Pirms jebkuras valodas padziļinātas analīzes ir jāatceras slavenā franču filozofa Žaka Lakāna (1901-1981) frāze, kura apgalvo, ka “bezapziņas līmenim ir tāda pat struktūra kā valodai”. No vienas puses tā ir ļoti vienkārša un intuitīvi acīmredzama doma. No otras puses tā satur pietiekami daudz tādu apakšelementu, kuri ne vienmēr virspusēji raugoties ir acīmredzami.
Lai pietuvotos šīs frāzes pamatotības sapratnei, var izvēlēties dažādus ceļus. Var, piemēram, sekot Lakānam, rūpīgi izstudēt F.Sosjura, Ž.Deridī un citus šīs jomas darbus, bet pēc tam jau izpētīt paša Lakāna darbus un saprast viņa domu gaitas attīstību daudzu gadu garumā. Un tad, iespējams mums, tāpat kā Lakānam nāks sapratne, ka “atklājot bezapziņas līmeni ir grūti nenonākt lingvistikas sfērā” (Ж. Лакан. Книга XX. Семинары. «Еще…», глава II.).
Žaks Lakāns
Šai darbā mēs pieņemsim, ka šis ceļš ir noiets un šīs domas pamatotība ir skaidra (kas tomēr par to šaubās, var detalizēti pētīt šo jautājumu). Tāpēc salīdzinot un pretnostatot angļu un krievu valodas [vai latviešu kā krievu valodai radniecīgu valodu] ņemsim vērā valodas ietekmi uz mentalitāti un izmantosim Lakāna atziņu kā kompasu.
Iemesls kādēļ krievu valoda tiek salīdzināta ar angļu valodu, nevis vācu, franču vai ķīniešu, ir tās milzīgā ietekme uz Krieviju un uz visu pārējo pasauli. Šai ietekmei ir totāls raksturs, kad jebkādas robežas kļūst nosacītas un ietekmē cilvēku ļoti daudzās dzīves sfērās visbiežāk pat pret viņa paša gribu. Tas attiecas arī uz to, ko mēs lasām ziņās, kur braucam atpūsties, kādā valodā klausāmies konferenču ziņojumus, kādā valodā lasām tehnikas instrukcijas, kādu kino skatāmies, kādas multfilmas rādām bērniem, ko sākam uzskatīt par vērtīgu, uz ko tiecamies utt.
Pēc pateiktā uz mirkli apstāsimies un atzīsim, ka angļu valodas visuresamība pasaulē patiešām ir tās neiedomājams triumfs. Grandiozs “Success story” (veiksmes stāsts). Lielā mērā tieši ar visaptverošo angļu valodas izplatību ir saistīta Rietumvalstu ar ASV priekšgalā (daļēji arī Lielbritāniju, kas Amerikai ir kā māte) visvarenība. Lai kā tas arī daudziem nepatiktu, bet tas ir fakts, kuru nevar noliegt. Kā tad tas ir sanācis, ka angļu valoda guva tādus panākumus? Pamēģināsim gūt vismaz kaut kādu skaidrību šai jautājumā.
***
Sāksim ar fakta konstatāciju, ka angļu valodā vispār nav dzimtes kā gramatiskas kategorijas. Tiem, kuri mācījās vai mācās angļu valodu noteikti atceras kā šis apstāklis atvieglo dzīvi.
Protams, ir izņēmumi: 1) Ir vārdi, kuri apzīmē dzīvas vīrišķā vai sievišķā dzimuma būtnes. Piemēram, tādi vārdi kā «boy» (puika), «groom» (līgavainis), «king» (karalis), «woman» (sieviete), «girl» (meitene), «mother» (māte) pēc būtības dalās vīrišķajos un sievišķajos.
2) Nedzīviem priekšmetiem dzimte ir tādam vārdam kā «ship» (kuģis). Šis vārds, acīmredzot vēsturisku iemeslu dēļ, ir sieviešu dzimtes. Dažu valstu nosaukumi arī ir sieviešu dzimtes. Ir arī daži izņēmumi dzīvnieku nosaukumos, piemēram, «boar» (kuilis), «bitch» (kuce), «cow» (govs), «bull» (bullis).
Bet tie visi ir tikai izņēmumi, pie tam visi no semantikas lauka. Savukārt no gramatiskā viedokļa atšķirības nav. Un te ir jāvērš uzmanību uz angļu valodu labi raksturojošu sakāmvārdu: angļu valodā ir tūkstotis likumu un divi tūkstoši izņēmumu no šiem likumiem. Stingru noteikumu neesamības apstākli angļu valodas gramatikā ir ļoti būtiski ņemt vērā. Raksta turpinājumā vēl pie šīs būtiskās nianses atgriezīsimies.
Visos pārējos 99% gadījumu dzimte angļu valodā ir nenoteikta un par vienas vai otras būtnes genderpiederību var spriest tikai pēc prievārdiem “female- / male-“ (mātīte / tēviņš) vai “he- / she-“ (viņš / viņa). Tas ir, kaķi ar kaķenēm, tīģeri ar tīģerienēm, lāči ar lācenēm utt. angļu valodā ir nenoteiktas dzimtes. Kas attiecas uz nedzīvās dabas objektiem un abstraktiem jēdzieniem, tad tur dzimtes nav izdalītas pat semantiski.
