DZEJA

Lai ceļš, ko ejat jūs, pret kalnu nebeidz vīties,
Lai pietiek spēka, gudrības jums nekļūdīties!
Lai skatiens skaidri redz, ja asāks gadās līkums,
Un to, kas īsti liels, lai neizposta sīkums!

Lai jūtas dziļākās ar gadiem neizzustu
Un cilvēks cilvēkā lai ceļa biedru justu
Šis ceļš, ko ejat jūs, pret kalnu nebeigs vīties,
Lai pietiek gudrības un spēka nekļūdīties

Ziedonis Purvs

***

Ja

Ja spēji drosmīgs būt, kad visi citi
Kļūst bailīgi un tavu drosmi peļ,
Ja tici sev, kad netic tev vairs citi,
Tiem atļaujot, lai viņu šaubas zeļ;

Ja spēji paciesties un negurt gaidot
Vai, ja tu apmelots, – pats taisnīgs būt,
Vai, ja tu ienīdēts, – to panest smaidot,
Pie tam ne pārāk maigs un lepns kļūt;

Ja spēji ilgas just, tām liedzot varu,
Ja spēji domāt, nevergojot tām,
Ja spēji panest slavas spožos starus
Un neveiksmi ar jūtām vienādām;

Ja spēji ciest, ka tavi vārdi cēli
Kļūst nelgu mutē naiviem lamatas
Jeb, redzot drupās to, kam ziedoji sirds kvēli,
Ņemt tomēr salabot, kaut gan nav viegli tas;

Ja spēji to, ko ieguvi, it visu
Tad drosmīgi uz vienu kārti likt
Un, pazaudējis sava darba risu,
No gala sākt, un skumīgs nepalikt;

Ja spēji sirdij, nerviem, savam spēkam
Likt kalpot vēl, kaut neder tie nekur,
Vēl izturot, kad tavā miesas ēkā
Vairs tikai griba mīt, kas pavēl: „Jāiztur!”

Ja spēji pūlī sargāt cieņu savu,
Bet, galmā dzīvojot, ar tautu saistīts būt,
Ja naidnieks, draugs skar velti godu tavu
Un to, cik tiešām vērts tu, visi ļaudis jūt;

Ja spēji veikt ik minūtē daudz laba,
Tavs laiks ja tālāk tad ar dārgu kravu trauks, –
Tad Zeme tava būs un viss, ko viņa glabā,
Un vairāk vēl – tu būsi Cilvēks tad, mans draugs!

Radjeds Kiplings (atdzejoja Eižens Mindenbergs)

***

Jaunatnes zvērests

Tev visi zvēram, zeme dzimtā,
Vēl vairāk strādāt kā līdz šim.
Šai lielo darbu gadu simtā
Mēs jaunu tevi uzcelsim!

Mums rokās dimd veseris, āmurs un kalts –
Ik nams, ko mēs ceļam, aug brīvs un stalts!

Ne mirkli kavēties nav laika:
Uz varoņdarbiem zeme sauc.
Lūk, mašīnas jau pilna tvaikā,
Mums paklausot, pār laukiem trauc.

Un traktors un kombains tur palīgā nāk,
Kur jaunatne strādāt un cīnīties māk.

Mēs pulkā aram, pļaujam, sējam,
Mēs ejam šahtās, fabrikās.
Ik dienas vairāk paveikt spējam,
Ik darbs mums jaunu slavu krās.

Nāc, tauta tu brīvā ņem ražu sev,
Līdz pēdējam visu mēs atdodam tev!

Uz Oderas daudz kuģu mastu,
Daudz tvaikoņu peld Baltija.
Mēs aizsargājam miera krastu,
Lai darbs un laime zeļ uz tā!

Vēl laikmets ir cīniņu pilns un bargs,
Ikviens lai ir miera un brīvības sargs!

