Filma “Tulkotāji” (Les traducteurs / The Translators / Переводчики, 2019) – aktuāls kino šedevrs

Līdz ar Covidhistērijas sākumu Eiropas kinoindustrija (Francijas, Beļģijas, Nīderlandes) 2019.gada beigās – 2020.gada sākumā klusiņām laida klajā interesantu kino šedevru – filmu “Tulkotāji” (Les traducteurs / The Translators / Переводчики / https://www.imdb.com/title/tt6270534/ ). To uzņēma franču režisors Regijs Roinsards (Régis Roinsard / Режис Руэнсар, 1972) pēc Nīderlandē dzīvojoša amerikāņa Daniela Preslija (Daniel Presley / Даниэль Прэсли, http://www.danielpresley.com ) scenārija. Abi mākslinieki nav diez ko ražīgi, bet viņu iepriekšējais kopdarbs “Populārā jaunkundze” (Populaire / Любовь на кончиках пальцев, 2012) sanāca ne mazāk kvalitatīvs.

“Tulkotāji” ir ne tikai ļoti interesanta filma (trilleris) jebkuram kinomīlim un pat vienkāršas kino izklaides cienītājiem, bet arī sabiedriski un politiski aktuāls mākslas darbs. “Tulkotāji” ir simboliska politekonomiska un noteiktā mērā arī eksistenciāla manifestācija, kuras aktualitāti pastiprina ar COVID-19 saistītās politiskās, ekonomiskās un juridiskās nebūšanas. Tāpēc ir vērts paanalizēt tās saturu.

Sižets

Darbības notikumu centrā ir globāla bestsellera noslēdzošās daļas “Daidals. Cilvēks, kurš negribēja mirt.” izdošana. Pirmās divas daļas ir pārdotas miljarda tirāžā, padarot tās izdevēju Ēriku Angstrēmu par lielbagātnieku, bet viņa sīciņo izdevniecību par globālā tirgus spēlētāju. Uz grāmatas trešo daļu Angstrēmam ir tik pat grandiozi plāni. Bestselleram ir arī nozīmīga literāra vērtība. Tas ir perfektā franču valodā uzrakstīts detektīvs angļu literārajā stilā ar Džoisa izteiksmes elementiem un to pasniedz vadošajās pasaules universitātēs.

Grāmatas autors publicējas zem pseidonīma Oskars Braks, vēloties palikt anonīms, un vienīgais, kurš zin autoru, ir Ēriks Angstrēms. Dabūjis trešās daļas manuskriptu, Angstrēms nevienam to nerāda un rūpīgi sargā, paniski baidoties, ka grāmatas teksts varētu tikt publiskots pirms izdošanas. Tāpēc izdevējs nolemj veikt grāmatas vienlaicīgu tulkošanu uz vairākām populārākajām valodām vienlaicīgi, izolējot tulkotājus uz diviem mēnešiem pazemes bunkurā, kurš ir aprīkots ar visu nepieciešamo ērtai izolētai dzīvošanai un kurš pieder krievu miljardierim – Braka daiļrades cienītājam. Angstrēma rīcībā ir nodota arī bunkura apsardze, kurai ir jānodrošina izolācija režīma ievērošana. Apsargi, protams, arī ir krievi.

Izdevējs vēlas pārtulkot grāmatu uz deviņām valodām (angļu, ķīniešu, spāņu, krievu, vācu, itāļu, portugāļu, grieķu un dāņu) un šim darbam ir piesaistīti deviņi tulkotāji, ar katru no kuriem ir noslēgts ekskluzīva darba līgums ar īpašiem konfidencialitātes noteikumiem. Starp tulkotājiem ir autortiesību pārkāpumos pieķerts Braka daiļrades pazinējs, kuram par nesankcionētu pirmo divu grāmatu tulkošanu draud līdz pat 10 gadiem cietumsods un kuram izdevējs uztic trešās daļas tulkošanu dēļ fantastiski dziļas Braka darbu izpratnes. Itāļu tulkotājs ir karjerists un pielīdējs. Ķīniešu tulkotājs dzīvo Parīzē 20 gadus, bet visus savus tulkojumus ir spiests dot rediģēt savam kuratoram. Krievu tulkotāja ir dedzīga triloģijas fanāte, kura asociē sevi ar vienu no galvenajām varonēm, kura darbības gaitā tiek nogalināta. Vācu tulkotāja ir gudra un simpātiska inteliģente. Portugāļu tulkotāja ir panku dzīvesveida piekritēja, kura atrodas nepārtrauktā naudas trūkumā. Spāņu tulkotājs ir intraverts miegamika ar runas defektiem. Dāņu tulkotāja ir mājsaimniece, kura sapņo kļūt par rakstnieci, lai gan rakstniecība tai pavisam nepadodas. Bet grieķu tulkotājs ir literatūrzinātnieks ar komunistiskiem uzskatiem, kurš naudas trūkuma spiests ir piekritis izkalpoties lielajam kapitālam, lai gan šo darbu uzskata par bezjēdzīgu.

