man paliek bail. Un tie ir cilvēki, kuri nav hroniski alkoholiķi [viņi ir mērenie alkoholiķi – cilvēki, kuri regulāri lieto alkoholu, kaut vai tikai vienreiz gadā, bet regulāri]. Man paliek bail, kad uz ielas es redzu mazgadīgus bērnus, kuri saskandina savas spēļu glāzītes, spēlējot Jaungada svinības. Man paliek bail, kad es redzu pavisam jauniņus skolēnus ar alus pudelēm rokās. Ir drausmīgi redzēt jaunās māmiņas ar mazuļu ratiņiem un alus bundžām. Tas viss ir drausmīgi. Tagad es to saprotu.

Bet kādreiz nesapratu un kādreiz no tā man nebij bail. Tad man tas šķita normāli. Neskatoties uz to, ka man nepatīk alkohola garša, tieksme kļūt pieaugušam visu kompensēja. Alkohols deva sava veida atslābināšanās iespēju – tā ietekmē vieglāk bija diskotēkās dejot, no sirds izrunāties, pajautroties. Vai arī tikai šķita, ka tā ir vienkāršāk? Pie tam, tas nekad netika aizliegts, netika uzskatīts par kaut ko nepieņemamu. Saprotiet? Lietot alkoholu tas ir normāli, tikai līdz tam ir jāizaug.

Es nebiju alkoholatkarīga. Vai arī man tikai šķita, ka es tāda neesmu? [Jebkurš, kurš regulāri lieto alkoholu, kļūst no tā fiziski un psiholoģiski atkarīgs.] Ar laiku es iemācījos dejot tāpat vien, bez alkohola palīdzības. Arī atslābināties un jautroties. Bet katros svētkos uz galda mani sagaidīja alkohola pudele. Tagad tas bija dārgs itāļu vīns, kurš pēc nostāstiem esot pat veselīgs. Tikai no rītiem pat pēc vienas glāzes šāda vīna sāpēja galva un tukšuma sajūta neļāva neko jēdzīgu izdarīt. Dīvaini, jo vīns taču esot tik “veselīgs”…

Tas šķita dīvaini neuzlikt Jaunajā gadā uz galda pudeli šampanieša. Un kā lai iedomājas vēlēšanās? Un kā lai svin dzimšanas dienu bez alkoholieskiem dzērieniem?

Sievietēm atbrīvoties no alkohola savā ziņā ir vienkāršāk. Vienu brīdi vienkārši paliec stāvoklī un tev no tā visa ir pilnībā jāatsakās, pat pa svētkiem. [Jaunāko laiku “trends” ir pat bērnu gaidošām sievietēm neatteikties no alkohola un cigaretēm, kas gana plaši tiek reklamēts caur pseidozinātniskiem pētījumiem, popkultūru un mākslas filmām, sak “mazliet jau drīkst”.] Un šis iemesls visiem šķiet attaisnojošs, neviens neuzmācas ar iedzeršanas piedāvājumiem un saprot atteikumu. Ir vēl cits alkohola nelietošanas “attaisnojošs” iemesls – antibiotikas. Citu attaisnojošu iemeslu nav.

Ja neesi stāvoklī vai nelieto antibiotikas, tad cilvēki [mērenie alkoholiķi un žūpas] uzskata, ka tev obligāti ir jālieto alkohols kopā ar viņiem. Nu tikai mazliet, mazliet, uz veselību. Pat, ja baro mazuli ar krūti, tiek teikts, ka tas nu pienu taču nesabojāšot…

Bērniņa gaidīšana un dzemdības deva man iespēju pamēģināt citu dzīvi – bez alkohola. Lai gan manam vecākajam dēlam ir 8 gadi, bez alkohola es dzīvoju tikai sešus. Pēc vecākā dēla piedzimšanas es atkal atgriezos pie vīna svētku reizēs. Bet otra grūtniecība iemācīja mani vairāk ieklausīties sevī un arī sadzirdēt. Es iemācījos atteikties no iedzeršanas. Tā klusiņām un neuzkrītoši, un vienkārši dzert sulu vai ūdeni.

Trīs gadus atpakaļ notika mazs brīnums. Mēs ar vīru nejauši nokļuvām profesora Ždanova lekcijā [Krievijas pretalkoholisma aktīvists, kurš braukā pa valsti un lasa pretalkoholiskas u.c. lekcijas: http://dfiles.ru/files/iw31lui8n ; http://www.youtube.com/watch?v=FImmP6VrvmQ ] Tas, ko viņš pastāstīja uz mani atstāja dziļu iespaidu. Es sapratu, ka ne velti es biju atteikusies no alkohola lietošanas, ne velti mans organisms pretojās šai indei un ne velti man nepatika alkohola garša. Un ne velti es pēc alkohola lietošanas pilnīgas pārtraukšanas jutos pavisam savādāk.

Mans vīrs pārtrauca dzert uzreiz pēc lekcijas, tajā pat vakarā. Un tas neskatoties uz to, ka viņam patika vīns, alus un šampanietis. Kopš tā laika mūsu mājās vispār vairs nav alkohola. Ja, bija sarežģītāki periodi, kad viņš kā iepriekš atnesa mājās aliņu, bet es kā ierasts šņācu, bet, paldies dievam, tās bija pārejošas grūtības.

Pat vairāk, tagad mūsu draugu lokā nelietot alkoholu ir norma. Iedomājaties, nevienam no mums vairs nevajag atbildēt uz to stulbo jautājumu: “A kāpēc Tu nedzer?” Vairs nevajag meklēt attaisnojumu un taisnoties. Neviens alkoholu nelieto un tā vispār nav. Un visiem tāpat ir labi. Svinības tāpat ir sirsnīgas. Izrādās, ka arī tā var.

Un šai brīdī tu saproti, ka esi ļoti smagi apmānīts. Ka tevi mānija kopš agras bērnības. Tie nebija tikai vecāki un radinieki, bet visa sabiedriskā sistēma, kura bērniem paskaidro, ka alkohols tas ir labi, bet tikai priekš pieaugušajiem. Un ka ne katrs alkohols ir labs, bet gan tas dārgais, un ka tas esot pat veselīgs. Tā ir sistēma, kura “veic pētījumus”, kuri pierāda, ka alus un vīns ir cilvēkiem ļoti nepieciešami produkti. Tā ir sistēma, kura tevi “paņem apritē” vēl tad, kad tu neko nesaproti. Paņem un ieprogrammē.

Kad cilvēks kopš bērnības ir ieprogrammēts, tad viņam vairs nav izvēles. Formāli it kā ir, bet pēc fakta nav. Visi dzer, visi pieaugušie lieto alkoholu un, ja vēlies būt pieaudzis un “kā visi”, tad arī tev ir jālieto alkohols. Un tu taču neesi alkoholiķis, jo tiek dzerts “tikai” alus vai vīns [patiesībā ir gan]. Un tad jaunais cilvēks pie tā pierod. Pierod atslābināties ar alkoholu. Pierod pārdzīvot savas sāpes ar glāzīti rokās. Pierod tieši tā atzīmēt svētkus. Pierod būt jautrs tikai alkohola reibumā.

Lielākā daļa noziegumu tiek veikti alkohola reibumā. Lielākā daļa gadījuma seksuālo sakaru arī. Tas attiecas arī uz lielāko daļu kļūdu. Tas ir drausmīgi, ka tieši tā rodas liela daļa bērnu, kurus pēc tam vēl “atmazgā”. Tas ir drausmīgi, ka ar to sākas liela daļa ģimeņu. Tas ir drausmīgi, ka pudele ir kļuvusi par elku galda viducī, aizstājot svētbildes vai vismaz puķes. Tas ir drausmīgi, ka tieši tā mēs sagaidām Jauno gadu, tādējādi programmējot savu nākotni. Tas ir drausmīgi, ka tieši tā mēs svinam savas dzimšanas dienas.

Cilvēks neaizdomājas par to kādu patiesībā indi viņš uzņem [pašam vēl par to samaksājot lielu naudu] un kādas tam ir sekas. Īpaši sievietes. Jo visas olšūnas atrodas mūsu ķermenī  kopš dzimšanas. Bet tas nozīmē, ka katra izdzertā alkohola deva nogalina mūsu bērnus, padara tos vājākus, atņem viņiem veselību un intelektu. Cilvēki nezina, ka alkohols tiek izvadīts no organisma vairāku gadu laikā un ka no tā cieš daudzi mūsu ķermeņa orgāni. Bet pats galvenais – alkohola lietošana padara cilvēku stulbāku. Jaunībā vispār cilvēki maz par kaut ko aizdomājas. Tikko esi kļuvis pieaudzis tā sāc dzīvot pēc iestrādājušās programmas – kā visi.

Sešus gadus es vairs nelietoju alkoholu. Un ziniet, tā ir īpaša brīvības sajūta. Tu vari pārdzīvot jebkādas jūtas bez dopinga – gan priekus, gan bēdas. Pirms “izkratīt” kādam sirdi tev nav sevī obligāti kaut kas jāielej. Tu vari sevi kontrolēt jebkurā situācijā, jebkādu svētku laikā. Tev nav kauns vēlāk skatīties pasākumu bildes. Tev nav kauns skatīties acīs saviem bērniem, jo tu zini, ka viņi mājās alkoholu nekad neredzēs. Un dod dievs, lai viņiem mērenais alkoholisms nekļūtu par normu. Pat ne glāze vīna svētkos un ne alus pudele vakarā.

Žēl, ka mūsu vecāki to nezināja. Bet labi, ka mēs savu dzīvi varam izmainīt. Es nelepojos ar to, kas manā dzīvē bija agrāk – “kā visiem”. Man ļoti gribētos iegrozīt pareizajā virzienā smadzenes tai jauniņajai meitenītei, kura, sākot lietot alkoholu, negribēja darīt neko sliktu. Tas nav iespējams. Toties ir iespējams dot pareizu piemēru saviem bērniem, parādot viņiem dzīvi bez alkohola.

Olga Valajeva
/26.01.2015/

Avoti:
http://www.valyaeva.ru/shest-let-sovsem-bez-alkogolya/
https://infoagentura.wordpress.com/2014/10/15/par-alkohola-un-cigaresu-navejoso-ietekmi/
https://infoagentura.wordpress.com/2013/01/19/1253/
https://infoagentura.wordpress.com/2015/03/06/alus-lietosana-izraisa-neauglibu-impotenci-un-padaru-viriesus-sieviskigus/

Informācijas aģentūra
/22.04.2015/

Posted in Kat.: Medicīna, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par dzīvi Vācijas mazpilsētās jeb kas ir “ordnungs”

00477_Hanover Main St _(1)Vācu raksturs un sadzīviskā kārtība asociējas ar akurātību, precizitāti, punktualitāti un pieticību. Agrāk Krievijā plaši izplatīts bija sakāmvārds: “Kas krievam labi, tas vācietim ir nāvējošs”, kurš radās krieviem vērojot ieceļotājus no vācu zemēm. Kopš tiem laikiem daudz kas ir mainījies, tāpēc interesanti būtu apskatīties uz šodienas vāciešu ikdienu un saprast, kas tad patiesībā ir izslavētā vācu kārtība – “ordnungs”. Tāpēc laipni lūgti Vācijā, valstī, kurā ir uzvarējis ordnungs.

Guten morgen, guten tag

Vācija ir provinču zeme. Lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo mazās, akurātās pilsētiņās, kuras ielenc gleznainas lauku ainavas. Dzīve tur norit klusi, mierīgi, vienveidīgi. Paši vācieši ar lepnumu konstatē, ka viņu ikdiena pēdējo simts gadu laikā gandrīz nav mainījusies. Ārēji tā atgādina pasaku. Rīts. Kirhē (baznīcā) nozvana zvans, no bodītēm un kafejnīcām nāk tikko izceptu bulciņu un kafijas aromāts, akurātas mājsaimnieces ar groziņiem steidzas uz tirgu, večiņas un vecīši slauka pagalmus un rušinās pa dārziņiem, cilvēki uz ielas sveicina viens otru, visi visus pazīst jau paaudzēm ilgi, bet bodīšu pārdevējas jau iepriekš zin, ko jūs gribēsiet nopirkt: “Jums kā parasti, divus gabaliņus salami un piecus gabaliņus vārītas desas, her Šmit?” Vai arī: “Bet Jums, frau Zauer, kā parasti brekeli un pončiku? Un kā klājas Jūsu meitai?”

Spēļu mājiņas ielenc ziedu jūra, uz palisādēm stāv keramikas rūķīši, visur zied vijolītes. Aizkustinājums pārņem katru, kurš nonāk vācu pilsētiņā vai ciematā: katrs vācietis cenšas maksimāli krāšņi un ar gaumi izrotāt savu mājokli. Izsists logs, šķībs žogs, nokaltis koks, atkritumi uz ielas, nevīžīgi saģērbts cilvēks ar alus pudeli rokās – kas tāds te nav sastopams.

Vācu lielpilsētās ir pavisam cita aina. Lielpilsētas visā pasaulē ir līdzīgas: steiga, piesmacis gaiss, debesskrāpji. Minhenes vai Berlīnes ielās sastopamas ārzemnieku masas, viesstrādnieki no Polijas, Dienvidslāvijas, Baltijas, Ukrainas un Baltkrievijas. Katrā vācu lielpilsētā ir turku, ķīniešu un afrikāņu kvartāli, kuros vācieši cenšas neiegriezties. “Imigranti ir nepieciešami kā lēts darbaspēks un nācijas atjaunināšanai, tāpēc mums pret viņiem ir jāizturas iecietīgi un toleranti,” – samiernieciski saka vācieši.

Vācija patiešām ir sadalīta divās dažādās daļās: steidzīgā dzīve megapolēs un patriarhālā dzīve provincē. Tās ir divas paralēlās realitātes. Bet, lai saprastu vācu kārtību, vislabāk ir iegremdēties provinciālajā pasaulē.

Kvadratiš, praktiš

“Kārtība ir dzīves labākā daļa,” vēsta viens no iecienītākajiem vācu sakāmvārdiem. «Aus nichts wird nichts», “no nekā nekas arī sanāks,” ir vēl viens fundamentāls vācu teiciens. Un, protams, «Ohne Fleiß kein Preis», “bez uzcītības nebūs balvas”. Klasisks vācietis ievēro sekojošas senču atstātās gudrības: ekonomija, darba prieks un bezierunu paklausība likumam, kas robežojas ar reliģisku lēnprātību. Vācietis neaizdomājas, viņš vienkārši dzīvo pēc noteikumiem, kuri jau ilgi un veiksmīgi darbojas viņa valstī. Vācietis tos neapšauba un nekritizē, viņš ir ideāls izpildītājs.

Ierasta ikdienas Vācijas iedzīvotāja nodarbošanās ir atkritumu šķirošana. Vācietim tā ir vesela filozofija. Katram atkritumam ir sava vieta. Katrā mājā ir dažādas atkritumu tvertnes (no trijām līdz astoņām). Zaļā – bioatkritumiem. Tur akurāti tiek salikti ēdienu atlikumi un pārpalikumi, citiem vārdiem sakot “ēdamie atkritumi”. Dzeltenā tvertne ir atkritumiem, kuri satur plastiku, piemēram, piena, sulas vai fastfuda pakas. Pirms izmešanas vācieši to sagriež sīkos gabaliņos vai arī saspiež, tas vietas ekonomijai. Zilā tvertne ir papīram. Vācu mājsaimnieces atkritumu šķirošanu veic automātiskā režīmā: ņem tukšu jorta paku, vāciņu izmet vienā tvertnē, pēc tam noplēš papīru un izmet to citā, bet pašu iepakojumu (plastiku) met trešajā tvertnē. Ir atsevišķas tvertnes konservu kārbām un stikla tarai, pie tam atsevišķas tvertnes ir baltajam stiklam, zaļajam un sarkanajam. Plastika un skārda pudeles savāc atsevišķi, dažas no tām ir speciāli marķētas un tās pieņem īpašās veikalu nodaļās. Par vienu tādu pudeli var saņemt no 8 līdz 25 eirocentiem.

Lai izmestu veco sadzīves tehniku, mēbeles vai celtniecības atkritumus, iepriekš ir jāizsauc speciāls atkritumu izvedējs. Dispičers noteiks dienu un laiku. Bet vienā reizē šādi var izmest ne vairāk kā divus kubikmetrus atkritumu. Vecās drēbes un apavus vācieši ārā nemet, bet akurāti saliek maisos un izmet speciālos sociālo dienestu izveidotos konteineros. Sociālo dienestu darbinieki tos izšķiro un nodod Sarkanajam Krustam, maznodrošinātajiem vai nosūta kā humanitāro palīdzību nabadzīgām valstīm [tādām kā Latvija, kur slikti cilvēki uz to taisa biznesu un pārdod].

Noteiktā mēneša dienā katram atkritumu veidam atbrauc pakaļ savs atkritumu izvedējs. Katram vācietim mājās ir atkritumizvedēju grafiks. Šajās dienās vācietim ir jāizliek savas atkritumu tvertnes uz ielas blakām braucamajai daļai.

Apzinīgs vācietis visās šajās darbībās redz dziļu jēgu: vācu atkritumu savākšanas sistēma ievērojami atvieglo to otreizēju pārstrādi, kas savukārt palīdz ekonomēt resursus un rūpēties par apkārtējo vidi.

Natjurļih!

“Kāpēc Tu atļaujies iet karstā vannā katru dienu?” – man pārmeta mana vācu draudzene, kura ir pietiekami turīga dāma. – “Es to daru tikai ārstnieciskos nolūkos, kad man ir gripa. Vanna ir pārāk dārgs prieks. Ūdens ir jātaupa!”

Vācieši ekonomē ne tikai naudu, viņi ekonomē visu: ūdeni, siltumu, elektroenerģiju. Piemēram, ejot dušā, papriekšu saziepējas un tikai pēc tam atgriež ūdeni. Lai gan bieži viņi dara tā: ar miklu lupatiņu noslauka ķermeņa augšdaļu un viss – ar to “pelde” arī beidzas. Šo procedūru sauc par Katzenwäsche – “kaķveida mazgāšanos”. Arī tīrot zobus vai mazgājot rokas vācietis rūpīgi seko, lai ūdens velti netecētu. Ja nav trauku mazgājamās mašīnas, tad tos vācietis mazgā ar ūdeni piepildītā izlietnē vai citā tvertnē. Tiesa gan veļas un trauku mazgāšanai lielākā daļa vāciešu ir iepirkuši speciālu, ūdens un enerģiju taupošu tehniku.

“Es redzēju, Jums šodien visu nakti guļamistabā dega elektrība. Jūs aizmirsāt izslēgt?” – kādu rītu man jautā kāpņutelpas kaimiņiene. “Nē, es visu nakti lasīju.” “Bet kādēļ pa nakti ir jālasa,” – tipiskā bjurgeriene ir patiesā neizpratnē. – “To taču var darīt pa velti dienas laikā. Un vēl negulēt pa naktīm ir kaitīgi veselībai.”

Visās vācu mājās un dzīvokļos tiek izmantotas elektrotaupīgās lampas. Milzīgas lustras pie griestiem Vācijā skaitās slikts tonis. Vācieši dod priekšroku maziem gaismekļiem. Tas par ko krievs nemaz neaizdomājas, vācietim neiziet no prāta: ja ir ieslēgta apkure, logus vērt vaļā nedrīkst, lai neiziet siltums; aizbraucot no mājām pat uz divām dienām no rozetēm ir jāizrauj visi vadi un jānoslēdz visi krāni un radiatori. Bez tā nav iedomājams godprātīgs vācu mietpilsonis.

Mežos, pļavās un parkos ir ideāla tīrība. Dedzināt ugunskurus un taisīt piknikus ir atļauts tikai speciālās vietās. Kādā karstā vasarā, ciemojoties pie draugiem Švābijā, mēs ar bērniem nolēmām pavadīt visu dienu brīvā dabā – paņēmām līdzi sviestmaizes, dzērienus un trīs stundas staigājām pa meža celiņiem, meklējot atļauta piknika vietu. Tā arī neatradām! Lielajā meža platībā mēs redzējām daudz uzrakstu: “Te ir atļauta pastaiga tikai ar suņiem!”, “Te ir atļauta tikai jāšana uz zirga!”, “Šī meža daļa ir privātīpašums, pastaigas ir aizliegtas!”, “Brīvās dabas aizsardzības vieta! Apstāšanās aizliegta!” un tā tālāk. Vienkārši apsēsties zālītē un apēst sviestmaizi mums tā arī neizdevās.

Makšķerēt Vācijā var tikai, ja ir speciālas zivju ķeršanas atļaujas. Lai to iegūtu, ir jāiziet speciāli kursi makšķernieku biedrībā un jānoliek eksāmens, kurā ir apmēram tūkstotis jautājumu. Piemēram, ir jāatbild arī uz šādu jautājumu: “Kas ir jāizdara ar zivi pēc izvilkšanas no ūdens?” Katrs vācu makšķernieks jums pateiks, ka tā ir uzreiz jānogalina ar speciālu sitamo, lai nemokās. Pie makšķernieka dzīvas zivis nedrīkst būt, savādāk uzliks sodu un atņems makšķerēšanas atļauju.

Ain, cvai, policai

Ekonomija attiecas uz pilnīgi visām tipiska vācieša dzīves sfērām. Uzzinājis, piemēram, ka blakus pilsētas veikalā noteiktai precei ir 25% atlaide, viņš aizbrauks uz turieni ar riteni (lai ieekonomētu uz degvielas) lietus laikā, nopirks šo preci 3 eiro vērtībā un pēc tam visiem stāstīs kā ir ieekonomējis 75 eirocentus.

Mazās vācu pilsētiņās pa dienu jūs nekad neredzēsiet kaut ko pamestu vai bez saimniecisku – sarūsējušu naglu, izskrūvējušos skrūvīti, zīmuli, avīzi, sīknaudu, kabatlakatu vai cimdu. Viss tūlīt pat tiks pacelts un izmantots.

“Piecdesmitnieks kabatā mētājas”, “somā sīknauda izbira”, “naudu aizmirsu otrā kurtkā”, “paskaties augšējā plauktā, iespējams tur pāris simti ir atlikuši” – līdzīgas frāzes nav iespējamas un ir musinošas Vācijas iedzīvotājam. Neviens cents nevar kaut kur “mētāties”. Vācieši gadiem un pat desmitgadēm glabā veikalu čekus, norēķinu kvītis, rēķinus, viņi vāc un sortē tos. Kāpēc? Izvērsta atbilde uz šo jautājumu ir atrodama Vācijas nodokļu kodeksā, kurš ir vairākus sējumus biezs. Visi Vācijas pilsoņu ieņēmumi un izdevumi no valsts puses (pirmkārt nodokļu dienesta) tiek kontrolēti. Nodokļu inspektori ir vienīgie cilvēki Vācijā, kuriem ir tiesības ierasties pie jums mājās bez iepriekšēja brīdinājuma un veikt mājokļa apskati, lai uzzinātu, vai jūsu dzīves līmenis atbilst ienākumiem. Un nedod dievs iztērēsiet vairāk kā oficiāli nopelnāt! Par to pienākas ļoti lieli naudassodi un pat brīvības atņemšana.

Nesen visu valsti satricināja skandāls, kurā bija iesaistīts Ulrihs Hjoness – vācu futbola zvaigznes un bijušais Minhenes “Bavārijas” prezidents. Viņš tika apvainots līdzekļu slēpšanā, lai izvairītos no nodokļu nomaksas. Hjonesam piesprieda trīsarpus gadus cietumsoda un ar kaunu izslēdza no vācu sporta “Slavas zāles”. Pēc šī atgadījuma Vācijas nodokļu dienests mēneša laikā saņēma apmēram 8 tūkstošus atzīšanās vēstules no satrauktajiem pilsoņiem. Cerot, ka dēļ labprātīgas atzīšanās viņiem tiks samazināts sods, viņi steidzās atzīties par daļas savu ienākumu slēpšanu, visbiežāk ļoti nenozīmīgas daļas. Tas ir tipiski vāciski!

Pat vācu “nabagi” – invalīdi, mātes, kuras audzina bērnus, bezdarbnieki – ir spiesti pastāvīgi atskaitīties par saviem izdevumiem, lai pierādītu savu nabadzību un palīdzības nepieciešamību no valsts puses. Katra gada beigās katrs strādājošais Vācijas pilsonis mokoši sastāda atskaiti nodokļu dienestam par saviem ienākumiem un izdevumiem. Viņi savāc tonnām visdažādāko rēķinu, čeku, kvīšu utt. Ieejiet jebkura vācieša mājā un jūs ieraudzīsiet plauktus ar biezām mapēm. Tā ir pēdējās desmitgades ģimenes ienākumu un izdevumu vēsture.

Vācijas pensiju iestādē, kurā ir jāreģistrējas katram pilngadīgajam, kurš dzīvo Vācijas teritorijā, man paprasīja sekojošus dokumentus: rakstisku apliecinājumu par to cik stundas (!) esmu pavadījusi papildus apmācībās pēc skolas beigšanas, protokolu par to cik dienas savā 20 gadus ilgajā darba mūžā es esmu bijusi uz slimības lapas, visus atestātus, diplomus, atzinības rakstus, izziņas no visām darba vietām ar precīzi norādītu darba algu un darbā pavadīto laiku, izziņas no bankām par parādsaistībām un kredītiem… “Es pensiju iestādei aizvedu 10 kilogramus visdažādāko papīru un viņiem joprojām ar to ir par maz!”, reiz pažēlojos vienam pazīstamam vācietim. “Tikai desmit?” – viņš iesmējās. – “Es viņiem vedu pilnu bagāžnieku!”

Zāļu dziru izdzeri, vesels ātri palieci

Vācijā ir divu veidu medicīniskā apdrošināšana: obligātā un privātā. Par pašu lētāko (obligāto) ir jāmaksā sākot no 50 Eiro mēnesī. Ar šo apdrošināšanu jūs varat griezties pie ģimenes ārsta, kurš jūs nosūtīs pie terapeita. Ārsta izsaukums uz mājām, “ātrā palīdzība”, steidzama diagnostika un ārstēšana obligātajā apdrošināšanā neietilpst un tas ir jāapmaksā atsevišķi. Nesen manai paziņai strauji palielinājās spiediens un viņa izsauca “ātros”. Ārsts izmērīja spiedienu un izrakstīja tabletes – 5 minūšu darbs. Bet pēc dažām dienām viņa saņēma rēķinu 170 Eiro apmērā.

Cilvēks, kuram ir “lētā” apdrošināšana, ir spiests nedēļām un pat mēnešiem ilgi gaidīt rindā pie speciālista. Ārstēšanās stacionārās iestādēs arī ir jāapmaksā atsevišķi. Tikai gulta slimnīcā (bez procedūrām un diagnostikas) maksā 10 Eiro dienā. Dārgā privātā apdrošināšana var ietvert sevī arī steidzamu diagnostiku, ārstēšanos stacionārā iestādē un pat regulāru atpūtu sanatorijā. Tās cena ir atkarīga no veselības stāvokļa, vecuma, darba vietas un pacienta dzīvesveida. Piemēram, pilnībā vesels, jauns, vientuļš, sportisks, dienas režīmu ievērojošs, alkoholu nelietojošs un nesmēķējošs klerks var cerēt, ka viņam privātā apdrošināšana izmaksās minimālo maksu – 200 Eiro mēnesī. Savukārt balzaka vecuma sievietei, kurai ir nenormēta darba diena, daži lieki kilogrami un kura pārāk neaizraujas ar sportiskām aktivitātēm, apdrošināšanas kompānija var paprasīt daudz lielāku summu.

