Ukrainas vadības militāri – politiskā taktika

Vladimirs Zeļenskis

Riskēšu pieņemt, ka, ja pašreiz Ukrainas prezidents būtu Pjotrs Porošenko, nevis Vladimirs Zeļenskis, tad Ukraina jau sen būtu pieņēmusi visas Krievijas prasības un būtu jau noslēgts miers.

Savu piekāpību Porošenko izskaidrotu ar nepieciešamību glābt no iznīcināšanas Mariupolē ielenkto UBS un “Azova” grupējumu, kā arī Donbasa grupējumu, kam arī drīzumā draud aplenkums un kurš nevar pamest savas pozīcijas apstākļos, kad Krievijai ir pilna kontrole pār Ukrainas gaisa telpu. Papildus Porašenko paziņotu, ka nepieciešams glābt pilsētas no apšaudēm, ekonomiku no izputēšanas, bet iedzīvotājus no humanitārās katastrofas.

Domāju, ka šai gadījumā Krievija, kura jau saskārās ar entuziasma trūkumu saskarsmē ar atbrīvošanas armiju pat Austrumukrainas apgabalos, mierīgi noslēgtu ar Ukrainu mieru, ja visas uzstādītās prasības tiktu formāli pieņemtas. Tas, ka pēc tam Kijeva lielāko daļu no savām saistībām neizpildītu (krievu valoda kā otra valsts valoda, neitrāls statuss, denacifikācija un demilitarizācija) nebūtu tik būtiski salīdzinājumā ar oficiālu Krimas, Doņeckas un Luganskas jauno statusu atzīšanu. Faktiski, papildus šiem punktiem, Krievijai ir būtiski saglabāt Dņepras ūdens padevi pa Ziemeļkrimas kanālu. Viss pārējais lielākā mērā ir svarīgs Ukrainas iedzīvotājiem (ja Ukrainas iedzīvotājiem patīk dzīvot benderiešu nacistu okupācijas apstākļos, tad, kā saka, citu iedzīvotāju mums priekš Ukrainas nav).

Un tagad padomāsim, kādēļ Vladimirs Zeļenskis nepieņem piedāvātos nosacījumus? Jo Krima un Donbasa sen jau ir zaudētas, un Kijeva pati to atzīst, bet visu pārējo var apsolīt un neizpildīt, jo nesāks taču Krievija jaunu specoperāciju uzreiz pēc tam, kad tiks noslēgts miers.

Lai to saprastu, ir jāpievērš uzmanība abu šo cilvēku darbības sfērai, pirms viņu stāšanās prezidenta amatā, un attiecīgi arī abu raksturiem.

Visi, kuri padziļināti seko līdzi notikumiem Ukrainā, būs pamanījuši, ka līdz ar karadarbības sākšanos līdz tam publiskajā telpā ļoti aktīvie oligarhi un vecās gvardes politiķi pēkšņi ir apklusuši. Pašreiz Ukrainas publiskajā telpā pilnībā dominē izlecēji no Zeļenska komandas.

Kāpēc tā? Tāpēc, ka oligarhi ir pieraduši pelnīt un viņiem ir nepieciešams, lai tiem piederošie uzņēmumi, noliktavas, veikali un ostas paliktu neskarti. Viņiem ir nepieciešams saglabāt savus starptautiskos sakarus, tai skaitā arī Krievijā un Krievijas biznesa aprindās. Pretējā gadījumā viņi ātri vien no miljardieriem pārvērtīsies par noplukušiem miljonāriņiem.

Līdzīgi ir ar veco politisko “gvardi”, kuras spēks ir tās starptautiskajos sakaros, vispasaules kontraģentu esamībā no Maskavas līdz Vašingtonai un kurai tādēļ ir lielas starpnieciskas iespējas sarunāšanas nepieciešamības gadījumā. Ja priekšplānā izvirzās konfrontācija un sarunas netiek vestas vai arī tās notiek bez nolūka vienoties, tad šo politiķu pakalpojumi nav nepieciešami un pat visrūdītākie politiķi nonāk vēstures mēslainē. Tāpēc šiem politiķiem bija tieksme panākt vienošanās, kuras pēc tam netika pildītas. Bet tas bija pēc tam.