Trauc baloži pār ielām skvēriem,
Mūs nākotnē sauc cīņu laiks.
Tev, dzimtene, no sirds mēs zvēram:
Turp iesim, kur mūs tauta sauks!

Šis jaunības zvērests mums visiem iet līdz,
Ik dienas lai gaišāks aust darbaļaužu rīts!

Vladislavs Broņevskis (atdzejoja Jāzeps Osmanis)

***

Lauztās priedes

Vējš augstākās priedes nolauza,
Kas kāpās pie jūrmalas stāvēja, —
Pēc tālēm tās skatieniem gribēja sniegt,
Ne slēpties tās spēja, ne muguras liekt:

«Tu lauzi mūs, naidīgā pretvara, —
«Vēl cīņa pret tevi nav nobeigta,
«Vēl ilgās pēc tāles dveš pēdējais vaids,
«Ik zarā pret varu šņāc nerimstošs naids!…»

Un augstākās priedes pēc lauzuma
Par kuģiem iz ūdeņiem iznira —
Pret vētru lepni cilājas krūts,
Pret vētru cīņa no jauna dūc:

«Brāz bangas, tu naidīgā pretvara, —
«Mēs tāles sniegsim, kur laimība!
«Tu vari mūs šķelt, tu vari mūs lauzt —
«Mēs sniegsim tāles, kur saule aust!»

Rainis

***

No sīkām lāsēm strauti krājas , draugs,
No strautiem ezeri un lielas jūras aug.
Jo liela iesākums ir allaž sīks un mazs,
Pa graudam kletī kalni sakrājas.

Mušrifadins Sādi (atdzejoja Jūlijs Vanags)

***

Laime

Man nenovēliet laimi vieglu,
Mums tādas laimes nevajaga.
Ne pieticības dīko smieklu –
Man vēliet laimi, kas ir smaga.

Ko tukšās sirdis nepanestu,
Ko vienaldzīgās nesajustu,
Kas dzedras domas liesmās mestu,
No rokām nevarīgām zustu.

Šī laime neredz tikai sevi.
Un neiesnaužas savrup kaktā –
Tā dod tik daudz, cik citiem devi,
Kā veseris dimd dzīves laktā.

Šī laime patiesā un skarbā,
Gan gļēvajiem mēdz paiet garām,
To grūtās cīņās, mūža darbā
Un arī sāpēs atrast varam.

Sev vieglu laimi nevēlēsim
Ne gados nākamos, ne tagad,
Bet jaunas sirdis iegūt spēsim
Ar laimi, kura liekas smaga.

Mirdza Ķempe

***

Prometejs

Tu, Titān, esi raudzījies
Uz ļaužu audzēm mirstīgām,
Tu esi redzējis, cik tām
Bezgala grūti nākas ciest.
Un kādu algu guvi sev?
Ir tagad jācieš arī tev.
Pie klintīm važas tevi sien,
Un ērglis atlaižas arvien
Te tavas lepnās krūtis plēst
Un vaidu tev no lūpām dzēst,
Lai nopūta, ko dvesi tu,
Nevienam nedzirdama gaist,
Lai debesīs visaugstākais
Vairs tevi nesaklausītu.

Tev, Titān, lemts līdz galam zināt,
Ka griba spītēt ciešanām
Un tevi mocīt patīk tām,
Jo Tevi nevar iznīcināt,
Un tirānijas ienaids viss,
Un nejūtīgās debesis,
Kas, pašas sevi priecējot,
Gan celt, gan iznīcināt prot,
Arvien vēl tevi nesadzird
Un arī neatļauj vēl mirt.
Tu pieņem to, ko liktens liek.
Kad pērkons naidā briesmīgā
Ap tevi zibšņos plosījās,
Pret viņu skanēja tavs lāsts.
Tu nojauti, kam jānotiek.
Bet neatbildēji nekā.
Un, kaut gan klusu cieti tu,
Viņš dzirdēja sev spriedumu,
Un, saskatot, cik liels tavs spīts,
Bij viņam bailēs jānotrīc.