Starp citu, dēļ saaukstēšanās, gripas un migrēnas vācieši pie ārstiem neiet. Ārstējas ar paraceptamolu un tautiskiem līdzekļiem. Vācijā skaitās nepieklājīgi noslogot ārstus ar šādām problēmām. Piemēram, manam dēlam pus gadu sāpēja vēders. Reizi nedēļā mēs gājām pie bērnu ārsta, kurš, neslēpjot savu neapmierinātību, mums izrakstīja “siltu termoforu”, “aukstu termoforu”, “diētu”, “pastaigas svaigā gaisā” utt. Es beidzot neizturēju un paprasīju: “ Izrakstiet mums, lūdzu, nosūtījumu uz analīzēm!” Uz ko pediatrs mierīgi atbildēja: “Laboratorijas analīzes ir ļoti dārgas, tāpēc, kamēr sāpes ir paciešamas, vienkārši jāgaida, kamēr tās pāries.”

Ih lībe dih

Vācu sieviete ir neatkarīga, lepna, pašpārliecināta un visbiežāk arī vientuļa persona. Pat ,ja viņai ir draugs vai vīrs, viņa tāpat ir pati par sevi un pati priekš sevis. Tiklīdz meitene ir beigusi skolu, viņa parasti aiziet no vecākiem. Sēdēt mammai un tētim uz kakla, dzīvot ar viņiem vienā dzīvoklī ir slikts tonis. Tāpēc jau kopš 18 – 19 gadu vecuma vācietes aizdomājas par iztikas pelnīšanu. Un šī tēma viņām ir aktuāla līdz pat sirmam vecumam. Darbs, karjera, pašpilnveidošanās ir pirmajā vietā, bet daudzām arī vienlaicīgi otrajā vietā ar. Domas par algu un profesionālo izaugsmi izstumj domas par skaistumu, stilu, ģimeni, vīriešiem un bērniem. Tāpēc personīgās attiecības daudzas vācietes veido tad, kad ir profesionāli sevi apliecinājušas, un arī balstoties uz aprēķinu.

“Man ar Paulu bija labi”, – stāsta man savu mīlas stāstu 35 gadus vecā Klaudija. – “Tikai viņš dzīvo citā pilsētā. Lai satiktos, mums ir jānobrauc ar mašīnu 70 kilometri. Tas ir ilgi un dārgi. Tāpēc mēs šķīrāmies.” “Es nevaru sev atļauties romantiskas attiecības šogad, “ – atzīstas Margareta, kurai ir 28 gadi. – “Man ir jāmācās un jāstrādā. Mīlestība tam traucē.” “Mans brālis riskē palikt par vecpuisi,” – saka Beata. – “Viņš maksā alimentus par diviem saviem dēliem, bet tas nozīmē, ka neviena pienācīga vāciete nesaistīs ar viņu savu dzīvi, jo viņam vienmēr būs ievērojami mazāki ienākumi kā viņai.”

“Kā es izskatos? Vai tas viņam patiks? Ko viņš padomās? Vai pievērsīs uzmanību? Vai uzaicinās uz vakariņām?” Vācu sievietēm tādi jautājumi neeksistē. Viņām ir nospļauties, ko pateiks, padomās vai izdarīs vīrieši. Tāpēc pilnīgi vienalga vai viņām mugurā ir skaista jaciņa un vai auskari piestāv acu krāsai. Vāciete netiecas apprecēties, jo viņai vienai arī ir labi un sevi viņa spēj nodrošināt. Bet, ja gribās romantiku un mīlestību, tad vienmēr var atrast neoficiālu partneri. Vācijā ir ļoti daudz pāru bez bērniem un zīmoga pasē. Piemēram, Frankfurtē 80 procentu mājokļu paredzēti vientuļniekiem vai arī divām personām.

Vācieši nesteidzas dzemdēt bērnus. Visizplatītākais bērnu radīšanas vecums vācu sievietei ir 35 – 40 gadi, kad viņai jau ir veiksmīga karjeras izaugsme, pieklājīgs rēķins bankā, mašīna, māja ar terasi, dārziņš un veselīgs seksuāls partneris. Bet arī dzemdējot bērnu, standarta vāciete pacentīsies pēc iespējas ātrāk atgriezties darbā. Sēdēt mājās un vārīt putriņas viņai ir kā murgains sapnis.

”Man galvenais ir “es”, otrā vietā – “mēs”, bet trešā vietā – “viņš””, tā ir devīze, kuru es izlasīju populārā vācu sieviešu interneta mājas lapā. Nav grūti iedomāties kā šādos apstākļos mutē vācu vīrieši. Viņi baidās aplidot dāmu, teikt tai komplimentus, dāvāt puķes (viņi var tikt apvainoti par uzmākšanos). Viņi nemaksā sievietes vietā kafejnīcās un restorānos (var tikt apvainoti par sieviešu tiesību pārkāpšanu). Vācu vīrieši jau sen ir atradinājušies sabiedriskajā transportā dot vietu sievietei, atvērt dāmas priekšā durvis, palīdzēt viņai nest smagumus. Vācu jaunieši tiek audzināti pēc feministiskas sabiedrības likumiem, kurā ir pasludināta pilnīga dzimumu vienlīdzība.

Ja jūs paprasīsiet vācietim, ar ko sieviete atšķiras no vīrieša, viņš nosauks tikai dzimumatšķirības. Citu atšķirību nav un nevar būt. Tādi vāru salikumi kā “vīrieša pašcieņa”, “vīrieša gods”, “vīrišķīga uzvedība”, “vīrieša spēks”, “vīrieša raksturs” ir novecojuši. Vārds “mačo” bieži tiek izmantots kā lamuvārds. Bet vārdu “vīrišķība” un “sirdsapziņa” vispār nav. Toties ir daudz terminu, kuri apzīmē “vienlīdzību”, “toleranci”, “sapratni”, “iecietību”, “pieņemšanu”.

Kindersupraiz

Bērni izlido no ligzdiņas uzreiz pēc skolas pabeigšanas un paši veido savu dzīvi. Bagātie vecāki reizēm palīdz studentiem, ļaujot piepelnīties, vai arī apmaksā dzīvokļa īri ar nosacījumu, ka pēc mācībām students atdos parādu.

“Man nav tiesību zvanīt saviem vecākiem – pensionāriem, kad vien ienāk prātā,” – stāsta man pazīstamais vācietis. – “Es nevaru viņus traucēt brokastīs, pusdienās, pēcpusdienu snaudā, kafijas dzeršanas laikā pulksten piecos, vakariņās, vakara ziņu skatīšanās laikā, vēlu vakarā un naktī. Ja man ļoti vajag ar viņiem parunāt, tad es viņiem zvanu starp desmitiem no rīta un pusdienslaiku.”

Ja vecs cilvēks ir saslimis vai arī tam ir kādas problēmas, viņš tādēļ netraucēs bērnus. Pa priekšu pazvanīs ārstam, pēc tam sociālajam dienestam, veco ļaužu un invalīdu atbalsta dienestam, kādu Vācijā ir neskaitāms daudzums… Un tikai pēc tam paprasīs palīdzību saviem pieaugušajiem bērniem. Vecmāmiņas, kuras sēž ar saviem mazdēliem Vācijā ir nonsenss. Vecie cilvēki ir pārliecināti, ka pilnībā ir atdevuši savu parādu, dzemdējot un uzaudzinot bērnus. Vācu večuki dzīvo tikai sev un viņi šķiet ir visbezbēdīgākie, visatbrīvotākie, visaizsargātākie un visbrīvākie cilvēki Vācijā. Valsts rūpējas par viņiem pilnā apmērā, garantējot medicīnisko apkalpošanu, apkopšanu, atpūtu un uzturu. Daudzi, īpaši tie, kuri ir paslinki vai arī nespēj sevi vairs apkopt, izvēlas dzīvot veco ļaužu pansionātos vai veco ļaužu komūnās, kur ir pieczvaigžņu viesnīcu līmeņa apkalpošana un komforts.

Ar bērniem un mazbērniem ir pieņemts tikties divreiz gadā – Ziemassvētkos un Lieldienās. Šajās dienās vācu vectētiņi un vecmāmiņas cep pīrāgus un aicina savus pēcnācējus uz tēju vai kafiju. Citās dienās radinieki satiekas tikai galējas nepieciešamības gadījumā un pēc iepriekšējas vienošanās. Frāze, ierodoties negaidīti ciemos, “mammu, biju netālu no Tavas mājas un nolēmu ieskriet uz tasi tējas”, var tikt uztverta kā rupjība.

Ētikas stunda vācu skolas septītajā klasē. Skolotāja diktē uzdevumu: “Divas draudzenes devās uz lielveikalu. Viena nolēma nozagt šokolādi. Pie veikala izejas viņu ievēroja apsargs, bet mazai zaglei izdevās aizbēgt. Draudzenei aizbēgt neizdevās. Apsargs prasa pateikt aizbēgušās meitenes vārdu un uzvārdu. Ko jūs, bērni, izdarītu šīs meitenes vietā? Kas jums ir svarīgāks – likums vai draudzība?” Visi bērni bez izņēmuma atbildēja: “Likums ir svarīgāks par draudzību. Zagle ir jāizdod.”

Reiz vienā Ziemassvētku pasākumā es pajautāju turīgiem vācu vīriešiem: “Ja jūsu acu priekšā huligāns iesit jūsu mātei, ko jūs darīsiet?” “Ir jāiesūdz huligāns tiesā,” man atbildēja. “Bet pašiem tikt galā un izrēķināties ar huligānu uz vietas?”, es biju neizpratnē. “Apvainotas sievietes aizsardzībai mūsu valstī ir policija un tiesas, ne par velti mēs maksājam nodokļus,” paskaidroja mani tā arī nesapratušie vācu vīrieši.

Kurka, jaika, mleko

Pasēdēšanas pie bagātīgi klāta cienastu galda Vācijā nav pieņemtas. Piecu veidu salāti, zivs, pelmeņi, aukstā gaļa, degvīns un šampanietis uz viena galda nav iespējami. Ja vācietis jūs uzlūdz uz svētku pasēdēšanu, tad uz svētku galda jūs ieraudzīsiet tikai vāzi ar puķēm, cepumus un vīnu vai kafiju. Pie vienas vīna glāzes viņi var nopļāpāt visu vakaru. Bet, kad ciemiņi ir aizgājuši, saimnieki pavakariņo cilvēcīgi.

Vācieši ir ļoti ziņkārīgi. Viņi ar prieku runās par jūsu dzīvi, dos padomus, uzaicinās pie sevis mājās uz kafiju, bet tas vēl nenozīmē, ka jūs tagad esat jau draugi. Tiklīdz runa ies par reālu palīdzību, viņi jums iedos advokāta vai kārtējā sociālā dienesta tālruņa numuru. Un tas nav tāpēc, ka vācieši ir neiejūtīgi, vienkārši viņi dzīvo pēc Vācijas likumiem, kur ar katru problēmu nodarbojas attiecīga iestāde. Ir problēmas darbā – neraudi draudzenei uz pleca, bet griezies pēc palīdzības darba ministrijā. Ģimenes problēmas pat nemēģini risināt ar radinieku vai draugu palīdzību, bet gan ej uz Familienberatung (ģimenes konsultācijas). Problēmas ar bērnu – ej pie ģimenes psihologa. Personiskās neveiksmes nevis apspried ar draugiem, bet gan tipini uz psihoterapeitisko seansu. Starp citu, pēc statistikas katrs vācietis kaut reizi dzīvē ir griezies pēc palīdzības pie psihologa un kaut vai divas reizes mūžā ir izmantojis advokāta pakalpojumus.

Mūsdienu vāciešiem patīk stāstīt, ka sen senos laikos, kad viņu vecmāmiņas vēl bija jaunas, katrā vācu mājā smaržoja pēc ceptas gaļas un vārītiem kartupeļiem. Tad tik tiešām varēja runāt par “vācu virtuvi”. Šodien lielākā daļa Vācijas iedzīvotāju dod priekšroku itāļu, turku vai amerikāņu ēdienam. Pica, makaroni, hamburgeri, kartupeļi fri, grillēti dārzeņi un turku kebabs – lūk mīļākie vidēji statistiskā Vācijas iedzīvotāja ēdieni. Brokastīs – kafija, desa, siers, maize, bulciņa. Pusdienas – itāļu, turku vai dažreiz grieķu kafejnīcā vai arī amerikāņu ātrās ēdināšanas ieskrietuvē. Bet 17-os vācieši obligāti dzer kafiju ar pīrādziņiem.

Karstas vakariņas restorānos var atļauties sev tikai turīgi vācieši. Mājās standarta ģimene vakariņo “pa sauso” ar desu, sieru un maizi. Pats termins vakariņas vāciski skan Abendbrot – “vakara maize”.

Vācu mammas, atšķirībā no krievu, nav apsēstas ar ēdienu. Kas tie tādi salāti, pirmais, otrais un kompots viņas nezin. Vācietes piekrauj ledusskapi ar sasaldētiem produktiem, bērns atnāk mājās no skolas, kā ierasts pats uzliek uzsildīties pusfabrikātu un ir laimīgs. Tā tas ir darba dienās. Brīvdienās vācu saimnieces un bieži vien arī saimnieki iepriecina ģimeni ar pašu gatavotu siltu ēdienu. Makaroni ar malto gaļu, dārzeņu ēdieni, gulašs, kartupeļi ar gaļu ir mīļākie vācu ģimenes brīvdienu gardumi. Un noteikti ledains proseko, itāļu šampanietis – to daudzi vācieši svētdienās dzer jau kopš paša rīta. Tāpēc nebrīnieties, ja svētdienas rītā, ieskrienot pie vācu draudzenes, sastapsiet viņu mazliet pavieglā garastāvoklī.

Vācu jociņi

Vāciešiem patīk satīriski raidījumi. Vācu komiķi ir vieni no bagātākajiem Vācijas cilvēkiem, viņu uzstāšanās pulcē stadionus. Viņu skeči visbiežāk tiek veidoti no piezīmēm par sievietēm, politiku un sadzīvi. Daudzi vācieši labprāt smejas par visu “tipiski vācisko” – typisch Deutsch. Ar šo frāzi pabeidz smieklīgus stāstus, kas ir veltīti jau pieminētajai vācu precizitātei, ekonomiskumam un vāciešu nūģu dabai. Piemēram: “Ak, her Šmit, jūsu kafija ir atdzisusi. Tā jau ir ledaina.” – “Ļoti labi! Kafija ar ledu maksā par vienu eiro dārgāk.” “Tipiš doič!” – pasaka komiķis un zāle sāk smieties.

Tiesnesis apsūdzētajam: “Jūs mežā ar mednieku bisi sašāvāt savu kolēģi, lai gan viņš Jums kliedza: “Es neesmu alnis! Es neesmu alnis”” “Atvainojite, “ – saka apsūdzētais. – “Es dzirdēju vārdus: “Es esmu alnis! Es esmu alnis!”

“Kāda diena ir visgrūtākā vācu ierēdnim?” – “Pirmdiena, jo tad ierēdnis noplēš trīs kalendāra lapas.”

Krievu [padomju, postpadomju] jociņi vāciešiem nav saprotami. Mēģinot Vācijā pajokot krievi var nokļūt muļķīgā situācijā. Piemēram, rakstnieks Anatolijs Grinvalds, kurš jau ilgi dzīvo Leipcigā, savā grāmatā aprakstīja šādu gadījumu. Reiz, sūtot pa pastu vēstuli, viņš nolēma sasmīdināt jauniņu un simpātisku pastnieci: “ Aizsūtiet, lūdzu, šo vēstuli ar baložu pastu.” Meitene uz to viņam ilgi un dikti mēģināja paskaidrot, ka “baložu pasts jau vairākus gadsimtus nestrādā” un ka viņa vēstule “brauks ar mašīnu”.

Vēl daži piemēri no personiskās pieredzes. Stāvu pieturā ģērbusies jakā ar polārlapsas kažoka apkakli (trofejs no Krievijas). Pie manis pienāk labi ģērbies vīrietis un stingrā tonī jautā: “Uz Jums ir dzīvnieka kažoks?” “Jā, tā ir meksikāņu lēcējpele,“ es nopietnā intonācijā atbildu. Vācietis man nolasīja garu, sirdiplosošu lekciju par dzīvnieku aizsardzību un piedraudēja pasūdzēties par mani dzīvnieku aizsardzības biedrībā. Kopš tās reizes Vācijā vairs naturālus kažokus nenēsāju.

Cits piemērs. Spēlējam ar vāciešiem kārtis. Zaudēju. Dusmojos. Azartā iesaucos: “Kā neveicas! Kur ir mans automāts?!” Uz to viena spēlētāja, gadus divdesmit veca vāciete manāmi nobāl. “Tu ko, nopietni? Tu mums draudi?” – un sāk ātri ģērbties. “Es labāk iešu mājās…” Kas krievam ir smieklīgi, tas vācietim ir nosodāms. Tāpēc esiet uzmanīgi ar jociņiem Vācijā. Bet visā citā – ievērojiet ordnungu un būs labi.

Marina Hakimova – Hatcemaijer
/11.02.2015/

Avots:
http://moya-semya.ru/index.php?option=com_content&view=article&id=5825:2015-02-07-14-57-38&catid=103:2011-08-18-07-37-18&Itemid=179

Informācijas aģentūra
/09.04.2015/

Posted in Kat.: Sadzīve, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

ASV iznīcina pašu radīto pasauli

Rostislavs Išenko

Rostislavs Išenko

Mēs pašreiz dzīvojam pasaulē, kuru var salīdzināt ar 1989.gada Padomju Savienību [pirms PSRS sabrukuma]. Jau ir pilnīgi skaidrs, ka tā kā bija iepriekš vairs nebūs. Bet līdz galam nav skaidrs kā tad būs un tālāko notikumu attīstības varianti ir vairāki.

Kas paliek pagātnē?

Mēs ejam prom no vienpolāras amerikāņu pasaules, kura pilnībā noformējās pēc PSRS kraha, bet kura savās galvenajās īpašības izveidojās 1980-ajos gados.

Galvenā ASV problēma ir visu acu priekšā, bet tai neviens nepievērš uzmanību (te der analoģija ar lapu slēpšanu mežā). Lai uzveiktu vienu pašu Krieviju ASV ir spiesta iznīcināt paši savu pasaules kārtību. Pa lielam viņi “aizsvilināja” savus sabiedrotos, kuri bija gatavi vienoties ar amerikāņiem uz ASV visizdevīgākajiem nosacījumiem. Lūk, daži piemēri.

Pirmkārt, Saakašvili Gruzija. Vai gan ASV bija uzticamāks sabiedrotais? Nebija. Mihails Saakašvili nebija pat sabiedrotais, bet visizkalpīgākais sulainis.

“Sadega” uz ASV orientētie Ziemeļāfrikas režīmi (Tunisija un Ēģipte). Sadega Lībija, kuras vadītājs Muamārs Kadafi realizēja klasisku dažādu virzienu politiku un ar amerikāņu ES sabiedrotajiem draudzējās daudz aktīvāk nekā ar Krieviju.

“Deg” Sīrija, kura nav “sadegusi”, jo tai izdevās iegūt krievu atbalstu. Bez tam Bašars al Asads, pirms agresijas pret savu valsti, pietiekami lielā mērā piekāpās ASV. Viņš izveda Sīrijas karaspēku no Libānas un atļāva amerikāņiem pārtaisīt šo valsti pēc saviem ieskatiem. Kopumā Hafeza Asada [esošās Sīrijas valstiskuma sistēmas izveidotājs] dēls pozicionēja sevi kā Eiropas parauga apgaismotu valdnieku, kurš pakāpeniski cenšas demokratizēt Sīrijas politisko un sabiedrisko dzīvi.

“Sadega” arī Ukraina, kurā visas valdības un prezidenti tika vadīti no ASV vēstniecības, to nemaz īpaši neslēpjot. Amerikāņu diplomāti, amerikāņu bizness, amerikāņu specdienesti un amerikāņu sabiedriskās organizācijas (kuras reizēm ir daudz bīstamākas par ASV specdienestiem) jutās kā mājās ne tikai Kijevā, bet arī Doņeckā, Harkovā, Odesā. Viņu struktūras pat Janukoviča laikā veiksmīgi strādāja Harkovas un Doņeckas universitātēs, bet vietējā vara pa visām varītēm centās izpatikt jebkuram viesim no ASV un ES.

Un tie ir tikai paši acīmredzamākie gadījumi pēdējo septiņu gadu laikā. [To, ka amerikāņu priekšā nevar izkalpoties, to, ka viņiem nevar ticēt, to, ka amerikāņi bez sirdsapziņas pārmetumiem un pat ar baudu upurē savus sabiedrotos un pakalpiņus, ja tas ir nepieciešams un ja tas dod ekonomiskas vai politiskas dividendes, vajadzētu ielāgot arī “rietumu vērtību” apstulbinātajiem latviešiem, kā arī šaurpierainajiem Latvijas politikāņiem. Amerikāņi nevienu nežēlos, neskatoties ne uz kādiem pagātnes “nopelniem”. Ja vajadzēs, nokaus kā upurjērus, izlietos kā lielgabalgaļu, izspiedīs visu sulu un izmetīs mēslainē.]

Pie tam, ja uzmanīgi ieskatās pašreizējā ES situācijā, tad top skaidrs, ka politiskā un ekonomiskā ziņā šodienas Eiropa ir daudz mazāk stabila nekā Ukraina divus gadus atpakaļ vai Sīrija piecus gadus atpakaļ. Eiropa reāli ir nākamais kandidāts uz “aizdedzināšanu” no ASV puses. Un ES to ļoti labi saprot, tāpēc arī tik ļoti uztraucas.

Tātad, cenšoties sasaistīt un iegrožot teritoriāli izstieptos Krievijas resursus, tādējādi destabilizējot to [t.s.”uguns joslas” stratēģija, kad pretinieks tiek ielenkts ar nedraudzīgām valstīm vai lokāliem militāriem konfliktiem, kas izraisa pretinieka novājināšanu un rada apstākļus, kad tas iznīkst pats no sevis bez militāras iejaukšanās vai ar minimālu militāru piepūli], ASV ir spiesta destabilizēt to pasaules daļu, kuru pati kontrolē (jo nav iespējams pārnest nestabilitāti uz Krieviju vai tās sabiedrotajiem no Eirāzijas ekonomiskās savienības).

Amerikāņi nav muļķi un nav sajukuši prātā

Viņi labi saprot, ka mēs visi dzīvojam globālā, savstarpēji saistītā pasaulē, tāpēc uz noteiktām darbībām Krievija nespēs noreaģēt, jo tur būs skartas tās intereses (tai skaitā ļoti būtiskas). Tālākais aprēķins ir uz to, ka ASV kontrolē teritorijas ar lielāku resursu bāzi un tādēļ Maskava “pārpūlēsies” agrāk nekā negatīvās sekas izjutīs Vašingtona. Šis aprēķins izrādījās kļūdains.

ASV nav ņēmuši vērā, ka “papīra IKP”, kurš tiek radīts ar banku spekulāciju palīdzību, ir labs tikai propagandai. Tāpat tas attaisno tāda finansu institūta esamību kā ne ar ko nenosegtais ASV dolārs, kurš tiek izmantots kā pasaules rezerves valūta. Tomēr krīzes un globālu konfliktu apstākļos vērtība ir īstiem, materiāliem aktīviem: derīgajiem izrakteņiem, rūpnīcām, lauksaimniecības produkcijai utt. – visam tam no kā ASV ekonomika pēdējo gadu laikā pastiprinātā kārtā centās atbrīvoties.

Protams, tas ir labi, ja tu kontrolē aifonu ražošanas kompāniju. Bet, pirmkārt, ja partneris atteiksies mainīt aifonus  (bez kuriem var izdzīvot) pret naftu, gāzi, maizi utt., tad supermūsdienīgu gadžetu ražotāji vienkārši nomirs badā. Otrkārt, pat aifonu ražošana ir pārcelta uz Ķīnu, tas ir, ja notiek kaut kas neparedzēts, tad tos amerikāņiem vienkārši nepārdos. Šī, protams, ir ļoti vienkāršota shēma, reālās izskaidrošanai būtu jāuzraksta kaut kas līdzīgs Marksa “Kaipitālam”. Galvenais ir jāsaprot, ka ASV pārsvarā kontrolē aktīvus, kuriem ir tikai nomināla vērtība, tai pat laikā kad amerikāņu oponentiem (tai skaitā Krievijai) pieder reālu resursu bāze. Un mainīt šo situāciju īsā laika posmā ASV vairs nespēj.

Tā rezultātā katrā jaunā globālās konfrontācijas posmā ASV tērē vairāk resursus kā to oponenti un viņu resursu bāze tiek tērēta ātrāk. Cenšoties kardināli mainīt amerikāņiem zaudējumu nesošu notikumu attīstības gaitu, ASV “aizdedzina” arvien jaunas un jaunas valstis un reģionus, pakāpeniski pārvietojoties no globālās ekonomikas perifērijas, ko amerikāņu Eiropas sabiedrotie vēl bija gatavi atbalstīt, uz tās vēsturisko centru – Rietumeiropu.

Jo tuvāk ES nāk globālais ugunsgrēks, jo satrauktāki ir ASV sabiedrotie un jo lielākas šaubas viņiem ir par amerikāņu stratēģijas pareizību. Galu galā, lai gan ļoti vēlu, bet 2015.gada sākumā ES sāka daudz aktīvāk pretoties ASV darbībām. Tas ir, Vašingtona nu ir pazaudējusi bezierunu kontroli pār savu Rietumeiropas sabiedroto resursu bāzi, bet tas to padara jau par vājāko konflikta pusi pat pēc nominālā IKP rādītāja (neskaitot šīs resursu bāzes zemo kvalitāti).

Pēdējā iespēja ASV kaut kā izvairīties no zaudējuma ir “aizdedzināt” pašu Eiropu (ja jau tā negrib iesaistīties cīņā pret Krieviju Vašingtonas pusē) un cerēt, ka tā piesaistīs pietiekami lielus krievu (un arī ķīniešu) resursus, lai amerikāņi varētu iegūt atelpu spēku uzkrāšanai.

Pievērsiet uzmanību, ka ASV ir spiesta pati iznīcināt to pasauli uz kuras balstās tās militāri – politiskā un finansu – ekonomiskā kundzība [amerikāņi zāģē zaru uz kura paši sēž]. Tas ir tāpat kā aizdedzināt savu māju, cerībā, ka ugunsgrēks pārmetīsies pie kaimiņa un viņa māja arī nodegs. Kā tur būs ar kaimiņu vēl nav zināms, bet pašu māja nodegs noteikti.

Hegemons pats iznīcina savu pasauli

Jebkura kundzība balstās tikai uz labprātīgu piekrišanu pakļauties. Kungu vienmēr ir pārāk maz, salīdzinājumā ar apspiestajiem, un nekāds militārs spēks nav spējīgs nodrošināt kungu kundzību, ja visi apspiestie uzsāk sacelšanos vienlaicīgi. Tieši tāpēc hegemonam ir jānodrošina apspiestajiem nepieciešamais iztikas minimums pie kura sacelšanās tiem kļūst nerentabla.

Ja apspiestajiem ir jumts virs galvas, pārtika pašam ar ģimeni un šāda dzīves līmeņa saglabāšanas perspektīva (bet ideālā gadījumā neliels pieaugums), tad pie ieročiem neviens neķersies. Līdzīgi arī valstis nesacelsies pret globālo hegemonu, kurš spēj atsūtīt “glābšanas laivas” un kaut vai to valdošajai šķirai garantēt noteiktu stabilitāti, ciešamu dzīves līmeni un patstāvību iekšēju lēmumu pieņemšanā. Bet kad tas viss pazūd un pats hegemons sāk “dedzināt” savu pasauli, tas kļūst bīstams vispirmām kārtām saviem partneriem, sabiedrotajiem un vasaļiem. Viņi grib aiz saimnieka muguras dzīvot pieticīgi, bet stabili, savukārt saimnieks piespiež viņu mirt nezin par ko.

