“Viņš sapņoja, it kā visa pasaule būtu nolemta kļūt par upuri kādai briesmīgai, vēl nedzirdētai un neredzētai sērgai, kas no Āzijas dziļumiem nāca uz Eiropu. Visiem bija jāaiziet bojā, izņemot dažus, ļoti nedaudzus izredzētos.
Bija parādījušās kādas jaunas trihīnas — mikroskopiskas būtnes, kas iemājoja cilvēkos. Bet šīs būtnes bija gari, apveltīti ar saprātu un gribu. Cilvēki, kas tās sevī uzņēma, tūdaļ kļuva kā nelabā apsēsti un jukuši.
Bet nekad, nekad cilvēki vēl nebija uzskatījuši sevi par tik gudriem un par savā taisnībā tik nesatricināmiem, kā šie sērgas apsēstie. Nekad vēl cilvēki savus spriedumus, savus zinātniskos slēdzienus, savus tikumiskos uzskatus un paražas
neuzskatīja par tik neapšaubāmiem.
Veseli ciemati, veselas pilsētas un tautas saslima un sajuka prātā. Visi bija satraukti un nesaprata viens otru, ikviens domāja, ka tikai viņam vienīgajam ir taisnība, un mocījās, raugoties uz citiem, sita sev pie krūtīm, vaimanāja un lauzīja rokas.
Cilvēki nezināja, ko un kā tiesāt, jo nespēja vienoties, ko uzskatīt par labu, ko par ļaunu. Nezināja, kuru sodīt, kuru attaisnot.
Cilvēki nogalināja viens otru kaut kādā bezjēdzīgā naidā. Cilvēki gāja viens pret otru veselām armijām. Bet šīs armijas jau pusceļā sāka pašas sevi plosīt, ierinda izjuka, kareivji uzbruka viens otram, dūra, cirta, zobiem plēsa un ēda cits citu.
Pilsētās augu dienu skanēja trauksmes zvani: sauca visus kopā, bet, kas un kāpēc sauc, to neviens nezināja, un visi dzīvoja trauksmē. Visierastākie amati tika pamesti novārtā, jo katram bija savas domas, savi ierosinājumi un labojumi, par ko nevarēja vienoties; lauksaimniecības darbi apstājās.
Šur tur ļaudis sabēga baros, vienojās kopā kaut ko darīt, zvērēja viens otram neizklīst — bet tūdaļ ņēmās darīt pavisam ko citu, nekā paši nupat bija nolēmuši, sāka vainot viens otru, kāvās un slepkavoja.
Izcēlās ugunsgrēki, iestājās bads. Visi visur gāja bojā. Sērga pieņēmās spēkā un virzījās aizvien tālāk un tālāk.
Izglābties visā pasaulē spēja tikai daži cilvēki; viņi bija šķīsti un izredzēti, kuriem bija lemts sākt jaunu cilvēku cilti un jaunu dzīvi, atjaunot un attīrīt zemi, bet neviens nekur šos cilvēkus nebija redzējis un neviens nebija dzirdējis viņu vārdus un balsis…”
Fjodors Dostojevskis
Fragments no romāna “Noziegums un sods”
/1866/
Avoti:
https://avidreaders.ru/book/prestuplenie-i-nakazanie-dr-izd.html
https://egramatas.com/2015/10/27/fjodors-dostojevskis-noziegums-un-sods/
Informācijas aģentūra
/26.09.2021/
Informācijas aģentūra 