Tu biji labs. Tas ir tavs grēks.
Tu gribēji mums glābējs būt,
Lai cilvēks savā postā jūt,
Cik liels ir viņa gribai spēks.
Bet debess nepieļāva tā.
Un tomēr – savā dižumā
Ar garu neuzvaramo,
Ko dievs, ne ļaudis nesagraus,
Tu gaišu mācību mums dod,
Un ceļu rāda piemērs tavs:
Tu esi simbols nemirstīgs
Un rādi, ka, tāpat kā tu,
Ik Cilvēks ir pusdievišķīgs
Ar sirdi rūpēs nomāktu.
Tu teic, ka Cilvēks nojauš to,
Ko liktenis tam gatavo,
Prot savu postu saskatīt
Un nelaimes, kas pāri krīt,
Un, lai to visu uzveiktu,
Ir jācieš tā, kā cieti tu.
Bet piemēru tu arī dod,
Ka liktens neiespēj nekā,
Jo tie, kas sāpēm spītēt prot,
Tik lielu spēku sevī rod,
Ka Nāvi pārvērš Uzvarā.

Džordžs Gordons Bairons (atdzejoja Bruno Saulītis)

***

Pravietis

Kad gara slāpēs saguris,
Pa drūmu tuksnesi es vilkos, –
Sešspārnainais serafims*
Krustcelēs man parādījās.
Ar pirkstiem tā kā sapnis viegliem
Plakstiem pieskārās viņš maniem.
Tad acis kļuva tālredzīgas,
Kā pārbiedētam ērglim – lielas.
Pēc tam viņš skāra manas ausis,
Ko pārpildīja skaņas, troksnis:
Kā debess dreb es sāku just,
Cik eņģeļiem augsts lidojums,
Kāds jūras mūdžiem rāpojums,
Kā lejā dzīvais skumst un nīkst.
Bet manu mēli grēcīgo –   
No mutes izrāva viņš to,
Kas viltīga un maziska,
Un gudro čūskas dzeloni
Stingušajās lūpās manās
Ar labo roku ielika.
Viņš zobenu man krūtis šķērda,
Sirdi bailīgo prom svieda,
Un ogli kvēlu, ugunīgu,
Man atvērtajās krūtīs spieda.
Tā gulēju – tuvs šķita gals,
Kad man teica dieva balss:
– Celies, praviet, redzi, dzirdi,
Ar gribu manu piepildies,
Un, apstaigājot jūras, zemes,
Vārdiem iededz ļaužu sirdis.

* serafims – augstākā, Dievam vispietuvinātāko eņģeļu pakāpe kristīgajā mitoloģijā

Aleksandrs Puškins (atdzejoja Ivars Prūsis)

***

Ceļinieks*

Ceļinieks noguris Likteni sūdz:
Izslāpis dikti un pavēni lūdz.
Pa tuksnesi klīdis dienas un naktis,
Tam netīra seja un smagnējas acis.
Viņš izmisis apkārt skatienus raida,
Kad ierauga palmu – to oāze gaida.

Uz palmu viņš metas priecīgu vaigu
Drudžaini saujām kampj ūdeni svaigu,
Veldzinot kaltušo mēli un plakstus,
Tad apgūlies aizmieg kumeļam blakus –
Tā gulēja ilgi daudz gadus bez miņas
Pēc debess un zemes valdnieka ziņas.

Kad atmodas mirklis nāk prātu jo rāmu,
Piecēlies, balsi viņš dzird nezināmu:
“Ilgi tu tuksnesī gulēji saldi?”
Un ceļinieks atbild: “Saule jau augsti
Bij redzama vakar debesīs spīdam,
Kad dziļi tā nogulēju līdz rītam.”