Tulkotāji ierodas bunkurā. Viņi ir spiesti nodot visas personiskās elektro un sakaru ierīces. Darba veikšanas laikā tiem ir aizliegta jebkāda saziņa ar ārpasauli un bunkura telpu pamešana. Sākas tulkošana. Darbs norit vienā speciālā telpā ar datoriem un zibatmiņām apsardzes uzraudzībā. No šīs telpas nekas nedrīkst tikt iznests un apsardze to rūpīgi uzrauga. Katras dienas sākumā Angstrēms personīgi izsniedz nelielu manuskripta fragmentu, kurš pēc pārtulkošanas uzreiz tiek nodots atpakaļ. Viss manuskripts nevienam tulkotājam nav ticis piešķirts.

Tomēr neskatoties uz visiem drošības pasākumiem, kad līdz tulkojuma beigām ir palikušas apmēram 100 lapaspuses, Ēriks Angstrēms saņem e-pastu, kurā tiek paziņots, ka grāmatas pirmās desmit lapaspuses jau ir publicētas internetā un, lai apturētu visas grāmatas publicēšanu, izdevējam ir jāsamaksā 5 miljoni eiro. Vēstule satur arī norādi, kura nepārprotami liecina, ka tās autors ir informēts par notiekošo bunkurā. Viens no tulkotājiem izrādās ir “hakeris”, kurš grib “nozagt” nabaga izdevējam viņa intelektuālo īpašumu. Bet Angstrēms ir apņēmības pilns atrast vainīgo un visiem iespējamajiem līdzekļiem aizstāvēt to, “kas ir mans”…

Filmas darbība norisinās vienlaicīgi trijos laikos. Nosacītā pagātnē, kad Angstrēms saņem trešās daļas manuskriptu. Nosacītā tagadnē, kad tulkotāji ierodas un strādā bunkurā. Un nosacītā nākotnē, kad Angstrēms cietumā runā ar “hakeri” (līdz pat filmas beigām viņš netiek parādīts), pieprasot tam izstāstīt, kādā veidā viņam izdevās “nozagt” visu manuskriptu. Galvenie jautājumi, kas nodarbina skatītāju, ir, kurš ir “hakeris”, kādā veidā “hakerim” izdevās iegūt grāmatas tekstu un kāpēc vispār viņš to darīja. Un uz tā fona pilnībā tiek atklāts Ērika Angstrēma tēls – kas viņš un viņam līdzīgie patiesībā ir un uz ko šādi indivīdi ir spējīgi.

Teksta (Vārda) un literatūras slavinājums

Laikā, kad arvien vairāk samazinās cilvēku spējas uztvert tekstu, popularitāti iegūst visādi twiteri, youtubes, tiktoki un arvien vairojas idioti grieķiskā izpratnē, filma “Tulkotāji” ir izteikti nemoderna. Viena no filmas idejiskajām līnijām ir teksta un literatūras slavinājums. Tāda teksta, kurš tuvojas ideālam, par kuru varētu teikt: “Un sākumā bija Vārds.”

Viens no filmas pozitīvajiem tēliem, kurš ir labsirdīgs un ideālistisks literatūrzinātnieks, savam skeptiskākam sarunu biedram kulminācijas brīdī saka: “Šī grāmata atklāja man bezgalīgus horizontus. (…) Šeit katra lapaspuse izstaro zināšanas. Zināšanas te ir starp rindām. Teksts vienmēr uzvar. Teksts ir mūžīgs. Un rakstniecība. Ir jātic literatūrai.” Citā epizodē viņš apgalvo: “Cilvēkiem ir vajadzīgas labas grāmatas.”

