Kāpēc Krievija iebruka Ukrainā un kas Ukrainu sagaida pēc kara?

Žurnālists: (…) Atceros kādu laiku atpakaļ tika runāts par to, ka Krievijas armijai iebrukt Ukrainā nav nepieciešams, jo tā var iznīcināt Ukrainas armiju pat bez iebrukuma Ukrainas teritorijā. Kāpēc tagad Krievijas armijai bija nepieciešams ieiet Ukrainas teritorijā? Godīgi sakot, apgalvojumi par to, ka nepieciešams cīnīties ar nacifikāciju utt. mani ne pārāk apmierina.

Jakovs Kedmi: Tātad, kas notika. Krievija sākotnēji neuzstādīja sev mērķi ieiet Ukrainā. Krievija cerēja atrisināt šo problēmu konflikta ar ASV un NATO atrisināšanas ietvaros. Bet ASV šo konfliktu nepārtraukti mēģināja pārveidot no konflikta starp Krieviju un ASV uz konfliktu starp Krieviju un Ukrainu. Lūk, ir milzīgā Krievija un baltā un pūkainā Ukraina un, skatieties, ko Krievija dara.

Viss sākās pus gadu atpakaļ. Tad neviens tam nepievērsa uzmanību. Ukraina sakoncentrēja savu karaspēku pie Doņeckas. Apmēram 120 tūkstošus karavīru. Tas nekādi nebija saistīts ar Krieviju, jo, ja drauds ir Doņecka, tad kāds tam sakars ar Krieviju. Ukrainai ir taču arī tiešas robežas ar Krieviju. Krievijas karaspēks neuzbruka un nemaz neplānoja uzbrukt caur Doņecku.

Krievija sākumā ne pārāk uz to reaģēja. Un tad 2021.gada novembrī amerikāņu un visu Rietumvalstu prese pēkšņi sāka stāstīt, ka Krievija sakoncentrē savus spēkus pie Ukrainas robežas un grib iebrukt. Pie tam viņi nosauca konkrētus ciparus, kādi spēki kur atrodas. Ja mēs apskatam to situāciju, tad tie bija Krievijas armijas spēki, kuri tur ir atradušies vienmēr. Un kad saka, tik un tik spēku atrodas 500 kilometru dziļumā, tad ir jāsaprot, ka tur atrodas viņu bāzes vietas. Bet kad Nulandes kundze sāka stāstīt cik bataljonu atrodas līdz Urālu kalniem, tad tas vispār ir nonsenss.

Tad Krievija pievērsa tam uzmanību. Pēc tam pierobežā notika Krievijas militārās mācības, kuras bija ieplānotas ilgi pirms tam. Tad, protams, karaspēka daudzums palielinājās. Tā kā Ukrainas pusē bija sakoncentrēta liela armija, Krievija šos spēkus tur atstāja.

Kad pēc Krievijas puses vērtējuma radās draudi, ka Ukrainas armija uzbruks Doņeckai un Luganskai, kā arī šo rajonu ikdienišķā apšaude kļuva stipri intensīvāka, Krievijā notika situācijas pārvērtēšana, kuru es nepaspēju pamanīt. Līdz tam es situāciju vērtēju par pamatu ņemot Krievijas pārstāvju teikto, ka konflikta atrisināšanas pamats ir Minskas vienošanās. Saskaņā ar Minskas vienošanos pirmo punktu, Ukrainas teritorija ir nedalāma. Tāpēc Krievija nevarēja veikt nekādas darbības pretēji tām vienošanām, kuras atzina.

Tātad, Krievijā nolēma, ka vairs nav jēga ievērot Minskas vienošanās, jo ukraiņi tās neievēro un negrib ievērot, bet Eiropas garanti (tas ir Vācija un Francija) faktiski sabotēja jebkuras darbības, kuras bija vērstas uz to, lai Ukraina izpildītu šīs vienošanās. Tad Krievija pieņēma lēmumu, ja jau šo vienošanos, nav, tad nav arī šķēršļi pielietot spēku, ja radīsies draudi Doņeckai un Luganskai.