Kā jau iepriekš tika minēts, dzimšu neesamība ievērojami atvieglo dzīvi, jo nav jāsaskaņo dzimti vārdos un dzimti teikumos, jo starpības nav. Tāpat ir jāpasaka, ka salīdzinājumā ar krievu valodu, angļu valodā pieturzīmju lietošana ir daudzkārt brīvāka. Pateicoties šiem ievērojamiem atvieglojumiem, daudzi abstrakti jēdzieni angļu valodā ir viegli izsakāmi, kas gūst materializāciju arī reālajā dzīvē. Piemēram, gandrīz visās zinātniskās disciplīnās ir pieņemts publicēt darbus, rīkot konferences, izdot žurnālus ne tikai dzimtajā valodā, bet arī angļu valodā. Tāpat neizbrīna tas, ka lielākā daļa programmēšanas valodu bāzējas angļu valodā. Krieviem [arī latviešiem] šai ziņā nevajadzētu izjust kompleksus, jo krievu valodas iespējas šai ziņā ir pārmērīgi lielas.
Un te mēs varam konstatēt faktu, ka apgūt angļu valodu ir daudz vienkāršāk nekā jebkuru citu no plaši izplatītajām valodām. Šis apgūšanas vieglums arī veicina tā saucamās popkultūras (pirmkārt amerikāņu popkultūras un amerikāņu pūļa izklaides industrijas) ātru izplatību visā pasaulē.
Dzimtes esamība valodas gramatikā ir viens no daudzajiem iemesliem kādēļ angliski runājošajiem ir tik grūti iemācīties svešvalodas (tādas kā krievu), kurās ir dzimtes (tādos “sīkumos” kā deklinēšana, konjugācijas un locījumi vispār neiedziļināsimies). Toties krievam [latvietim] angļu valodas apguve nav nekas ārkārtējs. Piemēram, krievvalodīgu cilvēku, kurš ir ļoti labi apguvis angļu valodu, nereti var sajaukt ar “savējiem” pat cilvēks, kurš ir dzimis ASV un nezin nevienu svešvalodu. Savukārt ārzemnieku, kurš ir apguvis krievu valodu var atpazīt vienmēr.
Angļu un krievu valodas vārdu krājuma salīdzinājums
Protams, angļu valodas vieglā apgūšana savā ziņā ir priekšrocība, jo tas ir ceļš uz tik pat vieglu citu vērtību apgūšanu, kuru fundaments ir angļu valoda. Tomēr der atcerēties, ka vienkāršošana ne vienmēr ir priekšrocība! Kad milzīgs realitātes daudzums nav valodā sastopams un attiecīgi nav sastopams cilvēku bezapziņā, tad ļoti daudzas lietas kļūst ļoti vienkārši apgūstamas un uztveramas. Daudzi krievu literatūras šedevri, pārtulkoti angliski, daudz ko zaudē, bet Dostojevska darbi angļu valodā lasās ļoti viegli. Tie, kuri Dostojevski ir lasījuši krieviski zin, ka viņa darbus nu nekādi nevar nosaukt par viegliem un vienkārši uztveramiem.
***
Un tagad atgriezīsimies pie angļu valodas pamatiem, pie vārdiem, kuri angliski apzīmē “vīrišķo” un “sievišķo”, vīrieti un sievieti. Šie pamatvārdi ir sekojoši: 1) Vīrietis: man (noun, plural men). 2) Sieviete: woman (noun, plural women).
Vārds “man” ir saskanīgs ar vārdu “main” (galvenais, pamata). Pie tam vārds “man” nozīmē arī cilvēks.
Un kā ir ar vārdu «woman»? Šis vārds sastāv no divām zilbēm – «wo» un «man». Transkripcija «woman» ([ˈwumən]) ausij, kura pārvalda angļu valodu, homofoniski var tikt uztverta divos veidos: 1) woo: censties iegūt, aplidot, izrādīt uzmanību vai 2) womb: dzemde + man (vīrietis, cilvēks). Tādējādi sanāk, ka pirmajā gadījumā «woman» («woo-man») ir kaut ko iegūt mēģinošs vīrietis, uzmanību izrādošs vīrietis [vai arī vīrietis, kuram izrāda uzmanību, vīrietis, kuru cenšas iegūt], bet otrajā gadījumā «woman» («womb-man») ir vīrietis ar dzemdi.
No bezapziņas aizmukt nav iespējams un, ja man kā krievam “iekrita ausīs” augstāk minētais apstāklis, tad var tikai minēt cik milzīgu iespaidu šī valodas loģika atstāj ietekmi uz tiem, kuriem angļu valoda ir dzimtā.
***
Tālāk jāpiemin vēl viens svarīgs un visiem acīmredzams apstāklis. Angļu valodā nav cieņu izrādošas uzrunas – krievu [latviešu] valodas “Jūs” analoga. Uzrunājot angļu valodā, attieksme pret visiem ir vienāda – “You”, kas uz krievu [latviešu] valodu tulkojas [atkarībā no konteksta] gan kā “Tu”, gan kā “Jūs”. Šis apstāklis parāda, ka angļu valodā nav nekādu robežu starp paaudzēm. Angliski runājošais jaunais cilvēks, uzrunājot vecākus cilvēkus, vecākus un vecmāmiņu ar vectētiņu nekad nemocīsies ar jautājumu kā viņus klātos uzrunāt – ar “Jūs” vai arī dēļ sava mazā vecuma var vēl atļauties “tutot” («тыкать»). Krieviem ir pieņemts vecākus cilvēkus uzrunāt ar “Jūs”. Krieviem vecāka cilvēka (īpaši par paaudzi vecāka) uzrunāšana ar “Tu” ir uzvedība uz apvainojuma robežas un kā minimums parāda noniecinošu attieksmi. Angliski runājošajiem šādas problēmas vienkārši nav. Protams, ir cieņu izrādošas uzrunas formas, tādas kā «Your Majesty», «Mr./Mrs.», «Sir», «Dr.» utt., bet tās galvenokārt parāda uzrunājamā stāvokli sociālajā hierarhijā nevis ir kā vecāka cilvēka cieņas apliecinājums.
Un pat vēl samērā nesen arī angļu valodā aktīvi tika izmantota otrās personas vienskaitļa uzruna “thou” – krievu/latviešu “Tu” analogs. Tomēr pašreiz šī forma skaitās novecojusi un ir sastopama tikai reliģiskajā literatūrā.
Vēl nevar nepieminēt, ka angļu valodā vispār nav tāda jēdziena kā sirdsapziņa (“совесть”). «Conscience» tomēr ir apziņa, bet «inner voice / still small voice» ir iekšējā balss.
***
Tāda valodas uzbūves loģika nevar neatstāt iespaidu uz šīs valodas lietotāju bezapziņu. Pat daudz sarežģītākas, smalkākas un ne tik acīmredzamas valodas nianses atstāj dziļas sekas cilvēku psihē, bet augstākminētās lietas ir pats pamatu pamats. Protams, ir skaidrs, ka te runa nevar iet tikai par lingvistiku kā tādu, jo visdziļākajiem psihes likumiem un savstarpējo saišu ķēdēm ir savs, bieži vien pat paradoksāls raksturs, kurš cilvēka bezapziņā bieži vien izpaužas pavisam negaidīti. Tomēr kopumā no jau apskatītā varam uzmanīgi secināt, ka daudzu mūsu angliski runājošo “draugu” pasaules uztveres un rīcības īpatnību pamatojums ir rodams viņu valodā. Un valodā arī ir rodami daudzu gadsimtu nesaprašanās iemesli starp krieviem un angļiem.
***
Angļu valoda ir pārpilna ar daudziem bezjēdzīgiem un pat smieklīgiem “problēmu” piemēriem, kurus normālam krievam [latvietim] ir grūti saprast. Piemēram, ir angļu valodā tāds vārds kā «mailman» (pastnieks). Līdz neilgam laikam šis bija pavisam nevainīgs un pelēcīgs vārdiņš. Tomēr, kad sākās agresīvās dzimumu vienādošanas laiki (tas ir mūsdienās) šis vārds aktīvi tika izņemts no “apgrozības”. Kāpēc? Tāpēc, ka šis vārds sastāv no divām daļām: “mail” (pasts) un “man” (vīrietis, cilvēks), un pirmās daļas izruna ir identiska vārda “male” (tēviņš, vīrišķais) izrunai. Attiecīgi, tiem, kuri pārvalda angļu valodu, vārdā «mailman» dzird nepārprotamas norādes uz pārlieku vīrišķību (vīrišķīgs vīrietis) un tajā nav nekas, kas norādītu uz sievišķīgo. Absurda politkorektuma pasaulē tas nav pieņemams. To, kas notiek ar šo un citiem līdzīgiem vārdiem (piemēram, fireman, policeman) vislabāk palasīt internetā, meklējot pēc atslēgvārda «political correctness»: par šo tēmu ir ļoti daudz rakstu un komentāru
Laika ekonomijai neapskatīsim šīs parādības rezultātus, katrs ar tiem var iepazīties patstāvīgi. Tikai jāpiemin, ka “politkorektums” angliski runājošajā pasaulē ir pieņēmis milzīgus apmērus un tam ir normas uzspiedošs raksturs. Ar šo parādību agri vai vēlu saskarsies katrs, kurš sāks apgūt angļu valodu vai apmeklēs Rietumeiropas valstis vai Ziemeļameriku. Tāpat jāpasaka, ka tā nebūt nav nejauša parādība.
***
Daudz mazāk nevainīgi ir angliski runājošās pasaules mēģinājumi uzspiest savus priekšstatus par to, kas ir pareizi, un kas nav pareizi visai pārējai pasaulei.
Tagad padomāsim: kā cilvēks savā dziļākajā būtībā var pāriet uz citu, alternatīvu pasaules uzskatu? Lai tas notiktu, šādam cilvēkam ir jāsāk domāt, strādāt un dzīvot citā valodā, pie tam maksimāli atgrūžot savu dzimto valodu. Vislabāk tas izdosies, fiziski aizbraucot uz citu valsti. Vēl labāk, ja cilvēks jau piedzimst un strukturējas jaunajā vietā. Otrai un tālākajām emigrantu paaudzēm jau ir maz kas kopējs ar saviem bijušajiem tautiešiem, ja vien vecāki īpaši nepiestrādā pie nacionālās identitātes saglabāšanas. Autors to ļoti labi zin pats pēc savas pieredzes.
Ņemot vērā tēmas kontekstu, mēs varam apskatīt emigranta jaunās valodas un kultūras uztveri kā viņa attiecības ar jauno metafizisko Tēvu, kā lomu noteikti spēlē dzimtā valoda. Šādos gadījumos, kad ir notikusi vienas tautības un kultūras cilvēka pārvietošanās uz citu nacionālo telpu, var notikt simboliska atteikšanās no viena Tēva (dzimtās valodas) par labu otram Tēvam [kaut kas tāds ir noticis ar vairumu rietumvalstu latviešu, īpaši no anglosakšu valstīm nākušo, ko labi apliecina viņu nacionālnodevīgā darbošanās visās 4.maija Latvijas dzīves jomās]. Un tas nebūt nav nekas slikts, ja tikai jaunajā vietā notiek tik tiešām dziļa un īsta pārformatēšana jaunās valodas un kultūras vajadzībām [un ja vien jaunā valoda un kultūra neatrodas galvas tiesu zemākā līmenī]. Šai gadījumā visi pārceļotāji, neatkarīgi no viņu dzimuma, spēlē tīri sievišķo lomu, jo īpaši pirmās paaudzes ieceļotāji – viņi sevī uzsūc sev jauno kultūru, tas ir strukturējas gan apziņas, gan bezapziņas līmenī citas valodas simbolu ietekmē. Ja jaunā vide patiešām tiek pieņemta, tad no vecās paradigmas paliek pāri tikai kaut kādas nenozīmīgas pēdas un iezīmes, kuras ideālā gadījumā organiski iekļaujas jaunajā pasaulē.
Pavisam cita lieta, ka atteikšanās no “novecojušā” Tēva var tik izdarīta nevis par labu citai valodai, bet gan par labu Mother. Kā to saprast? Tas notiek, piemēram, tad, kad ieceļotāji pēc būtības nemainās un saglabā visas tās īpašības, ieradumus, manieres un pretenzijas, kuras bija par iemeslu viņu bēgšanai no dzimtās zemes.
Cilvēki, kuri gribētu tikt vaļā no spiediena savā valstī un aizbraukt uz vietu, “kur mani beidzot iemīlēs un novērtēs, un kur beidzot būs īsta brīvība”, vienmēr būs vairāk kā vajag. Viņi ir kā slimības izraisošas baktērijas. Un uzreiz rodas jautājums, kā šādi cilvēki formē sev apkārt realitāti, ja vienīgā viņu vēlamā izeja ir aizbraukšana no valsts vai, ja tas nav iespējams, tieksme gāzt “mājas tirāna varu”. Domāju šī raksta kontekstā būs vietā “vilkt paralēles” ar Edipa trijstūri un interpretēt šādu uzvedību sekojoši: tieksme uz visiem laikiem pamest savu dzimto zemi visdziļākajā psiholoģiskajā līmenī ir tieksme atgriezties Mātes vēderā [kur viss ir, nekas nav jādara, kur ir absolūta drošības sajūta] vai arī tieksme nogalināt Tēvu, tādējādi atgriežoties Mātes vēderā. Tēvs šādiem cilvēkiem vienkārši traucē.
Šādas uzvedības indikators un marķieris var būt tās valsts varasiestāžu kaislīgi – tendencioza kritika, no kuras bēglim izdevās aizbēgt, bet, ja bēgšana nav izdevusies, tad tas izpaužas tieksmē meklēt atbalstu ārējā pasaulē, ar mērķi gāzt esošo varu. Protams, ar šādiem apgalvojumiem ir jābūt uzmanīgam, jo katrā konkrētā gadījumā var būt ļoti daudz attaisnojošu nianšu, tomēr, neapšaubāmi, cilvēki, kuri ilglaicīgi vai uz visiem laikiem pamet savas kultūras un valodas vidi, vienmēr sastopas ar simbolisku atteikšanos no dzimtās valodas un Tēva struktūras.
***
Turpinot Tēva un Mātes arhetipu tēmu domāju ir vērts iedziļināties dažos ārējos apstākļos un konkrētās valstīs, kuras sevī iemieso Mother. Pirmkārt šāda valsts ir ASV [kaut vai tikai tāpēc, ka tā ir emigrantu valsts]. Ņemot vērā to, kas jau ir pateikts, ir pamats veikt noteiktu interpretēšanu.
Rietumu pasaule un ASV kā tās dominējošā daļa, pakāpeniski cenšas aizvākt, nonivelēt, izdzēst visu, kas kaut kādā mērā ierobežo cilvēku, viņa vajadzības un nolūkus. Un šī tieksme pilnībā saskan ar angļu valodas gramatisko formu. Amerika vēsturiski ir uzsūkusi sevī visus “pazemotos un apspiestos”, tādējādi pildot Mother funkciju, tas ir Melnās Mātes funkciju, kura pieņem un apmīļo “bērnu – dumpinieku”, neatkarīgi no tā, ko viņš pie sevis mājās ir sastrādājis. Šai ziņā interesanti, ka pēdējo desmitgažu laikā ASV valsts struktūru, kuras atbild par ārpolitiku un sadarbību ar citām valstīm, vadītājas ir sievietes: Madlēna Olbraita, Sjūzena Raisa, Kondoliza Raisa, Rozmarija de Karlo, Hilarija Klintone, Samanta Pauera, Viktorija Nulande utt. Tā ir būtiska nianse, jo darbs starptautiskā arēnā ir saistīts ar ideju, jēgu, dzīves pamatprincipu cīņu, ar ietekmes sfēras paplašināšanu utt. Savā būtībā tas ir tīri vīrišķīgs darbs. Tas, ka šo ļoti būtisko sfēru pagaidām vēl pasaules varenākajā valstī vada sievietes, nav nejauša sagadīšanās.
Vēlreiz atgriezīsimies pie tās atšķirīgās fundamentālās īpatnības, kuru diktē pati Rietumu pasaule ar ASV priekšgalā. Šī īpatnība ir ne tikai sievietes pielīdzināšanā vīrietim, bet arī tieksme novienādot dažādas sociālās grupas, novienādot apspiestos ar apspiedējiem, aizsargāt visus pakļautos no “tirāniem” un gala beigās novienādot savā starpā visas tautas. Tas notiek zem brīvības, cilvēcības (humānisma) un liberālisma (precīzāk sakot neoliberālisma, jo vēsturiskais liberālisms jau sen vairs nav aktuāls) ideju izplatības karogiem (aizsedzoties ar tiem). Tādējādi mēs varam konstatēt, ka patiesībā runa iet par robežu, ierobežojumu, atšķirību iznīcināšanu jeb, ja esam precīzāki, tad par iziešanu ārpus robežām un ierobežojumiem, kā arī par atšķirību pārvarēšanu. Un tas savā dziļākajā būtībā atceļ un novienkāršo to funkciju, ko bieži vien ar tik lielām grūtībām pilda simboliskais Tēvs.
Te mēs varam atcerēties vienas slavenas ASV ziņu kompānijas [CNN] lozungu, kurš vēsta: «Go beyond borders» (Izej ārpus robežām). Tā nav vienkārša sagadīšanās, bet gan labi noformulēta tieksme, anglosakšu mentalitātes visdziļākā būtība (uzvedības kvintesence ), jo Rietumvalstu (tas ir kapitālistiskajā) tradīcijā pret lozungiem un simboliem izturas ļoti nopietni un tas, kas neatbilst patērētāju pieprasījumam, nevar kļūt par “meinstrīmu”, vēl jo vairāk par pasaulslavenas kompānijas biznesa saukli.
Anglosakšu visdziļākā jēga tātad ir maksimāli novākt, izdzēst vai “izskalot” robežas, kuras traucē Bērna arhetipam atkal apvienoties ar Mātes arhetipu. Rietumvalstu pasaule tādējādi rīkojas kā Tumšā Māte [Melnā Ragana], kura ignorē Tēva funkciju un nonivelē Tēvu. Mother ir gatava uzņemt savās gādīgajās rokās jebkuru, kurš var parādīt, ka kaut kādā veidā tiek no simboliskā Tēva apspiests vai ierobežots [citiem vārdiem sakot, anglosakši ir gatavi atbalstīt jebkuru nelieti, kurš tiek Kārtības vārdā, ko simbolizē Tēvs, ierobežots – jebkuru noziedznieku, jebkuru morāles un dabisko normu pārkāpēju]. Mūsdienās tas notiek ne tikai ar konkrētiem cilvēkiem, bet pat ar veselām tautām.
Kas parasti notiek ar šādi aprītajiem krieviem, ir acīmredzams. Dažs labs jau sen ir “pakārts”, cits šādos apskāvienos dzīvot nesagribēja, vēl citam vislabākajā gadījumā ir lemts kļūt par nemīlētu padēlu. Bet ir arī tādi, kuri priecājas par saņemtajiem grantiem “demokrātijas attīstībai” [t.s. grantēdāji – arī Latvijā tādu nacionālnodevēju ir vairāk kā vajag un latviešvalodīgā amerikāņu propaganda tos intensīvi reklamē], viņi cītīgi nopulgo pašu valstu valdības, ja tās veic darbības, kas pārtrauc šādu praksi [vai arī ierobežo, vai vienkārši, ja anglosakšu saimnieki ir neapmierināti ar savu iecelto pakalpiņu rīcību].
ASV to visu nemaz neslēpj un tieši arī saka: Welcome to the melting pot (Laipni lūgti kausēšanas katlā!)… Visiem, kuri dodas uz anglosakšu valstīm, ir jāzin, ka šī frāze jāsaprot burtiski [un kā tā tieši attiecas uz viņiem personiski].
Vēl jāpiemin, ka būtu kļūdaini uzskatīt, ka visi Rietumeiropas valstu iedzīvotāji atbalsta anglosakšu vērtības. Mother vēl ne visus ir salauzusi, lai gan mazo Eiropas valstu valodas šodien jau pakāpeniski tiek izstumtas no aprites, jo tikai ar angļu valodu mūsdienās pilnībā pietiek. [Arī latviešu valodu angļu valoda izstumj. Primitīvie un mazāk attīstītie latvieši ar entuziasmu angliskojas, bērniem angļu valodu māca jau bērnudārzos, filmas, dziesmas, instrukcijas, darba sludinājumi, apmācību materiāli un dokumenti ir angliski, visbiežāk angļu valoda ir vairāk nepieciešama laba darba atrašanai nekā latviešu valoda utt.]
***
Bet tagad atgriezīsimies pie principiālā robežu jautājuma angļu valodā un kultūrā. Neskatoties uz no krievu viedokļa tik dīvainu vēlmi izdzēst robežas un iziet ārpus ierobežojumiem, anglosakšu mentalitātē eksistē arī pretējs process, kura būtība ir personisko robežu radīšana, katra konkrētā indivīda robežu noteikšana.
Noteiktā mērā šo parādību var uzskatīt par kompensācijas mehānismu, kurš izriet no noteiktām fizioloģiskām robežām, kuras pilnīgi nekādi pašreiz nevar pārvarēt. Citiem vārdiem sakot, pagaidām Rietumu pasaule savā attīstībā nav nonākusi tik tālu [nav nojūgusies tik lielā mērā], lai apšaubītu starpību starp dažādiem indivīdiem. Tad, lūk, tieši pa šo drošības saliņu – personisko un individuālo robežu salu – šodien iet robežjosla. Un šai jomā, individuālo robežu radīšanas jomā, mūsu Rietumvalstu “draugi” ir pārspējuši jebkuru pasaules tautu. Tāpēc nav brīnums, ka angļu valodā personiskā īpašuma termins tiek lietots kopā ar vārdu “svēts”. Tas nav pārņemts ne no Romiešu tiesībām un ne no Aristoteļa un ir saistīts tieši ar angliski runājošo valstu attīstību (pirmkārt Anglijas, pēc tam ASV), kurās valdīja uzskats, ka personisko īpašumu radīja Dievs un ka to aizskart nedrīkst ne Romas pāvests, ne valsts (1). Šis postulāts ir arī agrīno liberālisma ideju pamatā.
Tomēr šādas uzvedības rašanās un attīstība ir saistīta arī ar psiholoģiskiem iemesliem, ko uzskatāmi var redzēt tā saucamās “amerikāņu popkultūra” tēlos. Piemēram, Holivudas mākslas filmās parasti ir kāds supermens – individuālists vai retākos gadījumos šādu individuālistu grupa, apkārt kuriem griežas visa pārējā pasaule.
Bez augstākminētā sapratnes ir ļoti grūti izskaidrot fundamentālo konfliktu starp “riebīgo anglieti” [Krievijas impērijas diplomātu neformāls Lielbritānijas apzīmējums] un krieviem (un daļēji arī citām tautām). [Latvijā un citur pasaulē plaši izplatītā rusafobija, krievu valodas, Krievijas kā valsts un krievu tautas noniecināšana un dēmonizācija ir 19.gadsimta sākuma Lielbritānijas smadzeņu centru radīta. Pēc Napoleona kariem Krievijas impērija bija spēcīgākā valsts pasaulē ar vislielāko starptautisko autoritāti. Sākot no 1820-ajiem gadiem 20 gadu laikā Lielbritānija, gatavojoties karam ar Krieviju, radīja un plaši izplatīja neskaitāmu daudzumu mītu, puspatiesību un vienkārši melu, kas 20 gadu laikā nopietni diskreditēja Krievijas tēlu un ļāva Krimas kara (1853—1856) laikā sapulcēt karā pret Krieviju pārējās pasaules lielvalstis. Krievijas impērija šo karu zaudēja un ar to sākās tās noriets, bet Lielbritānija kopš tiem laikiem vienmēr izmanto gan šo metodi, gan, kas ir pats interesantākais, gandrīz vienus un tos pašus mītus un apgalvojumus, kurus tikai mazliet pielāgo aktuālai situācijai.]
***
Tagad mazliet par mākslas darbu ietekmi uz cilvēku tēlu veidošanos. Kā piemēru izmantošu PSRS beigu periodā uzņemto I.Masļeņikova mākslas filmu “Šerloka Holmsa un Doktora Vatsona piedzīvojumi”, kurai bija liela ietekme angļu valodas un kultūras nostiprināšanā Padomju Savienības telpā.
Talantīgais režisora, komponista un aktieru darbs radīja tik morāli augstu Lielbritānijas tēlu, ka tam jau tolaik bija ļoti maz kas kopīgs ar realitāti. Šis ir uzskatāms “tēlu lamatu” piemērs. Pats galvenais te ir apstāklī, ka anglosakšu leģendu iestudēja un nospēlēja krievi, tādējādi šai leģendai tika dots tik liels apjoms, kurš nez vai tai piemīt oriģinālā. Filmas Šerloks Holmss un citi varoņi runā, spriež, domā, cīnās krieviski un tam nav tieša sakara ar Angliju. Filmas Šerloks Holms nav anglosaksis, viņš ir krievs!