Bet balss: “Tu, ceļiniek, dusēji ilgi!
Skat, iemigi jauns, modies mati jau sirmi;
Kaltusi palma un avots, kurš veldzē,
Ir apsīcis, izžuvis smilšainā svelmē,
Un auļotājs tavs jau mūžības tālē
Blakām tā kauli kalst tuksneša saulē.”

Mirklīgi vecs, skumju nomāktais vīrs,
Zemīgi raudot, ceļos krīt tīrs…
Tad tuksnesī notika debešķīgs brīnums:
No jauna atdzima bijušais skaistums;
Atkal, ēnojot, palma tuksnesī slejas;
Atkal avotā ūdens veldzējošs lejas.

Senie kumeļa kauli dzīvi top,
Ceļas un jaunu miesu sev rod;
Jūt ceļinieks mundrumu, jaunības dotu;
Jūt spēku, prieku un vieglu roku;
Svētīgus vārdus sajūsmā sauc
Un tālāk pa ceļu uz priekšu trauc.

* Daudzdaļu dzejoļa “Korāna interpretācija” pēdējā daļa

Aleksandrs Puškins (atdzejoja Ivars Prūsis)

*** *** *** *** *** *** *** *** ***

 

Frīdriha Šillera (1759-1805) dzeja

1. Cerība (atdzejoja Andrejs Balodis)

Gan runā un sapņo cilvēki daudz,
Par labākām nākotnes dienām
Uz priekšu tos mērķi spožākie sauc,
Redz viņus traucam un skrienam;
Kļūst pasaule veca, atkal jauna dzimst,
Vien cilvēka cerības neaprimst.

Mums cerības dzīvībai vārtus ver,
Tās apstaro puisēna pieri,
Un jaunekli viņu burvīgums tver,
Tām sirmgalvja sirdī nav miera;
Pat no kapa, kur gurdo gaitu tam beigt,
Liek viņš cerību asniem augšup vēl steigt.

Tās nav tikai tukša skaņa un māns,
Ko neprāta galvās mēs nesam,
Šalc dziļi sirdī kā okeāns:
Kam labākam dzimuši esam.
Un kas šais krūtīs kā dārgakmens mirdz,
Prom nedos to cerību pārpilnā sirds.

***

2. Orleānas jaunava (atdzejoja Andrejs Balodis)

Viss gaišais cilvēcē lai zaimos gaistu,
Kā dubļus izsmieklu tev sejā sviež,
Ir vienmēr naidā nopēlējs ar skaisto,
Ne cilvēkam, ne dieviem ceļu griež, –
Visdārgāko tas sirdij atņemt tīko,
Bet tukšumu vien iegūst bezgalīgo

Kā tu no tālā bērnu dienu loka
Tik skaidra sapņos meitenīgajos,
Sniedz dzejas dieve tev nu savu roku,
Lai aizlidotu zvaigžņu augstumos,
Un spožums nemirstīgs ap tevi plīvo, –
Ko radījusi sirds, tas mūžam dzīvo.

Arvien vēl tīro nomelnot kāds vēlas,
Par krietno, izcilo ar nievām čukst;
Bet nebaidies! Ir sirdis skaistas, kvēlas,
Vien labajam un daiļajam tās pukst.
Lai tirgus paļās Mamons rod sev māju,
Gars cildenāks mīl cildenāku stāju.

***

3. Jātnieku dziesma (atdzejoja Eduards Veidenbaums)

Nu taisieties, biedri, nu jāsim viss bars
Uz kauju, uz svabadu dzīvi!
Tur kaujā vēl vīram ir īstais svars,
Tur krūtis vēl cilājās brīvi,
Nevienu tur nepārspēj varmāks bargs,
Ikkatrs pats sevim ir kungs un sargs.

Iz pasaules brīvība nīcin nīkst.
Tik kalpību ieraudzīt vari;
Pie kājām viltīgiem blēžiem slīgst
Tie gļēvie cilvēku bari.
Ko nebaida šaušalīgs nāves skats,
Tik zaldāts ir brīvs, tik zaldāts viens pats!