Visa filma ir kā apliecinājums šādu tekstu un cilvēku, kuri ir spējīgi tādus radīt, neizmērojamam spēkam. Un filmas beigās to simboliski apstiprina epizode, kad galvenā pozitīvā varoņa dzīvību izglābj pie sirds noglabāta grāmata, kuru viņš tur noliek ar vārdiem: “Arī es meklēju patvērumu grāmatās”. Filmā grāmata aptur lodi. Bet tas vispirmām kārtām ir jāsaprot simboliski. Un, patiesi, Vārds ir stiprāks par zobenu un lodēm.

Galvenā ļaundara tēls – enerģisks, ambiciozs un egocentrisks uzņēmējs

Spilgtākais filmas tēls ir izdevējs Ēriks Angstrēms perfektā Lamberta Vilsona (Lambert Wilson, 1958) tēlojumā. Noteiktā mērā tas ir filmas galvenais varonis, kura tēls darbības laikā tiek pilnībā atklāts.

Ēriks Angstrēms ir enerģisks, ambiciozs un neiejūtīgs izdevējs, kuram daudzus gadus piederēja apjomu ziņā sīciņa, bet piedāvājuma ziņā elitāra izdevniecība, kas strauji izauga līdz ar Oskara Braka darbu izdošanu.

Angstrēma dzīves moto ir: “Aizstāvi savu un neapstājies”. Viņš ir pedantisks, pret citiem prasīgs, cietsirdīgs un egoistisks, kurš nicina cilvēkos jebkādas vājuma izpausmes un bez sirdsapziņas pārmetumiem tās izmanto savā labā. Kad viņam pārmet pārlieku naudaskāri, Angstrēms atbild: “Veiksmīgums tas nav slikti.”

Krievu tulkotāja Angstrēmu raksturo sekojoši: “Naudas dēļ viņš izdarīs visu ko”. Viens no pozitīvajiem varoņiem Angstrēmam saka: “Tevi ir pārņēmusi naudaskāre. (…) Tu gribi iedzīt savus tulkotājus bunkurā kā kaut kādus lopiņus. Tu esi zaudējis jebkādu cilvēcību.”

Vispilnīgāk Ērika Angstrēma (un viņam līdzīgu indivīdu) uzskatus par cilvēkiem atklāj tā dialogs ar asistenti Rozmariju pēc tam, kad internetā ir publicētas pirmās jaunās grāmatas lappuses un tiek pieprasīta izpirkuma maksa.

Šajā sev smagajā brīdī Angstrēms saka Rozmarijai: “Es atvairīšu šo uzbrukumu un došu prettriecienu. Cilvēki ir tik vāji. Ņemsim kaut vai Tevi. Tu esi sašutusi [par izturēšanos pret tulkotājiem], bet neuzdrīksties iebilst pat ne vārdiņu.” Rozmarija atbild: “Ja iebildīšu, pazaudēšu darbu.” Angstrēms: “Nu un tad?!” Rozmarija: “Man patīk mans darbs.” Angstrēms: “Tev patīk būt par pakalpiņu?” Rozmarija: “Man patīk literatūra.” Angstrēms: “Tad kļūsti par izdevēju. Dažiem vienkārši nav ambīciju.”

Tātad, Angstrēma skatījumā “cilvēki ir tik vāji” un viņiem “vienkārši nav ambīciju”, lai “aizstāvētu savu un neapstātos”, jo “veiksmīgums tas nav slikti”.

Ēriks Angstrēms filmā tiek parādīts vairākos skatījumos. Sākumā kā respektabls un veiksmīgs izdevējs, kurš prezentē jaunāko grāmatu. Pēc tam kā mērķtiecīgs un prasīgs uzņēmējs un organizators, kurš precīzi zin, ko grib panākt no katra darbinieka. Vēl kā laipns bijušais students, tiekoties ar savu veco pasniedzēju.

Bet, kad sākas grūtības Angstrēms nekautrējoties uz bez sirdsapziņas pārmetumiem atmet cilvēcību un mērķa sasniegšanai izmanto jebkurus sev pieejamos līdzekļus. Sākumā liekot apsardzei iesist grieķu tulkotājam, kurš atļāvās viņam tieši pateikt par nepatikšanu apmēru un pasmieties par viņu. Pēc tam liekot apsardzei izkratīt visas tulkotāju personiskās mantas. Pēc tam izģērbjot tulkotājus un nostādot rindā kā cietumā. Pēc tam kūdot tulkotājus uz savstarpēju kautiņu un neiejaucoties tajā. Pēc tam atstājot tulkotājus bez pārtikas un elektrības. Visbeidzot draudot nogalināt tulkotājus…

Savukārt, kad Angstrēms ir saskāries ar nepārvaramu pretspēku un kad nākas atbildēt par pastrādātajiem noziegumiem, tad skatītāju priekšā parādās sevi pilnībā attaisnojošs indivīds, kurš gatavs uz jebkuriem meliem, lai tikai izvairītos no atbildības un pārliecinātu pārējos, ka nepārprotama agresija bija tikai “pašaizsardzība”.