Šim apstāklim pievienojās citi elementi, kuri sāka parādīties. Tie ir daži Ukrainas prezidenta un tā pārstāvju paziņojumi, ka Ukrainai ir jāizstājas no Budapeštas vienošanām un ka Ukrainai ir jātiecas iegūt kodolieročus, kuri garantēšot tai gan neatkarību, gan teritoriju atgūšanu. Līdz ar to Krievijā notika vēl viena situācijas pārvērtēšana. Viņi vēsu prātu apskatījās uz situāciju: valstis, kuras ir mazāk attīstītas kā Ukraina, piemēram, Ziemeļkoreja, Irāna, spēja sasniegt stāvokli, kad ir iespējams radīt kodolieročus un radīja tos. Ukrainai mantojumā no Padomju Savienības ir viss nepieciešamais priekš tā – gan tehnoloģiskie, gan zinātniskie, gan kodolenerģētikas jomas līdzekļi.

Kad parādījās pirmās pazīmes, ka Ukraina sāk mēģināt iet šajā virzienā, tad Krievijā nonāca pavisam pie citiem secinājumiem, kuri bija līdz tam. (Tas viss, ko es stāstu, nav tā, ka es to precīzi zinu, tie ir mani secinājumi.) Tas ir, ka Krievijai ar Ukrainu ir problēma mazāk apstāklī, ka tā var kļūt par NATO spēku un ASV kodolarsenālu bāzes vietu un placdarmu, bet vairāk tajā, ka pati Ukraina var radīt kodolieročus. Pie tam ar Rietumvalstu tiešu vai netiešu atbalstu (tai skaitā finansu) Ukraina to var izdarīt ļoti ātri. Un tad jau tā būs problēma starp Krieviju un Ukrainu, jo, kā teica Ukrainas bijušais prezidents Kučma, Ukraina ar kodolieročiem līdzinās mērkaķim ar granātu.

Tāpēc Krievija uz Ukrainu sāka lūkoties pavisam savādāk. Un tad tika izstrādāta pavisam cita koncepcija, kuras pirms tam nebija. Ukraina ir jānoved līdz stāvoklim, kas garantēs, ka tā nekad neapdraudēs Krieviju. Ne tieši, ne netieši. Līdz stāvoklim, kad tā nevarēs kļūt par ASV un NATO karaspēka bāzes vietu. Un šai jautājumā ir pilnīgi bezjēdzīgi paļauties uz viņu paziņojumiem, jo viņi tāpat visas vienošanās pārkāpj.

Otrs šīs jaunās koncepcijas uzstādījums: Ukrainā ir jānotiek denacifikācijai. Tas ir, nacionālistiskās varasiestādes ar nacisma un nacisma ideoloģijas atjaunošanas elementiem Ukrainā ir jāiznīdē. Tāpēc, otrs deklarētais iemesls ieiešanai Ukrainā ir denacifikācija.

Žurnālists: Atvainojiet, bet nacifikācija tas taču nav vienkārši tāpat, tas nav nekas materiāls, tas ir cilvēku galvās.

Jakovs Kedmi: Bet Vācijā taču to izdarīja. Un Vācijā to izdarīja pēc tam, kad to okupēja. Pie tam Vācijā nacisma ideoloģija tika uzspiesta vācu tautai piecu gadu laikā, novedot vāciešus līdz pavisam mežonīgam stāvoklim, ka viņi uzskatīja, ka Vācijai vislielāko apdraudējumu rada ebreju tauta. Un vācieši tam ticēja. Kad sākās Otrais pasaules karš un Vācija iebruka Padomju Savienībā vācieši ticēja, ka ebreji pie visa ir vainīgi un ka tie ir ebreji, kuri izraisīja šo karu. Un ka vācieši karo, lai aizsargātu Vāciju no ebrejiem un ebreju boļševisma. Vācieši tam ticēja.