No otras puses – klauns, kurš nekad vairs nebūs pieprasīts uz skatuves (ja nu vienīgi ieslodzījuma vietu pašdarbību kolektīvā) un viņa politisko parveņu komanda karā saskatīja izdevību ne tikai nostiprināt savas politiskās pozīcijas, bet garantēti saglabāt varu (kaut vai tikai nominālu) uz ilgu laiku, ja ne līdz mūža galam. Tādēļ viņiem nav nepieciešams no PR viedokļa apšaubāms miers, kurš saglabā kaut kādas Ukrainas politiskā, ekonomiskā, militārā un demogrāfiskā potenciāla paliekas. Tādēļ viņiem ir nepieciešama tikai uzvara, kaut vai uz pilnīgas Ukrainas iznīcināšanas rēķina.

Kas tad tā ir par uzvaru? Lai to saprastu, apskatīsim Zeļenska un viņa komandas izraudzīto taktiku.

Viņi ir apbruņojuši apmēram pusmiljonu cilvēku. No tiem apmēram pusi (teritoriālo aizsardzību [Zemessardzes analogs]) ar mīnmetējiem, prettanku raķetēm, pārnēsājamiem zenītraķešu kompleksiem un šaujamieročiem. Savukārt, lai minimizētu Krievijas pārākuma gaisā efektu, armiju Ukraina tur vai nu Donbasa nocietinājumu rajonos vai arī lielajās pilsētās.

Stepju rajonos (piemēram, Dienvidos), kuros ir izmētāti ciemati ar vienstāvu apbūvi, Krievijas armija pārvietojās strauji un lielos attālumos. Bet kaujas par Mariupoli iet jau gandrīz mēnesi, bet Harkovas šturmēšana tā pa īstam vēl nav sākusies.

Pie tam, pēc Krievijas ģenerālštāba aplēsēm, Ukraina jau ir zaudējusi apmēram 40-50 tūkstošus cilvēkus nogalināto, ievainoto un sagūstīto. Tā ir apmēram desmitā daļa no kopējā bruņoto persona skaita (ieskaitot Teritoriālo aizsardzību).

Un te ir jāuzsver, ka Krievija šobrīd ir ieņēmusi apmēram piektdaļu Ukrainas teritorijas un tikai divas lielas pilsētas: Hersonu un Mariupoli. Tāpēc var pieņemt, ka UBS zaudējumi turpmāk tikai pieaugs un uz Donbasa grupējuma sagrāves, kā arī Harkovas ieņemšanas brīdi sastādīs ne mazāk kā simts tūkstoši cilvēku, no kuriem apmēram puse būs nogalināti.

Tālāk tad priekšā būs vēl pus valsts un lielākā daļa tās lielo pilsētu. Nezinu kā rīkosies Zaparožjas un Dņepropetrovskas garnizoni, bet Kijevas grupējums acīmredzami ir noskaņots cīnīties līdz galam. Līdzīgi pagaidām nav novērojama UBS grupējumu demoralizācija Nikolajevas – Odesas rajonā. Vēl viens liels grupējums (tikai UBS – 20-25 tūkstoši) atrodas Rietumukrainā un tas cīņās pagaidām vēl nav piedalījies.

Ja pieņemam, ka grupējumi Zaparožjā – Dņepropetrovskā un Rietumukrainā nopietnu pretestību neizrādīs, bet Kijevas un Nikolajevas grupējumu morālais gars tiks salauzts salīdzinoši ātri, tad var pieņemt, ka Ukrainas armijas zaudējumi Dņepras labajā pusē būs aptuveni līdzīgi zaudējumiem kreisajā pusē. Tas ir, UBS kopējie zaudējumi tad būtu apmēram 100 tūkstoši nogalināto.