Visbeidzot filmas beigās tiek parādīta Angstrēma “veiksmes” recepte un viņš skatītājam tiek pilnībā atklāts visā savā pretīgajā būtībā.

Simboliska sapratne

Filmas sižetu var uztvert un apskatīt tieši, kā tas ir attēlots, bet tajā var saskatīt arī simboliskas norādes, ar kurām filma ir pārbagāta.

Simboliska sapratne ir, kad kāds no filmas tēliem vai darbībām tiek simbolizēts, asociējot to ar kādu citu parādību. Simboliskas sapratnes var būt vairākas. Viens un tas pats tēls vienlaicīgi var tikt simboliski asociēts ar dažādām parādībām.

Simboliska sapratne var būt gan autoru iecerēta un var būt arī skatītāju izdomāta (saredzēta). Parasti precīzi noteikt simboliskā skatījuma tipu var tikai paši autori, lai gan ir gadījumi, kad no malas pietiekami droši ir nosakāms viens vai otrs autoru kaut kāda simboliskā vēstījuma fakts. Tā tas ir arī “Tulkotāju” gadījumā.

Šai sakarā jānorāda, ka “Tulkotāji” ne tikai iznāca dažus mēnešu pirms COVID-19 globālās krīzes, filmas darbība ne tikai simboliski atgādina ar COVID-19 saistītus politiskos notikumus, bet filmā tieši atklātā tekstā tiek runāts par “vīrusa radīšanu” (“…Rebeka radīja vīrusu. Viņa Franku izmantoja kā izmēģinājuma trusīti, bet tas viņai nāca par sliktu…”).

Simbolisks Klausa Švābes “Lielā reseta” pamatojums un attaisnojums

Ar COVID-19 saistītās politiskās nebūšanās daudzi cilvēki saskata sazvērniecisku globālu plānu, kurš tiek saistīts ar Pasaules ekonomikas foruma dibinātāju Klausu Švābi (Klaus Schwab, 1938, tēvs – vācietis ar nacistiskiem uzskatiem, māte – ebrejiete), kurš 2020.gadā izdeva grāmatu “COVID-19: The Great Reset Paperback”. Tāpēc noteiktās aprindās visi dīvainie, neizprotamie un kaitīgie politiskie lēmumi COVID-19 krīzes pārvarēšanai tiek saistīti ar “Lielā reseta” plāna realizāciju.

2021.gadā Klauss Švābe izdeva citu grāmatu “Stakeholder Capitalism: A Global Economy that Works for Progress, People and Planet”, kurā apraksta jaunā tipa kapitālismu – “Stakeholder Capitalism”. Te jānorāda, ka terminu “Stakeholder Capitalism” Švābe izmantoja vēl 1970-ajos gados.

Kas tad ir “Stakeholder Capitalism”? Vārds “stakeholder” tiešā tulkojumā nozīmē ieinteresēta persona, akcionārs. Pēc konteksta to vēl var saprast kā nomnieks, dalībnieks. “Stakeholder Capitalism” kritiķi norāda, ka pēc būtības “stakeholder” kapitālismam ir jāaizstāj kapitālisms, kurš balstās uz privātīpašumu, attiecīgi “Stakeholder Capitalism” koncepcija nozīmē lielākās daļas privātīpašuma likvidāciju. Paliks tikai daži “atbildīgi” lielīpašnieki, kuriem viss piederēs, bet visi pārējie ekonomisko procesu dalībnieki būs “stakeholderi”, tas ir dalībnieki jeb nomnieki, kuriem nekas nepiederēs.