Viņš dzīves bailību projām sviež,
Ne bēdu, nedz rūpju vairs nav tam;
Drošs liktenim krūtis viņš pretī griež,
Tikt šodien, tikt rītdienu kautam,
Un, rīt ja ir jāmirst, tad dzīvības kauss
Līdz dibenam šodien vēl jātukšo sauss.

No debesīm laime tam negaidot līst
Un neprasa pūliņu grūtu.
Uz laukiem darbinieks strādājot svīst,
Iz zemes lai mantu sev gūtu.
Ik dienas viņš dzīvojot urbjas un rok,
Līdz nobeidzas mūžs un kapu tam rok!

Uz ātrajā kumeļa jātnieks ikbrīd
Ir bīstams ciemiņš patiesi.
Rau, kāzu nams ugunīm apgaismots spīd,
Bez lūgšanas klāt viņš par viesi,
Viņš nelaksto daudz, nedz ilgi lūdz,
Ar joni viņš daiļāko vainagu plūc.

Kam, meitene, raudi, kam sērojies daudz?
Met skumjas reiz projām pie malas!
No miera tev mīļāko kauja trauc.
Tam ilgi mīlēt nav vaļas.
To liktenis ātrais projām drīz rauj,
Uz vietas tam palikt ne brīdi neļauj.

Uz kauju kumeļiem laižam nu skriet!
Tur kaujā pūš brīvības dvaša.
Vēl jaunība zaļo, vēl brīvība zied.
Lai dodamies pasaulē plašā!
Kas dzīvību baidās ķīlā likt,
Pie īstas dzīvības nevar tikt.

***

4. Ilgas (atdzejoja Jāzeps Osmanis)

Paverieties, miglas vāli,
Lai reiz biezā tumsa zūd!
Rādiet gaišo saules tāli,
Kur var cilvēks laimīgs būt.
Lūk, tur, spoži apstaroti,
Kalni mirdz un piekalnes.
Ja man būtu spārni doti,
Turpu aizlidotu es.

Tur es līru balsis dzirdu,
Debesis tur dzidras spīd.
Un, man mieru nesot sirdī,
Vēju pūsmas garām slīd.
Redzu mūžam zaļas mētras,
Redzu, zelta augļi lās,
Un tur bargās ziemas vētras
Ziedu klajos neplosās.

Ak tu tāle apburošā!
Cik tur viss ir košs un skaists!
Topot dedzīga  un droša,
Vienmēr jauna sirds tur kaist.
Traukšos turp! … Nē, nesasniegšu …
Uz šo zemi nogriezts ceļš:
Upe tieši manā priekšā
Baltus straumes viļņus veļ.

Lūk, kur laiva … Brauksim pāri!
Kur tu esi, pārcēlāj?
Tversim rokās airu pāri,
Bura ceļa vējam māj.
Droši laivu bangās dzīsim.
Nelūdz dievu kā līdz šim, –
Ceļu paši atradīsim,
Brīnumzemi sasniegsim!

***

5. Zemes dalīšana (atdzejoja Jāzeps Osmanis)

– Lūk, pasaule! – tā Zevs pār debess jumu
Sauc mirstīgajiem: – Saņemiet!
To dodu jums kā mūža mantojumu,
Bet brālīgi tik sadaliet!

Gan jauns, gan vecs nu metas dalīt zemi,
Un šajā darbā savu tiesu veic:
Ņem arājs druvā visu, kas vien ņemams,
Bet mednieks mežā medīt steidz.

Krauj tirgotāji mantu kaudzes lielas,
Smeļ abats vīnu, mucās uzkrāj to,
Bet karalis slēdz visus tiltus, ielas
Un ņem sev daļu desmito.

