Anticilvēku antivielas.

Tūkstošiem gadu cilvēce ir cīnījusies par tiesībām uz dzīvību un veselības aizsardzību. Tagad izskatās, ka viss iet uz to, ka mums nāksies cīnīties par tiesībām slimot un nomirt. Par to, lai slimība netiktu uzskatīta par kriminālnoziegumu. Jo slimības un nāve ir neatņemama katra cilvēka dzīves un cilvēces kā bioloģiskas sugas sastāvdaļa. Un tā tas ir visiem dzīviem organismiem uz mūsu nebūt ne mūžīgās planētas.

Slavenais ārsts un TV šova vadītājs Aleksandrs Mjasņikovs programmas “tiešais kontakts” ēterā pažēlojās, ka Krievijā pret koronavīrusu ir vakcinēti pārāk maz cilvēku, un publiski aicināja uz piespiedu vakcināciju, un cilvēku diskriminēšanu pēc medicīniskām pazīmēm. “Lai nevakcinētie staigā maskās, nelido ar lidmašīnām, neiet uz restorāniem. Bet vakcinētie visu to darīs – staigās bez maskām, smaidīs, priecāsies par dzīvi,” – viņš atklāti paziņoja. Starp citu, gadu atpakaļ doktors Mjasņikovs aktīvi publiskajā telpā stāstīja, ka jaunais vīruss nav bīstamāks par gripu un ka “tas viss drīz beigsies”.

Šādu spriedelējumu nepārprotama amoralitāte ir pilnībā acīmredzama. Šai sakarā es uzreiz atcerējos seno Spartu, kur vājos zēnus meta zemē no klints, jo viņi tāpat nespēs karot. Kā arī Seheja Imamuras (Shōhei Imamura) dižo japāņu filmu “Balāde par Narajamu” (1983). Filma stāsta par bada laikiem Japānā, kad jaundzimušos zēnus, lai nevairotu “liekas mutes”, vienkārši nogalināja, bet nespējīgos večukus veda uz Narajamas kalna virsotni nomirt vientulībā no bada un aukstuma. Izskatās, ka cilvēce sāk aktīvi aizgūt līdzīgas “humānas” prakses gan cīņā ar moderno vīrusu, gan arī attiecībā uz cilvēka veselību vispār.

Bet, ja atmetam morālos vērtējumus, tad pat tikai no tīri medicīniska skatu punkta mēģinājumi piespiest cilvēkus uz obligātu vakcinēšanos pret Covid19, atklāti draudot ar nevakcinēto diskrimināciju, neiztur kritiku. Pie tam šādi draudi vēl jo vairāk samazina uzticību vakcīnām.

Ja jau vakcīnas pret koronavīrusu ir efektīvas un drošas, ja jau laimīgie vakcinētie garantēti nevar ne citus aplipināt, ne paši saslimt, tad kāpēc it visur turpina vakcinētos testēt gan lidojumu laikā pat valsts iekšienē, gan pirms masu pasākumiem? Kāpēc Maltā, kur nesen [2021.gada maijs] medicīnas iestādes paziņoja par kolektīvās imunitātes sasniegšanu 70% iedzīvotāju vakcinēšanas dēļ, nesteidzas atcelt masku režīmu iekštelpās pat vakcinētajiem? Kāpēc Vācija no 2021.gada 23.maija aizliedza pie sevis iebraukt pat vakcinētiem Lielbritānijas pilsoņiem, pamatojot to ar britu celmu bīstamību. Tātad Vācijas varasiestāžu ieskatā vakcīnas neaizsargā no šiem celmiem?

Izejot no tā, ko mēs zinām par šo vīrusu, visiem mēģinājumiem draudēt nevakcinētajiem ar diskrimināciju vai arī gluži otrādi iemānīt cilvēkiem vakcīnu ar “ekskluzīvu labumu” solījumiem (tādiem kā tiesības nenēsāt nekur maskas, iespējas iet uz koncertiem un brīvi lidot pa pasauli) nav nekāda medicīniska pamata.

2021.gada aprīļa vidū autoratīvākajā pasaules zinātniski – medicīniskajā žurnālā “The Lancet” tika publicēts šķiet viens no svarīgākajiem rakstiem par koronavīrusu visas pamdēmijas laikā. Balstoties uz dažādu pētījumu summāriem secinājumiem, raksts satur vērtējumu, kurš maina mūsu bāzes priekšstatus par Covid19, izskaidrojot karantīnu, masku un citu nemedicīnisku metožu cīņai ar vīrusu plašo izgāšanos. To izgāšanos, kura pēc visas pieejamās statistikas (ja vien uz to nepievēra acis) bija acīmredzama vēl 2020.gada vasarā. Pie reizes šis raksts arī izskaidro to, kāpēc pēc visiem bez izņēmumiem mērījumiem dažādās valstīs, dažādās fokus grupās, dažādās pandēmijas stadijās galvenā inficēšanās vieta ar lielu starpību no citām paliek mājas un dzīvokļi, nevis sabiedriskais transports, stadioni, kafejnīcas, kinoteātri un restorāni.