Ja šādi saprot Klausa Švābes “Lielo resetu”, tad filmā “Tulkotāji” var saskatīt ļoti spēcīgu šādas ieceres idejisku atbalstu, jo filmas galvenā negatīvā varoņa Ērika Angstrēma tēls ne tikai asociējas ar privātuzņēmējiem, bet privātīpašumu un privātīpašnieciskumu kā tādu. Visa ļaunuma sakne ir privātīpašnieciskums un “Stakeholder Capitalism” koncepcija deklaratīvi ir gatava ar to cīnīties. Šādā skatījumā filama “Tulkotāji” ir idejiska prelūdija, māksliniecisks pastiprinājums, augsnes sagatavošana Švābes “Lielajam resetam” un “Stakeholder Capitalism” iedzīvināšanai.

Simbolisks brīdinājums par Švābes “Lielo resetu” un aicinājums uz pretestību tam

Tai pat laikā visā “Tulkotāju” sižetā un darbībā var saskatīt arī nopietnu brīdinājumu par švābisko “Lielo resetu” un aicinājumu uz aktīvu pretestību tam. Ja “Lielā reseta” ideju realizē Angstrēmam līdzīgi indivīdi (un pašreiz izskatās, ka notiek tieši tā), tad ir sagaidāmas tāda veida necilvēcības, kuras ir attēlotas filmā. Visa filma ir kā viens liels aicinājums nepieļaut to un visaktīvākā veidā pretoties šādai notikumu attīstības gaitai.

Tulkotāji kā simbolisks starptautisko attiecību attēlojums

Interesants ir cits simbolisks skatījums uz “Tulkotājiem”. Katru tulkotāju var simboliski asociēt ar attiecīgu valsti vai valstu grupu un viņu rīcību un savstarpējās attiecības ar šo valstu (tautu, valstu grupu) darbībām vai īpašībām.

Šādā skatījumā vācu tulkotāju var asociēt ar Vāciju, itāļu ar Itāliju vai itāļiem, tai skaitā Svēto Krēslu un Romas katoļu baznīcas struktūrām, portugāļu – ar Portugāli vai visu portugāliski runājošo pasauli, spāņu ar Spāniju vai visu spāniski runājošu pasauli, angļu ar Lielbritāniju, ķīniešu ar Ķīnu vai Ķīnas ietekmē esošo Āzijas daļu, krievu ar Krieviju vai visu pēcpadomju vai pēcsociālisma telpu (tai skaitā arī Latviju), visbeidzot dāņu ar Skandināvijas valstīm.

Vispirms jānorāda, ka viens no filmas nesimpātiskākajiem tēliem ir itāļu tulkotājs, kurš visos veidos pielien Angstrēmam un aktīvi piedalās viņa nelietībās, neskatoties uz to, ka agresija tiek vērsta arī pret viņu pašu. Šādu attēlojumu var daļēji izskaidrot ar franču (filmas režisors) un itāļu savstarpējām attiecībām un steriotipiem, tai pat laikā, ja ņem vērā itāļu lomu vēsturiskos notikumos, to, ka fašisms radās tieši Itālijā un Romas katoļu baznīcas struktūru nozīmīgo ietekmi uz negatīvākajiem globālajiem procesiem, tad šāds skatījums un attēlojums ir pamatots. Covidnotikumu sakarā ir jāņem vērā, ka Itālija bija viena no pirmrindniecēm ierobežojumu noteikšanā.

Interesants ir dāņu tulkotājas (Skandināvijas valstu) tēls. Viņa sevi ir iedomājusies par talantīgu rakstnieci, lai gan tai nav talanta. To var attiecināt arī uz Skandināvijas valstīm, kuru ambīcijas krietni pārsniedz viņu reālās spējas. Zīmīgs ir dāņu tulkotājas monologs, kurš labi raksturo visu Skandināvijas valstu sociālo politiku, kuru tās aktīvi mēģina eksportēt uz citām pasaules valstīm. Un zīmīgs ir šādas politikas realizācijas seku vērtējums – pašnāvība.