Tādējādi ASV zaudējuma gadījumā to pasaule tiks demontēta kā netaisnīga, kura neapmierina vairumu valstu un planētas iedzīvotāju. Savukārt hipotētiski amerikāņi var uzvarēt tikai “nodedzinot” savu pasauli, savādāk viņi nekādi nespēj kompensēt iztrūkstošos resursus.

Tātad pat uzvaras gadījumā ASV būs novājināta, tradicionālie sakari pārtraukti, politekonomiskā sistēma, kura ir novedusi pasauli līdz katastrofai, sakompromitēta. Pie tam visa pārējā pasaule būs tik lielā mērā destabilizēta un fragmentēta, ka nevienam nepietiks spēku, lai iegūtu kontroli pār to.

Apstākļos, kad ražošana ir iznesta ārpus ASV, šī banku klerku un transnacionālo centrālo ofisu valsts vienkārši nespēs nodrošināt nepieciešamo resursu piegādi nepieciešamā daudzumā vajadzīgajā laikā uz kritiski nepieciešamākajiem punktiem. Attiecīgi globālā mērogā notiks kaut kas līdzīgs kas notika ar PSRS pēc republikānisko sakaru pārrāvuma. Tas ir pat ASV uzvara novedīs pie tā, ka cilvēcei vajadzēs sākt atjaunot savus tirdznieciski – ekonomiskos sakarus no kāda XVII gadsimta līmeņa.

Paradoksāli, bet pašiem amerikāņiem tas ir zaudējums, jo daudzas globālās ekonomiskās sistēmas daļas ir spējīgas izdzīvot autarķijas [pašnodrošināšanās] apstākļos, izņemot pašu ASV – amerikāņu pasaules vadības centru.

Jebkuras sistēmas sabrukuma apstākļos vispirmām kārtām cieš tās centrālā vadība, jo tas neko nerada, izņemot administratīvos pakalpojumus, un, ja viņu administrēšana kļūst nevienam nevajadzīga (dēļ pašas administrējamās sistēmas sabrukuma), tad viņiem vairs nav ko piedāvāt preču apmaiņu tirgū, lai iegūtu sev nepieciešamo. Tieši tāpēc savulaik savienības mēroga speciālisti  PSRS sabrukuma apstākļos ievērojami cieta, bet viņu bijušie padotie no republikāniskā līmeņa pat ieguva. Pirmajiem pazuda sistēma, kuru viņi administrēja, bet otrie palika bez priekšniecības un kļuva par jaunu, lai gan mazāku, sistēmu patstāvīgiem administratoriem.

Jauna sistēma nenozīmē, ka tā būs taisnīgāka

Tātad tai pasaulei, kādā mēs pašreiz dzīvojam, neizbēgami ir pienācis gals, neatkarīgi no tā, kurš uzvarēs globālajā konfliktā. Tā kā normāla procesa attīstības rezultātā ASV ir nolemta zaudējumam, rodas jautājums, ko galu galā grasās radīt potenciālie uzvarētāji?

Pagaidām atbilde uz šo jautājumu nav diez cik iepriecinoša. Viss, kas pašreiz tiek radīts BRICS vai Eirāzijas ekonomiskās savienības ietvaros (viss, ko pasaulei cenšas piedāvāt Ķīna vai Krievija) ir amerikāņiem alternatīvu struktūru radīšana, kurām ir tā pati bāze vai arī kas strādā ASV interesēs. Starptautiskā Valūtas fonda vietā tiek radīta BRICS “Attīstības banka”, juaņs cenšas izkonkurēt dolāru no pasaules rezerves valūtas pozīcijām, bet rublis un citas valūtas grib sastādīt juaņam kompāniju [līdzīgi kā eiro dolāram]. BRICS valstis cenšas uzkundzēties tirgum un izspiest no tā ASV ar tādām pašām metodēm kā to darīja ASV.

Pēc būtības tātad pašreiz neiet runa par jaunas sistēmas radīšanu, bet gan cīņa par to, kurš administrēs esošo sistēmu. Pie tam vienpersonisku administratoru (ASV) grasās nomainīt administratoru kolektīvs. Bet problēma jau nav tajā, ka ASV slikti administrētu sistēmu, bet gan apstāklī, ka pati sistēma ir savu nodzīvojusi un iepriekšējā izskatā pastāvēt vairs nevar. Vienkārši noteiktu objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ ASV nespēja laicīgi sākt sistēmas reformēšanu, lai jaunajā pasaulē saglabātu savu vadošo lomu.

Bet uzdevums, ar kuru netika galā ASV, kuras rīcībā bija visi sistēmas resursi un galveno potenciālo konkurentu piespiedu deklaratīvi lojalitātes apliecinājumi (vēl pat 2012.gadā), diez vai spēs tikt galā kolektīvais hegemons, kurš saņems sistēmu tās lejupejošajā stadijā un ar globālai konfrontācijai iztērētiem resursiem.

Pie tam pats fakts, ka ASV vietā nāks kolektīvais hegemons pazeminās sistēmas administratīvās iespējas, jo daudzus jautājumus vairs nevarēs atrisināt operatīvi tāpēc, ka būs jāveic savstarpēja pretrunīgo pozīciju saskaņošana un lēmumu pieņemšanā būs jāorientējas uz katru no hegemonu grupā ietilpstošajiem.

Lai nestabilitāte, kas ir satricinājusi pasauli pēdējās desmitgades, beidzot aizietu pagātnē, nepieciešams piedāvāt un realizēt ideju par jaunas sistēmas radīšanu, kura nomainīs sevi izdzīvojušo.

Te ir jāprecizē, ka jauna nebūt nenozīmē taisnīgāka. Cilvēces vēsturē ir mainījušās daudzas sabiedriskās sistēmas. Katru reizi cilvēkiem bija ilūzija, ka jaunā sistēma būs taisnīga, cilvēcīga un beidzot tiks radīta brīnišķīga jaunā pasaule. Un katru reizi sekoja vilšanās.

Praktiski jaunas politekonomiskās sistēmas uzdevums vienmēr ir atbrīvot aktuālos sabiedriskos spēkus [kas vecajā sistēmā ir saistīti, apspiesti, neaktualizēti, neizmantoti] un, izmantojot tos kā bāzi, dot jaunu impulsu sabiedriski – politisko un ekonomisko attiecību attīstībai.

Šī procesa pirmajā etapā jaunas sistēmas radīšanas, ieviešanas un noregulēšanas vajadzība strauji paaugstināja vertikālo un horizontālo sociālo mobilitāti, radot sabiedrībā priekšstatus par lielāku sociālo taisnīgumu un lielākām iespējām, tomēr pēc gadiem divdesmit – trīsdesmit, kad jaunā sistēma ir nostabilizējusies un iestrādājusies, jaunās elites sāk nostiprināt savu kundzību un viss pēc būtības atgriežas iepriekšējās sliedēs. [Un ar šo mirkli sākas jaunās sistēmas degradācija, kas vēlāk rada apstākļus jaunas sistēmas radīšanas nepieciešamībai. Tik lielā mērā, cik jaunie sistēmas pārvaldītāji paši sevi un savu kundzību stāda augstāk par sistēmas darbību, tik lielā mērā sistēma zaudē savu efektivitāti un sāk sliktāk darboties, straujāk bojājas un nonāk līdz pašsabrukuma stāvoklim, kā iepriekš tās priekšgājējas].

Tas nav ne labi, ne slikti, tas ir raksturīgi jebkurai sistēmai, tas ir neizbēgami. Gala beigās tieši etapveidīga sistēmu maiņa, sevi izdzīvojušas sistēmas nomainot ar perspektīvākām, nodrošina cilvēces progresu, pateicoties kam šodien mēs nedzīvojam alās un šaurās būdiņās.

Mūsu problēma šodien nav abstrakta taisnīguma trūkums, bet gan apstāklī, ka mēs zinām no kā gribam aiziet, bet pagaidām nezinām, ko gribam radīt. Un kamēr to nesapratīsim, tikmēr 40 gadus vai ilgāk vazāsimies pa tuksnesi, meklējot apsolīto zemi, kura iespējams ir pavisam blakus.

[Problēma kā reiz tieši ir taisnīguma trūkumā, jo tas rada pamatotu neapmierinātību un demotivāciju vieniem, kā arī izlaidību un deģenerāciju citiem, kas kopsummā pazemina visas sabiedriskās sistēmas darbības efektivitāti un grauj to. Lai kā tas arī daudziem nepatiktu, bez sociālistisku principu realizācijas neviena sistēma strādāt nav spējīga, jo lielākā mērā ir realizēti sociālie principi, jo sistēma ir taisnīgāka un darboties spējīgāka. Savukārt antisociālas sistēmas ir spējīgas tikai patērēt un “aprīt” sociālistisko sistēmu sasniegumus, sabrūkot pēc tam, kad viss ir “aprīts”. Tāpēc vienīgā pasaules perspektīva ir sociālisms un nākotne pieder tām globālajām koalīcijām, kurās ietilpst Krievija, jo tā ir valsts ar vislielāko sociālistisko bagāžu un krievi ir no tautām ar ļoti augstu sociālistisko mentalitāti.

Pasaulei ir tikai divas alternatīvas – vai nu sociālisms vai arī sākumā visnežēlīgākā diktatūra, kuras ietvaros tiks veikts masu genocīds (miljardiem cilvēku nogalināšana), kam savukārt sekos absolūta deģenerācija un civilizācijas vai pat cilvēces bojāeja tehnogēnu katastrofu vai savstarpēju konfliktu (cīņas par varu) rezultātā. Īsāk sakot, vai nu cilvēce radīs sevī spēku izveidot globālu sociālistisku sistēmu vai arī šī civilizācija ies bojā pašlikvidācijas rezultātā.]

Rostislavs Išenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
/24.03.2015/

Avots:
http://vz.ru/opinions/2015/3/24/736099.html

Informācijas aģentūra
/04.04.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

ASV ievilina ES lamatās (jeb īsumā par Transatlantijas tirdzniecības (TTIP) līgumu)

00474_lamatas_esTransatlantiskās brīvās tirdzniecības zonas izveidošana viennozīmīgi ir izdevīga tikai amerikāņiem. Agrāk Eiropas Savienība sākās tieši kā brīvās tirdzniecības zona, kuras mērķis bija tieši Eiropas valstu konkurētspējas paaugstināšana konkurencē ar Ameriku. Tagad ES jau ir politiska organizācija, kura pagaidām nav kļuvusi par Eiropas Savienotajām Valstīm, bet kas līdzinās konfederācijas tipa Svētās Romas impērijai.

Lai gan daudz tiek runāts par Eiropas Savienības sabrukumu, ja notiks globāla valstu apvienošanās Transatlantijas tirdzniecības zonā, tad šāds “iekšējs” sabrukums vairs neko nenozīmēs [un iespējams pat nāks par labu amerikāņiem].

Ja notiks ekonomiska ASV un “vecās pasaules” apvienošana, tad tam neizbēgami sekos arī politiska apvienošanās, savukārt militāra apvienošanās jau eksistē NATO ietvaros. Un te ir jāatceras, ka amerikāņiem ir tirdzniecības savienībā ar Kanādu un Meksiku (North American Free Trade Agreement – NAFTA). Tātad reāli Transatlantijas tirdzniecības zonā apvienosies ne tikai ASV ar ES, bet gan ASV, Kanāda, Meksika un ES. Interesanti, ka ES jau ir atsevišķs tirdzniecības līgums ar Meksiku un tā iekļūst ASV tirgū daļēji arī caur Meksiku.

Bez NAFTA “jaunajā pasaulē” eksistē vēl cita liela tirdzniecības zona – MERCOSUR (Mercado Común del Sur), kurā ietilpst Brazīlija, Argentīna, Urugvaja un Paragvaja. Pie tam Čīlei, Kolumbijai, Ekvadorai, Peru, Gajanai un Surinamai ir asociēto locekļu statuss, bet Meksika ir kā oficiāls novērotājs. Tātad Meksika nākotnē var kļūt par saistelementu starp NAFTA un MERCOSUR, un šai gadījumā ASV hegemonija tikai nostiprināsies.

Pasaules līmeņa tirdzniecības jautājumiem vēsturiski ir bijusi viena no izšķirošākajām nozīmēm. Bieži vien tieši kontrole pār tirdzniecību (vai šādas kontroles zudums) noveda vienas valstis līdz uzplaukumam, bet citas līdz panīkumam. Var simtiem gadu vaiga sviedros smagi strādāt un palikt nepārtrauktā nabadzībā un ekonomiskā atpalicībā. Uzvar tas, kurš spēj aizsargāt savu tirgu no konkurentiem, tai pat laikā piespiežot citas valstis pazemināt savas ekonomikas muitas aizsardzību (vēlams līdz 0). Lūk, tieši šādiem mērķiem kalpo muitas savienības, Pasaules Tirdzniecības organizācija (WTO) un tamlīdzīgi veidojumi.

Eiropiešiem acīmredzami ne pārāk patīk amerikāņu priekšlikums, un no tā, manuprāt, izriet viņu demaršs ar ideju radīt pašiem savu eiropiešu armiju ārpus NATO. Bet tai pat laikā amerikāņi, aizbildinoties ar “krievu draudiem” un caur nesenajiem ES locekļiem, pastiprina savu militāro klātbūtni Eiropas perifērijā, izjauc ES-Krievijas enerģētiskos projektus, lien Ukrainā un pat jau sāk tur izvietot savus karavīrus, nosaucot tos par “instruktoriem”.

Pievērsiet uzmanību, ka pēdējo gadu laikā metodiski tika “aizdedzinātas” valstis, kuras atrodas netālu no Eiropas: Lībija, Ēģipte, Alžīra, Sīrija. Kad agrāk tā ir bijis? Un pats galvenais, atceros daudzu analītiķu neizpratni kādēļ bija nepieciešams gāzt režīmus, kuri jau tā bija ļoti lojāli Rietumvalstīm. Starp citu, pirms “arābu pavasara” Francija piedāvāja ideju par Vidusjūras savienību, kurā bija jāietilpst visām augšminētajām valstīm. Un kur gan viņas tagad ieies ar savām problēmām?
00474_Stulba_Eiropa
Tagad nestabilitātes joslai ir pievienojusies Ukraina. Ukrainas notikumus ir loģiski analizēt nevis no ASV-Krievijas globālās cīņas skatupunkta, bet gan kā ES-ASV cīņas elementu par noteikumiem uz kuriem divi gigantiski subjekti izveidos vienotu politekonomisko telpu.

Un tagad paskatieties kā šo vissvarīgāko notikumu atspoguļo masu informācijas līdzekļi. Jā, praktiski nekādi neatspoguļo. Parādās tikai reti un ļoti īsi ziņojumi, bet tagad taču pēc būtības tiek izlemts XXI gadsimta liktenis.

Un, starp citu, papildus šai sakarā labi izgaismojas Pasaules Tirdzniecības organizācijas (WTO) neviennozīmīgā daba, jo visu laiku taču tika teikts, ka WTO pasaules mērogā nodibina vienotus ekonomiskās spēles noteikumus. Bet, ja tas tā ir, tad priekš kam ir nepieciešama vēl viena ekonomiska savienība (ASV un ES)? Tā kā visas šīs valstis ir WTO dalībnieces, tad ekonomiskajiem noteikumiem visiem jau vajadzētu būt vienādiem. Un kādēļ tad ir nepieciešams radīt vēl vienu tirdzniecības zonu?

Vispār jautājumu šai sakarā ir ļoti daudz un tā ir mūsdienu politikas būtība. Bet tieši par to neviens nerunā, kas ir kārtējais apliecinājums tam cik šī problēma ir būtiska. Lai kā arī nebūtu, pēdējā nopietnā attiecību saasināšanās starp ASV un Eiropu maksāja Padomju Savienībai 26 miljonus kritušo [domāts Otrais pasaules karš, pirms kura bija nopietnas ASV un eiropiešu domstarpības, kuras pēc vairāku analītiķu domām bija galvenais kara iemesls]. Jautājums, ko pasaulei tas izmaksās tagad, paliek atklāts.

Dmitrijs Zikins
 /30.03.2015/

Avots:
http://www.km.ru/economics/2015/03/30/evropeiskii-soyuz-es/756779-ssha-zamanivayut-evrosoyuz-v-lovushku

Informācijas aģentūra
/04.04.2015/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

ASV Krimas sagrābšanas neveiksme jeb kā gandrīz sākās Trešais pasaules karš

00471_1779146_10152332137128885_831726684_nMēs visi atceramies notikumus Krimā, kas sekoja maidana pučam Kijevā. Caur Rietumvalstu mēdiju meliem un dezinformāciju patiesība par amerikāņu specdienestu organizēto apvērsumu Ukrainā tomēr izsūcās. Amerikāņi acīmredzami izmantoja apstākli, ka Krievijas attiecīgās struktūras bija aizņemtas ar kārtības nodrošināšanu Olimpiskajās spēlēs.

Notikumi Ukrainā attīstījās pēc Krievijas varasiestādēm neierasta scenārija. Šajos apstākļos kā īsts brīnums izskatās bezasiņainie notikumi Krimā, kuri beidzās ar referendumu un vēsturisko atpakaļ apvienošanos ar Krieviju.

Pie visa tiek vainoti “moskaļi”

Uz 2014.gada marta notikumu gadadienu [Krievijas mēdijos] ir parādījušies daudz rakstu un publikāciju, kuros tiek doti visdažādākie viedokļi par to, kas patiesībā notika Krimā. Dažos no tiem tiek apgalvots it kā Krievijas varasiestādes iepriekš zināja par Kijevas puču un it kā paši bija ieinteresēti tajā, jo grasījās “izmantot haosu Ukrainā, lai pievāktu Austrumukrainu un Krimu”.
00471_1966863_601587536594463_1177965932_n
Šādu dezinformāciju, kura visu apgriež kājām gaisā [un upuri padara par agresoru, kā to ierasti dara anglosakši], acīmredzami ir sagatavojuši speciālisti no Lenglijas [CIP mītnesvieta]. Tas, pirmkārt, noņem atbildību no CIP [un ASV] (sak, pučs notika pats no sevis dabisku iemeslu dēļ, bet, iespējams, arī ne bez ieinteresēto krievu līdzdalības). Otrkārt, tad atkalapvienošanās ar Krimu un pašreizējais LTR un DTR atbalsts izskatās pēc “Kremļa realizētās agresīvās stratēģijas”, nevis pēc dabiskas pretreakcijas.

Tam visam ir vēl dziļāk jāiedzen ķīlis starp brāļu tautām, liekot ukraiņiem ar aizdomām raudzīties uz “asiņainajiem moskaļiem” un viņu agresīvajiem plāniem.

Darbības “kaimiņa iegāšanai”

Maidana notikumu laikā ASV pat īpaši neslēpa savu politisko (kā minimums) līdzdalību. Visi atceras senatora Makkeina uzstāšanos Maidana laukumā, Viktoriju Nulandi [ar viņas maizītēm, ko tā demonstratīvi kameru priekšā dalīja protestētājiem] un citus amerikāņu tumsoņas. Jau ir atklājusies kaut kādu “ārvalstu instruktoru” līdzdalība (“pelēkajā” puslegālajā zonā) fašistu kaujinieku sagatavošanā. Daudz kas ir palicis “tumšajā”, pagrīdes zonā, ko rūpīgi slēpj. Bet no turienes laiku pa laikam izlaužas interesanti fakti.
00471_Dzeisons_Gress
Tā, piemēram, vēl pagājušā gada martā amerikāņu žurnāliste Sūzena Djuklo publicēja no hakeriem saņemtas slepenas sarunas starp ASV kara atašeja vietnieku Kijevā Džeisonu Grešu un augsti stāvošu Ukrainas Ģenerālštāba pārstāvi Igoru Prociku. Vienā no vēstulēm (kas pēc rūpīgām speciālistu pārbaudēm tika atzītas par autentiskām) amerikānis steidzina savu “ietekmes aģentu”: “Situācija Krimā norisinās ļoti strauji. Mūsu draugi Vašingtonā sagaida daudz aktīvāku rīcību no jūsu aģentu tīkla. Es domāju ir pienācis laiks realizēt plānu, par kuru mēs nesen runājām. Jūsu mērķis ir radīt problēmas Dienvidaustrumu transporta mezglos, lai iegāztu kaimiņu. Tas radīs labvēlīgus apstākļus Pentagonam un Kompānijai [CIP]. Nedrīkst zaudēt ne minūti, mans draugs. Ar cieņu, apakšpulkvedis Dž.P.Grešs, ASV vēstniecības Kijevā kara atašeja vietnieks.”

Viegli maskētā formā te iet runa par terora aktu veikšanu uz transporta mezgliem, sabiedriskajā transportā (tādu, kādi nesen notika Harkovā), lai pēc tam tajā apvainotu “kaimiņu” – Krieviju. Kāpēc tad amerikāņi nerealizēja šos plānus gadu atpakaļ?

Vai jauna Karību krīzes versija?

Ir zināms, ka Padomju raķešu izvietošana Kubā 1962.gadā novērsa ASV agresiju pret “brīvības salu”, kaut arī nostādīja pasauli uz kodolkara sliekšņa. Tikai prezidenta Kenedija saprātīgā politika spēja “nolikt pie vietas” “amerikāņu ērgļus” (kuri pēc gada arī organizēja sava prezidenta slepkavību). Slavenais itāļu žurnālists M.Blondets, pamatojoties uz datiem, kas tika saņemti no avotiem NATO, uzskata, ka kaut kas līdzīgs notika arī Krimas gadījumā.
00471_securedownload
Valsts apvērsumaa Kijevā galvenais mērķis, raksta Blondets, bija neitralizēt Krievijas Melnās jūras karafloti, kura bāzējas Sevastopolē, un pēc tam izmantot to kā ASV jūras spēku karabāzi.

To, ka amerikāņi iepriekš sagatavojās pussalas ieņemšanai (un attiecīgi arī zināja par plāniem gāzt likumīgo Kijevas valdību) liecina fakts, ka desmit dienas pirms apvērsuma (13.februārī) četras ASV karakuģu grupas ar aviobāzes kuģi “Džordžs Bušs” priekšgalā pameta savu bāzi Norfolkā un devās uz Egejas jūru. Šī aviobāzes kuģa ūdens ietilpība ir 102 tūkstoši tonnu un uz tā atradās 90 kara lidmašīnas un helikopteri. To pavadīja 16 kuģi, starp kuriem bija arī karakuģi “Trekston” un “Ruzvelt”, kā arī trīs kodolzemūdenes.

22.februārī, kad tika gāzts Ukrainas prezidents Janukovičs, šī eskadra iepeldēja Melnajā jūrā, tādējādi visnekaunīgākā kārtā pārkāpjot 1936.gada starptautisku vienošanos (“Montre līgums”), kas aizliedz šķērsot Dardaneļus kuģiem, kuru ūdens ietilpība ir virs 45 tūkstošiem tonnu. Kā raksta turku žurnālists Hariets, atsaucoties uz avotiem Turcijas aizsardzības ministrijā, šīs valsts varasiestādes deva slepenu atļauju amerikāņu flotei šķērsot jūras šaurumu.

Apvērsumu Kijevā režisēja ASV specdienesti, kuri kā tarāna spēkus izmanto profašistus no partijas “Brīvība” un “Labējā sektora”. M.Blondets apgalvo, ka viens no galvenajiem personāžiem puča organizēšanā ir pašreizējais Ukrainas drošības dienesta priekšsēdētājs V.Naļevaičenko, kurš pēc žurnālista apgalvojumiem esot ASV pilsonis.

22.februārī Janukovičs bija spiests pamest Kijevu un prorietumnieciskie spēki sagrāba varu. Pēc Baltā nama plāniem līdz maija beigām Krimai bija jākļūst par centrālo NATO bāzi reģionā un, kā runāja paši amerikāņi, par “stacionāru, nenogremdējamu aviobāzes kuģi pie krievu sētas”. Šī plāna ietvaros Krimā jau tika uzsākti to objektu remontdarbi, kuri tika izvēlēti amerikāņu karavīru izmetināšanai, štābu, noliktavu un citas infrastruktūras vajadzībām.

Uz 15.maiju jaunās Ukrainas premjerministram Arsēnijam Jaceņukam vajadzēja denonsēt līgumu par Krievijas Melnās jūras flotes izvietošanu Krimā un pieprasīt tās izvešanu Krievijas teritorijā. Tieši šai brīdī amerikāņu eskadrai vajadzēja izpildīt savu galveno uzdevumu – bloķēt un sagrābt Sevastopoles karabāzi. Pērkamajiem mēdijiem tam jau tika gatavoti līdzīgas agresijas pavadoši skati, kā “tauta ar sajūsmu sagaida kuģus ar zvaigžņoti strīpaino karogu”.

Tauta un Real Politik

Ar amerikāņu politologu pūlēm lielā mūsu ekspertu daļā ir nostiprinājusies pārliecība, ka ar visiem politiskajiem procesiem pasaulē nodarbojas “elites”. “Reālajā politikā” tiek ņemts vērā tikai spēku samērs, “varas vakuums”, bruņojuma samērs, bet tautai kā tādai nav pilnīgi nekādas lomas. Notikumi Krimā liecina par šādu uzskatu kļūdainumu.

Uzreiz pēc maidana apvērsuma tautas masas Krimā izgāja Sevastopoles un Simferopoles ielās. Pēc divu dienu parlamenta ielenkšanas, Krimas autonomās republikas premjerministrs A.Mogiļevs, kurš nostājās pučistu pusē, tika atstādināts no amata. Par jauno Ministru padomes priekšsēdētāju parlaments ievēlēja S.Aksjonovu.

16.martā notika referendums kā rezultātā Krima atkalapvienojās ar Krieviju. “Tieši šis notikums pilnībā iznīcināja ASV plānus,” raksta itāļu žurnālists. Amerikāņi visādi mēģināja nepieļaut referenduma notikšanu. ASV karakuģi februāra beigās apgriezās un devās Turcijas virzienā. 5.martā eskadra atpeldēja līdz Antālijai, iepeldēja turku bāzē un palika tur, gaidot turpmākas pavēles. Tikai karakuģi “Trekston”, “Donald Kuk” un “Teilor” devās Krimas ziemeļu piekrastes virzienā, aizbildinoties ar kara mācībām kopā ar Bulgāriju un Rumāniju.

Krievijas armija paziņoja, ka “Donald Kuk” centās traucēt Melnās jūras flotes Kosmisko sakaru centra antenu darbību un militāro zemes mākslīgo pavadoņu, kuri darbojas elektromagnētiskajā spektrā, darbību. Šī jaunākās paaudzes sistēma ļauj Krimā bāzētajiem radariem un navigācijas sistēmām saņemt datus par lidmašīnu skaitu uz aviobāzes kuģu klāja, to gatavību izlidot, kā arī jebkādu raķešu palaišanu.

Krievijas kara lidmašīnas SU-24 MR bija spiestas reaģēt uz šo agresīvo akciju, vairākas reizes pārlidojot tieši virs amerikāņu kuģiem un pilnībā bloķējot kuģu radaru sistēmas. Tas amerikāņu jūrniekiem, kuri nav pieraduši pie šādām augstas pakāpes stresa situācijām, izsauca panikas lēkmes. Daudzi uzrakstīja atlūgumus, bet 24 kara jūrnieki pieprasīja tūlītēju psiholoģisku palīdzību.