Tad, lūk, šis vīruss ir tā saucamais airasola jeb lidojošais vīruss. Tā galvenā inficēšanas forma ir tieši gaisa nevis gaisa – pilienu. Vienkāršāk izsakoties, mēs pārsvarā inficējamies ne no citu cilvēku šķaudiena vai klepus, ne no viņu elpas un ne no pieskaršanās jebkādām virsmām. Mēs inficējamies no gaisa, jo esam spiesti elpot.

Un uzreiz kļūst skaidrs, ka laba ventilācija un telpu vēdināšana ir vislabākais un arī vienīgais profilakses pasākums. Un tad kļūst arī skaidrs, kādēļ maskas un cimdi, kā arī karantīnas neapstādināja un neapstādinās inficēšanos un nāves.

Ne ar sodiem, ne ar nošaušanu cilvēkus nepiespiedīsi cauru diennakti staigāt maskās un neelpot vispār. Gaisu neieslēgsi karantīnā. Tāpēc kļūst arī skaidrs, kādēļ Japānā ar tās ideālo un visaptverošo masku režīmu, kurš ilgst gandrīz pusotru gadu, tieši tagad ir inficēšanās un nāvju rekordi. Un kļūst skaidrs, kādēļ maija vidū Seišelu salas bija līderes vienlaicīgi divos, vienu otru it kā izslēdzošos rādītājos – pilnībā vakcinēto iedzīvotāju īpatsvarā (uz to brīdi jau vairāk kā 60%) un no jauna inficēto skaitā uz nosacītajiem 100 tūkstošiem iedzīvotāju.

Vakcinācija pati par sevi negarantē pandēmijas izbeigšanos: pagaidām nav droši ticama zinātniska pamatojuma, ka vakcīnas dod imunitāti līdz mūža beigām no visiem desmitiem tūkstošu (Krievijā) un jau vairāk kā miljona (visā pasaulē) vīrusa celmu. Starp citu, nesen Lielbritānijā, Jorkšīrā, konstatēja jaunu celmu ar nu jau “trīskāršu” ģenētisko mutāciju – tas ir, mutēja konkrēta vīrusa celma sākotnējās mutācijas mutācijas mutācija.

Toties kāds brīnišķīgs bizness! Masveida vakcinācija pasaulē notiek tikai pus gadu, bet vakcinācija pasaulei jau ir devusi deviņus jaunus miljardierus. Tāpēc nav brīnums, ka konkrētiem cilvēkiem un kompānijām gribās, lai “šī mūzika būtu mūžīga”. Viņi izmantos visu mediju propagandas mašinērijas spēku, lai cilvēki katru gadu turpinātu vakcinēties un revakcinēties. Lai cilvēces vēsturē pēc skaita piektā (nevis pirmā!) koronavīrusa epidēmija nekad nepārstātu mūs biedēt un nekad nebeigtos.

Ja pandēmijas sākumā momentānas cīņas ar to piekritēji vēl lietoja vārdu “humānisms” lai pamatotu ekonomikas piespiedu apstādināšanu, miljonu cilvēku izputināšanu un atteikšanos ārstēt citas, tai skaitā arī daudz bīstamākas un nāvējošākas slimības, tad tagad par humānismu vairs neieminas. Tagad tiek veikti mēģinājumi uzvelt uz cilvēkiem kolektīvo atbildību par slimību, ar kuru neizdevās tikt galā ar vulgārām policejiskām metodēm. Tagad modē ir cilvēku “kolektīvās atbildības” princips par cīņu ar vīrusu, kurš, atkārtošu vēlreiz, ir dzīvotspējīgs un izplatās pa gaisu.

Starp citu, ar terminoloģiju, kuru izmanto cilvēce šīs pandēmijas laikā, jau pašā sākumā kaut kas nebija kārtībā. Tā, ja sauc lietas īstajos vārdos, stipri muļķoja cilvēku prātus.

Piemēram, pirms koronavīrusa mēs vēl nebijām saskārušies ar tādu brīnišķīgu apzīmējumu kā “bezsimptomu slimnieki”. Kā gan es gribētu slimot ar visām slimībām bezsimptomi un noteikti pēc tam izārstēties!