Kad tulkotāji ir atstāti bez pārtikas un elektrības un sveču gaismā runā par personiskām tēmām, dāniete visus šokē ar sekojošu tekstu: “Problēma ir manī. … Viss ir slikti. Laikam es pirmo reizi skaidri saprotu, ko saku. Šī vieta lika man skaidri saprast, ka neskatoties uz visām manām pūlēm, es pēc viņiem [ģimenes] neilgojos. Ne pēc viena, pat ne pēc mazā. Viņi bija kaut kāds mans pienākums, bet patiesībā viss, ko es vienmēr esmu vēlējusies, ir rakstīt romānus un ieraudzīt pasauli. Es nekad negribēju bērnus, bet vīrs (Karls) uz to uzstāja, un es piekritu viņa dēļ. Viss viņa dēļ un visu citu dēļ. Tāpēc arī es gribēju rakstīt grāmatas, lai aplaimotu citus. Bet vienmēr baidījos sākt. Vainoju vīru un savus bērnus, ka viņi nozog man laiku, iedvesmu. Es vainoju viņus tajā, kas esmu tikai tulkotāja! Tulkotāja, nevis rakstniece. Es nevarēju sev to atzīt un visu laiku attālinājos no viņiem. Bet patiesība ir tāda, ka man nav talanta, lai gan es vienmēr sevi pārliecināju par pretējo. Es esmu zaudējusi visā.” Pēc šī monologa dāņu tulkotāja pakaras, parādot šādu uzskatu un šāda veida politikas pašnāvniecisko dabu. Līdz ar to filmā simboliski tiek parādīts, ka Skandināvijas valstu sociālā politika ir pašnāvnieciska, un tā tas tik tiešām arī ir.

Grieķu tulkotājs par grieķisko tradīciju saka: “Grieķi izdomāja vīnu, teātri un demokrātiju. Kurš pret to var iebilst?!” uz ko angļu tulkotājs aizrāda: “Jā… trīs tūkstošus gadus atpakaļ.”

Zīmīgs ir krievu tulkotājas tēls, kura ir ekstravaganta, emocionāla, asociē sevi ar grāmatas galveno varoni un tulko nevis naudas dēļ, bet idejas vārdā, jo “tas nav tikai darbs, tas ir liels gods būt iesaistītam šī darba tapšanā”. Vāciete par viņu saka: “Raksturs sarežģīts un visa kompleksos”, tādā veidā parādot sarežģītās krievu – vācu attiecības.

Krieviete tulko visātrāk un visizjustāk, cenšoties izprast visas nianses. Par sevi viņa saka: “Zini kādēļ es gribu būt līdzīga Rebekai? Tās ir manas bruņas. Tā es jūtos neuzvarama.” Uz ko angļu tulkotājs, aizrāda “Dīvaini, ka Tu smel spēkus no nelaimīga upura.” Uz ko krieviete atbild: “Viņa nav nekāds upuris. Gluži pretēji. Viņu nogalināja dēļ tās varenības.” Šai tekstā var saskatīt simbolisku norādi uz divām smagām Krievijas valstiskuma krīzēm, kuras beidzās ar tā laika valsts “nogalināšanu”.

Pie tam filmā simboliski ir prognozēts trešais Krievijas valstiskuma krahs, kurš šoreiz varētu būt saistīts ar Krievijas mēģinājumu atbruņot kārtējo starptautisko agresoru. Filmā tieši krievu tulkotāja visaktīvāk mēģina atbruņot Angstrēmu, kurš draud visus nogalināt, un tieši krieviete tiek sašauta un nonāk komas stāvoklī. Bet lielā mērā tieši pateicoties krievu tulkotājas rīcībai un viņas personiskajam upurim, varmāka tiek atbruņots, tulkotāji atbrīvoti, bet Angstrēms saukts pie atbildības.

Šādā simboliskā skatījumā Ēriks Angstrēms ir asociējams ar ASV kā globālo žandarmu jeb ar globālajām pārvaldes struktūrām jeb, ja ņemam vērā Trampa faktoru, ar t.s. ”deep state”. Angstrēma necilvēcīgā rīcība pret tulkotājiem simboliski atbilst tai ASV starptautiskajai politikai, ko tā ir realizējusi kā minimums pēdējo 20 gadu laikā, kad ASV izmantoja savas ekskluzīvās starptautiskās iespējas, kuras tai ir deleģētas starptautiska miera un kārtības nodrošināšanai, lai prasti realizētu savas vienpersoniskās intereses uz visu pārējo valstu rēķina. ASV Valsts departaments, līdzīgi kā Angstrēms, atstāj nepaklausīgās valstis bez iztikas līdzekļiem un sadistiski pazemo un iznīcina sev nevēlamos un nepakļāvīgos.