Papildus acīmredzamām ASV jūras spēku agresīvajām darbībām, Krievijas specdienesti saņēma ziņas, ka uz amerikāņu kuģiem pilnā kaujas gatavībā atrodas sešas ASV jūras spēku desanta specvienības (katrā grupā 16 karavīri) ar mērķi slepeni tos izsēdināt Krimā, lai organizētu diversiju un teroristiskus aktus un radīt vietējo iedzīvotāju vidū panikas atmosfēru.

Tie varēja būt sprādzieni sabiedriskajā transportā “pik stundā” un valsts iestāžu spridzināšana, lai vēlāk melīgi tajā apvainotu “krievu špionus”.Bailes un panika pirms referenduma varēja izjaukt nobalsošanu un pilnībā apšaubīt tā rezultātus. Lai izslēgtu šāda veida notikumu attīstību, raksta Blondets, krieviem nācās pastiprināt drošības pasākumus Sevastopoles ielās. To, ka tie nebija tukši draudi, apstiprina ziņas no viena Krimas interneta resursa, kurš apgalvo, ka ir noķerti rumāņu valodā runājoši NATO specvienības karavīri.

Rietumvalstu eksperti atzīmē, ka reaģējot uz ASV karakuģu parādīšanos Krimas piekrastes tuvumā (uz karakuģa “Treksten” bija spārnotās un radio vadāmās raķetes), Krievija atbildēja ar raķešu kompleksa “Bastion” izvietošanu Sevastopolē. Tas ir paredzēts pretinieka kara kuģu iznīcināšanai, pielietojot radiosakaru un radiovadāmo dronu un spārnoto raķešu vadības traucēšanas tehnoloģijas. “Bastion” ir apgādātas ar raķetēm “Jahont” (SS-H-26), kuras spēj sasniegt mērķi 300 kilometru rādiusā. Tāpat ar jaunāko sistēmu palīdzību neilgi pirms referenduma tika novērsts mēģinājums radiovadāmo dronu eskadrai, kura tika palaista no Dņepropetrovskas, aplidot pussalu, lai veiktu izlūkošanu.

Vai pasaule bija uz Trešā pasaules kara sliekšņa?

Pēc referenduma sarīkošanas, kad lielākā daļa Krimas iedzīvotāju nobalsoja par pievienošanos Krievijai, un stingru Krievijas militāristu pretdarbību ASV jūras spēku agresijai, amerikāņu eskadra ar aviobāzes karakuģi “Džordžs Bušs” priekšgalā pameta Egejas jūru un aizpeldēja uz Bahreinu. Attiecīgi arī atkrita nepieciešamība veikt teroristiskus aktus Ukrainā, lai “nostiprinātu” savus panākumus, ja tiek izpildīts galvenais mērķis – sagrābta Krima.

Šis visai reālais scenārijs rada virkni ļoti satraucošu jautājumu. Ja amerikāņi bija gatavi iet uz militāra konflikta eskalāciju (bez tās nebūtu izdevies sagrābt Krievijas Melnās jūras galveno militāro bāzi Sevastopolē) ar Krieviju, tas nozīmē, ka ASV bezatbildība un “pārākuma” mānija ir sasniegusi kritiskus apmērus.

Daudzi Rietumvalstu eksperti uzskata, ka, ja Krievija nebūtu tobrīd parādījusi rīcībspēju un spēku, kas iegrožoja amerikāņus, tad situācija varēja pat nonākt līdz Trešā pasaules kara sākumam. Jo apstākļos, kad ir straujš savstarpējo attiecību saspīlējuma pieaugums, liela karaspēka koncentrācija, aizdomīguma pieaugums par jebkādām armijas vienību pārvietošanām, dažādu teorētisku iespējamo karadarbības scenāriju un shēmu izstrāde, pietiek tikai ar vienu kļūdainu darbību, asāku izteikumu, pārmērīgām sankcijām vai pat iepriekš neieplānotu incidentu, kurš var tikt iztulkots kā kara sākums, lai patiešām uzliesmotu pasaules karš.

Šai situācijā Krievijas politikas dienas kārtībā ir jautājums par stingras pretdarbības stratēģiju ASV plāniem, jo tas ir vienīgais rīcības modelis, kurš darbojas attiecībā pret valsti, kura sevi iedomājusies par vispasaules impēriju.

Brīvības bastions

Pēc pagājušā gada notikumiem kļuva pavisam acīmredzams, ka Krievijas kara bāzei Melnajā jūrā ir vissvarīgākā stratēģiskā nozīme. Pēc Rietumvalstu militāro ekspertu datiem pašreiz pilnā sparā norit flotes modernizācija, tās papildināšana ar jauniem, mūsdienīgiem karakuģiem, zemūdenēm, fregatēm, raķešu bāzes kuģiem un specializētiem kuģiem pretinieka spēku elektronai apspiešanai.

Papildus tam Krimā ir dislocēti lieli ātrās reaģēšanas spēki, to pārvietošanas un desantēšanas līdzekļi – 135 transporta lidmašīnas, kuras ir spējīgas visīsākajā laikā pārvietot 80 tūkstošus karavīru uz jebkuru “karsto punktu”.

Eksperti uzsver, ka liela loma Krievijas drošības nodrošināšanā ir Kosmisko sakaru centram, kurš nodrošina datu saņemšanu un apstrādi no tūkstošiem kilometru attālumā esošām radaru sistēmām. Šī sistēma identificē jebkāda veida raķešu (gan ballistisko, gan spārnoto) palaišanu. Šī centra darbības pārtraukšana vai likvidācija bija viens no galvenajiem pagājušā gada Pentagona operācijas uzdevumiem.

Eksperti uzskata, ka, ņemot vērā visus notikumus, kas notika pirms apvērsuma, marionešu “demokrātiskā” režīma nodibināšanas Ukrainā galvenais mērķis bija likvidēt Krievijas Kosmisko sakaru centru, otrā plānā bija sagrābt Krievijas jūras spēku karabāzi un “pat Ukrainas iestāšanās NATO bija tika papildus mērķis.”

Nikolajs Ivanovs
/01.03.2015/

[Pie teiktā jāpiebilst, ka tiešas, acīmredzamas un nopietnas ASV – Krievijas domstarpības sākās 2013.gada rudenī, kad Krievija apturēja ASV agresiju pret Sīriju, nosūtot uz tās piekrasti ar atomraķetēm bruņotu karakuģi. Jau toreiz pasaule bija tikai mata tiesu no Trešā pasaules kara sākuma. ASV agresija Ukrainā ir atbilde uz šo un citiem Krievijas “nepakļāvības” gadījumiem. Galvenais ASV mērķis ir apstādināt Ķīnas straujo attīstību un Krievija ir tikai šķērslis šī mērķa sasniegšanai. ASV organizētā “arābu pavasara” mērķis bija likvidēt visus Tuvo Austrumu mērenos režīmus, kurus pati ASV radīja un ilgus gadus atbalstīja, un tā vietā radīt galēji cietsirdīgus un necilvēcīgus islāmistu režīmus (kaut ko līdzīgu “Islāma valstij”), kas ar Amerikāņu atbalstu “iesūktos” blakus teritorijās, destabilizējot situāciju ES, Krievijā un Ķīnā. Šādas stratēģijas galamērķis – iznīcināt visus politekonomiskos konkurentus, radīt to teritorijā haosu un arhaizētu, beztehnoloģisku zonu (t.s.”globālās pilsētas un globālo lauku” koncepcija).]

Avoti:
http://politikus.ru/articles/44680-krymskaya-osechka-ssha.html
http://www.redflagnews.com/headlines/alert-anonymous-hacks-email-of-us-attache-proof-us-staging-false-flag-for-ww3-kickoff-with-russia
http://www.activistpost.com/2014/03/ukraine-false-flag-emails-real-or-fake.html
http://www.phantomreport.com/united-states-planned-to-gain-control-over-crimea-to-clean-out-the-russian-black-sea-fleet

Informācijas aģentūra
/04.04.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

STRATFOR (ASV) direktors Dž. Frīdmens par ASV stratēģiskajiem plāniem Eiropā

Džordžs Frīdmens

Džordžs Frīdmens

[Džordžs Frīdmens ir „Strategic Forecasting Inc. (saīsināti, STRATFOR) – vadošās privātās amerikāņu izlūkošanas un analītiskās kompānijas ģeopolitikas, globālās politikas un ekonomikas jomās dibinātājs un direktors. Barron’s Magazine vienā no saviem rakstiem nosaucis kompāniju par „ēnu CIP”.]

Konferences vadītājs: Mani sauc Niks Brends, es esmu „The Chicago Council on Global Affairs” vispārīgo programmu direktors. Pateicos jums, ka esat ieradušies. Vēlos izmantot doto iespēju un pasveicināt Džordžu Frīdmenu šeit, The Chicago Council. Es domāju, viņš uzstājas pie mums pirmoreiz, paldies jums par to, ka esat ieradies pie mums.

Džordžs Frīdmens: Neviena valsts nevar visu laiku būt miermīlīga. Pat ASV, tas ir, ASV arī pastāvīgi skar kari. Nākotnē Eiropa, kā man šķiet, netiks iesaistīta lielos karos kā agrāk, bet Eiropa atgriezīsies dabiskajā cilvēces stāvoklī: Eiropā būs kari, būs miera laiki, eiropieši mirs karos. Nebūs, protams, 100 miljonu kritušo, kā iepriekšējā karā, bet „Eiropas pārākuma” ideja, kā man šķiet, novedīs Eiropu pie kariem. Eiropā būs konflikti. Eiropā jau ir bijuši konflikti, Dienvidslāvijā un tagad Ukrainā. Runājot par Eiropas un ASV attiecībām – mums nav attiecību ar „Eiropu”. Mums ir attiecības ar Rumāniju, mums ir attiecības ar Franciju, un tā tālāk, bet nav „Eiropas”, ar kuru ASV būtu kaut kādas attiecības.

Konferences vadītājs: Lūdzu, nākošais jautājums… – Vai islāma ekstrēmisms ir galvenais ASV apdraudējums, vai tas pakāpeniski pats beigs pastāvēt, vai arī tas turpinās eksistēt arī turpmāk?

Džordžs Frīdmens: Islāmisms ir problēma Savienotajām Valstīm, tomēr nav to dzīvību apdraudošas briesmas. Šo problēmu ir jārisina, bet jāpieliek tam proporcionālas pūles, ne vairāk. Mums ir citas ārpolitiskās intereses. Galvenās ASV ārpolitiskās intereses visa pagājušā gadsimta garumā, Pirmā, Otrā un Aukstā Pasaules karu laikā koncentrējās uz attiecībām starp Vāciju un Krieviju. Tāpēc, ka apvienojoties, tās vienīgās kļūtu par spēku, kas radītu ASV dzīvību apdraudošas briesmas. Un mūsu galvenais uzdevums bija tajā, lai nepieļautu to apvienošanos. Ja jūs esat ukrainis, jūs meklēsiet to, kurš vienīgais var palīdzēt jums – un tās ir Savienotās Valstis. Pagājušajā nedēļā, vai apmēram pirms 10 dienām Ukrainu apmeklēja ASV sauszemes karaspēka virspavēlnieks Eiropā ģenerālis Bens Hodžess. Tur viņš paziņoja, ka drīzumā Ukrainā oficiāli ieradīsies ASV kara padomnieki. Viņš tur apbalvoja ukraiņu karavīrus ar ASV kara medaļām, ko vispār jau aizliedz ASV armijas reglaments – apbalvot ar medaļām ārzemniekus. Bet viņš to darīja, tāpēc, ka ar to gribēja parādīt, ka ukraiņu armija ir viņa armija. Pēc tam viņš aizbrauca. ASV tagad piegādā ieročus, artilēriju un citu bruņojumu Baltijas valstīm, Rumānijai, Polijai un Bulgārijai, tas ir ļoti interesants aspekts. Bet vakar ASV paziņoja par nodomu piegādāt apbruņojumu Ukrainai, un lai gan tas vēlāk tika atsaukts, ieroči tiks piegādāti. Un visās šajās darbībās ASV rīkojas apejot NATO, tāpēc, ka NATO lēmumi var tikt pieņemti tikai ar vienbalsīgu visu NATO locekļu piekrišanu.

Notiekošā būtība ir tajā, ka ASV veido „sanitāro kordonu” ap Krieviju. Un Krievija par to zin. Krievija domā, ka ASV grasās sadalīt Krievijas Federāciju. Es domāju, mēs negribam nogalināt krievus, bet tikai viegli ievainot un radīt zaudējumus. Jebkurā gadījumā mēs esam atgriezušies pie vecās spēles. Un ja jūs pajautāsiet, ko domā polis, ungārs vai rumānis, viņi dzīvo pilnīgi citā pasaulē, nekā vācieši, bet vācieši savukārt dzīvo pilnīgi citā pasaulē, nekā spāņi un tā tālāk. Īsumā, Eiropā valda domstarpības. Bet kas attiecas uz ukraiņiem, es varu jums skaidri pateikt ko viņi darīs: viņi centīsies darīt visu, lai neizsauktu ASV dusmas. Savienotās Valstis kontrolē visus planētas okeānus, tās ir viņu fundamentālās intereses. Neviens un nekad nav to darījis agrāk. Sekojoši, mēs varam veikt iebrukumus jebkur uz planētas, bet neviens nevar uzbrukt mums. Tā ir ļoti izdevīga situācija. Kontrole pār okeāniem un kosmosā ir mūsu varas pamatā.

Labākais veids kā sagraut ienaidnieka floti, ir neļaut ienaidniekam uzbūvēt savu floti. Ceļš, kuru izvēlējās Britu impērija tam, lai nepieļautu stipras flotes izveidi Eiropā bija eiropiešu sarīdīšana citam pret citu. Es ieteiktu sekot politikai, kuru pielietoja Ronalds Reigans Irānā un Irākā. Reigans atbalstīja abas karojošās puses, tās karoja viena ar otru, bet ne pret mums (Irānas – Irākas karš 1980.-1988.). Tas bija ciniski, tas bija amorāli, bet tas strādāja. Un tajā ir visa būtība: ASV nespēj okupēt visu Eirāziju. Tajā brīdī, kad mūsu zaldāta zābaks sper soli uz Eirāzijas zemes, mēs automātiski esam mazākumā karaspēka skaita ziņā. Mēs varam sakaut pretinieka armiju, bet mēs neesam spējīgi realizēt Irākas militāru okupāciju. Ideja, ka ASV armija skaitā ar 130 000 zaldātiem Irākā spētu okupēt valsti ar 25 miljoniem cilvēku…Ziniet, pat samērs starp Ņujorkas policistu un iedzīvotāju skaitu ir lielāks, nekā tas bija starp mūsu zaldātiem un Irākas iedzīvotājiem. Tādējādi, mēs neesam spējīgi visur ievest mūsu karaspēku, toties mēs esam spējīgi, pirmkārt, atbalstīt abas naidīgās puses, lai tās koncentrētos uz sevi, bet ne pret mums. Mēs varam tās atbalstīt politiski, finansiāli, sniegt militāru palīdzību un sūtīt pie viņiem mūsu konsultantus. Un tikai ārkārtējos gadījumos, kā mēs to darījām Japānā,.. nē, Vjetnamā, Irākā un Afganistānā, mēs iejaucāmies militāri ar preventīvā trieciena taktiku [Saprotiet, kas sagaida Latviju!]. Preventīvo triecienu taktika neparedz pretinieka sagrāvi un sakāvi, tās mērķis – izsist ienaidnieku no līdzsvara. Mēs to esam darījuši katrā karā, piemēram, Afganistānā mēs izsitām Alkaidu no līdzsvara.

Bet problēma tajā laikā mums, tā kā mēs esam vēl jauni un dumji, ir tā, ka mēs, izsitot pretinieku no līdzsvara, nesakam sev: „Viss, darbs padarīts, ejam mājās!”, mēs sakam: „Cik viegli mums tas izdevās, ieviesīsim te vēl arī demokrātiju!” Tie ir tādi brīži, kad mūs pārņem vājprātība. Tāpēc atbilde uz šo jautājumu ir tajā, ka ASV nevar iebrukt ar karaspēku visur Eirāzijā. Tas jādara izvēles veidā un ļoti reti. Militārs iebrukums mums ir ārkārtējs gadījums, pēdējā iespēja, bet nekādā gadījumā ne pirmais pasākums, kuru var veikt. Bet kad mēs tomēr sūtam mūsu karaspēku, tad(un to mēs esam sapratuši no pieredzes) mums mūsu iebrukums ir pēc iespējas jāierobežo, lai to nepalielinātu līdz gigantiskiem apmēriem. Tā kā es ceru, ka mēs jau esam to visu labi apguvuši, lai gan, kad bērni stundās apgūst zināšanas, tas prasa kādu laiku. Bet jums ir pilnīga taisnība, mēs kā impērija nevaram visur sūtīt savu karaspēku. Briti savā laikā arī neokupēja Indiju, viņi vienkārši pārņēma savā kontrolē atsevišķas Indijas valstis un sarīdīja tās citu pret citu. Tāpat briti ievietoja savus virsniekus Indijas armijā.

Romieši savā laikā arī nesūtīja savus leģionus uz attālām valstīm, viņi vienkārši ievirzīja varas amatos savus ielikteņus. Šie Romas iesēdinātie valdnieki realizēja tur politiku, kas kalpoja Romas impērijās interesēm, un viņi bija atbildīgi par mieru uz robežām (Romas impērijas). Tā, piemēram, bija gadījumā ar Partiešu valsti. Tādā veidā, impērijas, kuras cenšas pārvaldīt teritorijas tiešā veidā ar militāru spēku, tādas impērijas sabrūk, kā tas bija gadījumā, piemēram, ar nacistisko impēriju. Tāpēc, ka nevienam nav tik daudz spēku , lai to darītu. Tas ir jādara gudri. Lai kā arī nebūtu, problēma nav tur, bet gan tajā, ka tas nozīmē, ka mēs esam impērija kā tāda. Bet tas nenozīmē, ka mums tagad ir jāatgāžas ērtāk sēdeklī, jādodas mājās un vairs nav ne par ko jāuztraucas. Mēs esam pašā ceļa sākumā.

Jautājums, kas tagad ir aktuāls krieviem, ir tajā, vai Ukraina kļūs par bufera zonu starp Krieviju un Rietumiem, vai vismaz būs neitrāla valsts, vai arī Rietumi (NATO) ievirzīsies tik tālu Ukrainā, ka Rietumus (NATO) atdalīs no Staļingradas vien 100 kilometri, bet no Maskavas 500 kilometri. Krievijai Ukrainas stāvoklis rada dzīvībai bīstamus draudus. Un krievi nevar vienkārši neņemt vērā šo jautājumu un aiziet. ASV jautājums stāv tādā veidā, ka, ja Krievija turpinās ķerties pie Ukrainas, tad mums ir jāaptur Krievija. Šī iemesla dēļ ASV ir uzsākušas tādas darbības, par kurām nesen izteicās ģenerālis Hodžess, tas ir, ASV sūta ātrās reaģēšanas karaspēkus uz Rumāniju, Bulgāriju, Poliju un Baltijas valstīm. Ar šīm darbībām ASV gatavo „Intermarium” – teritoriju starp Baltijas un Melno jūrām, šo konceptu izdomāja vēl Pilsudskis. Šis koncepts ir visvēlamākais ASV.

Bet jautājums, uz kuru mums nav atbildes, ir tas, ko darīs vācieši šajā situācijā. Reālais nezināmais Eiropas vienādojumā tie ir vācieši. Kad ASV izveidos drošības joslu nevis Ukrainā, bet pret Rietumiem, un krievu ietekme Ukrainā samazināsies, ko tādā gadījumā pasāks vācieši – to mēs nezinam. Vācija atrodas ļoti savdabīgā situācijā. Bijušais kanclers Gerhards Šrēders ir Gazproma direktoru padomē. Vāciešiem ir ļoti sarežģīta un savdabīga attieksme pret krieviem. Vācieši paši nezin, ko viņiem darīt šajā situācijā. Viņiem vajag eksportēt savas preces, krievi tās varētu pirkt. No otras puses vācieši pazaudēs brīvās tirdzniecības zonu, kura viņiem ir vajadzīga citiem mērķiem. Savienotajām Valstīm pirmais mērķis ir nepieļaut, lai krievu kapitāls un krievu tehnoloģijas… otrādi, lai vācu kapitāls un vācu tehnoloģijas savienotos ar Krievijas dabas resursiem un darbaspēku neuzvaramā kombinācijā, kuru ASV cenšas nepieļaut jau veselu gadsimtu. Tātad, kā gan lai panāk, lai šī (krievu – vācu) kombinācija nerastos šodien? ASV šim gadījumam ir trumpis rokās, ar kuru tās sagraus tādu kombināciju – tā ir līnija starp Baltiju un Melno jūru.

[ASV kā vājināšanas metodi veido joslu/kordonu no pret Krieviju noskaņotām valstīm, lai atdalītu Krieviju un Vāciju vienu no otras, izolētu Krieviju no Eiropas.]

Krieviem, galvenais jautājums ir vai Ukraina kļūs par neitrālu valsti, galvenais ne prorietumniecisku. Kas attiecas uz Baltkrieviju, tā ir atsevišķa saruna.

Īsumā, ja kāds spētu man atbildēt uz jautājumu, ko darīs vācieši šajā situācijā, tas vienlaicīgi pateiks mums, kā izskatīsies nākošie 20 gadi vēsturē. Par nelaimi vācieši ir spiesti atkal un atkal no jauna pieņemt svarīgus lēmumus. Un tā ir Vācijas mūžīgā problēma. Vācija ir visspēcīgākā ekonomiskā lielvalsts, bet vienlaicīgi ļoti ievainojama un vāja politiski. Vācieši nekad nezin kur un kam viņi varēs pārdot savas preces. No 1871.gada tas ir mūžīgais „vāciešu jautājums”. Un arī Eiropas jautājums. Aizdomājieties par „vāciešu jautājumu”, kurš šodien atkal ir nonācis dienas kārtībā. Tas ir jautājums, kurš mums ir jāuzdod, bet mēs to nedaram, tāpēc, ka mēs nezinam, ko darīs vācieši.

/04.02.2015/

Avots:
http://www.philos.lv/Citu_raksti/Strategija_US_LV.html
http://rutube.ru/video/0b89a41a5d507642cf116e53c6f63b67/
http://ruskline.ru/video/2015/03/30/ssha_stroyat_sanitarnyj_kordon_vokrug_rossii_i_russkie_ob_etom_znayut/

Informācijas aģentūra
/04.04.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Vai ASV gatavojas “uzspridzināt” Baltiju, jeb kam ir nepieciešama “Latgales tautas republika”?

00476_riga-castle-fireSituācija Baltijas valstīs kļūst arvien satraucošāka. Cilvēki uz vietas pamatoti ir sabiedēti: viņos nostiprinās pārliecība, ka viņi tiek gatavoti nopietniem pārbaudījumiem. Tā Lietuvā atjaunoja iesaukumu armijā, bet Latvijā paziņoja par rezervistu iesaukumu, kā arī gatavo instrukcijas ārkārtas gadījumiem. Kā zināms, ja pirmajā aktā uz skatuves tiek iznests ierocis, tad finālā tas noteikti izšaus. Jautājums tikai kam un kāpēc tas ir izdevīgi?

Nepamatota konspiroloģija vai reālas aizdomas?

Krievvalodīgo [un ne tikai] Baltijas valstu iedzīvotāju vidū pieaug nopietnas bažas, kuras, uzmanīgāk iepazīstoties ar situāciju, ir grūti nosaukt par nejēdzīgām. Ukrainas konflikts deva ļoti smagu triecienu ES – Krievijas tirdznieciski – ekonomiskajiem sakariem. Tas noveda pie “sankciju kara” un nopietna savstarpējā darījumu apgrozījuma krituma. Tas savukārt ir izdevīgi ASV, kura ir ļoti ieinteresēta noslēgt Transatlantijas tirdzniecības un investīciju partnerības (TTIP) līgumu, kas ASV ļaus pēc būtības “aprīt” ES ekonomiku. Tomēr pagaidām Ukrainas krīze nav novedusi pie pilnīgas ekonomisko sakaru pārtraukšanas un Eiropā arvien skaļākas kļūst balsis, kuras atgādina, ka ES labklājība nav iespējama bez ciešas sadarbības ar Krieviju.

Ja seko “sazvērestības teoriju” piekritēju loģikai, tad jau tuvākajā laikā amerikāņi var mēģināt izprovocēt jaunu konfliktu, kuram līdz galam ir jāsabojā attiecības starp ES un Krieviju. Ja teorētiski pieņemam šāda scenārija iespējamību, tad uzreiz nāk prātā, ka vislabākā vieta šāda konflikta radīšanai ir Baltija. Šī ir pagaidām vienīgā teritorija, kura ir NATO, ES un tieši robežojas ar Krieviju. Te dzīvo daudz krievu, kuriem ir pamatots iemesls sevi uzskatīt par pazemotiem un diskriminētiem: te ir gan nepilsoņu status, gan vēršanās pret dzimto valodu utt. Šīs ir valstis, kuras vada galēji radikālas rusafobu [izvirtuļu un aprobežotu diletantu] elites, kuras daudzus gadus Krieviju ir pasludinājušas par jebkāda ļaunuma iemeslu.

Pēc tam, kad 2004.gadā Latvija, Lietuva un Igaunija iekļāvās ES, daudzi gaidīja, ka šajās republikās gūs virsroku Eiropas tiesiskās normas, bet nacionālās minoritātes diskriminējošie likumi tiks atcelti. Tomēr tas tā nenotika. Kādēļ? Nu pieņemsim, ka Briseles birokrāti cerēja, ka problēma ar laiku atrisināsies pati no sevis un tāpēc aprobežojās tikai ar maigām rekomendācijām.

Amerikāņi, kuriem Baltijā izseni ir liela ietekme, vispār demonstratīvi nepievērsa uzmanību vietējo krievu problēmai. Daudzi krievu kopienas aktīvisti pastiprināti mēģināja pievērst ASV oficiālo varas pārstāvju uzmanību savām problēmām, naivi domājot, ka viņi nav lietas kursā. “Kad PSRS atņēma pilsonību vienam pašam Solžeņicinam, par to bija sašutusi visa demokrātiskā pasaule, bet kad Latvija (un arī Igaunija) atstāja simtiem tūkstošus cilvēku bez pilsonības, Rietumvalstis klusēja. Tomēr mēs ticam, ka jau sen ir pienācis laiks vadošajiem amerikāņu politiķiem pateikt: “Tagad mēs visi esam Latvijas nepilsoņi!”” Tas bija rakstīts vienā vēstulē, kas tika nosūtīta ASV augstākā līmeņa ierēdņiem.

Diemžēl vilšanās bija liela. Kad pagājušā gada rudenī ASV prezidents Baraks Obama tikās ar Baltijas valstu kolēģiem, par nepilsoņiem netika runāts ne vārda. Savukārt galvenais ASV diplomātu rūpju objekts, spriežot pēc viņu publiskajiem izteikumiem un darbībām, bija …. seksuālās minoritātes.

Tagad šāda “akluma” iemesli kļūst daudz saprotamāki, jo konfliktsituācijas, kura var uzliesmot, esamība kādā reģionā ir ļoti izdevīga ārējiem ģeopolitiskajiem spēlētājiem, kam ir iespējas to izmantot savās interesēs…

Kas stāv aiz provokatoriem?