Ja vīruss tik tiešām ir airasola (dažādu pētījumu dati, kā arī saslimušo un mirušo statistika to pietiekami pārliecinoši pierāda), tad galvenais “bezsimptomu slimnieks” ir … pats gaiss.

Vēl viens dīvains termins, kuru radīja šī pandēmija – “nāve no koronavīrusa infekcijas SEKĀM” (atvainojiet, nespēju atturēties no kapsloka). Cilvēki ar vīrusu nomirst no vīrusa un bakteriālās pneimonijām, no trombozēm, no insultiem, bieži vien arī no onkoloģiskām slimībām, kuras tika diagnosticētas pirms inficēšanās ar “koronu”.

Jautājums: kādēļ šos gadījumus mēs vispār uzskatām par nāvi no vienas slimības, nevis no vairākām? Ko tas nozīmē nāve “no sekām”? Mēs taču nerakstām “nomira no infarkta sekām” vai “vēža sekām”. Nav tādas medicīniskas diagnozes – “sekas”. Ir komplikācijas.

Vai mums tagad pēc tās pašas loģikas ziņos, cik cilvēku nomira no vakcinācijas “sekām”? Jo, ja mēs tik dīvaini skaitām nāves no koronavīrusa (pierakstot tur visus, kuri nomira no dažādām slimībām, bet ar pozitīvu testu uz vienu no tām), tad sanāk, ka cilvēku, kurš ir nomiris pēc vakcinācijas vienalga no kā, var mierīgi uzskatīt par mirušiem “no vakcīnas”. Manuprāt, tā darīt nedrīkst. Bet ar koronavīrusu šis triks iet cauri jau otro gadu.

Visbeidzot mans iecienītākais dīvainais termins, ar kuru mīl operēt “sanitārās diktatūras” piekritēji, – tā saucamā “virsnormas mirstība” («избыточная смертность»). Kad vīrusa statistika burtiski kliedz, ka nekādi policejiskie mēri neapstādinās pandēmiju, viņi ļoti cītīgi ignorē sev nevēlamos ciparus un faktus, kuri sagrauj to pasaules ainu, un sāk izmantot šausmu stāstiņus par “virsnormas mirstību”.

Kas tur ir ne tā? Nu piemēram, Krievijā pēc oficiāliem datiem 2020.gadā nomira par 18% vairāk cilvēku kā 2019.gadā. Vai šo starpību var nosaukt par “virsnormas mirstību”? Nē, nevar, jo nepastāv nekādas “mirstības normas”. Nav korekta atskaites punkta. Katru gadu katrā valstī nomirst dažāds cilvēku skaits.

Ja 2021.gadā epidēmija nebeigsies (un tā nebeigsies, ja par epidēmiju uzskata pašus saslimstības un nāvju faktus; par bīstamību visai populācijai nav pamata runāt – tās kā nebija, tā arī nav) un ja 2021.gadā Krievijā nomirs mazāk cilvēku kā 2020.gadā, vai mēs tad dzirdēsim kovid-psihozes piekritēju runas par “nepietiekamu mirstību”?

Mazliet savādāk par to pašu: vai Padomju Savienībā 1941.gadā [kara ar nacistisko Vāciju gads] bija “virsnormas mirstība” salīdzinājumā ar 1939.gadu? Vai 1944-ā salīdzinājumā ar 1943-o?

Un, lūk, vēl viens to spēku, kuri masku, cimdu, nebeidzamo testu un vakcīnu pārdošanu ir izveidojuši par superpelnošu biznesu un tāpēc ļoti negrib, lai dzīve atgrieztos normālās sliedēs, “medicīniskā ārprāta” rādītājs: nu ir sākusies vispārēja dzīšanās pēc “antivielām”. (Es, starp citu, pilnībā atbalstu vakcināciju, tikai tā var būt un tai ir jābūt pilnībā brīvprātīgai, un tai nedrīkst būt nekādu politisku seku.)

Visi tagad ir sākuši mērīties ar antivielu titriem, vispār nesaprotot, kas tas tāds ir. Un ir ļoti apbēdināti, kad kāds virusologs viņiem delikāti paskaidro: antivielas nozīmē tikai to, ka koronavīruss ir bijis jūsu organismā, nevis to, ka jūs nekad ar to vairs nesaslimsiet. Pie tam nozīmīgai cilvēku daļai antivielas vispār nemarķējas (tās testi neuzrāda). Un vēl ir šūnu imunitāte, kurā nav antivielu.