Šādu starptautisku patvaļu var likvidēt tikai valstu kopdarbība un filmā ir parādīts tieši kuru. Galvenā loma šai ziņā tiek atvēlēta Krievijai, Ķīnai un Vācijai, kurām piepalīdz Spānija, Portugāle un Grieķija, bet it kā maliņā stāv, bet it kā galveno lomu spēlē Lielbritānija. Šādai aliansei tad ir jālikvidē ASV vadītā vienpolārā pasaule, kuras pusē atrodas tikai “itālis”, kas mazākā mērā simbolizē Itāliju kā valsti, bet lielākā mērā Vatikānu ar tā ļoti daudzajām afilētajām struktūrām. Šāda ASV un Vatikāna sasaiste ir loģiska, jo nozīmīgākās amerikāņu elitāro kadru kaltuves ir tieši saistītas ar Romas katoļu baznīcu.

Kā starptautiskās sadarbības un tautu draudzības simbols filmā tiek izmantota Džekijas Dešenones (Jackie Deshannon) 1965.gada dziesma “What the World Needs Now is Love”.

Ziemassvētku vakarā ķīniešu tulkotājs saka: “Lai šīs trīs nedēļas noliedz apgalvojumu, ka vispārēja brālība ir fantāzija. Un teikšu Viljama Šekspīra valodā: “What the world needs now is love, sweet love. It’s the only thing, that there’s just too little of . What the world needs now is love, sweet love. No not just for some, but for everyone . (Kas vajadzīgs pasaulei tagad? Tā ir mīlestība, brīnišķīga mīlestība. Tas ir vienīgais, kā vienkārši ir pārāk maz. Kas vajadzīgs pasaulei tagad? Tā ir mīlestība, brīnišķīga mīlestība. Ne tikai dažiem, bet katram.)”

Fašisma būtības simbolisks attēlojums

Ērika Angstrēma tēls, viņa uzskati un rīcība pret apkārtējiem ļoti labi un uzskatāmi parāda 20.gadsimta noziedzīgāko ideoloģiju – fašismu. Šis ir ļoti laicīgs un aktuāls attēlojums, jo aizsedzoties ar nepieciešamību pārvarēt COVID-19 krīzi, gandrīz visās pasaules valstīs tiek mēģināts radīt fašistisku sabiedrības pārvaldes modeli.

Angstrēma voluntāriskie uzskati ir izteikti fašistiski. Un tāda ir viņa rīcība pret cilvēkiem, kuri ir viņa varā. Viņš rada tulkotājiem “stingru režīmu”. Sākumā legāli un ar viņu piekrišanu, bet tiklīdz tas ir nepieciešams, pārkāpj visas juridiskās un morālās normas, pazemo tos un tur faktiskā ieslodzījumā. Grieķu tulkotājs uzdrošinās par viņu publiski pasmieties un uzreiz pēc Angstrēma pavēles tiek piekauts.

Zīmīga ir aina, kad tulkotāji kā cietumā jeb kā koncentrācijas nometnē tiek izģērbti un nostādīti ierindā. Tā ir tieša norāde uz necilvēciskāko no fašisma formām – vācu nacismu. Tālāk Angstrēms cilvēkus atstāj bez pārtikas un elektrības, draud viņus nogalināt un sāk to realizēt. Tas ir visīstākais fašisms un tā būtība filmā ir labi parādīta.

Obligātā vakcinācija un segregācija – jaunākā fašisma izpausme

Filma “Tulkotāji” labi saskan ar aktuālākajiem politiskajiem notikumiem – obligāto vakcināciju, segregāciju un nepamatotajām policejiskajām aktivitātēm, mākslīgi padarot ierindas cilvēkus par noziedzniekiem. Tās ir fašistiskas darbības, bet šai sakarā būtisks ir cits apstāklis – pašu cilvēku reakcija uz agresiju pret viņiem un apkārtējiem.

Angstrēms saka: “Cilvēki ir tik vāji” un viņam nevar nepiekrist, vērojot lielās rindas pie vakcinācijas punktiem pēc tam, kad valdība noziedzīgi, rupji pārkāpjot Ninbergas konvenciju, ir izziņojusi obligāto vakcināciju ar apšaubāmas kvalitātes medicīniskiem preparātiem. Cilvēki nevis saka “nē”, iet masveidā prom no darba, atstājot fašistiskos agresorus bez darbaspēka, organizējas pretestībai, bet kā aitas stāv rindā uz ilgtermiņa nokaušanu pie vakcinācijas punktiem, bezspēcībā lamājot tiešos izpildītājus.