Bet, ja visa Ukrainas armija cīnīsies tik pat neatlaidīgi kā kreisā krasta grupējums, tad Ukrainas zaudējumi līdz armijas kaujas spēju zudumam var sasniegt 150 – 200 nogalināto. Ievainoto skaits tad būs aptuveni tāds pats (attiecība 1 pret 3 kaujās pilsētas apstākļos nedarbojas). Tā kā tie visi būs vīrieši vecumā no 20 līdz 40 gadiem, tad šādi zaudējumi ir jāatzīst par ļoti ievērojamiem: aptuveni 5–10% no attiecīga vecuma vīriešu kopskaita.

Tomēr ir vēl jāņem vērā, ka Ukrainas izmantotā dzīvā vairoga taktika rada ļoti lielus zaudējumus civiliedzīvotāju vidū un totālu pilsētu nopostīšanu. Mariupolē vēl pirms drupu novākšanas saskaitīja jau 5000 bojāgājušus civiliedzīvotājus. Prognozējas, ka šis skaitlis varētu sasniegt apmēram 40 – 70 tūkstošus civiliedzīvotāju. Un pat ja šīs prognozes ir pārspīlētas un bojāgājušo civiliedzīvotāju skaits būs 20 000, tad tas tāpat ir divreiz vairāk kā Mariupoles garnizona domājamie zaudējumi.

Ja šo situāciju ekstrapolējam uz citām Ukrainas lielajām pilsētām, tad kopējie Ukrainas civiliedzīvotāju zaudējumi varētu sasniegt apmēram 300 – 600 tūkstošus nogalināto, bet kopējie militāristu un civiliedzīvotāju zaudējumi varētu sastādīt apmēram 0,5 – 1 miljons cilvēku. Un tam visam klāt nāk pilnīga pilsētu aglomerācijas, kuras vienlaicīgi ir arī lieli rūpnieciskie centri, nopostīšana.

Te ir jāņem vērā, ka Ukrainas propaganda šos zaudējumus uzpūtīs vismaz 2 – 3 reizes, lai šausminātu Rietumvalstis ar “ukraiņu tautas genocīdu”.

Ja UBS pretošanās gars netiks strauji salauzts, tad izvairīties no šāda apmēra zaudējumiem nav iespējams. Kā jau minēju, viņi apzināti izmanto dzīvā vairoga taktiku, kura mākslīgi ievērojami palielina zaudējumus civiliedzīvotāju vidū. Un nav arī iespējams atteikties no smagās tehnikas, artilērijas un raķešu izmantošanas pilsētu apstākļos, jo tas ievērojami palielinās Krievijas armijas zaudējumus.

Vēl viens Zeļenska taktikas elements ir civiliedzīvotāju emigrācijas uz Eiropu stimulēšana. Ukrainas varasiestādes maksimāli traucē iedzīvotāju evakuācijai pa humanitāriem koridoriem uz Krieviju. Lielāko daļu cenšas izvest tieši uz Rietumukrainu. Pie tam Rietumukraina ir tik pārpildīta ar bēgļiem, bet rietumukraiņi ir uzskrūvējuši tik pasakaini augstas cenas par dzīvesvietām, ka daudzi cilvēki neredz citu izeju kā vien doties prom uz Eiropu. Pēc ES datiem uz doto brīdi no Rietumukrainas uz ES ir gatavi izceļot apmēram 6-7 miljoni Ukrainas pilsoņu. Ukrainas varasiestādes rēķinās, ka kopējā bēgļu plūsma šai virzienā varētu sasniegt 9 miljonus. Pie tam Ukrainas mediji speciāli hipertrofē lielo pilsētu ielenkšanas šausmas, stāstot pasakas par “krievu zvērībām”, lai maksimāli palielinātu bēgļu skaitu.

Kas sanāk rezultātā? Ko Ukrainas varasiestādes tādā veidā mēģina panākt?