Tātad ir pamatotas bažas, ka ASV, vēloties līdz galam sabojāt Krievijas un ASV attiecības, tuvākajā laikā var censties “uzspridzināt” arī Baltiju. Kā tieši tas var notikt pagaidām vēl nav skaidrs, kaut arī daži iespējamie kontūri jau kļūst redzami. Ne par velti kaut kādi nezināmi personāži pēkšņi sāka internetā izplatīt “Latgales tautas republikas” karti un simboliku, aģitēt iestāties kaut kādās pavisam neskaidrās grupās, šūniņās un organizēt “pretestību”.

Gunārs Upenieks

Gunārs Upenieks

Sākās viss ar to, ka 2014.gada novembrī Krāslavas domes priekšsēdētājs Gunārs Upenieks paziņoja avīzei “Diena”, ka kaut kādi aktīvisti it kā aģitējot par Latgales pievienošanos Krievijai. “Viņi nāk pie cilvēkiem uz mājām, izdala bukletus un stāsta par iespējām Latgalei pievienoties Krievijai. Šī informācija ātri nonāca līdz Domei, bet mums nav iespēju apstādināt šo kustību. Viņi staigā pa skolām un citām sabiedriskām iestādēm. Kāds runāja par naudu, kas tiek piedāvāta, lai kolektīvu vadītāji pārietu aģitatoru pusē. Es apspriedu šo lietu ar kolēģiem no citām pašvaldībām, bet mums nav iespēju iejaukties. Es nezinu, kur skatās Drošības policija, “ stāsta Upenieks.

Pašiem Latgales iedzīvotājiem šis stāsts izraisīja skumju neizpratni, jo līdz šim tur nebija dzirdams par “aktīvistiem – separātistiem”. Pat Krāslavas kaimiņu pašvaldības bija sašutušas par šādiem murgiem.

Vēsturnieks Aleksandrs Ržavins pieļauj: “Ir divi varianti. Vai nu latviešu čekistu pēcteči nekādi nespēj atbrīvoties no draņķīgas iedzimtības un izdomā “tautas ienaidnieku” sazvērestības, kuras pēc tam paši arī “atmasko”. Vai arī latviešu boļševiki pēc savas vecas tradīcijas apvaino kaimiņus “dzimtenes nodevībā” un mēģina tiem piešūt vietējā kriminālkodeksa “58.pantu”. Kaut arī var būt trešais variants – abi iepriekš minētie kopā. Krāslavas novada galva biedē: “Latvijas – Krievijas robežas rajonos kaut kādi aktīvisti aģitē par Latgales pievienošanos Krievijai”. Bet pagaidiet, apskatieties kartē: kurā vietā Krāslavas novads robežojas ar Krieviju? Kā Krāslavas novada vadītājs zin, kas notiek tajos novados, kas robežojas ar Krieviju? Kas tā par nejēdzīgu publisku “stučīšanu” uz blakus novadu vadību (cik noprotams – Ludzas un Zilupes), sak pie viņiem tur “separātisti” darbojas un vadība neko nedara, bet redz viņš, Upenieks, ir izrādījis tādu modrību. Bet, ja Upenieks to nedara pats, bet ar kompetentu iestāžu ziņu, sak, patriot Upeniek, palīdzi atmaskot “tautas ienaidniekus”. Jo nu ļoti gribas caurumiņus taisīt ordeņiem, bet nekādi nesanāk pa dienu ar uguni meklējot Ludzā “separātistus” atrast. Bet no Vašingtonas uzstājīgi prasa izveidot Latvijas Austrumos savas LTR (Ludzas tautas republika) un DTR (Daugavpils tautas republika) , bet krievi paši kā neprotas tā neprotas un nepadodas provokācijām…” [LTR un DTR – vārdu spēle, saīsinājumi tādi paši kā Luganskas un Doņeckas tautu republikām.]

Vēlāk Upenieks bija spiests atzīt, ka ir “mazliet pārspīlējis”.

Ržavins šai sakarā secina: “Domāju ne es viens esmu pamanījis, ka amerikāņu un angļu žurnālisti cītīgi mēģina visus pārliecināt, ka “ļaunais cars Vladimirs” par to vien sapņo kā iebrukt Latvijā.  Un šādi upenieku paziņojumi ļoti labi iekļaujas tipiskā amerikāņu provokāciju shēmā: sākumā izdomājam ienaidnieku, pēc tam viņu intensīvi izreklamējam un gala beigās viņu varonīgi uzvaram. Vai, kas ir sliktāk, tikai mazliet piežmiedzam pie sienas, lai konflikts un nestabilitāte būtu ilgāka. ASV šādus konfliktus eksportē visu XXI gadsimtu.

Vai Krievijai un personīgi Vladimiram Putinam ir kāds labums no iebrukuma Latvijā? Nav. Vai viņiem ir nepieciešamas Latvijas austrumos LTR un DTR? Nav. Vai ASV ir izdevīgs “laipno cilvēciņu” iebrukums Latvijā? Jā ir, pat vesela buķete izdevīguma. Vai ASV ir nepieciešamas LTR un DTR Latvijā? Jā, jo tas ir kārtējais ķīlis starp Krieviju un ES. Tad ES varēs aizmirst par pretošanos ASV cīņā par dominēšanu pasaulē. Nezinu cik lielā mērā Latvijas krievi to apzinās, bet pilnīgi noteikti jūt. Un tāpēc parādās tādi alarmisti – provokatori kā upenieki.” Tāds ir vēsturnieka Aleksandra Ržavina viedoklis.

00476_Latgales_tautas_republika

2015.gada janvārī sociālajā tīklā Facebook [ASV sociālais tīkls] tika publicēts karogs ar uzrakstu “Latgales tautas republika” un karte, kurā Latgale ir atdalīta no Latvijas. Drošības policija šai sakarā pasteidzās paziņot, ka “ideju izplatība publiskajā telpā, kas apstrīd Satversmē nostiprināto valsts teritoriālās vienotības principu, atbilst Krievijas ģeopolitiskajām interesēm.” Vēlāk tika paziņots, ka specdienestiem izdevās aizturēt “separātistus” un notiek “sazvērestības” izmeklēšana. Tomēr “ļaundaru” vārdi tā arī netika nosaukti.

Vēlāk internetā parādījās sekojoša proklamācija: “Krievvalodīgo iedzīvotāju tiesības Baltijā tiek pārkāptas daudz vairāk kā Ukrainā. Tikai par šo tēmu nezin kāpēc nerunā. Tad, lūk, Vašingtona te rīkosies tieši tāpat. Viņi jau Baltijā ir uzaudzējuši visu veidu fašistus, kuri nekautrējoties maršē pa ielām un kuriem ir pat daudz balsu parlamentā. Un kas būs tālāk? Bet tālāk jūs sāks slepkavot tāpat kā Ukrainā. Sākumā pa vienam, bet pēc tam masveidā kā Odesā. Tā visa mērķis: iesaistīt Krieviju. Atvērt tā saucamo otro fronti. Tāpēc, Baltijas valstu pilsoņi, galvenais uzdevums pretestībai un izdzīvošanai ir apvienošanās. Uzaiciniet visus savus tuviniekus, paziņas, kolēģus uz mūsu patriotisko grupu sociālajā tīklā “Vkontakte””. Tā raksta nezināmi “brīvības cīnītāji”.

Mieru, tikai mieru!

Par laimi tamlīdzīgi uzsaukumi paliek “gaisā karājoties”. Pietiekami labi šai ziņā uzrakstīja autoratīvais blogeris “Seva-Riga”: “Tā pretošanos neviens neorganizē. Ar 99% varbūtību šāds uzsaukums ir Balijas valstu speecdienestu provokācija ar mērķi pašiem organizēt un pēc tam arī pašiem atklāt antinato sazvērastību. Par apmēram šādu procesu parādīšanos jau ir brīdinājuši pietiekami uzticami avoti. Tāpat mani brīdināja, ka kopā ar šādiem uzsaukumiem ļoti runīgi kļūs “krievu aktīvisti”, kuri nokāps no saviem ausgtumiem līdz personiskām sarunām ar ierindas cilvēkiem un piedāvās iesaistīties, organizēt, vadīt. Esiet uzmanīgi, jo īpaši tagad, kad ir visnepiemērotākais brīdis šādām darbībām, jo pēc tām uzreiz sekos atmaskošana. Nevajag spēlēt pagrīdnieku spēlītes, kaut vai tāpēc, ka nekādas pagrīdes īstenībā nav , vieni vienīgi tīklveida memi. Un visbeidzot, ja ticat provokācijām, tad atcerieties, ka tās mēdz būt ne tikai verbālas, bet arī reālas, tāpēc, ja negribat kļūt par nejaušu upuri, izvairieties no pļāpīgiem agitatoriem, lielu ļaužu masu koncentrācijas vietām lielpilsētās. Pēdējo Baltijā ir visai vienkārši izdarīt, jo cilvēki ir aizbraukuši.”

Ar augstāk minēto kaislību kurināšana nebeidzās. Ja palasa Baltijas valstīs iznākošās avīzes, tad var rasties iespaids, ka atrodies ielenktā cietoksnī. No publikācijām var noprast, ka Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijās tūlīt, tūlīt iebruks Krievijas “zaļie cilvēciņi” un uzbruks vietējām armijām.

“Maskavas aģenti” esot opozīcijas izdevumu redakcijās, ir iefiltrējušies sabiedriskās organizācijās un pat valsts pārvaldē – viņi izplata savu ļauno propagandu, attaisnojot Krimas pievienošanu Krievijai un noliedzot “kremļa režīma” ļaundabīgo raksturu. Lai atbrīvotos no bailēm Viļņā un Rīgā nonāca pie slēdziena, ka ir jāķeras pie ieročiem. Sak, republikām ir jābūt gatavām patstāvīgi pretoties “krievu agresoram” trīs dienu laikā, bet pēc tam jau palīgā atsteigsies NATO spēki.

Viļņā nolēma atjaunot iesaukumu armijā, priekšlikumu iesniedza prezidente, bet Saeima apstiprināja. Šis lēmums paliks spēkā vismaz piecus gadus. Pašreiz Lietuvas bruņotajos spēkos dien 7910 kontraktnieki, 445 brīvprātīgie – rezervisti un 219 kadeti. Kopš 2008.gada Lietuvā ir profesionāla armija, bet tagad tā atgriežas pie iesaukuma principa. Iesaukti tiks jaunieši no 19 līdz 26 gadiem. Pirmais iesaukums paredzēts septembrī. Ik gadu ir plānots mobilizēt 3 – 3,5 tūkstošus cilvēku – viņus noteiks pēc loterijas principa. Piecu gadu laikā šādi ir paredzēts sagatavo 16 tūkstošus rezervistu.

Latvijā militāro dienestu atcēla 2004.gadā un pašreiz tās armiju nevar nosaukt par diez ko spēcīgu. Vietējie kara kurinātāji pašreiz var rēķināties ar 5,1 tūkstoti dienošu karavīru, 5 tankiem, 25 visurgājējiem, 442 prettanku ieročiem. Vēl ir 8 tūkstoši zemessargu. Nesen Latvijas Aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis piedāvāja palielināt armijas karavīru skaitu un valdība to apstiprināja. Nacionālo bruņoto spēku (NBS) pārstāvji paziņoja, ka šogad pirmo reizi praksē tiks pielietots mobilizācijas likums, kurš paredz obligātu ierašanos un piedalīšanos militārās mācībās. Tiesa gan uzreiz cilvēki tika nomierināti, apgalvojot, ka mobilizācija attieksies tikai uz personām, kurām ir profesionāla armijas dienesta pieredze un kuri ir atvaļināti pēdējo divu gadu laikā. Pirmās “laimes vēstules” paredzēts izsūtīt 2015.gada rudenī. Latvijas Aizsardzības ministrijas redzeslokā ir apmēram 2500 vīriešu, kuri pēc 2008.gada ir pametuši dienestu NBS.

Nesen Lietuvas Iekšlietu ministrija un Valsts uzgunsdzēsības un glābšanas dienests sagatavoja projektu instrukcijas izveidošanai iedzīvotājiem kara gadījumā. Tā IeM padomi attieksies uz iedzīvotāju informēšanas sistēmu, evakuācijas noteikumiem, kā ātri sakravāt mantas, sagatavot rezerves, mājokli, kā uzvesties karadarbības zonā.

Latvijā iedzīvotājiem iesaka pie pirmās izdevības ar ģimeni pamest dzīvesvietu. Ja tas nav iespējams, ir “jāsagatavo soma, kurā jāieliek nauda, dokumenti, bankas norēķinu karte, rezerves mobilais tālrunis, pārnēsājamais radio, nazis, cirvis, šķiltavas, medikamenti, pārtikas produkti un citas pirmās nepieciešamības preces.”  Tāpat cilvēkiem ir nekavējoties jāpaziņo kārtībsargājošām iestādēm, ja tiek pamanīti nepazīstami un aizdomīgi bruņoti cilvēki, kuri slikti orientējas apkaimē, pēc izskata atšķiras no citiem iedzīvotājiem vai arī ir izsēdināti no jūras vai debesīm”.

Karadarbības zonā Latvijas iedzīvotājiem iesaka “uzvesties mierīgi, neiesaistīties konfliktos ar bruņotiem cilvēkiem un izpildīt viņu pavēles [kas, starpcitu, ir ļoti izdevīgi šiem potenciālajiem bruņotajiem cilvēkiem].” Apšaudes gadījumā ir jāglābjas pagrabos vai grāvjos. Savukārt Ekonomikas ministrija “X stundā” apsolīja nodrošināt iedzīvotājus ar ziepēm, tualetes papīru [cik svarīgi!] segām, drēbēm, svecēm  un sērkociņiem.

Šādos apstākļos Baltijas valstu iedzīvotājiem jāparāda dzelžaina noturība, miers un ir jābūt ļoti uzmanīgiem.

Vjačeslavs Samoilovs
/24.03.2015/

[Rakstā minētā sakarā jāpiebilst, ka ne par velti 2014.gada rudenī tika nomainīts Drošības policijas priekšnieks uz izteiktu proamerikāni un ne par velti visa Latvijas mēdiju vide ir pārņemta ar antikrieviskuma histēriju.]

Avots:
http://www.stoletie.ru/politika/ssha_zapalat_i_pribaltiku_791.htm
http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/534729-kraslavas_mers_nobazijies_aktivisti_musina_latgali_pievienot_krievijai
http://www.tvnet.lv/zinas/arvalstis/545519-dp_veic_parbaudi_par_interneta_popularizeto_latgales_tautas_republikas_ideju

Informācijas aģentūra
/04.04.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 4 komentāri

Latvija anglosakšiem sāk izmaksāt pārāk dārgi

00472_Latvia_usaIzskatās, ka anglosakši grib iesmērēt Baltijas valstis Krievijai. Interesanti kāpēc? Baltiešu korim, kuri par to runā, nu ir pievienojusies arī smagā artilērija – laikraksts Financial Times, kurā 23.03.2015 tika publicēts Joela Sano (Business Monitor International ) raksts “Will Russia make a play for Estonia, Latvia and Lithuania?”( http://inosmi.ru/sngbaltia/20150324/227067276.html?utm_source=tw1 ).

Protams, te neiet runa ne par kādām ģeopolitiskām spēlītēm, bet gan viss vulgāri atduras pret piķi… Apstākļos, kad ASV ir apstādinājuši “drukājamās mašīnas” darbību “aizjūras draugi” beidzot izjuta cik rijīga “cīņubiedru” šaika mīt Baltijas jūras krastos.

Latvijas budžets, ja no tā izņem iezemiešu dejas un burvestības no sērijas “Kīze, ej prom”, kā arī krievu tranzītu, pārsvarā sastāv no tādu demokrātijas balstu kā “Goldman Saks” un “Morgan Stanley” ik kvartāla finansu injekcijām, kuras reizēm, lai tas neizskatītos nu pavisam pornogrāfiski, tiek izlaistas caur “Deutsche Bank”.

No vietējiem mēslukrātiem [krievu valodas vārdu spēle, izkariķējot vārdu “demokrāti”] par to prasīja tikai vienu – regulāri apgānīt Krieviju. Šāds bizness daudz prāta un spēju neprasa, tā nav HESu un rūpnīcu celtniecība “nolādēto okupantu” uzraudzībā. Uz šī budžeta jau ir izaugusi vesela paaudze “pareizo latviešu”, kuri vispār neko neprot darīt.

Tad, lūk, izskatās, ka piķis iet uz beigām. Un kur lai liek visu šo varzu, kura ir pieradusi garšīgi pierīties, saldi gulēt un lasīt no papīrīša ASV vēstniecības “spīčraiteru” tekstus par krievu okupantiem. Vienkāršais anglosakšu saprāts, kurš ar kalkulatoru rokā ir izskaitļojis, ka utilizēt šo Eiropā nevienam nevajadzīgo biomasu izmaksās daudz mazāk nekā noformēt to kā dāvanu vienalga kam (kaut arābiem vai pat krieviem), gan jau iezemiešu valdībai ir apsolījis mītnes vietu kaut kur Alpos un emigrācijas valdības statusu, tāpēc gaudošana par drīzu krievu atnākšanu latviešu elitē ir pieņēmusi ekstāzes apmērus.

Un te jāņem vērā, ka ir arī alternatīvas – anglosakšu “ērgļi” [“kara partija”] piedāvā šo biomasu izmantot lietderīgāk priekš militārās industrijas, sagatavojot un nosūtot tos karā, kur viņu vectēvi šķiet līdz galam vēl nebija izkarojušies – uz Pleskavu un Veļikajiem Lukiem. Vienība no 3000 tūkstošiem instruktoru kopā ar 5 tankiem jau ir ieradusies un iejūtas vietējos apstākļos. Alternatīva tomēr…

Skatoties uz šo visu, bijušais Latvijas ārlietu ministrs Jānis Jurkāns jau paziņoja, ka Latviju vislielākā mērā apdraud tās pašas muļķība. Nu ko, viens pamodās, gaidīsim citus…

“Seva-Riga”
/24.03.2015/

Avots:
http://seva-riga.livejournal.com/426549.html
http://inosmi.ru/sngbaltia/20150324/227067276.html?utm_source=tw1
http://blogs.ft.com/beyond-brics/2015/03/23/guest-post-will-russia-make-a-play-for-estonia-latvia-and-lithuania/
http://www.ves.lv/янис-юрканс-главная-угроза-латвии-с/

Informācijas aģentūra
/04.04.2015/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Ārprāta anatomija jeb kā Latvijā darbojas importētie likumi

00469_lady-justiceJau desmito mēnesi, saskaņā ar tiesas lēmumu, esmu izdzīts no savas personiskās mājas un man piederošās saimniecības, man liegta iespēja pašam audzināt savus bērnus, esmu atstāts bez dzīvesvietas un ierastā darba. Šajā periodā ir sagrauta mana ģimene, esmu zaudējis vienu no saviem četriem dēliem, sabojātas attiecības ar pārējiem dēliem, ir izpostīta ilggadīgi veidotā un attīstītā saimniecība, kas bija ģimenes ekonomiskais pamats, un pirmo reizi mūžā esmu kļuvis par krimināli sodītu personu. Pie tam – vairākkārtīgi; t.i., – recidīvistu…

Notikumu vēsture

Ar Sandru [vārds mainīts] apprecējos 1994. gadā. Abi bijām aktīvi kristieši. Viņai tās bija otrās laulības, bet man – pirmās. No iepriekšējās laulības viņai bija dēls, kuru es pieņēmu un audzināju kā savu paša. Sākām dzīvot kopā manā no tēva mantotajā privātmājā Pilsētā. Pirms pārvākšanās uz Pilsētu Sandra dzīvoja īrētā dzīvoklī Rīgā. Gadu pēc laulībām, 1995. gadā piedzima dēls Kalvis [vārds mainīts], bet 1996. gadā piedzima Ivars [vārds mainīts].

Ap šo laiku es mantoju nekustāmo īpašumu bez ēkām laukos – X pagastā. Tā kā gandrīz visu mūžu biju nodarbojies ar mazo uzņēmējdarbību, kas saistīta ar lauksaimniecisko ražošanu, un pats sevi nodrošinājis ar darbu, nolēmām pārvākties uz dzīvi laukos, ar domu, ka arī bērniem tur būs labāk – svaigs gaiss, meži, plašumi, netālu – skaista upe ar brīnišķīgu pludmali, veselīga, ekoloģiski tīra, pašražota pārtika, un man – darbs. X pagastam blakus, – Y pagastā iegādājos lielu(1600m2) fermu ar lielu(400m2) šķūni un atvēru tur gateri. Pirmajā laikā es Y pagastā dzīvoju īrētā istabiņā viens pats, bet ģimene vēl bija Pilsētā. Vēlāk, pārdevuši māju Pilsētā, devāmies uz Y visi.

Nopirkām vecu, mazu mājeli – graustu, kura atradās apm. 300 metrus no fermas un šķūņa, izremontējām un sākām dzīvot. Šīs mājas pirkšanu daudzējādā ziņā noteica tieši fermas tuvums, jo līdz ar to saimniecības ēkas vai garāžas būvēt nevajadzēja -fermā un šķūnī vietas bija daudz.

Pēc dažu gadu darba mans gateris vairāku iemeslu dēļ bankrotēja, un es pārprofilējos uz lauksaimniecisko ražošanu – kūts man bija, zeme arī. Pamazām sagādāju visu darbam nepieciešamo tehniku. Tika iegādāti trīs dažādas jaudas un pielietojuma traktori un daudz citu saimnieciecībā nepieciešamu lietu un instrumentu, lai varētu apkopt 50ha zemes un sagādāt barību liellopu ganāmpulkam. Piereģistrējāmies kā piena ražotāji un sākām realizēt pienu kooperatīvam.

Jāatzīmē, ka tas bija diezgan unikāls gadījums, ka jaunā vietā tiek izveidota jauna piensaimniecība. Vairums piensaimniecību bija pastāvējušas jau agrāk, bet daudzas no šīm saimniecībām Latvijas lauksaimniecības politikas un citu iemeslu dēļ tika likvidētas un to skaits samazinājās. Mēs bijām izņēmums, un “peldējām pret straumi”, izveidojot ražošanu tur, kur tās nebija. Tā, no dažiem trušiem un dažām vistām sākumā, mūsu saimniecība palēnām izauga līdz pat vairāk kā piecdesmit liellopiem (kopā ar jaunlopiem). Saimnieciski vislabvēlīgākajos laikos izslaucām līdz pat 300l augstas kvalitātes piena dienā.

Sākām nomāt zemi arī no kaimiņiem un pagasta, un ierīkojām plašas ganības. Tika sagādāta arī tehnika meža darbiem, un es varēju nodrošināt ar malku no sava meža ne tikai savu māju, bet arī malku pārdot. Divus gadus pēc kārtas izpildīju pagasta pasūtījumu un piegādāju Y pamatskolai 2x100m3 malkas. Tas bija smags roku darbs, nekādu cēlējmehānismu nebija. Gan iekraušana piekabē, gan izkraušana no tās, kā arī sakraušana grēdā pie skolas, notika ar rokām. Strādājot mežā un cilājot smagos klučus, sabojāju muguru – plīsa diski. Tas atsaucās uz turpmāko dzīvi, jo vēlākos gados muguras sāpes regulāri par sevi atgādināja un vairākkārtīgi nonācu slimnīcā, kamēr beidzot tiku norīkots uz muguras operāciju P.Stradiņa slimnīcā.

2001. gadā piedzima trešais dēls – Daniels [vārds mainīts], bet 2002. gadā – Ritvars [vārds mainīts]. Ņemot vērā mūsu kuplo ģimeni un lielo sieviešu darbu apjomu, kas gūlās uz Sandras pleciem, iegādājāmies dažādu virtuves tehniku, kas atvieglo saimnieces ikdienu. Saimniecība ne tikai nodrošināja mūsu kuplo ģimenīti ar naudas līdzekļiem, bet arī ar visdažādāko visaugstākās kvalitātes ekoloģiski tīru pārtiku – pienu, piena produktiem, gaļu, augļiem, dārzeņiem, olām, medu, ogām.

Bērni un saimniecība paņēma visu laiku, tā ka mana sieva Sandra algotu darbu astoņpadsmit gadus nestrādāja. Sākām audzēt arī zemenes gan pārdošanai, gan pašpatēriņam, bija gadi, kad visa mūsu kuplā ģimenīte varēja ēst zemenes diendienā visa gada garumā – mēnesi svaigas, bet pārējā laikā – saldētas. Uzbūvēju lielu – 500m2 siltumnīcu, kurā pirmajā sezonā audzēju tomātus, bet vēlāk – zemenes. Un, kas nav mazsvarīgi, – visi mūsu dēli jau no mazotnes čakli piedalījās saimniecības darbos un apguva visdažādākās iemaņas. Visus četrus es 2 – 4 reizes nedēļā vedu ar automašīnu uz Pilsētas (30km) mūzikas un mākslas skolām. Nevienam neko neprasījām, sociālo dienestu klienti nebijām. Taisni otrādi – palīdzējām, cik varējām, pagastam gan ar transportu (man bija mikroautobuss), gan citādi – ar mūsu holandiešu ģimenes draugu palīdzību noorganizēju Y pamatskolai dāvanu – mācību solus no Holandes.

Tikām uzskatīti par “pozitīvajiem tēliem” un vairākkārt mūsu ģimenei tika veltīti raksti rajona avīzē. (Pirmais – 2003. gadā, otrais – 2009. gadā. Nesen, 2015.gada martā, parādījās trešais – intervija ar Sandru, kurā viņa sniedz pilnīgi pretēju informāciju un ceļ man neslavu visa reģiona mērogā. No saviem draugiem uzzināju, ka sveši cilvēki, izlasījuši šo interviju, mani novērtējuši īsi – “Briesmonis!”)

Daudz laika pavadīju kopā ar dēliem. Katru gadu devāmies vairākdienu ūdenstūrisma braucienos pa Latvijas skaistākajām upēm ar nakšņošanu teltīs, ugunskuru. Ar automašīnu daudz ceļojām pa Baltiju, iemīļots brauciens mums bija uz Līgatnes dabas parku. Neviens nenojauta par tuvojošos traģēdiju. Kalvis un Ivars absolvēja Pilsētas mākslas skolu, bet Danielam un Ritvaram līdz Pilsētas Mūzikas skolas pabeigšanai pietrūka divu gadu. Jo mūsu dzīve pēkšņi izmainījās.

Aptumsums

2012.gada pavasarī manas sievas Sandras Kārkliņas uzvedība sāka mainīties, kļuva arvien dīvaināka, līdz 2.maijā viņa nozaga trīs nepilngadīgos bērnus (ceturtais šajā laikā nebija mājās) un aizveda nezināmā virzienā, kā vēlāk izrādījās – uz Rīgu. Tur, pārnakšņojusi pie draudzenes, kuru nobaidīja ar savu neparasto uzvedību, 3. maijā no draudzenes dzīvokļa aizbēga, paņemot līdzi bērnus, un klaiņoja pa ielām, sakot neēdušajiem un izslāpušajiem bērniem: ”Nedomājiet, ko ēdīsiet un ko dzersiet”.