Un te ir jāsecina, ka tikmēr, kamēr cilvēki būs “tik vāji”, angstrēmveidīgie fašisti varēs ar šiem cilvēkiem darīt visu, kas viņiem ienāk prātā. Un kādēļ lai viņi to nedarītu?!

Simbolisks cilvēces projektu nomaiņas attēlojums

Filmā “Tulkotāji” var saskatīt vēl vienu simbolisku vēstījumu – sabiedriskā projekta maiņu.

Pašreizējo cilvēces politekonomisko sistēmu, kuras pamatā ir laicīgais humānisms, var uzskatīt par modernisma sabiedriskā projekta rezultātu. Šis projekts jau labu laiku atrodas objektīvā un subjektīvā krīzes stāvoklī.

Objektīvi apstākļi kopš modernisma pirmsākumiem ir stipri mainījušies, kas prasa mainīt modernisma sabiedrisko projektu. Subjektīvi, tie spēki, kuri vienmēr ir oponējuši modernisma nostādnēm, izmanto objektīvos apstākļus, lai demontētu modernisma politekonomisko sistēmu. Pašreiz šie procesi ir visiem tik acīmredzami, ka droši var runāt par vecās, moderniskās politekonomiskās sistēmas nogalināšanu. Filmā notiek slepkavība, kuru simboliski var asociēt ar modernisma politekonomiskās sistēmas nogalināšanu.

Ja pieņem šādu simbolisku skatījumu, tad modernisms neaiziet nebūtībā, bet atstāj pēcnācēju. Modernisma slepkava, protams, ir fašisms, bet modernisms ir izaudzinājis pēcnācēju, kurš nāk viņa vietā, uzveic fašismu un atriebj nogalināto skolotāju. Tāds simbolisks vēstījums filmā ir saskatāms.

Kas ir šis pēcnācējs, vai viņš reālajā dzīvē spēs uzveikt fašismu un kāda būs dzīve pēcmodernisma laikā, ir liels jautājums. Katrā gadījumā attēlojums, kāds ir filmā, dod cerības.

Glābiņš no fašisma – nepakļaušanās un pavēļu nepildīšana

Visbeidzot filmā “Tulkotāji” tiek uzskatāmi parādīti tie nosacījumi, kuri ir nepiecienāmi, lai fašisms varētu pastāvēt un tie apstākļi, kuri pārtrauc fašistisko patvaļu. Šie nosacījumi ir cilvēku nepretošanās ļaunumam un noziedzīgu pavēļu pildīšana.

Ēriks Angstrēms var veikt noziegumus tāpēc, ka viņa asistente Rozmarija un apsardze izpilda viņa noziedzīgos rīkojumus, bet tulkotāji pakļaujas un nepretojas. Bet viss beidzas tad, kad tulkotāji sāk reāli pretoties, pat neskatoties uz nāves draudiem, un apsardze ar Rozmariju pārstāj pildīt Angstrēma rīkojumus. Tad viņš paliek viens pats, kļūst maziņš un melns, un var tikt saukts pie atbildības, no kuras mēģina izvairīties melojot.

Līdzīgā kārtā fašistiska pārvaldes sistēma var pastāvēt tikai tad, ja cilvēki tai nepretojas un izpilda tās rīkojumus. Ja cilvēki nepretojas nepamatotai masku valkāšanai un obligātai vakcinācijai, tad tas viss būs un šāda veida tendences tikai pieņemsies spēkā. Ja ārsti, policisti un ierēdņi pildīs aplamus un noziedzīgus rīkojumus, tad viss turpināsies un tikai pieņemsies spēkā. Un beigsies tas viss tad, kad beidzot cilvēki sāks pretoties un rīkojumi vairs netiks pildīti.

Vai tas notiks līdz ar bērnu obligātas vakcinācijas noteikšanu vai tikai pēc tam, kad būs zaudēti 20-65% vakcinētās populācijas, ir atkarīgs no cilvēkiem. Cik daudz ko cilvēki vēl ir gatavi paciest? Kur ir tā robeža, kad cilvēki masveidā sāks aktīvi rīkoties? Un vai vispār sāks? Tie ir atklāti un aktuāli jautājumi, uz kuriem katram vajadzētu atbildēt pašam, neskatoties uz to, ka ir nepatīkami domāt par negatīvo un gribas cerēt, ka tas labākais notiks pats no sevis…

Informācijas aģentūra
/30.10.2021/