Rezultātā viņi cenšas atstāt Krievijai tukšas, izpostītas pilsētas ar absolūti iebiedētiem un dezorientētiem vecākā gada gājuma iedzīvotājiem, jo visi, kuri ir jaunāki, cenšas aizmukt no karadarbības vietas. Ukrainas varasiestādes cer aizdzīt emigrācijā no ceturtdaļas līdz trešdaļai Ukrainas iedzīvotāju, lai pēc tam, operējot ar šiem skaitļiem, paziņotu, ka jebkurš režīms, kuru Krievija mēģinās izveidot šajās teritorijās, ir neleģitīms, jo balstās uz ievērojamas pirmskara iedzīvotāju daļas iznīcināšanu un izdzīšanu. Te vēlreiz jāuzsver, ka bojā gājušo un emigrējušo skaitu viņi mēģinās pārspīlēt, bet kadri ar izpostītajām pilsētām (kas nereti arī radīs pārspīlētu iespaidu par patiesajiem problēmu apmēriem) kalpos kā apstiprinājums tam, ka valsti ir piemeklējusi humanitāra katastrofa un ka iedzīvotāji tur nevar izdzīvot bez starptautiskas palīdzības.

To visu darot, Zeļenska komanda plāno panākt trijēādu efektu.

Pirmkārt, ar to tiek cerēts uz to, ka Kremlis, saprotot postījumu un upuru apmērus, kurus gatavo Kijevas varasiestādes, liks Krievijas spēkiem kaut kur apstāties, lai nepalīdzētu Zeļenskim realizēt viņa noziedzīgos nodomus. Šai gadījumā Kijevas režīms saglabās savā kontrolē kaut kādu Ukrainas teritorijas daļu un varēs mūžīgi vest pārrunas, neejot ne uz kādiem kompromisiem.

Otrkārt, ar to ir cerība uz Ukrainas eiropiešu “draugu” palīdzību (piemēram, poļu), kuri, “ukraiņu šausmu” bildīšu iebiedēti, varētu organizēt internacionālu humanitāru intervenci. Arī šai gadījumā Kijevas režīms cer saglabāt savā kontrolē daļu Ukrainas teritoriju, tikai šai gadījumā eiropiešu partneru piesegā.

Treškārt, ja iepriekš minētie divi varianti nenostrādās, tad Kijevas varasiestādes emigrēs uz Eiropu un aizsāks nebeidzamu gaudošanu par ukraiņu tautas genocīdu, apvainojot Krieviju noziegumos, kurus pastrādāja pats Kijevas režīms. Un tajā to atbalstīs apmēram 15 miljoni ukraiņu, kuri ir emigrējuši uz ES laika posmā no 2014.gada. Bet Krievijai tad paliks “izdedzināta zeme”. Lūk, to arī Zeļenskis uzskatīs par savu uzvaru.

Zļenskim, atšķirībā no Porošenko vai Ahmetova, nav vajadzīgi ne cilvēki, ne uzņēmumi. Zeļenskis jūtas kā Bonoparts, kurš apvieno Eiropu (apskatieties cik augstprātīgi viņš runā ar ES līderiem), vai pat kā Aēcijs, kurš apstādina huņņus Ukrainas “Katalaunas laukos”.

Zeļenskis ir zaudējis adekvātumu, viņš ir ārprātīgs. Un viņš nogalinās tik daudz cilvēku, cik vien spēs, lai uz viņu kauliem uzbūvētu paša personiskās varenības monumentu. Ļaunais klauns nepavisam vairs nav smieklīgs. Zeļenski nu ir kļuvis bīstams ne tikai Ukrainai, bet visai cilvēcei.

Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts
/29.03.2022/

Avots:
https://cont.ws/@ishchenko/2248054
https://ukraina.ru/opinion/20220329/1033638125.html

Informācijas aģentūra
/21.04.2022/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ROSTISLAVS IŠČENKO. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.