Ja tik lielā mērā dažu gadu laikā bija izskalotas smadzenes Eiropas kulturālākai tautai, tad nav ko brīnīties par Ukrainu. Līdzīga propaganda Ukrainā pakāpeniski attīstījās kopš 1980-iem gadiem, bet pēdējos astoņos gados tā bija sevišķi intensīva. Tas ir, ka Ukrainas galvenais ienaidnieks ir Krievija un krievi. Tāpēc, tas, kas šādā veidā ir iedabūts smadzenēs, to var pārformatēt. To sauc par denacifikācijas procesu.

Un trešais jaunās Krievijas koncepcijas uzstādījums ir, ka Ukrainai jākļūst demilitarizētai. Ukrainai nedrīkst būt militāri spēki, kurus tā varētu izmantot pret kaimiņvalstīm, pirmkārt pret Krieviju.

Tā Krievija mainīja savu politiku un taktiku attiecībā pret Ukrainu un nolēma, ka šī problēma tiks risināta tagad, jo Donbasa apšaužu intensitāte no Ukrainas puses ar katru dienu ievērojami pieauga. Tika nolemts vairāk ar to nesamierināties.

Pie tam, neskatoties uz to, kas tiek apgalvots, tikai neliela daļa Krievijas karaspēka, kas tai ir pierobežā, ir iegājusi Ukrainā. Tas tā ir tāpēc, ka Krievija veic karadarbību pēc Sīrijas scenārija. Sīrijā galvenais spēks bija speciālo operāciju vienības un nozīmes ziņā tikai pēc tam seko citas vienības, tai skaitā tās, kuras Sīrijā nebija, bet Ukrainā tiek izmantotas – Rosgvardija un bruņu-tanku spēki. Tos spēkus, kas ierasti stāvēkja uz robežas, Krievija nemaz neizmantoja. Bet šiem spēkiem nav jāstāv uz robežas, viņi atlido un izsēžas. Un joprojām Ukrainas teritorijā atrodas salīdzinoši nelieli Krievijas armijas spēki.

Objektīvi skatoties Krievijai nebija nekādu problēmu iznīcināt visus Ukrainas armiju 48 stundu laikā. Tā to varētu izdarīt ar intensīvu uguni no gaisa. Bet tika pieņemts pavisam cits lēmums. Mērķis nav iznīcināt Ukrainas armiju, bet gan panākt tās kapitulāciju, lai tā pārstātu atbalstīt esošo režīmu. Otrs mērķis, pārāk intensīva bombardēšana novestu līdz lieliem upuriem civiliedzīvotāju vidū. Attiecīgi ir uzdevums veikt karadarbību tādā veidā, lai nebūtu pārāk lieli upuri ne Krievijas karavīru vidū, ne Ukrainas armijai, ne starp civiliedzīvotājiem. Tas ir, labāk izdarīt lēnāk un sasniegt militāros uzdevumus ar mazākām asinīm.

Tāpēc, ja skatāmies, ko Krievija objektīvi var izdarīt, taktisku apsvērumu dēļ tā ir nolēmusi neizmantot visas savas iespējas un risināt šo problēmu, izejot no reālās kaujas situācijas.

Pie tam Krievija atrodas situācijā, kādā Izraēla nekad nav bijusi. Kad mēs [Izraēla] sākam kādu militāru operāciju, mēs vienmēr rēķināmies ar to, ka pēc kāda laika starptautiskās organizācijas un ANO drošības padome izsludinās uguns pārtraukšanu. Krievijai šī problēma nepastāv. Tāpēc laika faktora Krievijai nav, kad operācija ir jāpabeidz līdz tādam un tādam datumam, jo vēlāk jau būs par vēlu.