Draudzene pa gabalu viņai sekoja, laiku pa laikam telefoniski ziņodama man par Sandras un bērnu atrašanās vietu. Kad es ierados viņiem ar automašīnu pakaļ, bērni jau bija sapratuši, ka ar mammu kaut kas nav labi, un bez ierunām iekāpa mašīnā. Es nonācu sarežģītā situācijā, jo, no vienas puses, es nevarēju pamest uz ielas savu sievu ar aptumsušu prātu, bet no otras puses – viņa neparko nekāpa mašīnā. Es mēģināju viņu ievilkt, pielietojot spēku, bet tad garāmgājēji piedraudēja izsaukt policiju. Pret tādu pavērsienu man nebija iebildumu, un, sagaidījis policijas darbiniekus, izstāstīju situāciju. Protams, sākumā viņi man negribēja īsti ticēt, bet, parunājušies ar bērniem, mainīja domas. Policisti, parunājušies arī ar Sandru, man teica, ka jāsauc ātrās palīdzības brigāde no Tvaika ielas (psihoneiroloģiskā slimnīca). Mediķi ieradās ātri, un, aprunājušies ar Sandru, man paziņoja, ka viņa jāved uz stacionāru. Man tas viss likās satriecoši, un es mēģināju iebilst, ka, varbūt, labāk vedīšu viņu mājās. “Labi, jūs aizvedīsiet; bet ko jūs tur ar viņu darīsiet, nebūdams mediķis“, teica ārste, “ brauciet mums pakaļ uz slimnīcu!”

Tā, bākugunīm mirgojot un sirēnām kaucot, mēs devāmies uz Tvaika ielu. Sandra atradās mediķu “busiņā”, bet bērni – ar mani automašīnā. Braucām cieši aiz “ātrajiem”. Klāt pie visa ārkārtējās situācijas izraisītā stresa, pa ceļam vēl zvanīja Sandras pieaugušais dēls no viņas iepriekšējās laulības un izteica man draudus. Neskatoties uz to, ka biju viņu pieņēmis un audzinājis kā paša dēlu astoņus gadus, tagad viņš bija neparasti naidīgs. Arī viņš bija noticējis savai mammai, kura, kā izrādījās vēlāk, jau labu laiku bija cēlusi man neslavu un apmelojusi, stāstot un atspoguļojot mūsu ģimenes dzīvi no sava īpatnējā, pret mani naidīgā, viedokļa.

Slimnīcā Sandra tika ievietota palātā, kurā ievietoja slimniekus, ar kuriem nav iespējams kontaktēties. Šajā palātā viņa pavadīja pavisam neilgu laiku, iespējams, kādu diennakti. Pēc tam viņa tika pārvietota pie adekvātākiem slimniekiem, un es viņu bieži varēju apmeklēt. Lai gan šķita, ka Sandras mentālā veselība uzlabojas, diemžēl viņai tā neatgriezās pilnīgi. Viņai pilnīgi izmainījās personība.

Slimnīcā Sandra pavadīja ap divām nedēļām, bet pēc izrakstīšanās nevēlējās doties mājās. Lieki teikt, ka man šis bija ļoti grūts laiks – neziņa par sievu, rūpes par četriem puikām, ēst gatavošana, drēbju mazgāšana, sešpadsmit govju slaukšana utt. Bija pavasaris, un telefonsarunās es mēģināju pierunāt Sandru braukt mājās, pie ģimenes, pie bērniem, bet viņa atbildēja, ka nebrauks, ka ir “svarīgākas lietas”. Tā viņa “noblandījās” pa Rīgu vēl kādu mēnesi pēc izrakstīšanās no slimnīcas. Beidzot man izdevās pierunāt viņu atgriezties mājās. Es nebūtu to darījis, ja zinātu, kas mani gaida. Jo atgriezās pavisam cits – svešs cilvēks. Slimnīcā viņai tika uzstādīta diagnoze – šizofrēnija. Mana dzīve kļuva par elli.

Jaunā dzīve

00469_gallery_big_two_faced_womanTagad viss kļuva savādāk. Sandras personība bija pilnīgi izmainījusies. Viņai viss, kas agrāk bija labi, tagad šķita slikti, un viss, kas bija slikti, tagad šķita labi. Mājas un saimniecības darbi viņai kļuva arvien vienaldzīgāki, bet ārpusģimenes aktivitātes – arvien svarīgākas. Es ievēroju, ka viņa sāk uzvesties kā vīrietis, atdarināt mani un centās izspiest no ģimenes, kā arī mēģina mani izolēt no bērniem emocionāli un arī praktiski. Mūsdienās tik izplatītais sieviešu feminisms viņā sāka izpausties visnepievilcīgākajā, vispārspīlētākajā un viskroplīgākajā veidā. Bērnu klātbūtnē viņa tagad varēja atļauties pat tādu tekstu, kā: “Tu te nepīksti, vācies savā istabā un tupi!”

Izskatījās, ka viņai patika mani pazemot dēlu klātbūtnē, bet es biju bezspēcīgs bērnu dēļ – nekad neesmu atbalstījis jebkādu ģimenes konfliktu risināšanu bērnu klātbūtnē. Un Sandra to ļoti labi zināja un izmantoja. Man ir ārkārtīgi viņus žēl, jo viņi ir tik neaizsargāti un šajos konfliktos cieš visvairāk.

Sandra bieži vien nošķīra no manis dēlus un slepus viņiem neatlaidīgi kaut ko skaidroja. Viņa ieguva autovadītāja apliecību un sāka strādāt algotu darbu. Sandra ir ļoti talantīga mūziķe, un, nodibinot un vadot vietējo sieviešu ansambli, ātri vien ieguva simpātijas un atbalstu vietējās pašvaldības dāmu aprindās. Izmantojot savu ietekmi un talantu patikt cilvēkiem, viņa sāka ļaudis, sevišķi sievietes, noskaņot pret mani, stāstot, ka es esot despots, kurš viņu astoņpadsmit gadus apspiedis, bet tagad viņa esot “izkļuvusi brīvībā”.

Tādi stāsti daudzām ausīm šķita kā mūzika, jo agrāk ar savu pašaizliedzīgo kalpošanu bērniem un ģimenei viņa emancipētajām sievietēm bija “kā dadzis acī”, ar savu dzīvi parādot, ka arī mūsdienās sievietei ir iespējams palikt Sievietei. Mūsu sentēvu ģimenes modelis, realizēts dzīvē, daudziem kalpoja par iedvesmas avotu, un kādu reizi es, intereses pēc, saskaitīju, ka dažu gadu laikā mūsu mājās bija ciemojušies ap diviem simtiem cilvēku no sešām valstīm. Atklāti sakot, tikai pateicoties tam, ka es nepieņēmu mūsdienu rietumu sabiedrības antiģimeniskos standartus un stingri turējos pie konservatīva ģimenes modeļa, mūsu ģimenē dzima četri bērni. Un neviens nav lieks, dārgs ir katrs. (Taisnību sakot, tagad, pēc Sandras personības graujošajām izmaiņām, viņa man ir pārmetusi, ka es esot “licis dzemdēt(!)” bērnus. Šim izteicienam vajadzētu būt fiksētam tiesas protokolos un audioierakstos).

Sandrai tagad bija divas sejas – viena eņģeļa seja, kas ar savu šarmu, dziedāšanu un muzicēšanu apbūra cilvēkus, un otra – cietsirdīga, viltīga, mantkārīga un ļauna. Kā medaļas divas puses. Sabiedrība redzēja tikai vienu pusi, bet es – abas. Cilvēki bieži kļūdās, saistīdami kāda cilvēka talantu ar viņa personību; viņi domā, ja cilvēks skaisti dzied vai izskatās, kā eņģelis, tad viņš tas arī ir. Diemžēl dzīvē tā nav, un bieži vien talantīgi, skaisti, slaveni un bagāti cilvēki, iepazīstot tuvāk, izrādās visai nepievilcīgi vai pat nelietīgi.

Tagad mūsu ģimene no parauga nonāca pretējā pozīcijā, un nu varēja kalpot kā visatbaidošākais piemērs. Es ievēroju, ka Sandra pamazām sāk ne tikai nepalīdzēt saimniecībā, bet pat sabotēt manu saimniecisko darbību. Bērnu intereses viņai kļuva vienaldzīgas, un es ievēroju, ka viņa kļuvusi neparasti cietsirdīga. Vēl es ievēroju, ka, viņa ir gatava man darīt ļaunu arī tad, ja no tā cieš bērni.

Tā, kādu reizi, kad ar puikām bijām sataisījušies braucienā ar laivām pa Salacu un jau devušies ar automašīnu ceļā, viņa pa telefonu paziņoja, ka govis no ganībām mājās nelaidīs un neslauks – “lai klīst pa visu pagastu”. Veltīga bija mana un vecākā dēla Kalvja pierunāšana un argumenti, ka mēs veselu nedēļu esam gatavojušies šim ceļojumam un esam jau simts kilometrus no mājām; – mēs, visi pieci, bijām spiesti griezties atpakaļ un vēlu naktī ar visām teltīm un laivām vīlušies atgriezāmies mājās. Govis nevar nedzirdīt un neslaukt… Es sapratu, ka ļaunuma mērķis esmu es, bet nevarēju Sandrai ieskaidrot, ka bērni no tā nedrīkst ciest. Viņai bija vienalga.

Nākošais notikums mani vispār šokēja – viņa lika nepilngadīgajiem bērniem nosist kaķi. Kad es to uzzināju, nespēju noticēt, vai tiešām?! “Jā, “ apstiprināja puikas, “mēs uzmetām viņam bluķi…”
Mamma ir mamma, un bērni bija audzināti klausīt vecākus… Veltīgi bija mani mēģinājumi paskaidrot Sandrai, ka, pat ja kaķis ir slims, tā ir mana – pieaugušā darīšana, ko ar viņu darīt. Izskatījās, ka viņa pat nesaprot, ka garīgi kropļo bērnus.

Nākošais viņas “varoņdarbs” bija aveņu noindēšana ar “Raundap” – preparātu, kurš visā pasaulē atzīts par ārkārtīgi kaitīgu cilvēku un dzīvnieku veselībai. Šī preparāta iedarbībā, piemēram, dīķu iemītniekiem dzimst mutanti. Līdz šim saimniecībā mēs principiāli nelietojām nekādus pesticīdus vai jebkādus citus ķīmiskos preparātus un lepojāmies, ka visa mūsu saražotā produkcija bija ekoloģiski tīra. Tagad Sandra it visā sāka darboties pretēji, arī šajā sfērā; cik saprotu – man par spīti.

Man bija labas, es teiktu – pat izcili labas attiecības ar dēliem, bet tagad es ievēroju, ka attiecības sāk pasliktināties, ka viņi neatlaidīgi un nepārtraukti tiek kūdīti pret mani. “Tu nozagi man bērnus”,  Sandra jau agrāk dažreiz bija izteikusies, redzēdama mūsu labo kontaktu. Tagad viņa sāka “atriebties” un darīt visu, lai bērnus noskaņotu pret mani un viņus “atgūtu” sev. Man, personīgi, šķiet absurds kaut kāda konkurence vecāku starpā par bērnu mīlestību. Mamma ir mamma, un tētis ir tētis. Es vienmēr esmu mācījis dēliem mīlēt mammu, un nedomāju, ka tādēļ viņi mazāk mīlēs mani, bet Sandrai tagad šķita – jo bērni vairāk neieredzēs mani, jo vairāk mīlēs viņu…

Tad viņa sāka pieprasīt par visu samaksu. Ja man nebija naudas, ko samaksāt, piemēram, par govju izslaukšanu, viņa vienkārši tās neslauca. Veltīgi bija mani iebildumi, ka tas ir ģimenes interesēs – Sandrai tagad interesēja tikai viņa pati. Pavisam grotesku formu šī samaksas pieprasīšana ieguva, kad man bija jāsāk maksāt arī par laulāto attiecībām. Bet, tā kā biju uzticams vīrs un laulības pārkāpšanu neatbalstīju, maksāju ar, – nebija jau kur sprukt…

Tā, pamazām, viņa sāka gremdēt mūsu ģimenes ekonomiku – atteicās piedalīties ilggadējā, grūti uzceltā ģimenes biznesā – piena produktu ražošanā (ar ko es pazaudēju daļu no ilgos gados iegūtās klientūras), bet beigās vispār pārstāja piedalīties saimniecības darbos. Tas, ko mēs agrāk darījām divatā, tagad bija jādara man vienam. Arī bērni tika sakūdīti nepalīdzēt, kā viņa teica – “ nav ko vergot viņam”. Pat vairāk – bērni tika mācīti neklausīt mani un, ja es kaut ko palūdzu viņiem izdarīt, tad Sandra teica pretēji – nedariet to! Beidzot es vairs nespēju ar visu viens pats tikt galā un pārstāju divus jaunākos dēlus vadāt uz mūzikas skolu. Līdz tās pabeigšanai viņiem bija atlikuši vien divi gadi. Mana dzīve kļuva arvien neciešamāka, atmosfēra mājās kļuva arvien naidīgāka, provokācijas – pretīgākas. Viņa sāka lietot lamuvārdus, kādus nekad agrāk neviens mūsu ģimenē, vismaz manā klātbūtnē, nelietoja.

“Paklau, kāds ir tavs mērķis?”, kādu reizi es pajautāju sievai. “Dabūt tevi prom no šejienes, te palikt un saimniekot!”, viņa bija atklāta…

Jaunie Sandras sabiedrotie – Likums par “Pagaidu aizsardzību pret vardarbību” un tiesas

Arvien biežāk Sandra sāka pieminēt kaut kādu likumu, ar kura palīdzību varēšot mani “dabūt prom” no mājas, un es nevarēšot tai tuvoties tuvāk, par kādiem noteiktiem metriem.(Tas stājās spēkā 2014.gada 31.martā un saucās “Pagaidu aizsardzība pret vardarbību.”) Man tas šķita tāds absurds, ka es tikai smējos, lai gan zināju, ka viņa iedraudzējusies ar kādu juristu un gandrīz ik dienas stundām ilgi runā ar viņu pa telefonu.

Arvien biežākas un nepatīkamākas kļuva dažādas provokācijas no viņas puses. Sandra arī pārstāja pārstrādāt pienu piena produktos ģimenes vajadzībām un sāka bērnus barot ar pusfabrikātiem un citu lielveikalu barību. Atceros epizodi, kad ar bērniem pārrunājām čipšu un kolas kaitīgumu. Uz to Sandra reaģēja, kā parasti pēdējā laikā – pretēji, un sāka saukt: “Bērni, nesiet šurp čipšus, ēdīsim čipšus”. Tas bija nožēlojami un pretīgi, bet, respektējot bērnu tiesības uz mieru ģimenē, es konflikta eskalāciju nepieļāvu.

Jau kopš atgriešanās no Rīgas (pēc “Rīgas epopejas”) viņa regulāri, vienu reizi nedēļā piektdienās brauca uz galvaspilsētu pie kāda ciemos un tur palika pa nakti. Viņa stāstīja, ka ciemojas pie draudzenes, kam es arī ticēju. Tikai tad, kad kādu reizi viņa pārradās agrā rītā smaržodama pēc alkohola un uzreiz sāka runāt par šķiršanos, mana ticība viņas godīgumam stipri cieta. Un skats viņai bija tāds glūnīgs un netīrs…

Lai padarītu manu dzīvi mājās pavisam neciešamu, viņa sāka slēpt no manis produktus, aizbildinoties ar to, ka viņa tos nopirkusi par savu naudu. Agrāk mums ģimenē bija stingra tradīcija ieturēt maltītes visiem kopā, pie viena galda, bet tagad es tiku izstumts. Viņa sāka mani aizskart ar vārdiem un pazemot bērnu klātbūtnē, bet es bieži vien nevarēju pietiekoši asi aizstāvēties, jo bija žēl bērnu – lai nu kā, tā tomēr bija viņu māte un par māti teikt sliktu bērnu klātbūtnē ir nesavienojami ar maniem uzskatiem, bet, no otras puses, man kaut kā vajadzēja paskaidrot šīs nenormālās attiecības ģimenē. Tā es nonācu sarežģītā situācijā – ja es aizstāvējos, man iznāca runāt sliktu par māti, bet ja klusēju – iznāk, ka viņai taisnība, un visi pret mani vērstie apvainojumi – patiesība.

Bija vairāki gadījumi, kad viņa paķēra rokās nazi un bļaudama skraidīja pa māju. Es bažījos, ka viņa sev var nodarīt ko sliktu, lai gan parasti agresija vērsās pret mani. Tā, kādu reizi es pie krāsns noliecies plēsu skalus iekuram, kad viņa negaidīti sita man pa galvu ar lupatu. Es biju noliecies un lupatas stūris trāpīja man pa vaļēju aci. Kādu brīdi ar to aci neko neredzēju. Lai gan man sanāca dusmas, es tās pārvarēju un tikai sagrābu sievu aiz rokām un pateicu, lai nekad vairs tā nedara, jo arī manai pacietībai ir mērs.

Kādu citu reizi, kad biju atlaidies gultā un apsedzies ar palagu, viņa pienāca, lēnām pārvilka man palagu pār seju (kā aizklāj miroņus zārkā), un teica: “Cik labi būtu, ja tu tā gulētu!“ Lai gan ar humoru man viss ir kārtībā, tas likās tā kā mazliet par traku. Jau sen viņa pierīkoja mūsu guļamistabai, kurā viņa tagad dzīvoja viena, atslēgu. Dažreiz viņa zaga no manas istabas lietas un dokumentus, un ieslēdza savā istabā.  Es sāku saprast arvien vairāk, ka Sandras personības izmaiņas ir nopietna problēma, un arī pierīkoju savas istabas durvīm atslēgu. Jau vairākus mēnešus dzīvojām atsevišķās istabās, un nekādu attiecību mums vairs nebija ne par naudu, ne par velti.

Tad, 2014.gada 27.martā, notika atgadījums, kurš krietni ietekmēja visu manu turpmāko dzīvi. Es apsēdos pie galda un ēdu zupu. Sandra sāka bļaut, ka es nedrīkstu ēst zupu.
“Kādēļ lai es nedrīkstētu ēst?”- es brīnījos, – “esmu izsalcis!” “Tādēļ, ka es to vārīju!”, Sandra bija pārskaitusies. “Bet visu, no kā tā gatavota, taču es sagādāju, – es skaidroju, – lūk, – gaļa, kartupeļi utt.” “Nē, tu to nedrīksti ēst!” – viņa palika pie sava.

Es iebildumus daudz neņēmu vērā un mierīgi turpināju ēst. Tad viņa galīgi satrakojās un man uzbruka un sāka raut aiz bārdas. Lai atbrīvotos, es ar plaukstu iesitu viņai pliķi. Kā izrādījās vēlāk, to tik vien viņai vajadzēja. Nākamajā dienā, 28.martā, pēc telefoniskas konsultācijas ar savu juristu, Sandra devās pie ģimenes ārstes, kura viņai uzrakstīja diagnozi – viegls smadzeņu satricinājums. Tālāk viss gāja pēc “plāna” – atzinums tika iesniegts tiesu medicīniskajai ekspertīzei un uzrakstīts iesniegums policijā. Tā es pirmo reizi mūžā tiku pie krimināllietā apsūdzētā statusa. Tad es vēl nenojautu, ka tas (būt par apsūdzēto) kļūs par manu ikdienu, un drīz kļūšu par “īstu recidīvistu”.

(Aizsteidzoties notikumiem priekšā pateikšu, ka oktobrī prokurors, kuram visa šī lieta izskatījās šaubīga, pieprasīja papildus ekspertīzi, kura konstatēja, ka nekāds smadzeņu satricinājums nav bijis, līdz ar to šī krimināllieta ar 2014.gada 11.novembra lēmumu tika izbeigta.) Bet toties citas krimināllietas, ierosinātas vēlāk par absurdā tiesas lēmuma “Par pagaidu aizsardzību” pārkāpšanu, (bet mana “pārkāpšana” vienmēr bija bērnu un ģimenes interesēs, un ne reizi mērķis nebija satikt Sandru), izbeigtas netika, un pie sodāmības es tomēr tiku, un reputācija man tika sabojāta.

Saimniecības beigas

Mūsu saimniecības bēru zvani nozvanīja 2014.gada martā. Tas notika tā. Visas mūsu saimniecības govis un lielās teles bija apsēklotas vai aplektas, citiem vārdiem – grūsnas, un viņām vajadzēja atnesties vasarā. Kad govs atnesas, tad viņa sāk ražot pienu. Pirms atnešanās govīm pāris mēnešus jāļauj atpūsties, un tās netiek slauktas. Es pārtraucu slaukt jau ziemā, jo piena bija maz, un nav slikti, ja govis pirms jaunas laktācijas atpūšas ilgāk – pēc tam tās dod vairāk piena. Lai ģimenes budžets šajā “tukšajā” periodā neciestu, es atradu darbu Vācijā un aizbraucu. Nostrādāju nedēļu, kad piektdienā iezvanījās telefons un kāda balss man pavēstīja, ka pirmdien brauc pēc maniem lopiem. Es biju pārsteigts un teicu, ka nekādu pārdošanu neesmu pieteicis, uz ko saņēmu atbildi, ka tad laikam mana sieva pieteikusi. Es teicu, lai nebrauc, bet saruna pārtrūka.

Bija piektdiena. Aprunājies ar brigādes vīriem, saņēmu viņu atļauju (jo mans galvenais uzdevums, pēc norunas, Vācijā bija vest ar savu automašīnu viņus uz un no darba), pat ieteikumu doties mājās , lai nepieļautu piena lopu izpārdošanu, jo viņi zināja, ka ienākumi no piena realizācijas bija mūsu saimniecības ekonomiskais pamats. Atrados pie Holandes robežas un līdz mājām bija 1700km. Diemžēl sestdien Polijā man sabojājās automašīna un to salabot varēja tikai pirmdien. Rezultātā mājās es nokļuvu otrdien,  – jau par vēlu. Sandra bija paspējusi pārdot uz kautuvi (gaļā!) 12 grūsnās govis un teles. Tā, vienā dienā tika likvidēts ilggadīgi veidots ienākumu avots, kurš nodrošināja mūsu ģimeni daudzu gadu garumā.

Naudu par pārdotajiem lopiem vai kaut daļu naudas atdot viņa atteicās. Es mēģināju piespiest atdot vismaz pusi, atņemot viņai automašīnas atslēgas, bet viņa, izrādās, tālredzīgi bija noformējusi savu automašīnu uz cita īpašnieka vārda un izsauca policiju. Atbraukušais policists paskaidroja, ka, tā kā automašīna juridiski pieder citam īpašniekam, manu rīcību var klasificēt kā zagšanu. Tad es atslēgas atdevu. Tagad, pēc trīs gadiem un visa, kas tajos noticis, es saprotu, ka viņai jau toreiz bija plāns šķirties, padarot mani par vainīgu un sagrābt manus īpašumus, izpostot manu dzīvi un pozicionējot mani par varmāku. Automašīnu viņa vēl šodien nav pārrakstījusi uz savu vārdu. Saprotams – lai neskaitītos kopdzīves laikā iegādāts īpašums.

Sagatavojis visu nepieciešamo pavasara sezonai lielajā, pirms diviem gadiem uzceltajā 500m2 siltumnīcā, kurā iepriekšējā gadā bija sastādītas zemenes (tagad tās ziedēja, biju tās tīri izravējis un manas prombūtnes laikā sāka ražot) un kura bija apgādāta ar pusautomātisko laistīšanas sistēmu, es pārdevu dažus atlikušos teļus un 19.aprīlī devos uz Indiju un Pakistānu, kur draugi mani jau sen aicināja ciemos. Situācija ģimenē bija tik dramatiska, ka vēlējos sakārtot domas, atpūsties, pameditēt un varbūt pat saprast, kā dzīvot tālāk. Cerēju, ka manas prombūtnes laikā arī ar Sandru notiks kādas pozitīvas pārmaiņas. Droši devos projām, zinādams, ka ģimene ir pārpārim apgādāta, jo Sandrai palika visa nauda par divpadsmit pārdotajām grūsnajām govīm un telēm. Atgriezos mājās 30.maijā. Biju pacilāts no domas par atkalredzēšanos ar ģimeni, bet, ieejot mājās tiku sagaidīts ar vārdiem: “Ko atvilkies, vācies atpakaļ uz savu Pakistānu!” Arī bērni uzvedās dīvaini un ņirgājās gan par manu ceļojumu, gan par atvestajām dāvanām. Nekādu fizisku konfliktu ar Sandru šajā periodā man nebija.

Izdzīšana no personīgās mājas, jeb, jaunā “Likuma par aizsardzību pret varmācību” neparastais pielietojums Latvijā

2014.gada 6. jūnijā, sešas dienas pēc savas atgriešanās mājās, es vairs nevarēju izturēt nenormāli naidīgo atmosfēru mājās un Sandras uzvedību un devos pēc palīdzības uz Rīgas psihoneiroloģisko dispanseru, kurā Sandra ārstējās 2012.gada maijā. Sandras ārstējošo ārsti satikt man neizdevās, bet viņas kolēģi teica, ka, saskaņā ar jaunajiem likumiem, nekādu informāciju par pacientiem viņi sniegt nevar. Es biju par to pārsteigts, un skaidroju, ka es neesmu svešs cilvēks, bet vīrs. Kad uzrādīju dokumentus un pateicu sievas personas kodu, mediķi tomēr ieskatījās Sandras slimības vēsturē, un man izdevās uzzināt no viņiem tikai to, ka “viņi mani neapskauž”. Es teicu, ka man ar Sandru kopdzīve vairs nav dzīve, bet elle, uz ko viņi atbildēja, ka, diemžēl, neko nevar palīdzēt. Vien ieteica saukt “ātros” pie slimības saasinājuma. Uz jautājumu, vai viņu praksē ir bijuši gadījumi, kad no šādas slimības izveseļojas, vien atbildēja: “…nelieciet mūs Dieva vietā”. Tā, bez rezultātiem, devos mājup. Bet tālākie notikumi neatstāja vietu šaubām – ārprāts bija izkļuvis ārpus slimnīcas sienām un arvien vairāk un vairāk sevi pieteica dzīvē.

Kad atgriezos mājās,  pēcpusdienā tur ieradās divi policijas darbinieki un paziņoja, ka ir tiesas lēmums (Pilsētas tiesas tiesneses I.Ribicka 2014.g.6.jūnija lēmums Nr. 3 – 12/xxxx) par manu izdzīšanu (nošķiršanu) no mājas un no fermas ar aizliegumu tuvoties tām tuvāk par 500 metriem, un viņi atbraukuši nodrošināt šī lēmuma izpildi. Te jāpiebilst, ka tiesas lēmums  tika pieņemts aizmuguriski, man to nezinot. Mantu savākšanai līdzņemšanai (apģērbs, higiēnas lietas, dokumenti) pēc likuma tika paredzētas 10 minūtes, bet policisti acīmredzami jutās neērti un mani nesteidzināja. Piedāvāju viņiem kopā padzert tēju un mēģināju paskaidrot, ka neesmu izdarījis neko tādu, kas apdraudētu ģimenes locekļus. Izskatījās, ka policisti tic manam stāstījumam, bet viņiem bija tiesas lēmums, kura izpilde jānodrošina. Es painteresējos, uz kurieni lai dodos, jo man ir tikai viens vienīgs mājoklis – šis. Policisti atbildēt nevarēja. Tad es iesēdos savā automašīnā un devos prom. Tā sākās mana “trimda”, kura nav beigusies vēl šodien – jau desmito mēnesi esmu “bomzis”.