Obligāti medicīniski ierobežojumi noteiktās sfērās ir attaisnojami un nepieciešami. Ir skaidrs kādēļ medicīnisko komisiju iziet sportisti un kosmonauti. Vai arī kādēļ ir jāseko līdzi valstu vadītāju veselības stāvoklim, jo īpaši to valstu, kurām ir kodolieroči.

Tai pat laikā nekāda “kolektīvā veselība” nav bijusi, nav, nebūs un nemaz būt nevar. Veselība ir tikai mūsu personiskā. Saskaņā ar Krievijas Konstitūciju (punkts 19.8) katram Krievijas pilsonim ir tiesības “atteikties no medicīniskas iejaukšanās”. Un arī nekādas atbildības par “apzinātu” aplipināšanu ar koronavīrusu nevar būt. Nekāda vakcinācija nevar būt par politisku indulģenci, lai atgrieztos normālā dzīvē, aizliedzot šādu dzīvi visiem pārējiem. Cilvēki, kuri domā, ka vakcinācija ir viņu personiskais “dembelis” no epidemioloģiskās frontes uz miera laiku dzīvi, ļoti smagi kļūdās.

Cilvēkam ir pilnas tiesības saslimt un pat, bail to pateikt, – nomirt. Vispār kaut kas tāds reizēm notiek, ja nu kāds nezin. Tāda ir visa bioloģiskā daba, kuru neregulē valdību rīkojumi un prezidentu ukazi.

Gribat piespiedu vakcināciju? Bet tad katrai valstij, kura izlemj spert šādu soli, ir jāuzņemas personiskā publiskā un finansiālā atbildība par katra cilvēka nāvi pēc vakcīnas saņemšanas. Lai tad ražotājkompānijas nes tiesisku atbildību uz nomirušo radinieku ierosinātajiem tiesas procesiem. Lai tad šādās valstīs obligātā kārtā publicē statistiku par blakus efektiem un nāvēm pēc vakcinācijas līdzīgi kā to dara ar saslimušajiem un nomirušajiem no koronavīrusa. Lai tad tiek publicēta statistika par atkārtotām saslimšanām. Šādas saslimšanas neapšaubāmi ir (mēs visi to zinām no personiskās pieredzes ar pazīstamajiem), tikai to īpatsvars un inficēšanās loģika ir pavisam neskaidra.

Šai ziņā gandrīz droši var teikt, ka cilvēki inficējas atkārtoti ne ar to celmu, ar kuru slimoja pirmo reizi, – lūk vēl viens liels sveiciens piespiedu vakcinācijas un Covid sertifikātu piekritējiem. Pats vīruss neatzīst Covid sertifikātus, lūk, kur tas āķis, un vīruss šai lietā ir galvenais.

Un mēs vēl paskatīsimies (ja vien izdzīvosim!), kā valstis savā starpā vienosies par vispārēju visu vakcīnu atzīšanu, kad norit tik intensīvs vakcīnu ražotāju karš par milzīgajiem naudas līdzekļiem. Un ko tad darīs piespiedu vakcinācijas piekritēji, kad izrādīsies, ka vakcinētie pēc kāda laika ir saslimuši vēl vienu reizi vai arī pirmo reizi, ja pirms tam neslimoja vai arī nebija tikuši pie pozitīva testa.

Slimība nevar būt noziegums. Notiek intensīva kolektīvās veselības un personiskās atbildības (līdz pat kriminālatbildībai) par citu cilvēku veselību propaganda, un kā mēs to redzam pēc notiekošā citās valstīs, šī propaganda pašā saknē ir melīga. Nogalināšana vai miesas bojājumu nodarīšana – lūk kas nodara kaitējumu cilvēka dzīvībai un veselībai, par ko var un vajag sodīt. Inficēšana ar koronavīrusu, ar kuru (kā mēs tagad zinām) garantēti nesaslimt un nesaslimdināt citus nemaz nav iespējams, nevar būt pamats jebkādai cilvēku diskriminēšanai vai juridiskai sodīšanai.

Humānisms ir tad, kad slimības ārstē, nevis par to esamību soda. Humānisms ir tad, kad vājos nevis nomet no klints, bet gan palīdz viņiem dzīvot un izdzīvot. Humānisms ir tad, kad večukus nenosūta nomirt vientulībā no aukstuma un bada. Humānisms ir tad, kad saprot, ka dzīve ir galīga un ar to arī vērtīga.

Semjons Novoprudskis, žurnālists
/27.05.2021/

Avots:
https://www.gazeta.ru/comments/column/novoprudsky/13608926.shtml

Informācijas aģentūra
/21.06.2021/