Ja mēs paskatāmies uz pašreizējo situāciju Ukrainā, tad Krievijas armiju Ukrainā var apstādināt tikai Krievijas vadība, ja tā nonāks līdz tādam lēmumam līdzīgi kā tas bija jau agrāk, piemēram, Debaļcevā. Ja Krievija tā darīs, tad tā ir viņu darīšana. Bet tas ir pilnībā atkarīgs no Krievijas, no tās plāniem, no tās lēmumiem, nevis no tā, ka kāds piespiedīs Krieviju izbeigt karadarbību. Nav izredžu, ka tā notiks. Tāpēc šī operācija ir sākusies un tā norit tā kā norit, savā tempā.

Ko varu pateikt par šo operāciju? Drīz būs pagājušas divas nedēļas kopš tās sākuma. Es spriežu pēc Krievijas vadības paziņojumiem, jo tas ir pats galvenais. Ko pateica Krievijas prezidents pēdējo trīs dienu laikā? Pirmkārt, viņš pateica, ka piekrīt noslēgt miera vienošanos ar Ukrainu, ja Kijevas varasiestādes pilnībā kapitulēs. Otrs, ko viņš pateica, ka Krievija negrasās apstāties, kamēr visi militārie uzdevumi nebūs izpildīti. Visi militārie uzdevumi ir visas Ukrainas demilitarizācija un denacifikācija. Tāds ir viņa uzskats patreiz. Un trešais, ko viņš pateica, ir kaut kas jauns. Varbūt ne gluži pilnīgi jauns, bet kaut kas daudz asāks kā iepriekš. Viņš teica (es varbūt ne pārāk precīzi citēju…), ka, ja Ukrainas prezidents Zeļenskis turpinās realizēt līdzšinējo politiku, tad tas tuvākajā nākotnē var novest pie pilnīga Ukrainas valstiskuma kraha.

Tātad, Putins saka, ka, ja viss turpināsies kā līdz šim, tad Ukrainas valsts pārstās eksistēt kā valsts. Tas ir ļoti ass un ļoti noteikts paziņojums. Pie tam, tas tika pateikts pēc sarunas ar Turcijas prezidentu Erdoganu (pirms tam Putinam bija saruna ar frančiem, vāciešiem, vēl ar mūsu [Izraēlas] premjerministru). Tātad uz doto brīdi ir redzams, ka Krievijas vadība ir apņēmības pilna novest operāciju līdz galam. Tas ir, aizvākt Maidana varasiestādes, veikt pēc tam denacifikācijas procesu un pēc tam pārvērst Ukrainu par pavisam citu valsti.

Spriežot pēc tā, ko saka Krievijas vadība, Ukraina tiks pārvērsta par federatīvu republiku, kur katram apgabalam būs tiesības izstāties no Ukrainas un pievienoties blakus valstīm. Tas nozīmē, ka, piemēram, ja Ušgarodas apgabals nolems pievienoties Ungārijai, tad tas to varēs izdarīt. Un, ja Ivana-Frankovskas apgabals vai Ļvovas apgabals nolems pievienoties Polijai, tad viņi arī to varēs izdarīt. Tas ir teorētiski, ja tāda Ukraina tiks izveidota. Tad paliks jautājums kādi apgabali kam pievienosies. Es piemēram nedomāju, ka Černominskas apgabals gribēs pievienoties Moldāvijai.

Žurnālists: Jaša, rodas jautājums. Tas, ko mums televīzijā nepārtraukti rāda, tas ir ne tikai Euronews, bet to visu laiku rāda arī Izraēlas televīzija, tiek rādītas reportāžas un ņemtas intervijas vietās, kur ir ļoti daudz bēgļu. Bēgļi pēc tam, kas ar viņiem ir noticis, pēc tam, kad viņi bija spiesti pamest savas mājas, viņiem diez vai ir parādījusies vai pastiprinājusies mīlestība pret Krieviju, drīzāk gluži pretēji.