Pēc dažām dienām es Pilsētas tiesā  dabūju lēmumu (kuru gan izsniedza visai negribīgi), uz kura pamata biju izlikts no mājas. Iesniegumu par manu “nošķiršanu” Sandra bija iesniegusi 5.jūnijā vienlaicīgi ar prasību par uzturlīdzekļu piedziņu(!). To, ka saimniecības un, attiecīgi, ģimenes ienākumus veido ieņēmumi par pārdoto pienu un gaļu un ka tā jau ir tā mana rūpēšanās par ģimeni, tiesnese I.Ribicka nekādi nespēja vai negribēja saskatīt, iespējams, domādama, ka vienīgie ienākumi var būt darba alga. Tiesnese ignorēja vai nespēja saprast arī to faktu, ka par 12 liellopu pārdošanu iegūtā nauda nodrošina ģimenes materiālo vajadzības apmēram gadu, sevišķi, ņemot vērā to, ka galvenie pārtikas produkti, tādi kā gaļa un dārzeņi, nebija jāpērk, jo tika saražoti saimniecībā. Tā, klāt pie visa, no manis sāka piedzīt uzturlīdzekļus. Neviens neņēma vērā acīmredzamo lēmumu nesavienojamību – ar vienu lēmumu aizliegt fermerim tuvoties savai fermai, strādāt un pelnīt, un ar nākošo – piedzīt no viņa naudu.

Lēmumu par “nošķiršanu” un uzturlīdzekļu piedziņu no manis vienpersoniski bija pieņēmusi Pilsētas tiesas tiesnese I.Ribicka [vārds mainīts] balstoties tikai uz S.Kārkliņas iesnieguma pamata, kurā es tiku apvainots “emocionālā, ekonomiskā, fiziskā un seksuālā vardarbībā”, iepinot “pievēršanos musulmaņu ticībai” un apvainojot mani nerūpēšanās par ģimeni. Nekādu liecinieku, nekādu pierādījumu, nekādu manu paskaidrojumu. Skaidrs, ka viņai bija ērti mani pozicionēt kā musulmani, jo sabiedrībā valda stereotips, ka “musulmaņi ir teroristi un varmākas, kas sit un apspiež savas sievas”. Lēmuma par “nošķiršanu” pamatā tomēr bija ierosinātā krimināllieta Nr.1137003xxxx par miesas bojājumu izdarīšanu (atšifrējot – pļauka par raušanu aiz bārdas 27.martā), kura 11.novembrī, pēc papildus ekspertīzes veikšanas, tika izbeigta. Citāts no 11.novembra lēmuma par krimināllietas izbeigšanu: …jo Aigara Kārkliņa darbībās nav noziedzīga sastāva.Bet vēl jau lieta bija tikai iesākta un kalpoja par galveno iemeslu manai pasludināšanai par varmāku un izdzīšanai no personiskās mājas un saimniecības.

Ticamību viņas teiktajam un rakstītajam piešķīra tas, ka es biju bārdains un, pie tam, vairāk kā mēnesi nodzīvoju Pakistānā, kura vairumam rietumu cilvēku, ne ar ko citu, izņemot terorismu un sieviešu apspiešanu, nesaistās. Arī visas pārējās pret mani izvirzītās apsūdzības bija balstītas tikai un vienīgi uz meliem. Arī tas, ka nelietoju alkoholu, nesmēķēju un neatzīstu par labiem ārlaulības sakarus un nepiedalos pasākumos, kuros tas viss tiek darīts, mūsdienu sabiedrības locekļu vairuma acīs skaitās mīnuss un “īpatnība” un tagad tika pavērsts pret mani. Šis viedoklis parādījās pat pagasta administrācijas parakstītajā manā raksturojumā (…apkārtējiem Aigars Kārkliņš šķiet cilvēks ar īpatnējiem, no sabiedrības atšķirīgiem uzskatiem. Uzmanības cienīgs ir fakts, ka raksturojums uzrakstīts pusgadu pēc manas izdzīšanas no mājas, un rakstītāja mani šajā laikā ir satikusi tikai vienu reizi, tāpat tas, ka “Aigaram Kārkliņam pēdējā laikā ir naidīgas attiecības ar ģimeni”, kā arī klaji melīgi apgalvojumi, tādi kā “…cenšas izpārdot saimniecības tehniku”. Kopš visas šīs trakās epopejas sākuma esmu centies pasargāt, nevis pārdot mūsu saimniecības inventāru un tehniku, un neesmu pārdevis nevienu (!) vienību).

Jāatzīmē arī, ka nekad nevienam savus uzskatus uzspiedis neesmu, tā kā tas ir pret manu pārliecību. Vēlāk plašs, ilustrēts Indijas – Pakistānas brauciena apraksts tika publicēts daudzos turpinājumos reģionālajā laikrakstā “XXX” sākot ar 2014.gada oktobri, beidzot ar 2015.gada martu ar nosaukumu “Pakistānas piezīmes” un drīz, iespējams, tiks izdots arī grāmatā.

Trimdā

Tā, 2014.gada 6. jūnijā, piecdesmit trīs gadu vecumā, es pēkšņi attapos “uz ielas”, – bez ģimenes, bez pajumtes, bez darba, bez instrumentiem, bez īpašumiem, bez jebkāda redzējuma par nākotni, vārdu sakot – gandrīz bez nekā.

Pirmās naktis es pārnakšņoju pie draugiem, tad – nakts patversmē, tad, pēc draugu uzaicinājuma – uz prāmja, kas iet uz Zviedriju, tad dažas naktis – Norčēpingā, tad atkal uz kuģa, tad – savā automašīnā, mežā, tad – atkal pie draugiem, kamēr man savā namā deva pajumti mana māsa ar savu kuplo ģimeni. Tā kā atrast man piemērotu darbu neizdevās, nolēmu uzsākt pats savu rūpalu, kura šķita piemērota manām prasmēm un iespējām – teritoriju un dārzu apkopšanu. VIDā nokārtoju dokumentus, un devos uz mājām pēc darbam nepieciešamajiem instrumentiem un mehānismiem, protams, iepriekš sazinoties ar šajā lietā atbildīgo policijas darbinieku.

Te es atkal piedzīvoju pārsteigumu, un ne vienu vien; – ārā pie fermas gulēja jau uzpūtusies beigta govs, bet visi darbam nepieciešamie instrumenti bija no mājām pazuduši. Sandra no dēliem bija uzzinājusi, ka es atkal esmu sev “izdomājis” darbu, un, lai man tas neizdotos, visu tehniku noslēpusi kaut kur ārpus mūsu saimniecības robežām, un atteicās atdot, neskatoties uz policijas darbinieku iesaistīšanos konfliktā. Viņi teica, ka tas esot ģimenes strīds par kopīpašumā esošu mantu, un tas jārisina tiesas ceļā. Jāatzīmē, ka mūsu ģimenē man vienīgajam bija visas nepieciešamās apliecības, lai ar tiem strādātu, pārējiem nebija nevienas. Paralēli pūliņiem, kas bija vērsti lai nepieļautu jebkādu manu komercdarbību, viņa iesniedza tiesā prasību par uzturlīdzekļu palielināšanu. Tā mana ideja par individuālo uzņēmējdarbību tika nobloķēta, un es turpināju kuplināt bezdarbnieku armijas rindas.

Uz manu iesniegumu policijā par instrumentu un tehnikas pazušanu, saņēmu atbildi (11.08.2014.Nr.20/16/11 – 4xxxx) par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu, kurā, cita starpā, bija šāds teksts:“Informēju, ka Sandra Kārkliņa paskaidrojumā paskaidroja, ka krūmgriezi, motorzāģi, minitraktoru un motobloku ir noslēpusi, lai vēlāk(!) kopīgi ar bērniem varētu apsaimniekot īpašumu.” Kā saka, – komentāri lieki. Viņas nolūks neizraisīja šaubas – “aizvākt” mani, lai vēlāk varētu saimniekot pati… (Par to, kādi tad būs viņas “saimniekošanas” rezultāti, rakstīšu vēlāk) Viņas darbošanās “uzņēma apgriezienus” un kļuva arvien destruktīvāka. Lai to apturētu, es uzrakstīju un iesniedzu tiesā “Pieteikumu par rīcībspējas ierobežošanu”. Pieteikums nonāca pie I.Ribickas, un, protams, tika noraidīts. Jā, Sandra bija ieguvusi tiešām uzticamu sabiedroto…

Jāpiezīmē, ka oficiāli neesam šķīrušies līdz pat šai dienai, un jāatgādina, ka nevienam no ģimenes, izņemot mani, nebija minēto darbarīku operatoru apliecības. Vēlāk Sandra noslēpa arī traktorus, piekabes un citus instrumentus, bet uz šodienu daļa no tā jau ir atpakaļ, bet daļa – nav. Lai gan Sandra reģistrējās kā trūcīgā un ieguva trūcīgas personas statusu, tas viņai netraucēja apmaksāt privāto juristu un advokātu pakalpojumus, kas, kā zināms, nebūt nav lēti. Arī “trūcīgās” statuss ir nesaprotami iegūts. Laikam jau galveno lomu tagad spēlēja tas, ka viņa tagad vadīja pagasta dāmu ansambli, kurā dziedāja arī administrācijas pārstāves. Viņas tagad pakļāvās katram savas mīļotās diriģentes pirksta mājienam, un “vajadzības” gadījumā, nostājās par viņu kā siena (no pēdējās intervijas avīzē). Es, piemēram, maksas juristu pakalpojumus pašlaik nevaru atļauties. Kā trūcīgas personas statuss ir savienojams ar Sandras apgalvojumu, ka “tagad, kad tevis nav, mēs dzīvojam daudz labāk ”, es nesaprotu. Kamēr es biju mājās un pārvaldīju saimniecību, sociālo dienestu klienti nebijām un ar izstieptu roku nestaigājām, bērni bija paēduši, apģērbti, uz mūzikas un mākslas skolām izvadāti, pasauli redzējuši.

Paradoksāli ir tas, ka viņa maksā juristiem par savu interešu “bīdīšanu” un vēršanos pret mani faktiski ar manis paša līdzekļiem – līdzekļiem, kas iegūti no ilggadīgi, grūti uzceltās saimniecības izpārdošanas. Un es nevaru to aizkavēt, jo viņa ir panākusi, ka, saskaņā ar “likumu”, nedrīkstu tuvoties ne mājai, ne saimniecībai. (Starp citu, pat ja es būtu varmāka, es nesaprotu, kāpēc nepietiktu ar aizliegumu uzturēt kontaktu ar cietušo, bet jāaizliedz arī atrasties savā darba vietā –  saimniecībā un fermā?) Sandras aktivitātes turpināja būt destruktīvas un postošas, un es vērsos pēc konsultācijas un palīdzības pie Pilsētas psihiatra. Tur es uzzināju, ka Sandras slimības vēsture ir pārsūtīta uz Pilsētu un ka viņai bija jāturpina ārstēties ambulatori, bet viņa no ārstēšanās izvairās. Tāpat saņēmu apstiprinājumu Rīgas mediķu teiktajam, ka mūsdienās ar varu nevienu neārstē, un piespiedu ārstēšanu piemēro tikai tad, ja slimnieks apdraud citus vai sevi. Kad teicu, ka viņa izposta manu dzīvi, mediķis tikai noplātīja rokas.

Es kļūstu par “noziedznieku”

Aizlieguma tikties ar bērniem man nebija, un mēs mēdzām paretam satikties. Augustā es organizēju mums kopīgu vairākdienu laivu braucienu pa Daugavas lokiem, kurā, diemžēl, nevēlējās piedalīties jaunākais – Ritvars (11 gadi). Mammas “audzināšana” sāka dot “augļus”. Brauciens izdevās tiešām jauks, puikas teica, ka paticis gandrīz vai labāk no visiem. Septembrī devāmies ceļojumā pa Gauju, šoreiz – visi. Neviens no mums nenojauta, ka šis būs Daniela (13 gadi) pēdējais laivu brauciens.

Ja līdz šim biju sodīts tikai administratīvi, tad tagad sāku taisīt “noziedznieka” karjeru un 2014.gada 18.septembrī izdarīju savu pirmo “kriminālnoziegumu” – braukdams pa šoseju garām savai mājai, ieraudzīju, ka tāds dārgs instruments, kā profesionālais krūmgriezis ir nevīžīgi nolikts redzamā vietā, paņēmu to, un ieliku mašīnā. Tāpat apsekoju teritoriju un siltumnīcu, lai redzētu, kādā kārtībā viss atrodas. Viss bija nolaists. Izdarīju dažus fotouzņēmumus. Diemžēl ieradās Sandra un, ieraugot mani, apmierināta paziņoja, ka rakstīs iesniegumu policijā, ko arī izdarīja. Pēc viņas ierašanās  nekavējoties devos prom.

23.septembrī izdarīju otru “kriminālnoziegumu”. Puikas bija lūguši man nopirkt un ievest viņiem benzīnu, bet, tuvojoties mājai, es nevarēju nevienu no viņiem sazvanīt – neviens neatbildēja, lai gan mums bija sarunāta tikšanās. Bija tumšs, vēls rudens vakars. Tas, ka uz zvanu neatbild neviens no maniem dēliem, darīja mani bažīgu, jo zināju, ka Sandra pēdējā laikā reti uzturas mājās ne tikai saistībā ar saviem trijiem darbiem, bet arī citām lietām, un bērni ir nepieskatīti. (Vēl neilgi pirms manas izlikšanas bija gadījums, kad Sandra pārradās mājās tikai četros no rīta.) Piebraukdams tuvāk, redzēju, ka mūsu mājai visi logi ir tumši. Nolēmu iebraukt pagalmā, lai noskaidrotu, kas ar puišiem noticis. Jāpaskaidro, ka mūsu māja atrodas apm. astoņus metrus no lielceļa. Bērnus es neatradu, bet toties pagalmā ar automašīnu iebrauca Sandra. Es pajautāju: – kur bērni? – bet atbildi nesaņēmu. Tad es iesēdos savā automašīnā un aizbraucu, bet viņa atkal rakstīja iesniegumu policijai, un pret mani tika ierosināta kārtējā krimināllieta.

2.oktobrī izdarīju trešo “kriminālnoziegumu” – novietoju fermas lielajā šķūnī zem jumta savu vieglās automašīnas piekabi. Lai ārā, lietū nerūsē. No mājas loga to ieraudzīja Sandra un paziņoja policijai. Tika ierosināta krimināllieta Nr.1137005xxxx “Par tiesas lēmuma pārkāpšanu”. Par laimi, prokurors nebija likumu labirintos pazaudējis veselo saprātu, un, atzīdams, ka lietā nav cietušo, šo krimināllietu uz tiesu nenosūtīja. Tas gan nepasargāja mani no pazemojošās pirkstu un plaukstu nospiedumu ņemšanas un fotografēšanas Pilsētas policijas pagrabā. Tas man nebija nekas jauns, jo šo procedūru es jau biju vairākkārt izgājis; pirmo reizi, kad pret mani tika ierosināta krimināllieta (Nr.1137003xxxx), kura tika izbeigta 11.novembrī pēc papildus ekspertīzes rezultātu saņemšanas , un pārējās – vēlāk, katru reizi pēc kārtējā “nozieguma” izdarīšanas. Līdz šodienai – jau četras reizes. Pēdējā, ceturtajā pirkstu nospiedumu ņemšanas un fotografēšanas reizē ironizēju, ka no manām dažu pēdējo mēnešu bildēm jau var sarīkot izstādi…

Jāatzīmē, ka gandrīz visas reizes es kļuvu par “noziedznieku” bērnu dēļ; – parasti viņi man zvanīja, lai atvedu benzīnu vai izpalīdzu ar transportu. Man tiešām gribējās viņiem ar kaut ko palīdzēt, sevišķi, ņemot vērā to, ka viņu mamma nepārtraukti noskaņoja viņus pret tēti, un tāpēc pēdējā laikā visai reti izdevās viņus sastapt. Mana vēršanās ar pārsūdzību Apgabaltiesā neko nedeva – tiesa notika tajā pašā Pilsētā un tiesas dāmas atstāja spēkā iepriekšējo spriedumu.

Daniela nāve

2014.gada 6.jūnija “nošķiršanas” lēmuma termiņš bija beidzies, un 12. oktobrī es ierados mājās. Iebraucis pagalmā, satiku no fermas nākošo Sandru ar Kalvi (vecākais dēls, 19 gadi) un Ritvaru (jaunākais, 11 gadi) un priecīgi viņus sveicināju. Viņi neatbildēja, bet uz atkārtotu sveicienu Kalvis noteica: “Ā, sveiki!”, un steidzīgi pagāja garām. Sandra vispār nepagodināja mani ar atbildi. Ienācis mājā un iegājis savā istabā, konstatēju, ka sienas lampai – vienīgajam apgaismes ķermenim manā istabā, ir izskrūvēta spuldze. Es jautāju Sandrai, kāpēc tā izdarīts, bet viņa uzsāka ar mani ķildu par to, ka tā bija viņas spuldze utt.

Nevēlēdamies turpināt šo nožēlojamo strīdu, devos uz fermu, kur man glabājās rezerves spuldzes. Paņēmis fermā spuldzi, konstatēju, ka no šķūņa pazudis arī mans vislielākais traktors “MTZ – 52”. Nodomāju, ka tik lielu dzelzi jau nu gan ir grūti pārvietot tā, lai neviens neko neredzētu, un nolēmu pajautāt kaimiņam, kura mājas logā redzēju degam gaismu nākot uz fermu. Varbūt viņš par pazudušo traktoru ko zinās. Kad pieklauvēju pie kaimiņa durvīm, bija jau pavēls, bet viņš drīz atvēra, un, man par izbrīnu, neskatoties uz vēlo stundu, laipni aicināja iekšā iedzert kafiju. Ielūgumu pieņēmu, un drīz mēs sēdējām viņa virtuvē, dzerdami karsto dzērienu.

Tad viņš izteica man līdzjūtību. Es nesapratu, par ko. Viņš paskaidroja, ka par dēlu. “Kādu dēlu”, – es brīnījos, neko nesaprasdams. “Tavs dēls ir miris”, – kaimiņš teica. “Kā, mans dēls miris?” – es nespēju aptvert viņa sacīto, – “kas tev to teica?!” “Piena vedējs”, – kaimiņš paskaidroja.

Es, protams, nespēju tam noticēt, un nekavējoties zvanīju pazīstamajam piena mašīnas šoferim. Viņš apstiprināja, ka satiksmes negadījumā esot cietuši divi mani dēli, no kuriem viens esot miris. Es joprojām neticēju, un pa tuvāko ceļu, cauri izcirtumam skrēju mājās. Uzskrējis pa kāpnēm uz otro stāvu, ieskrēju vienā no guļamistabām, kurā parasti gulēja trīs brāļi. Tagad redzēju tikai divus – Kalvi un Ritvaru. Viņi bija nomodā, bet gulēja aizvērtām acīm, tādi kā sastinguši. “Kur brāļi?!” – es purināju viņus, lūdzos, un pierunāju, lai pasaka, bet viņi tikai gulēja stīvi un mēmi un neizdvesa nevienu skaņu.

Tad es metos uz Sandras guļamistabu, bet durvis bija aizslēgtas. Es sāku stipri klauvēt un saukt, lai atver, bet velti. Zināju, ka Sandra ir iekšā, un izmisumā gribēju ar kāju izlauzt durvis. Tad tās atvērās. “Ko tu te ālējies?” – viņa jautāja. “Kur pārējie puikas?!” – man bija grūti valdīties. “Lejā!” – Sandra attrauca, un es cerībā metos pa kāpnēm lejā.

Atvērās vannas istabas durvis, un iznāca Ivars(17 gadi). Viens pats. “Vai taisnība? Vai tā ir taisnība?!” – es vēl cerēju. “Daniels beigts. Pavisam beigts.” – pateica Ivars un devās uz otro stāvu. Tad man uzbruka izmisums.

Daniels vēl atradās Pilsētas morgā, kurā mani neielaida, kad Sandra jau atkal aktīvi darbojās un pirmdien, 13.oktobrī iesniedza tiesā kārtējo prasību par manu “nošķiršanu”. Dokuments acīmredzami bija jau sagatavots iepriekš, pirms manas pārrašanās mājās, jo, neskaitot apsūdzību četru veidu vardarbībā (fiziskā, emocionālā, ekonomiskā un seksuālā) pret Sandru , es tiku apsūdzēts arī vardarbībā pret saviem četriem dēliem, bet nu man bija tikai trīs. Prasību iesniedza tiesā 13.oktobrī, bet Daniels nomira 11.oktobrī…Līdz prasības iesniegšanas datumam es biju uzturējies mājās vien pāris dienas, jo kopš 6.jūnija tas man bija liegts.

Bēres tika organizētas slepenībā no manis. Tā kā Sandrai neizdevās manu dēlu apglabāt man nezinot, tad vienā brīdī viņa ar acīmredzamu ļaunu prieku “ielūdza mani uz bērēm” un paziņoja laiku un vietu.(Acīmredzot, viņas rados tas neskaitās nekas sevišķs, jo tad, kad 2012. gada jūnijā Rīgā nomira Sandras māte, arī Sandras māsa mātes līķi aizveda nezināmā virzienā un no Sandras turēja noslēpumā gan tā atrašanās vietu, gan izvadīšanas laiku un vietu. Toreiz es pats iesaistījos, un, pēc diezgan ilgas meklēšanas, uzzināju bēru vietu un laiku un pats aizvedu savu sievu uz mātes bērēm. Māsai par pārsteigumu. Vēlāk slēpšanai izrādījās visai merkantils iemesls – mātes dzīvoklis Rīgā; – negribējās dalīties).

Bēres Sandra bija noorganizējusi, neieplānojot nedz manu, nedz manu radu piedalīšanos, tādēļ pēc Daniela apbedīšanas, savus radus un draugus es uzaicināju uz improvizētu bēru mielastu kafejnīcā. Atsevišķi. Sandrai neko nenozīmēja, ka tika apglabāts mans dēls. Viņai nebija izdevīga tādu cilvēku klātbūtne, kā, piemēram, mana māsa, ar kuru viņas ir bijušas kolēģes un kura Sandru pazīst, iespējams, no citas puses, nekā jauniegūtās pagasta draudzenes – apjūsmotājas un aizstāves, “siena”.(Tā vien gribas nosaukt par “jumtu”.)

Bēru ceremonija bija organizēta tā, it kā manis nebūtu, it kā Danielam būtu tikai brāļi un māte. Pa priekšu iet mācītājs, tad vīri nes zārku, tad kolonā iet četri brāļi ar mammu un ziedu pušķiem. Tikai es nebiju paredzēts…Protams, es biju tur, kur manā vietā būtu katrs tēvs – blakus dēlam, kaut arī mirušam. Un, neviens neatradās, kurš teiktu – ei, paej malā…Un labi, ka neatradās…Es sen nebiju redzējis savu dēlu. Tagad es redzēju. Pēdējo reizi.

Es atkal tieku “nošķirts”

Drīz vien, 28.oktobrī, notika tiesas sēde. Šai sēdei es biju gatavojies un savācis un apkopojis pierādījumus un dokumentus, kas pierāda manu nevainīgumu. Biju atvedis līdzi arī liecinieku, kurš mūsu ģimeni pazina jau ilgus gadus, bieži ciemojās mūsu mājās un tagad bija šokā par notiekošo. Kā parasti, lietu izskatīja tiesnese I.Ribicka. Lai gan arī agrāk viņa mani bija izbrīnījusi ar tiesnesim nepiedienīgu neobjektivitāti, šoreiz es biju pārliecināts, ka prasība pret mani ir tik acīmredzami safabricēta, ka tas katram redzams, un tiesas lēmums būs man labvēlīgs. Es uzskatīju, ka ir arī acīmredzams tas, ka divās dienās, kuras es pavadīju mājās, nav iespējams realizēt man inkriminēto četrkārtīgo vardarbību. Pie tam, – kamēr dēls ir morgā. Es Sandrai pat ar pirkstu nebiju pieskāries. Es uzskatīju, ka nepatiesas liecības sniegšana un apmelošana arī ir acīmredzama. Un smagi kļūdījos. Tiesas sēde, kā saka, atkal gāja “vienos vārtos”; – mani argumenti uzklausīti netika, mani pierādījumi pie lietas pievienoti netika, un uzaicinātais liecinieks nopratināts netika. Kad tiesnese Ribicka nolasīja lēmumu(Nr.3-12/xxxx, 2014.gada 30.oktobris), ka es atkal tieku izdzīts no mājas, es gandrīz nespēju tam noticēt. Bet, kad aptvēru, ka viņa nejoko, tad vienīgais, ko varēju tiesnesei pateikt bija: “Man personīgi, un visai sabiedrībai kopumā būtu liels ieguvums, ja Jūs paliktu mājās un vārītu zupu, nevis nāktu te spriest tiesu!”

Nākamajā reizē, – kad ierados tiesā pēc lēmuma, man pa pēdām sāka staigāt apsargs…Painteresējos, ar ko esmu izpelnījies tādu “godu”. Izrādījās – es esot draudējis tiesnesei!
Jā, ieteikumu palikt mājās un vārīt zupu Ribicka bija uztvērusi kā savas personas nopietnu apdraudējumu un klasificēja kā draudus. Ja tā, vai gan jābrīnās par pārējiem viņas spriedumiem un lēmumiem…Šīs tiesas sēdes audioieraksts ir manā rīcībā.

Tātad, godājamā tiesa I.Ribickas personā nolēma (citāts no lēmuma): “…apmierināt … Sandras Kārkliņas pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību.Piemērot pagaidu aizsardzības līdzekļus pret vardarbību, nosakot Aigaram Kārkliņam, deklarētā dzīvesvieta “xxx”, Y pagasts, zzz novads, sekojošus ierobežojumus: – pienākumu atstāt mājokli “xxx” Y pagastā, zzz novadā, kurā pastāvīgi dzīvo prasītāja un aizliegumu atgriezties un uzturēties tajā; – aizliegumu atbildētājam atrasties mājoklim, kurā pastāvīgi dzīvo prasītāja un bērni, tuvāk par 500 metriem no mājokļa; – aizliegumu atbildētājam atrasties tuvāk par 500 metriem īpašumam “.x” (ferma), Y pagastā, zzz novadā; -aizliegumu atbildētājam satikties ar prasītāju un uzturēt ar to fizisku vai vizuālu saskari; – aizliegumu atbildētājam jebkurā veidā sazināties ar prasītāju; -aizliegumu atbildētājam, izmantojot citu personu starpniecību, organizēt satikšanos vai jebkāda veida sazināšanos ar prasītāju. Brīdināt Aigaru Kārkliņu, ka policija veiks lēmuma izpildes kontroli un, ja lēmums netiks pildīts labprātīgi(?!) viņš būs atbildīgs saskaņā ar Krimināllikumu. Lēmums izpildāms nekavējoties. Lēmums apmierinātajā daļā nav pārsūdzams.(!)”

Tā, lūk! Tagad, kā izrādās, vairs nepastāv – vainīgs vai nevainīgs. Tagad ir svarīgi – patīc vai nepatīc…Tagad var nešķirties, bet vīru vienkārši izdzīt! Varbūt kādai prominentai Latvijas amatpersonai tomēr bija taisnība, kad viņa drosmīgi, nebaidīdamies no neizbēgamās kritikas, izteicās, ka “Latvijas tiesās ir pārāk liels tiesnešu – sieviešu īpatsvars”. Jo, pēc pieredzes redzu, ka, bieži vien, viņas vadās nevis no faktiem, bet no emocijām. Un tas ir tik jauki un sievišķīgi! Tikai… ne tiesā…  Tautā šo jauno likumu jau paspējuši nodēvēt par “sieviešu likumu”. Kāds advokāts man stāstīja, ka tagad var izdzīt arī draugu vai pat naktsklubā sastaptu paziņu no viņa paša dzīvokļa, vajag tikai ziņot par “varmācību”. Liecinieki nav vajadzīgi…

2014.gada 7.novembrī, par divām iepriekš aprakstītajām “noziedzīgajām epizodēm” pirmo reizi mūžā es tiku notiesāts pēc Krimināllikuma un man tika piespriests kriminālsods – 50 stundas piespiedu darbos. Probācijas dienests izciest sodu mani nosūtīja uz bērnudārzu, kur jaukā atmosfērā (man patīk bērni) piespriestās stundas nostrādāju. Mani paziņas un draugi gan uzjautrinājās par to, ka mani,- tik briesmīgu “varmāku”, kuru pat pie paša ģimenes nevar laist, – norīkoja darbā uz… bērnudārzu!