Visbeidzot tad, kad dalīšana galā,
Nāk dzejnieks, ceļa putekļos viss tīts,
Nav viņam atlicis nekas vairs galu galā:
Viss sen starp citiem izdalīts.

– Ak! Es viens vienīgs aizmirsts, viens no visiem,
Es, kungs, tavs uzticamais dēls! –
Viņš skaļi izsaucas un abas rokas izslien
Pret troni, kurā Zevs sēž cēls.

– Ja savu laiku sapņos pavadīji, –
Zevs vēsi atbild, – tad te gausties beidz.
Kad zemi dalījām, kur tad tu biji?
– Pie tevis, – dzejnieks klusi teic.

– Es tavā apskaidrotā sejā vēros,
Tāds gaišums pretī staroja no tās!
Gars noreiba man tavās gaismas sfērās
Un zeme: piedod! – aizmirsās.

– Nu ko? – man nav ne birzs, ne meža slaikā,
Ir zeme izdalīta, – saka Zevs.
– Ja gribi – debesīs nāc katrā laikā –
Būs vārti vienmēr vaļā tev.

***

6.Cimds (atdzejoja Jāzeps Osmanis)

Pie zvēru dārza smaidot
Un skaistu cīņu gaidot,
Sēd ķēniņš Francs.
Tam blakus augstības spožās,
Bet balkona greznajās ložās
Sēd dāmu pulks elegants.

Un, tiklīdz ar slaidu roku,
Ceļ ķēniņš augšup roku,
Tā paveras pirmais krāts,
Un lauva kāds
Jau laukā skrien,
Drīz vien
Tas glūnot stājas
Un izstaipa kājas,
Un, žāvas mākdams,
Iesnaužas krākdams.

Un, ķēniņš, jau dusmoties sākdams,
Dod atkal mājienu,
Un veras krāts,
Un nu
Pie lauvas straujš
Skrien tīģeris klāt.
Lauvu ieraugot, tas
Skaļi ierēcas,
Bet briesmas te viež,
Asti gredzenā griež
Un atņirgdams plēsīgos zobus,
Ar lielu līkumu vien
Lauvam apkārt lien.
Tad kā draudot un lūdzot
Arī apguļas rūcot –
Bez kāda nodoma ļauna.

Ķēniņš pamāj no jauna,
Un atveras krāts, un laukumā
Divi leopardi izskrien no tā.
Tie tīģeri redz,
Klāt viņam lec,
Un tas
Acis dusmās jau šauda,
Bet ierūcas lauva tad,
un, skat,
Plēsoņu nemiers rimst,
Laukums klusumā grimst, –
Arī svītrainos kaķus māc snauda.

– Re! – iekliedzas balsu simts. –
No balkona nokrīt kāds cimds.
Starp lauvu un tīģeri tas
Liekas tik sīks un mazs.

Un bruņinieku Deloržu sauc
Un smīnot teic jaunkundze Kunigunda:
– Klau, bruņinieka kungs, ja daudz
Jums vēl mīlas, ko solāt jūs man ik stundu,
Tad cimdu manu uznesiet!

Un bruņinieks pagriezies iet.
Dzird visi tā soļu dimdu,
Redz visi, kā nokāpj viņš lejā,
Un vaibsts tam pat nepakust sejā,
Kad paceļ viņš nomesto cimdu.

Un izbīlī gluži rāmas
Nu noraugās cēlās dāmas,
Kā bruņinieks visu to veic.

Tad pēkšņi kā brāzmainā jundā,
Visi iekliedzas, bruņinieku sveic,
Un ar laimīgu smaidu steidz
To saņemt jaunkundze Kunigunda.

Bet viņš cimdu sejā tai met:
– To paldies sev varat paturēt! –
Un aiziet no tās tai pat stundā.

***

7. Meitene no svešuma (atdzejoja Andrejs Balodis)

Reiz gadā, kalnu strautiem urdzot,
Pie ganiem nāca meitene,
Tai cīruļi pār pleciem spurdza,
Kā brīnumu to sveica te.