Jakovs Kedmi: Neviens negāja uz Ukrainu, lai iekarotu ukraiņu mīlestību. Sarkanā armija negāja uz nacistisko Vāciju, lai iegūtu vācu tautas mīlestību. Nē. Karā neviens nekaro, lai pretējās puses tauta tevi sāktu mīlēt. Karā problēmas ir pavisam citas. Novērst apdraudējumu vai arī atstādināt varasiestādes, kuras rada draudus, vai arī, kā tas bija ar nacistisko Vāciju, atstādināt varasiestādes, kuras pārvērš savu tautu par kaut ko ļoti šausmīgu, kas apdraud citas tautas. Bet mīlestības jūtu radīšana tas nav mērķis. Kādas jūtas un cik spēcīgas būs, to redzēs pēc tam.

Jā, cilvēki bēg. Bēgļi bēg un viņus var saprast. Cilvēki vienmēr ir bēguši no kara, no jebkura kara. Tie piecsimts tūkstoši cilvēku, pārsvarā sievietes un bērni, kuriem palīdzēja pārcelties no Doņeckas uz Krieviju, viņi arī ir bēgļi. Bet par viņiem taču neviens nerunā.

Žurnālists: Jā, tā ir tāda īpatnība, ka tas pats Euronews un arī mūsējie [Izraēlas mediji] parāda tikai vienu pusi, bet otru nemaz nerāda.

Jakovs Kedmi: Otras puses nemaz neeksistē. Tā ir ierasta viņu metodika, tā viņi strādā. Jā, 1,5 miljonu ukraiņu ir pametuši Ukrainu, ir aizgājuši. Tur pietiekami liels daudzums ir sievietes un bērni. Tas ir dabīgi. Cilvēki cenšas izvest savas sievietes, savus bērnus, savus vājākos pārstāvjus no tiem rajoniem, kur notiek vai var notikt karadarbība, kur šauj.

Kad notiek karadarbība, nereti cieš arī civiliedzīvotāji. Tā tas notiek pat tad, kad reāli mēģina pasargāt civiliedzīvotājus, jo garantēti viņus pasargāt nav iespējams. Lodes un lādiņi ir muļķi, tie nešķiro. Tāpēc daudzi cilvēki domā, ja blakām sāk šaut un sprāgt lādiņi, tad lai sievietes un bērni labāk brauc prom. Un viņi bēg. Saka, ka ceļā ir vēl 4 miljoni ukraiņu bēgļu. Tā varētu būt. Tas ir karš. Karā ir kā karā. Karā civiliedzīvotāji vienmēr cieš, viņiem tas vienmēr ir grūti. Un tā tas ir no abām pusēm.

Bet tas kādas būs attiecības starp Ukrainas iedzīvotājiem un Krieviju jaunajā Ukrainā, starp ukraiņiem un krieviem, tas jau ir cits jautājums. Pašreiz tiek risinātas tīri operatīvas problēmas.

No politiskā skatu punkta arvien vairāk rodas iespaids, ka amerikāņi un Rietumvalstis Ukrainu ir norakstījušas. Vārdos jā, viņi to atbalstīs utt., bet acīmredzot viņi ir nonākuši līdz secinājumam, ka palīdzēt Ukrainai vairs nav iespējams un ka tas ir tikai laika jautājums, kad Krievija ieņems visu Ukrainu. Spriežot pēc tā, kas notiek karadarbības teātrī, tas ir saprotams, jo nozīmīga Ukrainas armijas daļa ir atgriezta un ielenkta Doņeckas rajonā, kur tā stāvēja, bet tālāk Krievijas armija virzās tā kā viņa uzskata par efektīvāku. Es neesmu redzējis nevienu vietu, kur Ukrainas armija stāvētu uz dzīvību un nāvi un neļautu virzīties tālāk Krievijas armijai. Tas nav. Tur, kur Krievijas armija ir uzbrukusi, tur viņa uzbruka, tur, kur Krievijas armija gribēja izlauzties, tā izlauzās. Tālāk būs tas pats. Cik tas laika vēl aizņems, nedēļu vai divas, es nezinu.