Ironiski, bet tajā pašā dienā, 2015.gada 9.februārī, kad atstrādāju piespiedu darba pēdējās divas stundas, pēcpusdienā atkal sēdēju policijā izmeklētājas kabinetā, un atkal pret mani tika ierosināta kārtējā krimināllieta. Jo, vezdams saviem puikām šo to viņiem vajadzīgo, atkal tiku “nopeilēts” un atkal tapa kārtējais iesniegums policijai. Zīmīgi, ka katru reizi es ierados tad, kad Sandras nebija mājās, jo man, patiešām, nebija nekādas vēlēšanās viņu satikt, bet viņa “uzradās” pēc tam. Vēlāk viņa man piezvanīja, lai apmierināti paziņotu, ka uzrakstījusi iesniegumu policijā par manu kārtējo tiesas lēmuma nepildīšanas epizodi. Tas, ka es tur braucu tikai bērnu interesēs, viņai bija vienalga.

Domāju, ka viņas ļauno prieku vairoja arī tas, ka ar katru nākamo “noziegumu” manas izredzes tikt notiesātam ar reālu brīvības atņemšanu pieauga. Tad gan viņa varētu triumfēt, sak, redziet, bērni, kāds nelietis izrādījās jūsu tētis, jābāž pat aiz restēm. Lai cik fantastisks, ņemot vērā manu raksturu un biogrāfiju, tāds notikumu pavērsiens šķistu vēl pirms dažiem mēnešiem, tagad tas var kļūt par realitāti. Pēdējo krimināllietas (Nr.1137000xxxx) izskatīšanas sēdi atlika, jo atklājās pretrunas starp izmeklētājas pierakstīto bērnu nopratināšanas protokolos, un bērnu liecībām tiesā. Bērni tiesā atbildēja ar vienzilbīgiem vārdiem, bet izmeklētāja viņu nopratināšanas protokolos bija rakstījusi gari un plaši. Man par sliktu. Bet pa šo laiku atkal nācis klāt iesniegums par to, ka esmu bijis savās mājās. Un nav nozīmes, ka Sandra to neredzēja, jo bija prom un to uzzināja vēlāk – no bērnu stāstiem. Vienalga uzrakstīja. Jo veiklā manipulatore bija aptvērusi, ka likumu var izmantot savu mērķu sasniegšanai! Tagad gaidu tiesas sēdi, kura notiks 2015.gada 15.maijā un izskatīs manu “kriminālpārkāpumu” un, nedod Dievs, iesēdinās mani aiz restēm. Un tas būs “likumīgi”. Tā, lūk!

Nobeigumā

Šodien ir 2015. gada 29. marts. Kopš manas izdzīšanas no mājām 2014.gada 6.jūnijā ir pagājuši 9 mēneši un 23 dienas. Un es nezinu, kad varēšu atgriezties mājās. Atkārtota šķiršanās tiesas sēde nozīmēta 9.jūlijā un to atkal iztiesās I.Ribicka. Pirmajā šķiršanās lietas sēdē, manu noraidījumu tiesas sastāvam, apspriedusies pati ar sevi, I.Ribicka noraidīja. Jau otrā lauksaimniecības sezona man ir jāizlaiž. Bet, no otras puses, – ko es vairs varu darīt? Mana tehnika ir izvazāta pa pasauli. Dažas rezerves daļas pat nodotas lūžņos. Daļa tehnikas sabojāta. Siltumnīca aizaugusi nezālēm, bet plēve – saplīsusi. No lielā ganāmpulka ir palicis nožēlojams atlikums – divas govis un četri teļi. Pat no trīpadsmit vistām ir atlikušas vien divas.

Pagasts pārtraucis ar mani līgumu par zemes nomu, jo man jau vairs nav, kas zāli nograuž. Es noklusēšu par zaudēto dēlu – vai ir tāda zaudējumu aile, kurā viņu varētu ierakstīt? Ar katru trimdā pavadīto dienu man zūd arī pārējie; – viņi pierod dzīvot bez tēva, bet Ritvariņš aug bez manis. Dzīve rāda, ka māte netiek galā ar dēlu audzināšanu, – ar kādu no dēliem ir nopietnas uzvedības problēmas. Mammai priekš bērniem vairs nav laika – jāstrādā trijos darbos, pasākumi, koncerti un citas izklaides. Un dažreiz arī pa nakti jāpaliek ārpus mājas…Jau kopš vasaras esmu reģistrēts bezdarbnieks, nekādu pabalstu nesaņemu. Maniem transportlīdzekļiem ir liegums. Mans bankas konts – arestēts. Atļauties jurista konsultāciju es nevaru, par advokāta algošanu pat nerunājot. Mana reputācija ir sabojāta. Es nelietoju alkoholu, nesmēķēju, nelamājos, nezogu un cenšos nevienam nedarīt pāri, bet esmu kļuvis par krimināli sodītu personu. Pirmo reizi mūžā.

Ir daudz profesiju un darba vietu, kurās es savas sodāmības dēļ nekad nevarēšu strādāt, un ir valstis, uz kurām es nekad nevarēšu aizceļot, jo man var atteikt vīzu. Manai nervu sistēmai ir jāiztur milzīga slodze, un es nezinu, cik ilgi tā izturēs. Mana vienīgā cerība ir tā, ka Dievs neuzliek cilvēkam vairāk, kā viņš var izturēt…

Nobeiguma nav, jo nekas jau nav beidzies. Ārprāts turpina uzvaras gājienu… Un tā sen jau nav tikai Sandras vaina. Viņa nespētu nenieka kaitēt, ja likumi, tiesas un izpildvara nebūtu līdz šim viņas pusē un nepalīdzētu vairot ļaunumu. No Sandras es izšķiršos, ja viņa nenāks pie prāta. Un no šīs valsts arī. Ja mani atkal notiesās, es apsvēršu iespēju atteikties no Latvijas pilsonības. Kam man tā? Kam man valsts ar “likumiem”, kas soda nevainīgo un atbalsta vainīgo? Esmu šeit dzimis un audzis, strādājis un mīlējis, audzinājis un apglabājis savus bērnus un nodzīvojis līdzšinējo mūžu, bet tagad esmu padarīts par nabagu, klaidoni un noziedznieku. Nu, nē; – es tam nepiekrītu. Gan jau pasaulē būs kāda man draudzīgāka valsts.

P.S.
Visi rakstā minētie notikumi un personas ir patiesi. Saprotamu iemeslu dēļ ir mainīti personu vārdi un apdzīvoto vietu nosaukumi. Ceru uz lasītāja izpratni, jo arī raksta autors šoreiz, ņemot vērā sensitīvo informāciju un respektējot rakstā pieminēto personu, īpaši bērnu tiesības uz privātumu, ir spiests parakstīties ar svešu vārdu.

“Aigars Kārkliņš”
/29.03.2015/

Posted in Kat.: Sadzīve, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par pašnāvībām CIP, Airbus aviokatastrofu Francijā un pasaules kara provocēšanu

00473_cia-signPilsoņu karš Ukrainā ieiet jaunā fāzē. Pirmkārt, parādās arvien vairāk pierādījumi, ka karš Ukrainā nebūt nav patstāvīgs pasaules politikas notikums, bet gan tikai viena no globālās politikas scenāriju  Eirāzijas destabilizēšanā puzles daļām (Mjanma, Honkonga, Sīrija, Jemena, Afganistāna, Lībija utt.). Attiecīgi, atkarībā no kopējā  globālā scenārija realizācijas gaitas, scenāristi ir spiesti veikt korekcijas arī Ukrainas plānā. Cik lielā mērā šīs korekcijas ir sākotnējā plāna sastāvdaļas vai tikai situatīva improvizācija ir diskutabls jautājums. Tas īsumā par stratēģisko līmeni, tālāk par taktisko.

Otrkārt, pats pilsoņu karš Ukrainā ieiet jaunā fāzē – notiek abu pušu (gan DTR/LTR, gan Kijevas) varas centralizācija. Tā DTR vadītājs Zaharčenko nesen izziņoja rīkojumu par visu nelikumīgo bruņoto formējumu pakļaušanu vienotai vadībai vai atbruņošanu. Visas bruņotās personas, kuras līdz noteiktam laikam neizpildīs rīkojuma nosacījumus, tiks atzītas par bandītiskām grupām un tās tiks piespiedu kārtā atbruņotas vai likvidētas.

Analoģiskus notikumus mēs redzam Kijevā. Pirmkārt Porošenko, caur saviem ASV kuratoriem, izdevās likvidēt neatkarīgu varas avotu Dņepropetrovskā, salaužot Kolomoiska pretestību un uzsākot varas centralizāciju savās rokās. Otrkārt, caur IeM vadītāju Avakovu ir paziņots par patstāvīgu “Labējā sektora” vienību likvidāciju, piedāvājot tām iekļauties oficiālās Nacionālās gvardes vai armijas struktūrās.

Šīs ir viena tipa tendences, kas liecina, ka haotiskais pilsoņu karš iet uz beigām un pilsoņu karš pāriet sistēmu cīņas fāzē. Tāpēc izpausmju brīvība abās frontes puses tiek likvidēta. Tāpat, apspiežot Kolomoiski, ASV ir pārstājuši likt uzsvaru uz huntas kontrolētās Ukrainas teritorijas fašistizāciju un pārgāja pie maigāka Kijevas režīma varianta. Ir acīmredzams, ka tas ir noticis dēļ spēcīgās Krievijas pozīcijas, kurai izdevās radīt šķelšanos Rietumvalstu vidū Ukrainas krīzes jautājumā starp ASV no vienas puses un Vāciju ar Franciju no otras puses, kuras atteicās sekot stingrajam scenārijam (kas visdrīzāk pāraugtu trešajā pasaules karā Ukrainas teritorijā) un uzstāja uz mierīgāku konflikta atrisināšanu. Tāpat šo variantu atbalsta ASV prezidents Baraks Obama, kurš pašā Amerikā notur militāros lobistus jautājumā par ieroču piegādi.

Atbildot uz to, “amerikāņu ērgļi” [kara veicinātāji, “kara partija”] 24.03.2015 veica provokāciju pret Vācu aviokompānijas Germanwings lidmašīnu Airbus A320 Francijas Alpos, tādējādi nodemonstrējot savu visvarenību un visatļautību [kā arī savu atsaldētību un apliecinot visiem saprātīgajiem spēkiem to, ka šie idioti ir bīstami visiem un ka tie  par katru cenu ir jānoliek pie vietas]. Vācijas valdības mēģinājumi novelt vainu uz it kā psihiski slimu pilotu ir izskaidrojama ne tikai ar pašu negatavību publiski paziņot patiesos vaininiekus, bet arī dēļ nevēlēšanās izmaksāt cietušajiem kompensācijas. Francijai šī aviokatastrofa bija ne mazāks trieciens – konkrēti Francijas avio ražotājam Airbus, [kurš ir amerikāņu Boing lielākais konkurents].
00473_2015-03-25-amr-flugzeug-d-aipx
25.martā internetā plašu izplatību guva it kā Francijas prezidenta Fransuā Olanda izteikums saistībā ar Airbus katastrofu: “Tie nolādētie “A-Merde-Rikaner” [burtiskā tulkojumā – “sūda bruņinieki”, bet pēc izrunas līdzinās vārdam “amerikāņi”] atkal to izdarīja! Viņiem uz sirdsapziņas jau ir 1988.gadā notriektais Iran Air Flight 655, bet tagad arī mūsu Vācijas partneru lidmašīna! Jūs gribat ietekmēt uz kaut ko mūs un francūžus, šantažēt, lai mēs palielinām spiedienu uz Krieviju. “A-Merde-Rikaner”!” Vēlāk izrādījās, ka šīs ziņas pirmavots ir vācu humoristisks žurnāls, tomēr doma, par kuru atklāti runāt nevar, plašās eiropiešu masās tika iesēta.

Šīs ziņas plašā izplatība radīja rezonansi arī Vašingtonā. ASV prezidents sāka runāt par “lielo vilšanos un uzticības ļaunprātīgu izmantošanu” no Olanda puses. ASV valsts sekretārs Džons Kerijs izteicās par “19.gadsimta barbarisko valodu”, bet ASV valdības padomnieks Henrijs Kisindžers brīdināja Olandu, ka tāda retorika var ātri novest pie “režīma maiņas jaukajā Francijā”.

Fransuā Olands, protams, neko tādu neteica, bet notikumu kontekstā tas nebūt nav feiks. Te ir jāatgādina, ka nesenā pagātnē ietekmīgi francūži jau ir kļuvuši par “amerikāņu ērgļu” upuriem (piemēram, bijušais SVF prezidents Stross Kāns un naftas ieguves grupas “Total” vadītājs Kristofs de Maržerī), tāpēc Olandam izteiktie mājieni, ka drīzumā viņš var nebūt Francijas prezidents, ir vairāk kā reāli. Pie tam, Olanda partija nesen zaudēja pašvaldību vēlēšanās.

Tatjana Volkova

Tatjana Volkova

Par kārtējo “miera” un “kara” partiju attiecību saasinājumu liecina arī nesen publiskajā vidē parādījušās ziņas par mīklainām pašnāvībām CIP ukraiņu nodaļā. Blogere Tatjana Volkova, kura, atsaucoties uz saviem labi informētiem draugiem, kā pirmavots publicē daudz faktoloģiskas ziņas, raksta: “Pirmdien 30. martā trīs vadošie CIP centrālā aparāta ukraiņu nodaļas darbinieki izdarīja pašnāvības. Lenglijā, Virdžīnijas štatā klīst baumas, ka ukraiņu nodaļa lielāko daļu savas algas saņemot “vienā lielā investīciju kompānijā”. Varbūt tāpēc tik klusi un mierīgi tagad uzvedas [bijušais Dņepropetrovskas gubernators] Igors Kolomoiskis?”

Pēc dažām stundām šī sensacionālā ziņa tika papildināta: “Pēdējo divu stundu laikā pašnāvības izdarīja vēl divi CIP darbinieki, tādējādi šodienas laikā šī ļaundabīgā nodaļa pazaudēja piecus darbiniekus. Pusstundu atpakaļ apmēram divpadsmit šīs nodaļas darbinieku ir sapulcējušies Lenglijas galvenajā zālē un stāsta visiem garāmgājējiem, kuri to vēlas un nevēlas dzirdēt, ka viņi nekādā gadījumā negrasās veikt pašnāvību.”

Vēl pēc neilga laika parādījās notikušā sīkāks apraksts: “Parādījās ziņas par šodienas traģiskajiem notikumiem Lenglijā. Rietumeiropas vadītāji, kuri pieprasīja izbeigt karu Ukrainā, sarunās ar amerikāņiem kā vienu no argumentiem minēja, ka Austrumukrainā ir nevis teroristi, bet gan pilsoņi, kuri cīnās pret viņu leģitīmo pilsoņu tiesību pārkāpšanu. Viņi to nepateica publiski, bet gan slēgtās sarunās ar amerikāņiem, tādējādi atklāti pasakot, ka amerikāņiem nav izdevies viņu apmuļķot.

Kā atbilde uz to tika izstrādātas virkne specoperāciju, kurām būtu jāparāda prokrievisko separātistu patiesā zvērīgā seja. Plāns paredzēja spridzināt medicīnas un bērnu iestādes centrālajā un Rietumukrainā – tālu no ATO zonas. Tika dots uzdevums, lai būtu pēc iespējas lielāks upuru skaits. Izpildīt uzdevumu tika uzticēts algotņiem – diversantiem no amerikāņu privātās militārās kompānijas, bet CIP ukraiņu nodaļai bija jānodrošina loģistika un piesegšana. Šis plāns nodaļas vadītājam šķita pārāk riskants un viņš to pateica savam priekšniekam uz ko saņēma atbildi: “Izpildiet. Jūs pat iedomāties nevarat, kas ir likts uz spēles.”

Priekšnieka atbilde padoto neapmierināja. Šai nodaļā bez militārās sekcijas ir arī politiskā un vēl citas. Par savām bažām viņš padalījās ar divu citu sekciju vadītājiem (tādējādi pārkāpjot visus noteikumus) un kopā viņi nolēma veikt darbības, lai nepieļautu tādas pavēles izpildi, tai skaitā arī griezties ASV Kongresa Senātā. Šie trīs tad arī bija pirmie “pašnāvnieki”, bet pēc tam izrādījās, ka informācija ir noplūdusi, tāpēc tika likvidēti vēl divi darbinieki.”

[Pēc šī raksta iznākšanas Volkovas blogā parādījās ziņa, ka vēl 12 CIP ukraiņu nodaļas darbinieki ir arestēti (acīmredzot tie, kuri staigāja pa CIP ēku un uzmācīgi visiem stāstīja, ka viņi negrasās izdarīt pašnāvību), kā arī Ukraiņu oligarham Firtašam piederošajā TV kanālā “Inter” parādījās Volkovu diskreditējošs TV sižets, kurā tika arī apgalvots, ka CIP nemaz nepastāvot ukraiņu nodaļa.]

Tātad pēdējo dienu notikumi parāda cik lielā mērā notikumi Ukrainā ir saistīti ar situāciju pasaulē, kuru amerikāņi (“kara partija”) visiem spēkiem cenšas destabilizēt. “Kara partijai” ir pilnīgi vienalga kurā zemeslodes nostūrī izraisīt pasaules karu, jo tikai tāds karš ļaus ASV uz ilgu laiku “iecementēt” situāciju pasaulē un savu vadošo lomu tajā. Bez pasaules kara tandēms Krievija – Ķīna mierīgi un pārliecinoši piebeigs Pax Americana, kurš balstās uz asinīm, un liks pamatus jaunai, miermīlīgākai pasaules kārtībai.

Jurijs Barančiks, ziņu aģentūras “Regnum” analītiskās redakcijas galvenais redaktors
/31.03.2015/

Avoti:
http://www.regnum.ru/news/polit/1910441.html
http://amr.amronline.de/2015/03/25/germanwings-hollande-beschuldigt-usa-des-abschusses/
http://www.tvnet.lv/zinas/arvalstis/553080-francijas_alpos_nogazusies_germanwings_pasazieru_lidmasina_airbus_a320
http://pravosudija.net/article/besstydnyy-mem-merde-rikancy-olland-ni-pri-chyom
http://pravosudija.net/article/tragedii-v-lengli
http://pravosudija.net/article/tragedii-v-lengli-prodolzhenie
http://pravosudija.net/article/tragedii-v-lengli-chast-iii
http://pravosudija.net/article/tragedii-v-lengli-ocherednoy-epilog

Informācijas aģentūra
/04.04.2015/

Posted in Kat.: Specdienesti, Reģ.: Anglosaksija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Forbes: Krimas iedzīvotāji ir apmierināti ar pievienošanos Krievijai

Kenets Rapoza

Kenets Rapoza

Iespējams ASV un Eiropas Savienība grib “glābt” Krimas iedzīvotājus no viņiem pašiem. Kā izrādās Krimas iedzīvotāji ir pilnībā apmierināti ar esošo situāciju.

Gadu pēc Krimas aneksijas viena no veiktajām iedzīvotāju aptaujām parāda, ka Krimas iedzīvotāji (gan krievi, gan ukraiņi, gan tatāri) ir vienoti vienā jautājumā: dzīve ar Krieviju ir labāka nekā dzīve ar Ukrainu.

Pēdējo 12 mēnešu laikā Krimā maz kas ir mainījies. Neskatoties uz visiem Kijevas, Briseles, Vašingtonas un EDSO pūliņiem, lielākais vairums Krimas iedzīvotāju uzskata, ka referendums par atdalīšanos no Ukrainas bija likumīgs. Tāpēc Rietumvalstīm agri vai vēlu būs jāatzīst Krimas tiesības uz pašnoteikšanos. Protasm, ja vien neuzskata, ka vietējie iedzīvotāji, kurus aptaujāja Gallup un GfK, uz jautājumiem atbildēja bruņotu FSB aģentu klātbūtnē.

2014.gada jūnijā Gallup institūts, sadarbībā ar Starptautisko mēdiju uzraudzības padomi veica Krimas iedzīvotāju aptauju (visa aptauja pieejama te: http://www.bbg.gov/wp-content/media/2014/06/Ukraine-slide-deck.pdf ), kurā jautāja vai 2014.gada 16.martā notikušā referenduma rezultāti parāda reālo Krimas iedzīvotāju noskaņojumu. 82,8% aptaujāto atbildēja apstiprinoši, ka referenduma rezultāts atspoguļo realitāti. Kad pētnieki sadalīja aptaujāto atbildes pēc respondentu tautības, tad izrādījās, ka šādi uzskata 93,6% etnisko krievu un 68,4% ukraiņu. Bet uz jautājumu vai Krimas pievienošana Krievijai ir uzlabojusi aptaujāto un viņu ģimenes locekļu dzīves līmeni, apstiprinoši atbildēja 73,9%, bet noliedzoši tikai 5,5% respondentu.

2015.gada februārī vācu kompānijas GfK veiktās aptaujas rezultāti (visa aptauja pieejama te: http://www.gfk.com/ua/Documents/Presentations/GFK_report_FreeCrimea.pdf ) rāda, ka cilvēku viedoklis šai ziņā nav mainījies. Uz jautājumu “Vai Jūs atbalstiet Krimas aneksiju?” 82% aptaujāto atbildēja “viennozīmīgi atbalstu”, bet 11% atbildēja “pa lielam atbalstu”. Tikai 3% respondentu atbildēja, ka neatbalsta, bet 2% neatbildēja uz jautājumu.

Ņemot vērā šo divu aptauju, kuras ir veikušas Rietumvalstu kompānijas, datus, nav nekādu šaubu, ka lielākā daļa Krimas iedzīvotāju neuzskata, ka viņi tikuši apmānīti un piespiesti nobalsot par Krimas aneksiju: viņi uzskata, ka Krievijas sastāvā viņiem būs labāk nekā Ukrainas. Te jāatgādina, ka gadu atpakaļ 83% Krimas iedzīvotāji piedalījās referendumā un 97% no tiem nobalsoja par Krimas atkalapvienošanos ar Krieviju. Lielākā daļa Krimas iedzīvotāju ir krievi.

ASV centās likt uzsvaru uz nepieciešamību aizstāvēt mazākumtautības un konkrēti Krimas tatārus, kuri sastāda apmēram 10% no Krimas iedzīvotājiem. No 4% tatāru, kuri aptaujā norādīja, ka neatbalsta aneksiju, lielākā daļa (55%) norādīja, ka neatbalsta to, jo to vajadzēja veikt saskaņā ar starptautiskām tiesībām un ar Kijevas varasiestāžu piekrišanu [aptaujātie visdrīzāk izvēlējās kādu no aptaujas veicēju variantiem; juridiski viss tika noformēts korekti, jo tobrīd Kijevā bija noticis bruņots valsts apvērsums, kas arī bija referenduma cēlonis, referendumu organizēja pēc Ukrainas likumiem ievēlētas varas iestādes un to atbalstīja likumīgais, bet gāztais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičš.] Vēl 24% no 4% tatāru, kuri neatbalsta aneksiju, norādīja, ka balsošana notika “zem spiediena”, ar ko visdrīzāk ir domāti kādi politiski vai militāri draudi, lai piespiestu cilvēkus nobalsot par pievienošanos Krievijai.

GfK aptaujā cilvēkiem tika vaicāts vai Ukrainas masu saziņas līdzekļi patiesi atspoguļo notikumus Krimā. Tikai 1% aptaujāto atbildēja, ka Ukrainas mēdiji “sniedz absolūti patiesu informāciju” un tikai 4% atbildēja, ka to sniegtā informācija ir “vairāk patiesa nekā nepatiesa”.

Gallup un GfK veiktās aptaujas pierāda, ka pašreiz Ukrainā ir ļoti dziļa sašķeltība. Ukrainas iedzīvotāju ļoti krasā un kardinālā politisko uzskatu pretrunība reāli apdraud Ukrainas teritoriālo vienotību. Tikai 19% Austrumukrainas iedzīvotāju un 26,8% Dienvidaustrumu Ukrainas iedzīvotāju atbalsta pievienošanos Eiropas Savienībai, tai pat laikā Rietumukrainā pievienošanos ES atbalsta 84,2% iedzīvotāju. Gandrīz 60% Ziemeļukrainas piekrīt, ka tai ir jākļūst par daļu no ES un līdzīgi uzskata gandrīz puse centrālās Ukrainas.

Vēl mazākā mērā Austrumu un Dienvidaustrumu Ukrainas iedzīvotāju atbalsta integrāciju NATO, bet centrālajā uz Ziemeļu Ukrainas daļās to atbalsta apmēram trešdaļa iedzīvotāju. Rietumukrainā savukārt atbalsts NATO sastāda 53%. Šie cipari apmēram sakrīt ar Ukrainas iedzīvotāju  atbalsta ASV rādītājiem

Interesanti, ka, neskatoties uz pieņemto Krievijas saistību ar separātiskajām tendencēm Ukrainas austrumos, tikai 35,7% Gallup aptaujāto Austrumukrainas iedzīvotāju atbildēja, ka viņi kopumā uzskata Krievijas iesaistīšanos par pozitīvu, savukārt Krimā Krievijas tiešu atbalstu pozitīvi novērtēja 71,3% respondentu.

Šonedēļ ASV valsts departamenta preses sekretāre Džena Psaki (Jen Psaki) paziņoja, ka sankcijas pret Krieviju netiks atceltas tikmēr, kamēr Krima netiks atgriezta Ukrainas sastāvā [lūk, arī kārtējais “demokrātijas ASV gaumē” piemērs].

Kenets Rapoza, “Forbes”  (viens no autoratīvākajiem pasaules finanšu laikrakstiem)
/20.03.2015/

[Par Krimas tatāriem jāpiebilst, ka Ukrainas sastāvā Krimā bija viena valsts valoda – ukraiņu, kura tika visiem uzspiesta (arī Krimas tatāriem), bet pēc pievienošanās Krievijai Krimas tatāru valoda ir viena no Krimas autonomā apgabala oficiālajām valodām un Krimas tatāriem ir juridiski nostiprinātas tiesības uz apmācību savā dzimtajā valodā. Ukrainas sastāvā Krimas tatāriem nekas tāds nebija.

Vēl pie augstāk minētā jāpiebilst, ka Krimas iedzīvotāju normālā un pat uzlabojusies dzīve norit uz Ukrainas politiskās un ekonomiskās situācijas katastrofālas pasliktināšanās fona, kas ir saistīta ne tikai ar pilsoņu karu Austrumukrainā, bet arī ar varu sagrābušo ukraiņu nacistu zvērībām, citādi domājošo vajāšanām, nekompetenci, korumpētību un nežēlīgiem, visu nopostošiem oligarhu kariem.]

Avoti:
http://www.forbes.com/sites/kenrapoza/2015/03/20/one-year-after-russia-annexed-crimea-locals-prefer-moscow-to-kiev/
http://www.bbg.gov/wp-content/media/2014/06/Ukraine-slide-deck.pdf
http://www.gfk.com/ua/Documents/Presentations/GFK_report_FreeCrimea.pdf
http://inosmi.ru/world/20150322/227016402.html

Informācijas aģentūra
/26.03.2015/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt