PAR MĒDIJIEM

Kad kāds angažēts angloamerikānis tiek iedzīts stūrī, tad pēdējais viņa pretarguments parasti ir: „Tā ir propaganda”. Šādi viegli un bez domāšanas tiek „neitralizēts” jebkurš arguments. Inteliģenti un zinoši angloamerikāņi šo metodi izmanto tikai galējos gadījumos, primāti – pa labi, pa kreisi. Šī ir viena no pazīmēm pēc kuras var virspusēji un netieši spriest par cilvēka piederību angloamerikāņu specaprindām.

Krievu propaganda
Ir divi krievu propagandas virzieni. Pirmās pamatlicējs ir PSRS dibinātājs Vladimirs Ļeņins, kurš uzskatīja, ka „masām ir jāsaka taisnība” un kurš izmantojot šo metodi realizēja sociālistisko revolūciju un ielika pamatus Padomju Savienībai. Šī metode balstās uz ticību cilvēku spriestspējai un pārliecību ka meli agri vai vēlu pašiem melotājiem negatīvi atspēlēsies. Pēc šīs metodes galvenais propagandā ir uzzināt patiesību un visiem to saprotami pastāstīt.

Otras krievu propagandas metodes autors ir ilglaicīgais VDK priekšnieks Jurijs Andopovs, kura darbības laikā Padomju nomenklatūra bija nodzīvojusies tik tālu, ka pilnībā teikt cilvēkiem taisnību vairs nespēja (paši, kā saka, nebija bez grēka). Andropovs saviem padotajiem stingri noteica, ka katrā izplatāmajā ziņā vismaz 85% ir jābūt patiesībai. Tā kā mūsdienu Krievijas vadība (ieskaitot Putinu) ir gandrīz vai tieši „andropova skolas” pārstāvji, šis ir arī pašreizējās Krievijas propagandas stils.

Nacistiskās Vācijas propaganda
Nacistiskās Vācijas galvenais propagandists Jozefs Gēbelss teica: „Meli, kuri tiek pateikti simts reizes, kļūst par patiesību. Mēs cenšamies panākt nevis patiesību, bet gan efektu. Kur ir propagandas noslēpums: tie, kurus ir jāpārliecina, ir pilnībā „jāiegremdē” šīs propagandas idejās, lai viņi pat nepamanītu, ka ir pārņemti ar šo propagandu… Galu galā visievērojamākos panākumus sabiedrības ietekmēšanā gūs tas, kurš ir spējīgs noreducēt problēmas līdz visvienkāršākajiem apgalvojumiem un kuram pietiks drosmes nepārtraukti atkārtot šos apgalvojumus, neskatoties uz intelektuāļu iebildumiem.„

Saskaņā ar vācu nacistu ieskatiem realitātei nav pārāk liela nozīmē, galvenais ir paša ziņojuma noformējums, piedodot tam , vienkāršību, emocionalitāti un ticamību. Vācu nacistu propagandisti cilvēku vairumu uzskata par spriest nespējīgiem stulbeņiem, kuri nespēj saprast lietu būtību un kurus ar meliem ir viegli vazāt aiz deguna. Kā šīs propagandas piemēru var minēt nacistu Vācijas ziņojumus par kara veiksmēm laikā, kad Vācijas armija tika sakauta vienā kaujā pie otras un nepārtraukti atkāpās. Šo propagandas veidu izmanto arī pašreizējā nacistiskā Ukraina

Amerikāņu propaganda
Amerikāņi ir daļēji vācu nacistu propagandas mantinieki. Tas tā ir tādēļ, ka pēc nacistiskās Vācijas sagrāves, tās intelektuālā elite, tai skaitā psihologi un polittehnologi pārvācās uz ASV un sāka apkalpot amerikāņus. Amerikāņi pilnveidoja vācu nacistu propagandiskās metodes, iekļaujot tajā fantāzijas un fentezi elementus, kā arī pilnveidojot metodes, kas ziņojumu padara ticamāku.  ASV propagandas un vispār darba organizācijas pamatā ir postmodernistu filozofu atziņa, ka patiesība īstenībā neeksistē, bet eksistē tikai sava veida ilozori-informatīvi veidojumi, ko ļaudis pieņem par patiesību. No tā izriet, ka nav jārēķinās ar realitāti, bet ir jārēķinās, kā cilvēki (mērķauditorija) uztvers informatīvos kairinājumus. Tā rezultātā amerikāņu propaganda pilnībā nerēķinās ar patiesību, bet lielu vērību cenšas pievērst mērķauditorijai – tās gaumei, uztveres spējām un kritērijiem, pēc kuriem tā tic vai netic kādām ziņām.  Attiecīgi nozīmīga daļa no ASV propagandas ir mistifikācijas un falsifikācijas.

*************

Par mēdijiem

Vara ir spēja likt paklausīt. Informācijas nodošana ir obligāts varas nosacījums. Vadība nav iespējama, ja tas kurš vada nenodod informāciju tam kuru vada.

Vadītājs, nodod informāciju vadāmajam, saņem atpakaļ saites informāciju par rezultātu, novērtē to un veic korekcijas, ja nepieciešams, un atkal nodod vadības informāciju. Un tā vēl un vēl, līdz ir sasniegts vajadzīgais rezultāts. Lūk vienkāršots vadības (varas realizācijas) modelis, ko praksē sarežģītu padara vairāku kvalitatīvi un funkcionāli dažādu iesaistīto elementu (vadāmo) daudzums. Sabiedrības vadība sastāv no ļoti daudz šādiem elementiem ar savstarpēju informatīvu mijiedarbību, kamdēļ ir izplatīts viedoklis, ka sabiedriskie procesi nav centralizēti vadāmi.

Plašsaziņas līdzekļi ir  viens no sabiedrības vadības instrumentiem. Tie ietekmē (nodod informāciju) visus valsts un sabiedrības pārvaldes vadības posmus (sākot no ministriem, deputātiem, ierēdņiem un beidzot ar ierindas cilvēkiem).

Valsts struktūru pārvaldes mehānisms balstās uz informācijas apriti likumu, normatīvo aktu, rīkojumu un instrukciju veidā. Plašsaziņas līdzekļi spēj ietekmēt to interpretāciju un izpildes kvalitāti. Valsti nav iespējams pilnvērtīgi pārvaldīt, nepārvaldot plašsaziņas līdzekļus.

Normāli funkcionējošā, neatkarīgā valstī plašsaziņas līdzekļiem un valsts struktūrām jābūt vieniem mērķiem. Plašsaziņas līdzekļu uzdevums ir piegādāt sabiedrībai objektīvu informāciju par valstī un pasaulē notiekošo, izglītot, informēt par nozīmīgākajiem jaunievedumiem valsts pārvaldē, norādīt uz dažādām nepilnībām un problēmām sabiedrībā un valsts pārvaldē.

Plašsaziņas līdzekļu atdalīšana no valsts varas ir valsts vadītāju varas ierobežošana. Katrs ārvalstnieku kontrolē esošs plašsaziņas līdzeklis samazina praktisko valsts neatkarību. Ja kāds no ārvalstniekiem piederošiem plašsaziņas līdzekļiem konfliktē ar valsts varu, tad tā ir tieša ārvalstu iejaukšanās sabiedrības un valsts pārvaldē.

Plašsaziņas līdzekļu vienkāršots darbības princips

Plašsaziņas līdzekļu īpašnieki nosaka redakcionālo politiku un izvēlas galveno redaktoru, kurš to realizē.

Redakcionālā politika ir pamatnostādņu kopums par plašsaziņas līdzekļa saturu, tā nosaka informācijas atlases nosacījumus un pasniegšanas formu. Ja plašsaziņas līdzekļu redakcionālo politiku nosaka valsts un kontrolē tās izpildi ar centralizētu valsts pārvaldes struktūru palīdzību, tad to sauc par cenzūru.

Jebkura plašsaziņas līdzekļa saturs sastāv no pārpublicētas (citu radītas), pārpublicētas koriģētas un pašu radītas informācijas. Lai to nodrošinātu tiek algoti darbinieki, kas veic informācijas atlasi, koriģēšanu, oriģinālmateriālu radīšanu un gala informācijas apkopošanu.

Oriģinālmateriālus, vadoties no redakcionālās politikas, rada žurnālisti pēc savas iniciatīvas, galvenā redaktora (vietnieku; sadaļu redaktoru) ieteikuma vai pieprasījuma.

Pārpublicētā informācija tiek ņemta no ārējiem informācijas avotiem. Tie parasti ir citi plašsaziņas līdzekļi, neatkarīgi publicisti, ziņu aģentūras utt.. Jebkurā plašsaziņas līdzeklī ir atstrādāta sistēma kā tiek iegūta un, ja nepieciešams, pārveidota šāda informācija.  No pārpublicējamās informācijas nozīmīgākā loma ir ziņu aģentūru sniegtajām ziņām, jo tieši to informācijas krātuvi plašsaziņas līdzekļu darbinieki izmanto visvairāk, veidojot kārtējā izlaiduma saturu. Īpaši tas attiecas uz notikumiem par ko informāciju paši plašsaziņas līdzekļi iegūt nespēj – pirmkārt uz ārvalstīs  notiekošo un daļēji arī uz daudziem vietēja mēroga jaunumiem.

Plašsaziņas līdzekļa satura veidošanu vada un gala lēmumu par to, kas „aizies ēterā” ,pieņem viens cilvēks – galvenais redaktors. Tas kā tas tiek darīts (deleģējot un koleģiāli vai arī autoratīvi ) atkarīgs no galvenā redaktora vadības stila.

„Brīvā tirgus” apstākļos plašsaziņas līdzekļus, tāpat kā citus uzņēmumus, ierobežo ekonomiskais faktors. No vienas puses iespēja ietekmēt sabiedrību tiek pārdota kā prece, ko var iegādāties, nopērkot plašsaziņas līdzekli vai daļu tā satura. No otras puses naudīgākie pasūtītāji (plašsaziņu līdzekļu īpašnieki) cenšas monopolizēt savu ietekmi uz sabiedrību ar dempinga palīdzību, izputinot un/vai pārpērkot mazāk naudīgākos konkurentus. Piemēram A/S „Diena” grupa jau labu laiku vienu pēc otra izpērk reģionālos preses izdevumus.

Jebkurā gadījumā arī ekonomiskā faktora dēļ plašsaziņas līdzekļi praktiski nepilda tās funkcijas, kas viņiem būtu jāpilda. Viņi izpilda ekonomiskos un politiskos pasūtījumus, taupot izmaksas, halturē un bieži vien aizmirst kādēļ vispār plašsaziņas līdzekļi ir nepieciešami. Kā būtiskākās haltūras izpausmes var minēt paviršu ziņu aģentūru piedāvātās informācijas atlasi, to pārpublicēšanu ar minimālām vai pat bez korekcijām, nekvalitatīvu korekciju veikšanu un visbeidzot nekvalitatīvu (virspusēju un nepārbaudītu) pašu materiālu radīšanu.

Ziņu aģentūras

Ziņu aģentūras ir specifiski plašsaziņas līdzekļi kuru galvenais uzdevums ir iegūt, apkopot un piegādāt saviem klientiem (pārsvarā citiem plašsaziņas līdzekļiem) informāciju par jaunākajiem notikumiem. No ziņu aģentūru sniegtās informācijas ir atkarīgi visi plašsaziņas līdzekļi un jo lielāks „taupības režīms” ir konkrētā plašsaziņas līdzeklī, jo lielāka ir tā atkarība no ziņu aģentūrām.

Ziņu aģentūras nav daudz. Tās var iedalīt starptautiska mēroga ziņu aģentūrās (piemēram, Reuters), kas darbojas vispasaules vai lielas pasaules daļas ietvaros un reģionālās ziņu aģentūrās (piemēram, LETA un BNS), kas sadarbojas ar starptautiskajām ziņu aģentūrām vai pieder kādai no tām.

Ziņu aģentūru darbības princips ir līdzīgs plašsaziņas līdzekļu darbības principam. To saturs arī tiek veidots vadoties pēc iepriekš noteiktiem principiem, kuru izpilde tiek kontrolēta. Tas attiecas uz atspoguļojamo ziņu atlasi, formulējumu, izvietojumu slejās utt. Tāpat kā plašsaziņas līdzekļos, arī ziņu aģentūrās šī procesa vadība noslēdzas pie viena cilvēka. Un tāpat kā plašsaziņas līdzekļi arī ziņu aģentūras kādam pieder, un īpašnieki protams nosaka gan ziņu aģentūras „redakcionālo politiku”, gan kas to realizēs.

Ziņu aģentūras sevi pozicionē kā objektīvas informācijas sniedzējus, tādēļ tās cenšas neizmantot primitīvākos masu manipulācijas paņēmienus.

Reģionālās (valstiska mēroga) ziņu aģentūras ir ļoti nozīmīgs sabiedrības un valsts vadības instruments ar kā palīdzību tiek sniegtas ziņas (nodota informācija) gan valsts iedzīvotājiem, gan ārvalstniekiem (starptautiskajām ziņu aģentūrām). Tas, kurš kontrolē un nosaka reģionālo ziņu aģentūru darbību (Latvijas gadījumā LETA un BNS), tas lielā mērā nosaka visu valsts plašsaziņas līdzekļu saturu.

Dažas masu manipulācijas (maldināšanas) metodes

Manipulācija (maldināšana) ir apzināta informācijas atlase, noformulēšana un attēlošana ar mērķi maldināt informācijas lietotāju (likt noticēt tam, kas realitātē nepastāv), ietekmēt tā viedokli sev vēlamajā virzienā un/vai panākt tā noteiktu rīcību (pirkt kādu preci, balsot par kādu partiju, iziet uz kādu demonstrāciju utt.).

Zemāk aprakstītās metodes parasti tiek lietotas komplektā viena ar otru un to efekts tiek panākts ar vairākkārtēju atkārtojumu noteiktā laika posmā (bieži vien ļoti ilgstošā).

1. „Birku” piekarināšana

Ar šīs metodes palīdzību cilvēks, cilvēku grupa, mācība, organizatoriska struktūra vai parādība tiek nosaukta kādā neadekvāti pozitīvā (vai negatīvā) vārdā vai tiek attiecīgi attēlota. Izmantojot šo metodi regulāri objekts sāk asociēties ar „birku” nevis ar to, kas viņš patiesībā ir.

Kā piemēru var minēt tādu vārdu kā „radikālis”, „ekstrēmists”, „antidemokrātisks”, „demokrātisks”, „civilizēts” utt. izmantošana. Šī metode plaši tika un tiek izmantota ES sakarā, attēlojot visu, kas saistīts ar ES pozitīvās vai sliktākā gadījumā mēreni kritiskās krāsās. Pretstatā, piemēram, rakstot par Baltkrieviju, Ķīnu, Krieviju utt. tiek izmantoti vārdi un tekstuālais fons, kas rada negatīvas asociācijas.

Cits piemērs – Ventspils mēra lietas atspoguļošana plašsaziņas līdzekļos.  It kā jau nekas īpašs tikai vienu brīdi katra ziņa par šo tematu bija plašsaziņas līdzekļos redzamākajās vietās un sākās ar mantrveidīgu tekstu „Samagos noziegumos apsūdzētais.…”.

2. Redzamāko vietu izmantošana

Plašsaziņas līdzekļi ir dažādi, un informācija tajos ir pietiekami daudz, lai lietotājs visu to saturu pat gribēdams nespētu apgūt. No visa plašsaziņas līdzekļu piedāvātā informācijas klāsta ar daļu informācijas iepazīstas daudz lielāks patērētāju skaits nekā ar pārējo (un otrādi, daļa apskata tikai retais), tās ir avīžu pirmās lapas, interneta portālu redzamākās vietas, TV un Radio „primetime” utt.

Izvietojot informāciju šajās vietās, tā aiziet līdz iespējami lielākam cilvēku skaitam. Manipulācija izpaužas šo vietu aizņemšanā nevis ar patiesi svarīgiem notikumiem, bet gan ar ziņām, kuras par svarīgām uzskata plašsaziņas līdzekļa satura noteicēji.

Piemēram no avīžu un interneta portālu pirmajām lapām var aicināt uz barikādēm, var attēlot kādu sev nevēlamu politiķi negatīvā gaismā, var regulāri izplatīt viedokli, ko neatbalsta vairums iedzīvotāju  utt.

3. Neproporcionāls viedokļu attēlojums

Katra plašsaziņas līdzekļa saturam un kopējai publiskai informatīvai telpai ir savas robežas. Aizņemot informatīvo telpu ar noteikta veida ziņām un viedokļiem tiek panākts efekts, ka daļa cilvēku notic, ka tāds ir vairākuma viedoklis.

Piemēram, pirmsvēlēšanu „aptauju” regulāra publicēšana vai nepārtraukta ziņošana par ekonomisko krīzi, inflāciju utt., kas esošas krīzes gadījumā to palielina.

Efektīvi šis princips strādā dažāda veida publiskās diskusijās (piemēram, „Kas notiek Latvijā”), kad sarunā piedalās neproporcionāli liels viena viedokļa paudēju skaits, bet oponenti ir mazākumā (un no tiem pašiem nav uzaicināti spējīgākie). Nesagatavots klausītājs, kam pārsvarā arī ir domātas šāda veida pārraides, vienu viedokli dzird daudz vairāk kā citu, kas pats par savi jau ir liela priekšrocība konkrētā viedokļa paudējiem. Visspilgtāk šo tendenci varēja vērot pirms referenduma par iestāšanos ES.

Attiecībā uz starptautiskām ziņām Latvijas plašsaziņas līdzekļu produktu patērētājs ir informatīvā blokādē, jo uzzina par ārvalstīs notiekošo tikai no t.s.”rietumu” ziņu aģentūrām, kas informāciju pasniedz saskaņā ar savu redakcionālo politiku. Prasīgāks patērētājs var iegūt informāciju no alternatīviem ziņu avotiem (vispieejamākie, lai gan ar savu specifiku manipulēšanas ziņā,  ir Krievijas plašsaziņas līdzekļi), bet tas nav attaisnojums, ņemot vērā ka plašsaziņas līdzekļu funkcija tomēr ir objektīvi informēt,  nevis manipulēt, un vairumam iedzīvotāju nav laika lietot dažādus informācijas avotus.

4. Noklusēšana

Metodes būtība – nerunājam par kaut ko būtisku vispār vai arī tikai nenozīmīgi garāmejot. Piemēram, lai gan inflācijas draudi bija zināmi jau sen, par to tika sākts runāt salīdzinoši nesen. Līdzīgi ir ar bērnu pazušanu, augsto mirstību, augsto pašnāvību skaitu, iedzīvotāju aizceļošanu utt.

5. „Ekspertu” viedoklis

Noteiktu viedokļu izcelšanai citu starpā tiek pieaicināti „eksperti”. Ar to tiek likts saprast ka šis ir pareizais viedoklis (jo cilvēks jau zinošs, ja jau tiek saukts par ekspertu). Tas, ka par noteiktiem sabiedriskiem procesiem izsakās eksperti ir labi un apsveicami, bet diemžēl tāpat kā ar kopējo plašsaziņas līdzekļu sūtības izpildi, te tiek nepiedodami grēkots.

Manipulācija pirmkārt izpaužas pieaicināto „ekspertu” lokā, kas ir ļoti šaurs, tās pārsvarā ir līdz apnikumam vienas un tās pašas sejas, kas runā vienu un to pašu. Cilvēki (kur nu vēl eksperti), kas paustu pretēju viedokli protams uzklausīti netiek.

6.Teksta izraušana no konteksta un pārfrāzēšana

Pasaule nav viennozīmīga. Ir vienkāršas lietas, kuras var izteikt pāris vārdos, ir sarežģītākas, kam nepieciešams vairāk paskaidrojošā teksta. Cilvēki arī ir dažādi, daži jebkuru domu spēj pārvērst vienkāršos, visiem saprotamos īsos teikumos, bet vairumam šādas spējas ir minimālas.

Ja žurnālista mērķis ir apzināta manipulācija, tad tekstu izraušana no konteksta un pārfrāzēšana ir neizsmeļams manipulācijas lauks. Šādā kārtā jebkuru, kurš ir pateicis vai uzrakstījis vairākus teikumus var attēlot kā pēdējo idiotu vai svēto, viss atkarīgs no žurnālista prasmes un vēlēšanās to darīt.

Šo metodi pārsvarā izmanto, lai kādu personu parādītu vēlamā vai nevēlamā gaismā.

7. Viedokļu kā ziņu attēlojums

Šis ir viens no pseidoziņu veidiem ar kuru palīdzību tiek panākts noteikta viedokļa pārsvars pār citiem, nepamatoti tos izceļot ziņu plūsmā (viedoklis tomēr nav ziņa, kas ir notikums).

Šādas „ziņas”, piemērs: „Kondolisa Raisa uzskata, ka ….”. Kondolisas Raisas vietā droši varam likt jebkuru personu, piemēram, Jāni Jurkānu, Vairu-Vīķi Freibergu, Gunti Ulmani, Aigaru Kalvīti, Induli Emsi, Gundaru Bērziņu, Arti Pabriku utt. Tāpat vārda „uzskata” vietā mēs varam likt vārdus „sola”, „piedāvā”, „izsaka”, „cer”, „domā”, ”plāno”, „ir pārliecināts(-a)” utt.

8. Sabiedrības kaislību uzkurināšana vai slāpēšana

Šīs un citas manipulācijas metodes, prasmīgi izmantotas,  spēj radīt , pastiprināt vai slāpēt lielas sabiedrības daļas uztraukumus par noteiktiem jautājumiem. Ar šīm metodēm var izraisīt sabiedrības šķelšanos politisku, reliģisku, nacionālu, ekonomisku u.c motīvu dēļ.

Brīdī, kad sabiedrība ir sasniegusi zināmu „uzbudinātības” stāvokli jebkura ziņa, kas izskan publiskajā telpā jāskata „satraucošā” jautājuma kontekstā, daudzas no tām tādējādi iegūst pavisam citu jēgu.

Piemēram, laikā, kad sabiedrībā valda ļoti negatīva attieksme pret vietējiem oligarhiem un pret vienu no viņiem jo īpaši, tad ziņa, ka „Šķēles ģimene iesaistās atkritumu biznesā” tikai vēl uzkurina kaislības. Manipulācijai plašsaziņas līdzeklim vien atliek sameklēt iespējami daudz šāda veida ziņu un likt tās redzamākajās vietās.

Ja pie mums valdītu nopietns saspīlējums starp, piemēram,  kristiešiem un nekristiešiem, ziņa, ka kardināls Pujāts ir iesniedzis Saeimā likumprojektu par Marijas debesbraukšanas dienas noteikšanu par svētku dienu, būtu kaislības uzkurinoša, kaut parastā situācijā tā ir vienkārši ziņa.

Plašsaziņas līdzekļi – viens no globālās varas instrumentiem

Demokrātiskās valstīs teorētiski tiek garantēta vārda brīvība un kā tās nodrošinājuma viens no nosacījumiem ir plašsaziņas līdzekļu kontroles atņemšana valsts varai. Valsts īpašumā tiek pieļauts atstāt tikai t.s. ”sabiedriskos” plašsaziņas līdzekļus (prakse rāda, ka  arī tos ir grūti kontrolēt pārprastas vārda brīvības un vājas valsts varas apstākļos).

Par to, ka tā ir valsts vadības varas samazināšana jau tika minēts iepriekš. Varbūt tas ar nav nemaz tik slikti, bet būtisks paliek jautājums, kā varas palielinājums tas ir? Acīmredzami, ka to, kam šie plašsaziņas līdzekļi pieder, jeb precīzāk, kam pieder nozīmīgākie no tiem. Un tās ir mēdiju magnātu kontrolē esošās starptautiskas korporācijas.

Globālā mērogā plašsaziņas līdzekļi pārsvarā kalpo kā ilglaicīgi augsnes sagatavotāji noteiktiem notikumiem un  kā tieši īslaicīgu mērķu realizācijas instrumenti (vēlēšanas, nevēlamu personu izēšana no valsts amatiem, dažādu krīžu izraisīšana vai slāpēšana).

**************************************************************************

Jautājums Ziedonim: Vai Jums nešķiet, ka masu medijos bieži notiek derdzīga infantilizācija?

Imants Ziedonis – Jā. Infantilizācija ir ļoti izplatīta masu medijos. Droši vien draugs draugam palīdz dabūt darbu un tāds tādu meklē. Visi ir debili un infantili. To ir grūti noskatīties. Turklāt tas ir pašpārliecināti bezkaunīgs infantilisms.

Jautājums Ziedonim: Izskatās, ka tas tiek veidots mērķtiecīgi…

Imants Ziedonis – Viņi paši jau to mērķtiecību neveido, to dara mediju vadība, kura zina lielu mūsu sabiedrības daļu, kas ir “debila”. Tā tad arī tiek barota ar gudreļu muldēšanu. Tas ir nožēlojami. Tā ir deklasēšanās. Tā ir pauperizēšanās, kad strādniecība pārvēršas par nabagiem. Tā deklasējas informācijas lauks, parādās arvien muļķīgākas meitenes. Viņas jau pašā sākumā ir muļķes……

6 Responses to PAR MĒDIJIEM

  1. “Normāli funkcionējošā, neatkarīgā valstī plašsaziņas līdzekļiem un valsts struktūrām jābūt vieniem mērķiem.”
    Ignorēts viens no demokrātijas pamatprincipiem – varas dalīšanas princips. Ja, piemēram, varu valstī sagrābuši (vai pamazām pārņēmuši) noziedznieki, tad plašsaziņas līdzekļu darbinieki nedrīkstēs to atmaskot un apkarot?
    Kurā vietā pasaulē, kādā zinātniskā publikācijā ir pierādīts, ka “Valsti nav iespējams pilnvērtīgi pārvaldīt, nepārvaldot plašsaziņas līdzekļus.”?
    Vai tas nav diktatūras piedāvājums? Kur šeit ir demokrātija, tautas iespēja izteikt savu viedokli?

    “Plašsaziņas līdzekļu uzdevums ir piegādāt sabiedrībai objektīvu informāciju par valstī un pasaulē notiekošo.”
    Kā plašsaziņas līdzekļi var ‘piegādāt sabiedrībai objektīvu informāciju par valstī … notiekošo’, ja tiem un ‘valsts struktūrām’ ir ‘vieni mērķi’?
    Imants Vilks, mājaslapa http://www.basicrulesoflife.wordpress.com

    • ivarsp saka:

      “Normāli funkcionējošā, neatkarīgā valstī plašsaziņas līdzekļiem un valsts struktūrām jābūt vieniem mērķiem.” Šī manuprāt ir aksioma, jo vadīšana savā būtībā ir informācijas nodošana, informācijas saņemšana par izpildi un rezultātu, darbību koriģēšana un atkārtota informācijas nodošana vadāmajiem elementiem un tā visulaiku. Attiecīgi, ja valsts vadība nespēj noteikt palašsaziņas līdzekļu saturu, kā lielāko informācijas nodevēju plašām tautas masām, attiecīgi tie nespēj pilnvērtīgi vadīt valsti. Un par tik par cik valdība nekontrolē mēdijus, bet to kontrolē kāds cits (neievēlētas personas, ārvalstu “eksperti” utt.) par tik arī valdība nespēj veikt vadības funkcijas un to dara kāds cits.
      Cita lieta, ka, ja tiek noteikts, ka valdībai nevajag dot iespēju pilnvērtīgi vadīt valsti un tas ir jāatstāj kādam citam, kurš nav valdībā. Tā tas ir Rietumu pasaulē’un manuprāt tas ir tikai piesegmehānisms, lai slēptu īstos sabiedrībvas pārvaldītājus, nekas vairāk. Un, ja par Latvijas mēdijiem runā, tad tajos ir tāda cenzūra ka tik turies, tikai tā nav kā padomju laikā, kad bija precīzi zināms kurš un kāpēc cenzē, bet ir savādāk, ir kā žurnālisti var “brīvi” strādāt, bet nu ir materiāli, personas utt., kur atradīsies visādi sīki iemesliņi (tas nav populārs, tas nevienu neinteresē, par to var tiesā iesūdzēt, to atliksim uz vēlāku laiku, tas neatbilst tādām un tādām normām, tas neatbilst mūsu politikai utt.) kādēļ konkrētais materiāls netiek un netiks palaists ēterā, un šī prakse ir ļoti plaši izplatīta.

      Un, ja runā par varas pārņemšanu no noziedznieku puses, tad tas jau ir noticis gan Rietumos, gan pie mums, Rietumu valdības ar katru dienu zaudē leģitimitāti un mēģinot risināt kapitālisma strupceļa problēmu, šī leģitimitāte tiks zaudēta arvien vairāk.

      • Imants Vilks saka:

        “Normāli funkcionējošā, neatkarīgā valstī plašsaziņas līdzekļiem un valsts struktūrām jābūt vieniem mērķiem. Šī manuprāt ir aksioma, jo vadīšana savā būtībā ir informācijas nodošana, informācijas saņemšana par izpildi un rezultātu, darbību koriģēšana un atkārtota informācijas nodošana vadāmajiem elementiem un tā visulaiku. ” (Citāts no I.P. raksta)

        Ar tiem plašsaziņas līdzekļiem un valsts struktūrām ir tā. Plašsaziņas līdzekļi ir plašs jēdziens, tas ietver visu populācijā apmainīto informāciju – izglītību, drukāto un runāto vārdu, – atsevišku indivīdu, sabiedrības kopienu un visas valsts mērogā. Tikai neliela valsts struktūru daļa nodarbojas ar informācijas izplatīšanu, to nosaka valsts pamatlikums – konstitūcija. Pēdējā paredz, ka visiem pilsoņiem ir vārda brīvība. Tas nozīmē, ka pilsoņiem ir tiesības (un arī iespēja – vismaz deklarācijas līmenī) veidot pašiem savus plašsaziņas līdzekļus, kuros tie var izteikt savu viedokli.

        Valstij ir tiesības (un arī pienākums) definēt, noteikt sabiedrībā valdošos pamatprincipus (piemēram, tiesību pamati, ētika un morāle, pilsoņu pienākumi un atbildība, vispārcilvēciskās vērtības), un izplatīt to zināšanu. Lai valsts iedzīvotāju vairākums rīkotos kaut cik saskaņoti, un, labākajā gadījumā, arī – ievērotu valsts likumus.

        Demokrāijas pamatideja paredz, ka valsts pilsoņiem drīkst būt savs viedoklis, kuru tie var paust savos plašsaziņas līdzekļos. Deklarācijas līmenī ‘plašsaziņas līdzekļiem un valsts struktūrām jābūt vieniem mērķiem’, bet to nedrīkst paziņot par vienīgo pareizo risinājumu: valsts struktūras var novirzīties no sabiedrības progresa kursa (kā tas nepārtraukti mūsu vēsturē notiek), un pilsoņiem jābūt iespējai paust savu, atšķirīgu viedokli. Pretējā gadījumā demokrātija pazūd, un ir iestājusies diktatūra. Mēs varētu teikt, ka ‘plašsaziņas līdzekļiem un valsts struktūrām vajadzētu būt vieniem mērķiem’. Bet reālajā dzīvē tas tā nav.

      • ivarsp saka:

        Valsts vadītājiem ir pienākums pārvaldīt valsti, nodrošinot iedzīvotāju labklājību ne uz citu valstu rēķina. Lai to nodrošinātu ir jabūt efektīvai valsts pārvaldei kā neatņemama sastāvdaļa ir plašsaziņas līdzekļi, kuru saturu nosaka valsts (pretējā gadījumā valsts vara nevar pilnībā realizēt savu politiku un to realizē kāds cits). Un tas nav pretrunā vārda brīvībai, vārda brīvība ir katra iedzīvotāja tiesības izteikties, bet tas nekādā gadījumā nav elitāru personu tiesības uz no valsts neatkarīgu redakcionālās politikas brīvību kā tas ir tagad. Jā iespējams ko tādu ar kautkādiem ierobežojumiem vajag atļaut paralēli valsts tieši kontrolētajiem mēdijiem, lai varētu izskanēt arī alternatīvi viedokļi un valsti pārvaldošie neieslīgtu pašapmierinātībā, bet nevar būt tā ka ārvalstnieku un korporāciju mēdiji aizņem visu informatīvo telpu, ziņo kas viņiem ienāk prātā un valsts vara nespēj tur neko padarīt, tas nav ne racionāli, ne demokrātiski. Ja pilsoņi paši organizētu savus mēdijus, tad tas būtu atbalstāmi, bet tā tak nav, neorganizē un viņiem ir maz iespēju to izdarīt, jo šai sistēmā visu izšķir nauda, bet nauda ir saujiņai kapitālistu, kam nospļauties uz līdzpilsoņiem, ka tik kapitāls pie viņiem turās un vairojas.

        Pat ne valsts vara, bet valdošās aprindas var novirzīties no pareizā kursa un tas ir noticis mūsdienu pasaulē un tās valdošās aprindas pat nekoncentrējas valsts varā, valsts varā pārsvarā sēž klerki, valdošās aprindas kontrolē kapitālu un tieši viņas ir par formāliem valsts varas ierobežojumiem, lai klerki nedod Dies nesadomā sākt realizēt kaut ko līdzīgu idejai par labklājīgu valsti, apejot viņus, tāpēc valsts vara nedrīkst kontrolēt mēdiju saturu, tad tā ir cenzūra un vārda brīvības ierobežošana, bet kapitāls drīkst, jo viņš ir „pilsonis”, kura brīvību ierobežo, viņa mēdijs ir viņa privātīpašums, kur viņš realizē savu „redakcionālo politiku”, kas protams nu nav cenzūra. Bet īstenībā šie „pilsonīši” ir tā patiesā vara, kas nosaka situāciju valstī, kura sen jau kā ir izvirtusi un pret kuru pilsoņiem ir jāvēršas, tai skaitā ar formālās valsts varas palīdzību.

  2. Jānis.M saka:

    „Normāli funkcionējošā, neatkarīgā valstī plašsaziņas līdzekļiem un valsts struktūrām jābūt vieniem mērķiem.” Ļoti pareiza doma! Tikai man šeit ir būtiski papildinājumi.
    Vispirms maza atkāpe. Kas ir demokrātija un kad demokrātija ir iespējama. Faktiski demokrātija kā tautas vara šobrīd nekur pasaulē nepastāv. Jebkurā gadījumā demokrātija ir kādas vienas sabiedrības daļas diktatūra pār pārējo sabiedrību, kas tiek realizēta valsts līmenī. Šī demokrātija var būt tuvāka un tālāka no ideāla ( atbilstības tautas interesēm). Situācijā, kad demokrātija tiek realizēta caur daudzpartiju sistēmu tā ir ļoti tāla no sava ideāla un pareizāk to ir apzīmēt par partokrātiju, nevis demokrātiju. Tas tāpēc, ka pašu partiju veidošanas un pastāvēšanas , kā arī partiju deputātu kandidātu izvirzīšanas, reklamēšanas un balsošanas sistēma ir pilnībā atkarīgas no naudas līdzekļiem. Rezultātā ar daudzpartiju sistēmas palīdzību jebkurā gadījumā pie varas nokļūst naudīgākās sabiedrības aprindas. Un tā faktiski ir šī bagātā mazākuma diktatūra pār vairākumu, kas tiek realizēta demokrātijas aizsegā. Partokrātijas apstākļos, kā mēs to redzam, valstiski var tikt pieņemti ne vien tautas vairākumam neatbilstoši, bet pat klaji noziedzīgi, kaitnieciski lēmumi un likumi, kas atbilst tikai šaurām bagāto aprindu interesēm. Partokrātijas apstākļos valsts nefunkcionē normāli un tautai faktiski nav nekādas reālās varas.
    Tāpēc ir iespējams tikai viens variants, kad demokrātija ir vis tuvāka savam ideālam. Tas ir neatkarīgas, nacionālas valsts modelis. Tā ir situācija, kad aiz demokrātijas maskas neslēpjas nekādu šauru sabiedrības slāņu, nogrupējumu vai pat ārzemju interešu pārstāvju diktatūra, bet gan atklāti tiek deklarēta un realizēta pamattautas ( vairākuma) interešu diktatūra. Tikai šādā gadījumā veidosies normāli funkcionējoša, neatkarīga valsts, kur plašsaziņas līdzekļiem un valsts struktūrām būs vieni mērķi. Globalizācijas apstākļos demokrātija ( un līdz ar to viss pārējais)nav iespējama.

  3. edzkx saka:

    Žurnālist, ja plašsaziņs līdzekļus apsaukā par “medijiem”, tad vismaz iemācies šo vārdu pareizi uzrakstīt.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s