Pašreiz kritiskais punkts, kurš var ievērojami paātrināt šo procesu ir Melnās jūras piekraste. Tas ir, ja Krievijai tuvākajā laikā izdosies ieņemt visu Melnās jūras piekrasti, tas liecinās par divām lietām: Ukraina uz visiem laikiem tiks nogriezta no Melnās jūras piekrastes, Krievija izies uz Moldāvijas robežām un varēs brīvi attīstīt tālākos uzbrukumus gan no ziemeļiem, gan dienvidiem. Kādi konkrēti būs šie uzbrukumi vairs nav tik būtiski, tās jau ir tehniskas detaļas.

Tas, kas jāatzīmē, ka Krievija vēl nav ieņēmusi nevienu pilsētu. Hersona neskaitās. Pagaidām pilsētas ir ielenktas un Krievija lēnītiņām mēģina tajās ieiet, cenšoties izvairīties no nopietnām cīņām pašās pilsētās, lai gan Krievija to varētu darīt, jo tai ir tādi spēki. Cik ilgi un kā tas turpināsies, es nezinu. Paskatīsimies kad sāksies un vai vispār sāksies ielenkto pilsētu padošanās. Paskatīsimies, kas notiks ar Harkovu, kas ir pašreiz galvenā ielenktā pilsēta, ar Mariopoli, kas ir liels centrs. Nu Poltava un Sumi tie ir sīkumi. Bet galvenās pilsētas vēl ir priekšā. Tās ir Nikolajeva, Krivojs Rogs un Dņepropetrovska. Šo pilsētu krišana (par Kijevu tagad nerunāsim), apstākļos kad Kijeva ir ielenkta, rada situāciju, kad visas Ukrainas teritorijas ieņemšana kļūst jau par dienu jautājumu. Bet līdz tam Krievija vēl nav nonākusi.

Uz Ukrainas varasiestāžu uzvaras relācijām, ko atbalsta primitīvā Rietumvalstu propaganda, es skatos kā uz arābu valstu uzvaras paziņojumiem Izraēlas – arābu valstu kara laikā (cik viņi notrieca Izraēlas lidmašīnas, cik tankus, kā viņi virzās uz priekšu). Bet tas, ka šādus uzvaras paziņojumus atbalsta Amerikas, britu, Izraēlas tā saucamie žurnālisti, tas nekas. Tas nemaina situāciju frontē. Tā ir sevis mānīšana. Vispār tas ir drausmīgi, kad cilvēki nodarbojas ar sevis mānīšanu. Ja viņi tic šīm muļķībām, tad neko. Nasars arī ticēja tamlīdzīgām muļķībām, bet pēc tam, kad uzzināja patiesību, viņam bija sirdstrieka, kas samazināja viņa mūža ilgumu. Gribat ticēt, ka ukraiņu lidotāji ir notriekuši desmitiem Krievijas lidmašīnu? Nu ticiet, kāda starpība. Nu ticiet jebkurai muļķībai. Šāda veida ziņojumi Krievijas lidmašīnas nenotriec.

Žurnālists: Jaša, gribēju pajautāt, lūk, ko. Vakar kļuva zināms (to ziņoja Krievijas mediji, teica oficiālas amatpersonas), ka Černobiļā ir atrastas pēdas, kuras liecinot, ka tur tika mēģināts radīt t.s. ”netīro atombumbu”. Jūsu prāt bija Krievijai informācija par to pirms operācijas sākuma (jo Černobiļas AES taču ieņēma pirmām kārtām)?

Jakovs Kedmi: Es neredzēju šos ziņojumus. Manuprāt, visdrīzāk Černobiļā tika veikti tie vai citi darbi, lai iegūtu daudz tīrāku, bagātinātāku urānu no tiem atomatkritumiem, kuri tur ir. Un var pilnīgi noteikti apgalvot, ka šādu darbu turpināšana varēja novest līdz tam, ka Ukrainas rīcībā būtu ieroču urāns vai plutonijs (līdzīgi kā pašreiz Irānai un citām valstīm ir ieroču urāns).

Cik tālu bija aizgājuši šie darbi, cik tie bija veiksmīgi, cik lielā mērā tas norādīja uz to, ka tas ir tieši atomieroču ražošanai, es pagaidām nezinu. Tas, kurš tādas lietas apgalvo, viņam būs jāuzrāda pierādījumi, ka tika veikti tādi un tādi eksperimenti (katrs fiziķis zin, par ko ir runa), ka tika veikti tādi un tādi darbi, ka tika radīti tādi un tādi instrumenti, kuriem bija jāpanāk tāds un tāds rezultāts. Atomieroču radīšana ir sarežģīta operācija un kā jebkura sarežģīta operācija, tās realizācijai ir jārada plānošanas dokumenti, jāveic nepieciešamo iekārtu iepirkumi, tas viss vēl ir jāsavāc kopā un jāsāk izmantot. Ja tas viss bija un to var pierādīt, tad Krievijai tas būs jāuzrāda.

Cita lieta, ka Ukrainas teritorijā, līdzīgi kā virknē citu pēcpadomju valstu teritorijās [iespējams arī Latvijā] ir desmitiem bioloģisko laboratoriju, kuras nodarbojas ar bioloģiskiem pētījumiem. Kas te ir īpašs? Pirmkārt, šīm valstīm šīs ir eksteritoriālas laboratorijas. Kas tieši tur tiek darīts, netiek teikts. Un tās visas pieder ASV Aizsardzības ministrijai. Ja, piemēram, runa ietu par bioloģijas laboratorijām, kuras ir saistītas ar Stenfordas vai Jēlas universitāšu bioloģijas fakultātēm, tad neko, labi. Bet tā ir ASV Aizsardzības ministrija.

Pie tam daļa no pētījumiem, kuri tur tika veikti, ir tāda veida, kuri ir aizliegti ASV teritorijā. Un tad rodas līdzīgs jautājums kā ar CIP cietumiem ārpus ASV teritorijas. Tāda veida cietumi kā Gvantanamo ir aizliegti ar ASV konstitūciju. Un tāpēc viņi to dara citās valstīs. Tāpēc, ja šīs laboratorijas pašreiz ir gan Kazakstānā, gan Gruzijā (par Armēniju neatceros), gan Ukrainā un tās vada tikai ASV speciālisti un netiek stāstīts, kas tur notiek, tad tas rada pamatotus jautājumus un pamatotas aizdomas. Nevienas valsts Aizsardzības ministrija nav miermīlīga “zaļo” organizācija un tas attiecas arī uz ASV Aizsardzības ministriju.

Žurnālists: Jaša! Manuprāt (un ne tikai, manuprāt ) tam, kas notika (Krievijas specoperācijai), trigeris (vai viens no trigeriem) bija tas, ka ASV un NATO reāli neatbildēja uz Krievijas priekšlikumiem par stratēģiskās drošības nodrošināšanu. Tie tika vienkārši ignorēti. Vai tāpēc var pieņemt, ka viss neaprobežosies tikai ar Ukrainu?