***
Lielu neizpratni izraisa Eiropas balstu (franču un vāciešu) reakcija uz anglo – amerikāņu “kultūras” spiedienu. Jā, ir skaidrs, ka radīt pasauli, kuras pamatā ir franču vai vācu kultūra, vairs neizdosies, jo krievi viņiem to neatļāva. No vēsturiskā skatu punkta var apgalvot, ka gan franči, gan vācieši savā ārpolitikā izvēlējās nepareizās prioritātes (militāru agresiju pret Krievijas impēriju un PSRS [tagad šo pašu ceļu iet ASV, gatavojoties karam ar Krieviju, ko katrs vērīgs cilvēks var novērot arī amerikāņu pārvaldītajā un okupētajā Latvijā]), kas gan Franciju, gan Vāciju noveda līdz tik bēdīgam rezultātam. Piemēram, tā pati franču valoda 19.gadsimtā bija gandrīz vai Krievijas impērijas elites pamatvaloda un kultūras ziņā Krievijas elite bija ļoti tuva Franču elitei. [Savukārt vāciešiem (arī baltvāciešiem) līdz pat 1. Pasaules karam Krievijas impērijā bija vadošā loma – liela daļa ierēdņu, zinātnieku, inženieru, rūpnieku utt. bija vācieši, un paši Krievijas imperatori lielā mērā bija vācu izcelsmes.] Gan Francijas, gan Vācijas agresija pret Krieviju izslēdza šīs valstis no pretendentu loka, kas var mēģināt radīt savu pasaules kārtību.
Tomēr šodien ir tāda sajūta, ka mēs novērojam ne tikai franču un vāciešu atteikšanos no savas globālās pasaules versijas radīšanas, bet gan pilnīgu kapitulāciju anglosakšu priekšā, pieņemot angļu skatījumu un atzīstot anglosakšu diktātu pār sevi. Tas ir visai dīvaini, jo gan franči, gan vācieši ne reizi vien varēja piebeigt “riebīgo anglieti”, bet tam vienmēr patraucēja krievi. Tāpēc ne frančiem, ne vāciešiem [un arī ne latviešiem] nav nekādu objektīvu iemeslu, lai izjustu kaut kādus kompleksus un nepilnvērtības sajūtu anglosakšu priekšā. Cerams, eiropieši (pirmām kārtām franči un vācieši) tomēr spēs novilkt savas nacionālās robežas un atkratīties no viņiem uzspiežamajiem svešajiem priekšstatiem.
***
No visa iepriekš teiktā var secināt anglosakšu tieksmes neaprobežojas tikai ar sieviešu un vīriešu vienādošanu, seksuālo minoritāšu pielīdzināšanu normāliem cilvēkiem. Rietumu pasaule kā Mother aprīs visu un visus, ja vien neatdursies pret totāli stingru un nesatricināmu robežu.
Un tagad mazliet ieskicēsim dažas no tām pārmaiņām, kas notiks pasaulē pēc gadiem 15 – 20, ja nevienam neizdosies novilkt šo robežu un apturēt visu aprijošo anglosakšu Melno Māti.
Sports. Daiļslidošanas pāru sacensībās ir ieviestas normas par gendera līdzsvaru. Piemēram, vienu brīdi var uzstāties sieviete ar vīrieti, bet citu brīdi jau vīrietis ar vīrieti. Hokejā dažas sievietes spēlē vienā komandā ar vīriešiem. Vispār sportā robežas tiek novilktas nevis pēc dzimuma, bet gan pēc sportista svara.
Zinātne. Zinātnieki veic dzimuma maiņu tā, lai vīrietis varētu dzemdēt. Rietumu sabiedrība priecājas par tādu iespēju. [Plaši tiek reklamēta jauna mode vīriešiem, nevis piedalies dzemdībās, kā tas notiek patreiz, bet gan – dzemdē pats.] Lielbritānijas zinātnieki ir iemācījušies ģenerēt mākslīgos spermatozoīdus, pateicoties kam vīrietis var dzemdēt no vīrieša, bet sieviete no sievietes.
Sabiedrība. Tualetes visiem ir kopējas. Viendzimuma laulātie var brīvi adoptēt bērnus.
Likumi. Pedofīlija vairs nav noziegums par kuru pienākas kriminālsods. Pedofīlija ir kļuvusi par vienkāršu psihisku traucējumu, novirzi no normas un pakāpeniski kļūst par normu.
Pie pēdējā momenta gribu pakavēties īpaši un parādīt, ka tā diemžēl nav nemaz tik tāla un neiespējama perspektīva, lai cik lielā mērā krieviem un citiem normāliem cilvēkiem tas neliktos kaut kas ārkārtējs un kategoriski neiespējams. [Anglosakši un viņu pakalpiņi ir nojūgušies tādā pakāpē, ka viņi jau labu laiku ir uzsākuši pedofilijas dekriminalizāciju un normalizāciju, izmantojot tās pašas metodes (overtona logus), kādas tika izmantotas homoseksuālisma dekriminalizācijai un normalizācijai.]
Amerikāņu psihiatru sabiedrībā ir noteikta psihisko traucēju klasifikācijas sistēma – DSM (Diagnostic and Statistical Manual of mental disorders — Psihisko traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmata). Ar katru gadu psihisko traucējumu skaits pieaug un paplašinās arī klasifikācija. 2013.gadā iznāca šīs rokasgrāmatas piektā versija.
Vēl DSM V sagatavošanas stadijā šaurā speciālistu lokā tika apspriesta izmaiņa likvidēt terminu “pedofilija” kā atsevišķi izdalītu terminu un iekļaut to kā tipisku slimību, kopā ar vairākām citām. Daudzi cerēja, ka šīs izmaiņas netiks pieņemtas, bet diemžēl cerības neattaisnojās.