Neviens šeit viņu nepazina,
Tā sveša bija ielejā,
Un pēdas, ko tai kājas mina,
Drīz pagaisa, kad šķīrās tā.

Tās ierašanās laimi sniedza
Un sirdis dziedēja, kas skumst,
Bet katru nekautrību liedza
Tās skaidrība un cildenums.

Tā puķes nesa rokās abās
Un augļus citur briedušos –
Tur, citā, laimīgākā dabā,
Un saules staros kvēlākos.

Ikviens no viņas guva balvu, –
Tam zieds, bet citam auglis dots,
Gan zēns, gan vīrs ar sirmu galvu
Uz mājām devās aplaimots.

Un visiem viņa uzsmaidīja,
Vismaigāk pāriem jaunajiem –
Ar dāvanām tos apveltīja
Un ziediem visukrāšņākiem.

*** *** *** *** *** *** *** *** ***

Strīds

Reiz kalvē lakta sevi slavēt sāka:
– Man visā dzīvē loma svarīgāka.

Es savos plecos karstu dzelzi turu
Vai tēraudu vai metālu jebkuru. –

– Nē, – laktu apstrīdēja veseris,
Uz manis gulstas darba smagums viss.

Tu tikai sēdi, kliedzot balsi skaļu.
Es darbu daru – dzelzi veidā kaļu. –

Bet ēze iesaucās: – Jā, kā gan kaltu,
Ja es šo dzelzi nekaitētu baltu? –

Un kaktā plēšas nopūtās: – Ak mūžs!
Visvairāk dara tās, kas liesmu pūš! –

Kas zina, kā šis strīds vēl beigtos,
Ja īstā brīdī kalējs nepiesteigtos.

– Bet mani gan jūs gluži piemirsāt.
Es dažus vārdus piebildīšu klāt:

Jums, draugi, pārāk daudz ir tukšas lielības;
Ja darbs mums sokas – visu nopelns tas.

Tik visi kopā esam spēks, kam vara,
Kas dzelzi kaļ un lielu darbu dara.

Pēteris Sils

*** *** *** *** *** *** *** *** ***

Austrums un Rietums

Divi dievu dēli dzīvo,
Ļoti diži, vareni, –
Bet viens otru tie maz mīļo
Kā jau gari slaveni.

Zem’ un debesi tie šķīra,
Savā starpā izdalīj’:
Pirmo pusi Austrums ņēma,
Otro Rietums paturēj’.

Austrums sauli kaldināja,
Tīra zelta, dimanta,
Un to augšām ripināja,
Lai spīd debess velvē tā.

Rietums zemē viņu vilka,
Nogremdēja jūriņā;
Pusi laika tumsā lika
Saules, zemes mūžiņā.

Austrums tautas audzināja
Pirmradības šūpulī,
Laimīgas tās daudzināja
Drīz pa visu pasauli.

Rietums viņām samaisīja
Pirmo mātes valodu;
Aiz to tautas sataisīja
Savā starpā ienaidu.

Austrums deva dieva dēlus
Tautām līdz kā vadoņus;
No šiem redzam vēlāk cēlus,
Dižu tautu varoņus …

Austrums laida brīvas tautas
Saules zemi piepildīt;
Tiesības tām bija ļautas
Pašām sevi pārvaldīt.

Rietums viņas sagaidīja,
Ķēdes rokās turēdams;
Verdzībā tās ieslodzīja,
Dzimtus laikus ievezdams …

Arī mūsu latvju tauta
Cietusi no Rietuma;
Kamēr laimīgi tā glābta
Vēl nesen no Austruma.

Un tā vēl šo baltu dien
Rietums spītē Austrumam.
Latvieši, lai to arvienu
Sevišķi ievērojam!

Andrejs Pumpurs, latviešu nacionālā eposa “Lāčplēsis” autors