Jakovs Kedmi: Viņi ne jau neatbildēja, viņi pateica, ka nepiekrīt, viņu atbilde bija noraidoša. Un Krievija šo atbildi arī uztvēra kā negatīvu atbildi. Ja Krievija šo atbildi neuzskatītu par negatīvu atbildi, tā nebūtu sākusi operāciju Ukrainā. Krievijas operācija Ukrainā daļēji ir sekas tam, ka ASV noraidīja priekšlikumus par Krievijas stratēģiskās drošības nodrošināšanu. Ukraina visā šai procesā ir sīciņa detaļa. Lielā globālā spēle tikai tagad sākas. Tā sāksies pēc tam, kad būs beigusies karadarbība Ukrainā. Un šī globālā spēle būs ļoti nežēlīga. Kur viņa sāksies, kā viņa sāksies, pret ko tieši tā būs vērsta, es nezinu, to var tikai minēt. Tāpat nav zināms cik lielā mērā tā būs militāra.

Tas, kas visdrīzāk notiks jau tagad, vēl turpinoties karadarbībai, tās būs Krievijas pretsankcijas, kurām būs ļoti sāpīgi jāiesit pa Rietumvalstu ekonomiku. Arī šeit Krievijai ir plašas iespējas.

Es nedomāju, ka Krievija tuvākajā laikā pārtrauks Eiropai piegādāt gāzi, jo gāzes cenas ir ļoti augstas. No tā nebūtu nekādas jēgas. Un, ja naftas cena pašreiz ir 130$ un tās cena tiecas uz 200$, tad kādēļ gan to nepārdot?! Ja gribat, maksājiet par to šo naudu.

Pagaidām Krievija kā atbildes soli izdarīja vienu interesantu lietu. Visām Krievijas kompānijām, kuras ir kaut ko parādā ārvalstu kompānijām, faktiski tiek norakstīti parādi. Formāli šie parādi paliek, bet, pirmkārt, to apmaksa notiek rubļos uz kontiem Krievijas Centrālajā bankā, bet samaksa gala parādniekam pagaidām nenotiks. Šīs summas rubļos vienkārši stāvēs un viss.

Visdrīzāk Krievija ieviesīs arī citas sankcijas līdz tam, kad tiks pabeigtas Šouigu ministrijas saplānotās darbības. Šīs sankcijas var būt pārtikas nozarē, lai tiktu sagrauts pārtikas tirgus. Tās var būt minerālmēslu nozarē, metālu nozarē, krāsaino metālu nozarē, reto metālu nozarē. Un vēl ir jāpaskatās, ko pēc nedēļas savā vēsturiskajā uzrunā, kas jau ir anonsēta, pateiks Ķīnas vadītājs Sji Dzjiņpins. Interesanti, ko viņš pateiks. Uz kuru pusi pūtīs vējš un kādā veidā? Ja Krievijas un Ķīnas darbības ir koordinētas (katrā gadījumā Ķīna izsaka atbalstu Krievijai), tad turpmākā notikumu attīstība būs ļoti interesanta.

Vienu gan es varu pateikt, ko teicu vēl gada sākumā, ka 2022.gada vasarā mēs dzīvosim pilnīgi citā pasaulē. Kāda tieši būs šī pasaule es pagaidām pateikt nevaru. Neviens to nevar. Bet viens ir skaidrs, ka tas, kas bija līdz šim, nekad vairs nebūs. Nekad starp valstīm vairs nebūs tādas attiecības kā iepriekš. Nebūs vairs pašreizējās pasaules kārtības.

Vai jaunā pasaule būs diametrāli pretēja esošajai, es nezinu. Tas ir atkarīgs no tā, kurš uzvarēs šajā globālajā cīņā. Vai nu tā būs absolūta ASV vara pār visu pasauli ar sagrautu Krieviju un Ķīnu, kura šai gadījumā ilgi vairs nepastāvēs, vai arī viss būs otrādi. Tad sagrauta tiks ASV un Rietumeiropa.

Jakovs Kedmi, drošības eksperts, bijušais militārais izlūks1973.gada arābu – Izraēlas kara laikā, bijušais Izraēlas specdienesta “Native” vadītājs
/07.03.2022/

Avoti:

Informācijas aģentūra
/14.03.2022/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.