Lūk, kāds ieraksts tagad ir parādījies šajā autoratīvajā izdevumā (3): «The chapter on paraphilic disorders includes eight conditions: exhibitionistic disorder, fetishistic disorder, frotteuristic disorder, pedophilic disorder, sexual masochism disorder, sexual sadism disorder, transvestic disorder, and voyeuristic disorder. … In the case of pedophilic disorder, the notable detail is what wasn’t revised in the new manual. Al-though proposals were discussed throughout the DSM-5 development process, diagnostic criteria ultimately remained the same as in DSM-IV TR. Only the disorder name will be changed from pedophilia to pedophilic disorder to maintain consistency with the chapter’s other listings».
Tulkojumā tas izskatās apmēram šādi: “Sadaļa par parafīliskiem traucējumiem ietver sevī astoņus nosacījumu: eksibicionisku traucējumu, fetišisku traucējumu, froterisma traucējumu, pedofīlisku traucējumu, seksuāli mazohistisku traucējumu, seksuāli sadistisku traucējumu, transvestītisku traucējumu un vuajērisku traucējumu. … Pedofīliskā traucējuma gadījumā svarīga nianse ir apstāklī, ka tas jaunajā izdevumā netika pārskatīts. Neskatoties uz to, ka DSM-5 sagatavošanas stadijā tika apspriesti vairāki priekšlikumi, diagnosticēšanas kritēriji palika tādi paši kā DSM – IV TR. Vienīgi tikai nosaukums tika mainīts no “pedofilija” uz “pedofilijas traucējums”, lai saglabātu saskaņu ar citām šīs sadaļas pozīcijām.”
Tātad, ar kādiem gan traucējumiem vienā maisā ir ielikta pedofilija? Tagad pedofilija oficiāli ir pielīdzināta vuajērismam (tie, kuri noskatās), ekshibicionistiem (tie, kuri mežos biedē jaunas meitas), fetišistiem, sado – mazo cienītājiem, transvestītiem un froteristiem (tiem, kuri caur apģērbu pieskaras jūtīgām vietām).
Tātad terminoloģiskā līmenī pedofilija anglosakšu tradīcijā kļūst kaut kas nevainīgs, kas nepelna nosodījumu un lieku uzmanības pievēršanu. Vēl jāvērš uzmanība, ka šīs izmaiņas tonim ir atvainošanās pieskaņa jeb, precīzāk sakot, modrību iemidzinoša pieskaņa, sak “ir mainīts tikai nosaukums…”, “viss pārējais ir palicis pa vecam…”. Atļaušos prognozēt, ka kādā no nākamajiem DSM izdevumiem “pedofilijas traucējums” pārstās būt par traucējumu, kuru nepieciešams diagnosticēt, tādējādi oficiāli kļūstot par normu.
Ir autori, kuri uzskata, ka ASV ir ļoti spēcīgs pedofīlu lobijs, kurš arī cenšas panākt robežu likvidēšanu starp normālo un nenormālo šai sfērā. Šī Amerikas sabiedrības daļa pat rīko skaistumkonkursus mazgadīgiem puikām, kuri tiek saģērbti kā meitenes (4). Nekādu aizliegumu šādām preteklībām tur nav, par to neviens netiek vajāts, tas skaitās normāli, pret to izturas iecietīgi, kas kopumā saskan ar anglosakšu mentalitāti un pasaules uzskatu.
Zinot to kā agrīnie bērnības gadi ietekmē personības veidošanos, var izjust ļoti lielu nožēlu pret to sabiedrību, kurā pedofilija ir kļuvusi par nosacītu normu [un arī milzīgu niknumu pret deģenerātiem, kuri līdz tam ir nolaidušies]. Pat grūti iedomāties kāds ļaunums tiks nodarīts bērniem, kad soda par pedofiliju nebūs vispār vai arī tas būs “tolerants”.
Krievu [arī latviešu un visu normālu cilvēku] uzdevums ir nepieļaut tādu notikumu attīstību.
***
Ceru, ka kaut kādā mērā man izdevās parādīt cik liela nozīme apkārt notiekošajā ir dzimtajai valodai, tās uzbūvei un Tēva arhetipam tā visplašākajā nozīmē. Mums krieviem [latviešiem u.c.] jāpārstāj paciest absurdas nejēdzības un jānovelk dzelžaina un nesatricināma robeža, neļaujot nevienam [pirmkārt – aptrakušajiem anglosakšiem] diktēt kā mums dzīvot un kādām vērtībām mums ir jābūt [jo īpaši, ja tās ir galēji amorālas un absurdas vērtības].
Atsauces:
(0) Ж. Лакан. Книга XX. Семинары. «Еще…» http://www.psyoffice.ru/1694-lakan-zhak.-eshhjo-seminar-kniga-xx-197273.html
(1) http://www.nytimes.com/books/first/p/pipes-property.html
(3) http://www.dsm5.org/Documents/Paraphilic%20Disorders%20Fact%20Sheet.pdf
(4) «Let Boys Be Girls. Or Goys or Birls»: Society is coming to embrace the notion of ‘gender fluidity.’ http://www.slate.com/blogs/behold/2013/07/15/_you_are_you_looks_at_a_gender_nonconforming_camp_for_boys_photos.html ; http://livingword-of-god.blogspot.ru/2013/07/let-boys-be-girls-or-goys-or-birls.html
Informācijas aģentūra 